KONKORDIJA ANTAROVA

DIVAS DZĪVES

I DAĻA

2

3

4

5

1. nodaļa PIE MANA BRĀĻA

Notikumi, par kuriem es šobrīd atceros, attiecas uz sen pagājušām dienām,

uz manu agru jaunību. Tagad jau kā gadus divdesmit piecus visi mani sauc par „vectētiņu”, un tikai

es pats joprojām turpinu nejusties vēl vecs; mans ārējais izskats, kurš liek citiem padot man vietu, pacelt man izkritušu priekšmetu, tik ļoti neharmonizē ar manu iekšējo možumu, ka liek man apmulst, kad cilvēki izrāda tādu pagodinājumu manai sirmajai bārdai.

Bija man gadi divdesmit, kad es ierados lielā vidus Āzijas tirdzniecības pilsētā paciemoties pie mana brāļa, N-pulka kapteiņa.

Karstums, līdz šim manis neredzētās dzidrās zilās debesis, alejas, ar milzum-lieliem plašiem un ēnainiem kokiem vidū, pārsteidza mani ar savu klusumu.

Pa reizei uz ēzeļa muguras aizbrauc garām lēnā solī kupcis uz tirgu. Aiziet sieviešu grupiņa, ievīstītas melnos sietiņos un tumšos vai baltos apsegos, kā apmetņos, kas apslēpj visas ķermeņa formas.

Iela, kurā dzīvoja brālis, nebija no galvenajām, no tirgus atradās tālu, un klusums tajā bija gandrīz absolūts. Brālis īrēja nelielu māju ar dārzu, dzīvoja tajā viens, kopā ar savu ziņnesi un faktiski izmantoja divas istabas, bet trīs pārējās nonāca pilnīgi manā rīcībā.

Vienas brāļa istabas logi izgāja pret ielu; turpat arī raudzījās tās istabas logi, kuru es noskatīju sev kā guļamistabu un kura nesa skaļu nosaukumu „zāle”.

Mans brālis bija ļoti izglītots cilvēks. Visu istabu sienas bija no augšas līdz apakšai nokrautas ar skapjiem un plauktiem ar grāmatām. Viņa bibliotēka bija lieliski izmeklēta, izvietota pilnīgā kārtībā un, spriežot pēc brāļa sastādītā kataloga, solīja man daudz prieka manā jaunajā, vientulīgajā dzīvē.

Pirmās dienas brālis vadāja mani pa pilsētu, tirgu, mošejām; reizēm es klaiņoju viens pa milzīgām tirdzniecības galerijām ar izrakstītiem stabiem un maziem austrumnieciskiem restorāniem-virtuvēm uz ielu krustojumiem; ar klīstošu, runīgu, raibi saģērbtu vietējās tautības krāsainajos halātos, pūli, es jutos gluži kā Bagdādē un tā vien gaidīju, ka kaut kur tepat paies garām Aladins ar savu burvju lampu, vai arī klaiņo neviena nepazīts Haruns al Rašids. Un visi austrumnieku ļaudis, ar viņu majestātisko mieru vai arī gluži pretēji, paaugstināto eksaltāciju, šķita noslēpumaini un vilinoši.

6

Reiz, izklaidīgi pastaigājoties no veikala uz veikalu, es pēkšņi nodrebēju kā no elektriskās strāvas, un neviļus atskatījos. Uz mani vērīgi skatījās divas pilnīgi melnas acis, kas piederēja garam cilvēkam vidējos gados ar biezu, īsu, melnu bārdu. Bet blakus viņam stāvēja neparasti skaists jauneklis, un viņa abas zilās, gandrīz violetās acis tāpat cieši lūkojās uz mani.

Garais brunets un jauneklis bija baltās čalmās un raibos zīda halātos. Viņu stāja un manieres krasi atšķīrās no visiem apkārtējiem; daudzi no garāmgājējiem viņiem iztapīgi klanījās.

Viņi abi jau sen devās uz izeju, bet es vēl joprojām stāvēju kā noburts, nespēdams uzveikt iespaidu no šīm brīnišķīgajām acīm.

Atjēdzies, es metos viņiem pakaļ, bet pieskrēju pie izejas no galerijas tajā brīdī, kad abi mani pārsteigušie cilvēki jau sēdēja karietē un izbrauca no tirgus.

Jaunākais sēdēja no manas puses. Nedaudz atskatījies uz mani, viņš viegli pasmaidīja un pateica kaut ko vecākajam. Bet biezie putekļi, kurus sacēla trīs ēzeļi, visu noslēpa, un es vairs neko nespēju saskatīt un arī stāvēt tiešajos svelmīgās Saules staros nebija vairs manos spēkos.

„Kas gan viņi varētu būt?” – es domāju, atgriežoties pie tās tirgotavas, kur viņus sastapu. Es vairākas reizes nogāju gar veikalu un beidzot saņēmos pavaicāt saimniekam:

- Sakiet, lūdzu, kas ir tie cilvēki, kuri tikko bija pie jums? - Cilvēki? Daudz cilvēki šodien staigāja mans veikals – viltīgi smaidot, viņš

teica. – Tikai tavs, drīzāk, ne cilvēki grib zināt, bet viens garš, melns cilvēki? - Jā, jā – es pasteidzos piekrist. – Es redzēju garu brunetu un kopā ar viņu

skaistu jaunekli. Kas viņi tādi ir? - Viņi ir mūsu liels, bagāts muižnieki. Vīnogulāji, - ou-aj, - vīnogulājs! Mi-i-

ilzīgs tirdzniecība veic ar Anglija. - Bet kā tad viņu sauc? – es turpināju. - Oi-ja, - iesmējās saimnieks. – Visa dedzi, iepazīties gribi? Viņš –

Mahommets Ali. Bet jaunais – Mahmeds Ali. - Lūk, kā, abi Mahometi? - Nē, nē, Mahommets tikai tēvocis, bet brāļa dēls – Mahmeds. - Viņi šeit dzīvo? – turpināju es vaicāt, apskatīdams plauktos zīdu un

domādams, ko lai tādu nopērk, lai iegūtu laiku un uzzinātu vēl kaut ko par mani pārsteigušo pāri.

- Ko skaties? Halātu gribi? – pamanījis manu klīstošo skatienu, sacīja saimnieks.

7

- Jā, jā – es nopriecājos par ieteikumu. – Parādiet, lūdzu, man halātu. Es gribu sameklēt dāvanu brālim.

- Bet, kas ir tavs brālis? Kāda viņam gaume? Man izpratnes nebija par mana brāļa gaumi uz halātiem tādēļ, ka nekādi

savādāk kā uzsvārcī vai pidžamā pagaidām nebiju viņu redzējis. - Mans brālis – ir kapteinis T. – es teicu. - Kapteinis T.? – iekliedzās tirgonis ar austrumnieka azartu. – Es viņu labi

zinu. Viņam jau ir septiņi halāti. Kam viņam vēl? Es biju samulsis, bet, noslēpdams savu apjukumu, drosmīgi teicu: - Viņš tos visus atdāvināja. - Lūk, kā! Droši vien draugiem uz Pēterburgu aizsūtīja. La-a-abi halāti

pirka! Re, skaties, Mahommets Ali savai brāļameitai lika nosūtīt. Oi-ja halāts! Un tirgonis izvilka no letes brīnišķīgu rozā krāsas halātu ar pelēcīgi lillīgiem,

matētiem atlokiem. - Tāds man nederēs – es teicu. Tirgonis jautri iesmējās. - Protams, nederēs; tas ir sieviešu halāts. Es tev došu, re – zilu. Un ar šiem vārdiem viņš izritināja uz letes lielisku violetu halātu. Halāts bija

nedaudz raibs; bet tā tonis, silts un maigs, varēja iepatikties mana brāļa smalkajai gaumei.

- Nebaidies, ņem. Es visus zinu. Tavs brālis – ir draugs Ali Mahommets. Mēs nevaram pārdot viņa draugam sliktu. Tavs brālis – la-a-abs cilvēks! Pats Ali Mahommets viņu ciena.

- Bet kas viņš ir, tas Ali? - Es taču teicu, liela svarīga tirgonis. Persija tirgo un Krievija arī – atbildēja

saimnieks. - Neizskatās, ka viņš būtu tirgonis. Viņš droši vien ir zinātnieks – es atkal

teicu. - Oi-ja, zinātnieks! Zinātnieks viņš ir tāds, ka arī tava brāļa visi grāmatas

zina. Tavs brālis arī li-i-iels zinātnieks. - Bet kur dzīvo Ali, jūs nezināt? Tirgonis neceremoniāli iesita man pa plecu un teica: - Tu, redzams, šeit maz dzīvo. Ali māja – pretī tavs brālis māja. - Pretī brāļa mājai ir ļoti liels dārzs, apjozts ar augstu ķieģeļu sienu. Tur

vienmēr ir kapa klusums, un pat vārti nekad neveras vaļā – es teicu.

8

- Klusums, tad klusums. Bet šodien gan nebūs klusums. Atbrauks Ali Mahmeda māsa. Būs saderināšanās, izies pie vīra. Ja tu teici, Ali Mahmeds ir skaistulis, - oi-ja! Māsa – zvaigzne no debesīm! Bizes līdz zemei, bet acis – uh!

Tirgonis izpleta rokas un pat aizrijās. - Kā tad jūs viņu varējāt redzēt? Pēc jūsu likuma taču pārsegi nedrīkst tikt

noņemti vīriešu priekšā? - Uz iela nedrīkst. Pie mums arī mājā nedrīkst. Bet pie Ali Mahommeta

visas sievietes mājās staigā atsegta. Mulla daudz reižu sacīja, tak pārstāja. Ali teica: „Aizbraukšu”. Nu, mulla arī klusē, pagaidām.

Es atvadījos no tirgoņa, paņēmu savu pirkumu un devos mājās. Es gāju ilgi, kaut kur nogriezos ne uz to pusi un ar lielām grūtībām visbeidzot atradu savu ielu.

Domas par bagāto tirgoni un viņa brāļa dēlu jaucās ar domām par meitenes debešķīgo skaistumu, un es nespēju izlemt, kādas tad viņai acis: melnas, kā tēvocim, vai arī violetas, kā brālim?

Es gāju, skatīdamies zem kājām, un pēkšņi izdzirdēju saucienu: „Ļovuška, kur tu biji pazudis? Es jau taisījos iet tevi meklēt”. Mīļā brāļa balss, aizstājušā man visu dzīvi gan māti, gan tēvu, gan ģimeni,

bija humora pilna, tāpat kā viņa mirdzošās acis. Viegli iedegušajā, gludi noskūtajā sejā spīdēja balti zobi, sarkanas, skaisti izgrieztas lūpas, zeltaini cirtoti mati un tumšas uzacis... Es pirmo reizi ievēroju, cik skaists bija mans brālis. Es lepojos un apbrīnoju viņu vienmēr; bet tagad kā maziņš, ne no šā ne tā metos viņam ap kaklu, sabučoju abus viņa vaigus, un ieliku viņam rokās halātu.

- Tas ir tavs halāts. Bet tavs Ali ir par iemeslu tam, ka es pavisam apjuku un nomaldījos – es teicu, smiedamies.

- Kāds halāts? Kāds Ali? – ar pārsteigumu pavaicāja brālis. - Halāts Nr. 8, kuru es tev nopirku dāvanai. Bet Ali Nr. 1, tavs draugs – es

atbildēju, joprojām turpinādams smieties. - Tu man atgādini mazo tiepšu Ļovušku, kuram patika visus mulsināt ar

mīklām. Redzu, ka mīlestība uz mīklām tevī vēl joprojām dzīva – smaidot savu plato smaidu, kas neparasti izmanīja viņa seju, teica brālis. – Nu, iesim mājās, ne mūžu mums te tā stāvēt. Kaut garāmgājēju nav, bet es nesolu, ka kaut kur, paslepus, pabīdījusi aizkara stūrīti, uz mums nenoraugās ziņkārīga actiņa.

Mēs sākām doties mājup. Bet pēkšņi jūtīgā brāļa auss saklausīja tālumā zirgu pakavu dunoņu.

- Pagaidi – viņš sacīja, – brauc.

9

Es nekā nedzirdēju. Brālis paņēma mani aiz rokas un lika apstāties aiz milzīga koka, tieši iepretī tā klusā nama aizvērtajiem vārtiem, kurā, pēc tirgoņa no tirgus laukuma vārdiem, dzīvoja Ali Mahommets.

- Iespējams, ka tūlīt tu ieraudzīsi kaut ko pārsteidzošu – teica man brālis. – Tikai stāvi tā, lai aiz koka mēs nebūtu ieraugāmi ne no mājas, ne no ceļa puses.

Mēs stāvējām aiz milzīgā koka stumbra, kur varētu noslēpties vēl divi-trīs cilvēki. Tagad jau arī es saklausīju vairāku zirgu skrējienu un ratu riteņu troksni pa mīkstu, nebruģētu ceļu.

Pēc dažām minūtēm līdz galam atvērās Ali mājas vārti, un sētnieks iznāca uz ceļa. Apskatījis ielu uz visām pusēm, viņš pamāja kādam dārzā un apstājās ekipāžu gaidās, kuras bija saskatāmas tagad trīs.

Pirmie brauca vienkārši rati. Tajos sēdēja divas ievīstītas sieviešu figūras un trīs bērni. Viņi visi grima saiņu un kārbu kaudzē, bet aizmugurē bija uzsieta neliela lāde.

Aiz viņiem kaut kādā vecā puskarietē brauca večuks ar diviem elegantiem čemodāniem.

Un visbeidzot, pēc diezgan liela attāluma, acīmredzot vairoties no putekļiem, tuvojās vēl viena ekipāža, kuru pagaidām nevarēja saskatīt. Pa to laiku rati un puskariete iebrauca pa vārtiem un nozuda dārzā.

- Skaties uzmanīgi, bet klusē un nekusties, lai mūs neierauga – pačukstēja man brālis.

Ekipāža tuvojās. Tā bija eleganta kariete, iejūgta ar brīnišķīgu, melnu zirgu, un tajā sēdēja divas ievīstītas sievietes ar melniem tīkliņiem aizsegtām sejām.

Pa mājas vārtiem iznāca Ali Mahommets, viss baltā, un aiz viņa tādā pašā garā apģērbā Ali Mahmeds. Ali vecākā melnās acis – man šķita – caururba koku, aiz kura mēs bijām noslēpušies un man izlikās, ka pār viņa lūpām pārslīdēja tikko notverams smīns. Man pat sametās karsti; es pieskāros brālim, vēlēdamies viņam pateikt: „esam atklāti” – bet viņš pielika pirkstu pie lūpām un turpināja vērīgi skatīties uz pietuvojušos un apstājušos ekipāžu.

Vēl mirklis, Ali vecākais piegāja pie ekipāžas, un... maza, balta, apburoša sievietes rociņa pacēla pārsegu no sejas. Ali vecākais piegāja pie pārsegu noņēmušās, jauniņās meitenes.

Es esmu redzējis daudzas sievietes, uz skatuves un dzīvē atzītas skaistules. Bet tagad es it kā pirmoreiz sapratu, kas ir skaistums.

Cita figūra, acīmredzot večiņa, kaut ko spalgi sacīja Ali, un meitene mulsi smaidīja un bija jau gatava nolaist pārsegu atpakaļ pār seju. Bet Ali pats

10

nevērīgi nometa to uz meitenes pleciem, un no viņa spēcīgā žesta, par milzīgu sašutumu večai, izspraucās meitenes nepaklausīgo tumšo matu loki. Nepievēršot uzmanību spalgajiem večiņas izteikumiem, Ali paņēma uz rokām viņam ap kaklu apmetušos meiteni un kā bērnu, nesa viņu uz māju.

Tikmēr Ali jaunākais godbijīgi izsēdināja vēl joprojām burkšķošo večiņu. Meitenes sudrabainie smiekli bija dzirdami pa atvērtajiem vārtiem. Jau večiņa ar jauno Ali nozuda, un kariete iebrauca pa vārtiem, un vārti

aizvērās... Bet mēs joprojām tāpat stāvējām, aizmirsuši par vietu, laiku, aizmirsuši, ka gribās ēst, karstumu un visu pieklājību.

Pagriezies pret brāli, lai padalītos ar viņu savā sajūsmā, es biju pilnīgi satricināts. Viņa vienmēr smaidīgā seja bija pavisam bāla, nopietna un pat skarba. Viņa zilās acis kaut kā satumsa un spīdēja gluži kā kaķim naktī. Tā bija man pilnīgi nepazīstama cilvēka seja. Pat uzacis bija izmainījušas savu parasto formu un bija stingri savilktas gandrīz vienotā taisnā līnijā.

Es nespēju atjēgties: tikai skatījos uz šo man svešo, nepazīstamo cilvēku. - Nu, tad ko, vai iepatikās jums mana brāļa meita Naļ? – pēkšņi izdzirdēju

es virs sevis nepazīstamu metālisku balsi. Es nodrebēju – no pārsteiguma pat nesapratu uzreiz jautājumu – un

ieraudzīju savā priekšā milzīgo Ali vecākā figūru, kurš, smiedamies, sniedza man roku. Es automātiski satvēru šo roku un sajutu kaut kādu atvieglojumu – pat no krūtīm man izrāvās nopūta, un rokai caurskrēja siltas enerģijas plūsma.

Es klusēju. Man šķita, ka es vēl nekad nebiju turējis savā rokā tādu plaukstu. Ar pūlēm atrāvās manas acis un dedzinošajām Ali Mahommeta acīm, un es palūkojos uz viņa rokām.

Viņš ar abām rokām turēja manu roku. Viņa rokas bija baltas un maigas, it kā tām nespētu pieķerties iedegums. Garie, smalkie pirksti nobeidzās ar ovāliem, izliektiem, rozā nagiem. Visa roka, šaura un smalka, bija artistiski brīnišķīga, tomēr runāja par milzīgu fizisku spēku. Likās, ka acis, kas izstaroja dzelžainas gribas dzirksteles, bija pilnīgā harmonijā ar šīm rokām. Bija viegli iztēloties, kā jebkurā brīdī, tikai vajag Ali Mahommetam nomest mīksto, balto apģērbu, un paņemt rokās zobenu – un ieraudzīsi kareivi, cīnītāju, kas cērt uz nāvi.

Es aizmirsu, kur mēs atrodamies, kādēļ mēs stāvam ielas vidū un nevaru šobrīd pateikt, cik ilgi turēja Ali manu roku. Es burtiski stāvot iemigu.

- Nu, ejam taču mājās, Ļovuška. Kādēļ tu nepasakies Ali Mahommetam par uzaicinājumu? – es izdzirdēju brāļa balsi.

11

Es atkal nesapratu, par kādu uzaicinājumu runā brālis, un nošļupstēju kaut kādu nesaprotamu atvadu sveicienu smaidošajam, garajam un staltajam Ali.

Brālis paņēma mani aiz rokas, un es neviļus izkustējos vienā solī ar viņu. Kautri paskatījies viņa sejā, es atkal ieraudzīju dzimto, tuvo, no bērnības pazīstamo brāļa Nikolaja seju, un nevis to svešo cilvēku zem koka, kura izskats mani tik ļoti satrieca un dziļi satrauca.

Bērnības pieradums, pieradums redzēt atbalstu, palīdzību un aizbildniecību savā brālī, izveidojies tajās dienās, kad es augu tikai brāļa sabiedrībā, un vērsos ar visām sūdzībām, sarūgtinājumiem un pārpratumiem pie brāļa-tēva, kaut kā izspruka no manas sirds dziļumiem, un es žēlabainā balsī sacīju:

- Kā man gribās gulēt, kā es esmu noguris, it kā būtu nogājis divdesmit verstis!

- Ļoti labi, tūlīt paēdīsim, un varēsi aiziet pagulēt uz stundiņām divām. Bet pēc tam dosimies ciemos pie Ali Mahommeta. Viņš šeit ir gandrīz vienīgais, kurš ietur eiropiešu dzīves veidu. Viņa māja ir lieliski un ar spēcīgu gaumi iekārtota. Ļoti elegants Āzijas un Eiropas savienojums. Sievietes viņa ģimenē ir izglītotas un mājās staigā bez parandžas, un tā ir šejienes vietām vesela revolūcija. Daudz reižu viņam draudēja mullas un citi augstu stāvoši reliģiskie fanātiķi par vietējo paražu pārkāpšanu ar visādām represijām. Bet viņš tikai tāpat ietur savu līniju, cīnīdamies par apspiesto sieviešu un visas tautas brīvību. Visi, līdz pēdējam kalpam, viņa mājā ir izglītoti. Viņiem visiem tiek dotas pilnīgi brīvas atpūtas stundas dienas laikā. Šeit tā arī ir revolūcija. Un es dzirdēju, ka pret viņu tagad gatavojas sacelt reliģisko karu. Bet šejienes mežonīgajās vietās tā ir šausmīga lieta.

Sarunādamies, mēs iegājām mājā, nomazgājāmies vannas istabā, ierīkotā dārza vidū no paklājiem un brezenta, un apsēdāmies pusdienot pie jau sen uzklāta galda.

Laba, atsvaidzinoša duša un garšīga maltīte atgrieza manī možumu. Brālis jautri smējās, ķircināja mani par izklaidību un stāstīja man

visneiespējamākos komiskos atgadījumus, kurus viņam gadījās novērot sadzīves attiecībās starp krievu kareivjiem un muhamedāņiem. Viņš apbrīnoja krievu zaldāta apķērību un viņa asprātību. Reti austrumu cilvēku viltība svinēja uzvaru pār krievu vērīgumu, krievu zaldātu piemānījušais austrumu tirgonis nereti rūgti samaksāja par savu krāpšanos. Zaldāti izdomāja tādus trikus, lai sodītu krāpnieku, tāds smieklīgs farss tika izspēlēts ar pārdevēju, kurš bijis pilnīgi

12

pārliecināts par savu nesodāmību, ka jebkurš režisors varētu apskaust zaldātu fantāziju.

Jāsaka, ka ļaunus jokus zaldāti nekad neizstrādāja, bet komiskās situācijas, kādās nonāca tirgoņi-krāpnieki uz ilgu laiku izmācīja viņus no zaldātu piešmaukšanas.

Nemanāmi mēs beidzām pusdienot, un vēlme pagulēt man izgaisa. Man ienāca prātā palūgt brālim pielaikot manis viņam nopirkto halātu.

Nosviedis formas tērpu, brālis uzvilka halātu. Dziļais violetais tonis kā reiz labi piestāvēja pie viņa zeltainajiem matiem un iedegušās sejas. Es neviļus ietīksminājos par viņu. Kaut kur iekšienē nozibēja skaudīga doma: „Bet man nekad nebūt par skaistuli”.

- Cik veiksmīgi tu nopirki šo halātu – teica brālis. – Man viņu, tiesa, ir daudz, bet visus jau esmu vilcis, un šis man patīk īpaši. Es nevienam tādu neesmu mugurā redzējis. Noteikti uzvilkšu to vakarā, kad iesim ciemos pie kaimiņa. Starp citu, aiziesim uz manu „tualešu istabu”, kā svarīgi manu ģērbtuvi sauc mans ziņnesis, un izvēlēsimies arī tev halātu.

- Kā – es iekliedzos pārsteigumā – vai tad mēs tur iesim pārģērbušies? - Nu, kādēļ „pārģērbušies”? Mēs vienkārši saģērbsimies tā, kā būs

ģērbušies visi, lai nekristu nevienam acīs. Šodien pie Ali būs ne tikai viņa draugi, bet arī ne mazums ienaidnieku. Nekaitināsim viņus ar eiropiešu apģērbu.

Bet, kad brālis atvēra lielo skapi savā garderobē, tajā izrādījās nevis astoņi, bet gan līdz divdesmit visiespējamākie halāti no dažādiem audumiem. Es pat iekliedzos aiz pārsteiguma.

- Tevi pārsteidz, cik daudz man halātu? Bet šeit taču valkā astoņus halātus vienlaicīgi, sākot ar katūna un beidzot ar zīda. Kas bagātāks, velk trīs-četrus zīda; kas nabadzīgs, nēsā tikai katūna, bet noteikti velk tos vienu virs otra.

- Mans Dievs, – es teicu, – tādā svelmē taču, uzvelkot vairākus halātus, var sajust sevi Vezuva krāterī.

- Tas tikai tā šķiet. Smalkais audums pats par sevi nav smags, bet uzvilkts viens virs otra, tas nedod iespēju saules stariem dedzināt ķermeni. Lūk, pamēģini uzvilkt šos divus halātus. Tu ieraudzīsi, cik tie viegli un pat dzesē – teica brālis, pasniedzot man divus baltus, ļoti plānus zīda halātus. – Ļoti īsti, kā pienākas pēc šejienes paražām, mēs neģērbsimies. Bet četrus halātus uzvilksim. Es tevi ļoti lūdzu, uzvelc pagaidām šos baltos halātus un pastaigā tajos, pierodi. Savādāk, jādomā, vakarā pie tavas izklaidības tu patiešām izskatīsies pārģērbies

13

un samulsināsi mūs abus – turpināja brālis, smaidīdams, redzot, ka es joprojām neizlēmībā turu rokās man pasniegtos halātus.

Ne īpaši degot vēlmē ietērpties austrumu apģērbā, bet nekādi nevēlēdamies sarūgtināt mīļo brāli, es ātri izģērbos un sāku vilkt mugurā halātus.

- Bet viņi ir tik šauri, kas tad tie par halātiem? Tie ir neērti cimdi! – es iekliedzos, sākdams dusmoties.

- Tos vajag aizpogāt, lūk, šeit āķītis, bet šeit poga – mierīgi teica brālis un ar viegliem, lokaniem pirkstiem pats aizpogāja man halātus.

- Tagad, Ļovuška, nomierinies un uzvelc šo zaļo halātu; tas ir platāks, to arī vajag aizpogāt. Tajā ir arī kabatas. Bet pāri uzvelc šo plato, pelēko ar sarkanajām atlocēm – un atkal ļoti veikli viņš palīdzēja man saģērbties.

- Tagad kājas – viņš teica. – Pie Ali mēdz būt tik daudz jau atzinuši pus-aziātisku apģērbu draugi, ka arī mēs ar tevi varam ierasties eiropiešu apavos, bet virs tiem vajag uzvilkt ādas galošas, kuras jāatstāj pie durvīm. Citādi nāksies iet vienās zeķēs. Ne mošejā, ne mājā neienāk tajos pašos apavos, kuros staigā pa ielu.

Mēs izvēlējāmies galošas pēc mana izmēra, arī tās izrādījās manam brālim vairāki pāri.

- Iesim uz manu guļamistabu, tur mēs izvēlēsimies tev čalmu. - Kā, čalmu? Pēc kā tad es izskatīšos? Es jau tāpat ar skaistumu nestaroju!

Apžēlojies, Nikolajuška, ej tad labāk viens – es sāku lūgties. Brālis iesmējās un jautri teica: - Sirdi taču iekarot skaistajai Ali brāļameitai tu negrasies? Bet no tavām

draudzenēm vai biedriem neviens tevi neredzēs. Kāpēc tev jāsaskumst, ja austrumu apģērbs tevi neizdaiļos? Principā – viņš piemetināja, padomājis, – ja vēlies, es varu padarīt tevi neatpazīstamu. Es tev pielīmēšu garu, sirmu bārdu, un no tevis iznāks svarīgs tirgonis.

- Vēl labāk! – es iesaucos, smiedamies. – Tā man vēl, šķiet, nāksies atcerēties, ka mani uzskata par nesliktu amatieru aktieri!

- Ja tu spēsi šovakar notēlot kliba večuka lomu, tu, domājams, ieraudzīsi ļoti interesantas un ne visai parastas lietas. Bet žēl redz’, ka man nav otras baltas čalmas, lai uztaisītu tev baltu turbānu.

Šajā brīdī atskanēja viegls klauvējiens pie durvīm. Brālis piegāja pie tām, un es izdzirdēju viņa patīkami pārsteigto izsaucienu:

- Tas esat jūs, Mahmed! Ienāciet. Es tieši nodarbojos ar brāļa apģērbšanu uz vakaru. Es gribu viņu padarīt par vecu tirgoni ar sirmu bārdu.

14

- Bet es vēl atnesu baltu čalmu un akmeni. Tēvocis lūdz jūsu brālim pieņemt tos kā dāvanu no Naļ, viņas pilngadības dienā – un viņš pasniedza man saini un futrāli.

- Bet tas jums no Naļ – un viņš pasniedza brālim divus saiņus un divus futrāļus. – Neaizmirstiet, ka jums jāklibo ar kreiso kāju un stingri jābalstās uz spieķa ar labo roku. Bet ar kreiso bieži jāglauda bārda, ja jūs vēlaties nospēlēt veca tirgoņa lomu. Man ir tāds paziņa pilsētā B., ļoti svarīgs cilvēks – man stāstīja Ali jaunākais. Viņš smaidīja, sārtās, glītās lūpas pavēra brīnišķīgus zobus, bet abas violetās acis vērīgi – neatbilstoši nopietni viņa gadiem – lūkojās uz mani.

Pamājis mums ar galvu un pielikdams, pēc austrumu paražas, roku pie pieres un sirds, Ali tik pat klusi nozuda, kā ienācis.

Es iztinu savu saini, un no tā izkrita vissmalkākās baltas matērijas gabals. Mana ziņkārība bija tik spēcīga, ka pat nepacēlis nokritušo zīdu, es atvēru futlāri, un man izlauzās neviļš sajūsmas un pārsteiguma izsauciens.

Brīnišķīga veidojuma broša ar lielu rubīnu un dažiem briljantiem, savijusies čūska no tumša zelta un pērlēm, mirdzēja pustumšajā istabā, un es nespēju atraut no tās acis.

Brālis pacēla manis nosviesto drapēriju, un pētot brošu kopā ar mani, teica: - Ali vecākais sūta tev brāļameitas vārdā baltu čalmu – spēka emblēmu un

sarkanu rubīnu – mīlestības emblēmu. Ar šo viņš pieskaita tevi pie saviem draugiem.

- Bet ko tad viņš sūta tev? – es izrādīju ziņkāri. Brālis izritināja lielāku saini, un tur izrādījās balts halāts no vissmalkākā

nekad agrāk manis neredzēta auduma, līdzīga baltam zamšam, bet savā smalkumā tas līdzinājās papirusa papīram. Tam klāt bija pievienota zīmīte arābu valodā, kuru brālis noslēpa, neizlasījis, kabatā. Otrajā sainī bija tāda pati čalma, kā manējā, tikai pašā tās sākumā ar zilu zīdu arābu burtiem bija izausta visā auduma platumā – un tas bija īpaši plats – kaut kāda frāze. Es pievērsu maz uzmanības zīmītei un arābu frāzei: man gribējās ātrāk ieraudzīt brāļa futrāļu saturu.

„Ja man viņš sūta spēka un mīlestības sveicienu, tad ko gan viņš sūta Nikolajuškam?” – es domāju.

Beidzot brālis uzmanīgi salocīja savu čalmu, noslēpa to rakstāmgalda atvilknē un atvēra lielāko futrāli. Tajā iemirdzējās milzīgi briljanti trīsstūra formā, kam iekšā mirdzēja ovālas formas gaišzili-zaļš smaragds.

15

Mazākajā futrālī bija gredzens ar tādu pašu ovālu smaragdu vienkāršā platīna ietvarā.

- Tā tik ir Naļ pilngadība! – es gandrīz iekliedzos. – Ja visiem saviem draugiem Ali sūta šajā dienā tādas dāvanas, tad, droši vien, pusi sava vīnogulāja, kuru tā slavēja man pārdevējs tirgotavā, viņš izdalīs šodien. Un priekš kam vīriešiem tās rotadatas? Tās ir brīnišķīgas rotas sievietēm, bet Ali taču zina, ka mēs ar tevi neesam precēti.

- Ar šīm rotadatām mēs saspraudīsim čalmas virs pašas pieres. Tas ir liels gods – saņemt šādu rotadatu kā dāvanu, un to ne tuvu visiem izrāda Austrumos – atbildēja brālis. – Ali dzīvo šeit gadus desmit; pats viņš ir dzimis kaut kur Himalaju vidienē, un visas austrumnieku viesmīlības un cieņas pret draudzību paražas tiek viņa namā turētas godā.

Laiks lidoja ātri. Jau sabiezēja krēsla, un drīz vajadzēja iestāties naktij, kas šeit atnāk uzreiz.

- Ir laiks sākt tevi grimēt, savādāk mēs varam izrādīties nepieklājīgi un nokavēt.

Ar šiem vārdiem brālis izvilka skapja atvilkni un... es vēlreiz pamiru aiz pārsteiguma.

- Nu, nu – es teicu. – Kādēļ tu ne reizi nerakstīji man, ka spēlē amatieru teātrī?

Visa atvilkne bija pilna ar dažādu grimu, bārdām, ūsām un pat parūkām. - Nevar taču visu uzrakstīt, bet vēl mazāk var visu izstāstīt pa dažām

dienām – iesmējies, atbildēja brālis. Viņš apsēdināja mani krēslā un, kā īsts grimētājs, uzlīmēja man bārdu un

ūsas, ieziežot papriekš visu manu seju ar kaut kādu bezkrāsainu šķidrumu, ar ļoti patīkamu aromātu, kurš atsvaidzināja manu, no neierastās saules, apdegušo seju.

Ar brūnu zīmuli viņš viegli ievilka zem manām acīm divus, trīs vieglus štrihus uz ar bārdu nenosegtajiem vaigiem. Ar kaut kādu šķīdumu perlamutra krāsā viņš pieskārās manām biezajām, tumšajām uzacīm. Nozieda man ar kaut kādu krēmu lūpas un teica:

- Nu, tagad es mazdrusciņ pielīdzināšu tavas sprogas, lai melnie mati neizlien no čalmas apakšas. Sēdies šeit – un ar šiem vārdiem viņš nosēdināja mani uz taburetes.

16

Man, jāatzīst, žēl bija manus lokainos matus, kurus es pamatoti uzskatīju par manu vienīgo trumpi. Bet karstumā ir tik patīkami nēsāt īsi apcirptu frizūru, ka es pats palūdzu nodzīt matus ar mašīnīti.

Drīz galva bija apcirpta, un es gribēju piecelties no taburetes. - Nē, nē, sēdi, Ļovuška. Tūlīt es aptīšu tavu galvu ar čalmu. Es to spēšu

izdarīt tikai uz taburetes. Es paliku sēžot, brālis izritināja manu čalmu, kas izrādījās garāka, kā es

domāju, un nežēlīgi sāka to uztīt žņaugā un diezgan ātri, veikli un stingri, bet bez mazākā spiediena jebkur, aptina visu manu galvu.

- Galva ir gatava; tagad kājas. Uzvelc šīs garās zeķes un kurpes – viņš teica, izvelkot stūrī no kartona kastes man baltas zeķes un diezgan vientiesīgas no paskata kurpes.

Es to visu uzvilku un piecēlos kājās; bet uzreiz sajutu kaut kādu neērtumu kreisajā kājā, un brālis iztapīgi ielika manā labajā rokā spieķi.

- Tagad tu esi tieši tas kurlais, mēmais un klibais večuks, kuru tev vajag notēlot – iesmējās brālis.

Es saniknojos. No neierastās bārdas man bija karsti; šķidrums, ar kuru nozieda brālis manu seju – sākumā tik patīkams – tagad pretīgi vilka ādu; kājai bija neērti un visam piedevām es vēl izrādījos mēms un kurls.

Ar man raksturīgo nepacietību es gribēju iekliegties un paziņot, ka es nekur neiešu, un jau sagatavojos noplēst bārdu un čalmu, kad bez skaņas atvērās durvis, un tajās parādījās milzīgā Ali vecākā figūra.

Abas ahāta acis mani absolūti paralizēja. Čalma tik cieši noblīvēja manas ausis, ka es pilnīgi nekā nedzirdēju, par ko viņš ar brāli runāja.

Viņam bija uzvilkts gandrīz melns – tik dziļš bija zilais tonis – halāts, bet zem tā mirdzēja cits, koši sarkans, cieši pieguļošs augumam. Galvā balta čalma un liela briljanta broša, kas atveidoja pāvu ar izlaistu asti...

Laipni un liegi smaidīdams, viņš pienāca man klāt ar pastieptu roku. Kad es iedevu viņam roku, viņš paspieda to, un atkal pa visu manu ķermeni pārskrēja siltuma strāva un šoreiz ne miegaina slinkuma, bet kaut kāda prieka.

Ali noņēma no sava pirksta gredzenu ar sarkanu akmeni, kurā bija iegrebts lauva un apkārt tam kaut kādi hieroglifi. Pieliecies man pie pašas auss, viņš teica:

- Šis gredzens atvērs jums šodien visas mana nama durvis, lai kur jūs arī nevēlētos ieiet. Un tas jums būs arī palīdzība, ja kādreiz dzīvē būsit ievainots un brūce asiņos.

17

Aizrāvies ar gredzenu, es nemaz nepamanīju, kā blakus Ali izauga cita stalta, gara, austrumnieciska figūra. Es pat ne uzreiz sapratu, ka manis šodien dāvātajā brālim violetajā halātā tieši viņš pats arī stāv blakus Ali.

Es redzēju staltu austrumniecisku cilvēku ar tumši iedegušu seju, ar gaišu bārdu un ūsām, uz kura baltās čalmas spīdēja trīsstūris no briljantiem un smaragda. Garš bija mans brālis. Bet blakus milzīgajam Ali viņš izlikās vidēja auguma.

- Paskaties uz sevi spogulī, Ļovuška. Es esmu pārliecināts, ka sevi tu neatpazīsi vēl vairāk kā neatpazini mani – ar smiekliem vērsās pie manis brālis, acīmredzot, pamanījis manu pilnīgo neizpratni.

Es devos pie spoguļa, pilnīgi dabiski klibojot no man neērtās kreisās kurpes. - Jūs esat lielisks aktieris – tik tikko pasmaidot, teica Ali. Bet viss viņa augums izdvesa tādu lipīgu humoru, ka es sāku smieties. Smiedamies, es pēkšņi spogulī ieraudzīju ļoti melnīgsnēju, gandrīz vai pilnīgi

melnu, klibojošu večuku. Es atskatījos un pēkšķi izdzirdēju tādu jautru, dārdošu brāļa un Ali smieklu eksploziju, ka neviļus atkal pagriezos un ar pārsteigumu palūkojos uz viņiem. Viņu smiekli vēl pieauga; tikmēr es nejauši atkal paskatījos spogulī un atkal tur ieraudzīju melnīgsnējo arābu večuku. Ar grūtībām es sapratu, ka tas melnais – esmu es.

Es pacēlu roku pie acīm, pārliecinājies, ka neguļu, un pavaicāju brālim, kādēļ es esmu tik melns. Kā tas varēja atgadīties?

Uz manu jautājumu viņš man atbildēja: - Tas šķidrums, Ļovuška, paveica savu darbu. Bet nesatraucies. Rīt pat tu

būsi atkal balts, vēl baltāks, kā vienmēr. Cits tāds pat patīkams šķidrums nomazgās visu melnumu no tavas sejas.

- Bet tagad neaizmirstiet, draugs, ka uz visu šo vakaru jūs esat klibs, mēms un kurls – teica, smiedamies, Ali. Ar šiem vārdiem viņš pielaboja man čalmu uzbāžot to uz manām ausīm tā, ka tagad es patiesi nevarēju vairs neko dzirdēt, bet sapratu, ka viņš piedāvā man paņemt viņa roku un doties uz viņa māju. Es paskatījos uz brāli, kurš bija paspējis savest istabu pilnīgā kārtībā, viņš pamāja man, un mēs izgājām uz ielas.

18

2. nodaļa DZĪRES PIE ALI

Uz ielas Ali gāja pa priekšu, es gāju pa vidu un mans brālis aizmugurē. No smacīgā karstuma, nepierastā apģērba, bārdas, kuru es visu laiku aiztiku,

pārbaudīdams, vai tā stingri turas savā vietā, neērtās kreisās kurpes un smagā spieķa, es kļuvu kā apdullis. Galvā bija tukšums, runāt pavisam negribējās, un es biju apmierināts, ka pēc šī vakara lomas es esmu mēms un kurls. Valodu es tāpat nesaprotu, un tagad man nekas netraucēs vērot jauno, nepazīstamo dzīvi.

Mēs pārgājām ielai, taču neienācām pa vārtiem, kuri kā parasts bija cieši noslēgti, bet nogriezāmies aiz stūra un ienācām dārzā caur dzelzs vārtiņiem, kurus atvēra un aizvēra pats Ali.

Es biju izbrīnīts par brīnišķīgu ziedu pārpilnību, kuri izplatīja spēcīgu, bet ne apreibinošu aromātu.

Pa diezgan platu aleju mēs devāmies dārza dziļumā, tagad jau ejot visi blakām, un pienācām pie izgaismota nama. Logi bija līdz galam vaļā, un lielajā, garajā zālē bija izlikti nelieli, zemi, apaļi galdiņi, piebīdīti pie tādiem pašiem zemiem, platiem dīvāniem, kas pletās gar abām zāles sienām. Pretējā pusē no dīvāniem pie katra galdiņa atradās pa divām zemām, platām sofām, it kā no diviem krusteniski saliktiem milzīgiem spilveniem. Uz katras sofas, pēc vēlmes, varēja apsēsties austrumu stilā, saliecot kājas zem sevis.

Viss nams bija izgaismots ar elektrību, par kuru toreiz arī tik tikko zināja pat galvaspilsētās. Ali bija dedzīgs tās propagandētājs, izrakstīja mašīnu no Anglijas un centās pievienot pie sava diezgan jaudīgā tīkla savus draugus.

Bet pat paši tuvākie draugi neuzdrošinājās uz šādu novitāti, un tikai viens mans brālis un vēl divi dakteri ar prieku izgaismoja savas mājas ar elektrību.

Kamēr mēs gājām caur aleju, mums pretī steidzīgi iznāca Ali jaunākais, bet aiz viņa nāca Naļ greznā rozā halātā, kuru es tūlīt atpazinu, ar atsviestu atpakaļ krāšņu galvas pārsegu.

Manis nekad agrāk neredzēts galvas rotājums, ieausts ar pērlēm un dārgakmeņiem, tumšās ar pērlēm savītās bizes gūlās uz pleciem un krita gandrīz līdz zemei, smaidošās sārtās lūpas, kaut ko steidzīgi stāstošas Ali...

Es gribēju pabīdīt čalmu, lai sadzirdētu meitenes balsi, bet veikls Ali skatiens it kā man atgādināja: „Jūs esat kurls un mēms, paglaudiet bārdu”.

Es iekšēji saskaitos, bet centos ne ar ko neizrādīt savas dusmas un lēnām sāku glaudīt bārdu, priecādamies, ka neesmu vismaz akls, pēc skata vecs un

19

varu apskatīt skaistuli, par viņu tīksminoties bez jebkādiem traucēkļiem. Meitene man nepievērsa nekādu uzmanību. Bet nevajadzēja būt smalkam psihologam, lai saprastu, cik ļoti viņas uzmanība bija aizņemta ar manu brāli.

Tagad mēs stāvējām lielā, no visām pusēm apvītā ar man vēl nezināma auga ziedošu zaļoksnu, terasē. Spožā lustra spīdēja kā dienā tā, ka pat dārgā paklāja zīmējums, kurā grima kājas, bija skaidri saskatāms.

Meitene?! Vidēja auguma, tieviņa, lokana! Mazās baltās rociņas ar tieviem gariem pirkstiem turēja divas lielas sarkanas rozes, kuras viņa bieži smaržoja. Bet man šķita, ka viņa centās noslēpt aiz tām savu apjukumu. Viņas acis, milzīgas, mandeļveidīgas, zaļas acis, nelīdzinājās zemes būtnes acīm. Varēja iedomāties, ka kaut kur, kaut kādām augstākām būtnēm, eņģeļiem vai ģēnijiem, varētu būt tādas acis. Bet ar priekšstatu par parastu ikdienišķās dzīves sievieti nebija sasaistāmas nedz šīs acis, nedz to izteiksme.

Ali piedāvāja man apsēsties uz mīksta dīvāna, bet meitene un Ali jaunākais apsēdās mums pretī uz lielas, mīkstas sofas.

Es tikai skatījos, neatraudams skatienu no Naļ sejas. Un ne es viens skatījos uz šo seju, kas mainīja savu izteiksmi, kā viļņi no vēja brāzmas. Visu trīs vīriešu acis bija pavērstas pret viņu. Un cik atšķirīgas bija to izteiksmes!

Jaunais Ali staroja ar savām violetajām acīm, un tajās mirdzēja uzticība līdz dievināšanai.

Es padomāju, ka mirt par viņu bez svārstīšanās viņš ir gatavs jebkurā mirklī. Abi viņi bija ļoti līdzīgi. Tas pats smalki veidotais deguns ar mazu kumpumiņu, tās pašas sārtās lūpas un iegarenais sejas ovāls. Bet Ali bija liesmains brunets, un varēja just, ka temperaments viņā ir no tīģera. Ka viņa doma var būt dzēlīga, vārds un roka cērtoši.

Bet Naļ sejā viss bija tik maigs un harmonisks, viss dvesa ar labsirdību un tīrību, un šķita, vienkāršas pelēkas ikdienas dzīve, ar tās nomāktību un skumjām, nav priekš viņas. Viņa nevar pateikt rūgtu vārdu, nevar nodarīt sāpes, bet var būt tikai mierinājums, miers un prieks tiem, kam būs tā laime viņu sastapt.

Tēvocis skatījās uz viņu ar savām caururbjošajām ahāta acīm cieši un ar tādu labsirdību, kādu es nemaz nespēju viņā iedomāties. Viņa acis likās bezgalīgas, un no tām plūda pār Naļ glāstu straumes. Bet man šķita, ka aiz šīm mīlestības straumēm bija dziļi noslēpts uztraukumu orkāns, mokošas skumjas un nedrošība par meitenes laimīgo likteni.

Kā pēdējo es sāku vērot brāli.

20

Viņš arī cieši skatījās uz Naļ. Viņa uzacis atkal – kā zem koka – bija saplūdušas vienā taisnā līnijā; acis, no paplašinātajām zīlītēm, bija kļuvušas pavisam tumšas.

Viņš turējās viss taisni. Likās, visas viņa jūtas un domas bija uzvilktas kā loka stiegra. Milzīga griba, no kuras varas viņš nevarēja ļaut izsprukt nevienam vārdam, nevienai kustībai, ietina viņu kā bruņas. Un es gandrīz fiziski sajutu šīs gribas dzelžaino gredzenu.

Meitene visbiežāk paskatījās uz viņu. Likās, viņas priekšstatos nav vietas domai, ka viņa ir sieviete, ka viņai apkārt sēž vīrieši. Viņa, gluži kā bērns, izpauda visas savas jūtas tieši, viegli un priecīgi.

Dažas reizes es notvēru dievinošu skatienu, kuru viņa veltīja brālim, bet tā atkal bija bērna dievināšana, kur tīra mīlestība bija bez mazākajām sievietes jūtām.

Es pēkšņi sapratu šo abu siržu milzīgo drāmu, kas bija atdalītas ar nāciju, audzināšanas, reliģiskajiem un paražu aizspriedumiem...

Ali vecākais paskatījās uz mani, un viņa tik labsirdīgajās tagad acīs es ieraudzīju veca vīra viedumu, it kā viņš vēlētos man pateikt: „Redzi, draugs, cik skaista ir dzīve! Cik viegli vajadzētu dzīvot cilvēkiem, mīlot vienam otru, un cik skumji viņus nošķir aizspriedumi. Un par ko pārtop reliģija, saukdama it kā pie Dieva, bet patiesībā sagraujot mīlošo cilvēku dzīves ar bēdām, ciešanām un pat nāvi”.

Manā sirdī pēkšņi atvērās sapratne par cilvēka brīvību un neatkarību. Es sajutu, cik ļoti draudīgas ir reliģiskās verdzības ķēdes ap meiteni, abiem Ali un visiem viņu tuvākajiem draugiem, un manu brāli pirmām kārtām.

Man palika žēl, tik ļoti žēl brāli un Naļ! Es ieraudzīju, cik bezcerīga būtu viņu cīņa par mīlestību! Un novērtēju brāļa gribu, kas neļāva izrauties nevienam dzīvam vārdam, bet turēties godājamas bruņnieciskas uzvedības rāmjos savā sarunā ar Naļ.

Sākumā tik bērnišķīgi jautra, meitene tapa manāmi skumjāka, un viņas acis aizvien biežāk skatījās uz tēvoci ar lūgumu un neizpratni.

Ali vecākais saņēma viņas roku savā garajā, smalkajā rokā un kaut ko pavaicāja, ko es nespēju saklausīt. Bet pēc meitenes žesta, kā viņa strauji izrāva savu roku no tēvoča rokas un, sākusi raudāt, pielika ziedus ar abām rokām pie sejas, es sapratu, ka jautājums bija par ziedu.

21

Ali atkal viņai kaut ko pateica, un meitene, visa piesarkusi, mirdzēdama ar savām milzīgajām zaļajām acīm, pielika ziediņu pie lūpām un sirds un pasniedza to manam brālim.

- Paņem – Ali teica brālim tik skaidri, ka es visu sadzirdēju. – Savas pilngadības dienā mūsu zemes sieviete dāvā ziedu pašam tuvākajam un dārgākajam draugam.

Brālis paņēma ziediņu un paspieda pasniegušo viņam to rociņu. Ali jaunākais uzlēca kā tīģeris no savas vietas. No viņa acīm burtiski

dzirksteles pašķīda. Likās, ka viņš tūlīt metīsies virsū brālim un to nožņaugs. Ali vecākais tikai paskatījās uz viņu un ar rādītājpirkstu pavicināja no augšas

uz leju – un Ali jaunākais apsēdās ar nopūtu iepriekšējā vietā, apsēzdamies kā pilnīgā bezsspēkā.

Meitene nobālēja kā krīts. Viņas uzacis savilkās un visa seja atspoguļoja dvēseles mokas, gandrīz fiziskas sāpes. Viņas acis skumīgi skatījās te tēvoča acīs, te uz galvu noliekušo un acis nodūrušo brālēnu.

Ali Mahommets atkal paņēma viņas roku, liegi paglaudīja viņas galvu, pēc tam paņēma mana brāļa roku, savienoja tās, un teica:

- Šodien tev paliek sešpadsmit gadu. Pēc austrumu sapratnes, tu jau esi večiņa. Pēc eiropiešu sapratnes, tu esi bērns. Pēc manas sapratnes, tu jau esi cilvēks un tev jāuzsāk dzīve. Nenotikt ārprātīgajai saderināšanai, kuru tik muļķīgi ir izplānojusi tava tante. Tu esi labi izglītota. Tu dosies uz Parīzi, tur mācīsies un, kad pabeigsi medicīnas fakultāti, brauksi ar mani uz Indiju, uz manu nelielo muižu. Tur, kā ārsts tu kalposi cilvēcei labāk, nekā apprecoties ar vietējo fanātiķi, kur tevi nomāks vide un rupjie reliģiozie aizspriedumi. Mans un tavs draugs, kapteinis T., neatteiks mums savā bruņnieciskajā palīdzībā un palīdzēs tev bēgt no šejienes. Samainies ar viņu gredzeniem, kā kristieši mainās ar krustiem.

Man izlikās dīvaini, ka, nedzirdot nevienu meitenes vārdu, es skaidri dzirdēju katru Ali vārdu.

Uz mazā pirkstiņa brālis nēsāja mūsu mātes, kuru es pavisam neatceros, gredzenu. Senatnīgu zelta gredzenu ar zilu emalju un milzīgu dimantu, smalkā, elegantā apdarē.

Ne mirkli neapdomādamies, brālis novilka gredzenu un uzvilka to uz Naļ labās rokas vidējā pirksta. Un viņa, savukārt, noņēma no ap vidukli apliktas ķēdītes gredzenu-čūsku, kuras atvērtajā rīklē atradās duļķains, bezkrāsains, liels akmens, un uzvilka to uz brāļa kreisās rokas zeltneša.

22

Nepaspēju es padomāt: „Kāds neglīts akmens! Tāds pats izdzimtenis, kā to rīklē turošā resnā čūska” – kā pēkšņi gandrīz iekliedzos aiz pārsteiguma.

Akmens, pirms mirkļa līdzinādamies stikliņam, iemirdzējās visās varavīksnes krāsās. Nekad neviens briljants no paša dzidrākā materiāla un slīpējuma nespētu mest tādus garus varavīksnes starus, mirdzošus kā saules stari, kas lauzti kristāla piramīdā.

Ali jaunākajam izrāvās vaids, gandrīz kliedziens. Un atkal tēvoča skatiens lika viņam nomierināties, atkal viņš nolieca galvu uz krūtīm.

- Tas ir dzīves akmens – teica Ali vecākais. – Tas atdzīvojas, uzņemot sevī elektrību no cilvēka organisma. Tu, draugs Nikolaj, esi pilnā spēku briedumā, un sirds tava ir tīra. Un, lūk, akmens arī mirdz apžilbinoši. Jo vecāks kļūsi, jo blāvāki būs akmens stari, ja vien viedums un gara spēks nenomainīs tevī fiziskos spēkus. Tu atdevi manai brāļameitai pašu dārgāko, kas tev bija – mātes mīlestību, iekaltu šajā gredzenā. Naļ atdeva tev dāvanu no vectēva-viedajā, kurš vēlēja nodot gredzenu tam, kuru tā mīlēs tik stipri un uzticīgi, ka ies aiz viņa arī nāvē.

Es nevilšus paskatījos uz jauno Mahmedu. Ne vairs ziedošs jauneklis sēdēja man priekšā. Sēdēja rēgs ar caurspīdīgu līķbālu seju, ar blāvām, neko neredzošām acīm. Es padomāju, ka viņš ir paģībis un tikai turas sēdošā stāvoklī, nejauši atradis stabilu pozu.

- Šodien – turpināja Ali Mahommets, - ir jānotiek tai lielajai pārmaiņai tavā dzīvē, par kuru es tev stāstīju mēnesi atpakaļ, Naļ, un kurai es esmu gatavojis tevi vairāk, kā piecus gadus. Kapteinis T. aizvedīs tevi un divus tavus uzticamus kalpus pie sevis uz mājām. Ali arī ies kopā ar tevi. Tur tu atradīsi eiropiešu apģērbu sev un kalpiem, pārģērbsies, atdosi savu halātu un pārsegu Ali, un visi kopā ar kapteini T. jūs dosieties uz dzelzceļa staciju. Bet Ali atgriezīsies atpakaļ. Uzticies kapteiņa godam un mīlestībai. Viņš aizvedīs tevi uz tādu pilsētu un tādu vietu, kur tu pilnīgā drošībā gaidīsi mani vai arī sūtni no manis. Ne par ko neraizējies. Glabā tikai uzticību vienīgajam likumam, miera likumam. Esi drosmīga un gaidi mani bez bailēm un satraukumiem. Agrāk vai vēlāk, bet es atbraukšu. Visā klausi kapteini T. un nebaidies palikt bez viņa vienatnē. Ja viņš īslaicīgi tevi kādreiz atstāj – tātad, tā būs nepieciešams. Bet viņš atstās tevi uzticamu draugu uzraudzībā, ja tāda nepieciešamība radīsies. Bet tagad iziesim visi kopā dārzā.

23

Mēs izgājām dārzā. Ali jaunākais pasniedza man roku, lai palīdzētu nokāpt pa terases pakāpieniem. Pēkšņi visa māja iegrima tumsā, kaut kur bija izdeguši korķi.

Izmantojot pilnīgu tumsu, brālis, Naļ, Ali un vēl divas figūras klusām izgāja no dārza caur vārtiņiem. Pie vārtiņiem, izejot Ali vecākais kaut ko pačukstēja brāļadēlam, un tas pamāja ar galvu.

Tumsā skraidīja kaut kādi cilvēki, kalpi kaut kur iededza sveces, no kā tumsa likās vēl biezāka. Tā pagāja ceturtdaļa stundas. Man likās, ka es atkal ieraudzīju Naļ tajā pašā rozā halātā, ar nolaistu pārsegu pār seju. It kā pat Ali Mahommets apkampa viņu aiz pleciem, bet starp raibajiem šodienas iespaidiem es jau nespēju vairs skaidri apzināties un nodomāju, ka man tikai rēgojās skaistule, kuras skaistums burtiski iespiedās visā manā apziņā.

Pa to laiku gaisma atkal iemirdzējās, vēl trīs reizes nomirgoja un sāka spīdēt rāmā plūdumā.

- Ir pienācis viesu sabraukšanas brīdis – pateica Ali Mahommets, un es atkal skaidri sapratu visus vārdus. – Neaizmirstiet – jūs klibojat ar kreiso kāju, jūs esat kurls un mēms. Jums daudz un goddevīgi klanīsies. Neatbildiet nevienam uz paklanīšanos, tikai mullai tik tikko pamājiet. No kopējā galda neko neēdiet. Ēdiet tikai to, kas jums tiks pasniegts no mana galda. Kad beigsies maltīte, iestāsies Naļ iznākšanas brīdis. Viņa būs ietīta dārgos pārsegos. Vispārējā uzmanība būs piesaistīta līgavaiņa iepriekš norunātajai Naļ nolaupīšanai. Jums pienāks klāt mans draugs un pavadīs jūs līdz aizmugurējiem dārza vārtiņiem. Tur stāvēs sargs. Jūs parādiet viņam gredzenu, ko es jums iedevu, viņš jūs izlaidīs un jūs pa citu ceļu aiziesiet pie sevis uz mājām. Mājās jūs atradīsiet brāļa vēstuli. Jūs novilksiet savu apģērbu, un paslēpsiet visu, kā jums būs norādīts vēstulē. Nāksies jums ne mazums papūlēties pie nekārtības mājās. Vajag, lai jūsu guļošais ziņnesis neko īpašu nepamanītu, kad viņš sāks uzkopt istabas.

Ar šiem vārdiem Ali atstāja mani un devās pretī viesu grupai, kuriem tika atvērti vārtiņi blakus lielajiem vārtiem, kurus es agrāk nebiju pamanījis.

Garais saimnieka augums izcēlās par veselu galvas tiesu virs raibās viesu grupas. Dažiem viņš cienīgi atbildēja uz paklanīšanos, un viņi devās tālāk. Citi uzkavējās viņa tuvumā, un viņš paspieda tiem roku eiropiešu manierē.

Viesi turpināja nākt, un drīz visa aleja un veranda bija cieši nosēta ar raibām figūrām. Sarunas, smiekli un saspringtas garšīga cienasta gaidas, kaut kādi, acīmredzot, jautri stāsti – viss radīja pacilājošu gaisotni.

24

Bet, ieskatoties, es pamanīju, ka viesi turas nodalītas grupiņās. Tie, kas nebija saģērbti stingri aziātiskā tērpā, turējās nomaļus. Bet pārējās grupas tik skatījās uz mullu, kā muzikanti uz diriģentu.

Es neviļus cieši raudzījos uz visiem pārējiem un vēlējos saskatīt, vai nav nogrimētas vēl kādas sejas, kā manējā, kuras mākslīgo bārdu es tik svarīgi glaudīju.

Laiks nemanot ritēja, ciemiņi nāca tagad jau retāk, kaut kur iespēlējās austrumnieciska mūzika, un no mājas iznāca daži kalpi, ielūdzot viesus uz zāli.

Pašā zāles dziļumā, pie durvīm uz blakus istabu stāvēja Ali Mahommets kopā ar manis vēl neredzētu ļoti gara auguma cilvēku baltā apģērbā un tādā pašā čalmā. Zeltaina bārda, milzīgas, tumši zaļas acis, ļoti skaistas, viegli iedegusi seja. Ļoti stalts, šis cilvēks bija jauns, ap gadiem divdesmit astoņiem – trīsdesmit, un krita acīs ar savu izcilo skaistumu. Augumā viņš bija nedaudz zemāks par Ali, bet daudz platāks plecos, neparasti proporcionāls – īsts viduslaiku bruņinieks. Es neviļus iedomājos viņu Loengrīna apģērbā.

Namatēvs sveicināja zālē ienākušos viesus ar dziļu paklanīšanos. Viesi izsēdās uz dīvāniem un sofām, saglabājot to pašu kārtību un turēdamies pa atsevišķām grupiņām.

Visi, ienākot, atstāja apavus vai ādas galošas pie ieejas, kur tās paņēma kalpi un lika plauktos. Viesu vidū nebija nevienas sievietes.

Es stāvēju, vērodams, kā ienāk un apsēžas viesi, un nespēju iedomāties, kur lai es sēžos. Es jau gribēju noslēpties atpakaļ dārzā, kā sajutu uz sevi Ali skatienu. Viņš pateica kaut ko zēnam-kalpam, un tas ātri devās pie manis. Pagodinoši paklanīdamies, viņš uzaicināja mani sekot līdzi un aizveda pie galda netālu no saimnieka galda.

Pie šī galda jau sēdēja divi vīrieši vidējos gados, krāsainās čalmās un raibos halātos. Viņi sēdēja eiropiešu stilā, kājās bija eiropiešu apavi, bet virs eiropiešu apģērba bija uzvilkts tikai viens zīda halāts. Viņi pagodinoši man paklanījās ar dziļu austrumnieku klanīšanos. Bet es, atcerēdamies Ali norādījumu, pat nepamāju viņiem, bet vienkārši apsēdos man norādītajā vietā.

Kad visi viesi bija sasēdušies, tikai tad pie sava galda apsēdās Ali un garais skaistulis.

Mūzika iespēlējās kaut kur tuvāk un skaļāk un vienlaicīgi kalpi sāka iznēsāt kūpošus ēdienus, izliekot tos uz galdiem. Zēni iznēsāja ķīniešu porcelāna pialas un sudraba karotes, pasniedzot tās katram viesim.

Bet ne visi viesi lika taukaino, kūpošo plovu pialās un ēda to ar karotēm.

25

Vairums lika rokas tieši ēdienā un ēda plovu ar rokām, kas izraisīja manī riebumu, tuvu nelabai dūšai. Gribējās aizbēgt, kaut arī nekad agrāk manis neredzētais pūlis bija ļoti interesanta īsta krāsu un tikumu izrāde.

Uz mūsu galda arī pasniedza plovu, bet es tam nepieskāros, atcerēdamies Ali norādījumu, un gaidīdams īpašu ēdienu no viņa. Un patiesi, no viņa galda piecēlās garais, mani pārsteigušais rūsganmatainais skaistulis, un viņš pasniedza man sudraba pialu un nelielu zelta karotīti.

Acīmredzot, man izrādītais gods tika uzskatīts, pēc austrumu paražām, par ļoti lielu, tāpēc, ka uz mirkli zālē apklusa sarunas un troksnis un uzreiz pēc iestājušos klusuma atskanēja pārsteiguma izsaucieni.

Viesi, spriežot pēc žestiem un mīmikas, vaicāja cits citam, kas es tāds esmu. Daudzi ļoti nopietni paskatījās uz mani, kaut ko sacīja saviem kaimiņiem, un

tie apstiprinoši māja ar galvu. Bet šajā mirklī ienesa jaunus aromātiskus ēdienus, un uzmanība novērsās no manis.

Es neviļus piecēlos manu kausu turošā skaistuļa priekšā. Viņš pasmaidīja man, nolika pialu uz galda un austrumnieciski paklanījās. Mani visu, no viņa smaida, no viņa labsirdīgā skatiena, no kaut kādas tīrības, kas dvesa no viņa, piepildīja tāds prieks, it kā es būtu ieraudzījis senu, uzticamu draugu. Es piecēlos un atdevu viņam dziļu austrumnieku paklanīšanos.

Mani kaimiņi pie galda uzdeva man kaut kādus jautājumus, kurus es nesapratu un nesadzirdēju, bet redzēju tikai viņu kustošās lūpas un jautājošos skatienus. Mani izglāba zēns, viņiem kaut ko pasacīdams, un parādīdams uz muti un ausīm. Mani galda biedri pašūpoja galvas un, līdzcietīgi uz mani paskatoties, ņēmās ar apetīti ēst savu plovu, paldies Dievam, liekot to ar karotīti pialās. Es palūkojos uz manas sudraba bļodiņas saturu un neizsakāmi nobrīnījos. Pēc izskata tur atradās augļu kompots, bet manī jau bija sarosījusies apetīte, un es ar prieku būtu ieēdis kaut ko sātīgāku.

Es ar vilšanos palūkojos uz Ali Mahommetu, un viņš sastapa manu skatienu, it kā sagaidīdams manu vilšanos.

Viņa rokās bija tieši tāda pati bļodiņa, kā mana, viņš to pacēla, it kā vēlēdamies saskandināt ar mani, un liegi man uzsmaidīja. Lai neizskatītos nepieklājīgs un neaudzināts ciemiņš, es paņēmu rokās karoti un apēdu nelielu gabaliņu man nezināmā augļa, kas peldēja sulā, atgādinošā sarkanvīnu.

Un tajā pašā mirklī izzuda visa mana nožēla par sātīgāku ēdienu. Brīnišķīga garša, līdzīgs ananāsam aromāts, un sula, uzmundrinoša, atvēsinoša. Es ēdu ar tādu baudu, ka pat pārstāju vērot visu apkārtējo.

26

Bet tikmēr vērot bija ko. Abi jaunie kaimiņi novilka savus halātus un žaketes un palika vienos plānos

zīda kreklos ar platām melnām jostām, kas aizstāja vesti. Pie vairākiem galdiem es pamanīju karstuma ietekmi arī uz vairāk eiropeizētiem viesiem.

Taču ortodoksāļi, plūstot sviedriem un slaukot tos no spīdīgajām sejām piedurknēs, cītīgi ēda, nereti aptraipot savus dārgos halātus, bet neviens neko no sava apģērba nenovilka. Karstums un smagie ēdieni noveda viesus līdz mocībām. Pozas kļuva vaļīgākas, balsis skaļākas un aizsākās diskusijas, kas pēc roku žestiem un uzbudinājuma līdzinājās strīdiem.

Kompotam, ko man pasniedza skaistulis, piemita, acīmredzot, kaut kādas brīnumainas īpašības. Man pārstāja būt karsti, jau negribējās vairs noraut čalmu, es biju možs un visā ķermenī sajutu nenogurdināmību. Man šķita, es varētu noiet viegli tagad verstis desmit, it kā nemaz nebūtu bijis dienas noguruma un satraukumu. Manas domas saasinājās, un es sāku uzmanīgi vērot sejas visapkārt. Un man izlikās, ka viesi bija kļuvuši rupjāki un dzīvnieciskāki, kā es viņus redzēju dzīru sākumā.

Pilnīgs miers un savaldība, pārliecība par sevi un kaut kāds jauns pieauguša vīrieša spēks, kuru es ne reizi vēl nebiju sajutis, parādījās manī un pārsteidza mani pašu. Es atcerējos brāli, Naļ un Ali jaunāko. Man nez kāpēc nebija ne mazākie uztraukumi par pirmajiem diviem, bet Ali jaunāko es sāku satraukti meklēt ar acīm pa visu zāli. Man pazibēja atmiņas par figūru rozā Naļ halātā, kuru es pamanīju dārza tumsā, nozibam blakus Ali vecākajam.

Es turpināju meklēt pie visiem galdiem Naļ brālēnu, bet nespēju viņu atrast. Neviļus mans skatiens sastapās ar saimnieka skatienu un es tajā burtiski

nolasīju: „Saglabājiet savaldību un atcerieties manus vārdus, kad jums jāaiziet un ko jādara mājās”.

Kaut kāda satraukuma vilnis pārskrēja pār mani, kā vēja brāziens, kas liek mirgot sveces liesmai – un es atkal atgriezos pie pilnīgas paškontroles.

Pa to laiku ēdieni nomainījās vairākas reizes, jau tika izliktas visur augļu un saldumu grēdas. Mani kaimiņi ēda salīdzinoši maz, bet melones notiesāja lielā daudzumā, visu laiku tās apkaisīdami ar pipariem. Es baidījos izrādīt savu pārsteigumu par tādu savdabīgu gaumi, bet ieraudzīju, ka gandrīz visi tās ēda tāpat ar pipariem.

Atkal no Ali galda atdalījās brīnišķīgā zeltmatainā skaistuļa figūra, un viņš pasniedza man trauku ar kaut kādiem citiem augļiem, kas atgādināja pēc ārējā izskata rīsa graudus medū. Pieliecies pie manis, viņš nemanot iegrūda man

27

saujā zīmīti un atkal dziļi paklanījās un aizgāja. Es vēlējos viņam atgriezt paklanīšanos, bet nevarēju piecelties, man neklausīja kājas. Ar man raksturīgo jautrību es sāktu smieties pilnā kaklā, ja vien bārda tik stipri nebūtu salīmējusi vaigus. Es atritināju zīmīti, tur bija rakstīts angliski: „Sākumā apēdiet to, ko es jums atnesu tagad. Necentieties piecelties, kamēr nebūsiet apēdis šo ēdienu. Jums ir neierasti mūsu pikantie ēdieni, un no tiem kājas – kā no dažām vīna šķirnēm – jums neklausīs. Bet pēc neilga laika, pēc jaunā ēdiena, viss būs kārtībā. Neaizmirstiet, dzīru beigās jums jāiet prom, es pats jūs aizvedīšu pie vārtiņiem. Kad sacelsies troksnis, piecelieties un nekavējoties ejiet pie saimnieka galda, es jums padošu roku, un mēs iziesim dārzā”.

Es nevēlējos apdomāt simtu noslēpumaini nesaprotamas man šodien lietas. Bet kļūt atkal par savu kāju saimnieku es ļoti vēlējos, un tāpēc arī pasteidzos apēst trauka saturu. Tas līdzinājās mazām saldas putras lodītēm medus, vīna, vaniļas un vēl kādu aromātisku vielu maisījumā. Mani kaimiņi jau sen pārstāja pievērst man uzmanību. Viņi sekoja, man šķita, ar pieaugošu nemieru pastiprinošamies troksnim un viesu uzbudinājumam.

Es tagad pamēģināju pakustināt kāju, pacēlos, it kā pielabojot halātu – urrā! – manas kājas bija stingras un lokanas. Troksnis zālē sāka līdzināties svētdienas dūkoņai tirgus laukumā. Kaut kur pie galdiņiem norisa nežēlīgi strīdi, viesi vicināja rokas visā platumā un ar austrumiem raksturīgo ekspresiju izkliedza spalgās balsīs kaut kādus vārdus. Man likās, ka es uztvēru „Naļ” un „Allāhs”. Troksnis zālē turpināja pieaugt, un kļuva līdzīgs dzīvnieku rēkoņai. Nepaspēju es to apzināties līdz galam, kā atcerējos, ka man ir laiks celties un iet pie Ali galda. Es gribēju ātri piecelties, bet neveiklā sajūta kreisajā kājā tūlīt lika man attapties un ieiet klibiķa lomā. Es atdevu godu brāļa prātam un vērīgumam. Ja ne šis neērtais zābaks, biezā čalma un salīmējošā lūpu kustības bārda, es būtu simt reizes aizmirsis, ka man ir jāspēlē kurlā, mēmā un klibā loma.

Paskatījies uz Ali, es ieraudzīju, ka mans skaistulis jau bija piecēlies un devās man pretī.

Ar lielām grūtībām es izlīdu no galda, atstādams abas savas pialas un karoti uz tā. Pamanījis manas grūtības, zeltmatainais milzis vienā mirklī atradās man blakus, bet zēns, piesteidzies ar baltu mīksta papīra loksni, vienā mirklī ietina abus manus sudraba kausus un karotīti un pasniedza tos man, kaut ko murminot ar dziļu paklanīšanos. Redzot, ka es pārsteigts skatos uz viņu nu neņemu saini, viņš sāka man goddevīgi to bāzt brīvajā no spieķa kreisajā rokā.

28

- Paņemiet – sadzirdēju es virs sevis balsi. – Tāda ir paraža. Ņemiet ātrāk, lai nevienam neienāk prātā, ka jūs nezināt vietējās paražas. Zēns tik cītīgi jums klanās tāpēc, ka domā, ka jūs esat ļoti svarīga persona un neesat apmierināts ar tik niecīgu dāvanu pilngadības dienā. Ejam, ir laiks – viņš pabeidza savu anglisko frāzi un paņēma mani zem kreisās rokas.

Es tik tikko spēju paiet, neērtais zābaks bija tā nospiedis man kāju, ka es gandrīz lecu un, visdrīzākais, bez milža-skaistuļa palīdzības nespētu nokāpt pa nelielajām, bet stāvajām kāpnītēm dārzā.

Tikko mēs paspērām dažus soļus pa aleju, kā nodzisa gaisma. Zālē atskanēja balsu rēkoņa ne tad prieka, ne tad aiz delverības un neapmierinātības. Mums blakus pazibēja kāda ēna un uzmeta manam pavadonim kaut kādu vieglu, biezu segu, kas uzkrita arī man. Mans pavadonis paķēra mani kā mazu bērnu uz rokām un metās dārza dziļumā. Nonākuši līdz vārtiņiem, mēs sadūrāmies ar sargu, kuram es parādīju gredzenu, ko man iedeva Ali Mahommets, un viņš bez ierunām izlaida mūs laukā. Mans pavadonis pateica viņam pāris vārdus, tas goddevīgi paklanījās un aizvēra vārtiņus.

Mēs iznācām uz tukšas ielas. Acis pierada pie tumsas, un no dārza nāca troksnis, bet vairāk nekas neiztraucēja nakts klusumu. Debesis mirdzēja zvaigznēs. Mans pavadonis nolaida mani uz zemes, un novilka no manas kreisās kājas neērto kurpi. Pieliecies, viņš novilka man čalmu un, vērīgi skatoties man acīs, teica:

- Nezaudējiet laiku. Jūsu brāļa, Naļ un jūsu paša dzīvība ir daudz kur atkarīga no jums. Ja jūs izpildīsiet visu, kā jums norādīts vēstulē, kas guļ uz jūsu dīvāna spilvena – viss būs kārtībā. Aizmirstiet tagad, ka jūs bijāt klibs, kurls un mēms; bet atcerieties visu dzīvi, kā nospēlējāt večuka lomu austrumu dzīrēs. Palieciet sveiks, rīt no rīta es jūs apciemošu. Bet šodien, lai ko jūs arī nedzirdētu, nekādā gadījumā neatstājiet māju un pat neejiet pagalmā.

Pateicis man visu to atkal angliski, viņš paspieda man roku un nozuda tumsā.

Kad es atvēru brāļa mājas durvis, es ieraudzīju, ka gaisma Ali dārzā atkal iedegās. „Tātad, deg arī pie mums” – es padomāju. Ieraudzījis mazu gaismas strēlīti zem brāļa kabineta durvīm, es devos turp un biju pārsteigts par nekārtību, kāda tur valdīja, zinādams brāļa jūtīgo akurātību.

Acīmredzot, šeit bija pārģērbušies vairāki cilvēki. Bet es maz uzmanības pievērsu ārējai nekārtībai. Visas manas domas bija aizņemtas ar brāļa likteni.

29

Aizvēris cieši durvis, es tās aizslēdzu, aizvilku priekšā smago portjeru un pielaboju tai krokas uz grīdas, lai gaisma neiespīdētu pa spraugu.

„Vispirmām kārtām – es domāju – ir jāizlasa vēstule”. Pārliecinājies, ka slēģi logiem ir aizvērti, zilie aizkari nolaisti un biezie aizkari

aizvilkti, es devos uz savu istabu. Šeit arī dega maza lampiņa pie paša dīvāna. Logi arī bija cieši noslēgti un

spēcīgais karstums kļuva nepanesams. Man gribējās izģērbties, bet doma par vēstuli burtiski bija nobūrusi mani.

Es nosviedu spieķi, novilku virsējo halātu, piegāju pie dīvāna un uz spilvena ieraudzīju lielu, zilu konvertu, uz kura ar brāļa roku bija uzrakstīts: „Novēlējums”.

Es paķēru biezo konvertu, uzmanīgi to pārplēsu un no turienes izņēmu divas vēstules un zīmīti. Viena no tām bija lielāka un uz tās bija tajā pašā brāļa rokrakstā uzrakstīts: „Lovuškam”. Uz citas, man nepazīstamā, apaļīgā, pa pusei bērnišķīgā, sieviešu rokrakstā bija rakstīts: „Draugam. L. N. T.”

Es vispirms atšķīru zīmīti. Tā bija īsa, un es kāri to izlasīju. „Ļovuška – man rakstīja brālis, – nav laika. Lielajā vēstulē tu uzzināsi visu.

Bet tagad nekavējies. Noņem no sejas un rokām grimu ar šķidrumu, kas atrodas uz tava galda. Visus tērpus, kas ir nosviesti istabā, un arī visu, kas tev mugurā noslēp ģērbtuvē tajā skapī, kuru es tev šodien parādīju. Turpat arī noslēp flakonu ar šķidrumu grimam. Kad aizvērsi cieši skapja durtiņas, nospied pa labi, skaitot no grīdas, devītajā tapešu ziediņā, pavisam nemanāmu podziņu. No augšas nolaidīsies ar tām pašām tapetēm aplīmēta viegla sieniņa un paslēps skapi. Bet apskati uzmanīgi visu, neaizmirsti kaut ko no drēbēm”.

Es acumirklī atcerējos, ka mani pavadošais aizbildnis noņēma no manas galvas čalmu un norāva no kreisās kājas tupeli. Es ļoti satraucos, vai neesmu pazaudējis tos pa ceļam. Bet, paskatīdamies uz saini ar kausiem, ko man iedeva zēns, es tam blakus ieraudzīju arī kroplīgo tupeli un čalmu. Acīmredzot, mans pavadonis iedeva man to visu rokās, un es automātiski satvēru visu reizē, bet ienācis istabā, uzmetu uz galda.

Es sameklēju vati, saslapināju no sākuma rokas, un tās uzreiz kļuva atkal baltas. Es domāju, ka nāksies ilgi noņemties ar seju dēļ bārdas; bet nekā nebija. Līdzīgs pienam, patīkami smaržojošs šķidrums uzreiz noņēma visu melnumu no sejas: bārda viegli atdalījās, man palika viegli un pat ne tik karsti. Es nosviedu vēl vienu halātu, otru kurpi un zeķes, uzvilku vieglas nakts čības un devos sakopt brāļa istabu.

30

Haotiskajā nekārtībā, kas valdīja, kā man sākumā izlikās, tomēr bija kaut kāda sistēma. Visi halāti bija savākti vienā sainī; visi pārējie apģērba piederumi tāpat bija sasieti saiņos.

Atlika visu aiznest uz ģērbtuvi. Es iedomājos par ziņnesi, bet atcerējos, ka viņam piemita spēkavīra miegs, ka pat šauteņu zalve, arī tā nespēja viņu uzmodināt, kā stāstīja brālis.

Un patiesi, tikko es iznācu koridorā, ziņneša spēkavīra krācieni lika man pasmaidīt. Mani vieglie soļi diez vai varēja iztraucēt viņa miegu. Vairākas reizes man nācās ar saiņiem pārceļot no brāļa kabineta uz ģērbtuvi. Visbeidzot es savācu visus apavus, bija palikušas čalmas. Es atpazinu brāļa čalmu pēc trīsstūra ar smaragdu. Uz tualetes galdiņa gulēja tā futlāris. Es gribēju no sākuma noņemt to un noslēpt futlārī, bet nolēmu izpildīt precīzi zīmītes pavēli, paņēmu visas čalmas, savācu arī futlārus un aiznesu visu uz skapi. Tur pat arī novilku visas savas drēbes, savācu bārdu, spieķi, čalmu, sainīti ar kausiem un neciešamo tupeli un visu to arī iemetu skapī. Es vēlreiz atgriezos, rūpīgi apskatīju visas istabas, atradu vēl futrāli no savas piespraudes čalmai un atkal aiznesu uz skapi.

Vēl un vēlreiz es rūpīgi izskatīju visus kaktus brāļa istabā un visbeidzot nolēmu nospiest podziņu, kuru sameklēju ne bez grūtībām devītajā tapešu ziediņā. Devīto ziediņu, skaitot no apakšas, bija daudz, un beidzot vienā no tiem, nebūt ne pašā tuvākajā no skapja, man izdevās atrast kaut ko līdzīgu podziņai. Sākumā nekas nebija pamanāms; es jau sāku zaudēt pacietību un saukāt sevi par ēzeli, kad viegla čaboņa no augšas lika man pacelt acis. Es gandrīz palēcos aiz prieka. Lēnām no griestiem rāpoja sieniņa un pēc dažām minūtēm, arvien palielinot ātrumu, mīksti nolaidās uz grīdas.

„Burvestība un tikai” – es padomāju, un patiesi, ja es pats ar savām rokām nebūtu visu savācis skapī, es nekad nespētu pat iedomāties, ka šai istabai kaut kad varētu būt bijis citāds paskats.

Bet pārdomāt to nebija laika, viss manis redzētais un pārdzīvotais pa dienu bija saplūdis tādā juceklī, ka tagad es pat neskaidri apzinājos, kur beidzās īstenība un sākās manu fantāziju pasaule.

Es nodzēsu gaismu ģērbtuvē, kurā nebija neviena loga, aizslēdzu durvis un atkal atgriezos brāļa kabinetā. Uz grīdas mētājās daži papīri, kaut kādas vēstuļu un avīžu driskas. To visu es cītīgi savācu, tāpat kā netīrās vates kumšķus savā istabā, iemetu kamīnā un sadedzināju.

31

Tagad es varēju nomierināties, nodzēsu gaismu un pārgāju uz savu „zāli”. Man gribējās dzert, bet vēlme izlasīt vēstules bija spēcīgāka par fiziskajām slāpēm. Es pārlasīju vēlreiz zīmīti, pārliecinājos, ka visu biju izpildījis kā tajā rakstīts, un sadedzināju to uz sērkociņa.

Man izklausījās troksnis uz ielas, it kā slāpēti būtu nodārdējuši daži šāvieni, un atkal viss apklusa.

Es apgūlos un sāku lasīt brāļa vēstuli. Jo tālāk es lasīju, jo vairāk tā mani pārsteidza, un brāļa Nikolaja tēls man parādījās citāds, kā biju pieradis viņu sev zīmēt.

Daudzi, daudzi gadi ir pagājuši kopš tās nakts. Jau ne tikai ir novecojuši, un nav starp dzīvajiem brālis Nikolajs un daudzi citi Naļ bēgšanas dalībnieki, bet arī visa mana dzīve ir izmainījusies; iesākās karš, viens, vēl viens, trešais, paskrēja tūkstošiem tikšanās un iespaidi, bet brāļa Nikolaja vēstule joprojām stāv manā priekšā tāda, kādu es to uztvēru ar visu savu apziņu tajā tālajā, neaizmirstamajā naktī. Lūk tā ir, šī vēstule:

„Ļovuška! Šo vēstuli tu izlasīsi tad, kad būs atnākusi mana lielā pārbaudījuma stunda.

Bet šī stunda būs arī tava ugunīgā stunda, un tev nāksies pārbaudīt un izrādīt darbībā tavu uzticību un paļāvību brālim-tēvam, kā tu mēdzi mani saukt retos dzīves brīžos.

Tagad es vēršos pie tevis kā pie brāļa-dēla. Saņem visu savu drosmi un izrādi godu un bezbailību, kurus es centos tevī izaudzināt.

Mana dzīve ir pāršķēlusies uz pusēm. Es – kristietis, krievu armijas oficieris – esmu iemīlējis muhamedānieti. Es lieliski zinu, ka šai mīlestībai labām beigām nebūt. Reliģisku, rasisku un klašu aizspriedumu tīkls izveido no sevis tādu sienu, pret kuru var sašķīst ne tikai viena cilvēka griba, bet pat vesela karaspēka.

Kā es sastapu to, kuru mīlu? Kā iepazinos?.. Visu uzzināsi, ja stāstam beigas nebūs skumjas, tas ir, ja būs stāsts, nevis vienkārši nāvīgas beigas. Tagad es pateikšu tev tikai pašu galveno, to, ko tev vajadzēs izdarīt manā labā, ja vēlēsies aizstāvēt manu dzīvību un laimi”.

Tālāk sekoja – pēc dažām tukšām rindiņām, ar daudz svaigāku tinti un daudz nervozākā rokrakstā – turpinājums:

„Tu jau pazīsti Ali Mahommetu un jauno Ali. Tu esi redzējis Naļ. Tev nāksies spēlēt viesa lomu dzīrēs un tikt turētam aizdomās, ka tu nolaupīji Naļ tajā stundā, kad viņas līgavainim vajadzēja, pēc vietējās paražas, nolaupīt savu līgavu. Ja tu negribēsi mani nodot, ja tu labi nospēlēsi savu lomu, kā tev

32

norādīs Ali vecākais un viņa draugs – mēs ar Naļ, iespējams, izbēgsim no fanātiķu reliģiskās vajāšanas draudiem un šausmām...

Aizej pie pulkveža N. un saki, ka es izbraucu agrāk par viņu medībās apstākļu maiņas dēļ, un pagaidīšu viņu pie pazīstama mežsarga, kā parasti. Bet, ja nesagaidīšu viņu tur, tad braukšu tālāk un rēķinos, ka satiksimies pie tirgoņa D. un atvedīsim mājās ne mazums medījuma; lai viņš paņem līdzi lieku šauteni un vairāk skrošu. Aizej no rīta, ap astoņiem, nodod visu precīzi un nenokavē.

Tālāk visā uzticies Ali Mahommetam. Apskauju tevi. Nedomā par man draudošajām briesmām. Bet domā, vai vēlies labprātīgi, viegli, vienkārši kļūt par aizsardzību, un varbūt arī glābiņu man un Naļ.

Ar Dievu. Mēs, vai nu tiksimies laimīgi un priecīgi, vai arī netiksimies vispār. Jebkurā gadījumā es drosmīgs, patiess un godīgs.

Tavs brālis N.” Es palūkojos pulkstenī. Bija jau gandrīz četri no rīta. Atkal man izklausījās

troksnis uz ielas, kā ganu pātagu cirtieni; izlikās pat, ka pie mājas vārtiem kāds klauvē. Bet es atcerējos mana nakts pavadoņa norādījumu pa ceļam uz mājām, nodzēsu gaismu un sāku ieklausīties. Pa ielu ātri aizbrauca daži rati, iekliedzās kaut kādas balsis, atkal atskanēja daži šāvieni; sākās kaut kāda dziedāšana un tūlīt aprāvās.

Man likās, ka uz ielas notiek kāds skandāls, gribējās paskatīties no kaut kurienes, bet es neuzdrošinājos, lai neuzveltu aizdomas uz brāļa namu.

Miegs nebija nevienā acī, nogurums tāpat. Es iededzu atkal lampu, vēlreiz pārlasīju brāļa vēstuli, noskūpstīju to un ķēros pie otras.

„Draugs un brāli – tā iesākās, – es esmu tikai maza sieviete. Tu mani gandrīz nepazīsti, un lūk dēļ nepazīstamas sievietes tavā dzīvē ielaužas briesmas.

Brālis, Ali Mahommets, mans tēvocis, kurš mani audzināja – ir labākais cilvēks, kādu spētu izveidot dzīve. Ja tu gribēsi man palīdzēt izbēgt no laulību šausmām ar rupju un briesmīgu cilvēku, fanātiķi un mullas draugu, es esmu pārliecināta, ka mans tēvocis būs tev vienmēr pateicīgs. Un, savukārt, aizstāvēs tevi no visām briesmām, kas tev dzīvē draudēs.

Ko vēl es varu pateikt, brāli un draugs? Es lūdzu tavu palīdzību un neko nevaru apsolīt pretī personīgi no sevis. Mēs, Austrumu sievietes, mīlam vienreiz, ja dzīve ļauj mums mīlēt. Tu – esi brālis, brālis-dēls tam, ko es mīlu. Tad lai mana mīlestība pret tevi ir māsas-mātes mīlestība. Vai palikšu dzīva, vai būšu mirusi – es tev no šī brīža esmu māsa-māte. Atdodu tev paklanīšanos un

33

skūpstu, un lai vienmēr paliek tavā sirdī tava brīnišķīgā brāļa-tēva tēls, un tāpat karsti mīlošās viņu un tevi Naļ.”

Atkal atskanēja uz ielas troksnis; šķita, aizskrien daudzas kājas gar pašu māju un atkal nograb vairāki rati. Es nodzēsu gaismu un atkal sāku klausīties.

Kaut kur, tagad attālāk, atkal nodārdēja šāviens, aizbrauca grabēdami vēl vieni smagi rati – un atkal viss apklusa. Es uzšķīlu sērkociņu un paskatījos pulkstenī. Bija jau pusē seši, tātad, uz ielas jau pavisam gaišs; bet es tomēr neuzdrīkstējos atvērt logus.

Es ieslēdzu lampu brāļa istabā, paņēmu konvertus un vēstules, vēlreiz tās pārlasīju, iesviedu kamīnā un aizdedzināju.

Cik dīvaini dega vēstules! Pēkšņi uzliesmoja, gandrīz nodzisa, atdalījās un savērpās brāļa vēstule, un es skaidri izlasīju vārdus: „brālis-tēvs”. Tad atkal viss spilgti uzliesmoja, un uz Naļ vēstules, kā uz balta traipa uguns aplī, parādījās apaļi burti: „Naļ”.

Vēlreiz viss spilgti uzliesmoja, pārvērtās par sarkanām strēmelēm un nodzisa, lai vairāk neparādītos mūsu pasaulē, kā nosacītu mīlestības, cerības, raižu, skumju un uzticības apliecinājumu virkne.

Vai ilgi es sēdēju kamīna priekšā – es nezinu. Visu iepriekšējo dienu es nespēju skaidri aptvert visu notiekošo, bet šī nakts, kaut kāda pasakaina, fantastiska nakts, sabeidza manus nervus galīgi.

Es pūlējos, bet nespēju savākt domas. Ap sirdi bija tāds smagums, kādu es vēl dzīvē nebiju sajutis. „Brālis-tēvs” – visu laiku domās, tūkstoš gammās es čukstēju, un asaras lija pa acīm. Man šķita, ka es esmu apglabājis visu, kas man bijis labākais dzīvē, ka esmu atgriezies no kapsētas, lai uzsāktu vientulīgu pamestas, nevienam nevajadzīgas būtnes dzīvi. Ne vienā mirklī manā sirdī nebija baiļu. Atdot dzīvību par brāli likās man tik vienkārši un dabiski. Bet kā viņu aizstāvēt? Kur var izpausties manis, tāda neprasmīga un nepieredzējuša, palīdzība viņam? To es nespēju sev iedomāties.

Laiks gāja; es tāpat sēdēju bez domām, bez risinājumiem, ar vienām sāpēm sirdī un nespēju apturēt līstošās asaras. Kaut kur ļoti tuvu iedziedājās gailis. Es nodrebēju, paskatījos pulkstenī – bija bez ceturkšņa septiņi. „Ir laiks” – es nodomāju.

Man pietika laika tikai lai apģērbtos un dotos pie pulkveža N. ar brāļa norādījumiem. Es pārgāju uz savu istabu, atvilku aizkarus, un mazliet pavēru logu slēģus. Uz ielas viss bija klusu.

34

Es devos uz vannas istabu, pa ceļam ieraudzīju ziņnesi, kurš noņēmās ap patvāri. Es teicu viņam nesteigties ar patvāri tādēļ, ka brālis vakar aizbrauca medībās, bet es došos par to paziņot pulkvedim N.

Acīmredzot, aizbraukt pēkšņi uz medībām bija brāļa ieradumos, jo mans ziņnesis nemaz neizbrīnījās. Viņš pieteicās aizskriet pie pulkveža N., bet es atteicos no viņa piedāvājuma, sakot, ka vēlos pastaigāties pats. Viņš izskaidroja man tuvāko ceļu caur dārziem, un pēc stundas ceturkšņa, savedis sevi pilnīgā kārtībā, es izgāju caur dārzu uz citas ielas. Es gāju ātri, bija karsts. Bija svētku diena, un, ejot gar tirgu, es gāju caur rosīgu, biezu pūli. Es centos ne par ko nedomāt, izņemot tuvāko uzdevumu: nodot ziņu N. – un pat kaislība uz novērojumiem manī apklusa.

- Labdien – pēkšņi es sadzirdēju aiz sevis. – Lūk kā! Jūs interesē tirgus? Es jau minūtes piecas skrienu jums pakaļ un tik tikko noķēru. Acīmredzot, jūs esat kaut ko noskatījis un vēlaties nopirkt? – manā priekšā, jautri smaidot, stāvēja pulkvedis N.

- Tak’ es pie jums steidzos – es nopriecājos. – Brālis lūdza jums nodot, ka viņš jūs nesagaidīja un situācijas maiņas dēļ aizbrauca ātrāk medībās.

Un es detalizēti izstāstīju visu man uzticēto zīmītē attiecībā uz tikšanos, ieroci un skrotīm.

- Tas nu gan labi! – jautri iesaucās pulkvedis. – Bet pie manis atbrauca mans brāļadēls, kaislīgs mednieks, un prasa, lūdzās paņemt viņu līdzi. Vietas nebūtu, ja es brauktu ar jūsu brāli. Bet tagad es varu viņu paņemt. Tikai izbraukšu es nevis šodien, bet rīt ap saullēktu.

Sarunādamies, mēs šķērsojām tirgus laukumu, kura beigās, pie vecas mošejas drupām, bija savācies paliels austrumniecisku ļaužu bariņš, kuru vidū es ievēroju dažus dzeltenus halātus un cepures ar spicām malām ar lapsas astēm, kādas nēsāja dervišu mūku ordeņi.

- Jā, drošvien, pamatīgi saniknoti ir šie dzeltenie uz Ali Mahommetu – teica pulkvedis.

- Kāpēc? – es pavaicāju. – Ko viņiem ir nodarījis Ali Mahommets? - Vai tad jūs neesat dzirdējis, ka pret viņu gatavojas sacelt reliģisku

kustību? Un šajā naktī lūk šie dzeltenie derviši, protams, paši uzrīkoja Ali milzīgu draņķību. Jūs neko neesat dzirdējis? – turpināja vaicāt pulkvedis.

Es iekšēji notrīcēju, bet mierīgi paraustīju plecus un sacīju: - Ko es varēju būt dzirdējis, ja gandrīz vienīgais mans paziņa šeit esat jūs

un es sastapu jūs tikai tagad; bet mans brālis aizbrauca vakar vakarā.

35

Uz to pulkvedis pamāja ar galvu un izstāstīja man, ka šajā naktī pie Ali Mahommeta vajadzēja notikt viņa brāļameitas, līgavas nolaupīšanai. Ka tas ir – rituāla daļa, iepriekš norunāta, ka brauc līgavainis laupīt līgavu ar savu draugu baru, ar ieroču šāvieniem un tamlīdzīgiem pārdrošas nolaupīšanas inscenējumiem, bet patiesībā līgavu viņi atrod noteiktā vietā, večiņu izvestu, paķer viņu un triec pilnā jaudā uz līgavaiņa mājām ar lieliskiem zirgiem, šaudami gaisā.

Es atcerējos šāvienus un ratu troksni naktī; un nespēju aptvert, ar ko tad tas izbeidzās, ko tad aizveda Naļ vietā. Redzēdams, ka es klusēju, pulkvedis nodomāja, ka viņa stāsts mani neinteresē.

- Protams, jums, cilvēkam no galvaspilsētas nav interesantas mūsu darīšanas. Bet, dzīvojot šeit, redzot tumsu, kādā dzīvo cilvēki, mullas ķetnās iespīlēti, neviļus jūti līdzi šai maigajai tautai un stipri ņem pie sirds tāda brīnišķīga cilvēka kā Ali Mahommets cīņu ar reliģisko fanātismu. Viņš ir īsts tautas kalps.

Es pasteidzos pārliecināt pulkvedi, ka esmu vairāk kā ieinteresēts viņa stāstā un ka mana izklaidība attiecas uz man neparasto ārējo dzīves krāsainību, kādu es nekad agrāk nebiju redzējis.

- Un es tak’ arī saku, ka viņi ir uzrīkojuši – šie te – pamāja viņš ar galvu uz dzeltenajiem mūku halātiem, – pašu draņķīgāko atgadījumu nabaga Ali. Viņi nolaupīja viņa brāļameitu, noslēpa kaut kur un vaino viņu, ka viņš ir uzrīkojis tai bēgšanu ar kāda svarīga kliba veca tirgoņa palīdzību, kuru šeit neviens nepazīst. Īsāk sakot, fakts ir tāds, ka naktī no dzīrēm līgavainis un viņa draugi nolaupīja Naļ; bet kad ieradās mājās, tad ratos atrada rozā halātu, dārgo pārklāju un mazu līgavas kurpīšu pāri, bet no pašas līgavas ne miņas. Apkaunotais līgavainis metās atpakaļ uz Ali māju. Viss nams jau gulēja ciešā miegā. Tik tikko uzmodinātais Ali, aizsūtīja kādu uz sieviešu galu pēc večiņām. Kad večiņām pateica, ka līgava ir aizbēgusi, Naļ tante gandrīz acis izskrāpēja līgavainim. Nācās pašam Ali savaldīt veco raganu. Bet, protams, viņi meiteni bija noslēpuši drošā vietā, kur viņu nevienam neatrast, lai aizskartu Ali, apvainojot viņu līgavas bēgšanas noorganizēšanā, un paceltu pret viņu reliģisko karu. Tas ir ļoti labi, ka jūsu brālis vakar vakarā aizbrauca. Visi, kas ir labās attiecībās ar Ali, var nokļūt briesmās, tādēļ ka reliģiskais karš – tas ir labvēlīgs iegansts kāda nevēlama cilvēka noslepkavošanai un personisku rēķinu kārtošanai.

Es klusēdams gāju blakus pulkvedim, iegrimis nepriecīgās pārdomās par brāli un Naļ, par abiem Ali un visām viņiem draudošajām nelaimēm.

36

Tikai tagad es aptvēru, cik lielas ir briesmas. Ne reizi vien es atcerējos jaunā Ali nāves bālumu, viņa greizsirdības mokas un apslāpēto niknumu. Kurā pusē nostāsies jauneklis? Vai neviens neredzēja, kur pazuda klibais večuks no dzīrēm?

Mēs nonācām pie pulkveža mājas, viņš mani laipni aicināja pie sevis, bet es atrunājos ar galvassāpēm un steidzos mājās.

37

3 nodaļa. LORDS BENEDIKTS UN BRAUCIENS UZ ALI VASARNĪCU

Es skaidri atcerējos, ka gigants-skaistulis apsolīja mani pa dienu apciemot.

Kad es pienācu pie mājas, es ieraudzīju ziņnesi pie dārza vārtiņiem sarunājamies ar kaut kādu meloņu tirgotāju.

Tagad viss man likās aizdomīgi. Es pa acu kaktiņu paskatījos uz melonēm un tirgoni un klusēdams iegāju dārzā.

Ziņnesis aizcirta vārtiņus un piesteidzās pie galda zem koka ar divām melonēm, kur mēs ar brāli parasti dzērām tēju. Nolicis melones, viņš atnesa patvāri, maizi, sviestu, sieru un nogaidot apstājās pie galda. Pēc visa viņa izskata varēja redzēt, ka viņš man vēlas ko pateikt.

- Ielej sev tēju, - es viņam teicu, - melones tu, šķiet, esi nopircis labas. - Tieši tā, - atbildēja viņš. – Vai vēlaties dzirdēt? Mūsu kaimiņam sanācis

skandāls. Naktī stikli izsisti... kautiņš bijis un šaušana. - Vai tad tu ko dzirdēji? Es neguļu tik cieši kā tu, un tāpat neko nedzirdēju

– es viņam iebildu. - Tieši tā, es pats nedzirdēju. Bet tirgonis man izstāstīja tik visu laiku

vaicāja, kur mans kungs, vai nakti mājās bijis? Es teicu, uz medībām izbraucis jau vakar kā. Viņš tik vaicā, kad, sak’, aizbraucis, uz kurieni. Es teicu, ap pieciem aizbraucis, kā vienmēr pie Abrahama.

Šajā brīdī atskanēja diezgan skaļš klauvējiens pie parādes durvīm. Ziņnesis negāja uz māju, bet atvēra dārza vārtiņus, blakus parādes durvīm. Es gāju aiz viņa, nodomājis, ka vajadzētu paņemt katram gadījumam revolveri. Vārtiņi atvērās, un tajos iezīmējās milzīga figūra, kurā es uzreiz atpazinu savu vakardienas aizbildni.

- Atvainojiet, es pieklauvēju diez gan stipri un, iespējams, jūs tādējādi satraucu. Bet uz diviem zvaniem man neviens neatvēra. Un es nolēmu ķerties pie klauvēšanas – sacīja viņš diezgan tīrā krievu valodā, apburoši smaidīdams.

Gaišajā rīta gaismā mana viesa skaistums vēl vairāk mani pārsteidza. Pareizi sejas vaibsti, nevainojami zobi, mazas ausis un lielas mandeļveidīgas, pilnīgi smaragdzaļas acis – tas viss spīdošajā saulē bija valdzinoši. Mans apbrīnas pilnais skatiens bija viņam piekalts, pie šī pievilcīgā, tāda vīrišķīga un tajā pašā laikā jauna un maiga skaistuma. Es uzaicināju manu viesi padalīt manu rīta tēju. Viņš pasmaidīja un atbildēja:

38

- Mans rīts jau sen ir pagājis. Mēs, austrumu cilvēki, esam pieraduši celties agri. Es jau pat aizmirsu, kad brokastoju, bet, ja atļausiet, ar prieku dalīšu jūsu maltīti, apēdīšu melones gabaliņu. Manas dzimtenes paraža māca, ka tikai ienaidnieka namā neēd, bet es esmu jūsu uzticams draugs.

- Lūk kā! – es iesaucos. – Līdz šim man šķita, ka tas ir senās Itālijas paradums. Tagad zināšu, ka tas ir arī austrumu ticējums.

- Es arī esmu itālietis, un mana dzimtene ir Florence. Jūs nedomājiet, ka visi itāļi ir melnīgsnēji bruneti. Venēcijā sievietes pat uzskatīja par nepiedienīgu nēsāt tumšus matus un krāsoja tos zeltainā krāsā, kas lika viņām ne mazums nopūlēties – viņš teica, smiedamies. Bet mani mati ir īsti, par to krāsu man nenākas uztraukties.

- Jā – es teicu. – Ar tādu skaistumu, tādu harmoniju un auguma proporcionalitāti, var neraizēties pat par tādu garu augumu, kā jūsējais. Jūs esat tik brīnišķīgi veidots, ka jūsu augums pārsteidz tikai tad, kad redz blakām jums vidēja auguma cilvēku, kurš izskatās pēc bērna, - es teicu, pasniegdams viņam šķīvi, nazi un dakšiņu melonei. – Atvainojiet man, ka esmu tik nepieklājīgs un nenolaižu no jums acis. Ali Mahommeta acīs skatīties nav manos spēkos: tās mani burtiski dedzina. Bet viņa smalkais augums ne tikai pārsteidz, bet nomāc ar savu garumu. Bet jūs, neraugoties uz to, ka esat gandrīz tāda paša auguma kā Ali, tomēr nenomācat, bet pievelkat sev, burtiski kā magnēts. Es gribētu mūžu būt jūsu tuvumā un strādāt kopā ar jums kaut kādā kopējā lietā – man paspruka sajūsmināti, bērnišķīgi.

Viņš jautri iesmējās, sāka ēst meloni ar savām brīnišķīgajām rokām, palūdzis atļauju apieties bez naža un dakšiņas.

Tikai tagad es ieraudzīju, precīzāk aptvēru, ka mans viesis nav austrumnieka drēbēs, kā es redzēju viņu naktī, bet vienkāršā eiropiešu smilškrāsas apģērbā no auduma, līdzīga kā čičunčā. Droši vien, mana fizionomija atainoja manu pārsteigumu, tādēļ ka viņš man jautri piemiedza ar aci un klusu teica:

- Nevienam pat nojaust nedodiet, ka esat redzējis mani agrāk citā apģērbā. Arī jūs taču bijāt čalmā ar čūsku, klibs, kurls un mēms. Vai tad es nevarēju, tā pat kā jūs, pārģērbties uz dzīrēm?

- Es sāku smieties. Kaut gan varēja pilnīgi droši uztvert manu viesi par angli, bet... redzējis viņu vienreiz čalmā un austrumnieka drēbēs, es jau nevarēju vairs šķirties no pārliecības, ka viņš nav eiropietis.

It kā būtu nolasījis manas domas, viņš atkal teica:

39

- Bet es jums saku, ka esmu florencietis. Kaut arī ilgi, ilgi esmu dzīvojis Austrumos.

Es atkal sāku smieties. Mana viesa vēlme mani pamuļķot bija tik acīm redzama! Šis ziedošais skaistums – viņam nevarēja būt vairāk par divdesmit sešiem-septiņiem gadiem, un arī tad „klāt pieliekot”, kā tautā saka.

- Cik gadi tad jums bija, kad jūs aizbraucāt no Florences, ja tik ilgi, ilgi dzīvojat Austrumos? – es teicu. – Jūs taču esat tikai nedaudz vecāks par mani. Kaut arī visa jūsu āriene iedveš kaut kādu godbijību, neraugoties uz jūsu jaunību. Vakar jūs man izlikāties krietni vecāks, bet eiropiešu apģērbs un frizūra jūs nodeva pilnībā.

- Jā – daudznozīmīgi atbildēja viņš, skatīdamies uz mani ar humora pilnām acīm. – Jūsu eiropieša apģērbs un frizūra arī pilnībā nodeva jūsu jaunību.

Es sāku tā smieties, ka pat brāļa suns ierējās. Bet mans viesis, beidzis ēst meloni, noskaloja rokas strūklakas šaltī un, nepārstādams smaidīt, piedāvāja man aiziet uz istabu nelielai, bet nedaudz intīmai sarunai. Es izdzēru savu tēju, un mēs devāmies uz brāļa istabu.

Mans viesis ātri apskatīja istabu un, norādījis man uz pelniem kamīnā, teica: - Tas nav labi, kādēļ jūsu kalps tik slikti uzkopj? Kamīnā ir kaut kādas

aprakstīta papīra druskas. Es paņēmu no galda vecu avīzi, pastūmu to zem kamīnā palikušiem

nepietiekami akurāti naktī sadedzinātiem vēstuļu papīra gabaliņiem ar burtiem un aizdedzināju.

- Es redzu, jūs visu rūpīgi novācāt – viņš turpināja, skatīdamies apkārt. – Starp citu, vai jūs noņēmāt brošas no jūsu un brāļa čalmām?

- Nē – es teicu. – Brāļa vēstulē nekas par to nebija rakstīts. Es tās atstāju uz čalmām un ieslēdzu skapī. Precīzāk, es tur tās apglabāju tādēļ, ka tagad jau nespēšu vairs pacelt sienu – es pasmaidīju.

- Šajā lietā var viegli līdzēt – iebilda mans viesis. Šajā brīdī ienāca ziņnesis un pavaicāja atļauju doties uz tirgu. Es iedevu

viņam naudu pusdienām un liku nopirkt pašus labākos augļus. Kad viņš aizgāja, aizvēris aiz sevis melnās izejas durvis, un paņēmis līdzi atslēgu, mēs ar manu viesi devāmies uz brāļa ģērbtuvi.

- Jūs arī durvis neaizslēdzāt? – viņš man teica. – Bet ja jūsu ziņnesis būtu izrādījis ziņkāri ieskatīties ģērbtuvē?

Viņš pašūpoja galvu, un es apzinājos vēlreiz savu izklaidību.

40

Es iedzēsu gaismu, mans viesis pieliecās un norādīja man uz sieniņas tajā pašā rindā, kur es saskaitīju devīto ziediņu no apakšas, ceturtajā ziediņā tādu pašu tik tikko pamanāmu podziņu. Nospiedis to, viņš iztaisnojās un apstājās mierīgi pagaidīt.

Tāpat kā toreiz, kad es nospiedu podziņu, no sākuma it kā viss bija nekustīgs. Bet pēc pāris minūtēm atskanēja viegla čaboņa un starp grīdu un sieniņu izveidojās sprauga. Atkal tālāk viss norisinājās tāpat, kā pirmajā reizē. Sieniņas kustība paātrinājās un beigās uzreiz izlīdzinājās griestos, it kā vienmēr bijusi tieši tā.

Es atvēru skapja durtiņas un sadabūju čalmas, kas visai necienīgi mētājās uz grīdas. Mans viesis veikli atkabināja abas piespraudes, acumirklī pats atrada futlārus, salika tajos brošas un noslēpa futlārus savā kabatā. Pēc tam viņš paņēma flakonu ar šķidrumu, kuru es noliku šeit vakar, un arī ielika to kabatā.

- Bet no jūsu brāļa tualetes galdiņa jūs neizvācāt mantas? – viņš man pavaicāja.

- Nē – es atbildēju. – Es tur neieskatījos, vēstulē par to nekā nebija sacīts. - Varbūt paskatīsimies, vai tur nav kas vērtīgs, kas varētu vēlāk noderēt

jūsu brālim vai jums. Sarunādamies, mēs atgriezāmies brāļa istabā. Domas virpulī griezās man

galvā: Kādēļ ir jāmeklē dārglietas? Kādēļ varētu kaut kas noderēt „vēlāk”? Vai tad mans brālis šurp neatgriezīsies? Un kas tad notiks ar mani, ja viņš neatgriezīsies? Visi šie jautājumi burtiski dega manās smadzenēs, bet ne uz vienu no tiem es nespēju sev atbildēt.

Mani pārsteidza tas, ka cilvēks kopā ar mani, man pilnīgi svešs, rakājās mana brāļa atvilknēs un tomēr pilnīga pārliecība par viņa godu un labvēlību, apziņa, ka viņš dara tieši to, ko vajag, un tā, kā vajag, manī nepazuda ne uz mirkli.

No brāļa atvilknēm mans viesis izņēma dažus flakonus, un mēs tos izvietojām pa savām kabatām. Starp visādām kastītēm, kuras mans viesis atstāja neaiztiktas, viņš atrada plānu sudraba futrāli ar iegravētu krāsainu pāvu no emaljas. Pāva izlaistā aste mirdzēja dārgakmeņos. Tas bija mākslas juvelierizstrādājuma brīnums. Turpat karājās maziņa zelta atslēdziņa smalkā zelta ķēdītē.

- Jūsu brālis steigā aizmirsa šo brīnišķīgo lietu, kuru viņš saņēma dāvanā un kura viņam ir ļoti dārga. Paņemiet to, un, ja dzīve būs žēlīga mums visiem,

41

kaut kad jūs to atdosiet brālim – sacīja mans brīnišķīgais viesis, pasniegdams man futrāli ar atslēdziņu.

Pasniedzot tos man, viņš maigi, liegi pieskārās ar abām rokām pie manējām. Un tāda mīlestība staroja viņa brīnišķīgajās acīs, ka manā satrauktajā iztēlē un saviļņotajā sirdī ieplūda miers. Es sajutu pārliecību, ka viss būs kārtībā, ka es neesmu viens, ka man ir draugs.

Vai varēju es tad iedomāties, cik ciešanas man nāksies pārdzīvot? Cik nelaimes kritīs pār manu nabaga galvu! Un kāds nobriedis un norūdījies cilvēks es kļūšu pēc trīs gadiem, kad ieraudzīšu brāli, un viņa un manā dzīvē viss patiešām kļūs labi.

Es noslēpu sāna kabatā slepeno futrāli, kā sākumā domāju, bet, aplūkojis to ciešāk, pārliecinājos, ka tā ir piezīmju grāmatiņa, aizslēdzama uz atslēgas.

Uzlasījuši vēl kaut ko, kas šķita nepieciešams savākt manam viesim, mēs aizslēdzām atvilknes, aiznesām visu, ko izņēmām no tām uz garderobes skapi, cieši aizbīdījām visus aizslietņus un tad es atkal nospiedu podziņu devītajā ziediņā. Drīz sieniņa nolaidās, mēs aizslēdzām garderobes durvis, es noslēpu atslēgu kabatā un mēs iznācām atkal dārzā.

Šeit mans viesis man teica, lai es viņu visiem stādu priekšā, lai kurš arī mūs nesatiktu, kā savu Pēterburgas draugu, un tāpat lai saku par viņu savam ziņnesim.

Pēc tam viņš nodeva ielūgumu no Ali aizbraukt pavadīt šodienu viņa ārpilsētas mājā, kur viņš aizbrauca ar brāļadēlu agri no rīta. Viņš ne ar vārdu nepieminēja nakts notikumus, bet es nespēju uzveikt kaut kādu kautrīgumu un ne par ko nevaicāju.

Es biju tik priecīgs nešķirties no mana jaunā drauga, ka labprāt piekritu braukt pie Ali. Mēs pagaidījām dārzā ziņneša atgriešanos, un mana viesa pievilcība arvien vairāk mani pie viņa piesaistīja. Smeldze sirdī un mokošās domas par brāli kaut kā kļuva klusākas viņa klātbūtnē. Pēc stundas pusotras atgriezās ziņnesis. Es pateicu viņam, ka braukšu ārpus pilsētas ar manu Pēterburgas paziņu. Bet pats paziņa piemetināja, ka, iespējams, mēs atgriezīsimies ne ātrāk par rītdienu, lai viņš par mums neuztraucas. Ziņnesis viltīgi iesmējās un atbildēja viņa mūžīgo: „Tieši tā”.

Mēs izgājām pa dārza vārtiņiem, pagājāmies nedaudz pa klusu, zaļumos un putekļos grimstošu ielu un nogriezāmies uz nelielu strupceļu, kas nobeidzās ar lielu, ēnainu dārzu. Es gāju aiz mana jaunā drauga, un pēkšņi man likās tik

42

dīvaini, ka esmu pazīstams ar šo cilvēku gandrīz vai veselu diennakti, piedzīvoju tik daudz personiska ar viņu un viņam blakus – un nezinu pat kā viņu sauc.

- Paklausieties, draugs, - es teicu. – jūs likāt jūs stādīt priekšā visiem kā manu tuvu Pēterburgas draugu. Bet es nezinu pat, kā man pašam jūs saukt, ne tikai kā man nosaukt jūs citiem.

Viņš pasmaidīja, paņēma mani aiz rokas – bet es domāju, ka viņam būtu ērtāk nolikt roku man uz pleca, tik mazs es likos ejot viņam blakām - un klusu teica man angļu valodā:

- Tam nav nekādas nozīmes. Jūsu paziņas domās, ka es patiesībā esmu angļu lords. Bet, tā kā lordus viņi nekad nav redzējuši, tad man būs viegli spēlēt šo lomu. Starp citu, man ir arī monoklis, ar kuru es lieliski manipulēju.

Viņš ielika kreisajā acī monokli, saknieba kaut kā smieklīgi lūpas, pārdalīja savu nelielo zeltaino bārdu uz pusēm – un es iespurdzos no smiekliem, tik ļoti viņš izskatījās augstprātīgs, uzpūtīgs, bet viņa brīnišķīgā, gudrā seja kļuva muļķīga un trula.

- Nu, vai redzat cik smieklīgi – viņš izgrūda caur zobiem, – es varu notēlot augstprātīgu stulbeni ne sliktāk, kā jūs klibu tētuku. Sauciet mani visiem par lordu Benediktu, bet pats sauciet mani par Florencieti, kā visi mani sauc.

- Mēs iegājām dārzā un satikāmies tur ar diviem jauniem oficieriem, brāļa biedriem. Viņi nāca mums pretī un bija ļoti vīlušies, ka brālis aizbraucis medībās, es iepazīstināju viņus ar manu Pēterburgas draugu, angli, lordu Benediktu. Lords augstprātīgi aplūkoja nabaga lempīgos ziņnešus no sava milzīgā auguma virsotnēm. Uz viņam uzdotajiem jautājumiem viņš caur zobiem noņurdēja angliski: „Nesaprotu”, dažas reizes veikli izmeta un notvēra ar uzaci savu monokli, ar ko galīgi satrieca acis izbolījušos armēņus, nekad neredzējušus dzīvu lordu ar monokli, un visbeidzot ātri pateica man, ka zirgi gaida, lai es pasakot viņiem, ka braucu ciemos ārpus pilsētas pie viņa tēvoča, arī angļa.

Mēs atvadījāmies un es vēl noturēju mani smacējošos smieklus, bet kad izdzirdēju mums pakaļ pasviestu sašutušā tonī: „Nu gan angļu purns” – es jau vairs nespēju novaldīties, un izplūdu smieklos, un no aizmugures man piebalsoja divi dārdoši basi.

Bet lords Benedikts, kā īstens anglis, pat uzaci nepacēla, no kā man kļuva vēl smieklīgāk.

Mēs klusējot šķērsojām dārzu, kur augstā strūklā šļācās strūklaka, šeit nebija ne dvēseles, un valdīja pilnīgs klusums, kuru iztraucēja tikai strūklaka ar savu urdzēšanu un cikādes ar melodisku čirkstināšanu.

43

Pie dārza vārtiem stāvēja lieliska kariete angļu iejūgā. Divi kalsni, īsti angļu zirgi nemierīgi stāvēja, un tos ar grūtībām saturēja vecs kučieris frakā, getrās un gaiši brūnos zābakos, ar angļu pātagu rokā, nu precīzi kā es biju redzējis modes žurnālu bildītēs.

Es pārsteigti palūkojos uz manu lordu, viņš man eleganti viegli paklanījās un piedāvāja man pirmajam ieņemt vietu karietē.

Es paraustīju plecus un apsēdos, lords žigli apsēdās blakus, pateica kaut ko kučierim, ko es nesapratu, un mēs sākām braukt.

Diezgan drīz mēs izbraucām no pilsētas. Es vēl nebiju redzējis tās apkaimi. Pa abām ceļa malām stiepās vīnogulāji, augļu dārzi, milzīgi meloņu un arbūzu lauki.

Nepārtraukti mums pretī jāja uz ēzeļiem visa vecuma cilvēki čalmās. Nereti uz viena ēzeļa jāja pa diviem cilvēkiem. Viss grima putekļos; viss bija pieliets ar sauli un svelmi, un šķita, nebūs gala šai auglības pilnībai, kurai mēs braucām garām.

Tā braucām mēs aptuveni stundu. Beidzot nogriezāmies pa kreisi un, nobraukuši vēl stundas ceturksni, iebraucām stepē.

Ainava uzreiz strauji nomainījās. It kā mēs būtu nonākuši citā valstībā. Visa auglība, visa zaļoksna palika aiz muguras, bet priekšā – cik vien varēja aptvert ar acīm – pletās tuksnešaina stepe ar izdedzinātu zāli.

Mani iemidzināja ritmiskais zirgu skrējiens, vieglā elastīgo atsperu šūpošanās un sakarsēta gaisa plūsma, un es, nemanot sev pašam, iemigu.

- Mēs drīz būsim klāt – teica man mans pavadonis krievu valodā. - Es noskurinājos, paskatījos uz viņu un... pamiru. Manā priekšā sēdēja

čalmā un baltā apģērbā mans nakts aizbildnis. - Pa kuru laiku tad jūs paspējāt pārģērbties? – es saniknots gandrīz

iekliedzos. Viņš jautri iesmējās, pacēla ar samtu apvilkto soliņu mums priekšā, un es

ieraudzīju lādi, kurā gulēja vēl viens halāts un turbāns jau uztītas čalmas izskatā.

- Es apģērbos, kā prasa Austrumu pieklājības pienākums – teica mans pavadonis. – Jo, ja mēs atbrauksim eiropiešu apģērbā, Ali būs spiests uzdāvināt mums pa halātam. Es domāju, ka jums īpaši tagad negribētos pieņemt dāvanu no kāda, bet šis ir jūsu brāļa halāts.

- Man ne tikai būtu nepanesama austrumnieku dāvana, bet es arī vispār esmu pazaudējis, domāju, uz visiem laikiem, tieksmi uz austrumnieku apģērbu

44

pēc vakarnakts brīnumiem un karnevāla – ne gluži maigi un pieklājīgi es atbildēju.

- Nabaga zēn – teica Florencietis un liegi noglaudīja manu plecu. – Bet, vai redzi, draugs Ļovuška, reizēm cilvēkam ir lemts nobriest uzreiz, un nākas kļūt gandrīz uzreiz pēc jaunības par norūdītu vīrieti. Saņemies, draugs. Ieskaties savā sirdī, kura portrets tur mīt? Esi uzticīgs brālim-tēvam, kā viņš bija uzticīgs tev, brālim-dēlam, visu dzīvi.

Viņa vārdi aizskāra pašu dziļāko no manām brūcēm – pieķeršanos un skumjas. Aso smeldzi no šķiršanās ar brāli es atkal piedzīvoju tik spēcīgi, ka nespēju novaldīt asaras, un burtiski aizrijos ar savām bēdām.

„Es taču biju nolēmis būt par palīgu brālim – es padomāju, – kādēļ tad es domāju par sevi? Iešu līdz galam. Iesāku masku balli – un vajag turpināt. To taču brālis gribēja, lai es ietērpjos par austrumnieku. Lai notiek pēc viņa prāta”.

Es noriju asaras, izņēmu čalmu, uzvilku to galvā un uzvilku raibo halātu virsū manām studenta drēbēm.

Tālumā jau bija redzama māja, dārzs un abās ceļa pusēs sākās vīnogulājs. Ogas tajā jau brieda un piepildījās ar sulu, sārtodamās un dzeltēdamas saulē.

- Tagad jau vairs nav ilgi jācieš un jāmokās minējumos – teica Florencietis. – Ali tev visu izstāstīs, draugs, un tu sapratīsi visu izveidojušās situācijas nopietnību un briesmas.

Es klusējot pamāju ar galvu, man likās, es pietiekami visu jau biju sapratis. Ap sirdi man bija tik smagi it kā, izbraucis no pilsētas, es būtu pāršķīris kaut kādu vieglu un priecīgu savas dzīves lappusi un iekāpis jaunā briesmu un nelaimju joslā.

Mēs izbraucām caur vārtiem un pa milzu papeļu aleju piebraucām pie mājas. Tikko kā ekipāža apstājās un mēs ienācām diezgan lielā priekšnamā, mums pretī vieglā un ātrā gaitā iznāca Ali Mahommets. Baltā čalmā, plānā lina apģērbā, aizpogātā pie kakla un plašās krokās krītošā līdz grīdai, viņš likās man ne tik ļoti kalsns un daudz jaunāks. Melnīgsnējā seja smaidīja, dedzinošās acis skatījās ar tēvišķu labsirdību. Viņš nāca, pa gabalu jau pastiepis man abas rokas. Ļaujoties pirmajam iespaidam, izmocīts pa visu šo laiku no uztraukumiem, es metos viņa apskāvienos, it kā man nebūtu nevis divdesmit gadu, bet desmit.

Es piespiedos viņam ar bērnišķīgu uzticību, aizmirstot, ka vajag saņemties mazpazīstama cilvēka priekšā un noslēpt savas jūtas. Visas nosacītās robežas bija mūsu starpā izdzēstas. Mana sirds piespiedās pie viņa sirds, un es ar visu

45

savu būtību sajutu, ka esmu drauga namā, ka tagad man ir vēl viens draugs un dzimtās mājas.

Ali apskāva mani, piespieda sev klāt un maigi teica: - Lai mans nams atnes tev mieru un palīdzību. Ienāc tajā ne kā viesis, bet

kā dēls, brālis, un draugs. Ar šiem vārdiem viņš noskūpstīja mani uz pieres, vēlreiz apskāva un pagrieza

mani pret Ali jaunāko, kurš stāvēja man aiz muguras. Es atcerējos, kā cieta šis cilvēks, kad Naļ atdeva manam brālim ziedu un

gredzenu. Vai varēju es gaidīt kaut ko izņemot naidu no viņa, greizsirdīga uz eiropieti par savu māsīcu?

Bet Ali jaunākais, tāpat kā tēvocis, laipni pasniedza man abas rokas. Viņa acis lūkojās tieši un godīgi manās acīs, un neko, izņemot labvēlību es tajās nenolasīju.

- Iesim brāli, aizvedīšu tevi uz tavu istabu. Tur tu atradīsi dušu, svaigu veļu un drēbes. Ja vēlēsies, tad pārģērbsies, bet atvaino, eiropiešu apģērbs mums šeit nav. Es sagatavoju tev mūsu vieglās indiešu drēbes. Ja tu vēlēsies palikt savās drēbēs, kalps tev tās iztīrīs, kamēr tu mazgāsies.

Ar šiem vārdiem viņš sāka vest mani pa diezgan lielu māju un ieveda mani burvīgā istabā, ar logiem uz dārzu, zem kuriem auga daudz puķes.

- Pēc divdesmit minūtēm atskanēs gongs uz pusdienām, un es atnākšu tev pakaļ. Bet aiz šīm durvīm ir duša un vannas istaba – viņš piemetināja.

Viņš aizgāja, es ar baudu nosviedu savu studentu formas žaketi, ar kuru tā lepojos, atvēru vannas istabas durvis, un pamanījis, ka vanna ir pilna ar siltu ūdeni, ar sajūsmu sāku tajā plunčāties. Man sagribējās vēl arī atsvaidzināties dušā, es noskalojos arī tajā un visbeidzot, uzmetis vieglu halātu, atgriezos istabā. Nepaspēju es vēl labi noslaucīties, kā pieklauvēja pie durvīm. Tas bija kalps, atnesis man kaut kādu atsvaidzinošu dzērienu. Es izdzēru to vienā rāvienā un sajutos kā kamielis tuksnesī, tik lielas bija manas slāpes, kuras es nepamanīju, kamēr nebiju sācis dzert.

Es mēģināju runāt ar kalpu visās valodās, bet viņš nesaprata mani, noraidoši kratīja ar galvu, skumji plātīdams rokas. Pēkšņi viņš sāka smaidīt līdz ausīm, apstiprinoši pamāja, kaut ko nomurminādams, uz pieskrēja pie skapja, izņēma no turienes veļu un baltu apģērbu. Acīmredzot, viņš padomāja, ka es vaicāju viņam tieši par to. Es gribēju palikt savā apģērbā, bet kalpam bija tik priecīgs paskats, viņš bija tik laimīgs, ka ir sapratis, ko man vajadzēja, ka man

46

negribējās viņu sarūgtināt. Es jautri iesmējos, papliķēju viņam pa plecu un teicu:

- Jā, jā, tu uzminēji. Viņš uz maniem smiekliem atbildēja ar vēl priecīgākiem galvas mājieniem un

atkārtoja, it kā vēlēdamies iegaumēt: - Jā, jā, tu uzminēji. Viņa izruna bija tik smieklīga, es puiciski izplūdu smieklos un pēkšņi

izdzirdēju gonga skaņu. - Mīļo tētiņ – es iesaucos, it kā mans kalps spētu mani saprast – es taču

nokavēšu! Mans kalps lieliski saprata satraukumu, kuru es sajutu. Viņš ātri pasniedza

man īsas balta zīda bikses, garu kreklu, baltu zīda apakšhalātu un vēl vienu baltu apģērbu, vieglu, lina, līdzīgu tam, kādā bija apģērbts Ali Mahommets.

Nepaspēju es tajā visā ielīst, kā atskanēja klauvējiens pie durvīm, bet uz manu atbildi „ienāciet” durvīs parādījās Ali jaunākais.

- Tu jau esi gatavs, brāli, - viņš teica. – Bet es tev atnesu čalmu; es padomāju, ka taču tava īsi apcirptā galva nodegs bez čalmas.

- Es taču neprotu to uzvilkt – es atbildēju. - Nu, tas ir viens mirklis. Apsēdies, es tev uztīšu turbānu. Un patiešām, daudz ātrāk, kā to darīja brālis, viņš aptina manu galvu ar

čalmu. Man bija ērti un viegli. Kailajās kājās es uzvilku baltas auduma kurpes bez papēža, un mēs devāmies ar Ali Mahmedu pusdienās.

Mēs izgājām dārzā, un neparasti milzīga kastaņa ēnā es ieraudzīju apaļu galdu, pie kura jau sēdēja vecākais Ali un Florencietis. Es atvainojos par kavēšanos, bet saimnieks, norādījis man uz vietu sev blakām, laipni pasmaidīja un liegi teica:

- Mums nav stingras etiķetes, kad mēs dzīvojam vasaras mājās. Ja tev arī ienāktu prātā pavisam nenākt uz kādu no maltītēm, jūties pavisam brīvi un rīkojies tieši tā, kā tev ērtāk, vienkāršāk un jautrāk. Es būšu ļoti priecīgs, ja tu paciemosies šeit, atpūtīsies un uzņemsi spēkus tālakajiem darbiem. Bet, ja dzīve nolems savādāk – paņem manā mājā visu mīlestību un palīdzību un atceries par mani kā par uzticīgu tev uz mūžu draugu.

Es pateicos, ieņēmu norādīto man vietu un paskatījos uz Florencieti. Viņš arī bija pārģērbies baltā indiešu apģērbā. Vēlreiz es biju pārsteigts par šo ziedošo skaistumu, šo jaunību, kur, šķita, nebija nevienas ciešanu vai uztraukumu rievas, bet bija viņā izpaudies pilnīgs dzīvesprieks.

47

Viņš arī paskatījās uz mani, pasmaidīja, pēkšņi saknieba lūpas, pakustināja kreiso uzaci un vaigu, un es ieraudzīju muļķīgo lorda Benedikta seju. Es izplūdu savos puiciskajos smieklos, iesmējās arī abi Ali.

Galds bija servēts lieliski, bet bez jebkāda šika. Ēdiens bija eiropiešu, bet ne gaļas, ne zivs, ne vīna nebija.

Es biju izsalcis un ēdu ar baudu gan zupu, gan salātus, kaut kā īpaši pagatavotus, ar garšīgiem grauzdiņiem, atdevu pienācīgu godu arī brīnišķīgiem augļiem. Es tā biju aizņemts ar ēdienu, tā atpūtos no visa pārdzīvotā, ka pat maz vēroju savus galda biedrus.

Pasniedza kausos atvēsinošu dzērienu; bet tas nemaz nelīdzinājās tā kausa saturam, ka man pasniedza mielastā Florencietis. Pusdienas beidzās, tāpat kā iesākās, bez īpašām sarunām. Vecākie sarunājās klusām man nezināmā valodā, Ali jaunākais paskaidroja man ziedu nosaukumus un īpašības, kas atradās ovālā ķīniešu porcelāna vāzē galda vidū. Daudzus ziedus es pavisam nepazinu, dažus biju redzējis tikai zīmējumos, bet sajūsminājos par visiem. Ali apsolīja man pēc pusdienām parādīt tēvoča oranžērijā retus eksotisko ziedu eksemplārus, kuriem piemita it kā brīnišķīgas īpašības.

Kaut arī es biju aizņemts ar savu apetīti, bet pamanīju, ka Ali jaunākais ēda maz un, šķita, tikai aiz pieklājības, lai es neizceltos starp visiem ar savu apetīti, bet tomēr viņš ēda visus pasniegtos ēdienus. Bet cik reižu es nepaskatītos uz Ali vecāko, es neko citu izņemot augļus, medu un kaut ko līdzīgu pienam viņa rokās neredzēju.

Nemanāmi beidzās pusdienas. No paša sākuma mani pārsteidza pārmaiņas, kas bija notikušas jaunajā indietī. Tagad tās likās man vēl vairāk izteiktas. Viņa neskartās bezrūpīgās jaunības it kā nemaz nebūtu bijis. Viņš, noteikti, pārdzīvoja tādas dziļas ciešanas, ka visa viņa psihe izdarīja lēcienu it ka pavisam citā pasaulē.

Bet es neviļus salīdzināju mūsu likteņus un padomāju, ka arī es pārkāpu bezrūpīgas bērnības slieksnim, un priekškars pār to bija nolaidies. Sākās cita dzīve...

Visu laiku, no pirmā brīža, kad Ali mani apskāva, es gribēju viņam pavaicāt par brāli, un visu laiku jautājums sastinga uz manām lūpām, es nevarēju saņemties to pavaicāt. Tagad atkal asa smeldze par brāli iedūra man sirdī, un es ar lūdzošu skatienu paskatījos uz manu saimnieku. It kā sapratis manu nepasacīto jautājumu, Ali piecēlās, piecēlāmies arī mēs visi un pateicāmies

48

viņam par pusdienām. Viņš paspieda visiem rokas un, paturējis manējo savā, teica man:

- Vai nevēlies, draugs, aizstaigāt ar mani kopā līdz ezeram? Tas ir netālu, parka galā.

Es nopriecājos par iespēju beidzot parunāt ar Ali Mahommetu, un mēs devāmies dārza dziļumā. Mēs ar Ali vecāko gājām pa priekšu. Sākumā es dzirdēju aiz sevis atstatu Florencieša un Ali jaunākā soļus. Bet tad mēs nogriezāmies uz biezu platānu aleju, un mūs apņēma ne ar ko, izņemot putnu un cikāžu, neiztraucēts klusums. Šajā parka daļā vairs nebija ziedu, bet koki patrāpījās ne tikai neparasti plaši un ar kolosāli resniem stumbriem, bet arī ar neparastu lapu un ziedu krāsu. Īpaši piesaistīja manu uzmanību divas grupas: pavisam melnlapainas kļavas un rozā magnolijas. Pasakainie lielie ziedi bāli rozā krāsā bija noklājuši kokus tik biezi, ka tie izskatījās pēc kolosālām rozā olām. Aromāts bija spēcīgs, bet maigs. Es neviļus apstājos, ieelpoju ar visām plaušām smaržīgo gaisu un, aizmirsis visas plosošās domas, iesaucos:

- Ak, cik skaista, cik brīnišķīgi skaista ir dzīve! - Jā, manu zēn – klusi teica Ali. – Pievērs uzmanību uz šīm blakus

dzīvojošo koku grupām. Melnās kļavas un blakus rozā magnolijas – un visas kopā, esot tik spilgtā kontrastā, dzīvo pilnīgā harmonijā, nenojaucot saskanīgo visuma simfoniju. Visa dzīve – ir melnu un rozā pērļu virtene. Un slikts ir tas cilvēks, kurš neprot nest mierā, vīrišķībā un uzticībā savu dzīves kaklarotu. Nav cilvēku, kuru dzīves kaklarota, izveidota no pelēkām vienkāršām dienām, būtu noausta tikai no rozā pērlēm. Katrā kaklarotā rindojas visas krāsas, un katrs uzver savas pērles ar savu garīgo spēku diedziņu, nesot visu sevī. Tu jau vairs neesi bērns. Ir pienācis brīdis arī tev izrādīt tavus godu, vīrišķību, uzticību.

Mēs devāmies tālāk, tālumā mirdzēja ezers; mēs vēlreiz nogriezāmies pa milzīgu ciedru aleju un devāmies uz lapeni, kas izveidota no milzīgas gobas nokarenajiem zariem. Tajā bija ēnains un no ezera dvesa vēsums.

Dzīves bezrūpību, likās, nekas šeit netika iztraucējis. Bet Ali vārdi sacēla manī vētru. Manas domas vārījās; es jutu, ka izdzirdēšu tagad liktenīgo, bet nespēju panākt sevī līdzsvaru.

- Vakar naktī, es izglābu divas dzīves, kaut tev varētu likties, ka es viņus nolēmu mokām un nāves briesmām. Es jau sen strādāju, lai pamodinātu pašapziņu šajā tautā, pārcirstu fanātisma šausmas un izlauztu spraugu, kaut vai uz pašu kultūras un civilizācijas sākumu. Es atvēru šeit dažas skolas, atsevišķi zēniem un vīriešiem un meitenēm un sievietēm, kur tie varētu apgūt lasīt- un

49

rakstītprasmi savā un krievu valodās un aizmetņus, pašu elementārāko fizikā, matemātikā un vēsturē. Visi mani centieni satikās un satiekas pret durkļiem, un ne tikai no tumšajiem mullām, bet arī no cariskās valdības. No divām pusēm man ir revolucionāra, neuzticama cilvēka reputācija. Es tev to stāstu tāpēc, lai tu skaidri izveidotu sev priekšstatu, kādā situācijā esi nonācis; un varētu izlemt tālāko darbību un rīcību. Es tevi iepriekš brīdinu: pār tevi neguļ nekādi pienākumi, tu esi pilnīgi brīvs savā rīcībā un izvēlē. Un, lai ko tu arī nedzirdētu no manis, tu pats brīvprātīgi izlemsi savu ceļu. Pats uzvērsi Mātes-Dzīves kaklarotā to pērli, krāsu un lielumu kurai izveidosi ar savu darbu un pašaizliedzīgu mīlestību. Ja tu vēlēsies novērsties no cīņas ceļa par brāli un Naļ, tavs „lords Benedikts” – mazliet pasmaidīja Ali, – aizvedīs tevi uz Pēterburgu, kur tu būsi pilnīgā drošībā. Bet, ja tava uzticība sekos brāļa uzticībai – tu pats noteiksi to palīdzību un lomu, kādu vēlēsies pieņemt cīņā par viņu. Naļ ir manis audzināta. Tikai ārējā forma ir saglabājusies – un arī tā pati ne stingri – austrumu manierē. Naļ ir labi izglītota, un viņas spīdošās spējas palīdzēja viņai uzzināt daudz vairāk, kā zina jebkurš Eiropas universitāti pabeidzis cilvēks. Piecus gadus atpakaļ es pierunāju tavu brāli mācīt Naļ matemātiku, ķīmiju, fiziku un valodas, tā kā biežie izbraucieni no pilsētas neļāva man pašam regulāri nodarboties ar viņu. No šejienes to austrumu halātu, ūsu un bārdu izcelsme, kuras jūs apglabājāt ar Florencieti tava brāļa garderobē. Dumjā duenja, vecā Ali Mahmeda māte, kādreiz manis izglābta no izputēšanas un bojāejas, izrādījās ļauna un nepateicīga. Tikai pārģērbjoties atšķirīgos halātos un dažādos grimos, varēja tavs brālis iekļūt kā skolotājs Naļ darbistabā. Un vecā, pusaklā vecene bija pārliecināta, ka ielaiž dažādus skolotājus. Apsargādama Naļ mācību laikā, viņa gulēja un tik smieklīgi krāca, ka lika Naļ reizēm skaļi smieties, kas pat nepamodināja kurlo duenju.

Es iedomājos divas brīnumskaistas jaunas būtnes, mācamies pusakla, puskurla sarga apsardzībā, atcerējos nezkādēļ, kā pats es izspēlēju lomu: „Jūs esat klibs, kurls un mēms”, - uz izplūdu savos zēniskajos smieklos.

Ali paglaudīja man plecu un turpināja: - Laiks gāja. Es sapratu sen, kādas jūtas izauga starp Naļ un tavu brāli.

Būtu bezjēdzīgi saukt pie goda un saprāta tavu brāli, viņš jau arī bez tā bija to augstumos. Es netraucēju šīm jūtām, tādēļ kā tāpat neredzēju citu izeju Naļ, izņemot bēgšanu no šīs fanātisma nomāktās vietas, un gatavoju tam visu jau iepriekš. Vecā aitasgalva izbojāja visu manu plānu. Viņa uzsāka aiz manas muguras intrigas ar mullu un dervišiem. Noveda visu lietu līdz nabaga Naļ

50

saderināšanās ar pašu šausmīgāko un ļaunāko no visiem reliģiskajiem fanātiķiem, kurus es šeit pazīstu. Un tagad es esmu reliģiskā kara pieteikuma pret mani priekšvakarā, tādēļ ka nedevu piekrišanu laulībām un atbalstīju kristiešus un revolucionārus. Es neapgrūtināšu tevi ar detaļām – tu pats redzēji, ka izvairīties no norunas neizdevās. Tajā brīdī, kad tevi izveda Florencietis no dārza, sieviešu pusē arī norisinājās dzīres. Tur sievietes savācās caur citu ieeju un tur viss tika sagatavots likumīgai līgavas nolaupīšanai. Līgavas lomu spēlēja Ali, mans brāļadēls, iekļuvis pa tumsu Naļ drēbēs sieviešu pusē un paspējis apsēsties līgavas vietā, kamēr turpinājās nekārtības ar apgaismojumu. Tumsa nedaudz ilgāk ievilkās sieviešu pusē.

Viss norisinājās gods godam. Līgava bija večiņu izvadīta dārzā un tur, nodota no rokām rokās, tika līgavaiņa „nolaupīta”. Ar šāvieniem, troksni un rēkoņu, kā pienākas pēc ievērojama tirgoņa nama paražām tika izpildīta nolaupīšana. Pa ceļam atgadījās kaut kāda aizķeršanās ar vienu no zirgiem. Kamēr visi biedri ar lāpām un nažiem kopā ar līgavaini pielaboja iejūgu, Ali nosvieda no sevis halātu, dārgos pārsegus un atstājis ratos līdzi paņemtās Naļ kurpītes, pats izlēca bez skaņas no ratiem – uz ko viņš ir liels meistars – un, nozudis tumsā, veiksmīgi nokļuva līdz manam apklusušajam un jau iemigušajam namam, kur mēs viņu pie vārtiņiem gaidījām kopā ar Florencieti. Ne mazumu izcieta Ali. Tu nevarēji nepamanīt pārmaiņas, kas notikušas ar viņu pa vienu nakti. Viņš no bērnības dievināja māsiņu, bieži mācījās kopā ar viņu pie tava brāļa. Naļ – ir viņa otrais „es”, un droši vien, šis otrais „es” viņam ir dārgāks par paša dzīvību. Greizsirdības vētra, smags aizspriedumu apmetnis, sapņi par īpašu Naļ un savu likteni – viss ieskāva Ali un tam bija vai nu jānodeg viņā vai arī jānoslīcina viņu zem sevis. Viņš nekādi negaidīja, ka pirmais draugs un aizgādnis Naļ dzīvē būs ne viņš pats. Viņš neticēja, ka es nostāšos tava brāļa pusē un svētīšu šo mīlestību, kuru par tīru un brīnišķīgu viņš atzina vienmēr. Piekāpties cita vīrieša priekšā, pie kam eiropieša, par Naļ, bija viņam nepanesami. Pieļaut viņai doties bīstamā ceļā bez sevis – tas viss sākumā viņu satrieca. Viņu izglāba bezgalīga uzticība man, bērna, pēc tam jaunekļa mīlestība un uzticība, no kura man nebija noslēpumi. Viņa patiesā visaptverošā mīlestība uz Naļ, kas lika viņam aizmirst par sevi un domāt par viņu, izglāba ne vienu, bet trīs dzīvības, kas būtu viņa rokas pārtrauktas, ja uzticība man neuzveiktu visu. Šajā naktī viņš labprātīgi izvēlējas dzīves taku un uzvilka savas kaklarotas pavedienā melno atsacīšanās pērli, kā melnās kļavu lapas, lai palīdzētu dzīvot sievietei, kas tik līdzīga rozā magnolijai... Kā jau es teicu, ne šodien-rīt izsludinās reliģisko karu pret mani.

51

Bet ko tas nozīmē, es labāk tev neskaidrošu. Kad viņi, aizbraukuši līdz līgavaiņa mājām, ieraudzīja, ka ratos guļ tikai Naļ drēbes, acumirklī to darīja zināmu mullai un dervišiem un, pakonsultējoties ar viņiem, atgriezās pie mana guļošā nama veselā pūlī ar derdzīgiem kliedzieniem, apvainojumiem un draudiem. Es klusējot stāvēju šī mežonīgā, aizkaitinātā pūļa vidū. Un visbeidzot, izmantodams nosacīta klusuma brīdi, liku kalpiem izsaukt večiņas, kurām vajadzēja izvest Naļ dārzā norunātajā vietā pie līgavaiņa. Pūlis gaidīja. Likās, viss apkārt ir elektrizēts ar viņu niknumu. Gāja minūtes, kas likās par stundām. Tracis mājā, protams, jau sen bija pamodinājis visus sieviešu pusē. Drīz sešas večiņas ar veco Naļ tanti priekšgalā nostājās man blakus.

- Šie cilvēki – es viņām teicu, – vaino mūs tajā, ka jūs ne Naļ izvedāt dārzā, bet tikai viņas apģērbu atdevāt līgavainim.

Abās grupās – gan satracināto vīriešu un bailēs trīcošo un līdz trakumam no šāda apvainojuma novesto sieviešu pusē – sacēlās neiedomājama aurošana. Abas puses bija gatavas mesties viena otrai virsū. Vicinoties ar rokām, izkliedzot kaut kādus lāstus, vecā Naļ tante apgalvoja, ka pati ielikusi Naļ roku līgavaiņa rokā. Pārējie apstiprināja, ka redzējuši, kā līgavainis paņēma Naļ uz rokām, un pat pamanīja, ka viņa bija par smagu viņa vājajiem spēkiem. Es paskatījos uz līgavaini, viņš nodūra acis un pateica, ka viņam nav nācies nest uz rokām sievietes un, ka patiešām Naļ likās viņam smagāka, kā viņš iedomājies. Uz manu jautājumu, vai viņš aiznesa viņu un vai ielika to ratos, viņš norādīja uz diviem saviem biedriem, liela auguma, reti spēcīgiem cilvēkiem, un pateica, ka pats viņš spējis tik tikko aiznest Naļ līdz vārtiņiem, bet ratos viņu uzmanīgi ielika abi lielā auguma draugi. Nācās man viņiem pavaicāt, vai tā bija Naļ vai tikai apģērbs, ko viņi ielika ratos. Abi apgalvoja, ka tā bija Naļ, neviena cita nevarētu būt tik tieva un slaida, izņemot Naļ.

- Kur tad jūs viņu likāt? - Es pavaicāju. Sievietes apgalvo, ka jums viņu atdeva, jūs apgalvojat, ka jūs viņu paņēmāt, bet tagad nākat meklēt šajā namā to, ko no tā aizvedāt? Kur tad ir Naļ?

Atkal sacēlās rēkoņa, viņi apvainoja mani un brāļadēlu, ka mēs viņu nolaupījām un noslēpām mājā, ka viņa aizbēga, acīmredzot, tajā momentā, kad ceļā atgadījās aizķeršanās dēļ atjūgušos zirga. Un, ka Naļ, protams, ir manā harēmā. Večiņu un negantās tantes trakumam nebija robežas. Visbeidzot iznāca mulla ar diviem dervišiem un palūdza atļauju paskatīties sieviešu pusē, vai tur nav Naļ. Viss sieviešu un vīriešu bariņš, ienācis dārzā, baiļu uz ziņkāres pievilkts, bija galēji sašutis par šādu ielaušanos sieviešu pusē, bet es liku viņām apklust,

52

palikt visiem uz vietas, bet večiņām, mullai un dervišiem doties meklēt pa visu māju, kur vien vēlas. Viss dārzs jau sen bija pūļa pārmeklēts bez jebkādas atļaujas, netika aizmirsti ne pagrabi, ne ledus kambaris, ne kariešu noliktava, ne labības noliktava, kur stāvēja elektrības mašīna. Jau sāka aust. Pārmeklēšana turpinājās ilgi. Daži no pūļa pat iemiga, kad atkal mums pievienojās mulla un mūki. Viņu drūmās fizionomijas runāja bez vārdiem par viņu meklējumu panākumiem. Līgavainis, maza auguma cilvēks, vārgulīgs, uzbudināts no pārdzīvotajām neveiksmēm, tik tikko turējās kājās. Mulla saprata, ka pats labākais – ir izspēlēt līdzjūtības komēdiju man, un norunāja krāsainu runu, kā man zem deguma Naļ tēvamāsa nespēja nosargāt meiteni. Atkal sacēlās klaigas, un diez vai izdotos mullai saglābt savu bārdu, ja Ali Mahmeds un es nebūtu paspējuši noturēt satrakotās večiņas. Saprātīgākie mūki sāka pierunāt pūli izklīst, lai nepiesaistītu ģimenes skandālam krievu valdību. Es lasīju nāvīgu naidu viņu acīs un nemaz nešaubījos, ka, ja nebūtu uzausis rīts un viņi nebaidītos atbildēt krievu tiesas priekšā – viņi nobeigtu mani, un Ali, un daudzus no maniem mājas iedzīvotājiem un viesiem. Pēc vietējās izpratnes visvairāk apkaunots palika līgavainis. Viņš naidīgi paskatījās uz saviem milzīgajiem biedriem, kaut kādas aizdomas pēkšņi nozibēja viņa acīs, un, strauji pagriezies ar muguru pret viņiem, viņš tos rupji nolamāja un ātri aizskrēja uz vārtiņiem. Apstulbuši un palikuši uz brīdi nekustīgi, viņa biedri, mulla un pūlis, kas bija ieradies kopā ar viņiem – visi metās bēgt, uzduroties cits citam, nogāžot kādu no kājām, spiezdami viens otru pa šaurajiem vārtiņiem pakaļ līgavainim. Aiz dārza sienas atskanēja līgavaiņa lamāšanās ar biedriem un mullu, daži šāvieni un kliedzieni. Bet vārtiņi aizcirtās, vēlreiz atskanēja kliedzieni, troksnis, aizbraucošu ratu skaņa, zirgu pakavi – un viss noklusa. Večiņas bija patiesi satriektas no kauna un nelaimīgas. Viņas zvērēja un dievojās, ka Naļ sēdēja ar draudzenēm vakar pie galda, ka viņas pašas uzmeta viņai vēl melnu pārsegu pār dārgakmeņu rotām, un visas reizē stāstīja, cik smagi bija līgavainim nest līgavu, kā viņš nodeva nastu biedram utt. Es liku visiem iet gulēt, pateicis, ka pats meklēšu Naļ, lai ne mājā, ne no mājas diennakts laikā neviens neienāk un neiziet.

Tagad jau man ir ziņas, ka tavs brālis un Naļ veiksmīgi brauc ātrvilcienā uz Maskavu. Bet tas nenozīmē, ka viņi jau ir glābti. Kamēr nenokļūs līdz Pēterburgai un neuzsēdīsies uz tvaikoņa, kurš atiet no Ņevas uz Londonu – nevar būt pārliecināts par viņu drošību.

53

- Pāriesim tagad pie tavas lomas – turpināja Ali Mahommets pēc īsām pārdomām. – Tu negribot esi iepīts šajā stāstā, kā Nikolaja brālis, tā kā reliģisko fanātiķu ļaunā acs saredz ienaidniekus visos tā draugos, kam piesaka savu reliģisko karu. Bet draugs – šādos gadījumos – ir katrs, kurš tuvs vai arī labi pazīstams ar atstumtā īstajiem draugiem. No otras puses, derviši ir nolēmuši, ka Naļ nolaupīja nezināmais viņiem klibais večuks, un šeit pēdas var aizvest pie tevis, bet pie Florencieša jau noteikti. Tu, es atkārtoju, esi brīvs savā izvēlē. Tu vari man tagad pateikt, ka vēlies palikt nesaistīts visā šai lietā – un tu tūlīt dosies uz K., – nosauca Ali lielu tirdzniecības pilsētu – ar vēstuli manam draugam, pie kura tu nodzīvosi nedēļas divas-trīs un pēc tam atgriezīsies Pēterburgā. Vai arī, ja vēlēsies palīdzēt man aizstāvēt brāļa dzīvību, vajag pateikt savu galējo vārdu, un sākt rīkoties.

Tā pabeidza Ali savu sarunu ar mani.

54

4 nodaļa. MANA PĀRVĒRŠANĀS PAR DERVIŠU

Man kļuva ap sirdi kaut kā skaidri un klusi. Es ne uz mirkli neuztraucos par

sevi un pat uztraukums par brāļa likteni pārstāja mani mocīt. Ali klātbūtne, viņa spēks un enerģija ielēja manī pārliecību un enerģiju.

Jo vairāk es iedziļinājos domā par šausmīgo tautu nošķirtību, jo spilgtāk es iedomājos nabadzīgās, neizglītotās un gandrīz vienmēr izbadējušās tautas tumsonību, kura pat nevar patstāvīgi sev izvēlēties reliģiju, bet no dzimšanas nonāk fanātiķu ķetnās, kuriem visu dzīvi verdziski pakļaujas – jo skaidrāks man kļuva, ka es nevaru palikt vienaldzīgs pret kaut arī man svešas pēc asinīm, bet, protams, tādas pašas tautas, ar sarkanām asinīm un cietošu sirdi, kā mana dzimtā, cariskās ķetnas apspiestā krievu tauta, ar kuru sasaistīja mani brālis.

Un, jo vairāk es domāju, ar kādu savdabīgu sagadīšanos es izrādījos tagad sasaistīts ar svešas tautas likteni, iepinoties pašā tās aizspriedumu serdē, jo stiprāk es apzinājos, ka sagadīšanās nav, bet ir vesels likumsakarīgu darbību tīkls. Ka visā mūs ieskaujošajā dzīvē, tāpat kā dabā, nav nejaušu parādību, bet valda vienmēr likumsakarīgi un mērķtiecīgi darbojošos spēku harmonija, kas sasaistījusi visus cilvēkus vienkop, tāpat kā melno kļavu un rozā magnoliju grupiņas.

Mans miers ne tā ka pieauga ar katru minūti, tas it kā nostiprinājās, smeļot spēku pašā manas sirds dziļumā, kuru, šķiet, es sapratu pirmoreiz. Redzot manu klusēšanu, Ali piemetināja:

- Nedomā, ka tev ir jādod atbilde tūlīt. Kaut, protams, daudz laika mūsu rīcībā nav, es sagaidu pašu ātrāko notikumu secību.

- Mana atbilde ir gatava – es teicu. – Es esmu tik dziļi mierīgs, mans lēmums ir tik skaidrs, ka es vēl ne reizi visā savā dzīvē neatceros līdzīgu tik savādu un brīnišķīgu gara stāvokli, tādu mieru sevī. Es ne tikai nešaubos. Bet man pat nešķiet iespējami iet pa citu ceļu, kur es varētu atdalīt sevi no brāļa, no jums, no Florencieša un jūsu draugiem. Ja mans brālis būtu šeit, viņš taču savienotu savu dzīvi ar jūsējo un dotos cīnīties par jūsu tautas atbrīvošanu, kaut jūs esat induss un šī tauta arī nav jūsu paša tauta. Manam lēmumam nevajag apdomāšanu. Es eju ar jums, es esmu uzticīgs brālim-tēvam un aizstāvēšu tāpat ar visiem spēkiem viņa dzīvību un laimi, kā šīs tautas atbrīvošanos, kurai jūs tik nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpojat.

55

- Tavs miers, draugs, pārliecina mani vairāk par jebkādiem zvērestiem un solījumiem. Atgriezīsimies mājās, tur varētu būt kādas jaunas vēstis.

Ar šiem vārdiem Ali Mahommets piecēlās, apskāva mani un, uzlicis roku man uz galvas, ieskatījās dziļi man acīs ar savām ahāta bezdibenīgajām acīm. Kaut kādas sajūsmas trīsas mani pārņēma, es it kā pazaudēju apziņu uz mirkli un atguvos sevī tikai ciedru alejā, pa kuru mēs gājām, tīksminoties par diezgan liela ezera mirdzēšanu spilgtajā saulē.

Koku aromāts, putnu čivināšana, cikāžu čirkstēšana bija atkal vienīgie mūsu domu pavadoņi. Nekad vēl es nebiju jutis sevi tik neparasti. Likās, visiem ārējiem faktiem vajadzēja nospiest manu garu. Bet patiesībā, pirmo reizi dabas varenās klusēšanas ieskāvienā, šī cilvēka sabiedrībā, kurā es jutu neparastu spēku un tīrību, es sapratu kaut kādu citu, man līdz šim nezināmu sirds dzīvi. Es sajutu sevi par šī bezgalīgā visuma daļiņu, kurā es dzīvju un elpoju; un man šķita, ka nav atšķirības starp mani, sauli, mirdzošo ūdeni un šalcošajiem kokiem, ka visi mēs esam atsevišķas notis visuma simfonijā, par kuru runāja Ali.

Es it kā aptvēru kaut kādu lietu dziļumu, kur visas revolūcijas, atsevišķu cilvēku cīņa, veselu nāciju kaislību cīņa, visi kari un stihiju šausmas – viss veda cilvēci uz uzlabojumiem, iekarojumiem dižo vienlīdzības un brālības vērtību kolektīvajā darbā. Pie tās harmonijas un skaistuma, kur kaut kādas jaunas dzīves brīvībai ir jādod iespēja visiem cilvēkiem atdot no sevis visu labāko kopējā labuma vārdā un iegūt katram to, kas viņam nepieciešams viņa izaugsmei un individuālai laimei...

Es iegāju savās domās, kaut kāds prieks piepildīja visu manu būtību, un es nepamanīju, kā mēs pienācām pie mājas un satikāmies pie tās ar Ali jaunāko un Florencieti.

Apmainījušies ar maznozīmīgām frāzēm attiecībā uz parka krāšņumiem, mēs iegājām jau visi četratā mājā un apsēdāmies atvērtā verandā pie galda, uz kura atradās tējas tasītes. Karstums bija mazliet nokrities, mums pasniedza tēju lielās tējkannās ar skaistu krāsojumu un oriģinālu ķīniešu zīmējumu. Mēs tikko kā paspējām izdzert pa tasītei tējas, kā ienāca kalps un klusu pateica dažus vārdus saimniekam. Tas mums atvainojās un izgāja.

Mēs klusēdami palikām pie galda. Katrs bija iegrimis savās domās, nevienu nemulsināja šī klusēšana. Visi burtiski sakoncentrējās sevī, gatavodamies cīņai katrs pa savam.

Personiski es, man šķita, it kā nemaz dzīvojis nebūtu līdz šai dienai. Tikai šodien es sajutu visu savu saistību ar visiem cilvēkiem, man pazīstamiem un

56

nepazīstamiem, tāliem un tuviem, un novērtēju dzīvi no jauna, izlemjot jautājumu, ko nozīmē savējais vai svešais un kurš ir savējais un kurš svešais.

Aiz man raksturīgās izklaidības man šķita, ka pagāja ļoti maz laika, bet patiesībā pagāja aptuveni stunda.

Ienāca kalps un pateica Ali jaunākajam, ka saimnieks lūdz visus mūs doties pie viņa uz darbistabu. Mēs piecēlāmies, Florencietis apskāva mani aiz pleciem, maigi piespiedis sev klāt uz mirkli, un mēs devāmies uz citu mājas daļu, kuru es vēl nebiju redzējis.

Caur to pašu priekšistabu, pa kuru mēs ienācām ar Florencieti tikko kā bija apstājusies ekipāža pie mājas durvīm, mēs iegājām lielā austrumnieciskā Ali Mahhometa istabā-kabinetā. Mēs ieraudzījām viņu sēžam pie rakstāmgalda, un pie galda dziļā krēslā, apvilktā ar pārklāju, sēdēja dzeltenā halātā un cepurē ar spicām malām un lapsas asti, dervišs.

Pēdējās diennakts pārsteigumi, droši vien, bija tā satracinājuši manus nervus, ka es gandrīz iekliedzos no pārsteiguma un apjukuma. Es visu gaidīju. Bet ieraudzīt dervišu sēžam Ali kabinetā – to mani nervi neizturēja, es sajutu tādas dusmas, ka biju gatavs mesties viņam virsū.

Ali jaunākais, paskatījies uz mani un ieraudzījis manā satrauktajā sejā , to, ko es pārdzīvoju, pačukstēja man:

- Ne visi, kas saģērbušies par dervišiem, ir patiesībā derviši. Tas ir draugs. Es pacentos saņemt sevi rokās, sāku vērīgi pētīt šķietamo dervišu. Un vēlreiz

nokaunējos par savu nesavaldību un takta un uzmanības trūkumu. Ja es būtu iesācis no tā, lai paskatītos šī cilvēka sejā un uz to būtu sakoncentrējis savu uzmanību, nevis uz sevi, es nespētu sadusmoties. Tas bija jauneklis, ne vecāks par man blakus sēdošo Ali Mahmedu.

Tumšās acis, maigi, kā zvaigznes, spīdošas zem uzmauktās cepures, glīts deguns, iegarens sejas ovāls un, kaut arī iedegušas un raupjas, brīnišķīgas formas rokas. Visa figūra, neraugoties uz trūcīgo halātu, dvesa ar augstdzimtību. Liels prāts bija lasāms viņa sejā, un tā vien gribējās nosviest to smago un pretīgo cepuri, lai ieraudzītu pieri, droši vien, domātāja pieri.

Dervišs runāja man nesaprotamā valodā; un, sev pašam par kaunu, es nevarēju pat noteikt, kas tā par valodu. Es zināju, ka man pateiks visu, par ko gāja runa un nodevos vērojumiem.

Florencietis sēdēja ar muguru pret logu pretī jaunajam dervišam, kuram krita tieši virsū visa gaisma. Kaut logs bija aizklāts ar ziloņkaula krāsas, viegla

57

auduma aizkariem, bet gaisma bija pilnīgi pietiekoša, lai no manis neizslīdētu nepazīstamā cilvēka ne mazākā sejas muskuļu kustība.

Patiesi, arī viņš bija skaistulis. Virs vidējā auguma, plats plecos, viņš man atgādināja ar kaut ko netveramu manu brāli. Ali vecākā seja izpauda tādu nopietnību, ka man atkal nāca atmiņā visas brālim draudošās nelaimes, un asas sāpes no jauna iegrieza sirdī.

Svešinieks ierunājās no jauna. Viņa balss, oriģināla, zema, baritonāla, metāliska, varētu dot godu jebkuram operdziedonim. Viņš, acīmredzot, kaut ko piedāvāja. Visi klusēja, it kā apdomādami viņa piedāvājumu, un, visbeidzot, Ali vecākais, paskatījies uz mani, sacīja:

- Piedod, draugs. Tu nesaproti mūsu valodu, es izstāstīšu tev īsumā lietas būtību. Mulla un precinieks it kā balstoties uz manu viesu, zēnu un kalpu liecībām apgalvo, ka Naļ ir nolaupījis tas viesis dzīrēs, kuram es sūtīju ēdienus no sava galda. Viņi saka, ka tas bijis svarīgs večuks, klibs un sirms, kurš aizgājis no galda kā reiz tajā momentā, kad tika nolaupīta Naļ. Mulla ir paziņojis, ka šeit ir bijusi burvestība, kurā vaino mani un manu veco viesi, kuru visur meklē. Reliģiskais karš pret mani ir jau izsludināts. Divas no manis uzceltajām skolām ir nolīdzinātas līdz ar zemi. Un katrai sievietei, pie kuras tiks atrastas grāmatas, tiks paziņota izstumšana. Bet tas ir ļaunāk par nāvi šajās mežonīgajās un nomaļajās vietās. Tālāk, baumas stāsta, ka kāds ir redzējis, kā mans viesis noslēpās tava brāļa mājā. Jāpieņem, ka mežonīgā orda uzklups tava brāļa namam, iespējams, nodedzinās to tāpat kā manu māju. Man vajadzēs tūlīt pat doties uz pilsētu, lai izglābtu cilvēkus, kas palikuši manā mājā, no drošas nāves. Taču tev, kopā ar Florencieti vajadzēs doties uz dzelzceļa staciju un pacensties aizbraukt līdz Pēterburgai, lai tur palīdzētu mūsu bēgļiem. Es nešaubos, ka mēs visi tiekam izsekoti. Cariskā valdība neiejaucas reliģiskajos grautiņos, neredz un nedzird tos, kamēr tā tas ir ērtāk. Ne tev, nedz tavam brālim neizkļūt dzīviem, ja sāksies manas mājas grautiņš un jūs kaut kur atrod. Visiem ir zināma mūsu draudzība, un, ja noķers tevi, tu dabūsi atbildēt par visiem. Šis draugs piedāvā tev pārģērbties tagad derviša drēbēs, bet Florencietim – parasta tirgoņa drānās un aizbraukt trešajā klasē uz Maskavu. Pa ceļam jau paši aptversiet, kā jums labāk glābties, bet es jums sūtīšu telegrammas uz pieprasījumu visās galvenajās stacijās un ziņošu par notikumu gaitu. Neaizmirsti, ka tev vajag domāt ne par sevi. Glābdams savu dzīvību, tu domā tikai par lieku roku un kāju pāri drauga, brāļa-tēva aizstāvēšanai. Visa sirds varonība, viss vīrišķības spēks ir jāsavāc, lai sevi nenodotu bīstamajos mirkļos ar vienu apmulsušu skatienu vai kustību.

58

Skaties tieši acīs tiem, kas tev šķitīs aizdomīgi. Kļūsti atkal uz laiku kurlmēms un ar viņiem raksturīgo neatlaidīgo skatienu raugies uz runātāja muti. Tas izsitīs no sapratnes vajātājus. Laika nav daudz. Ali un jaunais draugs palīdzēs tev pārģērbties, ja tu vēlēsies pieņemt šo piedāvājumu. Tikmēr es nodošu Florencietim visu jūsu ceļam nepieciešamo un vienošos par telegrammām.

Viņš piecēlās un izgāja kopā ar Florencieti, bet Ali jaunākais un jaunais paziņa sāka mani ietērpt derviša apģērbā, uz ko es piekritu bez ierunām.

Visu manu nelaimju nobeigumā es atkal tiku nosmērēts ar bezkrāsainu šķidrumu. Šoreiz jau viss mans ķermenis, ar to ieziests, kļuva tumšs, bet rokas, kājas un seja, divreiz pārklātas ar šķidrumu, kļuva burtiski saules nodedzinātas, kaut kā sakrunkojās, un es sāku izskatīties pēc četrdesmitgadnieka. Bet tagad es vairs nenopūtos par savu pazudušo jaunību un baltumu. Lieta bija ne par karnevālu, bet par mana dārgā brāļa un manis paša dzīvību, un es centos iegaumēt visus raksturīgos žestus un manieres, kuras man parādīja mans jaunais draugs, šķietamais dervišs.

Tikko es beidzu pārģērbties, kā ienāca Florencietis. Viņu atpazīt bija neiespējami. Gara melna bārda, gaišzili-pelēka čalma un raibs katūna halāts, apjozts ar lakatu, kājās mīksti, melni zābaki. Viņam bija vidējas rocības tirgoņa paskats, kurš dodas pēc precēm. Viņa seja un nevainojamās rokas nepiekāpās melnumā manējām, bet nagi un zobi bija pretīgi netīri.

Iepriekšējos laikos es būtu pakritis no smiekliem, bet tagad es pieņēmu visu kā atbilstošu, novērtēdams viņa neatpazīstamību.

- Vai pielīmējāt viņam cepuri pie galvas? – viņš pavaicāja. – Var taču būt tāds gadījums, ka kāds pamēģina notriekt cepuri no viņa galvas.

Viņš izvilka no savas milzīgās kabatas tumšu mici, uzstiepa man to uz galvas tik stingri, ka likās, noraut to var tikai ar ādu, un tai pa virsu, iesmērējis spicmalainās cepures iekšpusi ar lipīgu šķidrumu, uzmauca arī to manā nelaimīgajā galvā. Es tik tikko turējos uz kājām, bija tik karsti; galvu spieda, kļuva nelabi.

Ienāca Ali vecākais un, acīmredzot, saprata manu stāvokli. Viņš izņēma no galda kastīti, atvēra to un ielika man mutē baltu tabletīti. Pārējās, aizvēris lādīti, pasniedza Florencietim.

- Zirgi gaida pie ezera, jūs brauksiet no turienes – teica Ali, – pietiks laika tikai aizbraukt līdz stacijai.

Mēs devāmies pa īsāko ceļu uz ezeru tikai divatā ar Florencieti, steigā atvadoties no abiem Ali un jaunā paziņas.

59

Pienākuši pie ezera, mēs iesēdāmies laivā. Florencietis ātri nogādāja mūs otrā krastā, un pēc pāris minūtēm mēs ieraudzījām ātri mums pretī braucošas, vienkāršas rikšas. Neapmainoties ar kučieri ne ar vārdu, mēs iesēdāmies tajā un devāmies stacijas virzienā.

Stacija atradās no pilsētas verstis trīs, un mēs, neiebraucot pilsētā, piebraucām pie tās pavisam no citas puses. Mūsu rikšās mēs atradām divus katūna auduma saiņus un divas trūcīgas koka lādes. Florencietis uzvedās tā, it kā nekad neko izņemot katūnu nebūtu valkājis un par elegantiem čemodāniem viņam pat nojausmas nebūtu.

Piebraukuši pie stacijas, mēs nolēcām no rikšām un iekļuvām biezā, klaigājošā un satrauktā austrumnieku pūlī. Ieraudzījuši parastus, nabadzīgi apģērbtus tirgoni un mūku viņi mums nepievērsa nekādu uzmanību, un turpināja vērīgi ieskatīties visos piebraukušajos, kas saģērbti turīgāk.

Pie mums pienāca večuks un piedāvāja palīdzēt nest mūsu saiņus. Florencietis pasniedza viņam manu saini un lādi, pasvieda savējo padusē un saini rokā tā, it kā tie būtu pildīti ar vati, pateica kaut ko večukam, un mēs devāmies uz staciju.

Tur mūs sagaidīja cits večuks un pasniedza Florencietim divas biļetes. Tikko mēs izgājām uz platformas, kā piebrauca vilciens.

Mēs sameklējām mūsu trešās klases vagonu un apsēdāmies uz netīra sola. Uz grīdas mētājās banānu mizas, apelsīnu miziņas, meloņu un arbūzu garozas, maizes gabali un papīra strēmeles.

Tikko mēs apsēdāmies, kā uz platformas sacēlās troksnis. Pūlis, caur kuru mēs izgājām pie stacijas ieejas, izlauzās kliedzot uz perona. Svaidīdamies ar rokām, cilvēki metās garām ceļu aizsprostojušajam žandarmam uz pirmās klases vagoniem. Pūlis ielīda arī starptautiskajā vagonā, kur viņus nelaida. Stacijas priekšnieks, žandarms, pavadoņi – visi bija vienā mirklī izsvaidīti pa malām. Daži cilvēki no pūļa ielīda vagonā, it kā kādu meklēdami, kliegdami un sabļaustīdamies.

Pārbiedētie, neko nesaprotošie, retie pasažieri arī sacēla troksni. Žandarms deva trauksmes svilpienus un viņam palīgos jau steidzās no visām pusēm nesēji, žandarmi un bruņotu zaldātu grupa. Pūlis paspēja izokšķerēt starptautisko vagonu, pārgāja uz pirmo klasi; kāds paspēja arī izskriet abus otrās klases vagonus. Bet šeit viņus panāca žandarmērijas oficieris, griezīgā balsī sarindoja zaldātus līnijas kārtībā, un austrumnieciskais pūlis vienā mirklī izklīda uz visām pusēm, nepaspējot nonākt līdz trešās klases vagonam. Bēgot

60

pilnā ātrumā, lecot caur rezerves ceļu vagoniem, cilvēki pazuda, it kā viņu nemaz nebūtu bijis. Principā, iespējams, viņiem arī neinteresēja trūcīgie trešās klases vagoni: meklējot pašu Ali vai kādu no viņa tuviniekiem, viņi nevarēja iedomāties to klātbūtni trešās klases netīrībā un putekļos.

Vilciens joprojām stāvēja, kaut atiešanas laiks jau bija iztecējis. Es mirku sviedros un ne reizi vien slaucīju savu seju ar lielo raibo lakatu, ko man bija iedevis dervišs, un tieši ar tādu žestu, kādu viņš man iemācīja. Kaut es arī biju pilnīgi pārliecināts, ka atpazīt mūs nav iespējams, bet nevarēju neievērot, ka mana pavadoņa acīs nozibēja kaut kāds satraukums.

Es paskatījos uz peronu un ieraudzīju, ka pie večuka, kurš nesa mūsu bagāžu un kurš tagad stāvēja stacijas durvīs, pienāca mulla. Bet šajā mirklī stacijas priekšnieks pamāja ar roku, atskanēja apdullinošs trešais zvans, virskonduktors iesvilpās, par atbildi atskanēja tvaikoņa svilpiens, un visbeidzot mēs izkustējāmies.

Nepaspējām mēs nedaudz izbraukt no stacijas, kā mūsu vagonā no perona pretējās puses, kā kaķis, ielēca jauns sarts. Viņš ātri un smagi elpoja, acīmredzot, bija ļoti ātri skrējis. Ienācis vagonā, viņš nevis apsēdās, bet novēlās mums līdzās. Man likās, ka viņš tūlīt nokritīs bezsamaņā.

Paskatījies uz viņu, Florencietis pašūpoja galvu un vērsās pie diviem veciem sartiem, kas sēdēja vagona dziļumā. Viņa valodu es nesapratu, bet viens no viņiem piecēlās un pasniedza aizelsušamies sartam ūdeni ķirbja krūkā. Tas izdzēra kāri ūdeni, bet joprojām nespēja atgūties.

Visbeidzot viņš nedaudz nomierinājās un pavaicāja Florencietim, kurš sēdēja viņam blakām un gandrīz pilnībā ar sevi aizsedza manu nelielo augumu, vai nemanīja viņš kādu, kurš sēdās vilcienā šajā stacijā.

- Kā nemanīt? Es pats sēdos, mans brāļadēls sēdās, un vēl tu sēdies – atbildēja viņam, smiedamies, mans draugs. – Nē, principā, tu nesēdies, tu ielēci – piemetināja viņš, uz ko daži cilvēki austrumu halātos arī iesmējās.

Jaunais sarts jau pilnībā bija atguvies. - No kā tu tā bēgi? Tevi vajā cara valdība? – pavaicāja viņam Florencietis. - Nē – viņš atbildēja, – es panācu vilcienu, lai nodotu vienam mūsu

tirgonim vēstuli, viņam ļoti svarīgu. Man teica, ka viņš vai viņa brāļadēls noteikti brauc šajā vagonā.

Un viņš piecēlās no vietas, apgāja visu vagonu, pateicās večukam, kas iedeva viņam padzerties, un, nedaudz parunājies ar viņu, atkal atgriezās pie mums.

61

- Nē – viņš teica. – Šeit nav ne tēvoča, ne brāļadēla, kurus es meklēju, bet pirmās klases vagonos nav ne viņu rudā drauga, ne klibā večuka. Nāksies man pagriezienā izlekt un vaktēt nākošo vilcienu.

Florencietis svarīgi pašūpoja galvu, izsakot līdzjūtību viņa neizdevušos misijai un vēlmei izlēkt no braucoša vilciena.

Jaunais sarts paskaidroja Florencietim un mums apkārt sanākušajai saujiņai ziņkārīgo, ka tirgonis, kuru viņš meklēja, - ir viņa labvēlis un, ja kāds viņam pateiks, kurš vēl iekāpa vilcienā šajā stacijā, izņemot mani ar Florencieti, tad viņš pats un bagātais tirgonis viņam pateiksies.

Viens no večukiem pateica, ka redzēja, kā pēdējā vilciena vagonā iesēdās divas sievietes un jauns cilvēks. Sarta seja iedegās, kā lāpa būtu iemirdzējusies un savu gaismu atstarojusi viņa acīs, viņš izstumdīja mūs ielenkušo pasažieru grupiņu un skriešus metās uz blakus vagonu.

Pagāja minūtes divdesmit, viņš atkal atgriezās pie mums, viņa diezgan sērīgā fizionomijas izteiksme runāja bez vārdiem par viņa meklējumu panākumiem.

Viņa otrreizējā parādīšanās nevienu jau vairs neieinteresēja, kāds no pasažieriem sāka gatavoties izkāpšanai tuvākajā stacijā.

Sarts atkal apsēdās blakus Florencietim un sāka čukstēt viņam kaut ko uz auss, baidoties, ka es nesadzirdētu viņa vārdus, bet Florencietis nomierināja viņu, norādīdams uz manām ausīm. Tomēr reizes divas viņš aizdomīgi paskatījās uz mani, bet, ievērojis, ka es cieši raugos viņa mutē, novērsās un nomierinājās. Padomājis, ka tik un tā maz labuma no maniem vērojumiem par viņu, es nolēmu novērsties un sāku lūkoties pa logu.

Vilciens brauca ātri, acīmredzot, mašīnists nolēma iedzīt iekavēto. Cik vien spēja aptvert acs, visu laiku gāja sausa, kaila stepe. Ne kociņa, ne krūmiņa, ne mājokļa. Es neviļus domāju par tautas dzīves grūtībām, kurai nākas izaudzēt brīnišķīgus augļus, bagātīgākos vīnogulājus un krāšņākās puķes ar mākslīgu apūdeņošanu. Pa to laiku vilciens sāka ievērojami samazināt gaitu. Mēs apbraucām dziļu gravu, kuras apakšā mirdzēja maza ūdens tērcīte. Acīmredzot, atkal sākās mākslīgās apūdeņošanas sistēma, no kā visa apkārtne krasi izmainījās. Nozibēja ciematu dārzi, parādījās gigantiski vīģu, riekstu un kastaņu koki.

Vilciens vēl mazliet samazināja gaitu, un pēkšņi es ieraudzīju lecošu sarta figūru, kurš, meistarīgi aprēķinājis savu lēcienu, pazuda dziļā gravā.

Jāpiezīmē, viņš nozuda laikā. Nepaspēju es pagriezties pret Florencieti, kā atvērās vagona durvis un ienāca divi konduktori, vaicādami pēc biļetēm.

62

Florencietis pasniedza mūsu biļetes, nākošajā pieturā izkāpjošie atdeva savējās, konduktori aizgāja tālāk, un es domāju, ka Florencietis man izstāstīs, par ko viņam čukstēja sarts. Bet viņš nemanot pielika pirkstu pie lūpām un iedeva man izlasīt zīmīti, kuru turēja rokās.

Tas bija telegrammas uz pieprasījumu teksts, rakstīts krieviski uz pilsētu S. Tirgonim K. ar paziņojumu, ka tirgonis A. dzīvo – tālāk sekoja daudzpunkts.

Es maz sapratu, kādēļ tā zīmīte atrodas Florencieša rokās, kaut apzinājos, ka viņam to nodeva izlēkušais sarts.

Pēc stundas ceturkšņa mēs apstājāmies pie nākošās pieturas, kur neviens neiesēdās mūsu vagonā. Florencietis izņēma no sava saiņa divas grāmatas un pasniedza vienu no tām man. Viņa grāmata bija rakstīta arābu valodā, bet tā, ko viņš iedeva man, atgādināja biezu notraipītu lūgšanu grāmatu, un šrifts tajā man bija tik pat saprotams, cik lappuse no tā gigantiskā Korāna, kuru rādīja man brālis vienā no pilsētas mošejām.

Es pasmaidīju un nobrīnījos par tā cilvēka smalko vērīgumu, kurš sagatavoja mūsu saiņus. Kāda gan cita grāmata varētu atrasties derviša rokās, ja ne aptraipīta, daudz pieredzējusi pastāvīgajos ceļojumos klaiņojoša mūka lūgšanu grāmata.

Kaut kāds dievbijīgs večuks atnesa man meloni un maizes riku, cits pasniedza man divus cukura graudiņus. Es vēlreiz domās pateicos cilvēkam, kurš iedeva man derviša tērpu, par pieklājīgas uzvedības un mūka pateicības mācību, kad viņam pasniedz pārtiku. Florencietis visiem paskaidroja, ka es esmu kurls, bet svētas dzīves un manas lūgšanas labi nonāk līdz Dievam. Bet es, nolaidis skatienu, liku roku pie krūtīm un dažas reizes māju ar galvu, neskatoties uz tiem, kas deva man ziedojumu. Kāds, sadzirdējis, ka es esmu svētas dzīves un labās attiecībās ar Dievu, deva man arī naudu.

Tā braucām mēs līdz pašam vakaram, un atkal uzreiz iestājās nakts. Vagonā viss nodzisa. Florencietis pastūma manu saini, kas izrādījās mīksts, man zem galvas, lika man apgulties, bet pats apsēdās pie manām kājām.

Nezinu, vai es ilgi gulēju, bet pamodos no tā, ka kāds mani stipri purināja. Es nekādi nevarēju atjēgties, kaut apzinājos, ka mani modina. Visbeidzot, kādas spēcīgas rokas nostādīja mani uz grīdas, un es ieelpoju ožamā spirta dvaku. Es nošķaudījos un pavisam pamodos. Florencietis stāvēja man līdzās, abas mūsu lādes bija sasietas un pārmestas pār viņa plecu, viens sainis atradās viņam padusē, to, uz kura es gulēju viņš paņēma rokā, bet ar otru roku parādīja man uz durvīm un pastūma mani to virzienā.

63

Vagonā bija gandrīz pilnīgi tumšs. Kaut kur jau izdega sveces lukturos, un tie arī karājās vagonā ļoti reti un augstu.

Pus pa miegam es maz ko sapratu, bet devos uz durvīm. Man likās, ka mēs tūlīt lēksim kā sarts no vilciena, kas, jāpiezīmē, atkal traucās ar pilnu tvaiku; un man uznāca šausmas par manu maisveidīgo, garo, neērto apģērbu, kurš traucēja manas kustības. Ne ar ko loģiski nesaistīta, pēkšķi pazibēja doma, ka arī cepuri man taču pielīmēja, lai tā nenokristu lēciena laikā.

Mēs izgājām bez trokšņa uz vagona platformas, un es pieķēros ārdurvīm, lai tās atvērtu.

- Vēl par agru – teica man klusi pie pašas auss Florencietis. - Tad arī mēs leksim laukā no vilciena pilnā ātrumā? – es viņam pavaicāju

tik pat klusu. - Lekt? Kāpēc jālec? – viņš teica, smiedamies. – Mēs piebraucam lielai

pilsētai, kur dzīvo mans draugs. Mēs izkāpsim stacijā, paņemsim ormani un brauksim pie viņa. Bet, kamēr es pats tev neko nepateikšu, saglabā pilnīgu ārēju derviša vienaldzību, un uz no vienalga kura uzdotiem jautājumiem rādi uz ausīm. Vilciens pamazina gaitu. Ej tu pa priekšu un pasniedz man roku. Un ne uz vienu mirkli neaizej no manis ne stacijā, ne mana drauga mājā, pie kura mēs aizbrauksim. Tā arī turies, vai nu pie manas rokas, vai pie jostas, it kā tu būtu akls un nevarētu bez manas palīdzības kustēties.

Vilciens piebrauca pie slikti un skopi izgaismotas stacijas perona. Apkārt valdīja nakts, un šķita, ka nekas pat nekustējās stacijā. Pazibēja dežurējošā priekšnieka sarkanā naģene, liels žandarma augums, un vilciens apstājās.

Mēs iznācām no perona, šķērsojām pustukšo trešās klases zāli un iznācām uz piebrauktuves. Šeit pie Florencieša pienāca kaut kāds sarts un piedāvāja aizvest uz tuvāko ciematu. Florencietis paskaidroja viņam, ka mums vajag uz pilsētu, uz tirgus plačiem. Sarts nopriecājās; viņa ceļš veda gar tirgu, un viņš domāja, ka naktī varēs noplēst no mums labu žūksni.

Bet te nu bija. Florencietis kaulējās tik dedzīgi kā īstens austrumnieku tirgonis. Viņš bēra vārdiem, bolīdams acis un plātīdamies ar rokām, tāpat kā ormanis. Abi viņi runāja minūtes desmit, visbeidzot sarts nopūtās, izbolīja acis un piesauca Allāhu. Tikai to, šķita, arī gaidīja Florencietis. Salicis rokas, tāpat piesaukdams Allāhu, viņš izvirzīja mani uz priekšu, un ormanis ieraudzīja savā priekšā dervišu. Viņš momentā apklusa, paklanījās man un pasauca mūs pie tur pat stāvošajiem ratiem. Mēs ierausāmies tajos un devāmies uz pilsētu, kura atradās divas verstis no stacijas.

64

5. nodaļa. ES TULKA-SULAIŅA LOMĀ

Mēs braucām saglabādami pilnīgu klusēšanu. Vedējs mēģināja uzdot

jautājumus Florencietim, bet, saņēmis strupas atbildes ar miegainu balsi, nolēma, ka mēs esam noguruši, droši vien, no garā ceļa, un pārslēdza uzmanību uz savu zirgu.

Zirdziņš rikšoja pa mīkstu ceļu. Tumsu izgaismoja tikai mirdzošās zvaigznes, un manas domas, kas bija burtiski sasalušas no mana smagā miega brīža vagonā, atkal sakustējās.

Man vēl nebija sanācis klausīties nakts stepes klusumu. Atkal – tāpat kā Ali parkā – mani pārņēma pielūgsmes sajūta dabas diženuma priekšā. Es lūkojos uz zvaigznēm nokaisītajām debesīm un saskatīju pirmoreiz daudzus zvaigznājus, par kuriem biju iepriekš tikai lasījis un dzirdējis. Zvaigznes nelīdzinājās mūsu ziemeļnieciskajām. Daudz lielākas, spožākas, tās mirdzēja gluži kā lukturi, un es pirmoreiz ieraudzīju savām acīm to mirguļojošo zvaigžņu gaismu, par kuru bieži biju lasījis dzejnieku aprakstos. Pat debesis man izlikās kaut kā zemāk. Sašvīkotas ar plašām Piena Ceļa joslām, tās mirdzēja pilnīgas tumsas un gaismas kontrastā.

Es domās atgriezos pie Ali Mahommeta un viņa stāvokļa. Atkal mani piepildīja prieks par tikšanos ar viņu un doma par dabas skaistumu un harmoniju – es padomāju par mīlestības un laimes varenību, kas plūst no dabas uz cilvēku, par tām dižajām bēdām un asarām, ar kurām piepilda pasauli pats cilvēks, vienmēr attaisnodams savu rīcību dižā Radītāja vārdā, un it kā tā aizsardzībai lejot pasaulē sava fanātisma cietsirdību un vajājot cilvēkus reliģiskajā un sociālajā dzīvē.

Ritmiskais pakavu klaudziens un ratu kratīšana pa mīksto ceļu neiemidzināja mani, bet pēkšņi nakts klusumā es sajutos vientuļš, nelaimīgs un bezpalīdzīgs...

Tas bija tikai viens vājuma brīdis. Es atcerējos Ali vārdus, ka ir pienācis laiks izrādīt drosmi un uzticību. Un možuma vilnis, pat prieks atkal pārskrēja pār mani. Man gribējās ātrāk ķerties pie cīņas ne tikai par mīļotā brāļa un Naļ dzīvību un laimi, bet arī par visiem cietošajiem no fanātiķu jūga, no neprāšu apspiešanas, kas apsēsti ar reliģiskajiem aizspriedumiem, kas uzskata savējo ticību par vienīgi patieso un nepieciešamo un nospiež visu dzīvo, kas raujas uz brīvību un zināšanām, uz neatkarību un dzīvi...

65

Es pieskāros Florencietim, pateicīgi piekļāvos viņam un sastapu viņa labestīgo, liego skatienu, kurš, šķita, sacīja man: „Nav vientulības tiem, kas mīl cilvēku un vēlas atdot savus spēkus cīņā par viņa laimi”.

Mēs iebraucām jau pilsētā. Apkaimes ielas līdzinājās vieniem vienīgiem dārziem. Bet kad mēs iebraucām centrā, arī tur pilsētas raksturs saglabājās tāds pats. Nakts bija jau vairs ne tik tumša, starp zaļo ielu lokiem iezīmējās gigantiskais mošejas un tirgus rindu siluets.

Florencietis lika vedējam apstāties, mēs izkāpām, norēķinājāmies ar viņu un devāmies tirgus laukuma dziļumā, kuru šur tur apsargāja nakts sargi. Reizes divas mēs nogriezāmies klusās, aizmigušās ielās un visbeidzot apstājāmies pie nelielas mājas ar dārzu. Uz Florencieša klauvējienu ne visai drīz atvērās vārtiņi, un uzraugs mūs pārsteigti aplūkoja. Florencietis pavaicāja viņam krieviski, vai saimnieks mājās. Izrādījās, ka saimnieks tikko kā atgriezies, ne vairāk par stundu pirms mums, un nav pat vēl vakariņojis, kaut teicis, ka sen neko nav ēdis un ir ļoti izsalcis.

Florencietis palūdza uzraugam pasacīt saimniekam, ka mūs atsūtīja lords Benedikts un mēs lūdzam mūs pieņemt, ja drīkst, tūlīt pat. Nemanot uzrauga saujā ieslīdējusī monēta padarīja viņu ievērojami laipnāku. Viņš ielaida mūs dārzā un aizskrēja pateikt par mums saimniekam. Mēs palikām vieni. Kamēr mēs gaidījām dārza tumsā, Florencietis uzmanīgi pastūma pirkstu zem manas vatētās cepures un veikli to novilka, gandrīz acumirklī norāvis to no derviša cepures, viņš atkal uzvilka man galvā tikai vienu pašu cepuri.

Tas, ko es sajutu, kad atbrīvojos no savas vatētās bintes ap galvu, nav aprakstāmi. Es gribēju skaļi iekliegties no prieka, bet, baidīdamies sevi nodot, noklusēju, reizes divas tomēr palekdamies uz vietas.

- Kāds tur Lordiktovs? Mūžīgi vienmēr visu saputro! – līdz mums nonāca balss.

- Atceries, ka tu joprojām esi kurls, līdz es tev nepateikšu – pačukstēja man Florencietis.

Bet man izlikās, ka kaut kur es jau biju dzirdējis šo īpašo balsi, tikai nespēju tikt skaidrībā, kur un kad.

Uzraugs atgriezās un uzaicināja mūs uznākt verandā. Mēs devāmies aiz viņa dārza dziļumā, nogriezāmies pa kreisi un tikai tad ieraudzījām, ka verandā dega gaisma. Bet zaļoksna – visa lielos karājošos kā ķekaros ziedos – savijās tādā biezā pārklājā, ka gaisma no dārza nebija saskatāma.

66

Mēs iegājām verandā. Tur kalps, gandrīz zēns, rosījās ap galdu, ienesdams ar šķīvjiem pārklātus ēdienus un ar sietiņiem apsegtus augļus, un uzklāja galdu eiropiešu manierē.

