2)Kādas attieksmes pret sievieti pastāvēja grieķu sabiedrībā? Kā to var

izskaidrot? Kāda attieksme ir valdoša?

Attieksmes rodamas dažādas. Daļa runā par sievietēm izšķirot tās vairākos

sastopamos veidos pēc dabas. Pa daļai tas iezīmējas mītā par Pandoru, kurā tā tiek

norādīta kā etalons sliktām sievietēm ,, Cēlušās taču no viņas ir sievietes izlutinātās,

Nekrietnais sieviešu dzimums no viņas un visas to ciltis. ‘’, papildus uzsverot, to, ka

jebkuram, kas saistās ar šāda tipa sievieti, nav gaidāms nekas labs. Virspusēji skatot

mīts pauž negatīvu attieksmi, bet lasot to, atklājas ietvertais pretstats, savādāka

attieksme pret sievieti grieķu sabiedrībā. Stāstot par Pandorai piemītošajām īpašībām

var nojaust, kādas īpašības saskatīja svarīgākās sievietē. Pēc vārdiem ,, lai košu un

līdzīgu dievietēm vaigā Izveido tīkamas jaunavas tēlu’’ izzināms, ka grieķiem svarīgs

bijis arējs skaistums, ko kā absolūtu iemiesoja dievi, bet tie bija veidoti pēc cilvēku

līdzības, kā otru var redzēt tādu vērtību, kā tikumību. Bez šī pieminētā mīta kritiku

iemieso arī Menandrs ar savu komēdiju,,Tu neprecēsies, ja tev ir palicis kaut mazliet

veselais saprāts, jo tu atteiksies no savas dzīves’’ tomēr attieksme būtu skaidrojuma

ar darba žanra uzdevumu, tādēļ pati patiesība visticamāk ir pretēja. Škiet visbargāko

kritiku izvērš tieši Semonīds no Amorgas. Savā dzejā, izšķir vairākus sieviešu veidus,

salīdzinot tos ar dažādiem dzīvniekiem atklājot to nekrietno dabu un īpašības, savā

attieksmē esot nelabvēlīgs pret tām, bet vienlaikus pieminot šos dažādos veidus, un uz

viņu fona spēj jo vairāk izcelt tomēr, ka pastāv arī tādas, kuras ir savādākas, pozitīvi

vērtējamas. Līdz ar to, pat pastāvot kritikai, valdošā attieksme pret sievietēm ir

pozitīva, tai skaitā kā pret sievu, bet par to sīkāk izdalīšu nākamajos jautājumos.

3)Kādas attiecības starp vīrieti un sievieti(vīru un sievu) tiek uzskatītas par

normatīvām grieķu kultūrā ?

Pirmkārt attiecību raksturu un to dziļo nozīmi attiecībās pierāda Homēra lirika

par Hektoru un Andromahi, īpaši, kad viņi zināja, ka viens otru vairs nekad nesastaps.

Vārdi kā ,,Hektor, tu tagad man tēvs un māmuļa mīļota esi, Brālis man vienīgais būsi,

mans ziedošais dzīves draugs mūžam’ manuprāt, labi iezīmē, ka attiecības, kas valdīja

starp vīru un sievu bija, dziļākas, par kādu kaislību, vai utilitāru labumu. Šie vārdi

parāda, kā esot vīram un sievai, otrs tiek uztverts, kā ģimene, kā dārgākais draugs,

kam nav līdzīga. No tā secināms, ka grieķu kultūrā attiecības starp vīru un sievu

nebija seklas un bija svētas, kā arī balstītas uz dziļiem principiem, kā uzticība,

harmonija vienam uz otru. Uz šīs savienības starp vīrieti un sievieti lomu norāda arī

izvilkumi no Semonīda un Teognīda dzejām un Eiripīda ,,Nav labuma šai pasaulē

vairs lielākā, Par to, ja vīrs ar sievu dzīvo saskaņā.,, Uz grieķu nopietnību pret šīm

attiecībām norāda arī hēsidota padomi kā ,,Kad tev līdz trīsdesmit gadiem nav palicis

ilgi, ko gaidīt, taču nepārkāpj tālu – šie laulībai labākie gadi.’’, kas liecina, par to, ka

