Annotation

VLADIMIRS KAIJAKS Akācijaakmens pagalmā stāsti STĀSTIIZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1973Noskannējis grāmatu un FB2 failuizveidojis Imants Ločmelis MākslinieksA. G а l e v i u s s 220-73

SLIEKSNISMĒMAISPIRTĪATGRIEŠANASAkācija akmens pagalmā

VLADIMIRS KAIJAKSAkācija akmens pagalmā

SLIEKSNIS Todien mani bija pārņēmusi dīvaina,

nemierīga noskaņa. Dīvaina tāpēc, ka šomanu iekšējo stāvokli ir grūti attēlot unārēji nekas sevišķs nebija noticis. Vissbija kā parasti, un tomēr es jutos kaut kādīvaini un nenoteikti. Visvairāk manimulsināja tas, ka nekad agrāk nekotamlīdzīgu nebiju piedzīvojis. Manunoskaņu radīja daudzi komponenti. Tādskomponents — šķiet, pats spēcīgākais —bija vēlēšanās iet, steigties, it kā es kautko varētu nokavēt, palaist garām,pazaudēt. No otras puses, mani pārņēmaneziņa un neizpratne, kurp un kāpēcsteigties, neizlemtība, vai vispārvajadzēja kaut ko darīt, jo ko tad es varēju

palaist garām vai nokavēt, nekas tačunebija noticis, neviens mani negaidīja…

Es staigāju pa māju, cenzdamies seviizprast, tad atkal bezdomīgi ieklausījosplosīgā vēja spindzoņā aiz verandas loga,vīnogulāju nokaltušo lapu čabēšanā unkāda vaļīga dēļa klaboņā uz bēniņiem virsmanas galvas. Tad piegāju pie loga unlūkojos uz kalniem. Sjur Ju-kajas smailāvirsotne slējās draudīgi melna unizskatījās kā degunradža ilknis. Tūdaļ gantā mainīja savu izskatu, jo mākoņu ēna,kas bija to apsegusi, aizslīdēja, stāvākrauja pārlija ar oranžu gaismu un kļuvabāli zeltaina.

Paņēmu grāmatu un mēģināju lasīt,bet biju pārāk izklaidīgs, lai kaut kosaprastu. Dīvainais nemiers maninepameta, gluži otrādi, tas kļuva arvien

mokošāks. Vistuvāk manu sajūtu varēturaksturot brīdis pirms negaisa — manadvēsele, tāpat kā atmosfēras slāņi, bijapiesātinājusies ar kādu dīvainu elektrību,spriegumu, kas prasījās izlādēties.Nevarēdams vairs dēties uz vietas,nolēmu aiziet izpeldēties, atsvaidzināties,varbūt vainīgs bija mežonīgais karstums— termometrs pat ēnā pie manas verandassienas rādīja +37°C,

Paņēmu pleznas, masku, elpojamocauruli un izgāju uz ielas. Te svelme bijavēl nežēlīgāka, šķita, ka saules stari izietcauri ādai un miesai, karsē kaulus un kaulusmadzenes sāk vārīties. Nesapratu, pakuru laiku bija norimis vējš, tikai pēkšņiatskārtu, ka nebija jūtama ne mazākāpūsmiņa; ne gaisā, ne uz zemes nekasnekustējās. Viss bija sastindzis, apklusis,

bezkrāsains, pat šis svelonis likās smagsun nekustīgs, to atdzīvināja vienīgisakaltušu mālu un vīstošu vērmeļu smarža.Nedzirdēja dziedam neviena putna;apklusušas bija pat dienas cikādes, kurasšajā gadalaikā nepārtraukti griež ausīssavu uzmācīgo, sauso un vienmuļočirkstoņu.

Es lēni gāju, pareizāk sakot, tikkokustējos pa putekļaino, tukšo ielu uz jūraspusi. Truli raudzījos apkārt, un maninepārņēma nekādas jūtas, kad skatiensslīdēja pāri miglainajā dūmakāgaistošajiem kalniem, sastingušām,pelēkzilām debesīm, noputējušām,karstumā sačervelējušām akāciju lapām…

No kādas mājas iznāca cilvēks platusalmu cepuri galvā, bez krekla, ģērbies

tikai īsās biksēs. Tas bija mākslinieksdekorators, kuru labi pazinu. Vulgārs tips.Taču savus paziņas mēs ne vienmērizvēlamies paši. Dažkārt tos mūsu mājāsieved draugi, radi vai pat sieva. Un šisnoformētājs jau nebija ļaunāks pardaudziem citiem. Frivolitātē,pašpārliecinātībā, uzpūtībā un tā tālāk.

Viņš mani uzrunāja:— Sveiks! Ir nu gan sutoņa…

Šitādā laiciņā pat pie meitenēm negribas.Jutu, ka mani pārņem niknums. Kad

nekā neatbildēju, mans paziņa turpināja:— Ko tu velcies kā uz bērēm?Nezin kāpēc man gribējās viņam

kraut — manam paziņam, kurš nebijaļaunāks par citiem. Bet.

šis trulenis pašpārliecināti turpināja,kā jau visu, ko viņš darīja:

— Nāc ēnā! Es tev pastāstīšupēdējo anekdoti — par zaķīti un ziloneni?Neesi dzirdējis?

Skatījos viņa apaļajā sviedriemnoplūdušajā sejā, blisinošajās acīs, kasvērās manī laipnā muļķībā, un valdījos,lai, pēkšņa impulsa dzīts, nepārkāptukriminālkodeksu, — viņa žoklis atradāstik kārdinoši tuvu un bija plats, pamatīgsun labi noskūts. Ar pūlēm novērsu acis nošā žokļa un aizsmacis noņurdēju:

— Aizbāzies!— Kāda muša tev iekodusi?Spēru soli uz priekšu. Es viņu laikam

būtu notriecis zemē, ja viņš neatsprāgtusāņus. Varbūt mans paziņa domāja, kamani ķēris saules dūriens. Nezinu,vienalga. Es gāju prom.

Akmeņainais liedags bija pilns

laiskiem ļaudīm. Vairākums gulšņāja zemnojumēm vai uz pašu izstieptiempalagiem. Vieni spēlēja kingu, otri«zolēja», trešie kaut ko lasīja, cenzdamiesneklausīties dziedošajos, runājošajos unķērcošajos tranzistoros. Raiba, apnicīga,daudzbalsīga drūzma. Skaļš koķetējošspārītis ielīda jūrā peldēties, pēc tam atkalizvilkās akmeņainajā krastā un turpinājazvilnēt. Pretīgi… Kāpēc manī uzviļņojašādas negatīvas emocijas? Tā ar maninotika pirmo reizi. Nezin kāpēc kļuvaskumji.

Uzmeklēju klusāku, vientuļāku vietu,apsēdos uz sasiluša akmens un, lai nebūtujāskatās uz slinkajām, treknajām miesām,sāku raudzīties uz vizuļojošo Hameleonaragu viņpus līča. Patlaban tas bijadzeltenīgi lāsumains, ar dažām tumšākām

svītrām un atgādināja dīvainu zebru, kasiebridusi jūrā padzerties. Hameleona rags— viens no eksotiskākajiem dabasveidojumiem, kādu esmu redzējis. Tas iršaurs un augsts maīkalnes turpinājums, kastālu iestiepies jūrā. Vakaros tā virsotnēdeg bākas uguns, bet dienā tas mainasavas krāsas vai katru stundu. RītosHameleons gluži melns iznirst no jūras,pamazām kļūdams gaišāks austošās saulesstaros, drīz zilgans, mēļš un rožains; apdienas vidu dominē zeltainie, dzeltenievai bēšie toņi; ap launaga laiku tas kļūststrīpains un lāsumains kā patlaban, betpret vakaru būs pelēks un liksies krokainskā ziloņa āda vai kļūs brūni sarkanīgs, jagaidāms spējš pērkona negaiss…

Jūra bija ārkārtīgi mierīga, klusa, arīsastingusi — kā viss šajā dienā. Tās

spilgtais zilums izbālēja tālāk no krasta,kļūdams zaļgans, pelēcīgs un izgaisdamsbālganā dūmakā. Pie nespodrā apvāršņaneredzēja neviena kuģa, ne laivas. Betman šis tālums tāpēc likās vēl jonoslēpumaināks, pievilcīgāks,aicinošāks…

Līča otrajā pusē slējās melna kalnugrēda. Tā šobrīd likās drūma, nepievilcīgaun vienmuļa; to atdzīvināja tikai robaināsvirsotnes. Līča galā, kur kalnu grēdaietiecās vistālāk jūrā, no ūdens kāspīdīgas roņu muguras ārā rēgojās vienīginogludinātas zemūdens klinšu galotnes.Esmu bieži turp peldējis, lai pie zemūdensklinšu sāniem zvejotu mīdi jas vai arītāpat laiskumā gulētu uz glumajiem, viļņunoslīpētajiem akmeņiem. Taču patlabanman nepatika skatīties uz melnajām

radzēm, mani vilktin vilka gaistošā,mānīgā dūmaka viņpus līča, šķita, ka tur— aiz šās dūmakas, aiz šās mānīgās,noslēpumainās sienas sākas cita pasaule,kaut kāda dīvaina, vilinoša tāle. Esmu šolīci pētījis uz kartēm, īries turp laivā unlabi zinu, ka tālāk aiz sēkļiem sākasatklātā jūra, taču šoreiz noticējuvilinājumam, aizmirsu laivu, kartes unvisu, ko zinu, — vārdu sakot, es piecēlos,uzliku peldmasku un pleznas, ielaidosSiltajā ūdeni un saku peldēt. Uzreiz kļuvalabi, viegli un smagā, mokošā sajūtaizgaisa, kā nebijusi.

Sākumā ūdens bija blāvs,necaurspīdīgs, redzamība slikta, pretīpeldēja sīki gruži un duļķes, kur ganījāsstavridu mazuļu bars. Tālāk ūdens kļuvaskaidrāks, saskatīju jūras dibenu.

Piekrastes zemūdens josla bija akmeņaina,lielie klinšu bluķi apauguši ar brūnganāmjūras zālēm un mīdiju kolonijām. Tālākstarp akmeņiem pavīdēja smiltis, kļuvadziļāks. Vēl pēc dažām minūtēm viss jūrasdibens bija smilšains, ūdens dzidrs,caurspīdīgs. Te vairs neredzēja nevienaszivs, ne gliemeža. Vēl pēc brīža priekšāpamanīju kaut ko tumšu un lielu, kasieslīpi tiecās dziļumā, un sapratu, ka esmupiepeldējis kefaļu tīkliem. Tie vēl atradāssamērā tuvu krastam, un man nebija nemazākās vēlēšanās tiem peldēt klāt.Mainīju virzienu, uzņemot kursu uzlielajiem sēkļiem.

Vienmēr biju lolojis cerības turpaizpeldēt. Jā, tieši aizpeldēt, nevisaizirties laivā. Kas bija šī vēlēšanās —uzdrīkstēties atrasties tālu prom no krasta

bez laivas, bez peldvestes? Man vienalga,kā to nosauc citi — par neprātu, muļķīguiedomu, par savas dzīvības pakļaušanubriesmām… Vienmēr to esmu vēlējiesun… baidījies. Bet šodien esuzdrīkstējos. Tā ir bezgalīga laime —uzdrīkstēties, nerēķinoties, kas būs pēctam. Protams, peldēdams prom no krasta,es par to nedomāju, es tikai to izjutu, maniit kā bija pārņēmusi mežonīga līksme, unes tai ļāvos, kā dzīvespriekam ļaujas visasdzīvās radības zem saules, izņemotcilvēku, jo vienīgi cilvēks apdomā, sverun paredz, kas būs pēc tam. Domāt unparedzēt neapšaubāmi ir ārkārtīgi svarīgi,ar to mēs esam lieli un atšķiramies nopārējās radības, taču man liekas, kadažkārt tieši domāšana, pārliekaapsvēršana un rēķināšana cilvēku padara

ari gļēvu, bailīgu un mazdūšīgu, tādēļ mēsbieži vien vairs nedarām neko… Esneapsvēru un neparedzēju, un prieks unlīksme tādēļ bija pilnīgi, jo varēju peldētbrīvi, ne ar ko nerēķinoties.

Kļuva dziļāks. Ūdens vairs nebija tiksilts kā piekrastē un atsvaidzināja. Ieturējuvirzienu pēc sīko vilnīšu ņirbošajiematspulgiem un ēnām uz jūras dibenadzeltenajām smiltīm; ēnu lāsumi plūdaman visu laiku pa kreisi, un to lēnoplūdumu noteica vēja virziens, tikkojaušamā brīze. Vietām dziļumā pavīdējaspoža sudrabota gliemežnīca, brūngansrapans vai aizpeldēja pa retai zivij.Arvien vēl kļuva dziļāks. Ūdens bija tikdzidrs, ka to tikpat kā nemanīja, šķita, kaslīdu augstu virs dzeltenīgajām smiltīm,kuras tālāk no krasta pārklājās ar tādu kā

pelēcīgu plēvi.Tālāk jūras dibens kļuva

akmeņaināks un kāpa uz augšu. Tasnozīmēja, ka tuvojos sēkļiem, aiz kuriemsākas atklātā jūra… Parādījās lēnilīgojošas jūras zāles. Te bija vairāk zivju.Aizpeldēja pelamīdas. Starp divāmsmiltīs iegrimušām radzēm laiski unmajestātiski aizslīdēja kefales ar varenuun acīmredzot gudru vadoni priekšgalā.Tas ir rets skats — vērot vadoņamierpilno un neatkarīgo gaitu, kad viņamseko kefaļu bars, pilnīgi pakļaudamies unuzticēdamies sava vadoņa izvēlētajamceļam. Zvejnieki pat stāsta, ka vecas,piedzīvojušas kefales saprotot, kas tas ir— tīkli, un mēdzot tos apiet vai bieži vienizvedot baru pa visšaurākajām spraugāmstarp tīkliem…

Peldēju tālāk, kļuva tik viegli, kagribējās ienirt dzīlē, lai sajustu, kā saspiežūdens smagums. Un es ieniru. Nezinu, cik— seši, astoņi, desmit metru. Kad sākatrūkt elpas, peldēju augšā, iekampu gaisu,sakārtoju nedaudz sašķiebušos masku unieniru atkal, slīdēju gar jūras dibenu,skardams retās zāles, sagrābdamsplaukstās smalkās smiltis un tāsizkaisīdams caur pirkstiem, mezdamslokus ap klinšu bluķiem un akmeņiem.Beidzot apgriezos uz muguras un nekustīgiļāvu ūdenim sevi celt augšup. Atguviselpu, es niru atkal un atkal. Dažreiz novisa spēka sakūlu ūdeni putās unraudzījos, kā balti, sudrabaini unvaravīkšņaini burbuļi uzpeld līdz ūdensvirsmai, uz brīdi sastingst kā mazi,daudzkrāsaini baloniņi, tad pārsprāgst un

izgaist.Vispār peldu gausi un neveikli, taču

šajā reizē šķita pazudis parastais zemessmagnējums, jutos brīvs, viegls unatraisīts, itin kā būtu nokļuvis savāpatiesajā dabas elementā, itin kā būtu šāelementa radīta sastāvdaļa. Var jau būt, katur ir arī sava daļa patiesības, jo visadzīvā esība taču kādreiz iznākusi noūdens, un pilnīgi iespējams, ka mēs kautkur sevī glabājam neskaidras atmiņas paršiem tālajiem laikiem — līdzīgi Zemei,kas savos iežos, slāņos, nogulumos glabājaunības — tālās pagātnes noslēpumus.Arī bērnības atmiņas bieži vien irneskaidras, taču dažreiz tās pēkšņiuzplaiksni tik spilgti, it kā viss būtunoticis nupat. Varbūt manī tobrīd pēkšņibija pamodušās neskaidras atmiņas par

tiem tālajiem laikiem? Varbūt tādējādi varizskaidrot neizprotamo spēku, ar kādu mēstiekam vilkti pie ūdeņiem — tad, kadiemīlam jūras un okeānus, kļūstam parjūrniekiem vai kad mūs pārņem neskaidrsnemiers, ilgas, stāvot jūras krastā unraugoties šai varenajā stihijā. Varbūtšādos brīžos mēs neapzināti jūtam sevīrunājam tāltālo senču balsis, jūtam, kaesam atgriezušies pie sava pirmsākuma,savas pirmās dzimtenes, kura tomēr mumsvienmēr paliks zudusi?… Nezinu. Tobrīdes par to nedomāju. Es ļāvos vienīgisavām izjūtām un darīju, ko man pateicapriekšā no zemapziņas dzīlēm nākošieimpulsi un instinkts. Es ļāvospirmatnējam priekam — to laikam varsaukt arī par savas esības prieku.

Varbūt jau biju noguris, varbūt

apreibis, kad, ieniris dziļumā, ieraudzījugaru, strauji slīdošu ēnu. Tās kustībās,formā un izmanībā bija kas plēsīgs…Haizivs! Jā, tā bija haizivs. Lai gan labizināju, ka šejienes haizivis nav cilvēkiembīstamas, es tomēr sabijos un vairsneizlaidu šaudīgi slīdošo ķermeni no savaredzes loka. Tas bija milzīgs savas sugaseksemplārs, un izskats tam bija ļauns.Haizivs bija savus divus metrus gara.Tūdaļ gan centos sev ieskaidrot, ka ūdenīvisi priekšmeti it kā kļūst lielāki, ka tas iroptisks māns un patiesībā šis plēsoņa irkrietni mazāks.

Haizivs laikam juta manas izbailes,jo tā riņķoja ap mani tik tuvu, ka likās —es tai tūdaļ varēšu iespert ar pleznu. Kautvismaz tai nebūtu bijis tik ļauns un plēsīgsizskats! Pēkšņi haizivs izdarīja strauju

vēzienu ar asti un aizpeldēja dziļumā; estūdaļ sāku steidzīgi irties uz pretējo pusi.Nezin kāpēc nevarēju saskatīt ūdensvirsmu, lai gan apkārt pletās spožs,žilbinošs dzidrums. Sāka trūkt elpas.Galvā jutu pieaugošu spiedienu. Un kasbija tā slīpā, zeltainā plakne, kurai estuvojos? Jūras dibens? Ar šausmāmsapratu, ka tā bija patiesība. Pievērsisvisu uzmanību haizivij, biju aizmirsisorientēties un ieniris pārāk dziļi. Zināju,ka šādās situācijās pats svarīgākais irsaglabāt mieru un rīkoties. Bet, pirmspaguvu ieņemt vertikālu stāvokli, jau jutu,ka neglābjami trūkst elpas un sirds sāpīgisaraujas. Ar atlikušajiem spēkiem centostikt uz augšu, taču ūdens virsma vēl nebijapat ieraugāma, tikai kā tāds blāvs gaišumszalgoja kaut kur virs galvas. Šķita, ka

iznirstu ārkārtīgi gausi. Sasniedzu tādustāvokli, ka gribējās noraut masku.

Sakodu žokļus tā, ka likās —pārkodīšu elpojamās caurules gumijasuzgali. Krūtis plēsa pušu krampjainas,konvulsīvas kustības pēc gaisa. Kļuvatumšs, izsīka pēdējie spēki; to pietikavienīgi vēl pāris mirkļiem…

Tajā brīdī, kad norāvu masku, esizniru. Pirmais elpas vilciens maniapdullināja, es it kā zaudēju apziņu —vismaz daļēji, jo nekā neredzēju,nedzirdēju, vienīgi gārdzoši, mokoši rijugaisu, šķita, nekad man vairs nepietiksdzīvinošā skābekļa. Atslābums pēcmilzīgā sasprindzinājuma bija tik liels, kalikās — tūdaļ zaudēšu samaņu. Argrūtībām uzliku masku, un tad muskuļiatslāba pilnīgi. Kad atkal apjēdzu, kur

esmu un kas notiek, stāvēju, vertikāliiegrimis ūdenī, un turpināju smagi elpot.Nebiju nogrimis tikai tādēļ, ka maskā bijagaiss un elpojamā caurule pietiekami gara— tās gals visu laiku atradās nedaudz virsūdens līmeņa. Ja jūra būtu nemierīga,pirmais vilnis pielietu cauruli un esaizrītos un noslīktu.

Kad atguvu sajēgu, pirmā spēcīgākāsajūta bija drausmīgs vājums: ķermenissmeldza un dīvaini kniesa, pakausī it kādūrās gara, neasa adata… Ar piepūlipakustināju kājas, ieņēmu horizontālustāvokli, sāku lēnām peldēt. Tačuniecīgākā piepūle drīz nogurdināja, unmani pārņēma jauns pilnīga atslābumavilnis. Sirds smagi, reti un sāpīgi dunējakrūtīs un atbalsojās ausīs. Vajadzējaatpūsties, bet atpūsties neizdevās, dīvainie

atslābuma viļņi mani atkal un atkalnokausēja.

Pamazām tomēr kļuva vieglāk. Ja vēlpārietu reiboņa sajūta un sāpes pakausī,no kā acu priekšā ņirbēja krāsaini unmelni loki, varētu sākt peldēt uz malu. Esapskatījos: krasta nebija. Tas nevarējabūt! Un tomēr… uz visām pusēm tikaizems un dūmakains apvārsnis, nespodra,blāva gaisma kā pirms negaisa. Saule?Nebija arī saules. Melnas un pelēkasdebesis pār mani. Jūras virsma kā sasalisspogulis, kurš tikai tuvumā notrīsēja nomanām vārgajām kustībām. Sākuaprēķināt: vakars vēl nevarēja būt. Vaimani būtu aiznesusi spēcīga straume? Arine. Jo tādu spēcīgu straumju te nav, kasīsā laikā varētu cilvēku ieraut tik tālu jūrā,ka pat krastu vairs nesaredz. Vai cēlās

migla? Migla… kas paslēpa krastu?Tuvojās negaiss? Vakars? … Ja nejustostik draņķīgi, es tagad peldētu, lai gannezināju, uz kuru pusi. Bet varbūt maskaaizsvīdusi? Es to spēji atstūmu uzpieres… Nē! Krasts tāpēc nekļuvasaskatāms. Tikai mieru! Mieru! Saberzējuar plaukstu sirds apvidu un kreisos sānus,kas bija sāpīgi savilkti, šķita, ka smeldzpat āda. Uzliku atkal masku, jo tā bijavieglāk peldēt. Taču… kur lai peld, ja navkrasta? Pasaule bija dīvaini izgaisusi,saslēgusies šaurā lokā ap mani un manīpašā; šķita — bez manis un izgaistošāūdens klajuma vairāk nekā nav.

Mēģināju atcerēties mājas, pēdējosnotikumus savā dzīvē, grāmatas, kādasesmu lasījis. Tas izdevās tikai ar pūlēm,viss likās tāls un nenozīmīgs, kā neskaidrā

sapnī redzēts. Sapratu, ka ar mani navlabi. No šās domas iesmeldzās pakrūtē.Lai cilvēks cīnītos par savu dzīvību, irjājūt bailes no nāves, jāalkst dzīvot. Betman viss izlikās nereāls. Arī nāve. Jā, armani noteikti nebija labi. Nav normāli, jacilvēks nebaidās no riskantām, bīstamāmsituācijām, nicina nāvi. Tas nozīmē, kadzīvības instinkts snauž, kļuvis nejūtīgs …Un tajā pašā brīdī dzīvība tiek pakļautabriesmām, iznīcībai. Ar prātu es to it kāsapratu, bet es to neizjutu.

Ik pa brīdim paraudzījos apkārt.Likās, apvārsnis tuvojas, savelkas ap manišaurā, mānīgā, gaistošā lokā. Uznācapilnīga vienaldzība, sāpes pakausī kļuvatrulākas, pārņēma visu galvu un spieda kāmilzīgās knaiblēs. Uzmācās snaudiens. Esvisu laiku centos lēni peldēt — vienkārši

tāpat, lai noturētos uz ūdens. Tagad jutu,ka, uzmācoties snaudienam, reizēmpārstāju kustināt kājas, iegrimstu tādā kānemaņā, saldā nebūtībā, no kuras mannebija bail.

Cik ilgi tā turpinājās, es nezinu. Tikaikādā brīdi atkal konstatēju, ka stāvu ūdenī,vertikāli iegrimis līdz kaklam, un smagielpoju, mani spiež ūdens un ir grūti unmokoši tā stāvēt. Saņēmos un sāku peldēt,cīnīdamies starp miegu un nomodu. Kādābrīdī šķita, ka es tā peldu jau veselumūžību un tas nekad nebeigsies. Tomērman izdevās izrauties no apātijas. Eslaikam biju stipri pārpūlējies un noguris,pietiekami nedarbojās asinsriņķošana.

Pavīdēja jūras dibens. Es to bijupilnīgi aizmirsis, jo tas nebija saskatāms.Tagad tas parādījās — sākumā neskaidrs,

gaistošs, pēc tam kļuva zeltains, iznirajūras augiem pārklāti akmeņi… Paga,paga… Šī lielā, sašķiebusies klints? Vaibiju jau to kādreiz redzējis? Tikpazīstama… Vai uz tās kādreiz netupējamilzīgs vientuļš krabis? Nu kā tad! Bet tadtaču krasts nav tālu, tam jābūt redzamam!Pacēlu galvu. Krasta nebija … Dīvaini.

Mēģināju atcerēties, kā pirmītpiepeldēju klintij, kad ieraudzīju krabi.Liekas, no kreisās puses… Šķiet, no tās.Jā. Noteikti no tās! Klints bijasašķiebusies uz labo pusi. Tātad… tagadman jāpeld pa kreisi — tā visātrāk estuvošos krastam…

Un tur jau tas bija — pelēcīgisarkanīga svītra… Un tie mazie, kustīgiepunkti… Vai tie nebija cilvēki? Un tur,šķiet, spīdēja saule. Saule? Ap mani taču

bija migla. Dīvaini.Sāku steigties un tūdaļ noguru. Migla

sabiezēja, un krasts atkal aizvilkās arpelēcīgu autu, cilvēki, kustīgie punkti,izgaisa. Un tad es sapratu: nekādas miglasnav. Pareizāk sakot, migla bija manī.Saberzēju atkal krūtis, kaklu, centos elpotdziļi un mierīgi. Krasts parādījās. Tagadkļuva baigi. Sapratu, ka esmu atradies aizrobežas, aiz sliekšņa un šī migla slēpusimanam skatienam pasauli, no kuras te bijuieradies. Kāds baigs klusums! Tur nav neskaņu, ne formu, ne krāsu — nekā. Tikai šībezkrāsainā, visu aptverošā migla . . .

Nezinu, cik ilgi tā cīnījos,atrazdamies pusnemaņā, cenzdamiesnezaudēt virzienu.

Beidzot migla mani atlaida. Un tūdaļredzēju, ka krasts ir pavisam tuvu, ir

saule, var sadzirdēt ļaužu balsis, atšķirtpeldētāju krāsainās cepurītes. No redzētāvēlreiz apreiba galva, iesāpējās acis, betmigla vairs neuzplūda. Lēni tuvojoskrastam.

Izvilkos malā. Jutu sevi svina smagu,un zeme zem kājām šķita lēnāmgriežamies. Nokritu uz karstajiemakmeņiem un ilgi cīnījos ar sīkiem,sāpīgiem drebuļiem, kamēr beidzot tospārvarēju.

Kur tagad manas šārīta nīgrāsizjūtas? To nebija. Es vēl nevarēju pilnībānovērtēt to, ka esmu izglābies, jo pārākdaudz no manis bija prasījis slieksnis,kuru vieglprātīgi tiku pārkāpis. Es vēlgulēju uz akmeņiem un klausījos ļaužubalsīs, tranzistoru melodijas un liegajāūdens plenkošanā gar krasta akmeņiem, un

sajutu atgriežamies prieku — prieku parvisu, kas atrodas zem saules.

Piecēlos. Sameklēju savas drēbes.Gāju mājās. Lēnām, ar piepūli. Pēdējostundu notikumi no manis bija izsmēlušivisus spēkus.

Putekļainajā ielā bija daudz ļaužu,apkārt klīda suņi un vistas, bija sākušasčirkstināt dienas cikādes, un koku ēnāiedziedājās putni, vīstošā zāļu un vērmeļusmarža bija kļuvusi spēcīgāka … 1970

MĒMAIS Bija mana dzimšanas diena.

Direktors pasauca pie sevis, vēlīgi spiedaroku un mudināja doties mājup, lai espienācīgi varētu sagatavoties viesuuzņemšanai. Es, protams, nedaudzpatielējos, lai direktors redz, ka darbaintereses man ir pirmajā vietā, bet tadgāju. Taču, ticis uz ielas, nesteidzos ne uztramvaju, ne trolejbusu, tāpat nemeklējutaksometru, lai ātrāk nokļūtu dzīvoklī, —līdz vakaram, kad pie manis vajadzējasapulcēties radiem, draugiem un darbabiedriem, laika bija vēl gana. Sieva unsievasmāte pēdējās dienas tekalēja čaklikā irbes un darīja brīnumus kā divaslabdabīgas fejas, uzburdamas dažādus

ēdienus, dzērienus un uzkožamos.Sākumā domas gan dalījās. Sieva

negribēja rīkot bagātīgus dzīru galdus,iebilzdama, ka ārzemēs tagad esot modēdažādus

svinīgus gadījumus atzīmēt tikai ardzērieniem un uzkožamiem, viesi piegalda nemaz neapsēžoties, tad varotvairāk dejot un citādi izpriecāties, visijūtoties brīvāk, nepiespiestāk, vārdusakot, katrs darot, kas kuram tīk; taču pretšādu viesību rīkošanu iebilda sievasmāte;viņa apgalvoja, ka četrdesmitā dzimšanasdiena cilvēkam neesot nekāda joka lieta,vīrietis šajā vecumā atrodoties, tā teikt,dzīves zenītā, un tādēļ viņš vairsnedrīkstot izākstīties līdzi visādiemārzemju modes stiķiem, kā to darotvieglprātīgā jaunatne. Un vēl viņa teica (o,

mana sievasmāte ir ļoti gudra sieviete, unes viņu bieži uzklausu), ka uz manudzimšanas dienu lūgti arī daži augstākstāvoši biedri, kuri atbilstoši savamstāvoklim laikam gan būšot nosvērti unsolīdi cilvēki. Šādiem vīriem saprātīgs unlabvēlīgs spriedums par namatēvu palielākajai daļai esot atkarīgs no kuņģalabsajūtas, un, tā kā man tuvākajā laikāiespējams paaugstinājums darbā līdz aralgas pielikumu, tad nevajagot skopoties.Pret šādu sievasmātes argumentāciju man

nekā nebija ko iebilst, un es ļāvu, laiviņa rīkojas. Pavisam nopietni varuapgalvot, ka daudz svarīgāk ir būt labāsattiecībās ar sievasmāti nekā ar sievu.

To visu atcerējies un apcerējis, esgāju uz mājām pavisam mierīgi,nesteigdamies, ļaudamies patīkamai savas

personas svarīguma apziņai. Skatījospretimnācējos droši un atklāti, pie tammani skatieni nebija ne pārmērīgi lepni, neskaudīgi — ja pretimnācējs bija vīrietismanos gados. Kāpēc lai es nicinātu vaiapskaustu savu līdzcilvēku? Tāpat arīmanā skatienā nebija ne bezkaunības, neizaicinājuma — ja pretimnācēja bijasieviete. Kāpēc lai es domātu ļauni parsavu līdzcilvēku sievām? Arī tad, japretimnācējas bija jaunas meitenes, manāsacīs nepavīdēja divdomīga dzirksts,drīzāk jau tādu es pamanīju dažu meiteņuacīs, kad viņas uzmeta man bezbēdīgus vaisapņainus skatienus, taču tie maninevarēja izsist no līdzsvara, jo, kā jaubūsiet sapratuši, esmu nopietna unnosvērta rakstura cilvēks. Jaunekļi, bērniun sirmgalvji man vispār neeksistē, jo

viņos nav nekā tāda, kas piesaistītu manasdomas, un viņu psiholoģija man ir pilnīgisveša.

Līksms un apmierināts es soļojumājup. Sniegs nomaļākās ieliņās viegligurkstēja zem kājām, jo nolaidīgākisētnieki to vēl nebija novākuši. Šoreiz esuz viņiem pat nedusmojos. Dziļi ieelpojudzestro, bet patīkamo ziemas gaisu, unman bije tik labi un priecīgi, ka daudznetrūka — es būtu pievienojies puikām,kas trokšņaini slidinājās pa parkaceliņiem. Tomēr savlaicīgi apspiedu šādunepiedienīgu vēlēšanos. Nekad savā mūžāneesmu darījis kaut ko tādu, kas neatbilstumanam stāvoklim. Manuprāt, visādasēverģēlības atļaujas tikai vāji,nesavaldīgi un nenosvērti raksturi, unlielākoties viņiem to nākas rūgti nožēlot.

Ar liftu uzbraucu ceturtajā stāvā, kuratradās mūsu dzīvoklis. Piezvanīju ungaidīdams jau kuro reizi pa balsieniemizlasīju metāla plāksnīti uz durvīm:«Visvaldis Tā mūlis». Neviens nenāca.Acīmredzot sieva un sievasmāte bija vainu veikalā, vai pie šuvējām. Bērni noskolas vēl nevarēja būt. mājās. Sameklējusavas atslēgas un atvēru dzīvokļa durvis.Nesteigdamies iegāju iekšā, novilkulielisko pusmēteli ar pūkaini mīkstozvērādas apkakli un tīksmīgi izjutu savadzīvokļa siltumu un omulību. Parasti esmājās atgriezos vēlu un steigā, vienmērmani gaidīja kādi darbi vai pienākumi:mans portfelis reti kad bija tukšs, turvienmēr atradās plāni, zīmējumi vaiaprēķini, kas līdz rītam bija jāpārskata…Tacu šodien es biju pilnīgi brīvs.

Vispirms iegāju savā kabinetā. Pieklājīgiliela istaba, gaiša, ērta, vieglsrakstāmgalds, dīvāns, atpūtas krēsls,grāmatplaukts, rasēšanas piederumi,tehniski zīmējumi, dažas fotogrāfijas piesienām; visā varēja samanīt rūpīgipārdomātu kārtību un plānojumu. Sievanemīl šo istabu un reti te ienāk. Tas irlabi. Šī istaba ir mans templis, kur neviensmani netraucē un es mierīgi varu nodotiessaviem pienākumiem, iecerēm unpārdomām.

Todien te ilgi neuzkavējos. Nolicisportfeli uz krēsla, es rāmi apstaigāju mūsudzīvokli, mielodams acis pie gleznām unmēbelēm, priecādamies par tīrību unkārtību, kas valdīja jebkurā vietā. O jā,mēs nedzīvojam slikti! Cetristabudzīvoklis, visas ērtības, skaists skats uz

parku. Kluss. Un līdz centram desmit,piecpadsmit minūtes, ko braukt, līdz manaidarba vietai — tikpat. Ka mums tādsdzīvoklis, tas, protams, mans nopelns.Varēju justies lepns.

Jā, es dzīvoju labi, taču nebiju tikpašapmierināts, lai ne pēc kā vairāknealktu un netiektos; nebiju arī tiknegausīgs, lai apskaustu citus, kassasnieguši ko vairāk. Esmu ciešipārliecināts, ka nekas nestāv uz vietas un,pats par sevi saprotams, ari manailabklājībai un stāvoklim sabiedrībāvajadzēja kļūt arvien labākiem. Ari tagad— četrdesmit gadu vecumā — es jau bijusasniedzis zināmu stāvokli, ja tā varējateikt par liela uzņēmuma vecāko inženieri,ar kuru priekšniecība rēķinājās, kurapadomus vērtēja un uzklausīja.

Man bija ari savs stingri ierobežotsun atbilstošs draugu pulks, piemērotasintereses

un pieklājīga ģimene. Ar ļaudīm esvienmēr ieturēju solīdas, mierīgas unatturīgas attiecības. Jā, es pat teiktu, kajutos laimīgs. Un, man šķiet, dažs labsmani apskauda. Bet tā nevarēja būt ļaunaskaudība, jo es visu ieguvu pats ar savuprātu un centīgu darbu. Tātad viss bijavislabākajā kārtībā. Un pēkšņi…

Tobrīd atrados virtuvē. Uz galdiem,plauktos, skapī — visur stāvēja ēdieni undzērieni, un man sāka patīkami kutētpakrūtē. Sieva un sievasmāte bija likušaslietā visas savas kulinārijas zināšanas, laišovakar man un maniem viesiem būtupatīkami sēsties pie galda.

