Annotation

GADSIMTU NOSLĒPUMI - 4Redaktore J.Kravale Korektore B. Jēgere Tehniskā redaktore V.VasiļjevaFormāts 84x108/32. 10 iespiedi. Iespiesta Publiskā a/s «Jāņa sēta» tipogrāfijā, Brīvības ielā 139,

Rīga LV-1012Šajā grāmatā ievietoto stāstu un aprakstu autori ir pētnieki, savdabīgas personības, kas ilgi un

pamatīgi iedziļinājušies kāda vēstures, ģeogrāfijas vai cita jautājuma būtībā. Tāpēc arī viņu darbi ir tikaizraujoši.

Ko vēsta Peru senie akmeņi? Vai tiešām cilvēki un dinozauri dzīvojuši līdzās? Kā izgatavoja indesun saindēja bultu uzgaļus? Atbildes uz šiem un vēl citiem āķīgiem jautājumiem var atrast šajā sējumāievietotajos darbos.

No krievu valodas tulkojis Armīns VoitkānsMākslinieks Vilnis LapiņšNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PRIEKŠVĀRDS

Nezināmais cilvēku piesaista kā magnēts. Zinātkāre mums ir gēnos. Varbūt tieši tāds bijis viens nodzinējspēkiem, kas ļāvis mūsu sencim homintdam kļūt par kaut ko līdzīgu saprātīgam cilvēkam. Esmupārliecināts, ka jau toreiz mūsu senči glabāja noslēpumus. Savas vēstures noslēpumus. Droši vien tienebija mazāk aizraujoši kā mūsu.

Izdevumu «Gadsimtu noslēpumi» izdevniecība «Vokrug svēta» paredzējusi izdot vairākās grāmatās,jo, iedziļinoties mūsu senajā un ne tik senajā pagātnē, nezināmā un noslēpumainā kļūst arvien vairāk. Augaugumā arī vēlēšanās zināt — kā tad ir bijis īstenībā?

Mūsu nolūks nebija salikt visus iedomājamos un neiedomājamos noslēpumus pa plauktiņiem, šimnolūkam vajadzētu radīt veselu «Neizzinātā enciklopēdiju» (Kāpēc lai tāda nerastos?). Mēs izvēlējāmiesvēstures sižetus, kuri gadu gaitā nodarbinājuši mūsu vectēvu, vecāku, kā arī mūsu pašu prātus, izskatījāmpēdējos gados redakcijā pienākušo pastu un mēģinājām rast atbildi uz daudziem kā?, kāpēc?, kas?. Tas arīir iemesls, kāpēc Peru Ikas akmeņu noslēpums grāmatā ievietots blakus aprakstam par apakšzemes ejumeklējumiem uz Maskavas Kremli, un, mūsuprāt, maz pazīstamā cilvēka — vardes liktenis ir tikpatnoslēpumains kā skandalozi slavenās Ludvika XIV favorītes de Montespāna kundzes galma intrigas.

Šīs grāmatas lappuses caurvij senās, viduslaiku, jaunās un visjaunākās vēstures personas un

notikumi. Mēs nerunāsim par Septiņiem pasaules brīnumiem — par tiem jau rakstīts gana daudz. Lasītājugaida gluži cita veida neparasti notikumi un parādības. Piemēram, trīsdesmito, četrdesmito, piecdesmitogadu arhīvu noslēpumi. Vai tie spēj izskaidrot lidmašīnas «Maksims Gorkijs» bojāejas iemeslus? Vai arīatrast Valerija Ckalova katastrofas vaininieku? Varbūt visas šīs nelaimes ir tikai liktenīgas sagadīšanāsrezultāts?

Klio, vēstures mūza, ir visai nerunīga dāma. Tomēr, ja viņa lauž klusēšanas zvērestu, var atklātiesvisneiedomājamākie noslēpumi. Gribas tam ticēt.

Sastadītājs

Pirmā dalaRobērs Šarū

Mačejs KucinskisJ.Hanss HansensA. StreļeckisH. MalleršsR. Tannenhils, N.DeivissDž. VelardsM . KarimiOtrā dalaAlēns DekoĻevs VjatkinsGenadijs MaksimovičsĻevs VjatkinsRobērs ŠarūSaturs

Pirmā dala Aizmirstās pasaules

Robērs Šarū Ikas akmeni

Apmēram pirms piecdesmit gadiem angļu armijas pulkvedis Džeimss Čērčvords apgalvoja, kaatradis Indijā kādu klosteri. Tur atradušās «naakala» rakstu tāfelītes, uz kurām atainota cilvēkucivilizācijas rašanās un attīstība 200 000 gadu garumā.

Šie dokumenti glabājušies kādā templi, kura atrašanās vietu Čērčvords diemžēl nevēlējās atklāt,tāpat kā nevēlējās parādīt kaut vienu tāfelīti, kas liecinātu par viņa stāstījuma patiesīgumu.

Arheologi, protams, noliedza šādu atklājumu, un viņu uzskatus nebija iespējams atspēkot, kaut arīšaubas par pulkveža vārdu patiesīgumu neradās.

Arī mums pašiem ir paveicies ar līdzīgu atklājumu: Peru pilsētā Ikā kāda ārsta ķirurga slepenāmuzejā glabājas no vienpadsmit līdz piecpadsmit tūkstošiem akmeņu ar tajos iegravētiem zīmējumiem,kas stāsta par piecdesmit miljonu gadu senu pasaules vēsturi. Labi iegravētie, rūpīgi detalizētie unprecīzie attēli uz šiem akmeņiem atdzīvina paleogēna perioda milzu zvīņnešu dzīvi, stāsta par tā laikamedicīnas un ķirurģijas sasniegumiem, sniedz priekšstatu par senajām atziņām ģeogrāfijā, tehnikā undaucLzās citās zinātņu nozarēs, kuras turpina attīstīties ari mūsdienās.

Tomēr, atšķirībā no Čērčvorda, mēs sniedzam precīzu informāciju, kur šie unikālie dokumentiatrodas, un ikviens ar muzeja likumīgā īpašnieka atļauju var tos apskatīt, aptaustīt un pētīt

Līdz ar to mēs pilnība pierādām, ka šie atklājumi ir īsti.

1973. GADA 27. APRĪLIS. APOKALIPSE PAMPA

Ja spējat iedomāties Hovardu Karteru, lordu Karnarvonu un Lakau Valdnieku ielejā pēc 3300gadiem pirmoreiz ieejot Tutanhamona kapenēs, tad varēsiet saprast, kas notika ar mums 1973. gada aprīļabeigās Peru teritorijā kādā vietā starp Kluso okeānu un Andiem.

Mēs iekļuvām ar dārgumiem pilnā Ali Babas alā, tikai šie dārgumi bija nesalīdzināmi senāki parkaujas ratiem, sarkofāgiem, amuletiem un mūmijām, turklāt saturēja nesalīdzināmi vairāk informācijas!

Kad Leons Perikārs un Stefans Ļvofs Francijā Lisakde- šato atklāja Delamaršas grotas «Aizvēsturesbibliotēku», viņiem neapšaubāmi vajadzēja sajust to vārdos neizsakāmo pacilātību, kas rodas novēlēšanās staigāt pa ūdeni, lidot pa gaisu, staigāt cauri sienām.

Tieši šādu sajūtu pārdzīvojām mēs, kad mūsu acīm pavērās netverami plaša akmens grāmatuglabātuve, kuru bija iekārtojis doktors Havjērs Kabrera Darkea savā slepenajā mājas muzejā Peru pilsētāIkā.

Šis nolikums datējams ar pulksten septiņpadsmitiem 1973. gada 29. aprīlī, tos ir bridis, kas mūsuplašajās ekspedīcijās pa visu pasauli saglabāsies kā nozīmīgākais.

Lai sasniegtu šo brīdi, mums nācās veikt vismaz 20 000 kilometru garu ceļu, apskatot vietos, kasallaž rosinājušas pētnieku iztēli: lieldienu salas, to sešsimt milzu akmens statujas, Taiti arhipelāga saluHuahine, kuras «marae» ir lieldienu salu aku priekšteči… Taču Ikā redzētais aizēnoja Angaroas monolītulieliskumu un pelēkā akmens megalī- tus, uz kuriem attēlotas burvīgās un koķetās Taiti meitenes.

Mēs bijām pirmie cilvēki no Vecās pasaules, kuru acīm atklājās akmeņu tūkstoši ar pirms 10, 50 vai100 tūkstoš gadiem iekaltiem zīmējumiem, bet, pēc doktora Kabreras uzskatiem, tie darināti pat 60miljonus gadu pirms mūsu ēras.

Pašas providences norādītais un brīnumam līdzīgais ceļš bija atvedis mūs Naskas tuvumā, kurveicām dažādus topogrāfiskus darbus. Iveta Šarū meklēja «gvako», krāsaino pod- niecības izstrādājumu

lauskas, ar kurām bagātīgi klāti daži pampas rajoni, īpaši nozīmīgāko ceļu tuvumā. Bija 27. aprīlis, unIveta bija iecerējusi atrast «gvako» līdz Svētā Ro- bēra dienai 29. aprīlī. Kopā ar mūsu pavadoni EdmonuVertenšlāgu no Limas, galanto inku šoferi Emilio un izpalīdzīgo «inženjero — agronomo» Alēnu Eliasuno Ikas mēs pūlējāmies identificēt liela putna zīmējumu, kad Alēns Eliass negaidot atvēra durvis uzaizliegto pasauli!

Mūsu ausīs šī ziņa noskanēja kā pērkona grāviens.

DOKTORA KABRERAS SLEPENĀS ALAS

— Senjor, — viņš sacīja, — Ikā dzīvo kāds gluži neparasts cilvēks, ar kuru jums noteiktijāiepazīstas. Viņam pieder vesels unikālu apzīmētu akmeņu muzejs.

— Akmeņi ar iegrieztām zīmēm?— Nē, senjor! Zīmējumos ir attēloti dzīvnieki, cilvēki, ikdienas dzīves ainas vai visdziļākās

senatnes zinātniskie pētījumi, varbūt es kļūdos, bet no paleogēna vai terciārā perioda.— Bet vēstures mācības grāmatās teikts, ka paleogēna periodā cilvēks uz zemes vēl nav bijis, nevar

taču būt, Alēn, ka grāmatās būtu aplamības.—Tā patiešām ir, senjor Sarū! Vienkārši jūs esat tas cilvēks, kurš vislabāk spēs saprast doktoru

Havjēru Kabreru Darkeu. Starp citu, viņš jūs pazīst, ir lasījis jūsu grāmatas un laipni jūs sagaidīs.Ņemiet, te ir viņa adrese… Viņa slepenais muzejs atrodas de Armas laukumā. Aizejiet, tikai brīdinuiepriekš, ka arheologi, kas pēta aizvēstures periodu, viņa kolekcijas īstumu apšauba…

— Tā ir pašsaprotama lieta! Ja doktors Kabrera tiešām ir atradis gravētus akmeņus ar lieluzinātnisku vērtību, tad, lai noslēptu to, ka pašu pētījumi nav izdevušies, oficiālajiem arheologiem jāsākkampaņa, ka atrasti viltojumi. Tāds paņēmiens ir tradicionāls, un .tas mani tikai paskubina doties ceļā uz«gravēto akmeņu» muzeju Ikā.

Inženieris Eliass pieliecās, lai uzlasītu Naskas keramikas krāsainās lauskas, un it kā pie sevisnočukstēja:

—Ja tās «grabados»[1] ir īstas, un es par to nešaubos, tad visa zemes vēsture sagriezīsies ar kājāmgaisā.

Alēna Eliasa vārdu pravietiskā noskaņa mūs dziļi satrieca.Šai brīdī mēs, bez šaubām, bijām apkārtējās ainavas — saulē zibošā, it kā miljoniem dārgakmeņu

piebērtā tuksneša — iespaidā. Virzoties uz Riograndes pusi, saule mākoņos atstāja zeltainas pēdas, kassaplūda ar Kolorado pampas kalnu virsotnēm[2].

Ikā mēs ieradāmies tikai vēlu vakarā.

GUDRO AKMEŅU VALSTĪBA

— Vai jūs patiešām esat rakstnieks Robērs Šarū? — man vaicāja doktors Kabrera.— Protams, tas esmu es. Iepazīstieties ar Ivetu Šarū, kas pavada mani visās ekspedīcijās. Un tas ir

mūsu ceļvedis un tulks Edmons Vertenšlāgs no Limas.Sagaidot doktors mūs draudzīgi apskāva, un pēc laipnās apsveicināšanās mēs iegājām muzejā.Muzejs aizņēma visu nama pirmo stāvu de Armas laukumā Ikā. Kolekcija, kuru veidoja akmens

bluķi, plāksnes un andezīta atlūzas[3], bija izvietota piecās lielākajās istabās.Gandrīz visi akmeņi bija melni vai pelēki, un tikai nedaudzas vulkānisko iežu atlūzas bija gaišākas,

ar smalkāku struktūru.Šos akmeņus — daži svēra pat 200 kilogramus — no visām pusēm klāja smalki gravējumi. Lai

redzētu iegravēto zīmējumu visā pilnībā, akmeņus nācās grozīt, un tas nemaz nebija viegli.Daudzi akmeņi bija salikti stipros sastatņu plauktos, smagākie stāvēja tieši uz grīdas cits pie cita, un

tikai šaura, dīvaini izlocīta eja deva iespēju akmeņus apskatīt no visām pusēm.Vēlāk mēs pārliecinājāmies, ka doktora Kabreras pieredze un ievingrinātā acs akmeņus bija

savirknējusi noteiktā kārtībā, kas atklāja zināmu pēctecību un savstarpējo saistību.Viss redzamais bija šausmīgs, brīnišķīgs un neticams reizē. Apmeklētājs bez aizspriedumiem, kāds

biju es, mulsa šo minerālu valstībā, zemapziņā uztverdams akmeņu izstaroto saprātu, un visa redzētāiespaidā zaudēja runasspējas.

Patīksminājies par to, ka izdevies mūs tā pārsteigt, doktors Kabrera bez steigas vadāja mūs pamuzeju un sniedza paskaidrojumus, kurus tikai ar grūtībām spēja uztvert mūsu samulsusi apziņa.

PIRMSPLŪDU LAIKMETA CILVĒKA ROKU DARINĀTAIS ARHĪVS

Uzskats, ka «homo sapiens» — saprātīgais cilvēks — parādījies uz zemes pirms diviem vai trimmiljoniem gadu, ir maldīgs. Cilvēks kā suga ir daudz senāks, nekā līdz šim pieņemts domāt, un viņamkatrā ziņā ir bijuši pazīstami tie milzu briesmoņi, kas valdījuši dzīvnieku pasaulē paleogēna periodā.

Es varu pierādīt, ka cilvēki ne tikai pazinuši paleogēna perioda beigās dzīvojošos briesmoņus —pleziozaurus, diplo- dokus, igvanodonus utt, bet arī cīnījušies ar viņiem par vietu virs zemes.

Savu akmeņu kolekciju es sāku vākt 1966. gadā, taču pirmos akmeņus atklāja «guakeros» — jau1961. gadā, meklējot keramikas izstrādājumus. Šis paziņojums tika iespiests angļu žurnālā «Fete» 1964.gada maijā. Runa savā ziņā ir par gulošu, aizvēsturisku dzīvnieku, kas barojies ar klinšu iekšienē slēptobarojošo šķīdumu1 .

AIZVĒSTURES BIBLIOTĒKA IKA

Skatoties Ikas «akmensgrāmatas» zīmējumus, tie lielākoties skaidri, lai gan atsevišķiem gadījumiemnepieciešams papildu skaidrojums — norāda, ka Atlantīdas iemītniekiem, šiem cilvēces senajiemsenčiem, bijušas labas zināšanas bioloģijā, ķirurģijā, ģeogrāfijā, socioloģijā, paleontoloģijā un daudzāscitās zinātnes nozarēs.

Iespējams, ka šajos zīmējumos uz akmeņiem ir atspoguļota pilnīga Zemes un Visuma vēsture, tikaitajos slēpto simbolu jēga parasta cilvēka acīm neatklājas uzreiz.

— Droši vien mēs dzīvojam cilvēces vēstures beigu posmā, — savas domas izteica Kabrera, — tasir, milzīgas, visu pasauli aptverošas katastrofas priekšvakarā. Jādomā, ka līdzīgi notikumi bijuši arī ļotisenos laikos. Neviens cilvēks katrs par sevi nespēj nodot savas zināšanas savam bērnam tādā apjomā,kādā vesela cilvēku sabiedrība spēj tās nodot citai sabiedrībai

Kabrera izvadāja mūs pa muzeja zāļu eju labirintiem un, virzoties uz priekšu, sniedzapaskaidrojumus.

Mūsu gara acu priekšā kā kinofilmā risinājās notikumi, kas piemeklējuši zemi pirms miljoniem gadu.Uz aizvēsturiskas augu valsts fona atdzīvojās vienīgi paleontologiem pazīstami aizvēsturiski dzīvnieki:dinozauri, brahiozauri, tilozauri, pteranodoni, tiranozauri, brontozauri, prolocera- topsi, stegozauri,stirakozauri, kas bija attēloti apbrīnojami pareizi.

Bija redzami arī cilvēki, kas medī dinozauru. Viens no medniekiem raidīja bultu pret zvīņnesi undroši vien nupat bija atgriezies no zvejas, jo uz muguras viņam bija uzmests zivju saišķis.

Vēl lielākas pārdomas radīja zīmējumi, šķiet, tikpat seni kā iepriekšminētie, kuros bija attēloti, pēcoficiālās zinātnes atzinumiem, daudz vēlāka perioda dzīvnieki: strausi, ķenguri, pingvīni, gārņi, sikspārņi,

kamieļi…

ZINĀTNIEKI IEBILST

Doktors Kabrera ļoti labi saprot izbrīnu, kādu cilvēkos rada visiem pazīstamo mūsdienu dzīvniekuattēlošana kopā ar to pirms daudziem tūkstošiem gadu dzīvojušajiem pirmatnējiem veidiem. Tomērmāksliniekus, kas gravējuši akmeņos, šāda laika distance nav mulsinājusi, tāpēc, bez šaubām, nekādukļūdu attēlos nav.

Doktors Kabrera ir to speciālistu skaitā, kas neliekas mierā, iekams visi mulsinošie jautājumi navnoskaidroti.

Nepretendējot uz globāliem secinājumiem, mēs atļaujamies pievērst uzmanību faktam, ka kritaperioda tiranozauru ēras zvīņneši ir apbrīnojami līdzīgi ķenguriem, bet, piemēram, Ruta Mūra savā darbā«Evolūcija» saka, ka zvīņnešus droši var dēvēt par «rāpuļiem — strausiem»!

Un mūsdienās taču atrod ari pirmskolumba laika zīmējumus, kuros attēloti paleotaria magnum sugaspārstāvji, lai gan tiek uzskatīts, ka tie izzuduši pirms apmēram 50 miljoniem gadu1 .

Arī stegozauri, kas dzīvojuši krīta periodā (80—60 miljonus gadu pirms mūsu ēras), ir degunradžuīstie brāļi, bet arsinoterijs uzskatāms par viņu brālēnu.

Meriterijs, kura dzīve daļēji ritējusi ūdens vidē, ir tikpat līdzīgs hipopotamam, cik eģiptopiteks —cilvēkam, tāpēc nav brīnums, ka tos var sajaukt miljoniem gadu vecos pet- roglifos.

Tieši šī šķietamā nesavienojamība ir galvenais akadēmisko zinātnieku iebildums pret Ikas akmeņosiegravētajiem attēliem.

1968. gadā Limā amerikāņu profesors N. A Džons Rovs apskatījis vienu no doktora Kabreraskolekcijas akmeņiem.

Viņš ilgi to grozījis rokās, ostījis un beidzot dziļdomīgi noteicis:— Tas ir viltojums!Kā jau bija sagaidāms, daudzi zinātnes pravieši sekoja viņa pēdās un, nedomājot par atkārtotu

ekspertīzi, nolēma, ka Ikas akmeņu bibliotēka nav uzmanības vērta.— Akadēmiskie zinātnieki, kas pēta pirmatnējo periodu, — stāstīja doktors Kabrera, — vergo pašu

izstrādātajiem likumiem un aizspriedumiem.Jau ceturtdaļgadsimtu Ikas apkaimē tiek atrasti akmeņi ar gravējumiem, un jādomā, ka vēl daudzi tiks

atrasti.Es nepretendēju uz šī fenomena pilnīgu izskaidrojumu, bet esmu pārliecināts, ka akmeņu daudzums ir

milzīgs — varbūt simtiem tūkstošu, tāpēc jebkura doma par krāpšanu neiztur kritiku. Tas, ka uz dažiemakmeņiem attēlots skats, kā cilvēks medī stegozaurus, liecina tikai to, ka Peru ekoloģiskie nosacījumibijuši tādi, kas ļāvuši izdzīvot tā saucama-

'Gan uz Tiauanako keramikas, gan uz Meksikas stēlām ir attēlots toksodons.jiem aizvēsturiskajiem dzīvniekiem, un tāpēc šie dzīvnieki tur iznīkuši nesalīdzināmi vēlāk nekā citur

uz zemes.Uzskata, ka celakanti izmiruši devona periodā pirms 300 miljoniem gadu, taču tie sastapti arī mūsu

dienās Āfrikas austrumu piekrastē1 .Tas ir vairāk nekā pārliecinošs arguments!Nav nekādu šaubu, ka «akadēmiskajai zinātnei» aizvēstures jautājumos ir daudz kas neskaidrs.Ģeologs Neils Apdaiks ir atklājis, ka atsevišķu jūras mikroorganismu — radiolāriju — izzušana

laika ziņā sakrīt ar zemes magnētisko polu novirzīšanos.Šī novirzīšanās palielināja radioaktivitāti uz zemes virsmas par 15 procentiem un izjauca

aizvēsturisko zvīņnešu dzīves apstākļus, kuri sava milzīgā svara dēļ bija ļoti jutīgi pret jelkādām

izmaiņām.Zināms arī tas, ka planētas polu pārvietošanās nelabvēlīgi ietekmēja kādu noteiktu zonu, bet dažās

vietās nekas nemainījās! Mamutā (Kalifornija) un pie Oldvejas ciematiņa ir klintis, kuras šis process navskāris nemaz. Kalnu iežu kristāliskajā struktūrā notikušās izmaiņas saistītas ar zemes kodolānotiekošajiem procesiem, kas atgādina pašierosmes ģeneratora darbības principus,

Bet, lai kā arī būtu bijis — dinozauri šo apstākļu iespaidā izzuduši no zemes virsas, tuksnešipārvērtušies par auglīgām zemēm, un auglīgas zemes pārvērtušās par tuksnešiem —, loģisks tomēr irpieņēmums, ka ne visur tas noticis vienādā ātrumā un atsevišķās vietās zvīņ- neši vēl eksistējuši pēc tam,kad suga kā tāda jau gājusi bojā.

PALIELINĀMIE STIKLI UN TELESKOPI AIZVĒSTURES PERIODĀ

Ikas Aizvēstures muzejā atrodas daudzi patiešām unikāli eksponāti, kuru aplūkošana atstāj jūtamuiespaidu uz cilvēka apziņu un rada neizpratni!

'Runa ir par 30. gadu beigās pie Komoru salām noķerto latimēriju.Pavisam skaidri zīmējumos attēlotie cilvēki ar palielināmo stiklu pēta kaut kādus priekšmetus.Uz dažiem akmeņiem attēloti astronomi, kas ar tālskati — to ar pilnām tiesībām var saukt ari par

teleskopu — vēro debesis.Astronomi pavērsuši šīs ierīces gan pret pirmā lieluma zvaigzni, gan pret komētu, kura, atstādama

aiz sevis milzum- garu mirdzošu asti, kā asteroīds krīt uz zemi un kuras galva saskaņā ar visu laikucilvēku priekšstatiem izskatās kā lode.

Tiesa, atsevišķas zīmējuma detaļas liek domāt, ka tas attiecināms uz mums tuvāku laika posmu.Tomēr vai gan arī sirmā senatnē cilvēki nevarēja iedomāties zvaigznes ar pieciem stariem?

Un vai gan komētas vienmēr nav attēlotas ar ragainu, mirdzošu galvas daļu un spīdošu asti?Kas šādā gadījumā parasti iešaujas prātā? Venera ar ugunīgu matu kodaļu vai visos pirmatnējos

vēstures periodos iemīļotais tēls: Uguns pūķis ar garu asti! Vai uz Ikas akmeņiem attēlotā milzu komētanevar būt Kohouteka komēta, kas tik stipri pārsteigusi mūsu pirmsenču iztēli, ka viņi savus iespaiduscentušies iemūžināt?

Atbilde uz šo jautājumu varētu palīdzēt Ikas akmeņu bibliotēkas vecuma noteikšanā. Diemžēl atbildevēl jāgaida ilgi!

Katrā ziņā jāpievērš uzmanība faktam, ka Kohouteka komēta ir redzama dienvidu puslodē, tātad arīPeru.

Zīmējums tomēr ļauj izdarīt pieņēmumu, ka komēta no Ikas akmeņu bibliotēkas ir sava veida«pasaules gala» vēstnese vai pasaules plūdu zīme. Šie plūdi notikuši pirms divpadsmit tūkstošiem gaduun akmenī iecirsta «komētas» Veneras parādīšanās pirms pieciem tūkstošiem gadu.

Rūpīga zīmējuma izpēte, īpaši kopsakarā ar zīmējuma augšdaļā attēlotajām zvaigžņotajām debesīm,varētu dot apstiprinājumu šai hipotēzei.

Zīmējuma augšdaļā attēlotas komētas. Daļa no tām iekļautas aplī, pa kuru virzās zvaigznes, kā arisavdabīgās «salās», kuras nosacīti var saukt par «īpašām pasaulēm». Dažas komētas no debesjuma slīdlejup zemes virzienā.

Diviem astronomiem pa vidu zīmējumā novietota spārnota bulta, kas šaujas debesīs. Bultas smaileatgādina zvaigzni — ziediņu.

Bulta? Raķete? Kosmiska observatorija? Varbūt tāda interpretācija ir pārlieku brīva, taču uz tovedina zīmējumos attēlotās trīs vienlaicīgās darbības: komētas lidojums, astronomu vērojumi unlidaparāta pacelšanās debesīs.

Akmens augšdaļā ir attēlotas zvaigžņotas debesis. Komētu tur tikpat kā nav. Redzams daudz dažāda

lieluma zvaigžņu. «īpašās pasaules» jeb «telpiskās salas» redzamo ļauj interpretēt ļoti dažādi — gan kāmākoņus virs zemes, gan salas uz plūdu pārņemtās zemes.

Starp citu, šo salu kontūras ir ļoti līdzīgas zīmējumiem uz citiem akmeņiem, kur nepārprotamiattēlota cietzeme.

KO PAVĒSTĪJA «ASTRONOMU AKMENS»

Sīkāka attēlu izpēte uz tā saucamā «astronomu akmens» ļauj tajā izdalīt šādas grupas:— divus cilvēkus, kas teleskopā pēta kādu svarīgu debess parādību;— objektu, kas lido no Zemes virzienā uz debesīm;— vismaz trīs komētas, kas virzās pa debesjumu;— vairākas neparasti spožas zvaigznes. Dažas no tām ir milzīgas un izstaro gaismu. Citas, kas

neapšaubāmi atrodas daudz tālāk, šai virmojošajā kosmiskajā telpā šķiet svešķermeņi;— milzīgus mākoņus aiz komētas milzu astes ar horizontālām, lietu simbolizējošām švīkām. Šķiet,

ka pār zemi gāžas nerimstošs lietus;— kontinentus, kurus var atšķirt pēc iešvīkājuma un izohipsām1 , tie tā applūduši, ka izskatās pēc

salām;'Ari mūsdienu topogrāfijā vides reljefa attēlošanai lieto līdzīgu švīkājumu un izohipsas.— zvaigzni, kas nokritusi uz kontinenta vai lielas salas un vairs nestaro;— laivu, kas zīmējumā aizņem centrālo vietu un, bez šaubām, ir galvenais attēlotais objekts. Laiva

peld pa debesu vai zemes okeānu, un tajā atrodas trīs cilvēki, kas, šķiet, paglābušies no kādas stihiskasnelaimes.

Pēdējais skaidrojums ir apstrīdams, ļoti subjektīvs un pamatojams ar laivu, okeānu, zvaigžņu, salu unkomētu attēlojumu gravējumā.

Šīs attēlu mīklas1 risinājumā, piesaucot palīgā mītus un leģendas, var nonākt pie skaidrojuma, kasskan visai pārliecinoši: akmenī iegravētais zīmējums rāda vēsturiskos Grēku plūdus.

Zīmējumā ir redzami visi plūdu aprakstam atbilstošie elementi, kas ļauj izdarīt noteiktussecinājumus.

Popolvuhu, seno kiče svēto grāmatu nav iespējams atšifrēt ar rietumu cilvēka mentalitāteipiemītošajiem tradicionālajiem paņēmieniem. Laikmeti «klājas» cits virs cita un sapresējas vienāsuperpanorāmā, kura periodiski atkārtojas un kurā attēlotas mirušas vai jau augšāmcēlušās personas.Maiju un mūsu mentalitātes ir ļoti atšķirīgas. Droši vien tikpat atšķirīga bijusi arī Sanagustino unTiauanako indiāņu un senās Ikas iemītnieku dzīves uztvere.

NOASA ŠĶIRSTA PĒDAS UZ ARARATA KALNA

Mūsu skaidrojums Ikas akmens attēlam ar astronomu un teleskopu ir šāds.Var izdarīt divus secinājumus: vai nu notikušie plūdi aptvēruši visu pasauli, vai arī plūdi bijuši

vietēja rakstura un notikuši 3000 gadus pirms mūsu ēras (Ogigija un Deikaliona plūdi).'Indiāņu tautām izsenis vienīgais gramatiskais laiks ir tagadne. Līdz ar to tagadnes, pagātnes un

nākotnes interpretācijā nav ierobežojumu. Piemēram, maiji cilvēku attēlo šādi — vienlaikusjaundzimušais, pieaugušais un sirmgalvis uz nāves gultas.

Tātad kuri no minētajiem plūdiem tie bijuši?Gravējumā attēlotajiem plūdiem sižetiski vistuvāk ir Bībelē aprakstītie Grēku plūdi.Attēlotos plūdus, visticamāk, radījušas katastrofālas dabas parādības, tādas kā komētas, krītošas

zvaigznes, meteorīti, gaisa vētras un daudz kas cits, par ko Bībelē nav nekādu ziņu.Galu galā — ir redzama laiva, kura dīvainā veidā attēlo Noasa šķirstu un tajā patvērušos Grēku

plūdu varoņus, tikai citu tautu traktējumā.Tātad runa ir par pasaules plūdiem, kas pirms 12 tūkstošiem gadu pārplūdinājuši pasauli un pilnībā

pazudinājuši Atkntīdu.Šāda interpretācija ļauj secināt, ka Noasa šķirsts ar visiem tajā paglābtajiem dzīvniekiem: skudrām,

putniem, auniem, vēršiem, zirgiem, ķirzakām, brontozauriem un citiem dinozauriem nevarēja piestātArarata neauglīgajās nogāzēs. Tas varēja notikt vienīgi tādā vietā, kur tuvumā ir lieli, auglīgi līdzenumi,purvainas savannas, koku un krūmu audzes, jo aizvēsturiskajiem milzu zvīņnešiem bija vajadzīgs milzīgsaugu barības daudzums, bet gaļēdājiem zīdītājiem tikpat nepieciešama bija svaiga gaļa.

Ja vajadzīgās ziņas gribam atrast vienīgi mītos, tad var apmaldīties minējumos, kura vieta irvispiemērotākā aizvēsturiskās faunas izdzīvošanai.

NOSLĒPUMAINĀ KOMĒTA

Šāds hipotētisks Ikas akmeņu zīmējumu skaidrojums ir vilinošs, jo dod iespēju kaut vai aptuveninoteikt zīmējumā attēlotā notikuma laiku. Tomēr leģendas par vietēja mēroga plūdiem, kas bijuši pirms5000 gadu, no jauna uzvēdī šaubas.

Ja var ticēt teiksmām, šai laikā debesīs risinājušies ievērojami notikumi. Tur notikušas cīņas starpugunspūķiem.

Cita uguns čūska — Venera ar «liesmojošām krēpēm» un ragainu galvu, kas līdzinājusies vēršagalvai, parādījusies debesjumā, un visas tautas virs Zemes pārņēmušas šausmas. Ši komēta vai debesuspīdeklis, kuru feniķieši saukuši par Astaru, asīrieši un babilonieši par Ištaru, grieķi — par As- tarti,radījusi milzīgus mežu ugunsgrēkus.

«Dega ne tikai mājas, bet arī koki un siena kaudzes.» Visu šo postu vainagoja plūdi. No krastiemizgāja upes, un mutuļojošā jūra apklāja apdegušo Zemi.

Līdzīgi vēstījumi ir visām tautām, kas tai laikā apdzīvojušas mūsu planētu. Baala pareģojums:ziemeļpols rietumos; saule nozūd krēslā; Zeme nogrimst jūrā; no debesīm pazūd zvaigznes… Ēģiptespareģu vēstījums: iegrimuši veseli kontinenti. No Čimalpopoka kodeksa: viss pastāvošais ir sadedzis, unno debesīm krīt akmeņu un smilšu lietus… Un debesīs redzamas briesmīgas zīmes… Pareģojums noMeksikas: plūdu1 laikā sešas zvaigznes nokritīs no debesīm.

"Jāņa atklāsmes grāmatas» 8. nodaļas 10. pants: «… tad no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kālāpa, tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. Zvaigznes vārds saucās Apsints, un trešā daļa ūdeņu tapapar vērmelēm…» Šīs zaļās kā vērmele zvaigznes parādīšanās nenorāda tikai uz vēstures galu. Arī pagātnēBaala zaļā Zvaigzne jeb Venera bijusi par iemeslu stihiskām nelaimēm. Varbūt pareģojumi navattiecināmi uz nākotni, bet gan uz pagātni?

ZVAIGZNE, KAS KRĪT UZ ZEMI

Ir kāda interesanta sakritība. Ikas akmeņu attēlos atrodams zīmējums, kur redzama uz kontinentanokritusi zvaigzne. Šo notikumu aprakstījis ieverojamā vācu arheologa mazdēls Pauls Šlīmans savājaunākajā mitoloģijas interpretējumā grāmatā «Mu zeme»:

'Salīdzinot ar «Jāņa atklāsmes grāmatu», kuras 8. nodaļā pēc septītā zīmoga noņemšanas teikts: «…cēlās pērkons un balsis, zibeņi un zemes trīce… tad krusu un uguni, asinīm sajauktu, meta uz zemi. Trešādaļa zemes apdega, trešā daļa koku sadega, un visa zāle izdega… tad kā lielu kalnu, degošu ugunīs, gāza

jūrā…»«Kad Baala zvaigzne uzkrita tai vietai, tur palika pāri vienīgi debesis un ūdens; septiņas pilsētas

salīgojās kā koku lapas vētrā, nodrebēja zeltītie torņi un griezumiem rotātie tempļi. Liesmu un dūmumutuļi cēlās augstāk par pilīm. Gaisu pildīja mirstošo vaidi un vēl dzīvo raudas.

Ļaudis meklēja patvērumu tempļos un cietokšņos. Tad gudrais Mu, Ra — Mu galvenais priesteris,cēlās kājās un teica:

— Vai es netiku pareģojis visu, kas tagad notiek?Ļaudis, tērpušies visdārgākajās drēbēs un rotājušies ardārgiem akmeņiem, lūdzās:— Mu, glāb mūs!Mu atbildēja:— Visi jūs mirsiet kopā ar saviem vergiem, un visa jūsu bagātība arīdzan aizies postā ar jums. No

jūsu pīšļiem dzims cita cilvēce. Un, ja šie cilvēki aizmirsīs, ka taustāma manta nav tā svarīgākā undzīvība dota ne tikai dzīvošanas pēc, bet ari tāpēc, lai cilvēks neniecinātu sevi, tad arī viņus piemeklēslīdzīgs liktenis.

Mu vārdi izzuda liesmās un dūmos.Zemes un kontinenti tūlīt sāka brukt, un kopā ar visu dzīvo tos aprija jūras dzelme.»Par nelaimi, tāpat kā pulkveža Čērčvorda atrastās Na- akalas brāļu rakstu tāfelītes, šos tekstus

redzējis vienīgi doktors Slīmans.Mēs neuzskatām Čērčvordu vai doktoru Šlīmanu par krāpniekiem, jo viņu iegūtie mitoloģiskie fakti

nešķiet viltoti, tie nav pretrunā ar senatnes teiksmām un, lai cik neticami, arī doktora Kabrerasarheoloģiskajiem atradumiem.

Katrā ziņā jāpiebilst, ka doktora Kabreras «tāfelītes» pastāv īstenībā, tās var apskatīt, aptaustīt, untāpēc tās ir pārliecinošākas nekā Čērčvorda tāfelītes.

200 MILJONUS GADU SENA ATLANTĪDA

Divi citi apaļi melna andezīta akmeņi, katrs vairākus simtus kilogramu smags, liek izdarīt dažaskorektīvas «astronomu akmens» attēlos. Šķiet, ka uz akmeņiem attēlots bezgalīgs okeāns, ko apjož augstikalni vai plata straume. Okeāns aizņem gandrīz pusi no visapkārt akmenim iegravētā zīmējuma.

Kaut arī Vegenera teorija atzīst, ka kontinenti cēlušies no vienas centrālās magmas, jau miljoniemgadu tiek meklēts šī noslēpuma skaidrojums mitoloģijā.

Uz C kontinenta, kas, pēc doktora Kabreras domām, ir Dienvidamerika, var redzēt Ikas akmeņugravējumiem raksturīgo galvu, bet E zīmējumā redzams kas līdzīgs augstiem kalniem, kā arī lamas attēls.

Jāpievērš uzmanība arī mājas zīmējumam, tajā ēkas jumts, durvis un logi neatšķiras no mūsdienuēkām.

Pa kontinentu izkaisīto ezeru, apļu, krustu, zvaigžņu nozīme nav pilnīgi precīzi atšifrējama.Atlantīda, par kuras eksistenci runā vienīgi neapstiprinātas hipotēzes, attēlota kādā zīmējumā, kurā

īpaši izceļas divas augstas kalnu smailes, kas līdzinās kādai jūras radībai ar zivi un īpatnējaskonstrukcijas ēku uz astes.

CILVĒKU KAUJA AR DINOZAURIEM

Uz daudziem akmeņiem ir attēloti izmiruši aizvēsturiski briesmoņi. Viens no tiem redzamsfotogrāfijā. Mūsuprāt, tas ir brahiozaurs, tas ir, pats lielākais dinozaurs. Tas bijis aptuveni 25 metrus

garš, 50 tonnas smags un dzīvojis pirms vairāk nekā 140 miljoniem gadu.Zīmējumā apkārt briesmonim redzams daudz kā interesanta.Skaidri saskatāmi divi cilvēki ar gurnu apsējiem. Viņi dinozauram uzbrūk, uzkāpuši uz tā muguras.Viens no viņiem sit briesmonim pa galvu ar lielu āmuru, bet otrs grūž garu dūci mugurā starp diviem

pauguriņiem.Trešais uzbrucējs, cilvēkveidīga būtne ar asti, pēc neveiksmīga uzbrukuma dinozauram, šķiet,

pakritis.Par šādu dzīvnieku vai augstāko primātu sugu pilnīgi nekas nav zināms nedz antropologiem, nedz

zoologiem. Nav izslēgts, ka šī suga pieder kādam klasiskā evolūcijas koka[6] nokaltušam zaram vaitipam, kas nav spējis izdzīvot

Jāatzīmē, ka cilvēki, kas dzīvojuši dinozauru laikmetā, labi pārvaldījuši metālu kausēšanas māku, joattēlā parādītais cirvis un duncis noteikti ir no metāla.

Iespējams, ka kreisajā pusē uz akmens redzamais dzīvnieks ir amfībija dendrereptons (25 cmgarumā).

Akmens labajā pusē redzams pirmais putns evolūcijas procesā — arheopterikss.Kāds no Morēla Vjetnamas draugiem redzējis daudzus cilvēkveidīgos radījumus. Tos esot ķēruši

moi cilts ļaudis, un tie strādājuši drauga mātes plantācijā.Arheopterikss bijis krauķa lielumā un mitis uz Zemes pirms 180 miljoniem gadu.

PRIMĀTI CILVĒKU KALPĪBĀ

Humanoīds, kas attēlā redzams starp briesmoni un tam uzbrūkošo cilvēku, liek apšaubīt vispāratzītoteoriju par cilvēka izcelšanos.

Varbūt mūsdienu hotno sapiens evolūcijas sākumpunkts meklējams nevis primātos, bet pie puszivīm,puscilvēiem, kuru prototips minēts dažādu pasaules tautu mītos. Tāda, piemēram, ir būtne, kurai dotsOannesa[7] vārds.

Viegli pamanāma ir līdzība starp seno haldiešu likumdevēju priekšstatiem un primātu attēliem uzIkas akmeņiem.

Jāpiebilst, ka līdzība ar šiem attēliem ir arī augļa aizmetnim, kas attīstās mātes klēpī.Humanoīdu, kas uzbrūk dinozauram, raksturo trīs īpatnības: aste, pagarināta seja un rokas ar četriem

pirkstiem. Vai šeit nevar saskatīt sakarību ar četrpirkstainu cilvēku attēliem, kas atrodami vienīgi senoinku zemē?

Orehonai, dievietei mātei, kas izkāpa no Titikaka ezera dzīlēm, gan rokām, gan kājām bijuši četripirksti. Ari Tiauanako Saules Vārtu galvenajam dievam un citiem tēliem ir četri pirksti. Tas viss liekizdarīt secinājumus, ka uz Zemes vai nu ieradušies citplanētieši, vai arī attēlotie cilvēki evolūcijas gaitānav daudz attālinājušies no saviem pirmsenčiem1 .

Citā zīmējumā attēloto primātu rokām ir pieci pirksti, taču izskatās, ka pirkstus savieno peldplēves,turklāt plaukstas īkšķis nav pretī pārējiem pirkstiem. Primātu astes atgādina ķirzaku astes, bet galvas…primātam pa labi ir it kā haizivs galva, bet pa kreisi — it kā kāda zīdītāja galva.

Vai šie primāti būtu amfībijas? Šādai hipotēzei ir zināms pamats.Uz milzum daudziem Ikas akmeņiem primāti ir attēloti kā cilvēka palīgi vai izpalīdzīgi biedri, kā

savdabīgi labie gari.Sie cilvēku palīgi tomēr vedina uz domām par pērtiķiem, kas savā attīstībā regresējuši, bet tālā

senatnē kalpojuši ēģiptiešiem par matrožiem un izdarīgiem kalpiem.

«HOMUNKULUS PATAGONICUS AMEGINO»

Mūsu gadsimtā populāra kļuvusi argentīniešu paleontologa Florentino Amegino teorija, ka cilvēcesšūpulis meklējams Dienvidamerikā.

Bija laiks, kad zinātnieki, kas nodarbojās ar cilvēka izcelsmes problēmu, zvērēja, ka tas varējanotikt vienīgi Āzijā. Šodien viņi priekšroku dod Āfrikai.

Tas tiešām ir iespējams, taču uz senās Ikas akmeņiem attēlotie hominīdi un cilvēki apliecinaAmegino teoriju, ka cilvēki radušies terciārā perioda vidū Dienvidamerikā.

Pēc argentīnieša domām, sencis izskatījies kā dzīvnieks, bijis augumā mazāks par mums un būtujāsauc «homun- kulus patagonicus». Viņš cēlies no primitīvākiem hominī- diem, kas evolūcijas gaitānošķīrušies no cilvēku un antro- pomorfo pērtiķu atzara.

Vidū starp «homunculus patagonicus» un cilvēku ir vairāki starpposmi, kurus aizpilda protomosi(pirmscilvēki).

Amegino hipotēzes pareizību apstiprina vairāki skeleti, kuru gūžas kauls un kakla skriemeļi atrastiMontermoso Buenosairesas tuvumā. Argentīniešu pētnieks apgalvo, ka cilvēki apguvuši zemeslodi šādāsecībā: «Dienvidamerikas cilvēki pa tagadējo Panamas šaurumu nokļuvuši uz ziemeļiem, bet uz Āziju viņilikuši pāri Beringa jūras šaurumam.»

Pēc Amegino ieskatiem, mongoloīdi jeb dzeltenā rase ir Amerikas cilvēka atzars, bet cilvēki Eiropānonākuši pa kontinentālo tiltu, kas vienojis Kanādu un Eiropu pleistocēna sākumā.

ĶEIZARGRIEZIENS, LIETOJOT ANESTĒZIJU

Doktora Kabreras pamatprofesija ir ķirurgs, tāpēc saprotams lepnums, ar kādu viņš demonstrējavairākus akmeņus, kas vēsta par mūsu augstāko pirmsenču zināšanām bioloģijā.

Šie akmeņi patiešam ir visas kolekcijas lepnums, tie ir īpaši vērtīgi, jo uz šiem akmeņiem navattēloti pagātnes notikumi, bet tie, iespējams, dod ieskatu nākotnes ķirurģijā.

Tuvojoties vakaram, kļuva skaidrs, ka nepietiks laika aplūkot doktora Kabreras fantastiskā muzejavisus 11 tūkstošus akmeņu.

Mēs gluži nejauši bijām nofotografējuši vēl kādu akmeni, kuram uzmanību pievērsām daudz vēlāk,tad, kad jau nodarbojāmies ar materiālu apstrādi.

Toties kas bija iegravēts šajā akmenī!Tur bija redzamas dzemdības ar ķeizargriezienu un anestēziju. Doktors Kabrera domā, ka šādas

operācijas notikušas jau 60 miljonus gadu pirms mūsu ēras.Fotogrāfijā redzami daudzi akmeņi, kas daļēji atrodas uz paliktņiem, daļēji — uz grīdas. Uz paša

lielākā akmens iegravēta operācijas gaita.

OPERĀCIJAS AIZVĒSTURISKOS LAIKOS

Nozarē, kurā doktors Kristjans Bārnards cietis neveiksmi, kurā Francijas, Amerikas, Lielbritānijasun Vācijas ķirurgi vairāk paļaujas uz veiksmi nekā uz likumsakarīgu rezultātu, šķiet, aizvēstures ķirurgiguvuši labus panākumus.

Virknē gravīru skaidri redzami skati, kas gan pārliecina, gan mulsina, gan arī noteikti pierāda, ka jaupirms tūkstošiem, ja ne miljoniem gadu sekmīgi izdarīta nieru, sirds un galvas smadzeņu transplantācija.

Nepietiekamās zināšanas neļauj mums sniegt visa redzamā zinātnisku skaidrojumu, tāpēc

aprobežosimies tikai ar Ikā iegūto attēlu aprakstu.Kā izcils ķirurgs un speciālists, kas ilgstoši nodarbojies ar aizvēstures pētniecību, doktors Kabrera

sīki izpētījis šos zīmējumus un rezultātus apkopojis grāmatā, kura, ļoti iespējams, kļūs par ievērojamunotikumu cilvēces vēsturē.

Doktors Kabrera īpaši uzsvēra atšķirības aizvēsturisko laiku un izcilāko mūsdienu ķirurgu,piemēram, KBārnarda, operāciju tehnikā.

Četrpadsmit brīnumainos zīmējumos bija iespējams izsekot operācijai — pilnīgai sirds un visu lieloartēriju un vēnu transplantācijai.

PROFESORS BONS IR VIENISPRĀTIS AR DOKTORU KABRERU

Akmens gravīrā attēlotā asins paraugu ņemšana grūtniecēm ļoti daiļrunīgi liecina, ka mūsuaizvēsturiskajiem senčiem bijušas tik plašas zināšanas bioloģijā, ka bijis iespējams veikt sirdspārstādīšanu.

Attēlos rādītais sagatavošanas posms, kā arī pati operācijas norise doktoram Kabrcram ļauj secināt,ka audu nesavienojamību, iespējams, izdevies pārvarēt, izmantojot grūtnieču asins specifiskās īpašības.

Šajās asinīs neapšaubāmi ir kādas aktīvas vielas vai hormoni, kas neļauj atgrūst svešķermeņus, un šīhormona nepietiekamība vai arī tā pārmērīgs daudzums asinīs izraisa audu nesavienojamības reakciju(spontānais aborts). Krasa šīs vielas samazināšanās grūtniecības beigās izraisa dzemdības.

— Šie hormoni, — saka doktors Kabrera, — jāmeklē sievietes organismā starp trešo un ceturtogrūtniecības mēnesi, jo tad tie ir visaktīvākie.

1934. gadā pazīstamais Sorbonnas universitātes profesors biologs Bons izvirzīja tēzes, kas līdzīgiskaidroja atgrūšanās mehānismu.

Zināms, ka cilvēka organisms atgrūž jebkuru tajā ievadītu svešķermeni — vai tā būtu skabarga,revolvera lode vai nolūzusi adata — jebkurā gadījumā organisms vēršas pret dabiskajai organismafizioloģiskajai sistēmai nepiederošo svešķermeni.

Profesors Bons ir pārliecināts, ka jebkurā grūtniecības posmā — gan tad, kad spermatozoīdi vēltikai tiecas pie olšūnas, gan apaugļošanās brīdī, kā arī embrijam jau attīstoties, — sievietes organismscenšas arbrīvoties no svešķermeņa, kuram puse gēnu ir no tēva.

Šī atolerance (neiecietība) izpaužas arvien, kad no ārienes tiek ievadīti ģenētiski atšķirīgi audi, pattad, ja atšķirība ir visai nenozīmīga.

Asins ņemšana no grūtnieces transplantācijas operācijai ļauj izdarīt secinājumus, ka augstākattīstītajiem pirmsen- čiem bijušas ļoti plašas zināšanas cilvēka bioloģijā un ķirurģijā, lai atrisinātu audunesavienojamības problēmu.

VIŅIEM IZDEVIES PĀRSTĀDĪT GALVAS SMADZENES!

Mūsu ciemošanās Aizvēstures muzejā bija īslaicīga, jo nebijām domājuši, ka redzēsim tik milzumdaudz interesantu lietu, turklāt mūs gaidīja Karakasā un Limā, kur jau bija pasūtītas biļetes lidojumam uzSanagustino Kolum- bijā, mūsu ekspedīcijas galamērķi.

Mums gadījās vēl viena neveiksme. Vienīgā zibspuldze fotografēšanai telpās nozibsnīja tikaideviņpadsmit reižu!

Tomēr šo deviņpadsmit uzņēmumu skaitā izrādījās divas fotogrāfijas, kurās bija attēlota smadzeņupārstādīšana, kā mums to tika skaidrojis kolekcijas saimnieks.

PIEMIŅAS UZRAKSTS DIŽAJAM SAPRATĒJAM

Mūs gaidīja vēl tūkstošiem «grabados», taču šai dienā, kuru mēs nekad neaizmirsīsim, iespaidu jaubija par daudz.

Vajadzēja doties uz mūsu galveno apmetni un domāt par to, kas mūs gaida Kolumbijā.Mēs nebraucām nekur prom no Kordiljēriem, taču mums vajadzēja atbrīvoties no saimnieka

izstarotās burvju gaisotnes. Viņš neatlaidās, iekāms nebijām parādījuši godu un parakstījušies muzejaviesu grāmatā.

Uzskatu par pienākumu šeit atsaukt atmiņā visu toreiz uzrakstīto, jo ieraksts pauž mūsu neparastosajūsmu tai brīdī:

«Šodien, 1973. gada 29. aprīlī, doktors Kabrera Darkea .deva man iespēju ieskatīties cilvēcesvēstures grāmatas fantastiskā lappusē. Šis atklājums, šī atklāsme pilnīgi maina manus ierastospriekšstatus, un es nešaubos, ka pratīšu nodot šos iespaidus arī maniem lasītājiem.

Doktors ir ne tikai mūsu laiku, bet, jādomā, visu laiku lielākais pirmatklājējs. Viņa muzeja akmeņi unizdarītie zinātniskie secinājumi cilvēces vēsturē ievada «patiesu zināšanu» laikmetu, kas līdz šim melīguaizspriedumu dēļ nav bijis iespējams. Ja vien viņš piekrīt, es būtu laimīgs kļūt par viņa mācekli.Apliecinu vislielāko sajūsmu un visdziļāko pateicību.

R Šarū»Nedaudz sakārtots neiedomājamu atklājumu, pirmoreiz izteiktu ideju, grūstošu aizspriedumu un

loģisku paradoksu haoss — tas ir viss, ko mums izdevās redzēt Ikā.Nakts tumsā, braucot atpakaļ uz Pisko pa draņķīgu ceļu cauri pampai, kas saplūda ar upēm un kalnu

grēdas virsotnēm, mēs jautājām paši sev — vai tikai neesam kļuvuši par inku burvestības upuri?

LIECINIEKI, KAS APSTIPRINA NETICAMO

Doktora Kabreras slepenais muzejs un neparastā, akmeņu paustā pasaules nezināmā vēsture šķita tikfantastiski, ka mēs sapratām — zinātniekus, kas nodarbojas ar aizvēstures periodu, un labvēlīgāknoskaņoto plašo publiku nenāksies viegli pārliecināt par visa redzētā patiesīgumu. Mūsu ceļojums bijaizvērties tik neparasts, ka pat fotogrāfiskie pierādījumi stāstījumu liktu uzņemt ar šaubām un neticību.

Tāpēc 1974. gada 11. martā, dodoties uz Meksiku, mēs pierunājām mūsu izdevēju Robēru Lafonakungu un sērijas galveno redaktoru Fransisu Mazjēra kungu braukt līdzi uz Peru.

12. un 13. martā Robērs Lafons un Fransiss Mazjērs apmeklēja doktora Kabreras muzeju un pēcsirds patikas apskatīja un pētīja akmeņus. 14. datumā viņi devās uz pampu pie Naskas un 15. martā savāmacīm redzēja «Andu lustru».

Uz akmeņu apskati Ikā bija ieradies krietni daudz viesu, tai skaitā Peru Aeronautikas muzejadirektors pulkvedis Omārs Čisino Karansa, arī Edmons Bari kungs no Ikas, kas visur mūs pavadīja.

No viesiem vēl gribētos minēt restauratoru profesoru Alehandro Pesiju no Ikas muzeja, kureksponēta neliela, apmēram 50 akmeņu liela kolekcija, inženieri agronomu Alēnu Eliasu un hoteļa«Tūrists» direktoru van Hamelreika kungu.

Mūsuprāt, visu, klātesošo domas izteica pulkvedis Karansa, skaļi iesaucoties:— Atrasts vairāk nekā 20 000 akmeņu ar gravējumiem, un nav nekādu šaubu, ka to ir daudz vairāk.

Akmeņi ir ļoti seni, un to īstums nerada ne mazākās šaubas!

Mačejs Kucinskis Hromosomu pieludzeji

NOSLĒPUMA VIRSOTNE

izgāju saulē. Vējš nesa pa gaisu sausus putekļus. Zeme, kā arvien šajā gadalaikā, bija pilnīgi cieta.Es sāku savu kāpienu augšup piramīdā. Tā bija sakrauta no mīkstiem vulkāniskās lavas akmeņiem. Daļagareno akmeņu veidoja nesošās sienas, bet visa piramīda bija salikta no neapstrādātiem akmeņiem. Šauroun augsto pakāpienu dēļ kāpt augšup vajadzēja basām kājām vai gandrīz uz pirkstgaliem. Pūšot un stenot,krampjaini ieelpojot gaisu un vēzē- jot rokas, pūlis gandrīz kā zīdītāju dzīvnieku bars rāpās uz augšu,dažbrīd piepalīdzot ar rokām.

— Kāpēc skan tranzistori? Tie taču ir aizliegti? — izkropļotā valodā pavadonim jautājaamerikānis, kas savu atrašanos šajā vietā gribēja izbaudīt pilnīgā klusumā.

— Nomieriniet viņus!— Si, senior! Jā, kungs, — viņam piekrita pavadonis salmu platmalē. — Taču viņi atbildēs, ka šeit

ir viņu mājas.Es pametu skatienu apkārt Visur tumšas sejas: kafija ar pienu, okers vai dedzināta sjēna, žiperigi kā

atsperes bērni, pilnīgas matronas, jautra bezrūpība, labsirdīga tērgā- šana, ģimeniskas sarunas pāri uncauri pūlim. Jā, viņi bija savās mājās! Vēl vairāk — savā ģimenē. Viņu melnie mati un acis ir citu, nomanis atšķirīgu gēnu produkts. Viņi tā izskatījās tāpēc, ka viņu ķermeņi bija attīstījušies pēc plāna, kurugēnu veidā atstājuši cilvēki, kas te mituši pirms diviem tūkstošiem gadu. Tieši šie gēni, četrdesmitpaaudzēs kopēti, ir iemiesoti šajos stāvos, kas patlaban te staigāja.

Trīs bērni, kas stāvēja uz augšējās platformas, pārliekušies pāri stāvajām kāpnēm, skandēja:— Sube, Igualita, sube! Kāp augšā, Igualita, kāp!Padzīvojusi kalpone, indiāniete bez balto asiņu piejaukuma — atšķirībā no kungiem, kas viņu bija

paņēmuši līdzi — smagi elsdama, rāpās augšup un labsirdīgi draudēja bērniem. Viņa ar grūtībāmpārvietoja savus kuplos gurnus un pietūkušās kājas. Viņu mazliet mulsināja tai pievērstā uzmanība, unviņa nemaz neapzinājās, ka vairāk nekā jebkurš cits ir šeit savās mājās, savā piramīdā. Pārmantotie gēnibija apveltījuši viņu ar tumšo ādas pigmentu, bagātīgu svīšanu un indiāniskiem sejas vaibstiem — tādiempašiem, kādi bija piramīdas cēlējiem. Viņas gēnu cilmes vieta simtprocentīgi bija šeit, bet bērniem, kuriviņu apcēla, vismaz puse gēnu bija nākusi no aizjūras.

Es stāvēju uz Saules piramīdas augšējās platformas, garā samierinājies ar skudru pulku, kas pa tolodāja. Tālumā kā neiedomājami liels zili violets baļķis horizontu aizsedza Resnais kalns. Uz kalna fonaMirušo ceļa galā bija redzama Mēness piramīda. Stāvot uz trīs simti sešdesmit piektā pakāpienasešdesmit sešu metru augstumā virs zemes, visapkārt es redzēju brūnus, paugurainus laukus, kuruspatlaban, ziemā, klāja putekļi. Sarkanīga mālzeme, zilgani melnas agavju virknes, kas vienādās rindāsstiepās pāri pakalniem. Tālumā — vēl augstāki kalni un mākoņi pār tiem. Mākoņi sāka veidoties, kāptpret debesīm, atgādinot puķkāpostus: tumši zilie — apakšā, bet sniegbaltie — augšdaļā.

Saule atradās zenītā, un tās stari, mani sildot, krita tieši uz piramīdas augšējās platformas, kur esstāvēju.

Meksikāņi ticēja, ka saules enerģija ir galvenais faktors, kas matēriju izrauj no inertuma un dod taidzīvību. Patiesībā tā arī ir. Saules viela, kas pārvērtusies enerģijā un staru veidā nonākusi līdz Zemei,fotosintēzes procesā atkal pārvēršas par matēriju un vārda tiešā nozīmē turpina pastāvēt dzīvajosorganismos.

Šāds traktējums ļauj uzskatīt dzīvību uz Zemes kā Saules enerģijas sastāvdaļu, kas izstaro tās gaismu,izplatās un ierosina jaunus procesus, tas ir, zināmā mērā izstaro arī enerģiju.

Senie Meksikas iemītnieki dzīvību uzskatīja par Saules velti, kas sūtīta uz Zemi.Es pats esmu tīs daļa. Šeit, piramīdas virsotnē, no debesīm krītošo Saules staru apstarots un siltuma

ieskauts, gaismas apžilbināts un juzdams tās staru dedzinošos pieskārienus ādai, es ne mazākā mērānešaubījos, ka Saule un es ir viens kopums.

Es skatījos uz cilvēkiem un lejā augošajām akācijām un agavēm, uz sārtguzainajām bezdelīgāmdebesīs un sajutu to pašu prieku, kādu juta it viss, kas līda ārā no ēnas, no zemes apakšas, lika plauktlapām, atbrīvojās no apģērba, lai ar visu savu būtību, ar visām ādas šūnām uzsūktu un dzertu spīdekļastarus.

Toreiz, Teotiukanā, pār mani nāca apjausma, ko nozīmē viens no svarīgākajiem senās Meksikassimboliem. Es atstāju drupas un devos uz bibliotēkām, lai tiktu skaidrībā ar domām, kas bija maniapsēdušas.

Pirmā taka, kas veda mani Meksikas vēsturē, bija acteku senās koka kaujas bungas vai, ja gribu būtprecīzs, tajās iegrieztais bruņinieka Ērgļa attēls. Es, būdams diletants, saskatīju šajā priekšmetā gluži kocitu nekā pētnieki. Tiesa, viņi pirmie neapstrīdami pierādīja, ka Svētā Kara valstī, acteku karalistē,pastāvējuši Ērgļa un Jaguāra bruņinieku klani, kas šo svēto simbolu vārdā gājuši kaujā. Attēlā, par kuru esrunāju, Ērgļa bruņinieks nav attēlots atbilstoši tradīcijām. Cilvēks rādīts iznākam no putna knābja, bet šāputna ķermenis attēlots kā pakavveidīgi saliekta dubult- spirāle. Šķiet, ka bruņinieks it kā lūkojas ārā nokādas spārnotas spirālveida būtnes.

Kādas asociācijas šis simbols rada laikmetā, kad 1953.gadā Votsona un Krika1 atklātāsdezoksiribonukleinskābes struktūra ir pazīstama ikvienam skolniekam? Protams, mēs to uztveram kāsimboliski attēlotu hromosomu, kuras gēnos ierakstīto visa cilvēka organisma uzbūves un darbībasprogramma. Tieši tā es sapratu šo simbolu. Tas ir īss mūsu ģenēzes izklāsts, cilvēka izcelšanās alegorija.Ērglis senajā Meksikā bija Saules simbols, un tieši šajā lomā viņš attēlots uz bungām. Viņš bija tāsenerģijas simbols, kas ļāvusi uz mūsu planētas un varbūt pat Visumā rasties dzīvībai, kā savpatīgaīpašība, kas paver iespējas nedzīvajai matērijai pārvērsties dzīvajā. Kristieši šo faktoru sauc par garu unarī atveido kā putnu, gan ne kā ērgli, bet kā balodi. Taču tos nav galvenais.

Bija arī šaubas, pirmkārt, vai tikai dubultspirāle nav visparastākais dekoratīvais elements. Taču tāsbija viegli kliedējamas. Vai ornamentam tik daudznozīmīgā kompozīcijā varētu tikt ierādīta tik svarīgavieta! Šim elementam taču doti Saules ērgļa spārni, aste un galva. No tā nāk ārā cilvēks. Līdzīga spirāle irsaistīta arī ar slaveno Peru akmens ērgli. Spirāle redzama arī šumeru rakstos kā priesteru pielūgsmesobjekts, šādā veidā atgādinot par savu nozīmību, kā arī par to, ka šādas zināšanas kādreiz bijušasdaudzām pasaules tautām.

Otrs iebildums varētu rasties pret attēla spirālisko atveidu, jo zināms, ka DNS ir veidota kā divkāršavītņveida līnija vai tā saucamā helisa, kura paralēlās līnijās it kā apjož cilindrisku virsmu. Atbildi uzšiem jautājumiem vispirms meklēju skolas mācību grāmatās, pēc tam zinātniskajos žurnālu un speciāludarbu publikācijās, kas parādījās atklātībā drīz pēc Nobeļa prēmijas piešķiršanas par DNS atklāšanu. Unko es redzēju? Neskaitāmi autori vārdos DNS aprakstīja kā dubultspirāli un ne reizi vien pēc kļūdainas

'Votsons Džeimss Kjuī — amerikāņu bioķīmiķis, kas kopā ar E Kriku izveidojis DNS telpiskostruktūrmodeli (dubultspirāli).

shēmas projicēja tās attēlu plaknē. Tāpēc būtu piedodama lidzīga kļūda acteku tēlniekiem un viņudarba devējiem priesteriem, kas, iespējams, ideju ir traktējuši pareizi, taču nekādi nav zinājuši precīzuDNS telpiski ģeometrisko formu. Bet tas vēl nav viss! Gan šumeru rakstos, gan Peru ērglim uz pleciemdivas josliņas, kā jau pienākas, vijās paralēli viena otrai, un to zigzagveidīgo izkārtojumu varēja uzskatītkā mājienu par līnijas vītenisko dabu. Miniatūrā uz akmens to citādi attēlot nav iespējams.

Nevarēja būt nekādu šaubu, ka uz visiem trim attēliem redzamas divas savijušās līnijas, divas DNS

līnijas. Līdz ar to neatrisināts paliek tikai viens jautājums — kāpēc lentītes uz acteku bungām sadalītastrīs josliņās? DNS struktūra tūlīt ceļ priekšā divus skaidrojumus. Pirmkārt — katru līniju veido trīskomponenti: cukuri, bāzes un fosforsavie- nojumu atlikumi1 . Otrkārt, — šie elementi izkārtoti tiešijosliņās.

Vēl palicis neskaidrs jautājums, kāpēc figūra ir tik izliekta. Ļoti daudz kas liecina, ka tā navnejaušība. Līdzīgi «kliņģeri», pakavi, zirgu loks, puslokā saliektas nūjiņas visā Amerikā sastopami bieži.Gan neskaitāmos zīmējumos uz klintīm, uz ciļņiem, keramikā, uz audumiem, bet galvenokārt mištekukodeksos — zīmētās grāmatās.

Jāņem vērā, ka «saliektas nūjiņas» formu hromosoma pieņem anafāzes stāvoklī, vienā no šūnasdalīšanās stadijām. Protams, var vaicāt, kāpēc pievērsta īpaša uzmanība tieši šai, nevis citai hromosomasfāzei? Atbildēt nav grūti: ari citas fāzes, kas saistītas ar citu hromosomas stāvokli, ir noderējušas kātēmas mākslas darbos, kalpojušas par pielūgsmes objektiem, tām bijis simbola spēks. Varbūt šajāgadījumā runa nav tik daudz par formu, cik par hromosomu vispār? Par to līdz šim vēl neizpētīto vielu,kas dažādā

'Precīzāk: cukuri (dezoksiribāze), aminoskabes (adenins, guanīns, citozīns, tiamīns) un fosforskābesatlikums.

daudzumā sastopama visu augu, dzīvnieku un cilvēku šūnu kodolos?Biologi varētu izvirzīt vēl kādas pretenzijas: «hromosoma» uz acteku bungām un šumeru tekstos ir

attēlota kļūdaini, jo īstenībā DNS it tūkstošiem reižu garāka par pašu hromosomu un tajā ievietojas, tikaipateicoties savam mazajam diametram un ciešajam iepakojumam. Īstenībā hromosomu var salīdzināt arDNS pavedienu kamoliņu vai spolīti, gan neaizmirstot, ka tinumā šie pavedieni nebūt nav sakārtoti.

Jāpiekrīt, ka abi attēli ir ļoti nosacīti, tomēr ar visu to iespējams izdarīt secinājumus, ka līdztekusolbaltumvielām svarīgākā substance, kas ietilpst hromosomas sastāvā, ir DNS pavediena divkāršā helisa.Visā tās garumā tajā izvietotais ģenētiskais kods nav nekas cits kā dzīvības informatīvais pamats.

Otrs dzīvības pamats ir Saule, no kuras ērgļa spārniem plūst enerģija, kas nepieciešama, lai nedzīvomatēriju izrautu no bezdarbības un ļautu tai pāriet daudz organizētākā stāvoklī.

Interpretējot ērgļa zīmi un cenšoties iedziļināties šo zīmju simbolikā no bioloģijas viedokļa, radāsizskaidrojums, kas nekādā veidā nav pretrunā ar patlaban atzīto šīs zīmes tulkojumu. Jā, tas bijabruņinieks Ērglis.

Cilvēks neizlien no knābja! Ērglis — hromosoma tikai pārklāj viņu, zem tā spalvām redzamas rokasun kājas. Bungas bija kaujas ierocis, ar savu maģisko rīboņu tām vajadzēja piesaukt uzvaru kaujas laukā,dot karavīriem drosmi. Šiem acteku kariem, kurus dēvēja par «puķu kariem», bija rituāls raksturs.Pārliecība, ka Saules dzīvības uzturēšanai nepieciešams upurēt cilvēku sirdis, radīja vajadzību pēcneskaitāmiem gūstekņiem1 .

'Kad acteku priesteriem pietrūka gūstekņu upurēšanai, Augstākais valdnieks pavēlēja viņampakļautajām pilsētām savā starpā sākt karu, kurā pretinieks bija bruņots ar «rotaļu» ieročiem, bet šīsbarbariskās rīcības rezultātā saņemtie gūstekņi tika upurēti dieviem.

Gūstekņus gādāja profesionāli karavīri, kas bija apvienoti Ērgļa vai Jaguāra bruņinieku klanā. Šajākosmiskajā duetā Jaguārs simbolizēja zemes stihijas. Tikai kāpēc tad kaujas bungu izgatavotājs izrotājisbruņiniekus ar spalvām un spirālēm?

Mēs to zinām. Puse no pasaules armijām šodien rotājas ar ērgļiem, it kā aizgūstot no tiem drosmi unspēku. Šodien šie ērgļi ir tikai simbols ar kultūrvēsturisku nozīmi. Tas jau sen vairs nav saistīts arpirmavotiem un ieguvis jaunas nozīmes. Šķiet, ka jau romiešu leģionāri vairs nav zinājuši, kādas ir ērgļusimbolu senās nozīmes. Droši vien pēdējās tautas, kam ar šo simbolu saistījušās pilnīgi konkrētasnozīmes, bija ēģiptieši ar svēto vanagu un šumeri, kas zīmēja pāri pasaulei izplestus spārnus. Protams, arīsenie meksikāņi, taču ievērojami vēlāk.

Ērgļu vai jaguāru ietērpā viņi devušies kaujā, kā es iedomājos, viņi vairs nebija cilvēki, bet divi

spēki, kas mirušajā un aukstajā Visumā rada dzīvību. Gan bruņiniekam, gan priesterim, kas raidīja viņuskaujā — esmu par to pārliecināts un atradis pietiekamus pierādījumus, kas apstiprina šo domu —vajadzēja zināt par procesu, kurā saules enerģija mijiedarbībā ar helisveidīgo struktūru rada jaunudzīvību, dzīvās radības uz zemes, tajā skaitā arī cilvēkus. Kam gan lai kalpotu bruņinieks, ja ne savamradītājam?

Hromosoma, dezoksiribonukleīnskābe… Šie vārdi beidzot ir izrunāti. Izmantojot tos kā savdabīguparoli, es instinktīvi mēģināju iedziļināties, iespiesties vai ielauzties desmitiem gadu mūrētajā kultūraspriekšstatu krājumā, sāgu, biļinu, mītu, teiksmu, nostāstu, rakstisku un mutisku pārstāstu, rituālu, reliģiju,ticējumu un aizspriedumu (deju, totēmu, tabu) pasaulē, tajā pasaulē, kas balstās uz cilvēces materiālovēsturi ar uguns iegūšanu, krama cirvjiem, māla apdedzināšanu, audumiem, bronzu un dzelzi, saspraudēmun ķemmēm, laivām, graudiem un olīvēm. Un pēkšņi — hromosoma! Vai šāda mana nekaunība nebijapelnījusi vislielāko nosodījumu? Tas nav tikai barbarisms, kā varētu uztvert burtisko nozīmju meklējumussimboliskajās zīmēs, tā nav tikai vardarbība, kas vērsta pret labo gaumi, izsaucot prasmīgi saaustās, armīlestību gadsimtu gaitā estētikas putekļiem apbērtās citas pasaules sadursmi ar auksto un atkailināto, arnozīmēm neapaugušo bioķīmiķu radījumu, laboratorijas augli — kaut kādu hromosomu! Turklāt tas bijaizaicinājums veselajam saprātam — no kurienes lai senajā Sumerā, pēc tam arī Meksikā, vismaz četrsimtgadus pirms mikroskopa izgudrošanas Eiropā, pēkšņi būtu radies hromosomas jēdziens! Jau šimvienīgajam argumentam vajadzēja satriekt drupās manas dīkās un naivās fantāzijas. Likās…

Un tomēr es biju to izdarījis — ielauzies man aizliegtajā daudzu gadsimtu noslēpumu teritorijā. Navjēgas prātot— kāpēc? Tā ir parasta cilvēciska īpašība. Smadzenēs var rasties koncepcijas, kas irārkārtīgi tālas no ticamās un pārbaudītās informācijas par pasauli. Prāts spēj pārvarēt tos attālumus, kāduspats radījis. Es esmu izdarījis šādu lēcienu un radījis pasauli, kas, manuprāt, pastāvējusi pirmstūkstošiem gadu, un esmu mēģinājis tajā iekļūt

Savos meklējumos es galvenokārt balstījos uz to cilvēku atstāto mantojumu, kas apdzīvojušimūsdienu Meksikas centrālos un austrumu rajonus. Uz šo teritoriju es attiecināju no vēsturiskā viedokļa negluži precīzo nosaukumu «Senā Meksika». Laikā, kad šo zemi vēl nebija iekarojuši eiropieši, tā saucatikai to apvidu, kas atradās ap tagadējo valsts galvaspilsētu, toreizējo acteku galvaspilsētu Tenočtitiānu.

Reizumis esmu lietojis terminu «Mesoamerika», jo tas, par ko runāju, ir bijis raksturīgs visam šimrajonam, kas, savukārt uz austrumiem stiepies tālāk par mūsdienu Meksiku, ietverot Gvatemalu,Hondurasu un sasniedzot Kosta- riku.

Drīz nācās pārliecināties, ka manam pieņēmumam par šeit dzīvojošo tautu bioloģijas zināšanuapjoma maģisko spēku ir pamats, lai gan dažs to var uzskatīt par muļķībām. Reiz, liekot šo atziņu lietā,nonācu pie tā, ka manu acu priekšā sāka atklāties hermētiski noslēgtie tēli, nesaprotami varas simboli unpašas vissvētākās zīmes. Vēl vairāk, agrākais to traktējums nezaudēja savu nozīmību, un man nenācāsapšaubīt neko, kas bija paveikts pirms manis! Vienkārši tēlu agrākais skaidrojums padziļinājās, tā saknesiesniedzās līdz senajiem pirmavotiem.

Un vēl. Kad jau biju noskaņojies uz noteiktu vilni, man pietika uzmest acis faraona zelta tēlam, laisaprastu, ka Ēģiptē ari…

FARAONA ZIZLIS

Lūk, mūsu priekšā ir Tutanharnons, zēns — valdnieks, kas apglabāts pirms 3326 gadiem polihromaportreta veidā izgatavotā zelta sarkofāgā. Uz krūtīm sakrustotās rokas tur divus zižļus — dievišķās varaszīmes. Divi zelta stieņi, viens no tiem dēvējams par sirpi, otrs — par spieķi vai gana nūju. Pirmais irlīdzīgs ciparam «2» vai drīzāk jautājuma zīmei, otrs atgādina ciparu «1». Es neesmu centies iedziļināties,ko nozīmē šī līdzība, kaut pastāv iespēja, ka te varētu meklēt mūsdienu matemātikā lietojamo ciparu

pirmsākumus. Būtisks ir kas cits — abi stieņi, abas nūjiņas, izveidoti kā hromosomas — turklāt kādas!Atcerēsimies: katra auga vai dzīvnieka somatiskās šūnas kodolā ir hromosomu komplekts, kas

raksturīgs noteiktai sugai. 46 — cilvēkam, 48 — kaķim, 40 — pelei, 20 — kukurūzai un tā tālāk. Šiskomplekts, kurā ietilpst attiecīgā organisma visi gēni, ir sava veida dzīvās būtnes un tās organismafunkciju plāns.

Tieši šajos komplektos ir izdalīta viena hromosoma, kura, cik var spriest, organizē visa komplektadarbu, it kā «iedarbina» pārējās hromosomas. Biologi uzskata, ka gan auga, gan daudzšūnu organismašūnā noteikti ir dominējošā hromosoma — organizators.

Tieši šī hromosoma, kas ņemta no salamandras ambis- tomas, secīgās šūnas dalīšanās fāzēs iegūstdažādas formas, tai skaitā ari tās divas, kas mums jau ir pazīstamas, pateicoties faraona varas atribūtiem.

Senie ēģiptieši, tāpat kā meksikāņi, godināja sauli un putnu — svēto kliju Nehbetu. Vai ari viņi kobūtu zinājuši par hromosomām? Ja tas patiešām tā ir, tad kas vēl vairāk varētu simbolizēt dieva —faraona, visas valsts dzīves organizatora un veidotāja varu kā hromosoma, kurai pakļauti visi dzīvībasprocesi un kura vada Visaugstāko Sinklītu ar tā četrdesmit sešiem gudrajiem — hromosomām un zina pardzīvību visu no tās rašanās brīža, jo viņu mūžs ir tikpat ilgs, cik dzīvībai.

īpašas uzmanības vērta ir ne tikai regāliju forma, bet vēl kāda detaļa. Šķērseniski šīs regālijas irizkrāsotas zilās un zeltītās josliņās. Bet joslainība, ja atceramies, ir ari hromosomu raksturīga īpašība. Topakāpieni, ievadot krāsvielu, neiekrāsojas viendabīgi, bet josliņās. Turklāt josliņu izkārtojums, kurāmijas arī neiekrāsoti posmi, katrai hromosomai ir stingri noteikts. Līdz ar to jāsecina, ka šādamattēlojumam uz faraonu zižļiem nav gadījuma raksturs.

TORA KRUSTS

Turpmākie meklējumi gluži negaidīti lika man pārcelties uz pašiem Eiropas ziemeļiem, kur radāsiespēja gandrīz tūlīt pārliecināties, cik nopietna ir tēze, ka bioloģiskās zināšanas pasaulē bijušas izplatītasjau pirms daudziem gadsimtiem. Es vēl nebiju paguvis iepazīt pilnībā skandināvu dievu panteonu, kadpamanīju ziemeļģcrmāņu zibeņu un vētru dieva Tora skulptūru. Ar konisku cepuri galvā dievs sēdējakrēslā un ar abām rokām turēja savas varas neiztrūkstošo atribūtu, kuru dēvē par «Tora veseri».