laulības tika uztvertas par ko atbildīgu, un, lai tās izdotos, tām bija jānododas, jau esot

ar pienācīgu, nobriedušu prātu ar atbildības sajūtu. Attiecības, ko domājams, viņi arī

uztvēra ar pienākumu un atbildības sajūtu, par to reizi vēl var pārliecināties rodot

atsauces mītā par Odiseja pavadīto laiku pie Kalipso, kas skaistumā pārspēja viņa

sievu un mūžīgu nemirstību un mieru piedāvāja Odisejam. Tomēr Odisejs nenoliedza

viņas piedāvājuma vilinājumu un skaistumu, zinot, ka paša sieva, jau pavisam noteikti

gadiem ejot nav kļuvusi skaistāka tomēr vēlējas atgriezties pie viņas, jo viņam ne

materiāls labums, vai miesiskas baudas izšķīra attiecību nozīmi ,, Mirstīga taču ir

viņa, tu mūžīgā jaunībā ziedi Tomēr man sirdī ik dienas ir sēras un ilgas pēc viņas’’

Līdz ar to par normatīvām grieķu kultūrā varam saukt attiecības, kas balstījās uz

abpusēju cieņu pienākumu apziņu, atbildību un uzticību vienam pret otru, vērtībām,

kas ir paliekošas un stiprinošas, noturīgas gadiem, pretstatā tādām, kā bauda un nauda,

kas veido īslaicīgas un gaistošas attiecības, pretstatā tām, kādas bija pieņemtas par

normatīvām grieķu kultūrā.

4)Kā tiek definēti vīra un sievas pienākumi grieķu kultūrā ?

Uz sievas pienākumu ietvērumu skatu paver ideāls sievietes formulējums ko

sniedz Eiripīda Andromahes fragments,, Tie ir tie mūsu tikumi, kas vīrus valdzina.’’

Norādot tikumību kā nozīmīgu pienākumu. Vienlaikus sievas pienākumi ietver rūpes

par mājsaimniecību, kas kā norāda Ksenofonts ietver sevī rūpes par mājas darbiem,

ietverot aušanu un citus darbus, to pārvaldību. Uz to pašu norāda arī Hektora un

Odiseja sacītie vārdi:,, ja abi, kad saskan tiem prāti, Rūpīgi pārvalda namu; tas

īgnumu sagādā skauģiem’’ ,, Sēsties pie vārpstas vai aud un raugies, lai kalpones

mājā Padara darbus kā nākas! Par kariem jau rūpējas vīri’’ Pēdējais ietver sevī arī

vīra pienākumu par došanos karā, lai aizstāvētu savu ģimeni, neradītu kaunu saviem

bērniem. Par sieviešu darba pienākumiem netieši norāda vārdu ieslēgums mītā par

Pandoru ,,Atēnai – mācīt Dažādu rokdarbu prasmi un noaust gaumīgas drānas’’,

zīmīgākais šķiet tas, ka Atēnai, kas ir kara dieviete, karavīru aizbildne kaujas laukā,

vienlaikus piemīt prasmes darīt šādus ,,vienkāršus’’ darbus. Vēl kāda būtisks

pienākums ko min Ksenofonts ir, ka sievai ir jārūpējas par skaistumu. Bet ar

skaistumu saprotot ne tādu, kas ir mākslīgi radīts, bet izkopjot to, kas ir radīts no

dabas.

5)Kā tiek izskaidrotas dzimumu atšķirīgas lomas ģimenes dzīvē ?

Ksenofonts šīs atšķirīgās lomu sadales ģimenes dzīvē skaidro ar to, ka jau no

pirmsākumiem izveidojies, ka atbilstīgi saviem fiziskajiem parametriem vīrietis

rūpējas pār ārējiem darbiem, kas prasa lielāku fizisku spēku, bet sieva rūpējas par

iekšējiem darbiem, tomēr abi to dara kopīga sadarbībā, kopīgi veidotā saimniecībā.

6) Kādas attieksmes pret sievieti pastāvēja romiešu kultūrā ? Kā to var

izskaidrot ?

Pašsaprotami, ka nevalda viens vienīgs viedoklis attieksmēs pret sievieti.

