Literārais almanahs „10 par rakstīšanu”

UV

Almanahs

“10 par

rakstīšanu

”

UV 2009

2

Zeme , kurai piederu

Zeme, kurai

piederu

3

Agate Utāne 8.b klase

Tā ir mana Latvija!

Zilu, zilie ezeri,

Latgales ārēs mirdz zeltaini!

Kāpu priedes milzīgās,

Šalc Kurzemes jūrmalā varenas!

Zeltaini kalni un pauguri,

Vidzemes ārēs stāv diženi!

ZaĜā zālē un rīta rasā,

Vārpo Zemgales zemienes raženi!

Un es jau tikai gribēju.

Gribēju pateikt…

Tikai pateikt:…

„Tā ir mana Latvija!”

4

Agate Utāne

8.b klase

Latvija!

Smagu arklu viĦa arta,

Melnu kapĜu kaplēta,

Zelta graudu apsēta,

Sudrabvārpu apvīta.

ZaĜu palagu apklāta,

Baltu segu apsegta,

Sārtu sulu dzirdīta,

Melnu maizi barota.

Šėēpu durkĜu durta,

Aszobenu cirsta,

Sarkanbaltsarkana-

Tāda mana Latvija!

Baltu dvēseĜu sildīta,

Maigu roku glāstīta,

Jauku vārdu apĦemta,

Zelta dziesmās rakstīta,

Bagāta sirdī ne mantībā!

Mana Latvija!

5

Baiba Bižkovska 5.a klase

Man viĦa ir visskaistākā

Cik Latvija ir skaista!

Kā puėi viĦu laista!

Cik glīti puėu dārzi

Ir mūsu Latvijā!

Kad lieti līst,

Kad sniegi snieg,

Kad saule spīd,

Kad migla krīt

Ir skaista mūsu Latvija!

Mūsu vienīgā!

Mana zeme vienīgā!

Mana zeme vienīgā !

Ir skaistā Latvija.

Kā saule aust,

Kā saule riet,

Tā visi cerībā iet.

Cik bagāta ir Latvija!

Mūsu visu bagātā zeme

Latvija!

Ringolds ŠvītiĦš 5.b klase

Man viĦa ir visskaistākā

Mana Latvija ir man mīĜa,

Jo viĦa ir tik skaista.

Latvija man ir mīĜa, jo es viĦā dzīvoju.

Ziemā snieg sniegs.

Naktī nāk miegs.

Vasarā mirdz puėes.

Pavasarī plaukst augi.

Bet Latvijā mani draugi.

Rudenī līst lietus.

Gaidot ziemas priekus.

Es par tevi rūpējos.

Un par tevi priecājos.

Es te labi jūtos.

Jo tu esi labākā!

Forši es te dzīvoju.

Jo man esi vienīgā..

7

Lāsma Rimša

10.klase

Latvija

Aiz zaĜās pĜavas, meža ielokā,

Kur grava tumši, klusi dus,

Dzimst pirmais pavasara vēsais čuksts.

Ne žilbinošas rozes, nē!

Ne košu krūmu ziedi!

Tik dzeltens gaiĜbiksītis mazs,

Pret pavasara sauli galvu stiepis!

Vai auksti viĦam?

Vai bailes mēdz tam būt?

Vai nezināmais viĦu vilina, vai vēlme izzināt?

To zināt nevaram, bet nojaust spējam,

Kā cīnīties viĦš radis

Pret vēju, sniegu, salu,

Pret negaidīta svešinieka varu.

Un padoties tas nevēlas nudien!

Tik dāvāt krāšĦumu un cerību arvien.

Tā lūkojos uz ziedu šo

Un redzu viĦā Latviju,

Kas gadu simtiem nezaudēja cerību,

Lai pavasarī cēli atdzimtu.

Ko citi domā, nezinu,

Bet man tā ir visskaistākā!...

8

Jānis Šaltenis 11.klase

Man viĦa ir viskaistākā

Uzlec saule, un mana pilsēta mostas

Uzsāk savu darbrūpnīcu, skolu, ofisu, ostas

Un visi pārējie, un visi citi

Katrs ražos savā nodabā, un tā atgādina darba biti

Uz visām pusēm Ĝaužu pūĜi plūst

Autostraume appludina pilsētu

un vienmērīgi rūc

Jauni limūzīni ,kuru sānos

atspīd tā siluets, kas maizi lūdz

Vienā ielas pusē ceĜas jaunas ēkas

Otrā nesakoptas grūst

Savu pilsētu es šorīt vēroju caur autobusa logu

lieku disku CD pleijerī un griežu tuvu maksimumam skaĜuma pogu

Braucu garām vietai, kur ir daudz grafitī

Apzīmēti žogi, aprakstīti, nodrupušas sienas

Mūzika, ko dzirdu austiĦās, apklusina

lielo murdoĦu man apkārt

Atstāj viens pret vienu ar pilsētu,

ar kuru gribu sagaidīt es savas dzīves katru rītu,

Ar

Pilsētu, kuru uzrunāju ar draugiem,

Pilsētu, kuru mīlu,

Pilsētu, kuru sauc par Rīgu.

9

Annija Sarkane 7.b klase

Latvija

Skaistā rītā strautiĦš čalo. Ieklausoties tas teic tā; „Latvija!” Latvija tik skaista, mīĜa, Kaut gan maza, liekas liela. Latviju tik labu dara Dziesmu vara, deju vara. Un vēl mīĜā valodiĦa Pār novadiem pārskanēja. Latvju dēli, latvju meitas Tautasdziesmas skandināja. Ar dziesmām, ar dejām Latviju mēs vienojam, Latvju zīmes, latvju rakstus Cimdos, zeėēs ieadām. Latvija, tu vienmēr skaista Gadalaiku mēteĜos! Daudzu upju izlocīta Caur zaĜiem tīrumiem. Tavi lauki, tavi meži Vijas cauri līkločiem. Latvija tik skaista, mīĜa, Kaut gan maza, liekas liela. Latvija, tu mūsu zeme Saules stariem sasildīta. Ak, Latvija!

10

Inga Sīle 12. klase

„Man viĦa ir visskaistākā”

ViĦa ir kā ēna, kas vienmēr ir līdzās un neatkāpjas ne mirkli. Bet, ko gan es par

savu ēnu zinu?

ViĦa nav auksta un neatstāj vienaldzīgu nevienu. ViĦa silda mūs savās plaukstās un

ne mirkli neĜauj mums zaudēt pamatu zem kājām. ViĦa ir tā, kas spēj dot skaistākos

sapĦus, tikai mums pašiem jāprot tos piepildīt.

ViĦa ir dāma, kurai tīk pavasaris ar pirmajiem ziediem un lapām, kas raisās gaišzaĜā

svaigumā. ViĦa ilgojas pēc vasaras ar vissaulainākajām dienām un visīsākajām naktīm, pēc

ziedu pĜavas, kas dvašo margrietiĦu saldumā.

Reizēm viĦai tīk sildīt pēdas dzintara jūras krasta smiltīs un veldzēties līkumainajās

upēs.

Rudenī viĦa tērpjas dzeltensārtajos toĦos un māj ar roku gājputnu skanīgajiem

kāšiem. Bet ziemā viĦa ieguĜas sniega baltumā, spītējot sala stindzinošajam aukstumam.

Neatkarīgi no tā, kāds gadalaiks, katrs viĦā saskata kaut ko citu un tuvu sev. Bet

viĦa paliek visskaistākā.

11

Estere Savicka

‘’Man viĦa ir visskaistākā’’

Man Latvija ir skaista. Tai ir meži, tauta un tradīcijas. Tai ir vēsture un ticējumi. Tā

zina lielus noslēpumus un slēpj tos sevī. ViĦa glabā senas pilis un bagātības.

Ar Latviju var parunāties, kad ir skumji. Tā neklusēs. ViĦa atsauksies un palīdzēs.

Es arī spēju palīdzēt Latvijai. Mēs visi to spējam. Mēs ViĦu kopjam un veidojam skaistas

celtnes, nesot mūsu Latviju vēl augstāk. ViĦa atbild ar to pašu, un daba top vēl skaistāka.

Caur jūru Latviju pazīst citas valstis, caur jūru tās sniedz ziĦas arī mūsu visskaistākajai

tēvzemei Latvijai. Un tai jau 90.

12

MārtiĦš Jaunzems 10.klase

Man viĦa ir visskaistākā

Kur ūdeĦi čalo tik maigi un klusi, Kur pĜavas mirdz šai burveklībā maigā,

Kur meži šie spēcīgie šalc – seja atplaukst smaidā, Es zinu, ceĜš vedīs uz māju pusi. Visskaistākā uz pasaules šī vieta nudien, Visskaistākie dēli un meitas šeit dzied, Nav jāslēpjas, atveries, un skaĜi sāc smiet, Es zinu – ceĜš ved mājup arvien. Šī vieta – man Latvija, to es zinu. Manu domu un ideālu pilnību pilnība. Gan prieku, gan bēdu no sirds pildīta, Mana tēvzeme – Latvija. Katru dienu šai vietā es svinu. Tā, mana pasaule – vismīĜākā. Tā, mans templis – vissvētākais. Tā, mans sirdspuksts – visdrošākais. Tā, ir mana Latvija – visskaistākā!

13

Arina Serova 12.klase

“Man viĦa ir visskaistākā.”

Kad rīta stundas pārplūst Daugavā

Un saules stari liecas Vecrīgā,

Tad acīs blāzmo skaidrība.

Man viĦa ir visskaistākā.

Kad meža dzīles virmo klusi

Un egĜu zari vijas uz jūras pusi,

Tad dienas stunda ir jau pagājusi.

Man viĦa ir visskaistākā.

Kad sirdī jūtu karstu kvēli,

Stāvot, raugot Brīvības tēlu,

Mēs klusi liekam ziedu latvju dēlam.

Man viĦa ir visskaistākā.

Kad redzi Rīgas ielas tu,

Pār visiem vienāds pulkstens pukst.

Tad atceries par savu tautu.

Man viĦa ir visskaistākā.

Kad rīta blāzma spēlējas ar debesīm

Un putnu dziesmas atskan zvanos.

Es klusi savā sirdī klanos.

Man viĦa ir visskaistākā.

Tad Ĝaujies tu šai dziesmai,

Jo viĦa tev - visskaistākā.

Un tava sirds ir mierīga.

Man viĦa ir visskaistākā.

14

Emīls Kazulis 5.b klase

“Man viĦa ir visskaistākā.”

Man viĦa ir visskaistākā!

Tik Ĝoti daiĜākā!

Tik svarīga man.

Kā dvēsele man.

No sirds mīlu to.

Manu visskaistāko!

Nespēju vien nedomāt

Cik daiĜa tu.

Latvija, cik dāsna esi!

Man iedvesmu dzīvot dod!

Un spēku pret Ĝaunumu dod!

Ak, Latvija, cik dāsna tu!

Visus gadalaikus tu sakārto.

Rudenī liec visiem dejot.

Ziemā - laimi no sniega velt.

Pavasarī – puėes plūkt.

Vasarā – saulē spīdēt.

15

Kārlis Buivits 5.a klase

“Man viĦa ir visskaistākā.”

Rudens ir klāt ar smaržīgām kĜavu lapām.

Ziema ir klāt ar baltu un tīru sniegu.

Vasara ir klāt ar siltu sauli un liedagu.

Pavasaris ir klāt ar dubĜiem un peĜėēm.

Es mīlu Latviju tādu, kāda tā ir!

***

“Latvija! Latvija!” sauc pūlis. Esam Latvijā. Atmostas Vidzeme, Latgale, Kurzeme,

Zemgale,

siguldieši, rīdzinieki, stopiĦieši ... No visas Latvijas tauta nāk šurp. DeviĦdesmit,

deviĦdesmit

gadu, svinam līdz rītam! Puėes, dāvanas, rekordi! Lai dzīvo Latvija! Par Latviju! Par

Latviju! Par

Latviju!

16

Kristaps PeĜĦa 12.klase

“Man viĦa ir visskaistākā.”

Tie, kas savu laimi nelaimē meklē,

Tie, kas savu gaismu tik kamīnā dedz,

Laikam nekad nav bijuši šai zemē,

Jo tie, kas šeit bijuši, savu laimi še redz.

Šī brīnumainā gaisma, kas ceĜu mums dod,

Šis neticamais siltums vienmēr sirdi silda,

Laime katram viena, kur patvērumu rast,

Arī simbols Latvijai ir viens, tā – Milda.

Zelta saule apspīd sidrabotus kalnus,

Krastā mirgo dzintars – mēnessgaismā sārts,

Mežos redzot ozolus, neticami skaistus,

17

Māris Lazda 12.klase

“Man viĦa ir visskaistākā”

Man viĦa ir visskaistākā.

Man viĦa ir viszaĜākā.

Man viĦa ir visgaišākā.

Mana Latvija.

ViĦa mana dzimtene.

Visu vienīgā zeltene.

Šeit visiem top brīvība.

Visur ir jūtama dzīvība.

Atceros, kā pĜavā skrēju,

Mēăināju noėert vēju.

Vakaros gar jūru gāju,

Kopā ar draugiem par dzīvi smēju.

Viss, ko atceros, ir brīnišėīgs.

Sirdī silts un paliekošs.

Par Tevi mūžam lepns -

Mana Latvija!

18

Vizma Bramane 11.klase

“Man viĦa ir visskaistākā”

Ozolu galotnēs saule šūpojas.

Ezeru dzelmēs ūdens līgojas.

Latvija, mana Latvija!

Kalnu galotnēs ugunis laistās.

Miglas mutuĜi ielejās raisās.

Latvija, mana Latvija!

Mežu biezokĦos mošėi slapstās.

Peles mājas aizkrāsnē skrapstās.

Latvija, mana Latvija!

Laima ar Māru danci ved.

DieviĦš ar Jodiem dziesmu dzied.

Latvija, mana Latvija!

Laumas ziedu pumpuros mīt.

Naksnīgās zvaigznes ezerā krīt.

Latvija, mana Latvija!

Vētras un negaisi gājuši pāri.

Laiki mums bijuši stipri un vāri.

Latvija, mana Latvija...

Tautas drošā sirds – karstākā.

Man viĦa – visskaistākā.

Latvija, mana Latvija!

19

Artūrs Martinovs 8.b klase

Manai dzimtajai pusei

Kad saule

Aiz loga spīd,

ViĦa man ir

Visskaistākā!

Kad lietus

Pa palodzi sit,

ViĦa man ir

Visskaistākā!

Tad mājā

Ielauzās vējš

Un aiznesa mani

Tik tālu !

Mani aiznesa vējš

Tik tālu,

Es atradīšu ceĜu

Uz māju!

Es atradīšu ceĜu

Pēc zvaigznēm

Pēc debesīm,

Kur zeltīta saule spīd!

20

Man Latvija

ir ceĜš uz

mājām

21

Gunārs Bortkēvičs

8.b klase

CeĜazīmes uz mājām

Lai kur es būtu, lai kur es nozustu, es vienmēr atrastu savu dzimteni, savu novadu

un mājas.

Ja es būtu tālu no mājam, es vienmēr atrastu, kur mana dzimtene ir, meklētu uz to

pusi, kur būtu vissiltākais un saulainākais gaiss, meklētu to pusi, no kurienes nāktu

vislielākā mīlestība.

Lai kur es būtu, es nekad neaizmirtu savas iemītas takas, savas dzimtās puses

skaistos skatus. Nekad nespētu aizmirst krāsainos mežus, zaĜi rūsganos tīrumus un

sniegpilnās ziemas.

Es vienmēr atcerēšos savu bruĦurupuča formas novadu. Atcerēšos, cik draudzīgi

cilvēki tur mīt, atcerēšos, kā ar draugiem skraidelēju un palaidnības darīju.

Nekad neaizmirsīšu savas mājas, savu pagalmu, savas šūpoles un smilšu kasti.

Neaizmirsīšu ezeru, kur karstajās vasarās peldējos un aukstajās ziemās slidoju.

Neaizmirsīšu arī upīti, pa kuru ar basam kājām bradāju.

Nevienu no šīm lietam es nekad, nekad neaizmirsīšu , jo tas ir visskaistākās atmiĦas

no manas visskaistākās dzimtenes, tās ir manas ceĜazīmes uz mājām …

22

Jānis SkrastiĦš

10.klase Veltījums Latvijai Latvijai jau 90! Tie gadi ir pagājuši, tik ātri, ka es neesmu pat pamanījis. Latvija ir

mūsu dzimtene, lai arī ar kādiem ”cūcīgiem’’ deputātiem mēs ik dienu sadzīvojam, lai arī

cik lietaina diena nebūtu, mēs ik dienu zinām , ka mēs te iederamies, mūsu Latvijā. Kāda

būs Latvija pēc 10 vai pat 50 gadiem, neviens nezina, ir tikai aplamas teorijas. Latvija būs

tāda, kādu mēs viĦu izveidosim, un iedomāsimies, ar kādiem ‘’cūkmeniem ‘’, ar kādiem

maigajā vējā planējošiem putniem, vai ar kādiem izzāăētiem mežiem, bet tie vēl arvien

būsim mēs paši. Latvija, Tu esi visskaistākā, pati labākā un mīĜākā, ja tu nebūtu, es pat

nevaru iedomāties, kas es tādas būtu, varbūt, būtu mazs, melns reperis no Alabamas štata

ASV; bet - nē es esmu tas, kas es esmu , es zinu, ko es daru, kā es dzīvoju, un ko vēlos, es

zinu arī, kur es esmu, es zinu - esmu Latvijā. Latvija ir cīnītāja, mēs nekur nepazudīsim,

būsim šeit arī vēl 90 gadus, droši bez jebkādām ierunām, iesim, darīsim, būsim dzīvosim

vēl arvien Latvijā.

Latvija mūsu zeme, lai tā arī paliek!

23

Nauris Prokopovičs

10. klase

Jau deviĦdesmit gadu

Šodien, kā parasti rudeĦos līst. Tuvākajā laikā gaidāmas pirmās salnas. Vasara

ir galā. Skolēni traucās uz skolu. Cik priecīgi un mācīties griboši lai paliek katra paša ziĦā,

tie, kas strādā dodas uz darbu, cik priecīgi un strādāt griboši, protams, viĦu ziĦā. Cilvēki,

kā jau vienmēr traukdamies uz priekšu, neatrod laiku, lai apstātos. Laika trūkuma dēĜ,

steidzas neatrod laiku apdomāties. Bet tie ir tikai cilvēki.

Bet kas paliek zem cilvēkiem? Ko jau deviĦdesmit gadus min viĦu kājas, ko

aplīst lietus, kur paliek rudenīgās lapas un polietilēna maisiĦi? Uz zemes uz Latvijas zemes

un, lai kādi būtu cilvēki, lai kāds būtu laikapstākĜi, kāds piesārĦojuma līmenis, Latvija

latviešiem vienmēr būs dzimtene, vienmēr būs mājas, Latvija būs vienmēr.

Mainīsies cilvēki, laikapstākĜi, iepakojumi, bet kamēr pie dzīvības kāds

latvietis, Latvija būs!

24

Sigita Goldšteina 10.klase

***

Ir rīts. Pār mazo Latviju veĜas lietus mākoĦi un logu rūtīs rit asaras. Koki vējā

klanās kā ubagi un vēja šalkas sitas caur kalniem.

Pa ielām plūst cilvēku upe, drūma un pelēka. ViĦi steidz slēpties no lietus, uz darbu,

uz skolu, uz mājām. Bet es, es eju ar paceltu galvu, lai redzētu, kā krīt pēdējās lapas, kā

aiziet dzintara rudens. Lai arī lietus lāses sitas man sejā kā mazas adatiĦas, tas mani

neaptur, es stāvu tam visam pāri, lai redzētu, cik Latvija ir skaista. Es apzinos tās burvību,

bet, tomēr, tik saviĜĦojošs skaistums iekrīt sirdī tieši rudenī.

Es sajūtu patriotismu, mīlestību pret savu valsti un es zinu, ka Latvija ir

visskaistākā.

25

Sabīne Vaitoviča

10.klase.

*** Manā Latvijā šodien līst. Lija. Nu jau lietus mitējās. Putni var laisties lejup no

dzestruma pārĦemtajām debesīm, lapsas izkriet no savām alām, peles no siena kaudzes,

suĦi no būdām.

Ārā tagad valda spirgts, Ĝoti patīkams, vēss gaiss, kā jau rītam piederas. Pietrūkst

vēl tikai koku dzelteno lapas uz zemes, lai uzviltu kājās košus gumijas zābakus un

ieskrietu, pa peĜėēm lecot, rudenī.

Man patīk rudens. Un tas nekas, ka tas ir lietus pārĦemts, bet tāds tas jau ir, Mūsu

Latvijā. Tikai žēl, ka putni lido prom. ViĦi nepaspēj izbaudīt rudens krāšĦumu, lapu

čaukstoĦu, gaisa dzestrumu un meža burvību. Gribētos, lai ik viens aizietu uz mežu, un lai

izbauda to, kā Dievs mūs ir lutinājis, šo visu krāšĦumu mums dodot.

Citur jau nav tik skaisti kā šet. Citur nav ne ziema, ne rudens, ne pavasaris. Man

prieks, ka dzīvoju tieši tur, kur ir tik skaisti.

Es mīlu savu Latviju un lepojos ar to, un tas nekas, ka šodien ārā līst!

26

Madara Zača 10. klase

Paldies, Latvija!

Tradicionāli Latvijai būtu novēlēt siltu, jauku, smaidīgu saulīti pie jūras zilām

debesīm, vai vairāk siltu vasaru, bet es tomēr vēlos novēlēt tautu, tavu, Latvija, tautu!

Lai Tev ir paklausīgi skolēni, kuri par tevi rūpēsies, samīĜos un pastāvēs. Tu,

Latvija, esi mani skolojusi, audzinājusi un barojusi. Paldies, par sirsnību un mīlestību, bet

vislielāko paldies Tev saku par tautas saliedēšanas svētkiem – Dziesmu un deju svētkiem,

kuros es pati dziedāju un izjutu izcilu prieku un laimi.

Lai arī ārā līst drūms lietus un nedzied krāšĦi putni, tava tauta tevi nepārstāj un

nekad nepārstās mīlēt no visas savas sirds. Priecājies Latvija! Drīz tev būs svētki, kurus visi

svinēsim kopā.

27

Renāte Zelča

12.klase

“Man viĦa ir visskaistākā.”

Pacel acis augstāk par asfalta pelēko drūmumu un paskaties, kā dzērvju kāsis

aizlido uz dienvidiem, un sajūti, kas ir visapkārt, sajūti rudeni...

Paskaties uz pīlādzi, kas aug tepat, ceĜa malā, uz tā sarkani mirdzošajām ogām.

Paskaties uz koku zeltā tītajiem lapu vainagiem, kuri Tevi pavada, lai kur Tu ietu.

Ieskaties sudrabā dzirkstošajos Latvijas ūdeĦos, kas no vissīkākās urdziĦas līdz pat

varenajai

Daugavai Tevi sveic.

Apskati dižo GaiziĦu, kas kā Latvijas sirds stāv stalti Vidzemes augstienē, un sajūti

tā diženumu.

Piever acis Kolkas ragā un sajūti vēju spēlējamies Tavos matos, un raugi atrast

dzintara gabaliĦu, kas no priedes asaras jūras viĜĦos rūdījies un kĜuvis par mūžīgo gaismu.

Ieskaties priežu mūžzaĜajā silā, kurā vāvere tekalē koku zaros un vāc sev zīles

ziemai.

Paskaties, kā rudens novakaros debesīs mākoĦi ir kĜuvuši zilganvioleti, bet vakarā

tie, saules aizdegti, kvēl dzeltensarkanās liesmās.

Ieraugi, kā bērni spēlējas košajās lapās un lasa tās sirsnīgos pušėos.

Apstājies uz brīdi ikdienas steigā un ieelpo rudeni, kuram piemīt tik noslēpumaina

smarža, un

sajūti – Tu esi Latvijā! Visskaistākajā!