Jā, sieva… Pēc ilgiem laikiem atkal

sajutu pamostamies tādu kā maigumu, kāpateicību pret savu otro pusi. Tajā pašālaikā mani pārņēma arī tīri tā kā kauns, kāneērtības sajūta, ka esmu glužinevajadzīgi sācis apcerēt sievas labās unteicamās īpašības. Es droši vien būtupārstājis par viņu domāt, ja tobrīd patsnelabais man nepačukstētu, ka es par viņuzinu pārāk maz. Kur viņa iet, ko dara, kadesmu darbā? Ne jau visu laiku aizņemrūpes par ģimeni. Kas notiek viņasdvēselē? … Dīvaini, pirmo reiziiedomājos, ka manai sievai varētu būt aridvēsele. Nē, nē, es viņai nekā nepārmetu— pārmetumi vispār nav manā dabā, —viņa vienmēr pret mani ir bijusipietiekami rūpīga un uzmanīga, pēclabākās sirdsapziņas audzināja un vadījaskolā mūsu bērnus. Man šķiet, viņa to

darīja ar prieku. Taču iedoma, ka es parsavu otro pusi zinu pārāk maz, reizradusies, vairs neatstājās, un es sākudomāt par to, vai šos četrpadsmit laulībāpavadītos gadus esmu bijis labs ģimenesgalva. Kā esmu līdzējis uzturēt uguni mūsuģimenes pavardā? Pamazām man kļuvaneomulīgi — es tikpat kā nekā nezināju nepar savu sievu, ne bērniem, ne to, kasnotika viņu sirdīs un galvās. Vai viņi manimīl? Ilgojas mani sastapt, ar mani runāt?Jeb es esmu tikai vīrietis, apgādnieks, kasnodrošina ģimenes materiālo labklājību?

Klīdu no vienas istabas otrā un jutosarvien nelāgāk. Šķita — esmu apmaldījiesun ienācis svešā mājā.

Atkritu klubkrēslā. Centos atpūsties,taču nevarēju. Mani dīdīja kaut kādsnemiers, un uzmācās skumjas. Atkal

piecēlos un izgāju virtuvē, bet tur mannekā nevajadzēja. Pastāvēju, paraudzījosapkārt — viss spodri, tīri, kārtīgi. Kāpēcte ienācu? Iegāju vannas istabā, nomazgājurokas, seju kaklu … Uh! Kļuva tā kāvieglāk.

Kaut kas pieskārās maniem kājustilbiem, un es satrūkos. Vai biju kļuvisnervozs? Un kopš kura laika mums mājāskaķis? … Ak tā … Pareizi! Sieva reizstāstīja, ka Ingrīda, kurai tagad jauvienpadsmitais gads, pacēlusi uz ielaspusdzīvu kaķēnu, pārnesusi mājās un parvarēm pastāvējusi, lai kaķēnu neizsviež.Es tobrīd, būdams ļoti aizņemts,neizpratu, kāpēc viņai dzīvnieksvajadzīgs. Vai šis būtu tas pats kaķis?Pusdzīvs gan vairs neizskatījās. Glužiotrādi — šis bija pavisam veselīgs, viltīgs

un lunkans kaķis. Pilnīgi korekti pastūmuviņu ar kāju nost un gribēju aizraidīt.

— …!! …!! …Kas tad tas?! Ne vārda es nevarēju

dabūt pār lūpām. Varbūt kaķis bijanolādēts? Taču nē! Nebiju māņticīgs.Mēģināju vēlreiz. Velti. Mēle atsacījāsklausīt. Jutu, ka man uz ādas izspiežasauksti sviedri. Es biju kļuvis mēms …Mēms! Kaķis velnišķi ņaudēja unzalgojošām acīm lūkojās manī. Izskrēju novannas istabas. Ko darīt? Steigties pieārsta? Izsaukt ātro palīdzību? Paķērutelefona klausuli, uzgriezu 03 …Atskanēja mierīga, lietišķa balss. Esnevarēju atbildēt. Pat ātro palīdzībunevarēju izsaukt! Kas gan pēkšņi noticis armanu mēli? Es gandrīz vai apraudājos.Izmisumā piegāju pie spoguļa, izkāru

nepaklausīgu kļuvušo ķermeņa daļu unņēmos apskatīt, cerēdams atklāt savapēkšņā mēmuma cēloni. Tomēr nekāaizdomīga nemanīju. Varbūt bija pārāktumšs? Uzgriezu gaismu … visasiespējamās spuldzes. Beigās spīdinājumutē pat kabatas bateriju, taču nekā tāda,kas liecinātu par izmaiņām manā mēlē, esnepamanīju. Varbūt to nemaz nevarējaieraudzīt? Aptaustīju mēli ar pirkstiem.Mēle kā jau mēle, tai nebija nekādasvainas. Un tomēr tā bija mēma!

Noklaudzēja durvis, un ienāca sieva.Es steidzos pretī, lai viņai darītu zināmusavu nelaimi.

— Valdi, tu jau mājās? Cik labi!Bet es sev atnesu jaunu kleitu. Nu, paturitaču!

Viņa man pasniedza saini. Kur nu

pasniedza! Burtiski, ielika rokās, un esbiju spiests to paņemt. Tad viņa nometakažoku, novilka džemperi un svārkus,vārdu sakot, izģērbās, visu laiku pie sevisdungodama: «Tikai no tevis nav vēstules…» Puskaila viņa nostājās manā priekšāun pārmetoši teica:

— Visvaldiņ, tu nu gan esi lempis!Ko tu stāvi? Kāpēc neizsaiņo kleitu? Estaču gribu tev to parādīt.

Ak jā! Ko es stāvēju? Bet vai tadviņa nemaz neredzēja manu baiļu izķēmotoseju? Nemanīja, ka neesmu viņai ne vārdaatbildējis?

Noliku saini uz galda, drebošiempirkstiem atraisīju auklu. Uzlikusi rokuman uz pleca, ar otru roku glaudīdamamanu pakausi, viņa steidzināja:

— Valdi, nu ātrāk taču! Kāds tu

neizdarīgs! Nedrīkst likt sievietei gaidīt,kaut arī tā ir tava paša sieva.

Mani kaitināja un aizvainoja viņassīkie, nepatīkamie smiekliņi. Ja varēturunāt, es viņai pajautātu, kur tādusiemācījusies. Bet, no otras puses,patiešām, kāpēc likt viņai gaidīt, viņa tačupar manu nelaimi nekā nezināja. Un essteidzos. Viņa atkal trallināja: «Tikai notevis nav vēstules.»

Kamēr sieva vilka mugurā kleitu, esvēlreiz piegāju pie spoguļa, atvēru muti,apskatīju un mazliet aptaustīju savu mēli.Velti! Nekas neliecināja, ka ar manu mēlikaut kas būtu noticis. Pēkšņi atskanējapārmetoša sievas balss:

— Valdiņ, ko tu dari? Pavisambērnišķīgs esi kļuvis, vai? Tev kaut kaskait?

Es pagriezos pret sievu un ar pirkstuparādīju uz savu mēli.

— Valdi, tas jau par daudz! Aizvervismaz muti! Zobiņš sāp, jā? Jeb mandeleiekaisusi? Nu nekas. Ja līdz paritamnekļūsi vesels, varēsi aiziet pie ārsta,iedos tev slimības lapu. Bet tagad apskatimanu kleitu! Vai nav jauka? Pasmaiditaču!

Viņa uz papēža apgriezās manāpriekšā. Patiešām, kleita bija lieliska unsievai piestāvēja. Es centos pasmaidīt,tomēr viņa šķita neapmierināta.

— Nu, kas tā par grimasi! — viņapārmetoši iesaucās. Tad šķelmīgipasmaidīja un jautāja: — Vai tu gribi, laies šo kleitu šovakar uzvelku?

Es pamāju.— Tu esi labs, Valdiņ. Es jau

zināju, ka tu tā sacīsi.Viņa pienāca man klāt, apvija rokas

ap kaklu un noskūpstīja. Jā, viņa vienmērir bijusi lieliska sieviete — mana sieva.Es viņu vienmēr esmu mīlējis. Tačupatlaban. .. Ieskanējās zvans.

— Nu pietiks, Valdiņ! Tie ir bērni.Ej nu šoreiz ielaid viņus!

Es atvēru durvis. Tas bija mūsu dēls.Viņam četrpadsmitais gads. Slaids,kalsnējs, allaž kustīgs un aizņemts.Darbojas visādos pulciņos. Viņam mazlietpiemiegtas un ironiskas acis, šķiet, ka zēnsskatās pasaulē ar tādu kā nicināšanu, arpārākuma apziņu un izpratni, kādas viņamvēl nevar būt.

— Labdien, papū! — Ungārs manisveicināja un pagāja garām, nemaznegaidīdams, ka es sveicienu atņemšu. Un

labi, ka tā! Kas būtu, ja viņš pēkšņiapstātos un nenolaistu no manis savasgaišās, ironiskās acis, gaidīdams, kamēres kaut ko saku? Bet nē, viņš pagājagarām… it kā tas būtu pats par sevisaprotams, ka tēvs viņam atver durvis unneatņem sveicienu … Taču man liekas…man liekas, ka viņa glūnīgajām acīm nekasnepalika apslēpts, ka viņš pretēji sievaiievēroja manu nelaimīgo seju, grimasimanās lūpās, kad gribēju atbildēt viņasveicienam, ievēroja… un viņapiemiegtajās acīs pavīdēja … ļaunauguntiņa. Kādas muļķības! Un tomēr sirdsdziļumos palika apslēptas šaubas.

Steigšus iegāju savā istabā. Gribējunomierināties un iejusties jaunajā stāvoklī.

Biju bezgala nelaimīgs un apjucis.Kas tagad notiks? Izdomāt es nekā

nevarēju, jo dzīvoklī kļuva aizvientrokšņaināk. Dzirdēju, ka atnākusisievasmāte. Virtuvē šķindēja trauki,skanēja smiekli, ritēja valodas. Kāpēctieši šovakar man vajadzēja kļūt mēmam?Un ko man pašreizējā situācijā darīt?Nepaguvu nekā izdomāt līdz galam, kādspieklauvēja pie manas istabas durvīm. Esgaidīju, kad tās atvērsies.

Ienāca bērni. Ungārs nesa nelielukārbu. Arī Ingrīda kaut ko slēpa aizmuguras.

Ungārs sāka runāt pirmais:— Papū, mēs atnācām tevi apsveikt.

Novēlu tev veselību un panākumus darbā!Lai tev labi veicas! Un atļauj pasniegtmazu dāvanu!

Viņš man sniedza dāvanu veikalāakurāti iesaiņotu kārbu, pārsietu ar rozā

sutašu. Es pirmo reizi ar naidu skatījos uzsavu dēlu un domāju: «Kāpēc viņš smīn,kāpēc sauc mani tādā pretīgā vārdā —«papū» un, to darot, izstiepj uz priekšupilnīgas, miklas un tāpēc spīdīgas lūpas…» Steigšus paņēmu kārbu un no vērsos.Bet dēls turpināja smīnēt un nemaznegaidīja, lai es viņam ko atbildētu.

Tagad bija kārta Ingrīdai. Viņaizturējās cilvēciskāk — apskāva mani,noskūpstīja un nočivināja:

— Daudz laimes dzimšanas dienā!Arī viņa kaut ko ielika rokā. Man

gribējās kliegt: «Neņirgājieties, es esmumēms! Esmu pats nelaimīgākais cilvēkspasaulē!»

Mans iekšējais saviļņojumsacīmredzot nepalika apslēpts bērniem,tikai viņi to iztulkoja citādi un, mazliet

pastomījušies un no manis neviena vārdanesagaidījuši, izgāja.

Man kļuva viņu žēl. Vai tad bērnivainīgi, ka mani piemeklējusi tādanelaime? Vai tāpēc man pret viņiempēkšņi jākļūst netaisnam? Viņi taču manimīl. Lai nomierinātu satrauktos nervus,sāku apskatīt dāvanas. Ungārs bija atnesiselektrisko bārdas skujamo aparātu.Pareizi, es tādu gribēju pirkt, jo vecaisbija sācis niķoties. Cik aizkustinoši! Viņšto ievērojis. Maksā divdesmit divi rubļipiecdesmit kapeikas. Gluži negaidot manisagrāba smieklu lēkme. Protams, tienebija īsti smiekli, kas vēlās pār manāmlūpām, bet kaut kādas nenoteiktas,guldzošas skaņas. Patiešām aizkustinoši,vai ne? Pasniegt man dārgu dāvanu parmanu naudu! Lieliski! Un Ingrida? Ko tad

viņa? Atvēru sainīti. Liela, bieza klade.Uz vāka rasētiem burtiem uzrakstīts —«Dienasgrāmata». Bet kāda velna pēc manvajadzīga dienasgrāmata?! Savu mūžu tāduneesmu rakstījis. Jeb tas būtu mājiens, kaesmu … Muļķības! Viņi to nevar zināt.Bet kāpēc tad viņi grib, lai es rakstudienasgrāmatu? Jutu, ka man sāk stingtpakausis. Varbūt es vienmēr esmu bijismēms? Citi jau sen to zina, vienīgi es patssavu nelaimi apjaušu tikai tagad …

Atkal pieklauvēja. Šoreiz tā bijasieva.

— Valdiņ, mīļais! Arī es gribu teviapsveikt.

Viņa man uzdāvināja dārgu uzvalkadrānu, kādu šobrīd veikalos nevarējadabūt. Protams, arī par manu naudu. Betviņa to darīja tik mīļi, ka es nevarēju ņemt

ļaunā. Un vispār vai nav muļķīgi domāt,par kādu naudu tuvinieki tev pasniedzdāvanas?

Tad nāca sievasmāte ar pusducilielisku virskreklu. Viņa paskaidroja:

— Solīds vīrietis bez elegantavirskrekla ir tikpat kā izplūkāts gailis.

Un tad sāka ierasties arī viesi.Pirmais no laukiem atbrauca mans brālēnsAntons. Mēs tikāmies reti, un man parviņu nebija diez cik tīkamas atmiņas.Antons bija liels, resns un spēcīgs vīrs,saulē un vējos iededzis. Pakratījis manroku un pāris reižu uzsitis pa plecu, viņšizgāja, atstādams mani vienu. Bet viņaparādīšanās bija satraukusi manu atmiņu,un es atcerējos vienu otru pusaizmirstunotikumu.

Man bija seši vai septiņi gadi, kad

ārsts vecākiem ieteica mani aizvest uzlaukiem, kur daudz saules, svaiga gaisa unvar brīvi kustēties, lai es turnostiprinātu_savu trauslo veselību un kļūtuzēniskāks. Ārsts tā pārbiedēja manunabaga māmuļu, ka viņa manis dēļ bijagatava braukt pat uz džungļiem, ne vien uzlaukiem, simt piecdesmit kilometru noRīgas. (Patiesības dēļ gan jāteic, ka laukiun džungļi viņai nozīmēja apmēram vienuun to pašu.)

Stacijā mūs sagaidīja mātesbrālis,atsperu ratos sēdēdams. Mātei šķita, kabraucot tie pārmērīgi krata, bet man šisbrauciens palicis atmiņā uz visu mūžu. Tasbija lielisks! Man šķita, ka sēžu ļotiaugstu. Atsperu rati līgojās. Zirgsrikšodams krāca. Visa pasaule ap manibija jauna, līdz šim neredzēta. Saule

tuvojās rietam, pamale dega sarkanāsugunīs, aiz ratiem cēlās putekļu mākonis,ceļmalās rēja suņi, blēja aitas un maurojagovju ganāmpulki. Man, kas bija dzīvojistikai pilsētā un Dzintaru vasarnīcā, tasviss likās aizraujoši fantastiski. Es bijusajūsmā. Un galvenais — man ne no kānebija bail. Lai kā otrā dienā māte centāsiestāstīt, ka suņi kožot, zirgi sperot, kaķiskrāpējot un no tiem varot dabūt dažādaskaites, es nekādi to nevarēju saprast.Bezbailīgi devos pretī ganāmpulkam unnoskatījos, kā man garām paiet ragaini,nagaini un spalvaini dzīvnieki, par kurueksistenci tikpat kā nekā nebiju zinājis.

Māmuļa, ieraudzījusi maniganāmpulka vidū, šausmās gandrīz paģība.Tad varonīgi metās mani glābt no drošasnāves. Izdzenājusi ganāmpulku pienācīgā

attālumā, vina ar asarām acīs piekļāvamani sev klāt un ņēmās skaidrot: «Valdiņ,mīļo dēliņ, tās ir gotiņas. Mū! Gotiņasbada.» Var jau būt, ka mātei bija kādadaļa taisnības, bet brālēns Antons, kuršbija tikai kādu gadu vecāks, turpmāk, manipamanījis, nepārtraukti atgādināja:«Valdiņ, mīļo dēliņ, tās ir gotiņas. Mū!Gotiņas bada.» Pārējie puikas unmeitenes, kas to bija dzirdējuši, atkārtoja:«Mū!» To darot, viņi jautri un nevaldāmismējās. Tas sāpīgi aizvainoja, un esnolēmu pierādīt, ka nemaz neesmu sliktākspar viņiem. Taču to izdarīt nebija tikviegli. Lai kā arī centos, es bieži viņiemdevu iemeslu par sevi pasmieties. Unvisvairāk mani nerroja Antons. Viņaklātbūtnē es baidījos citiem rādīties.Varbūt tieši šo nepatīkamo bērnības

atmiņu dēļ ar Antonu vēlāk īsti nevarējāmsaprasties, vienmēr kaut kas palikaneizteikts, jutāmies neveikli un nospiesti.Ari tagad vēl. Tāpēc jau viņš, maniapsveicis, tūdaļ izmanījās no istabaslaukā. Un ne jau tikai tālā bērnība turvainīga. Vēlāk, studiju gados, mūsu lomasmainījās. Cik Antons Rīgā atradās kopā armani, tik viņš dabūja ciest. Ja kādreiz bijuneveikls un nožēlojams laukos, tad Antonsjo vairāk tāds bija pilsētā. Viņa vārdi vienjau izraisīja smieklus. Šādās reizēs esviņam atļāvu runāt, un mana klusēšana bijadaiļrunīgāka par viņa izmisīgo cenšanosrunāt. Vēl vairāk! Ja Antons kādreiz arīklusēja, es itin veikli, viņam pašam toneaptverot, izprovocēju viņu izteikties unbaudīju atriebības saldos augļus. Toreizsāku saprast, cik dziļa gudrība slēpjas

senajā sakāmvārdā: runāšana — sudrabs,klusēšana — zelts. Un patiešām — cikreižu man nācies pārliecināties par šovārdu pareizību! Un es sāku mācītiesklusēt. Turpretī Antons runāja par visu —ko vajag un ko nevajag. Viņš mīlējakritizēt — arī visu: lekcijas, mācībuspēkus, komjaunatnes organizāciju,starptautisko stāvokli un dažādusnorādījumus; bieži vien viņam uz mēlespagadījās nepiedienīga anekdote, kurulabāk bija nestāstīt. Bet tad jau viņšnebūtu Antons, ja kaut ko paturētu piesevis. Ir cilvēki, kuri savu sakāmo pasakalietišķi un nosvērti, un tas nevienā neradanevēlamas domas, ne emocijas. BetAntons savus klausītājus aizkaitināja unpadarīja īgnus, pat nesvarīgas lietas, koviņš izteica, izklausījās kā smaga

apsūdzība; nopietnība viņa mutē smējās unkļuva piedauzīga. Izklausījās, ka viņšļauni ņirgājas par to, ko citi uztvernopietni.

Pienāca diena, kad Antonu izslēdzano universitātes. Viņš vairākus gadusnostrādāja laukos — sākumā partraktoristu, pēc tam neklātienē pabeidzaaugstskolu un tagad vada lielas padomjusaimniecības traktoru un automašīnuparku. Man šķiet, Antons pa šiem gadiemnav daudz mainījies — liels, neveikls,mūžam ar kaut ko neapmierināts unvienmēr kaut ko cenšas izzobot, kas nekad,manuprāt, neizdodas ne īsti gudri, nesmalkjūtīgi. Tāpat esmu dzirdējis, ka aritagad viņš reizēm kritiski un ne visaipārdomāti izsakās par savu priekšniecību,pie reizes neizpaliek arī anekdotes. Ko tu

padarīsi? Antonu laikam nekas nespēsmainīt, tāds viņš paliks visu mūžu.

Es pa šiem gadiem pēc augstskolasbeigšanas esmu savā darbā paguvisizvirzīties. Mani vecāki ir miruši.Jāpiebilst, ka viņi nomira diezgan vientuļi.Mūsu uzskati par daudz ko nesaskanēja.Man nez kāpēc liekas, ka viņi jutās manīvīlušies. Bet tur es nekā nevarēju līdzēt —biju vienkārši izaudzis, un man bija pašamsava dzīve, savi pienākumi un savi mērķi,kam bez atlikuma ziedoju visus spēkus,laiku un zināšanas.

Klauvējieni pie durvīm pārtraucamanas pārdomas. Ienāca divi darba biedri— inženieri Šenka un Dauksts. Arī viņiatnesa dāvanas, apsveica, daudz runāja unizturējās jautri. Pēc tam es vairs ne minūtinepaliku viens — nāca draugi, radi un

paziņas, visi jautri, asprātīgi, ar dzērienupudelēm un dāvanām apkrāvušies. Uzrakstāmgalda visam tikko pietika vietas.

Vēlāk pie mielasta tika teiktas runas,izsacīti laimes un veiksmes vēlējumi uncilātas glāzītes. Sīs stundas man pagāja kāpa miglu. Atceros, ka reizēm spēlējamūzika, blakus istabā dejoja. Arī es, jo,mēms būdams, nevarēju taču atteiktburvīgajām dāmām. Pēc tam atkal sēdējāmpie galda; ap mani viss skanēja, virpuļoja,šķindēja un līgojās. Bija atnākuši arī tiepāris augstāk stāvošie biedri, bet viņinezin kāpēc aizgāja samērā agri. Pēc tamaizgāja vēl daži cilvēki. Palika pativisomulīgākā kompānijas daļa, manivistuvākie darba biedri, radinieki, draugi.Drīz bija sasniegta jautrības un visa šāvakara kulminācija. Pēkšņi iestājās

nogaidošs klusums, viesu acis raudzījāsmanī. Viņi gribēja, lai es kaut ko saku. Nulabi. Tagad viņi uzzinās, kāda nelaimemani piemeklējusi. Beidzot! Beidzot es tovarēšu pateikt citiem. Tikai… kā lai toizdaru? Es taču nevaru piecelties kājās unklusēt jeb izkārt mēli un uz to rādīt arpirkstu, tikpat neviens

nekā nesapratīs — tāpat kā pirmītsieva, nodomās vēl, ka esmu piedzēries.Bet tad prāts apskaidrojās. Steigšusizņēmu no kabatas bloknotu, pildspalvuun, valdot pilnīgam klusumam, rakstīju.Pēc tam lapiņu izplēsu, pasniedzu blakussēdošajam Daukstam, lai tas uzrakstītonolasa.

Dauksts ieskatījās lapiņā, izvalbījaacis, bet tad piecēlās kājās un lasīja: «Aršo gribu Jums visā nopietnībā paziņot, ka

mani piemeklējusi drausmīga nelaime:šodien es konstatēju, ka esmu kļuvismēms. Palīdziet!»

Dauksts beidza lasīt un sāka rīstītiessmieklu lēkmē. Viņš man sita pa plecu unrēca:

— Ak tu vella zelli! Valdi, tu esinepārspējams kā arvien! Kas tik tev partrikiem ienāk prātā! Saki — vai tad tukādreiz neesi bijis mēms? Mēs labi zināmtavu principu: labāk nesacīt nekā nekāpateikt par daudz. Bet, ka tu šimprincipam esi uzticīgs pat savā dzimšanasdienā, tas tik pierāda, ka esi dzelzs vecis.Ha, ha, hā… Patiesībā,

Valdi, patiesībā mēs tevi šīs īpašībasdēļ cienām, tev uzticamies. Lai nu kam,tikai ne tev ir nācies nožēlot, ka esikādreiz pateicis kaut ko lieku. Jā, tu esi

kaps… un tāpēc tālu tiksi. Valdi! Ne jauvelti mēs tevi vienmēr izvirzām. Atceries— kad notika izgudrojumu unracionalizācijas priekšlikumu konkurss,vai mēs kādam pirmo prēmiju piešķīrām?Nē, nē! Jo nekas jau nevar būt tik labs, laipar to kaut kas nevarētu būt vēl labāks. Untāpēc, ņemot vērā, ka neviens izgudrojumsneatbilst šodienas zinātnes augstākajiemun pašiem visupēdīgajiemsasniegumiem… un tā tālāk, un tājoprojām … Un pareizi, tāda izgudrojumanemaz nevar būt, kas pārspētu pašuspēdīgos, pašus jaunākos… un tā tālāk, untā joprojām. Bet, starp mums runājot, turbija tādi izgudrojumiņi kā konfektītes.Taču visa tā mūzika ir naudiņā. Un tikaimēs zinām, cik naudiņas mūsu birojs …Pardon! Es laikam izrunājos par garu…

Nu nekas, pašu ļaudis, pašu karogs.Prozit! Uz to, Valdi, lai tu vienmēr paliktumēms!

Viņš pacēla glāzi. Valdot vispārējaijautrībai, Dauksts pieskandināja manamdziru kausam, un visi dzēra. Es jutosnožēlojami. Bija skaidrs, lai kā esmēģinātu rakstiski paskaidrot, neviens nošiem ļaudīm man neticēs.

Neviens nemanīja, ka piecēlos unizgāju. Manā darba istabā arvien vēlstāvēja dāvanām nokrautais rakstāmgalds.Es raudzījos uz šīm dārgajām mantām unnesapratu, kāpēc cilvēki tās dāvinājuši.Varbūt tāpēc, ka esmu mēms … Nē, navtiesa! Mēms es kļuvu šodien, vienā mirklī,kad ieraudzīju … melno kaķi. Kaķi?! Betvarbūt cilvēkam, kam pašam nav savasakāmā, savas domas, savas nostājas un

pārliecības, runas spējas tiek atņemtas kānevajadzīgas? Kas gan tie par murgiem,kas par iedomām! Cik cilvēku savu mūžunodzīvo, nekā jēdzīga nepateikuši? Betvarbūt tā ir vēl lielāka nelaime — runāt unnekā nepateikt?

Manām pārdomām nebija nekādasnozīmes — pat ja es uzminētu savasnelaimes cēloņus, vai tādēļ mana nelaimekļūtu mazāka?

Neatceros, kā beidzās manasdzimšanas dienas svinības. Es atkal ejudarbā, strādāju, tad nāku mājās, satiekosar draugiem vai atrodos tuvinieku vidū, unneviens nebrīnās, ka esmu mēms.

Darbā pret mani izturas labi un arcieņu, tāpat ari ģimenē. Ka dzimšanasdienā man pēkšņi izlikās, it kā dēls uzmani skatītos ar nicināšanu, tie ir nieki,

kam nav nekāda pamata. Arī sievasattieksmē pret sevi nesaskatu nekāduizmaiņu, viņa ir tikpat mīļa kā vienmēr.Tāpēc mans stāvoklis nemaz nav tiknožēlojams, kā sākumā varēja likties.Vienīgi es izvairos sastapties ar melnokaķi, jo neizskaidrojamā kārtā baidosvienīgi no viņa dzalkstošajām acīm, kuras,liekas, spēj ieskatīties tieši manā dvēselē.Šajā pašā sakarībā es neeju pie ārstiem,kuriem mana dīvainā slimība bez melnākaķa pieminēšanas nebūtu saprotama. Betstāstīt ārstiem par melno kaķi zināmuiemeslu dēļ man neērti. Tomēr, kā jauteicu, es jūtos labi un, stingri ņemot, savādzīvē kaut ko būtisku izmainīt pat nevēlos.

PIRTĪ Vecais Uzkliņģis savā laikā gāja pie

bikts un pēc tam jutās šķīstīts unatvieglots. Viņa dēls Pēteris Uzkliņģisdievam neticēja, tāpēc viņš reizi nedēlāgāja uz pirti un, tāpat kā tēvs, jutās šķīstītsun atvieglots. Pēc pirts miesa kļuvavingra, elastīga, muskuļos ieplūda jaunispēki, kauli atguva lunkanību un poras,attīrījušās no sviedriem, elpoja brīvi. Unsajūta … to zina tikai tie, kas paši iet pirtī,peras uz lāvas ar smaržīgu bērza slotu unmazgājas zem karstas un aukstas dušas.Vanna?! Pēteris Uzkliņģis nicināja vannas.Kas izdomājis šīs nožēlojamās plančkas,kur cilvēks iesēžas līdz nabai un mirkstpats savos netīrumos! Nē, Pēteris

Uzkliņģis gāja tikai uz pirti. Vienīgi pirtībija iespējams iegūt to pacilājošolabsajūtu, kas cilvēku darīja stipru unskaistu.

Un tā Pēteris Uzkliņģis tajā vēlajājanvāra vakarā kārtējo reizi devās uzsavas pilsētas komunālo pirti. Ar ierastukājas spērienu viņš atgrūda smagās,piebriedušās durvis un iegāja iekšā. Pārgalvu noplīvoja biezs garaiņu mākonis, joārā bija dzeļoši auksts. Nāsīs iecirtāsziepju, mikluma, parfimērijas un alussmārds. Ejot gar bufeti, viņš redzēja, kāčetri vīri pirms promiešanas sūca rūgtodziru, visiem mēteļi bija mugurā, šalles apkaklu, un viņu galvvidi norasojuši mirgojazem dienasgaismas spuldzēm kā rudenīgasnoras rīta saulstaros pēc pirmajāmsalnām.

Kamēr nopirka biļeti, kasierevēlajam pirts apmeklētājam vienā elpasvilcienā paguva izstāstīt, ka šovakar esotmaz cilvēku, sals ārā divdesmit grādu —un, pats par sevi saprotams, kas gan šādāspelgonī nākšot uz pirti, lai pēc tamsakarsis, mājup skrienot, riskētu ar kaklaaizsmakumu vai pat angīnu.

Uzkliņģis pagāja garām sieviešunodaļai; pa puspievērtajām durvīm viņšredzēja pirtnieci, kas jau rīkojās arliekšķeri un slotu, slaucīdama klonu.Otrajā stāvā Uzkliņģis tomēr kāpanesteigdamies, jo līdz pirts slēgšanai bijavēl pusotras stundas. Viņam patika, kapirtī nav daudz apmeklētāju, — tadmazgāšanās un pēršanās ir bauda, nevisšāda tāda grūstīšanās, kad tu, cilvēks,nezini, ne kur apsēsties, ne kur vanniņu un

ziepes nolikt, bet pie lāvas un dušām vēljāstāv rindā. Tāpēc Uzkliņģis uz pirtiparasti nāca vēlu, vislabāk svētdienasvakaros, kad apmeklētāju mazāk.

Ģērbtuvē pazīstams vīrelis stīvēja uzreimatisma izkropļotajām kājām biezassmilškrāsas apakšbikses un elpas trūkumāaizgūtnēm sēca:

— E, ta šovakar siltumiņš . ..Pēršanās, ta pēršanās, lai dies pasarg! …Es jau nemaz to nedrīkstu … Elpu ņemciet… Bet ko tu padarīsi… būs laikam uzlāvas jānomirst … He, he …

Nevienam pilsētas pirtsapmeklētājam nebija noslēpums, kavečuks fanātiski nāk uz pirti un svēti tic,ka pēršanās ārstē no visām kaitēm. Un,kam tikai nepietika bezkaunības atteikt,tam vīrelis nez kuro reizi atstāstīja

brīnišķus notikumus, kas ar vienu otrusirsnīgu pirts apmeklētāju atgadījušies.

Uzkliņģim visi večuka stāsti bija labizināmi, un viņš nemaz neļāva sākt:

— Paga, vectēv, tev jau kreklsnelien mugurā, es palīdzēšu. — Viņšmugurpusē pavilka uz leju kreklu, kasnegribēja slīdēt pār večuka mitrajiem,kaulainajiem pleciem.

— Tencinu, dēls, tencinu! Vecenenezin kāpēc vienmēr pērk tos biezoskreklus. Siltā veļa skaitoties, hē-ē! Bet esto nevaru ne mugurā dabūt, ne nost.

Uzkliņģis, tikai ar vienu ausiklausīdamies, izģērbās, akurāti sakāraskapī drēbes, izlika augšējā plauktā veļu,apakšējā novietoja zābakus, pakāra dvieli,sagatavoja avīzi. Viņam patika, ka pēcdušas nekas nebija jāmeklē; varēja avīzi

paklāt uz slapjām grīdas redelēm, tadnostāties uz tām un slaucīties lielajā frotēdvielī, pēc tam ietīties tajā kā palagā, otru— mazāku — kā turbānu apsiet ap galvuun dažu labu minūti pasēdēt, kamēr dvieļiuzsūc lieko mitruma; pēc tam viņš vēlenerģiski noberzē jās, līdz uz ādas nodvieļa palika sīkas, savēlušās pūciņas.Tad viņš zināja, ka ir sauss un var sāktģērbties.

Uzkliņģis salika vanniņā ziepes unsūkli un devās pie pirtnieka, lai dabūtubērza slotu. Viņš vienmēr ņēma svaigu,smaržojošu slotu, jo piederēja pie īstopirts apmeklētāju kastas, kas mīlēja kārtīgipērties un sautēties, nevis pie šādiemtādiem, kuri uz pirti atnāca tikai mellumusnoskalot.

Jaunais pirtnieks, kaut ko kārtodams,

grozījās savā aizgaldā, kas viņam bijaiekārtots priekštelpā pirms ieejas dušās.Tajā brīdī, kad Pēteris Uzkliņģis kailsnostājās pirtnieka priekšā, viņš to pazina.Tas bija Alfons Remicāns. Ja tur, starppirtsslotām, mačalkām un alus pudelēm,Uzkliņģis būtu ieraudzījis savu mirušovecmāmiņu, tas viņu nepārsteigtu vairāk.Kails kā Atēnu statuja viņš sastingapirtnieka priekšā un, acu nenovērsdams,lūkojās tā sakropļotajā vaigā, stingajā,dzalkstošajā stikla acī zem rētas pierē unnevarēja izdabūt ne vārda pār lūpām.Skaidrs bija tikai viens: arī Remicānsneapšaubāmi pazina viņu, Pēteri Uzkliņģi.Būtu Uzkliņģis Remicānu pamanījis agrāk,pirms izģērbšanās, viņš noteikti aizlaistosmājās, lai nekad vairs nerādītos šīsnolāpītās pirts tuvumā. Bet bija par vēlu:

viņš bija kails, un tikai Alfona Remicānaspēkos tagad bija atslēgt skapi, kuratradās Pētera Uzkliņģa drēbes.

Uzkliņģis arvien vēl minstinājāspirtnieka priekšā. Beidzot viņš iešmaucakopējā pirts telpā, nespēdams laikāsaņemties un attapt, ka vēlāk atgrieztiesbūs daudz grūtāk, bet atgriezties vajadzēs.

Bēglis atjēdzās starp kailiem vīriemun juta, ka mute ir izkaltusi un nemaznebūtu par nāvi tagad izdzert vienu krietnivēsu alus pudeli. Kāda ironija! AizRemicāna muguras viņš bija pamanījiskasti ar alu. Jā, arī vecais pirtnieks parastiturēja augšā alu, un vīriem nemaz nebijajākāpj lejā uz bufeti; pēc svelmaināspēršanās varēja tepat, tā sakot, kā uzkarstiem ķieģeļiem, saliet iztvīkušajāsrīklēs vēso alu.

Uzkliņģis mehāniski nolika vanniņuar mazgāšanās piederumiem uz betonasola un pats apsēdās blakus. Notikušaisbija pārāk neiedomājams, pēkšņs unneticams. Uzkliņģis bija dzīvojis arpārliecību, ka Remicānu nekad vairs savāmūžā nesastaps. Visu kosmosa velnuvārdā, kāpēc Remicāns uzkūlās tieši te,kur Uzkliņģis bija viņu jau aizmirsis?! Vaitad nepietika, ka vienreiz viņš jau bijapametis labi iesākto dzīvi, lai tikai būtuprom no tām vietām, kur viņa ceļi varējakrustoties ar Remicāna ceļiem? Vai tadRemicāns nejutās vēl pietiekami atriebiesun turpināja viņu vajāt?