Florencietis salika mūsu mantas verandas stūrī, un mēs apsēdāmies uz koka dīvāniņa tām blakus. Kalps vairākas reizes ienāca un izgāja, katru reizi visnotaļ nelaipni paskatīdamies uz mums. Visbeidzot viņš pavisam nevērīgi pateica Florencietim, ka saimnieks gaida mūs kabinetā. Atstājuši blakus mantām mūsu ādas galošas, mēs devāmies uz lielu istabu, kas savienojās ar terasi ar nelielu paplatu koridori. Istabā atradās klavieres, mīkstās mēbeles, bet grīda bija bez paklāja, pretēji Ali mājai, kur nebija ne stūrīša plikas grīdas un kur kājas grima paklājos.

Mēs šķērsojām istabu un pienācām pie aizvērtām durvīm, pa kuras spraugām spīdēja gaisma. Kalps gāja pa priekšu un gribēja pats pieklauvēt pie durvīm. Bet Florencietis viņu aizsūtīja prom, stingri satvēra mani pie rokas, it kā atgādinādams man vēlreiz, ka esmu kurls, un pieklauvēja pie durvīm īpašā manierē pats.

Durvis ātri atvērās un... labi, ka Florencietis turēja mani stingri aiz rokas, savādāk es noteikti būtu aizmirsis par visu uz pasaules un iekliegtos pilnā balsī.

Mūsu priekšā stāvēja neviens cits, kā tas svešinieks, kurš iedeva man savu derviša apģērbu Ali kabinetā. Florencietis zemu paklanījās saimniekam un pavilka arī mani uz leju.

Es sapratu, ka man jāpaklanās saimniekam vēl zemāk un iztaisnojos tikai tad, kad tā pati roka-audzinātāja pavilka manu plecu uz augšu.

Florencietis kaut ko ātri pasacīja saimniekam, tas pamāja ar galvu, piestūma mums zemus sēžamos un pavēlēja pie mums ienākušajam kalpam kaut ko, ko es nesapratu. Kalpa fizionomijā izpaudās sākumā milzīgs pārsteigums, bet pēc tam, zem saimnieka skatiena, viņš goddevīgi paklanījās un klusi nozuda, aizvēris durvis.

Tikai tagad saimnieks pasniedza mums roku, pasmaidīja un viņa skatiens kļuva mazāk bargs. Šī brīnišķīgā seja nesa dziļu noguruma un skumju nospiedumu.

- Vai tad jūs neatpazināt manu balsi? – maigi smaidot un turot manu roku savējā, teica mūsu saimnieks. – Bet es speciāli jums pateicu paceltā tonī dažus vārdus uzraugam, lai jūs tā nepārsteigtu. Jūs taču esat ļoti muzikāls, tas ir redzams pēc jūs pieres un deniņiem.

67

Es gribēju pateikt, ka atcerējos viņa oriģinālās balss tembru, bet nekādi nespēju saprast dārzā, kam pieder tā balss. Es sāku runāt, jau sajūtot šausmīgu nogurumu, bet pēkšņi viss aizpeldēja manu acu priekšā, visa istaba sagriezās, un es iekritu tumsā...

Vai ilgi turpinājās mana nesamaņa, es nezinu. Bet atjēdzos es no patīkama svaiguma uz pieres un kaut kā vēsa apzināšanos uz sirds. Florencietis pasniedza man dzērienu, un tikko es noriju pāris malkus, viņš lika man norīt vienu no tabletītēm, kuras mums iedeva līdzi Ali Mahommets. Ļoti drīz man palika labāk, es atkal atguvu kontroli pār sevi un stingri sēdēju uz sava zemā sola. Saimnieks ātri rakstīja kaut kādu vēstuli. Florencietis noņēma no manas sirds un galvas aukstas kompreses un pačukstēja:

- Drīz mēs iesim atpūsties, saņemies. Bet tagad es atkal biju gatavs braukt tālāk; spēku bija tik daudz, it kā es

būtu nopeldējies atsvaidzinošā baseinā. Pabeidzis vēstuli, saimnieks pazvanīja un pavēlēja ienākušajam kalpam

nekavējoties nogādāt to pēc adresāta un atnest atbildi. Droši vien, vieta, uz kuru sūtīja saimnieks kalpu, viņam ne īpaši patika. Viņš gribēja kaut ko iebilst, bet, sastapis vērīgo un stingro saimnieka skatienu, zemu paklanījās un izgāja.

Līdz ar viņu izgājām arī mēs uz verandu. Šeit pie manis iepriekš nepamanīta mazgāšanās trauka mēs nomazgājām mūsu tumšās rokas. Gaišākas tās no tā nekļuva, un es ar nopūtām padomāju, kā noriebies man ir grims, svešs tērps un visi piedzīvojumi, kas oda pēc „Tūkstoš un vienas nakts” pasakām.

Apsēdušies pie galda, mēs ķērāmies pie ēdiena, kas sastāvēja no dārzeņiem, augļiem, atvēsinošiem morsiem un dažām maizes šķirnēm. Viss bija garšīgs, bet ēst man negribējās. Un arī abi vecākie draugi ēda maz.

- Es aizsūtīju kalpu ar vēstuli viņa valodā, tādēļ, ka esmu drošs, ka šo vēstuli viņš pats izlasīs un aiznesīs mullai. Ziņa par Ali un reliģisko karu pret viņu ir nonākusi jau līdz šejienei. Vēstulē savam pazīstamajam ēzeļu tirgonim es rakstu, ka rīt ap vakaru mans draugs tirgonis aizbrauks pie viņa pirkt ēzeļus. Lai viņš sagatavo arī lopu baru, kuru arī varētu iegādāties mans draugs. Šejienes mulla, slēpjoties zem šī tirgoņa vārda, rīko lielu tirdzniecību ar ēzeļiem un lopiem. Visu dienu viņš, protams, būs aizņemts ar apsvērumiem, kur un kā pārdzīt lopus un kādu ņemt samaksu. Tikai vakarā viņš ķersies klāt karam pret Ali. Šis tirgonis dzīvo diezgan tālu, mūsu rīcībā būs nemazāk kā trīs stundas. Bet pa šo laiku jums abiem vajadzēs pārģērbties, nomazgāties, kļūt atkal par eiropiešiem un braukt atpakaļ uz K. Tur jūs pārsēdīsities uz pretī nākošā vilciena

68

starptautisko vagonu, un jācer, veiksmīgi aizbrauksiet līdz Maskavai. Jums neizbēgt no pārģērbšanās atkal neraksturīgā apģērbā – vērsās viņš pie manis. – Jums nāksies būt par kalpu-gidu lordam Benediktam, kurš ne vārda nesaprot krieviski. Jums jābrauc tāpēc, ka tagad ir gadatirgus K. un jūs sastapsiet vilcienā daudz ārzemniekus, kuri dodas pēc karakula, paklājiem un kokvilnas sēklu iepirkumiem. Lorda Benedikta klātbūtne būs dabiska starp ārzemniekiem. Bez tam, jums jau dzenas pa pēdām; kāds ir nodevis, ka jūs esat pārģērbts par dervišu. Es ticu, ka ne mirkli jūsu sirdī nav bijis un nav tagad baiļu, bet vajag rīkoties ne tikai bezbailīgi, bet arī mērķtiecīgi. Iesim uz manu guļamistabu. Es pacentīšos jums abiem palīdzēt saģērbties attiecīgi lomām un nomazgāties.

Jau sāka aust rīts; mēs piecēlāmies no galda un devāmies uz mūsu saimnieka guļamistabu. Tā bija brīnišķīga, balta istaba. Ļoti vienkāršas, bet elegantas mēbeles no gaiši pelēka zīda, pūkains gaišs paklājs, bet... nebija laika, kad to visu apskatīt.

Pabīdījis durvis uz malu, kā vagonā, mans saimnieks pavadīja mani līdz vannai, ielēja tajā kaut kādu šķidrumu, no kā ūdens burtiski sāka vārīties. Un, kad ūdens norima, teica:

- Viss grims no jūsu ķermeņa noies. Jūs izkāpsiet no ūdens atkal kā balts jauneklis. Šeit ir ziepes, birstes un viss, kā jums var ievajadzēties – ar šiem vārdiem viņš mani atstāja.

Es ātri izģērbos un iekāpu vannā, ar neparastu baudu juzdams, kā no manis, gandrīz kā āda, nonāk nost viss melnums un ceļa netīrumi. Es dzirdēju, kā trokšņoja tekoša ūdens strūkla kaut kur man blakus; tur, acīmredzot, dušā mazgājās Florencietis.

Es ātri saziepējos, norīvēju ķermeni ar dvieli un sāku domāt, kā man tagad saģērbties. Atskanēja viegls klauvējiens pie durvīm, un ienāca Florencietis. Viņš arī bija ietinies pledā, jautri smaidīja, un es atkal ļāvos šī apburošā skaistuma burvībai, šī mīlošā, dārgā cilvēka pievilcībai, kuram es arvien stiprāk pieķēros.

- Ejam izvēlēties apģērbus, - viņš jautri sacīja, un mēs devāmies uz saimnieka guļamistabu.

Es vēl neko neteicu, kādā ārējā izskatā es sastapu manu šķietamo dervišu. Viņš bija vieglā pelēkā uzvalkā, kas viņam lieliski piestāvēja, baltā zīda kreklā un baltās auduma kurpēs. Es nevarēju viņu neatpazīt. Viņa acīm-zvaigznēm piemita kaut kāda savdabīga vieduma un uguns izteiksme, raksturīga tikai viņam vienam, tāpat kā neatkārtojamais balss tembrs. Mute it kā ar tēlnieka nazi izgrieztu augšlūpu, runāja par milzīgu temperamentu. Bet piere, augsta,

69

augstdzimuša viedā piere bija tik spēcīgi attīstīta ar izvirzījumu virs uzacīm, ka šķita, visa doma ir sakoncentrējusies tieši šeit, kā tas mēdz būt lieliem komponistiem.

Neatpazīt viņu es nevarēju. Bet pārsteidza mani ne tik ļoti viņa eiropeiskais izskats, cik tas, ka viņš parādījās turpat, kur mēs, gandrīz vienā laikā ar mums. Domu mudžeklī es viņa parādīšanos uztvēru kā pārdabisku. Bet patiesībā izrādījās, ka viņš brauca vienkāršāk par mums. No Ali īpašuma līdz mazajai stacijai, neaizbraucot līdz K. bija ne vairāk par pus stundas braucienu. Viņš aizbrauca līdz turienei ar Ali zirgiem, iesēdās mūsu vilcienā, zemas kārtas cilvēka apģērbā un, nedevis mums par sevi uzzināt, atbrauca uz savu māju ātrāk par mums. Toties mēs, kamēr Florencietis pēc Austrumu mazo tirgoņu ieraduma kaulējās līdz nemaņai, pazaudējām šajā komēdijā daudz laika. Un arī mūsu zirģelis vairāk līdzinājās ēzelim, kā zirgam.

Kamēr mēs izvēlējāmies sev apģērbu, mūsu saimnieks izstāstīja mums par savu ceļojumu un Ali lietām. Ali aizbrauca uz pilsētas māju, lai vai nu paliktu tur un aizstāvētu savus mājiniekus, vai arī izvestu viņus uz citurieni. Bet kāds bija Ali liktenis tagad, par to viņš vēl nekā nezināja. Viņš mums pateica, ka ar nākošo vilcienu pats brauks uz Pēterburgu, lai sagatavotu mums dzīvokli un savāktu ziņas par brāli. Pateica vēl, ka viens no vīriešiem, kas aizbrauca kopā ar Naļ kalpa lomā ir viņas vecais tēvocis, cilvēks pieredzējis, uzticams un ļoti izglītots.

To visu stāstīdams, viņš palīdzēja man uzvilkt jaunekļa-kalpa tērpu. Brūna jaka ar sudraba pogām, tādas pašas garas bikses un naģene ar sudraba tresi. Protams, es nemirdzēju skaistumā, bet pēc melnīgsnējā, netīrā derviša es likos sev skaistulis.

Florencietis apģērbās uzvalkā no zila čičunčā auduma, baltā zīda kreklā un apsēja pelēku zīda kaklasaiti. Viennozīmīgi, lai kā viņš arī nebūtu saģērbts, visā izskatījās labi, šķita, labāk būt nevarētu. Viņš nesaudzīgi pieglauda savus lokainos matus, izveidojis celiņu no pieres līdz pat kaklam, uzlika pensneju – un tomēr bija skaistulis.

Laiks skrēja; kļuva pavisam gaišs. Mēs izdzirdējām zirgu sprauslāšanu, un uzraugs pakliedza caur logu, ka zirgi gatavi.

Saimnieks piegāja pie loga un pateica klusu uzraugam: - Aizej pie kaimiņa, ja viņš jau ir aizgājis uz veikalu, tad skrien pie viņa uz

tirgu. Atgādini viņam, ka viņš apsolīja sagādāt tēvamāsai divus halātus un paklāju. Es pats pa ceļam uz staciju aizvedīšu savus nakts viesus uz lopu tirgu.

70

Ja viņi vakarā atkal gribēs nakšņot pie manis, tu viņus ielaid, pat ja manis nav mājās.

Sētnieks aizskrēja izpildīt uzdevumu, bet mēs novācām no verandas mūsu mantas, kuras izrādījās tikai butaforijas. Mēs atstājām tukšās lādes, izņemot no tām dažas grāmatas, koridorā, bet saiņus, kuros izrādījas ielikti spilveni, atsējām un lakatus no tiem ielikām skapī.

Pēc minūtes mēs izgājām laukā. Es nesu kunga vieglo mēteli, mācīdamies spēlēt kalpa lomu, un palīdzēju manam lordam iesēsties aizmugurējā sēdeklī, bet pats apsēdos uz soliņa priekšā. Saimnieks apsēdās uz buka, satvēra grožus, mēs izbraucām pa atvērtiem vārtiem, es nolēcu tos aizvērt, un mēs devāmies ceļā uz staciju.

Pilsēta vēl gulēja. Kaut kur dežūrējošie sarti noņēmās gar arikiem, tā kā mākslīgajai apūdeņošanai visu laiku ir jāmaina savu virzienu un par šo virzienu noregulēšanu cītīgi rūpējas īpaši norīkoti cilvēki, laižot ūdeni te uz Hivu, te uz Buharu, te uz Samarkandu vai arī uz citām pēc kārtas noteiktām vietām.

Tagad mēs braucām steidzīgi. Un tomēr es skaidri varēju saskatīt mājas, un dārzus, un tirgus letes. Tirgus letes bija pavisam citādākas kā K. Tās neatgādināja Bagdādes tirgu, bet drīzāk līdzinājās milzīgiem ambāriem; taču tomēr to stils nebija eiropeisks. Bet milzonīgais visu iespējamo veidu veikaliņu daudzums runāja par pilsētas bagātību. Es pilnībā iegrimu savos vērojumos. Kustība pilsētā kļuva dzīvelīgāka, un, kad mēs izbraucām ārpus pilsētas, skats aizgrāba mani ar savu neparasto krāsainību. Es vēl nebiju redzējis lielās kamieļu karavānas, bet šeit, no dažādām pusēm, lēnu un vienmērīgi šūpojot nastu savos kupros, stiepās uz pilsētu karavānas. Katru karavānu veda mazs ēzelītis, uz kura nereti sēdēja lopu dzinējs. Visi ceļi, kas veda uz šoseju, pa kuru mēs braucām, bija aizpildīti ar ēzeļiem, nokrautiem ar augļiem, dārzeņiem, putniem un visiem iespējamajiem sadzīves priekšmetiem, - un tas viss devās uz tirgu milzīgā putekļu mākonī, kustoties cieši viens pie otra.

Tālumā bija saskatāmi balti sniegoti kalni. Debesis – vietām sārtas, vietām violetas un zaļas, un koši zilas virs mums, mazliet vēsais vējiņš no ātrās braukšanas; un es atkal iesaucos:

- Ak, cik brīnišķīga ir dzīve! Mana iesaukšanās bija tik negaidīta maniem pavadoņiem, kuri bija

iedziļinājušies sarunā, ka pirmajā mirklī viņi pārsteigti uz mani paskatījās. Un uzreiz pēc tam, ieraugot manu sajūsmināto fizionomiju, skaļi iesmējās. Es arī izplūdu smieklos.

71

Mēs jau bijām netālu no stacijas, un mans kungs, lords Benedikts sacīja man angliski:

- Labs kalps vienmēr ir nopietns. Viņš nekad neiejaucas kunga sarunās, ne ar ko neizrāda savu klātbūtni un tikai atbild uz uzdotajiem jautājumiem. Viņš ir it kā kurls un mēms, kamēr kungam nav nepieciešama viņa valoda un pakalpojumi.

Viņa tonis bija pilnīgi nopietns, bet acis jautri smējās. Es savaldīju smieklus, pieliku roku pie cepures naga un atbildēju visnotaļ nopietni, arī angļu valodā:

- Skaidrs, jūsu gaišība! - Mēs tuvojamies stacijai, - turpināja lords. – Lūk jums maks. Jūs izkāpsiet

pirms mums un dosieties uz kasi. Paņemsiet divas biļetes starptautiskajā vagonā uz K. Toties mēs lēnām izkāpsim tieši uz perona un tur satiksimies. Vilciens pienāks ļoti drīz. Ja nebūs vietas starptautiskajā, paņemiet pirmajā klasē.

Es paņēmu maku, izlecu no ratiem, tiklīdz tie apstājās, uz aizskrēju uz kasi. Paņēmis biļetes, es atradu savu kungu uz perona un ziņoju, ka biļetes

starptautiskajā dabūju. Viņš svarīgi pamāja man uz nesēju, turošu rokās divus elegantus čemodānus. Es nevarēju saprast, kādā veidā tie uzradās kopā ar mums, un tikai vēlāk aptvēru, ka, visdrīzākais, tie bija jau piesieti ratu aizmugurē, kad mēs tajos iesēdāmies.

„Arī man jaunas rūpes”, – es nodomāju. Es nezināju, kā rīkoties ar maku un biļetēm, bet, tā kā parādījās vilciens, es ieliku maku jakas iekškabatā.

- Uz starptautisko, - es nevērīgi pasviedu nesējam, un viņš devās uz pašām platformas beigām.

Tiklīdz vilciens apstājās, es pasniedzu pavadītājam biļetes, un mēs ieņēmām mūsu vietas, kas izrādījās par mazu divvietīgu kupeju. Es novietoju mantas un atlaidu nesēju. Pavadītājs ātri uzmazgāja bez tā jau tīro grīdu un noslaucīja mūsu kupejā putekļus, droši vien, spriežot pēc kalpa uniformā par kunga tējas naudas iespējām. Es izlecu uz platformas ziņot kungam, ka viss ir sagatavots.

Atskanēja otrais zvans. Lords Benedikts un viņa pavadonis lēnām devās uz vagonu un kopā ar atskanējušo trešo zvanu jaukais lords slinki uzlika kāju uz vagona pakāpiena. Man tā vien gribējās pastumt viņu no aizmugures, es nekādi nespēju saprast viņa lēnīgumu.

Visbeidzot viņš iekāpa vagonā un vēl reiz kaut ko pateica savam paliekošajam draugam. Te atskanēja tvaikoņa svilpiens, un es jau vairs

72

negaidīju, kamēr manam kungam labpatiks doties tālāk, paklanījos viesmīlīgajam saimniekam un iešmaucu izkustējušos vilciena vagonā.

Tikai tad, kad mūsu saimnieks vairs nemaz nebija redzams, lords pagriezās un iegāja kupejā. Pavadītājs vērsās pie viņa ar kaut kādu jautājumu, tas sataisīja nesaprotošu seju un paskatījās uz mani.

- Mans kungs – ir anglis, - es teicu ļoti pieklājīgi pavadītājam, - un ne vārda nesaprot nevienā citā valodā, izņemot savā angļu. Bet es esmu viņa tulks.

Pavadītājs atkārtoja man savu jautājumu, vai mums vajadzīga tēja. Es pārtulkoju jautājumu lordam, un pavadītājs saņēma pasūtījumu tējai, biskvītiem un divām šokolādes tāfelītēm. Bez tam, es iedevu viņam palielu papīrīti un palūdzu aiziet uz restorāna vagonu nopirkt mums labāko meloni, ābolus un bumbierus. Pārliecinājies, acīmredzot, par tējas naudas iespējām no lorda, pavadītājs apsolīja nopirkt augļus nevis restorāna vagonā, bet nākošajā pieturā, kas ar tiem slavena.

Pēc dažām minūtēm viņš pasniedza mums tēju ar citronu, biskvītus un šokolādi, aizvēra durvis, un mēs palikām vieni.

Neraugoties uz nolaistajiem tumšajiem aizkariem priekšā logiem un pie grieztiem strādājošā ventilatora, karstums un smacīgums vagonā bija ellīgs. Es novilku naģeni un svētīju savu atvēsinošo jaciņu. Audums bija blīvs, bet izrādījās viegls, līdzīgs ķīniešu zīdam. Mans lords novilka žaketi, apgūlās uz dīvāna, pie kam viņa kājas nokarājās gar galu un sacīja:

- Draugs, es esmu ļoti noguris. Ja tu jūties spēcīgs – pasargā manu miegu uz stundām divām-trim. Ja ap to laiku nepamodīšos, noteikti mani pamodini. Bet ja tagad man neizdosies pagulēt, vēlāk, visdrīzākais, man neizdosies iemigt. Bet spēkus mums ar tevi vajag vēl daudz. Nebēdā, ka mēs ar tevi neizrunājām tagad par visiem notikumiem. Tiklīdz es piecelšos, mēs paēdīsim, un vajadzēs apgulties tev. Atver mazo čemodāniņu, tur tu atradīsi kaut ko, ko tu aizmirsi Ali mājā un ko tev, rūpīgi apskatot tavu apģērbu, sūta Ali jaunākais. Šos čemodānus atveda mums tas draugs, pie kura mēs tikko kā bijām.

Ar šiem vārdiem viņš pagriezās pret sienu un uzreiz aizmiga. Es sēdēju, baidoties izkustēties, un nolēmu nocelt pieminēto čemodānu, kad mēs pabrauksim garām tai stacijai, kur mums nopirks augļus pavadītājs, bet pagaidām pasēdēt koridorā uz soliņa pretī mūsu kupejai, lai ar klauvējienu pavadītājs neiztraucē Florencieša miegu.

Es bez trokšņa izgāju koridorā, kur parādījās dažas vīriešu figūras ar diezgan samocītām sejām, izmisīgi lamājot karstumu. Visi viņi gatavojās izkāpt uz

73

nākošās pieturas platformu pirkt augļus. Kāds paskatījās uz mani, bet es pievērsos grāmatai, kuru Florencietis nolika un galdiņa mūsu kupejā.

Tas bija angļu romāns no viduslaikiem, iesākums man izlikās garlaicīgs; bet to ēru es zināju labi un nolēmu, ka izlasīt par to angļu izpratnē, drošvien, būs interesanti.

Pasažieri uzvilka kurš naģeni, kurš panamu, kurš angļu aizsargcepuri – „Labdien un sveiki”, kā iesauca Krievijā šo galvassegu ar diviem nagiem; un kurš ar neapsegtu galvu izgāja uz vagona platformas. Vilciens piebrauca līdz peronam un apstājās.

Es atvēru logu un sāku apskatīt pūli... Šeit bija daudz dzīvīgāk, kā citās manis iepriekš redzētajās stacijās. Tirgoņi ar lieliem augļu groziem šaudījās visos virzienos. Pazibēja ievīstītās sieviešu figūras, kuras turējās grupiņās, bet es nekādi nevarēju noteikt, kādēļ viņas ir šeit. Viņas netirgojās, it kā bez jēgas staigāja no vietas uz vietu, ne ar vārdu neapmainīdamās savā starpā. Dažas saujiņas svarīgu sartu, dažāda stāvokļa un vecuma, bolīja acis uz braucēju publiku. Tipiskās ebreju figūras – savdabīgajos kaftanos un melnajās cepurītēs – trokšņaini, uzmācīgi, viņi veidoja asu kontrastu ar austrumu stepes figūrām.

Visi pasažieri drīz atgriezās vagonā ar augļu pilnām rokām. Man šķita, ka viņu pirkumi ir ļoti labi. Bet, kad sāka braukt vilciens, pie manis pienāca pavadītājs un pasniedza augļu grozu. Viņš jautri miedza ar aci uz savus ābolus ēdošajiem pasažieriem, bet es, paskatoties uz man pasniegtajiem augļiem, sapratu, kas ir Austrumu augļi. Milzīgi, kaut kādi plakani āboli, un āboli caurspīdīgi, iegareni, kuriem cauri spīdēja visi kauliņi, un bumbieri, dzelteni, kā dzintars, un divas nelielas melones, ko kurām nāca apreibinošs aromāts, un brīnišķīgas baltas un zilas plūmes.

- Lūk šie ir augļi! – sacīja man pavadonis. – Vajag zināt, kā pirkt un kam pārdot. Man šeit ir draugs. Katru reizi, kad es braucu garām, viņš man sagatavo divus šādus grozus.

Es izteicu apbrīnu par viņa draugu, kas izaudzē šādus augļus, pateicos pavadonim par pūlēm, dāsni samaksādams viņam kunga vārdā, un pacienāju viņu ar vienu no daudzajiem āboliem.

Viņš palika ļoti apmierināts ar visām manas pateicības formām, atbalstījās pret sienu un sāka ēst savu ābolu. Bet es ielocīju sulīgu, dievišķīgu bumbieri, baidīdamies nopilināt kaut pilienu no tā bagātīgās sulas! Pavadonis uzaicināja mani uz savu kupeju, bet es teicu, ka kungs man ir ļoti stingrs, ka pateicoties savai valodas nezināšanai viņš bez manis nevar iztikt ne minūti un, ka tagad es

74

nodošu viņam augļus un mēs ar viņu iesim gulēt. Uz viņa jautājumu par brokastīm un pusdienām es atbildēju, ka mans kungs ir ļoti svarīgs lords un, ka lordi savādāk kā pēc atsevišķa pasūtījuma kartiņām neēd.

Es atvadījos no pavadoņa, pateicos viņam vēlreiz un iegāju savā kupejā. Es centos kustēties cik vien spēju klusāk, bet drīz pamanīju, ka Florencietis guļ pilnīgi ciešā miegā, un, ja es pat pieliktu visas pūles tam, lai viņu tagad uzmodinātu, es diez vai gūtu panākumus šādā nevieglā uzdevumā.

Visi viņa ķermeņa muskuļi bija pilnīgi atslābināti, kā tas mēdz būt dzīvniekiem, kad tie atpūšas, bet elpa bija tik klusa, ka es to vispār nedzirdēju.

„Nu, gan – es padomāju, – tā stulbā vatētā cepure un vēl dervišu mice, šķiet, ir sabojājušas manu dzirdi. Es vienmēr tik labi dzirdēju, bet tagad pat nedzirdu guļoša cilvēka elpošanu!”

Es izberzu ausis ar kabatas lakatiņu, pieliecos pie pašas Florencieša sejas , un joprojām neko nesadzirdēju.

Sarūgtināts par tādu dzirdes zudumu, es nopūtos un pasniedzos pēc mazā čemodāna.

75

6. nodaļa MĒS NEAIZBRAUCAM LĪDZ K.

Kupejā bija tik tumšs, ka es uztaisīju mazu spraudziņu, mazliet paceļot

aizkaru, apsēdos uz krēsla pie galdiņa un pamēģināju atvērt čemodāniņu. Atslēgas nekur nebija, bet, pagrozījis visos virzienos aizdares, es to tomēr atvēru, piedevām ar nemaza daudzuma lādēšanos. Augšpusē gulēja akurāti ietītas kastītes ar vīnogām, žāvētām presētām aprikozēm un vīģēm. Es tās izņēmu un zem dažām balta papīra lapām atradu vēstuli uz mana vārda, un rokraksts bija man nezināms.

Es jau nebaidījos no papīra čaukstoņas tādēļ, ka Florencietis turpināja gulēt savā nāvei līdzīgajā miegā. Es atplēsu konvertu un vispirms palūkojos uz parakstu. Tur bija skaidri uzrakstīts: „Ali Mahmeds”.

Vēstule bija īsa, sākās ar parastu austrumnieku sveicienu: „Brāli”. Ali jaunākais man rakstīja, ka sūta manis aizmirstās studenta jakā lietas, un

tāpat veļu un uzvalku, kuri man, iespējams, noderēs un kurus es atradīšu lielajā čemodānā. Lūdzot mani pieņemt visu no sirds sūtīto kā dāvanu, viņš piemetināja, ka mazākajā čemodānā es atradīšu visus nepieciešamos rakstāmpiederumus un nedaudz naudas, kas pieder personīgi viņam, un ar kuru viņš brālīgi dalās ar mani. Citā šī čemodāna nodalījumā ir salocītas tikai sieviešu lietas, nauda un vēstule, ko viņš man lūdz nodot Naļ pirmajā tikšanās reizē ar viņu, lai kur un kad šī tikšanās arī nenotiktu.

Tālāk viņš rakstīja, ka Ali Mahommets sūta man arī saini, kuru es atradīšu starp kabatas lakatiņiem. Ali jaunākais ļoti lūdza man nemulst par finansu jautājumiem, sakot, ka drīz tiksimies un, iespējams, mainīsimies lomām.

Es biju ļoti saviļņots par šādām rūpēm un maigo vēstules toni. Atbalstījis galvu rokās es sāku domāt par Ali, viņa dzīvi un to plaisu, kura izveidojās tagad viņa sirdī, viņa mīlestībā. Violeti zilās Ali jaunākā acis, viņa smalkā figūra, tik tieva un kalsna, ka varēja to pieņemt par meitenes augumu, viegla un līdzena gaita – viss man parādījās neparasti skaidri un bija apburoši. Es nešaubījos, ka viņš ir labi izglītots. Bet atrodoties blakus tādai liesmainai figūrai kā Ali vecākais, kura viedums staroja katrā skatienā un vārdā, diez vai varēja dzīvot un baudīt pilnīgu uzticību cilvēks bez gudrības un cēlsirdības.

Es padomāju, ka visu savu dzīvi zēns Ali nodzīvoja cīņas un darba atmosfērā par savas tautas atbrīvošanu. Un, iespējams, viņa izpratnē cilvēka dzīve arī bija nekas cits, kā darbs un cīņa, kura atradās pirmajā plānā, bet personiskā dzīve

76

bija dzīve nr. 2. Es nevarēju izlemt, cik viņam varētu būt gadi, bet zināju, ka viņš ir krietni vecāks par Naļ. Pēc izskata viņš bija tik jauns, ka nevarēja viņam dot vairāk par septiņpadsmit gadiem.

Es vēlreiz pārlasīju viņa vēstuli, bet arī šoreiz nesapratu, kādas lietas varēja sameklēt Ali manā apģērbā. Es ieskatījos vēlreiz čemodānā, gribēju pameklēt, kur atrodas kabatas lakatiņi, bet, pacēlis nejauši kaut kādu palagu, iekliedzos no pārsteiguma: vagona tumsā kaut kas iemirdzējās, un es atpazinu brīnišķīgo pāvu uz brāļa piezīmju grāmatiņas.

Tikai tagad es atcerējos, kā mēs pārmeklējām mantas brāļa garderobes galdā, un es ieliku šo lietu kabatā. Es izņēmu grāmatiņu un sāku apskatīt juveliera brīnumdarbu. Jo vairāk es uz to skatījos, jo vairāk biju pārsteigts par meistara gaumes smalkumu un eleganci, kurš to bija veidojis. Pāva izlaistā aste akmeņu mirdzuma spēlē likās dzīva, tā it kā kustējās; galva, kakls un rumpis no baltas emaljas pārsteidza ar savu proporcionalitāti un harmonisko formu atbilstību. Lūk, dzīvojis putns!

„Cik ļoti ir jāmīl savs darbs! Jāpārzina putna anatomiju, lai to šādi attēlotu” – es nodomāju. Un kaut kāda rūgta doma, ka man jau ir divdesmit gadi, bet es nekā – nevienā sfērā – nezinu tā, lai radītu kaut ko, lai izdaiļotu vai atvieglotu cilvēku dzīvi, pazibēja manā galvā.

Es joprojām turēju grāmatiņu savā priekšā un man sagribējās uzzināt tās vēsturi. Vai tā bija brāļa pirkta? Bet es uzreiz noraidīju šo domu tādēļ, ka brālis nevarētu nopirkt sev tādu lielu dārgumu. Vai tā bija dāvana? Kurš to iedeva brālim?

Domās iegrimis brāļa dzīvē – tādu īsu un svētu kuras posmiņu es pēkšņi uzzināju, – es sasaistīju pāva figūru ar to rotājumu uz Ali Mahommeta čalmas, kurš pie tās bija piesprausts dzīru laikā. Tas arī bija pāvs, pilnīgi balts, no vieniem lieliem briljantiem. „Iespējams, ka pāvs ir emblēma kaut kam” – es nospriedu. Mani plosīja svilinoša ziņkārība. Es jau biju gatavs atvērt grāmatiņu, lai izlasītu, ko tajā rakstīja brālis, bet doma par augsto godaprātu, kurā viņš mani audzināja, mani apturēja. Es noskūpstīju grāmatiņu un uzmanīgi noliku to vietā.

„Nē, – es domāju, – ja tev, brālim-tēvam, ir noslēpumi no manis, es tos nelasīšu, kamēr tu esi dzīvs. Tikai tad, ja dzīve mūs izšķirs uz visiem laikiem un man tā arī nebūs lemts nodot tev rokās tavu dārgumu, tikai tad es to atvēršu. Kamēr ir cerība tevi ieraudzīt – es būšu uzticams tava pāva sargs”.

77

Karstums kļuva smacējošs. Es apēdu vēl vienu sulīgu bumbieri un nolēmu sameklēt Ali Mahommeta sūtījumu. Drīz es atradu kaudzīti ar lieliskiem kabatas lakatiņiem, un starp tiem gulēja konverts, kurā atradās kaut kas ciets, kvadrātisks.

Es atvēru konvertu un gandrīz neiekliedzos no sajūsmas un pārsteiguma. Vēstulē bija ietīta kastīte ar balta pāva atveidojumu ar izlaistu asti. Pāva figūra nebija no dārgakmeņiem, bet no gludas emaljas un zelta ar precīzu dzīva pāva astes atveidojumu. Kastīte bija melna, un visas malas tai bija nosētas ar mazām vienādām pērlītēm.

Es to atvēru; iekšpusē tā bija no zelta, un tajā atradās daudz sīkas baltas lodītes, līdzīgas piparmētras konfektēm. Es aizvēru kastīti un sāku lasīt vēstuli.

Tā pārsteidza mani ar lakonismu, izteiksmes spēku un neparastu mieru. Es to glabāju joprojām, kaut Ali Mahommetu neesmu redzējis jau gadus divdesmit, kopš tās reizes, kad viņš aizbrauca uz savu dzimteni.

„Mans dēls, – iesākās vēstule. – Tu izvēlējies brīvprātīgi savu ceļu. Un šis ceļš ir – tava mīlestība un uzticība tam, kuru tu pats atzini par brāli-tēvu. Nepadodies šaubām un svārstīgumam. Neizjauc savu darbu ar noliegumu un nomāktību. Moži, viegli, priecīgi esi gatavs jebkuram pārbaudījumam un nes prieku visam apkārtējam. Tu dodies pa cīņas un darba ceļu, apstiprini, vienmēr apstiprini, nevis noliedz. Nekad nedomā: „Nesasniegšu”, bet domā: „Panākšu”. Nesaki sev: „Nevaru”, bet pasmaidi par šī vārda bērnišķīgumu un saki: „Pārvarēšu”. Es sūtu tev konfektes. Tām piemīt uzmundrinoša īpašība. Un kad tev būs nepieciešams savākt visus savus spēkus vai tevi nomāks miegs, īpaši smacīgās telpās vai arī šūpošanās, - norij vienu no šīm konfektēm. Neizmanto tās savtīgā nolūkā. Bet, ja kāds nebūt no draugiem, bet īpaši tavs pašreizējais pavadonis palūgs tevi pasargāt viņa miegu, bet tevi nomāks nogurums, atceries par manām konfektēm. Esi vienmēr vērīgi uzmanīgs. Mīli cilvēkus un netiesā viņus. Bet atceries arī, ka ienaidnieks ir vērīgs, nesnauž un visur gribēs izmantot tavu izklaidību vai arī neuzmanību. Tu izvēlējies to ceļu, kur jūtu un domu varonība dzīvo nevis sapņos un ideālos vai fantāzijās, bet vienkāršās pelēkas ikdienas lietās. Spiežu tavu roku. Pieņem manu možuma un enerģijas rokas spiedienu... Ja kādreiz kaut kad tu pazaudēsi mieru sirdī – atceries par mani. Un lai šis baltais pāvs ir tev par miera un darba par cilvēku laimi un labumu emblēma”.

Vēstule bija parakstīta ar vienu burtu „M”. Es sapratu, ka tas nozīmēja „Mahommets”.

78

No tā brīža kā es ienācu kupejā pagāja, visdrīzākais, jau stundas divas, ja ne vairāk. Karstums, man likās, bija sasniedzis galējo robežu. Es novilku jaciņu, atpogāju krekla apkaklīti un tomēr jutu, ka nevaru noturēt kopā līpošos plakstiņus un tūlīt, tūlīt pakritīšu ģībonī. Es paskatījos uz Florencieti. Viņš gulēja joprojām tāpat kā miris. Man nekas neatlika kā izmēģināt Ali Mahommeta konfekšu iedarbību.

Es atvēru kārbiņu, izņēmu vienu no konfektēm un sāku to zelēt. Sākumā es nekā īpaša nesajutu – mani tāpat vilka uz miegu. Bet pēc neilga laika es sajutu it kā vieglu vēsumiņu, it kā pa visiem nerviem būtu pārskrējis kaut kāds drebulis, vēlme gulēt pārgāja, un es kļuvu možs un svaigs, it kā pēc dušas.

Es sāku caurskatīt to čemodāna daļu, kur atradās lietas priekš manis. Es atradu maku biezi piebāztu ar naudu, atradu apburošus mazgāšanās un rakstām-piederumus. Patīksminājies ar to visu, es savedu visu kārtībā un aizvēru čemodānu, nepieskāries tam nodalījumam, kur atradās lietas, paredzētas Naļ.

Tiklīdz es gribēju ķerties klāt grāmatas lasīšanai, kā viegli pieklauvēja pie kupejas durvīm. Es tās pavēru un ieraudzīju koridorā gara auguma kungu, pēc izskata komersantu. Viņš man pavaicāja franču valodā, vai nevēlās kāds mūsu kupejā izklaidēties no garlaicības ar vista partiju. Es atbildēju, ka esmu kalps-tulks, vistu spēlēt neprotu. Bet mans kungs ir anglis, ne vārda nesaprot ne krieviski, ne franciski. Un, ka ne reizi viņa rokās kārtis neesmu redzējis. Viesis atvainojās par traucējumu un nozuda.

Iespējams, ka viss notika pašā parastākajā un dabiskākajā veidā. Un vagona līdzbraucējs bija no tiem daudzajiem kāršu spēlmaņiem, kas spējīgi dienu un nakti nosēdēt pie kāršu galdiņa. Bet manai satrauktajai ar pēdējo dienu notikumu maiņas kaleidoskopu fantāzijai jau rādījās okšķeris, un es neviļus uzdevu sev jautājumu, vai viņš nav tāds pats komersants, kā es kalps.

„Viennozīmīgi – es domāju, – trūkst tikai mums vēl nokļūt uz neapdzīvotas salas un atrast tādu aizbildni kā kapteinis Nemo. Dzīvoju burtiski kā pasakā”.

Es būtu ļoti iepriecināts, ja Florencietis būtu nomodā. Man kļuva nepanesama šī ilgā klusēšana ar vagona sieniņu čīkstēšanu visās gammās un riteņu ritmisko klaudzoņu kā vienīgo pavadījumu.

Es vēlreiz pārlasīju Ali vecākā vēstuli. Es iedomājos viņa liesmojošās acis un milzīgo figūru. Domās es pateicos viņam ne tikai par atspirdzinošajām konfektēm, bet arī par ne mazāk atspirdzinošajiem vēstules vārdiem. Es

79

noglaudīju ar roku savu apburošo pāvu uz kārbiņas vāka un noliku to kā labāko draugu jaciņas iekškabatā, uzsviezdams to uz pleciem.

Es jau vairs nejutu spiedienu deniņos, pulss man bija līdzens; es paņēmu grāmatu un nolēmu palasīt.

Pacēlis nedaudz augstāk loga aizkariņus, es paskatījos uz vietas apkārtni, pa kuru mēs braucām. Tā atkal bija kaila stepe: acīmredzot, šeit nebija nemaz apūdeņošanas. Dedzinoša saule un izdedzināta, kaila zeme – lūk arī visa ainava, cik vien acs spēja tvert.

„Jā – tā ir zeme, kuru aizmirsusi dzīves žēlsirdība – es padomāju. – Droši vien, cilvēki šeit mīl celt gaiši zilus kupolus virs mošejām un raibus rotājumus uz to sienām, un tāpat košas krāsas apģērbos un paklājos, lai atlīdzinātu sev par šo kailo zemes pelēcību, par šiem dzeltenajiem putekļiem, kuros kamielis brien, grimstot tajos līdz celim”.

Vilciens gāja ne īpaši ātri, pieturas stacijās bija retas. Es sāku lasīt savu grāmatu. Pakāpeniski romāna fabula mani ievilka, es aizrāvos, aizmirsu par visu un lasīju, visdrīzākais, ne mazāk par divām stundām, tādēļ ka sajutu, ka man notirpušas rokas un kājas. Es piecēlos un sāku tās berzēt. Drīz Florencieša ķermenis kaut kā nodrebēja, viņš izstaipījās, dziļi ieelpoja un uzreiz – kā no gumijas – apsēdās.

- Nu, lūk es arī izgulējos – viņš teica. – Esmu ļoti tev pateicīgs, ka tu mani uzvaktēji. Es redzu, ka tu esi uzticams sargs, – viņš iesmējās, starojot ar baltiem zobiem un humorā iemirdzējošām acīm. – Bet kādēļ tu neuzmodināji mani agrāk? Es gulēju droši vien vairāk par četrām stundām – viņš turpināja, smiedamies.

Bet es stāvēju, izbolījis acis, un nevarēju pateikt ne vārdu, tik ļoti viņš mani pārsteidza ar savu pamošanos.

- Es dzīvē redzējis neesmu tādus brīnumainus cilvēkus, kā jūs, – es viņam teicu. – Guļat jūs, kā miris, bet mostieties kā kaķis, kurš miegā sajutis peli. Pamodināt jūs? Es taču neesmu milzis, lai noliktu jūs uz kājām, kā jūs to izstrādājāt ar mani; ja es būtu jūs purinājis tā, ka dvēseli no sevis izpurinātu, tad diez vai tāpat būtu līdz jums aizklauvējies.

Florencietis izplūda smieklos, viņu smīdināja mana fizionomija un mans īgnums.

- Nu, līgstam mieru, - viņš teica. – Ja es tevi apbižoju ar gulēšanu savā manierē, ne tā, kā pienākas pēc labas uzvedības, tad, jādomā, arī tu izvēlējies

80

man salīdzinājumu ne visai glaimojošu, kā pienākas labam svarīga kunga kalpam. Būtu vismaz teicis „tīģeris”, bet te, vai atļausiet, „kaķis”.

Ar šiem vārdiem viņš piecēlās, paskatījās uz augļiem un teica: - Nu, tu gan esi malacis! Tie tik ir augļi! Var padomāt, ka tu tos dabūji no

Kalifornijas! - Nu, uz Kaliforniju es aizskriet nepaguvu, bet pavadītājam dāsni par tiem

samaksāju, – es atbildēju. – Jūsu gulēšanas laikā bija atnācis kaimiņš – līdzīgs franču tirgonim – un uzaicināja jūs spēlēt vistu.

Florencietis ēda meloni, mādams par manu ziņojumu ar galvu, un pēkšņi ieraudzīja abu Ali vēstules, kuras es biju atstājis uz galda.

Es viņam tās nolasīju. Viņš pavaicāja, kur es noslēpu kastīti, un, kad es viņam norādīju uz jakas iekškabatu, teica:

- Nē, tas neder. Tavās biksēs, no iekšpuses, labajā pusē, ir dziļa slepena ādas kabata. Ieliec to tur.

Es uztaustīju no labās puses, pie pašas jostas vietas kabatu, un pārliku kastīti tur. Florencietis pieliecās pie lodziņa, apskatīja apkārtni un sacīja:

- Drīz piebrauksim pie lielas stacijas. Redzi, tur tālumā ir koki – tā jau ir stacija. Tev vajadzēs izkāpt, izkustināt kājas un nopirkt avīzes. Paņem visas, kādas atradīsies, un ne tikai krievu, vietējās arī.

Es uzsviedu jaciņu, noslēpu vēstules un grāmatu un sagatavojos izkāpt. - Pagaidi, vēstules tu vēlies saglabāt? – teica Florencietis. - Noteikti, - es atbildēju. - Tad ieliec tās čemodānā. Un ne tikai tagad, kad mēs varam tikt sadzīti,

bet nekad un nekur neatstāj vispār vēstules labi nenoslēptas. Bet pats labākais, glabā visu galvā un sirdī, nevis uz papīra.

Es noslēpu vēstules un izgāju, tādēļ, ka vilciens jau pazemināja gaitu un piebrauca pie perona.

- Pavaicā, katram gadījumam, vai nav telegrammas uz pieprasījuma lordam Benediktam – sacīja man nopakaļ Florencietis.

Es pieliku roku pie cepures naga un izkāpu, steigdamies, kā cītīgs kalps, izpildīt kunga pavēli. Sastopoties ar pavadoni, es viņam pavaicāju, kur nopirkt avīzes un žurnālus, kurā perona pusē atrodas telegrāfs un vai ilgi šeit stāv vilciens. Pavadonis man visu detalizēti izstāstīja un izteica nožēlu, ka nevar iet kopā ar mani, tādēļ ka šī ir liela stacija, šeit vienmēr daudzi kāpj laukā, un iekāpj jauni pasažieri, un tādēļ viņš nedrīkst atrauties. Bet vilciens stāv minūtes divdesmit, es varot nesteigties.

81

Es nolēcu uz perona, tiklīdz apstājās vilciens. Ļaužu bija daudz. Guturālu balsu kliedzieni un troksnis, ko sacēla saules nodedzinātais tumšsejainais pūlis, kas sēdās vagonos, rosīgi grūstot un stumdot cits citu, sajaucās ar no vagoniem ar pudelēm, tējkannām un krūkām rokās pēc ūdens skrienošu pasažieru jokiem un smiekliem.

Karstums arī šeit bija svelmains, bet pēc vagona gaiss man izlikās debešķīgs. Es aizgāju līdz telegrāfam, saņēmu divas telegrammas manam kungam,

sapirku veselu kaudzi avīzes, kādas vien bija, un atgriezos vagonā. Ienākot tajā, es sastapos ar jauniem pasažieriem. Viens bija austrumu apģērbā, diezgan izskatīgs vīrietis ar maigu sejas izteiksmi, cits – baltā uzsvārkā un inženiera-pārbraucēja formas tērpa naģenē, ar vienaldzīgu seju, maza auguma un, acīmredzami, ļoti cietošs no karstuma.

Es iegāju mūsu kupejā, pasniedzu Florencietim telegrammas un avīzes. Viņš izlasīja telegrammas un pasniedza tās man. Es no sākuma neko nesapratu, bet pēc tam atšifrēju, ka ar krievu burtiem bija uzrakstīti angļu vārdi. Vienā bija runa, ka stacijā P. mūs gaidīs zirgi. Bet citā, ka divas mājas un divi veikali K. ir aizdegušies aiz nezināma iemesla, izglābt izdevies tikai cilvēkus un dzīvniekus.

Es palūkojos uz Florencieti, kurš lasīja vietējo avīzi, atnākušu no rīta no K. Tajā bija ziņas par ugunsgrēku Ali mājā, par to, ka uguns pārsviedās pār ceļu uz kapteiņa T. māju. Māja nodegusi līdz pamatiem, izglābās tikai viens ziņnesis. Bet pats kapteinis, viņa brālis un viņu draugs, klibs večuks-tirgonis nespēja pārlēkt par uguns sienu, tādēļ, ka vecā sausā māja aizdegās uzreiz no visām pusēm, kā no kartona. Bet benzīna krājumi, kas glabājās mājās, veicināja liesmu stabus.

Florencietis pārtulkoja man šo sleju un sacīja, ka, spriežot pēc telegrammām, pagaidām mums viss ir veiksmīgi. Viņam ar Ali bija norunāts, ka, ja mūs atklās šajā vilcienā, Ali izsūtīs no savas lauku mājas zirgus uz staciju P. Mēs tur izkāpsim un dosimies atpakaļ uz iepriekšējo staciju, kur arī iesēdīsimies Maskavas vilcienā. Telegramma par zirgiem ir, un arī līdz P. vairs nav tālu. Mana sirds bija nemierīga. Man likās, ka brālis patiešām varēja atgriezties mājās un nokļūt briesmās. Es padalījos savās domās ar Florencieti.

Mana drauga seja bija ļoti nopietna. - Ka tavs brālis ir briesmās, par to tu zini. Kamēr viņi visi neuzsēdīsies uz

tvaikoņa un nesasniegs Londonu, reliģisko fanātiķu zvērības viņiem turpinās draudēt. Bet, ka viņa nav K. – tas ir tik pat skaidrs, kā tas, ka tur nebija arī tevis ugunsgrēka laikā. Nedomāsim par rēgiem un fantāzijām, pa lieko izšķiežot

82

enerģiju, bet to savāksim, lai pilnīgā paškontrolē izpildītu savu palīdzības daļu mūsu bēgļiem. Tagad tev stāv priekšā mūsu pusdienu organizēšana. Samaksā pavadītājam vēl liekas „tējas naudas”, palūdz savest tevi ar restorāna vagona pavāru un pasūti viņam savam kungam-savādniekam veģetāras pusdienas. Bet tikai lai tās tiktu pasniegtas šeit un ne vēlāk kā pēc stundas. Drīz tu sajutīsi nogurumu; tev vajag paēst un izgulēties. Mums stāv priekšā īsā laikā nobraukt trīsdesmit verstis ar zirgiem. Zirgi būs labi, rati, domāju, arī, bet tava veselība ir trausla.

- Es esmu neliels augumā un tievs, bet mana veselība ir stipra. Es esmu labi norūdīts un brāļa izdresēts no bērnības. Es ne reizi vien pavadīju viņu uz nometnēm, vienreiz pat gāju uzbrukumā un varu nobraukt četrdesmit verstis kā nieku – es atbildēju. – Ja arī es nokritu ģībonī un bieži jūtu nespēku, tad tikai neierastais karstums ir tam par iemeslu. Bet Ali konfektes mani izglābs. Par mani jūs neuztraucaties. Drīzāk ir jābaidās no jūsu šausmīgā miega; tādēļ ka, ja jūs tā aizmigsiet ratos, kā aizmigāt vilcienā, tad patiešām var sadegt ugunsgrēkā ātrāk, kā jūs pamodināt.

Florencietis atkal jautri iesmējās. - Eh, nobiedēju es tevi ar dižvīru miegu! Nu, pacentīšos aizņemties no tevis

Ali tabletīti un vairs tā negulēt – viņš jautri piemetināja. - Jums ir savas tabletītes. Jums Ali iedeva kastīti, no kuras viņš mani

pacienāja savā kabinetā – arī smiedamies, es atbildēju. - Ir, tad ir, tikai tu taču arī otru no turienes jau apēdi mana drauga mājās

naktī, tātad, tomēr vienu tu man esi parādā. Pasmējies par manu tabletīšu skopumu, viņš teica, ka jau sen lasa

jautājumus manās acīs un domās par dervišu un Ali, bet izstāstīs visu man Maskavā.

Es devos gādāt par pusdienām. Skanošā monēta visu nokārtoja viegli un vienkārši. Pēc stundas mūsu kupejā stāvēja saliekamais galdiņš un sulainis no restorāna vagona atnesa lieliskus veģetāros ēdienus. Mans kungs lika man nodot pavāram monetāru un sirsnīgu pateicību un lūgumu pabarot mūsu pavadoni.

Beidzot viss bija nokopts, un es devos ar pēdējo kunga rīkojumu pie pavadoņa. Es viņam pateicu, ka telegramma darīja zināmu lordam par iespējamu labu tirgus operāciju pieturā P. Lai viņš pamodina mūs iepriekš un palīdz man iznest mūsu mantas uz platformas. Viņš bija ļoti priecīgs mums

83

pakalpot par labajām pusdienām un vislaik atkārtoja, ka tādi labi, dāsni pasažieri reti pagadās.

Ieejot kupejā, es redzēju, ka Florencietis ir sagatavojis man gultu, izņemdams mīkstu spilvenu no lielā čemodāna. Es biju aizkustināts par viņa rūpēm, atcerējos, kā viņš pats gulēja uz cieta dīvāna ruļļa, un ar pārmetumu viņam sacīju:

- Nu, kādēļ jūs tā rūpējaties? Es taču varēju gulēt tāpat, kā jūs. Un tāpat diez vai aizmigšu. Nervi ir uzbudināti, visur rēgojas lamatas.

- Nekas, es iedošu tev pilienus, uzbudinājums norims, un tu aizmigsi miegā ne sliktākā par manējo.

To sakot, viņš izvilka no savas platās jostas-vestes mazu flakonu un iepilināja man ūdenī dažus plienus.

- Homeopātija – es teicu. – Es ne īpaši tai ticu – bet tik un tā to izdzēru un apgūlos. Pēdējais, ko es dzirdēju, bija Florencieša smiekli un es burtiski iekritu bezdibenī, uzreiz cieši aizmigu.

Pamodos es, kā man likās, no klauvējiena pie durvīm. Patiesībā tas bija Florencietis, kurš mani modināja. Šoreiz es pamodos viegli, juzdams, cik labi es esmu atpūties. Nepaspēju es piecelties, kā atskanēja klauvējiens pie durvīm. Paskatījies koridorā, es ieraudzīju pavadītāju, kurš pateica, ka pēc divdesmit minūtēm būs stacija P., lai es savācot mantas un viņš tās aiznesīs uz platformas, tādēļ, ka vilciens šeit stāv tikai astoņas minūtes.

Vākt mantas man nenācās, jo viss jau bija Florencieša savākts. Viņš paspēja arī spilvenu un palagu savākt, kamēr es ģērbos un runāju ar pavadoni. Pats viņš bija tagad citā uzvalkā un lika man uzvilkt virs manas jaciņas vieglu, gaišu uzvalku, bet manas naģenes vietā uz galvas uzvilkt panamu. Pāri visam viņš uzsvieda man un sev melnus apmetņus, līdzīgus tiem, kādus nēsā jūrnieku oficieri.

Mēs ar pavadoni iznesām mantas uz perona, tiklīdz kā vilciens apstājās. Kāds no pasažieriem pasauca viņu no vagona, viņš steidzīgi paspieda man roku un aizskrēja uz saucienu.

Šoreiz viss Florencieša lēnīgums bija pazudis. Viņš ātri paķēra lielo čemodānu un savu sakvojažu, mazo iedeva man, paņēma mani aiz rokas un devās ne uz zāli, bet uz malu, apejot stacijas dārziņu, uz ūdensspiediena torņa pusi.

Tikko mēs paspējām aiziet aiz tā, kā no pretējās tās puses izlēca divi derviši, lūkodamies nakts tumsā. Pie viņiem, nošķaudījies, pieskrēja no perona sarts,

84

ātri kaut ko pateica un iegrūda rokās biļetes. Visi trīs steigšus metās pilnā ātrumā uz vilcienu un paspēja ielēkt pēdējā, jau braucošā vilciena vagonā.

Mēs klusēdami stāvējām aiz torņa izvirzījuma. Florencietis stingri turēja mani aiz rokas. Mēs gaidījām līdz tam brīdim, kamēr vilciens aizbrauca un viss apkārt norima. Tad viņš man teica:

- Mums vajag ļoti steidzīgi noiet ap pusversti. Paņem manu sakvojažu, dod man savu čemodānu un stingri turies pie manas rokas.

Es gribēju kaut ko iebilst, bet viņš man pačukstēja: - Ne vārda, ātrāk, pēc tam, mēs esam lielās briesmās, saņemies. Ja

paspēsim iesēsties Maskavas vilcienā, mūsu pēdas pazudīs. Mēs devāmies apkaimes dziļumā, pa labi no stacijas. Bija pilnīga tumsa.

Gājām mēs ne pa ceļu, bet pa šauru taciņu un tik ātri, ka es gandrīz skrēju, bet Florencietis soļoja ar savām garajām kājām, nemanīdams ne nesamā smagumu, ne manu skrējienu.

Gājām mēs minūtes divdesmit, un pēkšņi mūs kāds pasauca. Florencietis atbildēja, un es ieraudzīju tumsā zirgu un ekipāžas siluetu. Kučieris paņēma lielo čemodānu, Florencietis iestūma mani ekipāžā, pats uzlēca gandrīz jau braucošā, un mēs sākām joņot. Daudz es esmu braucis kopš tās reizes. Braucis arī ar ugunsdzēsēju un rikšotājzirgiem, bet tādu neprātīgu skrējienu, tādu tumšu nakti es neesmu aizmirsis, un, acīmredzot, arī neaizmirsīšu.

Panamu man nācās nekavējoties noņemt; ausīs svilpoja vējš; zirgi traucās aulekšos, līdzīgi, kā traucās viesulis. Aptvert es nekā nespēju. Es atcerējos tikai Florencieša vārdus, un viņa „saņemies” manī ietriecās kā nagla. Tā mēs traucāmies gandrīz stundu; zirgi smagi elpoja un sāka skriet lēnāk. Pazibēja māju rinda, koki, un mēs pēkšņi apstājāmies.

„Katastrofa” – es padomāju. Florencietis izlēca, paķēra čemodānus, izsēdināja mani no ekipāžas kā bērnu

kopā ar sakvojažu, un sacīja man angliski: - Ātrāk ņem manu roku. Mēs izskrējām caur kaut kādu pagalmu un otrā pusē uz ceļa ieraudzījām

puskarieti, kurā acumirklī arī uzrausāmies. Kučieris uzkliedza, un mēs atkal sākām joņot.

Florencietis par kaut ko pavaicāja austrumnieciski saģērbtam kučierim, tas kaut ko nomierinoši paskaidroja. Es piktojos par savu valodas nezināšanu.

85

„Lūk, neesmu ne kurls un ne mēms, bet iznāk, ka gan kurls, gan mēms”, – es domāju un tūlīt pat devu sev apsolījumu iemācīties šo nolādēto austrumnieku valodu.

- Nekas – sacīja Florencietis, maigi paspiezdams manu roku un burtiski lasīdams manas domas. – Nav liela nelaime, tu varēsi iemācīties vēl simts valodas. Mēs drīz būsim klāt. Kučieris sacīja, ka nākošajā kišlakā mūs jau gaida biļetes un, ka mēs piebrauksim minūtes piecas pirms vilciena.

Zirgi joprojām tikpat ātri joņoja. Šajā vieglajā puskarietē man neizdotos nosēdēt, ja Florencietis neturētu mani ar savu stipro roku aiz jostas.

Drīz sāka parādīties mājas, pie vienas no tām zirgi pazemināja skrējienu un uz kāpšļa manā pusē uzlēca kaut kāda figūra. No pārsteiguma es atsprāgu atpakaļ, bet, ieraudzījis pa visu ģīmi smejošos fizionomiju, sapratu, ka tas ir draugs. Nepazīstamais veikli apsēdās uz puskarietes apmales, pasniedza Florencietim konvertu un jautri nosprēgājās kaut ko ļoti, viņu, acīmredzot, smīdinošu. Drīz viņš braucienā nolēca un pazuda tumsā.

- Biļetes ir. Stacija jau ir redzama – teica Florencietis. – Mēs joņojām mazāk par divām stundām. Lūk arī stacijas gaismiņas. Atceries, tu tagad esi mans brālēns, nevis kalps. Bet krievu valodu es zinu slikti, tādēļ, ka augu un mācījos Londonā. Un tu esi mans gids un palīgs lietās, bez kura es nevaru iztikt. Savā starpā mēs sarunājamies tikai angļu valodā.

Mēs piebraucām pie stacijas, sirsnīgi pateicāmies kučierim un nepaspējām iznākt uz perona, kā atskanēja vilciena svilpe.

Biļetes bija pirmajā klasē. Vagons bija vai nu tukšs, vai arī visi tajā gulēja. Mūsu plašajā četrvietīgajā kupejā neviena nebija. Pavadītājs arī gulēja un ļāva mums pašiem iekārtoties savās vietās. Man likās, ka viņš bija ne gluži skaidrā un centās noslēpt no mums savu stāvokli.

Uz manu piezīmi par savdabīgo pavadoņa uzvedību, kurš pat nevaicāja mums biļetes, Florencietis atbildēja, ka nav ļaunuma bez labuma, tādēļ ka mūsu biļetes sākas no nākošās stacijas. Būtu viņš skaidrā, nāktos noslēgt ar viņu darījumu. Bet tagad viņš pat nevarēs atcerēties, kurā stacijā mēs iekāpām vilcienā.

Izvietojuši mūsu mantas, mēs aizslēdzām kupeju un izstiepāmies uz mīkstajiem dīvāniem, kas apvilkti ar sarkanu samtu. Florencietis pateica, ka negulēs, ka viņam vajag izlasīt vēstuli un kaut ko pārdomāt. Es domāju, ka arī mans miegs ir tālu, gribēju dzirdēt visu nakts ķibeļu izskaidrojumu, bet nepaspēju pat uzdot jautājumu, kā iekritu dziļā miegā.

86

Nakts nobeigums pagāja man bez pārsteigumiem. No rīta es pamodos pilnīgi možs, un pirmais, ko es ieraudzīju, bija maigi man smaidošā mana drauga seja. Es sajutos tik laimīgs, ka neredzu viņu stingru un norūpējušos, bet labsirdīgu un mīlošu! Atkal man izlikās, ka pazīstu viņu jau sen.

- Viennozīmīgi – es iesaucos, – es varētu pastrīdēties, ka pazīstu jūs jau sen. Tādu mīlestību, uzticību un pārliecību es izjūtu jūsu tuvumā. Es gribētu vienmēr, visu dzīvi sekot jums un dalīt visus jūsu darbus un briesmas. Es nevaru sev pat iedomāties dzīvi bez jums!

Viņš iesmējās, pateicās man par mīlestību un draudzību un sacīja, ka viņa dzīve nesastāv tikai no vieniem darbiem, cīņas un briesmām, bet arī no lieliem priekiem un zināšanām, kuras viņš būs priecīgs dalīt ar mani, ja es patiešām sagribēšu padzīvot viņam līdzās.

Bija jau ap astoņiem. Saule bija augstu, un joprojām tik pat spoža. Bet mēs braucām jau vairs ne pa kailu stepi. Šeit augsne bija apsegta ar, kaut arī Saules izdedzinātu, bet tomēr zāli. Ciemi pagadījās biežāk, un pie katras upītes vai ezera slējās klejojošo kirgīzu vai kalmiku apaļās teltis, bet viņu dzīves veida formās es nepratu skaidri orientēties.

- Šeit vēl ir dzīvība – piezīmēja Florencietis. – Bet naktī mēs iebrauksim tuksneša joslā, un tā arī brauksim pa to vairāk par diennakti. Tur iemesto cilvēku dzīve – tās ir gandrīz tikai vienas dzelzceļa personāla ģimenes – ir posta pilnas. Klejojošās smiltis nedod iespēju izveidot ne sakņu dobes, ne dārzus. Akas pie stacijām ir, bet ūdens tajos ir sāļš un neder ne tikai dzeršanai, bet arī dārzeņu izaudzēšanai. Dzeramo ūdeni viņiem nogādā cisternās, bet ne tuvu ne nepieciešamajos daudzumos, un šie nelaimīgie zog viens no otra sājā ūdens paliekas. Bet starp viņu zobiem vienmēr čirkst smiltis.

Es iedomājos tādu dzīvi un padomāju, cik vēl daudz ir jāsasniedz civilizācijai. Cik daudz vajag pārvarēt grūtības, lai dzīve visiem kļūtu panesama. Cik vēl tāli ir sapņi par vienlīdzību, brālību un katra cilvēka nepieciešamo vajadzību apmierināšanu.

Pie mūsu durvīm pieklauvēja. Tas izrādījās pavadonis, vaicādams biļetes un atvainodamies, ka viņš aizmirsa tās paņemt no mums naktī. Bet tūlīt sāksies biļešu pārbaude, kurām jāatrodas pie viņa. Florencietis pasniedza pavadonim biļetes.

- Brokastis, tēja, - sacīja viņš tam ar ārzemju akcentu. Es paskaidroju pavadītājam, ka mans brālis vēlas ēst kupejā, nevis iet uz

restorāna vagonu. Viņš apsolījās atnest mums brokastis, bet teica, labu

87

restorāna vagonu pieāķēs tikai Samarā, bet pagaidām baro slikti. Uz manu jautājumu par augļiem atbildēja, ka var tos sagādāt tūlīt, un pat lieliskus.

Es iedevu viņam naudu, padomājis, cik no tās viņš nodzers. Un nolēmu, ka mūsu brauciens līdz Maskavai būs ne no lieliskākajiem apkalpošanas ziņā un diez vai mēs saņemsim ēdamas brokastis.

Bet es kļūdījos. Aizgulējies pavadītājs izrādījās godīgs. Viņš drīz atnesa lielisku kafiju ar krējumu, garšīgu maizi, sviestu, sieru un augļus un visu līdz pēdējai kapeikai, atlikumu.

Kad brokastis bija pabeigtas un viss nokopts, Florencietis man sacīja: - Tagad sagatavojies uzklausīt, no kādām likstām mēs izglābāmies un kādi

negaisa mākoņi savelkas virs Ali galvas. Cilvēki dervišu apģērbā un tas trešais ar biļetēm, kurus mēs sastapām naktī pie ūdensspiediena torņa, dzinās mums pakaļ. Fanātiķi un mullas mūs sadzina pateicoties savu mūku sektu daudzskaitlībai un lieliskajai spiegu organizācijai, kas tās visas sasaista savā starpā. Pieskrējušais pie dervišiem sarts ar biļetēm viņiem teica, ka mēs braucam uz K. starptautiskajā vagonā, ka tu brauc kalpa apģērbā un vajag tevi nobeigt pūlī uz perona K. Bet mani pamēģināt satvert dzīvu, kad sāktos jezga. Tagad viņi jau piebrauc pie K. Viņi iekāpa tajā stacijā, kurā mēs izkāpām, visu tur apsekoja un tādēļ būs pārliecināti, ka mēs tur nebijām. Ali lauku māju, no kuras mums izsūtīja zirgus, viņi vaktēja visu dienu. Pārliecinājušies galīgi, ka mūs tur nav, viņi palūdza kučierim aizvest viņus līdz dzelzceļa stacijai un nakts vilcienu. Viņš ar prieku to izdarīja, tādēļ ka savādāk viņam nebija iespējams izbraukt uz staciju pēc mums, nemodinot viņu aizdomas. Nogādājis viņus līdz stacijai, viņš tūlīt aizbrauca it kā mājās, bet patiesībā apstājās tajā vietā, kuru Ali man norādīja telegrammā. Un lūk... mūsu pēdas tagad ir tā sajauktas, ka atrast mūs ir grūti. Bet tomēr, lai mums nebūtu jābrauc divatā, kā viņi mūs meklē, vajadzēs aizsūtīt telegrammas diviem maniem draugiem, lai viņi mūs panāk šajā vilcienā, cik vien tikai spēs ātrāk...

Es piedāvājos aizsūtīt telegrammas, bet Florencietis sacīja, ka to vajag uzdot pavadonim.

Telegrammas bija uzrakstītas. Atdodot viņam telegrammas un naudu, Florencietis sacīja:

- Visu, kas paliks no šīs naudas, paturiet sev. – Un, paturējis viņa rupjo roku savā brīnišķīgajā plaukstā, piemetināja ar klusu sirsnīgu balsi: – Tikai nedzeriet vairāk. Tas neatvieglos jūsu bēdas, bet pievienos vēl vairāk nelaimes.

88

Te notika kaut kas neparasts. Pavadītājs satvēra ar abām rokām Florencieša roku, piekļāvās pie tās ar seju un sāka raudāt. Šīs rūgtās asaras plosīja manu dvēseli. Asaras stāvēja man acīs, es tik tikko varēju tās noturēt.

Florencietis apsēdināja pavadoni sev blakām uz dīvāna, noslaucīja viņa asaras ar savu brīnišķīgo, smaržīgo kabatas lakatiņu un sacīja:

- Neskumstiet. Jūsu meitiņa ir mirusi, bet sieva ir dzīva. Jūs abi vēl esat ļoti jauni, un jums vēl būs bērni. Bet vajag dzīvot tā, lai bērni dzimtu veseli, un tādēļ nekad nedzeriet. Alkoholiķu bērni vienmēr slimo un visbiežāk ir nelaimīgi.

Viņš pasniedza viņam glāzi ar ūdeni, iepilinājis tur kaut kādus pilienus. Atguvies sevī, pavadītājs sacīja:

- Es ne reizi nebiju dzēris līdz šai reizei. Bet kad, atgriezies mājās, es ieraudzīju mirušo bērnu un mirušo sievu, bet nav ne minūtes laika un vajag braukt prom – es tā arī nespēju savaldīties un sāku pa ceļam dzert. Tad es jums, kungs, izstāstīju naktī par savām bēdām. Viss ir sajucis manā galvā. Es domāju, ka es to pagājušnakt kaut kādam aziātam stāstīju. Viņš klaiņoja pa vagoniem, meklēdams kaut kādu savu biedru – kalpu brūnā apģērbā un nekādi man neticēja, ka tāds pie manis nebrauc. Visu esmu sajaucis. Man likās, ka viņš aizgāja uz starptautisko vagonu, bet es aizmigu uz minūtēm piecām. Bet izrādījās, ka jau divas stacijas nobrauktas, labi, ka kontrole pa to laiku nenāca. Ak, kā es visu esmu sajaucis dzērumā! Domāju, ka es to viņam izstāstīju. – Viņš pašūpoja apjukumā galvu. – Kāds grēks! Sazin’ kas tik nerēgojās.

Florencietis vēl reiz paspieda viņam roku, atkārtoja, ka viņa sieva bija dziļā ģībonī, ka tā mēdz notikt dzemdībās. Viņš ieteica viņam aizsūtīt uz mājām telegrammu ar apmaksātu atbildi uz Samāru uz pieprasījuma.

- Tad jūs, kungs, tātad esat dakteris. Tas arī redzams. Tikai dakteris arī var katru cilvēku par cilvēku atzīt, kaut viņš arī ir nabadzīgs. Jūs nebijāt lepns man roku paspiest – sacīja pavadītājs, akurāti salokot Florencieša kabatas lakatiņu un atgriežot to viņam.

- Paņemiet to par piemiņu par mūsu tikšanos, draugs – sacīja Florencietis. – Bet šo nododiet jūsu sievai, kad atgriezīsieties mājās, lai dzer pa vienam pielienam pirms katras ēdienreizes. Kad visus pilienus būs izdzērusi, viņa atlabs pavisam. Flakonu lai atstāj sev par piemiņu no daktera. Kad jums būs grūti dzīvē, paskatieties uz flakonu, paturiet rokās manu kabatas lakatiņu un padomājiet par maniem vārdiem, kā es jūs lūdzu nekad nedzert.

Viņš vēlreiz paspieda pavadītājam roku, paturējis to savējās, pasmaidīja viņam, un sacīja:

89

- Mēs ar jums vēl satiksimies šajā dzīvē. Nezaudējiet vīrišķību. Piedzēries cilvēks – nav cilvēks, bet tikai divkājains dzīvnieks. Neskumstiet, ka pazaudējāt bērnu, bet priecājieties, ka dzīva ir mīļotā sieva. Skrieniet, mēs piebraucam.

Pavadītājs izgāja, mēs palikām vieni. Man dvēselē bija nomācies. Es tad zināju lieliski, ka Florencietis ar pavadītāju nebija runājis. Kā viņš varēja zināt par tā bēdām, par viņa sievu? Kaut kāds īgnums un dusmas atkal manī sacēlās, atkal ienīstā noslēpumainība.

- Nevajag dusmoties, Ļovuška – sacīja man Florencietis, maigi apskāvis mani ap pleciem. – Patiesi, uz pasaules nav brīnumu. Viss ir izskaidrojams tagad ļoti vienkārši. Es izgāju naktī koridorā, dzirdu, kāds raud un vaimanā. Es devos balss virzienā un ieraudzīju šo nelaimīgo atvērtas vodkas pudeles priekšā, kurai viņš žēlojās un izlēja savas bēdas par nomirušo sievu un jaundzimušo meitiņu. Nevajag būt ārstam, lai zinātu, ka sievietēm ar nieru slimību dzemdību laikā mēdz gadīties dziļas bezsamaņas. Es esmu pārliecināts, ka šeit bija kā reiz šāds gadījums un, ka viņa sieva atguvās, bet, ka nabadziņam nepietika laika sagaidīt un pārliecināties, ka viņa ir dzīva. Tu jau vairs neesi bērns – viņš turpināja, apsēdinot mani sev blakus. – Tev ir laiks atstāt manieri vispirms sadusmoties, ja tu kaut ko nesaproti. Visā, kas tev šķiet noslēpumains un nesaprotami brīnumains no pēdējo dienu notikumiem, – ja tu nesadusmotos, bet savāktu savu gribu un vērīgi skatītos – tu pats pārliecinātos, ka brīnumu nav, bet ir tikai tā vai cita zināšanu pakāpe.

Viņa balss, jaukais acu skatiens, viss bija tik tēvišķi maigs un glāstošs, ka es piespiedos viņam, un atkal prieka, pārliecinātības un miera vilnis pārskrēja man pāri. Es biju laimīgs.

Drīz atgriezās pavadītājs, atnesa kvītis par nosūtītajām telegrammām un rožu pušķi, ar kuru izdaiļoja mūsu galdiņu. Florencietis pateica, ka gaida Samārā divus savus draugus, kuriem viņš lūdz pietaupīt blakus mūsējai kupeju. Bet, kas attiecas uz mūsējo, tad vēlas aizņemt tajā visas četras vietas, lai labi atpūstos. Pavadītājs paskaidroja, ka, samaksājot tikai par divām plackartēm, mēs esam ieguvuši tiesības uz visu kupeju. Bet, ja vēlamies pasūtīt kupeju draugiem no Samāras, tad vajag iemaksāt viņam uz priekšu summu par pasūtījumu un biļetēm, ko mēs arī tūlīt izdarījām.

Tālāk mūsu ceļojums norisa bez grūtībām. Samārā mums vajadzēja iebraukt naktī. Es biju ļoti noguris, man gribējās gulēt, un es palūdzu pavadītājam uzklāt man gultu. Taču Florencietis sacīja, ka gaidīs draugus, no gultas atsacījās, bet viņiem palūdza sagatavot gultas blakus kupejā.

90

Es pavaicāju pavadītājam, kādēļ mūsu vagons ir tukšs. Viņš paskaidroja, ka visi brauc uz gadatirgu uz tālajām austrumu pilsētām, ka tajā virzienā vagoni ir pārpildīti līdz pēdējam ar visu tautību tirgoņiem, bet no turienes pagaidām visos vilcienos ir tukšs. Bet pēc divām nedēļām nevarēs dabūt nevienu biļeti atpakaļ, pat arī trešajā klasē ne.

Mana gulta bija gatava, es lieliski nomazgājos, ar sajūsmu pārģērbos tīrajā Ali Mahmeda veļā, domās pateicos viņam, dodot sev solījumu pakalpot viņam atpakaļ par viņa rūpēm, atvadījos no Florencieša un acumirklī aizmigu.

91

7. nodaļa JAUNIE DRAUGI

Pamodies, es ieraudzīju, ka Florencieša dīvāns ir tukšs. Droši vien, bija jau

diezgan vēls rīts, un – kas mani īpaši pārsteidza – logos sitās biežs un smags lietus.

Kopš tā laika kā es aizbraucu pie brāļa uz K., kur vasarā nekad nemēdz būt lietus un par kuru, noklāts ar sviedriem un putekļiem, var tikai sapņot kā par debesu mannu – šis bija pirmais lietus.

Es acumirklī pielēcu kājās un iesmējos, atcerēdamies, kā mani pārsteidza Florencieša kustību ātrums, kad viņš pamodies apsēdās tik pat strauji. Arī es tagad, gluži kā kaķis, kurš sajutis peli, metos pie loga un atvilku aizkarus.

Lietus man likās kā paša brālis. Tā pelēkajā miglā bija saskatāms mežs, īsts zaļš mežs, un nebija karsti.

Kaut kāds maigums pret savu dzimteni, it kā pat nedaudz nožēla, ka es maz vērtēju to līdz šim, ar tās mežiem, birzīm, zaļajiem laukiem un sulīgo zāli, pārskrēja pār mani. Es priecājos, ka atkal atgriezos savā pusē, ka šeit nav pelēk-dzeltenās ainavas, vienādi tuksnešainas desmitiem verstu tālumā ar izslējušamies gaišziliem mošeju kupoliem un minaretiem kā tirkīza kalniem.

Un, tiklīdz kā šī austrumnieciskā aina pazibēja manā iztēlē, tā uzreiz manā priekšā parādījās arī visa notikumu, cilvēku, atsevišķu vārdu un nelielu pēdējo dienu epizožu virtene.

Mans prieks nobālēja, un viss kustību ātrums izzuda. Es sāku lēnām ģērbties un domāt, kāds mudžeklis valda manā galvā. Es galīgi nespēju sasaistīt visus notikumus viens otram sekojošu faktu rindā. Un viss, kas notika trešajā dienā, vakar, vai arī divas dienas atpakaļ – viss saplūda kaut kādā lielā kamolā, kur es pat ne visu skaidri atcerējos.

Pēkšņi koridorā es saklausīju kaut kādu vārdu, un balss tembrs man atkal likās pazīstams.

„Dīvaini – es padomāju. – Vienmēr man ir bijusi ļoti laba atmiņa uz sejām un balsīm. Bet tagad arī šo spēju, šķiet, es zaudēju. Droši vien, nolādētā derviša cepure un vēl karstums ir sabojājis man ne tikai dzirdi, bet arī smadzenes.”

Šajā mirklī atkal no koridora atnāca baritoniska, neatkārtojami skaista balss. Es pat apsēdos no pārsteiguma, un mani pārņēma karstums, kaut no nekāda karstuma nebija ne miņas.

92

„Nē, nu pavisam, es esmu palicis kaut kāds sabojāts, ka mēdza sacīt brāļa ziņnesis – es turpināju domāt, slaucīdams sviedrus no pieres. – Tā taču nevar būt tā derviša balss, kurš iedeva man savu apģērbu un pie kura mēs palikām pa nakti.”

Viss sagriezās manā galvā, mani visu pārņēma, līdz fiziskam nelabumam, neizpratne.

Es domāju, ka ja zem nāves soda bailēm man vajadzētu izstāstīt šajā mirklī detalizētu notikumu gaitu, es to nespētu atklāt, mana atmiņa vienkārši atsacījās loģiski strādāt. Es sēdēju, drūmi nokāris galvu, bet koridorā tagad skaidri dzirdēju angļu valodu – viena no balsīm piederēja Florencietim, bet otra bija tieši tas pats brīnišķīgais metāliskais baritons, glāstošais, maigais, bet, šķita, mazliet pievienot šai balsij temperamentu – un tā var palikt draudīga kā stihija.

„Nedrīkst taču sēdēt kā apjucis puika. Vajag iznākt un pārliecināties, kurš runā ar Florencieti” – es turpināju domāt, lieki cenšoties dot sev skaidru atskaiti, kad tieši es redzēju šķietamo dervišu, cik daudz laika pagāja kopš tās reizes, vai varēja viņš nokļūt tagad šeit.

Tikko es gatavojos iziet no kupejas, kā durvis atvērās, un ienāca Florencietis. Viņa brīnišķīgā seja bija svaiga, kā jauneklim, acis spīdēja, uz lūpām rotaļājās smaids – nu, mūžu skatītos uz šo enerģijas un labsirdības iemiesojumu, un nekad nenoticētu, cik bargi nopietna var būt šī seja citos brīžos.

Viņš burtiski uzreiz nolasīja visas manas domas pēc manas satrauktās sejas, apsēdās blakām, apskāva mani un sacīja:

- Mans mīļais zēn! Visi pēdējo dienu notikumi varēja satricināt arī ne tādu trauslu organismu kā tavējais. Bet visu, ko tu piedzīvoji, tu panesi varonīgi. Ne reizi bailes vai doma par paša drošību neuztrauca tavu sirdi. Tu biji tik uzticīgs brāļa glābšanas uzdevumam, cik vien iespējams. Tagad es uzzināju par abu Ali un viņu mājinieku likteni.

Un viņš izstāstīja man, kā Ali ar brāļadēlu, pavadījuši mūs un dervišu, atgriezās pilsētā. Tur viņi izveda no mājas visus cilvēkus un noslēpa tos dziļā betona pagrabā, zem akmens šķūnīša pašā parka galā. Tur arī paspēja iznest no mājas visvērtīgākos paklājus un mantas, nomaskējot ieeju tā, ka atrast to neviens nevarēja. Tur, šajā pagrabā, Ali un visi viņa mājinieki pavadīja šausmīgu nakti, kad dervišu un ortodoksāļu pūlis uzmetās virsū viņa mājai.

Šausmas, šādos gadījumos neizbēgamas – kā izteicās Florencietis, viņš man nesāka stāstīt. Varas iestādes, izdzirdējušas, ka reliģiskais karš pieņem kolosālus apmērus – bet tas jau viņus vairs neapmierināja – izsūtīja pa visu

93

pilsētu patruļas. Bet patruļas iegāja pilsētā tad, kad Ali māja jau bija aizdedzināta no visām pusēm.

Ar brāļa namu fanātiķi izrīkojās tāpat. Sausa kā skals, vecā māja nodega līdz pamatiem. Bet šeit nelaime bija lielāka. Uzpirktais ziņnesis ielaida vakarā kādu mājās, it kā apskatīt vērtīgo brāļa bibliotēku. Ienākušie sāka cienāt viņu ar vīnu, uz ko viņš bija liels cienītājs, acīmredzot, pacienājās arī paši uz goda. Kā viss norisinājās tālāk, neviens skaidri pagaidām nezina. Bet fakts ir tāds, ka divi tur sadega, bet ziņnesis izleca no liesmām. Viņš pret rāmi pārsita galvu, kad viņš leca pa logu. Tik tikko izbēgušu pa aizmugurējiem dārza vārtiņiem, pusapģērbtu, ar asinīm noplūdušu, gandrīz vājprātīgā stāvoklī, viņu savāca garām ejošā patruļa un nogādāja hospitālī. Tur viņš pa murgiem visu laiku atkārtoja:

- Kapteinis... kungs... brālis... Viņi ar varu līda. – Un atkal: - Kapteinis... kungs... brālis... Es viņus nelaidu... Viņi aizdedzināja.

Kara ārsts, noskaidrojis pie kareivjiem, ka slimais viņiem ir pazīstams, ka tas ir kapteiņa T. ziņnesis, satraucās un aizsūtīja ziņot ģenerālim par ugunsgrēku kapteiņa T. mājās. Viņš vaicāja, vai kādam ir zināms, kur ir kapteinis T., vai nesadega viņš kopā ar savu brāli savās mājās? Kā arī to, ka no viņa ziņotāja neko skaidri uzzināt nevar, un jādomā, ka viņš vairs neatjēgsies un drīz nomirs.

Pamodinātais ģenerālis, jau vispār aizspriedumains pret vietējo tautu, piedevām ienīsdams, ka tiek traucēts viņa naktsmiers, steidzās tieši pie gubernatora. Viņš tur sacēla tādu traci, ka nekavējoties visi pamodās. Visa, līdz šim brīdim neko nedzirdējusī un neredzējusī vietējā vara, kas uzskatīja vietējo iedzīvotāju reliģiskos jautājumus, par jautājumiem, kas nav pakļaujami cariskās valdības uzraudzībai, uzreiz pamodās, apskaidrojās un metās dzēst reliģiskā fanātisma ugunsgrēku, izsludinot šo reliģisko karu par dumpi.

Labi samaksājušais visām varām par neiejaukšanos, ālējošais fanātiķu pūlis bija pārsteigts par atsteigušos ugunsdzēsēju komandu un karaspēka vienību. Mulla mierināja dervišus un pūli, ka tas ir tikai inscenējums, ka kareivji nevienu neaiztiks. Bet kad pamanīja ierindā sakārtotu kareivju līniju, gatavu šaut, pats pirmais metās bēgt ko kājas nes, aiz viņa arī izklīda mežonīgais pūlis.

Ali māju izdevās pa pusei izglābt, bet brāļa māja dega kā ugunskurs, liesmas plosījās ar tādu spēku, ka pat pieiet tai tuvāk bija neiespējami. Acīmredzot, pateicoties nabaga ziņneša murgiem izveidojās pārliecība, ka kapteinis T. un viņa brālis ir nodeguši mājā.

94

Kamēr Florencietis to visu man stāstīja, man, kā ar uzmācīgu ideju apsēstiem cilvēkiem, galvā dūrās doma:

„Kā balsi es dzirdēju? Kā sauc to cilvēku? Ne pirmo reizi mūsu īsās pazīšanās laikā es pamanīju pārsteidzošo

Florencieša spēju: atbildēt uz domās uzdotu jautājumu. Tāpat arī tagad, viņš man sacīja, ka Samārā mūsu vagonā iekāpa divi viņa draugi, kurus viņš satika uz perona.

- Viens no viņiem tev jau ir pazīstams, - viņš sacīja ar neatkārtojamu humoru, tik komiski piemiedzis man ar aci, ka es izplūdu smieklos. – Viņu sauc Sandra Kon-Ananda, viņš ir induss. Un tu nekļūdījies, ka viņa balss varētu darīt godu jebkuram dziedonim. Dzied viņš pārsteidzoši, lieliski zina mūziku, un tu, visdrīzākais, sapratīsies ar viņu uz šī pamata, pat ja citas šī savdabīgā, interesantā un ļoti izglītotā cilvēka puses tevi neieinteresētu. Otrs mans draugs – ir grieķis. Arī viņš ir cilvēks neparasts. Lielisks matemātiķis, bet raksturs viņam ir sarežģītāks; ļoti iedziļinājies savā zinātnē un nesabiedrisks, mēdz būt bargs un pat ass. Tu nesamulsti, ja viņš klusēs, viņš vispār maz runā. Bet viņš ir ļoti labsirdīgs, daudz pārdzīvojis un katram gatavs palīdzēt nelaimē. Nespried par viņu pēc ārējās izpausmes. Ja tev parādīsies vēlme ar viņu parunāt – tu pārvari kautrīgumu un vērsies pie viņa tik pat vienkārši, kā vērsies pie manis.

- Kā es vēršos pie jums?! – karsti, pat nesavaldīgi es iesaucos. – Vai tad kāds var līdzināties jums? Pat ja tūkstošiem brīnumainu cilvēku stāvētu un man piedāvātu izvēlēties draugu, audzinātāju, brāli, es nevienu nevēlētos, tikai jūs vienu. Un tagad, kad viss, kas man bija dārgs un tuvs dzīvē – mans brālis – ir briesmās, kad es nezinu, vai ieraudzīšu viņu, vai izglābšos pats – es priecājos par dzīvi, tādēļ ka esmu līdzās jums. Caur jums un jūsos man ir atvērušies burtiski jauni horizonti, citu jēgu ir ieguvusi visa dzīve. Tikai tagad es sapratu, ka dzīve ir vērtīga un skaista ne ar vienām asins saitēm un mīlestību tajā, bet arī tajā dzīves priekā un cīņā par visu cilvēku laimi un brīvību, ko apzinājos jums līdzās. Ak, kas būtu ar mani noticis, ja jūs nebūtu man blakus visas šīs dienas? Nav pat svarīgi, ka es neaizgāju bojā no kāda nebūt fanātiķa rokas. Bet svarīgi, ka es būtu aizgājis no dzīves, nenodzīvojot nevienu dienu bezbailīgumā un nesapratis, kas tā par laimi – dzīvot bez baiļu spiediena sirdī. Un to es sapratu līdzās jums. Tagad es zinu, ka dzīve ved katru tik augstu, cik diža ir viņa izpratne par savu paša darbu tajā, kā darbu-prieku, gaišas palīdzības darbu, lai tumsa apkārt tiktu uzveikta ar prieku. Un visas sagadīšanās, kas mani

95

iesviedušas tagad kaislību virpulī, man liekas svētītas, notikušas tikai tādēļ, lai es satiktu jūs. Un neviens, neviens uz pasaules nevar man būt tik tuvs kā jūs!

Florencietis klusu klausījās manu dedzīgo runu; viņa acis man maigi smaidīja, bet viņa sejā es pamanīju skumju un līdzcietības pieskaņu.

- Es esmu ļoti laimīgs, mans dārgais draugs, ka tu tā novērtēji manu klātbūtni tev blakus un mūsu tikšanos – viņš teica, uzlicis roku man uz galvas. – Tas pierāda cilvēkos retu pateicības īpašību tevī. Bet neuztraucies. Ja tava apziņa ir paplašinājusies pa šīm dienām, tad, neapšaubāmi, arī tavai sirdij vajag atvērties. Tajā jānodziest, tāpat kā domās, kaut kādām nosacītām robežām. Tev tagad pa-jaunam jāskatās uz katru cilvēku, meklējot viņā ne to, kas uzreiz viņā pamanāms, ne uzkrītošas prāta īpašības, skaistumu, asprātību vai sliktas īpašības, bet viņa iekšējo spēku, sirds labsirdību, kuras vienas arī var kļūt par gaismu tumsā visiem apkārtējiem, starp viņu aizspriedumiem un kaislībām. Un , ja vēlies nest gaismu un brīvību cilvēku ceļā – sāc ieskatīties cilvēkos pa jaunam. Sāc vērīgi atpazīt atšķirību starp niecīgo, pārejošo cilvēkā un viņa dižajām īpašībām, kas dzimušas viņa darbu, cīņas un veselas virknes uzvaru pār sevi pašu, rezultātā. Sāc tagad, un nevis rīt. Paej malā no aizsprieduma, ka cilvēks ir tāds, kāds viņš izskatās, un spried par viņu tikai pēc viņa rīcības, cenšoties vienmēr nostāties viņa stāvoklī un atrast viņam attaisnojumu. Abi mani draugi maz pazīst tavu brāli un tik pat maz pazīst Naļ. Bet kā tikai Ali pieminēja viņiem mēnesi atpakaļ par iespējamo tagad notikušo atrisinājumu – viņi abi pameta visus savus darbus, gaidīja saucienu un atbrauca palīdzēt Ali, gluži tāpat kā es. Pacenties pirmo reizi dzīvē ieskatīties sejās savādāk. Lai mīlestība pret brāli ir tev par atslēgu jaunai cilvēka sirds izpratnei. Nolasi ar šīs atslēgas palīdzību to uzticīgās mīlestības spēku, kas vieno visus cilvēkus, bez nācijas, reliģijas vai šķiras atšķirībām. Pienāc pie viņiem no jauna, kā pie cilvēkiem, kuru asins krāsa ir vienādi ar tavējo sarkana.

Viņš apskāva mani, pateica, ka viņš ar Sandru Kon-Anandu jau ir iedzēris kafiju restorāna vagonā, bet tagad man vajag būt pieklājīgam pret otru viesi un piedāvāt viņam savus pavadoņa un gida pakalpojumus uz restorāna vagonu. Grieķi sauc Illofillions. Viņš krieviski runā slikti un ļoti kautrējas runāt šajā valodā neierastā viņam gaisotnē.

- Uzveic savu kautrīgumu – piemetināja Florencietis, – atceries, kā es vedu tevi aiz rokas grūtos brīžos. Iedomājies, ka viņam arī šie ir nepatīkami brīži, un atvieglo tos viņam. Viņš lieliski pārvalda vācu valodu. Ja tev apniks viņa grūtības ar krievu valodu, tu vari likt viņam izstāstīt daudz interesanta no viņa studentu

96

gadiem vāciski. Viņš beidza dabas zinātņu fakultāti Heidelbergā un matemātikas Londonā.

Ar šiem vārdiem viņš piedāvāja man ātrāk savest sevi pilnīgā kārtībā, sadabūja man no sakvojaža naģeni panamas vietā un... es nopūtos un devos iepazīties ar grieķi, ne mazāk kautrīgu, kā es pats.

Savos divdesmit gados es ne īpaši daudz pabiju sabiedrībā. Četrpadsmit gadus es nodzīvoju nešķirti ar brāli, kura vadībā es izgāju ģimnāzijas programmu. Es dalīju viņa klejotāja dzīvi, biju ar viņu kopā pat kaujā R.

Bet, kad brālim nācās pāriet ar visu pulku uz tālo Āziju, viņš izlēma atdot mani ģimnāzijā Pēterburgā, kur mums dzīvoja tante. Viņš cerēja, ka, var būt izdosies izmitināt mani pie viņas. Bet vecā uzpūtīgā dāma nevēlējās tādu nīkuli sev par kompanjonu ikdienas dzīvē, un brālim nācās izvēlēties ģimnāziju, kurā bija internāts.

Uz eksāmeniem – es tos kārtoju uz sesto klasi – manas zināšanas pārsteidza skolotājus. Es nokārtoju valodas un matemātiku spīdoši. Ar sacerējumu par pasakas tēmu dižu rakstnieku darbos es pārsteidzu viņus visus. Viņi iedeva man tēmu par krievu literatūru, taču es to sapratu kā tēmu vispār par pasaules literatūru, un sabēru ar man raksturīgo azartiskumu tik daudz, ka man pietrūka papīra. Uz lūgumu pēc papildus papīra skolotājs ar pārsteigumu pateica, ka pa visu viņa dzīvi viņam pirmo reizi ir tāds atgadījums, ka skolniekam pietrūkst papīrs, kas dots melnrakstam un pārrakstīšanai tīrrakstā.

Tajā brīdī pienākušajam direktoram viņš parādīja manu darbu, pasacījis, ka lūk drīz jau kā trīs stundas, kā es rakstu gandrīz neatraudamies. Direktors paņēma manas lapas, sāka lasīt, izlasīja gandrīz veselu lapu un pavaicāja, vērīgi uz mani paskatījies:

- Jūs esat rakstnieka dēls? - Nē – es atbildēju, – es esmu sava brāļa dēls. Ieraudzījis pilno pārsteigumu direktora un skolotāja sejā, kurš tik tikko

valdījās, lai nenokristu no smiekliem, es apjuku un ātri nomurmināju: - Atvainojiet, direktora kungs. Es pateicu, protams, pilnīgu absurdu. Es

gribēju sacīt, ka neatceros ne tēvu, ne māti. Bet cik sevi atceros – mani vienmēr audzināja un mācīja brālis, un es esmu pieradis redzēt viņā tēvu. Lūk, tādēļ es tik neveikli izteicos.

- Tas ir labi, ka jūs tā mīlat savu brāli. Bet kurš jūs mācīja. Jūs esat tik lieliski sagatavots.

97

- Brālis nodarbojās ar mani pēc ģimnāzijas programmas, citu skolotāju man nav bijis.

- Bet kas tad ir jūsu brālis? – vaicāja, smaidot, skolotājs. - N. pulka pulkvedis, - es atbildēju. Abi audzinātāji saskatījās, un direktors, joprojām pārsteigti skatīdamies uz

mani, bet smaidot man ar maigu un labsirdīgu vecišķu smaidu, sacīja: - Jūs esat vai nu fenomens pēc spējām vai arī jūsu brālis ir pārsteidzošs

pedagogs. - O, jā, mans brālis ir ne tikai pedagogs, bet arī tāds zinātnieks, kāda otra

nav, – es sajūsmināts izsaucos. – Tak’ lūk arī viņš, - es iesaucos, ieraudzījis mana brāļa mīļo seju aiz klases stikla durvīm.

Un, aizmirsis, kur atrodos, kas ir manā priekšā, kādēļ esmu šeit, es izskrēju koridorā un metos brālim ap kaklu. Kā tagad es atminos to dedzīgo mīlestības, pateicības, ilgu no drīzās šķiršanās sajūtu un prieku no brāļa pierastā apskāviena un glāsta, kādu es sajutu vienmēr.

Klusi atraisījis manas rokas, brālis ienāca klasē, nostājās miera stājā direktora priekšā un sacīja:

- Lūdzu atvainot, jūsu augstība, manu brāli. Klejojošajā oficiera dzīvē man izdevās apmācīt viņu nedaudzām zinātnēm, kuras es zināju pats. Bet manieres un disciplīnu nesanāca viņam iepotēt. Es ceru, ka jūsu apgaismojošajā vadībā viņš tās iegūs.

Direktors pasniedza brālim roku, iepazīstināja viņu ar skolotāju, ar ziņkārību viņu pētošu, un sarunāja viņam masu komplimentus attiecībā uz manu sagatavotību un spīdošajām spējām.

Bet manā sirdī parādījās pirmā plaisa. Es sapratu, ka nostādīju kaunā brāli. Atcerējos, cik bieži viņš atkārtoja man, ka vajag vienmēr būt izturētam un taktiskam, aptvert apstākļus, iedot sev atskaiti, kur tu atrodies un kas ir tavā priekšā – un tikai tad rīkoties.

Tas viss, visa šī bērnības dzīves epizode pazibēja tagad manā priekšā, ko izraisīja tieši tāda pati sirds spazma, ko es izjutu tad. Es satiku pirmo reizi svešu cilvēku, kurš bija kļuvis man tik pat dārgs un tuvs, kā mans mīļais brālis – un es atkal sajutu sevi par nemākulīgu bērnu, kurš nezina, kā pieiet klāt svešam cilvēkam, ko viņam sacīt un kā izturēties, lai izpildītu Florencieša vēlmi un sagādātu viņam prieku ar savu uzvedību... Es stāvēju koridorā, neuzdrīkstēdamies pieklauvēt pie blakus kupejas durvīm, bet manā galvā – kā

98

ar zibeni izgaismota – panesās garām šī mana pirmā bērnišķīgā beztaktiskuma epizode.

Sakniebis lūpas, es atcerējos no Ali vēstules: „pārvarēšu” – un pieklauvēju pie blakus durvīm.

- Herein, - es sadzirdēju man svešas balss sacītu. Es atvēru durvis un gandrīz neaizbēgu atpakaļ pie Florencieša, kā toreiz pie

brāļa koridorā no klases. Uz dīvāna, viens pret otru, sēdēja pieauguši cilvēki, bet es ieraudzīju tikai

divus acu pārus. Derviša acis – kuras es uzreiz iegaumēju pirmajā tikšanās reizē, acis-zvaigznes – un vērīgas, gandrīz melnas grieķa acis, kuras atgādināja dedzinošās Ali vecākā acis.

- Atļausiet tagad iepazīties ar jums pēc visām pieklājības normām – teica, pieceļoties, Sandra Kon-Ananda. – Tas ir mans draugs Illofillions. – Viņš paspieda manu roku, bet es neveikli mīcīju rokā savu naģeni un, klanoties grieķim, sacīju kā slikti skolnieki vāji iemācītu uzdevumu:

- Jūsu draugs Florencietis sūtīja mani pie jums. Varbūt, jūs vēlaties doties uz restorāna vagonu iedzert kafiju? Es varu kalpot jums par gidu.

Grieķis, kura vērīgās acis pēkšņi pārstāja būt par urbjošiem īlēniem, bet iemirdzējās ar humoru, ātri piecēlās, paspieda man roku un sacīja ar spēcīgu ārzemnieka akcentu, acīmredzot izvēlēdamies vārdus, bet pilnīgi pareizi krieviski:

- Es domāju, ka mēs ar jums esam „Viena pāra – zābaki”. Jūs esat tik pat kautrīgs kā es. Nu, tad ko. Iesim kopā. Mēs, protams neatradīsim divsimt, bet pazaudēsim četrsimt. Un tomēr mēs ar jums līdzināmies viens otram un, visdrīzākais, kamēr saņemsimies pavaicāt sev brokastis, viss tiks noēsts mūsu degunu priekšā, un mēs paliksim izsalkuši.

To sakot, viņš pagrieza man tādu sērīgu fizionomiju, tik jautri iesmējās, ka es aizmirsu visu savu kautrīgumu, sāku smieties un pārliecināt viņu, ka būšu visnotaļ nekautrīgs un piebarošu viņu līdz ūkai.

Mēs izgājām no kupejas Kon-Anandas jautro smieklu pavadībā. Nokļuvis līdz restorāna vagonam, es ātri sameklēju mums galdiņu

nesmēķētāju nodalījumā, pasūtīju brokastis un centos uzsākt sarunu ar savu jauno paziņu, vēršoties pie viņa vācu valodā. Viņš atbildēja man ļoti labprāt, pavaicāja, vai es esmu bijis Grieķijā. Es ar nopūtu sacīju, ka tālāk par Maskavu, Pēterburgu, Ziemeļu Kaukāzu un K., kur es biju pirmo reizi un ļoti īsi, es nekur neesmu bijis.

99

Mums pasniedza kafiju, un es, izmantodams tiesības klusēt pie ēšanas, slepus, bet cītīgi vēroju savu grieķi.

Viennozīmīgi, par manu bērnības un jaunības monotono dzīvi man tagad tika likteņa vairāk kā atlīdzināts. Es satiku uzreiz tik daudz notikumus un cilvēkus, ne tikai neparastus, bet pat neievietojošos manā apziņā. Likās, uzlikt manam grieķim rožu vainagu galvā, uzmest plecos grieķu apmetni – un gatavs modelis kāda nebūt olimpa dieva, sena valdnieka, viedā vai diža priestera atveidei, bet mūsdienīgā apģērbā viņš manā apziņā kaut kā neievietojās. Nepiestāvēja viņam eiropiešu uzvalks, nesaistījās ar viņu vācu valoda – drīzāk viņam piederētos Spānijas vai Itālijas dialekti. Viņa sejas pantu pareizību neizjauca pat zemā piere ar izvirzījumiem virs uzacīm – smalkām, izliektām, garām – līdz pašiem deniņiem. Ādas maigums pie tādiem zilgani melniem matiem un tik tikko samanāmām ūsām... Par viņu patiesi varēja sacīt: „Skaists kā dievs”.

Bet tādas pievilcības, ar kādu mani piesaistīja sev Florencietis, viņā nebija. Par cik es nejutu starp sevi un Florencieti nosacītas barjeras – kaut arī sapratu visu atšķirību starp mums, un viņa milzīgo pārākumu visā pār mani – par tik Illofillions šķita man noslēgts savu domu lokā. Viņš burtiski bija atdalīts no manis ar kādu barjeru, un nokļūt viņa domās, man likās, neviens nevarētu, ja vien viņš pats to nevēlētos.

Mēs sagaidījām nākošo pieturu, izkāpām no restorāna vagona un pastaigājāmies pa peronu līdz savam vagonam. Mans pavadonis pateicās man par viņam izdarīto pakalpojumu, piemetinājis, ka es esmu ļoti patīkams gids, tādēļ, ka protu klusēt un neesmu ziņkārīgs.

Es atbildēju viņam, ka bērnību esmu nodzīvojis kopā ar brāli, ļoti nopietnu un diezgan klusu cilvēku, bet jaunība mani nelutināja ar tādām tikšanām, kur cilvēki par mani interesētos. Tādēļ, kaut es arī esmu ļoti ziņkārīgs, pretēji viņa spriedumam, bet esmu iemācījies, tāpat kā viņš, paturēt domas pie sevis.

Viņš pasmaidīja, piezīmējis, ka matemātiķi – ja viņi patiesi mīl savu zinātni – vienmēr ir klusējoši. Un viņu doma ir tik ļoti iedziļināta loģiskajā notikumu gaitā, ka pat viss visums tiek viņu uztverts kā ģeometriski izvērsts plāns. Tādēļ kņada, un nepilnvērtīgi pārdomātu domu bezgaumība patiesi cilvēciskas, pārdomātas valodas vietā, ar kādu būtu jāapmainās cilvēkiem, biedē un mulsina matemātiķus. Un viņi bēg no pūļa un pilsētas burzmas ar viņu, no dabas loģikas tālo, dzīvi.

Viņš pavaicāja man, vai es mīlu laukus? Kā es domāju par savu tālāko dzīvi? Es atbildēju, ka visa mana dzīve ir līdz šim pagājusi uz ģimnāzijas un studenta

100

soliņa. Izstāstīju viņam, kā iestājos ģimnāzijā, smiedamies, atcerējos arī spožos eksāmenus. Pēc tam izstāstīju arī par pirmajām bēdām – šķiršanos no brāļa un dzīvi Pēterburgā. Bet pēc tam, it kā sev pašam, pielikdams punktu kaut kādam dzīves posmam, viņam teicu:

- Tagad es atrodos universitātes otrajā kursā un arī esmu galīgs matemātiķis. Bet manas nodarbības pat vēl līdz šim nav novedušas līdz sapratnei, kādu dzīvi es sev vēlētos, kur gribētu dzīvot, un vēl pat nesaprotu, kādu vietu izplatījumā vispār ieņem mana figūra.

Mēs stāvējām koridorā, un mans sarunu biedrs piedāvāja man ienākt viņa kupejā. Mūsu saruna – man pašam nemanot – pieņēma siltu, draudzīgu toni. Mani pārstāja mulsināt mana jaunā paziņas ārējais bargums, bet gluži otrādi, es sajutu it kā atpūtu un atvieglojumu. Manas domas sāka plūst mierīgāk; man ļoti gribējās uzzināt par Berlīnes un Londonas universitātēm, un es biju priecīgs pasēdēt kopā ar savu jauno draugu.

Bet man ļoti gribējās ieskriet pie Florencieša un pateikt viņam, ka es neizgāzos viņa uzdevumā un ka grieķis ir ļoti interesants cilvēks.

Tikko es gribēju pateikt, ka ieiešu uz brītiņu savā kupejā, kā atvērās durvis un uz sliekšņa es ieraudzīju Kon-Anandu. Viņš sacīja, ka Florencietis ir iemidzis un ka, ja man ir interesanti parunāties ar Illofillionu, viņš labprāt pasēdēs manā kupejā un pavaktēs Florencieša miegu.

Es jau labi zināju, cik cieši viņš guļ, un labprāt piekritu mainīties vietām ar Anandu uz kādu laiku.

Mēs turpinājām pārtrūkušo sarunu. Jo vairāk runāja Illofillions, jo vairāk es biju pārsteigts par viņa zināšanām, vērīgumu, un galvenais, viņa apkopojumu un secinājumu spēku.

Es pats arī nebiju apdalīts ar sintēzes spējām, labi orientējos loģikā, salīdzinoši daudz lasīju. Bet visas manas, par spožām nosauktās spējas likās man par nožēlojamām grabažām, nosviestām uz krāmu uzpircēja letes kopējā kaudzē, salīdzinājumā ar mana sarunu biedra domas un valodas skaidrību.

- Cik dīvaini es atkal šodien jūtos. It kā būtu iestājies jaunā universitātē un noklausījies brīnišķīgu lekciju kursu. Bet, ja jūs vēl izstāstītu man par studentu dzīvi, ar kuriem jūs kopā mācījāties, par viņu attīstības līmeni un interesēm – es teicu.

Un atkal ritēja mūsu saruna, pie tam mans sarunu biedrs savilka paralēles starp studentu dzīvi Grieķijā, Vācijā, Parīzē un Londonā, kuras viņam bija iespēja vērot.

101

Es tvēru katru vārdu. Viņš runāja tik vienkārši un tai pat laikā tik tēlaini, ka man likās, it kā es pats ceļotu kopā ar viņu, visu dzirdu un redzu paša acīm.

Kaislīgas alkas pēc zināšanām, alkas redzēt pasauli, cilvēkus, iepazīt to tikumus un paražas piepildīja mani līdz ekstāzei. Es pārstāju apzināties laiku un vietu, aizmirsu, ka visu savu izglītību biju ieguvis ar brāļa, nabadzīga krievu oficiera pūlēm, un nolēmu, ka noteikti apskatīšu visu pasauli un neatstāšu nevienu kaktu, tur nepabijis.

- Bet vai gribētos jums ceļot? – es izdzirdēju I. jautājumu. Kā no debesīm nokritis, es aptvēru, ka nekādi nevarēšu apbraukāt ne tikai

visu pasauli, bet pat savu dzimto Krieviju, tādēļ ka esmu nabadzīgs un līdz šim protu nopelnīt tikai grašus ar privātskolotāja un vēl tulka darbiem.

- Kaut arī es ļoti to vēlētos – ar nopūtām, es atbildēju. – Bet man neveicas ar ceļojumiem. Pēc piecu gadu prombūtnes no brāļa, kamēr es beidzu ģimnāziju un iestājos universitātē, es izrāvos visbeidzot pie viņa uz Āziju. Sapņoju ieraudzīt jaunu pasauli un jaunu tautu – un lūk, viss samežģījās. Arī brāli es tagad pazaudēju – es piemetināju klusu, atcerējies, ar kādu prieku es braucu uz tikšanos ar viņu tālajā K. un ar kādām bēdām atgriežos no turienes.

I. pieliecās pie manis, neparasti maigi palūkojās man acīs un tik pat klusu atbildēja:

- Es no visas sirds jūtu jums līdzi, draugs. Es arī pārdzīvoju tādu dzīves mirkli, kad pazaudēju visu, ko mīlēju, un visus, kurus mīlēju, vienā dienā. Bet mans stāvoklis bija bēdīgāks par jūsējo. Kad es pats, smagi ievainots, atguvos sevī, es ieraudzīju tikai atdzisušos savu mīļo un tuvo līķus. Bet, kas attiecas uz visiem maniem ideāliem, cerībām un mērķiem, patiesības meklējumiem un godu – tas viss tāpat bija noslaucīts no manas dvēseles un pārvērsts pīšļos, tādēļ ka slepkavas bija fanātiķi-liekuļi, kas nospēlēja draugu lomu...

Viņš paklusēja un turpināja ar vēl sirsnīgākā balss tonī: - Jūsu stāvoklis ir krietni labāks par to manas dzīves mirkli. Jūs vēl neesat

pazaudējis brāli, jūs esat tikai šķirts no viņa. Jūs vēl varat viņam palīdzēt un jau esat iesācis viņam palīdzēt. Es atbraucu ciemos pie Ali piecus gadus atpakaļ, atgriežoties no ceļojuma pa Indiju, un iepazinos pie viņa ar jūsu brāli. Ali izstāstīja man par viņa tīro autodidakta dzīvi – par lielu zinātnieku, un viņa pašaizliedzīgo uzticību tautas brīvībai. Tādas reti sastopamas īpašības krievu virsniekā, es atceros, mani dziļi aizkustināja. Un, kad es ieraudzīju jūsu brāli, viņa brīnišķīgā seja man pateica tik daudz, ka es uzreiz kļuvu viņam par uzticīgu draugu. Bet jūs zināt – no tādas īsas dzīves novērojumiem kā jūsējā – ka tādi

102

nedalīti, koncentrēti raksturi neprot atdot savas sirdis un draudzību pa pusei. Mēs bieži tikāmies ar jūsu brāli. Un tas biju es, kurš ar pastāvīgiem retu grāmatu sūtījumiem papildināja jūsu brāļa brīnišķīgo bibliotēku. Pārsteidzoši, ka klejojošā oficiera dzīve netraucēja viņam vadāt sev līdzi visur kastes ar grāmatām. Bet, kad viņš apmetās K., tad tur patiesi viņš savāca patiesu vērtību – viedā bibliotēku. Cik žēl, ka tas viss aizgāja bojā...

Atkal paklusējis, pavirzījies tuvāk man, viņš piemetināja: - Man pēc pieredzes ir zināms jūsu stāvoklis. Un to, ko es jums pateikšu,

es uzdrīkstos pateikt tikai tādēļ, ka pats esmu izgājis caur visiem skumjajiem cilvēka dzīves posmiem, no kuriem šobrīd ciešat jūs. Nedrīkst domāt, kā vienmēr domā jaunība, ka dzīve ir vērtīga galvenokārt ar to personisko laimi, ko tā sola. Neuzskatiet par jūsu stāvokļa sakni tagad ciešanas un briesmas, kuras jūs paciešat dēļ brāļa. Atmetiet personiskās jūtas un domas par sevi, domājiet par brāļa aizstāvēšanu, par darbu un enerģiju, kurus jums jāiegulda tagad un turpmāk, lai palīdzētu viņam izkļūt dzīvam un brīvam no desmitiem lamatām, kuras viņam izliks fanātiķi un cariskā valdība, kura neīpaši mīl domājošus oficierus. Ja jums arī neizdotos satikties ar brāli...

- Kā – es iesaucos šausmās, - jūs domājat ka viņš ir miris? - Ak, nē, es esmu pārliecināts, ka viņš ir dzīvs un ir jau Pēterburgā – viņš

atbildēja. – Es runāju tikai par pilnīgi iespējamu gadījumu, ka jums neizdodas tagad satikties ar brāli, un viņš nevarēs paņemt jūs sev līdzi.

- Ak, tas gan būtu šausmīgi. Pa veseliem pieciem gadiem es pavadīju ar viņu kopā tikai divus mēnešus, ja saskaita tās retās dienas, kad viņš atbrauca pie manis uz Pēterburgu. Es dzīvoju no cerībām. Beidzot piepildījās mans sapnis, man vajadzēja nodzīvot ar viņu vasaru un pat daļu no rudens – un atkal es esmu viens...

Ilgošanās, dusmas, protests valdīja pār mani. Man šķita, sveši cilvēki ir nostājušies starp mani un brāli. Aizrāva viņu citas tautas intereses, bet es, brālis-dēls, izrādījos pamests, aizmirsts un nevajadzīgs. Vētra, kaislību virpuļi plosīja manu sirdi! Greizsirdība, kā mežonīgi zirgi, vilka manas domas no viena notikuma pie otra, no vieniem cilvēkiem pie otriem...

Mans biedrs klusēja. Ilgi klusēju arī es. Visbeidzot dusmas sāka pieklust. Es pārstāju lauzīt savas rokas, un uzticība brālim, pateicība par viņa mīlestību un rūpēm ņēma virsroku pār mana egoisma un izmisuma rupjajām domām.

Es atcerējos brāļa seju tur, uz ceļa, zem milzīgā koka, kad Ali izsēdināja no ratiem Naļ. Tad mani pārsteidza man nepazīstama cilvēka seja, cilvēka ar

103

neparastu gribas spēku, kura uzacis sakusa vienā nedalītā līnijā. Un šis cilvēks nebija mans labsirdīgais brālis, kuru es pazinu. Tas bija svešinieks, kura enerģijas plūsma iet kā lavīna, noslaukot visu tās ceļā. Toreiz es biju vienkārši pārsteigts un neizdarīju nevienu secinājumu, kādu izdarītu jebkurš vairāk pieredzējis cilvēks. Bet, iespējams, ātrums un sekojošo notikumu neparastums apglabāja šo secinājumu manā apziņā, kurš man tagad kļuva skaidrs: es sapratu, ka es pilnīgi nemaz nezināju savu brāli, ka viss tas, ko viņš atdeva man – pilnīgam bārenim, cenzdamies atalgot mani par bērnības nabadzību bez mātes glāsta un maiguma – bija tikai maza mana brāļa apziņas daļa...

Un pēkšņi, kā mazs zēns, es sāku raudāt. Es sajutu sevi vēl vairāk vientuļu, brīnišķīgas ilūzijas piemānītu, kuru es pats sev izveidoju. Es uztvēru brāli-tēvu par to būtni, kas nedalīti piederēja man, kura vispirmās rūpes biju es un kurš visu savas dzīves vērtību saskatīja manī.

Līdz šim brīdim es uzskatīju, ka arī viņš, tāpat kā es, sāka un beidza savu dienu, iedams domās man līdzās un darot visas sadzīves lietas tikai tādēļ, lai kaut kāda laika perioda beigās satiktos ar mani un jau nešķirtos vairs visu dzīvi.

Tagad, milzīgā iekšējā cīņā, es saskatīju savā brālī aiz visām personiskajām ilūzijām cita, nepazīstama cilvēka seju. Es ieraudzīju veselu ar mani nesaistītu viņa interešu virkni, viņa saliedētību ar citiem, man tik tikko pazīstamiem cilvēkiem.

Un pirmo reizi manā apziņā pazibēja jautājums: „Kas vispār ir brālis? Un kurš ir īstais brālis? Kādu lomu spēlē cilvēku asins radniecība? Kas ir tuvāks: domu, jūtu, gaumju harmonija jeb arī vienotas izcelsmes pieķeršanās?”

Es nemanīju, ka asaras turpināja plūst pa manām acīm. Bet tagad tās bija jau vairs ne vētrainas, greizsirdīgas vilšanās asaras, bet manas asaras bija ieguvušas kaut kādu saldu pieskaņu. Ne tad es priekšlaicīgi apglabāju bērnišķīgo un skaisto, ne tad es pārplēsu sevī vecos ieradumus uztvert cilvēkus kā atbalstu personiski man – es it kā ieaugu jaunā un vēl svešā man vīrieša ādā, kur vārdi „māte, „tēvs” un ar tiem saistītais maigums atgāja otrā plānā. Ne tad es saldi sapņoju par ģimeni, kuru nepazinu visu dzīvi, kurā man pašam jākļūst par atbalstu.

Grūti ir izstāstīt tagad par tiem jaunekļa pārdzīvojumiem. Bet, šķiet, ka vienu no rūgtuma pilieniem pievienoja apzināšanās, cik es esmu jauns, cik puicisks un nepieredzējis dzīves lietās un cik es esmu neaudzināts.

Es pieliku visas pūles, lai apturētu asaras. Bija apkaunojoši raudāt tik nevaldāmi sveša cilvēka priekšā. Un kad domas pārgāja no žēluma pašam pret

104

sevi uz brāli, un es atcerējos atkal Ali vēstuli un nesenos Florencieša vārdus. Es noslaucīju asaras un, neskatīdamies uz savu pavadoni, klusi sacīju:

- Piedodiet man, es nespēju savaldīties. Es gaidīju parasto, var būt pat draudzīgo līdzjūtību. Bet tas, ko es izdzirdēju,

vēl reiz parādīja man, cik slikti es orientējos cilvēkos. - Ne reizi dzīvē es raudāju tik pat rūgti, kā raudājāt tagad jūs. Un ticiet,

bērnību mēs visi apglabājam neviegli. Mīlestības un skaistuma ilūzijas, kuras veido mūsu iztēle, plosa mūs tik ilgi, kamēr mēs paši neiekarojam pilnīgu brīvību no tām. Un tikai tad brūk mūsu iluziorās vēlmes par jebkādu skaistumu ārpusē, kad mūsos atdzīvojas viss tas brīnišķīgais, ko mēs nesam sevī. Visi bēdu, zaudējumu un vilšanās grūdieni māca mūs saprast, ka laime nav nosacītās ilūzijās. Tā dzīvo tikai brīvā labprātīgā darbā, kas nav atkarīgs no apbalvojumiem un uzslavām, kurus mums par tiem dāvās. Tajā darbā, kuru mēs ienesam savā ikdienā, kā mīlestības un prieka darbu, atdodot to lai nostiprinātu un uzlabotu cilvēku dzīves, viņu labumu un laimi.

I. apskāva mani un sāka stāstīt man savu dzīves stāstu. Atjēdzies no dziļas bezsamaņas, viņš ieraudzīja sevi guļošu asinīs starp draugiem un radiniekiem. Bija aizgājis bojā viss ar ko viņš bija kopš bērnības saistīts; viņš nezināja, kur viņam iet, ko darīt, visa viņa ģimene bija nogalināta. Viņš atcerējās, ka viņam bija veca aukle, kura dzīvoja kalnos, netālu no tās ielejas, kur atradās viņa vecāku māja. Bet viņš nezināja, kādai politiskajai partijai viņa bija pievienojusies. Var gadīties, arī viņu ir nogalinājuši tāpat, kā vairākas šīs ielejas ģimenes viņu vakardienas domu biedri, bet šodienas ienaidnieki.

Bet apdomāties nebija laika. I. nogāja līdz jūrai, izpeldējās, pārģērbās svešās drēbēs, kāda pazaudētās vai pamestās jūras krastā, un sāka iet, asarām plūstot, pa vientuļu taku uz citu salas daļu pie vecās aukles.

- Es jūs nevēlos nogurdināt ar savas klaidoņa dzīves detaļām – turpināja I. – Īsi pateikšu, ka ar večiņas palīdzību un viņas naudu es uzkāpu uz tvaikoņa un devos uz Romu, kur viņai bija dēls, talantīgs juvelierizstrādājumu meistars, kā viņa man sacīja. Uz tvaikoņa es, visdrīzākais, būtu nomiris no bada un bēdām, ja mani nebūtu atradis jau jums pazīstamais Kon-Ananda. Kādā no naktīm, jau pilnīgi pārguris no drudža, pusapziņā, es sadzirdēju virs sevis sarunu itāļu valodā, kuru es lieliski pazinu pateicoties savai auklei, dzimušai itālietei. Jauna, skanīga un brīnišķīga balss sacīja:

- Kas tas? Kā šeit gadījies guļošs puika? Cita, spēcīga un rupja, it kā negribot caur zobiem izkāsa vārdus:

105

- Kāds tad tas puika? Tas ir īsts vecis, nāvīgi piedzēries. Man trūka spēka, kaut arī es ar visu dvēseli gribēju iekliegties, ka es neesmu

piedzēries, ka es mirstu no bada un aukstuma un lūdzu palīdzību. Es jau gatavojos mirt, un tikko kā pazibējusī un tūlīt izdzisusī cerība uz glābiņu likās man vēl viena likteņa paņirgāšanās par mani. Smagi klaudzošie soļi devās prom, aiznesdami rupjās balss ņurdēšanu. Es domāju, ka arī otra balss apklusīs tāpat tālumā, kad pēkšņi maiga, spēcīga roka pacēla manu galvu, un rūgts „Ah” atskanēja, kā vaids, virs manis.

Acis aiz vājuma atvērt es nevarēju. Noliecies pār mani nepazīstamais skaļi kaut ko iekliedzās savam pavadonim. Tas negribot, tik tikko vilkdams kājas, atkal pienāca pie viņa. Pavēlošais jaunās balss tonis, kurā bija sadzirdama nesalaužama griba, acumirklī izmainīja burkšķa noskaņojumu.

- Tūlīt dodies pēc nestuvēm un ārsta, vecais sliņķi. Tā tu uzraudzīji mūsu mantas kravas tilpnē, ka neredzēji, kā šeit mirst cilvēks.

- Vainīgs, kungs, šis zaglēns droši vien šeit tikko ielavījās. Es visu laiku pārbaudīju lādes, viss bija kārtībā.

- Pārstāj bezjēdzīgo muldēšanu. Kāds viņš zaglēns? Tas taču ir vājš bērns! Mirklī – nestuves un ārstu! Vai arī tu atkal nobaudīsi manu nūju.

Kur palika kopā papēžus sacirtušās kājas? „Tieši tā”, – izrunāja kalps griezīgā basā un aizskrēja tā, kā es pats nespētu, kaut skrēju es, vesels būdams, labi.

- Nabaga zēns – sadzirdēju es virs sevis to pašu iejūtīgo balsi. Un tik ļoti tā bija maiga, šī balss, kā mātes glāsts, tā iekļuva manā sirdī, un degošas, kā uguns, asaras plūda pār maniem vaigiem.

- Vai tu mani dzirdi, nabadziņ? Es gribēju atbildēt, bet tikai vaids izrāvās no manām pamirušajām lūpām,

mēli pakustināt es nespēju, tā, gandrīz kā miris, sauss, raupjš svešķermenis, man nepakļāvās.

- Es izglābšu tevi, izglābšu, lai ko tas arī neprasītu – turpināja runāt svešinieks. – Mans tēvocis ir ārsts...

Bet tālāk es jau vairs neko nedzirdēju, es iekritu bezdibenī. Kad es atmodos, es ieraudzīju sevi plašā, gaišā istabā. Logi bija atvērti, gulta

bija tik mīksta un tīra. Es padomāju, ka esmu mājās. Atmiņa bija aiznesusi visu šausmīgo, ko biju pārdzīvojis, un es sāku gaidīt, ka tūlīt ienāks mamma, sāks mani maigi bārt par slinkumu. Viņai bija ieradums runāt ar mani vācu valodā, kaut viņa bija grieķiete. Bet viņas māte bija vāciete, un viņa bija pieradusi pie šīs valodas, kā pie savas dzimtās.

106

Es joprojām gaidīju viņas mīļo: „Lollion”, bet viņa kaut kā ilgi nenāca. Tad es nolēmu viņu pabaidīt, kā es to reizēm izstrādāju agrā bērnībā, kliegdams pilnā rīklē, bet viņa izlikās, ka ir šausmīgi nobijusies, salika lūdzoši savas apburošās rokas un ļoti smieklīgi sacīja vācu valodā:

- Ak, mednieka kungs, krokodils mani tūlīt aprīs. Lūdzu, nezaudējiet laiku kliedzienam, nogaliniet to steidzīgāk.

Es iekliedzos, kā man likās, pilnā balsī, bet iznāca ļoti vāja skaņa, kas vairāk līdzinājās ilgam vaidam.

- Nu, lūk arī viņš pamodās – man no aizmugures atskanēja balss. - Tēvoci, jūs neesat dakteris, bet brīnumdaris. Ar šiem vārdiem pie manas gultas pienāca divi man pilnīgi sveši cilvēki. Viens

no viņiem, kā jūs protams pats nopratāt, bija Kon-Ananda, kuru jums nemaz aprakstīt nevajag; otrs bija vēl ne vecs, bet daudz vecāks par viņu.

Laipnā sejas izteiksme, maigās brūnās acis, un kaut kāda neparasta dižciltība, manieres, manis vēl neredzētas, uzreiz paskaidroja man, ka šis cilvēks ir no tās augstākās sabiedrības, par kuru raksta romānos, bet kura ir nepieejama vidējās šķiras cilvēkiem. Es sapratu, ka pirmo reizi redzu augstmani.

- Nu, draudziņ, tagad mēs varam būt mierīgi, ka tu dzīvosi kā pilnīgi vesels cilvēks – sacīja augstmanis itāļu valodā. – Vai tu nevari izstāstīt man, kas šodien ir par dienu?

Es skatījos uz viņu, pilnīgi neko nesaprazdams. Atmiņa vēl nebija man atgriezusies. Viņš ielēja glāzē kaut kādu šķidrumu, kurš diez gan spēcīgi smaržoja, un palīdzēja man to izdzert. Es paskatījos Anandas sejā un, protams, neatpazinu viņā manu glābēju. Mani atkal uzveica miegs.

Kad es atkal pamodos, man izlikās, ka blakus gultai sēž sievietes figūra. Es padomāju, ka tā ir mamma, bet šoreiz es jau atcerējos par savu pirmo pamošanos un tādēļ nemaz nebiju pārsteigts, kad ieraudzīju Anandu.

Es nespēju neko skaidri apzināties un mehāniski ierunājos vācu valodā: - Es tikko kā redzēju mammu. Kādēļ gan viņa aizgāja? - Viņa bija ļoti nogurusi – atbildēja viņš man. – Ja es jums neesmu ļoti

nepatīkams, tad atļaujiet man jūs pabarot ar pusdienām. Kaut, brīdinu jūs, ka nosaukt par pusdienām to, ar ko es jūs barošu, nevar. Dakteris ir ļoti stingrs, un jums ir atļauts ēst tikai šķidras putras un ķīseļus.

Viņš palīdzēja man apsēsties gultā, un, lai cik arī uzmanīgi viņš to nedarīja, es gandrīz nenokritu bezsamaņā. Viņš ātri iedeva man vīna malku, un drīz pusdienas bija pabeigtas, bet viņam nācās barot mani no karotītes.

107

Tāda mana dzīve turpinājās aptuveni mēnesi. Un cik reižu es neprasīju par māti, viņa vienmēr gulēja, vai arī bija nogurusi, vai arī aizbrauca pēc iepirkumiem. Uz maniem jautājumiem, kam pieder šī istaba, viņš vienmēr atbildēja: „Jums”. Es reiz kaut kā pavaicāju, kādēļ aukle nebrauc ciemos pie manis. Viņš atbildēja, ka, ja es atceros adresi, viņš tai uzrakstīs, lai viņa atbrauc.

- Kā gan es varētu neatcerēties aukles adresi? – es ar sašutumu sacīju. – Tas būtu tas pats, it kā kad es būtu aizmirsis savas mātes adresi.

Es tūlīt nodiktēju viņam aukles adresi, lūdzot, lai rīt pat viņa mani apciemo. Viņš iesmējās un sacīja, ka, ja sadabūs lidojošo paklāju, noteikti aizlidos viņai pakaļ pats. Un šeit es atkal neko nesapratu.

Pagāja vēl nedēļa; dažas reizes mani apciemoja augstmanis-dakteris un atļāva piecelties. Tā bija īsta komēdija, kad es ar Anandas palīdzību pamēģināju pirmo reizi piecelties. Augumā savos piecpadsmit gados es biju ļoti liels, bet par slimības laiku es tā izaugu, ka pārsteidzu pat dakteri.

- Vai tad drīkst tik ātri augt, draudziņ? – viņš man sacīja, smiedamies. – Ja tu tā turpināsi, tevi neviens, pat aukle, vairs neatpazīs.

Šoreiz es kaut kā aptvēru, ka laiks bija pagājis diezgan daudz, bet aukles joprojām nav, un mamma arī slēpjas. Es paskatījos uz dakteri. Bet viņš, it kā nemanīdams manu lūdzošo skatienu, palīdzēja man uzvilkt halātu, un abi viņi ar Anandu aizveda mani līdz logam, kur augsts krēsls ar kāju balstu atradās tā, ka sēžot tajā, es varēju baudīt skatu aiz loga.

Es skatījos neatraujami uz priekšu uz jūru tālumā, skatījos uz dārzu, kas aizvijās līdz jūrai, neatpazīdams ainavu, un nespēju neko saprast. Es pavaicāju dakterim, kādēļ es šeit dzīvoju? Mana māja taču atrodas ielejā pie pašas jūras, bet šeit, augstu kalnā, es nekad neesmu bijis un nepazīstu šo vietu.

Daktera seja bija ļoti nopietna, kaut arī ļoti mierīga. Viņš paņēma manu roku, turot to, kā skaitīdams pulsu, bet es biju pārliecināts, ka viņš neskaitīja pulsu, bet gribēja iedot man daļu savas enerģijas un možuma.

- Ja tu vēlies redzēt aukli – viņš klusām teica, ar brīvo roku glāstīdams man matus, – es varu viņu pasaukt. Bet es gribēju tev pateikt, manu zēn, ka tu jau esi gandrīz vīrietis, bet aukle tava ir veca un vāja. Viņai, iespējams, nāksies, paziņot tev kaut ko nepatīkamu. Centies būt mierīgs, domā, kā atvieglot viņai šo grūto brīdi. Aizmirsti par savām bēdām, ja tās tevi satrieks, centies tikai nepielaist sevi līdz asarām, lai večiņa redzētu, ka viņa ir izaudzinājusi vīrieti, nevis bābieti biksēs.

108

Viņš pagriezās pret durvīm un pateica kādam itāļu valodā, lai atved manu aukli. Pēc tam, atkal ieņēmis iepriekšējo stāvokli, sāka maigi glāstīt manus matus, klusi sacīdams:

- Viss dzīvē kustās, manu zēn. Cilvēka dzīvē nevar būt ne mirkli apstāšanās. Virzoties pa saviem darbiem un tikšanām, cilvēks aug un nepārtraukti mainās. Viss, ko sevī nes apziņa kā loģisku domu, viss mainās, paplašinoties gudrībā. Ja cilvēks neprot viedi uzņemt savus mainīgos apstākļus, neprot kļūt par to virzošo spēku – tie viņu nospiedīs, kā sals izspiež sēņu dzīvi, kā sausums iznīcina pelējuma dzīvi. Un protams, tas cilvēks, kurš neprot – mainoties pats – nest viegli un vienkārši uz saviem pleciem jauno apstākļu dzīvi, līdzināsies sēnei vai pelējumam, nevis radošai, norūdītai un cīņā pieaugošai radošai domai.

Es klausījos un kāri uzsūcu katru viņa vārdu, nenovēršot no viņa acis. Labsirdīgā viņa seja un maigi manus matus glāstošā roka burtiski pārsūtīja man mīlestību un vīrišķību. Es pēkšņi apzinājos, ka man blakus stāv draugs, tāds dižens draugs, kura roka ir ne tikai balsts man šajā mirklī, bet tās stiprums ir tāds, ka visa mana dzīve nevar atsvērt mīlestības plūsmu, kura deg šajā cilvēkā.

Kaut kāda gandrīz bijīga dzīvinoša prieka, pateicības sajūta, nekad agrāk manis neizjusta, pārliecība un vīrišķība mani piepildīja. Es pieliku pie lūpām mani maigi glāstošo roku, noskūpstīju to un viņam atbildēju:

- Es vienmēr centīšos būt vīrišķīgs. Ak, kā man gribētos būt tādam kā jūs, labsirdīgam, gudram un spēcīgam. Cik man jums blakus ir savdabīgi labi. Es burtiski izaugu un viss izmainījos.

Viņš apskāva mani, piespieda sev klāt, noskūpstīja uz pieres un sacīja: - Esi tagad vīrišķīgs. Kā tu pārnesīsi tikšanos ar aukli, tieši tā tu sāksi savu

jauno dzīvi. Ar šiem vārdiem viņš mani atstāja, un pēc minūtes istabā ienāca aukle. Viņa bija veca vispār, bet to, ko es ieraudzīju tagad – tās bija pilnīgas

drupas. Bet cik ļoti mani pārsteidza viņas āriene, tik pat, visdrīzākais, viņu šausmināja pārmaiņa manī.

Nepaspēja viņa pienākt man klāt, ka pasvieda gaisā rokas, iekliedzās, ieraudājās, nostājās uz ceļiem pie mana krēsla kāpšļa, satvēra manas rokas un tā sāka raudāt, ka vīrišķība manā sirdī kusa kā vasks.

Kaut arī es izaugu zemē, kur tautas eksaltētās jūtas viegli izpaudās kliedzienos un žestos, kaut es no bērnības es pazinu tīri itālisko, īpaši raksturīgo manas aukles eksaltāciju, kas uzliesmoja kā sērkociņš uzreiz košās liesmās un

109

tik pat ātri nodziestošu, bet šoreiz viņas raudās bija tik daudz rūgtuma un izmisuma, ka es nevarēju atrast vārdus, lai viņu nomierinātu. Starp viņas vaimanām es spēju atšķirt, kā piedziedājumu: „Mans nelaimīgais zēn! Mans dārgais bārenīti, tev nav pat dzimtenes”.

Kaut kādas nedzidras atmiņas sāka mani nospiest. Domas, kā smagi dzirnakmeņi, smagi griezās un kļuva burtiski sajūtamas. Līdz šim es atceros sajūtu galvā, neparasti savdabīgu, kādu es nekad vairs dzīvē nepazinu. Man likās, ka es jūtu, kā manās smadzeņu puslodēs notiek kaut kāda tīri fiziska kustība, kuru es uztvēru par smagi kustošām domām. Droši vien, visas asinis aizplūda no sirds uz galvu: es sajutu spēcīgas sāpes sirdī, kā garas adatas dūrienu, un pēkšņi, uzreiz – kā zibens liesmā nomirdzējušu – es atcerējos visu.

Nezinu, vai es pazaudēju apziņu šajā mirklī, bet skaidri sapratu, ka visas pārdzīvotā ainas, vienu pēc otras, es redzēju skaidri un precīzi...

Kad es atkal spēju uztvert, es ieraudzīju sev blakus Anandu un tikai tagad sapratu, ka tas bija viņš, kurš tvaikoņa kravas tilpnē čukstēja: „Es tevi izglābšu, puika”.

Ananda skatījās uz mani vērīgi un pasniedza man kaut kādu dzērienu. Es izdzēru un sacīju viņam:

- Pateicos jums. Pateicos par dzīvību, kuru jūs man izglābāt. Nē, nevajag – es pastūmu malā viņa roku ar jaunām zālēm, – tagad jau vairs nekādas zāles nespēs mani izārstēt, bet tas jūsu un jūsu tēvoča rūpju un mīlestības piemērs kuru es šeit atradu, pret svešu, pamestu cilvēku. Es nesaprotu, kādā veidā es visu aizmirsu. Es tikai tad visu atcerējos, kad aukles balss un viņas vaimanas atgrieza mani bērnībā. Un, kad es izdzirdēju, ka man nav pat dzimtenes, es atcerējos uzreiz visu.

Es nespēju vēl ilgu laiku saņemt sevī spēkus; mana elpošana kļuva tik smaga, it kā manas plaušas nospiestu astmas lēkme. Ananda pierunāja mani izdzert kaut kādus pilienus, uzlika uz bļodiņas dzeltenas, sausas zāles šķipsnu un aizdedzināja to. Drīz tā sāka kūpēt, izplatīdama spēcīgu aromātu, un man palika vieglāk.

- Kur es tagad atrodos? Šī ir jūsu māja? – pavaicāju es Anandai. - Šī ir Sicīlija – viņš man atbildēja. – Jūs šeit esat pilnīgā drošībā. Šī ir

daktera māja. Jūsu dzimtenē sacēlušos partiju slaktiņš vēl nav beidzies un nelaimes turpina birt pār ne pie kā nevainīgiem cilvēkiem. Fanātiķi-politiķi nogalina ne tikai viens otru, bet pat ārzemniekus, kas draud izvērsties par karu jūsu zemē. To visu jūs ļoti detalizēti uzzināsiet no avīzēm, kuras es jums

110

saglabāju. Jūs slimojat jau vairāk par diviem mēnešiem. Un visu pirmo mēnesi mans tēvocis katru dienu baidījās, ka viņam neizdosies izraut jūs no nāves ķetnām. Bet divas nedēļas atpakaļ viņš precīzi noteica dienu, kurā jums atgriezīsies apziņa. Kādu laiku viņš baidījās par nepilnīgu jūsu apziņas atgriešanos. Un atmiņas zudums varēja vispār izplatīties pār visu jūsu domu gājienu. Tikšanos ar aukli viņš uzskatīja par lūzuma punktu, kā arī notika patiesībā.

Tālāk viņš izstāstīja man detalizēti, kā es tiku nogādāts viņu kajītē, kā viņi abi ar tēvoci dežūrēja pēc kārtas pie manas gultas un kā bezapziņā un pa murgiem es viņiem vairākas reizes izstāstīju visu manu stāstu, līdz pat uzkāpšanai uz tvaikoņa. Viņš pavaicāja man, vai es neatceros, kādā veidā es nokļuvu kravas tilpnē. Es neatcerējos, vai, visdrīzākais, pat nesapratu, kur bija tā kravas tilpne. Bet atcerējos, ka meklēju vietu, kur noslēpties no cilvēkiem un izraudāt savas bēdas.

- Tālāk mans stāsts izvērtās vienkārši – turpināja I. – Es nestāstīšu jums, cik reižu manā sirdī rindojās izmisuma, sašutuma un bezcerīgu bēdu vētras. Cik reižu es plosīju savu labvēļu un aukles sirdis ar mežonīgām asarām. Pateikšu tikai, ka katra no manu dusmu lēkmēm neizraisīja manos jaunajos draugos ne sašutumu ne pārmetumus. Pakāpeniski pastāvīga glāstu un augstas kultūras atmosfēra sāka arī mani ievadīt izturības gultnē. Es pēc piemēra sapratu, cik es esmu neaudzināts, kā izturos nesmalkjūtīgi, izjaukdams kluso manu glābēju dzīves ritmu, kas bija pilnībā aizpildīta ar daktera zinātnisko darbību un disertāciju, kuru tajā laikā rakstīja Ananda.

Es jau varēju iziet laukā, klaiņoju pa dārzu, pat nogāju līdz jūrai. Bet lasīt dakteris man neatļāva, sakot, ka ja kaut viena nedēļa aizritēs bez asarām, viņš atļaus man lasīt. Vēlme sākt lasīt un mācīties bija tik liela, ka es norūdīju raksturu un ne reizi viņu klātbūtnē neizrādīju savas bēdas, uzticot tās tikai spilvenam naktī.

Reiz svētku dienā dakteris lika apsedlot zirgus, un mēs devāmies ar viņu izbraucienā, lai es varētu papriecāties par Sicīlijas skaistumu. Daba man izlikās brīnumaina kā pasakā.

Pa ceļam dakteris pavaicāja man, vai es labi pārzinu savas dzimtenes vēsturi. Sev par kaunu, es biju spiests atzīties, ka to nezinu nemaz. Atgriežoties no pastaigas dakteris ieveda mani savā kabinetā, kur atradās tik daudz grāmatas, ka es pat apsēdos no pārsteiguma. Ne tikai sienas bija ar tām aizkrautas, bet caur visu istabu gāja plaukti līdz grieztiem ar grāmatām,

111

veidodami šaurus koridorus, katrā no kuriem atradās pārbīdāmās kāpnītes. Dakteris iegāja vienā no grāmatu koridoriem un sameklēja man Senās Grieķijas vēsturi vācu valodā.

Kopš tās dienas sākās mana apmācība. Katrs no maniem jaunajiem draugiem atrada iespēju atrauties no savām nodarbībām, lai nodarbotos ar mani. Es centos mācīties no visa spēka, tā, ka manai vecajai auklei nācās sūdzēties par savu vientulību, un tikai tas piespieda mani pamest manas grāmatas un mācības un doties ar viņu uz jūru.

Es atklāju sevī dotības uz matemātiku, un man pa jokam iedeva iesauku „Eklīds”. Tā arī mani sauca mani skolotāji, viena aukle sauca mani par Lollionu.

Seši darba un klusas dzīves mēneši izārstēja mani pilnībā. Izaugu es vēl garāks, bet paliku joprojām tik pat izkāmējis, un manas bēdas tā pat grauza manu sirdi.

Reiz pie pusdienām dakteris sacīja, ka pēc nedēļas viņam vajag doties uz Romu, tur nodzīvot mēnesi, bet pēc tam doties uz Berlīni veselā darbu virknē.

Es neizlēmīgi paskatījos uz Anandu, tas maigi man pasmaidīja, bet klusēja. - Kas tevi kavē? - atkal pavaicāja man dakteris. – Vai tiešām tev negribas

redzēt pasauli, par kuru tu esi tik daudz lasījis pēdējā laikā. - Man ļoti gribās redzēt pasauli, it īpaši Romu. Bez tam, es būtu ļoti

priecīgs būt jums noderīgs un kaut kā atmaksāt par visu to, ko jūs manā labā izdarījāt. Bet es baidos, ka nespēšu būt jums tāds sekretārs, kāds jums nepieciešams. Tomēr es centīšos būt jums godīgs un uzcītīgs kalps. Un vēl mani mulsina – es turpināju, – kā pārcietīs šķiršanos no manis aukle? Bez manis viņai nav neviena.

- Viņai ir dēls Romā. Mēs viņu tur aizvedīsim. Kad atgriezīsimies, tu jau pratīsi orientēties vilcienos un maršrutos, aizbrauksi pēc viņas uz Romu un atvedīsi šeit atpakaļ. Izlem. Piedevām tev vēl vajadzēs kādreiz iziet dzīvē un iegūt sistemātisku izglītību. Šī ceļojuma laikā tu varēsi izvēlēties pēc patikas vietu, kur gribēsi mācīties, bet par tālāku nākotni nav vērts pat domāt.

Lai nobeigtu īsos vārdos manu – no šī brīža laimīgo – dzīves stāstu, piemetināšu, ka pēc dažām dienām mēs ar dakteri un aukli aizbraucām uz Romu, un tur viņu atstājām. Jūs pats saprotat, ko es piedzīvoju, iepazīstoties ar šo pilsētu, ar tās pieminekļiem, galerijām, muzejiem utt. Tūkstošiem reižu es svētīju savu aukli par itāļu valodas zināšanām, skraidīdams pa pilsētu izpildot daktera rīkojumus.

112

Mēs nobraucām, klejojot pa dažādām vietām, ne divus mēnešus, bet veselu pusgadu. Lai turpinātu savas nodarbības regulāri, es sev sameklēju Berlīnes ģimnāziju programmu un, katru rītu ceļoties sešos, gatavojos nokārtot eksāmenus par septiņām klasēm.

Reiz es padalījos ar savu ideju ar dakteri. Viņš pārbaudīja manas zināšanas, palika ar tām apmierināts un ieteica atgriezties mājās. Tur pamācīties vēl ar Anandu un uzreiz nokārtot atestātu Haidelbergā, kur Ananda aizstāvēs savu disertāciju un nodzīvos ne mazāk par gadu.

Es ar pateicību pieņēmu šo piedāvājumu. Es devos no Vīnes caur Venēciju atpakaļ uz Romu, bet viņš uz savu īpašumu Ungārijā, sakot, ka dzīvos tur gadu vai divus un mēs ar Anandu un aukli aizbrauksim uz turieni vasaras brīvdienās.

Kopš tā laika tā arī ritēja mana dzīve. Es daudz mācījos un ne mazums redzēju savā dzīvē: ceļoju pa Ēģipti un Indiju, redzēju daudz dažādus viedos un zinātniekus, aktierus un gleznotājus, bet dižāku par dakteri es nesastapu nevienu. Nejauši daktera uzdevums mani saveda kopā ar Ali un Florencieti, kuros es ieraudzīju zināšanu spēku, labsirdību un godu, kas nepiekāpās to priekšā, kādi piemita manam dižajam draugam-dakterim. Ciešā draudzība, kas viņus visus sasaistīja savā starpā bija atvērta arī man ar Anandu.

Tagad savā stāstā es jau pietuvojos tam draudzības periodam ar Ali, kad es atbraucu ciemos pie viņa uz K. un iepazinos ar jūsu brāli. Jūs, protams, labāk par mani ziniet jūsu brāli. Es tikai varu sacīt, ka viņa gara spēks, griba, mīlestība pret cilvēku, milzīgais prāts un zināšanas novieto šo oficieri-autodidaktu, kurš nodzīvojis visu savu dzīvi pa nomalēm, augstāk gandrīz par visiem tiem, ko es sastapu dzīvē un gandrīz blakus tiem maniem dižajiem draugiem, par kuriem es jums stāstīju.

Nekautrējieties esot kopā ar mani. Es pats esmu pārdzīvojis visas ciešanas; es pazīstu cilvēka bēdu bezdibeni, un mana sirds, reiz sadegusi sērās, nevar nosodīt satikto cilvēku vai nomākties ar viņa bēdām vai asarām. Es esmu iemācījies saskatīt cilvēkā brāli.

Vēl ilgi turpinājās mūsu saruna; mēs palaidām garām brokastis, un tagad mūs jau sauca pusdienās.

Es aizmirsu par sevi, savu dzīvi. Tēlainais I. stāsts – kā ar griezni viņš izgrieza epizodes, tik skaidri bija viņa vārdi un domas – aizrāva mani cita zēna dzīves virpulī, daudz nelaimīgākā, par mani.

I. piedāvāja man nomazgāties un doties pusdienās. Es neiebildu, saprazdams, ka visvieglāk mums abiem būs tagad klusējot pasēdēt pie ēdiena.

113

Kad mēs atgriezāmies savā vagonā, tad atradām Anandu un Florencieti sarunājoties koridorā ar kādu no pasažieriem.

Es tā nopriecājos par Florencieša sastapšanu, it kā veselu gadu nebūtu viņu redzējis. Vēlreiz es sapratu, cik nedalīti, ar visu vientuļas sirds degsmi es biju viņam pieķēries pa šo īso laiku. Viņš priecīgi pastiepa man abas rokas, kuras es paspiedu savējās.

- Kā es bez jums nogarlaikojos – es smiedamies sacīju. - Bet es tā cerēju tev izpatikt, tādēļ, ka vēl neesmu iemācījies gulēt pa

tavai gaumei – viņš man atbildēja, arī smiedamies. – Bet tu esi ne īpaši laipns atteicībā uz I., – viņš turpināja, smejoties. – Es ceru, Eklīd, ka tu nenomocīji manu brālīti ar matemātiku?

- Nē, nē, jūsu draugs I. tā palīdzēja man ar mūsu sarunu, ka tagad es esmu kļuvis gudrāks uzreiz par gadiem divdesmit! – es iesaucos.

Visi iesmējās. Florencietis, apskāvis mani aiz pleciem, sataisīja smieklīgo lorda Benedikta grimasi, un pavaicāja:

- Nevar būt, ka manā sabiedrībā tu stāvēji uz vietas vai pat kļuvi muļķāks? Es atkal sajutu, kā vajag sekot katram vārdam, nopūtos un, nezinādams ko

atbildēt, pavērsu acis uz I. Viņš tūlīt pat pateica Florencietim, ka visiem ir zināms viņa neatkārtojamais florenciskais talants ķert cilvēkus aiz vārdiem. Bet, ka viņš, Eklīds, ne velti ir labāks matemātiķis par viņu un vienreiz noteikti noķers pašu Florencieti smalkāk, kā viņš mani tagad.

Es piedāvāju Florencietim noorganizēt viņam pusdienas kupejā, uz ko īpaši priecīgi atsaucās izsalkušais Ananda. Un es devos pie pavadītāja demonstrēt savu administratora talantu.

Drīz kupejā tika pasniegts labākais veģetārais ēdiens, kāds tikai bija atrodams vilcienā. Un mēs ar I. – kaut arī tikko paēduši – arī ņēmām zināmu dalību tajā.

Mums bija palicis līdz Maskavai ko braukt tikai vienu nakti, un agri no rīta es varēju cerēt ieraudzīt brāli. Es tā iegrimu domās par priekšā stāvošās tikšanās prieku, tik dzīvi iedomājos, kā tagad pa jaunam skatīšos uz viņu, ka pārstāju ievērot un dzirdēt pilnīgi jebko no tā, kas man apkārt.

Pēkšņi kaut kas slapjš manās rokās, kuras es turēju saliktas uz galda savā priekšā, lika man notrīcēt. Florencietis bija samitrinājis salvetes gabaliņu ūdenī un uzlicis man uz rokām. Es atjēdzos, pacēlu acis un uzreiz pat apjuku. Trīs pāri pilnīgi atšķirīgas pēc nokrāsas un formas un absolūti vienādas pēc vērīguma acis, lūkojās uz mani. Es tā apjuku, kad visi iesmējās, ka nosarku līdz matu

114

galiem, kļuvu nervozs un gandrīz nesadusmojos. Bet draugu smiekli bija tik labsirdīgi, un, droši vien, es sastādīju ļoti komisku ainu, aizsapņojies tik spēcīgi, ka arī pats sāku smieties, atcerējies, ka es taču esmu „Ļovuška – ķer vārnu”.

- Sapņi par Maskavu, Ļovuška – sacīja Florencietis, – ir lieta likumīga un ļoti nepieciešama. Bet tev noteikti vajag tā noskaņot sevi, lai nevis personiska laime no tikšanās ar brāli būtu par mērķi, bet tava palīdzība viņam.

Mani atkal pārsteidza, ka viņš nolasīja manas domas. Kad es viņam pateicu, ka esmu pārsteigts par viņa spēju atbildēt uz neizteiktiem jautājumiem, viņš apgalvoja, ka tajā ir tieši tik pat maz brīnuma, kā viņa nakts sarunā ar pavadītāju. Un viņš izstāstīja man, ka pavadītāja sieva ir dzīva, ka Samārā viņš saņēma atbildi uz savu telegrammu.

Es sajutu cik virspusēja ir mana uzmanība pret cilvēkiem, salīdzinot ar Florencieša dziļo uzmanību pret tiem. Es pat biju aizmirsis par pavadītāju un viņa sirdēstiem.

Manu trīs jauno paziņu starpā izraisījās saruna par priekšā stāvošajām darbībām Maskavā. Florencietis nešaubījās, ka mūsu atrašanās tur tiks fanātiķu no K. apgrūtināta, ka visas savas pūles viņi veltīs tam, lai dabūtu ciet mani ar mērķi izspiest, kur atrodas mans brālis un vai Naļ ir viņa nolaupīta. Ka leģendai par sadegušajiem cilvēkiem brāļa mājā sekotāji vai nu netic, vai arī paši sadedzināja tur kādu aiz atriebības un naida, izmantojot gadījumu. Tādēļ viņš piedāvāja apstāties kādā no viesnīcām visiem kopā. Man ar Florencieti ieņemt vienu numuru, bet abās tā pusēs apmesties Anandai un Eklīdam. Viņš iedeva man pašu stingrāko norādījumu vienam nekur neiet un viesnīcā turēties tikai kopā ar kādu no viņiem trim. Es ne gluži sapratu, kādā veidā man var draudēt nelaime, bet apsolīju visu izpildīt tā, kā pavēlēja Florencietis.

Laiks, nemanot, aizritēja līdz naktij. I. stāstīja kaut ko no saviem ceļojumiem pa Indiju; Ananda izstāstīja par šausmīgo reliģiskā kara nakti S., kura liecinieks viņš bija un kur viņam izdevās izglābt vienu no vajātajām sievietēm, notiesātu uz nomētāšanu ar akmeņiem.

Iestājās nakts. Es aizgāju gulēt agrāk par visiem, jūtot pārgurumu no milzuma jauniem iespaidiem un domām. Es pamodos, Florencieša purināts, un izdzirdēju vārdus, kuri mani pārsteidza, tādēļ, ka man likās, es gulēju ne vairāk par stundu:

- Piebraucam Maskavai.

115

8. nodaļa VĒL VIENA RŪGTA VILŠANĀS UN AIZBRAUKŠANA NO MASKAVAS

Tiklīdz kā mēs izkāpām no vagona, vesela orda rindā izkārtojušos viesnīcu

apkalpotāju – jakās vai livrejās, naģenēs vai cepurēs ar savu viesnīcu nosaukumiem uz tām – sāka mūs aicināt, piedāvājot karietes, ratus, rikšas utt.

Pa priekšu gāja Ananda, it kā kādu meklēdams; pa vidu gājām mēs ar Florencieti, bet aizmugurē I. Mūsu procesija noslēdzās ar čemodānu nesējiem.

Spalgu viesnīcu nosaukumu izsaucienu troksnis, pasažieru tirgošanās ar veselu ormaņu baru, garos, zilos mēteļos ar pātagām rokās, kuri metās pa desmitiem uz vienu pasažieri – viss bija tik amizanti, ka es atkal aizmirsu par visu, aizrāvos ar vērojumiem un biju gatavs, smiedamies, apstāties. Florencietis viegli pastūma mani, es pārstāju bolīt acis pa malām un ieraudzīju, ka no viesnīcu apkalpotāju pūļa atdalījās viens, ar uzrakstu uz naģenes franču valodā „National”, sveicot Anandu kā pazīstamu viesi un visnotaļ goddevīgi turot roku pie cepures nadziņa.

Pēc dažām minūtēm mēs iesēdāmies lieliskā lando un devāmies uz pilsētas centru.

Es sen nebiju redzējis Maskavu, un, salīdzinot ar Pēterburgu, man tā likās netīra, provinciāla pilsēta ar ļoti mazu kustību. Ielas, pa kurām mēs braucām, šauras, izlocītas, ar mazām mājām, nereti koka, ar vairumu baznīcām, baznīciņām un kapelām, ar zvanu sazvanīšanos, kā man šķita – patriarhālo – no visām pusēm. Neviļus, skatoties uz visu šo daudzumu baznīcām, es padomāju, ka krievu tauta ir ļoti reliģioza. Es vaicāju sev, vai tā var būt rupji fanātiski reliģioza, kā muhamedāņi, kas spējīgi aiziet līdz visādām zvērībām un saskatīdami tajās savu nopelnu Dieva priekšā.

Neviļus atnāca domas par sevi pašu, ko man nozīmē Dievs un kā es dzīvoju ar Viņu un Viņā? Traucē man mana reliģija vai palīdz? Ejot uz baznīcu reizi nedēļā, kopā ar visu ģimnāziju es tajā saskatīju tikai monotonās dzīves izklaidi, un ne reizi nemēģināju meklēt pat atvieglojumu savām raizēm Dievā un nenesu Viņām savas sūdzības, stāvēdams baznīcā un nododamies vērojumiem.

Mēs braucām klusēdami, pa reizei apmainoties ar maznozīmīgām piezīmēm, bet es instinktīvi jutu, ka visiem mums bija viena doma – par brāļa un Naļ likteni.

Ienākot viesnīcas vestibilā, mēs paņēmām numurus, kā bijām vienojušies savā starpā iepriekš. Florencietis pavaicāja, vai nav pasts uz lorda Benedikta

116

vārda, un, man par pārsteigumu, ļoti svarīgs un cienīga izskata šveicars pasniedza viņam divas telegrammas un divas vēstules.

- Vēstules gaida jūsu augstību jau divas dienas, bet telegrammas – viena atnāca naktī, otra šajā mirklī – viņš pieklājīgi piemetināja.

Iekārtojies numurā, es knapi spēju sagaidīt, kamēr koridora apkalpotājs pārstās ņemties ar mūsu mantām un izies. Es metos pie Florencieša, vaicājot, vai ne no brāļa ir vēstule, man likās, ka es atpazinu viņa rokrakstu uz viena no konvertiem. Viņš, smaidot, pabrīnijās, kā es – tāds vienmēr izklaidīgs – varēju pa gabalu atpazīt tā rokrakstu, kuru mīlu? Redzēdams manu nepacietību, viņš paņēma brāļa vēstuli, pasniedza to man, un sacīja:

- Kad Ali runāja ar tevi dārzā, viņš tevi brīdināja, ka ne tikai palīdzība brālim, bet arī visa viņa, tava un Naļ dzīve ir atkarīga no tavas vīrišķības, pašsavaldības un uzticības. Lasot tagad vēstuli, domā ne par sevi, bet tikai par to palīdzību, ko tu viņam vari sniegt.

Mana sirds sarāvās. Priekšnojauta man sacīja, ka es neieraudzīšu šodien brāli, uz ko es tā biju cerējis.

Es izlasīju vēstuli vienreiz, izlasīju to otrreiz un tomēr nekādi nespēju savākt domas un izdarīt kaut kādu secinājumu.

Brālis rakstīja, ka aizbraukt no K. viņiem visiem izdevās nepamanītiem, ka kalpi pārģērbās par austrumu sievietēm, Naļ tika uzvilkts eiropiešu kostīms, kuru bija sagatavojis viņai Ali, bet pats brālis brauca civilajā apģērbā. Piedevām visi viņi iesēdās atšķirīgos vagonos un tikai Maskavā, pārģērbdamies atkal ceļā, sanāca visi kopā.

Maskavā visi veiksmīgi pārsēdās Pēterburgas vilcienā, tādēļ, ka draugi viņus brīdināja, ka tur viņiem viss jau ir sagatavots un tvaikonis uz Londonu atiet svētdien; tādēļ laika apstāties un satikties Maskavā neatlika.

Brālis sūtīja man savu mīlestību un lūdza piedot viņam par visām raizēm un sarūgtinājumiem, ko viņš man sagādāja atpūtas vietā. Kā arī lūdza Florencieti neatstāt mani, ja es neuzspēšu uz tvaikoni, lai pievienotos viņam.

„Paspēšu uz tvaikoni” – vairākas reizes skumji un rūgti es domās atkārtoju. - Svētdiena – tas ir šodien – visbeidzot es sacīju Florencietim. Pretēji manai

gribai es šo frāzi izteicu tādā tonī, it kā es būtu atbraucis no bērēm un viņam par to paziņotu.

- Jā, tas ir šodien. Viņiem izdevās izbēgt pateicoties tam, ka Anandas un Ali draugi visādi pievērsa fanātiķu vadoņu uzmanību neīstajām pēdām – viņš man atbildēja. – Bet šeit ir vēstule no Ali un divas viņa telegrammas. Mums dzenās

117

pa pēdām. Mulla un vadoņi ir nolēmuši, ka tu, protams, sekosi tikai brālim. Un pa tavām pēdām tie ir likuši viņus atrast, kaut uz pasaules malas. Bet, ja radīsies izdevība, tad noķert tevi un izdibināt par brāli, cerot uz tavu jaunību, iebiedēt tevi ar visādiem draudiem un šausmām un noskaidrot visu, kas viņiem vajadzīgs.

- Tātad, pat ja būtu iespēja, es tik un tā nevarētu braukt kopā ar brāli. Tādā gadījumā nav ko par to domāt – es teicu, censdamies nomest no sevis citas domas, izņemot par brāļa dzīvību un drošību. – Ko tad mums, un konkrēti man, tagad vajadzētu darīt? Kopā ar jums man visur būs labi. Tagad visa mana dzīve ir jūsos vienā, jūs izglābsiet brāli, par to es esmu drošs. Rīkojieties ar manu dzīvi tā, kā uzskatīsiet par labāku lietai. Atkārtoju, viss manā dzīvē šobrīd esiet – jūs.

- Tu – esi īsts brālis-dēls savam brālim-tēvam. Tici, par šo varonības mirkli tu tiksi atalgots ar lielu laimi dzīvē. Kurš prot rīkoties, aizmirstot par sevi, tas uzvar cīņā – atbildēja man Florencietis, mani maigi apskāvis. – Vēstulē Ali brīdina caur savu draugu, kurš dzīvo Maskavā, ka ziņos ar telegrammu, ja tev tiks sekots. Un patiesi, pirmā telegramma vēsta par to, ka mums sekos un otrā jau runā par to, kurš seko. Brauc divi jauni tirgoņi, it kā uz Maskavu pēc precēm; viens nerunā ne vārda ne vienā valodā, izņemot savējo un krievu; otrs zina vācu un angļu. Ali raksta, ka viņi abi – ir Naļ līgavaiņa draugi. Nav grūti izveidot sev priekšstatu par viņu darbības raksturu un nolūkiem. Mantas, kuras tev Ali Mahmeds nodeva priekš Naļ – tās nav parastas sadzīves lietas un tās vajag noteikti viņai nodot pēc iespējas ātrāk. Es piedāvāju tev lūk kādu plānu. Naļ mantas es aizvedīšu pats; šodien pat iesēdīšos kurjervilcienā uz Parīzi, no turienes došos uz Londonu un būšu ātrāk par viņiem galā. Tev es piedāvāju tūlīt pat, pēc divām stundām, braukt uz Sevastopoli, tādēļ, lai no turienes brauktu uz Konstantinopoli un tālāk uz Indiju, uz Ali īpašumu, kopā ar Eklīdu. Bet Anandai es gribu piedāvāt palikt šeit uz veselu mēnesi, aizbildinoties ar pienākumiem, uzturēt sakarus ar mums visiem un vērot ienaidniekus. Es būšu noderīgs un pat nepieciešams tavam brālim un Naļ, kuri var izrādīties bezpalīdzīgi bez pieredzējuša drauga iesākumā, viņiem pilnīgi svešos apstākļos. Un piedevām, visus vajag pārliecināt par brāļa nāvi, lai viņa dzīve neatrastos visu laiku zem izsekošanas draudiem. Pēc trim, četriem mēnešiem es arī aizbraukšu uz Indiju. Mēs kopā pēc neilga laika brauksim uz Parīzi, kur es domāju iekārtot mūsu bēgļus, kad viss norims.

118

Es klusēdams klausījos. Ne tā it kā es būtu pārakmeņojies. Nē, es pārdzīvoju kaut ko līdzīgu savām jūtām pie kamīna brāļa istabā, kas būtu jāpiedzīvo cilvēkam, kad pēkšņi nomirst viss, kas viņam mīļš. Es burtiski stāvēju pie dziļa kapa un redzēju tajā zārku.

Es mehāniski piecēlos, atvēru čemodānu, kur atradās lietas priekš Naļ, un sāku krāmēt laukā no turienes savas mantas, katra no kurām mani grieza kā ar nazi.

- Jūs, droši vien, gribēsiet paņemt visu tā, kā Ali bija salicis māsai. Lūk šo naudu man uzdāvināja Ali jaunākais. Man tā nav nepieciešama, tādēļ, ka tālajā ceļā, kur jūs mani sūtāt, tā neder, un piedevām maz tās ir. Lai tā būtu mana dāvana brālim. Nopērciet Parīzē skaistu futlāri sudraba vai zeltītas kastītes izskatā – kādai pietiks šīs naudas, un ielieciet tajā viņa piezīmju grāmatiņu, kuru es tik nepiedodami aizmirsu Ali mājā – es sacīju Florencietim, pasniegdams viņam brīnišķīgo brāļa grāmatiņu ar pāvu. – Es esmu gatavs braukt. Bet atļaujiet man braukt un dzīvot kā I. kalpam, lai es varētu pelnīt savu maizes riecienu pats, kuru līdz šai dienai es ēdu no mana brāļa rokas – es turpināju.

- Manu mīļo zēn – atbildēja man Florencietis, – kad tu aizbrauksi uz Indiju, tu mācīsies. Tu daudz ko uzzināsi un sapratīsi. Bet pagaidām uzticies man. Esi nevis kalps bet draugs Eklīdam. Tavs talants uz matemātiku un mūziku vēl nav viss, kas tev piemīt. Vai tad tu nejūti sevī rakstnieka dotības?

Es nosarku līdz pat sviedriem sejā. Es nekad nedomāju, ka pašu svētāko, no visiem paslēpto manu vēlēšanos – arī to viņš pamanīsies ieraudzīt.

Bet laiks tālākai sarunai nepalika. Ienāca Ananda un I., un Florencietis izstāstīja viņiem savu tālāko plānu. Mani ļoti pārsteidza, ka ne viens no viņiem neiebilda ne vārda; abi pieņēma viņa norādījumus kā pat nepaceļamus apspriešanai.

Ananda pazvanīja un lika tūlīt pat pasūtīt divas biļetes uz Sevastopoli un aizvest divus cilvēkus uz vilcienu; bet pirms tam pasniegt brokastis numurā.

- Un uz vakara vilcienu uz Parīzi sagādājiet vienu biļeti – viņš piemetināja. Mēs visi kopā salikām manas mantas ietilpīgajā Florencieša rokas sakvojažā,

kuru viņš man uzdāvināja. - Tur tu atradīsi pārsteigumu no manis – sacīja viņš man, smiedamies. –

Tiklīdz kā sajutīsi bēru noskaņojumu, tā pameklē manu pārsteigumu. Bet mans pēdējais novēlējums tev: atceries, ka prieks – ir neuzveicams spēks, kamēr nomāktība un noliegums izjauks visu, lai pie kā tu arī neķertos klāt.

119

Šajā mirklī ienesa mums brokastis; parādījās šveicars, sakot, ka viņam ir palikušas uz rokām divas biļetes uz Sevastopoli starptautiskajā vagonā, kuras viņš gatavojās sūtīt atpakaļ uz stacijas kasi tajā mirklī, kad atskanēja mūsu pasūtījums. Biļetes tika paņemtas, manas un I. mantas nodotas apkalpotājam; un mēs apsēdāmies brokastot. Pēc pusstundas mums ar I. jau vajadzēja doties uz staciju.

Lai kā es arī necīnītos ar sevi, bet ieēst es neko nespēju, kaut nebiju ēdis kopš vakardienas. Mana sirds lūza. Es biju tā pieķēries Florencietim, it kā otru brāli-tēvu apglabātu, tagad šķiroties. Visi centās radīt priekšstatu, ka nemana manas skumjas. Manā galvā pazibēja doma: no kurienes šiem cilvēkiem tik daudz pašaizliedzības un pašsavaldīšanās? Kādēļ viņi visi ir tik līdzsvaroti, tik mērķtiecīgi ejot palīgā viņiem svešam cilvēkam, manam brālim, kur atrod viņi savas dzīves, sava pārliecinošā miera asi?

Un atkal manu sirdi šķērsoja doma: kurš cilvēkam ir „savējais”, kurš viņam ir „svešais”? Pazibēja Florencieša vārdi, ka visos cilvēkos asinis ir sarkanas, un tādēļ visi ir brāļi, visiem ir jātiecas nest skaistumu, mieru, palīdzību.

Domu kaleidoskopā es pat nepamanīju, kā beidzās brokastis. Florencietis noglāstīja man galvu un sacīja:

- Dzīvo, Ļovuška, priecādamies, ka dzīvs ir tavs brālis, ka tu pats esi vesels un vari domāt. Radošā doma – tā ir vienīgā cilvēku laime. Kurš ienes radošo savā vienkāršajā dienā – tas palīdz dzīvot visiem cilvēkiem. Uzveic mīlot – un tu uzvarēsi visu. Neskumsti pēc manis. Es esmu tavs draugs un brālis uz visiem laikiem. Ar savu varonīgo mīlestību pret brāli tu izveidoji sev ceļu ne tikai uz manu sirdi, bet, lūk, vēl divi tavi draugi, Ananda un Eklīds.

Es pacēlu uz viņu acis, bet asaras noturēt nespēju. Es metos viņam ap kaklu, viņš paņēma mani uz rokām, kā bērnu, un iečukstēja:

- Dzīves skola nevienam nav viegla. Bet pirmais noteikums tiem, kuri vēlas uzvarēt – proti bezrūpīgi smaidīt cilvēku priekšā, kaut sirdī durtos adata. Mēs tiksimies – bet ziņas par mani tev sūtīs Ananda.

Viņš nolaida mani uz grīdas, priecīgi atbildēdams uz klauvējienu pie durvīm. Tas bija šveicars, kurš atnāca saukt doties uz staciju.

Mēs ar I. atvadījāmies ar sirsnīgu rokas spiedienu no Florencieša un Anandas, nokāpām kopā ar šveicaru lejā, iesēdāmies karietē un devāmies uz staciju. Mēs braucām klusējot, ne ar vārdu neapmainoties ar savu pavadoni. Tikai vienu reizi, pie nelāgas aizķeršanās dēļ kaut kāda atgadījuma, I. pavaicāja

120

kučierim, vai mēs nenokavēsim uz vilcienu? Tas sāka dzīt zirgus, bet tik un tā mēs tik tikko paspējām iekāpt vagonā, kā vilciens izkustējās.

121

9. nodaļa MĒS BRAUCAM UZ SEVASTOPOLI

Es tik daudz laika biju pavadījis vilcienā un jutu tik spēcīgu reiboni, ka man

vajadzēja apgulties. I. sadabūja no sava sakvojaža pudelīti ar pilieniem, iepilināja no tās glāzē ar ūdeni dažus pilienus un pasniedza man, sacīdams:

- Kad es biju slims, Ananda vienmēr deva man šos pilienus. Es izdzēru, man kļuva labāk, un es nemanot aizmigu. Kad es pamodos, I. stāvēja blakus, smiedamies par mani un sacīja, ka jau

gatavojās iešļakstīt man sejā ūdeni, tik ilgi es esot gulējis, bet viņš mirstot no bada. Man pašam gan likās, ka es gulēju dažas minūtes. Patiesībā bija jau pulksten septiņi vakarā, un vajadzēja steidzīgi doties pusdienās, tādēļ ka visi otrreiz pasūtījušie pusdienas jau ir aizgājuši un, ja mēs vēlamies dabūt pusdienas, tad vajadzēja pasteigties. Es ātri savedu sevi kārtībā, pavadītājs aizslēdza mūsu kupeju, un mēs devāmies uz restorāna vagonu.

Šeit publika bija pavisam savādāka, kā tajā vilcienā, kurš brauca uz tālo Āzijas malu. Kurjera vilciens pa ļoti nesen izveidoto jauno līniju veda uz Sevastopoli atpūtā bagātu publiku, kas devās uz modernajiem kūrortiem: Jaltu, Gurzufu, Alupku utt. Restorāna vagonā, kad mēs ienācām, visi jau sēdēja pie galdiņiem. Šveicars, paskatījies uz mūsu pusdienu kartiņu numuriem, un pieveda mūs pie galdiņa, pie kura jau sēdēja divas dāmas.

Es samulsu, tādēļ ka nemaz nebiju pieradis pie dāmu sabiedrības, paskatījos uz I. un biju pavisam pārsteigts, ka viņš izturējās tā, it kā visu dzīvi to vien darītu, kā aplidotu dāmas. Viņš noņēma savu cepuri, galanti paklanījās vecākajai dāmai un sacīja franču valodā:

- Vai atļausiet mums apsēsties pie jūsu galda? Dāma pieklājīgi pasmaidīja, atbildēja uz paklanīšanos un sacīja diezgan

zemā, patīkamā balsī: „Bet lūdzu” – lieliskā franču valodā. I. paņēma mūsu cepures, nolika tās uz tīkliņa virs galda un palaida mani pie

loga, ieņēmis ārējo malu pie ejas. Es jutos ļoti neērti, centos skatīties pa logu, bet tomēr slepus pētīju manas kaimiņienes.

Vecākā dāma, vēl ne tuvu ne veca, bija skaisti un eleganti apģērbusies. Tumši mati, tumšas acis, nedaudz izspiedušās, bija, iespējams, tuvredzīgas. Viņa bija viegli korpulenta, un, spriežot pēc viņas baltajām, labi koptajām rokām, nekad nebija ar tām strādājusi, un diez vai arī spēlēja klavieres, tādēļ ka no pastāvīgajiem sitieniem pa taustiņiem pirkstu galiņi paplašinās un āda uz

122

tiem paliek rupjāka. Bet šīs rokas bija vienkārši lielkundzes rokas. Viņas seja nestaroja nedz ar prātu, nedz iedvesmu. Es paskatījos uz viņas zobiem un lūpām – viss viņā likās man banāli skaists, bet ar rupju, tīri fizisku skaistumu. Viņa pārstāja izraisīt manī jebkādu nebūt interesi.

Te pasniedza mums gaļas zupu. I. pateica šveicaram, ka viņš pasūtīja mums speciālu veģetāriešu maltīti. Šveicars atvainojās un devās pēc paskaidrojumiem pie galvenā oficianta.

Šis pārpratums kalpoja par iemeslu vecākajai dāmai sarunas uzsākšanai ar I., kurš, kā man izlikās, atstāja spēcīgu iespaidu uz viņu. Kamēr vecākie galdabiedri nodarbojās ar veģetārisma kaitīguma un labuma apspriešanu, es pievērsu savu uzmanību otrajai dāmai.

Tā bija pavisam jauniņa meitene, gandrīz bērns. Pēc skata viņai bija ne vairāk par piecpadsmit gadiem. Blondīne, ar tādu pašu zeltainu matu toni, kā manam brālim, viņa ar vienu šo līdzību matu krāsā jau iekaroja manas simpātijas. Es neviļus skatījos uz viņu, izmantojot to, ka viņa sēdēja ar nolaistām acīm. Sejiņa viņai bija vāja, vaibsti pareizi, piere augsta ar izcilnīšiem virs uzacīm.

„Ļoti muzikāla” – es nodomāju. Meitene, droši vien, pirmo reizi ēda restorāna vagonā. Viņa pielika visu

piepūli, lai neizlietu zupu no karotītes, bet tas viņai slikti padevās. Pamanījis, ka es netaktiski blenzu uz meiteni, I. uzdeva man kaut kādu

jautājumu, vēlēdamies iesaistīt mani kopējā sarunā un atbrīvot no maniem skatieniem jau bez tā samulsināto kaimiņieni. Viņš zīmīgi uz mani paskatījās, un es sapratu, ka manā uzvedībā kaut kas neatbilda labi audzināta cilvēka manierēm.

Izrādādijās, vecākā dāma lūdza man pasniegt viņai piparus, kuri stāvēja man blakus pie loga, bet es nedzirdēju viņas vārdus. I. atkārtoja man tos, es pavisam samulsu, pasniedzu viņai piparus, atvainodamies viņai franču valodā, atcerēdamies vienu no brāļa norādījumiem, ka labi audzinātiem cilvēkiem vienmēr ir jāatbild tajā pašā valodā, kādā pie viņiem vēršas.

Garām slīdošās domas – cik grūti ir būt audzinātam cilvēkam, cik nepieciešamas tādēļ ir konkrētas zināšanas un vai tajās ir labas uzvedības spēks – aizjoņoja pa manu galvu ne pirmo reizi.

I. atvainojās vecākās dāmas priekšā par manu izklaidību, sakot, ka es esmu pārcietis smagu slimību un vēl neesmu paspējis pavisam atgūties. Dāma

123

līdzjūtīgi pašūpoja galvu, uztvēra mani par I. dēlu, uz ko es jautri iesmējos, bet I. paskaidroja, ka es esmu viņa draugs un attāls radinieks.

Es vēlējos pavaicāt, vai jaunā kundze nav viņas meita, bet pa šo laiku viņa pati pateica, ka ved savu māsasmeitu uz Gurzufu, kur viņas māsai, Līzas mātei, ir vasarnīca pie pašas jūras.

Līza visu laiku klusēja un nepacēla acis; bet tante stāstīja, ka Līza ir tikko pabeigusi ģimnāziju, ļoti nogurusi no eksāmeniem un viņai nepieciešams atpūsties klusumā.

- Līza mums ir talants – viņa turpināja – viņai ir milzīgas dotības uz mūziku un ļoti laba balss. Viņa mācās pie labākajiem Maskavas profesoriem, bet tēvs iebilst pret profesionālo muzikālo izglītību, kas arī veido Līzas traģēdiju.

Te notika kaut kas neparasts. Līza pēkšņi uzreiz pacēla acis, apskatīja mūs visus un ieurbās ar skatienu I.

- Jūs neticiet nevienam manas tantes vārdam. Viņa sevi pilnīgi nekontrolē un ir gatava izpļāpāt katram pirmajam sastaptajam visu netīro veļu – viņa sacīja ar trīcošu, klusu, bet tik skanīgu un metālisku balsi, ka es uzreiz sapratu, ka viņai ir jābūt lieliskai vokālai balsij.

Uz Līzas vaigiem dega plankumi, bet acīs stāvēja asaras. Viņa, droši vien, ienīda tanti un cieta no kādām nebūt viņas rakstura iezīmēm. I. acumirklī iepilināja ūdenī no vienas no savām pudelītēm un pasniedza viņai, sacījis gandrīz čukstus, bet tik pavēloši, ka meitene acumirklī paklausīja:

- Izdzeriet, tas jūs tūlīt nomierinās. Pēc dažām minūtēm meitene patiešām nomierinājās. Sarkanie pleķi uz

vaigiem pazuda, viņa pasmaidīja man un pavaicāja, uz kurieni es braucu. Es atbildēju, ka dodos pagaidām uz Sevastopoli, bet tālāk vēl nezinu, kāds būs maršruts. Liza pabrīnījās un sacīja, ka domāja, ka mēs braucam uz Feodosiju vai Aluštu, ka grieķi lielākoties dzīvo tur.

- Grieķi? – es pavaicāju ar milzīgu pārsteigumu. – Kāds šeit sakars ar grieķiem?

Līza savukārt plaši iepleta savas lielās, pelēkās acis un sacīja, ka mans radinieks taču ir tik tipisks grieķis, ka no viņa var veidot grieķu statuju. I. un es jautri iesmējāmies, bet tante, skābi pavīpsnājot, sacīja, ka Līza, kā visi muzikāli apdāvinātie cilvēki, ir nelīdzsvarota un pārāk liela fantazētāja.

I. iebilda viņai, centās pierādīt, ka apdāvināti cilvēki nebūt nav nelīdzsvaroti, bet gluži pretēji, viņi tikai tad spēj radīt un kļūt par patiesi vērtīgiem savam laikmetam, kad atrod sevī tik daudz drosmes un uzticības savai mīļotajai

124

mākslai, ka aizmirst par sevi, par saviem nerviem un personisko godkāri, bet pilnīgā līdzsvarā un savaldībā priecīgi nes savu talantu apkārtējiem cilvēkiem. Tante paziņoja, ka viņai tās ir pārāk augstas matērijas, bet Līza visa pārvērtās par dzirdi, viņas acis iedegās, un viņa sacīja I.:

- Cik daudz es sapratu tagad no jūsu vārdiem. Es burtiski pati sev to ne reizi vien teicu, tik ļoti man skaidri un tuvi ir jūsu vārdi.

Bija redzams, ka viņai par daudz ko gribējās pavaicāt, ka viņas jaunā sirds bija iedegusies, pilnīgā kontrastā tantei. Pusdienu sākumā tāda laipna un koķeti lūkodamās uz I. – tagad, uz to beigām, viņa vāji slēpa savu garlaicību un vilšanos.

- Kā jums vajadzētu iepazīties ar manu māsu. Viņa mūžīgi lidinās virs mākoņiem un bez saviem ziediem, mūzikas un grāmatām neko dzīvē nesaskata un neredz. Pat to, kas darās zem viņas pašas deguna – nedaudz klusāk un indīgāk viņa piemetināja.

Viņas seja pretīgi sašķobījās ar skaudības un greizsirdības brāzmu, acīmredzami jau sen ēdošu viņas sirdi.

Līzas seja kļuva tik bāla – nobālēja pat rozā lūpas – ka es nobijos un steidzīgi pasniedzu viņai glāzi ar ūdeni. Bet meitene nepamanīja manu kustību; viņas aptumsušās acis uzreiz iekritās, zem tām iegūlās tumšas ēnas, un no meitenes-bērna nepalika ne pēdas. Skatīdamās nesaudzīgi tantei tieši acīs, ar ienīstošu skatienu, viņa sacīja klusi, šķirti, kā nogriezdama:

- Var strādāt zemiskas lietas, ja ir gaume pēc tām. Var būt arī dumjš, ja reiz smadzenēs kaut kā pietrūkst, bet lai par savu skaudību atklātu sevi pirmajam satiktajam – priekš tā vajag būt vairāk kā dumjai. Jūs saindējāt mammai viņas jaunību, man – bērnību. Jūs visu dzīvi centāties nostāties starp tēvu un mums. Jums tas neizdevās tādēļ, ka tēvs ir godīgs cilvēks un mīl mūs ar mammu. Nevar būt, ka mammas un manu smalkjūtību un līdzjūtību pret jums jūs uzskatījāt par mūsu tuvredzību vai muļķību? Es pat arī tagad noklusētu, ja jūsu nekaunība nebūtu tik neciešama.

Ir grūti izstāstīt, kas notika ar tanti. No visa viņas dzīvnieciskā skaistuma, no viņas ārējā „lielkundzes” spožuma nepalika ne pēdas. Mūsu priekšā sēdēja uzreiz novecojusi sieviete, neprotoša savaldīt savas trakās dusmas un klusi izspļaudama lamas:

- Meitene dumiķe, nelietīgā spiedze, maita, es tev atmaksāšu. Es visu izstāstīšu vectēvam un tēvam.

125

Meitene ar lūdzošu skatienu paskatījās uz I. Mūsu galdiņam, neskatoties uz riteņu klaudzoņu un ventilatoru troksni, daži jau sāka pievērst uzmanību. I. pasauca šveicaru, samaksāja par visiem un par visiem atteicās no kafijas. Viņš piecēlās, paņēma mūsu cepures un, stingri paskatījies uz tanti, sacīja viņai ļoti klusu, bet pavēloši:

- Piecelieties, dodiet paiet garām jūsu māsasmeitai. Vilciens tūlīt apstāsies stacijā, mēs pastaigāsimies ar viņu pa peronu. Jūs pati ejiet uz jūsu kupeju caur vagoniem. Atgūstieties, jūs esat pazaudējusi jebkādu cilvēcisku ārieni. Pacentieties noslēpt no visiem zem smaida savu niknumu.

To sacīdams, viņš stāvēja, noliecies pie viņas pieklājīgā pozā, pasniegdams viņai nokritušo somiņu un cimdus.

Neatbildēdama ne vārda viņam, tā piecēlās un pagāja garām galdiņiem uz izeju, nesagaidījusi mūs.

I. palīdzēja Līzai izkāpt starp cieši saliktajiem krēsliem, aizgāja pa priekšu, atvēra durvis un palaida pa priekšu meiteni. Izkāpjot aiz viņiem no vagona, es mazliet atpaliku: man gribējās pabūt vienam, tikt skaidrībā ar šo svešo dzīvi, kuras priekškars pacēlās manā priekšā tik negaidīti un neglīti. Bet I. apstājās, pagaidīja, kamēr es pienākšu, un sacīja man:

- Neatpalieciet no manis ne soli, draugs. Lai kādas drāmas vai patīkamas izklaides nesastaptos mums ceļā, mēs nedrīkstam aizmirst mūsu galveno mērķi.

Viņš paņēma mani aiz rokas, un mēs visi trijatā reizes divas nogājām pa platformu, iekāpjot vagonā jau pēc otrā zvana.

Kāds gan bija mans pārsteigums, kad es ieraudzīju, ka tante stāv mūsu vagona koridorā un jautri flirtē ar kādu ne īpaši vecu ģenerāli. Izrādījās, ka mūsu galda biedreņu kupeja atradās divus nodalījumus no mums.

It kā nekas nebūtu bijis, tante vērsās pie mums, sacīdama, ka jau sākusi uztraukties, vai mēs neesam nolaupījuši viņas māsasmeitu. I., viņas pašas tonī, atbildēja, ka ne viņš nedz es pēc cilvēkiem, kas nodarbojas ar romantiskām dēkām, it kā neizskatāmies, bet ka mēs esam ļoti lepni, protams, ja, viņasprāt, izskatāmies pēc donžuāniem.

Ļoti korekti atvadījušies no tantes un māsasmeitas – pie tam es arī centos paspīdēt ar manieru eleganci – mēs iegājām kupejā. I. sacīja Līzai, ka grāmatu, kuru viņš tai apsolīja, atsūtīs ar pavadītāju.

Nabaga meitenei, acīmredzami, bija žēl šķirties no mums. Viņas sejiņa, jau tāpat vāja, sakritās vēl vairāk.

126

Kad mēs ienācām kupejā, es gribēju parunāt par mūsu jaunajām paziņām, bet I. sacīja man:

- Nav vērts par viņām tagad runāt. Mums ar tevi, pārdzīvojušiem ne mazums ciešanu dzīvē, vajag ļoti piedomāt par katru vārdu, kuru mēs sakām. Nav tādu vārdu, kurus var nesodīti izmest cilvēks pasaulē. Visa dzīve – ir mūžīga kustība, un šī kustība rada cilvēka domas. Vārds – nav vienkāršs burtu salikums. Tas vienmēr nes spēka darbību cilvēkā. Pat ja viņš nekā nezina par tiem spēkiem, kurus nes sevī, un nedomā, kādus kaislību un ļaunuma vulkānus var izveidot un pamodināt ar neuzmanīgi izmestu vārdu, pat tad nav nesodīti izviestu pasaulē vārdu. Vairies no lietu pārskatīšanas ne tikai vārdos, bet pat domās centies vienmēr atrast attaisnojumu cilvēkiem un sūtīt viņiem mieru, kaut uz to vienu pašu minūti, kad tu viņus sastapi. Padomāsim labāk, ko šajā mirklī dara mūsu draugi. Florencietis, visdrīzākais, sēžas vilcienā uz Parīzi, bet Ananda viņu pavada.

Viņš burtiski aizlidoja uz tālo Maskavu, un viņa skatiens kļuva promesošs. Pats viņš, atbalstījies ar galvu pret dīvāna muguriņu, sēdēja nekustīgs; un es padomāju, ka katram cilvēkam, acīmredzot, ir sava maniere kā gulēt, bet es maz ieskatījos līdz šim, kā guļ cilvēki. Florencietis gulēja guļus, kā mironis, I. gulēja sēžot, ar atvērtām acīm, bet viņa miegs bija tik pat ciešs, kā Florencieša miegs.

Domādams, ka pamodināt I. nemaz nav iespējami un bezjēdzīgi, es arī pievērsos ar domām Maskavai.

Tagad, šķiroties pirmo reizi pa šīm dienām no Florencieša, pie kura es biju tā piekļāvies ar visu sirdi, es sajutu visu trieciena un vilšanās smagumu, ko man sagādāja dzīve ar šo šķiršanos. Es kopš pašas dzimšanas un līdz pat šķiršanās no brāļa redzēju savā ceļā vienu gaismu, vienu savu paša māju, vienu uzticīgu draugu: brāli Nikolaju. Tagad es biju šķirts no brāļa – nodzisa gaisma, sabruka mana māja, pazuda mans draugs. Bet blakus Florencietim, neraugoties uz visiem satraukumiem, pilnīgu jebkādas mājas trūkumu, nepārtraukto kustību, briesmām un ciešanām par brāli, es jutu un apzinājos, ka viņā ir man – gan gaisma, gan māja, gan draugs. Pilnīgas pasargātības sajūta, miers sirdī – pat tad, kad ārēji es raudāju vai dusmojos – neatstāja mani kaut kur dziļumā. Es biju pārliecināts, katrā mirklī pārliecināts, ka Florencieša personā man ir ne tikai „mājas”, bet ka šinīs mājās es varēšu dzīvot, mācoties un pilnveidojoties, lai kļūtu sava drauga cienīgs.

127

Tagad, domājot kā Florencietis aizbrauc uz Parīzi, bet es braucu uz Austrumiem – kaut arī uz citām vietām, bet tomēr uz tiem Austrumiem, iepazīšanās ar kuriem atnesa man tik daudz bēdu – es apzinājos, cik ļoti es esmu bezpajumtnieks, vientuļš, likteņa atstāts kaislību virpulī. Es varu būt tikai šo kaislību rotaļlieta, tādēļ ka es ne tikai neko neesmu redzējis un nezinu dzīvē, bet pat neesmu spējis sevi izaudzināt un sagatavot tai.