Nodomāju, ka vesera forma varētu būt aizgūta turpat kur hromosomu forma, tas ir, dzīvajās šūnās. Esraudzījos uz priekšmetu dieva rokās, kas bija uzkrītoši līdzīgs kādas svarīgas hromosomas daļasmodelim, tā saucamajai transportējošajai molekulai vai, precīzāk, — molekulai, kura pārnesribonukleīnskābi un kuru saīsināti apzīmē tRNS.

Šīs molekulas veic pašu svarīgāko darbu. Tas savieno citoplazmā izkaisītās šūnas arbūvmateriāliem, tas ir, ar aminoskābēm, kuras tiek savirknētas olbaltumvielu ķēdītēs. Šis darbs tiek veiktssaskaņā ar gēnos ierakstītajiem norādījumiem.

Kur es saskatīju Tora «vesera» un vienkāršota RNS molekulas modeļa līdzību? Kopējā četrzarukrusta izkārtojumā, kurā trīs zari ir cits citam līdzīgi, bet ceturtais atšķirīgs; abām figūrām ir līdzīgasproporcijas, zaru garums un lodveida gali. RNS molekulā krusta abus plecus veido divi vijumi. Arī Torsar divām dūrēs savilktām rokām tur «vesera» divus rokturus.

Vēl pēdējais arguments: kopā ar citu zaru lodveida galiem Tora krusts ir tik neparasts visu pārējopasaules krustu un veseru pulkā, ka nejauša šo objektu formu sakritība ir vismaz apšaubāma.

Es turpināju izdarīt salīdzinājumus, jo varēju tos apstiprināt ar virkni vērojumu. Es atgriezos pieTutanhamona. Šis valdnieka vārds tulkojams kā «Amona dzīvais portrets» vai «Amona skaistā dzīve».Šoreiz atšķirības eģiptologu skaidrojumos nav no svara. No svara ir kas cits: nav šaubu par vārda otroelementu (ēģiptiešu rakstībā) «ankh», kas nozīmē «dzīvības atslēga». Šīs atslēgas grafiskajā attēlojumā irne tikai jēdziena «dzīve» hieroglifs, bet arī viena no ēģiptiešu ikonogrāfijā visbiežāk sastopamajām

zīmēm. To attēloja uz ciļņiem, gleznojumos, inkrustācijās, uz dārglietām un rotaslietām. Ar to saistītassvētas un maģiskas nozīmes. Vai tas nevarētu būt tāpēc, ka hieroglifs «ankh», tāpat kā Tora veseris, irtRNK simbols ar diviem vijumiem kā ceturto plecu?

Starp citu, līdzīgs tēls bija pazīstams Senajā Meksikā kā viena no dieva Šipes Toleka regālijām. Šītēla variantu es atradu pirmsspāņu periodā zīmētajā manuskriptā, kas pazīstams kā «Borboniko kodekss».Tas atrodams šā manuskripta četrpadsmitajā lappusē un ir apbrīnojami līdzīgs ēģiptiešu «ankh»!

Kārtējo, bet ne pēdējo reizi es uzdūros «hromosomu» struktūrai, iepazīstoties ar Senās Meksikasmantojumu. Šoreiz runa ir par attēliem, kas attiecināmi uz sapoteku apbedījumu keramiku. Šī tautaapdzīvoja kalnu zemi uz dienvidiem no Meksikas Centrālās plakankalnes. Antropomorfas urnas un nodedzināta māla darināti bareljefi veidoti kā dieviņu figūras fantastiskos apģērbos. Šīs figūras bijanovietotas uz zemes. Dažas no tām izstieptā labajā rokā turēja X-veidīgu priekšmetu. Tas man atgādinājakatoļu nelaiķus, kas sastingušajos pirkstos tur krustiņu. Nav nekādu šaubu, ka figūriņām ir dziļa saistība articības noslēpumiem.

Montealbane kalnā, kura plakanā virsma apbūvēta ar desmitiem svētnīcu, piļu un piramīdu, atrastāsurnas bija ievietotas pazemes kapličās — klintī izkaltās augstdzimušo sapoteku apglabāšanas vietās.

Daudzām tautām kapliča ir īpaša vieta, kur dzīvā būtne pāriet citā pasaulē, vieta, no kurienes cilvēksdodas uz mirušo valstību, garu pasauli, un, lai nodrošinātu mirušajam cienīgu sagaidīšanu nākamajāārpuszemes dzīvē, tiek organizēta ceremoniāla apbedīšana. Mirušo apgādā ne tikai ar sadzīvespriekšmetiem, ēdieniem un dzērieniem, bet arī ar mizām, papirusa strēmelēm, māla lāfelītēm, papīriem unoleogrāfijām, uz kurām rakstīti burvju vārdi un simboli, kuru dēļ dievs vai dievi varētu izturētieslabvēlīgāk pret noslēpumu zinošo būtni.

Manuprāt, tieši tāds simbols ir hromosoma dalīšanās brīdī, ko tur rokās dieviņi ->- urnas.Dzīvības nepārtrauktība uz zemes tiek nodrošināto vienīgi ar dalīšanos. Nekas nerodas no nekā.

Jaunas šūnas, no kurām rodas cita radība — vai tos būtu dzīvnieks vai augs — veidojas vienā vienīgāiespējamā veidā: citoplazmas piliens, kuru ietver apvalks, sadalās divos jaunos un, šādi atjaunojies,dzīvo līdz nākamajai dalīšanās reizei. Signāls par dalīšanās sākumu nāk no hromosomas.

Katra no četrdesmit sešām cilvēka hromosomām kopē pati sevi. Līdzās tās garajam čūskveidīgajampavedienam sintezējas cita — jauna hromosoma, pilnīgi līdzīga sākotnējai. Šādi dubultojas ne tikaiforma, bet vispirmām kārtām hromosomā ietilpstošā ģenētiskā informācija, jo runa ir tieši par to.

Tāds ir dzīvības attīstības ceļš. Tāds ir noslēpums, kas ir cienīgs, lai to ņemtu līdzi kapā. Ne tāpēc,lai noslēptu no dzīvajiem — viņiem tas ir zināms — bet tāpēc, lai mirušais, tāpat kā dievi, zinātu, kajebkurš cilvēks ir tikai dzīvību radošo nūjiņu noslēpumainās darbības rezultāts.

Simboliskie hromosomu dalīšanās attēli, kas atspoguļo dzīvības informācijas pavairošanās radošoaktu, atrasti sapo- teku apbedījumu vietās. Es bez grūtībām tos atradu mišteku «kodeksu» — zīmētogrāmatu — lappusēs. Kad es tos salīdzināju ar mikroskopā redzamiem hromosomu attēliem gan vienos,gan otros, nespēju ieraudzīt neko tādu, kas atspēkotu manu loģiku. Ja arī kādas šaubas radās, tās ātriizgaisa, ieraugot attēlus kādā mūsdienu zinātniskajā darbā par bioķīmiju. Zinātnieks, mūsu laikabiedrs,bija attēlojis centromēru kā kādu jostiņu vai rāvējslēdzēju, kaut gan šī hromosomas vieta izskatās tikai kāsašaurinājums. Autors šādā veidā droši vien gribējis izteikt divu nūjiņu savienošanās ideju. Un nezinot toizdarījis tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem mišteku mākslinieks. Man ienāca prātā, ka ar hromosomunūjiņām, kas dalās, var izskaidrot arī hieroglifa «ollin» — «kustība», «zemestrīce» rašanos. SenajāMeksikā ar to apzīmēja vienu no tā laika «mēneša» divdesmit dienām.

NOSLĒPUMAINAIS «OLLINS»

Šis hieroglifs neskaitāmos stilizētos nozīmju variantos un veidos sastopams freskās uz keramikas un

akmens ciļņiem, svētnīcās un pilīs. Ja neskaita divas nūjiņas, tajā bieži ir viens no diviem apļiem ar vēlmazākiem apļiem centrā, kas shematiski attēlo šūnas ar kodoliem. Kas vēl līdztekus šai gluži formālajailīdzībai liecina par iespējamo sakarību starp hieroglifu un šūnu?

Pirmkārt, šī «šūnas» zīme naua valodā saucas «čalčiuitl» — «dārgakmens», kas savukārt ir jēdziena«dzīvība» sinonīms. Otrkārt, hieroglifa «ollins» nosaukumā sakne ir «ol», kas nozīmē — «kaut kasapaļš». Darbības vārds «olini» tika lietots, ne tikai lai apzīmētu «griešanos», bet, kam ir īpaša lomamanos secinājumos, — arī «liela cilvēku daudzuma kustību, pārvietošanos». Sapoteku valodā šohieroglifu, kura nozīme bija «milzīgs» un «zemestrīce», izrunāja «hoo». Cocil-celtalu cilts to sauca «čik»,un tas nozīmēja «zaudēt». Un visbeidzot, Jukatanas maiji ļoti līdzīgu zīmi sauca vārdā «kaban», kasnozīmēja «tas, kas ir apakšā».

Man šķiet, ka no tā tieši izriet, ka šis hieroglifs, kas pēc formas tik maz atgādina «zemestrīci», ideāliizskaidrojams bioloģiskā kontekstā, proti, «tas, kas ir apakšā». Visdrīzāk tas jāuzskata par hromosomu,par veidojumu, kas noslēpts dzīvajā radībā, atdalās no savas kopijas, un līdz ar to ir milzīgs un varenssavā ģenētiskajā iedarbībā un visbeidzot kopā ar savu divdesmit trīs nūjiņu grupu pārvietojas šūnāpēctecī un neiedomājamos vairumos pāriet no paaudzes paaudzē. Apstiprinājums tam tika atrasts mištekuzīmētajā manuskriptā, kur «ollins» staigāja uz divām cilvēka kājām!

Un vēl kāds neiedomājami interesants fakts: «ollinam» līdzīgi simboli ir bijuši pazīstami jau akmenslaikmetā dažādās pasaules daļās — Āzijā, Eiropā, pat Ziemeļamerikā. Tie bija zīmēti vai iegravētiakmenī, līdzīgi tam, kādus esam redzējuši Armēnijā un kas pauž, kā apgalvo zinātnieki, «ideju parcilvēku». Tas tiešām varētu būt cilvēks hromosomas fāzē.

Vēl kāds izteiksmīgs apstiprinājums iepriekš teiktajam: Centrālajā Eiropā dzīvojošo ķeltu šķēpucilvēkveidīgie rokturi.

TEOTIUAKANA

Sena teiksma, kuru pierakstījis franciskāņu mūks Bernardino de Saaguns drīz pēc Meksikasiekarošanas un kura publicēta viņa galvenajā darbā «Jaunās Spānijas pilnīga vēsture», vēsta:

«Pirms pasaulē bija iestājusies diena, šajā vietā, kuru sauc par Teotiuakanu, sanāca kopā dievi uncits pēc cita apvaicājās: «Dievi, kurš gādās par pasaules apgaismošanu?»»

Mūsu ēras sākumā apvidū, kas atrodas piecdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Meksikasgalvaspilsētas un piemiņai par dievu tikšanos nosaukts par Teotiuakanu, tauta, par kuru gandrīz nekas navzināms, būvē pirmo Saulei veltīto piramīdu. Pēc astoņsimt gadiem milzīgā būve tiek pamesta. Saules unMēness, Spārnotās čūskas un Tlaloka piramīdas, desmitiem celtnieku ierīkotu platformu ar kāpnēm,svētnīcas, pilis un mājas, īpaši pēc spāniešu ierašanās, pārvērtās par akmeņu ieguves vietu ciematu unbaznīcu celtniecībai ielejā.

Tieši deviņpadsmit gadsimtus pēc Dievu Pilsētas — tā no naua valodas tulko vārdu «Teotiuakana»— nodibināšanas autostāvvietā pie šosejas bija sabraukušas kādas simts automašīnas. Brauca klāt arvienjaunas. Es izgāju zem skaidrajām, bet ar izplūdes gāzu dūmaku aizvilktajām debesīm. Svelmē svila kājas,spožā gaisma lika piemiegt acis. Jūtot, ka sāk kalst mute, es pa sarkanajām, čirkstošajām šķembām devospie drupām. Par vientulību nevarēja būt ne runas, cilvēki apgrozījās visur. Veda bērnus, nesa saiņus,podus, grozus ar pudelēm, veda līdzi māsas, tantes, vectēvus, sievastēvus tieši uz piramīdu pakāji jebpareizāk — pie opuncijām un agavēm, uz akāciju birztalu, kuras caurspīdīgajā ēnā varēja glābties nosvelmes.

Es pagriezos uz citu pusi. Atdalījos no pūļa un sāku apskati ar pilīm un muzeju, nevis ar piramīdām.Izgāju cauri no rīta vēl tukšajiem pagalmiem, iekšējām galerijām un istabām bez logiem. Vispirms bezkādas īpašas domas es neaplūkoju vis arhitektūru, bet tās maskējumu: bareljefus, zīmējumus, ciļņus,

freskas un frīzes. Tur visur bija redzams pūķis, matērijas un zemes simbols. Pārklāts ar spalvām, savāputna un čūskas divējādībā tas pauda zemes un debesu, matērijas un gara vienotību. Tā saucamaiskecalkoatls (kecal — putns, koatl — čūska) vēstīja par dzīvības izcelšanos debesīs jeb precīzāk — pardzīvību modinošā gara rašanos, jo matērija jau bija saplūdusi ar zemi.

Laikā, kad indiāņu mākslinieki veidoja šos tēlus, citā pasaules daļā savos sprediķos Kristusizmantoja ļoti līdzīgu simboliku. Svētais Gars — balodis zemes pīšļus piepildīja ar dzīvību.

Man vajadzēja rast šī gara mūsdienu analogu. Un cs to atradu enerģijā kā no ārienes nākošā spēkā,kas pastāvīgi nepieciešama, lai uzturētu pie dzīvības dzīvās sistēmas. Visas Zemes mērogā tā ir staruenerģija, kas nemitīgā straumē plūst no Saules.

Telpā es ieraudzīju spalvas sabozušu kecalputnu ierindu un saules ērgļu pulkus, divkāršā spirālēsavijušās lentas un nūjiņas, kas dalās. Redzēju šūnas ar kodoliem, kā spieķus izlocītas nūjiņas unvisbeidzot Dzīvības koku un Tlalokanu, paradīzi, kurā ikviens ar jautājuma zīmes veidā izliektu nūjiņumutē, ar prieku vai asarām šādā oriģinālā veidā pauž: «Es esmu hromosoma!»

Es jau sāku saprast šos vēstījumus. Muzejā es biju izlasījis to, kas tiešām ir izbrīnās vērts: nedzpilsēta, nedz tās simboli nav attīstījušies pakāpeniski! No arhaiskajām saknēm uzreiz gatavā veidā bijaradusies vissenākā Centrālamerikas metropole un reizē ar to zinātne, reliģija un māksla, kas tur pirmspiecpadsmit gadsimtiem piedzīvojusi uzplaukumu. Bija izveidojusies pilnīgi skaidra domāšanas sistēma,loģiski un noteikti formulēta.

Arheoloģe Loreta Sehurne, daudzu atklājumu autore Teo- tiuakanā, grāmatā «Domāšana un reliģijasenajā Meksikā» izvirza jautājumu — vai tas bijis kolektīvs veidojums vai arī vienas būtnes radīts? Otrsvariants viņai šķiet pareizāks. Tikai skaidrs un plašs redzējums, cilvēka kā putekļos ložņājošas čūskasstāvokļa pilnīga apzināšanās ar debesu iedvesmas palīdzību spējis radīt šo spārnotās čūskas tēlu.

Tā tas droši vien ir noticis. Vai gan citādi ir radušās svarīgas doktrīnas? Ieradās skolotājs, kas tāsizklāstīja jau gatavā veidā. Mēs nezinām, kāds pravietis pelnījis pateicību par Teotiuakanu, katrā ziņā šeittalkā nākusi zinātne, ne tikai iedvesma vien. Šai zinātnei vajadzēja būt informatīvai. Zinātnei, kas ar lieluticamības pakāpi vēstījusi par parādībām. Tieši tāpēc ar tik lielu pārliecību tā krāsās un ar kaltu iratainota uz šīm sienām. Šīm zināšanām vajadzēja būt caurspīdīgām un vērstām uz saprātu. Uz kādu un parko?

Bija piecas ēras, piecas pasaules Saules. Četras jau ir pagājušas, piektajā ērā dzīvo cilvēki — tāstāsta leģenda par Saulēm. Katra ēra beigusies ar katastrofu, kas aiznesusi līdzi visas dzīvās būtnes.

Par to, ka dzīvība radusies saistībā ar jūru, bez aplinkiem stāstīts esības atspoguļojuma grāmatās,kādas ir daudzām tautām. Bībele, Kalevala, Popol-Vuhs, papirusi. Tajās ir runa ari par to, ka Dievsdažādas dzīvas būtnes nav radījis vienlaikus. Taču neviena no šīm grāmatām tik lielā mērā neatbilstmūsdienu priekšstatiem par dzīvo dabu kā meksikāņu mīts par piecām lielajām ērām jeb piecām Saulēm.

Kļūst pilnīgi skaidrs, ka mīts par Saulēm ir evolūcijas teorijas izklāsts. Šie principi grafiski attēlotidzīvības kokā. Es stāvēju šīs no Teotiuakanas drupām izvilktās freskas priekšā un jutu, ka viss tajāattēlotais ir dziļas jēgas piepildīts.

Bet tā jau ir cita pasaule un cita saruna.

J.Hanss Hansens Kilakitsokas mūmijas

Iespējams, ka šis bērns ir bijis zēns, bet mums diemžēl to nav lemts uzzināt Viņa sīciņo augumiņunav iespējams izpētīt laboratorijā tā trausluma dēļ. Varēja izpētīt vienīgi virsdrēbes, kādās, mūsuprāt,ģērba zēnus.

Pētījumu rezultātā mums izdevās uzzināt par šo bērnu diezgan daudz, sākot ar viņa vecumu — tikaiseši mēneši. Mazulis bija miris ap 1475. gadu kādā nelielā inuītu apmetnē Kilakitsokā, kas atrodasGrenlandes austrumu piekrastē. Bērna ķermenis tika atrasts kopējā kapā ar četriem citiem eskimosiem,kas, ļoti iespējams, nav apbedīti vienlaikus. Citā, blakus apbedījumā, tika atrastas vēl trīs cilvēkumirstīgās atliekas, tātad astoņi ķermeņi abos apbedījumos kopā.

Zemā temperatūra un sausais gaiss laika ritumā bija tik labi mumificējuši ķermeņus, ka varēja rastiesiespaids, ka tas darīts apzināti. Šādi iekonservēti ķermeņi nebija aiztikti piecus gadsimtus. Zinātnieki šoatklājumu novērtēja kā vienu no nozīmīgākajiem cilvēka mirstīgo atlieku un apģērba atradumiem Arktikasapgabalos.

Tāpat kā daudziem vēsturiskiem atklājumiem, arī šim sākotnēji nepievērsa īpašu uzmanību.Pirmatklājēja godu izpelnījās Hanss un Jokums Grenvaldi — divi Grenlandes iemītnieki no netālāsUmanakas pilsētiņas. Medīdams irbes sen pamestās Kilakitsokas apmetnes apkārtnē, Hanss pievērsauzmanību neparastam akmeņu krāvumam. Pārcilājuši akmeņus, brāļi Grenvaldi ieraudzīja lieliskisaglabājušos inuītu ķermeņus. Viņi tūlīt salika akmeņus atpakaļ, bet pēc neilga laika atgriezās arfotoaparātu, lai savu atradumu fiksētu dokumentāri.

Kā jau parasti šādos gadījumos, Grenvaldi par atradumu paziņoja varas iestādēm, kurās, šķiet, tasneizraisīja ne mazāko interesi. Beidzot fotogrāfijas nonāca pie Jensa Rou- zinga, jaunā Grenlandes muzejadirektora Grenvaldes galvaspilsētā Nūkā. Viņš bija pārsteigts par šo atradumu. Drīz apbedījuma saturs noKilakitsokas tika izvests.

Grenlandiešiem ir nopietna interese par savu vēsturisko kultūru, taču uz salas nebija arheoloģiskupētījumu veikšanai nepieciešamās aparatūras. Tūlīt pēc apbedījumu atvēršanas Grenlandes varas iestādesnosūtīja mūmijas uz Kopenhāgenas Nacionālā muzeja konservācijas nodaļu un lūdza parūpēties par tosaglabāšanu.

Mūmiju pētīšana Dānijā nav nekas jauns. Grenlandes purvu kūdra satur tanīnu, un cilvēka ķermenistajā saglabājas labi. Iespējams, ka purvos atrastie bijuši noziedznieki vai viņu upuri, kurus vienkāršākbija iemest muklājā nekā ap-glabāt ar pienācīgo cieņu.

Taču Kilakitsokas mūmijas nevienā aspektā nelīdzinājās agrākajiem atradumiem! Vispirms jāmin, kamirušie bija apbedīti kā parasti, pat ar īpašu rūpību, un nebija manāmas nekādas vardarbības pazīmes.Un, lai gan arvien vēl nav īsti skaidrs, vai visi apglabātie miruši vienā laikā, tomēr ir dažas liecības,, katā nav noticis.

Sākotnējais plāns, kas paredzēja vienkāršu ķermeņu un apģērba konservāciju, pakāpeniski izvērtāspar vispusīgu atraduma izpēti. Vispirms muzeja darbiniekiem ar radioaktīvā oglekļa metodi vajadzējanoteikt mūmiju vecumu. Inuītu seno apbedīšanas tradīciju dēļ tas nebija sevišķi grūti. Materiālapētījumiem bija pietiekami.

Inuītu senči svēti ticējuši, ka ceļojums uz Mirušo Zemi ir ļoti garš un ceļā būs auksti, tādēļ līdzijāņem ne tikai silts apģērbs, bet arī daudz kažokādu. Veiksmīgākie «ceļinieki» galu galā nokļuva inuītuparadīzē, kur barības bija atliku likām. Neveiksminieki nonāca ellē. Šo vietu, kur uz visiem laikiemnokļuva notiesātie un kur barībai lietoja vienīgi tauriņus, sauca par Krēslas Zemi.

Kilakitsokas mirušie aizkapa dzīvei bija labi sagatavoti. Viņi bija ietērpti biezās un stiprās roņādas

biksēs, anorakos un kamikos — garās untās, kas labākai siltumizolācijai bija piebāztas ar sienu. Turklātkatram apbedītajam gan apakšā, gan virsū bija noklāta roņāda. Pieņemot, ka divas kārtas kažokāduattiecināmas uz agrāko un vēlāko apbedīšanas laiku, mēs paņēmām no tām pa gabaliņam un veicāmanalīzes ar radioaktīvo oglekli. Analīžu rezultāti visiem paraugiem norādīja 1475. gadu, pieļaujotpiecdesmit gadu lielu novirzi uz vienu vai otru pusi.

Abos apbedījumos ķermeņi bija krauti grēdā, pieci vienā apbedījumā, trīs — otrā. Lielākāapbedījuma pašā augšā atradās sešus mēnešus vecais bērns, kas bija saglabājies vislabāk.

Par to nav īpaši jābrīnās, jo siltums ir galvenais miruša cilvēka audu sadalīšanās iemesls. Joaugstāka bijusi ķermeņa temperatūra, jo aktīvāk risinās bakterioloģiskie procesi un tātad arī miesastrūdēšana. Tieši tāpēc cilvēki, kuriem mirstot bijusi augsta temperatūra, satrūd tikpat ātri kā resniecilvēki, kuriem iekšējais tauku slānis uztur augstāku ķermeņa temperatūru visai ilgi. Bērnu ķermeņisadalās daudz ilgāk, jo to iekšējo enerģiju izkliedē relatīvi lielāka ķermeņa virsma.

Tieši šī iemesla dēļ tik labi ir saglabājies sešus mēnešus veca bērna ķermenis. Ziņojot parapbedījumu, Hanss Gren- valds raksta: «… un pēc tam mēs ieraudzījām lelli, kas bija iekritusi starpbedres malu un citiem ķermeņiem, lelli, kas, kā vēlāk noskaidrojās, bija zīdainis.»

Lai ķermeņi būtu vieglāk identificējami, tie tika numurēti. Pirmo numuru ieguva bērns apbedījumavirspusē. Piekto numuru deva apakšējai mūmijai. Analoģiski ar sesto, septīto un astoto numuru tikaatzīmēti ķermeņi otrajā apbedījumā.

Nākamais solis bija noteikt mirušo dzimumu un vecumu.Šis pētījums prasīja dažādu zinātnes nozaru speciālistu vairāku mēnešu darbu. Dzimums tika noteikts

pēc ģenitāliju paliekām vai pēc gūžas un citu kaulu rentgenuzņēmumiem. Vēlāk izdevās atrast vēl vienudzimuma apliecinājumu tetovējumu veidā uz sejas — šādu rotājumu Grenlandē senatnē lietoja vienīgipieaugušas sievietes. Vecumu noteica, pētot zobus un citas fiziskās īpatnības. Dažas mūmijas bija tik labisaglabājušās, ka bija pat iespējams iegūt skaidrus pirkstu, plaukstu un pēdu nospiedumus.

Tāpat kā fotogrāfija attīstīšanas procesā kļūst arvien skaidrāka, nākot klāt jauniem datiem, katrsķermenis ieguva arvien spilgtākas individuālas īpatnības. Katra klāt nākusī detaļa bija kā atslēga, lainoskaidrotu kādu jaunu mirušā cilvēka dzīves aspektu un — galu galā — arī uzzinātu pirms pustūkstošagadu iestājušās nāves iemeslu.

Abos apbedījumos kopā bija sešu sieviešu un divu bērnu ķermeņi. 2. mūmija, kas atrradās tieši zemzīdaiņa, izrādījās apmēram četrus gadus vecs bērns. Pieaugušie ar 5., 6. un 8. numuru bija apmērampiecdesmit gadu vecas sievietes, bet ar 7. numuru tika apzīmēta astoņpadsmit līdz divdesmit gadus vecassievietes mūmija.

Divi mirušie — četrgadīgais bērns un 8. apbedītais dzīves laikā neapšaubāmi bija mocījušies arstiprām sāpēm, un pilnīgi iespējams, ka viņu nāves iemesls bijusi slimība. Bērna gūžas kaula rentgenattēliļāva secināt, ka viņš, ļoti iespējams, slimojis ar kaiti, kas pazīstama kā Dauna sindroms. Ja tas patiešāmtā bijis, tad bērnu varēja nonāvēt ari apzināti, atstājot kailu salā. Tai laikā tā rīkojās eskimosi, kad uzturētslimus bērnus nekādi nebija iespējams.

Šāds liktenis dažkārt piemeklēja arī bērnus, kuru mātes nomira pirmajā vai otrajā gadā pēc viņupiedzimšanas. Mazuļi kļuva par apgrūtinājumu ģimenei un pat visai apmetnei. Pilnīgi iespējams, ka 1.mazulis ir kritis par upuri tieši šādiem apstākļiem.

8. apbedītā, viena no piecdesmit gadus vecajām sievietēm, dzīves laikā bija ne vien daudz slimojusi,bet viņai bija piemitusi ari izcila pacietība. Detalizētu pētījumu rezultātā atklājās, ka bērna gados viņasmagi slimojusi vai ari cietusi no barības trūkuma, kas aizkavējis kaulu augšanu. Piedevām šī sievietebija lauzusi atslēgas kaulu, tas nebija saaudzis, tātad kreisās rokas kustības bija apgrūtinātas un šī sievietepastāvīgi juta sāpes. Viņai nebija ari neviena apakšējā priekšzoba, jo, domājams, viņa visu mūžu zelējusiādas un izmantojusi zobus kā spīles dažādu priekšmetu turēšanai.

Galvaskausa bojātā pamatne liecināja, ka deguna dobuma apakšdaļā bija sācies vēzis, kas pārņēmis

apkārtējos audus, droši vien tādēļ sieviete bija kļuvusi akla ar labo aci, kurla un cietusi nepanesamassāpes.

Un tomēr sieviete nav padevusies. Dažas vadziņas uz kreisās rokas īkšķa naga liecināja, ka šī rokabez apstājas ar nazi no cīpslām darinājusi auklas, sieviete smagi strādājusi līdz mūža pēdējai stundiņai.

Vairāku mēnešu ilgajos pētījumos mēs centāmies atklāt mūmiju nāves cēloņus. Ja neskaita mazābērna un piecdesmitgadīgās sievietes smagās slimības, mums neizdevās rast nekādus pārliecinošuspierādījumus par citiem nāves iemesliem. Tomēr apbedījumu izmērs un izvietojums, kā ari Kilakitsokasdaba daļēji izgaismoja ari šo noslēpumu.

Kilakitsokas apmetne galvenokārt bija domāta medībām ziemas periodā. Maz ticams, ka dažās noakmeņiem un kūdras darinātajās mītnēs pašā karstākajā medību sezonā varēja apmesties vairāk partrīsdesmit cilvēkiem. Vasarā šis rajons bija miglains un auksts, par to liecina ari tā nosaukumsKilakitsoka — zemās debesis. Drūmu papildu akcentu apvidum piešķīra arī apkārtējās klintis.

Ziemas mēnešos Kilakitsokas iemītnieki nodarbojās ar roņu, baltvaļu, valzirgu, polārlāču, vaļu,ziemeļbriežu un irbju medīšanu. Kilakitsoku apdzīvoja inuīti, lieliski mednieki, kas Kanādas arktiskajosplatuma grādos bija nomainījuši pirms tūkstoš gadiem pastāvējušo Dorsetas kultūru ar Tu- les kultūru un,pakāpeniski apgūstot jaunus rajonus austrumu virzienā, sākuši apdzīvot ari Grenlandi.

Visu laiku mūs nodarbināja jautājums, uz kuru atbilde tā ari netika rasta — vai visiem mirušajiemnāve iestājusies vienlaikus un vai vienlaikus viņi arī apglabāti? Kilakitsokā atrodas ari citi apbedījumi,taču tie izvietoti blakus apmetnei, un to lielākajā daļā cilvēki apbedīti pa vienam. To attālums līdztuvākajai celtnei, atšķirībā no šiem diviem apbedījumiem, kuros atradās astoņi ķermeņi, ir aptuvenidivsimt metru. Turklāt «mūsu» apbedījumos nav neviena vīrieša!

Viena no versijām: visi mirušie ir noslīkuši un izskaloti krastā netālu no īstās kapavietas. Dzimušimednieki, Kilakitsokas iemītnieki vienmēr izmantoja no dzīvnieku ādām darinātas laivas — ganvienvietīgos kajakus, gan daudz lielākos umijakus. Pēdējos izmantoja kravu un pasažieru pārvadāšanai, unar tiem brauca galvenokārt sievietes. Iespējams, ka sešas sievietes un divi bērni varēja apgāzties, braucotar umijaku, un smagās drēbes viņus novilka dibenā, bet vēlāk viļņi līķus iznesa krastā. Ja tiešām tā būtunoticis, tad apģērbu krokās vajadzēja saglabāties smiltīm un sīkiem akmentiņiem, taču nekas tamlīdzīgsnetika atrasts.

«Pārāk daudz sīku detaļu norāda, ka šie cilvēki miruši laivas apgāšanās dēļ,» iebilst DžoassAndersens, Umanakas mednieks. «Piemēram, apbedījumos nav ne mazāko koka vai «sieviešu» laivas ādupalieku. Pēc mūsu senču tradīcijām mirušajiem noteikti pārklāja no laivas palikušās ādas, jo laivas,kajaki un viss cits, kas bija saistīts ar apbedīšanu, vēlāk nebija izmantojams. Ikvienu, kas šo noteikumuneievēroja, apdraudēja nelaime.»

Vai būtu iespējams, ka šie astoņi cilvēki miruši no bada? Gandrīz droši var atbildēt, ka nē. Netikaatrastas nekādas sakošļātas ādas vai apģērba paliekas, kas ir tipiski bada nāves liecinieki. Mūmijulielākajai daļai zemādas tauku slānis liecina par normālu ēšanu. Turklāt 7. ķermeņa, 18 — 20 gadus vecāssievietes zarnu traktā tika atrasts liels daudzums sagremotas barības. Uztura pētniekiem tā bija negaidītadāvana.

Pēc 7. mūmjjas izpētes atklājās vēl kāda interesanta detaļa. Sievietes plaušās tika atrasts neparastidaudz kvēpu, pat vairāk nekā mūsdienās pilsētu iemītniekiem, kas pastāvīgi elpo rūpnīcu dūmu unautomašīnu izplūdes gāzu maisījumu. Noslēpumu var atminēt, ja atceras, ka seno inuītu sadzīvesneatņemama sastāvdaļa bija lampiņas ar roņu taukiem, kuras izmantoja gan mitekļu apgaismošanai, ganapsildīšanai. Kamēr vīrieši medīja, sievietes ilgstoši uzturējās slēgtās telpās, sargāja uguni un uzraudzījalampas.

Pētījumu gaitā nevienā apbedītajā netika atrastas nekādas liecības par tuberkulozi — vienu nogalvenajiem pirmo gren- landiešu nāves cēloņiem. Neizskatījās arī, ka sievietes un abi bērni būtu mirušiar dizentēriju vai mēra epidēmijā, kas senatnē dažkārt pļāva Grenlandes iedzīvotājus. Analīzes neatklāja

arī nekādas infekcijas slimību pazīmes. Gan jāpiebilst, ka šīs analīzes nevar uzskatīt par absolūtinemaldīgām.

Nāves cēlonis varēja būt ari saindēšanās ar pārtiku, jo saslimšana ar botulismu, lietojot uzturā bojātugaļu, ir parasta parādība Arktikā dzīvojošām tautām. Un ziemeļu platuma grādos taču var būt kāds nāvescēlonis, kas neatstāj nekādus pierādījumus: sešas Kilakitsokas sievietes un divi bērni vienkārši varēja būtnosaluši…

Šīs versijas balstās uz pieņēmumu, ka astoņi cilvēki tomēr ir gājuši bojā vienā laikā un tikušivienlaicīgi apbedīti. Bet ir vismaz viens fakts, kas liecina ko citu. Sīkāk izpētot 2. mūmiju, tas ir,četrgadīgo zēnu, atklājās, ka viņa vienpadsmit izkritušie zobi atrodas mutes dobuma iekšpusē, kur tievarēja nokļūt vienīgi pirms tam, kad ķermenis mu- mificējās un audi kļuva cieti kā koks.

Tas liek domāt, ka pēc apbedīšanas ķermeņi tomēr ir pārvietoti. Tā kā pirmā sešus mēnešus vecābērna mūmija atradās pašā virspusē, jādomā, ka mirušie tomēr nav apbedīti vienlaikus.

Vai ir pastāvējusi kāda radniecība starp sievietēm un bērniem? Nav iespējams dot pārliecinošuatbildi, taču audu analīze šādu iespēju neizslēdz. Tāpēc jebkura no abām aptuveni trīsdesmit gadusvecajām sievietēm, varēja būt virs viņām novietotā bērna māte. Var domāt, ka 8. apbedītā, piecdesmitgadus vecā ar vēzi slimā sieviete, bijusi otrajā apbedījumā atrastās tāda paša vecuma sievietes māsa. Parto liecina ne tikai līdzīgās audu analīzes, bet arī identiski tetovējumi uz sejas.

Tetovējumi gandrīz no neatminamiem laikiem līdz pat mūsu gadsimta sākumam ir bijuši visaiizplatīts pieaugušo Grenlandes eskimosu sieviešu sejas rotājums. Pēc Kilakitsokas mūmiju atvešanas uzKopenhāgenu mums tūlīt neizdevās atklāt tetovējumus, taču infrasarkanajos staros, kas epi- dermāiespiežas dziļāk, tos varēja skaidri saredzēt uz piecu sieviešu sejām. Vienīgi jaunākajai sievietei nebija šīrotājuma.

Tetovēšanas tehnika bija vienkārša, bet ļoti sāpīga. To veica, cauršujot ādu ar adatu un no dzīslāmdarinātu diegu, kas bija piesūcināts ar kvēpiem, pelniem, vēlāk arī ar pulveri un kādu augu sulu. Mūsdienutetovēšanas speciālisti spēj noteikt jebkuru tetovēšanas veidu tikpat nekļūdīgi kā glezniecības lietpratējipazīstama mākslinieka audeklu.

Pētījumu rezultātā speciālisti nonāca pie secinājuma, ka 5. un 8. sievietes tetovējumi nav identiski,taču pilnīgi iespējams, ka tie ir viena meistara darbs. Tātad sievietes varētu būt no vienas apmetnes, un,ja vēl ņem vērā līdzīgās audu analīzes, viņas varētu būt māsas.

Turpretī 6. sievietes tetovējuma stils un izpildījums ir gluži citāds nekā 5. un 8. sievietei. Atšķirībair tik ievērojama, ka eksperti uzskata, ka šī sieviete šai apvidū ieradusies no citurienes, apprecoties arkādu no Kilakitsokas vīriešiem.

Izpētot apģērba rotājumu, atklājās, ka tas spēj pastāstīt par Kilakitsokas inuītiem tikpat daudz, cikviņu ķermeņi. Pārliecību par secinājumu pareizību mums deva muzeja rīcībā esošie eskimosu apģērbazīmējumi, sākot ar piecpadsmito gadsimtu. Katrā konkrētā gadījumā mums gan nācās paļauties uz senāmākslinieka spēju precīzi atainot vissīkākās nianses.

Šodien, pateicoties Kilakitsokai, mūsu rīcībā ir nonācis lieliski saglabājies apģērbs. Šie apģērbipavēstīja ne tikai to, ka izgatavotāji bijuši centīgi ļaudis, bet arī to, ka inuītu apģērbs piecu gadsimtu gaitāgandrīz nav mainījies.

Mūmiju apģērbs pārsteidza ne tikai ar savu praktiskumu, bet, ja tā var teikt, arī ar izsmalcinātību untieksmi pēc skaistuma un individuāla stila. Piemēram, īsās kažokādas bikses gluži labi varēja šūt novienkrāsainas roņādas, taču tās rotā sarežģīts ornaments no tumšākām un gaišākām ādiņām. Roņādasanorakiem atbilstoši modes prasībām bija sašaurināta, vaļēja kakla daļa, tos rotāja ar «astēm» jeb ādassloksnēm,- kas nokarājās no jostas.

Dažkārt noteikta veida apdare bija atkarīga no dažādiem ticējumiem. Atklājās, ka vairākos anorakosir iešūti vēl nedzimušu roņu mazuļu ādas gabaliņi, kam saskaņā ar ticējumiem piemita maģiskasaizsargspējas.

Vienas mūmijas apģērba krokās tika atrasta bite jeb pareizāk — bites mūmija. Kukainis tur iekļuvisjau pēc apbedīšanas rituāla, par to liecina arī bedrē atrastais bišu mājoklis. Šādi mājokļi nav retumsGrenlandes kapsētās, tāpēc inuītu leģendās bites tiek apveltītas ar pārdabiskām spējām.

7. mūmijas izpēte sniedza ne tikai visinteresantākos datus, bet uzdeva arī visai sarežģītus jautājumus.Tajā bija saglabājušās ēdiena paliekas, bet zarnu trakta lejas daļā — fekālijas.

Tas viss tika rūpīgi analizēts.Nevienu īpaši nepārsteidza fekālijās atrastās roņādu, ziemeļbriežu, polārā zaķa, garlaku un irbju

spalvu atliekas. Līdz pat mūsu dienām tāda ir tradicionālā ziemeļu tautu ēdienkarte. Taču tika atrasti arīdažādu ēdamu augu, piemēram, kalnu skābeņu, ziedputekšņi. Ja sieviete tās lasījusi un tūlīt ēdusi, tasnozīmē, ka nāve iestājusies vasaras vidū, tas ir, ziedu laikā. Tikpat labi gan viņa varēja apēst ziediņu, kassagabājies roņu taukos. Ziedputekšņi zarnu traktā varēja nokļūt arī ar kāda pārtikā lietojama dzīvniekastarpniecību, kas ēdis attiecīgo augu pirms vairākiem mēnešiem.

Ja citās mūmijās tiktu atrasti skābeņu ziedputekšņi, tas nozīmētu, ka visi apglabātie miruši vasarasvidū līdzīgu iemeslu dēļ. Pagaidām šādu liecību nav.

Pārsteigums bija arī fekālijās atrastās mikroskopiskās egles koka daļiņas. Dažas daļiņas bijaapdegušas. Grenlandē egles neaug. Kādā veidā šie fragmentiņi nokļuvuši Kilakit- sokā?

Daļa varbūt ir nākusi no kāda pludiņa, kurus darināja no krastā izskalotās koksnes, citi pelnu veidāvarēja ar gaisa masām pāri Bafina līcim atceļot no Kanādas.

Mūmiju matu analīze uzrādīja, ka tajos ir neliels daudzums tādu kaitīgu elementu kā svins undzīvsudrabs. Bet Grenlande tiek uzskatīta par vienu no tīrākajiem zemeslodes rajoniem…

Ar laiku jaunu zinātnes metožu pielietojums ļaus rast atbildes uz pagaidām neatbildētajiemjautājumiem. Varbūt tad izdosies uzzināt, kā dzīvojuši un kāpēc miruši šie cilvēki.

Tikmēr četras mūmijas, tai skaitā ari mazā bērna mūmija, atgriezušās Grenlandē. Kā piemineklisvienai no lielākajām ziemeļu tautām tās izliktas apskatei Nūkas muzejā.

A. Streļeckis Zemilauna ledaja gūsteknis

Vai nelaimes gadījums noticis uz Zemilauna šļūdoņa pirms 4000 gadiem? Atbildi uz šo jautājumuvar dot senatnes alpīnista ķermeņa izpēte, kuru uz tūkstošiem gadu bija iekonservējusi daba.

Siltais gadalaiks kalnos ne tikai atklāj dabu visā tās krāšņumā un liecina par dzīvības uzvaru, betpaver arī kādreizējo traģēdiju skumjās lappuses. Šī kalnu vasaras īpatnība ir labi zināma pieredzējušiemalpīnistiem, kas gadu no gada dodas uzbrukumā grūti pieejamām virsotnēm. Nereti viņi uzduraspussatrūdējušiem alpīnistu ķermeņiem, šie sportisti dažādu traģisku iemeslu dēļ palikuši vilinošo, betnāvējošo virsotņu gūstā. Arī Alpi, kas, šķiet, ir apgūti labāk par visiem citiem kalniem, ik gadus tomērsagādā šāda veida pārsteigumus, 'lapēc, kad vācietis Helmūts Simons un viņa sieva Ērike 1991. gadaseptembrī pie Zemilauna šļūdoņa uzdūrās, viņuprāt, kāda kalnākāpēja mirstīgajām atliekām, viņi,nonākuši tūristu mītnē, par atradumu paziņoja tās darbiniekiem, kas savukārt informēja policiju.

Varbūt šim gadījumam netiktu veltīta īpaša uzmanība, ja apkaimē neuzturētos slavenais alpīnistsReinholds Mes- ners ar savu biedru Hansu Kamerlanderu. Pārsteigti par vietējo varas iestāžu vienaldzībupret atradumu, viņi nolēma apskatīt notikuma vietu. Ķermenis gulēja apledojušas peļķes malā un līdzpusei atradās ūdenī. Sportista uzmanību piesaistīja dīvainās paralēlās zīmes uz ādas, kā arī šaujamloks unapavi. «Kāpjot kalnos, man nācies redzēt daudzus mirušos, taču šis nelīdzinājās nevienam,» Mesnersvēlāk pastāstīja intervijā. «Es sapratu tūlīt, ka tas ir arheoloģisks atradums.» Mesners panāca, ka atrastaisķermenis ar- helikopteru tika nogādāts Insbrukā, Senās vēstures institūtā.

Izpētījuši priekšmetus, kas atradās līdzās mirstīgajām atliekām, speciālisti nonāca pie secinājuma, kaviņiem ir darīšana ar bronzas laikmeta pārstāvi. Pārliecinošs pierādījums tam bija apģērba paliekas,akmens nazis un cirvis, izgatavots no vara sakausējuma Vēlāk šie dati apstiprinājās, veicot radioaktīvāoglekļa analīzes. Izrādījās, ka mirstīgās atliekas tiešām ir četrus tūkstošus gadu vecas.

Pirmo reizi arheologiem radās iespēja pētīt laika zoba gandrīz neskartas organiskās vielas, ādu unkažokādu, no kuras bija šūts apģērbs, fragmentus, cirvja koka rokturi, bultas un dažādus sīkus sadzīvespriekšmetus. īpašu interesi izraisīja tetovējumi — krustiņi uz ceļgaliem un paralēlās līnijas uz muguras.Šādas zīmes liecināja par sabiedrisko stāvokli, par piedalīšanos karadarbībā un daudz ko citu.

Kādu iemeslu dēļ senais alpīnists tik labi «iekonser- vējies»? Eksperti uzskata, ka galvenokārt tasnoticis ļoti labvēlīgu klimatisko un temperatūras režīmu maiņas rezultātā. Viņi uzskata, ka nāves brīdīpūtis silts un sauss vējš, kas ķermeni mumificējis. Pēc tam strauji iestājies sals, mirušo apklājis sniegs,bet pēc tam uz vairākiem gadu tūkstošiem tas nokļuvis šļūdoņa varā, kas to paturētu vēl ilgu laiku, jaklimats nekļūtu siltāks un neizkustu ledus važas. ,

Vispirmām kārtām pētniekiem bija jāatrisina tik nopietns jautājums kā atraduma saglabāšana Jau pēcdažām dienām uz ādas parādījās un strauji sāka vairoties dažādas sēnītes — neizbēgami mūsdienucivilizācijas pavadoņi. Ķermeņa virsmu apstrādāja ar dezinficējošiem šķīdumiem un ievietoja saldējamākamerā. Pilnīga pārliecība, ka tas novērsīs sēnīšu izplatīšanos, gan nav. Mikroorganismi ne vienmērpakļaujas cilvēka gribai. Šis apstāklis radīja veselu virkni trauksmainu paziņojumu masu informācijaslīdzekļos, īpaši Itālijā. Tik tiešām, kā citādi ja ne par ļaunu ironiju var saukt to, ka senā cilvēka mirstīgāsatliekas neskartas nogulējušas nezin cik gadu, bet sākušas trūdēt burtiski dažas dienas pēc atrašanas.Pagaidām pētījumi ne tuvu vēl nav pabeigti. Jānoskaidro senā mednieka nāves cēlonis, slimības, ar kādāmtas varētu būt slimojis, ēdienkartes sastāvs un daudz kas cits. Patlaban ir zināms, ka viņš ir bijis 25 — 30gadus vecs, apmēram 160 centimetrus garš, valkājis cirptu bārdu, viņam bijuši gaiši mati un zilas acis.Smadzeņu apjoms bojā gājušajam ir tāds pats kā mūsu laikabiedriem. Viņš ir bijis visai turīgs, par koliecina ādas apģērbs un labais cirvis. Nav šaubu, ka viņš ir bijis drosmīgs un kalnos nav devies pirmo

reizi, taču tas diemžēl nebija līdzējis izvairīties no briesmām.Rakstu pēc žurnāla «Life» materiāliem sagatavojis A Streļeckis

H. Malleršs Speles ar veršiem Knosa

Neviens no mūsdienu gaučo vai matadoriem vēl nav uzdrošinājies atkārtot tos trikus, kādus, ja varticēt līdz mūsu dienām nonākušajiem attēliem, darījuši Krētas salas akrobāti ar vēršiem. Daudzispeciālisti uzskata, ka šādi triki fiziski nav iespējami. Lai nu kā, tomēr nākas ticēt palikušajām rakstveidaliecībām — tās ir pārliecinošas.

Viņš vai viņa (šķiet, vairāk šādai būtnei piedienētu vidējā dzimte, jo, ja hermafrodīts nav mīts, tadakrobāti ar vēršiem varētu būt viņu spilgtākie pārstāvji) droši vien izskatījās satriecoši. Pazīstamārakstniece Mari Rino savā romānā «Karalim jāmirst», kura pamatā ir leģenda par Tēsēju, attēlojusi šāduakrobātu kā savdabīgu zvaigzni, pūļa elku. Rakstniecei bija visas tiesības to darīt Vistuvākie gararadinieki Krētas akrobātiem bijuši kaujas ratu sacensību dalībnieki senajā Romā. Viņiem, tautas mīluļiem,triumfatoriem, kuri varēja dižoties ar tūkstošiem uzvaru, bija bagāti kā Krēzs un kurus pēc izskata pazinavisa Mūžīgā pilsēta, tika piedotas vistrakākās izdarības.

Mēģināsim stādīties priekšā Knosās akrobātu. Lūk — viņš šķērso no baltiem akmeņiem celtā namapagalmu un iziet uz ielas. Viņš iet nesteidzīgi, cienīgi un gaida, ka tiks pazīts, un turklāt ne mirklinešaubās, ka tas notiks. Kā pārdrošs jātnieks, kas ne mirkli nešķiras no piešiem, pat ja tie ļoti apgrūtinaiešanu, ari mīnojiešu akrobāts nenoņem getras ar kāju sprādzēm — savas profesijas atribūtiem. Viņakošais un skaisti izšūtais gurnu apsējs ir nevainojams, uz rokām apliktas dārgas aproces, mati — rūpīgisafrizēti, seja— grimēta.

Neraugoties uz izsmalcinātību un kopto seju, akrobāts ir ārkārtīgi drosmīgs vīrietis vai vēldrosmīgāka sieviete, jo nevienā laikmetā šāda nodarbe nav piedienējusi sievietei, kuras galvenaisuzdevums ir rūpēties par dzimtas turpināšanu.

Vispirms nepieciešams noķert vērsi. Akrobāta nepārspējamā meistarība paliek izrādei, bet vērsigūsta viņa kolēģis, kas ir tikpat veikls. Uz kāda kausa ir attēlots cilvēks, kas nokļuvis kļūmīgā situācijā.Var pat teikt, ka viņa dzīvība ir briesmās. Uz kausa virs vērša redzama virve un plandošas cirtas. Jādomā,ka šai attēlā redzama tieši vērša gūstīšana, nevis akrobātika. Šis skats ir tik līdzīgs skatam uz kāda noslavenajiem Knosās kausiem, ka kļūdīties nav iespējams: uz kausiem, kas atrasti Mikēnās, tiešām irattēlots notikums, kuru var attiecināt uz Krētas kultūru. Arī paši kausi gan pēc stila, gan formas atbilstKrētas kultūrai.

Attēli uz kausiem pelnījuši vislielāko vērību. Nav zināms, vai uz tiem redzams viens vienīgs mirklisvai vairāku notikumu virkne, taču nav šaubu, ka uz tiem ir attēlots vērša gūstīšanas process.

Uz viena no kausiem redzams sasaistīts vērsis. Var noprast, ka dzīvnieks jau ir savaldīts. Blakusredzams vēl kāds vērsis, kas pirmajam mērķtiecīgi seko. Parādīta dzīvnieku mīlināšanās. Tomēr govs šeitnav nekas vairāk kā māneklis, ar kuru prasmīgi manipulē. Vērsis paliek, ja tā var teikt, ar garu degunu unatbilstoši arī izskatās.

Uz otra kausa ir parādīts tīklos sapinies vērsis. Taču varenais dzīvnieks negrib samierināties argūstu. Pa labi ir cits attēls, kurā redzams vērsis, kas izmisīgi spārdās ar pakaļkājām. Pa kreisi — vēliespaidīgāks skats: vīrietis un sieviete, riskējot ar dzīvību un liekot lietā visu savu prasmi, cenšas noķertvērsi. Vairoties meitene gandrīz vai apvijusies vērsim ap ragiem.

Beidzot izrādei viss ir gatavs. Dievs vien zina, ar kādām pūlēm vērsis izdresēts, nogurdinošostreniņos sagatavoti ari akrobāti. Mūsu rīcībā ir zīmogs, uz kura attēlots ne sevišķi efektīgs lēciens nosāniem, kā arī virkne citu zīmogu. Vēl ir bronzas statuete un dabiska lieluma freska, uz kuras redzamsdaudz efektīgāks lēciens, tas droši vien tika pietaupīts izrādes beigu cēlienam.

1500. gadā pirms mūsu ēras darinātā freska, kurā attēlots lēciens pāri vērsim, tika atklāta nelielā

Knosās pils austrumu spārna iekšējā pagalmiņa dzīvojamās telpās uz garas, apmēram 80 cm platasapmales. Divas baltās figūras attēlo sievietes, bronzas figūra — vīrieti. Diemžēl atkal nav skaidrības, vaiattēlotā aina notiek vienlaikus vai redzama notikumu sērija. Akrobāta uzdevums ir trāpīt skrejošajamvērsim tieši ragu starpā un pēc tam, paļaujoties vienīgi uz savu meistarību vai veiksmi, atspertiesdzīvniekam uz skausta un, pārlecot tam pāri, nonākt asistenta apkampienos vērsim aiz muguras. Dažosattēlos redzams, ka akrobāts atsperas pret vērša muguru ar rokām, citos — ar kājām, uz kāda zīmogaparādīts atmugurisks salto. Nav grūti iedomāties, ka visi šie triki ir ārkārtīgi bīstami.

Par spēļu norises vietu īstas skaidrības nav. Iespējams, ka Knosā tās notikušas uz līdzenā laukuma,kas atradās starp pils dzīvojamām telpām un upi. Tāpat iespējams, ka tās notikušas pils centrālajā iekšējāpagalmā. Džeimss Greiems, Mīnojas kultūras pētnieks, ievērojis, ka tempļa kolonnas, kas attēlotas uz tāsaucamās «tempļa» minifres- kas, ir līdzīgas Knosās pils rietumpuses iekšējā pagalmā atrastajām kolonnudrupām. Greiems vēl atzīmē, ka Knosās, Festas un Maliavas pils centrālie pagalmi ir tik apbrīnojamilīdzīgi, ka neviļus rodas doma, vai tie nav būvēti pēc «tipveida projekta» kā mūsdienu tenisa korti. Starpcitu, tempļa freska nedod priekšstatu, ko tieši skatās pūlis un galma dāmas. Pats termins «spēles ar vērsi»ir tikai arheologu un tulkotāju izdomājums, lai gan, protams, tam ir sava jēga. Šīs spēles ir ļotiinteresantas skatītājiem, un tās bieži attēlotas Mīnoja perioda mākslā, tādēļ tās nevarētu būt notikušas bezskatītājiem.

Ir vispārzināms, ka senatnē cilvēki dievinājuši dažādas masu izpriecas, un mēs ne vienmēr atzīstamšo kaislību. Tā jau ir mūsdienu cilvēka rakstura iezīme, un, iespējams, tā nemaz nav dabiska. Varampiebilst, ka neolīta un bronzas laikmeta cilvēki (šķiet, neskatoties uz izsmalcinātību, labsirdīgie mīnojiešiir bijuši tuvāk neolīta laikmetam nekā citi), kā ari visas primitīvās tautas labprāt piedalījās masusanāksmēs un savu dievu aizgādībā izbaudīja kopību ar sev līdzīgiem.

Spēles ar vērsi nebūt neliecina, ka mīnojieši ir bijuši izlutināta un dīka tauta, kas turēta paklausībātikai «ar maizi un izpriecām». Drīzāk tās liecina, ka mīnojieši bijuši draudzīga un dziļi reliģioza tauta.

Terminu «reliģiozs» dažs labs gan var saprast maldīgi, īpaši puritānisko tradīciju sekotāji. Tai laikāreliģiozitāte nebūt nenozīmēja atteikšanos no izpriecām. Dažkārt mīnojieši tā aizrāvās ar izpriecām, kapavisam aizmirsa par reliģiju. Senajiem egejiešiem visi pasākumi, kuros cilvēki mērojās spēkā unveiklībā, būtībā bija svētki par godu dieviem vai arī mirušo piemiņas ceremonijas. Vēl lielākā mērā tovar attiecināt uz dejām. Valdnieka Mīnoja pavalstnieki ir bijuši leģendāri dejotāji. Mūzikas ritmi arvien irbijuši ietekmīgāki nekā šīs pasaules karaļi un valdnieki — tie iedarbojušies stiprāk par jebkādiemdekrētiem. Mīnojieši bija apguvuši liras un flautas spēles mākslu. A Evanss uzskata, ka par lieliem dejulaukumiem (un savā ziņā oficiālām arēnām) varēja kalpot uzskalotie upes sēkļi uz austrumiem no Knosāspils. Arheologs atceras, ka ne reizi vien kā apburts klausījies ganu, kas uz neilgu brīdi ceļā uz mājāmapstādinājis ganāmpulku, lai uzspēlētu stabuli. «Šīs skumjās skaņas nevar neuzvēdīt klausītāja sirdī senolaiku atbalsis, bet pati apkārtne uzbur svētku vīzijas uz gludā sēkļa, kuru no visām pusēm ieskaujburbuļojošas straumes. No neatminamiem laikiem tur savus zarus pleš olīvkoki. Vasarā tur lidinās unnometas sildīties saulē tauriņi, bet zilganais safrāns atgādina jautro un brīnišķīgo dejotāju tērpus freskā.»

Viss iepriekš minētais nebūt nenozīmē, ka mīnojieši būtu domājuši vienīgi par izpriecām.«Brīnišķīgā daiļava» ar plīvojošiem matiem, dejai beidzoties, varēja nokrist ari bezsamaņā — tā gadāsīstiem māksliniekiem. Atrastie attēli liecina, ka deja ir bijusi sieviešu prerogatīva, kamēr spēlēs arvēršiem gan vīrieši, gan sievietes piedalījušies ar līdzīgām tiesībām.

Vai tas ir pietiekami, lai apgalvotu, ka pie mlnojiešiem valdījis matriarhāts? Šādam apgalvojumamnav pietiekama pamata. Turklāt jāatceras, ka mīnojieši vēsturē galvenokārt pazīstami valdnieka Mīnojadēļ. Tiesa, nav izslēgts, ka šeit, tāpat kā senajā Ēģiptē, valdnieka tituls mantots sievišķajā līnijā, tas ir,apprecot princesi troņmantnieci. Iespējams pat, ka miglā tītajā pagātnē valdnieka funkcijas ierobežojās arrituālu mātes karalienes apaugļošanu un noslēgšanās Dik- teāna alā' pēc tam nenotika garīgas atjaunošanāsidejas vārdā, bet bija zināms upuris, lai atbrīvotu vietu pēctecim. Tai laikā šāda rīcība bija iespējama

ikvienā no Vidusjūras tautām. Daudzas svarīgas pazīmes liecina, ka senie krētieši pielūguši Dievieti —Māti, kaut arī šī pielūgsme tolaik sākusi mazināties. Katrā ziņā tā inav bijusi tik kvēla kā senāk. Jādomā,ka sākotnēji vīrieša godbijību pret sievieti noteikusi attieksme pret viņai no dabas doto mātes lomu.Izmantojot acīm redzamo fizisko pārspēku un no dabas doto mērķtiecību, vīrieši pakāpeniski pārņēmušiiniciatīvu visās dzīves jomās, izņemot to vienīgo, kurā viņi diemžēl nespēj konkurēt ar daiļo dzimumu. Patdievieti sievieti aizstāja dievs vīrietis. Mīnojieši tomēr visai ilgi saglabājuši godbijīgu attieksmi pretsievieti.

lai piedalītos spēlēs ar vēršiem, sievietei nepieciešamas īpašības, kam nav nekā kopēja ar nevarībuun maigumu. Nav izslēgts, ka šīs spēles bija savdabīgs kādreiz pastāvējušās sieviešu virsvaras recidīvs,tā teikt, «stāvoklis uzliek pienākumu». Dažiem pētniekiem šķiet, ka attēlos redzamajām priesterienēm, taiskaitā ari uz Hagna Triadas kausa, piemīt ģimeniska līdzība. Ja Ariadne ir bijusi svētā, bet valdniekameita — priesteriene, tad nav izslēgts, ka valdnieka dzimtas sievietēm šī asinsradniecība uzlikusi parpienākumu piedalīties svarīgākajos, simboliski nozīmīgākajos, taču nebūt ne patīkamos pasākumos, tādoskā spēles ar čūskām un vēršiem.

Mēs atkal esam atgriezušies pie vēršiem un spēlēm ar vēršiem. Šai gadījumā vārds «spēles» navgluži piemērots, tas varētu būt pat aizvainojošs. Pareizāk būtu teikt — «varas demonstrēšana pār». Citiemvārdiem, nav šaubu, ka akrobātikai ar vēršiem bijusi dziļi simboliska un reliģiska jēga.

Saprast, tieši kāda ir bijusi šo simbolu jēga un nozīmīgums, nav viegli, taču to var mēģināt Mūsurīcībā ir mājieni, kas dod iespēju izdarīt nopietnus, taču ne vienmēr patīkamus secinājumus.

Mīnojieši nav pielūguši vērsi. Drīzāk tas ir bijis pats nozīmīgākais upuris, kas veltīts Mātei Zemei.Jau upura izskats vien varēja šķist tā saņēmējam vispiemērotākais. Nav nekādu šaubu, ka šī dzīvniekalielums, spēks un varenība spēj atstāt iespaidu uz kuru katru, arī uz cilvēku, taču saistība starp vērsi unzemi nav klaji acīs krītoša.

Turpinot izrakumus, A. Evanss Knosā uzdūrās nelielam namiņam, kuru bija sapostījuši milzīgi sešumetru rādiusā izsvaidīti akmens bluķi. Kādas blakus esošas, arī zemestrīces nopostītas ēkas aizbērtajospamatos viņš atrada divu milzīgu vēršu galvaskausus. Vienam no tiem ragu apkārtmērs pie pamatnes bija30 centimetri. Evanss izdarīja savus secinājumus: «Iekāms ēka pārstājusi kalpot par cilvēku mītni, tajānotikusi svinīga upurēšana pazemes spēkiem.» Zinātniekam bija iespēja pašam divas reizes sajust šosspēkus. Pirmo reizi — beidzot šīs pašas ēkas attīrīšanu, bija jūtams pēkšņs, ass grūdiens, pietiekamistiprs, lai apgāztu vienu strādnieku. Grūdienu pavadīja dobja dunoņa. Otrajā reizē savā villā «Ariadne»,kuru Evanss bija uzbūvējis izrakumu vietā, viņš vakarā gultā lasīja. Evanss nolēma palikt mājā, jouzskatīja to par pietiekami izturīgu. «Taču māja krakstēja un čīkstēja un bija gatava kuru katru brīdisabrukt Nelieli priekšmeti krita uz visām pusēm, no spaiņa, kas bija pilns līdz malām, izšļakstījās gandrīzviss ūdens…

No zemes dzīlēm nāca dobja skaņa, kas līdzinājās pieklusinātai vērša baurošanai.»Vai šī nebūtu meklējamā sakarība starp vērsi un Māti Zemi?Evanss uzskata, ka tieši tā ir. Poseidons senajiem grieķiem reizē bija gan jūras dievs, gan zemes

drebinātājs. Arī Homērs kādā dzejas rindā ieminas, ka zemes drebinātājs apbrīnā skatījies vēršos.Dievietes Zemes nelabvēlības izpausme bija tāda, ka baurojošajam vērsim, kas atradās apakšzemē undrebināja zemi, palaikam viņa deva brīvību. Tieši tāpēc mīnojieši upurēja viņai dzīvus vēršus,demonstrēja vērsim spēku un veiklību, varbūt tieši tāpēc šķīstījošo upurēšanu izdarīja speciālās vietās,kam noteikti vajadzēja atrasties pazemē. Šis rituāls bija tik svarīgs, ka reizēm to veica pats valdnieks.

Varbūt tieši šis ir iemesls, kāpēc savas varenības norieta periodā mīnojieši tik plaši piekopuši vēršakultu? Varbūt vērša vārds kalpoja par lamu vārdu un akrobāts ar vērsi, galma skaistuļu pielūgtais elks,vienkāršajai tautai bija kas līdzīgs Svētajam Jurim? Bet ja nu vārds «vērsis» mīnojiešiem nebija lamuvārds, bet vēl kas drausmīgāks — kā vārds «bumba» mūsdienu izpratnē?

R. Tannenhils, N.Deiviss Par antropofagu ļauno cilti…

NEPIECIEŠAMAIS PRIEKŠVĀRDS

Par cilvēkēdājiem — «par antropofāgu ļauno cilti» — Dezdemonai stāsta jau Šekspīra Otello, unviņa šausmās klausās.

Šie stāsti ir tikpat seni kā pasaule. Jūs lasīsiet tos ari šajā vēsturiskajā aprakstā par kanibālismu —savas sugas īpatņu ēšanu.

Apraksts piesaista uzmanību ar to, ka autors ir savācis bagātīgu materiālu par kanibālismu.Nākas gan piebilst, ka, pēc zinātnieku lielākās daļas uzskatiem, kanibālisms nekad nav bijis īpaši

izplatīts, jo nez vai cilvēkēdāju kulinārijā lietotais produkts (nosauksim to tā) bija pielīdzināmsdienišķajai maizei, mēmo lopiņu, putnu un zivju gaļai.

Dažādos zemeslodes rajonos tomēr ir pastāvējis rituālais kanibālisms. Tas bija vai nu militārurituālu sastāvdaļa, vai vadoņu privilēģija. Nav noliedzams, ka ir pastāvējušas ciltis, kas nav jutušasriebumu pret sev līdzīgo ēšanu. Vai šādu cilšu ir bijis daudz? Bieži vien šādas ziņas nākušas no naidīgāmkaimiņu ciltīm. Kas vēl te būtu piebilstams? Par kanibālismu un šīs parādībās saknēm sīki izstāstījis RTannenhils un N. Deiviss. Jādomā, ka lasītājs pats spēs izvērtēt minētos faktus.

L. Mincs,žurnāla «Vokrug svēta» zinātniskais redaktors, vēstures zinātņu kandidātsKādā senēģiptiešu receptē ārstnieciskas tinktūras izgatavošanai ieteikts ņemt «svaigu divdesmit

četrus gadus veca, uz moku rata nobendēta, uz mieta uzdurta vai pakārta cilvēka līķi, kas nav pieredzējisvairāk par vienu sauli un mēnesi. No līķa jāatdala sārta, nebojāta miesa, jāsagriež gabaliņos, jāapslacinaar mirrēm un aloe, jāieliek marinādē un…» Šķiet, ka no šādām zālēm daudziem var celties lielāksļaunums nekā no slimības, lai cik tā būtu briesmīga. Protams, papirusa autors ir citās domās.

Šī pagātnes medicīnas prakses liecība tomēr nav nekas īpašs, salīdzinot ar masveida kanibālismu,kas plaši zēla mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī. Visā šai vēstures periodā cilvēka dzīves pavadonis bijabads un barības trūkums.

ATRIEBĪBAS ALKAS

Dzīves skarbā realitāte līdzēja nostiprināties senajai māņticībai, ka, dzerot asinis, cilvēks kļūststiprāks un ka ienaidnieka miesas apēšana ir visnežēlīgākā atriebība.

Nevaldāma naida un atriebības alku tēma ir kopīga veselai virknei daiļrunīgu vēstures liecību. Paršo liecību patiesīgumu neļauj šaubīties pat krietna daļa fantāzijas, kas tām piejaukta.

Lūk, piemērs, 625. gadā pravietis Muhameds karojis ar Mekas pagānu valdnieku. Iepriekšējā, 624.gadā, viņš bija svinējis uzvaru. Šoreiz Muhameds tika pamatīgi sakauts. Viņš tika ievainots, bet daudziviņa karotāji — nogalināti. Tika nogalināts ari pravieša tēvocis, kas iepriekšējā gadā bija nokāvisienaidnieka karavadoni. -Šim karavadonim bija meita, skaistule Hinda. Kaujas laikā viņa ar visu spēkusita bungas un kliedzot aicināja savus karavīrus atr iebt tēva nāvi. Muhameda sekotāji «uzskatīja par sevisnecienīgu pacelt pret sievieti zobenu, kam jākalpo pravietim». Ar to viņi izdarīja kļūdu. Pēc kaujas«Hinda un vairāki viņas palīgi izkropļoja šai dienā kritušos musulmaņus. Kritušajiem karavīriem tikanogrieztas ausis un deguni, no kuriem Hinda izgatavoja kaklarotas un rokassprādzes. Pravieša tēvocim

viņa nogrieza gabalu no aknām un gribēja apēst, taču nespēja norit un izspļāva zemē. Pēc tam viņa uzkāpaaugsta kalnā un vēstīja par lielo uzvaru pār musulmaņiem.»

890. gadā musulmaņi kļuva ari par incidenta upuriem Spānijā. Savara vadītā arābu armija pieElviras pilsētas Granādas ziemeļaustrumos nežēlīgi sakāva kristiešu karaspēku. «Šai dienā Savars tiksparīgi vicināja zobenu, ka tikai labi rūdīts tērauds spēja nocirst tādu milzumu galvu un nenotrulināties.Šajā kaujā tika nogalināti divpadsmit tūkstoši spāniešu un nākamajā dienā vēl tikpat.» Tomēr vēlākSavars iekļuva Elviras aizstāvju lamatās un tika nogalināts. «Kad viņu mirušu ienesa pilsētā, gaisusatricināja prieka kliedzieni. Alkdamas atriebt vīru un dēlu nāvi, sievietes neprātīgās dusmās uzklupaviņam, saplosīja gabalos un aprija kā mežonīgi zvēri, kas tikuši pie kārotā laupījuma.»1

Bet, lūk, kas teikts lielajā vācu eposā par Nībelungiem: burgundieši huņņu degošajā pilī dzērušikritušo karavīru asinis. Tas noticis 437. gadā.

«… Ak Dievs, cik neciešams karstums te valda!Trūkst elpas!… Ko darīt?… Kā rīkoties mums?…Bargi savilcis uzacis, teica tā Hāgens:— Slāpju mocīts, ikviens lai asinis padzer!Šais ellišķās liesmās cita dzēriena nava.Dzeriet tās — to vien es varu jums sacīt»Trīspadsmitajā gadsimtā mongoļiem (tieši tad viņus sāka saukt par «tatāriem») piedēvēja pasaulē

visasinskārākās tautas slavu. Šo drūmo slavu, protams, radīja visaptverošas bailes no viņiem — sākot noĶīnas un beidzot ar Tuvajiem

'Pievērsīsim uzmanību faktam, ka abus kanibālisma gadījumus aprakstījuši musulmaņi, tas ir,kanibālismā apsūdzēto ienaidnieki. Ja būtu saglabājušies pretējās puses hronistu pieraksti, katrā ziņācilvēkēdāju lomā būtu pravieša sekotāji. Visriebīgāko cilvēcisko īpašību piedēvēšana ienaidniekamdrīzāk liecina par pretīgumu pret cilvēka miesas ēšanu nekā par notikumu patiesīgumu.

Gan jāpiebilst, ka autoram ir tiesības tulkot faktus pēc sava prāta. (Šeit un turpmāk šajā rakstā dotasgrāmatas krievu izdevuma zinātniskā redaktora piezīmes.)

Austrumiem. Uzmanības vērts ir Eiropas mūka Rikolda stāsts par Čingishana dēlu Baliju. Viņšraksta: «Kāds dižciltīgs tjurks, kas bija Batija dienestā, tika pieķerts nodevībā. Hans piesprieda viņamnāves sodu, taču tatāru sievietes izlūdzās, lai nodevēju atdod viņām. Sievietes nelaimīgo izvārīja dzīvu,sagrieza sīkos gabaliņos un izdalīja apēst karavīriem, lai viņi iegaumētu, kāds liktenis gaida ikvienunodevēju.»

Daudzi uzskatīja tatārus par nelabojamiem cilvēkēdājiem. «… Kad viņi saņēma gūstā kādu nosaviem niknākajiem ienaidniekiem, tad sanāca kopā un, atriebdamies par viņa nepakļāvību, apēda to.»Bet kāds Rietumu liecinieks, rakstot par tatāru iebrukumu Eiropā 1242. gadā, raksta, ka «tatārukaravadoņi un viņu suņgalvainie palīgi rija savu upuru miesas, it kā tā būtu maize».1

Sākoties vēstures klasiskās senatnes posmam, Vidusjūras Eiropas piekrastē pirmatnējais kanibālismsvairs nepastāvēja. Tā atskaņas bija saglabājušās vienīgi grieķu leģendās un mītos. Piemēram, mītā partitānu Kronu, kurš bija apprecējis savu māsu Reju. Dieviete Geja bija pareģojusi, ka Kronām varu atņemspaša dēls. Lai pareģojums nepiepildītos, tiklīdz Rejai piedzima bērns, Krons to tūlīt aprija. Šādi viņšizrīkojās ar Hestiju, Dēmetru, Hēru, Hadesu un Poseidonu. Taču Reja piemānīja Kronu, jaunākā dēlaZeva vietā iedodot autiņos ietītu akmeni, un viņš to aprija, ne aci nepamirkšķinājis. Zevs tika slepusizaudzināts Krētas alā. Izaudzis par vīru, Zevs piedzirdīja tēvu ar burvju dzērienu, un piedzērušais Kronsizvēma aprītos bērnus. Pēc ilgas cīņas Zevs nogāza Kronu un citus titānus Tartarā. Saprotams, tā ir tikaileģenda, Līču dažos Arkādijas (Hellādas apgabali) rajonos patiešām pastāvējusi ieraža upurēt bērnus.

'Ari šoreiz citētas ienaidnieku liecības. Zīmīgi, ka pašu «tatāru» vārdu Rietumos attiecināja uz elles— «tajlara» nosaukumu. Bet elles radījumiem iespējams piedēvēt pašas vispretīgākās īpašības. Kāpēc laišis liecības pelnītu lielāku uzticību nekā «tatāru hanu suņgalvaino palīgu liecības»?

BADA VĒSTURE

Līdz šim esam runājuši tikai par rituālu ienaidnieka apēšanu vai upurēšanu. Pastāv tomēr iemesls,kura dēļ kanibālisms reizēm tika piekopts dažādos zemeslodes rajonos.

Ilgus gadsimtus Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Amerikas (par kuru ir ziņas, sākot ar 1200. gadu) tautascietušas no neražas un bada. Vēsture arvien atkārtojās. 206. gadā p.m.ē. cilvēki Ķīnā «ēda cilvēka miesu,aiz bada nomira puse iedzīvotāju». 178. gadā p.m.ē. «bija bada sērga; bada izmocītie cilvēki mainījās armirušo bērnu līķiem un skrubināja viņu kaulus». 48. — 44. g. p.m.ē. «Gaņsju provinces iedzīvotāji ēdacilvēka miesu». 15. g. p.m.ē. tas pats notika Lojanā un tai blakus esošajās provincēs.1

Ķīniešu dramaturgi šo tēmu ir risinājuši pastāvīgi. 25. gadā Junaņas provincē klaiņojušas veselaskanibālu bandas. Tās sagrābušas nelielus ciematus, apēdušas visus to iedzīvotājus, bet pēc tam devušāstālāk. Nav jābrīnās, ka, uzzinot par viņu tuvošanos, cilvēki pameta mājas un paslēpās. Lugā «Šao Liuzticība» attēloti tā laika notikumi Pekinas piepilsētā. Uznāk slavena augstmaņa atraitne Sao kundze, kunipie rokām tur divi dēli: Šao Hi un Šao Li. Viņi bēg no cilvēkēdājiem. Vēlēdamies nedaudz atpūsties, ŠaoLi dodas salasīt žagarus ugunskuram, bet Šao Hi — meklēt saknes un ogas. Taču viņš nepagūst paspert nesimts soļu, kad parādās atbaidoša izskata vīrs Ma Vao. Viņš paziņo, ka, neskatoties uz nopelniem, savabriesmīgā izskata dēļ padzīts no armijas un kopš tā laika kļuvis par sev līdzīgu izstumto vienības vadoni.Tagad viņš uzskata par savu pienākumu ik dienas apēst cilvēka sirds vai aknu gabaliņu. To pateicis,

'Pēc autoritatīvu pētnieku — piemēram, Lao Ke — domām, izteiciens «ēst cilvēka miesu» nav nekascits kā metafora. Ķīniešu izteiciens «pieprasīt kāda acis» nozīmē «pieprasīt gandarījumu», un tas nebūtnenozīmē, ka gandarījuma prasītājs vēlas aizskārējam izraut acis. Protams, nav izslēgti kanibālismagadījumi bada laikā, kas Vidējās Impērijas laikā Ķīnu piemeklēja bieži, taču neliecina par to, ka sevlīdzīgo ēšana būtu bijusi ikdienišķa parādība.

viņš sagrābj Šao Hi, kas centīgi klausās, un grasās vilkt uz savu nometni. Pārliecinājies, ka iežēlinātcilvēkēdāju neizdosies, jauneklis lūdz viņu atlaist atvadīties no mātes. Ma Vao vilcinās, un viņu starpāsākas filozofisks strīds par pieciem cilvēka tikumiem. Šao Hi strīdā gūst virsroku, un Ma Vao atlaiž upuritikties ar māti, taču jauneklim jāsola, ka viņš pēc stundas atgriezīsies. Jauneklis atvadās no mātes, kurasasaras nespēj dēlu atturēt, un atgriežas cilvēkēdāju apmetnē. Brālis Šao Li viņam seko un mēģina pierunātMa Vao, lai ņem viņu brāļa vietā. Viņš pat atkailinās, lai parādītu savu labo barojumu. Brāļu uzticībasaizkustināts, Ma Vao atlaiž abus, un viņi kopā ar māti turpina pārtraukto ceļu.1

Par kanibālismu Ķīnā bez pašiem ķīniešiem visbiežāk rakstījuši arābi un persieši. Taču viņiemdaudzdievības piekopēji ķīnieši bija visu netikumu iemiesojums. Turklāt Ķīnā ne pret vienu neizturējās artādu riebumu kā pret musulmaņiem. Viņi savukārt nepalika parādā.

Senajā indiešu literatūrā kanibālisms tiek pieminēts daudz retāk nekā ķīniešu literatūrā. Bet arī tekrājumā «Dasaku — marakarita» («Desmit prinču pasakas») sastopams visai pamācošs stāsts.

ļoti, ļoti sen zemi piemeklēja liels sausums, kas ilga divpadsmit gadus. Lauki kļuva tukši, lietusnelija. Ezeri pārvērtās netīros purvos, upes izsīka, gandrīz vairs nebija nekādu ogu un augļu, neviens vairsnesvinēja svētkus. Uzradās milzum' daudz laupītāju, un cilvēki sāka ēst cits citu. Zemi no vienas vietasklāja cilvēku galvaskausi un kauli.

