Embed Size (px)
Citation preview
1
DAUGAVAS DARDEDZE Jaunjelgavas novada literātu avīze 2017. gada novembris Nr. 4
Sveicināts, cienījamais lasītāj!
Vasara uz stārķa spārna aizlidoja uz siltām zemēm. Rudens
apgleznoja Latviju visās varavīksnes krāsās. Priecājoties par košumu,
piedalījāmies dzejas dienās savā novadā un pie kaimiņiem.
Pieminējām mūsu karavīrus Lāčplēša dienā. Godinājām mūsu tēvu
zemi jubilejā – Tev vienmēr dzīvot, LATVIJA!
Gads tuvojas noslēgumam. Centīsimies sadzīvot – būt gudri un ātri
kā labi suņi, kas sargā savu māju. Būt izturīgi kā kaķi, kas vienmēr krīt
tikai uz kājām!
Jaunjelgavas novada dome augstu novērtējusi mūsu literātu veikumu:
atzinības raksts – Eleonorai Pirktiņai;
pateicība – Ingai Krauzei.
Sveicam un vēlam labu veselību un daudz jaunu darbu!
Daila Bružuka
Man vajadzīgas Jūsu saknes,
Jūsu piepildītais sapnis –
Sapnis par savu zemi un mājām.
Ozoli ar Jūsu elpu
Un pelašķi pļavā.
Man ir vajadzīgas Jūsu pēdas zemē
Un Jūsu izteiktās vēlēšanās
zvaigznēm.
Vieta, kuru sauc par mājām,
Un saulrieti – tikai manējie.
Esmu Jūsu izdzītās saknes
Un atstātās pēdas zemē.
2
TIKŠANĀS AR DZEJNIECI ANITU LIEPIŅU
UN VIŅAS GRĀMATU “LEJUPLĀDES”
Anita Liepiņa
SLINKOJOT UN PŪSTOT?
Kur esi, mana tauta? Vai tur, kur kājas autas
Pēc sviesta, ko uz maizes rikas ziest?
Vai, atkarībās rauta, skauj birzī bērzu baltu,
Sev taisnojies, ka nespēj vairāk ciest?
Kur esi, tauta mana? Vai izvaidēts nav gana?
Kam tukšībā vēl savus spēkus šķied?
Laiks ieklausīties sirdī: vai taurētāju dzirdi
Par naidnieku, kas tevī trauksmi ceļ?
Kop dvēsles dārzu sevī,
Gan matīsi, kāds devums
Būs tam, lai tauta tiešām
Zeļ un zied!
Dzejniece muzicēja kopā ar Anitu Ostrovsku. Abu kopdarbs klausītājiem
dāvāja prieku un jauku atpūtu.
3
Dzejas dienas Staburaga
Saieta namā
Maija Vegnere
* * * * * Līst lietus. Lāsītes spožas Saveras krellēs uz rūtīm.
Mākonis dāvanu zemei
Nesis, ko rudens te sūta. Foto – Elga Svilo
Nomazgāt putekļus krātos,
Nomazgāt pelēkās domas.
Vērs gulbji sniegam drīz vārtus,
Vējš purinās sniegpārslu somu.
Laiks ved uz Ziemsvētku pusi,
Uz Adventi dvēseles šķīstīt.
Bet šovakar rudens aiz loga,
Un tumsa – bieza un īsta.
* * * * *
Tavā sapnī ieiešu,
Kad naktī skumji būs.
No mūsu mīlestības
Par brīnumu tas kļūs.
Vārdus, klusētos dienā,
Sacīsim viens otram.
Zinām, ko gribam pateikt,
Tikai – vai protam?
Dienā skaļuma daudz,
Dienā gaisma tik spoža. Foto – Elga Svilo
Naktī, kad sapnis vieno, Abi jūtamies droši.
4
Dzejas dienu pasākums Valles Saieta namā
Ināra Vilne
JA ES VARĒTU...
Ja es varētu uzkāpt pa pupu,
Aiz trejiem kalniem tad redzētu saulīti dejam.
Ja es varētu uzkāpt pa pupu,
Mākoņa gultiņā redzētu mākoni smejam.
Ja es varētu uzkāpt pa pupu,
Zvaigznītes lasītu pilnu maisu.
Ja es varētu uzkāpt pa pupu,
Es neķertu kā vējš tukšu gaisu.
Ja es varētu uzkāpt pa pupu,
Es redzētu māmiņu no darba nākam,
Ja es varētu uzkāpt pa pupu…
Ja varētu... bet es vēl nevaru.
DZIMŠANAS DIENA
Zaķēnam šodien dzimšanas diena,
Bet ciemiņa nav neviena.
Sēž zaķēns, ar ausīm katru troksnīti tver, Foto – Elga Svilo
Uz ciemiņu dāvanām cer.
Bet nenāk, nu nenāk vēl.
Jau saulīte mežmalā kvēl.
Pār vaigiem sāk asaras ritēt
Un nevar nemaz vairs mitēt.
Te pēkšņi aiz krūmiem kāds līksmi sauc
Un visu bēdu smagumu jauc:
“Zaķēn, mēs nākam pie tevis ciemā,
Lai tev laimīga dzimšanas diena!”
Foto – Elga Svilo
5
Eleonora Pirktiņa
GRĀMATAS „MAZĀS TAKAS”
ATVĒRŠANAS SVĒTKOS
KOKNESĒ
Šodien jauna grāmata iziet ļaudīs,
Tā nāk darbu vērtību saulē celt,
Lai ar tās vēstījumu bagātinās daudzi
Un ikdienas gaitām var gaismu smelt.
Katram jūsu darbam ir savs mirdzums,
Tas palīdz pa dzīvi ar stipru cerību iet,
Tas ir dziļākās rūpēs radīts dārgums,
Kas caur gadiem arvien staro un zied.
Lai jūsu radošā gara spārni
Smagām rudens miglām droši pāri nes, Foto – Biruta Čūdere
Lai var visi vērtīgie un skaistie darbi
Degt gaismas starus ļaužu dvēselēs!
Kokneses
literātu kopas „Mazā taka” pieci grāmatas autori un viņu draugi tikās
Foto – Ingrīda Grūbe
6
Literāti un viņu draugi tikās “Radu mājā” pie
jaukās saimnieces Kristīnes Kalējas un viņas
komandas. Attēlā – Kristīnes dēls Eduards un
draugs Ģirts.
Foto – Pēteris Grūbe
Eduards Kaļķis
* * * * * * * * * *
Jau gadu simtus vairākus
Stāv Daugav’s malā pilsēta,
Tā skaistā vārdā nosaukta,
Te ir tā Jaunā Jelgava.
Ir varas pāri gājušas,
Un karš un posts, un slimības,
Bet pilsētiņa gruntīga,
Ikkatram mīļa, sirsnīga.
Tā reiz ar ostu, veikaliem,
Ar zirgu vilktiem vezumiem
Un čalojošu ļaužu pūļiem,
Ar baznīcām un lieliem tirgiem.
Lai arī tagad nedaudz klusa
Un it kā domīga mazliet,
Šī pilsēta ir mūžam jauna
Un aug, un attīstās aizvien.
Vēl ilgus gadu simtus,
Tev, Jaunjelgaviņ, vēlu
Un mūžam saticību
Mums, jaunjelgaviešiem!
Tu esi zeme,
Un manas pēdas
Soļus pa to sper.
Tu esi klusums,
Kurā mana elpa
Vārdam lūpas ver.
Tu esi saule,
Kas pār ādu manu
Karstu piķi lej,
Tu esi lietus,
Un manos matos
Lāses kristāldzidri mirdz.
Tu esi blakus,
Es zinu vienmēr,
Manos sapņos tu
Kā ēna mana atnāksi,
Lai vienmēr paliktu.
Tu esi sapnis,
Un es mūžam
Tevi sapņoju.