Neviena stīga manā organismā nebija izstrādāta tā, lai es varētu uz to paļauties. Pie jebkura sirds trieciena es raudāju un apjuku kā bērns. Mans ķermenis bija vājš, nenorūdīts ar vingrošanu, un jebkāds sasprindzinājums noveda mani līdz pārgurumam un ģībonim. Kas attiecas uz pašsavaldības spēku un izturību, precizitāti un skaidrību domās un uzmanībā, tad šeit disciplīnas manī bija vēl mazāk.

Es lūkojos pa logu, aiz kura jau savilkās krēsla. Daba bija pilnā savu spēku plaukumā. Pazibēja zaļas pļavas, labības lauki, gleznaini ciematiņi. Viss runāja par košu dzīvi! Kādam visi šie lauki un dārzi bija tuvi un dārgi. Tajos veselām ģimenēm strādāja cilvēki, atrazdami vēl bez mīlestības pret ģimeni arī kopējo mīlestību pret šo zemi, tās skaistumu, tās radošo darbu.

Bet es esmu viens, viens – vienmēr un visur viens! Visā pasaulē nav ne stūrīša, ne sirds, par kuru es zinātu – lūk „mana” osta.

Iegrimis savās rūgtajās domās, es aizmirsu par I., aizmirsu, kur atrodos, aizlidodams sapņu pasaku valstībā, sāku domāt kā tiekšos kļūt par cienīgu draugu Florencietim, tādu pašu stipru, labsirdīgu un vienmēr valdošu pār sevi. Neviļus manas domas pārsviedās uz viņa draugiem – I. un Anandu. Viņu rīcība, pašaizliedzības pilna, kad pēc pirmā Florencieša sauciena viņi pameta visu un brauca palīgā brālim un man, cilvēkiem viņiem pilnīgi svešiem, tā mani apbūra ar savu diženuma augstumu.

Pēkšņi es tiku pamodināts savos sapņos ar spēcīgu troksni koridorā un saucieniem: „Ārstu, ārstu!”

Atrauts no saviem sapņiem, es steidzīgi pielēcu kājās, lai mestos palīgā, aizķēros ar kāju aiz čemodāna, kurš stāvēja pie galdiņa un būtu nokritis tieši ar seju pret grīdu, ja mani nebūtu satvērušas no aizmugures aiz pleciem I. spēcīgās rokas.

- Degunu pārsitīsi, Ļovuška – komiski kopēdams vecišķu čāpstināšanu, viņš sacīja. Tas bija tik smieklīgi un negaidīti, tik ļoti neiederējās pie nopietnā I. tēla, ka es sāku smieties, aizmirsis, kur un pēc kā es skrēju.

128

- Pagaidi šeit, draugs – sacīja viņš jau savā parastajā balsī. – Es aiziešu ar saviem pilieniem. Es atpazīstu mūsu vecākās kaimiņienes pie pusdienu galda histērisko balsi. Var gadīties, es tur aizkavējos, bet tu tik un tā neej laukā no kupejas, ja es neatnākšu pēc tevis pats. Visu laiku atceries par mūsu galveno mērķi. Florencietis jau ir sācis braukt uz Parīzi, spriežot pēc laika vilcienam vajadzēja atiet minūtes desmit atpakaļ – viņš sacīja, palūkojies uz pulksteni. – Florencietis taču aizbrauca tevis un tava brāļa dēļ. Es braucu tevis un viņa dēļ. Ananda dzīvo Maskavā arī jūsu abu dēļ. Kā tu vari uzskatīt sevi par vientuļu un bez pajumtes?

Šajā mirklī atskanēja klauvējiens pie mūsu kupejas durvīm. I. maigi noskūpstīja mani uz pieres un atvēra durvis.

Pie durvīm stāvēja tas ģenerālis, ar kuru flirtēja tante, kad mēs iekāpām vagonā, un vēl kāds jauns cilvēks. Ģenerālis atvainojās par traucējumu un lūdza dakterim – uzskatīdams I. par tādu – palīdzēt jaunajai meitenei, pakritušai ģībonī blakus kupejā, un neviens nevarot atgriezt viņu pie apziņas, kaut viņas tante jau vairāk par stundu pielieto tam visas ierastās metodes.

Nenoliegdams, ka viņš ir dakteris, I. pavaicāja, kādēļ gan agrāk nevērsās pie viņa, paķēra savu ceļa aptieciņu no tā sakvojaža, kuru iedeva man Florencietis, un aizgāja kopā ar diviem pieklauvējušajiem mums pasažieriem.

Es palūkojos koridorā, kurā bija sanākuši vīrieši un dāmas no visām kupejām. Viņi veidoja smieklīgu ainu; katram bija apjukusi vaicājoša sejas izteiksme, un rokās kaut kāds nebūt flakons. Acīmredzot, pirms atcerēties par dakteri, visi centās palīdzēt nelaimīgajai tantei atgriezt pie apziņas meiteni.

Es aizvēru mūsu kupejas durvis, noliku uz plaukta čemodānu, aiz kura es tik neveikli aizķēros, un sāku domāt par meiteni, kura bija iekritusi tik dziļā nesamaņā. Es atcerējos viņas kalsno sejiņu un tievo, gandrīz bērna figūriņu. Man likās, ka viņas veselība ir tik pat stipra, kā manējā, un viņa ir tik pat neieturēta un slikti audzināta – pašsavaldības ziņā.

„Lūk – es domāju – viņai ir gan māte, gan tēvs, ir māja, un pat divas, tādēļ, ka viņa brauc uz savu vasarnīcu pie jūras. Bet viņas dzīve ir diez vai jautrāka par manējo, ja vajag dzīvot un braukt kopā ar tanti, kuru ienīsti.”

Es centos uzzīmēt sev mājas, sadzīves un visu meitenes iekšējās dzīves ainu. Man gribējās saprast, kā līdz šādām dziļām sāpēm sirdī varēja nokļūt vecāku mājā bērns. Kā no dienas uz dienu viņu bija jānomāc vecāku dzīves atmosfērai, ja Līza varēja tā atklāt dvēseli svešu cilvēku priekšā, kā tas atgadījās ar viņu šodien.

129

Es salīdzināju viņu ar sevi, piemērīju uz saviem pleciem viņas grūtības un ar visu sirdi meklēju attaisnojumu viņas rīcībai, atceroties nesen man sacītos I. vārdus. Es atminējos manas asaras pēdējo dienu laikā; cik rūgti es raudāju arī man svešu cilvēku priekšā, es – vīrietis, vecāks par viņu pa veseliem pieciem gadiem.

Un atkal uzmācīgi pie manis atnākošais jautājums, kurš pastāvīgi pazibēja pa šīm manas eksistences dienām kā vadmotīvs: „Kurš tev ir savējais? Kurš tev ir svešais?” novērsa manas domas no meitenes...

Pēc neilga laika es atkal atgriezos domās pie viņas. Vai patika man Līza? Visos manos divdesmit gados es ne reizi vēl nebiju iemīlējies? Es tik daudz biju nodarbināts, tik daudz man bija mācības, sacerējumi, grāmatas, kuras man vajadzēja izlasīt. Un piedevām brālis savās vēstulēs sūtīja man veselas programmas no tā, ko man vajadzēja izlasīt. Muzejus un galerijas, kuras jāapskata – tas viss aizpildīja manu galvu, es vienmēr biju aizņemts. Bet iepazīšanās, izņemot vecās tantes māju, man nebija nekādas. Bet viņas mājā es sastapu tikai vecas svarīgas dāmas, katra no kurām mācīja man ārējas manieres, dodot bučot savas krunkainās un iesmaržinātās rokas, neinteresēdamās vispār par nīkuļa garīgo dzīvi, kāds es neapšaubāmi biju viņu priekšstatos. Visas viņu sarunas bija par augsto sabiedrību, kādā ballē pie grāfienes S. viņas bijušas, un pie kādiem kņaziem V. ies rīt.

Nekad man nenācās pat sēdēt pie viena galda ar meitenēm vai dejot ar viņām, kā man stāstīja par to mani biedri. Līza bija pirmā meitene, ar kuru es nosēdēju aptuveni stundu pie viena galda, meiteni parastu, vienkāršas dzīves, kā Naļ bija pirmā meitene ar kaut kādu augstāku skaistumu, augstāku, neparastu dzīvi, ar ko mani saveda liktenis. Un abās es ne vienkārši sastapu, kā labas paziņas, bet ielūkojos gan pie vienas gan otras mazajā, viņu no visiem apslēptās, garīgās dzīves nostūrītī.

„Līza vainoja tanti, ka pirmajam sastaptajam tā ir gatava izstāstīt par savām lietām. Bet vai tad pati viņa neatklāja daudz vairāk par to, ko sacīja tante?” – griezās manā galvā domu rats, un kā kaleidoskopā pagriezās garās ainas dažādas puses.

Siltums pret Līzu un spēcīga vēlme palīdzēt viņai ar kaut ko, ņemt dalību viņas liktenī nokustējās manī.

Droši vien pagāja nemazums laika, kamēr es nodarbojos ar savām psiholoģiskajām etīdēm. Aiz loga jau bija melna nakts, koridorā dega svece, pavadītāja iedegta, bet kupejā bija diezgan tumšs.

130

Es piecēlos, nolēmis ieskatīties koridorā, kad pie durvīm pēkšņi pieklauvēja, un es ieraudzīju I., ievedot mūsu kupejā Līzu, kura, acīmredzami, nespēja iet pati; un aiz viņiem nāca tante ar pledu rokās.

- Ļovuška, Lizai bija spēcīga sirdslēkme. Kamēr viņai sagatavos gultu kupejā, viņai vajadzēs pagulēt pie mums, tādēļ ka pasēdēt viņa nevar – sacīja I. noguldīdams meiteni uz dīvāna.

Es gribēju iziet koridorā, bet viņš iedeva man rokās kristāla pudelīti un lika katras piecas minūtes to pielikt Līzai zem deguna. Es apsēdos uz čemodāna pie viņas galvgaļa un sāku izpildīt savu aptiekas meistarzeļļa misiju. Tantei I. norādīja vietu pie galdiņa uz krēsla, paņēma no viņas rokām pledu, apklāja ar to meiteni un apsēdās pie viņas kājām.

Dažas minūtes valdīja pilnīgs klusums. Tanti es neredzēju, tādēļ ka, aizņemts ar savu medicīnisko misiju, sēdēju ar muguru pret viņu. Izmantodams Līzas pusnemaņas stāvokli, es rūpīgi viņu nopētīju.

Neapstrīdami, tā bija glīta meitene. Bet, kas mani galīgi pārsteidza – viens viņas vaigs bija vaska bālumā, bet otrs ne tikai kvēloja, bet tā sārtums pārgāja milzīgā zilumā, ko es īpaši sāku saskatīt tagad, kad I. sadabūja saliekamo svečturi, iedega tajā sveci un nolika uz galdiņa.

- Par ko jūs tagad raudat? – es pēkšņi izdzirdēju I. jautājumu. Es atskatījos un ieraudzīju, ka tantes seja bija noplūdusi ar asarām, deguns,

lūpas, vaigi – viss bija sapampis, un paskats viņai bija pretīgi neglīts. - Es ne jau par meiteni raudu, bet par savu likteni. Kas tagad ar mani būs.

Viņa visiem stāstīs, ka es biju tā, kas viņu pagrūda. Bet patiesībā viņa pati pakrita... – sacīja niknā balsī starp saviem šņukstiem tante.

Es paskatījos uz I. un biju pārsteigts par viņa sejas draudīgo izteiksmi. Viņš tik cieši skatījās uz raudošo sievieti, ka atgādināja man par dedzinošajām Ali acīm. Nekad es neticētu, ka vienmēr mierīgam, lielākoties ar labvēlību starojošajam I. var būt tāda draudīga seja un tik bargas acis.

- Jums, vislabākais būtu nemelot. Es zinu tik pat labi, kā jūs, ka ne Līza uztriecās, nedz jūs viņu nepagrūdāt. Jūs viņai iesitāt, neaprēķinot savu spēku; un es varu jums parādīt jūsu piecu pirkstu atspiedumus uz viņas vaiga. Ja jūs iesistu viņai nedaudz augstāk, Līzai būtu beigas – viņš sacīja skanīgā balsī.

Šņukti aptrūkās, un klusumā atskanēja svelpjoša aiz niknuma tantes balss: - Iespējams, ka jūs arī esat dakteris. Bet diez vai jūs vispār saprotiet, ko

tagad sakāt. Es, vāja sieviete, varēju iesist meitenei tā, lai iegrūstu viņu nesamaņā? Saku jums, viņa pati pakrita, un man nebija spēka viņu piecelt.

131

- Un tādēļ jūs saskrāpējāt viņai visas krūtis un roku – sacīja I. – Bet, tā kā jūs noliedzat, ka jūs viņu piekāvāt, man nāksies izdarīt fotouzņēmumu uz jūtīgas filmas un nodot to tiesas iestādēm tiklīdz mēs aizbrauksim uz Sevastopoli.

Iestājās neilga klusēšana, pēc kuras tante nošņāca: - Cik paņemsiet par savu klusēšanu? I. sāka smieties un es arī nespēju novaldīties no smiekliem un iesaucos: - Tas taču ir vesels romāns! Visdrīzākais, mani smiekli īpaši saniknoja tādu šobrīd vecu un neglītu dāmu.

Kad es uz viņu paskatījos – kā čūska mani sakoda, tik niknas bija viņas acis. - Es ar sirdsapziņu netirgojos un kukuļus ne par kādiem pakalpojumiem

neņemu. Meitenei jūs ar savu pļauku nodarījāt morālu un fizisku kaitējumu. Par morālo triecienu jūs atbildēsiet dzīves priekšā, tas nepaliks nesodīts un atgriezīsies pie jums no tās puses, no kuras jūs nekādi negaidiet. No jūsu pašas bērna jūs saņemsiet tādu pašu pļauku, kādu izdarījāt svešam bērnam. Bet par fizisko jūs atbildēsiet tiesas priekšā un saņemsiet nopelnīto sodu – sacīja I., izņemot no sakvojaža, uz kura es biju apsēdies, futlāri ar foto aparātu.

- Pažēlojiet mani. Nezinu, kādēļ tā ļaunā meitene sacīja jums par manu dēlu. Tas ir mans vienīgais dārgums dzīvē. Lūdzu jūs, nepazudiniet mani. Es pirmo reizi iesitu viņai par to, ka viņa nodeva mani jūsu priekšā. Pažēlojiet nelaimīgo māti – viņa murmināja saraustītā balsī.

- Kādēļ tad jūs nepažēlojāt vienīgo savas māsas bērnu? Nelaimīgas sievietes, kuras nelaimi sastādāt jūs līdz šim – turpināja I., joprojām tik pat bargi skatīdamies uz viņu.

- Jūs vēl esat pārāk jauns. Jūs nepazīstat nabadzību. Jūs nevarat nedz saprast, nedz tiesāt mani – žēlabaini sacīja sieviete. – Bet ja jūs mani nenodosiet Līzas vecākiem, es jums zvēru pie sava dēla dzīvības, ka ne ar pirkstu vairs nekad neaiztikšu meiteni.

- Un turpināsiet ēst jūsu māsas maizi, dzīvot viņas mājā, spēlēt tajā saimnieci un nepārtraukti dzelt jūsu māsas un Līzas sirdī? Ak, nē, jūs pārāk augstu vērtējat jūsu dēla labklājību un pārāk zemu trīs jūsu radinieku dzīves. Tikai tad es jūs nenodošu, ja jūs atstāsiet jūsu māsas namu.

- Kur tad es likšos? Jūs tā runājat, tādēļ ka absolūti neesat pazinis trūkumu un neko nesaprotat no dzīves. No kā tad es dzīvošu? – sadusmoti pavaicāja tante.

132

Otrreiz pār I. seju pārslīdēja kaut kas līdzīgs smīnam, tik tikko pamanāmam, tā, ka es padomāju, ka, visdrīzākais, tāpat kā pirmoreiz arī šoreiz viņa sejā nospēlēja degošās sveces gaisma.

- Jums ir jāstrādā – viņš klusu sacīja. - Strādāt? Tas arī redzams, ka jūs pats ne grasi neesat nopelnījis,

nosēdējāt uz tētiņa un māmiņas kakla, tāpat kā jūsu brālītis, un nesaprotat, ko pļāpājat – pukodamās un nošņākdama, runāja tante.

- Es saku jums – neparasti mierīgi, bet ar nesalaužamu gribu iebilda viņai I. – ka vienīgais nosacījums, ar kādu es esmu ar mieru noslēpt jūsu grēku un paņemt uz sevi tādā veidā daļu jūsu nozieguma, ir nosacījums par jūsu tulītēju aizbraukšanu no jūsu māsas mājas un jūsu personiskais darbs. Jums pašai jānopelna sev maize un jāiemāca tas jūsu dēlam.

- Es neesmu ne virēja, ne guvernante lai pelnītu sev maizi. Es esmu lielkundze, vai dzirdat liel-kun-dze! Biju, esmu un būšu!

- Jums pietiktu paskatīties uz sevi šajā mirklī spogulī, lai pārliecinātos, ka jūs neesat lielkundze tajā nozīmē, kādā jāsaprot šī vārda privilēģijas, tas ir augsta kultūras, pašdisciplīnas un savaldības līmeņa nozīmē – atbildēja I.

- Jūs esat ļoti bezkaunīgs un pašpārliecināts cilvēks. Es nekur nebraukšu un nemaz jūs nebaidos! – iekliedzās tante.

- Ak, ja jūs spētu saprast, ka jums ir jābaidās tikai pašai no sevis, jūs tad spētu aizstāvēt jūsu dēlu no nelaimēm un izvestu viņu cilvēkos. Un nebūtu viņš, pēc jūsu piemēra, liekēdis, apsolot kļūt par bezjēdzīgu cilvēku. Jums ir bail pazaudēt jūsu māsas pajumti, jūsu pašas saindētu priekš viņas. Bet saprotiet taču, es jums nedraudu, neiebiedēju jūs, bet patiesībā atklāšu visu par jums jūsu radiem. Un viņi vairs necietīs jūs savā namā ne minūti, un jūs paliksiet uz ielas. Ja aiziesiet labprātīgi, es apsolu jums sagādāt darbu. Jums ir jāsaprot, ka jāstrādā ir visiem, un jo īpaši jums.

- Bet es taču nevaru būt guvernante! – viņa atkal iekliedzās. - Nevienam pat prātā nevar ienākt pielaist jūs pie bērniem. Paralēli jūsu

sliktajam raksturam, paralēli egoismam un naidam, ar kuru jūs dvešat kā vārošs katls, jums nav pat pamatizpratnes par taktu. Bet netaktisks cilvēks, pat labsirdīgs, ir tik pat kaitīgs bērniem, kā slikts, inficēts gaiss. Es biju domājis iedot jums vēstuli vienam manam draugam Maskavā. Viņš vada ļoti lielu literatūras biznesu, un viņam ir vajadzīgi tulki. Maksā viņš dāsni. Ārpus tā, viņa uzņēmums aizņem visu māju; viņš droši vien varētu jums izīrēt mazu dzīvokli, kurā jūs varēsiet dzīvot kopā ar jūsu dēlu. Kamēr jūs neesat apēdusi nevienu

133

maizes gabalu, nopelnītu ar jūsu rokām un galvu, jūs pat nevarat saprast prieku dzīvot uz zemes. To sagādā tikai godīgs darbs.

Tante klusēja. Es vairākas reizes atskatījos uz viņu, un man likās, ka I. vārdi iedarbojās uz viņu nomierinoši. Viņas acis pārstāja izstarot naidu, satrauktā un sašķobītā no niknuma seja kļuva mierīgāka, un pat kaut kāds godaprāts tajā pavīdēja, kā caur pelēku lietus miglu bāls saules stariņš.

Līza joprojām neatguva apziņu. I. piecēlās no savas vietas, pieliecās pie meitenes un atsvieda smago matu šķipsnu no viņas tumšsārtā vaiga. Vaigs bija uzpampis, uz tā bija nobrāzumi, milzīgais asinsizplūdums kļuva gandrīz melns. I. paņēma foto aparātu. Bet tajā mirklī, kā viņš gribēja to atvērt, tantes roka pieskārās viņa rokai, un viņa tik tikko sadzirdami sacīja:

- Es esmu ar mieru sākt strādāt. Es biju pārsteigts. Cik reižu pa šīm īsajām dienām es biju liecinieks, kā

kaislības, alkoholisms, dīkdienība, fanātisma naids un skaudība izkropļoja cilvēkus, sašķēla tos, un padarīja par ienaidniekiem. Kā cilvēki zaudēja cilvēcisko veidolu un kļuva par viņu pašu niknuma un neprāta rotaļlietām. Ar rūgtumu es nodomāju, cik es pats esmu niecīgs pašsavaldības un pašdisciplīnas jomā, un kā es nomierinājos no vienas sava brāļa, Florencieša un mana jaunā drauga I. klābūtnes.

Neviens vārds – lai cik tas nebūtu rūgts – netika I. pasacīts paceltā tonī. Ne mazākā mājiena uz nicinājumu pret tanti neieskanējās viņa vārdos. Pati dziļākā labvēlība bija gan viņa tonī, gan sejā. Un pat naidīgie tantes kliedzieni, apvainojoši aizskarošie mani par manu draugu, kad man gribējās iejaukties sarunā un atbildēt viņai viņas pašas tonī, neiztraucēja mierīgo I. augstsirdību un viņa līdzjūtību pret sievieti.

I. paskatījās uz viņu. Droši vien, viņa skatiens aizskāra kaut ko pašu labāko viņas būtībā; viņa aizklāja seju ar rokām un nočukstēja:

- Piedodiet man. Man ir tāds nesavaldīgs raksturs; es pati nesarotu brīžiem, ko runāju un daru. Bet ja es dodu vārdu, es to godīgi paturu. Un tas, iespējams ir vienīgais mans tikums – viņa sacīja caur atkal sākušām plūst asarām.

- Neraudiet. Attiecieties vislielākajā mērā nopietni pret visu, kas ar jums tagad notika. Svētījiet savu likteni par to, ka Līza no jūsu sitiena nenokrita un neatsitās pret aso galda stūri. Ja jūsu sitienam pievienotos atsitiens pret galdu, jūs tagad būtu slepkava, bet ko tas nozīmētu jums un jūsu dēlam un Līzas vecākiem, jūs lieliski saprotiet – atbildēja viņai I.

134

Šausmas parādījās tantes sejā, kura tagad bija tik nelaimīga, ka pat mana sirds atmaiga, un es centos sameklēt viņai attaisnojumu, iedomādamies, kā pakāpeniski un nemanot sev pašam krīt cilvēks, ja skaudība un greizsirdība vij tīklu ap viņu katru dienu.

- Neatgriezieties ar domām pagātnē – atkal ierunājās I. – Domājiet par jūsu dēlu, kā viņš varēja nokļūt tādā pašā situācijā, kādā tagad ir Līza. Nav nekā, ko nevarētu uzveikt mātes mīlestība. Es izārstēšu Līzas vaigu un pēc pāris stundām no viņas asinsizplūduma nepaliks ne miņas. Bet jums nāksies nosēdēt līdz rītam, mainot viņai kompreses ar to šķidrumu, ko es jums iedošu. Pieņemiet šos nostiprinošos pilienus, un bezmiega nakts jums paies bez grūtībām. Uz rītu es sagatavošu jums vēstuli manam draugam un iedošu jums naudu, lai no šīs minūtes jūs sāktu jaunu patstāvīgu dzīvi un varētu aizbraukt ar jūsu dēlu, neaizņemoties vairāk no jūsu māsas vīra. Kad jūs sāksiet labi pelnīt, jūs atgriezīsiet šo naudu savam saimniekam, un viņš pārsūtīs to man; neieslīgstiet izmisumā, kad jums atgriezīsies vēlme kliegt: „Es esmu lielkundze, lielkundze esmu, biju un būšu” – bet ejiet uz istabu tā, lai neviens jūs neredzētu, un atcerieties šo nakti. Atcerieties, kā es jums sacīju, ka par visu ļaunumu, kuru jūs izliesiet dzīvē, jūs saņemsiet simtkārt atpakaļ no pašas dēla. Bet katrs jūsu vienkāršas labsirdības, izturētības un pašsavaldības mirklis būvēs tiltu uz jūsu dēla laimi.

Droši vien, nabaga sievietes sirdi plosīja pašas atšķirīgākās jūtas, un spēki viņu gandrīz pievīla. I. lika ieliet man ūdeni glāzē, iepilināja tur pilienus, un es pasniedzu glāzi tantei.

Pa to laiku, atkal no tā sakvojaža, ko man iedeva Florencietis, I. izņēma flakonu, dziļu glāzi un palūdza man atnest no pavadoņa siltu ūdeni.

Kad es atgriezos kupejā, tante bija jau atguvusies un palīdzēja I. piecelt Līzu. Viņas kustības bija saudzīgas, pat maigas, bet viņas seja, sakritusies un novecojusi, izpauda milzīgas bēdas un stingru apņēmību. Bet tā bija pavisam cita sieviete, kuru es redzēju restorānā, un arī ne tā, kuru es redzēju izejot no kupejas. Tiesa, es ne uzreiz sameklēju pavadoni, kurš bija aizņemts ar pasažieru gultu uzklāšanu, ne uzreiz sadabūju ūdeni, kuru nācās atdzesēt, bet tomēr es nebiju klāt minūtes divdesmit, un pa šo īso brīdi es cilvēku neatpazinu.

Bet jau tik daudz bija visādu atgadījumu pa šīm manām dienām, un es pats tā – vairāk par visiem – mainījos, ka mani pat nepārsteidza šī pārmaiņa, it kā tas būtu lietu kārtībā.

135

I. ielēja Līzas mutē pilienus, divatā viņi atkal viņu noguldīja un pēc dažām minūtēm Līza atvēra acis. Iesākumā viņas acis neko neizpauda. Pēc tam, atpazinusi I., Līza visa it kā iemirdzējās no prieka. Bet, ieraudzījusi tanti, viņa iekliedzās, kā būtu apdedzināta.

- Nomierinieties, draugs – vērsās pie viņas I. – Neviens jums vairs nenodarīs pāri. Es tūlīt pielikšu jums kompresi pie vaiga un no rīta uz jūsu sejas nepaliks nekādas pēdas. Neskatieties ar tādām šausmām un naidu uz jūsu tanti. Jūs nedomājiet, ka augstākais cēlums cilvēkā ir ietverts nošķirot sevi no tiem, kurus mēs uzskatām par ļauniem vai ienaidniekiem. Ienaidnieks ir jāuzveic, bet uzvar ne ar pasīvu atdalīšanos no viņa, bet aktīvu cīņu, varonīgu domu un jūtu sasprindzinājumu. Nedrīkst nodzīvot apdāvināta cilvēka dzīvi – cilvēka, pašas dzīves nozīmēta ienest sava radošā darba pilienu cilvēces darbā – laimīgā bezdarbībā, bez vētrām, ciešanām un cīņas ar sevi pašu un apkārtējiem. Jūs izejat tagad dzīvē, lai kļūtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Ja jūs nepratīsiet tagad atrast sevī augstāko cēlumu, lai neatklātu ļaunumu, kuru jums nodarīja tante – jūs neieguldīsiet pašas dzīvē to milzīgo goda un līdzjūtības kapitālu, kurš palīdzēs jums nākotnē izveidot sev un tuvākajiem jaunu, priecīgu dzīvi. Netiesājiet tanti, kā to darītu tiesnesis. Bet padomājiet par jūsos pašā paslēptajām kaislībām. Atcerieties, kā jūs bieži degāt naidā pret viņu un viņas dēliņu, kaut viņš tad nu nekādi nebija vainojams ne jūsu bēdās, ne jūsu attiecībās ar mātesmāsu. Pārbaudiet, cik reižu jūs maksājāt tantei par viņas rupjību ar vēl lielāku rupjību, kā jūs pastāvīgi meklējāt gadījumu viņu publiski pazemot, domās „noliekot viņu pie vietas”. Ne reizi jūsos nepavīdēja labas jūtas pret viņu, kaut pret citiem jūs esat labsirdīga, ļoti labsirdīga. Jaunība ir jūtīga. Iedomāties visu sarežģīto lietu secību, visu cilvēka kaislību spēku, kas uz katra soļa viņam izliek lamatas – jūs vēl nespējat. Bet saprast, ka cilvēka spēks ir nevis viņa dusmās, bet gan labsirdībā, tajā cēlumā kuru viņš izlies no sevis dienā un sasaistīs ar to cilvēkus ar sevi – to jūs varat, tādēļ ka jūsu sirds ir tīra un plaša. Jūs spēlējat vijoli un saprotat, tādēļ ka jūs esat talantīga, ka skaņas – tāpat kā labsirdība – apbur un vieno ar jums cilvēkus skaistumā. Un, spēlējot cilvēkiem, lai sauktu viņus uz brīnišķīgo – jūs nepazīstat bailes. Tieši tāpat ejiet uz savu kupeju bez bailēm un šaubām. Kad sirds patiesi ir atvērta skaistumam, tā nezina baiļu un dzied brīnišķīgu dziesmu – triumfējošas mīlestības dziesmu. Jūs esat tik jauna un tīra, ka nekādu citu dziesmu nevar dziedāt jūsu sirds. Nedomājiet par pagātni; dzīvojiet šo „tagad” ar visu jūsu labāko jūtu pilnību, un jūs izveidosiet sev un tuvākajiem brīnišķīgu dzīvi. Jūsu „rīt” būs piesārņots ar

136

žults un rūgtuma paliekām, kuras jūs iepīsiet tajā, ja šodien neatradīsiet spēkus atvērt sirdi pilnā vienotā mīlestībā, pilnā godā bez kompromisiem. Jūsu tante jūs atstās, tiklīdz aizvedīs jūs līdz mājām. Viņa atrada sev vietu un dzīvos ar savu dēlu Maskavā. Bet jūs taču grasāties pārvākties uz Pēterburgu... Jums jau tagad palika labāk. Ļovuška aizvedīs jūs līdz kupejai un iedos jums lūk šo mikstūru, no kuras jūs lieliski izgulēsities un rīt būsiet svaiga kā roze – piemetināja viņš, smaidot.

Līza bija ļoti pārsteigta par visu dzirdēto. Viņas galvā – visiem bija skaidrs – risinājās samudžināta darbība, bet I. vārdi nebija izmesti vējā.

- Es jūs ļoti labi saprotu. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mamma bieži stāsta man lietas, ļoti līdzīgas tām, ko jūs sakāt tagad. Tā ka jūsu vārdi pārsteidz visvairāk ar to, ka sakrita ar manas mammas idejām, kaut arī pilnīgi savādāk izstāstītām. Es nevaru jums teikt, ka esmu sajūsmā no šīm idejām. Es patiešām ienīstu savu tanti, neticu nevienam viņas vārdam. Jūs pat iedomāties nevarat, kā viņa prot melot.

- Bet vai tad jūs esat tik nevainojami patiesa? – klusi pavaicāja I. - Nē – atbildēja Līza, nosarkdama līdz matu galiem. – Nē, es ne tuvu

neesmu patiesa. Bet... kādēļ iedziļināties tālā pagātnē? Ja jūs sakāt – viņa izdarīja stipru uzsvaru uz „jūs” – es jums ticu, ka viņa aizbrauks. Tas ir viss, kas mums vajadzīgs.

- Nē – atkal sacīja I. – tas ne tuvu nav viss, kas jums nepieciešams, lai jūs būtu laimīgi. Jūs esat tā pieraduši pie dzīva iemesla, lai sūdzētos par savu nelaimi, ka izveidojāt sev ieradumu, tā vietā lai pavērotu sevi, pavērot tanti, meklējot viņā visu jūsu nelaimju cēloņus. Un nepamanījāt, ka ne viņa viena, bet jūs pati, Līza, bijāt mocītāja gan mātei, gan tēvam, gan tantei... gan sev pašai.

Līza tagad sēdēja un pie pēdējiem I. vārdiem nolieca galvu. - Tā ir taisnība – sacīja viņa, skatīdamās I. tieši acīs. I. Palīdzēja viņai piecelties, pasniedza man lielu glāzi ar kompresi un mazāku

ar pilieniem, un piedāvāja Līzai balstoties pret manu roku doties uz savu kajīti gulēt, lai viņa no rīta satiktu vectētiņu jautra un priecīga.

Bija jau pāri pusnaktij. Es ar tantes palīdzību aizvedu Līzu līdz viņas kupejai, iedevu viņai pilienus, kurus viņa izdzēra, bet tantei lielo glāzi ar kompresi, novēlēju viņām ar labu nakti, paklanījos un atgriezos pie I.

Es sastapu viņu koridorā, jo pavadītājs klāja mums gultas. Es apstājos viņam blakus un viņš sacīja man angliski, lai es tūlīt pat liekos gulēt, tādēļ ka rītdien

137

būs vajadzīgi visi spēki, bet izskats man ir ļoti noguris. Bet viņam vajag uzrakstīt divas vēstules, un viņš apgulsies, tiklīdz kā tās būs pabeidzis.

Es jau pēc īsās pieredzes zināju, ka runāt par pēdējiem notikumiem viņš nesāks, bet noguris es biju šausmīgi. Neko neiebilstot, es pamāju ar galvu, uzrāpos uz augšējā dīvāna un tikko paspēju izģērbties, kā iemigu ciešā miegā.

Pamodos es no klauvējiena pie kupejas durvīm un I. balss, kurš atbildēja pavadonim, ka mēs jau esam pamodušies, pateicamies par to, ka viņš mūs modināja, un ceļamies. Bet, kad es nokāpu lejā, tad ieraudzīju, ka I. gulta nebija pat samīcīta, bet trīs vēstules bija gatavas, aizzīmogotas un viņš pats pārģērbies vieglā pelēkā uzvalkā.

Viņš palūdza mani savākt visas mūsu mantas, sakot, ka aizies pie Līzas, kuru viņš bija naktī apmeklējis divas reizes. Viņš piemetināja, ka meitenes organisms ir trausls, bet nervu sistēma tik vāja, ka viņai ir nepieciešama vērīga un pastāvīga aprūpe. Un tādēļ viņš pavaicāja tantei viņu uzvārdu un uzrakstīja Līzas mātei, grāfienei R., vēstuli ar detalizētu norādījumu, kā nodarboties ar meitas ārstēšanu un audzināšanu.

Ar šiem vārdiem viņš izgāja, bet es tā arī paliku kupejas vidū ar atvērtu muti. Daudz brīnumus es redzēju pa šīm dienām, bet to, lai I. patiešām izrādītos dakteris un uzdrošinātos rakstīt vēstuli pilnīgi nepazīstamai viņam grāfienei R. par viņas – arī viņam mazpazīstamu – meitu – to es nekādi nespēju saprast. „Kur tad šeit takts?” – domās es sacīju sev, atceroties Florencieša vārdus par taktu un pilnīgu uzmanību pret cilvēkiem.

Vai ilgi es ar man raksturīgo izklaidību un spēju vienā mirklī aizmirst visu apkārtējo, stāvēju vagona vidū, es nezinu. Tikai pēkšņi atvērās durvis, un es izdzirdēju jautro I. balsi.

- Tu taču mūs pazudināsi, Ļovuška. Vajag steidzīgi visu salikt, mēs piebraucam.

Es samulsu, sāku veicīgi likt mantas, bet I. darīja visu labāk un ātrāk par mani – man atlika tikai viņam visu pasniegt. Tikko paspējām mēs salikt un aizvērt čemodānus, kā vilciens piebrauca pie perona.

Koridorā es ieraudzīju Līzu un tanti greznos, baltos tērpos un elegantās cepurēs. Līza patiešām bija svaiga kā roze, un viņas acīs mirdzēja prieks. Taču viņas tante bija bāla, viņas seja bija skumja, un starp acīm pierē bija iegūlusies rieva, kad vakar tā bija pilnīgi gluda piere; lūpas bija cieši sakniebtas; bet, savdabīgi, ka tagad viņa patika man daudz labāk; no viņas vakarējā

138

dzīvnieciskuma šajā sejā nebija palicis nekā. Tā bija novecojošas sievietes seja, kura pārvērsta no ciešanām.

Es pasveicinājos ar viņām pa gabalu; man nebija vēlēšanās ieskatīties dziļāk šo dzīvju traģēdijā. Sevastopole uzreiz man atgādināja, ka šeit mēs sēdīsimies uz tvaikoņa un dosimies atkal uz Austrumiem, bet reizē ar to es iegrimu domās par brāli un viņa likteni šajā brīdī.

Grezna publika izkāpa no mūsu vagona, un ne mazāk grezni tērpušies cilvēki sagaidīja izkāpjošos uz perona. Jautri izsaucieni, smiekli, apskaušanās. Un atkal sirdī iedūrās doma, ka mani neviens nesagaida un man nav ko piespiest pie krūtīm visā pasaulē, kaut tajā dzīvo miljoniem cilvēku.

I. paņēma mani aiz rokas un paskatījās uz mani, kā man izlikās, ne bez pārmetuma. Pēc mirkļa, uzreiz aiz nesēja, mēs izkāpām uz perona, kur mūs gaidīja Līza, turot pie rokas liela auguma, ar nelielu, sirmu ķīļbārdiņu, sirmgalvi; ļoti skaistu, lepnu, un elegantu no skata.

Līza pieveda viņu pie I. un sacīja, ka vagonā nokrita tik neveikli, ka sasita visu kreiso vaigu un deniņus. Un lūk, dakteris palīdzēja viņai ar kaut kādu mikstūru tik labi, ka pat pēdas no kritiena gandrīz nav palikušas.

Sirmgalvis, Līzas vectēvs, pārbiedēts par mazmeitas slimību, ļoti pateicās I. Viņš vaicāja, kur mēs braucam, sacīja, ka viņam ir rezerves kariete un viņš var aizvest mūs līdz Gurzufai. I. pateicās un sacīja, ka mēs pagaidām paliksim Sevastopolē.

- Tādā gadījumā atļaujiet manam kučierim aizvest jūs līdz labākajai viesnīcai – sacīja viņš, noņemdams cepuri.

Es redzēju, ka I. ne īpaši gribējās pieņemt sirmgalvja pateicību, bet neko nevarēja darīt – viņš tāpat noņēma cepuri, paklanījās un pieņēma piedāvājumu.

139

10. nodaļa SEVASTOPOLĒ

Visi kopā mēs iznācām no stacijas ēkas. Sirmgalvis lika mūsu nesējam no

veselas rindas visdažādāko paša un noīrētām ekipāžām izsaukt kučieri Ibragimu no Gurzufas.

Pēc dažām minūtēm pieripoja lieliska kariete angļu pajūgā, ar baltiem čeholiem apsegtiem soliem un kučieri baltā livrejā ar zilām šņorītēm un augstā baltā cilindrā ar zilu lentu. Pie platās Ibragima tatāru fizionomijas viņa angļu apģērbs izskatījās diezgan komiski. Es atkal padomāju, ka tam, kurš izvēlējās kučieri pie angļu iejūga, ir bijis maz takta.

Vispār, šis mazais vārdiņš neatkāpās no manis un jebkurā atbilstošā vai neatbilstošā gadījumā izlidoja no kādas manu smadzeņu šūnas, durvis uz kuru es, acīmredzot, nepratu aizvērt kā pienākas.

Kamēr mēs atvadījāmies no dāmām un sēdāmies iekšā karietē sirmgalvis deva kučierim pavēles, kur mūs aizvest, kādu viesnīcas pārvaldnieku izsaukt, lai mūs lieliski iekārtotu numurā ar skatu uz jūru, un pēdējais, ko es dzirdēju, bija pavēle Ibragimam palikt visu dienu mūsu rīcībā, aizvizināt mūs uz Balaklavu un tikai rīt, izpildot vēl kādus uzdevumus, izbraukt uz Gurzufu.

Es paskatījos uz Līzu. Viņa nenovērsa acis no I. Viņa tā skatījās uz viņu, it kā viņš būtu pasaku princis, bet viņa – Pelnrušķīte. Es pārnesu skatienu uz I. un vēlreiz padomāju, ka viņš ir skaists kā Dievs, bet bargs Dievs.

Neraugoties uz visiem protestiem, sirmgalvja pavēle aizvizināt mūs uz Balaklavu palika spēkā. Tante stāvēja visu laiku nolaidusi acis uz leju un izlikās vēl bālāka spilgtajos Saules staros.

Man bija viņas no sirds žēl; man likās, ka es, vientuļš un bez mājām, varu labāk par citiem saprast viņas bēdas un nepārliecinātību par tuvojošos viņai jauno patstāvīgās dzīves posmu. Es cieši paspiedu un pieliecos noskūpstīt viņas roku, atvadoties no viņas, ne aiz smalka toņa pavēles, bet pēc paša patiesākā sirds aicinājuma.

Viņa, likās, sajuta manas sirds siltumu, mazliet paspieda manu roku un paskatījās man acīs. Man pat auksti sametās uz mirkli: tāds izmisuma bezdibenis bija šajās acīs.

„Mans Dievs – es domāju, sēzdamies blakus I., kurš par kaut ko runāja ar Līzu – nevar būt, ka dzīvē ir tik daudz ciešanas no visām pusēm? Un kādēļ dzīve

140

tā ir izveidota? Kādēļ tik daudz asaru, slepkavību, trūkuma un bēdu? Un kā tas jāsaprot, ka cilvēks pats veido sev visas ciešanas, kā saka I.?”

Stacija atradās diezgan tālu no pilsētas. Es pirmo reizi redzēju Krimu, un šo vēsturisko pilsētu. Viss tajā dvesa uz mani ar burvību. Es tā arī izvietoju redutes un torņus, un valdzinošie Kornilova, Nahimova un Totlbena tēli veda iztēli pie pirmā šausmīgās apbruņošanās varoņa – krievu zaldāta.

I. runāja ar kučieri, kurš izrādījās par Sevastopoles iedzimto un ne tik sen apglabājis vectēvu, kurš piedalījās ceturtā bastiona smagajās kaujās.

Viņš piedāvājās aizvest mūs uz augšējo bulvāri, kur mēs varēsim ieraudzīt kaujas vietas ar blindāžu un bastionu apzīmējumiem, bet Balaklavā ieraudzīsim ostu, kur nogrimis milzīgais kuģis, slavenais angļu „Melnais princis”.

Man vairāk par visu gribējās redzēt Nahimova kurgānu, bet es nevēlējos iejaukties sarunā. Sirds man bija tik pilna ar visu sastapto un pārdzīvoto dzīves rūgtumu, ka mana parastā jautrība un interese pēc jaunām vietām atgāja kaut kur tālākā plānā. Bet visas cilvēku ciešanas mirdzēja, kā nesaudzīgā Saule, kas mūs karsēja.

Un šī pilsēta, ar tādiem upuriem nosargāta, tādām neaprakstāmām ciešanām un šausmīgu nezināmu pelēku tūkstošu krišanu, kuru vārdus nekad nesaglabās vēsture, zinot vienu tautas vārdu – Ivans Simttūkstošais!

Un tepat blakus pacēlās manā fantāzijā vainagotā imperatora Nikolaja I figūra, kuram nepietika smadzeņu atsūtīt kaut vai pietiekoši karaspēka un provianta uz šo nāves vietu, tā vietā, lai savāktu karaspēku Kaukāzā, kur viņš gaidīja ienaidnieku. Un cik daudz zagļu, neliešu un dižciltīgu duraku, kuri palīdzēja mirt šiem nezināmajiem varoņiem – Ivaniem Simttūkstošajiem – mirstošiem vienkārši un bez lāstiem.

Manas domas tika I. pārtrauktas, kurš vaicāja man, vai es nepiekrītu vispirms aizbraukt noskaidrot par tvaikoņa biļetēm uz Konstantinopoli. Iejaucies mūsu sarunā, Ibragims apgalvoja I., ka viesnīcā, uz kuru viņš mūs aizvedīs ir tvaikoņu kompānijas aģents, ka viņš izsniedz gan biļetes, gan ārzemju pases un ka mums nebūs nekādu klapatu, tādēļ ka tagad vēl ir maz ceļotāju, bet lūk pēc mēneša būs ļoti „liela masa”, kā izteicās Ibragims.

I. piekrita braukt tieši uz viesnīcu, bet es visu laiku redzēju, ka viņš ir kaut kā ne gluži savā ādā. Neraugoties uz visu viņa pašavaldību, viņa seja bija bargi drūma.

141

Ja es nezinātu citu viņa izskatu, cik būtu es nelaimīgs, sasaistot savu likteni ar šo cilvēku! Kā burtiski nolasījis manas domas, I. pagriezās pret mani un maigi pasmaidīja.

Kāds savdabīgs instruments – ir cilvēka sirds! Viena viņa smaida un viegla rokas spiediena bija pietiekoši, lai man kļūtu viegli, lai atvērtos mana sirds tiem priecīgajiem spēkiem un jūtām, kuras es biju iesprostojis kaut kur dvēseles ēnā.

I. lika Ibragimam iebraukt galvenajā pastā, lai nosūtītu vēstules. Šajā mirklī mēs braucām garām vēsturiskai katedrālei, kur kādreiz atradās aizsardzībā nogalinātā Kornilova zārks. Un jau ne tikai viņa ģimenes un visas dzimtenes asaras un sēras par viņu uzzīmēja mana iztēle, bet arī laimi, spēku un tās tautas neuzveicamību, kurā var piedzimt un rīkoties šādi admirāļi...

Mēs apstājāmies pie pasta – šausmīgas aiz riebīguma un netīrības ēkas – I. nosūtīja vēstules, saņēma telegrammas un, ieraudzījis izlīmētos uz sienām plakātus un tvaikoņu kompāniju sludinājumus, pavaicāja, kur var iegādāties tvaikoņa biļetes uz Konstantinopoli.

Viņam atbildēja vecs sargs, ne mazāk vecā, ar taukiem notraipītā zaldāta formā, droši vien, vēl no aizsardzības laikiem, jo no līdzīgiem kamzoļiem tagad nekur nebija ne vēsts, ka aģents atrodas piejūras viesnīcā, ka tur vēl ir cerība atrast pasažierus, bet šeit pagaidām neviens nav vaicājis pēc biļetēm.

Mēs atkal iesēdāmies karietē un devāmies uz viesnīcu, kura izrādījās netālu. Acīmredzot, Ibragima saimnieks bija labi pazīstams viesnīcā, tādēļ ka nekavējoties iznāca pārvaldnieks, kuru pasauca Ibragims, un mēs iemitinājāmies labākajā numurā.

Pēc dažām minūtēm pārvaldnieka pasaukts, parādījās arī kuģu aģents. Viņš sacīja, ka lielisks jauns angļu tvaikonis pirmo reizi brauc uz Smirnu un Konstantinopoli rīt, pulksten trijos pa dienu. Bet šodien naktī izbrauc netīra un veca itāļu čaumala, kuru tik un tā apdzīs jaunais tvaikonis. Ka tajā ir brīva luksus kajīte, kurā neviens ne reizi vēl nav braucis.

I. piekrita paņemt luksus kajīti, atdeva viņam mūsu pases un naudu un vienojās ar aģentu, ka vakarā ap astoņiem, kad mēs šeit, viesnīcā, pusdienosim, viņš mums atnesīs biļetes. Bet ārzemju pases mums izsniegs pilnīgā kārtībā rīt pulksten vienos, tādēļ ka to šeit tik ātri nevar nokārtot.

I. parūpējās, lai tiek pabarots Ibragims, bet paši, nomazgājušies un pārģērbušies, mēs devāmies uz ēnaino un vēso restorāna zāli brokastot. I. sacīja man, ka ir telegramma no Anandas, kurš dara zināmu, ka viss ir veiksmīgi, ka Florencietis ir izbraucis uz Parīzi, bet viņš, Ananda, telegrafēs

142

mums uz S. un Konstantinopoli uz galveno pastu un, lai mēs viņam uzrakstam par mūsu ceļojumu uz to pašu Maskavas viesnīcu.

Pabrokastojuši, mēs iesēdāmies Ibragima karietē un devāmies apskatīt pilsētu, uzticoties visā mūsu kučiera gaumei un zināšanām.

Droši vien, viņš ne pirmo reizi pildīja misiju iepazīstināt ar pilsētas ievērojamākajām vietām sirmgalvja R. paziņas, tādēļ ka viņš sakarīgi izvizināja mūs pa labākajām ielām, norādot visas ēkas, uzbūvētas pēdējos gados, un sacīja, ka atpakaļ vedīs pa citu ceļu un mēs iepazīsimies ar visu pilsētu.

Milzīgu iespaidu atstāja uz mani augšējās Sevastopoles bulvāris. Mēs divas reizes ar I. apstaigājām šīs vēsturiskās Krievijas mūžīgās slavas vietas, kaut daudzi tās uzskatītu par bezgoda lappusēm.

Neko neredzējis, pirmo reizi redzēdams jūru, es viennozīmīgi izkusu sajūsmā, ieraudzījis to bangojam lejā, zem sevis, ar klinšainajiem krastiem pie Balaklavas. Es aizmirsu par visu, izņemot dabu, Sauli un jūru, un man likās, labāk nemaz arī būt nevar.

I. pasmējās par mani, sacīja, ka drīz es ieraudzīšu tādus krāšņumus, ka Krima man liksies trūcīga. Pajokoja arī viņš par manu sajūsmu par jūru, sakot, ka pirmā vētra, kurā es nokļūšu, pārmainīs pie manas ekspansivitātes manu sajūsmu uz lāstiem.

Tikai vakarā ap pulksten astoņiem mēs atgriezāmies uz viesnīcu. Dāsni norēķinādamies ar Ibragimu, saņēmuši biļetes pie aģenta, mēs devāmies uz savu numuru un no turienes uz restorānu vakariņot.

Kamēr es biju svaigā gaisā, es nemanīju ne nogurumu, ne badu, ne svelmaino Sauli. Toties tagad mana seja dega, es gribēju ēst, dzert, gulēt – visu kopā. Paskatījies uz I., es domās paraustīju plecus. Šīs cilvēks it kā tikko būtu iznācis no sava kabineta, kur būtu mierīgi lasījis avīzi. Tiesa, seja arī viņam bija nedaudz vēja appūsta un iedegusi un uz pieres bija redzama balta josla, kur pieri nosedza panama. Bet tomēr seja viņam nedega tā, kā svila manējā, tajā nebija manāms nogurums; viņš, acīmredzot, varēja atkal piecelties un braukt, bet es gandrīz vai kritu no kājām aiz noguruma.

Zālē bija maz cilvēku, taču daži galdiņi bija aizņemti. Bet es tā biju aizņemts pats ar sevi un savu apetīti, ka pat nepievērsu uzmanību tam, kas atradās zālē.

Man par pārsteigumu, I. ēda maz. Uz manu jautājumu, vai tiešām viņš nav izsalcis, viņš atbildēja, ka ceļā vajag ēst maz: jo mazāk ēd, jo vieglāk ir ceļot un vieglāk uztvert visu apkārtējo.

143

Viņa tonī nebūt nebija ne mazākā pārmetuma vai nosodījuma man. Bet es kaut kā uzreiz sajutos neērti. Es vispār izcēlos ar lielisku apetīti, ar ko vienmēr pārsteidzu savus ģimnāzijas biedrus. Rīma es nekad nebiju, bet tagad es sajutos tā, it kā patiešām būtu grēkojis ar pārēšanos.

Es uzreiz pazaudēju interesi par ēdienu un atstūmu šķīvi. Pamanījis, ka es pārstāju ēst, I. pavaicāja par iemeslu. Es vienkārši un tieši pateicu viņam, ka pazaudēju pēkšņi apetīti, nokaunējies par savu rijību salīdzinājumā ar viņu.

- Nu gan, nevajag, manuprāt, salīdzināt sevi ar nevienu nedz apetītē, nedz vispār dzīves ceļā. Katram ir savi personiskie apstākļi, un cita dzīvi nenodzīvosi ne minūti – sacīja I. – Ed, mans dārgais, uz veselību, cik vien tev gribas. Atnāks laiks, būsi manos gados, un interese par ēdienu tev paliks kā par nepieciešamību, nevis kā baudu. Es esmu ļoti vainīgs, ka neapdomāti atbildot, atņēmu tev apetīti – viņš maigi pasmaidīja.

- Cik dīvaini, ka jūs uzskatāt sevi par tik daudz vecāku par mani. Man drīz būs divdesmit viens gads, bet jums nekādi nevar būt vairāk par divdesmit sešiem – divdesmit septiņiem gadiem, var būt pat mazāk. Kas attiecas uz manu apetīti, tad es esmu ļoti pateicīgs jums par šiem vārdiem, tāpat kā par visiem pārējiem, ko es esmu paspējis no jums dzirdēt.

Tad es pārgāju uz angļu valodu un turpināju: - Kas ar mani būtu noticis, ja jūs nebrauktu kopā ar mani? Ko es būtu

iesācis? Kā varētu es steigties palīgā brālim, ja jūs nebrauktu ar mani? Es jau sacīju Florencietim, ka nespēju dzīvot uz citu rēķina, bet jūsu vārdi, ka cilvēks nevar saprast nemaz dzīves jēgu, ja nepelna pats savu maizes riecienu, tikai vēl dziļāk pārliecināja mani, ka tā turpināties vairs nevar. Kopš tās pašas nelaimīgās nakts, kad es ietērpos masku balles kostīmā uz Ali viesībām, es neizkāpju arī no garīgās masku balles. Te es esmu kalps-tulks, te brāļadēls, te brālēns, te draugs; un no visām šīm lomām man ir pieķērusies tikai viena: kalpa loma. Ļaujiet man kļūt par jūsu kalpu, tādēļ ka neko citu es jūsu labā izdarīt nevaru. Varbūt arī to es iesākumā nespēšu kā pienākas. Bet es pielikšu visu piepūli un visu centību, lai iemācītos būt jums par labu kalpu – klusi, ārēji mierīgi, bet ar milzīgu satraukumu sirdī es teicu.

- Mans dārgais draugs, mans nabaga zēn – atbildēja man I., – atliksim šo sarunu līdz braucienam pa jūru. Var būt, tur, atrauts no zemes un visiem tās nosacījumiem, tu vairāk sapratīsi savu milzīgo atbildību šajā momentā par brāļa dzīvību, par viņa laimi un tālāko likteni. Bet vajag tikai saprast, kur ir tavs darbs. Var iegadīties, dzīve, kura tev pēdējās dienas tik intensīvi atklāj un dod tuvumā

144

apskatīt cilvēku ceļu diženumu un šausmas, atvērs tev sapratni un tevis paša dzīves jēgu dziļāk un plašāk. Un tu atradīsi savu darbu ne kā mans kalps, bet kā kalps ne tikai savai dzimtenei, bet visai plašajai, apkārt skanošajai dzīvei. Mēs parunāsim par to uz tvaikoņa. Bet tagad ēd saldējumu, savādāk tas pilnīgi izkusīs – viņš pabeidza atkal pasmaidīdams.

Viņa balss tonī bija tāda dziļa sirsnība, tik maigi skatījās uz mani – bezpalīdzīgu un bez mājas, vientuļu un pazudušu bez viņa – viņa tumšās acis, ka es neviļus atcerējos to momentu, kad viņš mirstošs gulēja tvaikoņa kravas tilpnē un Ananda izglāba viņu. Ananda, droši vien, tik pat maigi skatījās uz viņu tad.

Es negulēju tagad agonijā slims, bet patiesi varu teikt, ka tās bija manas dvēseliskās būtnes smagas agonijas dienas.

Mēs beidzām mūsu vakariņas, norēķinājāmies un uzgājām savā numurā. Šeit jau bija uzklātas gultas; mēs izdzēsām gaismu, atvērām logus, papriecājāmies par tumšajām debesīm, uguntiņām mastos un laivās, un gājām gulēt.

No rīta, kad es pamodos, es ieraudzīju, ka istabā nav I. Kamēr es veicu savu tualeti, ienāca I., svaigs, jautrs jaunā linaudekla baltā uzvalkā un tādās pašās kurpēs, ar saiņiem rokās.

Viņš izstāstīja man, ka pamodās ļoti agri, nolēma pastaigāties pa pilsētu un uzskrēja uz lieliska veikala, kur nopirka mums pa baltam uzvalkam, citādi uz tvaikoņa mēs nobeigsimies no karstuma.

Viņš atritināja savus saiņus un pasniedza man tādu pašu, kā viņējo, baltu uzvalku. Es to piemērīju, izlikos sev ļoti smieklīgs, bet tomēr paliku tajā.

Tālāk I. izstāstīja, ka, jau atgriežoties mājās, viņš satika vakardienas kuģu aģentu ejot kopā ar kuģa kapteini, ar kuru mums būs jābrauc. Viņi iepazinās, un kapteinis piedāvāja viņam ievākties mūsu luksus kajītē ātrāk par kopējo iesēšanos, precīzi norādījis viņam angļu tvaikoņa atrašanās vietu. I. uzcienāja kapteini ar lielisku vīnu mūsu viesnīcas restorānā un saņēma zīmīti dežūrējošajam palīgam uz tvaikoņa ar tiesībām ieņemt mūsu kajīti jebkurā laikā. Man bija kaut kā žēl šķirties no stingras pamatnes kaut vai par vienu stundu ātrāk, bet iekšējā balss man sacīja, ka tāpat vien I. steigties nesāktu, un es neiebildu ne vārda.

Kad es biju pilnīgi gatavs, viņš apskatīja mani, piedāvāja aiziet uz veikalu, kur viņš pirka mums uzvalkus, lai atrastu man un sev vēl pa vienam uzvalkam no tumša čičunčā vai kaut no alpakas. Es biju ļoti priecīgs pavadīt lieku stundu uz sauszemes un nolēmu, ka es esmu no tiem dedzīgajiem cienītājiem, kurus

145

valdzina jūra, kamēr viņi stāv krastā. Kaut kādas skumjas mani pārņēma, kad es domāju par šo pirmo jūras braucienu, kurš man šķita ļoti ilgs.

Drīz mēs tikām galā ar visām mūsu darīšanām, sameklējām uzvalkus, kādus gribēja I., un man mans tumši pelēkais tā iepatikās, ka es tajā arī paliku. Atgriezušies viesnīcā, mēs norēķinājāmies un saņēmām pie aģenta pases, kuras viņš sadabūja pirms apsolītā laika. Ostā tur pat pie viesnīcas iesēdušies laivā, mēs peldējām pie tvaikoņa.

Diezgan ilgi mēs lavierējām starp liela daudzuma pašiem dažādākajiem kuģiem, kamēr visbeidzot piepeldējām pie tāda milzu tvaikoņa, nokrāsota baltā un sarkanā krāsā, kura priekšā mēs un mūsu laiva izlikāmies par knišļiem.

Uzrāpušies pa trapu uz klāja, uzrādot kapteiņa zīmīti viņa dežūrpalīgam, mēs nokļuvām līdz mūsu luksus kajītei. Tā bija novietota uz virsējā klāja, blakus kapteiņa kajītei, un nodalījās no tās tikai ar koka starpsienu. Tāds neparasts kajītes izkārtojums padarīja mūs par daudz neparastu, salīdzinājumā ar citiem pasažieriem, privilēģiju ieguvējiem. Mums bija neliels laukumiņš tikai mums piederoša virsējā klāja, kur, izņemot mūs, nevienam no pasažieriem nebija ieejas tiesības. Bez tam, mūsu kajītē bija lieliska vanna. Kajītes sienas bija apvilktas ar pelēku zīdu. Tajā atradās divi guļamdīvāni, pie katra uz tiem elektriskā lampiņa ar kupoliņu, un griestos bija iestrādāta matēta lampa.

Visi piederumi lietu nostiprināšanai šūpošanās laikā bija niķelēti; paklājs uz grīdas, tāpat kā sienu apdare un dīvāns bija pelēkā krāsā ar rozā puķēm. Es nekad nebiju redzējis tādu greznību un stāvēju kā parasti, bolīdams acis.

Bet I. nedeva man ilgi sapņot, paņēma mani pie rokas un izveda uz klāja. Skats uz pilsētu bija ļoti gleznains. Bet apkārt visai pilsētai pacēlās tuksnešaini pauguri; un dzeltena zeme, izžuvusi, saplaisājusi no svelmes, neveidoja nekādu vilinošo skatu.

Palūkojies pulkstenī, es biju pārsteigts, cik ātri ir pazibējis laiks – bija jau divi. Drīz mums stāvēja priekšā došanās ceļā.

Beidzot matrozis uznesa pēdējās mantas uz mūsu kajīti, tās visas nostiprināja, man par lielu prieku, un mēs atvadījāmies no aģenta, kurš taisīja skatu, ka palīdz matrozim, bet patiesībā grozījās ap viņu bez jēgas un sakara.

Man pazibēja doma, ka mana pēdējo dienu dzīve, drošvien, līdzinās šī aģenta darbībām. Es arī asistēju citu cilvēku rīcībai, bet savā paša uzvedībā neredzu ne loģikas, ne jēgas, ne sakara.

I. pateicās aģentam, iedodams viņam papildu žūksni, par kuru viņš izplūda pateicībās un pasniedza I. savu vizītkarti ar adresi, sakot, ka izdarīs mums

146

jebkādus pakalpojumus, vajag tikai viņam uzrakstīt vai telegrafēt uz Sevastopoli. I. paņēma kartiņu, nosauca manu uzvārdu un sacīja, ka, pilnīgi iespējams, mums vēl būs nepieciešami viņa pakalpojumi. Starp citu, viņš pavaicāja, vai tuvākajās dienās vēl dosies kāds tāds pats ātrgaitas tvaikonis uz Konstantinopoli.

Aģents iesmējās un sacīja, ka nevienai citai jūrasbraucēju kompānijai tāda brīnumkuģa vispār nav. Bet tuvākajās divās nedēļās iet tikai veci tirdzniecības kuģi vai preču-pasažieru, krasta kuģi ar pieturu katrā ostā. Toties mūsu kuģim nebūs mazas apstāšanās, pirmā – Odesā, un tālāk tādā pašā ātrā tempā līdz pašai Konstantinopolei.

Pēdējais mūs atstāja matrozis, kurš izrādījās no kuģa apkalpes štata vienības, kurš piekomandēts mūsu kajītei. Puisis bija jautrs, nasks, uzskrēja un noskrēja pa kāpnēm kā īsts akrobāts. Viņš parādīja mums zvanu podziņas, paskaidrodams to nozīmi, kaut tur jau tāpat tās bija uzrakstītas angļu valodā.

Labs „tējai” padarīja viņu vēl laipnāku, un viņš paskaidroja mums, ka luksus kajīte bauda priekšrocību neiet pie kopējā pusdiengalda, bet var prasīt ēdienu pie sevis augšā.

Pēc dažām minūtēm, pēc paša iniciatīvas, viņš parādījās atkal ar brokastu, pusdienu un vakariņu ēdienkarti. I. paskatījās ēdienkartē un sacīja, ka mēs esam veģetārieši, tādēļ viņš vēlētos, pēc iespējas, redzēt pavāru un vienoties ar viņu par mūsu ēdināšanu.

Matrozis nolidoja lejā un pēc neilga laiciņa parādījās ar diviem svarīgiem subjektiem nevainojami baltos uzvalkos. Viens no viņiem bija galvenais oficiants, otrs – šefpavārs. Pavārs bija resns un svarīgs, galvenais oficiants – garš un kalsns, izturējās ar lielu cieņu un laipnību.

Lieta ātri nokārtojās, galvenais koks paziņoja, ka viņam ir ļoti labs palīgs – veģetārietis-speciālists, ka zaļumi un augļi uz kuģa ir lielā krājumā, bet galvenais oficiants pats piedāvāja mums brokastot un ēst pusstundu ātrāk pirms vispārpieņemtajā laika. Abi, saņēmuši pa brangam papīriņam, kļuva vēl laipnāki, un pavārs piedāvāja mums pēc pusstundas uzservēt brokastis, kamēr publika tikai sāks sabraukt, bet kopējās brokastis būs pusčetros. I. piekrita, abi džentlmeņi devās prom, un mēs palikām beidzot vieni.

Troksnis, izsaucieni, krānu čīkstoņa, kuri cēla kravas, mani pārsteidza. Es vēl ne reizi nebiju redzējis, kā tiek uzkrauts liels tvaikonis. Un arī tvaikoni es vispār biju redzējis tikai no tālienes, ne reizi nebiju bijis iekšā.

147

Atvērtā ļoti dziļā kravas tilpnē, kura no augšas izlikās bezdibenīga, visu laiku laida iekšā milzīgus saiņus. Vesela krāvēju virkne pārskskraidīja, ar smagumiem uz mugurām, pa milzumgariem tiltiņiem, kas sniedzās līdz krastam, saliktiem šķērsām uz vairākām baržām. Nepārtraukti kustējās divas cilvēku ierindas, skriešus no tvaikoņa uz krastu un lēnām, smagi saliekušies, no krasta uz tvaikoni.

Pēkšņi manu uzmanību piesaistīja gaisā parādījusies govs. Pārbiedētais lops mežonīgi māva un rāvās no stingrajām saitēm, ar kurām tas tika ceļamkrāna pacelts. Drīz viena pēc otras, govis pazuda bezdibenīgajā kravas tilpnes lūkā. Pēc tam pienāca kārta zirgiem, kuri cieta, zviedza un rāvās krietni vairāk par govīm.

Viss mani pārsteidza. Likās, es zināju visu, zināju, ka pastāv tvaikoņi, kravas tilpnes, dzīvu liellopu pārvadāšana tajos, bet kad redzēju to savām acīm, man likās, ka tas viss ir neparasts, sarežģīts un ka cilvēka prāts, kurš sasniedzis visu šo tehniku – tas ir patiess brīnums.

Es padalījos savās domās ar I.; viņš pasmaidīja un sacīja man, ka jau ne reizi vien es pa šīm dienām esmu pārsteigts par cilvēka prāta asuma brīnumiem, bet patiesībā – dzīvē nav brīnumi nekur. Bet viss, ko cilvēks sasniedz – ir tikai tā vai cita zināšanu pakāpe, lai pie kādas sfēras arī nepiederētu redzamie, šķietamie brīnumi vai acij neredzamie, sasniedzamie ar domu un intuīciju.

- Mums vajag ātrāk pabrokastot – viņš sacīja. – Drīz beigsies preču iekraušana un sāksies pasažieru pieplūdums. Es gribētu kopā ar tevi pavērot viņu iesēšanos. Tik žēl, ka karstums, šķiet, tev būs kaitīgs.

Es atbildēju, ka ar vislielāko prieku un interesi vērošu pasažierus. Uz manu jautājumu, kādēļ viņš, vienmēr izvairīdamies no jebkādas burzmas, grib vērot pūli, I. atbildēja, ka vajag pārliecināties par to vai uz šī kuģa mums nav pakaļdzīšanās, ka, ja mums izdosies aizbraukt tagad bez vajātājiem, mēs varam būt nosacīti mierīgi līdz Konstantinopolei, kur mūs sagaidīs Anandas draugi.

Šajā mirklī matrozis atnesa saliekamo galdu un divus krēslus, uzreiz aiz viņa nāca sulainis ar galdautu, traukiem un salvetēm. Uz sulaiņa jautājumu, ko mēs dzersim, I. pasūtīja pudeli vīna un kaut kādu viltīgu dzērienu ar ledu, kura nosaukumu es dzirdēju pirmoreiz.

Ļoti drīz mēs jau sēdējām pie galda, un es ar lielu baudu sūcu caur garu salmiņu vēsu, rozā dzērienu, neparasti garšīgu un aromātisku.

Mūsu brokastu karstākajā punktā uz klāja uznāca kapteinis, sveicinādams I., kā senu paziņu, ļoti laipni pasveicinājās ar mani un ar savu manieru eleganci

148

atgādināja man Florencieti. Viņš izdzēra viņam piedāvāto I. vīna glāzi no pudeles, kas stāvēja ielikta sudraba spainītī ar ledu; kapteinis izturējās pret mums kā pret vēlamiem viesiem un laipni piedāvāja izmantot visu klāju, ne tikai mūsu kajītei piederošo tā gabaliņu.

- Drīz sāksies pasažieru iekāpšana un tvaikoņa – sacīja kapteinis, izdzerot vēl vienu vīna glāzi, kuru laipni uzpildīja viņam I. – Kaut tagad vēl nav iestājies pats sezonas karstums ceļotājiem un citi tvaikoņi ir tukši, bet uz manu pieraksts jau gāja mēnesi atpakaļ. Nejauši, dienu pirms jūsu atbraukšanas, no jūsu kajītes atteicās grāfiene R. no Gurzufas. Un, lūk, jums paveicās.

Es centos noslēpt savu izbrīnu, cītīgi atdarinādams nesatricināmi mierīgo I. paskatu, lai būtu „gluži audzināts” cilvēks. Bet es biju dziļi pārsteigts par šādu sakritību. Acīmredzot, Līzas mātei vajadzēja braukt šajā kajītē, bet var pat būt, ka viņas nelaimīgā tante domāja tajā veikt jūras ceļojumu.

- Ja jums nestāv priekša nekādas steidzamas nodarbes – turpināja kapteinis – es jums ieteiktu apbruņoties ar binokļiem un pavērot iesēšanos. Tā ir tāda dzīva cilvēku audzināšanas, raksturu, manieru un pašdisciplīnas aina, ka var būt ne tikai interesanta izrāde, bet arī pamācoša dzīves skola. Lai jums nebūtu jāsēž karstā saulē, manas kajītes priekšā ir nostiepts tents ar aizkariem. Jūs varat nolaist aizkarus, paši sēdēt ēnā un neredzami citiem vērot visus steigas un burzmas skatus vieniem, skumjas šķiršanās vai jautru pavadīšanu citiem, slinku vai spiestu iesēšanos ar trešajiem. Reizēm mēdz atgadīties komiskas ainas.

Redzēdams, ka mēs esam pabeiguši ēst un iztukšojis vīna pudeli ar tādu vieglumu, it kā viņš būtu izdzēris glāzi aveņu ūdens, viņš turpināja:

- Lūdzu, nāciet šeit, es jums parādīšu kā iekārtoties. Līdz pašam atiešanas brīdim jūs varat sēdēt šeit. Tikai kad iziesim atklātā jūrā, pie manis nāks ar ziņojumiem palīgi, būs visādi gadījumi – kā vienmēr mēdz būt pie atiešanas – kuri prasa kapteiņa iejaukšanos – un tas jums būs neinteresanti.

To sakot, viņš apsēdināja mūs zem tumši zila tenta, nolaida tādus pašus aizkarus un pasniedza mums lieliskus binokļus.

- Un tā, jūtieties kā mājās, un uz tikšanos. Tiklīdz iziesim jūrā, es atnākšu uz šejieni, un tikai tad jums vajadzēs pāriet no maniem īpašumiem uz savējiem.

Viņš pielika roku pie cepures naga un nogāja lejā. - Lūk viss arī nokārtojās labāk, kā jūs bijāt vēlējies – es sacīju I.

149

Viņš pamāja ar galvu, paņēma savu binokli un sāka vērot publiku, kura jau sāka savākties krastā. Redzot, ka viņam negribas runāt, man nekā neatlika, kā sekot viņa klusēšanas piemēram.

Droši vien, mūsu tvaikonis iegrima ļoti dziļi ūdenī, tādēļ ka iesēšanās uz tā notika nevis no kopējās ostas, bet no pretējās ostas puses. Tagad mums bija redzamas dažas elegantas ekipāžas ar grezni tērptu publiku – dāmas baltās kleitās ar baltiem lietussargiem un vīrieši baltos uzvalkos un panamās.

No dažādām pusēm piebrauca veselā virknē noīrētas karietes, kurās sēdēja visdažādākā publika, veidojot pamatā gadījumu arī baltus plankumus.

Tiltiņi pagaidām bija brīvi. Pašā to sākumā, pie krasta, matroži nolika divas barjeras ar virpuļvārtiem, un pie katra no tiem apstājās pa vienam oficierim un diviem matrožiem biļešu pārbaudei.

Mūsu binokļi bija lieliski, pat sejas varēja skaidri saskatīt. Mani nodarbināja visvairāk publika, kas gāja pa kreisajiem no mums tiltiņiem, acīmredzami, publika no pirmās un otrās klases. Pa labās puses tiltiņiem kustējās tumši ietērptu cilvēku plūsma, nesot aiz sevis saiņus un lādes. Pazibēja arī feskas un raibi halāti, kustējās bariņos sievietes, no galvas līdz kājām ietītas melnos apmetņos, ar tumšiem sietiņiem priekšā sejām, dažāda vecuma bērnu pavadībā.

- Tā tik ir iepriecinoša veiksme – pēkšņi es izdzirdēju I. izsaukšanos. Viņš parādīja man divas garas vīriešu figūras sarkanās feskās, uzkāpjam uz tiltiņa un izceldamies ar melnām drēbēm un sarkanām galvām starp virkni elegantām baltām figūrām.

Es sāku viņus pētīt. Viens no viņiem bija vecāks, ap gadiem četrdesmit, otrs gluži jauns, manos gados. Abi bija tumši bruneti, melnacaini, skaisti un ļoti stalti.

I. piecēlās un palūdza man palikt uz vietas, sacījis, ka pats aizies pretī turkiem, ka tie arī ir tie paši Anandas draugi, pie kuriem mēs braucam uz Konstantinopoli, un mums tā ir neparasta veiksme braukt ar viņiem no šejienes uz viena tvaikoņa.

Tikko paspēja I. aiziet, kā uz klāja uznāca kapteinis. Viņš ļoti nobrīnījās, ka es esmu viens; un man bija viņam jāpaskaidro, ka I. ieraudzīja savus draugus uz tiltiņiem un nogāja lejā viņus sagaidīt.

- Nu, tātad jums būs jautrs brauciens – sacīja kapteinis. – Nododiet jūsu brālim, ka viņa draugi būs laipni gaidīti viesi šeit, uz klāja, pretēji noteikumiem, kas aizliedz pirmās klases pasažieriem šeit nākt.

150

Es pateicos viņam par laipnību un sastapos ar viņa acīm ar skatienu. Viennozīmīgi, man pēdējās dienās veicās uz neparastām acīm un es sāku

īgņoties par savām, pašām parastākajām tumšajām acīm. Kapteinis bija jauneklīgs, pēc skata ap gadiem trīsdesmit diviem –

trīsdesmit trim. Kalsns augums, ļoti veiklas kustības, viegla gaita – viss norādīja uz lielu fizisku spēku un treniņu. Skūtā seja ar kvadrātisku zodu norādīja un lielām administratora spējām. Lūpas, skaisti iezīmētas, bija cieši sakniebtas. Vaibsti nebija tik pareizi kā Florencietim vai Anandai, bet tomēr seja bija ļoti glīta un, pēc visa spriežot, viņam bija labi panākumi pie sievietēm. Spēks un stiprs raksturs bija lasāms visā viņa elegantajā tēlā.

Bet, kad es sastapos ar viņa vērīgo skatienu, es padomāju, ka būt ar viņu tuvam diez vai ir patīkami. Viņa acis bija pilnīgi dzeltenas, kā dzintars, bet zīlītes bija ļoti savdabīgas, burtiski iegarenas formas, kā kaķim. Viņa dzintarkrāsas acis man likās cietsirdīgas, un ilgi rēgojās, kamēr neatgriezās I.

I. atnāca atpakaļ tik jautrs, kādu es vēl viņu nebiju redzējis, sacīja, ka draugi-turki izbrauca no Maskavas uzreiz aiz mums, ka viņi satika Anandu un atveda vēstules man un viņam, cerot tās nodot Konstantinopolē, bet, ka tagad mēs tās saņemsim šodien, tiklīdz kā viņi pabeigs brokastot un varēs izlikt mantas.

Uz manu jautājumu, kā viņi dabūja biļetes uz šo tvaikoni, I. sacīja, ka viņi tās pasūtīja Maskavā iepriekš, kopā ar dzelzceļa biļetēm un tur pat tās saņēma galvenajā angļu jūrnieku kompānijā.

Likās, viņš tagad bija pazaudējis jebkādu interesi uz publikas vērošanu un sēdēja kā negribēdams, laiku pa laikam apskatot joprojām nākošo cilvēku rindu.

Bet tikmēr skats bija neparasti krāsains no apģērbu raibuma, no liela daudzuma pazibošu nacionālo ietērpu un pašu krasāko cilvēku un viņu manieru kontrasta. Bija drudžaini skrejoši un visus grūstoši savā ceļā; bija tik skaļi pārbļaustošies, ka viņu kliedzieni saplūda vienā kopējā dūkoņā. Bet tad atskanēja tvaikoņa sirēnas kauciens; un tūlīt pat, ja nebūtu matrožu, kuri noturēja cilvēku drūzmas spiedienu, būtu noticis īsts grautiņš.

Ilgi vēl turpinājās cilvēku pieplūdums; visbeidzot trapi tika atdoti, starp krastu un tvaikoni izveidojās plaisa, un atskanēja kapteiņa komanda, kurš pats stāvēja pie stūres, izvezdams kuģi atklātā jūrā.

151

11. nodaļa UZ TVAIKOŅA

Mēs tāpat sēdējām zem zilā tenta, un es priecājos ieraudzīt beidzot jūru,

bezgalīgu ūdens klajumu, kur pat pats labākais binoklis nespēj parādīt tālumā krastus.

Es padalījos ar savām domām ar I., bet, man par pārsteigumu, viņš nepievienojās manā priekā. Gluži pretēji, viņš vērīgi lūkojās uz horizontu un, kaut mēs peldējām pa gludu kā spogulis ūdeni, paredzēja vētru, retu šajā gada laikā, bet negantu Melnās jūras vētru. Es arī sāku ar binokli pētīt horizontu, bet bez vienā pelēkā masā saplūstošām debesīm un jūras, neko neredzēju.

- Tiklīdz atnāks kapteinis, mēs atgriezīsim viņam binokļus, pateiksimies par viesmīlību un iesim uz savu kajīti – sacīja I. – Tev, kamēr nav šūpošanās, vajag labi apskatīt mantas tavā sakvojāžā. Es esmu pārliecināts, ka Ananda pielika tev tabletītes vētras gadījumam, lai tev nesāktos jūras slimība. Ja, kā man šķiet, uznāks vētra, kuras pazīmes es manu, tad tev vajadzēs paspēt trīs reizes līdz šūpošanās sākumam iedzert tabletes. Mums ar tevi ir jābūt labiem palīgiem cilvēkiem trešajā klasē. Priviliģētajai publikai būs pietiekoši ērtības, kaut arī tā ne mazums pārcietīs. Bet trešajai un ceturtajai klasei, kā vienmēr, pārpildītai ar nabadzību, būs pēc mums vajadzība.

Es aizdomājos. Vēl ne reizi I. nebija stāstījis man par mūsu jūras ceļojuma bīstamību, un man pašam arī mūsu jūras brauciens likās kā patīkama pastaiga.

Mēs izbraucām drīz no ostas atklātā jūrā, bet krasti vēl bija skaidri saskatāmi – tuksnešaini, dzelteni, , pagaidām, nemaz nepievilcīgi krasti.

Uz mūsu klāja parādījās kapteinis. Mēs atgriezām viņam binokļus, pateicāmies par laipnību un gribējām doties prom. Bet viņš vērīgi paskatījās uz mums un pavaicāja, vai mēs bieži esam braukuši jūrā. I. sacīja, ka pats viņš pie jūras ir pieradis, bet, ka es braucot pirmo reizi.

- Baidos, ka pirmais iespaids no iepazīšanās ar jūru jums būs nepatīkams – sacīja man kapteinis. – Barometrs rāda tādas blēņas šim gada laikam, ka, ja es pats to nebūtu izvēlējies un pārbaudījis, es varētu domāt, ka tas ir izgatavots šarlatāniski. Jāgaida ir ne tikai vētru, bet vētru, kādas vispār mēdz būt reti. Lai cik lielisks nebūtu mans kuģis – domāju, ka man nāksies ne mazums pacīnīties ar vēju, jūru un lietu šajā naktī. Bet jums nāksies cieši aizvērt jūsu kajīti, un es

152

vēl pavēlēšu matrožiem aizbultēt jūs ar rezerves vairogiem tādēļ, ka pieņemu, ka viļņi apšļāks arī šo klāju.

Es nošausminājos. Kuģa augstums no mūsu klāja atgādināja pamatīgu trīsstāvu ēku. Man šķita, ka ir pilnīgi neiespējami ieraudzīt tāda augstuma vilni.

Kapteiņa seja bija ļoti apņēmīga un moža, bet barga. Acīmredzot, baiļu sajūtas bija pat nesaprotamas šim dzelžainajam cilvēkam. Viņš burtiski priecājās, ka izies cīņā ar stihiju. Es nodomāju, ka viņš, drošvien, arī mīl jūru dēļ tās cīņas, kādā nākas iziet, un, ja viņu tagad kaut kas nodarbina, tad tā ir atbildība par cilvēku dzīvībām, kravu un kuģi, kas viņam ir uzticēti un pār ko viņš ir pilntiesīgs saimnieks uz šī palēkā ūdens klāja.

I. izteica savu viedokli, ka, drošvien, vētra sacelsies uz nakti. Bet kapteinis teica, ka ņirboņu un šūpošanās, no kuras cietīs cilvēki un dzīvnieki, viņš gaida naktī, bet īstu vētru tikai ap rītu, iespējams ap saullēktu.

Pie kapteiņa sāka nākt viņa palīgi ar ziņojumiem un pēc norādījumiem – mēs šķīrāmies ar viņu un iegājām savā kajītē.

Es sāku izkrāmēt sakvojāžu, kuru man bija iedevis Florencietis ceļam. Tas izrādījās tik ietilpīgs, cik es nemaz nebiju cerējis. Tajā bija daudz nodalījumu, un viens no tiem sastāvēja no ceļa aptieciņas.

Es pavaicāju I., vai neiedzert man vienu no Ali burvju tabletītēm, kuras deva tik daudz svaiguma. Bet I. atbildēja, ka pret jūras slimību tās pilnīgi neder; bet vajag atrast speciāli nomierinošas reiboni un vemšanu, ka diez vai Ananda varēja neparedzēt šūpošanos, kārtodams manu sakvojāžu.

Es atļāvu tās sameklēt pašam I.; viņš patiešām tās atrada ļoti ātri, un tūlīt pat lika man vienu no tām iedzert.

- Tu paguli mazliet, draudziņ, – viņš man sacīja. – Ja tabletītes tev būs derīgas šūpošanas laikā, tad tagad tev ir jāsajūt viegla galvas reiboņa un slikta dūša – sacīja viņš, saliekot visas mantas atpakaļ, tajā pašā laikā pasniegdams man pidžamu un čības. Es jutos lieliski, bet apzinājos, ka laika papriecāties par jūru būs vēl gana, bet tagad būtu neslikti arī pagulēt – uzvilku pidžamu un izstiepos uz mīksta dīvāna.

Izrādījās, apgulties bija pēdējais brīdis. Nepaspēju es padomāt, kāda brīnišķīga zem manis ir gulta, kā viss man acu priekšā sagriezās, ieklaudzējās deniņos un samiglojās. Es pat izdvesu kaut ko līdzīgu vaidam. I. roka uzgūlās uz manas pieres, viņš maigi noslaucīja manu seju, kas momentā bija pārklājusies ar sviedriem, un, noliecies, gādīgi palika man zem galvas mīkstu spilvenu.

153

- Tā ir laba pazīme, Ļovuška – izdzirdēju es viņa balsi, it kā viņš nebūtu man blakus, bet kaut kur tālu. – Pēc dažām minūtēm tu atgūsies un būsi nejūtīgs pat pret stipru šūpošanu. Bet ja vētra sāksies, kā domā kapteinis, ap saullēktu, tu paspēsi ar šīm zālēm norūdīt organismu un būsi lielisks līdzstrādnieks man tajā palīdzībā, ko nāksies sniegt trešās un ceturtās klases pasažieriem. Tu sacīji, ka vēlies strādāt. Lūk tev dzīve sūta uzreiz gadījumu kā kļūt par pašaizliedzīgu kalpu veselai cilvēku virknei, kuri nebūs norūdīti un sagatavoti tām ciešanām, kuras viņus gaida šodien. Ja tev neparādīsies bailes, ja tu neatdosies nicinošām jūtām, bet meklēsi pārbiedētus bērnus un pieaugušos, lai viņiem nestu možumu un palīdzību, tu ieliksi pamatu savai jaunajai darba un mīlestības dzīvei tik dziļu, ka visi tālākie pārbaudījumi tev liksies baiļu necienīgi.

Es klausījos viņa vārdus, ļoti labi tos sapratu, bet pilnīgi nevarēju pakustināt nevienu pirkstu.

Nezinu, cik ilgi es tā gulēju, bet beidzot sajutu, ka dūrieni deniņos izbeidzās, un nelaba dūša pārgāja. Bet pretīgā galvas reiboņas sajūta, kad viss peldēja manu acu priekšā, atstāja tik nepatīkamu iespaidu organismā, ka es vēl joprojām baidījos atvērt acis, lai neizjustu to pašu kaut kādas pamiršanas sajūtu. Bet ar katru minūti es sāku justies labāk un visbeidzot piecēlos no dīvāna, jautri skatīdamies uz I., acumirklī aizmirsdams visas nepatikšanas, ar tikko piedzīvotajām sajūtām.

- Tu taču, Ļovuška esi varonis, es pat negaidīju, ka tu tik viegli tiksi galā. Kad es pieradinājos pie šīm zālēm – šūpošanas pretindi – es ilgi gulēju bez kustībām – I. man jautri teica.

- Jā, tas turpinājās neilgi. Bet tomēr vajag būt kaut kam līdzīgam varonim, lai nolemtu vēlreiz sevi pakļaut tādam eksperimentam savu spēku norūdīšanas dēļ. Dievs ar viņu, ar norūdīšanos, ja to vajag iegūt ar tādām varonīgām pūlēm – es viņam atbildēju.

- Cik dīvaini man ir dzirdēt tādus vārdus no cilvēka, kurš ir sācis saprast dzīves sarežģītību un visus tās negaidītos pavērsienus, kurus pieņemts saukt par sagadīšanos. Man likās, ka pa šīm dienām, Ļovuška, tu ieraudzīji, cik daudz varonīga sasprindzinājuma var tik paprasīts no cilvēka pēkšņi tās pašas dienas vakarā, kad viņš, pamodies no rīta jautrs, bezrūpīgs bērns, vakarā kļūst uzreiz pieaudzis cilvēks, un liktenis izsauc viņu uz tādu varoņdarbu, par kādu viņš bija tikai lasījis pasakā.

154

- Tā ir taisnība, tāpat kā viss, ko es no jums esmu dzirdējis – es atbildēju I., velkot atkal savu uzvalku. – Varbūt, arī ne uz tādiem niekiem vien, kā pretīgu tablešu rīšana, es būtu spējīgs, ja prastu vienmēr turēties koncentrētā uzmanības lokā. Bet es esmu tik izklaidīgs, ka neesmu spējīgs likt lietā visu to, ko paspēju saprast caur jums un Florencieti. Es nevaru uzreiz domāt par tiem, kuriem esmu vajadzīgs, es domāju vispirms par sevi. Lūk arī tagad es izlaidu no redzesloka, ka varu izrādīties vēl ne reizi uz kuģa vētrā, kamēr man vajag novērst uzmanību no patiesajām brāļa pēdām. Un tāpat arī to palīdzību nelaimīgajiem, kuri šajā vētrā cietīs un kam būs nepieciešamas mūsu rūpes.

- Es neapšaubāmi, esmu gatavs kaut tūlīt iedzert tās riebīgās zāles – es piemetināju, paklusējis.

Es apģērbos, I. priecīgi mani apskāva, piezīmējis, ka ne mirkli nešaubījās par manām patiesajām jūtām. Viņš piedāvāja man nokāpt lejā pie viņa draugiem uz pirmo klasi, lai iepazītos un saņemtu vēstules. Pie tam viņš piedāvāja man aiziet apskatīt tvaikoņa iekārtojumu, tā daudzās viesistabas, lasītavu, bibliotēku, lielo zāli, ēdnīcu utt. Bet es, paredzot rūgtos priekšā stāvošās vētras pārbaudījumus, pazaudēju ziņkāri pret visu šo greznību un sacīju, ka piekritīšu tikai uz vienu apceļojumu – trešās un ceturtās klases telpu apskati, kur mums nāksies strādāt naktī.

I. piekrita man, pazvanīja mūsu matrozim, kurš atkal tik pat viegli demonstrēja savu virtuozitāti lecot pa vairākiem šauro trepju pakāpieniem, un iedeva viņam zīmīti uz pirmo klasi saviem draugiem-turkiem.

Matrozis nekavējās ar atbildi, tādēļ, ka uzreiz aiz viņa akrobātiskā uzlidojuma es ieraudzīju I. draugu sarkanās feskas.

I. sagaidīja viņus pie trepēm un vēlēja matrozim pasniegt krēslus. Pēc minūtes viņš atnesa četrus pītus krēslus, kas izskatījās viegli, bet

patiesībā tik smagi, ka es nevarēju savu krēslu ne tikai pacelt, bet pat pabīdīt no vietas.

Tagad es sāku apskatīt jaunos paziņas. Tipiskā turku āriene arī bez feskām nevarēja nevienu ievest maldināšanā.

Vecākais, kuram I. mani stādīja priekšā kā sava drauga brāli, bet tādēļ arī viņa brāli, man maigi uzsmaidīja, iepazīstināja ar jaunāko, sacīdams, ka tas ir viņa dēls, un pasniedza man Anandas vēstuli. Viņš man pateica savu vārdu, bet tik neierasti tas man izklausījās un likās tik garš, ka es to pat nesapratu. Viņš bija ļoti skaists, bet tagad man likās daudz vecāks, kā pa gabalu, kad es redzēju viņu binoklī, un īpaši blakus ar jaunību starojošajam I. skaistumam.

155

Es pamanīju, ka abi turki ir īpaši goddevīgi pret I. un tik pat bez ierunām klausīja viņa vārdus, kā pats I., un Ananda klausīja Florencieti.

Jaunākais turks mani ļoti pārsteidza ar gaiši zilām acīm. Sākumā viņi abi man izskatījās ar tumšām acīm, bet kad saules stars iekrita jaunākā bronzas krāsas sejā, es ieraudzīju, ka no biezajām, garajām skropstām un plašajām zīlītēm tās tikai liekas melnas. Kas saulē zīlītes sašaurinājās, es ieraudzīju tumši zilas acis, ļoti vērīgas un labsirdīgas.

Es tā degu nepacietībā izlasīt Florencieša vēstuli, ka pat jutu, kā nosarka mani vaigi. Bet audzinātības noteikumi neļāva man nekavējoties izlasīt vēstuli, un ne bez nopūtām es ieliku to kabatā.

Saruna bija par priekšā stāvošo vētru, un vecākais turks izstāstīja I., ka, neraugoties uz kapteiņa rīkojumu par klusēšanu, baumas par iespējamo vētru ir jau nonākušas pirmās klases daļā un visi ir uztraukušies, it īpaši dāmas. Jaunākais piemetināja, ka tagad visās tvaikoņa zāles un koridoros izlīmē paziņojumus ar kapteiņa parakstu, lai pēc vakariņām pulksten desmitos neviens neiet uz klāja un, lai visi atrastos iekšējās telpās vai arī kajītēs, tādēļ ka aizsardzībai no paredzamās šūpošanas būs aizslēgtas visas izejas uz klāja visās kuģa klasēs.

I. padalījās ar saviem draugiem vēlmē apkalpot tvaikoņa zemākās klases vētras laikā. Viņi sacīja, ka viennozīmīgi mums pievienosies. Bet, lai varētu izpildīt mūsu plānu, vajadzēja saņemt kapteiņa piekrišanu, kurš grasījās ieslēgt mūs mūsu kajītē, aizbultējot to ar vēl kaut kādiem īpašiem vairogiem.

Vecākais turks uzņēmās sameklēt kapteini un saņemt no viņa piekrišanu. Bet I. vēlējās noteikti iet pats kopā ar viņu, un man nācās palikt aci pret aci ar jaunāko turku.

Kamēr es domāju, par ko man uzsākt ar viņu sarunu, viņš sacīja man, ka ir ļoti noguris no eksāmeniem, ka viņš ir dabaszinātņu students un pārgāja uz trešo Pēterburgas universitātes kursu. Es biju ļoti pārsteigts, sacīju viņam, ka es arī esmu otrā kursa students tajā pašā universitātē, ka esmu matemātiķis, un brīnījos par savu izklaidību, kā tad es viņu nebiju ievērojis. Toties viņš sacīja, ka mani ir redzējis ne reizi vien, un ka mana reputācija, ne tikai kā matemātiķa, bet arī kā laba literāta ir zināma gandrīz visiem.

Es samulsu, nosarku un lūdzu viņu nepieminēt par maniem literārajiem darbiem, tādēļ ka es devu tos lasīt tikai tuvākajiem draugiem un nesapratu, kā tas varēja tapt izpausts.

156

Pēc turka vārdiem, tas notika vienkārši. Ballītē par godu slimam biedram kāds no studentiem nolasīja manu stāstu. Šis stāsts tā iepatikās publikai, ka pieprasīja nosaukt autora vārdu. Šis vārds izrādījās manējais. Mani ilgi sauca, neticēja, ka manis nav pasākumā, un nomierinājās tikai tad, kad kāds no biedriem sacīja, ka es esot aizbraucis uz Āziju. Un ka tad esot bijis nolemts nosūtīt manu stāstu uz žurnālu, lai izdarītu man patīkamu pārsteigumu, kad es atgrieztos Pēterburgā.

Nezinu, kas manī bija vairāk: autora lepnums vai sašutums, ka varēja cilvēki tā izrīkoties bez manas piekrišanas ar manu stāstu.

Mūs pārtrauca tuvumā atskanējušas balsis, un mēs ieraudzījām kapteini un divus mūsu draugus uznākot pa kāpnēm.

- Es nevaru aizliegt jums palīdzēt nabagiem, kuriem ies vissliktāk no visiem, ja atnāks vētra – savā metāliskajā balsī runāja kapteinis. – Bet kādēļ jums mocīt šos bērnus? – turpināja viņš, norādīdams uz mums. – Lai guļ vai sēž kajītēs. Ne mazums vētru būs vēl viņu dzīvē. Ja no vienas var pasargāt – paldies Dievam!

- Šie bērni būs mums ļoti vajadzīgi, kā žēlsirdīgie brāļi, ja iestāsies vētra. Iedot zāles vai ieliet rumu sastingušam cilvēkam nav tik viegli, ja šūpošana gāž tvaikoni gandrīz uz sāniem – atbildēja viņam I. – Mūsu bērni ir norūdīti un no vētras nenobīsies.

Kapteinis paraustīja plecus un piezīmēja, ka neatbild, ja vilnis aizskalos kādu no mums, ka mēs visi saprotam, kādām briesmām ir pakļauts katrs, kurš pieradis atrasties uz kuģa stiprā vētrā, ne tikai maz pieredzējis zēns, ka viņš vēlreiz piedāvā atstāt mūs, jaunos, kajītē.

I. uzstāja uz sava lēmuma. Es nodomāju, ka tūlīt sāksies strīds, bet, man par pārsteigumu, kapteinis vērīgi paskatījās uz I., pacēla roku pie cepures nadziņa un, iesmējies, sacīja:

- Iznāk, ka jūs gribat būt par kapteini šonakt uz ceturtā klāja. Esmu ar mieru to jums uzticēt; darbojieties kā sanitāri. Bet es jums palīgā nevarēšu iedot nevienu matrozi, izņemot varbūt šo rudo, kurš piekomandēts jūsu kajītei. Viņš ir spēkavīrs, bet dumjš, kaut puisis viņš ir labsirdīgs un ar savu mežonīgo spēku var būt jums noderīgs.

Ar šiem vārdiem viņš nospieda telefona pogu un pavēlēja kādam atnest pie viņa uz kajīti četrus pārus gumijas zābaku un četrus ūdensnecaurlaidīgus apmetņus ar kapucēm. Uz viņa zvanu uzlidoja uz klāja arī mūsu matrozis. Viņam kapteinis nodeva speciālu pavēli atrasties visu nakti uz klāja pie mūsu kajītes.

157

Un, ja mēs kaut kur dosimies naktī, atrasties ar mums, un konkrēti, neatstāt mani personiski vienu ne uz soļa; ka es pirmo reizi braucu pa jūru un labam matrozim ir jāsaprot, ko nozīmē neatstāt kādu nepieredzējušu kuģošanā.

Es biju sašutis par šādu aukli, pat nedaudz apvainots. Bet kapteinis paskatījās uz mani jautri un sacīja, ka kalps man noderēs slimnieku apskates laikā un es būšu viņam ļoti pateicīgs, un pat pats vēlēšos uzcienāt viņu ar vīnu, ja cīņa ar dabu beigsies laimīgi.

Matrozim viņš sacīja, ka viņa sardze pie mums sāksies no deviņiem vakarā, bet tagad, lai viņš dodas ēst un gulēt.

Mums atnesa apmetņus un augstus zābakus, kuri pēc skata nemaz nebija kā no gumijas, bet, kad es tos uzvilku, tad sajutu to elastību un siltumu. Visiem sanāca apmetņi pēc auguma, tikai es savējā slīku līdz papēžiem, bet zābaki nelīda kājās garajam turkam. Viņam tos mainīja trīs reizes, kamēr piemeklēja atbilstošus viņa neparasti platajai un lielajai pēdai. Man arī atnesa mazāku apmetni.

Izvēlējušies apģērbus, mēs atvadījāmies no kapteiņa un turkiem, un vienojāmies, ka deviņos vakarā viņi atnāks pie mums, un, ja būs vētra, mēs sadalīsim lomas un zāles.

Kapteinis vēlreiz ienāca pie mums kajītē un vēlreiz centās pārliecināt I. atstāt kajītē kaut vai mani vienu, bet ne I., ne es uz to nebijām ar mieru. Tad kapteinis sacīja, ka dodas uz ceturto klasi un uzaicina mūs līdzi, lai iepazītos ar iespējamo mūsu nākamās cīņas arēnu. Mēs ar sajūsmu pieņēmām viņa piedāvājumu.

Pie trepju beigām matrozis stāvēja sardzē un saņēma rīkojumu – ne aiz kāda iegansta – nelaist bez mums nevienu augšā, kaut tas būtu vecākais palīgs.

Mēs devāmies aiz kapteiņa, kurš lūdza iet mums blakus viņam. Mums pievienojās vēl divi oficieri, kurus viņš ar mums iepazīstināja, un divi matroži. Mēs devāmies uz priekšu veselā grupā. Kapteinis atdeva pavēli sameklēt vecāko ārstu un nodot viņam īpašu rīkojumu pievienoties mums.

Es biju pārsteigts ne tikai par cilvēku skaitu, bet arī koridoru garumu, visiespējamāko istabu augstumu, un greznību, kas valdīja visapkārt. Burtiski visas istabas bija ziedos. Pirmās klases publika sēdēja klāja ēnā dziļos krēslos un guļamkrēslos. Viss bija tik krāšņs, dzīve sita augstu vilni visos stūros, visur dvesa cigāru un smaržu aromāts.

158

Visbeidzot mēs nokāpām trešajā klasē. Es gaidīju to pašu netīrību un nevīžību, kurus redzēju sauszemes šīs klases vagonos krievu vilcienā. Bet uzreiz sapratu, ka smagi kļūdījos.

Šeit bija ļoti tīrs. Tiesa, šeit viss bija no koka un kājas negrima paklājos, kā pirmās klases koridoros. Uz visām grīdām bija linolejs ar skaistu zīmējumu košās krāsās. Un droši vien, biļetes arī šeit maksāja ne lēti, tādēļ ka nabadzības šeit pavisam nebija redzams. Pazibēja studentu naģenes, brauca veselas ģimenes, kuru apģērbs liecināja par zināmiem ienākumiem. Kopējā ēdnīca bija skaista, ar koka virpuļkrēsliem, viss bija elektriskās gaismas pieliets, bija arī kopējā viesistaba, un lasītava, un smēķētāju istaba.

Šeit koridors nedalījās uz pusēm, kā pirmajā un otrajā klasē, ar viesistabu, un tādēļ likās milzum garš.

Visbeidzot mēs nokāpām vēl zemāk un atradāmies pie paša ūdens. Priekšējā daļa bija atvēlēta ceturtajai klasei; par jumtu tai kalpoja trešās klases telpas, un kurai nebija cita klāja, kā vien malējās, diezgan plašās, kopējās ejas uz kajītēm, kas stiepās no kuģa sākuma līdz kravas tilpnei.

Ceturtajā klasē kajīšu nebija vispār. Pasažieri-nabagi – pa lielākajai daļai bija pārbraucēju strādnieku ģimenes, vai klīstoši muzikanti, veselas grupas nožēlojamu balagānu burvju mākslinieku un klaunu. Atsevišķā stūrī bija iekārtojies vesels čigānu tabors. No visām pusēm bija dzirdami visdažādākā rakstura dialekti un izsaucieni. Šeit bija gan tirgoņi, kas brauca ar savu preci un kuri vēlējās, acīmredzot, būt tuvāk kravas tilpnei; šeit bija arī zirgu puiši, kuri pavadīja zirgus – ar vārdu sakot, acis skrēja uz visām pusēm, un es atkal tās bolīju, aizmirsis par visu uz pasaules.

- Neatpalieciet no manis – es izdzirdēju pavēlniecisko kapteiņa balsi, un tajā pašā mirklī sajutu, ka I. paņēma mani aiz rokas, pačukstējis man, lai es precīzi atceros kuģa izkārtojumu, nevis aizraujos ar skatu krāsainību.

Es nopūtos. Cik daudz bija iespējas vērošanai – un vajadzēja iet visam garām, atceroties tikai par vētru, kura ne tad būs, ne tad nē; un es turpināju domāt, ka diez vai tā būs: saule spīdēja, mēs joprojām peldējām pa gludu virsmu, un vienīgie viļņi bija tie, kurus taisīja mūsu milzenis-kuģis.

Mūsu grupa pēkšņi apstājās. Pašā neērtākajā vietā, kuģa priekšgala stūrī, starp mucām un kastēm, pat tagad vēja appūsta, sēdēja jauna, līdz pēdējam nomocīta sieviete, turēdama uz saviem ceļiem divgadīgu bērnu, burvīgu, dzīvelīgu puiku, gaišmatainu, kā pati sieviete. Blakus gulēja meitene aptuveni

159

piecus gadus veca, acīmredzami, slima. Nokārusi galviņu, nāvīgi bālu, uz mātes ceļiem, viņa acīmredzot bija nemaņā.

- Kādēļ jūs izvēlējāties tādu neērtu vietu? – pavaicāja kapteinis, vēršoties pie sievietes, kuras skaistā seja izrādīja šausmas un acis pieriesās asarām.

- Ak, nemetiet mūs laukā – sāka lūgties viņa franču valodā. Un, acīmredzot, nesaprotot kapteiņa angļu runu, nobijās no viņa pavēlnieciskās, metāliskās balss un skatījās ar viņu ar lūdzošām acīm. Kapteinis atskatījās uz mums, sakot, ka viņa franču izloksne nav pilnība, un vaicājot, kurš no mums runā sievietes valodā ļoti labi.

I. izbīdīja mani uz priekšu, es paklanījos sievietei un pārtulkoju viņai kapteiņa jautājumu.

Par atbildi uz to, asaras kā zirņi sāka plūst no sievietes acīm, un viņa paskaidroja mums, ka tā bija vienīgā vieta, kur viņu pārstāja grūstīt un vajāt cietsirdīgie līdzbraucēji; ka žēlsirdīgais matrozis iekārtoja viņus šeit un piedraudēja diviem turkiem, kuri nedeva viņai mieru ar savu uzmācību.

- Mana meita ir slima, mēs esam tikai izsalkuši; nemetiet mūs laukā, mēs braucam pie mana tēva uz Konstantinopoli. Mans vīrs nomira, viņu saspieda būvē, un franču kompānija nevēlējās mums neko samaksāt bez tiesas. Bet es nevarēju gaidīt tiesu, mēs būtu nomiruši badā. Nācās visu pārdot un kaut kā nokļūt līdz Sevastopolei. Es atdevu pēdējo naudu par biļeti; nezinu, kā aizbrauksim līdz Konstantinopolei. Bet mana biļete ir kārtībā – sacīja nabadzīte, sniedzot kapteinim savu biļeti, atrodoties pilnīgā apjukumā un bailēs.

Acīmredzot, trūkums uzkrita viņai, kā sniegs uz galvas. Viņas kleita, droši vien, vēl nesen jauna, bija notraipīta un noputējusi; mazā un meitenītes apģērbi arī bija jauni un arī notraipīti ceļā. No svārkiem laukā lienošās kājiņās viņai bija apautas maziņas lakotas kurpītes, pilnīgi neatbilstošas tālam ceļojumam.

Lūgšanās un bailes, uztraukums par bērniem, kurus viņa spieda sev klāt, vājums, izmisums – tik daudz atšķirīgas jūtas atstarojās šīs būtnes acīs, ka man sakutējās kaklā, un, nedomājot, ko es daru, es pieliecos un paņēmu meiteni uz rokām.

- Nedrīkst viņu šeit atstāt – sacīju es I. – Atdosim viņai savu kajīti. - Tas atnesīs viņai maz labuma – atbildēja kapteinis. – Viņai un bērniem ir

nepieciešama medicīniskā palīdzība. Uz tvaikoņa ir maksas palātas pirmās klases lazaretē. Ja jūs varat apmaksāt viņai ceļu tādā kajītē, tas iedos viņai iespēju atpūsties, uzņemt spēku un nokāpt no kuģa veselai. Viņa taču tūlīt pakritīs ģībonī.

160

Nepaspēja viņš to pateikt līdz galam, kā dakteris metās pie uz sānu krītošās sievietes. Kapteinis divreiz nosvilpās svilpītē, kas karājās viņam uz krūtīm, un mūsu priekšā izauga milzonīgs matrozis.

- Vispirms izkliedēt sapulcējušos mums apkārt – pavēlēja viņam kapteinis. Un, kā uz burvju nūjiņas mājienu sapulcējušies apkārt pasažieri pēkšņi

apsēdās pa savām vietām, nesagaidot otru matroža uzsaucienu. - Tagad – nestuves – atkal sacīja viņam kapteinis. Kamēr gāja pēc nestuvēm, I. pavaicāja kapteinim, kur un kam iemaksāt

naudu par atsevišķu palātu nabaga sievietei. Kapteinis uzrakstīja zīmīti, pasniedza to dakterim, pavēlējis novietot māti ar bērniem labākajā lazaretes palātā – kajītē Nr. 1 A. Kas attiecas uz naudu, tad to vajadzēja iemaksāt kuģa pirmās klases kasierim, ko pieteicās izdarīt nekavējoties jaunākais turks.

Nestuves atnesa divi lazaretes kalpotāji, ar viņiem kopā atnāca žēlsirdīgā māsa. Sieviete joprojām nebija atguvusi samaņu, viņu uzlika uz nestuvēm. Matrozis pastiepa rokas, lai paņemtu no manis meitenīti, bet bērns stingi apķēra manu kaklu ar rokām un skaļi ieraudājās. Es piespiedu meitenīti sev klāt un sacīju I., ka pats aiznesīšu bērnu un palikšu pie slimās mātes, kamēr viņa neatgūs samaņu. Bet I. noraidoši pašūpoja galvu un sacīja:

- Aiznes bērnu, iedod mātei pilienus no šīs pudelītes un nekavējoties atgriezies pie manis. Mums ir daudz darāmā. Bet mēs nabadzīti neaizmirsīsim. Atstāj viņai zīmīti un pasaki kā mūs atrast, un apsoli, ka mēs drīz pie viņas ienāksim. Pilienus iedod tā, lai neviens neredzētu – viņš man iečukstēja, un es devos pakaļ nestuvēm.

Gājām mēs ilgi, es domāju, nemazāk par divdesmit minūtēm, mēs tikai kāpām pa kāpnēm un koridoriem, pie tam ne reizi nepagājām gar parādes istabām, bet gājām caur kuģa palīgtelpām.

Un kā tik visa tur nebija, šajā peldošajā mājā! Gan veļas mazgātavas, gan žāvētavas, un provianta noliktavas, un veļasistabas, un šuvēju meistardarbnīca, un speciāla ūdenskrātuve dzeramajam ūdenim, un vingrošanas zāle, un baseins peldēšanai, un daudz virtuves, ledusskapji – es burtiski nonācu apjukušā stāvoklī un ne par ko nespētu atrast atpakaļ ceļu viens.

Kajīte, līdz kurai mēs beidzot nokļuvām, bija visa balta, tajā bija divi dīvāni-lāviņas apakšā un viena augšā. Viss tajā bija grezni un tīri. Kamēr māsa gāja pēc halāta slimajai, bet dakteris aizgāja uz aptieku, es ātri ielēju ūdens glāzītē pilienus, kurus man iedeva I., un pieliku pie slimnieces lūpām. Viņa atvēra acis, izdzēra pilienus un atkal nolika galvu uz spilvena.

161

Bet es uzreiz pamanīju, ka viņas vaigos ieplūda asinis; viņa pakustējās, nopūtās un, kad ienāca dakteris, jau piepacēlās un pavaicāja stingrā balsī:

- Kur es atrodos? Es pasniedzu viņai meitenīti un sacīju, ka viņa ir kuģa lazaretē, kurā

brauks līdz ceļojuma beigām. Es lūdzu viņai, kapteiņa vārdā, neparko neraizēties un sacīju, ka vēl ienākšu pie viņas kopā ar brāli. Paskaidrojis, kur mūs atrast vajadzības gadījumā, es pārtulkoju viņai daktera piedāvājumu doties ar bērniem uz vannas istabu un pārģērbties veļā un halātos, kuras pienākas nēsāt šajā telpā.

Atvadījies no viņas, es domāju, cik ļoti bezpalīdzīgs būšu meklējot atpakaļceļu, bet pie izejas no lazaretes ieraudzīju to pašu matrozi-tēvaini, kurš gāja līdzi nestuvēm un tagad gaidīja mani, lai pavadītu mani atpakaļ pie kapteiņa.

Šoreiz mēs sasniedzām ceturto klasi diezgan ātri, tādēļ ka šis tēvainis, tāpat lidoja pa kāpnēm, kā mūsu rudais milzis, kurš bija piekomandēts mūsu kajītei.

Es atradu kapteini un viņa pavadoņus darbā. Viss biezais pūlis bija sadalīts sieviešu un vīriešu valstībās. Sievietes un bērnus novietoja uz klāja vidus, kuram bija sienas, kas veidojās tajā vietā no kuģa vienlaidu bortiem. Bez tam, matroži atnesa dzelzs vairogus un atdalīja ar tiem priekšējo klāja daļu tā, lai iekšā nebūtu caurvēja.

Vīriešu kārtas iemītnieki, it īpaši čigāni, ar naidu un protestiem sagaidīja kapteiņa rīkojumu atdalīties no savām sievietēm. Tad viņš iesvilpās īpašā manierē – un kā no zemes izauga četri bruņoti matroži. Viņiem kapteinis pavēlēja šeit stāvēt vaktē, mainoties katras divas stundas.

Vēl desmit matrožu saņēma pavēli stingri piesaitēt visu kravu un pat pasažierus, ko palika uzraudzīt viens no oficieriem.

Mēs nokāpām kravas tilpnē, kuram arī bija vairāki stāvi. Zemākie stāvi bija līdz augšai piekrauti ar kastēm un saiņiem, bet augšējie – ar lopiem. Visus lopus un zirgus kapteinis pavēlēja sapīt. Es pamanīju, ka zirgu staļļos visas sienas bija nopakotas ar salmu matračiem.

Atdevis vēl daudzus kaut kādus īpašus rīkojumus, kapteinis devās atkal uz ceturto klasi, un mēs visi sekojām aiz viņa.

Šeit viņš vērsās pie vīriešiem ar runu, kuru viņiem tulkoja visās valodās viņa pavadoņi, bet visvairāk tulkoja turki, kuri zināja Austrumu un Balkānu dialektus. Kapteinis pateica, ka katrs, kurš tiks pieķerts dzērumā vai kauliņu

162

spēlē šajā naktī, nekavējoties tiks iesēdināts karcerī, kur uz ūdens un maizes pavadīs nemazāk par diennakti. Tiem, kam bija degvīns, viņš lika to uzrādīt nekavējoties. Droši vien, nevienam negribējās nokļūt karcerī, un no visām pusēm bez jebkāda protesta pasniedzās ne mazums pudeļu un pat baloni ar degvīnu. Ja kāds kavējās pasniegt savu pudeli, tad kaimiņu skatieni bija tik izteiksmīgi, ka roka, kaut negribīgi, bet pasniedza noslēpto trauku.

Tagad jau nebija ko baidīties, ka kādam izdosies noslēpt savu blašķi. Īpaši spēcīgi izrādīja savus okšķeru talantus čigāni. Apbižoti un šķirti no savām sievietēm, atdevuši savu degvīnu aiz bailēm no soda, viņi izgāza uz ceļabiedriem savu nelaimi; un nekur vairs nevarēja noslēpties reibinošais sīvais no viņu vērīgajām, liesmojošajām acīm.

Drīz milzīgs grozs bija līdz augšai piepildīts ar degvīnu un matrožu aiznests. Kapteinis pateica vēl, ka katram ir tiesības iesniegt glabāšanā naudu kuģa kasierim – neatkarīgi no summas – un saņemt to, kur un kad vēlēsies, atpakaļ; ka, ja atradīsies gribētāji, viņš atsūtīs kasieri uz trešās klases telpu, kur katrs varēs nodot savu naudu un dokumentus.

Vairākas balsis, visdrīzākais, cilvēku, kuri sapņoja paspēlēt uz kauliņiem pie iedzeramā, atskanēja ar vēlmi, lai atsūta kasieri. Ar šo mūsu apgaita beidzās, mēs atvadījāmies no ceturtās klases publikas un devāmies uz kāpnēm.

Uznākuši pirmajā klasē, šķiroties no kapteiņa, kuram bija vēl ne mazums darīšanu, un arī no turkiem, ar kuriem vienojāmies tikties pie viņiem pulksten desmitos, mēs atgriezāmies pie sevis uz kajīti.

Šeit nekavējoties I. atkal iedeva man riebīgo tabletīti. Šoreiz galvas reiboņas nebija, bet slikta dūša, klauves deniņos un kaut kāds drudzis visos ķermeņa locekļos, jādomā, bija vēl spēcīgāks. Es sēdēju uz dīvāna, un man likās, ka man tūlīt kaut kas pārplīsīs galvā un mugurā. Ne tikai seja, bet es viss pārklājos sviedriem un atkal nevarēju pakustināt ne pirkstu. Es dzirdēju kaut kādu sarunu, bet nevarēju pat saprast, kurš un par ko runā.

Atkal neatcerējos, ilgi vai gulēju nesamaņā, bet pēkšņi sajutu kaut kādu vieglumu, lokanumu ķermenī, it kā es būtu nogulējis vairākas stundas. Izrādījās, ka bija pagājušas tikai divdesmit minūtes. I. sacīja, ka tūlīt pasniegs pusdienas un vajag pasteigties tās apēst, tādēļ ka man ir nepieciešams iedzert zāles vēl trešo reizi. Es jautri atbildēju, ka jau tagad varu kalnus gāzt, kas tad būs trešajā reizē?

163

Bet, lai kā arī nebūtu, vajadzēja pasteigties ar pusdienām. Man kabatā gulēja Florencieša vēstule, kura dedzināja mani jau tik daudzas stundas, un vispirms es gribēju izlasīt to, par ko arī paziņoju I.

Viņš piekrita manai nepacietīgajai vēlmei un izgāja uz klāja, kur mums servēja pusdienas. Saule jau stāvēja zemu, acīmredzot, bija ap astoņiem.

Es izņēmu vēstuli – un aizmirsu par visu uz pasaules, tā saviļņoja mani maigie, mīlestības pilnie mana brīnišķīgā drauga vārdi.

Florencietis rakstīja man, ka domās seko katram manam solim un, attāluma nosacījuma šķirti, mēs joprojām tāpat cieši esam sakausēti kopā viņa draudzīgajās domās un mīlestībā, kuras uzticību viņā man ir bijusi iespēja ne reizi pārbaudīt pa šīm dienām. Tālāk viņš sacīja, ka aprobežojas šoreiz ar īsu vēstuli, tādēļ ka laika līdz vilcienam nav daudz, bet lūdz mani cieši sakoncentrēt uzmanību ceļojuma pa jūru laikā un neatiet no I., kā es neatgāju agrāk no viņa, tādēļ ka ienaidniekiem ir izdevies palaist okšķerus mums pa pēdām.

Novēlot man pilnīgu mieru, viņš sacīja, lai es neviļos nekādos jaunos personiskā likteņa pavērsienos, bet tikai redzētu vienu mērķi: brāļa dzīvi. Un būtu uzticīgs tai tā, kā viņš, Florencietis, ir uzticīgs savai draudzībai un palīdzībai man.

Es gribēju vēlreiz pārlasīt brīnišķīgo vēstuli, bet I. aizveda mani pusdienot, vērsdams manu uzmanību uz vēlo laiku. Mēs ātri paēdām. I. ēda maz, uzmanīgi vērodams tuvojošos saulrietu. Viņš man rekomendēja neturēt vēstuli kabatā, bet atstāt to kajītē, kur mēs iegājām, un apguldīja mani, sakot, ka pēc pusstundas iedos man trešo zāļu piegājienu.

Es iemigu; kaut kā mehāniski pamodos no I. balss, noriju, maz apzinoties, tabletīti un aizmigu momentā, pat nepaspējis sajust, kā iedarbojās trešā tabletīte.

Pamodos es, kā man likās, no grūdiena, patiesībā tās bija kajītes durvis, kas aizcirtās, pa kurām ienāca I. Es piecēlos no dīvāna, ar pārsteigumu pētīdams I. kurš stāvēja gumijas zābakos un lietusmētelī.

- Ātrāk ģērbies, Ļovuška. Kapteinis atsūtīja pateikt, ka vētra iestāsies un sacelsies, iespējams, vēl pirms rīta. Bet spēcīgā šūpošana jau tagad ir tik milzīga, ka lielākā daļa cilvēku un tvaikoņa jau, ciezdami, guļ. Vajag nokāpt uz ceturto klasi un nest tur palīdzību.

Es sāku vilkt zābakus un lietusmēteli, bet I. sadabūja divas pārnēsājamās aptieciņas ādas čeholos, piesaitētas stingrās siksnās; vienu, mazāku, uzvilka sev pār plecu, otru, lielāku, pasniedza man.

164

- Pie tevis būs rezerves zāles. Paņem noteikti Ali tabletītes un lūk šīs, kuras es izņēmu no tava sakvojāža – to tev sūta Florencietis.

Un viņš pasniedza man zaļu, emaljētu kastīti ar baltu pāvu uz vāciņa. - Paskaties, kā izvietoti aptieciņas nodalījumi – ar šiem vārdiem viņš

atsprādzēja podziņu, pacēla ādas cieto, kā lādītei, pārvalka vāciņu, un es ieraudzīju trīs rindas pudelīšu un vairākas caurspīdīgas gumijas pipetes ar atzīmēm: divi pilieni, pieci, desmit. Es biju pārsteigts par manis neredzētu caurspīdīgu gumiju, bet apdomāt nebija laika, tīksmināties par zaļo kastīti ar pāvu – arī. Es pasteidzos iebāzt abas kastītes aptieciņas futlārī un aizvēru to ar vāciņu.

Fiziski es jutos lieliski, bet man likās, ka mani kustina. I. rekomendēja man platāk likt kājas, tādēļ ka šūpošana dod par sevi zināt.

Mēs iznācām no spoži apgaismotas kajītes, un es nobrīnījos par laika pārmaiņām. Lija lietus, svilpoja vējš; tumsa bija apkārt necaurredzama. Man blakus izauga milzīga ēna – tas izrādījās mūsu matrozis-tēvainis. Viņš burtiski pielipa pie manis. Es sajutu, ka I. paņem mani aiz rokas, un mēs devāmies uz rēgojošos gaišu caurumu-kāpnēm uz leju. Uz tām mēs sastapām abus turkus, kuri nāca pie mums. Pār viņu lietusmēteļiem es ieraudzīju tādas pašas aptieciņas, kā man un I.

Neapmainījušies ne ar vārdu, mēs visi sākām doties lejup pa kāpnēm.

165

12. nodaļa VĒTRA

Nepaspēju es noiet piecus pakāpienus, kā kaut kas spēcīgi pagrūda mani

mugurā, un es būtu nenovēršami lidojis ar galvu uz leju pa stāvajām kāpnēm, ja mans Milzenis neuztvertu mani uz rokām, kā bērni ķer bumbu, un vienā mirklī neatrastos ar mani uz laukumiņa, noliekot mani uz kājām.

Es nespēju aptvert, kas noticis, bet ieraudzīju, ka I. tur jaunāko turku aiz pleciem, bet tēvs atbrīvo viņa kāju no spraugas starp margām. Viņš kaut kādā veidā, neveikli liekot kājas platāk, lai nenokristu, ielika to starp margām, aizķērās aiz tām un, krītot, pagrūda mani ar galvu mugurā, no kā es kritu lejā.

Lai cik tas nebūtu neatbilstoši vietai un laikam, bet bija tik komiski, jaunajam turkam bija tik nelaimīgs un samulsis izskats, ka es, aizmirsis visus „taktus” uz pasaules, tā arī izplūdu smieklos. Milzenis neuzdrīkstējās, acīmredzot, skaļi smieties, bet spurdzēja un rīstījās, kas mani vēl vairāk sasmīdināja.

- Hallo – atskanēja man aiz muguras. – Kurš te uz tvaikoņa ir atradies tāds drosminieks, lai sagaidītu mežonīgu šūpošanos ar jautriem smiekliem?

- Tad jūs, jaunekli, esat tāds varonis? Nu, var būt mierīgs, jūs būsiet lielisks jūrnieks – piemetināja kapteinis, piemiegdams man ar aci.

Mēs nokāpām lejā, pie kam es, smiedamies, piedāvāju jaunajam turkam iet man pa priekšu, bet viņš tik lūdzoši paskatījās uz mani, ka es atkal gāju pa priekšu, uzreiz aiz Milzeņa, un izlīdzinājos ar kapteini, joprojām smiedamies.

- Varonis neesmu es, bet lūk šis malacis – es sacīju kapteinim, norādīdams uz mūsu matrozi. – Un, ja nebūtu viņa – nāktos jums mani sūtīt uz lazareti.

- Nu, ja jums vajadzētu turp doties, es pacenstos novietot jūs kajītē blakus skaistajai svešiniecei. Jums ir pārāk lieli panākumi pie mazās meitiņas, kas zin’, varbūt arī māte sekos viņas piemēram.

Viņš pasmaidīja, bet smaidīja tikai viņa lūpas, bet acis bija vērīgas, bargas. Es kaut kā ar visu būtību sajutu, ka dotā momenta briesmas ir ļoti lielas.

Mūs pēkšņi tā sašūpoja, ka jaunais turks atkal gandrīz nenokrita. Kapteinis paskatījās uz viņa tēvu un sacīja, ka viņam jātur dēls aiz rokas, kad sasniegsim apakšējo klāju, bet lai novestu viņu pa kāpnēm viņš iedos tūlīt pavadītāju. Uz viņa svilpiena uzskrēja no apakšas matrozis un, saņēmis kapteiņa pavēli, paņēma aiz vidukļa jauno turku.

166

Nokāpt bija apgrūtinoši, bet, sev par pārsteigumu un lielu prieku manai auklei – matrozim-milzenim, es gāju arvien labāk, bet turks tāpat slikti. Bet, tiklīdz kāpnes beidzās un viņš sajuta, ka pakāpienu vairāk nav – viņš uzreiz atguva spēkus un sāka iet labāk, bet tomēr kliboja.

Mēs apstājāmies pie kāpņu laukumiņa, lai sadalītu savā starpā mūsu darbības lauku. Šeit bija pilnīga elle. Vējš gaudoja un svilpa; viļņi cēlās jau milzīgi. Cilvēki vaidēja; sievietes un bērni raudāja panikā; zirgi kravas nodalījumā zviedza un sitās; govis māva; aitas blēja – neko nevarēja sadzirdēt, viss saplūda kaut kādā nepārtrauktā gaudoņā, dunoņā un dārdienā.

I. pavilka mani aiz piedurknes, un mēs devāmies uz sieviešu nodalījumu. Ieraudzījušas mūs, sievietes veselā barā metās pie mums, bet tūlīt daudzas atkrita atpakaļ, tādēļ ka tvaikonis uzšāvās uz augšu un atkal krita uz leju, kā bezdibenī. I. gāja klāt pēc kārtas pie tām, kuras cieta visvairāk; es atmērīju norādītos pilienus, viņš, kopā ar matrozi pacēla cietēju galvas, bet es ielēju viņām mutē zāles.

Smaka šeit bija tāda, ka, ja nebūtu vēja, es diez vai spētu to izturēt. Pakāpeniski mēs apgājām visus un cilvēki sāka apklust, pat iemiga. Divi

matroži ar karstu ūdeni, ar slotām un lupatām ieviesa telpā tīrību. Mēs iznācām no sieviešu nodalījuma un devāmies palīgā turkiem, kuru

darbs bija izpildīts tikai līdz pusei, tādēļ ka vīriešu bija krietni vairāk. Daži cilvēki bija pilnīgi veseli un piedāvājās mums palīdzēt. Drīz arī šeit norima vaidi un lāsti, cilvēki arī šeit sāka iemigt.

I. iedeva diviem staļļa puišiem vairākus saišķus kaut kādas sausas zāles un lika tās piesiet vairākās vietās kravas nodalījumā, paskaidrojis, ka tās atstās uz dzīvniekiem tādu pašu nomierinošu iedarbību, kā zāles uz cilvēkiem.

Turki palika uz klāja, bet mēs devāmies lejā ar staļļa puišiem uz kravas tilpni, kur I. pats norādīja, kādās vietās piesiet zāles kumšķus.

Atgriezies uz klāja, I. piedāvāja arī veselajiem cilvēkiem ieņemt mūsu zāles, sakot viņiem, ka dažas miega stundas viņus nostiprinās un dos iespēju būt par lielāku palīdzību bezpalīdzīgajiem līdzbraucējiem, kad iesāksies vētra.

- Vētra? Vai tad tā vēl nav vētra?! – atskanēja izsaucieni. - Nē, tā vēl nav vētra, bet tikai viegla kratīšana – atskanēja pēkšņi mums

līdzās kapteiņa balss. – Tādēļ pieņemiet zāles un paguliet pagaidām, ja jūs patiesi esiet drošsirdīgi vīrieši. Katra spēcīga roka un drosmīga sirds būs nepieciešama, kad iestāsies vētra.

167

Negaidītā kapteiņa parādīšanās un viņa spēcīgā skanīgā balss atstāja iespaidu uz mums palīdzējušajiem drosminiekiem. Visi klusēdami atvēra mutes, un mēs ielējām mūsu brīnumpilienus.

Kapteinis pavaicāja I., cik stundas ilgst viņa pilienu nomierinošā iedarbība, I. atbildēja, ka nemazāk par sešām stundām cilvēki būs mierīgi. Kapteinis izvilka pulksteni, nospieda atsperi un pulkstenis dzidri noskaitīja divpadsmit.

- Vētra sāksies pēc stundām divām-trim pats lielākais, es nolēmu pārvest daļu trešās klases pasažierus uz otrās klases viesistabām, bet visu ceturto klasi uz trešo – sacīja mums kapteinis. – Tūlīt beigsies trešās klases pasažieru pāriešana, un vajadzēs ceturtās klases sievietes, bērnus un vājākos vīriešus novietot trešās klases kajītēs, bet pārējos iekārtot trešās klases koridoros uz grīdas uz matračiem. Es atsūtīšu šurp daļu komandas, bet jūs, lūdzu, neejiet prom, kamēr visi no šejienes nepāries uz trešo klasi. Var gadīties, ka kādam jums nāksies palīdzēt vēlreiz.

Un viņš pazuda tik pat ātri, cik negaidīti parādījās. Viņš bija visur; ieskrēja visu laiku uz kapteiņa tiltiņa, kur stāvēja vecākais palīgs, dodot uz visurieni rīkojumus un paspējot personiski apsekot katru tvaikoņa stūri, viņš visus uzmundrināja un nomierināja, katram atradās labs vārds no viņa.

Drīz ieradās daži matroži un oficieris, pamodināja sievietes un piedāvāja viņām pārvākties uz trešās klases kajītēm kopā ar bērniem. Neiztika bez asarām un histēriskiem kliedzieniem; bet tomēr drīz visas sievietes un bērni bija izvietoti, un palika vēl nedaudz brīvas kajītes slimajiem un vājajiem vīriešiem.

Mēs devāmies kopā ar komandu modināt vīriešus. Šeit lieta gāja ātrāk; visi uzreiz saprata briesmas un ātri pārgāja uz trešo klasi, paši izvirzījuši vājākos izvietošanai pa kajītēm.

Sieviešu kajītēs atkal ieraudājās bērni; nācās viņiem iedot zāles atkārtoti, piedevām I. vērīgi ielūkojās viņu sejās, ieklausījās viņu elpošanā – un tikai tad deva jaunas zāles, kad tajās bija akūta nepieciešamība. Dažu večuku-strādnieku tuvumā I. uzkavējās īpaši ilgi un deva viņiem vēl kaut kādas konfektes, iebāžot viņiem – jau snaudošiem – tās mutē.

Mēs pārgājām pie trešās klases pasažieriem, kas pārvesti uz otrās klases viesistabām, un atstājām viņus tikai tad, kad arī šeit bijām iedevuši zāles visiem tās pasažieriem. Šeit arī valdīja panika, raudāja bērni un vaidēja pat vīrieši. Bet I. palīdzība drīz visus nomierināja. Mēs gribējām palikt šeit dežūrēt, bet sūtnis

168

no kapteiņa lūdza I. un mani uzkāpt pirmajā klasē, kur mira kaut kāda meitenīte.

Mēs atstājām turkus lejā, un devāmies aiz mūsu matroža uz pirmo klasi. No visām pusēm pie mums lidoja vaidi, skraidīja istabenes un sulaiņi un, jāsaka, cilvēku ciešanu aina šeit bija daudz atbaidošāka, tādēļ ka pretīgie izsaucieni, kuros skanēja prasīguma, niknuma un egoisma notis, pārvērtās lamuvārdos un sliktā attieksmē pret kuģa apkalpi, kura jau tā krita no kājām.

Mūs aizveda uz kajīti, kur māte ar saburzītiem gariem matiem stāvēja uz ceļiem pie meitas galvgaļa, kura atradās dziļā nesamaņā. Pati māte jau neko vairs neapzinājās, raudot un izkliedzot kaut kādus itāļu vārdus, viņa plosīja savus matus un lauzīja rokas. I. ar matroža palīdzību pacēla viņu no grīdas, noguldīja uz dīvāna un lika man iedot viņai piecus pilienus, norādījis pudelīti. Bet pats noliecās pie meitenes, kuru kuģa ārsts nevarēja dabūt pie samaņas jau vairāk kā stundu.

Tiklīdz es iedevu mātei zāles, viņa momentā aizmiga, un es piegāju pie I. - Gadījums ir smags, Ļovuška – sacīja I. - Šajā mirklī mūs tā sakustināja, ka es tik tikko paspēju ieķerties rokturī pie

sienas, bet I. ar vienu roku noturēja no dīvāna krītošo meiteni, ar otru pieķēries pie Milzeņa.

- Vajag ātrāk dabūt viņu pie apziņas, ieskriet lazaretē un steigties palīgā kapteinim – sacīja man I. – Pacel meiteni un turi sēdošā pozā – vērsās viņš pie matroža. – Bet tu, Ļovuška, iepilini viņai mutē piecus pilienus no tumšās pudelītes, kad es atvēršu viņai muti. Sagatavo pilienus, lai acumirklī tos ielietu.

I. izvilka no savas aptieciņas kaut kādus asi odošus pilienus un iepilināja meitenei pa vienam pilienam katrā nāsī.

Pēc brīža meitene stipri nošķaudījās. I. veikli atvēra viņai muti, bet es ielēju viņai savus pilienus ar matroža palīdzību, kuram nācās atbalstīties ar celi pret dīvānu un turēt mani aiz vidukļa, citādi es būtu nokritis uz muguras no jauna grūdiena, bet meitene būtu nokritusi atpakaļ uz dīvāna.

- Tagad šeit viss būs labi, steigsimies uz lazareti – iečukstēja man I. Mēs uzticējām ienākušajam dakterim viņa pacientus; viņš bija ļoti

pārsteigts, ka meitene guļ un vienmērīgi, mierīgi elpo. Bet I. tā steidzās, ka pat nenoklausījās ārsta sacīto.

Pa īsāko ceļu, pa kādām vītņkāpnēm, mēs veikli nokļuvām līdz lazaretes palātām, kur arī bija vaidi un asaras. Bet mēs, ne uz ko nepievēršot uzmanību, gandrīz ieskrējām palātā Nr. 1 A. Tur nabaga māte nezināja, ko viņai darīt ar

169

diviem raudošajiem bērniem, un bija gatava sākt raudāt pati, ellē, kura bija sacēlusies viņai visapkārt. Katra skrūve uz tvaikoņa čīkstēja un gaudoja uz savas nots; viss tvaikonis trīcēja un kratījās, kā būtu no follija; bet cilvēki sajutās te ar kājām gaisā, te krita no viena sāna uz otru, izdvešot ilgus vaidus, kuri saplūduši ar vēja šalkām, izklausījās pēc tumšo spēku piesaukšanas.

Gandrīz acumirklī mēs iedevām bērniem pilienus. I. iedeva mātei kaut kādu tabletīti un palūdza viņai būt možai, sakot ka viss būs labi, bet vajag sūtīt kapteinim možu enerģiju, lai nostiprinātu viņa spēkus cīņai, nevis liet asaras un bēdāties, ka tas tikai nobeidz jebkādu enerģiju. Sieviete tik lūdzoši paskatījās uz I., ka viņš paspieda viņai roku un sacīja:

- Saņemieties. Mātei ir jābūt par piemēru bērniem. Apgulieties viņiem blakām un guliet.

Mēs atkal pa īsāko ceļu skrējām pa klāju pie kapteiņa uz viņa tiltiņu. Jāatzīstas, ka I. turēja mani aiz rokas, bet matrozis burtiski stūma mani uz priekšu, un tikai tādā veidā es varēju rāpot pa kāpnēm un pārejām. Ja nebūtu šīs dubultās palīdzības, es būtu desmit reizes nolidojis ar galvu uz leju, un, drošvien, nosities beigts. Kad mēs iznācām uz kāja, tad nokļuvām tieši ellē. Zibēja zibšņi, dārdošais pērkons saplūda ar vēja kaukoņu un svilpšanu, kā nepārtrauktā kanonādē. Zibeņi mūs uzreiz apžilbināja, un mums vajadzēja apstāties, tādēļ ka bija grūti pat elpot ledainajā vētras atmosfērā.

Mēs nokļuvām līdz kapteiņa tiltiņam ar lielām pūlēm. Es nepaspēju pat atjēgties, kā mani apšļāca no galvas līdz kājām ar aukstu ūdeni un pat acis vajadzēja aizvērt. Es nopurinājos kā suns, berzēdams acis ar rokām, un atvēru tās ar lielām pūlēm, bet tomēr mainīgajā zibšņu gaismā un tumsā es neko neredzēju.

Es jutu, ka mani velk spēcīgas rokas, un gāju, ja tikai varētu apzīmēt ar vārdu „gāju” to, ko veica manas kājas un ķermenis. Es pacēlu kāju, lai noliktu to uz grīdas, bet pats kritu uz savas aukles-matroža, ar gaisā paceltu kāju. Tad es kritu atpakaļ un dzirdēju I. kliedzienu: „Tupies!” Nepaspēju es pieliekties, kā atkal kritu uz sāna. Šie nedaudzie soļu desmiti, kurus vajadzēja noiet līdz kapteiņa tiltiņam, likās man ilgi, kā ceļš uz nepiepildītu laimi.

Bet lūk es izdzirdēju, ka matrozis-milzenis iekliedzās, parāva mani uz priekšu, I. no savas puses vilka arī no visa spēka manu bezpalīdzīgi balansējošo ķermeni – un vienā mirklī mēs atradāmies blakus kapteinim un viņa palīgiem pie stūres. Bet nākošajā mirklī mēs kļuvām slapji, piespiesti pie kapteiņa kabīnes sienām, bet izglābušies un nenoskaloti ar briesmīgu vilni.

170

Bet tas, kas notika pēc tam sekojošajā mirklī nepakļaujas nekādam aprakstam. Ūdens siena uzkrita uz tvaikoņa, tā ietriekusies pa kapteiņa kabīni, ka tā visa notrīcēja, bet I. un matrozis metās pie stūres rata, kuru kapteinis un palīgi jau nespēja vairs noturēt trijatā.

- Ļovuška – kliedza I. – ātrāk no zaļās Florencieša kastītes tabletes visiem, kapteinim pirmajam!

Es biju piespiests pie kabīnes sienas ar tik stipru vēju, kurš pūta uz kājām, ka stāvēju ļoti stabili. Tas palīdzēja man viegli izvilkt kastīti, bet es apzinājos, ka ja vēlreiz trāpīs vilnis, es nenostāvēšu uz kājām. Es savācu visus savus spēkus, manā prātā pazibēja Florencieša figūra par kuru es nepārtraukti domāju visu laiku. Mana sirds pēkšņi ieskanējās priekā, un tik tuvu man šajā mirklī bija mans draugs, ka es viņu ieraudzīju tieši sev blakus. Viennozīmīgi, ja es būtu gulējis, tad būtu pārliecināts, ka redzu viņu sapnī – tik skaidri mana iztēle uzzīmēja mana dārgā aizbildņa Florencieša figūru baltā.

Es sajutu tādu spēku pieplūdumu, it kā šis apburošais draugs būtu patiešām man blakus. Es viegli izņēmu tabletītes, man kļuva jautri, un es, smiedamies, pieliecos pie kapteiņa. Tas pat muti atvēra no pārsteiguma, ieraudzījis mani smejošu tādā šausmīgu briesmu momentā, ko es nekavējoties izmantoju, ielicis viņam tabletīti mutē.

Gluži kā brīnumainā Florencieša roka man būtu palīdzējusi – es aizmirsu par grūdieniem, kuģa trīcēšanu, viļņu triecieniem, aizmirsu par nāvi, kas nesās virsū ar katru jaunu viļņu šļācienu – es iedevu visiem tabletītes un kā pēdējais noriju tableti pats. Acis pierada, likās, apkārt paliek gaišāks. Bet saskatīt, kur beidzās ūdens, kur sākās debesis, nebija nekādas iespējas.

Tagad visi vīrieši turēja rokas uz stūres rata. Man joprojām likās, ka redzu lielo, balto Florencieša figūru, tagad stāvošu blakus I. Viņš it kā turēja savas rokas uz viņa rokām. Un arī kapteiņa komanda, man likās, klausīja tam, ko diktēja I. Mēs peldējām, precīzāk, dārdējām lejā un lidojām augšā pa kalniem diezgan ilgi. Visi klusēja, cīnīdamies ar draudošo nāvi.

- Vēl viena tāda sānsvere, un kuģis kritīs, lai vairs neceltos – nokliedza kapteinis.

Nezinu, kas mani dzina, droši vien tabletīte tā iekvēlināja mani, bet es iekliedzos tieši kapteiņa ausī:

- Nekritīs, ne par ko nekritīs, iziesim sveikā. Viņš tikai paraustīja plecus, un šo žestu es pārtulkoju kā iecietību pret

manu puicisko draudošās nāves nesapratni. Pa to laiku kļuva gaišāks. Tagad es

171

jau varēju saskatīt to dzīvo ūdens elli, kurā mēs peldējām, ja var apzīmēt šādā vārdā to krišanu dzelmē un uzlidošanu uz kalniem, kuru mēs veicām.

Jūra līdzinājās baltai, verdošai masai. Brīžiem sacēlās milzum augstas zaļas ūdens sienas ar baltām korēm, kā draudēdamas mūs apšļākt uzreiz no visām pusēm un apglabāt dzelmē. Bet asa kapteiņa komanda un veiklās cilvēku rokas grieza ūdens sienas, un mēs triecāmies lejup, lai veiksmīgi uzlektu atkal augšā.

Bet te es pamanīju, ka kapteinis ievilka galvu plecos, nokliedzās kaut ko I. un uzgūlās ar visu ķermeni pār stūri. Man parādījās atkal baltais Florencieša tēls, kurš pieskārās I. rokām, kurš pagrieza stūri tā, kā vēlējās kapteinis, un ko viņš pats nevarēja panākt no saviem palīgiem. Un lūk tvaikonis paklausīgi pagriezās ar priekšgalu pa labi. Sirds man sarāvās. Uz mums nāca milzīgākais ūdens kalns, kura augšā virpuļoja ūdens stabs, tādā augstumā, ka likās, tas atbalstās pret debesīm.

Ja viss šis kalns trāpītu mums pa bortu, kuģis neizbēgami apgāztos. Pateicoties veiklajam manevram tvaikonis uzšķērda ūdens kalna vēderu, un viss tā smagums uzvēlās pār kuģa kravas daļu. Atskanēja dārdiens, kā no lielgabaliem būtu izšauts, kuģis notrīcēja, priekšgals pacēlās uz augšu, kā šūpolēs, bet pēc brīža mēs atkal gājām pa sabangotas jūras putām, kur viļņi bija šausmīgi, apšļakstīja klāju, bet vairs nedraudēja mūs sagraut.

Attapies, es sāku meklēt ar acīm, vai neieraudzīšu savu brīnišķīgo draugu Florencieti, bet sapratu, ka tā bija mirāža, manas mīlestības mirāža pret viņu. Es biju tā piepildīts ar domām par savu brīnišķīgo draugu, tā ticēju viņa palīdzībai, ka viņš man parādījās pat šeit.

- Mēs esam glābti – sacīja kapteinis. – Mēs izgājām no vētras zonas. Šūpošanās būs vēl ilgi, bet tagad nāvējošas briesmas vairs nedraud.

Viņš piedāvāja mums ar I. doties uz kajīti atpūsties. Bet I. atbildēja, ka mēs esam noguruši mazāk par viņu un paliksim kopā ar viņu, kamēr neiziesim galīgi no briesmām. Bet tagad piedāvājam viņam atbrīvot visvairāk nogurušo vecāko palīgu, un pasaukt kādu citu uz augšu.

Kapteinis aizsūtīja uz leju vecāko palīgu noskaidrot, kā jūtas pasažieri iekšā, un lika viņam nomainīties ar kādu no dežūrējošajiem palīgiem uz divām stundām, bet atbildi par kuģa stāvokli lai atnes tas, kurš viņu nomainīs.

Nezinu, vai daudz laika pagāja. Kļuva arvien gaišāks; vētra bija gandrīz tikpat spēcīga, bet man likās, ka kapteiņa seja apskaidrojās. Viņš bija noguris, acis iekritušas, seja bija bāla līdz zilganumam, bet skarbuma tajā vairs nebija.

172

I. paskatījās uz mani un uzkliedza iedot visiem pa tabletītei no Ali kārbiņas. Es domāju, ka šūpošanās vairs nav tik spēcīga, iznācu no kakta, kur visu laiku stāvēju, un būtu viennozīmīgi nokritis, ja I, nebūtu mani noķēris.

Es ļoti nobrīnījos. Dažas stundas atpakaļ es tik viegli izdalīju visiem zāles vētras karstumā, bet tagad bez I. palīdzības nevarēju pats to nemaz izdarīt, kaut bija krietni mierīgāks. Es ar lielām pūlēm pasniedzu visiem tabletītes no Ali kārbiņas, ar ne mazākām grūtībām noriju to pats un tik tikko spēju atgriezties iepriekšējā vietā.

Tagad es ieraudzīju, ka stūrī atradās atvāžamais krēsls. Es nolaidu sēdekli un apsēdos pilnīgā apjukumā, kādēļ vētras karstumā, kad man rēgojās Florencietis, es varēju kustēties viegli, bet tagad nevaru izdarīt ne soli, un pat sēžu ar grūtībām, turoties stingri pie rokturiem.

Vai tiešām viena doma par dārgo draugu, kuru es visu nakti saucu ar visu sirdi palīgā, palīdzēja man tā sakoncentrēt gribu? Es atcerējos, kāda prieka sajūta piepildīja mani; kā es smējos, dodot kapteinim tabletīti – un arī tagad sāku smieties un kļuvu par parasto „Ļovušku – ķer vārnu”.

Es skatījos uz debesīm, un man likās, ka tās vairs nebija tik pelēkas, un starp baltu vārošu jūru un pelēkajām debesīm bija tagad liela atšķirība tonī. Vējš jau vairs negaudoja vienlaidus; tā svilpieni un dārdoņa jau bija dzirdami pa retam, kā ieroča šāvieni; un cilvēki, kas nostājušies pie stūres, apmainījās ar vārdiem, nesasprindzinot balsis līdz kliedzienam.

Atskanēja smagi soļi, un mūsu priekšā izauga divas figūras lietusmēteļos un augstos ādas zābakos. Tie izrādījās jaunākais palīgs un matrozis, kurus bija atsūtījis vecākais palīgs sevis un mūsu Milzeņa nomaiņai.

Mūsu Milzenis jutās tik labi, bet lejā tik ļoti bija vajadzīgs katrs cilvēks, ka kapteinis nodeva savu vietu jaunajam komandierim, paņēma līdzi tikai atnākušo matrozi, sacījis, ka tūlīt atgriezīsies, un nogāja lejā. Viņš piedāvāja man iet kopā ar viņu, nosaucis mani par drosminieku un varoni, bet es lieliski zināju, cik es esmu varonīgs, kad uzticēts pašam sev, un kategoriski atteicos.

Vēl jo vairāk es gribēju palikt augšā tādēļ, ka atcerējos sasmakušo gaisu kuģa iekšienē vētras laikā. Un arī jūras ainava tik ātri mainījās, ka atrauties no tās bija žēl.

Tiesa, bija joprojām ļoti auksts. Un, ja mēs sēžoties uz tvaikoņa, nebūtu karsējušies saulē, es nenoticētu, ka mēs braucam pa dienvidu jūru.

Apkārt kļuva pavisam gaišs, vējš izpluinīja melnos mākoņus, un vietām jau sāka parādīties gaiši zili debesu plankumi. Šūpošanās manāmi samazinājās;

173

reizēm vējš gandrīz norima un bija dzirdama tikai jūras šalkoņa, kura bija pārvērtusies pilnīgi melna, ar košām, baltām korēm uz augstajiem viļņiem.

Tagad vadīt stūri bija salīdzinoši viegli. I. pienāca un man sacīja, ka, tiklīdz kapteinis atgriezīsies, mēs nokāpsim lejā, izpildīsim vēlreiz savu žēlsirdīgo brāļu misiju un arī dosimies gulēt. Viņš piedāvāja man aiziet uz kravas tilpnes daļu un paskatīties uz to elli, no kuras mēs tikko iznācām. Milzenis gribēja arī iet ar mums, bet I. sacīja viņam, ka mēs tikai pastaigāsimies pa klāju un atgriezīsimies šeit atpakaļ; bet kad dosimies lejā, paņemsim viņu līdzi.

Šūpošanās bija vēl spēcīga, reizēm ar auriem uztriecās vilnis, bet mūsu tvaikonim-milzenim tas jau vairs nekādus draudus neveidoja. Tomēr iet pa klāju man bija grūti, un es pabrīnījos par I., cik viegli viņš visu darīja. Lai pie kā viņš neķertos, man likās, viņš visu dara lieliski.

Es iedomājos ne no šā ne tā viņu skrodera amatā, un tik ļoti tas bija smieklīgi un dumji, ka es sāku smieties.

I. paskatījās uz mani ne bez pārsteiguma un sacīja, ka es otro reizi esmu izpaudis savu varonību ar smiekliem.

- Nē, ne varonība lika man tagad smieties – es atbildēju – bet tikai muļķība. Es pēkšņi iedomājos jūs par skroderi un nolēmu, ka arī šajā lomā jūs būtu pilnība. Bet šis jūsu salīdzinājums ar adatu un diegu rokās ir tik komisks, ka es nevaru nesmieties – es atbildēju, joprojām smiedamies.

Mēs piegājām pie kravas nodalījuma, un mani smiekli tūlīt aprāvās un sastinga. Es pat sajutu, kā manas lūpas palika pusatvērtas.

Jūra bija burtiski kā ar nazi pārgriezta divās nevienādās daļās. Salīdzinoši neliels klajums, pa kuru mēs peldējām, bija melns, ar baltām putām, bet šausmīgu ainu neradīja. Aiz šīs melnās joslas sākās milzīgākie ūdens kalni; zaļas ūdens sienas ar baltām korēm, krita viena otrai virsū, kā milži cīņā; pastāvējuši uz brīdi nāvīgā apkampienā, tie krita bezdibenī, no kurienes tos nomainot izlidoja jauni ūdens briesmoņu kalni.

- Vai tiešām mēs izgājām no šīs elles? – es pavaicāju. – Vai tiešām no šiem viļņiem mēs varējām izkļūt dzīvi?

Es kaislīgi vēlējos pavaicāt I., vai viņš domāja par Florencieti pašā šausmīgākajā mūsu nakts momentā, bet man bija kauns atzīties savā bērnišķībā, savas fantāzijas spēlē, kura pieņēma drauga izdomāto tēlu, kurš bija izglābis man vairākas reizes dzīvību šajā īsajā laikā, par īstu vīziju. Es saucu arī tagad ar visu sirdi pēc viņa un domāju par viņu vairāk, kā par brāli vai pat sevi pašu.

174

I. stāvēja klusēdams. Viņa sejā bija tāds pilnīgs miers, tāda dziļa tīrība un prieks mirdzēja viņā, ka es neviļus pavaicāju viņam, par ko viņš domā.

- Es svētu dzīvi, manu zēn, kas dāvāja mums iespēju vēlreiz šodien elpot, mīlēt, radīt un kalpot cilvēkiem ar pilnu savu spēku sasprindzinājumu, visā goda augstumā. Svētī arī tu savu jauno dienu. Apzinies dziļi, ka naktī mēs varējām aiziet bojā, ja mūs nebūtu izglābusi dzīves žēlsirdība un cilvēku pašaizliedzīgā varonība. Aizdomājies, ka šī diena – tā jau ir tava jaunā dzīve. Jauna tādēļ, ka tu varēji šodien jau nestāvēt šeit. Pierodi sagaidīt katru uzaustošo dienu, kā jaunas dzīves dienu, kur tikai tu, tu viens izdari ierakstu uz baltas, jaunas tavas dienas lapas. Nakts laikā tu ne reizi neizjuti bailes, tu domāji par cilvēkiem, kuru dzīvība un veselība bija briesmās. Tu aizmirsi par sevi dēļ viņiem.

- Ak, kā jūs kļūdāties, Lollion – iesaucos es, nosaucis viņu pirmo reizi šajā mīļvārdā. – Es patiesi domāju ne par sevi, ne par briesmām. Bet briesmas es sapratu tikai tagad, kad skatos uz šīm šausmām mums aiz muguras, uz šo vētras zonu, no kuras mēs izglābāmies. Par cilvēkiem es nedomāju, es domāju par Florencieti, par to, kā viņš attiektos pret manu rīcību, ja viņš būtu man blakus. Es centos rīkoties tā, it kā viņš mani turētu aiz rokas. Un tā piepildīts es biju ar domām par viņu, ka viņš man pat parādījās mirklī, kad pār mums gāzās šausmīgais vilnis. Es burtiski ieraudzīju viņu, sajutu viņa palīdzību, un tādēļ tik priecīgi smējos, par ko pārsteidzu kapteini un jūs, iespējams. Tādēļ nedomājiet par mani labāk, kā esmu rīkojies patiesībā.

- Tavi smiekli mani nepārsteidza, tāpat kā tavs prieks un možums naktī. Es sapratu, ka tu redzi savā priekšā Florencieša tēlu, un sapratu, cik liela ir tava pieķeršanās un uzticība viņam. Es domāju, ka, ja tava uzticība viņam nesašķiebsies, tu dzīvē tālu iesi aiz viņa. Un, kaut kad kļūsi pats par tādu pašu palīdzību un balstu cilvēkiem, kā viņš tev – atbildēja man I.

Šeit, no kravas nodalījuma, bija redzams, kā plosījās vētra arī tagad. Jūras šalkoņa joprojām līdzinājās retiem lielgabalu šāvieniem, un runāt nācās ļoti skaļi, pieliecoties pie auss.

No šausmīgās vētras līnijas mēs gājām arvien tālāk; un tagad skats – šausmīgs tuvumā – bija neiedomājami šausmīgs pa gabalu.

Ja mākslinieks stāvētu mums blakus un būtu attēlojis gleznā tādu neparastu jūras ainavu – gluži kā mākslīgi atdalītu melnos, draudīgos, bet ne pārāk bīstamos viļņos un, aiz viņiem, viļņos – zaļos, nāvi nesošos kalnos – ikviens gleznas skatītājs noteikti būtu guvis iespaidu, ka mākslinieks ir murgojis un uzlicis uz audekla savas slimās dvēseles halucinācijas.

175

Grūti bija atrauties no šī draudīgā skata. Zibeņi un lietus izbeidzās arī vētras joslā, bet debesis bija joprojām melnas – un ļoti dīvaini pārsteidza zila samta gabali, kas pavīdēja vietām uz melnā mākoņu fona.

Mums aiz muguras atskanēja kapteiņa balss, kura soļus mēs nesadzirdējām.

- Divdesmit gadus esmu jūrā – sacīja viņš – apbraukājis visus okeānus, redzējis vētras ne mazums, arī tropiskās vētras. Bet neko līdzīgu šodienas naktij neesmu piedzīvojis, un nekad virpuļviesuļus tādā apjomā un spēkā nav nācies sajust. Skatieties, skatieties! – pēkšņi viņš skaļi iekliedzās, pagriezies pa kreisi un norādīdams mums virzienu ar roku.

Uz milzonīgākā ūdens kalna stāvēja divi balti, putojoši ūdens stabi, kuru virsotnes iesniedzās debesīs.

Kapteinis metās uz stūres kabīni, es gribēju skriet viņam līdzi, bet I. aizturēja mani, sacīdams, ka, neapšaubāmi, šis virpuļviesulis mūs ietekmēs, bet tas jau iet mums garām un ar nāvi mums nedraud. Kapteiņa klātbūtne uz tiltiņa ir nepieciešama, bet mūsu palīdzībā jau vajadzības vairs nav.

Viesulis patiesi traucās mums garām, bet pēkšņi es ieraudzīju, kā no ūdens sienas virspuses no labās puses sāka pacelties, griezdamās virpulī, ūdens strūkla, un pēc brīža izauga arī uz tās milzīgs ūdens stabs. Tas triecās pretī viņam joņojošajiem diviem kreisās puses stabiem, un pēkšņi visi trīs stabi satriecās, atskanēja troksnis, kā spēcīgākais pērkona dārdiens – un viņu saplūšanas vietā izveidojās bezdibenis.

Visa līnija, kas bija sadalījusi jūru divās daļās, izjuka; ūdens sienas burtiski metās mums pakaļ. Tas bija tik šausmīgi, ka es ar pārsteigumu skatījos uz I. nesaprotot, kādēļ viņš neskrien palīgā cilvēkiem pie stūres. Bet viņš klusējot paņēma mani aiz rokas un pagrieza ar seju uz priekšu. Tur es ar pārsteigumu ieraudzīju attīrījušās debesis un tālumā krasta kontūras.

- Kapteinim ir taisnība, ka viņš metās pie stūres. Viļņi atkal sāks mūs spēcīgāk sist, un tuvoties krastam nedrīkst. Var gadīties, mēs pat izlaidīsim pirmo ostu, ja uz tvaikoņa ir pietiekami ogles un krājumi un dosimies tālāk. Bet ar nāvi mums tagad jūra nedraud – sacīja I. – Diez vai tādas vētras atkārtojas divas reizes. Bet jūra, visdrīzākais, ne mazāk par nedēļu būs vētraina.

Es jau sāku sajust, ka šūpošana atkal kļuva spēcīgāka; jūra atkal sāka vārīties un trokšņoja draudīgāk, un vējš uzbrāzās ar svelpjošām brāzmām. Bet līdz kalnu augstumam viņi vairs nepacēlās.

176

Mēs devāmies pie kapteiņa, kurš lūkojās apkārtnē ar tālskati. Viņš pamainīja tvaikoņa ceļa virzienu, pavēlēja pasaukt pie sevis nekavējoties vecāko oficieri ar pilnu atskaiti par provianta, ūdens un ogļu krājumiem dotajā momentā uz tvaikoņa.

Kad ieradās vecākais palīgs un izrādījās, ka tvaikonis var peldēt vēl divas diennaktis, neciešot nekādu trūkumu, kapteinis pavēlēja ieturēt kursu atkal atklātā jūrā, neiebraucot ostā.

Man atlika tikai simto reizi pabrīnīties par I. tālredzību. Lai cik arī nebūtu Ali un Florencieša nostiprinošo zāļu iedarbība maģiska,

tomēr ne tikai mani spēki, bet arī visu pārējo spēki tuvojās izsīkumam. Visi, kas bija pavadījuši nakti uz klāja pelēkās dienas gaismā sāka līdzināties rēgiem. Viens pats I. bija bāls, bet mundrs. Taču kapteinis burtiski krita no kājām.

Nodevis vadību diviem palīgiem un stūrmanim, kapteinis lika matrožiem saņemt pastiprinātu racionu un doties gulēt. Mūs viņš uzaicināja uz savu kajīti, kur mēs atradām lieliski uzservētu galdu.

Tiklīdz kā es iesēdos krēslā, es sajutu, ka piecelties man vairs nav spēka. Es pilnīgi nekā neatceros, kas notika tālāk.

Pamodos es savā kajītē svaigs un mundrs, pilnīgi aizmirsis par visu, kas noticis, un nespēdams aptvert, kur es atrodos. Es gulēju aptuveni pus stundu un pakāpeniski sāku saprast un atcerēties visu apkārtējo.

Atmiņa pie manis atgriezās, atgriezās arī nakts šausmas. Tagad spīdēja saule. Es piecēlos, apģērbos baltajā uzvalkā, kur man bija sagatavojusi, acīmredzot, I. gādīgā roka, un gatavojos iznākt no kajītes viņu pameklēt un pateikties par uzmanību un rūpēm. Es nekādi nespēju sasaistīt visus notikumus vienā līnijā un saprast, kā es nokļuvu kajītē.

Man bija kauns, ka es tik ilgi gulēju, bet I. jau, iespējams, kaut kur palīdz cilvēkiem.

Šajā mirklī atvērās durvis un mans draugs, starodams nevainojamā kostīmā un svaigumā, ienāca kajītē. Es tā par viņu nopriecājos, it kā nebūtu veselu mūžu redzējis, un metos viņam ap kaklu.

- Paldies Dievam, beidzot tu piecēlies, Ļovuška – sacīja viņš, smaidot. – Es jau biju nolēmis pielietot ugunsdzēsēju šļūteni, zinādams tavu mīlestību uz viļņiem.

Izrādījās, ka es biju gulējis vairāk par diennakti. Es nekādi nespēju noticēt, pārvaicāju vairākas reizes, cik bija pulkstenis, kad es iemigu. I. izstāstīja man, kā viņam nācās pārnest mani uz rokām uz kajīti un nolikt gulēt neēdušu.

177

Ēst es gribēju šausmīgi, bet gaidīt man nenācās ilgi, tādēļ ka durvīs parādījās starojošs Milzis un sacīja, ka brokastis ir galdā.

Viņš, smaidot pa visu ģīmi, skatījās uz mani un pasniedza man zīmīti, noslēpumaini pačukstēdams, ka tā ir no lazaretes kajītes Nr. 1 A, ka iedeva zīmīti skaista dāma un ļoti lūdza viņu apciemot.

Es ļoti samulsu. Tā bija pirmā zīmīte no sievietes, kura man slepus tika nodota. Es lieliski zināju, ka šajā zīmītē nevar būt nekā tāda, ko es nevarētu nolasīt pirmajam sastaptajam, ne tikai I. Un es dusmojos uz savu pieredzes trūkumu, uz savu neprasmi valdīt pār sevi un uzvesties tā, kā jāuzvedas labi audzinātam cilvēkam, nevis nosarkt kā puikam.

Atkal mazais vārdiņš „takts”, kuru vētra bija pamanījusies izsist no manas galvas, pazibēja manā apziņā. Es nopūtos un sveicu to kā tālu, nesasniedzamu sapni.

Muļķīgais matroža ģīmis, kurš kasīja savu zodu un viltīgi uz mani skatījās, bija diezgan komisks. Šķita, viņš par vienu tik domāja; „Nu gan gardu kumosiņu nošņāpis, un pa kuru laiku viņš to paspēja?"

Jau tāpat vienmēr jūtīgs pret humoru, es izplūdu smieklos, izdzirdēju, kā nosprauslojās arī matrozis, bet man aiz muguras smējās I., vērodams manā sejā visas pazibējušās domas, kuras viņš prata lieliski lasīt. Manas fizionomijas apvienojums ar komisko matroža figūru, visdrīzākais, sasmīdinātu arī visbargāko cilvēku. Kad es mazliet aprimu un spēju saskatīt I., es ieraudzīju viņa viltīgā sazvērnieka paskatu un viņš meta ar acīm nesliktāk par dzeltenacaino kapteini.

Es ieliku zīmīti kabatā un paziņoju, ka nomiršu no bada, ja mani tūdaļ pat nepabaros. Es biju galīgi pārsteigts, kad uzzināju, ka ir jau pulkstens divi dienā.

Mēs izgājām no kajītes un apsēdāmies pie galda. Es ēdu visu, ko man lika priekšā I., bet viņš, smiedamies, apgalvoja, ka pirmo reizi dzīvē baro tīģeri.

Pie mums pienāca kapteinis. Priecīgi sveicinādamies, nosauca mani par jautro varoni, apgalvoja, ka pirmo reizi dzīvē sastop cilvēku, kurš smietos pilnā kaklā, kad no visām pusēm draud nāve.

- Es izveidošu jaunu jūras leģendu – sacīja viņš. – Ir leģenda par klīstošo holandieti; leģenda šausmīga, nāvi nesoša visam, kas tā ceļā. Ir leģenda laba: par Baltajiem Brāļiem, kas nes bojāejošiem kuģiem glābiņu un dzīvību. Bet leģendas par jautro krievu, kurš smejas pilnā kaklā draudošas nāves mirkļos un pasniedz cilvēkiem, kuri cīnās ar vētru enerģijas tabletes, vēl nav bijusi neviena izdomāta. Es izstāstīšu ziņojumā savai priekšniecībai par to palīdzību, kuru jūs ar brāli man un visam tvaikonim sniedzāt tajā naktī. Par jums, mans jaunais

178

varoni, es izstāstīšu īpaši un visai priekšniecībai un visiem uz kuģa, tādēļ ka tādas pārdrošas bezbailības piemērs – tas jau ir ārkārtas notikums.

Es sēdēju viss sarkans un pilnīgi apmulsis. Es gribēju pasacīt kapteinim, kā viņš kļūdās par manu varonību, ka es vienkārši gāju palīgā I., kuram biju drīzāk nasta, nekā palīdzība. Bet I., nemanāmi saspiedis man roku, atbildēja kapteinim pats, ka mēs esam viņam ļoti pateicīgi par tādu augstu mūsu nakts varoņdarbu novērtējumu. Viņš atgādināja viņam, ka turki ne mazāk par mums strādāja vētras naktī.

- O, jā – atbildēja kapteinis. – Es par viņiem, protams, neaizmirsīšu ziņojumā. Viņi arī bija varonīgi un pašaizliedzīgi. Bet atrasties tvaikoņa iekšienē aizsargātiem vai arī būt uz klāja, kur katrā mirklī var noskalot vilnis – tā ir milzīga starpība. Jūs tālu tiksiet, jaunekli – viņš atkal vērsās pie manis. – Es varu jums sastādīt protekciju Anglijā, ja jūs nolemsiet nomainīt karjeru un kļūt par jūrnieku. Ar tādu drosmes dāvanu jūs kļūsiet ļoti drīz par kapteini. Jūs taču tagad visur pavadīs bezbailības uz ūdeņiem slava. Bet tas – ir lielas jūrniecības karjeras ķīla.

Viņš, mezdams dzirkstis man ar savām dzeltenajām kaķa acīm, pasniedza man šampanieša glāzi. Es nevarēju nepieņemt glāzi, riskēdams izrādīties nepieklājīgs. Kapteinis pasniedza tāpat glāzi I., un pacēla tostu par drosminieku veselību. Mēs saskandinājām ar viņu; viņš iztukšoja savu glāzi vienā rāvienā, gribēja ieliet sev otru, bet viņu atsauca viens no palīgiem kaut kādā steidzamā lietā.

Paskatījies uz I., es ieraudzīju, ka viņam, tāpat kā man, nebija nekādas vēlēšanās dzert šampanieti šajā svelmainajā dienā. Nesarunājuši, mēs pastiepām mūsu glāzes matrozim-milzenim, kurš mums bija atnesis saldējumu. Es neuzspēju pat paņemt savu kausiņu, kā abas glāzes bija jau tukšas. I. lika viņam aiznest sudraba spaini ar šampanieti uz kapteiņa kajīti, bet man sacīja:

- Lai nebūtu nepieklājīgi, mums vajag aiziet pie mūsu draugiem-turkiem, ja viņi paši neuznāks tūlīt pie mums. Abi vairākas reizes ienāca šeit apvaicāties par tavu veselību. Un arī attiecībā uz dāmu vajag pacensties būt pieklājīgam. Izlasi taču viņas vēstulīti – piemetināja viņš, smaidīdams.

Es paspēju tikai ielikt roku kabatā pēc vēstules, kā atskanēja balsis – un pie mūsu galda pienāca turki.

Abi ļoti laipni pasveicinājās ar mani un priecājās, ka vētra nepadarīja mani slimu. Vecākais turks pacēla fesku no dēla galvas, un es ieraudzīju, ka liels viņa galvas laukums bija noskūts, un uzlikts pārsējs, kas aplīmēts ar baltu marli.

179

Viņš atsitās ar galvu pret siju, kad vilnis uzmeta kuģi. Pārsēju, kā izrādījās, bija uzlicis I.; un ziede bija tik dziedinoša, ka uz šodienas pārsēju to jau varēja uzlīmēt.

Turki pabija ar mums neilgi, un devās lejā brokastot uz kopējo ēdnīcu. Visbeidzot es paņēmu vēstuli un pārplēsu konvertu.

180

13. nodaļa SVEŠINIECE NO LAZARETES KAJĪTES NR. 1 A

Vēstule bija adresēta „Jaunākā daktera kungam” tā iesākās ar tādu pašu

vēršanos un bija rakstīta franču valodā. „Man ir ļoti neērti Jūs traucēt, jaunākā daktera kungs. Bet mana meitiņa

mani ļoti uztrauc; un arī mazais kaut kā daudz raud. Es pilnībā saprotu, ka mana vēršanās pie Jums nav gluži delikāta. Bet, mans Dievs – man nav nevienas sirds visā pasaulē, pie kuras es varētu vērsties šajā moku un ciešanu brīdī. Es braucu pie tēvoča, no kura jau pus gadu man nav vēstis. Es pat neesmu droša, vai viņš ir dzīvs? Kas sagaida mani svešā pilsētā? Bez valodas zināšanām, neprotot darīt nekā, izņemot dāmu cepuru šūšanu. Es dzenu prom no sevis skumjās domas; gribu būt drosmīga; gribu saņemties bērnu dēļ, kā man lika vecākais daktera kungs. Par Jūsu drosmi runā šobrīd viss kuģis. Aizstāviet mani. Kajītē blakus manējai ir novietojusies svarīga veca krievu kņaziene. Viņa ir sašutusi, ka kāds uzdrīkstējās novietot labākajā kajītē mani – kā viņa izsakās „ubadzi no ceturtās klases” – un pieprasa, lai ārsts mūs met laukā. Es neuzdrīkstos traucēt vecāko daktera kungu vai kapteini. Bet lūdzu Jūs, aizstāviet mani, nemetiet laukā. Pierunājiet svarīgo kņazieni atļaut mums braukt tālāk mūsu kajītē. Mēs taču neizejam no kajītes; mums viss, pat vannas istaba, ir atsevišķi, un mēs ne ar ko netraucējam svarīgās kņazienes mieru. Ar lielu cerību, ka jūsu jaunā sirds tiks aizkustināta ar manu lūgumu, palieku jums vienmēr pateicībā Žanna Moranjē”.

Es centos lasīt mierīgi šo naivo un aizkustinošo vēstuli, bet reizes divas mana balss notrīsēja, un nabaga Žannas sejiņa ar pār vaigiem ritošām asarām, kā zirņi, tā arī stāvēja manā acu priekšā.

Es paskatījos uz I., kurš stāvēja man blakus. Es atpazinu atkal skarbo rievu uz pieres, kuru biju manījis ne reizi vien, kad I., par kaut ko izšķīrās.

- Tas pamuļķis, mūsu Milzis, visdrīzākais, ir nēsājis vēstuli veselu dienu, slēpjot to no manis un uzskatot to par mīlestības vēstuli – viņš domīgi sacīja. – Iesim tūlīt pat, uzmeklēsim kapteini, un tu viņam pārtulkosi šo vēstuli. Paņem mūsu aptieciņas – apstaigāsim pie viena arī visu tvaikoni.

Mēs uzkārām pār plecu mūsu aptieciņas un devāmies meklēt kapteini. Mēs atradām viņu kuģa kancelejā un izstāstījām viņam, kas par lietu. Es redzēju, kā viņam iemirdzējās acis un sarāvās lūpas. Bet sacīja viņš tikai:

- Vēl desmit minūtes – un es eju ar jums.

181

Viņš norādīja mums uz ādas dīvāniņu sev blakām un turpināja klausīties atskaites no visu tvaikoņa daļu atbildīgajiem par kaitējumiem, kurus bija nodarījusi vētra, un kas ir izdarīts „saskaņā ar viņa norādījumiem” kuģa remontam un pasažieru palīdzībai.

Tieši pēc desmit minūtēm – precīzi, skaidri, nezaudējot nevienu lieku vārdu – viņš visus bija palaidis un devās kopā ar mums uz pirmās klases lazaretes kajītēm.

Atkal, pa man jau pazīstamajām, šaurajām vītņkāpnēm, mēs uzkāpām un iznācām tieši pie kajītes Nr. 1 A durvīm.

Koridorā bija sanācis daudz ļaužu, bija dzirdama mierīgā un nelokāmā ārsta balss, kurš it kā pret kaut ko iebilda, un izcēlās spiedzoša sievietes balss, kura runāja pretīgā angļu valodā.

- Nu, ja jūs nevēlaties viņu no šejienes aizvākt, tad es to izdarīšu pati. Es nevēlos, lai blakus ar mani brauktu kaut kāds nabadzīgs radījums. Jums ir pienākums darīt visu, lai neuztrauktu pasažierus, kuri samaksājuši par ceļu tādu milzīgu naudu.

- Es jums atkārtoju, ka tāds ir kapteiņa rīkojums, bet uz tvaikoņa viņš taču ir kungs un Dievs, nevis es. Bez tam, tas nav radījums, un es ļoti brīnos par jūsu nekulturālo izteikšanās manieri, bet jauka un burvīga sieviete. Un par ceļu šajā kajītē viņa jau ir pilnībā samaksājusi, bet jūs – ar aizbildinājumu par joprojām ieilgušiem nervu sistēmas traucējumiem dēļ vētras – vēl neko neesat samaksājusi – atkal atskanēja ārsta mierīgā balss.

- Kā jūs uzdrošinieties ar mani tā runāt? Jūs, rupjais cilvēk. Es negaidīšu, kamēr jums labpatiks aizvākt no šejienes jums tā iepatikušos skuķi. Jūs vēlaties ērti iekārtoties un iegūt pie rokas izklaidi uz valsts rēķina. Es pati iešu un izdzīšu viņu, – spalgi kliedza kņaziene.

Dakteris izmeta: - Tas ir Dievs vien zina, kas! Jūs runājat ne kā aristokrāte, bet... Te kapteinis iznāca uz priekšu un nostājās ar muguru pret kajītes Nr. 1 A

durvīm, pie kurām bija pienākusi vecā korpulentā sieviete, izkrāšļota kā lelle, ar zeltainu lokainu parūku, krāšņā pelēkā zīda kleitā, apkārusies ar zelta ķēdītēm, ar lorneti, medaljonu un pulksteni. Viņas resnie taukaino roku pirksti bija savērti ar dārgiem gredzeniem.

Šī večiņa, kura bija centusies sevi padarīt jaunāku, bija vēl atbaidošāka no tā, ka pati uz savām kājām stingri nostāvēt nespēja. No vienas puses viņu balstīja vēl jauns cilvēks elegantā uzvalkā, ar ļoti bēdīgu fizionomiju; bet no

182

otras, vēl bez spieķa, uz kura viņa balstījās, večiņu atbalstīja viņas istabene zilā kleitā ar elegantu baltu priekšautu un baltu aubīti galvā.

Acīmredzot, nepazīdama kapteini pēc sejas un ieraudzījusi jūrnieku oficieri ar diviem jauniem cilvēkiem pie kajītes durvīm, pa kurām viņa vēlējās ieiet, viņa vēl spalgāk iespiedzās un, draudīgi kladzinot ar spieķi pret grīdu, kliedza:

- Es sūdzēšos kapteinim. Kas tā par dežūrēšanu pie netiklās radības durvīm? Man ir jauns vīrs, šeit ir daudzas jaunas meitenes. Tā ir netiklība! Tūlīt pat ejiet projām. Es pati parūpēšos aizvākt šo...

Viņa nepabeidza, viņu pārtrauca kapteinis. Viņš pieklājīgi pielika roku pie cepures un sacīja:

- Esiet tik laipna uzrādīt jūsu biļeti par braukšanas tiesībām lazaretes kajītē Nr. 2, kur, kā es redzu, jūs braucat. Es esmu kapteinis.

Viņš iesvilpās īpašā veidā, un koridorā ieskrēja divi dūšīgi matroži. - Attīrīt koridori no visiem nepiederīgajiem, kuri nebrauc lazaretes kajītēs –

viņš tiem sacīja. Pavēle, atdota ar metālisko kapteiņa balsi, bija nekavējoties izpildīta. Viss

ziņkārīgo pūlis acumirklī pazuda, palika veča ar saviem atbalstītājiem, ārsts, žēlsirdīgā māsa un mēs. Veča nekaunīgi skatījās uz kapteini ar savām mazajām, ļaunajām ačtelēm un, acīmredzot, uzskatīja sevi par tādu diženuma virsotni, kuras priekšā visiem ir jākrīt gar zemi.

- Jūs, acīmredzot, nezināt, kas es esmu – joprojām tik pat spiedzoši un augstprātīgi viņa sacīja.

- Es zinu, ka jūs braucat uz man uzticēta tvaikoņa un aizņemat pirmās klases kajīti Nr. 25. Kad jūs sēdāties uz kuģa, jūs lasījāt noteikumus, ka ceļojuma laikā visi pasažieri kopā ar komandu pakļaujas visiem kapteiņa rīkojumiem. Turpat bija izlīmēti paziņojumi, ka uz tvaikoņa atrodas lazaretes kajītes par īpašu samaksu. Jūs šobrīd braucat šeit. Uzrādiet jūsu papildu biļeti – atbildēja viņai kapteinis.

Večiņa lepni pasvieda galvu, paziņojusi, ka ne par biļeti tagad ir jāiet runai, bet par subjektu viņas blakus kajītē.

- Labākajā kajītē, ar visām atsevišķajām ērtībām, dakteris ir novietojis savu draudzeni, uzrakdams to kravas tilpnē. Es, viņas gaišība kņaziene, pieprasu nekavējošu viņas aizvākšanu uz viņas iepriekšējo atrašanās vietu, viņai kā reiz atbilstošu – paceltā balsī runāja veča savā atbaidošajā angļu valodā.

183

- Vai jūs saprotat, par ko es jums vaicāju, cienītā? Es jums prasu biļeti par tiesībām šeit atrasties, šajā kajītē. Ja jūs to neuzrādīsiet tūlīt pat, jūs tiksit izlikta nekavējoties uz kajīti Nr. 25, par kuru jūs esat samaksājusi, un, piedevām, samaksāsiet trīskāršu sodu par bezbiļetes braukšanu šeit.

Kapteiņa balss, un īpaši draudi par sodu, acīmredzot, aizskāra pašu pretīgāko skopās večas vietu. Viņa visa nosarka, sāka kratīt galvu, kaut ko vēlējās sacīt, bet aizrijās no dusmām un tikai sēcoši klepoja.

- Piedevām, kapteiņa noteikumu un rīkojumu neizpildīšana, viņa pavēļu apstrīdēšana līdzinās dumpim uz kuģa. Un, ja vēl vienu strīdīgu vārdu, vēl vienu nūjas klaudzienu, kurš traucē lazaretes slimnieku mieru, jūs sev atļausieties, es likšu šiem brašuļiem iesēdināt jūs karcerī, kā dumpiniecisku elementu.

Tagad arī pati večiņa nobijās, nemaz nerunājot par viņas jauno vīru, kurš, acīmredzot, bija vispār nokauts no sava stāvokļa un izvērsušos skandāla, un nevarēja nesaprast visu večas – savas sievas, apkaunojumu un uzvedības zemiskumu.

Kapteinis pavēlēja atvērt lazaretes kajītes Nr. 2 durvis, kur brauca veča. Aina, kas pavērās mūsu acīm, lika man izplūst smieklos. Pašā redzamākamajā vietā karājās visplatākie dāmu pantaloni, ne tuvu ne pirmā svaiguma. Gultas bija uzraktas, it kā pa tām kāds būtu vizinājies un kūleņojis. Visur – uz galdiem, krēsliem, uz grīdas un mantām – bija izkārti un uzlikti visādi vīriešu un sieviešu tualetes piederumi, līdz pat pašiem intīmākajiem.

- Kas tas par čigānu taboru? – iebļāvās kapteinis. – Māsa, kā jūs varējāt pieļaut ko tādu uz tvaikoņa, lazaretē?

Māsiņa, padzīvojusi angliete, pilnīgā sava goda apziņā, atbildēja, ka pati ir gājusi uz kajīti trīs reizes, divas reizes sūtījusi sakārtot koridora apkalpi, bet pēc stundas atkal viss atguva grautiņa paskatu.

Par kņazienes biļeti tika vairākas reizes taujāts; un kasieris jau devās meklēt kapteini, bet, acīmredzot, tikko ar viņu nesatikās.

Uz jaunu kapteiņa svilpienu parādījās jaunākais oficieris, saņēmis pavēli nekavējoties izlikt kņazieni uz viņas kajīti un piedzīt no viņas trīskāršu soda naudu par divām lazaretes lāviņām kā no bezbiļetnieka, un piedevām uzmazgāt nekavējoties kajīti.

- Es sūdzēšos par jums jūsu priekšniecībai – nosēcās vecene. - Bet es par jums ne tikai savai priekšniecībai, bet arī krievu valdībai. Un

tāpat pastāstīšu lielkņazam Vladimiram, kurš pie mums iekāps nākošajā ostā, par jūsu uzvedību un kārtīgumu.

184

Te pie vecenes pienāca jaunākais oficieris un piedāvāja viņai sekot aiz viņa uz pirmo klasi. Bija redzams, ka vecā ragana bija gatava mesties virsū kapteinim un saskrāpēt viņa seju. Nespēkā viņa izgāza niknumu uz savu vīru un istabeni, nosaukusi tos par ēzeļiem un idiotiem, kas neprot pat atbalstīt viņu kā pienākas. Līdzinādamās briesmonim no Dantes elles, ar kratošu galvu, ar putām uz lūpām, sēcoši klepodama, kā vecs suns, vecene nozuda koridorā, savu dienderu pavadībā.

Kapteinis atvadījās no mums, lūdza viņa vārdā pārliecināt Žannas Moranjē kundzi, ka viņa ir uz viņa kuģa pilnīgā drošībā, Anglijas likumu aizsardzībā. Viņš palūdza mūs apmeklēt vēlreiz ceturtās un trešās klases pasažierus, tādēļ ka vakarā, pēc pusdienām, viņus atkal izsēdinās iepriekšējās vietās, iepriekš sakopjot visu tvaikoni, kas jau tiek darīts tagad.

Atdevis vēlreiz rīkojumu izmazgāt un sakopt vecenes kajīti, kapteinis pavēlēja ārstam novietot tajā tos pasažierus, kurus mēs atradīsim par vajadzīgiem viņam atsūtīt. Viņš atvadījās no mums, sacījis, ka viņa vakts sākas pulksten sešos vakarā, un, ka mēs no šīs stundas varam atrast viņu kapteiņa kabīnē. Viņš ātri nozuda pa vītņkāpnēm, pa kurām mēs uzkāpām.

Mēs pieklauvējām pie kajītes Nr. 1 A. Melodiska sievietes balss atbildēja mums franciski: „Ienāciet” – un man likās, ka balsī bija saklausāmas asaras.

Kad mēs ienācām kajītē, tad pirmais, par ko man nācās pārliecināties, bija patiešām pa mātes vaigiem plūstošās asaras, bet bērnus, atspiedušus galviņas pret viņas pleciem, kā baidīdamies ieraudzīt bubuli, piespiedušos cieši viņai klāt, apkampušus plecus ar rociņām.

Māte sēdēja, iespiedusies dīvāna stūrī, un visa šī grupa izpauda tādas bailes, tādu izmisumu, ka es paliku kā iemīts, uzreiz pārvērzdamies par „Ļovušku – ķer vārnu”.

I. pastūma mani un pačukstēja, lai es paņemu meitenīti uz rokām un nomierinātu māti, kā man vēlēja kapteinis.

Pārliecinoties, ka mēs esam prieka un sveiciena sūtņi, māte daudz reižu pārvaicāja mūs, vai tiešām līdz pašai Konstantinopolei viņa brauks ar bērniem šajā kajītē? Viņas laimei nebija gala. Viņa tā skatījās uz I., kā skatās uz ikonām, kad lūdzās. Bet pie manis viņa vērsās kā pie brāļa, kurš var aizstāvēt uz zemes.

Meitenīte iekrampējās manī un neklausījās nekādos mātes argumentos, kas viņu centās pierunāt nokāpt no maniem ceļiem. Viņa mani bučoja, glāstīja manus matus, nožēlojot, ka tie ir tik īsi, sacīja, ka es viņai rādījos sapnī, un, ka viņa nekad nešķirsies no manis, ka es esmu viņas brīnišķīgais, dzimtais onkulis,

185

ka viņa tā arī zināja, ka labā feja noteikti mani viņiem atsūtīs. Drīz arī mazais brašulis pārsēdās pie manis; un sākās ņemšanās, kurā es ar prieku piedalījos, uzkūdot mazos uz visādiem fokusiem.

Māte, sākumā cenzdamās apvaldīt bērnus, tagad jautri smējās un acīmredzot arī viņai pašai nebūtu pretī ņemt dalību mūsu jandāliņā. Bet ikonas klātbūtne – I. noskaņoja viņu uz nopietnāku noti.

I. iztaujāja viņu, ko ir ēduši bērni un viņa. Izrādījās, ka pēc rīta brokastīm viņi vēl neko nav ēduši, tādēļ ka brāzmainā kaimiņiene pieprasīja viņu aizvākšanu jau ilgu laiku, viņi pamira no bailēm, un mēs viņu sastapām visas traģikomēdijas finālā.

I. sacīja, ka vajag nekavējoties pabarot bērnus un nolikt viņus gulēt, bet pēc tam pabrokastot pašai, ieiet vannā un arī apgulties pagulēt, ja viņa grib, lai viņas un viņas bērnu veselība atjaunojās līdz iebraukšanai Konstantinopolē.

I. izteica pieņēmumu, ka meitenei ir vieglā formā, bet tomēr intermitējošais drudzis, ka šodien viņa ir vesela, bet rīt noteikti atkal jābūt saasinājumam. Mātei no šausmām iepletās acis. I. nomierināja viņu, sacīdams, iedos viņai pilienus, ka vajadzēs viņiem pavadīt gandrīz visu dienu uz lazaretes klāja guļot krēslos, un viņi izveseļosies no spēku izsīkuma.

Viņš palūdza Žannu tūlīt pat parūpēties par ēdienu un sacīja, ka mēs apiesim tvaikoni un atgriezīsimies pie viņas pēc stundām divām. Tad mēs iedosim bērniem un viņai zāles un aprunāsimies ar viņu vēl.

Mēs izgājām, iepriekš palūguši māsu paēdināt tā labāk māti un bērnus. Acīmredzot, tā bija laba sieviete; bērni pastiepās pēc viņas, un mēs aizgājām nomierinājušies par viņu likteni uz šo dienu.

Nepaspējām mēs noiet dažus soļus, kā mūs sastapa ārsts, lūdzot aiziet uz pirmo klasi pie tās meitenes un mātes, kuras mēs tik labi izārstējām.

- Viņas, nogulējušas visu vētru, tagad ir svaigas kā rozes. Viņas ļoti vēlas redzēt ārstu, kurš viņām tā palīdzējis, lai pateiktos par palīdzību – sacīja kuģa dakteris.

Mēs gājām aiz viņa un ieraudzījām kajītē divas brunetes, ļoti eleganti apģērbtas, sēžot krēslos pie grāmatu lasīšanas, ne ar ko neatgādinošas tās apjukušās figūras šausmīgajā vētras naktī.

Kad kuģa ārsts mūs stādīja priekšā, vecākā pasniedza abas rokas I., sirsnīgi pateikdamās viņam par glābšanu.

186

Viņa ātri bēra itāļu vārdus, ar šai nācijai raksturīgo eksaltāciju, un es nesapratu pusi no tā, ko viņa runāja, kaut pats runāju itāļu valodā labi; es sapratu tikai, ka viņa runāja abu vārdā, un pateicās par dzīvības glābšanu.

Jaunā meitene nebija skaistule, bet viņas milzīgās melnās acs bija tik labsirdīgas un lēnprātīgas, ka bija jebkura klasiska skaistuma vērtas. Viņa arī pasniedza katram no mums abas rokas un palūdza viņai atļaut ar kaut ko mums pateikties.

I. atbildēja viņai, ka personiski mums neko nevajag, bet ka, ja viņas vēlas ņemt dalību vienā labā lietā, mēs neatteiksimies no viņu palīdzības. Abas dāmas izpauda karstu vēlēšanos darīt visu, ko mēs viņām sacīsim; I. izstāstīja viņām par nabaga francūzieti, atraitni ar diviem bērniem, kura katastrofā pazaudējusi vīru, kuru kapteinis izglāba no vētras un bada mocībām, novietojot viņu kopā ar slimajiem bērniem vienā no lazaretes kajītēm.

Abas sievietes bija dziļi aizkustinātas par nabaga atraitnes likteni un pasniedzās pēc naudas. Bet I. sacīja, ka naudu viņai sadabūs, bet apģērba un veļas nabadzītei nav.

- Ak, tā ir pati vienkāršākā lieta – sacīja jaunākā. – Abas mēs protam lieliski šūt; auduma mums ir daudz, mēs apģērbsim viņus lieliski. Mēs pacentīsimies jums atlīdzināt jūsu draudzenes personā.

I. viņas brīdināja, ka nabadzīte ir iebiedēta. Īsumā viņš izstāstīja viņām par vecās kņazienes nekrietno izgājienu. Sievietes bija līdz asarām sašutušas, atbildot I., ka taču ne visas dāmas domā un jūtas kā fūrijas.

Mēs vienojāmies, ka, apgājuši tvaikoni, atnāksim pēc viņām un pavadīsim viņas pie Žannas.

Uz atvadām I. lika man paņemt Ali melno kastīti, sadalīja vienu tabletīti astoņās daļās, izšķīdināja ūdenī vienu no daļām un iedeva meitenei izdzert, iesakot viņai pagulēt līdz mūsu atnākšanai.

Mēs nokāpām trešajā klasē. Šeit viss bija jau satīrīts; nekur nebija redzamas vētras pēdas; bet gandrīz visi cilvēki gulēja, nespēdami kustēties. Tikai daži turki bija jau moži; bet čigāni veidoja pašu bēdīgāko ainu. Jūra iedvesa viņiem tagad tādas šausmas, ka viņi bija salīduši kajītēs bariem, baidīdamies skatīties uz ūdeni.

No mums viņi sākumā baidījās; bet kad tie, kas saņēmās pirmie iedzert pilienus, sāka celties augšā, staipīties un iziet uz klāja, jau visi pieprasīja sev mūsu burvju homeopātiju.

187

Visas kajītes drīz kļuva tukšas. Un, kad ieradās oficieris ar prasību, lai ceturtās klases pasažieri pāriet uz savām vietām, ka ceturtā klase jau ir sakopta un viņiem sagatavota, tie ar jokiem – bieži necenzētiem – metās ieņemt savas vietas.

Sievietes nolēma iekārtoties tajā vidējā noslēgtajā klāja daļā, kur viņas novietoja pirms vētras, un tagad jau pašas izlika visus vīriešus, kas arī tika pavadīts ar čigānu ne mazāk necenzētu un smagsvara humoru.

Es neviļus padomāju par nabaga, kluso un maigo Žannu; no cik negaidītām nelaimēm izglāba viņu kapteinis!