Visapkārt stenēja, spļaudījās,šķindēja, šļakstēja un šļurkstināja.Parastās pirts skaņas. Bet Uzkliņģi tāsšoreiz kaitināja un aizvainoja. Viņš juta,

ka atkal ir nonācis dzīves krustcelēs: bijaskaidrs, ka tikšanās ar Remicānu var visusagriezt ar kājām gaisā vai arī… Betcilvēki šai brīdī…

Saīgušais pirts apmeklētājs pacēlagalvu un caur tvaikiem saskatīja kādusdesmit kailus vīrus. Taisni priekšā kādstēvainis, pagriezis pret viņu to vietu, kurmugura zaudē savu godpilno nosaukumu,mazgāja galvu, kuru līdz acīm bijaiegremdējis saputotā ūdenī, un gārdzošistenēja. Uzkliņģis novērsās, lai tūdaļieraudzītu citu saziepētu spalvainuķermeni, kas izskatījās pēc veca, riebīgafauna; no tā lēkšķiem nost vēlās putas,krita uz grīdas, čaukstēdamas slīdēja paklonu un krājās uz notekas restēm.

Uzkliņģis sarūgtināts pagriezās uzloga pusi. Tur stāvēja slaids, muskuļots

jauneklis, īsts Apolons, bet arī taskaitināja, jo pārāk skaļi pauda savudzīvotprieku un nesavaldīgi plaukšķinājapa krūtīm tā, ka sīki ūdens pilienisprikstēja uz visām pusēm. Uzkliņģis patsreizēm tā bija darījis, taču šoreiz viņamšķita, ka tas ir necienīgi un negodīgi pretviņu, ko piemeklējis tāds neparedzētspārbaudījums … Blakus Apolonam tusnījaķermenis vara brūnumā, ar vēderu kākrusta zirneklim, zem kura nolaidenajāmkrokām nekas nebija saskatāms;

ja augšgalā nebūtu pliks galvvidus unzilganu bārdu apaudzis zods, šķistu, ka uztievajām, taisnajām kājām balstās ļumīgassievietes vēdergals. Uzkliņģisnoskurinājās piecēlās un devās uz lāvutelpu.

Te valdīja svelme, kas viņu vienmēr

bija iepriecinājusi; bija tumšāks, jo piegriestiem nespodri kvēloja tikai nelielaspuldzīte. Un galvenais — uz lāvāmšobrīd neviena nebija; viņš uzrāpās uzpašas augstākās un atgūlās. PatlabanPēteris Uzkliņģis atradās tādā dvēselesstāvoklī, ka ikviena skaņa, katrs cilvēks,jebkura izdarība viņu kaitināja unuztrauca. Šeit viņš cerēja nomierināties,atgūties pēc negaidītās sastapšanās arRemicānu. Viņš nevarēja sev piedot, katik muļķīgi ieskrējis pēdējam ķetnās.Kāpēc viņš iepriekš nepainteresējās, kasir jaunais pirtnieks, pirms nāca uz šejieni?Viņš taču labi zināja, ka vecais aizgājispensijā, pats vēl ziedoja rubli dāvanai. Unpagājušo sestdien bija speciāli atnācis, laiiztukšotu pusduci alus uz ilggadējāpirtnieka veselību. Nolādēts! Vai tad viņš,

Pēteris Uzkliņģis, bija pie kā vainīgs,izdarījis kādu nelietību vai noziedzies?Nē! Bet, lūk, dzīve viņu nostādījusi tādāsituācijā, ka liegta pat iespēja taisnoties,kaut ko grozīt vai pārveidot. Turklāt viņšpats nav darījis nekā tāda, lai šādsstāvoklis rastos. Liktenis? Sagadīšanās?Un pēc ilga laika viņš atkal atcerējās todienu, kad pirms pieciem gadiem abi arRemicānu kāpa smagajā saldētājmašīnā,lai dotos ceļā uz Baltkrieviju.

Pēteris Uzkliņģis sēdēja pie stūres,motors vienmērīgi dūca, garām aizslīdējabaltie kilometru stabi, kāpa augšup unlaidās lejup telegrāfa līnijas, uz kurām,pulcēdamās aizlidošanai, tupējanebeidzamas strazdu virtenes; vadi starpstabiem izskatījās kā milzīgi gari iesmi, uzkuriem savērti melni šašlika gabaliņi.

Pīlādžogu sarkanums atgādināja granātusulu. Gribējās ēst. Vēl brīdi viņš cietās,tad uzsauca Remicānam, lai kāpj zemē noguļamplaukta un nāk viņu nomainīt. Alfonssnauduļodams kaut ko atburkšķēja unnekustējās no vietas. Pēteris apturējamašīnu un novilka draugu zemē. Viņi

izkāpa ārā, izstaipījās, pavingroja unieturēja azaidu, ko bija paņēmuši līdzi.Pēc tam pie stūres apsēdās Alfons, betPēteris uzlīda uz plaukta un atlaidās uzguļammaisa.

Sēžot mašīnā un braucot, viņi parastitikpat kā nerunāja. Par ko lai runātu divivīri, kuriem bija kopīgs labi zināms darbsun kuri viens otru jau gadiem ilgi pazina?Alfons dūca zem deguna kādu nenosakāmumelodiju — pats viņš apgalvoja, ka tāesot Raimonda Paula dziesma. Pēteris

nebija muzikāls, un tāpēc viņam bija grūtispriest, vai draugs runājis patiesību vaine.

Pēteris slinki lūkojās, kā priekšāsaulē zib asfalts. Mašīna mīksti,vienmērīgi šūpojās Melnais šašliks bijapazudis. Uzmācās snaudiens. Ceļšlīkumoja starp pakalniem, kuri uz saviemskaustiem kā krāsainas kapuces turējasārtas un dzeltenas birztalas. Labajā pusēcieši līdzās šosejai, vecuma apsudrabots,čurnēja sašķiebies šķūnis. Gar šķūņa galutieši mašīnas priekšā izskrēja bērni armugursomām plecos, acīmredzot —skolēni, kas draiskuļodamies atgriezāsmājās no skolas. Šķūnis bija tos slēpis nošofera acīm, un tāpat bērnu acīm tas bijaslēpis mašīnu uz ceļa. Pārbijušies unzaudējuši spēju rīkoties, viņi izbailēs

ķērās cits pie cita, kāds mēģināja pārskrietšoseju, cits rāva to atpakaļ. Nelaime bijanenovēršama. Pēteris Uzkliņģis vienāmirklī aptvēra situāciju un tajā pašā mirklīsaprata, ka padomu dot nav laika, ka arīRemicāns visu redz un aptver tikpatskaidri un ka Alfons tūdaļ izdarīs tovienīgi pareizo, ko šoferis šādā situācijāvar izdarīt. Kaut kur smadzenēs pazibējabaiļu radīta vēlēšanās, lai Remicāns tonedara … nē, ar prātu viņš saprata, kaAlfons rīkojas pareizi, mašīnusasviezdams pa kreisi. Strauji tuvojāsstāvā nogāzes mala. Mašīnu izlīdzināt vainobremzēt vairs nebija iespējams, tas bijaskaidrs no pirmā acumirkļa. Viņi lidoja.Tad mašīnas priekšgals svērās lejup —arvien straujāk, un Uzkliņģis pavisamfiziski aiz savas muguras sajuta visu to

tonnu smagumu, ko viņi veda un kas tagadkuru katru mirkli draudēja viņussaplacināt. Sekoja trieciens,priekšriteņiem pret zemi atsitoties,Remicāns ar krūtīm uzgūlās stūresratam,izmisīgi to griezdams un cenzdamiesmašīnu noturēt līdzsvarā. Neizdevās.Nākamais trieciens mašīnu sasvieda tikstipri sāņus, ka viņi gāzās. Gāzās ilgi unmokoši. Pēteris nenoturējās uz savaplaukta — viņš kopā ar guļammaisu kritauz Remicāna galvas; stūres vīrs tika izsistsno vietas un nosviests uz bremzes unsajūga pedāļiem. Katrs nākamais trieciensviņus svaidīja kā vieglas paijas — tevienu pret otru, te pret kabīnes sienām,griestiem, sēdekļiem. Mašīna apgāzās, unbaismo triecienu pavadīja griezīga metālakrakšķēšana un čērkstoņa. Kaut kas lūza,

un Uzkliņģi nepameta drausmā apziņa, katūdaļ pār viņiem sabruks pārvarīgssmagums. Vēl kaut kas lūza un šņirkstēja.Ausīs dārdēja, it kā tur kāds dauzītu tukšaspienakannas. Ķermeni plosīja trulas,neizturamas sāpes. Un bija tikai vienaizmisīga doma: kaut viss drīzāk beigtos!Pēdējiem spēkiem Pēteris Uzkliņģisieķērās stūres ratā, kas nezin kā bijagadījies zem viņa rokām; īsā mirklī viņšvēl samanīja Remicānu, kas, nedabiskāpozā sakņupis, bija iesviests pretējākabīnes stūrī. Un tad viss izgaisa melnānebūtībā.

Uzklinģis pamodās slimnīcā un ilgivēl neaptvēra, kas ar viņu noticis. Nācaārsti un māsiņas, lika dzert un šļircinājazāles, mērīja temperatūru. Un tikai tad,kad ap gultu nedroši sastājās un sāka

mīņāties bērni, viņš atcerējās notikušo.Bērni savā naivitātē vai ari pieaugušoskubināti bija atnākuši, lai atvainotos parto, ka viņi izraisījuši avāriju. Viņu vecākisavukārt nesa un atstāja ziedus undāvanas, cenzdamies pateikties par to, kašoferis nav sabraucis viņu bērnus. Cikaizkustinoši! Uzkliņgim tobrīd gribējāsvisu šo varzu patriekt, tikai viņš todiemžēl nevarēja izdarīt.

Atkūlās arī kāds korespondents unuzdeva dažus jautājumus. Pēteris ar viņusākumā pat runāt nevēlējās, tomēr beigāskaut ko neskaidru nomurmināja, lai tiktuno uzmācīgā apmeklētāja vaļā.

Pēc pāris dienām Uzkliņgimpasniedza avīzi ar viņa fotogrāfiju un sīkuaprakstu, kurā precīzi bija attēlotsvaroņdarbs, glābjot bērnus.

Pašaizliedzīgais šoferis biedrs PēterisUzkliņģis tā arī atrasts… bezsamaņā, ciešiieķēries stūres ratā, kuru no viņavīrišķīgajām rokām spētu izraut tikai nāve… Korespondents bija centies no visassirds. Tikai tagad Uzkliņģis saprata, katas, ko paveica Remicāns, pierakstītsviņam.

Ko darīt? Remicāns, saģipsēts nogalvas līdz kājām, gulēja dziļā nesamaņā,un viņa dzīvība visu laiku karājās matagalā. Uz brīdi ienāca prātā atsauktpārsteidzīgo korespondentu un likt, laiviņš kļūdu izlabo. Bet dīvaini! Tagad,skatoties savā attēlā avīzē un lasot parsevi tik slavinošus vārdus, Uzkliņģis seviieraudzīja it kā citādā — cildenā gaismāun kaut kur kādā dziļā dvēseles stūrītīmodās žēlums, ka no šīs cildenās gaismas

vajadzēs šķirties. Un patiesi, vai viņš,būdams Remicāna vietā, rīkotos citādi? Ikbrīdi skaidrāk viņš aptvēra, ka būturīkojies tieši tāpat — cēli un varonīgi —kā viņa biedrs, aptvēra, ka viņš savuiespēju robežās tāpat ir spējīgs uzvaroņdarbu kā jebkurš cits, protams,vīrišķīgs cilvēks. Un līdz ar šo atzinunepelnītā slava nemaz vairs nelikās tiknepelnīta. Nē, viņš nepavisam nevēlējāssava drauga nāvi, bet, ja nu tā būtunenovēršama, tad … vai nav vienalga, kasizglābis bērnus?

Uzklinģis pamazām izveseļojās,turpretī Remicāns arvien vēl bieži kritanemanā, katru reizi sagādādams ārstiemmilzu pūles viņu atmodināt. Un, patbūdams pie samaņas, viņš nevienunepazina, nerunāja ne vārda, tikai gulēja

kā bluķis un stingi raudzījās ar vienu aci.Visa galva bija satīstīta biezos pārsējos.

Uzkliņģis izveseļojās un atgriezāsmājās, bet Remicānu pārveda uzneiroķirurģisko nodaļu; vajadzēja izdarītsarežģītu galvas smadzeņu operāciju. Patja operācija izdotos, nebija nekādasgarantijas, vai Remicāns paliks dzīvs un,ja paliks, vai pēc tam būs … īsti normāls.

Darba vietā Uzkliņģi svinīgisagaidīja; visi pret varoni izturējās arcieņu un līdzjūtību. Priekšniecība viņupaaugstināja darbā — iecēla par garāžasmehāniķi; ārsti pagaidām ieteica pie stūresnesēsties.

Dzīve bija ieguvusi citu vērtību, unviņš skaidri apzinājās, ka nav vairs tascilvēks, kas bija pirms nelaimīgānotikuma. Līdz ar to bridi, kad apkārtējie

viņu sāka vērtēt augstāk, arī viņš pats sevivērtēja citādi, kļuva nosvērtāks,pašapzinīgāks. Viņš pierada pie domas, katieši viņš izglābis bērnus, un nespēja notās vairs atteikties; pierada pie svešas,kaut nelielas slavas un dzīvoja tā, it kāviņš to patiesi būtu nopelnījis.

Alfons Remicāns atgriezās, kad bijapagājis iau gandrīz gads. Viņš bija darbanespējīgs invalīds sakropļotu seju arstikla aci, pakurls un pārnervozs cilvēks,kuram nekad vairs nedrīkstēja uzticētautomašīnas stūri.

Pašā pirmajā reizē garāžā citucilvēku klātbūtnē, apsveicinoties arUzkliņģi, Remicāns, valodu raustīdams,uzsvērti skaļi sacīja:

— Sveiks, sudabral! Nu, ka tu jutiessava varoņa ādā? Esi labi iekārtojies?

Ko? —Un, pielikdams plaukstu pie auss,

pats sev atbildēja: — Ak neko? Man likās… Saproties, man vispār daudz kas liekas,bet tu nepiegriez tam vērību, esmu druskuķerts. Man, piemēra pēc, liekas, ka tevpiestāv svešas spalvas. .. tāpat kā tītarampāva aste. Ko?… Es lāgā nedzirdu. Agrāk,kamēr nebiji varonis, tu neklanījies unnečukstēji, vismaz es tevi varēju skaidrisadzirdēt. Ko?

Ļaudis neizpratnē saskatījās. Ko tasvarēja nozīmēt? Vai tā bija tikai traumasradīta nenormālība, vai te slēpās kaut kastāds, ko viņi vēl nezināja? Uzkliņģis nekānepaskaidroja un izlikās priecājamies pardrauga atnākšanu.

Remicāns saņēma invalīda pensiju,to nodzēra un bieži nāca uz garāžām. Katru

reizi, Uzkliņģi ieraudzījis, viņš arnelielām variācijām atkārtoja apmēram topašu, ko pirmajā reizē. Tas bijaneciešami. Remicānam neko nevarējaieskaidrot, lai arī kā Uzkliņģis pūlējāsapgaismot, kāpēc toreiz uzskatīja, ka viņšsēdējis pie stūres, nevis Remicāns. Tikko

Uzkliņģis sāka ar bijušo draugu paršo tematu runāt, tas ik reizes iebļāvās:

— Tu esi varonis, urā! Lai dzīvovaroņi un visādi… brāļi!

Tā ar Uzkliņģi neviens nebijaatļāvies runāt. Bija skaidrs, ka ilgāk tāturpināties nevar. Vēl daži Remicānaizlēcieni — un Uzkliņģis zaudētu pēdējāscienās paliekas; viņš varēja kļūt parapsmieklu. Kā tagad vajadzēja rīkoties?Viņš bija nespēcigs pret Remicānauzbrukumiem, jo neuzdrošinājās atklāti

protestēt. Remicāns bija neaprēķināms,kas zina, uz ko spējīgs, ja Uzkliņģis viņuaizkaitinātu. Un Uzkliņģis klusēja,cerēdams, ka Remicāns pats rimsies. Tačutas nenotika. Gluži otrādi, Remicānaālēšanās kļuva arvien izaicinošāka. Ikbridi likās — viņš atklās, kā viss toreizpatiesībā notika. Lai arī kā Uzkliņģis šimbrīdim gatavojās, viņš saprata, kaRemicāna klātbūtnē nespēs melot unapgalvot, ka pie stūres sēdējis viņš,Uzkliņģis. Tad droši vien Remicānsizspēlētu kaut ko tādu … Nē, par tonedrīkstēja pat domāt! Tāpat nedrīkstējapieļaut, lai šāda izskaidrošanās vispārnotiek. Jau tā jaudis klīda valodas, ka arUzkliņģi un Remicānu kaut kas navkārtībā, ka toreiz, pirms gada, ir noticiskaut kas tāds, ko patiesībā neviens nezina,

ka Remicāna muldēšana nav tikai slimībasdīvainība vien. Un, kaut gan Remicānspret visiem izturējās izaicinoši rupji,cilvēki sāka viņu žēlot. Uzkliņģis juta, kaviņš biedru vidū palicis viens, viņu vairsneaicināja pulkā, ļaudis smīnēja, dažkārtlikās — uz viņu rāda ar pirkstu.

Un tad Pēteris Uzkliņģis izdomāja,šķiet, vienīgi pareizo, ko varēja darīt, —viņš pameta izdevīgo darbu un aizgājastrādāt citur.

Nebija vēl aizritējis pilns mēnesis,kad Uzkliņģis, kurš tobrīd atradāsremontbedrē un regulēja kādas mašīnasbremžu sistēmu, izdzirda pazīstamu balsi.Nostājies darbnīcas durvīs izbrīnīto ļaužupriekšā, Remicāns, valodu raustīdams,auroja:

— E-ei, ļaudis! Kas pateiks, kur te

atrodas mans draugs, tas varonis unsūdabrālis

Pēteris Uzkliņģis? Neplātiet mutes,viņš ir rets eksemplārs. Še, palasiet!Bildīti lai aplūkojiet! Vai nav skaistulis?Ko? Bet jūs pat nezināt, kas par fruktudzīvo jūsu vidū. Lasiet, lasiet! Es jums vēlvaru pastāstīt, ka pats biju klāt un uz savasādas izbaudīju, cik viņš ir veikls unnepārspējams zēns. Bet patiesībā …

— Alfon, beidz ālēties! —Uzkliņģis iesaucās, lai pārtrauktuRemicāna vārdu plūdus.

— A, draudziņ, re, kur tu esi!Tu ne iedomāties nevari, kā es priecājos,tevi atradis! Kāpēc tu tik pēkšņi pazudi,pat savam vecam draugam nekānepateicis? — Remicāns patiešām likāsiepriecināts, it kā būtu atradis savu

vislabāko draugu.Uzkliņģis, dusmas valdīdams,

jautāja:— Ko tu gribi? Kāpēc atnāci?Remicāns pievērsa viņam veselo

asarojošoaci un gluži mierīgā balsī

paskaidroja:— Lai tu iedotu man četrus rubļus.— Kāpēc? — Uzkliņģis bija

apstulbis.Remicāns smējās.— Kāds tu neattapīgs! Varonis, bet

neattapīgs. Tāpēc, ka par trim rubļiemšņabi nekur vairs nevar dabūt. Bet nomanas pensijas — kā tu domā, cikpusstopu es varu nopirkt? Are, tev muteaizkrita kā pravejas vāks.

Lai ātrāk tiktu vaļā no Remicāna,

Uzkliņģis tūdaļ iedeva viņam prasītosčetrus rubļus.

— Redz, kāds tu devīgs! —Remicāns priecājās. — Nāc līdzi, es tevizmaksāšu! Negribi? Nekas, citu atradīšu.Bet vispār — mēs sadzīvosim. Tev paliksslava, man . . . pats saproti, nekas citsneatliek.

Pie durvīm Remicāns neaizmirsaatprasīt avīzi, piebilzdams:

— Jūs varētu rīkot tikšanos arievērojamiem cilvēkiem. Starp viņiemvarētu būt ari nepārspējamais darbaentuziasts biedrs Pēteris Uzkliņģis. Ja jūsuzaicinātu mani, es pastāstītu, kā radās šisraksts avīzē… un vispār, kas viņš tāds ir.Cik gadu uz vienas mašīnas braucām! Betvaram aprunāties arī mazākā sabiedrībā,kad galdā šņabis un alus. Padomājiet, es

drīzumā atkal piekāpšu.Un Remicāns piekāpa — sākumā

reizi nedēļā, pēc tam jau gandrīz vai katrudienu — un gluži atklāti un ļauni šantažējaUzkliņģi, ik reizes pieprasīdams no viņanaudu kārtējam pusstopam. Ja Uzkliņģisatteikšoties dot, tad viņš tūdaļ visiem . ..Nē, to Uzkliņģis nevarēja pieļaut. Viņšienīda Remicānu un arī baidījās, ka šissakropļotais cilvēks patiesi spējīgs uzvislielāko nelietību.

Dzīve kļuva neciešama. Visurrēgojās Remicāns. Un ne tikai rēgojās,viņš arī bija. Nekad nevarēja paredzēt,kur to sastaps. Viņš uzglūnēja visur.Liekas, Uzkliņģa spīdzināšana Remicānambija kļuvusi par dzīves saturu, šķita —viņā iemājojis viss pasaules nelabums,kuru tas centās izgāzt pār savu agrāko

draugu. Beidzot Remicāns sāka viņu lamātarī sievas klātbūtnē. Viņi tikai nesen bijaapprecējušies.

Remicāns nogrāba jauno sievieti pierokas un stāstīja, ka viņas vīrs, lai ganvaronis, ir ari. .. zināmais brālis. Kā viņajūtoties, guļot ar mēslu vienā gultā?Aizkaitinātais vīrs jau nevarēja mestiesRemicānam virsū ar dūrēm — viņšmēģināja sievu aizvest prom, betRemicāns sāka kliegt:

— Ak tu ar varu, ar spēku! Nu jā,tu jau esi varonis, tev viss atļauts. Nu sit,sit man, cilvēkam, kuru jau tāpat esisakropļojis! Gribi mani nosist pavisam?

Izmisumā Uzkliņģis deva Remicānamnaudu — uzreiz desmit rubļu. BetRemicāns pēkšņi kļuva ārkārtīgi nopietnsun sāka filozofēt:

— Gribi atpirkties? Nekasneiznāks. Es no tevis ņemu tikai četrusrubļus — tik, cik maksā pusstops. Nevairāk, ne mazāk. Nē, Remicānu nevarnopirkt. Es ņemu tikai to, kas manpienākas. Ja vēlies, varu ņemt četridivpadsmit kapeikas, lai nav jāmeklētukša pudele, bet ne vairāk.

Uzkliņģis paskaidroja, ka viņam navsīkākas naudas, taču tas Remicānu nemaznemulsināja.

— Es varu pagaidīt, kamēr tusamaini, — viņš teica.

Par laimi, sievai somiņā atradās četrirubļi un divpadsmit kapeikas. Saņēmisnaudu, Remicāns uzreiz kļuva patpieklājīgs un apsolīja rīt atkal piekāpt.

Sievai Uzkliņģis meloja, lai tāneuzzinātu patiesību, kas īsti slēpjas zem

Remicāna bezkaunības un paša dīvaināsatkarības no šā paklīdušā cilvēka.

Bija skaidrs, ka Remicāns no viņaneatkāpsies. Vajadzēja kaut ko izgudrot.

Uzkliņģis samainīja dzīvokli tāluprom no Rīgas, un viņam šķita, ka irizglābies no sava vajātāja. Kopš tā laikabija pagājuši trīs gadi; Remicāns un viss,kas ar to saistīts, gandrīz vai aizmirsies.Dzīve bija iegājusi normālās sliedēs.

Un nu atkal šis Remicāns! Kālietuvēns! Kā nelāgs murgs! Un viņš,Pēteris Uzkliņģis, nevarīgs gulēja pirtī uzaugšējās lāvas un lauzīja galvu, kā laigluži kails tagad nostājas sava mocītājapriekšā, ja pat apģērbts viņš to nevēlējāssastapt.

Uzkliņģis spilgti iztēlojās, kāRemicāns, piešķiebis galvu, nopētīs viņu

ar vienu veselo aci no galvas līdz kājām,pieliks plaukstu pie pakurlās auss un sāks:«Ak tu tas esi…» Nē, tas bija pārākpretīgi. Sanāktu apkārt vīri, klausītos, betRemicāns ņemtos klāstīt, kas Uzkliņģis parvaroni un . . . brāli. Te, mazā pilsētiņā! Rītjau visi to zinātu. Un atkal būtu jābēg, javiņš nevēlētos sākt izskaidroties. Bet kotad izskaidrot? Un kam? Tagad, kadpagājuši gadi. Nē, viņš nepavisam nejutāsvainīgs Remicāna nelaimē. Un tomēr, jaRemicāns atkal sāktu …

Uzklinģi iztraucēja šļaksti untusnīšana. Vienu lāvu zemāk savasuzblīdušās miesas ar bērza slotu zvetējaplikgalvains, ar varenu audzelību apveltītsmilzis. Viņa sasārtusī miesa trīcēja piekatras kustības.

— Ak, cik laba pēršanās, cik laba,

— lielais vīrs savā nodabā dudināja. Kadaugšējais kaimiņš nekādi nereaģēja, viņšnoprasīja: — Draudziņ, vai tev nav slikti?

Uzkļiņģis papurināja galvu.— A … Nu, atvainojiet! Es tik tā .

.. skatos, ka tu pārāk ilgi un nekustīgi guli.Daž

reiz, zināt, gadās… ar sirdi.Viņsestdien pat — vienam vajadzējauzgāzt spaini auksta ūdens… Vai jūsnebūtu ar mieru man drusku muguru…Atvainojiet, tas ir tik patīkami.

Uzkliņģis nošjūca no lāvas un ņēmāsslotot sasārtušo spalvaini. Viņa pirmatnējāaudzelība zem katra slotas sitienapieplaka ādai, bet tūlīt tā atkal slējāsaugšā, spurojās, ņirbēja un viļņojās kāmiežulauks untumainā vējā. Spalvuīpašnieks grozījās uz lāvas un svētlaimīgi

elsoja. Beidzot viņam pietika.— Paldies! Tagad gulsties tu!Uzkliņģis atteicās, bija tik draņķīgs

garastāvoklis, ka nekā negribējās.Spalvaino uz lāvas nomainīja

bālādains večuks, kas pērās ilgi ungarlaicīgi. Pie katra slotas pieskārienabālajai ādai viņam dīvaini raustījās kājupēdas, it kā tās kāds kutinātu.

— Oh, cak, cak! Oh, cak, cak… —večuks slotas ritmā atkārtoja, un atkarībāno tā, vai slotas pieskāriens bija stiprāksvai vājāks, arī vina «oh, cak, cak» kļuvaskaļāks vai klusāks.

Beidzot Uzkliņģis lāvas telpā palikaviens. Viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka arīpats uz pirti nācis pērties un nomazgāties.Viņš atkal atgūlās uz lāvas un domāja, kastagad būs, kas notiks un ko viņam

vajadzētu pasākt, lai Remicāns pārtrauktuviņu vajāt. Vai tiešām Remicāns nebūtumainījies? Ar laiku taču visas sāpes,pāridarījumi, kreņķi, nelaimes zaudēskaudro asumu, cilvēks pie visa pierod,pielāgojas, un dzīve rit tālāk. Kāpēc laiRemicāns arī nebūtu pieradis pie savaskroplības? Un, ja jau sācis strādāt, tad tasnozīmē, ka viņš patiesi atradis ceļuatpakaļ dzīvē. Tad viņa niknums,neiecietība pret Uzkliņģi būsmazinājusies. Remicāns beidzot būssapratis, ka ne jau Uzkliņģis vainīgs pieviņa kroplības. Tam, ka Remicāna nopelnitoreiz tika pierakstīti Uzkliņģim… Kādatam šodien vairs nozīme? Vai to vairskāds atceras? Un vai tad Remicānanelaime būtu mazāka, ja toreiz avīzē būturakstīts, ka pie stūres sēdējis Remicāns?

Un tā Uzkliņģim sāka likties, ka varēs arRemicānu saprasties.

Viņš jau gribēja celties un iet piesenā drauga, lai sniegtu tam roku unaizmirstu visus pāridarījumus. Tomērpamodās ari zināmas šaubas. Ja nuRemicāns tūdaļ atkal sāk bļaustīties, ja,tāpat kā agrāk, nemaz neļauj Uzkliņģimatvērt muti? Nē, labāk pagaidīt, kamēr visivēlie pirts apmeklētāji aiziet. Tad neviensvinu sarunu nevarēs noklausīties un vēlākbaumot. Lai tur vai kas, par katru cenujāatrod kopīga valoda ar Remicānu, jocitādi.. . citādi vienam no viņiem dzīvesšeit nebūs. Šoreiz Uzkliņģī modās niknumsun spīts. Šoreiz viņš nebēgs un neļaus parsevi ņirgāties. Pietiek!

Pilns apņēmības Uzklinģis paņēmaturpat nomesto slotu, samērcēja to zem

krāna vēsā ūdenī un sāka pērties. Pērāssirdīgi, it kā būtu apņēmies izpērt no sevisvisu nelabo, nomācošo, slikto un sīko,visu, kas traucē dzīvot. Pēra sevi tā, it kāpats būtu sev ienaidnieks, kuru nolēmispārmācīt. Ja uz viņu kāds paskatītos nomalas, tas nodomātu, ka šo cilvēku uzlāvas, ietītu biezā garaiņu mākonī,pārņēmis īsts pirts trakums, azarts,iedvesma. Un patiešām viņš šobrīdizskatījās cēls un apskaidrots, apņēmībaspilns un skaists, kā jau cilvēks, kasnolēmis nomest no sevis visu sīko,gļēvulīgo, nolēmis piecelties visā savācilvēciskajā augumā. Un viņš piecēlās nolāvas, lai paskatītos, vai pirts apmeklētājijau aizgājuši, vai ir jau pienācis laiksviņam kailam, tīram un apskaidrotamnostāties Remicāna priekšā …

Šajā brīdī nodzisa gaisma. Ko tasvarēja nozīmēt? Vai spuldze izdegusi?Uzkliņģis aiztaustījās līdz durvīm un tāsatvēra. Arī kopējā pirts telpā bija tumsa.

— Ei, vai te kāds ir?Klusums.Slīdēdams pa glumo grīdu,

uzgrūzdamies betona solam, viņšaizbalansēja līdz izejas durvīm. Tās bijanoslēgtas. Vai tas bija ļauns joks?Caurulēs sāka burbuļot ūdens. Tās tikaizlaistas tukšas. Laikam lai nesasaitu … jopirti tagad kurinās tikai… trešdien. Tātadviņš te bija ieslēgts līdz trešdienai?Jāšaubās, vai agrāk kāds atnāks. Kailspirtī uz divām … vairāk nekā uz divāmdiennaktīm! Uzkliņģis metās ar dūrēmdurvīs, sāka dauzīt un saukt… Dūressāpēja, balss aizlūza, un viņš beidzot

apklusa. Klausījās. Lejā kaut kasklaudzēja … šķindēja … smaginobūkšķēja … Laikam noslēdza ārdurvis.Viss apklusa. Ieslodzītais vēlreiz laidadarbā dūres, iekliedzās tā, ka iesāpējāsbalss saites, bet tad saprata — veltīgi.Dusmās un izmisumā metās pie loga.

Logs izgāja uz upes pusi, tur nevienacilvēka nevarēja būt, tomēr Uzkliņģismēģināja logu atvērt. Iekšējais rāmisvērās viegli, bet ārējais laikam bijaiesalis, tikai ar grūtībām izdevās toatlauzt. Pretī sitās stindzinošs aukstums,putināja. Uzkliņģis aizturēja elpu,ieklausījās … Klusums. Vai tiešāmneatskanēs balsis? Neiegurkstēsies sniegszem cilvēku kājām? Ne čiku, ne grabu …Acīmredzot bija jau pusnakts, visiaizgājuši. Saukt bija veltīgi, taču Uzkliņģis

cerēja — varbūt kāds tomēr izdzirdēs —un auroja naktī: — E-eir palīgā! Esmuieslēgts pirtī-ī… Neviens neatsaucās.Tikai otrpus upes spīguļoja vientuļauguntiņa kādas mājas logā. Un vējš ik pabrīdim svieda krūtīs sīkus, asus sniegaputraimus. Uzkliņģis kliedza vēl un vēl.Līdz dzelzceļnieka mājiņai bija apmēramtrīssimt metru. Ja vējš nepūstu no tāspuses, būtu cerība, ka tur viņu sadzirdētu,bet tagad … sāka klabēt zobi. Ceļgali zempalodzes pieskārās radiatoriem — tie bijavairs tikai remdeni. Sāka mežonīgi salt.Viņš steigšus aizvēra logu un, laisasildītos, atgriezās lāvas telpā.

Pirmīt durvis bija palikušas vaļā, unarī te jūtami atdzisis. Cik ilgi pietikssiltuma, lai kails nenosaltu? Līdz rītam?Varbūt. Bet nekādā gadījumā līdz

trešdienai. Kļuva arvien neomulīgāk. Bijajāatrod kāda izeja. Dažās tuvākajāsstundās vēl nebija jābaidās nosalt, bet līdztam vajadzēja kaut ko izdomāt.

Pirts gūsteknis uzlīda uz augšējāslāvas — tur bija vissiltāk — un pārstājadrebināties.

Kā tas galu galā notika, ka viņš pirtīpalicis viens un viņu te ieslēguši? Vai tadviņš bija gulējis? Nē! Bet?… Laikam tad,kad aizgāja pēdējie cilvēki, viņš bijasācis pērties un nekā nedzirdēja. Tadnodzisa gaisma un… Remicāns! Nē, tānebija nejaušība! Viņu šeit ieslēdzisRemicāns! Apzināti! Ar ļaunu nolūku —atriebties! Un viņš, naivais, bijaiedomājies ar Remicānu izlīgt, sniegt tamroku! Remicāns nemaz to nevēlas. Bet, janu viņš te nosalst, tad Remicānu tiesās.

Vai Remicāns to gribētu? Protams, ne.Tad jau … Varbūt viņa vajātājs tepat kautkur paslēpies glūn un ļauni priecājas, kaviņam jāsauc pēc palīdzības. Kad apniksUzkliņģi mocīt, viņš to palaidīs. Skaidrs,ka palaidīs. Un pēkšņi Uzkliņģisiekliedzās:

— Alfon, slēdz vaļā! Es zinu, tu tepatesi. Dzirdi? Laid ārā!

Nē, Remicāns droši vien bijaaizgājis mājās. Labi, ja rit ap pusdienlaikuatvilksies. Bet ja nu viņš līdz tam laikamte apsaldējas, saslimst un nomirst? Un jaRemicāns vispār neatnāk? Ko tad?Remicāns var no garderobes skapja izvāktviņa drēbes un apgalvot, ka visi aizgājušimājās, ka viņš par tādu Uzklinģi nekānezina. Bet viņa līķi… pabāzt upē zemledus. Ieslodzītajam kļuva aizvien

nelāgāk. Tomēr šeit būtu jāsagaida rīts,varbūt gaismā kāds ies garām pirtij, un tadviņš pasauks.

Laiks vilkās bezgala gausi. Kļuvamanāmi vēsāk. Vēl Uzkliņģis nesala, betviņš labi saprata, ka paies stunda, divas,augstākais, trīs, un viņš sāks drebināties— un tad sasildīties vairs nebūsiespējams; viņš bija kails un pie drēbēmtikt nevarēja. Vienīgais, ja izgāztu durvis.Uzkliņģis nolēma vēlreiz pamēģināt.