Foto – Pēteris Grūbe
7
Kristīne Kalēja un Daina Grūbe
Daina Grūbe
TICI…
(Ārijas Elksnes motīvs)
Un tici, ka tavi bērni
Vispār šai pasaulē
piedzims
Un tā kā aizpērn un pērn
Atkal birs balts, balts
sniedziņš.
Un tici, ka tavas āres
Dēli un mazdēli apsēs
Un atkal bērs pavasaris
Sidraba dālderus apsēs.
Un tici, ka pār tavu sētu
Allaž svēteļi trauksies
Un ka šī zemīte svētā
Mūžam par Latviju
sauksies.
Foto – Pēteris Grūbe
VEĻU LAIKA VIESIS
Tu pirmoreiz pie manis atnāc
ciemā
Ar skaidrām, patiesīgām veļa
acīm.
Tu klusu pieklauvē pie mana loga
Un iesvied rūtīs salnas puķes
baltas.
Es paskatos, un deg tās manās
acīs
Tāpat kā toreiz sārti rožu ziedi.
Nav salts un drēgns tavu roku
skāriens,
Es atkal jūtu tikai siltu glāstu.
Es atkal redzu tavu maigo skatu
Un dzirdu vārdus, kuri dvēsli
silda.
Ir zudis viss, kas nepatiess un
sāpīgs,
Kad tu ar veļa acīm manī raugies.
8
Māris Kalējs
Esmu dzimis pagājušajā gadsimtā,
pēdējā kara pēdējā gadā Kurzemē. No
1947. gada dzīvoju Jaunjelgavā, esmu
beidzis šeit vidusskolu, ir divas
pamatprofesijas: pirmā – jūrnieks,
otrā – celtnieks. Pensionārs, un –
kopš nevaru vairs īsti dejot,
tad mēģinu pa druskai dzejot.
RUDENS
Ar liesmojošām kļavu lapām,
Ar dzērvju kāsi debesīs,
Ar bērzu lapām apzeltītām
Un gulbju dziesmām pēdējām
Pār Latviju nāk atkal rudens
Ar miglas vāliem tīrumos…
Bet tas nekas – nekas nav
beidzies,
Ir tikai mazliet skumīgs prāts,
Jo atkal gads ir projām steidzies
Un itin drīz būs sniegi klāt.
Tad paies ziema – atnāks
siltums,
Būs pavasaris – ziedošs maijs,
Būs vasara ar dāsnu sauli
Un Līgo laiks ar dziesmām klāt.
Tad paies vasara – būs rudens
Ar kļavu lapu sārtu klāt.
Un tā vienmēr, līdz bezgalībai
To visu varam turpināt.
Foto – Elga Svilo
Foto – Pēteris Grūbe
EDUARDAM
VEIDENBAUMAM – 150
Dzejas dienās 2017. g.
Man nebūs daudz, ko šodien
stāstīt,
Vien domās gribu dalīties ar
jums.
Paldies, ka šodien esam kopā
Ar cilvēkiem, kam dzeja tīk kā
mums.
Un, ja jau dziļas dvēsles stīgas
Vij kopā, vieno, aptver mūs
Tad domāju, ka šajās dzejas
dienās
Ar Veidenbaumu kopā jābūt būs
Un jāatceras viņa mūža gājums,
Kas viņa īsam mūžam raksturīgs,
Kā spēja šajos īsos gadu mirkļos
Tik daudz ko nozīmīgu pasacīt.
Tik daudz, ka vēl pat šodien
Ir viņa teiktā patiesība klāt,
Ka latvju tautai, brīvi atguvušai,
Šai savā zemē taisnības nav klāt.
9
Daila Bružuka
LOTERIJA
Pie Gordona kājām
Mazas meitenes ziepju burbuļus
ķer.
Trafalgāras laukumā
Vergi pagātni izlabot cer.
Vecs vīrs uz nomaļas ielas stūra
Ar peniju krāsu no biļetes kasa.
Loterija beigusies –
Sakāvi sejas vaibstos lasu.
Kāds krūtīs uzstājīgi
Dzīves biļeti prasa
Un, neko nemaksājot,
Nesaudzīgi krāsu nost kasa.
Vai arī manos vaibstos
Kāds loterijas atbildes lasa.
Pie Šekspīra kājām
Krīt ziepju burbuļi kā rasa.
UZTICĪBA
Tapetes ar apakšveļas rakstu
Atgādina tavu frizūru
Kā nemodīgam sunim,
Kura uzticību
Katru dienu kāds slīpē
Ar dimanta putekļiem
Noklātiem vārdiem.
Foto – Pēteris Grūbe
ATSULGS
Skatlogā sievietes atspulgs –
Rozā lietussargs un soma,
Melns plašķis un eleganta kleita,
Gaiši zils lakats ar putniem un
kurpes.
Apstulbu,
Nepazinu meiteni,
Kas basām kājām skraida pa rasu,
Čalo ar tomātiem un suni,
Gumijniekos brien pa pāraugušo
zāli,
Lai redzētu savvaļā plaukstošos
ziedus
Un vakar lakotos sarkanos nagus,
Kā kaķis ielaiž mitrajā zemē.
Nekas, rīt atkal viss būs pa
vecam –
Skatloga meitene meklēs
jāņtārpiņus
Un zem ozoliem sapņos
par kumeļiem senču pļavās.
Foto – Daila Bružuka
10
Inese Apsāne
Es dzīvoju tepat...
Tepat... Starp jums.
Mani sauc Inese Apsāne. Mana dzimtā puse Vidzeme, Madonas novads.
No 1985. gada sevi uzskatu par koknesieti. Te izauguši mani bērni. Iet laiks, mainās
gadi, mainos es pati. Bet palieku uzticīga Koknesei un dzejai, kuru rakstu kopš skolas
laikiem.
Foto – Pēteris Grūbe
SAVĀDAIS RUDENS MĒTELIS
Kad ceriņu pasakas izskan,
Kad pieneņu pūkas pagaist
Un taureņi aizlido vasaras vējiem līdzi,
Kāds taisni šovakar rudens savādo mēteli
priekšnamā iekar.
Vienā pogcaurumā ceriņu ziediņš
aizķēries,
Otrā pieneņpūka,
Trešā tauriņš pārvērties kūniņā saldi dus.
Kabatās atrodu vizbuļu ziedus, vasaras vējus,
Krāsaino varavīksni.
Zeltītos bērzu dālderus, kļavu lapas virpulī griežamies,
Trīs baravikas un pilnu sauju zvaigznīšu.
Laikam no debesu segas nobirušas,
Kabatās krītot vietu atradušas.
Aiz apkakles atloka,
Kaut kas līdzīgs gaismiņai ārā spiežas.
Tas ir saules zaķēns, kas no vasaras sveicienus nes.
Bailīgs un miegains, laikam jau ciešā miegā aizmidzis bij’.
Kāds tieši šovakar šo savādo rudens mēteli priekšnamā
iekar.
Zūd lieki vārdi, paliek labās domas un atmiņas vien.
Foto – Elga Svilo
11
MUMS DZĪVĒ
Mums dzīvē bieži pietrūkst gaismas,
Mēs, kā kurmji ielīduši alās,
Rakņājamies sevī, uzdodot visdažādākos jautājumus,
Un atbildes meklējam arī.
Atbilžu nav, aizveram visu, lai netiek mūsos neviens.
Mēs esam aizmirsuši smaidīt,
Dzīvojam un zinām, ka dvēselē var iespļaut arī. Foto – Elga Svilo
Kādēļ lai mēs atveramies?
Skopi ar komplimentiem esam.
Vieglāk apmelot.
Uzdāviniet biežāk viens otram smaidu,
Uzdāviniet tāpat vien labu vārdu,
Patīkamu komplimentu pasakiet,
Dvēselē viens otram gaismu pretī nesiet!
Tad dzīvē bieži būs gaisma,
Un kā kurmji nedzīvosim alās.
