WO

RLD

SU

N S

ON

GS

PASA

ULES

SAUL

ES DZ

IESMAS

CD 1

CD 1

1. Raimonds Pauls Grezna saule debesīs A Resplendent Sun in the Sky Text by Inese Zandere / Ineses Zanderes dzeja 2. Sven-David Sandström Ah! Sun-fl ower! Ak, saulespuķe! Text by William Blake / Viljama Bleika dzeja Soloist / Soliste: Terēze Upatniece (soprano / soprāns) 3. Polina Medyulyanova Ofi yat Soloists / Solistes: Baiba Pudāne, Santa Reimane, Inga Baltā, Dārta Treija (alto / alts) 4. Bjørn Andor Drage Comme un arbuste Kokam līdzīgi Soloists / Solisti: Inga Lisovska, Agate Burkina (soprano / soprāns), Baiba Pudāne (alto / alts), Sandis Voldiņš (tenor / tenors), Jevgeņijs Godunovs (baritone / baritons) 5. Stephen Leek Knowee Gudrajā Soloists / Solisti: Laima Ivule, Sniedze Kaņepe, Zane Pērkone, Terēze Upatniece (soprano / soprāns) 6. Thierry Pécou Les eff ets du jour Dienas iespaidi French Beliefs and Proverbs about the Sun Ticējumi un parunas par sauli (franču folklora) text by Paul de Brancion / Pola de Bransjona dzeja 7. Hendrik Hofmeyr Desert Sun Tuksneša saule Soloist / Soliste: Zane Pavlovska (soprano / soprāns) 8. John Tavener The Eternal Sun Mūžīgā Saule Text by Frithjof Schuon / Fritjofa Šona dzeja 9. Urmas Sisask Imet loomas päikesele Brīnumu radot saulei Text by Taivo Tuberik / Taivo Tuberika dzeja 10. Leonid Desyatnikov Утреннее размышление о божием величии Rīta pārdomas par Dieva diženumu Text by Mikhail Lomonosov / Mihaila Lomonosova dzeja Soloists / Solisti: Inga Lisovska (soprano / soprāns), Andrejs Stupins-Jēgers (tenor / tenors)

John LutherADAMS

LeonidDESYATNIKOV

Bjørn AndorDRAGE

AlbertoGRAU

HendrikHOFMEYR

GiyaKANCHELI

StephenLEEK

KoMATSUSHITA

PolinaMEDYULYANOVA

VytautasMISKINIS

RaimondsPAULS

ThierryPÉCOU

Sven-DavidSANDSTRÖM

UrmasSISASK

DobrinkaTABAKOVA

JohnTAVENER

PēterisVASKS

Māris Sirmais

VārdsViss notiek šķietami vienkārši un nepiespiesti, taču vēlāk izrādās, ka loģiski un likumsakarīgi. Pēc Eiropas Grand Prix titula iegūšanas 2004. gadā kori uzaicināja pie toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, kurai vienmēr simpatizējis mūsu kolektīvs – ar viņas svētību esam kuplinājuši daudzus valstiski svarīgus notikumus gan Latvijā, gan citās valstīs. Toreiz, pieņemšanā, bija neaprakstāmi omulīga gaisotne – runājām, jokojām, apspriedām nākotni, tad prezidente pēkšņi ieminējās, ka latviešiem ir tik daudz skaistu, muzikāli pilnvērtīgu tautasdziesmu par Sauli. Un ideja kā dzirkstele uzšķīlās, līdz pārvērtās par ugunskuru kora piecpadsmit gadu jubilejas kulminācijā koncertā Latvija – Saules zeme 2005. gadā, un tagad dzimst mūsu radītā Saules sistēma – Pasaules Saules dziesmas.Kora piecpadsmit gadu svinības bija ārkārtīgi spilgts mirklis, kas iesniedzās nākotnē ar vērienīgu mantojumu – no astoņām koncertā izskanējušajām dziesmām četras tika iekļautas Dziesmu svētku repertuārā. Lielisks sasniegums.

UzdrošināšanāsNotikuma starojums bijis tik spēcīgs, ka idejas turpinājums atnāca, atkal negaidot. Tomēr tas nebija nejauši. Tikko bijām uzvarējuši koru olimpiādē Ķīnā, kas bija patiesi smags pārbaudījums, – līdz tai bijām piedalījušies daudzos elitāros pasākumos Eiropā, bet tādu spēku atdevām pirmoreiz. Taču gandarījums pēc paveiktā arī bija proporcionāls padarītajam. Atgriezāmies Latvijā, kādu laiku atpūtāmies cits no cita. Atkalsatikšanās reizē ar kora menedžeri kādā vasaras novakarē apsēdāmies pie galdiņa kafejnīcā Vecrīgā. Nebija karsts, tomēr saule, spraucoties cauri bagātīgajiem vīteņiem, žilbināja acis. Iespējams, tā bija saules radītā mirāža, kuras ietekmē nospriedām turpināt Saules tēmas attīstību. Tomēr korim jau ir astoņpadsmit gadu, esam kļuvuši pietiekami spēcīgi, lai uzdrošinātos.

IzvēleMīlestība. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Pasaules Saules dziesmu koncerta sarakstā ir atrodami šo septiņpadsmit komponistu vārdi. Uzrunājām galvenkārt tos, kurus iemīlēja kora dalībnieki, daudzus gadus muzicējot. Sākotnējā ideja gan ir mainījusies: skaņražiem pasūtījām piecu minūšu garu opusu, kurā Saules tēma ievītos caur viņu nācijas folkloras prizmu. Koncertā Latvija – Saules zeme katrs atskaņotais skaņdarbs bija tapis citā stilistikā, ar skaidri defi nētu individuālu rokrakstu, bet pēcgarša gan bija ļoti līdzīga: Saule latviešiem ir spīdeklis, pēc kura ilgojas, kura siltuma un gaismas alkstam ilgajā krēslas periodā. Mēs

katrs – skaļi vai klusi, apzināti vai nejauši – pielūdzam to. Neviens no mums nav saskaitījis, cik reižu dienā piesaucam Sauli! Tas būtu labs eksperiments.Veidojot koncerta Pasaules Saules dziesmas programmu, gribējām saprast dažādo tautu Saules izjūtu, bet secinājums tomēr ir nemainīgs – visur, kur saules stari sasniedz zemi, pēc tās ilgojas. Pat bušmeņi, kuru diena paiet neizturamā svelmē, ilgojās pēc gaismas un siltuma devējas aukstajās tuksneša naktīs. Patiesībā Saule ir mūsu ilgu objekts tieksmē pēc sirds siltuma, ķermeņa labsajūtas un Dieva meklējumos.

BrīvībaSākotnējo ieceri – folkloras elementu ievīšanu – drīz vien ar vieglu roku mainījām, ļaudami izteiksmes brīvību. Katram komponistam ir sava vērtību sistēma, kurā mums nav tiesību iejaukties un arī nevajag. Vienādojuma zīme dara dažreiz svētīgu darbu, bet bieži vien noņem tikai Saules gaismā ieraugāmo plašo krāsu spektru.

MīlestībaKatrs Pasaules Saules dziesmu jaundarbs ir kā atzīšanās mīlestībā Saulei. Katru darbu esmu gaidījis kā bērniņa piedzimšanu. Kā mēs zinām, tādos brīžos notiekošo regulē mistiskais spēks, kas rada brīnumus. Arī mūsu koncerts izveidojies kā vienots cikls – mūzikas valodas dažādību dramaturģiski savij saturiskais vadmotīvs: Saule kā Dieva iespēju un ģenialitātes dzirksts, Saule kā palīgs, lai varētu redzēt. Redzēt to atspulga mazumiņu no Pasaules dailes, ko pieļauj mūsu mirstīgā cilvēka acs, jo patiesais diženums nav skatāms Šaizemē.

SauleMana attieksme pret Sauli dzīves laikā ir mainījusies. Skolas laikā izvairījos – nekad negāju sauļoties, bet laika gaitā mūsu attiecības ir uzlabojušās. Latvijas ziemas pelēkais periods, kaut gan ir visdarbīgākais, tomēr zemapziņā kultivē depresīvas sajūtas. Tas ir laiks, kad tērējam vasarā uzkrāto Saules enerģiju. Cik taupīgi un lietderīgi – tā jau ir katra izvēle, bet uzpildīšanās kāre ziemā kļūst jo asa. Tas ar laiku atver mūs Saulei – pavasarī piemiegtām acīm raugāmies tajā, vasarā sildām sānus un vaimanājam par tās svelmi, rudens dienās peldamies tās maigumā. Un visu šo laiku – mēs klusi atzīstamies Saulei mīlestībā.

Saules sistēmaMēs katrs dzīves laikā radām Saules sistēmu miniatūrā – izvēlamies draugus, pavadoņus, laižam pasaulē bērnus, paši nosakot notikumu un cilvēku kustības virzienu. Un šajā procesā nejaušību nemēdz būt. Koris Kamēr... manā Saules sistēmā ir jaunības un mīlestības planēta. Valsts 1. ģimnāzijā nonācu, it kā garāmejot, lai aplūkotu vietu un aprunātos par piemērotu diriģentu, kas vadīs topošo kori. Kā iegāju skolā, tā ar kori esmu jau astoņpadsmit gadu.Jauniešu dzīves uztvere, garīgais svaigums un tīrība, kā arī spēja uzticēties bez aizdomām ir kā magnēts. Mūsu sadarbībā ir abpusējs enerģijas starojums: diriģents degs, un koris iedegsies, koris raidīs patiesas aizraušanās impulsus – diriģents tieksies aizvien augstāk. Mēs radām cits citu: mēģinu rādīt viņiem tās iespējas, kas pastāv ārpus ierastās pieredzes robežām, ārpus standartiem. Mēs esam veselums – vienība, kas spēj mobilizēties, noskaņoties virsuzdevumam, konkrēta tēla atklāsmei un mūzikas laikā kļūt par sajūtu radītājiem. Ik reizi radot savu – Saules sistēmu.

The WordThings always seem to happen so simply and smoothly. But later, we fi nd out it was all very logical and controlled. After winning the grand prize at the European Grand Prix for Choral Singing, in 2004, the choir was invited to a reception given in its honor by the Latvian President at the time, Vaira Vīķe-Freiberga. We have always been very fond of President Vīķe-Freiberga; with her blessing, the choir has enriched many important state events both in Latvia and abroad. But that day, during the reception, everyone was in an indescribably pleasant mood – we talked, joked around, and discussed the future. The President mentioned that the Latvians have so many beautiful, musically superb folk songs about the sun. This sparked an idea, which eventually turned into a bonfi re – made manifest in the form of the choir’s fi fteenth-anniversary concert, Latvija – Saules zeme (“Latvia: Land of the Sun”), in 2005. And now that idea has given rise to our own solar system: the World’s Sun Songs project.The choir’s fi fteenth-anniversary celebration was a brilliant moment that reached deep into the future with its extensive legacy. Of the eight songs performed at the concert, four have been included in the Song Festival repertoire – a remarkable achievement.