28

Sintija KoĜesĦikova

10.klase Man viĦa ir visskaistākā

Nekas un nekur nevar būt skaistāks par vienkāršību. Ir tik daudz mākslīgu lietu, tik daudz neīsta skaistuma, ka skaists un elpu aizraujošs spēj būt viss vienkāršais. Man manā Latvijā visskaistākais ir tas, kas nav perfekts, bet vienkāršs. Es labprātāk iemūžinu dabu, ūdeni un debesis, tie ir skati, kas nevienam nevar būt vienādi. Mans hobijs ir fotografēšana un tādēĜ tik Ĝoti esmu iedziĜinājusies skaistu ainavu iemūžināšanā. Elpu aizraujošas ir debesis. Debesis, kas nekad nemēdz būt vienādas, tās nemitīgi mainās gan krāsās, gan formās. Tās skaistas mēdz būt ne tikai saulrieta laikā, kad neierasti spožas un košas ir tās, kad debesis ar uguns krāsu savijas, skaistas debesis spēj būt arī lietainās un drūmās dienās. Tad tās ir biezas un pelēcīgas, dūmakaina vates pika, kas ir burvīga. Un ne tikai tādas viĦas var būt. Debesis kā tumša sega ar zvaigznēm mirdz un mūsu romantiskos sapĦus tā atdzīvina. Bet vai esi redzējis, kādas debesis ir augustā? Augustā tās ir maăiskas. Naktī, kad mākoĦa neviena, zvaigznes kā liesmas dzirkstele krīt, krīt zvaigzne no debesīm, krīt vairāk nekā viena zvaigzne. Un atkal debesis mūs pārsteidz ar savu dabiskumu un vienkāršību. Elpu aizraujošs ir arī ūdens. Ūdens, kas nekad nemēdz būt garlaicīgs. Ūdens jau pats par sevi ir varens. Kaut vai tā izgrauztās alas un upju gultĦi. Ūdens, kas akmeĦus par smiltīm spēj saberzt. Tas ir vareni un skaisti, bet ūdens ne tikai sava spēka dēĜ ir skaists. Tas ir skaists, jo spēj spēlēties ar gaismu, tas to pakaitina, pakutina un sasmīdina. Burvīgs ir dzidrs ūdens, kas noslēpumains spēj tevi sakaitināt un reizē tik labi nomierināt. Un tā ūdens skaĦa, es nerunāju par krāna pilēšanu, kas spēj tik viegli nokaitināt, bet es runāju par ūdenskritumiem. Ak, cik tie ir skaisti, tad var aplūkot un apbrīnot ūdeni. Gaisma, kas dejo un virpuĜo pa ūdens virsmu, tevi ne tikai izklaidē. Un atkal ūdens mūs pārsteidz ar vienkāršību. Elpu aizraujoši ir arī dabas skati. Daba, kas nekad nemēdz no mums mukt, kas neslēpjas un Ĝauj katram apbrīnot tās skaistumu. Daba ir veidojusies vairākas paaudzes, vairākus gadu simteĦus un daba mūs tik Ĝoti pārsteidz. Tā man ne vienu vien reizi ir likusi nobirdināt pa sajūsmas asariĦai. Tā sajūta, kad tu redzi kā viegli vējā visi koku zari viegli viegliĦām šūpojas un apziĦa, ka tas viss ir audzis vairākus gadus ir neaprakstāma. Dabas skati ir tik Ĝoti daudzveidīgi un interesanti, ka katram atrastos savs skats, kuru tas apbrīnotu, bet, tajā pašā laikā, vienkārši. Elpu aizraujošs ne vienmēr ir perfekts, tas mēdz būt skaists, bet ar kādu robu, kādu lietu, kas skaisto padara interesantāku, jo tas tur neiederas. Arī, tik skaistajās debesīs var atrast kaut ko, kas neiederas, tas pats ir ar dabu un ūdeni. Kā jau minēju, ūdens spēj nokaitināt, daba cilvēka izbojāta un debesis garastāvoklim neatbilstošas.

Visskaistākais katram ir individuāls ne tikai gaumes dēĜ, bet arī noskaĦojuma un iekšējo sajūtu vadīti. Mans hobijs fotografēšana ir niecīga darbība mirkĜa skaistuma apstādināšanai un iemūžināšanai. Niecīga, jo tad tu nespēj sajust vēju, dzirdēt dabas balsi. Bet fotogrāfijas Ĝauj man uzlabot garastāvokli. Visskaistākais ir noėert mirkli, mirkli, kuru nevēlies aizmirst. Lai izdodas arī tev noėert savu mirkli un iemūžināt atmiĦā manā visskaistākajā Latvijā!

29

Ieva Nagle 12.klase

“Man viĦa ir visskaistākā”

Vai šī ir mīlestības vēstule?Jā, iespējams, savdabīga. Tālu prom no mājām, veroties pār nekad neguĜošo, naksnīgo megapoli, pēkšĦi pārĦem sentiments. Bezdibenīgas ilgas. Nedomāju, ka kādreiz tās jutīšu. Neesmu patriota prototips. Kosmopolīts. Lūk, kā mani apzīmē. Fatāls hameleons. Ar dedzīgu aizrautību pielāgojos visam nezināmajam. Bet ir brīži, kaut kuķ starp pusnakti un rītausmu, kad ėermenis un prāts, nebeidzamās naktsdzīves nogurdināts, tiecas pēc pazīstamas vēsmas – pēc Tava maigā un uzticamā pieskāriena. Un gandrīz asarām acīs es vēlos dzirdēt kaut pāris pazīstamus vārdus, dziesmu es neuzdrošinos lūgt, mēlē, kas ir Tava un tādēĜ arī mana. Mirklī sabrūk Bābeles tornis, kuķā es tik labi orientējos un kuķa celšanā reiz vēlējos piedalīties. Nevienu citu valodu es negribu dzirdēt. Tikai Tavējo. Nevēlos redzēt ne ziedošās aprikozes, ne sakuras sārtās lapiĦas un pat ne kaktusus, kam lemts ziedēt tikai vienreiz mūžā. Es gribu tikai ābeĜziedus savos matos! Gulēt Tavā vēso smilšu liedagā, nevis karsējošās pasaules tuksnešu smiltīs. Laiskoties zaĜos zāles stiebros un vērot, kā bērza lapiĦas Ħirb vējā uz dzidri zilo debesu fona. Skaistākās klintis šobrīd atdotu par Tavu pakalnu un ieleju valdzinājumu. Dižākās upes pārdotu par grasi, lai tikai atkal skatītu Gaujas gleznainos krastus. Man nevajag pasauli, man vajag vienīgi Tevi, mana Latvija! Tu zini, cik daudz vietas aizĦem manā sirdī, bet es neesmu Tevis cienīgs. Jo, kad uzausīs saule, es došos tālāk. Tālāk, aizvien tālāk, lai Tevi atkal tumsā klusi pieminētu. Piedod.

Tavs pazudušais dēls

30

Stipri vārdi

no mājām

Linda Lāce 10.klase

Buramvārdu spēks

31

Nakts ietinās biezos miglas mākoĦos, visapkārt valdīja noslēpumaini drūma noskaĦa. Tas notika tālāk aiz biezā meža, kurš savās skavās glabāja neizskaidrojamus noslēpumus. Līkumainās upes krastā stāvēja necila būdiĦa. Sešus gadus jaunā, bet savam vecumam neticami gudrā un drosmīgā Krista nevienam nezināmu iemeslu dēĜ šajā nakts melnumā devās garām mazajai, no ārpuses noplukušajai būdiĦai. Pie būdiĦas durvīm piekarinātais vēja zvaniĦš, maigajā vēja plūsmā šūpodamies, skandināja smalku džinkstēšanu, vilināt vilināja mazo meiteni sev tuvāk. Krista, būdama ziĦkārīga, devās pie mājiĦas, lai apskatītu tuvāk mazo, vilinošo brīnumiĦu. Pie mājas durvīm, to aplūkojot, viĦa saklausīja mierīgu, maigu sievietes balsi, kas aicināja mazo meiteni nākt iekšā būdiĦā. Protams, Krista būdama drosmīga, tā arī darīja. Atverot durvis un sperot pirmo soli pāri slieksnim, meitenei pavērās acīm neticams skats. Uz brīdi viĦa, aizturot elpu, sastinga, jo pirmajā brīdī nespēja noticēt, ka mazā būdiĦa, kas no ārpuses izskatījās nabadzīga un noplukusi, iekšpusē atgādināja īstu karaĜa pili, tādu, par kādām Krista bija lasījusi tikai pasakās. Iekšā viĦa sastapa zīdainās balss īpašnieci. Sieviete stāvēja pretī Kristai, viĦa bija tērpusies baltās, viegli plīvojošās drēbēs. Sieviete, būdama viesmīlīga, piedāvāja Kristai apsēsties, un abas, lēnām malkodamas tēju no porcelāna krūzītēm pie maza, apaĜa, mežăīĦota galdiĦa, uzsāka sarunu. Krista pati nezināja, kāpēc tur atrodas, bet sieviete, viĦa gan to zināja. ViĦa bija atvilinājusi meitenīti pie sevis, jo, jau ilgu laiku sieviete bija jutusi, ka mazā meitene ir nomākta. ViĦa Kristu saukusi, lai Kristai palīdzētu tikt pāri savām bēdām, lai kaut mazliet viĦu iepriecinātu. Sieviete zināja arī to, kāpēc Krista ir tik nomākta. Tas bija tāpēc, ka mazā meitene bija zaudējusi abus savus vecākus. Tēti viĦa nemaz nepazina, bet māmiĦa bija mirusi nesen. Meitene dzīvo ar audžuvecākiem, un vienīgais mierinājums viĦas grūtajā dzīvē, bija viĦas labākais draugs, mazai suĦuks Tobijs, kurš nu jau trīs kā dienas bija pazudis. Kad abas bija padzērušas tēju, sieviete ieveda meiteni istabā, kur visas sienas, griesti un grīda bija maigi zilā tonī, un istabu rotāja skaisti zelta elementi. Istabas vidū stāvēja telpisks spogulis. Sievietei bija neparastas spējas, tāpēc viĦa lika meitenei nostāties pret spoguli, un viĦa varēja iedomāties divas savas kvēlākās vēlēšanās. Meitene tā arī darīja. Pirmā viĦas vēlēšanās bija satikt, vai vismaz redzēt savu māmiĦu. Sieviete noskaitīja buramvārdus, un, kad meitene atvēra savas actiĦas, viĦa spogulī ieraudzīja savu mammu. Nespēdama valdīties, viĦa izplūda asarās. Māte Kristu mierināja un kaut ko iečukstēja viĦai ausī. Tas meitenīti nomierināja, un viĦa palaida māti, jo zināja, ka ilgāk māmiĦa palikt vairs nevarēja. Vārdi, ko māte pateica, ir zināmi tikai Kristai, bet visādā ziĦā, šie vārdi deva meitenei spēku, lai uz dzīvi raudzītos gaišāk. Otrā meitenes vēlēšanās bija atgūt mazo suĦuku. Sieviete atkal skaitīja buramvārdus, un kad meitene atvēra acis, spogulī, bija redzama vieta, kur patvēries mazais sunītis. Krista zināja kur ir šī vieta. PēkšĦi viss satumsa. Sieviete sāka skaitīt atkal jaunus buramvārdus. Krista neko neredzēja, viĦa attapās savā gultā un nesaprata, vai tā bija patiesība, vai tikai sapnis. Bija rīts, skaists, saulains rīts. Mazā Krista paēda brokastis, un, savas ziĦkārības dzīta, devās cauri mežam, lai noskaidrotu, vai tā bija īstenība. ViĦa jau tālumā redzēja būdiĦu. Tā izskatījās tieši tāpat, bet, pieejot tuvāk, viĦa pamanīja, ka džinkstošais vēja zvaniĦš ir pazudis. Ieejot iekšā, viss izskatījās pavisam savādāk, būdiĦa iekšpusē bija tikpat maza un noplukusi, kā no ārpuses. Krista sāka domāt, ka tas bija tikai sapnis, bet sunīti viĦa tik Ĝoti mīlēja, ka par spīti visam, nolēma aiziet uz vietu, kuru parādīja noslēpumainais spogulis. Pats dīvainākais bija tas, ka šajā vietā Krista patiešām atrada savu mazo draugu, un abu prieks bija neaprakstāms. Meitene un sunītis dzīvoja vēl Ĝoti ilgi, un visas savas dzīves laikā viĦa tā arī nespēja izskaidrot šo dīvaino atgadījumu- Tas bija sapnis vai īstenība? Madara Zača

10. klase Buramvārdi

32

Reiz, sen senos laikos kādā nomaĜā Klusā okeāna salā dzīvoja mēmiju cilts. Mēmiju

cilts bija vienīgā civilizācija uz šīs salas, kuru sauca Kamantripu sala. Kamantripu salai tuvumā nebija nevienas citas salas, kā arī salas iedzīvotāji nemācēja būvēt laivas, lai kuăotu un iegūtu jaunas zināšanas, un varbūt satiktos ar jauniem cilvēkiem. Mēmiji bija neizglītoti. Ciltī auga Ĝoti skaisti zēni un meitenes. Bija spēcīgi vīri un strādīgas sievas. Mēmiju dzīve būtu Ĝoti interesanta un viĦi būtu laimīgi, ja nebūtu viens, Ĝoti liels šėērslis, kuru cilts nespēja pārvarēt – visi ciema iedzīvotāji bija mēmi. Apmēram pirms 14 gadiem viena no šī, tolaik vēl runātīgā ciema iedzīvotājām, piekopa burvestības, kuras izmantoja, lai dziedinātu ciema Ĝaudis. Burve bija Ĝoti dīvaina, pat aizomīga, bet strādāja ciema Ĝaužu labā un visu savu laiku pavadīja dziedinot kādu no mēmijiem. Burvei Ĝoti nepatika tas, ka mēmiji biji Ĝoti, Ĝoti runātīgi Ĝaudis, bet viĦa centās to ignorēt. Kādā jaukā un saulainā dienā burve, kā jau katru dienu, dziedināja kādu no salas iedzīvotājiem. Burve bija Ĝoti nogurusi un neizgulējusies, tāpēc dziedinot cilvēku, viĦā netīšām sajauca burvestību un cilvēkam, viĦas pacientam, tāds iznākums bija letāls. Pie mirušā cilvēka ātri saskrēja viss ciems, nesaprašanā raudot. Burve skaidroja, ka viĦa pārāk daudz strādā, nav laiks, kad pagulēt, tas bija tikai negadījums, kurš nekad vairs neatkārtosies. Ciema Ĝaudis bija Ĝoti pārskaitušies un sarīkoja sapulci, kurā izlēma burves sodu. Pēc stundu garām diskusijām, cilts iedzīvotāji bija izdomājuši Ĝaunāko sodu burvei, no tiem sodiem, kādus vispār varēja izdomāt. Burvi piesēja pie resna ozola, kur viĦa tika apmētāta ar akmeĦiem un uz viĦu tika raidīti visi riebīgākie un rupjākie vārdi, kādi vien ir iespējami. Burve lūdza: ja grib viĦu nonāvēt, lai to dara ātri un bez sāpēm, bet nikni noskaĦotie Ĝaudis atcirta, ka nedomā burvi nogalināt, tikai liks viĦai sāpīgi ciest un mocīties vēl ilgi, tā dēĜ, ko viĦa ir pastrādājusi, jo visi iedzīvotāji bija pārliecināti, ka burve speciāli nogalināja mēmiju. Burves atveseĜošanās laiks bija Ĝoti, Ĝoti ilgs, Kamēr burve atveseĜojās, viĦa jau bija nolēmusi atriebties, jo tik lielu pazemojumu, tikai kĜūdas dēĜ viĦa nekad savā mūžā nebija piedzīvojusi. Pār salu nāca briesmīgs lāsts! Burve, ar īpašiem buramvārdiem, padarīja visus salas iedzīvotājus mēmus. Un tā visu turpmāko laiku salas iedzīvotāji pavadīja klusumā, jo burvestību varēja lauzt tikai ar īpašu vārdu palīdzību, bet visi iedzīvotāji nevarēja izdvest ne skaĦas. Kādā vētrainā dienā jauna mēmiju meitene pastaigājās gar jūras krastu un, kad spilgti uzplaiksnīja zibens, viĦa ieraudzīja uz sēkĜa uzskrējušu kuăi. Uz tā bija Ĝaudis, kuri sauca pēc palīdzības. Kliedzieni plēsa meitenes ausis, kuras sen nebija dzirdējušas nevienu skaĦu. Izmisumā Ĝaudis leca ūdenī, lai glābtu savas dzīvības. Peldošie ėermeĦi viens pēc otra pazuda zem ūdens. Pērkonam grandot, meitene metās ūdenī, lai glābtu kādu dzīvību. Zibens gaismā meitene ieraudzīja, ka virs ūdens palicis tikai viens cilvēks. Pēdējiem spēkiem meitene viĦu izvilka krastā. Ilgu laiku meitene pavadīja pie bezsamaĦā gulošā puiša. Kad puisis atguva samaĦu, viĦš ieskatījās meitenes dzidri zilajās acīs un viĦa sirdī uzplauka mīlestība. Meitene raudzījās puisī, un no viĦas acīm bira asaras. ViĦš centās meiteni uzrunāt, bet meitene klusēja. ViĦa sirds salūza. Puisis, domādams, ka meitene viĦu atraida, metās bēgt uz mežu. ViĦa sirdi plosīja mežonīgas sāpes, un viĦš tikai skrēja un skrēja, līdz viĦam aptrūkās spēka. Pār salu lēnām nolaidās nakts, un puisis sāka meklēt patvērumu. Pēc ilgiem meklējumiem, puisis mežā ieraudzīja mazu būdiĦu. Jau pacēlis roku klauvēšanai, viĦš sadzirdēja, ka iekšā kāds runā. Tā bija Ĝaunā burve, kura stāstīja baiso noslēpumu savai vienacainajai vārnai. Tagad puisis saprata, kāpēc meitene nerunāja. ViĦš nolēma atbrīvot salas iedzīvotājus no lāsta. Sagaidījis nakts melnumu, puisis slepus ielavījās būdiĦā un nozaga buramvārdu grāmatu. Saulrietā puisis izkliedza lāsta laušanas buramvārdus un padarīja Ĝauno burvi mēmu, lai viĦa vairs ne pret vienu neizmantotu Ĝaunās burvestības. Puisis steidzās uzmeklēt savu glābēju. Puisis vadījās pēc Ĝaužu valodas čaloĦas. Uzgājis ciematu, viĦš ieraudzīja Ĝaužu priecīgās sejas. PēkšĦi puisis sadzirdēja, ka

33

kāds viĦu sauc. ViĦš apgriezās un ieraudzīja savu glābēju. ViĦas balss bija tik skaista kā lakstīgalas dziesma. ViĦu sirdis vienoja mīlestība uz mūžīgiem laikiem.

Nauris Prokopovičs 10. klase

34

Buramvārdu spēks

Mēs ikdienā izpildām daudz dažādu darbību, tajā skaitā runāšanu, rakstīšanu,

klausīšanos un lasīšanu. Katram vārdam ir sava nozīme, bet katram cilvēkam ir individuāla Pasaules uztvere, individuāla izpratne par dabas procesiem, apkārtējiem cilvēkiem, situācijām. Mēs dzīvojam pēc noteiktiem likumiem un normām, protams – katrs izvēlas, vai tas viĦam pieĦemams un mēdz šo to pārkāpt, bet visam teiktajam un rakstītajam ir sava, stingri noteikta, nozīme. „Vārds ir mūsu ieguldījums Kosmosā!” saka Rīgas StradiĦa universitātes integratīvās medicīnas laboratorijas vadītājs Igors Kudrjavcevs. Jā, ikviens vārds aizplūst no mums, lai pēcāk atgrieztos, latviešiem ir sakāmvārds „dots devējam atdodas”, citur pasaulē to sauc par Karmas likumu, bet visiem skaidrs, ka ikvienai darbībai ir pretdarbība. Sastādot teikumus, mēs tajos ieliekam jēgu, tā pat kā buramvārdu sastādītāji savā laikā piešėīra jēgu noteiktajiem vārdiem. Ikviens būs dzirdējis vienu no zināmākajiem un dažādi apspēlētākajiem buramvārdiem „Abrakadabra”. A - B - R - A - C - A - D - A - B - R - A A - B - R - A - C - A - D - A - B - R A - B - R - A - C - A - D - A - B A - B - R - A - C - A - D - A A - B - R - A - C - A - D A - B - R - A - C - A A - B - R - A - C A - B - R - A A - B - R A - B A Mazliet papētot, noskaidroju, ka šī ir jau no 2. gadsimta lietota maăiska formula. Kā apgalvo, tās izcelsme nav skaidra. Šādā formā uzrakstīta, tiek lietota kā amulets pret slimībām un dažādu labo garu izsaukšanai. „Buramie vārdi ir rūpīgi saglabātas formulas, kurām senos laikos piedēvēja burvības spēku. Šādus vārdus skaitīja vai nu lai pasargātos no Ĝauna, vai arī lai izsauktu maăisku spēku palīdzību jebkurā svarīgā un zīmīgā situācijā, kurā cilvēks jutās bezspēcīgs vai nedrošs par rezultātiem.” Citi avoti liecina, ka šīs formulas jēga ir vai nu slavinājums dievam Mitram tā vērša formā, vai arī aicinājums slimībai izgaist. Ar šo formulu daži pamanās veiksmīgi nobīdīt āderu starojumu un veikt tamlīdzīgas darbības. Daudzi buramvārdi tiek tulkoti, taču plaši izplatīts ir uzskats, ka, ja sākotnēji buramvārdi tikuši sarakstīti, piemēram, latīniski, tad tos jāskaita tādā valodā, kā uzrakstīti, jo galvenais katrā vārdā ir nevis tā nozīme vai jēga, bet gan šī vārda vibrācija un no tās izrietošā doma, kas, skaitot attiecīgo vārdu, tiek nosūtīta Visumā, lai vēlāk atgrieztos un pildītu savu maăisko „pienākumu”. Buramvārdi nav jāmeklē tālu, arī latviešu folklorā atrodami daudzi buramvārdi ar dažādām nozīmēm, no kuriem interesantākie un šėietami biežāk lietotie ir aizsardzības buramvārdi, kas atrodami arī latvju dainās, piemēram: Es bij dzelžu cilvēciĦš Man tērauda dvēselīte Es iztriecu velna māti Pa šaurāmi duravāmi Skauž man skauăis, bur man būris

35

Nevar mani izpostīt Kā var tādu izpostīt Kam DieviĦš palīdzēja ěauna diena priecājās Redzēj mani panīkušu DieviĦš mani atspaidīja Ar sudraba atspaidiem *** Cel, DieviĦ, stipru sētu Ap to manu dzīvošan Cel, DieviĦ, stipru sētu Ap to manu augumiĦ Cel, DieviĦ, stipru sētu Ap to manu dvēselīt Cel, DieviĦ, stipru sētu Ap to bērna dvēselīt Apsedz, DieviĦ, manu sētu Ar sudraba mētelīti, Apsedz, DieviĦ, manu sētu Ar sudraba mētelīti *** Šėir, DieviĦ, manu ceĜu Sargā manu augumiĦ Lai varēju es godami Ienaidnieku uzvarēti Tie piesaista kādu spēku, kas palīdz, aizsargā un dažnedažādi pozitīvi ietekmē skaitītāju. To skaitīšana vienmēr ietekmēs, taču maksimālajam efektam tie jāskaita trejdeviĦas reizes, jo tad tie tiek uzklausīti un saprasti pilnībā, lai to nozīme tiktu precīzi izpildīta. Maăija, buramvārdi un dažāda mistika mūsdienās tiek plaši pētīta, turklāt to dara ne tikai entuziasti, bet tam ie pievērsušās vairākas zinātnes nozares, piemēram, parapsiholoăija, metafizika, mazākā mērogā to pētī arī kvantu fizika un ik pa brīdim parādās kāds atklājums, kas pauž domu, ka bez domas Visuma eksistence nebūtu iespējama, jo bez domas par to, kā kaut kas izskatīsies, nekas nevar rasties. Bet domājot nevis par īpašiem buramvārdiem, bet gan to, ko mēs ikdienā runājam, tajos arī ir saskatāma buršanās, maăija. Satiekot kādu cilvēku tiek veikts sasveicināšanās rituāls, kas parāda to, ka Tu tam pretī nāc ar draudzību un labiem nodomiem, kas ir cilvēka ietekmēšana, ielaužoties viĦa zemapziĦā un atstājot tur domu par to, ka Tu esi labs. Arī atvadoties cilvēks „nobur” savu biedru, atstājot domu par to, ka viĦa sabiedrība ir bijusi gana laba, jauka, derīga un parāda, ka ir vērts tikties vēlreiz. Lūdzu un paldies – Ĝoti maăiski vārdi, kas parāda, ka cilvēka darbs vai attieksme ir bijusi pieĦemama, laba un veicina turpmāku labklājību, kas arī ir pozitīva cilvēka ietekmēšana. Arī televīzijas un radio reklāmas ir spilgts piemērs, ar kuru palīdzību mēs tiekam ietekmēti, atkārtoti uztverot vizuālos un verbālos vēstījumu par to, ka reklamētais priekšmets ir labs, vajadzīgs. Ikvienā no mums ir kāda daĜiĦa burvja. Lai burtos, ir jāatrod sava pieeja. Neviens nemācīs citam to, ko var izmantot pret viĦu pašu. Bet es uzskatu, ka katram vārdam ir savs

36

spēks, kuru var atklāt šo vārdu pareizi pielietojot. Viss labais un sliktais ir mūsu galvās, un katram ir iespēja izlemt, kā mēs to pielietosim.