ES ESMU TAVA DEBESS
Šodien es esmu debesis zilas,
Kur mākonīša neviena,
Tikai saulīte mirdz.
Dālijas nodzisušas pēc pirmās salnas,
Aizgājuši varavīkšņu loki prom.
Piedod, ja kaut kas ne tā! Foto – Pēteris Grūbe
No tava siltā smaida, no tavām mirdzošām acīm,
Kas pretī man veras,
Es paceļos tais augstumos, es atdodu visu sevi.
Es esmu tava debess.
12
Artis Trušelis
* * * * *
Man teica – tici.
Ceļš vēl priekšā ļoti tāls.
Cauri ērkšķiem,
Vienās skrandās
Uz tevis spīdēs mēness bāls.
Nakts aizsegā ēnas dejos,
Kāda klusa balss sāpju dziesmas kauks,
Un elpas vilcienos smagnējos
Ar apmānu tevi uz priekšu kāds sauks.
Kur īsti ir patiesība,
Un kas ir tikai māņi?
Par augstu novērtētā atklātība Foto – Pēteris Grūbe
Ir tikai manas pagātnes sārņi.
Ticēt, cerēt, iemīlēties,
Par soģi sev pašam kļūt.
Kāda jēga no visa atteikties,
Ja nevaru es pats savā pasaulē būt?
Biezām izsmiekla sienām skrienot cauri
Un liekulības upei pārpeldot,
No mana vainaga tāpat tiek noplūkti lauri,
Un neviens tos nekad neatdod.
Tāpēc pietiks man šīs muļķības malt.
Es neesmu tik naivs, cik izskatos.
Man vairs nav akmeņu, kuros ticību kalt,
Un meklēt tos es atkal atsakos.
Elga Svilo
PĀRDOMAS RUDENS VAKAROS
Lai arī kā tas patīk vai nepatīk, iepriecina vai skumdina, laiks
neticami ātriem soļiem virzās uz priekšu. Cits pēc cita mainās gadalaiki,
vasaras skrējiens bijis tik ātrs (ja nu šo vasaru vispār varētu nosaukt par
vasaru). Gribi vai negribi, arī rudens pārāk strauji pieteicis sevi: ilgstošās
lietavas, strauji uzbrūkošās salnas laukiem un dārziem, un kur nu vēl
13
pēkšņais 25. oktobra sniegs, kurš pārsteidza
pavisam nesagatavotus. Postījums dabai liels,
tik daudz kas palicis neizziedējis un nenovākts.
Bet ko nu, dabai savi stiķi un niķi, tas ir pilnīgi
skaidrs. Un mēs esam tikai cilvēki, dabu mainīt Foto – Pēteris Grūbe
nevaram. Mainīt varam sevi un attieksmi pret to.
Esam tikai cilvēki un, loģiski, kļūstam arvien vecāki. Es tikai tagad
reizi pa reizei aizdomājos par to. No vecuma jau neviens nav izbēdzis. Un
pašai, gadiem nobriestot, nācies secināt, ka ar laiku cilvēks vairāk
nogurst, mazāk guļ, top grūtsirdīgāks. Ar pieredzi nāk apskaidrība. Laiks
skrien neglābjami ātri, un tu apzinies, ka daudzas lietas šķiet tik
maznozīmīgas, bet citām, gluži otrādi, tu piešķir lielāku nozīmi. Vairāk
izvērtē dzīvi, tās jēgu un būtību.
Ir rudens. Agri sāk krēslot, un vakari velkas tik gari. Šajā laikā
gribas sevi kaut kādā veidā uzmundrināt, stāties pretī tumsas radītajai
nomāktībai, ienest gaismu istabā un sevī. Katrs mēs to darām citādi, kā
uzskatām par vajadzīgu.
Dienās, kad māja pilna ar mazdēliem, nav laika domāt par
atslābināšanos, tad tikai jātur līdzi resgaļiem – ausis, acis vaļā. Katrs ir
personība, katrs ar savu untumu un raksturu, un vēl tā sacensība savā
starpā! Tādās reizēs man jābūt vienai no viņiem, jārāpo, jāspēlē bumba,
jāloka lidmašīnas. Katram vajadzīga individuāla uzmanība un reizē
visiem kopā... Samīļo vienu, vajag visiem noglaudīt galviņu, noslaucīt
asariņu, paņemt klēpī un azotē sildīt. Vakarā gan jūtams mazs nogurums,
bet ne jau uz ilgu laiku. Nepaiet ne diena, kad atkal ilgojos, jo viņi visi ir
tik mīļi – mans pats lielākais dārgums.
Bet citādi – vakaros dedzinu sveces, dedzinu bieži un daudz,
izdomāju savas domas, tas nomierina. Patīk iekurt krāsnī uguni,
klausīties, kā šprakšķ malka. Reizēm rodas tādas dīvainas skaņas –
14
īdēšana un sīkšana. Liekas, ka krāsns dzied. Un tā es sēžu un sildos, savos
pārdomu mirkļos ietinusies, lēnā garā bez steigas mizoju un griežu
žāvēšanai ābolus, jo mazdēliem tie ļoti garšo, pat vairāk par šokolādi. Tas
viss rada prieku, un šis siltuma mirklis lēnām izskrien man cauri. Ir tāda
apbrīnojama mierīguma sajūta.
Tā ka daudz nav jāskumst par šo tumšo laiku, tas ir jāizdzīvo. Nav
jānoskumst, skumjas jāpalaiž pa vējam, kā rudeņos koks palaiž lapas.
Koki neskumst un neraud par rudeni, par norautām lapām, jo zina – tiem
atkal jaunas uzdāvinās pavasaris.
Tā notiek... Arī pēc tumšas nakts katru rītu vienmēr uzaust jauns
gaismas stars. Neskumsim, sildīsimies savos pārdomu ugunskuros un
gaidīsim katrs savu pavasari!
Eleonora Pirktiņa
ATMIŅU CEĻŠ
Brauc, manu sapnīt, pa atmiņu ceļu,
Kumeļu ilgu kamanās jūdz.
Bērnības sētā lai ciemoties eju…
Vēl būt tur svētkos sirds ilgo un lūdz.
Bērnības smaidus kā glāstu es jūtu,
To svētku līksmē vēl kavējas sirds.
Tēvs, māte dziesmas kā lūgšanu sūta
Ziemsvētku Zvaigznei, šai naktī kas mirdz.
Zinu, ka pasaulē lielā un plašā, Foto – Pēteris Grūbe
Tik balta ceļa nav it nekur…
Brauc, manu sapnīt, straujāk un ašāk,
Eglītē svecītes aizdedz jau tur.
Ziemsvētku eglītes mirdzošā gaismā
Bērnības balstiņas tik līksmi skan!
Ai, sejas mīļās, senās un gaišās,
Palieciet, palieciet atmiņā man!
15
KAS MĀJO BĒNIŅOS
Kādos veco māju bēniņos,
Kur tik sen, tik ļoti sen nav būts,
Tur sajust var laiku piemirsto
Un to, kā seno dienu smarža plūst.
Tur atrast var tādas senlietas,
Kuras cilvēks nelieto vairs, Autore – Rasma Rinkeviča
Tās ir aizmirstībai atstātas,
Bet tajās arvien vēl ir kas skaists.
Kāda gudra sirds tās pacēla
Un biezos putekļus nopūta nost,
Tajās senču darbīgums atvērās,
Kas nav zudis laiku līkločos.
Zem putekļu kārtas – vijole.
Tā iztēlē tik smeldzīgi skan…
Tur atveras senā pasaule, Autore – Ināra Ozoliņa
Tajā atļauts ir ieiet tev un man.
Kādam ratiņam savs stāstījums
Par vērpējām, kam kalpojis tas.
Tur daudzas senlietas uzrunā mūs,
Arī trompete, grozs un tējkannas.