CourageThe radiation emitted by the fi fteenth-anniversary celebration was so powerful that the further development of our idea came about quite unexpectedly – but not accidentally. We had just won the World Choir Games in Xiamen, China – a truly diffi cult challenge. Until then, we had participated in many elite events throughout Europe, but this was the fi rst time we had expended such a great degree of strength. Nevertheless, the sense of fulfi llment following our victory was perfectly proportional to the amount of eff ort we had put into achieving it. After returning to Latvia, we took a break from one another for a while. One summer evening, I met the choir’s manager again at a café in Old Riga. It wasn’t hot, but the sun, poking through the dense ivy, dazzled our eyes. Perhaps it was a solar mirage that infl uenced our decision to continue developing the theme of the sun. But the choir is eighteen years old now, and we’re strong enough to be courageous.

SelectionLove - that’s the main reason why the names of these seventeen composers are included in the program of the World’s Sun Songs concert. We invited the composers who our singers have become fond of over the years. We slightly altered the original plan, and asked each of the composers to write a fi ve-minute-long opus in which the theme of the sun weaves through the prism of his or her national folklore. Each of the compositions written for the “Latvia: Land of the Sun” concert was composed in a diff erent style, with a clearly defi ned individual signature. But the aftertaste was very similar. For the Latvians, the sun is a heavenly body that we long for: we crave its heat and light during the long months of dusky darkness. Each of us worships the sun, either loudly or quietly, consciously or accidentally. Nobody has ever counted how many times a day we mention the sun’s name; that would make for a good experiment! In assembling the program for the “World’s Sun Songs” concert, we wanted to explore how various nations understand the sun. But the answers to this question were unvarying: wherever the sun’s rays reach the earth, people long for its warmth and light. Even the Bushmen, who spend their days in the unbearable heat of the scorching sun, long for the

bestower of light and warmth during the cold desert nights. Actually, the sun is the object of desire in our strivings for spiritual warmth, corporal pleasure, and our quests for god.

FreedomWe quickly replaced one of the project’s original conditions, the interweaving of folkloric elements, in favor of more freedom of expression. Each composer has his or her own value system, which we don’t have any right to interfere with – nor should we. The equation sign sometimes performs a sacred function, though it can also subtract from the broad spectrum of colors visible in the light of the sun.

LoveEach of the original works in the “World’s Sun Songs” project is like a declaration of love for the sun. I’ve looked forward to every work as if it were the birth of a child. As we all know, moments like these are regulated by a mystical power, one that creates miracles. Our concert constitutes a unifi ed cycle, in which the diversity of musical languages is dramatically entwined by a guiding motif. This motif is the sun – both as the spark of god’s genius and promise, and as an aid to help our mortal eyes see but a fragmentary refl ection of the world’s great beauty, for true sublimity is not visible in this world.

The SunMy attitude toward the sun has changed over time. When I was in school, I avoided the sun, and never went sunbathing. But now, our “relationship” has improved. The Latvian winter’s gray period, though it’s the most productive time of year, cultivates feelings of depression in the subconscious. This is the period when we consume the sun’s energy stored up during the summer. It’s up to us to be frugal and resourceful, but during the winter, the desire to “fi ll up” becomes very acute. Over time, this process opens us up to the sun. In the spring, we stare into the sun with squinting eyes; in the summer, we warm our sides and complain about the scorching heat; and in the fall, we swim in the sun’s tenderness. And throughout it all, we quietly declare our love for the sun.

The Solar System During our lifetime, each of us creates his or her own miniature solar system. We choose our friends and companions, give birth to children, and determine the direction of events and human movement. There aren’t any contingencies in this process. In my solar system, Kamēr… is a planet of youth and love. I arrived at Riga High School Number One more or less as a passer-by, to check the place out and talk about a suitable conductor to lead their new choir. Now, eighteen years later, we’re still together.The way life is perceived by young people, their spiritual freshness and purity and their ability to trust without suspicions, is like a magnet. Our collaboration can be characterized by a mutual exchange of radiated energy: the conductor burns and the choir fl ares to life; the choir creates impulses of true excitement and the conductor strives even higher. We create one another. I try to give them the opportunities that exist outside the boundaries of experience, outside the standards. We are a unifi ed whole – a unity that is able to mobilize itself, to attune itself to higher tasks and the revelation of specifi c characters, and, during performances, to engender new sensations. Creating, each time, our own solar system.

Vaira Vīķe-Freiberga

Kamēr… 2008Skanīgā saule: Pasaules Saules dziesmas

“Viena saule, viena zeme, Nevienāda valodiņa.” Pati saule savā būtībā ir nemainīga, būdama mūsu planētas dzīvības un gaismas avots, taču cilvēka acīm tā atklājas dažādota, atkarībā no vietas virs zemes un leņķa, kādā uz to noraugās novērotāja acs. Tas, kādu mēs saskatām sauli, daudz ko izsaka par to, kādus mēs saredzam sevi pašus. Tas, kādos vārdos mēs dziedam un runājam par sauli, izgaismo mūsu pašu dvēseles dziļākos pārdzīvojumus.

Latviešiem saule nav vienkārša dabas parādība starp citām. Ap saules tēlu latviešu folklorā saistās tik bagātīgi un tik plaši sazaroti domu un izjūtu režģi, ka ir vajadzējis vairāk nekā 4000 tautasdziesmu un variantu, lai visu to vārdos izteiktu. Izprast sauli, kāda tā atspoguļojas tautas tradīcijās, – tas nozīmē izprast latviešu tautas pasaules uztveri un dzīvesziņu pašās tās kodola vērtībās. Pierakstīto tautas melodiju skaits krietni atpaliek no dziesmu vārdu skaitļiem, jo dziesmu vārdi nav nelokāmi cieši saistīti ar kādu vienu, īpašu melodiju, bet var arī pārceļot no vienas melodijas uz citu.

Pirms dažiem gadiem, 2005. gadā, kad gatavojos izdot Saules balsu krājumu (atlasītu no Emiļa Melngaiļa plašajiem pierakstiem), kā toreizējā Valsts prezidente biju uzaicinājusi kori Kamēr… un tā diriģentus uz Rīgas pili, lai viņiem valsts vārdā pateiktos par kora kārtējo spožo starptautisko sasniegumu. Viņi nodziedāja vairākas dziesmas par sauli tik skaisti un aizkustinoši, ka es izteicu domu par veselu kora programmu, kas visa varētu tapt, veltīta saules tēmai. Māris Sirmais bija tūliņ gatavs paņemt līdzi tautasdziesmu melodiju notis un izdalīt tās Latvijas labākajiem koru dziesmu komponistiem kā atgādinājumu par to, kas tautas tradīcijās par sauli līdz šim bija dziedāts. Taču viņš aicināja komponistus ļauties pilnīgi brīvai radošajai iedvesmai par saules tēmu, lai radītu mūsdienīgu, kamerkorim īpaši piemērotu kompozīciju. Atsaucās astoņi komponisti, un radās vesela programmas daļa kora 15. gadadienas koncertam. Starplaikā četras no šīm dziesmām jau paguvušas iekļūt 2008. gada Vispārējo dziesmu svētku programmā.

Būdams jauninājumiem atvērts un bezgala enerģisks cilvēks, Māris Sirmais drīz nāca ar domu to pašu uzdevumu uzdot labākajiem un atzītākajiem koru komponistiem no visas pasaules. Tā radās projekts par pasaules saules dziesmām, kurā, pateicoties kora Kamēr… un tā diriģenta augstajam prestižam, ir piedalījušies izcili komponisti no 17 valstīm. Rezultātā ir radusies dziļi aizkustinoša, tematiski vienota saules dziesmu programma ar pasaules elpu, kura tika atskaņota Rīgā 2008. gada 3. un 4. jūlija vēsturiskajos koncertos un tagad jau ir iemūžināta kā unikāls multimediju projekts. Dziesmu klāsts ir tikpat daudzveidīgs kā izcilo komponistu talants un pati apdziedātā saule. Saliktas visas kopā, tās veido odu gaismai, dzīvībai un mīlestībai un skaisti atgādina, cik daudz mums kā cilvēcei ir kopīga un radniecīga.

Saule izgaismo itin visu, ko mums ir iespējams saredzēt, taču pati mūsu acīs paliek tikpat noslēpumaina kā cilvēka liktenis un dzīves jēga. Tieši tamdēļ, ka dainu saule ir tik daudzplākšņaina, nu jau pirms daudziem gadiem mēs ar vīru Imantu Freibergu nolēmām izveidot latviešu saules dainu apkopojumu no visiem iespējamiem pieejamajiem avotiem.

Pēc datorizētā masīva izveides dziesmas tika pārklasifi cētas trīs galvenajās tematiskajās kategorijās un izdotas grāmatās. Tam sekoja manas izsmeļošās apceres par tematiski sagrupētiem tekstiem – sējumi Kosmoloģiskā saule, Hronoloģiskā saule un Meteoroloģiskā saule I: siltā saule, un tiem nākotnē pievienosies vēl divi citi saules dziesmu apceru sējumi. Visām trijām jau publicētajām saules dainu apceru grāmatām noformējumu un ilustrācijas ir sniedzis izcilais mākslinieks llmārs Blumbergs, un man ir tiešām liels prieks būt atkal ar viņu kopā šajā brīnišķīgajā Pasaules Saules dziesmu projektā, kas mākslinieku ir iedvesmojis jaunām virsotnēm.

Man nav zināma neviena tradīcija pasaulē, kur būtu tik daudz materiālu par saules tēmu, kā tas ir latviešu dainās. Tur atrodam dziesmas no dažādiem vēstures un kultūras slāņiem, kas visas ietērptas tajos pašos divos pamata pantmēros un seko sarežģītām un izsmalcinātām panta strukturālās uzbūves un poētiskā stila likumībām. T. s. Barona četrrinde veido visiem pazīstamo noslēgto jēdzienisko vienību, savukārt dziedot divrinde (līdz ar piedziedājumu) ir vienība, kuru “nes” viens melodijas atkārtojums. Dainu masīvam raksturīgs ir lielais variantu skaits, kas norāda uz mutvārdu teksta plūstošo raksturu, kā arī dažādo metrisko “ķieģelīšu” (pusrinda, rinda, divrinde, četrrinde) spēja atkārtoties un parādīties dažādos kontekstos (dažādās četrrindēs vai dažādās garākās dziesmās), gluži kā tas ir ar vārdiem kā valodas vienībām runātā vai rakstītā tekstā. Savos pētījumos par dainām esmu mēģinājusi raksturot gan dainu īpašo poētiku un to stila īpatnības, gan formulēt panta strukturālās uzbūves likumības (kuras esmu nosaukusi par “dzejas loģiku”), gan analizēt garāko dziesmu kompozīcijas paņēmienus.

Katram, kurš māk vai pazīst kaut mazu tautasdziesmu skaitu, būs samanāms, ka Ineses Zanderes dzejā atrodam atbalsis no dainu frazeoloģijas, stila un metrikas, taču tā nebūt neseko stingrajai klasiskā panta loģiskajai uzbūvei, tā vietā veidojot izteikti postfolkloriskus dzejojumus. Šī modernā, tautasdziesmu redzami iespaidotā dzeja ir iedvesmojusi abus Pasaules Saules dziesmu projektā iesaistītos latviešu komponistus – klasiskās mūzikas slavenību Pēteri Vasku un daudzpusīgo, galvenokārt populārās mūzikas grandu maestro Raimondu Paulu.