Toreiz dzīvoja trīs brāļi. Viņi apēda visus kviešu krājumus, pēc tam — visas govis, aitas, kalpones,kalpus, bērnus, vecākā un vidējā brāļa sievas. Beidzot nolēma, ka

'Ķīnā «šausmu literatūra» (tāpat kā detektīvliteratūra) parādijās daudz agrāk nekā Eiropā. Līdztekuskanibālismam iemīļotas tēmas bija vilkači, lapsas, miroņi, kas apprecas ar dzīviem cilvēkiem, spoki u.t.t.,vārdu sakot, viss, kas izraisa slimīgu ziņkāri, viss neparastais, kas reālajā dzīvē nav sastopams. Milzumdaudz šādu stāstu sarakstījis ķīniešu literatūras klasiķis Pu Sunlins (Lao Čžajs). Stāsti tā ari saucas —«Stāsti par neparastiem cilvēkiem».

nākamajā dienā būs Džumini, jaunākā brāļa sievas kārta. Tomēr jaunākais brālis nespēja to pieļautun kopā ar sievu naktī bēga…»

Stāvoklis Eiropā ne ar ko nebija labāks kā Ķīnā. 450. gadā Itālijā piedzīvots tāds bads, ka vecāki toremdējuši, apēdot savus bērnus. Bada sērga no 695. līdz 700. gadam plosījās Anglijā un Īrijā, un atkal«cilvēki ēda cits citu». Vāciju un Bulgāriju kanibālisma šausmas piemeklēja 845. un 851. gadā. 936. gadāsākās četri «slavenie» bada gadi Skotijā, kad «cilvēki ēda cits citu».

Kāds desmitā gadsimta otrās puses autors raksta: «Briesmīgs bads aptvēra visu Romas valsti un ilgapiecus gadus. Svētajā impērijā nebija nevienas vietas, kur cilvēki nebūtu krituši visneiedomājamākajānabadzībā. Nebija iespējams saskaitīt visus, kas nomira badā. Daudzās pilsētās un provincēs cilvēki bijaspiesti ēst ne tikai žurkas un tārpus, bet arī vīriešu, sieviešu un bērnu gaļu. Mežonība tik ļoti izplatījās, kadaudzi pat apēda savus vecākus. Bija daudz gadījumu, kad jaunekļi apēda savas mātes, bet mātes,aizmirsušas mātes instinktu, apēda savus mazuļus.»

Tā saucamajos tumšajos gadsimtos, tāpat kā visos citos laikos, vispirmām kārtām no bada cietanabadzīgie ļaudis, tikai viņi neprata rakstīt un nav atstājuši nekādas liecības. Pilsētu toreiz nebija daudz,bet tieši tur nabadzības sekas bija visdrausmīgākās. Viduslaiku vēsturnieki aprobežojas ar piezīmi, ka«viņi cits citu ēda», jo plašāka informācija viņiem nebija pieejama.

Tiesa, ir kāds izņēmums. Kad 1201. gadā Ēģipti piemeklēja briesmīgā bada sērga, Kairā dzīvojakāds ārsts, kas redzēja daudz, vēl vairāk dzirdēja un visu to pierakstīja. Viena viņa grāmatas «Pamācošaspārdomas un atmiņas par notikumiem Ēģiptē, kuru liecinieks es biju» nodaļa (gr āmata publicēta starp1201. un 1207. gadu) pilnībā veltīta šai tēmai. Abd el Latīfs — tā sauca šo ārstu — memuāri līdz šim navtulkoti, taču tie ir pelnījuši vislielāko uzmanību.

«Gan Misrā (Ēģiptē), gan pašā Kairā, gan tuvākajā apkārtnē, kur vien cilvēks spēra kāju,» rakstaAbd el latīfs,

«bija grūti atrast vietu, kur nevarētu redzēt vai uzskriet virsū līķiem, atsevišķiem skrandaiņiempēdējā agonijā vai veselām trūkumcietēju grupām tikpat bēdīgā stāvoklī.

Piepilsētās un ciematos izmira gandrīz visi iedzīvotāji… Reizēm ceļinieks varēja iziet cauriveselam ciemam un nesatikt ne dvēseles — visur tikai tukšas mājas, vaļējas durvis un neskaitāmisadalījušies vai vēl svaigi līķi. Dažā mājā atradās ievērojamas vērtības, bet nebija neviena, kas tāszog…»

«… Nelaimīgajiem, kurus māca neiedomājams trūkums, nācās iztikt no maitām, līķiem, suņiem,cilvēku un dzīvnieku ekskrementiem. Cilvēki gāja vēl tālāk un sāka ēst paši savus bērnus. Nebija nekasneparasts, ja uz ielas piedāvāja nopirkt ceptu vai vārītu bērnu. Pilsētas pārvaldnieks pavēlēja dedzinātdzīvus gan šos pārdevējus, gan pircējus.»

«Es pats redzēju grozā ieliktu ceptu bērnu. Viņš tika nogādāts pie pārvaldnieka kopā ar sievieti unvīrieti, kuri izrādījās bērna māte un tēvs. Pārvaldnieks pavēlēja viņus sadedzināt dzīvus.»

«Kad nabagi pirmie sāka ēst cilvēka gaļu, pārējos krietnos iedzīvotājus tas tik ļoti pārsteidza unšausmināja, ka ilgu laiku ne par ko citu viņi nespēja runāt

Sev līdzīgo ēšana pie nabagiem bija tik plaši izplatījusies, ka viņu vairākumam tas kļuva par nāvesiemeslu. Ja es izstāstītu visu, ko tiku dzirdējis un redzējis paša acīm, daudzi man nenoticētu. Bet es bijuliecinieks tikai nelielai daļai no tām šausmām, kas risinājās visapkārt Reizēm pat sāku šaubīties, vainepiešķiru pārlieku lielu nozīmi tam, cik ātri pārvērtusies mūsu dzīve…»

APSŪDZĒTIE — ĶECERI

«Gandrīz visā Vācijā deg ugunskuri. Šveicē to dēļ pa- . likuši tukši veseli ciemi. Ix>renā (mūsdienuElzasā) nonācis ceļinieks viņus var redzēt simtiem un tūkstošiem piesietus ceļa malās pie stabiem… Es

pat neminu tālākās zemes.Diemžēl tāda ir patiesība — it visur kā tārpi dārzā savairojušies tūkstošu tūkstošiem burvju un

raganu… Ak, kāpēc gan viņi visi neapvienojas vienā vienīgā cilvēka ķermenī, lai to varētu sadedzināt unuz visiem laikiem iznīdēt nolādētos sātana izdzimumus!» Šis kvēlās 1590. gadā rakstītās rindas piederBurgundijas Svētās baznīcas tribunāla priekšsēdētāja, slavenā tiesneša Anrī Boguijē spalvai, kas izdevisrokasgrāmatu par raganu tiesāšanu.

Nevar apgalvot, ka Boguijē un viņa sekotāji būti bijuši absolūti pārliecināti par burvestībupastāvēšanu: faktiski viņi nekad nav ieminējušies par sātanu un viņa palīgu varenību. Tomēr nevienam noviņiem nav šaubu, ka raganas un burvji ir, ka tie kaitē cilvēkiem, nobur mājdzīvniekus, pārdod dvēselivelnam un veic noslēpumainas, zaimojošas izdarības, kas aizskar baznīcas svētumu, nogalinajaundzimušos, lai ēstu viņu gaļu saietos un taukus izmantotu burvju ziežu izgatavošanai, kas nepieciešamaslidošanai ar slotu, kā arī nedraugu noindēšanai.

Nelaimīgos burvjus, kurus sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā publiski dedzināja sārtā,apsūdzēja kanibālismā vismaz tikpat bieži kā mūsdienu politiķus korupcijā. Savā ziņā viņi bija kļuvušipar upuri senajam paradumam piedēvēt citticībniekiem visbriesmīgākos netikumus.

Mūsu ēras otrajā gadsimtā Helēņu Sīrijas valdnieks Antiohs IV Epifāns, kas valdīja arī Palestīnā,ierosināja Jeruzālemes templi upurēt cūku.1 Sī apzinātā svētās vietas zaimošana radīja sašutumu ne tikaiebreju vidū, bet arī visā helēņu sabiedrībā. Lai atjaunotu monarha reputāciju, Antioha līdzgaitniekisacerēja un izplatīja versiju, ka Antiohs

'Antiohs IV uzskatīja, ka visiem viņa pavalstniekiem jābūt vienai tautai, jārunā vienā — grieķuvalodā un jāpielūdz vieni dievi. Jādomā, ka šai nostādnē meklējams izskaidrojums viņa centieniemuzstādīt savu un Zeva statuju. Nav arī izslēgts, ka šādi viņš gribējis atmaksāt ebrejiem ar asiņaino, pirmsdažiem gadiem rīkoto sacelšanos. Jebkurā gadījumā viņa rīcība nevarēja neradīt helēņu sašutumu: jauMaķedonijas Aleksandrs, par kura valsts mantinieku Antiohs sevi uzskatīja, pret Jeruzālemes templiizturējās ar uzsvērtu godbijību.

templī saticis resnu sagūstītu grieķi un tas izstāstījis, it kā «ebrejiem ir paradums nozagt ārzemniekuvai grieķi, veselu gadu barot, bet pēc tam ievest mežā un nogalināt, miesu upurēt un zvērēt nesamierināmunaidu pret visiem cittautiešiem». Grieķiem par ebreju reliģiskajiem rituāliem gandrīz nekas nebijazināms, tāpēc viņi šim izdomājumam noticēja un izveidoja priekšstatu, ka šādas rituālas slepkavībaspatiešām notiek (Antioham Epifānam par šādu izrīcību nācās samaksāt ebreji brāļu Makabeju vadībāsakāva sīriešus, izdzina tos no valsts un ieņēma Damasku. Antioham pienāca gals, taču viņā sētā sēklauzdīga vēlāk. Par to tiks stāstīts tālāk).

Romieši pārņēma šo praksi — apsūdzēt reliģiskās minoritātes — šoreiz kristiešus — un sāka centīgiizplatīt domu, ka kristieši upurē un ēd citticībniekus. Tomēr šajā gadījumā Jēzus sekotāji nevēlējās grieztotru vaigu. Šiem apvainojumiem viņi vienoti stājās pretī un jau trešā gadsimta sākumā izvērsa plašupropagandu ne tikai pret saviem pagāniskajiem pāridarītājiem, bet ar Aleksandrijas Klementa svētību arīpret visām viņiem zināmajām «ķeceru» sektām. Apsūdzības ir šādas: karpokratieši ēd savus bērnus; topašu dara maniheji; montanisti cep maizi no miltiem un zīdaiņu asinīm; gnostiķi vāra un ēd cilvēkuembrijus; auhīti sanāk kopā deviņus mēnešus pēc šāvām pretīgajām seksuālajām orģijām un apēd to laikāieņemtos zīdaiņus.1 Pirmajos kristiānisma gadsimtos viss beidzās ar apsūdzībām un nolādēšanu.

Gadsimtu gaitā Baznīca nostiprinājās, un tai radās arvien lielākas iespējas izvērst cīņu ar ķeceriem.1022. gadā Orleānā vairāki cilvēki tika apsūdzēti par to, ka viņi naktīs pulcējušies slepenā vietā un lāpugaismā piesaukuši dēmonus. Dēmonam parādoties, lāpas tikušas nodzēstas un sākušās orģijas. Pēc tamparādījies pats velns, kas svinīgi godināts, bet svētais krusts — zaimots. Pēc šiem saietiem

'Diemžēl nav saglabājušās ķeceru atbildes uz šiem apvainojumiem, kā arī viņu pašu apsūdzības.dzimušie bērni astotajā dienā tikuši apēsti un sadedzināti, bet pelni, kas zaimojoši saukti par «svēto

garu», izkaisīti pa vējam. Pēc spīdzināšanas apsūdzētie apgalvoja, ka spējuši lidot ar slotu. Tā cēlušās

pirmās ziņas par raganu spējām un tieksmēm.Nākamo četru gadsimtu gaitā kafari, dievmīļi, albigieši, valdezieši — nemaz nerunājot par

henrikejiem, apustulie- šiem, luciferiešiem un adamītiem — tika iekļauti to sektu skaitā, kuru apsūdzēšanakļuva par ikdienišķu parādību. Te ari meklējams aizsākums ķecerības un buršanas vēsturē populārajāmklišejām — īstās ticības ienaidnieki katrā ziņā ir cilvēkēdāji.

Sākās raganu, burvju un ķeceru masveida medības. Bet pirms šo medību sākuma vajāšanām tikapakļauti ebreji. Patiesību sakot, kristīgā baznīca nez vai drīkstēja viņus uzskatīt par ķeceriem, kasizkropļo kristietību, — viņi nekad nebija bijuši kristieši. Tomēr gadsimtiem ilgās reliģiskāsatsvešinātības dēļ vidusmēra eiropietis visās savās nelaimēs sāka vainot tumsnējos melnmatainossemītus, kas situši krustā Dievu, kurš, starp citu, nācis no viņu vidus.

Sākot ar mūsu ēras pirmo gadsimtu, ierindas kristieša apziņā bija izveidojusies stingra pārliecība, kaebreju attieksme pret viņa reliģiju ir naidīga. Kad pēc vairākiem gadsimtiem radās mācība par antikristu,ebrejus katrā ziņā uzskatīja par tā atbalstītājiem. Mietpilsonim nebija ne mazāko šaubu, ka, noslēdzotsavienību ar antikristu, ebreji ieguvuši spēju paredzēt nākotni, zināšanas medicīnā, kā arī prasmi kārtotnaudas lietas. Likās pats par sevi saprotams, ka viņiem par to jānes asiņaini upuri.

Pirmsākumi idejai par rituālo slepkavību meklējami Antioha IV laikā, un šī ideja tika iznesta caurigadsimtiem. Drīz vien vairākās vietās uzliesmoja sporādiska varmācība, kuru pavadīja grautiņi unsinagogu postīšana.

Pirmā oficiālā apsūdzība rituālā slepkavībā tika izvirzīta 1144. gadā Anglijas pilsētiņā Norvičā. Turtika atrasts miris divpadsmit gadus vecs kristiešu zēns Viljams. Drīz vien noskaidrojās, ka viņa nāvēvainojama vietējā ebreju kopiena, jo «teikts, ka ebreji nekad neatgūst brīvību un neatgriezīsies savātēvzemē, ja nelies cilvēku asinis». Piecdesmit gadus vēlāk Francijā ebrejus apsūdzēja, ka viņi sešasnedēļas pirms savām Lieldienām situši krustā pusaudzi un izmantojuši viņa asinis svētku maizes macescepšanai.

1329. gadā Savojas ebrejiem teju, teju nācās dārgi samaksāt par rituālo slepkavību, «kas tikaizdarīta ar visu Savojas grāfistes ebreju ziņu un atbalstu». Viņiem tomēr palaimējās, jo noskaidrojās, kavisi apsūdzības liecinieki ir uzpbkti. Tomēr 1401. gadā Šveices pilsētiņā Dīsenhofenā kāds vīrietis, kuršbija nogalinājis zēnu, pēc spīdzināšanas atzinās, ka apsolījis to pārdot kādam ebrejam, kas ieradies noŠafenhauzenas.

Šādā garā viss turpinājās. Ebrejiem piemītošā interese par atsevišķām mākslām un zinātnēm (īpašipar medicīnu un ķīmiju), kā arī reliģiskā nošķirtība atsvešināja viņus no pārējiem eiropiešiem. Turklāt noviņu vidus nāca augļotāji, kurus ienīda pārējie iedzīvotāji. Reti kurš cilvēks mīl savus kreditorus, un navvajadzības pierādīt, ka viens no grautiņu iemesliem bija daudzu parādnieku vēlēšanās tikt vaļā noaizdevējiem un līdz ar to no parādiem. Arī tas, ka daudzi ebreji bija medicīnas un farmācijas speciālisti,līdzēja nostiprināties iesīkstējušajai domai, ka viņi ir naidīgi pret citticībniekiem un zāļu izgatavošanaiizmanto cilvēku asinis.

Kā gan citādi lai izskaidro šo zāļu efektivitāti?

PAR RAGANĀM UN BURVJIEM

Raganas bijušas kopš neatminamiem laikiem un vienmēr darījušas ļaunu. Ja viņas izdarīja kādunoziegumu, tad tika sodītas saskaņā ar likumu. Citos gadījumos varasvīri labprāt piemiedza acis partādām lietām kā mīlas dzēriena izgatavošana (kas zina, varbūt pašiem var noderēt) vai tādām nosodāmāmizrīcībām kā pārvēršanās par pūcēm un lidošana uz tuvējo kapsētu. Kad pagānisms atkāpās kristietībaspriekšā, raganas kļuva par veco labo tradīciju glabātājām un ķērās pie zāļu uzlievju un citu tautasārstniecības līdzekļu izgatavošanas.

«Salliešu tiesības», kuras 500. gadā pieņēma franki, paredzēja raganām par cilvēka apēšanu divsimtsolīdu vai šiliņu lielu sodu. Tiesa, ir norādes, ka turpmākajos simt piecdesmit gados tauta pati ķērās pietaisnas tiesas spriešanas. 643. gadā edikts par kanibālismu aizdomās turēto sieviešu sadedzināšanuuzskatīja par nelikumīgu, jo šādi noziegumi vienkārši neesot iespējami. Kārļa Lielā likums, ar kuru XVIIIgadsimta beigās pakļāva Saksijas pagānus, skan šādi:

«Ja kādam, kā tas ir raksturīgi pagāniem, sātans iedvesis, ka sieviete vai vīrietis var būt burvji unlietot ēšanai cilvēka miesu, un ja kāds šī iemesla dēļ viņus sadedzinās vai apēdīs, tas pelnījis visaugstākosoda mēru.»

ŠI dekrēta samudžinātajai izteiksmei jāpateicas par to, ka atsevišķi varas pārstāvji sāka to interpretētkā aizliegumu ticēt kanibālisma iespējamībai, kā arī kā aizliegumu to piekopt — tas ir spilgts divusavstarpēji izslēdzošu nosacījumu apvienojums. Protams, pareizāk būtu bijis noteikt, ka nāves sodsparedzēts par nevainīga cilvēka sadedzināšanu vai apēšanu. No šī brīža vienīgais sods raganām, kurasatmaskoja «kanibālismā vai kāda cita ēdināšanā ar cilvēka miesu», bija nāve.

Vienīgais pareizais secinājums ir tas, ka visus, kuri tika pieķerti kanibālismā, sauca par raganām vaiburvjiem, nevis tas, ka raganām bijusi tieksme uz kanibālismu. Franču cilmes vārds «kanibāls» ieviesāsEiropas tautu valodās jau pēc tam, kad Kolumbs bija atklājis Ameriku. Atbilstošāks būtu grieķu vārds«antropofāgs», taču grieķu valoda, tāpat kā viņu pieredze, Eiropai bija zudusi līdz ar Romas impērijassabrukšanu, un to no jauna atklāja tikai divpadsmitajā gadsimtā. Latīņu valodā cilvēkiem, kas ēd cits citu,nebija pastāvīga nosaukuma, un izloksnēs, kādās runāja Kārļa Lielā impērijas pierobežas tautas, šādavārda droši vien nemaz nebija.

Buršana kā tāda netika uzskatīta par noziegumu: par noziegumu uzskatīja «maleficijas» — ļaunumanodarīšanu ar burvestības palīdzību. Turklāt priekšstati par buršanu ātri mainījās. Visai drīz sāka nošķirtburšanu un maģiju. Magi, viduslaiku zinātnieki, kas saskārās ar neizzinātā noslēpumiem, bieži vien bijasabiedrībā godājami cilvēki un ieņēma visai augstu stāvokli. Raganas galvenokārt bija sastopamas ne tikaugstos sabiedrības slāņos.

Zintniecību sāka pielīdzināt ķecerībai jau tāpēc vien, ka tā nebalstījās uz kaut kādiem neskaidriempriekšstatiem par pasaules uzbūvi, bet uz ikdienišķās dzīves realitāti. Šādu uzskatu izplatīšanos sekmējaaksioma, ka darīt brīnumus var vienīgi Dievs un svētajie, kurpretī raganu ikdienišķā darbība (piemēram,ceļojoša ebreju ārsta medicīniskie panākumi) šādu svētu ticību noraidīja. Neviens nešaubījās, ka viņupārdabiskās spējas (tāpat kā jūdu aizdomīgā apdāvinātība) radušās, tikai vienojoties ar pašu nelabo. Līdzar to divpadsmitā gadsimta beigās jau nodrāztos štampus par raganu noslieksmēm un kanibālismupapildināja apgalvojumi, ka viņas zaimo Dievu un pielūdz velnu. Un, ja tā, tad ar raganismu sākanodarboties inkvizīcijas tribunāli, sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā gadsimtā raganas dedzinotmasveidā.

Interesanti, ka labi pazīstamais raganas tēls, kas tiesas prāvas pret ķeceriem darīja tik spilgtas unkrāsainas, radās tikai piecpadsmitā gadsimta beigās. Tikai šajā laikā tr ibunālu lēmumos parādījās garispriedelējumi par raganu saietiem un melno mesu. Inkvizitors bija pārliecināts par plašu raganu saietu vaimelno mesu un uzskatīja sevi par tiesīgu turpināt spīdzināšanu tik ilgi, kamēr aizdomās turētā ragananeizdeva citus nozieguma līdzdalībniekus. Pakļauts neizturamām mocībām, no kurām «pakāršana aizīkšķa» raganu mednieka uztverē bija tikai tāda galanta patērzēšana, nabaga upuris nosauca pirmospagadījušos vārdus, lai tikai novērstu aizdomas no tuviniekiem. Kādā Vācijas apgabalā veiktie statistiskiepētījumi liecina, ka tiesājamie visbiežāk nosaukuši cilvēkus ar apšaubāmu reputāciju (piemēram, bērnusaņēmējas) vai arī cilvēkus, kam sabiedrībā bija ievērojams stāvoklis — skolotājus, maģistrāta locekļus,tirgoņus un viņu sievas. Ja atceramies, ka viduslaiku Eiropā trešā daļa no notiesātā mantas pārgājaziņotāja īpašumā, kļūst skaidrs, kāpēc buršanā un kanibālismā tika apsūdzēts tik daudz pārtikušu uncienījamu cilvēku, un viņi arī šajos grēkos atzinās. Bet sabiedrības apziņā varēja rasties pārliecība, kavisur čum un mudž no cilvēkēdājiem.

Inkvizitorus īpaši interesēja kanibālisms, nekrofāgija un nepiedienīgas melnās mesas detaļas. Parparastiem kanibālu upuriem uzskatīja nekristītus bērnus. Ne gastronomisku iemeslu dēļ, bet tradicionāliizveidojušos uzskatu dēļ dienā, kad būs pietiekami daudz izredzēto un kad pēc Pastarās tiesas būs gāztasātana vara, šādiem bērniem ceļš uz debesu valstību būs liegts. Vecmātes, kam bija saskare ar ļotidaudziem jaundzimušajiem (un tātad nekristītiem zīdaiņiem), katrā ziņa tika uzskatītas par sātanugalvenajām izpalīdzēm, kas vainojamas neizprotami lielajā bērnu mirstībā.

Kaut arī visiem bija zināms, ka Vācijā raganas pārtiek no rāceņiem, Elzasā — no ceptas gaļas,Anglijā — no bifštekiem un alus, tomēr neviens nešaubījās, ka savos dēmoniskajos saietos viņas pildavēderu tikai ar jaundzimušiem mazuļiem. Piecpadsmitajā gadsimtā Bernē kāda ragana atzinās, ka kopā ardivām amata māsām rakusi ārā no kapiem visu tikko apglabāto bērnu līķus un vārījusi katlā tik ilgi, kamērgaļa atdalījusies no kauliem, bet pēc tam iegūto buljonu dzērusi. Turpretī Spānijā sešpadsmitajā gadsimtāraganām labpaticies bērnus iecept pīrāgos. Lai nu kā, bet visiem bija pilnīgi skaidrs, ka raganas savossaietos lieto visbriesmīgāko barību. Arī viņas pašas nereti sūrojās par savu ēdienu neiedomājamobezgaršību (bija zināms, ka raganu ēdienkartē nedrīkst būt sāls).

īpaši nozīmīgs bija vēl viens bērnu nogalināšanas iemesls: burvju pulveru un dzērienu izgatavošanai.1428. gadā ir izdota grāmata, kurā aprakstītas dažādas šādu «zāļu» receptes. Zīdaiņu asinīm bija tik lielavērtība, ka tās varēja aizstāt vienīgi stepju ērgļa tauki. Francijā kādai raganai tika izvirzīta apsūdzība parto, ka viņa barojusi vardes un krupjus ar svētītu maizi un vīnu, bet pēc tam nogalinājusi, sadedzinājusi uniegūtos pelnus sajaukusi kopā ar saberztiem kristiešu kauliem, bērnu asinīm, zālēm un citām nezināmāmsastāvdaļām. 1450. gadā Savojā uzskatīja, ka raganas rīkojas šādi. Pliku, rudmatainu katoli (katrā ziņāvīrieti) viņas piesien pie sola, lai to apēstu visādi indīgi mūdži, kas sīki uzskaiti ti. Kad nelaimīgais nokodieniem un dzēlieniem nomocīts, tas jāpakar aiz kājām un apakšā jāpaliek plats trauks. Pēc tam, kadasinis būs iztecējušas pietiekamā daudzumā, tās jāsamaisa ar pakārtā taukiem, zīdaiņa iekšām unsaberztiem, nonāvēšanai izmantoto indīgo mūdžu ķermeņiem. Zāles jālieto pēc vajadzības.

Lietojot šīs zāles, raganas spējušas lidot ar slotu. Cik stipri šajās apsūdzībās izpaudās tiesnešu pašuapspiestās bailes un tieksmes? Ko tās liecināja par neciešamām mocībām pakļauta cilvēka psihi? Toizšķirt nevienam vēsturniekam nav pa spēkam. Dažu raganu mednieku atstātajos rokrakstos rodamieuzmācīgie motīvi rada aizdomas, ka gan tiesneši, gan izmeklētāji bijuši īpaši nožēlojami un kompleksunomākti subjekti.

Kas nenovēršami sekoja pēc šādu dīvainu dokumentu uzrakstīšanas? Pasaulē, kas pazina vienīgimonotonu ikdienu un šausmas iedvesošas kataklizmas, pasaulē, kurā viscaur valdīja neuzticēšanās — nekaimiņiem, ne visai pasaulei — notika tas, kam jānotiek. Padzīvojusi sieviete, kura netika uzaicinātakāzās, uzsūtīja jaunlaulātajiem vētru. Kaimiņš, kuram atteica piena lāsi, pielaida govij neauglību.Klaiņojošs ubags, kuram neizdevās nočiept ābolu, uzsūtīja dārzam nezināmu sērgu, no kuras aizgāja postāvisa raža. Sādu apsūdzību rezultātā veselu ciemu iedzīvotājus pakļāva spīdzināšanai, bet pēc tamsadedzināja uz sārta.

Bailes un aizdomīgums bija saindējis gan lielas pilsētas, gan tālas provinces, gan aristokrātus, ganzemniekus. Iespējams, ka burvestībās apvainota nelaimīga lauku večiņa savā mūžā par melno mesu nebijapat dzirdējusi, kur nu vēl piedalījusies tādā.

VLADS CEPEŠS — DRAKULA

Ne vienmēr aizspriedumi un leģendas radās no nekā, bet, reiz radušies, tie apauga ar detaļām, radījajaunas leģendas, kas pārdzīvoja savus varoņus. Līdz šim mūsu uzmanība bija pievērsta Rietumeiropai.

Piecpadsmitā gadsimta otrajā pusē Eiropas pretējā pusē— Valahijā sveiks un vesels valdīja grāfsVlads V Ce- pešs, kurš, kā zināms, angļu rakstniekam Brēmam Stouke- ram noderējis par Drakulas

prototipu. Vlada trūkumi, ja tā var teikt, neaprobežojās ar to, ka viņš bijis vampīrs, vismaz leģendas viņutā dēvē.

Kņazs Vlads valdīja Valahijā no 1456. līdz 1462. gadam, kā arī 1475. un 1476. gadā. Lai savāsrokās koncentrētu lielāku varu un savaldītu patvaļīgos feodāļus, viņš solīja uzlabot zemnieku stāvokli unnežēlīgi cīnīties ar turkiem. Viņa cīņas metodes bija vienkāršas, bet efektīvas. Uzzinājis par kādu pretviņu vērstu sazvērestību, grāfs «izlaupīja Svētā Jēkaba baznīcu un atdeva liesmām Timišoaras (pilsētaTran- silvānijā) nomales. Nākamajā dienā viņš pavēlēja uzdurt uz mieta lielu daudzumu vīriešu unsieviešu, gan vecu, gan jaunu, pēc tam soda vietai pa vidu nolika galdu un ar gardu muti paēda». Dažiemfeodāļiem viņš lika nocirst galvas, bet pēc tam izbarot vēžiem, ko cēla galdā svētkos, uz kuriemsaaicināja sodīto radiniekus un tuviniekus. Vēl jāpiebilst, ka viņš ļoti necieta musulmaņus un visādi tosvajāja. Kad trīs simti Krimas tatāru devās pāri grāfa zemēm, Vlads pavēlēja tos noķert, trīs cilvēkusizcept, bet pārējos piespieda šo gaļu apēst. «Kamēr jūs nesāksiet cīnīties ar turkiem, es rīkošos ar jums tākā šodien. Izvēlieties, kas jums patīk labāk!» piekodināja grāfs.

Piecpadsmitā gadsimta šausmu stāstu mīļotāji grāfa Cepeša piedzīvojumus bija daudz vairākiecienījuši nekā vēlāk deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā uzrakstītos grāfa Drakulaspiedzīvojumus.

NOSLĒGUMĀ

Daudzos kanibālisma gadījumos vainojama viena vai otra psihiska saslimšana. Piemēram, Francijākādu četrpadsmit gadus vecu meiteni mocījusi nepārvarama vēlēšanās dzert asinis. Pazīstamais itāliešulaupītājs Gaetāno Mamone svinīgi dzēris savu upuru asinis, kāds vientuļnieks, kas mitis alā Zilajā krastā,izvarojis un nožņaudzis divpadsmitgadīgu meiteni un izdzēris visas viņas asinis. Garīgu saslimšanugadījumiem mēs nepievērsīsimies.

īstais rituālais kanibālisms bija sastopams vairākās vietās uz zemes. Saglabājušās rakstveidaliecības no sešpadsmitā gadsimta par tupi indiāņu ieražām. «Ikviens centās pārnest mājās ienaidniekagalvu — šādas trofejas piekarināja virs ieejas durvīm. Ja kāds saņēma gūstekni, tad zināmu laiku viņš toturēja pie sevis, izrādīja cieņu un godu, bet vēlāk aicināja ciemos draugus. Šim notikumam par godugūstekņa saimnieks kopā ar draugiem «nelaimīgo nogalināja, izcepa un apēda, bet atsevišķus gabalusnosūtīja tiem, kas nebija varējuši ierasties uz dzīrēm». Pēc simts gadiem kāds holandiešu ierēdnis ziņo, kakanibāliskus rituālus veikuši mohauku indiāņi. «Parastie ļaudis,» rakstīja viņš, «šajos rituālos ēd rokas,dibenu, krūtis, bet vadoņiem tiek galva un sirds.» Šādas ziņas saglabājušās arī par huroņiem.1

Tomēr arvien vēl bads bija visizplatītākais iemesls kanibālismam vai apsūdzībām tajā. Zemēs, kurraža bija atkarīga no musonu kaprīzēm, bads pastāvēja vienmēr. Piemēram, Indijā 1630. — 1631. gadāsultāns Šāhdžahāns,

'Šādas piezīmes patiešām eksistē. Tikai — cik lielā mērā tās atbilst patiesībai? Amazones baseinādzīvojošie tupi indiāņi portugāļiem izrādīja izmisīgu pretošanos, bet kaimiņiem iedvesa šausmas. Nedzvieni, nedz otri par tupi indiāņiem neteiktu neviena laba vārda. Kas attiecas uz Ziemeļamerikas indiāņiem,tad pētnieku lielākā daļa (īpaši indiāņu izcelsmes) ar sašutumu noraida apsūdzības kanibālismā.Iespējams, ka karavīri ari kaut ko apēda no sava drosmīgā ienaidnieka, taču sievietes par to nedrīkstējapat zināt. Tiesa, sagūstītu ienaidnieku dažādi spīdzināja, bet — lai cik dīvaini tas izklausītos — aiz cieņaspret viņu. Ja ienaidniekam nebija lemts krist kaujā, viņam pēdējo reizi deva iespēju apliecināt savuizturību un vīrišķību.

kam bija lemts uzbūvēt Tādžmahalu, visizsmalcinātāko pasaules arhitektūras pieminekli, valdīšanassākumā — «cilvēki krita tik zemu (no bada), ka lietoja barībā mēslu tārpus. Uz visiem ceļiem, īpašipriekšpilsētās, vāļājās līķi, no kuru smakas nebija glābiņa… Sievietes cepa savus bērnus, vīriešiem,

izejot no mājas, bija jābūt gataviem, ka viņus kaut kur var nogalināt un apēst, tāpēc viņi glābās, paši kādunogalinot un remdējot izsalkumu. Cilvēki vēl nebija paguvuši nomirt, kad viņus jau grieza gabalos un uzvietas aprija.»

Ar pieminētajām ceļotāja eiropieša piezīmēm saskan atzīta tā laika vēsturnieka Abd el Hamīdaapgalvojumi: «Šis zemes iedzīvotājiem nācās piedzīvot briesmīgu trūkumu… Dzīvību pārdeva par maizesgabalu, taču neviens nevēlējās to pirkt. Dzimtas godu cilvēki bija gatavi pārdot par maizes kukuli,nevienu neinteresēja dižciltība vai cieņa… Galu galā cilvēki kļuva tik mežonīgi, ka ēda cits citu un dēlamiesu vērtēja augstāk nekā dēla mīlestību.»

Bet vai gan kāds var apliecināt, ka viss rakstītais nav autora pārspīlējums? Protams, dažs labs, kobads bija novedis līdz izmisumam, varēja nolaisties līdz kanibālismam. Bet lai šī parādība kļūtumasveidīga? Sev līdzīgo ēšana cilvēkam tomēr nav pieņemama.

Pēc N. Deivisa un R. Tannenhila grāmatām pārstāstījis M. Masurs

Dž. Velards Āfrikas pazudušas pasaules

UZ KURIENI VED ŪDENS TEKNES

Ceļojot pa tuksnesi no Sebhas, mūsdienu Fecanas galvaspilsētas, uz Gatas oāzi Alžīras piekrastē,ceļotājs šķērso pazemes apūdeņošanas sistēmu, kurai līdzīgas Āfrikas vēsturē nav. Šo sistēmu veidodaudzas paralēlas un krusteniskas šahtas, kuras vietējā valodā sauc par «fogarām». Šo sistēmu droši vienradījuši tās rases pēcnācēji, kuru zīmējumi pirmo reizi tika atklāti Akakusas kalnos. Par «fogarām»zināms ļoti maz. Kaut ārēji tās ir ļoti līdzīgas irigācijas tuneļveida teknēm Persijā, afrikāņu sistēmaskonstruktīvais risinājums ir atšķirīgs. Persiešu būvētās teknes jeb ganatas izmanto vēl šobaltdien. Tāmraksturīgas skatu akas, kas izvietotas vienādos atstatumos visā teknes garumā. Sahārā teknes, domājams,izkaltas klinšainajos iežos zem smiltīm, un pēc tam tām virsū kā jumts uzklātas plāksnes. ApskatotFecanas sistēmu, redzams, ka pārsegums daudzviet ir nosēdies vai iebrucis. Iebrukušais pārsegumsnorāda arī vietu, kur, šahtai iebrūkot, tika dzīvi aprakti franču pētnieki. Kaut arī baumas par teknēs dzīviapraktajiem cilvēkiem varētu būt stipri pārspīlētas, tās liecina par vietējo iedzīvotāju attieksmi pretsenatnes pieminekļiem. Viņi uzskata, ka visās senajās būvēs mīt ļauni gari. Ceļotājs, kuru nebaida šādasrunas, var nokāpt teknēs un gūt skaidru priekšstatu par to konstrukciju un lielumu.

Skatoties uz sistēmu no paaugstinājuma, tā šķiet kā paugura virkne, kas no klinšu pakājes dienvidostaisnā līnijā šķērso smilšu līdzenumu līdz oāzei ziemeļos. Galvenās teknes ir ne mazāk kā desmit pēdudziļas, bet to platums — divpadsmit pēdas. Tās ir izkaltas kaļķakmens iežos ar vienkāršiem darbarīkiem,un nekas nav darīts, lai pārsegumu vai sienas pielīdzinātu. No galvenajām teknēm uz abām pusēm iet sānušahtas, kas tās savieno ar galveno pazemes maģistrāli. Daudzas šo seno būvju paliekas faktiski navapzinātas, kaut arī vēl redzamas simtiem tekņu. Dažviet tās nav tālāk par divpadsmit pēdām no ceļa, un tovidējais garums no sākuma klinšu pakājē līdz nobeigumam pie oāzes ir trīs jūdzes. Patlaban ir atrastasvairāk nekā 230 tekņu paliekas. Pieņemot, ka šajā tuksneša daļā to bijis ap 300, un pieskaitot šķērseniskāsšahtas, akmens iežos zem tuksneša smiltīm izcirsto tekņu kopgarums sasniedz 1000 jūdzes.

Šīs sistēmas uzbūve vēl arvien nav pilnīgi skaidra. Kur meklējama ieeja šajās teknēs? To var meklētstundām. Sākumā šķiet, ka tā atrodama bez grūtībām. Pieņemot, ka uzbērums atrodas blakus viengabalateknei, meklētājs, virzoties pa to, galu galā nonāk pie nekārtīgas akmeņu kaudzes slīpuma malā un vairsnespēj pateikt, kurā vietā tekne ir izzudusi. Rodas jautājums, vai celtnieki nav kalušies cauri klintij, laiizietu uz pazemes avotiem? Bet varbūt tekņu galos bijušas ierīkotas mākslīgas tvertnes, savdabīgi baseini,lai uzkrātu no kalnu aizām tekošo ūdeni un ievadītu to sistēmā? Šķiet, ka kalnos ir rodami pierādījumi, kasapstiprina pēdējo versiju — tur atrastas ar māliem sastiprinātu akmeņu aizsprosta paliekas. Šādiaizdambējumi nosprostojuši aizas un citas dabiskās ūdensteces. Gan jāņem vērā, ka, ūdens uzkrāšanaiizmantojot šādus paņēmienus, bija nepieciešami pietiekami spēcīgi un regulāri nokrišņi. Lai spētuiedomāties mūsdienu Sahārā tik mitru klimatu, jāpārceļas tik tālā senatnē, ka pat elpa aizraujas — trīstūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Vai tiešām «fogaras» varētu būt tik senas?

Precīzu ziņu par to nav, taču ļoti ticams, ka teknes tika izbūvētas tieši tāpēc, ka nokrišņu nepietika.Tātad teknes vajadzēja izcirst cauri klintīm, lai izietu uz pazemes avotiem.

Pagaidām neviena no šīm hipotēzēm nav nedz pierādīta, nedz apgāzta, jo nav zināms, no kurienes nāktie nedaudzie strautiņi, kas vēl arvien sīkā straumītē tek pa teknēm. Ģeologi, kas pētījuši šo rajonu, tomērir pārliecināti, ka, lai rastu skaidrojumu senās hidrotehniskās sistēmas savdabībai, jāpievērš uzmanībaūdens plūsmām, kas rodas no lietiem tālajos kalnos.

Pārliecinošu ģeoloģisku vai arheoloģisku pierādījumu trūkst Tas nozīmē, ka par apūdeņošanassistēmas ierīkojumu Sahārā iespējams izvirzīt vienīgi dažas hipotēzes.

Lielais tekņu skaits norāda, ka kādreiz šis apvidus ir bijis biezi apdzīvots un cilvēku vajadzība pēcūdens bijusi lielāka, nekā to varēja iegūt no akām. Patlaban Vādīelarabā dzīvojošo septiņu tūkstošucilvēku apgādei ar ūdeni izmanto vienīgi akas. Salīdzinot šo skaitli ar Vadī vēl joprojām atrodamajiemsimt tūkstošiem vai vairāk apbedījumu, kas izdarīti apūdeņošanas tekņu darbības laikā, iespējams gūtpriekšstatu par reģiona apdzīvotību toreiz un saprast, kāpēc bijis nepieciešams būvēt tik daudz irigācijastekņu. Tās apgādāja ar ūdeni ne tikai iedzīvotājus, bet arī milzīgas lopu ganību platības, jo šejienesiedzīvotāji ļaudzēja gaļas šķirnes liellopus. Irigācijas teknes apgādāja ar ūdeni gan laukus, gan sakņudārzus, kuros audzēja labību un dārzeņus. Citiem vārdiem sakot, apskatāmajā laika posmā senatnē pārtikāizmantoja gan savvaļas dzīvnieku gaļu, gan saknes un savvaļas augļus. Cilvēki te ir nodarbojušies arkultūraugu audzēšanu, kas nebūtu iespējams, ja nepastāvētu lielas ļaužu kopienas. Turklāt tik grandiozahidrotehniskā kompleksa ierīkošanai ar darba mīlestību vien bija par maz, bija vajadzīgas arī noteik-tastehniskās zināšanas. Citiem vārdiem sakot — vēl pirms iekarotāju romiešu parādīšanās šeit pastāvējusikultūra, kura atsevišķās jomās bijusi augstākā līmenī nekā tā laika Ziemeļeiropā.

Tātad droši var pieņemt, ka pirmām kārtām laikā starp 5000. un 1000. gadu pirms mūsu ēras Sahārastuksneša plašās teritorijas apdzīvojusi negroīdu rasei piederoša loj>- kopju un zemkopju tauta, kas aririgācijas būvju palīdzību zemi uzturējusi auglīgu un derīgu dzīvošanai. Otrām kārtām tas bijisneaizsargāto Āfrikas cilšu uzplaukuma laiks. Vēlāk baltie ieceļotāji šīs ciltis izspieda no Lībijaspiekrastes uz Fecanu. Šos imigrantus (kas sākotnēji varētu būt ieradušies Āfrikā no Mazāzijas) pirmoreizi kā tautu, kas izmanto četrjūga ratus, piemin Hērodots. Hērodots raksta, ka garamantu tauta viņa laikābijusi ļoti daudzskaitlīga. Garamanti vēsturnieku uzmanības lokā te parādās, te pazūd, līdz ap 700. mūsuēras gadu, kad viņu pēdējo vadoni aizved gūstā Fecanas arābu iekarotāji, pazūd pavisam.

Garamantu impērija Sahārā pastāvējusi tūkstoš gadu. Taču par garamantiem mēs nezinām gandrīzneko. Šīs neziņas iemesls ir vienkāršs: līdz ar Romas impērijas sabrukšanu Āfrika kā kontinents izzuda,un līdz XX gadsimta sākumam tikai daži eiropiešu ceļotāji nokļuva tik tālu uz dienvidiem, lai apgūtuFecanu. Viens no pirmajiem, kurš atklāja Davadu rajonu, bija ārsts Volters Oudnijs. Šis jaunais zinātniekspievērsa Eiropas vēsturnieku uzmanību romiešu pieminekļiem Garmas oāzē.

Jau Oudnija laikā Garma bija nožēlojams ciematiņš, tagad tas ir pilnīgi pamests. Šķiet, pieņēmums,ka Garma ir senā Garama, garamantu galvaspilsēta, ir vispareizākais. Plīnijs vēsta, ka 19. gadā pirmsmūsu ēras garamantu impēriju iekarojuši romiešu leģioni. Šīs ziņas apstiprina atrastie romiešu apbedījuminetālu no Garmas. Plīnijs min, ka romiešu karavadonis Kornēlijs Balbs ieņēmis četrpadsmit pilsētas.Dažas izdevies identificēt kā mūsdienu apdzīvotās vietas. Citu Plīnija minēto pilsētu atrašanās vieta navnoskaidrota. Pēc atgriešanās Romā Balbs pēc uzvarām pār garamantiem un Fecanas iekarošanas tikasagaidīts ar triumfu. Balbs, spānis no Kadisas, bija pirmais ārzemnieks, kas izpelnījās tādu godu. Kopš tālaika garamanti un viņu galvaspilsēta Garama romiešiem kļūst tikpat labi pazīstama kā briti un viņuLondona.

Garamantu zemi romiešu karaspēks tomēr neokupēja, jo Cēzars ļoti labi saprata, ka neviena armijanav spējīga efektīvi kontrolēt tik milzīgu platību kā Centrālā Sahāra. Romieši ar iezemiešu vadoņiemnoslēdza savienību.

Kaut arī notika atsevišķas sacelšanās, šī savienība pastāvēja 500 gadus. Romieši nespēja iztikt bezsavienības noslēgšanas ar uzvarētajiem. Garamanti kā tuksneša saimnieki kontrolēja karavānas, kas noCentrālās Āfrikas devās uz ostām Vidusjūras dienvidu piekrastē. Galvenās preces, ko veda pāri Sahārai,bija ziloņkauls, zelta smiltis, strausa spalvas, ādas, gūstekņi un savvaļas zvēri. Tirdzniecību ardzīvniekiem nedrīkst novērtēt par zemu. Romas pasaules amfiteātros nokāva tūkstošiem savvaļas zvēru,un Āfrika bija galvenā to piegādātāja. Romiešu vēsturnieki sniedz ziņas, cik daudz un kādas dzīvniekusugas tika izmantotas gladiatoru cīņās. 55. gadā pirms mūsu ēras, kad Pompeja svinēja savas uzvaras,

četru dienu laikā arēnā medībām amfiteātrī tika izlaistas 600 lauvas. 81. gadā imperators Tīts arēnāizlaida 9000 dzīvnieku, pēc divdesmit pieciem gadiem Trajāns šo skaitu palielināja līdz 11 000. 248.gadā arābu izcelsmes imperators Filips, — pēc Gibona sniegtajām ziņām, «savas karjeras sākumāprofesionāls laupītājs», — reizi simts gados notiekošās spoles padarīja greznākas un svinīgākas, izlaižotiznīcināšanai arēnā 32 ziloņus, 10 antilopes, 70 lauvas, 30 leopardus, 10 hiēnas, vienu degunradzi, vienunīlzirgu, 20 žirafes, 20 zebras un 10 savvaļas zirgus. Imperators Probs 281. gadā vienā dienā upurēja1000 strausu, 1000 briežu, 1000 dambriežu un 1000 mežakuiļu. Dažus dzīvniekus veda milzīgi tālu, pat noIndijas, tikai tāpēc, lai nogalinātu arēnā. Gordiāns jaunākais savam triumfam papildus 30 Āfrikas hiēnāmnopirka 10 Indijas tīģerus. Taču vairums eksotisko dzīvnieku tika piegādāti no Ekvatoriālās Āfrikas pakaravānu ceļiem, kurus kontrolēja garamanti. Vienīgi ceļotājs, kas ir šķērsojis šo neapdzīvoto tuksnesi,kurā nav ūdens, spēj iedomāties milzu grūtības, ar kādām jāsaduras, transportējot pāri Sahārai tikmilzīgus dzīvniekus kā žirafes un nīlzirgus. Pārvešanai izmantoja milzīgus būrus, kas bija novietoti uzvēršu vilktiem ratiem. Pēc tam dzīvniekus ar kuģiem veda pāri Vidusjūrai.

Transsahāras karavānu ceļš bija tik svarīgs, ka, neraugoties uz to, ka garamanti ar Augusta III leģionainženieru palīdzību pie karavānu ceļiem cilvēku un preču pārvietošanas kontrolei būvēja fortus unnoliktavas, romiešiem vienalga tuksnesī nācās sūtīt savas vienības.

Taču, kamēr eiropiešu ceļotāji XIX gadsimta sākumā nebija sasnieguši Fecanu, garamantu impērija,tāpat kā Platona Atlantīda, joprojām bija pa pusei mītiska zeme. Pat pirmie pētnieki, kas ceļoja pa šoseno zemi un pie lielajiem garamantu ceļiem redzēja pieminekļus, reti izprata to vēsturisko nozīmību. Tasnav nekāds brīnums, jo pirmie ceļotāji nebija profesionāli vēsturnieki, bet karavīri, jūrnieki un mediķi,kuriem bija savas rūpes. Lai nu kā, sastopoties ar «pazudušo pasauli», viņi tomēr fiksēja savus iespaidus.Tā krājās arvien vairāk liecību, ka zem Sahāras smiltīm ir aprakta nezināma civilizācija. Ceļotājiem savāceļā nācās sastapties ar dīvainiem un noslēpumainiem monumentiem — «senām un ļoti dižām celtnēm».Savās piezīmēs viņi minējuši gan akmens kapenes ar tur iekaltiem dažādiem tēliem, gan pazemes ūdensteknes, piramīdas, cietokšņus un pat pamestas pilsētas. Doktors Heinrihs Bārts, kas 1850. gadā ceļoja garMurzukas smilšu jūras ziemeļu malu, noslēpumaino zemi apraksta šādi: «Mēs sasniedzām cietokšņa Kzar-Saraba drupas un apmetāmies no tām uz dienvidaustrumiem redzamības robežās.» Sī cietokšņa vēsture,iespējams, saistīta ar cīņu starp Tēbu un Fecanas iedzīvotājiem, taču to pierādīt ir grūti.

Apritējis vesels gadsimts no tā laika, kad Bārts rakstīja savu atskaiti, taču joprojām par pilsētucietoksni, kas pamazām iegrimst smiltīs, mums nekas nav zināms.

Tikai daži veiksmīgi eiropiešu ceļotāji ir apmeklējuši šo cietoksni, jo tas atrodas tālu no karavānuceļiem vienā 110 visgrūtāk sasniedzamajiem Murzukas smilšu jūras rajoniem. Mūsu ekspedīcija tikai artuaregu palīdzību, kas zināja ceļu starp barhāniem, spēja nokļūt uz turieni ar lendroveriem. Tur ieradies,es varēju vienīgi nofotografēt noslēpumainās drupas, kuras vēl nebija skārusi arheologa lāpsta. Navizslēgts, ka šīs pamestās pilsētas smiltīs slēpjas liecības par garamantu valsts uzplaukumu un sabrukumu.Arheoloģiskie izrakumi Fecanā īstenībā sākušies gluži nesen.

Sahāra eiropiešiem ilgi bija praktiski nepieejama teritorija, un visu šo laiku tur netika veikti nekādiarheoloģiskie pētījumi. Visu XIX gadsimtu tuaregu reliģiskais fanātisms un viņu laupītāju uzbrukumikristiešiem ceļošanu vērta ļoti riskantu pat tad, ja viņi maskējās kā vietējie iedzīvotāji. Pētnieki bijaspiesti veikt mērījumus, novērojumus un pat ierakstus dienasgrāmatās ārkārtīgi uzmanīgi, lai neradītuaizdomas pavadoņos. Frederiks Hornemans, kas viens no pirmajiem šķērsoja tuksnesi, nokļuva briesmāstāpēc, ka bija izrādījis pārāk lielu interesi par milzīgā Jupitera — Amona tempļa drupām Sivā. RenēKaijē Timbuktu bija spiests slēpt zem apģērba mošejas plānus.

Vārdu sakot, tuksneša un, jo īpaši Fecanas, zinātniska izpēte nebija iespējama līdz 1923. gadam, kadItālija okupēja Lībiju. Vēlāk, tāpat kā kaimiņos esošajā franču Alžīrijā vai britu Ēģiptē, koloniālāadministrācija nodibināja Senlietu departamentu, kas sāka metodiski pētīt savu teritoriju un publicējaatskaites par saviem atklājumiem speciālās monogrāfijās. Itāļu Senlietu departamentā strādāja savam

darbam uzticīgi zinātnieki, kas bija ne tikai drošsirdīgi un vīrišķīgi, bet arī erudīti. Bez viņiem parSahāras vēsturi vēl šodien mēs zinātu ļoti maz, bet par garamantiem — gandrīz neko. Par laimi, 1933.gadā augstas klases zinātnieku grupa tika nosūtīta uz Fecanu, lai mēģinātu atminēt izzudušās pilsētasmīklu. Ekspedīcija bija lieliski organizēta un veltīja izrakumiem trīsarpus mēnešus. Turklāt visas rūpespar transportu, apgādi un drošību bija armijas ziņā. Tas zinātniekiem deva iespēju izpētīt Vādīelarabuvisā garumā no Gatas līdz Sebai. Citiem vārdiem sakot, Centrālajā Sahārā viņi izpētīja galveno ceļu norietumiem uz austrumiem. Ziņas par šīs ekspedīcijas rezultātiem tika publicētas Romā, Nacionālāsakadēmijas ilustrētajā monogrāfijā «Izrakumi Sahārā».

Šajā monogrāfijā ir gandrīz viss, kas šodien zināms par garamantiem. Pēc trīsdesmit gadiem nelielabritu ekspedīcija

turpināja izrakumus gandrīz tajā pašā vietā, kur pirms trīsdesmit gadiem tos bija pārtraukuši itāļi.Mūsu vienīgais informācijas avots par pagātni ir priekšmeti, kurus 110 smiltīm izcēlusi arheologa lāpsta.Šie atklājumi ir visai pieticīgi: apmēram simt tūkstoši mazu, apaļu akmens kapu, kas atrakti nocietinājumupamatos, divas pagaras valdnieku kapakmeņu rindas, romiešu mauzolejs, romiešu villas, senās Gara- mas— garamantu galvaspilsētas paliekas, irigācijas sistēma ar ūdens teknēm, tālu tuksnesi izvietoti forti untorņi, kā arī citi arheoloģiski objekti, sākot ar monētām un beidzot ar akmens galdiem upurēšanai. Visi šieatradumi ļauj kaut nedaudz ieskicēt zaudētās civilizācijas kontūras.

GARAMANTU IMPĒRIJA

Ļoti ticams, ka garamanti ielauzušies Ziemeļāfrikā trešajā gadu tūkstoti pirms mūsu ēras no savaspirmdzimtenes Mazāzijas, līdzi ņemot savas reliģiskās tradīcijas, kā ari zirgus, ratus un metāla ieročus.Grieķu un romiešu izpratnē viņi bija barbari, bet ne mežoņi. Pār garamantiem valdīja valdnieki unpriesteri, viņu ekonomika, tāpat kā visiem barbariem pasaulē tajā laikā, balstījās uz kariem un verdzību.Karš nozīmēja uzbrukumus vājākajiem kaimiņiem — šāds izdzīvošanas modelis senatnē bija labipazīstams. Kad garamanti bija nostiprinājuši savas pozīcijas Lībijas piekrastē, šie uzbrukumi izpaudās kāplaši negroldu cilšu sirojumi uz dienvidiem. Trofejās viņi ieguva paverdzinātās tautas un auglīgas zemes.Garamantu vergi uzturēja kārtībā ūdens teknes, kopa dārzus, būvēja cietokšņus un aizsargtorņus piekaravānu ceļiem.

Salīdzinot ar uzvarētajām ganu ciltīm, garamanti bija uz augstākas attīstības pakāpes, kaut ari viņureliģija, māksla un tehniskās zināšanas daļēji bija patapinātas no grieķiem, ēģiptiešiem un vēlāk ari horomiešiem. Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras par barbariem garamantus varēja saukt visai nosacīti, joviņi bija uz augstākas attīstības pakāpes nekā, teiksim, Ziemeļeiropas barbari. Izbrīnu tomēr rada fakts, kašī kultūra nav radusi izpausmi viņu valodā. Nav zināms neviens garamantiem piederošs uzraksts, kaut viņiilgstoši ir uzturējuši kontaktus ar ēģiptiešiem rietumos un kartāgiešiem ziemeļaustrumos. Visbeidzot —viņiem bija ilgstoša saskare ar romiešiem. Šķiet neticami, ka garamanti nav pazinuši nekādu rakstībasveidu. Un tomēr viņu uzrakstus nekur neviens nav uzgājis, un visas ziņas par garamantiem ir iegūtas, pētotapbedījumus. Atsevišķas ziņas ir rodamas seno autoru darbos. No apbedījumiem kļuvis zināms, kasgaramantiem piederējis šajā pasaulē un uz ko viņi cerējuši aizkapa dzīvē. Vienkāršo ļaužu apbedījumamraksturīga apaļa akmeņu kaudze, kā ari nedaudz raksturīgu priekšmetu: vienkārša keramika, no akmensšķembām darinātas spīdošas krellītes, ar ornamentiem rotāta strausa olas čaumala.

Garamantu valdnieku kapos, kas neapšaubāmi tikuši aplaupīti jau senatnē, itāļu arheologi atraduši arīromiešu traukus, Aleksandrijas stiklu un vietējas izcelsmes kausus. Virs šiem kapiem bijuši altāri raga vaiobeliska veidā. Rags kā reliģisks simbols neapšaubāmi aizgūts no ēģiptiešu saules dieva Hora kulta.Obeliski saistāmi ar garamantu Tahita kultu. Atrasti ari daudzi īpatnēji galdi, uz kuriem tika likticeļošanai uz aizsauli nepieciešamie ēdieni un dzērieni. Daudzie kapos atrastie priekšmeti vēsta par

pirmsro- miešu laika garamantu reliģiskajiem ticējumiem. Viņi ticējuši aizkapa dzīvei, un pēdējā gaitāviņiem līdzi doti dārgumi, kuri augsti vērtēti šajā dzīvē. Piemēram, tādi noderīgi sadzīves piederumi kātrauki, kausi, vīna un eļļas krūkas, gaismekļi. Mirušajām sievietēm līdzi dotas labākās rotas.

Garamanti droši vien uzskatījuši, ka aizkapa dzīve ir zemes dzīves turpinājums. Viņu elki attēlogarus, kuri tikuši pielūgti. Gariem vajadzēja būt tādiem pašiem kā citās primitīvajās tautās, kuru dzīvēnoteicošais ir rupja, neierobežota fiziska spēka kults.

Visi Āfrikas apceļotāji ir pamanījuši, cik stipri dabas parādības iespaido afrikāni — vai viņš būtukristietis, musulmanis vai pagāns. Vēl mūsu dienās sauli, vēju, mākoņus, kalnus, klintis, ezerus un avotusviņi uzskata par vietām, kur mīt gari un džini. Šie gari tautas domāšanu iespaido vairāk nekā ortodoksālāsdievības. Vēl šodien dziļi iesakņojies animisms Eiropas s misionāru darbu pagāniskajā Āfrikā darasevišķi grūtu, tāpēc jādomā, ka arī seno garamantu pievēršana kristietībai ir bijusi lēna un virspusēja. Parspīti visiem ietekmīgu Āfrikas baznīcas prelātu centieniem, šī Sahāras tauta nav ļāvusies kristietībasietekmei. Nevienā no neskaitāmajiem atraktajiem kapiem nav atrasta kaut niecīgākā kristiešu zīme vaisimbols. Tātad var uzskatīt, ka senākie ticējumi, lai kādi tie būtu bijuši, saglabājušies visā Romaskundzības laikā tik ilgi, kamēr garamantus, tāpat kā visas citas impērijas pakļautās tautas, piespiedapieņemt oficiālo reliģiju. Klasiskajos izziņas avotos atrodamas ziņas, ka garamanti pievērsti kristīgajaiticībai reizē ar citām impērijas pierobežā dzīvojošajām tautām. Nav šaubu, ka misionāri, tāpat kāklejojošie sludinātāji evaņģēlisti, kas pievērsa savai ticībai Ziemeļeiropu, sekojuši tirgoņiem pa pēdāmtālu uz dienvidiem.

Piemēram, apustulis anglis Augustīns 595. gadā personiski stājies karaļa Etelberta priekšā. Anglijaskaralis nolēmis viņu pieņemt kā lielas valsts sūtni un pēc sarunas romiešu garīdzniekam piešķīrisdiplomātisko statusu.

Nav izslēgts, ka līdzīgi uzņemti arī misionāri, kas tika sūtīti uz Āfrikas impēriju galmiem. Spriežotpēc bizantiešu vēstures hronikām, 569. gadā garamantu valdnieks noslēdzis ar impēriju miera līgumu unsavus pavalstniekus «pievērsis kristietībai». Šim notikumam, protams, sekoja dievnamu celtniecībalielākajās garamantu pilsētās. Bazilikas tika uzceltas visā Romas Āfrikā, pat Augilas oāzē, kas bijavarenā Amona, ēģiptiešu panteona galvenā dieva, svētnīca. Tomēr garamantu apdzīvotajā teritorijāizrakumos nav atrastas neviena kristiešu tempļa paliekas. Materiālo liecību trūkums par tuksneša tautupievēršanu kristietībai nav nekas negaidīts, īpaši, ja atceramies nedaudzos šādus atradumus britu zemē,kur ar to meklēšanu centīgi un neatlaidīgi nodarbojas simtiem arheologu, gan profesionāļi, gan amatieri.

No klasiskā perioda vēstures pētniekiem tikai nedaudzi ir devušies uz Āfriku, lai iepazītos ariezemiešiem «no pirmavotiem». Vairums viņu ziņojumu drīzāk balstās uz baumām, nevis uz faktiem. Patromieši, kam bija kaut kāda saskare ar garamantiem, varēja sniegt pavisam atšķirīgus Sahāras iemītniekuaprakstus. Tādi bija tirgotāji, kas nokļuva līdz garamantu galvaspilsētai. Viņu tirdznieciskie darījumisasniedza ievērojamus apjomus, preču eskports un imports bija tik liels, ka attaisnojās speciālu aģentūruuzturēšana gan Āfrikas ostās, gan itāliešu ostā Ostijā Vidusjūras pretējā krastā. Tādu Āfrikas piekrastespilsētu kā Leptismagna, Oea un Sabrata iedzīvotāji bieži redzēja ierodamies karavānas no Sahāras, unviņi noteikti spētu apliecināt, ka tuksneša iemītnieki nav staigājuši kaili kā mežoņi. Viņi bijušiapbrīnojami skaisti gara auguma cilvēki, eleganti un izsmalcināti pēc dabas, pretiniekam bīstami cīnītājikaujā. Reizi pa reizei garamanti devušies sirojumos uz ostām. Lai atkautos no šiem uzbrukumiem, bijusinepieciešama pat regulārās armijas iejaukšanās. Ja pieņem, ka Leptismagnā atrastajā mozaīkā attēlotiarēnā savvaļas zvēriem saplosīšanai pamestie divi gūstekņi ir no garamantiem, tad varētu domāt, ka tas irkāda sirojuma noslēguma skats.

1914. gadā itāļu arheologi Lībijas ciematiņā Zlitenā, kas atrodas 60 kilometrus uz rietumiem noLeptismagnas, atraka lielu romiešu villu. Viņi atsedza veselu virkni mozaīkas grīdu, kurām reti kas varlīdzināties skaistuma vai vēsturiskās vērtības ziņā. Pēc šīm Zlitenas mozaīkām būtu iespējams rekonstruētĀfrikas romiešu ekonomiskās un sociālās attiecības. Par nelaimi, Pirmā pasaules kara laikā lielāko daļu

mozaīku sabombardēja itāļu aviācija. Kad 1925. gadā, pēc 11 gadiem, arheologi atgriezās Lībijā, viņiieraudzīja, ka vairums sienu ēkas skaistākajā daļā sagrautas, ka iznīcināta liela mozaīka ar divu pēduaugstiem un platiem 24 ģeometriskiem rakstiem, zudušas arī citas ģeometriskās mozaikas. Viss palikušaisir (ik stipri bojāts, ka restaurācijas darbi izrādījušies velti.

Itāļi 1914. gadā savus atradumus tomēr bija nofotografējuši. Pateicoties šīm fotogrāfijām, romiešuvillas plānojums un rotājumi mūs priecē vēl šodien. Arhitektam tās dod iespēju daudzās detaļās sīkiredzēt, kā ēka bijusi projektēta un būvēta, kā veidota ainava. Freska, uz kuras attēlots orķestris, izstrādātatik smalki, ka iespējams noteikt, kāda frizūra ir sievietei, kas spēlē ērģeles. Redzams ari tas, ka viņa spēlēūdens ērģeles ar divpadsmit stabulēm. Ērģelnieci pavada divi muzikanti ar bukcīnām. Viens bukcīnasspēlētājs ir ar bārdu, otrs — gludi skūts. Mozaīkā, kurā redzama gladiatoru cīņa arēnā, rūpīgi parādītasvisas cīnītāju tērpu daļas, pat tuniku krokojums. Pēc itāļu arheologa Salvato- res Auridžemas domām, šajāainā attēloti garamanti, kas izmesti arēnā plēsīgajiem zvēriem saplosīšanai arēnā. Lauvu, tīģeri vai lācigluži tāpat vien nelaida virsū neaizsargātam upurim, lai tas netiktu tūlīt nogalināts. Tās bija savdabīgas«izrādes», kurās piedalījās īpašs «režisors», kura pienākumos ietilpa skatītājiem par prieku paildzinātnotiesāto cilvēku agoniju. Skaistam gūsteknim šajā izrādē varēja likt tēlot Orfeju, kuru drāmaskulminācijas brīdī nogalina lācis.

Jaunā kristiešu meitene Perpetua kopā ar savu kalpu Kartāgā tika iemesta arēnā. Parastimežonīgajiem vēršiem ļauj upurus pacelt uz ragiem, taču šoreiz nelaimīgos ilgi trenkāja apkārt arēnai.

Apuleja romānā «Zelta ēzelis» pieminēta sieviete, kurn pirms nogalināšanas liek izvarot ēzelim.Zlitenas mozaīkās attēlots, ka abi upuri tiek pārvietoti pa arēnu dīvainos braucamrīkos, kas atgādina

gan ratus, gan ķerru. Abi upuri stāv uz platformas, to kājas un rokas ir saistītas pie vertikāla staba, kasiemontēts platformā. Ratiņu aizmugurē ir gara dīstele vai rokturis, ar kuru zvēru uzraugs jeb bestiārsratiņus vada. Viņa uzdevums: pie staba piesieto gūstekni izgrūst arēnā brīdi, kad leopards ir satracināts ungatavojas uzbrukt sengaidītajam upurim. Ratiņiem piestiprinātais garais rokturis dod iespēju bestiāramatrasties aizmugurē un grozīt ratiņus tā, lai gūsteknis āmen atrastos pretī zvēram, kas viņu plosa. Lainesagādātu auditorijai vilšanos, ja leopards gadījumā pēkšņi pamuktu, bes- tiāram ir palīgs, kas kreisajārokā tur pletni, bet labajā — nelielu tarkšķi. Ar šiem palīglīdzekļiem palīgs provocē plēsīgā zvērauzbrukumu. Šāds skats ir redzams mozaīkā. Galvenais uzraugs rīkojas ar diviem ratiņiem. Katros no tiematrodas pie staba piesiets gūsteknis. Uzraugs grūž vispirms vienus, bet pēc tam otrus ratiņus pretī arēnāizlaistajiem leopardiem. Asistents ar pletni un tarkšķi cenšas sakaitināt vienu no zvēriem, lai tas mestoscilvēkam krūtīs. Otrs leopards šajā brīdī jau ir lēcienā, un uzraugs grūž tam pretī ratiņus ar gūstekni.Šķiet, viens gūsteknis no ievainojumiem jau miris, otrs vēl tikko dzīvs. Šo nelaimīgo fiziskais izskats irneparasts. Viņi ir pārāk gari augumā, lai būtu itāļi vai lībieši, viņiem ir kaparkrāsas seja, gari un taisnimati, ērgļa deguns un īsa, smaila bārdiņa. Šīs īpatnības atbilst garamantiem, kā liecina apbedījumosiegūtā informācija. Katrā ziņā mūsu rīcībā ir itāļu antropologa Serdžio Serdži slēdziens par 1933. gadaekspedīcijā garamantu apbedījumos atrasto galvaskausu mērījumiem un salīdzinājumiem ar mūsdienutuaregu galvaskausiem. Viņš secina, ka abas tautas pieder viena tipa rasei.

TUAREGU NOSLĒPUMI

Mūsu ēras VII gadsimta vidū arābu vienības siroja pa Ēģiptes teritoriju un terorizēja ārpus pilsētusienām dzīvojošos Tripolitānijas iedzīvotājus. Tas bija kā brīdinājums par arābu gaidāmo Ziemeļāfrikasiekarošanu. Drīz vien kļuva skaidri redzams, ka gaidāms pravieša armiju masveida iebrukums, tačuapdraudētie nespēja savā starpā vienoties, un daļa no Romas Āfrikas efektīvai aizsardzībai nebija gatava.Pastāvot draudiem, ka tiks iznīcinātas pilsētas, nami, pat dzīvesveids, šāda cilvēku nevienprātībaizskaidrojama ar trīs gadsimtu ilgo kristiešu sektu — ortodoksālo katoļu — un ķecerīgo donātistu

(upurētāju) sektu savstarpējo cīņu. Vārdu sakot, kristietība Ziemeļāfrikas tautas nebija vis vienojusi, betatsvešinājusi. Kad 110 austrumiem ieradās arābi, šeit nebija nedz romiešu leģionu, nedz kristiešukrustnešu, kas spētu viņiem stāties pretī. Katra pilsēta, izmantojot savas nelielās iespējas, mēģinājaglābties patstāvīgi. Visniknāko pretošanos iebrucējiem izrādīja berberu valdniece Kahina, par kurn stāsta,ka viņa bijusi jūdaisma piekritēja. Iespējams arī, ka viņa varētu būt bijusi katakombu kristiete. Tomērpienāca reize, kad Kahinu notvēra arābi un viņas berberu «partizānu» vienības tika iznīcinātas. Tāpatbojāejai bija nolemtas romiešu tiesības un kristīgā reliģija Āfrikā. Līdz ar to 700. gadā arābu hronistivarēja ziņot, ka «nedz grieķi, nedz berberi, kurus mēs atradām Ifrīģijā, nebija spējīgi ilgstoši pretoties».Ar vārdu «grieķi» jāsaprot bizantieši, itāļi un pat romanizējušies afrikāņi. «Berberi» bija visas tuksnešaun kalnu ciltis, kas dzīvoja Ziemeļāfrikā līdz pat Sahārai.

Pēdējais Bizantijas atbalsta punkts Āfrikas kontinentā bija Seuta, kuru no Spānijas atdalīja nelielsjūras šaurums. Tā krita 709. gadā, kad Juliāns atdeva cietoksni arābiem. Droši vien garamanti, tāpat kāpiekrastes pilsētas iemītnieki, nedomāja iekarotājiem pretoties. Tāpēc arābu karavadonis Okba ibn Nāfiar 400 jātniekiem un 400 kamieļu rezerves karavānu, kas nesa 800 ādas maisus ar ūdeni, viegli iekarojaFecanu.

Ņemot vērā Sahāras tautu — karavīru un sirotāju — tradicionālo ntežēlību, grūti iedomāties, ka tāsbūtu piekāpušās tik nenozīmīgam spēkam. Tā ir vēstures mīkla. Visticamāk to varētu izskaidrot ar haosu,kāds kara un miera lietās valdīja visā Austrumu apgabalā Romas impērijas sabrukuma periodā.Cietokšņus un lielus romiešu civilizācijas centrus apsargāja tikai daži leģioni. Aizstāvji ieslēdzāsVidusjūras ostu un pilsētu sienās, un arābu kavalērija auļoja pa piekrastes līdzenumiem, kur vien gribēja.

668. gadā Okbas ibn Nāfi mītne atradās Sirtā, gandrīz vidū starp Bengazi un Tripoli. No turienesviņš sūtīja mobilas vienības uz dienvidiem līdz Fecanai, lai apspiestu pretošanos arābu iekarotājiemraksturīgā veidā. Tuksnesī dzīvojošo mazo cilšu vadoņu pakļaušana grūtības nesagādāja, nesagādājagrūtības arī pilsētu, to skaitā Garamas un vairāk uz dienvidiem esošo pilsētu, pakļaušana. Par to liecinalakoniski arābu vēsturnieku ziņojumi. Ibn Haldūns raksta, ka, nogriezis ausis vadanu vadonim un kānodevu paņēmis 360 vergus, Okba gribējis uzzināt, kas par teritoriju atrodas aiz vadanu zemēm. AtstājisVadanu, Okba kopā ar karaspēku astoņas naktis gājis uz Garamu, Garamas iedzīvotājiem viņš piedāvājispieņemt islama ticību. Iedzīvotāji tam piekrituši, un Okba astoņu jūdžu attālumā no pilsētas ierīkojisapmetni. Kad garamantu valdnieks iznācis no Garamas sagaidīt Okbu, arābu jātnieki iespraukušies starpviņu un eskortu. Arābi piespieduši valdnieku un pavadoņus nokāpt no zirgiem un sešas jūdzes līdz Okbasnometnei iet kājām. Garamantu valdnieks nav izturējis smago pārgājienu. Arābu nometnē viņš ieradiesgalīgi nomocīts, un viņam sākusies plaušu asiņošana.

— Kāpēc tu izrīkojies ar mani tā, kad biju tev padevies? — jautājis garamantu valdnieks.Okba atbildējis sev ierastajā manierē:— lai tev būtu mācība! Nekaro ar arābiem!Važās sakaltu, viņš garamantu valdnieku nosūtījis uz Ēģipti.Šis nevarīgais valdnieks, kurš izrādījās nespējīgs komandēt savu karaspēku un pretoties,

neapstrīdami bijis pēdējais garamantu valdnieks. Pēc tam, kad arābi bija iekarojuši Fecanu, nekas par šīstautas valdniekiem vairs nav dzirdēts, lai iekarotu šīs zemes, Okbam un viņa 400 jātniekiem bijanepieciešami tikai pieci mēneši. Tikai viena pilsēta izr ādīja pretestību arābiem. Tā bija «Kojaras zemesgalvaspilsēta, liels cietoksnis ar augstiem nocietinājumiem». Okba to sasniedza pēc piecpadsmit nakšuilga pārgājiena Nonācis pie cietokšņa sienām, viņš mēnesi to turēja aplenkumā un tad uzbruka. Uzbruciskaimiņu cietokšņiem, viņš sagūstīja citus vadoņus un, «lai dotu viņiem mācību», katram nocirta papirkstam. Tāpat viņš pieprasīja tiem tradicionālo 360 vergu lielo nodevu un uzdeva iemīļoto jautājumu:«Kas par zemi atrodas uz dienvidiem?» Garamanti atbildēja, ka viņi nezina ceļu un nevar būt parpavadoņiem. Tad Okba nolēma viņus izsekot nakts aizsegā. Negaidot atgriezies pie Kojaras cietokšņa,viņš, izmantojot tumsu, iegāja tajā. Domādami, ka briesmas ir garām, cietokšņa aizstāvji bija nogājuši

pazemes kamerās. Visiem cīņas spējīgajiem vīriešiem Okba pārgrieza rīkli, paņēma pilsētā noslēptāsdārglietas un bērnus un atgriezās tur, no kurienes bija atnācis.

Šī «lielā cietokšņa ar augstiem nocietinājumiem» atrašanās vieta vēl arvien ir neatklāts noslēpums.Taču visur, kur 668. gadā ar saviem jātniekiem pabijis Okba, kā atgādinājums palikušas garamantunocietinājumu drupas. Mēs nezinām, kādā virzienā pēc garamantu galvaspilsētas atstāšanas devušiesarābu karotāji, bet, pieņemot, ka naktī viņi vidēji pārvarējuši 20 jūdzes, var novilkt loku 300 jūdžurādiusā, kura centrā ir Garama. Tas pierāda, ka Romas impērijas sabrukuma posmā Fecanā bijis daudzpiļu un cietokšņu. Tie atradušies tajā tuksneša rajonā, kas tagad izskatās pilnīgi neauglīgs un pamests. Navnekādas vajadzības meklēt arheoloģiskas liecības, ka garamantu laikā šis reģions bijis plaukstošs. Ikviensceļotājs pats var ieraudzīt neskaitāmus nocietinājumus un sargtorņus, būvētus no ķieģeļiem un cementa.Tie atrodas gan pie senajiem karavānu ceļiem, gan tālumā smiltīs.

Atsevišķos nocietinājumos redzamas romiešu darba paņēmienu atstātās pēdas. Skaidrs, ka tie tikušiuzbūvēti ar romiešu inženieru palīdzību garamantu valsts uzplaukuma periodā, kad šī tuksneša tauta bijanoslēgusi savienību ar Romu. Tas, ka Garamas pēdējais valdnieks bailīgi pameta savu cietoksni, zināmāmērā bija iemesls, kāpēc Rietumi pazaudēja tajā laikā viņiem pazīstamo pasauli.

Ziemeļāfrika pazuda uz vairāk nekā tūkstoš gadiem. Šodien Garama ir atrakta. Arheologi ir atradušimasīvu, no apstrādātiem akmeņiem būvētu celtni. Šis cietoksnis būvēts romiešu vai vēlākajā bizantiešuperiodā kā oāzes aizsardzības punkts, kā ari lai aizsargātu karavānu ceļus un

kalpotu par patvērumu pret nēģeru barbaru reidiem no dienvidiem, no Lielā tuksneša. Cietoksniaizstāvēja neliels ciltsbrāļu garnizons, kura kaunpilnā bojāeja pazemes kamerās simbolizē pilnīgu RotnasĀfrikas galu. Piecpadsmit gadu laikā strauji iznīka apmēram astoņi eiropiešu virsvaldības centriZiemeļāfrikā. Kopā ar tiem izzuda eiropiešu kultūra, valoda, kristīgā reliģija. 717. gadā, kad halīfs OmārsII aizliedza ticības brīvību, desmitiem tūkstoši kristiešu atteicās gan no savas reliģijas, gan no baznīcas.Kristiešu dievnamu drupas vēl arvien stāv izkaisītas no Vidusjūras » līdz Sahārai. Kur kādreiz bijapilsētas, kas lieluma ziņā neatpalika no Leptismagnas, «patlaban ir tuksnesis, it kā nekad nekas tajāsvietās nebūtu bijis».

Šo kataklizmu periodā daudzi kristieši, ja vien bija tāda iespēja, bēga. Daudzi no viņiem aizbēga uzEiropu un tur tika uzņemti, tiesa, bez īpašas līdzcietības. Daudzi nokļuva Mauritānijā, vistālākajā Romasprovincē rietumos, un, pārvarējuši jūras šaurumu, nonāca Kanāriju salās. Dažiem vajadzēja bēgt kalnosun tuksnesī, vietās, līdz kurām arābi nenokļuva. Pēdējam apgalvojumam pamatā ir pieņēmums, kagaramantu pēcteči ar tuaregu vārdu vēl arvien dzīvo vecās impērijas robežās. Nav jābrīnās, ka ceļotājus,kas pēta Sahāru, pārsteidz atšķirība starp tuaregiem un citām tuksneša ciltīm. Pirmām kārtām, tuaregi irgarāki un staltāki nekā berberi, arābi vai arābu un viņu melnādaino vergu jaukto laulību pēcteči. Tuaregi,kas sevi dēvē par «dižciltīgiem», augumā vidēji ir sešas pēdas gari, bet, ja ieskatās viņu sejās pa aizseguspraugām, tās šķiet kaparkrāsā, tādā pašā kā divu zvēriem saplosīšanai nodoto garamantu sejas portretosZlitenas mozaīkā. Var teikt, ka pēc sejas krāsas viņi ir radinieki, kaut tuaregi mazgājas reti un āda zemsejas aizsega klāta ar tumšzilas krāsas plankumiem.

