JOCĪGĀS DZEJAS DIENASJEB

KĀ FILIPS SESTAIS KĻUVA PAR LASĪTĀJUVisai dīvains atgadījums Pāles bibliotēkā

Autors: Aija Baune

… - Pag’, par ko viņas tur runā? Dzejas dienas…bibliotēkā?! Kas tā par vietu – bibliotēka? Līdz šim vislabākā vieta uz pasaules bija muzejs...khm… Vai varētu būt vēl kāda laba vieta? – Filips prātoja. Viņš turpināja noklausīties sarunu un galvā radās ideja, ja nu varētu tur – bibliotēkā – nokļūt?!? Domāts, darīts!!! Bet atkal radās problēmā – kurā virzienā doties un cik tālu? Bet ilgi nebija galva jālauza. Uz bibliotēku taisījās vest eksponātus izstādei par lauku sētām. Filips izraudzījās, viņaprāt visdrošāko paslēptuvi – no lūkiem pītus zābakus un ceļojums varēja sākties.

… Vai cik Filipam grūti bija!!! Viņam bija jāripo, jālēkā, jāsēž tumsā. Tā vien likās, ka Filips neizturēs. Bet ziņkārība ņēma virsroku. Mazais muzeja iemītnieks tik ļoti vēlējās nokļūt tai vietā ko sauc par bibliotēku!!! - Fū-ū-ū-ū! Laikam beidzot esmu galā! – pie sevis nodomāja Filips, kad jau kādu laiku balsis bija noklusušas un nebija vairs jākratās. Un arī tāds kā siltāks bija kļuvis. Filipa ieklausījās vēlreiz, bet, kad nekādu trokšņu nedzirdēja nolēma izlīst no savas paslēptuves. Bija taču jāiepazīstas ar apkārtni. Nu Filips bija nonācis pavisam citā pasaulē. Te, līdzīgi kā muzejā, bija daudz plauktu un skapīšu, kuros glabājās lielākas un mazākas, plānākas un biezākas grāmatas un žurnāli. Nāca gan pieaugušie, gan bērni nesa tās atpakaļ un, paņēmuši citas, devās ar tām mājās. Filipam šāda nodarbe likās pagalam smieklīga un garlaicīga. Staigājot pa bibliotēku, viņš sastapa divus bērnus, kuri sēdēja un runāja kaut ko par lasīšanu un grāmatām. Hmmm..atkal kaut kas jauns!

… No abu sarunas Filips saprata, kāpēc cilvēki maina grāmatas un žurnālus. Ļaudis tās lasa un uzzina daudz interesanta. Viņš saprata vienu – jāiemācās lasīt, jo arī Filipam gribas uzzināt ko jaunu. Tikai kā?!. Pagaidījis, kad visi apmeklētāji no bibliotēkas dodas prom, Filips sāka staigāt pa plauktiem un izvēlēties grāmatu, ar kuru varētu sākt mācīties lasīt. Bet tas nemaz nebija tik viegli. Grāmatu bija tik daudz! Kura būs tā īstā? Un Filipam nāca nojausma, ka viņš nemaz nepazīst burtus!!!!! Viņš tikai redzēja to, ka tie savākušies pa bariņiem veido rindas kā zaldātiņi.Kāpēc tas tā, arī to Filips nesaprata. Bet viņš neatlaidās! Centās izjaukt taisnās burtu rindas, domādams, ka tas ko līdzēs. Bet viss velti! Bija jau kļuvis ļoti tumšs un Filips bija gana noguris. - Laikam jādodas pie miera! – nodomāja Filips. Domāts, darīts. Sagatavojis sev jauku guļvietu pie kamīna, Filips saldi iemiga.