Kā redzams dainās, saules būtība latviešiem pamatā ir trejplākšņaina – fi ziska, mītiska un kosmogoniska, taču katru no šīm kategorijām iespējams sadalīt vēl vismaz trijās dažādās apakšsadaļās. Šo saules daudzplākšņainību vēlējies izcelt gruzīnu komponists Gija Kančeli (Giya Kancheli) Šūpuļdziesmā saulei, kuras vārdus veido saules nosaukums 27 dažādās pasaules valodās. Toties tālo Aļaskas ziemeļu debesu optiskās ilūzijas, kuras veido gaisā sakrātie ledus kristāli, apdziedātas amerikāņu komponista Džona Lutera Adamsa (John Luther Adams) skaņdarbā Debesis ar četrām saulēm.

Pirmajā – vieliskā – plāksnē, fi ziskā saule vienkārši ir debesu spīdeklis, kas tautas dzejā uztverta vai nu savā hronoloģiskajā, vai meteoroloģisko laika apstākļu, vai gaismas devējas aspektā. Hronoloģiskā saule sniedz katram pieejamu laika mērīšanas instrumentu – debesu pulksteni. Uz lielā debesu kadrāna saules ripas telpiskā pārvietošanās ir kā pulksteņa rādītājs, kas iezīmē dienas iedalījumu laika cēlienos un sīkākos posmos, tādēļ liels skaits izteicienu, kas domāti pulksteņa laika apzīmēšanai, veidoti ap saules vārdu: “Vai, Dieviņi, Latviskie raksti

augstu saule,” “Jau saulīte zemu, zemu,” utt. Netiešā veidā slavenajā angļu dzejnieka Viljama Bleika (William Blake) dzejā Ak! Saulespuķe, kas izmantota zviedru komponista Svena Dāvida Sandstrema (Sven-David Sandström) skaņdarbā, puķe, kas, griežoties līdz ar sauli, “skaita saules soļus”, atsaucas uz sauli kā laika mērītāju. Taču dzejas turpinājumā vieta, “kur vēlas nokļūt mana saulespuķe”, jau drīzāk sasaucas ar latviešu viņu sauli.

Kā dzejiski pievilcīgas dabas parādības dainās visvairāk apdziedāti pārejas brīži starp tumsu un gaismu un no gaismas uz tumsu: “Gaismiņa ausa, saulīte lēca,” “Zīļota, zaļota dieniņa ausa, Sudraba zeltīta saulīte lēca.” Lecošā saule arī apdziedāta igauņu komponista Urmasa Sisaska (Urmas Sisask) kompozīcijā, kas izmanto dzejnieka Toivo Tuberika (Taivo Tuberik) tekstu – lecošā saule modina pasauli, tajā skaitā radot mazu brīnumu cilvēka sirdī. Par gaismas atgriešanos latviešiem ir vesels dziesmu cikls, bet šīs “aubādes” skaita ziņā pārspēj vēl plašāks “serenāžu” klāsts ar vakara un saulrieta dziesmām. Fiziskā saulīte, kas noriet, zelta zarus zarodama, viegli pārtop cilvēkotā, mitoloģiskā tēlā, kas vēlu vakarā sēžas zelta laiviņā ar sudraba irkļiem, par Sauli, kas dala dārgas debesu kāzu veltes savas meitas vedībās: liepai kāra zelta jostu, ozolam sudrabiņa, sīkajiem kārkliņiem zaļa vara pakariņus.

Gadskārtējā tecējumā pāri debesu kalnam saule iemēra arī gadalaiku griežus un noskaita vasaras, kas cilvēkam mūžā pagājušas. Ar dienišķajiem un gadskārtas lokiem saules tecējums veido senatnīgos priekšstatus par laika plūsmu kā ritmiski, cikliski atkārtojošos cilpu un sniedz pamatu mūžīgās atgriešanās mītiem. Saules gada ratu kā spieķi krusteniski sadala vasaras un ziemas saulgrieži un pavasara un rudens saulstāvji, katrs ar attiecīgajiem gadskārtas svētkiem. No tiem latviešiem paši svarīgākie ir Jāņi – vasaras saulgrieži, kad saule svin savu lielāko uzvaru pār tumsu. Visi citi gadskārtas svētki, katrs savā noliktajā laikā, ir kā ritmiski piesitieni, kas pieteic lauku darbu aktivitātes cikliskās pārmaiņas, to aktivitātes plūdus un atplūdus, smaga darba posmus, kuriem seko līksmīga svinēšana.

Saules dainās skaidri saredzama viena no dainu tradīcijas raksturīgākajām īpatnībām – tā ir māka izteikt dzīvesgudras, dziļi fi lozofi skas un abstraktas domas īsos, skopos un konkrētos vārdos. Sākot ar jebkuru no saules fi ziskajām īpašībām kā izejas punktu, dainu izteiksme no burtiskā nemanot pārslīd uz metaforisko un no tā tālāk uz mītiski simbolisko. Fiziskā saule pārvēršas par dzejiski personifi cēto Sauli, un tā savukārt par mitoloģisko vai pat dievišķo Sauli. Latviskais “saule” kā vārds sieviešu dzimtē un Saule kā sievišķīga būtne ir rada vācu Sonne un lietuviešu dainu Saulalai, par kuru dziedāts lietuviešu komponista Vītauta Miškina (Vytautas Miškinis) skaņdarbā, līdzīgi kā Austrālijas iedzimto Sapņu laika teiksmu Gudrajā (Knowee), kas iedvesmojusi austrāliešu komponista Stīvena Līka (Stephen Leek) kora dziesmu. Teiksmainā Saulīte ir viens no skaistākajiem un visplašāk aprakstītajiem tēliem latviešu folklorā, kas dainās parādās kā skaista, bezbēdīga, draiska un priecīga:

“Saule kokles skandināja, Austriņā sēdēdama,” vai atkal: “Saulīte dancoja Sudraba kalnā, Zeltītas kurpītesKājiņā.“ (33992)

Šī skanošā dainu saule ir gluži tā pati Debesu skanošā saule (Celeste Sol Sonoro) ko atrodam nikvaragviešu dzejnieka Rubena Darīo (Rubén Darίo) dzejolī, ko venecuēliešu komponists Alberto Graus (Alberto Grau) izmantojis savai kora dziesmai.

Teiksmainās Saules aprakstos precīzi dabas parādību novērojumi bieži izteikti caur dzejiskiem salīdzinājuma priekšstatiem no zemnieku ikdienas dzīves. Tas gan nenozīmē, ka senie latvieši projicēja savu “vienkāršo zemnieku pasauli” debesīs un apģērba savas dievības mazliet greznākās zemnieku drānās, drīzāk otrādi – viņu uztverē dievišķais un pārdabiskais no saviem augstumiem tiecās nolaisties cilvēku vidū un vieliskā pasaule ir dievišķā gara caurausta un piesātināta. Kaut gan dainu Saules tērps un rotas atbilst vēstures liecībām un arheoloģiskajiem izrakumiem, kaut gan Saules vai Saules meitu darītie darbi pilnībā atbilst pirmstehnoloģiskās ēras lauku darbiem, šīs konkrētās detaļas būtībā ir ļoti sarežģīti un daudznozīmīgi simboli, kuru atslēga nekad nav meklējama tikai vienā vienīgā izskaidrojuma plāksnē.

“Saule auda audekliņu,Gaisa vidu stāvēdama;Metus ņēma tīra zelta,Audus skaidra sudrabiņa.“ (33907 var.)

Šeit, protams, varam saskatīt jauku dabas metaforu par saules gaismas mirgošanu dažādos atspīduma leņķos. Tikpat labi varētu teikt, ka šeit saskatāma seno lauku sievietēm raksturīgas nodarbošanās metaforiska projicēšana uz teiksmainās Saules tēlu. Taču vienlaikus te tikpat labi samanāma intuitīva izpratne par kosmisko enerģiju, kas brīnišķīgā kārtā kondensējas un top “saausta” matērijas partikulās un atomos, vai arī par saules enerģijas fundamentālo lomu visās mūsu planētas virsmas norisēs. Līdzīga izjūta par Visuma būtību jaužama bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas darbā No Saules piedzimusi, kam izmantota Blagas Dimitrovas dzeja ar zīmīgajām rindām: “Kā Zeme ir dzimusi no Saules, Tā arī es esmu no Saules dzimusi.”

Vieliskā saule, kas ar savu nemainīgi ritmisko dienišķo un gadskārtējo tecējumu pāri debesu kalnam kļūst par laika mērīšanas pamata instrumentu, simboliski pārtop arī par dievišķās noliktības, kārtības, likumības un taisnības redzamāko iemiesojumu visās īstenības plāksnēs – kosmiskajā, sabiedriskajā un individuālajā. Līdz ko sabiedriskās kārtības un taisnības normas tiek vardarbīgi pārkāptas, visa pasaule tiek izsista no sava dabiskā līdzsvara, un tamdēļ bargi kungi, kas bez saules strādināja, pārkāpj ne vien sadzīves normas, bet arī Visuma likumības. Šādi nopietni pārkāpumi nepaliks bez soda mūžības priekšā, jo Saule ir arī visu redzošā acs un augstākā lieciniece. Melnā čūska, kas maļ miltus vidū jūras uz akmeņa, vismaz vienā plāksnē simbolizē neizbēgamo atmaksu, ko katrs ļauns darbs pasaules kārtībā sev izsauc. Tur, kur pasaules tiesa nav spējīga taisnību uzturēt, cietējs var vērsties pēc palīdzības pie Saules kā augstākās varas un tiesas pārstāves:

“Saulīt, balta tecēdama,Salīdzini šo zemīti:Bagātie nabadziņuDzīvu raka zemītē.“ (31244)

Pirmskristīgajā pasaules uztverē Saule pati ir dievišķās taisnības un likumības iemiesojums. Turpretim kristīgajās tradīcijās pazīstams motīvs ir tas, kur vieliskā, cilvēka acīm saredzamā saule ir tikai lieciniece kādai būtiskākai, garīgās gaismas saulei, kas vienīgā iemieso dievišķo mistēriju. Tā tas ir Fritjofa Šona (Frithjof Schuon) dzejolī, ko slavenais angļu komponists Džons Taveners (John Tavener) izmantojis savam skaņdarbam Mūžīgā Saule. Kristīgais dzejnieks saka: “Saule nav mūžīga, redzi – tā noriet.” Latvju dainas toties uzsver to, ka saule katru rītu atkal uzlec no jauna, un saskata šajā apstāklī atdzimšanas un nemirstības zīmi. Lielā krievu dzejnieka Mihaila Lomonosova dzejā Rīta pārdomas par Dieva varenību, ko komponējis Leonīds Desjatņikovs, lecošā saule, pati Dieva radīta, ar savu gaismu atklāj Dieva radības varenumu pasaulē. Taču pat saules mirdzošā godība, pat šis mūžīgi degošais uguns okeāns, šis liesmu virpulis, kurā akmeņi vārās, arī tas ir tikai bāls virspusīgs atspīdums no paša Radītāja lielās un mūžīgās gaismas. Līdzīgā noskaņā japāņu komponista Ko Macušitas (Ko Matsushita) kompozīcija Gavilējiet Tam Kungam izmanto 100. psalma pazīstamos vārdus ar aicinājumu slavināt visa Radītāju, “jo tas Kungs ir laipns, Viņa žēlastība paliek mūžīgi un Viņa patiesība pastāv paaudžu paaudzēs”.