Tagad, izgājis no lāvu telpas, viņšcieši aizvēra durvis. Mazgājamā telpā jaubija auksts, klons saldēja pēdas, un pārkailo miesu pārskrēja drebuļi. Uzkliņģis,uzmanīgi taustīdamies, rūpīgi pārmeklējavisus kaktus, bet nekāda laužņa, ne sitamāneatrada. Lai paceltu betona sola virsu,nepietika spēka. Gūsteknis tomēr piegāja

pie durvīm un ņēmās tās sirdīgi raustīt.Tad pakampa savu skārda vanniņu, kuraturpat vien stāvēja, un ar to dauzījaaizslēgtās durvis. Troksnis liels, bet vaino tā bija kāds labums? Dzirdēt viņuneviens nevarēja.

Vēl Uzkliņģis pārmeklēja dušutelpas. Ari tur nekā piemērota durvjuatmūķēšanai neatradās.

Beidzot viņš atgriezās lāvu telpā, laiatkal sasiltu. Brīdi lēkāja, zobusklabinādams. Uzlīda atpakaļ uz lāvas, betiepriekšējais siltums viņu vairs neapņēma.Domas kavējās pie Remicāna. Vai Alfonsgribēja viņa nāvi vai negribēja? Vai bijacerības, ka viņu izglābs, vai nebija? Unpēkšņi… paga, paga, kā tad īsti bija, kadviņš iznāca no ģērbtuves un ieraudzījaRemicānu? Kur atradās spuldze? Viņam

aiz muguras? Nu jā, vājās gaismas starikrita Remicāna sejā. Bet tad jau viņa pašaseja bija ēnā. Diez vai Remicāns viņukrēslainajā priekštelpā varēja pazīt,turklāt vēl ar vienu aci. Nu, protams,nepazina! Ja būtu pazinis, Remicāns uzreizlaistu vaļā savu repertuāru, tas jaunegaidītu. Un viņš jau nevarēja zināt, kaUzkliņģis pirtī paliks pēdējais. Ja tā, tadRemicāns nemaz nezina, ka viņš atrodaste, pirtī, tik neapskaužamā stāvokli. Viņamtikai pirmajā pārsteiguma brīdī licies, kaRemicāns viņu pazinis, bet patiesībā …Tad velti gaidīt, ka Remicāns no rītaatnāks un viņu izlaidīs. Tad ir skaidrs, katepat jānosalst. Uzkliņģim izkalta mute, unsirds sāpīgi dauzījās krūtīs. Mirt! Nosalt!Kāda nejēdzība! Tik pēkšņi, pašos spēkagados? Kam tas vajadzīgs? Kāds viņš bija

muļķis, iedomājoties, ka Remicāns vinupazinis! Bet kā tad šis Remicāns te pēkšņiuzkūlās? Nejauši? Nē, droši vien zināja,ka Uzkliņģis šeit dzīvo. Un atbrauca, laiatkal viņu spīdzinātu. Un tomēr — vaiRemicāns zināja, ka viņš ir pirtī, vainezināja? To izdomāt nebija iespējams.Uzkliņģis svārstījās novisoptimistiskākajām cerībām, ka viņuteju, teju no šejienes izlaidīs, līdzvisdrūmākajām iedomām, ka viņam teneglābjami jāiet bojā, jānosalst. Eh, kāvajadzēja, Remicānu ieraugot, iet viņamklāt, izrunāties reizi par visām reizēm, unviss būtu kārtībā. Vai tad tiešām viņinebūtu sapratušies? Kaut vai senāsdraudzības vārdā. Toreiz, pirmskatastrofas, viņi bija kā dvini — kurviens, tur otrs — un nebija nekā tāda,

kādēļ vini būtu plēsušies vai strīdējušies.Bet nu par vēlu. Par vēlu? Tā nedrīkstējabūt! Kāda balss vinā čukstēja salta unnepielūdzama: par vēlu, par vēlu … Sākaklabēt zobi.

Viņš nošļūca no lāvas. Lēkāja. . .Vingroja … Bet sasilt vairs neizdevās.

Pret rīta pusi Uzkliņģis piegāja pieloga un uzmanīgi lūkojās ārā. Varējasaskatīt, ka zem loga nokrauta malka.Vairākas garas grēdas, no augšasapsnigušas ar biezu sniega kārtu. Nopalodzes līdz malkai vismaz divi metri.No grēdu virsmas līdz zemei — savidivarpus metri. Ja atvērtu logu, aši izlēktuuz malkas grēdām, pēc tam zemē?Protams, mežonīgi saltu. Laiks noteiktibija kļuvis aukstāks, arī logs aizvilcies arledus rakstiem. Bet, paliekot šeit, viņš

tāpat nosals. Līdz dzelzceļnieka mājiņaitrīssimt metru. Pagūtu aizskriet. Taknenosaltu pavisam. Nu, saslimtu… arplaušu karsoni. Bet izveseļotos. Ar plaušukarsoni jau retais tagad mirst. Un veselībaviņam samērā laba.

Uzkliņģis izšķīrās, pirmo reizi mūžāizšķīrās par tūlītēju un noteiktu rīcību.Atvēra logu. Iekampa pilnu muti saltāgaisa. Uzrāpās uz palodzes. Ieķērās tajā arabām rokām un, atspēries ar ceļgaliempret sienu, laidās lejā. Kailais vēderspieskārās apledojušai mūra sienai unkrampjaini sarāvās. Viņš palikakarājamies izstieptajās rokās. Pirms tāsatlaida vajā, Uzkliņģis ar kāju pirkstiemnedaudz atstūmās no sienas un palūkojāslejā, lai precīzi aprēķinātu, cik augstu vēlatrodas un kur nolecot atdursies kājas.

Tikai tagad viņš ieraudzīja, ka malka navvis nokrauta cieši gar sienu, bet atstatu, —spraugu starp sienu un malkas grēdu bijaslēpusi virsū sadzītā sniega kupena. Augšāuzvilkties vairs nevarēja, un viņš lēca,izmisīgi pūlēdamies atgrūsties tālāk nosienas.

Kad sākās atkusnis, bērni spēlējotiesspraugā starp pirts sienu un malkas grēduatrada baltu, apsarmojušu sniegavīru.

ATGRIEŠANAS Viņš izkāpa no vilciena uz svaigi

asfaltētā perona dzimtās pilsētiņasstacijā. Atbraucējs bija trīsdesmit septiņusgadus vecs vīrietis skarbiem sejaspantiem un robustu ārieni, ģērbiesnesapogātā vatenī kā meža cirtējs, arizbalējušu mantu maisu uz viena pleca.Mantu maiss bija patukšs; atbraucējsiebāza roku kabatā un sataustīja naudasmaku: meitai vajadzēja kaut ko nopirkt —saldumus vai kādu nieku. Līdz šim viņšbija tā steidzies, ka pārsēšanās punktosnebija iznācis laika pat ne veikalos ieiet.Sievai ari derēja kaut ko uzdāvināt, betnevarēja iedomāties, kas viņai darītuprieku, — savu mūžu viņš par to nebija

domājis.Viņa prombūtnes laikā pilsētiņā bija

notikušas lielas pārmaiņas: uzreiz dūrāsacīs, ka putekļu kļuvis mazāk, kādreizsmilšainās vai ar akmeņiem bruģētās ielastagad asfaltētas, paplašinātas, novāktasvisādas dēlu būdas un kioski; centrāuzcelta liela trīsstāvu celtne, kurā atradāsuniversālveikals. Vīrietis devās turp, betnolēma nebūt izšķērdīgs. Papriekšu mājāslabi jāapskatās, kā visvairāk trūkst, tad jauredzēs, ko pirkt. Viņš lika iesvērt tikaisaldumus un noglabāja tos mantu maisā.

Universālveikala galā atbraucējsgāja garām stiklotam paviljonam, pa kuraatvērtajām durvīm ārā viļņoja iereibušubalsu murdoņa, kausos putoja alus, unglāzēs lija pēdējā laikā tik daudzpatērētais «Volgas» vīns. Vīri sēdēja vai

stāvēja pie galdiņiem, uz kuriem spilgtiizkrāsojusies oficiante lika kūpošasdesiņas, šķiņķa maizītes un lēju, bet vīricilāja dzērienu traukus, ņēma brūniapceptās desiņas, triepa uz tām biezassinepju kārtas un piekoda. Šur tur piegalda vai krēslu kājām — atklāti vaiavīzēs ietītas — stāvēja pusizdzertāsdegvīna pudeles, pēc kurām stiepās kādanepacietīga un uzmanīga roka, lai noaizliegtā trauka ielietu lāsi alus kausā vaivīna glāzē.

Cilvēks bija neviļus apstājies undziļi nāsīs ievilka dzertuves jeb — kā tomodernie puritāņi dēvēja — tējnīcasspēcīgās smaržas. Līdz ar to viņš jutasaraujamies visus nervu galus; galīgiizkāmējusī, iemigusi larva pamodās unsāka mežonīgi plosīt saimnieka iekšas.

Kāds alkoholiķis viņam reiz bija stāstījis,ka jebkurā narkomānā tupot larva — sīka,pretīga būtne, kas esot mūžīgi izsalkusi.Alkohola larva paģērot, lai cilvēks pēciespējas vairāk dzertu; smēķēšanas larvaalkstot nikotīna. Tikko šāds cilvēks, kurātā ieperinājusies, gribot tikt no savasnelaimes vaļā, tā šī sākot mežonīgi trakot,jo larvai jāmirstot, ja to vairāk nebarojot.Bet viņa esot sīksta un izturīga, un, jotuvāk pašas nāves stunda, jo neatlaidīgāktā cilvēku mokot, tāpēc upurim bieži trīcotrokas un kājas, uznākot vājums unbezmiegs un esot tāda sajūta, it kā iekšasgrieztu uz āru. Ka tādas larvas ir,atbraucējs bija pilnīgi pārliecināts. Betkopš zināma laika viņš bija sācis ticēt, kaviņā iemājojušās larvas jau mirušas.Tagad viņš juta dzeršanas larvu

pamostamies un skrāpējam viņa nervus.Cilvēks pie dzertuves durvīm

satrūkās un apjēdza, ka piere kļuvusimikla. Viņš bija pārāk vieglprātīgi šeitapstājies, aušīgi iedomādamies, ka varnesodīti brīvi nolūkoties citu vājībās, nokurām pats, par laimi, atbrīvojies.

Viņš nebija vēl paspēris ne piecussolus, kad kāds vīrs viņu nogrāba pieelkoņa un cieši, kā pats sev neticēdams,ielūkojās atbraucēja acīs.

— Lai velns mani parauj! —pienācējs iesaucās, norāva ejlasplankumiem piesātināto cepuri no galvasun trieca to pret ietvi. — Lai velns maniparauj un sievasmāte acis izskrāpē, ja tuneesi mūsu pašu Valfrids Gaikis, kas,cietuma maizē dzīvodams, tik lepnskļuvis, ka nepazīst vairs vecos zēnus un,

degunu izslējis, jož garām mūsu pilsētaslepnākajam šenkim. Klau, vecais! Tupagāji mums garām! Kā tu to

varēji?! — Tad viņš trieca kirzaszābakā ieauto kāju uz savas cepures unsāka to mīdīt. — Es to nesaprotu. Tasneiet! Nāc! Nāc līdz!

Pienācējs pacēla samīdīto cepuri,trīs reizes sita to pret ceļgalu, tad uzlikagalvā. Vēl ciešāk sagrābis draugu aizelkoņa, viņš vilka atpakaļ uz dzertuvi.

— Tā tas numurs neies cauri! —viņš auroja. — Tava atgriešanās jānosvin!

— Pagaidi, Zilgalvi, neplēs manaskroņa pufaikas piedurkni, tā manpagaidām ir vienīgā, — beidzot ierunājāsatbraucējs. — Es neiešu! — viņš noteicatik stingri, ka Zilgalvis apstulba.

— Kā — neiesi? Kur neiesi? —

viņš, arvien vēl nekā nesaprazdams,jautāja

— Uz krogu neiešu.— Ei nu, tāds kā joks! Tu runā tā, it

kā nebūtu atgriezies no «būra», bet gan noStraupes vai Olaines. Ha, ha, hā…

— Uz krogu es neiešu! — ValfrīdaGaiķa balsī ieskanējās tāda stingrība, kaZilgalvis, lai cik iereibis bija, saprata, kaar agrāko pudeles brāli noticis kaut kasneglābjami ļauns, un viņš, galīgi apstulbis,atstreipuļoja sāņus, sākdams lādēties.

— Kas tā par velna būšanu! Vienudraugu sabrauca automašīna, otru sievaiebāž uz piespiedu ārstēšanos, trešais patsbaptistos ierakstās. Valfrīd, nu saki — kurte jēga? Nu, runā tak! Vai tad tas tiešāmkas ļauns, ja veci puikas kādreiz saliekasun ierauj pa kraukšķītim? Valfrīd, Vali,

veco zēn … tagad . .. satiekoties .. . pēctik daudz gadiem . ..

Zilgalvim asaras sakāpa acīs, un viņšar tādu maigumu lūkojās bijušā draugasejā, ka tam, ja vien viņš nebija galīgiapmāts un aptaurēts, vajadzēja saprast, kanevar tā satikties divi draugi un aizietviens otram garām. Taču ar Gaiķi notikaneizprotamas lietas: viņš, ne vārda vairsneteicis, nokratīja Zilgalvja rokas nopleciem, strauji uzgrieza viņam muguru unsteidzīgi metās aiz stūra.

— Vali, Valfrīd, draugs, varbūttev nav

naudas, tu tik pasaki… — čukstējaZil galvja sasprēgājušās lūpas. Brīdi viņšnezināja, ko darīt: steigties pakaldraugam, lai to vēl mēģinātu pārliecināt,vai arī atgriezties pie pārējiem un atstāstīt

notikušo. Beidzot, nevarēdams izšķilties,viņš neķītri izlamājās, jo citādi savupārsteigumu izrādīt nemācēja, tad atmetaar roku un gāja atpakaļ uz dzertuvi.

Bet Valfrīds Gaiķis steidzās mājās.Viņš gāja, gandrīz neko neredzēdams, ungalvā domas meta cilpu cilpas.Visgrūtākais, viņš juta, bija tas, ka pagātneviņu negribēja laist vaļā. Atrazdamiesieslodzījumā un domādams par nākotni,viņš ne brīdi nebija pieļāvis, ka tas būs tikgrūti. Toreiz šķita — pietiek ciešiapņemties sākt jaunu dzīvi, un viss pats nosevis nostāsies savā vietā. Bet vai tā bija?Šoreiz gan viņš bija uzvarējis dzeršanaslarvu, kas sīka, bāla un izbadējusies, betvēl sīksta un nenobeigusies plosījās viņā.Kājas bija kā vate un piere mikla. Un tajāpašā laikā modās arī tāda kā gandarījuma

sajūta, neliels rūgts prieks par izcīnītouzvaru, pirmo šāda veida uzvaru viņamūžā.

Atbraucējs tuvojās mazpilsētasnomalei, kur dzīvoja viņa ģimene. Mājubija cēlis tēvs, vecs mūrnieka amatameistars, un tajā bez pašiem vecīšiempietiekami labu apmešanas vietu bijaatradušas arī Valfrīda un viņa māsas Rūtasģimenes.

Valfrīds Gaiķis ar tuviniekiem agrāknesatika; visi viņam pārmeta dzeršanu, unviņš, nespēdams paciest mūžīgospārmetumus, jutās kā atgriezts rieciens untādēļ reti rādījās mājās. Tikai pēc tam,kad jau bija izdarījis noziegumu, ko patsneatcerējās, bet ko viņam visos sīkumosneapšaubāmi pierādīja, — tikai pēc tam,kad viņš jau atradās labošanas darbu

kolonijā, Valfrīds Gaiķis bija sācis meklētkādreiz pazaudēto dzīves jēgu. Jo ilgākviņš par to bija domājis, jo neomulīgāka,skumjāka un tukšāka šķita paša dzīve. Viņšatskārta, ka nekad nav bijis ne ģimenesgalva, ne apgādnieks; viņš pat nezināja,nespēja aptvert, kā sieva bija tikusi galāar ģimenes rūpēm, nopelnījusi iztiku,vadījusi skolā meitu. Un ko viņa domājapar savu vīru? Kāds viņš izskatījās sievasacīs, kad viņu beidzot — kopā ar tādiempašiem pudeles brāļiem — notiesāja? Untagad? Vai sieva viņu gaida mājās? Vaimeita priecāsies, ieraudzījusi tēvu? KoArta zina par viņu? Ko māte viņaistāstījusi? Jo pali vēl par mazu, lai kaut koatcerētos. Vai tuvinieki viņa atgriešanosneuztvers kā nenovēršamu nelaimi? Sievaspriekšā viņš jutās bezgalīgs parādnieks un

vēlējās atgūt viņas labvēlību un mīlestību,tāpat vēlējās beidzot kļūt par īstu tēvumeitai, iemantot cieņu un uzticību unnekad vairs nelikt viņām sevī vilties. Viņšzināja, ka būs grūti, ka vajadzēs sastaptiesar kārdinājumiem un pārbaudījumiem, bet,ka tas būs tik velnišķīgi smagi, viņš nebijavarējis pat iedomāties. Vai pirmīt viņš jaunebija gandrīz atmetis visam ar roku? . . .Nē, Valfrīds Gaiķis nevēlējās sev atzīties,ka jau pirmajā cīņā bija pussoli nokapitulācijas. Viņš nešaubīgi juta —jazaudēs vienreiz, pēc tik stingrasapņemšanās, tad otrreiz vairs kaut ko tādupat nemēģinās pasākt, tad viņš būszaudējis uz visiem laikiem.

Valfrlds Gaiķis iegriezās pagalmā.Te nu bija viņa mājas. Uzvēdīja trūdošolapu un pamestības dvaka. Agrāk nekad

pagalms nebija tik neuzkopts kā patlaban:pērnajās lapas nesagrābtas, puķu dobesneapkoptas, dārzā apsētas tikai dažasvagas, nokaltušie avenāji neizgriezti…Slikta priekšnojauta lika apstāties uzsliekšņa. Vai kaut kas bija noticis?Atnācējs nospieda durvju rokturi. Viņš nezkāpēc iedomājās, ka durvis nevērsies, būsnoslēgtas. Bet durvis atvērās, un Gaiķisiegāja patumšajā priekšnamā. Pa labivienmēr dzīvojuši viņa vecāki, pa kreisimāsas ģimene un vienā istabā arī viņš arsievu un meitu. Pēkšņi izlēma vispirmsieiet pie vecākiem un tikai tad pie sievas.Varbūt pa šiem gadiem kaut kas irmainījies … Uz mājām viņš rakstīja retiun pēdējā gadā no sievas nebija saņēmisne rindiņu. Arī māte un māsas bijapārstājušas rakstīt.

Nepieklauvējis Gaiķis klusi vēradzīvokļa durvis. Kaut kas bija pavisamcitādi. Šis te nevarēja būt vecākudzīvoklis. Tas vienmēr bija tīrs, spodrs unmājīgs. Te pretī sitās sastāvējies gaiss,oda pēc eļļā ceptiem kartupeļiem un grīdanebija ne slaucīta, ne mazgāta vairākasnedēļas.

Tad Gaiķis pie sienas ievēroja mātestrauku plauktu. Tas neapšaubāmi bija taspats plaukts, uz kura bērnībā bija stāvējusizilā vāze. Reiz draiskojoties bērni bija šovāzi saplēsuši. Tieši viņam toreiz tikavisvairāk.

Dzīvoklī bez plaukta vēl atradās dažipriekšmeti, kas piederēja viņa vecākiem:galds, divviru skapis, sols. Bet pēc visaredzams — vecāki te vairs nedzīvoja. Kastad bija noticis? Nekādi nebija domājams,

ka viņi pametuši savu māju un aizgājušikur citur. Un tomēr viņu te nebija. Ja būtumiruši, vai tad sieva un māsa viņam par tonebūtu atrakstījušas? Vai tad viņasValfrīdu Gaiķi uzskatīja par tik sliktu, kanevēlējās pat paziņot par vecāku nāvi.Negribējās tam ticēt. Un tomēr šo mājupiemeklējusi kāda nelaime, par ko viņšnekā vēl nezināja. Te, vecāku galā, tagaddzīvoja kāda sveša ģimene … Bet tad viņšuz galda pamanīja izsvaidītas burtnīcas,paņēma vienu un izlasīja: «Pirmās klasesskolniece Arta Gaiķe».

Patiesība viņu apdullināja. Šeitdzīvoja viņa piederīgie! Šai netīrībā! Šaipostažā! Arta Gaiķe, pirmās klasesskolniece. Bet vai pirms pāris gadiemsieva nebija viņam rakstījusi, ka rudenīArta sāks iet skolā? Viņš aplūkoja

burtnīcas vāku, tur bija rakstīts šis mācībugads. Tātad meitene pirmajā klasē bijanosēdējusi divus gadus. Viņš atvēraburtnīcu, ielūkojās uzdevumos,pārbaudīja atzīmes: trijnieki, divnieki,viens četrinieks, atkal divnieki untrijnieki. Strīpojumi, traipi un kļūdasrēķināšanā. Un sajuta dīvainu kaunu, kaviņa meita jauc tik vienkāršasmatemātiskas darbības. Vai tādsrokraksts drīkstēja būt skolniecei, kuraijau desmitais gads un kura — tikaišopavasar! — beigs pirmo klasi! Vaibeigs? Vai viņa meita varēs šogad pabeigtpirmo klasi?

Priekšnamā viņš pieklauvēja pieotrām durvīm un uzreiz izdzirdēja māsasbalsi. Viņa vientiesīgas sievietespārsteigupiā sasita plaukstas un apsēdās

krēslā.— Brāļuk, tu mājās! Kā tad tu

nemaz nepaziņoji? Mēs jau tā spriedām,ka tev drīz beidzas termiņš, bet ka tikātri…

— To jūs negaidījāt. Nu, labdien,māsa!

— 'bdien .. . brālīt! — Apaļīgāsieviete izplūda asarās. Viņa pieplaka piebrāļa pleca un sāka raustīties elsās.

Rūta vienmēr bijusi jūtīga un viegliaizkustināma, bet dīvaini, ka viņas pašasasaras reti kādu aizkustināja — cilvēkiparasti iecietīgi noraudzījās šīs sievietesjūtu izplūdumos un. tad runāja par ko citu,ar ko viņas asarām nebija nekāda sakara.Rūta nevienam to neņēma ļaunā un bieživien tikpat ātri, kā sākusi raudāt, sākaskaļi smieties. Pēc Valfrīda domām, viņa

bija labsirdīga un visu mūžu palika tikpatnaiva kā bērnībā. Pagaidījis, kamēr māsadaudzmaz nomierinās un izšņauc degunudvielī, jo mutautu pēkšņi nevarēja atrast,atnācējs jautāja:

— Kas noticis? — Viņš pamāja argalvu uz istabas pusi.

Rūtas pleci vēl pāris reižunoraustījās, tad viņa teica:

— Tēvs pagājušo ziemu nomira.Bet mātei šeit vairs nepatika. Viņa laikamtā kā baidījās, vienmēr runāja, ka tēvsviņai nākot pakaļ, saucot līdzi. Un tad mēsvisi sanācām kopā un nolēmām, ka māteibūs labāk, ja viņa brauks dzīvot pie Līgas.

— Vai tad pie Līgas viņai vietaatradās?

Māsa sāka stomīties:— Ne nu tieši Līgas mājās, bet

turpat kaimiņos, tik tuvu, ka Līga ik brīdivar aizskriet un māti pieskatīt.

— Un … kas tad tur … — Valfrīdsatkal pamāja uz mājas otru galu.

— Kur? — Māsa uzreiz nesaprata.— Ak tā! Nu, tur ievilkās tavējie. Mumsjau te visiem bija par šauru. Un, tā kāmāte… tad tavējiem atradās vieta tepat.

Valfrīds saprata: ne jau nu bez māsaspiepalīdzības māte aizgāja. Viņš pārāklabi pazina savu vecāko māsu, lainoticētu, ka viņas rīcība bijusi tikainesavtīga. Bet ne jau par to Valfrīdspatlaban gribēja runāt — viņu nomāca citijautājumi, kurus viņš baidījās izsacīt.

Māsa tomēr apjauta, ka brālis viņasrīcību nosoda, un tāpēc uzskatīja parvajadzīgu kaut ko sacīt. Militāro gudrību,ka uzbrukums esot vislabākā

aizstāvēšanās, ar apbrīnojamām sekmēmpiesavinās pat aprobežotas sievietes. Tādarīja arī Gaiķa vecākā māsa. Asaras vēlnebija nožuvušas, kad viņa jau teica:

— Tu nu gan, brāl, par mums nekadneesi licies zinis. Kamēr dzēri vienādzeršanā, tava sieva un bērns mumsdzīvoja uz kakla. Bet mums pašiem te bijapar šauru. Un tad man vēl būs …

Māsa apklusa, bet Valfrīds jau pirmītbija ievērojis viņas uzbriedušo vēderu.Māsai jau bija četri bērni. Vecākā meitabeidza vidusskolu, jaunākajam vajadzējasākt iet skolā, bet viņai vēl būs piektaisbērns. Tādas sievietes mūsu dienās irretums.

Valfrīds to saprata un klusēja. Bet.masa pati nevareia nociesties un turpinaja:

— Un, kad nu tēvs nomira, tad mēsizdomājām . ..

— Man liekas, mās, ka šo māju cēlatēvs un māte.

Tu man te nerunā! Ja tavējie nesēdētuman uz kakla …

— Tad mātei nebūtu šī mājajaatstāj. Tā tu gribēji sacīt.

— Nu, pieņemsim, ka tā. Betnestrīdēsimies. Tu tikko esi atgriezies,būsi izsalcis.

— Paldies, bet es nestrīdos unnetaisos to darīt, man tikai gribas zinātpatiesību. Saki, mās, — vai tad, kad tuizdomāji, ka mātei no šejienes jāiet prom,tev neienāca prātā, ka pati varētu aiziet…ar savu ģimeni?

— Es?— Nu protams. Cik atceros, jus

toreiz, kad apprecējāties, ienācāt mājā artādu solījumu, ka aiziesiet no šejienespāris gadu laikā. Tavs vīrs gribēja patsbūvēt māju.

— Ha … Kāpēc tad man būtu jāiet!Man ir bērni. . . nevis kaut kādi kropļi.Bet, ja tu savu bandu vari dabūt prom, tad— manis pēc, lai māte nāk atpakaļ. Mumsvisiem būs tikai labāk.

Gaiķis apklusa; kropļi, banda … KāRūta tā varēja runāt? Viņš te bija piecasminūtes, bet māsa jau paguvusi izsacīt tikdaudz aizvainojošu vārdu. Māsai tačutagad vajadzēja justies laimīgai: dzīvoklisticis pilnīgi viņiem, būs ģimenespieaugums. Kāpēc tad viņa ir tik nikna?Atceroties paša ģimeni, viņam iedūrasirdī.

— Kas ar manējiem … noticis? —

iejautājās un nodūra galvu, kā sitienugaidīdams.

— Pats jau nu gan vari iedomāties.Skuķis ir debils. Tava sieva jau viņu vedapie ārstiem. Teikuši, ka tas no tavasdzeršanas. Bet ar jums, vīriešiem, jau tā ir— kad šņabis galvā, tā jums vajagasievieti…

— Apklusti!— Tu uz mani nekliedz! Esmu

stāvoklī. Nekā slikta neesmu teikusi unļaunu tev nevēlu, bet, ja tev nepatīkpatiesība, tad vari… — viņa norādīja uzdurvīm. — Pateicoties man, tavai ģimeneitagad ir pašai savs kakts un jums navjāklimst citiem uz kakla.

— Paldies, mās!Valfrīds izkliedza šos vārdus,

izmetās priekšnamā un ar tādu spēku

aizcirta durvis, ka visā mājā nodrebējalogu stikli.

Rūta atkal atslīga krēslā, un mazulisvēderā sakustējās. Viņa nedrīkstējauztraukties, bet sirds dauzījās kā negudra.Taisni kā par sodību tieši tagad uzkūlāstas plencis, pašas miesīgais brālis. Ko ganRūta varēja darīt, ja brāļa liktenis viņainebija vienaldzīgs. Bet dzērāji jauvienmēr bijuši paštaisni un nekad navcietuši, ja viņiem ko pasaka acīs. Tā viņasēdēja un domāja, un turēja plaukstu uzdzīvā, pulsējošā vēdera.

Bet Valfrīds Gaiķis stāvējapriekšnama tumsā un nevarēja izšķirties,ko tagad darīt: iet ārā un tur pagalmāsagaidīt sievas atgriešanos? Pajautātmāsai, kur sieva patlaban atrodas, viņšnepaguva; iet netīrajā dzīvoklī negribējās.

Pēkšņi atvērās ārdurvis un ienācasvainis.

— A, tas esi tu. Nu, sveiks!Apsveicu ar atgriešanos.

— Paldies, — Valfrīds noņurdējaun paspieda svaiņa pastiepto plaukstu.

— Tu kaut kur ej? — māsasvīrsjautāja.

— Nē.— Tad nāc pie mums!— Es jau biju, — Valfrīds atteica un,

acis nodūris, iegāja dzīvoklī. Ja viņš tagadkaut kur aizietu, tad māsa un viņas vīrsizdarītu zināmus secinājumus. Nē, to viņšnevēlējās.

Istabā bija pavisam drūmi.Pārsteidza tā nekārtība un netīrība, kasšeit valdīja. Viņš nevarēja atcerēties, kadbūtu varējis pārmest sievai nolaidību. Kas

gan tagad ir noticis? Valfrīds atcerējās, kapēdējā gada laikā viņa vairs nerakstīja.Vainīga bija sieva, viņa savās vēstulēskļuva arvien strupāka, lakoniskāka, līdzbeidzot paziņoja, ka vairāk nerakstīšot,kad atbraukšot — pats redzēšot. Ko tasnozīmēja? Žēl, ka viņš jau paguvissastrīdēties ar māsu. Varētu pajautāt. Bettagad viņš to vairs nedarīs. Jāgaida!

Valfrīds Gaiķis novilka vateni unapsēdās virtuvē pie galda •— tas bijaapklāts ar vecu, netīru nenosakāmaskrāsas vaskadrānu, bet, aplūkojis nolocītomalu, Valfrīds atcerējās, ka tāda pativaskadrāna ar sārtiem rūķīšiem un sēnēmbija arī mātei. Uz galda malas vaskadrānavietām jau pārdilusi, tālāk sagraizīta arnazi. Un pēkšņi Valfrīdam likās, ka tādapati kā šī vaskadrāna ir visa viņa dzīve.

Lai kas arī noticis, lai kādi ir sievasnolaidības iemesli, tā dzīvot nevarēja,kaut kas jāpasāk, jādara. Sēdēt un gaidītbija pārāk neizturami. Viņš iekurinājaplīii, uzsildīja ūdeni, notīrīja galdu unsāka mazgāt traukus. Kad virtuve kaut cikbija uzkopta, Gaiķis devās uz istabu.Visās malās — pat starp Artas skolasgrāmatām un burtnīcām

rēgojās papirosu gali, pelni,apdeguši sērkociņi. Dīvāns izgulēts, vidūrēgojās prāva bedre, kurā starp kailāmatsperēm iebāzts spilvens, sega nosviestapašā kājgalī, un palagi izskatījās zemeskrāsā, it kā cilvēki šai mājā nemazgātosmēnešiem ilgi vai arī gulētu ar netīrāmdarba drēbēm. Gaiķis saprata, ka viņadzīve šeit, iespējams, būs grūtāka nekā tur,no kurienes viņš ieradās. Tur, lai arī

stingra disciplīna — pie tās varēja pierast—, bija arī kārtība un tīrība.

Sievas nākšanu viņš sadzirdēja jaupa gabalu. Velta ienāca, kaut ko pie sevisrunādama, streipuļodama, un svārku sānukabatā viņai rēgojās pudele. Ieraudzījusivīru, Velta sāka šņukstēt un metās viņamap kaklu, brīdi guldzījās, kamēr izdabūjapār lūpām:

— Man jau stā-āstīja … Kā tu tāvarēji? Taisni kauns bija klausīties, kā tupie «Rudzpu…» — ih — «Rudzpuķītes»izturējies. Es sākumā … ih … neticēju …es teicu, tas nevar būt mans vīrs, kasšņabim šitā iet garām, ih …

Velta bija piedzērusies, bet viņaneapšaubāmi priecājās par vīraatgriešanos. No viņas saraustītā stāstaValfrīds uzzināja, ka Zilgalvis ar dažiem

draugiem «Rudzpuķītē» pārspriedušiGaiķa izturēšanos un atzinuši to paraugstākā mērā dīvainu. Zilgalvis sākumāpat apvainojies un nozvērējies ar Gaiķinekad vairs pie viena galda nesēdēt, tomērpārējie draugi pārliecinājuši, ka Gaiķadīvainā izturēšanās izskaidrojama ar ilgolaiku, ko viņš pavadījis cietumā;neapšaubāmi šī dīvainība izzudīšot, tiklīdzatkal nonākšot īstu vīru sabiedrībā. Tadvisi nopirkuši dažus «traukus» un gājuši uzdārzniecību pie Veltas («Ak Velta tagadstrādā dārzniecībā,» Gaiķis pie sevisnodomāja), un darījuši viņai zināmu toprieka vēsti, ka miesīgais vīrs beidzotatgriezies. Viņa jau gribējusi tūdaļ skrietmājās, bet vīri viņu aizturējuši, vajadzējisiedzert, pēc tam uzkodas salūkot un tadvēlreiz uz veikalu aiztecēt. Daži jau

taisījušies nākt uz māju Valfrīdu apraudzīt,bet tad nu Zilgalvis galīgi sadumpojies unteicis, ka to nu gan viņš ne

kad nedarīšot: viņš zem Gaiķa majasjumta soli nesperšot, iekams Valfrīdsnebūšot pirmo soli spēris uz viņa pusi.

— Tas jau nekas, — Velta viņumierināja, — rīt tu nopērc pudeli un aizejpie Zilgalvja, aprunājies, viņš tevi darbālai pie sevis iekārtos.

— Es vairs nedzeru, — Valfrīdscieti teica.

Sieva brīdi viņā lūkojās kābrīnumainā radījumā, tad sacīja:

— Labi jau, labi, es tev nekānepārmetu, bet esmu jau diezgan no tevisdzirdējusi agrākos laikos, visādussolījumus atklausījusies, ka tu vairsnedzer vai nedzersi, bet tie visi ir bijuši

solījumi… līdz pirmai pudelei… ih …Valfrīd, nerunāsim par to, es zinu, ka tuesi labs cilvēks, tikai bez tās velna dzirastu iztikt nevari un nekad neesi izticis. Tasjau nekas, ja tagad tev ir tāda apņemšanās,es tai vairs neticu. Manu ticību tu savālaikā nodzēri. Nu jau tam vairs navnozīmes. Es pati tagad dzeru. Kad gribasvisu aizmirst. .. Kad nav, lai nav . . .

Veltas acis aizmiglojās, un viņa sākaraudāt. Šņukstēdama viņa izvilka nosvārku sānkabatas aizsākto pudeli un,kakliņu pie lūpām pielikusi, dzēra kāri,lieliem guldzieniem.

Valfrids Gaiķis lūkojās uz sievuneizpratnē un pieaugošā niknumā.Vienbrīd viņam gribējās pieiet sievai klāt,atraut pudeli no sasprēgājušajām lūpām untriekt to pret grīdu, bet viņš savaldījās.

Kaut kur no zemapziņas dzīlēm uzpeldējaatmiņas, ka viņš pats agrāk nebija ne parmatu labāks, un viņš sāka meklētattaisnojumu šādai sievas rīcībai, betneatrada; ja vien par attaisnojumuneuzskatīja to, ka viņas vīrs ilgu laiku bijaatradies cietumā un viņai vienai vajadzējarūpēties par meitu.

Jā, meita… Tas bija sāpīgsjautājums, bet sievai patlaban labāk par toneminēt ne pušplēstu vārdu, kaut viņamļoti gribējās ar sievu aprunāties, kaut kouzzināt vairāk: kāpēc ar bērnu ir tik slikti,un vai tur kaut ko vēl var labot; medicīnataču mūsu dienas dara brīnumus, un viņi,kad laida šo bērnu, pasaulē, nebija nefiziski, ne garīgi kropļi — nekādas ļaunasiedzimtības nevarēja būt… ja vien … Betpar to patlaban nevarēja runāt.