Atstājuši ceturto klasi nosacītā labklājībā, mēs devāmies uz trešo klasi, bet satikāmies tur ar abiem turkiem, kuri to jau bija apgājuši. Tad mēs, kopā ar viņiem apgājām otro klasi, kur visi bija veseli, bet bija ļoti daudz vājo. Šeit gandrīz visi gulēja, nevarēja ieēst, un mūsu zāles ļoti noderēja.

Kad mēs iegājām pirmajā klasē, tad sastapām šeit kopējas neapmierinātības ainu. Izrādās, ka jau lazaretē satrakojusies kņaziene izgāza tik rupji savu bezspēcīgo trakumu uz savu vīru un istabeni, ka kajīšu kaimiņi izpauda viņai savu sašutumu. Vārds pa vārdam, un izcēlās skandāls, kura pašā karstumā mēs ienācām. Ieraugot mūs, vecene padomāja, ka mēs atkal nākam ar kapteini, nobijās un metās bēgt uz savu kajīti, aizcērtot aiz sevis durvis.

Viņu pavadīja kopēji smiekli. Publika šeit jutās labāk, bet dažās kajītēs gulēja smagi slimie. Pie mums pienāca kāds padzīvojis kungs. Acīmredzot, viņš ļoti smagi pārcieta vētru; viss dzeltens, ar maisiem zem acīm, viņš palūdza mūs apraudzīt viņa meitu un mazdēlu, par kuru stāvokli viņš ļoti baidījās.

Mēs ienācām kajītē un ieraudzījām gultā guļošus bālu sievieti ar garām gaišbrūnām bizēm un zēnu aptuveni astoņus gadus vecu, bālu un ļoti slimu pēc skata.

Vecais vīrs vērsās pie meitas grieķu valodā; viņa atvēra acis, paskatījās uz I., kurš bija pieliecies pie viņas, un sacīja viņam arī grieķu valodā:

- Man šo šausmīgo ceļojumu nepārdzīvot. Nepievērsiet man uzmanību. Glābiet, ja varat, manu dēlu un tēvu. Ja es nomiršu, dēlam nepaliks neviena, izņemot manu tēvu. Es nevaru domāt bez šausmām, kas ar viņu būs? – Un asaras sāka plūst pār viņas vaigiem.

I. lika man iepilināt glāzītē pilienus no tumšās pudelītes un atbildēja viņai viņas pašas valodā:

- Jūs būsiet rīt pilnīgi vesela. Jums bija sirdslēkme, bet vētra ir norimusi, jūsu lēkme pārgājusi, un vairs tā neatkārtosies. Izdzeriet šos pilienus,

188

pagriezieties uz labo sānu un aizmiedziet. Rīt jūs piecelsieties par visiem agrāk, būsiet spēka pilna un sāksiet aprūpēt jūsu tēvu un dēlu. Bet šodien mēs to izdarīsim jūsu vietā.

Viņš piepacēla viņas bālo, kā antīkas statujas, galvu un ielēja viņai mutē pilienus. Tad viņš palīdzēja viņai pagriezties, apklāja ar segu un piegāja pie zēna.

Zēns bija tik vājš, ka ar grūtībām atvēra acis; viņš, likās, neko nesaprata. I. ilgi turēja viņa tievo rociņu savējā, ieklausīdamies elpošanā un visbeidzot pavaicāja večukam:

- Vai viņš ir sen šādā stāvoklī? - Jā – tas atbildēja. – Kuģa ārsts jau vairākas reizes deva viņam visādas

zāles, bet viņam kļūst tikai sliktāk. No paša vētras sākuma viņš iekrita pusnemaņas stāvoklī, un neko nevar padarīt. Vai tiešām viņam jānomirst?

Un večuka acis pieriesās asarām, ietrīsējās balss, un viņš novērsās no mums, aizklājis seju ar rokām.

- Nē, līdz nāvei vēl ir tālu. Bet kādēļ jūs nenorūdījāt viņu ar fizkultūru, audzināšanu un vingrošanu? Viņš ir nīkulīgs un vājš ne tādēļ, ka slims, bet tādēļ, ka jūs viņu izlutinājāt ar sliktu režīmu. Ja jūs vēlaties, lai jūsu mazdēls dzīvotu, turiet viņu svaigā gaisā, iemāciet viņam jāt uz zirga, airēšanu, vingrošanu, peldēšanu. Jūs taču pazudiniet bērnu – sacīja I.

- Jā, jā, jums ir taisnība, dakter. Bet mums ir tā nelaimējies dzīvē, mēs pazaudējām visus mūsu tuvos pēkšņi un tagad drebam viens par otru – ar to pašu rūgtumu atbildēja večuks.

- Ja jūs turpināsiet tādā veidā arī turpmāk sargāt viens otru, jūs visi nomirsiet ļoti drīz. Jums, vīrietim, vajag atrast sevī tos spēkus un enerģiju, kuru trūkt jūsu meitai, un sākt pa jaunam mazdēla audzināšanu. Un vispār, jums visiem ir jāsāk jauna dzīve. Ja jūs esat ar mieru sekot manai ārstēšanas metodei, es atbildu par zēna dzīvību un sākšu viņu ārstēt. Bet ja jūs nepildīsiet manus priekšrakstus, es nemaz nesākšu – turpināja I.

- Es jums atbildu ar savu galvu, ka viss tiks izpildīts precīzi – pārtrauca viņu večuks.

- Nu, tad sāksim. I., novilcis no zēna segu, novilka no viņa tievajām kājiņām siltās zeķes,

silto jaku un pieprasīja citu krekliņu. Kamēr viņš pats pārģērba zēnu, viņš lika man izšķīdināt pus glāzē ūdens tabletītes gabaliņu no zaļās Florencieša kārbiņas un vēl mazu daļiņu no melnās Ali kārbiņas. Kad es pie tabletītes no zaļās

189

kārbiņas pievienoju gabaliņu no tabletītes no melnās, tad ūdens glāzē burtiski sāka vārīties un kļuva pilnīgi sarkans.

I. paņēma no manis glāzi, iepilināja tur vēl pilienus no kaut kādām trim īpašām pudelītēm un sāka liet zāles ar maziņu karotīti zēnam mutē. Es balstīju galvu un domāju, ka zēns ne par ko nevarēs norīt ne pilienu, bet viņš ne tikai norija, bet pat pēdējo malku izdzēra no glāzes.

Es uzmanīgi noliku bērna galvu uz spilvena. I. lika man sameklēt pašu lielāko flakonu no manas aptieciņas. Viņš nomazgāja rokas, es sekoju viņa piemēram. Tad viņš lika man izstiept zēna roku un turēt to ar plaukstu uz augšu, bet pats sāka iemasēt ar šķidrumu no flakona viņa roku no plaukstas līdz plecam, katru reizi stingri ieberzējot plaukstu. Roka no pilnīgi baltas kļuva par rozā un pēc tam sarkana. To pašu viņš izdarīja ar otru roku, pēc tam kājām, visbeidzot ierīvēja visu viņa ķermeni. Pēc tam ar šķidrumu no cita flakona viņš ierīvēja zēnam deniņus, aiz ausīm un pakausi.

Zēns tagad kļuva rozā, pēkšņi atvēra acis un sacīja, ka ļoti grib ēst. Nekavējoties vectēvs pēc I. ieteikuma pazvanīja un pavēlēja atnest karstu šokolādi un baltmaizi.

Kamēr sulainis gāja pēc šokolādes, I. iedeva pilienus večukam un ieteica viņam arī paēst. No sākuma večuks atteicās, sakot, ka no šūpošanās viņš nevar ieēst, bet kad zēnam atnesa ēdienu, sacīja, ka šokolādi viņš, gan, labprāt iedzertu.

I. ieteica viņam paēst mannā putru un iedzert kafiju, sakot, ka viņam šobrīd šokolāde nav lietderīga.

Kamēr nesa ēdienu večukam, kamēr viņš ēda, I. nenovērsa acis no zēna, vērojot, kā viņš ēd. Viņš vaicāja zēnam, vai viņam nav auksti, bet zēns atbildēja, ka viņam viss ķermenis deg, ka viņam nekad nav bijis tik silti. Uz jautājumu, vai viņam kaut kur nesāp, zēns sacīja, ka viņam galvā dūrās skrūve un ļoti sāpīgi griezās pierē un acīs, bet ka tagad dakteris ir izņēmis skrūvi, ka tā vairs negriežās galvā un negriež acī.

I. iedeva viņam vēl kaut kādus pilienus un ieteica aizmigt, uz ko zēns labprāt bija ar mieru un patiešām pēc desmit minūtēm gulēja, rāmi un vienmērīgi elpodams.

- Nu, tagad jūsu kārta – sacīja I. pasniedzot zāles večukam. Viņš tās bez ierunām izdzēra, I. palūdza viņam apgulties un sacīja, ka pēc

trīs stundām mēs ienāksim pie viņiem vēlreiz, bet pagaidām lai viņi visi mierīgi paguļ.

190

Mēs izgājām no kajītes, kur tik ilgi bijām noņēmušies, un pagājām garām krāšņi tērptām dāmām un kavalieriem, kuri jau sāka pieņemt savu augstprātīgi-eleganto izskatu un jau centās jokot un flirtēt.

Mūsu jauno paziņu itāliešu kajītē mūs gaidīja jau ar nepacietību un veseliem veļas un tērpu saiņiem, kas sagatavoti Žannai. I. ļoti pateicās abām dāmām, bet lūdza atlikt iepazīšanos un palīdzēšanu uz rītu, tādēļ ka šodien māte un bērni ir vētras nomocīti, un vāji gandrīz līdz slimībai. Itālietes bija ļoti vīlušās, žēloja nabadziņus un sirsnīgi atvadījās ar mums līdz rītdienai.

Vairs nekur neaizkavējoties mēs devāmies tieši pie Žannas. Ja es nebūtu gulējis veselu diennakti, droši vien, tagad jau būtu kritis no

kājām, tik ļoti bija nogurdinoša nepārtrauktā ceļošana no augšas uz leju pa tvaikoni un nemitīgā saskaršanās ar cilvēkiem un viņu slimīgi kaislīgajiem dusmu, baiļu un izmisuma uzplūdiem.

Žannas kajītē mēs sastapām bērnus joprojām gulošus, bet pati viņa sēdēja dīvāna stūrī, apģērbta savā iztīrītajā kleitā, rūpīgi saķemmējusies, bet ar tik skumju un bālu seju, ka man ieniezējās kaklā.

- Un es jūs jau gaidīt pat pārstāju – viņa sacīja mums, un lūpas viņai mazliet pasmaidīja, bet acis bija pilnas asaru.

- Mums nācās aizkavēties, lai palīdzētu vienam zēnam – atbildēja viņai I. ar tādu maigumu balsī, kādu es no viņa vēl nebiju dzirdējis. – Bet kādēļ jūs domājāt ka mēs varam lauzt jums doto vārdu, un neatnākt? Vai drīkst būt tik aizdomīga un tik maz ticēt cilvēka vārdam?

- Ja tikai jūs zinātu, kā es ticēju cilvēkiem līdz pašam pēdējam brīdim un cik rūgti man nācās vilties cilvēku godā un labvēlībā, jūs nenosodītu mani par manām bailēm kļūdīties tagad. Es baidos pat domāt par to palīdzības brīnumu, kuru jūs man sniedzāt. Es tā vien gaidu, ka šis brīnišķīgais sapnis – ceļojums šajā kajītē, izplēnēs kā migla un man paliks tikai vienas miglas sekas – manu asaru rasa – sacīja Žanna.

- Es jūtu jums līdzi ar visu sirdi – atbildēja I. – bet katrs cilvēks, kad pār viņu pārbrāžas dzīves vētra, pat tāda šausmīga un negaidīta, kā tā vētra jūrā, kuru jūs pārdzīvojāt uz šī tvaikoņa, ir jābūt enerģiskam un jācīnās, nevis jānomācas garā un jāslīkst asarās. Padomājiet, kas būtu ar cilvēkiem uz šī kuģa, ja kapteinis un viņa komanda apjuktu un cīņas ar vētru vietā nomāktos garā un atdotos stihijas varā? Jūsu stāvoklis nav bezcerīgs. Taisnība, jūs pazaudējāt uzreiz vīru un mīlestību un labklājību. Bet jūs nepazaudējāt bērnus, nepazaudējāt jūsu tuvāko dzīves mērķi. Kādēļ atgriezties domās pagātnē, kuras

191

vairs nav? Otru reizi pazaudēt pagājušo nevar. Kādēļ domāt ar šausmām par nākotni, kuru jūs nezināt un kuru pazaudēt nav iespējams, tādēļ ka tās arī nav? Pazaudēt var tikai vienu pašu tagadni, lūk šo lidojošo „tagad”. Bet tas ir atkarīgs tikai no cilvēka enerģijas un dzīvesprieka. Aizdomājieties, atskatoties atpakaļ uz jūsu uzvedību, cik liekas mocības jūs sev sagādājāt pati ar savām bailēm dzīves priekšā? Kam palīdzēja jūsu bailes? Un vai kaut kas no tām šausmu bildēm, kuras jūs sev uzzīmējāt, ir tagad piepildījies? Savediet tādā pašā kārtībā savu iekšējo pasauli, kādā savedāt savu ārieni. Izmetiet no galvas domas par nabadzību un bezpalīdzību un uzticībā savai mīlestībai pret mirušo vīru atrodiet spēku jaunai darba un cīņas dzīvei par jūsu un viņa bērnu dzīvi un laimi. Neraudiet tik šausmīgi. Atcerieties, ka jūs apraudat sevi, tikai sevi, savu zaudējumu, savu sabrukušo egoistisko laimi. Jūs domājat, ka apraudat vīra nāvi un viņa izbeigušos dzīvi. Bet ko mēs varam zināt un saprast no mūsu priekšā notiekošajiem cilvēku likteņiem? Domājiet – jau pēc rūgtās pieredzes – ka arī jūsu dzīve, tāpat kā jūsu vīra dzīve, var pēkšņi aprauties. Dzīvojiet tā, it kā katru minūti jūs atdodat savu pēdējo rūpju un mīlestības pienākumu jūsu bērniem un visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem jūs saved dzīve. Nepadodaties nomāktībai, saņemiet sevi rokās, aizmirstiet personiski par sevi un domājiet par bērniem. Bet ne ar drūmām domām par nabadzību un savu bezpalīdzību piesātiniet savu dienu, bet par patiesu uzticību un mātes mīlestības varonību. Centieties, lai cik arī tas nebūtu jums grūti, neraudāt. Slēpiet jūsu asaras un bailes no bērniem, māciet viņus – ar savu personisko piemēru – būt labsirdīgiem un priecīgi sagaidīt katru atnākošo dienu. Nebaidieties tagad ne no kā. Pat ja jūsu priekšnojauta ir patiesa un jūsu tēvocis nedzīvo vairs Konstantinopolē, nezaudējiet vīrišķību, paļaujieties ne uz cilvēkiem, bet uz sevi pašu. Mēs iepazīstināsim jūs rīt ar divām ļoti labsirdīgām un kulturālām dāmām. Viņas atnāks pie jums un jūsu bērniem ar lielu prieku palīgā attiecībā un apģērbu. Bet, kas attiecas uz darbu un iespēju pabarot sevi un bērnus Konstantinopolē, tad šeit, uz šī kuģa, brauc divi mūsu draugi, kuriem pieder liels uzņēmums Konstantinopolē. Ja viņiem nav vajadzīga persona, kura pilnībā pārvalda franču valodu, kā to zināt jūs, viņi palīdzēs jums atrast darbu. Var gadīties, jums iznāks atvērt dāmu cepuru meistardarbnīcu vai arī vēl ko citu, kas nodrošinās jums un bērniem dzīvi. Bet lai kādā veidā jūs arī neatrisinātu grūtības – jums ir nepieciešams būt pilnīgā mierā, koncentrētībā un možumā, galvenais, mierā un pašaizliedzībā. Vēlreiz jūs ļoti lūdzu, pārstājiet raudāt. Neskatieties atpakaļ un centieties domāt tikai par šobrīd tekošo minūti un to uzdevumu, kuru darāt

192

šobrīd. Pati svarīgākā jums šobrīd lieta – tā ir jūsu bērnu veselība. Es domāju, ka jūsu meita ir saķērusi nelāgu drudža formu, un jums nāksies ne mazums noņemties un aprūpēt viņu.

Es nenovērsu acis no Žannas gluži tāpat, kā viņa tās nenovērsa no I. Man nebija nācies nekad skatīties tik ilgi uz sievietes seju. Pār Žannas seju pārskrēja tāds daudzums visdažādāko izteiksmju, ka aprakstīt tās visas nav nekāda iespēja.

Sākumā šajā sejā izpaudās bezgalīgs pārsteigums. Tad pazibēja sašutums, protests. Tos nomainīja tādas bēdas un izmisums, ka man gribējās iejaukties un izskaidrot viņai I. vārdus, kurus viņa, acīmredzot, ne tā saprata. Bet pakāpeniski viņas seja apskaidrojās, raudas noklusa, un acīs pavīdēja man jau pazīstamā tā godbijības izteiksme, ar kādu viņa skatījās uz I. – ikonu, kad mēs atnācām pie viņas pirmajā reizē.

I. runāja ar viņu franciski, runāja pareizi, bet ar kaut kādu akcentu, ko es nemanīju ne reizi viņa runā citās valodās. Es padomāju, ka viņš šo valodu iemācījās jau pieaudzis.

- Es neprotu izteikt jums savu pateicību un pat ne visu, iespējams, saprotu no tā, ko jūs man sacījāt – teica Žanna ar savu kluso un muzikālo balsi. – Bet es jūtu savā sirdī brīnišķīgu pārmaiņu. Tas, ko jūs teicāt, ka uzticība mīlestībai pret manu vīru – tām nav jābūt asarām par viņu, bet darbam viņa bērnu labā – tas pacēla kaut kādu gaismu manī, iedeva kaut kādu neizskaidrojamu pārliecību. Es neesmu baltrocīte. Es apprecējos ar vienkāršu strādnieku pret manu vecāku – turīgu fermeru – gribu. Es biju viņu vienīgā meita; viņi mani mīlēja un lutināja pa savam, bet prasīja; lai es izietu pie vīra pie kaimiņu muižnieka, cilvēka bagāta, padzīvojuša, ļoti skopa un man ļoti pretīga. Ilgi vecāki mani centās pierunāt; man bija sešpadsmit gadi, un es jau biju gatava piekrist šīm šausmīgajām laulībām. Bet ieraudzīju nejauši ballītē pie vienas manas draudzenes manu nākošo vīru, Mišelu Moranjē. Un uzreiz sapratu, ka pat nāve mani nenobiedēs un bagāto veci es neprecēšu. Es dejoju visu vakaru ar Moranjē, un viņš pierunāja mani iziet nākošajā dienā ar viņu uz tikšanos. Nekas nespēja atraut manas domas no Mišela. Sešas nedēļas es dzīvoju mājās kā ellē. Gan māte, gan tēvs grauza mani tā, ka līdz pat šim brīdim es nevaru bez šausmām to atcerēties, kaut pagājuši ir jau septiņi gadi kopš tā laika. Mums ar Mišelu nācās bēgt no dzimtajām vietām. Te kā reizi patrāpījās iespēja braukt uz Krieviju, un mēs nonācām gumijas izstrādājumu fabrikā Pēterburgā. Mēs dzīvojām ļoti labi. Es strādāju franču cepuru veikalā, kur dāmas uz izķeršanu

193

pirka manas cepures, mēs bijām tik laimīgi un lūk... – un nabadzīte atkal sāka raudāt.

Saņēmusies spēkiem, viņa tik tikko dzirdami pabeidza savu stāstu: - Katastrofa notika tādēļ, ka mašīna, pie kuras strādāja vīrs, bija salūzusi.

Bet vadītājs tikai atlika remontu, kamēr nenotika nelabojama nelaime. - Neplosiet savas brūces. Noslaukiet asaras. Bērni možas augšā, ir

jāsaudzē viņu nervi; un arī jūsu spēki ir iedragāti – joprojām tik pat maigi sacīja viņai I. – Uzstādiet sev tuvāko uzdevumu: atjaunot bērnu spēkus. Ir jāiedot meitenei pilienus, lai vājinātu nākošās lēkmes iestāšanos. Bet rīt, neraugoties uz bērnu vājumu, vajag viņus abus noguldīt uz klāja. Bet to mēs jums palīdzēsim izdarīt no rīta, tiklīdz kā beigsies brokastis.

Žanna klausījās I., kā klausās pravieti. Viņas vaigi liesmoja, acis dega, un visā viņas vājajā figūriņā parādījās tik daudz spēka un apņēmības, ka es biju pārsteigts par kontrastu starp viņas izskatu, kad mēs ienācām, un tagad.

Mēs atvadījāmies no viņas un izgājām, pamodušos bērnu spiedzienu pavadīti, kuri negribēja mūs atlaist.

Tiklīdz aiz mums aizvērās kajītes durvis, es sajutu pilnīgu nespēku. Es tik dziļi pārdzīvoju vienkāršā Žannas stāsta traģēdiju, tik reižu riju kaklā saskrējušās asaras, ka pēdējos savus spēkus pazaudēju šajā stundā.

I. paņēma mani aiz rokas, maigi man pasmaidīja un sacīja, ka ļoti jūt līdzi manai grūtajai jaunas dzīves sākuma pieredzei.

Es ar grūtībām nonācu līdz mūsu kajītei. Mēs pārģērbāmies un apsēdāmies pie jau servēta galda, kur mūs gaidīja mans aukle-milzenis.

Pirmo reizi man negribējās ēst un negribējās ne par ko runāt. Jūra, salīdzinājumā ar rīta viļņiem bija manāmi norimusi, bet tvaikoni joprojām spēcīgi šūpoja. I. pasniedza man kaut kādu konfekti no savas oranžās kārbiņas, kura atgrieza man možumu, bet runāt man joprojām negribējās. Uz I. piedāvājumu nokāpt pēc stundas pie turkiem es kategoriski atteicos, sakot, ka man ir iestājies sāts no cilvēkiem un man nepieciešama zināma daļa vientulības un klusuma.

- Mans nabaga Ļovuška – maigi sacīja I. – Ir ļoti grūti tieši no bērnības pieredzes pāriet uz vētraino vīrieša dzīvi, kur vajag uzreiz izvērst visu spēku un enerģijas sasprindzinājumu. Tu jau ne maz cilvēku likteņus esi personiski vērojis pa šīm dienām un ne mazums dzirdējis par tiem. Un tu redzi, cik negaidīti ir dzīves triecieni, cik ir jābūt brīvam cilvēkam savā apziņā. Cik elastīgi ir jāprot pārslēgties un pieslēgties jaunajai dzīvei; un, kā vislabāk ir negaidīt kaut ko

194

nākotnē, bet darboties katrā tekošajā mirklī. Darboties mīlot un uzvarot, vienmēr domājot par kopējo labumu, un nevis par vieniem personiskajiem sasniegumiem.

I. apsēdās krēslā man blakus; mēs nedaudz paklusējām, bet pēkšņi atskanēja uz kāpnēm kapteiņa soļi un balss, kurš tagad jau galīgi bija ar mums iedraudzējies. Mani viņš vienkārši dievināja, joprojām uzskatīdams mani par jautrīti un brīnum-drosminieku, lai kā es arī necenstos mainīt viņa domas par to.

Lai iedotu man iespēju pabūt vienam, I. pagāja pretī kapteinim, un viņi kopā devās pie viņa uz kajīti.

Man patiešām bija nepieciešama vientulība. Mana dvēsele, manas domas un jūtas līdzinājās sabangotai jūrai, un mana gara viļņi tāpat triecās viens uz otru, sadūrās, putoja un vārījās, nenesot mierinājumu, nenovedot ne pie kāda secinājuma.

No tūkstoš negaidīti pār manu galvu pārkritušajiem notikumiem, es nespēju izcelt ne vienu, kur lietu loģiskā gaita būtu man skaidra līdz galam. Visur, man likās, es redzēju kaut kādu brīnumainu noslēpumainību, bet es ciest nevarēju ne noslēpumus ne brīnumus. Vārdi, kurus sacīja man Florencietis, „nav brīnumu, ir tikai tā vai cita zināšanu pakāpe”, bieži pazibēja manu domu mudžeklī, bet es tos nesapratu.

No visām jūtām, no visiem iespaidiem manā dvēselē valdīja divi: mīlestība uz brāli un mīlestība uz Florencieti.

Es nemīlēju vēl nevienu sievieti. Neviena sievietes roka mani vēl nebija glāstījusi; es nepazinu ne mātes, ne māsas glāstu. Bet kas tā tāda mīlestība, pilnīga uzticība, kura nekritizē, bet dievina, es zināju, tādēļ ka mīlēju brāli-tēvu tā, ka visas manas darīšanas, visu manu rīcību, visu un vienmēr es darīju tā, it kā brālis atrastos man līdzās un es lūgtu padomu no viņa katrā manā sirds kustībā. Vienīgais, ko es noslēpu no viņa – tas bija mans rakstnieka talants. Bet atkal, es vadījos pēc vēlmes pasargāt brāli-tēvu no slikta skribelētāja brāļa-dēla.

Šī mīlestība pret brāli sastādīja kodolu, manas dzīves karkasu. Uz tās es būvēju visu savu tagadni un nākotni, pie tam uz tagadni es lūkojos no augšienes, kā uz tās dižās dzīves slieksni, kuru mēs sāksim dzīvot kopā pēc manas mācīšanās nobeiguma.

Un tagad man nācās ieraudzīt savu bērnišķīgo aklumu, es neaizdomājos agrāk par to, kas ir mans brālis, kādu dzīvi viņš dzīvo. Tagad es ieraudzīju viņa dzīves gabaliņu, sabiedriskās un personiskās, kur manis nebija. Man tā bija

195

katastrofa, gandrīz tik pat asa, kā Žannas katastrofa. Un raudot par viņu, es raudāju arī par sevi...

Es neko nesapratu. Kādu lomu spēlēja un spēlē Naļ mana brāļa dzīves lugā? Kādu vietu ieņem brālis revolucionārā kustībā? Kā saistīts viņš ir ar Ali un Florencieti? Patiesi, šeit viss man likās brīnums, es apzinājos savu milzīgo tumsonību un nesagatavotību tai dzīvei, kurā man nācās tagad ieiet.

Es domāju, ka mīlēt tā, kā es mīlēju brāli, vienai sirdij ir iespējams tikai vienu cilvēku, vienu reizi dzīvē. Un nemaz nemanīju, ka mana sirds izpletās un ielaida tur vēl vienu cilvēku, kurš ieņēma to pilnībā, kā ar gaišu loku apjozis manu sirdi, atstājot tikai loka vidū brāļa Nikolaja tēlu.

Es nešķēlos savā mīlestībā pret Florencieti un brāli. Es sakausēju viņus abus sevī, bieži pārlejot abus tēlus vienā mokošā ilgu vaidā un tikšanās slāpēs...

Es vēl nebiju piedzīvojis tādu pievilcības spēku, ar kādu mani valdzināja Florencietis. Savdabīga, jauna vārda „valdzināt” izpratne parādījās manā apziņā. Patiesi, manas sirds un domu gūsts saplūda kaut kādā apburtībā, priekā, kuru sev apkārt izstaroja šis cilvēks. Visa atmosfēra ap viņu dvesa ne tikai no spēka, pārliecības, bet, nokļūstot tajā, es priecājos par laimi dzīvot vēl vienu dienu, vēl vienu minūti viņam līdzās.

Blakus viņam es neizjutu ne bailes, ne šaubas, ne domas par rītdienu – vienu radošu kustību visam apkārtējam nesa sevī šis cilvēks.

Ar man raksturīgo izklaidību es aizmirsu par visu un visiem, aizmirsu laiku, vietu, aizpeldēja telpas sajūta – es lidoju domās pie mana brīnišķīgā drauga, es tik ļoti biju ar viņu piepildīts, ka atkal – kā vētras naktī – man izlikās, ka es viņu redzu.

Kā apaļš logs atvērās starp tumšajiem mākoņiem, un es ieraudzīju sava sapņa mirāžu, manu Florencieti baltā apģērbā, ar zeltainiem, lokainiem matiem.

Es piecēlos no krēsla, aizskrēju līdz klāja malai un burtiski sadzirdēju balsi: „Es esmu ar tevi, manu zēn, seko aiz manas uzticības un tu sasniegsi mērķi, palīdzēsi brālim – un satiksimies atkal”.

Mani pārņēma vētrains prieks. Kaut kāds spēks ielija visos manos locekļos, un tie kļuva burtiski kā no dzelzs. Es sajutos laimīgs un neparasti mierīgs.

- Nu, kā tad jūtās mans jaunais draugs, jautrībnieks-drosminieks? – sadzirdēju es aiz sevis kapteiņa balsi. – Kā rādās, šīvakara brīnišķīgie mākoņi ir aizrāvuši jūs debesīs?

196

Es ne uzreiz aptvēru to, kas notiek, ne uzreiz pagriezos; bet, kad pagriezos, tad ar savu, acīmredzot, pārvērsto seju pārsteidzu ne tikai kapteini, bet pat I., tik pārsteigti viņi abi uz mani paskatījās.

Burtiski kā vēlēdamies pasargāt mani no kapteiņa, I. apskāva mani un cieši piespieda sev klāt.

- Nu gan pārsteigumus ir spējīgi sagādāt tie krievu ļaudis! Kas ar jums? Jūs taču esat vienkārši skaistulis! Jūs mirdzat kā dārgakmens – sacīja, smaidīdams, kapteinis. – Tad lūk kāds jūs mēdzat būt! Tagad es nebrīnos, ka ne tikai skaistule no lazaretes, bet arī jaunā itāliete un grieķiete – visas taujā par jums. Es tagad saprotu, kādi spēki, izņemot drosmi, jūsos slēpjas.

Es ar nožēlu palūkojos uz tumšajiem mākoņiem, kur pazuda manas mīlestības mirāža, un klusu sacīju kapteinim:

- Jūs ļoti maldāties, es galīgi neesmu varonis un arī ne Don Žuāns, bet pats parastākais „Ļovuška – ķer vārnu”. Es arī tagad ķēru savu sapni, tik nenoķēru.

- Nu – noplātīja ar rokām kapteinis – ja pa trim dienām, vēl ņemot vērā vētras apstākļus, samulsināt trīs sieviešu sirdis – tas vēl ir maz, tad atliek tikai uz jūsu uzvaru svariem pievienot arī manu, jau cauro, veca jūras vilka sirdi. Jūs esat paņēmis mani gūstā, jaunais draugs; iesim iedzert tubrālības.

Nebija nekādas iespējas atteikties no viesmīlīgā cilvēka uzaicinājuma. Bet man likās, ka nekad vēl pieklājības pienākumi man nav bijuši tik grūti.

- Domā par Florencieti – iečukstēja man I. – Viņam arī ne vienmēr ir viegli, bet viņš vienmēr ir apburošs, centies nodot tagad viņa valdzinājumu visiem apkārtējiem.

Šie vārdi pagrūda mani uz jaunu manī kūsājošā prieka pielietojumu. Un pēc neilga laika gan kapteinis, gan pie mums uznākušie turki izplūda smieklos no maniem veiksmīgajiem kalamburiem un asprātībām.

Vakars ātri pārgāja naktī, bet agri no rīta mums vajadzēja ieiet B. ostā, papildināt ūdens, ogļu un provianta krājumus, kā arī izkraut lopus un daļu zirgus.

Atrunādamies ar nogurumu, mēs ar I. atvadījāmies no kompānijas, un devāmies uz savu kajīti.

Mēs vēl ilgi negulējām, es dalījos ar I. ar savām domām, ilgām pēc brāļa, savu uzticību Florencietim un mirāžu un dzirdes ilūziju, ko izveidoja man mākoņos manas ilgas pēc Florencieša. I. sacīja man, lai es nedomāju par mirāžu, nedomāju par ilūzijām, bet domāju tikai par pašu līdz manis atlidojušo

197

vārdu jēgu. Vai nav vienalga, kādā veidā es būtu saņēmis kaut kādu vēsti. Svarīgi, kāda tā bija tev vēsts un kādus spēkus tā tevī pamodināja.

- Atceries pārliecības un prieka sajūtas, kuras tevī šodien piedzima, to mieru, kuru tu sajuti sirds dziļumā, kad tev izlikās, ka tu redzi un dzirdi Florencieti. Un, ja darīsi kādu lielu lietu, nesot sevī šīs jūtas – nešaubies nekad par panākumiem. Tīra uzticība cilvēkā idejai, tāpat kā viņa mīlestības uzticība, vienmēr noved pie uzvaras.

Es cieši apskāvu un nobučoju I., no visas sirds pateicos viņam par viņa rūpēm par mani un devos gulēt, svētot dzīvi par tās gaismu un skaistumu, pilnīgā mierā pats ar sevi un visu visumu.

198

14. nodaļa PIETURA B. UN NEGAIDĪTIE IESPAIDI TAJĀ

No rīta es pamodos pilnīgi svaigs, atpūties, redzēju sapnī Florencieti, un

tik reāla bija tikšanās un sarunas sajūta ar viņu, ka es pat pasmaidīju par savu spēju dzīvot iztēlē.

Saule spīdēja, šūpošanās gandrīz pavisam bija izbeigusies, un pirmais, kas mani pārsteidza, bija krasta tuvums, kurš apklāts ar subtropu augu valsti. Man blakus uzradās Milzenis un sacīja, ka mēs drīz iebrauksim B. līcī, norādīdams uz tālumā gleznaini paverošos, diezgan lielu un skaistu pilsētu.

No lejas uznāca I., ļoti priecīgi pasveicinājās ar mani un piedāvāja man ātrāk iedzert kafiju, lai ietu pie Žannas un sagatavotu viņu uz tikšanos ar itālietēm.

Mēs ķērāmies pie brokastīm; te pienāca pie mums kapteinis un, smiedamies, pasniedza man iesmaržinātu zīmīti.

- Stāsti tagad nu citiem, draudziņ, ka tu esi tikai pieticīgs zēns. Lūdza tev nodot meitiņa, un centās, lai māmiņa neredzētu – sizdams man pa plecu, sacīja kapteinis.

Es smējos, kā, visdrīzākais, smietos par visu šodien, tādēļ ka manī iekšā viss smējās. Es nodevu zīmīti I., sakot, ka esmu tā izsalcis, ka nevaru pat atrauties no sviestmaizes, un lūdzu viņam izlasīt tās saturu.

Kapteinis sūkstījās par manu vieglprātību un sacīja, ka tikai tagad saprot manu jaunību un puicisko pieredzes trūkumu mīlas lietās, ka vajag vienmēr pašam lasīt sieviešu vēstules, tādēļ ka sievietes – ir būtnes noslēpumainas un var izspēlēt pašus negaidītākos gājienus.

Es tomēr uzstāju, lai zīmīti nolasa I., un pieprasīju, lai pats pastnieks ir klātesošs tās lasīšanā.

- Nu gan amizants puika – sacīja, iesmējies, kapteinis un apsēdās pie galda.

Zīmīte, kā es arī biju pārliecināts, bija lietišķa no jaunākās itālietes. Viņa rakstīja, ka lūdz ātrāk aizvest viņas pie mūsu draudzenes, tādēļ ka B. ir daudz labu veikalu un ir iespējams nopirkt bērniem apģērbus un mēteļus, kā arī visu nepieciešamo no veļas un apaviem. Priekš tā viņām ar māti vajag noņemt izmērus no bērniem, un arī mātes figūru apskatīt. Beidzās vēstule ar piezīmi, ka mēs, iespējams, neatteiksimies sastādīt viņām kompāniju, ka pilsētu viņas

199

lieliski zina, bet būtu priecīgas par pavadoņiem vīriešiem, kuri zina vietējo valodu, tādēļ ka viņu krievu valoda atstāj cerību uz ko labāku.

Vēstules saturs lika kapteinim nedaudz vilties; bet viņš turpināja apgalvot, ka tas ir tikai pieklājīgs iemesls, bet mīlas stāsta attīstība notiks rīt-parīt, tādēļ, ka meitenes acīs viņš ieraudzīja manu portretu.

Mēs beidzām mūsu brokastis, es pajokoju par manu jauno draugu, sacījis, ka viņa dzeltenajām acīm kā reizi piestāvētu melnās itālietes acis, bet es gan pagaidīšu zilas acis, ja nu iegadās tādas pie manām tumšajām.

Jokodami, mēs kopā ar viņu nokāpām lejā un devāmies tieši pie Žannas. Kapteinis draudzīgas pamācības veidā pašūpoja ar galvu un piedraudēja man ar pirkstu.

Žannu mēs sastapām nemierīgu. Abi viņas bērni svaidījās karsonī. Viņa sacīja, ka pulksten astoņos bērni viņu pamodināja, bija pilnīgi veseli un jautri izdzēra šokolādi. Bet pēkšņi, aptuveni pusstundu atpakaļ, puika pasūdzējās par galvas sāpēm, aiz viņa arī meitene sacīja, ka viņai sāp galva; nepaspēja viņus Žanna noguldīt uz dīvāna, kur viņi guļ, kā viņi sāka murgot.

I. vērīgi apskatīja bērnus, izņēma no kabatas slīpētu, ļoti skaistu flakonu, kuru es vēl nebiju redzējis, un iedeva bērniem zāles.

- Jūs neuztraucieties – vērsās viņš pie Žannas. – Varēja gaidīt vēl sliktāku iespējamību. Pēc divām stundām karsonis nokritīs, un bērni jutīsies atkal labi. Bet tas nenozīmē, ka viņi jau būs veseli. Es jūs brīdināju, ka ne mazums laika jums nāksies par viņiem rūpēties.

- Rūpēties es esmu gatava visu dzīvi, bet lai tikai viņi būtu veseli un laimīgi – varonīgi atturoties no asarām, atbildēja Žanna. Es pamanīju viņā kaut kādu pārmaiņu. Nevar sacīt par tādu jaunu būtni, ka tā ir pēkšņi novecojusi. Bet man sarāvās sirds pie domas, ka tikai tagad viņa sāk pa īstam apzināties savu stāvokli un viņas sirdī vēl dziļāk laiž saknes bēdas.

Pēc I. rīkojuma, bērnus iznesa uz klāja un, ietinot segās, atstāja līdz pat nākošajai mūsu vizītei. Žannai I. rekomendēja arī apgulties blakām bērniem uz pītā dīvāna, brīdinot, ka pēc divām-trim stundām bērni pamodīsies pavisam veseli. Viņus no gultām laukā nelaist, pabarot un nodarbināt ar rotaļlietām, kuras mēs atsūtīsim no pilsētas ap to laiku.

Iekārtojot arī viņu blakus bērniem, mēs sacījām, ka tūlīt pat atgriezīsimies ar mūsu paziņām, par kurām stāstījām viņai vakar. Bet lai viņa guļ un necenšas celties augšā.

200

Mēs ātri aizgājām pie itālietēm, jau pilnīgi gatavām nokāpt no tvaikoņa, aizvedām viņas līdz Žannai, brīdinot, ka gan bērni, gan māte ir joprojām slimi.

Ieejot pie Žannas, abas sievietes sirsnīgi apskāva viņu, uzmanīgi uz pirkstgaliem piegāja pie bērniem un gandrīz neapraudājās, saviļņotas par viņu skaistumu, bezpalīdzību un slimīgi kaistošajiem vaidziņiem.

Abas itālietes izrādīja milzīgu taktu un uzmanību vēršoties pie Žannas; runāja maz, pretēji šai tautai raksturīgajai runībai un temperamentam, bet visi viņu vārdi un rīcība bija cieņas un līdzjūtības pilni, pret nabaga mātes bēdām.

Ļoti maigi un uzmanīgi, ar manu palīdzību, jaunā itāliete nomērīja bērnu ķermenīšus un kājiņas, un pār viņas seju vairākas reizes pārskrēja kaut kādu iekšēju sāpju krampji. Acīmredzot, arī viņas sirds jau pazina mīlestības un skumju drāmu.

Vecākā dāma šajā laikā paspēja noņemt izmērus no Žannas, kaut tā apgalvoja, ka personiski viņai nekā nevajag, bet ka visu bērnu veļu un apģērbus viņai nozaga uz tvaikoņa momentāni, tiklīdz viņa novērsa uzmanību no čemodāna.

Dāmas atvadījās no Žannas, lūdzot rūpēties tikai par savu veselību un domāt par bērniem, bet visas raizes par apģērbu lūdza uzticēt viņām. Maigi smaidīdamas Žannai, viņas izgāja. Es sekoju viņām, bet I., aizkavēdamies pie bērniem, panāca mūs jau pie apakšējā klāja, kur tagad beidzās tiltiņu uzstādīšana.

Tvaikonim vajadzēja stāvēt ostā visu dienu un doties tālākajā ceļā tikai deviņos vakarā. Steigties mums nebija kur, bet I. gribēja ātrāk nopirkt rotaļlietas bērniem, lai viņi, pamodušies, vieglāk izturētu gultas režīmu, pie kura viņš tiem piesprieda uz visu dienu.

Pilsētiņa, kurā mēs izkāpām, bija ļoti gleznaina. Ar milzumu zaļumiem, lieliem dārziem ar retiem augiem un daudzām skaistām, bet gandrīz visur tikai vienstāvīgām mājām, lielākoties baltām, tā bija ļoti omulīga.

Mēs drīz uzmeklējām rotaļlietu veikalu, izvēlējāmies veselu kaudzi visdažādāko rotaļlietu un nosūtījām tās Žannai, kuras bēdīgās acis visu laiku stāvēja manā acu priekšā.

Man gribējās pašam aiznest viņai rotaļlietas, bet I. iečukstēja man, ka mēs nopirksim vēl kopā ar dāmām apģērbu bērniem un Žannai, pavadīsim viņas atpakaļ uz tvaikoni un mums vajadzēs steidzīgi apciemot vienu no Ali un Florencieša draugiem, kur mums var būt vēstis. Un, atkarībā no tām mēs vai nu turpināsim mūsu ceļu uz tvaikoņa līdz Konstantinopolei, vai arī nogriezīsimies ar

201

zirgiem uz Turcijas robežas un nonāksim līdz turienei pa sauszemi, kas būs gan daudz ilgāk, gan grūtāk.

Mani pārņēma šausmas. „Bet Žanna?” – es gribēju iekliegties. Bet I. pielika pirkstu pie lūpām, paņēma mani aiz rokas un atbildēja uz kādu vecākās itālietes jautājumu.

Es biju tā satriekts par iespējamo šķiršanos no Žannas, par viņas likteni bez mums, it kā manā sirdī iedurtos skabarga. Es acumirklī pārvērtos par „Ļovušku – ķer vārnu”, aizmirsis par visu, un, ja nebūtu stingrās I. rokas, kas vadīja manus mehāniskos soļus, es, visdrīzākais, būtu stāvējis uz vietas.

- Padomā par Florencieti, vai varētu viņš būt tik izklaidīgs, neaudzināts un nelaipns. Ej, piedāvā roku jaunajai dāmai un esi tāds pats kavalieris, kāds tu vēlētos būt Žannai, ja tev nāktos pavadīt viņu. Pieklājība ir obligāta priekš Florencieša drauga – es izdzirdēju I. čukstus.

Vēlreiz pa šīm īsajām dienām man nācās saprast, cik grūti man padodas pašaudzināšanas māksla, cik esmu nepieredzējis, cik grūta man ir pašsavaldība. Manā galvā nozibēja brāļa tēls; viņa dzelžainā griba un bruņnieciskā pieklājība sarunas laikā ar Naļ, Ali Mahommeta dārzā. Es izdarīju neiedomājamu piepūli, pat fiziski sajutu sasprindzinājumu no galvas līdz kājām, palaidis I. roku, piegāju pie jaunās meitenes, noņēmu cepuri, un, paklanījies, piedāvāju viņai roku.

Smalkā meitenes sejiņa ar milzīgajām acīm visa piesarka, viņa pasmaidīja un kaut kā pēkšņi visa izmainījās. Viņa kļuva tik jauka pēc skata, ka es uzreiz sapratu, kā pietrūka šai sejai, lai tā būtu ļoti pievilcīga. Tajā gulēja nomāktība, vilšanās, kā maska, kas darīja šo seju par nedzīvu.

„Droši vien, arī šeit Māte Dzīve pavaicāja sev melno pērli kaklarotai” – domās es atcerējos Ali vārdus.

Līdzjūtība pret manu pavadoni palīdzēja man aizmirst par savu noskaņojumu, un es sāku meklēt iespēju izklīdināt meitenes skumjas.

Es sāku ar to, ka nosaucu savu uzvārdu, sacīju, ka esmu krievs un atvainojos, ka vētras briesmu un draudu steigā mēs ar brāli aizmirsām saglabāt pieklājības ārējo dekorējumu un stādīties priekšā.

Meitene atbildēja, ka manu uzvārdu viņa uzzināja pati pēc pieraksta tvaikoņa grāmatā, kas nesagādāja grūtības, tādēļ ka luksus kajīte, kurā mēs braucam uz tvaikoņa ir tikai viena.

Viņa izstāstīja, ka viņas ir cēlušās no Florences, bet dzīvo jau gadus divus Pēterburgā pie viņas mātes brāļa, ka viņai ir bijušas ļoti lielas bēdas dzimtenē,

202

un māte aizveda viņu ceļojumā, lai aizmirstu Itāliju un visu smago, kas saistās ar to.

Viņa sacīja, ka viņu sauc Marija Galdonjī, bet viņas māti Džiovanna Galdonjī, ka viņas brauc uz Konstantinopoli apciemot mātes māsu, sinjoru Terēzi, kura apprecējās ar diplomātu, un tagad liktenis ir iesviedis viņu Turcijā. Viņa vaicāja, kur braucam mēs ar brāli. Es atbildēju, ka pagaidām dodamies uz Konstantinopoli, bet tālāko maršrutu es vēl nezinu.

Mēs aizgājām līdz galvenajai ielai un iegājām gatavās veļas veikalā. Šeit mēs atvēlējām kaujas lauku sinjorām Galdonjī, bet dāmu kleitu un virsdrēbju veikalā es nolēmu iejaukties itāliešu izvēlē. Viņas abas izvēlējās lietas gaišas un košas. Taču es izvēlējos Žannai zilu kostīmu no ķīniešu zīda, baltu batista blūzīti un nelielu angļu cepuri no rīsa salmiem ar zilu lentu. I. izvēlējās meitenei pelēku mēteli, flaneļa kleitu un zēnam mēteli un flaneļa uzvalku. Itālietes bija pārsteigtas par mūsu gaumi un izvēli, bet mēs palikām pie sava, apgalvojot, ka būs ne tikai vienas saulainas dienas.

Atlika nopirkt vēl apavus, un es stingri izturēju raksturu, nopērkot Žannai dzeltenas kurpes uz biezas zoles. I. smiedamies, piekāpās dāmām un ļāva izvēlēties apavus bērniem un mātei pēc viņu gaumes, apgalvojot, ka citādi mēs izpirksim visu pilsētu. Mēs aizsūtījām nopirkt divus čemodānus, salikām tajos visu, izņemot cepures, iesēdāmies pie ormaņa un devāmies uz tvaikoni.

Man atkal nācās braukt ar senjoru Mariju. Saruna grozījās ap vētru un ar to saistītajiem notikumiem, un tāpat ap manu neiebiedējamo drosmi, no kuras kapteinis jau bija paspējis uzvīt leģendu.

Piebraucot pie tvaikoņa, mēs sadūrāmies ar veselu pūli, kas bija atpūtušies un kļuvuši jautrāki, visu klašu kajīšu iemītnieki, kuri steidzās uz pilsētu.

Grupiņa krāšņi tērptu ceļotāju no pirmās klases, dāmas kuras izrādīja savus tērpus un koķetēja ar vīriešiem, un vīrieši, kas centās spīdēt ar savu asprātību, veiklību, manieru aristokrātismu un izrādīt visus savus vīrieša tikumus, bet pēc tā, kad es biju redzējis viņus no iekšpuses vētras laikā, tas izraisīja manī sajūtu, kas bija sliktas dūšas priekšvēstnesis.

Ar daudziem no viņiem mēs bijām pazīstami, daudziem palīdzējām vētras laikā. Es zināju viņu neiecietību, atcerējos viņu rupjību apejoties ar kuģa apkalpi, šo nospodrināto ļaužu jebkādas izturības trūkumu briesmu stundās. Un tagad nespēju izmest no galvas priekšstatu par divkājainu dzīvnieku baru,

203

kuriem ir patrāpījusies jauna iespēja izlikt apskatei savas fiziskās dotības, lai uzkurinātu kaislības un pavadītu dienu uz sauszemes aizraujošā spēlē.

Mēs pavadījām mūsu dāmas līdz Žannas kajītei, atvadījāmies no viņām, un uz jautājumu: „Kad tad atkal redzēsimies?” – I. atbildēja, ka redzēsimies, iespējams, tikai pēc vakariņām, kad dosimies tālāk, ar ko viņas ļoti sarūgtināja, tādēļ ka viņas rēķinājās ar mums, kā visas dienas kompanjoniem.

Uzkāpuši pirmajā klasē, mēs satikāmies ar turkiem un kopā ar viņiem atkal atgriezāmies pilsētā.

Šoreiz mēs devāmies pretējā virzienā, ne uz centru, bet pilsētas nomali. Pa brīnišķīgu piejūras bulvāri no ziedošām mimozām, rozā un dzeltenām akācijām un palmām mēs iznācām uz klusas ielas un piezvanījām pie skaistas, baltas mājas, kuru apskāva dārzs.

Ceļš bija neilgs; es gāju blakus jaunajam turkam un paspēju tikai pavaicāt viņam, kā uzvedas viņa ievainojums uz galvas.

- Ievainojums uz galvas gandrīz sadzijis, bet kāja joprojām ļoti sāp – viņš man atbildēja.

- Kādēļ taču jūs to neparādiet I.? – es pavaicāju. Viņš atbildēja, ka nav bijis iespējas apmainīties ar vārdu ar I., bez tēva

klātbūtnes. Bet tēvu uztraukt viņš nevēlas un slēpj no viņa savas sāpes kājā. Es ieskatījos viņa sejā un uzreiz sapratu, ka turks ir ļoti slims. Ne vārdu neatbildējis, es iečukstēju I., ka jaunajam biedram ir ievainojums kājā, kuru viņš slēpj no tēva.

I. pamāja man ar galvu, te atvērās durvis, un mēs iegājām mājā. Pieticīgais no ārienes baltais namiņš ar mezonītu bija komforta brīnums

no iekšpuses. Liela priekštelpa – kaut kas līdzīgs angļu hallei – sadalīja māju divās daļās. Sienas bija apšūtas ar zemu koka paneli no karēlijas bērza. Tā paša koka pakaramais, krēsli un galdi. Sienas virs paneļa bija safjāns tirkīza krāsā, no kura krita lieli mimozas zari. Grīda bija noklāta ar gaiši zilu paklāju ar dzeltenām un baltām puķēm. Es apstājos apburts. Kā labās fejas pilī, tik ļoti viegli bija elpot šajā istabā. Es stāvēju aiz ieraduma kā „Ļovuška – ķer vārnu” un nezināju, kādā zemeslodes pusē atrodos.

Es neko nedzirdēju, tikai skatījos un priecājos par šīs istabas harmoniju, no kuras pat nožēlojamu parodiju es nekad nebiju redzējis.

Uz kāpņu augšējā laukumiņa atvērās tāda paša karēlijas bērza durvis ar tirkīza rokturi, un sievietes figūra baltā sāka kāpt lejā.

204

Kāds gan bija mans pārsteigums, kad es ieraudzīju, ka sievietes seja, viņas rokas un kakls ir pilnīgi melni. Viņa pienāca tieši pie I., pastiepa viņam savas abas melnās rokas un ierunājās angļu valodā.

Negaidīti ieraudzījis pirmo reizi dzīvē melnādainu sievieti ne balagānā, runājošu angliski, ar lieliskām manierēm, ar augumu kā statujai, ar skaistu seju, bez šausmīgajām, biezajām lūpām, un bizēm, nevis melnu voiloku uz galvas – es vienkārši nobijos. Mans pārbīlis nepārgāja pat tad, kad mani viegli pagrūda I., droši vien, mana seja izpauda apjukumu diezgan skaidri, tādēļ ka pat nemainīgi izturētais I. iesmējās, bet es pasteidzos noslēpties aiz viņa platās muguras.

Mana sirds iesitās tik spēcīgi, it kā būtu pārdzīvojis divas jūras vētras. Es biju gatavs panest vēl divas, tikai nepieskarties šai morei.

Es tagad pat nezinu, kādēļ tā pārbijos toreiz. Tiesa, acu baltumus viņa grozīja pamatīgi, runāja guturālā balsī ļoti ātri, bet nekā atbaidoša viņā nebija. Viņa bija pat savdabīgi maiga un sievišķīga, var būt, pat skaista.

Bet manī viņa iedvesa bailes. Es joprojām kāpos atpakaļ, palaidis sev pa priekšu turkus, kuri,

acīmredzot, pazina viņu jau iepriekš. Es trīcēju no šausmām, kaut tik man nevajadzētu pieskarties šai ahāta rokai.

Par kaut ko vienojusies ar I., melnā sieviete ātri devās savā vieglajā un elastīgajā gaitā uz istabu pa labi. I. pagriezās pret mani, bet es slaucīju sviedrus no pieres un nespēju nomierināt savu trīcošo sirdi. I., smiedamies pienāca pie manis, bet, paskatījies vērīgi uz mani, pārstāja smieties un ļoti maigi sacīja:

- Man vajadzēja tevi brīdināt, ka pie Florencieša drauga tu sastapsi nēģeru ģimeni, kuru viņš izglāba ceļojuma laikā pa Āfriku. Šī sieviete bija kā zīdainis atvesta uz Krieviju kopā ar diviem maziem brālīšiem un māti. Viņa ir lieliski izglītota, ļoti uzticīga Florenietim un Anandai. Es neaptvēru, cik negaidīti satricināti ir tavi nervi pa šīm pārbaudījumu dienām, un pārāk paļāvos uz taviem spēkiem. Piedod manu nesaprātīgumu, paņem šo konfekti, sirdsklauves tūlīt pāries.

Es ilgi vēl nespēju nomierināties, apsēdos uz krēsla, un I. pasniedza man vēl kaut kādu ūdeni. Es no visa spēka sāku domāt par Florencieti, tikai lai nenokristu ģībonī, kā pie Anandas.

Bet man drīz kļuva labāk. I. acis skatījās uz mani tik glāstoši, abi turki centās man palīdzēt, es atkal izdarīju milzīgu piepūli pār sevi, pasmaidīju un

205

sacīju, ka sieviete ar savām kustībām uz kāpnēm atgādināja man čūsku, bet no čūskām man šausmīgi bail.

Jaunais turks jautri iesmējās un piekrita man, ka čūskas ir ļoti pretīgas; bet ka šajā tievajā un garajā sievietē viņš nesaskata nekā čūskveidīga.

Šajā mirklī atkal parādījās tālumā melnā sieviete. Es apbruņojos kā ar barjeru ar Florencieša tēlu domās un skatījos tagad pilnīgi mierīgi uz sievieti.

Un patiesi, tikai aiz pārsteiguma varēja nobīties. Nekā pretīga viņā nebija. Tā bija pēc staltuma un formas pilnības kā melna statuja. Seja arī bija interesanta, tikai acis, lielas, žilbinošas ar baltumiem, tās spēlēja nepatīkami uz nerviem.

Es nekādi nespēju pierast pie viņas melnuma, ievīstīta baltā batista audumā. Melnās ādas kontrasts ar nevainojama baltuma apģērbu šajā brīnišķīgajā gaišajā istabā, kur mana iztēle jau ievietoja zeltmatainus eņģeļus, iedarbojās uz mani nomācoši.

Es no visa spēka domās iekrampējos Florencieša rokā; un vēlreiz apzinājos savu dzīves nezināšanu, pieredzes trūkumu un neizturību.

„Ienaidnieks nesnauž un vienmēr centīsies izmantot katru tava apjukuma brīdi” – atcerējos es no Ali vēstules.

Nepaspēja visas šīs domas pazibēt manā galvā, kā melnā meitene jau pienāca I. un sacīja, ka saimnieks lūdz viņu vienu doties pie viņa uz kabinetu, bet pārējos iziet dārzā, kur viņš kopā ar I. ienāks pēc stundas ceturkšņa.

I. devās uz saimnieka istabu, acīmredzot, zinādams ceļu, bet mūs meitene pavadīja uz dārzu, atvērusi grozāmās spoģuļdurvis, kuras es uzskatīju par parastu trimo.

Caur šīm durvīm mēs nokļuvām bibliotēkā, ar dažiem galdiem un dziļiem krēsliem, bet no turienes iznācām uz verandas un iegājām dārzā.

Kāds brīnišķīgs puķu dārzs bija šeit izveidots! Tik skaisti krāsu gammā izvietojās man nepazīstami ziediņi! Čivināja putni, koki meta fantastiskas ēnas uz celiņiem. Tāds miers un klusums valdīja šajā nostūrī, ka neticējās jūras tuvums, kuras troksnis nebija šeit dzirdams, un tās vētras un šausmas, caur kurām mēs tikko kā izgājām cauri, lai nokļūtu šeit, šajā poētiskajā bezrūpīgā miera valstībā.

Es dzirdēju kā caur sapni, ka meitene piedāvā apskatīt dārzu, kurā ir augi no visas pasaules, un papriecāties par aizkavējušos mandeļu birztaliņas ziedēšanu. Bet es negribēju kustēties, negribēju ne tikai runāt, bet pat klausīties cilvēka valodu. Es apstājos pie puķudobes, apsēdos uz beņķīša zem ziedoša

206

granātu koka un sāku domāt par Florencieti un to, kāds ir šis viņa draugs, kuram gan māja, gan dārzs – viss bija piepildīts ar tādu mieru un skaistumu.

Par visu es aizmirsu. Es aizlidoju sapņos par visu cilvēku laimi, par iespēju katram dzīvot tā, kā viņam nepieciešams pēc viņa garīgajām un fiziskajām vajadzībām. „Ne sev vienam – es domāju – izveidoja šo nostūrīti saimnieks. Cik daudz sirds vētrām, cik daudz nesaskaņām ir jānoklust cilvēku dvēselēs, kuri nonākuši šajā klusumā un harmonijā! Šeit burtiski katrs dēlītis, katrs ziediņš ir piesātināts ar mīlestību”. Man likās, es sapratu, kādam ir jābūt mājoklim tiem, kas mīl cilvēku, neizvēloties to aiz labpatikas, bet sastopot katrā sevis paša līdzinieku, cenšoties nest katram palīdzību un mierinājumu.

Es iedomājos saimnieka ārējo izskatu, kura iekšējā būtība man likās skaidra. Es sasaistīju to ar ziedošo Florencieša skaistumu un sajutu jaunu spēku pieplūdumu, iedomājoties savu draugu baltā apģērbā un čalmā, kā es viņu ieraudzīju pirmo reizi dzīrēs pie Ali. „Vai es ieraudzīšu jūs, dārgais Florencieti? Ak, kā es jūs mīlu!” – sacīju es domās ar visu savu sirds dziļumu un skaidri – it kā tieši pie auss – izdzirdēju viņa balsi: „Es esmu ar tevi, mans draugs. Glabā mieru, nes to visur, un tu sastapsi mani drīz”.

Dzirdes ilūzija bija tik skaidra, ka es piecēlos, lai mestos uz mani saucošo balsi. Bet kāda bija mana vilšanās un pārsteigums, kad es ieraudzīju verandā I., saucošu mani, nožēlojamo „Ļovušku – ķer vārnu”.

I. stāvēja verandā blakus cilvēkam parastā, vieglā eiropiešu uzvalkā. Kontrasts starp mana sapņa balsi un I. balsi, starp dievinošo skaistuļa Florencieša un I. blakus stāvošo cilvēku, bija tik ass, ka es nespēju noturēties no smiekliem pats par sevi. Un visi pārsteigumi – gan melnā čūskveidīgā sieviete eņģeļu vietā, un vienkāršs cilvēks Florencieša vietā – viss kopā izraisīja manī smieklus par paša bērnišķību.

Pilnīgi neapzinādamies manas uzvedības nepiedienīgumu, es piecēlos un devos, smiedamies, uz I. saucienu.

- Kas tevi uzjautrina, Ļovuška? – pavaicāja sabozies I. - Tikai paša muļķīgums, Lollion – atbildēju es. – Es, droši vien, nekad

neizkāpšu no bērnības un nespēšu uzņemt sevī tos tikumus, kuru dzīvu piemēru redzu savā priekšā. Man ir smieklīgi, ka es visu laiku iekrītu ilūzijās, kuras man sagādā manas acis un ausis. Tā ir tā pretīgā, smagā un karstā derviša cepure, kas sagādājusi man nelaimi, un izbojājusi manu dzirdi.

- Nē, draugs – sacīja mājas saimnieks. – Ja tavas ilūzijas ved tevi pie labsirdības un jautriem smiekliem, tu vari būt mierīgs, ka daudz sasniegsi dzīvē.

207

Tikai ļauni cilvēki nepazīst smieklus un tiecas uzveikt ar gribas neatlaidību; un viņi neuzvar. Uzvar tie, kas iet mīlot.

Es apstājos kā iemiets. Domas virpulī sacēlās man galvā. Kas bija kopīgs starp šo cilvēku un Florencieti? Kādēļ man sirds piepildījās burtiski ar svētlaimi? Es redzēju vidēja auguma cilvēku, ar tumšiem kastaņkrāsas, diezgan cirtainiem matiem, uz kuriem bija uzvilkta neliela cepurīte, līdzīga ķubiķeikai. Brīnišķīgās zilās acis skatījās maigi, mīloši, kaut arī nesa milzīga spēka izteiksmi.

Lūk šī spēka, enerģijas, iekšējās varenības izteiksme tā pārsteidza mani, izraisot atmiņā Florencieša tēlu un liesmojošo Ali acu varenību.

Es biju dziļi saviļņots par viņa maigo runu, uzmanību, kuru viņš man izrādīja, kuru es – pirmais sastaptais viņam – ne ar ko nebiju izpelnījies. Es neviļus padomāju, ka jau daudzas dienas dzīvoju svešu cilvēku starpā, kuri izrāda man ne ar ko nepelnītu uzmanību, aizsardzību – līdz pat dzīvības glābšanai – kuri dod man ēdienu un pajumti, bet es... Un es tik skumji nolaidu galvu, padomāju par savu bezspēcīgumu palīdzēt brālim, un asaras sāka ritēt no manām skropstām.

Saimnieks nokāpa no verandas, maigi un klusi apskāva mani un veda uz māju. Es nespēju novaldīt asaras. Bezspēcīguma bēdas, dižākās cilvēku labsirdības apzināšanās, kuri aizstāv brāli, paklanīšanās viņu priekšā un mana pilnīgā tumsonība, pat viņu rīcības motīvu neapzināšanās, bailes pazaudēt viņu aizbildniecību un draudzību un palikt pavisam vientuļam bez viņiem – viss plosīja manu sirdi, un es piespiedos, rūgti raudādams, pie mana pavadoņa pleca, kad viņš apsēdās man blakus uz dīvāna.

- Nu, redzi, draugs, kādi kontrasti spēlē ar cilvēka dzīvi. Šausmīgs vētras brīdis, kad visam tvaikonim draudēja nāve – un tu jautri smējies, ar to pārsteigdams un uzmundrinādams drosmīgus cilvēkus. Tagad tevi lika smieties dižā mīlestība un uzticība draugam – bet rezultātā tu raudi, domā par vientulības šausmām un iekrīti nomāktībā par neeksistējošu nākotni. Kā var pazaudēt to, kā nav? Vai tad tu zināji minūti atpakaļ, ka tagad raudāsi? Tu pazaudēji savus smieklus, mieru un prieku tikai tādēļ, ka pārstāji būt uzticīgs savam draugam Florencietim, kuram vēlies sekot visu dzīvi. Kļūsti možāks. Nepadodies šaubām. Jo enerģiskāk tu dzīsi prom no sevis nomāktības domas, jo ātrāk un vieglāk tu sevi izaudzināsi un tava iekšējā pašdisciplīna kļūs par tavu ieradumu, vieglu un vienkāršu. Neuzskati mūs, tavus jaunos draugus, par pārdabiskiem cilvēkiem, veiksmīgiem kaut kādu noslēpumu glabātājiem. Mēs esam tādi pat cilvēki kā visi. Bet visi cilvēki iedalās tikai zinošos, atbrīvojušos no

208

aizspriedumiem un viņus nomācošām kaislībām, un tādēļ labsirdīgos un priecīgos, un nezinošos, saslēgtos aizspriedumos un kaislībās, un tādēļ drūmos un ļaunos. Zināšanas atbrīvo cilvēku. Un, jo brīvāks viņš kļūst, jo lielāka ir viņa nozīme visuma darbā, jo dziļāks ir viņa darbs kopējā labuma vārdā un plašāks tā miera atmosfēras loks, kuru viņš nes sevī. Paņem šo medaljonu; tajā ir tava drauga Florencieša portrets. Ļoti labi, ka tu esi viņam tik uzticīgs. Tagad tu pats redzi, kā dzimto sava paša brāli un ne dzimto, pavisam nesen sastapto brāli, tu mīli vienādi stipri. Jo vairāk nosacītas mīlestības tu no sevis nosviedīsi, jo vairāk īsteni cilvēciska mīlestība tevī modīsies.

Viņš pasniedza man diezgan lielu, ovālu medaljonu smalkā zelta ķēdītē, kura zelta vāciņā bija iestrādāts tumšs reljefs safīrs.

- Uzvelc to; un šaubu, briesmu, nomāktības vai rūgtu pārdomu brīžos ņem to rokā, domājot par tavu draugu Florencieti un par mani, tavu jauno, vienmēr tev uzticīgo draugu. Un tu atradīsi spēku visos dzīves gadījumos noturēt asaras. Katra izlieta asara salauž cilvēka spēku. Bet katra uzveikta asara paceļ cilvēku uz jaunu spēka pakāpienu. Šeit ir rakstīts vienā no senākajām cilvēces valodām: „Uzveic mīlot”.

Ar šiem vārdiem viņš atvēra medaljonu, kur es ieraudzīju brīnišķīgo Florencieša portretu.

Es gribēju pateikties viņam; es biju pilns godbijības un laimes. Bet pie durvīm pieklauvēja; es tik tikko paspēju uzvilkt medaljonu, un pateicības vārdi palika neizsacīti. Bet, droši vien, manas acis izpauda viņam manas domas, viņš pasmaidīja man, piegāja pie durvīm un tās atvēra.

Es ieraudzīju balto kleitu, melno galvu, kaklu un pusnosegtās rokas; bet tagad šis siluets jau mani vairs nebiedēja. Savdabīga sajūta – jau ne reizi manis sajusta pa šīm dienām – kaut kāda spēka, visa ķermeņa atjaunošanās sajūta atkal mani piepildīja. Es atkal burtiski kļuvu vecāks, pārliecinātāks un mierīgāks.

- Vai drīkst ienākt jūsu draugi, ser Uomi? – pavaicāja meitene. - Jā, Hava, drīkst. Lūk, iepazīsties ar vēl vienu manu draugu. Un, kamēr es

runāšu par pilnīgi neinteresantām viņam lietām ar turkiem, pavadi viņu uz bibliotēku un parādi plauktu ar visas pasaules filozofu grāmatām, kuri traktējuši pašaudzināšanu. Lai viņš izvēlas visu, ko tikai vēlas. Bet tu saliec viņam portfeli atmiņām par sevi – sacīja saimnieks, smaidot un humoram acīs mirdzot, nu tieši, tieši kā to darīja Florencietis.

- Es ar prieku pavadīšu jauno viesi uz bibliotēku un parādīšu grāmatas. Bet, kas attiecas uz atmiņām par sevi, diez vai viņam būs patīkami atcerēties

209

par mani. Eiropieši reti panes melnu ādu viegli – atbildēja Hava, smaidot pa visu seju un apgaismojot visu istabu ar balto zobu mirdzumu.

Es biju pilnīgi samulsis. Bet sers Uomi – kā nosauca Hava manu jauno draugu – sacīja man, smiedamies:

- Lūk, tev arī pirmā mācībstunda, draugs. Uzveic savu aizspriedumu pret melnu ādu, atceroties, ka zem tās ir vienādi visiem sarkana asins.

Es izgāju uzreiz aiz Havas un blakus istabā uzdūros I, un turkiem, kuri devās uz sera Uomi kabinetu. Droši vien, mans izskats bija neparasts; abi turki ar pārsteigumu uz mani paskatījās, bet I. uzsmaidīja man un maigi nobrauca ar roku pār maniem matiem.

Hava ielaida viņus kabinetā, aizvēra durvis un uzaicināja mani viņai sekot. Mēs šķērsojām dažas istabas, ar slēģiem aizēnotas no saules, iznācām atkal brīnišķīgajā hallē un caur jau man pazīstamajām spoguļdurvīm iegājām bibliotēkā.

Tagad es jau labāk izpētīju šo istabu. Kas par brīnišķīgu māksliniecisku iekārtojumu šeit bija! Tumšie skaista koka skapji ar lielām stikla durtiņām skaisti izcēlās uz zilā paklāja. Zilie griesti, uz kuriem bija mākslinieciski attēlots baltu pāvu koris un uz stabulītes spēlējošs jauneklis.

- Tās ir lūk šeit – izdzirdēju es Havas balsi. – Jums nāksies uzkāpt pa šīm trepītēm. Šo divu skapju augšējos plauktos, stāv grāmatas, kuras jums rekomendēja sers Ut-Uomi.

Es pateicos, iegaumēju, ka manu draugu sauc Ut-Uomi, un sāku lasīt grāmatu nosaukumus. Es domāju, ka lasot ļoti daudz brāļa vadībā, es atradīšu šeit kaut vai dažus man pazīstamus nosaukumus. Bet, kaut arī grāmatas bija visās valodās, pat krievu, es nevienu no tām nepazinu.

- Es pagaidām atstāšu jūs un došos pēc portfeļa – sacīja Hava. – Es pacentīšos atrast tādu, kurš atgādinātu jums šodienu un seru Ut-Uomi.

Es paliku viens. Verandas logi un durvis bija atvērtas līdz galam, un no dārza plūda brīnišķīgs ziedu aromāts, bet klusums sagādāja man īpašu baudu pēc nepārtrauktā jūras un vēja trokšņa. Mani vilka iziet dārzā, pastaigāt pa mīksto zemi, bet es baidījos atkal apjukt un sāku rūpīgi pāršķirstīt grāmatas.

Es jau vīlies gribēju pāriet pie otra skapja, kā pēkšņi uz grīdas izkrita, manis neveikli aizķertas, divas grāmatas.

Es nokāpu no trepītēm, pacēlu grāmatas un atvēru vienas no tām biezos ādas vākus. „Pašdisciplīna, tās nozīme personiskajā un kosmiskajā dzīvē” sarakstījis Nikolajs T., Izdevējs Firss, Londona – es izlasīju virsrakstu.

210

Es izrīvēju acis; vēlreiz izlasīju virsrakstu. Paķēru otru grāmatu tādos pašos vākos. „Cilvēka ceļš kā atbrīvošanās ceļš. Cilvēks kā Mūžīgās Kustības daļiņa”. Izdevniecība Firss, Londona. Nikolaja T. sarakstīta.

Es pārstāju šaubīties, ka grāmatas pieder mana brāļa spalvai. Bet ko manī sacēla šis atklājums! Kādas pretrunīgas jūtas mani piepildīja – ir neiespējami aprakstīt! Jautājumi: kas patiesībā ir mans brālis? Kas bija mans audzinātājs? Kādēļ es esmu šķirts no viņa? – pārvērta mani atkal „Ļovuškā – ķer vārnu”. Es pat nesāku meklēt neko vairāk, piesēdu uz kāpnītēm un sāku lasīt.

Neatceros tagad, daudz vai maz es izlasīju, bet atjēdzos es no skaļiem, daudzbalsīgiem smiekliem. Notrīsējis no pārsteiguma, es tā apjuku, ka neaptvēru pat uzreiz, kādēļ man blakus pusaplī stāv I., turki, Hava un sers Uomi, kur esmu un kas ar mani noticis.

Sers Uomi pienāca pie manis, maigi mani apskāva un pačukstēja: - Priecājies par atradumu, bet ārēji ieej sabiedriska, audzināta cilvēka

lomā. Te pie manis pienāca I., paskatījās uz grāmatām un uz mani un jautri

iesmējās. - Tagad tu, Ļovuška, redzi, ka ne tikai tu viens slēpi no brāļa savu literāro

talantu, bet arī viņš no tevis noslēpa savas grāmatas. Tu tās atradi. Tev vajag tagad ātrāk iziet rakstniekos, lai tavas grāmatas nonāktu viņa rokās. Tad jūs būsiet kviti.

- Lūk kā! Kapteinis T. – ir jūsu brālis? – sacīja Hava. – tad jums būs ļoti interesanti izlasīt viņa pēdējo grāmatu, tajā ir pat kapteiņa T. portrets.

Ar šiem vārdiem viņa ātri atvēra skapi pie sienas labajā pusē, piestūma tur kāpnītes un izņēma grāmatu zilos vākos, pasniegdama man to atvērtu tajā lapā, kur bija attēlots brāļa portrets. Tas bija ļoti līdzīgs, tikai seja bija barga, nopietna, un kaut kādas pašaizliedzības izteiksme sejā bija pār viņu.

Es izlasīju virsrakstu: „Ne dzīve veido cilvēku, bet cilvēks nes sevī dzīvi un rada savu likteni”. Es nekā nesapratu, sev par kaunu – nevienā no brāļa grāmatu virsrakstiem. Smagi nopūties, es paņēmu visas trīs grāmatas un izgāju dārzā, kur tagad sēdēja sers Uomi un visi pārējie viesi.

Pienācis pie viņa, es sacīju skumji, ka visas trīs brāļa grāmatas man ir ļoti dārgas, bet ka man tās liekas kā noslēpumaina ķīniešu ābece. Es lūdzu labajam saimniekam atļauju paņemt šīs grāmatas līdzi, lai izsūtītu tās atpakaļ no Konstantinopoles.

211

- Ņem, mans draugs, un atstāj tās sev – atbildēja viņš. – Es vienmēr varēšu papildināt savu bibliotēku. Taču tev pagaidām būs grūtāk kā man tās sadabūt. Kas attiecas uz saturu, tad tev tagad ir tik brīnišķīgs skolotājs un audzinātājs I. personā, viņš tev izskaidros visu, ko tu nesapratīsi. Viņš tev arī par mums visu izstāstīs – piemetināja viņš, pazeminot balsi tā, lai mūs nevarētu sadzirdēt turki, kurus Hava aizveda mazliet tālāk, stāstot kaut ko par ziedošajām puķu dobēm.

- Tu nebēdājies tik bieži par savu tumsonību un neizturētību – turpināja sers Uomi, apsēdinot mani uz soliņa starp sevi un I. – Ja tu vēlies izglābt brāļa dzīvību – attīsti sevī varonīgas jūtas ne tikai vienā šajā lietā. Bet katru vienkāršu dienu dzīvo tā, it kā tā būtu tava pēdējā diena. Neatstāj spēku un zināšanu rezerves uz rītdienu, bet atdod visu domu un jūtu pilnumu šodien, šobrīd. Necenties attīstīt sevī gribas spēku, bet rīkojies tā, lai būtu vienkārši labsirdīgs un tīrs katrā garām skrienošajā minūtē.

Pie mums pienāca turki un Hava, kura turēja rokas brīnišķīgu portfeli no zaļas ādas. Pasniedzot to man, viņa šķelmīgi pasmaidīja, vaicājot, vai neatgādina man zaļā krāsa kāda acis.

- Bet iekšā – viņa piemetināja – jūs atradīsiet sera Uomi portretu. Es biju aizkustināts ar meitenes uzmanību un sacīju, ka, acīmredzot,

visiem ap viņu ir silti no glāsta un labsirdības, ka es vienmēr atcerēšos viņas laipnību un esmu ļoti apbēdināts, ka es esmu tāds slikts kavalieris un man nav nekā, ko es spētu no savas puses atstāt viņai par piemiņu.

- Nu, bet ja es atradīšu kaut ko tādu, kas pieder jums? Vai atstāsiet man savu autogrāfu uz tā?

Es kļuvu pilnīgi mēms. Mana lieta šajā mājā? Es parīvēju pieri, pārbaudot, vai neesmu iemidzis Florencieša nāvīgajā miegā? Hava skanīgi iesmējās un ar savu guturālo balsi sacīja:

- Es gaidu atbildi, kavalieri Ļovuška. Es galīgi apmulsu, un manā vietā atbildēja sers Uomi. - Nes savu dārgumu, Hava, ja tev tas ir. Un nemulsini cilvēku, kurš vēl pats

nezina, ka ir pasniedzis pasaulei brīnišķīgu pērli un izrotājis dzīvi daudziem. Es pavērsu acis uz seru Uomi, domājot ieraudzīt viņa sejā jau man

pazīstamo humora mirdzumu. Bet viņa seja bija pilnīgi nopietna, un viņš skatījās liegi. Es sajutu savā sirdī man ierasto nervozitāti no visiem šiem noslēpumiem un jau biju gatavs iekliegties, kā durvīs ieraudzīju Havu ar biezu grāmatu rokās. Tas bija žurnāls „Literatūras jaunumi”. Atvērusi grāmatu, viņa parādīja man

212

lappusi ar stāsta nosaukumu: „Pirmais zaudējums – un gaisma nodzisusi”. Tas bija tas mans stāsts, kurš valdzināja auditoriju un kaut kādu literātu tajā studentu ballītē Pēterburgā, kurš tagad nodrukāts un iznācis gaismā. Hava pāršķīra lapas un parādīja man parakstu: „Students T.”

- Nu, raksti autogrāfu – sacīja I., - un vajag posties uz tvaikoni. Es paņēmu no Havas rokām zīmuli, paskatījos uz viņu, iesmējos un

uzrakstīju: „Jauna tikšanās – un gaisma iemirdzēja”. Mans autogrāfs izraisīja ne mazāku visas sabiedrības pārsteigumu, kā

mana stāsta parādīšanās. - Tu vēl pats nesaproti, ko tu uzrakstīji stāstā un ko nozīmē tava autogrāfa

vārdi, mans viedais jaunekli – sacīja, atvadoties, sers Uomi. – Bet mūsu nākošajā tikšanās reizē tu jau būsi pilnā zināšanu bruņojumā. Ej tagad tā, kā tevi vedīs I., un sagaidi viņa sabiedrībā Florencieša atgriešanos.

Viņš apskāva mani un glāstoši izbrauca ar roku pa maniem matiem. Hava pasniedza man abas rokas. Es pieliecos un noskūpstīju vienu pēc

otras šīs brīnišķīgās melnās rokas, it kā lūgdams piedošanu par bailēm un riebumu, ko tās manī izraisīja sākumā.

Es sajutu, ka rokas notrīcēja, bet kad pacēlu galvu, ieraudzīju izmainījušos Havas sejas izteiksmi un izdzirdēju viņas čukstus:

- Es vienmēr būšu jums uzticama kalpone, un gaisma man staros no jums. Mūs izšķīra I., kurš bija pienācis atvadīties no Havas. Mēs izgājām visi kopā no mājas un šķīrāmies no turkiem, kuri gribēja

apciemot savus vēl savus radiniekus. Es nobrīnījos, kā bija paskrējis laiks. Likās, tikai stundu mēs pabijām pie sera Uomi, bet patiesībā bija jau ap septiņiem vakarā.

Es biju priecīgs, ka turki aizgāja; runāt man pavisam negribējās. I. paņēma mani aiz rokas, mēs nogriezāmies kaut kādā ielā un iegājām grāmatu veikalā. I. pavaicāja, vai nav pēdējā „Literatūras jaunumi” numura.

- Nē – atbildēja komijs. – Šoreiz visi izķerti. Čerkstoša balss no cita veikala stūra sacīja, ka var izņemt no skatloga pēdējo

numuru, ja mēs noteikti pirksim grāmatu. I. apgalvoja, ka grāmatu mēs pirksim noteikti, komijs izvilka to no skatloga, mēs ielikām to manā portfelī, norēķinājāmies un izgājām laukā.

- Kā negribās iet uz tvaikoni, Lollion – es sacīju. – Mūžu gribētos dzīvot šeit, Uomi dārzā.

213

- Nu, lūk, ej un tev notici! Gribēji mūžu dzīvot blakus Florencietim, visu mūžu dalīties viņa darbos. Bet tagad gribi dzīvot Uomi dārzā? – pasmaidīja I.

- Jā – es atbildēju. – Mani vārdi var izklausīties par nodevību pret Florencieti. Un pats es pat nevarētu jums izstāstīt, kas darās manā sirdī. Tā, gluži kā maiss, ir vēl paplašinājusies, tur dzīvo jau vairs ne viens brālis un Florencietis. Es vēl nevaru skaidri saprast, ko kopīgu es esmu atradis starp visiem jūsu trīs draugiem: Ali, Florencieti un seru Uomi. Bet kaut kas, kāds augstākais cildenums, kaut kāds manis neredzēts spēks ir viņos kopējs. Es pat domāju, ka arī jums un Anandai ir daudz kā kopēja ar jūsu draugiem. Es vēl nevaru aptvert, kādēļ jūs visi pret mani esat tik bezgalīgi žēlsirdīgi un pašaizliedzīgi! Aizstāvot brāli, kurš, protams ir jebkuras aizstāvēšanas un palīdzības cienīgs, jūs tomēr darāt man tik daudz, cik es nemaz neesmu nopelnījis. Un jūs, personīgi jūs, Lollion – ar ko spēšu es kādreiz atmaksāt jums?

- Ne balvas vai uzslavas ir jāgaida cilvēkam par savu uzvedību dzīvē, Ļovuška – atbildēja I. – Dzīve – tā ir tikai cēloņu un seku virkne, un šim likumam ir pakļauts viss visums, ne tikai cilvēku dzīve. Bet mums ar tevi būs vēl daudz laika, lai runātu par personiskas dabas lietām. Vai nevēlies tagad ievērot pieklājības pienākumu un nopirkt ziedus mūsu dāmām par to, ka viņas tā centās un palīdzēja mums apģērbt Žannu un bērnus?

- Nē, apbalvot viņas – kā jūs tikko sacījāt – par labu darbu man negribas, un pieklājība? – iespējams, ka esmu slikts kavalieris. Bet ko man gribas, no visas sirds gribas, ir aiznest rozes Žannai – to es izdarītu ar tādu prieku, ka pat atgriešanās uz tvaikoņa man būtu mazāk smaga.

- Lieliski, lūk tur es redzu ziedu veikalu. Es izpildīšu pieklājības pienākumu attiecībā uz itālietēm, tu – uzdāvini ziedus Žannai. Bet esi uzmanīgs, Ļovuška. Nevienā no sievietēm, kuras mēs satiekam pa ceļam tagad, tu nedrīksti saskatīt sievieti – mīlestības objektu, bet tikai tos cilvēkus, kuriem mums ar tevi vajag palīdzēt, ja spējam. Mums ar tevi tagad ir jāglabā sirdī un domās tāda dziļa tīrība un šķīstība, it kā mēs dotos svētceļojumā. Visiem mūsu spēkiem, garīgiem un fiziskiem, ir jābūt nomērķētiem tikai uz to lietu, kuru mums uzticējuši Florencietis un Ali. Saņemies, un uz mani nedusmojies. Nabaga, izputinātā Žannas sirds ir gatava no visa spēka pieķerties pie tā, kurš izrādīs viņai līdzcietību un uzmanību. Bet tev stāv priekšā, ne vienas personīgi sievietes mierināšanas uzdevums, bet kalpošana ar visu uzticību tam uzdevumam, kuru

214

tu brīvprātīgi uzņēmies. Dalīties, gribēt gan brāli izglābt, gan sievieti atrast tagad tu nedrīksti.

- Man pat galvā neienāca pārkāpt pašas vienkāršākās draudzības robežas manā uzvedībā ar Žannu. Es ļoti jūtu viņai līdzi, esmu gatavs no visas sirds viņai palīdzēt – es atbildēju. – Bet ticiet, Lollion, ne viņa, ne Hava nekad nevarētu būt mana romāna galvenās varones... Un, ja es ar kaut ko esmu devis jums iemeslu domāt savādāk, es esmu ar mieru aiznest ziedus sinjorām Galdonjī, bet jūs – par mums abiem – nododiet manējās Žannai.

Mēs iegājām ziedu veikalā, pie kura loga bijām stāvējuši dažas minūtes sarunādamies.

Kad mēs sākām izvēlēties pušķus dāmām, es tomēr pats izvēlējos baltas un sarkanas rozes Žannai. Es saliku savu pušķi uz palmas zara, pārsēju to ar baltu un sarkanu lenti, bet I. izvēlējās itālietēm vienu pušķi no rozā, bet otru – no dzeltenām rozēm.

Uz viņa jautājumu, kādēļ es izvēlējos šo rožu un lentu krāsu, es atbildēju, ka nezinu vispār krāsu nozīmi. Bet Ali atsūtīja man dāvanas baltā krāsā – spēka krāsā; un sarkanā – mīlestības krāsā, kad es devos pie viņa uz viesībām.

- Tagad es, savukārt, vēlos nosūtīt Žannai mīlestības un spēka sveicienu un ceru, ka viņa nesaskatīs tajā nekā nosodāma.

Paņēmuši ziedus, mēs atkal izgājām uz piekrastes aleju. Pēkšņi atskanēja svilpiens no mūsu tvaikoņa, un, kaut steigties vēl nebija vajadzīgs, mēs tomēr devāmies tieši uz to.

Nonākuši līdz pirmajai klasei, mēs izšķīrāmies ar I.; viņš devās pie Žannas, bet es aizgāju uz itāliešu kajīti un nodevu rozā pušķi meitai un dzelteno – mātei. Meitene priecīgi pieņēma ziedus, un maigs sārtums sakāpa viņas sejā un uz kakla.

Māte maigi pasmaidīja un pavaicāja, vai es esot redzējis madam Žannu jaunajā apģērbā. Es atbildēju, ka turp devās mans brālēns, tādēļ ka mazajiem ir nepieciešama viņa uzraudzība, bet es redzēšu viņus visus rīt un papriecāšos par viņu visu apģērbiem uzreiz.

Es biju tik pilns ar jauniem, negaidītiem iespaidiem, portfelis ar brāļa grāmatām vilka mani ātrāk uz kajīti, lai kaut brāļa portretu es apskatītu vienatnē – bet te nācās stāvēt uzposušos dāmu un vīriešu pūlī, uzklausīt viņus un atbildēt uz vieglu salonu sarunu. Es izmantoju pirmo patrāpījušos aizbildinājumu, var gadīties izskatījos ne gluži pieklājīgs, un devos uz savu klāju.

215

Es gāju pa tiešo pie sevis uz kajīti ar nolūku ieiet dušā, pagulēt un padomāt. Bet, acīmredzot, visiem maniem nodomiem šodien nebija lemts piepildīties.

Nepaspēju es novilkt jaku, kā ieradās mans aukle – matrozis-milzenis – un pasniedza man nelielu zīmīti un vēstuli ļoti elegantā garā konvertā. Viņš bija ļoti ieinteresēts par manu ceļojumu krastā, sūdzējās, ka viņu nelaida līdzi man uz pilsētu, bet viņš, droši vien, būtu man tur nepieciešams. Uz jautājumu par pusdienām, es sacīju viņam, ka, kad izbrauksim jūrā, tad sēdīsimies pie galda.

Ar grūtībām es atbrīvojos no šī cilvēka, kā atnāca turki. Es tik tikko paspēju noslēpt savu sūtījumu un vēstuli. Turki pastāstīja, ka ļoti jautri pavadījuši laiku pie saviem radiniekiem pilsētā, kur uzzinājuši par vētras postījumiem, no kuras laimīgi un veiksmīgi izkļuva tikai viens mūsu tvaikonis. Izgājušie no Sevastopoles aiz mums divi tvaikoņi – viens – vecs grieķu un otrs, franču, nolēmis izbraukt no ostas jau tad, kad bija sākusies vētra – abi ir aizgājuši bojā. Bet Sevastopolē vētra plosās vēl tagad, kaut arī ar mazāku spēku.

Bet, kas attiecas uz mums, tad viņi ir dzirdējuši no vecākā mehāniķa, ka Konstantinopolē arī mūsu kuģim nāksies doties ļoti lielā remontā un aizkavēties uz ilgu laiku.

Es no visa spēka centos būt pieklājīgs un izturēts, bet iekšā man bangoja dusmas par šo pastāvīgo nespējību dzīvot tā, kā gribas, bet būt piekaltam pie visām sabiedriskas pieklājības normām.

„Vai tiešām – es domāju, – visi mani pārsteigušie jaunie milzīgas izturētības cilvēki, kurus es sastapu pa šīm dienām, un kopā ar mani tagad braucošais I. ir ieguvuši savu labo audzināšanu un izturētību tādā pašā smagā ceļā, kā manējais?”

Es biju gatavs uzbļaut turkiem, lai viņi dodas prom un iedod man iespēju pabūt vienam. Es tik tikko savaldīju sevi pieklājības robežās, kad izdzirdēju I. un kapteiņa balsi uz mūsu klāja kāpnītēm.

Mani pārsteidza I. seja. Es vēl ne reizi nebiju redzējis viņu tik starojošu. Burtiski kā no iekšpuses viņam dega kaut kāda gaisma, viņš viss šķita par viscaur starojošu prieku.

Manā galvā atkal aizbrāzās domu virpulis. Šeit bija arī domas zemas, necienīgas; es padomāju, ka I. bija tik ilgi pie Žannas, ka viņš viņu mīl un tādēļ staro. Bet man sacīja par personisku jūtu neiespējamību tagad. Pavīdēja šeit arī

216

greizsirdība, un rupja doma par savu atkarību no gandrīz man nepazīstama cilvēka. Es sajutu protestu pret savu stāvokli un atkal milzīgas dusmas.

Es gandrīz nedzirdēju, par ko runāja man apkārt. Es vēlreiz palūkojos uz I. – un nokaunējos par visām savām nelabvēlīgajām jūtām. I. seja tāpat joprojām staroja ar iekšējo liesmu, viņa acis mirdzēja, atgādinādamas Anandas acis-zvaigznes.

„Nē – sacīju es sev – šis cilvēks nevar būt divkosīgs. Tādas starojošas sejas domai ir jādeg godā un mīlestībā. Savādāk, no kurienes gan rasties šai gaismai, kura visus silda un izklīdina pat tādu mirāžu, kādā es sapinos tagad”.

Es aizlidoju atmiņās par visu to, ko sacīja man I. par sevi; par to, ko es biju sapratis un ieraudzījis pa īso laiku caur viņu, un par to neparasto cilvēku, kuru viņš man parādīja B.

Pakāpeniski es aizmirsu par visu, pārvērtos par „Ļovušku – ķer vārnu”, pārcēlos domās uz sera Uomi dārzu, iegremdējos domās par viņu, un skaidri izdzirdēju viņa balsi:

- Saņemies, bērnības posms ir pagājis. Mācies rīkoties ne tikai brāļa palīdzībai, bet ieskaties visos satiktajos. Ja tu sastapi cilvēku un neprati pasniegt viņam nomierinošu vārdu – tu esi pazaudējis laimes momentu dzīvē. Nedomā par sevi, runājot ar cilvēkiem, bet domā par viņiem. Un tu vairs nenogursi un nedusmosies.

Es satrūkos no šausmīgas kaukoņas, pielecu kājās, apdullināts no tās, samulsu no kopējiem smiekliem un nekādi nevarēju aptvert, kur atrodos – un beidzot sapratu, ka tā ir tvaikoņa svilpes kaukoņa.

I. maigi apskāva mani ap pleciem, sakot, ka mani nervi ir pavisam sajukuši pa šīm dienām.

- Jā, Lollion, sajukuši. – Un es gribēju viņam izstāstīt par vēl vienu savu dzirdes halucināciju tagad, bet viņš nemanāmi citiem pielika pirkstu pie lūpām un pačukstēja: „Vēlāk” – ar ko mani manāmi pārsteidza.

Tikmēr svilpiens apklusa, un uz tvaikoņa sākās parastā drūzma pirms atiešanas. Mēs lēnām atgājām no mola. Ūdens josla starp mums un B. kļuva platāka, un visbeidzot izzuda no acīm krasts. Bija aizvērusies vēl viena manas dzīves lappuse, vēl viens gaišs tēls iemājoja stabili manā sirdī, bet es atkal nemaz nepamanīju, kādu milzīgu vietu tas tur ieņēma.

217

15. nodaļa MĒS DODAMIES UZ KONSTANTINOPOLI

Pēc kāda laika ieradās Milzenis ar salokāmo galdu un galdautu, bet aiz

viņa sulainis ar šķīvjiem un pārējiem pusdienu piederumiem. Turki atcerējās, ka viņiem ir jāpārģērbjas uz pusdiengaldu, un steidzās

lejā. Ar viņu aiziešanu man kļuva vieglāk. I. harmoniskā atmosfēra., kā kalnu

sniegs, mani apskāva. Un viss niecīgais, kaitinošais, kas veda domas un jūtu uzliesmojumus viena personiska pārdzīvojuma bezizejā, atkāpās no manis. Interese par viņa iekšējo dzīvi, vēlme saprast viņa neparastā stāvokļa iemeslus iznāca pirmajā plānā. Es neviļus nokļuvu viņa miera un pat kaut kāda viņa noskaņojuma diženuma apburtībā. Manas domas atgriezās pagātnē, pie viņa bērnības, pie viņa ciešanām un pie tā spēka, līdz kuram viņš bija izaudzis tagad.

Es, klusēdams sēdēju viņam līdzās un tikai pirmo reizi pamanīju, ka visa ārējā burzma man netraucē, ka es pat nejūtu cilvēkus, viņus pilnīgi skaidri redzot.

Es nepārvērtos „Ļovuškā – ķer vārnu”, apzinājos, kur atrodos, apmainījos ar dažiem vārdiem ar kapteini, bet iekšā man burtiski viss mirdzēja, es biju tik kluss; nekad vēl es nebiju piedzīvojis tādu mieru un apzināšanos, ka tas atnāca no tās iekšējās harmonijas, kuru izplatīja starot turpinošais Lollions.

„Lūk kā var būt cilvēks laimīgs ar savu iekšējo stāvokli. Lūk kur ir palīdzības spēks cilvēkiem bez vārdiem, bez sprediķiem, ar vienu tikai dzīvu piemēru” – es padomāju.

Pat mana nepacietība uzzināt, no kā man tika pasniegta vēstule un sūtījums, atkāpās kaut kur aizmugurē, un es sāku domāt par Florencieša vēstuli man. Tikai tagad nonāca līdz manai apziņai viņa vārdi par to, ka man ir jābrauc uz Indiju. Paralēli neviltotai interesei, kuru man vienmēr ir izraisījusi šī zeme (var būt tādēļ, ka es daudz par to esmu pie brāļa lasījis grāmatās un redzējis pie viņa daudzas ilustrācijas), tagad, kad es esmu redzējis tādu cilvēku kā Ali, uzzinājis no I., ka visi viņi – un sers Uomi arī – ir bijuši Indijā un dzīvojuši tur, mana interese atdzīvojās. Man sagribējās pašam redzēt šo zemi. Mans nesenais protests un bailes no Austrumiem norima. Es pa jaunam sāku uztvert šķiršanos no brāļa, jau vairs nesaskatot tajā traģēdiju, bet apzinoties tajā savas varonības sākumu.

218

Mēs beidzām pusdienot. Un man nācās pielietot I. pilienus tādēļ, ka atklātā jūrā mūs tomēr šūpoja, un es nejutos stabili. Vētras atbalsis, kā paredzēja kapteinis, turpinājās un šobrīd nez-kāpēc ļoti asi uz mani iedarbojās.

- Es jau sen redzu, draudziņ, ka tev gribas man izstāstīt par saviem iespaidiem no pieturas B. Man arī ir ko tev pastāstīt – sacīja I.

- Vispirmām kārtām man gribētos uzzināt, no kā es saņēmu sūtījumu un vēstuli no B., un padalīties ar to saturu ar jums – es atbildēju.

Pār I. seju pārslīdēja smīns; viņš piecēlās un piedāvāja man pāriet uz kajīti. Es izvilku no sava dīvāna spilvenapakšas vēstuli un sūtījumu. Pārplēsis konvertu, kuru es savā nepacietībā apskatījos pirmo, es biju augstākajā mērā pārsteigts par parakstu: „Hava”,.

Es tā nobrīnījos, ka tā vietā, lai lasītu vēstuli pats, es pasniedzu to I. Priekšstats par melno statuju baltajā kleitā, kuru es uzskatīju par man pazibējušu un uz mūžu zudušu taurenīti, atdzīvojās un diezgan nepatīkami mani pārsteidza.

I. paņēma vēstuli, paskatījās uz mani ar savām mirdzošajām acīm un sāka skaļi lasīt:

„Es nezinu, kādiem vārdiem man sākt manu vēršanos pie Jums. Ja es būtu baltā sieviete, es zinu, kā es pārkāptu gadsimtos nostiprinājušos izveidotajiem aizspriedumu nosacītajiem sabiedrības normu noteikumiem. Bet mana melnā āda liek mani ārpus pieklājības normām, kuras baltie cilvēki uzskata reizēm par obligām tikai baltādainajiem. Es varu vērsties pie Jums ne savādāk kā pie gara un gaismas daļiņas, kas dzīvo katrā cilvēkā, neatkarīgi no vietas un laika, nācijas un reliģijas. Zināšanas izkliedē visus aizspriedumus un māņticību; un es, vēršoties pie Jūsu mīlestības, atļaušos sacīt Jums: „Draugs”. Un tātad, Draugs – pirmo reizi dzīvē baltais cilvēks izrādīja man savu pieklājību un līdzjūtību, pieliekot pie lūpām manas melnās rokas. Ja es nodzīvotu vēl tūkstoš gadus – es neaizmirstu šos skūpstus, tādēļ ka uz tiem Jums atbildēja manas sirds skūpsts. Var būt, ka ir daudz mīlestības formas, par kuru runā un kuru izpauž ar rīcību sievietes. Bet man ir pieejama viena forma: pašaizliedzīgas uzticības, kas neprasa neko personīgu pretī. Es atdodu Jums visu savu sirdi, kura neprot dalīties; un mana uzticība sekos Jums visur, vai būtu tā elle vai paradīze, sārts vai jūra, veiksme vai sakāve. Un kādēļ tieši tā ies mana dzīve, kādi mūžīgie likumi mūs saista – man ir skaidrs. Kādreiz kļūs skaidrs arī Jums, bet tagad es par tiem klusēju. Es zinu, ko Jūs varat padomāt par manu pieķeršanos, tādu Jums šobrīd nevajadzīgu un apgrūtinošu. Bet būs laiks, Jūs

219

izvēlēsities sev dzīves draudzeni – un melna aukle būs nepieciešama baltiem bērniem. Mana uzticība, tik uzbāzīgi piedāvāta šobrīd, ja apskatīt to no nosacījumu skatpunkta, patiesībā ir vienkārša, viegla un priecīga. Ja paceltos domās visa visuma kustības okeānā un tur notvert brīvas mīlestības noti, mīlestības, kas nav nospiesta ar iluzioro izpratni par dienu kā smagu pārbaudījumu, pienākumu un kāri sagrābt sev personiski pēc iespējas vairāk labumu un bagātības – tur var ieraudzīt ne šo pelēko dienu, kas nomākta ar skumjām un bēdām, bet laimīgas iespējas dienu izliet no savas sirds brīvu mīlestību, tīru, nesavtīgu – un tajā ir patiesā cilvēka laime. Un lai piedod man dzīve manu pārliecību, bet es zinu, ka Jūsu mājā es atradīšu savu miera un palīdzības daļu Jūsu bērniem. Es zinu, kā nobiedēja Jūs mana melnā āda, un jo dziļāk tādēļ es vērtēju sirds cēlumu, kas atdeva skūpstu manām melnajām rokām. Lai neatgādinātu Jums par savu melnumu un reizē ar to nosūtītu Jums atmiņu par mūsu tikšanos, es sūtu Jums nelielu lādīti, kura Jums, droši vien, iepatiksies. Pieņemiet to kā pašu vērtīgāko manas uzticības dāvanu. Man iedeva to sers Uomi manas pilngadības dienā, sakot nodot to tam, par kuru es būšu gatava mirt. Es jau sacīju: mans ceļš ir aiz Jums. Lai neliktos sentimentāla, es beigšu vēstuli ar dziļu paklanīšanos Jūsu draugam I., Jūsu brālim un Jūsu dižajam draugam Florencietim.

Jūsu kalpone Hava”. I. sen bija beidzis lasīt vēstuli. Es sēdēju, nolaidis galvu rokās un

nezinādams, ko vēl domāt par šo negaidīto sagadīšanos. - Sagadīšanās nav – izdzirdēju es mana drauga balsi. – Viss, ar ko mēs

saskaramies ir pakļauts cēloņ-seku likumam, un nav dzīvē seku bez cēloņiem. Jo vairāk atbrīvojas no aizspriedumiem cilvēks, jo vairāk viņš var zināt. Un Havai ir taisnība, kad viņa tev raksta, ka zināšanas izkliedē visus aizspriedumus un māņticību. Bet mums vēl būs daudz laika, lai parunātu par to visu. Tagad gribu tev pateikt, ka mūs vajājošie sarti aizgāja bojā uz veca grieķu kuģa uz kura viņiem lika uzkāpt naids, kaut viņi zināja par tuvojošos vētru. Tagad līdz Konstantinopolei mēs esam brīvi no vajāšanas. Bet tur uzzināsim, kas tālāk. Vai negribi paskatīties uz apslēpto Havas dāvanu? Šūpošana pastiprinās, mums ir nepieciešams atkal apiet visu tvaikoni. Pēc pārciestās vētras cilvēki ir krietni jūtīgāki pret šūpošanos. Žannu vajag apciemot pirmo, pēc tam itālietes utt.

Es attinu nelielo Havas saini un izvilku no ādas futlāra kantainu lādīti no tumši zilas emaljas, uz kuras vāka bija attēlots ovāls emaljēts sera Uomi

220

portrets. Portretu ieskāva nelielu, bet brīnišķīgi mirdzošu briljantu rinda, bet atslēdziņas vietā bija iestrādāts reljefs, tumšs safīrs.

- Visu savu dzīvi es redzējis nemaz nebiju tik daudz dārglietu, cik man ir nācies turēt rokās šajās nedēļās – es sacīju.

- Jā – atbildēja I. – cik daudz, daudz cilvēku gribētu kaut rokās paturēt sera Uomi portretu, ne tikai saņemt to dāvanā. Bet noslēp to sakvojāžā, mums ir laiks doties kuģa apgaitā.

Es paslēpu visas savas mantas un grāmatas sakvojāžā. I. paņēma mūsu aptieciņas, un nepaspējām mēs tās uzvilkt, kā durvīs parādījās Milzenis kā kapteiņa sūtnis, ar lūgumu pasteigties uz lazaretes kajīti Nr. 1 A, ka tur ir slikti gan mātei, gan bērniem.

Mēs traucāmies pa tuvākajām pārejām pie Žannas, pie tam, mans aukle-milzenis atkal izglāba manu degunu un ribas, tādēļ ka es nespēju noturēt līdzsvaru. Uz manu jautājumu, vai tik ne vētra atkal nenāk, I. sacīja, ka dabai tas nav iespējams – tā saniknoties divreiz pēc kārtas. Bet Milzenis, smiedamies, apgalvoja, ka tā ir tikai viļņu ņirboņa. Var būt, ka tā bija ņirboņa, bet – būsim taisnīgi attiecībā pret to – ņirboņa vispretīgākā.

Mēs iegājām pie Žannas un atkal sastapām gandrīz tāda paša izmisuma ainu, kādu ieraudzījām pirmajā reizē. Māte sēdēja ar abiem bērniem uz rokām, iespiedusies dīvāna stūrī.

Viņas seja izpauda pilnīgu apjukumu, un, kad I. pieliecās pie meitenītes, lai paņemtu to un noguldītu bērnu gultiņā, viņa ieķērās tā rokās, kliedzot, ka meitenīte mirst un viņa nevēlas to atdot nāvei uz aukstas gultas, lai labāk nomirst pie mātes sirds. Žanna tik strauji satvēra I. rokas, ka, ja es nebūtu meties pie zēna, viņš būtu noripojis uz grīdas pie viņas ceļiem.

Paņēmis bērnu uz rokām, es biju gatavs iekliegties un pārmest mātei nevērību pret viņu, bet... sera Uomi tēls, stingri nostiprinājies manā sirdī, palīdzēja man savaldīties un maigi viņai pateikt:

- Tā jūs turat solījumu pašaizliedzīgi rūpēties par bērniem? Vai tad viņiem ir ērtāk uz jūsu ceļiem, nekā gultiņās?

Žanna raudāja, sacīdama, ka, neredzējusi mani tik ilgi, nespēja saglabāt pašsavaldību, bet bērnu slimība plosa viņas sirdi. Bet es esot pilnībā par viņu aizmirsis. Es iebildu, ka I. bija pie viņas, itālietes apciemoja viņu, ka es atsūtīju viņai grāmatas un ziedus, bet nevar domāt, ka mana klātiene vai neklātiene var ietekmēt bērnu slimību vai veselību.

221

- Es pats vēl esmu tik jauns un neizglītots, ka pašam pilnībā nepieciešama audzināšana un audzinātājs – es turpināju. – Ja nebūtu mana brāļa I., es būtu desmit reizes aizgājis bojā. Jums ir jāpārstāj skumt un domāt, ka jūs esat vientuļa un nelaimīga, bet vajag palīdzēt dakterim iedot bērniem zāles.

Pats nezinu, ko es sarunāju nabaga sievietei vēl, bet, acīmredzot, manas balss tonis pārnesa viņai visu manu līdzjūtības maigumu pret viņu. Mirklī viņa noslaucīja asaras – un labāku žēlsirdīgo māsu nemaz nevarētu sameklēt.

Ilgi noņēmās I. ar meitenīti, kuras vājums bija šausmīgs. - Šodien būs tik slikti vēl dažas stundas. Bet toties rīt lietas ies uz labo pusi

– sacīja I. Žannai. – Turiet viņu rīt noteikti gultā visu dienu. Ja nebūs šūpošanās, pārnesiet viņu uz klāju. Nu, bet puika pēc stundas prasīs ēst.

Mēs gatavojāmies jau doties prom, kad Žanna vērsās ar lūgumu pie I.: - Atļaujiet jūsu brālim pabūt ar mani. Es tā baidos no kaut kā, man visu

laiku rēgojās kaut kādas jaunas bēdas, vislaik liekās, ka arī mani bērni nomirs. I. pamāja ar galvu, sacīja man, lai es palieku šeit līdz tam, kamēr pēc

manis atnāks Milzenis, bet, ja no kaut kurienes sauks palīgā dakteri, lai es atbildu, ka dakteris ir viņš – I., bet es varu tikai palīdzēt viņam un esmu bezspēcīgs bez viņa.

I. aizgāja. Mēs palikām ar Žannu pie bērnu gultas. Meitenīte palēnām nomierinājās; viņas elpošana kļuva līdzenāka, gārdzieni krūtīs izbeidzās. Žanna klusēja, neraudāja; bet es redzēju, ka ne vien meitenes slimība noveda viņu pie jauna izmisuma uzplūda.

- Kas noticis? – es viņai pavaicāju. – Kādēļ jūs atkal esat tādā stāvoklī? - Es nemaz pati nezinu, kādēļ man uzbrāzās visas tās šausmīgās atmiņas

un vīra nāves ainas. Es sajutu tādas bailes nākotnes dzīves priekšā. Nespēju jums nemaz izstāstīt, kādas drausmīgas bailes man uzbrūk, kad es domāju, ka mēs aizbrauksim uz Konstantinopoli, un man vajadzēs šķirties no jums un jūsu brāļa. Es nomiršu no vientulības un bada.

- Jūs nomirsiet no vientulības un bada? Bet bērni pārdzīvos jūs? Kurš tad priekš viņiem strādās? Kurš viņiem ir tuvāks par jums? Jūs domājat par to, kas bijis un par to, kas būs. Bet tagad? Par šo minūti, kad jūs gandrīz nenosviedāt zēnu un kad kaitējāt meitiņai, neturot viņu gultā, jūs nedomājat? Es, tāpat kā jūs, tikai ar to vien nodarbojos, kā domāju par to, kas bija, vai arī to, kas būs. Viens mans mīļais un viedais draugs, un mans tagadējais pavadonis I. ar savu piemēru parādīja man, kā ir jādzīvo tikai ar to, kas notiek tagad. Un pats galvenais – tas arī ir „tagad”. Pacentieties arī jūs neraudāt, bet moži rūpēties

222

par bērniem. Jūsu asaras traucē tiem mierīgi gulēt, un viņi būs ilgāk slimi. Pasmaidiet viņiem – un viņu veselība atjaunosies ātrāk. Kas attiecas uz Konstantinopoli, tad I. taču jums sacīja, ka viņš jūs tur iekārtos, bet viņa vārdi nekad nešķiras no darbiem. Ja jums ir mērķis dabūt bērnus uz kājām, kādēļ jums domāt, vai jūs būsiet vientuļa? Jūs jau pēc pieredzes zināt, cik viss ir nestabils dzīvē. Nedomājiet, kas būs, bet domājiet un lūdziet I. jums iemācīt, kā jums jāsāk audzināt jūsu bērnus. Es neko nevaru izdarīt jūsu labā; man pašam nav ne ģimenes, ne mājas, un es vēl nespēju nopelnīt sev maizes gabalu, tādēļ ka maz ko zinu un protu darīt. Bet I. es esmu drošs, jums palīdzēs.

- Es no viņa ļoti baidos un kautrējos – sacīja nabadzīte. – Bet jūs es nebaidos un ļoti priecājos, kad es esmu jums līdzās.

- Tas ir tādēļ, ka es esmu tāds pats dzīvē nepieredzējis bērns, kā jūs. Bet, ja jūs ieskatīsieties vērīgāk I., jūs būsiet laimīga par katru to minūti, kuru pavadīsiet ar viņu.

- Jūs tikko kā sacījāt, ka mātes smaids palīdz bērniem. Es cenšos neraudāt, bet tas ir tik grūti. Un es nedomāju, ka I. varētu man palīdzēt iemācīties audzināt bērnus; viņš pats ir tik stingrs, viņš nekad nesmaida. Viņa klātbūtnē es burtiski jūtu sevi kā dzelzs būrītī, bet ar jums man ir viegli un vienkārši.

- Jums ir viegli ar mani – es atbildēju – tikai tādēļ, ka es esmu tikpat vieglprātīgs, kā jūs. Bet, ja jūs sakoncentrētos un padomātu, kādu milzīgu enerģiju jūs varētu iedot saviem bērniem, ja jūs viņus patiešām mīlētu! Ne asaras lītu no jūsu acīm, bet veselas enerģijas straumes. Jūs taču raudat par sevi, bet jums ir jādomā, kā viņus aizstāvēt.

- Es nespēju vēl jūs saprast – ļoti klusu sacīja Žanna pēc ilgām pārdomām. – Bet man sāk likties, ka es patiesi pārāk daudz domāju par sevi. Es pacentīšos aizdomāties par jūsu vārdiem, var būt, tie palīdzēs man sākt dzīvot dzīvi savādāk.

Man bija ļoti žēl nabadzītes. Es visādi centos nepārkāpt draudzīgas sarunas robežas un neiekrist audzinātāja balss tonī. Toties Žanna manu acu priekšā kaut kā dīvaini mainījās. Viņas jaunajā sejiņā nerotaļājās tas smaids, ar kuru viņa vienmēr staroja, kad es biju ar viņu, un izmisums arī no tās nogāja. Skumjas, skarba izlēmība – it kā viņa pēkšņi būtu kļuvusi vecāka par mani – atdalīja viņu no manis ar kaut kādu loku, kurā viņa noslēdzās.

Mēs klusēdami sēdējām pie bērnu gultiņām un manas domas atgriezās pie Havas. Kāda stipra un vīrišķīga sieviete man viņa likās tagad! Un kā būtu nepieciešama melnā palīdzības roka šai trauslajai un tievajai mātei.

223

- Jūs nedomājiet, ka es esmu vāja un baidos no darba – pēkšņi izrāva mani no sapņu pasaules trīsošā Žannas balstiņa. – Nē, ak nē, es nebaidos darba. Es vienkārši pārāk daudz mīlēju savu vīru. Un, pazaudējot viņu, es sajaucu savu mīlestību pret viņu un asaras par viņu ar mīlestību pret bērniem ar bailēm par viņiem. Bet es sāku saprast, ka bailes laupa manus spēkus, dzen izmisumā un es kaitēju saviem bērniem. Man tikai tagad kļūst skaidrs, uz kādu šausmīgu dzīvi es būšu nolemta, ja neatradīšu vīrišķību sevī dzīvot tikai priekš bērniem, būt par aizstāvību viņiem, bet apraudāšu savu skumjo sievietes likteni, kura pazaudējusi mīļoto.

Pie durvīm pieklauvēja, ienāca starojošs Milzenis un ziņoja, ka I. lūdz mani uz pirmo klasi, kur atkal saslimusi itāliete. Es atvadījos no Žannas un sajutu, ka izdarīju viņai ar saviem vārdiem ne tad gluži ievainojumu, ne tad vilšanos. Un viņas rokas spiediens bija mazāk silts, bet seja palika tik pat skarba.

Ātri uzkāpām mēs ar Milzeni pirmajā klasē, kur valdīja panika; acīmredzot, milzīgāks vilnis izraisīja smagas atmiņas par pagājušo vētru un bailes tās priekšā.

Es sastapu I. sinjoru Galdonjī kajītē, kur vecākā bija visa asarās, bet jaunākā atkal gulēja, kā līķis.

- Šis arī ir tas smagais gadījums, Ļovuška, par kuru es tev sacīju jau pirmajā reizē. Pie katriem spēcīgiem uztraukumiem iestāsies šāds organisma pamirums, kamēr sinjora Marija neiemācīsies pār sevi pilnībā valdīt – vērsās pie manis I.

- Nē, nē, es neko īpašu viņai nepateicu – sadusmoti un pastiprinātā skaļumā sacīja sinjora Džiovanna. – Es tikai gribēju brīdināt par jaunu nelaimi. Mums jau pietiekoši ir bijis ar vienām bēdām.

- Kādēļ jūs piesaistāt kaimiņu uzmanību ar skaļu valodu? – viņai klusu sacīja I. – Tagad vajag taču palīdzēt jūsu meitai atgūt samaņu. Tas nav tik viegli; un ja jūs kliegsiet, manas pūles var palikt neauglīgas. Bet, ja jūs nespējat atrast savā sirdī tik daudz mīlestības, lai domātu par savas meitas dzīvību un visus savus spēkus vērstu viņai palīgā, bet nevis domāsiet par saviem satraukumiem, lūdzu, izejiet no kajītes. Visas egoisma un nervozitātes domas traucē briesmu brīžos.

- Piedodiet man manu neprātu, dakter. Es no visas sirds lūgšos par viņu – cenzdamās novaldīt asaras, sacīja māte.

224

- Tad aizmirstiet par sevi, domājiet par viņu un pārstājiet raudāt. Raud vienmēr tikai par sevi – atbildēja I.

Viņš lika man, tāpat kā pirmajā reizē, piepacelt meiteni un ieliet viņai zāles, veikli atspiedis zobus. Pēc tam viņš izdarīja viņai injekciju un, ar manu palīdzību, mākslīgās elpināšanas kustību.

Bet visas pūles palika neauglīgas. Tad viņš uztina papirosu no papīra, iebēra tur kodīgi smaržojošu pulverīti, aizdedzināja to un pielika pie paša meitenes deguna. Viņa notrīsēja, nošķaudījās, ieklepojās, atvēra acis, bet atkal iekrita bezsamaņā.

Tad I. iešļāca viņas sejā ar ūdeni, bet pie kakla pielika karstu termoforu un atkal aizdedzināja zāli. Viņa atkārtoti notrīsēja, ievaidējās un atvēra acis. I. ar manu palīdzību apsēdināja viņu, un, turpinādams turēt pie viņas sejas degošo zāli, sacīja:

- Elpojiet caur muti un pēc iespējas dziļāk. Es turēju meiteni aiz pleciem un jutu, kā viss viņas ķermenis nodreb pie

katras ieelpas. Ilgi vēl mēs neatgājām no viņas, kamēr viņa pilnībā neatguva apziņu. I.

lika padzirdīt viņu ar siltu pienu, aizliedza sarunāties ne ar vienu un apsedza ar siltu segu. Mātei viņš sacīja, ka ne tikai vētras vairāk nebūs, bet, ka pēc stundas-divām jūra kļūs pavisam mierīga.

Mēs izgājām uz klāja, kur mūs gaidīja vesels cilvēku bars, kura priekšgalā stāvēja nelaimīgais, negantās kņazienes vīrs. Uz kreisā vaiga viņam bija tumši zils asinsizplūdums, labā acs visa aizpampusi un arī tā bija pavisam zila, it kā viņš būtu bijis piekauts.

Viņa paskats bija tik bēdīgs, ka pat smieklīgais kontrasts starp eleganto uzvalku un šķībo, krāsaino fizionomiju neizraisīja smieklus. Bet viņa vienīgā, lūdzošā acs runāja par milzīgu traģēdiju, ko bija pārdzīvojis šis cilvēks.

- Dakter – sacīja viņš trīcošā, vājā balsī. – Esiet žēlsirdīgs. Kuģa ārsts atsakās pie mums ienākt, aizbildinoties ar milzumu ļoti nopietniem slimniekiem. Viņš domā, ka kņaziene pa pusei izliekas, pa pusei ir slima tikai no bailēm. Bet es jums saku, ka viņa patiesi mirst. Es nekad nebiju redzējis viņu tādā stāvoklī. Viņa jau vairs nevar ne kliegt, ne kauties. Viņa ir ļoti, ļoti veca. Esiet žēlsirdīgs – viņš šļupstēja. – Man un vēl daudziem tā būs šausmīga traģēdija, ja es viņu nenogādāšu līdz Konstantinopolei...

225

I. klusēdams skatījās uz šo nelaimīgo cilvēku, bet manā priekšā vienā mirklī pazibēja izpostīta dzīve, pārdota par naudu pretīgajai vecenei. Es nevaru pasacīt, kā būtu rīkojies I. vietā, bet viņš tikai sacīja: „Vediet”.

- Ak, es jums pateicos– nomurmināja kņazienes vīrs, un mēs devāmies aiz viņa uz kajīti Nr. 25.

- Es drīz pie jums atgriezīšos – sacīja I. viņu aplenkušajiem no visām pusēm pasažieriem. – Es apskatīšu visus, kuriem būs nepieciešama mana palīdzība. Nenāciet aiz manis, gaidiet mani šeit.

Šausmīgs skats pavērās mūsu acīm, kad mēs ienācām kajītē. Izmisīgā nekārtībā mēs ieraudzījām kaut ko šausmīgu, sirmu, neelpojošu, guļošu uz lāviņas ar atkarājušos bezzobainu apakšžokli, kas pat neatgādināja saniknoto resno veceni rudajā parūkā, kura skandalējās lazaretes koridorā.

I. piegāja pie gultas, aizskāra līķveidīgās kņazienes roku, pieri un kaklu un pavērsa skatienu uz vīru, kura vienīgā acs izpauda baiļu mokas un I. sprieduma gaidas.

- Jūsu sieva ir dzīva – viņš tam sacīja. – Bet gaidīt, ka viņa būs pilnīgi vesela, jau ir neiespējami. Viņu pa pusei ir pārņēmusi paralīze, un kustēties viņa nespēs. Kas attiecas uz rokām un valodu, par to varēs pateikt kaut ko tikai tad, kad es dabūšu viņu pie apziņas, bet jūs izpildīsiet visas tās procedūras, kuras es viņai nozīmēšu.

- Es esmu gatavs ar visu centību viņu aprūpēt, lai tikai viņa paliek dzīva un nokļūst līdz Konstantinopolei. Tur viņai ir jāsatiekas ar savu dēlu, manu brālēnu, un, lai notiek kas notikdams. Kaut tikai neturētu mani aizdomās, ka es viņu pa ceļam nobeidzu – sacīja vīrs.

Ar šiem vārdiem viņš nodūra galvu un ieraudājās kā bērns. Nevaru pasacīt, kādas jūtas runāja manī spēcīgāk: nicinājums pret veselu

vīrieti, kurš tirgojas ar savu titulu aiz nevēlēšanās strādāt, vai līdzjūtība pret cilvēku, kurš pazaudējis sapratni par neatkarīgas darba dzīves vērtību.

Ja es nebūtu pavadījis pēdējo savas dzīves laiku tādā augsti morālā sabiedrībā, kā Florencietis un I., es droši vien rupji novērstos no manī riebumu izraisošā kņaza, bet tagad manā sirdī nebija vietas nosodījumam, es tikai sajutu vēlreiz savu nespēju viņam palīdzēt.

- Saņemieties, draugs – es izdzirdēju I. balsi. Kņazs pacēla savu ar asarām noplūdušo seju un sacīja stingrā balsī, kādu

es no viņa negaidīju:

226

- Ak, dakter, dakter! Cik daudz šausmas es esmu pārcietis pa šiem trim gadiem. Cik daudz kauna un pazemojuma mokas esmu izcietis par savu neprātīgo kļūdu. Šī dīkdienīgā dzīve mani ir nomocījusi vairāk par jebkuru spīdzināšanu. Izglābiet tikai viņas dzīvi. Es nodošu viņu tās dēla rokās un sākšu strādāt. Jaunajā dzīvē es pacentīšos sev atgriezt godīgu cilvēku cieņu, kuru pazaudēju, kaut arī man nāktos palikt par nabagu.

Un atkal viņš paslēpa savu sakropļoto seju plaukstās. - Saņemieties – vēlreiz sacīja I. – sākt dzīvi no jauna, pelnīt savu maizi

nekad nav par vēlu. Nevajag arī nonākt nabadzībā, mēs palīdzēsim jums atrast darbu, ja jūs to vēlaties. Bet es domāju, ka jums vajag pagaidām palikt pie jūsu sievas. Viņa taču zina jūsu godīgumu un nevienam, izņemot jūs, neuzticas. Bet pat jums viņa nepateica taisnību, cik viņa ir šausmīgi bagāta. Taču tagad, bez kājām, un iespējams, bez rokām, viņa nepiekritīs ne minūti būt bez jums. Tikai jums vienam viņa vien tic. Izpildiet no sākuma jūsu vīra un testamenta izpildītāja lomas pienākumu pie viņas, un pēc tam arī sāciet jaunu dzīvi. Un, ja vēlēsities strādāt, es pateikšu jums, kā un kur mani sameklēt.

I. izņēma šprici injekcijai, ilgi un sarežģīti vāca zāles no vairākām pudelītēm un izdarīja večai četrus dūrienus, abās kājās un abās rokās. Bez tam, viņš lika man atbalstīt viņas pretīgo un šausmīgo galvu un ielēja katrā nāsī pa dažiem pilieniem asi odoša, bezkrāsaina šķidruma.

No sākuma dūrienu un zāļu iedarbība nebija manāma. Bet pēc desmit minūtēm no atvērtās mutes izrāvās slāpēts vaids. Tad I. un es sākām izdarīt viņai mākslīgo elpināšanu.

Mēs mocījāmies ilgi. Sviedri tecēja no manis straumēm. Nelaimīgais kņazs nebija spējīgs vērot šausmīgo atmirušā ķermeņa vingrināšanu; viņš novērsās, apsēdās krēslā un rūgti, bērnišķīgi ieraudājās.

Pēkšņi veča atvēra acis, nopūtās, ieklepojās. I., turpinādams viņas roku kustināšanu, ātri man pateica:

- Pacel galvu augstu un iedod viņai daļu no Ali tabletītes. Es izpildīju viņa pavēli. I. novietoja kņazienes rokas uz siltiem

termoforiem, apsedza viņu ar segu un lika atnest siltu sarkanvīnu. Pēc kāda laika večas acīs pavīdēja apziņa:

- Vai jūs dzirdat mani? – pavaicāja viņai I. Tikai māviens atskanēja par atbildi. Ielējis večai mutē nedaudz silta vīna, I. iedeva viņai vēl daļiņu tabletītes

un sacīja vīram:

227

- Pārstājiet uztraukties. Jūs ne tikai viņu aizvedīsiet līdz K., bet arī pamocīsities ar vēl ne mazums. Viņas kājas kustēties nevarēs. Bet labā roka un valoda, domāju, strādās. Lūk jums zāles. Viņa gulēs stundas trīs. Pēc tam ļoti precīzi, pēc katras pus stundas dodiet šīs zāles pa vienai. Vakarā, pirms miega, es vēl pie jums ienākšu.

Mēs atvadījāmies no kņaza un atgriezāmies pie pirmās klases pasažieriem, kuri mūs ar nepacietību gaidīja.

Laika bija pagājis ne mazums. Viens no pirmajiem, nepacietīgi bungājot ar pirkstiem pret kāpņu margām, mūs gaidīja grieķu zēns. Ieķēries I. rokā, zēns bēra vārdus, kā zirņus, no kuriem es sapratu tikai, ka viņam pašam ir labi, ļoti palīdzēja zāles, bet ka māte un vectēvs jūtas ļoti slikti.

Grieķu kajītē mēs sastapām tēvu ļoti lielās briesmās, bet meitu lielā satraukumā blakus viņa gultai.

No pirmajiem vārdiem, kurus pavadīja asaras, bija skaidrs, ka nāves bailes bija pārņēmušas meitu. I. ar nesatricināmu mieru, žēlsirdību un labsirdību runāja ar jauno sievieti.

- Vai tiešām jums ir tik grūti saprast – viņš tai sacīja – ka jūsu uztraukums, jūsu bailes par tēva nāvi traucē kļūt viņam veselam? Viņš nav slims, viņš ir noguris, ļoti noguris no tām varonīgajām pūlēm, ar kurām viņš jūs aprūpēja visu laiku. Un ar ko jūs atmaksājat viņam tagad? Ar asarām un vaidiem traucējat viņa atpūtai? Saņemiet sevi rokās; jūs visi trīs tagad esat fiziski veseli. Slims ir jūsu gars. Priecāšanās vietā jūs ar skumjām un baiļu nomāktību sagraujat visas tās mīlestības pūles un enerģiju, kuru es cenšos jums paskaidrot kā ceļu uz izveseļošanos. Atstājiet tēvu mierā. Lai viņš guļ, bet jūs izejiet ar dēlu uz klāja, pastaigājieties, padomājiet saspringti par visiem notikumiem jūsu dzīvē pēdējā laikā un pateicieties dzīvei par šo notikumu laimīgo atrisinājumu, kurš jums likās par Gordija mezglu.

Neparasts pārsteigums izpaudās grieķietes sejā. Man likās, I. lasīja viņas dvēselē, kā atvērtā grāmatā. Viņa sarka un bālēja, viņas skatiens bija piekalts pie I. sejas, viņa stāvēja kā statuja.

Nepasakot vairs ne vārda, I. iedeva izdzert vecajam vīram pilienus, pagrieza viņu ar seju pret sienu un izgāja, pamājis man, lai nāku līdzi. Uz sliekšņa es atskatījos – grieķiete joprojām stāvēja nekustīgi.

Mēs apgājām vēl dažas kajītes, iegājām pie Žannas, kur viss bija kārtībā un atgriezāmies pie sevis uz kajīti.

228

Šeit I. lika man izņemt no Florencieša sakvojāža apaļu ādas lādīti, kur atradās marles. Paņēmuši vēl kādu smēri un šķidrumu, mēs nokāpām uz turku kajīti, kur gulēja bāls, acīmredzami smagi cietošs jaunais turks.

- Nesaprātīgi, Ibragim, jūs uzvedaties. Kādēļ slēpt no tēva sāpes kājā? Jūs taču riskējat palikt klibs. Pēc maniem novērojumiem, kā jūs staigājat, jums ir plaisa kaulā, bet var būt, pat lūzums. Tas ir neprāts – tā baidīties sarūgtināt tēvu.

Apskatījis kāju ar milzīgu asinsizplūdumu, I. uzlika ģipša apsēju, pavēlējis Ibragimam nekustēties. Man viņš vēlēja aiziet uz biljarda zāli un sacīt Ibragima tēvam, ka viņa dēls guļ ar kāju lauztu, bet jau saliktu un sabindētu.

Es ar grūtībām atradu vecāko turku. Biljarda zāles izrādījās vairākas, un viņš spēlēja otrās klases zālē, jautri smiedamies un sakaudams savus pretiniekus.

Kad es ienācu, viņš vinnēja jaunu partiju ar dakteri, kurš skaitījās Anglijas čempions un viņa triumfam nebija robežu. Viņa acis mirdzēja, baltie zobi koši spīdēja starp koši sārtām lūpām, un visā viņa figūrā spīdēja bērnišķīga bauda. Likās, visa pasaule viņam bija sakoncentrējusies bumbās un kijā.

Kad viņš ieraudzīja mani, visa viņa jautrība momentā pazuda. - Vai kaut kas atgadījies? – satraukti viņš pavaicāja. - Nekas īpašs – es sacīju, cenzdamies izveidot bezrūpīgu paskatu – I. sūtīja

mani pie jums, tādēļ ka ne viņš ne es nevaram pabūt jūsu dēla tuvumā... Man nesanāca pateikt līdz galam. Viņš nosvieda kiju un pa galvu pa kaklu

metās laukā no zāles, pa vairākiem pakāpieniem uzlekdams pa stāvajām kāpnēm.

Es tik tikko paspēju uzkliegt mani pavadošajam Milzenim: „Aizturi!” Smeldzoša sajūta pārņēma manu sirdi: es atkal nespēju izpildīt man uzlikto uzdevumu.

I., sūtot mani pēc tēva, atgādināja man par neprātīgo viņa mīlestību pret dēlu. Iedeva norādījumu censties sagatavot viņu dēla slimībai un atvest uz kajīti tikai tad, kad viņš spēs mierīgi ienākt pie slimā dēla un neiztraucēs viņu ar kliedzieniem un uztraukumiem. Es ļoti labi visu sapratu, bet iznāca, ka visa mana sapratne bija teorētiska, bet prakse parādīja, cik esmu nespēcīgs ietekmēt cilvēka sirdi un iedot viņam mieru.

Es metos pa kāpnēm uz augšu, bet, lai kā arī nesteigtos, sasniedzu tās galu tikai tad, kad Milzenis, izdzirdējis manu „aizturi”, plati izlicis rokas un kājas, aizšķērsoja ar savu kolosālo augumu turkam ceļu.

229

Skandāls jau bija gatavs izvērsties. Turks, kurš līdzinājās saniknotam vērsim, gatavojās mesties virsū Milzenim. Viņš izskatījās šausmīgs. Bālā seja, atplestās acis, trīcošās lūpas un paceltās savilktās dūres tā viņu pārvērta, ka es gandrīz nepārvērtos par „Ļovušku – ķer vārnu”. Es jau biju gatavs apjukt, bet pēkšņi kaut kāds spēks pagrūda mani, es aizšmaucu garām turka paceltajām rokām un uzlidoju uz pakāpiena virs viņa, pagriezies ar seju pret viņu. Un tajā pašā brīdī smaga kā āmurs, viņa dūre trāpīja pa manu galvu, kura aizsedza Milzeņa saules pinumu, kur tika mērķēts sitiens un kur tas būtu nāvējošs. Kas attiecas uz manu galvu, tad sitiens bija spēcīgs, bet novājināts ar kāda roku, kura aizturēja pēdējā momentā turka dūri. Es nolīgojos, bet noturējos kājās, Milzeņa pieturēts.

Paskatījies uz to, kurš cīnījās ar satrakojušos turku, es savā glābējā atpazinu kapteini.

Kapteinis jau gatavojās iesvilpties un izsaukt komandu, lai sasietu turku, kā spēcīgās I. rokas satvēra abas turka rokas, un nesaprotamā valodā viņš, klusi, bet skaidri un pavēloši pateica turkam tikai divus vārdus.

Kā zibens ķerts, turks nolaida galvu un rokas. Viņa seja nāvīgi nobālēja, un divas milzīgas asaras noripoja pa vaigiem.

I., pagriezies pret kapteini, ar visu viņam raksturīgo apburošo pieklājību un taktu, izteica dziļu atvainošanos par sava drauga turka trako niknuma lēkmi. Viņš paskaidroja viņam, ka to izraisīja uztraukuma lēkme par dēlu, kurš šobrīd ir ļoti slims, un tēvs, pazaudējis galvu, iedomājās, ka viņa dēls ir nomiris un viņu nelaiž pie līķa.

- Es varu saprast, ka nesavaldīts temperaments ar audzināšanu nenorūdītam cilvēkam var novest pie pilnīgas nelīdzsvarotības. Bet nonākt līdz kautiņam ar zīdaini – tā ir tā robeža, kur veselam vīrietim ir jātiek uzskatītam par noziedznieku – atbildēja kapteinis, viss nobālējis, iztaisnojies visā savā garajā augumā, bet ar pilnīgi mierīgu, skanošu balsi.

Te es paskaidroju kapteinim, ka turkam pat prātā nenāca mani sist. Un es izstāstīju visu situāciju, atzīdams sevi par pilnībā vainīgu neprasmē sagatavot tēvu dēla slimībai, ar ko izraisīju visu rupjo incidentu.

- To, mans jaunais draugs, nesauc par incidentu, bet nedaudz savādāk – atbildēja man kapteinis, maigi noglāstīdams ar savu brīnišķīgo roku pār manu nabaga galvu. – Es jūs lūdzu, Ļovuška, dodieties pie jaunā slimnieka un palieciet ar viņu, kamēr mēs atrisinām visu notikušo manā kabinetā.

230

- Es jūs lūdzu, kaptein – es nočukstēju, satvēris viņa roku ar abām savējām– nepievērsiet uzmanību visam notikušajam. Es taču jums pilnīgi skaidri izstāstīju, ka visa atgadījuma cēlonis esmu tikai es viens. Palīdziet izstrēbt visu putru – tagad mēs sākam pievērst publikas uzmanību. Jūs taču izdzērāt ar mani tubrālības, bet tagad uzrunājiet mani uz „jūs”. Vai tiešām jūsu mīlestība pret mani bija līdzīga tiem ziediem, kuri novīst uzreiz pēc skarbāka pieskāriena.

Droši vien mans izskats un balss bija tik žēlīga; kapteinis nedaudz pasmaidīja, lika Milzenim pavadīt mani uz turku kajīti un palikt kopā ar mani, kamēr neatgriežas I.

Vērsies pie turka un I., viņš uzaicināja tiem sekot aiz viņa. Likās, kapteiņa roka aizturēja un samazināja līdz minimumam sitienu pa

manu galvu; bet tomēr es gāju slikti, stipri atbalstījies pret Milzeni, un ar lielām grūtībām iesēdos krēslā. Viss peldēja manu acu priekšā, man kļuva nelabi, un es apzinājos, ka tik tikko atturos no vaida.

Nevaru pateikt, vai ilgi es nosēdēju krēslā un kur es sēdēju. Man izlikās, ka atkal ir sacēlusies vētra, ka mani mētā viļņos, ka es redzu brīnišķīgo, pār mani noliekušos mana burvīgā drauga Florencieša seju...

Es pamodos, jusdamies spēcīgs un vesels, un pirmais, ko es ieraudzīju, bija skumjā sarūgtinātā un bālā vecākā turka seja, kurš sēdēja man blakus.

- Vai kaut kas ir atgadījies? – es viņam pavaicāju, pilnīgi aizmirsis visus iepriekšējos notikumus.

- Lai slavēts Allahs! – viņš iesaucās. – Tad beidzot jūs atguvāt samaņu, un es nejūtos vairs kā slepkava.

- Kā – slepkava? Ko jūs sakāt? Kādēļ es esmu šeit? – es vaicāju, redzēdams sevi kaut kādā jaunā vietā. – Kur ir I.? Kas ir noticis? – es turpināju, cenzdamies piecelties un sākdams uztraukties.

- Allaha dēļ, guliet mierīgi un nerunājiet – sacīja man turks. – No mana nelaimīgā sitiena jums sacēlās karsonis, murgi, vemšana un jūs pārnesa uz šejieni. Šeit pat arī guļ mans dēls, kuram sākās kājas gangrēna. Trīs dienas I. neatgāja no jums abiem. Stundas trīs atpakaļ viņš paziņoja, ka jūs abi esat ārpus briesmām un atstāja mani jūs pievaktēt. Necentieties piecelties. Jūs esat piesiets ar siksnām pie gultas, lai iedotu jums vispilnāko mieru. I. man pavēlēja, ja jūs pamodīsities pirms viņa atgriešanās, atlaist vaļīgāk siksnas, bet neatļaut jums kustēties. Ļovuška, vai jūs man kādreiz piedosiet manu šausmīgo uzvedību? Ne pirmo reizi dzīvē es nonāku līdz pilnīgai kontroles pazaudēšanai pār sevi. Un katru reizi mana trakuma iemesls ir mīlestība. Kad kapteinis gribēja

231

iesēdināt mani karcerī par kautiņu uz kuģa un es centos viņam paskaidrot, ka mīlestība pret dēlu mani padarīja traku, viņš ļoti ironiski pavaicāja man: „Kam ir vajadzīga tāda mīlestība, kura nes visur greizsirdību, skandālu, un grūtības, prieka un dzīves atvieglošanas vietā?” Es visu saprotu. Saprotu tagad arī šāda stāvokļa šausmas, kad dēls, manis dievināts, baidās no manis, slēpj pat savas sāpes – tātad, neredz manī draugu...

- Lieki, tēvs, tu tā domā – atskanēja pēkšņi balss no blakus lāvas. – Es aiz muļķības slēpu no visiem savu ievainojumu, domādams, ka viss ātri pāries. Bet tev, labi zinot, kā tu augstāk par visu cilvēkā vērtē viņa pašsavaldību, es gribēju pasargāt no liekas vilšanās sevi pašu; tādēļ ka es labi zinu, kā tevi izved no prāta jebkurš satraukums par mīļajiem. Tieši mana uzticīgā draudzība pret tevi kā cēlu īpašību cilvēku, blakus manai mīlestībai uz tevi, kā tēvu, lika man slēpt no tevis savu brūci. Es daudz reižu pārliecinājos, kā es neprotu nekādi tev pieiet tā, lai tevi nesadusmotu. Bet es pats – tu zini, tēvs – nekad nezaudēju pašavaldību, nekad nepaceļu balsi. Un neskatoties uz to, neprotu izliet savu mīlestību un draudzību pret tevi tādās ārējās formās, lai tevi nesatrauktu. Tikai viena mana māte prot runāt ar tevi visos dzīves brīžos...

Jaunais turks apklusa, un viņa sejā, kuru es tagad skaidri saskatīju, atstarojās sapņaina izteiksme, viņa acis mirdzēja no asarām. Acīmredzot, mātes tēls, kuru viņš dievināja, aizveda viņa domas tālu, atmiņās par varonīgi dzīvojošas sievietes augsto garu.

Es iedomājos šo sievieti, kura visu dzīvi nodzīvojusi blakus tādai pulvera mucai, kā vecākais turks. Es neviļus salīdzināju savu raksturu ar viņējo un sapratu, skatoties no malas, cik smagi ir nesavaldīgie, slikti audzinātie cilvēki vienkāršā ikdienas dzīvē.

Es kļuvu par „Ļovušku – ķer vārnu”, manas domas aizlidoja nezināmās tālēs. Es iedomājos nevienam nezināmu sievieti, kura prata ikdienas haosā un kaislību vētrās tā izaudzināt dēlu, kā bija audzināts un izturēts jaunais Ibragims. „Kas ir viņa, šī māte? Kāda ir viņas ticība? Nācija?” Pēkšņi es biju pamodināts no saviem sapņiem ar skumju vecākā turka balsi, kura vārdu es joprojām nebiju atradis laiku uzzināt.

- Māte, māte! Ak, ja tu, dēliņ, zinātu, cik daudz pārcietusi ir tava māte savā jaunībā no manas trakojošās greizsirdības! Cik reižu es neesmu viņai draudējis ar nazi! Bet viņā nekad nebija baiļu; viņa tikai aizstāvēja tevi, lai tu neko neredzētu.

232

Durvis pēkšņi un strauji atvērās. Es ieraudzīju ienākušos kapteini un I. Abu sejas bija kā parasti enerģiskas, bet neparasti bālas un skarbas. I. pieliecās pie manis un maigi pajautāja:

- Vai dzirdi tu mani, Ļovuška? Es pasmaidīju viņam, gribēju pacelt roku, lai paspiestu viņējo, ar kuru

viņš pieskārās pie manas galvas, bet siksnas traucēja man kustēties. Man likās, ka es skaļi iesmējos, kad atbildēju viņam: „Dzirdu”. Patiesībā es tik tikko nočukstēju šo vārdu un jutos ļoti nogurdināts.

- Vai redzi, Ļovuška, kurš ar mani ir atnācis? – atkal pavaicāja viņš man. - Redzu, mans tubrālis, kapteinis – es atbildēju – Tikai es nez kāpēc esmu

ļoti noguris. Un pretēji manai gribai mani sāka pievārēt plosošas žāvas, kuras man

nebija spēka pārtraukt. - Es jūs lūdzu pasēdēt pie slimajiem pilnīgā klusumā. Es jums paskaidroju,

cik bīstami ir abiem mazākie uztraukumi – es izdzirdēju I. skarbo balsi.; tik skarbi viņš runāja, kā es vēl ne reizi nebiju dzirdējis. – Bet jūs, draugs, atkal neizrādījāties izturētības augstumos, atkal domājāt par sevi, ne par viņiem.

Te es sāku lūgties, lai mani pagrieztu un iedotu aizmigt uz sāniem. Maigi, glāstoši, kā es nemaz nevarēju gaidīt no kapteiņa, viņš noliecās pie manis un sāka mani pierunāt, kā bērnu pagulēt vēl nedaudz uz muguras, tādēļ ka mēs tūlīt iebrauksim ostā un mūs nedaudz pašūpos. Bet drīz mēs piestāsim pie lieliska mola, būs pilnīgi mierīgs, un mani atsies un apsēdinās.

Viņš pastiepa roku I. virzienā, paņēma no viņa glāzīti ar zālēm un piecēla pie manām lūpām, tik uzmanīgi piecēlis manu galvu, it kā tā varētu sabirt putekļos.

Es izdzēru, gribēju viņam uzsmaidīt, bet mani pārņēma žāvas, bet pēc tam es pēkšņi kaut kur iekritu, droši vien, aizmigu.

Pamodos es mūsu kajītē. man blakus sēdēja Milzenis un, kas mani ļoti pārsteidza, es ieraudzīju jau aizejošu sievietes figūru, pārkāpjošu mūsu kajītes slieksnim. Man izlikās, ka tā bija Žanna. Pēc muļķīgā un labsirdīgā mana aukles-milzeņa ģīmja es sapratu, ka tā bija viņa. Viņa sejā bija tik daudz humora, amizantas laimes, ka kāda skaistule par mani cieš, ka es sāku smieties. Šoreiz tie patiesi bija skaļi smiekli.

- Bet mana drosminieka atgriešanās dzīvē arī izpaužas ar smiekliem – es izdzirdēju skanīgo kapteiņa balsi. – Sveicināts, draudziņ. Tad beidzot tu esi

233

izveseļojies. Pagaidi, pagaidi! Redz kāds tu, brāl’, esi karstgalvis! Guli, kamēr neatnāks I. – viņš turpināja, neļaujot man piecelties.

Bet es, smiedamies, sāku ar viņu lauzties. Kapteinis sāka lūgties mani neālēties, viņa sejā parādījās trauksmes un nemiera izteiksme.

- Tu taču pats saproti, ka pēc tādas smagas slimības ir jābūt ļoti uzmanīgam, mans dārgais. Guli mierīgi, es aizsūtīšu pēc I. un tad varēsi, drošvien celties augšā.

Kapteinis atdeva pavēli Milzim, kurš bija izstiepies kā stīga, uzmeklēt dakteri I. un palūgt viņu nekavējoties uz kajīti.

Pa to laiku kapteinis, atbildot uz maniem jautājumiem, sacīja, ka šodien ir jau piektā manas slimības diena un ka uz vakaru mēs būsim Konstantinopolē.

Es biju izsists no sajēgas. Manas domas nesaistījās vienotā notikumu virknē, es neatcerējos pazibējušās diennaktis, tikai epizodi uz kāpnēm, sitienu, vēl epizodi lazaretē – lūk arī viss, ko bija saglabājusi mana atmiņa.

I. joprojām nenāca, un kapteinis izstāstīja man, ka I. esot ļoti uztraucies par manu redzi un dzirdi, un pat sūtījis telegrammu lordam Benediktam uz Londonu un uz B. kaut kādiem ārstiem, lūdzot viņu padomus un palīdzību, un ka no B. viņš saņēmis ļoti ātri atbildi un salīdzinoši nomierinājies. Bet no Londonas atbilde pienāca tikai vakar, un pēc tās telegrammas viņi esot mani pārnesuši uz šejieni, un I. pārstājis raizēties pavisam par manu atveseļošanos.

Klusi un skaidri man palika ap sirdi. Es sapratu, ka I. sūtīja telegrammas seram Uomi un Florencietim. Un šīs manis nepelnītās rūpes noveda mani svētbijības stāvoklī man veltītās uzmanības priekšā.

Es gribēju pavaicāt kapteinim, vai neteica viņam I., vai ir ziņas par manu brāli. Bet doma par mazo vārdiņu „takts”, kuru sacīja man Florencietis, mani atturēja.

Atskanēja ātri, viegli soļi, kurus es atpazinu, un neviens, nekas nespēja mani vairs noturēt. Es pielecu kā kaķis un metos ap kaklu manam glābējam – I.

- Neprātis, Ļovuška! Nožmiegsi! – kliedza man I., un kopā ar kapteini viņi ielika man atkal gultā.

- Nu, ko jūs, patiesi! Es nevaru vairs gulēt! – es kliedzu. - Bet tava sirds klaudz kā āmurs, tādēļ ka tu to tagad pārslogoji – atbildēja

man I. – Tev ir atļauts tikai sēdēt krēslā uz klāja, bet staigāt nedrīkstēs pat Konstantinopolē dienas divas-trīs. Ja gribi būt man palīgs Žannas un viņas bērnu dzīves iekārtošanas lietā, vajag izturēt raksturu un būt paklausīgam ārstu norādījumiem. Bet viņu norādījumi ir tieši šādi.

234

Viņš zīmīgi paskatījās uz mani un sacīja, ka bez Žannas, abām sinjorām itālietēm un grieķu ģimenes, kuri visi gaida mani ieraudzīt un kuriem visiem būs jāpalīdz dzīves iekārtošanā, vajag vēl tikties ar jauno kņazu un izrādīt viņam vislielāko palīdzību un atbalstu.

- Tu pats saproti, ka viens es nespēšu izpildīt to visu. Lai būtu man par īstu līdzstrādnieku, tev vajag aizmirst par savām personiskajām vēlmēm un domāt tikai par šiem nelaimīgajiem cilvēkiem. Katrs no viņiem ir nelaimīgs savā veidā, bet visi vienādi cieš no savām kaislībām.

Kapteinis rauca pieri. Visbeidzot viņš pavaicāja I.: - Sakiet draugs, pēc kādiem Dieva un cilvēku likumiem jūs liedzat

personisku laimi šā jaunekļa dzīvei? Vai tiešām viņam ir jākrāmējas tikai ar svešām bēdām, tā vietā, lai priecātos un dzīvotu vienkāršu ģimenes cilvēka un zinātnieka dzīvi? Viņam taču ir visas īpašības tam, lai izveidotu lielisku karjeru. Atdodiet viņu man. Viņš būs man par brāli, būs mans mantinieks. Anglija – ir brīnišķīga zeme, kur katrs dzīvo sev, un, neciešot no slimības uzvākt citu sirdēstus savā kabatā, netraucē dzīvot citiem.

- Ļovuška ir pieaudzis un brīvs cilvēks. Viņam ir visas tiesības izvēlēties sev jebkuru ceļu. Ja viņš izrādīs vēlmi sekot jums, nevis man, jūs varat kaut šajā pašā mirklī pārvest viņu uz savu kajīti – atbildēja I.

- Ļovuška, nāc pie manis. Mēs brauksim uz Angliju. Es neesmu precējies. Tu būsi bagāts. Mana māja ir viena no labākajām starp senajām muižnieku mājām. Mana māte un māsa – ir apburošas sievietes; viņas mani dievina un pieņems tevi kā savējo. Tu būsi brīvs karjeras izvēlē. Nebaidies, es neuzspiedīšu tev jūrnieka karjeru, tāpat kā to līgavu, kuru tu nemīlēsi. Nedomā, ka Anglija nespēs būt tev par dzimteni. Tu to iemīlēsi, kad iepazīsi, un viss, ko tu vēlēsies – viss: zinātnes, māksla, ceļojumi, mīlestība – viss tev būs pieejams. Tu būsi laimīgs un brīvs no visiem pienākumiem, kādos tevi audzina šobrīd. Dzīvo cilvēks vienreiz. Un dzīves vērtība ir – personiskā pieredzē, nevis tajā, lai aizmirstu par sevi un domātu par citiem – sacīja kapteinis, lēnām soļodams pa mūsu lielo kajīti.

- Cik daudz es tagad atdotu, ai, cik daudz, lai būtu Londonā šajās dienās – es sacīju. – bet būt tur, mans dārgais draugs, es gribētu tieši tādēļ, lai aizmirstu par sevi un domātu par citiem. Un tādēļ jūs pats redzat, cik neiespējami ir sasaistīt mūsu dzīves, kaut es jūs ļoti mīlu, un jūs man ļoti patīkat. Un patīkat nevis tādēļ, ka es atbildu jums ar pateicību par jūsu brīnišķīgo attieksmi pret mani. Bet tādēļ, ka manā sirdī ir stingri iemājojis jūsu tēls, jūsu dziļais

235

cildenums, drosme un gods. Bet ceļš mans – vienīgais laimīgais man – tas ir dzīves ceļš ar I. Es sastapu dižu cilvēku ne tik sen atpakaļ, kuru iemīlēju un kuram esmu uzticams uz mūžu... Ak, kaut es varētu jūs ar viņu iepazīstināt, cik es būtu laimīgs! Es zinu, ka jūs, iepazinis, novērtētu viņu un visu dzīvi uztvertu tad savādāk. Un tad mēs ar jums ietu pa vienu ceļu, brālīgi un nešķirami. Pateicos jums par jūsu mīlestību, par maigumu un uzmanību. Es zinu, ka jūs piedāvājāt man pēc jūsu sapratnes brīvību, tādēļ ka domājat, ka es esmu augstāko ideju verdzībā un jūgā. Nē, es esmu pilnīgi brīvs; taisnību sacīja I. Es esmu laimīgs tādēļ, ka katra manas bezjēdzīgās līdz šim dzīves minūte ir atdota mana dzimtā brāļa-tēva, brāļa-audzinātāja glābšanai, vienīgās būtnes, kura man ir uz pasaules, kā mana asins un personiskā pieķeršanās. Viņam draud vajāšana un nāve; un es cenšos sajaukt viņa pēdas un ar viņa un manu draugu palīdzību uzvedināt vajātājus uz nepareizām pēdām. Es iešu līdz galam, kaut mana bojāeja būtu tuva un neizbēgama. Un, kamēr es dzīvoju, es centīšos redzēt cilvēku ciešanas un piepildīt ar tām, kā jūs izsakāties, savas kabatas.

Kapteinis, klusēdams, uz mani skumīgi skatījās. Visbeidzot viņš pasniedza man roku un sacīja:

- Nu, tad pievieno vienā no savām kabatām arī manu dzīves rūgtumu. Viss, lai ko es dzīvē arī nevēlētos – viss sabrūk. Bija līgava – piekrāpa. Bija mīļotais brālis – nomira. Bija ģimenes laime – tēvs mūs atstāja. Bija godkāre – duelis izjauca augstu karjeru. Sastapu tevi – brālība neiznāca. Tavām kabatām ir jābūt bezdibenīgām. Cilvēki – ir būtnes egoistiskas. Un, ja tikai ierauga, ka kāds ir gatavs pārlikt viņu sirdēstus uz saviem pleciem, uzsēžas tiem kamiešos un ķeras aiz matiem...

Viņš paklusēja un turpināja klusi un lēnām, vērsdamies pie I.: - Ja man palīdzība var būt noderīga jums, vai jūsu brālim – es esmu jūsu

rīcībā. Man nav tādu pieķeršanos, kas piepildītu pilnībā manu dzīvi. Es esmu dzinies pēc tām visu dzīvi, bet tās aizlaidās no manis, kā ilūzijas. Es esmu pilnīgi brīvs. Es mīlu jūru tādēļ, ka negaidu no tās pastāvību vai uzticību. Jūs esat uzticīgs savai mīlestībai pret brāli un kādu draugu. Jūs esat laimīgāks par mani. Man nav neviena, kam būtu nepieciešama mana uzticība. Mana miesīgā ģimene viegli tiek bez manis galā.

- Jūs ļoti kļūdāties – iekliedzās I. kaut kādā īpašā balsī. – Vai tad jūs neatceraties mazo krievu meitenīti, kura mīlēja jūs līdz pašaizliedzīgumam? Talantīgo vijolnieci, kuru sauca Līza?

Kapteinis apstājās kā zibens ķerts.

236

- Līza!? Līzai bija četrpadsmit gadi. Būtu naivi domāt, ka tas bija nopietni. Tur bija tante, kura vajāja mani ar savu mīlestību. Man bija smieklīga vecā feja, un mani uzjautrināja mazā greizsirde. Bet es nekad neatļāvu sev spēlēt uz viņas jūtām un ieslēdzos pašās ledainākajās pieklājības un galantas uzvedības bruņās. Bet es nestrīdos: būtu apstākļi veiksmīgāki – es varētu aizrauties ar šo būtni.

- Bet šī būtne nešķiras no jūsu portreta un meklē visas iespējas jūs satikt. Ne viņas vainas dēļ, bet lielas ģimenes traģēdijas dēļ viņa tagad nebrauc uz jūsu tvaikoņa tieši šajā kajītē.

- Tas nevar būt, Līzas uzvārds bija savādāks. Bet šī kajīte bija grāfienes R. no Gurzufas norezervēta – sacīja kapteinis.

- Jā, bet jūs satikāt Līzu kūrortā ar viņas tantes uzvārdu. Bet, varat man ticēt, neviens cits kā Līza – ir grāfiene R. Un, ja jūs godīgi atzīstiet, ka varētu mīlēt meiteni, brauciet uz Gurzufu un satiecieties ar Līzu. Tā ir vērtīga dzīvība, kuru ir jāglābj, un kur jums ir dots gadījums, neaizmirstot par sevi, palīdzēt cilvēkam noiet savu dzīves ceļu lielā laimē. Ir cilvēki, kas mīl tikai vienreiz. Līza ir no tiem. Un nekas – ne viņas bagātība, ne viņas talants – nespēs iedot viņai laimi, ja viņas sirdij nebūs atbildes. Neesiet cietsirdīgs vai vieglprātīgs, jūs taču spēlējāties ar meiteni, domādams, ka viņas mīlestība ir pārejoša. Bet patiesībā izrādījās, ka viņas dzīve jau ir salauzta. Un, ja jūs nepasteigsities, viņas veselība var tikt iedragāta.

Manam izbrīnam nebija robežu. Bet es tad domāju, vai mīlu Līzu, un kā viņa pret mani attiecas? Tagad man uzausa atmiņā dažas neuzkrītošas detaļas Līzas uzvedībā un viņas vaicājošais, vērīgais skatiens, ar kuru pavadīja viņa Jaltā I. Acīmredzot, viņa uzticēja I. savas sirds noslēpumu.

Kapteinis ilgi klusēja. Un neviens no mums nepārtrauca klusumu. - Dīvaini, cik viss ir dīvaini – visbeidzot nopūties, viņš sacīja. – Cik

savdabīgi, ka viss mūsu dzīvē notiek tik neparasti, tā pēkšņi! Vēl stundu atpakaļ man likās, ka bez Ļovuškas mana dzīve ir tukša. Viņš ar savu varonību mani piesaistīja. Dažas minūtes atpakaļ, kad viņš no manis atteicās, es pārdzīvoju vilšanās un zaudējuma traģēdiju. Bet tikai tagad es sāku atskārst. Es jums ticēju no paša sākuma, kaut kā īpaši izceļot jūs no visiem ko esmu sastapis, dakter I. Bet šajā mirklī jūsu vārdi burtiski plīvuru noņēma no manām domām, manas sirds, un es sāku paļauties uz savas dzīves piepildījumu. Bet kāds es esmu egoists! Es atritināju savu sapņu lidojošo paklāju, un aizmirsu par to, ko sacīja man Ļovuška. Nē, kamēr es nepalīdzēšu jums jūsu un Ļovuškas lietā, es nesākšu būvēt savu jauno dzīvi.

237

- Katram ir savs ceļš, un noiet kaut soli no cita ceļa – ir neiespējami – sacīja I. – Mēs ar jums un jūsu nākošo sievu Līzu, ja jūs paklausīsiet īstenajai sirdsbalsij, tiksimies vēl ne reizi vien. Un katru reizi jūs varēsiet mums izdarīt draudzīgu un ne mazsvarīgu pakalpojumu. Taču tagad mūsu ceļi ir uz laiku atšķirīgi. Uzticiet dzīvei vest mūs tā, kā tā ved. Un noticiet, ka katrs no mums iet tā, kā viņam labāk, vieglāk, īsāk aiziet pie zināšanu laimes. Mēs jums rakstīsim, ceram, ka arī jūs mums atbildēsiet. Un, ja atļausiet, es vērsīšos pie jums tagad ar ļoti lielu lūgumu. Palīdziet mums iekārtot nelaimīgo kņazu ar viņa sievu kādā nebūt labā privātmājā Konstantinopolē. Ļoti grūti būs viņu nocelt no kuģa, viņu var pārnest tikai uz rokām. Bet jūs ziniet pūļa ziņkārību, un cik tas būs smagi jau tāpat nelaimīgajam vīram paciest cilvēku apsmieklu par savu gruvešiem līdzīgo sievu.

- Nokārtot to ir vieglāk par vieglu – atbildēja kapteinis. – Vienā no kajītēm brauc grieķu ģimene; jūs taču viņus pazīstiet, vētras laikā viņus ārstējāt. Viņiem ir neliela māja plašā dārzā, kurā viņi nedzīvo, bet izīrē. Šobrīd tā māja ir brīva, man stāstīja zēns. Ja tas ir tā, tad es iedošu jums cilvēkus, un viņi naktī nogādās veco sievieti uz nestuvēm uz šo māju. Tur viņai būs labi, bet viņš varēs dzīvot mierīgi, tādēļ ka nekādus citu iedzīvotājus var nelaist ne mājā, ne dārzā. Es to noskaidrošu un atsūtīšu jums pateikt. Tagad man ir jāiet, ir pagājis daudz laika.

Un, paspiedis mums rokas, kapteinis aizgāja. Man negribējās runāt. I. pienāca pie manas gultas, piesēda uz krēsla un

paņēma manu roku, skaitīdams pulsu. Viņš sen jau bija ir pulsu izskaitījis, ir pārliecinājies par to, ka mana sirds

pārstāja vētraini sisties, bet joprojām sēdēja, turot mani aiz rokas. - Manu zēn! – viņš klusu teica. – Mēs tikai sākam mūsu pārbaudījumu ceļu,

bet tev liekas, ka tu ciet jau mūžu. Viss, kas pār tevi uzkritis tik negaidīti, vai tiešām ir nesis un nes tev vienas bēdas, rūpes un ciešanas? Iedomājies, ka tu būtu labklājībā un laimē līdzās savam brālim, ka viss būtu ritējis tev normāli. Vai tad tu būtu sastapis Ali vai Florencieti un seru Uomi? Vai tu būtu uzzinājis, ka ir ne tikai cilvēki mietpilsoņi, kas meklē uz zemes tās labumus sev? Bet ir arī cilvēki, kas iemiesojuši sevī visu garu, kā radošu sirds liesmu, kā mūžīgu miera un mīlestības darbību cilvēku kopējā labuma vārdā! Ieskaties savā sirdī tagad un paskaties, kā ir paplašinājušās viņas robežas, salīdzinot ar pagātni! Ja tu varētu ieskatīties Florencieša sirdī, kādu skaistuma varenību tu gan ieraudzītu! Par kādu gaismu un brīnumu tev liktos katra tava palidojusī diena viņa

238

klātbūtnē! Visa cilvēka laime ir atkarīga no viņa dvēseles spēka, no tā augstuma, kur viņš var uzkāpt un ieskatīties. Ja tevī skan jutekliska kāre pēc miesas un asinīm, tad tavi sapņi lidinās virs fiziskiem slāņiem, brīnišķīgiem un vēlamiem. Bet, ja tava doma aizvilina tevi aiz garīgas mīlestības robežām, tu dzirdi otra cilvēka sirds skaņu, un tava saskaņa ar viņu izveidojas ne pēc fiziskas atlases, bet pēc to vibrāciju spēka, ko sūta tavas radošās sirds varenība. Traucies domās pie Florencieša. Un, ja tu spēsi aptvert viņa domas un gara diženumu, tad viņa mīlestība spēs atbildēt tavai mīlestībai, un tavas domas nepieciešamībām, un tavas sirds radošajam darbam vienkāršā ikdienā. Un jo vienkāršāk, tiešāk tu tieksies savās domās saplūst ar viņa augsto prasmi dzīvot vienkāršā labsirdībā katru dienu, jo tu kļūsi mierīgāks visos dzīves apstākļos, visās briesmās – jo viņam būs vieglāk savienoties ar tevi.

Ne visu es sapratu, par ko man sacīja I. Daudz kas likās man neskaidrs,

daudz kas neiespējams; bet jautāt es ne par ko nevēlējos. I. rīkojumam – gulēt uz klāja – es labprāt pakļāvos, tādēļ, ka man

negribējās nevienu redzēt, bet brāļa grāmatas mani aicināja. Milzenis iekārtoja mani uz klāja lieliski. I. apsēdās man blakus rakstīt vēstules, es apkrāmējos ar grāmatām un... aizmigu tā vietā lai gūtu no tām baudu.

Ceļu līdz Konstantinopolei mēs veicām bez jebkādiem piedzīvojumiem. Tikai atvadīšanās no kapteiņa bija saviļņojoša un aizkustināja mani līdz asarām. Viņš uzdāvināja man savu portretu brīnišķīgā rāmītī, atstāja savu Londonas adresi un sacīja, ka rīt atnāks pie mums uz viesnīcu, lai pabūtu ar mani, kamēr I. būs aizņemts ar darbiem. Mēs karsti apskāvāmies un es sāku kāpt lejā pa trapu kā viens no pēdējiem.

239

16. nodaļa KONSTANTINOPOLĒ

Viens no pārsteidzošajiem iespaidiem bija – vēlais vakars

Konstantinopolē. Neparastā valoda, burzma, fesku pavīdēšana un guturālie izsaucieni, no visām pusēm virsū bāzošies hoteļu pārstāvji, manis neredzētu brīnumainu faķīru troksnis – es apstulbu un, drošvien, būtu nomaldījies, ja manu uzmanību nepiesaistītu cilvēku grupiņa ar Žannu ar bērniem un dakteri, divu itāliešu pavadībā, kuras bija sagaidījuši viņu dižciltīgie radinieki – un visi viņi mūs gaidīja krastā.

Žanna pasteidzās man pretī, maigi lūgdama I. atļaut viņai aprūpēt mani, kamēr esmu slims, un kaut ar šo niecīgo pakalpojumu atdarīt mums par visu mūsu izrādīto uzmanību.

Es sāku smieties, atbildot viņai, ka es esmu pilnīgi vesels un tikai aiz mīlestības un cieņas pret I. pakļaujos viņa norādījumiem, tēlojot no sevis slimnieku.

Te itālietes iepazīstināja mūs ar saviem radiniekiem, un cienīgais sūtnis piedāvāja mani iemitināt viņa klusajā mājā. Bet I. kategoriski atteicās, sakot visiem, ka man troksnis ir pat nepieciešams, ka man tikai nevajag kustēties.

Izsakot nožēlu, ka es nebraukšu ar viņām, itālietes atvadījās no mums, apsolot mūs rīt apciemot mūsu viesnīcā, un aizbrauca.

Mēs gājām kopā ar Žannu un bērniem ar kājām, ļoti lēnām un ļoti neilgi. Bet turki mūs gaidīja pie viesnīcas piebrauktuves, kur bija pasūtījuši mums un Žannai istabas otrajā stāvā.

Tikai, kad mēs uzkāpām savā stāvā, es ievēroju, kā iekritusies un izmainījusies ir Žanna. Uz manu jautājumu, kas viņu apbēdina, viņa nočukstēja:

- Es pārdzīvoju tādas bailes, tādas bailes, kamēr jūs bijāt slims, ka tagad joprojām vēl nespēju atjēgties un bieži veselām stundām raudu un trīcu.

- Nu, redziet, cik postoši iedarbojas bailes – sacīja viņai I. – Es taču vairākas reizes jums sacīju, ka Ļovuška atveseļosies. Tagad viņš ir vesels, bet jūs nāksies vēl ārstēt pirms sagādāt jums darbu.

- Nē, es jums saku, nē. Es varu rītdien sākt strādāt. Kaut tikai es zinātu, ka Ļovuška ir vesels un jautrs – atbildēja Žanna I.

Mēs šķīrāmies pa savām istabām. Es sirsnīgi pateicos Milzenim par viņa rūpēm. I. gribēja dāsni viņu atalgot, bet labsirdīgais zellis nepaņēma nekādu

240

naudu. Viņš paspēja mums pieķerties pa mūsu brauciena laiku un lūdza atļauju mūs apciemot, kamēr tvaikonis būs remontā.

Lai kā es arī negribētu sev sacīt, ka esmu pavisam vesels, bet izģērbos es ar grūtībām, un atkal viss peldēja manu acu priekšā.

Vai ilgi es gulēju, es nezinu, bet pamodos no balsīm blakus istabā. Paskatījies uz pulksteni, es pārliecinājos, ka esmu nogulējis rītu un bija bez dažām desmit. Cenzdamies bez trokšņa saģērbties, es neveikli aizķēru krēslu, un uz atskanējušo troksni I. atvēra savas durvis, vaicājot, vai es neesmu nokritis.

Pārliecinājies par manu pilnīgu labklājību, viņš piedāvāja man iedzert kafiju uz manas istabas balkona kapteiņa kompānijā, kurš jau mani gaida. Bet pēc tam pabrokastot Žannas, jaunā turka un tā paša kapteiņa sabiedrībā, kamēr viņš, I., ar vecāko turku kārtos Žannas darīšanas.

Es sapratu, ka I. nevēlas kapteiņa klātbūtnē runāt par tām mūsu lietām, dēļ kurām, mēs, patiesībā arī šurp atbraucām. Bet, ka viņš devās noskaidrot par brāļa lietām, es nešaubījos.

Paliekot divatā ar kapteini, man vēlreiz bija iespēja pārliecināties par šī cilvēka daudzpusību un izglītotību. Mazums, ka viņš bija redzējis visu zemeslodi, veicot ceļojumu apkārt pasaulei vairākas reizes – viņš zināja katras tautas raksturīgākās dzīves īpatnības un runāja gandrīz visās valodās. Neparastā vērība un tīri jūrnieciska uzmanības koncentrētība, kas izstrādājusies pastāvīgās neuzticamās jūras pārsteigumu gaidās, ir iemācījusi viņu vērot cilvēkus un tos gandrīz nekļūdīgi saprast. Es biju pārsteigts, cik precīzi un smalki viņš raksturoja I., kā uzminēja dažas manas rakstura iezīmes. Par Žannu viņš pateica kaut ko, kas mani pārsteidza. Viņaprāt, Žanna atradās šobrīd uz psihiskas saslimšanas sliekšņa no pārciestā satricinājuma.

- Sieviete – viņš man sacīja – vislielāko bēdu mirkļos reti var palikt viena. Viņa, pati to neapzinoties, tiecas pēc cilvēka, kurš izrādījis uzmanību un maigumu, lai kaut nedaudz apdzēstu plosošās kaisles ugunsgrēku no mīļotā pazaudēšanas. Un vīrietim, godīgam džentlmenim, ir jābūt gan ļoti piesardzīgam, gan ļoti uzmanīgam savos vārdos un rīcībā, lai neizveidotu sev un viņai neveiklu situāciju. Ne reizi vien dzīvē es esmu redzējis, kā sievieti bēdās mierinošais vīrietis nokļūst bezizejas situācijā. Sieviete uzvēlās pār viņu ar visu savu ciešanu smagumu, pieķērās tik spēcīgi, ka nācās vai nu precēties, vai arī bēgt, radot viņai jaunas ciešanas.

241

Šie vārdi nodarīja man sāpes. To pašu vai arī gandrīz to pašu man sacīja I. Es neviļus pieklusu un aizdomājos, cik grūti man ir vēl orientēties cilvēku jūtu biezoknī, cik man viss liekas vienkāršs, bet patiesībā slēpj sevī visur ērkšķus un skabargas.

Saruna pārgāja pie Žannas, kurai vajadzēja brokastot ar mums. Kapteinis izsauca galveno oficiantu, pasūtījis viņam uz manu istabu smalkas franču brokastis trim personām, kas vairāk līdzinājās pusdienām, un liekot izrotāt galdu ar rozēm, bet es palūdzu atgādāt tikai sarkanas un baltas.

Uz pulksten vieniem galds bija uzservēts, es uzrakstīju Žannai zīmīti, ielūdzot viņu pie sevis uz brokastīm. Pēc dažām minūtēm atskanēja klauvējiens pie durvīm, un smalkā Žannas figūriņa baltā kleitā iezīmējās uz tumšā koridora fona.

Es sagaidīju savu viešņu pie paša sliekšņa un, noskūpstījis viņai roku, uzaicināju pie galda. Es vēl nebiju redzējis Žannu tik starojošu, pietvīkušu, un jautru. Viņa uzreiz apkrāva mani ar jautājumiem par manu veselību, un par I., un par to, cik ilgi mēs būsim Konstantinopolē – un es nemaz nezināju, uz kuru no tiem atbildēt.

- Es esmu tik priecīga, tik priecīga, ka pavadīšu ar jums tagad laiku. Man vajag tūkstoš lietu jums izstāstīt un vēl tūkstoti jums pavaicāt. Un man nekādi nav tam iespējas.

- Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu draugu, kuru jūs jau pazīstat kā kapteini, bet nepazīstat kā pārsteidzošu sarunu biedru un apburošu kavalieri – es viņai sacīju, izmantojot pauzi viņas runā.

Žanna tik neatrauti skatījās uz mani, ka nepamanīja kapteini, kurš stāvēja nostāk, pie galda. Kapteinis, smaidot, pienāca pie viņas un pasniedza baltu un sarkanu rozi. Pieliecies pie viņas rokas, viņš sveicināja viņu kā hercogieni un, piedāvājis roku, pieveda pie galda.

Kad mēs apsēdāmies pie galda, es Žannu neatpazinu. Viņas seja bija sausa, skarba; es pat nezināju, ka tā spēj būt tāda.

Es apmulsis paskatījos uz kapteini un sajutu sevi pilnīgā apjukumā. Bet kapteiņa sejā es neizlasīju pilnīgi neko. Tā arī bija jauna priekš manis cilvēka seja, pieklājīga, labas, smalkas uzvedības vīrieša seja, kurš izpilda savus pieklājības pienākumus attiecībā uz dāmu pie galda. Kapteiņa seja smaidīja, viņa dzelten-zeltainās kaķa acis raudzījās labsirdīgi, bet es jutu, ka Žanna ir iekalta viņa smalkās uzvedības bruņās un nevar vairs iziet no tiem rāmjiem, kurus viņš tai uzreiz uzlika.

242

Visas viņas cerības pabūt ar mani vienatnē un sirsnīgi padalīties ar domām par jauno dzīvi izplēnēja dēļ sveša cilvēka klātbūtnes, un vēl tāda cienīga, spēka un varenības oreolā, ar kādu apskauts jebkurš kapteinis.

Vienzilbīgās Žannas atbildes, viņās saboztais paskats un sliktās manieres pārvērstu jebkuras brokastis par bēru mielastu. Bet kapteiņa ieturētība un runas meistarība lika man smieties līdz asarām. Žanna grūti padevās humoram; bet tomēr uz brokastu beigām viņa kļuva jautrāka un vienkāršāka. Kapteinis, mums atvainodamies, izgāja pasūtīt kaut kādu īpašu kafiju, kuru mums vajadzēja iedzert īpašās krūzītēs uz balkona.

Izmantojusi brīdi, Žanna sacīja man, ka vakarā viņai būs tikšanās ar turka draugu, kurš iedos viņai veikalu ar labu dzīvokli uz vienas no galvenajām ielām, lai atvērtu cepuru biznesu. Viņa atkal un atkal runāja, ka to pārņem šausmas no vientulības un bailēm par savu un bērnu likteni.

Es uzspēju tikai pateikt viņai, ka I. nekad neatstās viņu, ka es un viņš – ir viņas draugi uz visiem laikiem, lai kur mēs arī neatrastos. Bet es maz guvu panākumus viņas mierināšanā, baidīdamies pasacīt kādu neveiklu vārdu.

Atgriezies, kapteinis atnesa mums lieliskus apelsīnus, drīz parādījās arī izdaudzinātā kafija. Bet Žanna sēdēja kā ūdeni mutē ieņēmusi un aizgāja, atsacījusies no augļiem. Es pierunāju viņu aiznest bērniem pa apelsīnam, bet kapteiņa piedāvātos viņai ziedus viņa atstāja uz galda. Kapteinis pavadīja viņu līdz durvīm; dziļi paklanīdamies viņai, izlaida viņu pa durvīm un tās aiz viņas aizslēdza.

Atgriezdamies pie manis uz balkona, viņš paņēma abas Žannai dāvātās rozes rokās, iesmaržoja viņu aromātu un, iesmējies, sacīja:

- Reti man dzīvē ir nācies ciest sakāvi dāmu frontē. Bet šodien pat mani ziediņi, ne tikai es, cieta fiasko.

- Es esmu pavisam apjucis – atbildēju es viņam. – Pat mana galva iesāpējās. Es nez kādēļ domāju, ka nabadzīte tagad raud. Un tiešām, man ir ļoti žēl, ka es esmu tik bezspēcīgs viņai palīdzēt.

- Šeit ne tavā bezspēcīgumā ir vaina, bet patiesas izglītības un audzināšanas trūkumā, kura varētu palīdzēt tādā smagā dzīves pārbaudījumu stundā sievietei. Viņai ir jākļūst par sievieti-varoni, bet viņa šobrīd ir tikai sieviete-sieva, māte-mietpilsone. Tas nenozīmē, ka viņa nespēs kādreiz nonākt citā ideju un domu lokā. Bet viņas cīņa par savu personisko laimi, par personisko dzīvi būs šausmīga. Līdz viņa spēs atteikties no mīlestības sev un

243

sāks dzīvot dzīvi bērniem – viņa izies ciešanu elli. Lūk šīm te viņas ciešanām es arī paklanījos tik zemu šodien – domīgi sacīja kapteinis.

- Vai tiešām, mīlot vienreiz, mīlot līdz pašaizliedzībai, un zaudējot savas sirds paradīzi, vajag meklēt to atkal? Man liekas, es vai nu mīlētu simts reizes – un tā, nemīlot pa īstam, nodzīvotu savu dzīvi – vai arī, mīlot vienreiz ar visu būtību, nespētu vairs tuvoties nevienai sievietei – es atbildēju.

- Ne man spriest. Es esmu nodzīvojis jau pusi dzīves, var gadīties, pat lielāko. Un es vēl nepazīstu tādu minūti, kad es gribētu teikt: „Mirkli, apstājies!” Es esmu redzējis tādu neskaitāmu ciešanu daudzumu visapkārt, kad cilvēki ir kaislību apsēsti un nespēj kļūt par savu domu un sirds pavēlniekiem.

Kapteiņa teikto pārtrauca klauvējiens pie durvīm, un uz uzaicinājumu ienākt parādījās staltais kņaza augums.

Izmantojot slimnieka tiesības, es gulēju uz kušetes uz balkona zem nolaistas tumšas karnīzes, bet kapteinis sagaidīja kņazu un apsēdināja man līdzās, viņam priecīgi smaidīdams un spiezdams roku.

Kņazs paskaidroja, ka bijis uz tvaikoņa, meklējis kapteini, lai pateiktos viņam par palīdzību, kuru tas izrādījis slimajai sievai, kā arī par lielisko, pēc viņa norādījuma, noīrēto māju. Nesastapis kapteini, kņazs nāca pie mums ne tikai pateikties par palīdzību, bet arī lūgt apciemot viņa slimo sievu.

Kņazs izskatījās ne visai labi. Apģērbies viņš bija eleganti, bet viņa seja bija dzeltena, acis iekaisušas un viss augums runāja par milzīgu spēku izsīkumu un sabeigtiem nerviem.

Kapteinis, smaidot, sacīja, ka ļoti nožēlo, ka viņš nav dakteris, citādi, drošvien, piespriestu gultas režīmu nevis sievai, bet vīram. Es solīju kņazam, ka I. noteikti viņu apciemos. Bet diez vai tas var notikt šodien, tādēļ ka viņš aizgāja agri no rīta un apsolīja būt atpakaļ uz vakaru, bet arī vakarā viņam ir šodien darīšanas.

Pasēdējis ar mums aptuveni stundu, kņazs lūdza atļauju ienākt rīt no rīta, lai uzzinātu, kādā laikā I. varētu apciemot viņa sievu.

Nepaspējām mēs apmainīties ar iespaidiem par Konstantinopoli, kā atkal atskanēja klauvējiens pie durvīm, un abas sinjoras Galdonjī ar rožu pušķiem ienāca pie mums. Abas staroja priekā. Viņu čalošana bija dzīva un jautra, viņas uzaicināja mani un I. un kapteini apciemot viņas to brīnišķīgajā vēstniecības mājā. Kapteinis sacīja, ka ir nolikts par slimnieku kopēju man, aizstājot Milzeni, un ka I. saka, ka man ātrāk par dienām divām-trim kustēties nav atļauts, bet ka pēc šī termiņa viņš apsola nogādāt mani pie viņām.

244

Itāliešu apmeklējums atstāja smalka toņa, labas sabiedrības aromātu. Bet burvīgās, bezdibenīgās un labsirdīgās jaunās meitenes acis modināja sirdī labākās jūtas, nokļūstot pašā apburošas sievišķības dziļumā.

- Lūk kā pietrūkst nabaga jaukajai Žannai – es sacīju. – Viņa ir labāka par daudziem, daudziem, bet tikai neprot valdīt pār sevi, tāpat kā es. Tieši tāpēc, ka es esmu tik slikti audzināts, ka es gandrīz pastāvīgi esmu no kaut kā satracināts, es labāk par citiem saprotu Žannu.

- Nē, draugs. Nekā kopēja nav tavā un viņas neaudzinātībā. Tu esi tikai nepieredzējis un vēl neproti valīt ne pār savu temperamentu, ne domām. Bet vēlmju, ideju, augstas tiekšanās pasaule, kurā tu dzīvo – viss ieved tevi to laimīgo vienību lokā, kuri sasniedz uz zemes prasmi nest labumu saviem brāļiem. Agri vai vēlu tu sameklēsi savu individuālo, neatkārtojamo un citam neiespējamo ceļu un ienesīsi dzīvē kaut ko jaunu – es esmu pārliecināts – lielu un nozīmīgu kopējā labuma vārdā. Bet, kas attiecas uz Žannu, tad dod Dievs, lai viņas bezgalīgās personiskās ciešanas atbrīvotu viņā kaut vai viņas mātes mīlestību un palīdzētu kļūt par māti-palīgu un aizstāvi saviem bērniem, nevis māti-tirānu. Ir daudz gadījumu, kur izciestās mātes bēdas pārvēršas par tirāniju un despotismu pret bērniem! Pie tam viņa pati ir pārliecināta, ka viņas mīlestība ir – vislielākais varoņdarbs.

Es skatījos uz kapteini ar atplestām acīm. Viņa seja bija brīnišķīga. Tajā gulēja tādas dziļas sakoncentrēšanās nospiedums, kādu es biju redzējis tikai I., Florencieša un Ali sejās.

Mana klusēšana lika viņam pavērsties pret mani. - Ko tu tā skaties uz mani, manu zēn, mans tubrāli? Ko jaunu tu manī

ieraudzīji? – viņš teica, viegli un maigi pieskardamies manam plecam. - Es ne tikai kaut ko jaunu ieraudzīju jūsos, bet es sapratu, ka jums ir

nepieciešams iepazīties ar manu draugu Florencieti. Tas ir pats dižākais cilvēks, kuru es līdz šim esmu redzējis. Pat I. kuru jūs izceļat starp visiem, nevar būt ar viņu salīdzināms. Kaut I. – es atzīstu no visas sirds – priekš manis ir neaizsniedzams cēluma un labsirdības ideāls. Jūs, nezinot manu draugu Florencieti, sacījāt jau divreiz tos vārdus, kurus es biju dzirdējis no viņa. Ak, ja man būtu iespējams tāds laimes mirklis, kad es varētu aizvest jūs pie viņa.

Nemanot mums uz balkona iznāca I. - Nu, liekas, ka jūs negarlaikojaties viens otra sabiedrībā. Bet kādēļ es

neredzu šeit Žannu? Es vienojos ar viņu, ka viņa pagaidīs mani pie tevis, Ļovuška, un es izstāstīšu viņai, kur un kā notiks viņas tikšanās sakarā ar cepuru

245

lietu. Vai tiešām tādi divi eleganti kavalieri neizrādījās uzdevuma augstumos, lai izkliedētu vienai dāmai skumju vētru? – pavaicāja viņš, paspiezdams mums, smaidot, rokas.

- Nē – atbildēja kapteinis. – Dāma lika man pamācīties lēnprātību. Pat mani ziedi tika atstāti. Bet viltīgi pārdomātā ēdienkarte vispār neguva panākumus. Domāju, ka tas biju es, kurš sabojāja dāmai apetīti un labu noskaņojumu. Ja nebūtu jūsu rīkojuma neatstāt Ļovušku, tad, jāatzīst, es būtu aizbēdzis no kaujas lauka.

- Žanna mani ļoti sarūgtināja. Es atkal nepratu būt taktisks, I., un es atkal ienesu viņas dzīvē apjukumu, bet tā gribēju ienest mieru. Droši vien, tikai melnādainām sievietēm var uzsmaidīt perspektīva par priecīgām un vienkāršām attiecībām ar tādu tūļu, kā es – es ironiski sacīju I.

- Kas tās vēl par melnādainām sievietēm? – iesaucās kapteinis. - Tā ir pirmā, un ļoti zīmīgā tikšanās Ļovuškai ar melno sievieti, kad mēs

bijām B. – sacīja I. – Viņš pirmoreiz ieraudzīja elegantu un izglītotu melnādaino sievieti ne uz kartiņas, bet viena mana drauga ģimenē un bija ļoti satricināts – atbildēja viņam I. – Tu esi kaut kā bāls, Ļovuška? Es ļoti gribētu, lai tu uzmanīgi noej dārzā paelpot svaigu gaisu ēnā. Lai cik man nebūtu tevis žēl, bet tev ir jābūt klāt manā sarunā ar Žannu – līdz tā tirgoņa atnākšanai, kurš dod viņai veikalu. Es arī jūs ļoti lūgtu pabūt ar mums šajā stundā, kaptein, tādēļ ka paredzu, ka Žannai būs ļoti smagi pārkārtoties uz jauno vientuļas strādājošas sievietes dzīvi. Par nožēlu, par viņas tēvoci pagaidām es nekā neuzzināju. Ir liecības, ka viņš ir saslimis un aizbraucis pie radiem uz provinci. Bet tālāku pēdu nav.

Kapteinis labprāt piekrita pavadīt mani uz dārzu un atvest mani atpakaļ. I. pavaicāja mums, vai mēs neprotestējam, ja mēs palaistu garām pusdienas un pašā vakarā pavakariņotu. Mēs piekritām un, ejot lejā uz dārzu, sastapāmies ar abiem turkiem. Jaunāko mēs paņēmām līdzi, bet vecākais devās pie I.

Jaunais turks gāja ļoti slikti, balstīdamies uz spieķa, bet lielas sāpes kājā un mugurā nejuta. Viņš mums sastādīja veselu plānu, ko vajag apskatīt Konstantinopolē. Mani pārņēma sajūsma no virknes vēsturiskajām vietām, kuras viņš nosauca pašā pilsētā un tās apkaimē, bet es padomāju, ka ne pusi, visdrīzākais, neuzspēšu apskatīt.

Man ļoti gribējās dzirdēt no I. par brāli un mūsu tālāko likteni, bet... ne pirmo reizi šajās dienās es mācījos pacietību un pašsavaldību.

246

Tuvojās jau vakars, kad kalps I. vārdā atnāca saukt mūs dzert tēju. Tēja bija servēta ne ar mazāku rūpību, kā brokastis, kuras bija pasūtījis kapteinis. Lielajā istabā I. numurā galds mirdzēja sudrabā un ar visiespējamajiem austrumu saldumiem.

Tiklīdz kā mēs ienācām, I. devās pats saukt Žannu, viņš neatgriezās diezgan ilgi, es sāku jau uztraukties un nervozēt, kā beidzot viņi ienāca, turpinādami iesākto sarunu, acīmredzot, ne īpaši priecīgu Žannai.

Viņa tagad bija pieticīgā, zilā kleitā, kura īpaši asi izcēla viņas bālumu. Pamājusi man un kapteinim ar galvu, viņa apsveicinājās ar abiem turkiem un apsēdās I., norādītajā vietā. Pats I. apsēdās viņai blakām, mēs ar kapteini viņiem pretī, turki pa galda malām bet vieta Žannai pa kreisi bija tukša.

Nepaspējām mēs ieņemt savas vietas, kā istabā ienāca, viegli pieklauvējis, gara auguma, pavecāks kungs, pilnīgi sirms, kalsns, skaists, ar diezgan asiem sejas vaibstiem.

I. piecēlās viņam pretī, iepazīstināja viņu ar visiem un norādīja viņam vietu blakām Žannai. Viņš rekomendēja viņu mums kā Borisu Fjodoroviču Stroganovu.

Ieskatoties vērīgāk Stroganovā, es nekādi nenosauktu viņu par krievu. Tipiskā turka seja ar kumpu degunu, lielām melnām acīm un uzacīm, skūtiem vaigiem, tā vairāk līdzinājās aktiera, nevis tirgoņa sejai.

Izraisījās kopēja saruna, kurā Žanna neņēma nekādu dalību. Viņas sejā es pamanīju asaru un pūdera pēdas un nosārtušus vaigus. Es ar visu sirdi jutu nabaga sievietei līdzi un bēdājos, cik grūti ir pārliet enerģiju no vienas sirds otrā. Visi, kas sēdēja pie galda, es biju pārliecināts, sanāca tikai tādēļ, lai palīdzētu viņai. Un tomēr kopējā griba tik maz līdzēja viņas pašavaldībai.

Es tik cieši ieurbos ar skatienu Stroganovā, ka viņš, smiedamies, sacīja man: - Lieku galvu ķīlā, ka jūs, jaunais cilvēk, esat rakstnieks. Visi sāka smieties, bet es ar pārsteigumu pavaicāju: - Kādēļ jūs, pēkšņi, izdarījāt tādu secinājumu? - Tikai tādēļ, ka savā garajā dzīvē es daudz esmu cilvēkus redzējis. Un tikai

vieniem apdāvinātiem rakstniekiem man ir nācies sastapt tādas acis-īlenus, no kurām dvēselē kļūst nemierīgi. Nevaru un negribu sacīt, ka man izrādītā jūsu uzmanība ir nepatīkama. Vēlos tikai jūs pārliecināt, ka es nemaz neesmu noslēpumaina personība un noziegumi, kuri slepus izbēguši no soda, nav man uz sirds. Un tādēļ es jums maz varu būt interesants – viņš sacīja, smaidīdams un sniegdams cigāru etviju.

247

- Ļoti pateicos, es vēl neesmu iemācījies smēķēt – es viņam atbildēju. – Bet kas attiecas uz mana skatiena ciešumu, tad izsaku jums manu atvainošanos par savu neaudzinātību. Es esmu neparasti izklaidīgs, un no bērnības nesu iesauku „Ļovuška – ķer vārnu”. Es ceru, ka jūs man piedosiet un neattieksities bargi pret manu rupjo ziņkārību – es viņam atbildēju, sarūgtināts, ka tik neveikli pievērsu sev ciemiņa uzmanību.

Viņš piecēlās no sava krēsla, man viegli paklanoties, un laipni atbildēja, ka viņa piezīmei nebija izaicinošs raksturs, bet bija neveikls kompliments man un ka tagad mēs esam kviti.