Šo pagātnes darbības skaistumu
Talantīgas rokas prata gaismā celt,
Tās ar otas precīzu gājienu
Aicinās ar sirdi to sajust ilgi vēl.
Uzrakstīts, iedvesmojoties
no Birutas Čūderes Autore – Olga Kolotovkina
stāstījuma par pasākumu
„Kas mājo manos bēniņos”
Jaunjelgavas kultūras namā.
Autore – Svetlana Kalve
Foto – Pēteris Grūbe
16
Ināra Vilne
* * * * *
Kārlītim lidmašīna jauna,
Ar tādu pat uz parku iet nav kauna.
Mārītei leļļu ratiņi spoži,
Tādos lellīti vadāt droši.
Tikai Zaigai nav neviena.
Kā lai tad tiek pie prieka?
Zaigai asaras pār vaigiem plūst, Foto – Pēteris Grūbe
Sirsniņa no bēdām lūst.
Kārlītis lidmašīnu Zaigai sniedz,
Mārīte leļļu ratiņus spēlēties neliedz.
Ar draugu dalīties – tas taču nieks,
Ja no tā abiem tiek prieks.
Paldies!
Sirsnīgs paldies „Radu” saimniecei Kristīnei par silto uzņemšanu savā
mājā, par jauko atmosfēru. Paldies jaukajam fotogrāfam Pēterim Grūbem
par skaistajiem mirkļiem, kas glabās siltas atmiņas par bijušo!
Biruta
Foto – Pēteris
Grūbe
17
Dace Gurlovska
LATVJU SPĒKA ZĪMES RUDENĪ
Rudens saulgrieži jeb Apjumības ir laiks, kad visa raža savesta zem
jumta. Apjumības svin, daudzinot Saulīti un Dieva dēlu Jumi. Senlatviešu
auglības rituālos Jumim ierādīta ļoti liela vieta. Pateicībā Jumim ceļ galdā
lielu maizes klaipu, kas cepts no triju dienu maluma, kā arī alu un citas
rudens veltes. Apjumības noslēdzas ar Jumja ķeršanu.
Saules zīme – piepildīta saules aka, gaismas simbols.
Jumja zīme simbolizē auglību un aizsardzību.
Mēneša zīme – tā ir auglība un možums garajos ziemas vakaros.
Apjumību zīme – veļu līdzdalība zemes dzīvē.
Mārteņa zīme ir gaismas un pamirušas dzīvības simbols.
Tā stilizēti attēlo divus gaiļus – gaismas vēstnešus – un ir atvasinājums
no tālāk pārveidotas Jumja zīmes; saritinot Jumja zīmes galus, iegūstam
Mārteņa zīmi, jo ziemā dzīvības spēks saglabājas saknēs.
Latviešu gadskārtā Mārteņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu.
Mārtenim pieder zirgi, bites un gaiļi. Mārtenim ziedo, un to apdāvina.
Mārteņos iesākas maskošanās un ciemos iešana citam pie cita.
Biruta Čūdere
18
Biruta Čūdere
SVECĪŠU VAKARS
Kapu kalnu raiba rudens cepure klāj. Lielās egles, rotājušās
brūnajiem čiekuriem, godbijīgi zaru rokas kļauj. Brūnganie ozoli savos
zaros zīļukus auklē. Liepas, saules siltumu savākušas, klāj zeltītās lapu
sirdis uz kapu kopiņām un takām. Vien košās kļavas lapas dīžājas savā
lepnībā – krāsu daudzveidībā. Lēns vējš tās auklē, bet nāks aukstā migla
ar ledaino skūpstu, stindzinās krāšņumu un atdos mūžībai…
Mirušo piemiņas diena – svecīšu vakars. Tuvinieki, draugi un
paziņas nāk ciemos, apkopj atdusas vietas, atnes ziedus un svecītes.
Klusas sarunas, jaukas atmiņas silda sirdis, un svecīšu liesmas silda šo
vietu. Pateicamies tuviniekiem par mīlestību, dzīves gudrību, ko dodam
saviem bērniem, mazbērniem. Gaišas domas liek liesmiņām doties
augšup. Lai Jums viegla guļa un Dieva miers!
Krēslā šo liesmiņu pulki mums paldies teic, ka neaizmirstam savas
saknes, godinām savus senčus.
Bez drošām un stiprām saknēm nevar izaugt nākotnes koks!
Cienīsim un godāsim savus senčus un to tradīcijas! Lai miers virs zemes
un cilvēkiem labs prāts!
Eleonora Pirktiņa
SVECĪŠU VAKARS
Ir rudens, vakari agrāk tumst –
Mēs steidzamies uz kapsētu,
Mūsu domas pa aizgājušo mūžiem plūst,
Un vēlme par visu labo tiem pateikties.
Šai vietā valda klusums un miers,
Sveču liesmiņas kā zvaigznītes mirdz,
Skan lūgšana un uz kapa – rudens zieds
Kā pateicība no tuvinieku sirds.
To apsolījumu, ko paudis Dieva Vārds,
Lūdzam, lai katrai dvēselei debesis sniedz.
Lai palīdz mums ceļu uz patiesību nosargāt
Mūsu visaugstākā vērtība – Dievs! Foto – Pēteris Grūbe
19
Biruta Čūdere
MANA DĀRZA SARGS - DEVIŅVĪRUSPĒKS
Manā dārzā jau daudzus gadus aug šīs skaistās puķes – saulessvece
un deviņvīruspēks! Viņi ir elegants pāris.
Saulessvece – sievišķīgi maigām, samtainām lapām. Graciozi
stalta, liela dejotāja, katrai vēja taktij eleganti lokās līdzi.
Turpat netālu dižojas tās sugasbrālis deviņvīruspēks. Slaids, līganu
stāvu, koši zaļām, vīrišķīgām lapām.
Līdzīgām ziedu vārpām abi sacenšas ziedēšanā! Tikai kam nu būs
tik liela uzņēmība tos mazos ziediņus skaitīt? Viens pumpurā, otrs jau
saulei pretī pleš dzeltenās ziedlapiņas. Skat, tepat līdzās kāds jau piekusis
ziedēt, velkas kamoliņā, lai auklētu sēkliņas. Saules siltie, maigie glāsti
ātri palīdzēs to darbiņu veikt. Lūk, jau atskrēja dienvidvējš, izdancināja
stalto kungu, un sīkās sēkliņas devās prom pa dārzu pildīt savu tiešo
pienākumu – vairoties! Tagad manā dārzā aug vesela armija
deviņvīruspēka!
Rudenī viena sēkla izdomāja, ka ir pietiekami silts, var uzziedēt.
Izveidoja kuplu lapu ceru, sāka audzēt ziedu. Uzsniga sniegs, mazā
vārpiņa noliecās uz lapām gulēt.
Es tai teicu: „Mazulīt, tev deviņu vīru spēks ir, bet ar ziemu
spēkoties būs grūti.”
Sniegs pēc maza brītiņa nokusa, saulīte atsāka sildīt, un mazais
spēkavīrs cēlās augšā! Lāčplēša dienai par godu – uzziedēja!
Manam dārzam ir vareni sargi, kas neviena nebaidās!
Foto –
Biruta Čūdere
20
Eduards Kaļķis
LATVIJA
Piedod, tēvzemīt, Tev ir svētki, un es sirdī tos svinu. Lāčplēša diena ir par
mūsu varēšanu, gribēšanu un darīšanu. Par mūsu degsmi un spēku, par
mūsu kopīgajiem sapņiem un cerībām, par mūsu esību te, tagad...
Un tagad ir tā, kā ir tagad...
Piedod!
Latvija, dārgā, Tu mirsti,
Pa šuvēm un vīlītēm irsti...
Tiek nocirstas Tavas saknes,
Tauta vairs nespēj, bet panes.
Prom Tavas meitas un dēli,
No tautas tik atmiņu tēli.
