PIEKTDIEN, 2016. GADA 16. SEPTEMBRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

«Martinelli» pārceļas uz Rīgu, Talsiem paliek RūdisElīna Lāce

Nedēļas viesis šoreiz ir «Mar-tinelli» — krodziņš, kurš Talsu centrā daudzus pilsētas iedzīvo-tājus un viesus no dažādām pa-saules vietām ir iepriecinājis 11 gadus, bet būs atvērts vairs tikai līdz svētdienai. «Martinelli» gan runā arī pats, bet laikrakstā tādā īsti neatspoguļojamā valodā kā gaisotne, smarža un garša. Ne-kas! Atkal un atkal taču ir dzir-dēts, ka šo vietu īpašu padara tās saimnieku Ingunas un Agņa Dombrovicu klātbūtne un viesmī-lība. Lai runā viņi!

Ingunu uz šo sarunu bija jāpie-runā — vai tad aizvadīto gadu laikā viss jau nav pateikts? Nepadoties mani iedrošināja vairāku talsenieku sacītais, ka Talsiem «Martinelli» aiz-vēršana ir liels zaudējums un ka viņi to izjūt gluži vai kā personīgu pārida-rījumu, tāpēc bez atvadu vārdiem tas nedrīkstot notikt.

Rit pēdējā Talsu «Martinelli» darbības nedēļa. Turp aizejot, nekas par to neliecina. Viesi var baudīt tos pašus garšīgos ēdienus, Agnis pienes brīnišķi smaržojošu kafiju ar bagā-tīgām piena putām un kanēli, Ingu-na klāj baltos galdautus un glaudot nolīdzina katru negludumiņu. Kad pēc sarunas (pēdējoreiz…) izstai-gāsim «Martinelli» viesnīcas gaumī-gos numuriņus, viņas rokas tāpat ar ierastām kustībām apglaudīs gultas pārklājus. «Mūsu ģimenes kaislība ir restorāni, ceļojumi, baudīšana un laba apkalpošana. Mums pašiem ļoti patīk citiem pakalpot! Es nebaidos no šī vārda! Esmu dzirdējusi darbi-niekus vērtējam, ka viņi taču nav ne-kādi kalpi, bet es to daru ar lielāko prieku! Man patīk apkalpot cilvēkus, pakalpot viņiem, sniegt patīkamas emocijas, izjūtas!» atzīst Inguna.Ideja par savu ēdināšanas iestādiradās 1992. gadā. «Latvija bija kļuvu-si brīva. Talsos radās pirmie privātie veikaliņi. Mums īsti nebija ko da-rīt — es strādāju par sētnieku, Inga mājās šuva. Runājām, ko darīsim, kā dzīvosim, jo ar iztikšanu bija švaki,» toreizējo situāciju īsi raksturo Ag-nis. Togad viņš piedalījies sacensībās Minhenē un dzīvojis pie Talsu ģimnā-zijas skolotāju Grikmaņu meitas Ligi-tas. Tieši viņa arī Agni mudinājusi no darba ņēmēja kļūt par darba devēju. Pie tam Minhenē bijis vecs, mazs alus dārziņš, kādu gribējies redzēt arī Tal-sos. Jārīkojas! Un 1994. gadā tika at-vērts «Alus dārzs». «Pat radinieki sā-kumā brīnījās: «Kas tad nu, Agni? Tu taču nekad iepriekš neesi bijis saistīts ar sabiedrisko ēdināšanu!» Bet viena radu tante zināja teikt, ka manam vecvectēva brālim pagājušā gadsimta sākumā Talsos bijis krogs! Savukārt mana vecvecmāmiņa bijusi Stendes barona virtuves meita. Kaut kādas sakarības var atrast,» spriež Agnis.

Dombrovici ēdināšanas servisā Lielajā ielā strādā jau 22 gadus. Šo gadu laikā radās arī sapnis par tādu vietu kā «Martinelli». «Gribējām, kaut katru dienu varētu ēst restorā-nā! Droši vien vajadzēja sapņot par to, lai ik dienas varētu ēst citā resto-rānā, tad varbūt mēs būtu pelnījuši daudz naudas… Mums nav tik daudz naudas, tāpēc jāēd pašiem savā!» joko Inguna un Agnis.