… Sapnī viņš redzēja sevi. Un, lai cik tas dīvaini nebija, Filips lasīja. Viņš zināja, ka grāmatas slēpj sevī daudz gudrību. Nogurušajam ceļotājam pat bija medaļa kā labākajam lasītājam pasaulē. Viņš bija tik lepns par sevi…Bet pag’, kas tad tas?! Nakts bija pagājusi un sanākuši jau lasītāji. Filips uzmeta acis logam. Ārā spoži spīdēja saule. Viņš saprata, ka ir tik cieši gulējis, ka nemaz nav pamanījis dienas sākumu. Bet bibliotēkā troksnis pieņēmās spēkā. Filips ieklausījās uzmanīgāk. Izrādās, ka šodien ir tās dzejas dienas. Viņš gan īsti nesaprata ko tas nozīmē, bet viņam jau bija interesanti. Jo izrādās, ka daudzi no atnākušajiem nemāk lasīt. - Es nesaprotu, kas te rakstīts!- teica kāda lasītāja. - Man ar’ te galīgi neskaidri uzrakstīts .. – bilda kāda cita. Visi bija tādi kā apjukuši un it kā nezināja kā rīkoties.

…

… Dažiem gāja pat tik grūti, ka bija jāņem palīgā ierīce, ko sauc par datoru. Bet arī tad nebija līdzēts.

… Citi lasīja pa divi un trīs, neizpratnē raucot seju.

… Ieklausījies apkārtējo runāšanā, Filips saprata, ka te nav vaina tajā, ka kāds nemāk lasīt, bet tā jāmeklē kur citur. Izrādās - kāds nopēdojis grāmatu lapaspuses tā, ka īsti nevar izlasīt. Laikam jau vainīgais būs bijis viņš – Filips. Iepriekšējā dienā, kad iepazinās ar bibliotēku, viņš izstaigāja ne jau tikai grāmatu plauktus un skapīšus, bet arī krāsni un kamīnu. Tak’ dūmvadā arī drusku paslidinājās. Nuja, un tās melnās svītras, komati un punkti jau ar’ no viņa. Tāpēc jau tie dzejoļi tik jocīgi iznāca. Filipam sametās kauns. - Ē, esmu šeit! Tas biju es, kas sabradāja grāmatas! – Filips bija tik drosmīgs, ka apņēmās tūlīt atzīties. Bet viņš bija tik sīks, ka neviens ne viņu dzirdēja, ne redzēja. Tā viņš sauca vairākas reizes, līdz iepriekšējas dienas apmeklētāji – meitene un zēns, no kuriem Filips dzirdēja par lasīšanu, ko sadzirdēja. Tādu kā pīkstienu, kā palīgā saucienu, ka sāka meklēt .

… Filips pats devās viņiem rokās un izstāstīja izstāstīja kā šeit nokļuvis, ko dzirdējis, ko sapratis sapratis. Mazā ceļotāja stāsts bija tik satraukts aizkustinošs, ka neviens pat uz viņu ne- spēja dusmoties par nodarījumu. Drīzāk otrādi, visi bija gana priecīgi par to, ka, pa- pateicoties Filipam dzejas dienas ir bijušas sanākušas ar ‘’odziņu’’. Lasītāji bija priecīgi par bibliotēkas jauno iemītnieku, ka lūdza bibliotekāri uzņemt Filipu lasītāju saimē, un, ka visi kopīgiem spēkiem iepazīstinās viņu ar burtiem un iemācīs tos salasīt kopā. Filips labpatikā smaidīja un šūpojās virs lasītāju galvām.

BeigasP.S. Filips jau tagad lasa ļoti labi. Ir piepildījies viņa sapnis – viņš ir izlasījis veselu kaudzi grāmatu un tā sadraudzējies ar visiem, ka prom vairs netaisās.Kāpēc Filips Sestais? Par Filipu viņu iesauca muzejā, bet Sestais – lai viņu varētu atšķirt, ja nu iemaldās vēl kāds no viņa brāļiem. Kas ir Filips? To nu, mīlīši, atminiet paši!!!!!!