Sirds sāp, ka noskatos tajā,
Gribu celties, vara spiež lejā.
Nesauc par gļēvu, es lūdzu,
Tikai Tev es šo grēksūdzi sūdzu.
Tu atceries toreiz kā bija,
Tūkstošu asins par Tevi lija.
Toreiz Tu parādā biji par sevi,
Ikkatrs, ko atdevis bija par Tevi.
Tagad redzu – dziesti Tu lēnu,
Tev atņem gan sauli, gan pašas ēnu.
Piedod, es lūdzu. Varu ko darīt
Šodien uz vietas, nevis parīt?
Es nespēju ilgāk redzēt vairs to,
Kā sveši ļaudis Tevi iekāro.
Tu esi mūsu dzimtene svētā,
No tautas, no Dieva izredzētā,
Tu ar mežiem, laukiem un ūdeņiem,
Ar ražas bagātiem rudeņiem,
Ar ziemas balto kupenu mieru,
Ar siltu pienu un dzeltenu sieru,
Ar smaržīgu sienu un baltām kazām,
Ar sirdīm lielām un daudzām mazām.
Bagāta esi ar cilvēkiem krietniem,
Sportistiem stipriem un gudriem ārstiem. Foto – Pēteris Grūbe
Ir saites ar kaimiņu tautām Tev ciešas,
Un kopīga vēsture, atmiņas riešas.
Tu saki jel reizi – vai varu ko līdzēt?
Es vēlos, Latvija, tik Tevi vien mīlēt!
21
Roberts Ludboržs
PAMĒĢINĀSIM
Pamēģināsim būt kungi
savā dzimtajā zemē.
Būt kungi un arāji savā brīvajā zemē.
Pamēģināsim iemīlēt
ne tikai Antiņu,
bet arī gudros brāļus.
Jāiemīl arī pazudušais dēls,
un, lai cik dīvaini nebūtu,
arī pazudusī meita. Foto – Pēteris Grūbe
Jāiemīlas līdz ausīm valodā savā,
tā, lai bērni un bērnubērni
to dzirdētu pareizi skanam.
Pamēģināsim piedot un iemīlēt
visus, kas līdzās mums soļo,
kas kopsolī soļo.
Mums daudz, daudz vēl jāmēģina
mīlēt un piedot,
kamēr izdodas.
SOLĪJUMS LATVIJAI
Es redzu vīziju:
Nāk lieli ļaužu bari,
No visiem novadiem nāk
Svētu apņemšanos teikt.
Šai zemei dodot spēku,
Tā iedos spēku mums.
Šo zemi augšāmceļot,
Tā augšāmcels ar’ mūs.
Sakopsim novadus savus,
Lai tie ziedoši kļūst!
Ar sirdsdegsmi kas kopj,
Pats garā stiprs.
Tad iznīks skaudība
Un naida liesmas,
Un kusīs vienaldzības
Ledus pelēkais.
Un spēsim pārvarēt
Mēs grūtības, pat briesmas,
Būs dzīva tautas dziesma
Mūsu paaudzēs.
22
Inga Krauze
LATVIJAI
Daugaviņas maliņā
Ugunskuri šonakt mirdz,
Un, tos tagad ieraugot,
Iesmeldzas man sirds.
Vai tā rīt vai aizparīt
Varēsim te stāvēt mēs
Liteņupes krastmalā,
Savā tēvu zemītē?
Vai mūs atkal sveši kungi
Svešās zemēs vergot dzīs?
Vai mums savu tēvu zemi
Dievs lems mūžam paturēt?
Foto –
Inga
Krauze
Nenodziest lai ugunskurs
Mūsu tautas dvēselēs,
Neaizaug lai tīrumi,
Tēvu koptā zemītē!
Mīlēsim un sargāsim
Savu zemi vienīgo!
Lai plūst plaši Daugava,
Lai skan latvju valoda!
Lai mēs vienmēr paši būtu
Savas zemes kopēji!
Un lai Dievs dod visiem spēku
Savu zemi nosargāt!
Foto – Pēteris Grūbe
Gunta Bogdanoviča
Foto – Pēteris Grūbe
LATVIJAI
Dzimtene mana, par Tevi es dziedu,
kad vēji jau žēli raud kailajos bērzos,
rudens vēji pār tālēm kad auļo,
aiznesot ziedus un zeltainās lapas sev līdz.
23
Cik maza un dārga Tu, dzimtene mana,
sirds atkal jau sērdienes meldiņu dzied,
jau atkal pie robežām ieroči zvana
un svešas tautas nāk manu dzimteni nīst.
Latvija mana dārgumus sargā,
baltās birzis, ko šodien bez žēluma cērt
un zeltainās vārpas, kas auklē un
sargā,
rudzupuķi zilo, ko saudzēt prot vējš.
Dzimtene mīļā, daudz Tavu dēlu gulst
dzimtenes kapsētā, miers lai ir svēts,
bet, kamēr vien Daugava šalkos uz jūru,
par dzintara zemi vienmēr Tevi sauks. Foto – Vita Taškaua
Gunta Bogdanoviča
BRĪVĪBAS PIEMINEKLIM
Lakstīgalas dziesmām skanot, saules stariem gaiši mirdzot,
Pie mātes Latvijas man ausa pirmais dzīves rīts.
Un varbūt, ka šis mātes tēls mani tālā ceļā veda
No Rīgas prom, lai mācos Seces mežu dziesmas vīt.
Mirdz Rīgā akmens tēls, ko mūsu visu sirdis glabā,
Mirdz zvaigznes zeltainās, par brīvību kas teic.
Es gribu teikt: ,,Paldies par visu, labā!
Lai mūžu mūžos mirdzēt tev pār mums!”
Kā sapņos vēl pār Rīgas ielām eju,
Te mana dzimtene, te mirdz man zvaigžņu zelts,
Un karogs sarkanbalts, kaut vienmēr brīvi plandot,
Sveiks brīvo Daugavu, kur Dzintarjūra šalc.
Un kaut pie mūsu robežām skan atkal dzelžu šķindas,
Žvadz kaujas ieroči, un tanku ķēdes dārd,
To dzimteni, ko latvju tauta auklē,
To mūžam neatņemt,
To sargās gadu simtus mūsu mīlestības spēks.
24
Inese Apsāne
IR CERĪBU SVECE
Tumsa lēnām pārņem visu,
Visapkārt mierīgs un kluss.
Pēdējais autobuss aizsteidzas pa ceļu,
Nerātnais vējš nozudis arī kaut kur.
Varbūt autobusā ieskrēja un projām
aizbrauca?
Lai arī lietus līst, vēji gaudo,
Aizdedzot balto cerību sveci,
Dvēselei silti un jauki ir.
Foto – Inese Apsāne
PUISIS UN MEITENE
Kas meitenes dvēseli iepazīst, zaudē galvu un iemīlas eņģelī.
Tā arī bija ar meiteni to, no blakus pagalma.
Puisis vienmēr lūdzās zem logiem,
Lai tikai viņu logā manītu.
Zvanīja durvīs, pameta ziedus un bēga projām.
Naktīs rakstīja dzeju un turpat to sadedzināja.
Puisis un meitene izauga.
Lai arī sen jau tas bija,
Viņu ceļi atkal pēc ilgiem gadiem krustojās.
Tur viņi stāvēja apskāvušies jaunības pagalmā,
Savā patiesi tīrā mīlestībā,
Kas visu laiku ar viņiem kopā bijusi.
Kas sievietes dvēseli iepazīst, zaudē galvu un iemīlas eņģelī.
25
Guntis Gailītis
VĒSTĪJUMS
Vecais Jēkabs steigā ieklupa veikalā un, ieraudzījis kaimiņieni
Mildu, aizelsies iesaucās:
„Mildiņ! Mildiņ! Vai, vai!”