Tuaregi ir saglabājuši paši savu valodu un alfabētu. Tuaregu valoda eksperimentāli tika salīdzinātaar senās Lībijas rakstiem. Pēdējo alfabēts daļēji aizgūts no pūniešu alfabēta. Vienīgi tuaregi zina teikt kautko konkrētu par valodu, kuru sauc tifinaga, vienīgi viņi runā temaijegu valodā, kura kā valoda vēl pastāv,kaut rakstība ir zudusi un tuaregi nedaudz to pat lieto. Tuaregu ziedu laikos, kad viņi bija «tuksnešakaraļi», rakstība un daži mākslas veidi — tādi kā dzeja un mūzika — bija sieviešu prerogatīva. Sievietesmācīja zēnus rakstīt, un, kad zēni kļuva karavīri un kamieļu jātnieki, viņi tifinagu valodā rakstīja tuksnesīuz klintīm. Daudzi no uzrakstiem ir visai gari, man neizdevās atrast nevienu, kas spētu tos izlasīt, tačutuaregu pavadoņi mēģināja to darīt un reizēm bija spējīgi izburtot kādu vārdu vai vismaz domāja, ka tospēj. Tas ir neparasti grūts rakstības veids, kas sastāv vienīgi no abreviatūrām bez neviena patskaņa,atskaitot «amef», ko izrunā kā «a». Var rakstīt no kreisās puses uz labo, no labās uz kreiso, no augšas uz

apakšu, no apakšas uz augšu un pa spirāli. Vārdu sakot, lasītājam jau iepriekš jāzina uzrakstītā jēga. Tas,ka nespējam izlasīt daudzos uzrakstus, kas tuksnesī atrodami visur, ir nopietns tr ūkums, kas liedz izzināttuaregu vēsturi. Iespējams, ka daži uzraksti dotu atslēgu šīs tautas izcelsmei. Tomēr grūtības, kas saistītasar šo uzrakstu atšifrēšanu, ir nepārvaramas. Ja runā par tuaregu ortogrāfiju, tad tā ir vēl nepilnīgāka nekāarābu vai senebreju rakstība. Skaidrojums tam meklējams apstākli, ka šai tautai nekad nav bijis dzimtajāvalodā rakstītu grāmatu, kā arī neviens nekad nav mācījies tifinagu kā filoloģisku disciplīnu. Kāda ir šīsvalodas izcelsme, tās saknes? No kurienes radušies burti, kas atšķiras no pūniskajiem? Vai pieņēmums, katā ir seno garamantu valoda, ir likumsakarīgs?

Pievēršoties tuaregu sociālajai struktūrai, redzams, ka pamatā tā ir senā cilšu sistēma, kas saskarsmēar civilizētām tautām ir jūtami pilnveidota. Gan sieviešu, gan vīriešu sabiedrībā pastāv aristokrātija,zemnieki un vergi. Cik lielā mērā šī sistēma ir mantota no garamantiem, var tikai iedomāties, jo parvēlāko sabiedrisko iekārtu tikpat kā nekas nav zināms. Ir tomēr ziņu drumslas, kas ļauj izteikt dažuspieņēmumus. Piemēram, afrikāņu VI gadsimta dzejnieks un vēsturnieks Korips apraksta garamantuieročus, kas ir gandrīz tādi paši, kādus tuaregu karavīri vēl nesen ņēma līdzi savos sirojumos. Tie irzobens, šķēps, vairogs un duncis — gan romiešu leģionāru, gan viduslaiku krustnešu kaujas piederumi.Tuaregiem šis bruņojums bija tik tradicionāls, ka viņi ar nicinājumu uzņēma tādus modīgus jaunievedumuskā šaujamieroči. Viņu uztverē šaujamierocis gļēvulim dod iespēju nogalināt drosmīgāku cilvēku. Kamērtuaregi bija «tuksneša karaļi», viņi šajā raksturīgajā bruņojumā piekopa savu iemīļoto sporta veidu —sirojumus un laupīšanu nolūkā «trāpīt mērķī un aizmukt».

Svētais Augustīns vēsta, ka viņa dzīves laikā laupītāji rīkojuši īstas sieviešu un jaunu meiteņumedības un naktis pavadījuši izvirtībā un dzeršanā. Tas ir šokējošs vēstījums par tuaregu «mīlaspriekiem» ar neprecētām meitenēm, kuras stāstā sauktas par «asri» un kuras gulējušas ar visiemvīriešiem, kas to gribējuši, īpaši pēc atgriešanās no sirojuma vai kaujas. Mēs zinām, ka Augustīna laikāšie bandīti bija kristieši (taču katoļu baznīcas izpratnē ķeceri).

Ja piekrītam teorijai, ka laupīšanas uzbrukumu dalībnieki (tā dēvētie «ap zemkopju sētāmložņājošie») V gadsimtā bijuši tuaregu senči, tad tas varbūt varētu noderēt par izskaidrojumu vēl arviensaglabājušos dīvainu kristiešu kopienu — «Cilvēkie ar aizsegu» — pastāvēšanai. Citādi grūti izskaidrotkristiešu dogmātu un rituālu palieku saglabāšanos, tuaregiem pārejot muhamedānismā. Kā citādi laiinterpretē viņu pieķeršanos krustam, ar kuru tiek rotāti bērni, zobenu spali, kamieļu apauši, segli,ceremoniālās karotes un dažādi metāla greznojumi? Jāņem vērā, ka visur citur musulmaņiem attiecībā uzkrusta zīmi pastāv visstingrākais aizliegums. Varbūt krusts ir tuaregu iepriekšējo paaudžu kristietiskāspagātnes relikts?

Pārsteidz ari tas, ka krusts un dažas kristiešu tradīcijas tieši saistītas ar tuaregu sievietes statusu.Tuksneša ļaudis ne Ūkai ievēro monogāmijas tradīciju, bet laulībā sievai un vīram ir arī vienādastiesības. Gadījumā ja sieva kļūst par invalidi, vīrs nedrīkst viņu pamest, viņa saglabā savu stāvokli ciltīun paliek noteicēja pār savu īpašumu. Šāds sievietes statuss ir pretrunā ar citiem islama likumiem unrobežojas ar atkāpšanos no tiem. Nez vai vēl kur citur Āfrikā sievietei ir šādas tiesības! Āfrikas pagānuun musulmaņu sabiedrībā sievietei ir tikai nedaudz vairāk tiesību kā verdzenei, un daudzviet pret viņām tāarī izturas. Šķiet, ka tuaregi krīt otrā galējībā un idealizē sievieti tāpat kā viduslaiku bruņinieki savasdāmas. Būdama sajūsmas un pielūgsmes objekts, cildenā tuaregu sieviete nododas mūzikas un dzejasmākslai. Koncertus, kādus viņa rīko savā teltī, apmeklē karavīri no visa tuksneša. Izgājusi pie vīra, viņa irtam uzticīga, bet, ja tā nav, tad vīra pienākums ir atmaksāt par aptraipīto godu ar asinīm.

Likumsakarīgs ir jautājums — no kurienes, ja ne no kristietības, tuaregiem radusies tāda pietāte pretsievieti? Skaidrs, ka nedz no kaimiņiem pagāniem, nedz arī no musulmaņiem arābiem. Tuaregu kultūrassavdabība un atšķirība no citu Ziemeļāfrikas tautu — berberu, arābu, nēģeru, jauktu asiņu cilvēkukultūrām, apstiprina pieņēmumu, ka viņi tiešām ir garamantu pēcteči. Tradīcijas, valoda un attieksme pretdzīvi veido viņu savdabību. Tomēr mēs runājam par turegiem gandrīz vienīgi vēsturiskā aspektā. Katra

desmitgade, katrs gads grauj viņu gadsimtiem ilgās sociālās un ekonomiskās tradīcijas un dzīvesveidukopumā. Tas nav saistīts ar jauno Āfrikas valstu, valdību apzinātiem mēģinājumiem mainīt tuaregu dzīvivai kā citādi viņus ietekmēt, lai gan šo valstu teritorijā viņi dzīvo. Tomēr tuaregi lielākoties dzīvo pārāktālu no pilsētu centriem, lai justu to ietekmi. Viņi turas pie savām senajām kamieļu ganībās tuksnesī unkalnos, mīt apgabalos, kurus pilsētu iedzīvotāji uzskata par dzīvošanai nederīgiem. Tomēr XX gadsimtaotrajā pusē ir divi nepārvarami spēki, kas neļaus tuaregiem kā «tuksneša bruņiniekiem» izdzīvot Pirmaisspēks ir autotransports, kas iespiežas tuksnesī un līdz ar to liek sašaurināt kamieļu saimniecības, kuras irtuaregu dzīvesveida pamatā. Otrs spēks saistīts ar naftas atradņu atklāšanu dažādos tuksneša rajonos unlabklājības līmeņa uzlabošanos visiem, kas saistīti ar to izmantošanu. Turklāt milzīgie kamieļu bari, kasgadsimtiem ilgi bija tuaregu karavīra galvenā bagātība, preču pārvadāšanai cauri tuksnesim vairs navvajadzīgi. Pagātnē palikušas ari gūstekņu karavānas un lielās sāls karavānas. Tuaregi ar viņu kamieļiemnevienam vairs nav vajadzīgi. Tāda ir atsevišķu cilšu adaptācija mūsdienu pasaulē.

Oāzēs, kas virknējas cauri tuksnesim, ceļotāji šodien var sastapt daudzus tuaregus, to skaitā arīdižciltīgos. Viņi apmetušies ciematos, dzīvo zeribās — pītās zaru būdās un reti dodas tālāk par kaimiņuoāzi. Dažu kopienu virsaiši vēl spēj uzturēt aristokrātiska dzīvesveida šķietamību. Citi mazpamazāmķeras pie parasta darba — audzē dārzeņus pārdošanai. Viņi vēl arvien apzinās savu īpašo izcelsmi, taču,atteikušies no klejotāju dzīvesveida, ļaujas asimilācijai Dažkārt atsevišķi tuaregi vairs neizmanto sejasaizsegu. Tad var droši teikt pārkāpjot šo slieksni, viņi ir atteikušies ari no savām tradīcijām. Tagad retivar ieraudzīt tuaregu ar šķēpu un vairogu baltā kamielī jājam pa tuksnesi un noskatāmies uz pasauli pasava sejas aizsega spraugu.

Pēdējie savai senajai kultūrai vēl uzticīgie tuaregi izvairās no kontaktiem ar civilizāciju. Par nelaimišai romantiskajai nācijai, viņi vairs nerosina ceļotāju iztēli kā «cildeni mežoņi». Nabadzība,nepietiekams ēdiens un slimības ir viņus tik ļoti nomocījuši, ka ietiepīgā vēlēšanās dzīvot Tasili unAkakusa tuksnesī jau sāk līdzināties neprātam. Dzīve tuksnesī ne tuvu nav romantiska. Pietiek atcerētiesdabas apstākļus Davada tuksnesī. Tomēr tuaregi nebūt necenšas sevi pasargāt no skarbās dabas. Viņi vēlarvien uzskata, ka nežēlīgā cīņa par izdzīvošanu ir maksa par uzticību savam dzīves stilam. Tas, ka šisstils saistīts ar badu un salu, nav nekāda nelaime, toties tas dod brīvību, kas nav ierobežota ar kleķa būduun oāzes īsajām smilšu taciņām. Tuaregs nav ieslēgts pilsētā kā eiropietis. Ja labpatikas, viņš var trenktsavu kamieli kalniem pa vienu vai otru pusi vai pat pāri milzīgajai smilšu jūrai. Tāpēc tuaregi vēl arvienšūpojas savos seglos, lepojas ar brīvību un no sirds tic, ka citādi dzīvot nav vērts. Tuaregs ir brīvscilvēks, kamēr citi ir priekšnoteikumu vergi. Līdz ar to progress dzen ietiepīgo tuaregu arvien dziļākSahāras neapdzīvotajos plašumos un viņa nepakļāvīgo dzīvesveidu vērš arvien arhaiskāku.

M . Karimi SAINDĒTAS bultas

Mūsdienu Rietumu civilizācija mantojumā no primitīvajām tautām saņēmusi ne mazums noderīguatklājumu. Tūlīt gan jāpiebilst, ka vārdam «primitīvs» šajā kontekstā nav negatīvas nokrāsas, tas nozīmē— «tuvs dabai». Jāatceras, ka ne vienas vien mūsu dienās slimnīcās lietojamās zāles daudzāmprimitīvajām tautām bija pazīstamas jau sen.

Daudziem, kas mācījušies farmakoloģiju, ir pazīstams tāds nozīmīgs medikaments kā uabaīns1 , kurulieto sirds nepietiekamības ārstēšanā. Tomēr jāšaubās, vai visi zina, ka šis savienojums ir arī afrikāņubultu inžu galvenais komponents. Protams, reti kam zināms, ka vārdam «uabaīns» ir afrikāniska cilme.

Kenijā, tāpat kā daudzās citās Āfrikas valstīs, ik gadu reģistrē vairākas slepkavības ar saindētāmbultām. Daudzi, to izlasot, neapšaubāmi nopūtīsies un iesauksies: «Kāda nežēlība!» Tikai jāatceras, kaslepkavība ar bultu nebūt nav cietsirdīgāka par slepkavību ar ieroci vai bumbu. Katrā ziņā ar bultu vartrāpīt tieši izvēlētajam mērķim un izvairīties no masveida slepkavības kā bumbas sprādziena gadījumā.

Saindētās bultas plaši lieto savvaļas dzīvnieku medībās. Galvenokārt tās lieto primitīvo tautu —pigmeju, bušmeņu un dorobo — malumednieki. Diemžēl nākas atzīt, ka malumednieki gan varbūt irprimitīvi, taču malumedniecība nebūt vairs nav primitīva spēle. Daudzi ar to tikuši pie turības.Malumedniecība ir ļoti ienesīga, tāpēc no malumednieku puses iespējami visādi pārsteigumi. Reiz kādāvietējā avīzē pat parādījās šāds raksts:

«Pagājušajā svētdienā Laikipijē bruņotā sadursmē starp trīsdesmit piecu somāliešu malumedniekubandu un policiju nogalināti četri somāliešu malumednieki. Nolikuma vietā atrastas septiņas leoparduādas, septiņas patronas, četras lamatas un četras saindētas bultas.»

Iekams sākt stāstu par bultu inžu rašanos un lietošanu, jāpievēršas lokam un bultām, ko izmanto, laiindi nogādātu mērķī.

LOKS UN bultas

Loks droši vien ir bijusi pirmā cilvēka izgudrotā ierīce, kas spēj akumulēt enerģiju un to atbrīvotcilvēkam vajadzīgajā virzienā. Loka un bultu izgudrošanu var uzskatīt par vienu no nozīmīgākajiemcilvēka atklājumiem, jo ar to viņš ieguva ieroci, kas spēj nogalināt no attāluma.

Vēl viens nāvējošs senā cilvēka izgudrojums ir vējstobrs saindētu šautriņu šaušanai. Šo ierīci plašilietojuši Dienvidamerikas indiāņi un sakai cilšu grupas pārstāvji Malaizijā. Aizvēsturiskie cilvēkimedījuši ar loku un bultām jau vismaz pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu. Vissenākie bultu akmens uzgaļiatrasti Āfrikas ziemeļos Marokā. Sākotnēji bultu uzgaļi darināti no apdedzināta koka, pēc tam no krama unkaula, vēlāk no bronzas un visbeidzot — 110 tērauda.

Droši var teikt, ka daudzu gadsimtu gaitā loks un bultas bijis galvenais primitīvo mednieku medībuierocis. Vienīgais izņēmums ir Austrālijas aborigēni, kuri par ieročiem izmantoja akmeņus, šķēpus, kokarungas un bumerangus. Vēl zināms, ka viņi izmantojuši pituri1 uzlējumu, kuru pievienojuši ūdenim emudzeršanas vietās. Pēc tam viņi ķēruši apdullušos putnus.

Senie grieķi vārdus «bulta» un «inde» rakstīja vienādi. Ir skaidri redzams, ka bultu indes cilvēkuuzmanības lokā bijušas ilgus gadsimtus.

Kaut arī no loka izšautai bultai salīdzinājumā ar ieroci, kuru met ar roku, ir ievērojamaspriekšrocības, tomēr jāatzīst, ka nav viegli no attāluma trāpīt ar bultu mērķī tikpat precīzi kā ar rungu noneliela attāluma. Loka izmantošana ir efektīva 40 — 90 jardu[12] robežās. Var būt, ka tieši šī iemesla dēļ

cilšu karos loks un bultas nekad plaši nav lietoti, jo, aizšaujot garām, šāvējs bieži riskēja ar dzīvību.Iespējams, ka primitīvo cilvēku pirmās bultas vispār nav tikušas ieziestas ar indi. Vēl šodien ir

daudzas ciltis (piemēram, Ruandā), kas izmanto nesaindētas bultas. Bieži bultas ir ļoti trauslas undzīvnieku nespēj nopietni ievainot Lai bulta kā ierocis kļūtu efektīva, jāpalielina tās svars, taču līdz ar tosamazinās lidojuma tālums.

Bultas izmanto ari zivju ķeršanai, bet šādā gadījumā tās neieziež ar indi. Zivju ķeršanai indi lietopatstāvīgi — ūdenstilpnē iemet augus, kas zivis paralizē vai nogalina.

INŽU ATKLĀŠANA

Bultu inžu (vielu, ar kurām pārklāj bultas, padarot tās nāvējošas) atklāšanas noslēpumi glabājasgadsimtu dzīlēs. Nandu ciltij Kenijā ir leģenda, kā nejauši atklātas Acocan- thera abyssinica K. Schumindīgās īpašības, to parasti izmanto bultuindes iegūšanai Austrumāfrikā). Kāda nabadzīga sieviete kāparasti vākuši mežā augļus, lai paēstu pali un paēdinātu bērnus. Reiz zem kāda koka viņa atradusi beigtuputnu. Bērni to apēduši un saslimuši. Tad sieviete šā koka augļu sulu uztriepusi uz bultas un iedevusidēlam, kam izdevies ar to nogalināt dzīvnieku, tikai viegli ievainojot Pateicoties šim atklājumam, ciltskļuvusi bagāta.

Šī leģenda nepelna uzticību, jo Acocanthera abyssinica K. Schum pamatviela, stipra sirds inde, ļotislikti uzsūcas caur zarnu traktu, un maz ticams, ka bērns varēja saindēties, vienkārši apēdot saindējušosputnu.

Atliek vienīgi brīnīties, kā primitīvajam cilvēkam izdevies indīgos augus atšķirt no tiem, kas navindīgi. Zināms, ka daba neizprotamu iemeslu dēļ apveltījusi daudzus augus ar spēju sintezēt plašu ķīmiskovielu spektru, un daudzas šīs vielas, nokļūstot cilvēka vai dzīvnieku organismā, iedarbojas kā indes. Ganmēģinot, gan kļūdoties cilvēks atklājis, kuri augi ir indīgi un kurus var izmantot barībā.

Mūsu tālajiem senčiem nevajadzēja ilgi eksperimentēt lai sāktu izvairīties ēdienā izmantot tādusaugus, kas slikti iedarbojas uz organismu vai pat izraisa nāvi. Cilvēki senatnē nespēja noskaidrot vienīgito, ka dažu augu iedarbība neizpaužas uzreiz, bet tai piemīt kumulatīvs efekts, tas ir, nāve var iestāties pēcvairākiem gadiem. Šos augus, kam piemita ārstnieciskas īpašības, lietoja sāpju remdināšanai, brūčudziedināšanai un pat mūža paildzināšanai. Nav izslēgts, ka barībā lietojamos augus izvēlējās galvenokārtpēc garšas īpašībām.

Ja pieņem kā aksiomu pazīstamo izteicienu, ka nepieciešamība ir izgudrojumu māte, tad šo indīgovielu atklāšanu noteica vajadzība pēc tām. Ar visu to tomēr vilinoša ir doma, ka vispirms šie indīgiesavienojumi tika atklāti un tikai pēc tam tos sāka izmantot pēc vajadzības. Piemēram, lai nogalinātudzīvnieku no attāluma, cilvēks vispirms saindēja bultas un tikai tad tās izšāva ar loku. Plaši indīgos augusizmantoja grieķi, kas šos augu ekstraktus lietoja gan noziedznieku, gan filozofu nogalināšanai. Klasiskspiemērs šajā ziņā ir dižais filozofs Sokrāts, kuru piespieda iedzert suņstobru sulu, kas, kā zināms, saturalkaloīdu koniīnu. Jādomā, ka par daudzu ārstniecisko vai indīgo augu atklāšanu jāpateicas nejaušībai.Tomēr pastāv iespēja, ka cilvēks senatnē veicis arī vienkāršus eksperimentus, lai noteiktu dažu auguiedarbību uz organismu. Bioloģiskie eksperimenti ir tikpat veci, cik pasaule. Pirmais cilvēka bioloģiskaiseksperiments pieminēts jau Bībelē. Tas ir eksperiments, kura laikā Ādams (pēc sievas ieteikuma) apēdisābolu un novērojis šis rīcības sekas. Bībele vēsta, ka rezultātā viņš spējis izprast atšķirību starp labo unļauno.

Atklāt indīgos un dziednieciskos augus cilvēkam palīdzēja ari ticība, ka tiem piemīt zināmas ārējasīpatnības, kas dod iespēju tos atšķirt no citiem augiem. Šī ticība ir pamatā «pazīmju teorijai», saskaņā arkuru auga krāsa, forma, izplatības areāls liecina par auga ārstnieciskajām vai indīgajām īpašībām.Piemēram, Indijā rauvolfijas (zalkšu sūrenes) sakni, kas atgādina čūsku, lieto čūsku kodumu ārstēšanai.

Safrāndzeltenā krāsa it kā norāda uz spēju ārstēt aknu slimības. Kenijā vairākas ciltis (kamba, kikuji,mbere, masaji) ārstnieciskos un indīgos augus meklē, vadoties pēc šīm pazīmēm.

Daudzās ciltis (masaji, kikuji, tase, kamba) pastāv ticējums, ka visiem augiem, kas parazitē uzcitiem, piemīt ārstnieciskas īpašības vai ari tie ir indīgi. Piemēram, kikuju ciltī pastāv ticējums, ka«kijeha-kia-murangi» augs, kura nosaukumu tulko kā «bambusu parazīts», ir efektīvs pret malāriju.

Ziņas par indīgiem un ārstnieciskiem augiem bieži vien bija rūpīgi sargājams ģimenes noslēpums,kuru ar slepenu rituālu tēvs nodeva dēlam. Pamazām šīs ziņas kaut kādā veidā kļuva pieejamas tuvākajiemradiniekiem, pēc tam citiem cilts locekļiem, bet vēlāk arī kaimiņu ciltīm.

Var teikt, ka visumā indīgie augi nav nekāds retums. Augam var atrast daudzveidīgas indes, sākot arvienkāršo, bet nāvējošo nātrija fluoracetātu (kuru parasti apzīmē kā «1080») un beidzot ar tik sarežģītuvielu kā strihnīns. Abas šīs vielas izmanto žurku indēšanai.

Jāpiebilst, ka sarežģīta ķīmiskā struktūra nebūt neliecina par savienojuma indīgajām vaiārstnieciskajām īpašībām. Tādas vienkāršas ķīmiskas vielas kā nikotīns augu valstī ir sastopamas bieži,bet sarežģītākas vielas, piemēram, morfins, sastopams retāk. Augu par indīgu uzskata tad, ja atsevišķās tādaļās, bet reizēm pat visā augā uzkrājas indīgi ķīmiskie savienojumi. Šo savienojumu koncentrācijaatkarīga no gadalaika, klimatiskajiem apstākļiem un pat no ģeogrāfiskā rajona. Turklāt viena un tā pašaauga dažādas daļas var nebūt vienādi indīgas. Šajā ziņā var saskatīt zināmu līdzību ar trim aklajiem, kuritika lūgti aprakstīt ziloni, katram dodot aptaustīt citu ķermeņa daļu.

Kaut arī bultu inžu izgatavošanai var izmantot vairākus augus, praktiski šim nolūkam izmantopavisam nedaudzus. Ideālai bultu indei jānogalina ātri, kolīdz tā iekļuvusi organismā, lai medniekam,gaidot dzīvnieka nāvi, nevajadzētu tam sekot dienām ilgi. Tūlīt pēc ievainojošā šāviena izejot dzīvniekamuz pēdām un zinot, ka uz bultas bijusi stipras iedarbības inde, medniekam jābūt pārliecinātam, ka drīzvien uzdursies pakritušajam medījumam. Ja inde nav sevišķi iedarbīga, tas ir, tā nav ideāla bultu inde,ievainotais dzīvnieks pirms nāves var noskriet vēl ievērojamus attālumus.

Ja medniekam sašauto dzīvnieku nākas meklēt pārāk ilgi, to var aprit citi zvēri, piemēram, hiēnas.Nav arī izslēgts, ka garām iet cits mednieks, kurš var piesavināties šo medījumu. Pašsaprotama lieta, kanogalinātā dzīvnieka gaļai jābūt ēdamai. Indi, kura viegli iesūcas organismā caur dzīvnieka zarnu traktu(piemēram, strihnīns), nevar izmantot kā bultu indi.

Visefektīvākās bultu indes ir tās, kas iedarbojas uz organisma svarīgākajām sistēmām — sirdi,elpošanu un centrālo nervu sistēmu. Nejaušas 'sakritības dēļ no šāda viedokļa visideālākās ir Āfrikascilšu un Dienvidamerikas indiāņu atklātās divas bultu inžu grupas. Šīs indes pēc iekļūšanas organismāiedarbojas ļoti ātri, un nogalinātā dzīvnieka galu var lietot uzturā bez jebkādām bažām, jo caur zarnutraktu tās praktiski neuzsūcas. Pigmeju, dorobo, bušmeņu, kambas, kindigas, valiangulu un citu afrikāņucilšu piederīgo lietotās bultu indes galvenokārt iedarbojas uz sirdi. Dienvidamerikas indiāņuizgatavotajās indēs ir vielas, kas paralizē skeleta un elpošanas muskuļus. Abu šo inžu grupu sastāvāietilpstošās vielas izmanto mūsdienu farmakoloģijā.

Noslēgumā jāpiemin, ka pēc iedarbības ir šādas bultu inžu grupas:1. Indes, kas iedarbojas uz sirdi (daudzas afrikāņu bultu indes).2. Indes, kas iedarbojas uz nervu galiem (Dienvidamerikas indiāņu bultu indes).3. Indes, kas iedarbojas uz veģetatīvo nervu sistēmu (nepāliešu bultu indes).4. Indes, kas iedarbojas uz muguras smadzenēm (strihnīns).5. Jauktas iedarbības indes (čūsku indes).

AFRIKĀŅU BULTU INDES

Bultu inžu lietošanai Āfrikā ir gadsimtiem ilga pieredze. Pazīstamais toksikologs Lepvins 1923. gadā

rakstīja, ka portugāļi Mombasā (1505. g.) atklājuši Acocanthera abyssinica K. Schum koku un izmantojušito bultu inžu izgatavošanai. Pirmais eiropietis, kas, šķiet, rakstījis par afrikāņu bultu indēm, ir Bērtonsgrāmatā «Pirmie soļi Austrumāfrikā». Viņš minējis, ka saindētās bultas lieto midganu cilts Somālijā, kāarī aprakstījis dažus doktora Arneta 1853. gadā Adanā veiktos eksperimentus.

Vēl viena inžu grupa, kas saistījusi agrīno pētnieku uzmanību, ir tā saucamās «tiesāšanas indes»,kuras visbiežāk lietotas raganu un noziedznieku vainas pierādīšanai. Pārbaude notikusi šādi: aizdomāsturētajam lika iedzert indi, uzskatot, ka, būdams vainīgs, viņš mirs, bet, ja nevainīgs — izdzīvos. Tipiskspārbaudes process Ufinas rajonā Tanzānijā aprakstīts Vata un Broiera-Brandvijka grāmatā «Dienvidu unAustrumāfrikas ārstnieciskie un indīgie augi».

«Apsūdzētājs pieprasīja, lai apsūdzētais tiek pakļauts pārbaudei.Nākamajā rītā skatītāju klātbūtnē tiesāšanas indi saberza pulverī un divas trešdaļas no šķipsnas

iemaisīja glāzē ar ūdeni, kuru deva izdzert apsūdzētajam. Pēc izdzeršanas gaidīja, vai apsūdzētaisizvemsies. Ja tas notika, tad viņu pasludināja par nevainīgu un apsūdzētājam bija jāmaksā noteikta summa.Ja apsūdzētais nomira, tad viņa ģimenes locekļi maksāja 50 līdz 70 šiliņus par noziegumu, kurā vainuuzskatīja par pierādītu.»

Nav nekāds brīnums, ka divas visstiprākās indes, kādas Āfrika devusi pārējai pasaulei — ezeriņu unuabalnu, sākotnēji nelietoja nedz noziedznieku pārbaudei, nedz kā bultu indes. Abas indes ir ar ātru unspilgti izteiktu iedarbību, tāpēc to efektivitāti nevar attiecināt uz aizspriedumiem, kas bieži saistīti ardaudzām afrikāņu cilmes zālēm. Ezeriņu, kas ir ļoti iedarbīgs gludās muskulatūras stimulators, sākotnējiieguva no ezeres «tiesāšanas pupām», kuras pazīst arī kā «Kalabaras pupas» un kuras Rietumāfrikāizmanto raganu pārbaudei. Daudzu Āfrikas bultu inžu pamatvielu uabalnu pirmo reizi 1888. gadā ieguvavācu zinātnieks Arno no auabaijo vai uabaijo koka mizas un saknēm. Uabaijo (Acocanthera abyssinica K.Schum) somālieši izmantoja bultu indes pagatavošanai. Vēlāk Arno atrada uabaīnu «onaijē», indē, kuruizgatavoja un izmantoja Gabonas pagvīnu cilts.

Daži citi pētnieki atklājuši, ka daudzu Āfrikas reģionu bultu inžu pamatviela ir ļoti tuva uabaīnam vaipat sakrīt ar to.

Ļoti daudzas afrikāņu bultu indes izgatavo no Apo- cjnaceae dzimtas augiem un īpaši no Acocantherasugas. Austrumāfrikā visbiežāk izmanto Acocanthera abyssinica K. Schum un Acocanthera langiflorasugas. Jemenā un Eritrejā1 parasti izmanto Acocanthera deftersin, savukārt Namībijas bušmeņi bultuindes iegūst no Acocanthera venenata (kuru pazīst kā «bušmeņu indīgo krūmu»). Rietumāfrikā gan biežākizmanto dažādas strofantu sugas — tādas kā Strop- hanthus Combe un Strophanthus eminii. Strophanthushispi- dus ir tā suga, ar kuru sers Tomass Frazers izdarīja savus klasiskos pētījumus un kuru rezultātāRietumu farmācijā parādījās uabaīns (kurn ieguva no Strophanthus gratus). No šī auga bultu indi iegūstmunči (tivu) cilts Nigērijā.

Bultu indes efektivitāte mainās atkarībā no izgatavošanas veida un tās sastāvā ietilpstošajiemindīgajiem komponentiem. Bultu inžu izgatavošanā izmantojamo papildvielu izvēli nosaka vienīgimāņticība. Piemēram, no drošiem avotiem zināms, ka Kenijā dažas ciltis bultu inžu izgatavošanā izmantomenstruāciju asinis. Bultu inžu izgatavošanā izmanto tādas substances kā kāpurus, krokodila liesu un žulti,dažu kukaiņu kūniņas, ķirzakas, skorpionus, čūskas, zirnekļus, krupjus un dažus indīgus augus.

Kambas ciltī, kas ir slavena ar tās izgatavotajām bultu indēm, augu, kas pazīstams kā «kiliambiti»(Adenium volcensii), uzskata par sevišķi indīgu un bieži izmanto bultu inžu izgatavošanā. To izmanto kāpiedevu pie «kibai» (Acocanthera abyssinica K. Schum), kas ir bultu inžu galvenais ingredients.Nosaukums «kiliambiti» tulkojams kā «tas,

'Eritrejā — Etiopijas province Sarkanas jūras krasta.kas nogalina hiēnu». Šo augu Kenijas ziemeļdaļas iezemieši izmanto hiēnu likvidēšanai.Verkūrs ziņo, ka «kiliambiti» svēto ceremoniju laikā lietojusi maumau cilts. Ļoti labi šo augu pazīst

Mačakosas apkaimes iezemiešu tautības Kenijā Vairums iezemiešu par šo augu runā nelabprāt, taču ir arī

tādi, kas atzīst, ka viņiem ir zināmi gadījumi, kad ar tā palīdzību nogalināti cilvēki.Ir zināms, ka dažādos Āfrikas rajonos bultu inžu izgatavošanai izmanto vairākas Adenium sugas.

Tanzānijā Adenium cetum izmanto gan bultu inžu izgatavošanai, gan zivju ķeršanai. Dienvidrietumāfrikasbušmeņi izmanto Adenium multiflorum, avambo cilts no tā paša reģiona — Adenium bachmianum, nokura, starp citu, neatsakās ari bušmeņi. Austrumāfrikā, īpaši Kenijas ziemeļdaļā, bultu saindēšanai lietoAdenium somalensae. Šī auga iedarbīgā pamatviela somalīns ir spēcīga sirds inde.

Daudzu bultu inžu izgatavošanā izmantojamo Adenium sugu sastāvā ietilpst cianīdu grupas glikozīdi,kas organismā viegli hidrolizējas un izveido spēcīgu šūnu indi — ciānūdeņ- ražskābi.

Par cianīdu grupas glikozīdu esamību augos bija labi zināms jau senatnē. Daudzas no šīm «dabasveltēm» izmantoja pašnāvībām, slepkavībām un pat nāves sodu izpildīšanai.

No senēģiptiešu avotiem zināms par «sodīšanu ar firziķi», ar to feaprolot noziedznieka sodīšanu arnāvi, dodot tam dzert cianīdus saturošu firziķu kauliņu uzlējumu. Ir zināmas vairāk nekā četrsimt augusugas, kuras satur cianīdu grupas glikozīdus. To skaitā ir kasabas saknes, firziķu, plūmju, aprikožu, ķiršukauliņi, kā ari dažu Limas pupiņu šķirņu ziedi.

Kambas tautības bultu inžu izgatavošanai izmantojamo augu skaitā ir viens, kuru sauc «kitandambogo» (Capparis tormentosa). Tomēr kategoriski apgalvot, ka šis augs ir indīgs, nevar. BotāniķisFereira grāmatā «Dienvidāfrikas koki un krūmi» raksta, ka šis augs ir viens no populārākajiemārstnieciski maģiskajiem augiem Āfrikā. Kenijā Mberes apgabalā šis augs, precīzāk — tā saknes, tiekuzskatītas par ļoti indīgām un tās izmanto gan slepkavībām, gan pašnāvībām.

Valsts apvienošanas periodā klīda daudz runu par to, ka šo augu izmanto bērnu, īpaši zēnu,nogalināšanai, lai ģimenes, kurās ir vairāk vīriešu dzimtas pārstāvju, neizvirzītu prasības pēc lielākakomunālās zemes gabala. Laboratorijas eksperimenti ar dzīvniekiem parādīja, ka sausā veidā šis augs navsevišķi indīgs. Luo cilts (kuru pazīst arī kā ongonus), to izmanto drudža ārstēšanai. Kāds Soroti (IJganda)dziednieks to izmantoja pat kā caurejas līdzekli, kā ari malārijas ārstēšanai.

Dienvidamerikas indiāņi bultu inžu izgatavošanai izmanto vairākas eiforbiju sugas. Šie augi izdalapiensulu, kas, nokļūstot acīs, uz lūpām, mutē vai vēderā, rada akūtu vietēju iekaisumu. Sinadeniumcompadum, kuru kikuji pazīst kā «vafa», ir eiforbiju suga un izteikti indīgs augs. Ir reģistrēti gadījumi, kadsmagi saindējušies cilvēki, kas ņēmuši dzeramo ūdeni no ūdenstilpnes, kurā ar šī auga palīdzību ķertaszivis.

Aristolochia potersiana, daudzgadīgs klājenisks krūmājs, indīgs gan dzīvniekiem, gan cilvēkam.Dažas Austnimāfrikas ciltis to izmanto kā bultu inžu ingredientu. Tomēr ir arī novērots, ka šo auguizmanto kā pretiīdzekli pret bultu indēm un čūsku kodieniem.

Tropiskajā Āfrikā ir izplatītas Strychnos dzimtas daudzas sugas, bet tikai dažas ir indīgas. Viena notām — Strychnos cocculoides, satur strihnīnu, stipru indi, kuru parasti lieto grauzēju iznīcināšanai. Āfrikādažādās Strychnos sugas bultu inžu izgatavošanai neizmanto, toties šim nolūkam intensīvi tās izmantoDienvidamerikas indiāņi, kā arī Dienvidaus- trumāzijas iemītnieki.

Mačakosas rajonā Kenijā bultu inžu izgatavošanai izmanto vietējo aloes sugu, kuru pazīst kā«kiluma». Kenijā šim nolūkam tiek izmantots arī Eleodendron buchananii, kuru kikuji dēvē par«mutanga». Šo augu uzskata par sevišķi indīgu mājdzīvniekiem, kaut ari žirafes to ēd bez traucējumiem.

Njikas cilts Tanzānijā izgatavo bultu indi, kuru vietējie pazīst kā «ulembe», izmantojot augu Urgineasangvinea. Šī auga sīpoli satur tādas pašas iedarbības sirds glikozīdu kā uabaīns. Iespējams, ka šis augs irtuvs Urginea maritima (jūras sīpola) radinieks, kas Vidusjūras baseinā gadsimtiem ilgi lietots grauzējuiznīcināšanai.

Nerium oleander ir parasts dekoratīvs krūms. Jau no seniem laikiem zināms, ka tā lapas un zari irindīgi. Ziemeļu un Austrumāfrikā to izmanto bultu indēs. Tādos pašos nolūkos tas ticis izmantots Spānijā.

Bultu inžu izgatavošanai izmanto ari dažas rauvolfijas sugas. Turpretī indiāņu medicīnā to uzskata kāpretlīdzekli pret čūsku kodieniem, jo tā saknes pēc formas līdzinās čūskai.

Eduarda ezera apkārtnē dzīvojošie pigmeji bultu indēm izmanto augu Solanum acculeastrum, kurusauc «amutu- gunda». Šis augs satur alkaloīdu solanīnu, kas atrodams apzaļojušos kartupeļos.

Iepriekš jau tika pieminēts, ka bultu inžu izgatavošanā var izmantot dažas no dzīvniekiem nākušassubstances. Krupju ādas pievienošana indīgajā maisījumā nebūt nav gluži irracionāla Izkaltētu krupja āduķīnieši jau gadsimtiem ilgi izmanto dziedniecībā. Viņi to sauc «čan su». Zināms, ka šo zāļu darbīgā vielair bufotoksīns, sirds inde. Daudzu sīku dzīvnieku ādas izdalījumi satur indīgas vielas, kas pasargā viņusno plēsējiem un neļauj uz ādas attīstīties baktērijām.

Parasta bultu inžu piedeva ir čūsku galvas un astes. Indīgās čūskas iedalās divās galvenajāskaterogijās: aspidu dzimtā, kurā iekļaujas kobras un mambas1 un kuru indē ir neirotoksīni, kas iedarbojasuz nervu sistēmu, kā arī odžu dzimtā ar klaburčūskām un īstajām odzēm, piemēram, parasto odzi. Odžuinde iedarbojas galvenokārt uz audiem un asinīm, radot stiprus vietējus bojājumus. Odzes ir izpla-

'Mamba — lielākā Āfrikas aspidu dzimtas pārstāve, kuras garums dažkārt sasniedz pat četrus metrus.titas visā pasaulē, atskaitot Madagaskaru, Jaunzēlandi, Islandi, Īriju un Jamaiku. Katru gadu tiek

reģistrēti vairāk nekā trīsdesmit tūkstoši nāves gadījumu no čūsku kodieniem.Austrumāfrikā sastopamo indīgo čūsku skaitā ir Ēģiptes kobra, melnkakles spļāvēja kobra, parastā

spļāvēja kobra, melnā meža kobra, parastā zaļā rnamba, degunodze, Kenijas ragainā odze, parastā odze,zaļā krūmu odze un daudz citu čūsku.

Čūsku indēm raksturīga spēcīga farmakoloģiskā iedarbība. Visnozīmīgākā ir to iedarbība uz nervusistēmu, sirdi, uz asins sarecēšanu (koagulanti un antikoagulanti). Indei iedarbojoties uz perifēro nervusistēmu, tiek apgrūtināta elpošana, kas kļūst par galveno nāves izraisītāju. Šādi, piemēram, iedarbojaskobras inde. Austrumāfrikā bultu inžu izgatavošanai aktīvi izmanto arī vairāku sugu mambas. Šo čūskuinde iztur 80° C temperatūru divdesmit minūtes, īpaši nemazinoties toksiskumam. Tomēr jāņem vērā, ka,izgatavojot bultu indes, tās bieži nākas ilgstoši un nepārtraukti karsēt, dažkārt pat vairākas dienas pēckārtas.

Visiem zināms, ka indīgi ir arī daudzi zirnekļi un skorpioni. Konstatēts, piemēram, kaAustrumāfrikas zirnekļa Phormictopus inde iedarbojas uz pelēm un Gvinejas cūkām. Namībijas bušmeņiizgatavo bultu indi no kāda tauriņa kāpuru dimphydia iekšām. Šā nelielā, bet nāvējošā kāpura vietējaisnosaukums ir «ngva». Jāatgādina, ka bušmeņi izmanto plašu augu inžu spektru, kas aptver daudzas stry-chnos, strofantu un eiforbiju sugas un, protams, pazīstamo «bušmeņu indīgo krūmu» — Acocantheravenenatae. Šīs augu indes papildina ar dimphydia kāpuriem, čūsku indes dziedzeriem, indīgiemzirnekļiem, skorpioniem un «akmens indi» (domājams, kāds no arsēna paveidiem).

Daudzās Kenijas ciltīs valda ticējums, ka krokodila žults ir ļoti indīga. Pētījumi ar laboratorijasdzīvniekiem liecina, ka tā ir tikai nedaudz indīgāka par aitu, govju un cilvēku žulti. Daudzu ūdens, īpašijūras, dzīvnieku organismā ir vielas, kas, savienojoties ar žulti, padara to indīgu. Tomēr žults indīgumsdažādā laikā var stipri mainīties. Krokodilu žulti bultu inžu izgatavošanai reizēm izmanto, taču to nevaruzskatīt par parastu piedevu, jo tā nav viegli iegūstama.

Nigērijas munči cilts iedzimtie bultu indes izgatavo no Strophanthus hispidus sēklām. Kā parastapiedeva šai indei ir daudzi indīgie augi, čūsku indes, kā arī indīgās zivis no Benue1 upes. Indīgas zivismīt ari citās pasaules upēs, piemēram, Japānā, taču ziņu par to izmantošanu bultu inžu izgatavošanā nav.Dzeloņzivs vainojama daudzos nāves gadījumos savā izplatības areālā. 1972. gadā Seišelu salāsreģistrēti divi saindēšanās gadījumi ar dzeloņzivīm. Japānā laika periodā no 1927. līdz 1937. gadam 4procenti saindēšanās gadījumu ar saindētu ēdienu attiecināmi uz šo zivi. Šai zivij tautā ir vairākinosaukumi: suņuzivs, Fahaks, himēra, fugu Oapānā), krupjazivs, tamborass (Kuba). Indīgas mēdz būt aricitas zivis, kuras acīmredzot savā ķermenī koncentrē dažādus no jūras ūdens uzņemtus toksīnus.

DIENVIDAMERIKAS BULTU INDES

Drīz pēc Amerikas kontinenta atklāšanas gan sers Volters Reilijs (1593. g.), gan citi pētniekiieinteresējās par bultu indēm, kuras izmantoja dažu upju ielejās mītošie iezemieši. Šīs indes bijapazīstamas ar nosaukumiem «ku- rāre», «vorara», «vourari», «vurali», «urali» un «kurara» — atkarībā notā, kāda cilts to izmantoja un kur tā bija izplatīta. Kurāres indi bieži klasificēja pēc glabājamā trauka.Bija, piemēram, podu, ķirbju un cauruļu2 kurāre.

Kurāres indi uz Eiropu pirmoreiz atveda sers Volters Reilijs. Tās paraugu viņš ieguva noDienvidamerikas indiāņiem, kas mita Amazones un Orinoko augšteces vistālāko pieteku apkaimē. Voltersspilgti aprakstījis gan kurāres

'Benue — upe Kamerūnā un Nigērijā, Nigēras kreisā krasta pieteka. 'Podu kurāre glabāta mālapodiņos, ķirbju — no ķirbja izdobtās pudelēs, cauruļu — bambusa caurulēs. (Red.)

neparastās nāvējošās īpašības, gan ar tās izgatavošanu saistītos noslēpumainos rituālus. Citipētnieki, kas sekoja Reilija pēdās, par šo indi stāstīja dīvainas lietas, par ko gan jāpateicas aplamiemnovērojumiem un liekai dramatizēšanai. Sie stāsti, kuros dominēja burvestību apraksti, katrā ziņā traucējaindi novērtēt praktiski. Sākotnēji zinātniskie pētījumi bija neveiksmīgi, jo nejaušu ceļotāju atvestieparaugi bija stipri atšķirīgi gan sastāva, gan efektivitātes ziņā. Bija jāpaiet vairāk nekā divsimt gadiem,lai veiktu šā materiāla kaut cik racionālus pētījumus.

Pirmie franču un itāļu mēģinājumi parādīja, ka materiāls, ja to dzīvniekam ievada zem ādas, irārkārtīgi indīgs, taču absolūti neefektīvs, ja nokļūst organismā caur muti. Indiāņi zināja, ka kurāre irpilnīgi nekaitīga, ja nokļūst barības vadā, atskaitot gadījumus, kad mutes gļotādā ir brūce. Tātadnogalinātā dzīvnieka gaļu var ēst bez jebkādām bažām. 1812. gadā Čārlzs Votertons bija dabūjis unatvedis uz Eiropu nelielu daudzumu Gajanas makouši indiāņu izgatavotās bultu indes. Vēl dažus bultuindes paraugus ieguva brāļi Šomburgi, kā arī Humbolts, kas turpināja meklēt kurāres izgatavošanaiizmantojamos augus. Patlaban zināms, ka galvenie kurāres izgatavošanā izmantojamie augi pieder Le-ganiceae un Menispermaceae dzimtām. Nesvarīgākus komponentus iegūst no Moraceae, Lagurninosae,Gutaceae un Rubiaceae dzimtas augiem.

Pirmajos kurāres ķīmiskajos pētījumos izdevās izdalīt vairākas frakcijas. Pateicoties šiempētījumiem, tika sagrauts burvestību un maģijas oreols, kāds bija radies ap šo indi, paverot ceļuturpmākiem zinātniskiem pētījumiem. Alkaloīdu d-tubokurarinu pirmo reizi ieguva Kings (1935. g.) noneliela daudzuma «cauruļu» kurāres, bet jau lielos daudzumos 1943. gadā to ieguva Vinteršteiners unDačers no auga Chondo- dendron tomentosum. Patlaban šo alkaloīdu izmanto ārstniecībā muskuļuatslābināšanai.

Kurāres inde ir vairāku ingredientu maisījums. Daudzi indes ingredienti ir inerti un noder vienīgivajadzīgās konsistences iegūšanai. Tāpat kā afrikāņu bultu inžu sastāvā,ari kurārē ietilpst no dzīvās dabasnākuši komponenti, tādi kā šķeltas čūsku mēles un indīgo skudm toksīns. Maksuši indiāņi no Gajanas savuslaveno kurāri izgatavo no liānas strychnos toxsiphera, pievienojot melnās un sarkanās skudras unsasmalcinātus čūsku indes zobus. Ir arī ziņas par kurāri, kura nogalina pēc divām vai trim dienām un kurassastāvā ietilpst daži citi alkaloīdi. Izpētīto inžu lielākajā daļā ietilpst no dažādiem augiem iegūtiingredienti. Pirmo reizi kurāres paralizējošo iedarbību uz skeleta muskuļiem demonstrēja pazīstamaisfranču fiziologs Bernāns (1844. g.). Viņš uzskatāmi parādīja, ka nāve iestājas elpošanas muskuļuparalīzes dēļ.

Čoko cilts indiāņi Kolumbijā izmanto indi, kuru iegūst no koku vardes Phyllobates hocoensis.Nelielo vardīti tur uzdurtu uz koka uguns tuvumā un savāc ādas dziedzeru izdalīto sekrētu, kuru pēc tamizmanto kā bultu indi. Šī inde, nokļūstot kuņģī, ir nekaitīga, taču, iekļūstot asinīs, spēj nogalināt lieludzīvnieku. Precīzs indīgā sekrēta sastāvs vēl nav noskaidrots.

Ir daudz ziņu, ka bultu inžu izgatavošanai izmanto arī baktēriju toksīnus. Dažas no šīm indēm iegūst,ievietojot bultas trūdošās čūskas vai citos indīgos dzīvniekos, kuros savairojušies stingumkrampju baciļi.Šādos gadījumos nāve drīzāk iestājas no inficēšanās, nevis no indīgajām vielām. Zināms, ka baktēriju

toksīnus bultu indēs izmanto arī Jaun- gvinejas iezemieši. Šos gadījumus var vērtēt kā primitīvubakterioloģisko karu.

NEPĀLIEŠU BULTU INDE

Slaveno Indijas (Nepālas) indi, kuru plaši lieto Nepālā un gar Indijas un Birmas austrumu robežām,iegūst no Aconitum ferax saknes. Šo indi pazīst kā «bis», «biš», «bikh», «nabi» vai vienkārši kā «tīģeruindi» un izmanto lielu zvēru medīšanai.

Aconitum ferax parastais nosaukums jāsaprot kā «mūka kapuce» vai «mūka cepure», jo šī augadzeltenie vai zilie ziedi atgādina kapuces. Jau no seniem laikiem ķīnieši un kalnu ciltis ir likuši lietā šīauga indīgās īpašības. Ievadot organismā akonitīnu, palēninās sirdsdarbība, krītas asinsspiediens,palēninās pulss. Tomēr reizēm sirds turpina pukstēt arī pēc elpošanas apstāšanās.

Alkaloīdi, kas augu padara indīgu, atrasti visās tā daļās.Aconitum bultu indes iegūšanai izmanto mišmi cilts, kas dzīvo Indijas ziemeļaustrumos, kā arī aini

Japānā. Pēdējie šo augu sajauc kopā ar tabaku. Tabakas aktīvā pamatviela nikotīns ir ļoti indīgsalkaloīds, kas iedarbojas uz tādām svarīgām organisma fizioloģiskajām sistēmām kā centrālā nervusistēma, sirds un perifērā muskulatūra. Nikotīns paralizē elpošanas muskuļus, un nāve bieži iestājas nosirds apstāšanās.

DIENVIDAUSTRUMĀZIJAS BULTU INDES

Vēl viens bultu inžu avots ir pazīstamais koks ančars jeb Upas antiaris. Borneo inde «punan» navnekas cits kā izžāvēta ančara sula, un sakai (senai) cilts pārstāvju izgatavoto šautriņu galos ir antiarīns(upas antiaris indīgā pamatviela) un uabaīns. Sakai cilts pārstāvji šaušanai izmanto vējstobru, nevis loku.Izpētot aeta cilšu izmantojamās saindētās bultas Filipīnās, atrasts, ka uz tām ir antiarīns.

(«Aeta» ir kopīgs filipīniešu cilšu medībām grupas nosaukums. Šo cilšu piederīgie ir maza augumaun līdzīgi Kongo pigmejiem, taču antropoloģiskie pētījumi rāda, ka šīm ciltīm nav nekā kopēja. Minētāsciltis nodarbojas ar medībām, zvejniecību un barības vākšanu.)

Upas antiaris Dienvidaustrumāzijā ir plaši izplatīts, īpaši Javā un Borneo. Pats augs ir liels mežakoks, 110 kura iegūst sulu, iegriežot mizā. Sulu pazīst kā «ipoh kaiju», pēc Borneo salas iezemiešu tautasapzīmējuma. Ar «ipoh kaiju» saindētas bultas lietoja ķīnieši pret franču karavīriem.

Primitīvākās ciltis vēl šodien, karojot Jaungvinejas rietumu kalnainajā daļā, lieto saindētas bultas.Indi lieto ari Vjetnamas kalnu primitīvās ciltis. Franči šīs tautas sauca par «montaņjēriem», tas ir,

«kalnu cilvēkiem». Vjetnamieši tās sauc par «mois» jeb mežoņiem. Tā nav viena tauta, bet vismazdivdesmit ciltis, dažas no tām runā pat desmit dialektos. Vispazīstamākās ir reidu vai edu un sedanguciltis. Lielākoties šie ļaudis dzīvo garās mājās kā Borneo dajaki vai Taiti polinēzieši. Daudzi no viņiemtic burvestībām, bet Kuangninas provincē dzīvojošās primitīvākās ciltis upurē pat cilvēkus. Saigonasvaldības pavēle 1958. gadā iznīcināt visus klusos un efektīvos kalniešu ieročus izraisīja sašutuma vētru.

Indīgu sulu izdala ari Strychnos suga Upas tiente, kuru izmanto kā bultu indi Malajā. Šīs indespamatviela ir strihnīns un burcīns. Strihnīns rada visu skeleta muskuļu sarau- šanos. Konvulsijas turpināsdivas, trīs minūtes, pēc tam iestājas atslābums. Konvulsiju ietekmē augums izliecas atpakaļ, žokļisakļaujas, elpošanas muskulatūra saraujas, padarot elpošanu neiespējamu. Tas ari ir nāves iemesls.

Citas Strychnos sugas, kuras šai rajonā izmanto iezemiešu tauta peraki, iedarbojas uz sirdi kāuabaīns, bet uz skeleta muskuļiem — kā kurāre. Šo indi sajauc ar citu substanci, kas pazīstama kā «prual»,un no šī maisījuma iegūtā inde vienlaikus paralizē sirdi, nervu sistēmu un skeleta muskulatūru.

Filipīnās bultu inžu izgatavošanai izmanto Momordica harantia. Šis augs ir ļoti iedarbīgs vemšanaslīdzeklis.

AFRIKĀŅU BULTU INŽU IZGATAVOŠANA

Bultu inžu izgatavošanas paņēmieni mainās no vienkāršas ekstrahēšanas ar ūdens palīdzību unsekojošu liekā ūdens iztvaicēšanu līdz sarežģītiem rituāliem, kas ir rūpīgi glabājams ģimenes noslēpums.Akonkanteras sakni parasti sasmalcina un vāra ūdenī, ļaujot liekajam ūdenim izgarot, bet pēc tam vienupēc otra pievieno citus ingredientus (čūskas, ķirzakas un tml.). Acīmredzot Āfrikā inžu izgatavošana irneoficiāls atsevišķu cilšu monopols. Protams, cilvēki, kas labi pārzina šo māku, ir arī cilās ciltīs.Austrumāfrikā par labākajiem inžu izgatavotājiem uzskata kambas cilti Kenijā un vasoņjes cilti Tanzānijā.Indes tur izgatavo uz komerciāliem pamatiem, jo gatavajam produktam ir labs noiets kaimiņu ciltīs.Piemēram, Kenijā dorobo, masaji, mbere un kikuji gatavās bultu indes bieži pērk no kambas cilts.Tanzānijā no vasoņjes cilts bultu indi pērk vakindigu, vasubu, vanati, vaikomu, vasukumu, vazanaki uncašaši ciltis. Kongo pigmeji paši izgatavo bultu indes, jo tās ir viņu eksistences pamatā.

Bultu inžu izgatavošanas noslēpumus zina ļoti nedaudzi (pat kambas ciltī), jo, vairīdamies no liekasziņkārības, izgatavotāji par sevi izplata dažādus mītus. Emins Pašā 1894. gadā bultu indes izgatavošanuapraksta šādi.

«Bultu indi izgatavo pieredzējis cilvēks tālu no ciema, meža aizsegā, pilnīgā noslēgtībā. Viņš sajaucbungo-bungo un mvele-mvele koku sakņu un mizas pulveri, pievieno ķirzakas, čūsku galvas, čūsku feobusun citus draudīgus ingredientus…

Tvaiki, kas ceļas no vārāmā trauka, ir nāvējoši. Pēc neilga laika podu noceļ no uguns un indi, kastagad izskatās kā tumša stīgra masa, noliek uz nakti dzesēties.»

Vēlāk izrādījās, ka «mvele-mvele» ir Acocanthera un Strophantus eminii, bet «bungo-bungo»,iespējams, ir ĪJiia- dolphia narvipheliae.

Šaperā grāmatā «Dienvidāfrikas koisanu tautas» sīki apraksta, kā bultu indes izgatavoDienvidāfrikas bušmeņi.

«Izgatavojot otrā tipa indi (augu un dzīvnieku inžu maisījumu), sasmalcina čūsku galvas, izvelkindīgās sulas, izžāvē un saberž pulveri. Pēc tam pulveri ieliek austeres gliemežvāka lauskā, pievieno augusulu un samaisa. Tad maisījumu vāra, līdz tas iegūst vajadzīgo želejveidīgo sarkanbrūno konsistenci. Jaizmanto vienīgi augu substances, piemēram, akokanteras krūmu, tad izgatavošanas paņēmiens atšķiras,taču nedaudz. Krūma zarus sasmalcina pulveri, kuru saber māla podā un vāra ūdenī, kamēr šķīdums kļūstželejveidīgs. Tālāk tam piejauc piensulu, kuru iegūst no eiforbijas koka sēklām. Tagad brūnā, indīgāsubstance, kas atgādina bišu vasku, ir gatava lietošanai. Parasti to saveļ lodītē, ietin ādas gabalā un ieliekmaisā, kuru līdzi nēsā katrs bušmenis. Vajadzības gadījumā indi uzsilda bruņurupuča bruņas lauskā unizkausēto devu uztriepj bultas uzgalim… Indei nekad nepieskaras ar pirkstiem.»

Citas bušmeņu lietotās indes ir vienīgi augu vai dzīvnieku izcelsmes. Acīmredzot ir daudz bultu inžuizgatavošanas paņēmienu, taču tie atšķiras tikai detaļās. Bušmeņu vidū nav neviena, kas īpaši izceltos kāinžu izgatavotājs. Katrs, kam vajadzīga inde, pats to arī izgatavo. Arī pigmeji šajā ziņā rīkojas tāpatPrimitīvo mednieku vidē inžu izgatavošana nav noslēpums un ar to var nodarboties ikviens. SavukārtDienvidamerikas indiāņu, kā arī daudzās Austrum- ālrikas ciltīs, kur medības nav vienīgais iztikas avots,inžu izgatavošanas noslēpums zināms tikai nedaudziem.

Kenijas iezemiešu tautu bultu inžu izgatavošanas paņēmieni ir gandrīz tādi paši kā jau iepriekšaprakstītie. Parasti akokanteras sakni sīki sasmalcina vienu pašu vai kopā ar citiem ingredientiem, kurusuzskata par indīgiem, un vairākas stundas vāra, bet pēc tam pievieno tādus otršķirīgus ingredientus kāčūskas, skudras, lapsenes utt Indes izgatavošanā izmantojamās papildvielas ir ļoti dažādas. Kāds

izgatavotājs kā bultu indes piedevu izmantoja uzlējumu kafijas krūmu apsmidzināšanai pret sēnīšuslimībām.

DIENVIDAMERIKAS BULTU INŽU IZGATAVOŠANA

Kurāres tipa inžu izgatavošana ir rūpīgi glabājams noslēpums, un, kā jau tika minēts, tēvs to nododdēlam ar slepenu rituālu. Uzlējumu sajauc un vāra burvju dziedāšanas pavadījumā. Šo inžu izgatavošanāizmanto daudzus ingredientus, no kuriem daži iedveš godbijīgas bailes, taču tie ir bez toksiskasiedarbības. Dažās ciltīs indi vāra sie-vietes, kas izdarījušas noziegumu. Kad viņas no indīgajiemiztvaiko- jumiem mirst, tad uzskata, ka inde ir gatava.

Indes izgatavošanu no augiem ar ekstrakcijas metodi, tvaicējot ūdens šķīdumu līdz masassabiezēšanai, pirmais aprakstījis Humbolts (1807. g.). Viņš arī atzīmējis, ka kurāres indigums ir atkarīgsno cilts dzīves vietas un izmantotajiem ingredientiem.

Visbiežāk inžu izgatavošanai izmanto lielas noteiktu sugu liānas. Šis liānas reizēm sasniedz collucaurmēru pie pamatnes un simt pēdu garumu. Iztvaicēto indi uzglabā bambusa caurulēs, podos un nokaltētiem ķirbjiem izgatavotos traukos. Trauka tips nav noteicošais, kāda inde tajā tiek glabāta. Gandrīzvienmēr indi izgatavo pūšļotāji vai burvju, un šo procesu pavada rituāli, kas katrai ciltij ir atšķirīgi.

BULTU INŽU IEDARBĪGUMA PĀRBAUDE

Esam noskaidrojuši, ka indes iedarbīgums ir atkarīgs no izgatavošanas veida un piedevu daudzuma.Dažkārt pat indes izgatavotājiem nav īsti skaidrs, cik svarīgs ir viens vai otrs komponents.

Bultu inžu iedarbīgumu pārbaudei ir daudzi paņēmieni. Dorobo ciltī bultu indes pārbaudei izmantobruņurupuci, kuram indi ievada rētā. Bruņurupucim jānomirst, kad tas izdarījis piecus, sešus soļus kopšindes ievadīšanas brīža. Dažās ciltīs iegriež rokā, lai parādītos asinis, blakus rētai noliek nedaudz indes,kuru sajauc ar asinīm. Uzskata, ka inde ir ļoti stipra, ja asinis paliek tumšas.

Neapšaubāmi pastāv daudzi bultu inžu stipruma pārbaudes paņēmieni, taču tie visi ir nežēlīgi unnedroši. Organismā ievadītas bultu indes iedarbība lielā mērā ir atkarīga no tādiem faktoriem kāsaindētās bultas lidojuma ātruma un leņķa, kādā tā ietriecas ķermeni. Indes daudzums uz bultas uzgaļanebūt neatbilst tam indes daudzumam, kas nonāk upura organismā. Konstatēts, ka uz viena bultas uzgaļauztrieptais indes daudzums ir pietiekams, lai nogalinātu turpat vai divsimt piecdesmit cilvēku.

Laiks, kad inde sāks iedarboties, stipri atkarīgs no asins pieplūduma rētai. Ja attiecīgās vietasasinsapgāde ir laba, inde tiek uzsūkta un iznēsāta pa visu organismu, līdz ar to arī iedarbība ir ātra.

Uz dažādu sugu dzīvniekiem inde iedarbojas atšķirīgi. Visneuzņēmīgākie pret to ir putni. Taču tajāpašā laikā putni ir daudz uzņēmīgāki par zīdītājiem pret fluoru saturošām indēm. Jāpiebilst, ka indesdaudzums, kāds nepieciešams, lai parādītos saindēšanās simptomi, ir stipri atkarīgs no dzīvnieka svara.Parasti jutīgāki pret indi ir ļoti jauni un ļoti veci dzīvnieki. Ļoti jauniem dzīvniekiem organisma spējaspārvarēt indes iedarbību vēl nav pietiekami attīstījušās. Vecu dzīvnieku aizsargspējas ir pavājinātas.Jāatzīst, ka dzīvnieka bojāeja no indes ir ļoti atkarīga no viņa veselības stāvokļa.

Pastāv uzskats, ka nelielus dzīvniekus (antilopes un tml.) bultu inde nogalina ļoti ātri, turpretī lielusdzīvniekus (piemēram, ziloņus) tā pati inde nogalina tikai pēc vairākām dienām. Ja nāve patiešām iestājasvairākas dienas pēc indes ievadīšanas, tad visdrīzāk tas notiek sekundāras iedarbības (piemēram,infekcijas) rezultātā, nevis no tiešas (akūtas) saindēšanās.

Vidēji stipra bultu inde caurmēra cilvēku nonāvē pusstundas līdz stundas laikā pēc tās ievadīšanasorganismā. Īstenībā jebkurās indes letālo devu noteikt ir grūti, jo tās lielums ir atkarīgs no daudziem

faktoriem.Daudzi zāļu dziednieki apgalvo, ka bultu indēm ir pretindes. Tomēr nav zināma neviena konkrēta

pretinde uabaīnam, tāpēc šādi paziņojumi jāvērtē visai skeptiski. So apgalvojumu pamatā lielākoties iraizspriedumi, un tie nepelna uzticību. Kāds no kikuju cilts vecajiem, kuru uzskatīja par bultu inžupazinēju, apgalvoja, ka vislabākā pretinde pret bultu indi ir neapgraizīta zēna vai ļoti veca cilvēka urīns,ar kuru jāapskalo upuris tūlīt pēc ievainošanas. Vecais vēl pavēstīja, ka jāurinē cilvēkam bez seksuālaspieredzes vai kam seksuāli kontakti nav bijuši ilgu laiku. Uz jautājumu, vai tādi paši rezultāti iegūstami arvecas sievietes urīnu, viņš paskaidroja, ka tas nav iespējams, nepaskaidrojot, kāpēc. Izskaidrojuma vietāviņš piedāvāja iedzert «ņjuhi», vietējo alkoholisko dzērienu!

Vairums bultu inžu, tās uzglabājot sausumā, savas īpašības saglabā ilgu laiku. Pārbaudot vairākusbultu inžu paraugus, no kuriem divi bija vecāki par pieciem, bet divi — vecāki par desmit gadiem, tikakonstatēts, ka uz laboratorijas dzīvniekiem (pelēm, žurkām, trušiem) tie iedarbojas ļoti toksiski.Saindēšanās simptomi parādījās divu līdz četru minūšu laikā pēc indes ievadīšanas brīža, bet nāveiestājās, ilgākais, pēc četrdesmit piecām minūtēm.

Kaut arī daudzās pārbaudāmajās indēs ietilpst uabaīns, tomēr par materiāla toksiskumu nevar spriestpēc šīs sirds indes vien. Acīmredzot citi bultu inžu ingredienti toksiskumu palielina.

SAINDĒTO BULTU LIETOŠANA MEDĪBĀS

Kopš seniem laikiem saindētās bultas plaši tiek lietotas savvaļas zvēru medībās. Gan jāpiebilst, kamednieku vairums priekšroku tomēr dod suņiem. Batvas cilts pigmeji zelēja kāda koka mizu. Šim kokambija lielas, ādainas lapas, dobi ziedi un lieli zaļi augļi. Dažus pilienus no šķidruma, kas radās pēc lapuzelēšanas, ievadīja suņu nāsīs ožas stimulēšanai medību laikā. Šie suņi ir prasmīgi iedresēti dzinēji.Parasti, kad zvērs ir nodzīts, tas pagriežas pret suņiem, būdams gatavs aizstāvēties. Šajā brīdī mednieksbez grūtībām var tam pietuvoties un piebeigt ar šķēpu vai no neliela attāluma sašaut ar saindētām bultām.Daži mednieki uzkar suņiem kaklā zvaniņu, lai dzirdētu, kur viņi skrien. Jādomā, ka mednieki senatnēzvēru trenca tik ilgi, kamēr tas zaudēja spēkus, bet pēc tam nogalināja ar šķēpu vai rungu. No šādaviedokļa raugoties, pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu suņa pieradināšanu noteikusi lielanepieciešamība.

Vēl viens seno mednieku iecienīts paņēmiens bija bedru rakšana uz zvēru takām, kas ved uzdzeršanas vietām, kā arī upju krastos. Šīs bedres tika nomaskētas ar krūmu zariem. Dažreiz bedres (šādaslamatas ierīko vēl šodien) centrā ievietoja smailus vertikālus mietus. Turkanu cilts Kenijas ziemeļos arīrok bedres zvēru takām, taču lieto citu paņēmienu. Viņi ierīko «riteņu lamatas», kuras veido uz zvērutakām zemē novietoti ādas arkāni. Arkāna cilpu ievieto no riteņu stīpas izgatavotā rāmī ar daudziem asiemspieķiem. Ierīci novieto virs apmēram astoņus sprīžus dziļas bedres un nomaskē ar augsni. Arkāna brīvogalu piesien apmēram trīs pēdas garam koka bluķim pa vidu. Dzīvnieks, kas neko nenojauš, iet pa taku,uzkāpj ritenim un iekrīt bedrē. Pārbijies tas cenšas izraut kāju, uz kuras cieši uz- maukusies stīpa arasajiem spieķiem. No zemes izrautais bluķis cilpu savelk arvien ciešāk. Mednieks iet dzīvniekam papēdām, līdz tas galīgi zaudējis spēkus. Parasti piesietais bluķis savaino dzīvnieka pakaļkājas un radastipru asiņošanu.

Vēl viena dorobo mednieku pielietota ierīce ir «krītošais šķēps». To izgatavo no trīs pēdas gara untrīs sprīžus resna mieta. Tam piesien stipru, apmēram desmit sprīžu garu bultu ar saindētu dzelzs uzgali.Ierīci uzstāda virs zvēru takas. Jebkurš pa to ejošs liels dzīvnieks (piemēram, bifelis) aizķer šķēpaatlaišanas mehānismu, un šķēps tam ieduras mugurā.

Daudzi mednieki īpaši lielo dzīvnieku ķeršanai izmanto dažādus arkānus, lamatas, to skaitā arī tādas,kas aizcērtas, tāpēc bušā bieži var atrast sakropļotus dzīvniekus, kas mēģinājuši atbrīvoties no šīm

ķeramajām ierīcēm. Pēc profesionālo mednieku vērojumiem, ievainotie dzīvnieki, īpaši leopardi unlauvas, kļūst ļoti agresīvi un daudzi no tiem kļūst par cilvēku ēdājiem.

Lai nemanāmi pielavītos medījumam, mednieki izmanto arī tādu paņēmienu kā maskēšanos ar kādadzīvnieka ādu vai strausa spalvām. Namībijas bušmeņi bieži imitē strausu. Šim nolūkam izveido zālesspilvenu, kurā sasprauž strausa spalvas un kuru novieto medniekam uz pleciem, bet rokā viņš tur garukārti, kuras galā ir kaut kas līdzīgs strausa galvai. Daži mednieki neparasti labi imitē dzīvnieku balsis unšo prasmi pielieto, lai pietuvotos dzīvniekam droša šāviena attālumā. Daudzi mednieki uzrāpjas kokugalotnēs zvēru taku vai dzeršanas vietu tuvumā un šauj no neliela attāluma. Viņi spēj daudz ko uzzināt pardzīvnieku arī pēc pēdām. Svarīgi ir pamanīt, vai tajās nav redzami kādi pilieni un vai pa tām neskraidaskudras. Pēc tā var spriest, cik senas ir pēdas.

Kenijā loka un bultu lietošana medībās ir aizliegta. Tomēr šis ierocis drīkst piederēt ikvienam.Vienīgā iespēja sodīt malumednieku rodas, ja viņš tiek noķerts nozieguma brīdī vai ar nogalinātādzīvnieka ķermeni. Daudzi malumednieki amatieri lieto apšaubāmas kvalitātes bultu indes, kasdzīvniekam liek ilgi mocīties, iekams tas mirst Dzīvnieki, kuru medīšanai izmantota nekvalitatīva inde,parasti noslēpjas mežā, kur nomirst Tos apēd citi dzīvnieki, piemēram, hiēnas. Daži mednieki izliek mežālamatas un nepārbauda tās vairākas dienas vai pat nedēļas pēc kārtas. Šādos gadījumos dzīvnieki mokāsagonijā, iet bojā un sapūst, pirms mednieks tos atradis.

Senāk vairums primitīvo mednieku dzīvniekus nogalināja tikai gaļas vai ādas dēļ. Medību trofejasbija vienaldzīgas, jo dzīvnieku visur bija daudz. Dažās Āfrikas ciltīs (piemēram, boranu un masaju ciltīs)neviens vīriešu kārtas pārstāvis nevar saukt sevi par vīrieti, kamēr šķēpu nav slacījis ar plēsīga dzīvniekaasinīm. Parasti kopā medī vairāki cilvēki, taču tiesības uz medījumu pieteic tas, kurš dzīvnieku ievainojispirmais. Šiem cilvēkiem nav sentimentālu jūtu pret savām trofejām, un viņiem kaut ko nozīmē vienīginauda, ko tic saņem par guvuma pārdošanu, kā arī lepnums, kādu jūt, rīkojoties pēc savas cilts tradīcijām.

Primitīvajiem medniekiem ir svarīga loma viņiem atvēlētajā ekoloģiskajā nišā, jo tie palīdzkontrolēt dzīvnieku skaitu. Pēdējos gados Cavo nacionālajā parkā Kenijā ziloņu bija savairojies tikdaudz, ka tiem sāka trūkt barības. Ilgu laiku valiangulu cilts medīja ziloņus iztikai, šādi samazinot toskaitu.

Runājot par malumedniecību, daudzi konservatori kļūst neparasti sentimentāli. Viņi paziņo, ka«nedrīkst atkārtot senču kļūdas». Tomēr pastāv rakstiskas vēsturiskās liecības, kas apstiprina, kamūsdienu nacionālajos parkos ieviestajām aizsardzības sistēmām līdzīgas sistēmas bijušas jau SenajāĒģiptē. Asīrieši, persieši, babilonieši, romieši un eiropieši visā mums zināmajā vēstures posmā centušiesaizsargāt dzīvniekus, taču arvien piedzīvojuši neveiksmi. Vilhelms Iekarotājs pret malumedniecību cīnījāsļoti nežēlīgi, sodot par to ar acu izduršanu, kastrēšanu vai citādu sakropļošanu. Bet arī tas nedeva jūtamusrezultātus.

SLEPKAVĪBAS VAI SLEPKAVĪBU MĒĢINĀJUMI AR SAINDĒTĀM BULTĀM '

Kenijā policija katru gadu atklāj un izmeklē vairākas slepkavības, kas izdarītas ar saindētām bultām.Par šiem gadījumiem mūsu stāstījuma nobeigumā pavēstīts tā, kā tas atspoguļots policijas ziņojumos.

Nevar būt šaubu, ka ar saindētām bultām izdarīts daudz vairāk slepkavību, nekā policijai kļuviszināms. Vairākās Kenijas iezemiešu ciltīs ar kriminālu un civiltiesisku strīdu risināšanu nodarbojas ciltsvirsaitis, un, ja ar risinājumu abas puses ir, apmierinātas, tad policija par to neko neuzzina. Šādāgadījumā pastāv tendence uzskatīt policiju kā «intervcntus». Dažkārt, ja cilvēks nogalināts nozieguma(teiksim, lopu zagšanas) brīdī, līdzdalībnieki viņu aiznes labi tālu, lai slēptu pēdas. Daudzas no šīmtautām ir klejotāju tautas, kas dienas laikā pārvietojas par vairākām jūdzēm. Apgabalos, kur sakarulīdzekļu praktiski nav, šos klejotājus nav iespējams atrast.

Bultas tomēr neizmanto slepkavībām tik bieži kā dunčus, rungas (koka vāles) un nūjas. Sakarā ar to,ka Kenijā loks un bultas nav aizliegti, liecinieku trūkuma gadījumā slepkavības mēģinājumu konstatēt irļoti grūti.

Astoņdesmit vienā procentā no pielikumā minētajiem gadījumiem bultas bijušas saindētas aruabalnu. Nāvējošās indes devas lielumu noteikt ir diezgan grūti. Jāņem vērā daudzi faktori, to skaitā aricilvēka veselība. Pat gadījumā, kad nāvējošā indes deva ir zināma, nav iespējams noteikt, cik daudz tāsiekļuvis organismā, jo nevar zināt, cik tās bijis uz bultas uzgaļa.

Ja indes pamatviela nav uabaīns, tad problēma ir vēl sarežģītāka. Daudzas indīgās vielas spējpastiprināt viena otras iedarbību, tāpēc noteikt, kā iedarbosies to savienojums, ir vēl grūtāk.

Jebkuras indes koncentrācija ķermenī objektīvi liecina par indes kopējo daudzumu. Kādreizpastāvēja uzskats, ka sirds muskulatūrai piemīt īpaša spēja koncentrēt uabaīnu un tieši tāpēc tas tik stipriietekmē sirdsdarbību. Tagad šī teorija ir atspēkota.

Deviņos procentos no pielikumā minētajiem gadījumiem cilvēki nogalināti cilšu sadursmēs, īpašizogot lopus. Daudzās ciltīs par ienaidnieka nogalināšanu un gūstekņu notveršanu īpaši nepriecājas.Uzslavu par drosmi uzbrukuma laikā drīzāk var izpelnīties, iegūstot kādu mantu, kas ciltij var dot jūtamulabumu. Cilvēku nogalināšana, aizdzenot lopus, var izsaukt atriebību un izraisīt starp kaimiņu ciltīm karu.Parasti informācija par šādiem gadījumiem iekļūst vietējās avīzēs, un dažas šādas ziņas ievietotas tālāk.

«Dienvidņjanzā, aizdzenot lopus, sākusies šaušana atlokiem, kuras rezultātā nopietni ievainoti trīscilvēki.

Policijas vadība Nairobi ziņo, ka nozagti vairāk nekā piecdesmit lopi 3600 mārciņu vērtībā. Policijaatradusi visus nozagtos lopus un apcietinājusi vienu cilvēku.

Divsimt lopu lielā ganāmpulka īpašnieku misteru X krūtīs ievainojusi lopu zagļu raidīta bulta Smagāstāvoklī viņš nogādāts slimnīcā.

Vēlāk policija apcietinājusi cilvēku, kuru uzbrukuma laikā misters X ievainojis ar bultu un kurš tāpatnogādāts slimnīcā.

Vēl liela šaušanās ar lokiem izcēlusies, lielai kipsigu cilts ļaužu grupai satiekoties ar kurias ciltscilvēku grupu no Dienvidņjanzas. Viens no kurias cilvēkiem ievainots un nogādāts slimnīcā. Saņemtspaziņojums, ka kipsigi nozaguši citai ciltij simts lopus.»

Nākamajā mēnesī avīzē parādās cits paziņojums.«Sadursmē ar kisiju cilti ar bultām ievainoti vairāki kipsigu cilts lopu zagļi. Sadursme izcēlusies,

kad kipsigi lauzuši ganību aploku. Ievainoto skaits pagaidām nav zināms. Policija un zemes aizsardzībasspēki patrulē teritorijā.»