— Siev, vai tu man neiedosipusdienas, neesmu ēdis, kamēr no rīta.

Jā, jā, Artai arī drīz vajaga būtmājās no skolas, tad ēdīsim. Bet ko mēsēdīsim? Mājās nekā nav. Es jau nezināju,ka tu atbrauksi, — viņa it kā taisnojās vīrapriekšā, tad skaļi nožāvājās, smagipiecēlās no čīkstošā krēsla un izgrīļojāsvirtuvē.

Sāka šķindēt trauki.Gaiķis brīdi sēdēja un bezdomīgi

lūkojās apputējušajā loga rūtī, un viņāmodās tik drausmīgas un nomācošasskumjas, ka šķita — tās pārplēsīs krūtis;skumjas kāpa uz augšu un kā dedzinošskamols iesprūda kaklā. Vai tādu viņš bijaiedomājies savu atgriešanos? Visu laikuviņš bija ticējis Veltai, bijis pārliecināts,ka ar tādu sabiedroto kā Velta viņš dzīvē

visu sasniegs, pat to, kas jau likāsnokavēts. Bet agrākās Veltas vairs nebija.Viņa šobrīd tieši tāda pati, kāds bija viņšpirms notiesāšanas. Un Gaiķis juta savuvainu: Velta tāda kļuvusi vina dēļ. Ne jauaiz mīlestības, bet tāpēc, ka viņas dzīvebija kā neganta elle, un viņa neizturēja,padevās. Velta kapitulējusi. Kapitulējusitieši tad, kad viņš nolēmis kļūt labs, kļūttāds, kāda bija sieva. Gluži negaidot viņulomas mainījušās.

Valfrīds Gaiķis piecēlās un izgājavirtuvē. Sieva patlaban mizoja vakarnovārītos kartupeļus, grieza tos apaļāsšķēlēs un lika uz aukstas pannas. Vīrs, nevārda neteicis, apsēdās plīts priekšā,sagrābāja uz grīdas izsvaidītās skaidas unuzpūta uguni. Vilkme bija slikta — dūmibrīžiem nāca virtuvē un koda acīs.

Sieva salūkoja tauku picku unmargarīnu, uzsvieda tos uz kartupeļiem,tad ņēmās ar nazi jaukt, lai kartupeļinepiedegtu. Darbojās klusēdami. Valfrīdsik pa brīdim paslepus vēroja Veltu, unviņu pārņēma pretrunīgas jūtas, lūkojotiesuz šo priekšlaicīgi novecojušo sievieti:pirmajā brīdī viņam sievas bija žēl,gribējās pasacīt ko laipnu, izlīdzinošu,meklēt pieeju viņas dvēselē tam, kas tajālabs un kādēļ viņš visus šos gadus parviņu domājis, bet, redzēdams viņasneveiklās kustības, uz plīts malas noliktossmēķa galus, viņas nemazgātās rokas araplūzušajiem nagiem, viņā modāspretīgums un īgnums. Kāpēc viņaivispirms vajadzēja piedzerties un tad nāktmājās pie vīra, kuru nebija redzējusi tikilgu laiku! Valfrīds Gaiķis atcerējās, ka šo

pašu jautājumu sieva ne vienreiz vienuzdevusi arī viņam. Kāda ironija! Kādsizsmiekls! Un pēkšņi viņš likāsatskārstam, ka sieva to darījusi tīši, lailīdzinātos viņam, lai būtu tāda pati, kādsbija viņš. Tagad, raugoties sievā, viņš kāspogulī skatīja pats sevi, un ieraudzītaisattēls viņu satrieca, pazemoja unapkaunoja.

Kartupeļi bija izcepti; atskanējasievas pārsteigtā balss:

— Kas tad tos traukus nomazgājis?Tu? Nu gan man būs laba dzīve! Vīrsmazgās traukus un slaucīs grīdu, bet esdzīvošu kā grāfiene.

Smejoties viens šķīvis nokrita zemēun saplīsa. Velta lauskas paspēra ar kājuun neglīti nolamājās, nolamājās tikpatierasti un neķītri, kā to darījis viņš pats.

Bet tas, kas viņam kādreiz liciespašsaprotams, vajadzīgs un nepieciešams,tagad sievas mutē izklausījās bezjēdzīgiun riebīgi. Bet viņš nekā neteica,nespēdams izprast, ko sacīt un kā viņamtagad vajadzētu rīkoties.

Beidzot kartupeļi bija šķīvjos, unVelta aicināja vīru pie galda. Saīdzis viņšsāka ēst negaršīgos kartupeļus, kuriemsieva bija aizmirsusi pielikt sāli.

Noklaudzēja durvis, un ienāca Arta.Gaiķis uzreiz pazina meitu. Tā bijaizstīdzējusi pa šiem gadiem, bet sejāvarēja saskatīt viņa paša rupjos vaibstus,biezās lūpas un šaurās, flegmātiskās,bezdomīgās acis, kas tagad lūkojās tēvā.Viņa nesveicināja, pasmīnējusi iegājaistabā, iesvieda skolas somu kaktā unatkrita uz dīvāna, ka atsperes vien

nograbēja.— Arta, nāc apsveicinies ar tēvu! —

sauca māte. — Vai tad tu viņu nepazini?— Ko? — atskanēja īgna balss

no istabas.— Nu nāc, ka es tev saku! Tas

ir tavs tēvs.— He-ē… Ko nu stāsti!

Neesmu jau muļķe, tēvs ir cietumā.Gaiķis piecēlās un pats iegāja pie

meitas.— Arta, māte saka patiesību.

Es esmu atgriezies. Vai tu tiešām maninepazīsti, meit?

Meitene lēnām uzslējās no dīvāna unlūkojās viņā caur pieri.

Tēvs uzlika roku uz meitas pleca unpievilka viņu sev klāt.

— Vai tad tu mani negaidīji mājās?

Meitene klusēja.— Es nezinu, — viņa beigās

teica, pacēla galvu un ielūkojās tēvamacīs.

Gaiķis juta, ka ir kaut kas jāsaka, betnezināja, ko tādu pateikt, lai starp viņiemjau no paša sākuma valdītu atklātība unuzticība.

— Kā tev iet pa skolu? — viņšjautāja

un tūdaļ saprata, ka šis nav tastemats, kas šobrīd var viņus tuvināt, jomeita tūdaļ novērsās un izmeta:

— E, ko tur!Gaiķis nepaguva izdomāt, ko vēl

varētu meitai pajautāt, kad atskanējasievas čerkstošā balss:

— Nu, kur tad jūs paliekat? Nācietēst, kamēr kartupeļi nav galīgi atdzisuši,

otrreiz sildīt es neiešu.Gaiķis atgriezās virtuvē un ar

dakšiņu sāka lēni bakstīt šķīvī. Arī Veltaēda, bet tad pielēca kājās, piegāja pieplaukta un sameklēja burku ar dzeramosodu. Izdzērusi glāzi, berzēdama pakrūti,viņa paskaidroja:

— Dedzina.— Tev vajag aiziet pie ārsta, —

Gaiķis teica.— Es jau biju. Lika dzert kaut

kādus pulverus, vēl sliktāk palika. Nekāviņi nevar līdzēt, ja cilvēkam kādanopietna kaite. Man laikam būs vēzis. Vēlgan neesot, analīzes jau iztaisīja, bet esotjāatmet smēķēšana un dzeršana.

— Kā tu vispār iesāki dzert? Agrāktak nedzēri, ari nepīpēji? — Gaiķisuzdeva jautājumu, kas viņam visu laiku

nedeva mieru.— To es sāku, kad tevi notiesāja.

Kad redzēju, ka ar mūsu meitu nav labi.Kad man teica, ka viņa …

— Man vajadzēšot iet uz cituskolu, — atskanēja no otras istabas, — esesmu debila, jo nevaru iemācīties rēķināt,un man ir smaga galva, man esot arīnenosvērts raksturs.

Meitene iznāca virtuvē un apsēdāspie galda. Viņa reizēm slepus uzmetaskatienus tēvam un it kā iespurdzāssmieklos.

Pēc pusdienām Velta daudzmazatžirga, reibums bija pārgājis, un viņaņēmās uzkopt dzīvokli. Sievas kustībaskļuva vingrākas, skatiens spriganāks, unviņa pārstāja nesakarīgo un bezjēdzīgopļāpāšanu par dzeršanu, smēķēšanu,

savām slimībām un nelaimīgo bērnu. Unlai arī tā ne tuvu nebija tā sieviete, koGaiķis kādreiz bija mīlējis … Mīlējis? Jā,protams. Tagad viņš skaidri apjēdza, kabija sievu mīlējis, tikai nekad neatziniesne sev ne viņai šai mīlestībā, bet šīs jūtasslēpušās viņā nenogulētas līdz pat šimlaikam, lai tagad šautos uz augšu kā ilgipelnos aprakta liesma. Un viņam bija grūtisevi apvaldīt, lai neliktu šo mīlestībusievai manīt, jo viņš nebija pārliecināts,vai sieva kaut ko tādu no viņa gaida. Tasbūtu nožēlojami, ja viņš šobrīd tiktuizzobots un apsmiets par jūtām, kas viņāpamodušās…

— Ko tu manī tā blenz? — Gaiķipēkšņi pārsteidza sievas jautājums. —Sākšu vēl iedomāties, ka tu visu šo laikunevienu sievieti ne acīs neesi redzējis.

Agrākā Velta nekad tādu jautājumuneuzdotu, pat ja viņai tādas domas ienāktuprātā, viņa tikai piesarktu unsakautrējusies novērstos, lai vīrsneredzēta viņas mulsumu. Bet šī nelaikānovecojusī, iereibusī sieviete lūkojās viņāgandrīz vai bezkaunīgi. Jā, tā bijapatiesība — sievietes viņš bija redzējistikai labošanas darbu kolonijaszobārstniecības kabinetā. Sīs sievietesbija ārstes un medmāsas, kas viņam labojazobus.

Tas bija viss. Tādēļ sievas tiešais unbezkaunīgais jautājums viņu kaitināja.Saīdzis viņš piecēlās un teica:

— Nemels niekus! — Tad,nezinādams, ko vēl sacīt, piebilda: — Esiziešu ārā… pastaigāšos.

— Ej, ej! Varbūt aiziesi uz

veikalu? Ja tev nav naudas, es aizņemšosno tavas māsas, vai nu tīri atteiks, kadbrālis atgriezies …

Gaiķis neklausījās sievas tālākajosvārdos un izgāja ārā.

Pastaiga nenomierinaja, gluži otrādi,tā uztrauca arvien vairāk, lai gan viņšcentās sevi pārliecināt, ka visu vēl varglābt un griezt par labu. Tomēr sevipilnīgi piemānīt neizdevās; gruzdošāsšaubas urdīja viņa dvēseli, un bija tādasajūta, ka vajadzētu bēgt, pamest šo mājulikteņa ziņā, bet tai pašā laikā viņšsaprata, ka nespēj un arī negrib to darīt.

Tad viņš pamanīja, ka ir apstājiespie kādas mājas žoga, aiz kura ziedējaceriņi.

Spīdēja pievakares saule, un apgalvu laidelējās bites. Šī māja bija tīra,

apkopta, viss savā vietā, un viņš jutamostamies skaudību. Viņš bija gribējisatgriezties tādā mājā, bija gribējis būtgaidīts un bija fantazējis par laimi, kuraviņu sagaidīs, tikko viņš spers kāju pār šīsmājas slieksni.

Gaiķis pamanīja sievieti, kas,iznākusi uz mājas sliekšņa, viņā nolūkojās.Viņš to pazina, bet nevēlējās, ka tā pazīstviņu, un, strauji pagriezies, bēga atpakaļ,vairīdamies sastapt cilvēkus. Viņšnožēloja, ka iznācis ārā. Šeit viņam nebijako meklēt. Nevis lūkoties uz citiem, nevisslepus vērot, kā dzīvoja citi, — viņš bijabraucis uz mājām dzīvot.

Aiz pilsētas, bija birze un mežs. Turviņš sagaidīja krēslu un tad devās atpakaļ.

Sperot kāju pār slieksni, viņaiepriekšējais satraukums bija pārgājis.

Kurējās uguns, un uz plīts sila ūdens.Meita jau aizgājusi gulēt, bet Velta sēdējapie virtuves galda un snauda. Viņa pacēlagalvu un teica:

— Es tevi gaidīju… un uzsildījuūdeni, varbūt gribēsi nomazgāties?

— Jā. Labi, — Gaiķis piekrita.Pēc tam viņš gulēja uz grabošā

dīvāna un gaidīja Veltu. Arī viņamazgājās, ilgi nenāca, kaut ko virtuvēkārtoja. Valfrīds Gaiķis domāja, kāda būsnakts pēc šiem pieciem gadiem, kad viņšpēdējo reizi bija gulējis blakus sievai unvispār jebkādai sievietei. Atmiņā viņamvēl neskaidri Velta saglabājusies tāda,kāda tā bija toreiz, viņas augums… Bet šīsieviete, lai arī tā pati, tomēr bija pavisamcita, un tas viņu biedēja un darīja nedrošu.

Viņa nāca un smagi nokrita blakus.

Viņš saoda ziepju un lēta odekolonasmaržu, bet elpa oda pēc kaut kā tāda, kaviņš sievai nevarēja pieskarties. Agrākviņam Velta vienmēr bija patikusi, un viņšto parasti iekāroja, tikko sajuta viņassmaržu, kailās miesas pieskārienus, bettagad ar kaunu atskārta, ka šī sieviete irviņam vienaldzīga. Vai tur vainīga ilgāatsvešinātība, paša satraukums un pēdējiepārdzīvojumi vai arī

Velta ar savu dzērājas un smēķētājaselpu, vulgāro izturēšanos?

— Vai tu domāji par mani šajālaikā?

Pusbalsī izsacītais jautājums viņunomierināja, radīja it. kā tiltu uz sievasdvēseli, un viņš sāka čukstēt, cik. ļotidomājis par viņu, par mājām, par meitu —visu turpmāko dzīvi; kā viņš reizi par

visām reizēm apjēdzis agrākās dzīvesbezjēdzību un tukšumu un kā cieši jo ciešinolēmis sākt visu no jauna. Un šajājaunajā dzīvē Veltai un meitai piederējagalvenā loma.

Velta ilgi klusēja, klausīdamās vīrakvēlajos vārdos, kas, sākumā izteiktičukstus, vēlāk kļuva skaļāki, līdz viņš jauaizmirsies runāja pusbalsī. Kas notikasievas dvēselē, Gaiķis nezināja, bet,Veltas klusēšanas iedrošināts, viņš runājatālāk, atklādams visus savus nodomus.Beidzot viņš uzdeva jautājumus, kas viņunomāca visvairāk.

— Saki — vai ar Artu tiešām tikļauni? Vai tiešām viņai vajadzēs ietspeciālajā skolā?

— Ko tu! Tas nu galīgi ir skaidrs.— Varbūt var viņai palīdzēt? —

Gaiķis nedroši ieminējās.— Nu tad palīdzi! Man priekš tam

pietrūkst padoma.Veltas balsī viņš saklausīja īgnumu.

Gaiķim sievas kļuva žēl, un viņš topiekļāva ciešāk klāt, cenzdamiesnomierināt.

— Gan būs labi. Darīsim viņaslabā visu, kas mūsu spēkos.

— Vēl tu neesi mājās ne divdesmitčetras stundas, bet esi jau sasolījisparadīzi, sarunājis diezin ko un prasi, laies visam tam noticu. Taisni jāsmejas būtu,ja nenāktu raudiens. Vai tad es pirmo reizidzirdu no tevis tādas runas! Sākumā estām ticēju, līdz sapratu, ka tu esi vienstukšs mut-es bajārs. Es jau nesaku, ka tuesi slikts cilvēks, sirds jau tev laba — gandzērumā, gan skaidrā prātā. Sitis mani esi

tikai trīs reizes — divas reizes, kadneticēju taviem vārdiem, taviemsolījumiem. Bet, mani piekāvis, tu arvienesi turpinājis agrāko dzīvi. Un vienu reizitu mani siti tāpēc, ka es atteicos dzertkopā ar tevi un taviem draugiem. Nu,tagad par to tev kauties vairs nevajadzēs.Ja gribi, es iešu tev līdzi visur, kur tu iesi,un būšu tevis cienīga — tieši tāda, kādu tumani gribēji agrāk redzēt. Ja gribi, es tevgulēšu līdzās renštelē vai dubļos,vienalga, kur, tikai nesoli un neprasi arīno manis neiespējamo. Mēs esamnelaimīgi cilvēki — un tādiem mumsjāpaliek.

Pēkšņi viņas vārdu plūdi pārtrūka;Velta sabruka uz vīra krūtīm, sākdamaelsot.

Viņu kaitināja, ka sieva negrib

redzēt, nevēlas saskatīt atšķirību starp tocilvēku, kāds viņš bija agrāk, un to, kādsviņš ir tagad. Un, cik varēja noprast, Veltapati nemaz nevēlējās kļūt citāda, viņagribēja palikt tāda, kāda bija patlaban,būdama pilnīgi pārliecināta, ka arī vīrsdrīz vien atsāks agrākās gaitas un tad viņabūs tam cienīgs sabiedrotais. Viņa sevi unvisu ģimeni ieskaitījusi nelaimīgo cilvēkukategorijā un ar to samierinājusies.

Kamēr viņš tā domāja, Velta bijapārstājusi šņukstēt; viņas galva noslīdējano vīra krūtīm uz spilvena, un Valfrīdssaprata, ka sieva ir iemigusi. Bet viņammiegs nenāca. Klausīdamies sievas unmeitas elpā, viņš domāja grūtas un smagasdomas un pirmo reizi pa īstam jutās parviņām atbildīgs. Guļot melnajā tumsā,viņam uzgūlās it kā lietuvēns; viss šķita

baigs, drūms un neglābjams. Tā viņšnomocījās līdz rīta blāzmai, tikai tad īssun murgains miegs uz brīdi slēdza acis,kas nogurušajam cilvēkam tomērnesniedza ne atpūtu, ne mieru.

Gaiķis pamodās, kad Velta jau bijapiecēlusies, bet Arta, nospārdijusiespuskaila, vēl gulēja ciešā rīta nomiedzī.Galva bija smaga, gribējās ierakties arseju spilvenā un aizmigt, nekā nejust unnedomāt. Bet, tikko viņš pagriezās, tāspilgtajā gaismā, kas neatturami lauzāsistabā pa nomelnējušajiem dubultlogiem,ieraudzīja, cik spilvendrāna savazāta, unsaprata, ka aizmigt vairs neizdosies; klātbija visas neizdomātās domas, visasšaubas un neskaidrības.

Gaiķis piecēlās un izgāja virtuvē. Uzgalda parādījusies maize un sviests, tējas

ūdens patlaban vārījās, bet Veltas virtuvēnebija.

Gaiķis uzlēja svaigu tēju, nomazgājāsun gaidīja. Viņam gribējās pabrokastotkopā ar sievu un palūkoties viņā. Nezinkāpēc likās, ka Velta šorīt būs citāda nekāvakar, būs tuvāka tai sievietei, kuru viņštik labi vēl atcerējās un kurai viņa domāspiederēja arvien lielāka vieta. Dažbrīdviņš sievas agrāko veidolu sāka patidealizēt. Tā cilvēkiem bieži vienpagājušie jaunības laiki šķiet skaistāki unromantiskāki, nekā īstenībā bijuši.

Velta ienāca. Izrādījās, viņa bijusidārzā un sējusi redīsus. Viņa izskatījāssvaiga un sasārtusi, un patiešām šķita, kašai sievietei ir maz kopēja ar vakarredzēto. Tomēr viņa tūdaļ satrieca vīrailūzijas.

— Es tikai ienācu pēc cigaretēm.Tūdaļ pabeigšu sēt, tad nākšu brokastīs.

— Vai tad tu pīpē arī pirmsbrokastīm? — Gaiķis jautāja pēc iespējasvienaldzīgāk.

— Es pīpēju katrā laikā. Bezpīpēšanas es vairs nevaru. Kādreiz arīnaktī mostos augšā un meklēju cigaretes.

— Kad tad tu sāki?— Nu jau četri gadi, piektais.Gaiķis saprata, ka tas acīmredzot

noticis tūdaļ pēc viņa notiesāšanas. Patsviņš bija atmetis arī smēķēšanu. Tagadpaņēma no galda cigarešu paciņu un toaplūkoja, pat paostīja. «Brigantīna». Lētasun draņķīgas cigaretes. Viņa laikā tādasvēl nebija. Varbūt pamēģināt? Nē, tomērne! Ja padosies, piekāpsies pats sev kautsīkumos, tad drīz vien piekāpsies arī

lielās lietās. Neatdot kaut visniecīgākoiekarojumu, nepadoties pat ne sīkumos —tāda patlaban bija Gaiķa devīze. Viņšzināja savu mērķi un apjauta savu spēku,bet viņš zināja arī savu vājumu, tādēļneriskēs ne ar ko, viņš ies tikai pa stingruun drošu ceļu un nevienam neļaus sevi nošā ceļa novirzīt.

Kad sieva atgriezās, viņi pārspriedavīra darba iespējas. Darbu atrastacīmredzot nebūs grūti, jo darba rokuvajadzēja visur: gan tepat pilsētā, ganapkārtējos kolhozos, gan padomjusaimniecībās. Velta ieteica iet piedraugiem, ar kuriem vīrs strādājis kopājau agrāk, bet viņš no tā kategoriskiatteicās. Gaiķis bija stingri izlēmis darbusākt svešos ļaudis — tur, kur viņu neviensnepazīst, kur neviens viņam nevar

atgādināt pagātni. Protams, to, ka viņšbijis labošanas darbu kolonijā, nevienamnenoslēpsi, bet vismaz — tā viņš gribēja— lai neviens viņu nevelk un nemudina uzdzeršanu. Būvbrigādēs parasti dzer, tāpēcviņš nolēma tur darbu nemeklēt. Betvispirms vajadzēja apciemot māti.

Kad sieva gāja uz darbu dārzniecībā,Gaiķis devās uz autoostu.

Māti viņš atrada viegli. Viņa dzīvojakāda desmit kilometru attāla kolhozateritorijā, kur meitas viņai īrēja mazujumta istabiņu otrajā stāvā. Māte sākumāviņu nepazina, jo sēdēja pie spožas saulesapgaismota loga; izdzirdusi atveramiesdurvis, viņa atskatījās, bet redzēja vienīgitumšu siluetu un nodomāja, ka nāk mājassaimnieks. Un tikai tad, kad Valfrīds viņuuzrunāja, vecīte pazina dēlu. Viņa

neuztraucās, izturējās pavisam mierīgi, itkā būtu zinājusi, ka viņam šajā dienājāatnāk. Rūpīgi uzlikusi brilles, viņa rāmiiūkojās «pazudušā dēla» sejā unsmaidīja.

— Nu, tagad es varu mierīgu sirdinomirt, beidzot tu esi mājās.

Valfrīds gribēja iebilst, bet māteneļāva viņam runāt.

— Tu mani nemierini un necentiesiestāstīt, ka es dzīvošu vēl ilgi! Es patizinu, ka tā nav. Nevaru jau bez palīdzībasvairs nokāpt pa trepēm, jāgaida, kamērsveši cilvēki noved un uzved augšā, pašasbērniem jau nav priekš manis laika.

Mātes balsī Valfrīds saklausīja spīvurūgtumu. Viņš gribēja jautāt, kāpēc mātepārcēlusies šurp, bet tad atcerejas, kaviņas galā tagad dzīvo paša ģimene.

— Tēvs tā arī tevi nesagaidīja.Viņš tevi, dēls, ļoti vēl gribēja redzēt,gribēja sagaidīt, es to zinu, bet pieminētviņš tevi nepieminēja, tik stipri tavsliktenis viņam bija pie sirds. Vēl īsi pirmsnāves viņš teica: «Lai mēs, Gaiķi, esamšādi tādi, jaunībā visi dzēruši, kāvušies,trakojuši un trumpas situši, ir pat gadījieskādai meitai alimentus maksāt, bet neviensno mums nav bijis zaglis, un neviens nomums nav cietumā sēdējis.» Tā, dēls, viņšsacīja un bija drūms kā nakts. Dikti tavsliktenis viņam ķērās klāt. Tad nu saki,dēls, es tev prasu tēva vietā: vai turpmākdomā godīgi dzīvot vai tāpat loderēt?

Vecīte lūkojās dēlā pāri briļļustikliem un centās izlikties barga jo barga,bet viņas mātes sirds alka ilgi neredzētodēlu apskaut un pieglaust sev klāt, tik ļoti

viņa to mīlēja, tik ilgi viņa to bijagaidījusi, ka gandrīz nepietika spēka būtbargai. Bet viņa bija pienākuma cilvēks— vispirms viņa pateica dēlam visu, kopirms nāves bija vēlējies vecais Gaiķis,un tikai tad viņa piekļāva dēlu un pārviņas grumbainajiem vaigiem noritēja paasarai.

Valfrīds neteica ne vārda, kamērmāte runāja, viņš klausījās un gaidīja, kadviņa beigs. Bet māte nebeidza. Viņas sirdsbija pilna — reti viņai izdevās to izkratīt,un nu dēlam vajadzēja bruņoties arpacietību. Visvairāk mātei sāpēja dēlaliktenis, — ar meitām viņa bija mierā, jotās abas dzīvoja pie saviem vīriem, abasturējās pie veselības un abām bija normālibērni, ko tad vairāk vēlēties. Bet dēlaliktenis visnotaļ radīja rūpes: pats pa

cietumiem izsēdējies, sieva paklīduši, unbērns ne šāds, ne tāds — labāknepieminēt, lai sirds nesāp.

— Kā nu tu, dēls, tagad domādzīvot? — viņa noraizējusies vēlreiznoprasīja.

— Jāsāk strādāt, jāpelna, gan jautad būs labi. Tu, māt, par mani nerūpējies!

— To, dēls, tu velti saki, kā tad esvaru nerūpēties, caurām naktīm neesmuacu aizvērusi, par tevi domādama.

Vecīte lūkojās dēla nodurtajā galvā,un viņas acīs atkal parādījās asaras.

— Nu, labi jau, labi. Grūti. Redzu,ka grūti, bet dievs vien zina, ka arī mannav viegli. Nekad es netiku domājusi, kamans dēls kādreiz būs cietumnieks. Nekades tev neko nepārmetu un arī tagad vairākpar to nerunāšu, tikai to vien likšu pie

sirds — dari ko darīdams, padomā parsavu māti. Mums ar tēvu bija kaunscilvēkiem acīs skatīties, it kā paši būtu kosliktu izdarījuši. Unr tici man, dēls, tēvsvēl varēja dzīvot, ja tik ļoti visu nebūtuņēmis pie sirds. Bet ko tur nu vairs, izlietuūdeni nesasmelsi.

Māte agrāk nekad ar viņu nebija tārunājusi; vienmēr runāja tēvs, viņa vairākklausījās, pacieta dēla dzeršanu unbezrūpību, pa reizei tikai dziļi nopūtās,paslepšus noslaucīdama pa asarai.Gribējās māti nomierināt, stāstīt parjaunatgūto dzīves jēgu, bet tajā pašā laikābija tā kā neērti; viņš pats vēl īstinezināja, kā turpmāk veidosies viņa dzīve,vēl jau nekas nebija paveikts, tikai ciešaapņēmība sākt visu no jauna. No jauna?Kā tas ir — no jauna? Vai kāds to var

pateikt? Ar sievu jau viņš bija mēģinājispar to runāt. Un kas no tā par labumu?Viņam neticēja. Nē, papriekšu kaut kasjāizdara, tikai tad drīkst par to runāt.

Māte ar grūtībām piecēlās, ar spieķapalīdzību aizkliboja līdz galdam.

— Es vēl nesmu brokastojusi, bet,raugi, pusdienlaiks jau klāt. Nāc nu, dēls,iededzini to kerogāzi. Man vis ar to diezkā nepatīk noņemties, uguns raustās unsmird kā nelabais, īsta petrolejas vāts, tāvien skaties, ka neiztaisa blīkšķi vaipažaru.

Valfrīds palīdzēja mātei sagatavotazaidu. To viņš laikam darīja pirmo reizimūžā un manīja, ka māte bija aizkustinātaun priecīga, ko gan centās neizrādīt. Kadviss bija galdā, viņa noslēpumaini piegājapie skapja, ilgi tajā rakņājās un pukstēja.

Atgriezusies viņa uz galda uzlika kortelīti.— Attaisi nu, dēls! Tēvs jau arī,

kad pēc ilgāka laika atgriezās mājās,gribēja, lai uz galda ir kas stiprāks. Espati jau nu gan vairs tikpat kā pie mutesnelieku, pat tēva bēru dienā tikai vienuglāzīti izdzēru — lai viņam vieglassmiltis! — bet tu jau esi jauns, sirdsstipra.

— Māt, lai nu paliek tev ko uzsaknītēm, ko uz zālītēm uzliet! Es vairsnedzeru. Un negribu to vellu ne mutē ņemt.

Māte pēkšņi kļuva uzmanīga — viņšto juta. Labu brīdi viņa lūkojās dēlā unneteica ne vārda.

— Redzi, māt, — Valfrlds centāspaskaidrot, — es nedrīkstu sākt. Ar manitā ir — vai nu nemaz, vai arī aizies parvisu naudu. Bet es to vairs negribu.

— Vai tad tik stingri esi apņēmies?Nepavisam? Ne pilīti?

— Ne pilīti.— Tas nu atkal nekur neder.

Vīrietim vajaga dzert, kas tad šis citādipar vīrieti. Tāpat pīpēt. Man tā patīk, kadtabakas smaka istabā, lai gan pati to ļuļķinekad sev zobos neesmu spraudusi. Betvīrietis — tā cita lieta. Tāpēc jau šņabisun tabaka ir izgudroti, lai jums, vīriešiem,būtu no tā kāds prieks. Sacīsim, ziemā,kad deguns nosalis, vai satiekoties — kovienam otru uzcienāt, ko palielīties, kuršlepnāku šķirni pīpē, lai, tā sakot, kadsarunas nevedas, būtu ar ko noņemties.Tāpat šņabis — draņķis jau viņš ir — tak,ja ņem no otras puses, kas tās būtu pargoda dienām, ja neviens ne piles mutēneņemtu? Tāpat bēres vai kristības. Nē,

dzīvē visam ir sava vieta, savs laiks, unnav labuma bez sliktuma un otrādi.Nelaimes sākas tur, kur cilvēki aizmirstmēru, goda prātu. Tavs tēvs dzēra undažreiz varbūt vairāk, nekā vajadzīgs, takto nu gan es varu teikt, ka saprātu viņšnekad nenodzēra, lai gan no glāzītes nekadneatteicās. Bet tu, dēls, es tā skatos, — tumētājies no viena grāvja otrā: vai nu dzerpār mēru, vai nemaz. Ne jau par veltisaka, ka tie lielākie grēcinieki grib būt tievissvētākie.

— Es, māt, neesmu un negribu būtsvētais, bet es nedrīkstu dzert, jo tadviegli pazaudēju galvu un vairs nezinu, kodaru. Neņem vismaz tu ļaunā!

— Ļaunā! Kas man ko ņemt ļaunā,tomēr vīrišķīgi tas nav, ka iedzēris tuvairs nevaldi pār sevi. To es nesaprotu.

Vīrietim vienmēr jāvar valdīt pār sevi.Kas tad tu citādi par vīrieti!

Gaiķis redzēja, ka māte nav ar viņuapmierināta. To viņš negaidīja, viņam bijalicies — lai nu kas, bet māte un sieva viņuatbalstīs, apsveiks viņa lielo apņemšanosun priecāsies. Ne viena, ne otra tonedarīja, un tas viņu sarūgtināja. Sarunasvairs nevedās, māte izskatījās nogurusi,viņa tikpat kā nepieskārās ēdienam, un ariValfrīds nevarēja ēst. Negribējās.Kortelītis palika neatvērts. Māte sākamiegoties un gāja atpūsties, kā viņa pati toteica, un Valfrīds devās apmeklēt jaunākomāsu Līgu.

Ar Līgu Valfrīdām vienmēr bijušaslabas attiecības. Ari tagad, ieraudzījusibrāli, viņa patiesi priecājās un ne ar vārdunepieminēja pagātni. Kamēr Līga gatavoja

vakariņas, abi puikas izrādīja tēvocimValf rīdām saimniecību, stāstīja, ko kuršdara un kādi katram ģimenē pienākumi.Līgas puikas bija nedaudz vecāki par pašameitu, un viņš apskauda māsu, kurai bijatik laba un veselīga ģimene.

Drīz pārnāca mājās arī Līgas vīrsKārlis, mehanizators.

— Atgriezies, ko? — Kārlisiesaucās, Valfrīdu ieraudzījis, un stingrispieda viņa roku.

— Mājās, — Valfrīds apliecināja,un viņam kļuva labi, ka šis lielais,dzīvespriecīgais vīrs vairāk nekānejautāja.

Vienīgi māsa vēlāk apprasījās, kadValfrīds pārradies mājās.

— Vakar? — viņa pabrīnījās. —Un uzreiz mūs apciemoji? Tas gan labi.

Pie mātes biji?— Biju.— Mate ir ļoti novecojusi, kļuvusi

vārga, bet vispār tas ir labi, ka viņa manātuvumā. Es jau gribēju ņemt pie sevis, betpats redzi — esam pieci cilvēki, vīratēvuieskaitot, divās istabiņās nav kurapgriezties, domāju, ka viņai tur labāk,mierīgāk. Katru dienu jau aizeju pie viņas,daždien pat divas reizes. Tu, brāl,nedusmo, ka neņēmu māti pie sevis?

— Nē, ko tu! Vienīgi man liekas,viņa labāk varēja dzīvot tāpat kā agrāk.Bet tu jau tur neesi vainīga, ka mātei bijano savas mājas jāaiziet. Pie tā vainīgasRūta un mana Velta. Viņas jau nekadnevarēja īsti satikt.

— Cilvēkiem jādzīvo ērti, lai viensotru netraucētu, citādi pat labākie draugi

un radi saplēšas. Bet par to vairsnerunāsim. Tici man, mēs ļotipriecājamies, ka esi mājās, un palīdzēsimtev, ja vien varēsim.

— Uz kolhozu negribi nākt? —iejautājās Kārlis.

— Neesmu vēl izlēmis, betvispār — gribu kaut kur tālāk no …visiem un visa, ar ko man agrāk bijadarīšana.

— Pareizi, padomāsim.Līga abus vīriešus aicināja pie

vakariņu galda. Kārlis piesita knipi unzīmīgi piemiedza aci. Valfrīds saprata unteica:

— Nē! Iztiksim tāpat.— Skaidrs. Paklau, ko tu

sacītu par kurinātāja šefti? Tepatpienotavā. Vecais Mustiņš grib iet pensijā

— sirds vairs neturot karstumu —, betnevar atrast vietnieku.

— Par kurinātāju? Nekadneesmu strādājis …

— Nu, kas tur liels! Svied tikpagales krāsnī un skaties, lai manometrsrāda vajadzīgo spiedienu. No rītiem gan tāagrāk jāsāk — ap pieciem sešiem, totiespēcpusdienas brīvas, vari darīt, ko gribi.

— Patālu no pilsētas, būs jābraukā.— Kurinātājam pie pienotavas ir

istabele, tā stāv tukša, jo Mustiņam jaunevajaga — pašam sava māja.

— Bet vai ņems? Pats saproti, manapagātne …

— Tas, protams, tā ir. Bet nav jaunekāds vadošs postenis. Ja esi ar mieru,es parunāšu ar vadītāju.

— Nu, parunā.

— Labi. Pēc pāris dienām piekāp!Valfrīds Gaiķis uz mājām brauca

pacilātānoskaņā. Viņš gan vēl šaubījās, bet,

patiesībā jau iekšēji piekritis, vēlējāsstrādāt par kurinātāju. Tur būs mierīgsdarbs un, galvenais, neviens vecasdraudzības vārdā neuzmāksies ar pudeli;un jaunus draugus vienmēr ir vieglāknoraidīt nekā tos, ar kuriem kopā, kā saka,apēsts puds sāls un izdzerta mucabrandvīna.