Sastopams, gan negatīvas, gan pozitīvas attieksmes. Negatīvāka attieksme šķietami

var tikt rasta no likumiem, tiesību kodeksiem, kuros vairakkārt norādīts, par iedzimto

sieviešu vājumu, vieglprātīgumu, ko piemin gan Gaja, gan Justiniāna institūcijas

fragmenti un arī Cicerons vienā no savām tiesas runām. Tomēr pārējie teksti, kas

rakstīti no kāda skatupunkta sniedz informāciju par viņa un sabiedrības kopuma,

attieksmi, ļaujot pilnīgāk to izprast. Attieksmes, kas valda šajos tekstos papildina un

izskaidro, ļaujot labāk saprast attieksmi pret sievieti kā sarakstes, kas skar Tullijas

nāvi. Tā atklāj to, ka viņa, kā sieviete bija nozīmīga, un, viņas aiziešana raisīja dziļas

skumjas ne tikai tēvam, bet arī tā tuvākiem draugiem. Tas liecina vien par attieksmi,

kas vērtējama pozitīvi, dziļu cieņu un līdzjūtību. Sarakste starp Ciceronu un Sulpīciju,

domājams, bija privāta, tādēļ tā ir patiesa, un uzticami atklāj attieksmi no vīriešiem

pret sievietēm. Savā ziņā sarakste arī piemin un saista laikmetā notiekošās pārejas,

kad un no tā izejošās kultūras vērtību mazināšanās. Par to liek spriest mierinājuma

vārdi, lai pārstātu skumt par zaudējumu, norādot, ka šādā laikā cilvēku krietnums ir

mazinājies, un viņas nāve ir tikai atbrīvojusi no visa. Pieminētā epizode ,,Kāds dzīves

stimuls varētu būt viņai šajā vecumā, kāds īpašums, kādas pesrspektīvas ? Aprecēt

krietnu jaunu cilvēku? ‘’ atklāj attieksmi pret sievieti, pret viņas laulībām. Norāde uz

iespējām izvēlēties no daudziem preciniekiem, vienlaikus, tas, ka nebija rasts īstais,

liecina, ka laulības, bija pietiekami svarīga lieta, un sievietes labsajūta tajā bija

svarīga. Izejot var teikt, ka nebija zudusi attieksme , kuras pamatā bija savstarpēja

uzticība cieņa, kas tāds, kas padara laulību par īstu. Par šo vērtību nozīmīgumu

noprotam arī no satura, ko atklāj vēstule Attikam. Viņas sacītais ,,es pati esmu

ciemiņš šeit’’ un rīcība pret kalpu viņa to padzina prom. Liecina par nesaskaņām, kā

arī var noprast par sievas trūkumiem mājsaimniecības pārvaldīšanā. Teksts atklāj

negatīvu attieksmi pret sievieti, jo tā atļaujās būt rupja un nepilda savus pienākumus,

līdz ar to varētu vērtēt kā negatīvu attieksmi pret sievieti, bet palūkojoties plašāk, ir

labi redzams, ka vīru un viņa brāli uztrauc šis jautājums un šī izveidojusies situācija

ģimenē, un viņš pieliek pūles un vēlmi, lai atrisinātu to, tādējādi palīdzētu gan savam

brālim, gan arī pašai Pomponijai. Lai arī slēpta sabiedrības acīm ģimenes dzīve, tai

bija jo lielāka loma tādēļ un saticība abu harmonija bija pietiekami nozīmīga, un šāda

attieksme ir vērtējam pozitīvi.

Izskaidrojams dažādākajās attieksmēs no vienas puses varētu būt skaidrojams,

pēc katra individuālās dzīves pieredzes un personības, kam nācies piedzīvot vien to

sliktāko, tas, protams, vērtē sliktāk, kuram gadījies savādāk, tam arī attieksme pret

sievietēm izveidojusies savādāka. No otras puses sabiedrībā sāka pieņemties spēkā

arvien citas vērtības, ko daļa pārņēma sevī, bet daļa dziļi sevī, savā ģimenē nepieņēma

un turēja pietiekami stipras un negrozāmas, bet izvairoties sniegt uz āru, kur to varētu

nesaprast, līdz ar to veidojot dažādas attieksmes, tādas, kas pieņemamas un zināmas

visiem, vai tādas, kas valdīja slēptākas, privātākas, bet ne mazāk nozīmīgākas iekšēji

ģimenēs.