Pēc piecām dienām avīzē parādās vēl viens paziņojums par jau aprakstīto incidentu.«Vakar tika ziņots, ka uz masaju un kisiju cilšu robežām notikusi sadursme pēc lopu zagšanas

mēģinājuma un tajā nogalināti četri masaji. Pirms trim dienām policijas bruņotie spēki bija spiesti atklātuguni, lai pārtrauktu jau vienpadsmit stundas ilgstošo kauju. Pēdējās sadursmes laikā divi masaji un divikisiji ievainoti ar bultām un nogādāti slimnīcā. Vienpadsmit stundu ilgā sadursme sākās Ņjabiazi skolā unaizgāja līdz Ņjabitiņjas tirgum. Policija ziņo, ka sadursme notikusi tāpēc, ka vairāki kisiju cilts piederīgie4. martā uzbrukuši masaju lopu aplokam, nozaguši trīssimt trīsdesmit vienu dzīvnieku un nogalinājušivienu masaju.»

Vēl viens paziņojums, kas parādījies tajā pašā avīzē.«Ar lokiem un bultām bruņojusies lopu zagļu banda uzbrukusi mistera X namam Oijani netālu no

Migeri un pēc apšaudes, kurā smagi ievainots viens cilvēks, aizdzinusi piecpadsmit lopus.»Masaji uzskata, ka pasaulē visi lopi pieder viņiem, un tos no saviem kaimiņiem zog tāpēc, ka

uzskata, ka paņem tikai to, kas kādreiz piederējis viņiem.Apmēram deviņi procenti slepkavību ar saindētām bultām notikušas pēc alkoholisko dzērienu

lietošanas radušos strīdu rezultātā.

Apmēram sešpadsmit procentu slepkavību izdara radinieki, piemēram, dēls nogalina tēvu vai vīrs —sievu. Daudzās afrikāņu kopienās parasta lieta ir kompensācijas izmaksa nogalinātā radiniekiem.Vienīgais izņēmums ir, ja nogalinātā bijusi ragana. Kompensācijas lielums katrā konkrētā gadījumā iratšķirīgs. Piemēram, kikuju ciltī kompensācija par neapgraizītu zēnu ir ļoti niecīga, turpretī par karavīruviņa piederīgie saņem veselu bagātību.

Visai plaši ir izplatīts ticējums, ka pēc trāpījuma bulta no ķermeņa tūlīt jāizvelk, jo tad asinīs iesūcasļoti maz indes un ievainotais var izdzīvot Šāds pieņēmums ir loģisks, taču, velkot ārā bultu, ievainojumsvar paplašināties un nāve var iestāties no liela asins zuduma. Vairumam bultu uzgaļu ir atkarpes, tāpēcizvilkt tās nav viegli. Bieži vien bultas uzgalis paliek ķermenī. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad, se- cējotlīķi, tajā atrasti bultu uzgaļi.

BULTU INDES KĀ ZĀĻU IZEJVIELA

Senatnē cilvēks slimības saistīja ar nelabvēlīgo dievu, senču garu, raganu un viņpasaules spēkuļaunprātībām. Slimības uztvēra vienkārši kā «dieva sodu». Sākotnēji ārstēšana izpaudās kā mēģinājumspielabināties slimību uzsūtītājiem, galvenokārt nesot upurus. Šajos rituālos izmantoja vēsturē minētusaugus (jau Bībelē pieminētās mirres1 un vīraku). Vēl šodien afrikāņu burvji daudzus augus izmanto netikai ārstēšanai, bet arī noteiktos rituālos. Laika gaitā atklājies, ka dažām zālēm piemīt tādasfarmakoloģiskās īpašības, kas noder slimību ārstēšanai.

Samērā maz cilvēku apzinās, ka farmakoloģija mūsdienu izpratnē ir visai jauna zinātne. Līdz XXgadsimta sākumam zālēm, kas nāca no dabas, bija daudz lielāka nozīme. Daudzi Lielbritānijā, ASV,Eiropā, Krievijā oficiāli izplatītie medicīniskie preparāti bija uz labu laimi izvēlētu zāļu (īpaši no auguvalsts nākušo) saraksti. Nav jābrīnās, ka, izrakstot receptes, ārsti bieži lietoja neskaidrus un nesaprotamusvār-

'Mirres — aromātiski sveķi, kurus iegūst no iegriezumiem dažu tropu koku mizā. Izmanto medicīnā.Agrāk pielietotas gan kā aromātiskas kvēpināmās vielas reliģiskās ceremonijās, gan kā garšvielas.

dus. Zinošs pacients šādi drīzāk tika maldināts, nevis izglītots. Mēs vēl arvien nezinām, kāds ir mūsudienās lietojamo medikamentu lielākās daļas iedarbības mehānisms. Savu neziņu bieži vien cenšamiesmaskēt, lietojot tādus «zinātniski» skanošus nesaprotamus terminus kā «taksifilaksija» vai «idiopātisks»un apvainojot nezināšanā «primitīvos» cilvēkus. Bez kādām sirdsapziņas ēdām zāļu vietā tiek izrakstīts«kaut kas tāpat vien» (placebo1 ), bet gadsimtu gaitā pārbaudīta zāļu dziednieku pieredze netiek atzīta.Mūsdienu mediķu un necaurejamos mežos dzīvojošo pigmeju ārstniecības principi daudzējādā ziņā irlīdzīgi. Izsakoties kāda pazīstama ārsta vārdiem, «tā ir māksla, kas balstās uz pieņēmumiem unpilnveidota uz mirstības rēķina. Tai ir vienots mērķis — reizēm ārstēt, bieži — dot ciešanāsatvieglinājumu un vienmēr — sniegt mierinājumu.»

Senatnē cilvēki izdarījuši dažus nozīmīgus novērojumus, kas izturējuši laika pārbaudi. Piemēram,tika ievērots, ka Kāds atsevišķs augs iedarbojas galvenokārt uz noteiktu ķermeņa daļu (piemēram, uzsirdi, kuņģi utt). Tā cilvēki iemācījās pielietot zāles specifiskiem nolūkiem. Tomēr senie cilvēki bieživien neiedomājās, ka «indīgos» savienojumus tikpat labi var izmantot arī kā medikamentus.

Ar indi bieži vien saprot vielu, kas, iekļuvusi organismā pa muti, spēj nopietni ietekmēt veselību vaipat izsaukt nāvi. x)ti reti vērā tiek ņemts apstāklis, ka vielas nāvējošā iedarbība ir atkarīga no devaslieluma. Bieži medikamentu vēlamās īpašības ir nesaraujami saistītas ar nevēlamajām. Ne velti pastāvizteiciens, ka vienīgās pilnīgi nekaitīgās zāles ir nekur nederīgas zāles. Dažas derīgas zāles vai- izsauktnāvi, tās pārdozējot Un gluži otrādi — dažas nāvējošas indes var izmantot kā medicīniskus preparātus, jato dozē- jums ir stingri kontrolēts.

Dažām zālēm starpība starp ārstēšanai, sāpju noņemšanai un nonāvēšanai vajadzīgo devu ir ļoti

neliela. Par šādiem medikamentiem saka, ka tiem ir «šaura drošības'Placebo — zāļu forma, kas satur neitrālas vielas.zona». Diviem no bultu indēm iegūtajiem medikamentiem (uabaīnam un tubekurarinam) ir šaura

drošības zona, un tas nozīmē, ka tos var izmantot vienīgi pastāvīgā ārsta uzraudzībā un stingri dozēti. Abipreparāti, ieņemot caur muti, nav iedarbīgi. Varbūt tieši tāpēc primitīvie cilvēki nav tos izmantojušiārstnieciskos nolūkos, jo gandrīz visas zāles tika lietotas caur muti un reti (vai pat nekad) tās ievadījaorganismā ar injekcijām.

UABAĪNS ka zāles

Uabaīns (kuru pazīst arī kā G-strofantīnu) Rietumu medicīnā tika ieviests pēc klasiskajiem seraTomasa Frezera Strophanthus hispidus pētījumiem 1890. gadā. Simt gadu pirms tam skotu ārsts ViljamsViterings bija publicējis savu klasisko darbu par Digitalis (uzpirkstīti). Tautas medicīnā Digitalis tikalietota tūskas ārstēšanai jau ilgi pirms tam, kad Viterings pievērsa uzmanību tās vērtīgajām īpašībām sirdsslimību ārstēšanā. No Digitalis iegūti divi vissvarīgākie sirds glikozīdi — digitoksīns un digoksīns.

Afrikāņu bultu inžu indīgo pamatvielu uabaīnu bieži lieto sirds nepietiekamības ārstēšanā.Uabaīns, tāpat kā citi sirds glikozīdi, palielina sirds muskulatūras savilkšanās spēku, līdz ar to

pastiprinot asiņu plūsmu artērijās. Pastiprināta sirds muskulatūras savilkšanās saistīta ar sirds pulsācijuskaita un sirds muskuļa apjoma samazināšanos. Ja ievadītā uabaīna deva ir par lielu (no ievainojuma arsaindētu bultu), sākas fibrillācija. Zīdītājiem pirmā saindēšanās pazīme ir vemšana.

Uabaīnu parastos apstākļos sirds nepietiekamības ārstēšanai neizmanto, jo tas slikti uzsūcas nobarības vada (tāpēc tas jāievada ar injekcijām), ātri tiek izvadīts no organisma, līdz ar to vajadzīgāskoncentrācijas uzturēšanai nepieciešamas daudzkārtējas injekcijas. Uabaīna terapija ir iespējama vienīgislimnīcas apstākļos.

KURĀRE KA ZĀLES

No Dienvidamerikas bultu indes kurāres iegūst nozīmīgu medikamentu tubekurarinu, kuru izmantomuskuļu tonusa mazināšanai. Kaut arī kurāres paralizējošās īpašības bija pazīstamas jau sen, izmantošanufarmakoloģijā kavēja tīra materiāla trūkums. Kurāres paraugi uz Eiropu pētīšanai tika atvesti tikai XVIgadsimtā.

Tubekurarīns caur gremošanas traktu uzsūcas ļoti slikti, jo tā molekulas ir ļoti lielas un netiek caurišūnu membrānām. Tubekurarina iedarbība ir pretēja ezeriņam, kurn iegūst no Kalabaras pupām. Šīiemesla dēļ ezerīns ir vislabākā pretinde, saindējoties ar tubekurarinu.

STRIHNĪNS KĀ ZĀLES

Dažas Strychnos sugas, kuras izmanto bultu inžu gatavošanai, cik zināms, satur alkaloīdu strihnīnu,kas pirmo reizi tika izdalīts 110 Indijā augošā strihnīnkoka sēklām. Eiropā strihnīnu sāka lietot XVIgadsimtā kā žurku indi. Medicīniski nozīmīga ir strihnīna spēja stimulēt centrālo nervu sistēmu. Daudzipreparāti, kurus apvieno kopīgs «tonizējoša rūgtuma» nosaukums, nelielos daudzumos satur strihnīnu.Rūgtums stimulē mēles garšas kārpiņas, uzlabo apetīti un aizkavē kuņģa sekrēciju. Strihnīnu izmanto arī kādopingu, neatļauti dodot zirgiem pirms starta. Citos medikamentos, kurus izmanto kā dopingu zirgiem,ietilpst nikotīns, niketamīds, amfetamīns un kofeīns.

Strihnīnu medicīnā tik ilgi lieto ne bez pamata, un tas ir populārs vēl šobaltdien.

AKONITĪNS KĀ ZĀLES

Akonitīna pielietošanu medicīnā 1763. gadā aizsāka Antons Sterks. Viņš aprakstīja šo alkaloīdusaturošo augu un ieteica akonitīnu reimalisku un neiralģisku sāpju atvieglināšanai, uzpampumamazināšanai un čūlas ārstēšanai.

Akonitlna preparātus agrāk lietoja zobu sāpju, migrēnas, reimatisku un līdzīgu sāpju mazināšanai.Lokāla pielietojuma gadījumā akonitīns rada dedzinošu siltuma sajūtu, bet vēlāk notirpumu un nejutīgumupret sāpēm. Vidējas akonitīna devas palēnina sirdsdarbību un samazma asinsspiedienu.

Sakarā ar to, ka akonitīns iedarbojas uz sirdi un asinsriti, to pielieto augsta asinsspiediena(hipertonijas) ārstēšanā. Ilgstoši lietot to nevar, jo šīs zāles toksiski iedarbojas uz citām organismasistēmām. Patlaban ir pazīstamas citas, iedarbīgākas zāles, kurām nevēlamā iedarbība un blakuspa-rādības nav tik izteiktas.

Indiešu medicīnā akonitīns tika lietots kā «ativīzija» jeb nāvējoša inde, kas neitralizē citas indesiedarbību. Cilvēkam nāvējoši ir 0,004 grami akonitīna.

NIKOTĪNS KĀ ZĀLES

Kā jau tika pieminēts agrāk, Japānā dzīvojošie aini kā bultu indi izmanto akonīta un tabakasmaisījumu. Tabakas indīgā pamatviela nikotīns ir viens no nedaudzajiem alka- loīdiem, kas tīrā veidā iršķidrs. Šķidrums ir bezkrāsains, gaistošs, gaisā kļūst brūns un sāk smaržot pēc tabakas. Pirmo reizi notabakas lapām tas izdalīts 1828. gadā.

Nikotīns daudzos gadījumos uz nervu sistēmu vispirms iedarbojas kā stimulators, bet pēc tam tobremzē. Nikotīns ir ļoti indīgs un iedarbības ātruma ziņā pielīdzināms cia- nīdiem. Tomēr ziņas par tātoksiskumu ir pretrunīgas. Piemēram, tika uzskatīts, ka viens cigārs satur divu cilvēku noindēšanaipietiekamu nikotīna daudzumu, taču ir ziņas par cilvēkiem, kas, apmiglojot augus ar nikotīnu saturošieminsekticīdiem, saņēmuši ļoti lielas nikotīna devas, bet tomēr ir izglābti. Nikotīna koncentrācija tabakaslapās svārstās no 0,6 līdz 6 procentiem, tāpēc nav iespējams noteikt precīzi, cik liels lapu skaits,nokļūstot organismā, varētu izraisīt nāvi. Nikotīnam iekļūstot organismā nāvējošā daudzumā,raksturīgākās pazīmes ir centrālās nervu sistēmas uzbudināts stāvoklis, vemšana, paātrināta sirdsdarbība.Tas var beigties ar sirdsdarbības apstāšanos.

Medicīnā nikotīnu nepielieto tā daudzveidīgās toksiskās blakusiedarbības dēļ.Šajā īsajā pārskatā par bultu indēm mēģināts apkopot informāciju, kāda nespeciālistam praktiski nav

pieejama. Bultu indes atšķiras gan pēc tajās ietilpstošo komponentu skaita, gan pēc izgatavošanas veida.Tomēr par šīm indēm varam runāt vienīgi vispārīgi. Piedevu skaits bultu indēm mainās pat viena toizgatavošanas reģiona ietvaros. Jādomā, ka bultu inžu izgatavošanas paņēmienu ir tikpat daudz, cik toizgatavotāju.

Primitīvajiem cilvēkiem, kuriem bultu indes nepieciešamas eksistences nodrošināšanai (piemēram,bušmeņiem un pigmejiem), izgatavošanas metodes ir vienkāršas un nav saistītas ar kādiem rituāliem.

Savukārt tie, kas indes izgatavo pārdošanai un pielieto reti, cenšas ap sevi radīt noslēpumainībasplīvuru, lai saglabātu slepenību un līdz ar to gūtu panākumus tirdzniecībā.

Cilšu karos saindētās bultas lieto reti. To gan nevar teikt par citiem primitīviem ieročiem —šķēpiem, rungām (koka vālēm) un simi (dunčiem). Arī malumednieki priekšroku dod lamatām un citiemsarežģītiem ieročiem. Gandrīz droši var teikt, ka bultu inžu izgatavošanas prasme drīzā nākotnē aizies

nebūtībā tāpat kā savu laiku pārdzīvojušās bultas. Piemēram, šodien boranu cilts jauneklim nav vairsnepieciešams nogalināt kādu vīrieti, lai nākamajam sievastēvam varētu aiznest viņa dzimumorgānus unsaņemt atļauju precēt meitu.

Dažas slepkavības un slepkavību mēģinājumi, kurus reģistrējusi Kenijas policija no 1964. līdz 1971.gadam, ar saindētām bultām.

Gadījums nr. 1. (Nkubu, Meru) 25.07.64. ap deviņiem vakarā cietušais un apsūdzētais apsūdzētātēva mājā dzēra vietējo alu.

Izcēlās strīds, kas ieilga. Apsūdzētais un cietušais iegāja mājā, kur strīds turpinājās. Cietušaiszaudēja pacietību un meta ar bultu apsūdzētajam, taču netrāpīja.

Apsūdzētais aizgāja mājās, bet drīz atgriezās ar loku un bultām. Sameklējis cietušo, viņš divas reizesraidīja uz viņu bultas. Cietušais nomira pēc dažām minūtēm. Izmeklēšanā tika atklāts, ka uz abuslepkavībai izmantoto bultu uzgaļiem atrastā melnā viela satur uabaīnu.

Gadījums nr. 2. (Karbaneta, Molo, 1964. g.)Cietušais tika atrasts ar divām ķermenī iešautām bultām — viena krūtīs, otra — vēdera rajonā Viena

bulta nebija trāpījusi, un tā tika atrasta apmēram pēdas attālumā no līķa.Melnā viela uz visu trīs bultu uzgaļiem saturēja uabaīnu.Gadījums nr. 3. (Mvingi, Mačakosa)5.07.64. aptuveni pulksten septiņpadsmitos cietušais un apsūdzētais kopīgi dzēra, līdz kaut kāda

sadzīviska iemesla dēļ iesāka kautiņu. Apsūdzētais iegāja mājā, paņēma loku, dažas bultas un divas reizesraidīja tās uz cietušo. Bultas trāpīja viņam krūtīs no divām pusēm. Cietušais nomira uz vietas.Apsūdzētais izrāva bultas no upura miesas un pārnesa mājās, kur vēlāk tās atrada policija.

Uz abu bultu uzgaļiem atrastas cilvēka asinis (tā pati grupa, kas cietušajam).Inde ķīmiski netika pārbaudīta.Gadījums nr. 4. (Kitui)4.07.64. cietušais un apsūdzētais bija aizgājuši uz dejām. Kaitinādami viens otru, viņi sāka dziedāt.

Drīz izcēlās kautiņš, kurā apsūdzēto stipri piekāva. Viņš ieskrēja tuvākajā mājā, paņēma loku un bultas,atgriezās un deju laukuma tuvumā noslēpās krūmos.

Drīz viņš ieraudzīja cietušo un raidīja uz to divas bultas. Pēc neilga laika cietušais nomira.Gadījums nr. 5. (Šimolateva)4.11.64. cietušais ieradās mājās un apgūlās verandā. Uz sievas jautājumu, kāpēc tā rīkojas, viņš

atbildēja, ka nepieciešams svaigs gaiss, jo esot piedzēries.Pēc dažām stundām, izejot verandā, sieva izdzirda vīru vaidam, piegāja tuvāk un ieraudzīja bultu,

kas rēgojās no vēdera. Viņa sāka saukt palīgā. Ierodoties policijai, cietušais jau bija miris.Uz slepkavībai izmantotās bultas tika atrasts uabaīns.

Otrā dala Starp pagātni un nākotni

Alēns Deko ANASTASIJA

Teātris ir vēstures radīts. bet pati vēsture — cik tā ir parādā teātrim! Par to liek padomāt lielkņa-zes Anastasijas liktenis. Pirms Otrā pasaules kara avīzes aizgūtnēm rakstīja par kādu sensāciju — dīvainabezpajumtniece, gulēdama slimnīcas gultā gluži kā cariene savos apartamentos, auroja pa visu pasauli, kaviņa ir vienīgā, kas palikusi dzīva pēc asiņainā slaktiņa Jekaterin- burgā. Pēc tam… Pēc tam «tā saucamoAnastasiju» tikpat kā neviens vairs neatcerējās.

Tiesa, bija Marsela Moreta iļn viņas luga, kas tika uzvesta uz visu pazīstamo teātru skatuvēm. Filmaar neaizmirstamās Ingridas Bergmanes piedalīšanos tika rādīta pat vistālākajās provincēs. Aizmirstā tēmapēkšņi ieinteresēja no jauna. Reportieru pūļi steidzās uz nelielo ciemu, kur ar Andersona kundzes vārduslēpās sieviete, kas pavisam nesen bija uzdevusies par Čaikovska kundzi.

Braucienu un Švarcvaldi 1957. gada ziemas beigās es atcerēšos ilgi. Pasaule atkal runāja par nabagosievieti, kura pretendēja uz pēdējā Krievijas cara meitas lielkņazes Anastasijas vārdu.

Kopā ar Stellio Lorenci un Andrē Kastello mēs bijām nolēmuši izstrādāt sižetu savai programmai.Andrē devās uz Šveici meklēt troņmantnieka kādreizējo audzinātāju Pjēru Žijāru, bet es tikmēr devos uzVāciju… Ceļus bija aizputinājis sniegs. Tā abās pusēs slējās apsnigušas baltegles. LīdzUnterlengenhartas ciemam mēs braucām veselas divas stundas. Bija auksts. Debesis klājās zemu, unklusums bija tāds, it kā ausis būtu aizbāztas ar vati…

Pārsteigta par mūsu ierašanos, no mājas iznāca sieviete un parādīja mums ceļu.— Vai Andersona kundze? Jā, meklējiet tur, ceļa galā. Lūk, tā māja ar melno jumtu un dūmu

strūkliņu no skursteņa.Kopā ar pavadoņiem vāciešiem mēs piegājām tuvāk un izbrīnīti saskatījāmies. To, ko mēs

ieraudzījām, par māju nevarēja saukt — drīzāk tā bija zemē ieaugusi un sniegā ieputināta būda. Sienasbija sanaglotas no slikti salaistiem dēļiem, jumtu klāja darvots ruberoīds. So nožēlojamo mitekli apjozagandrīz četrus metrus augsts stiepļu pinuma žogs, aiz kura lēkāja milzīgi vilku šķirnes suņi…

No zvana pogas nebija ne jausmas. Es pasaucu:— Andersona kundze! Andersona kundze!Pēc tam to pašu saucienu vairākas reizes kori atkārtoja vācieši. Atbildes nebija.Pēc neilga laika būdas durvis tomēr negaidīti atvērās. Uz sliekšņa parādījās veča vīrieša mētelī un

zābakos, kādus darbā valkā zemes racēji.Tikai vēlāk es uzzināju, ka tā bijusi baronese fon Hei- debrante, pēdējās vācu ķeizarienes kādreizējā

galma dāma, kas aktīvi bija iesaistījusies ar Anastasiju saistītajos notikumos un apmetusies dzīvot kopā arviņu šajā graustā.

Viņa aizdomīgi mūs nopētīja un, neteikusi ne vārda, atkal aizvēra durvis…Netālu apstājās folksvāgens, no tā izkāpa divi policisti un tuvojās mums.— Vai tie esat jūs, kas uzmācas Andersona kundzei?Mēs pastāstījām par ierašanās iemeslu. Mani vācu kolēģiparādīja savus dokumentus. Kārtības sargi nosmējās.— Andersona kundze, — viņi pavēstīja, — ziņoja uz policiju, ka pie viņas mēģina ielauzties.Izrādījās, ka šajā graustā ir ari telefons…Visu nākamo dienu mēs mēģinājām ieraudzīt Andersona kundzi. Diemžēl bez panākumiem. Sieviete,

kuras vārds bija sacēlis tik lielu ažiotāžu, bija nošķīrusi sevi no pasaules ar klusēšanas sienu.Būda nodarbināja manu iztēli vairākas nedēļas. Biju zaudējis mieru, biju izpētījis veselu literatūras

blāķi par mani interesējošo tematu un izdarījis satriecošu atklājumu. Izrādījās, ka daudzi autori

nekautrējoties izrīkojušies ar faktiem pēc sava prāta un nešaubīdamies romantizējuši jau tāpat romantiskosižetu…

Kas būtu sakāms par vairumu dažādās vietās publicēto darbu? Tos visus vieno kopējs mērķis —mēģinājums pierādīt, ka Andersona kundze patiešām ir Anastasija…

Un tomēr! Šai, vienai no noslēpumainākajām XX gadsimta mīklām, ir arī objektīvi liecinieki. Tie,kuru vairs nav starp dzīvajiem, par laimi, ir atstājuši oriģinālus dokumentus. Laika ritējumā notikušasdaudzas tiesas sēdes, kuru gaitā šīs liecības ir apkopotas. Šodien historiogrāfam ir uz ko balstīties…

MEITENE UN AUDZINĀTĀJS

Jauna gracioza būtne ar pareiziem sejas vaibstiem. Uz pleciem krīt tumšas matu cirtas, melnas,mazliet skumjas acis — tāda Anastasija Nikolajevna izskatās tajās nedau- dzajās fotogrāfijās, kurasnonākušas līdz mums.

Šķiet, musu pētījumā ļoti svarīgi ir atveidot pētījamās personas ārējo izskatu un psiholoģiskoportretu, jo bieži vajadzēs uz tiem atsaukties.

Dosim vārdu cilvēkam, kas ilgus gadus nodzīvojis līdzās Nikolaja II bērniem. Viņš pavadījis tos uzCarskoje Selo. Par savu dzīvību viņam jāpateicas vienīgi stingrajam aizliegumam pavadīt savusaudzēkņus uz Jekaterinburgu, jo citādi viņu būtu piemeklējis traģiskais ārsta Botkina liktenis. Šis cilvēksir troņmantnieka audzinātājs Pjērs Žijārs. Viņa atmiņas patiešām ir nenovērtējamas. Patlaban viņš dzīvoLozannā. Par spīti cienījamajam vecumam, viņš bija ieradies

Vācijā, lai sniegtu liecību pēdējās tiesas sēdē. 1957. gadā viņš uzstājās mūsu programmā Francijastelevīzijā.

Taču, kā jau tiku solījis, labāk došu vārdu Pjēram Žijārain. Lūk, ko viņš atceras:«Mācību telpa Carskoje Selo. Es nupat kā biju pabeidzis nodarbības ar Olgu Nikolajevnu un

vienatnē gaidīju savu otru skolnieci — Tatjanu Nikolajevnu. Kad atvērās durvis, ienāca meitene, vēl glužibērns, ar milzum lielu grāmatu rokās. Ne bez grūtībām viņa nolika savu nesamo uz galda, pēc tam padevaman roku un krieviski pateica: «Es ari gribu mācīties franču valodu.» Negaidot, kamēr atbildēšu, viņauztrausās uz krēsla, atvēra grāmatu un, norādot ar mazo pirkstiņu uz milzīgo ziloni atvērtajā lapā,pajautāja: «Kā tas būs franciski?» Lauva, tīģeris… Vārdu sakot, manā priekšā nostājās visi Noasa šķirstaiemītnieki, gan labie, gan Jaunie. Apburts no nesatricināmās nopietnības, ar kādu viņa sāka «pirmostundu», arī es iesaistījos spēlē. Durvis pavērās no jauna, un šoreiz tajās parādījās jau Tatjana Niko-lajevna. Mana mazā apmeklētāja strauji aizcirta grāmatu vietā, kur bija attēlota žņaudzējčūska, un nolēcauz grīdas. Pasniegusi vēsu plaukstu, viņa pavisam klusu noteica: «Es rit atnākšu atkal,» — un, piespiedusipie krūtīm albumu, nozuda.

Tā es iepazinos ar Anastasiju Nikolajevnu. Toreiz viņai bija četrarpus gadu. Tiesa, nākamajā dienānodarbība tomēr nenotika…

Aizritēja daži gadi, un 1910. gadā Anastasija kļuva par manu skolnieci. Toreiz viņai bija astoņi gadi.Man reti gadījies piedzīvot, ka šādā vecumā kādam būtu tik liela tieksme pēc zināšanām. Viņai bijalieliska dzirdes atmiņa un sekmes bija teicamas. Kā rotaļādamās viņa iemācījās gan dzejoļus, gan prozuun, nevainojami izrunādama vārdus, runāja lieliski…

1913. gada rudenī mani iecēla par troņmantnieka audzinātāju, un es pārcēlos uz pili. Šajā laikāievēroju, ka Anastasijas Nikolajevnas uzcītība sāk mazināties un pamazām viņa kļūst pavisam laiska. Esbiju izmisumā tāpat kā kolēģi, jo līdz šim nodarbības ar viņu bija sagādājušas vienīgi prieku. Viņa bijamazliet vecāka par brāli un tāpēc sarunājās ar viņu un mani daudz vairāk nekā ar vecākajiem bērniem.Viņa itin bieži skrēja pie manis uz kabinetu ar kādu nieka jautājumu; reizumis viņa ielauzās pie manis unar kvēlošiem vaigiem savā jaukajā franču valodā pavēstīja savas bērna dzīves nelielās drāmas; reizēm

viņai bija vajadzīgs cilvēks, ar kuru dalīties priekos, kurus nespēja paturēt pie sevis ne minūti ilgāk.Jaukākās viņas rakstura īpašības bija dabiskums un atklātība. Viņa bija pat vairāk nekā draiskulīgs

bērns. Anastasijai ļoti patika novērot cilvēku dīvainības un vēlāk neparasti komiski tās atdarināt Ar laikuviņa kļuva nopietnāka.

Nekad netiku ievērojis, ka viņa būtu sentimentāla vai melanholiski sapņaina pat tajā vecumā, kadmeitenes jo viegli tādas kļūst Viņa bija lielās mājas dvēsele. Viņai parādoties, atplauka pat visdrūmākāssejas, jo nespēja būt vienaldzīgas pret viņas negaidītajām draiskulībām un arvien jautro omu. Viņa bijaļoti skaļa, reizēm pat nogurdinoši skaļa. Ikvienu savu iespaidu vai emociju viņa centās izrādītnekavējoties, klaji un spilgti, tāpēc atradās nemitīgā kustībā. Bet sešpadsmit gadu vecumā viņa vairāklīdzinājās dzīvesprieka apreibinātam kumeļam, kas aizbēdzis no saimniekiem, nevis pieaugušai meitenei,cara meitai… Kaut ari viņai piemita daži trūkumi, bet varbūt tieši to dēļ visi viņu mīlēja, jo šis bērnsvisapkārt izstaroja labvēlību, dzīvesprieku un jaunību.

Lūk, vēstule, kuru viņa rakstījusi manai sievai 191,5. gada 4. augustā. Tā ir kā neliela galmanotikumu hronika.

«Nu, lūk! Fotogrāfijas ir gatavas. Es tās nosūtu Jums. Jūsu mātei — to, kur Jūs dzerat tēju. Pie mumsvisu laiku līst, vienkārši šausmas! Ir briesmīgi auksts, pūš vējš, draņķīgāks laiks vairs nevar būt.Piedevām gan vakar, gan šodien bija atnācis Kostricka kungs (zobārsts — A. DJ.

Man gan nesāpēja, tomēr… Šodien notika tikai viena stunda, jo Žijāra kungam vajadzēja braukt uzpilsētu. Es, protams, biju ļoti priecīga. Svētdien bija Jekaterinas Ivanovnas (kņaza JoannaKonstantinoviča meitas — A. D.) kristības. Viņa brēca bez apstājas — gatavā sodība! Kūmās bija tētis unmūsu vecā tante Olga (Grieķijas karaliene — A. I).).

Vakar Olgas tante (lielkņaze Olga, Nikolaja II māsa — A. D.), mīļā sirds, gan tikai uz īsu brīdi — notrijiem līdz sešiem — bija atbraukusi pie mums. Viņa pastāstīja daudz interesanta, bija labi iesauļojusiesun mazliet novājējusi. Atgriezās Tatjana Andrejevna, gan ne pie mums, bet Streļnā. Tante (Olga — A. D.)teica, ka viņa ir ļoti nogurusi.

Tā nu visus jaunumus esmu Jums pavēstījusi.Ak jā, vakar Žijāra kungs un Vladimirs Nikolajevičs (doktors Derevjanko — A. D.) rādīja

visvisādas ēnas. Bija ļoti skaisti un interesanti.Cieši Jūs apskauju. Sveicieni Jūsu māmuļai. Visu labu.Jūs mīlošā Anastasija.»Šī vēstule datēta ar 1915. gada 4. augustu. Anastasijai toreiz bija četrpadsmit gadu.Vai var būt kas dabiskāks un parastāks par šādu vēstuli? Gluži neticami, ka to rakstījusi imperatora

meita.Vairāk par visu pasaulē (protams, atskaitot vecākus, brāli un māsas) viņa mīlēja lielkņazi Olgu, kura

vēstulē nosaukta par «mīļo sirsniņu». Pārējās lielkņazes juta to pašu un tāpat kā Anastasija Nikolajevnamīlēja tēva jaunāko māsu. Olga viņiem bija gandrīz vecākās māsas vietā. Katra viņas viesošanās pilī bijakā svētki — tiklīdz bērni viņu pamanīja, tūlīt metās sagaidīt, ielenca no visām pusēm un, šķiet, bija gatavinožņaugt apskāvienos. Man gan šķiet, ka Anastasija Nikolajevna mīlēja viņu vairāk nekā visus pārējos, unšo mīlestību varbūt pastiprināja ari tas, ka lielkņaze savukārt mīļo brāļameitu pulkā viņu izcēla īpaši!

Imperatora ģimene dzīvoja savrupi, lielkņazes galvenokārt tikās tikai ar radiniekiem. Pilī biežiparādījās lielkņaza Aleksandra[13] bērni, īpaši kņaze Irina Aleksandrovna, kas, šķiet, bija viņu vienīgātuvā draudzene.

No visām lielkņazēm vissiltākās attiecības ar skolotājiem izveidojās Anastasijai Nikolajevnai. Viņaļoti mīlēja savu veco krievu valodas skolotāju P. V. Petrovu, kuram, vēl būdama pavisam maziņa, ļotilabprāt mēdza sēdēt klēpī. Vēl viņa mīlēja Konrādā kungu, mūzikas pasniedzēju un mūsu priekšnieku, un,visbeidzot, Hibsa kungu.

Pieminēšu vēl citus savu kolēģus. O. Vasiļjevs mācīja ticības mācību, Kleinenberga kungs[14]

mācīja vācu valodu, vēsturi un dabas zinātnes pasniedza Ivanova kungs un Citoviča kungs; visi četri vēlāktika pieņemti mūsu tīkamajās Carskoje Selo skolotāju aprindās.

Kad revolūcijas laikā cara ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju, Anastasijai Nikolajevnai bija sešpadsmitgadu…»

Bija pagājis mazliet vairāk nekā gads kopš cara ģimenes nogalināšanas. Padomju valdība publicējavienīgi fragmentāras un fantastiski sagrozītas ziņas par slepkavību. Izmeklēšanas materiāli, uz kuriematsaucas vēl šodien, dienasgaismu ieraudzīja ārzemēs tikai pēc septiņiem gadiem.

Šis informācijas trūkums arī ir galvenais iemesls, kāpēc radās neticami, bet tajā pašā laikā saistošistāsti un leģendas. Un neba mēs esam ievērojuši, ka viltus idejas izplatās daudz ātrāk par patiesām.

Jau 1919. gada vidū Sibīrijā uzradās 15—16 gadus vecs zēns, kas pēc skata bija ārkārtīgi līdzīgslielkņaza troņmantniekam Aleksejam.

Bijušais Petrogradas zvērināto tiesas priekšsēdētājs Konstantīns Savičs mums stāstīja, ka «tautauzņēma viņu ar sajūsmu, skolās viņam pat vāca ziedojumus». «Balto» valdības vadītājam admirālimKolčakam tika pat nosūtīta telegramma ar šo pārsteidzošo ziņu. Pēc viņa pavēles jaunekli nogādājaOmskā. Žijāra kungs, kas bija ieradies, lai pārbaudītu viņa liecību patiesumu, uzdeva vairākusjautājumus franču valodā. Jauneklis nespēja atbildēt. Viņš paziņoja, ka lieliski visu saprot, ko viņamjautā, taču nevēlas atbildēt un runās vienīgi ar admirāli Kolčaku.

«Kņazs Aleksejs» krāpšanā atzinās visai drīz…Pēc dažiem mēnešiem uzradās vēl viens Aleksejs. Šoreiz Polijā…Vēl pēc kāda laika, un atkal Polijā, parādījās lielkņaze Olga. Viņa stāstīja, ka pēc Jekaterinburgā

iegūtā drausmīgā sitiena ar laidi zaudējusi atmiņu un ka viņu izglābis kāds karavīrs. Izmeklēšanai kļuvazināmas vēl daudzas personas, tā saucamie cara bērni — gan Anastasija, gan Tatjana, gan Olga parādījāsKrievijā, Polijā, Lietuvā, Francijā, Vācijā un pat Amerikā.

Vēl daudzus gadus pēc Jekaterinburgas traģēdijas arvien jauni «atklājumi» satrauca pasauli. Visaiilgi avīzes interesējās par lielkņazi Olgu, kas Francijas dienvidos no saviem «pielūdzējiem» bija pratusiizvilināt apmēram miljonu franku, lai «izpirktu lombardā ieķīlātās cara ģimenes dārglietas!»

«Baumas, ka kāda no lielkņazēm varētu būt izglābusies, bija ļoti stipras,» atceras KonstantīnsSavičs. «To avots, protams, jāmeklē Krievijā. Eiropā tās nonāca no turienes. Lielkņaze Jeļena Petrovnapati reiz stāstījusi grāfienei Orlovai- Davidovai, ka, atrodoties ieslodzījumā Permas cietumā, reiz pieviņas kamerā ievesta meitene, kuras īstais vārds bijis Anastasija Romanova. Jeļenai Petrovnai yajaclzējisnoteikt, vai aizdomās turamā tiešām ir lielkņaze Anastasija, jo klīda baumas, ka viņa būtu varējusi paliktdzīva. Vēlāk noskaidrojās, ka aizturētā ir kādas nelielas dzelzceļa stacijas priekšnieka meita.»

Visi šie gadījumi nebija nopietni ņemami. Kārtējā vilt- vārža parādīšanās saistīja publikas uzmanībudažas dienas, lielākais — vairākas nedēļas. Krāpšana parasti atklājās pavisam drīz, kamēr reiz…

ZIEMAS VAKARS BERLĪNE

Februāris Berlīnē mēdz būt auksts. Policists, kas 1920. gada 17. februāri dežurēja netālu noLandvēra kanāla, salīgi dīdījās, velti mēģinādams sasildīties, kad no Bendlera tilta puses atskanējakliedziens un tūlīt pēc tam skaņa, kas varēja rasties, ūdenī iekrītot ķermenim. Policists metās tumšajāūdenī, kur izmisīgi ķepurojās kāda sieviete. Pēc brīža viņam izdevās sievieti satvert un izvilkt krastā…

Šķita, ka sievietei viņas liktenis ir vienaldzīgs. Bija redzams, ka viņai ir slāviski sejas vaibsti, kaviņa ir trūcīgi ģērbusies un glīta. Policijas ziņojumā pedantiski tika uzskaitītas «melnas zeķes, melnasaugstas kurpes, melni svārki, vienkārša auduma kleita bez iniciāļiem, blūze un liels lakats».

Iecirknī, uz kuru viņa tika aizvesta, no viņas nevarēja izdabūt ne vārda. Viņa lūkojās tieši uz priekšuun neatbildēja ne uz vienu jautājumu. Cerībā atrast kādus dokumentus sieviete tika pārmeklēta, taču bez

panākumiem. Viņas dīvaino uzvedību varēja izskaidrot vienīgi ar prāta aptumšošanos. Sieviete tikanogādāta uz Elizabetes slimnīcu Berlīnē.

27. martā viņu izmeklēja ārsti. Medicīniskajā slēdzienā rakstīts, ka slimajai ir «noslieksme uz stiprumelanholiju» un ieteikts viņu ievietot Dāldorfas psihiatriskajā klīnikā…

Pirmie sievietes pateiktie vārdi bija pilnīgi nesakarīgi. Kad pajautāja, vai viņa nevēlas, lai par viņasatrašanās vietu paziņo līgavainim, viņa negaidīti atbildēja vāciski: «Nichts, trotz alledem» (Nekas navjāziņo. Neraugoties ne uz ko.).

Iestājoties klīnikā, sieviete svēra 110 livrus (aptuveni 54 kg).Nepazīstamā nodzīvoja Dāldorfā pusotra gada. Viņas uzvedība ārstiem raizes nesagādāja. Viņa

varēja sēdēt stundām ilgi, nepasakot ne vārda, tomēr lielākoties vienkārši «gulēja gultā, ar sejuiespiedusies pārklājā». Dažreiz «viņa pēkšņi, īpaši vakaros, atdzīvojās un sāka runāties ar slimniekiem unmāsām».

Kad slimnieci vairākkārt mēģināja nofotografēt, viņa uzvedās visai dīvaini. «Viņa klaji izrādījanevēlēšanos fotografēties un satraucās tik ļoti, ka fotoaparāta priekšā nācās nosēdināt gandrīz ar varu.»

Viņa daudz lasīja. «Galvenokārt — avīzes, retāk — grāmatas», no klīnikas bibliotēkas, protams,vācu valodā «Māsas stāstīja, ka viņa atstājot labi izglītotas sievietes iespaidu.»

Reiz aukle atnesusi uz palātu avīzes >«Berliner Illustrierte Zeitung» 1921. gada 23. oktobra numuru.Tā pirmajā lapā — trīs Nikolaja II meitu fotogrāfija un acīs krītošs virsraksts: «VAI VIENA NO CARAMEITĀM IR DZĪVA? Pēdējā liel- kņazieņu fotogrāfija, kas izdarīta pēc viņu apcietināšanas. Pa kreisi —lielkņaziene Anastasija, kam izdevies izbēgt no imperatora ģimenes drausmīgā likteņa un kas, pēcbaumām, patlaban atrodoties Parīzē.»

Nepazīstamajai bijusi kopēja istaba ar Mariju Kolaru Poi- terti, četrdesmit piecus gadus vecusievieti, kādreizējo veļas mazgātāju, kas bija nokļuvusi bēdīgajā iestādē «nelabvēļu rīcības rezultātā».Konstantīns Savičs, kādreizējais Petro- gradas zvērināto tiesas priekšsēdētājs, kam liktenis bija lēmisņemt dalību šajā lietā, stāsta par viņu:

«1926. gada janvāri man nācās iztaujāt Poitertes kundzi, kurai tajā laika bija piecdesmit gadu. Parsevi viņa stāstīja, ka agrāk dzīvojusi Krievijā un šuvusi tērpus cara galma dāmām. Nobrīnījusies par«Berliner Illustrierte Zeitung» publicētajā fotogrāfijā redzamo cara meitu līdzību ar savu noslēpumainokaimiņieni, reiz viņa tai teikusi, ka zina, kas viņa ir. Atbildes vietā nepazīstamā pielikusi pie lūpāmpirkstu un noslēpumaini nočukstējusi: «Klusē!» Poitertes kundze aiznesusi svešiniecei «GotasAlamanahu»1 ar Krievijas imperatora un Heses ģimenes locekļu attēliem…»

'Iznācis Gotā kopš 1763. gada.Poitertes kundze atstāja klīniku 1922. gada 20. janvārī, domājot par svešinieci. Viņa bija pilnīgi

pārliecināta, ka viņai bijusi darīšana ar vienu no cara meitām, kaut gan tā viņai gandrīz neko netikaatklājusi. Vadoties no šīs pārliecības, viņa sākusi darboties, un ne bez izbrīna mums jākonstatē, ka bezPoitertes kundzes līdzdalības nekādas «Anastasijas lietas» varbūt nemaz nebūtu.

1922. gada 5. martā Berlīnes pareizticīgo baznīcas pagalmā Poitertes kundze satiek valdniecesatraitnes kirasieru pulka kādreizējo kapteini Švābes kungu un pastāsta par «Dāldorfas slimnieci», liekotmanīt, ka «patiesi uzskata viņu par vienu no cara meitām». Viņa pierunā Švābes kungu doties uz slimnīcu,un, nedaudz padomājis, kapteinis piekrīt.

1922. gada 8. martā Švābes kungs kopā ar savu draugu inženieri Einiki dodas apciemot nepazīstamo.Viņš tika uzdevis vairākus jautājumus krievu valodā, uz kuriem slimniece atbildējusi, ka viņa šo valodunesaprot. Pēc tam kapteinis pasniedzis viņai valdnieces atraitnes fotogrāfiju. Leģendai par jaunāssievietes reakciju uz to ir divi varianti. Švābes kungs apgalvo, ka slimniece atbildējusi, ka viņai šī dāmanav pazīstama Sarunu biedrene vēlāk atceras: «Kāds no krievu emigrantiem man atnesa vecmāmiņasportretu. Tā bija pirmā reize, kad, aizmirsusi piesardzību un skatoties fotogrāfijā, es iesaucos: «Tā irmana vecmāmiņa!»

Lai kā tas būtu bijis, bet Švābes kungs atstāja slimnīcu ārkārtīgi satraukts. Izgājis no klīnikas, viņšnekavējoties devās pie Berlīnes krievu monarhistu augstākās padomes priekšsēdētāja un lika lietā visusavu daiļrunību, lai pierunātu to nosūtīt pie slimnieces «kādu cilvēku, kas agrāk labi pazinis cara bērnus».

Tikšanās, kuru centās panākt Švābes kungs, notika pēc divām dienām. Lūk, kā viņš to atceras.«Pēc divām dienām es atkal devos uz slimnīcu. Šoreiz kopā ar mani bija kavalērijas pulka kapteinis

S. Andre- jevskis, Zinaida Tolstoja kumdze ar meitām un ķirurgs Vīneke. Slimniece nevēlējās nokāpt lejā,tāpēc aukles pavadībā mēs uzkāpām augšā palātā un ieraudzījām, ka viņa guļ, ar gultas pārklāju apsegusiseju. Tolstoja kundze un viņas meita ļoti maigi sarunājās ar slimnieci, ar asarām acīs rādīja viņai nelielassvētbildes, fotogrāfijas un čukstēja ausī kaut kādus vārdus. Slimniece neko neatbildēja, viņa bija ārkārtīgisatraukta un bieži raudāja. Andrejevskis uzrunāja viņu «jūsu gaišība», un šķiet, ka tas atstāja uz viņuvislielāko iespaidu. Vīneke slimnieci neizmeklēja, taču panāca, ka slimnīcas vadība piekrita atstāt viņuslimnīcā. Pēc Tolstoja kundzes un viņas meitas domām, slimniece bija lielkņaze Tatjana Nikolajevna.»

Lielkņaze Tatjana! Tātad bija radušies jauni liecinieki — Tolstoja kundze, kas pēdējos gados bijabijusi tuvās attiecībās ar cara ģimeni, tāpat kā iepriekš Poitertes kundze, apgalvoja, ka nepazīstamāslīdzība ar cara meitām ir neapšaubāma. Tiesa, viņas ar to domāja Tatjanu…

Dažās nākamajās dienās pārsteidzošais jaunums kļuva zināms Berlīnē dzīvojošo krievu emigrantuaprindās. īpaši šis jaunums satrieca baronesi Izu Buksheidenu. Cara ģimenes traģiskā bojāeja viņai bijakas vairāk nekā tikai vēstures fakts, jo tā daļēji bija ari viņas ģimene. Kopš 1904. gada viņa bija«pavadījusi daudz laika galmā», bet, kļūstot par galma dāmu, no 1913. līdz 1918. gadam tur uzturējusiesgandrīz nepārtraukti. Ja kāds Nepazīstamajā patiešām varēja pazīt vienu no lielkņazēm, tad tā bija viņa,kas pazina tās labāk par visiem citiem un bija šķīrusies no viņām jau Jekaterinburgā tikai pusotru mēnesipirms traģēdijas.

Baronese bija gatava braukt nekavējoties. Lūk, kā viņa atceras savu vizīti (mēs atļaujamies viņasrakstīto tekstu citēt pilnībā):

«1922. gada 12. martā es kopā ar Tolstoja kundzi, savu tēvu baronu Kārli fon Buksheidenu, leitnantuAndrejevski un Švābes kungu devāmies uz klīniku. Klīnikas direktors acīmredzot zināja par mūsu vizīti,jo, neraugoties uz agro rīta stundu, — bija tikai astoņi no rīta — mūs sagaidīja aukle un tūlīt aizveda uzkopējo sieviešu palātu, kur atradās slimniece. Viņa gulēja gultā pie sienas un, neatraudama skatienu,lūkojās saules apspīdētajā logā.

Dzirdot mūs ienākam, viņa apsedzās ar segu, nevēlēdamās, ka viņu aplūko. Mums neizdevās viņupierunāt atsegt seju. Tolstoja kundze paskaidroja, ka Nepazīstamā tā rīkojas vienmēr, kad kāds pie viņasierodas. Medicīnas māsa piebilda, ka reizēm viņa sarunājas ar Poitertes kundzi, kas agrāk gulējusiklīnikā, un ka Poitertes kundze ir vienīgais cilvēks, kam viņa uzticas. Poitertes kundze bija uz vietas.Viņas sarunājās vāciski. laika lielāko daļu slimniece gulēja un, kaut ārsti atļāva celties, labprātāk tomērpalika gultā.

Mugurā viņai bija naktskrekls un balta žakete. Augsta piere, atpakaļ atsukāti un vienkārši sakārtotimati. Es nolēmu ar viņu aprunāties un palūdzu ceļabiedrus atiet tālāk no gultas. Glāstot viņai galvu, esuzrunāju viņu angļu valodā tikpat godbijīgi, kā sarunātos ar lielkņazi. Es uzrunāju viņu tādā neitrālā vārdākā «darling»1 . Viņa acīmredzot nesaprata ne vārda no manis teiktā un neatbildēja. Kad viņa uz brīdiatsedza seju un es to ieraudzīju, acīs nebija redzams nekas tāds, kas liecinātu, ka viņa mani pazinusi.Piere un acis atgādināja lielkņazi Tatjanu Nikolajevnu, taču, redzot visu seju, šī līdzība vairs nešķita tikuzkrītoša.

Es centos atdzīvināt viņas atmiņu ar visiem iespējamiem paņēmieniem. Es parādīju ikoniņu arRomanovu valdīšanas gadskaitļiem. Tādas imperators bija uzdāvinājis dažiem savas svītas ļaudīm. Pēctam parādīju gredzenu, kas kādreiz bija piederējis valdniecei (viņa to bieži nēsāja un uzdāvināja manlielkņazes Tatjanas klātbūtnē). Šie priekšmeti slimnieces atmiņu neskāra ne mazākā mērā. Viņa aplūkojašos priekšmetus bez intereses un iečukstēja Poitertes kundzei ausī dažus vārdus.

Kaut arī Nepazīstamās — turpmāk Čaikovska kundzes — sejas augšdaļa līdzinās lielkņazes Tatjanassejai, es tomēr esmu pārliecināta, ka tā nav viņa. Vēlāk es uzzināju, ka viņa uzdodas par Anastasiju, kautgan viņai nav pilnīgi nekādas ārējās līdzības ar lielkņazi, nav nekādu īpašu iezīmju,

'Darling (angļu vai.) — mīļota, dārgā.kas ļautu ikvienam, kurš tuvāk pazinis Anastasiju, apliecināt viņas vārdu patiesīgumu.Kad Poitertes kundze redzēja, ka Nepazīstamā nekādi neizrāda, ka pazīst mani, viņa, droši vien

gribēdama «palīdzēt», sāka viņai kaut ko čukstēt vāciski un rādīt cara ģimenes fotogrāfijas, turklāt rādījaar pirkstu uz valdnieci un jautāja slimajai: «Tā ir tava mamma, vai ne?» (vai ko līdzīgu). Visbeidzot viņaielika slimajai rokās ar Krievijas karoga krāsām atbilstoši iesietu Jauno Derību krievu valodā. Taču visišie mēģinājumi piedzīvoja neveiksmi. Slimniece turpināja klusēt un centās noslēpt seju, aizsedzot gan arrokām, gan ar segu. Pie reizes jāpiemin, ka lielkņaze Anastasija vāciski zināja labi ja desmit vārdus untos izrunāja ar neiedomājamu krievisku akcentu.»

No pirmā acu uzmetiena dokuments ir pārliecinošs. Tomēr jāatzīmē, ka baronesei bija gluži citsnolūks — noteikt, vai sieviete ir Tatjana vai nav. Atbilde uz šo jautājumu bija noliedzoša. Vēlāk toapstiprināja arī pati Nepazīstamā.

Starp citu, vēlāk viņa savus iespaidus par baroneses vizīti apraksta šādi:«… Kaut jūs zinātu, cik neiedomājami smagi man kļuva, kad pēkšņi pie manis ieradās vairāki krievi,

to skaitā arī sieviete1 , kas agrāk bija mūsu galmā. Viņi vēlējās mani redzēt! Man bija kauns viņu priekšāpar savu nožēlojamo stāvokli. Es pārvilku segu pāri galvai un nolēmu nesarunāties…»

Pievērsīsim uzmanību svarīgam sīkumam — līdz šim Nepazīstamā nav pateikusi ne vārda. Notikumirisinās bez viņas līdzdalības, var teikt pat, ka pret viņas gribu.

Šķiet, Nepazīstamās krieviskās izcelsmes piekritēji baroneses Buksbeidenas domas uzņēma sevišķilabvēlīgi. Toties pati slimniece atceras, ka «no šī brīža bieži vien sāka ierasties krievu emigranti, parkuriem ne vienmēr bija zināms, kas viņi ir».

'Baronese lza fon Buksheidena.Viena no apmeklētājām, kas ieradās pie slimās sevišķi bieži, bija kāda apgabala bijušā policijas

priekšnieka sieva baronese fon Kleista. Redzot jauno sievieti (varbūt tā patiesi bija viņas valdniekameita), kas vadīja nožēlojamu dzīvi garīgi slimo klīnikā, sirds viņai asiņoja. Viņa panāca, ka Dāldorfasklīnikas vadība 1922. gada 22. martā atļāva slimo pārvest uz viņas māju. Tas nebija grūti panākams, jofon Kleista kundzes reputācija un stāvoklis sabiedrībā bija nevainojams.

Ieradusies pēc slimnieces, fon Kleista kundze bija pārsteigta, atklājot, ka viņa priekšpusē rauj ārāsev matus un ka viņai jau trūkst vairāku zobu! Vēlāk Nepazīstamā paskaidroja, ka «viņa bijusi spiesta tārīkoties, jo no laides trieciena Jekaterinburgā priekšējie zobi bija kļuvuši vaļīgi».

«ES ESMU ANASTASIJA»

Barons fon Kleists ar sievu un meitu dzīvo nelielā piektā stāva dzīvoklī Netelbekas ielā 9 Berlīnē.Kopš 1922. gada 30. maija namā ir jauna iemītniece — jauna sieviete, kura nekad neizgāja no savasistabas un par kuras esamību kaimiņi varbūt pat nezinātu, ja ne pastāvīgā apmeklētāju straume…

Kleistiem nācās risināt problēmu, kā gan lai sauc šo nepazīstamo sievieti, kurai nebija nekādapilsoniskā statusa? Viņi vienojās par vārdu «Anija». Ko varētu teikt par viņas dvēseles stāvokli?Pirmajās dienās pēc pārcelšanās pie Kleistiem bija jūtama uzlabošanās, turpretī veselības ziņāuzlabojuma nebija. Apmulsušo viesu acīm pavērās visai nožēlojams skats. Anija slimoja gan ar plaušu,gan kaulu tuberkulozi. Viņu kratīja drudzis. Ataicinātie ārsti, īpaši doktors Grēfe, darīja visu iespējamo,taču 1922. gadā tuberkuloze vēl bija neārstējama un medicīnai neaUika nekas cits kā atzīt savubezspēcību.

Kautrā Anija, kas nevienam neuzticējās, pamazām sāka just cieņu pret savu ārstu. Vienīgi ārstamviņa izpauda noslēpumu, ka viņai kaut kur esot dēls, kuru vienmēr būs iespējams pazīt pēc veļas ar carakroni un pēc zelta medaljona. «Barona fon Kleista dzīvoklis pamazām pārvērtās par ko līdzīgu nelielamgalmam. Krievu emigranti uzskatīja par savu pienākumu te ierasties un atnest «fotogrāfijas un grāmataspar valdnieka ģimeni». Nepazīstamo rādīja visiem kā gadatirgus brīnumu.

Jāatzīmē tāds nozīmīgs fakts, ka barons fon Kleists kādreiz bijis policijas priekšnieks un ka šīiemesla dēļ vērojumi attiecībā uz noslēpumaino aizbildināmo ir juridiski precīzi un profesionāli. Mumsizdevās iepazīties ar viņa «pratināšanas» protokoliem. Tie ir šādi:

«1922. gada 20. jūnijā sieviete, kuru es izņēmu no trako- nama, ieaicināja mani pie sevis istabā unmanas sievas, baroneses Marijas Karlovnas fon Kleistas, klātbūtnē lūdza palīdzību savu tiesībuaizstāvēšanā. Es apliecināju, ka esmu pilnīgi viņas rīcībā ar noteikumu, ka viņa atklāti atbildēs uz maniemjautājumiem. Viņa nekavējoties bija ar mieru. Vispirms es pajautāju, kas viņa īstenībā ir. Viņa apgalvoja,ka ir lielkņaze Anastasija, cara Nikolaja II jaunākā meita. Pēc tam es pajautāju, kā viņai izdeviesizglābties, kad tika nošauta cara ģimene un vai viņa bijusi kopā ar pārējiem. Viņas atbildi sniedzu pilnībā:

«Jā, slepkavības naktī es biju kopā ar visiem pārējiem, un, kad sākās nogalināšana, es noslēpos aizmuguras savai māsai Tatjanai, kurn nošāva. Pēc vairākiem sitieniem es zaudēju samaņu. Atguvusiesatklāju, ka atrodos kāda karavīra mājā, kurš bija mani izglābis. Starp citu, uz Rumāniju es devos kopā arviņa sievu, bet, kad tā nomira, nolēmu doties uz Vāciju viena pati. Es baidījos no vajāšanām un tāpēcnolēmu pati pelnīt sev iztiku un par sevi nevienam neko nestāstīt Naudas man nebija nemaz, bet bija vienaotra dārglieta. Man izdevās tās pārdot un par iegūto naudu es varēju atbraukt līdz šejienei.

Visi šie pārbaudījumi tik ļoti mani ir satriekuši, ka reizēm man zūd ticība, vai pienāks citi laiki. Eszinu krievu valodu, taču nespēju tajā runāt jo tā modina manī pārlieku mokošas atmiņas. Krievi nodarījušimums pārlieku daudz ļauna, arī man, nemaz nerunājot par tuviniekiem.»

«1922. gada 4. augustā Zinaida Sergejevna Tolstoja man, Arturam Gustavovičam Kleistam,paziņoja:

«Šī gada 2. augustā sieviete, kas sevi sauc par lielkņazi Anastasiju, esot pastāstījusi, ka no nāvesviņu izglābis krievu karavīrs Aleksandrs Čaikovskis. Anastasija Nikolajevna kopā ar viņa ģimeni (mātiMariju, astoņpadsmit gadus veco māsu Veriņu un jaunāko brāli Sergeju) ieradusies Bukarestē unuzturējusies tur līdz 1920. gadam. No Čaikovska viņai piedzimis zēns, kuram tagad vajadzētu būt trīsgadus vecam. Viņam esot melni mati kā tēvam, bet acis tādā pašā krāsā kā mātei. Čaikovsku ģimenedzīvojusi kaut kur stacijas tuvumā, šķiet, tā bijusi Svvienti Voevosi iela. Mājas numuru AnastasijaNikolajevna nav iegaumējusi. 1920. gadā, kad Čaikovskis nogalināts ielas apšaudē, nesakot nevienam nevārda, viņa aizbēgusi no Bukarestes un nokļuvusi Berlīnē. Šeit viņa netālu no stacijas nelielā Fridrihaielas pansionātā, kura nosaukumu neatceras, noīrējusi istabu. Pēc viņas vārdiem, bērns palicis pieČaikovskiem, un viņa lūdza palīdzēt atrast bērnu.»

Līdz ar to pirmais solis ir sperts. «Anija» visiem skaļi pavēstījusi, ka ir Anastasija.Pēc divām dienām viņa atstāja godājamā jurista namu. Kāpēc? Mums tas nav zināms.Pēc trim dienām inženieris Einike (tas pats, kas iepriekšējā gada 8. martā kopā ar kapteini Švābi bija

ieradies Dāldorfā), satika Aniju Šūmaņa ielā netālu no Marijas Poitertes mājas. Viņš uzdeva veselu virknijautājumu, taču velti— Anija noslēdzās un stūrgalvīgi nevēlējās atbildēt uz jautājumiem, kur pavadījusipēdējās trīs dienas. Kleisti ievēroja, ka viņa paguvusi nomainīt apģērbu. Kur un kādā veidā? Tas palikanoslēpumā tīts.

Kleisti bija ārkārtīgi apvainojušies — viņus var saprast — par negaidīto bēgšanu un nejutavēlēšanos Aniju no jauna uzņemt savā mājā. Viņai nācās izmantot inženiera Einikes viesmīlību, kasnevarēja būt mūžīga. Par laimi, pie Einikes viņa satikās ar Breslavas prefektūras kalpotāju —padomnieku Gēbelu. Jaunās sievietes nožēlojamais stāvoklis dziļi aizkustināja viņu, un viņš pierunājavienu no saviem draugiem policijas inspektoru doktoru Grunbergu noslēpumaino Aniju nometināt pie

sevis. Būdams pēc dabas labsirdīgs, ieraudzījis Nepazīstamo un noklausījies viņas stāstījumu, doktorsGrunbergs sajuta šausmas. Bet labāk lai viņš pastāsta pats:

«Es nolēmu aizvest Aniju (tas notika 1922. gada 6. augustā) uz mūsu muižu Neihofā-Teltovā. Atpūtailaukos uz viņas veselību vajadzēja iedarboties labvēlīgi. Divi Dāl- dorfā pavadītie gadi bija pagalamsabeiguši viņas nervus. Reizēm viņai zuda saprāts — droši vien no briesmīgā trieciena ar laidi pa galvu.Par to runāšu mazliet vēlāk. Turklāt ari iedzimtībai bijusi nelabvēlīga ietekme uz viņas veselību. KamērAnija dzīvoja pie manis, es beidzot nolēmu veikt kādus pasākumus, lai oficiāli apliecinātu viņaspersonību. Aprunājos ar valdības padomnieku, izstāstīju viņam visu notikumu. Mums izdevās pierunātPrūsijas princesi inkognito atbraukt pie mums. Vakariņu laikā mēs nosēdinājām Anastasiju iepretim viņasaugstībai, lai princese varētu viņu labi aplūkot. (Tiesa, jāpiebilst, ka princese imperatora ģimeni pēdējoreizi bija redzējusi pirms desmit gadiem.)

Pēc vakariņām Anastasija devās uz savu istabu. Cerot netraucēti aprunāties un atklāt kādu labipazīstamu īpatnību, princese viņai sekoja. Taču Anastasija tai vakarā jutās ļoti slikti un nebija noskaņotauz sarunām — tiesa, ne vairāk kā parasti. Viņa pagrieza princesei muguru un neatbildēja ne vārda. Līdz arto viņas izturēšanās ir vēl grūtāk izskaidrojama, jo viņa princesi bija pazinusi no pirmā acu uzmetiena —nākamajā rītā viņa paziņoja, ka vakardienas apmeklētāja bijusi «viņas tante Irēna»…

Tātad jāatzīmē svarīgais fakts, ka 1922. gada augusta beigās Anija pirmo reizi ieraudzīja cilvēku,kas agrāk labi pazinis Anastasijas ģimeni. Tagad no doktora Grunberga versijas pāriesim uz Prūsijasprinceses Irēnas, valdnieces Aleksandras māsas pierakstiem:

«1922. gada augusta beigās pēc padomnieka Gēbela un policijas inspektora doktora Grunbergalūguma es piekritu ierasties Berlīnē, lai apmeklētu noslēpumaino sievieti, kas uzdodas par manumāsasmeitu Anastasiju. Doktors Grun- bergs aizveda mani un Hercena kundzi uz savu koka māju Berlīnestuvumā, kur ar «Anijas jaunkundzes» vārdu dzīvoja Nepazīstamā. Mana ierašanās bija negaidīta, iepriekšviņa nevarēja uzzināt, kas es esmu, tāpēc mana ierašanās viņu nesamulsināja.

Man tūlīt kļuva skaidrs, ka šī sieviete nav kāda no manām māsas meitām. Kaut arī nebiju nevienu noviņām redzējusi deviņus gadus, taču raksturīgie sejas vaibsti (acu izvietojums, ausu forma utt) nebūtuvarējuši tik ļoti izmainīties. No pirmā acu uzmetiena Nepazīstamā bija mazliet līdzīga lielkņazeiTatjanai…

Par lielu vilšanos Grunbergu pārim, kas bija ļoti labvēlīgi noskaņots pret Nepazīstamo, es aizbraucupilnīgā pārliecībā, ka tā nav mana māsasmeita. Šajā ziņā man nebija ne mazāko ilūziju.

Līdz mums visiem zināmajiem skumjajiem notikumiem mēs ilgu laiku dzīvojām tādā tuvībā, kapietiktu ar mazāko mājienu vai neapzinātu kustību, lai modinātu manī radnieciskās jūtas un izgaisinātuaizdomas.»

Anija nodzīvoja pie Grunberga vēl kādu laiku. Doktora piezīmes ir ļoti interesantas, tajās aprakstītibezgala daudzi sīkumi no mūsu varones dzīves:

«Anastasija mūs pameta un devās uz Vestendes hospitāli, kur tika izdarīts galvas rentgenuzņēmumssakarā ar ievainojumu. Pēc tam viņa apmetās pie barona fon K, taču viņai tur nepatika — kāpēc, to vartikai minēt — un viņa aizbēga pie Poitertes kundzes. 1924. gada decembrī avīzē «Lokal Anzeiger» parviņu parādījās raksts ar nosaukumu «Romanovu nama leģendas». Šī raksta dēļ izcēlās domstarpības arPoitertes kundzi, un Anastasija tika izlikta aiz durvīm. Viņa patvērās pie kāpņu telpas kaimiņiem, kurbeidzot es viņu sameklēju. Janvāra beigās viņa pārcēlās pie manis…»

Patiesību sakot, atsaucīgo doktoru Grunbergu jau bija pagalam nomocījusi noslēpumainās slimniecesatrašanās mājās. Viņai nebūt nebija eņģeļa daba, tāpēc viņš beidzot izlēma lūgt padomu katoļugarīdzniekam profesoram Bergain. Vēstulē, kuru viņš uzrakstīja profesoram, izklāstīti visi piedzīvojumiar Anastasiju, sākot ar viņas nonākšanu klīnikā. Tajā maz jauna, salīdzinot ar barona fon Kleistadienasgrāmatas pierakstiem. Kādas tad ir doktora domas pēc trīs gadu ilgas pazīšanās ar Aniju?Profesoram Bergam viņš uzrakstījis ļoti vienkārši: «Savās pārdomās esmu nonācis strupceļā. Anastasija

nekādā ziņā nav avantūriste. Man šķiet, ka nabadzīte vienkārši ir sajukusi un iedomājas sevi par Krievijasimperatora meitu…

Viņa ļoti cer, ka viņai noticēs, kad atradīs apģērbu, kas bijis viņai mugurā tajā briesmīgajā naktī. Kājau tiku minējis, viņa to atstājusi Bukarestē pie Čaikovskiem…

Nu jau ir vairākas dienas, kopš Anastasijas veselība pasliktinājusies. Uz kreisā elkoņa parādījusiesfistula. Piedevām viņai vēl ir pleirīts.»

Profesors Bergs ieteica uzticēt Aniju fon Ratlefa kundzes rūpēm. Viņa bija ļoti izbrīnījusies, kadviena no paziņām negaidot pavaicāja:

— Vai esat dzirdējusi? Runā, ka viena no Krievijas imperatora meitām esot dzīva.— Nē, nekad to neesmu dzirdējusi!Ne mazāk pārsteigta viņa bija, izlasot doktora Grunberga vēstuli. Satraukta un saviļņota — par to

nav jābrīnās, viņa devās apciemot slimnieci… Un nu atgriezīsimies pie viņas pašas atmiņām:«Mani ieveda viesistabā. Pēc dažām minūtēm atvērās durvis un ienāca jaunā sieviete, kuras dēļ biju

atbraukusi. Viņa bija neliela auguma, ārkārtīgi vāja un izskatījās novārgusi. Ģērbusies trūcīgi kā vecasieva. Kad viņa pienāca, lai ar mani sasveicinātos, es ievēroju, ka viņai trūkst augš- zobu. Tas darīja viņuvēl vecāku.

Viņas stāja, uzvedība norādīja uz augstākās sabiedrības dāmu. Tādi bija mani pirmie iespaidi. Tačuvisvairāk mani pārsteidza viņas līdzība ar valdnieci atraitni. Viņa runāja vāciski, bet ar jūtamu krieviskuakcentu. Kad es ierunājos krieviski, viņa saprata mani pilnībā un, kaut arī atbildēja vāciski, replikas bijaabsolūti precīzas. Viņai uz rokas bija augonis, un es ieteicu ārstēties slimnīcā.

Pateicoties S. kunga pūlēm, mums izdevās atrast vietu Marijas slimnīcā…Sakarā ar to, ka es pastāvīgi atrados slimnieces tuvumā, viņa pēc kāda laika sāka man uzticēties.

Varbūt to sekmēja arī tas, ka šī vide bija viņai pilnīgi sveša.Ikviens tiešs jautājums viņu baidīja — viņa tūlīt noslēdzās. Nebija viegli viņu izaicināt uz sarunu,

bet, sākot runāt, bija jācenšas viņu netraucēt un nepārtraukt ar piezīmēm. Ja sarunas priekšmets bijainteresants, viņa runāja labprāt Tā notika gandrīz vienmēr, kad saruna ievirzījās par bērnības gadiem, pardzīvi kopā ar vecākiem, brāli un māsām. Tādos brīžos atmiņas bija tik spilgtas, ka šķita — nekas cits viņuvairs neinteresē… Viņa prata būt pateicīga par izrādīto labvēlību un draudzību. Viņā bija jūtamadižciltība un pašcieņa, kas likās pievilcīga visiem, ar ko viņa iepazinās.1

Neskaitāmas reizes viņa atkārtoja: — Es nezinu, ko Dievs no manis vēlas! Kāpēc es vienīgā esmupalikusi dzīva? Kāpēc man nebija lemts nomirt kopā ar visiem? Es esmu bijusi tuvu nāvei jau ne reizivien, tikai cilvēki nezin kāpēc liek man dzīvot!»

Jāpiemin, ka biežo apmeklētāju skaitā fon Ratlefa kundze min Dānijas vēstnieku. No pirmā acuuzmetiena dīvainajam faktam ir gluži racionāls izskaidrojums. Tieši Kopenhāgenā mūža nogali pavadījaKrievijas valdniece atraitne jeb, minot radniecību, — Anastasijas vecmāmiņa. Runas, ka Berlīnēparādījusies sieviete, kas pretendē uz lielkņazes titulu, bija

'Daudz uzmanības viņai veltīju ne tikai es, bet arī Dānijas vēstnieks un viņa kundze (fon Ratlefakundzes piezīme).

nonākušas ari līdz Dānijai. Valdniece bija satraukta — pat ja būtu viena iespēja no tūkstoša, kanotikušais ir patiesība, vai drīkstēja par to nelikties zinis?

Zāles kungs, Dānijas vēstnieks Berlīnē, sev par pārsteigumu, pēc valdnieces atraitnes brāļa pavēleskļuva par «izlūku». Diplomāts bija biežs viesis Marijas slimnīcā.

Tikmēr Kopenhāgenā bez īpašas nepacietības un ar zināmu skepsi gaidīja viņa pirmos ziņojumus.Kādi tie varētu būt, bija zināms jau iepriekš. Taču atbilde pārsteidza visus.

UZ APSŪDZĒTO SOLA

«Vecā uzticamā kalpotāja» jēdziens aizgājis pagājībā līdz ar XIX gadsimtu. Bet, ja atceramies, ka šīzelta laikmeta noriets saistāms ar 1914. gada augustu, tad cara Nikolaja II bijušā kambarsulaiņa Volkovalabestība un uzticība nevienā nerada izbrīnu. Volkovs Krievijas imperatora ģimenei bija veltījis visu savumūžu. Viņš pavadīja savu kungu arī pēdējā ceļojumā līdz Jekaterinburgai, kur kalpotājus nošķīra no tiem,kurus viņi bija raduši aprūpēt, un bez kādiem paskaidrojumiem ielika aiz restēm. Ieslodzījums nebijasevišķi ilgs — drīz vien visus izdzina no karceriem, aizveda uz mežu un nošāva. Volkovs bija vienīgais,kam izdevās izbēgt.

No tā laika viņš dzīvoja Kopenhāgenā pie vecās valdnieces. Kas Kopenhāgenā izlasīja Zāles kungadīvaino ziņojumu, nevienam neradās šaubas, ka krāpšanu, ja tiešām tāda pastāv, vislabāk spēs atklātVolkovs.

Netērējot laiku, Volkovs kāpa Berlīnes vilcienā. Viņam līdzi bija Zālēm adresēta vēstule —vēstniekam vajadzēja iepazīstināt viņu ar «slimnieci».

Mūsu rīcībā ir trīs atstāstījumi par Anijas tikšanos ar veco kalpotāju. Pirmais pieder profesoramBergam, kas bija klāt pie šī notikuma. Vēstulē Pjēram Žijāram viņš raksta:

«Es atceros visos sīkumos, kā Čaikovska kundze pie manis tikās ar bijušo cara galma kalpotāju.Volkovs runāja tikai krieviski, tāpēc es nevaru būt gluži drošs, par ko viņi sarunājās. No sākuma viņšizturējās ārkārtīgi vēsi un aizdomīgi, taču nākamajā dienā pirms aizbraukšanas, šķiet, savas domas bijamainījis, kļuva neparasti pieklājīgs un bija aizkustināts līdz asarām.»

Neapšaubāmu interesi izraisa otra versija. Tās ir paša Volkova atmiņas. Lūk, ko viņš stāstījaStadņicka kungam, Rēveles krievu avīzes «Posļedņije Novosti» korespondentam (1926. gada 15. janvāranumurs):

«Man ne bez pūlēm izdevās tikties ar Čaikovska kundzi. Pirmajā apmeklējumā man neatļāva ar viņupat sarunāties un vajadzēja samierināties ar to, ka novēroju viņu pa logu. Jāpiebilst, ka ar to pilnīgipietika, lai es pārliecinātos, ka šai sievietei nav nekā kopēja ar nelaiķi lielkņazi Anastasiju Nikolajevnu.

Es tomēr nolēmu lietu novest līdz galam un lūdzu iespēju tikties ar viņu vēlreiz.Mēs satikāmies nākamajā dienā. Noskaidrojās, ka Čaikovska kundze krieviski nerunā un zina vienīgi

vācu valodu. Es pajautāju, vai viņa mani pazīst Viņa atbildēja, ka ne. Es uzdevu viņai vēl vairākusjautājumus. Atbildes bija tikpat nepārliecinošas. To cilvēku uzvedība, kas bija klāt Čaikov- skai1 , manlikās visai aizdomīga. Viņi nemitīgi jaucās sarunā, reizēm atbildēja viņas vietā un katru kļūdu izskaidrojaar manas sarunu biedrenes slikto pašsajūtu.

Uzskatu par savu pienākumu vēlreiz kategoriski apliecināt, ka Čaikovska kundze nekādā ziņā navlielkņaze Anastasija Nikolajevna. Ja ari viņai ir zināmi kādi fakti par imperatora ģimenes dzīvi, tad tie irņemti no grāmatām. Turklāt šīs zināšanas ir visai virspusīgas. So manu vērojumu apstiprina fakts, ka viņane reizi netika pieminējusi tādu sīkumu, kas nebūtu aprakstīts presē.

'Visu sarunas laiku fon Ratlefa kundze neatgaja no slimnieces.

TREŠĀ UN PĒDĒJA FON RATLEFA KUNDZES VERSIJA

«… Slimniece nesarunājās ar viņu. Viņa vāciski sarunājās ar Zāles kungu un profesoru Bergu. Tasizskatījās dīvaini. Volkovam neatlika nekas cits kā klusuciešot viņu vērot.

Atvadoties no mums, viņš sacīja, ka «nevar kategoriski apgalvot, ka Čaikovska kundze navlielkņaze!» (no profesora Berga piezīmēm).

Bija skaidri redzams, ka šī tikšanās satraukusi Čaikovska kundzi. Visu tikšanās laiku viņa uzmanīgivēroja Volkovu, izskatījās sasprindzināta un pat izbijusies. Šķita, ka viņā risinās kādi acij neredzamiprocesi. Likās, ka viņa ar visiem spēkiem cenšas apkopot izkliedētas un nepaklausīgas atmiņu drumslas.Galīgi nomocījusies, viņa atkrita spilvenos un iesaucās:

— Es nekādi nespēju viņu atcerēties!Viņa palūdza, lai Volkovs ierodas nākamajā dienā, tad viņa jutīšoties mierīgāka. Atvadoties viņa

laipni padeva Volkovam roku un vēlreiz atkārtoja uzaicinājumu.Pēc divām dienām Volkovs" ieradās vēlreiz Zāles kunga pavadībā. Viņi bija atnesuši līdzi vairākas

cara ģimenes fotogrāfijas. Zāles kungs pasniedza tās slimniecei. Viņa sāka tās aplūkot un citu starpā tūlītpazina Hesenes lielhercogu1 :

— Tas taču ir tēvocis, viņa bēmi un vēl tante!Sarunas sākums ar Volkovu bija smags. Večuks nekādinespēja aprast ar domu, ka viņa valdnieka meita nerunā krieviski. Kad viņš jau kuro reizi izteica man

savas šaubas un slimniece to izdzirdēja, viņa pārtrauca sarunu ar Dānijas vēstnieku un vērsās pie manis ardedzīgu lūgumu Volkovam neko vairs nepaskaidrot un necensties viņu par kaut ko pārliecināt Šī cilvēkaneticība bija dziļi aizskārusi viņas lepnumu un patmīlību. Starp citu, viņa bija ar mieru atbil-

'Hesenes-Darmštates lielhercogs Ernsts, valdnieces Aleksandras Fjodorovnas brālis, kas pirmajālaulībā bija precējies ar Saksijas, Koburgas un Gotas princesi Viktoriju, bet otrajā — ar princesiEleonoru.

dēt uz vairākiem Volkova jautājumiem. Kad viņš pajautāja, vai viņa neatceras kādu no kalpotājiem(esmu aizmirsusi vārdu, bet tika minēts kāds no viņas tuvākajiem kalpotājiem), viņa tūlīt atbildēja:

— Viņš bija īpaši norīkots pie mums, bērniem.Bez tam Volkovs pajautāja, vai viņa, atceras matrozi, kas bija viņas brāļa sulainis.— Jā, viņš bija ļoti gara auguma un viņa vārds bija Nagornijs, — ne mirkli nevilcinādamās, viņa

atbildēja.—Jā, patiešām, — pārsteigts par precīzo atbildi, sacīja Volkovs.Nākamajā dienā viņš ieradās atkal, bet viens pats, jo Zāles kungam bija jādodas uz Kopenhāgenu.