Mājās viņš ieradās vēlu. Jau verotārdurvis, pretī sitās iereibušu balsumurdoņa. Bija sanākuši agrākie draugi.Viņiem pa vidu skaļa un plātīga grozījāsVelta.

— Āre, mans vecais arī beidzotmājās! —

viņa sauca, papirosa galu no mutesneizlaizdama. — Man no rīta nekoneteica, kur ies, ko darīs, droši vien būsbijis pie vecām brūtēm.

Gaiķis sievai neko neatbildēja, betVeltas izturēšanās viņam nepatika. Pretīsniedzās vairākas rokas, citi atnācējamsita uz pleca, un vispārējā balsu murdoņābija grūti saprast, ko kurais saka. Te bijaarī Zilgalvis; vienīgi viņš sēdēja stūrī unneteica nekā, ar to rādīdams, kaapvainojums vēl nav aizmirsies un viņšgaida, ka Valfrīds spers pirmo soli, kasizpirks viņa pārsteidzīgo rīcību vieveikala.

Valfrīds centās atbildēt uzdaudzajiem jautājumiem, bet viņāneklausījās; nebija svarīgi, ko viņš saka,svarīgi vienīgi, ka viņš vispār runā,

smaida un ir šo lādzīgo, jautro vīru vidū.Šie vīri vilka atnācēju savā pulkā, viņšbija savējais, vecais puika, ko bijapiemeklējusi nelaime, kāda var piemeklētjebkuru no viņiem, un nu šis vecais puikabija atgriezies.

Valfrīda priekšā parādījās pilnaglāze, un

vīri pieklusa. Vajadzēja izlemt.Aizmiglotām, asarainām acīm viņiaizkustināti raudzījās agrākajā draugā unpudeles brālī; viņu rokas turēja pilnāsšņabja glāzes, un viņiem bija grūti tāsnoturēt — dārgais šķidrums lija uz galdaun grīdas, bet neviens to nelika pie mutes,iekams Valfrīds nebūs izdzēris savējo; arto šie vīri viņam parādīja vislielāko goduun cieņu. Dzer, Valfrīd Gaiķi, un ar to tuiemantosi šo vīru mūžīgu draudzību un

mīlestību. Jūs būsiet viena saime, vienamiesa un asinis, jūs stāvēsiet un kritīsietviens par otru un viens par otru sēdēsietcietumos, gulēsiet atskurbtuvēs ungrāvmalās, jums būs vieni dzeršanasprieki un kopīgas paģiru bēdas, vienādinelaimīgas sievas un puslīdz debilibērni…

— Pietiek! Diezgan! Tas viss jau irbijis. Es vairāk negribu!

Gaiķis bija atgrūdis pilno glāzi unpielēcis kājās. Ko viņš te kliedza, korunāja, ko ālējās!

— Ko es teicu? — Tā bijaZilgalvja balss. — Metam, vīri, un ejam!Mums te nav ko

darīt. — Viņš izdzēra savu glāzi,paņēma vēl pilno pusstopu, iebāza tokabatā un tad grīļodamies nostājās Gaiķa

priekšā, pūta viņam sejā šņabja smaku unteica pašus svarīgākos vārdus pēdējodesmit gadu laikā: — Es nožēloju, kaesmu tavā priekšā zemojies un nācis uztavu māju. Man jau pēc iepriekšējā bijaskaidrs, ka tev salauzuši mugurkaulu. Betviņi tam vēl neticēja, gribēja pašipārliecināties. Lūdzu! Tu pats nezini, cikkroplīgs tu izskaties. Ne jau tas mumssvarīgi, cik tu izdzer. Bet tu atgrūd mūs,atstum, ar to likdams saprast, ka esi labākspar mums. Pārāks! Nē, Gaiķi, tu neesipārāks. Tu esi tikai iedomīgs, un dzīverādīs, ka tu būsi arī nelaimīgs un vientuļš.Tev nebūs draugu, piemini manus vārdus.Un tad tu mūs vēl meklēsi. Ar daudziem tājau ir bijis.

Zilgalvim vēl daudz kas bija sakāms,bet Gaiķis uzgrieza viņam muguru un

iegāja istabā, aizvērdams durvis. Zilgalvisgribēja viņam sekot un pateikt visu līdzgalam, bet citi viņu atturēja, ņemdami aizelkoņiem un izvezdami ārā. Balsu troksnisbija tik liels, ka nekā vairs nevarējaizšķirt. Spalgāka par citām skanēja vienīgiVeltas balss:

— Dulls kas dulls. Es viņampateikšu, ka eju jums līdzi.

Atsprāga durvis, un tajās nostājāsVelta.

— Man kauns par tevi! Kamēr tubiji cietumā, viņi man tik daudz palīdzēja,bija labi pret mani, bez viņiem es nezinu,kā būtu izdzīvojusi šos gadus, bet tagad tuviņus padzen. Nē, cienījamais vīrs, ja tevnav neērti, tad man toties ir. Mēs savušņabīti izdzersim citur, ja jau tev mūsuģīmji nepatīk.

Gaiķis saķēra sievu pie rokas unaizvēra durvis; viņa bija kā apmāta,gribēja izrauties un iet dzērājiem līdzi, jotie aiznesa arī šņabi.

— Laid! — viņa elsoja. — Kāpēctu vienmēr vari darīt, kas tev patīk, betman vienmēr jāstāv maliņā un tevjāpaklausa? Es gribu iet, viņi mani gaida.Laid, es tikpat aiziešu, tu maninepiespiedīsi…

Velta centās izrauties; Gaiķis tikkospēja sievu savaldīt — viņa ieķērāsdurvju aplodā un lauzās ārā. Sapratusi, kavīru nepievārās, viņa iekliedzās:

— Palī…Pļauka bija tik spēcīga, ka notrieca

viņu zemē. Brīdi viņa gulēja kā neatmaņā,tad abām rokām saķēra galvu un sākapilnā kaklā raudāt.

Gaiķis juta, ka trīc pie visāmmiesām. Viņš pats īsti neapjēdza, kā bijaspējis sievai sist, un tagad, nezinādams,ko darīt, skatījās viņas izmisīgajā, sirdiplosošajā elsošanā. Šķita, tur raud bezgalaapvainots, nomocīts cilvēks, kam dzīvēnekā vairs nav ko zaudēt.

— Izbeidz! — Gaiķis stingri teica,tad piemetināja: — Es tev šitos niķus arsišanu izsitīšu, ja pati ar labu neapjēgsi.Pietiek!

Sieva ieraudājās vēl stiprāk, bet tadsaņēmās un caur asarām sāka runāt:

— Bet es tev saku, ka es dzeršugan, par spīti dzeršu, tāpēc vien, ka tu manaizliedz. Es tev varu pajautāt — ko gan tuatbildēsi: saki, Valfrīd Gaiķi, — tu, kasmanu dzīvi esi sagandējis, ko tu man tagadvari dot vietā? Vai vari atdot tos gadus,

kurus tu nodzēri, noplītēji, vai vari izdarīttā, lai mūsu bērns būtu skaists, gudrs unvesels — tāds pats kā citiem. Ko tu manvari iedot tādu, lai es atkal ticētu dzīvei,lai es vēl ticētu tev? Ko? Tu varbūt patiesivairs nedzersi, ja jau esi kļuvis tikzvērīgs. Tu varbūt sāksi strādāt un tevi arlaiku cienīs, bet kas man no tā?

— Tu vari darīt to pašu.— Neņirgājies! Es esmu dzērāja,

pļēgura, cietumnieka, dauzoņas un zagļasieva un tāda palikšu. Un tāds paliks tavsbērns. Tu vari izstiepties un sarauties,viņa smadzenēs tu pat ar sišanu nekāvairāk iekšā neiesitīsi, jo tās jau nodzimšanas ir slimas, tukšas un slimas,tādas pašas kā tev toreiz …

Valfrīds Gaiķis jutās apdullis, kāneatļautu sitienu saņēmis. Ar visu būtni

viņš saprata, ka tā sist nedrīkst, nedrīkstsist par pagātnes grēkiem tad, ja cilvēkssavas kļūdas apjēdzis un pats pēc savasiekšējas pārliecības un gribas nolēmislaboties. Šādam cilvēkam ir bezgala grūti,un viņam vajag palīdzēt. Bet viņam visiķeras klāt, rauj atpakaļ, ar varu gribatgriezt pie bijušā. Tas bija netaisni.

Virtuvē ienāca Arta. Gaiķis izgājameitai pretī. Viņš negribēja, ka meiteneredz raudošo māti, — kas zina, varbūtviņa vēl Artai izstāsta, ka viņš to sitis.

Gaiķis izveda meiteni pagalmā unsāka apskatīt sakņu dārzu, uzdodamsvairākus jautājumus — kas tur aug, un kokurā vietā vēl sēs un stādīs.

Meitene sākumā atbildēja izvairīgi,neuzticīgi, bet, pārliecinājusies, ka tēvs arviņu sarunājas pavisam nopietni, atplauka

un kļuva valodīga:— Mamma vienmēr sēj tikai gurķus

un redīsus, arī burkānus, bet es iestādījukreses.

— Kreses?— Nūja. Tās ir tādas puķes.— Puķes … Un ko tu dari ar

puķēm?Arta paraustīja plecus. — Nekā. Kas

tad ar puķēm jādara?— Ar puķēm? Laikam nekas.— Nūja, nekas. Te viņas aug. Un

viss.Gaiķis apskatīja šauru zemes

strēmeli garpašu žogu; puķu nekur vēl neredzēja,

tikai tādus pastīdzējušus dzietus.— Vai tu savas puķes arī kop?— Jā. Izravēju un divreiz

aplaistīju.Jo ilgāk tēvs ar meitu sarunājās, jo

labāk viņa tam patika. Meitene likās glužisaprātīga, un Gaiķa sirdī modās prieks,kuram viņš gan vēl baidījās noticēt. Parskolu Arta tomēr nevēlējās runāt. Noviņas atturīgajām atbildēm Gaiķis vienīgisaprata, ka skolā viņai nepatīk, bet tampar iemeslu laikam bija tas, ka mājāsmeitene bija atstāta viena, pilnīgi savāziņā un nebija kas palīdz viņaisagatavoties, pienācīgi izmācīties. Tassavukārt radīja nesekmību un nepatiku pretskolu. Bet, ka meitene, kā to Velta teica,būtu debila, tam viņš vienkārši nespējaticēt. Viņa tikai augusi kā nezāle sētmalē,un no tā cēlās visas nelaimes.

Arta aizskrēja uz istabu, bet Gaiķisdzīvoklī atgriezās tikai tad, kad visi jau

gulēja.Viņš ar pretīgumu domāja, ka būs

jāguļ blakus Veltai, kuru — viņš toneglābjami juta — vairs nevar ne mīlēt, necienīt. Bet kur palikt nebija, nelaimīgaisvīrs tumsā aiztaustījās līdz dīvānam unpiesardzīgi palīda zem segas. Viņš centāssievai nepieskarties, viņu neuzmodināt.Tomēr viņš manīja, ka sieva neguļ. Abiklusēja un vaļējām acīm vērās melnajātumsā. Divi vientuļi, nelaimīgi cilvēki, kasreiz bija mīlējuši, uzticējušies, tadpazaudējuši ticību un — par spīti visāmpūlēm — vairs nemācēja atrast ceļuatpakaļ viens pie otra. Un katrs no viņiemvairāk vainoja ne jau sevi, bet to otro,pārmeta tam, ka tas kļuvis citāds,neciešams un neizprotams.

Beidzot Velta neizturēja; klusi

iešņukstējusies, viņa piekļāvās vīram.Valfrīds gulēja auksts un nejūtīgs — viņuvairs neaizkustināja sievas ciešanas.Pietiek! Lai sieva mēģina saprast arī viņu.Jo vairāk tāpēc, ka šobrīd viņa pusē bijataisnība. Neatradīsies taču nevienscilvēks, kas nosodīs otru par to, ka tassācis jaunu dzīvi, nolēmis laboties, negribatgriezties zaņķī, no kura ar tādām mokāmun grūtībām izķepurojies.

Bet, lai nu kā viņš savā paštaisnībācentās nocietināt sirdi un prātu, tasizdevās tikai uz brīdi. Nebūdams ne ļauns,ne atriebīgs, Valfrīds ilgi nespējadusmoties. Un cik gan ilgi var tēlotaizmigušu, ja miegs bēgtin bēg! ValfrīdsGaiķis nožēloja, ka bija sievai sitis.

Cilvēks ir jocīga būtne. Viņš ir vainu noturīgs savās jūtās, vai arī metas no

vienas galējības otrā. Tā notika — un nejau pirmo reizi — ari ar Valfrīdu Gaiķi.Pirms brīža viņš sievu vēl ienīda,nicināja, tad viņš to sāka žēlot, pārmetasev nesavaldību un nu jau pievilka klāt,sāka glāstīt, par spīti tam, ka pirms neilgalaika bija nozvērējies viņai patnepieskarties.

Liekas, sieva to vien gaidījusi, laiizlīgtu ar vīru: viņa nekavējoties atsaucāsviņa pieskārieniem, kļāvās klāt, bijamaiga un padevīga. Viņa atkal kļuvasieviete un viņš vīrietis. Un šajā brīdīnevajadzēja vārdu, nevajadzēja solījumu.

Pēc tam viņi noguruši un laimīgigulēja smacīgajā istabas tumsā unklausījās viens otra elpā. Beidzot Veltasacīja:

— Labi, ka tu mani pirmīt nelaidi

prom.— Jā. Un tu piedod man, ka biju

nesavaldīgs.— Šoreiz es to biju pelnījusi.— Es nekad tā vairāk nedarīšu un

ticu, ka man nekad tā nevajadzēs darīt.Tas taču ir mūsu spēkos — būt tādiem,kādi paši gribam. Un mums atlicisnedaudz laika — varbūt tikai desmit gadu,kad jau būsim veci, kad kaut ko nopietnupasākt vairs nevarēsim. Līdz tam mumsdaudz kas jāpagūst, jāiekārtojas, lai mūsuvecumdienas nebūtu pārāk drūmas unnožēlojamas. Vai tu saproti?

— Jā.— Un, zini, par ko es vēl domāju?

Varbūt mums vēl būs dēls, kas nebūs tādskā Arta. Kas būs vesels un skaists, ungudrs. Un kas vēlāk kļūs par mūsu prieku

un lepnumu. Bet, lai tā būtu, mums pašiemjākļūst labākiem, jātiek vaļā no visasliktā, ko viņš varētu no mums mantot.

Sieva pēkšņi neiecietīgi sakustējās,pielēca sēdus un iekliedzās:

— Mums nebūs vairāk bērnu! Vaidzirdi? Nebūs! Drīzāk es sev iekšasizraušu nekā laidīšu pasaulē vēl kādukropli! Tu to nesaproti, jo vienmēr esibijis prom. Kā tu vispār drīksti man kautko tādu sacīt!

Valfrīds Gaiķis bija apdullis. Viņšpat nemēģināja atturēt sievu, kura piecēlāsun izgāja virtuvē. Tur viņa kaut ko ilgimeklēja, tad nošvirkstēja sērkociņš. Istabāieplūda lētas tabakas smarža. Viņšdzirdēja, ka sieva virtuvē smēķē un raud.Tad viņa skaļi nošņauca degunu unapklusa.

Gaiķis pēkšņi jutās noguris, unnākotne šķita bezcerīga kā nakts šajātumšajā, smacīgajā istabā. Ne par ko vairsnegribējās domāt; viņš pagriezās ar sejupret sienu un pats nemanīja, kā aizmiga.

Sieva otrā dienā staigāja klusa, arzilganiem riņķiem ap acīm, it kā viņa naktinemaz nebūtu gulējusi. Ne vārda neteikusi,viņa aizgāja uz darbu.

Vēlāk piecēlās Arta, sameklēja maizibrokastīm, ielēja atdzisušo tēju un paēda.Acīmredzot viņa pieradusi pati gādāt parsavu vēderu, ja vien mājās kas ēdams.Gaiķim bija tāda pārliecība, ka bieži vienbērnam nebija pietiekami daudz, ko ēst.Meitene tēvam nekā neteica, un ari viņšnezināja, ko Artai jautāt. Viņam gribējāsmeiteni pamācīt, teikt, lai viņa irkārtīgāka, lai uzklāj gultu, izslauka istabu,

nomazgā traukus, bet viņš nolēmaatturēties, pagaidām nejaukties bērnaaudzināšanā, jo nebija drošs, ka viņampaklausīs. Tomēr viņš juta tādu kāpienākumu kaut ko darīt.

Pienākums! Šim vārdam Gaiķis tagadpieķērās. Lai tur vai kas, viņš nolēmapalikt uzticīgs pienākumam. Tādēļ viņšstrādās, rūpēsies, mēģinās ko sasniegt.

Todien Gaiķis staigāja pa veikaliem,pirkdams pēc viņa pārliecības dažādasvajadzīgas un nepieciešamas drēbesmeitai, nesa mājās pārtiku; bet atnesis viņšnezināja, kur to nolikt, un sakrāva kaudzēuz nenokoptā virtuves galda.

Artas nebija mājās; meitene laikamvēl kavējās skolā, un Gaiķi pārņēma kautkādas dīvainas skumjas un vientulība.Viņš jutās nevienam nevajadzīgs un lieks.

Ko darīt? Paša mājas atmosfēra viņunomāca. Prātā ienāca agrākie draugi, kurusabiedrībā viņš vienmēr labi juties. Bet nošīs domas viņš nobijās. Nē, par tonedrīkstēja pat domāt! Vajadzēja tūdaļkaut ko darīt, tikt no šīs domas vaļā.

Nesagaidījis vakaru, viņš aizgāja uzautoostu un brauca uz pienotavu, kur bijavajadzīgs kurinātājs. Svainis gan bijateicis, ka labāk tur ierasties pēc pārisdienām, kad viņš jau būs aprunājies arpienotavas vadītāju, bet Gaiķis vairsnevarēja paciest bezdarbību un neziņu;viņam vajadzēja kustēties, darboties,citādi virsū mācās visādas drūmas domasun bezcerība.

Autobuss pieturēja tieši piepienotavas, un viņš, brīdi pasvārstījies,gāja iekšā. Tur vēl bija daži cilvēki, un

viņš to klātbūtnēnegribēja runāt ar pienotavas

vadītāju, tāpēc atkal izgāja ārā.Pienotavas vienā galā atradās katlu telpas,un viņš gāja turp.

Mazs, salīcis vīriņš patlaban nokurtuves grāba laukā izdedžus.

— Sveicināti! Jums esotvajadzīgs kurinātājs, — Gaiķis vienāelpas vilcienā izgrūda.

Vīrelis atliecās, atslēja garo dzelzsbiguli un izkāpa no kurtuves bedres.

— Vajag gan. Bet vai tu aršitādu mašīnu tiksi galā?

— Tikšu, ja mani druskupamācīs. Savā laikā esmu gaterī strādājis.

— Ak tā, — vecais vīrsnovilka. — Tas jau drusku labāk.

Viņš pastiepa atnācējam mazu, bet

cietu plaukstu.— Būsim pazīstami! Mani sauc

Mustiņš.— Es to zinu. Bet es esmu

Valfrīds Gaiķis. Tikai nezinu, vai jūsupriekšnieks mani gribēs.

— Kāpēc?— Esmu sēdējis cietumā.— Ak tā. Vai ilgi?Gaiķis mazajam vīrelim izstāstīja

visu, kā bijis, un tas sēdēja un klausījās,brīžam nemierīgi trīdamies savā vietā.Beidzot viņš sacīja:

— Nu, raudzīsim. Rīt atnāc tāpaagrāk. Paskatīsimies, kā tev veiksies. Jabūsi akurāts, var būt, ka pieņem ar. Es tevvisu ierādīšu. Skaties pats! Man pašam jausen laiks pensijā.

Mustiņa izturēšanās Gaiķi

iedrošināja, un no pienotavas viņš izgājajau cerību pilns.

Mājās braukt negribējās, un viņšaizgāja pie mātes, izlēmis, ka tur varēspalikt pa nakti.

Māte viņu uzņēma ar to pašu sirsnībukā iepriekšējo reizi un priecājās, ka dēlamtik viegli un ātri izdevies atrast darbu.Pats Valfrīds gan par to tik drošs nejutās.

Uzzinājusi, ka dēls grib palikt pieviņas līdz rītam, māte tik laipna vairsnebija.

— Tas nu gan nekur neder, kad vīrsbēg no sievas, kuru tik ilgu laiku navredzējis. Ne pie kā laba tas nevedīs.

Večiņa purpināja visu vakaru un lētinevarēja rimties, bet dēls nekā neteica,nolēmis māti vairāk nekaitināt, jo viņšlabi zināja, ka šādās reizēs vislabāk ir

klusēt.Otrā rītā Valfrīds Gaiķis ieradās

pienotavā jau pirms saules lēkta. Naktiviņš nebija varējis gulēt un visu laikunogrozījies cisās uz gridas, kamēr bijasākuši dziedāt gaiļi. Tad viņš klusipiecēlies un steidzies šurp. Mustiņš atnācatikai pēc pusstundas. Jaunais kurinātājs topavadīja, drebinādamies rīta dzestrumā.

— Ak tad klāt gan. Tas ir labi.Viņš atslēdza katlu telpu un sāka

pievest malku ar ķerru, kurai bija labsgumijas ritenis. Sis darbs nebija tik grūts,kā varēja likties, un Gaiķis bija noilgojiespēc darba. Mustiņš viņā labsirdīginolūkojās un bija apmierināts. Jaunaiskurinātājs viņam patika; bija redzams, kaviņš darbu prot, tāpat viņam nevajadzējadaudz skaidrot, kā uzdzenams tvaiks, kā

pieslēdzami agregāti un kā darāmi pārējiedarbi.

Vēlāk katlu telpā ienāca pienotavasvadī-

lajs Markons, liels, sārts virs arplāniem dzelteniem matiņiem ap plikogalvvidu. Viņš klusēdams piegāja Gaiķimun paspieda jaunā kurinātāja roku armīkstu un masīvu plaukstu.

— Sākam strādāt, — viņšnoburkšķēja. — Vai būs lietaskoks? — Toviņš jautāja Mustiņam.

Mustiņš paminstinājās un atbildējaizvairīgi:

— Gan jau laiks rādīs.— Labi. Es jūs varu pieņemt uz

laiku. Pagaidām kā mācekli. Ja tā lieta ies,noformēsim par kurinātāju. Iesniedzietdokumentus! Kādi ir.

— Labi.Tas bija viss, ko Gaiķis šim vīram

atbildēja. Bet viņam patika, ka Markonsnekā sīkāk nejautāja. Acīmredzot svainisun Mustiņš viņu jau bija informējuši parGaiķa pagātni.

Gaiķis nostrādāja līdz pēcpusdienai:tīrīja katlu telpas, sakārtoja instrumentus.Vecais Mustiņš ne visai rūpējās, lai vissbūtu tīri un patīkami. Ari Gaiķis kādreiztādiem sīkumiem nebija piegriezis vērību,bet pēdējā laikā viņš kļuvis sevišķineiecietīgs pret visāda veida netīrību,nekārtību un paviršību; par iemeslu tambija sievas nolaidība, kas viņu tik ļotikaitināja. Šobrīd viņš pat juta dīvainubaudu, berzdams eļļas plankumus,kasīdams sodrējus, slaucīdams cementaklonu. Mustiņš viņa izdarībās nolūkojās ar

iecietīgu smīnu un, bezzobaino mutičāpstinādams, palaikam izmeta:

— Nepārcenties, nepārcenties, vēlākpašam apniks. Apniks, apniks …

Bet Gaiķis večuku neklausīja undarīja savu darbu, kas viņam jau bijaiepaticies.

Vēlāk Markons viņu iepazīstināja arlaboranti Maigu, apaļīgu blondīni, unlūdza parādīt jaunajam kurinātājam istabu,kas atradās turpat pienotavas tuvumādivstāvu koka mājā.

Mājas apakšstāvu apdzīvoja kādakolhoznieka ģimene. No plašas virtuves uzaugšu veda čīkstošas koka kāpnes, kasizbeidzās patumšā gaitenī, no kura varējanokļūt viņa istabā un nelielā telpā arpavardu. Maiga šo telpu nosauca parvirtuvi.

— Ja gribat, jūs varat lietot manustraukus, — viņa sacīja, paskatījās uzValfrīdu, piesarka un tūdaļ nodūra acis.

Gaiķis palūkojās uz jaunavaspurpursārtajām ausīm, pietvīkušo seju unredzēja, ka arī baltais kakls pielīst arsārtumu. Viņš nekā neteica, tikaiiegaumēja, ka virtuvē atrodas durvis, kasved Maigas istabā, un nodomāja, kavarbūt nemaz nebūtu tik neiespējamikādreiz pa šīm durvīm ieiet. Maiga, it kāsapratusi viņa domas, piesarka vēl tumšākun sāka sirdīgi grabināt savas pannas unkastroļus, kuru šeit bija vairāk, nekānepieciešams vienai sievietei.

— Jā, paldies, — Gaiķis beidzotnoburkšķēja un atgriezās savā istabā.Tagad viņš to aplūkoja labāk, un istabaviņam patika. Tā bija neliela telpa ar logu,

aiz kura zarus lēni vēdināja veca liepa unpavērās skats uz labības laukiem ar retiemmāju un dārzu puduriem. Istabā atradāsplats atsperu matracis, ļodzīgs priežu kokagalds un pāris vecu Vīnes krēslu, kas —kā par brīnumu — vēl bija it stingri unlietojami. Ienācējs apsēdās vienā no tiem,atgāzās pret atzveltni un jutās brīnum labi;viņam pat nezin kāpēc gribējās skaļismieties. Tomēr viņš to nedarīja, piecēlās,atvēra logu un apsēdās uz palodzes. Logarūtis netīras, kaktos rēgojās zirnekļu tīkli,sen nekrāsotā grīda gružu piemētāta.Gaiķis izmetās atkal virtuvē unpieklauvēja pie Maigas durvīm. Maiganeaicināja iekšā, bet pati iznāca virtuvē.

— Jūs bijāt tik laipna, kapiedāvājāt man savus kastroļus, bet jūsbūtu vēl jaukāka, ja iedotu man kādu vecu

spaini un lupatu., ar ko grīdu izmazgāt.Šoreiz Maiga pietvīka mazāk un

steidzās pasniegt prasīto.— Aka ir mājas galā, — viņa teica,

— zem mana loga.Smeldams ūdeni, Gaiķis palūkojās uz

augšu: otrā stāva logs bija atvērts, un tajālēni plīvoja balti aizkari.

Gaiķis izberza grīdu, kaut kānomazgāja logus, sakārtoja istabu. Viņšjutās izsalcis un gāja uz kolhoza ēdnīcu,kas atradās netālu no pienotavas. Šeitbaroja lēti un garšīgi, porcijas necerētilielas. Par nepilnu rubli varēja lieliskipaēst. Gaiķis ar šo dienu bija ļotiapmierināts; viņš bija pārliecināts, kadzīve iegājusi normālās sliedēs, bet patsgalvenais — šeit viņu neviens nepazina,neuzdeva liekus jautājums un lika viņu

mierā. Šeit nebija ne draugu, ne paziņu,visi pret viņu izturējās brīvi, nepiespiestiun neatgādināja pagātni, neviens —vismaz pagaidām — neuzmācās ar pudeli.Ja viņu nekrimstu domas par mājām, Veltuun meitu, viņš justos pat laimīgs.

Veikalā Gaiķis nopirka maizi un desubrokastīm un devās mājup. Tā bija labasajūta — iet mājup. Viņš nolēma šovakaraizbraukt uz pilsētu un izstāstīt Veltai, kasācis jau strādāt. Viņš tikai atlaidās uzmatrača, lai mazliet atpūstos, — līdzautobusa atiešanai vēl krietna pusstunda— un pats nemaz nemanīja, ka aizmiga,aizmiga tik cieši, ka pamodās tikai tad,kad ap loga rūtīm jau taustījās nedrošarītausma.

Gaiķis pietrūkās kājās un ielūkojāspulkstenī — laika līdz darba sākumam vēl

bija atliku likām. Viņš atvēra logu unlūkojās ārā: pār laukiem gulēja plānamigla, izskatījās, ka apkārtni klājcaurspīdīga polietilēna plēve; čivinājazvirbuļi, no būra izlīda nomiegojusiesstrazdene un trina ar knābi gai zaru, tadaizlaidās — laikam meklēt mazuļiembarību. Pa netālo lielceļu aizbraucaautomašīna, kaut kur ieskanējās pienakannas vai spaiņi. Skaņas bija tālas unklusas. Kā vatē ietītas — tās vēlās šurp unvēstīja, ka sākas jauna diena.

Kad ieradās Mustiņš, spiedienskatlos jau rādīja pusatmosfēru. Vecaisvīrs sākumā bija noraizējies, vai tikjaunais kurinātājs visu izdarījis pareizi,bet, nekādu pārkāpumu neatradis,nopriecājās un sāka ticēt, ka beidzot būtsev atradis vietnieku.

Todien viņi tīrīja katlu, un Mustiņšrādīja, kā izņemamas restes, atvienojamasūdens pievada caurules un kā veicamidaudzi citi vajadzīgi un nepieciešamidarbi. Mustiņam visu to divreiz rādīt unstāstīt nevajadzēja, jo māceklis izrādījāsreti attapīgs. Tomēr vecais vīrs juta tādukā rūgtumu sirdī, ka svešs cilvēks dažāsdienās tik viegli apgūst to, kam viņšveltījis visu mūžu.

Gaiķis nokavēja autobusu uz pilsētuun mājās tāpēc ieradās vēlu. Arta jaugulēja, bet Velta, snauduļodama pievirtuves galda, smēķēja papirosu pēcpapirosa un gaidīja vīru. Kad viņš divusvakarus pēc kārtas nepārradās mājās, viņajuta zināmu atvieglojumu, jo bijapārliecināta, ka vīrs atsācis dzert. Tātadatkal viss būs pa vecam, tāpat kā bijis

agrākos gados, visu viņas mūžu. Un,paldies dievam, tagad Valfrīds viņu vairsnemocīs ar runām par jaunu dzīVi, par to,ka viss jāsāk no gala. Par kādu galu unsākumu te vispār varēja runāt? Vai taddzīve bija kāds bezgalīgs virves ritulis?Ja gals samezglots, nocērt to un ritini tālāk… Jāsmejas taisni, cik tie vīrieši reizēm irjocīgi.

Šodien viņa atkal bija dzērusi un,mājās nākot, vēl nopirkusi degvīna pudeli,— ja jau vīrs atsācis dzert, tad viņamnoteikti vajadzēs un viņai būs ko piedāvāt.Gaidīdama vīru, — viņa, protams, nebijapārliecināta, ka viņš ieradīsies tiešišovakar, tikpat labi viņš varēja ierastiesarī pēc nedēļas, bet ko gan citu lai dara kāvienīgi gaida viņu mājās, — gaidīdamaviņa bija atvērusi pudeli un trešo daļu jau

nodzērusi. Viņai šovakar reiba, viņasmēķēja un jutās reizē skumji un labi. Kautvienīgi Valfrīds ātrāk atnāktu! Ja viņš būsdzēris, tad viņi abi vēl drusku iedzers, unvīra daudzinātā jaunā dzīve būs sākusies.

Kad Valfrīds ienāca, Velta nobijās:vīrs bija pilnīgi skaidrā. Bet kur tad viņštādā gadījumā pavadījis pēdējās naktis?Un sievas prātā modās aizdomas.

— Pie kādas maukas tu biji? —viņa jautāja, kājās pielēkusi, aizmiglotāmacīm lūkodamās vīra nogurušajā sejā.

— Es sāku strādāt.— Strādāt? Pa naktīm arī?— Es sāku strādāt. — Šoreiz Gaiķa

balsī ieskanējās griezīgi toņi, un Veltasamulsa.

— Ak tā, — viņa sastostljās, —tad jau labi. Pagājušo nakti būsi atzīmējis

to darba sākšanu.— Es gribu ēst, — Gaiķis teica,

novilka svārkus un apsēdās pie galda.Viņš nolēma nepievērst vērību ne

pusizdzertajai pudelei uz galda, ne sievasvārdiem, bet gluži vienkārši izstāstīt, kasācis strādāt.

— Un tu arī varētu braukt man līdzun strādāt kolhozā, tur ir dārzniecība,siltumnīcas …

— Uz kolhozu es nebraukšu, mantepat ir labi, — Velta atteica. — Un kurtad lai paliek Arta? Un dzīvoklis? Nē,vīrs! Tu varbūt, vari braukāt, bet esnevaru būt prom no agra rīta līdz vēlamvakaram… Vai neiedzersim? Es te, tevigaidīdama, nopirku. Domāju, ka atkal esisācis, ja jau nenāci mājās …

— Nē! — Gaiķis asi atcirta un gāja

gulēt. Ēstgriba bija pēkšņi pārgājusi, unviņš nožēloja, ka šovakar atbraucis mājās.

Veltai vīra rīcība šķita aizvainojoša,un vina noņurdēja:

— Nu, kā vēlies. Lūgties jauneiešu.

Viņa, kā īsts savu vājību vergs,nespēja

vīram piedot, ka tam šādu vājībuvairs nevarēja pārmest, un demonstratīvipalika virtuvē, likdama saprast, ka viņa arto nav apmierināta.

Nākošajā dienā pēc darba Gaiķisatkal apmeklēja māti. Veikalā viņš bijaieraudzījis un nopircis svaigas reņģes.Māte pa savai modei mīlēja tās apcept unmarinēt etiķī. Tagad viņa zivis tīrīja unpriecājās, ka dēls patiešām atradis darbuun sācis strādāt. Vienīgi viņa nekādi

nespēja samierināties, ka Valfrīds dzīvoatsevišķi un uz pilsētu brauc tikai pārisreižu nedēļā.

— Nē, nē, tā nav nekāda dzīve. Tānu tas ierīkots, ka vīrieša gulta ilgi tukšanestāv. Ja tajā blakus vīram neguļ sieva,tad tajā ieguļas cita sieviete. Un tu nu mannestāsti, ka esi labāks nekā citi.

Vakarā, nākdams mājās, Gaiķislūkojās uz Maigas logu, no kura plūdaklusa mūzika.

Lēni — lai nečīkstētu koka kāpnes —viņš uzkāpa augšā un iegāja istabā. Visunakti sapnī viņam rādījās balti aizkari…

Kurinātāja mācību laiks tuvojāsbeigām; Mustiņš darbā vairs rādījās tikaiizretis, pilnīgi uzticēdamies savamvietniekam. Arī tad, kad vecais vīrsatnāca, viņš vairāk sēdēja un snauduļoja,

ļaudams Gaiķim strādāt vienam pašam.Arī tobrīd, kad ienāca Markons, Mustiņšsēdēja uz zemās palodzes un klausījāsvienmērīgajā tvaika katla šņākšanā. Gaiķisar eļļas kanniņu vienā rokā un lupatu vīšķiotrā patlaban eļļoja mašīnu.

— Nu, vīri, šodien beigsim ātrāk!Man ir dzimšanas diena, būsiet viesi.Skaidrs?

— Skaidrs, priekšniek, — Mustiņšsalēcās vien, izdzirdis šādu patīkamuvēsti.

Tikpat ātri, kā ienācis, Markons atkalizgāja, bet Mustiņš sāka rosīties, pēkšņikļuvis nevaļīgs.

— Tu vēl drusku uzdzen tvaiku untad liecies mierā! Es iešu uz māju,jānodzen bārda, jānomazgājas.

— Bet kā tu domā, vai man arī būtu

noteikti jāiet, vai varu arī…— Neesi ķerts! — Mustiņš savu

vietnieku pārtrauca. — Mums vienmēr tā,ja kādam kas — vai nu vārda, vaidzimšanas diena, tā visi kā viens.Priekšnieks mums labs, nav ne lepns,nekā. Vai tad tu gribi izlēkt?

Mustiņš aizgāja, un Gaiķis sākadomāt, ko viņam darīt. Izlēkt, protams,viņš negribēja, bet viņš baidījās, kajutīsies starp Markona viesiem kā baltaiszvirbulis. Un kā lai atsakās, atrunājas nodzeršanas — bet dzert droši vienvajadzēs. Neiet, aizbraukt uz pilsētu? Nē,šādu rīcību citi uzskatītu par necieņasizrādīšanu. Bet izrādīt Markonam necieņunebija nekāda iemesla.