Mildiņa aši deva pretī:
„Ak tagad tu esi parādījies! Nez kur ta visu laiku bēguļoji? Ka
neredzēju! Notrūcies biji? Kas es tev, banka, vai, ko domājies! Godu
prast vajadzēja!”
„Pagaidi…” mēģināja bilst Jēkabs, bet velti.
„Es jau pusgadu gaidu! Tu vairs nezini, kur es dzīvoju? Būs jāsauc
izsitēji vai parādu piedzinēji, vai kā viņus tur sauc!”
„Klausies…”
„Es jau līdz riebumam esmu atklausījusies tavu mazdēlu bum-bum
mūziku, tik skaļu, ka man pagalmā liepai birst lapas nost un dārzā vīst
puķes! Un tavi mazdēli kā kumeļi skrien pa manu teritoriju! Vajadzēs
ziņot pašvaldības policistam!”
Šajā brīdī žestikulējot Mildiņai rokassomiņa aizlidoja pa gaisu un
iekrita preču plauktā. Kamēr nu viņa savāca bēgli, Jēkabs varēja vēstīt
savu sakāmo:
„Skrien nu, Mildiņ! Tava māja deg!”
SKAIDROJUMS
No mūsu pagasta par deputātu ievēlēja Miķeli. Es viņam tieši
noprasīju:
„Pasaki, Miķel, man skaidri acīs – kāds mūsu pagastam būs labums
no tā, ka tu esi deputāts?”
„Rūpēšos.”
„Par ko rūpēsies?”
„Rūpēšos.”
„Nemurmuļo! Saki konkrēti!”
„Tūrisms.”
„Zemes lielākā daļa ir pārdota ārzemniekiem. Zirgu nav. Govju
nav. Ko tu rādīsi tūristiem? Varbūt dāņa cūku fermas piesmirdināto
upīti?”
„Eksotiku!”
26
„Kādu eksotiku?”
„Kaimiņpagastā ir strausi, mums būs kamieļi. Rīkosim kamieļu
skriešanas sacensības.”
„Ak tā? Tad tik man jābēg pie citiem aizbēdzējiem…”
AUGŠUPEJA
Reizē ar dzērvju klaigām Miķelītis pirmajā septembrī steidzās uz
skolu. Cik nu te tālu – cauri mežiņam un „gaismas pilī” iekšā. Tikai ieejas
durvis nepadevās, censonis tās raustīja bez jēgas.
Caur ceriņkrūmu galvu pabāza bomzis un čerkstošā balsī uzsauca:
„Jaunais cilvēk! Nelauziet durvis! Logi jau ir izlauzti, jo skolu
nesen likvidēja!”
PADOMS
„Redzi, mīļā, kas par desām, – mans vecis ir saslimis. Mājā ir pieci
termometri, bet nav, ar ko izmērīt temperatūru. Termometri visi jauni,
visi dārgi pirkti, visi brāķi.”
„Nestreso! Sūti rūpniekus bekot! Šādā reizē vecmāmiņa uzlika man
uz pieres plaukstu, un viss bija skaidrs!”
DERĪBAS
Mazdēls: „Vecotēv, mūsu kaimiņš esot vinnējis derības, jo ar
rokām pret ceļgalu pārlauzis baļķi!”
Vectēvs: „Nevar būt! Baļķim jābūt ap pusmetru resnumā!”
Mazdēls: „Vecotēv, tu nespēj izskriet dzīves pārmaiņām līdzi:
tagad arī zīmuļa resnumā skaitās baļķis.”
DABAS KATASTROFA
„Marš, uz māju!” spēļu zālē dēliņam uzsauca no Norvēģijas
atbraukušais tēvs.
Mājās runāšana bija tikpat skaļa: „Kur ir
traktors? Kur ir inventārs? Kur ir lopi?”
„Virpuļviesulis visu aizpūta pa gaisu…”
Būšu cilvēks, kas loba zirņus!
27
Guntis Gailītis
SIRDS TRĪCĒŠANA
Papēžus pa zemi vilkdams, vecais Antiņš slemperēja pāri
pagalmam uz sirdsmājiņu. Tur viņš ierīkojās uz svētlaimīgu sēdēšanu.
Mammuks, aiz mājas izkāris veļu, nāca atpakaļ.
Pēkšņi atsprāga sirdmājiņas durvis un Antiņš, rokām pieturot
bikses, kājas augstu cilādams, skrēja uz māju.
Mammuks uzlielīja:
„Re, skrien kā jauneklis, nemaz vairs papēžus nevelk pa zemi!
Kurp tā steidzies?”
„Būdiņā ielīda čūska!”
„Un tu ar savu skriešanu droši vien to nabaga čūskas lopu
pārbiedēji tīri līku! Tā nedrīkst!”
SARUNA
„Kāpēc tu nepabeidzi skolu?”
„Tur ir vainīgs alkohols.”
„Un tu nevarēji noturēties nevienā darbā!”
„Tur ir vainīgs alkohols.”
„Tad tu uzsāki klaidoņa gaitas.”
„Tur ir vainīgs alkohols.”
„Un ģimeni neesi nodibinājis. Ne tev sievas, ne bērnu.”
„Tur vainīgs alkohols.”
„Tā tu pats esi izpostījis savu dzīvi.”
„Tur ir vainīgs alkohols.”
„Un ko tu tagad domā darīt?”
„Derētu salāpīties …”
O
Vectēvs: „Dēliņ, tev tagad būs jāmācās skaitīt!”
Mazdēls: „Kāpēc?”
Vectēvs: „Tavai māmiņai ir piedzimuši trīnīši.”
28
VECTĒVS UN MAZDĒLS
Mazdēls: „Vecotēv, tētis darbā nejauši apgāza atkritumu spaini, un
viņam iešķīra pirmo prēmiju. Par ko?”
Vectēvs: „Par laikmetīgo mākslu, dēliņ.”
O
Vectēvs: „Dēliņ, radio kastē lieli kungi runā latviski, bet es tikai
pusi no viņu teiktā saprotu. Pārējo vien nojaušu.”
Mazdēls: „Vecotēv, tu jau kapitāli esi transformējies aiz orbītas!”
Daila Bružuka
UGUNĪGI VĒRŠI AR ZELTA RAGIEM
16.07.2016. Greivsenda 13:50
Jau piecas dienas esmu laimīga
(tāda gan es biju arī pirms tam, bet šīs
dienas mazliet, mazliet vairāk). Pēc
nemitīgās pusgada ceļošanas no
Liepājas uz Rīgu, šad tad uz mājām,
pēc darba skolā un mācībām, un
visādiem pienākumiem beidzot es
varu izbaudīt pilnīgu mieru, dzert
kafiju un lasīt grāmatas.
Esmu svešā zemē, kur ielas ir
šauras, mājas atgādina mazus leļļu
namiņus, kas cieši piespiedušies viens
otram neļauj pat vēja pūsmai izspraukties tiem cauri. Katru rotā pavisam
mazs dārziņš, kurā krāšņi zied rozā, violetas un sarkanas hortenzijas,
milzīgas fuksijas, palmas, visādi jocīgi skaisti ziedoši krūmi, kādus
29
Latvijā nekad neesmu redzējusi. Esot mājās, nekad neesmu varējusi tik
daudz laika veltīt pati sev – pienākumi, radinieki, draugi, darbi. Vienmēr
atradās kas svarīgāks par sevi. Zinu, ka šī foršā sajūta drīz pāries,
iespējams, jau nākamajā nedēļā sākšu domāt, ar ko lai sevi nodarbina, jo
palikušas tikai divas grāmatas, ko lasīt, bet šobrīd esmu sajūsmā par to,
ka varu no rīta savam vīrietim pagatavot brokastis, pavadīt viņu uz darbu
un pēc tam vēl dažas stundas vārtīties pa gultu, tad lēnām mosties, ieiet
dušā, uztaisīt kafiju un bez sirdsapziņas pārmetumiem ķerties pie
grāmatas lasīšanas.