Slimniece jutās slikti, iepriekšējās sarunas bija viņu ļoti nogurdinājušas. Norunātajā laikā viņa nokāpapieņemšanas telpās, taču bija spiesta atlaisties uz dīvāna. Volkovs piesēdās blakus un turpinājapratināšanu (tai man piedod šādu izteicienu).

— Vai jūs atceraties Tatiščevu?Brīdi padomājusi, viņa atbildēja:— Viņš bija tēva adjutants, kad mēs atradāmies Sibīrijā. ļVolkovs piekrītoši pamāja. Pēc tam viņš izvilka valdnieces atraitnes Marijas Fjodorovnas portretu.

Viņa ilgi ar neparastu saviļņojumu to pētīja un beidzot pavaicāja:— Kā viņa tagad jūtas? Dīvaini, ka vecmāmuļa nav sēru tērpā. Cik es atceros, tad viņa vienmēr bija

ģērbusies melnās drēbēs.Viņa apklusa, lai mazliet atpūstos. Es sāku runāties ar Volkovu, bet viņa mūs pārtrauca:— Bet brālim kalpoja vēl viens jūrnieks!Volkovs piekrītoši pamāja. Lēnām, it kā klejodama atmiņu dzīlēs, viņa turpināja:— Viņu sauca… Viņam bija tāds grūts uzvārds… Dere- venko.— Jā, — izdvesa Volkovs.Viņa atkal aizdomājās, cīnoties ar nepakļāvīgajām atmiņām.— Bet laikam bija vēl kāds ar tādu pašu uzvārdu, — viņa beidzot ierunājās. — Ārsts, vai ne?Volkovs atkal piekrītoši pamāja. Viņš pajautāja, vai viņa atceras lielkņazi Olgu Aleksandrovnu.— Jā, — atbildēja slimniece. — Tā ir mana tante. Viņa bija ļoti pieķērusies gan mums, gan

mammai.Pēc tam viņš pajautāja, kas noticis ar viņas dārglietām?—Tās bija iešūtas gan manā veļā, gan apģērbā, — viņa atbildēja.Pēc tam viņa pasmaidīja un nebēdnīgi ierunājās:— Kad nu viņš pietiekami mani ir izjautājis, gribas zināt, kā viņš pats izturētu šādu eksāmenu. Vai

viņš atceras istabu mūsu Aleksandrijas vasaras pilī, kurā katru gadu pēc ierašanās māte ar sava gredzenadimantu loga stiklā ierakstīja datumu un savus un tēva iniciāļus?

—Jā, — atbildēja Volkovs. — Kā lai es to neatcerētos, ja tik daudz reižu esmu bijis tajā istabā.— Bet vai jūs atceraties Ivanovas klosteri? — savukārt pajautāja Volkovs.— Tas ir kaut kur Sibīrijā, — atbildēja viņa. — No turienes bija atnākušas svētceļnieces, un mēs

kopā ar mammu un māsām dziedājām ar viņām.Volkovs bija pārsteigts.Viņam vajadzēja doties prom, jo slimniece bija ļoti nogurusi un sāka sūdzēties par galvas sāpēm.

Negribot viņai acīs sanesās asaras. Volkovs vairākas reizes noskūpstīja viņas roku. Līdz sirds dziļumiemaizkustināts, uz atvadām viņš noteica: «Viss būs labi!» — un nesteidzīgi izgāja no istabas. DurvīsVolkovs atskatījās vēlreiz. Pār vaigiem viņam ritēja asaras. Es gāju pavadīt, un viņš man teica:

— Mēģiniet saprast, kādā stāvoklī es atrodos! Ja tagad, kad tik daudzi apgalvojuši, ka tā nav viņa,es apgalvošu pretējo, mani uzskatīs par jukušu.

Es nebūt netaisos kādu nosodīt, taču viena drosmīga balss mūsu slimniecei būtu bijusi noderīgākanekā dažādi mājieni un kautri apgalvojumi, kādus uzklausīt diemžēl bija mūsu liktenis.»

Atgriezies mājās, Volkovs sniedz interviju Rēveles vietējai avīzei. Šķiet, ka Kopenhāgenā nav īpašistingras pārliecības par krāpšanu, jo šaubu māktā valdniece atraitne Anastasijai drīz sarīko jaunupārbaudi — jaunu tikšanos. Asiņainā slepkavība Jekaterinburgā nav skārusi Žijāra kungu ar kundzi, un vaigan var neņemt vērā viņu liecības?

AUDZINĀTĀJS ŽLIĀRS

Strādājot pie noslēpumainajai Anastasijai veltītās televīzijas programmas, man neiznāca tikties arPjēru Žijāru. Pie agrākā cara bērnu audzinātāja devās mans draugs Andrē Kastello. Taču viss, ko pēcatgriešanās viņš pastāstīja, ir iespiedies atmiņā.

Pjēram Žijāram toreiz bija septiņdesmit deviņi gadi. Sirms un stalts, viņš apbūra sarunu biedru arnevainojamām manierēm un runu. Vārdu sakot,purns ir darīšana ar īstu «Vēstures liecinieku».

— Viņš bija cara dēla audzinātājs, — man stāstīja Andrē, — un lielkņazieņu pedagogs. Divpadsmitgadus viņš nodzīvojis kopā ar cara ģimeni un Anastasiju redzējis katru dienu. Pēc valdnieka lūguma ganviņš, gan viņa sieva Šura, viena no lielkņazieņu guvernantēm, bija kopā ar cara bērniem arī pēcapcietināšanas. Viņš pavadīja imperatora ģimeni uz Sibīriju un atstāja to tikai 1918. gada maijā, sešasnedējas pirms Jekaterinburgas traģēdijas. 1925. gada jūlijā tieši Pjērs Žijārs un viņa sieva tika aicinātinoskaidrot, turklāt noskaidrot galīgi, visas neskaidrības sakarā ar noslēpumaino sievieti no Marijasslimnīcas.

Tagad mēs atiausimies iepazīstināt lasītāju ar Žijāra kunga vēstījuma pilnu tekstu:«1925. gada 23. jūlijā mana sieva saņēma vēstuli no lielkņazienes Olgas[15], kas mūs ārkārtīgi

sarūgtināja. Liel- kņaze paziņoja, ka Berlīnē uzradusies jauna sieviete, kas uzdodas par AnastasijuNikolajevnu. Kaut ari šī ziņa nešķita sevišķi ticama, lielkņazi bija satraukuši sensacionālie paziņojumi,kuriem bija radušies piekritēji. «Mēs visi Jūs lūdzam,» viņa bija piemetinājusi vēstules beigās,«nezaudējot laiku, braukt uz Berlīni kopā ar Žijāra kungu, lai iepazītos ar šo nelaimīgo. Bet ja nu viņapatiešām izrādās mūsu mazulīte? Vienīgi Dievs to zina! Iedomājieties tikai: ja viņa tur ir viena,nabadzībā, ja viss tas izrādās taisnība… Cik tas būtu briesmīgi! Lūdzu, ļoti lūdzu Jūs, dodieties cik ātrivien iespējams uz turieni. Jūs labāk nekā jebkurš cits spēsiet darīt mums zināmu patiesību…Visbriesmīgākais, ka viņa stāsta, ka viena no tantēm — viņa neatceras, tieši kura — saukusi viņu«Schvvibs!»… Lai Dievs Jums palīdz! No sirds jūs apskauju.» Vēstules beigās lielkņaze bijapierakstījusi: «Ja tā patiešām ir viņa, telegrafējiet, un es tūlīt ieradīšos.»

Svētdien, 26. jūlijā, sešos vakarā mūsu vilciens iebrauca stacijā. Mēs tikām sagaidīti, un mūs tūlītaizveda uz Dānijas vēstniecību, kur mums vajadzēja apmesties. Vēstnieks Zāles kungs vēl nebijaatgriezies no Kopenhāgenas. Viņš ieradās nākamās dienas pēcpusdienā un, velti nezaudēdams laiku,iepazīstināja mūs ar visām detaļām. Sūtņa kungs izstāstīja, ka Čaikovska kundze — tā sauca slimo — runāvienīgi vāciski un nu jau vairākas nedēļas viņu aprūpē kāda krievu dāma fon Ratlefa kundze, kura dzimusikaut kur Baltijā un šķiet viņai ļoti uzticīga Mēs bez kavēšanās, kaut gan jau tuvojās vakars, devāmies uztrūkumcietējiem paredzēto Marijas katoļu slimnīcu, kas atradās vienā no Berlīnes strādnieku kvartāliem.

Sāka jau krēslot. Čaikovska kundze, kurai pirms dažām dienām bija izoperēta elkoņa locītava, galīgibez spēka gulēja gultā, un viņu kratīja drudzis. Vācu valodā uzdevu viņai vairākus jautājumus, uz kuriemviņa atbildēja ar neizprotamiem izsaucieniem. Pilnīgā klusumā mēs ar vislielāko uzmanību lūkojāmiesšajā sejā, velti cenšoties saskatīt kādu līdzību ar kādreiz mums tik mīļo būtni. Liels, pārlieku uz augšuuzrauts deguns, plata mute, pilnīgas lūpas — nekādas līdzības ar lielkņazi. Manai audzēknei bija īss untaisns deguns, neliela mute un plānas lūpas. Nedz ausu forma, nedz raksturīgais skatiens, nedz balss —nekas neviesa cerību. Vārdu sakot, ja neskaita acu krāsu, mēs neredzējām nevienu vaibstu, kas ļautunoticēt, ka mūsu priekšā ir lielkņaze Anastasija — šī sieviete bija mums pilnīgi sveša.

Nākamajā rītā mēs atkal devāmies uz «Marienkran- kenhaus». Čaikovska kundze jutās daudz labāk,drudzis bija mazinājies. Taču, tāpat kā iepriekšējā dienā, man radās iespaids, ka viņa mūs nepazīst.Izmantojot veselības stāvokļa uzlabošanos, gribēju iztaujāt viņu sīkāk, tomēr drīz sapratu, ka absolūtineiespējami ir uzzināt ko jaunu. Redzot, ka manas pūles ir veltas, es norādīju uz savu sievu un pajautāju,vai tā viņai ir pazīstama. Katrā ziņā sievu viņai vajadzēja labi pazīt Viņa skatījās ļoti ilgi — un tā kā esno sava jautājuma neatkāpos — beidzot ar zināmām šaubām atbildēja: «Es ist meines Vaters jungsteSchwester». (Tā ir mana tēva jaunākā māsa.) Nabadzīte noturēja manu sievu par lielkņazi Olgu! Viņaiepriekšējā dienā droši vien bija uzzinājusi, ka Dānijas sūtnis | atgriezies no Kopenhāgenas, uz kurienibija devies, lai sniegtu ziņojumu valdniecei atraitnei un lielkņazei Olgai. Mēs ieradāmies kopā ar Zāleskungu, tāpēc viņa bija izdarījusi secinājumu, ka šī dāma var būt vienīgi «viņas tante Olga», kas kopā arvēstnieku ieradusies no Dānijas.

Redzētais šķita pārliecinošs. Fon Ratlefa kundze gan iebilda, ka slimajai nupat bijusi operācija un kaviņai ir drudzis, taču, izdarot pārsteidzīgus secinājumus, mēs riskējam pieļaut kļūdu, kuru vēlāk būs grūtiizlabot Savukārt mēs' izteicām izbrīnu, ka slimā nerunā krieviski. Ratlefas kundze atbildēja, ka ārstikonstatējuši daudzus galvaskausa bojājumus, kas acīmredzot iegūti tajā šausmu naktī Jeka- terinburgā, unka viņu piemeklējusi kara laikā tik plaši sastopamā amnēzija. Bet kā vērtēt tik atšķirīgos vaibstus? Tikplata mute diez vai varēja piederēt lielkņazei. Tika paskaidrots, ka vainojami tie paši briesmīgie sitieniar laidi, kuru dēļ zaudēti septiņi zobi un pārvērtusies visa sejas apakšdaļa. Tas viss šķita dīvaini, tačumani ļoti mulsināja slimnieces neparastie paziņojumi, jo īpaši par vārdiņu «Schvvibs», kurā AnastasijuNikolajevnu sauca vienīgi lielkņaze Olga un par kuru reti kāds zināja. Kas gan galu galā ir šī būtne?Atbildi uz šo jautājumu spētu dot vienīgi ļoti nopietna iztaujāšana. Paklausot noslēpumaino slimnieciaprūpējošo cilvēku lūgumam, mēs nolēmām atgriezties Berlīnē, kad Čaikovska kundzei būs kļuvislabāk…»

Nupat mēs iepazināmies ar kādreizējā audzinātāja stāstījumu. Taisnības labad tagad iepazīsimies arfon Ratlefa kundzes versiju:

«… Es izpildīju vēstnieka lūgumu un aizvedu jaunos apmeklētājus uz slimnieces istabu. Viņapieklājīgi pasniedza roku, kaut katra kustība sagādāja ciešanas. Tomēr viesu ierašanās uz viņu it kāneattiecās, un viņa tā ari palika iegrimusi spilvenos. Šķita, ka apmeklētājus šeit redzamais skats bija ļotisaviļņojis. Pilnīgā klusumā viņi ilgi nosēdēja pie gultas. Kad vīrieši uz neilgu brīdi bija atstājuši istabu,dāma palūdza man atļauju aplūkot slimnieces kājas. Es izpildīju šo lūgumu tā, lai slimniece nekonemanītu.

— Viņai ir tieši tādas pašas kājas kā lielkņazei, — paziņoja Žijāra kundze.

— Droši vien nav jēgas nogurdināt slimnieci ar jautājumiem, ja viņa nejūtas labi. Mēs atbrauksimatkal, kolīdz viņai kļūs labāk, — apsolīja Žijāra kungs.

Šī vizīte slimnieci bija satraukusi:— Kaut kāds svešinieks sēž man blakus uz gultas un izsmējīgi vaicā, vai es tagad ēdu tikpat daudz

šokolādes kā agrāk! Viņš droši vien gribēja par mani pasmieties, jo šeit, Berlīnē, es nespēju bez nopūtaspaiet garām veikalam, kurā pārdod šokolādi — es taču neko nevaru nopirkt!…

Tajā pašā vakarā mēs ar vēstnieka kungu, Žijāra kungu ar kundzi sapulcējāmies uz apspriedi. Visipiekrita manam priekšlikumam pēc iespējas ātrāk pārvest slimnieci uz sanatoriju Momscnā, kur viņuaprūpētu profesors Rudņevs. Pēc dažām dienām tā ari tika izdarīts — mēs izbraucām…»

1925. gada septembra beigās slimniecei kļuva labāk. Drudzis beidzot bija pierimis, viņa varēja lasītun rotaļāties ar Kiki, Ratlera kundzes uzdāvināto mazo balto kaķēniņu…

Drīz atkal vajadzēja atbraukt Žijāru laulātajam pārim… Bet labāk lai stāsta fon Ratlefa kundze pati.«Bija skaidra un saulaina oktobra diena. Uz neilgu brīdi es biju izgājusi no istabas. Atgriezusies pie

slimnieces gultas, ieraudzīju Zāles kungu un vēl kādu neliela auguma tumšmatainu kungu, kurš bija mūsapciemojis jau Marijas slimnīcā. Es tūlīt pamanīju, ka slimniece ārkārtīgi uzmanīgi pēta viņa seju. Viņabija tik saviļņota, ka pat aizrāvās elpa. Ne bez grūtībām viņa atguva mieru un ar ierasto pieklājībupasniedza viņam roku. Šis kungs pajautāja, vai slimniece viņu pazīst

— Man šķiet ka esmu redzējusi jūs agrāk, taču kaut kas jūsu sejā mani tik ļoti mulsina, ka nespējupateikt, kas jūs esat Man vajag nedaudz pierast

Kad kopā ar mums bija palicis vienīgi vēstnieka kungs, viņa to uzrunāja dziļā neizpratnē:— Tas varētu būt vienīgi mana brāļa skolotājs Žijāra kungs. Es neuzdrošinājos nosaukt viņa vārdu,

jo man šķita, ka viņš ir briesmīgi pārvērties.Nākamajā dienā Žijāra kungs atnāca atkal. Slimniece jau bija daudz mierīgāka, un, neuzrunādama

tieši Žijāru, kad tas apsēdās pie gultas, viņa pajautāja:— Kur palikusi jūsu bārda? Jums taču zods bija pavisam noaudzis, vai ne?—Jā, — atbildēja Žijāra kungs un pastāstīja, ka bijis spiests nodzīt bārdu jau Sibīrijā, lai viņu

nepazītu boļševiki.Žijāra kunga vizīte un tās radītie pārdzīvojumi stipri nogurdināja slimnieci. Viņa gulēja, dziļi

iegrimusi spilvenos, un izskatījās nomākta. Saruna nekādi nevedās. Beidzot klusumu pārtrauca Žijārakungs:

Runājiet lūdzu! Pastāstiet ko jūs atceraties no pagātnes!Viņam nebija īsta priekšstata par slimnieces stāvokli tajā laikā — kaut gan es ne reizi vien tiku to

atgādinājusi — citādi viņš nebūtu uzdevis tik tiešu jautājumu.— Es neprotu stāstāt Es pat nezinu, par ko būtu jārunā.Žijāra kungs pieļāva vēl vienu kļūdu, kas nepalika bez sekām, jo izrādīja nevajadzīgu izbrīnu par to,

ka viņas atmiņa nav īpaši laba.— Vai tiešām jūs domājat, — viņa rūgti iebilda, — ka pats spētu raiti atcerēties pagātni, ja par trim

ceturtdaļām būtu bijis nogalināts?Vēlāk viņa pajautāja, kad Berlīnē ieradīsies Šura. Žijāra kungs izvairīgi atbildēja, ka neko konkrētu

nevar pateiktPēc Žijāra aiziešanas viņa man sacīja:— Šodien viņam bija laba seja, un viņš izskatījās pat veselīgāks un jaunāks nekā Sibīrijā…Pēcpusdienā pie mūsu durvīm pieklauvēja. Ienāca vēstnieks un tūlīt aiz viņa dāma ceriņkrāsas

mētelī. Viņa tiešā ceļā devās pie slimnieces un sniedza roku. Slimniece mūsu acu priekšā pārvērtās:bālajos vājajos vaigos ielija košs sārtums, acis, kas parasti bija nogurušas, nespodras un blāvas, pēkšņisāka priecīgi dzirkstīt Viņa bija laimīga. Dāma ar viņu sarunājās krieviski, viņa atbildēja savā sliktajāvācu valodā. Pēc kāda laiciņa viņa pēkšņi pavaicāja:

— Kā jūtas vecmāmiņa? Kā viņai ar sirdi?Viņas vārdi pauda patiesas rūpes un nemieru. Uzzinājusi, ka ar vecmāmiņu viss ir kārtībā, viņa

atviegloti nopūtās. Saruna atkal pievērsās nesvarīgām lietām: slimībai, Kiki jaukajām draiskulībām…Slimniece ne reizi nenosauca apmeklētāju vārdā, un tikai pēc divām stundām, kad tā uz neilgu brīdi bijāizgājusi, Zāles kungs viņai pajautāja:

— Kas ir šī sieviete?—Tā ir tēva māsa, mana tante Olga, — viņa priecīga atbildēja.— Kāpēc tad jūs uzreiz nenosaucāt lielkņazi vārdā?— Kāpēc man tas būtu jādara? Es biju tik priecīga, ka nespēju pat ne vārda pateikt! — viņa

iesaucās savā īpašajā, viņai raksturīgajā intonācijā.Vēlāk es uzzināju, ka tas bija bijis «eksāmens». Slimniece bija gaidījusi Šuru, taču viņu apciemoja

lielkņaze Olga.Ar lielkņazes Olgas parādīšanos istabā iemitinājās prieks un miers. Viņa aizkavējās līdz vakaram,

bet atvadoties slimniece pēkšņi pieliecās viņai pie rokas un maigi pieskārās tai ar lūpām. Šis žests tikstipri neiederējās viņas parastajā uzvedībā, ka mēs bijām bezgala izbrīnīti…

Lielkņaze Olga nākamajā rītā ieradās atkal, jau deviņos. Ar viņas ierašanos istabā bija jaušamalaime un cerības. Slimniece gulēja spilvenos ar starojošu seju. Lielkņaze apsēdās viņai blakus un rādījaabu savu mazo dēlu portretus. Viņas sarunu biedrene aplūkoja fotogrāfijas ar klusām skumjām. Lielkņaze,viņa patiešām bija īsta lēdija, it kā būtu nolasījusi domas, pajautāja nabadzītei par pašas bērnu. Viņastipri nosarka… un izvairījās no atbildes. Bērns esot bijis gluži mazs, un viņa to atstājusi Bukarestē divusieviešu aizgādībā ģimenē, kas bija viņu pie sevis izmitinājusi.

Vēlāk viņa man pastāstīja:— Kad tante man to pajautāja, es biju gatava ielīst zemē. Domas, ka man vajadzēja dzemdēt šo

bērnu, mani bezgala nomoka!… Bet tas nenotika manas vainas dēļ! Man nebija spēka, es biju slima unnespēju sevi aizstāvēt..

Pēkšņi viņu pārņēma senas atmiņas.— Tas ir tikai sapnis vai īstenība? Mūsu mājā taču bija istaba ar pavisam niecīgiem, zemiem

krēsliņiem?…—Jā, tā bija, tas nav sapnis, — atbildēja lielkņaze.—… Un vai tas nav sapnis, ka tur it kā bija vītņu kāpnes un mēs vienmēr kāpām pa tām lejā?— Pareizi, — cerīgi apstiprināja lielkņaze un savukārt pajautāja:— Un kas notika katru sestdienu pie šīm kāpnēm?Slimā to nespēja atcerēties. Bija redzams, ka viņa ar pūlēm cenšas kaut ko izvilināt no nepaklausīgās

atmiņas. Taču pagātnes ainas arvien kaut kur aizslīdēja.Pēc neilga laiciņa viņa uzrunāja mani:—Tante arvien mani sauca «Schwipsik».—Jā, — atsaucās lielkņaze, — tieši tā es vienmēr uzrunāju viņu.Nebija šaubu, ka viņai bija patīkami visu to dzirdētPusdienlaikā kņaze no mums aizgāja — viņu gaidīja Dānijas vēstniecībā brokastīs.Drīz viņa atkal apciemoja mūs, bet šoreiz kopā ar dāmu, kas jau agrāk kopā ar Žijāra kungu bija

apmeklējusi slimnieci Marijas slimnīcā. Tā bija Šura, kuru slimniece ļoti gaidīja.Šura bija milzīgi uztraukusies. Viņa piegāja pie savas kādreizējās audzēknes gultas un ar smaidu

vērsās pie tās krieviski:— Kā jūs jūtaties?lielkņaze pieliecās slimniecei tuvāk un, maigi uzmundrinādama, pajautāja:— Nu, kas tā ir?— Šura! — viņa izdvesa.

Mēs visi to dzirdējām. Lielkņaze Olga Aleksandrovna sasita plaukstas un neizsakāmā priekāiesaucās:

— Patiešām, patiešām! Bet tagad jārunā krieviski, jo Šura vāciski nesaprot ne vārda.Šķiet, ka šis lūgums slimnieci sevišķi neiepriecināja. Viņa piedāvāja viešņai apsēsties — atkal

vāciski —, nenovērsdama skatu. Pēc tam viņa paņēma savu flakonu ar odekolonu, ielēja dažas lāses Šuraiplaukstā un lūdza ierīvēt pieri. Ar asarām acīs Šura iesmējās. Tas bija īpašs, tikai lielkņazei AnastasijaiNikolajevnai raksturīgs žests. Viņai ļoti patika smaržas, un reizēm ar tām Šura tika burtiski aplieta, laiviņa «smaržotu kā ziedu pušķis…»1 .

Lielkņaze nē reizi vien tika teikusi, ka viņas māsasmeita visdrīzāk līdzinās lielkņazei Tatjanai. Žijārakungs ar kundzi bija tādās pašās domās. lielkņaze pat atzinās: ja viņai būtu teikts, ka viņas priekšā irTatjana, viņa būtu noticējusi bez lielas domāšanas. Pirms aizbraukšanas viņa sarunājās ar Dānijasvēstnieku:

— Saprāts neļauj man ticēt, ka viņa ir Anastasija, taču sirds jūt, ka tā ir viņa Tā kā esmu audzinātareliģiskā garā, kas liek pirmām kārtām uzklausīt sirds, nevis prāta

'Žijāra kundze par to vēlāk bija stāstījusi Sies kungam.apsvērumus, tad es nespēju šo nelaimīgo bērnu pamest.Atvadoties lielkņaze Olga noskūpstīja slimnieci uz abiem vaigiem un nočukstēja:— Nevajag bēdāties. Es rakstīšu, un fon Ratlefa kundze tūlīt sūtīs man atbildi. Vajag tikai

izveseļoties, patlaban tas ir pats galvenais.Žijāru laulātais pāris aizbrauca nākamajā dienā. Žijāra kundze bija aizkustināta līdz sirds dziļumiem

un negribēja atstāt slimnieci, kura, redzot, ka visi atkal to pamet, bija kļuvusi pavisam grūtsirdīga. Žijārakundze nespēja rimties savās bēdās. Ar asarām acīs viņa atgāja no gultas, apskāva mani un izplūdaasarās:

— Es viņu agrāk tik ļoti mīlēju!… Kāpēc arī šo sievieti es mīlu tik ļoti? Ja vien jūs zinātu, kaspatlaban notiek manā dvēselē! Sakiet — kāpēc gan esmu tik ļoti iemīlējusi šo nabadzīti?…

Šie vārdi lieliski izsaka jūtas, kas bija pārņēmušas šo sievieti. Žijāra kungs, kuram sievaspārdzīvojumi šķita pārmērīgi, pārtrauca mūsu atvadīšanos.

Pirms pašas aizbraukšanas, sarunājoties ar viņa ekselenci Zāles kungu, Žijāra kungs ar kundzipiebilda:

— Mēs atvadāmies no jums pārliecībā, ka nespējam noliegt, ka viņa ir lielkņaze AnastasijaNikolajevna.

Žijāra kungs solīja atgriezties, kad slimniece būs pavisam atveseļojusies un spēs labāk atbildēt uzviņa jautājumiem. Viņš lūdza mani pastāvīgi turēt viņu lietas kursā par notiekošo un apliecināja, ka patLozannā centīsies izpildīt visus mūsu lūgumus un uzdevumus. Viņš sacīja, ka vienreiz taču «šai dīvainajailietai ir jānoskaidrojas».

Žijāra kunga «atskaite» par šo braucienu daudzējādā ziņā ir pretrunā ar nupat sniegtajām fon Ratlefakundzes atmiņām.

«Oktobra beigās mēs ar sievu atkal devāmies uz Berlīni un, tāpat kā pirmo reizi, apmetāmies Dānijasvēstniecībā. Drīz tur ieradās arī lielkņaze Olga (1925. gada 27. oktobrī).

Ja atceraties, tad mūsu iepriekšējā apmeklējuma laikā Čaikovska kundze ne tikai nepazina mūs, betpat noturēja manu sievu par lielkņazi Olgu. Šoreiz viņa acīmredzot zināja par mums vairāk un mūsuciemošanos gaidīja. To apliecina arī dažas rindas no vēstules, kuru man atsūtīja Dānijas vēstnieks (tādatēta ar 1925. gada 16. oktobri).

Negaidot lielkņazes Olgas ierašanos, jau nākamajā dienā pēc iebraukšanas Berlīnē viens pats devosuz klīniku, lai aprunātos ar Čaikovska kundzi. Man ierodoties, viņa sēdēja uz gultas un rotaļājās ardāvināto kaķēnu. Viņa pasniedza roku, un es apsēdos blakus. No šī brīža līdz pat manai aiziešanai viņa,neskatoties ne uz kādiem lūgumiem, nepateica ne vārda un nekādā veidā neizrādīja, ka pazīst mani.

Nākamajā dienā es atkal ierados klīnikā, taču visas pūles izrādījās tikpat veltīgas kā dienu iepriekš.Čaikovska kundze vairījās atbildēt uz maniem jautājumiem. Tiklīdz es kļuvu neatlaidīgāks, viņa atmetāsspilvenos, aizvēra acis un nemitīgi atkārtoja: «Ich weiss nicht, ich weiss nicht!» (Es nezinu, es nezinu!)

Beidzot lielkņaze Olga un mana sieva apmeklēja Mom- senas klīniku. Čaikovska kundze sagaidījaviņas ļoti mīļi, pastiepa pretī rokas, taču nevarēja manīt nevienu neapzinātu kustību, kādu parasti izraisamaigas jūtas un kas varētu liecināt, ka mūsu priekšā tiešām ir lielkņaze Anastasija1 .

Starp citu, ne šajā, ne nākamajās dienās viņa nevienu nenosauca vārdā. Lielkņaze Olga, tāpat kā mēsabi ar sievu, nesaskatīja slimajā ne mazāko līdzību ar lielkņazi Anastasiju (ja neskaita acu krāsu), un,tāpat kā iepriekš mums, šī sieviete šķita viņai pilnīgi sveša. Sarunas sākumā mēs mēģinājām sazināties arviņu krieviski. Drīz vien pārliecinājāmies, ka krievu valodu, gan ar grūtībām, viņa saprot, bet sarunātiesnespēj. Visi mēģinājumi sarunāties franciski vai angliski bija veltīgi, un mēs bijām spiesti runāt vāciski.Mēs nespējām noslēpt savu izbrīnu. Lielkņaze Anastasija

'Uzskatu par pienākumu atgādināt, ka lielkņazi Olgu visas lielkņazienes ārkārtīgi mīlēja un bija viņaipieķērušās tik ļoti, ka tā jau gandrīz bija saucama par dievināšanu.

lieliski runāja krieviski, visai labi — angliski, ciešami — franciski, bet nepavisam nezināja vācuvalodu. Čaikovska kundze nevarēja nenovērtēt mūsu tikšanos. Viņa lieliski saprata, kāpēc esamieradušies, un būtu dīvaini, ja, pārvaldot kaut vienu no šīm valodām, viņa nevēlētos nodemonstrēt savaszināšanas.

Ja runā par lielkņazi Olgu un manu sievu, tad viņu rīcību noteica vienīgi žēlums, kādu viņas juta pretslimnieci, kā arī bailes kļūdīties, jo šo kļūdu vēlāk nebūtu iespējams labot. Viņas nabadzītei rādījafotogrāfijas, kas spētu atdzīvināt atmiņu, ja viņa tiešām būtu Anastasija Nikolajevna. Mēs atvedāmdaudzus attēlus no Carskoje Selo, kur redzamas cara ģimenes dzīvojamās telpas, to skaitā ari valdniecesun lielkņazieņu guļamistabas. Slimniece neko no rādītā nepazina. Kad viņa aplūkoja mazās bērnuēdamistabas attēlus, mums tā arī neizdevās panākt, lai viņa pateiktu, kurā vietā pilī tā atrodas. (Šo pašufotogrāfiju pirms diviem mēnešiem viņai bija rādījis Zāles kungs, un toreiz Čaikovska kundze neatcerējāspat manu sievu, kas sēdēja pie galda1 . Bet līdz pat dienai, kad mēs visi tikām aizvesti uz Sibīriju,lielkņazienes katru rītu kopā ar manu sievu ēda brokastis šajā ēdamistabā! Ja Čaikovska kundze būtuAnastasija Nikolajevna, vai tad kaut mirkli kavētos ar atbildi!

Mēs rādījām viņai daudzus fotoattēlus no Krimas, kur bija atainots cara ģimenes ceļojums pa Volgusakarā ar Romanovu nama trīssimtgadi 1913. gadā. Lielkņazieņu visai vienmuļajā dzīvē tas bija neparastsnotikums: viņas pirmo reizi redzēja gleznainos novadus, kur bija kārts lielās dinastijas šūpulis, viņu acispirmo reizi skatīja Volgu, upi, kuru apdziedājuši visi krievu dzejnieki, pirmo reizi viņām nācās tik daudzlaika pavadīt ceļā, turklāt ne uz jau ierastā «Štandarta». Neviens no attēliem neatdzīvināja Čaikovskakundzes atmiņas. Vienīgais, kas mūs izbrīnīja, bija pārliecība, ar kādu jebkurā fotogrāfijā viņa rādīja caraģimenes locekļus: caru, carieni, troņmantnieku un lielkņazes.

'Dānijas vēstnieks to paziņoja man 1925. gada 24. augusta vēstulē-.Šajā vietā vajadzētu pastāstīt par kādu notikumu, kas visbeidzot līdzētu ieviest skaidrību šajā

neparastajā lietā. Pulkvedis Kuļikovskis[16], kas pavadīja lielkņazi Olgu uz Berlīni, bija uzzinājis noBaumgartena kunga, sava kādreizējā dienesta biedra, ka laikā no 1922. līdz 1925. gadam Čaikovska neretiapgrozījusies krievu emigrantu aprindās. Šis jaunums mūs pārsteidza, un mēs nolēmām sameklētcilvēkus, kas pazinuši viņu agrāk. Baumgartena kungs laipni iepazīstināja mūs ar savu draugu M. N. Švābiun viņa dzīvesbiedri.

Mums, kas par Čaikovska kundzes pagātni gandrīz neko nezinājām, šī tikšanās bija vesels atklājums.No Švābu laulātā pāra mēs uzzinājām, ka ilgāku laiku viņa ir dzīvojusi pie Baltijas cilmes krievuemigranta barona fon Kleista, kurš iesākumā noticējis, ka viņam patiešām darīšana ar lielkņaziAnastasiju. Čaikovska kundze tikusies ar daudziem krieviem, to skaitā arī ar Tolstoja kundzi un viņabērniem. Kas attiecas uz Tolstoja kundzi, tad pirms revolūcijas viņa dzīvoja Carskoje Selo, un viņas

bērni ne reizi vien bija pastaigu laikā tikušies parkā ar troņmantnieku un lielkņazēm un izturējušies pretviņiem ar neparastu mīlestību. Nebija nekādu šaubu, ka Čaikovska kundze varēja uzzināt no Tol- stojiemdaudzas ar imperatora ģimeni saistītas detaļas.

Periodā no 1922. līdz 1925. gadam Čaikovska kundzes veselība bija nesalīdzināmi labākā stāvoklīnekā patlaban, viņa bieži pastaigājās pa pilsētu, pat iepirkās un bieži apmeklēja Švābu laulāto pāri, kambija maigi pieķērusies. Pie viņiem Čaikovska kundze varēja redzēt daudz ko tādu, kam sakars ar caraģimeni: fotogrāfijas, fotokopijas[17], brošūras un mēnešrakstus, vārdu sakot, visu plašo materiālukrājumu, ko Švābe bija savācis paša izdotajiem žurnāliem (lai nopelnītu sev iztiku, viņš Berlīnē ierīkojisnelielu tipogrāfiju). Viņa stundām ilgi pētījusi imperatora ģimenes attēlus, kuilis neapdomīgi viņai nesušicilvēki, kas bija viņas tuvumā, un pamazām iemācījusies pazīt šīs ģimenes locekļus uz jebkurasfotogrāfijas.

Ari Švābes kundze pavēstīja mums visai daudz interesantu sīkumu, kurus viņa bija ievērojusi biežoČaikovskas vizīšu laikā. No sākuma viņa tiešām bijusi pārliecināta, ka Nepazīstamā ir tā, par ko uzdodas,taču drīz vien viņu sākušas mākt šaubas un pārliecinājušas par pretējo. Viņai vairs nebija šaubu, kaČaikovska nav ieradusies no Krievijas un ka viņa nekad nav bijusi pareizticīgā: par to daiļrunīgi liecinājadaudzas epizodes, par kurām viņa izstāstīja mums un kuras lakonisma dēļ šeit neminam.

Švābes mums pastāstīja, ka par trūkstošajiem zobiem Čaikovskas kundzei jāpateicas zobārstaapmeklējumiem Dāl- dorfa, nevis sitieniem ar laidi tajā drausmīgajā naktī Jekate- rinburgā, kā apgalvojaČaikovska.

Bet pats galvenais, ko mums izdevās uzzināt, bija informācija par vārdiņu «Schwibs», kasslimnieces mutē mūs tik ļoti izbrīnīja. Lūk, kā viņa par to uzzinājusi pirmoreiz!

1922. gadā Berlīnē ieradās ;P. Buligins, bijušais krievu virsnieks, kas lielkņazes Olgas uzdevumā1918. gadā bija devies uz Sibīriju, cerībā iegūt kādas ziņas par imperatora ģimeni. Kā paroli lielkņazebija viņam nosaukusi šo mājās lietoto iesauku. Buligins, būdams pazīstams ar Švābi, bieži viņam tikastāstījis par savu ceļojumu uz Sibīriju. Pēc iepazīšanās ar Čaikovska kundzi viņi palūguši savu drauguNepazīstamās pārbaudei nosaukt kādu raksturīgu detaļu, un Buligins izstāstījis par šo iesauku. Kasattiecas uz Čaikovska kundzi, tad viņa tā ari nav spējusi atbildēt uz šo jautājumu, un Švābes kundzei burtupa burtam nācies iesauku atklāt…

Tās pašas dienas vakarā mēs kopā ar Zāles kungu un viņa kundzi vēstniecībā ēdām vakariņas, un esnolēmu izmantot gadījumu, lai iepazīstinātu lielkņazi ar visiem pa dienu uzzinātajiem jaunumiem. Zāleskungs norādīja, ka mans pārmēru spilgtais stāsts var nelabvēlīgi ietekmēt klausītājus, un aizrādīja, ka esesmu pārsniedzis vienkāršam lieciniekam noteiktos uzdevumus un pasteidzies, izejot no vēlnepārbaudītiem faktiem, izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Taču Kuļikovska kungs atbalstīja mani unieteica lielkņazei pašai uzklausīt Švābes kundzes domas. Tika nolemts, ka pēc viņas kādu aizsūtīs, un pēcstundas Švābes kundze lielkņazes, Zāles laulātā pāra un manā klātbūtnē atkārtoja visas šīs svarīgāsdetaļas, par kurām bijām uzzinājuši nedaudz agrāk.

Nākamajā dienā mēs atkal devāmies uz klīniku, lai slimnieci iztaujātu vēlreiz. Lai pārbaudītu iepriešiegūtās ziņas, es palūdzu Ratlefa kundzi izdarīt mazu pakalpojumu, par kura jēgu apzināti noklusēju, proti,es lūdzu viņu uzzīmēt Čaikovska kundzes zobu izvietojumu. Ikvienam, kas paskatītos uz šo zīmējumu, kļūtuskaidrs, ka trūkstošie zobi nevar būt izsisti ar laidi — tādā gadījumā to nebūtu kādā vienā noteiktā vietā.Slimajai tie trūka dažādās vietās visā zobu rindā.

Šoreiz mēs parādījām Čaikovksa kundzei brošu, kuru 1913. gadā Romanovu nama trīssimtgadessvinību laikā manai sievai bija uzdāvinājusi valdniece. Cik atceros, tad Anastasijai Nikolajevnai pēcmātes lūguma pašai to vajadzēja izraudzīties, un, redzot, ka brošu nēsā mana sieva, viņa katru reizi bijaļoti priecīga. Mēs Čaikovskai pat mazliet pateicām priekšā, nosaucot 1613. un 1913. gadu, tomērrotaslieta neko viņai neatgādināja. Viņa atdeva brošu atpakaļ, neizrādījusi par to ne mazāko interesi.

Vispēdīgi mēs izšķīrāmies parādīt viņai nelielu sudraba ikonu ar svētā Nikolaja attēlu. Valdniece to

bija dāvinājusi manai sievai piemiņai par notikumu uz «Štandarta» pie Norvēģijas ijordiem 1907. gada29. augustā Toreiz tieši tādas pašas ikoniņas tika uzkārtas kaklā arī lielkņazēm, un viņas nekad no tāmnešķīrās. Kad Čaikovska kundze izlasīja otrajā pusē iegravēto gadaskaitli, mēs pajautājām, ko tas nozīmēun vai viņai ar kaut ko tādu nav iznācis saskarties jau agrāk, taču nekādu sakarīgu atbildi nedabūjām…

Mūsu izmeklēšanas rezultāts neapšaubāmi bija negatīvs.Mēs pārliecinājāmies, ka mūsu priekšā ir pilnīgi svešs cilvēks, turklāt šo iespaidu pastiprināja tāds

svarīgs apstāklis, ka slimniece tā arī nespēja neko pastāstīt par cara ģimenes dzīvi.Vēl jāpiebilst, ka Čaikovska kundze, pret kuru mēs jutām patiesu līdzjūtību, ir absolūti pārliecināta,

ka viņa patiešām ir Anastasija Nikolajevna. Jājautā, kas īsti par būtni bija mūsu priekšā. Varbūt šisgadījums ir kāda psihiska patoloģija, slima cilvēka pašiedvesma, varbūt pat vājprāts?…

Lielkņaze Olga aizbrauca no Berlīnes 30. oktobrī. Nākamajā dienā ceļā devāmies arī mēs, jo mansatvaļinājums tuvojās beigām.

JAUTĀJUMZlME

Kas attiecas uz «Anastasijas lietu», tad gan lielkņazei Olgai, gan Žijāru laulātajam pārim nešaubīgivar pārmest nenoteiktību. Vēl vairāk — viņu uzvedība nākamajos mēnešos šķiet visai dīvaina.

Pirmā par sevi atgādināja lielkņaze Olga. Viņa atsūtīja Nepazīstamajai apsveikumu 1925. gadaZiemassvētkos. Pēc fon Ratlefa kundzes vārdiem, tas bija uzrakstīts «visai draudzīgi». Sainītī, kas tikanodots kopā ar apsveikumu, atradās žakete, kuru slimajai bija noadījusi pati lielkņaze…

Arī Žijāri neaizmirsa rakstīt«Kas jauns Berlīnē? Ceru, ka Jūs uzvedaties saprātīgi un ēdat pienācīgi, lai uzkrātu spēkus, nevis

atdodat pusdienas rīmām Kiki, kurš labprāt aprītu visu, ko viņam dod. Centieties rakstīt biežāk — mēsbūsim ļoti pateicīgi — un neļaunojieties, ja mūsu atbildes aizkavējas.»

1925. gada 14. decembrī Šura raksta:«Lūdzu, pasakiet viņai (slimajai — A. D.), ka nepaiet ne diena, kad es neatcerētos viņu un sirdī

nesūtītu vissirsnīgākos sveicienus.»Un atkal Pjērs Žijārs 1925. gada 30. decembrī:«Kā jūtas slimniece? Vai viņa ir pietiekami stipra, lai atkal varētu stāvēt uz kājām? Gribas cerēt, ka

viņa jau spēj atbildēt uz jautājumiem, ka atmiņa viņai uzlabojusies un atbildes ir skaidrākas unprecīzākas.

Jūsu atsūtītā pastkarte1 aizkustināja manu sievu līdz sirds dziļumiem. Paraksts tik tiešām ir līdzīgslielkņazes Anastasijas parakstam 13—14 gadu vecumā. Derētu uzzināt, vai slimajai ir gadījies redzētlielkņazes parakstu uz kādas atklātnes vai grāmatas. Būtu lieliski, ja viņa pati uzrakstītu dažas rindiņas…Jūs būtu neparasti laipna, ja nodotu slimajai kartīti, kuru sūtām kopā ar šo vēstuli…»

1926. gada 27. janvārī:«Slimās teiktais par pašas lielkņazes Anastasijas pulku izrādījās pilnīga taisnība…»Ar šo vēstuli sarakste pēkšņi apraujas. Momsenas sanatorijā nedz no lielkņazes Olgas, nedz no

Žijāriem neviena vēstule vairs nepienāk.Runājot Anijas piekritēju vārdiem, kāpēc «tik strauji viss mainījās»? Lūk, ko šai sakarā saka Žijārs:«No paša sākuma es biju pieļāvis nopietnu kļūdu — es laboju visas nepareizības, kas bija atrodamas

man pienākošajās vēstulēs. Pēc vairākiem mēnešiem, spriežot pēc savu daudzo Berlīnes korespondentuvēstulēm, pilsētā bija kļuvuši zināmi daudzi apšaubāmi slimnieces paziņojumi, taču ne tie, par kuriem bijakļuvis zināms man, bet jau pēc maniem norādījumiem izlabotie un izrediģētie! Taču visnepatīkamāko ziņuman ar Savu 1926. gada 9. janvāra vēstuli pavēstīja Švābes kungs. Berlīnē par to vien runājot, kaparedzēts izdot kaut kādu grāmateli par Čaikovska kundzi un tajā būšot rakstīts, ka gan lielkņaze Olga, gan

es un mana sieva vienprātīgi esot atpazinuši slimnieci. Švābes kungs piemetināja, ka savu roku šaipublikācijai, šķiet, pielicis Rudņevs. Es tūlīt uzrakstīju fon Ratlefa kundzei, ka nekavējoties presēpublicēšu atspēkojumu. Šādi draudi izrādījās

'Slimniece palūdza mani nosūtīt viņiem Ziemassvētku apsveikuma kartīti, uz kuras parakstīja savuvārdu «Anastasija» (fon Ratlefa kundzes piezīme).

lietderīgi — drīz vien es saņēmu atbildi, kurā viņa apgalvo, ka nedz Rudņevs, nedz viņa pati nekonezina par gatavojamo publikāciju, un lūdza nesākt nekādu enerģisku darbību. Es sapratu, ka trieciens irtrāpījis mērķī. Un tiešām, pēc tam nekādas runas par brošūrām vairs nebija dzirdamas…»

No tā laika Ratlefa kundzes vēstules sāka pienākt arvien retāk un retāk, līdz pēc diviem mēnešiem,1926. gada jūnijā, vairs nepienāca nemaz.»

Apmēram tajā pašā laikā Dānijas vēstnieks Zāles kungs griezās pie Žijāra kunga ar lūgumu izteiktpilnībā savas domas par Nepazīstamās lietu. Pjēra Žijāra vēstule diplomātam bija visai kategoriska. Lūk,tās nobeigums:

«Beidzot šo garo vēstuli, es varu vienīgi vēlreiz apgalvot to, par ko rakstīju jau savā 1926. gada 3.februāra vēstulē. Proti, ja man lūgtu izteikt savu spriedumu, tad es nevilcinoties atbildētu, ka slimniecenav tā, par ko uzdodas.»

Ar šo vēstuli izbeidzas Pjēra Žijāra līdzdalība Čaikovskas kundzes lietā.Punktu šai lietai pielika tikai 1961. gadā Hamburgā notikusī tiesas prāva. Riskēšu pēdējo reizi apgr

ūtināt lasītāju ar citātu.«Tiesa nonāca pie secinājuma, ka Andersona kundze nevar pretendēt uz lielkņazes titulu šādu

apsvērumu dēļ:1. Prasītāja1 atteicās no tiesas pieprasītās medicīniskās un lingvistiskās ekspertīzes.2. Tiesas referents, kas zina krievu valodu, nespēja aj>- liecināt, vai viņa kādreiz šo valodu

pārvaldījusi.3. Līdz 1926. gadam prasītāja runājusi vienīgi vāciski. Pēc liecinieku apgalvojumiem, slāviskais

akcents parādījies daudz vēlāk, apmēram tajā laikā, kad viņa iemācījusies angļu valodu.Lietas izskatīšanu, kas beidzās 1961. gada 15. maijā Hamburgas tiesas 2. civilpalātā, bija

ierosinājusi Anna Andersones kundze.4. Neviens liecinieks, kas personiski pazinis Anastasiju, prasītāju neatpazina; ari viņa viennozīmīgi

nespēja atpazīt nevienu liecinieku.5. Atmiņas, kurām viņa piešķir tik lielu nozīmi, pilnībā varētu būt smeltas no plašās imperatora

ģimenei veltītās literatūras.6. Grafiskā un antropoloģiskā ekspertīze vairāku iemeslu dēļ ir neapmierinoša.Tiesa nolēma, ka ANDERSONES KUNDZEI NAV TIESĪBU PRETENDĒT UZ LIELKŅAZES

ANASTASIJAS VĀRDU.» 'Neatliek nekas cits kā pielikt punktu arī mums, gan paturot prātā, ka tas itin viegli ir izlabojams par

komatu vai daudzpunkti…

Ļevs Vjatkins «Helmut, mes degam!» DIRIŽABĻA «HINDENBURGS» BOJĀEJASNOSLĒPUMS

Vēsturei labpaticies izkārtot tā, ka vācu, amerikāņu un angļu labāko dirižabļu bojāeja notikusi tovislielākās popularitātes laikā. Katastrofas, kas satrauca iztēli, sekoja cita citai, un šo apstākli savā labāizmantoja to «lidaparātu, kas smagāki par gaisu,» piekritēji. Pareizāk sakot, rūpnieki un aviokonstruktoriuz ilgu laiku cilvēkiem iedvesa, ka sprādziennedrošā ūdeņraža un dirižabļu milzīgā apjoma dēļ tosapdraud dažādas stihijas un nejaušības, tāpēc pārvadāt pasažierus ar dirižabļiem ir bīstami un tiemjāatkāpjas aviācijas priekšā, kura ir drošāka, ātrāka, rentablāka un nav tik kaprīza. Vēl nepiemērotākidirižabļi ir karošanai gaisā, jo viegli pieejami pretinieka ugunij… Pēdējais to «trūkums» dirižabļus«apglabāja» uz visiem laikiem.

No dirižabļiem atteicās, taču tie netika aizmirsti!Cilvēkus it īpaši satrauca «visdrošākā» un visdārgākā — 1936. gadā Vācijā uzbūvētā pasažieru

dirižabļa «Hinden- burgs» bojāeja.Sis gigantiskais gaisakuģis patiešām bija tehnikas brīnums, kas spēja pacelt gaisā 72 pasažierus un

ar 140 kilometru ātrumu stundā viņus pārvest uz Ameriku. Dirižabļa garums bija 245 metri, un, resnākajāvietā sasniedzot 30 metrus diametrā, tā tilpums bija 200 000 kubikmetru.

Pasažieru ērtībām bija ierīkota kafejnīca ar nelielu estrādi, pastaigu klājs un ērtas kajītes. Katrākajītē pie sienas atradās portrets ar ģenerālfeldmaršalu Ilindenburgu pilnā parādes tērpā. Kad gaisakuģibija apmeklējis Ādolfs Hitlers, kuram neilgi pirms tam Hindenburgs bija nodevis varu, pie sienas tikapiestiprināts ari fīrera portrets.

«BEIGAS… KUĢIS DEG!»

Ir saglabājušies unikāli amerikāņu kinooperatora uzfilmēti kadri, kuros redzama «Hindenburga»satriecošā bojāeja. Vēl mūsdienās tos pēta eksperti un kriminālisti, pūloties rast atbildi uz jautājumu, vaiūdeņradis aizdedzies un kuģis gājis bojā bumbas sprādziena vai zibens trāpījuma rezultātā.

«Hindenburgs» veica savu kārtējo, astoņpadsmito, lidojumu pāri Atlantijai uz Ņujorku. 6. maijāLeikhērstā uz kuģa ierašanos bija sapulcējušies sagaidītāji, reportieri, kinooperatori un pietauvošanāskomanda. Stiprā vēja un negaisa dēļ «Hindenburgs» aizkavējās gandrīz par desmit stundām.

Trīsdesmit sešiem pasažieriem par garlaicību gan nevajadzēja sūdzēties. Kuģa inženieris ErnstsLeimanis klavieru pavadījumā uz estrādes ar mutes harmonikām virtuozi spēlēja vācu un tiroliešumelodijas. Šefpavārs Meijers, konditors Šteflers un vēl trīs pavāri gatavoja delikateses, septiņi stjuarti unviena stjuarte lavierēja starp galdiņiem, apkalpojot pasažierus.

«Hindenburga» pēdējā reisa pasažieri bija kāds «gaļas» miljonārs, Vīnes fabrikants, Sorbonnasuniversitātes students, trīs Vācijas GKS virsnieki, baletdejotājs ar aitu suni, Bon- nas avīžnieks, fotogrāfsno Hamburgas un vēl citi.

«Hindenburga» komanda bija neparasti liela, tajā ietilpa 36 cilvēki. Firma «Zeppelin» apmācījakomandu jaunajam dirižablim IZ-130. Kuģa komandieris bija mazrunīgs 45 gadus vecais «gaisa vilks»Marks Prusts.

Zīmīgi, ka pirms «Hindenburga» lidojuma firma bija saņēmusi anonīmu vēstuli ar draudiem nosūtīt

kuģi uz «viņpasauli» un sabotēt tā lidojumus pāri Atlantijai. Firma bija nobijusies ne pa jokam unlidojumā līdzi devās firmas komercdirektors inženieris Ernsts Ieimanis, tas pats, kurš izrādījās lielisksmuzikants un pasažieru mīlulis.

— Šādā situācijā man jābūt kopā ar saviem vīriem, — viņš paziņoja un lēmumu nemainīja.6. maijā, Debesbraukšanas dienā, parādījās Ņujorka. Kuģa komandieris Marks Prusts pasažieriem

par prieku veselu stundu meta lokus virs debesskrāpjiem. Sajūsminātie pasažieri bija izgājuši uz gaisagiganta pastaigu klāja.

Apmēram pulksten četros pēcpusdienā «Hindenburgs» beidzot parādījās virs Leikhērstas. Stjuartisāka novākt gultas un izvietot bagāžu pie falrepa. Daudzi pasažieri apbruņojās ar binokļiem, cerotsagaidītāju pulkā ieraudzīt radus un draugus.

Tomēr negaiss, kas strauji tuvojās no rietumiem, lika ekipāžai pieņemt lēmumu piestāt pie masta, betzemei netuvoties. Vējš bija tik stiprs, ka būtu vajadzīga 200 vīru liela piestātnes komanda, lai cepelīnunoturētu, un nelielā lokomotīve, kas bija iesaukta par «sliežu papagaili», lai to ievilktu angārā.

Pulksten 18.00 stūrmanis saņēma arī radiogrammu, kas stiprā vēja dēļ dirižablim lika piestāt piemasta.

Vairāk nekā tūkstoš cilvēku uz zemes redzēja, ka, skanot brašam maršam, «Hindenburgs» 200 metruaugstumā gaisā apmet graciozu loku, lai nostātos pa vējam. Pēc tam četri dzinēji tika ieslēgti atpakaļgaitā,un sudrabpelēkais cigārs līgani pietuvojās piestātnes mastam. No 60 metru augstuma tika nomestas tauvas,un piestātnes komanda to galus piestiprināja pie enkurmastiem. Četras minūtes pēc noenkurošanāspilnīgas pabeigšanas pakaļējais balonets spilgti uzliesmoja un gaisā uzšāvās ugunīga sēne. Skaistulidirižabli aptvēra neticami karstas, visu iznīcinošas liesmas.

Pasažieris Ixonhards Adelts, kuru pēc 30 gadu ilgas atšķirtības uz zemes gaidīja brālis, pēdējāsdramatiskās sekundes apraksta šādi:

«Es ar sievu atrados uz pastaigas klāja un ar saviļņojumu skatījos uz zemi. Negaidot iestājāsdraudīgs klusums— šķita, ka visa pasaule aizturējusi elpu. Neskanēja neviena komanda, neviensizsauciens. Es redzēju, ka cilvēki uz zemes sastingst, tikai nesapratu — kāpēc. Pēc tam virs galvas esizdzirdu vieglu paukšķi, ne skaļāku, kā atverot alus pudeli. Es paraudzījos skaņas virzienā un ieraudzījumaigi sārtu blāzmu. Man kļuva skaidrs, ka mūsu kuģis deg.»

Stūrmanis Helmūts I>aus kopā ar citiem apkalpes locekļiem šajā brīdī atradās kuģa pakaļgalā unuzraudzīja tā pietauvošanu. Paskatījies uz augšu, viņš ieraudzīja spožu liesmu virs gāzes baloneta nr. 5.Arī blakus stāvošais tehniķis Zauters neapzināti paraudzījās tajā pašā virzienā un nobāla kā krīts —ugunsgrēka liesmas kāri rija kuģi. Viņš paguva vien izdvest: «Beigas, Helmūti Kuģis deg.»

Viņam un tiem pasažieriem, kas atradās gaitenī, tomēr paveicās. Pēc» trīsdesmit sekundēm dirižablissaslēja gaisā degunu un atsitās pret zemi. Laus un vēl divi cilvēki paguva izlēkt. Izlēca arī LeonhardsAdelts ar sievu. Viņu izglāba izlēmība. Līdz zemei bija atlikuši divpadsmit metri, gaisa- kuģis jau locījāselles liesmās. No vietas izgrūstītie krēsli un galdi aizsprostoja ceļu. Leonhards redzēja, kā liesmāsvisapkārt atkailinās nokaitušās dirižabļa metāla daļas un kā stīgas trūkst neskaitāmās atsaites. Viņš vēlpaguva uzsaukt sievai: «Pa logu!…» — un vilka sievu pa klāju uz priekšu. Mazliet uz leju noslīgušaispakaļgals ļāva viņiem nolēkt no piecu metru augstuma un izkļūt no nelaimes, gūstot tikai sasitumus. Pēcviņiem paguva izlēkt vēl divpadsmit cilvēki…

«SVĒTĀ ELMA UGUNIS» vai bumba?

«Hindenburga» komandieris Marks Prūsis, inženieris Erasts Leimanis un citi apkalpes locekļiatradās savā postenī priekšgala kabīnē, līdz viņus aprija liesmas. Astoņi cilvēki nosmaka, jo degotūdeņradis patērēja visu skābekli. Virsnieks radists Špeks nomira no apdegumiem, bet divpadsmit

apkalpes locekļi un trīspadsmit pasažieri no sakropļotajām konstrukcijām tika izvilkti jau miruši.Brīnumainā kārtā sešdesmit vienam cilvēkam tomēr izdevās izglābties. ASV ministrija, kas bija

atbildīga par civilo gaisa satiksmi, nekavējoties izveidoja komisiju, kas nodarbojās ar negadījumaapstākļu izpēti. Tajā ietilpa doktors Ekeners, «Hindenburga» ģenerālkonstruktors doktors Dīrs, kā arīvadošais speciālists atmosfēras elektrības jomā profesors Dikmanis.

Sakarā ar «Hindenburga» bojāeju tika izvirzītas vairākas versijas. Cepelīna rūpnīcās Fridrihshāfenēun Bezdrāts telegrāfa un atmosfēras elektrības pētniecības stacijā Grēfel- fingā, cik vien iespējams,precīzi tika rekonstruēti fiziskie apstākļi «Hindenburga» pietauvošanās brīdī.

Pētījumus veica paralēli, un pēc tam salīdzināja rezultātus.Vispirms tika pētīts, vai ir iespējama ūdeņraža aizdegšanās balonetos no koronas izlādes (Svētā

Elma ugunim), kas rodas, tuvojoties negaisa frontei. Jāsaka, ka Grēfelfmgas pētniekiem šis eksperimentsizdevās!

Publicētajos komisijas slēdzienos ir teikts:«Pēc enkurtauvu noņemšanas dirižabļa pārvalka pārklājuma nelielās elektrovadāmibas dēļ tā ārējās

virsmas saze- mojums izrādījās mazāks nekā metāla karkasam.»Gaisā var rasties lokāli statiskās elektrības lauki ar daudzu tūkstošu voltu lielu spriegumu, kas var

izraisīt dzirksteļveida izlādēšanos un ūdeņraža un gaisa maisījuma uzliesmošanu.Pēdējais vēl dzīvais komisijas loceklis GKS vecākais štāba inženieris Fridrihs Hofmanis savos

uzskatos ir nelokāms:«Ja runā par «Hindenburga» bojāeju, tad man nerodas šaubas, ka toreiz noticis nelaimes gadījums.

Šis dirižablis bija pirmais, kura ārējais apvalks bija krāsots ar nitrocelulozes laku. Iepriekšējo 118cepelīnu krāsas pamatā bija eļļas laka, kas uzsūca ūdeni un kļuva par elektrības vadītāju. Nitrolakai(emalltam) ir tūkstoškārt labākas elektroizo- lācijas īpašības, tā spēj uz savas virsmas uzkrāt statiskoelektrību, kas savukārt var izlādēties ar dzirksteli»

Šai ar fizikāliem eksperimentiem apstiprinātajai versijai tomēr bija daudz pretinieku, to skaitā ganzināmu, gan noklusētu gaisa avāriju un katastrofu apstākļu lietpratējs, vismazāk avāriju piedzīvojušaiscepelīna IZ-127 komandieris doktors Hugo Ekeners. Tāpat kā citi dzīvi palikušie apkalpes locekļi, arīviņš uzskata, ka aizdegšanos varēja izraisīt vienīgi sabotāža. Savus uzskatus par «Hindenburga» bojāejuviņš ne reizi vien darījis zināmus presē, un tie palika nemainīgi līdz viņa nāvei 86 gadu vecumā 1954.gadā.

Lieta tāda, ka uz «Hindenburga» kā apkalpes loceklis atradās antifašists Ērihs Špēls, kurš ienīdaHitleru. Pēc Ekenera (un arī policijas) domām, viņš tad arī noorganizējis šo diversiju…

Komisija, kas izmeklēja «Hindenburga» katastrofas cēloņus, konstatēja, ka nolaišanās notikusisaskaņā ar visām tajā laikā pastāvošajām instrukcijām. Visticamākais ugunsgrēka izcelšanās iemeslstiešām varēja būt elektriskā dzirkstele, īpaši, ja ņem vērā, ka dežurējošie inženieri lidojuma laikā bijakonstatējuši ūdeņraža noplūdi. Rezultātā radās pozitīva diference, kuras novēršanai pa iekšējo sakarutīklu sešiem komandas locekļiem tika dota pavēle pārvietoties uz priekšgalu.

Izdarot strauju pagriezienu, varēja pārtrūkt sasaite, ar notrūkušo galu trāpīt baloneta korpusam un tosabojāt (tādi gadījumi jau bija piedzīvoti). Šādā veidā varēja rasties sprādzienbīstams gāzu maisījums,kas viegli uzliesmo ne tikai no elektriskās dzirksteles, bet ari no dzinēju izplūdes gāzēm vai šāviena arieroci. Interesanti, ka amerikāņu avīzes izteica apgalvojumu, ka «Hindenburgu» aizdedzinājis Leik-hērslas apkārtnes fermeris, kuram aviācijas motoru rūkoņas dēļ pārstājušas dēt vistas. Saniknotaisfermeris esot it kā pielādējis šaujamo un no savas mājas pagalma raidījis uz pāri lidojošo dirižablivairākus šāvienus. Komisija šo versiju pārbaudīja Izrādījās, ka Pirmā pasaules kara pieredze liecina, kaar medību bisi cepelīnam var izšaut caurumu, nevis to aizdedzināt Tas būtu iespējams vienīgi ar degošāmtrasējošām lodēm, taču šādu šāvienu neviens nebija redzējis… Turklāt izrādījās, ka fermeris bija tikaidraudējis, nevis šāvis.

Pēc fīrera norādījuma izmeklēšanu veica arī Vācijas kriminālpolicija un gestapo, piešķirot šaikatastrofai politisku nokrāsu. Viņi apgalvoja, ka «Hindenburgu», vācu nācijas lidojošo simbolu unsavdabīgu tehnikas brīnumu, iznīcinājusi mīna ar pulksteņa mehānismu, kuru zem baloneta nr. 4 novietojiskāds apkalpes loceklis.

Mīnai vajadzējis uzsprāgt pēc tam, kad dirižablis būtu nolaidies un pasažieri to atstājuši. Taču«Hindenburgs» nolidoja «lieku» apli, bet pulksteņa mehānisms tika iedarbināts… Pats Špēls gan izlēcano degošā dirižabļa, taču no daudzajiem gūtajiem apdegumiem mira amerikāņu hospitālī.

Heinrihs Himlers pasteidzās apsūdzēt komunistus apzinātas diversijas rīkošanā, taču savuapgalvojumu ar kaut cik vērā ņemamiem faktiem nespēja pamatot.

Sava daļa apvainojumu tika arī amerikāņiem. Viņus apsūdzēja par to, ka rūpnieki nav devuši«Hindenburgam» nedegošo hēliju, ar kuru vācu speciālisti gribēja aizstāt ūdeņradi. Starp citu, amerikāņinemaz neslēpa, ka Eiropā pastāvošo kara draudu dēļ hēlijs kļuvis par stratēģisku vielu un ka piepildīt arto vācu cepelīnus būtu visai neapdomīgi…

«Hindenburga» bojāeja Leikhērstā amerikāņu kongres- meņiem lika atcerēties divu lielisko militārohēlija dirižabļu «Acron» un «Monon» bojāeju un to īso mūžu. Pirmais aizgāja bojā viesuļvētras laikā1933. gada aprīlī, otrais — 1935. gada februārī. ASV prezidents Franklins Rūzvelts divas reizes griezāskongresā ar lūgumu turpināt asignējumus jaunāko dirižabļu, kas spētu nest pat deviņus bumbvedējus,projektiem.

Ar šiem dirižabļiem amerikāņi gribēja darīt galu vāciešu pārākumam šajā nozarē. Turpmākienotikumi, to skaitā japāņu uzbrukums Pērlhārborai, militārajiem speciālistiem deva iespēju apgalvot unpārmest kongresam, ka krasta apsardzes dirižabļi nevienam nebūtu ļāvuši nemanīti pietuvoties kuģiem.Reakcija bija zibenīga — nauda tika asignēta, un firma «Goodyear» mēnesī sāka izgatavot līdz divdesmit,tiesa gan, nelielu dirižabļu, kas ilgus gadus stāvēja sardzē pie ASV krastiem.

Genadijs Maksimovičs «Lieta 1-180» jeb Ckalova bojāejas noslēpums

Valerija Čkalova bojāejas apstākļi 1938. gadā, izmēģinot jauno iznīcinātāju 1-180, ilgu laikuneradīja nekādas šaubas. Visi pieņēma oficiālo versiju, ka tā bijusi nejaušība. Vēlāk atklātībā parādījāsdaudzas pretrunīgas versijas. Piemēram, amerikāņu aviācijas vēstures pētnieki atklāti runāja parpasaulslavenā krievu lidotāja apzinātu nogalināšanu. Savā laikā tādus pašus uzskatus pauda mūsu lidotājiG. Baidukovs un A Serovs.

Kas gan pirms 55 gadiem notika Hodinkas laukā Maskavā?Lai izskatītu šo virsrakstā ietverto jautājumu, jānoskaidro, vai Valerija Čkalova dzīve pirms

katastrofas maz bijusi tik viegla un bezrūpīga, kā daudziem tagad šķiet Painteresējoties par to, uzzinām, kano 1925. līdz 1933. gadam, tas ir, nepilnu desmit gadu laikā, Čkalovs trīs reizes ticis apcietināts unpadzīts no armijas.

Ieskatīsimies Čkalova armijas uzskaites kartītē nr. 17725/ 14725, kuru izrakstījis Ļeņingradaspilsētas Ļeņingradas apgabala kara komisariāts. No tās varam uzzināt ka pēc četru aviācijas skolubeigšanas 1924. gada 14. augustā Valerijs Čkalovs ieradies Ļeņingradas aviācijas iznīcinātāju eskadrā.Drīz pēc revolūcijas tā bija izveidota uz Pjotra Nikolajeviča Ņesterenko vienības bāzes. Čkalovs ticisnorīkots par kara lidotāju Pjotra Pavluševa komandētajā otrajā aviācijas vienībā.

Nākošo ierakstu armijas uzskaites kartītē gribas nocitēt vārds vārdā: «Atbrīvots no amata parnevērīgu attieksmi. 1925. gada 24. marts.» Un tālāk: «Nosūtīts uz 2. pārmācības namu soda izciešanai.1926. gada 17. marts.» Tālāk var uzzināt, ka ar Kara revolucionārās padomes lēmumu nr. 1266 Čkalovs iratbrīvots no armijas un Sarkanās Gaisa flotes rindām.

Taču jau 1926. gada 1. decembri ar GKS pārvaldes rīkojumu Čkalovs atgriežas eskadriļā kāvecākais lidotājs, tātad atgriežas armijā. Kas īsti bija noticis?

Čkalovs jau toreiz skaitījās izcils lidotājs, un no pirmajām dienām armijā viņam tika atļauts daudzkas. Piemēram, kad vācieši bija atveduši pie mums pārdot savus «fokerus», Valerijs Čkalovs iemēģinājavienu no lidmašīnām tik sarež-ģītos režīmos, ka tā praktiski izjuka. Protams, viņš nebija to vēlējies. Viņšvienkārši bija gribējis pārbaudīt, vai šī lidmašīna izturēs īstu gaisa kauju. Pārsteigtajam firmas pār-stāvimpēc tam nācās izsaukt no Vācijas speciālu remont-brigādi.

Pēc neilga laika Valerijs Čkalovs jau ar citu lidmašīnu piedalās gaisa kaujas paraugdemonstrējumā.Par šo izvēli jāpateicas tieši viņa pieredzei, jo pretiniekam vajadzēja būt pašam Pjotram Pavluševam. Šīs«kaujas» laikā Čkalovs «nospieda» savu komandieri un draugu pie zemes, piespiežot nolaisties. Drošivien viņš lieliski saprata, ka tā rīkoties nedrīkst. Čkalovs uzskatīja, ka kauja ir kauja pat tad, ja to rād,a kāparaugdemonstrējumu vai tā notiek mācību nolūkos. Tātad nekādas atlaides pretinieks lai negaida.

Visos laikos nav trūcis nedz intrigantu, nedz nelabvēļu. Kāds no viņiem pačukstēja PjotramPavluševam, cik tas ir pazemojoši, ja kāds zaļknābis uzvar savu komandieri un, visiem redzot, piespiežnolaisties. Un jau nākamajā dienā, Čkalovam ierodoties aerodromā, mehāniķis paziņo, ka viņš pielidošanas netiek pielaists. Tūlīt atradās arī kāds «labvēlis», kurš paziņoja, ka tāds ir Pjotra Pavluševapersonisks rīkojums.

Daudzi zināja, ka Čkalovs ir stiprs, ar spēcīgu gribu apveltīts cilvēks, taču arī viņš, īpaši jaunībā,varēja padoties mirkļa vājumam. Kāds — pilnīgi iespējams, tas pats runīgais «labvēlis» — ierosina aizbēdām iedzert Turpinājumā notika tas, kas šādās situācijās nereti gadās. Reibuma un runu «uzkurināts»,viņš dodas meklēt komandieri, lai pateiktu visu, ko domā.

Diemžēl viņam izdevās atrast Pavluševu. Tika risinātas, ja tā var teikt vīru runas, bet viss beidzās arto, ka par reglamentā neatļautu uzvedību Valeriju Pavloviču nepielaida pie lidojumiem un pusgadu viņš

nosēdēja.Saprotams, šāda uzvedība Čkalovam godu nedarīja, bet tajā laikā aviatoru aprindās viņam jau bija

zināma reputācija un izcila lidotāja slava. Un, kaut ari dažs labs to ļoti nevēlējās, tieši tāpēc viņš 1927.gadā piedalījās Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas desmitajai gadadienai veltītajā gaisa parādē.

Valerijs Čkalovs nolēma šajā parādē nodemonstrēt visu, ko viņš spēj. Kā tas izskatījās, var vienīgiiedomāties. īpaši, ja ņem vēlā, ka jau viņa pirmais instruktors, pats būdams izcils ass, Mihails IvanovičsŽukovs norādīja, ka Čkalovam ir izcilas dotības gaisa akrobātikā.

Lūk, kā Čkalovs par to raksta savai sievai, kas dzīvoja Ļeņingradā:«Ļoļa, tu nevari ne iedomāties, kā es šeit lidoju! Viss aerodroms kliedza un aplaudēja manām

figūrām, un man tika dota atļauja jebkurā augstumā izpildīt jebkuru figūru. Tas, par ko es sēdējuvirssardzē, šeit tika atzīmēts ar īpašu pavēli, kurā teikts:

«Par īpaši izcilu augstākās pilotāžas figūru izpildi izsniegt vecākajam lidotājam Čkalovam naudasbalvu.»

Pavēle tika nolasīta svinīgajā sanāksmē Lielajā teātri…Priekšniecība noteica Čkalovu vairs nearestēt lai ari ko viņš darītu…»Jā, aizsardzības tautas komisārs K. Vorošilovs šādu pavēli svinīgajā sanāksmē Lielajā teātrī

nolasīja. Līdz ar to Čkalovs tika apbalvots par visu, par ko iepriekš tika lamāts vai pat sodīts. Šādigadījumi nav retums — tas, kas patīk parādē, ikdienas dzīvē var kaitināt, jo sagādā ne mazumu rūpju…Taču «priekšniecība» savu vārdu gan neturēja — Čkalovs tomēr tika arestēts…

Pēc kāda laika Valerijs Pavlovičs tika norīkots uz Brjansku par 15. eskadriļas posma komandieri.Atkal nācās šķirties no ģimenes. Šī piespiedu atšķirtība atstāja uz viņu diezgan stipru ietekmi.

Drīz vien pēc Čkalova ierašanās Brjanskā posmam uzdeva atvest no Gomeļas trīs lidmašīnas.Valerijs Pavlovičs lidoja nelielā augstumā pļaujošā lidojumā. Priekšā parādoties elektropārvades līnijai,viņš nolēma izlidot pa stabu starpu. Droši vien viss būtu beidzies labi, jo pļaujošo lidojumu pieredzeviņam bija liela, taču Čkalovs nepamanīja to, ka visi vadi ir gandrīz vienā kūlī, bet viens vads stiprinokāries.

Lidmašīna to aizķēra, nokrita, un, protams, tā tika stipri bojāta. Pēc šī gadījuma Čkalovs ieguva«gaisa huligāna» iesauku, no kuras netika vaļā vēl ilgi. Cilvēki, kas viņu tik aizvainojoši nosauca,vienkārši negribēja ieklausīties Čkalovā, kas uzskatīja, ka jebkuram pilotam jālido kā kaujiniekam unkaujas lidotājam, nevis kā gaisa ormanim, un tāpēc viņa pienākums ir teicami pārvaldīt lidmašīnu dažādosaugstumos un dažādos režīmos. īpaši nepatīkami bija tas, ka neviens pat necentās nopietni noskaidrot, kasun kā toreiz nolicis…

Kā apstiprinājumu tikko teiktajam gribu citēt dažus fragmentus no kasācijas sūdzības, kuru 1928.gada 31. oktobrī Valerijs Čkalovs nosūtījis PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijai un aizsardzības tautaskomisāram:

«Papildus visām agrāk manis sniegtajām liecībām gribu sacīt, ka galvenā ir atšķirīgā izpratne parlidotāju iznīcinātāju apmācības raksturu. Manuprāt, armijā pastāvošā tendence ievērot maksimālupiesardzību lidojumos, īpaši iznīcinātāju aviācijā, ir nepareiza. Lidotājam iznīcinātājam jālido drosmīgi,nevis piesardzīgi un bailīgi, citādi gaisa kaujā viņš vairāk domās par lidmašīnu, nevis par pretinieku unlīdz ar to tiks notriekts… Zinot mūsu nabadzību, es ļoti labi saprotu, ka ir nepieciešams saglabātmateriālos resursus— dārgās lidmašīnas. Taču tajā pašā laikā es nepieļauju domu, ka to saglabāšanasvārdā jāpasliktina lidotāja iznīcinātāja sagatavotība kaujai, īpaši ņemot vērā to, ka gaidāmā kauja arpretinieku lidmašīnu atšķirīgās kvalitātes dēļ nebūs līdzvērtīga. Diemžēl ir cilvēki, kuri šādus uzskatuskvalificē kā «huligānismu un nedisciplinētību…».

Par nožēlošanu, daudzi nedomāja tāpat kā Valerijs Čkalovs, kaut gan viņam bija tikai divdesmit četrigadi.

Pēc kara tribunāla sprieduma 1929. gada 2. janvārī Čkalovu vajadzēja uz gadu ievietot pārmācības

namā, kā toreiz sauca cietumu, un atkal padzīt no armijas… Valerijs Pavlovičs lūdza palīdzību GKSpriekšniekam Pjotram Ivano- vičam Baranovam.

Pjotrs Ivanovičs griezās tieši Vissavienības Centrālajā izpildu komitejā (VCIK) ar paziņojumu, ka artik augstas klases lidotājiem, kāds ir Valerijs Čkalovs, svaidīties nedrīkst VCIK pret Čkalovu bijaatsaucīga, tāpēc viņš apcietinājumā nosēdēja tikai sešpadsmit dienas, jo septiņpadsmitajā viņu atbrīvoja.Tomēr armijā viņš toreiz netika atjaunots.

Tomēr pats interesantākais ir tas, ka Valerijam Pavlo- vičam izrādījās caurcaurēm taisnība. Vajagatcerēties kaut vai to, kā amerikāņi bombardēja Llbiju. Viņu lidmašīnas tai tuvojās no Vidusjūras puses10—15 metru augstumā, tāpēc lokatori tās nespēja atklāt un arī raķetes bija bezspēcīgas. Tieši tādutaktiku pirms sešdesmit gadiem piedāvāja Valerijs Pavlovičs. Nav brīnums, ka pirms tik daudz gadiemvisi nespēja viņu saprast Toreiz gan šādu problēmu tikpat kā nebija. Arī Pretgaisa aizsardzības spēkitolaik bija nesalīdzināmi vājāki, un neviens pat nesapņoja par zenītraķetēm. Taču pievērsīsimies to dienunotikumiem.

— Pjotr Ivanovič, es kā GKS priekšnieka vietnieks esmu oficiāli izvirzījis jautājumu par viņaatbrīvošanu. Nedrīkst tik vienkārši svaidīties ar tādiem cilvēkiem kā Čkalovs. Tā mēs zaudēsim visuslabākos lidotājus. Man apgalvoja, ka visdrīzākajā laikā šis jautājums tiks atrisināts pozitīvi. Es topārbaudīšu, — pa telefonu noteica Alksnis.