Veidojot «Martinelli», viņiem gri-bējies viesiem piedāvāt kaut ko pa-tiešām labu, tostarp ieskatu pasaules ēšanas un vīna kultūrā, veidojot tādu kā ceļojumu garšas pasaulē. «Un šis ceļojums ir bijis ilgs! Vīna veikalam šogad apritēja 15 gadi, un tas ir daudz! Man šķita svarīgi vīna baudīšanas kul-tūru atnest līdz šejienei,» saka Inguna.

22 gadus Talsu viducī pavadot,Dombrovici arī objektīvi var salī-dzināt pilsētā notikušās pārmaiņas, tostarp, ka tik tukši kā pašlaik Talsi nav bijuši nekad. Skumji esot arī re-dzēt, ka citas pilsētas ir vismaz tūris-tu apmeklētas, bet te tūristu plūsma ir maza. Bet tāds krodziņš jau nevar pastāvēt, ja nav cilvēku. Vai arī jā-saka — nevar pastāvēt, ja to augstu vērtē un cildina pilsētas viesi, kamēr liela daļa vietējo iedzīvotāju «Mar-tinelli» uztver kā muzeju. Inguna un Agnis neslēpj, ka ne reizi vien ieradušies vietējie ļaudis ar viesiem, uzreiz paskaidrojot, ka viņi tikai grib ciemiņiem parādīt šo vietu, un stās-tot: «Redziet, šis ir mūsu vīna vei-kals! Šis ir mūsu «Martinelli»!», bet nepieļaujot domu, ka varētu kopā ar viesiem ienākt kaut vai uz tasi tējas. «Atnākt uz tēju var jebkurš. Tas ne-maksā dārgi. Pie tējas vēl iedodam cepumus. Kādreiz arī nāca tādas kundzītes gados. Es vēl pierunāju, lai desertu neņem katra, bet uz abām vienu; lai arī tējas kanniņu ņem vie-nu, jo no tās sanāk divas krūzītes. Cilvēki nāca vienkārši baudīt un pa-runāties,» Agnis stāsta.

Dažs klients, uzzinot, ka «Marti-nelli» Talsos vairs nebūs, spriedis — ja viņam šajā pilsētā būtu teikšana, viņš gan censtos atrast veidu, kā tik atzi-nīgi novērtētu iestādi saglabāt… Tā nu Dombrovici skaudri joko, ka viņi nepamet Talsus, bet Talsi gan viņus jau sen ir pametuši. «Kāpēc mēs sā-kām meklēt iespēju strādāt citur? Ne jau tāpēc, ka mums šeit nepatiktu!» atgādina Agnis. «Patiesībā visa vēsts ir tāda, ka «Martinelli» pārceļas uz Rīgu,» Inguna īsi rezumē. «Pārceļas tur, kur esam gaidīti,» papildina Ag-nis. «Tur, kur ir cilvēki,» abi vienojas.Runa nav tikai par cilvēku skaitu,bet arī par valsts un sabiedrības no-stāju būtiskos jautājumos. Agnis pie-sauc nodokļu politiku, kuras dēļ, pat maksājot darbiniekiem vien minimālo algu, uzņēmējam vajadzīga milzīga naudas summa, bet vēl taču ir pārē-jās izmaksas, ar kurām jārēķinās. Lai uzņēmējdarbība Latvijā varētu attīstī-ties, būtu jāseko piemēram, kāds ir cit-viet Eiropā, kur tiem, kuru uzņēmumu apgrozījums ir mazāks par 150 tūksto-

šiem eiro gadā, nodokļi nav jāmaksā. «Valsts tikai iegūtu — cilvēki strādātu un neprasītu pabalstus, cits citam dotu darbu, sakoptu vidi,» piekrīt Inguna. Tagad sanāk, ka vēl neesi nopelnījis ne centa, bet jau jāmaksā nodokļi. «Visi to zina, bet nevienam nav politiskās gribas kaut ko mainīt. Vai arī visi stāv «zem stobriem» — cilvēki, kuriem ir ļoti daudz naudas, nosaka, ko drīkst un ko ne. Cita izskaidrojuma, kā var pieņemt tik ķīselīgus likumus, nav.

Pie mums bijuši daudzi ministri, visi ir prasījuši, kā uzņēmējiem so-kas, un vienmēr esam atklāti teikuši, ka ir slikti! «Pacietieties, uzņēmēji, drīz būs labāk!» mums ir atbildēts. Bet kļūst tikai arvien sliktāk un sma-gāk! Nav brīnums, ka cilvēkiem Lat-vijā nolaižas rokas. Izkonkurēt liel-veikalu ievesto produkciju taču nav reāli! Tieši tāpēc — jo mazāks tirgus, jo sakārtotākam tam jābūt!