MārtiĦš Jaunzems

37

10.klase

Pazudusī

Kādā klusā un mierīgā zemē, kas iespējams nav atzīmēta pat uz kartes, dzīvoja laimīgs pāris.

Šos divus laimīgos sauca par Romualdu un Astru. ViĦi bija zemnieki, un, neskatoties uz smago darbu un pūlēm, viĦi dzīvoja ar smaidu sejās.

Nekas nevarēja salauzt viĦu laimi un mīlestību. ViĦiem bija mājas un zeme, nekas vairāk viĦiem nebija vajadzīgs. Staltais un varenais Romualds darīja smagos lauku darbus, kuri bija atliku likām, bet, neskatoties uz to, viĦš paspēja vēl palīdzēt citiem kaimiĦiem. ViĦa tirkīzzilajās acīs nekad nenodzisa tā liesma, kas kvēloja spoži kā visu pasauĜu zvaigznes. Toties slaidā un daiĜā Astra, kuras daile apbūra un aizkustināja viscietāko sirdi, darīja mājas darbus. ViĦa nepagurusi varēja tecēt kā skudriĦa un lai arī nogurdinošie mājas darbi, kas kā sēnes auga pēc lietus, likās nepadarāmi, viĦa visu vienmēr paspēja un aizskrēja pat palīgā Romualdam.

Kādu dienu, Romualdam pārnākot mājās no kaimiĦ sētas, kur viĦš palīdzēja vecajiem klēti labot, viĦu pārĦēma kāda nepatīkama sajūta. Ienākot pagalmā, viĦš ar maigām acīm noraudzījās uz mājām, kur pavardā patīkami dega guntiĦa un mājās gaida viĦa līgaviĦa Astra ar siltām vakariĦām un siltiem glāstiem. Tomēr, kā ar āmuru pa galvu dabūjis, atgriezās šī sajūta, ka kaut kas nav labi. Romualds paklausīja savai sirds balsij, jo tā viĦam nekad nav melojusi. Tā ir tikpat patiesa, cik viĦš pats, balta kā sudrabs, bez neviena tumša plankuma vai rūsas. Pielicis soli, Romualds atvēra mājas durvis un iesteidzās istabā. VakariĦas vēl nebija galdā un pati Astra, kas parasti sēdēja savā krēslā un adīja vai izšuva skaistos rokdarbus, arī nebija. ViĦš sauca, sauca Astru, bet atbildes nebija. „Varbūt viĦa iegrimusi saldā miegā pēc garās un smagās dienas”, Romualds atkal sevi mierināja. Iesteidzies otrā istabā ar degli rokās, viĦš manīja, ka gultā neviena nav. „Varbūt klētī vēl darbus dara”, Romualds sevi mierināja, bet, aizsteidzies uz klēti, atrada to tukšu un bez dzīvības, ja neskaita pelītes, kas čukstus ko teica. Varbūt aizgājusi uz avotiĦu, kur viĦai tā patīk veldzēties pēc smagajām darba dienām. AvotiĦš atradās patālu, un nu Romualds steidzās uz to. Šis bija avotiĦš, kur viĦi satikās, kur kā visdaiĜākā puėe atplauka viĦu mīlestība, un kura svēto ūdeni viĦi malkoja. Raitā solī ejot. Romualdu šī priekšsajūta joprojām grauza. Tagad viĦš zināja, kas šī par sajūtu. Kaut kas trūka. It kā viĦa maĦas būtu iemestas bezdibenī un tam pāri būtu uzvelts akmens. It kā visdārgākais uz šīs pasaules būtu pacēlies debesīs un aizlidojis tālu aiz horizonta. Romualds , cik vien bija jaudas, skrēja uz svēto avotiĦu. Arī pie avotiĦa Astras nebija. Lielajām krūtīm cilājoties, dusmām un izmisumam pieĦemoties spēkā, Romualds nu joza atpakaĜ uz mājām. Sirds viĦam sitās ātri, ātri un saprāts atteicās strādāt. Nekad Astra nebūtu pazudusi un nedevusi man ziĦu. Nekad pēc darba viĦa man, mājās pārnākot, nesagaida ar tukšu galdu. Nekad viĦa nav aizgājusi, pametusi mājas, to nepasakot. Te pēkšĦi kaimiĦš sauca no muguras. Romualds noraizējies un aizdomājies pat labudienu nepadeva. KaimiĦš prasīja, kas tad tie viĦiem par ciemiĦiem esot bijuši. Melni vīri sajājuši un pēc laika tikpat ātri arī pazuduši. Romualds pārprasīja, kas tie tādi bijuši un kaimiĦš atbildēja, ka viseiem bijuši melni kumeĜi, melni apmetĦi, tik galvās koši sarkanas, kā ar asinīm nolietas dzelzs cepures. Vienam esot bijis uz krūtīm izšūts vilks. Romualda acis ieplētās. ViĦš zināja, kas šie par vīriem. Tas bija tumšais Andrians ar saviem padotajiem. ěauns, kā visĜaunākais jods, stiprs, kā visstiprākais vilkatis, viltīgs, kā visviltīgākā čūska. Reiz Romualds viĦu pievarējis bija, un Andrians esot zvērējis, ka vēl atriebšoties. Pats nelabais viĦu sasperšot un sadragāšot. Ar tādiem vārdiem viĦi reiz šėīrās. Sen labi draugi bijuši, bet, Andrianam pa neceĜiem un tumsu aizejot, sastrīdējušies. Tad Romualds atăidās. ViĦš dusmās salauza vāli, ko bija paĦēmis līdzi, un skrēja tālāk uz māju pusi. Dusmās vāroties un Adrianu lādot, viĦš apstājās kā zemē iemiets. „KādēĜ Astru, kādēĜ tieši viĦu?” viĦš, pieri saraucis, domāja, kur viĦš, tumšais Andrians, varētu būt aizvedis Astru. Sen šais zemēs Andrians nebija rādījies, velns viĦu zina kur viĦš apmeties. Uz laukakmens atsēdies un dziĜās domās iegrimis, Romualds centās meklēt atbildes, bet tās pie viĦa nenāca. Tikai viens šai daĜā pasaules zina visas tās noslēpumus, tikai retais viĦu zina, jo viĦš pats mācīts bez nolūka viĦa vārdu nepieminēt. Un šis viens bija viedais burvis

38

Mitauts. Romualds zināja, ja viĦš dosies pie šī vīra, viĦš var arī neatgriezties. Bet bez Astras arī nebūs nekāda dzīvošana. Rokas gaisā sacēlis un savā varenajā balsī runājis, viĦš lūdza dievus lai rāda tam CeĜu pie viedā burvja Mitauta. Visu nakti lūdzis un Andrijanu lādējis, ap rīta pusi viĦš pamanīja zeltainu stirnu. Tā it kā gaidīja kādu. Romualdam nokāpjot no akmens, tā iebēga mežā, atstājot aiz sevis zelta putekĜu ceĜu. Šī stirna bija kā viskošākā saule, vissiltākā liesma, un nu Romualds skriešus metās tai pakaĜ pa zelta ceĜu. Dienas vidū noguris, izbadējies un bezspēkā gandrīz paăībis, Romualds pamanīja, ka zelta ceĜš beidzās starp diviem kokiem, kas ar galotnēm bija savijušies kopā. Izgājis starp šiem diviem kokiem, Romualds juta pasauli mainoties. Priekšā parādījās iepriekš redzētais purvs, pasaule tā kā satumsa, Galvā auga sāpe, un plaušās vairs negribēja elpot, jo gaiss bija smags un drūms, pilns sāpju un ciešanu. Tad viĦš izdzirdēja balsi savā galvā, kas teica, ka nezinot viĦu, bet zina, ka dvēsele ir tīra, kā nācis ceĜā mērėa vadīts, un ja varēšot šėērsot purvu, atbildes tiks sniegtas. Laiks it kā bija apstājies, un Romualds nejuta, ne nogurumu ne sāpes, ne izsalkumu. Ilgi klejojis, viĦš tālumā pamanīja kādu būdeli, kurā dega blāva uguns. Atkal parādījās šī balss, un tā teica: ”Nāc vien”. Iegājis būdelē, viĦš ieraudzīja vecu, sirmu večuku. ViĦš bija tērpies saplēstā apmetnī, viĦa garā, sirmā bārda bija uzlikta uz ceĜiem, bet laika sagrauztā seja ar neredzīgiem acu gaismekĜiem vērās viĦā. Muti nepakustinot, vīrs teica: „Es esmu Mintauts, burvis, zintnieks un pasauĜu redzētājs. Tu esi nācis pēc atbildēm, un es tev tās sniegšu.Tu domā, ka Andrians ir sagūstījis tavu līgavu, Astru, bet tā nav. Andrians ir viĦu nogalinājis un iemetis jūsu sētas akā. Tev nav lemts iet ceĜu tālāk, jo tas beidzas šeit. Tavai dzīvē vairs nav jēgas, es to jūtu, un atriebības garša, tik saldā, tavas lūpas nekad neskars. Tev būs lemts palikt šeit. Laiku laikos tava dvēsele te slīks un tavs naids, tavas ciešanas un mīlestība līdz ar to. Tev nav lemts iet ceĜu tālāk, jo tas beidzas šeit.” Romualda ėermenis nekustīgs nokrita zemē un ieripoja purva tumšajos ūdeĦos.

Annija Sarkane

39

7.b.klase

Ziemas nakts jūrā

Visapkārt bija klusums, tikai jūra bangoja, sitot vienu ledus gabalu pret otru. Redzēt šo

skatu nevarēja, jo visapkārt bija viena vienīga tumsa. Debesīs varēja dažviet vērot

zvaigznes, bet arī tās nāca un gāja, kā gadalaiki. Šī nakts bija viena no aukstākajām šogad.

Šīs zvaigznes cita pēc citas ieslīdēja tumšajā un runāt gribošajā jūrā. Es stāvēju uz viena no

šiem ledus gabaliem. Šonakt es sapratu, cik vientuĜi ir cilvēki, kuriem nav draugu un kuri

šajā plašajā pasaulē ir vieni. Šajā mirklī par savu labāko draugu es uzskatīju ledus gabalu,

kurš bija tik bāls, bet tai pašā laikā vizuĜoja no maziem sniega dimantiĦiem. Varbūt šie

dimantiĦi manī ielika smaidu, bet šonakt es vēl nebiju gatava padoties, to es zināju noteikti.

Šis tumšums man visapkārt neĜāva visu saskatīt, bet es zināju, ka es dodos uz krāšĦo,

skaisto jūras krastu. Es nokĜuvu krastā un visu turpmāko nakti pavadīju pie bangojošās

jūras. Visu nakti jūra bangoja it kā stāstīdama kādu senu, senu stāstu. Pienāca rīts, es devos

mājās un visu dienu domāju, ko jūra man gribēja stāstīt.

40

Pilna smilšu

kaste

cilvēciĦu.

41

Katrs ceĜ

savu māju.

42

Emīls Zalcmanis 12.klase

Beidzot, beidzot, beidzot...

Beidzot kāds spēlē mani!

Visu mūžu gaidiju tevi...

Līdz nāksi un lietosi mani!

Un tagad esi klāt...

Bet vai neatstāsi mani!

MANI, MANI, MANI, MANI, MANI, MANI, MANI, MANI, MANI

Mans gars, mana miesa tava!

TAVI, TAVI, TAVI, TAVI, TAVI, TAVI, TAVI, TAVI, TAVI, TAVI,

Šėīst mans krekls.

Tu uzvari mani!

Šėīst mans krekls.

Tu izmani mani!

Šėiedrojos.

Stīgojos.

Stīgas vijas, apvijas ap tevi...

Tu esi mana stihija,

Un es tava šėērslīnija.

43

Lāsma Rimša 10.klase

Domas...

Domas, šīs maldīgās domas, visvisādas un tik daudz. Tās klaiĦo pa manu tukšo

prātu un nespēj atrast izeju. Tās vienkārši tur ir, klīst pa visādiem nepazīstamiem domu

nostūriem un atmiĦu plauktiem.

Nezinu, kur tās likt, varbūt nolikt kādā domu kastē ar uzrakstu „nederīgs” vai

uzreiz izmest, vai vienkārši nolikt kaut kur starp kaut kādām citām lietām – pie atmiĦām,

pie citām nesvarīgām domām, zināšanām, vai kur citur, lai tikai tagad netraucē...

Bet ko tur pūlēties, tās neizmetīs kā izlietotu konfekšu papīriĦu, lai kā arī censtos,

tās blandīsies pa manu tukšo galvu(domu un atmiĦu plauktiem), meklējot izeju... Atliek

vien cerēt, ka šīs domas atradīs to, ko meklē, iespējams, aizmirstās atmiĦas, kas jau gadiem

klājas ar putekĜu kārtām un domu zirnekĜu tīkliem... Kas to lai zin’...varbūt …

44

Elvijs OzoliĦš 10. klase

Krēsls un krēsla

Kārtējo krēslu aizvadīja vecais koka krēsls. ViĦš, nekustīgs un absolūti mierīgs, raudzījās saulerietā, gluži kā karalis. ViĦu apvija jūras šalkoĦa, vēja svilpošana un vientulība. Ik pa brītiĦam kaut kur ieėērcās kaijas, uzjundot viĦā kādu neizprotamu emociju vilni. Un tad atkal palika vairs tikai tukšums.

PēkšĦi viĦš izdzirdēja kādas viĦam labi pazīstamas skaĦas, taču viĦš nespēja atcerēties, no kurienes viĦam šīs skaĦas bija pazīstamas. SkaĦas tuvojās, bet tās viĦu nebiedēja, tieši otrādi, tās viĦu nomierināja, liekot atcerēties kaut ko labu, mīĜu, bet sen aizmirstu.

Aiz kāpām parādījās cilvēku silueti, neskaidri, nepazīstami, bet tie lika viĦam sajusties labāk, viĦš uz brīdi aizmirsa par vientulību. Tagad viĦš saprata, kādēĜ viĦam bija pazīstamas skaĦas, kuras cilvēki radīja. Tā bija kāda jauka ăimene. Tēvs un māte, kas izskatījās ne vecāki par trīsdesmit gadiem, un bērns, kam bija aptuveni septiĦi gadi. Bērns pamanīja krēslu un tūlīt piesteidzās tam klāt. ViĦš lēnām un neveikli uzėepurojās uz tā un priecīgs palūkojās vecākos. Vecāki arī pienāca un novērtēja skaisto un grezno veco laiku koka krēslu. Tas bija milzīgs, bet tajā pašā laikā akurāts un grezns, kaut arī nedaudz noskrāpēts un apdriskāts.

Bērns smaidīja un priecājās, tas izraisīja prieku arī viĦa vecāku sirdīs. Krēsls sajutās tik laimīgs un piepildīts. ViĦš jutās atkal kā agrāk, tā bija neizsakāma laime. Tēvs palūkojās apkārt un teica, ka laiks doties mājās. Krēsls sajutās briesmīgi, viĦš jutās salauzts. Bērns norāpās no krēsla un devās līdzi vecākiem. Krēsls gribēja kliegt, skriet tiem līdzi, taču viĦš bija tikai vecs krēsls.

ViĦš atkal sadrūma, palūkojās jūrā un no jauna sajutās vientuĜš. ViĦš saprata, kādēĜ viĦam viss šėita tik pazīstams un mīĜš. ViĦam arī kādreiz bija mājas, viĦam bija saimnieks, ar kuru viĦš pavadīja savus pastāvēšanas labākos gadus, lasot avīzes vai vienkārši atpūšoties. Bet nu tas viss bija zudis. Tā Krēsls atkal palika vientulībā ar jūras šalkoĦu un vēja svilpošanu...

45

Asnate Rikse

Sarkans

Pēc ilgiem pūliĦiem esmu atradusi ēku, tā mani uzrunā ar savu fasādi. Ja mani nebūtu ieintriăējusi šī ēka, iespējams kāda pus diena paietu, lai to sameklētu, jo tā atradās pagalma vidū, nosėirta no dienas gaismas, citu māju ielenkumā. Mirkli apstājos un domāju, vai šī ēka ir tipiska daudzdzīvokĜu māja ar pelēkām sienam, vienādiem rindā izkārtotiem logiem, it kā tajā katrā vērtos vienāda tipa cilvēki, taču nē, ja jau es to pamanīju, tai noteikti jābūt savādākai. Nu lūk, tā ir sarkana. Logi ir rombveidīgi. KāpĦu telpa katra savādāka, katra tālāk no iepriekšējās. Skatoties uz to, jūtu elpu nakam no tās, kas rauj sevī iekšā. Ieskrienu pirmajā kāpĦu telpā. Apzinos, ka nepaskatījos, vai šī būs īstā, kura man novedīs ilgi apdomājos, mātes sauktajos „neceĜos”. Tā kā viĦa vairs mani negaida mājās, pēc šāda lēmuma pieĦemšanas, tad steigai nav pamata. Paveros lapiĦā, kurā ir labirints ar daudziem cipariem. Nr.66...Pielieku vēl vienu ciparu seši, būtu jāierodas pie paša sātana. Varbūt zīme. Bet es turpinu ceĜu pa trepēm, nepārliecinādamās, vai šī ir īstā telpa, kur meklēt nr.66, taču sieviesu spēcīgā intuīcija man saka, ka ir. Kāpju. Augstāk. Augstāk. Augstāk. Monotona, vienveidīga kustība, bet, paskatoties uz sienām, kuras, protams, ir sarkanas, apžilbst un nomiglojas acis. Pagriežot galvu, redzu iebūvētas durvis ar nr.66. Stāvu, dziĜi elpoju, šajā brīdī es pirmo reizi sajūtu beznosacījuma refleksu- elpošanu. Tā piepilda manu augumu un iztukšo kā adrenalīns. Uzdodu sev jautajumu, vai elpošana var būt adrenalīns?! Nē. Mēăinu sakopot domas, lai varētu piezvanīt pie šīm durvīm. PēkšĦi tās atveras. Sabīstos, tas ir negaidīti. „Sveiki. Tu neesi gadījumā Kaira?” „Esmu.”Redzēta seja. „Maikls!”Tas taču Maikls. Ataust atmiĦā puiša stāvs, kurš manā priekšā nekautrējoties nokārtojas. „Nāc droši iekšā. Tikko pabeidzu ăenerālo tīrīšanu. Kā saukta laikā. Šī būs tava istaba!” Mājīga, ne miĦas no mātes jaukās pajumtes, kur viss tiek sakārtots pa plauktiĦiem, pietrūka vēl manas domas salikt pa plauktiĦiem. Tā būs vieglāk. „Nometies, sakārtojies un tad tiksimies vakariĦās, pastāstīsi par sevi!” Es apsēžos mazajā, mīkstajā gultiĦā un domāju. Sarkans, Nr.66, Maikls- jauns dzīves posms...

46

Sabīne Vaitoviča 10.klase

Sapnis

Dažādiem cilvēkiem ir dažādi sapĦi. Visbiežāk šie sapĦi ir saistīti ar materiālām lietām, bet Zuzannas sapnis bija savādāks. Tik vienkāršs un reizē tik neparasts. Zuzanna bija 17 gadus veca meitene, dzimusi kādam bagātam pārim, ko viĦa pati uzskatīja par sodību. Protams, viĦa jau negribētu būt nabadzīga, to gan ne! Bet arī ne tik Ĝoti bagāta, jo tas viĦu padarīja pārāk īpašu un pamanāmu visiem pārējiem. Tikai viĦas vecākiem ne. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc viĦa ienīda to lielo naudu. Vēl viens iemesls bija tas, ka viĦa nevarēja dzīvot parastu dzīvi. Tieši tāpēc arī viĦas sapnis bija tāds un ne savādāks. ViĦas kvēlākā vēlēšanās jeb šis sapnis, šis vienkāršais sapnis bija par to, kā viĦa pavadītu dienu, vienu bezrūpīgu dienu bez vecākiem vai miesassarga, bet kopā ar viĦu, puisi, kura klātbūtnē Zuzanna izkusa. Ikreiz, viĦu ieraugot, šo meiteni pārĦēma neaprakstāmi burvīgas sajūtas. Zuzannas vēderā uzsākās tauriĦu deja, bet seja atplauka lielā, lielā smaidā, kurš nevēlējās pazust, atceroties viĦa acis, smaidu un visu pārējo, kas saistījās ar viĦu – Ritvaru. Arī Ritvaram Zuzanna nebija vienaldzīga, bet viĦiem nekad nesanāca palikt diviem vien, vienmēr bija vēl kāds – vai nu Zuzannas miesassargs, vai nu Zuzannas jeb Ritvara draugi. ViĦas sapnī viss bija savādāk. Tā bija skaidra, mazliet dzestra rudens diena. ViĦa bija ăērbusies pilnīgi savādāk, nekā viĦu vēlējās redzēt un redzēja viĦas draugi ikdienā. Kājās viĦai bija koši, raibi gumijas zābaki, džinsa bikses, galvā cepure, ar lielu bumbuli, mugurā – liela, plata jaka. Arī Ritvars bija savādāks. Savus ierastos kreklus un kurpes nomainījis pret košu jaku, džinsa biksēm un botām. ViĦš izskatījās satriecoši! Tāpat kā Zuzanna. ViĦi bija devušies sēĦot uz mežu, kurš bija tik tikko atguvies no lietus. ViĦu pieklusinātās sarunas izjauca visapkārt valdošo klusumu, kurā ieklausoties, varēja sadzirdēt tikai kādu retu putnu balsi vai kādu zariĦu, kas nočaukstēja zem viĦu kājām. Nebija jau tā, ka sēnes augušas griezdamās, bet, labi paveroties sev zem kājām, kādu varēja atrast. Vienīgi mušmirēm laikam nekas nebija traucējis augt – ar savu skaisto cepurīti tās bija kā meža dvēsele, izskata ziĦā, protams. ViĦiem palika vēsi, bet mājās vēl doties negribējās. ViĦi pabrauca pāris kilometru pa lielo šoseju, līdz nonāca zirgaudzētavā. Ritvaram tika balts, Ĝoti liels un skaists zirgs – Rimroks, bet Zuzannai tika mazliet mazāks, bet tikpat skaists melns zirgs – Piligrims. ViĦi atteicās no mežu pārzinoša izjādes vadītāja, un devās uz mežu, kurā bija tikko lieliski atpūtušies. Pēc mazliet vairāk kā stundas zirgi bija mazliet noguruši, bet ieraudzījuši, ka priekšā tek strautiĦš, tie raitā solītī devās pie tā, lai atkal varētu savus jātniekus vizināt un iepriecināt ar apkārt valdošo skaistumu. Jātnieki patiešām bija priecīgi, bet ne jau tikai par to, ko viĦi darīja vai kur atradās. Visvairāk viĦi priecājās tieši par to, ka viĦiem bija iespēja palikt beidzot divatā, baudīt vienam otra sabiedrību, un sākt iemīlēties. Šādas sajūtas viĦi abi vēl nekad iepriekš nebija izjutuši, bet viĦiem tās Ĝoti patika. Tālāk šo sapni Zuzannai gan vēl nevienu reizi nav izdevies izsapĦot, jo vienmēr kāds to iztraucē. Reiz viĦa to stāstīja kādai savai draudzenei, bet tā gan atteica, lai viĦa izdzīvo sapĦus, nevis izsapĦo dzīvi, un Zuzanna nodomāja, ka taisnība jau vien viĦai ir.