Vieliskā saule dainu dziesminiekus saista arī meteoroloģiskajā aspektā, kas apdziedāts nebeidzamās variācijās. Arī šeit spožā vai spodrā saule, kas spīd, spīguļo, spulgo, staro, mirdz, mirgo, margo, viz, vizuļo, zaigo, zaļgo, zvēro vai zvīļo nebeidzamās gaismas spēlēs, – šī vieliskā saule neatspoguļo tikai dzejiski estētiskas dabas gleznas vien, bet visbiežāk satur arī kādu dziļāku jēgu un nozīmi. Daļa saules dainu atspoguļo seno maģisko domāšanu un sasaucas ar tautas ticējumiem un buramajiem vārdiem, piemēram, sākuma maģijas ticējumos, ka pēc laika apstākļiem kāzu dienā iespējams pareģot, vai sagaidāma saulaini laimīga dzīve vai lietus lāsēm līdzīgas asaras un bēdas. Saulei ir maģisks iespaids uz cilvēka likteni un tam, kas piedzimis, siltai saulei spīdot, – tam augs rudzi, tam augs mieži, tam augs bēri kumeliņi, vai arī – tā ies govju laidarā deviņām slauktuvēm. Citas dainas saturā pārklājas ar tautas parunām un sakāmvārdiem, kādi ir atrodami daudzu tautu tradīcijās. Tā franču komponists Tjēri Pekū (Thierry Pécou) skaņdarba Dienas iespaidi tekstam izmantojis rīmētos pantiņos izteiktas franču tautas parunas, kur galvenokārt runāts par laika apstākļiem zināmās zīmīgās dienās, kas ļautu paredzēt notikumus tālu uz priekšu, piemēram:

“Saule ja Svētās Eilālijas dienā smejas,Bezgala daudz sidra (rudenī) kausā lejas.“

Saule, gluži kā baltā krāsa, latviešiem ir arī augstāko ētisko vērtību simbols. Mazuli auklējot, māmiņa šūpuli kar pie loga saulītē, lai saules gaisma veicinātu bērna garīgo attīstību. Mīloša māte savu bērnu audzina “kā saulīte zirņu ziedu” un, uzvilkusi baltu kreklu, ieceļ to saulītē. Caur savu rakstura spēku un darba tikumu cilvēks pats kļūst balts un saulei līdzīgs:

“Balta gāja mātes meita,Vēl baltāka sērdienīte:Rīta saule ar vakaraSērdienīti balināja.“ (FS958, 8235)

Savā ziemeļu zemē dzīvodams, latvietis no sirds mīl silto sauli, kas sasilda arāju laukā un dravnieku augstā kokā, kas, ganiņu žēlodama, nožāvē salto rīta rasu, gluži kā mīloša māte, bērnu žēlodama, noslauka tam asaras un sasilda to savā siltajā klēpī. Tā kā saule ir sievišķīga būtne jau pēc latviešu valodas gramatikas likumiem, dainu saule viegli pārvēršas par Saulīti – māmuliņu ar zelta sagšu mugurā, kas žēlo visus bārabērnus un žāvē viņu asariņas. Saulīte ir bagātā krustamāte, kam “pilni pirksti abi roki zelta grieztu gredzentiņu” (gluži kā tas redzams 8.–10. gs. kapeņu arheoloģiskajos izrakumos). Bārenei, kurai jāiet tautās ar nabadzīgu, nepušķotu villainīti, Saulīte tek palīgā ar dzīparu gabaliņu. Bārenes kāzās Saule stājas mātes vietā, Mēness atvieto tēvu, un Dievs un Laima uzņemas īpašu gādību, lai tai būtu “visa gatavība”, jaunu ģimeni nodibinot. Saulei pašai arī ir meitas, un Saules meitu precības un kāzas ar Dieva dēliem vai Ausekli veido koši apdziedātu debesu kāzu mītu, kas ir bagāts ar ārkārtīgi senatnīgām detaļām un motīviem.

“Mēnestiņis zvaigznes skaita,Vai ir visas vakarā.Ira visas vakarā,Auseklīša vien nevaid.Auseklītis aiztecējaSaules meitas lūkoties.“ (33857)

Uzbeku komponiste Poļina Mediļjanova (Polina Medyulyanova) izmantojusi kādu skaistu uzbeku kāzu dziesmas melodiju par pamatu savas kompozīcijas vokalīzēm, lai arī uzbeku kāzu tradīcijās nav sastopama tieša saite ar sauli. Taču tajās iekļautie rituāli ļoti uzsvērti izmanto dažādus mākslīgos gaismekļus, kuru simbolika ir gluži tāda pati kā dabiskai saules gaismai. Šajās tradīcijās jauno līgavu uz sava vīra mājām aizved pavadoņi ar degošām lāpām rokās, kam seko rinda dažādu rituālu ar svecēm un lukturiem ap abiem jaunlaulātiem, kuru mērķis ir Ofi yat – fi ziska un garīga šķīstīšana (kas daudzu tautu tradīcijās saistīta tieši ar uguns stihiju).

Citā aspektā siltā un spožā pavasara saule, kas atmodina zemi no ziemas miega un bērziņam apsedz zaļu villainīti, latviešu dainās pati kļūst par auglības principa iemiesojumu un labības ražīguma gādnieci:

“Kas tur spīd, kas tur vizViņā lauka galiņā?Saule sēja sudrabiņuCelmaiņā līdumā.“ (54924)

Pelēkais putekšņu mākonis, kas paceļas pār ziedošu rudzu lauku, pauž vienu no teiksmainās Saules kā auglības veicinātājas atklāsmēm jeb epifānijām:

“Saule brida rudzu laukuPelēkiem lindrakiem.Pacel, Saule, lindraciņus,Lai ziediņi nenobira.“ (32532v6)

Kā zemes auglības pirmcēlonis Saule pārstāv Visuma bezgalīgo bagātību un dāsnumu, jo devīgi kaisa savas dāvanas pār zemi kā no neizsmeļama pilnības raga:

“Saulīte, māmiņa, Ko dari klētī? Sudrabu sijāju, Pūrā bēru.” (16566)

Ņemot vērā Latvijas vēso un mitro klimatu, saules latviešiem gandrīz nekad nav par daudz, un tā parasti uztverta ļoti pozitīvi kā maiga un gādīga dzīvības devēja un bagātības nesēja. Arī vasaras kaltējošā saule, kas nepieciešama siena vai labības kaltēšanai, tiek uztverta kā pozitīva un ļoti vēlama. Tomēr dainās atrodam arī karsto sauli kā smagiem āra darbiem stipri apgrūtinošu, tāpat karstā saule, kas vītē, kaltē un balina, var būt ne vien negatīva, bet pat saistīties ar nāvi un iznīcību. Kara laukā saule balina kritušo un neaprakto karavīru kaulus, gluži kā saule balina virs kapa pakārto nelaikā mirušas jaunas meitas vainagu. Nežēlīgi dedzinošā saule, kas dienvidu zemēs sadedzina visu savā ceļā, parādās Pola de Bransjona (Paul de Brancion) dzejolī, ko kopā ar franču tautas sakāmvārdiem par sauli komponējis Tjerī Pekū (Thierry Pécou). Tur saule gan sagatavo ceļu kāpjošiem ūdeņiem un jaunai pasaules atdzimšanai. Pārsteidzošā kārtā Kalahari tuksneša iedzīvotāji bušmeņi nebūt neuztver Kalahari tiešām iznīcinošo sauli tās briesmīgajā aspektā bet – tieši otrādi – to piesauc kā atbrīvotāju no tuksneša nakts aukstuma, bailēm un izsalkuma. Tuksneša saule, kuru apdzied Dienvidāfrikas komponista Hendrika Hofmeira (Hendrik Hofmeyr) skaņdarbs, bušmeņiem ir kóïng, gaismas un dzīvības avots, kas tiek uzrunāta kā “Ak, labi paēdusī,” ar lūgumu: “Ak, sildi mūs, pabaro mūs, dari mūs stiprus!”

Seno latviešu Visuma uztvere un izpratne dainu valodā atspoguļota vairākos zīmīgos salikteņos, kur ar saules vārdu kā izejas punktu veidojas ļoti abstrakti kosmogoniski priekšstati. Vispirms Saule parādās kā pats svarīgākais atsauksmes punkts vertikālam Visuma telpiskam divdalījumam starp to, kas ir augšā, un to, kas ir lejā. Dienas saule valda pār visu to ikdienišķo vielisko īstenību, ko tā apspīd un acīm atklāj, pār visu to, kas atrodas zem – “pa” – saules: “Iešu ļaudis lūkoties, Kā dzīvoja pasaulē.” Pasaule ir telpā izplatītā viela, kas veido mūsu planētu. Pasaulei pretstatā atrodas Dieva debesis, no kuru iemītniekiem vienīgi Saule cilvēkiem ir tieši saredzama.

Cits pretstats – starp “saules mūžu” un cilvēka mūžu – savukārt atklāj abstraktu izpratni par laika relativitāti, kur cilvēka un visas dzīvās dabas mainīgā, pārejošā un efemerā būtība kontrastēta ar neorganiskās dabas – saules, ūdeņa un akmens nesalīdzināmi lēnākajiem un ilgākajiem eksistences cikliem, to relatīvajai nemainībai un pastāvībai iepretim cilvēka mūža īsumam. Reālistiski nostādījis savu cilvēcisko mūžu plašākā, kosmiskā perspektīvā, cilvēks spēj pieņemt tā neizbēgamos ierobežojumus ar rēni stoisku rezignāciju – varbūt ar zināmu ironiju vai pašironiju, bet tomēr bez liekas vaidēšanas un gaušanās:

“Ko es laba nopelnīšu,Šai saulē dzīvodams?Divi linu paladziņus,Četru galdu istabiņu.“ (27565v3)

(Dziesmā minētā “istabiņa” šeit, protams, ir metafora zārkam, gluži kā paladziņi ir līķauts).

Saules mūža perspektīva palīdz cilvēkam atrast mēra izjūtu pašam savas dzīves līdzsvara meklējumos. Pat tiem tikumiem, kas līdzās godaprātam seno latviešu acīs bija augstākie individuālās personības apliecinātāji – kā centībai, čaklumam, strādībai un darbapriekam –, pat tiem ideāli vajadzēja izpausties veselā saprāta, samēra izjūtas un mērenības ietvaros. Ar dzēlīgu ironiju dainu gudrība pārdur nesamērīgas ambīcijas un pārspīlētas dižmanības pūsli:

“Ozoliņu klēti cirta,Vara lika pamatiņas.Šķitās mans brāleliņšSaules mūžu nodzīvot.“ (3715)

Ja dainu tradīcija mūsdienās būtu vēl arvien dzīva, līdzīgi dzēlīgas dziesmas varētu sacerēt par ļaudīm, kas pasūta sev daudzmetrīgus rozā limuzīnus ar tūkstošiem Swarovski kristālu izrotājumiem… Prātīgs cilvēks savā dzīvē gan cenšas pēc būtiskas kvalitātes un lietderīgas izcilības, bet tam pietiek īstas pašapziņas, lai nebūtu jādzenas pēc tukši spīdošām ārišķībām un pārspīlētas greznības. Dainu garīgajā pasaulē Visuma dāvanu vienmēr pietiek visiem – tāpat kā dievišķās mīlestības, tāpat kā saules gaismas. Šādā gaisotnē sāta un mēra trūkums, nesavaldīga alkatība un nepiepildāma mantkārība atklājas kā bezgaumības, kas cilvēku padara smieklīgu un nožēlojamu citu acīs.