Tagad sāk runāt par to, ka liel-veikali brīvdienās un svētku dienās varētu būt ciet. Arī ķēžu veikaliem vajadzētu būt ciet! 2009. gadā Talsu rajona padome bija Galatonē, Apūlija reģionā Itālijas dienvidos. Tur pilsētas centrā jauca nost lielveikalu, kas bija uzcelts 70. gados, jo šī veikala esamī-bas rezultātā pilsētā bija likvidējušās visas mazās picērijas, beķerejas un gaļas tirgotavas, pilsēta bija kļuvusi tūristiem neinteresanta, tātad palieli-nājās bezdarbs — pilnīgi mūsu situāci-ja! Kāpēc pie mums to negrib redzēt? Acīmredzot ir izdevīgi to neredzēt!

Kāpēc pie mums nevar būt kā Nicā, kur 20.00 lielveikali ir ciet, bet līdz 22.00 strādā mazie veikaliņi, ku-ros vari nopirkt tualetes papīru, vīnu, maizi, ziepes, zobupastu un rozi mei-tenei? Protams, neviens taču nejauks nost lielveikalus, tomēr ierobežot to darbību var! Cilvēki, kuriem stresu rada doma, ka sestdien trijos lielvei-kalu varētu aizvērt, piektdien nopirks vēl vairāk! Lielveikala īpašnieks jau vienalga iegūs. Tomēr mazajam uzņē-mējam tiks dota iespēja,» Agnis vērtē.«Mums jau sen ir bijis uzskats,ka viss ir jādara pie vietējiem amat-niekiem. Īstenībā nebūtu vajadzīgs, lai no malas kāds kaut ko dod — ja mēs atstātu naudu pie savējiem, tā tepat vien paliktu, un visiem būtu

labi,» uzskata Inguna. Citādi pašlaik nākas redzēt, piemēram, ka mēbe-ļu galdnieka amatu apguvis cilvēks tirdzniecības centra mēbeļu veikalā tirgo, kā Agnis saka, vienreizlie-tojamās Baltkrievijas mēbeles… «Cilvēks, kuram pašam būtu jātaisa mēbeles! Bieži dzird argumentu, ka tas ir dārgi un to nevar atļauties, bet «nevar atļauties» nesākas maciņā. Pakrāj drusciņ un tad atļaujies! Kad mēbele kalpos paaudzēm ilgi, redzē-si atšķirību kvalitātē,» iesaka Agnis.

«Martinelli» stāv vietējo novad-pētnieku rakstītās grāmatas. Vienā no tām minēts, ka pirms simts gadiem Talsos bijis 5100 iedzīvotāju, 37 kro-gi un ap 100 veikalu! «Lūdzu! Nebija lielveikalu. Kā toreiz Talsos sākās die-na? Cilvēki gāja pēc siltas maizes un bulciņām uz ceptuvi! Tagad mēs brau-cam uz Franciju to skatīties kā kaut ko īpašu, lai gan Talsos tā bijis jau pirms simts gadiem!» atgādina Agnis.

Viņš spriež, ka pašvaldības dar-binieki šīs problēmas var arī nemaz nepamanīt. «8.00 viņi ierodas darbā. Ceļā redz, ka krustojumi ir pilni, tā-tad cilvēku ir daudz. Darbā ir eiro-remonts, datori, budžeta līdzekļi un rēķini par simtiem, tūkstošiem un mil-joniem. Pusdienlaikā viņi iet pusdie-not un redz, ka ēdnīcas ir pilnas. 17.00 viņi brauc no darba un piestāj lielvei-kalā, kur ir rindas. Viss ir ideāli! Ielas ir sakoptas, zālieni nopļauti, puķes ap-kārt zied… Viņi neredz to, ko redzam mēs, — šo tukšumu, mazo uzņēmēju miršanu. Kad mēģini par to runāt, viņi apvainojas,» pieredzējis Agnis.Tiem, kuri tagad jautā,vai Ingunai un Agnim nav žēl krodzi-ņu slēgt, Inguna atjautājot: «Bet jums mūsu nav žēl?» Jo tikai retais spēj iedomāties, ko ēdināšanas serviss prasa no tajā strādājošajiem. «Dau-dziem liekas, ka strādāt restorānā — tas nav nekāds grūtais darbs. Katram būtu vērts dienu vai divas atrasties restorāna virtuves pusē, lai redzētu, cik ļoti smags darbs tas ir! Mūsu ve-selības stāvoklis nemaz neļauj vairs tik daudz strādāt. Tas arī bija iemesls domāt par mazas vietiņas atvēršanu, kur nebūtu tik daudz metru jāmēro kājām,» skaidro Inguna. Soļu skai-

tīšanas ierīce parāda nepārprotamo atšķirību — Talsu «Martinelli» nākas mērot 15 000 soļu, kamēr Rīgā pat saspringtākā dienā — vien 4000 soļu.