I. pavaicāja viņam, vai sen viņš dzīvo Konstantinopolē. - Ļoti sen. Es šeit piedzimu – sacīja Stroganovs. – Mans tēvs bija

tirdzniecības kuģa kapteinis un bieži iebrauca Konstantinopolē. Vienā no apstāšanās reizēm viņš iepazinās ar puskrievu, pusturku ģimeni un apprecējās ar vienu no meitām. Es esmu ļoti līdzīgs mātei – lūk kādēļ mans uzvārds ir pretrunā manai ārienei. Visi pārējie ģimenes locekļi ir lielas miesas būves blondīni. Tā māja, kur man šobrīd ir brīvs veikals, bija manas dzimšanas vieta. Bet toreiz iela, kurā tā atrodas, vēl nebija viena no galvenajām, kā tagad. Jūs kam gribējāt noīrēt telpas?

- Jūsu kaimiņienei, cepuru lietai – atbildēja I. Redzot, ka kaimiņš pagriežas pret Žannu, I. sacīja viņam, ka Žanna ir

francūziete un runā tikai savā valodā. Stroganovs pārgāja uz franču valodu. Runāja viņš brīvi, nedaudz ar

akcentu, bet pilnīgi pareizi. Man sāka dauzīties sirds. Es tā baidījos, ka Žannas nelaipnā uzvedība liks

Stroganovam pārdomāt vai uzlikt apgrūtinājumus veikala noīrēšanai. Bet Stroganovs, kā neko nemanīdams, ļoti lietišķi un laipni izskaidroja viņai visas veikala un dzīvokļa novietojuma ērtības. Tā, pēc viņa vārdiem, bija neliela privātmāja; apakšā atradās veikals un priekštelpa, bet augšā dzīvoklis ar divām istabām un virtuvi, kas iziet uz pagalmu ar labu dārzu.

Redzēdams, ka Žanna klusē, viņš piedāvāja iebraukt viņai pakaļ no rīta un parādīt viņai telpas. Ja tai būs nepieciešams remonts, tad to uztaisīt ir ātri.

I. ļoti pateicās Borisam Fjodorovičam, paskaidrodams viņam, ka Žanna ir brāļameita tam cilvēkam, par kuru viņš ievāca ziņas no rīta viņa klātbūtnē, un, ka viņai stāv priekšā palikt Konstantinopolē vienai ar diviem bērniem, tādēļ ka mēs visi dodamies tālāk, izņemot turkus.

248

− Neskumstiet, madam – sacīja viņš tai. - Mēs visi dzīvē cīnāmies, un gandrīz visi sākam no ļoti maz, lai nopelnītu sev maizes gabalu. Jums par laimi, jūs esat sastapusi cilvēkus, kuri ir bijuši patiešām cilvēki un rūpējas par jums šobrīd. Tā ir reta laime. Var gadīties, ka jūs ar kaut ko esat nopelnījusi īpašu likteņa labvēlību, tādēļ ka arī es būšu priecīgs jums palīdzēt. Lieta tāda, ka man ir divdesmit-septiņgadīga meita, septiņpadsmit gadu vecumā pazaudējusi līgavaini un negribējusi vairāk precēties. Es ļoti gribētu viņu piesaistīt pie kādas patstāvīgas lietas. Ja jūs varat viņu no sākuma apmācīt savā meistarībā, bet pēc tam paņemt viņu par kompanjoni, tad veikals un visas mājas iekārtojums jums maksās divreiz mazāk.

Žannas seja atausa. Jaukās lūpas sakļāvās smaidā, un viņa pasniedza, bērnišķīgi uzticīgi, večukam abas rokas.

− Es būšu ļoti priecīga par kompanjoni darbos un lietās. Es ļoti labi pārzinu savu lietu, un pēc manām cepurēm dāmas parasti dzenas pakaļ. Bet grāmatvedībā, rēķinos es nekā nesaprotu, mani biedē šī puse. Es būtu laimīgāka, ja jūs noalgotu mani kalpot, bet visa lieta būtu jūsējā – viņa ātri sacīja.

− Tas nemaz, es domāju, neietilpst jūsu draugu plānos – viņai atbildēja Stroganovs. - Kā es sapratu no jūsu drauga sacītā un kā es pats vēlētos savai meitai, jums vajag iespēju neatkarīgi nodzīvot darba dzīvi un izaudzināt bērnus. Tikai esiet drosmīga; rēķinos un finansu lietās mana meita nekā nesaprot. Bet viņa ir labi izglītota, un strādīga. Bet es sākumā vadīšu jūs abas jūsu finansu operācijās. Viss ir viegli cilvēkam, ja viņš nebaidās, neraud, bet sāk savu lietu viegli un droši. Es ne reizi ievēroju, ka uzvarēja lietās ne tie, kam bija daudz naudas, bet tie, kas viegli ķērās klāt savam darbam.

Jautājums bija atrisināts. Uz rītdienu Žannai, I. un Stroganovam vajadzēja satikties vienpadsmitos no rīta pie nākamā Žannas dzīvokļa.

Es lūdzoši paskatījos uz I., neuzdrošinoties lūgt atļauju nākt kopā ar viņiem. Bet viņš, apsteidzot manu lūgumu, sacīja Stroganovam, ka es esmu ļoti slims, ka iet ar kājām vai kratīties karietē ilgi nedrīkstu. Vai nav iespējas veikt daļu no ceļa pa ūdeni? Stroganovs sacīja, ka var aizbraukt laivā līdz vecajam sargtornim, bet tur tikai šķērsot divus kvartālus un iznākt tieši pie mājas. Bet pa ūdeni jābrauc ne mazāk par pusstundu.

− Tā mēs arī izdarīsim – sacīja kapteinis, skatoties uz Žannu – ja visa kompānija mūs ielūdz.

249

Žanna iesmējās un sacīja, ka viņa būs ļoti laimīga, bet vai gribēs pats Ļovuška? Visiem bija jautri, tādēļ, ka mana acīmredzamā vēlme redzēt visu pašam iezīmējās manā sejā.

Stroganovs pabeidza savu tēju un atvadījās no mums, labvēlīgi smaidīdams. Viņu pavadīt pieteicās vecākais turks, kuru arī gaidīja darīšanas mājās.

Pēc viņu aiziešanas I. nodeva Žannai divas biezas naudas pakas, sacījis viņai, ka tās ir domātas bērniem. Un, ja viņa tagad iztērēs daļu no tās veikala iekārtošanai, tad viņai vajadzēs papildināt šo kapitālu, kad veikals sāks nest peļņu, tādēļ ka šo naudu draugi dod viņas bērniem izglītībai.

− Var būt, man vajadzētu tikai pateikties jums un jūsu draugiem, vecākais daktera kungs. Bet es nekādi nevaru saprast, vai tiešām man dzīvē ir tikai bērni? Vai tiešām es pati nekā neesmu vērta, ka visu ceļojuma laiku neviens nav pateicis personiski man labu vārdu, bet visas rūpes ir tikai par bērniem? - sacīja Žanna I. - es esmu ļoti uzticīga maniem bērniem, gribu un arī strādāšu priekš viņiem. Bet vai tiešām viss priekš manis ir beidzies, tādēļ ka es esmu pazaudējusi vīru? Tā es arī uz pasauli paskatīties nedrīkstu? Mani šokē šāda tirāniska nostādne.

Viņas balss kļuva histēriska, un es atcerējos, kā kapteinis sacīja, ka Žanna ir uz psihiskas saslimšanas robežas.

− Kādreiz – atbildēja viņai I., – jūs, iespējams, pati sapratīsiet, cik šausmīgi ir tas, ko jūs tagad sakāt. Jūs esat ļoti slima, ļoti nelaimīga un nespējat novērtēt visu sava noskaņojuma traģēdiju. Visu, ko mēs varējām jūsu labā izdarīt, mēs esam izdarījuši. Bet tas, ko neviens jūsu labā izdarīt nevar – ir ieliet mieru jūsu sirdī. Bet tas ir pirmais nosacījums, pie kura jūsu darbs būs veiksmīgs. Jūs redzat mūsos laimīgus un līdzsvarotus cilvēkus. Un jums liekas, ka mēs esam tieši tādi, kā jūs par mums domājat. Bet patiesībā jūs pat iedomāties nevarat, dārgā Žanna, cik traģēdijas bijušas vai tiek pārdzīvotas šobrīd dažiem no mums. Es jums neko šobrīd nelūdzu; tikai neļaujieties šī brīža bēdām un neuzskatiet, ka, ja Ļovuška un es aizbrauksim, tad jums nav mierinājuma. Jūs atradīsiet mierinājumu veiksmīgā darbā. Bet nedomājiet tagad par mīlestību kā vienīgo iespēju atgūt savu līdzsvaru. Noticiet manai pieredzei, ka dzīve bez darba – ir pati nelaimīgākā dzīve. Bet, kad ir darbs, jebkura dzīve jau lielākajā pusē – ir laimīga dzīve.

250

Žanna neatbildēja ne vārda, bet es sapratu, ka viņas psiholoģijā pirmo vietu ieņēma vīrietis un mīlestība un pēc tam bērni, bet darbs tikai kā nepieciešams pielikums.

Jaunais turks apsolīja Žannai atvest pie viņas aukli-turcieti, večiņu, kas dzīvo viņu mājā ilgus gadus.

Tādā veidā, Žannai, kā no labās fejas maisa, bira laukā viņas dzīves iekārtošanās.

I. pielika punktu mūsu ne īpaši jautrajai tējas dzeršanai, piedāvājot visiem izklīst un motivējot savu piedāvājumu ar manu bālumu. Žanna, atvadoties no manis, sacīja, ka nolems izīrēt māju tikai tādā gadījumā, ja es to viņai ieteikšu. Nebija laika atbildei, bet es paspēju pateikt, ka pats rīkojos pēc I. ieteikumiem, bet viņai vajag divtik cītīgāk ķert katru viņa, un nevis manu vārdu.

Kapteinis ar jauno turku devās uz restorānu, mēs ar I. kategoriski atteicāmies no ēdiena un visbeidzot palikām vieni.

Mēs izgājām uz balkona. Bija jau tumša nakts, kura man likās brīnumaina; tādas pasakainas debesis un neparastas zvaigznes es vēl nebiju redzējis. Izgaismotā, savdabīgā un brīnumainā pilsēta man likās nevis realitāte, bet gan panorāma no pasakas.

− Es šodien vēl maz uzzināju detaļas tām ziņām, par kurām tev jau ziņoju. Mūsu vajātāji ir gājuši bojā jūrā. Bet es saņēmu vēstuli no Ali, kurā viņš lūdz mūs palikt Konstantinopolē līdz tam laikam, kamēr šurp neieradīsies Ananda. Un tad visi kopā mēs dosimies uz Indiju, uz Ali īpašumu. No Florencieša es saņēmu telegrammu, kura vēsta par tava brāļa un Naļ iebraukšanu Londonā. Bet domāju, ka viņi tomēr būs spiesti braukt uz Ņujorku, kur viņus pavadīs pats Florencietis – sacīja I.

− Vai tiešām es braukšu ar jums uz Indiju, bet mans brālis – uz Ameriku, pat netikušies pirms šķiršanās? - es skumīgi pavaicāju.

− Ja tu, Ļovuška, ieraudzītu šobrīd sev blakus brāli, vai tu spētu pēc pirmā tikšanās prieka uzdot visus tos jautājumus, kuri ir izauguši un dzīvo tavā dvēselē un uz kuriem tu gribētu saņemt pilnas, izsmeļošas atbildes? Tu taču esi nodzīvojis daudz laika kopā ar brāli, bet tikai tagad sapratis, ka viņa un tavējā garīgās pasaules griežas apkārt atšķirīgām asīm. Ne jau satikties fiziski ir tā lieta, bet tajā, lai tu viņu saprastu bez jautājumiem un vārdiem, ja tu pats sevī neatradīsi ceļu pie tiem. Lai tu saprastu brāļa grāmatas, tev ir daudz jāmācās. Pie Ali vecākā tu atradīsi lielisku bibliotēku, bet Ali jaunākajā – draugu un

251

palīgu, kā arī līdzstrādnieku. Šajā minūtē tu vari vēl izvēlēties. Ja tu vēlies braukt pie brāļa, Florencietis paņems tevi līdzi, un Ananda aizvedīs tevi pie viņa. Bet, ja tu, zinot jau pēc pieredzes, cik grūti ir dzīvot ar cilvēkiem, kas pārāki par tevi zināšanās, pie kurām tu pats nespēj atrast atslēgu, vēlēsies palikt ar mani un Ali – tu vari kļūt par lielu un spēcīgu palīgu gan Florencietim, gan tavam brālim, kuram ne reizi vien būs vajadzīga tava palīdzība. Tu esi brīvs izvēlēties sev ceļu pats. Bet nez kāpēc man liekas, ka tava intuīcija un tavs talants jau stāsta tev paši par pilnīgu neiespējamību pamest iesākto lietu. Kamēr mēs dzīvojam šeit, un visur pierakstāmies zem tava vārda, tie, kas dzenas pakaļ tavam brālim, noteikti atbrauks šeit, tiklīdz kā viņi dabūs zināt, ka esam šeit. Un, kamēr mēs būsim viņu mērķis, tavs brālis paspēs aizvest Naļ uz Ameriku. Neslēpšu no tevis savu uztraukumu. Trakais turka sitiens, ja arī nenoguldīja tevi uz vietas, tad radīja tev tādu satricinājumu, ka viss tavs organisms ir traumēts. Tev ar priecīgas gribas piepūli vajag visu laiku ievest sevi līdzsvarā. Katru reizi, kad tu sāc dusmoties un satraukties, domā par Florencieti, atceries viņa pilnīgo paškontroli, pateicoties kurai tu ne reizi vien tiki izglābts pa ceļam. Padomā vēl arī par Žannu, kuras uzvedība tev ir skaidra, kā nepareiza. Un jo vairāk un dziļāk tu iedziļināsies savos apstākļos, jo vieglāk tu sapratīsi, kad tu būsi daudz vērtīgāka būtne brālim un Florencietim. Tagad, kad viss tev liekas noslēpumains, vai tad, kad tu iegūsi zināšanas un sapratīsi, ka dabā nav noslēpumi, bet ir tikai tā vai cita zināšanu pakāpe?

Mēs šķīrāmies pa savām istabām, bet aizmigt es nespēju. Es tā sapratu tagad Žannu visās viņas tieksmēs pēc personiskas laimes!

Visa mana laime bija ietverta tagad – satikt brāli un Florencieti. Man likās, ka es nekā nevēlos, tikai viņus. Un ja es nekam citam nebūtu derīgs, es būtu ar mieru būt viņiem par kalpu, tīrīt viņu zābakus un apģērbu, tikai redzēt viņu dārgās sejas, dzirdēt viņu balsis un nedzirdēt paša sirds vaidus no šķiršanās ar viņiem. Es biju gatavs jau rūgti ieraudāties, kā pēkšņi es atcerējos Stroganova vārdus: “Es bieži esmu redzējis, kā uzvarēja tie, kas sāk savu ceļu viegli”.

Man pat karsti palika. Atkal es savilku paralēli starp sevi un Žannu, un atkal ieraudzīju, ka vesela cilvēku grupa man palīdz, tāpat kā viņai, bet es tikpat akli iespītējos savas personīgās laimes alkās, kā viņa.

Es pacentos aizmirst par sevi, tiecos ar visiem domas spēkiem pie Florencieša un pēkšņi atkal pazīstamais siluets nostājās man līdzās, es izdzirdēju dārgo balsi: “ Saņemies. Ne vienmēr tiek dots cilvēkam tik daudz, kā tiek dots tev. Nepazaudē iespēju mācīties; sauciens mācīties cilvēkam atnāk vienreiz

252

dzīvē un neatkārtojas vēlreiz. Proti mīlēt cilvēkus pa īstam. Bet īsta mīlestība nepazīst ne šķiršanos, ne laiku. Glabā mieru un sargā bezbailībā, patiesumā un priecīgumā savu vietu blakus I. Un atceries vienmēr: prieks – ir neuzveicams spēks.”

Manī iemājoja neparasts klusums. Viegli un vienkārši, kā ar iekšējo apgaismību, es sapratu, kā man dzīvot tālāk, un es aizmigu dziļā miegā, pavisam laimīgs.

Pamodos es no rīta, kad mani modināja I., sakot, Milzenis ar kapteini gaida mani lejā, lai brauktu pa jūru uz kopējo tikšanās vietu, un ka es brokastošot laivā.

Es ātri saģērbos un nepaspēju pat uzmest uz pleciem mēteli, kā ieradās Milzenis, paziņojot, ka es “pavisam ne-jūrnieciski, ilgi ģērbjos”. Viņš neļāva man paņemt mēteli, sakot, ka laivā ir plašķis un pleds, bet ka ir silti arī bez tiem.

Viņš norādīja man ceļu caur kaut kādiem pagalmiem, un mēs, kaut arī gājām ļoti lēnām, drīz iznācām pie jūras, kur es veiksmīgi iekāpu laivā.

253

17. nodaļa ŽANNAS UN KŅAZA JAUNĀS DZĪVES SĀKUMS

Jūra bija rāma, tik tikko skalojās viļņi. Konstantinopolei salīdzinoši laiks

bija neparasti vēss, ko kapteinis izskaidroja ar vētras ietekmi. Viņš sacīja, ka daudz mazu un lielu kuģu tika jūras satriekti, bet pazudušās laivas un zvejniekus līdz pat šim laikam saskaitīt nevar.

− Jā, Ļovuška, manas komandas varonīgo pūļu un tavas pašaizliedzīgās drosmes dēļ liels skaits veiksminieku izglābās uz mana tvaikoņa. Un mēs ar tevi šodien varam baudīt šādu brīnišķīgu panorāmu – sacīja kapteinis, norādīdams ar roku uz pasakaino pilsētas skaistumu – bet cik cilvēki līdz šejienei nenokļuva. Ej nu tagad uzmini savu likteni stundu uz priekšu un pasaki kādreiz, ka tu esi laimīgs, domājot par rītdienu. Iznāk, ka man ir taisnība, kad saku, ka mēs dzīvojam vienreiz un vajag dzīvot tikai mirklim un to ķert, šo vērtīgo aizlidojošo laimes mirkli.

− Jā – es atbildēju. – Es arī domāju līdz pašam pēdējam laikam, ka vajag visur tikai ķert savu personisko laimi. Bet, kopš tā laika kad es tuvāk sapratu savus jaunos draugus, es sapratu, ka laime dzīvot – nav personiskā laimē, bet tajā pilnīgajā pašsavaldībā, kad cilvēks pats spēj nest cilvēkiem prieku un mieru. Tāpat kā jūs, I. runā par vērtību un dzīves jēgu tikai vienā, lūk šajā pašā lidojošajā mirklī. Bet viņš ar to saprot spēju redzēt visu pasauli, visus apkārtējos, darbu tiem un ar viņiem, apzinoties sevi kā visa visuma daļiņu. Es vēl maz un slikti viņu saprotu. Bet manī ir ieskanējušās jau jaunas notis; mana sirds ir plaši atvērta mīlestībai. Es it kā burtiski būtu pabeidzis kādu īpašu universitāti, kura man dod saprast katru jaunu dienu kā manu garīgo universitāšu rindu. Es esmu pārstājis domāt par to, kas vispār mani sagaida dzīvē. Bet agrāk dzīvoju tikai no tā, kas būs pēc gadiem desmit.

− Jā, manas universitātes ir daudz sliktākas par tavējām, Ļovuška – atbildēja kapteinis. – Es visu laiku dzīvoju rītdienā vai arī jau vakardienā, tādēļ ka mana esošā diena mani neapmierina un nevaldzina. Šobrīd es pastiprināti domāju par Gurzufu un sapņoju satikt Līzu. Tagadni es kaut kā nespēju godam novērtēt.

Izmantojot mūsu matrožu franču valodas nezināšanu, mēs turpinājām sarunu, pa retam to pārtraucot, lai papriecātos par skaistumiem vai atsevišķām ēkām un piļu un mošeju kupoliem, kuras man nosauca kapteinis, lieliski pārzinādams pilsētu.

254

Mūsu diezgan ilgais ceļojums tuvojās beigām, kad manas domas atgriezās pie Žannas.

− Jūsu dziļā paklanīšanās milzīgajām Žannas ciešanām neiziet man no galvas – es sacīju.

− Nabaga sieviete, meitene–māte! Tik daudz jautājumu viņai nāksies atrisināt par saviem mazajiem. Tāds svarīgs pamats – ir cilvēka audzināšana no pašas bērnības. Bet ko var Žanna izdarīt viņu labā? Viņa taču pati nekā nezina un neprot izlasīt nevienu grāmatiņu par audzināšanu un nekā tajās nesapratīs – domīgi sacīja kapteinis.

− Arī mēs ar jums maz ko sapratīsim tajās grāmatās, kurās tiks runāts par audzināšanu, ja tās sarakstījušais cilvēks stāv uz savas radošās pakāpes daudz augstāk par mums. Viss ir atkarīgs no tām sirds un domas vibrācijām, kurās dzīvo pats cilvēks. Saprast var tikai kaut ko saskanīgu ar sevi pašu. Un tāda visiem kopējā valoda, kas vieno beduīnu un eiropieti, melno un angli, svēto un laupītāju ir. Tā ir mīlestības un skaistuma valoda. Un Žanna var mīlēt savus bērnus, mīlēt nevis ar dzīvniecisko mīlestību, kā savu miesu un asinis, lepojoties vai ciešot no viņu tikumiem vai grēkiem – es aizstāvēju Žannu.

− Bet pagaidām viņa spēj mīlēt viņus tikai kā savu pienākumu, kā savu dzīves skolu. Bet līdz viņas apziņa pieņems visu dzīvi, kā viņas apstākļus, neizbēgamos, vienīgos, kas doti visā pasaulē viņai vienai, un nevis kādam citam, paies daudz laika. Un tikai tad vairs nebūs vietas ne protestam, ne asarām, bet priekpilnam darbam un dzīves svētīšanai – atbildēja man kapteinis.

− Cik ļoti jums ir nepieciešams satikties ar Florencieti – es nomurmināju. - Vai arī, vismaz, parunāt ļoti nopietni ar I. Es nekā nezinu, bet – piedodiet, piedodiet man, zēnam jūsu priekšā, jūsu tikumu un pieredzes priekšā – bet man liekas, ka jums galvā un sirdī ir tāda pati putra, kā man.

Kapteinis jautri iesmējās. − Bravo, bravissimo, Ļovuška! Ja tev ir putra, tad man formas smēre, pat

ķīselis. Es pats visu laiku meklēju iespēju parunāt ar tavu noslēpumaino I., tik man visu laiku nesanāk. Lūk, arī esam klāt – viņš piemetināja, atdodams matrožiem pavēli turēties pie krasta un piestāt mola galā.

Mēs izkāpām no laivas Milzeņa pavadībā, un sākām kāpt augšā uz pilsētu. Drīz mēs bijām jau uz īstās ielas un tālumā ieraudzījām, kā visa mūsu draugu kompānija iegāja mājā.

255

Mēs viņus panācām priekštelpā. Visiem par pārsteigumu, dzīvoklis izrādījās labi mēbelēts. No priekštelpas, gaišas ar lielu logu, iekārtotas kā uzņemamās telpas, durvis veda uz lielu istabu, kā viesistabu turku stilā.

Stroganovs sniedza paskaidrojumus Žannai, kā viņš domā iekārtot stikla leti un stiklotus skapjus gatavām cepurēm, spalvām, ziediem un lentām, lai pircējas varētu apskatīt Žannas aristokrātisko talantu un gaumi un uzreiz izvēlēties lietas, kas viņām patīk.

Aiz lielās istabas atradās vēl telpa darbnīcai, kur stāvēja divi gari galdi un no kurienes durvis veda pa rezerves izeju iekšpagalmā.

Žannas bērni manī uzreiz ieķērās, bet I. aizliedza man viņus celt augšā. Tie sapūtās un nomierinājās tikai tad, kad Milzenis uzsēdināja viņus abus uz saviem gigantiskajiem pleciem un iznesa mājas pagalmā un dārzā, kur atradās neliela strūklaka un stāvēja dažas austrumnieciskas vāzes ar gariem, šauriem kakliem.

Apskatījuši apakšējās telpas, mēs atkal izgājām priekšnamā un pa vītām dzelzs kāpnēm uzkāpām otrajā stāvā.

Šeit bija trīs nelielas istabas – viena no tām bija ierīkota kā virtuve; citā atradās divas jaunas bērnu gultiņas un dīvāns; trešajā bija lielisks spogulis gaišā rāmī, plats turku dīvāns un daži krēsli.

Žannai sāka plūst asaras pa vaigiem. Viņa atkal pasniedza abas rokas Stroganovam un klusi sacīja:

− Jūs vakar iedevāt man milzīgu mācību, sakot, ka uzvar tas, kurš sāk savu lietu viegli. Bet šodien jūs parādījāt man ar rīcību, cik jūs esat labs, cik vienkārši jūs izdarījāt visu, lai palīdzētu man viegli uzsākt manu darbu. Es nekad neaizmirsīšu jūsu labsirdību un pacentīšos jums atlīdzināt ar visu, ko vien spēšu. Jūs uz visiem laikiem esat padarījis mani par jums uzticīgu kalponi ar šīm lieliskajām bērnu gultiņām, par kādām es pat sapņot neuzdrīkstējos.

− Tie ir sīkumi, madam, es sen gribēju iekārtot šo mājiņu, tādēļ ka, kā jau jums teicu, es esmu šeit piedzimis un vērtēju šo māju par atmiņām un dzīves mācībām, kuras šeit saņēmu. Es esmu ļoti priecīgs par labu iespēju iekārtot to strādājošai sievietei un viņas bērniem. Bet, lūk, arī mana meita – turpināja Stroganovs, izejot pretī pa kāpnēm uzkāpjošai sievietes figūrai.

Mūsu priekšā stāvēja melnā zīda apmetnī ietinusies, ar melnu pārsegu pār seju, gara sievietes figūra.

− Nu, lūk – šī ir mana meita Anna – viņš sacīja, vērsdamies pie Žannas. – Jūs – esat Žanna, viņa – Anna, būtu labi, ja jūs iedraudzētos un “svētība”

256

valdītu jūsu darbnīcā – viņš turpināja, smiedamies. - Anna, taču, grieķiski nozīmē – svētība. Viņai ir ļoti miermīlīgs un labsirdīgs raksturs, manai mīļajai svētībai.

Anna atsvieda no sejas savu melno plīvuru, un... mēs ar kapteini tā arī pamirām no pārsteiguma un sajūsmas.

Bālā, ovālā seja, ar milzīgām melnām acīm, melnās bizes, kas gūlās uz pleciem un krita zemāk par vidukli, brīnišķīgā, smaidošā mute un baltie, kā porcelāns, zobi. Sniegdama Žannai garo, balto roku, Anna sacīja zemā, patīkamā un maigā balsī:

− Mans tēvs ļoti vēlas, lai es iemācītos strādāt ne tikai ar galvu, bet arī ar rokām. Es vairākus gadus pretojos viņa gribai. Bet šoreiz, uzzinot, ka mana skolotāja būs sieviete ar bērniem, pārcietusi šausmīgas bēdas, es priecīgi un viegli piekritu, pat pati nezinu kāpēc. Nevaru sacīt, ka mani valdzinātu cepures un dāmas – turpināja Anna smiedamās – bet kaut kas man intuitīvi saka, ka es šeit būšu noderīga.

Viņas franču valoda bija tīra un pareiza. Viņa nosvieda ciešo apmetni un palika vienkāršā, bet elegantā, baltā zīda kleitā un melnās lakādas kurpītēs, neparasti mazās tādam garam augumam.

Nezinu, vai ar garajām bizēm, vai mazajām kurpītēm vai arī kaut kādu manieru eleganci, vai auguma slaidumu, bet ar kaut ko Anna man atgādināja Naļ. Es nenoturējos un nočukstēju: “Naļ, Naļ”.

− Kas ir? Ko tu saki? - klusu pavaicāja man kapteinis. I. paņēma mani aiz rokas un arī pavaicāja: − Ļovuška, ko tu čuksti? Tā nav Naļ, bet Anna. Atjēdzies un nenokļūsti

kaunā, kad mūs ar viņu iepazīstinās. Roku nebučo un gaidi, kamēr viņa pati pasniegs tev roku. Citādi, visdrīzākais, tu vēl sāksi trīcēt, kā no tikšanās ar Havu – viņš man pasmaidīja.

− Šeherizāde! Visa mana dzīve tagad ir pasaka! Bet sievietes – fejas – sacīja kapteinis – bet kurš gan bija tas, kuru mīlēja šī Atēna-Pallada, ja viņa līdz šim ir uzticīga tā piemiņai? Var pus dzīves atdot, lai tiktu vienu nakti šādas sievietes mīlēts!

Tēvs iepazīstināja visus ar Annu, viņa vērīgi skatījās katram acīs, nedaudz uzsmaidīdama un pasniegdama roku, bet patiesu viņas uzmanību piesaistīja bērni, kuri jāja uz Milzeņa. Anna piegāja pie bērniem, sniegdama viņiem rokas. Maziņie skatījās uz viņu platām acīm; meitene pataustīja viņas bizes un pavaicāja:

257

− Kādēļ tu, tante, esi tāda melna? Vai tevi ir nokrāsojuši ar sodrējiem? − Nē – iesmējās Anna. - Mani mans tēvs apveltīja ar tādu melnu matu

krāsu. Bet drīz es būšu sirma, un tu pārstāsi baidīties no manām bizēm. Beidzot rinda nonāca arī līdz mums. Pirmais tika iepazīstināts kapteinis, kurš zemu paklanījās un paspieda

viņam pasniegto roku, skatīdamies tieši Annai sejā, kuras acis šoreiz bija nodurtas; viņas vaigos ieplūda viegls sārtums, un man likās, ka tajā pazibēja vilšanās izteiksme.

Uz I. Anna paskatījās vērīgi, un viņas melnās acis uzliesmoja, kā lāpas. − Jūs, protams, esat tas Anandas draugs par kuru viņš man rakstīja pēdējā

vēstulē. Es esmu ļoti priecīga jūs satikt. Ceru, ka līdz Anandas atbraukšanai jūs neatteiksiet godu mūsu namam un apciemosiet mūs.

− Es būšu ļoti priecīgs jūs apciemot, ja jūsu tēvam pret to nav nekādu iebilstamu – atbildēja I.

− Jūs domājat, ka manai turciskajai ārienei ir kas kopīgs ar austrumnieku audzināšanu? Ticiet man, nē. Vairāk brīvību mīlošu un atsaucīgu tēvu neatrast visā pasaulē. Viņš ir mans, un arī manu māsu un brāļu pirmais draugs un palīgs. Katra no mums ir pilnīgi brīva savu paziņu izvēlē. Vienīgais, ko necieš mans tēvs – tā ir dzīve bez darba. Es viena no visas ģimenes vēl nepelnu naudu. Bet tagad arī es saprotu, ka man ir nepieciešams kontaktēties un tuvināties cilvēkiem, nesot iespējamo palīdzību pelēkā ikdienā – sacīja Anna, izmantojot to, ka Žanna un viņas tēvs turpināja guļamistabas apskati.

− Atļaujiet man jūs iepazīstināt ar manu brālēnu, Ļovušku T. – sacīja I. – Viņš, tāpat kā es, ir Anandas un Florencieša draugs, par kuru domā dienu un nakti – piemetināja I. pabīdīdams mani nedaudz uz priekšu. – Var būt, jūs atļausiet mums kopā jūs apciemot; mēs ar viņu gandrīz nešķiramies, tādēļ ka Ļovuška ir nedaudz nevesels šobrīd.

− Es būšu ļoti priecīga jūs abus redzēt pie sevis – laipni atbildēja Anna, sniegdama man roku, kuru es viegli paspiedu.

− Nu, iekritāt, jaunais cilvēk – izdzirdēju es aiz muguras Stroganova balsi. - Anna, drošvien, sajuta jūsos rakstnieku. Viņa taču pati ir neslikta rakstniece. Raksta lieliskas pasakas bērniem, bet nepiekrīt tās izdot. Bet viņas darbi tik un tā ir ļoti populāri Konstantinopolē. Varu derēt, ka viņa jūs jau ir nobūrusi. Tikai jūs viņai neticiet, viņa ir it kā bez sirds.

258

− Tēvs, tu tā samulsināji jauno rakstnieku – ja viņš patiešām ir rakstnieks – ka viņš tev noteikti atriebsies, aprakstīdams tevi vismaz kā Konstantinopoles apskates objektu – sacīja Anna, skaļi, bet ļoti melodiski iesmiedamās.

Pie viņas pienāca Žanna, abas sievietes piegāja pie loga, un par ko viņas runāja, es nezinu. Anna stāvēja pret mums ar profilu, un visas četras vīriešu sejas skatījās uz viņu.

Es atminējos smaržīgo vakaru Ali pilsētas mājas dārzā, atminējos tumšās, bet ne melnās Naļ bizes, viņas zaļās acis un trīs citas vīriešu sejas, kuras skatījās uz viņu neatraujami un ar pilnīgi atšķirīgām izteiksmēm.

Tāpat arī šoreiz – kapteinis saspringti skatījās uz Annu un redzēja viņā tikai harmonisko formu fizisko pievilcību. Man pazīstamā nežēlīga plēsoņas izteiksme mirdzēja viņa dzeltenajās acīs, viss augums bija stingri iztaisnots, viņš atgādināja tīģeri, kurš vēro laupījumu.

I. sejā bija maiguma un labsirdības izteiksme, viņš burtiski svētīja Annu, un man pazibēja apziņā: “svētība” .

Tēvs lūkojās domīgi un skumji uz savu meitu, it kā viņš ciestu no kaut kādas apslēptas savas meitas sāpes, kurai nevarēja palīdzēt un kura plosīja viņa sirdi.

Bet es viss liesmoju. Manā galvā zibēja domas, mutuļoja, un kā viļņi triecās viena pret otru. Es domās redzēju Anandu blakus augstajai Annas figūrai un domāju, ka neviens cits arī nevarētu būt viņas izredzēts, ja viņa labi pazina tādu pievilcīgu skaistuli ar acīm-zvaigznēm.

Es pilnīgi aizmirsu par visu; es redzēju tikai Anandu, atcerējos viņa neparasto balsi, un pēkšņi man tā ieskanējās ausī, šī balss:

“Ne visa mīlestība sasaista cilvēku miesu. Bet slikta ir tā mīlestība, kas sasaista verdziski viņu garu. Tā būs patiesa mīlestība, kur visas spējas un talanti atveras radošai darbībai, kur atbrīvojas cilvēka gars”.

Dzirdes ilūzija bija tik spēcīga, ka es neviļus metos uz priekšu, lai ieraudzītu Anandu pa logu. Bet dzelžainā I. roka mani stingri turēja.

Kapteinis pavērsās uz manis izraisīto troksni. − Jums ir slikti, Ļovuška! Cik jūs esat bāls! Šeit ir smacīgi, iesim mājās –

sacīja viņš, ņemdams mani aiz rokas no otras puses un maigi cenzdamies mani aizvest.

Žanna, izdzirdējusi pēdējos kapteiņa vārdus, ātri pienāca pie manis sakot: − Neaizejiet, Ļovuška. Bet, ieraudzījusi manu bālumu, pašūpoja galvu un klusu piemetināja:

259

− Lūk kāda es egoiste! Tikai par sevi domāju. Jums ir nepieciešams braukt mājās. Jūs ļoti ciešat?

Es nespēju pateikt ne vārdu, kaut kāds drebulis sažņaudza man kaklu. I. atbildēja Žannai, ka tagad kapteinis aizvedīs mani mājās, bet vakarā es varēšu pavakariņot kopā ar viņu, ja viņa atbrīvosies uz septiņiem – mēs gaidīsim viņu manā istabā. Bet viņš pats – ja viņa atļaus – ņems dalību viņas lietās attiecībā uz dzīvokļa iekārtošanu.

Šajā brīdī iejaucās visu laiku klusējošie turki, vecais Stroganovs un Anna, kategoriski protestēdami pret I. iejaukšanos šajā lietā, sakot, ka visu iekārtos bez viņa.

Mēs atvadījāmies no visas kompānijas, un Milzeņa pavadībā, kurš atdeva Žannai bērnus, iznācām trijatā uz ielas.

I. gribēja pavadīt mani līdz laivai, bet kapteinis piedāvāja viņam pasēdēt ar mani uz soliņa, kamēr viņš ar Milzeni izdarīs vienu mazu darbiņu ļoti netālu no mājas.

Es biju priecīgs pasēdēt ēnā, biju priecīgs pabūt ar I. Es viņam palūdzu iedot man Ali nostiprinošo tabletīti, bet viņš man atbildēja, ka nekādas tabletes man šobrīd nepalīdzēs.

− Ir cilvēki, Ļovuška, kuri dzird un redz to, ko nevar ne dzirdēt ne redzēt simti un tūkstoši cilvēku. Viņi ir apdāvināti ar īpašu iekšējās dzirdes un redzes spēku, kas notiek citā svārstību un vibrāciju frekvencē, kā tā, pa kuru tiek uztverti iespaidi un sajūtas cilvēku vairumam. Tev ir šī dotība – dzirdēt un redzēt pa attālumu – bet uztver tu to par savas izklaidības halucināciju. Ja sitiens pa pieri nenotiktu tik ļoti nelaikā, tavas spējas attīstītos normāli. Taču tagad viss tavs organisms, visas tavas muguras smadzenes ir satricinātas tik neparasti spēcīgi, ka tā uguns, kas mīt katrā cilvēkā nepamodināta – kā viņa apslēptais spēks – ir izrāvusies un sagrāvusi visus aizsprostus, kas atradās tās ceļā, pastiprinot visus tavus garīgos spēkus. Kad tu atgūsies no satricinājuma, es paskaidrošu tev visu to, par ko runāju tagad virspusēji. Es gribu tikai, lai tu saprastu, ka tu neesi slims, nejūc prātā, bet vienkārši tevī ir priekšlaicīgi atvērti uztverei spēki, augstāki, vairāk un daudz nozīmīgāki pēc svārstību frekvences, kā tie, pie kuriem tu esi pieradis līdz šim. Saglabā mieru. Vairāk guli un ar visiem spēkiem centies nesatraukties. Nevienam ne vārda par to, par ko mēs tikko runājām – piemetināja viņš, redzot tuvojošos pie mums kapteini un Milzeni.

260

Skats, kurš mums pavērās, bija diezgan neparasts un pa gabalu es nekādi nespēju saprast, kas tas tāds mums tuvojās. Bet I. sāka uzreiz smieties un sacīja man:

− Nu, apsveicu Ļovuška. Tagad tu brauksi uz Konstantinopoli harēma skaistules lomā.

Tagad arī es varēju saskatīt lielu palankīnu ar nolaistiem aizkariem, kuru nesa divi milzīgi turki. Es tā sašutu, tā sāku klapēt ar kājām, ka I., pirms mirkļa jautri smējies, satvēra mani abām rokām, apsēdināja un ļoti nopietni sacīja:

− Es tikko kā tev lūdzu nesatraukties un brīdināju tevi par visu tava šobrīdējā stāvokļa nopietnību. Vai tiešām tev tik maz nozīmē mani vārdi un visas tālākās dzīves brīnišķīgu zināšanu iespējas? Un vai tiešām tev nav humora izjūtas?

− Es saprotu gan humoru gan ļoti vērtēju katru izdevību virzīties uz priekšu savās zināšanās. Bet es nebūt nevēlos kļūt par apsmieklu, kaut vai tikai to matrožu acīs, kuri mūs vedīs – es sirdīgi atbildēju.

− Pirmām kārtām savaldi sevi. Apzinies milzīgo prieku būt par sevis paša saimnieku. Un novērtē kapteiņa rūpes. Esi delikāts un vispirms izaudzini sevi tā, lai atrastu džentlmeņa cienīgu ārējo formu, savu, kaut arī ļoti nepatīkamu jutu izpausmei.

Grupa tuvojās. Kapteinis no tās atdalījās un pienāca pie mums, priecīgi vicinādams ar cepuri.

− Kā redzat, es izgudroju pārvietošanās veidu bez kratīšanās. Šīs ir viena mana bezkājaina drauga nestuves, kurš dod priekšroku šim pārvietošanās veidam pār citiem. Bet mans Dievs! Jums ir sliktāk, Ļovuška? Jūs bijāt bāls, tagad jūs esat viss sarkanos plankumos – satraukti sacīja kapteinis.

Es pievārēju savu niknas sadusmošanās lēkmi un gribēju ar “vēsu pieklājību” pateikties kapteinim, kad iejaucās I., ļoti maigi vērsdamies pie kapteiņa:

− Nē, kaptein, Ļovuškai nav sliktāk. Tā joprojām ir reakcija no sitiena. Bet viņš lieliski aizies ar jums līdz laivai ar kājām, un tas viņam pat būs lietderīgi tagad. Bet jūsu nestuves, ja jūs tam piekristu, būtu, visdrīzākais, ļoti noderīgas Žannas bērniem, lai nosūtītu viņus mājās ar Milzeni. Žannai nāksies braukāt pa mājas darīšanām, un bērni sasaista viņai rokas un kājas. Ja jūs atļautu izmantot jūsu sadabūto ekipāžu pēc maniem ieskatiem, es tūlīt pat dotos pēc bērniem.

261

− Ja jūs atrodat par iespējamu Ļovuškai iet kājām, tad es būšu ļoti priecīgs atvēlēt nestuves jūsu rīcībā – jautri atbildēja kapteinis, kurš nemaz nenojauta, kādu vētru es pārcietu dēļ viņa rūpēm.

I. paspieda man roku, palūdza kapteini apguldīt mani mājās uz dīvāna un sacīja, ka iebrauks pēc manis sešos un mēs kopā dosimies pie kņaza, ja līdz tam laikam es mierīgi nogulēšu.

Mēs šķīrāmies no I. un devāmies ceļā. Es biju laimīgs, ka atbrīvojos no idiotiskā palankīna, bet iekšā man joprojām turpināja mutuļot neapmierinātība gan pašam uz sevi, gan uz kapteini.

− Es nesaprotu, kas par vīriešiem dzīvo Konstantinopolē – sacīja kapteinis, it kā spriezdams pats pie sevis. – Ja tāda sieviete, kā Anna paliek brīva, tad šejienes vīriešiem neplūst vēnās asinis, bet ūdens! Pie mums Anglijā viņa būtu divreiz vai trīsreiz precējusies un viņas dēļ būtu uzrīkoti desmit dueļi. Tas taču ir pasakains skaistums!

− Es maz saprotu no sieviešu skaistuma – es atbildēju. - Bet domāju, ka Anna patiešām ir reta skaistule. Bet kas attiecas uz vīriešiem, kuri viņu nav iekarojuši, tad, domāju, iekaro tās, kuras vēlas tikt iekarotas. Bet pinās un kaujās ap tām sievietēm, kuras izvēlas, kuram sevi piedāvāt izdevīgāk un ērtāk. Bet tās, kuras, kā Anna, meklē patiesu mīlestību, vienmēr iet pa ļoti pieticīgu ceļu, ja tām nepiemīt talants un godkāre.

Kapteinis pat apstājās, tik ļoti viņš bija pārsteigts par maniem vārdiem. − Nu tu gan, Ļovuška! Nu, lodi atlēji – noplātīdams ar rokām, viņš sacīja. -

Cik tev ir gadu? Divdesmit vai piecdesmit? Kur gan tu paspēji izdarīt šādus novērojumus?

− Patiesi nezinu, kas jūs tā pārsteidz? Man liekas, ka tas, ko es pateicu, ir pats parastākais un vienkāršākais. Pie mums Krievijā ir daudz skaistu sieviešu, kurās nav koķetērijas. Bet aplido taču ne jau pašas skaistākās, bet pašas koķetākās. Šo ābeces patiesību man vienmēr ir sacījis brālis, kad tas iederējās situācijā.

Klusējot, iedziļinājušies katrs savās domās, mēs nogājām visu atlikušo ceļu.

Nokļuvuši līdz mūsu hotelim, mēs sajutām, ka esam izsalkuši un pasūtījām sev vieglas brokastis, kuras es ēdu, gulēdams uz kušetes. Aizpīpējis cigāru pēc brokastīm, kapteinis atkal atgriezās pie Annas.

− Cik dīvaini – viņš sacīja. – Es patiesi atdotu daudz, lai uz kādu laiku mīlētu tādu dievieti kā Anna. Bet tieši uz laiku, nebūt neiedomājoties par

262

iespējamu kļūt par viņas vīru vai pastāvīgu bruņinieku. Viņā ir kaut kas, kas traucētu man pieiet viņai ļoti tuvu.

− Anna man liekas ļoti augsta savā garīgajā kultūrā. Ja jūs vēl kādu laiku nebrauksiet prom no Konstantinopoles, tad ieraudzīsiet vienu no I. draugiem, kurš tāpat arī ir tuvs draugs Annai. Ja viņa mīl viņu – pat bez atbildes mīlestības – tad neviens nevar nostāties viņam līdzās, lai piesaistītu viņas uzmanību. Viena pati šī cilvēka balss – ar acīm, mirdzošām kā zvaigznes – pat sarunājoties valdzina; bet, ieraugot un izdzirdot viņu vienreiz, viņu jau vairs nevar aizmirst. Bet runā, ka viņš dziedot, kā dievs – es atbildēju.

− Pēc kā var zināt, kas tieši valdzina vienu cilvēku citā? Anna man varētu kļūt par lielu dzīves epizodi, bet nekad par ēru. Bet meitene Līza, ja dzīve mani atkal savestu ar viņu, ir visnotaļ iespējams, ka kļūtu par ēru.

Es sāku atcerēties Līzu, viņas manieres un valodu un pavaicāju kapteinim: − Bet kā jūs attiektos pret sievu – mākslinieci? Un kā jūs attiektos pret

talantu kopumā? Runā taču, ka Līzai ir milzīgs talants. Bet jūs esat aizspriedumu pilns. Sēžot koncerta zāles pirmajā rindā, kur uzstātos jūsu sieva-vijolniece, kā jūs justos?

− Es nekādi nedomāju, ka skatuve, estrāde vai vispār paaugstinājumi varētu spēlēt jebkādu lomu manā dzīvē. Es vienmēr esmu izvairījies no sievietēm no teātra. Viņas visas man likās tā vai savādāk piesūkušās ar karjeristu garu un vēlmi pārdot sevi izdevīgāk – atbildēja kapteinis.

− Bet vai tiešām pa visu jūsu garo dzīvi jūs neesat saticis nevienu sievieti, kura patiešām būtu mākslas priesteriene? Kurai nebūtu iespējama cita dzīves forma, kā tikai māksla, un kurai viņa kalpo un dēļ kuras dzīvo? – es atkal pavaicāju.

− Nē, neesmu sastapis – viņš atbildēja – Es esmu bijis pazīstams ar tā saucamajām dižajām aktrisēm. Bet ne no vienas no tām neieguvu iespaidu par viņu talantīguma dievišķību. Ir gadījies sastapt augstas kultūras māksliniekus, kuriem, šķita, ir atvērušies dabas noslēpumi. Bet... vienkāršā ikdienas dzīvē viņi izrādījās sīkumaini cilvēki.

Ar to mūsu tikšanās beidzās. Kapteinim vajadzēja izdarīt dažas lietišķas vizītes, pabūt uz tvaikoņa, bet vakarā viņš gribēja apciemot savus draugus. Mēs šķīrāmies līdz nākošajai dienai.

Nogurdināts no veselas virknes pārdzīvotām tikšanām, es iesnaudos, nemanot aizmigu, un pamodos no skaļi mani saucošas I. balss, kurš steidzināja mani pārģērbties, paņemt aptieciņu un iet pie kņaza.

263

Viņš iedeva man kaut kādus rūgtus pilienus. Es ātri saposos ceļam, un mēs devāmies ar kājām uz kņaza privātmāju, kura neatradās tālu. Mani ļoti interesēja šī tikšanās. Lai cik man nebūtu pretīga viņa vecā sieva, tomēr žēlums pret viņu, kā tuvu nāvei un atmirušajam ķermenim stipri klauvēja manā sirdī.

Neviļus es aizdomājos, cik smagi katram cilvēkam ir mirt. “Ko domā par nāvi Florencietis? Kā viņš mirs?” – es padomāju. Un pēkšņi, gaišā dienas laikā, ielas burzmas un trokšņu vidū es izdzirdēju viņa balsi: “Nāves nav. Ir dzīve, viena, mūžīga, bet to ārējās formas ir daudz”. Es apstājos kā iemiets un noteikti būtu nokļuvis zem ekipāžas riteņiem, ja I. nebūtu parāvis mani uz priekšu.

− Ļovuška, tevi viennozīmīgi nedrīkst atstāt ne uz soli – viņš sacīja, ņemot mani aiz rokas.

− Jā, nedrīkst, Lollion – es žēlabaini sacīju. - Nolādētā turka dūre ir padarījusi mani vājprātīgu. Es vienkārši progresēju neprātā un nespēju apstāties. Es arvien vairāk halucinēju.

− Nē, taču, Ļovuška. Tu esi bijis ļoti uzbudināts šodien. Kas tevi samulsināja tagad?

− Man ienāca galvā doma, cik smagi mirst vecā kņaziene. Es padomāju, ka visiem ir ļoti šausmīgi un smagi mirt. Un padomāju, kā Florencietim izliekas nāve – un pēkšņi izdzirdēju viņa balsi: “Nāves nav. Ir dzīve, viena, mūžīga, bet ārējo tās formu ir daudz”. Nu, vai tad blēņas man neizklausījās? – joprojām tik pat žēlabaini es sacīju I.

− Mans draugs, tu izdzirdēji dižu patiesību. Es tev visu izskaidrošu pēc tam. Tagad mēs tuvojamies mūsu mērķim. Aizmirsti par sevi, par savu stāvokli. Domā tikai par tiem nelaimīgajiem, pie kuriem mēs dodamies. Domā par Florencieti, viņa gaišo mīlestību pret cilvēku. Un centies ieraudzīt kņazā Florencieša mērķi un centies viņa namā ienest to mieru un gaismu, kas dzīvo tava dižā drauga sirdī. Domā tikai par viņu un tiem, bet ne par sevi, un tu būsi man uzticams un noderīgs palīgs šajā smagajā vizītē. Un tā kļūs viegla mums abiem.

Mēs ienācām kņaza mājā, izejot caur diezgan liela ēnota dārza vārtiņiem. Mūs sagaidīja jau pazīstamā no ceļojuma uz tvaikoņa kņazienes istabene

un sacīja, ka pati kņaziene it kā guļot, bet kņazs gaida mūs ar nepacietību. Mēs izgājām caur pilnīgi tukšām istabām un izdzirdējām no aizmugures

steidzīgus soļus. Tas bija kņazs, kurš mūsu panāca. − Cik es esmu priecīgs, ka jūs sagaidīju – viņš vērsās pie I. - Es jau biju

gatavs braukt pie jums, tik ļoti mani uztrauc kņazienes stāvoklis. Un arī man

264

pašam nemazāk ir nepieciešama jūsu palīdzība un padomi – viņš turpināja, laipni smaidīdams un paspiezdams mūsu rokas.

− Kādēļ jūs tā uzrauc jūsu sievas stāvoklis? Es taču jūs brīdināju, ka viņas atgriešanās dzīvē būs ļoti lēna un ka lielāko daļu laika viņa gulēs – sacīja I.

− Jā, es to visu atceros. Un – ļoti dīvaini man pašam – absolūti un bez ierunām ticu katram jūsu vārdam. Un mana ticība ir kaut kāda īpaša, ne ar ko nesalīdzināma – runāja savā klusajā un muzikālajā balsī kņazs, ielaižot mūs pa trešās istabas durvīm, kura bija šā tā mēbelēta, un veidoja ko līdzīgu kabinetam.

Kņazs piebīdīja mums krēslus pie galda, apsēdās pats uz austrumu stila taburetes un turpināja:

− Es jums nesāktu aprakstīt manu stāvokli, ja tas nebūtu tik dīvains. Sajūta par ticību jūsos ir kļuvusi par manu spēku dzīvot tagad. It kā visā manā mugurkaulā būtu ieplūdis kāds varens spēks, kurš tur uz savas stingrās ass visu manu ķermeni un sastāda manas pārliecinātības pamatu. Bet tiklīdz es iedomājos, ka jūs drīz aizbrauksiet – viss mans spēks pazūd un es jūtos bezspēcīgs visu tuvojošos dzīves grūtību priekšā.

− Neuztraucieties, mans dārgais kņaz – sacīja I. – Pirmkārt, mēs vēl ne tik drīz aizbrauksim. Bet otrkārt, šurp atbrauks viens mans liels draugs kopā ar savu tuvu biedru un skolnieku, kurš jau ir ieguvis doktora grādu medicīnas zinātnēs. Un viņi abi arī jums palīdzēs. Iespējams, ka jaunais dakteris paliks jums palīgā, tas mūsu jaunais draugs. Kā redzat, liktenis mēdz būt pat vairāk kā gādīgs par jums.

− Es neprotu jums izteikt, kā esmu aizkustināts par jūsu labsirdību. Un galvenais, ar to vienkāršību un vieglumu, ar kādu jūs darāt pašas lielākās lietas cilvēku labā un kuras ir tik viegli pieņemt no jums, it kā tie būtu sīkumi – aizsmēķējis cigareti, sacīja kņazs, un, paklusējis, viņš turpināja:

− Mans stāvoklis ir šobrīd ļoti trauksmains. Šeit vajadzēja viņas dēlam sastapt savu māti, manu sievu, kurš gribēja tikt vēl viņas dzīves laikā atalgots ar savu mantojuma daļu. Es ļoti cerēju uz šo tikšanos, domādams, ka šis mantojuma sadalīšanas akts sievai dzīvai esot, atbrīvos mani no daudzām mokām un tiesas prāvām pēc viņas nāves. Viņas dēls, kaut arī ir ievērojams ģenerālis un ieņem augstu posteni galmā – ir prāvnieks un mantrausis, melis un pirmklasīgs krāpnieks. Es saņēmu šodien telegrammu, ka viņš pats neatbrauks, bet atsūtīs divus advokātus no Maskavas ar plašām pilnvarām. Jūs varat iedomāties, kas tās būs par šausmām, ja šie divi franti ieradīsies šeit, un

265

ieraudzīs manu nesakarīgi maujošo sievu, kura nevalda ne pār rokām, ne kājām...

− Es jums jau sacīju – pārtrauca kņazu I.– ka jūsu sievas valoda un roku kustības atjaunosies diezgan drīz. Bet, kas attiecas uz kājām, tad valdīt pār tām viņa diez vai spēs līdz pašai nāvei. Bet viņas nāve iestāsies salīdzinoši vēl ne drīz; un jums nāksies nest smagu rūpēšanās krustu par viņu nemazāk kā divu gadu garumā, bet iespējams – ilgāk. Viņas sirds ir neparasti stipra. Neraugieties uz šo jums priekšā stāvošo dzīvi, kā uz sodu. Dižā, viedā dzīve nepazīst sodu. Tā dod katram cilvēkam iespēju nobriest un nostiprināties tieši tajos apstākļos, kuri ir nepieciešami katram personīgi, un tikai viņam vienam. Dotajā gadījumā nedomājiet par sevi, bet par jūsu sievu. Centieties ar visu jūsu sirds labsirdību atvērt viņai acis. Paskaidrojiet viņai, ka nāves nav, tāpat kā nav nodalītas vienas zemes dzīves. Ir viena, mūžīga, dzīvas zemes un dzīvu debesu dzīve. Tā ir mūžīga visa izplatījuma darba dzīve, kopējā labuma vārdā. Dzīve, gaismas un garīgā prieka dzīve, kas ietverta blīvajās un smagajās cilvēku zemes ķermeņu formās. Un visa cilvēka zemes dzīve – tā nav viena galīga eksistence no dzimšanas līdz nāvei. Tā ir eksistences virkne. Virkne blīvu, redzamu formu, kurās vienmēr ir ielieta vienota, mūžīga dzīve, nemainīga un tikai mainoša savas nosacītās zemes formas. Man ar jums būs vēl ne viena vien saruna par šo dziļāko tēmu, ja jūs tas interesē. Tagad es vēlētos tikai, lai jūs apzinātos katras cilvēka zemes dzīves visu diženumu un jēgu, lai jūs saprastu, cik katram ir skaidri jāsaskata visas lietas sevī un ārpus sevis. Un kādu varenību sevī nes katrs, ja viņš ir iemācījies valdīt pār sevi, ja viņš spēj – vienā viņa zināšanām atvērušos brīdī – aizmirst par sevi kā laicīgu formu un aptvert dziļo mīlestību sevī, lai ar to ienestu miera palīdzību cita sirdī. Iesim pie jūsu sievas, jums tagad stāv priekšā kļūt par pašaizliedzīgu un žēlojošu kalpu viņai. Es jums drīz precīzi pateikšu, ap kādu laiku viņa drīkstēs jau celties augšā un pavadīt dienas krēslā.

I. ar šiem vārdiem piecēlās. Es klausījos viņa vārdos, cenšoties nepalaist garām nevienu. Bet viss bija man tik jauns un negaidīts, ka es neko nesapratu līdz galam, neko nespēju izlikt loģiskā domu virknē.

Pēc apjukušās kņaza sejas es redzēju, ka arī viņš nesaprata vairāk par mani, kaut klausījās viņš I. kaut kādā svētbijīgā ekstāzē.

Mēs piecēlāmies un visi trijatā iegājām kņazienes istabā. Kā šī istaba pēc savas ārienes atšķīrās no lazaretes kajītes, kad kapteinis

pavēlēja to atvērt skandāla un kņazienes kliedzienu laikā! Logi bija atvērti,

266

aizkarināti ar gardīnēm tā, lai istabā būtu pustumsa. Smaržoja visur izliktie ziedi, un valdīja paraugkārtība.

Uz augstas, brīnišķīgas gultas gulēja skaistā batista halātā kņaziene. Blakus gultai sēdēja žēlsirdīgā māsa, kura piecēlās un panāca mums pretī.

Uz soļu troksni kņaziene pagrieza galvu mūsu virzienā. Viņas seja vairs nenesa to bezsakarīgo, idiotisko izteiksmi, kas bija tajā pēdējo reizi, un tikai ap muti bija palicis vēl zilganums.

Viņas acīs, kuras ieurbās I. bija apkārtējā apzināšanās. Viņa centās pacelt roku, bet pār viņas ķermeni tikai pārskrēja trīsas. Viņas acis ar lūgumu pavērsās pret kņazu un no tām izplūda pār viņas ļengano un bālo seju asaru straumes.

Kņazs piegāja pie gultas, pacēla sievas nedzīvo roku, noskūpstīja to, un sacīja:

− Jūs vēlaties sveicināt dakteri, mana dārgā? Šoreiz slimnieces lūpas mazliet pasmaidīja, un pienākušais I. paņēma no

kņaza rokām tajās nekustīgi guļošo kņazienes roku. − Neizdariet nekādu piepūli, kņaziene – sacīja viņai viņš, skaitīdams pulsu. -

Jūs lietas sokas labi. Tagad jau jūs esat ārpus briesmām. Un, ja jūs akurāti izpildīsiet manus rīkojumus dienu un nakti, es jums galvoju par pilnīgu jūsu roku izveseļošanos un par pilnīgu jūsu atmiņas un runas atgriešanos. Bet ir jāiemācās pašsavaldība un pacietība. Jūs visu mūžu nepazināt, kas ir sevis ierobežošana, un tikai tādēļ nonācāt pie tādām bēdīgām beigām. Pārstājiet raudāt. Šobrīd jums ir nepieciešams sakoncentrēt savu domu uz vēlmi ne tikai izveseļoties, bet arī izveidot ap sevi priecīgu, apmierinātu un laimīgu cilvēku loku. Tikai prieks un miers, ar kuriem jūs piepildīsiet atmosfēru ap sevi, var man palīdzēt jūs izārstēt. Ja no jums izplūdīs niknas un aizkaitinātas domas un jūtas, es būšu bezspēcīgs jums palīdzēt. Jums pašai ir nepieciešams vienoties labvēlībā un mīlestībā ar tiem, kas būs jums apkārt.

Pār vecās sievietes seju joprojām plūda asaru straumes, kuras uzmanīgi noslaucīja samulsušais kņazs. No viņas lūpām, kuras centās visu laiku kaut ko pateikt, izrāvās pēkšņi mežonīgā, šausmīgā, svelpjošā balsī vārds “piedošana”. Kā pārtrūkušas stīgas skaņa būtu radījusi šo vārdu, nomainīdamās ar kapa klusumu. Un es atpazinu, man jau zināmo nelabas dūšas un reiboņu sajūtu, kā mani ap pleciem apskāva I., pačukstējis: “Saņemies, domā par Florencieti un piesauc viņu palīgā”.

Zināmu laiku istabā valdīja pilnīgs klusums. I. stāvēja pie kņazienes gultas, joprojām turot viņas roku savējā. Pakāpeniski viņas seju pārstāja raustīt

267

drebuļi, asaras vairs neplūda pa viņas vaigiem, un tā sāka vairāk līdzināties dzīvai sejai, nevis šausmīgai, grimases taisošai maskai.

I. man vēlēja izņemt no aptieciņas divas zāles, sajauca tās, izšķīdināja tajās kaut kādu pulverīti sarkanā krāsā no flakona, kuru es vēl nebiju redzējis un kurš man likās no zelta. Šķidrums, saputojies, kļuva koši sarkans. Es piecēlu kņazienes galvu, bet I. uzmanīgi ielēja viņai mutē zāles.

Tiklīdz ar lielām pūlēm pēdējais piliens bija norīts, kņaziene dziļi, atviegloti uzelpoja, aizvēra acis un aizmiga.

Mēs izgājām no istabas, brīdinot žēlsirdīgo māsu, ka slimniece var nogulēt aptuveni diennakti bez pamošanās.

Mēs atkal iegājām kņaza kabinetā, apsēdāmies iepriekšējās vietās, un I. sacīja:

− Man pie jums ir lūgums, kņaz. Jūs visu laiku vēlaties pateikties mums ar brāli par jūsu sievai izrādīto palīdzību.

− Ak, nē, ne tikai sievai, bet arī man jūs esat kļuvis par jaunu dzīves jēgu, kuru es uzskatīju par pazudinātu! – iesaucās kņazs. – Jūs taču nezināt, kāda dziņa lika man apprecēties ar manu tagadējo sievu. Es iedomājos, ka glābšu viņu no tūkstoš jaunām kļūdām. Un ne no kā neizglābu, bet izrādījos pats vājš un nonācu nicināmā un nelaimīgā stāvoklī. Jūs nezināt...

− Es zinu – pārtrauca viņu I., – ka jūs esat cēlsirdīgs un ļoti godīgs, labsirdīgs cilvēks. Lūk pie šīs labsirdības es vēlos šobrīd vērsties. Jūs, drošvien, esat dzirdējis, ka kapteinis un mēs palīdzējām vienai nabaga francūzietei ar diviem bērniem nokļūt līdz Konstantinopolei. Viņa cerēja šeit sameklēt savus radiniekus. Bet, es domāju, ka uzmeklēt tos viņa nespēs. Šeit mēs viņu atstājam vienas brīnišķīgas ģimenes aizbildniecībā. Bet nabadzīte ir tik jauna, nepieredzējusi un slikti audzināta, ka, neapšaubāmi, izveidos sev daudz grūtības, no kurām viņai pašai, jāsaka, būs nemaz neiespējami izkļūt. Viņai ir ātras dabas, nelīdzsvarots raksturs. Un jūsu takts un labsirdība palīdzēs viņai orientēties dzīves situācijās. Mēs drīz aizbrauksim, bet jums nāksies šeit dzīvot ne mazāk par gadiem pus otru – diviem, tādēļ ka kustēšanās jūsu sievai ir nāvīgi bīstama. Ja jūs esat ar mieru, atnāciet ar mums pie Žannas Moranjē. Mēs jūs iepazīstināsim ar viņu, un es būšu mierīgs, ka Žannai būs uzticams un godīgs aizbildnis.

− Es būšu ļoti laimīgs – atbildēja kņazs, – ja man izdosies izdarīt jebko labu madam Žannai. Bet es pats tik maz ticu saviem spēkiem un tik smagi pārdzīvoju šķiršanos no jums. Esmu gatavs kaut šajā mirklī doties pie viņas. Es redzēšu

268

viņā tikai to sirdi, kurai man jāatdod visa mana pateicība jums, un pārnesīšu uz viņu visu manu uzticību jums.

Šķiroties, mēs vienojāmies ar kņazu, ka rīt pēc vizītes pie kņazienes, ap pusdienlaiku, mēs dosimies pie Žannas.

Mēs atgriezāmies mājās, un es biju tā nogurdināts, ka man, pilnīgi neko nesaprotot, nekavējoties vajadzēja apgulties gultā. Visas manas domas sapinās, un es neatceros, kā aizmigu.

Diezgan vēlu no rīta nākošajā dienā es tiku pamodināts ar klauvējienu pie manas istabas durvīm, kapteiņa skanīgā balss kaunināja mani par slinkumu un ilgo miegu.

− Es jau simts lietas esmu izdarījis. Mans tvaikonis ir jau aizvests uz dokiem remontā, Saule ir paspējusi godam uzkarsēt ielas, bet jūs joprojām laiskojaties, topošais dižais cilvēk? Esmu izsalcis kā dzinējsuns. Celies ātrāk augšā, Ļovuška, es pasūtīšu brokastis, un mēs tās iznīcināsim uz tava balkona, ja tu ņemsi mani kompānijā – skaļi turpināja caur durvīm runāt kapteinis.

Es atbildēju ar piekrišanu, ātri aizjozu uz vannas istabu, un pēc stundas ceturkšņa mēs jau sēdējām pie galda.

I. bija izgājis no mājas, neatstādams zīmīti, no kā es sapratu, ka viņš drīz atgriezīsies. Un patiesi, drīz atskanēja viņa soļi, un viņš iznāca pie mums uz balkona, kaut kā īpaši starodams svaigumā un skaistumā.

Sasveicinājies ar mums, viņš apvaicājās kapteinim par viņa tvaikoņa stāvokli.

Kapteiņa seja apmācās. Kuģim bija nepieciešams diezgan nopietns remonts; tvaikoņa aizkavēšanās, kur liela daļa kravas un pasažieru devās tālāk, izveidoja viņam daudz sarežģījumu un uztraukumu.

− Bet jūsu klātbūtne, dakter I., man ir tik dārga; tikšanos ar jums es uzskatu par vienu no pašām nozīmīgākajām savā dzīvē! Un tādēļ es esmu gatavs panest divreiz vairāk uztraukumu, tikai lai pavadītu vēl kādu laiku jūsu sabiedrībā, ja tas jums nav apgrūtinoši – nobeidza klusā balsī kapteinis, skatoties uz I. Viņa acis tagad raudzījās skumji. Un tas nemaz vairs bija tas “gribas cilvēks” kapteinis, tas sava kuģa “cars un dievs”, kura priekšā trīcēja gan komanda, gan ceļotāji.

Vēlreiz es pamanīju jaunu cilvēka dvēseles šķautni, un vēlreiz man nācās pārliecināties par to neparasto atšķirību starp to, ko redzi, un to, kas mīt cilvēkā.

269

− Es arī esmu ļoti laimīgs, ka satiku jūs, dārgais kapteini, – atbildēja viņam I. – Un mani ne tikai neapgrūtina jūsu sabiedrība, bet gluži otrādi, manā sirdī dzīvo liela brālīga mīlestība pret jums. Šodien es saņēmu lieliskas vēstis par Ļovuškas brāli, un savu tuvu draugu Anandu, kuru es gaidīju šurp ierodamies ne tik drīz. Tavs brālis un Naļ, Ļovuška, ir salaulāti Londonā, Florencieša un viņa draugu klātbūtnē. Bet, kas attiecas uz Anandu, tad viņš rēķina pēc desmit dienām būt šeit. Man ļoti gribētos, kaptein, lai jūsu rūpes uz kādu laiku jūs šeit aizturētu. Ananda – tas ir tāds augsts pārākums pār vienkāršu cilvēku, ka tikšanās vien, viena sapratne, ko spēj sasniegt uz zemes cilvēks no vienādas ar mums miesas un asinīm, ievestu jūs augstāko ideju lokā, salīdzinot ar tām, kādās jūs dzīvojat šobrīd. Es lasu jūsu dvēselē veselu jautājumu sējumu, kurš tikai palielinās, jo vairāk mēs satuvināmies. Varētu sastādīt ne tikai jautājumu un atbilžu sēriju, bet veselu lasīšanas loku “katrai dienai”, ja izliktu literārā formā jūsu gara virmošanu. Bet visi jūsu jautājumi izveidojas tieši tādēļ, ka es neesmu tik augsts savās zināšanās un garā, kā Ananda. Raksturīgā pazīme kad starp cilvēkiem ir patiess viedais, ir; jautājumi nepieaug, bet noklust. Cilvēku apziņā aug nevis prāta, bet intuīcijas aktivitāte. Zemapziņa ieved viņa domas sirds harmonijā, tādēļ ka atmosfēra ap viedo norāda katram vienu pašu personisko vēlmju un sasniegumu niecību un iluzioritāti. Es esmu pārliecināts, ka tikšanās ar Anandu nogalinās jūsos veselu kastu un nacionālo aizspriedumu karavānu. Jūsos ir tik daudz patiesi vērtīga, patiesi brīnišķīga, ar ko nevar palepoties jūsu apkārtējie, jūsu sociāli vienlīdzīgie draugi.

Kapteiņa papirosa nodzisa, vīns palika neizdzerts; viņš sēdēja nekustīgi, skatīdamies brīnišķīgajā I. sejā, kā zem hipnozes. Iestājušos klusumā bija dzirdams tikai pilsētas troksnis un vēl pa retam guturālie austrumnieku nastu nesēju izsaucieni.

Katrs no mums iegāja pats sevī, un neviens negribēja izjaukt klusēšanu, kurā, acīmredzot, katrs pats veidoja un pārdzīvoja dižā vieduma veidolu.

− Jā, ja jūs tā runājat par citu cilvēku, jūs, augstāk par kuru es – cilvēks – neesmu redzējis cilvēku, tad kādam ir jābūt viņam, jūsu Anandai? – slaukot pieri, joprojām tādā pašā klusā balsī sacīja kapteinis.

Es gribēju viņam sacīt, ka vēl augstāku par Anandu, es esmu redzējis cilvēku, manu draugu Florencieti. Bet pēkšņi sajutu to īpašo vieglumu visā ķermenī, to savas uzmanības sakoncentrēšanos vienā punktā, kas katru reizi nāca pirms tēlu redzēšanas vai balss dzirdēšanas, kuri šajā mirklī nebija ar mani.

270

Es pēkšņi notrīcēju, it kā mani būtu ķērusi elektriskā strāva, un ieraudzīju Anandu sēdošu pie galda tajā pozā, kādā es viņu ieraudzīju naktī viņa mājā.

“Nebaidies un neuztraucies. I. nav aizmirsis ne par Florencieti, ne seru Uomi. Bet par viņiem šobrīd runāt nevajag. Centies vairāk klusēt. Vārda vērtība ir tik diža, ka reizēm viens nelaikā izteikts vārds var pazudināt veselu cilvēku loku. Sagaidi manu atbraukšanu – parunāsim.”

Kad es tagad to stāstu, tas liekas ilgstoši. Bet toreiz tas viss pavīdēja, kā zibens mājienā.

Es pastiepu rokas pretī Anandai, acīmredzot, kaut ko pateicu, tādēļ ka kapteinis bija vienā acumirklī man blakus, pasniegdams man vīna glāzi.

− Nabaga zēn! Atkal jūsu galva ir saslimusi? – viņš uzmanīgi pavaicāja. I. arī pienāca pie manis, maigi pasmaidīdams, un no viņa mirdzošajām

acīm es nopratu, ka viņš zināja patieso mana pēkšņā satraukuma cēloni. Mana šķietamā slimība novērsa kapteiņa uzmanību no mūsu sarunas.

Pabijis ar mums vēl dažas minūtes, viņš atkal devās kārtot savas daudzās lietas. Vakars viņam arī bija aizņemts, un mēs vienojāmies satikties nākošajā dienā ap pieciem. Viņš gribēja aizvest mani pusdienās un kādu slavenu “Bagdādes” konditoreju, sacīdams, ka es tur ieraudzīšu ne tādus vien pārsteigumus, kā dzīva melnādainā sieviete. Es biju uz visu ar mieru, lai tikai ātrāk paliktu divatā ar I. un uzzinātu izsmeļošāk par brāli un Naļ.

Pavadījis kapteini, I. atgriezās pie manis uz balkona un apsēdās uz kušetes, kurā es joprojām gulēju, jūtoties arī patiešām nevisai vesels.

− Tu būsi nedaudz vīlies, mīļais draugs, tādēļ, ka es pats zinu tikai to, ko jau sacīju tev par Naļ un tavu brāli. Ananda vispār ir skops uz detaļām. Bet šoreiz viņš it īpaši seko katram savam vārdam, kurus sūta mums. Tev ir tāds paskats, it kā tu būtu sarūgtināts par notikušajām laulībām? – pavaicāja man I.

− Es neesmu sarūgtināts, protams – es atbildēju. – Ja laulībās ir mana brāļa un Naļ laime, tas nozīmē, ka viņu dzīves vērtība – viņiem pati svarīgākā šobrīd – ir sasniegta. Bet pēc visas lietu situācijas es biju iedomājies šeit kaut ko milzīgu, daudz lielāku, kā pašas parastākās laulības.

I. negaidīti jautri iesmējās, apskāva mani, maigi noglāstīja manu nesaprātīgu galvu un sacīja:

− No kurienes tu ņēmi, mans dārgais filozof, ka laulības – tā ir tāda vienkārša un parasta lieta? Laulības ir atkarīgas no tiem cilvēkiem, kas tajās stājas. Un var būt laulības ar milzīgu nozīmi, nebūt ne tikai personiski tiem cilvēkiem, kas tajās stājas. Jebkuras laulības, kā cilvēku dzimšanas un

271

izaudzināšanas šūniņa, ir lieta īpaši svarīga un atbildīga. Cilvēki – tēvi un mātes – ja viņi ir pacēlušies līdz sevis, kā visa izplatījuma daļiņas apzināšanos, ja viņu darba diena ienes skaistumu visu cilvēku vienošanā, būs gatavi jaunu cilvēcisku dzīvību audzināšanai; viņi veidos audzināšanas sistēmu nevis vārdos, bet ar savu dzīvu piemēru aizraus savus bērnus skaistumā. Ja viņi ir pacēlušies līdz lieliem radoša darba augstumiem, tie veido tās šūniņas, kurās iemiesojas topošie dižie cilvēki, radītāji un ģēniji, kuru iedvesma sastāda cilvēces dzīves epopejas.

Ģimenes harmonija nav tajā, lai visi tās locekļi domātu un rīkotos vienādi, būtu vai nebūtu noslēpumi vienam no otra. Bet tajā karaliski šķiestajā mīlestībā, kur neviens neprasa pienākumus no otra, tajā visaugstākajā godā vienam pret otru, kur nav vārdu par pašuzupurēšanos, bet ir doma par palīdzību, par prieku būt noderīgam. Tas viss, Ļovuška, saceļas tavā priekšā, kā jautājumu straume, un es jau sacīju, atbrauks Ananda – un tevī uzbangos radošais gars, nevis jautājumu Niagāras ūdenskritums. Tikai par vienu tev jādomā, un jāpadomā ļoti cieši: tavā sirdī jau ne reizi vien ir nokustējies greizsirdības tārps. Lielākas šausmas, kā cauraust savu dzīvi ar greizsirdības lēkmēm, nemaz nevar iedomāties.

Visu dzīvi sev un visiem apkārtējiem var saindēt un pat pazaudēt visu ilgās dzīves jēgu tikai aiz tā, ka dienas bija greizsirdības izēstas. Var nest sevī lielu talantu, var aizraut cilvēci jaunos literatūras, mūzikas vai skulptūras novirzienos – un tomēr izveidot sev tādu dzelžainu kaislību būri personiskajā ģimenes dzīvē, ka nāksies gadsimtos izdzīvot tos pelējumus un sēnes uz sava gara, kurus uzaudzējis greizsirdīgā ģimenes dzīvē. Un otrādi, viena nodzīvota mierā un harmonijā dzīve aiztraucas cilvēkam pa priekšu gadsimtus un gadsimtus kā attīroša atmosfēra, kā neredzama palīdzība un aizsardzība viņam.

Neaizdomājies tagad par sava brāļa laulību jautājumu. Paies daudz laika, pirms tu sapratīsi viņa dzīves jēgu un iekļūsi viņa garīgajā pasaulē. Tu līdz šim pazini viņu kā mīļu un maigu aukli, kā audzinātāju un tēvu.

Piecelies, draudziņ. Lūk tev daļa no Ali tabletītes. Iesim pie kņaza, kur mēs apsolījām apciemot šodien un iepazīstināt ar Žannu. Kas attiecas uz tavu brāli, tad tici; vieglprātīga risinājuma vai jautājuma par pašuzupurēšanos, lai glābtu Naļ šeit pat būt nevar. Šis ir viens no dižākajiem viņa dzīves momentiem. Attiecies pret to ar dziļu cieņu un pat godbijību.

Es iedzēru zāles, paķēru aptieciņu un klusēdams sekoju I.

272

Kņaza mājā mēs sastapām joprojām to pašu slimības un nomāktības atmosfēru. Kņazs, pavadot mūs uz sievas istabu, izstāstīja par nepārtrauktajiem sievas centieniem pasmaidīt un parunāt, centieniem mokošiem priekš visiem, kuri nav devuši nekādus rezultātus.

− Sveicināti, kņaziene – sacīja I. pieliekdamies pie izmocītās, vecīgās slimnieces sejas, kas likās smaga, atmirusi maska starp brīnišķīgiem, smaržīgiem ziediem.

Kņaziene ar grūtībām atvēra plakstiņus, bet, ieraudzījusi I., pilnīgi pārvērtās. Acīs nomirdzēja apziņa, un lūpas savilkās smaidā bez jebkādas grimases.

− Jūs lieliski uzvedaties. Es esmu ļoti apmierināts ar jums – runāja I. turēdams večiņu aiz rokas. – Drīkst atvilkt daļu no aizkariem, un ielaist istabā sauli – viņš vērsās pie žēlsirdīgās māsas. Kad saule izgaismoja istabu, es biju pārsteigts, ar kādu gaumi, ar kādu rūpīgu centību tā bija iekārtota. Likās, kņazs, aizmirsis pilnībā par savu, viens Dievs zina kā, iekārtoto istabu, bija pārnesis uz šejieni visu savu uzmanību, lai atalgotu slimnieci par viņas ciešanām.

Es novērtēju, cik iekšēji augstu kulturālam ir jābūt šim cilvēkam, lai savu labsirdību un rūpes izšķiestu pus-mirušajam savas šausmīgās sievas ķermenim.

Vai spētu es kādreiz nonākt līdz tādam augstumam, lai aizmirstu visus kopdzīves sarūgtinājumus un pazemojumus un tā rūpēties par sievu, kura būtu saindējusi man visu manu jaunību?

Man pat auksti palika, kad es iedomājos, ko no sevis izsaka kņaza eksistence kā “dzīve”. Manas domas aizveda mani no īstenības – “Ļovuška – ķer vārnu” sēdēja uzmanīga aptiekzeļļa vietā, un atjēdzos es tikai no I. pieskāriena, kurš skatījās uz mani ar pārmetumu.

− Ļovuška, kņazs jau vairākas minūtes gaida Ali tabletīti un tur tavā priekšā glāzi ar ūdeni. Šādi mēs aizkavēsimies šeit, un Žanna būs atkal apvainojusies uz jaunākā daktera kungu par viņa kavēšanos – viņš sacīja, smaidot tikai ar lūpām, bet viņa acis vērīgi un bargi skatījās tieši manējās. Es nosarku un padomāju, ka viņš atkal nolasīja visas manas domas, kā es tiesāju un rakājos kņaza dzīvē.

Pēc dažām minūtēm I. padzirdīja slimnieci ar sarkanu burbuļojošu šķidrumu, atdeva māsai rīkojumus, un mēs izgājām kopā ar kņazu no mājas.

Līdz Žannai bija ne īpaši tālu, bet karstums uz ielas pēc ēnainās un salīdzinoši vēsās kņaza mājas, bija nepanesams. Ielas, kaut arī skaitījās centrālās un galvenās, bija smirdīgas un netīras. Putekļi iekļuva kaklā un gribējās šķaudīt.

273

Visbeidzot mēs ienācām Žannas mājā un uzreiz nokļuvām kņadas, darba un bērnu skraidelēšanas un smieklu atmosfērā.

Dzīvokli nevarēja atpazīt. Tukšajā vakardien priekštelpā stāvēja lielisks koka pakaramais, kurš aizņēma vienu no kailajām sienām. Pie otras atradās trimo, galdiņš, un augsti krēsli.

Veikalā risinājās noņemšanās gar stikla skapju un elegantu letu uzstādīšanu. Visu izrīkoja pats Boriss Fjodorovičs, apspriežoties ar Žannu un savu skaisto meitu Annu.

Bet “svētība” nestaroja šodien šajā darbā. Annas brīnišķīgā seja man likās kā seja no ikonas, tik daudz tajā bija maiguma un labsirdības. Es pat iedomāties nespēju šo marmora seju zilgani melno bižu oreolā tik dievišķīgi, necilvēciski labsirdīgu.

Bet Žanna... sabozusies, burtiski neapmierināta, tik tikko vārdus pār lūpām pārveldama par atbildi uz Stroganova jautājumiem. Es neizturēju, devos tieši pie viņas, un sajūta man bija tāda, it kā es ar šķēpu ietu uz lāci.

− Lūk kā jūs “viegli” uzsākat savu lietu! Vai tā jūs pateicībā I. apkaunojat viņu ar savu neaudzinātību? Tūlīt pat saņemiet sevi rokās, pasmaidiet un pacentieties būt pēc iespējas uzmanīgāka pret visiem šiem labsirdīgajiem cilvēkiem, bet īpaši jums jābūt pieklājīgai pret to jauno draugu, kuru pie jums atveda tagad I., – sacīju, precīzāk, izšāvu viņai to visu sejā ātri, kā no revolvera, izsviezdams vārdus franču valodā, kā skrotis.

Žanna, gaidīdama, acīmredzot, ka es pienākšu pie viņas maigi apsveicināties, skatījās uz mani ar apdullušu skatienu. Es nedevu viņai atjēgties un turpināju apbērt ar saviem skrošu šāvieniem.

− Ātrāk, ātrāk attopieties. Atcerieties tvaikoni un kravas tilpni no kurienes jūs izvilka. Ne tādēļ jūs ieveda dzīvē, lai jūs vingrinātos savā sliktajā raksturā. Kur ir jūsu solījumi domāt par bērnu dzīvi?

− Ļovuška, jūs esat ar mani neapmierināts? Bet jūsu tik ilgi nebija. Šeit visi ir svešinieki; man ir gan bailīgi, gan garlaicīgi – murmināja Žanna. Viņas seja bija pavisam bērnišķīgi bezpalīdzīga.

− Svešinieki?! - es sašutis iesaucos. - Jūs taču esat akla! Paskatieties Annas sejā. Kura māte savā sejā var nest vairāk mīlestības un labsirdības? Tūlīt pat izrīvējiet acis un laipni sveiciniet jauno draugu – es redzu, I. ved viņu pie mums.

“Ja vien tu zinātu, ka šis jaunais draugs – ir neviens cits, kā tevi uz kuģa vajājušās kņazienes vīrs” – es nodomāju tajā mirklī, kad I. iepazīstināja Žannu

274

ar kņazu. Un visa komiskā lietas puse tik koši nozibēja manā prātā, ka es neizturēju un izplūdu savos puiciskajos smieklos.

− Ahā – es izdzirdēju smejošos Stroganova balsi. – Liekas, taču, ka mēs neesam uz tvaikoņa, vētras nav un briesmas it kā nedraud? Bet pārdrošnieks-literāts it kā padod savu, viņam vienam raksturīgo brīdinājuma signālu.

Es nespēju rimties smieklos, pat Anna iesmējās zemā, skanīgā balsī. − Tas kapteinis – es atbildēju beidzot Stroganovam – dabūs man sniegt

nopietnus paskaidrojumus. Viņš veido man pavisam neatbilstošu manai patiesajai būtībai reputāciju. Un īpaši kauns man ir to izmantot jūsu, Anna Borisovna, klātbūtnē.

− Kādēļ gan es jūs tā mulsinu? – klusi un maigi pavaicāja Anna, palīdzēdama tēvam izkārtot krēslus.

− Tas nebūs tas vārds. Jūs mani nemulsiniet. Bet es noliecu galvu jūsu priekšā. Ne tik sen es redzēju vienu brīnišķīgu istabu B. Un es iedomājos, ka tajā vajadzētu dzīvot augstākas dabas būtnēm. Es domāju, ka tur, tajā istabā, jūs būtu kā reiz iederīga – es viņai atbildēju.

− Ak šis literāts! Zināja, ar ko nopirkt uz mūžu vecā tēva sirdi! Nu, Anna, dedzīgāka pielūdzēja tev nav bijis! – iesaucās Stroganovs.

− Vai atļausiet man uz pusstundu aizvest vienu no jūsu strādnieku arteļa biedriem – izdzirdēju es aiz sevis I. balsi. – Ja jums nekas nav pretī, mēs ar Žannu iziesim dārzā. Starp citu, atļaujiet jūs iepazīstināt ar vienu no mūsu draugiem – vērsās viņš pie Annas un viņas tēva, pievedot pie viņiem kņazu.

Anna vērīgi paskatījās, pilnīgi apjukušajās no negaidītas tikšanās ar tādu skaistumu, kņaza acīs. Viņa pasmaidīja, pasniegusi viņam roku, un maigi sacīja:

− Es esmu ļoti priecīga iepazīties ar I. draugu, un mēs būsim ļoti iepriecināti redzēt jūs pie sevis mājās, ja jums gribēsies pabūt ģimenē.

− Dakteris I. ir neizmērojami labsirdīgs, nosaucot jums mani par savu draugu. Es esmu pats vienkāršākais pirmais sastaptais viņam, viņa apdāvinātais un vēl ne ar ko neatmaksājušais par visu viņa palīdzību cilvēks. Bet, ja vienkāršam un vājam cilvēkam jūs atļausiet kādreiz pabūt jūsu tuvumā, es būšu laimīgs. Man liekas, jūs, tāpat kā doktors I., ielejiet cilvēkos spēku un pārliecību.

− Jums ir pilnīga taisnība – atbildēja Stroganovs – Anna man ir ne tikai meita, bet arī draugs un mans spēks dzīvot. Būšu priecīgs redzēt jūs pie sevis jebkuru dienu. Vakaros mēs vienmēr esam ar Annu mājās un gandrīz vienmēr divatā. Mūsu ģimene ir liela, un visiem patīk izklaidēties. Tikai es un mana mūķenīte vien sēžam mājās.

275

I., kņazs un Žanna izgāja dārzā, aizvezdami sev līdzi arī bērnus. Es arī sāku iet viņiem līdzi, bet kaut kādas ne tad ilgas, ne garlaicība pēkšņi lika mani apstāties, un es apsēdos tumšā kaktā aiz skapja, kur kāds bija atstājis krēslu.

Stroganovs ar Annu sarunājās priekštelpā, un viņu vārdus es nesaklausīju. Bet, lūk, noklaudzēja durvis priekštelpā un tēvs ar savu meitu ienāca istabā.

− Par ko tu tik skumja, Annuška? Tev ir grūti ķerties klāt amatniecībai, kad visa tava dvēsele ir uzausta no mākslas? Bet kā gan būt, bērns? Tu zini, cik es esmu smagi slims. Katrā mirklī es varu nomirt. Es būšu mierīgs, ja atstāšu tevi nodrošinātu ar kādu patstāvīgu darbu. Rakstīt tu publicēšanai negribi. Spēlēt publiski negribi. Bet tikai šie tavi talanti varētu nodrošināt tavu dzīvi. Zeme prasa no mums darbu melnu vai arī priviliģētu. Ja negribi kalpot zemei ar mākslu par samaksu, vajag strādāt amatniecībā. Tikai, varbūt es esmu kļūdījies kompanjonē, kuru tev piedāvāju. Es biju domājis, ka dzīves katastrofa palīdzēs Žannai pievērsties darbam, un viņa novērtēs tevi pienācīgi. Bet šķiet, ka esmu kļūdījies – sacīja Stroganovs, acīmredzot, turpinot iesākto sarunu.

Es gribēju padot zīmi, ka visu dzirdu, gribēju iziet no sava kakta, lai nebūtu par nelūgtu liecinieku citu noslēpumiem. Bet apātija, kā miegains, neuzveicams snaudiens, mani pārņēma, un es nespēju pakustēties.

− Nē, tēvs, es neesmu skumja. Gluži pretēji, es esmu ļoti pateicīga tev par šo tikšanos. Man ir tik skaidra mana loma pie šiem brīnišķīgajiem, bet pamestajiem bērniem. Viņu māte tos dievina, bet pārejas no skūpstiem uz pļaukām viņai liekas vienīgā audzināšanas sistēma un normāla nepieciešamība. Man pašai personiskas ģimenes nekad nebūs, tu to labi zini. Es būšu viņiem par tanti-audzinātāju, kamēr... – viņas balss nedaudz ietrīsējās, un viņa nedaudz paklusēja – kamēr es neaizbraukšu uz Indiju, kur daudz mācīšos kopā ar Anandas draugiem. Bet es esmu devusi sev solījumu: tas būs pēc tavas nāves.

Es neredzēju Stroganovu, bet ar visu būtību jutu, ka viņa acīs stāvēja asaras. Un es nekļūdījos. Kad atkal atskanēja viņa balss, tajā bija saklausāmas asaras:

− Un padomā tikai! Tik daudz skaistuma, tik daudz talanti ir tevī! Tik daudz prāta un sirds spēku! Un tam visam jāaiziet bojā, jābūt par nederīgu zemei uz cilvēkiem.

− Kā reiz otrādi, tēvs. Mīlot cilvēkus ar visu sirdi, es gribu strādāt viņu labā, zemes labā, un nevis virs tās. Es gribu būt pilnīgi brīva, nekādām personiskām saitēm nesaistīta un neizvēlēties sev cilvēkus pēc patikas, bet kalpot visiem tiem

276

cietošajiem, kurus man pasniegs dzīve. Un šajā mirklī ar tavu mīlošo roku man ir dota tā no tikšanām, kur es varu būt visnoderīgākā. Man nebūs smaga Žanna, tādēļ ka arī viņa ir gluži bērns, kaut gadu atšķirība starp mums ir neliela.

Un manā dzīvē esi bijis tu – bet viņai bija skopi franču buržuā. Bet tu – kaut tu arī smejies par manu ilgošanos pēc Indijas, par kaut kāda augstākā vieduma dzīvē meklējumiem – tu esi bijis pats spilgtākais cilvēku piemērs, kurus varētu nosaukt par dižiem iesvētītajiem.

Neko nezinot un nevēloties zināt par kaut kādiem nebūt “iesvētītajiem”, tu visu dzīvi pasniedzi man aktīvas labsirdības paraugu. Tu ne reizi nepagāji garām cilvēkam, lai neparaudzītos uz viņu ar visu uzmanību, lai nepadomātu, ar ko tu varētu būt viņam noderīgs. Un tu palīdzēji, negaidot, lai tev par to palūgtu.

Es esmu gājusi un eju aiz tevis. Es esmu uzticīga tikai tiem likumiem, kurus lasīju tavos darbos. Es zinu, cik smaga tev ir mana mīlestība pret Anandu, kura tev šķiet bez atbildes un mani pazudinoša. Bet saproti mani tagad un uz visiem laikiem. Pirmo reizi mūsu dzīvē es par to runāju ar tevi, un šī reize arī būs pēdējā.

Ne bojāeju atnesa man šī mīlestība, bet atdzimšanu. Ne nāvi, bet dzīvību; ne bēdas, bet laimi. Es sapratu visu mīlestības jēgu, kad neko neprasi, bet visu atdod. Un tomēr neizputini dvēseli bet nostiprini.

Tā visaugstākā pašaizliedzība, kādā dzīvo Ananda, tā jau nav vairs tikai cilvēciska radīšana. Tas ir tīra gara spēks, kurš prot katram cilvēkam pārvērst viņa pelēko ikdienu starojošā templī.

Un, ja tu izveidoji man priekpilnu un laimīgu dzīvi sev līdzās, tad viņš iemācīja man cienīt dzīves mirkli kā vislielāko labumu, kur visi cilvēka spēki ir jāvelta nevis egoistiskai laimei dzīvot, bet visu cilvēku dzīves labā. Neatsakos es no laimes, bet tikai ieeju tajā. Ieeju mīlot, atbrīvota, jautri, viegli un vienkārši.

Koridorā atskanēja balsis, saruna aptrūkās, un istabā ienāca Žanna, bet aiz viņas kņazs un I. Kņaza seja bija modra, Žanna vairs nebozās un sāka jautri rakāties kādā kartona kastē.

Atskanēja klauvējiens pie durvīm, visi pievērsa uzmanību uz tām, un es izmantoju mirkli, un izslīdēju dārzā.

Pēc dažām minūtēm es izdzirdēju, ka mani sauc, bet tā vietā lai tuvotos mājai, es aizgāju uz pašu tālāko dārza stūri.

Drīz durvīs parādījās kņaza figūra, kurš turēja rokās konvertu. Viņš meklēja mani, saucot mani: “Ļovuška”, tādēļ ka, redzams, nezināja manu tēva vārdu, tāpat kā es nezināju pat viņa uzvārdu, aiz man raksturīgās izklaidības.

277

Es ļoti nopriecājos, ka tas bija viņš. Visvieglāk man bija tagad satikties ar viņu. Viņš pasniedza man vēstuli, sacīdams, ka to atnesa matrozis-milzenis.

Kapteinis man rakstīja, ka nevar šodien pusdienot ar mums, kā bija norunāts vakar. Viņa lietās šobrīd ir dažas grūtības, kuru dēļ viņš lūdz atlikt pagaidām mūsu austrumniecisko idilli, un atļaut viņam atbraukt pēc manis rīt, pulksten desmitos vakarā.

Mēs atgriezāmies mājā kopā ar kņazu, kur es pārstāstīju vēstules saturu I. Stroganovs aicināja mūs pie sevis, bet I. noraidīja viņa piedāvājumu, sakot, ka izmantos brīvu laiku, lai uzrakstītu dažas vēstules un iedotu man atpūsties no pastiprinātās kņadas.

Mēs atvadījāmies no Stroganoviem, un I. piedāvāja Žannai pavadīt ar mums vakaru. Bet vecais kungs kategoriski paziņoja, ka Žanna nāks pusdienās pie viņiem, bet vakarā, uz astoņiem, viņš atvedīs Žannu un Annu pie mums.

− Tas gan ir lieliski – sacīja I., – varbūt, arī jūs pie mums atnāksiet? - viņš vērsās pie kņaza.

Viņš viss notvīka, apjuka kā zēns un ar prieku atbildēja piekrītoši. Mēs izgājām ar I. ārā. Viņš sāka vest mani pa jaunu ceļu, bet,

ieraudzīdams manu vārnu ķerošo stāvokli, smiedamies, paņēma aiz rokas. − Un tā – viņš sacīja, – jaunā Žannas un kņaza dzīve jau ir sākusies. − Ka tā ir sākusies Žannai – to es redzu – es atbildēju. – Bet lai tā būtu

sākusies kņazam – tas man ne no kurienes nepielec. − Bet man kņaza jaunā dzīve ir jau daudz skaidrāk iezīmējusies –

pasmaidīja I. – kā Žannas dzīve. − Var gadīties arī, ka tas ir tā – es iebildu. – Bet ja kāda dzīve šeit būs

jauna – tad tā ir Annas, nevis šo divu. I. apstājās tik pēkšņi, ka man no aizmugures uzkrita virsū divas elegantas

dāmas un ne tuvu ne eleganti notrieca ar saviem saulessargiem manu panamu, nedomājot pat atvainoties.

Es sadusmojos un uzkliedzu viņām pakaļ: − Tas ir ļoti turciski! Droši vien, es biju smieklīgs savā aizkaitinājumā, tādēļ ka garām ejošais

turks iesmējās un es vēl vairāk sadusmojos. I. paņēma mani atkal maigi aiz rokas. − Nu gan uzdevi man mīklu... Ak tu, Ļovuška – sacīja viņš smiedamies. Pēc

tam mēs veiksmīgi nokļuvām līdz mūsu viesnīcai. Es biju priecīgs, ka I. nepiemita spēja vārdiski šaut ar pārmetumiem, kā ar skrotīm no šautenes, kā

278

pēc manas uzvedības parauga ar Žannu, kaut es apzinājos, ka tieši tā es esmu šobrīd visvairāk cienīgs.

279

18. nodaļa PUSDIENAS PIE STROGANOVIEM

Pagāja vesela mūsu trauksmainās Kostantinopoles dzīves nedēļa, ar

ikdienas vizītēm pie slimās kņazienes, pie Žannas, pie dažiem no mūsu prāmja līdzbraucējiem, par kuriem lūdza kapteinis, un es ne tikai nespēju palasīt, bet pat tik tikko spēju izrauties uz stundu-divām dienā, lai apskatītu pilsētu vai kaut ko no tās ievērojamākajām vietām.

Manā galvā norisa pastiprināts darbs. Es nevarēju neredzēt, kā atausa kņaza seja līdz ar sievas pakāpenisku atlabšanu. Kad pirmo reizi pēc ilgas maušanas viņa ierunājās – kaut arī ne īpaši skaidri, bet pavisam pareizi – un pakustināja labo roku, viņš metās ap kaklu I. un nespēja atrast vārdus, lai izteiktu viņam savu pateicību.

Žannas dzīvoklī arī, man šķita, valdīja “svētība”. Bērni staigāja Annai astē. Žanna, Stroganova un viņa vecākās meitas, jautras ķiķinātājas un ļoti praktiskas būtnes, vadīta, skraidīja pa veikaliem, piepildot skapjus un letes ar lentām, spalvām, spīdošām sprādzītēm, visiespējamāko zīda audumu un rīsa salmu paraugiem, no kuriem apburošās Annas rokas veidoja nevis ekspozīcijas, bet pasakainus mākslas darbus.

No sākuma man likās, ka ir neiespējama Annai šī apkārtējā drūzma un paši elementārākie dzīves sīkumi. Bet, kad es ieraudzīju, ar kādu gaumi, skaistumu un cēlumu ieelpojās visa telpa, kā katra ienākušā seja pārvērtās no Annas miera un labsirdības, es sapratu, ko nozīmēja viņas vārdi par pelēko ikdienu, kas kļūst par starojošu templi.

Mazie, saģērbti, acīmredzot, ar Annas gaumi un gādību, lieliski aukles-turcietes aprūpēti, jutās Annas tuvumā pilnīgi pasargāti no mainīgās mātes mīlestības, kas vienmēr pēkšņi pārgāja no glāsta uz kliedzienu.

Veikalā jau parādījās dažas cepures, Žannas roku taisītas, un bija domāts par atvēršanu pēc dienām divām-trim.

Kņazs ik dienas apciemoja Žannu, bet man likās, ka starp viņiem vēl nebija izveidojies uzticams draudzīgu attiecību tonis, kad pret Annu kņazam parādījās pati vienkāršākā, pati tīrākā un priecīgākā dievināšana, ar kādu mīl neaizsniedzami augstāk stāvošas būtnes.

Viņa jaunajā dzīvē, kuru es tagad saskatīju skaidri, viņā izveidojās, vai arī drīzāk, atklājās labsirdīgs, vīrišķīgs cilvēks. Reizēm es biju pat pārsteigts par to negaidīto rakstura stingrību, kādu viņš izrādīja satiekoties ar cilvēkiem.

280

Ar mani Anna bija nemainīgi mīļa. Bet manis neviļus noklausītā saruna ar tēvu tā izsita mani no pašavaldības, ka es katru reizi mulsu, tūkstošiem reižu devu sev solījumu viņai visā atzīties, bet beidzu ar to, ka stāvēju viņai blakus viss nosarcis, ar muļķīga skolnieka paskatu, kurš pieķerts nozieguma vietā darot nepiedienīgas blēņas.

Vairākas reizes, redzēdams mani šādā stāvoklī, I. ar pārsteigumu skatījās uz mani. Un reiz, ļoti uzmanīgi manī ieskatījies, viņš man mīļi pasmaidīja un sacīja:

− Lūk tev arī pieredze, kā dzīvot kompromisā. Gods, ja tas kā dzīvs pavediens vibrē cilvēkā, moka viņu vairāk par visu, kad to apbārsta ar pūdercukuru no virsas un paslēpj mazu žults pilienu zem tā. Tu ciet, tādēļ ka tavas dabas viengabalainība nespēj panest melus. Vai tiešām ir tik grūti atrast izeju, ja sirds taisnīgums to pieprasa?

− Es jums neko neteicu, Lollion, bet jūs atkal visu uzzinājāt. Bet, ja reiz jūs esat tāds gaišreģis, tad jums būtu jāsaprot, ka es patiešām esmu grūtā situācijā. Kā es varu pateikt Annai, ka es esmu visu dzirdējis un zinu viņas noslēpumu? Kā es varu viņai atzīties, ka sēdēju noburts, kā trusis blakus čūskai, un nespēju piecelties no vietas? Kurš tad, bez jums, kas tic manam godam, tam noticēs?

− Tev, Ļovuška, nav nekas un nevienam jāstāsta. Vai mazums noslēpumu cilvēks var zināt par citu cilvēku dzīvi. Sagadīšanās, es jau tev sacīju ne reizi vien, nemēdz būt dzīvē. Ja tev tā vai savādāk nācās ieraudzīt svešu ievainojumu vai sirds gaismu, kas noslēpta no visiem, esi patiesi smalkjūtīgs cilvēks. Bet tas nozīmē: pat nojaust nedot, ka tu par kaut ko zini. Bet, ja tevi pašu grauž sava goda dalīšanās, proti nest savas ciešanas tā, lai no tām neciestu citi. Un iznes no pārdzīvotās mācības zināšanas, kā rīkoties nākošreiz, ja nonāksi tādā situācijā.

Mūsu saruna norisa mazā, ēnainā skvērā, kur mēs apsēdāmies pa ceļam uz mājām. No I. vārdiem mans mokošais stāvoklis nepārgāja, bet man kļuva skaidra mana netaktiskā uzvedība attiecībā pret Annu. Un vēl skaidrāks kļuva, kā man vajadzēja saņemt visus spēkus un nepieļaut sevi līdz spiega lomai.

− Nu, es domāju, īpaša traģēdija šoreiz tavā dzīvē nav atgadījusies. Ja arī bija kaut kas slikts, tad tā ir tava izklaidība. Ja tu iedomātos, ka Florencietis stāv tev blakus, tu atrastu spēkus piecelties un aiziet.

− Kādas šausmas! - es iesaucos. - Lai Florencietis uzzinātu, kā es noklausījos. Tā tik vēl trūka! Es ceru, ka jūs to viņam nestāstīsiet.

281

I. ļoti aizrautīgi iesmējās. − Vai tad tu, Ļovuška, man kaut ko stāstīji. Iedomājies tikai, cik ļoti

Florencieša doma un spēki ir lielāki par manējiem, un tu sapratīsi visu sava jautājuma muļķīgumu. Bet nomierinies. Šis mazais fakts – ir viena no tava gara mazajām universitātēm, kuras mēdz būt simtiem katram cilvēkam viņa vienkāršajā ikdienā. Tam cilvēkam, kurš tiecas uz pašdisciplīnu un vēlas tajā sevi izaudzināt.

− Es saņēmu vēstuli un telegrammu no Anandas. Viņš šodien izbrauca no Maskavas. Ja viņa ceļojums būs veiksmīgs, par ko es nešaubos, viņš būs šeit pēc sešām dienām. Es gribētu, lai līdz tam laikam tu izlasītu vienu grāmatu, kuru es tev iedošu. Izlasot to, tu mazliet vairāk sapratīsi, uz ko tiecas Ananda, ko ir sasnieguši Ali un Florencietis un ko, var būt, kādreiz sasniegsim mēs ar tevi – maigi pieceļot mani no soliņa, sacīja I.

− Ak, Kungs! Līdz kam gan jūs esat labs un cēlsirdīgs, Lollion. Nu, kā jūs varat salīdzināt sevi ar neaudzinātu un nelīdzsvarotu puiku. Ja es kaut nedaudz, kaut kur spētu līdzināties jums! – gandrīz vai raudot, es atbildēju savam draugam.

Mēs devāmies no skvēra pa tveicīgām, ar raibu pūli nosētām ielām, kas pilnas ar sarkanām feskām, kā mušmirēm.

− Šodien mēs ar tevi iesim pusdienās pie Stroganoviem. Anna vēlas nosvinēt ģimenes lokā savu jauno iesākumu – sacīja I. – Mums ir jābūt kavalieriem, jāpasūta ziedi galdam un torte. Kā arī jāaiznes ziedi abām jaunajām veikala saimniecēm, Žannai un Annai, un vecajai mājas saimniecei, Stroganova sievai.

- Es esmu ļoti samulsis – es sacīju. – Es nekad neesmu bijis sabiedrībā, nekad neesmu redzējis lielas pusdienas un pilnīgi nemaz nezinu, kā tādās jāuzvedas. Būtu labāk, ja jūs turp ietu viens, bet es palasītu mājās grāmatu.

- Tas ir neiespējami, Ļovuška. Tev ir jāpierod pie cilvēku sabiedrības un jābūt par smalkas audzināšanas un takta piemēru. Atceries par Florencieti, saņemies vīrišķību un iesim kopā.

- Nespēju iedomāties, kā es ieiešu istabā, kur būs pilns ar man nepazīstamiem cilvēkiem. Es noteikti vai nu kaut ko nometīšu, vai arī ķervārnošu, vai arī nenoturēšos no smiekliem, ja kaut kas man izliksies smieklīgs – es neapmierināti murmināju.

- Cik dīvaini, Ļovuška. Tev piemīt milzīgs literārais talants, vērīgums un smalkums. Un tu neproti sakoncentrēties, kad satiecies ar cilvēkiem. Ieej

282

viesistabā, kur visi sanāks pirms pusdienām. Nemīņājies izklaidīgi durvīs, meklējot pazīstamas sejas, ar ko varētu sasveicināties. Apskati mierīgi visus, sameklē ar acīm saimnieci, un dodies taisni pie viņas. Bet šoreiz nāc aiz manis un tici, ka šajā namā tavai kautrībai nav vietas.

Mēs nogriezāmies aiz stūra un sadūrāmies seju pret seju ar kapteini. Abpusējie prieka izsaucieni apliecināja katram no mums, cik mēs esam paspējuši sadraudzēties. Uzzinājis, ka mēs meklējam ziedus un tortes un ļoti vēlamies atrast vijolītes, tādēļ ka tās ir Annas mīļākās puķes, kapteinis pašūpoja galvu.

- Torti, kaut torņa lielumā, ar saldējumu vai bez, sameklēt neko nemaksā. Bet labus ziedus atrast šajā klusajā sezonā – tas ir uzdevums – sacīja kapteinis. – Bet tā kā jūs gribat tos atrast skaistulei, kādu var ieraudzīt reizi dzīvē, ir vērts pacensties. Ieiesim pie man pazīstama konditora, viņš izpildīs pasūtījumu ar sajūsmu, tādēļ ka ir man daudz parādā. Bet pēc tam iesēdīsimies karietē un aizbrauksim pie viena mana drauga – dārznieka. Viņš dzīvo verstis trīs no pilsētas. Ja tikai Konstantinopolē ir labi ziedi un vijolītes, jums tās būs.

Ātri, kā pēc ģenerāļa komandas, mēs nogājām vēl divas ielas un iegājām diezgan neizskatīgā konditorejas veikaliņā. Es biju vīlies. Man gribējās izdarīt pasūtījumu spožā veikalā; bet šeit es negaidīju atrast kaut ko ārkārtēju.

Un kā vienmēr, es kļūdījos. Kamēr kapteinis un I. pasūtīja kaut kādas viltīgas lietas, saimniece, no galvas līdz kājām ievīstīta melnā apmetnī, pasniedza man kaut kādu kūku un aukstu, tumši sarkana dzēriena glāzi. Ne ar ko nesavaldzināja mani ne viens, ne otrs, bet kad es paņēmu mutē gabaliņu, es kāri nogādāju tajā visu atlikušo. Tik tikko uzdzēris tam vēso dzērienu, es varēju tikai pateikt:

- Kaptein, tā ir Bagdāde. Kapteinis un saimnieki iesmējās, mani pavadoņi pieprasīja arī sev

bagdādes burvestību, bet es tiku galā ar otru tās porciju nemazāk veikli, kā ar pirmo.

Kapteinis mūs steidzināja; mēs iesēdāmies karietē un sākām traukties pa miegaino pilsētu, burtiski laiski snaudošu zem saules.

- Ej nu arī spried pēc izskata – sacīju es kapteinim. – Es jūs nosodīju, kādēļ jūs aizvedāt mūs uz tādu garlaicīgu konditoreju. Bet iznāca tā, ka, acīmredzot, vakarā kādam sanāks mēli norīt no jūsu tortēm.

283

- Kapteinis smējās un izstāstīja mums humoristiskā tonī par savām daudzskaitlīgajām nelaimēm. Viņš ļoti pieticīgi pieminēja, ka visu tvaikoņa trūcīgo daļu iekārtojis uz sava rēķina vairākās otrās šķiras viesnīcās.

- Viss būtu it kā nekas – viņš nopūtās. – Tikai dāmas no pirmās un otrās klases ir nomocījušas. Un kādēļ gan ir radītas dāmas – komiski noplātot rokas, viņš sacīja.

- Gribētu uz jums paskatīties, ja nebūtu dāmas. Jūsu dzeltenās acis nekad nekļūtu par tīģera acīm, un jums būtu ellīgi garlaicīgi komandēt vienus vīriešus.

- Ļovuška, jūs jau otro reizi izlejat man lodi tieši sirdī. Labi, ka sirds man stipra un drīz būsim galā. Vai zināt, dakter I., ja jūs šo brašuli atlaistu ar mani uz Angliju, viņš, droši vien sagrābtu mani savās ķetnās, simt punkti.

I. pasmaidīja kapteinim, pasmaidīja man, un sāka stāstīt cik labi viss ir nokārtojies Žannas dzīvē. Kapteinis uzmanīgi klausījās un ilgi klusēja, kad I. bija pabeidzis savu stāstu.

- Nē, vai ziniet, es, protams, esmu tikai jūras vilks. Bet, lai Anna manā izpratnē saistītos ar cepurēm – to es nekādi nespēju saprast. Anna – dieviete... un cepures! – nerimās atkārtot kapteinis.

- Bet cepurēm ir nepieciešams cilvēku pūlis – es sacīju. - Ak, Ļovuška, nu, kas tie par cilvēkiem. Tās ir dāmas, un nevis sievietes.

Bet lūk, mēs drīz arī esam klāt. Pievērsiet uzmanību uz šo panorāmu. Te visas dāmas no galvas izskries.

Un patiesi, bija uz ko paskatīties, un nevarēja izlemt, no kuras puses pilsēta likās skaistāka.

Bet, daudz skatīties nebija kad: mēs apstājāmies pie noslēgtiem, ar augstu, necaurredzamu žogu, vārtiem. Kapteinis pazvanīja zvaniņu, un jauneklis-turks tūlīt pat atvēra vārtiņus.

Pārrunājis kaut ko ar platā smaidā atvērušu un ar zobiem nožilbinājošo līdz ausīm jauno turku, kapteinis ieveda mūs dārza dziļumā. Pa celiņu malām gāja visiespējamāko ziedu dobes. Daudz bija tādu, kādas es vēl nekad nebiju redzējis. Pa ceļam kapteinis norāva mazu baltu smaržīgu ziediņu un pasniedza to man.

- Visi džentlmeņi Anglijā, ģērbjoties uz pusdienām, iesprauž pogcaurumā tādu ziediņu. Tas saucas gardēnija. Kad šodien pusdienosiet, piespraudiet par piemiņu no manis šo ziedu. Un uzdāviniet to tai, kura jums vairāk par visām šodien iepatiksies – sacīja viņš, ņemdams mani zem rokas.

284

- Jums par godu es piespraust ziediņu varu. Bet pusdienas, kur es došos, nebūs austrumu dzīres. Un priekš manis tur nebūs nevienas sievietes, lai cik arī tās nebūtu skaistas. Manā sirdī dzīvo tikai mans draugs Florencietis, un jūsu ziediņu es pielikšu pie viņa portreta – es atbildēju.

Kapteinis paraustīja plecus, bet atbildēt neko nepaspēja. Mums pretī nāca milzīgs, masīvs turks, tik platiem pleciem, ka, šķita, visu zemeslodi pacels. Tas bija oranžēriju saimnieks, kurš sveicināja kapteini kā sirdsdraugu. Atkal es padomāju, ka spriežot pēc ārienes, es būtu piesardzīgs ar to zelli, bet vakarā noteikti apietu viņu tā patālāk.

Izrādījās, ka saimniekam ir brīnišķīgas orhidejas, bija arī Permas vijolītes. I., kopā ar kapteini pasūtīja kaut kādas dīvainus un fantastiskus grozus ar baltajām orhidejām, no rozā gardēnijām un rozēm. Vijolītes mums vajadzēja paņemt Annai, bet rozes viņas mātei un Žannai.

Apkrāvušies ar viegliem pītiem groziņiem, kuros mitrā zālē gulēja ziedi, mēs atgriezāmies visi trijatā pie mums un viesnīcu. Laika palika tikai lai pārģērbtos un brauktu pie Stroganoviem. Kapteinis sēdēja uz balkona, un līdz manīm atlidoja viņa sarunas fragmenti ar I. I. sacīja viņam, ka drīz atbrauks Ananda, ar kuru tas apsolīja viņu iepazīstināt. Bez tam, viņš apsolīja ievest viņu Stroganovu mājā, lai paklausītos Annas brīnišķīgo spēli un dziedāšanu.

- Es jums būšu vairāk kā pateicīgs, doktor I. Vakars, pavadīts ar jums skaistules-muzikantes sabiedrībā iedos man, var gadīties, jaunu spēku, lai novērtētu talantu savādāk, kā skatuves mākslinieku talantus, kuri uzstājas par maksu. Reiz āķīgais Ļovuška ieskrāpēja man sirdī, uzdevis jautājumu, kā es attiektos pret sievu, kas spēlē plašai publikai. Un līdz šim es nezinu atbildi uz šo jautājumu – domīgi sacīja kapteinis.

- Mūsu Ļovuška nevelti ir apveltīts ar acīm kā īleni. Izurbināja jūsu dvēselē caurumu, bet miera plāksteri neuzlika – iesmējās I.

- Nē, neviens nespēj man iemācīt mieru. Man mīļas ir tikai vētras, vai uz jūras tās – vai sauszemes, bet visur ar mani un man apkārt – tikai vētras.

Te es iznācu, saģērbies baltā uzvalkā no smalka zīda, kuru man pasūtīja I., melnā kaklasaitē-lentā, melnā jostā-vestē ar kapteiņa gardēniju pogcaurumā. Mani mati bija jau atauguši un skaistās lokās vijās ap galvu.

- Mīļo tētīt, jūs taču esat skaistulis šodien, Ļovuška. Apžēlojieties, Žannu jūs apbursiet pavisam – iesaucās kapteinis.

285

Bet ne viņa ironija, ne I. vērīgais skatiens mani nesamulsināja. Es biju iekšēji pārpildīts domās ar Florencieti un brāli, un nolēmu stingri ne reizi nepārvērsties šodien par „Ļovušku – ķer vārnu”.

Mēs nokāpām lejā, atvadījāmies no kapteiņa un, uzmanīgi turot groziņus ar ziediem, iesēdāmies karietē.

Pie Stroganovu mājas piebrauktuves stāvēja vairākas karietes. Es sapratu, ka pusdienas būs ne gluži ģimeniskas, ka bez mums būs vēl viesi, bet vēlreiz devu sev vārdu būt Florencieša cienīgam un savākt visu savu uzmanību, domājot ne par sevi, bet katru no tiem, ar ko runāšu.

Plašā, gaišā Stroganovu priekštelpā, kur pa abām sienām stāvēja augsti koka pakaramie, karājās daudz vasaras apmetņu un gulēja veselā kaudzē visiespējamākā veida cepures.

Divi turki paņēma no mums cepures, un palīdzēja mums izsaiņot ziedus. Es biju pārsteigts, kāds mākslas brīnums – divas buķetes no vijolītēm – izrādījās manā groziņā; bet I. bija divi rožu pušķi garos kātos, katrs no kuriem bija sasiets ar brīnišķīgu austrumniecisku lentu. I. pasniedza man rožu pušķi, paņēma no manis vienu buķeti no vijolītēm un sacīja:

- Nāc aiz manis, Ļovuška. Es pasniegšu pušķi vecajai saimniecei un Annai. Tu iedosi vijolītes Annai un rozes Žannai. Nekautrējies, uzvedies vienkārši un atceries, kā izturas Florencietis.

Milzīgi lielās un varenās mana dievišķīgā drauga figūras salīdzinājums ar manējo vidēja auguma figūru un kalsno miesas būvi, viņa manieres – vienkāršas, bet majestātiskas – ar manu naskumu, doma, cik es būtu lielisks, majestātiski iznākdams viņu atdarinot, likās man tik komiska, ka es tik tikko noturējos no smiekliem; bet smaidu novaldīt nespēju, un ar to arī ienācu viesistabā.

Šeit atradās tikai vīrieši, un viesistaba vairāk līdzinājās pīpētavai, tā viņa bija piesmēķēta.

- Un lūk arī jūs – izdzirdēju es Stroganova balsi, kurš nāca mums pretī. – Es domāju, ka manas dāmas sāk jau uztraukties par saviem kulinārijas izgudrojumiem un nonāk sliktā garstāvoklī. Mēs gaidījām jūs kā ģimenē, agrāk, bet jūs, lielpilsētas franti, pēc etiķetes, stundas ceturksni vēlāk – viņš smējās, spiezdams mums rokas. – Nāciet, es iepazīstināšu jūs ar manu večiņu. Ar visiem pārējiem jūs nesākšu iepazīstināt. Jums tik un tā sajauks visi „-ogli” un „-paši” – paņēmis I. zem rokas, viņš turpināja.

286

Viņš pieveda mūs pie majestātiskas, pusmūža, bet vēl ne vecas sievietes melnā zīda kleitā, ļoti vienkāršā, bet tā lieliski derēja uz viņas slaikā, nedaudz patuklā auguma.

Ieraudzījis dāmas seju, es biju pārsteigts. Bizes uz galvas viņai gulēja smagā vainagā, un, man par pārsteigumu, bija pelnu krāsā. Acis melnas, sejas ovāls iegarens, ādas krāsa tumsnēja, gandrīz olīvkrāsas, rokas apburošas. Manā priekšā stāvēja Anna – no galvas līdz kājām. Viss mātē atgādināja meitu, bet... kāda atšķirība, kāds bezdibenis gulēja starp šīm divām neapšaubāmajām skaistulēm.

- Es esmu ļoti priecīga jūs redzēt pie sevis – sacīja viņa I., pieņemot ziedus un pasakoties par tiem. – Mans vīrs man tik daudz par jums stāstīja.

- Viņas balss bija zema, kā Annai, bet arī šeit bija bezdibenis. Tā bija čerkstoša, un tajā skanēja izlutinātas skaistules notiņas, kura pieradusi visus uzveikt un satriekt ar savu skaistumu. Man viņa tikai nedaudz uzsmaidīja, tūlīt pat pievēršot skatienu garam turkam feskā un eiropiešu apģērbā, un turpinot, iesākto ar viņu agrāk, sarunu. Man nebija laika apdomāt par Stroganova sievu, tādēļ ka mums nāca pretī Anna, bet kaut kāda ledaina strūkliņa pārlija pār manu sirdi, un man kļuva žēl Stroganovu.

Anna bija baltā muslīna kleitā; melnās bizes, kā parasti gulēja uz pleciem, acis mirdzēja, atkal izraisot manī atmiņas par Anandas acīm-zvaigznēm. Viņa pasniedza I. savu brīnišķīgo roku, kuru viņš noskūpstīja, un priecīgi nomirdzēja ar acīm, pieņemdama no viņa vijolītes.

- Nu beidzot, – viņa sacīja. – Visādus pārsteigumus es varēju no jums sagaidīt. Bet lai jūs uzdāvinātu man vijolītes...

Bet kad es, savukārt, pasniedzu viņai vēl vienu vijolīšu buķeti, viņa burtiski aizelsās, tik dziļš bija viņas pārsteigums.

- Un jūs, un jūs sadabūjāt man manas mīļākās puķes – klusi sacīja viņa, ņemot mani aiz rokas un aizvedot no istabas vidus, kur mēs stāvējām, piesaistot kopējo uzmanību. – Jūs ar jūsu brāli pārlieku lutiniet mani. Ak, ja jūs zinātu, par kādas laimes emblēmu man kalpo šie ziedi.

- Es zinu – sacīju es neapdomīgi. Ieraugot neparasto pārsteigumu viņas sejā, sapratis, cik muļķīgi es esmu iekritis, es nedevu viņai atjēgties, un palūdzu man parādīt, kur šajā milzīgajā istabā sēdēja Žanna. Pārsteigums un nemiers Annas sejā nomainījās, beidzot, ar smiekliem.

- Savādnieks, jūs esat, Ļovuška – viņa sacīja. – Jūs mani tā gandrīz samulsinājāt – un viņa vēl jautrāk iesmējās. – Nu, lūk, jums Žanna un kņazs.

287

Priecājieties, bet es iešu pildīt savus saimnieces pienākumus. Jūs sēdēsiet man blakus, precīzāk, starp mani un Žannu pie galda, tādēļ ka neviena no mums nevēlējās piekāpties – un, smaidīdama mums visiem trim, viņa mūs atstāja. Es pasniedzu Žannai rozes un apsēdos viņai blakām uz zema turku krēsla.

Es nevarēju apskatīt ne istabu, milzīgu, ar nolaistiem aizkariem un daudzumu iedegtām lampām, ne pavērot cilvēkus tajā, kuri kustējās, jautri un skaļi sarunājās, bieži turku valodā, tādēļ, ka Žanna bēra simt vārdus sekundē, visu laiku prasot no manis uzmanību un atbildes. Galvenais, par ko viņa bija neapmierināta, bija tas, ka es sēdēšu viņai no labās puses, nevis kreisās, kurā bija jāsēž kņazam.

Beidzot man izdevās viņu pārtraukt un pavaicāt kņazam, kādā stāvoklī viņš atstāja sievu.

- Ļoti labā, Ļev Nikolajevič, kņaziene jau centās turēt rokā tējkarotīti un priecājās kā bērns – atbildēja kņazs.

Te atvērās ēdamistabas durvis, un saimnieks, stāvēdams uz sliekšņa, uzaicināja mūs pie galda.

Anna jau steidzās pie manis. Viens vijolīšu pušķītis bija piesprausts pie viņas krūts un asi izcēlās uz baltās kleitas fona, vēl vairāk pasvītrodams viņas marmora balto kakla un sejas ādu.

Pasniedzis viņai roku, es sāku iet pāru rindā, ieraudzījis sev priekšā Annas māti ar to eleganto turku, ar kuru viņa sarunājās, kad mēs ieradāmies.

Kad es ieņēmu man Annas ierādīto vietu, tad izrādījos ne tikai starp viņu un Žannu, bet arī vis-a-vis ar jauno Ibragimu, kurš bija ļoti eleganti, eiropeiski apģērbts. Mēs priecīgi ar viņu saklanījāmies. Blakus viņam sēdēja nedaudz austrumnieciska tipa meitene. Žanna man uzreiz pačukstēja, ka tā ir Stroganovas māsasmeita: ka pati Stroganova ir persona ļoti labsirdīga un jautra, un redz viņā Ibragima nākošo sievu. Man bija ļoti žēl manu draugu, tādēļ, ka meitenes seja bija piemīlīga, bet trula. Diez vai varēja gaidīt iedvesmojošus mirkļus no tādas sievas.

Viesi ieņēma vietas ap milzīgo galdu. Istaba bija iekārtota austrumnieciski, visa krāsainās inkrustācijās, ar gaišzilās krāsas prevalāciju, divos toņos, pilnīgi bez nekādām mēbelēm, izņemot zemus dīvānus gar visu sienu, pārklātus ar īpaši grezniem paklājiem.

Es paskatījos uz savu kaimiņieni un pamanīju, ka otrā pusē tai sēdēja I., bet blakus viņam vecākā Stroganova meita. Es no visas sirds pažēloju I., tādēļ, ka jau zināju šīs praktiskās būtnes jautro vieglprātību, maigi izsakoties.

288

Anna ēda ļoti maz, bet prasīja no manis uzmanību austrumnieciskajām pusdienām. Nepaspēja viesi paēst no austrumu uzkodām, kā divi cilvēki ienesa mūsu pasūtītos brīnumainos ziedu grozus. Bez mūsējiem, bija vēl nemazāk oriģināls un gleznains grozs ar orhidejām, ielikts kristāla vāzē, kuru nolika tieši priekšā Annai.

- Neapšaubāmi, tās, kā sveicienus jums sūta kapteinis, ar kuru mēs kopā izvēlējāmies ziedus – es klusi sacīju Annai.

- Ja tik ļoti nemirdzētu mana sirds šodien, es noteikti sadusmotos. Bet šodien es ne uz ko un ne uz vienu nespēju dusmoties – viņa man atbildēja.

- Apžēlojieties, cilvēks tā noliec galvu jūsu skaistuma priekšā, tik patiesi sūta jums savu sajūsmu. Paskatieties cik augsti kulturālam ir jābūt, lai tā saliktu orhidejas. Tā taču ir vesela ziedu simfonija no rozā līdz melnajām. Bet jūs sakāt, ka varētu sadusmoties – es dedzīgi iesaucos, apvainojies mana drauga vietā.

- Jūs mani nesapratāt, Ļovuška. Es ne tā pateicu. Protams, gaumei ir jābūt mākslinieciskai cilvēkam, kurš prot tā pasniegt ziedus. Bet šo izsmalcināto gaumi jūsu kapteinis izšķiež visiem un visur, spēlējot ar to, kā skaistuma mānekli. Bet manai sirdij ir dārgs tas skaistums, kurā atstarojas ne tikai gaumes izsmalcinātība, bet arī gara izsmalcinātība. Kuru no ziediem jūs gribētu paņemt mājās? Vienu no orhidejām, tādām brīnišķīgām, krāšņi perlamutrainām, vai arī vienu mazu aromātisku vijolīti? – viņa man pavaicāja.

- Tā nedrīkst nostādīt jautājumu. Vijolīte, kuru jūs turat rokās, kuru jūs nosaucāt par emblēmu un mīļāko ziediņu – jau nav man vairs ziediņš, nav lieta, bet simbols. Bet kapteiņa ziedi - ir vienkārši sajūsmināta cilvēka dāvana, viņa pateicība par tikšanos – es atbildēju. – Es vispār ievēroju, ka kapteinis atstāja uz jums sliktu iespaidu. Man tas ir ļoti, ļoti žēl. Viņš, protams, ir tīģeris. Bet viņā ir augsts cēlums, drosme un... tik daudz kopēja ir viņa vārdos ar paša labākā cilvēka vārdiem, kuru man bija laime iepazīt. I. apsolīja viņam iepazīstināt viņu ar Anandu un iedot viņam iespēju paklausīties viņa dziedāšanu.

Burtiski dzirksteles uzliesmoja Annas acīs, un viņas seja nobālēja. Ne vārda man neatbildējusi, viņa pagriezās pret I.

- Ļovuška, kaimiņiene pa labi arī grib ar jums parunāt, paskaidrojiet mums. Kņazs smejas par mani un negrib pateikt, kas tie par ziediem, kurus pasniedza Annai. Tie taču ir mākslīgie? – es izdzirdēju Žannas balsi.

- Nē, Žanna, tās ir orhidejas. Vai jums patīk?

289

- Ne īpaši, Ļovuška. Jūsu rozes ir daudz labākas un brīnišķīgi smaržo, bet paskatieties uz madam Stroganovu. Viņa ir šodien ar visu neapmierināta. Viņai ļoti neiet pie sirds, ka viss šodien tiek darīts dēļ Annas.

- Kādēļ gan tā? – es neizpratnē pavaicāju. - Tādēļ, ka Anna – tas ir iekšējā šķelšanās ģimenē. Viņa nevēlas izdarīt

spožu partiju, kā to vēlas māte, bet dzīvo sapņos, saiedamās ar visādiem nabagiem. Bez tam, man ir aizdomas, ka māte apskauž Annu – klusi piemetināja viņa.

Man bija nepatīkama Žannas pļāpāšana; man likās ne īpaši augstsirdīgi klačoties par tiem cilvēkiem, kas tik aizkustinoši palīdzēja viņai sākt jaunu dzīvi.

- Vai jūs dziedāsiet šodien? – es pavaicāju atkal pret mani pagriezušamies Annai.

- Man gan negribētos, bet, drošvien, nāksies. Starp mūsu viesiem ir dažas personas, kas dziļi ciena un saprot mūziku. Mana māte nav artistiska. Bet viņai blakus sēdošais cilvēks ir muzikāls un pat skaitās labs dziedonis – atbildēja viņa, šķelmīgi smaidīdama.

- Ak, cik žēl, cik ļoti žēl, ka kapteinis nevar jūs dzirdēt. Viņam tas būtu vairāk kā nepieciešams, var būt pat atklājums! – es iesaucos.

- Jūs esat pārsteidzošs fantazētājs, Ļovuška. Droši vien, jums par labu I. vēlas, lai es uzrīkoju muzikālu vakaru mazam cilvēku lokam, kad atbrauks Ananda. Ja jums izdosies dzirdēt viņa dziedāšanu, visas pārējās skaņas jums liksies nabadzīgas un nevajadzīgas. Katru reizi, kad es dzirdu šo balsi, es apjūku par savu trūcību.

- Attaisnojumu jūsu vārdiem var atrast tikai jūsu pašas talanta un jūsu dvēseles diženumā, Anna. Tikai tas, kurš saprot, kur mirdz virsotnes, var būt neapmierināts ar tādu talantu kā jūsējais, kuru I. sauc par milzīgu.

- Viennozīmīgi, Ļovuška, jūs esat nolēmis šodien uzdot man šarādes – iesmējās Anna.

- Nē, ak nē! Ja jūs tikai zinātu, cik es esmu vainīgs jūsu priekšā... Mans teikums aprāvās. Es ieraudzīju izvirzījušos I. galvu, un viņa skatiens

atgādināja man par mūsu sarunu skvērā. I. uzdeva Annai kaut kādu jautājumu, bet es, kā glābšanas fārvaterā, pagriezos pret Žannu.

Pusdienas ritēja savu gaitu. Ne reizi vien es uztvēru garā turka skatienu, par kura muzikalitāti runāja Anna. Ugunīgas, kaut kādas dēmoniskas viņa acis bieži apstājās pie Annas. Un reizēm tajās pazibēja zvērīga naida izteiksme, kad viņš skatījās uz I., kurš ar to sarunājās.

290

“Nu, tev arī sveiki – es padomāju. - Trūka tikai vēl manam dārgajam I. maksāt par Anandas grēkiem.”

Nepaspēju es par to izdomāt līdz galam, kā garais turks piecēlās, paņēma rokā glāzi ar šampanieti un cienīgi, pat majestātiski, paklanījās savai kaimiņienei, nama saimniecei. Viņa tam uzsmaidīja un paklaudzināja ar nazi pret savas kristāla glāzes maliņu.

Balsis uzreiz noklusa, un visu acis pievērsās turkam, kurš vēlējās uzsaukt tostu.

Pēc diezgan plašas vecāku slavināšanas – var būt, tas tā bija pēc austrumu ieražām, bet man izlikās falši – viņš pārgāja pie svinību vaininieces – jaunākās meitas. Savu runu viņš teica franču valodā, paziņodams, ka izvēlas to tāpēc, ka pie galda sēž cilvēki, kuri saprot tikai šo valodu. Viņš to pateica pašā naivākajā tonī, it kā izpildīdams elementāru pieklājības prasību, bet kaut kas viņa acīs, sejā un visā figūrā bija tik dzēlīgs un apvainojoši izsmejošs, ka man visas asinis galvā saskrēja. Es nešaubījos, ka viņš iekšēji ņirgājās par Žannu, kaut ārēji viss bija formāli pareizi.

Anna, sēdēdama ar nolaistām acīm, paskatījās uz mani ar savu bezdibenīgo skatienu, kā pārliecinādama mani par visa apkārtējā kņadu un nevajadzību. Man prasīja piepūli atkal ieklausīties oratora runā. Viņa balss bija dzidra, pavēlnieciska, izruna pareiza; neparasti skaidri viņš izrunāja katru burtu līdz pēdējam.

Novērsies no tās uz paša cilvēka vērošanu, es pazaudēju runas pavedienu un savācos ar domām tikai viņa garā tosta nobeigumā, kurā, acīmredzot, arī bija visa tā sāls.

− Lūk, mūsu priekšā ir ne tikai Bosfora pērle, kura varētu izdaiļot jebkuru harēmu, jebkuru pili, bet sieviete, kuras skaistumam un talantiem vienas zemes ir par maz. Un ko mēs redzam? Šī sieviete grib patstāvīgi strādāt, durstīt savus burvīgos pirkstiņus ar adatām un saspraudēm. Kauns mums, Konstantinopoles vīriešiem, kuri nav spējuši iekarot skaistules sirdi, skaistākas par visām pasaules skaistulēm.

Bet, ja reiz, mums līdz šim tas nav izdevies, tad mēs paziņojam sevi par dedzīgiem miesassargiem un necietīsim, lai kāds nebūt, nebūdams turks, atņemtu mums mūsu dārgumu. Es paceļu tostu par mūžam sievišķīgo, par skaistumu, par kaisli, par sievieti, kā vīrieša dzīves papildinājumu un rotājumu, bet ne kā strādnieci. Karaliskam skaistumam arī karalisku vietu dzīvē – pabeidza viņš. Viņš saskandinājās glāzēm ar Stroganovu un devās ap galdu pie Annas.

291

Es nedzirdēju, ko sacīja Anna I., bet es redzēju viņas lūdzošo skatienu un viņa atbildes smaidu un galvas mājienu.

Turks mums tuvojās. Visi viesi piecēlās no savām vietām, saskandinādami ar Annu un namsaimniekiem un veidojot kalamburus no turka tosta. Viņa sejā bija ellišķīgas nekaunības, niknuma, greizsirdības izteiksme, it kā viņš uz kaut ko gatavotos, kaut ko liktu uz kārts, kaut tas izraisītu arī skandālu.

Es notrīcēju: kaut kādas šausmas manī izraisīja šī ellišķīgā fizionomija. Pēkšņi, soļus trīs-četrus no mums, turks viss nobālēja, tā nobālēja, ka pat

lūpas viņam kļuva bālas. Viņš viegli sagrīļojās, it kā gribēdams iet uz priekšu, bet viņa priekšā atrastos nepārvarams šķērslis. Viņš vēlreiz sagrīļojās, un ķēra ar roku pie sirds. Viņam metās palīgā. Bet viņš jau atguvās, pūlējās pasmaidīt, bet bija redzams, ka viņš pats nesaprot, kas ar viņu notiek.

Kad viņš pieķērās pie sirds, viņam izkrita no rokas rokassprādze, kā man likās, no rozā koraļļiem. Bet, kā man vēlāk sacīja I., tā bija no rozā pērlēm un no rozā briljantiem – nenovērtējami dārga manta.

Acīmredzot, viņš gribēja, slepus no visiem, uzvilkt šo dārglietu uz Annas rokas, bet viņa slimība atklāja viņa nolūku. Kāds pasniedza viņam dārglietu, viņš ar vilšanos ielika to kabatā un devās pie Annas, kaut gāja tagad tik tikko vilkdams kājas, sakumpis un uzreiz novecojis, gandrīz pilnīgi zaudējis paskatu.

Viņš ar grūtībām saskandināja ar Annu, kas piecēlās viņam pretī, nepateica viņai ne vārda, kaut viņa acis bija gatavas izlekt no orbītām, un, asi pagriezies, devās atpakaļ uz savu vietu.

Es viņu neatraudamies vēroju. Man likās dīvaini, ka, tik tikko velkošam kājas mūsu virzienā, viņam pietika spēka asi pagriezties no mums. Un vēl dīvaināka man likās viņa uzvedība tālāk. Jo tuvāk viņš pienāca pie savas vietas, jo vieglāk un pārliecinošāk viņš gāja. Un, sēžoties uz krēsla blakus mājas saimniecei, viņš jau jautri jokoja par sevi, sacīdams, ka viņam, droši vien, sākas sirdstrieka.

Es vēl nespēju pilnībā aptvert notikušo, kā atkal pacēlās troksnis un viesu smiekli tika pārtraukti ar zvanīšanu pret glāzi; un šoreiz piecēlās mājas saimnieks, acīmredzot, vēlēdamies pateikt atbildes tostu.

− Vispirms es pateicos savam viesim par tik augstu “pērles” slavināšanu, kaut uzskatu sevi par uzslavu pilnīgi necienīgu un saskatu sava viesa tostā austrumnieciskas pieklājības paradumu. Bet, kas attiecas uz tām robežām starp tīrasiņu turkiem un eiropiešiem, starp strādājošiem un dzīvojošiem uz citu rēķina, tad... viņš smieklīgi piemiedza aci un turpināja: – lūk viņš, mūsu

292

slavenais orators, uzskata sevi par turku. Viņa vārds ir Alfonso. Vai ir tāda turku vārda? Bet uzvārds viņam ir – da-Braccano. Vai ir iespējams tāds turku uzvārds?

Visapkārt atskanēja smiekli. − Viņa uzvārds runā par spāņiem, un mauriem un par itāļiem – par ko vien

vēlaties, tikai ne par turkiem. Bet mūsu drauga psiholoģija un audzināšana var būt dziļi turciska. Tas jau ir gaumes un tieksmju jautājums.

Kas attiecas uz manu pārkrievojušos ģimeni, tad tajā visi strādā. Un ja rīt es aizvēršu acis, tad visi manas ģimenes locekļi stāvēs dzīvē uz savām kājām un noies pilnīgā materiālā neatkarībā savu dzīves ceļu.

Šodienu es uzskatu par pašu laimīgāko, tādēļ ka mana jaunākā meita, vienīgais pilngadīgais ģimenes loceklis, kuram nebija patstāvīga darba, kļūst par neatkarīgu, lielas mājas saimnieci. Es viņas personā sveicu visas strādājošās, izglītotās sievietes. Sievietes, kuras nav rotaļlietas un izklaide, bet sievietes – savu vīru un bērnu draugus. Lai dzīvo darba laime, vienīgā patiesā cilvēka laime.

Un Stroganovs gluži tāpat, kā turks, devās apkārt garajam galdam pie Annas, pa ceļam noskūpstīdams roku savai sievai.

Bet šajā reizē es ievēroju Stroganovā spēcīgu uztraukumu, kad viņš noliecās pie savas sievas, saskandināja ar da-Braccano un savu jaunāko dēlu, kurš baudīja īpašu mātes mīlestību.

No skata viņš bija skaists jauneklis, ar pelnu krāsas matiem, melnām acīm un olīvkrāsas ādu, kā mātei. Bet bija kaut kas dzīvniecisks, atgrūdošs šajā skaistajā ārienē. Bija skaidrs, ka viņa paraugs labam tonim bija turks, kurš ar viņu bija īpaši uzmanīgs un maigs. Jauneklis bija, acīmredzot, izlutināts un panīcis, mātes lutināšanas sabojāts un pārlieku augstprātīgs.

Es pārvērtos par “Ļovušku – ķer vārnu”, aizmirsu par visu uz pasaules un pēkšņi ieraudzīju aiz jaunekļa muguras kaut kādu kroplīgu, pelēku būtni. It kā tas būtu viņš un ne viņš, bet viņa portrets pēc gadiem divdesmit. Uz pieres un pa visu seju gāja krunkas. Uz rokām izspiedušies kaut kādi mezgli, dziļi iekritušās acis mirdzēja kā divas nokaitētas oglītes. Mute ļauni šķobījās.

Es nespēju ne atdalīt šo otro figūru no jaunekļa, nedz sasaistīt viņus vienā. Es pacēlu roku, gatavodamies viņam uzkliegt: “Sargieties, trieciet prom nelieti jums aiz muguras”, kā mana roka atradās citas rokas varā, un es izdzirdēju Stroganova balsi:

− Nu, ko tad šobrīd dursta jūsu rakstnieciskie īleni? Ā, mans jaunākais dēls jūs nodarbina. Nu, šis vēl nestrādā. Māmiņa modina no rīta, pašrocīgi

293

pasniedzot gultā šokolādi. Mazākos parasti uzskata par zīdaiņiem, kaut tie jau apsteiguši večukus ar savu pieredzi.

Apskausimies, Ļovuška. Es redzu, jūs manai karaliskajai Bosfora rozei esat gājis pie sirds, bet tas gadās reti.

Es tik tikko spēju atbildēt uz viņa apskāvienu un arī tikai tādēļ, ka I., pienācis pie Žannas, saspieda manu roku uz iečukstēja: “Domā par Florencieti”.

Kad visi atkal apsēdās un tika pasniegts mūsu pasūtītais tortes saldējums, pie galda atskanēja baudas izsaucieni. Droši vien, konditorejas saimnieks labi pārzināja Konstantinopoles publikas gaumi.

Anna, klusām sarunājusies ar I., pagriezās pret mani, un viņas melnās acis vērīgi uz mani paskatījās.

− Ak, Anna, cik es esmu nelaimīgs. Kaut ātrāk beigtos šīs bezgalīgās pusdienas. Un kādēļ cilvēkiem ir jāēd tik daudz? Man tā vien šķiet, ka kopš pašas atbraukšanas uz Konstantinopoli es to tik daru, kā ēdu un guļu. Un vēl skaidri vēroju, kā jūku prātā – es žēlabaini sacīju.

Viņas maigā roka noglāstīja manu uz ceļa atbalstīto roku un viņa silti sacīja:

− Ļovuška, atgūstieties. Es ar visu sirdi jūtu jums līdzi. Man tā gribētos jums ar kaut ko būt noderīgai. Skatieties uz mani kā uz pašu tuvāko, mīlošāko māsu.

Viņas balss bija tik maiga, tik daudz labsirdības plūda no viņas acīm pie manis, ka es nespēju izturēt. Jau sakāpa kaklā asaras, kā es ievēroju manā virzienā kustošos I. roku, un uz papīra gabaliņa ieraudzīju Ali tabletīti. Es satvēru tabletīti kā glābšanas riņķi, ātri to noriju un, sev par atvieglojumu, izdzirdēju atbīdošu krēslu troksni.

Viesi izklīda pa balkoniem un viesistabām, kur bija sagatavota melnā kafija turku gaumē.

Es lūdzu I. neatstāt mani vienu un ātrāk doties mājās. Mēs, kopā ar kņazu izgājām uz balkona, kur jau zvaigžņu dimantos mirdzēja tumšās debesis un, likās, ir bijis lietus, tādēļ ka ūdens lāses trīsuļoja vietām uz koku lapām un īpaši spēcīgi smaržoja puķes.

− Lūk viņa, dienvidu smaržojošā nakts. Bet ja tu domā, ka redzi lietus pilienus, tad kļūdies. Tas Stroganovs lika aplaistīt kokus, puķes un celiņus, lai nebūtu tik tveicīgi. Tu gribi braukt prom. Bet vai tad negribi paklausīties Annas balsi un spēli? Neesi egoistisks – sacīja, pazeminādams balsi, I. – Tu taču saproti, ka bez mums Annai būs šodien smagāk. Vai tiešām tu nesaprati, kā

294

diženais tīras mīlestības un gribas spēks palīdzēja man pasargāt viņu no šī ellīgā turka?

− Man pie jums ir ļoti liels lūgums, doktor I., – sacīja pēkšņi visu laiku domīgi klusējošais kņazs.

− Es būšu vairāk kā priecīgs jums pakalpot, kņaz – ļoti pieklājīgi atbildēja I. − Vai redziet, es visu laiku meklēju kaut kādu iespēju atmaksāt jums par

jūsu labsirdību pret mani un manu sievu. Un visi veidi, kurus es pārcilāju savās smadzenēs, man šķiet vulgāri. Bet lūk it kā es atradu vienu, kaut tajā vairāk, kā jebkurā citā, varētu vainot mani egoismā. Pie jums brauc draugs. Diez vai viņam būs patīkama hoteļa jezga. Taču manā lielajā un tukšajā mājā ir divas istabas ar pilnīgi atsevišķu ieeju.

Blakus šīm istabām stāv tukšas vēl trīs. Es jau vienojos ar Stroganovu un sāku tās iekārtot. Pēc divām dienām viss būs gatavs, mēbelēts, un es jau nopirku lieliskas klavieres, lai arī jūsu draugs un Anna varētu uz tām spēlēt manā mājā, ja tas viņiem ienāktu prātā.

Jūsu drauga pavadonim ir istaba beletāžas stāvā, kura ir savienota ar visu māju un, ar īpašām kāpnēm, ar istabām, kas paredzētas Anandai un jums ar Ļovušku. Kā redzat, es jau visu esmu izdomājis. Neatsakiet man drīzās šķiršanās priekšā laimi iegūt jūs par maniem ciemiņiem.

Kņaza balss bija klusa, gandrīz lūdzoša. I. pienāca tuvu pie viņa, pasniedza roku, un sacīja:

− Lai kādā formā es neietvertu manu pateicību, visvairāk priecīgs būs tas vārds, ka reti kad cilvēka palīdzība nāk tik ļoti laikā un vietā, kā jūsu piedāvājums mums. Mēs ar Ļovušku esam noguruši no hoteļa jezgas, bet mūsu draugam jau sen vajadzīga atpūta. Mūsu visu personā jums pasakos. Mēs būsim ļoti priecīgi padzīvot jūsu klusajā mājā, tādēļ ka aizkavēsimies šeit, iespējams, vēl aptuveni mēnesi.

− Kāda tā priekš manis ir laime! – iesaucās kņazs. Uz balkona sliekšņa izauga sievietes figūra, un es atpazinu Žannu, kas

sauca mūs dzert kafiju. Kaut kas mani viņā pārsteidza, un es tikai uguns gaismā sapratu, ka viņa ir pārģērbusies citā kleitā. Uz manu jautājumu, kādēļ viņa to izdarīja, viņa man sacīja, ka Konstantinopolē ir tāda mode, lai parādes pusdienās dāmas uz kafiju maina tualetes.

Patiesi, es ieraudzīju Stroganovu vieglā ceriņkrāsas kleitā, kas piestāvēja viņas matiem, bet veidoja asu kontrastu ar viņas ādu. Iespējams, ka tas bija arī labi, bet man nepatika.

295

Es sāku meklēt ar acīm Annu, domās spriežot, kādā krāsā saģērbtu es gribētu redzēt viņu. Un nekādi savādāk kā baltā, man negribējās sev zīmēt viņas apburošo figūru.

Kā gan es nopriecājos, kad ieraudzīju viņu tajā pašā kleitā. Apskatījis Žannas tualeti, ar daudzumu smalkiem zvīgulīšiem koši zaļā krāsā, es pēkšņi pateicu viņai:

− Es neesmu parīzietis, bet vienkārši pasauli neredzējis puika. Bet jūsu vietā es nekādā gadījumā neģērbtos šajā vulgārajā kleitā. Jūsu pirmā tualete bija pieticīga un jauka, tas bija tikai rāmis jums. Bet kas attiecas uz šo zaļoksni, tad tā jūs nogalina un kliedz par sliktu gaumi. Dieva dēļ, netaisiet cepures šīs kleitas stilā. Jūs iztrieksiet augstāko sabiedrību un savāksiet savā veikalā bazāru.

− Tas ir tāpēc – gandrīz vai raudādama sacīja Žanna – ka pirmo kleitu es izvēlējos pati, bet otro man uzdāvināja madam Stroganova.

Pie mums pienāca kņazs un I., un mēs apsēdāmies stūrī dzert kafiju. Uz dīvāna pie centrālā galda sēdēja Anna, bet blakus viņai uz krēsla – ļaunais da-Braccano.

Tas, nenolaidis no viņas acis, viņai kaut ko stāstīja. Viņas seja bija auksta, kā maska bija pār to uzgūlusies, noslēdzot visas iespējas lasīt viņas dvēseliskās kustības. Tikai vienu reizi viņas acis pacēlās, apgāja istabu un ar lūgumu apstājās pie tēva. Viņš tūlīt pat atstāja savu grupiņu un apsēdās uz dīvāna viņai blakus.

− Nu, meitiņ, draugs, gribu iedzert kafijas tasīti, ielietu ar tavām mīļajām rokām – smaidīdams, viņš tai sacīja.

− Anna piecēlās, lai ielietu viņam kafiju, bet es atkal ieraudzīju turka acīs trakumu un naidu. Bet viņš smaidīja un dzēra savu kafiju, pilnībā valdīdams pār sevi.

− Lollion, es jūs lūdzu mani neatstāt. Bet tagad es jūtos stiprs, it kā pats Ali šeit būtu, ne tikai viņa tabletīte manī. Man šķiet, ja tas sātans būs blakus Annai, viņa dziedāt nevarēs. Vai tiešām jūs nevarat viņu tā sažmiegt, lai viņš pavisam aizvācās? – es čukstēju.

I. iesmējās un sacīja, ka tic manam spēkam un pašsavaldībai un ies pie Annas galda. Bet lūdz mani, tikko kā sāksies mūzika, apsēsties noteikti viņam līdzās, ka viņš aizņems man vietu, bet vislabāk, tiklīdz sāksies tikai runas par dziedāšanu, lai es pienāku pie viņa. Parunājis vēl mazliet ar kņazu un Žannu, viņš pārgāja pie Annas galda, kur, kā pie magnēta, sāka sanākt vīrieši.

296

Sekoja atkal ilga kafijas dzeršana. − Ziniet, kņaz, nespētu es dzīvot Austrumos. Reiz es biju īstās austrumu

dzīrēs sakarā ar precībām. Tur bija sadalīta sabiedrība uz vīriešu un sieviešu daļām. Es redzēju, protams, tikai vīriešu dzīres. Tie ēda ar rokām, pieēdās līdz ūkai, līdz septītajiem sviedriem, nemācošas austrumnieciskas mūzikas pavadībā. Tas bija nejēdzīgi, bet krāsaini, kaut arī barbariski. Šeit viss ir piesegts it kā ar kultūru un civilizāciju – un visi tāpat pārēdās līdz sviedriem. Tikai slauka tos ne ar taukainām rokām un piedurknēm, bet smaržīgiem kabatas lakatiņiem.

Nu, sakiet, vai nav barbarisms tā nogurt no ēdiena? Nonākt līdz tādam nespēkam, kā tā cilvēku grupiņa, kas sēž mums pretī – es norādīju uz dažiem viesiem, kuri sēdēja pilnīgā trulumā uz dīvāna un krēsliem mums pretējā stūrī un smagi sagremodami barību.

Te atskanēja lūgumi par dziedāšanu un mūziku. Daudzi lūdza dziedāt Braccano; tas lauzās un, iedomādamies sevi par varoni, atbildēja, ka nav īpaši vesels, bet tomēr pamēģinās. “Labāk tev nemaz nemēģināt” - es dzēlīgi domāju un nolēmu, noteikti pierunāt I. iedot viņam kādu nebūt zāļu pilienu, lai viņš aizsmaktu un, kā saka, “nolaistu gaili”.

Šīs vēlmes pārņemts, es aizmirsu visas nosacītās pieklājības uz pasaules, pametu savus draugus un skrēju pie I. Satvēris viņu aiz rokas es sāku lūgties palīdzēt turku ķildniekam iekrist kaunā un nolaist gaili.

- Ļovuška, kāds tu vēl esi puika,– smējās par mani I. - Lollion, mīļais, labais, nedodiet mocīt Annu šim nelietim. Drošvien, viņam

balss ir tāda, ka var dziedāt tikai sātana rīmes – es čukstēju. - Rimsties, Ļovuška – ļoti nopietni sacīja man I. – Vēro un ieskaties visā.

Atceries visu, ko šodien redzi un dzirdi. Daudz ko sapratīsi daudz vēlāk. Annai un dažiem citiem šeit šodien notiek viņu dzīves kritiskie momenti. Esi nopietns un neblēņojies kā puika.

Viņš gandrīz skarbi paskatījās uz mani. Viss viesu pūlis, saimnieka vadīts, devās uz lielu vestibilu, ne to, pa kuru

mēs ienācām, bet mājas vidū. Tur pa platām, skaistām trepēm mēs nokāpām lejā, lielā, apaļā koncertzālē, kura piederēja personiski Annai. Ak, kāda šī bija brīnišķīga istaba. Mozaīkveidīgā koka grīda un sienas, vidū flīģelis un gar sienām nelieli krēsli. Divas-trīs vāzes uz postamentiem un dažas gleznas un marmora skulptūras.

Kad Anna piegāja pie klavierēm, es aizmirsu visu. Viņas sejā rotaļājās smaids, acis mirdzēja, uz vaigiem dega sārtums. Tā bija ne tā Anna, kuru es

297

biju redzējis vairāk kārt. Tā bija feja, ne zemes būtne. Un, ja līdz šim man Anna likās īpaša, ne tāda, kādas nes zeme, tad tagad es sapratu, ka pa zemi vēl arī staigā arī ne zemes būtnes, kuras nes sevī debesis uz zemi.

Viņa sāka spēlēt. Es uzreiz atpazinu Bēthovena sonāti. Bet līdz šim es nesaprotu, kā ne tikai es, bet mēs visi spējām izturēt šo

mūziku. Kaut kāds neprātīgs cīniņš bija tajā. Likās, pārdabisks spēks bija iemājojis Annā. Kaislība mijās ar kaut kādu saucienu nezināmajā, neaizsniedzamajā, tad pēkšņi atskārta, un atkal jautājumi, un neizbēgamā likteņa balss...

Es raudāju, aizsedzis seju ar rokām, un dzirdēju, kā raudāja man blakus kņazs. „Lūk viņa, pelēkā ikdiena, kas pārvērsta mirdzošā templī” – es domāju.

Skaņas apklusa. Un neviens nepārtrauca klusēšanu. I. paspieda man roku, it kā saukdams pie pašsavaldības. Un bija arī laiks.

- Nu, vienmēr tu, Anna, satrauc visus ar savu spēli un bojā mums visiem svētkus – atskanēja nepatīkama, nedaudz nazāla un kaprīza viņas jaunākā brāļa balss. – Būtu uzspēlējusi Šopēnu, parādījusi savas spēles spožumu. Bet tā tik uzvēli miglu ar savu Bēthovenu.

Man tā gribējās atskaldīt šo topošo ķildnieku! - Ja tev nepatīk, tu vari iziet no šejienes, par ko es tev būšu ļoti pateicīgs –

sacīja viņam tēvs klusi, bet tāds negaiss bija viņa sejā, ka neaudzinātais puika, kā bailīgs šunelis, momentā noslēpās aiz māmiņas muguras. Tā viņam, smaidīdama, kā palaidnīgam piecgadīgam puišelim, koķeti pakratīja ar pirkstiņu.

Bet šī banālā epizode nespēja sabojāt milzīgo iespaidu, ko bija radījusi Anna.

No lūgumu spiediena viņa atkal sāka spēlēt. Bet lielas lietas viņa jau vairs nespēlēja, un, likās, kaut kāda viņas būtnes daļiņa aizlidoja pirmajā skaņdarbā. Tās pārdabiskās iedvesmas viņas spēlē jau vairs nebija.

Man gribējās nogalināt nelietīgo zēnu par viņa rupjo iejaukšanos. Anna piecēlās un paziņoja, ka vairs nedziedās un nespēlēs, bet, ja ir

gribošie dziedāt, viņa nospēlēs pavadījumu. Da-Braccano piecēlās un sacīja, ka dziedāt pie tāda burvīga pavadījuma

viņš nevar atteikties. Es paskatījos uz I. Viņa seja bija barga, ak, cik barga, gluži kā pirms

vētras uz kuģa. Viņš paskatījās uz Annu, gluži kā sūtīdams viņai spēkus. Turks pielaboja apkaklīti, atpogāja vesti un paziņoja, ka nodziedās

dziesmu, kurā ieliks savas sirds noslēpumu.

298

Iestājās klusums. Viņš paziņoja, ka dziedās Šuberta serenādi. Es nopūtos, šausmās palūkojos uz kņazu, tad uz dziedoni, kurš vairāk

līdzinājās toreadoram, kas liesmo elles ugunīs, kā maigam mīlniekam, kurš aicina iedziļināties lakstīgalas dziesmas jēgā, lūdzošā, trīsošā – un tik tikko atturējos no smiekliem.

Annai nebija vajadzības pēc notīm. Viņa paskatījās uz I,. viņas uzacis viegli pacēlās, un rokas maigi pieskārās taustiņiem.

- „Dziesma mana ar lūgumu traucas...” – pēkšņi ieaurojās pamatīgs bass, kā tvaikoņa svilpiens.

Es nosprauslājos, pieliecos un noslēpos aiz I., bet, kad šis rēciens pacēlās līdz augstai notij, notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Rēcošais, gluži kā bullim, bass pēkšņi pārvērtās smalkā fistulā, tādā trūcīgā, ka visos stūros uzreiz atskanēja smiekli... Mēs ar kņazu smējāmies pilnā kaklā. Pat Anna ar pārsteigumu skatījās uz dziedoni, kaut viņas sejā nebija jautrības, bet tikai nepatīkamas vilšanās sajūtas. Acīmredzot, viņā visvairāk runāja aizskarts mākslinieciskums.

- Nē, nevaru, es šodien esmu slims – sacīja, gribēdams pasmaidīt, dziedonis. Viņš, ne uz vienu neskatīdamies, izgāja no istabas.

Nama saimniece un viņas mīļais dēls metās viņam pakaļ, pārējie viesi, samulsuši, aizrijušies no smiekliem, sāka izklīst.

Mēs izgājām pēdējie kopā ar Annu, Stroganovu, kņazu un Žannu. Sirsnīgi atvadījušies no saimniekiem, mēs apsolījām ieiet veikalā uz pulksten sešiem, lai uzzinātu, kā pagāja pirmā darba diena.

299

19. nodaļa MĒS KŅAZA MĀJĀ

Pagāja vēl divas trokšņainas mūsu dzīves dienas hotelī, ar ikdienas

vizītēm pie Žannas un kņaza un ar maniem ceļojumiem pa pilsētu kopā ar kapteini pa tās ievērojamākajām vietām.

Neraugoties uz visām klapatām un nepatikšanām, kas gāzās pār viņu no visām pusēm, no kurām viņš pat novājēja, un viņa dzeltenās acis kļuva milzīgas, šis jaukais cilvēks izrāva divas-trīs stundas dienā, lai izrādītu man pilsētu.

Daudz es sastapu arī vēlāk dzīvē labsirdīgus un uzmanīgus cilvēkus. Man vispār ir veicies laimīgi ar sastaptajiem cilvēkiem. Bet tādu sirsnīgu, vienkāršu uzmanību no sveša cilvēka es dzīvē nebiju sastapis. Es, protams, nerunāju par manu draugu Florencieti un viņa tuvajiem, kā I., Anandu, Ali. Es runāju par cilvēkiem ar vienkārši augstu kultūras līmeni.

Trešās dienas rītā, tikko mēs piesēdāmies brokastot, kā pie mums ienāca kņazs. Viņš paziņoja, ka ir atbraucis ar diviem kalpiem, kuri ir mūsu pilnīgā rīcībā viņa mājā, lai pārvestu mūs pie sevis.

I. izrādīja visas prieka pazīmes, bet es nevarēju saprast savu stāvokli. Man burtiski negribējās braukt uz jaunajām telpām. Te man likās, ka tieši šī pārvākšanās ir mūsu aizkavēšanās iemesls Konstantinopolē, te likās, ka kapteinim būs grūtāk ieskriet pie manis mazāk centrālā pilsētas daļā. Protams, manas neapmierinātības sakne slēpās tajā, ka visērtāk es jutos ar kapteini; es kaut kā atpūtos viņa klātbūtnē un baidījos, ka būšu šķirts no viņa.

Tieši šo manu šaubu mirklī ienāca kapteinis. Uzzinājis, ka mēs tūlīt pārvācamies pie kņaza, viņš redzami noskuma.

Neuzspēju es to aptvert un gribēju jau iet vākt mantas, kā izdzirdēju kņaza balsi:

− Es ļoti gribētu vērsties pie jums, kapteini, ar lūgumu, bet nezinu, kā jūs to pieņemsiet. Mūsu kopējie draugi pārvācas pie manis. Ja jūs vēlaties, blakus Ļovuškas istabai ir tukša, bet lieliska istaba. To izmēbelēt neko nemaksā, un vakarā jūs gaidītu kaut kas līdzīgs ģimenes dzīvei – smaidīdams, sacīja kņazs.

− Es jums ļoti pateicos – atbildēja kapteinis. - Bet mūsu draugi pārvācas pie jums, lai atbrīvotos no kņadas. Bet es esmu viena kņada un uztraukumi.

− Nemaz, kaptein – viņu pārtrauca I. – Kņaza māja ir tik liela un ērta. Ap to ir dārzs ar lapenēm, un vispār, kam gribēsies vientulību, tas to tajā vienmēr atradīs. Bez tam, jūsu šeit atrašanās jautājums ir – dienas, bet mūsu – nedēļas.

300

Iepazīties ar Anandu, parunāt un pabūt kopā ar viņu jums būs krietni ērtāk, ja jūs dzīvosiet kopā ar mums. Piedevām – viņš piemetināja ar man tik pazīstamo humora mirdzumu acīs – kņaza mājās ir klavieres. Es pacentīšos vēl līdz Annandas atbraukšanai pierunāt Annu paspēlēt mums kādu vakaru, nosvinot mūsu pieticīgo pārvākšanos. Bet Ļovuška taču jums solīja, ka Annas spēle atvērs jums sapratni par mūziku un augsto sabiedrisko sievietes lomu, kas apdāvināta ar muzikālo talantu – uz mani paskatījies, nobeidza I.

Es smagi nosarku, gribēju pārmest savam draugam manis izsmiešanu, bet vēlme pierunāt kapteini pārvākties kopā ar mums pārspēja visu.

Es metos viņam ap kaklu, un droši vien, tik patiesi, bērnišķīgi lūdzu viņam pieņemt augstsirdīgo kņaza piedāvājumu, kurš, no savas puses to vēlreiz atkārtoja, I. arī viņu pastiprināti pierunāja, ka rezultātā kapteinis noplātīja rokas, pašūpoja ar galvu, un sacīja:

− Pārvākšanās uz svešu ģimenes māju, un piedevām tādā tuvā sabiedrībā ar jums, doktor I., – tas taču man būs sava veida klostera ieslodzījums! Es taču esmu tik ļoti pieradis dzīvot vaļīgu dzīvi!

− Nu, kaptein, ja jūs patiešām interesējaties par mūsu iekšējo dzīvi, kā jūs ne reizi vien sacījāt, un gribat par daudz ko pārdomāt, ko jau sen glabājat prāta un sirds atvilknēs, kā arī parunāt ar patiesu viedo, un, ja jūsu nolūki ir nopietni – dažas dienas tīras dzīves jums neveidos traģēdiju – pieceldamies, sacīja stingri I.

− Protams, doktor I., es ne par atturēšanās traģēdiju domāju, kad svārstījos. Es vienkārši apzinos sevi kā necienīgu tādai uzmanībai, kādu jūs man izrādāt!

− Nu, mēs jau ieslīgstam detaļās! – es iesaucos. – Jūs, galvenais, ātrāk piekrītat, lai es varētu doties kravāt savas mantas. Jo jūs taču neziniet zibenīgos I. tempus. Nepaspēšu es vienu uzvalku salocīt, kā viņš ieradīsies, visu jau sakārtojis, pārmest man vārnu ķeršanu.

Visi iesmējās, kapteinis džentlmeniski paklanījās kņazam, pasakoties un pieņemot piedāvājumu un solot vakarā, uz septiņiem, būt kopā ar matrozi-milzeni viņa mājā.

Es priecīgs aizskrēju savākt savas mantas, ko, ar kņaza kalpu palīdzību, es ļoti ātri paveicu. Mēs norēķinājāmies par viesnīcu un iesēdāmies kņaza karietē, atvēlot pārvest mantas kalpiem.

301

Mēs uztaisījām lielu loku pa pilsētu, tādēļ ka I. atrada par nepieciešamu izdarīt vizīti pie sinjorām Galdonjī, pie kurām mēs vēl nebijām bijuši attaisnojoties ar manu slimību.

Es biju ļoti priecīgs, ka mēs viņas nesastapām mājā. Atstājuši vizītkartes, mēs aizbraucām visbeidzot uz kņaza māju. I. devās taisni pie kņazienes, bet mums ar kņazu palūdza izvietot viņa mantas, kā mums labpatiksies.

Pirmais iespaids no kņaza mums atvēlētajām istabām bija šokējošs. Manai istabai bija liels balkons, kurš iznāca uz dārzu, un zem tā bija daudz puķes. Gaiši pelēkas krāsas tapetes, uz kurām koši izcēlās sarkankoka mēbeles, kur bija viss nepieciešamais gan guļamistabai, gan kabinetam.

Mani māca ziņkāre ātrāk apskatīt I. istabu. Viņa istaba bija dzeltena, bet mēbeles ar kokgriezumiem, no melna koka, gotiskā viduslaiku stilā, atgādinādamas ar savām smailajām formām tempļa iekšieni. Mēbeles bija apvilktas ar dzeltenu zīda audumu, vienā tonī ar tapetēm, ar brūngani-melnu zīmējumu, grīda viscaur bija nosegta ar tādu pašu paklāju.

Es pat nosvilpos. Uz rakstāmgalda uz dzeltena galdauta stāvēja kristāla vāze ar dzeltenām rozēm un gulēja vēstule, uz kuras bija rakstīts lielā un skaistā rokrakstā.

Likās, it kā, ka šī istaba nebūt nelīdzinājās sera Uomi istabai B. Bet ar kaut ko, varbūt dzelteno krāsu, tā atsauca to atmiņā. Formu un krāsu harmonija, gaume, ar kādu bija izvietotas lietas – viss bija patiesa mākslinieciskuma paraugs un mani pārsteidza.

− Jūs pats tā iekārtojāt istabu I.? – es pavaicāju ienākušajam kņazam. − Nē, Ļovuška, šo istabu iekārtoja Anna. Vienam viņas paziņam stāvēja bez

pielietojuma visas šīs mēbeles. Viņa ieteica man tās nopirkt un pati izrīkoja mēbeļu izvietošanu. Vai jums patīk? - pavaicāja kņazs.

− Patīk – nav tas īstais vārds. Šeit tāpat ir izpausts viņas gaumes pārākums pār mums visiem, kā viņas spēlē, viņas zālē, viņas ģērbšanās manierē – es sacīju, aizmirsdams par visu un pārvērsdamies par “Ļovušku – ķer vārnu”.

Nezinu, vai ilgi es sēdēju rakstāmgalda krēslā, apskatīdams mani apbūrušo istabu. Viena doma neatkāpdamās valdīja pār mani: “Kā iekārtos Anna Anandas istabas? Istabas tam, kuru izvēlējās viņas sirds uz mūžu, ja tikai draugam viņa spēja iekārtot istabu-templi, kurā ienākot, izjūti godbijību?”

Viss šīs domas ietekmē, aizmirsis par visu uz pasaules, es domāju, kas ir mīlestība šīm būtnēm, kas stāv augstāk pār mums? Kā viņi mīl? Kur viņi saskata

302

mīlestības jēgu? Kādēļ mans brālis apprecējās ar Naļ, bet Ananda neprecas ar Annu? Vai tad no šādu mīlētāju laulībām nerastos augstākā cilvēku rase?

Pēkšņi, kā vienmēr negaidīti notrīcējis no galvas līdz kājām, es ieraudzīju Anandu, kaut arī kaut kur tālu, bet pilnīgi skaidri, un izdzirdēju viņa balsi:

“Cilvēku saites, viņu mīlestība un naids – tas viss nav vienas dotās dzīves augļi. Un cilvēka ķermenis un viņa vide – tas viss ir viņa personisko darbu un sasniegumu sekas un rezultāti gadsimtos. Nav garīgās attīstības ceļa, viena, izgriezta no miljoniem apkārtējām dzīvēm. Tikai iemācoties vienoties ar cilvēkiem skaistumā, saplūst ar viņiem mīlestībā, var nonākt to garīgo spēku augstumos, kur dzīvo cilvēki augstāki par mums. Tad atveras paša sirds, un tajā atdzīvojas jauna mīlestība. Un cilvēks saprot, ka viss izplatījums ir saistīts, elpo un mūžīgi kustās šīs dzīvās mīlestības priekšā.”

Viss pazuda un Anandas balss apklusa. − Jūs neuztraucaties, kņaz – es izdzirdēju sev blakus I. un sajutu ka viņš

tur mani aiz rokas. – Ļovuškam, trieciena uz kuģa rezultātā, mēdz būt tādas nervu lēkmes. Bet tas nav bīstami. Un, ja kādreiz tas ar viņu atgadās manā prombūtnē, jūs tikai iedodiet viņam pilienus, kurus lūdzu jums iepilināt viņam tūlīt no šī flakona.

Kņazs pasniedza man pilienus. − Nolieciet tos lūk tajā mazajā brīnišķīgajā skapītī – turpināja I. - Jūs

zināsiet, kur šādos gadījumos atrast palīdzību. Atkārtoju, tas nav bīstami, neuztraucieties. Jums pašam šobrīd ir nepieciešama palīdzība vairāk, kā Ļovuškam; jūs, kā saka, neesat savā ādā. Vai var tā apjukt? - sacīja I. kņazam.

− Nu, paldies Dievam, paldies Dievam. Ļovuška tik nekustīgi sēdēja, ar acīm pavērsies tālumā, ne uz vienu jautājumu neatbildēja, ka es nāvīgi pārbijos – satraukti sacīja kņazs.

Es piespiedos pie I. pleca, kurš maigi glāstīja manus matus, un nekādi nespēju mazināt trīsas visā ķermenī. Beidzot es nomierinājos tik daudz, ka varēju piecelties.

− Kā es tikko apkaunoju sevi, dārgais Lollion. Pašā pirmajā dienā es jūs tā nobiedēju, kņaz. Man tas ir ļoti bēdīgi; piedodiet, lūdzu. Tāds reiz es esmu neveiksmīgs «vārnu ķērājs». Tiklīdz nonāku īpaši skaistā istabā, tā kļūstu par vējtveri.

− Viss būs kārtībā, Ļovuška – maigi atbildēja man kņazs. - Vai nevēlaties paskatīties istabas, kuras ir sagatavotas jūsu atbraucošajam draugam?

303

− Ak, nē, Dieva dēļ, tikai ne šobrīd – es sāku lūgties, baidoties par tikko kā pārdzīvotā atkārtošanos.

Gan kņazs, gan I. - abi paskatījās uz mani ar pārsteigumu. Ciešais I. skatiens it kā burtiski manī atvilka kaut kādus aizkarus; it kā manī, kā spogulī, atstarojās viss, ko es tikko pārdzīvoju, un man likās, ka I. ieraudzīja visu manas satrauktās iztēles ainu tieši tā, kā man tā parādījās.

− Nu, labi, ja jūs jūtaties slikti, mēs atliksim. Es es braukšu parūpēties kā spēšu par kapteiņa istabu. Gribētos, lai uz septiņiem viņš to atrastu gatavu un komfortablu. Starp citu, viņu sauc sers Džeimss Retedlī. Bet man nav izpratnes, kā ir jāsauc cienīgu lordu sadzīvē – vērsās kņazs pie I.

− Vislabākais, ja mēs mazāk apgrūtināsim sevi ar visādiem nosacījumiem. Turpiniet saukt viņu par «kapteini». Mēs taču saucam jūs vienkārši par «kņazu», bet jums arī ir vārds un tēva vārds – smaidīdams, atbildēja I.

− Nu, lieliski! Tad es ātrāk došos. Pusdienas pusastoņos – sacīja kņazs un, pamājis mums, izgāja no istabas.

Palikuši divatā, mēs klusējām. Pēkšņi mans skatiens uzdūrās uz galda guļošajai vēstulei. Es padomāju, ka I. būs patīkamāk to lasīt vienatnē: man likās, ka tā ir vēstule no Annas, un ziedi, iespējams, arī no viņas.

Es klusām izgāju no istabas, un devos pie sevis, bet tā baidījos atkal iekrist nepatīkamajā halucināciju stāvoklī, ka izvēlējos pabūt dārzā.

Dārzs izrādījās ielaists veca parka gabals un ar augstu sētu atdalījās no kaimiņiem, kur arī bija redzami veci, ēnaini koki.

Es piesēdu uz soliņa un ar prieku atpūtos šajā vientulīgajā vietā. Nesenās pagātnes raibās ainas viena aiz otras nostājās manā atmiņā, kas bija tik ļoti pārslogota un nogurdināta no visa pārdzīvotā pa šo laiku. Es nemaz nespēju domāt ne par vienu cilvēku vai faktu, lai tulīt pat tie nesasaistītos veselā jūtu un domu virtenē, sajaucoties beigu beigās vienā putrā.

Spilgtais Florencieša tēls viens dominēja pār visu manu būtni. Kaut kā atkāpās, gluži kā ēnā pat atgāja brāļa figūra. Es padomāju, ka viņš šobrīd piedzīvo «medus mēnesi». Bet ko, personiski, saprot cilvēki ar medus mēnesi, kad par to tā sajūsminās? – man likās. Kaut kādas jaunas, manis agrāk nepazītas kauna jūtas pēkšņi ielauzās manās domās.

304

Pēc tam, ne ar ko nesaistīti, es sāku domāt par Līzu un kapteini, par Žannu un kņazu. Un visas šīs attiecības izlikās arī grēcīgas un ne tik tīras, lai tās vienotu tikai skaistums...

− Kur tu esi, Ļovuška? - izdzirdēju es īpaši priecīgu I. balsi. Es iznācu viņam pretī un ieraudzīju viņa rokās vēstuli, lielo un

valdonīgo rokrakstu uz kuras es uzreiz atpazinu. Tā bija vēstule, kas gulēja uz galda blakus rozēm.

− Es saņēmu ziņas, ka Ananda būš šeit aizparīt vakarā. Kāds prieks! - apskaujot mani, teica I. - Bet tu neesi vēl atguvies? Vai arī tu nepriecājies par Anandu?

− Es jau tādēļ vien priecājos par Anandu, ka par laimi sastapt jūs, Lollion, man ir jāpateicas viņam. Ja viņš nebūtu jūs izglābis, ko es tagad būtu iesācis? Kādā dzīves kravas tilpnē un kurš meklētu mani? - atbildēju es, pirmo reizi līdz galam apzinādamies, cik daudz, bezgalīgi daudz, ir izdarījis manā labā I.

I. maigi pasmaidīja, atkal humora dzirkstītes iemirdzējās viņa acīs, un viņš pateica:

− Bet vai tajā, ko pateica tev tagad Ananda, ka nav citu saišu, kā mūsu pašu dzīves un rīcības cēloņi un sekas, tu nesaskati arī mūsu saišu jēgu? Var gadīties, es, tāpat kā visi, tikai atdodu tev savu iepriekšējo parādu?

Es paberzēju savu pieri. − Pagaidiet, mans dārgais. Jūs taču negribiet man sacīt, ka manā

halucinācijā bija kaut mazākā īstenības piliena? Kā varēja runāt ar mani Ananda, atrodoties tukstošus verstu no manis?

− Tieši tāpat kā runāja ar tevi Florencietis, esot tālu no tevis. Tu gandrīz vai raudi, uztraucies un meklē pārdabiskus izskaidrojumus. Bet es jau tev sacīju, ka tava dzīve tev nenes neprāta slimību, bet milzīgu zināšanu laimi, ja tu vēlēsies strādāt un audzināt sevi pie absolūtas paškontroles. Tu aizmirsi vai arī neveltīji pietiekami uzmanības maniem vārdiem. Es jau tev paskaidroju, ka katrā cilvēkā mīt radoši virsapziņas spēki. Dažos cilvēkos tie snauž, citos atdzīvojas. Un atdzīvojas katrā citādāk, atkarībā no kopējā kultūras un tīrības attīstības līmeņa – no muļķa līdz viedajam.

− Ak, Lollion, līdz viedajam man ir tik tālu, ka diez vai vispār nonākšu. Un par muļķi būt, šķiet, ir maz goda un prieka – es rūgti noteicu, spiežoties pie sava drauga un it kā meklējot viņā aizstāvību.

305

− Bērns tu vēl esi, Ļovuška – iesmējās I. – Bērns, bērns pārsteidzošs, no vienas puses, un ļoti liels spēks – no otras. Tiksi tu kaut kā galā ar dzīvi, kuru tikai tu viens spēj izveidot. Kaut kā pacelsi uz saviem pleciem visu to, kas tagad prasa no tevis atbildes un darbu. Un neviens, izņemot tevi pašu, nevar izpildīt tavus, tikai tev vienam esošus, individuālus uzdevumus – klusi un nopietni sacīja I.

− Bet jūs taču mani neatstāsiet! Jūs palīdzēsiet man nodzīvot un mācīties līdz tam, kamēr neatbrauks Florencietis? O, Lollion, neatstājiet mani; es zinu, kāds es esmu jums nasta un traucēklis, bet es nebūšu spējīgs pārdzīvot šobrīd vēl vienu šķiršanos – tik tikko noturot asaras, es iekrampējos viņa rokās.

− Mans dārgais zēn, mans brāli, es būšu ar tevi ļoti ilgi. Un mūsu ar tevi draudzība ir man priecīga, un nemaz nav nasta un traucēklis. Tu tikai notici tam, ka dzirde un redze var pēkšņi paasināties katram no jebkuriem, tev pagaidām nesaprotamiem, iemesliem. Esi mierīgs. Šobrīd tu esi tik laimīgs, nekādi pienākumi tevi nenospiež – ieskaties tad brīvi cilvēku dzīvē un pasargā katru no nepatikšanām, cik vien spēj.

Iesim apskatīsimies, kādas istabas ir sagatavojis mūsu saimnieks Anandai.

Manas istabu bailes bija pagājušas, mēs uzkāpām pa diezgan augsta priekšnama pakāpieniem un nonācām burtiski austrumu pilsētā.

Priekštelpa bija atdalīta ar pūkainu persiešu paklāju; gar sienām bija izlikti zemi zīda dīvāni ar spilveniem; šauri šaujamlodziņi no krāsaina stikla bija aizvērti ar slēģiem. Grezns, smags priekškars atdalīja priekštelpu no istabām. I. piepacēla priekškaru un mēs ienācām istabā.

− Dieviņ, tētīt – man paspruka. - Šeit taču ir princim jādzīvo, un jādzīvo ne mēnešiem, bet gadiem.

− Tā jau arī ir. Ananda ir princis, bet jādzīvo viņam šeit nemazāk par gadu – tik klusi izrunāja šos vārdus I., ka es tos tik tikko saklausīju.

Vesela violeto toņu gamma bija izvērsta istabā, karaliski greznā un tai pat laikā vienkāršā. Tā bija kabineta-bibliotēkas istaba; bet tās stilu es nesapratu, tāpat kā nezinu to šodien. Kā uz lidojošā paklāja kāda griba to pārcēla no viduslaikiem un izlika kņaza mājā. Es nekad nebiju redzējis tādus krēslus, masīvus, augstus, no kaut kāda gaiši zaļganīga ar melnām šķiedrām koka, ar lillā zīdu apvilktus.

− Kur tikai Anna varēja sadabūt šīs lietas? – neviļus man paspruka.

306

− Tās stāvēja viņas tēva noliktavās ļoti daudzus gadus. Tagad atrada sev pielietojumu – atbildēja man I. – bet dosimies tālāk.

Mēs iegājām nākošajā istabā un... es no pārsteiguma apsēdos uz taburetes, kas stāvēja pie durvīm. Es visu gaidīju, bet tikai ne to, ko ieraudzīju.

Vienkārša, salokāmā auduma gulta, bez spilveniem, pārklāta ar mīkstu zvērādu. Neliels balts galds, divi-trīs koka krēsli un pats parastākais auduma skapis.

− Tagad tu redzi patiesās prinča vajadzības; šeit būs viņa svētnīca, kur diez vai ienāks daudzi.

Es, klusējot, norādīju I. uz galdu, kur stāvēja tāda pati kristāla vāze, kā viņa istabā, un tajā... viens no mūsu violīšu pušķiem.

Viņš pamāja man ar galvu, un mēs izgājām no Anandas istabām, aizvilkuši aizkarus un aizvēruši durvis.

Viss man zaudēja reālu nozīmi. Es gāju kā miglā un atjēdzos tikai mūsu istabā, kur I. man atgādināja par draudzības un viesmīlības pienākumu pret kapteini, kuram vajadzēja dzīvot šeit, blakus man.

− Vajag censties atvieglot viņam dzīvi šajās dienās. Viņam ne mazums nāksies pārciest. Tava maigā mīlestība var vairāk palīdzēt, kā visu citu rūpes – sacīja I. - Domā par viņu. Sauc no visa spēka Florencieti, un tu atradīsi vienmēr vajadzīgo vārdu kapteinim.

Es stingri nolēmu savākt savu uzmanību un veltīt visas savas rūpes kapteinim šajās mūsu kopdzīves laikā. Un tādēļ, tiklīdz izdzirdēju kņaza balsi blakus istabā – aizskrēju uz turieni un sāku palīdzēt istabas iekārtošanā.

Kņazam bija skumji, ka viņš nespēja atrast tik ātri neko labu. Istabā nesa iekšā skaistas palmas koka mēbeles, vecas, orģinālas. I. arī ienāca šeit un sacīja kņazam, ka iekārtojums ir ļoti labs, kapteinis būs vairāk kā apmierināts un pateicīgs.

Kņazam vajadzēja aizbraukt vēl uz veikalu pie Žannas, uz kurieni vajadzēja arī mums. Mēs, visi trijatā sākām kārtot istabu, ātri piešķīrām tai dzīvojamu un komfortablu paskatu, pārģērbāmies, un braucām uz veikalu.

Tur mēs sastapām pilnīgu babilonu. Stroganovs ievietoja sludinājumu avīzē par jauna franču veikala atvēršanu – un dāmas sabira kā no maisa; pat abas Galdonjī atbrauca pasūtīt cepures.

Jaunās saimnieces bija apmierinātas par daudzumu pasūtījumiem un lielo pārdoto cepuru skaitu. Žanna bija priecīgi uzbudināta un gluži savā

307

sfērā, bet Anna... maigi smaidīja, bija mierīga, bet laimi viņas sejā es neredzēju.

− Anna, vai neatteiksiet manu lūgumu? – vērsās pie viņas I. – Mēs ar Ļovušku un kapteini pārvācāmies pie kņaza. Uzspēlējiet mums rīt vakarā pulksten deviņos. Es iebraukšu pēc jums; man ļoti gribās, lai jūs savienotu mūs, visiem mums saprotamā skaistuma un mūzikas valodā pirms Anandas atbraukšanas.

− Es jums esmu vienmēr gatava spēlēt, kaut kapteiņa klātbūtne man šķiet dīvaina – atbildēja Anna. – Es spēlēšu – viņa piemetināja, paklusējusi. - Jā, protams, spēlēšu arī jūsu kapteinim – atkārtoja viņa, atkal paklusējusi ilgāk kā pirmo reizi. Pēkšņi Anna iesmējās, no kā visa viņas seja atausa, bet es biju laimīgs, ka kapteinis dzirdēs viņas spēli, kura – es ticēju – palīdzēs viņam paskatīties savādāk uz spēlējošu talantīgu sievieti.

Laiks skrēja, es uztraucos, ka nepaspēju nopirkt kapteinim ziedus, ko tūlīt pat arī izteicu.

− Neskumstiet. Parāds ar atmaksu skaists. Nolieciet viņam uz galda šo mazo japāņu vāzīti un, lūk, šo maigo orhideju – sacīja Anna, noņemdama no plauktiņa brīnišķīgu vāzīti ar orhideju. – Tikai nesakiet ka tā ir no manis.

Es aiz prieka palecos, sasitu plaukstiņas, nobučoju abas Annas rokas, un, pametis visu un visus, traucos ar kņazu uz mājām.

Nepaspēju es nolikt savu ziediņu uz galda, kā atskanēja balsis un soļi, starp kuriem es uzreiz atpazinu vieglo kapteiņa gaitu un smago Milzeņa šļūkāšanu.

Kņazs ieveda mūsu draugu istabā, palūdza viņam atvainot, ja kaut kas ir ne tā, kā viņš pieradis, paskaidroja, kur ir vanna, un nozuda, atgādinājis, ka pus astoņos ir pusdienas.

− Es biju kā apburts. Es biju gan par kapteini priecīgs, gan nespēju atbrīvoties no mani pārsteigušā kontrasta Anandas istabās, un tāds pat nesavienojams kontrasts man likās Anna un Žanna, Anna un veikals...

Pusdienas un vakars pagāja jautri. Mūsu draudzīgā saruna ievilkās tālu aiz pusnakts. Kapteinis tik interesanti un tai pat laikā tik vienkārši un aizraujoši stāstīja par saviem ceļojumiem un sastaptajiem cilvēkiem, ka es vairākkārtīgi pārlecu no «Ļovuškas – ķer vārnu» stāvokļa uz nevaldāmiem, izplūstošiem smiekliem.

308

Visbeidzot I. mums atgādināja, ka kapteinim rīt ir parasta rūpjpilna darba diena. Mēs atvadījāmies no mūsu mīļā saimnieka, vēlreiz pateicāmies viņam par visām viņa rūpēm un uzmanību un izšķīrāmies pa mūsu istabām.

Kā parasti, man šķita, ka gulēt es negribu, bet nepaspēju izģērbties, kā acumirklī aizmigu.

Nākošajā rītā es tik vēlu pamodos, ka tikko paspēju uz brokastīm, pie kurām mani jau gaidīja kņazs. Viņš sacīja man, ka I. nebūs mājās ātrāk par vakaru, ka atgriezīsies viņš tikai ar Annu tieši uz mūziku.

Es noskumu. Pirmo reizi I. atstāja mani tik ilgi, un es biju atvēlēts pats sev. Ne tā ka es nezinātu, ar ko sevi nodarbināt – es varēju gan uz pilsētu aiziet, gan veikalā ieiet, arī grāmatas man netrūka... Bet kaut kāda nepārliecinātība bez I., par ilgas bez viņa sažņaudza manu sirdi.

«Mans Dievs! Cik es esmu bērnišķīgi pieķērīgs un nepieredzējis» – es padomāju. Redzēdams manu apjukušo seju, kņazs piedāvāja man kopā ar viņu pastaigāties pa pilsētu un pasūtīt saldumus vakaram. Es iebildu viņam, ka Anna vakarā neko, izņemot augļus, neēdīs, un tādēļ arī rūpēties par viesību galdu nemaz nav vērts. Bet kņazs man nepiekrita un aizbrauca viens.

Es apsēdos uz dīvāna savā istabā un pēc dažām minūtēm viss iegrimu grāmatā, kuru man iedeva I., un aizgāju pavisam citā pasaulē.

Kā no sapņa es atjēdzos, no klauvējiena pie istabas durvīm. Droši vien, es ilgi biju lasījis, tādēļ ka manas rokas un kājas bija notirpušas, un es ar grūtībām iztaisnojos.

Klauvēja pie durvīm kapteinis, pa dienas vidu gadījuma pēc ieskrējis mājās pēc kaut kā. Viņš piedāvāja man doties ar viņu, pagaidīt viņu vienā vietā minūtes desmit, bet toties pēc tam pastaigāties pa aziātisko pilsētas daļu un paskatīties kaut ko pie antikvāriem...

Es piekritu. Man pēkšņi ienāca prātā – slepus no visiem – pasūtīt pie konditora, kapteiņa drauga, Anandai saldās kūkas «Bagdāde», kā es tās iesaucu. Kā arī nopirkt augļus arī viņam un nolikt tos rīt istabā uz viņa atbraukšanu.

Es padalījos savā vēlmē ar kapteini. Viņš jautri pamāja ar galvu, un mēs devāmies pa viņa darīšanām. Paskatījies uz kapteiņa iedegušo seju, uz jautrajām tīģera uguntiņām viņa acīs, es nospriedu, ka viņa lietas uzlabojas. Bet viņš atzinās, ka gaida Annas spēli ar nepacietību un satraukumu, kādu sen nav izjutis.

309

Es gribēju sacīt, ka viņš nesaņems to, ko gaida, ja sagaida smalku izpriecu. Bet atcerējos I. vārdus par kapteini, par tām ciešanām un pavērsienu, kuram drīz viņā ir jāiestājas – un tikai nopūtos par katra no mums nespēku nākošo vētru priekšā.

«Un kādēļ visiem ir jācieš – es domāju, protestējot. – Šobrīd kapteinis ir priecīgs, viņam ir jautri. Vai tiešām viņš būs laimīgāks, ja kaut kas jauns sadedzinās viņa prātā un sirdī tās izpratnes un priekšstatus, ar kuriem viņš ir dzīvojis līdz šim».

− Nu, lūk, Ļovuška, arī konditoreja. Ieiesim, es izdzeršu kaut ko, un atstāšu jūs šeit uz stundas ceturksni. Nepaspēsiet jūs nobaudīt «Bagdādi», kā es būšu atkal kopā ar jums – pārtrauca manas domas kapteinis.