— labi, bet ko darīsim ar viņu tālāk?—Tālāk? — pārjautāja Alksnis un uz brīdi apklusa. — Gan jau par tālāko tiksim skaidrībā. Patlaban

galvenais ir atbrīvot.— Manuprāt, viņam vispiemērotākais darbs būtu lidmašīnu izmēģināšana, — uzsvērdams katru

vārdu, noteica Ba- ranovs.— Ari es par to esmu domājis, — atsaucās Alksnis. — Atbrīvosim, paies kāds laiciņš, un tad jau

redzēsim…Tā arī vienojās. Baranovs nolika klausuli un gurdi paskatījās uz lidotājiem.— Nu vai esat apmierināti?— Kāda var būt runa? — visu vietā atsaucās Antošins.— Redzat nu, tagad varat būt mierīgi par savu, tas ir, mūsu Čkalovu. Mēs centīsimies, lai viņam

nedara pāri… Tikai saprotiet, ka atjaunot viņu armijā tūlīt neizdosies… Nekas nenotiek tik vienkārši, kāgribētos…

Pateicoties draugu rūpēm, kā ari labvēlīgai attieksmei un izpratnei no GKS vadības puses, Čkalovsdrīz vien iznāca no cietuma, taču armijā viņu neatjaunoja, lai gan bez debesīm un lidošanas viņš dzīvotnespēja. Bet kur ir vēl kādas iespējas lidot? Protams, Osoaviahimā.

Tā Valerijs Čkalovs nokļuva Ļeņingradas planieristu skolā. Bezmotora lidaparāts, protams, naviznīcinātājs, taču ari šeit Čkalovam izdevās pierādīt, ko nozīmē pilotāža. Cik man zināms, tad viņš bijapirmais, kas ar planieri mēģinājis izpildīt dažādas pilotāžas figūras. Un viņam tas sāka izdoties. Čkalovsapguva arī šo lidaparātu. Ne tikai apguva, bet iemācīja šīs augstākās pilotāžas figūras ari citiem. Drošivien viņš citādi nespēja, jo pilotāža, ja tā var teikt, bija viņam asinīs. Domāju, ka daudzi tagadējieplanieristi, veicot ar saviem lidaparātiem dažādas figūras, pat neiedomājas, ka pirmais tās izpildījisValerijs Čkalovs.

Tieši te, planieristu skolā, Valerijs Pavlovičs iepazinās ar toreiz vēl studentu, bet vēlāko izcilokonstruktoru Oļegu Konstantinoviču Antonovu. Drīz viņi sadraudzējās, vērtēja viens otru ļoti augstu unuzskatīja, ka viss, ar ko viņi nodarbojas, ir tikai sākums. Lūk, ko par to stāsta pats Oļegs Konstantinovičs:

«Kad Valerijs Pavlovičs savu neiedomājami drosmīgo lidojumu dēļ bija spiests pāriet uzĻeņingradas Osoaviahimu, viņa vārds jau bija kļuvis leģendārs.

Mēs, jaunie planieristi, lidotāji un «konstruktori», raudzī- jāmies Valerija Pavloviča varenajā stāvāar milzīgu interesi, cieņu un pat godbijību. No mutes mutē ceļoja nostāsti par viņa neiedomājamo drosmi,

nepārspējamo lidotāja meistarību, par lidojumiem zem Ņevas tiltiem, par dzelzs nerviem, vīrišķību undrosmi. t

Reiz, ieejot aerokluba muzeja vislielākajā un visaugstākajā zālē, es sastapu visai jautru drauguplanieristu grupu. Tur bija Petrovs un Halutins, brāļi Losevi un Paša Cibins, un pa vidu — ValerijsPavlovičs. Viņš jautri un atraisīti sarunājās ar jaunatni. Tika debatēts par to, ka lidotājam nepieciešamslabi trenēts vestibulārais aparāts.

— Lūdzu, — ieminējās Valerijs Pavlovičs, — vai gribat sevi pārbaudīt? Nostājieties zem lustras,paceliet galvu uz augšu un, neatraujot no tās skatienu, izdariet desmit apgriezienus un tad izejiet padurvīm. Neko vairāk!

Mēs sapratām, ka uzdevums nemaz nebūs tik viegls, bet bijām jauni, veseli, par sevi pārliecinātipuiši, tāpēc šķita, ka tas ir izdarāms.

Sākām mēģināt Kļebanovs, lielisks planierists, griezās, griezās, izdarīja visus desmit apgriezienus,bet pēc tam viņu sāka «vilkt» sānis. Viņš aizgāja, turēdamies pie sienas, tomēr galu galā durvīs netrāpīja.Dažs nespēja izdarīt pat desmit apgriezienus. Es pēc desmit apgriezieniem nogāju tādus līčločus, kapašam sanāca smiekli. Pēc visiem šiem «eksperimentiem» Valerijs Pavlovičs nostājās zāles vidū, pacēlagalvu, pievērsa acis lustrai, apgriezās divpadsmit reizes, bet pēc tam stingrā solī aizgāja līdz durvīm,satvēra rokturi un izgāja no zāles.

Mēs bijām satriekti…Pēc tam ne reizi vien man gadījās redzēt, kā tukšajā zālē slepus uz riņķi griežas kārtējais Čkalova

sekotājs.Saprotams, ka Valerijs Pavlovičs kļuva par mūsu jaunatnes elku. Kad viņš parādījās planieristu

stacijā Duderhofā, visa jaunatne sapulcējās ap viņu un klausījās stāstu par lidojumiem, par aviāciju. Betviņš, milzīgs, varens, sēdās mūsu vieglajās koka ierīcēs un rādīja, kā jālido. Droši vien tā izskatītos IļjaMuromietis kumeļa mugurā. Mūsu vieglie planieri viņa rokās šķita kā rotaļlietas un zem lielā svara žēličīkstēja. Planieristes Nataša Petropavlova un Maša Ņedonoskova skatījās uz viņu aizplīvurotām acīm.

Valerija Pavloviča galvenās rakstura īpašības bija patiesa vienkāršība un neparasts biedriskums.Pieredzējušais un slavenais lidotājs jauniešu pulkā bija «savējais». Viņš, tāpat kā mēs, vilka

planierus kalnā, izjauca un lika tos kopā, bet dažreiz, jokus dzīdams, mūsu mācību planieri cēla gaisā arvienu roku.

Es atceros fotogrāfiju, kurā redzams, ka vesela puišeļu bara vidū iet smaidīgs Valerijs Pavlovičs unnes uz pleca vieglo planieri OK-3, kuru zēni pietur aiz spārniem.

Tāds viņš iegūlies man prātā uz visiem laikiem.»Drīz Čkalovu nosūtīja uz Irkutskas aerodromu, kur «Dobroļots» bija norakstījis «junkersu». To

gatavojās nodot Ļeņingradas Osoaviahimam. Tieši tur viņš iepazinās ar lielisku lidotāju, čeļuskiniešuglābēju un vienu no pirmajiem Padomju Savienības Varoņiem Mavrikiju Trofimoviču Sļep- ņovu.Nedaudz vēlāk Mavrikijs Trofimovičs par šo tikšanos stāsta:

«… Valerijam ļoti patika lidot, turklāt katrā ziņā tālu. Vairāk nekā pirms desmit gadiem viņš pirmoreizi izteica domu par tāllidojumiem.

Pie Irkutskas toreiz bija neliels «Dobroļota» lidlauciņš, kuru izmantoja riteņlidmašīnas. Toreiz vienatāda lidmašīna mums bija — pasažierus ar to vairs nedrīkstēja pārvadāt, bet lidošanai un aģitiapiņuizkaisīšanai tā derēja.

Pieņemt šo lidaparātu bija ieradies Čkalovs.Kamēr mehāniķi ilgu laiku lādēdamies ņēmās ap motoru, mēs apsēdāmies uz celma. Es stāstīju par

lidmašīnas īpašībām. Mašīna nebija īpaši laba, taču, pārlieku nepārslogojot, tā vēl gadus trīs nolidos.Kad viss bija sagatavots, nosēdināju Valeriju kreisās puses sēdeklī un pāris reižu izvizināju, bet pēc

tam palaidu vienu un pats paliku uzsmēķētMazliet sasvēris lidmašīnu sāniski, Valerijs nolaidās zemē, izkāpa no tās un noteica:

— Ir nu gan tramvajs!Un atkal mēs nosēdāmies uz celma pie lidostas robežas.— Vai pieņēmi?— Pieņēmu.— Tad krauj uz dzelzceļa platformas un ved uz Ļeņin- gradu. Lidināsies kā kaija.— Kāpēc vest? Es ar to lidošu!Nācās no jauna pierādīt ka ar šādu lidmašīnu lidot no Irkutskas līdz Ļeņingradai nedrīkst— Ak, mori! Nekādi neizdodas tikt pie tādas lidmašīnas, ar kuru bez nolaišanās varētu nolidot

vairākus tūkstošus kilometru! — vīlies nopūtās Valerijs, kad beidzot bija izdevies viņu pārliecināt — Tadgan es parādīšu, kā jālido! Citādi lēkājam kā blusas…»

Kas zina, varbūt tieši toreiz viņam radās doma par tāliem pārlidojumiem, kādus īstenot pašam vēlākbija lemts…

Pagaidām viņš turpināja lidot Ļeņingradas Osoaviahimā un, tāpat kā vienmēr, savus pienākumusveica nopietni un ar pilnīgu pašatdevi. Droši vien citādi viņš nespēja… Lūk, ko par Čkalova dzīvesperiodu stāsta V. L. Zarhi, kas toreiz Ļeņingradas aeroklubā strādāja par aviācijas tehniķi.

«Čkalovu es pazinu jau kopš 1926. gada, kad kā stažieris strādāju armijas lidlaukā. Viņš pārsteidzavisus lidotājus ar nepārspējamu meistarību augstākajā pilotāžā. īpaši man atmiņā palikusi diena, kadValerijs Pavlovičs veica vairāk nekā 150 nāves cilpu. Visiem sajuka skaits, bet viņš tikai meta un metacilpas.

Vēlāk, 1928. gadā, Duderhofā es vēroju, kā ValerijsPavlovičs izmēģina biedra Antonova jauno planieri «OK-3». Valerijs Pavlovičs Čkalovs un Ādolfs

Karlovičs Josts toreiz pirmie sāka lidināties virs Duderhofas nogāzēm un apmācīt desmitiem planieristu,kuru vārdus tagad var lasīt presē. Daudzi no viņiem kļuvuši pirmklasīgi GKS lidotāji, citi strādā civilajāaviācijā.

īpaši pieklājas atzīmēt Valerija Pavloviča spējīgo audzēkni M. Kļebanovu, kas tagad lidovisgrūtākajās un visatbildīgākajās polārā apgabala civilās aviācijas trasēs.

Aizrāvies ar planierismu, Valerijs Pavlovičs nemitīgi rūpējās, lai Ļeņingradā tiktu izveidotaOsoaviahima aviācija. Pēc viņa pieprasījuma Osoaviahims no Sibīrijas apgabala padomes iegādājāssešvietīgu «junkersu».

Valerijs Pavlovičs ar «junkersiem» nekad agrāk nebija lidojis. Viņš aizbrauca uz Irkutsku pieņemtlidmašīnu. Tur ātri vien lietas kursā viņu ievadīja Padomju Savienības Varonis Mavrikijs Sļepņovs unmehāniķis Farihs. Pēc dažiem izmēģinājuma lidojumiem Valerijs Pavlovičs ar viņam raksturīgomeistarību sāka lidot ari ar «junkersiem». «Junkersu» parādīšanās Ļeņingradā visiem bija liels notikums.

īpašu prieku man sagādāja norīkojums strādāt aeroklubā par motoristu un iespēja būt kopā arČkalovu.

Jāatzīstas, ka no sākuma gāja grūti — vajadzēja apgūt «jauno» tehniku un vienam tikt galā arsešvietīgo mašīnu. Tomēr vientuļš es nebiju, jo palīgā nāca pats Valerijs Pavlovičs. Viņš nekadnevairījās no «melnā» darba. Ja nepietika palīgstrādnieku, viņš novilka ādas jaku un pats ķērās piemilzīgo benzīna mucu ripināšanas. Reiz vajadzēja saremontēt kādas lidmašīnas astes daļas apšuvumu.Līdz izlidošanai bija atlicis pavisam maz laika.

— Kas ir, netiec galā? — pamanījis mani rosāmies, pajautāja Valerijs Pavlovičs un pats tūlīt ķērāspie kniedēšanas. Viņš bija lielisks kniedētājs, un mēs abi kopā visu ātri izdarījām.

Valerijs Pavlovičs bija slavens kā izcils gaisa akrobāts un pārsteidza lidotājus ar aprēķinuprecizitāti. Man par to nācās pārliecināties ne reizi vien. Reiz Oktobra svētkos es kopā ar Čkalovu lidojuvirs pilsētas. Svētku centrs bija Ņeva, kurā stāvēja karakuģi, bet krastā — milzums cilvēku. ŠoreizValerijs Pavlovičs pamanījās veikt «astoņnieku» starp divu kuģu mastiem 20—25 metru augstumā. Nereizi vien Valerijam Pavlovičam draudēja briesmas, taču izturētība un aukstasinība viņu paglāba. Reiz

Valerijam Pavlovičam vajadzēja izmēģināt aerokluba aktīvistu uzbūvēto avieti. Tas bija kaut kas jauns unļoti interesēja viņu. Vajadzēja izdarīt drosmīgu eksperimentu. Valerijs Pavlovičs pacēlās, taču 50—60metru augstumā virs angāra jumta motors atteicās darboties. Aiz angāra atradās būve — vietas, kurnolaisties, nebija. Šķita, ka katastrofa nav novēršama. Tomēr Valerijs Pavlovičs neapjuka, pat tādāaugstumā apgriezās un bez kādiem starpgadījumiem nolaidās. Visi, kas tajā brīdī atradās pie starta, bijamilzīgi uztraukušies, bet Valerijs Pavlovičs kā parasti mierīgi izrāpās no kabīnes un, pagājis maliņāaizsmēķēt, sacīja:

— Apskaties, kas lēcies motoram. Nez kāpēc negriež propelleri.Es tūlīt atradu iemeslu, kāpēc motors slikti darbojas, un pēc dažām minūtēm Valerijs Pavlovičs

tikpat aukstasinīgi ieņēma vietu kabīnē un veica otru ļoti veiksmīgu lidojumu.Citu reizi mūsu ekipāža saņēma uzdevumu lidot uz Taiciem, noteiktā vietā nomest vimpeli un

atgriezties.Laiks bija draņķīgs, tuvojās vētra. Vecajam «junkersam» krakstēja visas šuves. Valērijs Pavlovičs

lidoja virs Taiciem. Viņš padeva man zīmi, un, pārliecies pār malu, es izmetu vimpeli. Taču mūsuaprēķins izrādījās maldīgs. Stiprā vēja brāzma vimpeli parāva atpakaļ, un tas aizķērās uz astes galatrosēm.

Valerijs Pavlovičs tūlīt to pamanīja un izdarīja strauju virāžu pa labi. Lidmašīna atradās gandrīzsāniski, vimpelis atbrīvojās un nokrita zaļajā pļavā.

Mēs strādājām vienā lidlaukā kopā ar vācu lidotājiem. Viņi pret ārzemju, to skaitā ari krievu,pilotiem izturējās augstprātīgi. Gadījās, ka reiz lidotājs Vestfālens, kas uzskatīja sevi par «gaisa karali»,sadomāja mūs pārsteigt un ar pasažieru «junkersu» sāka demonstrēt savu meistarību pilotāžā.

Valerijam Pavlovičam nepatika, ka tika aizskarts padomju pilotu gods. Ilgi nedomādams, viņš iekāpasavā vecajā lidaparātā un lidoja sacensties ar ārzemnieku.

Kad vācu lidotājs jau bija nosēdies uz zemes, Valerijs Pavlovičs atkārtoja visu vācieša programmuun pielika vēl klāt šo to no sevis. Ar «junkersu» viņš veica kādas desmit dzijas virāžas.

Kaut arī Valerijs Pavlovičs bija apveltīts ar neparastu lidotāja talantu, viņam piemita viena raksturaīpašība, kāda slaveniem cilvēkiem parasti nepiemīt Viņš necieta sensācijas un jebkādu pašreklāmu.

Divi kopā ar Čkalovu vienā ekipāžā nostrādātie gadi palika man atmiņā uz visu mūžu. Es ieguvu ļotivērtīgu pieredzi un esmu Valerijam Pavlovičam pateicību parādā par to, ka viņš padarīja mani par labuaviācijas tehniķi.»

Un tomēr šāds darbs nebija domāts Valerijam Pavlovičam Čkalovam — nevarēja taču visu mūžumācīt planie- ristus un pārvadāt vecas lidmašīnas.

Ari P. Baranovs un J. Alksnis lieliski saprata, ka tādas klases lidotājam, kāds bija Valerijs Čkalovs,Osoaviahims nav īstā vieta. Kad Čkalova «grēki» pamazām sāka aizmirsties, viņi to nosūtīja darbā uzValsts zinātnisko izmēģinājumu institūtu, kas atradās Maskavā pie Hodinkas lauka, pirmā krievu unpadomju aerodroma. Tagad tur ir M. V. Frunzes vārdā nosauktais Centrālais aerodroms. Tas notika 1931.gadā.

Tajā laikā institūts izmēģināja Andreja Nikolajeviča Tupo- |eva smago bumbvedēju TB-1 uniznīcinātāju 1-4 (ANT-5), kuru Tupoļeva vadībā bija uzbūvējis Pāvels Osipovičs Suhojs. Tātad lidotājamizmēģinātājam darba tur bija pietie- kāmi. Saprotams, Čkalovs bija laimīgs, ka beidzot izkļuvis no«aizmirstības» un viņam uzticēts īsts darbs.

Un patiešām — drīz vien viņam nācās piedalīties tā saucamās «etažeres», kuras ideju bija izvirzījislidotājs un konstruktors Vladimirs Sergejevičs Vahmistrovs, izmēģināšanā. Šī ideja radās, kad līdzāsgigantam TB-1 pagadījās iznīcinātājs 14, kas blakus bumbvedējam izskatījās pavisam niecīgs.Vahmistrovam ienāca prātā doma uz TB-1 spārna novietot iznīcinātāju.

Aerodinamiskie aprēķini apstiprināja, ka šī vilinošā doma ir realizējama. 1931. gada 1. jūnijā arprojektu tika iepazīstināts GKS priekšnieks Alksnis. Ideja tika atbalstīta, un posmlidmašīna saņēma

ceļazīmi dzīvei. A. N. Tupoļeva vadītā Centrālā aerohidrodinamikas institūta konstruktoru nodaļa ātrivien aprēķināja un izgatavoja nepieciešamos konstrukcijas mezglus, kuriem vajadzēja savienot vienāveselumā gigantu TB-1 un divus iznīcinātājus 1-5.

Pilnīgi saprotams, ka šī ideja aizrāva daudzus. To varēja saprast, jo iznīcinātājiem šādā gadījumāvairs nevajadzēja pavadīt smagās lidmašīnas — tie varēja iesaistīties kaujā tikai tad, kad radāsnepieciešamība. Tāpēc visi strādāja ar lielu entuziasmu.

Pēc projekta apstiprināšanas pagāja kādi seši mēneši, un 1931. gada 3. decembrī pirmais «lidojošaisaerodroms» pacēlās gaisā. Bumbvedēju pilotēja brigādes komandieris Ādams Zaļevskis, iznīcinātājukabīnēs atradās Aleksandrs Aņisimovs un Valerijs Čkalovs. Smagā gaisakuģa aizmugures kabīnēs atradāsVladimirs Vahmistrovs un Vladimirs Mo- rozovs.

Jāsaka, daudz netrūka, lai šī pirmā lidojuma laikā notiktu nopietns negadījums. Sākumā tika plānots,ka otrais pilots būs Vladimirs Vahmistrovs, kurš bija īpaši trenējies iznīcinātāju atāķēšanā, taču pēdējābrīdī izmēģinājumu vadība nezin kāpēc nolēma, ka par otro pilotu jālido citam lidotājam, kas, saprotams,trenēts nebija, līdz ar to Vahmistrovs tika pārcelts uz aizmugures kabīni.

Šis lidotājs, kam par iznīcinātāju atāķēšanas tehniku bija visai neskaidrs priekšstats, kļūdījās unČkalova iznīcinātāja liksatorus atlaida vaļā priekšlaicīgi, tas ir, viņš nenogaidīja, kamēr Čkalovs būsatbrīvojis astes gala fiksatoru. Čkalovs acumirklī novērtēja radušos situāciju un pieņēma pareizo lēmumu.Viņš strauji pagrieza iznīcinātāju pa kreisi, tad pa labi, šādi atbrīvojot asti, atrāvās no spārna unaizlidoja. Ātri atbrīvojis asti, viņam sekoja Aņisimovs.

Starp citu, otrā pilota kļūda parādīja, ka tas nav nekas briesmīgs, ja abi iznīcinātāji neaizlidovienlaikus. Līdz tam pastāvēja bažas, ka tādā gadījumā var notikt avārija. Pēc tam fiksatorus izlaboja un,lai līdzīgi gadījumi neatkārtotos, ierīkoja iznīcinātāju automātisku atāķēšanos.

Atskaiti par šiem izmēģinājumiem nekavējoties izskatīja PSRS Revolucionārā kara padome. Jaudivas nedēļas pēc izmēģinājuma, 1931. gada 19. decembri, parādījās Revolucionārās kara padomespriekšnieka vietnieka Mihaila Niko- lajeviča Tuhačevska rezolūcija: «B. Alksnim. Tas ir ievērojamsizgudrojums. Jāizdara aprēķini TB-1 un TB-3 lidojumiem no 800 līdz 1200 km lielā attālumā, lai ņemtuvērā posma kopējo efektivitāti. Nepieciešams prēmēt izgudrotāju. Tuhačevskis.»

M. N. Tuhačevska atbalsts ļāva izvērst izmēģinājumus. Pēc izmēģinātās posmlidmašīnas paraugasāka būvēt eskadriļu un vēl vairākas lidmašīnas. Tika veikti arī izmēģinājumi, pārbaudot lidojuma tālumu.Aizlidojusi līdz Kijevai, lidmašīna «nometa bumbas», atāķēja iznīcinātājus un to pavadībā atgriezās bāze.

1932. gadā sāka projektēt posmlidmašīnas nākošo variantu — Tupoļeva bumbvedēju TB-3savienoja ar D. P. Grigoroviča un N. N. Poļikarpova iznīcinātāju 1-5, kas bija aprīkots ar spēcīgiem L. V.Kurčevska dinamoreaktīvajiem lielgabaliem. Pilnīgi saprotams, ka jaunā posmlidmašīna izrādījās daudzvarenāka par savu priekšteci, jo TB-3 bija daudz izturīgāks un līdz ar to spēja pacelt gaisā jūtamismagāku kravu, nekā pieļāva pastāvošās normas.

Tika apgūta arī piecu dažādu iznīcinātāju pacelšana gaisā ar bumbvedēju. Iesākumā bāzes lidmašīnapacēla gaisā divus 1-16 un divus 1-5 iznīcinātājus, pēc tam, jau gaisā, tiem pievienoja visjaunākoiznīcinātāju «Z», kas bija aprīkots ar Kurčevska lielgabaliem. Taču no šāda spēcīga posma pakāpeniskitomēr atteicās, jo novietot iznīcinātājus uz spārniem bija visai sarežģīti. Izvēle apstājās pie pēdējāvarianta — divi 1-16 iznīcinātāji zem TB-3 spārniem.

Katram «ēzelim» zem spārniem piekarināja arī divas 250 kg smagas bumbas. Tieši šāds bumbvedējs1941. gadā piedalījās Černovodskas tilta iznīcināšanā. Divi posmi to sabombardēja jau pirmajāmēģinājumā un veiksmīgi atgriezās bāzē.

Kāpēc gan šī ideja neguva plašāku atbalstu? Neaizmirsīsim, ka to patiesi un aktīvi atbalstīja MihailsNiko- lajevičs Tuhačevskis, bet pēc viņa aresta un nošaušanas šis darbs pamazām apsīka.

Interesi izraisa vēl viens fakts. Par 1931. gada decembrī veiktajiem izmēģinājumiem ĀdamsZaļevskis, Vladimirs Vahmistrovs, Valerijs Čkalovs un Aleksandrs Aņisimovs tika apbalvoti ar Sarkanās

Zvaigznes ordeni un motociklu ar blakusvāģi.Tūlīt gribas piebilst, ka Aleksandrs Aņisimovs bija izcils augstākās klases lidotājs, vistuvākais

Čkalova draugs un viņa elks aviācijā.Taču ne ordeni, ne motociklu ar blakusvāģi nedabūja nedz Čkalovs, nedz Aņisimovs…Kāpēc netika izpildīts jau pieņemtais lēmums? Jāteic, ka 1931. gadā Valerija Pavloviča dzīvē notika

vairāki nepatīkami gadījumi. Martā nomira viņa tēvs Pāvels Grigorjevičs Čkalovs. Un, lai gan,strādādams par kniedētāju, viņš savā mūžā pie lielas bagātības nebija ticis, viņu nevarēja saukt arī parīpaši trūcīgu. Viņam bija māja Volgas krastā senajā krievu ciemā Vasiļjevā, kas atradās 75 verstis uzaugšu pa Volgu no Ņižņijnovgorodas. Ģimenē bija desmit bērnu, bet dzīvi bija palikuši tikai pieci.Ģimenes «padomē» pēc tēva nāves tika nolemts visu mantojumu nodot Valerija aizbildnībā. Šajā sakarātika uzrakstīta īpaša pilnvara:

«1931. gada 27. martā. Mēs, šā gada 22. martā mirušā P.G. Čkalova apakšā parakstījušiesmantinieki: sieva — Natālija Georgijevna Čkalova, dēls — Aleksejs Pavlovičs Čkalovs, dēls — ValerijsPavlovičs Čkalovs, meita — Anna Pavlovna Gordejeva, dzimusi Čkalova, meita — Sofija Pav- lovnaFroļiščeva, dzimusi Čkalova, ar visu augstāk minēto piekrišanu esam izdevuši šo pilnvaru ČkalovamValerijam Pavlovičam, lai viņš kārtotu visus ar kustamo mantojumu saistītos jautājumus. Viņampersoniski tiek uzlikta atbildība par to gan mantinieku, gan padomju varas iestāžu priekšā.

Saimniecības ēku uzturēšanai pienācīgā kārtībā vajadzīgos izdevumus atkarībā no sava materiālāstāvokļa sedz visi. To arī mēs apliecinām ar saviem parakstiem: sieva N. Čkalova, dēli: A Čkalovs, V.Čkalovs, meitas: A Gordejeva, S. Froļiščeva. Šī pilnvara uzrakstīta liecinieka klātbūtnē. Liecinieks: N.Šapošņikovs 27. 03.1931.g., Ņižņijnovgo- rodas novada Vasiļjevas ciems. Kopija pareiza:

Vasiļjevas ciemata padomes sekretārs (Meļahanovs).» Dokuments kā dokuments, tas nevarētu radītnekādus īpašus jautājumus. Šādas pilnvaras tiek rakstītas diezgan bieži. Tikai cilvēki, kas parakstīja šopilnvaru, nevarēja iedomāties, kā pret to izturēsies daži jaunās Padomju varas činavnieki.

Lai šie nebūtu tikai tukši vārdi, citēšu kādu interesantu dokumentu (saglabāta oriģināla izteiksme):«Slepeni.

Izraksts no Vasiļjevas ciemata padomes frakciju sēdes protokola Nr. 2 1931. gada 11. aprīliKlausījās: b. Parņakova informāciju par V.P.Čkalova pilnvaru.Biedrs Parņakovs ziņo, ka pēc Pāvela Grigorjeviča Čkalova nāves 1931. gada 27. martā no Pāvela

Grigorjeviča Čkalova dēliem, meitām un sievas ciemata padomē ienākusi pilnvara par kustamās unnekustamās mantas nodošanu viņa dēlam Valerijam Pavlovičam Čkalovam, kurš patlaban atrodasSarkanās Armijas rindās. Valerijam Pavlovičam Čkalovam nododamais īpašums, bet īpaši māja, visasbūves un dārzs ir nepmaņa īpašums, bet pats Pāvels Grigoijevičs Čkalovs — bijušais kuģīpašnieks (bijanepieciešama sevišķi spilgta iztēle, pārmēru izteikta šķiriskā apziņa un vismelnākā skaudība, lai parastu,kaut arī talantīgu kniedētāju pārvērstu par kuģīpašnieku — G.M.). Izejot no iepriekš teiktā, šī īpašumanodošana sarkanarmietim un sarkanajam komandierim Vai. Pav. Čkalovam var novirzīt viņu uzkapitālistisko sektoru, turklāt viņš pats un viņa ģimene būs atbrīvota no nodokļa kā sarkanarmieša ģimene.Starp citu, Vai. Pav. Čkalovs saņems bezstrādes ienākumus īres maksas veidā

par dzīvokli, kā arī no augļu dārza.Nolēma: Vai. Pav. Čkalovu kā kuģīpašnieka dēlu atsaukt no Sarkanās Armijas rindām, jo viņš cenšas

iedzīvoties no bezstrādes ienākumiem.Tiek uzdots frakcijas sekretāram biedram Parņakovam nosūtīt ziņojumu uz tās armijas daļas

politdaļu, kur dien Vai. Pav. Čkalovs.Frakcijas atbildīgais sekretārs Parņakovs.»Šodien šāda rakstura dokuments droši vien izsauktu smaidu, taču tas tika uzrakstīts tikai četrpadsmit

gadus pēc revolūcijas uzvaras. Un toreiz attieksme pret šādiem papīriem (un biedrs Parņakovs pratapaziņot V.P. Čkalova priekšniecībai par šāda lēmuma pastāvēšanu) bija daudz nopietnāka, nekā varēja

likties.Var, protams, zīlēt, kāpēc ciemata padome izrādīja šādu «modrību». Vai nu tur valdīja nojausma par

gaidāmajiem laikiem, vai arī pastāvēja kādi nezināmi iemesli, lai parādītos šāda denunciācija. Spriežotpēc visa, «grauds» iekrita sagatavotā augsnē. Tiesa, V.P.Čkalova priekšniecība šo dokumentu līdzzināmam laikam noslēpa atvilktnē. Nolika… taču neaizmirsa par tā esamību.

Kā citādi lai izskaidro sekojošo «vecākā lidotāja instruktora Čkalova Valerija Pavlovičaatestāciju», kas tika pasludināta tikai desmit dienas pēc «etažeres» pirmā lidojuma:

«Vispārējā attīstība laba. Politiskā attīstība nepietiekama un šajā ziņā sevi izkopj nepietiekami.Daļas sabiedriskajā dzīvē piedalās, taču nepietiekami aktīvi. Alkoholiskos dzērienus lieto. Pret sevi navpietiekami prasīgs. Prasīgums pret padotajiem ir apmierinošs.

Atbildības sajūta par uzdoto darbu nepietiekama, darbus un pavēles ne vienmēr izpilda precīzi.Dienesta pienākumu veikšanā nepieciešama pastāvīga novērošana. Lidotājs — labs, ar labi noslīpētulidojuma tehniku. Disciplīna uz zemes ir apmierinoša, gaisā — neapmierinoša. Ir GKS priekšnieka b.Alkšņa brīdinājums par atstādināšanu no lidošanas par lidojumu disciplīnas neievērošanu. Lidmašīnuizmēģināšanā pieredze nepietiekama, un šajā ziņā ar sevi nodarbojas maz. Lidmašīnas materiālo daļu unmotoru pazīst apmierinoši. Spēj sniegt ziņojumu par defektiem. Lidmašīnas apbruņojumu pazīstnepietiekami. Zināšanas par ierindas kārtību un karaspēka vienību organizāciju — nepietiekamas. «Aklo»lidojumu treniņi — nepietiekami (divas stundas). Augstli- dojumus veicis, izmēģinot lidmašīnas. 1931.gadā veicis 235 stundas dienas lidojumus, naktīs — 3 stundas un 40 minūtes. Veicamie uzdevumi —lidmašīnu izmēģināšana, pārlidojumi, bombardēšana. Lidmašīnu bojājumu un avāriju nav bijis. Motoravainas dēļ bijis spiests veikt piespiedu nolaišanos — nolaidies labi. Pētniecības darbu nespēj veikt, unšajā ziņā ar sevi nenodarbojas. Par militārajām disciplīnām interesējas maz. Vesels. Lidotāja profesijaiatbilst»

Tālāk seko atestācijas komisijas, kas šo dokumentu nodod augstākajai instancei, slēdziens:«Atestācijas vērtējumam piekrīt, — jābrīdina, ka nepieciešams aktīvi piedalīties daļas sabiedriskipolitiskajā dzīvē, kā arī nepieciešams patstāvīgi sevi politiski pilnveidot»

Šo atestāciju parakstījis komisijas priekšsēdētājs un locekļi, kā arī ZPI priekšnieks.Taču šim dokumentam ir pievienots vēl otrs, kuru pirms mēneša — 1931. gada 13. novembri —

parakstījis 2. eskad- ras komandieris. Tā nosaukums ir «Papildziņas par GKSZPI aviabrigādes 2. eskadriļas lidotāja instruktora b. V.P.Čkalova atestāciju.» Sniedzu šo

dokumentu.1. Ar kādām lidmašīnām pēdējā laikā lidojis (precīzi uzrādīt sistēmu)? —1-4, 1-5, 1-7, Avis-VN-

39, K-47, R-l, R-3, R-6, R-7, DI-3, TV-1, FD-X1.2. Kad pēdējo reizi lidojis (mēnesis, gads)? — 1931. gada 11. novembri.3. Cik stundu dotajā daļā nolidojis (uzrādīt lidojumu skaitu un kopējo ilgumu. No kura laika līdz

kuram šie lidojumi veikti? Ziņas jāņem no daļas pavēlēm) — 1930. gada 1. oktobris — 1931. gada 1.oktobris. Nolidotas 280 stundas 59 minūtes. Izlidojumu skaits — 501. Lidojumi naktī

— 10. Nolidotas 3 stundas 40 minūtes.4. Vai attiecīgajā daļā notikušas avārijas, cik to ir bijis (ja tādas ir bijušas), (norādīt, vai tās

notikušas lidotāja vainas dēļ, vai ir nodarīti zaudējumi, bijuši ievainojumi, satricinājumi u.tml.)? —Avāriju nav bijis.

5. Vai lidojumu laikā nav novērota nevajadzīga pārdrošība, neuzmanība, bailes no augstuma? —Lidojumos ir uzmanīgs, no augstuma nebaidās. Izrāda nevajadzīgu bravūru (lidojumi augšup ar virāžu,pagriezieni zemāk par 100 metru augstumu).

6. Attieksme pret lidojumiem (vai piemīt veselīgas sacensības gars, vienaldzība, nevēlēšanāslidot)? — Lidot patīk. Izrāda veselīgas sacensības garu.

7. Derīgums dienestam aviācijā (teicamā vai vidējā lid- formā vai arī nederīgs, tas ir, zaudējis

lidotprieku)? — Teicamā lidformā.8. Vai izgājis ārstu komisiju, kāds ir tās slēdziens? — 1931. gada maijā. Derīgs.9. Vai lieto alkoholiskos dzērienus un citas narkotikas (cik lielā mērā un kā tas ietekmē dienesta

uzdevumu veikšanu un dienestu aviācijā)? — Alkoholiskos dzērienus lieto, dienesta pienākumu veikšanuun dienestu aviācijā)?

— Alkoholiskos dzērienus lieto, dienesta pienākumu veikšanu un lidošanu tas neietekmē.»Lasot šādus dokumentus, negribas ticēt, ka tie attiecas uz Valeriju Čkalovu… To parakstītāji,

protams, nevarēja neminēt, ka viņš ir labs lidotājs «ar noslīpētu lidojuma tehniku», ka «lidojumos iruzmanīgs» un «spēj sniegt norādījumus defektu novēršanai». Bet no otras puses — «politiskā apziņanepietiekama», «nepieciešams pastāvīgi novērot», «disciplīna.. gaisā ir neapmierinoša», «parmilitārajām disciplīnām interesējas maz», «pret sevi nav pietiekami prasīgs», «ar sevi nenodarbojas…».

Iznāk, ka Čkalova «grēku» kauss ir smagāks par labajām īpašībām, bet, neraugoties uz visu to, viņš«lidotāja profesijai tomēr atbilst Kā lai tiek skaidrībā, kādam tad īsti vajadzēja būt tālaika lidotājam?

Neviļus rodas iespaids, ka kāds ļoti gribējis pierādīt, ka viss, ko Čkalovs spēj, nav jāsaista ar viņaneatlaidību un zināšanām, bet gan jāpateicas dabas dotumiem. Ja uzmanīgāk izlasa minētos dokumentus,tad rodas iespaids, ka Valerijs Pavlovičs vispār nedomā nodarboties ar sevi, uzkrāt pieredzi, paplašinātzināšanas, bet gan apmierinās tikai ar to, ko viņam dāvājusi daba.

Tomēr arī šeit atestācijas sastādītāji ir mazliet pārcentušies un, cik var spriest nav pat pamanījušivairākas pretrunas dokumentā.

Piemēram, galīgi nav saprotams, kā var savienot jēdzienus «pieredze lidmašīnu izmēģināšanā navpietiekama», bet «spēj sniegt norādījumus defektu novēršanai». Tam visam vēl var pievienot ka«lidmašīnu bojājumu un avāriju nav bijis». Ja pēc gadu ilga darba lidmašīnu izmēģināšanā «pieredze navpietiekama», kam ļoti negribas ticēt, tad kā viņš spēj izvairīties no lidmašīnas bojājumiem un avārijām unpiedevām vēl dot pareizus norādījumus defektu novēršanai? Ar to vēl šķitis par maz, tāpēc ir pierakstītsklāt ka nodarboties ar pētniecības darbu viņš nespēj. Tomēr, neraugoties uz visu to, profesijai ir derīgs.

īpašu noslēpumu te nav. Ir tikai skaudība un aizspriedumaina attieksme pret jauno «izlēcēju», kaspārlieku daudz prot Atcerieties atgadījumu ar Pavluševu. Kā gan tāds jau- nulis uzdrīkstējies darbotieslabāk par pieredzējušiem lido

tājiem? Nē, ne katrs spēj ko tādu piedot Ja nu vienīgi cilvēks, kam pašam ir tikpat plaša dvēsele, kasir tikpat atklāts un tikpat lielā mērā spēj uzticēties cilvēkiem. Tomēr šādi cilvēki negadās sevišķi bieži.

Tieši tas ir iemesls, kāpēc līdz zināmam laikam tika nobāzts atvilktnē ciemata padomes lēmums.Tieši tāpēc Valerijam Čkalovam tika izdota šāda atestācija, kurā taisnība mijas ar izdomājumiem unapmelojumiem. Tā teikt, lai katram gadījumam stāv, gan kādreiz noderēs.

Pēc visa spriežot, noderējis ir. Tieši tāpēc Valerijam Čkalovam netika iedots nedz nopelnītaisordenis, nedz motocikls ar blakusvāģi, it kā «etažeres» izmēģināšanā viņš nemaz nebūtu piedalījies.

Taču ar to vēl bija par maz. Gadu pēc atestācijas, par kuru jau runājām, parādījās vēl vienaatestācija, kuru šoreiz bija parakstījis Ādams Zaļevskis, GKS ZPI brigādes komandieris, TB-1komandieris, kas piedalījās posmlidmašīnas izmēģinājumā. Sniegšu viņa sašutumu izraisošo atestāciju par«Sarkanās Armijas GKS ZII brigādes 1. eskadriļas lidmašīnas komandieri Valeriju Pavloviču Čkalovu.»

«Vispārējā attīstība laba, politiskā apziņa attīstīta nepietiekami, raksturs mierīgs, stingrs,neatlaidīgs, kas bieži pāraug stūrgalvībā un rupjībā. Patīk bieži sākt strīdus. Sabiedriskajā darbā piedalāstad, kad iepatīkas, nevis tad, kad tiek uzdots sabiedriskais darbs. Militāri taktiskajos jautājumosorientējas nepietiekami, kaujas sagatavotība pietiekama.

Disciplīna uz zemes apmierinoša, gaisā — nepietiekama. Nereti pārkāpj lidošanas instrukcijas, kāarī aerodromā noteikto lidošanas kārtību. Izrīcība gaisā reizēm robežojas ar huligānismu. Dzer bieži unpamatīgi, taču, veicot dienesta pienākumus, piedzēries nav manīts (no kurienes tad to zina Zaļevskis? Vaiatkal ziņojis kāds pakalpīgs labvēlis?). Sarkanās Armijas GKS priekšnieks brīdinājis par atstādināšanu

no lidošanas un izslēgšanu no Sarkanās Armijas rindām par nedisciplinētību un dzeršanu. 34 mēnešusuzvedības un disciplīnas pārkāpumi uz zemes un gaisā nav novēroti

Sācis atturēties ari no iedzeršanas. Veselība ir laba, fiziski labi attīstīts, ļoti izturīgs un darbspējīgs.Teicams lidotājs, lido ar visu tipu lidmašīnām, to skaitā arī ar daudzmotoru, dienā un naktī, pilotēšanastehnika lieliska. Kā lidotājs iemantojis lielu autoritāti, kā komandieris — nepietiekamu. Politiskimorālais līmenis apmierinošs, prasības pret sevi un padotajiem — nepietiekamas. Nepieciešamapastāvīga uzraudzība un stingra vadība. Par labi veiktu un īpašu trieciendarbu apbalvots ar radiouztvērējuun izteikta pateicība. Patlaban biedrs Čkalovs atrodas specdienesta skolas soda nometnē.

SECINĀJUMS: Ieņemamajam amatam atbilst Pastāvīgi novērojot un stingri vadot, biedru Čkalovukā lielisku lidotāju var izmantot lidmašīnu izmēģināšanā. Ir cerības, ka biedrs Čkalovs atbrīvosies nosaviem trūkumiem, par ko jau liecina vērojumi.

Soda nometne, protams, nav cietums, bet tiem laikiem visai nopietna soda vieta. Čkalovapriekšniecībai kaut kādā veidā vajadzēja attaisnoties, kāpēc, pretēji augstāko iestāžu lēmumam, viņš tā arīnetika apbalvots. Tāpēc, «piekasoties» sīkumos un izmantojot to, ka, aizstāvot sevi, Čkalovs bija visaiass, viņu nosūtīja uz soda nometni.

Bet arī tas nebūt vēl nav viss. 1933. gada 23. aprīlī ar GKS ZPI priekšnieka un kara komisāraZilberta lēmumu Valerijs Pavlovičs Čkalovs tiek pārvests armijas rezervē jeb, precīzāk sakot, trešo reizipadzīts no armijas…

Interesanta sagadīšanās — drīz vien pēc tam Hodinkas laukā visai mīklainos apstākļos iet bojāAleksandrs Frolovičs Aņisimovs. Neskatoties uz pašu piemeklējušajām nepatikšanām, Valerijs Pavlovičsļoti pārdzīvoja drauga bojāeju.

Nav zināms, kā būtu iegrozījusies Valerija Pavloviča Čkalova turpmākā dzīve, ja viņa mīlestība uzdebesīm nebūtu tik nepārvarama. Atsvabināts no soda nometnes jau

kā «brīvs kazaks», las ir, bezdarbnieks, viņš bija iegriezies Hodinkas laukā. Tur, kā arvien, bijalidmašīnu pilns, tās nemitīgi lidoja. Gribējās visu to redzēt kaut no attāluma, pārmīt kādu vārdu arvecajiem draugiem. Nedrīkst aizmirst, ka tolaik lidotāju nemaz nebija tik daudz, tāpēc viņi pazina cits citudaudz labāk nekā tagad.

Var vienīgi minēt, kas toreiz notika viņa dvēselē, par ko viņš domāja. Droši vien atcerējās nesenbojā gājušo draugu Aleksandru Aņisimovu vai ari pārdzīvoja personiskās ķibeles. Varbūt gribēja satiktĀdamu Zaļevski un pateikt viņam dažu «siltu» vārdu. GKS ZPI lidmašīnu stāvvieta atr adās tieši te,Hodinkas laukā. Šāda tikšanās bija pilnīgi iespējama.

Nav zināms, vai Valerijs Pavlovičs tikās ar Zaļevski, bet tieši te, aerodromā, Čkalovu ieraudzīja 39.aviorūpnīcas direktors. Hodinkas laukā atradās ne tikai GKS ZPI, bet arī 39. aviorūpnīcas unN.N.Poļikarpova konstruktoru biroja lidmašīnu stāvvietas. Zinādams, ka Čkalovs palicis bez darba,direktors piedāvāja viņam lidotāja izmēģinātāja darbu. Viņš saprata, ka tādiem cilvēkiem kā ValerijsPavlovičs vieta ir aviācijas rūpniecībā, kura tieši tajā laikā mūsu valstī sāka attīstīties un pieņemtiesspēkā.

Saprotams, ka Čkalovs uzreiz piekrita. Izmēģinātāja darbs tolaik viņu aizrāva. Turklāt šajā darbādaudz retāk nācās uzklausīt aizrādījumus par dažādiem trikiem gaisā. Tieši tāda ir izmēģinājumu jēga —pārbaudīt lidmašīnu visdažādākajos režīmos. Čkalova neilgais bezdarbības periods bija beidzies.

Tomēr par 39. aviorūpnīcas lidotāju izmēģinātāju viņam nebija lemts ilgi strādāt Pēc dažiemmēnešiem Nikolajs Nikolajevičs Poļikarpovs viņu pārvilināja darbā savā konstruktoru birojā. Arī viņšlieliski saprata, cik ļoti ir nepieciešams augstas klases lidotājs izmēģinātājs, radot jaunos iznīcinātājus.Un tiešām nākotnē viņi auglīgi sadarbojās. Valerijs Pavlovičs «iemācīja lidot» ne vienu vien Poļikarpovalidmašīnu.

Jāpiebilst ka tieši šajā laikā Čkalovs aerodromā iepazinās ar Sergo Ordžonikidzi. Viņa sieva undomubiedre

Zinaida Gavrilovna vēlāk stāstījusi, ka todien, pārnācis mājās, Sergo teicis:—Tu ne iedomāties nevari, ar kādu īstu krievu spēkavīru es šodien iepazinos. īsts Mikula

Seļaņinovičs. Bet sauc viņu Valerijs Čkalovs. Lielisks, drosmīgs cilvēks. Kaut tādu būtu vairāk…Drīz vien Sergo Ordžonikidze un Valerijs Čkalovs tīri cilvēciski sadraudzējās un palika draugi līdz

pat Georgija Konstantinoviča traģiskajai nāvei…Visas Čkalova nepatikšanas it kā bija beigušās. Turklāt viņš juta aizmugurisku smagās rūpniecības

tautas komisāra, kuram bija pakļauta arī lidmašīnu būve, atbalstu.Taču atgriezīsimies pie tiem 1938. gada 15. decembra notikumiem, ar kuriem sākām sarunu. Cik man

zināms, vēl tagad, vairāk nekā pēc pusgadsimta, nav publicēti dokumentāri pierādījumi par katastrofascēloni. Ir tikai ar faktiem neapstiprinātas versijas un pieņēmumi.

Domājams, ka lielā mērā šādu stāvokli rada fakts, ka vēl arvien pilnībā nav publicēti divu valdībaskomisiju, kas nodarbojas ar katastrofas izmeklēšanu, visi secinājumi. Pirmo no šīm komisijām izveidojaar PSRS TKP un VK(b)P CK lēmumu. Tajā ietilpa divīzijas komandieris Aleksejevs (tās priekšsēdētājs),Repins, Gromovs, Baidukovs, Kaširins un Supruns.

Tiesa gan, šī komisija strādāja tikai divas dienas — 16. un 17. decembrī, tāpēc maz ticams, ka tāvarēja visu pamatīgi izpētīt Visticamāk, daudzi tās secinājumi ir virspusēji. Tik īsā laikā nebija iespējamspat pienācīgi aprunāties ar visiem cilvēkiem, kas bija nodarbojušies ar 1-180 projektēšanu, izgatavošanuun izmēģināšanu. Nemaz nerunājot par to, ka būtu pieaicināti talkā augsti kvalificēti speciālisti.

Protams, daudz ilgāk strādāja citas, zemāka ranga, komisijas, piemēram IeTK (NKVD) komisija,taču baidos, ka tās secinājumus mēs neuzzināsim nekad. Tieši tāpēc valdības komisijas secinājumusasteigtība rada zināmas aizdomas, it kā tā būtu tikai formalitāte, lai piešķirtu oficiālu statusu jau iepriekštendenciozi sagrozītiem faktiem.

Tikai nevajag iedomāties, ka mēs gribam kaut kādā veidā apmelot apzinātā viltojumā šīs komisijaslocekļus, kas, neapšaubāmi, bija godīgi un cienījami cilvēki. Viņi nekad to nebūtu pieļāvuši. Visu bijaiespējams noorganizēt daudz citādākā veidā. Nemitīgi komisiju steidzinot, tai varēja sniegt vienīgi tosfaktus un datus, kas apstiprināja vajadzīgo versiju.

Vai tajā laikā kāds varēja iedomāties ko nelāgu? Visai maz… Turklāt cilvēkiem, kas toreiznodarbojās ar lietas apstākļu izpēti, nebija speciālās sagatavotības. Viņi ticēja visam un savus slēdzienusizdarīja godprātīgi. Iespējams, ka vēlāk gan vairākiem no viņiem atausa ja ne gluži pilnīga apskaidrība,tad vismaz radās zināmas šaubas, taču par to parunāsim nedaudz vēlāk…

Šīs komisijas secinājumi bija sekojoši:«1938. gada 15. decembrī pulksten 12.58 Padomju Savienības Varonis V.P.Čkalovs pēc normāla

lidojuma pa apli ar lidmašīnu 1-180, veicot nosēšanos, bija spiests piespiedu kārtā piezemēties 500-600metru no aerodroma, kā rezultātā gāja bojā lidotājs un lidmašīna.

Komisija konstatēja, ka piespiedu nolaišanās iemesls bija motora apstāšanās, pārmērīgasjatdzišanas, kā ari gāzes regulēšanas mehānisma nedrošās konstrukcijas dēļ.

Motors apstājies brīdī, kad lidojumu ar noslāpušu motoru nebija iespējams veiksmīgi pabeigt(neliels augstums, piemērota laukuma trūkums).

«Spriežot pēc katastrofas apstākļiem,» secina komisija, «lidotājs līdz pat pēdējam brīdim vadījislidmašīnu un mēģinājis nolaisties un ari nolaidies uz laukuma, kurā nav dzīvojamo māju.»

Šādos gadījumos uz galveno jautājumu, kurš tad ir katastrofas galvenais vaininieks, komisija sniedzavienprātīgu atbildi: galvenais konstruktors N.N.Poļikarpovs — lidmašīnas radītājs, viņa vietnieksD.LTomaševičs, rūpnīcas direktors M.A.Usačovs, rūpnīcas lidmašīnu izmēģinājumu stacijas priekšnieksV.M.Parajs…

Cik zināms, šo lidmašīnas 1-180 katastrofas izmeklēšanas aktu visi komisijas locekļi parakstījavienprātīgi. Drīz par saviem secinājumiem viņi ziņoja valsts vadībai. Staļins, noklausījies komisijasziņojumu, palika ar to apmierināts. Viņš vienīgi pajautājis: «Ko darīsim ar to krusta valkātāju?» Ar to

viņš domāja N.N.Poļikarpovu, kas bija popa dēls, pats ticēja Dievam un kaklā valkāja krustiņu. Kā vēlākstāstīja G.F.Baidukovs, tad viņš esot aizstāvējis Poļikarpovu, paziņodams, ka viņš, neapšaubāmi, irtalantīgs aviācijas konstruktors, un ierosinājis V.Čkalova piemiņai uzdot viņam konstruēt jaunu, labulidmašīnu.

Tā parādījās iznīcinātājs 1-185, kas vēlāk kļuva par daudzu Iavočkina konstruēto lidmašīnuprototipu, kad 1944. gadā pēc Poļikarpova nāves kara laikā viņš stājās konstruktoru biroja priekšgalā.

Pēc 1-180 katastrofas nācās ciest diezgan daudziem cilvēkiem, to skaitā visiem komisijas ziņojumāminētajiem. Visiem… atskaitot N.N.Poļikarpovu. «Šķiet, kurš gan cits, ja ne viņš, būtu iesēdināms aizrestēm pirmām kārtām? Gan par vainīgu atzīts, gan jau sēdējis, šķiet, «rūpniecības partijas» lietā. Tātadvainīgs no visām pusēm…

Tomēr viņš joprojām palika brīvībā. Par to vajadzētu tikai priecāties. Tālaika apstākļos cilvēki pardaudz mazākiem pārkāpumiem maksāja ne tikai ar brīvību, bet ari ar dzīvību. Grūti noticēt, ka N.Poļikarpovu būtu izglābis tieši G. Baidukovs, jo mūsu dienās viņam ir nedaudz citādi uzskati. Taču par tobūs runa vēlāk.

Bet vai jūs esat iepazinušies ar ekspertu komisijas aktu, kura pēc Ņ. Hruščova pavēles tika izveidota1955. gadā un kura vēlreiz nodarbojās ar Valerija Čkalova bojāejas apstākļu izzināšanu? Cik zināms, šoekspertu komisiju vadīja Mihails Gromovs, kas jau 1938. gadā bija ietilpis pirmās komisijas sastāvā.

Šis akts nav slepens, tāpēc nenotiks nekas briesmīgs, ja mēs uz to atsauksimies.1955. gada 8. jūnijā Maskavā.Ekspertu komisija, kurā ietilpst: komisijas priekšsēdētājs aviācijas ģenerālpulkvedis M.M.Gromovs,

komisijas locekļi Ter-Markarjans un Konoņenko un kura izveidota pēc Galvenās kara prokuratūraslēmuma Usačova, Beļaikina un Paraja lietā, iepazinusies ar lēmumu par ekspertīzes veikšanu un arlidmašīnas 1-180 katastrofas izmeklēšanas lietas materiāliem, konstatēja: ekspertiem bija jāsniedzatbildes uz šādiem jautājumiem:

1. 1938. gada 15. decembri Čkalova izmēģinātās lidmašīnas 1-180 katastrofas iemesli.2. Kas bija atbildīgs par izmēģinājuma lidmašīnas 1-180 izlidojumu? Ekspertu slēdziena tekstā tālāk

bija sekojoši vārdi:«Komisija konstatēja, ka lidmašīna 1-180, tās motors, propelleris, karburators bijuši eksperimentāli

un pirms tam gaisā nav atradušies. Lidmašīnai nav bijusi regulējama dzesēšanas sistēma, bez kuraslidošana, it īpaši pirmais lidojums aukstā dienā (-25°C), bija bīstama.

Par visiespējamāko iemeslu, kura dēļ nācās veikt piespiedu nolaišanos, jāuzskata motora apstāšanāspārmērīgas atdzišanas dēļ.

Jāņem vērā, ka V.P.Čkalovs bija brīdināts par to, ka gaisā iespējama motora pārmērīga atdzišana.Pēc rūpīgas visu lidmašīnas 1-180 lidojuma sagatavošanas un katastrofas apstākļu analīzes komisija

nonāca pie slēdziena, ka atbildīgais par lidmašīnas 1-180 pirmo izlidojumu ir galvenais konstruktors N.N. Poļikarpovs, kas saskaņā ar nolikumu apstiprina lidojuma uzdevumu, tas ir, tiesības veikt pirmoizlidojumu. lidojuma uzdevums ir galvenais dokuments, kas liecina par lidmašīnas un apkalpes pilnīgusagatavotību.»

Kā redzams, līdz šim visi secinājumi gandrīz sakrīt. Taču par tālāko tekstu neizpratnē bija ganGeorgijs Fiļi- povičs, gan daudzi citi.

Šie secinājumi vienkārši bija pretrunā ar loģiku un tajā laikā valdošajiem noteikumiem.«Atbildīgie par 1-180 lidojumu,» teikts aktā, «bija galvenais konstruktors N. N. Poļikarpovs un

lidotājs izmēģinātājs V. P. Čkalovs.Poļikarpovs bija atbildīgs par to, ka atļāvis veikt pirmo lidojumu ar izmēģinājuma lidmašīnu, kas

nemaz nebija sagatavota lidošanai zemā gaisa temperatūrā, jo nebija uzstādītas žalūzijas, kas regulēmotora dzesēšanu.

Čkalovs bija atbildīgs par to, ka nav ņēmis vērā bagāto pieredzi, kas gūta, lidojot ar iznīcinātājiem

dažādos temperatūras režīmos, un ir piekritis lidot bez žalūzijām. Otrkārt, viņš zināja, ka lidojums bezžalūzijām saistīts ar risku, taču paļāvās uz savu pilotēšanas prasmi un veica lidojumu pa apli tik tālu noaerodroma, ka, atsakoties darboties motoram, vairs nespēja nolaisties ar planēšanu. Planēdams pārat-dzesējis motoru, Čkalovs nespēja to izmantot un, neticis līdz aerodromam, nolaidās ciematā.

M.A.Usačovs, S.I.Beļaikins un V.I.Parajs Čkalovam lidojumu ar 1-180 nespētu aizliegt, jo ganČkalovam, gan Poļikarpovam bija tik liela autoritāte, ka viņu lēmumu neviens nespētu atcelt»

Uzreiz krita acīs tas, kāpēc otrajā aktā «aizmirsts» kāds fakts, ko ļoti labi zināja pirmā akta rakstītāji.Motors apstājās ne tikai pārmērīgās atdzišanas dēļ, bet arī «gāzes regulēšanas mehānisma nedrošās…konstrukcijas» dēļ, kā bija atzīmēts 1938. gada aktā.

Šim «izlaidumam» uzmanību pievērsa Georgijs Fiļipo- vičs Baidukovs. Arī mums šāda rīcība šķitadīvaina, ja ari ne gluži apzināta. Mums ir pamats tā domāt Jāatceras vēl kāds notikums 1938. gada 12.decembrī — tikai trīs dienas pirms Čkalova bojāejas. Toreiz, atgriezies no aerodroma, ValerijsPavlovičs vispirms iegāja pie Baidukova — viņu dzīvokļi atradās vienā kāpņu laukumiņā.

Lūk, ko viņš pastāstījis. Tās dienas rītā Čkalovs aprunājies ar vadošo inženieri Lazarevu unbortmehāniķi Kura- kinu, pēc tam iekāpis lidmašīnā 1-180, iedarbinājis motoru un sācis braukāt paaerodroma centru un taisīt pagriezienus. Secinājis, ka lidmašīna darbojas normāli, izmēģinātājs nolēmispa aerodroma pašu garāko diagonāli — no Bolkina slimnīcas līdz lidostai pie Ļeņingradas šosejas —mēģināt metru vai divus pacelties gaisā virs zemes un pārbaudīt,

cik efektīvi darbojas visas stūres un cik stabila ir lidmašīna.Kad iznīcinātājs jau bija uzņēmis pieklājīgu ātrumu, Valerijs Pavlovičs pēkšņi ieraudzījis, ka pa

centrālajiem vārtiem ātri iebrauc trīs vieglās automašīnas pakardi un strauji traucas uz aerodroma vidu,šķērsodamas viņa ceļu. Nebija grūti iedomāties, ka, turpinot ieskrējienu, lidmašīna sadurtos arautomašīnām, tāpēc atlika vienīgi samazināt motora apgriezienus un bremzēt

«Pakardi» darbojās profesionāli. Divas mašīnas apstājās pretī spārnu galiem, bet trešā nostājās zempropellera. Šādu detektīvžanra cienīgu skatu nav grūti iedomāties.

No vienas automašīnas izkāpa IeTK brigādes komandieris, Staļina personiskās apsardzespriekšnieks. Uzrāpies uz 1-180 spārna, viņš Čkalovam sacīja: «Josifs Visarionovičs brīdina, ka lidmašīnanav kārtībā, tāpēc lūdzu jūs griezties apkārt un braukt uz rūpnīcas stāvvietu. Pacelties gaisā mēsneatļausim!»

Čkalovs bija neapmierināts: tajā dienā viņam viss padevās labi, nekādi defekti netika atklāti, turklātgribējās ātrāk iznīcinātāju izmēģināt gaisā. Taču pienācās klausīt Kremļa sūtņus. Pagriezies uz rūpnīcasstāvvietas pusi, viņš brauca uz turieni. Un, kad līdz turienei bija palikuši tikai kādi 200 metri, dzinējs M-88 negaidīti noslāpa. Piebraukušie motoru rūpnīcas mehāniķi noņēma motora pārsegu, un visi ieraudzīja,ka karburatora droseli regulējošais mehānisms atkal ir salūzis.

Mēs teicām «atkal» ne gluži nejaušības pēc. Dokumentos redzams, ka tas lūzis ne reizi vien — ganrūpnīcā, gan aerodromā. To laboja, pilnveidoja, bet, kā redzams, šis darbs vēl nebija galā.

Toreiz un arī tagad ļoti daudzus izbrīni tas, kā Staļins varēja zināt, ka gaisā iespējama avārija, un netikai laikus brīdināt Čkalovu, kas braukāja pa aerodromu, piespiest viņu atgriezties stāvvietā, bet aristingri brīdināt rūpnīcas direkciju un konstruktoru biroju, lai tiktu veikti efektīvi pasākumi 1-180 drošībaspaaugstināšanai. Atbildēt uz šo jautājumu nav grūti.

… Tajos gados, kad valdija vispārējs aizdomīgums un slepena ziņošana, neoficiāli IeTK darbinieki,pareizāk — «stukači», droši vien bija gan konstruktoru birojā, gan rūpnīcā, gan lidmašīnu izmēģināšanasstacijā. Cik zināms, tad arī pats rūpnīcas direktors Usačovs bija IeTK darbinieks. Un kādam no šiemcilvēkiem nemaz nevajadzēja īpaši pūlēties, lai paziņotu «uz augšu», ka jaunajam iznīcinātājam ne tuvuviss vēl nav kārtībā…

Šajā vietā būtu vērts pieminēt zinātniskās konferences, kādas rīkoja V.M.Frunzes Padomju ArmijasCentrālā nama Militāro zinātņu biedrības aviācijas un kosmonautikas sekcija, kā ari PSRS Bruņoto Spēku

centrālā muzeja Kara vēstures biedrības aviācijas sekcija. Tās rīkoja tieši saistībā ar šādiemjautājumiem.

Sakarā ar Valerija Čkalova nāves piecdesmito un dzimšanas astoņdesmit piekto gadadienu presēparādījās daudz materiālu, kuri stāsta par viņu un kuros izklāstītas dažādas 1938. gada 15. decembriHodinkas laukā notikušās traģēdijas versijas. Tā kā šīs versijas vien bija apšaubāmas un pretrunīgas, tadiepriekš minētās sekcijas rīkoja plašu par minēto tēmu publicēto materiālu apspriešanu. Pirmām kārtām tāattiecās uz G.F.Baidukova rakstiem un interviju.

Mums ir saglabājušies vairāku šajās konferencēs uzstājušos cilvēku runu pieraksti. MinēsimLl.Safronova domas par nupat atstāstītajām epizodēm. Jo vairāk tāpēc, ka šādas šaubas šodien izsakadaudzi.

«Šī epizod'e šķiet visai intriģējoša. Nebalstoties uz dokumentiem, kas, manuprāt, šādos gadījumosbūtu nepieciešami, bet tikai uz savām atmiņām, Baidukovs stāsta, ka V.P.Čkalova lidmašīnu, kas jaugatavojas pacelties, pēkšņi apstādina trīs «pakardi». Izmēģinātājam atliek vienīgi bremzēt Pildot Staļinapersoniskās apsardzes priekšnieka rīkojumu, viņš pagriež lidmašīnu uz angāru pusi, un pa ceļamlidmašīnai 1-180 apstājas motors.

Mēs varam vienīgi brīnīties, kā gan Staļins un Molotovs varēja zināt par iznīcinātāja tehniskāsgatavības stāvokli un savlaicīgi novērst nenovēršamu avāriju. Nav ko runāt, šajā briesmīgajā laikā daudzkas bija iespējams. Staļinam ar viņam raksturīgo loģisko domāšanu daudz vienkāršāk taču bija izsauktPoskrebiševu un dot vajadzīgās pavēles.

Varbūt «tautu tēvam» bija savi tik demonstratīvas rīcības iemesli, par kuriem mēs varam vienīgiminēt? Jāmeklē attiecīgie dokumenti. Kaut kur tiem taču ir jābūt Manuprāt pagaidām šis notikums ir visaimīklains. It īpaši tāpēc, ka ir dokumenti, kas šo notikumu izgaismo pavisam citādi. Lidmašīnuizmēģināšanas stacijas (LIS) materiālos atrodams 12. decembrī izrakstīts 1-180 pu rnā lidojumauzdevums. Pēc satura tas ir analogs trīs dienas vēlāk rakstītajam. Lapas otrajā pusē izdarīta atzīme, ka«izmēģinot ieskriešanos, salūzis gāzes regulēšanas vilcējstienis». Tas pieminēts arī vadošā inženieraN.Lazareva dienasgrāmatā.

G.EBaidukovs nevarēja nezināt par šiem dokumentiem. Ja viņš gribēja izvirzīt savu versiju unminēja sev dārgās atmiņas par «pakardiem», tad viņam vajadzēja vismaz paziņot, ka LIS dokumentos šisnotikums atspoguļots citādi.

Protams, var iebilst, ka dokumenti, kuros būtu atspoguļota «pakardu» parādīšanās aerodromā,atrodas tādos arhīvos, kuriem vēl šodien nav iespējams piekļūt Manuprāt tas tomēr neattaisno stāstījumupar dokumentāri neapstiprinātu epizodi, uz kuras balstās citas versijas par notikušo. Tam, kurš, kā izsakāspats Baidukovs, grib paziņot cilvēkiem «visu patiesību», stāstījumam vajadzētu būt stingri dokumentāripamatotam.

Es varbūt nebūtu sācis daudz runāt par šo epizodi, taču ir viens apstāklis, kas nedod man mieru. Jašo lidojumu tiešām bija aizliedzis Staļins, tad kurš gan uzdrošinātos to atļaut jau pēc trim dienām? Zinottālaika situāciju valstī, var droši teikt, ka neviens cits to nevarēja atļaut; atkārtoju— neviens cits kā vienpats «tautu vadonis». Tātad…

Nav grūti izdomāt, kas no tā izriet, un, pēc mana prāta, šāda briesmīga versija ir pilnīgi reāla.Vienīgi atklāts paliek jautājums, vai kādreiz tai tiks atrasts arī dokumentārs apstiprinājums?»

Sāksim ar to, ka dokuments, kas apstiprina «pakardu» klātbūtni Hodinkas laukā, tomēr pastāv.Daudzi to zina, tikai nav pievērsuši uzmanību frāzei valdības komisijas 1938. gada aktā. Tāpēc atļaušosto atgādināt: «15. decembrī lidmašīnai tika atļauts lidojums, kaut gan nebija novērsta virkne defektu, kurudēļ valdība 12. decembrī bija aizliegusi lidot tieši ar šo lidmašīnu.»

Cik zināms, tad pagājušā pusgadsimta laikā neviens pret šo frāzi aktā nav nedz iebildis, nedz toapstrīdējis. Tomēr tieši tā liecina par «pakardu» klātbūtni. Citu aizliegumu 12. decembra lidojumam nav.Neviens nezin kāpēc to nepamana!

Protams, ir jāmeklē vēl kāds dokuments, kas apliecinātu noslēpumainā «trijnieka» ierašanos. Tikaijāšaubās, vai tāds vispār pastāv. Vai tāpēc, lai nosūtītu uz Hodinkas lauku trīs automašīnas, tiešām būtujāraksta komandējuma apliecība, jādod rakstisks rīkojums un pilns paziņojuma teksts, kas Staļinapersoniskās apsardzes priekšniekam būtu jādod parakstīt V. Čkalovam? Pilnīgi būtu pieticis ar mutiskurīkojumu vai pat vienkāršu mājienu, tādu kā «nebūtu slikti, ka…». Pakalpīgie satrapi tūlīt to uztvertu,saprastu un nebaidītos pārsniegt savas pilnvaras, lai tikai izpatiktu «saimniekam»…

Nē, Čkalovs ģimenē nevienam netika stāstījis, ka 12. decembri aerodromā viņu būtu apstādinājušasautomašīnas, kas atsūtītas no Kremļa. Protams, kāpēc gan velti būtu jāuztrauc sieva un bērni. Jabrīdinājums tika saņemts no tik augstas personas, tad lidot ar šo lidmašīnu, neapšaubāmi, bija bīstami.

Par to, ka «pakardi» patiešām ir bijuši, stāsta ne tikai Georgijs Fiļipovičs, bet arī daudzi citi, kuripaši tur bijuši klāt vai dzirdējuši par šo faktu. Protams, var pieņemt, ka stāstu par tik pikantu notikumuspeciāli izdomājuši cilvēki, kuriem tas ir izdevīgi. Katrā ziņā jāpiekrīt I.I.Safronova domām, ka tas varējabūt skaists un tomēr briesmīgs «teātris».

Toreiz bija un arī tagad ir cilvēki, kas labi pārzina situāciju, kāda valdīja valstī kopumā, tajā skaitāarī aviācijā…

Lūk, piemērs, Čkalovam kādreiz bija personiskais miesassargs Ivans Ivanovičs Varenovs. Kad jaukara gados Čkalova dēls Igors izvadīja viņu uz fronti, viņš izstāstīja daudz ko tādu, par ko līdz tamnevienam nebija ne jausmas. Redzams, Ivans Ivanovičs juta, ka viņam nebūs lemts atgriezties, tāpēc navbaidījies pastāstīt daudz ko tādu, par ko nekādā ziņā nestāstītu citos apstākļos.

Un izstāstīja viņš, lūk, ko. Pēdējā mūža gadā, tas ir 1937.-1938. gadā, nolikušas īstas ValerijaPavloviča «medības». Čkalovam balotējoties PSRS Augstākās padomes Tautību padomē no Gorkijasapgabala un braucot likties ar vēlētājiem — bet uzstājās viņš vairāk nekā 70 reižu —, pret viņu tikaizdarīti vairāki atentāti. Reiz, naktī braucot no vienas apdzīvotās vietas uz otru ar ragavām cauri mežam,viņu mēģinājuši nogalināt it kā budžu dēli. Vēlāk noskaidrojies, ka tie bijuši brāļi Viktors un AleksandrsŅečajevi. Citreiz gandrīz no sliedēm tika nolaists vilciens Gorkija-Kirova, kurā braucis Čkalovs. Viņšizglābies tikai tāpēc, ka neilgi pirms vilciena došanās ceļā pa priekšu nosūtīta konlrollokomotīve, kasatklājusi izņemto sliedi.

Fiksēts arī vēl viens gadījums, kura liecinieks bijis uz aerodromu atbraukušais Sergo Ordžonikidze.Čkalovs savai lidmašīnai gaisā nekādi nav spējis izlaist šasiju, kaut gaisā taisījis visādas figūras, laiatbrīvotu šasiju. Un tomēr Valerijs Pavlovičs pratis nosēdināt lidmašīnu pat uz viena riteņa. Pēcnolaišanās šasijas fiksatorā tika atrasts acīm redzami tīšuprāt atstāts urbis…

Pēc Ivana Ivanoviča vārdiem, šādi uzbrukumi bijuši septiņi. Vai pēc visa tā var ticēt, ka Čkalovabojāeja bijusi muļķīga nejaušība, traģiska apstākļu sakritība? Protams, ne! Bija kāda ļauna griba, kurasdēļ viņam vajadzēja iet bojā ja ne 15. decembrī, tad vēlāk. Domāju, ka ne visai vēlāk, jo kāds acīmredzotnespēja šo bridi sagaidīt Arī šim uzskatam ir svarīgs apstiprinājums. Ar to domāts pēc skaita devītaisatentāts, par kuru Čkalova tuvinieki uzzināja tikai 1939. gada sākumā — jau pēc viņa nāves.

Čkalova māsas Sofijas Pavlovnas vīra jaunākais brālisĻevs Aleksandrovičs Froļiščevs dažus mēnešus pēc Valerija Čkalova nāves ieradās pie viņa sievas

un dēla un lūdza iedot viņam medibu patronas, kuras Čkalovam bija palikušas. Uz 1-180 izmēģinājumuČkalovs bija atsaukts no atvaļinājuma, kurā uz dzimto pusi, uz Čkalovsku, viņš bija devies tūlīt pēc tāsākuma. Atvaļinājuma laikā viņš gribēja pamedīt, jo pazīstams medību uzraugs bija paziņojis, ka jaunoskatīta lāča miga, turklāt arī citu zvēru medībām bija pats īstākais laiks.

Zinot, ka Čkalovs nodomājis doties uz dzimto Volgu, pirms paša atvaļinājuma viņam tika atvestaspatronas. Izmantot tās viņš gan nepaguva, jo N.Poļikarpovs steidzami izsauca uz jaunā iznīcinātājaizmēģinājumiem.

Čkalova radinieki atdeva Ļevam Froļiščevam tēva patronas. Pēc dažām dienām viņš atgriezās bāls,ar trīcošām rokām un gandrīz čukstus sāka stāstīt, kas ar viņu noticis… Viņš pielādējis divstobreni ar šīm

patronām un devies uz mežu. Drīz vien viņš pamanījis no krūmiem izskrienam lapsu, metis bisi pie pleca,nospiedis gaili, bet šāviens nav noticis, nospiedis otro gaili — tas pats. Bisi viņš nav pārlādējis, jo lapsaiemukuši atpakaļ mežā, bet, kolīdz viņš pavērsis stobru pret zemi, noblīkšķējuši šāvieni.

Vēl īsti nesapratis, kas par lietu, viņš vēlreiz pielādējis divstobreni, bet šoreiz, drošs paliek drošs,šāvis zemē. Un arī šoreiz šāvieni atskanējuši ar vairāku sekunžu novēlošanos. Ļevs Aleksandrovičssapratis, ka tā vairs nav parasta sagadīšanās. To saprotot, viņu pārņēmušas tik lielas bailes, ka ilgi navvarējis no tām atbrīvoties.

Ikviens mednieks lieliski zina, ka šādos gadījumos, īpaši tad, ja nedrīkst vilcināties (bet lāčumedībās, kurās Čkalovs bija domājis piedalīties, citādi nemēdz būt), neviens vairākas sekundes negaida,bet, atlaužot vaļā stobrus, tūlīt pārlādē bisi no jauna un saņem nodevīgu šāvienu sejā… Ar ko tas varējabeigties — skaidrs ikvienam.

Noklausījusies šo neomulīgo stāstu, lidotāja sieva tūlīt piezvanīja uz IeTK, uz Berijas pieņemamoistabu, un izstāstīja, kas par lietu. Viņa tika uzklausīta ar iejūtību, tika apsolīts pēc atlikušajām patronāmtūlīt aizsūtīt kādu darbinieku un vēlāk paziņot, kas par lietu. Patronas patiešām drīz tika paņemtas, taču noBerijas darbiniekiem neviens vairs netika zvanījis.

Tomēr notikumam ar noslēpumainajiem šāvieniem vēl nebija pielikts punkts. Līdzīgu gadījumupiedzīvoja ari Vladimirs Aleksandrovičs Froļiščevs. Viņš neko nezināja par brāļa piedzīvojumu, tāpēcnolēma izmantot patronas, kuras, dodoties uz Maskavu izmēģināt 1-180, kopā ar bisi bija atstājis Čkalovs.Uz Maskavu daļu patronu viņš bija paņēmis līdzi tikai tā — katram gadījumam.

Tātad kādā jaukā 1939. gada vasaras dienā Vladimirs Aleksandrovičs kopā ar dēlu Juriju pārcēlāspāri Volgai uz Čkalovskas pretējo krastu mazliet pamedīt. Kā vairākums mednieku amatieru, neatradušinevienu piemērotu medījumu, viņi nolēma vismaz «iztīrīt stobrus», tas ir pašaudīt mērķī. Neba velticēlušies pāri Volgai.

Un atkal daudzas reizes šāviens gāja vaļā tikai pēc kāda brīža Viņi nekur nav steigušies, tāpēc bisitūlīt nav pārlādējuši. Tieši otrādi — sajutis ko nelāgu, Vladimirs Aleksandrovičs šaudījies diezgandaudz, lai pārliecinātos, ka aizkavēšanās nav nejauša. Čkalova dēls bija teicis, ka patronas ir svaigas unka tēvs tās dabūjis tikai dažas dienas pirms atvaļinājuma sākuma, tātad decembra sākumā vai novembrabeigās.

Vēlāk Vladimiram Froļiščevam izdevās uzzināt, ka šīs patronas nav vis taisītas, kur pagadās, bet ganGorkijas apgabala IeTK pārvaldē. Neko teikt — labs izgatavotājs! Gribot negribot jāsāk domāt

Tomēr atgriezīsimies vēlreiz pie 1938. un 1955. gada komisijas aktiem. G. F. Baidukovs uzskata, kaM. M. Gro- mova vadītā komisija epizodi ar «pakardiem» izlaidusi ap- zmāti, lai nebūtu jārunā pariespējamo motora nevadāmību liktenīgajās 1-180 lidojuma minūtēs 1938. gada 15. decembrī.

Tālāk viņš izsakās, ka apgalvojumam, ka «Čkalovs bijis brīdināts par iespējamo motora pārmērīgoatdzišanu gaisā» nav nekādu pierādījumu. Viņš uzskata to par nepamatotu, jo, pēc pašu ekspertu domām,tiesības pacelties gaisā dod lidojuma uzdevums, kuru apstiprina galvenais konstruktors, un tas ir«galvenais dokuments, kas liecina par lidmašīnas un ekipāžas pilnīgu sagatavotību».

«Kāpēc gan jāvaino izmēģinātājs?» jautā G. F. Baidukovs vienā no saviem rakstiem. «Vai tiešāmPoļikarpovs gribēja nogalināt cilvēku, kas daudzkārt bija gājis viņam palīgā kā konstruktoram? Es nekadnespēšu tam noticēt

Ekspertīze uzskata, ka atbildīgi par pirmo 1-180 lidojumu bija lidmašīnas konstruktors Poļikarpovsun lidotājs izmēģinātājs Čkalovs.

Ja ir divi atbildīgie, tad Īstas atbildības nav nevienam. Ja vienu uzskata par priekšnieku jebkomandieri, bet otru par komisāru vai par Kara padomes locekli, tad varētu piekrist ka vainojams ne tikaikonstruktors, bet arī lidotājs. Taču galvenais konstruktors Poļikarpovs bija visai valdonīgs vīrs unnespēja paciest, ja viņa lēmumos kāds iejaucas.»