Saule ir arī galvenais pieturas punkts vēl citai – pasaules Visuma laiktelpas divdaļībai starp šo sauli un viņu sauli. Šī saule sevī ietver gan visu fi ziskās pasaules vielisko esamību, gan arī laika dimensijā nodzīvoto cilvēka mūža posmu. Simboliski tā ir dienas un dzīvības valstība. Tās dubultniece ir viņa saule, kas vairs neatrodas zem “šīs” – visiem redzamās – saules, bet gan pavisam citā – radikāli atšķirīgā esamības plāksnē. Viņa saule – tā pasaule, “kur saulīte nakti guļ”, – dzīvam cilvēkam nav ne tieši saredzama, ne uztverama. Tomēr pati saule ar savu tecējumu pierāda, ka šādai otrai pasaulei ir jābūt, jo – “vai saulīte tur uzlēca, kur vakaru norietēja?” Katrs rīts no jauna apliecina, ka saule pa nakti nekur nav pazudusi, tikai pārgājusi citā valstībā. Apstāklis, ka naktij pilnīgi droši un neizbēgami vienmēr atkal seko jauna rītausma un jauna diena, sauli ne vien padara par nemirstības simbolu, bet arī piešķir tai dabisko vidutājas un starpnieces lomu starp dzīvību un nāvi. Saule zina ceļu, kas savieno šķietami nesavienojamās dzīvības un nāves valstības, jo viņa neskarta to nostaigā katru vakaru un katru rītu. Gan dzīvības un dienas, gan nakts un nāves pasaulei katrai ir savi ieejas vārti, pie kuriem, gluži kā katrā kārtīgā latviešu sētā, aug ozols vai kāds cits kupls un stalts koks. Saullēkta koks ir sarkanais dzīvības, jaunības, veselības un skaistuma koks, tā ka pat dzīvošana “austrumu pusē” kļūst maģiski saistīta ar šiem priekšstatiem.

“Ik rītiņa Saule lēcaSarkanāi kociņā;Jauni kungi veci tapa,To kociņu meklēdami.“ (33786)

Dzīvības koks ir ļoti sens un plaši izplatīts simbols, kas pazīstams jau no seno Mezopotāmijas kultūru laikiem un dažādos simboliskos variantos parādās arī Bībeles Vecajā un Jaunajā derībā. Norvēģu komponists Bjērns Andorns Drāge (Bjørn Andor Drage) kora dziesmai Kokam līdzīgi izvēlējies Mateja evaņģēlija 13. nodaļas 31. un 32. panta vārdus, kur pieminētais dižais koks, kas izaug no vissīkākās sēklas, līdzās citām simboliskām nozīmēm (kā par ticības spēku) sasaucas arī ar senā Dzīvības koka simboliku.

Dainu pasaulē otrs Saules koks aug pie tiem Visuma vārtiem, kuri atrodas saules ceļa otrā galā un iezīmē ieeju viņā saulē:

“Kuplis auga ozoliņšSaules ceļa galiņā;Tur Saulīte jostu kāre,Ik vakaru noiedama.“ (33827v4)

Saule, kas bija sārta uzlekdama, rietēdama jau ir kļuvusi bāla un savus spēkus zaudējusi, gluži kā cilvēks vecumā zaudē jaunības sārtumu, svaigumu un spēku. Dodoties prom no šīs saules, Saule paņem sev līdzi arī visu citu, kas šai saulē savu lomu jau nospēlējis un nonācis cikla galā. Rietēdama Saulīte paņem sev līdzi gan sveicienus mirušiem tuviniekiem, gan lūgšanas pēc labākām dienām, gan ļaužu bēdas un nopūtas, gan arī kaites, slimības, neveiksmes, nelaimes un likstas. Taču rieta saules svarīgākā loma ir katru vakaru uz viņu sauli aizvest visas tās dvēseles, kuru augumi tajā pašā dienā ir guldīti Zemes mātes klēpī:

“Līdz ar sauli aizzalaidaMana veca māmuliņa.Saucin saucu, nedzirdēja,Pakaļ teku, nedanācu.“ (4110)

Gluži kā sengrieķu dievs Hermejs, latviešu Saule ir psīchopompos – dvēseļu ceļvede, kas gādā par to, lai dvēsele bez grūtībām nokļūtu pie Dieviņa debesīs “pa saules celiņu”. Šo celiņu starp pasaulēm fi ziski iespējams saredzēt kā ceļam līdzīgo gaismas joslu uz ūdens virsmas, kas ved no novērotāja acīm uz rieta sauli, kura zemu pie apvāršņa lēnām ieslīd Baltijas jūrā vai lielākā ezerā. Līdzīgi nakts debesīs saredzamais Piena ceļš varētu liecināt par šo ceļu, kam cilvēks jau visu mūžu sagatavojas, pārtraucot dienas darbus un noslēdzot aktīvāko dienas posmu ar garīgas atelpas un meditācijas brīdi. Ja nedēļas beigas senie latvieši ievadīja ar svētvakaru un fi ziskas un garīgas attīrīšanās rituālu uz pirts lāvas, tad katru ikdienas vakaru ar darbu pārtraukumu tie svinēja arī saules pakāpus, saules celiņu, pelēko stundu jeb sirmo stundu. Svētvakars un pelēkā stunda – tie ir atgādinājumi cilvēkam, ka pasaulei blakus materiālajai ir arī sava garīgā puse. Tas ir svēts rituāls, kas katru dienu atvēl vienu laika posmu savas dvēseles kopšanai un sagatavošanai mūžīgajai dzīvošanai:

“Šai saulē, šai zemēViesiem vien padzīvoju:Viņa saule, viņa zeme,Tā visam mūžiņam.“ (27760)

Citkārt dainās Saules koks jau kļuvis par Pasaules koku, kas ir visas vieliskās pasaules ass un centrs, tās axis mundi. Tas aug uz akmeņa jūras – kosmiskā okeāna – vidū, bet tam atbilst arī niedre, kuras galiņā Saulīte nakti guļ, vai atkal – kosmisko rokas dzirnavu milna:

“Kam tās vaska dzie(r)nutiņas Skaidr’ ozola galiņā?Dieva dēla dzie(r)nutiņas,Saules meita malējiņa.“ (33796)

Katru nakti visi zvaigznāji apceļo pilnu apli ap Ziemeļzvaigzni, kas vienīgā ir nekustīga, it kā tā būtu piestiprināta Visuma apmēra dzirnavu milnas galā. Dzirnavu kustība redzama no zvaigznājiem (šeit – Dieva dēliem), bet dzirnu malēja ir Saules meita, kas šo darbu padarīs līdz saules lēktam, gluži kā visas krietnās zemes meitas seno latviešu rokas maltuvēs.

Pavisam citā plāksnē Saules koks var arī simbolizēt cilvēka augstākās apziņas atmošanos un atplaukumu kā tīri subjektīvu garīgu pārdzīvojumu. Svētu rītu uzietais mītiskais ozols ar vara saknēm, zelta zariem un sidrabiņa lapiņām ir šāds garīgas atklāsmes simbols. Šis svētais koks ir cilvēka būtiskās divdaļības simbols, kur ar kājām uz zemes, ar savas esmes saknēm Zemes mātes klēpī cilvēks izaug kā koks no vieliskās pasaules, bet vienlaikus tam gars kā izstieptas rokas vai augoša koka zari tiecas Saulei pretī, kā izstiepti pirksti vai sudraba lapiņas pieskaras debesīm. Gluži kā koka stumbrs savieno zemi ar debesīm, tā cilvēka apziņa kļūst par vidutāju starp zemi un sauli, savienojot vielisko ar garīgo vienotā veselumā.

Kamēr… 2008The sonorous Sun: Sun songs of the earth

We all live on the same planet, which circles around the same sun, but depending on where we are located, we see it from diff erent angles, circling in diff erent cycles. The sun as giver of light and life is ever the same and yet not the same. How we see the sun tells a lot about how we see ourselves. How we speak and sing about the sun shines a light unto our own souls.

In the oral traditions of Latvia, the sun is not a phenomenon of nature like any other. In the lyrical poetry of the Latvian dainas, the root-form SUN forms a conceptual and emotional nexus of such extension and complexity, that it has generated over 4000 recorded texts and variants to express it. These texts were more or less tightly linked to specifi c folk melodies, of which also large numbers have been recorded.

A few years ago, in 2005, as I was about to publish a collection of Sun-song texts and melodies (culled from the vast corpus of folk songs collected across Latvia by the composer Emilis Melngailis), Māris Sirmais and I formed the idea of a concert program for his magnifi cent choir Kamēr… that would be all on the same central theme – the Sun. Māris, being the man of action that he is, easily obtained the collaboration of eight Latvian composers, who created a collection of magnifi cent songs on this theme and provided a whole concert program for this choir. The songs were so well received, that four of them have already made their way into the repertoire of the 2008 Latvian Song Festival repertoire.

Thanks to his own reputation as a conductor and the world-class achievements of the choir Kamēr… , Māris Sirmais has now been able to extend the original concept to the whole wide world. In this unique project, distinguished and well-loved composers from 17 diff erent countries were presented with the same challenge: compose a song on the lyrics of your choice, keeping in mind the central theme of the Sun. The result of this initiative is the collection of deeply moving creations which were presented at two historic concerts in Riga on July 3 and 4, 2008, and are hereby made available to music- and sun-lovers across the globe.

It is a wonder to behold so many diff erent composers, each of them famous in their own right, ready to take up the challenge of a single given theme. The result is as multifaceted as their enormous talents, the lyrics chosen by each as varied as the aspects of the Sun. All of them together form an ode to light, life and love. All of them together remind us that we are all brothers and sisters under the sun.

The sun makes everything visible while remaining itself a mystery. Many years ago, my husband Imants Freibergs and I formed the project of assembling all Latvian folksongs containing the root-form SUN in them, transcribing them in computer-accessible form and then re-classifying and publishing them. After that, I embarked on a detailed analysis of the text contents. To date, three volumes of such analyses have been published (“The cosmological sun”, “The chronological sun” and “The meteorological sun I: the warm

sun”), but two more will be needed before I will have completed the task. All three of these books were enriched by the overall design and remarkably original illustrations of Ilmārs Blumbergs, an artist who has achieved fame in his own fi eld, and who has become involved in the World Sun Song project as well, being endlessly inspired by the immortal theme of the sun as perceived in diff erent cultures.