Pārgājis mājās, Gaiķis saposās un,pats nezinādams, ko, sāka gaidīt. Viņš

aivien vēl nevarēja izšķirties — iet uzdzimšanas dienu vai braukt uz pilsētu.Viņš vilcinājās, cerēdams, ka viņu būsaizmirsuši. Lejā aiz pienotavas Markonaābeļdārzā jau skanēja jautras viesu balsis.No pārdomām Gaiķi iztraucēja skaļa unnepacietīga klauvēšana pie durvīm.Strauja un aizelsusies iedrāzās Maiga.

— Kur jūs tik ilgi paliekat? — viņasauca no sliekšņa. — Vai gaidāt speciāluuzaicinājumu.

— Nē, vai tad ir jau laiks? —Valfrīds neveikli atbildēja. — Negribējāsierasties pirmajam, gandrīz nevienu šeitnepazīstu.

— Jūs pārāk daudz un ilgi domājat,— Maiga atteica. — Viss ir daudzvienkāršāk.

Valfrīds gan nesaprata, uz ko šis

«vienkāršāk» īsti attiecas, viņam nezinkāpēc likās, ka Maiga šajā vārdā ielikakādu īpašu, noteiktu jēgu.

Izejot pagalmā, Gaiķis jautāja: — Sakiet — vai dzeršana būs pamatīga?

— Nu, kā to lai saka, neviens teatturībnieks nav. Bet kāpēc jūs tā jautājat?

— Es nedzeru, — Gaiķis atzinās ungaidīja, ka viņu tūdaļ izsmies vai centīsiespārliecināt, ka tas nekur neder, bet Maigatikai atteica:

— Nav spiesta lieta. Katrs vardzert, cik grib. Markons nevienu nespiež.

Pie galda, kas bija klāts dārzā, viņiapsēdās blakus; pie otriem sāniem Gaiķimsēdēja ēdnīcas darbiniece, kuru viņš jaupazina, pretī — vairākas vecākassievietes, un kurinātājs bija apmierināts,ka sēž sieviešu galā, jo te noteikti mazāk

dzers. Bet viņš kļūdījās, sievas bijavalodīgas un labprāt cilāja glāzītes.

— Kas tad būs, vai mums pašāmvajadzēs liet vai arī to izdarīs mūsuvienīgais kavalieris, — sauca viena nosievām un smējās, spīvi un izaicinošilūkodamās jaunpienācējā.

Gaiķis lēja glazēs, klausijas sieviešumēļošanā un mulsa, jo jutās neveikli; viņštik ilgi nebija sēdējis viesībās pie galda,un asprātīgas atbildes prātā nenāca.

Valfrīds visu laiku blakus savējamjuta Maigas karsto ceļgalu. Laborantešovakar ziedēja kā tumša roze. Laipaglābtu viņu no sievu zobgalībām, Maigapieliecās viņam vēl ciešāk klāt unčukstēja:

— Jums vajag vismaz izlikties, kadzerat. Ja nevēlaties šņabi, varat dzert

vīnu …no manas glazites. — Un viņa

pabīdīja glāzīti tuvāk Valfrīdām.Dzert no Maigas glāzītes? Viņš

palūkojās uz viņas lūpām, juta virs elkoņaviņas krūšu nejaušos pieskārienus unreiba, pirms bija dzēris. Pietika vienaMaigas skatiena, viena aicinājuma izdzertvīnu no viņas glāzes, viena viņas stingrokrūšu pieskāriena, lai augstie atturībasmūri bruktu kā postošā zemestrīcē. Šiemirkļi bija spēcīgāki par visu. Vēl viņāpienākums cīnījās ar kārdinājumu, vēlvīrieša lepnums negribēja sevi atzīt paruzvarētu. Pat tad, kad roka jau cēlaMaigas glāzi pie lūpām, viņš centās atrastattaisnojumu tam, kas notiek, centās patssev iestāstīt, ka tūdaļ var visu pārtraukt,piecelties un aiziet, kaut skaidri zināja, ka

nekur neaizies — un ne jau tāpēc, kagribētu dzert, bet neaizies tāpēc, ka blakustik cieši sēdēja Maiga, tāpēc, ka juta viņaskarsto, tvīkstošo miesu, sajuta viņassmaržu, kas reibināja spēcīgāk par visiemdzērieniem. Kāda šajā brīdī vairs bijanozīme vīna glāzei, ko viņš turēja rokā?

Pirmo malku viņš pat neizjūta,nevarēja pateikt, kāds tas bija. Bet solisbija sperts, un … nekas jau nenotika. Viņšreiba tikai mazdrusciņ, tikai tik, lai tasbūtu kārdinoši un patīkami. Nē, viņš vēlnedzēra, viņš tikai mazliet garšoja noaizliegtā trauka. Un Maigas acīs dzirkstījanerātnas uguntiņas: viņus abus šai brīdīsaistīja mazs un nevainīgs noslēpums. Betmaziem un nevainīgiem noslēpumiempiemīt kāda gluži neticama īpašība — tievēlas augt, plesties un kļūt lieli. Maigas

acīs Valfrīds izlasīja vēlēšanos šo viņumazo noslēpumu padziļināt. Tikai glužinejūtīgi un iesīkstējuši vīrieši nejūt unneatsaucas šādam aicinājumam. ValfrīdsGaiķis atsaucās. Kad Maiga atkal slepussavu glāzīti pastūma uz viņa pusi, Valfrīdstikpat slepus saņēma Maigas roku unsaspieda savējā. Viņa savu roku neatvilka.Robeža, kas viņus līdz šim šķīra, bijapārkāpta.

Visu vakaru viņi palika kopā,pastaigājās pa dārzu, sarunājās, un Gaiķimar šo sievieti bija labi.

Reiz viņiem gadījās pieiet pie galda,kur pienotavas vadītājs sarunājās arvīriem. Ieraudzījis savu kurinātāju,Markons viņu aicināja klāt.

— Nāc šurp, draugs! — Tad viņšpagriezās pret vīriem un teica: — Šis ir

mans jaunais kurinātājs. Lielisks cilvēks,es ceru, ka jūs viņu uzskatīsiet par savējoun neatteiksieties ar viņu sadzert.

Piekrītoša dūkoņa pārskrēja vīrupulciņam, un vecais Mustiņš sauca:

— Tas ir lietaskoks, ka es jumssaku, tas ir vīrs uz goda, otra tādakurinātāja mūsu laikos vairs neatrast.

Pielēja glāzes un vienu iespiedaValfrīda Gaiķa rokā. Viņš dzēra un nejuta,ka dara ko sliktu vai aizliegtu. Šeit bijasatikušies solīdi cilvēki, lai atzīmētu savalīdzbiedra dzimšanas dienu, un darīja tonosvērti, mierīgi, bez ālēšanās un tračiem.Un viņš, Valfrids Gaikis, bija tāds pats kāpārējie, līdzīgs starp līdzīgiem.

— Prozit, jaunais biedri! Mēspriecājamies tevi redzēt savā vidū.

— Lai dzīvo jubilārs, urrā!

— Un tā sirsniņa, ko viņš mīlē!Pasaule griezās, pasaule smējās,

pasauledziedāja, pasaule līgojās. Un

pasaulei bija Maigas acis, Maigassmiekli, Maigas krūtis. Maigas krūtislīgojās, Maigas gurni šūpojās, pati Maigalīgojās. Viss smējās, viss griezās, vissšūpojās.

Valfrīds Gaiķis līgojās un smējās,viņš kaut ko sacīja Maigai, bet mēleneklausīja, tāpēc viņš Maigu turēja aizelkoņa, lai viņa neaizbēgtu.

— Es jūs pavadīšu mājās, —Valfrīds teica. — Es negribu, ka jūs ejatviena, jo jūs varat apmaldīties.

Apmaldīties divsimt metros nomājas! Tas atkal bija tik smieklīgi, kaMaiga smējās pilnā kaklā.

— Un tomēr jūs apmaldītos, ja ietuviena. — Gaiķis neatlaidās. — Nu, ejiet,un es skatīšos, kur jūs aiziesiet.

Maiga gāja un, protams, ne jau uzmājas pusi. Valfrīds viņu panāca, un tālākviņi gāja. un «maldījās» kopa, līdz beidzottomēr nokļuva mājās.

Kāpjot augšup pa kāpnēm, viņšMaigu noskūpstīja.

Augšā viņš mēģināja Maigu vēlreiznoskūpstīt, bet viņa izslīdēja no rokām uniebēga savā istabā. Zeme zem Valfrīdakājām griezās arvien straujāk; viņš tikkopaguva tikt līdz savai guļvietai un sabrukauz tās …

Pēc tam kaut kas dzelžains spiedagalvu, dedzināja pakausi un mēle mutēšķita uzpampusi. Acu plaksti sūrstēja, unkāds viņu raustīja un bukņīja. Ar pūlēm

pavēris acis, viņš ieraudzīja pār sevinoliekušos Maigu; jaunā sieviete centāsviņu pamodināt.

— Celieties, jums jāsāk kurināt,citādi nokavēsiet.

Tad viņa sniedza krūzi saldakrējuma. — Iedzeriet, un viss būs labi.

Sajūta bija drausmīga; zeme vēllēnām griezās, bet galvu plēsa pušu, unviņš jutās tik vārgs kā vēl nekad. Iekšasdedzināja, it kā tās būtu kaltētas tuksnešasaulē.

Gribējās dzert. Slāpes bija tikspēcīgas, ka likās — tās spētu remdināttikai Niagāra. Maiga spieda viņa rokākrūzi. Valfrīds to paņēma un izdzēragandrīz vai vienā elpas vilcienā.

Mustiņš nebija atnācis, vajadzējavienam pašam pirmo reizi tikt ar visu

galā. Tā bija grūta diena visiempienotavas darbiniekiem, Markonuieskaitot. Viegli bija tikai Maigai, jaunāsieviete bija tikpat kautra un sarkstoša kāagrāk.

Tikko piena pieņemšana bijabeigusies, Maiga pasauca Gaiķi pievadītāja. Markons viņam pasniedza pilnuglāzi.

— Stiprinies, draugs!Kad Gaiķis bija izdzēris un uzkoda

sieru, Markons teica:— Slēdz to savu garāžu ciet un nāc

pie manis! Pielāpīsim paģiras. Sis tas n©vakardienas ir vēl palicis. Skaidrs?

— Skaidrs.Paģiru lāpīšana bija pamatīgāka par

vakardienas dzeršanu, jo klāt nebijasieviešu, kas vīrus spētu atturēt. Viņi

sēdēja Markona dārzā zem ābelēm, unnevienam nekur ne bija jāsteidzas. PretGaiķi visi izturējās kā seni draugi, visi tebija savi cilvēki bez noslēpumiem,ļaunuma un uzpūtības. Vienīgi Gaiķisreiba vairāk nekā pārējie, jo, piecus gadusdzīvojot pilnīgā piespiedu atturībā,organisms bija no alkohola atradisDīvaini, ka Gaiķis to apzinājās, tomērnedzēra mazāk. Neviens ne ar pušplēstuvārdu nepieminēja Gaiķa pagātni, tāpēc,juzdamies pateicību parādā, viņš sadzēraar katru, kas vien ar vinu vēlējās sadzert.

Nez no kurienes iznira Līgas seja.Māsa izskatījās noraudājusies unizbiedēta. Viņa kaut ko runāja, bet Gaiķissatvēra māsas roku un centās viņu novilktsev blakus.

— Nāc šu mā-māšel… Pa-pasēdi ar

mums!Pārējie cits pēc cita noklusa, māsa

sāka raudāt. Gaiķis galīgi nesaprata, kastad īsti noticis. Kāpēc Līga pēkšņi izplūstasarās? Un viņš, sākdams uztraukties,jautāja:

— Kā-āpēc kauc? Kas par lietu?Vai es tev ko sliktu?

Tev māte mirusi, kāds no vīriemteica.

— Māte mirusi? — Gaiķis atkārtojaar stīvu mēli, un tikai tad šīs ziņas jēgaaizgāja līdz apziņai. — Mirusi?

Cits caur citu vīri Gaiķim centāsieskaidrot, ko no viņa grib. Līga tūdaļ iesmājās, bet Kārlis, viņas vīrs, māti vedīsuz kapliču, jo laiks ir karsts un neviensnegrib, lai mironis guļ mājās, gultā.Valfrīdam tūdaļ jāiet un jāgaida Kārlis,

kurš brauks ar zirgu.— Ak tā, — viņš teica. — Labi.

Kad ai zirgu, tad zirgu. Bet ko es turdarīšu? Ak jāpalīdz? Labi.

Kad Līga raudādama aizgāja, vīrisāka skubināt arī Gaiķi doties ceļā. Tikaivajadzēja vēl iedzert, lai mātei vieglassmiltis …

Bija pievakare, saule spīdēja silti,laiks sutīgs, un iet bija drausmīgi grūti.Pasaule griezās kā milzu karuselis . ..arvien ātrāk … un ātrāk …

Gaiķis pamodās, kad saule bija jaunorietējusi. Viņš gulēja grāvī unneatcerējās, kā tur nokļuvis. Velnišķīgauguns dedzināja iekšas, un drausmīgislāpa. Ar mokām izrāpies no grāvja, viņšturpināja pirmīt uzsākto ceļu. Par mātiviņš centās nedomāt; viņš steidzās un

domāja par Kārli, un jutās neērti, joKārlis viņu droši vien nevarēja sa gaidīt.«Eh, kā vajadzēja pirmīt iet māsai līdz,tad viss vēl būtu bijis labi, bet tagad …»

Mājas durvis bija atvērtas, un Gaiķisklusi uz pirkstgaliem kāpa augšā otrajāstāvā, kur agrāk bija dzīvojusi māte. Gultabija tukša, palagi un sega noņemti, logivaļā. Tātad Kārlis jau te bijis un mātiaizvedis. Gaiķis atkrita krēslā un lūkojāsuz tukšo gultu. Viņš jutās satriekts.Atcerējās savas pēdējās tikšanās ar māti,vecītes neapmierinātību ar dēlu, un, jovairāk par to domāja, jo skumjāk viņamkļuva. Tad atcerējās, ka māte bija devusikortelīti un cik smieklīgi viņš bijaatteicies, un viņam kļuva kauns.

Valfrīds Gaiķis piecēlās, piegāja piemātes skapja un atvēra to. Kortelītis

stāvēja vietā, un blakus tam atradāspuspudele zāļu šņabja. Valfrīds topaņēma, pielika pudeles kakliņu pie lūpām… un atņēma tikai tad, kad pudele bijatukša. Sasprindzinājums noplaka. Pēkšņiviņš bija mierīgs un skaidri zināja, kodarīs. Viņš gribēja māti redzēt. Iebāziskortelīti kabatā, Gaiķis nokāpa lejā undevās uz kapsētu, kur kapličā tagadvajadzēja atrasties mātei.

Bija jau vēls. Sāka krēslot. Nopļavām kāpa pelēkas miglas vāli, kasmijās ar silta gaisa strāvām. Griezenedroši jau izmēģināja savu nesimpātiskobalsi. Jā, griezes balss Gaiķim nepatika, tānezin kāpēc atgādināja Veltas nodzertobalsi; šī balss biedēja un likāsatbalsojamies kaulos, smadzenēs un pamugurkaulu noplūstam lejā kā auksts,

stindzinošs vilnis. Griezes balsī skanējakaut kas liktenīgs un drūms.

Gaiķis pacēla galvu, acīs iespīdējaVakarzvaigzne. Bet rietumu pamale vēlbija gaiša. Vienīgi kapsētas koki izskatījāsmelni. Balta bija kapliča unVakarzvaigzne pār to. Tā bija mūžība.Viss bija mūžība. Bet mūžība ir skumja,domāja Gaiķis. Un dzīve ir skumja. Unskumju ir vairāk nekā prieka …

Kapličas melnās divviru durvis bijasmagas un vērās lēni, grūti skrapstēdamassarūsējušās virās. Tumsa šķita bieza,drēgna un sastāvējusies. Tikai labākieskatoties, kļuva saredzami divi bālganiplankumi pretējā kapličas galā; tie bijaabi velvētie logi, aiz kuriem krēslā zemkuplajiem kokiem rēgojās smagi akmenskrusti.

Gaiķis apstājās kapličas vidū unurbās ar acīm visapkārt: te kaut kurvajadzēja atrasties mātei. Un tad pavisamtuvu viņš to ieraudzīja. Īstenībā viņšieraudzīja tikai "kaut ko gaišu, pastieparoku un sataustīja katafalku, uz kura, arbaltu palagu pārsegta, gulēja māte. Zārku,viņš iedomājās, droši vien rīt atvedīs.Līga ar Kārli būs par to parūpējušies.

Brīdi nekustēdamies Gaiķis stāvējamātes priekšā un jutās šausmīgi skumji unvientuli. Ko tad viņš īsti bija gribējis,kādēļ te atnācis?

Acīm ar tumsu aprodot, viņšsaskatīja, ka mātei abās pusēs stāv noliktismagi svečturi ar svecēm. Kabatā viņšsataustīja sērkociņu kārbiņu. Pirmaissērkociņš steidzīgajos uņ neveiklajospirkstos salūza, un Gaiķis to nometa zemē.

Otrs uzliesmoja, un viņš aizdedzinājasveci. Svece iedegās spoži, un Gaiķis lēniatsedza mātes seju. Viņš paguva ievērot,ka nelaiķes zods pārsiets ar lakatiņu unpievilkts pie augšžokļa, lai neatkārtos;lūpas tādēļ izskatījās savilktas kaut kādābargā grimasē, it kā aizgājēja dusmotos,ka viņu tik vēlā vakara stundā vēl traucē.Bet tad sveces liesma sāka raustīties,saplaka, kļuva arvien mazāka, unnomirušās seja saplūda ar tumsu. Gaiķisgribēja aizdedzināt otru sveci, bet laikampārāk steidzās, jo sērkociņi izbira zemē;viņš notupās un ar plaukstām grābstījās paauksto klonu, līdz tos sataustīja pie savāmkājām. Kad atliecās, sveces liesma atkaldega pavisam spoži. Viņš tomēraizdedzināja vēl otru sveci, jo vienasgaismas vien par maz, lai saskatītu mātes

vaibstus; tie šķita izgaistam krēslā,izzūdam uznākošajā naktī un, likās, vairākpiederējās tumsas pasaulei nekā gaismai..,

Mātes rokas sakrustotas, un tajāsielikts balts mutautiņš, no kura ValfrīdsGaiķis vairs nevarēja novērst skatienu.Kāpēc mātes rokās bija ielikts šis baltaismutautiņš? Vai tad viņa nebija diezganraudājusi šajā saulē, ka arī līdzi viņaideva mutautiņu? Un vai arī viņš nebijavainīgs, ka mātei mūžā bijis vairāk asarunekā prieka?

— Māt, piedod, es esmu bijis tevslikts dēls!

Viņš atbalstījās ar rokām pretkatafalku un jutās noguris un nomocīts,virsū mācās drūma bezcerība, kurai navgala kā upes tecējumam. Caurvējš, kas

vilka no kapličas durvīm uz izsisto logarūti, saplivināja sveces liesmas; divasviņa ēnas sakustējās, auga augumā, kātiekdamās viena otrai pretī, betnesatikušās atgriezās agrākajās vietās;nošalca pie griestiem un sienām sakārtievecie skārda vainagi, noplīvojaizbalējušas zīda lentes ar skumjiemuzrakstiem, un atkal kļuva kluss.

— Piedod, ka tev vajadzēja nomirtvienai zem sveša jumta un mēs — neviensno taviem bērniem — nebijām tavātuvumā! Es zinu, cik sirdēstu tev bijisjāpārdzīvo, bet tici, māt, es negribēju būtļauns. Es esmu nelaimīgs, jo vienmēr alkuun ilgojos vairāk nekā spēju un varēju …Un sagādāju ciešanas visiem, kas ap mani.

Viņš atraisīja mātes zodam pārsietolakatiņu, juta uz pirkstiem grumbainā

vaiga vēsumu, redzēja sastingušās vēnasuz deniņiem un ievēroja visu to tālo unsvešo, kas jau bija parādījies mātes sejāun kas viņu arvien vairāk šķīra no šīspasaules. Tad viņš izņēma no kabataskortelīti un ar zobiem to atvēra.

-— Šodien, kad tu esi jau mirusi, esgribu lūgt: piedod man manu lepnību, kad,atgriezies no ieslodzījuma, es biju tikaugstprātīgs, ka atteicos iedzert pa glāzīteikopā ar tevi, lai mums būtu priecīgāksprāts! Es tomēr nebūšu tāds, kādu jūs manigribat redzēt. Katram mums savs ceļšejams un visiem — kopīgs. Lai tev vieglassmiltis, māt!

Akācija akmenspagalmā

Diena, kā tas bieži te atgadās rudensnogalē, bija padevusies karsta; tačupatlaban, no kalniem nākdama un līdziatnesdama kalstošo vērmeļu un ciprešusmaržas, uzplūda

spirgta vēja pūsma un elpot kļuvavieglāk. Es sēdēju kastaņkoka ēnā unlūkojos lejup uz ostu, vērodams, kā no tāsiziet liels ārzemju pasažieru tvaikonis, undomāju, ko man šovakar pasākt. Bijupavadījis savu atvaļinājumu — peldējies,sauļojies, skrējis, gājis, kāpis kalnos,garšojis Krimas vīnus — un tagad daudzoiespaidu slinkā pārsātinātībā vairs

nezināju, ko man darīt divās atlikušajāsdienās. Baltā tūristu tvaikoņa vērošanauzdzina tādu kā melanholiju, kas savukārtradīja pasīvu ilgošanos pēc kādas tālaseksotiskas zemes, kur pret dienvidnieciskizilajām debesīm slejas smaili minareti unmelnmatainas sievietes vēl staigā čadrāsietinušās, tālabad likdamās daudznoslēpumainākas un pievilcīgākas.

Manas pārdomas iztraucēja gaususoļu tuvošanās aiz muguras; centosiedomāties, kuram no mājas iedzīvotājiemtie varētu piederēt. Biju te nodzīvojisdivas nedēļas; gulēju verandā pie vaļējaloga, un visi, kas nāca un gāja, staigājaman garām; viņu soļi man bija jau tikpazīstami, ka es vairs nekļūdījos, nosakot,kas nāk vai iet. šie bija sveši soļi. Nācējstuvojās lēni. Es turpināju vērot kuģi,

izlikdamies soļu troksni nedzirdam.Svešais apstājās netālu no manis.Klusējām. Kad tvaikonis bija pagājisgarām bākai, es, galvu nepagriezis,izmetu:

— Apsēdieties, ja ir apnicis stāvēt!Dzirdēju, kā zem pienācēja svara

nočirkstēja pītais krēsls; tam vajadzēja būtliela auguma vīram. Pievēris acis,iedomājos viņa izskatu: vispirms — kājāskurpes ar ādas pazolēm (ādas pazolestāpēc, ka soļi klaudzēja uz pagalmaakmeņiem), un, ja jau tādas kurpes, tadvirs tam jābūt labi gludinātām biksēm,visticamāk — gaišpelēkā krāsā; mugurā,domājams, būs balts krekls ar atrotītāmpiedurknēm. Kas viņš tāds? Novēlojiesatpūtnieks, kas meklē istabu? Septembrīgan neviens te augšā vairs nekāpj, istabu

pietiek lejā, centrā, kur līdz liedagamdesmit, piecpadsmit minūtes ko iet, kurrestorāni, autobusi, kinoteātri, viss, pēc kātik izslāpuši atvaļinājumos esoši cilvēki.Taisni brīnums, cik viena ļaužu daļaatvaļinājumu laikā kļūst nevarīga unmazkustīga! Stundu iet pret kalnu viņiemjau liekas varoņdarbs, un, ja pēcpiecpadsmit minūšu ilgas gaidīšanasnetiek pie kārotajām pusdienām, daži jaugatavi ģībt…

Pagriezu galvu pret svešo. Es nebijudaudz kļūdījies. Viņš tiešām bija atlētiska,muskuļota auguma vīrs gadus četrdesmit,četrdesmit piecus vecs, gaišiem,paplāniem, atpakaļ atsukātiem matiem,apģērbies gandrīz tā, kā biju iedomājies;vienīgi bikses nebija gaiši pelēkas, betolīvzaļas.

Svešais bija pilnīgi iegrimisapkārtnes aplūkošanā; viņa skatiens —reizē ass un pētošs — tomēr izklaidīgipārslīdēja pār akmens plātnēm izliktopagalmu, dažādajām piebūvēm, pakavējāspie verandas, kurā es dzīvoju, pārlēcapāri nobalsinātai vienstāva mūra mājai,beidzot apstājās pie akmens žoga, kasieskāva māju un pagalmu.

— Meklējat istabu? — esvienaldzīgi iejautājos.

Svešais uzreiz neatbildēja, betturpināja vēl visu pētīt. Beidzot viņšattrauca:

— Nē … Šis nav tas pagalms.Es pārdomāju, ko šāda atbilde varētu

nozīmēt. Ko nozīmēja «nē»? Vai «nē» bijaatbilde uz manu jautājumu, jebšu «nē»attiecās uz pagalmu, kurš nebija «tas»?

Nolēmu, ka tā, un piekrītoši atbildēju:— Jā, liekas gan, ka šis nav tas

pagalms.Svešais laikam nemanīja ironiju, kas

noteikti bija saklausāma manā balsī, un itkā vīlies piebilda:

— Tajā pagalmā auga akācija, betšeit. .. kastaņa.

Šāda neatlaidība mani ieintriģēja.— Akācija? Akācijas aug, lūk, tur

zemāk.Svešais ilgi lūkojās norādītajā

virzienā, kur piekalnē terasveidīgi kāpa uzaugšu nelielas augļu dārzos un vīnogulājosslīgstošas mājiņas. Beidzot viņš pievērsāsman un paskaidroja:

— Es tur biju. Tur nav tāsakācijas… Un tās mājas . .. Akācija, kurues meklēju, auga akmens pagalmā. Vairāk

tur nekā nebija. Tikai akācija un akmensmūris visapkārt.

Mans miegainums izgaisa pilnīgi.Vīrs, kas tik norūpējies meklēja kāduakāciju, nevarēja būt parasts cilvēks. Mangribējās uzzināt, kāpēc viņš meklē tiešiakācija, nevis ko citu. Pastāstīju, ka esmute nodzīvojis jau divas nedēļas, krustāmšķērsām izstaigājis visas nomales ieliņas,ielūkojies vai katrā pagalmā un gandrīzvisur redzējis augam akācijas.

— Vai jūsu meklētā akācija, — esiejautājos,

— ar kaut ko īpašu atšķīrās nocitām akācijām?

Svešais padomāja un teica:— Jā un nē. Protams, akācija droši

vien bija parasta. Es to meklēju tālab, katā man ir gandrīz vai vienīgais orientieris,

kā atrast… kādu cilvēku. Un visspilgtāk esatceros tieši akāciju. Akmens pagalms,žoga mūris, skats lejā uz jūru un akācijapagalma vidū. Akācija bija diezgan liela;blakus tai, pie resna, zemē ierakta staba,pierīkots mazgājamais trauks; vēl soliņš arūdens spaini, bļoda un emaljēta skārdakrūzīte. Man šķiet, šo akāciju es atšķirtustarp simtiem citu līdzīgu.

— M-jā, — es novilku,nezinādams, ko sacīt.

— Patiešām jūsu orientieri navdiez cik droši, jo

tādus var atrast gandrīz vai visosKrimas piejūras pilsētiņu nomales mājupagalmos. Bet vai jūs vismaz esatpārliecināts, ka tieši šis ir tas rajons, tāvieta, kur jūsu akācija meklējama?

— Absolūti pārliecināts.

— Tad mēs to atradīsim, — esapsolīju. Mani pēkšņi pārņēma alkasatrast šo noslēpumaino pagalmu unpalīdzēt cilvēkam, kurš tik neatlaidīgi tomeklēja. Es piecēlos. — Nāciet līdzi,paskatīsimies, vai mūsu kaimiņienesvecmāmuļas Poļas pagalms nav tieši tas,ko jūs meklējat! Nāciet, nāciet, es jūsizvedīšu pa taisnāko ceļu, cauri žogiem undārziņiem, jo pazīstu te katru kaktu!

— Paldies, bet… vai es jūs …— Nepavisam! Tieši otrādi,

priecāšos, ja izrādīšos jums noderīgs, jo,patiesību sakot, esmu jau sācisgarlaikoties. Tātad … Ejam!

— Tas ir labi, ka gribat manpalīdzēt… Pateicos! Bet… man nezinkāpēc liekas … — Svešais nostostījās unapklusa. Viņa balsī es saklausīju šaubas

un neziņu, ko darīt. Viņš tomēr nāca manlīdzi. Ar to pilnīgi pietika.

Es gāju uz priekšu; pa spraugu mūražogā ielīdām kaimiņu pagalmā, nokļuvāmvīnogulājiem apauguša slieteņa ēnā,pagājām garām slaidu ciprešu rindai, untad pa slīpu taciņu es viņu ieveduvecmāmuļas Poļas pagalmā. Bijupārliecināts, ka tieši šis ir īstais unsvešinieka tik neatlaidīgi meklētaispagalms. Un patiesi — viss te bija tā, kāviņš attēloja. Akmens pagalma vidū augaviena vienīga akācija, bija mūra žogs unskats uz jūru … Taču svešais tūdaļpurināja galvu un protestēja:

— Nē, nē! Sis nav tas pagalms!Tajā izvietojums bija citāds. Ieejai,vārtiņiem, vajadzēja atrasties te, mūražogā, nevis mājas galā … Un pati māja un

veranda… Šai ir pakāpieni, bet taipie durvīm bija tikai zema akmens plātne…

— Akmens plātne, jūs sakāt? — esdomīgi iejautājos. — Acumirkli! Kuresmu redzējis akmens plātni durvjupriekšā? Ahā, atceros! Ejam!

Taču arī nākamais pagalms, kur essvešo aizvedu, nebija īstais. Tā mēsapmeklējām vēl daudzus pagalmus,krustām šķērsām izklejojām visu nogāzi,bet vajadzīgo neatradām.

Sāka jau krēslot, un mēs jutāmiesizslāpuši, jo laiks aizvien vēl pieturējāsļoti silts. Iegriezāmies nelielā veikaliņā,kur laipna pārdevēja labiem paziņām arnelielu uzcenojumu pārdeva vēsu vīnu,ņemtu tieši no ledusskapja. Es skaitījos šopaziņu pulkā; mēs iegādājāmies divas

norasojušas «Feteasca» pudeles unuzkāpām nelielā paugurā aiz pēdējāmnomales mājām. Lējām dzirkstošo dzirukartona dzeramtraukos, lēnām sūcām vēsodzērienu, domīgi raudzījāmies lejup uzstrauji satumstošo pilsētu un mierīgivizuļojošo jūru. Kad ielās iedegasapgaismošanas laternu bālganie spieti,kuru vidū kā spilgti ziedi iekvēlojāsnedaudzo reklāmu uguņu uzbāzīgā mirga,svešais ierunājās:

— Jūs droši vien domājat, ka espats nezinu, ko meklēju. Atzīstieties, tā ir.

Es klusēju, jo patiešām biju tāiedomājies. Beidzot izmetu:

— Esmu pārliecināts, ka tādapagalma nav.

Svešais sarūgtināts iesmējās.— Nav… Varbūt vairs ari nav…

Bet bija! Nelaime tā, ka viss mainās… Unpagājis tik daudz gadu.

— Kaut kam taču vajadzējapalikt. Bet jūs visur kategoriskiapgalvojāt: šis nav tas pagalms! Liekas,jums par to nebija nekādu šaubu.

— Jā. Un tomēr šim pagalmam irjābūt kaut kur tuvumā. Reizēm tāda sajūta,ka mēs klīstam apkārt un garām … apkārtun garām.

— Varbūt vajadzēja iztaujātvietējos iedzīvotājus?

— Esmu jau to darījis… pirmsjums. Bez panākumiem.

Es vairs nezināju, ko sacīt.Pēc brīža svešais pats ierunājās:— Lai gan pagājuši ilgi gadi, es

visu atceros tik spilgti — kā vakarnotikušu. Jāatzīstas, tas man nedod miera.

Ja vēlaties, es jums izstāstīšu šoatgadījumu.

Es biju pilnīgi patiess, apgalvodams,ka esmu ļoti ieinteresēts dzirdēt, kas tadīsti noticis un kāds tam visam sakars arakāciju akmens pagalmā.

Svešais aizsmēķēja un sāka runāt.Tālāk kā bezkaislīgs un objektīvs

vērotājs es saviem vārdiem centīšosatstāstīt to seno gadu notikumu, kas glužikā negaidīti spalga kalnu atbalss nonācalīdz manām ausīm.

Bija pirmais pēckara rudens. Toreizkuģot pa Melno jūru bija bīstami:dziļumos nogremdētas, gulēja vācu mīnas— gan parastās kuģu mīnas, gan zemūdens noenkurotās, gan magnētiskās ellesmašīnas, kurām desmit kuģu mierīgi varējapāriet pāri, bet vienpadsmito vai

divpadsmito tās sašķaidīja gabalugabalos. Tāpēc kuģi kursēja pa stingrinoteiktiem, pārbaudītiem maršrutiem —pat neliela novirze no kursa dažreiz varējakļūt liktenīga.

Svešinieks jeb mana stāsta varonistoreiz dienēja uz viena no mīnumeklētājiem traleriem.

Komanda jau bija padarījusinekaitīgus daudzus desmitus dažādu mīnuun lādiņu. Strādāja sistemātiski un rūpīgi,izkāšot kvadrātu pēc kvadrāta. Šāds darbsbija nogurdinošs un bīstams, bet virizināja, ka malā netiks, kamēr uzdevumsnebūs paveikts. Viņus komandēja jauns,bet pieredzējis virsnieks — kapteinisleitnants Fomins.

Todien jūra bija gluži mierīga unnekas neliecināja, ka tuvojas vētra.

Atminētāji darīja savu darbu un nelikāszinis par to, kas notika apkārt. Tomērpēcpusdienā viņi ievēroja, ka jūra, kasrīta cēlienu bija gluži rāmi un piemīlīgizvilnējusi, tikko jaušami un maigielpodama pie krasta akmeņainajām krūtīm,pēkšņi zaudē savu dzidrumu, kjūdamapelēcīgāka un pelēcīgāka, un pār topārskrien trīsas kā pār milzīgi lielazilpelēka bifeļa ādu. Apvārsnis satumsaun šķita veļamies virsū. Tālumāpaplaiksnīja zibeņi, aizjoņoja dažassvaidīgas vēja brāzmas, un tad viss likāsatkal pierimstam. Taču nevienu šādasjūras un vēja izdarības nevarēja piemānīt.Laivas, baržas un kuteri steidzās uz ostāmun piestātnēm; vienīgi lielie jūrastvaikoņi, nemainīdami kursu, turpinājauzsākto ceļu.

Arī mazais mīnu meklētājs darījasavu bīstamo darbu, līdz jūra sāka spēcīgiviļņoties un arvien vairāk satumstošaisapvārsnis pienāca tik tuvu, ka šķita —melnie mākoņi sabruks pār viņiem. Kautkas līdzīgs patiesībā arī notika: drūmaispadebesis slīga lejā, jūra kāpa tam pretī;izveidojās tā sauktais smerčs — ūdensstabs, ko nekāds spēks nespēj satriekt.Sākumā tas likās nekustīgs, bet jūrniekilabi zināja, ka šī varenā piltuve spējpārvietoties ar milzīgu ātrumu — un vaitam kuģim, kas patrāpītos šādatūkstoštonnīga ūdens staba ceļā!

Komandieris pavēlēja darbuspārtraukt un nekavējoties doties uz ostu.Strauji pagāja garām Aluštai un tuvojāsJaltai. Viļņi kļuva lielāki un lielāki unsvaidīja nelielo kuģīti arvien negantāk.

Piekrastes kalnu gali šķita verdammelnbaltā miglas bazaltā, caur kuruaizlocījās spilgtu zibeņu čūskas.