Viņš, ātri izdzēris kaut ko ar ledu, nozuda kā meteors. Bet es sajutos pavisam laisks no karstuma un apsēdos gaidīdams dzērienu un kārdinošo kūku, aiz neko darīt, apskatīdams publiku.

Pats saimnieks pasniedza man ēdienu, vaicājot, kā viesiem patika viņa tortes. Es izstāstīju, kādi grandiozi panākumi tām bija, un piemetināju, ka man pie viņa ir personīgs lūgums, kuru es vēlos saglabāt noslēpumā no maniem draugiem.

Viņš viltīgi pasmaidīja, ievilka no savas dūmojošās pīpes un gaidīja, acīmredzot, izdzirdēt sievietes vārdu, kurai nogādāt saldumus. Bet, uzzinājis, ka es vēlos pasūtīt torti un kūkas viedajam un vēl piedevām princim – viņš pat palēcās.

− Šitā lieta nopietna bija – sacīja viņš. – Es tev uztaisīs, uztaisīs laps. Tad viņš man sacīja, ka viedajam vajag, lai būtu pēc skata vienkārši, bet kā

paņem mutē – debesis. Bet princis, princim vajag, lai arī no skata būtu vienkārši, tikai lai guļ tādos šķīvjos, uz kuriem pieskarties un – « klāt nenāc ».

Viņš ieteica man aiziet uz diviem antikvariātiem, kur ir seni porcelāna šķīvji. Pēc augļiem viņš sūtīja mani uz tirgu pie sava drauga, bet ieteica pasūtīt tikai meloni, bumbierus un vīnogas. Jo viedais, viņaprāt, bez melones nav iespējams, bet persiku pagaidām labu neesot.

Viņš palūdza atsūtīt šķīvjus un augļus pie viņa, apsolot pats visu salikt un laikā nosūtīt man. Es iedevu viņam adresi, precīzi vienojos par stundu un sacīju, ka pats gaidīšu sūtni pie mājas vārtiņiem.

Atgriezušamies kapteinim es sacīju, ka gribu nopirkt divus antikvārus šķīvjus, ar ko viņu ļoti pārsteidzu.

Mēs ilgi staigājām, neatrazdami neko atbilstošu. Visbeidzot, es, it kā nejauši, pateicu adresi, kuru man iedeva konditors. Mēs devāmies turp, un, kamēr kapteinis

310

skatījās kaut kādu lietu juvelierizstrādājumu veikalā, es atdevu saimniekam mana burvju konditora zīmīti.

Viņš ilgi kaut ko apdomāja, pēc tam uzveda mani augšā un izvilka no īpaša skapja šķīvi.

Tas bija violets, viss gluds, ar smalku zelta maliņu, un tā vidū bija sievietes pusfigūra uz balta fona, ar mazuli rokās. Melnās bizes krita pār pleciem virs dzeltenas kleitas; melnās acis, kā dzīvas, raudzījās uz mani. Apburošās rokas turēja sprogainu zeltmatainu puiku.

− Ak, Kungs, vai tik no Annas tas nav zīmēts? – es gandrīz vai neiekliedzos. Saimnieks pagrieza trauka otru pusi, parādīja datumu – 1699 g. Pēc otra šķīvja viņš aizlīda kaut kur vēl augstāk, lūdzot mani uzgaidīt. Es biju

sajūsmā un izmisumā. Kaut kāda godbijība mani piepildīja, es tā vēlējos uzdāvināt Anandai šo šķīvi, kura apdare atgādināja vislabāko Annas miniatūru. Bet vai mana dāvana nebūs nekaunība? Vai tā tiks saprasta kā vistīrākā manas sajūsminātās dvēseles dāvana?

Atgriezās saimnieks ar kristāla šķīvi, kurš laistījās visās varavīksnes krāsās. Kā dārgakmeņu opāli mirdzēja tā šķautnes.

− Venēcija – sacīja viņš, pasniedzot to man. – Tas ir vecs princis pirkts. Bet šis – Florence – iebakstīja viņš violetajā šķīvī. – Arī vecs. Kardināls pirka.

− Tas, drošvien, ir ļoti dārgi – es sacīju ar bailēm. Viņš iesmējās un sacīja: − Raksta draugs – no tevis paņemt cik var maz-maz. Mazāk par simt rubļiem

nebūs. Ja dāvini princim, kā šeit rakstīts – viņš atkal iebakstīja konditora zīmītē – ir jāmaksā. Pagaidīšu, ja šobrīd nava.

Es, priecīgs atdevu pusi maksas, un apsolīju rīt ienest pārējo. − Atdod konditoreja, viņš pārsūtīs, bet es viņam aizsūtīšu traukus pats šodien

vakarā. Raksta – vajag klusēt. Labi. Kapteinis jau meklēja mani lejā. − Nu, tu mani pameti, Ļovuška, un es tev arī neparādīšu pērli, kaut ko pilnīgi

pārsteidzošu, ko es šeit atradu. Un cik ļoti laikā – sacīja iedvesmotais kapteinis. − Nu, labi! Katram no mums būs savs noslēpums. Tikai kuš! Neiztaujāt! – es

atbildēju. Droši vien, es staroju nemazāk par pašu kapteini, tādēļ ka viņš atkārtoti uz

mani paskatījās, bet ne par ko izvaicāt nesāka.

311

Mēs izgājām no veikala, kapteinis aiznesa savu noslēpumu kabatā, bet mani noslēpumi palika antivariātā, vajadzēja vēl tikai pasūtīt pie tiem augļus, ko mēs ļoti drīz arī izdarījām, vēlējuši tos nogādāt rīt ap trijiem dienā uz konditoreju.

Pa ceļam uz mājām es lūdzu kapteinim neteikt nevienam ne vārda par saldumiem un augļiem, tādēļ, ka tie bija domāti Anandai. Es vēlējos tos nolikt viņa istabā uz galda uz viņa atbraukšanu. Kapteinis, likās, bija ļoti vīlies.

− Bet es tad domāju, ka tas viss ir Annai. Arī mans noslēpums bija saskaņots ar ēdienu – viņš sarūgtināti sacīja.

− Par Annu rūpējas kņazs, un ēd taču viņa, kā zvirbulis. Nav vērts nemaz arī rūpēties – es viņu mierināju.

Viņš iesmējās un pavaicāja man, vai ne uz lauvas apetīti es pasūtīju savus noslēpumus Anandai.

− Nu, lauvas taču mēdz būt dažādi. Es taču arī esmu Ļevs - lauva. Ceru, pietiks gan lauvām, gan prinčiem, gan viedajiem, gan zvirbuļiem – es viņam atbildēju, atkal apdomājot, vai es taktiski rīkojos un vai manu rīcību būtu atbalstījis Florencietis.

− Kā saka pie mums flotē, amizants puika jūs esat, Ļovuška. Žēl, par vēlu ir, lai brauktu uz pilsētu pēc ziediem. Bet tomēr ieiesim šeit, es redzu baltus ceriņus – paņēmis mani aiz rokas un ieiedams milzīgā, brīnišķīgā oranžērijā, sacīja kapteinis.

- Viņš izvēlējas divus baltus ceriņa zarus. Man kļuva žēl, ka esmu nabadzīgs un nevaru nopirkt tādus pašus tumši violetus ceriņa zarus, lai izrotātu ar tiem Anandas istabu. Bet es nolēmu palūgt par to I. Un tūlīt pat, atcerējies par Ali jaunākā naudu, es nolēmu nopirkt diezgan paprāvu zaru ar smaržojošiem, ļoti tumši violetiem, lieliem, pildītiem ziediem.

Kapteinis iesmējās, bet gandrīz vai maku neizmeta, kad izdzirdēja vēlmi atsūtīt man koku rītdien.

- Ļovuška – viņš sacīja – es klusēšu par visu. Bet pasaki man, kādēļ tu tā godā šo cilvēku?

- Es nespēšu jums paskaidrot to šobrīd vārdiem. Bet, ja pēc Annas spēles, jūs atkārtosiet man savu jautājumu, man būs vieglāk paskaidrot jums manas godbijības iemeslus. Tā nav vien paklanīšanās viņa priekšā. Tas ir vesels viņa ciešanu un mīlestības ceļš, ko viņš ir pārvērtis gaismā priekš cilvēkiem.

Jau sāka krēslot, kad mēs pienācām pie mājas. Drīz mēs trijatā sanācām pie pusdienu galda, un es atkal sajutu, kā man pietrūkst I. Es biju izklaidīgs, atbildēju nelaikā un visu laiku domāju, kur ir I., ar ko viņš aizņemts un vai drīz viņi atbrauks ar Annu.

312

Pēc pusdienām mēs devāmies uz kņaza zāli, pārbīdījām klavieres aptuveni tā, kā tās atradās pie Annas, nolikām baltos ceriņus ar tādu aprēķinu, lai tie Annai netraucētu, bet, tai pat laikā, lai pianiste varētu par tiem priecāties. Mēs atnesām vēl nedaudz rozes; un kapteinis ar kņazu noņēmās, uzrīkojot citā zāles galā tējas galdiņu. Es neko vairāk negribēju darīt: es gaidīju I., gaidīju Annu, un gaidīju mūziku ar tādu nepacietību, ka nespēju ne minūti mierīgi palikt uz vietas.

Beidzot atskanēja riteņu graboņa, un es traucos pa istabām, kā pūdelis, kurš sajutis mīļo saimnieku, draudēdams kaut ko sagāzt savā ceļā.

Tikko ieraudzījis I. – aizmirsis par visu un visiem – es iekāros viņam kaklā. Viņš iesmējās, piespieda mani maigi klāt, bet tūlīt pat atraisīja manas rokas, nolikdams mani, melnā apmetnī ievīstītas, Annas priekšā.

- Tavs pirmais pienākums bija sveicināt viesi – viņš klusi sacīja. Bet viņa acis bija glāstošas, seja smaidīja, un pārmetums neskanēja bargi.

Es paņēmu no Annas apmetni, kuru jau vilka viņai nost viņas tēvs, noskūpstīju abas viņas rokas un pagāju malā, lai iedotu iespēju sasveicināties ar viņu kņazam un kapteinim.

Kņazs staroja un uztraucās, pateicās viņai par izrādīto godu, bet kapteinis – vairāk kā jebkad savā tīģera ādā – bruņnieciski viņai paklanījās.

Viņai mugurā bija tumši oranžas krāsas, matēta kleita, un uz krūts ar palielu dimantu bija piespraustas dažas mūsu vijolītes, un bizes krita uz pleciem.

Es notrīcēju. Uz mana šķīvja rotājās sieviete oranžā blūzē ar tādām pašām bizēm… Ko gan es esmu sastrādājis? Vai tiešām Ananda apvainosies?

Es tā apjuku, ka atguvos tikai no krēsla piebīdīšanas trokšņa pie klavierēm. Anna apsēdās. Atkal viņas seja kļuva neparasta. Atkal no acīm sāka starot

gaisma, uz vaigiem ierotājās sārtums, sārtās lūpas pavērās, atklādamas mazu, baltu zobu rindu.

Pirmās “Mēness sonātes” skaņas aizveda mani no zemes un visa apkārtējā. Es sapratu, ka nekad neesmu pazinis šo darbu, kaut tūkstošiem reižu to dzirdējis. Ko viņa ar to izdarīja? No kurienes nāca šīs krāsas? Tās nebija klavieres, kas dziedāja. Pati dzīve, cerība, mīlestība, mokas, sauciens ietraucās zālē, visu mani plosot, atkailinot manī sāpes un prieku, kas slēpās cilvēkos zem viņu ādas, zem viņu vārdiem, zem viņu liekulības. Skaņas beidzās, bet klusums netika pārtraukts. Es raudāju un nespēju redzēt nevienu un neko.

Neļaudama mums līdz galam pārdzīvot šo sonāti, bet ieraugot iespaidu, ko viņa bija radījusi, Anna sāka spēlēt Lista pārlikumu Šūberta dziesmām.

313

Es centos saņemt sevi rokās, sajutis uz sevi I. skatienu. Viņa seja bija bāla, skarba, it kā viņam nācās daudz izliet no sirds dvēseles spēkus. Viņa skatiens it kā pavēlēja man aizmirst par sevi un domāt par kapteini.

Es izberzēju acis un sāku meklēt kapteini. Es divas reizes paskatījos uz kaut kādu svešu cilvēku, kurš sēdēja blakus I., un, tikai paskatījies trešo reizi, sapratu, ka tur sēž kapteinis.

Bāla, kā mironim, aprauta seja ar paasinātiem vaibstiem; acis, dažas minūtes atpakaļ mirdzējušas enerģijas un gribasspēka zelta dzirkstīs, bija apdzisušas. Viņš nedzīvi sēdēja, kā statuja un ar kaut ko man atgādināja I., kurš, sēžot ar atvērtām acīm, gulēja toreiz vagonā, ar ko mani ļoti pārsteidza. Es biju gatavs mesties pie kapteiņa; man likās, ka viņš nokritīs. Bet I. acis atkal pavērsās pret mani, un es paliku uz vietas...

Un atkal mūzika aizveda mani no zemes, atkal man viss izzuda. Es dzīvoju kaut kādā citā vietā; es it kā redzēju blakus kapteinim vareno Anandas figūru, kura roka gulēja uz īsi apcirptās angļa galvas. Kapteinis, ceļos nometies, mokās stiepa rokas pret kaut kādu spožu gaismu, kurai bija lielas figūras apveids. Figūra izveidojās arvien skaidrāka, un es atpazinu tajā Florencieti – es biju tuvu ģībonim. Mūzika apklusa. Es tik tikko atvilku elpu, tikko apzinājos, kur atrodos, kā atkal atskanēja mūzika un pēkšņi istabā ieplūda dziesma.

Annas kotralts atgādināja zēna-alta balsi vai arī jaunu tenoru. Kaut kas īpašs bija šajā instrumentālajā balsī.

Tā bija mīlas dziesma, kuras austrumnieciskais kolorīts stāstīja te par prombūtnes ciešanām, te veda prieka starojumā.

Arī šī dziesma beidzās. Un sākās cita – dziesma par dzimtenes mīlestību, dziesma par pašaizliedzību un varoņdarbu. Bet es joprojām nespēju aptvert, vai tiešām slaidai, trauslai sievietei var būt tāds spēks balsī, dziļā, zemā? Vai tiešām grēcīga zemes būtne var dziedāt ar tādu iedvesmu, kā to spētu darīt tikai kāds eņģelis?

Dziesma apklusa, Anna piecēlās. - Nē, Anna, bērniņ, neatlaid mūs no zāles tādā satrauktā stāvoklī, un ar savu

vājību un niecības apzināšanos. Tu redzi, mēs visi raudam. Nodziedi mums dažas grieķu dziesmas, kuras tu dziedi tik brīnišķīgi. Bet atgriez mūs pie zemes, citādi mēs nenodzīvosim līdz rītdienai – es izdzirdēju Stroganova balsi, kurš centās smaidīt, bet, redzams, tikko valdīja pār sevi.

314

Anna apgāja mūs visus ar acīm; viņas sejā iemirdzējās laimīgs smaids; viņa atkal apsēdās uz krēsla un sāka dziedāt grieķu tautas dziesmu, dziesmu par meitenes mīlestības sapņiem, kas dievina savu dzimteni, ģimeni, mīļoto.

Es paskatījos uz I. Ak, kā es pārdzīvoju viņa bērna dzīvi! Es burtiski pats gulēju naktī pie jūras, starp viņa saplosītajiem ģimenes locekļiem. Man gribējās uzkliegt Annai, lai viņa nodzied kaut ko citu. Es jau gandrīz piecēlos, bet sastapu I. skatienu, tik labsirdīgu, tik gaišu. Un tāds varens spēks dvesa no viņa, ka es pirmo reizi sapratu šī cilvēka gara diženumu, kurš dzīvoja man līdzās, noņēmās ar manu nevarību un... nemocījās ar mani, tādu vāju, bezpalīdzīgu nejēgu, bet priecīgi nesa man un katram savu palīdzību.

Anna sāka dziedāt grieķu šūpuļdziesmu. Ak Dievs, visa dvēsele sagriezās no maiguma un burvības, ar kādu viņa iešūpoja maziņo... Un šī sieviete nav māte, nav sieva?!

„Viņa ir māte, un sieva, un draugs, bet visiem, bez personiskas izvēles, tādēļ, ka personiskās dzīves pakāpe viņai jau ir garām. Un augstākā laime cilvēkam ir nevis dzīvē personiskā, bet atbrīvotā“ – burtiski nodārdēja man ausī Anandas balss.

Es piecēlos, lai paskatītos, kur tad ir pats Ananda, nolēmis, ka viņš ir atbraucis pēkšņi, pirms laika. I. atradās man līdzās, spieda manu roku un veda mani pateikties Annai.

Acīmredzot, saimnieks bija jau viņai pateicies, tādēļ ka noņēmās gar tējas galdiņu, es, droši vien, pavārnoju ne mazums laika.

Kad mēs pienācām pie Annas, viņai blakus stāvēja kapteinis. Bet tas nebija tas kapteinis, kuru es labi pazinu, un ne tas, kuru es redzēju statujai līdzīgu dažas minūtes atpakaļ. Tas bija man nepazīstams cilvēks, ar bālu seju, ar mirdzošām, zeltainām, lēnīgām acīm.

- Es šodien ne tikai sapratu, kas ir sievietes un māksla, es pirmoreiz sapratu, kas ir dzīve. Man likās, ka jūsu mūzika lika manam garam atdalīties no ķermeņa un – vienā mirklī – es skaidri ieraudzīju nepazīstamu, dižu viedo, kurš mani veda pa gaismas taku un sacīja man: „Nāc man līdzi, tu esi mans. Atceries par to un nāc“.

Lūk ko ar mani izdarīja jūsu skaņas. Es vairs nekad nespēšu dzīvot iepriekšējo dzīvi; man tagad vajag atrast to viedo, kuru es tik skaidri redzēju – sacīja kapteinis. – Un bez tā es nenorimšu.

Un viņa balsi es arī neatpazinu. Tā bija klusa, aizgrābta cilvēka balss, kurš bija vai nu piecēlies no nāves gultas un pateicās par izglābto dzīvību, vai arī tikko kā templī salaulājies ar tīru meiteni un dievbijīgi staroja jaunas dzīves sākuma priekšā.

315

Es jau biju gatavs izrauties no I. rokām un mesties ap kaklu kapteinim, lai pateiktu viņam, ka tas taču bija Florencietis, ko viņš redzēja, kā sajutu sevi I. skatiena piekaltu.

- Un jūs viņu atradīsiet – es izdzirdēju kluso Annas balsi, gandrīz čukstus, pie kuras rokas bija noliecies kapteinis.

I. mani atstāja, pasniedza roku Annai un aizveda viņu pie galda. Mēs apmainījāmies skatieniem ar kapteini, neviļus uzsmaidot viens otram – katrs pa savam saprata savu smaidu – un arī devāmies pie galda.

Saruna norisinājās tikai starp Annu un Stroganovu. Mēs ar kapteini nenovērsām acis no Annas un klusēdami kusām tajā skaistumā, kurš plūda no viņas visā, lai ko viņa arī nedarītu, un ar kuru viņa mūs ietina savā mūzikā.

Drīz Stroganovi aizbrauca; māja it kā uzreiz kļuva tukša un izdzisusi; un visi mēs izklīdām pa savām istabām, nespēdami panest ikdienišķu vārdu nastu, cenšoties saglabāt sevī to jūtu un spēku augstāko pasauli, uz kuru pacēla mūs Annas skaņas.

316

317

20. nodaļa ANANDAS ATBRAUKŠANA UN VĒLREIZ MŪZIKA

Pretēji ierastajam, šo nakti es gulēju slikti, nemierīgi modos vairākas reizes,

un visu laiku man likās, ka dzirdu kaut kādas balsis I. istabā. Bet skaidri neapzinājos, kuru balsis tās bija; es biju pusnomodā, un viss sajuka manos priekšstatos. Te man likās, ka Annas mūziku pārtrauc vētras gaudošana uz tvaikoņa, te man šķita vilciena klaudzēšana, kad mēs ar Florencieti iznācām uz platformas, kad es ar šausmām domāju, ka mēs leksim no tā pilnā ātrumā, te man likās maigi glāstošā mātes roka, kuras es nekad nepazinu...

Pēkšņi es uzmodos no durvju atvēršanās trokšņa no I. istabas, un tajās parādījās kapteinis, kurš spieda viņam roku. Es sapratu, ka balsis bija īstenība, nevis murgi, un, ka abi mani draugi nemaz negulēja, bet runāja visu nakti.

Kapteiņa seju es neredzēju, bet I. seja bija ļoti nopietna, gaiša un mierīga. Tajā bija nesalaužamas gribas un uzticības vienreiz pieņemtam lēmumam nospiedums; es daudz reižu jau biju redzējis šo izteiksmi un to labi pazinu. Kā vienmēr, bezmiega nakts neatstāja uz viņu nekādu noguruma pazīmi.

Es piecēlos gultā, un tieši šajā mirklī kapteinis uzmanīgi aizvēra durvis un pagriezās ar seju pret mani. Es gandrīz neiekliedzos – tik bāls viņš bija. Rievas sedza viņa pieri, acis iekritušas, un tajās bija tādu bēdu izteiksme, it kā viņš tikko kā būtu apglabājis pašu mīļāko. Viņš likās novecojis.

Es atcerējos, kā es sēdēju pēc šķiršanās ar brāli pie kamīna viņa istabā K., juzdamies nokauts un vientuļš. Es nezināju, ko un kuru bija pazaudējis tagad kapteinis, bet visa mana sirds pavērās pret viņu; es pastiepu viņam rokas, knapi valdīdams saskrējušās mīlestības un līdzjūtības asaras.

Ieraudzījis, ka es neguļu, viņš pienāca pie manis, piesēda uz mana dīvāna un cieši paspieda viņam pasniegtās rokas.

- Ja reiz tu neguli, mans draugs, ģērbies un iznāc ar mani pabrokastot. Man tev būs liels lūgums – viņš sacīja, piecēlās un, neskatīdamies uz mani, izgāja no istabas.

Es ātri saģērbos, pacentos savākt visus savus spēkus un uzmanību un devos pie kapteiņa.

Viņš jau bija pārģērbies savā baltajā formas ķitelī un, atsvaidzinājies dušā, likās man mazāk novecojis un dzeltens.

318

Milzenis pasniedza mums kafiju un karstas maizītes ar riekstiem un nolika kapteiņa priekšā avīzes un pastu. Mēs palikām divatā, sēžot kūpošu tasīšu priekšā, klusēdami domājot katrs savu domu.

Es nekādi nespēju saprast, kādēļ tā ir jācieš cilvēkam. Kapteinis – nedēļu atpakaļ enerģijas un laimes paraugs – tagad bija dziļās skumjās un ilgās, kuras pievienoja viņam gandrīz savus gadus desmitu vienā naktī. Kāpēc? Kādēļ? Kam tas vajadzīgs? Vai tad tas saucās vieglāk un vienkāršāk dzīvot savu dienu?

- Ļovuška – pārtrauca manas domas kapteinis. – Lūk šajā futlārī ir gredzens – un viņš nolika to uz salvetītes. – Tas bija paredzēts citam mērķim, citām lūpām un citām rokām. Bet... tas biju vakardienas „es“. Šodien tas „es“ ir nomiris. Bet tas, kurš vēlas atdzimt no pelniem – pie kam es nebūt neapgalvoju, ka viņš patiešām atdzims – tevi lūdz: ieliec gredzenu salvetē un noliec to blakus tortei, kuru tu pasūtīji Anandai. Bet nebūt nesaki, kurš to dod. Ja pavaicās, saki, ka zini, bet pateikt nevari.

Tagad es skriešu, draugs. Darāmā ir daudz. I. apsolīja man, ka vakarā, pēc pusdienām, tu mani aizvedīsi pie Anandas.

Es paņēmu futlāri ar gredzenu, atvadījos no kapteiņa un, nepieskāries ēdienam, tāpat kā viņš, atgriezos savā istabā. Es apsēdos uz krēsla, turot futlāri rokās, un neapšaubāmi, būtu iekritis savā vārnotāja stāvoklī, ja I. balss neatgrieztu mani atpakaļ.

- Ļovuška, Milzenis sūdzas, ka tu neko neieēdi. Tas patiešām ir samērā nopietni – viņš pasmaidīja – tādēļ, ka tu jebkuros dzīves apstākļos nezaudē spēju ēst. Kas tev ir rokās?

- Tas, Lollion, ir svešs noslēpums, un es nevaru to jums atklāt. Bet, lai no jums man nebūtu vesela noslēpumu sērija, es jums izstāstīšu par saviem no jums noslēpumiem. Nemaz nezinu, ko es būtu gatavs dot, lai neturētu šo priekšmetu savās rokās – paceldams futlāri, es sacīju. – Vesela pāršķirta dzīve – man šķiet – ir ietverta šajā lietā, kuru es neesmu redzējis, kaut arī zinu, kas tā ir – gandrīz vai raudot, es sacīju I.

- Labi draugs. Dosimies uz pilsētu, bet no sākuma pie kņazienes – paņem aptieciņu. Pēc tam mēs ieiesim pie Žannas. Šodien ir svētki, veikals ir slēgts; viņa lūdza mūs atnākt pie viņas pabrokastot. Man nāksies tur tevi atstāt un uzlikt tev smagu un bēdīgu uzdevumu: ievest Žannu līdzsvarā. Viņa ir nonākusi vecās Stroganovas ietekmē, un tas viņai var beigties visai bēdīgi. Tu vairāk par visiem citiem vari viņai palīdzēt, tāpat kā kapteinim, ar savu patieso mīlošo dvēseli.

319

Es smagi nopūtos, noslēpu gredzenu, paņēmu medikamentus, un devos aiz I. pie kņazienes.

- Vai tu nopūties un bēdājies, tādēļ, ka tev ir smaga tā nasta, kuru es uzvēlu uz taviem pleciem? – pavaicāja I.

- Ak, Lollion. Ja man nāktos mirt šajā pašā mirklī par jums – es pat nobīties nepaspētu, kā būtu jau miris. Bet ar Žannu un īpaši ar kapteini – es esmu bezspēcīgs un bezpalīdzīgs – es pateicu, ar grūtībām uzveikdams asaras.

- Un jūsu nasta man nav smaga, bet priecīga. I. nepaspēja man nekā atbildēt, tādēļ ka mums pretī nāca starojošs kņazs.

Viņa seja runāja par tādu laimi, ka – pēc skumīgās kapteiņa sejas, un savas iekšējās nesaskaņas pārņemts – es pat apstulbu. Kam vajadzēja ar viņu atgadīties, lai viņš spētu tā starot?

- Pēc vakardienas mūzikas, doktor I., es nekādi nevaru nolaisties uz zemes. Es pavadīju nakti dārzā, un tikai uz rīta pusi atjēdzos. Es tagad sapratu, kā man vajag vērst tālāk visu savu dzīvi. Pavisam nesen es to uzskatīju par pazudinātu, sevi – par pazudušu, un no visa baidījos. Bet tagad es atradu sevī pilnīgu līdzsvaru, visas manas bailes ir zudušas. Pat, ja kņazienei būtu pieci dēli – un visi ļauni barbossas – arī tad es nespētu vairs baidīties, tādēļ ka pati baiļu sapratne ir izzudusi no manis šonakt, es domāju, uz visiem laikiem.

Ja jūs pavaicātu, kā tas atgadījās, es nevarētu jums precīzi atbildēt. Bet to, ka mūzikas laikā es redzēju jūs starojošu, kā gigantisku uguns stabu – to es varu apzvērēt. Un jūsu uguns daļiņa ir skārusi arī mani, doktor I. Lūk tā, arī satricināja mani tā, ka es burtiski izrāvos no grūtsirdības un baiļu spailēm, atbrīvojos no smaguma. Viss manī ir viegls, un katra cilvēka visa dzīve man liekas ļoti svarīga un vajadzīga.

Un piedevām tam visam – kņaziene pavisam skaidri šodien sāka runāt, dzēra sēžot tēju un turēja tasīti bez manas palīdzības.

Mēs iegājām pie kņazienes. Ļenganā seja bija spraiga; viņa mūs jautri sveicināja un pati izdzēra putojošās, sarkanās zāles, kuras viņai līdz šim ielēja katru reizi I.

I. atļāva kņazienei divas stundas pasēdēt krēslā un kņazam atļāva nedaudz parunāt ar viņu par viņas lietām.

Mēs atgriezāmies pie sevis, pārģērbāmies, uz izgājām uz jau karstās ielas. - Nu, stāsti tagad savus noslēpumus, Ļovuška. Pulksten piecos mums ar tevi ir

jāsagaida Ananda. Līdz tam laikam man ir simts darbi.

320

- Lollion, ja jūs mani atstāsiet pie Žannas, tad sarunājam pusčetros satikties Anandas istabā. Tur es ne tikai izstāstīšu, bet arī parādīšu jums savus noslēpumus.

- Labi, bet tādā gadījumā ej brokastot pie Žannas viens, bet es veltīšu visu šo laiku darbiem. Starp citu, vajag vēl nopirkt augļus Anandai.

- To gan nedariet. Vispār, neraizējaties par tikšanās materiālo pusi – es sacīju, smagi piesarkdams.

- Ak, tad tie arī ir tavi noslēpumi? – iesmējās I. - Jā, jā. Tad parunāsim. Šeit man ar jums jāšķiras, lūk šeit man ir pagrieziens. - Jā, Ļovuška. Tikai neaizmirsti aiznest ziediņus Žannai un pacenties iekļūt

viņai dvēselē un iemet tur arī mīlestības un miera ziediņu. Ne par savu bezspēcību domā, bet tikai par Florencieti. Tad jūsu saruna nesīs Žannai mierinājumu.

Mēs šķīrāmies; es nopirku dažas rozes, iegāju pie konditora, lai atgādinātu viņam par savu pasūtījumu un nodotu naudu priekš antikvāra.

Konditors parādīja man nomazgātos un uzpulētos traukus, kuri mirdzēja viens – krāsās, otrs – staros no viegli gaišzila un dzeltena līdz sārtam un violetam. Blakus stāvēja tāda pati venēciešu neparastas formas krūka, ar trīs glāzītēm uz paplātes. Nejauši uzkritušais saules stars iemirdzēja tajās, kā briljantu un rubīna asins krāsas šķautnēs.

- Šito atsūtīja mana draugs ar bļodas. Kopā – lēti atdos. Var ieliet sarkans dzēriens – laps būs – sacīja saimnieks, tīksminoties nemazāk par mani par brīnišķīgajām lietām.

Es piekritu nopirkt arī krūku ar glāzītēm, nolēmis, ka “septiņas nelaimes – atbilde viena” – palūdzu viņam nenokavēt uz trijiem un devos pie Žannas.

Bija vēl agrs, kad Žanna pati atvēra man durvis, acīmredzot, negaidīdama, ka es jau būšu ieradies uz brokastīm. Uz manu atvainošanos, ka es ierados pirms laika, viņa aiz prieka palecās, un veda mani augšā uz savu istabu.

Visur tagad valdīja paraugkārtība, un Žanna paziņoja man, ka piecēlās līdz ar saullēktu, lai I. atrastu viņas mājā tādu tīrību, kāda pat pilī būt nemēdz.

Es pajokoju, ka man, pēc viņas viedokļa, būtu pieticis arī ar virtuves tīrību, un tūlīt pat arī pateicu, ka par uzņemšanas atšķirību tīrībā starp mums, viņa tiek sodīta. Ka visa viņas centība uz kārtību tiek man, tādēļ ka I. atsauca nopietni darbi; viņš tai izsaka savu atvainošanos un pabrokastot nespēj.

No sākuma Žanna mazliet saskuma, bet pēc minūtes sasita plaukstiņas, vēl reiz palecās un sacīja:

321

- Nu, tad beidzot arī visu, visu izrunāsim. Vai ziniet, Ļovuška, ne viss man iet tik gludi, kā liekas no malas. Protams, lietas iet lieliski. Protams, Stroganovs ir ļoti labsirdīgs. Bet viņu ģimenē ir tāda šķelšanās.

- Kāda gan jums daļa gar viņu ģimenes lietām? – es pavaicāju. - Nu, tā nedrīkst teikt. Madam Stroganova lūdza man pacensties, lai viņas vīrs

piebūvē mūsu veikalam istabu, kur varētu pasēdēt, iedzert kafijas krūzīti, atvest kādu no draugiem. Bet Anna un večuks kategoriski aizliedza pat viņai pašai šurp nākt, ne tikai Broccano. Bet viņa cenšas savervēt mani savā pusē. Un šis turks, tāds tik šausmīgs, arī ne mazums izšķiež pret mani laipnību.

- Tā tik vēl trūka – es iekliedzos dusmās. – Kā jūs varat domāt par tādu zemiskumu? Vai tiešām es jūsos būšu kļūdījies? Un jūs esat – ļauna, vieglprātīga būtne, nespējīga novērtēt visu to labsirdību un cēlumu, kas jums izrādītas? Kā spējat jūs tagad nonākt kaut kādās attiecībās ar veco dāmu? Man nav saprotams, kā varēja Stroganovs ar viņu apprecēties, bet man ir skaidrs, ka skaudība pret pašas meitu izved viņu no jebkāda goda. Bet jūs, jūs, kuras dēļ I. un Anna ar tēvu tik daudz ir izdarījuši?

Es nezināju kur dēties, sarūgtināts, satraukts, un nespēju savākt ne domas, ne pašsavaldību.

- Ļovuška, es saprotu, ka šeit kaut kas ir ne tā. Bet vai tad ir tik slikti, ja Anna apprecēsies ar to turku?

- Bet jūs pati precētos ar viņu? – es pavaicāju. - Nezinu. Viņš ir pretīgs, protams. Bet, iespējams, precētos arī. - Ak, lūk kā! Tātad, jūs jau vairs neesat tā Žanna, kura gribēja par vīru tikai

Mišelu Moranjē? Tātad, tagad, ja jūs vecāki pierunātu, jūs izmainītu savu mīlestību pret turka ellišķīgo fizionomiju un viņa miljoniem? – es kliedzu.

- Nezinu, Ļovuška, nezinu. Nezinu pat, kas ar mani notiek. Es esmu tā izmainījusies, tik daudz cietusi.

- Ak, nē. Jūs esat ļoti maz cietusi Žanna, ja tik ātri esat visu aizmirsusi. Velti jums dzīve ir sūtījusi I., kapteini, Stroganovu, kņazu, kuri jūs ir apjozuši kā ar loku ar savu aizsardzību un labsirdību. Velti viņi ir jūs glābuši un jūsu bērnus no drudža un bada nāves uz tvaikoņa. Būtu labāk nomirt nabadzībā, bet ar augstu godu, kā dzīvot tādās zemiskās domās, kādās jūs esat šobrīd! – turpināju es nesavaldīgi kliegt.

Žanna sēdēja nekustīgi, bolīdama uz mani acis. - Ļovuška, es visu, visu izdarīšu, kā jūs vēlaties. Tikai ziniet – tas turks: kā tikai

es viņu ieraugu – nu, burtiski smagums kaut kāds uzveļas pār mani. Es kļūstu

322

laiska, acis burtiski aizmieg, kājas knapi kustas, un galva viņam visā klausās. Tagad no manis burtiski kaut kādi smagi sapņi novēlās, es elpoju viegli. Ak, kādēļ, kādēļ jūs mani esat pametis, Ļovuška? – drebinādamās, sacīja Žanna.

- Kaunieties runāt tādus vārdus. Kurš jūs ir pametis? Mēs visi esam jums līdzās, bet Anna dala jūsu darbu, pavadīdama ar jums pa sešām stundām dienā nešķirti. Mans Dievs, kad tad jūs paspējat satikties ar turku? Un kur jūs viņu satiekat?

Žanna izbiedēti atskatījās un klusi sacīja, ka Stroganova cenšas vienmēr nokārtot tā, lai viņa sastaptu pie viņas turku. Pat lūdza Žannai aiznest viņam uz kantori vēstuli. Un, ka tikai nejauša vīra ierašanās mājās nedeva viņai iespēju iedot šo vēstuli Žannai.

Es biju izmisumā. Bet tomēr sapratu, ka tikai mana pašsavaldība var palīdzēt man izskaidrot Žannai visu viņas uzvedības zemiskumu un visu viņas nodevību.

Izmantodama manu klusēšanu, Žanna izspurga no istabas. Es jau iedziļinājos domās par Florencieti, lūdzot viņu sadzirdēt mani un palīdzēt man. Mana drauga tēls, kurš izglābis manu dzīvību vairākas reizes pa šo īso laiku, burtiski ielēja manī mieru. Manas domas noskaidrojās. Es sajūtu sevī pārliecību un spēku cīnīties par Annas un viņas tēva mieru un laimi.

- Ļovuška, drīz būs brokastis. Vai nevēlaties apskatīt dārzā bērnus? – ienākot, sacīja Žanna.

- Ak, nē, Žanna. Ja jūs patiešām esat draudzīgu jūtu pilna pret mani, kā jūs to vairākas reizes esat teikusi, tad mums ir jāvienojas ar jums par tālāko uzvedību, es nevaru apsēsties pie galda jūsu namā, ja nevaru būt drošs, ka jūs nenesat sevī nodevības un nepateicības jūtas.

- Ak, mans Dievs! Lūk kāda es neapķērīga! Es tā nopriecājos, ka pavadīšu ar jums stundiņu bez traucēkļa, bet tagad esmu gatava raudāt, ka doktors I. neatnāks.

- Ja doktors I. izdzirdētu kaut pusi no tā, ko jūs man šorīt pateicāt, viņš, visdrīzākais, uzsēdinātu jūs uz kuģa un aizsūtītu prom no Konstantinopoles. Bet lieta šobrīd nav tajā. Lieta ir tur, lai jūs ieskatītos savā sirdī. Vai tur nav skaudība un greizsirdība pret Annu? Kādēļ, saprotot visu viņas cēlumu, jūs izšķiraties nostāties tādas zemiskas būtnes pusē, kā turks?

- Manī nebūt nav skaudība un greizsirdība. Man nekad nevarētu iepatikties, lai visi uz mani skatītos kā ne uz dzīvu, karstu sievieti, bet kā uz skulptūru – satraukti atbildēja man Žanna. – Es, protams, atzīstu visas Annas pārākās īpašības. Bet mēs

323

esam tik atšķirīgas, ka par draudzību starp mums nevar būt ne runas. Bet es, protams, pilnībā jūtos parādā viņas tēvam un mans pienākums...

- Kādu pienākumu jūs varat saprast – es pārtraucu Žannu – ja jums nav pat vienkāršas cieņas jūtas pret citu dzīvi, citu dvēseli? Protams, var būt rupja un nekulturāla būtne un nesaskatīt nekā, izņemot savu egoismu. Vai tiešām jūs esat tāda? Vai tiešām jūs visas savas asaras uz tvaikoņa, visas mokas esat aizmirsusi, tiklīdz kā sajutāt zemi zem kājām?

- Nē, Ļovuška. Es sāku šobrīd aptvert, ka kaut kāds spēks – pretēji manai gribai – liek man pakļauties turkam. Es saprotu, ka viņš ir šausmīgs, gribu aizstāvēt no viņa Annu un nebūt nevēlos, lai viņš kļūtu par Annas vīru. Bet man kaut kas uznāk, manas smadzenes satumst, un es pakļaujos viņam negribot.

- Atradīsies cilvēki spēcīgāki par jums un aizstāvēs Annu no visām intrigām pret viņu. Runa nav par viņu, bet tikai par jums vienu. Viss ļaunums, kuru jūs domājat viņai nodarīt, uzgulsies tikai pār jums vienu, mīļā, nabaga Žanna. Paskatieties apkārt. Kas un kurš jums ir uz pasaules, izņemot šo jūs izglābušo cilvēku saujiņu? Ja viņi novērsīsies no jums, kas jūs sagaida? Un kā jūs spēsiet dzīvot ar tādu iekšēju šķelšanos? Jūs liekulīgi mānāt Annu un pinat ap viņu nodevības zirnekļtīklu.

Žanna klusēja, un par kaut ko saspringti domāja. Bet es atkal no visas sirds saucu savu tālo draugu.

- Ļovuška, es saprotu visu, bet saprotiet arī jūs. Tiklīdz kā es ieraugu turku, es kļūstu mēma, pārakmeņojos, un aizeju vienmēr ar kaut kādu uzbāzīgu domu, ka man ir jāatved viņš pie Annas tā, lai neviens to nezinātu un, lai viņa būtu viena. Tagad es to ne par ko nedarīšu, bet tiklīdz es viņu ieraugu – es par visu aizmirstu un dzīvoju tikai ar šo domu.

- Tā taču ir hipnoze kaut kāda! Jūs padomājiet, vai varētu turks man, kņazam vai kādam citam likt tā rīkoties? Jānes taču sevī ir daudz ļaunuma, lai cita griba varētu to izmantot.

Ilgi es vēl pārliecināju Žannu, bet visi viņas solījumi netikties vairs ar turku man likās nenoturīgi un neiedvesa ticību.

Kaut kā nosēdējis ar viņu brokastis, no kurām es tik tikko spēju norīt kaut ko aiz pieklājības, es aizgāju mājās, nolēmis izstāstīt visu I.

Pie vārtiņiem es sastapu puķu tirgotāju, paņēmu no viņa krāšņo, tumšo ceriņu zaru un aiznesu to uz Anandas istabu, kur to ļoti labi pieslēju otrajā istabā uz zema, smaga soliņa, kurš līdzinājās violetam akmenim.

324

Drīz, tipiskos Konstantinopoles ratiņos, kalps atveda artistiski sapakotus manus noslēpumus. Es tos iztinu un noliku uz galda pirmajā istabā, kur tie izlikās man vēl skaistāki, un devos uz savu istabu pēc gredzena un pie kņaza pēc salvetes.

Kņazs bija ļoti pārsteigts par lūgumu pēc vienas salvetes, vaicāja, vai nevajag šķīvīšus un galdautu, bet es sacīju, ka pavaicāšu I. un, ja vajadzēs, atnākšu vēlreiz.

Iegājis Anandas istabā, es atvēru futlāri un gandrīz neizsviedu to no rokām, aiz pārsteiguma un sajūsmas.

Zelta gredzenā kā mežģīnēs bija viltīgi iegrieztas vijolītes no ametistiem pa malām un apakšpusē. Bet augšā, no ametistiem, bija izveidots milzīgs burts A, viss nosēts ar maziem briljantiņiem. Un tādi paši, pamīšus izvietojās ametisti un briljanti pa abām gredzena malām, veidojot kaut kādu uzrakstu man nepazīstamā valodā.

Es sapratu, ka kapteinis agrāk šo gredzenu bija domājis Annai. Bet pasniegt to gribēja viņai kapteinis-tīģeris, kur es pazinu vakar, un ne tas kapteinis-moceklis, kuru es ieraudzīju šodien.

Turot gredzenu rokā, es aizdomājos par nesaprotamajiem cilvēku likteņa pavērsieniem un par to viņu neizbēgamo zemes nobeigumu, par kuru neviens, nekādi un neko nezina, bet kuram garām paiet nevar neviens un visu dzīvi dzīvo un darbojas atšķirīgi, bet piedzimst un nomirst visi vienādi.

Klusām ienācis I. pamodināja mani no maniem skumjajiem sapņiem. - Tas tik ir noslēpums, Ļovuška! Tas Anandu satrieks. Bet tu pats nezini, ko

pateiks viņam tavas dāvanas. Kurš iedeva tev šo gredzenu? Tu nevarēji nopirkt tādu dārglietu. Bet, mans Dievs, kur tu to atradi? – klusu piemetināja viņš, apskatīdams gredzenu tuvāk.

- Es neko nevaru jums pateikt, Lollion. Gredzens nav no manis. Taču kurš to Anandai dāvina, es pateikt nevaru.

Bet tas nav viss. Lūk, uz šī violetā šķīvja, zem kūkām, ir uzgleznota sieviete, neaprakstāmi skaista. Un visa nelaime ir tajā, ka viņa kā divas ūdens lāses ir līdzīga Annai. Es zinu, ka jūs neticiet nejaušām sakritībām, un es nebūt nedomāju nest šurp lietas Anandai ar kaut kādu noslēpumainu simbolu. Bet tas vēl nav viss. Iesim uz otru istabu.

I. seja nedaudz satumsa. Es atvēru durvis un norādīju viņam uz ceriņu zaru, kurš bija piepildījis ar aromātu visu istabu. Apsēdies uz taburetes pie pašām durvīm, es gaidīju, ko man pasacīs I. Bet viņš, pienācis pie manis, maigi mani apskāva un noskūpstīja uz galvas.

Nezinu, kas ar mani notika, bet es ieraudājos, un raudāju tā, kā vēlāk vairs ne reizi dzīvē nebiju raudājis. Viss bija sakrājies šajās asarās. Visi pārciestie

325

uztraukumi, bailes, vilšanās, rūgtums no pēdējās sarunas ar Žannu – viss izlija no manis, kā burtiski tieši no manas sirds izplūstu asinis.

- Mans dārgais brāli, mans mīļais draugs. Pārstāj raudāt. Tagad jau tev ir divdesmit otrais gads. Tu esi nodzīvojis zīdaiņa vecumu, bērnību, jaunību, un kļūsti pieaudzis. Tikai trīs pirmās septiņgades – ir cilvēka jaunība, un tu tās nodzīvoji, maz apzinādamies dzīves vērtību. Bet pēc divdesmit astoņiem gadiem neviens jau vairs nevar pateikt, ka viņš ir jauns. Tavas asaras šodien – ir ugunsgrēks, kurā sadega trīs tavas pusapzinīgās dzīves septiņgades. Sākas tavs briedums, tu ieej pilnā apziņā, visu tavu spēku visaugstākās attīstības posmā, visaugstākās rīcības un darba posmā.

Nekad vairs tev nepazibēs šaubas, vai ir vajadzīgas ciešanas cilvēkam, lai ietu augstāk un tīrāk uz priekšu savā radošajā darbā. Atskaties atpakaļ – vai tu atdotu savu pašreizējo laimes un dzīves izpratni pret to laimi un dzīves jēgu, ar kuru tu dzīvoji divdesmit vienu gadu? Var gadīties, ka kapteinim, kuram tu šobrīd jūti līdzi, ir vēl vairāk iemesli rūgtumam, tādēļ, ka ilgāk par tevi viņš ir dzīvojis pusapzinīgu dzīvi, pat neiedomājies, kur ir tās patiesā jēga, pavadot dienas tukšumā, reizēm kaislīgā uzdzīvē.

Bet ne visi iet pa ciešanu ceļu. Paskaties vērīgi uz kņazu, un tu ieraudzīsi būtni, kas iet pa prieka ceļu.

Bet iesim no šejienes, draugs. Tavas asaras tagad ir sadedzinājušas tevī zēna apziņu, un tās arī ir sākušas tavu jauno vīrieša ceļu. Lai to liesma deg tevī vienmēr ne kā asaru straume, bet kā dižais mīlestības spēks, kad sirds izplešas arvien plašāk, gatava aptvert visu pasauli, ar tās ciešanām un prieku.

Mēs izgājām no Anandas istabām, pārģērbāmies un devāmies pie kņaza pateikt, ka I. nepusdienos, un braucām uz ostu. Pa ceļam es paspēju izstāstīt I. par tikšanos ar Žannu un sarunu ar viņu.

Kad mēs nonācām pie ostas, tvaikonis jau beidza pietauvoties. Es meklēju lejā garo Anandas figūru, kad saklausīju viņa balsi kaut kur no augšas. Un patiesi, es viņu ieraudzīju uz augšējā tvaikoņa klāja, mājot mums ar baltu cepuri. Viņam blakām stāvēja jauneklis, garš, kalsns, ar skaistu seju. Man pa gabalu viņš izskatījās blondīns. Es atcerējos, ka Ananda veda sev līdzi savu draugu-dakteri.

Kamēr mēs gaidījām Anandu, zināmas kautrīguma jūtas pret viņu un viņa pavadoni, kaut kādas bailes, ka es būšu tagad šķirtāks no I., iekļuva manā sirdī, un es bikli piespiedos pie viņa. I. burtiski saprata manas bērnišķīgās jūtas, un paspieda man roku, maigi smaidīdams.

326

Uzreiz, krastā izkāpis, Ananda mani iekaroja ar savas uzvedības vienkāršību. Viņš tik sirsnīgi apskāva I. un mani, mirdzēdams ar savām acīm-zvaigznēm, lūdza pieņemt draudzīgā brālībā savu pavadoni, un tik komiski pačukstēja man, ka ir atvedis man dāvanā derviša cepuri, ka es izplūdu smieklos, paņēmu no viņa rokām mēteli un sakvojāžu, sakot, ka cepure jau drošvien ir šeit, un es ļoti lūdzu neliegt man privilēģiju nest to pašam.

Kapteinis – vienmēr un par visu atcerošais draugs – atsūtīja uz ostu Milzeni, kurš paņēma mantas no abiem atbraukušajiem un sacīja, ka visu nogādās pats.

Atviegloti, mēs kājām devāmies uz mājām. Ananda bija ļoti priecīgs uzzināt, ka nedzīvos hotelī, bet klusā mājā kopā ar mums.

Iztaujājis par visiem, kas mums apkārt, viņš pavaicāja par Annu un viņas tēvu. Uzzinājis par veikalu, viņš pašūpoja galvu, bet neko neteica.

Tālāk viņš sāka sarunāties ar I. man nepazīstamā valodā, bet viņa pavadonis, pienācis pie manis, pavaicāja vai es esmu bijis iepriekš Konstantinopolē.

Viņš, tāpat kā es, izrādījās maz redzējis pasauli, sacīja, ka pats viņš ir anglis, bet izaudzis un mācījies Vīnē, kur arī iepazinies dažus gadus atpakaļ ar Anandu.

Anandas priekštelpā mēs iegājām visi kopā, bet viņa pavadonis devās taisni uz savu istabu pa stāvām vītņkāpnēm, kur viņam sekoja mūs panākušais Milzenis ar mantām.

Ananda, aplūkojis istabu, pārmetoši paskatījās uz I. - Es šeit pat pirkstu neesmu piedūris. Saimniekoja mūsu saimnieks un Anna,

un vēl šis blēņdaris puika, kura pašu lielāko nedarbu tu atradīsi apakšā uz šī šķīvja, kad apēdīsi kūkas – sacīja I.

Ananda vērīgi paskatījās uz mani, uz šķīvjiem un krūku, pastiepa man roku un nobučoja mani, pateikdamies par uzmanību, par gaumes smalkumu... bet nedaudz bārdams par izšķērdību.

- Es taču neesmu princis, lai sagaidītu mani ar tādām karaliskām dāvanām – viņš sacīja, apburoši maigi smaidīdams, bet pašūpodams galvu.

- Ir cilvēki, kuri uzskata, ka jūs esat gan princis, gan viedais – es saņēmos atbildei, uz ko viņš un I. iesmējās jau pavisam jautri.

- Bet kas tad tas? Kā varēja šeit nokļūt šī lieta? Reiz mans tēvocis uzdāvināja man tieši tādu pašu gredzenu, un tas pazuda nākošā rītā bez pēdām, un neviens to nevarēja atrast. Tas ir tas, tas pats. Lūk šeit ir uzraksts pali valodā un burti S. Ž. Kā jūs to atradāt? – vaicāja man Ananda, vērīgi pētīdams kapteiņa gredzenu un arvien vairāk brīnīdamies.

327

- Viss, ko es jums varu pateikt, ir tas, ka cilvēks, kurš jums to dāvina, nopirka to no antikvāra. Es zinu viņa vārdu, bet man nav tiesības jums to nosaukt – es atbildēju.

- O, es esmu ļoti, ļoti tagad pateicīgs šim cilvēkam. Nododiet viņam, ka es esmu viņam ļoti, ļoti lielā parādā. Un, ja viņam ievajadzēsies, es būtu laimīgs pakalpot viņam ar visu, ko vien spēšu. Viņš pat neaptver, ar cik ciešām saitēm viņš mani ir sasaistījis ar sevi, atgriežot man šo pazudušo lietu. Nododiet viņam, Ļovuška, lūk šo gredzentiņu no mana mazā pirkstiņa. Ja viņš vēlēsies, viņš var tikties ar mani kad vien viņam ērtāk.

- O, viņš gribēs kaut šodien vakarā, ja atļausiet. Bet... viņš taču lūdza mani saglabāt viņa vārda noslēpumu, kā nu būt?

- Nekas, jūs nododiet viņam manu gredzenu. Ja viņš negribēs man atklāties, tad neuzvilks to.

- Nu, kā gan neuzvilks! Tā uzvilks, ka vairs arī nenovilks – es sacīju, iedomādamies kapteiņa pārsteigumu un prieku. – Bet vai es drīkstu to panēsāt, līdz satikšos ar viņu – es nespēju noturēties no sajūsmas, turot gredzenu ar lielu, iegarenu, reljefu ametistu un diviem briljantiem pa malām, smagā platīna angļu ietvarā, neparasti proporcionālā.

Ananda iesmējās, sakot, ka būs priecīgs to redzēt uz manas rokas, uzskata mani par labo vēstnesi un jūtas parādā arī man.

- Taču jums, ne es iedošu gredzenu, bet jūsu dižais draugs Florencietis. Un akmens jums būs zaļš – sacīja viņš man, maigi mani apskaujot.

- Ienāc vēl šeit, Ananda. Šeit arī viss ir ne manis sagatavots. Un šis ceriņu zars arī ir tā paša mana Ļovuškas dāvana – atverot durvis uz blakus istabu un ielaižot tur Anandu, sacīja I.

Kad Ananda iegāja, I. klusi aizvēra aiz viņa durvis un sacīja man, lai es dodos pie kņaza, palūdzu galdautu un dažus šķīvjus un atsūtu tos šurp ar Milzeni.

Pēc tam viņš lūdza mani padarboties ar Anandas pavadoni, kuru sauc Henrijs Obersvuds. Un tikai pēc pusdienām, uz pulksten deviņiem, atvest kņazu, kapteini un Henriju uz Anandas istabu.

Es apsolīju visu precīzi izpildīt, un, priecādamies par mīļo kapteini, jautri skrēju pie kņaza.

Tiklīdz kā kņazs aizsūtīja Milzeni ar šķīvjiem un galdautu, es nolēmu doties pie Henrija un piedāvāt viņam savus pakalpojumus, ja viņam tajos būs nepieciešamība, kā arī pabrīdināt viņu par stundu, kad būs pusdienas.

328

Henriju es sastapu pie mantu izkārtošanas. Es vēl nebiju redzējis viņa istabu un tagad vēlreiz atdevu godu kņaza gaumei. Liela istaba, gandrīz baltā krāsā; mēbeles tajā bija zilas. Skapji un galdi bija no riekstkoka, paklājs uz grīdas arī zils un – kā nebija citās istabās – uz divu plašu logu palodzēm stāvēja podiņi ar ziedošām rozēm un gardēnijām.

Pirmais, ar ko mani sagaidīja Henrijs, bija priecīga pateicība attiecībā uz ziediem, kurus, izrādījās, viņš ļoti mīlēja, tādēļ ka tieši rozes un gardēnijas audzēja viņa māte. Uz viņa jautājumu, kurš tik rūpīgi iekārtoja istabu, es nosaucu kņazu. Es paskaidroju viņam, ka ienākšu pēc viņa stundas ceturksni pirms astoņiem, lai iepazīstinātu ar laipno saimnieku un parādītu viņam, kur ir ēdamistaba.

Henrijs sacīja man, ka šis ir viņa pirmais iznāciens “sabiedrībā”, ka viņš ļoti maz zina par labu toni un baidās apkaunot sevi tajā sabiedrībā, kurā viņu ievedis Ananda un kuras paražas viņš nezina.

Es atbildēju Henrijam, ka es esmu tieši-tieši tādā pašā situācijā, tikai ar to starpību, ka iznācu tajā mēnesi agrāk. Bet, ka visas priekšrocības ir viņa pusē, tādēļ ka viņš jau ir doktors, bet es vēl tikai students, pie tam ļoti izklaidīgs, un izpelnījies sev iesauku “Ļovuška – ķer vārnu”. Es piemetināju, ka mūsu saimnieks ir ļoti augstsirdīgs un nenosodīs par ārējās audzinātības kļūdām.

− Ak, tad jūs esat Ļovuška? – pasmaidījis, sacīja Henrijs. – Es dzirdēju no Anandas, ka jūs esat ļoti talantīgs. Es negaidīju, ka jūs būsiet tik jauns.

Es biju samulsis un neatradu, ko atbildēt – tikai nopūtos, ar ko sasmīdināju manu jauno draugu. Pateicis viņam vēlreiz, ka ienākšu pēc viņa, un noelsies par viņa atvesto grāmatu daudzumu, es devos pie sevis.

Kapteiņa vēl nebija, bet, spriežot pēc tā, ka Milzenis gatavoja viņam ūdeni priekš skūšanās un svaigu uzvalku, es sapratu, ka viņš drīz atgriezīsies.

Tiklīdz es izdzirdēju tālumā kapteiņa soļus, es izskrēju viņam pretī un ļoti svarīgi viņam pateicu, lai viņš pārģērbjas ātrāk, tādēļ ka man ar viņu ir nepieciešama visnotaļ nopietna saruna.

Kapteiņa seja, pirms mirkļa skumīga, visa iemirdzējās smieklos – tik ļoti es, drošvien, biju komisks savā svarīgajā nopietnībā.

− Jūs nemaz nesmejaties, kaptein. Tas ir ļoti svarīgi, tas, kas man jums jāpasaka. Bet tādam noputējušam un novārtītam es jums ne teikt, ne dot neko nesākšu.

− Tieši tā, eju mazgāties, sapomādēties, saķemmēties – kapteinis atbildēja, smiedamies. Bet atļausiet uzturēt marku! Ja jūsu svarīgās vēstis nebūs manas sakoptās personas cienīgas – saturieties.

329

Un, turpinādams smieties, viņš devās pie sevis, pa jokam draudēdams man ar savas spēcīgas, elegantās rokas dūri...

Es apdomāju, ar ko lai sāk sarunu, visu laiku tīksminādamies ar gredzena akmeni, kurš mirdzēja te tumšsarkanā, te violetā liesmā. Un, kā vienmēr ar mani notika nopietnos mirkļos, kad es gatavojos uz tikšanos, visa manis sagatavotā runa izlidoja no manas galvas, bet nāca paši vienkāršākie, negaidītākie vārdi.

Kad ienāca elegantais kapteinis, es pasniedzu viņam gredzenu un pavaicāju: − Vai šis gredzens ir jūsu sakoptās personas pietiekami cienīgs? Kapteinis paņēma gredzenu, pārsteigti uz mani palūkojās un pavaicāja: − Ko tas nozīmē? Likās, ka gredzens atstāja uz viņu spēcīgu iespaidu. Es uzvilku to viņam uz

mazā pirkstiņa un patīksminājos, kā tas skaisti uz viņa iedegušās un apraupušās, bet brīnišķīgas formas rokas izskatījās.

− Es arī kādreiz tādu saņemšu – es sacīju. Kapteinis sāka smieties un jau bija gatavs mani ķircināt par manām mīklām,

bet es lūdzu viņu saņemties pacietību, apsēsties un uzklausīt mani, kā viņš klausās ziņotājus uz tvaikoņa.

− Tas puika mani nobeigs – apsēzdamies un turpinādams smieties, sacīja kapteinis. - Pasauli esmu izbraucis, amizantāku zēnu redzējis neesmu!

− No šodienas es jau vairs neesmu zēns. Bet ja jūs nebūsiet nopietns – es, drošvien, nespēšu jums nodot Anandas sacīto.

Kapteinis mazliet nobālēja pie šī vārda, viņa seja kļuva ļoti nopietna, un, jo tālāk es runāju, arvien vairāk viņš bālēja un pieklusa.

− Ja es neizpildīju visu kā nākas, piedodiet man, kaptein. Bet jūsu vārdu es nenosaucu, un jūs esat brīvs izvēlēties, kā jums rīkoties. Es esmu pārliecināts – par ko arī pateicu Anandam – ka nekas un neviens nespēs atņemt jums šo gredzenu. Man taču bija taisnība? - mezdamies viņam ap kaklu, es sacīju.

Un tūlīt pat piemetināju, ka I. lika man uz deviņiem atvest pie Anandas kņazu, Henriju un viņu.

Paskatījies pulkstenī un ieraudzījis, ka ir jau desmit pāri astoņiem, es pierunāju kapteini nākt man līdzi pēc Henrija un palīdzēt iepazīstināt viņu ar kņazu. Kapteinis ne visai labprāt, bet tomēr piekrita nāk man līdzi pie Henrija.

Pie pusdienām, kurās pārsvarā runāja kņazs un Henrijs, mēs sēdējām ne pārāk ilgi, tādēļ, ka kņazs, uzzinājis par Anandas uzaicinājumu, sasteidzās, sakot, ka viņam vēl līdz vakaram ir darīšanas, kuras necieš atlikšanu, bet ka bez desmit deviņos viņš būs pie manis istabā.

330

Henrijs sacīja, ka uz deviņiem nokāps pie Anandas pats, bet tagad dosies pabeigt grāmatu un mantu izkārtošanu. Mēs ar kapteini palikām divatā un izgājām dārzā.

Kapteinis vairākas reizes detalizēti pārvaicāja mani par tiem vai citiem Anandas vārdiem un nekādi nespēja aptvert, ar kādām saitēm viņš varēja sevi ar viņu sasaistīt, atgriežot viņam pazudušo gredzenu. Es nezināju vairāk par viņu, un abiem mums nepacietīgi gribējās, lai ātrāk būtu pulkstens deviņi.

Laiks pagāja ātri, pie mums iznāca kņazs, sakot, ka ir jau bez desmit deviņi. Neatradis mūs istabā, viņš nolēma, ka mēs esam dārzā, kur arī nekļūdījās.

Pie Anandas mēs satikām Annu ar tēvu un abus turkus, mūsu līdzbraucējus uz tvaikoņa. Durvīs mēs uzdūrāmies Henrijam.

Es stāvēju maliņā un klusēdams visus vēroju. Kapteinis vispirms piegāja pie Annas, zemu paklanījās un noskūpstīja viņai roku. Pēc tam, apskatījis visus, viņš pienāca pie istabu saimnieka – Anandas, kuram I. pieteica kapteini kā cilvēku, kurš mums izdarījis daudz būtiskus pakalpojumus ceļā.

Ananda pasniedza viņam roku un, paturējis viņa roku savējā, vērīgi uz viņu paskatījās, burtiski caururbis viņu ar savām acīm.

− Man ir liels prieks ar jums satikties – viņš sacīja tam savā neatkārtojamajā balsī. Man likās, ka viņš ielika kādu īpašu nozīmi savos vārdos, un vēl kaut ko vēlējās pateikt kapteinim. Bet viņš tikai klusējot skatījās uz viņu, izlaida viņa roku, kaut kā īpaši asi un dīvaini vēl reiz paskatījās un vērsās pie kņaza.

Sarunas norisa dažādās istabas vietās vienlaicīgi. Anna sarunājās ar vecāko turku, viņa dēls burtiski pielipa Henrijam, kņazs apsēdās blakus Anandai, bet kapteinis pienāca pie manis.

Mēs iekārtojāmies ar viņu stūrī uz zema dīvāniņa, sākām visus vērot un tīksmināties par Annu. Šajā sejā nebija pat noguruma ēnas. Pateikt, cik viņai bija gadi? Kā uz septiņpadsmito pavasari bija apstājies viņas vecums, bet es zināju, ka viņai jau ir divdesmit septiņi gadi, kas priekš austrumiem skaitās vispār veca sieviete, nemaz nerunājot par meitenēm.

Ananda uzmanīgi klausījās kņazu un, likās, uz priekšu zināja visu, ko tas viņam sacīs. No līdz mums atlidojušā vārda “sieva” es sapratu, ka kņazs stāstīja viņam par sievas nelaimi. Es biju ļoti pārsteigts, kad kņazs piecēlās un, atvainojies ar kaut kādu īpašu darbu, sāka atvadīties. Pēc tam es uzzināju, ka viņam bija jāsatiekas ar Maskavas advokātiem.

− Jūs lieki uztraucaties, kņaz – izdzirdēju es Ananas vārdus.

331

− Spriežot pēc I. sacītā, es esmu drošs, ka jūsu sieva būs vesela. Bet attiecībā uz dēlu – viņš iesmējās, kā kaut kur ieskatīdamies – jūs pat iedomāties nevarat, kā tas viss notiks viegli un vienkārši. Un kāda viltīga un veikla darbone ir jūsu sieva! Es noteikti rīt aiziešu pie viņas kopā ar I.

Kņazs iemirdzējās – ja bija iespējams mirdzēt vēl vairāk, kā viņš jau staroja – atvadījās no visiem, īpaši maigi noskūpstīja roku Annai un klusi pateicās viņai:

− Pateicos jums. Jūsu mūzika palīdzēja man saprast dzīvi un atrast sevi – un izgāja.

− Jūsu mūzika palīdzēja man pazaudēt sevi – nočukstēja pēkšņi kapteinis. Es tik tikko sadzirdēju viņa vārdus un ieraudzīju, ka viņš, cītīgi slēpdams savu kreiso roku ar gredzenu, izklaidīgi pacēla to un aizklāja seju. Gredzens iemirdzējās un nepalika nemanīts Anandas vērīgajām acīm, tāpat kā – es esmu drošs – arī kapteiņa čuksti nonāca līdz viņa smalkajām, muzikālajām ausīm.

− Es tā jau domāju, tā jau domāju – pēkšņi sacīja Ananda, pieceldamies no vietas un nākdams tieši mūsu kakta virzienā.

− Mans draugs, es jums esmu ļoti daudz parādā. Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz jūs manā labā izdarījāt, sameklēdams manu gredzenu – paņēmis kapteini aiz kreisās rokas un turot to savējās, sacīja viņam Ananda. – Jūs esat ļoti nomocīts. Jums liekas, ka mūzika pagrieza otrādi visu jūsu dvēseli. Bet, patiesi, noticiet man, mēs ar Annu jums tūlīt uzspēlēsim un nodziedāsim jums – un jūs sajutīsities pilnīgi savādāk. Jūs atradīsiet to augstāko visas dzīves jēgu, ceļš pie kuras arī ir visa mūsu zemes dzīve ar tās pelēkajām dienām.

− Jums ir tik skumja seja – turpināja Ananda – it kā jūs būtu apglabājis visus savus labākos sapņus. Anna, man ir šodien ar jums jāspēlē. Es esmu liels egoists, lūdzot jums to, kad jūs vēl neesat izteikusi vēlmi spēlēt vai dziedāt. Bet, ja jūs varat palīdzēt man pateikties cilvēkam, kurš atgriezis man tēvoča dāvanu, neatsakiet uzspēlēt un arī nospēlēt man pavadījumu – vērsās viņš pie Annas, pienācis pie viņas.

− Kādu tēvoča dāvanu? – pavaicāja Anna, un to pašu jautājumu es lasīju visu sejās.

Ananda pasniedza viņai gredzenu, kurš apgāja visus, izraisot kopēju sajūsmu; nonāca tas arī līdz mums ar kapteini. Es paņēmu to rokā, vēlreiz patīksminājos par to, un pasniegdams kapteinim, smejoties, sacīju:

− Lūk šādu gan man neviens neuzdāvinās. − Jūsu ziediņš taču nebūt nav vijolīte – pēkšņi sacīja Anna.

332

− Lūk kā?! – es iesaucos, pārsteigts, ka kopējās sarunas troksnī viņa spēja sadzirdēt manus vārdus kapteinim – Bet vai tad kapteiņa ziediņš ir vijolīte?

− Var būt arī ne vijolīte – smaidīdama, viņa atbildēja. – Var būt, no orhideju dzimtas, bet violetā krāsā, kā īriss, jebkurā gadījumā.

Kapteinis skatījās uz viņu, neatraujoties, visu laiku turēdams rokā gredzenu. Es nespēju atrisināt jautājumu, vai nojauta kāds no klātesošajiem – kā to nojautu es – ka kapteinis pirka gredzenu Annai. Es gribēju pavaicāt viņai, kāds tad ir mans ziediņš, bet šajā laikā Milzenis ienesa mazas, aromātiskas kafijas tasītes uz milzīgas sudraba paplātes, bet Ananda, paklanījies Annai, lūdza viņai būt par saimnieci un pabīdīja viņai violeto šķīvi ar kūkām.

Anna ieinteresējās par šķīvi un krūku, vaicājot I., kur viņš tos dabūja. − Ne jau es, bet Ļovuška tos sagādāja, gluži tāpat, kā augļus un kūkas. Bet, ja

to saturs neatbildīs ārējam izskatam, mēs izdomāsim Ļovuškam sodu – piemetināja I., ar humorā mirdzošām acīm.

− Katrs, kurš šeit ir viedais, sajutīs mutē debesis, tiklīdz kā iekodīs kūkā – izplūdis smieklos, es noķērcu. – Bet katrs, kurš šeit ir princis, atradīs uz šķīvja dievišķīgu skaistumu un novērtēs to, nevis domās man nelāgu sodu.

Visi jautri iesmējās. Stroganovs pat galvu saķēra, atkārtodams: “Ak šis literāts!”, bet Anna skatījās uz mani ar milzīgu pārsteigumu, pavēršot savu pārsteigto skatienu uz I. un Anandu, kuri klusēdami skatījās uz mani.

− Nu, ko, dārgā saimniec, dodiet mums ātrāk šo kūkas brīnumu. Ir jānoskaidro, kurš šeit ir viedais, un kurš princis – joprojām smaidīdams, sacīja Ananda.

− Ar kuru lai sāk? Vai tik ne ar pašiem jaunākajiem? – iesmējusies, jautāja Anna.

− O, tā kā es esmu pats jaunākais, bet es zinu, ka kūkas vidū ir – debesis, tad ar mani ir izslēgts. Sāciet ar pašiem vecākajiem – es viņai atbildēju.

− Labi. Tēvs, lūdzu, nomēģini ātrāk, lai es nomierinātos, ka tu esi viedais – pasniedzot tēvam šķīvi, sacīja Anna.

− Mēs ar Džel-Mabedu esam vienaudži – sacīja Stroganovs. – Iedod arī viņam, mēs kopā iziesim eksāmenu uz viedajiem.

Kūka tika pasniegta Ibragima tēvam, uzreiz nokosta un... abi iesaucās: − Debesis, Debesis! Vairāk uz viedajiem vakanču nav. − Nu, nē – sacīja Henrijs. - Es tik viegli nepiekāpšos. Vecums un viedums ir

saskaņā ne tikai godājamos gados. Es lūdzu tagad mums ar Ibragimu iedot. Anna pasniedza viņiem kūku, maigi piedraudējusi Henrijam par dumpīgumu.

333

Nepaspēja viņi nokosties, kā Henrijs cienīgi paziņoja, ka vajag apstrīdēt tiesības uz viedumu no pirmajiem, tādēļ ka viņi savas debesis jau ir apēduši. Un, drošvien, tā arī nesanāks visiem atkārtots debešķīgais pārbaudījums, ja visi noēdīs debešķīgo viedumu tik steidzīgi.

Kad rinda pienāca līdz I. un Anandai, man nenācās izlemt, kurš šeit bija viedais. Ananda, turēdams šķīvi ar iesākto kūku, paklanījās man un sacīja:

− Ja es būtu viedais, tad šajā mirklī es pazaudētu daļu nemateriālo debesu, tādēļ ka viss aizietu ēdiena svētlaimē. Tas ir brīnišķīgi un mānīgi. Pieticīgs no skata un neparasti pievilcīgs iekšpusē. Ja arī šķīvim piemīt tāds apslēpts talants apburt cilvēkus, tad jūs tālu tiksiet dzīvē, jaunekli. Kapteinis izrādīja savu neparasto gaumi, bet jūs vēl parādījāt arī apslēptas burvības talantu. Es nepacietīgi gaidīšu, kad atklāsies šķīvja apakša.

Drīz no kūkas nekā nepalika, un es ieraudzīju Annas piekaltās acis, kuras viņa neatrāva no šķīvja.

Es tā pārbijos, ka piecēlos, gatavodamies bēgt projām. − Pagaidi, pagaidi, Ļovuška! – iesaucās I., acumirklī atrazdamies man līdzās un

ņemdams mani aiz rokas. – Kā pieskārāmies tavu nedarbu nobeigumam – tā tev jābēg uzreiz prom?

− Es esmu ļoti ieinteresēts – pieceldamies, sacīja kapteinis – Ļovuška visu turēja tādā noslēpumā...

Viņš piegāja pie galda. Paskatījies uz šķīvi, uz Annu, uz mani, viņš pārvilka ar roku ,ar gredzenu, pār acīm, un klusējot devās uz savu vietu.

− Kas gan tur tāds ir?– skaļi sacīja Stroganovs. – Par viedajiem visi uzreiz kļuva skaļi, bet, kad līdz prinčiem nonācām – kā mēles norijuši. To kaut kā otrādi vajadzēja.

Viņš piecēlās, noliecās pie šķīvja, un, pārlaidis visiem ar acīm, sacīja: − Tātad sanāk, ka par princi kļūstu es. Henrijs, turki – visi metās pie šķīvja. − Nu, iedodiet arī mums ar Anandu paskatīties – pastumjot viņus no galda,

sacīja I. Es biju gatavs zemē ielīst, bet kapteinis, stingri turēdams man aiz rokas,

iečukstēja: − Nu gan, puika! Kādēļ gan es neatradu šo lietu? Es būtu gatavs... − Es piekrītu, ka uz šķīvja ir attēlots karalisks skaistums. Ja mirušās skaistules

sejā mirdzētu tik pat daudz gara un prāta, cik šajā dzīvajā princesē, par kuras prototipu tā kalpo – es piekristu jūs atzīt par princi-tēvu – sacīja Ananda. – Un

334

jauneklis, kurš spējis novērtēt līdzību un portreta krāsas uz emaljas, ir manas karstas pateicības cienīgs.

Ar šiem vārdiem Ananda pienāca pie manis, apskāva un, kā bērnu, pacēlis mani gaisā ar savām varenajām rokām, stipri nobučoja.

− Vajag paukoties, Ļovuška, vingrot, jāt uz zirga un norūdīt savu organismu. Jūsu vājums ir nedabisks. Henrij, dakter, pievērsies manam draugam Ļovuškai.

− Nu, bet tagad – spēlēt – viņš piemetināja. Iziedami no Anandas istabām un nonākot galvenajā priekšnamā, mēs

sadūrāmies ar atpakaļ nākošo kņazu. Uzzinājis, ka mēs dodamies uz mūzikas zāli, viņš ļoti nopriecājās, pasteidzās pa priekšu un drīz mēs visi savācāmies izgaismotā zālē.

Es biju pārsteigts, kad ieraudzīju Anandas rokās čellu. Es to nebiju nepamanījis starp viņa mantām.

Anna, gludā, baltā kleitā no spīdoša mīksta zīda, kā parasti ar bizēm pār pleciem, šajā vakarā bija gandrīz neiespējami ietvert šo skaistumu parastas, no miesas un asinīm veidotas sievietes tēlā.

− Mēs nospēlēsim dažas senas venēciešu tautas dziesmas, tagad jau gandrīz aizmirstas un pārveidotas, ar jauniem, pliekaniem un sliktiem, piedziedājumiem mūzikas ziņā – sacīja Ananda.

Es sēdēju blakus I., kura otrā pusē sēdēja kapteinis, kā reiz tieši pretī mūziķiem.

Kas tas bija par seju pāri! Anandas acis-zvaigznes mirdzēja, mezdamas burtiski dzirksteles visapkārt. Annai vaigi ziedēja rozēs, augšlūpa atkal pacēlās, atklādama baltu, mazu zobu rindu.

Nevienā no viņiem nebija nekā no zemes kaislībām. Bet abi viņi bija saplūduši aukstākajā kaislīgajā radošās ekstāzes vilnī.

Pirmās Annas skaņas uzreiz virpulī uzrāva augšā, atrāvās un aizlidoja kaut kur. Un pēkšņi dziļa, valdonīga skaņa tās pārgrieza. Saplūstot, atejot, un vēl ciešāk sakļaujoties harmonijā un atkal to satriecot, nesās alta skaņas, pakļaudamas sev klavieres, iekarodamas mūs, un paņemdamas savā varā, likās, visu telpu visapkārt.

Es nespēju aptvert, ka tās bija stīgas, kas dziedāja. Tā bija balss, dziedāja cilvēciska, manis neredzētas būtnes, balss.

Skaņas apklusa. Ak, cik viss kļuva uzreiz nabadzīgs! Cik nomācoša likās dzīve, kurā nebija šīs skaņas. “Vēl, vēl” - es lūdzos dvēselē un jutu, ka visi lūdz to pašu, kaut neviens nepārtrauca klusumu.

335

Atkal sāka plūst dziesma. Man tā likās vēl brīnišķīgāka un krāsaināka. Milzīgs dzīves spēks plūda no šīm skaņām. Es nevarēju aptvert, kā šādi augstākie, talanta ziņā neaizsniedzamie cilvēki staigā, spēj izturēt viņu apkārtējo, vienkāršo, mazo cilvēku, kā es un man līdzīgo, vibrācijas? Kādēļ viņi ir šeit, starp mums? Viņiem ir vajadzīgs Olimps, bet ne parastas darba dienas ar viņu darbu, sviedriem un asarām...

“Tikai pateicoties viņiem arī nav pelēkās dienas šodien, bet ir starojošs templis” - slaucīdams asaru pēc asaras, es turpināju domāt nomainījušos dziesmu pavadījumā, un nezināju, kurai no tām dot priekšroku.

Pēkšņi Ananda piecēlās un sacīja: − Tagad, Anna, Bahu un Šopēnu, manam tēvocim par godu. Anna pasmaidīja, piekārtoja kleitu un krēslu, padomāja mirkli un sāka

spēlēt. Asaru miglā, viss satraukts, es sēdēju, pieturēdamies pie I. Man likās, ka es

neizturēšu jaunu, visu mani satricinošu, spēku vilni. Burtiski šo skaņu ietekmē manī atvērās kaut kāda jauna būtne, kuru es sevī vēl nepazinu.

Tiklīdz kā noklusa skaņas, Ananda piegāja pie Annas, goddevīgi, bet tik maigi, ka man sirds iesmeldzējās, noskūpstīja viņai roku, un sacīja:

− Senās, ungāru, pēdējās, ko es jums atsūtīju. Vēl neviens nepaspēja sagatavoties, atjēgties, bet jau atskanēja dziesma.

Bet vai to var nosaukt par dziesmu? Vai tad tā ir cilvēka balss? Kas tas ir? Kaut kāds man nezināms instruments. Vai arī tie ir atbalss dārdieni kalnos? Tā ir kaut kāda skaistuma stihija. Es biju tā satriekts, tā apjucis, ka, pavēris muti, ieurbies ar acīm Anandā, tik tikko spēju paelpot.

Viņš dziedāja man nesaprotamā valodā. Es ne vārdu nesapratu, bet visu dziesmas saturu skaidri apzinājos. Čigāns apraudāja savu pazaudēto dzīvi, pazaudēto mīlestību. Greizsirdība, niknums, neprāts – visas cilvēciskās ciešanas, viss kaislību un skumju bezdibenis bija ietverts šajā dziesmā un iekļuva sirdī. Bet te skaņas pavisam izmainījās, skanošie lāsti pārgāja piedošanā, samierināšanās, svētībā un mierā...

“Kādēļ šis cilvēks ir starp mums?” – es joprojām nevarēju atbrīvoties no uzbāzīgā jautājuma. – “Viņam ir vieta kaut kur augstāk, ne starp vienkāršiem cilvēkiem”.

Un pēkšņi Ananda, kaut ko pačukstējis Annai, nodziedāja krievu dziesmu:

336

“Es tikai klejotājs uz zemes. Starp darbiem, kaislībām un sāpju liesmu -

Es esmu laimes Izredzēts. Man svētākajam – skaistumam Es dziedu mīlestības dziesmu.”

Es satrūkos no pārsteiguma. Viņš man bija burtiski atbildējis. Tā nebija

vienkārši dziesma, bet triumfējošas mīlestības himna... Kad bija izskanējis pēdējais vārds, es tik tikko spēju, I. atbalstīts, piecelties.

Apskatījis visus savus draugus, es gandrīz nevienu neatpazinu; un pat I. bija neparasti bāls, nopietns, pat bargs.

Atvadoties no mums, Ananda maigi sacīja kapteinim: − Es jūs gaidīšu rīt pulksten piecos. Ar lielām grūtībām uztverdams visu apkārtējo, sastapis asaru pilnās Henrija

acis, es palūdzu I., lai Milzenis palīdz man aiziet pie sevis augšā, tādēļ ka man ir nelabi.

Atceros tikai, kā mani noķēra spēcīgās kapteiņa rokas.

337

21. nodaļa MANA SLIMĪBA, HENRIJS UN MANAS UZTICĪBAS PĀRBAUDĪJUMS Kad es pamodos savā gultā, tad pirmais, ko ieraudzīju bija pie manis

noliekušos I. seja, bet blakus, turot rokās glāzīti, stāvēja Ananda. Es pat noelsties nepaspēju, kā I. pacēla manu galvu, bet Ananda ielēja man

mutē kaut ko rūgtu, asi odošu, no kā es tik tikko nenosmaku. Nez kādēļ es jutos vājš, man gribējās gulēt; un es aizvēru acis, kaut abi

draugi noliecās pie manis, it kā vēlēdamies man par kaut ko pajautāt. Kaut kādi pārrāvumi apziņā, pamošanās ar vājumu un nemainīgi kaut kāda

figūra manā tuvumā – lūk viss, ko saglabāja mana to dienu atmiņa. Man likās, ka es apgūlos gulēt vakardien, kad vienā no dienām pamodies, es

skaidri ieraudzīju I., domīgi sēdošu man blakām. Es gribēju piecelties, bet viņa roka mani atturēja.

- Necelies augšā, Ļovuška. Tev bija slimības paasināšanās, un Ananda baidījās, ka tavs smadzeņu satricinājums uz ilgu laiku salauzīs tavu organismu. Bet, pateicoties viņa pūlēm un mūsu kopējai aprūpei, tu esi tagad glābts. Es jūtos ļoti vainīgs tavā priekšā par to, ka nenosargāju tevi no pārlieku satraucošiem iespaidiem. Vai tu man piedosi, ka aiz manas nepiesardzības, tu nogulēji divas nedēļas – maigi un liegi skatīdamies uz mani, sacīja I.

- Es nogulēju divas nedēļas? – pilnīgi pārsteigts es pavaicāju. Es centos atcerēties, kur beidzās mana apzinīgā dzīve, kur es dzīvoju ar

murgainiem priekšstatiem, un kur tā atkal atsākās? Kad es saslimu? Bet kaut kāds troksnis galvā un džinkstoņa ausīs nedeva man neko aptvert.

Tikai vienu es sapratu, ka I. uzskata sevi par kaut kur vainīgu manā priekšā. Un līdz tādai pakāpei smieklīga man likās šī doma, ka es pastiepu viņam roku un sacīju:

- Nu, bet kam man jālūdz atvainošanās par to, ka es otrreiz saslimu un otrreiz saindēju jums dzīvi, atņemot tik daudz spēkus un laiku jums? Ah, Lollion, es pēkšņi tikko visu atcerējos. Es taču atkal – kā toreiz pie Anandas – nokritu zālē ģībonī? Mūzika, mūzika, tāda tik neparasta, burtiski lika manam garam izlidot no manis. Citādi es nevaru jums aprakstīt savu stāvokli. Es burtiski aizlidoju un nokļuvu pie Florencieša. Es zinu, ka es to nosapņoju, it kā es esmu ar viņu. Viņš, garā, baltā apģērbā, man kaut ko stāstīja. Es redzēju istabu, visu baltu, bet ko es tur darīju, ko viņš man sacīja – es visu esmu aizmirsis. Bezcerīgi aizmirsis. Kad vienīgā mana doma bija prieks pastāstīt jums par savu sapni, izstāstīt visus Florencieša vārdus. Un, lūk, es tos aizmirsu un pat to jēgu es neatceros, tikai zinu, ka Florencietis

338

vairākas reizes sacīja man: „Tu esi vesels. Tu esi pilnīgi vesels. Bet, ja tu gribi sekot man un būt par manu uzticamu draugu – tev ir jāpanāk bezbailība. Tikai bezbailīgas sirdis spēj pacelties augstos ceļos“. Lūk viss, ko es atcerējos.

- Tagad, Ļovuška, nerunā tik daudz. Vajag visu izdarīt, lai tu atveseļotos ātrāk. Pa šīm divām nedēļām ir noticis ļoti daudz kas mūsu draugu starpā.

Pats lielākais kapteiņa sarūgtinājums bija tajā, ka viņš bija spiests aizbraukt, neatvadījies no tevis, vai arī, precīzāk, noskūpstījis tavu nedzīvo no skata, ķermeni. Šis norūdītais cilvēks, uzskatīdams tevi par mirušu, raudāja. Bet Milzenis – viņu es, kā nervozu kundzi, biju spiests dzirdīt ar pilieniem un pārliecināt, ka tu dzīvosi.

Vai redzi, draugs. Ja tā vai savādāk, miegā vai murgos, skaidrā prātā vai sapņos – bet tu no šīs slimības iznesi apzināšanos, ka vajag un ir nepieciešams doties tālāk tikai bezbailībā – tev ir jāizdara viss, lai to panāktu. Tas ir tavs tuvākais un uzticamākais visa ceļa uzdevums. Bet mums ar Anandu, pagātnē nogājušiem – kā tu zini – smagu bēdu un šausmu ceļu, vajag tev palīdzēt šī mērķa sasniegšanā.

Tādēļ tev vajag precīzi, stingri izturēti vispirms panākt pilnīgu fizisko atveseļošanos. Man, tev, Annai un vēl kādam drīzumā stāv priekšā nopietni pārbaudījumi. Precīzāk, mums ir jāpalīdz Annai un Stroganovam attīrīt viņu ģimeni no tām ļaunuma šausmām, kuras – pateicoties Stroganova sievas neuzmanībai – pazudina viņu pašu, viņas jaunāko dēlu un stiepj netīrās ķetnas pie Annas.

Tev, rūgtās asarās izraudājušam savu bērnību un šaubas, vajag tagad kļūt par vīrieti. Droši stāvi uz kājām un palīdzi mums ar Anandu ļoti nopietnu Stroganovu ģimenes ciešanu lietā.

Izpildīsim mēs ar tevi Anandas priekšrakstus, un lūk, starp citu, arī viņš. Un patiesi, es izdzirdēju blakus istabā, kur dzīvoja kapteinis, Anandas soļus un

viņa balsi. Kā es vēlāk uzzināju, tagad kapteiņa istabā dzīvoja Henrijs, kurš dalīja ar I. visu rūpju nastu par mani.

Ananda ienāca, izgaismojis ar savām acīm-zvaigznēm visu istabu. Viņš burtiski ienesa ar sevi kaut kāda prieka, mierinājuma, pārliecības atmosfēru.

- Nu, ko tad? Vai man bija taisnība Henrij, kad tev sacīju, ka no Ļovuškas kā cimds nonāks nost slimība? – noskanēja viņa jautājums Henrijam, kuru es, aizgrābts ar Anandas pievilcību, nepamanīju uzreiz.

Henrijs mulsi smaidīja, sacīdams, ka tas ir ārkārtējs gadījums, ka nevienā no grāmatām viņš nav atradis tādas ārstēšanas metodes, kādas man piemēroja Ananda.

- Zini, Henrij – tā ir dzīve. Bet dzīvi nevar ievietot nevienā grāmatā. Ja tu nelasīsi slimniekā viņa dzīvi, bet meklēsi grāmatās, kā tur tiek aprakstīta slimības

339

ārstēšana – tu nekad nekļūsi par dakteri-radītāju, talantu, bet būsi tikai amatnieks. Nevar ārstēt slimību. Var ārstēt slimnieku, piemērojoties pie visa viņa īpašību konglomerāta, ņemot vērā viņa garīgo attīstību. Neievedot līdzsvarā visus spēkus cilvēkā, tu viņu neizārstēsi. Es pat nevaicāju, kā jūs jūtaties, bet piespriežu: būt pēc trim dienām uz kājām; piektajā dienā iziet dārzā; sestajā dienā braukt vizināties ar Henriju; pēc nedēļas skaitīties veselam un ķerties klāt ierastajām darīšanām, līdz pat vēstuļu rakstīšanai zem mana diktāta un mūzikas klausīšanos; bet pēc desmit dienām palīdzēt mums ar I. vienā smagā lietā.

Henrijs sasita plaukstasa un pat iesvilpās. Viņš izskatījās pilnīgi sašutis. Es iesmējos un, neraugoties uz vājumu un džinkstoņu ausīs, apsolīju – pie pietiekama Ali tabletīšu skaita – izpildīt Anandas pasūtījumu.

- Ne Ali, bet mana onkuļa zāles iedzina šausmās Henriju un atgrieza veselību jums. Henrijs pat mēģināja neklausīties manu pavēli un neiedot jums naktī pienācīgo zāļu porciju, baidīdamies, kaut es jūs nenobendēju. Par laimi, es ienācu pie jums pirms gulētiešanas un pielaboju situāciju. Citādi, aizstāvot jūs no manis, viņš jūs būtu aizsūtījis patālāk – humoristiski paskatījies uz Henriju, šķindināja ar savu metālisko balsi Ananda. Bet viņa skatienā, kā arī balss tonī es saklausīju kaut ko skumīgu, kad viņš pavērsa acis pret I.

Uzmanīgi mani apskatījis, viņš noņēma ledu no manas galvas, lika Henrijam noņemt termoforu no manām kājām un sacīja man:

- Bez jebkādām šaubām, viss jau ir garām un jūs esat pilnīgi vesels. Ja nebūtu tāds karstums, es jūs izlaistu no gultas pat šodien.

Henrijs atkal kaut ko nošņāca, un es sapratu, ka viņš nosodīja Anandas ārstēšanas metodes.

- Henrij, draugs, vajag aiznest kņazienei lūk šīs zāles. Nodod tās kņazam, un pirmo porciju iedod kņazienei pats, lai kādā stāvoklī – pēc tava zinātniskā viedokļa – viņa arī neatrastos.

- Nu labi, labi – viņš pasmaidīja, ieraudzījis pēkšņi izmainījušos un lūdzošo Henrija acu izteiksmi. – divreiz par vienu vainu netiesā. Bet... ja tu esi devis vārdu klausīties manus norādījumus, lūk tev priekšā dzīvs piemērs, kā tev nebija taisnība, atceļot manus norādījumus attiecībā uz Ļovušku. Tur, kur tu nezini visu līdz galam – centies izpildīt precīzi visu, kas tev ir sacīts. Spriedelēšana nav vieda cilvēka cienīga. Nerunājot nemaz par to, kā tu pārkāpi savu uzticības solījumu citam cilvēkam, tu varēji sapīt daudzu cilvēku dzīves un aiziet bojā pats.

Ananda nebija bargs, kad runāja. Un viņa balss bija maiga un liega, bet es negribētu būt Henrija vietā un nespētu, drošvien, izturēt mierīgi šo mirdzošo

340

skatienu. Henrijs paklanījās un izgāja ar to pašu samulsušo un satraukto paskatu. Bet es ne tuvu nebiju pārliecināts, ka viņš samierinājās un apzinājās savu netaisnību.

- Ļovuška, tev stāv priekšā izlemt tūlīt vienu sarežģītu un ļoti svarīgu jautājumu, ja tu vēlies iet ar mums un sekot aiz tava uzticamā drauga Florencieša.

Tu jau pats arī pamanīji, ka dzīvē ir tik daudz spēki un īpašības, par kurām tu nekad agrāk netiki domājis. Kādreiz – tāpat kā tu tagad – arī mēs ar I. pārcietām dzīves vētras. Un meklējām tajā savu personisko vēlmju piepildījumu, nezinot, ka laime nav tajās, bet gan zināšanās un kalpošanā savai tautai. Atbrīvošanā sevī visus augstākos spēkus lai palīdzētu cilvēkiem, visu spēju un talantu attīstībā, lai sauktu cilvēkus pie vienotības un skaistuma.

Daudz es tagad stāstīt nesākšu. Vajag, lai tu atveseļotos un pats izlemtu: vai tu vēlies pakļauties tam, uz ko es un I. tevi sauksim? Vai gribi viegli, vienkārši, brīvprātīgi mums pakļauties, ar vienu mērķi: kļūt par tuvu draugu un palīgu Florencietim?

Ja ar savu uzticību tu vēlies sekot viņa uzticībai, tu sapratīsi, cik daudz vajag zināt un augstu pacelties, lai pietuvotos viņam. Kamēr tu maz zini, bet tici pilnībā viņam un mums, vajag pakļauties bez apdomāšanas. Ja es nebūtu paspējis laikā, Henrijs būtu tevi nobeidzis. Viņš, bez pietiekošām zināšanām, ņēmās pielabot manus norādījumus, ar ko varēja novest tavu sirdi un nervus pilnīgā sajukumā – un neviens jau vairs nespētu tevi atgriezt uz zemes.

Mums drīz stāv priekšā cīņa ar liela, tumša spēka cilvēku, ļaunu egoistu un negodīgu citu dzīvju bendētāju. Ja vēlies pietuvoties Florencietim, pieslēdzies cīņā pie mums. Bet priekš tam tev ir jāuzveic sevī bailes. Šis nosacījums – kā jauna mācība – stāv šobrīd tavā priekšā.

Tas ir viens, par ko tev padomāt un izlemt veselas trīs dienas, kamēr tu gulēsi. Bet lūk arī otrs: aizbraucot, kapteinis ļoti bēdājās, ka nevar parunāties ar tevi.

Viņš lūdza man nodot tev viņa vēstuli un šo saini. Bet lasīt to tu tagad nedrīksti, tāpat kā nedrīksti atvērt šajā mirklī arī saini. Ne viens lieks satraukums nedrīkst satricināt tavu sirdi visas šīs trīs dienas.

Dzīvo, kā dzīvo mūki; dzīvo, it kā katra tava diena būtu tava pēdējā dzīves diena, un domā par Florencieti un to, ko es tev tikko pateicu, ja tu vēlies strādāt kopā ar viņu.

Pēc trīs dienām tu dosi man atbildi.Un tad, atkarībā no tava lēmuma, mēs ar I. izstrādāsim mūsu rīcības plānu un sāksim ātrāk vai vēlāk virzīt tavu atveseļošanos

341

un norūdījumu – viņš pasmaidīja, paspiezdams manu roku. – Tad arī izlasīsi kapteiņa vēstuli.

No Anandas rokas paspiešanas uz manu sirdi aizplūda gluži kā kaut kāds siltuma un miera vilnis. Neteikšu, ka viņa vārdi nebūtu mani satraukuši. Bet reizē ar to, jo vairāk viņš runāja, jo es kļuvu mierīgāks, un mana doma sāka strādāt pavisam skaidri. Un tagad, turot viņa roku savējā, es viss piepildījos ar tādu laimes, miera un pārliecības sajūtu, kā tajā reizē, kad Ali, mana brāļa istabā, paņēma mani aiz rokas.

Kā toreiz, tāpat arī tagad, šī cilvēka pārākuma apziņa pār mani izzuda no manas sirds. Es jau vairs nevaicāju sev, kādēļ tādi cilvēki, tik ļoti augstāki un pilnīgāki par mums, staigā mūsu starpā pa zemi, tās ciešanās un asarās, kaislībās un ļaunumā, smērēdami savas gaišās drānas.

Es, likās, viss saplūdu ar to labsirdību, ar to žēlsirdību, kuras tik vienkārši un viegli ielija manā mazajā sirdī, manā nenoturīgajā, satrauktajā dvēselē.

„Lūk viņa – mīlestība – ne tikai domāju, bet arī jutu ar visu būtību Anandu. – Ak, ja es spētu iemācīties tā mīlēt cilvēku! Viss ir tajā, lai ar sirdi saprastu, kas ir mīlestība, tad nav vietas nosodījumam…“

Es gandrīz neievēroju, kā Ananda un I. izgāja no istabas. Man likās, ka es atkal snaužu, kā visas šīs dienas, kad es izjutu it kā savas

būtnes pārdalīšanos. Es zināju, ka, lūk, šeit guļ mans ķermenis, un reizē ar to es zināju, ka es – kā doma un apziņa – kaut kur lidinos, ka es esmu šajā ķermenī un neesmu, un nekādi nespēju izveidot skaidri un precīzi savu stāvokli. Es biju burtiski bez svara.

Bet tagad, šajā mirklī, es skaidri sajutu sava ķermeņa smagumu, jutu vājumu, katras kustības grūtību un sapratu, ka sāku atveseļoties, ka mani murgi ir beigušies.

Es vēlējos sev pavaicāt, priecīgs vai arī nepriecīgs es esmu, ka atgriezos uz zemes no savu sapņu valstības. Bet ienākušais Henrijs atnesa man brokastis un sacīja, ka viss ir sagatavots ar paša I. rokām, bet Ananda norādīja apēst noteikti visu, kas ir pasniegts.

Es saviebos, tādēļ ka uz lielās paplātes atradās kaut kā padaudz, bet ēst pavisam negribējās. Henrijs palīdzēja man apsēsties un uzlika visu paplāti uz zema bambuka soliņa tieši manā gultā. Es sāku ar šokolādi, iesākumā negribīgi to stiepu, kad pēkšņi ieraudzīju uz šķīvīša „Bagdādi“. Ilgi nedomādams, es to visu nogādāju mutē, bet pēc tam tā sagribēju ēst, ka bez izvēles un secības iznīcināju visu, kas man bija pasniegts, un pat paziņoju, ka labi, tikai par maz.

Henrijs ar šausmām skatījās uz mani.

342

- Ļovuška, bet es taču pazaudēju lielas derības ar doktoru I. Es strīdējos, ka jūs nepieveiksit ne pusi no šīs milzīgās šokolādes tases, ne tikai šo putru un kaut kādus aizdomīgus ēdienus, uz kuriem I. izvingrināja savu kulināra talantu. Bet jūs mani vēlreiz uzsēdinājāt uz sēkļa par jūsu slimības laiku.

Henrija balss bija bēdīga, un viņam visam bija pilnīgi apjucis izskats. - Man ir ļoti žēl, ja es jūs ar kaut ko sarūgtināju, Henrij; bet, tiesa, es gribēju

jums tikai izteikt lielu pateicību par jūsu rūpēm un palīdzību, kuras jūs man izrādījāt slimības laikā – es viņam sacīju.

- Nē, Ļovuška, ne jūs mani sarūgtinājāt, bet es pats – pat kaut kā sev pašam nemanot – sapinos pretīgā intrigu tīklā. Un tikai šodien Anandas vārdi mani burtiski uzmodināja no miega.

Kādēļ es, pēkšņi, dienas piecas atpakaļ, sadumpojos un nepaklausīju viņa pavēli un neiedevu jums viņa zāles? Tagad es pat atbildēt nespēju. Bet tajā naktī manī sacēlās – tā man šķiet, bez jebkādiem iemesliem un pamata – tāds protests dvēselē! Es nosodīju un kritizēju Anandu, kurš rīkojās pretēji visiem medicīnisko norādījumu noteikumiem. Es sāku uzskatīt par vardarbību pret visu manu būtni bezierunu paklausības prasību tādā lietā, kur es arī šo to saprotu un man ir medicīnas doktora grāds. Un vēl piedevām drukāts medicīnas darbs, kā reiz par jūsu tipa smadzeņu slimībām.

Un lūk uz jums es ieraudzīju skaidri, ka es neko nezinu, ka ne slimību, kā tādu, ārstēja jums Ananda, bet redzēja un pārzināja visu jūsu organismu, kā viņš vienmēr saka. Tad, kad es pilnībā biju aizņemts ar slimības aprakstu grāmatās, nevis ar jums.

Kad I. gatavoja jums brokastis, dumpis manī sacēlās vēl spēcīgāks. Es knapi noturējos no rupjības un bērnišķīgas vēlmes skriet ar sūdzību pie Anandas un prasīt kulturālu attieksmi pret slimnieku. Bet I. paskatījās uz mani un, mierīgi man pasmaidījis, teica: „Gribat derības, ka Ļovuška visu apēdīs un vēl pateiks, ka maz? Bet lūdzu jums, neko, pilnīgi neko vairāk viņam nedot līdz pašām pusdienām, uz kurām es atgriezīšos. Es pats pusdienošu kopā ar Ļovušku viņa istabā. Un nekādas zāles, un nekādas vizītes pie viņa nepielaidiet“. Un tā viņš vēlreiz paskatījās uz mani, ka es līdz šim nevaru atgūties. Ne tā, ka tā būtu bijusi bardzība, vai pavēle, vai nosodījums. Tos es būtu panesis viegli. Tā bija tāda līdzcietība, tāda līdzjūtība man. Es sapratu, ka viņš nojauta par visām manām domām, kurās es pat sev negribētu atzīties.

Henrijs apklusa, nolaida galvu rokās, un pēc minūtes turpināja:

343

- Un tas vēl nav viss. Vēl no rīta Ananda man sacīja, ka šodien jūs pavisam atgūsieties un būsiet spējīgs runāt un ēst, bet, lai nevienu nepiederošo es pie jums nelaistu. Bet es apsolīju Žannai, kura katru dienu nāk par jums uzzināt, ka es viņu pa kluso ielaidīšu pie jums, Ļovuška.

- Kā jūs varējāt tik zemiski rīkoties? – es iekliedzos tik stipri, ka I. istabā atskanēja steidzīgi soļi, un pats I. ātri pienāca pie manis.

- Kas ar tevi, Ļovuška? – saņemdams manas rokas, viņš sacīja. – Kādēļ vēl joprojām stāv blakus slimniekam paplāte? Lai mušas pievilinātu? – klusi, bet bargi skanēja I. balss. – Vai arī es nemaz nevaru uz jums nekur paļauties? Nevienam no Anandas norādījumiem, Henrij, jūs nevēlaties pakļauties. Kādēļ jūs turat vēstuli no Žannas kabatā? Kurš jums sacīja, ka mēs viņu apspiežam, nelaižot pie Ļovuškas šobrīd? Paskatieties, ko jūs izdarījāt – norādīdams uz mani, sacīja I.

Bet es smaku nost, man bija nelabi, un es zināju, ka atkal tūlīt iekritīšu bezsamaņā.

- Esiet tik laipns un ejiet no šejienes – sacīja I. Henrijam, un tas bija pēdējais, ko es dzirdēju. Man likās, ka, iekrītot kaut kur bezdibenī, es dzirdēju vēl spēcīgo, enerģisko I. kliedzienu, kurš sauca Anandu, un es redzēju, kā viņš ātri ieskrien manā istabā. Bet es neesmu pārliecināts, ka tas nebija manos murgos.

Kad es atjēdzos, acīmredzot, bija jau nakts, bet var būt, vienkārši bija nolaisti aizkari. Pustumsā es saskatīju masīvo Ibragima tēva figūru, kurš sēdēja man blakus.

Es pakustējos un palūdzu padzerties. Viņš izsauca I., kurš, priecīgi man smaidīdams, iedeva man pats dzērienu, pateicās turkam par pie manis pavadīto nakti, un pateicās man, ka es tik ātri uzveicu savu dziļo bezsamaņu.

Es, sev par pārsteigumu, pilnīgi visu tagad atcerējos. Es nejutu vairs vājumu, bet jutu tādu vilka badu, ka sāku prasīt ēst, kā arī gaismu istabā, pēc iespējas vairāk gaismas.

Turks noplātīja rokas, smiedamies, atvilka visus aizkarus tā, ka es pat samiedzu acis no ielauzušās gaismas, un piemetināja, ka kapteinim bija taisnība, uzskatot mani par amizantu puiku.

- Es viņu gandrīz vai neapraudu visu nakti. Uzprasījos par žēlsirdīgo brāli lepojoties par mirēja pieskatīšanu, bet viņš ņem un atņem visas manas privilēģijas. Vai pavēlēsiet pabarot šo vilku? – pavaicāja viņš I.

- Es tūlīt aiziešu pie Anandas un pavaicāšu viņam, ar ko barot vilka gaišību – iesmējās I. – Bet jūs, varbūt, neatteiksities viņam palīdzēt nomazgāties. Nu, tikai necelties – viņš piemetināja, pakratīdams man ar pirkstu. – Kamēr es neatgriežos ar

344

Anandu, uzskati sevi par bezcerīgi slimu un pieņem Džel-Mobeda rūpes ar visu šiem slimajiem raksturīgo grāciju.

Negaidīdams manu atbildi, viņš ātri aizgāja, bet es pievērsos savai tualetei, pārsteidzis ar savu kalsnumu ne tikai turku, bet arī pats sevi. Es pat nedomāju, ka var tā sažūt pa divām nedēļām. Turks pašūpoja galvu, nomurminādams:

- Ej nu pabaro šitādu askētu. Vai tiešām var dzīvot no vienas ādas un kauliem? Es pieprasīju spoguli, sakot, ka nevaru saķemmēt savas ataugušās sprogas uz

tausti, bet turks man to nedeva, savukārt sakot, ka spoguli es apēst nevarēšu, bet šobrīd svarīgs ir tikai viens: ēst.

Nepaspējām mēs izstrīdēties par saķemmētas galvas svarīgumu, kā abi dakteri jau stāvēja man blakus, smiedamies un taujājot, vai esmu izlēmis, kas man svarīgāk: ēdiens vai skaistums.

Es atbildi nedevu, bet kāri pastiepos pēc tasītes, kuru turēja rokās I. Turks atzinīgi novērtēja šādu praktisku jautājuma risinājumu un pieteicās aiziet pie pavāra un pasūtīt brokastis.

Kad viņš aizgāja, aprīkots ar I. vēlējumu, un manējo: „kaut ātrāk iedotu“, es sacīju Anandai, ka es esmu pavisam vesels un varētu piecelties. Ananda piekrita ne tikai izlaist mani no gultas, bet pat izlaist arī uz balkona – bet uz vakaru, kad nokritīs karstums, un ar noteikumu: apēst pirmās brokastis gultā, bet pēc tam nogulēt trīs stundas pustumsā. Un, ja pēc trīs stundām viņš atradīs mani pilnīgā paškontrolē, ne ar ko nesaniknotu un stipru – viņš atļaus man piecelties. Bet rīt vakarā pats uzmanīgi novedīs uz mūzikas zāli paklausīties mūziku.

Es biju sajūsmā. - Jūs varat būt vairāk kā drošs par manu pašu nesaticināmāko mieru, tādēļ ka

visvairāk par visu uz pasaules es gribu paklausīties jūs un Annu. Es dodu jums vārdu būt mierīgam, bet vārdu savu es turēt protu. Un vispār uzskatu, ka, ja ne jūsu derviša cepure, es nebūtu iekliedzies vakardien. Tā bija viņa, kas saspieda man reiz smadzenes, un es kļuvu bērnišķīgi dumjš. Atlika man pateikt Henrijam, ka es nevēlos redzēt nevienu trīs dienas, kamēr nebūšu uzēdies atpakaļ, un nesākšu izskatīties pēc cilvēka– nekas arī nebūtu noticis. Bet, lūk, cepure pievīla.

- Jā, drīz tu ieraudzīsi savām acīm, draugs, ko nozīmē drausmīga cepure. Un cik drausmīga tā var būt, kā, reizēm, mēdz vispār būt kaitīga cita uzdāvināta, un, valkāta uz sevis, sveša manta – ļoti nopietni sacīja man Ananda. – Uzvilkta cilvēkam ar ļaunu roku, lieta var laupīt ne tikai saprātu, bet arī dzīvību.

Es nesapratu viņa vārdus šajā mirklī. Bet cik šausmīga bija to nozīme, par to es patiešām pārliecinājos pēc dažām dienām.

345

Mani draugi, padzirdījuši mani ar ļoti patīkami putojošu, mani atsvaidzinošu, kā dzīvības eliksīru, dzērienu, aizgāja, atvēlot mani un turku mūsu brokastīm. Turks cienāja mani, kamēr es nepieēdos līdz ūkai, bet neaizmirsa arī par sevi.

Man nācās atdot godu Anandas tālredzībai. Pēc pusdienām es sagribēju gulēt, sagribēju pustumsu. Turks aizvilka aizkarus, apgūlās pats uz dīvāna un mēs abi ar viņu svētlaimīgi iemigām.

Otrā manas atveseļošanās diena pagāja pilnīgi veiksmīgi. Retumis es palūkojos uz kapteiņa konvertu un sainīti, bet pat domās man nepazibēja pārkāpt Anandas norādi. Un mūziku es gaidīju, protams, kvēli gaidīju. Bet šajā manā gaidīšanā nebija tās kaislības, ar kādu es dzīvoju līdz šim un kura, kā šūpoles, izsita mani pastāvīgi nervozitātē. It kā patiesi es būtu izraudājis savas būtības daļu tajās satricinošajās asarās, ar kurām es raudāju Anandas slepenajā istabā.

Man ļoti gribējās zināt, kur ir Henrijs, tādēļ, ka kapteiņa istaba bija tagad tukša. Ne mazāk karsti es gribēju zināt, kā dzīvo kņazs un kņaziene, kas notiek Žannas veikalā, un kā iet Stroganovu dzīve. Ja Henrijs vai kņazs būtu ar mani, es varētu viņus par visu izvaicāt. Bet vaicāt par kaut ko I. es negribēju un neuzdrošinājos, ja viņš pats neuzskatīja par vajadzīgu man par to izstāstīt.

Visu dienu es pavadīju viens. Jautājums, kuru nolika man priekšā Ananda, tas jautājums par bezierunu paklausību, pret kuru tā paklupa Henrijs, mani pat neuztrauca. Visdrīzākais, salīdzinājumā ar Henriju es tik maz zināju un biju tik ievērojami mazāk talantīgs par viņu, no vienas puses, un tik uzskatāmi redzēju cilvēciskās labsirdības, cildenuma un spēka virsotnes tādos cilvēkos, kā Ali, Florencietī, I. un Anandā – no otras, ka man pat prātā neienāca šaubīties par savu visnotaļ pieticīgo vietu izplatījumā salīdzinot ar viņiem un viņu zināšanām.

Jo vairāk es aptvēru nesalīdzināmi augstāko manu draugu dzīves ceļu, jo lēnprātīgāk un goddevīgāk attiecos pret viņu mīlestību un rūpēm par mani.

Pie šīm pārdomām mani sastapa I., par kuru es tā sapriecājos, ka atkal bērnišķīgi metos viņam ap kaklu.

− Līdz kam tu esi smīdinošs, mans mīļais Ļovuška, uz tevis tik kaulu anatomiju vien mācīties! Un tu esi pilnīgi pārvērties. Neraugoties uz figūras bērnišķību, tu esi burtiski izaudzis un kļuvis vīrišķīgs. Tev ir pavisam cita sejas izteiksme. Tevi ne tikai Anna un Žanna – katra pa savam – neatpazīs, tevi arī Florencietis neatpazīs – maigi apskaudams mani un glaudīdams manas sprogas, sacīja I.

Mēs apsēdāmies ar viņu pusdienot, un viņš pastāstīja man, ka kņazienei sokas spīdoši. Pateicoties Anandas pūlēm notika tas, uz ko viņš viens nekad neuzdrošinātos. Ananda sazinājās ar savu onkuli un saņēma no viņa atļauju

346

pielietot viņa ārstēšanas metodi, kā rezultātā kņaziene staigā nevis sliktāk, bet labāk, kā staigāja pirms slimības, kaut metode bija ļoti riskanta.

Uz manu jautājumu, vai atceras kņaziene, par ko viņai runāja I. pirmajās viņas augšāmcelšanās dienās, vai atceras, kā viņa nokliedzās: „Piedošanu“, I. sacīja, ka dienas divas atpakaļ, kad noslēdzās viņas īpašuma dalīšana ar dēlu un advokāti, gluži apmierināti, aizbrauca uz Maskavu, viņa pati lūdza Anandu un I. veltīt viņai laiku sarunai.

Viņš nestāstīja man detalizēti, par ko bija šī saruna. Bet sacīja ka tās rezultātā kņazienei pazuda viņas neprātīgās nāves bailes. Visa viņas attieksme pret apkārtējiem, kura jau pati pa sevi slimības laikā sāka mainīties, tagad izmainījās tāpat, kā viņas sirmie mati nomainīja rudo parūku, un vecīgā neuzkrāsotā seja iepriekšējās uzmālētās maskas vietā. Viņas domas izrāvās no dzelžainajiem skopuma un naudas kāres nagiem, un viņa pirmoreiz ieraudzīja un noticēja, ka ne viss pasaulē ir pērkams un pārdodams.

− Un tomēr man ir ļoti žēl kņaza. Lai kā arī viņš nesaprastu savu jēgu dzīvot, veca sieva – tās ir lielas šausmas! – es domīgi sacīju.

I. iesmējās un atbildēja man, ka uzdos man jautājumu par kņaza laimi pēc gadiem trīs, kad mana dzīves pieredze un zināšanas būs mani aizvedušas tālu uz priekšu.

− Es redzu, ka tevi ne īpaši uztrauc jautājums par bezierunu paklausību – sacīja I. ar man zināmajām humora dzirstīm acīs.

− Nē, Lollion. Šis jautājums man vispār neuztrauc; tieši tāpat, kā uz citu Anandas jautājumu es nemaz neaizkavēju uzmanību. Proti, man nav un nevar būt ne izvēles, ne jautājuma, ar jums es rīkošos vai arī bez jums, tādēļ ka pašas dzīves bez jums, bez Florencieša, bez mana brāļa man jau vairs nevar būt. Es nepamanīju, kādu vietu manā apziņā ieņēma Florencietis, un tikai no šķiršanās ar viņu es sapratu savas mīlestības spēku pret viņu. Es nepaspēju saprast, ar kādu burvestību sers Ut-Uomi ieņēma arī milzīgu vietu manā sirdī. Bet kā, par ko, kad un kāpēc tur iemitinājās jūsu tēls – to es zinu skaidri, ar visu savu pārvērsto būtni nesot jums pateicību. Ar kaut ko būt jums noderīgam, būt jums par kalpu, uzticamu skolnieku – lūk pati mana lielākā vēlēšanās, pats slēptākais sapnis. Un vairāk kā jebkad es ciešu, domājot par savu tumsonību, neizturību, un pieredzes trūkumu.

− Manu mīļo zēn, jo augstāk un tālāk katrs no mums iet, jo skaidrāk redz, ka sasniegumu robežas pilnīgošanās jautājumā nav. Un lieta nav tajā, kādu ausgtumu, kādas robežas tu sasniegsi šodien. Bet tikai tajā, lai kustētos uz priekšu reizē ar to mūžīgo kustību, kurā kustās visa dzīve. Un ieiet tajā var tikai caur mīlestību. Ja tu

347

šodien nevienam neizrotāji dienu ar tavu vienkāršo labsirdību – tava diena ir zudusi. Tu neieslēdzies mūžīgajā kustībā, kurā dzīvoja šodien viss visums; tu atvienojies no cilvēkiem, bet tātad, nespēji pacelties ne pie kādas pilnības. Tur ved viens ceļš: caur mīlestību pret cilvēku.

Mūsu sarunu pārtrauca Ananda, kad man bija vēl tik daudz jautājumi, kuros uztraukumi par Henriju bija ne no pēdējiem.

− Es redzu, tu, Ļovuška, patiešām esi sava vārda kungs. Tādā lieliskā stāvoklī es pat negaidīju tevi sastapt – bija pirmie Anandas vārdi. – Tevi mulsina tavs vājums. Bet... tu ieraudzīsi Annu un atradīsi, ka arī viņa ir izmainījusies ievērojami pa šo laiku, tāpat kā viņas tēvs. Pacenties būt ļoti smalkjūtīgs cilvēks un nedod nojaust ne viņam, ne viņai, ka tu ievēroji un esi pārsteigts par skumjām pārmaiņām viņos.

− Es būšu takta un smalkjūtības pilns – es svarīgi sacīju. – Kaut, atzīstos, šie abi vārdiņi – vēl no pirmajām manas dzīves ar Florencieti dienām – sagādā man ne mazums raižu un uztraukumu. Es ļoti centīšos, bet apsolīt, ka kaut kā nepaklupšu un neapkaunošu sevi, es tomēr nevaru.

Mani draugi piecēlās, lai dotos uz mūzikas zāli. Atcerēdamies Florencieša vārdus, es paņēmu kapteiņa vēstuli un sainīti un noslēpu tos sakvojāžā, bet sakvojāžu, savukārt, iestūmu skapī.

− No kā tu slēp mantas? - pavaicāja I. − Ne no viena. Bet Florencietis ieteica nekad neatstāt man dārgas mantas

nenoliktas. Tādēļ es tagad arī tās noslēpu. Un arī jūs taču ne reizi mācījāt mani būt akurātam – es atbildēju I.

Viņš pasmaidīja, bet neko neteica. Ananda paņēma mani aiz rokas, un mēs devāmies uz mūzikas zāli.

Es jutos pavisam labi, bet nokāpt pa kāpnēm man bija diezgan grūti. Abi mani draugi turēja mani aiz rokām, un tomēr manas kājas liecās ar grūtībām. Veselu mūžību, likās man, mēs gājām, kamēr beidzot nokļuvām līdz mērķim.

Zāle bija vēl tukša; pēc minūtes ienāca šeit kņazs ar kalpiem, kuri iededzināja tajā lampas un lustru. Mīļā kņaza seja, kuru es gaidīju ieraudzīt starojošu, kādu es to saglabāju atmiņā pirms slimības, pārsteidza mani ar rūpēm un kaut kādu smeldzi tajā.

Es gribēju pavaicāt viņam, kas ar viņu ir noticis. Bet laikus atcerējos, kā ir jāuzvedas audzinātam cilvēkam, neizrādot pārsteigtu skatu, un sāku gaidīt tās krasās pārmaiņas Annā un viņas tēvā, par kurām runāja Ananda; tajā pašā laikā es savācu savas domas uz Florencieša tēlu.

348

Kamēr kņazs sarunājās pie klavierēm ar I. un Anandu, es apsēdos dziļā krēslā pie sienas un centos sakoncentrēties. Es pat nobrīnījos, cik viegli man šoreiz izdevās savākt uzmanību. Es uzreiz sajutu sevi Florencieša miera atmosfērā, kā turētu viņa roku savējā. Un tādēļ, kad Anandas balss „Ļovuška, Anna nāk“, atgrieza mani sevī, es priecīgi piecēlos un steidzos viņai pretī, sekojot aiz I., bet manas kājas nebija pietiekami stabilas.

− Vai tu atceries, Ļovuška, Anandas vārdus? – pačukstēja man I. − O, jā. Es būšu laimīgs pārbaudīt savu paškontroli – es atbildēju. Bet, kad es ieraudzīju Annu, kurai kņazs palīdzēja novilkt viņas pastāvīgo melno

apmetni, es iekšēji noelsos. − Jūs, droši vien neatpazīstat mani, Anna, manos pašreizējos kaulos un ādā? –

es sacīju, sajūsmināti skūpstot abas viņas rokas. − Jūs, Ļovuška, ne ar kauliem un ādu mani šobrīd pārsteidzat, bet ar kaut ko

citu, kam es vēl neatrodu apzīmējumu. Bet tas nebūt nav fizisks, bet kaut kas garīgs, kas mani pārsteidz. Tas ir it kā kāds pamodies jūsos jauns spēks un pat vairāk – sacīja Anna.

− Jā, bet lūk jūsu priekšā arī invalīds – pasniedzot man roku, sacīja Stroganovs. – Man bija tik spēcīga stenokardijas lēkme, no kuras nagiem mani tik tikko izvilka mūsu kopējie dakteri. Atzīstos, es pats vairs necerēju jau vairs ieraudzīt šo namu un paklausīties vēlreiz mūziku. Dzīvojiet, dzīvojiet pilnīgāk, mans dārgais literāt. Urbjiet ar savām asajām acīm-īleniem dzīvi jums apkārt un ievērojiet visu, kas slēpjas apkārtējo sirdīs. Visvairāk bēdziet no kompromisiem un raujieties no tiem laukā, ja tie ir iekļuvuši jūsu sirdī: „Nadziņš paslīdēja – viss putniņš pagalam“ – smagi vilkdams elpu, runāja vecais vīrs, acīmredzot atcerēdamies paša pārdzīvojumus.

Paņēmis mani aiz rokas, viņš smagi un lēni devās pie dīvāna blakus tam krēslam, kuru es biju sev iemīļojis. Nepaspējām mēs apsēsties, kā istabā ienāca Henrijs, un, paklanījies visiem, aizgāja pašā tālākajā un tumšākajā stūrī.

„Cik daudz iemelsu elsošanai man būtu – es padomāju – ja tas viss notiktu pirms manas slimības“.

Henrijs – jau iepriekš patievs – kļuva pavisam kalsns, kā būtu uz gavēņa. Bet viņš ne tikai novājēja, viņš bija izmainījies, burtiski vīlies, sadusmojies, sadrūmis. Acīmredzot, viņa dvēseliskais dumpis nemazinājās, bet pieauga.

Anna apsēdās pie klavierēm, un es patiesi nobrīnījos par pārmaiņu viņā. Pie šīm pašām klavierēm es viņu redzēju jaunavīgu, apstājušos uz septiņpadsmitā pavasara. Bet tagad es skaidri lasīju viņā visus divdesmit septiņus gadus. Rievas nebija izvagojušas seju, bet neapēnoti labsirdīgās, mierīgi-maigās Annas sejas vietā,

349

pie kuras es jau biju pieradis, es redzēju cietošas acis, rūgti un cieši sakniebtas, raustītas lūpas, un reizi pa reizei burtiski kaut kādi zibšņi izlidoja no viņas acīm – citādi es neprotu to aprakstīt.

Bet viņas tēvs nemaz vairs neatgādināja to jautro un možo cilvēku, kurš mēnesi atpakaļ nāca pie mums dzert tēju un izkārtot Žannas likteni.

− Mēs pārcelsim jūs uz septiņpadsmitā gadsimta sākumu un sāksim ar Mattesonu. Tas ir mūks. Pēc tam būs Bahs un Hendelis – sacīja Ananda.

Pēkšņi, ar pirmajām skaņām, es ieraudzīju pie klavierēm Annu, iepriekšējo Annu, vēl brīnišķīgāku, vēl vairāk iedvesmotu, bet ne kā iepriekš mierīgu, bet vētrainu, kaislīgu, gatavu eksplodēt katrā mirklī.

Tāpat kā pagājušajā reizē, ne stīgu skaņas izplūda no Anandas lociņa, bet dzīva, cilvēciska balss, kura pārkāpa visus šķēršļus starp sirdi un apkārtējo dzīvi. Šī viņa čella balss iekļuva man dvēselē, neplosīja tajā brūces, bet ielēja spēkus un mieru.

Brīnišķīgās skaņas nomainīja viena otru, bet es neredzēju nevienu un neko, izņemot abu mūziķu sejas. Ne šo seju skaistums un pat ne to iedvesma mani šodien pārsteidza. Ja pagājušo reizi es sajutu to vienotību radošajā ekstāzē, tad šodien es pats piedalījos šajā ekstāzē, radīju pats jaunu, kaut kādu nedzirdētu lūgšanu Dievībai, piedaloties ar katru nervu šajās skaņās.

Es nedomāju – kā kādreiz braucot pa Maskavas ielām – vai ticu es Dievam un kāds viņš ir, mans Dievs; un kādas man ar viņu attiecības. Es nesu savu Dievu sevī; es dzīvoju šīs mūzikas laikā, lūdzoties Viņam, svētot visu dzīvi, kāda tā ir, un saplūstot ar to pilnīgā svētlaimē un godbijībā.

Anna sāka spēlēt viena. Bēthovena sonāte, kā vētra, traucās no viņas pirkstiem. Es pacēlu galvu un atkal neatpazinu Annu. Visa izmainījusies, ar kaut kur pavērstu skatienu, viņa, likās, sauca kādu, ko neredzējām mēs; sauca un spēlēja kādam, kurš klausījās viņu ne šeit; no viņas acīm ritēja asaras, kuras viņa nemanīja... bet lūk viņas asaras izbeidzās, acīs iemirdzējās laime, it kā viņu būtu sadzirdējuši, iemirdzējās smaids, atspoguļodams šo laimi, gandrīz svētlaimi; skaņas pārgāja maigā melodijā un apklusa...

Zāles stūrī raudāja Henrijs, raudāja tik pat neremdināmi, kā es Anandas istabā. Es gribēju piecelties un pieiet pie viņa, bet ieraudzīju, ka pats Ananda stāv

viņam blakus un maigi glāsta viņa galvu. Šoreiz ne Anna, ne Ananada nedziedāja. Ananda sacīja, ka pēc tādas mūzikas

var tikai zemu paklanīties talantam, kurš mums devis augstos laimes mirkļus, un šķirties.

350

Es neatrauti skatījos uz Annu. Kas atkal ar viņu notika? Vai tiešām viņas asaras mūzikā sadedzināja visas sirds bēdas? Viņa atkal sāka nest sejā septiņpadsmito pavasari, atkal labsirdības un kaut kādas atjaunošanās stari sāka plūst no viņas acīm. Viņa piegāja pie tēva, maigi apskāva viņu un pačukstēja:

− Vairs neuztraucies. Viss būs labi. Viss jau ir labi; bet tas, kas nāks vēl – tās ir tikai neizbēgamās sekas, nevis sods Braccano.

Viņš, likās, saprata viņas man pilnīgi neaptveramos vārdus, iemirdzējās, nobučoja viņu, un pievērsa skatienu mums pienākošajam Anandai.

− Pietiek jums ciest, Boris Fjodorovič – maigi, bet, kā man izlikās, ar zināmu pārmetumu viņš teica. – Es jums visu laiku sacīju, ka jūs pazudina bailes. Ja jūs man ticētu patiesībā tā, kā jūs sakāt, jūs nebūtu slims un Anna tā neciestu. Saņemiet sevi rokās. Jūs taču tagad esat pilnīgi vesels, un jums nekur nekas nesāp. Ja mans onkulis būtu šeit, jums līdzās? Kā jūs paskatītos viņa gaišajā sejā? Vai tad jūs neapsolījāt, ka neielaidīsiet savā sirdī bailes?

− Es esmu ļoti vainīgs, ļoti vainīgs – sacīja, ar nopūtām, Stroganovs. – Bet, kad lieta grozās ap manu vienīgo dārgumu, ap Annu, kurai jau desmit dienas draud šausmīgas briesmas – saprotiet mani, Ananda, mans dižais, cēlsirdīgais draugs un aizstāvi! Tā ir vienīgā mana vājā vieta, kur es neesmu spējīgs uzveikt bailes.

− Lūk tā arī rit cilvēku dzīve, pastāvīgos maldos. Paskatieties atpakaļ, uz nodzīvotajām desmit dienām. Kas ar viņu ir noticis? Viņa ir dzīva, vesela un... laimīga šobrīd. Vai tad ne jūs ar savām bailēm un bēdām viņu nomocījāt? Un, ja reiz jūs gribat zināt... – Ananda pieklusa uz mirkli, it kā kaut kur ieklausīdamies... tad briesmas draudēja Annai – jeb, precīzāk, jums, tādēļ, ka jūs varējāt viņu pazaudēt – šeit, tagad, kad viņa spēlēja, bet jūs par to nenojautāt. Tāpat kā nenojaušat to, ka tieši jūs ar savām bailēm nostādījāt viņu uz viņas spēku robežas...

Ananda paklusēja, maigi paņēma abas Annas rokas savējās, pacēla tās pie lūpām, pasmaidīja, apskāva viņu ar kreiso roku un noskūpstīja uz pieres.

− Nav vietas šaubām uzticīgā sirdī. Un kad tās nokļūst tur, tur notiek revolūcija, kas saplosa harmoniju. Atceries, draugs Anna, ka otrreiz izraut tevi no tās vētras, kur tu iekļuvi šobrīd negatava – es jau vairs nespēšu. Domā nevis par savu ceļu, kā par pašaizliedzības ceļu; bet domā par visu tev garā tuvo ceļu, kur tu esi – spēks un miers, ja dzīvo harmonijā. Bet kur sabruksi pati, sabruks aiz tevis arī visi tavi mīļie, ja tavā sirdī dzīvos šaubas un šķelšanās. Tas ir – pirmais posms; aiz tā iekļūst bailes, bet tad... atkal nokļūsi tajā vētrā, kurā biji šobrīd, un es, atkārtoju, jau nespēšu otrreiz tevi no tās izraut.

351

Viņš vēlreiz noskūpstīja Annu uz pieres. Tikai tagad es ievēroju, cik viņš bija bāls, nomocīts, burtiski ne Ananda atradās manā priekšā, bet viņa ēna.

Atkal es neko nesapratu, tikai mana sirds iesmeldzās. „Kas varēja tā iedragāt Anandas spēkus? Kādēļ uz viņa gludās pieres ir rieva? Kādēļ I. ir tik bargs un skumīgs?“ – domāju es.

Visi šie jautājumi palika bez atbildes, bet manā sirdī uzticība maniem draugiem dubultojās.

Nevienam negribējās tēju, bet, lai neapvainotu gādīgo saimnieku, mēs iedzērām pa tasītei un šķīrāmies.

Es meklēju Henriju, bet viņš bija pazudis. Bet man tā gribējās ar kaut ko atvieglot viņa mokas.

− Katram ir savs ceļš – sacīja man Ananda, kad es, ejot laukā, sadūros ar viņu durvīs. – Tev šobrīd ir tikai jāgatavojas atbildei, kuru es paprasīšu rīt. Ja Henrijs gribētu ar tevi parunāt līdz tam laikam – mans aizliegums guļ pār tevi. Tu redzēji pie kā noved nepaklausība. Tu kaut ko saprati tagad, kur noved šaubas. Apzinies to, nemeklē palīdzību pie neviena un atrisini savu jautājumu viens.

Es iegāju savā istabā. Es biju laimīgs. Nekas neplosīja manu sirdi, es zināju savu lēmumu, zināju ar katru nervu savu ceļu; viss manī staroja. Es zināju – es biju mierīgs.

Es gribēju jau doties gulēt, kā iedomājos Henrija stāvokli. Es dotu ļoti daudz, lai viņu nomierinātu, bet mana iekšā balss sacīja man, ka es neko nespēšu izdarīt šobrīd viņam, tādēļ ka pats vēl esmu vājš. Es sapratu Anandas aizliegumu tieši kā viņa vēlmi pasargāt mūs abus no liekām mocībām bez labuma jebkuram no mums.

Es piegāju pie durvīm, aizslēdzu tās, un nopūtu sveci. Es cieši nolēmu palikt uzticīgs Anandas pavēlei, piesaucu dārgo Florencieša vārdu un apgūlos, ar visu būtību juzdams, ka Henrijs noteikti atnāks pie manis.

Un es nekļūdījos. Nepaspēja noklust Anandas un I. soļi, kuri izgāja pavadīt Stroganovus, kā kāds pieklauvēja pie manām durvīm. Un mana sirds ieklauvējās par atbildi.

Klauvējiens atkārtojās; atkal viss apklusa. Es, nezinu kādēļ, es pieskrēju pie I. istabas durvīm un aizslēdzu arī tās. Nepaspēju es aizskriet līdz gultai, kā izdzirdēju roktura pagrieziena skaņu.

− Ļovuška, atveriet. Man ir steidzīgs jautājums. Ātrāk, man ir jums jānodod pavisam milzīgas nozīmes uzdevums. No tā ir atkarīgas divu cilvēku dzīvības. Ātrāk, kamēr I. nav atgriezies – es dzirdēju aizsmakušo Henrija balsi.

352

Es nekustīgi, klusēdams gulēju. Ja viņš man būtu teicis, ka viņš deg, ka viņa dzīvība ir atkarīga no mūsu tikšanās, vai, ka es nomiršu, es nebūtu nodevis Anandu un I., un nekustētos no vietas.

Henrijs sāka tik spēcīgi raustīt durvis, ka es baidījos, ka viņš salauzīs veco slēdzeni. Es klusi piecēlos, uzvilku halātu un nolēmu pāriet uz kapteiņa istabu, kā izdzirdēju parādes durvju klaudzoņu un sapratu, ka tūlīt ienāks mani draugi.

Tagad jau dusmīgi klauvējošais pie durvīm Henrijs, kurš sauca mani skaļi un rupji, nedzirdēja neko un pat I. un Anandas soļus, kas pēkšņi pārgāja skrējienā.

I. istabā viss noklusa. Pēc tam es izdzirdēju Anandas balsi, kurš runāja man nepazīstamā valodā, pēc tam steidzīgie kņaza soļi, vaicājoša, vai ne pie mums viņam izlikās troksnis. Pēc tam atkal viss apklusa, un pēc zināma laikā es izdzirdēju dārgo I. balsi.

− Vai tu vari atvērt durvis, Ļovuška? Es atvēru durvis; I. izgaismoja ar sveci manu seju, maigi pasmaidīja un sacīja: − Pirmo tavas uzticības pārbaudījumu tu izturēji, manu dārgo zēn. Ej tālāk ar

to pašu godu, un kļūsi draugu un palīgu tam, ko tu esi izvēlējies par savu ideālu.

353

22. nodaļa NEGAIDĪTĀ SERA UOMI ATBRAUKŠANA UN PIRMĀ VIŅA TIKŠANĀS AR ANNU

Nākošās dienas rītā, neuzspēju es pamosties, kā I. jau sauca mani doties pie

Anandas. Mēs nokāpām lejā, vēl nebija karsti, un es ar sajūsmu ieelpoju ziedu aromātu,

kurus kņazs bija sastādījis savā dārzā milzumdaudz. Tālumā bija dzirdams pilsētas troksnis. Man likās, ka tur, aiz žoga traucas cilvēki

un kaislības, savīdamies ciešanu un viegli izzūdošas laimes kamolos. Bet šeit, blakus I. un Anandai, mīt pastāvīga miera atmosfēra.

Bet tepat manā atmiņā pazibēja izmocītā Henrija seja un viņa neprātīgā balss un laušanās manās durvīs. Es nopūtos un vēlreiz sapratu I. vārdus, ka nevienu nevar pacelt citā atmosfērā, ja viņš pats to nenes sevī.

Pirmais, ko es ieraudzīju pie Ananadas, bija Henrijs, drūmi sēdošs pie galda. − Sveiki, Ļovuška – sacīja man Ananda. – Saki, lūdzu, kādēļ tu neatvēri durvis

Henrijam naktī, kaut viņš tevi sauca, sacīdams, ka diviem cilvēkiem draud nāve? − Tikai tādēļ, ka devu solījumu nepārkāpt savu uzticību jums. Bet Henrijs

atnāca pēc tam, kad es devu jums vārdu ne ar vienu neredzēties trīs dienas. Tikai tādēļ es arī vēstuli no viņa nepaņēmu. Un, ja viņš sacītu man, ka viņš pats sadegs ugunī, ja es neatvēršu – es tik un tā ticētu jums, nevis viņam, ticētu, ka to, ko zināt un varat jūs, nezin un nevar Henrijs, kaut – tajā pašā laikā – es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Henrijs zina un var daudz vairāk, kā zinu un varu es pats. Man nebija un nav nekādas šaubas. Un, ja es rīkojos, no jūsu viedokļa, ne tā, tad lūdzu piedošanu. Un tomēr, ja jūs, vai I., vai Florencietis dotu man kādu uzdevumu vai uzliktu kaut kam aizliegumu, es ne par ko nepārkāptu man doto pavēli.

Zinot savu tumsonību, es neuzdrošinātos spriest par jūsu rīkojumiem. Esot jūsu izglābts no nāves, zinot, cik pašaizliedzīgi jūs nācāt uz Florencieša saucienu, lai palīdzētu manam brālim, es aiz vienām pateicības un uzticības jūtām nolemtu drīzāk dalīt jūsu bēdīgo likteni, ja tas tā varētu atgadīties, nekā lauzt jums dotā vārda uzticību.

− Ko tu man teiksi, Henrij? – pavaicāja Ananda. − Viņa balss mani satricināja. Neviens tēvs nespētu tik maigi, ar tādu līdzcietību

vērsties pie sava nogrēkojušos dēla. Es iekšēji nokaunējos. Es biju lepns, ka izpildīju savu uzdevumu, ka nepaklupu pret kaut kādu apstākli, saskatot lietas būtību.

Tagad man bija iespēja saprast, kā es mīlu savus augstos draugus, biju viņiem uzticīgs un pateicīgs. Nu, bet vai es mīlēju Henriju? Anandas balss tonis, kurā nebija

354

ne pilītes no pārmetuma, bet tikai viena bezgalīga līdzcietība, man parādīja, kā ir jāskan patiesai mīlestībai.

Henrijs, pirms minūtes drūms, pacēla galvu, paskatījās Anandai acīs, un čerkstoši sacīja:

− Es pats nesaprotu, kā varēju es nonākt līdz tādam stāvoklim. − Es taču tev sacīju, lai tu neņem vēstules no Žannas. Es tevi brīdināju, lai tu

neiepazīsties ar Braccano. Es paskaidroju tev, ka tev – karmiski ar viņu saistītam – nāksies viņam palīdzēt, bet tad, kad tu ieraudzīsi un sapratīsi viņa nelietības. Es aizliedzu tev pat satikties ar viņu šobrīd bez manis vai I., bet tu devies pie viņa, un vēl piedevām Žannu aizvedi.

− Nē, Žanna nepārkāpa viņa slieksni. − Tikai tādēļ, ka jūs sastapa Stroganovs un tu neuzdrošinājies aizvest viņu

darba laikā no veikala – turpināja Ananda. – Bet jautājums tagad nav tajā. Tu, Henrij, pazaudēji iespēju pabeigt savus gadsimtu rēķinus ar šo cilvēku. Tu varēji, ar manu un I. palīdzību, samaksāt ar labu un mīlestību par visu ļaunumu, ko nodarīja tavai mātei un tev kādreiz šis cilvēks. Un tu neizturēji pašu vieglāko no pārbaudījumiem, lai virzītos tālāk savās zināšanās un zinātnē.

Tev ir tagad jāšķiras no manis ne tāpēc, ka es dusmojos vai arī esmu neapmierināts ar tevi. Bet vienkārši tāpēc, ka to vibrāciju atmosfērā, kur es dzīvoju, to viļņu svārstību frekvencē, kurā viegli elpoju es, tu, tagad, ar protestu dvēselē, dzīvot nespēsi.

Izsvied vēstules – tās tevi nospiež. Roka, kas tās rakstījusi, bija ļaunuma varā, tumšas, spēcīgas un melīgas būtnes hipnozē. Izsvied breloku, kuru tev piesprauda Broccano. Paskaties, par ko pārvērtās gaiši zilā pērle, par kuru tu tā tīksminājies.

Henrijs, līdz pat matiem pieplūdis kauna krāsā, izvilka pulksteni un ar grūtībām, trīcošām rokām, atķēdēja riņķi no melna ahāta. Kad viņš gribēja uzlikt to uz galda, I. atturēja viņa roku, sakot:

− Nevajag smērēt šo galdu ar to pretīgo lietu. Vai tad vidū ir gaiši zila pērle? Henrijs paņēma piespraudi plaukstā un iekliedzās: − Vakardien taču vēl pa dienu es redzēju, kā tā laistījās gaiši zilos un sārtos

staros! Bet tagad šeit ir lipīga un sarkana ziede, kā asins pile. − Iemet to kopā ar vēstulēm kamīnā, un tu, varbūt, par kaut ko pārliecināsies

– pasniedzot Henrijam aizdegtu sveci lēni, bet it kā kaut ko uzveicot, sacīja Ananda. Henrijs svārstījās. Bet divi acu pāri, ar tādu gribas liesmu acīs tās bija pavērstas

uz viņu, ka viņš ielika vēstules kamīnā, uz tām breloku un aizdedzināja.

355

Tiklīdz papīrs uzliesmoja, atskanēja sprādziens, kā no šāviena, un viss tas, kas mirkli atpakaļ veidoja breloku, sašķīda sīkākajos gabaliņos, bet pēc tam sabira pulverī. Istabu piepildīja smirdīgi dūmi. Es ieklepojos un pat elpoju ar grūtībām. Bet Henrijs, neatraujot skatienu, skatījās uz kamīnu. Viņa sejā pat parādījās sviedru lāses, viņš burtiski kaut ko redzēja ugunī. Bet uguns – priekš divām vēstulēm – bija nesamērīgi liela.

Pēkšņi viņš iekliedzās, nokrita Anandas priekšā uz ceļiem, un nočukstēja: − Kādas šausmas! Ak, mans Dievs, ko es esmu sastrādājis? Kas mani tagad

sagaida? − Tu atgriezīsies Ungārijā. Tur tu aizbrauksi pie viena mana drauga, ja vēlies

atkal sākt meklēt ceļu pie pašavaldības un tikšanās ar mani kaut kad. Neiedziļinies tajā, kas būs tālu priekšā. Meklē tikai šodien, tūlīt spēkus un mīlestību atrisināt savu jautājumu. Bet, ja nevēlies, ja tikšanās ar mani atkal kaut kad tevī neizraisa interesi, ej savu ceļu kā zini un vēlies. Tu esi brīvs, kā biji brīvs arī visu dzīves laiku ar mani. Bet, ja tu nolemsi braukt pie mana drauga, tev ir jāaizbrauc pēc trim stundām ar atejošo tvaikoni.

− Dzīvot bez jums? Man dzīves tur nav, kur nav jūs. Bet es sapratu, cik esmu vainīgs, un apdomāt nav ko. Es braucu. Un nekādus solījumus nedodu. Ne tādēļ, ka es neticētu saviem spēkiem. Bet tāpēc, ka es zinu jūsu mīlestības uzticību, zinu, ka jūs mani pasauksiet, ja es būšu tam gatavs un cienīgs. Es jums izlūdzos, lai jūs mani paņemtu līdz. Un jūs – pretēji gribai – paņēmāt mani. Es vairs nelūgšu. Negaidīšu pa lieko. Es rīkošos un dzīvošu, it kā dzīvotu jums līdzās.

− Ej, savāc mantas, ne ar vienu ne par ko nerunā un atgriezies šurp. Es pats izskaidrošos ar kņazu, iedošu tev vēstuli un pavadīšu tevi – noglaudot viņa galvu, sacīja Ananda.

Ar lielām grūtībām Henrijs savaldīja sevi, paklanījās mums un izgāja. Ak, kā šajā mirklī es mīlēju Henriju! Kā gribēju es apskaut viņu, palūgt viņam piedošanu par patmīlīgajām domām un izteikt viņam, ka ar visu sirdi saprotu viņa šķiršanās smagumu. Bet es neuzdrošinājos pārtraukt manu draugu klusēšanu.

Pēc kāda laika Ananda piecēlās un pasauca mūs uz savu slepeno istabu. Šeit viņš apsēdās pie galda, nostādījis sev blakus I., bet es apsēdos zem jauna ceriņu zara, ar kuru kādas mīlošas rokas nomainīja manu, izziedējušo.

− Vēl daudz cilvēku bēdas tu ieraudzīsi, Ļovuška, dzīvē, un ne mazums izjutīsi tās pats. Un katru reizi, lai kur un kādas ciešanas tu neredzētu, tu ieraudzīsi, ka katru ciešanu sākums ir – bailes, šaubas, greizsirdība un skaudība, kā arī naudas un slavas kāre. Uz šīm saknēm aug visas pārējās kaislības, kurās iet bojā cilvēki. Un

356

otra sarūgtinājumu puse dzīvo cilvēkā no viņa akluma, no domām, ka visa dzīve ir ietverta mazajā periodā no dzimšanas līdz nāvei, iestumta vienā viņa personiskajā, no visas pārējās pasaules dzīves atgrieztā futlārī. Un šis galvenais aizspriedums traucē redzēt skaidri visu visumu un saprast savu vietu tajā, tās darbā, tās harmonijā.

Neuzskati mūs par augstākām būtnēm, kā tu reizēm esi tendēts. Kādreiz agrāk arī es un I. – mēs gājām tāpat, kā tu ej tagad. Ciešanās un asarās vērās vaļā mūsu sirds, satraukumos un mokās paplašinājās mūsu apziņa.

Tavs talants un tavi iepriekšējie augstākās garīgās dzīves meklējumi, par kuriem tu tagad neatceries, ieveda tevi tādā situācijā šajā dzīvē, ka tu vari turpināt savu pilnīgošanās ceļu. Tie arī saveda tevi ar Ali un Florencieti, ar mums un vēl savedīs ar daudziem nākotnē. Es esmu laimīgs, ka tavs gods un noturīgā uzticība nesaļodzījās un pietuvināja tevi vēl vairāk mums.

Redzi, viena no lietām, dēļ kuras es šurp atbraucu – bija Henrijs, Anna un Stroganovi, sapīti biezā un nelietīgā Braccano tīklā pagātnē un šobrīd. Kas attiecas uz Henriju – tu visu redzēji un dzirdēji. Viņam bija jāpalīdz sev atsiet gadsimtu bēdas viņa mātei un savējās – un viņš neprata izturēt pašu pirmo, vieglo pārbaudījumu. Bet ārpus tā viņš jau daudz bija uzveicis un vairākas reizes bija uzlikto uzdevumu augstumos.

Tev ir cits ceļš. Tu esi apdāvināts ar virsapziņas spēkiem, kuros neproti vēl orientēties. Un tev intuitīvi ir redzami dzīves jēga un prieks, līdz kuriem cilvēki-skeptiķi, eksperimentētāji, kuri pieraduši visu aptaustīt rokām un uzskatīt par reālu tikai to, ko var aptaustīt, nokļūst gadsimtiem ilgi. Viņiem iegūt nemainīgu uzticību ir tik pat grūti, kā tev tajā sašķobīties. Viņiem realitāte ir – zeme, un viss pārējais – abstrakti lielumi.

I. izstāstīs tev visu, kas notika pa šo laiku Stroganovu mājā. Bet tu norūdīsi savu veselību desmit dienu laikā un dosies kopā ar mums cīnīties par Annas, viņas tēva un mātes, kā arī jaunākā brāļa dzīvību un brīvību, kurš jau iet bojā zem Broccano spiediena.

Es tev lūdzu vēl divas dienas nesatikties ar Žannu, kura nokaitina kņazu, lūdzot tikšanos ar tevi, bet viņš turas ne sliktāk par tevi, un ļoti cieš, tādēļ ka – ar viņa labsirdību – viņam ir pārāk grūti tai atteikt.

Tu nebrīnies, ka vēl tik ilgi ir jāgaida baismīgās cīņas dienu. Ja Henrijs nebūtu mūs pievīlis – viņš palīdzētu mums ļoti. Tagad viņa lomu nāksies uzņemties līdz zināmam mēram tev. Bet citu viņa darba daļu izpildīs kapteinis. Es saņēmu no viņa

357

šodien vēstuli. Viņš ir veiksmīgi pabeidzis savu reisu un pēc astoņām-deviņām dienām būs šeit. Lūk, viņu arī mēs pagaidīsim.

Esi arī turpmāk tik pat veiksmīgs savā garīgajā ceļā, mans draugs. Panāc pilnīgu bezbailību. Un neaizmirsti, ka bezbailība – tas ir ne tikai gļēvulības trūkums. Tā ir pilnīga visa organisma darbspēja, pilnīgs miers briesmu atmosfērā. Tev vajag tā prast dzīvot, lai tu, sajūtot Florencieša roku savā rokā, nepazītu ne tikai bailes, bet pat trīsas sava fiziskā ķermeņa nervu sistēmā.

Ananda pavadīja mūs ar I., un viņa acis-zvaigznes ilgi vēl es redzēju savā priekšā.

Mēs izgājām pilsētā un, lēni ejot ēnā, aizklīdām līdz konditoram ar burvīgo „Bagdādi“. Atzinušies viņam, ka mēs vēl neko neesam ēduši, mēs palūdzām mūs pabarot, kā viņš pats zina. Viņš aizveda mūs uz mazu, ēnā paslēptu balkonu un palūdza pagaidīt minūtes piecpadsmit – divdesmit, bet toties pēc tam mēs tiksim atalgoti par mūsu pacietību. I. atgādināja viņam, ka mēs esam veģetārieši un piekrītam gaidīt pusstundu.

Palicis divatā ar mani, I. sāka man stāstīt, kas ir noticis pa manas slimības periodu.

Viens no pirmajiem man jaunajiem faktiem bija Stroganovas vizīte pie Žannas, kurā viņa – slepus no vīra un meitas – atveda Broccano.

- Cik vienkārši bija Broccano padarīt Žannu par savu ieroci, tikpat viegli izrādījās viņai apburt Henriju un ievest viņu attiecībās ar pašu Broccano. Henrijs noticēja, ka Sroganovs ir greizsirdīgs uz meitu un neļauj viņai iziet pie vīra, ka Anna – ir tēva un Anandas despotisma upuris un ka vislielākie cietēji ir – pati māte un viņas jaunākais dēliņš.

Kad Henrijs atvadījās no Broccano, tas – esot pārāks par viņu spēkos – iedvesa Henrijam ievilināt mani pie viņa, lai kādiem veidiem viņš arī to nepanāktu. Reizē ar to Broccano, ar pilnīgu varu pār Stroganova sievu un viņas dēlu, gatavo visu Annas nolaupīšanai. Broccano baidās tikai no Anandas, tādēļ ka ar mani vienu viņš domā tikt galā ar savas kliķes palīdzību, kaut vai nosūtot mani uz citiem medību laukiem – pasmaidīja I. – Bet viņš nezina, ka sers Uomi jau brauc pie mums. Un tev stāv priekšā patīkama tikšanās ar Havu. Braccano ir jau aizmirsis, kā viņām nācās izmest savu apvārdoto rokassprādzi, kuru, jāpiemin, viņš ir nozadzis. Bet es nožēloju, ka iedevu viņam iespēju iztaisnoties pirms laika. Es neņēmu vērā, ka viņš tik ātri to aizmirsīs, un uzreiz nesapratu, cik šis riebeklis stiprs.

358

Tālāk viņš man izstāstīja, kā Stroganova ar savām šausmīgajām mājas scēnām noveda vīru līdz neprātīgām bailēm un visbeidzot lēkmei, kas tik tikko nemaksāja viņam dzīvību.

- Bet Anna? – es pārtraucu I., bez spēka ilgāk izturēt. – Vai tiešām Anna varēja šaubīties, vai viņai neprecēties ar Broccano?

- Nē, ne šeit slēpās viņas šaubas, arī tik tikko nepaņēmušas viņu. Viņa, redzot šķietamo, ārējo Anandas inertumu, nolēma, ka viņš neredz, kā viņu vajā turks, un lūdza viņai palīdzēt no tā atbrīvoties. Ananda viņai atbildēja, ka viņas ciešanu cēlonis ir viņā pašā, ka viņai vajag pārbaudīt sevī, cik viņa ir pārliecināta tagad par to šķīstuma ceļu, kuru pati – brīvprātīgi un pretēji Anandas ieteikumam – izvēlējusies. Ka vajag sevī izlemt skaidri jautājumu, vai viņa iet pa priekpilnas mīlestības ceļu, vēloties atrast atbrīvošanās ceļu. Vai arī viņa iet pie šķīstuma tikai tāpēc, ka viņas mīļotais nevar būt viņas vīrs? Ja viņa iet pa atsacīšanās un atteikuma, ierobežojuma un nolieguma ceļu dzīves apstiprināšanas vietā, kur uzvar ar mīlestību un rada priekā – viņa nenonāks līdz tiem ceļiem, kur var saplūst darbā un radīšanā ar savu iemīļoto.

Anna, neiedziļinādamās Anandas vārdu jēgā, nolēma, ka viņas mīļotais viņu patiesi nemaz nemīl. Iekrita šaubās, vai pareizi, vispār, viņa ir pavadījusi savu dzīvi; dumpojās, pieprasīja, bija greizsirdīga un sāka šaubīties par to, kuru mīlēja. Un tu pats redzēji šīs dvēseles drāmas finālu pie klavierēm – viņš nobeidza.

Mums atnesa brokastis, pasniedza kafiju. Atkal palikuši vieni, mēs atjaunojām sarunu.

- Tu redzēji ārējo drāmas pusi pie klavierēm. Es tev izstāstīšu to, ko tu nevarēji ieraudzīt. Ar savām šaubām, asarām, greizsirdību un rūgtumu Anna sadragāja sev apkārt stabilo tīrības un miera atmosfēru, kurā bija bezspēcīgs da-Braccano.

Lai viņa ļaunā griba un netīrās domas varētu kļūt par rīcību, bija nepieciešams, lai Annas domās un dvēselē būtu plaisas, aiz kurām varētu ieķerties viņa ļaunums. Viņas šķelšanās pasniedza Broccano šo iespēju. Pārvaldot spēku piesaistīt pie sevis tādas pašas ļaunas citu cilvēku strāvas, viņš izsauca tai apkārt veselu ļauno spēku mākoni un viņu domas, kuras iedvesa Annai, ka viņas mīļotais ir – šarlatāns, ka nekādas citas reālas dzīves un prieka, kā vien zemes dzīve un kaislības, neeksistē, ka ne no abstraktiem lielumiem dzīvo cilvēki, bet saviem tuvākajiem, ar miesu saistītajiem. Un kamēr Anna spēlēja pirmo sonātes daļu, viņā bēdas nonāca līdz Dieva, tā ceļu, augstu cilvēku ar viņu neaizsniedzamo godu, noliegšanai. Viņa bija gatava visu, no kā dzīvoja gadiem, atzīt par fikciju. Un šeit nācās Anandai, ar visu

359

sakonecntrēto uzmanību un gribu, izsaukt tā viņa onkuļa– augstmaņa un daktera – tēlu, par kuru es tev stāstīju.

Tu, no personiskās pieredzes zini, ka spēj sadzirdēt un ieraudzīt Florencieti, ja sakoncentrē un viņu savu uzmanību un visu tīro mīlestību. Bet iedot otram cilvēkam savu vīziju, ja viņam nepiemīt šis augstākais psihiskais spēks, ir uzdevums ļoti smags cilvēka fiziskajam ķermenim. To izdarīja Ananda Annai, izglāba viņu, atgrieza viņai spēkus dzīvot un atkal nonākt pilnīgā gara līdzsvarā.

Pēc tam es tev izstāstīšu par Stroganova dēlu un sievu... Ienāca saimnieks, mēs ļoti pateicāmies viņam un devāmies mājās. - Tagad, es domāju, ir pienācis laiks tev izlasīt kapteiņa vēstuli. Bet es došos

pie Anandas. Es ļoti vēlētos, lai tu neizietu no mūsu istabām, kamēr es neatgriezīšos – sacīja man I., kad mēs atgriezāmies mājās.

Es apsolīju, stingri nolēmis, ka nekur neiešu. Es paņēmu kapteiņa vēstuli un saini. Aizslēdzu visas durvis un apsēdos uz dīvāna. Es pieķēru sevi pie domas, ka nez kāpēc gaidīju Žannu. Ne tā, ka pat gaidīju, bet – tāpat kā toreiz naktī, kad es biju pārliecināts, ka atnāks Henrijs – es biju pārliecināts arī tagad, ka atnāks Žanna.

Es sāku lasīt mana dārgā drauga vēstuli. Savu mīlestību pret viņu un tās patieso dziļumu es sapratu tikai tagad, kad sāku burtot viņa lielo, it kā skaidro, bet patiesībā ne īpaši viegli saprotamo rokrakstu.

„Ļovuška – drosminiek-jautrīti – tas ir līdz kam es esmu sarūgtināts, ka man jāaizbrauc, atstājot Jūs ne tad dzīvu, ne tad mirušu.

Zināmu miera daļu es, protams, aizvedu sirdī, tāpēc ka abi Jūsu draugi pateica man, ka Jūs dzīvosiet. Bet visas šīs dienas man Jūs tā pietrūka, Jūsu lipīgos smieklus un puiciskos nedarbus.

Konstantinopolē es pārdzīvoju trīs dzīves posmus. No sākuma es visu apglabāju. Pēc tam es atdzīvojos un ieraudzīju, ka daudz jau ir aizgājis, bet dzīve vēl nav pazaudēta. Tagad manī burtiski zvana kaut kāds prieks. It kā es būtu ieguvis jaunu mieru: ne vienas smadzenes uztver dienu un to pavadošās kaislības un vēlmes. Bet uz katru smadzeņu kustību atbild sirds; pamostas labvēlība pret jebkuru cilvēku, bet kaislības un vēlmes klusē, bez iepriekšējās pašpietiekamās nozīmes. Tas man ir tikpat jaunums, kā jauna un nesaprotama ir manis, vienmēr tik auksta un vienaldzīga, pieķeršanās Jums. Es domāju, ka Jūs man trāpījāt pašā manā vājākajā vietā ar Jūsu mežonīgo drosmi. (Atvainojiet, bet citu apzīmējumu es tai neatrodu.)

Es kopš bērnības esmu noņēmies ar neiebiedējamas drosmes ideju. Bezbailība bija mans stimuls dzīvot. Un pēkšņi es sastapu puiku, kurš mani tik vienkārši pārspļāva, kā sālītu gurķīti noēdis!

360

Pēc visas loģikas man vajadzētu Jūs apskaust un ienīst. Bet tā vietā es lūdzu Jūs pieņemt no manis mazu sveicienu, kā manas mūžīgās atmiņas un mīlestības, uzticīgas draudzības un vēlmes dzīvot Jūsu tuvumā zīme. Jūsu kapteinis“

Es biju aizkustināts no vēstules un viņa – manis nepelnīto – maiguma un

sveiciena. Plucinādams eleganti un viltīgi iesaiņoto paku, es beidzot izņēmu ādas futlāri,

atvēru to, un – palēcos aiz pārsteiguma. Precīza gredzena kopija, kādu es pasniedzu Anandai no kapteiņa, tikai ar burtu

„L“, un ar zaļas krāsas akmeņiem, gulēja uz futlāra baltā atlasa. Es izņēmu to. Pa malām un aizmugurē – vijolīšu vietā, kā bija Anandas

gredzenam – tajā, no smaragdiem un briljantiem, bija iestrādātas apburošas lilijas, futlāra apakšā gulēja zīmīte.

“Anna man teica, ka jūsu akmeņi ir – smaragds un briljants, bet jūsu ziediņš – lilija. Tā es arī izdarīju. Vai ir pa prātam?” – es izlasīju paviršo kapteiņa rokrakstu.

Es biju gan ļoti priecīgs, gan ļoti samulsis. Es atcerējos, kā es viņam teicu: „Lūk šādu neviens man neuzdāvinās“ – kad mēs sēdējām uz dīvāna Anandas istabā un kopā tīksminājāmies par viņa gredzenu.

Es joprojām sēdēju ar gredzenu, viss aizgāju pārdomās par to, kur tagad atrodas kapteinis, ko viņš dara, un kas ir viņam blakus, un kā es priecāšos redzēt viņu atkal, kā pēkšņi izdzirdēju kaut kādu ņemšanos blakus istabā, kā strīdu, un kņaza balsi, kuru es pat ar grūtībām atpazinu. Parasti viņš runāja klusi, un es pat iedomāties nevarēju, ka viņš varētu kādreiz runāt tik sašutušā, skaļā, paceltā balsī.

- Es jums divas nedēļas pēc kārtas saku, ka viņš ir slims, ka viņu nedrīkst traucēt, tāpēc ka tas var izraisīt vēl vienu slimības recidīvu – un tad jau viņam vairs nav glābiņa! – kliedza kņazs, neapšaubāmi ar kādu cīnīdamies – Bet jūs, katru reizi atkārtodama, ka dieviniet viņu, lieniet ar kaut kādām vēstulēm, ar kaut kādiem uzdevumiem, no kuriem man jau pa gabalu ir nelabi. Ko jūs no sevis tēlojat, kļūstot par rotaļlietu šim nelietim? – izdzirdēju es viņa franču runu aizsmakušā balsī.

- Jūs, bezsirdīgais! Tas jūs esat, nelietis! Jūs nobendējāt savu sievu, kā man stāstīja madam Stroganova. Un tagad jūs piedalāties sazvērestībā, lai nobendētu Ļovušku! – kliedza aiz nezin kur likties Žanna, kuras balss bija spiedzoša un vulgāra.

- Ja es nebūtu redzējis jūs agrāk, līdz jūs iepazināties ar to ļaundari, ja par jums man nebūtu stāstījuši cilvēki, kuriem es esmu parādā ne tikai manas nabaga sievas dzīvību, bet arī savu dzīvi, es nevilcinātos jūs izsviest tūlīt pat laukā, lai nekad

361

vairs neredzētu jūsu bezjēdzīgo seju savā mājā. Bet es domāju, ka jūs esat jukusi prātā! Ka jūs esat ļaunas gribas apsēsta – un tikai tādēļ es jums saku – esiet tik laipna un ejiet no šejienes prom pati; jūs neredzēsiet Ļovušku, ja nu vienīgi jums zem pelerīnes nav nazis, un jūs mani ar to negrasāties nodurt.

Dažas minūtes pagāja klusumā. - Mans Dievs, mans Dievs! Ko tikai viņi ar mani izdarīs – izdzirdēju es atkal

Žannas balsi, lūdzošu, raudošu. – Nu, saprotiet, saprotiet, man ir jāiedod Ļovuškam šī aproce un vēstule. Tās ir Annai. Viņam pašam ir jāuzvelk viņai aproce uz rokas, tādēļ ka es nevaru, nav man spēka pieiet viņai klāt. Nu saprotiet – nevaru un viss! Tiklīdz es ņemu šo aproci un pienāku pie Annas, kaut kas mani nelaiž. Nav šķēršļu, bet pienākt nevaru! Bet Ļovuška var. Saprotiet, ja es nenodošu viņam uzdevumu – labāk man nemaz mājās neatgriezties. Nu, lūk es esmu uz ceļiem jūsu priekšā, pažēlojiet mani, manus bērnus! – raudāja Žanna aiz durvīm.

Mana sirds lūza. Bet es sapratu, ka pilnā pašsavaldībā man ir jāsauc Florencietis. Es sakoncentrēju uz viņu savus spēkus, un – kā zibens – man ausīs ietriecās atbilde: „Sauc tūlīt pat, šajā mirklī Anandu“.

Es vēlreiz sakoncentrēju visu savu uzmanību, gandrīz pakrizdams no sasprindzinājuma un izdzirdēju, it kā no tāluma, Anandas balsi: „Nāku“. Es acumirklī nomierinājos, kaut kā iekšēji noklusu. Un tūlīt pat pilnīgi skaidri sapratu Žannas vājprāta pakāpi. Es pēkšņi sapratu, ka viņai ir nazis, ka viņa savainos kņazu, es metos pie durvīm, bet jau cita spēcīga roka turēja nelaimīgās Žannas roku, kurā mirdzēja smalka un plāna, gara naža asmens...

Ananda sakratīja Žannas roku, nazis nokrita uz grīdas. - Nepieskarieties! – uzkliedza Ananda kņazam, kurš gribēja pacelt nazi. –

Ļovuška, aizslēdz šīs istabas durvis, lai šeit neviens neienāktu no kņaza dzīvokļa – vērsās viņš pie manis. – Nu, bet jūs, nabadzīte – franciski sacīja viņš Žannai – nolieciet blakus nazim jūsu draņķa aproci.

Žanna, kā mēnessērdzīga, ne uz vienu neskatīdamās, nolika futlāri blakus nazim uz grīdas.

- Noberzējiet rokas, kaklu, seju lūk ar šo tamponu – atkal sacīja viņš tai, pasniedzot viņai vates gabalus, samitrinātus ar šķidrumu no flakona, kuru viņš izņēma no kabatas.

No skata šis flakons atgādināja man to burvīgo pudelīti, kurā bija šķidrums, ar kuru iesmērēja manu seju pirms Ali viesībām mans brālis un no kuras es kļuvu melns. Es pārbijos, ka blakus tam visam nabaga Žanna vēl pārvērtīsies par Havu.

362

Par laimi, tas nenotika, un es uzelpoju vieglāk, redzēdams, kā Žanna joprojām paliek balta, kaut cītīgi berza seju, kaklu, rokas.

Izpildījusi pavēli, Žanna pastāvēja minūti pārdomās. Viņa apskatīja mūs visus ar pārsteigumu un sacīja vājā balsī, it kā nevienu neatpazīdama:

- Kur es esmu? Kāpēc es esmu šeit? Vai tiešām tas ir tvaikonis? O, kaptein, kaptein, nemetiet mani laukā – pēkšņi sacīja viņa Anandai.

Viņa atkal paklusēja, paberzēja pieri ar abām rokām. - Nē, nē, jūs neesat kapteinis, šis nav tvaikonis. Bet kur tad es esmu? Ak,

galva, mana galva! Tā tūlīt pārplīsīs – kaut kādā murga stāvoklī klusi runāja Žanna. Ananda paņēma viņas roku, kņazs piestūma viņai krēslu un, pašūpodams

galvu, apsēdināja tajā Žannu. - Es tā arī domāju, ka viņa ir jukusi prātā – viņš sacīja. – Jāatzīstas, viņa arī

mani tik tikko neievilka līdzi. Es knapi izturēju viņas pēdējo dienu histērijas. - Ļovuška, ielaid I., viņš ir pie durvīm – sacīja man Ananda. Es nedzirdēju

klauvējienu dēļ trokšņa istabā, pieskrēju pie durvīm un ielaidu I. Ananda atgāja no krēsla, norādīja I. uz Žannu, un tas, pienākot pie viņas, uzlika

roku viņai uz galvas. - Vai jūs mani atpazīstiet, Žanna? – viņš pavaicāja. - Vecākā daktera kungs, kā gan es varētu jūs neatpazīt? – atbildēja Žanna

klusi un pilnīgi mierīgi. - Kādēļ jūs šurp atnācāt, Žanna? - Es šurp atnācu? Jūs kļūdāties, es šurp netiku nākusi, un šo māju es pat

nepazīstu – atkal klusu atbildēja Žanna. – Un es ļoti gribu mājās. I. noņēma savu roku. - Ak, nē, nē, es negribu mājās, tur mani gaida kaut kas šausmīgs... Kaut tur

taču ir mani bērni. Mans Dievs, ko tas viss nozīmē? Sāp, sirdī sāp! – pēkšņi viņa skaļi iekliedzās.

Ananda ātri piegāja pie viņas un paņēma abas viņas rokas. - Paskatieties uz mani, Žanna. Vai jums ir pazīstama šī lieta? – viņš pasniedza

viņai tipisku ar pērlītēm nošūtu austrumniecisku maciņu. - Jā, to iedeva man vakar madam Stroganova. Viņa sacīja, ka Braccano

uzdāvināja to jaunākajam dēlam, bet tam izkritušas dažas pērlītes, no kā ir izjucis zīmējums. Un, ka tādas pērlītes ir tikai Annai, ka vajag paņemt tās no viņas darba atvilknes un pielabot zīmējumu. Bet es nevaru tās paņemt, nezinu kāpēc, bet nevaru – viņas balss pārgāja gandrīz čukstos.

363

I. pieveda mani pie Žannas, kura vai nu neredzēja, vai arī neatpazina mani līdz šim.

- Ļovuška, Ļovuška, ak, kā jūs man esat vajadzīgs! Es jūs, šķiet, jau gadu meklēju. Bet es gribēju jums kaut ko svarīgu pateikt, un tagad visu esmu aizmirsusi. Kur gan jūs bijāt visu šo laiku? Lūk šeit – viņa sāka meklēt savas pelerīnes kabatā – nē, es esmu slima, Ļovuška – neko neatrodot kabatā un nolaizdama roku, sacīja Žanna.

I. pacēla nolaisto, nedzīvo Žannas roku un ar kņaza palīdzību aizveda viņu uz savu istabu. Šeit viņš vēlreiz notīrīja viņas seju un rokas un pasniedza glāzi ar ūdeni, kurā kaut ko ielēja. Žanna kāri izdzēra; viņas nedzīvajā un bezsakarīgajā līdz šim sejā parādījās sārtums. Pēc minūtes mūsu priekšā sēdēja parastā Žanna, pašu labāko un tīrāko viņas dzīves mirkļu Žanna.

− Tagad jums ir jāatceras visu jūsu šo pēdējo dienu dzīvi, Žanna, un jāizstāsta mums, kas ar jums notika. Mēs gribam jums palīdzēt, bet tam ir nepieciešams, lai jūs pati visu atcerētos – vērsās pie viņas I.

− O, nu beidzot es elpoju mierīgi, es redzu jūs un Ļovušku dzīvus. Ja es gribētu jums izstāstīt, kas ar mani notika, tas spētu pateikt tikai vienu: es biju kā mirusi, tagad esmu augšāmcēlusies. Mani nospieda kaut kāda viena doma, it kā man vajadzētu izdarīt kaut ko, līdzīgu noziegumam... Jā, jā, atcerējos, Braccano lika man panākt caur Ļovušku, lai uz Annas rokas būtu aproce, ka viņš tikai tad var būt mierīgs, ka tā apprecēsies ar viņu, ja Annai tiks uzvilkta aproce. Tagad es atcerējos visu. Viņš atveda mani šurp, lika doties pie Ļovuškas un, kaut nogalināt kādu, bet nokļūt līdz viņam un iedot viņam šo šausmīgo aproci. Vai ziniet, tā burtiski dedzina roku, kad to turi, šo aproci.

Viņa apklusa, parīvēja pieri, pārlaida mums visiem ar skatienu un pavaicāja: − Vai es neizdarīju neko šausmīgu? − Nē, viss ir labi. Aizmirstiet tagad par to visu un nebaidieties. Mēs tūlīt

pavadīsim jūs mājās – sacīja viņai Ananda. − Cik šausmīgi! Tur gaidīs Braccano. Viņš mani nogalinās – nočukstēja Žanna,

saraudamās kamolā. − Neko nebaidieties. Mēs tūlīt iesim sagaidīt vienu mūsu draugu. Ar viņu

atbrauks tā sekretārs, sieviete. Viņa ir nēģeriete. Mūsu draugam pie mums ir vieta, bet viņu mums novietot nav kur. Vai neiedosiet viņai naktsmītni uz šo nakti? Viesnīcā viņa pārāk piesaistīs sev uzmanību, ko mums negribētos – sacīja Ananda Žannai.

− Ak, cik es būšu priecīga! Es tā baidos būt viena tagad.

364

− Ja atļausiet, es pavadīšu nakti jūsu veikalā apakšā, un tad jums pavisam nebūs bailīgi – pasniedzot Žannai apmetni, sacīja I.

− Ir jāsteidzas. Kņaz, mēs jūs ekspluatējam. Bet es tikai stundu atpakaļ uzzināju, ka tieši šodien man jāsatiek to viedo no B. par kuru jums stāstīju – spiežot kņaza roku, sacīja Ananda – Atļausiet man ieņemt kapteiņa istabu, bet es viņam atdošu savējās.

− Kādēļ gan? Istabas mājā pietiks – noprotestēja kņazs, bet Ananda pastāvēja uz savu.

Mēs atvadījāmies no mūsu mīļā saimnieka un steidzāmies uz tvaikoni. Žanna gāja starp I. un Anandu, bet I. turēja mani aiz rokas. Es tā apstulbu no

visiem dienas notikumiem, ka kļuvu par „Ļovušku – ķer vārnu“. Kad mēs nogriezāmies aiz tukšas ielas stūra, tad uzreiz ieraudzījām, ka mums

pretī nāca Braccano, nekaunīgi uz mums skatīdamies. Viņa ellīgā fizionomija izpauda galēju saniknojumu.

Bet, neizdarījis pat trīs soļus mūsu virzienā, viņš pēkšņi salocījās gandrīz vai uz pusēm, nogriezās uz galvenās ielas un sāka to šķērsot.

− Ejiet – sacīja mums Ananda – Es jūs tūlīt panākšu. Vienā mirklī viņš atradās blakus turkam, un katrs viņa metāliskās balss vārds

atlidoja līdz mums: − Vēl ir laiks apdomāties. Aizlien uz mājām saliekts un trīs dienas nespēj

iztaisnoties. Apdomā visu, ko uzsāc. Apdomā, ko izsauc uz kauju. Vēl ir laiks, tu vēl vari visu izpirkt. Sēdi bez valodas un kustībām un domā. Atjēdzies, vai arī vaino sevi par visu tālāko. Pēdējo reizi žēlsirdība dod tev saucienu un iespēju laboties.

Ananda mūs panāca, ļāva I. vest Žannu, maigi mani apskāva, un sacīja: − Saņemies, mans dārgais. Tik daudz pārbaudījumi ir uzkrituši pār tevi uzreiz.

Vai tu baidies? - viņš man pavaicāja. − Mēnesi atpakaļ es pārbijos no Havas. Bet no turka es tagad nenobijos un

vispār ne no kā jūsu klātbūtnē baidīties nespēju. Es tikai lūdzu Florencieti palīdzēt man šausmīgos brīžos, ja tie būs, ievest manu organismu pilnīgā mierā un darbaspējā.

− Bravo, draugs – iesmējās Ananda. – Tu man atgādināji par kapteiņa stāstu, kurā tu pārsteidzi ar saviem jautrajiem smiekliem pašā šausmīgākajā vētras brīdī. Tagad man kļuva jautri no tavas drosmes.

Es nespēju neko atbildēt. Pēc dažām minūtēm mēs jau stāvējām sera Uomi un Havas priekšā, kuri nāca mums pretī no ostas.

365

Pēc pirmajiem priecīgajiem sveicieniem mēs iesēdinājām Havu, Žannu un I. ekipāžā. Sera Uomi kalps, kurš nesa aiz mums divus lielus čemodānus, ielika vienu no tiem ekipāžā, kučieris iecirta zirgiem, un ekipāža ļoti ātri nozuda kopējā pilsētas troksnī un kustībā.

Sers Uomi man tagad likās mazliet citādāks, kā B. Vieglā, pelēkā uzvalkā, baltā cepurē virs tumšiem, lokainiem matiem, ar pavisam savdabīga koka un formas spieķi, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, viņš vieglā solī gāja blakus mani aiz rokas turošajam Anandai. Viņš atteicās no ekipāžas, sacījis, ka ar lielu prieku pastaigāsies ar mums kājām. Bet pirms izlemt, kā mēs nokļūsim galā, viņš pagriezās pret savu kalpu un pavaicāja, vai viņam nebūs smagi iet ar to mantu kājām. Kalps pasmaidīja, un, uzlicis kā rotaļlietu, čemodānu uz pleca, atbildēja, ka ar tādu mantu arī desmit verstis noiet ir nieks.

Mājās, mums pretī pie vārtiņiem iznāca kņazs. Pretēji ierastajam viņa seja bija satraukta, kaut sveicināja viņš seru Uomi ar milzīgu prieku, pat viņam tik ļoti raksturīgo sajūsmu.

Mēs palaidām seru Uomi un Anandu pa priekšu. Nesarunājuši ar kņazu, mēs abi sapratām, ka gribam viens otram kaut ko pateikt.

− Kņaz – es viņam pačukstēju – uz pusdienām vajag noteikti meloni. Austrumu viedais bez melones nav iedomājams – atkārtoju es viņam konditora vārdus, pēkšņi noticējis tiem kā neapšaubāmai patiesībai.

− Ak tu Kungs, es pavisam par to aizmirsu! Tūlīt skriešu nokārtot – sasteidzās kņazs. – Bet, Ļovuška, to izlabot ir viegli. Bet tās visas nolādētās lietas joprojām atrodas istabā. Es nēsāju atslēgu kabatā, lai neviens tur neienāktu. Ananda aiztikt tās neļāva, un es baidos nepaklausīt un tās aizvākt.

Mēs stāvējām Anandas durvju sliekšņa priekšā un, droši vien, izskatījāmies pēc sazvērniekiem, tādēļ ka izdzirdējām jautrus smieklus, un vārdus:

− Par ko jūs tik noslēpumaini sačukstaties, draugi? − Par lietām, kas guļ uz grīdas – es atbildēju. Anandas seja kļuva nopietna, viņš mums pateica: „Pagaidiet“ – un atgriezās pie

sera Uomi. Pagāja, iespējams, minūtes desmit. Kņazs paspēja tikt skaidrībā ar melonēm un

atgriezās atpakaļ, pirms uz sliekšņa parādījās abi mūsu draugi. − Neuztraucieties, kņaz. Tas viss ir ļoti nepatīkami, bet šausmīga jums un jūsu

namam nekā nav. Lūk, es redzu pie sienas stāv lāpsta. Paņemiet to sev līdzi, tā mums noderēs – sacīja sers Uomi kņazam.

Kņazs ļoti nobrīnījās, bet neteica neko un paņēma pie sienas stāvošo lāpstu.

366

Pēc dažām minūtēm mēs bijām istabā un apstājāmies pie mirdzošas rozā aproces un tievā naža. Sers Uomi, paņēmis no kņaza lāpstu, uzņēma uz tās abas lietas, izvilka no kabatas kārbiņu, līdzīgu tabakdozei, un izbēra no tās kaut kādu dzeltenu pulveri, biezi noklājis ar to aproci un nazi.

− Paejiet tālāk, Ļovuška, nostājieties man aiz muguras, sacīja man sers Uomi. – Bet jūs, kņaz, nostājieties aiz Anandas.

Kad mēs izpildījām viņa pavēli, viņš pielika sērkociņu pie lāpstas un pagāja no tās malā.

Pulverītis koši uzliesmoja, drīz atskanēja šņācieni un sprakšķi, bet pēc tam, kā plīstu stikls, ar kaut kādu vaidu sašķīda gabalos nazis. Dūmi un smaka izplatījās pa visu istabu, un Ananda visā platumā atvēra durvis uz balkonu.

− Lūk arī viss. Tagad nevienam šīs mantas vairs nerada briesmas. Nabaga Braccano ir nolēmis, ka ir burvis, un pārvalda viduslaiku noslēpumus, kuri izsaka no sevis neuzveicamu spēku. Un kā vienmēr, satiekoties ar patiesām zināšanām visi ļaunie noslēpumi, kas neizsaka no sevis neko vairāk, ka to vai citu hipnozes spēku, sabirst pīšļos – domīgi pārlaižot mums ar savām violetajām acīm, sacīja sers Uomi.

− Tagad, Ļovuška, jūs variet paņemt aproci, tā ir absolūti nekaitīga, bet savā skaistumā ir lieta apbrīnojama. - Sers Uomi iesmējās un ar neatkārtojamu humoru turpināja: – Varat to kaut Annai uzvilkt viņas brīnišķīgajā rokā. Vajag tikai to nopulēt, tā ir apkvēpusi. Paņemiet lūk šo flakonu un paberzējiet akmeņus.

Viņš pasniedza man nelielu flakonu, es samitrināju kabatas lakatiņu un nopulēju aproci. Vairs es dzīvē jau tādu lietu neesmu redzējis. Iespējams, Broccano bija aplaupījis kaut kādas Ēģiptes faraonu kapenes. Domāju, ka Eiropas karaļu kroņos līdzīgu akmeņu un ietvara nebija.

Es salasīju nožēlojamos saliekušos, par pavisam melnu kļuvušā asmens paliekas uz lāpstas un izsviedu no balkona dārzā, bet aproci pasniedzu seram Uomi.

− Nē, draudziņ, šī lieta bija paredzēta nodošanai caur jums. Aiznesiet to uz jūsu istabu, nomazgājiet rokas, un neaizkavēsim mūsu jauko saimnieku uz pusdienām – man mīļi sacīja sers Uomi. – Bet kāds būs aproces liktenis – redzēsim vēlāk – viņš pasmīnēdams piemetināja.

Es ātri aizgāju uz savu istabu, noslēpu, ne bez riebuma, aproci, kura sagādājusi tik daudz cilvēkiem ciešanas un raizes, nomazgājos un pievienojos pārējai sabiedrībai uz balkona.

Es sastapu jau sarunas beigas. Sers Uomi stāstīja: − Visi šie tā saucamie tumšie spēki – nav nekas cits, kā tumsonība. Cilvēki, kas

tiecas uzzināt dabas spēkus – pie zināmas vienas pašas gribas piepūles – tos

367

sameklē. Parasti tie ir cilvēki, kas apdāvināti ar vairāk kā citiem cilvēkiem attīstītiem psihiskiem spēkiem. Bet tā kā viņu mērķis ir – zināšanas, kuras kalpo tikai viņu pašu egoismam, viņu kaislībām un bagātībai uz kopējā labuma rēķina – tie norobežojās atsevišķās grupiņās, saucot sevi dažādos gudros vārdos. Viņi savāc sev kompanjonus noteikti ar lielu un neatlaidīgu gribu, kuriem piemīt hipnozes spēks.

Tas ir ļoti garš stāsts, par to divos vārdos neizstāstīsi. Tas nāk līdz mums no senākajiem laikiem, un viņu liekulības un melu perēkļi ir ļoti daudz, saukdamies zem alķīmiķu, burvju, pareģu vārdiem utt.

Tuvāk lietai, sacīšu par doto gadījumu. Kādēļ saliecās un pārlūza nazis? Tādēļ, ka tā saucamais «apvārdojums» bija tam izdarīts uz nāvi ar gribas piepūli. Tas ir, ja cilvēks, kuram būtu iedots šis duncis rokās, sastaptu šķērsli pret iedvestās viņam pavēles izpildīšanu, viņš nogalinātu ikvienu, kurš tam traucētu. Bet aproce nesa ne tikai gribas piepūles apvārdojumu, bet arī mīlestības, un tās mērķis bija pievērst tās mīlestību, kuras roku tam bija jārotā, pret tās īpašnieku.

Tas zināšanu spēks, kur uzveic ne ar gribas piepūli, bet mīlot, kura pieticīga daļa ir man zināma, palīdzēja man vienā mirklī uzveikt un iznīcināt visus ļaunā tumsoņa darbus, kurš tērējis savām burvestībām dzīves gadus un uzskatīdams savu melno maģiju par diženu zināšanu virsotni.

Atnāca mūs saukt pusdienās kalps. Visas sera Uomi pusdienas sastāvēja no piena, maizes ar medu un augļiem. Es nepacietīgi gaidīju, vai viņš ēdīs meloni, baidīdamies sevi apkaunot kņaza priekšā. Viņš apēda melones gabaliņu, un viltīgi paskatījās uz mani ar savām bezgalīgās labsirdības un maiguma pilnajām, lielajām acīm. Es pamiru; man likās, ka viņš atvēra manu galvas kausu un lasīja tur visu, ko es domāju, un redzēja, kā es baidījos, vai viņš ēdīs meloni.

− Starp citu, Ananda, Havu jūs ar I. man nolaupījāt un iekārtojāt pēc saviem ieskatiem. Es esmu palicis uz sēkļa, bez sekretāra, kaut man taču varēja pavaicāt, vai es to vēlos – jautri iesmējās sers Uomi. Un viņa smiekli man atgādināja harmoniski piemeklētu sudraba zvaniņu skaņu. – Tagad es gribu – nevaicājot jums – nolaupīt sev par īslaicīgu sekretāru jūsu jauno literātu.

− Ak, cik es būtu laimīgs, ja man varētu tikt šāds gods! – pilnīgā sajūsmā es iesaucos.

− Ser Uomi, es esmu vainīgs jūsu priekšā. Bet tas taču ir tikai uz vienu šo nakti – sacīja Ananda. – Un, ja jums tūlīt vajadzīgs sekretārs, es esmu gatavs jums kalpot.

Sers Uomi pašūpoja galvu, un klusi sacīja:

368

− Havai nāksies padzīvot tur daudz ilgāk. Bet tu un I. būsiet ļoti aizņemti. Bet zēns lai atrodas pie manis. Šodien man neviens nav vajadzīgs, mans kalps apgulsies pie manis priekštelpā. Bet rīt, Ļovuška, ja tev neliekas šausmīgi tapt par tāda barga saimnieka sekretāru, nāc pulksten deviņos pie manis un strādāsi līdz pulksten trijiem-četriem.

Sers Uomi piecēlās, pateicās kņazam un sacīja, ka pulksten piecos viņš ar I. un Anandu ienāks apskatīt viņa slimo sievu. Bet ar pašu kņazu aprunāsies rīt vakarā pie sevis.

Es biju desmitajās debesīs. Viss dziedāja man iekšā. Mēs pavadījām seru Uomi uz viņa istabu un atgriezāmies pie sevis. Ananda iekārtojās kapteiņa istabā. Es nespēju noturēties, metos viņam ap kaklu un pavaicāju:

− Ananda, mīļais, labiņais Ananda, palīdziet man neapkaunot sevi rīt pie sera Uomi. Kā izpaužas viņa sekretāra pienākumi?

Ananda apskāva mani aiz pleciem, iesmējās ar saviem metāliskajiem smiekliem, un ķircinot, sacīja:

− Lūk, ja tu nebaidītos no Havas, tu varētu viņai par to pavaicāt. − Nu, ko jūs, es jau sen esmu ar viņu sadraudzējies! Tas jau ir manu bērnības

dienu stāsts. Ananda atkal jautri iesmējās. − Pagaidiet – es sacīju, ieklausoties viņa smieklos. – Cik dīvaini. Jūs tagad divas

reizes iesmējāties, un abas reizes es sajutu, ka jūsu domas nav šeit, bet kaut kur citur, tālu, skumji un pat kareivīgi. Sers Uomi iesmējās – un es burtiski sudraba zvārgulīšus dzirdēju. Tad es arī zināju, ka viņa domas ir tālu. Bet – kā to lai pasaka? – es saminstinājos, piemeklēdams savai domai tēlu. – Vai saprotiet, sera Uomi doma bija kaut kāda visaptveroša. Tā dzīvoja kaut kur tur, bet dzīvoja vienlaicīgi arī šeit. Bet jūsu – dzīvoja kaut kur tālu, bet šeit tikai pārslīdēja.

− Tu taču, Ļovuška, patiešām mīli uzdot mīklas – smaidīdams un vērīgi skatīdamies man acīs, sacīja Ananda. – Tu mani novedi pilnīgā atskurbumā, puis. Es patiešām biju dalīts domās. Bet tas, ko tu pamanīji un kas sastādīja atšķirību sera Uomi domās un manējās, nebija izklaidība. Bet bija smags personisku bēdu uzplūds, kuru man sagādāja kāda dvēsele, kuras stiprumā un uzticībā es kļūdījos. Protams, es pats esmu vainīgs, tāpēc ka redzēju to, ko man gribējās, bet ne to, ko nesa pats cilvēks sirdī. Un esmu divkārt vainīgs, ka uztvēru to caur personiskām skumjām. Bet sers Uomi nevar uztvert personiski neko. Viņa mīlestība iekļūst cilvēkā, vienmēr paceļot un atvieglojot viņu visās dzīves situācijās.

369

− Tu mani apskaidroji un... tu arī iepriecināji mani gan vakar ar Henriju, gan šodien ar Žannu. Tu esi daudz izcietis, bet toties cik tālu tu esi aizgājis! Un, lai cik neietu uz priekšu cilvēks, lai ar cik smagām ciešanām viņš neiekarotu sev zināšanas, ja viņš ir godīgs un uzticīgs nedalīti, ja kompromiss viņu nevilina, viņš sasniedz laimi dzīvot viegli un priecīgi. Dzīvo viegli un dod sev solījumu nekad neraudāt. – Ananda apskāva mani, un mēs šķīrāmies pa savām istabām.

Pirmoreiz kopš izbraukšanas no Maskavas es šodien šķīros no I. Man bija iespēja savā vientulībā padomāt vēlreiz par visu, ko esmu šim cilvēkam parādā. Man tā pietrūka tagad mana iecietīgā drauga un skolotāja, un bija man rūgti, ka es ne ar ko nevaru viņam šobrīd būt noderīgs un neieraudzīšu viņu, pamodies rīt no rīta. Nolēmis, ka pēc nodarbībām ar seru Uomi es palūgšu viņam atļauju aizskriet līdz I., es apgūlos laimīgs un priecīgs. Lai cik arī nebūtu smaga šī diena, bet dzīvoju es arī tagad patiesi «viegli».

Tieši pulksten deviņos nākošajā rītā es klauvēju pie sera Uomi durvīm. − Tu esi precīzs, draugs – sagaidīja mani viņš pats, atvērdams man durvis. Mani pārsteidza, ka istabā nekas nebija izmainījies, it kā šeit turpinātu dzīvot

Ananda, pie kura vienmēr valdīja paraugkārtība. Arī tagad nekur nebija manāmas nekādas brokastu pēdas, ne puteklīša uz galdiem – tikai uz rakstāmgalda gulēja dažas vēstules, kaut kāda burtnīca un vēl no tušas apkaltusi spalva. Bija redzams, ka sers Uomi jau sen strādāja.

Es savilku paralēli starp viņa un manējo istabu un ar kaunu atcerējos, kā es tagad steidzos, kādu bardaku es atstāju savā istabā un kā skrēju, norīdams pēdējo kumosu pie pašām durvīm.

Es devu sev solījumu attiecībā uz šo būt sava saimnieka cienīgs. Pašā pirmajā reizē, kad I. nav ar mani, es atstāju istabu tādā haosā! Man kļuva ļoti, līdz nelabumam nepatīkami.

Droši vien, manā sejā izpaudās mans stāvoklis, tāpēc ka sers Uomi, šķelmīgi smaidīdams, pavaicāja, vai man neliekas šausmīga perspektīva strādāt ar viņu.

− Kā varējāt jūs to padomāt, ser Uomi? – pat palēcos es no krēsla, kurā viņš mani iesēdināja. – Es vienkārši – tikko ienācis – ieraudzīju vēl vienu pazīmi, kura pievienojās manai sevis apzināšanai par necienīgu tai laimei – kalpot jums par sekretāru. Bet, baidīties no jums? No jums tā vien plūst mīlestības straumes. Es vēl varētu baidīties no Ali ar viņa dedzinošajām acīm. Bet jūsu acu gaismā var tikai slīkt svētlaimē.