7)Kāds ir romiešu sievietes ideāls ?

Romiešu sievietes ideāla, svarīga sastāvdaļa ir vērtības, starp kurām kā

nozīmīgākas, būtu minamas, tikumība, uzticība, to lomu atklāj Plīnijs, stāstot par

sievu Kalpurniju un arī vēstulē par Fanniju. Manuprāt, uzskatamāk sievietes ideālu

attēlo sieviešu kapu plāksnītes. Pēc tām var spriest, ka sievietes ideālu iemieso, rūpes

par saviem bērniem, nopelni to audzināšanā,, mātes mīlestība izpaudās viņas rūpēs

pār bērniem, un katram no viņiem viņa deva vienādu daļu’’ arī jau pieminētā uzticība,

un ne mazāk svarīgāk ir pieminēt pienākuma izpilde pret vīru ,, Alkatība nekad

neatrāva viņu no sava pienākuma izpildīšanas’’ Apkopojot sievietei bija jābūt

spējīgai pārvaldīt mājsaimniecību, saglabāt uzticību un veikt pienākumu pret vīru.

Pienākumu, kas mūsdienās tiktu vērtēta, kā pakļaušanās vai necieņa pret sievieti, bet

patiesībā, pienākums, kas tiek dots saņemot pretī to pašu, veicinot saikni stiprumu,

kas stāv pāri gaistošām lietām, kas valda mūsdienās.

8) Uz ko ir vērsta Juvenāla kritika? Kāda ir viņa motivācija?

Manuprāt, kritika, ko Juvenāls savā satīrā pauž ir vērsta pret tā laika

notiekošajiem procesiem, par arvien pieaugošu vērtību , tikumu zudumu, savā ziņā, kā

skatījums uz apkārt notiekošo un arvien pieaugošajiem sabiedrību pārņemošiem

netikumiem, šinī gadījumā vairāk skarot sievietes, to pastāvošās uzvedības attieksmes,

pretstatā ar iepriekšējo laiku pieņemtajām sniedzot tādu kā salasāmu vēstījumu, kas

piemērots un attiecināms arī uz mūsdienām. Vēstījums, kas sevī iekļauj kultūras

degradāciju, kas iet kopsolī ar arvien lielāku vērtību demolarizāciju, galvenajām

vērtībām, kā iepriekš minētās, aizpildoties ar tādām kā nauda un bauda. Satīra

satura ziņā ir veltīta sievietēm, ar to saistītai kritikai, bet sieviete nenoliedzami ir

saistāma ar vienu no svarīgākajām lietām jebkurā sabiedrības vērtību, ētikas

sistēmām, tādēļ no tās var gūt priekšstatu par visas kultūras kopējo situāciju.

Savā darbā vairākās vietās vērš uzmanību, uz tagadējās kultūras pagrimšanu,

izvēršot tai kritiku. Vienlaikus piesaista un piemin agrākas kultūras elementus, un tās

pavadošos ideālus, vērtības, uztveri. Personīgi saskatu, ka senāku kultūru pieminēšanu

lieto kā pretstatu, lai padziļinātu un rastu pamatojumu savai laika kritikai. Jau

iesākumā minot ,,Jā citādi toreiz vēl jaunajā pasaulē dzīvoja cilvēks zem jaunajām

debesīm’’ ,,grieķi vēl neatļāvās zvērēt pie svešas galvas’’ norādot, grieķus kā labāku

paraugu, vai minot arī laikus, kad pašiem romiešiem ir bijis labāk ,,pieticība kādreiz

sargāja latīņu sieviešu šķīstību.’’ Visbeidzot uzskatāmi spēj salikt kopā divu laiku

notikumus ,,Un katra iela pazīst savu Klitemnestru’’ , kas padziļina viņa kritiku un

motivāciju, kas, manuprāt, ir, lai liktu saprast vai aizdomāties par to, cik tālu nonākusi

kultūra, cik tā jau ir degradējusies. Šis citāts kad tiek paņemts tieši šis tēls no

senākiem laikiem un norādīts, uz tā ikdienišķumu mūsdienās, varbūt liekot

aizdomāties par to, ka tas kļuvis pašsaprotams un pat netiek nosodīts, kaut ar minēto