Pie Gurzufas traleris pietuvojās ciešipie krasta un brīdi slēpās no asā vēja aizLielā Lāča muguras, tomēr drīz vien atkalvajadzēja iziet atklātā jūrā, pretējāgadījumā vējš un milzīgie viļņi draudējakuģīti izsviest uz piekrastes akmeņiem. Laigan vēl nebija vakars, sāka zibsnīt bākasugunis.

Jaltas krastmala bija tukša un klusa.Toreiz — pirmā miera rudens pievakarēšai izslavētajā kūrorta pilsētā nebijagandrīz neviena atpūtnieka. Visiecienītāko«samta» sezonu baudīja tikai dažu karahospitāļu un sanatoriju iemītnieki, bijušiefrontinieki, kuri vēl līdz tam nebijapaguvuši sadziedēt smagākos

ievainojumus.Uznākot vētrai, kas šļāca ūdens

vērpetes pār krastmalu, retie gājējipaslēpās savās mājās, un osta izskatījāstukša un klusa kā izmirusi.

Ostas dežurants vienrocis MatvejsSerafimovičs, vērojot tuvojošos smerču,pamanīja, ka mola galā stāv kāda sievieteun raugās saputotajā ūdens klajumā; bākasuguņu atspulgi mainījās uz viņas sejas, topadarīdami reizēm spocīgi zaļganbālu, teatkal apliedami ar rožainu, nedabiskuvizmu, un tad likās, ka sievietes mutesavelkas platā, plēsīgā smīnā. Tā viņa turstāvēja un atspulgi sejā mainījās, ik mirklivērzdami to citādu. Sievietenepārprotami kaut ko gaidīja, un šķita —viņai nebija nekādas daļas par to, kasnotika apkārt. Nez vai viņa maz saskatīja

krāsu maiņu uz jūras, vai dzirdējapieaugošos vētras aurus; viņa atkallūkojās pamazām izgaistošajā apvārsnī ungaidīja, gaidīja.., Matvejs Serafimovičsviņu bija ievērojis jau agrāk, redzējis viņuatnākam, lūkojamies jūrā un atkal aizejam.Bet vai maz bija toreiz sieviešu, kas,pēkšņi apstājušās, bezcerīgi un satumsušuskatienu nesamanīgi raudzījās tālumā, tad,it kā apjēgušas savu alošanos, atkal kļuvaskarbas un steidzīgas?

Arī sieviete uz mola it kā sadugasevī; tuvojās tumsa un nakts, un nez vaikāds kuģis vairs ostā ienāks. Ūdensvērpetes arvien augstāk uzlidoja gaisā,viļņiem pret molu atsitoties. Vēja dzītāsšļakatas izmērcēja sievieti gandrīz slapju,taču viņa to nemanīja. Beidzot sievietesakustējās, lai dotos prom. Tajā brīdī

cauri vētras auriem viņa sadzirdējamotora pukšķus, strauji pagrieza galvu unieklausījās. Un tad viņa to pamanīja kāmazu pelēku vabolīti uzlienam viļņamugurā, pazvalstāmies un atkal noslīdamlejā. Traleris brīdi izzuda skatienam, tadatkal sāka rāpties uz kāda baltputainaviļņa muguras. Taču šoreiz tas netika līdzaugšai — pelēkā vabolīte noslīdējasāniski no viļņa un bīstami sasvērās.Tomēr tā izskatījās tikai no malas.Patiesībā traleris tuvojās ostai droši,pārliecinoši likdams galā ar lielajiemviļņiem un vētru. Ieraudzījusi kuģīti,sieviete no tā vairs nenovērsa skatienu,paiedama līdz pašam mola galam; viņa itkā tiecās tam pretī, nevērodama viļņubrāzmas, kas, atsizdamās pret viļņlaužiem,viņu aplēja arvien no jauna.

Traleris ieslīdēja ostā un uzreizpārstāja zvalstīties. Sieviete skrēja tālākpa krastu. Viņa apstājās iepretī pontonupiestātnei, kur pietauvojās traleris, unizturējās tā, it kā viņa gaidītu kādunokāpjam no mīnu meklētāja.

Matroži, kas kārtoja klāju, sākumāpat neievēroja vientuļo stāvu piestātnesgalā, bet tad viens iesaucās:

— Lai velns mani parauj, ja tānegaida kādu no mums!

Matroži pārstāja kārtot vētrassavandīto klāja inventāru, uzmetaskatienus gaidošajai sievietei, kāds patiesvilpās.

— Polundra, veči! Es gribu malā,— paziņoja brašs jūrnieks arziemeļnieciski blondu matu ērkuli pārpieri. — Vai mēs to varam nokārtot?

Sirmūsains bocmanis ar mičmaņauzplečiem ieteica:

— Aizej pie vecā un saki, ka tevikrastā gaida … nu, sacīsim, māsa vai kādacita radiniece.

— Saki tieši, ka tevi gaidameitene! — sarunā iejaucās cits jūrnieks.— Nu? Ja tu neej, tad iešu es.

— Nē, neder, atlikt! — atkaliejaucās mičmanis. — Es mūsu vecopazīstu, ja teiksiet taisnību, nelaidīs.Jāsaka — radiniece! Viņam, redziet,Sevastopolē gājusi bojā meitene, un kopštā laika viņš atzīst tikai kuģi un dienestu.Nevienam citam arī neļauj ar meitenēmsatikties.

Kamēr matroži strīdējās, kurš ies pievecā prasīties krastā, tikmēr pats tralerakomandieris izlīda no sava kubrika un

iznāca uz klāja.— Nu, zēni, par ko spriežat? —

viņš iejautājās.Mirkli valdīja klusums, matroži

atrāva skatienuno sievietes auguma piestātnes galā

un pievērsās komandierim, kurš pēcgadiem nebija vecāks par saviempadotajiem, taču bija stingrs un bargs,daudzās jūras kaujās pieredzējisvirsnieks, un ar tādu dzīt nepiedienīgusjokus nebija vis diez cik ieteicams. Tomērjūrnieki bija noilgojušies pēc krasta,nepārtrauktais, nogurdinošais atminētājadarbs bija viņus padarījis izlēmīgus.Gaišmatainais un vēl otrs matrozis reizēspēra soli uz priekšu.

— Biedri komandieri, mani krastāgaida māsīca, izrādās, viņa strādā kara

hospitālī, tāda necerētā satikšanās, nejaušigājusi garām, bet es viņu uzreiz pazinu.

— Labi. Un ko jūs teiksiet? —virsnieks pievērsās otram matrozim.

— Biedri komandieri, mani krastāgaida līgava, l ūk, viņa! Tāda negaidītasastapšanās! Sešus mēnešus neesamtikušies.

— Pagaidiet, jūs gribat teikt, kasieviete, kas stāv krastmalā, ir vienam nojums māsīca…

— Tieši tā, — piekrita blondais.— Un otram līgava?— Tieši tā, — atsaucās otrs

matrozis. — Un es domāju, ka man līgavudaudz nepieciešamāk sastapt nekā viņammāsīcu.

— Tā, — novilka komandieris unlūkojās uz krastu, kur vējš arvien vēl

pluinīja pacietīgi gaidošās sievietes stāvu,kas, krēslai tuvojoties, sāka zaudēt savusapveidus, taču bija vēl pietiekami labisaskatāms, lai kapteinis leitnants saprastu,ka sieviete bija jauna un droši vien skaistaun simpātiska. Uz brīdi viņa acu priekšānostājās citas meitenes tēls lāds, kādu viņšto pēdējo reizi l>ij<i redzējis šāviņusaārdītā Sevastopoles ostā. Tad jaunāvirsnieka seja kļuva skarba, uzacissaraucās, un, pagriezies pret biondoziemeļnieku, viņš teica:

— Varat satikties ar savuradinieci. Rīt pulksten septiņos būsietatpakaļ!

— Tieši tā, būt septiņos atpakaļ!Atļausiet iet?

— Ejiet.Laimīgais iemetās kajītē, steigšus

saģērbās, visu laiku drudžaini domādams,ko viņš sacīs sievietei krastmalā, joskaidrs, ka viņam jāiet klāt, pārējie tačuno tralera skatīsies, un, nedod dievs,skatīsies arī kapteinis leitnants, kurš tačudomā, ka sieviete ir viņa radiniece. Tadjūrniekam iekrita prātā — ja nu gaidītājaaiziet, kamēr viņš te pošas? Viņš tūdaļsteigšus uzmetās augšā. Komandas biedribija vēl turpat. Ari komandieris, kuršpasniedza jau izpildītu atvaļinājuma zīmi.Konkurents, kurš uzdevās par gaidītājaslīgavaini, teica:

— Pasveicini savu māsīcu nomanis… un neaizmirsti, ka viņa tomēr irmana līgava.

— O' key! — atsaucās laimīgaisun izlikās neredzam konkurenta dūri, kurutas slepus rādīja, lai to nepamana

komandieris. Tad viņš nolēca no klāja un,sperdams platus, līgojošus soļus, devās paklaudzošajiem piestātnes dēļiem uzkrastmalu, kur aizvien vēl stāvēja sieviete.Jūrnieks gandrīz vai fiziski juta pakausīsavu biedru skatienus.

Kļuva samanāma sievietes seja; viņalūkojās tieši jūrniekā, acis nenovērsdama.Jūrnieks palēnināja soļus un centāssmaidīt. Kad līdz sievietei bija atlikušivairs tikai daži soļi, viņš apstājās.

Un tad jūrnieka biedri no traleraklāja redzēja, ka sieviete pastiepa uzpriekšu rokas un metās pretī matrozim,apkrita ap viņa kaklu un kā neprātīgaskūpstīja viņa seju. Kapteinis leitnantspirmais atrāva skatienu un devās uz kajīti.Kad aiz viņa aizcirtās durvis, nelaimīgaiskonkurents izdvesa:

— Pagalam mana līgava! Kā viņšto dabūja gatavu? Vienā rāvienā!

Daži iesmējās, kāds izteica piezīmi,kas apšaubīja sievietes tikumību; vairumsklusēja. Tovakar jūrnieki ilgi runāja parsievietēm, runāja skaļi un bravūrīgi, it kākautrēdamies sentimentālu jūtu, tomērnespēdami pilnīgi noslēpt ilgošanos unmaigumu balsīs. Arī tad, kad beidzotnoklusa, ikviens no viņiem vēl atcerējāskādu sievieti, un viņu miegs bijanemierīgs.

Bet vecākais matrozis, staltaisziemeļnieks, bija gluži apstulbis, kadsieviete pēkšņi metās viņam ap kaklu.Kaut ko tādu viņš nebija spējis patiedomāties. Pie tam sieviete izskatījās ariskaista un bija noteikti jauna. Likās, kaviņa neapšaubāmi gaidījusi tieši viņu.

Kaut arī jūrnieks zināja, ka tas tā nav, viņupārņēma dīvainas jūtas, it kā viņšpatiešām būtu atgriezies pie šīs sievietes,kas viņu gaidījusi.

— Es zināju, ka tu atgriezīsies, —sieviete, arvien vēl turēdama viņu ciešiapskautu, iešņukstējās. — Tev bijajāatgriežas… ja tā gaida.

Jūrnieks, nespēdams apvaldītsamulsumu, nezināja nekā cita kānomurmināt:

— Jā, protams, es atnācu.— Iesim prom, mīļais, es jau tā

esmu cauri slapja, tevi gaidīdama.Tā bija taisnība; sievietes drānas

izmērcējis jūras ūdens, pat no matiempilēja rupjas lāses. Un tad jūrnieksievēroja, ka mati viņai tumši un taisni,nesen īsi apgriezti kā slimniecei. Viņam

ienāca prātā, ka tā matus apgrieza arīmeitenēm, kuras bija armijā. Bet nu jaukarš beidzies, meitenes demobilizējušās,un viņu mati sen atauguši. Mati aug ātri. Jatikpat ātri pazustu, izgaistu, aizaugtu arībrūces…

Sieviete ar nepacietīgu kustībuieķērās jūrnieka elkonī, un viņi sāka iet pakluso, satumsušo krastmalu. Drīz abiiegriezās kādā šķērsielā, un zem kājāmklaudzēja gludi, ieapaļi bruģakmeņi.Nogriežoties ap stūri, vējš pēkšņi pierima— to aizturēja piekrastes nami. Te bijadaudz siltāk, un sieviete pārstājadrebināties. Jūrnieks visu laiku bija jutis,ka sieviete dreb, bet tagad samanīja, kastarp viņiem strāvo siltums un viņas matismaržo pēc jūras. Sieviete klusēja un,likās, veda ceļabiedru kādā noteiktā

virzienā. Jūrnieks pārstāja domāt, kur ietun kas būs pēc tam. Atri satumstošādienvidu nakts, strauji joņojošie mākoņipie debesīm, kuru spraugās ik pa brīdimparādījās lielas, spožas zvaigznes ungandrīz pilnīgi apaļš mēness, melni kalnusilueti un vēja šmīkstēšana kaut kur augstuvirs galvām koku galotnēs un jumtu korēs— tas viss kopā vērta šo gājienuneparastu, neikdienišķu, tāpat sievietesklusēšanā un viņas kakla liekumā bija kautkas aizkustinošs un nevarīgs. Un tas, kāviņa jūrnieku bija sagaidījusi, kā viņastumšajās acīs pamirdzēja asaras, — taslika domāt, ka šis nav viens no tiemparastajiem frivolajiem notikumiem, parkādiem tik bieži jādzird ostmalaskrodziņos jautru, iedzērušu jūrniekusabiedrībā.

Vēja šmīkstēšana noklusa, atsevišķuspūtienus vēl varēja dzirdēt kaut kur augstukalna nogāzē, un jūrnieks saprata, ka viņiiegājuši gravā, abās pusēs auga koki, starpkuriem vīdēja baltas mājiņas. Paverotiesatpakaļ, aizmugurē, lejā blāvi iezaigojāsjūra, pār kuru šad tad varēja samanītaizveļamies baltmelnas viļņu muguras;smieklīgi maziņa pie ostas ieejas zibsnījabāka, kuras tuvumā no šejienesnesamanāms kaut kur rāmajos ūdeņosviegli šūpojās mazais mīnu meklētājs; arījūras šalkoņu tikko varēja saklausīt, totieslabi varēja dzirdēt dobjo bunkšķēšanu,viļņiem pret molu un krasta betonējumuatsitoties. Melnais smerča padebesis bijaizgaisis.

Jūrnieks zināja, ka viņš šeit agrāknekad nav bijis; ši bija sveša vieta, sveša

sieviete turējās pie viņa sāniem, un viņinerunāja. Bet bija tāda sajūta, ka sievietesteidzas, ka viņai pēc iespējas drīzākjānokļūst kādā noteiktā vietā, kur taijāaizved arī jūrnieks. Un viņš, nekānejautādams, gāja svešajai līdzi, gāja tā,kā iet vīrietis līdzi iemīļotajai, kurusaticis pēc ilga, briesmu pilna ceļa unkura viņu nepārtraukti gaidījusi un viņadēļ baiļojusies.

Zem kājām atkal ieklaudzējās bruģis;viņi gāja gar augstu mūra žogu, iegriezāsar akmeņiem izliktā pagalmā, izgāja tamcauri, iegāja citā, kaut kur kāpa uz augšuun steidzās atkal tālāk.

Pēc brīža sieviete viņu paņēma aizrokas un pačukstēja:

— Uzmanies, te izjauktas kāpnes,visur mētājas akmeņi.

Nelielā akmeņiem bruģētā pagalmā,kam visapkārt slējās mūris, auga tikaiviena kupla akācija, stāvēja ūdens spainisun mazgājamais trauks. Šeit viņi apstājāsun sieviete atlaida jūrnieka elkoni. Vējanebija, un nebija nekādu trokšņu; klusumstik dziļš, ka sāka džinkstēt ausīs, tomērpēc brīža tālu aiz akmens žoga ieskanējāscikādes trellis, kas šķita nākam no augšas,un droši vien tā arī bija — cikāde mājojakaut kur nogāzē, kur sākās kalnu pļavas unkrūmājs.

Sieviete atdarīja zemās būdas durvisun iegāja iokšā. Uzdegās sērkociņš.Jūrnieks arvien vēl stāvēja un kā apburtsraudzījās naksnīgajās debesīs, ātriskrejošajos mākoņos un retajās zvaigznēs,klausījās neparastajā klusumā unvientuļajā cikādes dziesmā, kas bija viens

un tas pats. Gluži negaidot viņš apjauta,,ka nezin kāpēc kautrējas sekot svešajaiviņas mājoklī; viņam likās, ka tad, kad būslaiks, sieviete pati viņu paaicinās.

Un tad viņa arī nāca. Patiesību sakot,jūrnieks to nemanīja, viņš tikai juta, kasieviete atkal nostājusies blakus un viņuplaukstas saskaras. Brīdi abi stāvēja,ielūkodamies naktī, tad vienlaicīgipagriezās viens pret otru, un sievietepieglaudās jūrnieka krūtīm. Pirmo reiziviņš to apskāva un brīnījās par sevi, kāpēcto dara tik saudzīgi, kā baiļodamies tainodarīt pāri.

— Tagad tu vari nākt, — viņasacīja.

Viņi izgāja cauri tumšai priekštelpai,laikam virtuvei, un iegāja mazā, pazemā,sen nebalsinātā istabā, kur uz dēļu galda,

kas apklāts ar vaskadrānu, dega paštaisītaeļļas lampiņa. Galds bija klāts, pašā vidūstāvēja degvīna pudele, konservu kārba,pusklaips maizes, vīnogu ķekars unaprikozes, divi šķīvji, nazis, dakšiņas,divas dažāda lieluma tējas glāzes.

— Sēdies, mīļais, tu būsi izsalcis.Nekā sevišķa jau nav… Es nezināju, kaatnāksi… šovakar.

Sieviete runāja kā atvainodamās, unviņas balss skanēja gausi. Jūrnieksapsēdās; viņam šķita — tas sievieteisagādās prieku. Viņa apsēdās blakus,piespiedās cieši klāt un palika nekustīgisēžam, it kā ieklausīdamās pati sevī unkaut ko svarīgu pārdomādama; viņasskatiens aizmaldījās un kavējās tālumā. Tāviņi sēdēja labu brīdi. Jūrnieks pēkšņiuzplūdušā maigumā pieglauda vaigu

sievietes vēl miklajiem matiem unpasmaidīja par sevi; viņš iedomājās, kakarabiedri 11u gan ņirgtu, redzēdami viņutik nedrošu un sasaistītu sēžam cieši līdzāsjaunai sievietei.

Sieviete pēkšņi pagriezās pret viņuun kā izbrīnījusies iejautājās:

— Kāpēc tu nekā neēd?Jūrnieks iesmējās. Jā, patiesi, cik ilgi

tad viņi domā tā sēdēt?— Labi, — viņš teica, — tad

sāksim ar. — Izvilka savu trofeju nazi,atvēra degvīna pudeli un atgriezakonservu kārbu.

Kamēr jūrnieks tā rīkojās, sievieteskatījās uz viņa rokām un izlikās ārkārtīginopietna un norūpējusies, šķita, viņacenšas kaut ko atcerēties.

Jūrnieks pielēja abas glāzes. Viņi

saskandināja.— Par to, ka es tevi sagaidīju.Jūrniekam šāds tosts likās mazliet

dīvains un divdomīgs, bet viņš nekāneteica, jo negribēja būt nesmalkjūtīgs,aizrādot, ka viņa vietā tiklab te varējasēdēt kāds cits.

Eda klusēdami. Patiesību sakot,jūrnieks nebija izsalcis, un sievieteēdienam tikpat kā nepieskārās; viņa,nemaz nekautrēdamās, spiedās jūrniekamklāt, acīm redzami alkdama jo lielākatuvuma. Lai gan viņš bija jūrnieks,cilvēks, kas divus pēdējos kara gadus nevienreiz vien skatījies nāvei acīs unturpināja to darīt vēl tagad, tomēr sievietear savu atklāto tiekšanos pēc viņa darījamatrozi nedrošu, it kā sasaistīja.Neraugoties uz brašo stāju un ārējo

bravūru, viņam ar sievietēm tikpat kānebija nekādu piedzīvojumu, kaut savādvēselē viņš pēc tiem alka un tāpēc patssev šķitās samaitāts; un sevišķi samaitātsviņš sev likās tāpēc, ka dzimtajā ciemāviņu aizvien vēl gaidīja kādadzeltenbižaina meitene, kura bija viņupavadījusi uz fronti. Visu kara laiku viņisarakstījās un turpināja sarakstīties vēltagad. Viņš zināja, ka šī meitene viņupatiešām gaida. Taču, neraugoties uz to,pirms gada, kara slimnīcā ārstējoties noievainojuma, viņš sastapa kādu jaunumāsiņu, pie kuras nodzīvoja divas nedēļas— visu atvaļinājuma laiku, ko piešķīrapēc iznākšanas no slimnīcas, lai varētuatpūsties un apmeklēt vecākus. Toreizvecāki tā arī palika neapmeklēti, tāpatmeitene, kura viņu gaidīja mājās. Vēstules

turpināja pienākt, taču viņam bija tādasajūta, ka ir kaut ko nodevis un bijisnegodīgs. Ar laiku šie pārmetumi gannoklusa, bet pavisam aizmirsti netika. Unnu viņš atkal pa galvu pa kaklu metāsjaunā dēkā! Protams, tāpat būtu rīkojušieslielākā daļa viņa biedru, taču šobrīd,sēdot pie šīs dīvainās sievietes sāniem,dzerot viņas degvīnu un raugoties vājimirguļojošās eļļas lampiņas liesmā,jaunais matrozis pats sev likās nelietīgs.Arī toreiz, pirms gada, viņš bija jutiesnelāgi. Bet tā bija pagātne, no kuras viņšvēlējās tikt vaļā. Un māsiņa jau toreiz labizināja, ka viņš var palikt tikai divasnedēļas, taču toreiz pār visu gulēja nāvesēna, kas notiekošajam piešķīra cituspožumu, it kā attaisnoja šādu rīcību, joabi jaunieši vienādi stipri alka mīlestības

un maiguma. Bet tagad?«Nu gan atradies ēzelis!» jūrnieks

sevi norāja. «Kurš vīrietis gan nakts laikā,sēdot blakus daiļai sievietei, nodosiesfilozofiskām pārdomām? Muļķis tāds!»Tad viņš vēlreiz pielēja abas glāzes. Lainotiek kas notikdams! Ha! Kas tad varējanotikt? Viss bija tieši tā, kā tam jābūt. Unmatrozis pirmo reizi tā vērīgāk ieskatījāssievietes sejā. Viņa bija pietiekamidaiļa… un laikam vientuļa; droši vien senneviens to nebija glāstījis … ne jau veltiskrēja uz ostu sagaidīt kādu jūrnieku.Jebšu viņa varbūt bieži lā dara — sagaidakādu… un krīt ap kaklu. Visas viņasvienādas — bez glāstiem ilgi nevar, unviņš iedomājās, ka dzeltenbižainā drošivien dara tāpat. Šāda iedoma sāpēja, kautkur sirds dziļumos viņš juta, ka ir netaisns

gan pret šo, kurai blakus tik nejauši unnegaidīti atradās, gan pret to, kura viņugaidīja mājās. Taču viņš nolēma būt īstsvīrietis un nešauboties ņemt to, ko nosievietes var paņemt. Spēji atliecissievietes galvu, pieplaka viņas lūpām.Šķiet, viņa to vien bija gaidījusi —piekļāvās jūrniekam cieši un kvēli. Viņipiecēlās un apskāvušies stāvēja istabasvidū. Jūrnieka rokas, slīdot pār viņasaugumu, sataustīja apģērba pogas, bet tadsieviete viņu atstūma, sacīdama:

— Es pati… Ej gultā! Un netrokšņo,neuzmodini kaimiņus! — Un izgāja.

Jūrnieks iemetās vēsajos, mazlietmiklajos palagos un sāka gaidīt, vērodamsnelielo istabiņu, pieticīgās mēbeles, ja partādām varēja saukt šo čīkstošo gultu,melno kumodi ar izlupušo spoguli,

dažādos krēslus un solu, uz kura tikko bijasēdējuši; skapja nebija, tā vietu, šķiet,izpildīja kaktā pie sienas piestiprinātspalags, aiz kura karājās šīs istabasiemītnieces drānas.

Sieviete atgriezās, pa ceļampriekštelpā aizšaujot durvju šautru.Liekas, viņa mazgājusies, jo, izbalējušo unpar mazu kļuvušo halātu novilkusi, bijakaila. Eļļas lampiņu nopūtusi, viņa nāca uzgultu. Mēnesnīcas starā, kas krita istabāpa šauro logu, viņas āda ieguva samtainizeltainu nokrāsu. Vēsa un smaržīga viņalēni apgūlās blakus, uzlika galvu uzjūrnieka pleca un palika mierīgi guļam.Jūrnieku pārņēma nepacietība, viņš topievilka ciešāk un piekļāvās vēsajāmkrūtīm. Sieviete iesmējās. Tad, apvijusirokas ap jūrnieka kaklu, smējās klusi un

nepārtraukti. Tas viņu mulsināja. Vai šiesmiekli nebija kaut kādi dīvaini? Totiesviņas miesa bija vingra, gluda un vēsa; tāātri sasila, un jūrnieks reiba viņassmaržās…

… Mēness lēni slīdēja pāri kalniem,guļošajai pilsētai un akāciju galotnēm,mezdams blāvus atspulgus sabangotajājūrā. Smerčs, kas pievakarē tik draudīgituvojās piekrastei, bija aizgājis garām;pret rītu norima vējš un debessnoskaidrojās. Spīdēja zvaigznes. Mīnutralera matroži gulēja dziļā miegā, unvienam no viņiem sapnī rādījās sieviete,kas pie ieejas ostā stāvēja uz mola.

Bet simtiem kilometru tālumā kādadzeltenbižaina meitene tonakt pietrūkās nomiega, it kā

viņu kāds pēkšņi būtu piecēlis,

pasaucis un licis kaut kur iet, steigties,skriet un glābt, it kā būtu notikusi nelaime.Un viņa patiešām piecēlās, izgāja ārā,klīda pa rudenīgo dārzu, taču sirds kļuvaaizvien smagāka un smagāka, it kā būtuzaudēts kaut kas ļoti dārgs un neatgūstams.Vēlāk, ziemā, viņa šo atgadījumu atstāstījajūrniekam, kuru beidzot bija sagaidījusimājās no kara, bet tas klusēja un neteicanekā…

… Uz rīta pusi viņš iemiga. Šķita, kaguļ arī sieviete, uzlikusi izpūrušo galvu uzjūrnieka krūtīm. Taču viņa negulēja, betklausījās ritmiskajos sirdspukstos;piekļāvīga un padevīga izjuta savavistuvākā, dārgākā cilvēka tuvumu,baidīdamās pat elpot un kustēties, laineiztraucētu mīļotā cilvēka miegu. Cik ilgiviņa to bija gaidījusi! Baiļojusies.

Cerējusi. Zaudējusi ticību un atkal toatguvusi. Un beidzot viņš bija šeit. Domasbija smagas, reizēm drūmas, nenosakāmasun reizēm arī priecīgas, tik priecīgas, kagribējās reizē i raudāt, i smieties.

Nez pa kuru laiku istaba bija kļuvusigaiša, pienācis rīts. Viņa noglāstījajūrnieka blondo matu ērkuli un nodomāja,ka tas pa šiem gadiem stipri izbalojis. Unvispār viņš bija pārvērties, kļuvis citāds.Vakar, kad viņš tik necerēti parādījās, totik spilgti nevarēja samanīt. Tāneapšaubāmi bija tā pati gāzelīgā, straujāgaita, tās bija viņa rokas, viņa lūpas,vienīgi balss šķita nedrošāka, gausāka, betto viņa izskaidroja ar ilgo šķiršanos, aratsvešināšanos, kurai pēc šiem gadiemneglābjami vajadzēja nākt. Tomēr tasnebija tik svarīgi. Galvenais, ka viņš bija

atgriezies, pārnācis. Ar visu, kas nodarītsdvēselei, viņa apņēmās tikt galā, visasbrūces pārklāt ar mīlestības saudzējošomaigumu, sadziedēt. Sievietes plaukstaglāstā pārslīdēja pār jūrnieka krūtīm, untad viņas acis iepletās, kļuva

nedabiski lielas un spožas, bet šisspožums tūdaļ apdzisa — tām priekšā it kāaizvilkās migla…

…Jūrnieks spēji uztrūkās. Kāds plēsaviņa krūtis. Atvēris acis, viņš ieraudzījapār sevi pārliekušos sievieti. Viņa bija tikļoti pārvērtusies, kļuvusi mežonīga, kajūrnieks to tikko pazina. Un galvenais —viņā raudzījās divas platas, divasārprātīgas acis. Sievietes nagi līdz asinīmplēsa un skrāpēja jūrnieka krūtis. Tad viņaiekliedzās:

— Tu neesi tu! Kāpēc mani

piemānīji? Kāpēc tu atnāci viņa vietā?…Pār kalniem gailēja lielas, samtainas

dienvidu zvaigznes; es lūkojos tajās,ļaudams svešajam atgūties no savaspēkšņās un neparedzētās atklātības, kurumēs, cilvēki, agrāk vai vēlāk parastinožēlojam, no kuras bēgam un no kurasvisā pilnībā tomēr nekad īsti netiekamvaļā, it bieži un negaidot viens otrupadarīdami par savu noslēpumu,gļēvulības, nejaušas augstsirdības,nožēlojamas pārsteidzības vai slepenušaubu māktās dvēseles izbaiļu kliedzienalīdzdalībniekiem.

Kad, domās iegrimis, es nosvešinieka vairs negaidīju ne vārda, viņšbeidzot sacīja:

— Jūs jau saprotat, mans stāsts irbeidzies, varu to papildināt vienīgi ar

atzīšanos, ka es negribēju nekā ļauna, bijuvienkārši jauns, tikko atgriezies no kara…Saprotiet pareizi, es nemeklējuattaisnojumu savai rīcībai, gribu tikaipateikt, ka taisni apbrīnojami viegli unvienkārši mēs bieži vērtējam ļotinopietnas lietas. Kā jau sākumā teicu,laikam gan ikviens no jūrniekiem manāvietā būtu rīkojies tāpat un, no rītaatgriezies, biedru priekšā palielījies arpiedzīvojumu. Es nebiju labāks ne parmatu. Vienīgi es nestāstīju, ka viņas prātsaptumšojies, gaidot savu izredzēto, kaviņa kļuvusi slima no gaidīšanas un tādēļmani noturējusi par citu.

Pametis torīt sievieti, es steidzosprom, lai nekad pie viņas vairsneatgrieztos. Bija jau uzlēkusi saule, gaisssvaigs un spirdzinošs: es pamodos kā pēc

murgaina sapņa. Aiz manis palika akmensplātnēm izliktais pagalms un akācija tāvidū. Tas ir viss, ko es skaidri atceros.

Drīz mūs aizkomandēja uz Bulgārijaspiekrasti, kur gaidīja tāds pats darbs kāšeit. Pēc pusgada es demobilizējos,atgriezos dzimtajā pusē un apprecējos armeiteni, kura mani bija gaidījusi. Mūsulaulību var uzskatīt par laimīgu. Tagadmums ir jau pieauguši bērni. Šad tad estomēr atceros akāciju akmens pagalmā unsievieti, kura tur dzīvoja. Reiz mangadījās atbraukt uz šejieni, un es nolēmušo pagalmu sameklēt. Bet dīvaini — es tonevarēju atrast. Viss šķita izmainījies,kļuvis citāds, un tādu akmens pagalmu, kuraugtu man zināmā akācija, es neatradu.Tad iegriezos vairākās apkārtējās mājāsun jautāju, vai šeit nedzīvo sieviete, kas

gaidīja kādu mājās no kara. Un tad espirmo reizi apjēdzu, ka gandrīz katrā mājāir tāda sieviete, kas kādu vēl gaidījaatgriežamies vai vismaz bija gaidījusi.Gandrīz visur bija pa akācijai. Betneviena no sastaptajām sievietēm nebijatā, kuru es meklēju. Viņa šķita pazudusi,izgaisusi kā vēja trenkta ūdens vērpete.

Ostā es vēl sastapu vienrocidežurantu, veco Serafimoviču, ar kuru bijupazīstams no kara laika. Viņš patiesībābija tas, kurš toreiz izstāstīja, ka tajārudenī pēc kara kāda dīvaina sievietebieži nākusi uz ostu, kā apmāta skatījusiesjūrā stundām ilgi, sastingusi kāklintsgabals, kā betona stabs. Pēc aprakstapazinu, ka tā ir sieviete, kuru es meklēju,kuru nezin kāpēc vēl gribēju sastapt. TačuSerafimovičs apgalvoja, ka rudeni viņa

pārstājusi nākt, tā sakot, pēkšņi pazudusi.Varbūt kur aizbraukusi.

Un nu atkal ir pagājuši gadi, betvēlēšanās viņu atrast kļuvusi vēlskaudrāka. Patiesību sakot, es pats īstinezinu, ko gribu. Tomēr man nav miera.Laikam man vajag pārliecināties, ka viņavēl ir, ka ir vēl dzīva un varbūt… patlaimīga. Man tāda sajūta, ka tieši manisdēļ viņa pārstāja gaidīt, saprata, kapiemānīta un viss veltīgi. Taču viņaifaktiski nekas nekaitēja. Viņas slimībubija radījusi vienīgi pārmērīgā gaidīšana,ilgas, izmisums. Varbūt viņa varēja satiktcitu, kura mīlestība spētu viņu izdziedēt?Ja es viņu nebūtu pametis, varbūt viņabūtu izveseļojusies? Bet es toreiznobijos… nesapratu viņu. Un mani tačugaidīja tā, kas vēlāk kļuva mana sieva…

Cilvēka vārdi skanēja kā taisnošanās,kā aizbildināšanās. Šķiet, viņš meklējamierinājumu savām šaubām un neziņai. Kogan es varēju sacīt? Kā mierināt? Sarunasvairāk nevedās, un drīz vien mēsšķīrāmies. Viņš aizgāja un izzuda melnajādienvidu naktī tikpat pēkšņi, kā pirmītdienā bija parādījies. Es devos mājup.

Naktī ilgi domāju par svešā viesastāstu.

Otrā rītā es vecajai mājas saimnieceipavaicāju, vai šajā pagalmā, kur tagadzarus pleš kastaņa, agrāk neauga akācija.Un saimniece apliecināja, ka tā tas tiešāmbijis, tikai akācija pirmajā pēckara ziemānosalusi, pavasarī gan dažus pumpurus vēlizdzinusi, taču arī tie drīz viensačervelējušies, sakaltuši karstajā saulē.Un tad viņi iedēstījuši kastani.

Es iejautājos, kas notika ar jaunosievieti, kura toreiz šeit dzīvoja.

— Vai jūs par viņu kaut ko zināt?— Saimniece aizdomīgi raudzījās manī.

Apliecināju, ka nekā nezinu, vienīgiesmu dzirdējis, ka tāda šeit dzīvojusi.

Tad saimniece man pastāstīja, kaviņa kādu dienu izgājusi no mājas un vairsnav atgriezusies. Laikam aizgājusi meklētsavu jūrnieku, kurš neatgriezies no kara.Briesmīgi jau viņu mīlējusi, bijusi tīri vaitāda kā jocīga. Un dīvainākais tas, ka pavisiem šiem gadiem par viņu nekas neesotuzzināts. Pazudusi — un viss.

— Varbūt klīst vēl kur, mieranerazdama? Bet varbūt palaimējās un viņabeidzot sastapa savu jūrnieku? Tak nē jau!Kur nu vairs. Cik gadu pagājis! —Saimniece nogrozīja sirmo galvu un

nopūtās. — Tak ej nu zini, ko dzenmīlestības slima sirds, tas miera neatrodnekur.

Man nav zināms, kā sauca svešo,karš man izstāstīja šo stāstu. Ja viņšnebūtu tik pēkšņi aizgājis, ja būtu pateicissavu vārdu vai atstājis adresi, es tagadsavukārt viņam pastāstītu, kas noticis arakāciju un sievieti, kuru viņš pēcdaudziem gadiem bija nolēmis sameklēt.Taču neesmu pārliecināts, vai tas viņamatnestu sirdsmieru.

1971