Sers Uomi iesmējās, un man atkal izklausījās šķindošie zvaniņi. − Ziema, trijjūgs... zvaniņu skaņa... – man neviļus izlauzās.

370

− Ko tu tur murmini, draugs? Šeit izkust var no karstuma un putekļiem, bet tu par ziemu mels?

− Vai redziet, ser Uomi, es pavisam esmu zaudējis galvu no visiem satiktajiem cilvēkiem un pārdzīvojumiem, kuri man uzkrituši pēdējā laikā. Es nekad nevarēju iedomāties, ka uz pasaules var dzīvot tādi cilvēki, kā Ali, Florencietis, jūs, un visbeidzot, I. un Ananda. Un, vispār, es tāpat nedomāju, ka var būt tādas dzīvas Annas vai Naļ.

Es dzirdēju šo brīnišķīgo cilvēku vārdus un bieži tos nesapratu. Precīzāk, mana doma nepaspēja tos apzināties, bet tie iekļuva man kaut kur dziļumā un palika tur gulēt līdz laikam.

Es zinu, ka es ļoti neskaidri izsakos. Bet es vedinu uz to, ka skaidrāk par visu man runā balss tonis un cilvēka smiekli. Tie, burtiski kā kamertonis, ved mani tieši pie sapratnes – apejot jebkādu prāta loģisko saikni – pie kaut kā dziļi apslēpta cilvēkā.

Ananda runā un smejas ar pašu apburošāko balsi. Diez vai var atrast otru ne tikai tik skaistu un oriģinālu balsi, bet skanošu kaut vai ar tādu metālu. Reizi viņu dzirdējis – aizmirst to nevar. Bet manā sirdī – tajā vietā kur man nokļūst lietu izpratne paralēli manai domai – es zinu, ka jebkurā mirklī viņa balss var iedārdēties dusmās, kā šausmīgs debesu pērkons, no kura viss apkārt var sašķīst.

Un viņa acis ir – zvaigznes no debesīm. Bet smejas viņš – es dzirdu viņā šķindošus zobenus. Bet jūs runājat – čalo pavasara avotiņi. Tik priecīgi kļūst, dzīvot gribas! Bet kā iesmejaties – dvēseli pārņem, it kā trijjūgā vizinātos burvju zvaniņu pavadībā.

− Nu gan sekretārs! Ja es nepazītu tavu brāli, es sacītu, ka tavs audzinātājs ir iemācījis tev labi izteikt komplimentus! Bet pagaidi: tajā dienā, kad mēs cīnīsimies ar Broccano – pēkšņi nopietni, pēc tikko kā skanējušiem smiekliem, sacīja sers Uomi – tu ieraudzīsi arī mani, visdrīzākais, citādu. Tad arī izlemsi par maniem avotiem un zvaniņiem.

− Domāju, ka, ja man būtu lemts ieraudzīt jūs draudīgu un dzirdēt jūsu balsi sadusmotu, tad tie tomēr būtu skanošu zvanu dārdi, kuri sauc uz to, lai grēcīgie attaptos – iedomājoties pārmainījušos seru Uomi, es sacīju ar rūgtumu.

Atkal sers Uomi iesmējās. − Nu, labi, tas vēl būs nezin kad, un ilgoties tev par manu zvanu bazūnēšanu

vēl pāragri. Uzlaid labāk mūsu atmosfērā savu ziemu, un sāksim strādāt. Un viņš sāka diktēt man vēstuli angliski, kuru man vajadzēja uzrakstīt franciski.

Šo valodu es zināju labi, un nekādas grūtības tas man nesastādīja.

371

Tāpat es tiku galā ar itāļu un krievu, bet kad lietas nonāca līdz vācu valodai – es paklupu pastāvīgi, un pat sviedri man izsitās.

Sers Uomi iesmējās. − Nu ko, Ļovuška, ziema atvēlēja vietu Konstantinopoles vasarai? Nekas, pēc

dažām prakses dienām viss nokārtosies. Viņš man laipni palīdzēja dažās vietās. Bet es stingri nolēmu pierunāt I. runāt ar

mani tikai vāciski un palīdzēt man apgūt šo vienmēr man nepatikušo valodu. Es pat nepamanīju kā aizlidoja laiks, atskanēja viegls klauvējiens, un istabā

ienāca Ananda. − Ā, sveiks «zobenu šķinda»! – smiedamies, sagaidīja viņu sers Uomi, piecēlies

un sniegdams viņam abas rokas. Ananda ar pārsteigumu paskatījās uz viņu, nobālēja, nopūtās un pacēla abas

sera Uomi rokas pie savām lūpām vienu pēc otras. − Nemulsti, Ananda – apskaujot viņu un maigi viņam uzsmaidot, sacīja sers

Uomi. – Šis zēns centās man paskaidrot, ka tavos smieklos ir dzirdama zobenu šķindoņa. Nu, bet es – pēc viņa uzskatiem esmu – pavasaris ar aromātiem un ziema kopā. Viņš tikai par Havu man neatzinās. Bet es pats nolēmu no viņa izdabūt, kas viņam izklausās Havas un I. smieklos.

Sera Uomi balss bija labsirdīga un maiga. Es stāvēju viss nosarcis, kaut kā uzreiz saguru un atbildēju, ka Havas smieklus

neatceros, I. gandrīz nekad nesmejas savādāk kā palaidnīgi bērni, bet, ja kāda smiekli man šķiet noslēpumaini, tad tie ir Annas smiekli. To visu es sacīju ātri un nesakarīgi un nobeidzu negaidīti visiem:

− Ser Uomi, man pie jums ir milzīgs lūgums. Atļaujiet man kaut uz stundiņu aizskriet pie I. Blakus tam, ka es esmu noilgojies pēc viņa, es uztraucos, vai viņam kaut ko nevajag. Viņš taču tur ir jau tik ilgi – es lūdzos seram Uomi, alkstot ātrāk ieraudzīt I.

− Nē, draudziņ. Viens turp neej. Mēs dosimies, precīzāk visi brauksim uz veikalu ar kņaza zirgiem. Bet iepriekš pabrokastosim ar kņazu un Anandu. Skrien nomazgājies, pārģērbies tā, lai uzreiz pēc brokastīm varētu izbraukt no mājas, un nāc uz ēdamistabu, kur jau droši vien ar tevi apstrīdēsim viens otram tiesības uz meloni.

Es izgāju, iesmējos, palecos no prieka, aiznesdams dvēselē neatkārtojamo humoru sera Uomi acīs. Cik dīvaini izlikās man, ka es tik daudz laika dzīvoju šeit un nezināju, ka kņazam ir zirgs.

372

Pēc brokastīm, kur es to vien darīju kā pārvērtos par «Ļovušku – ķer vārnu», sers Uomi piecēlās, un lika man paņemt līdzi aproci.

− Iesaiņo to šeit – un viņš pasniedza man zīda lakatiņu tumši zilā krāsā, pa kura malām gāja mazas, baltas puķītes, ļoti skaistas, līdzīgas margrietiņām, bet vidū bija izšūts ar zīdu balts pāvs ar brīnišķīgu, izplestu asti un visapkārt tam gaišzili, palieli zvaniņi.

Es izpildīju viņa pavēli, noliku ietīto aproci kabatā un apsēdos blakus seram Uomi ratos, zem balta baldahīna. Ananda devās pa kaut kādām darīšanām, lai pēc stundas ierastos taisni uz veikalu.

Sakarā ar svētkiem veikalā bija pilnīgs klusums. Mums atvēra durvis Hava, sakot, ka Žanna kopš vakardienas nevar piecelties no spēcīgām galvas sāpēm un I. pavadīja pie viņas trauksmainu nakti.

Sers Uomi klusējot pamāja ar galvu, lika man palikt lejā ar Havu, bet pats devās uz augšu pie slimnieces.

Hava tagad jau vairs nebiedēja mani ar savu melnumu, kaut dēļ vieglās persiku krāsas kleitas likās vēl asāk melna.

− Jūs esat ļoti izmainījies, Ļovuška. Jums ir tāds izskats, it kā jūs būtu izaudzis un pabeidzis vismaz divas universitātes – viņa man pasmaidīja, sēdinādama mani stūrī, krēslā, un rādīdama visus savus brīnišķos, mazos zobiņus.

− Ak, Hava! Kā es gribētu pavisam nebeigt daudzas no tām universitātēm, kurām es tagad eju cauri. Es dzīvoju tādu brīnumainu dzīvi. Es esmu tā apburts no tiem, kuri ir šobrīd kopā ar mani. No vienas puses, es dzīvoju ar cerību atkal satikt Florencieti, bet no otras – esmu gatavs raudāt pie domas, ka pienāks laiks, un man vajadzēs šķirties no visiem tiem, kas tagad tik žēlsirdīgi pacieš manu klātbūtni. Un neviens no viņiem ne reizi neizrādīja man ne nogurumu, ne dusmas, kaut es pastāvīgi apzinos, cik ļoti pārāki viņi ir par mani.

− Visi, Ļovuška, iet savu ceļu, sākot no pašiem zemākajiem pakāpieniem. Dzīvojot savu dienu, cilvēks pats nes sevī visas tās grūtības, kuras vēlāk noteikti viņu ieskauj. Un katrs domā, ka viņa dzīves grūtības nostājas viņa priekšā no ārpuses – klusi sacīja Hava.

− Jums ir rūgti, ka kādreiz ar kādu nāksies šķirties. Bet katram taču ir neizbēgami japiedzimst un tik pat neizbēgami jānomirst. Un, ne jau tur ir cilvēku drāma, bet tajā, ka viņi nekādi nespēj sevi sagatavot uz šķiršanos ar mīļajiem. Ja māte no paša sākuma saprastu, ka viņas bērni – tie ir tikai uzticēti viņai glabāšanā – uz laicīgu glabāšanu – dārgumi – viņa, redzot tajos dieva dāvanu, kuru viņai ir jāatgriež pilnīgotāku, noslīpētāku, nemeklētu sevi viņos. Bet meklētu viņos to

373

augstākās, vienotās mīlestības spēku, kura rada visā izplatījumā. Un, vienojoties ar tiem šajā mīlestībā, viņa saprastu, ka dzīve ne tikai nebeidzas ar nāvi, bet ka aizejošajam viņas bērnam vairs nav nepieciešama zemes atmosfēra un viņš aiziet citā, pilnīgākā dzīvē.

Tāpat arī jūs. Ja jūs uzstādījāt sev uzdevumu palīdzēt brālim un jums mirdz šis galējais mērķis, vai nav vienalga, kādās formās, kādā zemē noritēs jūsu dzīve, līdz tam laikam, kamēr jūs iegūsiet pilnu paškontroli un kamēr atvērsies jūsu apziņa tā, lai jūs varētu bez vārdiem saprast cilvēku domas kustību, nomierināt viņu kaislības un iedvesmot viņu radošos spēkus. Un tikai sasniedzot šo stāvokli, jūs varēsiet nostāties uz viena pakāpiena ar brāli un kļūt viņam par palīdzību.

− Es daudz ko tagad sapratu, kas man likās manas dvēseles murgi, Hava. Bet ir vēl tik daudz, ko es nesaprotu un ļoti baidos pavaicāt.

− Vislabāk, Ļovuška, nevaicājiet ne par ko. Cilvēki jums apkārt, ir tik augsti, ka viss, kas jums būs vajadzīgs zināt, viņi jums pateiks. Un nevienam pārbaudījumam, kuru jums nebūtu spēka izturēt, viņi jūs nepakļaus.

− Nezinu, Hava, var būt, arī tā. Bet... Henrijs, nabaga Henrijs nespēja izturēt. − Nē, ne Henrijs bija vainīgs. Henrijs pats pierunāja Anandu, izlūdzās, lai tas

viņu paņemtu uz šejieni, bet sers Uomi sacīja Anandai, ka vajag viņam atteikt viņa lūgumā. Taču Ananda noticēja nevis sera Uomi viedumam, bet piekāpās savā dievišķajā labsirdībā zēna lūgumiem un zvērestiem – un tagad uzņēmās uz sevi triecienu un atbildi par Henrija nodevību.

− O, Hava, pateicos jums tūkstoškārt par šiem vārdiem. Es nekad nelūgšu maniem draugiem ne par ko. Un, vispār, ja jūs tikai zinātu, cik es esmu tumsonīgs. Nav arī grūti man apzināties savu vietu, netiecoties kaut kur izlīst.

− Jo augstāks un pieticīgāks ir cilvēks, jo vairāk viņš saprot otra diženumu un jo ātrāk viņš var iet savu ceļu pats. Bet lūk pie mums nāk mūsu draugi – pieceļoties pretī seram Uomi un I., sacīja Hava.

Es biju satriekts, cik noguris izskatījās I. − Ak, Lollion, es esmu gatavs gadu sargāt jūsu miegu, tikai iesim ātrāk mājās

gulēt – metos es pie sava drauga, pilnīgi satriekts par viņa nogurumu. I. vienmēr svaigs, jauneklīgs – tagad burtiski divdesmit gadus nodzīvoja vienā naktī.

− Neuztraucieties, Ļovuška. Tūlīt mums Hava iedos kafiju, un es atkal būšu svaigs un spēcīgs. Es vienkārši ilgi sēdēju vienā stāvoklī mainot kompreses, un nedaudz noguru.

374

Izteicis viņam savu sarūgtinājumu, ka manis nebija ar viņu, lai dalītu viņa darbu, es apsēdināju viņu savā ērtajā vietā, pats pasniedzu viņam kafiju un visu laiku čukstēju viņam:

− Jūs taču protiet gulēt sēdus, ar atvērtām acīm. Es jūs piesegšu; neviens neieraudzīs; nu, kaut stundiņu paguliet. Es no vietas neizkustēšos.

I. iesmējās tik lipīgi, ka sers Uomi painteresējās, vai viņš nevēlas noņemt tam zvanu smieklu privilēģiju, un tūlīt pat izstāstīja viņam mūsu sarunu par šo tēmu.

Šajā mirklī ienāca pie mums Ananda, vezdams sev līdzi Annu. Kad viņa iztinās no sava nemainīgā apmetņa, es atkal sajūsminājos par šo

pārsteidzošo skaistumu. Katru reizi, kad es viņu redzēju, viņa likās man vēl skaistāka. Visa baltā, kaut kāda trīsoša, atjaunota, burtiski attīrīta – pat elpa aizrāvās no šī skaistuma, no šīm bezgalīgajām acīm, no šīs visu formu un līniju harmonijas.

«Patiesi, viņa ir burtiski Dieva arfa» – es padomāju, atcerēdamies viņas spēli. Bet manas domas bija pārtrauktas ar Annas rīcību, tik dīvainu, tik nesavietojamu ar šo karalisko skaistumu.

Anna nokrita uzreiz uz ceļiem sera Uomi priekšā, pieplaka pie viņa rokām un rūgti ieraudājās, kaut ko sacīdama viņam caur asarām un krita arvien zemāk pie kājām.

Mana sirds lūza. Es biju tā pārsteigts, ka nespēju pakustēties no vietas. Es gaidīju viņas prieku, laimīgus smieklus, gaidīju, ka arī viņa būs mierīga un laimīga šī mīlestības pilnā cilvēka tuvumā, kurš visus darīja laimīgus un mierīgus sev apkārt.

− Piecelies, Anna – izdzirdēju es sera Uomi balsi. – Tagad jau vairs nav izvēles. Ir jāiet līdz galam. Es tevi brīdināju vēlreiz, gadu atpakaļ. Es devu tev noteiktu uzdevumu. Tu vicinājies, stiepi garumā. Par ko tad tagad raudāt? Ka tu liki visiem visu pamest un braukt šurp glābt tavu tumsā iestigušo ģimeni? Kad tu varēji bez saspringuma visu izdarīt sen pati, ja būtu klausījusies un izpildījusi to, ko sacīja tev Ananda un es.

Sera Uomi balss skanēja neparasti. Es iepazinu tajā tērauda cietību, kas vienmēr šķindēja Anandas balsī. Es neviļus paskatījos uz Anandu. Viņš stāvēja līdzās I. un viņi abi mani pārsteidza. Viņu sejas bija klusas, gaišas, maigas, bet sera Uomi sejā, bālā, stingrā, kā marmors, staros mirdzēja acis, kā milzīgi ametisti.

Pirms mirkļa es domāju, ka skaistāks par Annu nekas būt nevar. Tagad es ieraudzīju tādu skaistumu, kurš jau nepiederēja vairs zemei. Tas bija no citas planētas nokāpis Dievs, bet ne tas sers Uomi, ar kuru es strādāju kopā no rīta.

375

− Ej tagad bez asarām un nožēlas. Ar tām tikai izkausēsi tā mīlestības tilta cementu, kuru ir pasnieguši no savas sirds Ananda un viņa tēvocis. Ar prieku, vienu prieku, tu vari sākt no jauna to tilta pusi, ko nojauci pati ar savu nepaklausību un kavēšanos. Divreiz žēlsirdības sauciens neatkārtojas. Un par tavu braukšanu uz Indiju tagad pat runas būt nevar. Bet tikai no tevis vienas ir atkarīgs: gadi vai mirklis pietuvinās tevi pie vissenākā sapņa. Lieki tu gaidīji īpašus pārbaudījumus. Gāja tavas vienkāršās dienas, bet tu tajās nesaskatīji galvenos mīlestības darbus un pašu pirmo pazīmi: dzīvot viegli savu tekošo dienu. Dzīvot pašos vienkāršākajos darbos, nesot tajos visaugstāko godu, mieru, nesavtību. Ne sapņos un solījumos, ne ideālos un fantāzijās ir cilvēka mīlestība uz cilvēku. Bet vienkāršā dienas darbā ejošajam ar dzīves mīlestību ir jābūt garīgās vienotības posmam ar visu apkārtējo. Atstāj savus sapņus par augstāko dzīvi. Strādā šeit vienkāršā dienā un... uz visiem laikiem atceries savu pārkāpto brīvprātīgas paklausības solījumu.

Ar šiem vārdiem viņš piecēla Annu un paaicināja pie sevis mani ar roku. Es acumirklī sapratu – kā es daudz ko sāku uzminēt pēdējā laikā bez jebkādiem vārdiem – un pasniedzu viņam zilo lakatiņu ar aproci.

Tikko kā sers Uomi paņēma Annas roku, ar kuru viņa bija aizsegusi seju, un uzvilka viņai Broccano aproci, viņa iekliedzās, kā savainota.

− Nebaidies, bērns – izdzirdēju es atkal sera Uomi balsi. – Tagad šī aproce vairs nav par saderināšanās simbolu. Tajā nav nekā, izņemot brīnišķīgu mākslas darbu. Un tas neapvārdos un neievilks tevi nelieša mīlestības tīklos. Tu pati – ar savu vilcināšanos, šaubām, svārstīšanos un neizlēmību – uzaudi saikni ar ļaundari. Viņam ir vai nu jāizmainās, vai arī jāaiziet bojā, tādēļ ka aiz mīlestības pret tevi viņš ir iegrimis tādos šausmu un netīrības dziļumos, kur vairs nevar dzīvot neviena būtne. Gadsimti var paiet, kamēr tu satiksies ar viņu tādos apstākļos, lai ar savu nelokāmo uzticību, mīlestību bez šaubām, un prieku palīdzētu viņam spēt atsiet tumšo mezglu, ko tik neuzmanīgi sasēji tagad.

Ej mājās, Ananda tevi aizvedīs. Un domā ne par sevi un savām bēdām. Bet par Anandas bēdām, kurš galvoja par tevi, par ģimenes ciešanām, kas iestigusi ļaunumā. Esi rāma un svētīta. Gaidi mani, kad – patīkama vakara pavadīšanas paskatā – mēs ieradīsimies pie jums uz mājām ļoti smagai cīņai ar ļaunumu. Audz spēkā katru dienu. Bet priekš tā iemācies rīkoties, nevis gaidīt, radīt, nevis savākties garā. Kurš domā par draugu un brāli, tas aizmirst par sevi – viņš noslaucīja viņai acis ar brīnišķīgo zilo lakatiņu ar pāvu un atdeva to viņai.

Sera Uomi balss bija atkal maiga un iekļuva sirdī. Bet no viņa sejas un visas figūras burtiski plūda gaisma.

376

Anna viņam zemu paklanījās; viņš to apskāva, piespieda pie sevis un es redzēju kā viņa visa notrīcēja viņa rokās. Kad viņa pagriezās pret mums, viņa burtiski aiznesa sevī daļu viņa atstarotā mirdzuma.

− Neaizmirsti, pulksten piecos pie kņazienes – pačukstēja I. izejošajam Anandai.

Drīz sers Uomi un I. aizbrauca, uzticot slimnieci mums ar Havu. − Tu esi visu laiku pie slimnieces; ja pie Havas atnāktu negaidīti viesi – viņa

tiks ar tiem galā. Bet tu, lai ko tu neizdzirdētu lejā, apsargā slimnieci, neatstāj viņu un nelaid pie viņas nevienu. Bet, ja Havai būs vajadzīga palīdzība, mēs viņai to atsūtīsim – sacīja man sers Uomi. – Vai varu uz tevi paļauties? – skatīdamies man acīs, kā atvērdams manu galvas kausu, pavaicāja man sers Uomi.

− Bet, ja Havu gatavosies nogalināt? Vai man arī sēdēt, viņu neglābjot? – šausmās es pavaicāju, atceroties Žannu un kņazu.

Visi trīs sāka smieties tik jautri, ka es sapratu, cik muļķīgs un žēlabains bija mans paskats.

− Vari būt mierīgs. Ne tik vienkārši nogalina cilvēkus. Bet lūk tev flakons. Ja šeit ļoti trokšņos, nomet to taisni lejā, tas saplīsīs un nobiedēs nelūgtos viesus.

Sers Uomi uzlika man roku uz galvas, no kā caur mani izskrēja laimes un spēka vilnis. Viņš pasniedza man nelielu flakonu un atstāja mūs, iesēdies atkal ratos kopā ar I.

Es turēju rokā flakonu. Es tomēr nespēju visu apjēgt, bet sapratu tikai, ka arī Anna, tāpat kā Henrijs, neizpildīja kaut ko un sarūgtināja Anandu. Anna, kas man likās pilnība! Anna, kuru es tik tikko spēju atzīt par zemes sievieti!

«Mans Dievs – es padomāju. - Vai tiešām arī Naļ? Naļ, kuras dēļ brālis ziedoja visu, atdeva dzīvi – vai tiešām arī Naļ var viņu piekrāpt, pārkāpt savu solījumu un sagādāt viņam bēdas?»

− Par ko jūs tā vaidat, Ļovuška? – es izdzirdēju maigo Havas balsi. − Vai tad es vaidēju? Man tikai kaut kas parēgojās. Es taču esmu «Ļovuška –

ķer vārnu». Lūk, arī tagad vārnoju, bet vajag man būt blakus Žannai. Pavadiet, lūdzu, mani pie viņas. Man ir jādomā tikai par viņu. Bet jūs jāaizstāv tikai ar šo flakonu. Tur, drošvien, ir kaut kādas smirdīgas zāles.

Hava iesmējās, sacīja, ka man, iespējams, būs iespēja par to pārliecināties, un mēs devāmies augšā pie Žannas.

Ienākot pierastajā Žannas istabā, es ne uzreiz ieraudzīju slimnieci. Pilnīgi viss bija pārkārtots šajā istabā; un Žannas gulta, aizkarināta ar skaistu, baltu palagu, stāvēja pavisam citā vietā aiz starpsienas pašā istabas galā.

377

− Vai jūs, Hava, tā neatpazīstami pārkārtojāt visu istabā? – es pavaicāju. − Jāatzīst, man ļoti gribētos sacīt, ka jā. Bet, diemžēl, man jums jāsaka, ka viss

šeit, līdz pat šim brīnišķīgajam, baltajam palagam, ir izdarīts ar paša I. rokām. Mēs ar aukli bijām tikai pāris izsūtāmās nēģerietes. Es ilgi pētīju šo palagu, bet pat saprast nespēju, no kā tas izgatavots. Plāns, kā papīrs, mīksts, kā zīds, un matēts kā samts – tiec nu skaidrībā. Ļoti es gribēju pavaicāt I., kur viņš atrada šo audumu, tik neuzdrīkstējos.

Es piegāju pie palaga un tūlīt pat atpazinu to matēriju, no kuras bija izgatavots halāts, kuru atsūtīja Ali manam brālim pirms dzīrēm.

− To viņam, neapšaubāmi, atsūtīja Ali – es svarīgi atbildēju, lepodamies ar savām zināšanām.

− Ali! – iesaucās Hava ar pārsteigumu – Vai tiešām Ali? Kādēļ jūs tā domājat? Tiesa, pirms mūsu izbraukšanas pie sera Uomi atbrauca cilvēks ar sūtījumu no Ali. Bet es nedomāju, lai šī lieta būtu atsūtīta no turienes. Agri no rīta, gandrīz saullēktā, I. kaut kur izgāja, bet pēc tam es ieraudzīju karājamies šo palagu. Bet es dzirdu riteņu klaudzoņu – pārtrauca sarunu Hava. – Un, lūk arī ekipāža apstājās pie veikala – viņa turpināja. – Zvaniņš iešķindējās! Mīlīši, tas tik ir klauvējiens! Šādi, jādomā, arī visi mirušie pamodīsies – jautri runāja nēģeriete, kāpjot lejā un liekot man aizslēgt Žannas guļamistabas durvis.

Palicis viens, es sāku vērot Žannu. Glītā sejiņa bija tieši-tieši tāda pati, kādu mēs ieraudzījām to pirmoreiz uz tvaikoņa ceturtās klases klāja stūrī starp kastēm. Viņai, acīmredzot, bija drudzis, un gulēja viņa smagā, dziļā miegā.

Lejā, sākumā, viss bija klusu; saruna bija dzirdama, bet vārdi neskaidri. − Vai jūs varat saprast, ko jums saka? – pēkšņi es izdzirdēju nazālu, griezīgi

paceltu balsi un acumirklī atpazinu tajā mīļotā, jaunākā Stroganovas dēla balsi. − Ne jūs mums esiet vajadzīga, bet jūsu saimniece. Vai mazums kāda fantāzija

var ienākt kādam galvā? Jūsu saimniece varēja jūs noalgot, uzskatot, ka uz tādu brīnumu paskatīties kādam sagribēsies lieku reizi, un vēl viena cepure aizlidos no veikala. Bet mums nav darīšanas par cepurēm, bet tādas, kuras jūsu paurim nesaprast. Tūdaļ pat pasauciet šurp saimnieci! – kliedza nekaunīgais puika.

Es tā vien iedomājos viņa sprogaino galvu feskā, viņa skaisto, nicinošo, kaprīzo seju, kuras izteiksme bija atgrūdoša, pretīga.

Ieklausoties tajā, kas norisinājās lejā, es apdomāju jautājumu, kad tad būs mana kārta ķerties klāt manai ķīmiskajai obstrukcijai, kura, kā es uzskatīju, bija ietverta man iedotajā flakonā.

378

Havas vārdus, kura stāvēja, acīmredzot, ar muguru pret kāpnēm, es nesaklausīju, bet viņas balss tonis bija mierīgs un jautrs, kas, iespējams, pamatīgi kaitināja puišeli.

Tagad ierunājās cita, sievietes balss, ierunājās arī uzreiz paaugstinātā tonī. Es viņas balsi neatpazinu, bet pakāpeniski sapratu, ka tā ir Stroganova.

− Mans draugs uzticēja jūsu saimniecei dažas dārglietas glabāšanā – es izdzirdēju. – Viņš uzticēja mums saņemt šīs lietas atpakaļ šodien pat. Viņš bija ļoti slims pa šīm dienām un nevarēja nodot mums savu vēlēšanos agrāk. Šodien ir pēdējais termiņš; lietām nekavējoties ir jābūt atgrieztām viņam. Lūk viņa vēstule jūsu saimniecei, bet nodošu to es viņai pati, viņas personīgajās rokās. Ejiet un atvediet viņu šurp. Nelieciet mums kāpt augšā, tādēļ ka tad jums būs ļoti slikti – sacīja sieviete.

− Ko vispār ar viņu runāt?! Nost no ceļa! – bauroja puišelis. − Neuzdrošinieties pieskarties man ar jūsu netīrajām rokām, vai arī jums tik

tiešām būs slikti – atskanēja Havas balss, un tāda spēcīga, mierīga, valdonīga, ka es pat muti atvēru.

Veikalā kaut kas nokrita, Stroganova iekaucās. Es nolēmu, ka ir pienācis laiks man rīkoties, metos pie durvīm, atvēru tās un jau pacēlu roku, lai nosviestu flakonu, kā pēkšņi lejā iestājās kapa klusums.

Es nokāros pa margām un ieraudzīju veikala durvīs figūru, ievīstītu melnā apmetnī. Krēslā es ne uzreiz – bet tikai izdzirdējis balsi – atpazinu I.

− Apsēdieties vietā, jaunais cilvēk! Un klusējiet, ja esat slikti audzināts un neziniet, kā pieklājas kulturālam jauneklim uzvesties svešā mājā, piedevām vientuļas strādājošas sievietes mājā. Jūs vēlāk izteiksiet atvainošanos miss Havai par jūsu rupjo uzvedību. Bet tagad sēdiet, kā mēms dzīvnieks, tādēļ ka jūs arī esat dzīvnieks.

− Ak, cik draudoši skatījās I. un kā skanēja, kā pērkons, viņa balss. − Kā un kādēļ jūs šurp atnācāt, madam Stroganova? – viņš vērsās pie sievietes

figūras, kura bija noslēpusies aiz dēla. – Jūsu vīrs, Anna un Ananda jums kategoriski aizliedza šurp ierasties. Kā jūs uzdrošinājāties pārkāpt viņu aizliegumu? – vaicāja I.

− Kas ar jums, doktor I.? Es jūs tik tikko pazīstu, jūs man esat pirmais garāmgājējs, un pēkšņi jūs uzdrošinieties uzdot man kaut kādus jautājumus. Es neesmu meitene! Esiet tik laipns pasauciet pie manis Žannu. Ja viņa neatnāks šurp nekavējoties, es ņemšu vērā, ka viņa ir nozagusi mana drauga nodotās īpaši dārgās mantas. Un man nāksies vērsties pēc palīdzības policijā.

379

I. iesmējās. − Ko jūs vērtējat augstāk: aproci vai nazi, kurus jūs iedevāt Žannai, lai mani

nodurtu? Cilvēka dzīvība jums nesastāda vērtību, par cik tā personiski jums nav interesanta; tādēļ es arī jums nemaz prasu, par cik jūs novērtējāt nabaga Žannas, manu, Ļovuškas un kņaza dzīvību. Es jums prasu, ko jūs meklēsiet caur policiju: nazi vai aproci?

Stroganova smagi nokrita krēslā. Viņas skaistā seja nobālēja tā, ka tumšā āda pārklājās ar baltu kārtiņu.

− Es netaisos paciest jūsu rupjības – viņa nošņāca. – Jūs variet būt pilnīgi pārliecināts, ka bez tām mantām es no šejienes neaiziešu. Tādēļ netērējiet laiku un dodiet šurp mantas – kā nokaitināta tīģeriene, arvien paceldama balsi, iekliedzās Stroganova.

− Jūs ne tikai aiziesiet bez šīm mantām, kuras jums nepieder, jums par laimi, ko jūs pat nesaprotat. Bet arī nekavējoties noliksiet uz galda to amuletu, kuru Ananda uzdāvināja Annai, un kuru jūs nozagāt viņai šodien stundu atpakaļ.

− Jūsu neģēlības... – un Stroganova nepateica līdz galam. I. acis nomirdzēja kā divi topāzi; viņš izstiepa roku viņas virzienā un sacīja;

− Variet paskatīties uz jūsu mīluli. Ja jūs nevēlaties nonākt tādā pašā stāvoklī – savaldiet jūsu mēli un manieres pieklājības robežās.

Es paskatījos uz mīlulīti. Tas līdzinājās trakam sunim. Viņa acis izpauda galēju saniknojumu, mēle karājās no mutes, un siekala tecēja uz viņas sniegbaltās vestes. Feska bija uzbraukusi uz pieres; viņš bija tik šausmīgs, ka es nevarēju uz viņu skatīties.

Māte, ieraudzījusi dēlu tādā paskatā, nemetās viņam palīgā, nepasacīja viņam nevienu mīlošu vārdu; viņa domāja tikai par sevi, un sacīja I., izvelkot no somiņas amuletu un liekot to uz galda:

− Ņemiet jūsu amuletu. Padomājies, kāda dārglieta! Neuzdrošinieties novest mani līdz tādam pretīgam stāvoklim, kādā šobrīd ir mans dēls. Atdodiet man aproci un mēs iesim prom.

Uz galda stāvēja ļoti skaists zelta medaljons, kura vāciņā bija iestrādāta vijolīte no ametistiem. Es uzreiz ieraudzīju, ka kapteiņa gredzens bija tā paša meistara darbs, kā šis medaljons.

− Aproce šobrīd atrodas jūsu pašas mājā. Tā ir atdota tai, kam bija paredzēta – atbildēja viņai I.

− Tie ir paši nekaunīgākie meli – izkliedza Stroganova. – Tas, kam pieder aproce, pieprasa to nekavējoties atpakaļ. Vai jums nav skaidrs, ka es nevaru no

380

šejienes aiziet bez tās? Es devu vārdu Braccano atvest viņam nekavējoties viņa dārglietas.

− Daudz vārdus un solījumus jūs esat devusi jūsu dzīvē. Jūs zvērējāt pie altāra, ka mīlat jūsu vīru – izskaitiet, cik reižu jūs viņu esat piekrāpusi. Jūs devāt Annai trīs gadus atpakaļ solījumu nevajāt viņu ar savu uzstājību un uzmākšanos, lai viņa izietu pie vīra pie Braccano. Rezultātā jūs pārdevāties viņam, pārdevāt viņam dēlu, meitu un šodien viņu apzagāt, pieskaroties pašam dārgākajam un svētākajam, kas viņai ir bijis.

Bet vārdu, kuru jūs esat devusi Braccano, jūs pārkāpt baidāties, tāpēc ka tas nelietis piedraudēja jums un jūsu dēlam ar nāvi? Paskatieties uz sevi. Kura pērles ir jūsu kaklā? Ar kura gredzeniem ir rotātas jūsu rokas? Kura kleita ir jums mugurā? Kura somiņa ir jūsu rokās? Bezgodīgākā no sievietēm! Atjēdzieties, nometiet no sevis visas šīs lietas – un jūs sapratīsiet kaut daļu no tām šausmām, kādās jūs pati esat sevi norakusi.

Zem I. skatiena Stroganova nolika uz galda savu somiņu, bet I. lika Havai nekavējoties no galda noņemt medaljonu, lai tas vairs nesaskartos ar Stroganovas somiņu, no kuras tas tika izņemts. Lēni, kā slinki un miegaini, Stroganva noņēma pērles, auskarus, gredzenus un aproces, kuras uz viņas rokām mirdzēja desmitiem, pēc austrumnieku modes.

Palielinoties zelta un akmeņu kaudzītēm uz galda, sieviete kļuva dzīvīgāka. Visbeidzot, it kā uzveikdama kādu pēdējo šķērsli, viņa izvilka no korsetes smalkāko platīna ķēdīti, kurā karājās milzīga melna pērle un tāds pat milzīgs rozā briljants.

Nolikusi tos uz galda, viņa dziļi nopūtās, atvēra acis un ar pārsteigumu paskatījās apkārt.

− Ko tas viss varētu nozīmēt, dakter I.? Vai tad man bija slikti? – viņa pavaicāja.

− O, jā. Jums bija ļoti slikti. Bet tagad jau ir daudz labāk. Jūs taču elpojat vieglāk? – atbildēja viņai I.

− Un elpoju vieglāk, un kaut kā nejūtos vairs sasieta. Bet kāpēc visas manas lietas guļ šeit? – viņa atkal pavaicāja. Viņa pastiepa roku un gribēja atkal uzvilkt savas dārglietas, bet I. viņu apturēja.

− Pagaidiet mazliet, atgūstieties pilnībā. Iedzeriet kafiju – un viņš pasniedza viņai kafijas tasīti, bet es pamanīju, ka viņš tajā izšķīdina daļiņu no Ali tabletītes.

Hava uzkāpa augšā un paņēma no manis sera Uomi flakonu. Es jau sagatavojos gaidāmajai smakai un biju pārsteigts, kad ieraudzīju, ka Hava uzlika visas

381

Stroganovas mantas uz paplātes, un atvēra manu flakonu, kurā izrādījās tāds pats dzeltens pulverītis, ar kādu sers Uomi apbēra nazi un aproci kņaza mājā.

I. uzbēra pulverīti uz Stroganovas dārglietām, aizdedzināja to, un sacīja man: − Iedod Žannai dzērienu no glāzes un nomaini kompresi. Es ātri izpildīju pavēli. Pamodusies, Žanna izdzēra dzērienu, neatpazīdama mani,

pagriezās uz otriem sāniem un pēc mirkļa atkal aizmiga. Kad es atgriezos savā novērošanas postenī, pulverītis jau beidza degt. Visa

istaba bija dūmu un smakas pilna, kaut kas plīsa, kā šāvieni no maza revolvera, pēkšņi kaut kas sašķīda ar milzīgu spēku, un Stroganovai izrāvās šausmu kliedziens.

− Tagad jums nav no kā baidīties – sacīja I. – nēsāt šīs lietas bija šausmīgi. Tagad tās ir jau nekaitīgas. Ļovuška, tu esi speciālists uz briljantu pulēšanu – lūdzu tev šķidrums un lupatiņa – paaicināja mani pie sevis I., norādīdams uz guļošajām dārglietām.

Es acumirklī – gluži kā Milzenis – atrados viņam blakus un ķēros klāt darbam. Kādā bēdīgā stāvoklī izrādījās Stroganovas dārglietas! Brīnišķīgā melnā pērle bija sašķīdusi sīkākajās druskās, kā stikls. Rozā briljanta vietā gulēja saplīsušas melnas ogles gabals. No visas viņas briljantu un gredzenu grēdas palika aptuveni desmit brīnišķīgas lietas.

− Paskatieties šeit – sacīja I. Stroganovai. – Lietas, kuras jūs uzskatījāt par zelta, izrādījās vienkārši bronza un sudrabs. Apzeltījums nogāja no tās, un jūs varat pārliecināties, ko tās bija vērtas. Visi akmeņi, izņemot palikušos, bija vienkārši lieliski noslīpēts kalnu kristāls. Un jūs nēsājāt visus šos viltotos smagumus, uzskatīdama tos par prātam neaptveramām vērtībām.

Stroganova klusēdama šūpoja galvu. − Visas šīs palikušās lietas uzdāvināja man mans vīrs. Bet visas, kas izrādījās

lūžņi, dāvināja man Braccano, apgalvojot, ka šo lietu vērtība ir tik milzīga, ka par tām var nopirkt veselu karaļvalsti – pateica viņa ar nopūtām, rūgtumu, niknumu.

− Priekš Broccano, var būt, šīs mantas arī bija vērtības. Bet ko viņš domāja ar vērtību, ir jums šobrīd nesaprotams. Drīz jūs to uzzināsiet. Jūs varat tagad droši uzvilkt savus gredzenus un aproces. Bet iekšā, somiņā, jums arī ir ne mazums atkritumu, kurus vajag izmest.

Stroganova uzvilka savas dārglietas, atvēra somiņu un iekliedzās. Braccano vēstule, kura bija iedota lai tiku nodota Žannai, bija visa pārogļojusies un saplīsusi gabalos.

Ieraugot pelnos pārvērtušos vēstuli, Stroganvas dēls iemaurojās un sāka raustīties uz sava krēsla.

382

− Aizveriet muti, noslaukieties, atgūstiet cilvēka paskatu un aizvediet mājās savu māti – sacīja pavēloši un draudoši I. – Bīstieties nepaklausīt manu pavēli. Un atcerieties tikai par šo minūti, nevis par bailēm Broccano priekšā. Jūs vēl esat jauns un varat izlabot visu, ko aiz sava naivuma esat dzīvē sastrādājis. Es ticu, ka jūs spējat kļūt vēl par godīgu cilvēku, nevis zemisku nelieti.

− Atcerieties par šo minūti, savu stāvokli šeit un vēlaties izrauties no šarlatāna rokām, kurš uzlicis jums un jūsu mātei savas hipnozes važas – runāja I., skatīdamies cieši nelaimīgā jaunekļa acīs.

Pēc kāda laika māte un dēls izgāja laukā, es palīdzēju Havai savākt visu palikušo no šķietamajām dārglietām draņķību, nomazgājos un atgriezos pie I. Mēs visi kopā gājām augšā pie Žannas.

Viņa joprojām gulēja. Viņas elpošana bija mierīga, un I. noliecies pār viņu, sacīja mums, ka karsonis ir nogājis.

Viņš neko nestāstīja mums par visiem notikumiem, un es ne par ko nevaicāju. Mani ļoti interesēja jautājums par Žannas bērniem tādēļ, ka es nedzirdēju nekādas skaņas viņu istabā.

− Hava, Ļovuška paliks pavaktēt Žannu, bet mēs ar jums aizbrauksim pēc bērniem, kurus Anna iekārtoja pagaidām pie sevis. Starp citu, es vēl pa dienu gribēju tev pateikt, Ļovuška, ka ir atgriezies kapteinis. Es viņu redzēju. Viņš skraida pa darīšanām, bet apsolīja man uz astoņiem atnākt šurp. Es nešaubos, ka viņš turēs vārdu, un tev būs priecīgi satikties ar mūsu mīļo draugu. Es neuzlieku veto uz taviem vārdiem, Ļovuška; gluži pretēji, tu izdarīsi man lielu pakalpojumu, ja izstāstīsi visu, ko piedzīvoji pa šo laiku kapteinim. Šis jaukais cilvēks steidzās Dievs zina kā, lai viņam būtu rīcībā lieka brīva diena Konstantinopolē un viņš to varētu pavadīt ar mums. Pēc grafika viņš šeit stāvēs piecas dienas. Sagaidiet kopā ar viņu manu atgriešanos. Tu, mans nabaga zēn, jau sen neko neesi ēdis. Bet, toties pēc tam aiziesim pie konditora, «Bagdāde» vislabākajā paskatā, tev pienākas no manis.

− Dārgais Lollion, es esmu gatavs neko neēst un nedzert vēl divas dienas, tikai neredzēt ne jūs, ne Anandu bēdīgus un tādus nogurušus. Ko gan es nedotu, lai jūsu diena būtu viegla – es nočukstēju, karādamies mana mīļā drauga kaklā un tik tikko valdīdams asaras.

− Tas tik ir drosminieks! Kur tas ir redzēts, gandrīz vai neraudāt pieaugušam vīrietim? – pēkšņi es izdzirdēju sev blakus Havas balsi. – Esiet tik laipns uzturēt savu jautrībnieka reputāciju, citādi jūs sāksiet arī manas acis pārvērst par asaru straumēm. – Viņa smējās, bet es notvēru viņas smieklos ne rūgtumu, bet kaut ko mani īpaši pārsteidzošu, kam es nespēju piemeklēt apzīmējumu.

383

Es, pārsteigts, paskatījos uz viņu, un sacīju: − Ja sers Uomi pavaicās man vēlreiz: «Kā smejas Hava?» – tad es viņam

sacīšu, ka viņas smieklos skan nevis kristāls, bet sasistas porcelāna vāzes skaņa. − Ak Dievs, Pēddziņa kungs, es jūs lūdzu nedot tādu šausmīgu apzīmējumu

maniem smiekliem – protestēja Hava. – Tad labāk sakiet viņam, ka melnādaino smiekli ir neharmoniski jūsu ausīm.

− To es nevaru sacīt, tāpēc ka mans dižais draugs Florencietis reiz paskaidroja man, ka asinis visiem cilvēkiem ir sarkanas, bet I. iemācīja man saprast, kas ir mīlestība pret cilvēkiem. Es esmu vienlīdzīgs jums, tāpat kā jūs man, pēc mūsu tiesībām uz dzīvi un darbu. Kā gan es varu sacīt, ka saplūst ar jums harmonijā es nevaru? Es varu saklausīt plaisu jūsu sirdī un klusēt par to, bet nevaru izslēgt sevi no tās atmosfēras, kurā tā žēlojas man, kad jūs smejaties.

Hava noplātīja ar rokām un pagriezās pret I. − Apžēlojaties, I. Šis zēns mani graiza bez naža. I. jautri iesmējās, uzsita man pa plecu un sacīja Havai: − Ātrāk, lūdzu, es gribu atgriezties līdz pulkstens deviņiem. Es esmu ļoti

priecīgs un varu pateikt tikai vienu: ar zīdaiņu mēli patiesība runā. Klusēdama, Hava uzsvieda sev pelerīnu, viņi izgāja laukā, es aizslēdzu durvis un

paliku veikalā viens. Aiz savdabīgas domu spēles es sāku domāt par Žannas palagu. Man sāka

viennozīmīgi likties, ka tas bija paredzēts Annai, ka sers Uomi veda to viņai un ka arī viņš pats brauca šurp saistībā ar kaut ko, ļoti lielu uz zīmīgu viņas dzīvē. Viņa vārdi par Indiju, par to, ka tagad nav viņai cerību braukt uz turieni – viss runāja man, ka Annas dzīvei bija visai jāizmainās. Bet, ka viņa pati izdarīja kaut ko ne tā, ka pievīla ne tikai sevi un Anandu ar viņa tēvoci, bet arī seru Uomi un Ali.

«Ja ir tik grūti noturēties augstumos tādiem lieliem cilvēkiem, kā Anna, tad kā lai uzrāpjas pa dzīves taku tāds puika, kā es? – pazibēja manā galvā. – Un kas varēja salauzt Havas sirdi? Kādēļ nav viņā pilnīga dzīves piepildījuma, kaut viņa dzīvo tiešā kontaktā ar seru Uomi?» – es turpināju domāt, pārlecot no viena tēla pie otra.

Dažas stundas, pavadītas darbā kopā ar seru Uomi, padarīja mani laimīgu un priecīgu. Kā gan var dzīvot visu dzīvi viņam līdzās, un nēsāt plaisiņu kaut aknās, ne tikai sirdī? To saprast es nespēju.

Es aizgāju pie Žannas, ieraudzīju, ka tur viss ir labi, atkal nokāpu lejā un sāku gaidīt kapteini, lēnām staigājot no stūra uz stūri.

Drīz atskanēja zvaniņš un es atrados mana drauga apskāvienos, kurš bija atnesis milzīgu, smaržojošu rožu un liliju pušķi Žannai.

384

Abpusējie jautājumi un atbildes, pārsteigums par izmaiņām, kuras mēs atradām viens otrā – un lūk mēs stūrī uz dīvāna, un es izklāstu kapteinim visus dienas notikumus.

Daudzās vietās kapteinis pieleca kā tīģeris, citās skatījās uz mani maigāk par māti, bet dažas viennozīmīgi nespēja saprast.

Kad lieta nonāca līdz Annas asarām, viņš apturēja mani un vairākas reizes pārjautāja, ko sacīja sers Uomi. Viņš nikni savilka dūres katru reizi, kad es pieminēju Braccano vārdu.

Nobeigumā es izstāstīju viņam par Havu, par manām bailēm viņas priekšā B., par viņas vēstuli man un dāvanu, neaizmirsis pieminēt par viņas baiļu apzīmējumu.

Kapteinis smējās, sakot, ka vēl ne reizi dzīvē nav tā izsmējies. − Saplēsta nēģeriešu vāze! Tas taču ir brīnums! Kurš, izņemot jūs, ko tādu

izdomās? − Nu, bet kurš, izņemot jūs izdomās uzdāvināt man tādu gredzenu, kādu jūs

man atstājāt? – es sacīju, pateikdamies viņam no visas sirds. Lūk, jau brauc, skatieties, nenododiet mani Havas priekšā. Uzlaidiet viņai virsū visu jūsu džentlmeniskumu un neaizmirstiet, ka viņas melnums ir viņai ne īpaši patīkams.

− Neuztaucieties, Ļovuška. Būšu kluss, kā krēms plaisu aizsmērēšanai. Es izplūdu smieklos un tā arī sagaidīju bērnus, Havu un I. Uzkavējušies vēl mazliet veikalā, mēs devāmies pie konditora, cenzdamies visādi

samazināt laiku mūsu apetītes apmierināšanai, un drīz bijām mājās. Kapteinis atkal ieņēma savu istabu, bet Anandai kņazs iekārtoja istabu lejā. Tā beidzās mana pirmā sekretāra diena. Es apgūlos gulēt ar domām par to,

kādus vēl pārsteigumus mums nesīs mūsu rītdiena.

385

23. nodaļa VAKARS PIE STROGANOVIEM UN BROCCANO ATMASKOŠANA

Vēl divas dzīves dienas pazibēja man, kā laimīgs sapnis. Nodarbības ar seru

Uomi, vēstules, kuras es rakstīju zem viņa diktāta kaut kādiem, man neredzētiem cilvēkiem, reizēm aizkustināja mani tik dziļi, ka es tik tikko noturēju asaras un rokas trīcēšanu. Cik tajās bija mīlestības, mierinājuma! Īpašu iespaidu atstāja uz mani vēstule vienai mātei, kura bija pazaudējusi pieaugušu dēlu. Tāda maiguma, cieņas pret viņas ciešanu milzīgumu un reizē ar to vieduma diženuma, kurus nesa viņai sera Uomi vēstule, es nespēju mierīgi uzklausīt, un asaras skrēja pa maniem vaigiem, kad es to rakstīju.

Cik daudz vajadzēja izciest pašam, lai tā saprastu svešas ciešanas! Visu zemes ciešanu bezdibeni ir jāsasniedz, lai spētu tā saprast un mierināt sērojošu cilvēku.

Trešās dienas beigās sers Uomi atsūtīja pēc manis. Kad es ienācu viņa istabā, es tur ieraudzīju I. un Anandu. Sers Uomi sacīja man, ka tagad viņi visi ies pie kņazienes un, ja es vēlos, es arī varu nākt līdzi.

Pat ja sers Uomi ietu nevis caur desmit istabām, bet caur desmit tuksnešiem, arī tad es būtu laimīgs par katru minūti, kas pavadīta ar viņu.

− Es tevi pasaucu, gaidu arī kapteini. Jūs abi redzējāt cilvēku – veco kņazieni – kā ķermeņa un gara atlūzu. Nedomāju, ka arī tagad var viņu nosaukt par ziedošu ābeli – viņš mazliet pasmaidīja. – Bet, kā tev, tā arī kapteinim, man liekas, būs ļoti pamācoši ieraudzīt, kā atdzimst reizēm cilvēks. Kņaziene mūs negaida. Mēs sastapsim viņu bez jebkādiem izpušķojumiem, kuros ietērpjas cilvēks, pat garīgi augsts un ļoti patiess, ja viņš gaida apciemojumu, par kuru ir sapņojis. Satikšanās – ja tai gatavojas cilvēks – gandrīz vienmēr nes sevī liekulību. Pašas vērtīgākās cilvēku tikšanās – ir negaidītas tikšanās.

Iesim, tu ar kapteini paliksi istabā blakus kņazienes istabai. Kad pienāks laiks, ja būs nepieciešams, es jūs pasaukšu.

Mēs izgājām, pa ceļam es ieskrēju pēc kapteiņa viņa istabā, un pēc dažām minūtēm mēs abi bijām istabā blakus kņazienes guļamistabai. Tajā bija tumšs, bet kņazienes istabā dega spožas lampas, un mums bija redzams un dzirdams viss , kas notika tur.

Kņaziene sēdēja krēslā. Viņas vecīgā seja bija tik ļoti izmainījusies pa laiku, ko es viņu nebiju redzējis, ka es viņu neatpazītu. Nekādas cietsirdības, nekāda valdonīguma tagad nebija šajā sejā.

386

Kņazs sēdēja viņai blakus un turēja rokās grāmatu, gatavodamies, acīmredzot, viņai lasīt.

Izdzirdot troksni, viņš pavaicāja: «Kas tur ir?» – bet, atpazinis seru Uomi, ātri, viss iemirdzējies, devās viņam pretī. Ieraudzījusi, kurš ienāk istabā, kņaziene centās piecelties, bet sers Uomi aizliedza viņai celties. Viņš apsēdās kņaza vietā, I. un Ananda izvietojās pa galda malām, bet kņazs nostājās aiz kņazienes krēsla, viss starodams, kā lukturis.

− Es jūs negaidīju šodien, ser Uomi, kaut alku jūs sastapt. Es neuzdrošinājos jūs lūgt vēlreiz mani apciemot. Bet lūk, jūs tagad atnācāt, un es tā apjuku, ka aizmirsu visu, par ko gribēju jums pajautāt – sacīja kņaziene.

Un balss viņai bija izmainījusies. Ne rupjības, ne kaprīzuma, kas tik nepatīkami pārsteidza tajā iepriekš, nebija.

− Jums nav par ko man jāvaicā, kņaziene. Drīzāk es atnācu pateikties jums par nabaga bērniem, kurus jūs apdāvinājāt. Es taču jums neko neteicu par viņiem. Es tikai norādīju jums, ka jūs apvainojāt viņu māti uz tvaikoņa. Bet jūs ne tikai sapratāt savu kļūdu, bet arī radoši izlabojāt, noliekot uz katra bērna pa desmit tūkstošiem. Vai ziniet, cik vērtīga ir jūsu dāvana tieši tādēļ, ka neviens jums to nelūdza, bet jūs pati iedevāt nabaga bērniem tādu palīdzību? Ja jūs būtu prasījusi padomus pie desmit viedajiem, tad arī tad jūs nebūtu rīkojusies pareizāk un gudrāk.

− Ak, ser Uomi. Manas slimības laikā jūsu palīgi tik daudz iedeva man ne tikai fiziskajā aspektā. No viņu sarunām ar mani, tādām pacietīgām, mīlošām, viedām, es sapratu visas tās šausmas, kurās es nodzīvoju dzīvi. Un tas, ka jūs sakāt man pateicības vārdus, kad viņiem un jums es esmu parādā vairāk kā dzīvību – es vienkārši nespēju panest.

Kņaziene noslēpa seju ar rokām, nespējīgām, mezglainām, neglītām, un rūgti ieraudājās.

− Neraudiet, kņaziene. Nelabojams ir tikai tas, ko cilvēks nav sapratis pirms nāves un tā arī aizgājis no zemes. Uzklausiet mani. Ja jūs sapratāt, ka jūs apvainojāt Žannu – pasauciet šo labo, un ticiet man, nelaimīgo sievieti un atvainojieties viņas priekšā. Sirsnīgas labsirdības dāvana – lūk viss, kas nepieciešams cilvēkam izliet savā dienas darbā. Un, ja jums liekas, ka jūs jau esiet veca un slima, ka jūsu laiks darbam ir neatgriezeniski pagājis, tad tas ir vistīrākais aizspriedums. Var būt nolemts nekustīgumam, bez rokām un kājām – un tomēr ne tikai strādāt, bet ar savas mīlestības un domas radošo darbu iedvesmot cilvēku pūļus. Visaugstākā vieduma darba forma, kas man zināma, nes pasaulei iedvesmu un enerģiju ar vienu savas domas spēku, pati paliekot ārējā nekustībā. Bet, šī

387

nekustīgā vieduma doma sastāda milzīgu visuma kustības daļu. Un, katram cilvēkam – un tai skaitā arī jums – ir svarīgi dzīvot, neizslēdzoties no šīs mūžīgās kustības, neapstājoties, bet visu laiku tajā ejot, kā saule un stari, nedalīti.

Vienkārša ir jūsu darba diena. Apmīļojiet katru, kurš ienāks pie jums. Ja pie jums ir atnācis vientuļais, atdodiet viņam savas sirds mīlestību, lai, aiziedams, viņš saprastu, ka viņam ir draugs. Ja atnāks nobēdājies, izgaismojiet viņa dzīvi ar jūsu prieku. Ja atnāks vājais, palīdziet viņam ar tām jaunajām dzīves jēgas zināšanām, kas jums ir atvērušās. Un jūsu dzīve kļūs par svētību cilvēkiem.

Noslaukiet asaras, draugs. Pacentieties mierīgi, bez aizvainojuma, kauna un sadusmošanās aizdomāties tajā, ko es jums pateikšu. Es ne sprediķi jums lasu, nepamācu jūs zemes nosacīto kodeksu morālē. Es gribu palīdzēt jums ieiet citā dzīves pakāpē, kur jūs pati spētu atbrīvoties no tām kaislībām, kurās pavadījāt dzīvi un no kurām pati visvairāk ciešat.

Šobrīd jūs ar riebumu novēršaties, kad jūsu atmiņās uzpeld tie vai citi tēli. Pa visu jūsu dzīvi jūs tikai vienu reizi noticējāt neapšaubāmam cilvēka godīgumam, jūsu vīra godīgumam.

Es tagad neiedziļināšos jautājuma detaļās, vai tā tas bija patiesībā, ka jums tikai pagadījās maz uzticami cilvēki, vai arī jūs tā uztvērāt cilvēkus un dzīvi, viņu godu un tikumus. Bet – pat tajā vienīgajā gadījumā – līdz galam vai uzticējāties cilvēkam? Vai tad jūs neko no viņa nenoslēpāt? Vai tad viņš zina patiesību, kaut vai par jūsu naudas lietām? Noticiet, jūs taču – kā skopais bruņinieks – baidāties atklāt jebkuram jūsu patiesos pielūgtos dārgumus, kaut jums liekas, ka jūs jau esat uzveikusi savu mantkārību un skopumu.

Kamdēļ jūs turpiniet dzīvot melos? Kamēr jūs galēji nesapratīsiet, ka nav vienas zemes dzīves, izrautas no visas visuma atmosfēras, bet ir vienotā dzīve, nenodalīts gara un matērijas kodols, ka nav tikai vienas strādājošas zemes, bet ir kopējais dzīvu strādājošu debesu un dzīvas strādājošas zemes rats, rats, kas balstīts uz kopējiem zemes un debesu principiem, kas necieš melus un liekulību, kurš nemainās atkarībā no vēlmēm un cilvēku gribas, bet kustas mērķtiecīgi un likumsakarīgi visai visuma dzīvei – tikmēr jūs neatradīsiet prieku dzīvot.

Lai cik arī jums nebūtu palicis ko dzīvot – jūs nemainīgi vajās bailes, kamēr jūs domāsiet par katru jūsu dienu, kā par vienas jūsu zemes dzīves mirkli.

Ja no dzīves izslēgtu visas ritošās dzīves sapratni, kā mūžīgu cēloņu un seku saikni, visa dotā zemes dzīve vienādojas ar nulli. No tā vai cita kaislību un vēlmju konglomerāta, bez gaismas perspektīvas, kuru var ienest dienas darbā, bez zināšanām, ka gaisma deg katrā cilvēkā, visa izplatījuma cilvēcē, dzīvot radoši nav

388

iespējams. Kurš dzīvo, neapzinoties sevī šo gaismu, tas pievienojas ļaunajai gribai, kas domā, ka var iekarot pasauli, liekot tai kalpot savām kaislībām, savai baudai.

Kad apklusa sera Uomi balss, kņaziene joprojām sēdēja, aizsegusi seju ar rokām.

− Kā varējāt jūs tā uzzināt visu, ser Uomi, it kā es pati jums būtu izstāstījusi visu savu dzīvi? – atskanēja kņazienes balss.

Un kāda bija šī balss! It kā viņai maksātu neiedomājamas pūles katrs vārds. Likās, it kā viņai ar knaiblēm būtu saspiesta sirds un viņa pārvar sāpes.

− Tas nav svarīgi, kņaziene, kā es uzzināju par jūsu noslēpumiem. Svarīgi nav arī tas, ka es jums atnesu kaut kādu vēsti. Bet svarīga ir vēsts, kura nonāca līdz jums un kā jūs to uzņēmāt. Austrumos saka: «Ja vajag, arī skudra būs par vēstnesi» – atbildēja viņai sers Uomi.

Bet ir jau vēls, un jūs esat nogurusi. Pieņemiet zāles, kuras jums tūlīt iedos I., pasēdiet ar jūsu mīļo vīru un apdomājiet abi kopā, ko es jums sacīju. Mēs visi vēl kādu laiku uzkavēsimies Konstantinopolē, un vēl ne reizi vien es ar jums aprunāšos. Atcerieties tikai, ka nožēla, kā arī jebkura dzīvošana pagātnē, ir bez jēgas, tādēļ ka tajā nav nekādas sirds radīšanas. Dzīve – tas ir «šobrīd». Tas nav «rīt» un ne «vakar». Viens nav zināms, otrs neeksistē. Centieties iemācīties dzīvot šajā lidojošajā «tagad», nevis sapnī par rītdienu, kuru jūs nezināt.

Sers Uomi piecēlās, maigi atvadījās no laulātajiem draugiem un iznāca pie mums. Mēs pievienojāmies viņam, un visi kopā pārgājām uz viņa istabām.

Šeit mēs pabijām ļoti neilgi. Sers Uomi aizsūtīja mūs ar kapteini uz savām istabām, licis mums ātri pārģērbties svaigos uzvalkos un paskaidrojis, ka mēs tūlīt brauksim pie Stroganoviem.

Viņš pavaicāja mums, vai mēs paliekam stingri savā lēmumā palīdzēt viņam da-Braccano atmaskošanas un nelaimīgo Stroganova ģimenes locekļu atbrīvošanas lietā no viņa hipnotiskās varas? Abi mēs apstiprinājām, ka paliekam uzticīgi dotajam vārdam – un, nesvārstoties, sacījām, ka atdodam sevi pilnīgā viņa rīcībā.

− Mani draugi – maigi sacīja mums sers Uomi – ir tādas cilvēka garīgās attīstības stadijas, kur dažas rupjas zemes lietas jau ir neiespējamas augsti garīgi pacēlušamies cilvēkam. Tieši tāpat, kā arī dažas augstas lietas, kur garīgās vibrācijas ir daudz augstākas par parastām, zemes vibrācijām, un ir neaizsniedzamas rupjākām cilvēku formām.

Šodienas gadījumā būs vairākas reizes tāds lietu stāvoklis, kur neviens no mums nespēs pieskarties tam, kas uzvilkts cilvēkiem, bez riska nodarīt viņiem ļoti spēcīgu

389

triecienu no saskarsmes ar mūsu daudz augstākām vibrācijām, vibrācijām, kuras nespēs izturēt viņu ķermeņi. Viņi var saslimt vai pat nomirt no mūsu pieskāriena.

Un jums nāksies rīkoties mūsu vietā, lai izglābtu šos cilvēkus. Esiet ļoti vērīgi uzmanīgi. Neko nebaidieties. Klausieties to, ko es jums sacīšu vai arī klusi nodos jums I. vai Ananda. Rīkojieties nekavējoties, kā saņemsiet pavēli, precīzi to izpildiet un domājiet tikai par to, ko dotajā mirklī darāt.

Tagad ejiet; zirgi jau mūs gaida; atgriežaties šeit: laiks jums divdesmit minūtes. Mūsu draugi bija ievīstīti apmetņos, bet mēs ar kapteini tos paņemt

neiedomājāmies. Bet sera Uomi kalps, smaidīdams, pasniedza arī mums tādus pašus apmetņus, kādos bija ietinušies mūsu draugi, un mēs izgājām pie vārtiņiem.

Šeit mūs gaidīja plaša ekipāža, mēs brīvi sasēdāmies tajā un braucām pie Stroganoviem.

Es gaidīju, ka piebrauktuves priekšā būs daudzas ekipāžas, bet izrādījās, ka pagaidām bija tikai viena kariete, no kuras kāpa laukā Ibragims ar tēvu.

Viss nams bija izgaismots, bet viesi nekur ne tikai nedrūzmējās, bet istabas bija tukšas. Mēs ar kapteini pārsteigti saskatījāmies, nolēmuši, ka ierašanās, acīmredzot, vēl nav sākusies.

Viesistabā mēs sastapām visu Stroganovu ģimeni. Viņu bija tik daudz, es pēc sejām jau viņus visus pazinu, bet vārdus es pilnīgi neatcerējos.

Stroganova sieva bija kaut kādā mirdzošā, kā opāls, kleitā. Viņa tinās baltā zīda lakatā; bet man likās, ka ne lietus mitrums – kā viņa sacīja – bija viņai kaitīgs. Bet viņa centās – man izlikās – noslēpt rokas un kaklu, kur nebija iepriekšējo rotaslietu. Viņas paskats bija samulsis un apjucis.

Anna bija zilā kleitā ar baltām aprocēm, kas man atgādināja sera Uomi lakatiņu. Viņas sejas bālums mani pārsteidza. Viņa bija pilnīgi mierīga, un kaut kāda jauna izlēmība tajā bija jūtama. Uz viņas brīnišķīgās rokas mirdzēja Braccano aproce.

Pats Stroganovs izskatījās slims, vai arī, precīzāk, tikko piecēlies no slimības. Kas attiecas uz mīlulīti, kurš iedvesa man tādas šausmas Žannas veikalā ar savu

paskatu, tad tagad viņam bija parastais, nicinoši-iecietīgais «dienas varoņa» paskats. Tikai reizēm pār viņa seju pārskrēja drebuļi, un viņš tvērās pie savas feskas, kā vēlēdamies pārliecināties, vai tā ir savā vietā. Es pamanīju, ka bailes, pat šausmas, pazibēja viņa acīs, kad viņš skatījās uz seru Uomi.

Ar vārdu sakot, es pilnīgi pārvērtos par «Ļovušku – ķer vārnu», kā rezultātā I. paņēma mani aiz rokas.

390

Es atjēdzos un ieraudzīju da-Braccano, ienākošu istabā. Viņa ellišķīgajā fizionomijā bija tāda nekaunīga, pašapmierināta pārliecinātība, it kā viņš sacītu: «Kas ir? Vai tad es kādreiz būtu bijis saliekts vai bez valodas?»

Viņš, atraisīti, kā pie sevis mājās, ienāca istabā. Familiāri skūpstot Stroganovas roku, viņš it kā nedaudz nobrīnījās par viņas vienaldzību, bet tūlīt pat, taisīdams elegantas manieres, tēlodams no sevis augstākās raudzes lordu, devās pie Annas. «Būtu tu redzējis lordu Benediktu» – pazibēja man galvā.

Noliecies viņas priekšā, nekaunīgi skatīdamies uz Annu, kā uz savu īpašumu, viņš gaidīja, lai tā pasniegtu viņam roku. Nesagaidījis, un, acīmredzot, vēlēdamies noslēpt vilšanos, viņš falši iesmējās un sacīja:

− Dārgā Anna, jūs taču esat audzināta eiropiešu manierē. Un es netaisos savā mājā uzrīkot jums harēmu, kaut es arī esmu turks. Pasniedziet taču man lūdzu jūsu burvīgo rociņu, uz kuras es redzu jūsu piekrišanas ķīlu kļūt par manu sievu – un manu laimi.

− Es vispirms, esmu jums nevis Anna, bet Anna Borisovna. Bet, kas attiecas uz kaut kādām ķīlām, tad tās es no jums neesmu pieņēmusi un nekādus solījumus devusi neesmu – pārtrauca viņa to tik asi, ka pat šis nelietis apstulba.

Nezinu, ar ko būtu beigusies šī sadursme, ja Stroganova neiejauktos, sakot viņam:

− Broccano, ko tad jūs nesveicinieties ar seru Uomi un neiepazīstiniet mūs ar jūsu draugu?

Kopā ar Braccano ienāca istabā gara auguma cilvēks platiem pleciem, bet ar tik mazu galvu, ka nevilšus izraisīja līdzību ar žņaudzējčūsku. Viņa seja, varbūt no ādas slimības, bet iespējams no spirtotajiem dzērieniem, bija koši sarkana, gandrīz tāda pati, kā viņa feska, ar violetu nokrāsu uz vaigiem un deguna, bet mazās, melnās, vērīgās acis skraidelēja, kā rakādamās pa visu, uz ko apstājās.

Kad Anna apcirta Broccano, man izlikās, ka šajā netīrajā un pretīgajā sejā pazibēja ļaunpriecīgums.

Broccano stādīja priekšā saimniecei un sabiedrībai savu draugu zem vārda Tebaldo Bonda, sakot, ka Annas skaistums lika viņam šodien aizmirst visas pieklājības normas.

− Principā – viņš piemetināja, paskatījies uz Annu un Stroganovu, – šodien ir tāda svarīga diena manā dzīvē, ne tikai mīlas uzvaru diena, bet arī mana varenība šodien pieauga kā nekad agrāk. Un priekos nav nozīmes tik stingri pieturēties nosacītai etiķetei.

391

Viņš gribēja atkal pieiet pie Annas, bet viņu aizturēja Stroganova, sakot, ka mēs tomēr gaidījām ilgāk par pus stundu viņu vienu, lai sēstos pie galda. Ka viņš nokavēja pāri jebkuram mēram, kaut arī zina, ka šajā mājā – aiz saimnieka mīlestības uz kārtību – tiek ievērota laika precizitāte maltītēs, kas viņam, Broccano, ir labi zināms.

Broccano, pieradis saskatīt un zināt Stroganovā savu bez ierunām paklausīgu visām viņa kaprīzēm verdzeni, sastinga no pārsteiguma un trakām dusmām.

Bet ne viņš viens bija satriecoši pārsteigts. Pats Stroganovs vērīgi palūkojās uz savu sievu un pavērsa jautājošu skatienu seram Uomi. Tas atbildēja viņam ar smaidu, bet pasmaidīja tikai viņa lūpas. Viņa acis, bargas, ciešas, ar kādu citādu – neraksturīgu viņa pastāvīgajam maigumam – izteiksmi pievērsās Braccano.

Nobālējušais no niknuma Braccano burtiski nošņāca par atbildi mājas saimniecei:

− Es neesmu pieradis uzklausīt aizrādījumus vispār nekur, bet jūsu mājā jo īpaši.

Viņš ar grūtībām saņēma sevi rokās, pacentās pasmaidīt, kaut smaida vietā viņam iznāca grimase, un turpināja jau mierīgāk:

− Es apsaldējos, un biju šīs dienas slims. Pēkšņi viņš sastapās skatieniem ar Anandu un burtiski aizrijās ar kaut ko,

ieklepojās un turpināja: − Tikai dažas stundas atpakaļ es sajutu atvieglojumu pateicoties mana daktera

pūlēm, kurš šobrīd mani pavada un kuru jau man bija tas gods stādīt jums priekšā, Jeļena Dmitrijevna – paklanījās viņš Stroganovai. – Lai šis skumjais apstāklis kalpo par attaisnojumu manai kavēšanai. Nomainiet dusmas uz laipnību un...

Te viņš devās tieši pie Annas, gatavodamies vest viņu pie galda, un jau salocīja savu labo roku elkonī, kā viņam atkal nenoveicās. No kaut kurienes uzradies, iznira mazais Stroganovas sunītis, un Braccano, neskatīdamies zem kājām, bet iecirties ar acīm Annā, uzdūrās uz tā un tik tikko nenolidoja uz paklāja.

Tas bija tik smieklīgi, viņa tuklais augums burtiski līdz grīdai noliecās Annas priekšā, viņa frakas malas pārkrita viņam pār galvu un piedevām viņš vēl neveikli aizķērās aiz tuvumā stāvoša krēsla kājiņas un nekādi nespēja atliekties – es neizturēju un izplūdu smieklos, kapteinis man piebalsoja, abi Džel-Mobedi un pats saimnieks, bet aiz viņiem arī daudzskaitlīgie viņa ģimenes locekļi vai plīsa no smiekliem. Tikai sers Uomi un abi mani draugi saglabāja pilnīgu nopietnību. Sers Uomi pienāca pie mājas saimnieces, paklanījās viņai un pasniedza roku, lai vestu viņu pie galda.

392

Es paskatījos uz kapteini, lai padalītos ar viņu par diženajām, cieņas un mierīguma pilnajām sera Uomi manierēm, bet kapteinis pats piekalās ar skatienu pie viņa figūras, atrazdamies, acīmredzot, pilnīgi sera Uomi pievilcības iespaidā.

Kamēr doktors Bonda palīdzēja Braccano iztaisnoties, kas notika ne bez grūtībām, Ananda pienāca pie Annas, tieši tāpat paklanījās viņai, kā sers Uomi viņa mātei, absolūti nesaliecot augumu, bet tikai pieliecot galvu, un pasniedza viņai roku.

Cik viņi abi bija skaisti! Tik pat skaisti, kā pirmoreiz pie kņaza, Anandas atbraukšanas dienā pie mūzikas. Es aizmirsu par visu, aizlidoju kaut kur, un kļuvu par «Ļovušku – ķer vārnu» un pēkšņi izdzirdēju Florencieša balsi.

«Tu tagad redzi cilvēka ceļu diženumu un postu. Tu redzi, ka katrs cilvēks, ejot savu ceļu, var sasniegt patiesas zināšanas tikai tad, kad viņa uzticība ir kļuvusi jau ne par personisku viņa īpašību, bet vienu no visas viņa būtnes asīm. Par galveno asi, uz kuras gulstas un attīstās visa cilvēka radošā būtība. Mācies atšķirt cilvēku ceļus. Un atceries, ka neviens tev nav draugs, neviens tev nav ienaidnieks, bet katrs cilvēks ir tev Skolotājs».

Es traucos uz priekšu, tur, kur es dzirdēju balsi, bet I. turēja mani stingri aiz rokas, bet kapteinis pārsteigti skatījās man sejā.

− Jums, Ļovuška, ir nelabi? Par ko jūs satraucāties? – viņš man klusu pavaicāja.

− Vai redzi, cik ir jābūt uzmanīgam? Turi Florencieša roku savā, it kā viņš būtu šeit tev līdzās – pačukstēja man I.

− Nē, kaptein, es esmu pilnīgi vesels – atbildēju es manam draugam. – Tas Dievs mani sodīja par to, ka es tā pasmējos par Broccano neveiksmi.

− Nu, ja reiz Dievam ir par ko šeit iejaukties – iebilda, smiedamies, kapteinis, – Tad tikai tādēļ, lai sodītu to bezgodi un šarlatānu, un nekādi lai sodītu nevainīgus zīdaiņus, par tā pelnītajiem smiekliem.

Pa to laiku sers Uomi jau iegāja – visiem, viņam sekojošajiem pāriem pa priekšu – pa ēdamistabas durvīm. Jau Ananda ar Annu bija mums tālu priekšā, bet Broccano ar savu doktoru vēl joprojām stāvēja malā.

Broccano smagi elpoja, kaut ko asi turku valodā sacīja savam sarunu biedram, kurš centās viņu nomierināt.

− Jūsu zāles kaut kā maz palīdz – pēkšņi, izsmejoši sacīja viņš krievu valodā. – Lūk, runā, doktoram I. ir pilnīgi brīnumainas zāles – nekaunīgi skatīdamies uz I., izaicinoši turpināja Broccano. – Vai lūdzu neuzcienāsiet mani, doktor I., ar savām

393

burvju drapēm. Visa Konstantinopole tik vien runā, kā par atbraukušajiem šurp neredzētiem dakteriem-brīnumdariem.

− Nezinu, cik lielā mērā izjuta uz sevis jaunās medicīnas ietekmi tie baumotāji, kas jums stāstīja par to. Bet, domāju, ka jums pašam ir bijusi iespēja izjust uz sevis manu un mana drauga Anandas ietekmi. Man būtu ļoti žēl, ja jums nāktos nonākt zem sera Uomi pieredzes spēka. Tā priekš jums būtu katastrofa – ļoti pieklājīgi un maigi, it kā nemaz nemanīdams Broccano nekaunību, atbildēja I.

− Jūs tā domājat? – šķībi iesmējies, atkal sacīja Broccano, dodamies kopā ar mums uz ēdnīcu.

− Man šodien būs iespēja pierādīt jums, cik ļoti jūs maldāties, paļaudamies uz jūsu sera Uomi augsto autoritāti – turpināja Broccano. – Es arī nācu šurp tikai tādēļ, lai apmainītos ar viņu pāris vārdiem. Es atstāšu šo patīkamo nodarbi uz vakariņām, visādā ziņā, visiem būs uzjautrinājums.

Ellišķīga naida izteiksme, it kā viņš gribētu I. pārvērst pelnos, bija viņa acīs, kad viņš uz to skatījās.

Mēs iegājām ēdamistabā. Sers Uomi jau sēdēja blakus saimniecei, blakus viņam sēdēja Anna ar Anandu, no otras puses, blakus mātei, mīlulītis ar vecāko māsu, bet pēc tam visi pieci dēli ar sievām un abi turki. Pretī seram Uomi I. apsēdināja mani un kapteini, pats apsēdās blakus man, bet pa labi no viņa apsēdās Stroganovs, norādījis šaurajā labajā galā vietu Broccano un viņa dakterim.

Ieraudzījis, kur viņam nāksies sēdēt, Broccano iesmējās – kā sarūsējušas uzblīdušu durvju eņģes būtu iečīkstējušās.

− Šodien viss ir ne tā, kā parasti. Vai nezināt, Jeļena Dmitrijevna, kapēc viss šodien ir kājām gaisā? – vērsās viņš pie saimnieces, cenzdamies turēties pieklājības robežās un joprojām savaldot trakumu.

− Un, kas tad tas? Jūs šodien esat bez jūsu pērlēm? Ak, un aproces noņēmāt? Jūs taču tā mīlat dārglietas! Ko tas nozīmē?

− Es mīlēju brīnišķīgas, kā man likās, lietas līdz vakardienai, kad pārliecinājos, kā tiku necienīgi piekrāpta no viena cilvēka, kurš man galvoja par savu draudzību. Es viņam samaksāju lielu naudu par viņa dārglietām, kuras izrādījās varš un stikls – atbildēja Stroganova auksti un nicinoši. – No šodienas es devu sev vārdu nēsāt tikai tās lietas, kuras uzdāvināja man mans vīrs. Tikai tās vienas izrādījās patiesi dārglietas.

No visām pusēm atskanēja pārsteiguma izsaucieni un sašutums.

394

− Jūs sakāt ko tādu, ko pati droši vien nesaprotiet. Lietas, kuras jūs nēsājāt, izvēlējos es. Bet es tad esmu – zinātājs – rupji atteica Broccano, uzsviezdams dakšiņu uz galda.

Stroganovs piecēlās no vietas, gribēja iejaukties un piesaukt nekauņu pie pieklājības, bet sers Uomi deva viņam zīmi, un viņš paklausīgi, klusēdams, apsēdās savā krēslā.

− Var būt, jūs arī esat zinātājs, bet mani jūs piekrāpāt – klusi, bet skaidri un stingri atkal sacīja Stroganova.

− Tās ir bērnu sarunas. Par jūsu lietām var karaļvalsti nopirkt. Varbūt, jūs apgalvosiet, ka arī šī lieta nav īsta dārglieta? – pabakstīja viņš ar dakšiņu Annas virzienā, norādot uz mirdzošo uz viņas rokas aproci.

− Šī lieta – ir īsta dārglieta. Bet tā nekad jums nav piederējusi – atskanēja mierīgā sera Uomi balss. - Tā bija nozagta, un jūs to lieliski zināt, kur, kam un kad tā tika nolaupīta. Tas jūs neatturēja atdot to vienam no jūs piekrāpušajiem šarlatāniem, lai tas to apvārdotu ar mīlestības spēku. Domāju, spriežot pēc brīnišķīgās īpašnieces rokas, kurā tā ir uzvilkta, garstāvokļa, jūs pats varat pārliecināties, cik ļoti jūs baudāt simpātijas un kādas ir jūsu iespējas kļūt par Annas vīru – joprojām tik pat mierīgi turpināja sers Uomi.

Braccano tik pretīgi sāka griezt zobus, ka es aizspiedu ausis. − Kurš prokurors tad jums ziņoja par mani? Un kāpēc mani nav arestējuši, ja

es uzvācu nolaupītas mantas? – rupji izkliedza viņš, viss sarkans aiz dusmām. − Par to, ka jūs nozagāt lietu, sacīja man tās īpašnieks. Bet, kas attiecas uz

arestu, tad lielākā jūsu bandas daļa ir jau izķerta un vadoņi bēg no Konstantinopoles. Bet pats galvenais tās pārstāvis – jūs – nevarat ne tikai kustināt kājas, bet pat iztaisnoties pietiekamā mērā.

Braccano no sarkana kļuva balts, pēc tam atkal piesarka, un nobālēja no redzamas piepūles piecelties, bet sēdēja, kā pielīmēts, noliecies nekustīgi pie galda un mežonīgi grozīdams galvu, kas viena viņam pakļāvās.

− Lūk arī jūsu noziedzīgās dzīves fināls – turpināja sers Uomi. – Jūs iespraucāties brīnišķīgā, draudzīgā, godīgā ģimenē. Brīnišķīgas tīrības sievieti Jeļenu Dmitrijevnu, jūs novedāt dienu no dienas nelietīgā hipnozē. Izmantodams viņas kautrību un labsirdību, jūs pārvērtāt viņu kašķīgā, visai ģimenei dzīvi indējošā, kaprīzā būtnē. Jūs samaitājāt viņas jaunāko dēlu, ievilinājis viņu draudzības tīklos, un izveidojāt no viņiem abiem jūsu ļaunuma pakalpiņus.

Jums tika Anandas dotas trīs dienas pārdomām. Jūs vēl varējāt izrauties no jūsu kaislību elles, savādāk jūsu izlaidīgo dzīvi nosaukt nevar.

395

− Jūs savaldzinājāties no sievietes skaistuma un nolēmāt iemānīt viņu mīlas tīklos, izsaucot uz cīņu visu tīro un gaišo, kas viņu aizstāv.

Mēs ieradāmies šurp pēc jūsu aicinājuma. Un tagad pierādām jums, ko vērta ir visa vara, kuru dod ļaunums, krāpšana, zādzības, slepkavības, pēc kuras jūs tā tiecāties.

Jums sacīja taisnību. Viss tas, kas bija jūsu iedots Jeļenai Dmitrijevnai – kā jūsu zināšanu un varas talismani – viss ir blēņas, ko iznīcina patiesas, gaišas zināšanas. Kā dūmi izklīda jūsu māņticīgās pieburšanas blēņas, kas piedevām izrādījās varš, zelta vietā.

− Jūs apgalvojāt Leonīdam, ka viņa feska nekādā ugunī nevar sadegt, ka viņa melnā pērle un briljants – ir lietas mūžīgas.

− Un tagad to apgalvoju – nokliedzās Broccano, pārtraukdams seru Uomi un nekaunīgi uz viņu skatīdamies.

− Vai gribat pārbaudīt jūsu zināšanu spēku? – pavaicāja sers Uomi. − Kaut tūlīt pat – piepūtis nāsis, satrakota vērša izskatā bauroja Braccano. − Ļovuška, noņem fesku no Leonīda galvas, bet jūs, kaptein, noņemiet no viņa

kreisās rokas gredzenu un uzlieciet visu – nu, kaut vai uz šīs sudraba paplātes – sacīja sers Uomi, pasniedzot man pāri galdam lielu sudraba paplāti, no kuras viņš noņēma lielu kristāla vāzi.

Kamēr mēs ar kapteini apgājām garo galdu, lai pienāktu pie mīlulīša Leonīda, dakteris, jau sen nepacietīgi knosījies uz sava krēsla blakus Broccano, klusi viņam teica:

− Lai paliek, iesim no šejienes; nevajag nekādus pārbaudījumus. Jūs taču atkal esat gandrīz salocījies.

− Apklustiet jūs, vai arī es jūs tūlīt nošaušu – ierēcās Broccano par atbildi. Es piegāju pie Leonīda, kura vārdu es uzzināju tikai tagad, noņēmu no viņa

fesku bez jebkādām grūtībām un noliku to uz paplātes. Likās, tas ļoti pārsteidza Broccano, viņš it kā gaidīja, ka feska nenovilksies no

jaunekļa galvas. Es atcerējos, kā uzmauca man Florencietis derviša cepuri, kuru es patiesi nespēju novilkt no galvas, un negribot iesmējos.

Mani smiekli laupīja Broccano pēdējo pašsavaldību. − Paskatīsimies, vai jūs iesmiesieties pēc stundas – viņš man nošņāca. Kapteinis kaut kā ilgi nevarēja novilkt gredzenu no Leonīda pirksta, ar ko izraisīja

jautrus Broccano smieklu dārdus. Bet sers Uomi, paliecies uz priekšu, paskatījās vērīgi uz Leonīdu, un gredzens tajā pašā mirklī gulēja līdzās feskai.

396

Pēc sera Uomi norādījuma, es ieliku paplāti plašā austrumnieku kamīnā. Viņš piecēlās, apkaisīja lietas ar jau man zināmo pulverīti un aizdedzināja.

Iedegās lielas, košas liesmas. It kā ne viena maza feska būtu degusi, bet liels salmu kušķis. Smaka, ne kā no degošas matērijas, bet burtiski kā maitas smaka lika visiem aizspiest degunus ar lakatiņiem. Atskanēja divi nelieli sprādzieni, un liesmas uzreiz nodzisa. Es atveru, pēc I. norādījuma logu. Pēc neilga laika gaiss attīrījās, un es pasniedzu seram Uomi paplāti, kuru viņš lika man aiznest Broccano, ko es arī izpildīju, noliekot to viņa priekšā uz galda.

Atgriezies vietā, es izrādīju ziņkāri, kāpēc kapteinis tik ilgi nenovilka gredzenu. Viņš atbildēja man, ka, ja nebūtu pavēlošais sera Uomi skatiens, viņš to vispār nebūtu novilcis. Nelieša Broccano acis dedzināja viņam rokas kā uguns, un arī gredzens gulēja Leonīda pirkstā, kā to būtu pielīmējuši ar mūžīgu līmi.

Uz paplātes Broccano priekšā tagad gulēja nožēlojama, salocīta vara atlūza, melna stikla lauskas un bezkrāsains akmens, līdzīgs slīpēta stikla gabalam. No feskas nebija ne miņas, ja nerunā par melnu pelnu saujiņu.

− Iesim prom, lūdzu jūs, Broccano, vai arī palaidiet mani vienu kaut vai, lai es varētu atvest jums palīgus – lūdza atkal viņa draugs Bonda.

− Jūs esat vienkārši muļķis. Vai tad neredzat, ka tas viss ir šarlatānisms? Ko var izdarīt visi šie šantāžisti pret manu amuletu? – iekliedzās Broccano, izvilkdams ar trīcošu roku no vestes kabatas zelta trīsstūri, kurā mirdzēja milzīgs, melns briljants.

Pār sera Uomi seju pārskrēja zibens. Atkal viņa acis kļuva koši violētas. − Vai jūs nevēlaties izmēģināt lūk šī talismana spēku? – pavaicāja Broccano

seram Uomi, turot rokās brīnišķīgu akmeni, kurš mirdzēja kā zibšņi lampu un sveču gaismā.

− Padomājiet vēlreiz par jūsu dzīvi, Broccano, par visu jūsu dzīvi; un par to, ko darāt jūs tagad. Jūs lieliski ziniet, ka šī lieta ir nolaupīta vienam venēcietim. Jūs ziniet, ka tās augšā bija krusts un zvaigzne – mīlestības simboli. Jūs ziniet, kurš ņirgājās un zaimoja par šo lietu, nolaužot krustu un zvaigzni, un kāds liktenis viņu piemeklēja. – Stingra, klusa, gandrīz maiga bija sera Uomi balss, un viņa acis līdzjūtīgi skatījās uz Broccano.

Pa to laiku vakariņas, kurās gandrīz neviens neko neēda, gāja uz beigām. − Liktenis piemeklēja? Viņa muļķība viņu piemeklēja – ļauni ņirgājās Broccano.

– Muļķiem arī ceļš uz turieni! Vai ne jūsu Dieviņš palīdzēs jums cīnīties ar mani tagad? – turpināja kliegt Broccano, pilnīgi zaudējis konroli.

397

− Viņš uzlika uz paplātes savu akmeni, no kuras gluži kā varavīksne iemirdzējās visās krāsās no gaiši līdz pat tumši sārtam. Neviļus visu skatieni bija pievērsti neparastajai brīnumainā briljanta krāsu spēlei.

− Ha, ha, ha! Nu, lūk arī mana likme uz varu. Ja jūsu uguns pārvērtīs manu akmeni tādos pašos pīšļos – norādīdams uz pelniem, viņš ņirgājās – pārdodu jums savu dvēseli. Bet ja lieta saglabās savu spēku, tas ir manu varu, jums neaiziet, un jūs esat mans vergs – raustīdamies, ar putām uz lūpām, kliedza Braccano.

Sera Uomi seja kļuva skarba; acis meta dzirksteles nemazākā niknumā, kā akmens dzirkstis.

− Pēdējo reizi es jūs lūdzu, nelaimīgais cilvēk, apdomājieties. Iet pēdējās minūtes, kad jūs vēl varat atpestīt sevi no nelabojama ļaunuma. Šobrīd ir vēl manos spēkos jūs izglābt, bet pēc tam jau ne es, neviens cits nespēs pasniegt jums palīdzīgu roku.

− Aha, nobijāties, ser glābēj? – smējās Broccano. – Kā bezzspēcīgs, tā par aitiņu iedziedājāties! Nu, pasauciet pie sevis jūsu Pestītāju, varbūt tas par jums stiprāks izrādīsies.

Nepaspēja viņš norunāt ņirgāšanās frāzi, kā Ananda pasniedza paplāti seram Uomi. Tas noliecās pār to, pārmeta, ar kaut kādu smalku koka nūjiņu, briljantu uz sava šķīvja, pieturēja to ar šo nūjiņu un, izvilcis nelielu flakonu, aplēja nenovērtējamo akmeni. Pielikdams sveci, viņš aizdedzināja šķidrumu, kurš dega uz viņa šķīvja klusi un vienmērīgi, kā spirts.

Broccano, nenolaizdams acis no liesmas, klusēja, bet viņa seja izpauda tādas mokas, it kā dedzinātu viņu pašu.

Es paskatījos uz seru Uomi un biju pārsteigts par to līdzcietības izteiksmi, kas gulēja viņa brīnišķīgajā sejā.

Uguns nodzisa. Sers Uomi lika man noberzēt neskartu palikušo briljantu un pasniegt to Broccano.

− Nu ko, vesels? Kura vinnests? Kurš kuram būs tagad vergs? – sēca Broccano, trīcošām rokām izraudams no manis savu dārgumu.

Bet, tikko kā viņš tam pieskārās, tā ar mežonīgu kliedzienu viņš izsvieda to uz galda.

− Velns, velns, ko jūs ar to izdarījāt? – viņš iegaudojās, kā zvērs. Sers Uomi pacēla roku un klusi teica: − Apklusti. Es tevi brīdināju, nelaimīgais cilvēk, ka tagad tevi nekāds gaišais

spēks jau vairs nevar izglābt. Tu nevari izturēt gaismas un mīlestības pieskārienu un nomirsi acumirklī. Pēdējais, ar ko es tev varu palīdzēt – ir iznīcināt neģēlīgo saikni

398

starp tevi un tām zemiskajām, cilvēka veidolu pazaudējušām, melnajai maģijai nodevušamies zaimu pilnajām būtnēm, kurām tu apsolīji atdot dzīvību par varu, slavu un bagātību.

Viņš lika man ar nūjiņu, kuru viņš man pasniedza, noņemt fesku no Broccano galvas un iesviest to kamīnā. Es apbēru to ar pulverīti un pēc I. pavēles atgriezos atpakaļ.

− Es neko neizdarīju ar jūsu akmeni – atkal ierunājās sers Uomi. – vienkārši tas apvārdojums, kurš – kā jūs apgalvojāt, pārsniedz visus gaismas spēkus, izrādījās niecīgs apmāns, bet ne patiesas zināšanas. Jūs izdarījāt divus lielus noziegumus. Jūs atdevāt divas – tiesa, jūsu nozagtas – bagātības un apsolījāt būt septiņus gadus verdzībā pie šarlatāna un zaimotāja, kurš iedeva jums akmeni. Tagad jūs redzat, kur tas viss ir jūs novedis.

Piegājis pie kamīna, sers Uomi aizdedzināja pulverīti. Nekad neaizmirsīšu, kas notika pēc mirkļa. Atskanēja sprādziens, kā būtu

uzsprādzis šāviņš. Melnos dūmos ieaurojās kamīnā vējš. Sievietes iekliedzās – bet viss turpinājās dažus, īsus mirkļus.

− Sēdiet visi mierīgi. Nekādas briesmas nav – atskanēja sera Uomi balss. Kad dūmi izklīda, visi skatieni pavērsās uz Broccano. Pilnīgi idiotiska un

dzīvnieciska izteiksme bija viņa sejā. − Paņem šo flakonu, Ļovuška, norīvē ar šo lakatiņu nelaimīgā pieri, seju, un

kaklu, – pasniedzot pāri galdam nelielu pudelīti un lakatiņu, sacīja sers Uomi. Uzveicot pretīgumu, ar līdzcietību, kura plēsa manu sirdi, es izpildīju pavēli. Pēc kāda laika nelaimīgā seja kļuva mierīgāka, putas uz lūpām pazuda. Viņš

paskatījās uz abām pusēm, un katru reizi, kā viņa skatiens krita uz brīnišķīgo briljantu, viņa raustīja drebuļi; kaut kas līdzīgs riebumam un šausmām pazibēja viņa sejā, it kā mirdzošajos akmens staros viņš saskatītu kaut ko viņu biedējošu.

Kādu laiku valdošajā klusumā bija dzirdama tikai saraustītā Broccano elpošana un reizumis viņa ne tad vaids, ne tad nopūta.

− Jaunais cilvēk – pēkšņi vērsās viņš pie manis – paņemiet no manis šo akmeni. Tikai vienā jūsu sirdī bija līdzjūtība pret mani, un jūs mani nenoniecinājāt. Es nerunāju par tiem trīs cilvēkiem – norādot uz seru Uomi, Anandu, un I. – No viņu pieskāriena es nomirtu. Bet šeit sēž cilvēki, kurus es lutināju ne mazums, kā piemēram, mīlulīti Leonīdu. Un neko, izņemot šausmas u bailes, ka tikai mans liktenis nesabojātu viņa dzīvi, es viņa sirdī šobrīd nelasu. Vienā jūsu sirdī un acīs es redzu līdzcietības asaru. Paldies. Paņemiet šo lietu, lai tā jūs dzīvē sargā, atgādinot jums, kā gāju bojā es.

399

− Ak, nē, nē, tas nevar būt! Nevar aiziet bojā cilvēks, lai ko viņš arī nebūtu izdarījis, ja viņš ir saticis seru Uomi. Es lūgšu manam dižajam draugam Florencietim, visbeidzot, pierunāšu Ali jums palīdzēt. Lūdzu jūs, neizmist – noplūdis ar asarām, kā vētras pacelts es metos no vietas. Un neviens nepaspēja attapties, kā es apskāvu Broccano ap kaklu un noskūpstīju viņu. Es nostājos viņa priekšā ceļos, piesaucot domās Florencieti un lūdzot viņu atvieglot nelaimīgā likteni.

No Broccano acīm norisa divas asaras. − Tas ir pirmais tīrais skūpsts, kuru man devušas cilvēka lūpas – viņš klusi

sacīja. – Atbrīvojiet taču mani, paņemiet akmeni, tas mani neizturami nospiež; kamēr tas mani spiedīs, es dzīvot nespēšu.

Es paskatījos uz seru Uomi, atcerēdamies viņa vārdus, cik uzmanīgam ir jābūt, pieņemot no kāda lietas.

− Manta, Ļovuška, pati par sevi ir nekaitīga. Bet, pieņemot to, tu uzņemies uz sevi līdzcietības solījumu pret visiem nelaimīgajiem, kas iet bojā tumsas nagos. Un, uzņemoties to šodien, tu jau būsi spiests iet ne tikai pa cīņas ar tumsu ceļu, bet arī visu cietēju aizstāvības ceļu, kas sasaistīti kaislībās un tumsonībā – viņš man sacīja.

− Kad Florencietis bēga ar mani pāri laukiem, glābdams mani no nāves, viņš negaidīja manus lūgumus. Kad Ananda deva man derviša apģērbu, viņš nesa man līdzjūtību, par kuru es nevaicāju. Kad viņš un I. nāca palīgā manam brālim, viņi, tāpat kā jūs, ser Uomi, gāja vienkārši un viegli. Es esmu mazs un nezinošs, bet es būšu priecīgs kalpot Broccano – lūk šim, jūsu atbrīvotajam – un neredzu tajā varoņdarbu; tāpat centīšos aizstāvēt un mierināt visus kritušos zem savu kaislību smaguma.

Laikā, kamēr es runāju, es ieraudzīju, ka sarkanā Broccano pavadoņa roka sniedzās pa galdautu pēc akmens. Šīs sarkanās spalvainās rokas īpašnieka paskats, ar izstieptu, kaut ko čukstošu lūpu, ar iekāri, mantrausību un kaut kādām slepenām bailēm skatīdamās ar izspiedušamies acīm, un uz priekšu pastiepto mazo daktera Bondas galviņu, bija tik pretīgs un reizē ar to zemiski-komisks, ka piesaistīja visu uzmanību un daudzi sāka neviļus smieties.

Pamanījis, ka viņa uzvedība tik un tā ir piesaistījusi visa galda uzmanību, Bonda piecēlās, izstiepa roku vēl tālāk, bet nekādi nevarēja satvert akmeni. Aplaidis apkārt galdam ar savām okšķerīgajām, melnajām ačtelēm, viņš sacīja:

− Broccano, nedariet muļķības, padodiet man akmeni. Es to noslēpšu un pēc tam atdošu kur vajag – un atkal viss būs labi.

Viņš, acīmredzot, centās nomainīt savu neērto pozīciju, bet viņam nebija spēka iziet no smieklīgās, saliektās pozas.

400

− Pēdējais lūgums, ser Uomi. Atļaujiet zēnam paņemt akmeni un atsaitējiet mani no šī šausmīgā Bondas. Viņa priekšā es neesmu nekur vainīgs. Drīzāk viņš mani iegrūda arvien jaunās un jaunās nelaimēs – sacīja Broccano.

− Jūs jau esat brīvs no visiem rāpuļiem, kas šņāca jums apkārt. Atcerieties, kad jūs nēsājāt uz sevis šo akmeni, pirmoreiz kļūstot par tā īpašnieku, jūs sastapāt lielu, zeltmatainu cilvēku. Ko viņš jums sacīja? – pavaicāja sers Uomi.

− Es lieliski atceros, kā viņš man teica: «Caur asinīm un ciešanām, ar zaimiem un laupīšanu iegūtais ne tikai neatnesīs jums laimi un varu, bet nesīs verdzību, indi un nāvi pašam īpašniekam. Ja tīrs, līdzcietīgas sirds skūpsts nenoslaucīs asaru no tava vaiga – šausmīgas būs tavas beigas!» Toreiz es nepiegriezu nekādu vērību šiem vārdiem un smējos viņam sejā. tagad – piepildījās – nobeidza Braccano.

− Pavēlēt zēnam es nevaru, kā es neiedvesu viņam iedot jums līdzcietības skūpstu. Viņš pats – tikai viņš viens – var izlemt šajā mirklī savu jautājumu – atbildēja sers Uomi.

Es paskatījos uz seru Uomi, bet viņš neskatījās uz mani. I., Anandas, Stroganova un Annas acis arī bija nolaistas uz leju. Neviens negribēja vai arī nevarēja man palīdzēt šajā grūtajā brīdī. Es paskatījos uz kapteini un ieraudzīju, ka vienas viņa acis, asaru pilnas, paskatījās uz mani tik uzmundrinoši, tik maigi, ka man uzreiz kļuva viegli. Es savācu visus spēkus, saucu Florencieti un... skaidri viņu ieraudzīju apaļajā logā man uzsmaidošu. Es iesmējos no prieka, paņēmu rokā akmeni un sacīju Braccano;

− Es izpildīšu viegli un jautri jūsu vēlmi. Bet man nav nekā, ko es varētu jums piedāvāt pretī. Kas būs manos mazajos spēkos – es būšu priecīgs izdarīt jūsu labā.

Bondas sejā atspoguļojās dusmu pilna vilšanās, un viņš aizvāca beidzot savu roku.

− Ejiet no šejienes – klusi sacīja viņam sers Uomi. - Bet jūs, kaptein, palīdziet Broccano nokļūt līdz mājām un atgriezieties atkal atpakaļ – vērsās viņš pie mana labā drauga.

− Broccano, viss, ko es varu jūsu labā izdarīt – tas ir palīdzēt jums noslēpties Tirolē pie maniem draugiem. Ja jūs vēlaties, kapteinis iedos jums kajīti uz sava kuģa un aizvedīs jūs līdz S. Tur jūs sagaidīs un pavadīs līdz vietai, kur jūsu līdzgaitnieki neuzdrošināsies jums sekot – sacīja sers Uomi, Braccano.

− Man izvēles nav – tas atbildēja. – Es esmu ar mieru. Bet tik un tā mani tur atradīs un nogalinās mani vakardienas biedri – paklusējis, nolaižot galvu, bezcerīgi viņš piemetināja.

401

− Ejiet droši un neko nebaidieties. Šausminoša nav ārējā, bet jūsu iekšējā sairšana – joprojām tik pat klusi un stingri sacīja sers Uomi.

Kapteinis piegāja pie Broccano, palīdzēja viņam piecelties un izveda viņu no istabas, no visa spēka balstot viņa saliekušos, vecišķo figūru.

Pēc viņu aiziešanas visi sāka celties no galda, un sabiedrības daļa pārgāja uz Stroganova kabinetu. Kad visi tur apsēdās, es ieraudzīju, ka, izņemot mūsu draugus, šurp ienāca tikai vīrs un sieva Stroganovi, Anna un Leonīds.

− Anna, daudz kur no tā, kas šodien notika, ir arī tavas vainas daļa – sacīja sers Uomi. – Divus gadus atpakaļ, Ananda tev sacīja, lai tu pamestu šo māju un sadedzinātu Leonīda fesku. Tu neizdarīji ne vienu, ne otru. Bet tu ieguvi pār sevi citu uzvaru, un Anandai bija vēl iespēja paņemt uz sevi tavas ģimenes apsargāšanas uzdevumu. Kad viņš tagad atbrauca, lai priecīgi aizvestu tevi uz Indiju, kur tev vajadzēja sākt citu dzīves posmu, viņš sastapa tevi šaubās, greizsirdībā, domās par savu jaunību un skaistumu, kas novīst bez personiskas laimes.

To matērijas gabalu, kuru tev atsūtīja Ali, es nevaru tev nodot. No tās šuj Indijā hitonus cilvēkiem, kas redz dzīves laimi brīvībā no kaislībām, nevis sevis sasaistīšanā tajās. Taču tu sāki alkt pēc kaislībām.

Pārējais – ir tā vētra, no kuras tevi izglāba Ananda un kurā tu ļāvi sevi ieraut Braccano – tas ir tikai tavs noslēpums, un par to es šeit nesākšu runāt.

Vēl septiņus gadus tagad darbojies, mācies, strādā pašā vienkāršajā pelēkās ikdienas dzīvē. Palīdzi Žannai sasniegt pašsavaldību un pagaidām sargā viņas bērnus. Palīdzi kņazam, nevairies no cilvēkiem un nesapņo par izredzēto dzīvi. Neskopojies ar mūziku, izšķiet cilvēkiem savas dāvanas bagātības. Spēlē un dziedi tiem, bet naudu neņem par savu mūziku.

Nav laika, nav telpas, kā cilvēka mūžīgas pilnīgošanās ceļa ierobežotāja. Priecājies, ka pārbaudījums nāca tagad un atklāja tev pašai tavu svārstīgo sirdi.

Neraudiet, Jeļena Dmitrijevna. Smagā un šausmīgā jūsu mācība parādīja, kā sākot no maza kompromisa, arvien dziļāk tajā iestigsi un beigsi ar kritienu.

Ienesiet tagad savā ģimenē mieru, kuru jūs izjaucāt, nolieciet jūsu jaunāko dēlu normālos darba apstākļos. Bet vīram pacentieties būt labsirdīga un rūpīga žēlsirdīgā māsa, tādēļ ka jūsu vainas dēļ viņš uzskata sevi par slimu, bet patiesībā jūsu mūžīgās bailes aplipināja arī viņu un izpaudās šķietamā slimībā.

Tie bija pēdējie sera Uomi vārdi.

402

Istabas durvīs parādījās garā kapteiņa figūra. Sers Uomi viņam maigi uzsmaidīja, atvadījās no visiem, un mēs izgājām uz lielas, atteikušies no Stroganova ekipāžas.

Es biju laimīgs izrauties no šīs mājas svaigā gaisā. Ieraudzījis debesis zvaigznēs, es atcerējos Florencieti, kā es braucu ar viņu ratos naktī pa stepi pie Anandas.

Cik es tad jutos vientuļš un pamests! Bet tagad – sajutis, kā maigi mani paņēma aiz rokas I. un kapteinis, cik silti skatījās uz mani sers Uomi un Ananda – es jutos kā neieņemamā, priecīgā cietoksnī, viņu aizsarglokā.

Es vēlreiz domās pateicos Florencietim, kurš iedeva man iespēju iepazīt visus šos cilvēkus un dzīvot viņiem līdzās.

403

24. nodaļa MŪSU PĒDĒJĀS DIENAS KONSTANTINOPOLĒ

Tieši pulkstens deviņos no rīta nākošajā dienā es klauvēju pie sera Uomi durvīm. Kāds gan bija mans pārsteigums, kad darba vietā es sastapu seru Uomi ceļa

uzvalkā, un priekštelpā ieraudzīju sakravātu čemodānu. Istabā stāvēja kapteinis, kurš pasniedza seram Uomi biļetes uz tvaikoni. Viņš,

acīmredzot, bija atnācis neilgi pirms manis. Viņa seja bija ļoti bāla, it kā viņš visu nakti nebūtu gulējis. Bet es, kā parasts, vakarā iekritis kaut kur dziļā miegā, neko nezināju par to, kā mani draugi ir pavadījuši nakti.

Pamanījis manu apjukušo paskatu, sers Uomi noglaudīja manu galvu, un mīļi sacīja:

− Cik daudz šķiršanās, kur tu būtu jau sen pieķēries, vai paspējis atkal pieķerties, ir nācies tev pārdzīvot, Ļovuška, pēdējā laikā. Un visas tās tu pārdzīvoji un pārdzīvo smagi. No vienas puses, tas parāda tavu mīlestību un pateicību cilvēkiem. No otras – skaidru zināšanu trūkumu, par to, kas tas ir cilvēka zemes dzīve un kā viņam ir jāvērtē katra sava diena, netērējot to asarām un nomāktībai.

− Drīz, pēc dažām dienām, tu brauksi ar I. uz Indiju. Un jaunas zemes, caur kurām tu brauksi, kaut kur piestājoties, un jauni cilvēki, viņu neredzētās paražas un tikumi – viss palīdzēs atvērties tavai apziņai, pagrūdīs tavu domu uz jaunu izpratni par lietām.

Paies daži gadi, mēs ar tevi tiksimies, un šie gadi – tavi laimīgie gadi – pazibēs kā sapnis. Daudz no tā, ko tu redzēji un dzirdēji pa šo īso laiku, guļ šobrīd tavā zemapziņā, kā noliktavā. Bet tu ne tikai sapratīsi visu, ko tur glabā, bet arī pārnesīsi lielāko daļu uz pieredzi savā radošajā darbā.

- Uz atvadām, mans dārgais sekretār, pieņem no manis lūk šo ķēdīti, iever to ar mīlestības spēku attīrītajā Broccano akmenī un nēsā uz krūtīm, kā mūžīgas atmiņas par žēlsirdību zīmi, kuras solījumu tu pats brīvprātīgi devi. Mīlestība pazīst palīdzību, bet nezin sodus un nosodījumu. Cilvēks pats veido visu savu dzīvi, bet mīlestība – kad liekas, ka tā ārēji pakļauj cilvēku sodam – tikai ved viņu uz augstāku dzīves formu.

Mans tev novēlējums: nekad, nekur un ne ar ko nevilcinies. Lai no kura no mums tu saņemtu vēsti – izpildi tūlīt pat pavēli, kuru tā nes, nenododies prāta apsvērumiem un negaidi, kamēr tev kaut kur iekšā kaut kas kļūs gatavs. Šī kavēšanās ir – tikai pierādījums nepilnīgai uzticībai; un tu redzēji, pie kā noveda

404

Annas pārdomas, kā saēda viņas šaubas visu tiltu, kuru viņa pati bija uzcēlusi, uz viņai jau mirdzošu, jaunu atbrīvošanās ceļu.

Tas akmens, kas nesis cilvēkiem tik daudz bēdu un asaru, ir attīrīts ar tādu pašu mīlestības un līdzjūtības spēku, kāds iesvieda tevi nelieša apskāvienos un lika notrīcēt asarai viņa, savā darbībā nepazinušās žēlastību, acīs.

Uz šīs ķēdītes, kas tev liekas tāds lielisks darbs, ir izveidoti vārdi valodā, kuru tu nepazīsti. Tie nozīmē: «Uzveic mīlot». Es redzu – iesmējās sers Uomi – ka tu jau esi nolēmis iemācīties šo valodu.

- Ak, ser Uomi, starp putru manā galvā un sarūgtinājumiem – un viens no kuriem ir ļoti rūgts – šķiršanās ar jums, es skaidri apzinos, cik esmu tumsonīgs. Es jau devu sev reiz vārdu apgūt austrumu valodas, kad neko nesapratu Ali un Florencieša sarunās. Tagad šim manam solījumam ir nākuši jauni papildspēki. – un es pasniedzu savu kaklu seram Uomi, kurš uzvilka man akmeni ar ķēdīti pašrocīgi.

- Šis akmens tika nozagts Florencietim. Asākajā trīsstūra galā bija vēl krusts un zvaigzne no smaragdiem. Kad tu iegūsi pilnīgu pašavaldību un taktu, tu, visdrīzākais, saņemsi tos no paša Florencieša rokām. Un tagad viņš lūdza man uzvilkt žēlsirdības akmeni tev kaklā. Lai mana ķēdīte savieno tevi ar mani.

Katru dienu, kad tev liksies, cik grūti ir sevi audzināt, cik neaizsniedzama ir pilnīga bezbailība, pieskaries šai ķēdītei un padomā par manu mīlestību un uzticību tev. Un tu uzreiz ieraudzīsi, kā, vienojoties skaistumā un mīlestībā, ir viegli uzvarēt tur, kur viss šķita neuzveicams.

Viņš apskāva mani, un es tik tikko spēju noturēt asaras un biju tāda iekšēja klusuma, miera un svētlaimes pilns, kādu sajutu reizēm tikai blakus Florencietim.

Istabā ienāca I. un Ananda. Viņu sejas bija pavisam mierīgas, Anandas acis-zvaigznes mirdzēja, kā arī pienākas zvaigznēm; un viņi abi, likās, pavisam nebija apbēdināti par priekšā stāvošo šķiršanos ar seru Uomi.

To es nekādi nespēju saprast. Paskatījies uz kapteini, es ieraudzīju viņa sejā savu paša skumju atspīdumu par šķiršanos ar seru Uomi. Lai kā es arī nevērtētu savus augstos draugus, bet ar kapteini es vienmēr jutos kaut kā lielākā saskaņā, kā ar viņiem. Man likās, ka nepārkāpjama robeža guļ starp mums, burtiski kā siena reizēm šķīra mani no viņiem, kaut arī neviens no viņiem man šķēršļus nelika nekur.

Ananda paskatījās uz mani – atkal burtiski atvēra manu galvaskausu un smiedamies sacīja:

- Siena no sienas atšķiras.

405

Es nosarku līdz matu galiem, I. un sers Uomi pasmaidīja, bet kapteinis ar pārsteigumu skatījās uz mani, nesaprotot ne manu samulsumu, ne Anandas repliku, ne pārējo smaidus.

Dziļi aizkustināts ar sera Uomi ceļa novēlējumu, es nespēju izpaust viņam ne ar ko savu pateicību ārēji. Es piekļāvos lūpām pie viņa mazās, apburoši skaistās rokas, domās lūdzot viņam viņa palīdzību saglabāt uz mūžu uzticību visam, ko viņš sacīja man tagad.

Ienāca sera Uomi kalps, sakot, ka kņazs atsūtīja pavaicāt, vai viņš var to apciemot. Sers Uomi atlaida mūs visus līdz divpadsmitiem, lūdzot ienākt pie viņa vēlreiz atvadīties, kādēļ ka vienos atiet viņa tvaikonis. Viņš pavēlēja kalpam uzaicināt kņazu, ar kuru mēs sadūrāmies durvīs.

Man bija grūti, un es instinktīvi spiedos pie kapteiņa, kura sirds cieta tāpat kā manējā. Starp visām dažādajām jūtām, kuras mani plosīja, es nespēju noturēties, lai nenosodītu manu draugu vienaldzību par šķiršanos ar seru Uomi.

Cik maz es tad sapratu no orientējos cilvēku dvēselēs! Un cik daudz vēlāk es sapratu, kādu traģēdiju uzvarēja Anandas sirds šajā tikšanās reizē ar seru Uomi. Un par kādu uzticamu palīdzību, aizmirstot par sevi, bija gan viņš, gan I. manam brālim visu manas slimības laiku Konstantinopolē, līdz pašam pēdējam vakaram, kad sadursme ar Broccano nonāca līdz finālam pie Stroganoviem.

I. man neko neteica, ka pakaļdzīšanās mums joprojām turpinājās un tās gali atradās Broccano un viņa bandas rokās. Kā pēc tam es uzzināju, visu nakti pirms sera Uomi prombraukšanas visi mani draugi pavadīja bez miega. Viņi dāvāja to kapteinim, pamācot viņu tā nākošajā dzīvē, kā arī paskaidrojot viņam, kur un kā viņam ir jāatstāj Braccano.

I. neteica man ne vārda, bet es pats nemaz neiedomājos, kā uztrauca viņu tālākā Žannas un Annas, un visu Stroganovu dzīve, tādēļ ka ar savu līdzdalību visā šajā lietā viņš ņēma uz saviem pleciem arī atbildību par viņiem.

- Nekas, Ļovuška, nesamulsti. Tu jau ne reizi esi redzējis kā tas, kas liekas, nebūt neatbilst tam, kā ir patiesībā – sacīja man I.

Es paskatījos viņam acīs – un burtiski plīvurs no manām acīm nokrita. - O, Lollion, kā varēju es tikko kā sajust kaut kādu atsvešinātību no jums? Un

es varēju padomāt, ka jūsu sirdī bija vienaldzība pret seru Uomi? - Ne ar vienaldzību vai rūgtuma un nomāktības lēkmēm virzās dzīve, bet ar

prieku, Ļovuška. To augstāko prieku, kur nav jau vairs personiskas tekošā brīža uztveres, bet ir tikai sirds spēks – mīlestība, kur ne laiks ne telpa nespēlē nozīmi. Mīlestība netiesā – tā priecājas, palīdzot. Ja es nespētu aizmirst par sevi, bet

406

vaidētu un skumtu par to, ka šķiršanās ar seru Uomi man laupa mīļotā drauga sabiedrību un viņa viedumu, man nebūtu laika domāt par tevi, tavu brāli, Žannu, kņazieni un vēl tūkstošiem cilvēku, par kuriem tu pat nenojaut šajā minūtē.

Mana dižā drauga sera Uomi dzīvais piemērs, kurš ne reizi pa visu mūsu pazīšanās laiku ar viņu nesakoncentrēja savu domu uz sevi, kurš pats darīja visu, par ko runāja citiem, ieveda mani tajā augstajā aktīvas mīlestības lokā, kur vienaldzība, nomāktība ne bailes neeksistē kā jēdzieni.

Kapteinis ar Anandu nogriezās dārzā, bet mēs ar I. devāmies pie sevis. Es izstāstīju viņam visu, ko sacīja man sers Uomi, un parādīju viņam uzdāvināto man ķēdīti, kuru viņš pats, ievēris tajā akmeni, uzkāra man kaklā.

- Lūk tev, Ļovuška, uzskatāms piemērs, kāda atšķirība ir starp to, kas šķiet cilvēkiem redzams taisnīgums, un to, kas patiesībā notiek pēc patiesajiem mērķtiecības likumiem. Lai saņemtu tādu ķēdīti, tūkstošiem cilvēki tērē dzīves gadus. Reizēm viņi visu dzīvi tiecas pēc uzvaras pār sevi kādās īpašībās, kas traucē viņiem virzīties tālāk, strādā, meklē, krīt, cīnās – visbeidzot sasniedz, kā šķiet viņiem un viņu apkārtējiem. Bet patiesībā īsteno dzīves likumu priekšā stāv uz vietas. Tu, zēns, ne ar ko – pēc ārēja taisnīguma likumiem – neesi nopelnījis to laimi, kas līst pār tevi, kā no pilnības raga. Tu arī pats ne reizi vien pa šo laiku, ar augstāko laimi ieskauts, uzskatīji sevi par vientuļu un nelaimīgu – maigi sacīja I.

Pie mums ienāca kapteinis, bet, pamanījis, ka mums notiek nopietna saruna, gribēja doties pie sevis.

- Jūs ne tikai neiztraucēsiet, dārgais kapteini, bet es būšu priecīgs, ja jūs pabūsiet ar Ļovušku līdz sera Uomi tvaikoņa atnākšanai. Ne jums, ne viņam nav jāpavada viņš, tāpēc ka viņam vēl daudzi ir jāpieņem, bet Havai, kura paliks šeit vēl dažas dienas un, iespējams, brauks uz jūsu tvaikoņa atpakaļ. Viņam paliks tikai dažas minūtes ceļā no mājas uz piestātni. Es nešaubos, ka abiem jums tas ir smagi, bet jūs taču abi esat pietiekami aplaimoti. Sargājiet savu laimi un piekāpieties nedaudz citu priekšā.

I. izgāja, un mēs palikām divatā ar kapteini. Abiem mums bija vienādi smagi, ka mēs nepavadīsim seru Uomi un neredzēsim

viņa mīļo seju līdz pēdējam brīdim. Kapteinis smēķēja papirosu aiz papirosa, staigāja pa istabu un burzīja jau bez tā ezītī sacēlušos matus.

Mēs klusējot savedām sevi iekšēji kārtībā, it kā veicot savu garīgo tualeti pirms pēdējās tikšanās ar seru Uomi pulkstens divpadsmitos, kā bija viņš mums nozīmējis.

Visbeidzot es uzdrošinājos pārtraukt klusēšanu, un sacīju.

407

- Kapteini, dārgais draugs, nedusmojieties uz mani, ka es pārtraucu klusēšanu, kaut arī redzu, ka jums nemaz negribas runāt. Bet man vajag padalīties ar jums, ar kādām domām es tikko dzīvoju un kā atradu tajās mierinājumu.

Katrs no mums saņēma no sera Uomi tik daudz. Personiski man viņa klātbūtne deva pat fizisku svētlaimes sajūtu. Nerunājot nemaz par īpašu iekšējo mieru, kad viss liekas saprotams, nekas nav vajadzīgs, izņemt sekot viņam. Es sapratu tagad, ka sekot aiz viņa es varētu tikai tad, kad patstāvīgi atrisināšu savus dzīvei būtiskos jautājumus. Kad iemācīšos stingri stāvēt uz savām kājām, nemeklējot palīdzību no visām pusēm to atrisināšanai, kā es to daru šobrīd.

Vajag paiet kaut kādam laikam, kurā es noskaidrošu savu radošo ceļu, atradīšu spēkus stingri turēt sevi rokās – tad es varu būt noderīgs seram Uomi, kā viņam ir nepieciešami šobrīd I. un Ananda.

Es esmu priecīgs, pirmais vieglais pārbaudījums mani vairs neuztrauc. Tas vai cits laiks paies līdz jaunai tikšanās reizei ar seru Uomi, es domāju tikai par vienu; cienīgi nodzīvot katru prombūtnes minūti no viņa, nezaudējot ne mirkli pa tukšo.

- Tev ir pilnīga taisnība, draugs; ir jābūt visa tā cienīgam, kas ir saņemts no sera Uomi, Anandas un I. Bet tu zaudē tikai pirmo no viņiem, bet es zaudēju ne tikai viņus visus trīs, bet arī tevi. Ar ko es tagad varēšu, pēc tam, kad es esmu sapratis dziļāko dzīves jēgu, padalīties ar savām jaunajām domām? Es arī līdz šim biju vienmēr noslēgts un nesu iesauku «atvilkne ar noslēpumiem». Kam es tagad varēšu izteikt savas domas un kā meklēt to vienošanās ceļu, par kuru runā mani jaunie draugi?

- Es, protams, neko vēl nezinu un maz ko saprotu, kaptein. Bet es redzēju, kā jums ir kļuvusi saprotama mūzikas valoda. Jums tagad ir jauna platforma lai saprastu Līzu, un viņas māti. Un jūs pat man reiz teicāt, ka domājat daudz par Līzu un uzrakstījāt viņai vēstuli.

Tas ir viens. Otrs – vai tad starp jums, mani un vēl simtiem vienkāršu cilvēku un mūsu augstajiem draugiem guļ bezdibenis? Vai kaut reizi jūs redzējāt, lai viņi izrādītu cilvēkiem savu pārākumu? Lai viņi kādu nicinātu? Vai arī apietu ar līkumu tur, kur varētu palīdzēt? Kaut reizi jūs redzējāt viņus nomocījušos par to vai citu tikšanos? Tāpat arī mēs: cik spēsim, ir jācenšas sekot viņu piemēram.

Treškārt, ja es zaudēju seru Uomi un Anandu, saglabājot I. tuvumu, tad no zaudējumu, šķiršanās, vilšanās un sarūgtinājumu pēdējo mēnešu pieredzes es sapratu tikai vienu: mīli līdz galam, esi uzticīgs līdz galam, nebaidies līdz galam – un dzīve atsūtīs atalgojumu, kādu negaidi un no kurienes negaidi.

408

- Manu zēn, mīļais filozof! Līdz šim es ne reizi nemīlēju līdz galam, nebiju uzticīgs līdz galam un nebiju drosmīgs līdz galam, bet mierinājumu no tavas sprogainās sejiņas es jau saņēmu – jautri iesmējās kapteinis. – Bet lūk kas. Drīz ir pulkstens vienpadsmit. Aizbrauksim labāk uz dārzniecību un atvedīsim ziedus, Ļovuška.

- Ak, kaptein, seram Uomi viņa paša dārzā ir tādi ziedi, ka labāk mums nemaz neapkaunoties.

Kapteinis uzmauca man galvā cepuri, puiciski iesmējās un izvilka laukā uz ielas. Ļoti drīz mēs sameklējām karieti un sākām braukt pie viņa drauga dārzkopja. Ar

monētām dzīts, kučieris aizmirsa visu savu konstanotinopolisko slinkumu, un pēc brīža mēs stāvējām paša dārzkopja priekšā.

Kapteinis atstāja mani pie koka ar persikiem, kur saimnieks laipni piedāvāja tos ēst, cik gribās, bet pats iegāja ar viņu oranžērijā.

Nepaspēju es vēl nobaudīt līdz galam brīnišķīgos persikus, kā viņš jau iznāca, nesdams ziedus vaska papīrā. Saimnieks ielika tos groziņā ar mitru zāli, apsēja un pasniedza man. Tie bija diezgan smagi.

Kad mēs braucām atpakaļ, es pavaicāju savam pavadonim, kāpēc viņš neparādīja man ziedus, it kā tā būtu apburtā princese.

- Šīs puķes arī ir skaistules. Tās ir ļoti maigas un tik brīnišķīgas, ka tu nekavējoties pārvērstos par «Ļovušku – ķer vārnu», ja es tev tās parādītu. Bet laika mums nav daudz.

- Nu, vismaz kaut pasakiet, kā sauc jūsu noslēpumainās ziedu skaistules? – pavaicāju es ar nīgrumu.

Kapteini sasmīdināja mana nokaitinātība, un viņš sacīja: - Filozof, tās sauc par frēzijām. Tie ir kalnu ziedi, to dzimtene ir Indija. Bet, ja

tu dusmosies, tās no baltām kļūs par melnām. - Nu, tad jums nāksies tās dāvināt Havai; seram Uomi vairs melnas skaistules

nevajag. Pietiek ar vienu – atbildēju es viņam viņa tonī. Kapteinis jautri smējās, sacīja, ka es vēl joprojām baidos no Havas un ka,

drošvien, mans «nebaidies līdz galam» attiecas uz Havas sabiedrību. - Ļoti iespējams – atbildēju es, atcerēdamies Havas vēstuli, kuru es saņēmu B.

– Bet, visādā ziņā, ja viņa kādreiz dzīvos manā mājā, tad es baidīšos no viņas mazāk, kā jūs šobrīd baidāties no Līzas un visa tā, kam jānotiek jūsu starpā – es noķērcu, tāpat kā viens no tiem papagaiļiem, kurus nēsā Konstantinopolē, kuri izvelk «likteņa» biļetītes un pasniedz ziņkārīgajiem nākotni trubiņā sarullētas loterijas biļetes paskatā.

409

Kapteiņa pārsteigums pārvērta viņu par sāls stabu. Nezinu, ar ko tas viss būtu beidzies, ja mēs nebūtu piebraukuši šajā brīdī pie

mājas un nesatiktos ar Anandu un Havu, kuri devās pie sera Uomi. - Paņemiet jūsu skaistules – sacīju es, pasniedzot kapteinim ziedus. - Kādas skaistules? – pavaicāja Ananda. - Baltas, seram Uomi, ja tās vēl nav nomelnējušas – es ļoti nopietni sacīju. –

Bet, ja tās ir nomelnējušas, tad... - Vai apklusīsi tu, blēņu-filozof?! – iekliedzās kapteinis. Hava bija ļoti ieinteresēta, kādas vēl skaistules trūka seram Uomi. - Kalnu – es viņai pačukstēju. - Nē, tas nav izturams! Vai tiešām jūs viņam atvedāt kazlēnu? – smējās viņa,

atklādama savus baltos zobus. - Tieši, tieši, no pašas Indijas, ja tikai šis kazlēns neapskauda jūsu melno ādu

un nekļuva melns. - Ļovuška, nu ir taču robežas pacietībai – iesaucās kapteinis, sākdams tik tikko

dusmoties. Ananda padraudēja man, paņēma no manām rokām groziņu un atsēja to.

Izņēmis ziedus no papīra, viņš pat izdvesa sajūsmas un pārsteiguma saucienu. - Frēzijas, frēzijas! – iesaucās Hava. - Sers Uomi tās ļoti gribēja, lai ieaudzētu

savā dārzā! Tas viņam būs ļoti patīkami. Tās taču ir podiņos, zemē un sūnās! Nu, kurš no jums izdomāja tādu kazlēnu, tas ir laimīgais. Ja es prastu apskaust, noteikti apskaustu veiksminieku.

- Lūdzu, neskaudiet, savādāk patiešām tās pēkšņi nomelnēs – es sacīju, tīksminādamies par nekad neredzētām krāšņām puķēm. Baltas, lielas, kā no vaska, ar vissmalkāko nazi izgriezti, neparastas formas zvaniņi piepildīja priekštelpu ar aromātu.

Kapteinis paņēma vienu podiņu, iedeva man otru. Kad es atteicos, sakot, ka ideja un atradums ir – viņējā, viņš pasmaidīja un pačukstēja man:

- Viena frēzija – es; otra – Līza. Jūs vedējs. Ejiet un apklustiet beidzot. - Nu, Līza jau frēzija – kur vēl precīzāk. Bet jūs, jūs šausmīgi mīļa, bet

vienkārši fīzija – tāpat čukstus es atbildēju viņam. - Šie ķīnietēni tik ilgi turpinās savas ķīniešu ceremonijas un mīņāties uz vietas,

kamēr nenokavēs – sacīja Ananda ar tādu jautru humoru balsī, kam man ienāca prātā, ka viņa smalkā, muzikālā auss uztvēra mūsu čukstus. Es nespēju izturēt, izplūdu smieklos, kuriem atbildēja sera Uomi smiekli, kurš atvēra savas istabas durvis.

410

- Tās taču ir veselas kāzas! – viņš mīļi ieveda mūs istabā, paņemot no katra no mums ziediņu un abus mūs apskāva, pateicoties un sakot, ka izaudzēs pa frēziju dobei savā dārzā, iedodot tai katrai nosaukumus, jūras un sauszemes.

Rūpīgi apskatījis ziedus, sers Uomi pasauca savu cilvēku un kopā ar viņu iepakoja tos mūsu groziņā, dāsni aplaistot ar ūdeni gan ziedus, gan tos piesedzošo zāli un licis ietīt groziņu vairākos papīra slāņos un rupjā, slapjā audumā. Kalps izpildīja pavēli un kopā ar no kaut kurienes iznirušu Milzeni, paņēmušu čemodānu, devās pa priekšu uz ostu.

Daudz cilvēku bija ostā. Bija arī tādas sejas, kuras es pavisam nepazinu; kādu biju tikai manījis, bet no labi pazīstamiem bija tikai turki, Stroganovs un kņazs.

Katram no sera Uomi atradās silts vārds. Man viņš sacīja: - Meklē priecīgi – un viss tev atbildēs. Domu un jūtu vienotība visātrāk aizvedīs

tevi pie Florencieša. Par brāli neuztraucies. Izstrādā vienmērīgu attieksmi pret viņu. Naļ – nav Anna.

- Es piekļāvos viņa rokai, apstulbināts no viņa vārdiem, it kā atbildi uz manām pašām slēptākajām domām.

Visi pavadīja seru Uomi līdz ratiem, un iesēdās tajos I., Ananda un Hava. Es pavaicāju I., vai neapciemot mums ar kapteini Žannu, uz ko viņš atbildēja ar atzinīgumu, sacījis, ka ienāks ar Anandu pēc mums pie viņas.

Ekipāža nogriezās aiz stūra un paslēpās no visu pavadītāju acīm. Nožēlas nopūta izrāvās visiem, bet kņazs raudāja, kā bērns. Es piegāju pie viņa un piedāvāju doties ar mums kopā pie Žannas, sakot, ka tur atnāks I. ar Anandu, tiklīdz kā viņi pavadīs seru Uomi.

Viņš piekrita, palūdza pagaidīt viņu dažas minūtes un, acīmredzot, nopriecājās par iespēju nebūt tagad mājās. Es sapratu viņa stāvokli, tāpēc ka paša kaklā jutu asaras un apspiedu tās ar lielām grūtībām. Lai kā man neteiktu prāts, ka vajag izdarīt pār sevi piepūli un pāriet citā, ne drūmā noskaņojumā – manas sajūtas atkal bija tuvu tām, kuras es izjutu pie kamīna brāļa istabā, dedzinot vēstuli.

- Kāda šausmīga lieta – ir šķiršanās – es izdzirdēju kapteiņa balsi, it kā paša domu atbalsīti.

- Jā. vajag kaut ko saprast, kaut kādu vēl mums nezināmu visa notiekošā jēgu. Iemācīties uztvert visu tā, kā saka un dara sers Uomi: «Ne to dienu uzskati par laimīgu, kura atnesa tev ko patīkamu; bet to, kad tu atdevi cilvēkiem sirds gaismu». Bet man tas ir vēl tik tālu – es sacīju ar nopūtu.

- Jums tas ir tālu – domīgi atbildēja man kapteinis – bet man, baidos, arī nemaz nesasniedzami.

411

Kņazs iznāca pie mums, atvainodamies, ka aizkavēja, un mēs sākām doties pa svelmainajām, kā nokaitēta krāsns, ielām, meklējot visur ēnu, bet tas maz līdzēja.

Veikalā mēs sastapām pusdienaslaiku – vai, precīzāk, ar karstumu saistīto, kā visur Konstantinopolē – pārtraukumu. Anna sēdēja lejā pie skapja, krēslā pie darba, bet Žanna joprojām gulēja augšā, kaut jau cēlās neilgi un centās strādāt.

Anna bija bāla, novājējusi. Bet acīs viņai nebija vairs nomākta izteiksme un tas izmisums, kuru es redzēju tajās šeit pat, viņas sarunas ar seru Uomi laikā.

Uz kapteiņa zemo paklanīšanos viņa priecīgi uzsmaidīja viņam un pasniedza kreiso roku, sakot, ka nevar atlaist saņemtos labajā rokā ziedus.

Viņš goddevīgi noskūpstīja šo brīnišķo roku ar tajā mirdzošo aproci. «Mans Dievs – es domāju. – Kā ciešanas un saskarsme ar cilvēkiem, apdāvinātiem ar augstāko zināšanu spēkiem, maina cilvēkus! Vēl tik nesen es redzēju šo lepno skaistuli sašutušu par atklāto kapteiņa, vīrieša sajūsmināšanos. Un viņš, tagad stāvošs viņas priekšā ar tādu cieņu, ar lēnprātīgām un labsirdīgām acīm – kur gan ir palicis kapteinis-tīģeris un Anna no ikonas? To vairs nav, nav līdz pamatiem, bet dzīvo jauni – to, mirušo, vietā.»

Es pārvērtos par «Ļovušku – ķer vārnu», manas domas uzvirda manā galvā, uztriecoties viena otrai, viena otru apgāžot un nenonākot nekur līdz galam – un visu laiku risinot jautājumu, vai labāk, vai vajag, tā mainoties, nomirt cilvēkiem, pārvēršoties par pilnīgi citām būtnēm. Kāpēc?

Man likās, es redzu un dzirdu tūkstošiem dvēseļu šļupstus un vaidus, kas traucas haosā un apraud savus maldus, nelabojamās kļūdas, un lūdzošus pēc palīdzības.

- Ļovuška, kas ar jums? - izdzirdēju es maigo un vājo Žannas balstiņu. - Ak, tā esat jūs, Žanna? – es notrīcēju, atjēdzies. Es gribēju uznākt pie jums,

tik, kā parasts aizdomājos un liku jums nokāpt šeit – atbildēju es, sveicinoties ar Žannu.

- O, tas nekas. Kņazs man palīdzēja nokāpt. Ak, Ļovuška, kā gan jūs esat izmainījies pēc slimības. Jūs nemaz nelīdzināties jaunākā daktera kungam, kurš mierināja mani uz tvaikoņa. Bērni guļ, citādi, drošvien, viņi jūs tagad neatpazītu. Jūs pavisam, pavisam esat cits, tikai es neprotu pateikt un paskaidrot, kur ir pārmaiņa – sacīja Žanna, apsēdinot mani un kņazu veikala stūrī.

- Katram liekas, ka ir izmainījušies cilvēki, kurus viņš redz, tāpēc ka sevī pašā pārmaiņas pamana cilvēks ar grūtībām. Un tikai tad, kad kaut kas milzīgs ienāk viņa dzīvē – tikai tad viņš saprot, kā viņš pats ir izmainījies, kā izauguši ir viņa spēki un atbrīvojies gars.

412

Man jūs, Žanna, liekaties ne tikai izmainījusies, bet visa jūs it kā būtu nodegusi; un iepriekšējās Žannas vietā es redzu cietošu būtni. Kas ar jums, dārgā? Nav taču nekādu iemeslu jums tā skumt un raudāt – maigi skūpstot maziņo, bērnišķīgo Žannas rociņu, es teicu.

Ak, ja vien jūs zinātu, jūs neskūpstītu šo roku – slaucīdama ritošās asaras, atbildēja man Žanna – gan kņaza priekšā esmu vainīga, gan Annas, un I. Ak, ko tikai es nesastrādāju, un kā man tagad to visu izlabot? – caur asarām murmināja nabadzīte. – Es jau tagad būtu vesela, ja nožēlas domas man neēstu. Es nekur nerodu sev mieru. Tikai, kad guļu gultā, no palaga, ar kuru doktors I. apsedza manu stūrīti, burtiski dveš uz mani nomierinoši. Kad man ir pavisam slikti, es piespiežos pie tā ar seju – un kļūst ap sirdi klusi!

Es nejauši paskatījos uz Annu un biju pārsteigts par pārmaiņu viņā. Noliekusies uz priekšu, skatīdamās neatraujoši uz Žannu, kā lūgdama viņu apklust, viņa žmiedza rokās darbu, bet asaras pilēja uz viņas krūtīm viena pēc otras. Es sapratu, kādas mokas bija viņā, kā viņa apraudāja tai pienākušos un nesaņemto hitonu, mūsu aizbraukšanu bez viņas, un savu šajā mirklī nepareizo rīcību.

- Anna! – iekliedzos es, nespējot izturēt viņas mokas. – Atlikšana – nenozīmē zaudēšana. Anna, neraudiet, nav manos spēkos redzēt šīs asaras, es zinu, ko nozīmē neprātīgi raudāt skumjās, redzot sevi burtiski kapsētā.

Nedomājiet tagad par sevi. Domājiet par Anandu, par tām milzīgajām bēdām, vilšanos un viņa atbildību par jūsu kļūdu, kuras uzgūla pār viņa dvēseli – nokritis viņas priekšā uz ceļiem, es teicu.

Drīz, tulīt, Ananda un I. atnāks šurp. Vai tiešām ir iespējams viņus sagaidīt ar tādu nogalinošu nomāktību pēc tam, kad viņi ir pavadījuši seru Uomi? Vai tiešām mīlestība, pateicība un prieks, ka viņi dzīvo šobrīd ar mums, var izpausties tikai asarās par sevi.

- Piecelieties, Ļovuška – mani apskaujot sacīja Anna – jums ļoti ir taisnība. Tikai rūgta doma par mani vienu lika man atkal raudāt. Bet patiesībā es jau visu sapratu, un visu svētīju, un visu pieņēmu.

Apsēdieties šeit man blakus uz minūtīti, draudziņ, Ļovuška. Noticiet, es jau noklusu iekšēji. Tā ir vētras atbalstiņa, kuru jūs laicīgi palīdzējāt man pārtraukt. Daudzus gadus es domāju, ka manā sirdī dzīvo viena gaiša mīlestība. Bet pārliecinājos, ka tur vēl gulēja, salocījusies, greizsirdības un šaubu čūska.

Paldies dievam, ka tā šeit atritinājās un atvēra man acis. Ananda saņēma triecienu, bet tomēr spēja noturēt mani sev līdzās tā, lai es neizlaistu viņa roku no savējās. Jūs atgādinājāt man, ka manas asaras skar visu viņa būtību, ka viņš tās jūt

413

kā strutu un asiņu asaras. Es vairs neraudāšu; pateicos par jūsu vārdiem – tie man palīdzēja.

Viņa noslaucīja acis, piegāja pie Žannas un, maigi viņu apskāvusi, noslaucīja viņas asaras ar sera Uomi lakatiņu.

Emocijas, kuru es pārdzīvoju, gandrīz laupīja man sajūtas. Es nekustīgi sēdēju krēslā; mana sirds dauzījās kā āmurs; mugurā, visā mugurkaulā, kā uguns skraidīja; es ar grūtībām elpoju un, kā man likās, kritu bezdibenī.

- Ļovuška, tu visus šeit nobiedēji – izdzirdēju es Anandas balsi un ieraudzīju viņu sev blakām. – Izdzer, lūk, šo te: es domāju, ka tu esi stiprāks, bet tu joprojām esi vājš – un viņš pasniedza man glāzīti ar pilieniem.

Drīz es pavisam atguvos, pavaicāju, kur ir I., un, uzzinājis, ka viņš aizgāja pie Stroganova un drīz arī atnāks šurp, pavisam nomierinājos.

Es aplaidu visus ar acīm, pamanīju, ka Hava vērīgi skatās uz mani, bet visiem pārējiem bija apjucis paskats. Es paņēmu Anandas roku, negaidīti viņam pacēlu to pie lūpām, un sacīju:

- Piedodiet man, Ananda. Es nedaudz paķervārnoju, ar ko visus satraucu un novedu tādā stāvoklī, ka viņi līdzinās slīcējiem. Lūk, jūs arī domājāt, ka es esmu stiprāks, un es pievīlu jūsu uzticību. Tas man ir ļoti sāpīgi, es pacentīšos būt stiprāks. Bet tas viss taču sākās no jūsu derviša cepures – es pasmaidīju.

- Nē, manu zēn, tu neviena uzticību neesi pievīlis. Un neviens šeit nevarēja pievilt un arī nepievīla mani. Viss, kas iznāca ne tā, kā es uzskatīju, notika tikai tāpēc, ka biju senos parādos cilvēkiem un gribēju ātrāk atdot savu parādu simtkārtīgi. Es nepamanīju, ka nevajag tik pastiprināti virzīt cilvēkus uz priekšu. Sauciens tiek dots vienreiz; bet es to iedevu divreiz, par ko arī nesīšu tagad atbildību.

Es ne visu sapratu. Kāds, kad un kāpēc tiek dots sauciens? Bet es sapratu, ka viņš deva to atkārtoti Annai un, ka to nevajadzēja darīt.

Anandas balss – tāpat jau vienmēr neatkārtojami brīnišķīga – nesa sevī šoreiz tādu maigumu, mierinājumu, tādu vienkāršu labsirdību, ka visi noklusa, visiem kļuva viegli, tīri, priecīgi. Sejas visiem noskaidrojās un kļuva labsirdīgas. Katrs burtiski uzņēma sevī paša Anandas enerģijas daļiņu, un kad pēc kāda laika ienāca I. un Stroganovs, nevienā sejā jau nebija vairs ne drusciņ nomāktības un asaru.

Sadalījušies pa grupiņām, es un Žanna, kņazs un I., kapteinis un Stroganovs, Anna un Ananda – visi kā spārnoti un atjaunoti, apmainījās vienkāršiem vārdiem, bet šie vārdi ieguva kaut kādu jaunu jēgu no jaunās mirdzēšanas un miera katra sirdī.

414

- Mani draugi. Pēc dienas mūs atstās kapteinis un Hava. Rīt man gribētos, atvadoties no viņiem, uzcienāt viņus ar mūziku. Vai drīkst izmantot jūsu zāli, Anna? - pavaicāja Ananda.

- Kā varat jūs vaicāt par to? Visiem jūsu dziesmas un spēle nes tik daudz laimes! Un man sers Uomi vēlēja spēlēt un dziedāt cilvēkiem pēc iespējas vairāk. Bet par savu sajūsmu spēlēt kopā ar jums es nemaz nerunāju – viņa atbildēja.

Darba pārtraukums beidzās. Priecādamies par rītdienas mūziku, mēs pametām veikalu, kur ar tā saimniecēm palika tikai Boriss Fjodorovičs.

I. ar Anandu un kņazu nebaidījās no svelmes un gāja diezgan ātri, atstājot mūs ar kapteini tālu nopakaļ. Es tik tikko kustējos; svelme, pie kuras es vēl nebiju pieradis, mani pilnīgi nomocīja, bet kapteinis atpalika kopā ar mani, vēlēdamies kaut ko pateikt. Kad attālums starp mums un mūsu draugiem palielinājās tā, lai mūs nevarētu sadzirdēt, viņš sacīja:

- Man ir pie jums lūgums. Es saņēmu tikko no mājām tik daudz naudas, ka man tās nav kur likt. Es vēlos tās daļu atdot Žannai ar to nosacījumu, lai viņa nekad neuzzinātu, kurš to viņai iedeva. Es zinu, ka I. nodrošināja viņai pirmos darba gadus, zinu arī to, ka kņaziene, zināmā mērā, parūpējās par bērniem. Bet man gribētos ieliet pārliecinātību šajā nabaga būtnē, kura cieš, cieta un – nezinu kāpēc, kā un no kurienes, bet es skaidri apzinos – cietīs vēl ļoti daudz.

- Pa savu klaiņotāja dzīvi es esmu redzējis tādas būtnes – aiz kaut kādiem, nenotveramiem manai sapratnei, likumiem – cietošas visu dzīvi, kad pat nav īpašu, redzamu visiem iemeslu.

Pats es nepaspēšu jau nolikt bankā uz viņas vārda naudu, tādēļ ka šī operācija aizņems nemazāk, kā divas stundas. Bet darīšanas man, tādēļ ka es noslaistījos gandrīz visu dienu šodien, būs milzums.

Bet otru naudas daļu es lūdzu jūs ņemt savā rīcībā. Un, ja sastapsiet cilvēkus, kuriem varēs nākt mana palīdzība caur jūsu rokām – es būšu ļoti laimīgs.

Nu, lūk, mēs arī esam pie vārtiņiem. Uz redzēšanos, draudziņ Ļovuška. Visdrīzākais, mēs redzēsimies tikai rīt vakarā pie Annas. Paņemiet naudu.

Viņš iegrūda man rokās saini, diezgan nevērīgi ietītu papīrā, un acumirklī nozuda.

Istabā es sastapu I., kurš rekomendēja man atsvaidzināties dušā. Bet es jutu tādu spēcīgu nogurumu no karstuma, ka tik tikko aizbridu līdz krēslam un apsēdos pilnīgā bezspēkā, neveikli turot rokās saini un nezinot, ko ar to iesākt.

415

Uz I. jautājumu, kāpēc es nenolieku kaut kur savu saini, es izstāstīju viņam, ka tā ir kapteiņa nauda un kādu nozīmi tai viņš man lika piešķirt. Reizē ar to es izstāstīju visu, ko domāja kapteinis par Žannu.

- Malacis ir tas tavs kapteinis, Ļovuška. Kas attiecas uz naudu Žannai personiski – tad viņš apsteidza sera Uomi vēlmi, kurš lika man viņu nodrošināt. Kā kapteinis uzminēja sera Uomi domu par frīzijām, tā arī otru viņa domu realizēja darbībā, neviena uz to nepamudināts!

Bet, kas attiecas uz naudu, atdotu pilnīgi tavā rīcībā, domāju, ka kapteinis gribēja to uzdāvināt tev, draudziņ, lai arī tu justos neatkarīgs turpmāk, kamēr pats nesāksi pelnīt sev iztiku.

- O, nē, dārgais I. Kapteinis ir ļoti vienkāršās attiecībās ar mani. Ja viņš gribētu iedot to personiski man, viņš rīkotos kā jaunākais Ali, atstājot man to vēstulē. Man nav šaubu par to, un personiski sev es to nekad neņemtu. Es domāju, ka es esmu tik nepieredzējis un, var gadīties, nespēšu apieties ar to, kā nākas. Bet ar jums arī tas atkrīt. Viens ir man skaidrs, ka šo naudu es izlietošu – Līzas un Annas vārdā – instrumentu pirkšanai talantīgiem, trūcīgiem muzikantiem, ja tādus sastapšu līdz jaunai tikšanās reizei ar kapteini. Bet, ja nesastapšu vai arī jūs nenorādīsiet man citu to pielietojumu – nauda atgriezīsies pie viņa. Un es ļoti gribētu, Lollion, dzirdēt par to jūsu viedokli.

- Rīkojies, kā pats zini, draudziņ. Aizlieguma šeit nav nekāda. Bet kāpēc tu nolēmi, ka personiski sev neatstāsi šo naudu? Vai tad tavam brālim tā nevarētu ievajadzēties?

- Mans brālis – ir vīrietis un reti augstsirdīgs cilvēks. Ja viņš nolēma precēties – tātad, viņš nav tik nabadzīgs, lai viņam nebūtu iespēja apgādāt sievu. Bet, ja es uzzinātu, ka viņš ir trūkumā, tad dotos jebkādā smagā jūgā, bet sūtītu viņam tikai to, ko spētu nopelnīt pats. Es jau tāpat esmu bezgalīgā parādā jums, Florencietim un jaunajam Ali. Protams, es esmu parādā arī brālim. Bet, ja es varu vēl cerēt atdot viņam savu parādu, tad jums es nekad nespēšu atgriezt pat simto daļu.

- Tas viss ir aizspriedumi, Ļovuška. Cilvēks sasaista sevi parādos un pienākumos. Reizēm viņš tā noslīgst domās par saviem morālajiem parādiem, ka viennozīmīgi līdzinās vergam, kas no visām pusēm dzīts ar parādu pātagu. Bet dzīves jēga – ir atbrīvošanās. Tikai tas no cilvēka labsirdības un viņa labajiem darbiem sasniedz radošu rezultātu, kas paveikts viegli un vienkārši.

- Pieņem visu, ko sūta tev personiski dzīve, pilnveidojies, mācies, un uzskati sevi par kanālu, kā savienojošo posmu starp mums, kurus tu stādi tik augsti, un cilvēkiem, kuriem jūti līdzi. Pasniedz, izsvied pilnām saujām visiem sastaptajiem visu

416

to, ko uztversi no mums un caur mums. Visu augsto, kam pieskarsies, nes zemei – un izpildīsi savas dzīves uzdevumu. Bet tas būs nevis smagais un garlaicīgais labdarības pienākums, bet tavas paša mīlestības skanošais prieks un miers.

- Tālu vēl, Lollion, man līdz visam tam viedumam, kuru es dzirdu un redzu jūsos. Es pašas vienkāršākās lietas neprotu darīt. Viss mani kaitina. Reizēm es dodu sev vārdu atcerēties par jums, par Florencieti, rīkoties tā, it kā jūs stāvētu blakus – un pie pirmajām nepatikšanām paklūpu, sadusmojos – un viss aizlido ar kājām gaisā.

- Kamēr tu sev atkārtosi – ar prātu – ka es esmu tev līdzās, tava pašavaldība vienmēr būs, kā pulvera muca. Tiklīdz kā tu sajutīsi, ka tava sirds dzīvo manējā un mana – tavā, ka roka tava ir manā rokā, tu jau pat domāt pārstāsi par pašavaldību kā par pašmērķi. Tu to izstrādāsi, lai vienmēr būtu gatavs izpildīt tev uzticēto uzdevumu. Un laika domāt par sevi tev nepaliks...

I. paklusēja, domājot par kaut ko, un turpināja: - Šodien mēs ar tevi nepusdienosim kopā ar kņazu, kuram vajag ļoti par daudz

ko pārrunāt ar Anandu. Ja tu esi atpūties, mēs varam ar tevi aizbraukt pie mūsu drauga konditora, pasūtīt viņam kūku uz rītvakaru un pie viņa arī paēst. Bet iepriekš mēs iebrauktu bankā: man tur ir viens paziņa, kurš ātri nokārtos mums visu, un jau rīt Žanna saņems paziņojumu, ka viņa ir kaut kādu dārgumu īpašniece. Ar viņas franču buržuāzisko psiholoģiju tas viņai būs milzīgs atvieglojums dzīvē.

Es biju ļoti pateicīgs I. par viņa nemainīgo labsirdību pret mani. Man uz mēles grozījās jautājums par Henriju, par Broccano, gribētu es pavaicāt kaut ko par Havu – bet ne par ko nepavaicāju, aizskrēju uz dušu, un drīz mēs jau bijām milzīgā bankas zālē, kur simtiem no griestiem karājošies ventilatori nespēja mazināt karstumu.

Viena naudas daļa bija uzlikta uz Žannas vārda, ar tiesībām ar to rīkoties kā patīk. Otra bija pārskaitīta uz manu vārdu pēc adreses, kuru man norādīja I., ar kaut kādiem viltīgiem indiešu nosaukumiem, nekad manis nedzirdētiem.

Kamēr mēs sēdējām bankā, gaidot mūsu pasūtījuma izpildi, es padalījos ar I. savās skumjās, ka neko nevaru uzdāvināt kapteinim, kurš iedevis man par piemiņu tādu lielisku gredzenu.

- Neskumsti par to. Kapteinis ir ļoti laimīgs cilvēks. Viņš saņēma no Anandas gredzenu, kā mūžīgas draudzības ķīlu. Anandai kapteinis atgrieza lietu, kurai ir milzīga nozīme priekš viņa. Vispār tagad kapteiņa ceļš nebūs vientulīgs un Ananda pasniegs viņam vienmēr palīdzību.

417

Bet tev es varu iedot sera Uomi lakatiņu, tieši tādu pašu, kādu viņš iedeva Annai. Ja vēlies – uzdāvini viņam to un ietin tajā grāmatiņu, kuru es arī tev iedošu priekš viņa. Tu vari uzrakstīt viņam vēstuli un noliec visu to viņam uz galda. Viņš atgriezīsies un priecāsies par tavu dāvanu vairāk, kā par visām dārglietām, kuras tu varētu viņam uzdāvināt.

Es no visas sirds pateicos I., un sacīju viņam: «Atkal viss no jums!» Pēc kāda laika mūs izsauca pie kases lodziņa, viss bija noformēts, un mēs gājām

pie konditora, atstājuši banku gandrīz tās slēgšanas brīdī. Uz ielas nebija jau vairs smacējoša karstuma, viegli uzpūta vēsums no jūras –

un es atdzīvojos. - Grūti būs tev pierast pie Indijas klimata, Ļovuška. Vajadzēs sazināties ar

Florencieti un saņemt viņa norādījumus, kā norūdīt tavu veselību – domīgi sacīja I., ņemot mani aiz rokas.

- Man sers Uomi lika jāt uz zirga, nodarboties ar vingrošanu un boksu, bet mana otrā slimība visu izjauca – es atbildēju.

Aizgājuši līdz konditorejai, mēs nodevām saimniekam mūsu pasūtījumu uz rītdienu. Es lūdzu viņam sagatavot noteikti vēlreiz tādu kūku, kādu viņš sūtīja man priekš prinča un viedā. Pabarojis mūs atkal uz tā paša atsevišķā balkona, saimnieks paziņoja mums Konstantinopoles jaunumus. Šajā nedēļā notika milzīgi notikumi un aresti. Viens no pašiem lielākajiem pilsētas bagātniekiem, kāds Braccano, un aptuveni desmit viņa draugi – tādi paši biržas darboņi, kas turēja savās rokās visu Konstantinopoles tirdzniecību, izrādījās par neliešu bandu, pasludināja sevi par bankrotējušiem un izputināja ar savu krahu pusi pilsētas, tajā skaitā dažus viņa draugus. Daļa ļaundaru paspēja aizmukt, daļa ir arestēta, bet kur atrodas viņu vadonis Braccano, neviens pagaidām nezina.

Mēs uzklausījām viņa stāstu, izteicām lūdzjūtību viņa draugiem un atgriezāmies mājās.

Domas par Braccano un sera Uomi vārdi, ka mans skūpsts atnesa viņam pasaules apžēlošanas likuma spēku viņa šausmīgajā dzīvē, nedeva man mieru. Es jau sāku atkal iekšēji skaisties par veselu tīklu kaut kādiem noslēpumainiem notikumiem, gatavs biju iekliegties: «Es ienīstu noslēpumus», kā izdzirdēju I. balsi:

- Ļovuška, ne viss ir noslēpumi, ko tu vēl nesaproti. Bet ja tu gribēji iepriecināt ar kaut ko jauko kapteini un uzrakstīt viņam vēstuli, tad šajā dusmu stāvoklī, kurā tu esi iekritis, tu neko ne tikai priecīgu, bet pat vienkārši prātīgu neuzrakstīsi.

Ņem manu roku, sajūti manu pret tevi mīlestību un pacenties kopā ar šo sera Uomi lakatiņu nodot visu savu tīro un uzticīgo draudzību kapteinim.

418

Sagatavo savā dvēselē tādu pašu rūpīgi sakārtotu darba vietu, kā to izdarīja uz tava galda kapteinis, noliekot tev ziedus, kurus tu līdz šim neesi pamanījis.

Raksti viņam ne vēstuli, apdomājot tajā stilu un vārdus. Bet pamet viņam tavas jaunās dvēseles ziediņu, tās augtās mīlestības dvesmu, kas tev lika iedot skūpstu kritušai, bet salauztai un pazemotai būtnei.

Iedod kapteinim tādu pašu atvadu sveicienu, kā tev to iedeva gan Florencietis, gan sers Uomi. Viņi domāja tikai par tevi. Domā arī tu tikai par viņu. Pacenties nostāties viņa situācijā; padomā par viņa priekšā stāvošo dzīvi un iedomājies sevi viņa apstākļos.

Mīlestība pret cilvēku vadīs tavu spalvu ar tādu taktu, ka kapteinis sapratīs un ieraudzīs tavā personā draugu ne laicīgu, atkarībā no mainīgajiem apstākļiem, bet draugu nemainīgi uzticīgu, gatavu ierasties palīgā pēc pirmā sauciena un dalīt visas viņa nelaimes vai arī visu prieku.

I. stāvēja, apskāvis mani, viņa balss skanēja tik glāstoši. Es burtiski izkusu kaut kādā mierā, priekā, svētlaimē. Viss sīkais, niecīgais atkāpās kaut kur. Es ieraudzīju pašu augstāko, noslēpto no visiem cilvēka sirds templi, par kuru nerunā, bet kas dzīvo un apgaro visu, ko sastop.

Labi man kļuva. Es paņēmu no I. rokām zilo lakatiņu, aizgāju uz viņa istabu pēc kapteinim apsolītās grāmatas un atgriezos pie sevis, lai piesēstos pie vēstules.

Maz vēstuļu es biju rakstījis savā mūžā ar tādu prieku un tik aizkustinātu dvēseli, kā rakstīju toreiz kapteinim. Gluži kā pati mana sirds vadīja spalvu manā rokā, tik viegli un priecīgi es rakstīju.

«Mans dārgais draugs, mans drosmīgais kapteini, kurš vēl ne reizi dzīvē nav

mīlējis līdz galam, bijis uzticīgs un bezbailīgs līdz galam – es rakstīju. – Šajā mirklī, kad es pārdzīvoju šķiršanos ar Jums – un kurš var zināt, cik ilga tā būs – mana sirds ir atvērta pret Jums patiesi līdz galam. Un visas domas manā ķervārnainajā galvā, kā arī visi sirds spēki, pieder šajā mirklī Jums vienam.

Šķiršanās mokas, tā smacējošās cilvēkus mokas par nezināmo, kas liek apraudāt mīļo būtni, kas atstāj mūs jaunam nezināmas dzīves periodam –priekš manis neeksistē.

Es zinu, ka lai kā mūs arī nešķirtu dzīve un kur neiemestu tā katru no mums, Jūsu tēls man nav dzīves lappuse, un ne tās epizode. Bet jūs esat mans mūžīgais pavadonis, kura labsirdība un mīlestība – tik nepelnīti man un tik augstsirdīgi man pasniegtas – izraisīja manī draudzīgu pretmīlestību, kurai uzticība ir atdota uz visiem laikiem un līdz galam.

419

Es tagad nevaru noteikt, kā un ar ko es varētu atmaksāt Jums kaut nedaudz par visu Jūsu maigumu un lutināšanu. Bet es zinu stingri, ka, lai kur un kad Jūs mani nepasauktu – ja mana mazā palīdzība Jums ievajadzēsies – es būšu Jums līdzās.

Jūsu vēlme attiecībā pret Žannu jau ir izpildīta. Un rīt viņa būs sava kapitāla īpašniece, par ko – es nešaubos – dievi Jums atdarīs arī pienācīgo – «līdz galam».

Otrā naudas daļa, kuru Jūs atdevāt manā personiskā rīcībā, tiek manis nozīmēta nabadzīgu muzikālo talantu palīdzībai. Līzas un Annas vārdā (ak, kā es gribētu kādreiz paklausīties Līzu) es pirkšu instrumentus un palīdzēšu mācīties jauniem talantiem Jūsu vārdā, kaptein.

Es negalvoju, ka, apskaujot Jūs, turot Jūsu smalkās, brīnišķīgās rokas savējās uz atvadām, es nesākšu raudāt. Bet tās būs tikai Jūsu lutināta bērna asaras, kurš zaudē savu iecietīgo un mīļo aizbildni.

Bet tas vīrietis, kurš Jums raksta šobrīd, godbijīgi skūpsta sera Uomi lakatiņu, kuru Jums I. lūdz pieņemt par atmiņu, kā arī grāmatu. Un tas pats draugs-vīrietis saka Jums: nav šķiršanās starp mums. Ir viens un tas pats ceļš, uz kura mēs sastapsimies un šķirsimies, bet sirds uzticība dzīvos līdz galam.

Jūsu «Ļovuška – ķer vārnu»».

Es aizzīmogoju vēstuli, ietinu I. grāmatu lakatiņā, pāri – apburošam, mīkstam,

gofrētam un spīdīgam kā zīds Konstantinopoles ietinamajam papīram pārsēju lentu, aizspraudu aiz tās pašas labākās – baltu un sarkanu – no kapteiņa rozēm, un aiznesu pie viņa uz istabu, nolicis sainīti uz naksgaldiņa.

Gulēt man negribējās. Es izgāju uz balkona un sāku domāt par seru Uomi. Kā un kur viņš tagad brauc? Kā brauc ar viņu un aizbrauks vai kapteiņa frēzijas? Vai iestādīs tās viņš savā dārzā?

Pēc dažām minūtēm pie manis iznāca I. un piedāvāja pastaigāties. Mēs izgājām klusajā dārzā, apkārt šaudījās zibeņi un tālumā jau grandēja pērkons. Mēs tomēr uzspējām paelpot atsvaidzinošo gaisu, parunājām par rītdienas plānu, vienojāmies par kņazienes un Žannas apciemošanas stundu un atgriezāmies mājā ar pirmajiem lietus pilieniem, tik neparasti retiem šajā gada laikā Konstantinopolē.

Nākošās dienas rīts sākās priekš manis negaidīti vēlu. Nez kāpēc es nogulēju nepierasti ilgi. Neviens mani nepamodināja, un tagad abās blakus istabās bija pilnīgs klusums.

420

Es kaut kā ne uzreiz aptvēru, ka šodien ir pēdējā kapteiņa pieturas diena, ka rīt uz vakaru vēl viena dārga figūra izzudīs no manām acīm, stingri iemājojusi manā sirdī un aizņēmusi tur savu, abonēto vietu.

- Ne sirds, bet gumijas maisiņš – es padomāju. - Cik dīvaini ir iekārtots cilvēks! Tik nesen manā sirdī valdīja tikai viens cilvēks – mans brālis. Pēc tam – nevis brāļa tēls saspiedās, bet sirds izpletās – un tajā iemirdzējās blakus viņam Florencietis. Pēc tam tur iemājoja, valdonīgi aizņēmis nemazāk karalisku vietu, sers Uomi. Bet tagad tajā jau dzīvo gan I., gan abi Ali, un kapteinis, Ananda un Anna, Žanna un viņas bērni, kņazs un pat kņaziene. Bet, ja uzmanīgi ieskatās, sastopu tur arī Stroganovus, un abus turkus un... ak, Kungs, tikai tā vēl trūka – pašu Braccano.

Aizlidojis kaut kādās tālās domās, es nepamanīju, kā ienāca I., bet izdzirdēju, kā viņš jautri smējās.

Attapies, es gribēju pavaicāt par viņa smieklu cēloni, kā ieraudzīju, ka sēžu uz dīvāna, turot rokās kreklu, ar vienu kurpi kājā, ietinies frotē dvielī.

- Tev, Ļovuška ir pēc divdesmit minūtēm jābūt ar mani pie Žannas, mēs taču vakar par to vienojāmies. Bet tu vēl joprojām neesi saģērbies pēc dušas, un, šķiet, ir bezcerīgi tevi gaidīt.

Šausmīgi samulsis, es sacīju, ka būsim pie Žannas laikā. Es zibenīgi saģērbos un pie parādes durvīm sadūros ar Milzeni, kurš nesa man kapteiņa zīmīti.

Kapteinis rakstīja, ka viņa lietas sokas negaidīti veiksmīgi un ka viņš var gaidīt mani uz pusdienām pulksten astoņos, lai uz deviņiem varētu būt kopā pie Annas.

Es ļoti nopriecājos. I. piekrita kapteiņa piedāvājumam, bet Milzenis sacīja, ka viņam ir likts pus septiņos ienākt pēc manis un nogādāt mani laivā uz tvaikoņa.

Mēs traucāmies pie Žannas. Es biju tā izsalcis, ka, nešķirojot karstumu un ēnu, skrēju bez grūtībām un burkšķēšanas.

- Es redzu, ka bads ir labākais līdzeklis tavai vienaldzībai pret karstumu – paķircināja mani I., sakot, ka Žanna mani nepabaros, ka uz svētkiem viņai arī gribās palaiskoties un atpūsties.

Bet Žanna bija svaiga un apburoša, nekavējoties apsēdināja mūs pie galda, un franču brokastis tika manis, un pat I., novērtētas godam.

Kad mēs pārnācām uz viņas istabu, kur stūris ar gultu bija aizsegts ar viņas jauno, neparasto palagu, Žanna parādīja mums papīru no bankas, ko viņa saņēmusi agri no rīta, kuras saturu, rakstītu turku un angļu valodā, viņa nesaprata.

I. pārtulkoja viņai uz franču valodu papīra jēgu. Žanna, ar sastingušām acīm, pilnīgā pārsteigumā, klusējot skatījās uz I. Ilgi, mokoši ilgi nosēdējusi šajā saspringtajā pozā, viņa beidzot sacīja, slaukot pieri ar abām rokām:

421

- Es negribu, es nevaru to pieņemt. Pameklējiet, lūdzu, kurš to man sūtīja. - Šeit nekādu norādījumu nav, nav pat teikts, no kādas pilsētas tas ir jums

atsūtīts. Ir sacīts tikai, ka „Bankai ir tas gods darīt zināmu Žannai Moranjē par naudas noguldījumu uz viņas vārda, kura pilnīga īpašniece viņa ir kopš iepriekšējās dienas” – izlasīja viņai vēl reiz rindkopu no bankas papīra I.

- Tas atkal ir kņazs. Nē, nē, neiespējami. No naudas bērniem, man nebija tiesību atteikties, bet sev... Man ir jāstrādā. Jūs iedevāt man uz parāda tik daudz, doktor I., ka ne visa jūsu nauda izgāja veikala iekārtošanai. Un mēs ar Annu nopelnījām daudz vairāk kā bijām rēķinājušās. Man tā ir jāatgriež kņazam.

- Lai atgrieztu kņazam šo naudu, ir jābūt pārliecinātai, ka to iedeva jums viņš. Kādā situācijā jūs noliksiet sevi un viņu, ja viņam pat prātā neienāca jums to sūtīt! Nomierinieties. Jūs vispār pēdējā laikā pārāk daudz uztraucaties, un tikai tāpēc tik nestabila ir jūsu veselība. Stundu atpakaļ jūs līdzinājāties svaigam ziediņam, bet tagad jūs esat slima večiņa – sacīja viņai I. – Viss, ko es jums varu pateikt, ka ne kņazs, ne es, ne Ļovuška – neviens no mums nesūtīja jums šo summu. Pieņemiet to lēnprātībā un mierīgi. Ja izdosies, saglabājiet to pilnībā bērniem. Var būt, sastapsiet kādu nebūt māti tādā bēdīgā stāvoklī, kādā bijāt jūs pati uz tvaikoņa – un būsiet laimīga, ka jūsu roka var pasniegt viņai kādas labas sirds palīdzību, iespējams, izglābt nelaimīgos no bada un trūkuma.

- Jā! Te tas ir! Tas patiešām var likt man pieņemt man nepazīstamā labvēļa naudu, kurš negrib pats darīt savus labos darbus – atkal slaucīdama savu pieri, it kā cenzdamās nodzēst no tās kaut kādas atmiņas, sacīja Žanna.

- Kas ar jums, Žanna? Kāpēc jūs atkal gandrīz vai neraudat? Kāpēc jūs visu laiku rīvējat pieri? – es pavaicāju, nespēdams panest viņas ciešanas un atceroties kapteiņa spriedumus par viņu.

- Ak, Ļovuška, es nespēju atjēgties no viena šausmīga sapņa. Es baidos to kādam stāstīt tāpēc, ka par mani smiesies un vai arī uzskatīs par jukušu. Bet es tā šausminos iekšēji par to sapni, ka patiesi baidos sajukt prātā.

- Kādu tad sapni jūs redzējāt? Izstāstiet mums visu, jums būs vieglāk, bet varbūt, mēs jums arī palīdzēsim – sacīja liegi I.

- Ziniet, doktor I., es sapņoju, ka šausmīgās Broccano acis skatās uz mani, un it kā, ka Leonīds – bet par to es neesmu pārliecināta – dod man aproci – nu gluži tādu, kā nēsā Anna – un nazi. Un Braccano liek man skriet pie kņaza uz māju, atrast tur Ļovušku un nodot viņam aproci. Bet, ja mani nelaidīs, tad kaut nogalināt kādu, bet Ļovušku atrast. Un es skrienu. Skrienu pa kaut kādām ielām, atrodu māju, ieskrienu istabā un jau zinu, kur atrast Ļovušku, kad kāds man nedod ceļu.

422

Es cīnos, lūdzos, beidzot dzirdu Braccano balsi: „Nogalini, vai arī es tevi nogalināšu” – ņemu nazi... un viss pazūd, tikai jūsu seja stāv manā priekšā, doktor I. Tāda barga, draudīga seja...

Un es pamostos. Nevaru saprast, kur atrodos, un kas ar mani... Aizmiegu un atkal tas pats sapnis. Tas, patiesi, ir līdz tādai pakāpei šausmīgi, ka es raudu stundām, nespējot pārvarēt šausmas, bailēs, ka atkal ieraudzīšu šo sapni.

- Nabadzīte Žanna – saņemot abas viņas maziņās rociņas savās, sacīja I. – Nu, kur tad šīm rociņām izdarīt slepkavību? Nomierinieties. Aizmirstiet uz visiem laikiem šo sapni, vēl jo vairāk tāpēc, ka Braccano, pilnīgi slimu, aizveda no Konstantinopoles. Viņš dzīvo šobrīd kaut kur apkaimē. Jūsu bailes ir pavisam nepamatotas. Pārstājiet domāt par to visu. Un manu seju atcerieties un ziniet labsirdīgu, un nevis bargu. Kādēļ jūs atteicāties iet šodien pie Annas klausīties mūziku? – joprojām turot viņas rociņas savējās, pavaicāja I.

- Annai es teicu, ka pabūšu ar bērniem. Un tiešām, es viņus esmu atstājusi novārtā pēdējā laikā. Ja nebūtu Annas, viņiem smagi klātos. Bet, patiesībā, es nevaru bez satricinājuma redzēt ne Stroganovu, ne Leonīdu. Kāpēc es sāku tā viņus baidīties, pati nezinu. Bet viņu klātbūtnē es trīcu no galvas līdz kājām aiz kaut kādām priekšnojautām.

- Bailes – ir slikts padomdevējs, Žanna. Jūs esat māte. Kāda milzīga atbildība ir jums par bērniem. Lai izaudzinātu savus mazos, jums vispirms pašai ir jāizaudzina sevi. Jums nav ne tikai izturības un pieklājības pret bērniem, bet jūs pēdējā laikā iedvešat viņiem pastāvīgas bailes, jebkurā mirklī viņi gaida no jums uzbļāvienu vai pļauku.

Saņemieties, Žanna. Dažādas jūtas dzīvoja jūsos attiecībā pret Annu. Tikai tagad, kad jūs ieraudzījāt, ka Anna – ir otrā māte jūsu bērniem un patiesā audzinātāja, jūs samierinājāties, un tikai reizēm jūsu sirdī pakustās greizsirdība.

Jūsu meitiņa ir gudra, neatbilstoši gadiem. Šis organisms ir ļoti smalks, bagāti apdāvināts. Padomājiet, ka viņai nāksies dzīvot apstākļos, daudz sarežģītākos, kā jūs nodzīvojāt savu jaunību. Bīstieties no pastāvīgām dusmām un pacelta toņa pret bērniem. Nemanot, starp jums un viņiem var izaugt bezdibenis. Viņi pārstās redzēt jūsos pirmo draugu un, lai, kā arī jūs viņus nemīlētu, nenoticēs jūsu mīlestībai, ja jūs runājat ar viņiem pastāvīgi sakaitinātā tonī.

- Es to visu saprotu – un neko nevaru padarīt. Agrāk es domāju, ka raksturu ir viegli izlabot. Bet tagad es redzu, ka nespēju pat stundu saglabāt mieru – atbildēja Žanna.

423

- Un tomēr – lai kā tas neizraisītu jūsos protestu – domājiet par bērniem vispirms, bet pēc tam par sevi – sacīja I., pieceldamies un paspiezdams Žannas rokas.

Es pamanīju, ka viņa atkal atplauka, seja pārstāja raukties un raustīties un uz lūpām pavīdēja smaids.

Atvadoties no mums, viņa vaicāja, vai drīz mēs braucam prom, vai braucam mēs atkal uz tvaikoņa ar kapteini, uz ko I. atbildēja viņai, ka brauksim prom drīz, bet kādā veidā – vēl neesam izlēmuši.

- Cik tas būs man šausmīgi! Palikt šeit bez jums – es pat vēl nespēju to iedomāties un dzenu prom domas. Es esmu tā pieķērusies jums, doktor I., un īpaši Ļovuškam. Es redzu jūsos savus vienīgos labdarus.

- Žanna, Žanna – es sacīju ar pārmetumu. – Vai tad tikai mēs palīdzējām jums uz tvaikoņa? Un kapteinis? Viņa rūpes par jums jūs jau aizmirsāt? Un tas, ka šeit, blakus jums, dzīvo un strādā Anna? Anna, kura ne reizi nav devusi jums sajust savu pārākumu? Bet jūs, jūsu pateicīgajā atmiņā saglabājat tikai mūs? Tad, kad par mani vispār nevar būt ne runas, ko es ne reizi jau jums centos paskaidrot.

- Jā, Ļovuška, un arī to es visu saprotu. Gan kņazu cienu, un visus, visus. Bet neko nevaru padarīt: tomēr doktors I. paliks man neaizsniedzama dievība, kapteinis – augstdzimis sers, kura mājā mani, cepurnieci, tālāk par priekštelpu vai koridori nemaz nelaistu, bet jūs man esat – gluži kā pašas sirds. Es visiem esmu ļoti pateicīga, zinu, ka visiem man ir jāatdara par viņu labsirdību, bet jums, es esmu pārliecināta, varu ne ar ko visu dzīvi neatlīdzināt. Un, ja jums būs māja, tad es tajā vienmēr atradīšu pajumti, kaut būšu veca un neglīta. Neprotu, nezinu, kā lai to pasaka – es esmu tik dumja – klusi piemetināja Žanna.

Viņai ritēja asaras pār vaigiem, un es nespēju redzēt nabadzīti tik daudz raudošu.

- Žanna – apskaujot viņu, es sacīju. – Tas tādēļ jūs jūtat tādu drošību manī, ka es esmu tieši tāds pats bērns, nepieredzējis un neprasmīgs dzīvē, kā jūs. Un, patiesi, es pieņēmu jūs un jūsu bērnus līdz galam savā sirdī. Bet arī citi – vēl vairāk, kā es – rīkojas attiecībā uz jums tāpat. Bet jūs varat saskatīt un saprast tikai manu sirdi. Un nespējat ne ieraudzīt, ne saprast cilvēku sirdis, kas ir par jums augstāk stāvoši. Tāpēc arī domājat tā tikai par mani vienu.

Es noskūpstīju abas viņas rociņas. I. sacīja viņai, ka Hava atgriezīsies pie viņas tikai pēc mūzikas, bet, lai viņa ne par ko neuztraucas un ietu gulēt, iedzerot viņa dotās zāles.

424

Mēs devāmies mājās, bet man ap sirdi kļuva smagi. Man bija žēl Žannu. Es apzinājos, ka viņa nespēs izveidot ne sev, ne bērniem mierīgu, priekpilnu dzīvi. Kaut kā īpaši skaidri man parādījās viņas tālākā dzīve veselu gadu garumā. Un es jutu, ka, ieskauta gan ar kņaza, gan Annas rūpēm, viņa nebūs ne atklāta, nedz draudzīga ar viņiem, tādēļ ka viņas kultūra nedos tai saskatīt viņu iekšējo spēku, pie kura var piekļauties, bet viņu labsirdību uztvers kā augstsirdību pret sevi.

- Ko, Ļovuška, dzīves grūtības nomoka tevi? - Nomoka, Lollion – es atbildēju, jau vairs nebrīnoties par viņa spēju iekļūt

manās domās. – Un ne tas ir man bēdīgi, ka spēks cilvēkos tik lieki tiek izšķiests ar mūžīgajām domām par sevi vienu. Bet tas, ka cilvēks iesloga sevi šajās pastāvīgajās domās par sadzīves svētlaimi un elementāru tuvību. Viņš atklāj citam savus noslēpumus un sapņus, kas neaiziet daudz tālāk par virtuvi un guļamistabu, iedomājas, ka tā arī ir draudzība, un laupa savai domai spēku intuitīvi iedziļināties dzīves jēgā; tērējot tā pa tukšo savu dienu, cilvēks nemeklē ne tikai zināšanas, bet pat elementāru izglītību. Un tādā dzīvē nav vietas ne svētas mīlestības uzplūdam pret dzimteni vai citu cilvēku, ne līdz dižajai idejai par Dievu, ne radoša darba priekiem. Vai tiešām sadzīve – ir dzīve?

- Miljoniem cilvēku – tā ir vienīgā pieņemamā viņiem dzīve. Bet visai cilvēcei – tā ir neizbēgama stadija. Lai saprastu atbrīvošanās prieku un burvību, vajag vispirms saprast gūstu un verdzību no apkārtējām lietām un kaislībām. Lai saprastu brīva gara varenību, kurš rada neatkarībā, vajag kaut vai uz mirkli iepazīt sevī šo neatkarību, sevī sajust pilnīgu brīvību, lai vēlētos augt tālāk un augstāk. Arvien tīrāk un vienkāršāk nosviež no sevis personisko pieķeršanās jūgu tas, kurš ir sapratis dzīvi, kā mūžību. Patērētājs uzskata savu dzīvi par nabadzīgu, ja tajā neplosās kaislības, ja viņam nav iespējas spīdēt ārējā dzīvē. No šejienes – no slavas, bagātības un varas kāres – nonāk cilvēki līdz tai kritiena pakāpei, ko tu redzēji pie Braccano. Bet ir arī vēl sliktāki gadījumi. Un tikai izredzētais attiecībā uz savu iekšējo, sirsnīgo labsirdību var aizrauties ar idejām un domām, par kurām tu tikko runāji. Dižas tikšanās, tikšanās, kas pārvērš visu cilvēka dzīvi, ir retas, Ļovuška. Bet toties tas, kuram vienreiz ir bijusi tāda tikšanās, pēkšņi pārdzimst un jau neatgriežas vairs uz iepriekšējā sadzīviskā ceļa mazajā, mietpilsoniskajā laimītē. Viņš jau zina, kas ir Gaisma uz Ceļa.

Pienākdami pie mājas, mēs saskrējāmies ar Anandu un kņazu, kuri atgriezās mājās ekipāžā. Ananda laipni pasveicinājās ar mani, vērīgi paskatījās uz mani un, smaidot, pavaicāja:

- Nu, ko, Ļovuška? Plosa sirdi! Bet kāpēc neraudi?

425

- Pietaupu uz vakaru. Baidos, ka varu šovakar neieraudāties no jūsu cilvēciskā čella un jūsu dziesmām.

- Kāpēc tad mans čells ir cilvēcisks? Bet kādi vēl mēdz būt? - Jūsu čells dzied cilvēka balsī, tāpēc es to tā arī nosaucu, kādi vēl mēdz būt

čelli – nezinu. Bet, ka jūsu smiekli ir, protams, „Zobenu šķinda” – to es zinu tagad jau noteikti! – es iesaucos.

- Nekrietnais puika! Gan piespiedīšu es tevi raudāt vakarā. - Ni, ni, ir nemaz nemēģiniet! Uz rītdienu jāpietaupa asariņa kapteinim uz

atvadām. Citādi, jūs taču esat nepiesātināms! Jums – visu līdz galam. Tak’ viņam arī vajag!

Ne tikai Ananda, bet arī I. ar kņazu sāka smieties, bet es izplūdu smieklos un skrēju uz savu istabu.

Pēc kāda laika abi mani draugi ienāca manā istabā. - Nu, bēgošais no zobenu šķindas no kaujas lauka zaķpastala, atzīsties, kādu

vēl nedarbu tu esi man izdomājis? – jokoja Ananda. - Nedarbus pret jums es izdomāt nespēju. Jūs mirklī visu izjaucat, tikai

paskatieties ar savām zvaigznēm. - Kā? – pārtrauca mani Ananda. – Tad es esmu ne tikai zobenu šķinda, bet arī

zvaigznes? - Nu, tur jau es nemaz neesmu vainīgs, ka jums Māte-Dzīve ir iedevusi acis-

zvaigznes. Par to jūs no viņas atprasiet. Bet, ko lai saka kapteinim no jums? Es braucu pie viņa uz tvaikoni pusdienot. Ko man no jums viņam aizvest? – pavaicāju es, iztēlodamies kapteiņa prieku, ja Ananda nosūtītu viņam sveicienus.

- Tas ir ļoti labi, ka tu esi tik uzticīgs draugam, un domā par viņu. Nāc man līdzi, es, iespējams, kaut ko priekš viņa atradīšu.

Mēs nokāpām pa vītņu kāpnēm tieši pie Anandas, viņa burvīgajā istabā. Cik šeit bija labi! Kaut kāda īpaši viegla atmosfēra bija šajā istabā. Es apsēdos

krēslā un aizmirsu par visu pasauli. Tā arī neaizietu no šejienes nekad. Es baudīju harmoniju, kas bija man apkārt.

Nezinu, minūti es nosēdēju, vai stundu, bet es atpūtos – kā nedēļu gulējis. - Nodod to kapteinim. Lai viņš nodod šo lietu savai sievai, kad atgriezīsies

mājās pēc kāzām – pasniegdams man nelielu savdabīgas formas futlāri no violetas ādas, sacīja Ananda.

- Bet es nemaz nezināju, ka kapteinis tik drīz precēsies – ņemot futlāri, es sacīju.

426

- Viņš apprecēsies, var gadīties, arī ne tik drīz, bet, visādā gadījumā, nākošajā jūsu tikšanās reizē viņš jau būs precējies.

- Ak, kā gan es gribētu paklausīties Līzas spēli! Vai labāka, nez, kā Anna? Un vai tāda aizrautība ir viņas spēlē, ka paelpot nevari? Līdz kam es esmu dumjš! Bet vagonā es tik vien kā pielīdzinājos Līzai un domāju, vai viņa mani mīl – izplūdis smieklos es atcerējos savas pārdomas vagonā.

- Kad pusdienosi ar kapteini, nesaki viņam neko par Līzu. Pat nevaicā, vai brauks viņš uz Gurzufu, pat, ja viņš pats kādreiz būtu tev par to sacījis.

- Šo jūsu pavēli, Ananda, man ir labi jāiegaumē, tādēļ ka es noteikti gribēju parunāt ar viņu par Līzu. Tagad, protams, atturēšos.

- Un mans aizliegums neizraisa tevī ne protestu, ne sašutumu? - Kā gan es varu protestēt pret jūsu aizliegumiem, ja reiz es ticu un pēc

personiskas pieredzes zinu, kā jūs uzminiet cilvēku domas un cik precīzi nosakiet katru cilvēku. Es baidos tikai kļūt „ķer vārnu” un, izklaidībā, kaut ko izmest – es atbildēju Anandai.

427

25. nodaļa PUSDIENAS UZ TVAIKOŅA. ATKAL BRACCANO UN IBRAGIMS. KAPTEIŅA

PROMBRAUKŠANA. BLĒŽI UN OLGA Milzenis, neuzdrīkstēdamies, pārkāpt jūrnieku disciplīnas precizitāti, klauvēja pie

durvīm, sakot, ka ir laiks braukt, citādi nokavēsim. Drīz jau mēs piepeldējām pie tvaikoņa.

Kapteinis jau pa gabalu sāka māt man ar cepuri, bet, kad es uzkāpu pa trapu, apskāva mani, iemirdzējās tīģerī un vispār bija tāds, kādu es ieraudzīju viņu pirmo reizi Sevastopolē.

Viesmīlīgais saimnieks, kurš cienāja mani savā kapteiņa kajītē, sirsnīgi pateicās par manām dāvanām un, galvenais, par vēstuli, kura padarīja viņu bagātāku, kā viņš izteicās. Tāpēc, ka vēl neviens un nekad nebija stāstījis viņam par tādu uzticību un tādos vienkāršos, bet daudz nozīmējošos vārdos.

- Pirmo reizi es neapdomāju, nešaubījos, bet uzreiz sajutu, ka katrs jūsu vārds ir – patiesība. Un es nevaru jums izteikt, cik augstu vērtēju lakatiņu un grāmatiņu. Lakatiņš ir manā kabatā, bet grāmatiņa pie pagalvja. Kamēr dzīvošu – no tiem nešķiršos.

- Lūk jums vēl viens sveiciens no Anandas, kuru viņš tikko kā man iedeva. Tas ir domāts jūsu sievai, kad jūs atvedīsiet viņu pēc kāzām mājās – es sacīju, pasniedzot kapteinim futlāri.

- Kas gan šeit tāds ir? – ar pārsteigumu skatīdamies uz mani, pavaicāja viņš. - Nezinu, neesmu redzējis – baidīdamies pateikt kādu lieku vārdu, es atbildēju. Kapteinis atvēra futlāri, un viņam izrāvās negaidīts pārsteiguma izsauciens. Viņš pastiepa to man, un es ieraudzīju tajā tādu pašu medaljonu, kādu I.

pavēlēja atdot Stroganovai, kā nolaupītu Annai, tikai mazāku. Tajā tāpat bija iegrieztas vijolītes no ametistiem un briljantiem, un tas bija ievērts ķēdītē no šiem pašiem akmeņiem.

Es, klusējot apskatīju šo lietu, domādams par Līzu. Kaut kāds nemiers sacēlās manī. Es nesapratu, kāpēc katram no man apkārtējiem draugiem bija kaut kāds savs īpašs talismans, savs ziediņš un nesaprotama man, bet pavisam atšķirīga, sava uzvedības maniere.

- Par ko jūs tā aizdomājāties, Ļovuška? Jūs domājat par manu sievu? - Nē, kapteini. Es taču nezinu, kas būs jūsu sieva un kādā burvīgā kaklā

rotāsies šis medaljons. Bet es domāju, ka, ja Ananda iedeva jums gredzenu ar ametistu un dod jūsu sievai tādu pašu akmeni, tad viņš, acīmredzot, domā, ka starp

428

jums ar viņu valdīs harmonija kaut kādos svarīgākajos dzīves pamatos. Attiecīgi, par jums var neuztraukties. I. saka, ka Ananda ir ne tikai viedais, bet arī princis.

- Nezinu, vai princis viņš ir pēc asinīm, un šaubos par to – domīgi sacīja kapteinis. – Bet, ka viņa vieduma spēks un gara diženums ir tik ļoti augstāks par parastajiem, ka tos patiesi var nosaukt par karaliskiem – tas ir bez jebkādām šaubām!

- Protams, kapteini, tas ir bez jebkādām šaubām. Bet tiem, kas redz cita pilnību un nespēj sasniegt to paši – tā ir kā neaizsniedzams dārgums – tikai sāpīgi skar un kaitina. Bet, lai iedegtos vēlmē pašam nostāties uz šī mūžīgās pilnīgošanās ceļa, vajag ne tikai spēt saprast, bet arī no daudz kā atsacīties. Bet, neskatoties uz to, I. sacīja man reiz šajās dienās, ka ierobežojumu un atsacīšanās ceļā ne pie kāda radoša iznākuma nonākt nevar. Ka tikumības garlaicība – ir viens no pamata aizspriedumiem. Ej tagad, nu saproti!

- Es to ļoti labi sapratu šeit, Konstantinopolē – sacīja kapteinis. – Ja patiesi mīli – pat nepamani, kā no kaut kā atsakies. Un pat neatsakies, bet vienkārši atmet to, kas likās agrāk vērtīgs. Paskatījies ar citām acīm – un ieraudzīji pretīgu to, dēļ kā biji gatavs pat kauties.

Kapteinis noslēpa futlāri sekreterā, paskatījās uz pulksteni un piedāvāja man iziet uz klāja.

Negaidīti priekš manis jau nolaidās vakars. Debesīs lūkojās zvaigznes, un tādām pašām zvaigznēm bija nosēts viss ūdens, izgaismots ar daudzumu uguņu un uguntiņu uz kuģiem, kas stāvēja apkārt, gluži kā biezs mežs. Milzīgais kapteiņa kuģis, jau uzkrauts un gatavs rītdien tikai uzņemt pasažierus un vēl nejaušu kravu, stāvēja tālu jūrā. Apburošā pilsētas panorāma un starp tvaikoņiem vīdošās laiviņas un kuteri novērsa manu uzmanību no kapteiņa. Bet, stāvot blakus viņam, es ieraudzīju, ka viņš pārliecās un vērīgi ieskatījās kustošajās laivās. Viņš atkal paskatījās pulkstenī un sacīja:

- Hava ir precīza. Sers Uomi ir audzinājis viņu labi. - Hava? Kāds sakars šeit ar Havu? - Pagaidiet šeit, Ļovuška. Kamēr es neatgriezīšos, neejiet prom no šejienes. Ja

vēlaties, pasekojiet aiz šīs visplatākās laivas, kuru stūrē jūsu draugs Milzenis un kur pašā vidū stāv palankīns.

Ar šiem vārdiem kapteinis nozuda, un pēc kāda laika es sadzirdēju viņa balsi tālu lejā, pie trapa.

Cik daudz bija manis pārdzīvots uz šī tvaikoņa pirms vētras, pašā vētrā un pēc tās! Un kur ir tas zēns, kurš atbrauca uz aziātisko pilsētu atpūsties blakus

429

vienīgajam brālim-tēvam? Domas virpulī aiznesa mani, es aizgāju no īstenības, aizmirsu, kur atrodos, un pēkšņi izdzirdēju I. balsi:

„Netuvojies nekādā ziņā pie Braccano. Pat ja viņš lūgtu tevi pie visu debesu žēlsirdības. Ļaunums, iesakņojies cilvēkā, ne tik viegli izzūd. Un neko no viņa neņem un neko viņam nedod.”