47

Sintija KoĜesnikova 9.b klase

Maska

Maskas ir radušās jau pirms daudziem gadiem. Maskas ir dažādas. Ir rituālu,

dekoratīvās maskas. Mūsdienās plaši pazīstamas ir karnevāla maskas. Šīs maskas ir elegantas, krāsainas un tām ir vairāk dekoratīvs iemesls.

Cilvēkiem patīk karnevāls. Par to liecina mums tik bieži spēlētais karnevāls jeb jūtu spēle. Griežamies un jaucamies pa šo ūdens peĜėi, kamēr ne sākuma, ne gala saskatīt vairs nevaram. Bet dubĜu peĜėe arvien kuĜas un jaucas.

Neviens nemaz nemanām, kā patiesībā jūtas, kāds no mums. Vistuvāk stāvošajiem, nemaz necenšoties pat saskatīt, kas notiek otrā dubĜu peĜėes galā.

Maskas palīdz slēpt mūsu izjūtas, slēpt mūsu domas, mūs pašus. Aiz maskām mēs varam justies drošāk , justies pasargātāk. Neatrodas neviena seja, kurai priekšā nebūtu kāds maskas slānis. Neviens necenšas šo masku ar knaiblēm un zāăiem noraut, un pat ne noĦemt.

Liekas, cik jauki iet kādam, ar ko nesen esmu runājis, cik labi izskatās, cik maz raižu viĦam jāatrisina. Bet tas ir maldīgs priekšstats. Un tā veidojas maldīga sabiedrība.

Tik daudz tiek melots, ka tas jau sāk kĜūt par normu, par vajadzību, par dabisku dzīves sastāvdaĜu.

Bet kādēĜ šai problēmai nepievēršam uzmanību? Maskas paši mainām vienu pēc otras, līdz sakrājas vesels žūksnis ar nevienam nevajadzīgiem atkritumiem, Bet mēs turpinām slēpties, melot, baidīties noĦemt maskas un kraujam tās arvien lielākā kaudzītē.

48

Jolanta Margeviča 9.b klase

Maska

Draugs. Lielām, brūnām acīm, skaistu seju, šėietami neviltotu smaidu un skatienu

raugās manī.

ViĦš ir bijis mans vienīgais draugs, citu nav bijis, varbūt tāpēc, ka pietika ar to, kas

ir? Bet varbūt kāds neticams spēks, kādas bailes, par ko? NeĜāva man draudzēties ar citiem

vienaudžiem. ViĦš uzklausīja mani vienmēr un sniedza padomu, un drauga „plecu”, kad tas

bija nepieciešams.

Bet visu šo laiku es nespēju saprast, kādēĜ, atrodoties mana vienīgā, labākā drauga

tuvumā, man vienmēr kĜūst vēsi, drūmi, un kādēĜ viĦa sniegtā palīdzība man vienmēr

izvēršas kārtējās nepatikšanās. Varbūt tas sastingušais smaids uz lūpām nav īsts? Tāpat kā

šī draudzība.

Bija jāpaiet krietnam laikam, lai es spētu saprast, ka lielās, brūnās acis ir tikai stikla

lodes, šėietami neviltotais smaids – naids, un skaistā seja – MASKA, aiz kuras mans

šėietami labākais draugs ir slēpis savu sakropĜoti naidīgo dvēseli no pasaules, lai dabūtu

sāpes. Un nu, kad maska krīt, krīt arī bēdas un dvēsele atdzīvojas pavisam jaunā veidolā un

sapnī.

49

Elīna Buivite 7.a klase

„To puėi, to zilo puėi

Kur gan lai meklē to?”

Kas ir tās ilgas, ko meklējam? Pēc kā tiecamies? Kur tās meklēt? Tie ir jautājumi,

ko uzdodam. Vari ilgoties pēc prieka, laimes, pēc kādas vietas, vai cilvēka. Tu sēdi jūrmalā

un lūkojies saulrietā, un gaidi savu zilo puėi. Gaidi rītu. Cerību, ka viss būs citādi.

Cerība. Ko gan dod cerība? Šī zilā cerību puėe. Kur viĦu meklēt? Savos sapĦos?

Saulrietā? Vai varbūt rietā? Sēdi un vēro jūru. Putas. ViĜĦus, kas tuvojas krastam un ar

spēku tomēr raujas atpakaĜ. Un tavā priekšā parādās puėe. Šī zilā ilgu puėe. Vējš plīvo

matos un ieplivina cerību. Tavas ilgas

Un kā vilnis tu tiecies uz priekšu, bet kāds spēks tevi rauj atpakaĜ. Kas ir šis spēks?

Kurš tevi rauj? Un atkal uzplaukst puėe. To jūtot tu raujies uz priekšu. Ceri. Kā putns.

Viens. Brīvs.

Putns. Šis melnais krauklis, kas aizdzen cerību! Tavas ilgas! Tavu vienīgo un zilo

puėi. Maigo ziedu. Kur lai atkal to meklē? Un kā lai atrod? Sirdī sēž melnais krauklis un

velk tevi atpakaĜ. Tu esi bezspēcīgais vilnis. Un, kad šis krauklis pārvērtīsies par cīruli, būs

par vēlu.

Cīnies pret savu kraukli. PaĜaujies puėei. Savai vienīgajai, zilai puėei. Un melnais

krauklis metas ārā no tavām krūtīm. Kā pret vēju. Un gaisā uzlido pelēkais cīrulis. ViĦš

saulē kĜūst dzeltens. Un vītero. Tu esi brīvs!

Bet ir jau par vēlu. Un nāk tumsa. Ir par vēlu. Un turpini uzdot šo jautājumu. Kur lai

meklē to? Šo savu zilo puėi vienīgo...

50

Ăirts Upmalis 11.klase

„Ik puėe smaržu dveš kā neliels vīraktrauks...”

Ir agrs rīts. Gaisma vēl nav aususi. Es eju pa putekĜaino meža ceĜu. Visapkārt ir kluss, tikai ik

pa brīdim ir dzirdams pūces kliedzieni. CeĜš ir slikti saskatāms, par laimi ceĜa malas ir kā nosētas ar

jāĦtārpiĦiem, tie man rāda ceĜu.

Lēnām kĜūst gaišāks, es jau varu saskatīt, kur beidzas mežs un sākas kviešu un griėu lauki. Pēc

pārsimts metriem jau redzu plašos laukus un jūtu saldu, patīkamu smaržu. Gar mežmalu stiepjas

grāvis, kuru vēl rakuši mūsu senču senči, lai novadītu ūdeni stipro lietavu laikā. Šim grāvim visapkārt

ir vīgriezes, tās arī bija saldās smaržas avots. Vakar vakarā lietus viegli smidzināja, un tieši tāpēc ik

puėe smaržu dveš kā neliels vīraktrauks.

Nu jau es atrodos nedaudz tālāk no mežmalas, šeit vīgriežu smarža sāk pārklāties ar ziedošo

griėu smaržu.

PēkšĦi izdzirdu tādas kā suĦu rejas. Nē! Tas nav suns. Kāds stirnu buks, iztrūcies no manis,

lēkšus lēkšo mežā. Viss, kas liecina par viĦa neseno klātbūtni, ir rejas tālu mežā un mežmalā atstātās

pēdas.

Aptuveni kilometru attālumā atskan šāviens. Kāds pacietīgs mednieks, kurš visu nakti

pavadījis uz lauka, iespējams ticis pie medījuma. Bet tai pašā laikā man garām rūkdama aizsteidzas

sivēnmāte ar sivēniem. Sivēnmātei jau ieskrējusi mežā, bet strīpainie sivēni, nesaprazdami, kas notiek,

vēl pāris reizes apstājas un, kad nedaudz atpalikušie sivēni tos panāk, tie turpina skriet nopakaĜ mātei.

Jau ir gaišs, ir dzirdamas gaiĜu dziesmas. Es nu dodos mājās. Mani pavada vien saldā vīgriežu

smarža, man pāri lidojošās un kliedzošās dzērves, kas dzīvo netālajā purvā, un atmiĦas par notikušo.

51

Jānis Goldšteins

Sarkans

Redzēju - no koka krīt sarkans ābols, nokrīt. JāĦogu kociĦam arī ogas jau sarkanas,

arī no jāĦogkrūma nokrīt oga, sarkana... Arī nokritusi uz zemes ir sarkanā zemene, taču tā

vēl turas pie sava stiebriĦa. . . Saule gan nav sarkana, vienīgi vakaros, kad tā krīt. . .

Man atkal dvēselē kārtējais traips, ir rīts, tūlīt jau diena, bet izdarīta ir kārtējā kĜūda, esmu

aizliedzis sev būt negatīvam, tagad būšu tikai pozitīvs, bet tas nav iespējams, jo mani gaida

armija, un tur nav naivu pozitīvistu, gulēšu asins peĜėē kā saspiesta dzērvene. . . Grēks būs

zvērēt biedriem palīdzību, uzticību, atbalstu, ja pats gulēšu beigts pie pirmās kaujas. . .

Nebūs vairs skūpstu, nebūs mīlestības, arī kaisles un nodevības nebūs. . . Gaisma izdzisīs,

zārks sarkans kā rubīns, uz kā karogs, man uzvilkta goda forma. . . mirklis. . . liesmas. . . nu

mani no pasaules šėir mūžības siena... sarkana ...

52

Liene RūtiĦa

Nākošais rīts. Sarkans

„Fak, cik briesmīgi sarkanas acis,” bija viĦas pirmā doma, stāvot nepazīstamā tualetē un veroties savā samocītajā sejā. Tobrīd viĦa spēja domāt tikai par to, ka pēc pusstundas pie mājas piebrauks tēta sudrabainais Audi un nāksies braukt uz darbu. Divpadsmit stundas. Bāc, kā lai es divpadsmit stundas skatos ar šitādām sarkanām acīm pircēju prasīgajās, paštaisnajās, vērtējošajās, salātus gribošajās acīs. Ja tā vien gribas atvēzēties un dažam labam iesviest to salātus tieši ăīmī. Man sāp galva, mēăinu izdomāt kādu iemeslu, lai varētu iet atpakaĜ gultā, meloju sev. Īstenībā nesāp vis, bail pat atzīties, ka sajūta ir fakin laba. Dažas ierastas kustības ar tonālā sūklīti, pāris vēzieni ar skropstu tušas birstīti, un ir okei. Šodien var iztikt. Ir taču arī tādi pircēji, kuri sapratīs. Smaidīs. ViĦi arī ir bijuši jauni. Gribas dzert un gribas košĜeni. Vai tikai vakar mēs ar Zanīti nesēdējām uz šita sarkanā paklājiĦa pie poda? ViĦa iesmējās. AtmiĦā sāk parādīties vakardienas druskas. Atkal, atkal nākas likt savu vakardienas puzli pašai. Gribu dzert. Jāiet uztaisīt tējinu. Ar dubulto cukuru, gan jau ari viĦam garso salda. Uz balkona izspĜautā arbūza košĜene. Traucēja. Cerams, ka Madaras mamma šodien viĦā neiekāps. ViĦa saĦemas un dodas uz virtuvi. Protams, es zināju, ka viĦš arī jau būs piecēlies un sēdēs pie letes. Dažkārt riebjas tā mana mācēšana paredzēt. Un vispār, es arī gribu sev mājās virtuvē bāra leti. Fonā kaut kāds Enrike dzied par to, ka viĦš, redz, esot piekusis no atvainošanās. Man kādam būtu jāatvainojas? Sev? ViĦam? Man ir labi. „ Karsts ūdens?” jautāju Madaram. „ Jā,” viĦš atbild. Uztaisu tējiĦu. KarameĜu. Arī viĦš skatās ar tādām sarkanām acīm. He – heei, savējais. Diemžēl ne manējais. Vienmēr esmu ienīdusi tos rītus, kad ir grūti otram paskatīties acīs. „Varētu dibināt sarkano acu biedrību,” neviĜus iešāvās prātā, „anonīmo sarkano acu īpašnieku biedrība.” Nē! Pieeju pie viĦa un iebāžu mutē karoti ar tēju. ViĦam garšo. Es zināju. Vienā dienā dažkārt var iemācīties vairāk nekā gados. AstoĦpadsmit skaistos gados. Dzeru. Karsta. Skatos apkārt, vienas vienīgas tukšas plastmasas un stikla pudeles, nekas dzerams, izĦemot pretīgo hlorēto krāna ūdeni, nav. „Kādam nav košĜene?” prasu. Saucēja balss tuksnesī. Šādi mēdz teikt mana matemātikas kursu pasniedzēja. Lai dieviĦš nogrābstās, šitādā rītā atcerēties matemātiku. Sarkano acu rītos košĜenes ir zelta vērtē. Ejam uz istabu, līdz sudraba Audi man vēl desmit minūtes. Mēs runājam. Ierēcam par guĜošo sejām un pozām. ViĦš mani pavadīja vēl kāpĦu telpā, mēs nerunājām. Viss laikam beidzās ar čau”. Tie bija pēdējie čau, ko mēs viens otram esam pateikuši. Tētis, protams, mani jau gaidīja. Tūlīt pēc labrīta atskanēja teksts: „ Tev smird elpa.” „Es zinu.” Un viĦš iedeva košĜeni. ViĦš neko nejautāja, bet mēs jau parasti maz runājam. Darbā bija grūti. Jākoncentrējas. Par laimi man ir foršas kolēăes, Vallijas tante uztaisīja buljoniĦu, otra tante iedeva ripu pret sāpēm, nopirku MangaĜus, un bija okei. „Požaluista, dvestji gram kalbasnij salat.” „Ko lūdzu?”

53

„Divi simti gramus,” atskan samocīts teikums ar krievu akcentu. Bāc, pie mums taču gulēja Zanīte. Līdz laikam. ViĦa būs dusmīga. „Kādus salātiĦus?” „Kalbasnij.” Šitas vecis laikam nav bijis jauns. ViĦš nesparot. ViĦš pat latviešu valodu nejēdz iemācīties, stulbenis. Vakarnakt nebiju aizmigusi ne minūti. Bet man bija labi. Un tas ir galvenais. Pofig par citiem, ka tikai ar mani viss okei. Tipiska modernā cilvēka, kuram mājas ir bāra lete, domāšana. Tā domā mani un tavi kaimiĦi, klasesbiedri, skolotāji, vecāki un radi. Un, lūdzu, nemēăiniet tagad taisnoties mīĜie. „Kakoi samij vkusnij salat?” Bāc, man ir pilnīgi vienalga. Un vispār, kā lai es zinu, kāda tev ir gaume. „U nas vse vkusnie.” Meloju savā neveikli smieklīgajā krievu valodā. NeceĜas roka melot latviski. Vinegrets ir fuj. Tantuks paĦēma visklasiskākos gaĜas salātus. Es zināju. Nespēju saprast, kā tas viss vakar sākās. Atkal meloju sev. Zinu jau zinu, ka tas sākās ar piecdesmit gramiem un gurėīti. Un ar martini un kolu attiecība viens pret vienu. Tipa par jubilāru. Jāmet vienreiz pie malas. Bet kā un kāpēc mums ar viĦu viss sākās? Šitais ir trūkstošais puzles gabaliĦš. Liels gabals, es atĜaušos piebilst.

54

Emīls Zalcmanis 12.klase

CilvēciĦu spēles smilšu kastē

Mēs visi dzīvojam tāda kā smilšu kastē, jo viss taču tik viegli mainās un zūd.

Mēs ceĜam savas smilšu mājiĦas, nocietinājumus, it kā pasargājam sevi. Bet kādā saulainā

dienā to visu var izpostīt viena maza vēja plūsmiĦa, un tad jau mēs tiekam saplosīti, jo nav

vairs nekā, kas mūs pasargātu.

Visa dzīve ir kā spēle. Katram tā ir cita: citam kāršu spēle, citam kauliĦu spēle,

citam spēĜu automāts. Bieži vien tev spēlē sāk veikties tikai tad , kad tā jau gandrīz

izspēlēta. Bet, lai cik baisi tas arī nebūtu, tev tomēr ir veicies, tikai neīstajā laikā.

Lai cik trausli arī mēs nebūtu šajā smilšu kastē, tomēr uzskatu, ka neko nevajadzētu

mainīt. Ir labi tā, kā ir, dzīve atspēlēsies vienmēr. Ja Vēlies, lai pret tevi izturas labi,

izturies pret citiem labi. Es apzinos, ka man nebūs viegla dzīve, manas labās sirds un

izpalīdzības dēl, jo noteikti atradīsies daudzi, kas to izmantos Ĝaunprātīgi. Un tomēr man

nav žēl, jo uzskatu, ka pie visā tā man tomēr klāsies gana labi.

Spēlēties ir labi un vajag to darīt arī pieaugušajiem. Nevajag apslēpt bērnu sevī, lai

nezūd prieks par dzīvi, par vienkāršajām lietām visapkārt.

55

Liene RūtiĦa

Padejosim?

Tante ar savu trīszaru kapli pārāk cītīgi apstrādāja zemi. Dobes. Kailu, nebeidzamo

melnzemi. Pārcirstie slieku vēderi lidoja uz visām pusēm, uzreiz atdzīvojoties un no jauna

ierokoties zemē.

Labi, ka pie gultas ir spainis, un es savas vakariĦas ieraugu tajā, nevis uz paklāja.

Arī galva šonakt ir spainis. No blakus istabas atskan saldsērīgs stāsts par to, kā viĦi dejoja

vienu vasaru. Bet nu jau ir vienalga, ka es neesmu vienīgā, kas neguĜ. Tā jau notiek- pāriet

un nomirst.

Man tevi vajag. I need you. Ich solle dich. Vācu valodā „sollen” izsaka iekšēju

vajadzību. Man tevi tiešām vajag iekšēji. Mēăinu sataustīt mobilo. Spainis. Vienalga.

Izlietne, ej ellē, pārāk tālu esi.

El, em, en, o(o), pē. Pekausis.

Pacel. Pacel. Nu, lūdzu, pacel. Ko tas kroplis neceĜ telefonu. Viss, vairs ar viĦu nerunāšu.

Zaėi, ko tu neatbildi. Pacel. ViĦi dejoja vienu vasaru. Viena asara man pār vaigu. Mēs

dejojām.

„ Ir trīs naktī.’’

„ Ir trīs no rīta. Man tevi vajag. Uz pēdējo valsi.’’

Tu saproti. Es ātrumā uzauju naikus un apmetu ap pleciem zaĜo lakatu, un eju. Izlietne

joprojām iet ellē.

Tiekamies kā parasti autobusa pieturā. Jau tevi ieraugot, nodrebu gaidās. Noskurinos

gluži kā runcis labsajūtā. Varbūt drebinos dēĜ aukstuma. Mana roka uz tava gurna. Jūtu, ka

daĜa tevis jau dejo. Kārtējo reizi apsolu sev, ka neatdošu šos gurnus, šīs lūpas nevienam,

nekad. Es drīkstu mētāties ar vārdiem. Aizveru acis un atmetu galvu atpakaĜ.

Tikai nepārstāj. Dejo šo deju.

Pagaidi, es negribu nekādu

56

Līga Jaundaldere

Parafrāze

Par G.SaliĦa dzejoli „Pantomīmi no ūdens”

Šīs sievietes – viĦas līst.

ViĦas ir no ūdens.

ViĦas pārlīst no pozas pozā.

ViĦas ir līstošas statujas.

ViĦas ir statujas no ūdens.

***

Un es esmu saldējums. Savas rokas un kājas redzu šokolādes plombīrā, arī mana

seja un kakls ir karamelizēts saldējums. Tālāk rupja daĜa ir kā kārtains „Karlsons” gan

krējuma saldējuma kārta, gan šokolādes saldējuma slānis. Oi, un visam pa vidu ievārījums.

Lūūūūūūdzu cienājies! Mhmhmm...

Durvis paveras – ak, nē...! Ēst tik drīz nevarēs, jo te lūk: piena sūkalas, vājpiena

pulveris, jā, jā e – vielas, aromatizētāji, stabilizatori, augĜu piedevas. Kur palikuši vafeĜu

konusiĦi?

MutuĜo putas un kunkuĜi, kunkuĜi, uĜi, Ĝi. Vienā toverī kā baltās rases saldējums, citā

veidojas tumšās rases kārums, un te jau našėis kā mulats jeb karamelizētais. Ieelpa, izelpa.

Neskaties, nedomā, atstāj citiem!

Sald-sasaldē-saldējums!? Un es esmu saldējums.

57

Parafrāze par G. SaliĦa dzejoli „Meditācija ar vīnu”.

Vīns, kā šaura, sarkana upe vijas caur mežiem, izcirtumiem, Amazones baseinu,

ieplūstot okeānā, izvijas Rīgā un ielīst galvā, griezdamies virpuĜus un veidodams akačus.

Sagriežas pasaule, koki no debesīm uz zemi auga, un putni ienira ūdenī.

No sārti zilā vīna ezera iznira viĦš, un, neko nedomājot, uzlika savu roku uz galda.

Vīna upe sāka straujāk tecēt viĦas galvā, un mēle nejuta vairs garšu, tik ausis mēăināja vēl

ko saklausīt, bet vīna upe burbuĜoja pārāk skaĜi.

ViĦu skatieni satikās tai vietā, kur kūleni meta šĦācošā vīna upe. Visapkārt valdīja

krāsu mudžeklis, sārti zils, necaurspīdīgs.

ViĦš paĦēma viĦu savās skavās un griezās cauri kūleĦojošiem sarkanās vīna upes

krastiem. ViĦš to turēja ilgi un cieši, nelaizdams ne uz brīdi vaĜā, jo nu viĦa piederēja

viĦam, no ausu galiĦiem līdz sarkanas vīna upes skartajiem pēdu īkšėiem. Kā viens

veselums tā redzēja tikai upi, kas griezās un burbuĜoja.

ViĦš rāva aiz matiem un turēja, nelaida un skāva upi, zili sarkano. Līdz tumšs viss

palika un vīna upē lieli viĜĦi sacēlās, tā riĦėoja un grozījas kā traka. Tikai bez jēgas, jo viĦš

spēja to saturēt grožos. Tā vīna upe tecēja, tecēja, līdz aiztecēja klusumā, kur pēdējā lāse

pārtapa tvaikos, kas debesīs dūmo. Ne miĦas vairs no upes, koši sarkanās vīna upes.

Kā dzejnieks reiz teica: „Vīns, kad to dzeram, mirst.” Tā mira līdzi vīnam viĦa.