The treasury of Latvian folksongs about the sun is probably the richest such thematic collection in the world. In it, we see an accumulation of cultural layers stretching across centuries and even millennia, the mythical elements being the oldest of all. As is the case with all oral traditions, most texts have co-variants –sometimes one or two, sometimes close to a hundred. The classical quatrain unit of the Latvian daina is made up of repeated formulaic lines, half-lines or line couplets, which combine and recombine with new elements across the whole corpus. The folk poets, as I have tried to show in much of my scholarly work, were at one and the same time being traditional and innovative in their performances. They expressed their thoughts in two traditional metric forms – the trochaic and the dactylic, and built up each quatrain according to sets of intellectually sophisticated structural rules, which I have termed “a logic of poetry”.

These metrical forms of the oral tradition, being very constraining, have not been very popular with Latvian poets of written literature. Yet in her contemporary poetry, Inese Zandere uses many of the stylistic traits as well as the meters of the Latvian dainas, thus producing post-folkloric texts that have inspired both the classical Latvian composer Pēteris Vasks and the grand maestro of Latvian popular music – Raimonds Pauls.

The sun of the Latvian lyrical folksongs or dainas is fundamentally triune in nature - physical, mythical and cosmogonic, but each of these concepts can again be subdivided in at least three diff erent manifestations. The sun is so multiform that we can see why Georgian composer Giya Kancheli chose to take the name of the sun in 27 diff erent languages as the lyrics to his composition. At times, as in the high Arctic of Alaska, ice crystals in the air can actually produce the optical illusion of a Sky with Four Suns, as in the song by American composer John Luther Adams.

In the most literal sense the sun is, of course, the physical celestial body, but as such it may be seen either in its chronological, meteorological or light-giving manifestation. The physical sun separates day from night, determines the weather, regulates the seasons and serves as the main reference for the measurement of time. The chronological sun is quite literally a heavenly time-piece. With the vault of heaven serving as dial, the spatial movement of the sun-disk over the course of a day is like a clock-hand, visibly slicing off greater or smaller units of time, which are identifi ed in the dainas with expressions having the root-form “sun” in them (such as “Dear God, the sun is so high”, “the sun is so low, so low”, or “the sun had barely set”). In an indirect way, the Ah, Sunfl ower! of William Blake’s poem, set to music by Swedish composer David Sundström, refl ects this chronological aspect of the sun’s daily course, since its turning “counts the steps” of the sun as it turns in the sky. Yet the “Where my sunfl ower wishes to go” of the same poem contains intimations of immortality which, as we will see later, touch upon a diff erent symbolic level. Latvian ornaments

The transitions between darkness and light in the morning, and from light to darkness at night, receive the most attention from the Latvian folk poets. Dawn and sunrise, in a rich variety of idiomatic phrases and locutions, give rise to a whole sub-corpus of what might be termed aubades: “Glimmering green approaches the dawn, Silvery golden rises the sun”. We also see this rising sun in the text by Estonian poet Toivo Tuberik that Urmas Sissask has set to music – the awakening sun that creates a small miracle in the human heart. An even larger body of daina “serenades” sing of the splendours of the setting sun: The sun, late in the evening, climbs in a golden boat with silvery oars, or it sets, branching golden branches across the sky. Or, again - Saule, the personifi ed, mythical sun (pronounced Sow-leh), hands out rich bride-gifts at her daughter’s wedding: a gold belt for the linden, a silver one for the oak, and pendants of green copper for the alder branches.

In its yearly course over the hill of heaven, the sun also metes out the length of the seasons and counts off the number of “summers” that one has lived. With its daily and annual cycles, the course of the sun sets the model for archaic concepts of the fl ow of time as a cyclical process and forms the physical substrate for the “myth of the eternal return”. The summer and winter solstices form a bisecting spoke on the wheel of the solar year, and the spring and autumn equinoxes cut it in four. Each season is marked by a major festive day, the most important of which is Midsummer - the feast of the Summer solstice, when Latvians to this day celebrate the Sun’s greatest victory over darkness and night. These celebrations used to serve as markers for the cyclic sequence of seasonal agricultural activities, and for the cycles of intense eff ort followed by rest, of responsibility followed by fun and rejoicing.

A stylistic characteristic of the Latvian Sun-songs, as of the daina tradition in general, is the extremely pithy and laconic expression of abstract, often philosophical ideas through poetic imagery using vivid, concrete words. When the dainas sing of the sun, the physical celestial body imperceptibly blends into the metaphorical or allegorical Sun, and this, in turn, Saule as a mythological and even divine being. Saule is a feminine noun in Latvian, thus making her a sister to the Germanic Sonne, the Lithuanian Saulala that Vytautas Miškinis chose for his lyrics, drawn from the Lithuanian lyrical folk songs or dainos, or the Knowee of the Australian Dreamtime legends that have inspired the Australian composer Stephen Leek. The mythological Saule appears as a supernally beautiful female fi gure, who is also remarkably joyous, gay and cheerful, who dances on a silver hillside with golden slippers on her feet, or plays the kokle (a Latvian psaltery) while sitting on the East wind. This music-making Sun is indeed the same Celeste Sol Sonoro that we fi nd in the song by Venezuelan composer Alberto Grau, based on the poem by Nicaraguan poet Rubén Darío.

In Latvian daina texts about the personifi ed Saule, one can frequently discern the observation of some astral or meteorological phenomenon of nature, which is metaphorically expressed through images derived from culture, that is, from country life and agricultural labours. One should be careful, nevertheless, before interpreting this as a “projection of a simple peasant world” into the heavens (as has been done by some scholars), or a simple dressing up of the gods in peasant costume. Rather, in the archaic

world-view of the Latvian dainas, it is the divine which reaches down toward mankind, it is heaven which descends on earth and infuses matter with divine spirit. While we do fi nd the mythical Saule dressed in Latvian traditional dress, adorned with jewels such as are found in archaeological excavations of thousand-year-old tombs, or performing household and farming duties of a pre-technological era, one should be careful not to apply simple-minded and reductionistic explanations to all these metaphors. These are not just vacuously pretty allegories, but rather deeply felt polysemic symbols, many of which may be “explained” on a multitude of levels of meaning.

Saule was weaving clothStanding in mid-air.The warp was pure gold,The woof was clear silver.

Do we have here a clever metaphor for the metallic sheen of sunshine shimmering and fl ittering at various angles of refl ection? Most certainly we do. Might it be a metaphorical projection of what used to be women’s work unto a divine fi gure? Undeniably so. But not necessarily just that and no more. This text shows just as readily a profound insight about the fundamental importance of solar energy to our planet, if not an intuition for the way in which cosmic energy condenses and is “woven” into particles, atoms and molecules of matter. We see an echo of this in the song by Bulgarian composer Dobrinka Tabakova, based on he poem by Blaga Dimitrova, where “As Earth was born of the Sun, So too am I of the Sun born”.

With its measured and rhythmical daily and yearly course across the vault of heaven, the sun serves not just as a heavenly time-piece, but also becomes a visible embodiment of divine law, order, regularity and justice. On the social plane, these are translated as norms of social equity, fairness and justice. Any transgression against these social norms then becomes a contravention of divine law as well, a threat to the harmonious equilibrium of the Cosmos. Thus, brutal masters, who require their serfs to work in the fi elds even past sundown, represent an abomination in both a social and a cosmic sense. Such transgressions must have their inevitable consequences, symbolized by the Black Snake which grinds its grain on a stone in the middle of the sea. Any one who performs evil deeds will taste of this bitter meal of divine retribution, for the Sun is also the all-seeing eye and ever-present witness. Whenever one feels abandoned by the powers that be, whenever human justice does not seem to measure up to divine standards, one turns to Saule with a prayer for help:

Dear, white Saule in your course,Please “even out” this earth:The rich are quite readyTo bury the poor alive.

The pre-Christian Sun is, in and of itself, an embodiment of divine law and justice. Christianity makes a point of distinguishing the sun which God conceived from another Sun, the invisible Divine Mystery of the eternal godhead, as in the poem The Eternal Sun by Frithjof Schuon, set to music by John Tavener. The Christian poet sees the fact that the sun sets as proof that it is not eternal. The Latvian dainas take the fact that the sun rises after each setting as a sign of immortality and rebirth. In the poem “Early morning refl ections on the mightiness of God” by the great Russian classic Mikhail Lomonosov, set to music by Leonid Desyatnikov, the rising sun reveals all the marvels of God’s creation as it spreads its light across the earth. Yet for all its splendour, this eternally burning ocean of fi re, this whirlpool of fl ames in which stones are liquefi ed, remains but another creature which is but a pale surface glimmering compared to the deeper and greater light of the Creator. In a similarly hymnic vein, the choir song Jubilate Deo by Japanese composer Ko Matsushita uses the 100th Psalm for its lyrics: “O be joyful in the Lord, all ye lands… and come before his presence with a song”.

The variety of phenomena linked to the physical sun in its meteorological aspect are described in a vast number of daina texts and variants. But even here the sun, which shimmers, glitters, glimmers, glares, blazes and shines forth in a dozen more Latvian words for which there is no English equivalent, even this resplendent sun which expends its radiance in an outpouring of linguistic and poetic creativity, even this undeniably astral phenomenon transcends the level of metaphor and poetic fancy. Saule has a profoundly magical infl uence on all aspects of human life, as attested by numerous recorded folk beliefs and ancient customs as well as folksongs. This is so for a great many languages and cultures, as in some of the French proverbs used as part of the text in Les eff ets du jour by composer Thierry Pécou (“Soleil qui rit à la Sainte Eulalie, Promet du cidre à la folie” – “A laughing sun on Saint Eulalia’s promises mad quantities of cider”). Although one might argue that many of the beliefs about the sun are merely primitive attempts at objective weather prediction, modern weather records show no more than a random connection between the sun shining on a certain day and either the size of certain crops or the weather several months down the road. In Latvian folk traditions, the sun shining at any symbolic beginning promises riches, beauty and happiness. For a man to be born in the summer while the sun is shining ensures that he will be handsome, that his rye will grow tall, his barley will fl ourish and his bay horses will breed vigorous and strong. A woman born in the summer sunshine, for her part, will have a rosy-pink complexion and will need nine milking pails when she goes milking, instead of the usual one.

In a number of the daina texts, the Sun, along with the colour ‘white’, may also take on the allegorical meaning of loving emotions and ethical values. A loving mother will hang the cradle of her baby in the sun by the window, she will rear her child just “like the sun does the pea blossom” and, dressing the child in white, will “raise it up into the sun”. Through strength of will, sense of duty and endurance of hardship (all highly admired virtues in the value-system of the dainas), by working hard from sun-up to sundown, a woman becomes like a beacon unto others, she walks in beauty, white and shining as the sun:

White walks the mother’s daughter,Whiter still, the orphan girl:Morning sun with evening sunBring about her whiteness.