Jā, doma bija rakstīt par vakar izlasīto grāmatu, lai piefiksētu
grāmatas pēcgaršu, kura pēc dažām dienām jau garšos pavisam citādi vai
būs pavisam pagaisusi.
Gunta Bereļa “Ugunīgi vērši ar zelta ragiem” ir pirmais Bereļa
literārais darbs, ko esmu izlasījusi. Līdz šim biju lasījusi viņa
literatūrkritikas rakstus, Latvijā plauktā guļ arī viņa “Literatūras vēsture”,
esmu ieskatījusies arī viņa blogā, kur viņš stāsta par rakstīšanas “virtuvi”,
bet nekad – viņa daiļdarbus.
Grāmata nelasījās ātri, parasti es 300 lapaspušu biezu grāmatu
mierīgi varu pieveikt vienā dienā, taču šoreiz tik raiti negāja. Droši vien
vainīgi divi paralēlie stāsti, kas romānā tiek šķetināti viens otram blakus,
liekot mazliet biežāk apstāties, dažreiz pašķirt kādu lapu atpakaļ, lai
saprastu, kurā mirklī apstājušās literatūrkritiķa Bereļa vai vārdā
nenosauktā mākslinieka gaitas.
Kad par grāmatas sižetu stāstīja kursa biedrene, viss šķita pavisam
vienkārši: literatūrkritiķis Berelis, kurš atklājis kādu 30. gados dzīvojošu
dzejnieku, kurš pēkšņi pazudis no literatūras telpas, atstājot aiz sevis tikai
vienu publicētu grāmatu un dažus foto, meklē informāciju par savu
jaunatklāto dzejnieku. (Hmmm, diezgan garlaicīgi – pie sevis nodomāju.)
Jā, un otrs stāsts par mākslinieku, kurš glezno kailu sieviešu aktus, taču,
30
lai glezna būtu gatava, modelei jāmirst. (Kaut kāds slimais maniaks,
kuram nav pilns pulkstenis.) Ņemot grāmatu rokās, domāju, ka nekas labs
tur nesanāks, jo sižetu zinu, nebūs vairs interesanti lasīt, bet nekā.
Grāmata aizrāva ar pavisam ko citu. Lai cik arī stulbi tas
izklausītos, ar stāstu par mākslinieku, kurš nogalina savas modeles, autors
mani nemanāmi “aptin ap pirkstu”, tā ka es pēkšņi pieķeru sevi, jūtot līdzi
nevis nogalinātajām modelēm, bet gan māksliniekam, kuram,
“nabadziņam”, piemetusies radošā krīze un bez modeļu nogalināšanas
viņš vairs nespēj gleznot. Un kurš gan zina, kas patiesībā stāv aiz katra
mākslas šedevra, aiz katra lieliskā romāna vai dzejoļa? Kam bijis jāiziet
cauri darba autoram, kas jānogalina, ar kādiem dēmoniem jācīnās, kas
jāpārdzīvo, lai taptu šis šedevrs? Un labi vien ir, ka skatītājam nav ne
jausmas, kas patiesībā stāv aiz viņa apjūsmotā mākslas darba. Pie līdzīga
secinājuma nonāku arī, sekojot līdzi literatūrkritiķa Bereļa gaitām, kura
priekšā pēkšņi uzrodas viņa meklētais un apjūsmotais dzejnieks, kurš,
izrādās, ir rupjš, izvirtis vecis, kas gāž Berelim ar spieķi, izgrūž pa bēniņu
logu un pat nodedzina viņa dzīvokli, iznīcinot viņa daudzu gadu darbu.
Literatūrkritiķa izsapņotais dzejnieka tēls pilnīgi noteikti nelīdzinās
simtgadīgajam, trakajam vecim, kurš apgriezis kājām gaisā viņa dzīvi. Ik
pa brīdim rodas jautājums, kā gan šis seklais vecis var rakstīt tik dziļus un
patiesus dzejoļus. Un te atkal vēl viena patiesība – rakstnieka, dzejnieka
radītais darbs ne vienmēr ir viņš pats, kaut gan tik bieži cenšamies vilkt ar
pirkstu līdzi katrai romāna vai dzejoļa rindiņai un analizēt, ko gan autors
ar to bija domājis, kas ar viņu tad noticis un sajūsmināties vai
šausmināties par detaļām, kuras mums sķiet viņš atklājis par sevi. Bet
cilvēks, kurš raksta un tas, kurš gāž jums ar spieķi pa galvu vai rāmi
virtuvē marinē tomātus, bieži vien ir divi dažādi cilvēki. Jā, varbūt
mazliet šizofrēniski tas izklausās, bet tā nu tas ir. Paldies Guntim
Berelim, ka lika man par to domāt.
31
Pavisam īsas pārdomas par Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas
izlasāmo grāmatu sarakstā iekļauto Zoji Sagas romānu “Meitene
tīmeklī”
08.11.017. Vilciens Rīga–Aizkraukle 18:41
Domāju, ka pat ar skolu nesaistītam
cilvēkam ir skaidrs, ka mūsdienu bērni un
jaunieši pasauli uztver pavisam citādi nekā
mēs, vecāko paaudžu cilvēki, lai gan nav
nemaz tik viegli atzīt, ka jau savos 32
gados esi vecs (ja skatāmies no skolēna
viedokļa). Neticami, ka es bērnībā lasīju
latviešu tautas pasakas par sērdienīti, trīs
tēva dēliem, princesēm un prinčiem un
zināju, ka bārenīte nav meitene, kas strādā
bārā. Mūsdienu jauniešiem bez pieaugušā
palīdzības ir diezgan grūti uztvert mūsu vecvecvecmāmiņu un
vecvecvectētiņu pārstāstītos stāstus. Tas nenozīmē, ka viņi ir muļķi vai
neattīstīti un bez vērtībām, nē, vienkārši valoda ir mainījusies, mūsu
dzīves temps, tehnoloģijas ir aizskrējušas pa priekšu pasakām. Nu
nesapratīs vairs mūsdienu jaunietis, kāpēc kādam jāgana cūkas, jājāj
pieguļā vai jāizjoko vācu kungs. Tik daudziem jau tas, ka kartupelis un
tomāts nenāk no Maksimas vai Rimi, bet gan izaug no zemes, ir kā
pasaka.
Tik garš ievads, lai pateiktu, ka tam ir alternatīva. Pasakām ir
alternatīva, kas uzrakstīta mūsdienu tīņiem pieņemamā valodā, taču veic
to funkciju, ko kādreiz veica pasakas, – pusaudžu romāni.
Zoji Sagas grāmata “Meitene tīmeklī” – mūsdienīga, aizraujoša,
viegla, taču pārdomas raisoša pasaka. Pasaka par tīņu problēmām, par
32
pieaugšanu, par draudzību, mīlestību, ģimenes vērtībām. Arī man kā
pieaugušajam tā bija ļoti laba, relaksējoša vasaras pēcpusdienas grāmata,
ko baudīt vasaras mājas terasītē uz dīvāna, malkojot smaržīgu zāļu tēju.
Manu iekšējo bērnu rakstniecei izdevās aizraut ar vienkāršo, raito un
saprotamo valodu, mūsdienīgu un aktuālu sižetu un, protams, kā jau
pasakai piedien, ar pasakas cienīgām beigām.
Domāju, ka katram tīnim, kuram nav svešas padsmitnieku
problēmas, būtu vērts pavadīt pāris vakarus ar “Meiteni tīmeklī”, jo šis
pusaudžu romāns, kuru iepriekš pati uz savu galvu atļāvos nosaukt par
pasaku, tiešām aizrauj.
Māris Kalējs
ADVENTES LAIKS
Decembris – pēdējais gada mēnesis. Adventes laiks – gaidu laiks,
klusais laiks. Mēs gaidām, visi gaidām… Ziemassvētku atnākšanu ar
Kristus piedzimšanu, Jaunā gada atnākšanu. Ceram, ticam un gaidām…
Katru gadu gaidām.