58

Viktorija Gudino

Parafrāze par SaliĦa dzejoli

„Sētsvidus idile ĥujorkā”

Tu iesmaidīji Un smaidīja sivēni, pa Taimskvēru saceltiem ĥujorkas šėīdonī lielā, cūkas. No septītā stāva brunčiem govis brida un īstas sētsvidus pa vaĜā logu un spiedza, un pērās idiles atklājas ielās izliecās govs un māva. cita citai ap vidu. Pa Taimskvēru saceltiem Bet tad mēs iegājām PeĜėes bij augšā brunčiem meitas brida tā kā TorĦkalna bārā, un lejā. No simtā stāva un spiedza, kā brienot un, kad pēc maza pilsētai pāri uz pa sētas vidu brītiĦa iznācām ārā, izliecās meita un māva. Saules kuăis piestāja tur tālumā, tieši pretī manam logam, izmezdams staru enkurus mākoĦos, uz māju jumtiem, koku galotnēs un kādas mazas meitenes vasarraibumos. Sveika, mīĜā, priecājos, ka atnāci. Šonakt sapĦoju par Tevi. Mēs abi bijām ugunīgajā Spānijā un glābāmies no svelmainās saules, staigājot pa bezgalīgo Ermitāžu. Es zinu, ka Tu vari neciešami ilgi staigāt pa galerijām, Tu izdzīvo katru gleznu, ieelpo mākslu un nekad nekritizē. Tu visā meklē skaisto. To Tu mācīji arī man, nelabojamam skeptiėim. Bet zini, mīĜā, tas laikam tomēr nebija veltīgi, es vakar pievērsu uzmanību, cik tomēr skaista var būt parasta tējkanna. Atceries to spoži melno, kas katru reizi līksmi svilpa, aicinot mūs uz tējas dzeršanu? To mūsu vakaru man visvairāk pietrūkst, un atceries mūsu jumtu stāstus? DaudzdzīvokĜu mājas jumts jau sen ir mana vieta, jau pirms Tevis. Tur es varēju sēdēt un domāt. Četras sienas manām domām bija par šauru. Te, uz jumta, es tās varēju palaist vaĜā, raudzīties tur, lejā, uz Taimskvēru, EifeĜtorni vai nebeidzamiem sakuras laukiem. Pretējā mājā vienmēr bija atvērts logs, raiba govs bieži izliecās un māva. Turpat blakus dzīvokli īrēja students, kas, logam vaĜā esot, spiedza. Govis man patīk vairāk.

Es nekad neaizmirsīšu, kā sākās mūsu jumtu stāsti. Tā bija pirmā reize, kad tevi uzrunāju uz jumta. Biju saviĜĦots un nedaudz nedrošs. Baidījos , ka nodomāsi ka esmu traks un tēloju Karlsonu, kas mīt uz jumta. Tu biji pārsteigta par to nakti, par visu pasauli. MīĜā es biju tik Ĝoti laimīgs. Man blakus biji tu, bet uz visām četrām debesspusēm pletās pasaule. Es mazliet sajutos kā Dievs. Toreiz es tev dāvāju Parīzi un savu sirdi un apsolīju arī Venēciju. Zinu, ka toreiz tu mani iemīlēji. Es bieži domāju, ka tas bija Ĝoti nepraktiski no tavas puses iemīlēt mani. Es pats viscaur esmu tāds nepraktisks un no pareizā ceĜa novirzījies. Tomēr, mīĜā, nevaino mani manos trūkumos, vaino sevi savā vieglprātībā.

Virs galvas mums vienmēr bija peĜėes. Tu dusmojies, jo mitruma dēĜ tev mēdza sapūkoties mati. Bet savādāk nevarēju. Tikai tā mēs varējām staigāt pa mākoĦiem, apgriežot pasauli otrādi.

Saule jau kĜūst sarkana, staru enkuri iekrāsoja debesis violeti oranžas. MīĜā, zinu, ka pienācis laiks smieties. Mani gaida auksta nakts bez tevis. Bet rīt, kad atkal būsi pie manis, atpeldēs saules kuăis un izmetīs savus staru enkurus.

59

Atveras

Tā velk pie stūra, sasodīts! Ėermenis lokās kā čūska. Csss... Te, kur krustojas divas

plaknes. Te. Klusu! Dzirdu sāpes. Kur? Kāpēc? Mmm... Jūtu. Tās jāatrod. Siena. Galds.

Paklājs. Nē! Haoss. Jūtu, jūtu skaĜāk! Es tuvojos. Grāmata? Nē krēsls. Nē! Taustos, nav

saiknes, nejūtu, bet dzirdu Csss... Kas tu esi? KādēĜ tā sāp? Kur?! Redzu. Jūtu. ĥemu,

atveros tev. Klusu! Vainags no pagājušā gada. Klusu! Ak, dievs, kā puėes sīc! Es dzirdu

vainagu, jūtu sāpes. Puėēm gribas būt sadzirdētām. Šobrīd. Trauslās jūdu mūmijas vij sāpes

pirkstos. Mmm, kā tas sāp! Es dzirdu, jūs! Piedodiet... Man jāatguĜas. Kas tāds notiek

pirmo reizi. Jūs jūtat?! Sāp un sāp. Griesti atveras! Kāds netverams skaistums! Mmm.

Atvērtais logs laiž iekšā vēju. Jūtu aicinājumu. Es nāku. Daudzbalsība. Tu gribi būt

samīĜots, es tevi jūtu. Cik siltiu! Tev arī? Man arī! Dzīvība, dzīvība. Stipra! Tu, tu tu,tu un

tu, dzīvo! Asaras. smeldze. Kur?! Es nāku! Elektrības stabi un vadi , uguns liesmu sarkani.

Velns, lai tos parauj! Sāāpes! Pārtrauciet! Es esmu Bezspēcīgs. Piedodiet. Redzu ar rokām.

Zinu ar kājām. Dzirdu ar krūtīm. Un pēkšĦi es jūtu, ka pārvēršos par vilku sirmu. Prom!

60

Agnese Paegle 8.a klase

Epifānija

Punkts

Punkts ir kā pilnmēness dienas beigās. Tas apaĜš kā pilnmēness un Ĝoti skaists, un

novieto to teikuma beigās. Tas ir punkts. Man patīk teikumi ar punktu beigās. Tas atgādina

man pilnmēness nakti. Punkts ir apaĜš, nesapratu kāpēc? Un aiz teikuma, kad tas beidzas,

Punkts pieliek Punktu. Punkts nestāv teikuma vidū, tā pat kā pilnmēness dienā.

Šis punkts ir skaists kā šī zeme. Punkts stāv visur. Man patīk lietot punktu, kad

rakstu un kad runāju. Punkts nekad nepiekūst, tas vienmēr kustas un staigā. Tas staigā un

meklē, kur nostāties, Punkts ir visur, kur tas grib būt. Tas nav ne kājās, ne rokās, ne acīs, ne

ausīs, bet tas visu zina, tas zina, kur iet, kur stāvēt un ko darīt, tas iet uz priekšu un atrod

savu vietu. PunktiĦš nekad neatpūšas. Tas ir Punkts.

61

Jana Protasa

Eseja

„Kaut kas nepareizs, bet tomēr labs”

Labs un pareizs ne vienmēr ir sinonīmi. Dažreiz, pat otrādi. Ir dzirdēts? Nē?

Iespējams, ka tā pat labāk. Šī autore nekad neparādīsies pie ieteicamās literatūras, kas būtu

jāizlasa. Teorētiski tā ir viduvēja rakstniece. Praktiski, tā ir viduvēja rakstniece, ko lasa un

ienīst tūkstoši viduvēju cilvēku. Cilvēki, kas lasa to, kas ir izdrukāts, nepievēršot uzmanību

autora vārdam un nepētot viĦa daiĜradi. Lasa rakstnieci, kas nesaĦem balvas literatūrā, taču

kuras grāmatu vārdi ir vieni no visnobružātākajiem. Ko lasa tad, kad gribas nopietni

padomāt, bet gan tad, kad gribas aizvērt acis un pasapĦot pie tējas tases. Grāmata, par ko

kauns stāstīt literatūras skolotājam, bet noteikti iesaka draugiem.

Mana pirmā sastapšanās ar šo rakstnieci jau bija neparasta. Bērnībā, kad zināju ceĜu

tikai uz bērnu literatūras plauktiem, viena slepus paĦemta mammas grāmata, kas aizrāva tik

tālu, ka tika lasīta divas naktis, vienu no tām slēptā sveču gaismā. Grāmata, kuras beigas

tika pārlasītas vairākas reizes, pirms tā tika nolikta malā. Grāmata, kas pamazām veidoja

tādu kā atkarību. Ir laiki, kad pietrūkst šīs grāmatas atstātā iespaida un kad roka pati

stiepjas uz plaukta pusi. Es esmu jau vairākas reizes mēăinājusi izprast savu pieėeršanos

šai rakstniecei, kas mani pašu ir pārsteigusi, taču pagaidām ne pārāk veiksmīgi.

Iespējams, ka visa burvība slēpjas nevis tajā, kas ir uzrakstīts, bet gan tajā, kas tiek

izlasīts. Lai gan būtībā tas ir diezgan labs stāsts par simtreiz dzirdētiem notikumiem, taču

šoreiz nav ierastās skepse par darbu. Neliekas, ka tas labāks izdomājums, bet gan patiess,

iespējams un spilgts stāsts iz dzīves. Reiz pati autore priekšvārdā teica, ka raksta par tādiem

cilvēkiem, ko pati ir satikusi. Vai pieredzētais sižets it tas, kas liek noticēt, bet varbūt otrādi

– „MeĜu konkursā uzvar tas, kas stāsta patiesību”(I. Ilfs) un stāsta pilnīga neiespējamība ir

tā, kas liek tam noticēt?

Iespējams, ka visa burvība slēpjas tēlos. Katrā darbā tie ir Ĝoti līdzīgi, tomēr katrreiz

liekas jauni un neredzēti. Katrreiz lasi viĦu dzīves stāstus ar jaunu skatienu un pamani to,

kas iepriekš paskrējis garām.

62

Linda Tropa

8.b klase

Es pārkāpju savu pirmo slieksni

Bija ziemas vakars. Līdz Ziemassvētkiem bija atlicis Ĝoti maz. Eglīte jau rotāja māju.

Ārā starp simtiem zvaigžĦu mirdzēja mēness.

Kad piparkūkas bija gatavas, māmiĦa izgāja ārā, lai paraudzītos zvaigznēs. Un lielajās

sniega kupenās atrada mani.

Es biju kā zvaigzne, kas tikko bija nokritusi no debesīm. MāmiĦa mani pacēla rokās

un ienesa māja. Tad es pirmo reizi ieraudzīju savas mājas gaiteni un lielo istabu, kas bija

pieplūdušas ar svētku sajūtām un piparkūku smaržu. Lielo pulksteni, kas skaitīja stundas.

Un lielo Ziemassvētku egli.

MāmiĦa mani ietina siltā sedziĦā un ielika šūpulī. Tā nu es tur gulēju kā maza

zvaigznīte. MāmiĦas lolota un visu mīlēta!

63

Kristīne Vagele 8.b klase

Epifānija

Es sēžu pie Dieva un gaidu, lai ViĦš mani, šo sēkliĦu, iesēj šajā pasaulē. Es jau

iedomājos, kāda skaista es būšu, cik gara augšu un gudra būšu.

Es jau redzu šo garumu, kas man ir jānoaug un redzu šo ceĜu kas man ir jāpārvar. Es

jau iedomājos to, cik daudz augĜu es nesīšu, un iedomājos to, kāda stipra sakne un stumbrs

man būs. Es domāju par sauli, kas mani tveicēs, un par lietu, kas mani atsvaidzinās. Taču

zinu es to, ka tad, kad saule visvairāk tveicēs, lai es augtu lielāka, neviens cilvēks mani

neaplaistīs. Pati lejkanna neatnāks un mani neaplaistīs. Es brīnos par to, ka pašos

grūtākajos brīžos nav neviena, kas būtu man līdzās un man palīdzētu. Un es jau sāku

baidīties. Es jau vairs nevēlos, lai Dievs mani sēj.

Taču ViĦš pienāk pie manis un saka: „Dārgā mana, vai tad tu nevēlies nest labus

augĜus un ar tiem priecēt citus. Nebaidies, tad, kad neviena nebūs tev līdzās, Es būšu tev

blakus, un vienmēr palīdzēšu. Tu visu spēsi Tā spēkā, Kas tevi dara stipru. Un tā es

pārkāpju savu pirmo slieksni un sāku augt un augt, un augt.

64

Lāsma PeĜĦa

Maize smaržo

Daudz patiesību pasaulē, kuras neviens neĦemas apšaubīt. Milti put. Jūra šĦāc.

Dziesma skan. Es mīlu. Tu mīli kādu citu. Maize smaržo. CeriĦi smaržo savādāk.

Karbonskābes disociē jonos. Cilvēkam starp acīm ietilpst trešā acs.

Es zinu, kā smaržo maize. Maize smaržo seno latviešu teikās un pasakās. Maize

smaržo lauku mājās, kādas man nekad nav bijušas. Maize smaržo maizes ceptuvē, kurā

iegriezāmies vasarā. Maize smaržo Vācijā pie brokastu galda.

Mana brokastu maize jau sen vairs nesmaržo. Nē, ne jau tāpēc, ka pirms pieciem

gadiem debesis bija zilākas un zāle zaĜāka. Aizeju līdz savai Padomju laika koka maizes

kastei. PaĦemu kukulīti. Sagrieztā, protams. Saprotiet, nav jau laika, lai pati Ħemtu maizi

un grieztu. Pasmaržoju, un smaržo gan. Jau kādu laiku man brokastu maizes smērēšanai

vienkārši neatliek laika. Tad jau labāk (ātrāk) kādu ābolīti. Tas gan, polis, velns tāds,

nesmaržo.

Laimīgs tas cilvēks, kurš redzējis, kā plaukst puėe un zālē parādās rasa. Es neesmu.

Redzējusi. Bet es zinu, kā put milti, cepot piparkūkas, es zinu, kā šĦāc jūra lietusgāzes

laikā, es zinu, kā ir saēsties daudzlapu ceriĦziedus un pēc tam uzzināt, ka krūms bijis

potēts, es zinu, es zinu. Es zinu? Man teica, ka karbonskābe disociējot jonos. To pierakstot

šādi - HCOOH � H+ + HCOO-. Bet es nezinu, kā tas notiek. Mums taču nav laika veikt

eksperimentus, nepaspēsim „izĦemt programmu”.

Izveidojam proporciju. Cik daudzi manas dzīves, dzīvītes laikā ir teikuši:

„Nečammājies, izdari laikā, pasteidzies, vēlāk nepieĦemšu, vēlāk nebūs... bla, bla.” Un cik

daudzi ir sacījuši: „Pagaidi, bērns!” Pirmie veido nostiepjošo, melno mākoni. Tik bieži ar

vārdiem ticis nokauts darbošanās prieks.

Es negribu lai visi dzīvi maizes smaržu sajustu, tikai ejot garām MaėītiĦ. Izbaudīt,

sajust, nebaidīties pakalpot tam, kuru mīli, meklēt lielās norises mazajās pēc ZiedoĦa

parauga. Uzsist sev uz pleca un sacīt – kur nu atkal nesīsies?

Apstājies, izgaršo bērzu sulas veldzējošo malku pirtī, ieelpo maizes smaržu, sajūti otra

plaukstu savā. Būtiskais taču nav acīm saredzams. Būtiskais nav saskaitāms. Par būtisko

neatskaitās. Romantika nav sveces un šampanietis spainī ar ledu, un pat ne saulriets. Jo

būtiskais nav acīm saskatāms. To var sajust. Degunā esot cik tur to tūkstošu smaržas

receptoru. Gaidu vasaru, lai pēc pilnas programmas liktu tos lietā. Labi ka vasarā nav

programmas, kura „jāpagūst izĦemt”.

65

Lāsma PeĜĦa

Uguns

Ieskanējās mūzika, kas kā gaišs, nerimstošs diega pavediens tinās pa istabu. Tas

skāra viĦa acis, lūpas un omulīgi ieritinājās ausu ĜipiĦās.

Mūzika izstaroja gaismu, kas, nedomādama par patmīlību, nesavtīgi sargāja viĦu no

tumšā, nezināmā tukšuma, kas tā vien kārdināja.

Mūzika, kas dzīvoja viĦa sirdī, bija maiga un nesamaitāta, kā tikko noskaĦotam

instrumentam. Taču arī labākie instrumenti reiz salūst.

ViĦš pacēla galvu uz augšu un ieraudzīja viĦa acīs liesmas. Tās sauca viĦu.

ViĦa sirds sāka svilt ugunīs, pirksti vija nemierīgi, un acis šaudījās te uz klavierēm,

te uz velnišėīgajām uguntiĦām.

ViĦa pirksti strauji pieskārās taustiĦiem un skaĦas atskanēja viena pēc otras. Telpu

atkal pārĦēma patīkams gaišums un miers, tikai šoreiz melodija vairs neskanēja tik tīri kā

iepriekš. ViĦa pirkstos bija iezagušās šaubas, un līdz ar to melodijā – dažas greizas notis.

KĜuva labāk, un ar laiku melodija atguva savu patieso maigumu. ViĦa matos sāka

lidināties krāšĦākie tauriĦi, un, gaismas apspīdēti, tie nedroši rotaĜājās.

PēkšĦi viĦš nolaida rokas. ViĦa sirdī bija iemājojis nemierīgs kamols, kas tirdīja

pārtraukt spēlēt. Sirds liesmoja. Mazie tauriĦi viĦa matos uzliesmoja un vienā mirklī

pārvērtās pelnos.

Tā bija pieaugošā iekāre un kārdinājums, kas nelika mieru.

Mūzika atsāka skanēt, bet gaisma, ko tā izstaroja, bija nemierīga un ar pelnu pelēku

nokrāsu. Tā vairs nebija tīrā, nesavtīgā melodija, kas bija viĦu sargājusi sākumā.

Viss pamazām sāka tīties miglā un sirds sažĦaudzās, vairs nespēdama sadzirdēt

mūziku.

ViĦa sirds dega sarkanām liesmām. Ugunij bija nepārvarams spēks, kas noteikti

gribēja uzvarēt.

Skaistā melodija nepadevās un sāka skanēt vēl skaĜām, taču bija jau par vēlu.

V i Ħ a s i r d s s a d e g a.

66

Lāsma PeĜĦa

„Par saknēm būt.

Un ziedus neapskaust.”

No mazas sēkliĦas sāka augt saknītes. Tas bija visa koka pirmsākums. Saknītes

auga lielākas un vijās arvien dziĜāk zemē, kamēr pirmie asniĦi gozējās saules siltajos staros.

Pēc gadiem saknes jau bija Ĝoti spēcīgas un stabili turēja lielo koka stumbru gan siltās, gan

drūmās dienās, arī negaisa laikā tās neĜāva kokam padoties un krist. Caur saknēm koks

ieguva barības vielas, kas nodrošināja veselu un skaistu visu lielā koka ėermeni.

Taču, gadiem ejot, saknes jutās arvien nelaimīgākas, jo neviens nemanīja to grūto

un nozīmīgo darbu. Tās jutās nenovērtētas. Apkārtējie priecājās tikai par skaistajiem

ziediem, kas bezrūpīgi rotaĜājās koka galotnē.

Saknes sprieda, vai maz bija vērts tik Ĝoti nopūlēties, vai vieglāk nebūtu šobrīd tur,

augšā, pie krāšĦajiem ziediem, kas izpelnījās apkārt esošo atzinību.

Tad pienāca kārtējais rudens, un ziedi nobira. Kāds putns apsēdās uz koka zariem

un ilgi vērās tālumā. ViĦš sapĦoja par mūžību, par saules siltumu un jūru. Aizsākās putna,

mazā un pelēkā, un sakĦu saruna. ViĦi nemanīja, kā slīdēja pūkainie mākoĦi un kā mūžībā

ritēja laiks. ViĦu uzskati atšėīrās, taču kāda putna izteiktā doma lika saknēm ieslīgt dziĜās

pārdomās. Tas viĦām nāca tik strauji, ka saknes aizmirsa visu iepriekš runāto.

Putns teica: „Es nespēju saprast to, ka jūs esat nelaimīgas. Ar jums nav noticis

nekas slikts, jūs esat dzīvas un tik daudz ko jau pieredzējušas. Visapkārt tiek izcirstas un

aizmirstas saknes, kas to nemaz nav pelnījušas, bet jūs ciena un atceras, neviens nevēlas

jūs iznīcināt. Ziedi ir redzamā daĜa, kas uzreiz iekrīt acīs, bet jāatceras, ka saknes taču ir

visa pirmsākums, tieši jūs devāt dzīvību spilgtajiem ziediem, kas priecē acis. Varbūt tieši

jūs esat tās, kas neapzināt to lielo ieguldījumu, ko esat devušas, nevis apkārtējie. Nav

jāapskauž ziedi, bet gan ir jālepojas ar sevi, ar pagātni un senčiem. Saknes, pieminiet un

lepojaties ar to mazo saknīti, kas bija sākumā un spēja tik daudz paveikt, tikt pāri grūtībām.

Ir viegli būt ziediem, bet labāk ir pajautāt sev, kā mēs varam palīdzēt, lai veidotu stipras un

izturīgas saknes, nevis tikai greznus, bet viegli vīstošus ziedus, kas nobirst un aizmirstas.”

67

Agnese Šakola 8b. klase

***

Es pārkāpju savu pirmo slieksni…

Acis iemirdzas savādā spīdumā, lūpas ieliecas dīvainās līnijās.

Brīnos un skumstu, ka pasaule nav saturama plaukstā.

Tā plūst kā liela straume.

Es dzīvoju, ap mani dzīvo parādības, ainas un tēli- dzīvo acumirkĜos.

Vai tas ir mīlestības ēnas?

Mīlestība?

Kāpēc raisās smaids pretimnācēju sejās?

Pašėiras zilgme mākoĦos.

Vai mīlestība vajadzīga?

Tad pienāk dziĜa pusnakts, un es jūtu, ka kĜūstu kādai sirdij aizvien

tuvāka, aizvien mīĜāka.

Sirds sapĦo un ilgojas. Klusi! Klusi! …

68

Un tajā klusumā man stāvēt...

... redzēt kaijas lidojam un smilšu graudus krītam. Saules stari, bezrūpīgi uz mana

pleca krītot, aizskar manus koši sārtos vaigus. Es, sajūtot saules mīĜos pieskārienus, izjūtu

maigumu , ko nebiju jutusi jau sen. Mana dvēsele atveras, un, dziedot maigu mīlas

dziesmu, aizklīst pasaules tālumos. Līdz atkal debesīs sāk vējot stipras brāzmas un aiz

tuvākā koka nošalc tumša ēna. Tā nes kārtējo sāpju vēsti, kas maldina mani un satraukti

sirdij liek sisties. Vai mākonis zils, vai pelēks, tā maliĦai bija vienmēr jāpaliek zeltā, lai

dotos tad turp, kad man grūti, un aizmirstu draudīgos pasaules vējus, tad manas mājas, kur

sirds un dvēsele tiecas būt. Bet naidīgas ēnas un krūmāji plašie, kas šėēršĜus man liek un

nevēl man labu, neĜauj man laimīgais justies.

Es stāvu klusumā vien ar dvēseli savu. Viss rimsies, un jūtu, kā zāles stiebri skar

manus kāju pirkstus.

Ne vēja brāzumu, ne ēnu, kaut beidzot es prieku reiz sajustu. Nevaru. Nav vairs arī

viltīgo saules staru, kas glāstus man sniegtu. Visapkārt tik māĦi un blēdības. Tad palikšu

viena uz mūžiem, tik redzēšu upju skrejošos ūdeĦus, koku šalcošās galotnes un tevi, kas

caur bērzu birzēm smaidīdams soĜo.

Nejust vairs neko citu man kā vien tumšumu, klusums man vienīgais draugs,

bezdibeĦi un tukšas kalnu virsotnes – sabiedrotie. Tā dzīvot man mūžīgi „un tajā klusumā

man stāvēt” vēl ilgi...

69

RudeĦos ir

kaut kas

skaists …

70

Irina Maslovska 8.b klase

Ir Rudens Rudens pārklāj visus ceĜus ar savu rudenīgo noskaĦu... Vasara atkal ir aizgājusi. No kokiem lēnām noslīd lejā pēdējā

vasaras zaĜā lapa.

Bet ruden! Tu tomēr par ātru atklāji savu skaistumu... Pa logu

skatos un redzu dabu, kurā valda klusums tāds saspringts,

sastindzis un gaidošs. Jau pavisam drīz no ezeriem aizlidos gulbji uz

siltajām zemēm. Dārzi pavisam drīz aizies ziemas miegā, no ābeles

nokrīt pēdējie, balti, sārti zaĜi āboli, kuri rindiĦā sastājas zem

ābeles.

Visi jau palēnām sāk izĦemt no skapjiem siltās drēbes, jo

rudens tik auksts iespiežas ikvienā dvēselē. Uz kokiem parādās

brīnumainas lapas- gan sarkanas, gan dzeltenas, gan zaĜpelēkās.