Klitemnestru notika savādāk. Jau pēc pastrādātā nozieguma tauta to neuztvēra labi,

šausminoties par pastrādāto noziegumu1, turpretī pēc tam, kad Orests atrieba

pastrādāto noziegumu ,,neviens no pilsoņiem nejuta ne mazāko līdzcietību pret ienīsto

tirānu Aigistu un ļaunprātīgo Klitaimnestru.’’2 Tas norāda, uz to, ka viņas rīcība bija

pretstatā ar tai laikā vadošajiem jau iepriekš sīkāk apskatītajiem ideāliem, ko arī

1 Nikolajs Kūns. Zelta Aunāda. Liesma 1995 Rīga: 403lpp.2 Turpat,405.lpp

uzskatāmi parāda epizode no Odiseja poēmas, kad Agamemnona ēna Aīda valstībā

uzina par Odiseja likteni sakot vārdus,, Liels būs tavas uzticīgās sievas Pēnelopes

gods, cildinās viņu dziesmās un nekad neaizmirsīs. Citāds bija mans liktenis. Sieva

mani nodeva. Ar šausmām vienmēr viņu atcerēsies ļaudis.’’ 3

Iespējams, es viņa motivāciju saskatu nespējot pilnībā izrauties no sava laika

domāšanas, kas nenoliedzami ir ierobežotāka ar maldiem un uzspiestiem stereotipiem,

dzīvojot pasaulē, kur skumji, bet patiesi ir tas, ka vērtības un tikumība lielākoties ir

aizmirsta lieta, to vietu ieņemot naudai un baudai. Arī Juvenāls norāda uz šo vērtību

maiņu pieminot, ka ,,vispirms pretīga nauda atnesa mums tikumus svešus’’ ,, nav

nekas tāds, kas par bagāto sievišķi pretīgāks būtu’’ Tātad norādot uz naudas kā jaunas

vērtības parādīšanos, kas tuvāk aplūkojot nomainīja citas vērtības, kā vienu no

pirmajām minot tikumību, kas bijusi viena no galvenajām vērtībām iepriekš, norādot

tās kļūšanu par tikpat neaizsniedzamu kā zvaigznes,, Drīz vien pie augstajiem dieviem

aizgāja projām Astreja ar kautrību kopā reizē tad aizbēga māsas.’’ Tomēr viņaprāt

zūd ne vien tikumība, bet arī pienākumu apziņa, rūpes par bērniem, mājsaimniecību

uz ko norāda,,Nonicināja gan dzimteni savu, gan bērnu asaras’’

Iepriekš jau minēju arī baudu, ka otru kritikas pazīmi, ko pats autors vairakkārt

uzsver, tā saistāma ar tikumības vājināšanos, ar laulības neuzticību, tomēr arī viņš

norāda ,, baudkārība ir viņu mazākais grēks’’ liekot domāt par citiem piemītošiem

grēkiem, un kā vienu saskatu norādē ,, vissliktāk ir tad, kad sieva neatzīst sevi par

skaistu’’ Paturot prātā atsaukšanos uz vērtībām, kā griekiem agrāk piemītošās, prātā

nāk viņu saskatītais, skaistums. Lasot šīs rindas prātā nāk tas, kā sieviete vērtības ir

zudušas un tā tiecas pēc citām, mākslīgi izliekoties kļūstot savādāka, bet vienlaikus

zaudējot skaistumu, to skaistumu, kas ir patiess, un tā varētu būt viena no Juvenāla

motivācijām, parādīt šo zudumu, un tā teikdams, es neatrodos tālu no sava laika, kas

vairumā īstais skaistums ir zudis, tas netiek atklāts un vien reti kāds to slēpj vai ļaujas

nojaust par to. Skaistums, kas sevī neiemieso tiekšanos pēc naudas, baudas un

izlikšanās par citādu cilvēku, skaistums, netikumi, kas runājot Juvenāla vārdiem ,,

sievietes uz briesmu darbiem dzen. Kad degot sirdij viņas metas lejā tā kā klints, kas

krīt’’ Zūdot tās vērtībām tikumiem, zaudē un sabrūk pati sabiedrība kultūra.

3 Turpat,387.lpp