As inhabitants of a cool and frequently damp climate, the Latvians feel an especial affi nity with the Sun as giver of warmth, who lightens the burden of all those who have to labour in the open, exposed to the elements. To the young children sent out at dawn to herd the fl ocks, the sun which dries the morning dew and dissipates the mists becomes Dear Mother Saule, just like a human mother who comforts her child by drying its tears and warming it on her lap. Many dainas equate the hard life of young shepherds with that of orphans and these, in turn, become a metonym for the dispossessed and the destitute in general, who have only Saule to comfort them and dry their tears. Saule is also the rich and generous god-mother, “with all fi ngers of both hands covered with gold spiral rings” (just like those found in tombs from around the 8th to 10th centuries AD). When an orphan girl has to get married with only plain, unadorned woolen cloaks in her dowry, Saule herself hurries along with embroidery fl oss to make them look richer. Saule stands in for her dead mother at the wedding of the orphan girl, just like Mēness (the Moon) stands in for her father, and Dievs (the supreme deity) and Laima (the goddess of fortune) take charge in providing her with all the necessities for founding a new family. Saule also has daughters of her own and their courting by the sons of Dievs or Auseklis (the morning star), as well as the ensuing celestial wedding, form a large cycle of songs replete with mythological motifs which hark back to the dawn of time.

Mēness was counting the stars,Whether all are out at nightfall.They are all there at nightfall,Only the Morning star is missing;The Morning star has gone off To court the daughter(s) of the sun.

The link of the sun to weddings is probably more indirect in Uzbek traditions, a wedding song from which was the basis for the wordless vocalizations of composer Polina Meduilyanova. In Uzbek traditions, the new bride is brought to her husband’s home escorted by torchbearers, and a whole series of rituals using candles and ceremonial lamps involve the aim of Ofi yat, a physical and spiritual cleansing. All these man-made sources of light could be seen as having many of the same symbolic meanings as direct references to the sun itself.

In yet another role, the bright vernal sun, which awakens the earth with its warmth after the death-sleep of winter and dresses the birch trees in soft green attire, becomes an icon of vegetal fruitfulness and, rather like the Greek goddess Demeter and the Roman Ceres, the special patroness of grain crop fertility.

What shines, what shimmers,Back yonder fi eld? It’s Saule sowing silverAmong stumps in the clearing.

The gray cloud of pollen hovering over a rye fi led in bloom becomes an epiphany for Saule in her fruitfulness aspect:

Saule walks over the rye fi eld,Wearing her gray skirts.Oh Saule, lift up your hem,So the blossoms may not suff er.

As the primal cause for the fertility of the earth, Saule best embodies the boundless generosity of the Cosmic, scattering her gifts over the earth as from a bottomless cornucopia:

Dear Mother Saule, What are you doing in the granary?I’m sifting silver, I’m fi lling the bins.

Yet even in the cool, damp climate of Latvia, the summer sun is not always just mild, life-giving and gentle. While the drying sun is positive insofar it dries out newly-mown hay or grain crops, the hot sun, the burning sun makes physical labour all the harder, and the sun that wilts, withers and bleaches becomes distinctly negative, being linked to death and destruction. Thus the sun bleaches the bones of warriors left unburied after a great battle or again the maiden coronet hung up over the grave of a young girl who died before marriage. In an analogous way, in the poem by Paul de Brancion, part of the text set to music by French composer Thierry Pécou, the drying sun burns everything in its path in the lands of the South, making way for the rising waters of a new world in the making. Paradoxically, in Desert Sun by South African composer Hendrik Hofmeyr, we fi nd that the Bushmen did not see so much the drying and wilting aspect of the truly terrible sun of the Kalahari desert, but sang to the returning sun as delivering them from the cold, fear and hunger of the chilling desert nights. For the Bushmen, kóïng, the sun, is the source of light and life, of whom it is asked “O well-fed one”, “O warm us, feed us, make us strong!” The cosmological world-view of the ancient Latvians grows out of certain basic abstract concepts for which the linguistic expressions derive from the root morpheme “sun”. First of all, the sun is the main reference point for a fundamental spatial bisection of the Cosmos along the vertical plane, separating that which is above from that which is below. The daytime sun reigns over all that it illuminates in the physical world, the word for which in Latvian is pasaule - “under-the-sun”. Our whole planet and everything on it, the world of humankind, nature and everyday physical reality is the domain of “under-the-sun”. Its counterpart is the sky above, the bright sky of Dievs, and Saule is its only inhabitant to be visible to mortal eyes by daylight.

A second, temporal contrast distinguishes “the life-span of the sun” from the life-span of humans (Latvian mūžs) , which they spend “in this sun”. An acute sense of the relativity of time is refl ected in some songs, as well as in some folktales. Both man and organic nature as a whole are mutable, transitory and ephemeral in nature, in contrast to the relative changelessness of water or of stone, or of the sun herself, with their infi nitely slower and longer cycles of existence. This sense of the limitations of human life sub specie aeternitatis confers a sobering sense of perspective which leads to an open-eyed and stoic acceptance of the human condition. Although this acceptance is tempered with irony and possibly slightly self-mocking, it is devoid of true bitterness and free from wailing and recriminations:

What shall I earn meWhile living in this sun?Two sheets of white linen,A room of four planks.

(The “room” in question being, of course, a coffi n, and the two sheets a shroud).

The broader perspective of the Sun’s life tempers the scope of human aspirations and sets a mark of moderation upon human strivings and eff orts. Even those virtues which, next to a sense of honour, formed the highest expression of individual merit, namely all those traits of character which make a person not just competent in their work but willing and cheerful in its execution - even the virtues of diligence, competence and skill, must be ideally practiced with a sense of proportion, of moderation and of common sense. Some of the most wicked barbs of satire in the dainas are aimed at defl ating overweening pretensions and boundless ambitions.

Building his granary of pure oak,Laying copper foundations,My brother seemed to expectTo live as long as the sun.

A modern version of this type of text might have mocked someone ordering a humungous pink limousine with ten thousand Swarowski crystals on it. While the wisdom of the dainas values intrinsic quality and the search for excellence, it considers that a person of quality should have suffi cient self-confi dence to do without conspicuous consumption and the childish showing off of material possessions. The singers of the dainas perceived the Universe as an open and endlessly bountiful system, pouring forth divine love with the same generosity as the sun pours forth warmth and light, thus making any human vainglory pale in comparison.

The sun is also the main point of reference in the cosmological time-space dichotomy between “this sun” and “that sun”. This sun, at one level, is the synonym of “under-the-sun” (pasaule), the physical world occupying three-dimensional space. Yet “this sun” embraces a temporal aspect as well, referring to the sum total of experiences that a person will gain in the course of a life spent in this physical realm, the realm of light and of life. Its double is “the other sun”, that realm in which the sun sleeps at night, invisible to humans while they are still alive. The sun itself is

the most striking proof of this realm’s existence for, as a song states: “Does the sun rise in the same spot where it has set?” Clearly, each new dawn demonstrates anew that the sun has not been destroyed by darkness, but has only retired for a while into a diff erent plane of existence. As surely as every night is followed by a new day, the sun is being reborn, which makes Saule not just a symbol of immortality, but also the main mediator between Life and Death. Saule is the one who knows the path of transition between these seemingly irreconcilable contraries, for she walks it unscathed every evening and every morn. She walks through the entrance gates into this sun and the other, each marked by a verdant tree, as were the main gates to ancient Latvian homesteads. The red tree of sunrise is the Tree of Life, youth, health and beauty, and magically projects these qualities unto the East:

The sun rises every morningIn a scarlet tree;Young lords grew oldWhile seeking that tree.

The Tree of Life is a wide-spread and ancient symbol, well-known in the ancient Mesopotamian cultures and the Old Testament. In the choral composition Like a tree, set to music by Norwegian composer Bjørn Andorn Drage, the text is based on the Gospel according to St. Matthew (chapter 13, verse 32), about a tree that grows out of the tiniest seed. This tree, while symbolically emphasizing the power of faith, cannot help but evoke also the Tree of Life symbolism of other trees in the Bible.

In the Latvian dainas, the other Sun-Tree grows at the gate through which the sun passes at the end of her daily path, entering the “other sun” of night and death:

Stately grows the oak treeAt the end of Sun’s path;There Saule hangs up her beltEach evening at sunset.

The setting sun has lost the hale hues of morning and has grown pale, wan and tired, just like a person who in old age has lost the pink bloom and vigour of youth. As she leaves our world, she takes along with her everything that has fulfi lled its mission in this world and has come to the end of its cycle. The setting sun takes with her our sighs and our sorrows, our mishaps and misfortunes, she carries away blight, illness, disintegration and decay. Saule receives the prayers of those who beg divine aid in carrying their burdens and conveys the greetings sent by a daughter to her departed mother. Most important of all, the main task of the setting sun is to bring along with her the souls of all those whose mortal bodies have been laid to rest in the earth on the preceding day:

My dear mother has leftAlong with the sun.I called out, but she couldn’t hear,I ran after her, but in vain.

Just like the ancient Greek god Hermes, the Latvian Saule is a psychopompos, a leader of souls, who brings them to Dievs (God) in the sky along the “path of the sun”. One may see this path quite literally in the swath of refl ected light that leads to the setting sun as it sinks low over the horizon and then into a lake or into the Baltic sea. Or again, it might possibly refer to the path traced by the Milky Way in the night sky. There are songs as well as beliefs indicating that one must prepare for this fi nal voyage a whole life long, by taking a brief period of rest and meditation at the end of each day. Just as every Saturday night is “holy eve”, when one prepares for Sunday (“Holy day” in Latvian) with a rite of lustration - the physical and spiritual cleansing of the hot sauna, so every sunset provides a briefer “holy eve” with the cessation of work and the celebration of “the sun’s path”, “under-the-sun’s steps”, or the “gray hour”. These moments of respite in lives of ceaseless and strenuous physical activity were a reminder that there is a spiritual as well as a material side to human existence. These sacred rituals were designed to insure that people should devote some thought to the care of their souls and prepare for the last journey into eternal life:

In this sun, on this earth,I remain as a visitor:That sun, that earthWill be my eternal home.

In some texts the Sun Tree which stands at the entrance gate to both worlds has clearly become the World Tree, the central point of the material world, the Axis Mundi. It grows on a stone in the middle of the sea - the Cosmic ocean - or, paradoxically, it may be a mere reed on which the sun rests at night. Or again, the live tree is replaced by the axle of a giant hand-mill:

Whose is this waxen millAt the tip of a clear oak?The son of Dievs is the owner,The daughter of Saule the miller.

Each night the constellations make a full circle around the pole-star, the only one to remain in a fi xed position, as if it marked the tip of a cosmic axis around which everything turns. The sons of Dievs are linked (among other things) to the constellations, while the daughter of Saule as miller will work before sunrise, just like young women in the ancient Latvian homesteads, who rose at dawn to grind the supply of meal for the day on a heavy stone hand-mill with a tall vertical axle. Yet the Sun Tree has also a quite diff erent aspect, in which it refers to a purely subjective state, and becomes the symbol of an awakened consciousness. The marvelous oak tree suddenly discovered on a Holy morn, with its roots of copper, golden branches and silver leaves, represents a moment of spiritual revelation. The Tree is the analog of humanity in its essential duality of being. With feet on the ground, with the roots of its physical being reaching down to the bosom of Mother Earth, the spiritual yearnings of mankind burst forth like upraised arms or like the branches of a tree reaching for the sun, with fi ngers like leaves touching the sky. And, as the trunk of a tree mediates between heaven and earth, so must a human life do the same, human consciousness being the mediator that links sun and earth and fuses spirit with matter.