Rudens ir tik auksts un katrs mākonis biezāks, kuplāks un

melnāks var atnest pirmo sniegu. Mežs ir izkrāsojies varavīksnes

krāsās un kā Ħipras meitenes ceĜmalās smejas sviesta un lāču bekas.

Rudens skaidrās un klusās naktis pieber ar zvaigznēm ne tikai

debesis, bet arī dvēseles.

Ak! Cik skaista tu esi! Tu ar savu neapbrīnojumu skaistumu apĦem

visu Latviju, visus laukus ar savu daiĜumu un visus mežus ar savu

mitrumu!

Rudens ir viens no skaistākajiem gadalaikiem! Tā daiĜums

pārspēj visu... Lapas, kas izkrāsojās dažnedažādākās krāsās,

daudzkrāsainas un smaržīgas puėes aizveras kā saulessargi! Ne

sārti, ne īsti balti mēli mākoĦi gulšĦā pie apvāršĦa. Tāds tu esi

Ruden atnāc atstāj savu skaistumiĦu un aukstumiĦu un aizej!

71

Andis Vecgailis

10.klase

Pēdēja rudens lapa

Pēdēja rudens lapa ir kā zīme gada drūmākajai daĜai, bet tas ir arī jauns sākums.

Tāpat, kā viena diena nāk pēc otras, tāpat nāk un iet gadalaiki. Rudens manā izpratnē ir

gada drūmākais, drēgnākais un tumšākais gadalaiks. Pēdēja rudens lapa ir kā starpposms

rudenim un ziemai. Pēdēja remdenā vēja brāzma, pēdējais spilgtais saules stars. Gadalaiki

ir līdzīgi kā cilvēka garastāvoklim, Jā āra ir saulains laiks, tad neviens par to nedusmosies,

bet , kad tev pašam ir skumīgi, tad vienmēr vajag atcerēties. Nāks jauna diena, jauns

gadalaiks un jaunas lapas kokos.

72

Ilona Pavlova 8.b klase

Mans veĜu laika stāsts

Tikko pagāja MiėeĜi un uzreiz atnāca viĦi-veĜi Par veĜiem man arī ir neliels stāsts, kuru

arī es Jums izstāstīšu.

Kādā vēlā rudens dienā, vai pareizāk sakot vakarā, kad es vēl biju pavisam maza un ne

kripatiĦas nezināju, kas ir veĜi un kad tie parādās, es ieraudzīju viĦu, vīriĦu melnā uzvalkā,

melnā cepurē un ar skumīgu seju. Bet tas nebija parasts vīriĦš-kā es un kā tu. ViĦš bija

knapi redzams. Bāls un caurspīdīgs. Tas viss notika naktī. Es gulēju, jo bija jau diezgan

vēls. Es negribot pagriezos uz otru sānu, tā it kā mani kāds vilktu, spiestu, liktu. Un nezinu

kāpēc, es attaisīju acis. Es ieraudzīju to vīriĦu. Es paberzēju acis, jo nodomāju-varbūt tā ir

tikai optiskā ilūzija. Bet nē, viĦš stāvēja tur kā stāvējis agrāk, pie manas gultas, salicis

rokas krustā, un ar skumīgu skatienu skatījās uz mani. Es ielīdu zem segas, izbāzusi galvu

no segas stūrīša. Es nudien biju nobijusies. Tiklīdz es nedaudz biju sažmiegusi acis un

palīdusi dziĜāk zem segas, viĦš pazuda, kā vēja aizpūsts. Man uz sejas parādījās sāĜas baiĜu

asaras. Es centos aizmigt, es drebēju no bailēm, es slaucīju asaras, bet nekliedzu, jo skaĦas

turēju starp zobiem, es vienkārši nebiju spējīga kliegt. No rīta es šo gadījumu pastāstīju

vecmātei. ViĦa aizgāja līdz grāmatu plauktam un izvilka mazu, mazu lapiĦu, uz kuras ar

maziem burtiĦiem bija rakstītas visas mūsu ăimenes veĜu laiku tradīcijas. Tur bija rakstīti

trīs nelieli ticējumi. Pirmais-Lai iemantotu veĜu labvēlību, ir jāuzĦem viĦus kā viesus. Pie

ozola vai saimniecības ēkā ir jāatstāj neliels mielasts, lai veĜi varētu pamieloties. Otrais-

veĜu vakaros ir jāstrādā klusus darbus un jāmin mīklas. Un trešais-VeĜu laikā nedrīkstot

dedzināt svecītes, šos visus ticējumus mēs ievērojām. VecmāmiĦa aizgāja pie ozola, kas

aug pĜavā, blakus sētai un nolika tur nelielu mielastu. Vakarā mēs visi kopā minējām

mīklas. Tas bija jautri un reizē arī baisi. Kad bija pienācis jau vakars, es noliku arī nelielu

mielastu uz sava mazā rakstāmgaldiĦa. Es momentāni aizmigu.

Tagad esmu jau paaugusies un no tā atgadījuma ir pagājuši vairāki gadi, bet tik un tā

mūsu ăimene katru veĜu laiku, ievēro šīs tradīcijas.

73

Ilona Pavlova un Agate Utāne

8.b klase

Ir rudens

Nokrita pēdējais ābols, salds un ledains...un viĦš bija klāt! Bet viĦš nenāca viens-pliks kā baznīcas žurka. Līdzi kabatā viĦš nesa sēnes, brūnas un zeltainas, un rudens lapas-kaprīzas, tomēr grandiozas. ViĦš atnāca ar krāsainu viesuli, tik strauju un vēsu, un viĦš sagrieza manu pasaku, brīnumainu un dīvainu, kājām gaisā! Pie manām mājām viĦš iestādīja salnu, saltu un aukstu. Rudens neaizmirsa arī lietu-skumju un nomācošu. Vakaros viĦš pasauli piebēra pilnu ar miglu-biezu un necaurredzamu. Un pēkšĦi rudens izdomāja pajokot un uzmeta man uz galvas čiekuru-lielu un skaistu!...bet varbūt tā bija tikai vāvere-grandiozā un cēlā...bet man sāpēja! Un tad nobira pēdējā rudens lapa-tik veca un sačokurojusies, Un viĦš uzvilka savus rudens gumijas zābakus, dzeltenus ar sarkanām lapiĦām, un aizgāja pa piena ceĜu, baltu kā zīds.

74

Grēta Urga 7.b klase

Lirisks dzejolis par dabas vērojumu.

Ir silta JāĦu nakts Un tumši, lieli mākoĦi Pie debess velves velkas Sāk zibeĦot un dārdēt, Un JāĦu bērnus skalos, Ar sīkām lietus lāsēm sijāt.

Zīmētais dzejolis:cimdiĦš

Ir ziema Aukstums klāt Jo rokas jūt Adīklis tiek pieĦemts CimdiĦš celtas tiek godā Siltums kājās lodā.

75

Laura SoboĜeva 7.a klase

Ziema

Ziema ir klāt! Tā apsedz zemi ar siltu, pūkainu segu. Ja ielūkojas ciešāk, var redzēt

dažādus dzīvnieku pēdu nospiedumus.

Koki un krūmi, rudenī nometuši lapas, kaili drebinās salā. Vienīgi egles, mūžam zaĜās

egles, ietērpušās baltās kleitās gluži kā līgavas.

Ārā kniebj sals, bet istabā uz logiem uzziedējušas leduspuėes. Tās ir bālas un krāšĦas,

un neaizsargātas. Uzpūtīsi tām savu silto elpu, izkusīs.

Izbaudiet šo ziemas skaistumu!

76

Tur pāri laikiem mana skola aust …

Tur pāri

rudeĦiem

mana

skola...

77

Krista Mežapuėe

Skola

Kādā mājā dzīvoja zēns Toms. Māte viĦam bija teikusi, lai skolā labi mācās. Toms

apsolīja māmiĦai, ka tā arī darīs. Pienāca diena, kad zēns atkal gāja uz skolu.

ViĦš tik Ĝoti centās un strādāja! Toms visu darīja ātri. Starpbrīdī klases zēni pie

viĦas piegāja un bargi jautāja:” Ko tu tik centīgs palicis? Gribi izrādīties skolotājai un

klasei?” Toms apmulsa un nezināja, ko atbildēt. ViĦš aizgāja prom no zēnu bariĦa. Šajā

bariĦā bija arī viĦa labākais draugs. Zēns sadusmojās un ar viĦu vairs nedraudzējās. Toma

draugs Artis arī ar Tomu vairs nedraudzējās. Tā pagāja stundas līdz noskanēja zvans.

Dusmīgais zēns gāja mājas. To visu viĦš pastāsta mātei. Māte viĦam teica:” Turpmāk

pasaki zēniem, ka vēlies gūt labus panākumus mācībās!

Pienāca nākamā diena, kad Toms bija iemācījies kādu sakāmvārdu. Sakāmvārdu

viĦš zēniem pateica skaidri un gaiši, skatoties acīs. Tās skanēja šādi:” Kas skaĜi kliedz un

skaĜi plātās, tām darbi nestāv prātā !”

78

MārtiĦš Jaunzems

10. klase

Reiz slimības pārmākts es rakstu

Reiz slimības pārmākts es rakstu,

Smaids sejā un doma, ja tik es to prastu.

Mana doma uz kalngalu jau traucas,

Kur ar spalvu mākoĦiem tā maigi jaucas

Pašā virsotnē, kur augstie dievi patveras,

Akmens vārti manā priekšā paveras,

Es satraukts stāvu un vērīgi skatos –

Gaisma no tiem līst un pinas man matos.

Kas nu notiks, kā viss būs,

Rodas jautājumi, kas manā prātā plūst,

Tam ir spēks, kas to sargā, es jūtu,

Kā blīvs audekls apvilkts tam būtu.

Zinu, reiz atgriezīšos šeit,

Un atkal būs gatavs tas mani sveikt.

Nu atgriežos no virsotnes augstās,

Ap kuru manas domas vēl šaustās.

Ar šo domu nu pārnācis kā ar jaunu dvesmu

Atgriežos pie tā, kas es reiz bijis un kas vēl esmu.

Nekas nav mainījies, tāpat no karstuma karstu,

Tāpat slimības pārmākts es rakstu…

79

Agate Utāne 7.b klase

AntiĦš un es mūsdienu pasaulē!

Vai spēj būt tādi cilvēki kā AntiĦš mūsdienu pasaulē? Vai tas ir iespējasm? Vai es

redzu sevī kādu daĜu no AntiĦa? Par AntiĦu un sevi būs mans pārdomu darbs! Mūsdienu

pasaulē diez vai ir kāds AntiĦš. Mūsdienās viss ir Ĝoti mainijies – nekas nav kā agrāk.

Neviens nespētu būt tik Ĝoti devīgs kā AntiĦš. Neviens nespētu tā nest citu skumjas uz

saviem pleciem! Mūsdienu pasaulē nevar būt neviena AntiĦa!

Lai pasaulē ieraudzītu tādu dvēseli, kāda ir AntiĦam, ir jānotiek brīnumam! AntiĦam piemīt

devīgums. Tā ir laba īpašība, kas piemīt daudziem cilvēkiem, un man par to prieks!

AntiĦam piemīt arī līdzjūtība. Arī šī īpašība piemīt daudziem cilvēkiem, piemēram, man!

Līdzjūtīgam cilvēkam ir laba sirds.

AntiĦš tic saviem spēkiem – ticība, arī ir viena no spilgtākajām īpašībām. Ja ticēsi sev, tas

viss izdosies! Ticība piemīt daudziem cilvēkiem.

Strādīgums. Viena no visvajadzīgākajām īpašībām, kas vajadzīga dzīvē. Strādīgums piemīt

vairākiem miljoniem cilvēku visā pasaulē. Strādīgiem cilvēkiem dzīvē veicas.

Žēlums. Ir labi just citiem līdzi, domāt par viĦiem, novēlēt ko labu, ja viĦiem klājas slikti.

Pacietība. Tik daudzi tūkstoši cilvēku ir nepacietīgi – visa pasaule dzīvo steigā! AntiĦš

nedzīvoja steigā – viĦam nav kur steigties. Uzskatu, ka cilvēkiem vajadzētu būt arī

pacietīgākiem. Labs nāk ar laiku!

Visas nosauktās īpašības nevar apkopot reālā , dzīvā būtnē. Tās ir nedaudz katram no

cilvēkiem. Dažiem vairāk, bet dažiem mazāk. AntiĦš ir tikai viens no galvenajiem tēliem

RaiĦa lugā „Zelta zirgs”. Tēliem rakstnieks var piešėirt visneparastākās īpašības. AntiĦš ir

neparasts – viĦš ir tik labs, cik reālajā dzīvē neviens nevarētu būt.

Es uzskatu, ka man arī ir kāda daĜa AntiĦa īpašību. Es esmu devīga. Es jūtu līdzi veciem

cilvēkiem – nespēju noskatīties uz ubagiem, nabagiem uz ielām! Esmu arī strādīga.

Es uzskatu, ka daudziem vajadzētu mācīties no AntiĦa! Protams, ka visu mūsdienu

jaunatne nevarētu izdarīt kā AntiĦš, piemēram, nedusmoties uz radiniekiem, kuri tevi

tiešām bezkaunīgi apvaino un acu priekšā ‘’zog’’! Vismaz to labestību un devīgumu

piekopt varam gan!

80

Jana Protasa

Uz deviĦiem gadiem atskatoties...

Kāda svarīga saule

Pāri zaĜajiem laukiem raisās sapĦu ceĜš. AkmeĦi atspīd agrās saules staros. Saullēkts.

Saule vēl ir pavisam bāla. Tā ir tikai pavērusi spožās acis un vēl nemaz negrib celties.

SapĦu ceĜš aizlīkumo pie viĦas un, atspēries kā no maza tramplīna, uzlec un nosēžas tieši

uz mīkstā mākoĦa. Tur tas arī sēž, kājas šūpodams. Tas negrib tālāk iet viens, tas grib labāk

sagaidīt guĜavu sauli. Taču saule negrib vēl mosties, viĦa vēl skatās apkārt, acis berzēdama,

līdz pamana ceĜu. Nu Saulei vairs nenāk miegs, tai tagad liela interese parādijās (ak tu

ziĦkārīgā!). Apvainojies ceĜš, rokas sakrustojis, nevēršas, taču – ko tu saulei padarīsi.

Tad saule pamana, ka ceĜš jau nav garš. Cik tā ar savām saulainajām acīm var redzēt,

tas beidzas pie zvaigznēm! Hmmm... laikam jāiet apjautāties ....zvaigznēm vienmēr ir tēja...

Tagad taču ir brokastu laiks.... CeĜš paskatās debesu pulkstenī – mākoĦi jau gatavi, .....Ir

laiks...Nu kur tā saule šoreiz aizgāja?

Zvaigzne to laipni uzĦem. Saule atnākusi to sveicina. „Kuš! Manas zvaigznītes jau

guĜ, uzmodināsi! Visu nakti viĦas centīgi spēdēja, lai nu atpūšas. ”Zvaigzne nobar sauli.

„Kas tad tevi šuro atvedis?” tā jautā. Saule atbild: „Iedomājies, pamostos es no rīta un

skatos – kur gadījeis, kur ne, bet lejā ir ceĜš aizvijies...Pirmo reizi redzu tādu...” „Kā tad tā?

Jau devīto dienu tam spīdi! Redzi to mazo zvaigznīti? No tās iziet pēdas. NedēĜu es tās

turēju šeit, taču ilgāk vairs nevar, palaidu pasaulē. Redzi, kā līkumo?

Sāka tās soĜot visu pētot, izzinot jauno pasauli. Cik uzmanīgi pirmie spertie soĜi!

Pavisam lēnām, apstājoties pie katra ziediĦa, taču līkumu līkumiem. Gar ezera pašu malu,

upē slepus iekšā, gar mežmalu, uz celma. Tālāk ceĜš aizvijas pāri vairākām bedrēm, kurās

pēdām nācās pamīĦāties, līdz tās tika ārā. Jā, dažbrīd asā zāle grieza kāju pušu, taču ceĜš

nestāvēja uz vietas un devās tālāk. Drīz jau drīz, aiz tā līkuma beidzās asā zāle, akmeĦi un

brikšĦi, un atsākas ziedoši lauki, vajadzēja vien ieraudzīt īsto taku un apiet apkārt kalnam”

„Bet kā tad tās nenomaldījās?”

Laikam jau tāpēc, ka saule vienmēr apgaismoja manu ceĜu. Es eju vienu soli aiz

paredzētā ceĜa, bet tas arī ir pareizi – kurš tad var apdzīt likteni...šobrīd vēl ceĜa galā nevar

redzēt nevienu tumšu mākoni – PērkoĦtēvs liedzis tiem šodien rādīties. Tie nevar aizsegt

šodien mana ceĜa debesis. Katrreiz Saule steidzas palīgā. Šeit es sastapu Sauli, un labāk

pagaidīšu to blēĦdari, nekā tālāk došos bez tās.

81

Baiba Bižkovska 4.a klase

Jānīts rītā smejas

Jānīts rītā smejas,

Kā tās lielās mājas ceĜas?

Varbūt guĜas!

Bet varbūt sēžas!

Lielas mājas, mazas mājas.

Vai tām visām ir savas kājas?

Vai celtniekiem tur labi klājas?

Protams, jo tās taču ir mūsu mīĜās mājas!

82

Jolanta Margēviča

Uz deviĦiem skolas gadiem atskatoties...

1.septembris. Balta blūzīte, melni, pufīgi svārciĦi, baltas zeėubikses un neticami

lielas bantes iesietas matos, rozā sārtas gladiolas, un skolas gaitas var sākties! Ieėērusies

mammas rokā, diezgan nedroši soĜoju uz skolu, mugurā nesot lielu mugursomu,

iztēlojoties, ka šajā somā es mājās labās atzīmes un gūtās zināšanas. Bet pagaidām manā

lielajā, košajā somā tup liels, zils zaėis. Man vienmēr visi jautāja, kāpēc tieši zaėis? Tas

varbūt izklausījās diez gan dīvaini, bet zaėis man simbolizēja gudrību.

Gāja laiks, un nu jau uz skolu es devos viena, skolā mani gaidīja draugi, skolotāji,

grāmatas, starpbrīži, bet, neskatoties ne uz ko, soma tupēja mans zilais, jau nobružātais

zaėis... viĦš vienmēr bija man blakus.

Nepaiet ne cik ilgs laiks, un atkal jau kārtējais pirmais septembris. Esmu jau

pusaudze un eju uz skolu tikpat droši, kā uz mājām, jo tās jau arī ir manas otrās mājas. Nu

jau starpbrīžus es nepavadu, skrienot kopā ar zēniem pa skolas plašajiem gaiteĦiem, bet

sēžu ar klases meitenēm uz palodzes un sapĦoju, kā tad īsti ir būt nevis piektklasniekam,

bet devītās klases skolēnam, kas ir būt nevis „sīkajam”, bet „lielajam”... sapĦojam par to,

kāds būs mūsu izlaidums, kādas pirksim kleitas, cik skaistas mums būs frizūras...

Skolas soma nu jau ir kĜuvusi tik smaga un grāmatu tajā tik daudz, ka tajā vairs

neatrodas vieta manam zilajam gudrības zaėim.

Beidzot un diemžēl sapĦi un ieceres tuvojas savam piepildījumam, un nu manas

devītklasnieka mācības beidzas, īsi pirms eksāmeniem rakstu šo darbu, kurš ir liecinieks

tam, ka beidzu jau devīto klasi. Bet joprojām atceros pirmās skolas gaitas, skolotājus,

draugus, vēlos es to vai nē, bet šie cilvēki paliks manā atmiĦā un sirdī vienmēr!

83

Estere Savicka 4.a klase

Skolas nometnē

Kādas skolas vasaras nometnē šogad tika uzdots taisīt pašam savu vasaras mājiĦu.

Jānis pirmais sāka smieties par to, kā Elīza varētu turēt rokās āmuru.Uz to no malas

noskatījās grupas vadītājs. Jānis visu gatavošanās nedēĜu plātījās par to, kā viĦš uzvarēs.

Kamēr Elīzai ar vasaras mājiĦu veicās Ĝoti labi. Finālā, kad tika nosauktas vietas, Jāni

sagaidīja vilšanās, jo viĦš ieĦēma 10. vietu. Elīza dabūja medaĜu par otro vietu. Vakarā

Jānis sadzirdēja, kā Elīza ar audzinātāju runā par viĦu. Tad viĦš dzirdēja izteicienu „Kas

skaĜi kliedz un skaĜi plātās , tam darbi nestāv prātā”.

84

Guntis Rūsa

9.b klase

Uz deviĦiem skolas gadiem atskatoties

Bija saulaina diena, kad ierados pirmoreiz šai skolā. Saule, tā spīdēja acīs, bet

vienalga man bija labi, jo tā bija mana pirmā skolas diena! Pirmos četrus gadus es mācījos

pie skolotājas Ilonas, nu superīgs cilvēks.

Ja būs kaut kas, ko atcerēties no skolas, tad tā būs skolotāja Ilona ,viĦa bija stingra,

bet tas ir labi ja skolotāja ir stingra. ViĦa bija tas cilvēks, kas spēja mūs savaldīt, jo mūsu

klasei vienmēr ir paticis neklausīt, bet tas nekas visiem tā gadās. ViĦa spēja iemācīt

daudzas lietas, daudz labas lietas.

Otrais, ko es atcerēšos no šīs skolas ir draugi, mani iegūtie draugi. Ir bijis visādi

kopā ar viĦiem, ir bijuši forši brīži, tādi normāli un gadījās arī kāds kašėis, bet tas nekas.

Trešā lieta ko es atcerēšos no šis skolas būs visi pārējie skolotāji. Lai par viĦiem

pastāstītu šai lapā man nepietiks vietas, bet īsumā es varu teikt to, ka viĦi bija forši un

superīgi.

Un visbeidzot ceturtā lieta, ko es atcerēšos no šīs skolas ir pati skola, gandrīz vai

otrās mājas, mājas, kurās es esmu bijis deviĦus garus gadus.

85

Lāsma Rimša 9b.klase

Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir…

Visu savu mūžu domāju, kas ir mīlestība? Esmu dzirdējusi daudz un dažādas

atbildes, bet kura ir īstā?

Mīlestība, vai tās ir tikai mūsu hormonu ėīmiskās reakcijas? Zinātnieki pēta šo

parādību un atbild: „Tie ir tikai hormoni…” Vai mēs tam ticam? Jā un Nē… Mīlestības

zīme vienmēr ir bijusi Sirds, sirds ir visur – uz apsveikuma kartiĦām, bērnu zīmējumos, ir

sveces sirds veidā u.t.t. ěoti bieži redzam dabā lietas – akmeĦi, koka dobums, peĜėe, kas

atgādina sirdi. Man visvairāk patīk mākoĦi sirds formā… Mīlestība, tās ir jūtas, kuras

cilvēku gan slēpj no citu acīm, gan arī izrāda, lai visi zinātu. Mīlestība ir dziĜa kā jūra, tā

nekad neizsīks… Daudzām jaunām meitenēm jau ir puiši, kur viĦas steidzas, viĦām vēl

priekšā ir viss mūžs!... Mīlestība, tās ir skaistas jūtas starp diviem cilvēkiem, nevis kas

pašsaprotams un ierasts… Tās ir pašas skaistākās un jaukākās jūtas pasaulē!...

Un tomēr! Kas tad ir Mīlestība – īpašas jūtas starp cilvēkiem, ėīmiski procesi starp

hormoniem, katru reizi, ieraugot mīĜoto cilvēku, sirds sāk pukstēt straujāk un uztraukums

parādās… Un tomēr, es vienmēr un mūžīgi jautāju un jautāšu, kas ir mīlestība???