Rīgā, Tērbatas ielā, «Martinelli» tika atvērts šī gada martā un no nā-kamās nedēļas Dombrovicu viesmī-lību varēs baudīt vien tur. «Parasts vīna bāriņš,» Inguna raksturo jaunā-ko ģimenes lolojumu. «Maziņš vīna restorāniņš,» papildina Agnis.

«Kā gan mēs varam zināt, kas tālāk būs?» Inguna ieminas. Agnis piekrīt: «Visam ir vērts piemetināt: «Ja Tas Kungs būs lēmis…»» Dieva vadība daudzkārt bijusi nepārprotama, pie-mēram, pirms trim gadiem uzklausīta lūgšana ļāva Dombroviciem atbrīvo-ties no milzīgajām parādsaistībām, kas bija radušās, attīstot uzņēmējdar-bību. Ja līdz šim viesu nama numuri-ņos apmetušos viesu cienīga pavadīša-na svētdienu rītos Ingunai un Agnim bieži laupījusi iespēju apmeklēt diev-kalpojumus savā draudzē, tad Rīgā gan «Martinelli» svētdienās nestrādā.

«Citiem šķiet, ka uzņēmējiem viss ir. Ja nu kas mums ir, tad — vien-mēr esam garšīgi paēduši!» smejas Inguna. Vēl viņu bagātība esot 22 gadu laikā satiktie cilvēki, kuru vidū bijuši arī Valsts prezidenti. «Ja nau-das pelnīšanā būtu paveicies tāpat kā sirsnīgu attiecību veidošanā, mēs jau tagad varētu doties ceļojumā apkārt pasaulei!» apliecina Agnis. Daudzi ārzemju viesi «Martinelli» saimnie-kus personīgi uzaicinājuši ciemos uz Provansu, Austrāliju, Jaunzēlandi…

Viņu mājas gan joprojām būsTalsi. Te dzīvo abu vecāki. Te Agnis arī turp-māk būs treneris mednieku un šāvēju klubā «Bebra Kungs». Te paliks arī ka-ķis Rūdis, ko viesi uzskata par «Marti-nelli» simbola prototipu (patiesībā gan vispirms tapa krodziņa logo ar apmie-rināto kaķi, bet tikai nākamajā gadā netālajā šķūnī piedzima viesmīlīgais runcis). «Viņš jau nav tikai «Martinel-li» kaķis. Jā, Rūdis izklaidē mūsu vie-sus, bet visi kaimiņi par viņu rūpējas. Esam sarunājuši ar Mirdzas tanti, ka pievedīsim kaķbarību un segsim medi-cīniskos izdevumus, ja vajadzēs. Rūdi ikviens var apciemot un samīļot, viņš tepat, centrā, ir,» skaidro Inguna.

Naktsmītņu rezervēšanas interneta portālā Booking.com Tal-su «Martinelli» piedāvājums novērtēts kā izcils, saņemot 9,6 balles. No viesu atsauksmēm: «Vieta, kas laika gaitā nezaudē savu kvalitāti!», «Nepārspējama viesmīlība, lielisks interjers, tīras istabas, ērtas gultas, bagātīgas un gardas brokastis ar pašceptiem kruasāniem, laba kafija.», «Cilvēki, kas paši katru gadu ceļo, izprot, kas ceļotājiem ir nepieciešams!», «Lai spēks un veselība uzturēt šo jauko vietu, kurā gribas atgriezties vēl un vēl!», «Laba atrašanās vieta un serviss, it īpaši pašas saimnie-ces gatavotās un pasniegtās brokastis.» Edgara Lāča foto

Inguna un Agnis Dombrovici 30. kāzu jubilejā savā Talsu «Martinelli».

«Mēs būsim tur, kur būs mūsu bērni un mazbērni,» saka In-guna un Agnis. Te viņi ar meitām Aneti (no kreisās puses) un Ilzi jaunajā «Martinelli» Rīgā. Albuma foto