Umbergārs Ilmbls Latviskā MandalaUmbergārs Ilmbls Latvian Mandala

ČETRAS SAULES DEBESĪS“Aļaskas naktis ziemā ir ļoti garas. Pat dienas vidū saule nedaudz pavīd virs kalniem dienvidos. Kad iestājas pavasara saulgrieži, dienas gaisma ilgst tikai septiņas minūtes. Savukārt vasarās saule tik tikko nolaižas aiz kalniem pie ziemeļu horizonta un debesis visu laiku ir gaišas. Šīs gaismas un tumsas galējības dziļi iespaido mūsu apziņu. Es ticu, ka to var sadzirdēt manā mūzikā!” “Brīnišķīga, mirgojoša, bezgalīga, gaismas pilna, ekstātiska,” tā komponista un esejista Džona Lutera Adamsa mūziku raksturo viņa kolēģis, komponists un kritiķis Kails Genns. Kaut gan Džons Luters Adamss dzīvo tālu no ASV lielajiem kultūras centriem – Fērbenksā, 130 jūdžu no Ziemeļu polārā loka –, viņu 2006. gadā atzina par vienu no vadošajiem komponistiem valstī. Nešauboties par savu radošo pārliecību, jaunais ņujorkietis pirms trīsdesmit gadiem ar nolūku izvēlējies dzīvi gandrīz vai pasaules malā, lai, vērodams un apbrīnodams skarbās ziemeļu dabas pirmatnīgo skaistumu, ieklausoties tās skanējumos un iezemiešu kultūras balsīs, rakstītu neparastu, apskaidrotu mūziku minimālisma stilā. Viņa daiļradē Amerikas mūzikas zinātnieki nereti saskata Ziemeļeiropas komponistu – Arvo Perta, Pētera Vaska u. c. – stilistiku, mūzikas valodas tuvību, idejas un fi losofi ju. Dž. L. Adamsa skaņdarbi top mazītiņā studijā – kabīnē, kur autors ieklausās skaņas būtībā, kodolā. Komponista unikālā skaņu pasaule ne tikai pārtver mūzikā mežonīgās dabas ainavas un iezemiešu kultūru atbalsis, bet arī ir fi ziski balstīta pašā dabas fenomenā no putnu balsīm līdz stihiskiem trokšņiem. Viņa skaņas un gaismas vide The Place Where You Go to Listen ir būtiska Aļaskas Fērbenksas universitātes Ziemeļu muzeja (Museum of the North) pastāvīgās ekspozīcijas daļa. Lai uzburtu dabas ilūziju, komponistam noder gan orķestris, gan kameransambļi, sitaminstrumenti un mūsdienu elektronikas iespējas, veidojot skaņas un gaismas instalācijas. Arī cilvēka balss viņam ir dabas sastāvdaļa. Skaņdarbu sarakstā nozīmīga pozīcija ir arī mūzikai teātrim, kino, televīzijas pārraidēm u. c.“Vokalīze Četras Saules debesīs ir par īpašo Saules atspīduma daudzkāršošanos debesīs – šo parādību dēvē par Sun Dogs (Saules suņi), un tā šeit, ziemeļos, ir vērojama jo bieži.”

SKY WITH FOUR SUNS“Alaskan winter nights are very long. Even at midday, the sun barely appears above the mountains in the south. At the winter solstice, there are only seven minutes of daylight. But during the summer, the sun hardly drops behind the mountains on the northern horizon, and the sky is always bright. These extremes of light and darkness deeply aff ect our consciousness. I know you can hear them in my music!” “Beautiful, shimmering, vast, luminous, ecstatic” – this is how the composer and critic Kyle Gann describes the work of the composer and essayist John Luther Adams. Though Adams lives far from the large cultural centers of the United States – in Fairbanks, Alaska, one hundred and thirty miles from the Arctic Circle – he was recognized as one of the leading composers in the country in 2006. Thirty years ago, sure of his creative conviction, Adams, then a young New Yorker, chose to live at the edge of the world, where, by observing and marveling at the primal beauty of the harsh northern landscape, and by listening to its tones and the voices of native Alaskan culture, he could write unusual, enlightened music in a minimalist style. American musicologists often see the style, musical lexicon, ideas, and philosophy of Northern European composers – like Arvo Part and Peteris Vasks – in Adams’s music. Adams composes his works in a tiny cabin studio, where he listens to the essence, the nucleus, of sound. The composer’s unique sonic world not only transforms wild natural landscapes and the echoes of native Alaskan culture into music, but is also physically based in natural phenomena, from bird songs to elemental noises. The sonic and light environment of his electronic piece The Place Where You Go to Listen is an essential part of the permanent exhibition of the Museum of the North, at the University of Alaska, Fairbanks. To conjure up the illusion of nature, the composer has used orchestras, chamber ensembles, percussion music, and electronic music, and has created sound and light installations. For Adams, the human voice is a part of nature, too. He has also written music for theater, fi lm, and television. “The vocal piece Sky with Four Suns is about the special refraction of sunlight in a phenomenon called “sun dogs,” which can be seen very often up here, in the north.”

John Luther Adams

John Luther Adams (1953)SKY WITH FOUR SUNS

Džons Luters Adamss ČETRAS SAULES DEBESĪS

. . . .

RĪTA PĀRDOMAS PAR DIEVA VARENĪBU Provinciālis un pasaules pilsonis, eksperimentētājs un epigonis. Apdaru, inkrustāciju un montāžas virtuozs, elitārs un pieprasīts. Ironija un smeldzīga nopietnība, asums un maigums – tās ir Leonīda Desjatņikova stila iezīmes, kuru viņš pats dēvē par “konsonanses emancipāciju, banalitātes pārtapšanu cēlajā, minimālismu ar cilvēcīgu seju“, bet iemīļotāko žanru sauc par “traģiski draisku gabaliņu“.L. Desjatņikovs ir viens no visbiežāk atskaņotajiem mūsdienu krievu komponistiem, kura darbības lauks ir laikmetīgi plašs – no kompozīcijām muzikālajam teātrim līdz pat kinomūzikai. Skaņraža darbi skan Lokenhauzas, Gštates u. c. mūsdienu mūzikas festivālos. 1996. gadā komponists sāk aktīvu sadarbību ar Gidonu Krēmeru un veltī vijolniekam gan oriģinālopusus (Wie der Alte Leiermann…), gan Astora Pjacollas darbu aranžējumus (tango operita Marija no Buenosairesas nominēta Grammy balvai). L. Desjatņikova un kino sastapšanās notika 1990. gadā, kad tapa mūzika Aleksandra Želdoviča fi lmai Noriets. Vēlāk radās mūzika fi lmām Zudis Sibīrijā, Piemaskavas vakari, Viņa sievas dienasgrāmata, kā arī fi lmai Maskava, kuru 2000. gadā atzina par labāko kinomūziku Krievijā. Vokālās kamermūzikas, vokāli instrumentālo un piecu operu autors. Pēdējā opera – Rozentāla bērni (2005) – uzvesta Lielajā teātrī un radījusi milzīgu sabiedriskās domas viļņošanos.“Saule man, etniskajam ebrejam, kurš nepieder ne pie vienas reliģijas, nozīmē Dieva varenību – tādu, kāda pārņem, lasot Veco derību. No otras puses, saule ir arī objektīvā dalībniece skumjajā stāstā par Ikaru – tāla, nesasniedzama un emocionāli auksta. Taču manā ikdienā saule sniedz divējādu baudu: tā kā pēdējā laikā mani nomoka galvassāpes, mierinājumu sniedz vien saulespuķu sēkliņas – to garša atgādina bērnību un stimulē radošo aktivitāti. Vai mūzikā var attēlot sauli, saulesstarus? Es noteikti to nespēju – nepietiek ne talanta, ne izglītības, ne vēlmes, bet to ģeniāli panākuši divi “milži“ – Ravēls Dafnijā un Hlojā un Prokofj evs Skītu svītā. Mana tēma drīzāk ir saulriets, skumjas, izdzišana…”

УТРЕННЕЕ РАЗМЫШЛЕНИЕ О БОЖИЕМ ВЕЛИЧЕСТВЕMORNING MEDITATIONS ON THE MAJESTY OF GODLeonid Desyatnikov is a provincial and a man of the world, an experimenter and an epigone, and an elite and highly sought after master of arrangements, incrustations, and montages. Irony and an impassioned seriousness, sharpness and tenderness – these are the defi ning features of Leonid Desyatnikov’s style, which he himself as called “an emancipation of consonance,” “a transformation of banality into the sublime,” and “minimalism with a human face,” though he has defi ned his favorite genre as a “tragic naughtiness.” Desyatnikov is one of the most frequently performed Russian composers. His sphere of musical activity is very broad – encompassing everything from musical theater to fi lm music – and his works have been performed at contemporary music festivals at Lockenhaus, Gstaad, and elsewhere. In 1996, he began collaborating with violinist Gidon Kremer, to whom he has dedicated both original works (Wie der Alte Leiermann...) and arrangements of music by Ástor Piazzolla (the tango operita María de Buenos Aires, which was nominated for a Grammy Award). Desyatnikov’s fi rst foray into fi lm music was in 1990, when he wrote the score for Alexander Zeldovich’s fi lm Sunset. Later he wrote the music for Lost in Siberia, Evenings Near Moscow, His Wife’s Diary, and for the fi lm Moscow, which won the Russian award for best score in 2000. Desyatnikov has also written chamber music, vocal instrumental music, and fi ve operas. His last opera, Rosenthal’s Children (2005), was performed at the Bolshoi Theater, where it caused an enormous groundswell of public reaction. “For me, an ethnic Jew who does not adhere to any religion, the sun means God’s majesty, the kind that overcomes you when reading the Old Testament. On the other hand, the sun also calls to mind the sad story of Icarus and his objective partner – distant, unreachable, and emotionally lofty. But in my everyday life, the sun off ers a two-fold enjoyment: I have been suff ering from headaches recently, and can only fi nd comfort in sunfl ower seeds, the taste of which both reminds me of childhood and stimulates creative activity. “Can you recreate the sun or sunrays in music? I certainly can’t – I don’t have enough talent, education, or desire. But two musical giants were able to recreate the sun quite ingeniously: Maurice Ravel, in his Daphnis et Chloé, and Prokofi ev, in the Scythian Suite. My themes are sunsets, sadness, extinguishing…”

Leonid Desyatnikov

Леонид Десятников (1955)УТРЕННЕЕ РАЗМЫШЛЕНИЕО БОЖИЕМ ВЕЛИЧЕСТВЕМихаил Ломоносов

Leonid DesyatnikovMORNING MEDITATIONSON THE MAJESTY OF GODMikhail Lomonosov

Leonīds DesjatņikovsRĪTA PĀRDOMASPAR DIEVA VARENĪBUMihails Lomonosovs

Уже прекрасное светилоПростерло блеск свой по землиИ божие дела открыло:Мой дух, с веселием внемли;Чудяся ясным толь лучам,Представь, каков зиждитель сам!

Когда бы смертным толь высокоВозможно было возлететь,Чтоб к солнцу бренно наше окоМогло, приближившись, воззреть,Тогда б со всех открылся странГорящий вечно Океан.

Там огненны валы стремятсяИ не находят берегов;Там вихри пламенны крутятся,Борющись множество веков;Там камни, как вода, кипят,Горящи там дожди шумят.