86

EĦăeĜi uz

zaĜa

zara nesēž

87

Laura Saliniece, Es iepazinu…

Bija vēls 17. janvāra vakars, nu vismaz tur, uz zemes, bet eĦăelim, kurš sēdēja uz mākoĦa, laiks neeksistēja. ViĦš raudzījās tur, lejā. Tur, kur nekad iepriekš nebija bijis, jo netika speciāli sūtīts. EĦăelis raudzījās uz zemi – zemi, kuru neskaitāmas reizes bija redzējis no augšas, bet nekad ne realitātē. Zeme viĦu vilināja tik Ĝoti kā Ādamu reiz ābols Ēdenes dārzā. ěoti, Ĝoti viĦš gribēja sajust atmosfēru, kas valdīja tur…tur, kur būtnes lielākoties neticēja Dievam. Tā nu eĦăelis piecēlās no sava mīkstā , pūkainā , lielā un pelēkā mākoĦa un devās pie Dieva. Šėiet, ka Dievs jau pa gabalu bija sajutis eĦăeĜa alkas un teica: „Es tev Ĝaušu doties ceĜojumā uz zemi, piešėirot tavam garam fiziski redzamu ėermeni. Tev būs divdesmit četras stundas laika, lai atgrieztos atpakaĜ, bet jau tu šo stundu laikā neatgriezīsies, paliksi tur mūžīgi.” EĦăelis pateicās Dievam par viĦam dāvāto iespēju – iespēju, kuru daudzi eĦăeĜi pat negribētu izmantot, jo paradīzē taču bija viss, ko vien varēja vēlēties. Taču eĦăelis zināja, ka tas nebija viss… Pēc apmēram pāris minūtēm viĦš jau atradās uz zemes. Cilvēkus un dzīvi uz zemes viĦš bija daudz vērojis, tāpēc no vienas puses šeit viĦu nekas īpaši nepārsteidza, taču piedzīvot to visu realitātē bija dīvaini jo dīvaini. ViĦa miesa likās tik smaga, tik smaga. EĦăelis gribēja noskaidrot, kur atrodas un kādā personā ir iemiesojies. ViĦš paraudzījās apkārt un ieraudzīja plašu jo plašu guĜamistabu. Bija nakts, tādēĜ neko īsti nevarēja saskatīt. EĦăelis iededza istabā gaismu un piegāja pie spoguĜa. Pretī viĦam raudzījās slaida blondīne ar gariem, gariem matiem un baltiem, baltiem zobiem. Vai tiešām Dievs ar viĦu būtu izspēlējis tādu joku un iemiesojis viĦu tik skaistā meitenē? EĦăelis bija domājis sevi ieraudzīt kāda noskranduša ubaga, pustraka filozofa vai zivju pārdevēja ādā, taču viĦam pretim raudzījās brīnumskaista meitene – meitene, kuru viĦš varētu salīdzināt ar pašu Afrodīti. Taču istabā eĦăelis neatradās viens. Milzīgajā pēĜu gultā gulēja kāds tumsnējs, pagara auguma vīrietis. Vīrietis gaismas dēĜ pamodās un teica: „MīĜo eĦăelīt, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu neguli? Vai tiešām tu gribi sabojāt savu skaisto sejas ādu? Un tu taču zini, ka rīt mums ir paredzēts Ĝoti svarīgs pasākums, kurā mums noteikti būs jāizceĜas. Un tad vēl mums jādodas tev izvēlēties jauns BMW. Vai tu to esi aizmirsusi?” eĦăelis sajutās pavisam dīvaini. Pirmkārt, jau tāpēc, ka vīrietis viĦu bija nosaucis par eĦăelīti. Kā viĦš to varēja zināt? Varbūt tie zemes iedzīvotāji bija gudrāki nekā viĦš domāja un spēja redzēt cauri miesai? Otrkārt, saruna ar šo vīrieti šėita vel dīvaināka. EĦăelis apgūlās gultā, aizvēra acis, un brīnumainā kārtā atvēra tās tikai no rīta, kad saule spoži jo spoži iespīdēja viĦam acīs. Arī miegs viĦam bija kaut kas jauns, jo debesīs neviens nekad negulēja. Debesīs gars nemitīgi ceĜoja apkārt, nepazīdams noguruma, turpretī, ja bija jādzīvo ar tik smagu miesu, kas krietni ierobežoja gara ceĜojumus pa astrālo pasauli, tad nogurums bija neizbēgams. EĦăeĜa diena bija sākusies. Kad viĦš ar savu draugu bija izgājuši uz ielas, visi uz viĦiem atskatījās. Cilvēku acīs bija manāma skaudība, jo pa ielu taču gāja „ideālie cilvēki”, kuriem bija ideāls izskats, ideāls statuss sabiedrībā, ideāls materiālais stāvoklis un ideāla dzīve, vismaz tā visi domāja. Un šėiet, ka tā sāka justies arī pats eĦăelis. ViĦš bija visu acu apjūsmots, lutināts un mīlēts…mīlēts vairāk par visiem. EĦăeĜa „ideālais” draugs viĦu no sirds mīlēja, jo pirms piecām minūtēm bija nopircis savam eĦăelītim sarkanu BMW. Un tā taču bija patiesa mīlestība vistiešākajā veidā. Vismaz tā visiem likās, un arī eĦăelim. EĦăelim, kurš vēl pirms divdesmit divām stundām bija sēdējis uz mākoĦa un vērojis zemi. Tagad viĦš laiku zināja precīzi, jo viĦa „ideālais” draugs bija viĦam uzdāvinājis brīnumskaistu briljanta pulksteni, kurā varēja redzēt laiku. Paradīzē tik skaistas lietas nebija sastopamas. Tur visi par skaistu uzskatīja garīgumu un citas muĜėības, kuras šeit pieminēja

88

tikai neveiksminieki un trakie. „Ideālie” un veiksmīgie to nedarīja un pareizi vien bija, jo šeit dzīve ritēja daudz intensīvāk un bija pilna ar baudām. Viena no skaistākajām atrakcijām bija pelde šampanieša vannā, kuru „ideālais” vīrietis bija sagatavojis priekš viĦa. Taču eĦăelis bija jau aizmirsis savu patieso identitāti. Tagad viĦš bija Sofija. Meitene, kuru visi apbrīnoja par to, ka viĦa vienkārši bija piedzimusi „ideāla”. Sofija arī saprata to, ka katram šeit ir sava vieta, un neveiksminieki paši lai kuĜas pa dzīvi, kā māk. Sofija tiešām bija pateicīga par to, ka Dievs viĦai bija dāvājis šādu iespēju – iespēju, kas viĦai atvēra acis uz visu plašo, plašo pasauli. Vēl tikai stunda, un viĦa šeit paliks mūžīgi. „Ideālais” pāris izbaudīja naksnīgo pilsētu, līdz Sofijas uzmanību kaut kas pēkšĦi piesaistīja. Ielas vidū spēlējās kāds mazs bērns – bērns, kura vecāki, acīm redzot, nebija pamanījuši viĦa nozušanu. Tikpat nejauši kā bērns, uz ielas parādījās mašīna, kas lielā ātrumā traucās uz priekšu. Sofija sajuta sevī atkal atdzimstam to eĦăeli, kas šeit bija ieradies pirms divdesmit trīs stundām. To eĦăeli, kurš vēlējās apciemot zemi, lai palīdzētu cilvēkiem, jo viĦam bija brīnumainas spējas, kas bija Dieva piešėirtas. EĦăelis, nemaz nedomājot, metās bērnu glābt. ViĦš izskrēja priekšā mašīnai paėerot bērnu un cēlās gaisā, taču viĦa spējas bija zudušas. Ar šo miesu, kurā bija iesprostots viĦa brīnumdaris gars, vairs neko nevarēja panākt. Bērnu izglābt izdevās, taču eĦăelis tika notriekts un attapās tikai slimnīcā. Tālākais jau noritēja Ĝoti ātri. EĦăelim paziĦoja, ka viĦš visu mūžu būs paralizēts, no „ideālā” vīrieša atnāca simts rozes un atvadu vēstule, kurā caur salkanām frāzēm varēja saprast, ka viĦu „ideālajai” savienībai ir gals, jo Sofija vairs nebija „ideālā” lellīte, kura papildinātu sava mīĜotā interjeru. Tagad viĦa bija tikai nekam nederīga sieviete. ViĦa bija kĜuvusi par kropli. Un viĦai tādai būs jāpaliek visu mūžu. Arī pie Dieva atgriezties bija par vēlu, jo laiks, šis nepielūdzamais laiks, kam te bija tik liela nozīme, bija iztecējis. Vienīgā lieta, ko eĦăelis šobrīd vēlējās, bija uzrakstīt vēstuli, kuru nevienam negribēja adresēt. Varbūt viĦš to rakstīja sev, varbūt Dievam, varbūt kādam nejaušam garāmgājējam: „Uz zemes es iepazinu spožumu un prieku ,un baudas, un izvirtību. Es iepazinu cilvēku tikumus un netikumus, vājības un slimīgo tieksmi tikt pamanītam. Es iepazinu visu to, kā nav tur, augša. Es iepazinu to, kā ir būt pasaulē mīlētākajam un pasaulē nīstākajam. Es iepazinu īstas emocijas – emocijas, kuras nevar dabūt, ja esi ieslodzīts kristāla būrītī. Es iepazinu naidu un mīlestību un karu un mieru, un cinismu un naivumu. Un galu galā es iepazinu pats sevi. Es iepazinu pats sevi ne tikai no svētās, bet arī no dēmoniskās puses, jo ikvienam ir šīs abas puses, kuras nemitīgi cīnās viena ar otru. Vienas dienas laikā es iepazinu to, ko nebūtu iepazinis visu savu mūžu dzīvojot ieslēgts kristāla būrīti.”

89

Inga Sīle 12. klase

Ziedu pĜava

Ir rīts. Zilie zvaniĦi nozvana ceturto stundu. Nekas nav mainījies. Nakts asaras vēl sēž uz rasaskrēsliĦa un gaida, kad pirmie saules stari tās izžāvēs. Dažas puėes šonakt ne acu nebija aizvērušas. Tās raudzījās naksnīgajās vasaras debesīs, it kā kaut ko gaidīdamas, cerēdamas vai vienkārši nomodā sapĦodamas. Dažās vēl tagad snauž un negrasās atvērt acis. ViĦas ir viltīgākas nekā mēs domājam, jo viĦas gaida, kad saule ar savām siltajām rokām atvērs ziedlapiĦu pa ziedlapiĦai. ViĦas domā, kāpēc pašām tas jādara, ja kāds cits to var izdarīt viĦu vietā. Varbūt jūs teiksiet, ka viĦas ir slinkas, bet varbūt, ka viĦas vienkārši prot izmantot izdevību. Tik agrā rītā dzestrais gaiss vēl nav piesātināts ar visu ziedu smaržu. Uz mirkli vien madaru saldā smarža liek par sevi manīt. Bet tas nebūs uz ilgu laiku. Drīz pievienosies apreibinošā vīgrieze, neatkārtojamā margrietiĦa vai vēl kāda reta palikusi medussaldā pienene. Maigs vējiĦš pārlaižas pār ziedu pĜavu. ViĦš raugās, cik padevīgi šodien viĦa glāstiem pakĜaujas asinszāle, pēterene un nelokāmais vējmietiĦš, līdz brīdim, kad viĦš ierauga trauslo, bet uguns sārto magoni, kas savu skaistumu nekaunas izrādīt. Daudzi ziedi apskauž viĦas sārtumu. Gundegu pārĦem dusmu inde, bet usne kĜūst vēl dzēlīgāka. Jā, dažām puėēm par uzmanības trūkumu nav jāsūdzas. Kad saule ir uzkāpusi debess augstākajā punktā, tad visa ziedu pĜava kĜūst par centimetru garāka, par toni spilgtākā, par pilienu smaržīgāka. Vien sutīgā karstuma dēĜ rudzupuėe zina cerību, gaida, kad neatlaidīgais tītenis rudzupuėi neturēs tik ciešos apskāvienos. Šīs daudzās domas ir tikai cieši sakĜāvušas, kā sīksīkie ziediĦi, kas veido pelašėu kuplo, balto galviĦu. Un starp citu, runājot par pelašėiem, šogad pĜavā ir pamanīti jauni iemītnieki, tie ir iesārti violeti pelašėi, kas pirmajā acu uzmetiena izskatās vienkārši maigi rozā. Sākuma uz jaunpienacējiem visi skatījās ar piesardzīgu ziĦkārību, bet nu jau visi ziedi ir pieraduši un sapratuši, ka uz kopēja fona viĦi nemaz neizskatās slikti. Laiks iet, un viss mainās. Ja jau pieminam laiku, tad nemanot ir piezadzies vakars, kas brīdina par nakts tuvošanos. Var jau manīt, ka plostbārži gatavojas miegam, un citi ziedi aizver vienu ziedlapiĦu, tad otru, un tad trešo, līdz kopā sakĜāvušās ir visas.

Šī pĜava nav vienkārša, bet īpaša, jo tā ir ziedu pĜava. Tā ir neliela sabiedrība, bet ar daudzkrāsainiem rakstiem. Daži vienmēr ir priecīgi, daži skumji, citi aizvainojušies vai laimīgi, draudzīgi vai patmīlīgi, nenopietni, vienaldzīgi vai sapĦaini. Jā, arī šonakt daudzi ziedi neĜausies miegam, bet sapĦos nomodā, bet daudzi gulēs, līdz atkal pamodīsies tikai tad, kad siltās saules rokas tiem pieskarsies. Un atkal dienas varēs sākties ar jauniem piedzīvojumiem, notikumiem un pārdzīvojamiem.

90

Lāsma PeĜĦa

Acumirklis

ViĦš sēdēja uz sava zaĜā dīvāniĦa un raudzījās netālu noliktajā fotogrāfijā, kurā bija redzama meitene, viĦa ir Ĝoti īpašs cilvēks. Tā bija Ērika draudzene, kuras skaistās, tumšās matu cirtas brīvi krita pāri meitenes trauslajiem pleciem, un viĦas lūpas bija savilkušās siltā smaidā, kuru puisis uz brīdi redzēja savās atmiĦās. ViĦas brūnās acis raudzījās no fotogrāfijas Ērikā ar tādu mīlestību, kas spēja pārvarēt jebkuras grūtības. Puisis atmiĦās atcerējās viĦas kustības un žestus, viĦš atcerējās mirkĜus, kad meitenes maigais augums piekĜāvās viĦam ik uz soĜa un bija gatavas puisi pavadīt kaut līdz mūža galam. Asaras bija kā pērles, kuru virtene pārtrūkusi ar vienu asu rokas kustību. ViĦš nenožēloja ne mirkli un zināja, ka meitene tāpat, tomēr viĦa sirds asiĦoja. Šodien Ērikam bija sarunāts satikties ar Annu, viĦa acīs viskaistāko un labāko meiteni zemes virsū. Viss bija sīki izplānots, un abi gaidīja satikšanos ar satrauktu sirdi. Bet Ēriku pārsteidza šokējošā ziĦa, ko Annas māte viĦam pa tālruni bija pavēstījusi pirms pāris mirkĜiem. Meitene cieta avārijā, viĦas vairs nebija starp mums. Tālāko puisis vairs nedzirdēja, jo viĦa prāts nespēja to aptvert. ViĦi abi taču kopā bija tik laimīgi, nē, tā nevajadzēja notikt. Sabruka viĦas sapĦi un cerības, viĦš mēăināja rast atbildes uz jautājumiem, kas kā negudri jaucās viĦa apstulbušajā galvā. *** Ēriks stāvēja, melnā uzvalkā tērpies, mazā Ĝaužu pulciĦā un stiklainām acīm vērās pretī noliktajam zārkam, kas lika tuvinieku acīs sariesties skumju asarām un gribot negribot pārĦēma arī viĦa prātu, kurā drūzmējās atmiĦu fragmenti. Visi atcerējās Annu kā jaunu meiteni, kas grūtās situācijās spēja rast risinājumu un sniedza draugiem noderīgus padomus. ViĦa bija jauna un tik daudz laba jau paspējusi piedzīvot. Bet cik daudz vēl viĦai būtu bijis priekšā. Liktenis ar mums tikai spēlējas, kad sagrib, tad dāvā laimi, kad uznāk untumi, tad sagādā ciešanas un mokas, bet, kad vienkārši apnīk, aizmet projām lelli aizmet un viss. Neviens nevar būt drošs, kas tam ienāks prātā, un nevar zināt, kas sagaida cilvēku tālāk. Dzīve ir kā laimes spēle, kurā visiem nevar veikties vienlīdz labi. Tā ir jāizbauda , kamēr dota tāda iespēja. Citi dzīvi uztver kā smaga darba un pienākumu pilnu, citi atkal kā rotaĜu, kurā atklājas jauni pavērsieni. Bet visskaistāk ir dzīvot kā putna lidojumā, kad var redzēt visu – gan slikto, gan jauko, un nolaisties pie tā, kas piesaista, šėietot tik vienkāršs, bet reizē izcils un brīnumains. Redzēt un piedzīvot ik mirkli – tā ir patiesa debesu dāvana, jo tikai tā var dzīvot pa īstam. Dzīvot, priecāties par katru dāvāto dienu un pavadīt to ar smaidu, kas izsaka patiesu prieku un sajūsmu. „Tieši tā dzīvoja Anna”, nosprieda Ēriks, izlasot pēdējo ierakstu viĦas personīgajā dienasgrāmatā – „Rītā nebūs vairs laimes šis, Acumirklis – dzīvības karalis”.

91

Ieva Nagle 11. klase

„Miegs, kas sapni ievadīja”

Balti miglas vāli. Neizmērojami un smacējoši. Tie mulsināja prātu un nomāca maĦas.

Radīja instinktīvas bailes no tā, kas bija aizslēpies aiz šī necaurredzamā plīvura. Bija grūti elpot, bet likās, ka migla to vien vēlas, lai to ieelpo. Tad tā kā bezformīgs

milzu briesmonis pārĦēma savā varā ikvienu nelaimīgo, kurš jebkad spēris kāju viĦas valstībā.

Grants vairs nešĦirkstēja zem viĦas kājām, kad viĦa nogriezās no lielā ceĜa, tā vietā jautās mikla, noblīvēta zeme, kuru laika gaitā tādu bija padarījuši ratu riteĦi. CeĜu saskatīt gan bija pagrūti, jo metās jau tumšs, turklāt lauku, caur kuru veda ceĜš, lēnām apĦēma viegla migliĦa.

Agate ievilka elpu un turpināja iet. ViĦa vēlējās sasniegt savu galamērėi – savas tantes mājas. Tām vajadzēja atrasties šī ceĜa otrā pusē. Radiniece bija apsolījusi Agati uzĦemt pie sevis, lai māsasmeitai nevajadzētu ciest trūkumu, jo Agatei bija vēl vairāki brāĜi un māsas, tādēĜ viĦas vecāki visus vairs nespēja uzturēt.

Savu tanti meitene apciemoja pirmoreiz, bet viĦai tika izstāstīts, ka, nogriežoties uz zemes ceĜa, jāiet vien pāris stundas, nenovirzoties no ratu izdangātās takas. ViĦas kājas smeldza, gājusi Agate bija jau no saules lēkta. Parādījās arī nogurums, viĦa neievēroja, ka migla sabiezējusi tiktāl, ka nu jau viĦa pilnībā apĦem. Agate turpināja ceĜu, brīžiem aizėeroties aiz kāda akmens vai tumša zāles kumšėa. Pēc neilga laika migla bija kĜuvusi necaurredzama, tā nomāca pat vakara krēslas ēnu zaglīgo snaikstīšanos. Meitenei nācās kustēties, kā mēnessērdzīgai, uz priekšu izstieptām rokām, lai laikus sajustu iespējamo šėērsli. PaĜauties varēja tikai uz kājām, kurām vajadzēja sajust taciĦu. Šis bezpalīdzīgais stāvoklis, kurš neradīja nekādu iespēju orientēties apkārtnē, tikai nogurdināja meiteni. ViĦa jau bija gatava padoties, kad migla lēnām izklīda, atklājot skatam naktsvijoĜu pĜavu. Ziedu smarža saldi reibināja. Kaut kur pĜavā čaloja strauts. Agate nespēja noticēt savām acīm. Neapzinoties savu rīcību, viĦa impulsīvi metās naktsvijoĜu laukā, kur, atjaunotiem spēkiem, laidās dejā. Drīz vien viĦa nonāca strautiĦa malā, Agate pieliecoties no tā padzērās apbrīnojamu tīru un dzidru ūdeni, tas patīkami spirdzināja. Meiteni pārĦēma vēlme nomazgāt ūdenī arī sāpošās kājas.

Novilkusi vecās, novalkātās, kurpes meitene sajuta vēsmu, ieslidinot kājas strautā. Ūdens lēnām viĦu vilināja arvien dziĜāk un dziĜāk, līdz viĦa panira zem ūdens.

Migla bija atgriezusies. Tā gan nekur nebija pazudusi. Uzpūta viegls vējš, sagriezdams miglu vērpetēs. Tās it kā priecājās par kārtējo upuri savai velnišėīgai spēlei, kas apvārdo domas un aizviĜ prātu.

Cauri miglai izlauzās mēness stars, un uz mirkli migla pašėīrās, lai skatienam atklātu ar dadžiem apaugušo purvainu tīreli, vietām izraibināta ar akaču tumšajām ciklopa acīm. Mēness stars nozuda aiz mākoĦa, un migla atkal saplūda kopā, lai turpinātu valdīt pār savu ilūziju valstību ...