Es biju izsists no saprašanas. Padomāju, ka šoreiz gan, es noteikti, iekritu dzirdes halucinācijas ķecerībā, kā ieraudzīju Milzeni un vēl divus matrožus, ar lielām grūtībām uznesošus uz klāja noslēgtu palankīnu. Tam pa priekšu gāja apmetnī ievīstījusies Hava, bet aizmugurē kapteinis un Ibragims ar tēvu.

Kad palankīns izlīdzinājās uz klāja un matroži apstājās, slaucīdami sviedrus no slapjajām sejām, man izlikās, ka es sastapos skatieniem ar Braccano, kurš nedaudz pavēra palankīna aizkaru.

Pēc minūtes matroži atkal pacēla palankīnu un apstājās pretējā klāja galā, pie luksus kajītes, kurā mēs ar I. braucām no Sevastopoles.

Neskaidras vilšanās sajūtas, ka tāda šausmīga būtne brauks brīnišķīgajā kajītē, kur brauca I., dedzinošais, caururbjošais Braccano skatiens, ar kuru viņš tikko kā paskatījās uz mani un kurš tik ļoti nelīdzinājās acīm, no kurām nobira asara pie galda pie Stroganoviem, manis dzirdētie I. vārdi, kā atlidojušie pie manis pa ētera viļņiem – viss draudēja man ar ķervārnojošu stāvokli, kā es izdzirdēju pacelto Havas balsi:

- Nē un nē. To es nevaru pieļaut. - Bet man ir viņam jānodod, ja mani lūdz – dzirdēju es otru balsi, kurā es tūlīt

pat atpazinu Ibragima balsi. - Tā ir tikai jūsu sirdsapziņas lieta. Bet, manuprāt, jūsu tēvs rīkojās nepareizi,

atļaujot jums runāt ar Braccano. Sers Uomi deva precīzus norādījumus, lai visa viņa sazināšanās ar ārpasauli – kamēr viņš nebūs novietots norādītajā vietā – ietu caur mani un jūsu tēvu. Jūsu tēvs, uzņēmies izpildīt uzdevumu, no pašiem pirmajiem soļiem pārkāpa viņam dotos norādījumus.

- Nē, taču, Hava, Braccano pameta man šo zīmīti no palankīna, lūdzot nodot to Ļovuškam. Bet, ja Ļovuška nepiekritīs to izlasīt, tad pateikt viņam, lai viņš atgriež viņam tā akmeni. Braccano draugi viņam paziņoja, ka var vēl atjaunot viņa veslību, lai tikai viņš atkal iegūst šo akmeni. Visu to Braccano man čukstēja, kamēr gatavoja nestuves, lai ienestu viņu kajītē. Un tēvs ne par ko nezina – sacīja Ibragims, un vējiņš nesa pie manis viņa vārdus.

- Nu, vēl labāk! Vai tiešām jūs nesaprotat, ka nododat tēvu, kurš apsolīja seram Uomi precīzi izpildīt viņa pavēli?

430

- Jūs visu pārspīlējat, Hava. Nu, Ļovuška taču – nav „ārpasaule”? - Nu protams, Ļovuška – tā ir Braccano akna. Bet jūs... jūs arī neesat

„ārpasaule”? Jūs esat tikai tas nepastāvīgais uzraugs, uz kuru nevar paļauties. Un, lūk, šī jūsu kļūda izraisīja aiz sevis jau veselu sēriju izmaiņas un jucekli. Jūsu vietā tagad kalpos seram Uomi citi, bet jums ir jānokāpj no tvaikoņa – turpināja Hava.

- Nevelti par jums runā, kā par punktuālu cilvēku, uz lietu dzīvās jēgas rēķina. Es apsolīju – un man ir jānodod zīmīte.

- Nāciet pie prāta, Ibragim. Jūs apsolījāt? Jūs taču lūdzāt Anandai izrādīt jums uzticību. Jūs zvērējāt viņam un seram Uomi, kaut neviens jūsu zvērestus neprasīja, ka izpildīsiet ar vislielāko precizitāti visas prasības. Jūs viņam pirmajam to apsolījāt. Jūsu tēvs jums teica, ka ceļojums būs smags, viņš arī negribēja jūs ņemt. Jūs uzstājāt, apsolījāt arī viņam pilnīgu paklausību. Bet tagad jūs izmetāt no rēķina divus savus pirmos solījumus un vēlaties izpildīt trešo? Ļauns mocītājs, bezsirdīgais bende Braccano jums ir svarīgāks par seru Uomi un tēvu?

- Es jūs vairāk nevēlos klausīties, Hava. Katrs atbild pats par sevi. Ļovuška nav zīdainis – kā pats izlems, tā arī būs.

Saruna pārtrūka. Es savācu visas savas domas, pacentos sajust I. sev blakām un izdzirdēju tuvojošos soļus.

- Ļovuška – sacīja, pienākot man cieši klāt, Ibragims. – Braccano atsūtīja jums zīmīti.

Un viņš pastiepa man salocītu lapiņu, acīmredzot izrautu no piezīmju grāmatiņas.

- Es nevēlos stāties nekādos sakaros ar šo cilvēku. Viņa zīmīti es nelasīšu, un jūs, domājams, velti uzņēmāties uz sevi viņa sūtņa lomu.

- Ļoti žēl, ka jūsu līdzjūtības pietika tik neilgi, Ļovuška. Braccano lūdz jūs atgriezt viņam viņa akmeni – ļoti sadusmoti un dzēlīgi sacīja man Ibragims. – No tā ir atkarīga visa viņa tālākā dzīve, viņa veselība un labklājība – paklusējis, uzbudināti piemetināja Ibragims.

- Es nezinu, no kā ir atkarīga viņa labklājība. Domāju, ka kā reiz no pretējā. Un pie manis nav Braccano akmeņa. Uz manis ir sera Uomi akmens, attīrīts ar viņa mīlestības un žēlsirdības varoņdarbu. Akmens, kurš smacēja ļaundari ar savu tīrību un no kura viņš lūdza man sevi atpestīt. Tikai sers Uomi var pavēlēt man to atgriezt. Un, ja tādu pavēli es saņemšu – es atgriezīšu Braccano viņa dārgumu tajā pašā mirklī.

Iestājušos klusumā pēkšņi atskanēja no luksus kajītes kaut kādi satrakoti rēcieni, kā ievainots zvērs savāktu savus spēkus, lai mestos kādam virsū. Kajītes

431

durvis atsprāga vaļā, un izgaismotajā to košajā kvadrātā iezīmējās saliektā Braccano figūra. Viņa acis meta zibšņus; viņš izdarīja neiedomājamu piepūli, lai pārkāptu slieksni; no viņa lūpām tecēja baltas putas, un viņš atgādināja kādu elles iemītnieku, degošu liesmās.

Viņa izskats bija tik briesmīgs, rēcošie vaidi tik pretīgi, ka man drebuļi pārgāja pa visu ķermeni. Es nezināju, ko iesākt, ja viņš pienāks pie manis, kā izdzirdēju aizmugurē uz kāpnēm aiz sevis steidzīgus soļus un ieraudzīju garu figūru, ievīstītu apmetnī.

Sirds pateica man, ka tas ir I. Un es nekļūdījos. Braccano priekšā, jau izlīduša no kajītes, pēkšņi nostājās I.

- Atpakaļ – skaidri, diezgan klusi, bet tik valdonīgi, kā es nekad nebiju dzirdējis, sacīja I. saliektajai figūrai, kura saliecās vēl zemāk, kaut kā iespiedzās, bet stāvēja uz vietas.

- Atpakaļ, es pavēlēju – vēlreiz sacīja I., un viņa balsī ieskanējās metāls, kādu es nevarēju iedomāties.

Nespēdams noturēties uz kājām, Braccano nokrita četrrāpus un pretīgi aizrāpoja uz kajīti.

I. iegāja aiz viņa, aizcirta durvis un palika kajītē diezgan ilgi. - Ļovuška, lūdzu jūs, paņemiet zīmīti – izdzirdēju es sēcošo Ibragima balsi. –

Tā dedzina mani, bet es nespēju iztaisnot pirkstus, kā līme tos turētu. Es negribu, lai I. ieraudzītu šo netīro strēmelīti man rokā.

- Kapēc tu vēlies, lai Ļovuška paņemtu uz sevi tavas nepaklausības kļūdu un sekas! – pēkšņi skaļi pateica I., kura parādīšanos neviens no mums negaidīja aiz mūsu mugurām.

- Nabaga, nabaga Ananda. Kā tu viņam zvērēji, Ibragim! Kā tu lūdzies viņam galvot par tevi sera Uomi priekšā! Un lūk tava patiesuma rezultāts. Un piedevām, tu vēlies vēl uzvelt citam savas paša neuzticības sekas! Labs dēliņš un labs draugs! Noliec pie manām kājām to draņķību.

Ibragims nolika pie I. kājām papīrīti. Man likās, ka to viņš izdarīja viegli un vienkārši, bet viņam likās, ka viņš atrauj to no pirkstiem gandrīz vai ar ādu, tā berzēja viņš savu roku, kad tajā paiesi vairs nebija nekas, bet zīmīte jau sen un veiksmīgi gulēja uz klāja.

I. aplēja Ibragima rokas ar kaut kādu odekolonu, ar to pašu aplēja arī papīrīti un aizdedzināja to. Papīrītis uzliesmoja, un tajā pašā mirklī iegaudojās Braccano, atkal liekot man nodrebēt.

432

- Ej mājās. Aizmirsti par to, ka tev vajadzēja braukt. Saki mātei, ka tu esi slims, lai tevi noliek tūlīt pat gultā, un izsauc ārstu. Guli trīs dienas. Kad atgriezīsies tēvs, piecelsies, visu atcerēsies un visu viņam izstāstīsi. Ej – sacīja I., un kā dobjš jūras rūciens, tik draudīgi skanēja viņa balss.

Kad noklusa Ibragima soļi, I. pagriezās pret mani, pasniedza man roku un sacīja:

- Paldies, uzticamais draugs. Ja tu visu dzīvi meklētu iespēju izteikt savu pateicību mums visiem, sākot no Florencieša un beidzot ar mani – tu nevarētu izdarīt neko labāku, kā tavu paklausību man tagad. Tiklīdz tu pieskartos nelieša papīrītim, kurš atrada veidu sazināties vēlreiz ar dažiem no savas bandas – tu pazaudētu varu pār sevi. Tu atdotu viņam akmeni jaunai, atkārtotai zaimošanai pār to, un tad ne tikai aizietu bojā pats, bet nodarītu tūkstošiem bēdu brālim un visiem mums. Jau tagad jaunā Ibragima nepaklausība sagādāja mums tāpat daudz raižu, man nāksies pašam braukt viņa vietā. Bet tu nebēdājies; es atgriezīšos pēc dienas, mani pa ceļam nomainīs. Tagad Ananda atbrauks šurp pēc tevis un kapteiņa tāpēc, ka atkal tev dzenas pakaļ, tagad jau dēļ akmens. Vai tu nebaidies? – pēkšņi pavaicāja I.

- Nē, nebaidos. Bet vai tiešām tāda nozīme ir vienai pašai uz pasaules nepareizai cilvēka rīcībai? Vai tiešām tik spēcīga ir lietu mijiedarbība?

- Vēl daudz spēcīgāka, kā tas vājais piemērs, kuru tu tikko redzēji. Cilvēku vienotība, viņu saikne vienam ar otru, tie ir nesaraujami diegi, neredzami aklām acīm, bet savienojoši ar tauvām cilvēkus uz veseliem gadsimtiem.

Atskanēja ātrie, vieglie kapteiņa soļi, un viņš satraukti pavaicāja man: - Kas noticis? Kāpēc Ibragims aizbrauca melnāks par mākoni un nemaz

nevēlējās man neko paskaidrot? Kurš tad brauks ar šo nezvēru? - Es braukšu, kaptein. Neuztraucaties – atbildēja viņam I., kuru kapteinis

neredzēja tumsā, ievīstītu melnā apmetnī. Pārsteigts par pēkšņu I. parādīšanos, kapteinis pat kļuva mēms. Un tikai pēc

kāda laika viņam atgriezās runas dāvanas. - Kā gan es jūs nepamanīju? Kā gan man netika ziņots par jums? Tā taču ir

neiespējama manu dežurantu nevērība! Kapteinis bija uztraukts un sadusmots, kādu es viņu, izturētu un vienmēr

korektu, ne reizi nebiju redzējis. - Es satiku krastā jūsu vecāko palīgu, kurš paņēma mani savā laivā. Bet es

zinu, ka viņš personīgi devās jūs meklēt, lai ziņotu par mani. Nedusmojaties; zinādams, ka jūs dzīvojāt kopā ar mums vienā mājā Konstantinopolē, viņš neatteica

433

manu lūgumu paņemt mani sev līdzi uz tvaikoņa bez caurlaides – nomierinoši sacīja kapteinim I.

- Mans Dievs! Redzēt jūs uz kuģa vēl kādu laiku– tā man ir vairāk kā laime. Bet disciplīnas pārkāpumi...

Te pienāca vecākais palīgs, ziņojot par savu atgriešanos, kā arī par doktora I. ierašanos. Kapteinis jau bija nomierinājies un tikai pavaicāja, kāpēc viņš vilcinājās ierasties uzreiz pēc atgriešanās ar ziņojumu par atvestu bez caurlaides personu. Palīgs pacēla pārsietu roku, sakot, ka kaut kāds stulbenis bija nolicis uz ceļa kasti ar zāģi un naglām, un viņš savainoja roku, un bija spiests aizkavēties dēļ nosaitēšanas.

I. brīdināja kapteini, ka krastā jau gaida Ananda, kurš vēlas personiski no viņa atvadīties un pabūt uz tvaikoņa. Kapteinis nopriecājās, kā bērns, un nekavējoties izsūtīja uz krastu laivu pēc Anandas.

- Mēs palikām divatā ar I. tumsā, zvaigžņu– un kādu zvaigžņu! – nakts un jūras apmirdzētā. Es piekļāvos pie I. un sacīju viņam, ka es neesmu spējīgs saprast, kā var dzīvot blakus šīm starojošajām debesīm, atspīdošām starojošajā jūrā, ar ziedu smaržām, ar cilvēku ķermeņa un gara skaistumu, tāds milzums ļaunuma, ciešanu, zaimu, slepkavību un sāpju.

- Neievietojās manā dvēselē visa šī dzīve – žēlojos es savam draugam. – Nu, kā es braukšu klausīties tagad mūziku, ja zinu un atceros, ka neliešu bars aplaupa nabagos, ka kaut kur sēž vientuļš, visu pamests cilvēks, aizvainots, bez mīlestības un miera. Un lūk šeit tas nelietis, slepkava un zaglis, bet tur bāreņi un izsalkušie. Un kā varēs spēlēt un dziedāt Ananda pēc tādas vilšanās, kādu viņam sagādāja Ibragims? Ananda saņēma triecienu no Annas, no Henrija. Jau divreiz sistam ir jāpārcieš trešo reizi trieciens no Ibragima! Vai viņš maz spēs dziedāt un spēlēt?

- Tu, Ļovuška, esi redzējis cilvēku pūļus, domājošus tikai par sevi. Tu esi pieradis uztvert mūziku kā izklaidi, baudu. Tu pazīsti tos ģeniāli apdāvinātos, kas dzied un spēlē par naudu. Viņi arī aizrauj cilvēkus reizēm, radošā uzplūdā, uz skaisto. Bet viņu spēle, viņu dziesmas un mūzika nāk ne no nepieciešamības izliet no sevis mīlestību, lai cilvēkiem kļūtu gaišāk. Taču Anandas un Annas mūzika, kā arī daudzu viņiem līdzīgo – tā ir viņu gaisma, viņu lūgšana un prieks, viņu sauciens uz labo visiem cietošajiem apkārt un palīdzība viņiem. Viņiem nevajag pūļa sajūsmu. Viņi šajā pūlī izšķīdina ļaunumu, nomierina un atvieglo kaislības. Un, kad šodien tu klausīsies mūziku – tu sapratīsi Anandas gara diženumu. Tu dzirdēsi nevis viņa sirds vaidu, pārmetošu tiem, kas sagādāja viņam bēdas. Tu ieraudzīsi pilnīgu piedošanu viņiem. Prieku par to, ka viņš varēja uzņemt sevī viņu ciešanas.

434

Atskanēja balsis, uz klāja iemirdzējās ugunis, un uz tā uznāca Ananda ar starojošu kapteini pie rokas.

Liegi uz mani paskatījies, pavaicājis kapteinim, kā patika tam viņa sveiciens viņa nākošajai sievai, Ananda atstāja mūs kapteiņa kajītē, lūdzot mūs to neatstāt, kamēr viņš neatgriezīsies pie mums, un devās kopā ar I. pie Braccano.

Kapteinis pārģērbās svaigā uzvalkā, atdeva kaut kādas pavēles viņu nomainošajam palīgam, un tiklīdz mēs gribējām piesēsties pie šaha, ienāca mūsu draugi.

I. palika uz tvaikoņa, un šoreiz es vairāk kā nožēloju par mūsu šķiršanos. - Ko, draudziņ, negribas šķirties no I.? – pavaicāja Ananda. - Ne tikai negribas. Bet vai tiešām es nekad nebūšu tik stiprs, lai nepārdzīvotu

šķiršanos kā sirds lūšanu, kā nelabojamas bēdas? Pa šo laiku mana sirds ir kļuvusi gluži kā maisiņš – tik daudz tajā sēž mīļie cilvēki. Un tajā pašā laikā, viss šis maisiņš ir caurumos, kā lodes to būtu caururbušas no šķiršanām – es viņam atbildēju.

- Nekas, Ļovuška, tūlīt mēs ar Annu sameklēsim tev tādu muzikālu ziedi, ka tu rīt pamodīsies pavisam cits cilvēks – pasmaidīja man Ananda.

Laiva piestāja pēc kapteiņa norādījuma pavisam citā vietā. Tur mēs atradām ekipāžu un tieši deviņos bijām pie Stroganoviem.

Mūs gaidīja viesistabā ar tēju. Uz galda, starp skaistām vāzēm ar ziediem, es ieraudzīju šķīvi, ko biju uzdāvinājis Anandai. Un uz tā tieši tādu pašu kūku viedajam un princim, kādu toreiz atsūtīja konditors.

Apskatot no savas vietas Jeļenu Dmitrijevnu, es pamanīju, ka viņa ir novājējusi, bieži un satraukti skatījās uz Stroganovu, kurš bija jautrs un priecīgs, bet sievai un jaunākajam dēlam nepievērsa uzmanību.

Anna, kā parasti baltā kleitā, bija vairāk kā daiļa. Bet kaut kāda pārmaiņa viņā bija notikusi. Es nepratu sev to izskaidrot, bet man viņa sāka likties vairāk piezemēta, vairāk vienkārša. Varēja viņu iedomāties par ģimenes māti, kāda sievu, kad agrāk šīs domas nenāca galvā. Es vēl neaptvēru, kas tāds bija ar viņu noticies, kā Ananda izvilka mani no aizdomāšanās.

- Tu, Ļovuška, neprotestē, ka es tavu šķīvi uzdāvināju Annai? Tas palielinās viņas pūru, tādēļ ka, es nešaubos, tu jau esi viņu izprecinājis.

Es biju tā samulsis un pārsteigts, ka, ja nebūtu kņaza, kurš ienāca ar lielu atvainošanos, ka nokavējis – es nezinātu, kā iziet no situācijas.

Kņazs paskaidroja, ka izmantojot visu mūsu prombūtni un kalpu nevērību, mūsu istabās ir ielauzušies zagļi. Bet, ka viņus pamanīja laicīgi, un, nepaspējuši neko

435

nozagt, tie aizbēga. Bet, viņam nācās mierināt pārbiedēto sievu, atstāt pie mājas un mājā sargus, kādēļ viņš arī aizkavējās.

Ananda pašūpoja galvu, kapteinis satraucās un pažēlojās, ka nevar palikt pa nakti mājās, bet man pazibēja galvā tikai viens vārds: „sākās”.

- Jā, jā, sākās – kā ieskatījies zem mana galvas kausa, pačukstēja man Ananda.

No visām pusēm bira pār kņazu jautājumi; sievietes likās izbiedētas. Viena Anna paskatījās vērīgi uz mani un Anandu, saglabājot pilnīgu mieru.

Neaizkavējoties ilgi pie galda, mēs nogājām lejā, uz burvīgo Annas zāli. Un arī šoreiz istaba bija izrotāta ar ziediem. Un es padomāju, ka jaukais

kapteinis, līdz kaklam aizņemts, tomēr neaizmirsa izrotāt pēdējo reizi šo zāli, tādēļ, ka tikai viņa smalkā gaume varēja tā sakārtot ziediņus.

Es apsēdos viņam blakām un pačukstēju viņam: - Kā es jūs mīlu par jūsu uzmanību pret cilvēkiem, kapteini. - Kā es jūs mīlu par jūsu vēlmi izteikt cilvēkiem vairāk, kā viņi ir vērti –

atbildēja viņš man. – Es, Ļovuška, esmu satraukts. Es tā gribētu, lai jūs ātrāk aizbrauktu no šejienes.

- Es arī, kaut neesmu uztraukts, bet tomēr gribētu aizbraukt ātrāk – es atzinos.

Anna apsēdās pie klavierēm, Ananda uzskaņoja čellu. Nekādi negaidot, es pēkšņi atpazinu krievu dziesmu, bet tādā apdarē un ar tādu

cilvēcisku balsi nospēlētu uz čella, ka acumirklī aizmirsu par visu. Manā priekšā slīdēja manu bērnu dienu virtene, pēc tam es izaugu, pēc tam es

atkal kļuvu maziņš, kamēr skaņas nenoklusa. - No Krievijas dosimies uz Angliju – sacīja Ananda. Sāka plūst šūpuļdziesma, kurā es jau nevarēju atšķirt neko, izņemot prieku

dzīvot. Ananda piecēlās, nolika pie sienas instrumentu un iedziedājās. Ko viņš dziedāja,

es nezinu, es vārdus nesapratu. Bet ka tā bija himna, triumfējošas mīlestības himna – to es sajutu ar katru nervu. Prieks, kas klaudzēja dziedoņa sirdī, izplūda no manis; es gandrīz fiziski sajutu to sev apkārt, sevī. Nebija robežas starp mani un visu apkārtējo; es aizlidoju, izkusu visumā, apzinoties sevi par tās dzīvu daļiņu.

Kā nomainījās skaņas, kā rindojās dziedoņi, es jau vairs neatšķīru. Tikai, kad saplūda abas balsis duetā, kā lūgšanas ekstāzē – es pateicos pasaulei par to, ka es tajā dzīvoju, pieņēmu visu ļauno un zemisko un apsolīju kādam un kaut kam –

436

pašam dižākajam – dzīvot tādēļ, lai palīdzētu visai tumsonībai un ļaunajam saprast skaistumu. Jo, vienreiz sapratis to sevī, es jau nevarēju dzīvot bez tā un ārpus tā.

Duets beidzās. Acis gandrīz visiem bija miklas. Taču manas bija sausas, dega, un tikai mana sirds klauvēja kā āmurs, un doma ritēja pa jaunam, it kā mūzika šodien atvērtu man kaut kādas jaunas sliedes, lai dzīvotu – nesavtīgi un bezkaislīgi uztverot cilvēkus.

Skūpstot Annas roku, atvadoties, es viņai sacīju: - Pasakā tiek vēstīts, ka svarīgāk ir pravietim norādīt ceļu uz paradīzi, kaut

pašam paklūpot. Šodien jūs diviem nejēgām norādījāt ceļu turp. Var būt, nejēgas arī nesasniegs paradīzi. Bet jūs viņi neaizmirsīs, kā nevar aizmirst reiz sapnī redzētu svētlaimi.

Viņas acis iemirdzējās, viņa pasmaidīja man un pasniedza no savas krūts ziediņu.

Blakus stāvošais kapteinis sacīja: - Piebilst tam es varu tikai vienu: minūtes, pārdzīvotās šodien, atvēra man,

kādās aizspriedumu važās es līdz šim esmu dzīvojis. Es nesapratu, ka dzīve sākas tur, kur beidzas kastu, nāciju, sociālā stāvokļa nosacījumu atšķirības. Šodien es sapratu, kā saplūst cilvēka sirdī vienoti zeme un debesis.

Arī viņam Anna iedeva ziediņu, kuru viņš noskūpstīja un ielika tajā kabatā, kurā – es zināju – gulēja sera Uomi lakatiņš.

Mēs izgājām kopā ar kņazu, kuru gaidīja ekipāža un kurš tikai tagad pamanīja, ka I. nebija ar mums. Ananda paskaidroja viņam, ka I. palika uz tvaikoņa un brauks ar kapteini līdz pirmajai pieturai, no kurienes atgriezīsies ar pretī nākošo tvaikoni.

Kņazs bija ļoti apbēdināts, ka neatvadījās no I., un vispār bija satraukts par mājā ielīdušajiem zagļiem.

Kapteinis iesēdās ar mums ekipāžā, sakot, ka grib pavadīt mūs līdz mājai, lai pats apskatītu mūsu istabas.

Kad mēs nokļuvām līdz vārtiņiem, tad ieraudzījām, ka sargi nemierīgi skraidīja pa dārza celiņiem, sakot, ka dzirdējuši kaut kādu troksni.

Ananda viņus nomierināja un lūdza palikt uz vietas pie galvenās ieejas mājā. Mēs devāmies uz mūsu istabām. Mēs neatradām nekādas nekārtības pazīmes, viss bija it kā savās vietās. Tikai uz manas gultas Ananda ieraudzīja kaut kādu sarkanu lakatu, ar melnu apmali. No lakatiņa nāca stipras, sķebīgas smaržas, tik apdullinošas, ka kļuva nelabi.

437

Paņemdams ar nūjiņu šo lakatu, Ananda iemeta to kamīnā. Kapteiņa istabā uz galda gulēja vēstule, diezgan bieza, bet adrese bija uzrakstīta man nepazīstamā valodā.

- Nu gan blēži! Tie ir vienkārši āksti, kņaz! Jūs neuztraucieties, tas ir šarlatānisms – sacīja Ananda galīgi satrauktajam kņazam.

- Var būt, tas ir arī tā, bet kopš tā laika, kad Žanna sajuka prātā – es sāku uztraukties par visiem saviem viesiem. Trūka tikai, lai kāds vēl izmētātu šeit visādas draņķības. Smirdoņa no šīm smaržām ir sliktāka kā no jebkuras kurtizānes – skatīdamies pa stūriem, atbildēja kņazs.

- Un kam gan ir šī vēstule? Jūs saprotat šo valodu? – pienākot pie galda, pavaicāja Anandai kņazs.

- Šo valodu es saprotu. Un rakstīta šeit nav adrese, bet izteiciens no Korāna: „Kurš grib uzvarēt, lai ņem nevis zobenu, bet Allāha spēku”. Lakatu ir nometuši vieni cilvēki, bet vēstuli – citi. Bet, gan viens gan otrs – viss ved pie viena mezgla, vienas bandas. Šausmīga šeit nav nekā. Ejiet pie jūsu sievas un nomieriniet viņu, ejiet mierīgi gulēt, un rīt parunāsim.

Kņazs atvadījās no mums, bet es neredzēju, ka viņš būtu pavisam nomierinājies. Tiklīdz mēs palikām vieni, Ananda ar nūjiņu uzsvieda vēstuli uz bieza papīra un

iemeta to kamīnā, uz sarkanā lakata. Neko mums nepaskaidrojot, viņš aplēja ar šķidrumu lietas kamīnā, un tās, pat bez smakas un skaņas, pārvērtās pelnos.

Kapteinis sacīja, ka atstās mums uz nakti Milzeni, bez kura līdz deviņiem no rīta var iztikt. Anada piekrita, sakot, ka es nakšņošu viņa istabā uz dīvāna, tādēļ ka šeit smird, bet Milzenis apgulsies pie viņa priekšistabā uz dīvāna.

Sacīts – darīts. Mēs pavadījām kapteini līdz vārtiņiem; un nepagāja pusstunda, kā Milzenis klauvēja pie durvīm, smaidīdams pa visu savu labsirdīgo fizionomiju.

Viņš atveda mums zīmītes no I. un kapteiņa. Pirmais mums ziņoja, ka viņam ir izdevies sazināties ar draugiem un viņš aizvedīs Braccano tikai līdz tuvākajai pieturai. Un tāpēc rīt vakarā būs mājās. Bet mani viņš lūdz nešķirties no Anandas ne uz mirkli.

Kapteinis rakstīja man, ka atrada uz tvaikoņa pilnīgu kārtību, ka Hava – ir malacis un viņš to tagad mīl. Bet, kas attiecas uz viņa neparasto iekšējo stāvokli, tad viņš turpina nest sevī debesis un zemi, nejuzdams to nodalītību. Bet izteikt vārdos to neprot un, cik ilgi tas tā turpināsies, nezina.

Nakts kņaza mājā pagāja veiksmīgi. Bet agri no rīta, daudz agrāk kā parasti, kņazs jau klauvēja pie mums, lūgdams apskatīt viņa sievu, kas atkal ir pazaudējusi valodu un kuras acis izpauž šausmas.

438

Man par pārsteigumu Ananda iznāca no savas istabas pavisam apģērbies un bija gatavs uzreiz doties ar kņazu bez manis. Es sāku lūgties, pieminēdams I. pavēli, lai viņš mani pagaida piecas minūtes.

- Tu arī šeit negribi pārkāpt tava galvotāja pavēli? – iesmējās Ananda. - Dievs ar jums, Ananda, kādu vēl galvotāju jūs esat izdomājis? Es vienkārši

gribu, lai I. nebūtu lieki iemesli uztraukties, un kaut šo viņa vēlmi gribētu izpildīt precīzi.

- Jā, Ļovuška, es esmu ļoti laimīgs, ka I. ir sastapis tevī tādu uzticamu draugu. Labāk rīkojas I., dodot tev precīzus norādījumus, kur, kā tev uzvesties, kā es, cenšoties attīstīt cilvēkā patstāvīgas atpazīšanas spēju no pašiem pirmajiem soļiem.

Man gribas sagatavot cilvēku, iemācīt viņu stāvēt stingri uz kājām. Bet iznāk viss tā, ka kamēr cilvēks ir man līdzās – viņš ir stingrs un uzticams. Tiklīdz kā paliek viens – viņa lēmumi ir šaubīgi un norūdītā uzticība – mīts.

Daudz reizes es dzirdēju, ka I. ir bargs pret tiem, kas iet viņam līdzās. Bet redzu, ka viņu ceļš – nostādītu uzreiz iekšējās disciplīnas nostiprināšanai sevī – ir īsāks un vieglāks.

- Vai tad kāds var pateikt, ka I. ir bargs? – pilnīgā šokā es iekliedzos. – Tas ir tas pats, kas pateikt, ka jums līdzās dzīve nav vieni svētki un laime. O, Ananda, es vēl nekā nezinu. Bet to, ka jūs un I. izveidojat cilvēkiem jaunu dzīves vērtības izpratni – to es ne tikai zinu, bet arī esmu pilns pateicības un godbijības. Jau pamosties laimīgs, no tā vien, ka zini, ka visu dienu pavadīsi jums līdzās. Es esmu tik priecīgs, ka esmu ar jums, elpot man jums blakus ir tik pat viegli, kā kad I. ir ar mani. Un es nemaz jūs nebaidos.

- Un pat piedod derviša cepuri – iesmējās Ananda. Bet pēc brīža sacīja ļoti nopietni: - Tu esi gatavs? Tagad padomā par Florenicieti, aiziesim pēc tavas aptieciņas

un dosimies pie kņazienes. Es domāju, ka tur lietas būs ne tik vienkāršas. Ananda nodeva Milzenim stingru pavēli nevienam neatvērt priekšnama durvis un

nevienu neielaist viņa istabās. Pat ja kāds varētu gribēt iekļūt ar ieganstu uzgaidīt vai arī nodot zīmīti. Nevienam nevērt ne aiz kāda iemesla un neko ne no viena neņemt.

- Tieši tā – nevērt, neko neņemt – atbildēja jūrnieks. – Ja nokavēsiet uz pulksten pus astoņiem – kapteinis mani sodīs. Es esmu atbrīvots līdz deviņiem.

- Tieši tā – smaidot, atbildēja Ananda – atbrīvots līdz deviņiem. Ja mēs nokavēsim – atbildu es, aizvedīšu tevi pats.

- Tieši tā, atbildēsit jūs – un Milzenis aizslēdza priekšnama un koridora durvis.

439

Mēs iegājām manā istabā, kurā valdīja pilnīgs klusums. Es salīdzināju šo mirkli ar tik nesen šeit skanējušajiem kapteiņa smiekliem un radošo dzīvi, kura tik saspringti traucās pie mums no I., un klusums man izlikās kaut kāds baismīgs un miris.

Es paņēmu aptieciņu, Ananda no sākuma izņēma kaut ko no I. aptieciņas, bet pēc tam pārdomāja un paņēma to visu sev līdzi. Pa ceļam pie kņazienes es padalījos iespaidā, ko atstāja uz mani mūsu istabas. Viņš pamāja ar galvu, un sacīja:

- Kad dodies uz darbu, gatavo sevī darba stāvokli. Sakoncentrē domas uz Florencieti, savāc visu savu uzmanību un visu jūtu un domu pilnību tikai uz to, ko gatavojies darīt tūlīt.

Es atcerējos, ka gandrīz tos pašus vārdus man nesen sacīja I. Bet mēs jau bijām uz kņazienes istabas sliekšņa, es atstāju visu, ko neizdomāju līdz galam, uz „pēc tam” un iegāju kņazienes guļamistabā, nesot sevī sava dižā drauga tēlu.

Kņazs sēdēja uz savas nabaga sievas gultas, it kā neko pilnīgi neredzēdams un nemanīdams viņas atgrūdošajā ārienē, nedz viņas šausmās. Viņš redzēja tikai viņas ciešanas, centās ar savu maigumu tās atvieglot un cieta pats ar viņas mokām un savu bezspēcību viņai palīdzēt.

Kņazienes acis meta zibšņus. Tās vienas tikai arī dzīvoja šajā sejā, kas bija pārvērtusies atkal par masku. Kņazienes seja bija tieši-tieši tāda pati, kādu es to ieraudzīju pirmajā reizē, apciemojot viņu ar I.

Ieraugot Anandu, kņaziene žēlabaini iemāvās, un no viņas acīm sāka plūst asaras.

Ananda pienāca pie gultas, pasniedza man savu aptieciņu, nostādīja mani sev blakus un pačukstēja man:

- Stāvi tik tuvu man, lai visu laiku man pieskartos. Viņš paņēma kņazienes roku un pavaicāja kņazam: - Kurš dežūrēja pie slimnieces šajā naktī? - Līdz divpadsmitiem – žēlsirdīgā māsa, bet pēc pusnakts – kņazienes istabene

– atbildēja kņazs. - Pasauciet šurp viņas abas tūlīt pat. Kņazs aizgāja izpildīt Anandas pavēli. - Paņem mani aiz rokas un esi uzmanīgs – sacīja man Ananda, kad kņazs bija

izgājis. Ļoti drīz viņš atgriezās ar abām sievietēm. Kņazienes istabene ienāca ar

apvainotu seju un uzreiz sāka par kaut ko attaisnoties. Otrai slimnieku kopējai bija samulsis un pat skumjš paskats.

440

Ananda pavēlēja viņām abām nostāties otrā kņazienes gultas pusē, turpinādams turēt abas slimnieces rokas savējās.

Nelaimīgā izrādīja visas baiļu pazīmes ieraugot savu istabeni un centās kaut ko pateikt Anandai.

- Nomierinieties, kņaziene. Jūsu ciešanas drīz beigsies – sacīja viņš, noglaudot viņas rokas. – Nebaidieties nekā, es taču esmu šeit. Pacietieties.

- Jūs dežūrējāt pirmā? – pavaicāja Ananda māsai. - Jā –klusi atbildēja viņa, bikli skatīdamās viņam acīs. - Kāpēc jūs izgājāt no guļamistabas, kad jūsu pienākums bija dežūrēt visu

nakti? - Es nevaru jums melot un nevaru atbildēt patiesību, tādēļ ka apsolīju klusēt. - Tā. Nu, bet jūs kādēļ atnācāt šurp, kad jūs dežūrēt neviens nenozīmēja? –

vērsās viņš pie kņazienes istabenes. - Žēlsirdīgajai māsai sāpēja galva. Viņa pati mani izsauca un palūdza nomainīt,

bet tagad baidās pazaudēt darbu un atrunājas – nekaunīgi iesāka istabene, bet, neizturējusi vērīgo Anandas skatienu, nolaida acis un apklusa.

- Māsa, kad jūs dežūrējāt, vai jūs uzvilkāt kņazienei šo aubi? – pavaicāja atkal Ananda.

- Aubi? – ar pārsteigumu viņa sacīja, paskatījusies uz kņazieni. – Nē, es izķemmēju viņai matus, uztinu bizītes un padzirdīju ar pienu ar zālēm, kuras jūs iedevāt. Kņaziene mierīgi aizmiga, kad mani pēkšņi izsauca Olga. Apžēlojieties, vai tad es vilktu šo neglīto turbānu kņazienei?

- Vai jūs nevēlaties visu uz mani nogrūst? – iekliedzās istabene, bet atkal apklusa, zem Anandas skatiena.

- Attiecīgi, jūs ienācāt, kad kņaziene mierīgi gulēja, un viņas galvā nebija šī lieta?

- Kņaziene gulēja, labi izskatījās, bija bez ceturkšņa divpadsmit, es precīzi to atceros. Un kņazienes galvā nekā nebija – stingri atbildēja māsa. – Tagad, kopš tā laika, es pirmo reizi šurp ienācu un esmu satriekta par šo šausmīgo pārmaiņu kņazienē.

- Labi. Kad jūs ienācāt – vērsās viņš pie istabenes – kņaziene gulēja? - Gulēja. Es apsēdos pie gultas un, droši vien, aizmigu. Viņu gaišība ienāca

istabā, un es no viņu soļiem pamodos. - Kapēc jūs melojat, Olga? – sašutis pavaicāja kņazs. – Jūsu nebija istabā, jūs

ar kādu sačukstējāties pie durvīm, bet slimniece svaidījās gultā riskēdama izkrist. - Jūsu gaišībai tā izlikās...

441

Kņazs bija tā satrakots, ko es no viņa nekādi negaidīju. Viņš bija gatavs mesties virsū nekaunīgajai melei.

- Pienāciet pie manis, kņaz. Šobrīd jums ir nepieciešama pilnīga pašavaldība, ja jūs vēlaties izglābt jūsu sievu – atskanēja valdonīgā Anandas balss, ar neatkārtojamiem, viņam vienam raksturīgiem uzsvariem.

Kņazs bija bāls līdz zilganumam; viņa lūpas drebēja. Viņš pienāca pie Anandas un uzlika savu roku uz viņējās, kā viņam vēlēja Ananda. Pakāpeniski viņš nomierinājās sāka elpot vienmērīgi un zilganums izzuda no viņa sejas.

Istabene pagriezās, lai izietu no istabas, bet draudīgais Anandas skatiens burtiski piekala viņu uz vietas.

- Kad, kurā stundā jūs uzvilkāt šo draņķību kņazienes galvā? - Es neko viņai nevilku un nesaprotu, ko man piesienas. Es taču neesmu no

dzimtļaudīm. - Ja jūs nezināt, kurš uzvilka šo aubi, tad jūs tūlīt to novilksiet. - Ne par ko nevilkšu. Tā taču var būt noburta vai saindēta. - Kā?! – ne savā balsī iekliedzās kņazs. - Es jums jau teicu: jūsu pašsavaldība ir tagad tik pat nepieciešama, kā manas

zināšanas. Sekojiet notikumu gaitai un dariet precīzi to, ko es jums sacīšu. Zaudēt laiku mēs nedrīkstam – apturēja Ananda atkal kņazu. – Novelciet tūlīt pat aubi – sacīja viņš Olgai. – Vai arī es pats to uzvilkšu jums.

Kaut kas neģēlīgs, kaut kādas dzīvnieciskas bailes, naids, dusmas, pazibēja istabenes sejā. Viņa bija gatava acis izskrāpēt Anandai; viņas galva pagriezās pret durvīm, redzams, vienīgā viņas vēlēšanās bija aizbēgt, bet nepārvaramais Anandas spēks turēja viņu uz vietas.

- Atļaujiet man noņemt aubi, doktor – sacīja māsa. – Es taču esmu galvenais nelaimes cēlonis: es atļāvu sevi piemānīt.

- Nē. Jūsu pašaizliedzībai vēl būs laiks. Nekavējieties Olga, vai arī aube atradīsies jūsu galvā.

Locīdamās kā čūska, kā pret pašas gribu pakļāvusies, nelaimīgā pienāca pie kņazienes gultas, ar šausmām skatīdamās uz aubi ar sarkanām platām lentām un melnu zigzagveidīgu apmali, kura atgādināja uz manas gultas uzsviesto lakatu.

Likās, sieviete nekad nepienāks pie gultas. Viņas rokas ar sažņaugtiem pirkstiem drīzāk bija gatavas iesiet kņazienei, kā noņemt aubi un atvieglot viņas ciešanas.

- Ātrāk, vai arī jums nebūs izvēles – un no Anandas acīm gluži kā zibšņi izšāvās uz Olgu. Es sajutu, kā caur mani izskrēja it kā strāvas lādiņš no tās puses, kur es pieskāros Anandai, tik spēcīgs bija viņa gribas sasprindzinājums.

442

Acumirklī Olgas rokas atvērās, un elastīgajos pirkstos iekarājās neglītā aube. Skaļš šausmu kliedziens izrāvās pār mūsu lūpām. Visa kņazienes piere, ausis un

galva bija asinīs. - Tās nav asinis, bet krāsa, ar kuru nelieši iesmērēja aubi no iekšpuses –

apturēja mūsu satraukumu Ananda. – Bet šī krāsa – ir niezoša, indīga viela un var novest cietēju līdz neprātam un paralīzei. Par laimi, mēs laikā esam klāt. Ļovuška, ātri Anandas tabletīti izšķīdini tajā šķidrumā, kas guļ manā kabatā no tavas puses.

Es tūlīt pat izpildīju pavēli un Ananda pats ielēja kņazienei zāles. - Tagad no I. aptieciņas izņem, neatstājot manu roku, trešo flakonu. Bet jūs,

kņaz, izveidojiet no vates tamponu un arī neatejiet no manis. Kad flakons un vate bija viņam pasniegtas, viņš nomazgāja slimnieces pieri,

galvu un ausis un iemeta vati aubē, kuru, kā maisu, turēja izstieptās rokās Olga. Vēl un vēlreiz noberzēja viņš slimnieces galvu, kamēr nepalika krāsas pēdas. Pēc

katras reizes kņazienes seja arvien vairāk atdzīvojās, visbeidzot kļuva pavisam mierīga, un viņa iemiga.

Tad Ananda pasauca māsu, iedeva viņai iedzert pilienus, noberzēja viņai rokas ar to šķidrumu, ar kuru berzēja slimnieci, un sacīja:

- Tagad jūs varat izrādīt savu pašaizliedzīgo centību rūpēs par slimnieci. Neskatoties uz visiem piesardzības mēriem, jūs jutīsiet niezi visā ķermenī, tāpēc ka jums vajag nomainīt slimniecei veļu, bet tā jau ir piesūkusies – kaut tas arī vēl nav redzams – ar to pašu indīgo draņķi. Kad novilksiet veļu, izšķīdiniet spainī šīs pudelītes saturu un ar sūkli nomazgājiet visu slimnieces ķermeni.

Neuztraucieties, viņa cieši gulēs un jūsu maigās kustības viņu neuzmodinās. Bet viena jūs ar to galā netiksiet. Vai ir jums uzticams cilvēks mājā, kņaz?

- Lūk, šī burvīgā Olga tika uzskatīta par pašu uzticamāko. Uz ko lai tagad paļaujas? – sacīja nabaga kņazs.

- Atvainojiet – sacīja māsa. – Šeit ir mana māte. Tieši uz viņas saucienu it kā mani aizveda Olga. Bet manu māti... Nu, par to vēlāk. Ar vārdu sakot, mana māte ir pieradusi un lieliska slimnieku kopēja. Viņa man palīdzēs.

- Labi, pasauciet viņu – lika Ananda. Pa to laiku viņš pateica kņazam, ka kņazieni ir jāpārliek citā gultā un jāiznes no

šīs istabas, lai nekas neatgādinātu viņai par to nakti. Viņš burtiski neievēroja joprojām tajā pašā pozā stāvošo Olgu, turošo rokās

neģēlīgo aubi. Bet tikmēr viņa jau vairākas reizes teica viņam: „deg”, „dedzina”, „niez”.

443

Kad ienāca māsa ar savu māti, Ananda paskatījās uz viņām abām un lika viņām pārlikt slimnieci uz dīvāna tālākajā stūrī, kamēr kņazs neatsūtīs citu gultu, uz kuras slimnieci neaiznesīs no šīs istabas.

Tikai tad viņš paskatījās uz Olgu, un sacīja: - Ejiet uz priekšu. Un aiz viņas mēs izgājām no istabas. Viņa, joprojām tāpat izstiepusi rokas ar

aubi, gāja pa priekšu līdz pat manai istabai. - Iesviediet kamīnā – sacīja Ananda, un aube ielidoja kamīnā uz tās pelnu

kaudzes, kura tur bija palikusi kopš nakts. Bet pati Olga kaut kāda trulumā stāvēja, joprojām izstiepusi rokas, ne tad vēlēdamās atkal satvert aubi, ne tad apspiežot vēlmi sakasīt niezošās rokas.

Ananda piegāja pie viņas, pasniedza viņai samitrinātu vates gabalu, pavēlēja norīvēt ar to rokas, un pavaicāja:

- Vai tiešām nauda, kuru jums apsolīja, ir tik salda, ka jūs tās dēļ bijāt gatava iziet uz slepkavību? Bet kņaziene tikai vakar lūdza kņazam nodrošināt jums dzīvi un noguldīt uz jūsu vārda kapitālu par jūsu uzticamo kalpošanu viņai.

- Un šodien man bija jāizpilda viņas vēlēšanās – apstiprināja kņazs. – Labi, ka laikus atklājās jūsu uzticība.

Olgai jau sen raustījās lūpas un asaras bira pa vaigiem. Bet man bija skaidrs, ka viņa nevalda pār sevi, ka viņā notiek kaut kāda cīņa, bet ka viņas domas viņai pašai ir ne līdz galam skaidras.

Ananda lika paņemt sērkociņus, aizdedzināt aubi, un sacīja: - Tā spēcīgi uzliesmos. Ja jūs aizmirsāt, Olga, kā jūs uzvedāties un ko darījāt

kopš vakardienas, tad atcerieties visu, tiklīdz indīgā viela sadegs kopā ar aubi. Olga aizdedzināja aubi, bet tiklīdz liesmas pieskārās tās iekšpusei – kā pulveris

uzsprāga, tāds atskanēja sprādziens, un pārbiedētā sieviete ar kliedzienu atleca uz istabas vidu.

Viņas lēciens bija tik komisks, ka es nenoturējos no skaļiem smiekliem, un kņazs smējās ne klusāk par mani.

- Jums labi smieties – ar sašutumu uzklupa man Olga. – Jūs tad esat vesels un neskarts, bet viss ir dēļ jums, lielskungs. Visas manas un arī citu nelaimes – viss dēļ jums.

- Vai tiešām tā, Olga? – pavaicāja Ananda. – Kāpēc jūs iejaucāties kņazienes sarunā ar žēlsirdīgo māsu vakar? Kāpēc solījāt slimniecei, ka Konstantinopolē ir dziednieks, kurš izdziedē tādu slimību, kā viņējā, ātrāk un labāk, kā es un I.? Un kāds tam sakars ar Ļevu Nikolajeviču?

444

- Dziednieks apsolīja man naudu un atnesa aubi. Es nezināju, ka aube ir indīga. Tikai par jauno lielskugu viņš sacīja, ka vajag viņu izdabūt no mājas, ka viņš visam traucē. Viņš palūdza nolikt lakatu viņiem uz gultas un vēstuli. Bet, kā jaunais lielskungs aizmigs, man bija jāielaiž pie viņiem istabā dziednieku ar palīgu, lai pārvestu jauno lielskungu uz viesnīcu.

- Kad ienāca kņazs viņu gaišības guļamistabā, es ar dziednieku arī runāju. Man vajadzēja viņus jau sen pavadīt, dziedniekus-tad, pie Ļeva Nikolajeviča uz istabu. Tad māsa tik negulēja un es neuzspēju ielaist viņus caur guļamistabu ātrāk.

- Kur tad palika šie ļaundari, jūsu dziednieki? – satraucās kņazs, gatavodamies skriet atkal pie kņazienes.

- Neuztraucaties kņaz. Viņi, neapšaubāmi, diskutē ar Milzeni, cerot viņu uzpirkt. Nokāpsim pa vītņkāpnēm pie viņa. Bet jūs, Olga, apsēdieties šeit un sēdiet nekustēdamās, līdz mēs atgriezīsimies.

Ar šiem vārdiem Ananda ātri devās uz priekšu, un mēs aiz viņa. Jau tuvojoties Anandas istabu lievenim, mēs izdzirdējām klauvējienu pie durvīm

un skaļu Milzeņa balsi, aizliedzošu klauvēt un lauzties durvīs. Izdzirdējis mūsu soļu troksni, Milzenis palūdza Anandai atļaut viņam pārmācīt

neliešus, nekaunīgi viņu lamājušus un pieprasījušus, lai viņš tos ielaistu. Ananda iesmējās un pavaicāja viņam, vai tas prot šaut no viņam iedotajām

jaunajām pistolēm. Saņēmis apstiprinošu atbildi, Ananda, smiedamies, sacīja viņam:

- Tās ir pielādētas pavisam īpašā veidā. Ja cilvēks nokritīs vai pagriezīsies ar muguru, nebaidies – tik šauj, kamēr redzēsi, ka lodītes izlido. Tiklīdz beigsies aptvere, ņem otru – un šauj otram. Bet trešais aizbēgs no bailēm.

Es tā apstulbu, ka sāku atgādināt Olgu ar aubi. Es stāvēju, izstiepis lūdzošas rokas, un nespēju aptvert, kā gan Ananda var dot pavēli šaut uz cilvēkiem.

Acumirklī pistole bija Milzeņa rokās, atskanēja bieži, sīki tarkšķi, un patiešām, zirņi ar ļoti milzīgu dūmu apjomu, un šāvienu blīkšķoņu lidoja uz vienu no mūs apsēdušajiem diezgan bandītiska paskata turkiem. Cilvēks nokrita, bet, man likās, bija neskarts. Pa to laiku zirņi no otras pistoles aizlidoja otra kramplauža virzienā, kurš arī nokrita, komiski locīdamies zem viņu perošās zirņu krusas, bet trešais, ieraugot abu biedru krišanu, apstulbis no blīkšķu un dūmu milzuma, uzskatīja tos par nogalinātiem, un aizbēga.

Mēs izgājām uz lieveņa un, kad, dūmi izklīda, ieraudzījām divus pārbiedētus, ausis aizspiedušus cilvēkus, nekustīgi gulošus uz zemes.

445

- Dižā maga kungs, saki man, es esmu dzīvs vai arī jau tavā valstībā? – nomurmināja viens no viņiem lieliskā angļu valodā. Tas bija tik ļoti negaidīti, ka es iespurdzos, palecos un nespēju apstāties, smakdams vai nost no smiekliem. Milzenis, pieķerdamies aiz sāniem, vienkārši zirdziski zviedza. Arī kņazs neatpalika no mums. Divreiz Anandai nācās mūs saukt pie kārtības.

Cilvēki, kuri gulēja uz zemes, bija saģērbti par turkiem. Apstulbuši no zirņu krusas un mūsu smiekliem, viņi, acīmredzot, nespēja aptvert, kas ar viņiem notika. Noķēpāti, kā ar pelniem, ar pulvera kvēpiem, viņi bija nožēlojami, un tik smieklīgi, ka atturēties no smiešanās bija ļoti grūti.

- Kas jūs tādi esat? Spriežot pēc jūsu vēršanās pie dižā maga, es varu domāt, ka jūs paši esat – mazie magi? – smaidot, pavaicāja Ananda tam bandītam, kurš ierunājās angļu valodā.

Te pacēla galvu otrs ļaundaris, paskatījies uz Anandu, un nobēra kaut ko grieķiski, visu laiku aizspiežot acis ar roku.

Pirmais, nedaudz atguvies, ar naidu skatīdamies uz to, sacīja atkal angliski: - Neticiet viņam, lūdzu. Viņš ir tāds pats dziednieks, kā es pavārs. Bet zāles

aubei iedeva Braccano. Tas nelietis izputināja pus pilsētas un mūs kopā ar sevi. Tikai pats aiznesa kaut kur kājas; drošvien, arī dārgumus aizstiepa ne mazums. Pēdējais, par ko viņš mūs piemānīja – ir, ka akmens – melns briljants, nenovērtējami dārgs – ir uzvilkts jūsu puikam. Iedeva mums amuletu – lakatu, lai puika aiziet patālāk pie tēviem. Iedeva aubi, sakot, ka visa kņazienes kolosālā bagātība – akmeņos un zeltā – ir viņas guļamistabā zem gultas, un arī sameloja. Tagad dzīve man ir iztukšota, es esmu nabags. Dariet ar mani, ko gribiet.

- Vai tad jūs vairs nebaidāties no Braccano? – pasmīnēdams, pavaicāja Ananda.

- Ne tikai nebaidos, es gribētu nožņaugt viņu ar paša rokām – atbildēja nelaimīgais, smakdams aiz dusmām.

- Ai, ai, bet es baidos – vaimanāja otrais. – Tā baidos, ka negribētu viņu mūžam satikt.

- Bet jūs taču devāt savus šausmīgos zvērestus un solījumus ne tikai viņam? – atkal pavaicāja Ananda.

- Protams, vesela ceremonija tika veikta ar mums – atkal ierunājas pirmais. – Bet viņš taču tēloja no sevis dižā maga pirmo vietnieku, kuru neviens nekad nav redzējis. Bet runā par viņu, ka pats sātans nevarētu būt par viņu šausmīgāks.

- Ai, ai, pazudināta ir mana galviņa! Pazudināti mani bērniņi! – atkal ievaidējās grieķis.

446

- Apklusti, velns, vai arī es iemācīšu tev klusēt – trakumā iekliedzās šķietamais turks.

- Nu, tad tā: tūlīt tiks izsaukta policija, un jūs abi dosities uz cietumu – sacīja Ananda. – Es dodu jums desmit minūtes pārdomām. Katrs no jums var uzrakstīt zīmīti tuvākajam draugam vai radiniekam, izskaidrot savu situāciju un izputēšanu, ar lūgumu jums palīdzēt un izpestīt no cietuma. Bet katram no jums ir jāapsola aizbraukt no šejienes un uzsākt jaunu darba dzīvi.

- Es biju par iemeslu visu savu draugu un radinieku izputēšanai. Un, izņemot lāstus no viņiem un to pašu cietumu man nav ko gaidīt. Bet strādāt es negribu. Es esmu dzīvojis kā bagātnieks un kungs – citu dzīvi nevedīšu. Es vēlos tikai atriebt Braccano – lūk viss manas dzīves mērķis. Lai ved kur grib. Aizbēgšu – sacīja pirmais.

- Ai, ai, strādāt. Vai tad visu dzīvi es neesmu strādājis? – ievaidējās otrais. – To vien darīju, kā nesu svešu naudu no vienas vietas uz otru. Tikai siekalas tecēja. Citi sapelnījās miljonus, bet man atsvieda tūkstotīšus. Es godīgi strādāju. Vai esmu vainīgs, ka afēras dod vairāk, kā godīgs darbs? Muļķi liec muguras no rīta līdz vakaram, rubli mājās atnes. Ar ko es vainīgs, ka mans darbs ir gudrāks? Bet tagad rakstīt nav kam. Es lūk viņiem – visiem šitādiem – kalpoju – viņš pabikstīja ar pirkstu savam biedram. – Bet tagad viņi paši bez graša kabatā. Bet šeit – visu var tikai nopirkt. Tu klausies, lielskungs. Tu esi liels dziednieks. Samaksā par mani tiem sūda policistiem; es tev kalpošu. Man viss viens, kam kalpot, maksā – kalpošu uzticīgi.

- Nu, kņaz, izvēles jums nav. Tas ir ļoti nepatīkami, ka Braccano bandas blēži ir noķerti jūsu mājā, bet ko lai dara? Jāsauc varas pārstāvji un jānodod viņiem šie bāliņi... Celieties augšā – vērsās viņš pie brīnišķajiem Braccano kompanjoniem. – Apsēdieties uz krēsla un sēdiet nekustoties no vietas, kamēr pēc jums neatnāks un neaizvedīs. Ja tikai iedomāsities bēgt – atkal izbaudīsiet manas pistoles.

Kamēr Ananda sarunājās ar nelaimīgajiem blēžiem, kņazs devās nodot pavēles saviem cilvēkiem.

Nabaga grēcinieki piecēlās no zemes, apsēdās uz krēsla un iegrima pārdomās. Bet cik atšķirīgas bija viņu pārdomas! Šķietamais turks bija viss pilnas aktīvas ļaunuma vēlmes. Viņš, redzams, cerēja kaut kā uzpirkt policiju un iegūt iespēju atriebties Braccano. Jau nodzisusī uz visu gaišo viņa apziņa pazina tikai vienu enerģiju: gribas neatlaidību. Ļaunā, nepiesātināmā vēlme ieraudzīt pazemotu vai mirušu viņu izputinājušo ienaidnieku, droši vien, skaudība un pazemojums, kas pārciesti no Braccano, spēlēja ne pēdējo lomu viņa pašreizējā naidā. Viņš viss bija

447

aktīvs. Plosījās un meta zibšņus ar acīm un alka tikai vienu: izrauties no šejienes, bet uzveikt Anandas pavēli viņam nebija spēka.

Man likās, ka viņš arī gribēja uzsākt tirgoties ar Anandu, bet neuzdrošinājās, nezinot, ko piedāvāt cilvēkam, kura griba viņu sasaistījusi.

Otrais – asi izteikts grieķis-tirgonis – arī bija pazaudējis jebkuru cilvēcisku paskatu, bet pilnīgi citā veidā. Viņa dievs bija tikai nauda. Bet, par cik pirmais alka to kā slavas, spozmes un varas emblēmu, par tik šis alka to kā tādu, viss savilkts ar alkatības gredzeniem, kā dzelzs stīpām. Visu viņa pasauli, visu visumu sastādīja nauda, kuras dēļ viņš pacieta parādu jūgu, ņirgāšanos un nicinājumu no tiem, no kā viņš varēja to iemantot.

Ļoti ātri – daudz ātrāk, kā tas parasti raksturīgi Konstantinopoles tempiem – kņazs atgriezās ar trim policijas pārstāvjiem, pie kam divi no viņiem bija, acīmredzot, diezgan augstos posteņos. Man likās, ka jebkurā gadījumā ar vienu no gūstītājiem viņi spēs vienoties. Nepaspēja visi aizvākties, kā atskanēja negants svilpiens, un es uzreiz atpazinu mūsu kapteiņa rēcošo tvaikoņa svilpes balsi.

- Tieši tā, nokavēju – jūsu vaina – sacīja satraukti Milzenis. Mēs aizslēdzām durvis, uzticējam to apsargāšanu diviem mūsu uzraugiem un

mirklī traucāmies ar Milzeni uz tvaikoni. Kapteinis, iesākumā draudīgi uzņēmis Milzeni, pieņēma Anandas atvainošanos

un paskaidrojumus ne tikai augstsirdīgi, bet arī tuvu pie sirds. Noplātīdams rokas, viņš sacīja:

- Nu, lūk arī uzdevums: „Vilks, kaza un kāposti”. Vai ne labāk Ļovuškam būtu braukt ar mums?

Ananda smējās un lūdza tomēr uzticēt viņam paauklēt vienu dienu zīdaini bez I. Es biju tik priecīgs ieraudzīt I., man likās, ka mājās es pēc viņa neilgojos. Bet,

ieraudzījis viņu uz tvaikoņa, es pirmoreiz sapratu savu tuvību ar viņu, visu – līdz šim neapzināto – saplūšanu ar viņu roka pie rokas, sirds pie sirds.

Atskanēja otrais svilpiens un, atvadoties no mums, I. sacīja man vēlreiz: - Ļovuška, es atkārtoju savu lūgumu: staigā aiz Anandas neatpaliekot, līdz pat

es atgriežos. - Neuztraucies, Eiklīd, neatlaidīšu ne uz soļa. Es vispār ieraudzīju, ka tavs

audzināšanas talants ir nevainojams. Un saprotu tagad, ka brīvība, kas dota nepietiekami disciplinētai būtnei, nepadara viņa ceļu ne īsāku, ne vieglāku gala rezultātā.

448

- Uz tikšanos, draugs. Kņazieni atkal nāksies neatlaidīgi un ilgi ārstēt. Lūk, kā viss sarežģījās, un es esmu šeit iestrēdzis uz ilgu laiku, tā vietā, lai izbrauktu vienlaicīgi ar jums.

Ananda runāja klusi un mierīgi. Milzīga vieduma pārdomas gulēja šajā sejā, un man likās, ka, runājot ar I., viņš burtiski pāršķirstīja daudzu cilvēku dzīves grāmatu lappuses.

Mēs atgriezāmies mājās, nomazgājāmies, pārģērbāmies un atkal devāmies pie kņazienes. Uz mūsu ierašanos viņa pamodās, bet bija diezgan vienaldzīga pret visu un, acīmredzot, pat neapzinājās, ka iekārtojums apkārt ir cits, ka viņa guļ ne savā guļamistabā, ne savā gultā.

- Atkal daudz gulēs kņaziene. Un barot jums viņu nāksies no karotītes – vērsās Ananda pie kopējas. – Jūs, protams, mainīsieties ar savu māti, bet jums abām būs grūti. Es, var būt, atradīšu jums vēl palīgus, kuri reizēm jūs nomainīs. Bet tas ir nākotnē. Toties šodien no pieciem mēs ar Ļovušku nosēdēsim pie kņazienes līdz astoņiem, bet jūs varēsiet izdarīt to lietu, par kuru jums stāstīja Olga. Nepaskaidrojiet man neko pagaidām – pārtrauca viņš kaut ko viņam gribējušo pateikt kopēju. – Domājiet ne par nožēlu tagad, bet par to, kā viena nepietiekami godīgas jūsu uzvedības minūte var maksāt otram cilvēkam dzīvību. Pulksten piecos mēs būsim šeit – atkārtoja viņš pārsteigtajai kopējai – un līdz astoņiem jūs esat brīva.

Iedevis viņai precīzus norādījumus, ko darīt līdz pulkstens pieciem, Ananda paņēma mani aiz rokas, un mēs ar viņu devāmies uz manu istabu.

Jāatzīst, doma par pie kamīna sēdošo Olgu mocīja mani visu laiku. Pirmais, ko mēs ieraudzījām, tas bija pārbiedētais Olgas skatiens, joprojām tāpat

sēdošas pie kamīna un berzējošas savas rokas. - Kāda laime, doktor, ka jūs beidzot atgriezāties – sacīja viņa, no bailēm

trīcošā balsī – bez jums viņi būtu nosituši mani līdz nāvei. - Kas? – pavaicāja Ananda. – Jūs taču šeit esat pavisam viena. - Kāda tur „viena” – ar dusmām iebilda sieviete. – Viņi noslēpās, kā tikko

izdzirdēja jūsu soļus, bet kā jūs ienācāt – tā metās laukā pa durvīm. - Es jums vēlreiz jautāju, kas ir „viņi” – atkal pavaicāja Ananda, smaidot un

apsēžoties uz dīvāna pretī Olgai, norādīdams man vietu sev blakām. - Ak, mans Kungs! Par ko gan jūs, doktor, ņirgājaties par mani! Nevar būt, ka

jūs neredzējāt, kas? Āži, taču! Tādi šausmīgi, smirdīgi, ragaini. - Viņa ir prātā jukusi – es ar šausmām sacīju Anandai franciski.

449

- Neizskatās. Tūlīt pamēģināsim noskaidrot, kas ar viņu noticis – atbildēja viņš man tajā pašā valodā un vērsās atkal, smaidīdams, pie Olgas krieviski:

- Jūs taču esat pieaugusi sieviete. Piedevām, ne tikai pieaugusi, bet vēl tik apņēmīga, ka uzņēmāties palīdzēt noziedzniekiem. Kā gan jūs pieļaujat tādus bērnišķīgus murgus, ka šajā istabā – apdzīvotas mājas otrajā stāvā – varēja uzrāpties āži? Es pat domāju, ka tos pa visu Konstantinopoli nesameklēt.

- Kā tad, nesameklēt! Vakarējie tad arī atnesa sev līdzi āzi. Smaka no viņa bija drausmīga, kamēr viņi okšķerējās zem kņazienes gultas. Meklēja tur kaut ko vai kādu, lai kā arī es viņiem neteiktu, ka katru dienu kņazienes istabas tiek mazgātas pa divām reizēm. Un neviena puteklīša tur ir nesameklēsi, ne tikai čemodānus vai grozus.

Un, kā jūs aizgājāt, dakter, viss bija mierīgi. Tikai rokas man niezēja. Es paņēmu pelnus no kamīna, un parīvēju rokas, domāju, niezēšana rimsies. Nepaspēju es ievilkt elpu, kā āzis no kamīna hop, un tik viens aiz otra no turienes lekt laukā! Un tik visi aplītī ap mani. Purniem un bārdām krata, un tik tuvāk, ar vien tuvāk! Es Debesu Dievmātei sāku lūgties, lai jūs atgrieztos, tikai vairs nemaz necerēju dzīva palikt – krustīdamās ar pelnos nosmērēto roku, aizgūtnēm, runāja Olga.

Viņa, pēc visa spriežot, pārdzīvoja īstu baiļu traģēdiju. Bet, attēlodama viņai parādījušos āžu kustības, bija tik smieklīga un ērmota, ka es nebiju spējīgs noturēt smieklus.

- Jums tik pasmieties, lielskungs! Cik gan es dotu, lai jūs kaut reizi tāds āzis pabiedētu – pārstātu uz mūžu tad smieties.

- Tā ir jūsu sirdsapziņa, Olga, drošvien, kas jūs moka – atbildēju es viņai. – Bailes no atbildības pret kņazu un bailes pret blēžiem, kuru rokās jums parēgojās āzis. Viņi jums draudēja, iespējams, ar visādiem sodiem, ja neturēsiet vārdu. Jūs iesnaudāties, viss jūsu smadzenēs saputrojās, un āžus jūs sapnī redzējāt – smiedamies, es viņai atbildēju. – Nu, vai tad ir iespējams, Olga, lai bez maz vai āžu bars izlīstu no kamīna? Mestos uz durvīm, pa kurām mēs ienācām, un mēs viņus nebūtu redzējuši? – es turpināju smieties, iedomādamies visu šo ainu no pasakām par burvjiem un raganām.

- Ak, lielskungs, nemaz arī nezinu, ko jums atbildēt uz jūsu ņirgāšanos. Tā vien arī sanāk, ja tā padomā, ka nemaz nav iespējams, lai no kamīna āzis izlektu...

- Ai, tētiņ-gaišais, doktor, glābiet! Ai, re atkal jau – neganti iekliedzās Olga, norādot uz vakardienas lietu un aubes pelniem kamīnā, kuri uz vēja pūtienu nedaudz sakustējās uz restītēm.

450

- Piecelieties, paņemiet šo vati un nomazgājiet jūsu seju un rokas – pasniedzot viņai slapju vati, sacīja Ananda.

- Brīnišķīgs aromāts sāka izplatīties istabā, kad Olga sāka tīrīt seju un rokas. - Netīra sirdsapziņa vienmēr ieved cilvēka domas bailēs par patiesībā

neeksistējošām lietām. Mēs sēžam jums blakus, un redzam, ka pilnīgi nekā jums apkārt nav. Bet jūs vaidat no šausmām, tāpēc ka jau vakar, kad nodevāt kņazieni, pati izveidojāt sev ārēju tēlu savai pašas rīcībai āža paskatā – sacīja Ananda nāvīgi pārbiedētajai, pa malām skatošamies Olgai.

Tā vienmēr notiek ar cilvēkiem, kad viņi rīkojas zemiski un nekrietni. Jums arī agrāk pats pretīgākais un riebīgākais likās āzis, lūk arī jūs ieraudzījāt to tagad, kā jūsu pašu izkropļotās sirdsapziņas atspulgu.

Jūs lūdzat man palīdzību? Bet, diemžēl, es jums nevaru to pasniegt. Tikai jūs pati varat sev palīdzēt tagad. Visu dzīvi, slikti, vai labi jums bija, jūs nodzīvojāt pie kņazienes. Jūs bieži saņēmāt no viņas vērtīgas, bet reizēm arī bagātīgas dāvanas. Jūs izveidojāt sev blakus viņai brangu kapitālu. Veselu bagātību, kas jums nodrošinātu dzīvi līdz mūža beigām. Un visa jūsu pateicība viņai izpaudās tajā, ka jūs ielaidāt pie viņas slepkavas?

- Es taču pat prātā nevarēju iedomāties, ka šeit tiek plānota slepkavība. Ko jūs, ko jūs! Es domāju, ka aubē ir miega zāļu smēre, ka kņaziene aizmigs, un es ielaidīšu pie viņas cilvēkus caur guļamistabu, lai neviens neredzētu, pie jaunā lielskunga. Nu, bet kā viņi ir ļoti lepni, jaunais lielskungs, un uzmanību man nekādu nevelta, tad es viņus arī ienīdu.

Es biju satriekts. Kā? Ar ko es varēju iedvest cilvēkā naidu pret sevi, par kuru es domāju tik maz? Un, ja arī domāju, tad jutu līdzi tai tirānijai, kādā redzēju Olgu uz tvaikoņa.

- Jūs sakāt, doktor, ka es pa dzīvi pie kņazienes esmu izveidojusi sev kapitālu? Es to neieguvu par velti. Es visu dzīvi uz to arī strādāju. Kur grēks to slēpt! Vai tad ko, kņaziene pirms kņaza labu dzīvi dzīvoja? Tas viņu gaišība visu savādāk pagrieza. Ne tas, tad mūsu mājā-ta dūmi virpuļos gāja! Un lielākā manas naudas daļa ne no kņazienes...

- Bet no tiem neģēļiem, kuriem jūs palīdzējāt apgānīties vai arī visādi iegūt žēlsirdības dāvanas no jūsu saimnieces? – ar acīm nospīdinādams, pārtrauca Ananda Olgu. – Jūs strādājāt? Jūs pūlējāties? Pārkrāmēt savas kundzes tualetes, no kurām jūs visādi lūkojāt kaut ko nozagt vai arī slepus pārdot – jūs to saucat par darbu? Gulēt ar ledeni aiz vaiga un lasīt uz lielkundzas kušetes līdz galam viņas neizlasītu romānu, ja tas rakstīts krievu valodā? Cierēt un ložņāt pa bufetēm, lai ko

451

garšīgāku apēstu? Ko vēl jūs darījāt jūsu dzīvē? Jūs tik arī esat vien cienīga, lai jums rēgotos āži.

- Doktor, paglābiet mani no tiem. Es prātā sajukšu, ja vēlreiz tos ieraudzīšu. Viņi no jums baidās, glābiet mani! – mežonīgi atskatīdamās, it kā viņai visos stūros rēgotos āži, kliedza Olga.

- Es jau jums teicu. Nekādu āžu patiesībā nav. Tie ir jūsu pašu iztēles radīti, jūsu sirdsapziņas, ar kuru jūs tirgojāties visu dzīvi. Un izglābt jūs es nevaru. Tikai tīra dzīve darbā, pašuzupurēšanās var jums tagad palīdzēt.

- Takš nevaru es kļūt par veļas mazgātāju, ja jūs neuzskatāt manu dzīvi par darbu. Vai tad par pavāru man pieteikties trūcīgā ģimenē? – sašuta Olga, uzskatīdama sevi, acīmredzot, par freileni salīdzinot ar pārējo mājas apkalpi.

- Kam jūs varat derēt tādiem darbiem? Un ne tādā darbā, kur tikai viena fiziskā puse strādā, jūs varat atrast sev attīrīšanos. Jūsu māsa rakstīja jums, ka viņa ir kļuvusi par atraitni, ir ļoti slima un baidās nomirt, atstājot savus bērnus par bāreņiem. Ko jūs viņai atbildējāt?

Olga nodūra acis un klusēja ar trulu, ļaunu sejas izteiksmi. Viņa man atgādināja Līzas tanti vagonā, kad tā kliedza I. sejā:

- Es esmu lielkundze, lielkundze, lielkundze biju, esmu un būšu! Es padomāju par milzīgo izvirtību, kādā iekrīt cilvēka dvēsele, kura ir samaitāta

ar dīkdienību, alkatību un, nekur neeksistējošu, izņemot savā iztēlē, pārākuma sajūtu pār citiem.

- Dzīvot pie zemniekiem es nevaru – beidzot izspieda no sevis Olga. – Laukos cilvēki ir tumsoņas. Es esmu pieradusi pie jautrības. Man arī šeit apriebās pa kņazienes slimības laiku. Ne dvēseles nesatiec! Es pieņemšanas mīlu. Tauta lai sabrauktu, viesības, trokšņains, lai vīrieši būtu.

- Laukos dzīvot nevarat – tur cilvēki tumsoņas? Es domāju, tumsonīgāku par jums pašu – starp labiem un gaišiem cilvēkiem – ir sastapt grūti – atbildēja, dedzinot Olgu ar acīm, Ananda. – Vienīgais jums ceļš, pa kuru jūs varat iet un atrast sev glābšanu – ir paņemt māsas bāreņus, viņus audzināt un atrast sevī pret viņiem mīlestību, ja jūs to nevēlaties – dzīvojiet ar jūsu āžiem.

Ananda piecēlās, lai izietu no istabas. - Nē, nē, doktor, neaizejiet – re viņi atkal ir šeit! Es visu izdarīšu, tikai glābiet

no viņiem – iekliedzās Olga. - Tas kļūst garlaicīgi – draudoši sacīja Ananda. – Atkārtot vienu un to pašu ir

bezjēdzīgi. Jums ir viens ceļš, mīlestības un žēlsirdības ceļš pret jūsu māsas bērniem-bāreņiem. Jūs pa visu savu dzīvi nevienu neesat mīlējusi, nevienu

452

samīļojusi. Jūs tikai zagāt, krājāt, melojāt, uz tenkojāt. Ja nepieķersities vienīgajam gadījumam, kurā jums tiek sūtīta iespēja ar mīlestību uzveikt visus jūsu āžus, kuri izsaukti dzīvē ar jūsu netīro sirdsapziņu, visi šie āži jūs sabradās – viņš turpināja, un viņa balss skanēja mīkstāk. – Izvēles jums nav, jūs visu laiku spēlējāt uz cilvēku sliktajām kaislībām. Jūs tik vien darījāt, kā ļaunojāties, dusmojāties un citus ievedāt visādās neģēlīgās lietās. Tagad jau ir par vēlu izvēlēties. Vai arī brauciet no šejienes, paņemiet bāreņus un izveidojiet viņiem tīru – vai dzirdat? – tīru dzīvi. Vai arī gaidiet – neprātā un šausmās – kā jūs samīda jūsu radītie āži.

Zibeņi atkal mirdzēja Anandas acīs. Brīnišķīgs viņš bija, dievišķīgi brīnišķīgs! Es – man pašam nesaprotamā veidā, kad zināšanas par kaut ko notiekošu citā pazibēja manī, apejot loģiskus domāšanas ceļus, un atvēra man kaut ko neredzamu un nezināmu otra dvēselē – sapratu, ka Ananda šobrīd uzlika Olgai tos šauros rāmjus ar tieši noteiktu paklausību un disciplīnu, kurus viņš noraidīja pie citiem. Es it kā redzēju, kā viņš ņem I. roku un ievieš viņa palīdzības un cilvēku audzināšanas paņēmienu savas rīcības lokā.

Kas notika ar Olgu – grūti pat izstāstīt. Bet, šķiet, dominējošākā viņas sejas izteiksme bija izbrīns.

- Tad lūk kā var kādam uzticēties! Es tikai vienam tam šveicaram arī pastāstīju par māsas nāvi. Un arī pateicu tikai tāpēc, ka zināju viņa ziņkārību. Ka tik pats neizlasīja, pirms man iedeva? Un telegramma arī tikai naktī atnāca. Kad tad viņš paspēja jums to visu izstāstīt?

- Es jums pēdējo reizi vaicāju: vai iesiet jūs pa mīlestības un žēlsirdības ceļu? Vai arī... mums šeit nav vairs ko darīt – atkal sacīja viņai Ananda.

- Pat, ja es negribētu bērniem sniegt labdarību, tak neko nevaru padarīt – tie nolādētie joprojām ir šeit. Es esmu ar mieru braukt. Bet, ja nu viņi dzenas man pakaļ? – ar šausmām skatīdamās pa stūriem, atbildēja Olga.

- Tikai, ja aizvedīsiet no šejienes sazagtās mantas – dzīsies un skries tik ilgi, kamēr neatgriezīsiet salaupīto. Ja būsiet ļauna un dusmīga, nelaipna ar bērniem, āži sāks parādīties. Un, tiklīdz ļaunās domas un vecās iemaņas sāks vilkt jūs pie nekrietniem cilvēkiem un darbiem, nonāksiet jūsu āžu ielokā – klusi, stingri noskanēja Anandas balss. – Ejiet, sakravājieties ceļam un atcerieties, ko es jums sacīju par svešām mantām. Vakarā atiet vilciens. Mans paziņa brauc uz Pēterburgu. Es palūgšu viņu paņemt jūs līdzi kā sievu, lai nebūtu jākrāmējas ar ārvalstu pasi, kas šeit diezgan ilgi tiek darīts. Kad savāksiet visu, atnāciet pie manis lejā.

453

Olga izgāja. Mēs paši pavadījām viņu lejā pa kāpnēm, bet viņa joprojām trīcēja no bailēm un atskatījās pa stūriem, kur pilnīgi nekā cita, izņemot parastās un viņai pazīstamās lietas, nebija.

Iegājis savā istabā, Ananda uzrakstīja zīmīti Stroganovam un nosūtīja pie viņa vienu no mūsu sargiem.

Neilgi mēs palikām vieni. Pie mums atnāca kņazs, atvainodamies par mums sagādātajām raizēm un sakot, ka Olga kategoriski paziņoja par savu tūlītēju aiziešanu, ar ko viņš ir nolikts šausmīgā situācijā, tādēļ ka nav neviena, ar ko viņu aizstāt.

Ananda viņu nomierināja, sakot, ka tūlīt atbrauks Stroganovs, kuram ģimenē ir daudz piedzīvotājas. Un atradīsies kam aprūpēt viņa sievu, kamēr viņa ir tik ļoti slima. Bet pēc tam jau redzēs.

Kņazs nomierinājās, nezinot kā pateikties Anandai, bet pēkšņi saķēra galvu. - Ak, Kungs, jūs taču abi vēl neko neesat ēduši! Man nav piedošanas! - Neuztraucaties, kņaz. Gan jau mēs ar Ļovušku nenomirsim, vēl stundiņu

pabadojušies. Tiklīdz es pārrunāšu ar Stroganovu, mēs brauksim pusdienot. - Nekad to nepieļaušu! Tūlīt pat jums šeit pasniegs brokastis, bet pusdienot,

es ceru, jūs neatteiksities ar mani vakarā. Un, negaidīdams atbildi, kņazs gandrīz izskrēja no istabas. Ananda apsēdās pie galda lasīt kaut kādu vēstuli, bet es biju tā satriekts, ka

nespēju pat nosēdēt, apgūlos uz dīvāna un jutu, ka spēki mani atstāj. - Mans nabaga zēn, izdzer šo ūdeni – es izdzirdēju maigu balsi, tik ļoti

harmonisku un mīlošu, ka es tajā tik tikko atzinu valdonīgo un metālisko Anandas „zobenu šķindoņu”.

Drīz man kļuva labāk. Atnestās brokastis atjaunoja manus spēkus, ar kurām noņēmās pats kņazs, pašrocīgi likdams man visvisādus ēdienus. Kad pēc kāda laika ienāca Boriss Fjodorovičs, es jau biju pat aizmirsis, ka tik tikko izglābos no ģīboņa ar Anandas rūpēm.

Slimnieku kopēja Stroganovam, protams, bija; un viņš pats uzņēmās aizvest Olgu pie Anandas paziņas, kurš brauca šodien uz Pēterburgu. Ananda lūdza Stroganovam ar vārdiem nodot aizbraucošajam tirgonim, ka Olga – ir kņazienes istabene, kurai māsas nāve liek steigties braukt pie bāreņiem. Bet pašam Borisam Fjodorovičam viņš izstāstīja visu šodien notikušo. Stroganovs ilgi klusēja, pēc tam klusi teica:

- Es domāju, ka Annai ir nepieciešams apciemot kņazieni, kad tai kļūs mazliet labāk.

454

- Es nevaru pieņemt no viņas šo varoņdarbu – pārdomās sacīja Ananda. - Nē, Anna jau ir cita. Tagad viņai ir daudz kas viegli no tā, kas agrāk bija

nepārvarama siena. Domāju, viņa pati atnāks, tikai uzzinās par visu notikušo – atkal paklusējis, sacīja Stroganovs.

Drīz viņš devās no mums pie tirgoņa, un mums beidzot iekrita daži atpūtas un klusuma mirkļi. Pār domīgo Ananadas seju, kas bija kļuvusi tagad maiga un klusa, pārslīdēja netveramas laimes smaids. It kā viņš runātu ar kādu ļoti mīļu, bet tālu būtni. Tik daudz reižu – pašos atšķirīgākajos apstākļos – es redzēju šo brīnišķīgo seju un šīs acis-zvaigznes un, likās, pazinu tās. Bet tagad es ieraudzīju kaut kādu jaunu cilvēku, no kura viss apkārt piepildījās ar mieru un svētlaimi. Un es sapratu, ka biju redzējis tikai mazu daļiņu no patiesā, milzīgā Anandas, tāpat kā šobrīd redzu tikai mazu daļiņu no Anandas-viedā. Bet vēl nekad es nebiju redzējis Anandu-princi. Kādam gan viņam vajadzētu būt, kad viņš ir princis? Es tūdaļ pat pārvērtos par „Ļovušku – ķer vārnu” un attapos no Anandas smiekliem, kurš, uzsizdams man pa plecu, teica:

- Atrisināsi Indijā šo svarīgo jautājumu. Es tevi tur satikšu un pavaicāšu, kurš radža likās tev apburošāks par mani? Bet tūlīt atgriezīsies Boriss Fjodorovičs un atnāks Olga. Nodod viņai šo vēstuli priekštelpā un saki, lai pagaida Stroganovu un brauc kopā ar viņu pie tirgoņa. Tur viņai visu pateiks un parādīs. Un, lai ko arī viņa tev nevaicātu, pasaki viņai tikai tieši to, ko es tev sacīju.

Stroganovs atgriezās un paziņoja Anandai, ka tirgonis bija ļoti priecīgs par iespēju kaut ar to izteikt viņam savu pateicību. Kas attiecas uz kopēju, tad viņu atvedīs šurp, tieši pie kņaza, vecākais Stroganova dēls.

Mana atvadu tikšanās ar Olgu notika Borisa Fjodoroviča klātbūtnē. Viņai, acīmredzami, gribējās redzēt Anandu, ko viņa visādi centās panākt. Ne uz vienu viņas jautājumu es neatbildēju, sakot, ka pasaku tikai to, ko man uzticējis Ananda, un vairāk nekā nezinu.

Pēc Stroganova un Olgas aiziešanas, visu atlikušo laiku, līdz pat pusdienām, Ananda diktēja man vairākas vēstules, dažas darījumu atskaites kaut kādām bankām, un lika ierakstīt lielā grāmatā adrešu virkni.

- Vesels adrešu galds – neviļus es sacīju. - Es pavaicāšu tev pēc gadiem desmit tavus grosbuhus, tad arī salīdzināsim

mūsu adrešu galdus – atbildēja, smiedamies, Ananda. Kņazs atnāca pats saukt mūs pusdienās. Es biju priecīgs, ka beigusies šī

juceklīgā diena un nepacietīgi gaidīju I. atgriešanos.

455

- Nezinu, kā es dzīvošu gan bez jums, bez I., un bez Ļovuškas – skumīgi sacīja kņazs, kad mēs izgājām uz balkona pēc pusdienām.

- Es gan jūsu vietā uzstādītu jautājumu kā reiz pretēju, kņaz, un sacītu: „Cik es esmu laimīgs, ka jūs paliksiet šeit, viens ar mani, viedais un princi Ananda” – iesmējies, es sacīju.

- Cik es esmu laimīgs, blēņu-filozof, ka tevi tūlīt sabārs par sliktu uzvedību tavs audzinātājs I.

Nepaspēja Ananda pabeigt savu frāzi, kā es ieraudzīju I. nākošu no vārtiņiem pa aleju. Es metos pilnā ātrumā viņam pretī un pēc minūtes karājos viņam kaklā, aizmirsis par visu uz pasaules, ne tikai ārējo pieklājību.

456

26. nodaļa PĒDĒJĀS DIENAS KONSTANTINOPOLĒ

Mans labais un dārgais draugs neizdarīja man piezīmi par manu neizturētību,

gluži otrādi, viņš maigi iespieda mani sev klāt, liegi noglāstīja manu galvu un pavaicāja, vai viss mums ir veiksmīgi.

Pasteigušies viņam pretī Ananda un kņazs aizveda viņu tieši uz Anandas istabām. Pēc pašiem pirmajiem kņaza vārdiem par blēžiem un Olgu I. vērīgi paskatījās uz Anandu, pēc tam uz mani un, un gluži kā domājot par kaut ko citu, pavaicāja kņazam:

- Bet kā šobrīd jūtas kņaziene? Saņēmis precīzu atskaiti par kņazienes stāvokli no kņaza, I., kā negribot, sacīja: - Tas, šķiet, var aizkavēt mūs šeit vēl, kaut, mums ir jau laiks doties tālāk. No uzstājīgajiem kņaza piedāvājumiem paēst, I. atteicās; un kņazs, uzkavējies

vēl nedaudz ar mums, devās pie sievas, nodrošinājies ar mūsu solījumu apciemot slimnieci pirms miega.

Pēc kņaza aiziešanas I. izstāstīja mums, kā centās vēlreiz Braccano draugi nokļūt pie viņa uz tvaikoņa. Zem daudziem iemesliem, nokļūstot līdz Havai un vecākajam turkam, viņi centās tos uzpirkt un iebiedēt, bet katru reizi ar apkaunojumu tika padzīti.

Bet, kas attiecas uz pašu nelieti, tad viņa psiholoģija, tik krasi izmainījusies blakus seram Uomi, atgriezās iepriekšējās sliedēs, tiklīdz daži viņa rokaspuiši, tikuši sveikā no varas iestāžu rokām, uzspieda uz viņa, pieprasot akmens atgriešanu, kas it kā sastādot nevis viena Braccano, bet visas viņu tumšās bandas īpašumu.

Braccano centās ar savu plosīšanos pievērst sev vispārēju uzmanību uz tvaikoņa, cerot, ka, izsaucis kaut kādu līdzjūtīgu publikas satraukumu, viņš varēs aizlavīties. I. nācās braukt ar viņu visu ceļu viņa kajītē līdz pirmajai pieturai, tādēļ ka nelietis, apbruņots ar šādām tādām zināšanām, salasījis veselu sēriju visādas indīgas lietas un amuletus, izrādījās, savu palīgu pamudināts, stiprāks, kā I. uzskatīja sākumā. Viņš pat pamēģināja noindēt pašu I., tā kā viņam atkal nācās saliekt neģēli un atņemt viņam valodu.

Tikai izbraucis tālu no Konstantinopoles un, acīmredzot, sapratis, ka atpakaļ ceļa nav, viņš atdeva visu savu savākto draņķību, kuru I. izmeta jūrā. Šķiroties ar I. viņš indīgi iesmējās, sakot, ka pamatīgi ierieba kņazienei un Ļovuškam, kurus jau vairs nekādas zāles neizglābs. Viņš solīja I., ka vēl pacīnīsies ar seru Uomi un atņems viņam savu akmeni vai arī sadabūs jaunu un nemazākas vērtības.

457

- Lūk kāpēc es patraucēju tevi Ananda, ar savu ēterisko telegrammu, kaut arī biju pārliecināts par ļaundara bezspēcību. Tomēr viss tas, ko es izdzirdēju, liek man atstāt Konstantinopoli ātrāk, kā mēs domājām. Man ir nepieciešams satikties ar Annu un Jeļenu Dmitrijevnu, ar viņas dēlu un Žannu, tāpēc ka šeit ir sasējies jauns savstarpējo attiecību mezgls, pie kura es esmu spēcīgi piesaistīts. Bet kņazu un kņazieni, lai cik tas nebūtu skumji, nāksies atstāt uz tevi vienu, tāpat kā Ibragimu.

- Neuztraucies, I., man tik un tā nāktos šeit aizkavēties līdz tam, kamēr Braccano nebūs nogādāts galā. Bet, piedevām, manam pamata uzdevumam šeit bija jābūt Annas nosūtīšani ar jums kopā uz Indiju. Ja reiz es nespēju to izpildīt – man ir jāielej viņā enerģija uz jaunu dzīves un darba septiņgadi. Pa šiem gadiem man jau nebūs iespēja veltīt viņai vēlreiz laiku; ir tā jāpalīdz viņai tagad, lai viņas uzticība nostiprinātos, lai prieks dzīvot iedegtu sirdi.

Pa ceļam es varēšu arī kaut ko izdarīt priekš Žannas. To visu es varu darīt viens. Bet, kas attiecas uz kņazienes veselību, tad šeit man tava palīdzība ir nepieciešama. Es sazināšos ar tēvoci, bet tu ar seru Uomi, un, iespējams, nāksies atkal pielietot tēvoča ārstēšanas metodi. Pašlaik kņaziene visu laiku guļ un maz ko apzinās. Mēs varam aiziet pie viņas tūlīt. Tiešu briesmu nav, protams, bet no neliešu indes visa viņas nervu sistēma ir atkal sadragāta.

Mēs, paņēmuši aptieciņas un vēl kaut kādas papildu zāles, devāmies pie kņazienes. Kņazs, kā parasti, dežūrēja pie sievas gultas; un es simto reizi pārliecinājos par šī jaunā cilvēka uzticību un rūpēm, kura visa dzīve bija koncentrējusies cīņā ar nāvi, kas draudēja viņa sievai.

Ananda iedeva pamodušamies kņazienei pilienus un pavaicāja viņai, vai tā viņu atpazīst. Kņaziene ar grūtībām, bet tomēr nosauca viņa vārdu. Mani pavisam neatpazina, bet ieraugot I. – visa iemirdzējās, pasmaidīja un sāka žēloties par dzelzs stīpām ap galvu, lūdzot tās noņemt.

I. uzlika roku viņai uz galvas un uzmanīgi sāka kārtot viņas matus, vaicājot, kurš viņai teica, ka viņai galvā ir kaut kas uzvilkts.

- Olga uzvilka – pilnīgi skaidri atbildēja nabadzīte. Pēc brīža kņaziene jau mierīgi gulēja. Satrauktajam kņazam Ananda sacīja: - Apsēdīsimies šeit. Šodien mēs jau vairs nekur neiesim, vajag parunāt. Atmiņa

slimniecei atgriežas – tā ir laba pazīme. Bet runa ir par ko krietni dziļāku un krietni vairāk par jums, kā par jūsu sievu. Kādēļ raizēties par viņas izveseļošanos, ja viņa nespēs uztvert dzīvi savādāk? Protams, viņa ir daudz kur izmainījusies. Bet galvenā viņas dzīves ass – nauda – joprojām tāpat sēž viņā; joprojām tāpat visu cilvēku kustība, viņas pašas un jūs – viss tiek viņas uzskatīts par pirkumu-pārdevumu

458

virkni. Var būt, tagad viņā mostas zināma augstsirdības daļa, bet dzīves spēki un domas viņas sirdī, kā atrautas no naudas, viņā nav.

Jūs pats, kņaz, esot pilnīgs pretstats jūsu sievai, nespēsiet būt viņai stiprs garīgs atbalsts, ja stāvēsiet uz vietas, un kaut ko gaidīsiet. Vai ir kaut kas jūsu dzīvē, kam jūs ticētu bez atrunām? Pēc kā jūs vadītos bez kompromisiem? Vai saskatāt tajās vai citās idejās un noteikumos jūsu dzīves mērķi? Kur saskatāt jūs eksistences jēgu?

Paradums dzīvot tikai bezdarbībā jūs tagad nomoka. Bet tomēr, par ko jūs domājat, visi jūsu sapņi par bāreņu namiem, patversmēm un skolām – tā ir ārējā labdarība. Un tā nedos jums, tāpat kā jeb kas ārējs, ne mieru, ne pārliecību. Jums sevī ir jāatrod neatkarība un pilnīga brīvība. Tikai tad, kad iekšēji sevī jūs sapratīsiet visu dzīves pilnību – jūs atradīsiet jēgu arī ārējā dzīvē. Tā kļūs tad par jūsu gara atspulgu, un nevis ārēja vieta, kur jums gribētos iespiest jūsu garu.

Jūs pratīsiet atvērt – ar jūsu mīlestību – kaut kādu jaunu dzīves sapratni savai sievai. Spēsiet izskaidrot viņai, ka nav nāve, bet ir dzīve, vienota un mūžīga. Ka nāve atnāk pie cilvēka tikai tad, kad viņš jau ir visu izdarījis uz zemes un vairāk nekā uz tās izdarīt nevar – un tāpēc arī nav tās jābaidās. Jūs to spēsiet izskaidrot viņai ne agrāk, kā pats to sapratīsiet. Bet tādēļ jums vajag atbrīvoties no skumju un baiļu aizspriedumiem.

Kņaza seja staroja, viņš man izskatījās pēc mūka, kurš gaida iesvētīšanu. - Es to visu sapratu. Nezinu kā, nezinu kāpēc, bet sapratu pēkšņi, Annas

spēles laikā. Bet, kad sākāt spēlēt un dziedāt jūs, es burtiski iegāju kādā nekad agrāk neredzētā templī. Un zinu, ka jau neiziešu to tā vairs. Neiziešu ne tāpēc, ka gribu vai negribu, izvēlos vai neizvēlos. Bet tāpēc, ka, ieejot šajā templī, kurā ievedāt mani jūs ar savu mūziku, es tur nomiru. Tas es, kurš dzīvoja agrāk, tur arī palika; es iznācu jau pavisam cits cilvēks. Es nezinu, kā jums par to lai izstāsta. Un tādus vārdus, kuri to paskaidrotu, es neprotu sameklēt. Tikai redzēju es brīnišķīgu templi, iegāju tur – dega sirds zemes mīlestībā. Bet izgāju no tempļa – burtiski izdega viss sirdī. Un ne tā, ka tā kļūtu auksta. Nē, bet tajā kļuva tukšs, caurspīdīgs, kā kristāla traukā. Bet, kā sastopas cilvēku ciešanas – tur, tajā vietā, kur es pats tik drausmīgi mocījos sirdī – tur skan, burtiski tieši jūsu dziesmas skaņa, brīvu, tīru, es to dzirdu. Es zinu, ka es runāju nesaprotami, bet vārdus, kuri to izteiktu, es nezinu.

Ananda, nenolaižot acis no kņaza, klusu pavaicāja viņam: - Ja tagad visa jūsu dzīve atkal izmainītos un jums atkal jūsu krūtīs atbildētu

dedzīga, kaislīga sirds – vai jūs izvēlētos to? - O, nē; es jau sacīju: nav man izvēles. Es esmu tagad ļoti laimīgs. Es runāju

ar seru Uomi, un viņš man sacīja, ka visu cilvēku ceļi ir atšķirīgi. Ka mans ceļš – ir

459

prieka ceļš. Tur, kur citi sasniedz ciešot gadiem, reizēm gadsimtiem, es esmu pagājis vienā mirklī – tā man sacīja sers Uomi. Viņš lika man, Ananda, gaidīt, kamēr jūs pats sāksiet ar mani runāt. Lika klusēt, nesot manu laimi dzīvot katru dienu, iedomājoties, ka es nesu rokās pašu dārgāko kausu no viena, mirdzoša ametista, kurā guļ vienādas prieka pērles. Šo viņa man pasviesto tēlu, ar kuru es mostos no rīta un aizmiegu vakarā, es glabāju atmiņā tik aptaustāmi, it kā manas rokas patiesi nestu brīnišķīgo kausu. Un jums, Ananda, tikai pateicoties jums vienam, es esmu ieguvis šo brīnišķo un pēkšņo laimi. Kad es ieraudzīju Annu – es sapratu, ka esmu pa galam. Es iemīlēju viņu uzreiz, bez jautājumiem, bez pārdomām, bez cīņas. Iemīlēju bez jebkādām cerībām, ar visu svelmaino zemes kaislību... Es zināju, kuru mīlēja Anna... Bet jūsu balss norādīja man ceļu uz citu pasauli – pasauli, kurā dzīvo, mīlot visu esošo tā, ka aizmirst par sevi. Es piedzīvoju kaut kādu pārvērtību, bet kā un kāpēc tā notika – es nezinu. Es kļuvu brīvs un laimīgs. Ananda, jūs ierunājāties, es gaidīju šo stundu. Iemāciet man tagad strādāt un dzīvot priekš cilvēkiem radoši, patiesi palīdzot viņiem dzīvot. Un pirmajai – viņai – norādīja viņš uz sievu. – Es domāju kādreiz, ka viņu glābšu, bet sanāca, ka tik tikko neaizgāju bojā arī pats.

- Nē, draugs, jūs izglābāt viņu. Un, ja es, redzot jūsos pārmaiņu, tomēr klusēju, tad ne tāpēc, ka pakļāvu jūs pārbaudījumam. Bet tāpēc, ka negribēju pieskarties jūsu jaunajai brīnišķīgajai vīzijai, kamēr tā jūsos nebija nostiprinājusies, kamēr tā nebija kļuvusi par jūsu mīlestības dārgumu. Dārgumu – mūžības daļiņu, kas pamostas cilvēkā un padara viņu patiesi dzīvu, tas ir atver viņā visus viņa gara un ķermeņa spēkus kā harmonisku veselumu, kā viņa augstāko „Es”... Es palikšu šeit, pie jums mājā – ja atļausiet – vēl dažus mēnešus. Es tikšos katru dienu ar jums un ar prieku vedīšu jūs pa to mīlestības ceļu, pa kuru mani veda un ved mani vecākie brāļi.

Kņazs zemu palocījās Anandai. Tas, pasmaidot un apskaujot viņu, pieveda pie slimnieces gultas, iedeva viņam visus svarīgos norādījumus, sacīja, ka raizēties par blēžiem vairs nav vērts – un mēs, atvadījušies no kņaza, atgriezāmies savās istabās.

Neparastā kņaza runa, viņa starojošā un inoku atgādinošā seja, atstāja uz mani tādu spēcīgu iespaidu, ka, atgriežoties mūsu istabās, es nekavējoties pārvērtos par „Ļovušku – ķer vārnu” un tā vien redzēju kņazu ar ametista kausu rokās. Bet mana iztēle nekavējoties apveltīja viņu ar baltu hitonu no tādas pašas matērijas, kādu dāvināja Ali manam brālim dzīru dienā. Šis kņaza tēls – bruņinieks ar kausu – apbūra mani. Es jau pats pielaikoju sev tādu dzīvi un jau biju gatavs izvēlēties sev

460

zaļu kausu par godu manam dižajam draugam Florencietim, kā izdzidrdēju jautrus smieklus, un liegu I. balsi:

- Ļovuška, nometīsi aptieciņu, un visas Florencieša tabletītes trāpīs nevis kausā, bet uz grīdas.

Es atjēdzos, saniknojos un gandrīz vai ar dusmām sacīju: - Cik žēl! Jūs sagrāvāt tādu brīnišķīgu tēlu, aiz kura es tagad tālu varēju aiziet.

Un īpaši nepatīkami un nesaprotami ir man: Kā tas gadās? Vai tiešām uz manas nelaimīgās fizionomijas tā arī uzzīmējas viss, ko es domāju? Vai redziet I. – es turpināju žēlīgi – reizēm man tā vien šķiet, ka mana galvas kausa kārba atveras zem jūsu skatieniem un kāds nebūt – jūs, vai Ananda vai sers Uomi lasāt tur, ko vien jums gribās, un pēc tam kārba atkal aizveras.

Abi mani draugi liegi apsēdināja mani uz dīvāna starp viņiem, un I. sāka man stāstīt, kā skuma kapteinis par šķiršanos ar mani un visiem mums. Viņam likās, ka viņš nekad vairs nesatiksies ar mums, un tikai kategorisks I. solījums, ka viņš visus mūs vēl ne reizi vien ieraudzīs, bet mani vārdi par draudzības uzticību pāries kaut kad darbībā, viņu nedaudz nomierināja.

I. pavaicāja Anandai: - Kā tu domā vest tālāk Annu? Vai tiešām arī tagad tu uzņemsi uz sevi

dubulttriecienus? Un atvēlēsi Annai gaidīt, kamēr viņai iekšpusē kaut kas pats no sevis nobriedīs? Un kamēr, pēc viņas izteikuma, viņa jutīs, ka viņai „kaut kas, kaut kur nav gatavs”. Bet patiesībā tas taču ir maskēts slinkums un nevērība, kas piesedz mazdūšību un svārstīgumu, patiesi skolnieciskas ticības un uzticības trūkumu. Ja viņa ietu roka rokā, sirds sirdī ar tevi, viņa sen būtu ne tikai iznākusi no sadzīves nosacītību tīkla, bet arī izvedusi citus aiz sevis.

- Tev ir taisnība. Es domāju, spriežot pēc tevis un dažiem citiem, ka brīvas pašnoteikšanās ceļš arī ir labākais, un visvieglākais, un pats īsākais. Es neņēmu vērā Annas individuālās īpašības un pats esmu vainīgs, ka noņēmu no sevis viņas bezierunu paklausības solījumu. Cilvēka kultūra, acīmredzot, ne vienmēr pārnes viņa garu intuīcijā. Prāta tīklos sagūstītais spītnieks nekādi nevar pārlekt pār redzamo zemes un debesu dzīves uztveres kā vienotas dzīvas dzīves nosacītību. Ar tik daudz aptaustāmām zemes dotībām, Annai ir grūti pāriet neaptaustāmā viedumā.

- Šeit joprojām ir jūtama kaut kāda draņķīga smaka – es sacīju. – Man galva griežas riņķī...

Atguvos sevī es tikai nākošajā dienā, un kā pirmo ieraudzīju I., sarunājamies ar kādu – kā man izlikās, ar sievieti. Ieskatījies, es atpazinu Annu.

461

Viņas izskats, kā vienmēr brīnišķīgs, pārsteidza mani tagad ar skumjām, grūtsirdību, kaut kādām vilšanās mokām, izlietām pār visu viņas būtni, it kā viņai kaut kas būtu nositis garstāvokli.

- Vai tiešām es būtu sagādājusi tādas bēdas Anandai, tēvam, seram Uomi, ja būtu zinājusi visu? Man likās, ka Ananda vienkārši personiski nemīl Leonīdu un tāpēc lika man sadedzināt fesku un breloku, kurus zēnam iedeva Braccano. Brālītis tos ļoti augsti vērtēja, un es viņu pažēloju. Kas gan tur īpašs? Es taču tikai biju žēlsirdīga pret tuvāko. Kāpēc man nevarēja paskaidrot visu laicīgi?

- Tad sanāk, ka ne jūs bijāt par iemeslu svešu un pašas nelaimēs, bet jūsu draugs Ananda, kurš atvēra jums, pēc jūsu izteiciena „debesis uz zemes”? Sakiet, sieviete, ja jūs stāvētu pie altāra ar mīļoto un zvērētu viņam uzticību līdz kapam? Jūs turētu jūsu zvērestus, kaut vai šeit, uz zemes? Bet jūs taču neesat akla sieviete, klīstoša pa zemi, un zinoša tikai to baznīcas reliģiju, kas māca: „dusi ar mieru”. Jūs zināt dzīvu Dzīvi, kas māca, kā dzīvot uz zemes Gaismā. Ne zvērestu pie altāra devāt jūs Anandai; jūs paņēmāt no viņa Gaismu, lai saplūstu ar viņu un kļūtu citiem par Gaismu uz Ceļa. Un kur tad izpaudās jūsu uzticība viņam? Jūs pašā pirmajā pavēlē, jūsu neizpildītā, pieprasiet izskaidrojumus, paskaidrojumus, apsvērumus? Ar vārdu sakot, kur atradās visa jūsu pieeja priekam kalpot cilvēkam, kurš jums atvēris dzīvas debesis katrā un jūsos pašā? Viņš piesaistīja jūs mūžīgas atmiņas par gaismu un mīlestību darbam – bet visa jūsu uzvedība, jūsu spītība, greizsirdība, neizturētība – jūs ne ar ko neatšķīrāties no jebkuras mietpilsones, kas uzskata sevi par radības pērli.

- Es saprotu, ka es pārkāpu pirmajam uzticības noteikumam: bezierunu paklausības likumam. Es saprotu, ka biju lepna, iespējams, pasaulīga, bet...

- Bet maz saprotat, ka arī šobrīd brieniet uz tausti, tāpēc ka nav jūsos patiesa lēnprātība – pārtrauca viņu I. – Lēnprātība – tas nav nekas cits, kā nesamusināms sirds miers. Un tas atnāk pie tiem, kas zina savu vietu izplatījumā. Jo lielākā mierā staigā pa zemi cilvēks, jo tālāk un augstāk viņš redz. Bet, jo augstāk redz, jo vairāk saprot, cik viņš ir mazs, cik maz var un zina, cik daudz vēl viņam ir jāsasniedz. Ananda nekad jums pat nojaust neļāva, cik viņš ir saņēmis ciešanas dēļ jums. Un jums viņu nekādi nesaprast. Jūs visa esat protestā un satraukumā, tāpēc arī redzēt nevarat, ka par katrām ciešanām viņš jūs svētīja, priecājās par iespēju paņemt tās uz sevi, cerot ātrāk palīdzēt jums atbrīvoties. Bet jūs, redzot viņu vienmēr priecīgu, it kā nemanošu jūsu pārmetošās acis, ķērāties pie greizsirdības un šaubām... jūs pati zināt, pie kā jūs tās noveda.

Anna noslēpa seju rokās un raudāja.

462

- Anna – es iekliedzos – nevajag raudāt. Es noslīkšu jūsu asarās! Tas nevar tā būt, ka dvēsele, kas sniedz tādu prieku cilvēkiem mūzikā, kā jūsējā, grimtu tik bieži asarās! Jūs nezināt ka Ananda ir viedais un princis. Bet es zinu, man I. pateica. Es reiz redzēju, cik viņš ir, līdz neiespējamībai to panest, brīnišķīgs un kluss, dievišķīgi skaists! Vai tad var raudāt, zinot un mīlot Anandu?

Bet uz pēdējiem vārdiem es sāku jau smakt un atkal pasūdzējos I. par smirdoņu.

Un atkal es atjēdzos no rīta, šoreiz pavisam stiprs un sapratu, ka guļu uz dīvāna Anandas istabā un viņš sēž man blakām.

- Nu tad beidzot, blēņdari-filozof, tu esi vesels. Sagādāji gan tu mums raizes, razbainiek! Anna tevi veselu nedēļu kopa, neatdodot vietu nevienam. Celies augšā, laiks atkopties un braukt prom. Lūk, tev vēstule no Florencieša.

Labāk par jebkurām tabletītēm iedarbojās vēstule. Es mirklī biju gatavs un apsēdos to lasīt.

„Mans mīļais draugs, mans brašais ieročnesēj, Ļovuška – man rakstīja Florencietis.

Tava dzīve, kas tev liekas juceklīga – ir vienkārša un skaidra, tieši tāpat, kā tīra un uzticīga ir tava jauneklīgā sirds. Es pastāvīgi domāju par tevi, un man nepastāv attālums starp mums. Lai katru dienu piekļautu tevi pie manas sirds un sūtītu tev visu manas mīlestības palīdzību un atbalstu, man ir tikai jāzina, ka tava uzticība seko manējai nelokāmi.

Tagad tev liekas, ka tu esi no kaut kurienes izrauts, kaut kas tev atņemts, bet drīz, ļoti drīz, tu sapratīsi, kādu laimi esi sastapis dzīvē un cik reti tā iekrīt cilvēkam.

Lai kā arī tev neliktos niecīgi un tukši cilvēki, lai cik niecīgas un tukšas tev neliktos viņu nelaimes un sarūgtinājumi, nekad viņus netiesā un nejūti sevi par lielu starp mazajiem, kad viņi tev sūdzas.

Atceries, kā tev izlikās šausmīga un nesalīdzināma atšķirība mūsu ar tevi zināšanās un garīgajā kultūrā! Taču tevi nenomāca mans šķietamais diženums! Tu priecājies, dzīvojot ar mani. Bet es nejutu tevī neko, izņemot šo prieku; un mani tāpat priecēja, ka ir vēl viena vieta, kur mana mīlestība var mirdzēt cilvēkam.

Satiekoties ar cilvēkiem, nedomā, cik viņi slikti dzīvo, kā var viņi nenosmakt smacējošajā kaislību atmosfērā. Domā par mani; domā, kā, ar ko iznest caur sevi dzīvu un stiprinošu manas mīlestības un prieka straumi, kuru es tev pastāvīgi sūtu. Domājot tā, tu visur strādāsi kopā ar mani. Tu attīrīsi sev apkārt telpu ar savu tīro domu. Tu vienmēr atradīsi spēkus paiet garām daudzām cilvēcisko kaislību drāmām

463

un traģēdijām, un ne tikai nesasmērēsies ar tām pats, bet arī apturēsi to attīstību citos ar vieduma spēku, ko nes sevī.

Var būt, kaut kādu laika periodu tev nāksies dzīvot starp zemas kultūras cilvēkiem, starp cilvēkiem, kuri nezin un pat nenojauš, ka var dzīvot bez liekulības. Neuzskati sevi par nevainīgi cietošu, iekaltu tādos skumjos apstākļos. Saskati tajos tev vajadzīgos – tavus paša apstākļus – caur kuriem tev ir nepieciešams iziet, lai sevī pašā atrastu goda nelokāmību un augstu cēlsirdību.

Ej droši blakus I., dzīvo ar viņu tāpat roka rokā un sirds sirdī, kā ej ar mani. Pārsūtu tev brāļa vēstuli, apskauju tevi, svētu, un sūtu tev manas uzticības sveicienu.

Tavs mūžam draugs Florencietis.”

Nezinu, ar ko es biju vairāk aizkustināts: Florencieša vēstuli, man apkārtējo

cilvēku rūpēm – tikai nostājās manu acu priekšā Florencieša tēls ar brīnišķīgu lilijas ziediņu, un dzīve man izlikās tik diža, vajadzīga, vērtīga, kā vēl ne reizi man nezīmējās cilvēka zemes ceļa diženums.

Es izņēmu brāļa vēstuli, un asaras sāka plūst man pa acīm, ieraugot dārgo brāļa-tēva rokrakstu, kuru es tik sen nebiju redzējis.

- Tu ko, Ļovuška? – izdzirdēju es Anandas balsi un sajutu viņa roku uz manas galvas.

- Neuztraucieties – paņemot viņa roku un tai piespiežoties, es sacīju. – Es vienkārši tik sen nebiju redzējis brāļa rokrakstu, ka nespēju savaldīt uztraukumu. Bet es esmu pavisam vesels.

- Saņemies draugs. Tev dzīve ir agri devusi saucienu. Tiecies atbildēt uz to ne kā zēns, bet kā vīrietis.

Viņš apsēdās atkal pie pārtrauktā darba, bet es sāku lasīt brāļa vēstuli, uzreiz atradis pašsavaldību.

„Jau sen mēs šķīrāmies ar tevi, manu dēliņ Ļovuška. Un tikai tagad katrs no mums var novērtēt, kas bijām mēs patiesībā viens otram un kāda bija ietekme katram no mums vienam uz otru.

Šķiroties no manis un panesot tik daudz pārbaudījumus manis dēļ, tikai tagad tu vari pateikt, vai mīlēji un mīli tu mani. Tikai tagad, palicis viens, tu vari izlemt, vai labi vai slikti bija tie likumi, uz kuriem es centos tevi audzināt.

464

Bet, kas attiecas uz mani, tad, nokļuvis man neparastā ideju un cilvēku pasaulē, es sajutu, cik es esmu slikti audzināts, cik maz es zinu un kādu milzīgu pašaudzināšanas un disciplīnas darbu man nāksies uzsākt”.

Nonācis līdz šai vietai, es pielecu no krēsla, sāku joņot pa istabu, saķēris galvu, un kliedzu:

- Tas taču nav iespējami! Brālis Nikolajs – neaudzināts cilvēks?! Tie ir murgi! Ienākušais I. paskatījās uz mani ar savām topāzu acīm un sacīja: - Ļovuška, tu āžus nosapņoji? - Ļaunāk, I., ļaunāk! Lasiet pats, lūk šeit. Nu, ir taču pacietībai mērs, ko

izturēt? - Tu, es redzu, tāpat esi sagatavojis savā sirdī vietu brāļa vēstules lasīšanai, kā

tu to gatavoji vēstules rakstīšanai kapteinim! Kā tu domā? Vai tu šobrīd iepriecini Florencieti?

Es nopūtos un devos uz savu vietu, atkal ķerdamies pie vēstules un brīnīdamies pats, uz cik īsu laiku pietika mana pašsavaldība, kas likās man tik nedalīta un stingra.

„Ja man būtu vismazākā iespēja – lasīju es tālāk brāļa vēstulē – es izrakstītu uz šejieni savu dārgo Ļovušku, par kuru domāju pastāvīgi un bez kura manā sirdī dzīvo reizēm nemiers. Man reizēm šķiet, ka tev mēdz būt rūgti. Tu uzskati, ka es, brālis-tēvs, esmu pametis brāli dēlu un dzīvoju tā, kā gribu, kā izvēlējos, un kur tev nav vietas.

Ja es visā izplatījumā esmu vainīgs kaut kur par personisku pieķeršanos, personisku draudzību un ilgām pēc drauga, tad tas ir par tevi, Ļovuška.

Tavi panākumi, tava dzīve man ir dārgāka par manējo. Un, kā es esmu pateicīgs jaukajai Havai, kura atsūtīja man tavu stāstu. Es noslēpu no tevis, ka rakstu pats. Noslēpu, lai nespiestu uz tevis, lai tu pats izstrādā savu pasaules uztveri, neatkarīgi no manis, brīvi meklējot nevis harmoniju ar mani, bet meklējot savu paša kustību un harmoniju ar dzīvi.

Un tu iepriecināji mani. Es gaidīju vienmēr no tevis talantīgu lietu. Bet tu ieliki jau pašā pirmajā darbā mākslinieciska augstuma pazīmes un viedumu ne zēna, bet lielas, stipras sirds, kurai ir tuvs ģēnijs.

Mana sieva sūta tev sveicienus un cerību uz drīzu tikšanos. Viņai arī, nemazāk par mani, nākas pārslēgties uz jaunām sliedēm. Bet, kā sieviete, viņa dara visu to vienkāršāk un vieglāk, kā es. Bet kā būtne, kas pieder kaut kādai augstākai rasei – augstāk un priecīgāk.

465

Smejies, Ļovuška, vairāk. Neskumsti par šķiršanos. Es zinu, kāds mīlestības un uzticības dziļums mīt tavā sirdī. Tāpēc es nestāstu tev par pateicību tiem cilvēkiem, kas izglāba mums ar tevi dzīvību. Es saku tikai: skaties uz viņu dzīvo piemēru un meklē sevī visas iespējas augt, lai kādreiz sekotu pa viņu pēdām, uzdrīkstētos dalīt viņu darbu.

Uz tikšanos. Es nepiegriežu vērību vēstulēm, es zinu un ticu, ka es dzīvoju brāļa sirdī. Bet būšu priecīgs ieraudzīt tavu pa pusei bērnišķīgo rokrakstu, kurš bija spējīgs uzrakstīt lietu, kurā daudzas sirdis atrada mierinājumu.

Tavs brālis N.” Droši vien, es ilgi ķervārnoju. - Nu ko, Ļovuška, tagad, var būt, izstāstīsi sakarīgi, kas noveda tevi afektā? –

glaudot manu galvu, sacīja I. Es pasniedzu viņam abas vēstules, bez spēka ne runāt, ne kustēties. Es burtiski

biju tagad kopā ar brāli Nikolaju, redzēju viņu un Naļ, un viņi abi māja man ar galvu, priecīgi smaidīdami.

I. apsēdās man blakām, izlasīja abas vēstules, un sacīja man: - Ļoti drīz, šajās dienās, mēs ar tevi izbrauksim no šejienes. Nebrauksim pa

jūru, lai tu varētu tuvāk redzēt svešas zemes un tautas. Šeit mums paliek vēl tikai viena būtne, par kuru mums ar tevi vajag īpaši

parūpēties – tā ir Žanna. Visi pārējie – tā vai savādāk – aizkulsies līdz līdzsvaram un iemācīsies stāvēt uz savām kājām. Taču Žannai mums vajag pacensties uztaisīt īslaicīgus kruķus, kamēr Anna un kņazs nepalīdzēs viņai izrauties no viņas pašas neaudzinātības un beztaktiskuma tīkliem.

- Ak, Lollion, man pat dzirdēt ir mokoši kauns, kad jūs sakāt: „mums ar tevi”. Es katru minūti nokļūstu ķezā pats, nu, kaut vai tikko pat! Bet – jāatzīstas – neskatoties uz visu savas uzvedības bezjēdzību, uz visu tās ārējo smieklīgo pusi, es iekšēji arvien biežāk un biežāk izjūtu kaut kādu sajūsmu.

Es esmu tik laimīgs, ka dzīvoju jums līdzās! Un Florencieša vārdi ar to, ka man liekas, it kā es būtu no kaut kurienes izrauts un kaut ko pazaudējis – tas jau ir mans „vakardien”. Bet mans „šodien” – tā ir kaut kāda apgaismota godbijība, ar kuru es pieņemu savu laimi dzīvot katru jaunu dienu jums līdzās.

Es lieliski saprotu, par ko gribēja pateikt kņazs. Bet iekšēji manī neskan tukša sirds, kā viņš saka. Gluži pretēji, tāda karsta, tāda kaismīga ir mana mīlestība! Man reizēm šķiet, ka pat fiziski izplūst man apkārt karstas manas mīlestības straumes.

- Lūk arī iesim ar tevi pie Žannas, un nes viņai šīs straumes. Nes, nedomājot par vārdiem, kādus pateiksi. Domā tikai par Florencieša roku un viņa spēku, kuru

466

tev vajag viņai nodot. Tas nekas, ka tu pats reizēm mēdz būt nestabils un vājš un zaudē domās saikni ar viņu. Lai tikai tavā sirdī vienmēr staro viņa tēls. Tu visur spēsi nest viņa palīdzību cilvēkam, ja tava uzticība nesašķiebsies. Un neviens negaida, lai tu šodien kļūtu par eņģeli vai svēto. Bet ikviens viedais zina, ka uz tīru un bezbailīgu sirdi viņš var paļauties. Tīra sirds var būt tas ceļš, pa kuru viedais var nosūtīt savu gaismu cilvēkiem.

Ienākušajam Anandai mēs sacījām, ka dosimies no sākuma uzpildīt mani ar „Bagdādi”, bet pēc tam ieiesim uz pusdienas pārtraukumu veikalā pie Žannas. Ananda padomāja, un atbildēja:

- Labi, Anna, kā parasti, atnāks uz šejieni pārtraukumā. Es parunāšu ar viņu un, var būt, arī atnākšu uz veikalu. Bet, drīzāk, es pagaidīšu jūs abus šeit, un mums nāksies atkal ķerties klāt pie šķīduma ieliešanas kņazienei.

Mēs šķīrāmies, un pārtraukuma sākumā bijām jau pie Žannas. - Cik es esmu laimīga jūs ieraudzīt! – iesaucās viņa, ieraudzījusi mūs ienākam.

– Kā nožēlos Anna. Viņa tikko kā izgāja ar tēvu pie jums. - Anna nožēlot nesāks, viņai ir ne mazums darīšanu arī bez Ļovuškas – sacīja

I. – Bet, lūk jūs, protams, tūlīt arī sāksiet nožēlot un raudāt. - Nemaz neraudāšu, dakter I. Es tagad esmu kļuvusi tik cietsirdīga, ka asaru

nenobirdināšu ne par vienu un ne par ko. Pēdējā laikā es esmu redzējusi tik daudz bēdu, ka mana sirds ir kļuvusi rupja, kā šī vara tējkanna – sacīja Žanna, norādīdama un diezgan neglītu, vēderainu tējkannu, nez kāpēc stāvošu uz smalka pusdienu galda.

- Vai tiešām visu, ko jūs no cilvēkiem esat pēdējā laikā redzējusi, Žanna, jūs varat nosaukt par cietsirdību? – es šausmās pavaicāju.

Žanna nolaida acis, un viņas sejā bija trulas stūrgalvības izteiksme, kāda mēdz būt lutinātiem un sliktiem bērniem. Es biju pārsteigts, kā var uzlīst no Žannas dvēseles apakšas virspusē viss pats sliktākais, kas tajā guļ? Un tieši tagad, kad cilvēki nes viņai pašu labāko no savām sirdīm? Es zināju, cik daudz labu īpašību ir šajā dvēselē, un nespēju atminēt, kas var būt par viņas cietsirdības iemeslu.

I. klusēja, un kaut kāda neērtuma sajūta par Žannu mani pārņēma. „Vai tiešām Žanna nejūt, kāda laime ir viņai un jebkuram sēdēt vienā istabā ar I.?” – es domāju. Es nespēju iedomāties, lai varētu neapzināties tos vieduma augstumus, kuri nāca no I., un nepiedzīvot to, kā laimi.

- Kā jūs domājat, Žanna, vai nevajag jums aiziet pie kņazienes un pateikties viņai par rūpēm par jūsu bērniem? – pavaicāja I. klusi, bet skaidrā un saprotamā balsī, kura – es zināju – nes sevī veselu stihiju cilvēkam, pie kura tā vērsta.

467

Spītīgums nenogāja no viņas sejas, un viņa atbildēja kaprīzi, ar sašutumu, it kā viņai uzbāztos ar pašām sīkākajām un apnicīgākajām lietām:

- Es nelūdzu nevienam rūpēties par maniem bērniem; rūpējās – pati gribēja; un basta.

Es kļuvu mēms aiz pārsteiguma, kas nedeva man spēkus iejaukties I. sarunā. Es nekādi negaidīju no Žannas tādu vulgaritāti.

- Bet ja dzīve rīt atrod, ka nepateicīgos vajag atgriezt viņu iepriekšējā stāvoklī? Un jūs atradīsities atkal uz tvaikoņa ar bērniem, bez graša un bez palīdzības un bez labu cilvēku aizsardzības? – cieši skatīdamies uz viņu, sacīja I.

Žanna it kā negribot, laiski pacēla acis un... visa notrīcēja, lūdzoši sakot: - Es arī pati neesmu priecīga, ka visu laiku dumpojos. Mani sadusmo, ka visi

mani māca, it kā es pati neko nesaprastu. Es taisu cepures tā, ka pa visu Konstantinopoli jau esmu kļuvusi slavena; tas taču ir kaut kas? Nevaru taču es arī bērnus audzināt, un lietas virzīt, un visbeidzot... dzīve nav tikai bērnos? Es gribu dzīvot, es esmu jauna. Es esmu francūziete, pie sevis mēs pierodam ātri pie atvērtas dzīves. Es gribu redzēt teātrus, restorānus, vakarus, un nevis sēdēt visu laiku mājās, kā klosterī – uzbudināti sacīja Žanna.

- Vai jūs sen kā izmainījāt jūsu uzskatus? Uz tvaikoņa jūs taču sacījāt man, ka esat visu dzīvi gatava atdot rūpēs par bērniem, cīnoties par viņu dzīvi un veselību? – skatoties uz viņu, turpināja I.

- Ak, dakter I., ko jūs man visu laiku atgādiniet šo tvaikoni? Tas viss taču bija sen – tik sen, ka es pat jau aizmirsu par visu, kas tur bija. Mani dāmas aicina pie sevis, grib mani iepazīstināt ar interesantiem kavalieriem, bet jūs man sakāt par bērniem. Nekas taču viņiem nenotiks, ja es papriecāšos! – protestēja Žanna, nīgri košļādama sev lūpas.

- Nē, var būt, viņiem pat būs labāk, ka viņi nemaz ar jums nedzīvos. Bet jums, vai tiešam jums liekas labāka tā izlaidīgā dzīve, par kuru jūs sapņojat? Vai tiešām jūs bērnos saskatāt traucēkli?

- Man nemaz nav ko slēpt, ka es ļoti gribētu aizsūtīt savus bērnus pie radiniekiem. Es viņus ļoti mīlu, droši vien, skumšu pēc viņiem, bet es nevaru kļūt par labu audzinātāju. Es sadusmojos tāpēc, ka viņi man traucē.

- Bērni taču dzīvo pie Annas tagad jau visu laiku. Un, ja jums nākas tos redzēt, tad ne tāpēc, ka jūs viņus saucat, bet tāpēc, ka viņi grib redzēt jūs. Viņi skrien pie mātes un, apbalvoti no sākuma ar skūpstiem un saldumiem, pēc tam ar pļaukām, atgriežas pie Annas, sakot auklei: „Iesim mājās”. Jums viņus nav žēl, Žanna? Nav žēl, ka bērni sauc par mājām viņiem svešas Annas mājas?

468

- Jūs jau jebkuru novedīsiet līdz asarām, dakter I. Vai tiešām es tik ilgi gaidīju jūs un Ļovušku šodien tikai tādēļ, lai tiktu novesta līdz asarām?

- Es, es, es – tikai šīs domas ir jums, Žanna? Jūs nevienu brīnišķīgu, labu, gaišu seju neesat iegaumējusi pa šo laiku? Sera Uomi tēls nav jums iespiedies atmiņā? – klusi vaicāja I.

- Nu, sers Uomi! Sers Uomi – tā ir fantastiska tikšanās! Tas ir svētais, kurš iznāca grēcīgajā pasaulē uz minūtīti. Tas ir tik augstu un tik – it kā līdz Dievam – tālu, ka kādēļ par to runāt? Viņš iznāca, kā gliemene, parādīja savus radziņus un nozuda – nolaizdama acis, vieglprātīgas meitenes tonī pļāpāja Žanna.

Es domāju ka negaisa vilnis no I. trāpīs Žannai un satrieks viņu gabalos. No viņa acīm, paplatinātām, milzīgām, burtiski zibeņi izlidoja, lūpas sakniebās, dedzinošais spēks tūlīt gribēja izrauties, bet... viņš izdarīja kaut kādu kustību ar roku, paklusēja un – pilnīgā pašavaldībā – liegi sacīja:

- Šajās dienās mēs ar Ļovušku braucam prom. Iespējams, šodien jūs redzat mūs pēdējo reizi vienatnē, kad manas sarunas, kuras tā jūs apgrūtina, var skart jums dārgus cilvēkus. Pie Annas bērni ilgi dzīvot nevar. Viņa ir lieliska audzinātāja, bet viņai ir citi šobrīd uzdevumi un lietas. Ja dzīve, kuru jums zīmē Leonīds, ir tik ļoti jums vilinoša – ejiet, baudiet visas dzīves kaislības. Bet, es esmu drošs, cik rūgti jūs kādreiz raudāsiet par šo minūti! Kad aptversiet, kas stāvēja jūsu priekšā, kas bija jums līdzās un kā jūs pati visu noraidījāt... Mīlestība – tā nav tā juteklība, kura tagad jūs plosa un kurā jūs domājat atrast apmierinājumu. Bet vienalga. Lai ko es arī neteiktu jums šobrīd, jūs – esat akla sieviete, akla māte. Kā tā māte ir akla, kura redz dzīvē vienu svētlaimi: „mani bērni” – un bojā viņus ar savu dzīvniecisko mīlestību, tāpat kā tā, kura neredz laimi saglabāt un iznest dzīvē viņai uzticētās dvēseles, kurām viņa ir izveidojusi ķermeņus – abas ir vienādi aklas un nekādi vārdi tās nepārliecinās.

Sūtīt jūsu veselībā vājos bērnus pie radiniekiem, kur dzīve ir rupja un kur par viņiem rūpēsies ne vairāk, kā par suņiem vai vistām, nedrīkst. Ja viņi jūs apgrūtina, es varu tos nosūtīt uz lielisku klimatu, kulturālā ģimenē, kur ir divas audzinātājas, kuras velta šai lietai gan mīlestību, gan dzīvi.

Bet šis jautājums ir jāizlemj manā klātbūtnē, un, kamēr es vēl esmu šeit, viņus aizvedīs Hava, kura atgriezīsies pie jums, un kurai es palūgšu pie jums viesmīlību uz dažām dienām. Rīt mēs ienāksim pie jums, un jūs pateiksiet mums jūsu atbildi. Un lūk arī Anna, mums ir laiks doties projām.

Anna, redzams, bija steigusies, paasināti elpoja un bija bāla no karstuma.

469

- Cik es esmu priecīga, ka jūs sastapu – sveicinādamās ar mums, viņa sacīja. – Bet kas ar jums, I.? Jūs izskatāties, kā Dievs no Olimpa, brīnišķīgs, tiesa, bet dusmīgs. Es vēl ne reizi jūs tādu neesmu redzējusi. – Viņa pārlaida mums visiem ar acīm, atkal paskatījās uz I., un nopūtās.

- Es esmu priecīga, ka jūs esat vesels, Ļovuška – vērsās viņa pie manis. – Bet vai tiešām jūs abi aizbrauksiet vēl pirms atgriezīsies Hava?

- Hava būs šeit rīt, viņa savu uzdevumu ir izpildījusi, kā tikai arī varēja to izpildīt sera Uomi audzēkne – atbildēja Annai I. – Es palūdzu Žannai pajumti priekš viņas uz īsu laiciņu. Bērni, Anna, nevar palikt pie jums. Ja Žanna nepārdomās, Hava aizvedīs viņus uz manu draugu ģimeni.

- Kā? – pilnīgā sašutumā, metoties pie Žannas, iekliedzās Anna. – Jūs gribat atdot bērnus? Jūs taču to neizdarīsiet, Žanna! Jūs taču tagad esat jūsu kaprīzajā periodā! Tas jums pāries, attopieties!

- Es esmu tieši attapusies. Es pavisam negribu uz klosteri, kā jūs. Un apdomāties nevēlos. Es atdodu bērnus jums, dakter I. Hava var tos vest prom kaut rīt – auksti sacīja Žanna, pārsteigdama mani arvien vairāk. Es viņā neatpazinu iepriekšējo Žannu, jauko, un mīļo.

- Žanna, jūs taču ar to visu apvārdojiet sevi! Tā ir jūsu aklā ietiepība, bet rīt jūs par to raudāsiet – uzstāja Anna.

- Nē un neraudāšu! Ko jūs visi man piesējāties ar asarām? Jūs iedomājaties, dakter I., ka es apraudāšu šķiršanos ar Ļovušku? Nē, es jau esmu kļuvusi gudrāka! – pārgāja Žanna uz izaicinošu toni.

- Kad dzīve jums liksies nepanesama, kad jūs būsiet piekrāpta, pamesta un pazemota – noslaukiet seju ar palagu, kuru es jums piekāru – liegi, skumji sacīja I. – Vērsieties tad pie kņaza, kā pie vienīgā drauga, kura sirdī nebūs nicinājuma pret jums un sašutums par jūsu uzvedību. Neaizmirstiet šos manus vārdus. Tas ir vienīgais mīlestības novēlējums, kuru es varu jums atstāt. Neaizmirstiet to.

I. balss, ar viņa pēdējiem vārdiem, skanēja gluži kā zvans. Man pēkšņi izlikās, ka pārtraucās kaut kas draudīgs, neatgriezenisks, kas uzlika Žannai galvā vainagu ne no rozēm, par kurām viņa sapņoja, bet no ērkšķiem, viņas pašas izsauktiem un sapītiem.

Es atkal atcerējos kapteiņa spriedumu par Žannu. Mana sirds lūza, acis bija asaru pilnas. Es dziļi paklanījos Žannai un pirmo reizi nepieskāros, atvadoties, pie šīm mazajām rociņām. Es gribēju paraut viņu, apskaut, vest pie prāta, bet apzinājos, ka man bija par maz spēku pat tam, lai ar vīrišķību viņu atbalstītu. Es

470

rūgti raudāju, kad I. izveda mani no veikala, kura priekšā jau apstājās kariete ar sapostām dāmām.

Tikai I. miera spēks un vīrišķība palīdzēja man atcerēties par Florencieti, domās iekrampēties viņa rokā un apturēt uz āru lauzošās asaras. Man likās, ka Žanna ir iekodusies iemauktos un viss labākais viņā noslēpās zem sasāpējušas sirds duļķiem. Kā greizais spogulis atspoguļoja viņai pasauli un cilvēkus vulgārā formā, noslēpjot visu skaisto zem vulgaritātes un dusmām.

Kad mēs ienācām pie Anandas, viņš ne par ko nevaicāja, tikai pateica man, kā parasts, ielīzdams manā galvas kausā:

- Nodali laicīgo un kroplīgo no mūžīgā, nemirstošā. Un paklanies cilvēka ciešanām tajās viņa mokās, kurās viņš stāvēs, kad kaislības izkaltīs, nokritīs kā čaula. Un viņš pats sevi ieraudzīs patiesības gaismā. Viņu pārņems šausmas un viņš meklēs gaismu, kuru viņam kādreiz piedāvāja. Bet ceļš uz gaismu – tas ir tikai pats cilvēks. Iemācīt šeit nevar. Lai cik arī nenorādītu, kur ir gaišs – ieraudzīt spēj tas, kuram gaisma ir iekšā pašam. Sērot nav par ko. Palīdz ne tas, kurš, jūtot līdzi, raud. Bet tas, kurš, priecādamies, atdod možuma smaidu cietējam, nenosodot viņu, bet saprotot viņa stāvokli.

Pēc kāda laika ienāca kņazs, sacīja, ka kņaziene ir jau atpūtusies pēc vannas, zāles ir iedotas un mēs varam sākt ārstēšanu.

Ananda un I. bija sakoncentrējušies. Viņi īsi atdeva man pavēles. Visi mēs pārģērbāmies baltās drēbēs, un es nesu aizzīmogotu saini ar halātiem un cepurītēm, kuru mums vajadzēja atvērt pie kņazienes un tur arī uzvilkt sev īpaši sagatavotās mantas.

Es ne par ko nevaicāju, bet jutu, ka abi mani draugi redz dotajā operācijā kaut ko ļoti nopietnu un grūtu.

Kņaziene bija nemierīga, uz viņas vaigiem dega plankumi, redzams, ka vanna bija viņu nogurdinājusi.

Ananda lika māsai sagatavot saites, vēl kaut ko pārbaudīja iepriekš sagatavotajās zālēs un iedeva slimniecei pilienus. Kad viņa iemiga, viņš ielaida trīs šprices un ar kaut kādu lielu adatu diezgan ilgi laida rokā tumšas krāsas serumu.

Kad roka bija apsaitēta, viņš lika man savākt visu atnestajās aptieciņās un futlāros, apsēdās pie gultas un sacīja kņazam:

- Pēc divām stundām sāksies murgi, temperatūra, viegli drebuļi ķermenī. Uz rītu viss noklusīs, slimniece bieži prasīs dzert. Iedodiet šo dzērienu pa malciņam, bet ne biežāk, kā pēc divdesmit minūšu intervāliem. Vai varat jūs pats visu precīzi izpildīt? Ja parādīsies slikta dūša vai sāpes, atsūtiet pēc manis, bet pats neatejiet no

471

slimnieces. Tā arī sēdiet abi ar māsu un neatstājiet istabu. Domāju, ka viss būs labi un es pats atnākšu bez saukšanas jūs apraudzīt.

Atvadījušies no kņaza, mēs devāmies pie sevis, bet Ananda aizveda mūs uz savām istabām, kur piedāvāja mums izvietoties kā pārgājienā.

Domas par Žannu neatstāja mani. Es pārlasīju vēlreiz brāļa un Florencieša vēstules, piekļāvos pie mana dižā drauga rokas, lūdzot viņu pēc palīdzības, un devos gulēt – pirmo reizi pa visu šo laiku – nesamierinājies un nenomierināts.

Neatceros, kā es iemigu šoreiz. Bet atceros, ka es biju pārsteigts par mierīgo un pat svinīgo I. sejas izteiksmi, kurš sēdēja pie galda, meklēdams kaut ko piezīmēs.

No rīta, ap pulksten septiņiem, Ananda iznāca no savas istabas, sakot mums, ka aizies pie slimnieces viens, bet, ja mēs viņam ievajadzēsimies, atsūtīs mums pakaļ.

Man pavisam nebija nekas pretī vēl pasnaust, bet I. piecēlās acumirklī. Tas mani sakaunināja, un es arī devos uz dušu, apdomādams, ka es ne reizi vēl nebiju redzējis slimu ne I. ne Anandu. Ar ko un kā bija tā norūdīti viņu organismi? Es to nezināju, un ļoti nožēloju, ka līdz pat šim laikam neizpildīju manu draugu norādījumus par vingrošanu un jāšanu uz zirga.

Mēs ar I. izgājām dārzā un gribējām doties uz lapeni, kad sastapām kņazu, kurš sauca mūs pie Anandas bez jebkādām zālēm.

- Es jūs pasaucu, lai jūs patīksminātos par kņazieni – jautri sagaidīja mūs Ananada uz slimnieces istabas sliekšņa.

Kņaziene gulēja, precīzāk pa pusei sēdēja, svaiga, kā jaunāka kļuvusi un tāda moža, kādu es viņu vēl nebiju redzējis. Toties kņazam bija noguris paskats, un tikai viņa mirdzošās acis runāja par to, cik viņš ir laimīgs.

Apsveicis kņazieni ar atveseļošanos, I. sacīja kņazam, lai tas dotos nekavējoties gulēt, tādēļ, ka viņa slimniece var tikt uzticēta kopējai. Bet vakarā, pie pusdienām, mēs visi ar viņu satiksimies, un mums ir lūgums pie viņa un liela saruna.

Kņazs nopriecājās, sacīja, ka viņam ir dubultprieks, ja viņš var būt nepieciešams I., un mēs šķīrāmies līdz vakaram.

Mēs visi trīs izgājām no mājas, izdzērām kafiju pie drauga konditora un šķīrāmies no Anandas, kurš devās pa savām lietām, kuras bija ieņēmušas viņam pavisam citu pagriezienu. Ne reizi Ananda neteica par vilšanos sakarā ar viņa izjukušo braucienu uz Indiju. Ne reizi nekas – pats dabiskākais parasta cilvēka psiholoģijai – nepazibēja līdzīgs dusmām par grūtībām, kuras sagādāja viņam Anna, Henrijs, Ibragims. Ja viņu vārdi pavīdēja viņa sacītajā, tad varēja izdzirdēt tikai liegu līdzjūtību viņu liktenim un cieņu pret viņu nelaimi.

472

Ne reizi vien es domāju, kā es bēdātos, dusmotos un vainotu kādu, ja cilvēks nostātos manā priekšā kā šķērslis un izjauktu manus nodomus. Un tūlīt pat, atcerējies visu, ko es pārcietu pa šo laiku, es aptvēru, cik maz es esmu iemācījies, neskatoties uz visām pārdzīvotajām ķibelēm.

- Par ko aizdomājies, Ļovuška? Tu taču, drošvien, nemaz arī nezini, kur mēs šobrīd dodamies? – attapos es no I. balss. – Bet tostarp, mēs tuvojamies mērķim. Mēs jau tūlīt būsim pie Stroganoviem. Mēs, drošvien, sastapsim Jeļenu Dmitrijevnu ar Leonīdu pie brokastīm – un tā būs mūsu atvadu vizīte viņiem.

Mēs patiesi sastapām māti un dēlu pie ēšanas un sarunas, un abi viņi man izlikās ne savā šķīvītī.

Uzzinājusi, ka mēs aizbraucam, Stroganova satraucās. - Vai tiešām arī Ananda aizbrauc? - Nē, viņš pagaidām paliks. Bet kāpēc jūs esat tā satraukta? – pavaicāja I. –

Un kāpēc Leonīdam ir ietiepīga un kareivīga derviša paskats? - Ja jautājums būtu par mūku sektu, man būtu daudz vieglāk – atbildēja māte.

– Tad lietā nebūtu iejauktas sievietes. Bet tagad... ko tad no jums slēpt? Puika ieņēmis galvā, ka viņam vajag apprecēties ar to piemīlīgo franču lelli!

Tikai I. pieskāriens manai rokai palīdzēja man noklusēt. Kā lapsene iedzēla man sirdī, kad es izdzirdēju Stroganovas vārdus.

- Vai varat iedomāties? Divi bērni un māmuļa apsēdīsies mums uz kakla – šokēti turpināja Stroganova.

- Un nemaz nebūs ar viņu bērni – iejaucās Leonīds. – Viņa tos nosūtīs pie radiniekiem.

- Es vienkārši nespēju saprast, ar ko viņa tevi ir apbūrusi? Un kad tas viss notikās? Tā taču ir kaut kāda hipnoze! – burbuļoja māte, kā vārošs kastrolis.

- Nu ko te, mammu, rakāties, kad un kas? Gribu – un basta! Sacīju, ka precos ar viņu, un jo vairāk runāsi pretī, jo ātrāk apprecēšos – iebilda mīlulītis.

- No kā tad jūs dzīvosiet? Viņa taču ir nabadze! Tātad, atkal man no sava kapitāla būs jūs jāuztur? – atkal sacīja māte dēlam, un viņas balsī ieskanējās raudulīgas dusmas.

- Mans kapitāls guļ neskarts – atbildēja dēls. – Tas ir – pirmkārt. Bet otrkārt, es jau visu apdomāju. Es būšu veikala saimnieks, bet Annu mēs no turienes izstumsim. Tai svētulei tur nav vietas. Lai māca mūziku kur grib un kam grib. Veikalā viņa tikai atbaida klientes ar savu sērīgo fizionomiju.

473

- Stundu pēc stundas trakāk – iekliedzās pēdējā dusmu pakāpē Stroganova. – Tev vajag mācīties. Es sapņoju par diplomātisko karjeru tev, nevis par tirgoņa kārtu.

- Vai mazums par ko tu ar Braccano sapņoji? Ja visi tavi sapņi piepildītos, tu, drošvien, būt princese. Bet nācās tev palikt par tirgoņa sievu – iedzēla mīļais dēliņš.

Leonīds runāja nevērīgi, no augšas pamezdams vārdus, kā runā pieredzējušie ar maz dzīvi saprotošiem cilvēkiem. Viņš piecēlās un, sakārtodams vesti un kaklasaiti spoguļa priekšā, turpināja:

- Es ar tevi nebūt neapspriežos, māt, es vienkārši tev paziņoju par savām precībām. Ja tev ir nepatīkami, ka mana sieva dzīvotu tavā mājā – kaut, jāatzīst, tā ir kopēja, pēc tēva gribas – es pārvākšos pie viņas uz veikalu. Es redzu šeit pirmo iespēju sev kļūt ļoti viegli bagātam un patstāvīgam. Naudu, ko iztērējis tēvs veikala aprīkošanai, viņš man uzdāvinās. Bet Žannu es izvedīšu sabiedrībā tā, ka drīz mums būs ne viens, bet desmit veikali. Pastrādās man sieviņa! – un Leonīds ļaunpriecīgi iesmējās.

Es tik tikko noturējos un nespēju iedomāties, lai Žanna, jaukā Žanna, nonāktu šī zirnekļa ķetnās.

- Labs gan darījumiņš! Neviens mans dēls neprecējās, lai mazāk par divdesmit tūkstošiem sieva mājās atnestu! Un vēl piedevām lupatas ne mazums. Bet tu? Ubadzi atvedīsi? – sprauslāja māte.

- Žannai ir kapitāls uz trīsdesmit tūkstošiem – mierīgi sacīja I. – Un līgava viņa ir – ja reiz apskatīt viņu no šīs puses – ir vairāk apskaužama, kā jūsu vedeklas. Viņai ir talants, un viņas meistarība var nodrošināt viņai dzīvi. Kamēr jūsu dāmas, izņemot jaunu kleitu pielaikošanu, darīt neko neprot. Un lieta nebūt nav tajā, vai cienīga ir Žanna tam godam ienākt jūsu namā. Bet, vai cienīgs ir jūsu dēls būt par šīs tīrās sievietes vīru? Un... vai cienīgi jūs pati runājat tagad par otru sievieti, kuru jūs tik nesen mīļojāt, apdāvinājāt un saucāt par savu mīluli? Kas ir izmainījies viņā, lai tā izmainītos jūsu attieksme un vēršanās pie viņas, Jeļena Dmitrijevna? – skatoties Stroganovai acīs, nobeidza I.

- Var jau būt, ka viņā nekas nav mainījies. Bet ir taču starpība: vai redzi sievietē vienkārši interesantu draudzeni, kas prot uztaisīt brīnišķīgu cepuri un mici, vai arī sava dēla sievu?

- Es, mammu, tev nekad neesmu vaicājis, kas tev patika tavos kavalieros. Mēs taču esam šeit pieauguši cilvēki. Atļauj man pašam izlemt, kas man var patikt sievietēs. Sieva – tā ir pavisam īpaša lieta. Šeit vajag sev izvēlēties verdzeni – nekaunīgi izmeta Leonīds.

474

Es gribēju pielekt kājās un nogalināt šo nekauņu, kura šausmīgo paskatu veikalā es tik labi atcerējos. Tagad viņš bezkaunīgi tīksminājās par sevi, savu safrizēto un iepomādēto galvu, tumšajām ūsiņām un izspiedušamies, stiklainām acīm, pelēcīgi-gaišzilām, bezsakarīgām, nekaunīgām.

- No kurienes jūs, Leonīd, ņēmāt, ka Žanna gatavojas ar jums precēties? – pavaicāja mierīgi I. Un, cik dīvaini! Man izlikās, ka zem viņa skatiena Leonīds burtiski nobālēja. Viņa vulgārā pašapmierinātā kavaliera-tēviņa fizionomija, kurš zina savu cenu, kaut kā izstiepās, pats viņš nedaudz sakumpa, un kaut kas gļēvulīgs atstarojās visā – uzreiz nožēlojamā kļuvušā – figūrā.

- Nu gan jautājums! Es domāju, katrai sievietei gribās apprecēties – joprojām centās Leonīds izlikties drosmīgs.

- Ar visiem Žannas dotumiem to izdarīt viņai ir ļoti viegli – atbildēja viņam I. – Un viņa, protams, atradīs sev cilvēku kulturālāku, kā jūs, kurš nemeklē sev verdzeni par sievu, bet draugu. Un vispār, jūs ne tikai izmetīsiet no galvas sapni par kāzām ar Žannu, bet, ja jūs nevēlaties atkal saslimt un nogulēt salocījies, aizmirstiet ceļu uz veikalu. Tur jūs gaida tikai tas stāvoklis, kurā jūs jau nosēdējāt ne tik maz laika un kuru jūs lieliski iegaumējāt. Vēlreiz atkārtoju: es aizliedzu jums tuvoties Žannai ne tikai veikalā, bet arī jebkur.

Bet jums, Jeļena Dmitrijevna, es par to visu jau stāstīju, un Anandai bija ar jums ne viena vien saruna. Ja jūs neatstāsiet savu iepriekšējo dzīvošanas manieri, apreibināties ar opiju un demoralizēt dēlu ar lutināšanu – kuras rezultātus, kā arī jūsu mīlulīša-dēla cieņu un mīlestību jums bija iespēja vēlreiz nupat novērot – jūs tādu dzīvi ilgi neizcietīsiet. Jūs savu organismu pati tā esat nolietojusi, ka beigsies jums tas slikti.

- Nu, vajag jums ar mani baidīt, laipno dakter I. Es neesmu no biklā desmitnieka – ļaunpriecīgi pasmīnējusi, atbildēja Stroganova. – Tas mans dēls – es tagad redzu – ir gļēvulis! Viss salīcis, pārbijies no jums un jau gatavs mesties bēgt prom no Žannas, kaut tikko kā ņēmās un plosījās! Man par viņu pat kauns.

- Bet ko jūs, māte, esat darījusi dzīvē, lai pamodinātu jūsu nelaimīgā dēla prātā un sirdī kaut kādus nebūt varonīgus spēkus? – pavaicāja viņai mierīgi I.

- Cik tas ir garlaicīgi! Jūs visu laiku ņematies ar saviem morālajiem izklāstiem, I. Ko jūs saprotat no cilvēkiem un dzīves? Auklējaties ar kaut kādiem ideāliem, smieklīgiem un nereāliem, un traucējat cilvēkiem jautri dzīvot. Vēl Ananda – šurpu turpu. Kaut daudziem ir dzīvē palīdzējis. Bet jūs... – un viņa savilka nicinošu sejas izteiksmi, bet pēkšņi ieklepojās, un ķēra pie krūts, ar šausmām skatīdamās kaut kur stūrī.

475

- Kas ar tevi, māt? Tu izskaties kā ragana pasakā. Runā taču! Ko tu blenz stūrī? Man ir bail! – grozīdams galvu uz visām pusēm, rupji un sadusmoti sacīja Leonīds, viss baiļu pārņemts.

- Jūsu mātei ir sirds spazma. Tā ir ļoti mokoša lieta. Pasniedziet ūdeni, es iedošu viņai pilienus – sacīja viņam I.

- Mazāk būtu pīpējusi un arī pie kārtīm naktis pavadījusi – būtu arī vesela – murmināja mīlulītis, laiski, it kā ar grūtībām pieceldamies pēc ūdens.

Stroganova tik tikko spēja izdzert pilienus. I. pielika viņai pie deguna asi odošu sāli, ierīvēja viņai deniņus ar kaut ko, un pēc neilga laika viņai kļuva labāk, drīz arī pavisam pārgāja.

- Kādas tās bija šausmas – sacīja, atguvusies, Stroganova. – Kā mani bulta būtu caururbusi.

- Es jums sacīju, ka, ja jūs neizmainīsiet visu savu dzīvi, jūs gaida ne slimība, bet katastrofa. Padomājiet par to, ko jūs šeit izdarījāt – sacīja viņai I., norādot uz dēlu. – Un par to un tiem atceraties, kuri jums piedeva tik daudz. Jūs taisāt izskatu, ka visu esat aizmirsusi? Bet dzīvē nav un nevar būt nevienam izņēmums. Visa daba dzīvo un kustās pēc cēloņu un seku likumiem. Un neviens cilvēks nevar aiziet no šī visa izplatījuma likuma. Atmetiet spēli ar ļaunumu. Jūs tur, jums par laimi, vēl neko neesat sapratusi un neesat sasniegusi. Bet, ja, dodot vārdu seram Uomi, jūs to neturēsiet, tad vairs neviens jūs nevarēs glābt.

- Ardievu. Neaizmirstiet, ko es jums šodien sacīju. Un bulta, kas trāpīja jums tikko, bija jūsu pašas ļaunuma bulta, jūs pati to izsaucāt. Bet jūs, Leonīd – vēlreiz atkārtoju, nekad netuvojieties Žannai. Katru reizi, kad jūs iedomāsieties pārkāpt šo manu aizliegumu – jūs paliksiet bez valodas un kustības.

Nepasacījis vairs ne vārda, I. paklanījās Stroganovai, un mēs izgājām. Kā no pirts es būtu izsprucis! Sviedri plūda pa manu seju, bet iekšēji es viss trīcēju.

- Mans Dievs – es šausmās iesaucos. – Divas mātes es tagad redzu! Es neatceros savu māti, bet vai tiešām, Lollion, es tā arī neieraudzīšu patiesu māti?

- Ieraudzīsi, un ne vienu vien, Ļovuška. Bet tagad atceries, cik dziļas ir cilvēku nelaimju saknes, kā nedrīkst viņus tiesāt, kā nedrīkst satraukties par cilvēku trūkumiem. Vajag nest viņiem možumu un censties pārcirst ļaunumu, noliekot viņiem stingrus šķēršļus tur, kur cilvēki ir vāji, lai pasargātu vispirms viņus pašus. Kamēr pats neesi nobriedis – necenties palīdzēt. Palielināsi tikai ļaunumu un ienesīsi vēl vairāk dusmas to dzīvē, kam gribēsi palīdzēt, ja pats neesi gatavs, ja pats neproti rīkoties pilnā pašavaldībā.

Mēs pasēdējām skvēra ēnā un devāmies tālāk.

476

- Saņemies spēkus draudziņ. Rīt mēs no šejienes aizbraucam. Pastiprināti domā par Florencieti, ņem arī manu roku kopā ar viņējo – un dosimies pie Žannas.

Tikko kā sākās pusdienu pārtraukums, un veikalā mēs sastapām ne tikai Annu un Žannu, bet arī Havu.

No pirmā acu uzmetiena Žannai es sapratu, ka viņa ļoti cieš, bet viņas stūrgalvība joprojām tāpat tur viņu tīklos, kā vakar, bet varbūt arī, vēl stiprāk.

Uzreiz pēc pirmajiem sveicieniem Hava pavaicāja: - Kāpēc sers Uomi lika man atgriezties šeit un gaidīt pavēles no jums, I.? Jūs

mani šeit aizkavēsiet? - Visdrīzākais, nē, Hava. Es pats braucu prom rīt vakarā. - Vai tas jau ir galēji, I.? – pavaicāja Anna, un viņas balss trīcēja, un acīs

stāvēja asaras. – Es ļoti, ļoti smagi šķiršos no jums, I. Un nebūs man mierinājuma pat bērnos?

- Jums mājās drīz būs divi slimnieki, Anna – atbildēja viņai I. – Un arī šeit jums būs pieaudzis bērns; un arī kņazam jūs būsiet nepieciešama. Bez tam, pa šiem septiņiem gadiem, kurus mēs pavadīsim šķirti, jums ir jāizaudzina no Leonīda cilvēks. Šķiršanās ar mani – tas ir tikai ārējais attālums. Ananda iemācīs jūs būt vienmēr kopā ar tiem, par ko uzticīgi un mīloši atcerēsies jūsu sirds.

Sekojot augstai dzīvei, nedrīkst dzīvot dalītās jūtās un domās, šaubās un kompromisos. Kad sajutīsiet, ka jūsu sirds ir tukša personiskajam, tikai tad saplūdīsiet vienā akordā ar Anandu, ar mani, ar seru Uomi un citiem. Bet kamēr domāsiet, ka vajag, lai sirds skanētu mīlestībā – jūsu mīlas dziesma vaidēs, nevis triumfēs. Dzīvot no prāta nevar. Radīšana – ir sirds un domas harmonija.

Žanna pienāca pie I., sakot, ka ir nolēmusi bērnus sūtīt prom. Es biju satriekts pašā sirdī. Es joprojām cerēju, joprojām gaidīju, ka viņas lēmums būs cits.

- Nabaga bērni – es nočukstēju. - Nebūt ne nabaga. Es viņus paņemšu atpakaļ, tiklīdz kā iekārtošu dzīvi,

Ļovuška. Bet tas būs drīz – man dedzīgi atbildēja Žanna. - Vai tiešām jūsu dzīve nav iekārtota, Žanna? Jūs strādājat, esat nodrošināta,

varat mācīties pati un mācīt bērnus. Kas vēl nepieciešams? – es pavaicāju, skumīgi un viņu skatīdamies.

- Jums to nesaprast. Jūs, Ļovuška, arī esat nejūtīgs, kaut uz tvaikoņa man likās, ka jūs esat ļoti labs – kaprīzi, spītīgi, it kā pārmetot man, atbildēja Žanna.

- Man ir jūs jābrīdina, Žanna, ka agrāk kā pēc septiņiem gadiem jūs bērnus neieraudzīsiet – pienākot tuvu pie Žannas, sacīja I. – Izvēlieties tagad. Izlemiet savu un viņu likteni. Var būt, pēc septiņiem gadiem viņi jūs pat neatpazīs. Izlemiet,

477

ne nikni un stūrgalvīgi, domājot par sevi. Bet domājiet par mazajiem cilvēkiem, kurus pametat likteņa varā, bez mātes glāsta. Domājiet par jūsu vīru, viņa vārdā jūs gatavojāties reiz dzīvot un apsargāt viņa bērnus. Ja jūs nolemsiet sūtīt mazos prom, Hava aizvedīs viņus šodien pat, pēc divām stundām sev līdzi, pie sera Uomi.

- Tas ir ļoti labi, doktor I. Bērni arī nemaz nezinās, ka brauc uz ilgu laiku. Ja viņus savāks ātri, viņi domās, ka brauc vizināties – atbildēja māte, tik nesen vēl redzoša bērnos visu savas dzīves mērķi.

Žanna runāja ar izaicinājumu, it kā kāds cits bija vainīgs, ka viņa sūta projām bērnus. Man likās, ka viņa pati neticēja iespējai aizsūtīt bērnus ar Havu. Viņa burtiski gaidīja, ka pēdējā mirklī kaut kas atgadīsies – un bērni paliks pie viņas, neraugoties un viņas izteikto vēlmi tos sūtīt prom.

Es vēlreiz pienācu pie viņas, sakot: - Žanna, vai padomājāt jūs par to minūti, kad paliksiet viena, pēc bērnu

aizbraukšanas? Ko jūs šeit darīsiet bez viņiem? Tagad jūs zināt, ka jebkurā mirklī jūs varat pie viņiem aizskriet, apskaut viņus, pārliecināties, ka dzīvojat un strādājat viņiem. Kas ar jums būs, vientuļu, bez draugiem, bez bērniem? Svešinieku ieskauta, kā jūs dzīvosiet?

- Slikti, Ļovuška! Lūk, izaugs jums ūsas, apprecēsities, atnāks bērni – nu, tad arī sapratīsiet, kā gribas brīvību – asi atbildēja man Žanna. – Bērni aizbrauks, tad es arī padomāšu, kā dzīvot. Es viņus tagad tik un tā neredzu, bet, kad redzu – tikai dusmojos un iepļaukāju – viņa piemetināja, un novērsās no manis.

Anna aizbrauca pēc bērniem, bet mēs ar Havu sākām vākt kaut kādas viņu mantas un rotaļlietas ceļam. Žanna ņēma pašu minimālāko dalību mūsu rūpēs, atbildot tikai uz mūsu jautājumiem.

Kad bērni atbrauca, viņi metās pie mātes, pie manis un pie I., pilnīgi negaidīdami drīzu šķiršanos ar mums visiem, pieglaudās, draiskojās un smējās. No Havas, kaut arī maz viņi bija ar viņu kopā, viņi nekautrējās un nebaidījās no viņas melnuma. Un nez kāpēc iesauca viņu „melnā mamma”, kas ļoti uzjautrināja pašu melno mammu.

Es iztaujāju brīnišķīgos bērnus, kāpēc viņi iedeva nēģerietei šo iesauku. Meitene man pavisam skaidri atbildēja:

- Kā tad jūs nesaprotiet, tēvoci Leon, ka uz tik daudz bērniem – viens un divi – bakstot ar pirkstiņu sev un brālītim krūtīs, noskaitīja viņa – ar vienu mammu ir pavisam maz. Un mums ir: mamma Žanna, mamma Anna un melnā mamma-aukle.

Viņas franču izruna bija tik amizanta, visas viņas galantās un nopietnās manieres tik komiskas, ka, neskatoties uz visu mazās būtnes runas traģismu, es

478

smējos līdz asarām. Drīz mēs sacēlām tādu traci, ka es pats aizmirsu, kur biju atnācis un kāpēc vedīšu bērnus uz ostu.

Lai nedaudz smazinātu mūsu degsmi, Hava sacīja, ka vedīs bērnus uz tvaikoņa vizināties un dziedās viņiem nēģeru dziesmiņas, ja viņi pārģērbsies tīrās drēbītēs un pasēdēs mierā, kamēr viņus saķemmē.

Pārģērbšanās un saķemmēšanās ceremonija, kas norisa Žannai katru reizi ar asarām un pļaukām, neizraisīja bērnos nevienu izsaucienu un nobeidzās ar sajūsmu attiecībā uz jaunajiem tērpiem. Pie mums ienākušais Ananda vērīgi mūs nopētīja, un burtiski caururba Žannu ar savām acīm-zvaigznēm.

Man ieklaudzējās laimē sirds. Es sāku atkal cerēt, ka Žanna ar Anandas atnākšanu, nāks pie prāta. Man pat izlikās, ka viņas seja atmaiga, un tajā uznira maigums zem trulās spītības maskas.

- Vēl ir laiks, Žanna – klusi sacīja Ananda. – Es vēl varu iejaukties un atstāt jums bērnus. Bet tiklīdz bērni uzkāps uz tvaikoņa – viņi jau izies no manas ietekmes sfēras un viņus ieskaus mīlestība un rūpes augstākas par manējām. Tūlīt pat, šajā mirklī, es vēl varu paņemt uz sevi atbildību par jums un jūsu brīnišķīgajiem bērniem.

Anadas balss skanēja neparastā labsirdībā. Viņš pats bija brīnišķīgs, es nespēju atraut no viņa acis.

- Ananda, es visu jau pateicu, lai vestu māti pie prāta – pārtrauca viņu I. – Vai tiešām tu vēlreiz uzņemsies atbildi par stūrgalvīgiem cilvēkiem, kuriem ir pašiem jāizlemj un jāizvēlas savs ceļš?

- Es pati neesmu meitene, pati uzņemos atbildību par sevi – histēriski iekliedzās Žanna un tā pārbiedēja bērnus, ka viņu smiekli momentā pārtrūka un acīs parādījās asaras. Viņi ar bailēm pavērsās uz māti, piespiedās Havai, kā meklēdami pie viņas aizstāvību, un meitene klusi vaicāja:

- Vai mamma sitīs? Tu neļausi mūs sist? Un onkuļi neļaus? Zibšņi pazibēja Anandas acīs, un viņa balss – kā zobeni nocirta – noskanēja

valdonīgi, kad viņš sacīja: - Ir laiks, kņazs ir atbraucis ar biļetēm. Braucam. - Bet lūk, ja sagribēšu, neizlaidīšu bērnus! – atkal iekliedzās Žanna,

pieceldamās un dodamās pie bērniem. Bērni, domādami, ka māte metas viņus apveltīt ar pļaukām, ieķērās I., kurš pacēla viņus abus uz rokām, kur viņi uzreiz noklusa, apvīdami viņa kaklu ar rociņām.

Žannas priekšā izauga Ananda, un viņa atkal apsēdās uz dīvāna.

479

- Māte – tā ir mīlestība, un nevis draudi. Māte – ir aizsardzība un palīdzība, un nevis sodoša roka. Māte – ir prieks, un nevis asaras. Māte ir pirmā un pēdējā parādība, kuru aiznes no zemes bērns. Kad sapratīsiet to ar sirdi – tad ieraudzīsiet bērnus. Tagad jūs pati piespriedāt sev spriedumu. Ja minūti atpakaļ jūs izlietu kaut mīļuma pilīti atvadu sveicienā bērniem, es vēl varētu jūs atbrīvot no milzīgajām atšķirtības ciešanām un dzīves bez viņiem. Tagad – par vēlu. Tajā niknuma un dumpošanās lēkmē, kādā jūs esat šobrīd – es pat nevaru jums atļaut iedot viņiem pēdējo skūpstu.

Ienākušais kņazs nesaprata smagās scēnas jēgu, bet viņš labi saprata Žannas stāvokli un bērnu bailes. Viņš pasmaidīja bērniem un pasniedza Anandai dokumentus noguldījumam uz bērniem, kuri bija palikuši viņam vēl uz rokām. Pie tam viņš piemetināja, ka kņaziene, uzzinādama par bērnu prombraukšanu, pateicībā par savu jauno atveseļošanos, nolēma dubultot savu noguldījumu bērniem. Ka rīkojums par to jau ir atdots, bet jaunos dokumentus viņš nodos Anandai pārsūtīšanai bērnu aizbildņiem.

Ananda lūdza Annu un kņazu pabūt veikalā līdz mēs atgriežamies, ko Anna uzņēma pilnīgā protestā, bet kņazs lielā priekā.

Pēc mirkļa bērni ar Havu un Anandu aizbrauca karietē ar mantām, un mēs ar I. devāmies pa tuvāko ceļu uz ostu.

Bērni pavisam atguvās no bailēm un, Anandas uz rokām nesti uz tvaikoni, piesaistīja vispārēju uzmanību. Labāku modeli gleznai „Tēvs ar bērniem” nebija iespējams izdomāt pat pašā bagātīgākajā mākslinieka fantāzijā.

Havai izrādījās atsevišķa, liela kajīte. Tvaikonis bija diezgan slikts, kaut arī skaitījās viens no labākajiem.

Man par vislielāko pārsteigumu, tiklīdz kā mēs ienācām kajītē, pie mums pienāca neviens cits, kā sera Uomi kalps. Viņš paskaidroja mums, ka ir viņa atsūtīts palīgā Havai un tikko kā paspēja pārsēsties no atnākušā šurp tagad tvaikoņa.

Hava, Ananda un I. – visi uzņēma šo parādīšanos kā pašsaprotamu. Bet es tā noķervārnoju, ka pat atpakaļceļā atrados zem izbrīna dūmakas.

- Kādēļ tevi tā pārsteidz sera Uomi tālredzība? Es domāju, ka kad viņš vēl bija šeit, viņš jau, visdrīzākais, varēja izdarīt noteiktu secinājumu pēc Žannas uzvedības un ņemt vērā, kā, kādā formā, viņš varēs viņai palīdzēt – sacīja man I. – Jo vairāk tu dzīvo ar mums, jo skaidrāk tev kļūst, ka brīnumu nav, bet ir tikai zināšanas. Redzot, cik milzīgas ir tādu cilvēku kā sers Uomi, Florencietis, Ali zināšanas, tev ir jāsaprot, kā vajag ticēt katram viņu vārdam, kā vajag būt viņiem uzticīgam, kā bez ierunām ir jāpakļaujas katrai viņu pavēlei, ņemot vērā un saprotot viņu zināšanu

480

augstumu un mūsu tumsonību salīdzinājumā ar viņiem. Šeit atrodas bezierunu paklausības likuma pamats, un nekur citur.

„Mans Dievs – es domāju. – Brālis Nikolajs raksta, ka ir sapratis, cik viņš vēl ir neaudzināts cilvēks! I. runā par savu tumsonību! Ko tad lai saku un daru es?”

- Mācies un priecājies par laimi dzīvot, sapratis, kas tas ir – Gaisma uz Ceļa! – smaidot, pačukstēja man Ananda, it kā atkal ielūkojies manā galvas kausā un nolasījis tur visu manu dvēseli.

Mēs gājām ļoti lēnām. Acīmredzot, mani draugi pažēloja mani, lai es nedaudz atgūtos. Ananda gāja pa priekšu, I., vedot mani aiz rokas, gāja aiz viņa, bet diez vai viņa domas bija man līdzās. Viņš bija tā iedziļinājies pats sevī, ka es neuzdrīkstējos ne ar ko pārtraukt viņa sakoncentrēšanos.

Laiks pazibēja man, kā viena minūte. Bet pa to laiku sāka jau krēslot – un mēs ienācām veikalā, kad darbs tur jau bija beidzies.

Anna un Žanna novāca pēdējās cepures un kartona kārbas. Kņazs palīdzēja viņām un vēlreiz mani pārsteidza. Šis cilvēks, likās, visur bija savā vietā. Viņš tik veikli un vienkārši novāca lentas un puķes, tik saudzīgi un prasmīgi salika spalvas un zīdu, it kā ar to būtu nodarbojies visu dzīvi.

Es atcerējos viņu slimnieku kopējas lomā pie kņazienes – un arī tur viņš vienmēr visu prata, nekad neapjuka un varēja derēt par pieredzējušu žēlsirdīgo brāli.

Pie galda savā namā – viņš bija apburošs saimnieks. Bet kas gan tāds bija kņazā, kas padarīja viņu par „ne kā visi”, pēc Annas izteikuma? Un... „gluži kā idiotiņš mēdz būt kņazs”, sacīja, reizēm, humoristiskā tonī, mans dārgais kapteinis.

Kapteinis – tāds gaišreģis attiecībā uz Žannu – ko viņš saskatīja kņazā tādu īpašu? Un kam es pats nevaru viņā piemeklēt apzīmējumu? Ko es arī apzinos un jūtu viņā īpašu? Kas tāds mīt kņazā un izceļ viņu starp mums?

Es atcerējos kņazu uz tvaikoņa, blakus plosījošamies sievai; viņa seju tad, nodurtu galvu un izmisumu acīs. Pēc tam – viņa vājumu un nenoteiktības mokas. Viņa pašaizliedzību pirmajās sievas slimības dienās, mūsu pirmo vizīti viņa mājā. Un kņazs – tagad. Tā cilvēka nav; ir cits, jauns, bet abos ir kaut kāds vienots karkass, bet kāds – es nezināju.

Manas pārdomas tika pārtrauktas ar pēkšņiem Žannas smiekliem. Un tik nedabiski tie noskanēja, kā ar bārdas nazi pa ausīm nogrieza!

- Dakter I. es nekad nebiju redzējusi jūs tādu un pat nezināju, ka jūs varat būt tik svinīgs – sacīja viņa, kā izaicinādama I. uz strīdu.

481

- Nezinu, svinīgs vai arī vēl kāds savādāks es jums liekos, bet zinu, ka visi manas domas spēki un visa manas sirds mīlestība pavada jūsu bērnus viņu tālajā ceļā, vēl viņiem mieru un laimi, kurus viņi neatrada šeit – atbildēja I.

Žanna uzreiz apklusa. Neapšaubāmi – liegā, skumjā, tik labsirdīgā un maigā – I. balss izlauzās caur visu ārējo līdz pašiem Žannas sirds dziļumiem, kura – es zināju – bija laba.

- Man pie jums, Žanna, ir jautājums – joprojām tik pat maigi turpināja I. – Rīt mēs ar Ļovušku aizbraucam. Par šo kopā ar mums nodzīvoto dzīves daļiņu jūs gan man, gan viņam sacījāt ne reizi vien, ka esat par daudz ko mums parādā. Vai uzskatiet mani par tiesīgu uzdot jums jautājumu, uzdodot kuru es vados tikai no domām par jūsu laimi? Vai arī, vismaz, vēlmi aizstāvēt jūs no pašas lielākās no nelaimēm, kurā jūs varat iegrūst sevi pati.

- Jautājiet – ļoti klusi atbildēja Žanna. – Es nezinu, kāds būs jūsu jautājums, bet, visādā gadījumā, es atbildēšu patiesi.

- Jūs apsolījāt Leonīdam apprecēties ar viņu un aizsūtīt līdz kāzām prom bērnus?

Burtiski vaids izrāvās no Annas krūtīm. Viņa ar šausmām paskatījās uz Anandu, bet tas neatbildēja viņai ar skatienu, kā darīja to vienmēr, un sēdēja, skatīdamies tālumā, it kā risinot kādu uzdevumu un kaut kur ieklausoties.

Žanna pavisam apjuka, pietvīka, nobālēja, dusmīgi plūkāja lakatiņu, atkal piesarka, visbeidzot izdvesa kaut kādu nervozu smiekliņu, un sacīja:

- Viņš tā mani lūdza glabāt noslēpumu, tā pārliecināja, ka mums vajag salaulāties pēc kāda īpaša rituāla pie viņa draugiem, un pats izpļāpāja jums visu, bet jūs baidījās trakāk par nelabo. Ej, nu tagad uzticies.

- Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu, Žanna. - Nu, ko tur lai atbild, ja jūs visu zināt? Viņš uzmācās man ar to no pirmajām

pazīšanās dienām. No sākuma vienkārši uzmācās, bet kad es viņu atšuvu, sāka runāt par kāzām un to, ka Braccano protekcionē mums šajā.

- Un jūs apsolījāt? Ko tieši? - Es apsolīju aizsūtīt bērnus un iziet pie viņa. Tuvākajās dienās bija jābūt

laulībām, tikai visi tie, kam vajadzēja mūs salaulāt pēc īpaša rituāla, nav atbraukuši, un Leonīds ārdās un plosās.

- Jūs mīlat viņu, Žanna? Ja upurējāt bērnus, tātad, mīlat? – vaicāja I. - Nē, vienkārši, es nespēju dzīvot viena. Man vajag vīru sev blakām, tas ir

nepanesami būt ielektai ar vienām sievietēm. Es gribu jautri dzīvot. Bez vīriešiem es dzīvot nevaru – drūmi atbildēja Žanna.

482

- Vai tiešām jūs neredzat, ka šis cilvēks ir gļēvulis? Ka viņš ir bezgodis? Ka viņš gribēja apprecēties ar jums pēc Braccano pavēles? Ka, visbeidzot, viņš vienkārši gribēja jūsos iegūt darbaspēku? Dzīvot no jūsu darba un pārvērst jūs par verdzeni?

Žanna parīvēja sev pieri, sāka žagoties, centās kaut ko pateikt, kaut ko atcerēties un tikai atkal berzēja pieri, neko neatbildēdama. I. pagriezās pret Annu.

- Lūk vēl viens jūsu roku darbs. Jums vienkārši ir nolemti mīlestības uzplūdi pret tālo. Teorijā, sapņos ir jūsu mīlestība pret brāli-cilvēku. Bet vienkāršā lietā, sīkā, ikdienišķā, jūs nespējāt kļūt par pamata posmu garīgai vienotībai ar jums apkārtējiem. Ananda pavēlēja jums sen savākt un sadedzināt visas Braccano dāvanas no mātes un brāļa. Jūs uztvērāt to par sīkumu un neizpildījāt. Ananda nodeva jums sera Uomi pavēli nostāties starp Žannu un brāli no pirmajām viņu tikšanās dienām – jūs saskatījāt tajā vardarbību pret abu pieaugušo cilvēku gribu un devāt iespēju Braccano izveidot sev ļaunuma kanālu no šīs sievietes tīrās dvēseles. Šajā ļaunuma upurī, kas kritusi pateicoties jūsu nepaklausībai, tajos, savu dzīves ceļu izmainījušos bērnos, kuri brauc pie sera Uomi, jūs esat atbildīga ne tikai Anandas priekšā, bet arī sera Uomi priekšā, par laimi Anandai. Ar viņa bezgalīgo labsirdību viņš vēlreiz būtu ņēmis jūsu jūgu uz sevi, bet jūs, nepateicīgā, aklā, vēlreiz pakluptu dziļāk kā iepriekš. Tik nesen jūs raudājāt šeit un sacījāt sev un citiem, ka labi, ka jūsu nepaklausība notika šeit, un nevis tur, kur jums bija paredzēts braukt. Bet pienāca jauns gadījums izrādīt paklausības varonību – un atkal iznāca uz dzīves skatuves Anna-mietpilsone, un nevis Anna-„svētība”. Cik daudz cilvēka dzīves drāmas cēlienus – jūsu dzīves uz zemes – jūs domājat tā nodzīvot? Vai arī gaidāt, kamēr beigsies piektais cēliens, kur būs rakstīts: «finita la comedia», un kritīs priekškars?

Klusums istabā bija tik liels, ka es saklausīju čaboņu no Žannas roku berzēšanas. I. piegāja pie nabadzītes, joprojām tik pat bezapzinīgi berzējošas sev pieri. Ananda arī piecēlās no krēsla un apsēdās blakus Žannai, paņēmis viņas rociņas savējās.

- Jūs mani dzirdat, Žanna? – pavaicāja viņai I. - Protams, doktor I., protams dzirdu – atskanēja iepriekšējā skanīgā

Žannas balstiņa. - Jūs nekad nepielaidīsiet pie sevis Leonīdu, kuru jūs tā šobrīd baidāties.

Jums nav viņa jābaidās – sacīja I., liekot abas savas rokas uz Žannas galvas. – Jūs viņu mīlat? – atkal pavaicāja viņai I.

483

- Ko jūs, dakter I., viņš ir pretīgs, bet viņš taču ir Annas brālis, kā negribējās viņu no sākuma sarūgtināt. Bet pēc tam, es pati nesaprotu, kā tas varēja tik tālu aiziet.

- Nekā tagad nebaidieties. Nekad neejiet pie Stroganoviem uz māju un nesatiecieties ar Jeļenu Dmitrijevnu. Nepieņemiet no viņas ne tikai dāvanas bet pat audumus cepurēm, un nestrādājiet viņai. Lai Anna pati dara mātei visu, ko atradīs par nepieciešamu. Paņemiet šo krustu, nēsājiet to vienmēr un neaizmirstiet par palagu. Un vislielākajos vājuma un bēdu brīžos slaukiet ar to seju, paturiet to pie pieres. Ar visu jūsu ticības spēku sauciet vienu vārdu: „Ali”. Jūs momentā saņemsiet mierinājumu un sameklēsiet spēku dzīvot godā un tīrībā. Ardievu, Žanna. Tiksimies mēs ne drīz, un, diemžēl, viss, ko es varu jūsu labā darīt – ir iedot jums šo krustu. Tas uz visiem laikiem pasargās jūs no visiem Braccano un Leonīdiem. Jūs viņus nebaidieties, kā nebaidieties nekā, kamēr šis krusts būs uz jums. Es jums to dodu, kā daļu sava spēka un aizsardzības.

Un I. uzvilka Žannai krustu no topāziem uz ķēdītes tieši-tieši tādas pašas, kādu uzvilka man sers Uomi. I. atkal pagriezās pret Annu.

- Tagad jūs redzējāt, kā tiek kaltas ļaunuma ķēdes, neuzmanīgi uzaustas ar neziņu, lepnumu un nepaklausību. Ja vienkāršajā Žannas dvēselē nebūtu pietiekami labsirdības, lai jums piedotu, Anna, hipnozes neprāts, kurā noveda viņu Braccano, noveda dēļ jūsu pārkāptā – tik negaidīti mums visiem – labprātīgas pakļaušanās solījuma, tad kādu nāvīgu ienaidnieku uz gadu simtiem jūs tagad iegūtu viņas personā! Tad arī pēc septiņiem gadiem jūs nespētu mums pietuvoties! Tagad vēlreiz jums tiek dots Dzīves sauciens. Un tas tiek darīts atkal ar Anandas mīlestības un labsirdības varoņdarbu. Vairieties prātuļot tur, kur ir vajadzīga vieduma vienkāršība.

- Žanna – vērsās I. atkal pie mazās saimnieces – lūk vienīgais uzticamais un nesavtīgais un gādīgais draugs, kuru jums tagad sniedz dzīve uz ilgiem gadiem – pievedot pie viņas kņazu, turpināja I. – Klausiet viņam, apspriežaties ar viņu. Aizejiet pie kņazienes un pacentieties ar jūsu labo sirdi un jautrajiem smiekliem atvieglot viņai viņas garlaicīgo dzīvi. Nejūciet prātā par bērniem. Jūs pati vēl esat neaudzināts bērns. Hava jums par viņiem rakstīs. Pie sera Uomi – jūs saprotat – viņiem nevar būt slikti.

- Ar ko es varu jums izteikt savu pateicību, doktor I.? Es izpildīšu visu, ko jūs teicāt, visu, noticiet. Mani pēkšņi pārņem kaut kas cietsirdīgs un ļauns, es pati par to esmu izbrīnīta, bet nevaru tikt ar sevi galā. Es glabāšu – kā pirmo

484

svētumu – jūsu krustu un piesaukšu svēto „Ali” par kuru jūs teicāt, kaut arī nezinu tādu franču baznīcā – plūstot asarām, sacīja Žanna.

Kņazs apsēdās viņai blakām, bet mēs nemanāmi izgājām laukā. Anna iznāca aiz mums, bet Ananda apstādināja viņu, sakot, ka viņas vieta tagad ir līdzās Žannai, kur viņai vajag īslaicīgi vai arī, iespējams, uz ilgu laiku apmesties.

Viņš nozīmēja viņai tikšanās stundu uz rītdienu, un es sapratu, ka tas būs jau pēc mūsu izbraukšanas un ka tagad es pēdējo reizi redzu abas sievietes.

Vai es varēju, pirmajās dienās Konstantinopolē, padomāt, kādās bēdās mēs atstāsim Annu, dievišķi pilnīgu, kāda viņa man likās tad?

Ananda vēlēja viņai atgādināt kņazam, ka septiņos vakarā mēs gaidīsim viņu pusdienās viņa mājās.

Klusēdami mēs atgriezāmies mājās. Abi mani draugi staroja varenībā, mierā un stingrībā, kas likās man pat necilvēciskas.

Bet es biju ne tikai pilnīgi satraukts, bet jutos tā, it kā mani visu būtu izgriezuši uz āru. Es nekādi nevarēju palikt mierīgs mainīgajā dienas kaleidoskopā. Jebkurš pārsteigums mani satricināja.

Nokļuvis līdz mājai, es apgūlos uz dīvāna un, likās, nespēju pakustināt nevienu locekli – es biju tā sabeigts no daudzuma pazibējušām domām un jūtām. Te es braucu ar Žannas bērniem, te es šausminājos, kā nabaga Anna, ar neuzmanīgi uzaustu ļaunumu, bija par iemeslu juceklim cilvēku dzīvēs. Te es nevarēju sev iedomāties bezgalīgās Žannas bēdas, kad viņa aptvers šķiršanos ar bērniem, te es centos uzminēt kņaza uzvedības līniju...

- Izdzer ka nu draudziņ šo – liegi sacīja Ananda. – Tagad tu redzi, kā cilvēkos klejo kaislības. Vēlāk tu redzēsi, kā viņi ir kaislību paverdzināti. Bet pēc tam sapratīsi žēlsirdības ceļu, palīdzēšanas ceļu cilvēkiem atbrīvoties no tām. Atgūsties un pacenties modri un bezbailīgi pabeigt savu Konstantinopoles dzīvi. Kā tu pabeigsi savu „šodien”, tieši tā tu arī sāksi savu „rīt”.

Es iedzēru kaut kādus rūgtus pilienus, it kā pasnaudu un drīz sajutu lokanību visā ķermenī, možumu, kā veselu nakti būtu nogulējis.

Mēs paspējām pārģērbties uz pusdienām un bijām pavisam gatavi, kad mūs nāca saukt pusdienās. Es neko nezināju, kad mēs braucam, bet sapratu – pēc galda rotājuma un saimnieka vakara tualetes – ka viņš mums pasniedz atvadu pusdienas.

Pie galda nekādas īpašas sarunas nenorisinājās. Un tikai kņaza atvadu tostā ieskanējās tāda skumju nots par šķiršanos ar mums, tādas bēdas, ka mūsu tikšanās – viņa starojošas laimes tikšanās, kā viņš vairākkārt izteicās – daļēji beidzas šodien, ka man sakutēja kaklā.

485

Atbildes tostā I. sacīja viņam: - Tikšanās – nav ziedi. Tās nevīst, nemirst, bez pēdām aizejot trūdēšanā.

Tikšanās māca. Un pat tad, kad šķiršanās liekas nepanesama, kad nāve aiznes draugu, dēlu, tēvu, vai meitu – pat tad sirds aug, un paplašinās tās radīšana. Bet, ja zini, ka draugs iet kaut kur līdzās, un tu nevari viņu sajust tikai tāpēc, ka gars ir par īsu – tad vajag plašāk atvērt domu un sirdi, un saprast cilvēkus ne tikai kā personiski tuvus, bet kā ceļabiedrus uz patiesību. Un tad visas tikšanās būs svētītas. Cilvēka – sīkpilsoņa gars, kuram liekas, ka viņš meklē Patiesību – ir mūžīgi vērsts uz grūtsirdību. Viņš ir gluži kā suņa aste, lai kā to netaisnotu, tas vienmēr lūkos saliekties. Bet cilvēka gars, kurš patiesi meklē jūtu un domu varonību, līdzinās tērauda sliedei, kuru nekas nespēj saliekt. Tikšanās ar jums, kņaz, parādīja man, cik viegli, vienkārši un priecīgi, nemeklējot, kur spert soli – jūs pārgājāt no vājuma uz jums ierastu tagad stingrību, no stingrības pāriesiet spēkā un no spēka pāriesiet skaistumā. Un viss dienas uzdevums tikai tajā arī sastāv, lai grūto padarītu par ierastu, ierastu – par vieglu, un vieglo – par brīnišķīgo dienas darbā. Tikšanās ar jums būs man vienmēr atmiņā kā tāda; kā cilvēka pārkāpiens – vienā mirklī – citā, varonīgā pasaules uztverē.

Mēs visi iedzērām uz kņaza veselību un pārgājām uz I. istabu. Šeit kņazs izstāstīja mums, ka pēc mūsu aiziešanas no veikala Žanna bija klusa. Bet Annas izmisumam nebija robežu. Viņā notika ne cīņa, bet mokas no skaidri saprastas savas nepareizās rīcības, kuru pirmoreiz viņa pilnībā apzinājās.

Kņazam izdevās palīdzēt viņai atgūties tikai ar pārmetumu, ka viņa domā tikai par sevi vienu un nežēlo ne Žannu, ne tēvu, kurš drīz pie viņas atnāks un ieraudzīs viņas stāvokli. Anna pacentās savaldīt sevi un, kad atnāca pēc viņas tēvs, sagaidīja viņu ar smaidu.

Uz Annas paziņojumu, ka viņa nenāks uz māju nakšņot, ne tikai nesekoja protests no tēva puses, bet večuks bija pat priecīgs, tādēļ ka viņa sieva un jaunākais dēls strīdējās šodien visu dienu, saindējot dzīvi sev un visam namam.

Ananda, uzklausījis kņazu, sacīja viņam: - Mūsu pie jums lūgums, kņaz, ir dubults. Ne tikai neatstājiet Žannu bez

savām rūpēm, bet arī Annai esiet par palīdzību. Es palikšu šeit vēl ilgi un izārstēšu jūsu sievu. Bet Annai un Žannai ir nepieciešami kruķi, kā klibajiem, un viņas paliks tādas vēl ilgi, neskatoties arī uz to, ka es viņas ārstēšu katru dienu. Ir vieglāk pamodināt noslēgtā apziņā visu uzticību, kā palīdzēt atspirgt reiz sašķobījušos uzticībai redzīgā cilvēkā. Lūk, šo darbu, labsirdības darbu, neiemidzināmu rūpju un

486

viņu brūču sadziedēšanas darbu, es gribu jūs lūgt uzņemties uz sevi. Ja jūs varat pacelt šo jūgu viegli – es jūs pastiprināti gatavošu šim uzdevumam.

- Viegli? – iesaucās kņazs. – Jūs man dodat prieku! Iedodiet rokās laimi un dzīves jēgu, kurus es līdz šim nepazinu, un vēl vaicājat, vai izdarīšu es to viegli? Ir cits jautājums: es esmu gatavs mirt, lai izpildītu jūsu piedāvāto. Bet... vai pratīšu? Es taču esmu vairāk kā tumsoņa. Ar vienu vēlmi ir par maz.

- Man ir nepieciešama tikai jūsu vēlme. Viss pārējais atnāks. Mīlestībai-labestībai, mīlestībai-žēlsirdībai un mīlestībai-netiesāšanai ir jāsatiekas vienā sirdī, lai būtu iespēja sākt radošu dzīves ceļu. Vai vēlaties jūs iet aiz manis pa palīdzēšanas un žēlsirdības ceļu, kņaz? Vai varat man dot divus solījumus: uzticību – nedalītu, nelokāmu – sekot man. Un izpildīt visus manus norādījumus, saprotamus vai arī pavisam nesaprotamus – precīzā, bezierunu paklausībā? – pavaicāja Ananda.

- Un tas ir viss, ko jūs prasāt par laimi sekot aiz jums? – pārsteigumā sacīja kņazs.

- Jūs redzējāt pēc Annas, Henrija, un Ibragima, visbeidzot uz paša vecā Stroganova, cik grūti ir šie divi noteikumi, kņaz. Padomājiet līdz rītdienai – atbildēja viņam Ananda.

- Es jūs pat nesaprotu – pašūpojot galvu, sacīja kņazs. – Kāpēc man apdomāt līdz rītdienai? Var šaubīties par to, vai es vispār deru viedumam? Vai deru es – tāds ne ar ko neapdāvināts cilvēks – augstas mīlestības darbiem, kas prasa tik daudz takta, prāta, uzmanīguma? Bet par manu godu – pie jūsu spējas lasīt cilvēku sirdīs – man šķiet, šaubīties nav iespējams.

Ananda pasniedza kņazam roku un sacīja: - Ja rīt, šajā pašā stundā, jūs apstiprināsiet man savu vēlmi – es sākšu gatavot

jūs jaunai zināšanu un attīstības jūsos snaudošu jūsu spēku dzīvei. Un tikai tad es uzzināju, ka pēc divām stundām aties mūsu vilciens, aizvedot

mani un I. uz manis neredzētām zemēm, pie man nepazīstamiem cilvēkiem un citā, jaunā dzīvē, pie cerībām sastapt Florencieti un brāli Nikolaju.

Pirmās daļas beigas.