Tāds jau ir cilvēks. Vienmēr cerībās, vienmēr gaidās uz kaut ko
labāku, gaišāku. Un tas ir labi – ir jādzīvo, jātic, ka būs labāk. Būs gudra
valdība, būs darbs ar cilvēka cienīgu atalgojumu, brauks mājās
aizbraucēji, un mūsu dzīve ies augšup. Ies augšup, tāpat kā pēc
Ziemassvētkiem dienas kļūs arvien garākas un gaišākas.
Bet vajag jau ne tikai gaidīt un cerēt! Pieliksim katrs savu domu
spēku, savu roku čaklumu pie labāka, saulaināka ceļa radīšanas, un tad
visi kopīgi ātrāk būsim tur – saules pusē –, un mūsu gaidas un cerības būs
radušas piepildījumu.
Foto – Vita Taškaua
33
ZIEMASSVĒTKI
No baznīcas pakalnā zvani skan,
To skaņas plūst lēni un liegi,
Tās vēsta pasaulei, tev un man:
Ir piedzimis Kristus, un maigi snieg sniegi…
Tik tīra un balta kļūst pasaule
Kā bērna autiņos tīta,
Un dvēsele ietrīsas svētlaimē,
Top gaišākām domām vīta.
Lai paliek atmiņā vakars šis mums,
Un domas, lai tīras un baltas!
Tad novēlēt gribu es visiem mums:
Lai sirdis nekad nekļūst saltas!
Foto – Elga Svilo
* * * * *
Lai Ziemassvētku vakars gaišs
Nāk katrā mājā gaidīts!
Lai darbi sokas, rokās spēks
Par paveikto un nākamo,
Tad varēsim mēs smaidīt!
Foto – Pēteris Grūbe
34
Ausma Jaundžeikare
ZIEMASSVĒTKU KAKTUSS
Mans ziemassvētku kaktuss
Vēl jau dus, bet drīz
Tas pumpuriņus maigus vērs
Un skatīsies caur loga rūti laukā,
Uz kuras leduspuķes
Aukstu elpu dveš.
Tas gaida īsto brīdi,
Kad uzziedēt tam spēji,
Ar sārtiem ziediem.
Ziemassvētkus sveikt.
Tad citas puķes
Ziedēt piekusušas būs...
Tās skatīsies ar zaļām lapu acīm,
Ar rāmu gurdumu.
Caur Ziemassvētku ziediem
Ienāks mājās svētki,
Ar vieglu egļu smaržu
Piepildīsies gaiss.
Būs māju sajūta,
Kad nekur nevaj’g steigties,
Un tavas siltās plaukstas
Mani mīļi skaus.
VĒLĒJUMS KATRAM
Es visiem Jaunā gadā
Gribu vēlēt prieku,
Lai pietiek tā
Ikkatru jaunu dienu sveikt.
Un gribu dāvāt
Sirdsmieru pārpārēm,
Lai emociju bangas
Augstu neuzkāpj.
Vēl vajadzētu katram
Spožu zvaigzni iedegt.
Cerība – šī zvaigzne,
Lai tā sirdī mirdz!
Tad varam Jauno gadu
Sagaidīt ar prieku,
Spožs cilvēcības stariņš
Visus izgaismos!
Foto – Biruta Čūdere
VĒJŠ
Ziemas vakaros garos
Manā skurstenī svilpo
Ziemeļu vējš.
Tas stāsta
Par ceļu garo,
Ko mērojis.
Uz pasaules lietām
Skatiens tam plašāks,
Jo atrodas augstāk.
Esot pēdējos gados
Ļoti sasilis gaiss,
Vējam skrējiens
Kļuvis nevaldāmāks.
Tik atpūtas brīžos,
Sēžot uz skursteņa malas,
Tas mana,
Cik savā ceļā
Izārdīt spējis
Mazu radību miteklīšus.
Vai vējš to gribējis?
Nē. Bet šis laiks to prasot.
Vējš arī ir šī gadsimta
Neatņemama sastāvdaļa.
35
Maija Vegnere
ZVAIGŽŅU LIETUS
Debesīs kāds brīnumsveci dedzis,
Zvaigznes krīt kā dzirksteļojošs
spiets.
Pusnaktī, šo ugunslietu redzot,
Šķiet – tur laimi sijā milzīgs
siets.
Gribas plaukstas pastiept pretī
dzirkstīm,
Lai kaut viena tajās iekrīt man.
Gabaliņu laimes turēt pirkstos –
To jau katrs vēlētos mēs gan.
Bet – nekā. Vien sala adatiņas
Tā kā neaizmidzis ezis durstīt
sāk.
Tomēr sirdī debess uguntiņas
Prieka ugunskuru aizdegt māk.
Laikam nevar saņemt laimi
saujās,
Nevar kabatā to slēpt un
paglabāt.
Gaišai sajūtai vien varam ļauties,
Jūtot – laime ir mums tepat klāt.
Foto – Pēteris Grūbe
VĒLĒJUMS
Es tev novēlu sniegpārslu vienu,
Kura nekūst, ja rokās to tver.
Es tev novēlu gaišāko dienu
Un no tīrākā avota dzert.
Kad ir dvēselē skumji un auksti,
Svecē liesmu karstāko degt.
Vēja pusē aizliekot plaukstu,
To no vēja nopūtām segt.
Lai tā silda kā labākie vārdi,
Kuri teikti no godīgas sirds!
Kad aiz loga putenis ārdās,
Tavā pasaulē silti lai ir!
PILNMĒNESS NAKTĪ
Pilnmēness logā smejas,
Zeme palsa kā sniegā.
Domas klīst pusnakts ejās,
Nelaižot dvēseli miegā.
Kas tu esi, debesu ripa?
Saules zeltā izmērcēts šķīvis?
Gaisma zaros iepinas strīpām,
Darot pasauli raibu kā dzīvi.
Jūrā paisuma viļņus
Saceļ pilnmēness vēji.
Mūža radītos ciļņos
Sacīts – nopļauj, ko sēji.
36
Gunta Bogdanoviča
VECGADA VAKARA ILGAS
Mums nevajag sniega, mēs negaidām salu,
Mēs negribam ledu, kas laistās un mirdz,
Vien sirds alkst pēc smaržīga skujkoka zara,
Ko ieliekot vāzē, vēl atmiņas dzirkst.
Mēs, draugi, gaidīsim gājputnus mājās,
Un pūpolu zaru, kas smaržos kā prieks.
Mazs ziediņš iezvanīs pavasari,
Pretī līks bērza zars, smaržīgs un liegs.
Atnāks maijs, un izplauks ķiršu koks,
Par seno jaunību, par seno mīlu stāstīs.
Latvijai līks pāri varavīksnes loks,
Un silti vēji matus glāstīs.
Un, ja man izdosies pie jums braukt ciemos,
Mūs visus sapņi par sendienām vienos,
Tie sapņi, kas nekad neizgaist,
Līdz mūža galam tie mūsu dvēselēs kaist.
Tad uzsāksim dziesmu no sendienu pūra,
To sadzirdēs Daugava, nesīs uz jūru,
Tai brīdī mēs pārstāsim gadus skaitīt,
Mums jāņuzāles smaržos un apkārt šalks koki.
Atkal mūs aicinās lielceļi balti,
Pretī steigs birzis un margrietas smiesies,
Un tādēļ vērts dzīvot un ilgas saukt ciemā,
Un smieties kaut salā un sniegotā ziemā.
Cienījamie, lasītāji! Lai Jums veiksmīgs Jaunais gads! Ar labiem darbiem
un gaišām domām var daudz veikt un draudzīgi sadzīvot ar visiem.
Ar cieņu – Biruta Čūdere; e-pasts: [email protected]