92

Renāte Gavecka

Viss, ko patiešām vēlos – nepazaudēt ticību labajam

Pasaule ir tikpat krāsaina un neparedzama kā cilvēks. Tā piedod un nosoda, grēko labojas. Kāpēc? Vai tiešām tā nevar būt vienmērīga un skaidra? Tāda taču ir patiesība – vienkārša. Mēs visi esam savstarpēji saistīti, vienoti un piederam kaut kam vienam. Visi kaut ko vēlamies un ceram uz piepildījumu, bet ir kāda Ĝoti svarīga lieta, kuru daudzi no mums ir ievērojuši – nekad tavi sapĦi nepiepildīsies tā, kā būsi iecerējusi. Noteikti būs kāda nianse, kura neietilpa tavās velmēs. Mēs dzīvojam brīnumainā pasaulē, tomēr daudzi to vēl nav sapratuši. Bieži vien mēs neievērojam pat ikdienišėas lietas, kurām, iespējams, ir liela nozīme mūsu dzīvē. Ja spēsim saskatīt šīs zīmes, mums pavērsies cita pasaule. Ir Ĝoti būtiski uzticēties sev un ticēt, ka brīnumi notiek tikai sapĦos vien. Labās domas un labie darbi virza mūs ātrāk un tuvāk sapĦiem. Tas ir visa pamats, un es pie tā pieėeros. „ Viss, ko patiešām vēlos- nepazaudēt ticību labajam.” Kāpēc tieši šī tēma? Iespējams tāpēc, ka šajos vārdos ir spēks. Tas, ko mēs darām un domājam šodien, bez šaubām atstās pēdas rītdienai. Nepaslīdēt un nenovirzīties no sliedēm ir pats galvenais. Ja esi tāds, kurš tic Dievam, un šī ticība ir mūžīga, tad vari būt mierīgs- nekādā purvā tu neiegrimsi. Arī problēmas būs, taču ticība vien tev šo nastu atvieglinās. Vai tas nav brīnums? Man ir bijuši gadījumi, kad saskāros ar milzīgu problēmu. Likās – izejas nekur nav. Kāpēc tieši es esmu šīs problēmas upuris? Bailes mani vajāja katru mirkli. Apzinājos arī, to ka šīs bailes tikai visu pasliktinās. Šādos brīžos cilvēkiem rodas vēlme skaĜi izkliegt savas dusmas un jautāt: „ Dievs, kur tu esi, kad tik Ĝoti nepieciešama tava palīdzība? Kur tad ir tavs varenums un spēks? ” Bet viĦš tepat vien ir un dzird katru vārdu, redz katru domu. Tas taču ir tik daudz reižu dzirdēts! Bet tur jau ir tā sāls! Patiesības vārdi vienmēr ir vienkārši! Ikviens droši vien ir dzirdējis teicienu: „ Ja tu lūdz, ja tu ciet, ja tu mīli, tad tu esi cilvēks! „ Tāpēc atmetiet visas savas bailes tālu prom un ticiet, karsti un dedzīgi ticiet labajam Dievam. ViĦš ir, bija un būs mūžīgi. Vissvarīgākais spēks ir universumā! Nenolaidiet rokas, kad spēki ir izsīkuši! Nepazaudējiet ticību, kad mirusi ir cerība! Vēlmes taču piepildās, tici tam, vai nē…

93

Renāte Zelča 12.klase

***

Vēl aiz nāves, nakts un vēja, vēl aiz saules, kura riet, vēl aiz mākoĦiem un kalniem paveras tā lielā pasaule. Pasaule, kurā ir viss, pasaule, kur dzīvo mūsu sapĦi, cerības un domas. Tajā tālajā pasaulē, kuru spēj sasniegt tikai retais, ir iespējams viss. Tur prinči jāj baltā zirgā un džekiĦi brauc ar ferarī. Tur princese sēž troĦa zālē un čiksītes uz žurnāla vāka. Tur nāriĦas spēlējas kopā ar delfīniem un fejas dejo ziedu pĜavā. Tajā tālajā pasaulē tu vari būt jebkas. Tev tikai ir jāĜaujas šīs pasaules burvībai, kas daudziem jau sagādā grūtības. Bet visgrūtākais pārbaudījums, lai tur nokĜūtu, ir pats ceĜš, kas ir pilns ar visdažādākajiem un neparastākajiem pārbaudījumiem. Bet, ja šī pārsteidzošā pasaule tevi ir ieintriăējusi, tad klausies Ĝoti uzmanīgi, jo es vairs neatkārtošu. Tātad, jūsu uzdevums ir – Šėērsojiet trejdeviĦu kalnu augstākās virsotnes un paĦemiet kādu gabaliĦu no zilganbaltpelēkisudrabotā mākoĦa sev līdzi. Bet esiet uzmanīgi, lai nepaĦemtu pārāk daudz, lai neveidojas caurums, jo tad būsiet slapjš no galvas līdz kājām. Tad ejiet uz vietu, kur saule riet zeltsārtiorandži skaista, un paĦemiet mazdrusciĦ tās zeltu, bet uzmanieties, lai nepaĦemtu par daudz, jo tad varat vēl apdedzināties. Tālāk jūsu uzdevums kĜūst vēl grūtāks, sarežăītāks un aizraujošāks… Tālāk ir jāiet uz mūžīgo nakti. Uz skaisto, zvaigžĦu apspīdēto nakti. Bet neĜaujiet zvaigznēm jūs maldināt, jo nakts arī ir tumša, auksta, vilinoša. Lai nenoietu no ceĜa, paĦemiet rokā gabaliĦu saules zelta, tas rādīs ceĜu un sasildīs. Kad būsiet izgājuši no nakts, tad jūs apĦems ledaini auksts un skarbs vējš, tad turiet saules zeltu labi cieši, paĦemiet gabaliĦu mākoĦa, uzsēdieties uz tā un Ĝaujiet, lai vējš jūs nes. Galvenais ir nebaidīties, bet izbaudīt braucienu.jo, ja jūs baidīsieties, vējš jūs nometīs no mākoĦa. Tā tad turieties un izbaudiet! Tikai uzmanieties, lai neaizmigtu, jo šis miegs ir mūžīgs miegs. Turieties pie sava saules zelta gabaliĦa un sapĦojiet par savu bērnību. SapĦojiet, nevis guliet. SapĦojiet! Un, kad jūsu mākonis nolaidīsies, atveriet acis un ieraugiet! Ieraugiet to vietu, kura atrodas vēl aiz nāves, nakts un vēja, vēl aiz saules, kura riet, vēl aiz mākoĦiem un kalniem. Un paskatieties, tad uz sevi. Vai jūs neesat mainījies? Vai jūs atkal nejūtaties kā bērns? Vai jūs atkal neesat kĜuvis par bērnu? Nebaidieties, jo tikai bērns te var nokĜūt, jo tikai bērns to var izbaudīt. Bērnība, tā ir apburta planēta, kur lielajiem ieiet nav Ĝauts, kur zālē citāda smarža un citādi vēji šalc, un sapnis vēl neskarts un balts…

94

Liene RūtiĦa

„Rītā nebūs vairs laimes šīs –

Acumirklis – dzīvības karalis.”

(J. Akuraters)

Iemāci man lūdzu! Saprast, ka jāizmanto visas iespējas, ko dzīve sniedz. Un

jāizmanto tās tagad, nevis rīt vai pēc mēneša. Iemācīties pateikt: „Jā, es piedalos, jā, es

darīšu” , pat ja sākumā baidos. Man nav ko zaudēt. PieĦemot iespējas, es veru vārtus

attīstībai. Jo rīt laime smaidīs citam sejā, bet par mani smiesies. Man toties māksies virsū

pašpārmetumu pelēkais mākonis.

Cik daudz likteĦu spēj izšėir viens acumirklis. Protams , ne tikai izšėirt: arī vienot

un saistīt. Jebkurā gadījumā, sekas ir jūtamas vēl ilgi. Paslīdēju uz tikko mazgātas grīdas un

nokritu. Mirklis. Staigāju ar pamatīgu zilumu uz kreisās kājas. Divas nedēĜas.

Pateica ”jā” savam mīĜajam. Viens mirklis. Apprecējās un dzīvoja laimīgi. Trīs

gadus. ěāva ripai ieslīdēt vārtos. Mirklis. Izkrita no finālturnīra. Gads līdz nākamajam .

PĜava. Siens. Cūka . Cepetis. Koks. Malka. Cilvēks. Cilvēks?

Cilvēk, tu nekad nevari zināt, ko atnesīs rīts. Kas tev būs apkārt, kad atvērsi

acis. Nepārtraukti notiek balansēšana, neatstāj sajūta, ka es dzīvoju uz robežas. Nekad es

nezinu, kādu reakciju izpelnīsies manis izteikts vārds – smieklu vētru, nosodījumu vai to

laimi palikt neievērotam. Var uzliesmot JāĦu ugunskurs, bet var arī uzliesmot mājas jumts.

Pietiek ar kādu nejaušu, noklīdušu dzirksteli. Pasaule ir Ĝauna? Pierādījumi?

Entropija. Viss dabā tiek virzīts uz nesakārtotību. Saplīst, sabojāties, nokrist. Viens

mirklis, un vētra sagāž mežu un elektrības vadus, dzirksteles, uguns. Mežā mītošā, radībiĦa

iet bojā. Slidens ceĜš, mašīnas, straujš pagrieziens, grāvis. Mirklis valda pār dzīvību. Viens

mirklis un mātes vēderā sāk attīstīties jauna dzīvība.

Visi tik pārgudri runā un spriež. Izbaudi mirkli, neatliec uz rītu, dzīvo šodienai.

Nemāku. Man vajag kā skudrai būvēt pūzni no atmiĦām, kas iekonservētas cietajā diskā jpg

formāta veidā. Un no sapĦiem par rītdienu. Ka es aiziešu pie friziera, nopirkšu jaunus

džinsus, beidzot izlasīšu grāmatu, no nākamās nedēĜas mazgāšu traukus, vairs neplēsīšu

sulas burkas. Bet parasti ir tā, ka pienāk rīts, bet man prātā rosās jau pavisam citas domas.

Bet tu vari man iemācīt. Tu vari būt tas, kas liks manai dienai uzplaiksnīt un

iekrāsoties. Es esmu apĦēmusies katru dienu citiem pateikt vismaz trīs jaukus vārdus,

uzburt trīs jaukus mirkĜus, bet tu?

95

Jana Protasa

Upe ko sauc par draudzību Viens no pirmajiem cilvēciskajiem attiecību veidiem ir draudzība. Mākslīgums un viltība nāca vēlāk un neiederējās , lai gan līdz pat šai dienai cīnās par vietu tajā. Taču draudzība tās nepazina, vēl nebija pieredzējusi un iespējams, tieši tāpēc ir saglabājusies tīra un brīva. Tāpat kā jebkurā neparastā vai īpašā lietā, tā rada interesi. Par pašu un to, kas iekšā. Par tās izdzīvošanas noteikumiem , lai tā nemainītos. Tālajā pagātnē (ko lai vēl sauc par tālu pagātni, ja ne laiku pirms viltus un samākslotības?) cilvēki mācījās cienīt labas lietas. Cienīt un glabāt iespējams kāda ir labākā mācība, ko cilvēks ir sapratis. Saudzē to, kam ir vērtība, nozīme. Saudzēt to , kas atvieglo un iepriecina, kas pats nes prieku. Kaut gan draudzība ir viena, tai ir Ĝoti daudz nokrāsu. Cilvēki ko viena māla izveido dažādas figūras. Kas gan ir tie pirksti: kas pieskaras mālam un pārveido to? Jebkurš dārgums iegūst savu vērtību tad, kad to liek lietā cēliem mērėiem. Arī draudzība nav izĦēmums. Ja mēs saĦemtu zeltu, ko ar to iesāktu? Noliktu aiz 10 atslēgām? Pārkaltu naudā? Vai juvelierizstrādājumos? Diemžēl dažreiz draudzībai arī atrod tādu pašu pielietojumu. Vai mēs draudzējamies tāpēc, kad tas kaut ko dod? Vai, otrādi varbūt aizmirstam par visiem pārējiem cilvēkiem? Par ko pārvēršas draudzības zelts mūsu rokās? Kas varētu būt draudzība? Tā varētu būt liela upe, kurā, iebrien divi cilvēki, kam abiem liekas ūdens labs, un tie tur paliek. Tā var būt gan strauja, bet var būt arī lēna un mierīga, kur virmojoša vēja pūsma dzen visu viĜĦus vienādi un vienā virzienā. Kuru no abām mēs vēlamies? Kuru parasti saĦemam? Tā var sākt mest līkločus, pat sadalīties, tajā var būt ūdenskritumi, taču mēs sekojam līdzi kā lietus lāse, kas nespēj vairs izvēlēties savu virzienu. Taču vienmēr iespējams izvēlēties citu upi, tā būs savādāka, varbūt pat nepatīkamāka, taču visu respektēta vai pat izdevīga. Ja es skriešu tai līdzi, tā mani paĦems pie sevis, kĜūs platāka, dos man savu vārdu, ne sirdi, un mana vecā upīte tālāk dosies viena. Dosies viena, jo redz, nav gana laba, jo redz, mums nepietiek. Iedomīgi cilvēki reti kad ir pateicīgi viĦi vienmēr ir pārliecināti, ka saĦem mazāk nekā pelnījuši (H.Bīčers). Protams, visi nav iedomīgi, tomēr arī pie draudzības pierod, un pieradums aizsedz vērtības. Ja vienmēr ir lēkusi saule, kādēĜ par to priecāties? Ja kādreiz draudzībai pieslēdz prātu, tā nobālē. Tu vairs neskrien pretī draugam, to ieraugot, bet gan pastiep roku, saĦemot pretī tādu pašu rokas spiedienu. Kādreiz bail atbrīvoties taču Ĝoti , ja mākoĦi neatvērtos, zeme nekad nesaĦemtu lietu. Vajag atbrīvot bērnu, kas mūsos klusām slēpjas no mūsu pašu bargajām acīm, lai tas spēj savā neatkārtojamajā vienkāršībā doties tur, kur viĦa acis rāda un tiecas viĦa sirds. Sirds mums abiem ir viena, un tikai bērns mūsos ir kareivis, kas spēj izcīnīt sirdij patiesu prieku un mieru. Ir Ĝoti jāuzmanās, lai bērns nenomaldās. Upei var būt dziĜi atvari un zemūdens straumes – sāncensība. Tās bojā draudzību kā pelējums. Tās aiznes cilvēku prom no otra un no tā patiesā, kas ir draudzībā. Arī par draudzību ir jārūpējas, tā ir kā bērns, kas izaug tāds, kādu to audzina. To veido divi cilvēki. Saliek kopā savas labās un sliktās īpašības un skatās, kas iznāk. Dažreiz tas viss izveido lielu aizsprostu, ko vēlāk nāksies vākt nost zaru pa zariĦam. „Pieredze ir ėemme, ko daba dod cilvēkam kad viĦš ir plikpauris” (Dienvidslāvu sakāmvārds) . Vai kāds būtu varējis pateikt precīzāk? Šie ir tikai pāris pilieni lielajā jūrā, ko varētu uzrakstīt par draudzību. Par mīlestību ir daudzas grāmatas uzrakstītas, bet draudzība ir mīlestības māsa. Tā pati ir kā ceĜojums, kurā dodas divi vai vairāki cilvēki, un būtu sausi par to spriest vienam.

96

Edgars Mikilps-Mikgelbs

10.klase

Celies un cīnies!

Celies un cīnies! Celies! Celies un cīnies, grūd viĦus, lai šie brīnās, kāds tev ir spēks dzīslas, Lūdzu nepazūdi šajā pasaule, nedod viĦiem to prieku sabojāt tev dzīvi ar sīkumiem. Cīnies šai pasaulē par savu vietu, dzīve paliek dzīve, Tā ir slikti iekārtota, neĦem to vēra, cīnies! Tad, kad tev iet labi, vienmēr kaut kas saies greizi... nekas nebūs labi, bet cīnies - visu var panākt… Cīnies! Naktīs staigā uzmanīgi, jo ir pilns ar naidīgiem bariem, kuri gaida jau savu nākamo upuri, tāpēc klausies, ko saka, kad esi viens pret naidīgu baru. BĒDZ! Arī tā ir cīĦa! Kritiens smags, tieši tev virsū. Nesaprotams stāvoklis. Tak celies, tu gribi visu mūžu būt NEKAS? Un pēc tam sekas apzināties?? Apskaties uz saviem vecākiem,. tiešam tu gribi, lai tie tagad tā cieš? Apdomā! Cīnies un piecelies! ViĦiem jau vairs nav cerību, ka tu dzīvosi.. Cīnies! ViĦi sirdīs cer! Neliec mātei vairs raudāt, neliec viĦai tā ciest. Liec viĦai smaidīt un starot. Celies! Kamēr tas naidīgo bars logojās ar tavu mantu, tikmēr celies! un nesabojā visiem šo dzīvi... Celies! Kad uzlēks saule un ausīs diena, iespēja tev būs dota tikai viena. Celies!

97

Tālis BērziĦš

„Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis?”

Es pārbaudu kabatas, lai uzzinātu, cik tad īsti bagāts esmu… 2 santīmi. Viss, kas palicis pāri no lata. Sākumā domāju naudu iztērēt pusdienām, bet nevarēju atturēties, nenopircis divas ziepju burbuĜu pudelītes. Vienu man, otru manam draugam… Jo viĦam šodien naudas nebija, bet bija dažas sviestmaizes, kuras mēs atdevām pīlēm…

Pēc tam es iekāpu tramvajā, nopirku biĜeti un atskatījos… Mans draugs vēl arvien stāvēja turpat, kur biju viĦu atstājis. ViĦš uzsmaidīja man, kā pateikdamies par brīnišėīgo dienu, tad pagriezās un aizgāja, atstājot manī sajūtu ka rīt tiksimies. Par to es viĦu vienmēr mīlēšu… Arī biĜete bija palikusi manā kabatā. Un trešā lieta… Es pieliku roku pie sava krekla krūšu kabatas, bija viena asara, kas kādam bija ritējusi pār vaigu un nemanot ieslīdējusi manā rokā. Es to saglabāju, lai neaizmirstu, ka sāp… Tā ir tikai šodiena, Vakar man bija cits krekls… Un vēl pirms tam… Savu bagātību es noglabāju zem akmeĦa, pats savas pasaules malā. Tur ir arī lāpstiĦa, ar kuru bērnībā spēlējos smiltīs, viens nazis, „Tupla” šokolādes iepakojums, citas autobusu, tramvaju un vilcienu biĜetes, muĜėīga paskata klauns… Un daudz lietu, par kurām citi ir aizmirsuši. Par kurām es pats esmu aizmirsis, bet, kuras neizbēgami ir atstājušas zīmi manī – kādu asu rokas kustību vai maigu skatienu… Man pieder vēl vairāk- vienaldzība par viesuĜvētru aiz loga, sašutums par sadegušu skudru, sarkasms par bezjēdzību, siltas tējas krūze pēc skriešanas lietū… Esmu bagāts, jo mani gaida, un brīvs, jo drīkstu iet… Bagāts, jo mani šeit notur- smaidi, glāsti, sāpīgas dunkas sānos… Brīvs, jo sapĦos drīkstu divreiz sasist spārnus un mesties debesīs dejot… Un, brīvs būdams es vēl bagātāks topu…

Esmu alkatīgs- bagāts, bet man vienalga ir par maz…

98

Guntis Rūsa 10.klase

Kopā!

Ar dziesmām mēs atnācām, kopā būdami, un parādījām, kas mēs esam, jo kopā mēs

bijām stipri un vareni, kopā mēs bijām labi, kopā mēs bijām saliedēti, jo tikai kopā mēs pa

īstam bijām kopā, lai kā arī citi censtos šo kopību izjaukt, mēs to izturējām ar dziesmām,

dejām un kopības sajūtu, lai kā arī citiem tas brīžiem izdevās, mūsu sirdis bija kopā, jo ar

dziesmām un, kopā būdami, mēs atnācām, tāpēc ar dziesmām un, kopā būdami, mēs šeit

paliksim mūžam, un nevienam neizdosies mūs izšėirt, jo mēs esam latvieši, mēs esam

kopā!

99

Saturs

Zeme, kurai piederu

Agate Utāne. Tā ir mana Latvija!............................................. 3.lpp. Agate Utāne. Latvija! ............................................................... 4.lpp. Baiba Bižkovska. Man viĦa ir visskaistākā.............................. 5.lpp. Ringolds SvītiĦš. Man viĦa ir visskaistākā .............................. 6.lpp. Lāsma Rimša. Latvija............................................................... 7.lpp. Jānis Šaltenis. Man viĦa ir visskaistākā ................................... 8.lpp. Annija Sarkane. Latvija............................................................ 9.lpp. Inga Sīle. Man viĦa ir visskaistākā .......................................... 10.lpp. Estere Savicka. Man viĦa ir visskaistākā ................................. 11.lpp. MārtiĦš Jaunzems. Man viĦa ir visskaistākā!........................... 12.lpp. Arina Serova. Man viĦa ir visskaistākā.................................... 13.lpp. Emīls Kazulis. Man viĦa ir visskaistākā .................................. 14.lpp. Kārlis Buivits. Man viĦa ir visskaistākā................................... 15.lpp. Kristaps PeĜĦa. Man viĦa ir visskaistākā.................................. 16.lpp. Māris Lazda. Man viĦa ir visskaistākā..................................... 17.lpp. Vizma Bramane. Man viĦa ir visskaistākā............................... 18.lpp. Artūrs Martīnovs. Manai dzimtajai pusei................................. 19.lpp.

Man Latvija ir ceĜš uz mājām

Gunārs Bortkēvičs. CeĜazīmes uz mājām................................. 21.lpp. Jānis SkrastiĦš. Veltījums Latvijai ........................................... 22.lpp. Nauris Prokopovičs. Jau deviĦdesmit gadu.............................. 23.lpp. Sigita Goldšteina. *** .............................................................. 24.lpp. Sabīne Vaitoviča. *** .............................................................. 25.lpp. Madara Zača. Paldies, Latvija!................................................. 26.lpp. Renāte Zelča. Man viĦa ir visskaistākā. ................................... 27.lpp. Sintija KoĜesĦikova. Man viĦa ir visskaistākā ......................... 28.lpp. Ieva Nagle. Man viĦa ir visskaistākā ....................................... 29.lpp.

Šie stiprie vārdi.no manām mājām..

Linda Lāce. Buramvārdu spēks................................................ 31.lpp. Madara Zača. Buramvārdi........................................................ 32.lpp. Nauris Prokopovičs. Buramvārdu spēks .................................. 34.lpp. MārtiĦš Jaunzems. Pazudusī .................................................... 37.lpp. Annija Sarkane. Ziemas nakts jūrā........................................... 39.lpp.

Pilna smilšu kaste cilvēciĦu. Katrs savu māju ceĜ...

Emīls Zalcmanis. Beidzot! ....................................................... 41.lpp. Lāsma Rimša. Domas............................................................... 42.lpp. Elvijs OzoliĦš. Krēsls un krēsla ............................................... 43.lpp. Asnāte Rikse. Sarkans .............................................................. 44.lpp. Sabīne Vaitoviča. Sapnis.......................................................... 45.lpp. Sintija KoĜesĦikova. Maska...................................................... 46.lpp.

100

Jolanta Margeviča. Maska........................................................ 47.lpp. Elīna Buivite. To puėi, to zilo puėi. Kur gan lai meklē to? ..... 48.lpp. Ăirts upmalis. Ik puėe smaržu dveš. ........................................ 49.lpp. Jānis Goldšteins. Sarkans ......................................................... 50.lpp. Liene RūtiĦa. Nākošais rīts. Sarkasn........................................ 51.lpp. Emīls Zalcmanis. CilvēciĦu spēles smilšu klastē..................... 53.lpp. Liene RūtiĦa. Padejosim?......................................................... 54.lpp. Līga Jaundaldere. Parafrāze. .................................................... 55.lpp. Līga Jaundaldere. Parafrāze ..................................................... 56.lpp. Viktorija Gudino. Parafrāze ..................................................... 57.lpp. Viktorija Gudino. Atveras ........................................................ 58.lpp. Agnese Paegle. Epifānija Punkts.............................................. 59.lpp. Jana Protasa. Eseja ................................................................... 60.lpp. Linda Tropa. Es pārkāpju savu pirmo slieksni......................... 61.lpp. Kristīne Vagele. Epifānija ........................................................ 62.lpp. Lāsma PeĜĦa. Maize smaržo..................................................... 63.lpp. Lāsma PeĜĦa. Uguns................................................................. 64.lpp. Lāsma PeĜĦa. Par saknēm būt. Un ziedus neapskaust .............. 65.lpp. Agnese Šakola. *** .................................................................. 66.lpp. Un tajā klusumā man stāvēt... .................................................. 67.lpp.

RudeĦos ir kaut kas skaists

Irina Maslovska. Ir rudens........................................................ 69.lpp. Andis Vecgailis. Pēdējā rudens lapa ........................................ 70.lpp. Ilona Pavlova. Mans veĜu laika stāsts....................................... 71.lpp. Ilona Pavlova un Agate Utāne. Ir rudens ................................. 72.lpp. Grēta Urga. Lirisks dzejolis par dabas vērojumu..................... 73.lpp. Laura SaboĜeva. Ziema............................................................. 74.lpp.

Tur pāri rudeĦiem mana skola...

Krista Mežapuėe. Skola ........................................................... 76.lpp. MārtiĦš jaunzems. Reiz slimības pārmākts es rakstu............... 77.lpp. Agate Utāne. AntiĦš un es mūsdienu pasaulē!......................... 78.lpp. Jana Protasa. Uz deviĦiem gadiem atskatoties......................... 79.lpp. Baiba Bižkovska. Jānīts rītā smejas ......................................... 80.lpp. Jolanta Margēviča. Uz deviĦiem skolas gadiem ...................... 81.lpp. Estere Savicka. Skolas nometnē............................................... 82.lpp. Guntis Rūsa. Uz deviĦiem skolas gadiem atskatoties .............. 83.lpp. Lāsma Rimša. Es jautāju mūžībai, kas mīlestība ir.................. 84.lpp.

EĦăeĜi uz zaĜa zara nesēž

Laura Saleniece. Es iepazinu.................................................... 86.lpp. Inga Sīle. Ziedu pĜava............................................................... 88.lpp. Lāsma PeĜĦa. Acumirklis ......................................................... 89.lpp. Ieva Nagle. Miegs, kas sapni ievadīja ...................................... 90.lpp. Renāte Gavecka. Viss, ko patiešām vēlos – nepazazudēt ticību labajam.................................................................................................. 91.lpp.

101

Renāte Zelča. ***..................................................................... 92.lpp. Liene RūtiĦa. Rītā nebūs vairs laimes šīs – Acumirklis – dzīvības karalis................................................................................................... 93.lpp. Jana Protasa. Upe ko sauc par draudzību ................................. 94.lpp. Tālis BērziĦš. Es esmu bagāts. Man pieder viss, kas ar mani ir noticis? ………………………………………………………………..95.lpp. Edgars Mikilps – Mikgelbs. Celies un cīnies!.......................... 96.lpp. Guntis Rūsa. Kopā! .................................................................. 97.lpp.