Daudzējādā ziņā Georgijam Fiļipovičam var piekrist. Manuprāt, jautājums par noteicošo vārdu ir

pilnīgi skaidrs — pirmām kārtām tas piederēja N.N.Poļikarpovam. Turklāt nedrīkst aizmirst ka lidojumauzdevums nebija vienīgais dokuments, kas tika uzrādīts V.P.Čkalovam. Viņš tika iepazīstināts arī arspeciālu aktu par lidmašīnas gatavību tieši šim pirmajam lidojumam. Aktu bija parakstījuši autoritatīvicilvēki. Taču bija vēl viens dokuments — «defektu saraksts», kur tika uzskaitīti defekti, kuruskonstruktors, ražotāji un kontrolieri uzskatīja par nebūtiskiem un kuri nevarēja negatīvi ietekmēt pirmolidojumu. Turpmāk šie defekti būtu novēršami.

Mēģināsim iedomāties sevi Čkalova vietā. Vai viņam nevajadzēja ticēt speciālistu parakstītajiemdokumentiem? Viņam pat nebija tādu tiesību. Viņam praktiski nebija nekādu pierādījumu, ka 1-180 navgatavs lidojumam, tāpēc neatlika nekas cits kā vien pienācīgi saģērbties, paņemt izpletni un kopā arvadošo inženieri iet uz lidmašīnu.

«Čkalovs daudz ko nezināja,» šajā sakarā raksta G. E Baidukovs, «taču, ja viņš ar lidojumauzdevumu bija iepazinies un to parakstījis, tad bija jālido, jo tas nozīmēja, ka viņš ar pavēli ir iepaziniesun ir gatavs to izpildīt Lidotājs izmēģinātājs bez labas inženiera izglītības (Čkalova dzīves laikā tāds bijaizmēģinātāju absolūtais vairākums) patstāvīgi nespēja noteikt atsevišķas sarežģītas parādības, kādasrodas, izmēģinot jaunas, eksperimentālas lidmašīnas. Šādā situācijā iespēja «PIEKRIST» vai«NEPIEKRIST» radītu haosu, īpaši eksperimentālo lidmašīnu izmēģināšanā.

Līdz ar to agrāk pastāvēja stingrs dalījums: galvenais konstruktors radīja lidmašīnu un apstiprinājadokumentus pirmajam lidojumam, bet lidotājs «mācīja» jauno lidmašīnu lidot

Lidotājs, kas nav ar mieru lidot, nepierādot, ka viņam ir taisnība, nevar būt izmēģinātājs.Eksperti liek uzsvaru uz to, ka Čkalovs «piekrita lidot bez žalūzijām…». Arī 1938. gada aktā par tām

dots sekojošs formulējums: «Žalūziju uzstādīšana bija paredzēta, taču tas nebija izdarīts.»Lasītāji piekritīs, ka šajā darbā noteicošais vārds sakāms konstruktoriem, nevis izmēģinātājiem…Akta «Par 1-180 gatavību pirmajam lidojumam» pielikumā par žalūzijām nav ne vārda. Kāpēc, gan

lai Čkalovs kategoriskā veidā Usačovam, Poļikarpovam, Tomaševičam pieprasītu to uzstādīšanu? Ja pašikonstruktori (jāpiebilst visai pieredzējuši) nebija apjēguši, ka noteikti jāuzstāda žalūzijas (diezganvienkārša ierīce), tad vai par to būtu jādomā izmēģinātājam, kuru arvien ir nodarbinājis milzumsspecifisku problēmu, īpaši pirms lidojuma, bet jo īpaši pirmā lidojuma laikā, kad neviens cits viņamnespēj palīdzēt..

Jāatzīst, ka pret šo Georgija Fiļipoviča izteikumu bija ne mazums iebildumu, un daudzējādā ziņāviņam nevar piekrist, bet labāk lai runā to zinātnisko konferenču, kuras tikām pieminējuši, dalībnieki.

I.I.Safronovs: «Diezgan liela uzmanība tiek pievērsta iemeslam, kura dēļ notika motora pārmērīgaatdzišana. Daži šajā apstāklī vaino to, ka 1-180 trūka žalūziju. Projekta skicēs žalūziju uzstādīšana nebijaparedzēta. Toreiz mums vēl nebija labas konstrukcijas žalūziju tāda tipa motora pār- segām, kāds bijisuzstādīts iznīcinātājam 1-180. Žalūzijas «NAKA» motora pārsegiem plaši sāka lietot daudz vēlāk.

Vārdu sakot, īstenībā viss nebūt nebija tik vienkārši kā G.F.Baidukova rakstā, kurš uzskata, kažalūzijas ir «visai vienkārša ierīce». Būtībā tika veidota jauna padomju ātrgaitas iznīcinātāju paaudze unvienlaikus risinātas daudzas ar to radīšanu saistītas konstruktīvas un tehnoloģiskas problēmas. Celmlaužišajā nebūt ne vieglajā darbā bija konstruktors N.N.Poļikarpovs un lidotājs izmēģinātājs V.P.Čkalovs.»

Šim I.I.Safronova izteikumam var vienīgi piekrist, taču tūlīt gribas atsaukties uz kādu interesantuNikolaja Mak- simoviča Vjazovecka vēstuli, kurā viņš pieskaras tieši šim jautājumam. Pagaidām citēšu tošīs vēstules daļu, kurā runāts par žalūziju uzstādīšanu.

«…Attiecībā uz to, vai uz 1-180 bija uzstādītas žalūzijas, varu paziņot, ka pats tās lidmašīnasuzmontēju, kā arī izgatavoju visas detaļas, atskaitot mehāniskās. Tieši tāpēc varu apgalvot, ka praktiskitās nebija noņemamas, pat ne vienas dienās laikā. Valerijs Pavlovičs tādā salā tās nekad nebūtu turējisatvērtas, jo labi zināja, ka, iesildot dzinēju pat uz zemes, ja samazina apgriezienus, motors noslāpstSaprotams, Čkalovs nevarēja to nezināt.

Gribu sniegt dažas ziņas par sevi. 1932. gadā es sāku strādāt ANTupoļeva firmā kā māceklis un

nostrādāju tur līdz 1987. gadam. Protams, es bieži tikos ar Andreju Nikolajeviču. Sākot ar «MaksimuGorkiju», es piedalījos visu lidmašīnu motoru un propelleru iekārtu montāžā. Starp citu, tieši par žalūzijuizgatavošanu un to uzmontēšanu iznīcinātājam 1-180 man tolaik piešķīra visai augsto 7. kategoriju.

Negribu atkārtoties, taču vēlreiz varu apliecināt, ka, atstājot rūpnīcu, lidmašīnai 1-180 žalūzijas bijaun ātri tās noņemt pirms lidojuma vienkārši nebija iespējams. Tad vajadzētu noņemt visu motora pārsegapriekšējo gredzenu.»

Tātad, pretēji daudzu pētnieku apgalvojumam, žalūzijas bija bijušas. Gribot negribot rodasjautājums: kur tad tās varēja palikt? Vai tās nebūtu darbojušās? Vai kāds šajā gadījumā spēs rast vaipateikt pareizo atbildi?

Rodas iespaids, ka tās kāds speciāli bija noņēmis. Kādā nolūkā? Atbilde ir pilnīgi skaidra. Kādspamats ir šādai pārliecībai? Mēģināsim paskaidrot Vispirms citēšu vēstuli, kuru atsūtījis AleksandrsMartinovičs Zaharenko, cilvēks, kas bija cieši saistīts ar 1938. gada 15. decembra notikumiem. Lūk, koviņš raksta:

«Es gribu pastāstīt kāds Valerijs Pavlovičs palicis manā atmiņā. Jau aizritējis piecdesmit gadu, betvēl arvien no atmiņas man nav pagaisusi diena, kad gāja bojā šis slavenais lidotājs.

Es esmu viņa laikabiedrs un 1938. gada 15. decembri notikušās traģēdijas liecinieks.Pirmo reizi ar Valeriju Pavloviču tikos 1937. gadā. Toreiz es strādāju par mehāniķi un apkalpoju

amerikāņu firmas «Nortrop» lidmašīnu. Kādu ritu gada otrajā pusē uzdevumu man nebija, jo lidmašīnagatavības stāvoklī ar uzpildītu deg- velu, eļļu un hidromaisījumu atradās zem pārklāja. Es sēdēju tehniķuistabā un nodarbojos ar lidmašīnas iekārtu pētīšanu. Tā kā lidmašīnā uzstādītās iekārtas bija aprakstītasangļu valodā, bieži nācās ieskatīties instrukcijās. Tieši ar to es nodarbojos brīdī, kad ienāca institūtaaviācijas daļas priekšnieks Ivans Frolovičs Kozlovs un Valerijs Pavlovičs Čkalovs. Ivans Frolovičsiepazīstināja mani ar Valeriju Pavloviču un apjautājās, kādā stāvoklī ir lidmašīna. Es atbildēju, ka tā irsagatavota treniņlidojumiem. Valerijs Pavlovičs saskaņā ar instrukciju sāka iepazīties ar lidmašīnu, bet esdevos gatavot lidmašīnu lidojumam. Ivans Frolovičs izstāstīja viņam par lidmašīnas un tās vadībassistēmas īpatnībām. Pēc tam kabīnē es iepazīstināju Čkalovu ar aparātiem un agregātiem, uz kuriemrādījumi un uzraksti bija angļu valodā. Izstāstīju par motora palaišanas kārtību un kopā ar viņu toiedarbināju. Viņš iemēģināja motoru visos režīmos, apstādināja un izkāpa no kabīnes. Ivans Frolovičsdeva atļauju lidojumam. Paņēmuši izpletņus, mēs ieņēmām vietas kabīnē. Valerijs Pavlovičs vēlreizizmēģināja motoru, tad pacēla roku uz augšu un uz sāniem — tā bija zīme, lai šasijai noņem bremžu klučus—, un mēs devāmies uz starta vietu. Braucot pa zemi, Valerijs Pavlovičs pārbaudīja bremzes un stūres.Nobremzējis lidmašīnu, pirms starta viņš vēlreiz palaida motoru ar maksimāliem apgriezieniem un tadsāka ieskrējienu. Uzlidojis pienācīgajā augstumā, viņš apmeta loku virs aerodroma, iegāja zonā, turizdarīja vairākus pagriezienus un pēc tam lidoja taisni uz priekšu.

Strādājot Centrālajā aerohidrodinamikas institūtā un vēlāk Aviācijas izmēģinājumu institūtā, mannācies lidot kopā ar daudziem mūsu lidotājiem izmēģinātājiem un vērot, kā viņi gaisā strādā. Atceros,M.M.Gromovs lidojot stūri vienmēr turēja ar vienu — labo roku, bet kreiso mēdza uzlikt uz borta. Viņambija vēl kāds paradums — lidojot āmen svilpot kādu melodiju.

Valerijs Pavlovičs, izgājis taisnā lidojumā, vispār atlaida vaļā vadības stūri un vairākas minūtesturēja rokas uz bortiem. Pēc tam viņš izdarīja vairākus pagriezienus un mēs sākām nolaisties. Stāvvietā,kur piebrauca Valerija Pavlovičs, mūs sagaidīja pats Ivans Frolovičs:

— Nu kā?— Nekas, — atbildēja Valerija Pavlovičs.— Kā tad tā — nekas?— Kā tad ir ar to «nu kā"?Izkāpis no kabīnes, Valerijs Pavlovičs sacīja man, ka nekādu aizrādījumu nav, un tūdaļ pat

piemetināja:

— Tā tik ir lidmašīna! Es atlaidu vaļā stūri, bet šī tik lido uz priekšu, nekur nenovirzoties.Lidmašīna «Nortrop» bija ļoti labi pilotējama, tāpēc tā bija īpaši piemērota lidotāju treniņiem pēc

ilgstoša pārtraukuma. Šo lidmašīnu izmantoja arī transporta vajadzībām. Kopā ar Valeriju Pavloviču es arto lidoju inspicēt karaspēka daļas.

Gribu uzsvērt vienu apstākli. Tajā laikā lidotāji un tehniskie darbinieki nezin kāpēc bija savstarpējiatsvešināti. Biedrošanās notika visai maz. Galvenokārt parunāt iznāca tikai tad, kad gadījās kopā lidotŠajā ziņā Valerijs Pavlovičs nebija tāds kā citi lidotāji: viņš uzturēja tuvākas attiecības ar tehniskopersonālu, izturējās vienkārši. Visai precīzi par Čkalovu izteicās viņa biedrs Padomju SavienībasVaronis aviācijas ģenerālpulkvedis Georgijs Fiļipovičs Baidukovs, kas bija kopā ar viņu pārlidojumā uzAmeriku: «Pēc būtības viņš bija vislabestīgākais, strādnieciskākais padomju cilvēks, īsts patriots,komunists, neiedomājami drošsirdīgs.» Minēšu piemēru, kas apliecina, cik vienkāršs un cilvēcīgs bijaValerijs Pavlovičs, cik ļoti viņš rūpējās par tehniskajiem darbiniekiem.

1938. gada 7. augustā kopā ar viņu es lidoju uz kādu karaspēka daļu. Tajā laikā viņš jau bijaPadomju Savienības Varonis, brigādes komandieris un pildīja Sarkanās armijas GKS inspektorapienākumus, bet es biju vienkāršs bort- mehāniķis. Todien viņam vajadzēja kā inspektoram lidot uzBologoji netālu no Ļeņingradas. Es par to tiku brīdināts jau iepriekš un sagatavoju lidmašīnu. Karaspēkadaļā ieradāmies pusdienlaikā, mūs jau gaidīja, un mēs nepaguvām vēl izkāpt 110 lidmašīnas, kad bijāmno visām pusēm jau sagaidītāju ielenkti. Es ievēroji, ka tur bija arī virsnieki ar augstāku dienesta pakāpinekā Valerijam Pavlovičam. Viņš sasveicinājās ar visiem un skaļā balsī man pavaicāja, vai esmu ēdispusdienas. Es atbildēju, ka ne, neesmu paguvis. Tad, uzsvērdams burtu «o», viņš labi skaļā basānoskandināja: «Zini, Zaharenko, vispirms iesim un paēdīsim, bet darīšanas kārtosim pēc tam. Citādi vēlpaliksim neēduši.» Inspekcija patiešām ieilga, jo bija noticis negadījums, un mēs atgriezāmies tikai vēlāvakarā.

Taču nu pievērsīšos 1938. gada decembra traģiskajiem notikumiem. Cik atceros, tad gandrīz trīsnedēļas pirms 15. decembra Maskavas aerodromā laiks lidošanai nebija piemērots. No rīta bija biezamigla, brīžiem rasināja smalks lietutiņš, kas mainījās ar sniegu. Temperatūra svārstījās no 0° līdz -2°C.

14. decembrī es veicu lidmašīnai «Nortrop» reglamentā paredzētos darbus. Dienas beigās pie manispienāca Ivans

Frolovičs un pajautāja, kādā stāvoklī ir lidmašīna. Es pateicu, ka visi ar lidmašīnas un motoraapkopi saistītie darbi ir paveikti, vēl jāiepilda degviela, un tad var lidot Es savukārt, kā vienmēr,pajautāju, kur, kad un kas lidos. Viņš atbildēja: «Rīt sinoptiķi sola lidošanai piemērotu laiku. ParedzētsPoļikarpova lidmašīnas pirmais izlidojums. Izmēģināšana ir uzticēta Čkalovam, viņš ir atsaukts noatvaļinājuma, jo viņam jāveic treniņlidojums.» Nākošajā dienā laiks patiešām bija kā uz pasūtījumu.Spīdēja saule, bet temperatūra bija nokritusies līdz -27°C. Tik zemu temperatūru neviens nebijaparedzējis. Tajā dienā, 15. decembrī, izmēģinājuma lidmašīnas pirmā izlidojuma laikā, visi citi lidojumiun darbi aerodromā tika pārtraukti. Toreiz pastāvēja tāda kārtība. Deviņos no rīta «Nortrop» Čkalovambija sagatavots, un es gaidīju viņa ierašanos. Viņš nezin kāpēc kavējās. Viņa vietā atnāca Ivans Frolovičs,V.Ribuškins un V.S.Pankratovs. Es zināju, ka lidotājs Ribuškins strādājis ar TB-3 Noginskā. Kāpēc viņšieradies Maskavā — to es nezināju. Izrādījās, ka laika apstākļu dēļ lidmašīnas TB-3 apkalpe trīs nedēļasnebija varējusi veikt plānotos darbus un dzīvojuša Noginskā viesnīcā. Ribuškinam bija dota atļaujaMaskavā gaidīt lidošanai piemērotu laiku. Tagad, kad laiks bija uzlabojies, priekšniecība bija nolēmusiRibuškinu nogādāt Noginskā ar lidmašīnu, jo draudēja izjukt TB-3 darbu gada plāns. Vienīgā lidošanaisagatavotā lidmašīna bija «Nortrop», tāpēc nolēma viņu vest ar to, cerot ka daudz laika nevajadzēs un kaValerijs Pavlovičs vēl pagūs ar to izlidot Taču nenotika vis tā, kā bija plānots. Papildinājuši lidmašīnasdegvielas krājumus, Ribuškins, Pankratovs un es izlidojām uz Noginsku. Lidmašīnu pilotēja Ribuškins.Pārlidojuši pāri Noginskas aerodromam, mēs ieraudzījām, ka lidmašīna joprojām atrodas zem pārklāja,bet apkalpe nav redzama. Ribuškins lidoja uz pilsētu un pļaujošā lidojumā pārlidoja pāri viesnīcai.

Apgriezušies mēs redzējām, ka, pamanījuši mūsu lidmašīnu, cilvēki kāpj automašīnā. Mēs lidojām uzaerodromu. Ribuškins nolaidās normāli, bet tad atgadījās kas neparedzēts: lai apgrieztos un brauktuatpakaļ, bija nepieciešams palielināt motora apgriezienus, taču planējot un braucot motors bija atdzisis unnegribēja darboties. Lidmašīnu nācās uz stāvvietu aizvilkt vilkšus un sildīt motoru. Šī iemesla dēļ mēszaudējām divas stundas. Atpakaļceļā uz Maskavu lidmašīnu pilotēja V.S.Pankratovs. Ņemot vērāatgadījumu Noginskā, Pankratovs laidās lejā, kā viņš teica, «amerikāņu vīzē» — planēja stāvā leņķī,nesamazinot motora apgriezienus. Tādējādi motors neatdzisa, viņš nolaidās normāli un aizbrauca uzstāvvietu. Es pārklāju motoru. Kaut arī mēs bijām atlidojuši ar nokavēšanos, es domāju, ka ValerijsPavlovičs vēl lidos ar manu lidmašīnu, tāpēc devos pie Poļikarpova lidmašīnas. Patlaban iesildījamotoru. Cilvēku bija vairāk nekā parasti. Piegājis pie lidmašīnas, redzēju, ka Valerijs Pavlovičs pilnālidotāja ietērpā un ar izpletni stāv pie kreisā spārna konsoles. Tajā brīdī beidza pārbaudīt motoru.Valerijs Pavlovičs nez kāpēc steidzās ieņemt vietu kabīnē. Es vēl ātrumā izmetu, ka vajadzētu izlidot ar«Nortrop», bet viņš, nenoklausījies teikto līdz galam, kāpa pa piekarināmajām kāpnēm kabīnē un, straujipamājis ar roku uz priekšniecības pusi, noteica: «Kaut viņus…» Iekāpis kabīnē, viņš vēl piebilda: «Visisteidzas.» Tie bija viņa pēdējie vārdi. Tik ļoti satrauktu es nekad iepriekš viņu nebiju redzējis. MehāniķisKurakins palīdzēja viņam piesprādzēties un iedarbināt motoru. Pārbaudījis motora darbību visos režīmos,viņš parādīja, lai aizvāc bremžu klučus, palielināja apgriezienus, pārbaudīja bremzes, izbrauca nostāvvietas, pagriezās pa kreisi un, pabraucis vēl mazliet, ar pilnu gāzi ieskrējās gandrīz vai līdz pašamangāram. No zemes viņš atrāvās normāli un sāka uzņemt augstumu. Uzlidojis apmēram 500 metruaugstumā, viņš veica pirmo apli virs aerodroma, un, kad viņš lidoja otro apli, kļuva skaidrs, ka lidojumsnorit normāli, tāpēc visi skatītāji atgriezās savās darba vietās. Arī es devos uz savu darba vietu, tačunebiju vēl paguvis uzkāpt otrajā stāvā, kad mani pasauca angāra mehāniķis Pjotrs Petrovičs Prokoljevs:«Zaharenko, skrien uz savu mašīnu, Valerijs nokrita.» Es nenoticēju, bet, izgājis ārā, redzēju, ka neviena,nav, arī lidmašīna nav redzama, bet manā lidmašīnā jau sēž lidotājs Georgijs Šijanovs. Es uzkāpu uzspārna, palīdzēju iedarbināt motoru un pats iekāpu aizmugures kabīnē, kur jau sēdēja Pankratovs. Viņšnoprasīja: «Kāpēc tu esi bez izpletņa?» Es atbildēju: «Mums tas nebūs vajadzīgs,» — un ierāpos kabīnē.

Šijanovs stāvvietā apgriezās, uzdeva pilnu gāzi un, tāpat kā Valerijs Pavlovičs, neaizbraucis uzstarta vietu, pacēlās gaisā. Viņš uzlidoja pagrieziena izdarīšanai nepieciešamajā augstumā, pagriezās unaizlidoja tajā pašā virzienā, kādā bija devies Valerijs Pavlovičs. Lidojot nelielā augstumā, mēsieraudzījām, ka viņš nokritis uz kokmateriālu kaudzes un ka no lidmašīnas atdalījies labais spārns unmotors. Mēs sapratām, ka noticis kas nelabojams. Lidojuma virzienā pa labi uz šosejas aiz žoga stāvējaautobuss un bija salasījies pūlis. Pārlidojis negadījuma vietai, Šijanovs nolaidās, taču, piedodot gāzi,notika tas pats, kas Noginskā, — motors apstājās. Šijanovs un Pankratovs aizgāja kājām, lai ātrākpaziņotu par Valerija Pavloviča nokrišanas vietu. Pēc viņu aiziešanas es mēģināju iedarbināt motoru, unotrajā reizē man tas izdevās. Uz stāvvietu man nācās aizbraukt pašam.

Kad ieradās Botkina slimnīcas darbinieki, viņi izstāstīja, kas bija noticis. Stiprā trieciena rezultātāValerijs Pavlovičs bija izsviests no lidmašīnas kopā ar sēdekli un ar galvu atsities pret kabeļa spoli.Pārlidojot notikuma vietai, mēs to redzējām. Pēc nokrišanas Valerijs Pavlovičs nodzīvoja vēl divasstundas, un viņa pēdējie vārdi bijuši: «Notikušajā nevienu nevajag vainot, vainīgs esmu es pats.»Neskatoties uz viņa teikto, vairākus cilvēkus priekšniecība tomēr arestēja…

lai būtu pilnīgs priekšstats par notikušo, jāzina viss, kas bija saistīts ar gatavošanos šim lidojumam.Savās atmiņās esmu rakstījis tikai par paša līdzdalību, taču gribu pastāstīt vēl kaut ko, kas man šķietsvarīgs. Institūtā tolaik pastāvēja rakstīts vai nerakstīts likums: lidotājiem, īpaši izmēģinātājiem, kamlidojumu pārtraukums bijis ilgāks par mēnesi, obligātā kārtā bija jāveic trenmlidojums ar sērijveidalidmašīnu un tikai pēc tam viņi varēja veikt uzdevumu. Šim nolūkam kalpoja lidmašīna «Nortrop», kuru esapkalpoju. Valerijam Pavlovičam ar to bija ieplānots treniņlido- jums, taču viņam neiznāca to veikt.Iemesls ir sekojošs: mēģiniet iedomāties situāciju, kad jums jāpieņem steidzams lēmums. Valerijam

Pavlovičam radās iespēja veikt treniņli- dojumu ar lidmašīnu «Nortrop», bet lidojumam bija gatava ariizmēģināmā lidmašīna 1-180. Es gan nezinu iemeslus, bet acīmredzot Valerijam Pavlovičam pirmslidojuma bija notikusi nepatīkama saruna, jo tik ļoti sakaitinātu es viņu nekad nebiju redzējis. Manuprāt,ja Čkalovs iepriekš ar «Nortrop» būtu veicis treniņlidojumu, tad šādā salā ar izmēģināmo lidmašīnu bezžalūzijām viņš nebūtu lidojis.

Gan 1-180, gan «Nortrop» lidmašīnām motori bija līdzīgi— divrindu zvaigznes ar gaisa dzesēšanu.Nevienam no motoriem todien nebija uzliktas žalūzijas.

Tajā traģiskajā dienā «Nortrop» veica trīs lidojumus. Un divas reizes, kad mehāniķis motoristsnebija brīdinājis lidotājus par motora ekspluatācijas īpatnībām, nolaišanās laikā, planējot bez žalūzijām,motors bija pārlieku atdzisis.

Poļikarpova lidmašīnu pirmajam lidojumam gatavoja Centrālā aerohidrodinamikas institūtastāvvietā pie N-8 nodaļas angāra. Tur tika uzstādīti kontrolaparāti, daži agregāti, un tur vajadzēja uzstādītari žalūzijas. Vēlāk no mūsu nodaļas darbiniekiem M.Sičeva un V.Barska es uzzināju, ka ValerijsPavlovičs bija apjautājies, cik ilgs laiks nepieciešams žalūziju uzstādīšanai. Atbilde bijusi visainenoteikta — divas, trīs stundas vai pat vairāk. Valerijs Pavlovičs sapratis, ka tādā gadījumā ieplānotaislidojums

var nenotikt, jo bija ziema un tumsa iestājās agri. Un viņš, nolēmis «neiegāzt» konstruktorus unstrādniekus, piekrita lidot bez žalūzijām. Saprotams, viņš cerēja, ka izmēģinājuma lidojums beigsies labi,taču notika citādi.

1. klases bortmehāniķis, Aleksandrs Martinovičs Zaharenko.»Iznāk, ka divi cilvēki devuši pretrunīgas liecības. Nikolajs Maksimovičs Vjazoveckis apgalvo, ka

pats uzstādījis žalūzijas, bet Aleksandrs Makarovičs Zaharenko liecina, ka to nav bijis. Ja nu izdotossavest abus šos cilvēkus kopā un noskaidrot, kas īstenībā atgadījis?

Šāda tikšanās patiesi notika. Gribu sniegt saīsinātu šīs sarunas pierakstu.N.VJAZOVECKIS: «Ziņa par to, ka Valerijs Pavlovičs nosities, sasniedza mūs, kad atrados rūpnīcā

«Opit». Nākamajā dienā mēs izbraucām uz avārijas vietu, un es redzēju, kur un kādā stāvoklī bija 1-180.Viens spārns gulēja sānis, ari motors bija atsviests tālāk. Jāatzīstas, ka toreiz es nepaskatījos, vaimotoram ir žalūzijas, to kaut kā neienāca prātā pārbaudīt

Un kamdēļ lai es to darītu, ja ļoti labi zināju, ka tikai pirms mēneša vai pusotra, kad lidmašīnaatradās pie mums, 10. montāžas ceha angārā, es pats tās biju uzstādījis. Turklāt žalūzijas ir tāda lieta, kasne no šā, ne no tā nevar izčibēt.. Tā kā lidmašīna nebija nedz uzsprāgusi, nedz sadegusi, mēs to pārvedāmuz aerodromu rezerves daļām. Tieši tāpēc uz turieni ari bijām braukuši..

Zināt kad sāka klīst visas šīs rīmas par to, vai 1-180 motoram bijušas žalūzijas vai ne, es sākumeklēt savu meistaru, kas varētu apliecināt manis teikto — mehāniķi, kas bija iesildījis motoru uz zemes.Taču velti — viņi jau bija miruši. Protams, ir aizritējis taču tik daudz gadu… Tikai lieta tāda, ka piemaziem apgriezieniem motors arvien slāpa nost, un te nelīdzēja nekādas žalūzijas. Cik atceros, tad tiešitāpēc mehāniķis neparakstīja lidojuma uzdevumu…»

A.ZAHARENKO: «Zināt, varbūt bija tā: 1938. gada decembra pirmajā pusē bija ļoti silts laiks —no nulles līdz plus diviem grādiem. Turklāt jāņem vērā, ka 1-180 dzinējs visu laiku tika sildīts — ganmotoru iesildot, gan pārbraucot gan ieskrienoties. Līdz ar to žalūzijas nebija nepieciešamas. Droši vientāpēc tās vienkārši tika nonemtas.» f

N.VJAZOVECKIS: «Tāpēc jau tās nav jāņem nost — pietiek, ja žalūzijas tur atvērtas. Žalūzijas bijaizgatavotas no diviem diskiem ar lielām atverēm. Pagriežot uz vienu pusi, atveres sakrita — žalūzijasatvērās. Pagriežot uz otru pusi, atveres nesakrita — tātad žalūzijas bija ciet. Kad tās ir vaļā, āra gaissnetraucēti var piekļūt dzinējam…»

A.ZAHARENKO: «Šajā ziņā es nevaru jums piekrist, gluži tā vis nav. Pat atvērtā veidā žalūzijastomēr nosprosto gaisa plūsmu. Protams, ne pilnībā, taču diezgan jūtami. Nav izslēgts, ka tas arī bija viens

no iemesliem, kāpēc motors pastāvīgi pārkarsa. Un, ja tas bija tā, tad tās patiešām varēja nomontēL..»G.M.: «Zināt, arī es no dažādiem cilvēkiem jau vairākkārt esmu dzirdējis, ka tās nebija vis

nomontētas, bet vienkārši nogrieztas ar skārda šķērēm. Tā ir gan ātrāk, gan vienkāršāk. Cita lieta — kadun pēc kā pavēles to darīja. 10., 12. vai 15. decembrī? Bet varbūt agrāk?»

AZAHARENKO: «Es domāju, ka tas katrā ziņā noticis pirms 15. decembra. Pats gan netiku redzējis,bet mūsu nodaļas darbinieki M.Sičovs un V.Barskis vēlāk man stāstīja, ka paši redzējuši šīs nomontētasvai nogrieztās žalūzijas. Tās mētājušās sniegā netālu no 1-180 stāvvietas. Es to atceros pilnīgi droši…»

G.M.: «Jūs stāstījāt, ka tad, kad jūsu «Nortrop» motors noslāpa otro reizi, jums tomēr izdevies arlidmašīnu nolaisties bez starpgadījumiem. Kāpēc jums tas izdevās, bet Čkalovam — ne?»

A.ZAHARENKO: «Neaizmirstiet, ka «Nortrop» bija daudz, daudz labāka lidspēja nekā 1-180. Tasir vieglais bumbvedējs, nevis iznīcinātājs. Godīgi runājot, gan jāsaka, ka šīs lidmašīnas bija ļoti līdzīgasun daudzi pat jokoja, ka 1-180 ir nokopēts no «Nortrop». Tik tiešām, gan kabīnes virslogi, gan dzinējipraktiski bija vienādi. Vienīgi motors nebija paredzēts iznīcinātājam, bet gan smagākai lidmašīnai. Nevarzināt, vai arī šis apstāklis kaut kā nav ietekmējis traģisko izmēģinājuma lidojumu.

Saprotams, šis gadījums ir pārāk sarežģīts, lai es par visu būtu skaidrībā, tāpēc varu izteikt vienīgipieņēmumus.

Pats esmu tikai aerodroma mehāniķis, nevis konstruktors, tāpēc varu kļūdīties. Bet jau toreiz esdzirdēju, ka motoru rūpnīcas pārstāvis kategoriski atteicies parakstīt 15. decembra lidojuma uzdevumu.Pats gan es nepiedalījos šajās sarunās, tāpēc nezinu, ar ko tās beidzās.»

G.M.: «Tomēr jūs droši vien zināt, ka daudzi apsūdz Valeriju Pavloviču par to, ka, lidojot otro apli,viņš pacēlies turpat 2000-2500 metru augstumā un par daudz attālinājies no aerodroma. Tas tad ari esotbijis viņa bojāejas galvenais iemesls.Vai tā patiešām bija?»

A.ZAHARENKO: «Jā, es to esmu dzirdējis, turklāt ne reizi vien. Ar pilnīgu pārliecību varu teikttikai to, ka pirmo apli Valerijs Pavlovičs nolidoja tieši saskaņā ar uzdevumu — 500-600 metru augstumā.Kad viņš veica otro apli, tad, kā jau tiku teicis, es devos uz angāru, un man pat nevarēja ienākt prātā, kavar notikt negadījums.

Starp citu, vai nu neizprotamās steigas dēļ, vai tāpēc, ka bija nokaitināts, Valerijs Pavlovičsieskrējienu sāka jau kādus 50 metrus no angāra. Es neatceros, ka viņš vēl kādu citu reizi būtu tā rīkojies.

Taču patlaban runa nav pat par to. Es jau stāstīju, ka nebiju vēl aizgājis līdz galam, kad uzzināju, kaČkalovs nokritis. Šodien viens otrs var iebilst, ka neesmu pietiekami kompetents, un tomēr es teikšu, ka,spriežot pēc laika, kas pagāja no brīža, kad Valerijs Pavlovičs sāka otro apli, līdz brīdim, kad uzzināju,ka viņš nokritis, manuprāt, viņš nepaguva pacelties nedz pārlieku augstu, nedz pārāk attālināties noaerodroma Tādām runām es neticu.

Varu piebilst vēl kaut ko. Nedz G.EBaidukovs, nedz M.M.Gromovs, kurus mēs lieliski pazinām, tajāliktenīgajā dienā nebija redzami. Gaisā virs aerodroma es neredzēju ari Kokinaki. Viņš nemaz nedrīkstējatur būt, tas nebija atļauts. Visādi var gadīties, ja divām lidmašīnām vienlaikus nākas veikt piespiedunolaišanos. Nav grūti iedomāties, kas tādā gadījumā var notikt

Starp citu, tajā dienā aerodromā es neredzēju ari N.N.Poļikarpovu. Bet kas zina, varbūt viņš ari bija,jo mēs, aerodroma strādnieki, galvenos konstruktorus pēc izskata slikti pazinām. Viņi lielākoties strādājarūpnīcā un pie mums ieradās tikai uz savas lidmašīnas pirmo izlidojumu… Miša Usačovs gan bija, to esdroši atceros…

Nav ko runāt, žalūzijas, protams, ir problēma. Taču kas un kad tās noņēmis?… Pārlieku daudz ūdeņuaiztecējis kopš tā laika. Vai izdosies atrast cilvēkus, kam ar to noņemšanu bijis kāds sakars? Ļoti daudzutālaika paziņu vairs nav dzīvo vidū… Starp citu, pēc šī negadījuma arī uz «Nortrop» uzstādīja žalūzijas.To es atceros droši. Tā, lūk…»

N.VJAZOVECKIS: «Nezin kāpēc man dziļi atmiņā palikusi steiga, ar kādu mēs beidzām 1-180montāžu. Sākumā viss ritēja kā parasti. Arī Valerijs Pavlovičs bieži nāca uz cehu, kopā ar mums ložņāja

pa lidmašīnu, interesējās, kas, kur, kā… Jāatzīstas, nereti viņš pat traucēja darbā, tomēr mēs nekoneteicām. Mēs sapratām, ka viņam lidmašīna būs jāizmēģina, tāpēc pats grib visu izpētīt, kā pieklājas. Tātrakā raušana sākās vēlāk.

Mēs, montētāji, vēl nebijām atstājuši lidmašīnu, kad krāsotāji jau mina uz papēžiem, kaut košpaktelēja, krāsoja. Nekad iepriekš tā nebija noticis. Kāpēc visi tā steidzās? Vai nu gribēja visu pabeigtuz Jauno gadu, vai uz Staļina dzimšanas dienu. Mēs bijām sīki ļautiņi, tāpēc kaut ko prašņāt mumsneklājās. Kas zina, varbūt tajā steigā ari žalūzijas noņēma vai nogrieza, viss kas var gadīties…»

Tomēr atgriezīsimies vēlreiz pie 1938. un 1955. gada komisiju aktiem. G.Baidukovs uzskata, kaM.Gromova vadītā ekspertu komisija epizodi ar «pakardiem» noklusējusi apzināti, lai nebūtu jārunā pariespējamajiem motora darbības traucējumiem liktenīgajās 1938. gada 15. decembra 1-180 lidojumaminūtēs.

Tālāk viņš izsaka domu, ka ekspertu apgalvojumam par to, ka «Čkalovs bija brīdināts par iespējamopārmērīgo motora atdzišanu gaisā», nav nekādu pierādījumu. Viņš to uzskata par nepamatotu, jo, pēc pašuekspertu atzinuma, tiesības uz lidojumu dod vienīgi galvenā konstruktora apstiprināts lidojuma uzdevums,«kas ir galvenais dokuments, kurš liecina par lidmašīnas un apkalpes pilnīgu sagatavotību».

«Kāpēc gan būtu jāvaino izmēģinātājs?» jautā G.EBai- dukovs vienā no saviem rakstiem. «Vaitiešām Poļikarpovs būtu gribējis nogalināt cilvēku, kas daudzas reizes bija glābis viņu kā konstruktoru?Es nekad tam nenoticēšu.»

Eksperti uzskata, ka atbildīgais par 1-180 pirmo lidojumu bija lidmašīnas konstruktors Poļikarpovsun lidotājs izmēģinātājs Čkalovs.

Mēs jau reiz runājām par to, ka neviens nav īsti atbildīgs, ja atbildīgie ir divi.Bez tam nevajag aizmirst, ka papildu lidojuma uzdevumam Čkalovam tika uzrādīts ari speciāls akts

par lidmašīnas gatavību tieši šim — pirmajam lidojumam un ka aktu bija parakstījuši visai ietekmīgicilvēki. Vēl bija trešais dokuments — defektu saraksts, kur bija uzrādīti visi lidmašīnai vēl nenovērstiedefekti, kas konstruktoru, ražotāju un kontrolieru acīs bija pārāk niecīgi, lai negatīvi ietekmētu pirmolidojumu. Turpmāk šie defekti būtu novēršami.

Tagad mēģināsim iedomāties sevi Čkalova vietā. Kāpēc lai viņš nenoticētu visiem šiem speciālistuparakstītajiem dokumentiem? Viņam nebija tādu tiesību, jo viņa rīcībā nebija nekādu pierādījumu, ka 1-180 pirmajam lidojumam nav pienācīgi sagatavots. Un, ja tā, tad vienīgais, ko viņš varēja darīt, bijaapģērbties, paņemt izpletni un kopā ar vadošo inženieri doties uz lidmašīnu.

Žalūzijas dzinējiem ar NAKA tipa motora pārsegiem plaši sāka ieviest daudz vēlāk. Reālajā dzīvēviss nebūt nebija tik vienkārši kā Baidukova rakstā, kurā apgalvots, ka žalūzijas ir «visai vienkāršaierīce». Būtībā notika nākamās padomju ātrgaitas iznīcinātāju paaudzes radīšana. Tika risinātas jaunaskonstruktīvās un tehnoloģiskās problēmas, kas radās darba gaitā. Celmlauži šajā nebūt ne vienkāršajādarbā bija konstruktors N.Poļikarpovs ar savu kolektīvu un lidotājs izmēģinātājs V.Čkalovs.

Iespējams, ka žalūzijas kāds bija noņēmis speciāli un speciāli bija nobloķēta arī šasija. Varēja tačupavēlēt lidotājam šasiju neievilkt, bet kāpēc to vajadzēja padarīt neiespējamu? Šodien ikvienam irskaidrs: ja šasija būtu ievilkta, lidmašīna tik strauji nezaudētu ātrumu un Čkalovam nevajadzētuuztraukties, vai tikai tā neaizķers dzīvojamās barakas jumtu. Cits par to varbūt neuztrauktos, jo barakasjumts amortizētu triecienu, taču Čkalovs saprata, ka barakā var būt cilvēki, tāpēc pēdējā brīdī nogriezāssānis. Kā zināms, lidmašīna ar spārna un fizelāžas savienojuma vietu ietriecās augstsprieguma līnijasmetāla balstā.

Valerija Pavloviča Čkalova muzejā novietota stūre un lidotāja apģērbs, kas viņam bija mugurā nāvesbrīdī. Pulkstenis, kas atradās uz rokas, nebija pat apstājies. Vienīgi siksniņa bija pārtrūkusi. Daudzi tomērnezina, ka pēc trieciena Valerijs Pavlovičs tika izmests no 1-180 pussaliektā stāvoklī kopā ar stūri, piekuras viņš cieši turējās. Nokritis zemē, viņš atsitās pret metāla siju un satrieca smadzenītes. Ja viņš būtunokritis 20 centimetru tālāk, tad, pilnīgi iespējams, būtu palicis dzīvs. Čkalovs jau no dzimšanas bija |oti

spēcīgs, tāpēc no daudzām bīstamām un sarežģītām situācijām izk]uva sveiks un vesels…No Kuibiševas vēstuli atsūtījis V.N.Pikuļs, kas varēja būt viens no pirmajiem, kurš ieraudzīja

Čkalovu pēc katastrofas. Viņš raksta:«…Manu vecāku toreizējā adrese bija Krasnaja Presņa, Zveņigorodas šoseja 12, dzīvoklis 14.

Patlaban šajā vietā slienas pēckara būvju «kastītes». Mūsu mājā toreiz dzīvoja ari Pjotrs SemjonovičsKuzņecovs. Es draudzējos ar viņa desmitgadīgo dēlu Ļeļiku, jo bijām vienā vecumā un jutām tīri zēniskitieksmi viens pēc otra.

Tajā nelaimīgajā sala dienā mēs gadījāmies Krasnaja Gorkas apkaimē. Mēs redzējām, kā Hodinkaspusē laižas lejā iznīcinātājs. Aeroplāna vai gaisa balona lidojums toreiz bija vesels notikums. Te pēkšņi— iznīcinātājs! Saprotams, ka mēs stāvējām un skatījāmies platām acīm. Bet pēkšņi apstājās propelleri,un mums šķita, ka lidmašīna novirzās uz leju un aizķer mājiņas jumtu. Pēc pāris sekundēm mēssaklausījām trieciena troksni.

Pirmais tajā virzienā sāka skriet Ļeļiks. Bridi paminsti- nājies, arī es metos līdzi. Pieskrējiskatastrofas vietai, ieraudzīju Ļeļiku, kurš man uzsauca, ka tas ir Čkalovs. Pilots esot dzīvs, taču stiprisasities un nevar piecelties. Viņš nosaucis savu vārdu un lūdzis ātrāk atnest ūdeni, jo ļoti gribot dzert..

Mēs skrējām uz tuvāko māju. Atskatījies es sapratu, ka Ļeļiks ir pirmais, kas bija ieradiesiznīcinātāja nokrišanas vietā Atgriezušies ar ūdeni, Čkalovu sniegā mēs vairs neredzējām. Viņš jau bijaaizvests. Tas ari ir viss.

Mēs ar Ļeļiku aiznesām atpakaļ krūzi tās īpašniekam un gājām uz māju. Pēc pusgadsimta, lasotrakstus par šo notikumu, pilnīgi droši varu teikt, ka tūlīt pēc nokrišanas Čkalovs bija ne vien dzīvs, bet aripie pilnas apziņas, spēja redzēt un runāt, tiesa, ar grūtībām.

Manam tēvam bija tieša saskare ar aviācijas tehniku, un es atceros viņa stāstīto par konstruktora unGalvenās pārvaldes priekšnieka A.S.Jakovļeva nelabvēlību pret N.N.Poļikarpovu. Šim izmanīgajamgalminiekam nebūt nebija pēdējā vieta notikumos, kuri virmoja ap V.P. Čkalovu un par kuriem mēsuzzinājām tikai nesen. Ne jau nejaušības pēc AS.Jakovļevs pēc tam ilgu laiku nekādi nevarēja kļūt parakadēmiķi. Tik ilgi, kamēr vecā zinātnieku plejāde, kura

zināja par viņa «darbiem», nebija nogājusi no skatuves.»• »Pēc katastrofas Čkalovu kravas mašīnā nogādāja Bot- kina slimnīcā. Tikai tad, kad lidotāju noģērba

un atrada dokumentus, visi saprata, ka tas ir Čkalovs.To visu savā laikā pastāstīja pats ārsts. Arī viņš bija ļoti pārsteigts, ka neviens nebija brīdinājis, kas

cietis avārijā. Viņš arī pastāstīja: ja toreiz būtu bijuši tagadējie medicīnā izmantojamie līdzekļi,reanimācija, tad Valerijs Pavlovičs droši vien būtu palicis dzīvs. Jādomā, lidot gan viņš vairs nespētu.Taču toreiz viņš nomira divas stundas pēc avār is…

Ļoti daudzi, turklāt pamatoti, nepiekrīt citam G.EBai- dukova apgalvojumam. Citēšu izvilkumu noM.B.Saukes runas vienā no jau pieminētajām konferencēm.

«Personiski es esmu neizpratnē par G.EBaidukova izteikumu, ka «lidotājs izmēģinātājs bez labasinženiera izglītības (bet Čkalova dzīves laikā tāds bija izmēģinātāju absolūtais vairākums) patstāvīginespēja noteikt atsevišķas sarežģītas parādības, kādas rodas, izmēģinot jaunās, eksperimentālāslidmašīnas.» Ar pilnu pārliecību es varu apgalvot, ka attiecībā uz Valeriju Pavloviču tas neatbilstpatiesībai, jo viņam piemita Dieva dots talants. Turklāt viņš izcēlās ar to, ka jau projektēšanas unbūvēšanas laikā visos sīkumos iepazinās ar lidmašīnu, sadarbojās ar galveno konstruktoru.

Kas attiecas uz lidmašīnu 1-180, tad, kā mēs zinām, šīs lidmašīnas mehāniķis N.M.Vjazoveckis, kasvēl tagad ir pie labas veselības, stāsta, ka Čkalovs arvien «traucējis strādāt, stundām ilgi sēdējislidmašīnā vai zem tās un iztaujājis par to visos sīkumos». Tāpēc teikt, ka Valerijs Pavlovičs kaut konezināja vai nebija ievērojis, nevar.

No visa iepriekš sacītā izriet, ka G.EBaidukova biežie izteikumi, ka Čkalovs kaut ko nav zinājis vai

kaut kam nav varējis atlicināt laiku, ne tikai noniecina ekstra klases lidotāja profesionālismu un attieksmipret darbu, bet ari neatbilst patiesībai un maldina lasītājus.

Runājot par «dažām sarežģītām parādībām», kuras atklājas, izmēģinot jaunas lidmašīnas, un parkurām runā Baidukovs, jāteic, ka ari mūsdienās tās nespēj iepriekš paredzēt ne tikai pieredzējuši lidotājiizmēģinātāji ar inženiera izglītību, bet pat veseli konstruktoru biroju un zinātniskās pētniecības institūtukolektīvi.

Jāatzīst, ka todien Čkalovu tomēr bija pārņēmušas kādas nelabas priekšnojautas un nolemtībasnojausma. Čkalova pēdējos vārdus pirms izlidošanas bija dzirdējis Centrālā aero- hidrodinainikasinstitūta 8. nodaļas vadošais inženieris, tagad atvaļinātais aviācijas ģenerālmajors Vartans ŅikitovičsSagi- novs. Pēc daudziem gadiem viņš uzrakstīja, ka 1938. gada 15. decembrī, kad Saginovs bija uzkāpislidmašīnai uz spārna,

Čkalovs pagriezies, nopūties un, īpaši ne pie viena nevērs- damies, noteicis: «Negribas lidot, tačuvajag! Drošāk…»

VAJAG. Šis vārds pilnībā raksturo Čkalovu, kas nekad ne no kā nebaidījās un droši riskēja, ja tovajadzēja lietas labā. Gribas īpaši uzsvērt, ka, augot slavai, Čkalovs pret sevi un savu rīcību kļuva arvienprasīgāks. Tieši tāpēc mani neapmierina 1955. gada ekspertīzes akta pēdējā rindkopa, kurā apgalvots, ka«… nedz M.AUsačovs, nedz S.I.Beļaikins vai V.M.Parajs nespētu aizliegt V.EČkalovam izlidot arlidmašīnu 1-180, jo Čkalovs un Poļikarpovs bija tik lielas autoritātes, ka viņu lēmumu par lidojumudiezin vai kāds varēja atcelt.» Daudzi tālaika autori uzskata, ka tolaik rūpnīcu direktoriem unaviorūpniecības galveno pārvalžu priekšniekiem bija dota tik liela vara, ka jebkurš no viņiem būtu varējisnolikt pie vietas ne tikai iedomīgu lidotāju izmēģinātāju, bet arī galveno konstruktoru. Līdz ar to otrāsekspertu komisijas slēdziens šķiet dīvains.

Savā laikā Georgijs Fiļipovičs stāstīja, ka pēc iepazīšanās ar aktu viņš par daudz ko bijis izbrīnīts.Jo vairāk tāpēc, ka Mihails Mihailovičs Gromovs bija ari pirmās komisijas loceklis un daudz labāk parcitiem zināja tās izdomātos secinājumus. Baidukovs bija piezvanījis viņam un pajautājis, ar koizskaidrojamas tādas atšķirības. Mihails Mihailovičs vispirms nobrīnījies un tad sačījis, ka nekāduatšķirību neesot, bet pēc tam atzinies, ka uz viņu izdarīts spiediens «no augšas».

Cits komisijas loceklis Ter-Markarjans Georgijam Fiļipo vičam pateicis, ka Beļaikinam, Usačovamun Parajam aug bērni. Kā viņi jutīšoties, uzzinādami, ka tēvi, kaut netieši, ir vainīgi Valerija Čkalovanāvē.

Bet mēģināsim noskaidrot, kas tad īstenībā bija noticis. Vai tiešām lidmašīna 1-180 nebija gatava1938. gada 15. decembra lidojumam? Kā zināms, N.J.Žukovska muzeja arhīvā ir lieta ar lidmašīnu 1-180.Tāpēc der ieskatīties dažos tajā esošajos dokumentos. Piemēram, lidmašīnas 1-180 die-nas- grāmatā,kuru aizpildījis inženieris N.V.Lazarevs. Dienas

grāmata sākta 1938. gada 8. decembri. Minēts, ka lidmašīna lidošanas izmēģinājumu stacijā atvestaiepriekšējā dienā. 8. decembri lidmašīnai piestiprināti spārni, aizmugures ritenis, veikti dažādiregulēšanas darbi, lidmašīna arī nosvērta.

9. decembri turpinās regulēšanas darbi, tiek uzstādītas aeronavigācijas ugunis, motors sagatavotsdarbināšanai un trīs minūtes darbināts.

Bet jau nākamajā dienā Čkalovs saņem rīkojumu divdesmit minūtes braukāt un ieskrieties arlidmašīnu pa zemi Uzdevums tika izpildīts, un, cik var spriest, motors darbojies labi. Tomēr aili paruzdevuma izpildes rezultātu nav aizpildījis vis lidotājs izmēģinātājs, bet nezin kāpēc vadošais inženieris.Līdz ar to nav zināms, kā lidmašīna izturējusies, braukājot pa aerodromu.

Tiesa, 10. decembrī Lazarevs dienasgrāmatā ierakstījis, ka tikusi regulēta šasija un aizspārņi, 30minūtes ilgi iemēģināts motors. Par braukāšanu pa aerodromu no lidotāja izmēģinātāja puses nekāduaizrādījumu nav. Atklāta arī benzīna noplūde caurulītē, kas ved uz indikatoru, bet šis defekts tūlītnovērsts.

Fakts, ka jau trīs dienas pēc atvešanas aerodromā lidmašīna tika izmēģināta, braukājot pa zemi,neapšaubāmi, liecina par steigu. Turklāt, cik zināms, šajā datumā lidojumu izmēģinājumu stacijā vēlnebija izmēģinājuma programmas nedz uz zemes, nedz gaisā. Tātad Čkalova 10. decembra uzdevumsneatbilda noteikumiem. Šajā laikā nebija ari akta par milzum daudziem defektiem, par kuriem noatvaļinājuma atsauktajam Čkalovam 3. decembri ziņoja Lazarevs. Nebija pat akta par 1-180eksperimentālā parauga saņemšanu no rūpnīcas montāžas ceha. Visur tikai steiga un steiga…

11. decembri N.V.Lazarevs dienasgrāmatā ierakstījis, ka uz zemes pārbaudīts motors un ka tāpārbaudes laikā nosēdies kreisās puses riteņa statnis. Statnis nosūtīts uz rūpnīcu un pēc remonta uzstādītsatpakaļ vietā.

Statnis varēja nosēsties ari 10. decembra izmēģinājuma brauciena laikā. Kas būtu noticis tādāgadījumā?

11. decembri parakstīti vēl divi svarīgi dokumenti: jauns defektu saraksts un izmēģinājumuprogramma.

Defektu sarakstā ir 45 punkti. Interesanti, ka tajā uzrādīti daudzi defekti, kas dokumentāri fiksēti jau2. decembrī, bet joprojām nav novērsti. Jāmin tikai daži defekti, lai kļūtu redzams, ar kādu lidmašīnu bijaspiests lidot V.Čkalovs: starp spārnu un aizspārņiem ir spraugas (labajā pusē pat 8 mm platas); ganpriekšējā, gan pakaļējā riteņa statņi iesprūst; nav uzstādīti visi fiksatori; nav uzstādīts rūpnīcā ieteiktaisotrais benzīna sūknis; motora pārsega gredzens piestiprināts nepareizi, tāpēc to var noraut; motorapārsega izgatavošana nav pabeigta; nav izdarīti nedz aerodinamiskie, nedz izturības aprēķini. Šī ir tikaineliela daļa no uzskaitītajiem defektiem. Zem defektu saraksta ir Tros- tjanska, Koloveržina, Lazareva,Kurakina, Jakovļeva, Niko- lajeva paraksti.

Otrs dokuments ir «1-180 izmēģinājumu programma».Interesanti, ka tā uzrakstīta jau 3. decembrī, bet galvenais konstruktors N.Poļikarpovs to parakstījis,

un rūpnīcas direktors M.Usačovs to apstiprinājis tikai 11. decembrī. Kādu iemeslu dēļ notikusi šādakavēšanās?

«I daļa. 12 punkti izmēģinājumiem uz zemes.1. Lidmašīnas nosvēršana un smaguma centra noteikšana atbilstoši visiem iekraušanas variantiem un

saskaņā ar svaru žurnālu.2. Tehniskā apskate, kuru veic TKN un konstruktoru biroja, kā arī rūpnīcas vadošie inženieri, kas

sastāda nobeiguma aktu un uzskaita ražošanā no rasējumiem pieļautās novirzes.3. Noteikt visa konsoles ribojuma patieso spārna šķērsgriezumu un salīdzināt ar teorētisko ribojumu,

lai konstatētu ražošanā radušās novirzes.4. Šasiju ievilkšanas un aizspārņu regulēšanas mehānismu pārbaude un izmēģināšana. Uz zemes

jāveic divdes- mitpieckārtīga šasijas izlaišana un aizspārņu atvēršana.5. Atsevišķi noteikt laiku, kāds nepieciešams šasijas izlaišanai un ievilkšanai, kā arī aizspārņu

atvēršanai. (Tātad bija jāpiestrādā pie šasijas izlaišanas un ievilkšanas. Kāpēc tad vajadzēja to ciešifiksēt vienā stāvoklī?)

6. Pārbaudīt lidmašīnas vadības ierīču darbību, izmērīt stūres un eleronu novirzes leņķus.7. Pēc speciālas programmas pārbaudīt elektriskās shēmas un citas ierīces.8. Pārbaudīt propellera regulēšanas mehānisma darbību. (Tas nebija jādara, jo regulējamais

propelleris (VIS) netika uzstādīts.)9. Parbaudīt darbību uz zemes un izmērīt apgriezienu skaitu.10. Lidmašīnas apskate jāveic armijas pārstāvim.11. Lidmašīnas vadīšana pa zemi, propellera un motora, bremžu un lidmašīnas vadāmības pārbaude

uz zemes. Pacelšanās 0,5 — 1 m augstumā, pārbaudes ilgums — 1-1,5 stundas.12. Pēc izmēģinājumiem uz zemes sastādīt aktu par pielaišanu pie izmēģinājumiem gaisā.II daļa. Izmēģinājumi gaisā.

1. Izmēģinājuma lidojums pa apli.ŠASIJAS NEIEVILKT — 10-15 min.(taču ari nefiksēt. Autora 'piezīme).Pēc lidojuma veikt visas lidmašīnas rūpīgu apskati (tālāk tiek uzskaitīti pārējie septiņi programmas

punkti, kuru īstenošanai bija nepieciešami 12-20 lidojumi un kuru veikšanai tika paredzētas 10-15 stundas(Autora piezīme).

Šo dokumentu bija parakstījis galvenais konstruktors un rūpnīcas tehniskais direktors N.Poļikarpovs.Viss pareizi, tikai, kā jau tika minēts, tas tika izdarīts 11. decembri. Ari Lazarevs atļāva vai pat

pierunāja V.Čka- lovu veikt braukšanas izmēģinājumus uz zemes jau dienu iepriekš. Šādas rīcībaslikumība ir stipri apšaubāma.

Un atkal rodas neskaidrs jautājums par to, ka lidotājam bija aizliegts ievilkt šasiju. Kāpēc? Vai netāpēc, ka dažs raizējās par iespējamajām pārslodzēm vai arī nebija drošs par normālu šasijas ievilkšanasmehānisma darbību? Tāpēc jau bija paredzēts to 25 reizes izmēģināt Dokumenti liecina, ka īstenībā tasizdarīts tikai 7 reizes.

Neviļus rodas secinājums, ka pārbaudē atklājusies mehānisma neapmierinošā darbība. Tāpēc arī tikanolemts riteņus stingri fiksēt, bet mehānismu noregulēt pēc pirmā izmēģinājuma lidojuma. Steiga, vienavienīga nolādēta steiga!

Georgijs Fiļipovičs Baidukovs stāstīja, ka Poļikarpovs, kas spēja izsmeļoši izskaidrot dažādus arkatastrofu saistītus faktus un parādības, 1938. gada 17. decembrī nav spējis valdības komisijai atbildēt uzvisai vienkāršu jautājumu: «Kāpēc tika nofiksēta šasijas ievilkšanas svira tik stingri, ka izmēģinātājam patsevišķi bīstamos apstākļos nebija iespējams izmantot šo efektīvo līdzekli gaisa pretestībassamazināšanai un celtspējas paaugstināšanai?»

Lai nu kam, bet N.Poļikarpovam jau nu gan vajadzēja zināt, ka M.Frunzes Centrālā aerodromarobežām ir augsti šķēršļi. Tāpēc varēja rasties vajadzība steidzami ievilkt šasiju, lai palielinātucēlējspēku un neietriektos mājās vai angāros. Un šāda nepieciešamība varēja rasties gan paceļoties, gannolaižoties.

Čkalovam pietrūka tikai kādu 500—600 metru, lai nokļūtu līdz aerodroma robežai un nolaistos. Jašasijas izlaišanas un ievilkšanas mehānisms nebūtu bijis tik stingri nofiksēts, tad dzinēja apstāšanāsgadījumā viņš šasiju varētu ievilkt un nolaisties, kā saka, «uz vēdera». Šo dažu tik ļoti nepieciešamometru Valerijam Pavlovičam tad būtu pieticis. Tikai viņam šī iespēja bija liegta.

Georgijs Fiļipovičs atzīmēja, ka nedz Poļikarpovs, nedz viņa pirmais vietnieks Tomaševičs navspējuši sniegt komisijai kaut cik saprotamus skaidrojumus, kāpēc tik kategoriski pirmajā lidojumā bijisaizliegts ievilkt šasijas un kāpēc tikusi dota pavēle dzelžaini nostiprināt to ievilkšanas sviru. Visupaskaidrojumu būtība bija apmēram tāda: «Jūs taču pazīstat Valeriju Pavloviču. Viņš vēl sadomātunoteikt 1-180 ātruma īpašības. Mēs uzskatījām, ka pirmais lidojums nav jāsarežģī.» Negribas ticēt, kaPoļikarpovs, kas kopā ar Čkalovu bija nostrādājis ne vienu gadu vien, tik maz uz viņu paļautos.

Var piekrist, ka sarežģīt lidojumu ari nevajadzēja. Varēja izteikt kategorisku aizliegumu. Taču kāpēcbija vajadzīga tik dzelžaina šasijas fiksācija?

Gribas citēt vēl kādu interesantu dokumentu. 1938. gada 14. decembri, tikai dienu pirms katastrofas,rūpnīcas izmēģinājumu stacijas priekšnieks pulkvedis V.Parajs un viņa vietnieks izmēģināšanas darbāASolovjovs rūpnīcas direktoram M.Usačovam uzrakstījuši visai dīvainu ziņojumu:

«Sakarā ar jūs personisko pavēli ziņoju, ka lidojumu izmēģinājumu stacijā «318.» 0-180) pasūtījumalidmašīnas izmēģinājuma programmas uz zemes punktu lielākā daļa nav izpildīta, jo programma saņemta13.12.1938. g. pīkst 20.00. Nav izpildīti šādi punkti:

1. Nosvērta vienīgi tukša lidmašīna.2. Nav izdarīta tehniskā apskate, lai konstatētu atkāpes no rasējumiem.3. Nav veikta spārnu un citu detaļu uzmērīšana, lai konstatētu ražošanas procesā radušās novirzes.

4. Nav pabeigta aizspārņu un to vadības mehānismu pārbaude.5. Nav noteikts, cik daudz laika vajag aizspārņu atvēršanai un aizvēršanai6. Nav pārbaudīts propellera regulēšanas mehānisms, jo lidmašīnā nav vēl uzstādīta attiecīgā

automātika…10. Armijas pārstāvis lidmašīnu nav apskatījis.11. Braucieni pa zemi veikti, bet atrauties no zemes nav mēģināts.Pēc šīs programmas izpildes nepieciešams sastādīt aktu par lidmašīnas pielaišanu izmēģinājumiem,

bet tā kā darbs nav izpildīts, tad akts nav sastādīts.Apakšvienības nr. 4 priekšnieks pulkvedis V.Parajs.Priekšnieka vietnieks izmēģinājumu darbā ASolovjovs. 14.12.1938.g.»Citētais dokuments apliecina, ka rūpnīcas direktors M.Usačovs lieliski zinājis, ka lidmašīna 1-180

vēl nav veikusi visus izmēģinājumus uz zemes un ka aktu par tās gatavību lidojumiem sastādīt nedrīkst Esnekādi nespēju saprast kā rūpnīcas direktors jau nākošajā dienā, tas ir, 1938. gada 15. decembrī, varējaieplānot 1-180 pirmo lidojumu. Un, atceroties 12. decembra valdības brīdinājumu par lidmašīnas sliktosagatavotību, vai viņš šo lidojumu vispār tika saskaņojis ar lidmašīnas galveno konstruktoru N.Poļikar-povu?

Te kaut kas nav īsti kārtībā, gali neiet kopā. Ir zināms, ka nav novērsti defekti, kuri minēti valdībasnorādījumos, ir zināms, ka nedrīkst parakstīt aktu par lidmašīnas gatavību lidojumam, bet tomēr to dara?Tajos bargajos laikos šāda rīcība netika piedota, jo cilvēki veltīgi aizgāja nebūtībā. Bet šeit…

Vai tā būtu bijusi neprātīga drosme? Negribas ticēt Neviļus prātā nāk doma, ka notikumus virzījiskāds ļoti stiprs, ar lielu varu apveltīts cilvēks, kas vēl nesagatavoto lidmašīnu gribēja sūtīt debesīs tieši15. decembrī. Kāpēc? Pagaidām ir daudz tādu jautājumu, uz kuriem nav atbilžu…

Ne mazāku interesi izraisa vēl kāds fakts. Tajā pašā dienā, kad Parajs parakstīja savu «slepeno»ziņojumu rūpnīcas direktoram par lidmašīnas nesagatavotību, izmēģinājumu vadošais inženierisN.Lazarevs, galvenā konstruktora vietnieks D.Tomaševičs, p.k.67 KB vadošais inženieris Trostjanskis,ražošanas vadošais inženieris AKoloveržins, 156. rūpnīcas tehniskās kontroles priekšnieks AJakovļevs,rūpnīcas vecākais kontroles meistars D.Kobzevs paraksta… «Aktu par 318. pasūtījuma — biedraN.N.Poļikarpova konstrukcijas lidmašīnas gatavību pirmajam lidojumam.» Vai jau pats fakts, ka divi šiepilnīgi pretējie dokumenti parādījušies vienā dienā, nerada izbrīnu?

Šajā aktā apgalvots, ka 1938. gada 11. decembra sarakstā minētie defekti nevar būt par šķērslipirmajam lidojumam. Tiek ziņots, ka gāzes regulatora vilcējstienis, kas salūzis 12.12.1938. «Kremļapārstāvju» klātbūtnē, nomainīts pēc galvenā konstruktora vietnieka D.LTomaševiča rīkojuma ar 50 mmgarāku vilcējstieni, kā arī pārveidots cauruļu stiprinājums.

Šī akta noslēgumā teikts, ka «atbilstoši galvenā konstruktora biedra N.N.Poļikarpova norādījumiem,neievelkot šasiju un ievērojot ātruma un slodzes ierobežojumus, lidmašīna pirmajam lidojumam irgatava».

Tas viss atgādina burvju loku! Lidojumu izmēģināšanas stacijas priekšnieks pulkvedis V.Parajs pēcrūpnīcas direktora M.Usačova personiska rīkojuma rakstiski ziņo, ka lidmašīna 1-180 pirmajamlidojumam nav gatava un ka attiecīgo aktu nav iespējams sastādīt. Taču tajā pašā dienā akts parādās, betto ir parakstījuši citi cilvēki, kas arī ir pakļauti M.Usačovam. Kā tas varēja gadīties? Kurš rakstītājspaklausīja sirdsapziņai, kurš — pavēlei?

Jādomā, ka pulkvedis V.Parajs pieskaitāms pirmajiem. Savā laikā Čkalovs bija palīdzējis viņamaiziet no GKS uz aviācijas rūpniecību un kļūt par lidojumu izmēģinājumu stacijas priekšnieku rūpnīcā, kurValerijs Pavlovičs pats strādāja par lidotāju izmēģinātāju. Bet kāpēc gan Parajs neko netika teicis pašamČkalovam, ka lidmašīna 1-180 pirmajam lidojumam nav gatava? Vai pulkvedis no kāda būtu baidījies?No kā? Es gan neņemtos apgalvot, kā to dara G.Baidukovs, ka pirmām kārtām viņš baidījies no galvenākonstruktora un rūpnīcas tehniskā direktora N.Poļikarpova.

Tomēr ieskatīsimies vēl vienā dokumentā — defektu sarakstā, kas eksistē kā pielikums «Gatavībasaktam». Sarakstā minēti 32 defekti, kas katrs par sevi nešķiet īpaši nozīmīgs. īpaši acīs krīt norāde pievisiem punktiem — novērst pēc lidojuma, kuram katrā ziņā jānotiek tieši 15. decembrī.

Katrs lidotājs zina, ka avārijas lielākoties nenotiek kāda viena, bet gan vairāku atsevišķu nelabvēlīguapstākļu, kas var būt visai nenozīmīgi, sakritības dēļ.

Līdz ar to mēs pamatoti varam domāt, ka tā noticis ari šoreiz. Jā, visi no minētajiem 32 defektiemkatrs pats par sevi, šķiet, nerada īpašas bažas, taču noteikts to kopums varēja izraisīt iepriekšneparedzamas sekas.

Turklāt steiga, nemitīga steiga… Kad 12. decembrī jau trešo reizi salūza karburatora regulēšanasvilcējstienis, to nākamajā dienā, ņemot vērā DTomaševiča norādījumus, attiecīgi izlaboja un pārtaisīja.Taču pārbaudīja tikai divdesmit reizes, strauji mainot gāzi no mazas uz lielu. Vai tas būtu pietiekami,īpaši ņemot vērā, ka vilcējstienis bija lūzis jau vairākkārt un ka tagad tas bija pārveidots, tas ir, praktiski— jauns. Tātad to vajadzēja pārbaudīt daudz vair āk nekā dažus desmitus reižu.

Gribas atsaukties uz vēl vienu dokumentu, par kuru G.F.Baidukovs bija sašutis visvairāk:«Galvenajam inženierim.Par ribojuma stiprinājumiem pie lidmašīnas 1-180 garensijām ziņoju:1. Plaisas savienojumu vietās nav pieļaujamas.2. «318». pasūtījumam izgatavotie spārni lidošanai izmantojami tikai ar ierobežotu slodzi.3. To nomaiņai jāizgatavo lidošanai piemēroti spārni 318-d.4. Spārnos 318-d plaisas nav pieļaujamas.5. Lūdzu pievērst īpašu vērību mezglu izgatavošanai, jo patlaban tas tiek darīts neapmierinoši, kā

arī mezglu savienojuma vietām, kam jābūt bez spraugām. Izņēmuma gadījumos savienojuma vietās atļaujuizmantot dūralumīnija blīves, kas nav biezākas par 1 mm.

Galvenais konstruktors Poļikarpovs, Tomaševičs, Jaro- vickis. 23.12.1938.»Pēc šī dokumenta G.Baidukovs izdara secinājumu, ka I- 180 spārni, ar kuriem Čkalovs izlidoja

pirmo reizi, lidošanai nebija piemēroti, bet uzdevumu «lidot ar ierobežotu ātrumu un nepilnu slodzi»diktēja rūpnīcas vadības vēlme par katru cenu pirmo 1-180 lidojumu izdarīt pirms jaunā gada, lai sekmīgaizmēģinājuma gadījumā nepalaistu garām Gorkijas aviācijas rūpnīcu, kur 1-180 būtu jāražo sērijveidā.Tieši tāpēc, tikko palaists atvaļinājumā, Čkalovs no tā tika atsaukts.

G.Baidukova secinājumi ir ļoti skarbi un nesaskan ar apgalvojamu, ka 1938. gadā viņš paglābisN.Poļikarpovu no barga soda. Secinājumi ir šādi:

«…īstie vaininieki katastrofai, kurā gāja bojā mūsdienu izcilākais lidotājs, pirmām kārtām irrūpnīcas direktors, galvenais konstruktors (vienlaikus ari rūpnīcas tehniskais direktors), lidojumuizmēģināšanas stacijas priekšnieks, galvenā konstruktora vietnieks, virkne speciālistu ar nepietiekamukvalifikāciju, iztapoņas, bezpartijiskie, negodīgi un bailīgi cilvēki.»

Pēc rūpīgas iepazīšanās ar visiem Georgija Fiļipoviča izteikumiem nav iespējams saprast, kāpēcviņam radusies tik klaji aizspriedumaina attieksme pret N.Poļikarpovu. Daudz kas no Baidukovauzskaitījuma — lidmašīnā 1-180 atklātie defekti un nepabeigtie darbi — arī mūsdienās nav nekasneparasts. Kā nekā pirmā lidmašīna ir viens vienīgs eksemplārs, tāpēc īpašas prasības tai nevar izvirzītVarat ticēt, ka šādos gadījumos dažādi grēciņi un trūkumi tikuši pieļauti vienmēr, to ir pietiekami daudzari mūsdienu lidmašīnu pirmajiem paraugiem…

Tie, kas netic, ka katastrofa notikusi dažādu lidmašīnai piemītošo defektu dēļ, min citu avārijasiemeslu. Sākumā pieminēšu šī lidojuma liecinieku un pētnieku domas.

Pacēlies gaisā, Čkalovs «…izlidoja «kastīti» (apli), pēc tam lielā augstumā un tālu no aerodromalidoja otro apli» (M.Černobiļskis).

«Satiku' Čkalovu 2000-2500 metru augstumā» (V.Ko- kinaki).«Čkalovs tālu no aerodroma lidoja ļoti lielu apli» (M.Gromovs).

«Čkalovs… sāka nolaisties, bet aerodroms bija vēl tālu» (A.Beļakovs).«Pa kreisi viņš ieraudzīja raidstacijas augsto antenu jūkli— viņš bija tālu atrāvies no aerodroma»

(G.Baidukovs grāmatā «Čkalovs», nevis savos rakstos).Un tomēr viena balss norāda, ka motors varēja atdzist tāpēc, ka lidojums notika lielākā augstumā,

nekā bija paredzēts lidojuma uzdevumā. Tik tiešām — 1938. gada 15. decembri lidojuma uzdevumā nr. 3lidmašīnas 1-180 pirmajam lidojumam bija teikts: «Uzdevuma raksturs: pirmais lidojums saskaņā arrūpnīcas galvenā konstruktora N.N.Pojikarpova norādījumu izdarāms ar ierobežotu ātrumu unneievilktiem riteņiem. Maršruts — C.A., tas ir, aplis virs Centrālā aerodroma. Augstums — 600 m.Lidojuma ilgums 10—15 min…»

Saprotams, V.Kokinaki augstumu noteica pēc acumēra, tāpēc pilnīgi iespējams, ka tas bijis daudzmazāks. Un tomēr lidojuma uzdevums nav ievērots. Jāpiebilst, ka Valerijs Čkalovs pret izmēģinājumiemvienmēr izturējās ļoti nopietni. Kas gan viņu spiedis šoreiz rīkoties citādi?

Mulsina vēl kāds apstāklis. Cik zināms, 1938. gads bija ļoti nežēlīgs visā valstī, bet aviācijā — joīpaši. Bija apcietināti daudzi ievērojami aviokonstruktori — Tupoļevs, Petļakovs, Mjasiščevs… Līdzīgsliktenis bija piemeklējis ari daudzus zemāka ranga lidmašīnu būvētājus.

Un, lūk, 1938. gada 15. decembrī aviokatastrofā iet bojā lielisks lidotājs, visas tautas un it kā pat«tautu vadoņa» mīlulis. Avārijas izmeklēšanas komisija vienprātīgi nosauc tās galveno vaininieku —Nikolaju Poļikarpovu un ziņo par to valsts vadībai. Šķiet, viņa liktenis bija izlemts, bet G.EBaidukovaaizstāvība, ja tāda patiešām bijusi, neko vairs nespētu grozīt

Taču kas notiek īstenībā? Nekas briesmīgs nenotiek — «galvenais vaininieks» paliek brīvībā unmierīgi turpina strādāt..

Atklāti runājot, negribas ticēt ka viņš netika arestēts tikai pieklājības pēc, jo viņš jau agrāk bija ticisapcietināts un sēdējis, tātad reputācija nebija nevainojama. Secinājums ir tikai viens — 1938. gadā patIeTK, kas maz rūpējās par likumību, tomēr secināja, ka Nikolajs Poļikarpovs nav bijis vainīgs. Šī iestādeveica savu, neatkarīgu izmeklēšanu, nevis balstījās uz komisijas secinājumiem.

Cik var spriest, tad arī pats Staļins saprata, ka N.Po- ļikarpovs nav vainīgs. Pretējā gadījumā viņšnerēķinātos ne ar kādiem izteikumiem galvenā konstruktora aizstāvībai.

Ne mazāk interesants šajā ziņā ir vēl kāds fakts. Divi citi «katastrofas vaininieki» — D.Tomaševičsun M.Usačovs 1941. gada jūlijā un 1943. gada augustā tiek atbrīvoti pirms termiņa, noņemot sodāmību.Domājams, ka šis ir pietiekami svarīgs apstāklis, kas liecina, ka viņi patiešām katastrofā nav bijušivainojami. Tajā laikā, turklāt noņemot sodāmību, pirms termiņa cilvēkus atbrīvoja ne sevišķi bieži.

Šajā sakarā neviļus prātā nāk G.EBaidukova secinājumi par Valerija Ckalova nāves īsto vaininieku.Tā autors uzstājīgi ieteic pārskatīt, viņaprāt, pārsteidzīgo PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmumu,saskaņā ar kuru 1956. gadā lieta pret M.Usačovu, S.Beļaikinu (pēc nāves), V.Paraju (pēc nāves) unD.Tomaševiču pārtraukta nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Tas vēl nav viss. Viņš pieprasa vaininiekuskaitā obligāti iekļaut arī N.Poļikarpovu, kuru kādreiz pats it kā aizstāvējis.

Varbūt līdztekus 1-180 lietai Georgijam Fiļipovičam radušies kādi jauni agrāk nezināmi fakti undokumenti. Kāpēc tad viņš tos nemin?

Kāds tad īstenībā bijis iemesls drudžainajai steigai, par kuru, gatavojot pirmo lidojumu, visi tik ļotibieži runā? Vai tiešām N.Poļikarpovs baidījies palaist garām aviorūpnīcu? Nē, arī šis iemesls drošiizpaliek. Tolaik nebija nevienas citas rūpnīcas, kas pretendētu uz jaunā iznīcinātāja ieviešanu sērijveidaražošanā. Gorkijas aviorūpnīcai modeli 1-16 nācās izlaist līdz 1941. gada februārim, bet, sakot ar 1939.gada otro pusi, šajā uzņēmumā paralēli ražoja armijai paredzētā 1-180 sēriju…

Bet neizprotama steiga patiešām bija. lidotājs J.Piont- kovskis atceras neiedomājamo jezgu, kāduaerodromā 1938. gada 15. decembrī bija sacēlis Aizsardzības rūpniecības tautas komisariāta Galvenāspārvaldes, kas toreiz pārzināja aviorūpniecību, priekšnieks S.Beļaikins, kuru tautas komisārs bijaatsūtījis, lai paātrinātu lidmašīnas sagatavošanas darbus.

Pamazām rodas pārliecība, ka šīs ne gluži saprotamās steigas iemesls ir atrasts. Šodien, protams, tomēs nevaram pajautāt Nikolajam Nikolajevičam Poļikarpovam, bet rodas pārliecība, ka aviorūpniecībasvadība steidzās izdarīt pirmos veiksmīgos izmēģinājumus nevis līdz jaunajam gadam, bet gan līdz 21.decembrim — Staļina dzimšanas dienai. Tolaik šādas «dāvanas» bija populāras, tad kāpēc gan lailidmašīnu būvētāji «tautu vadonim» neuzdāvinātu jaunu teicamu iznīcinātāju, kuru turklāt izmēģinājis visumīlulis Valerijs Čkalovs?

Bet kādas bija Nikolaja Nikolajeviča Poļikarpova un slavenā lidotāja savstarpējās attiecības?Tās bija ļoti labas — Čkalovs bezgalīgi uzticējās Nikolajam Nikolajevičam kā konstruktoram, ticēja

viņa lidmašīnām. Izmēģinot iznīcinātāju 1-16, Valerijs Čkalovs trīs reizes bija piedzīvojis avāriju; SergoOrdžonikidze, kas toreiz bija atbildīgs par lidmašīnu būvi, lidmašīnai bija aizliedzis turpmākosizmēģinājumus un praktiski pārvilcis tai krustu. Poļikarpovs, neskatoties uz saviem centieniem unneatlaidību, neko nespēja panākt Viņu glāba vienīgi tas, ka izmēģinātājs Valerijs Čkalovs nebija zaudējisticību lidmašīnai un iestājās par tālāku tās izmēģināšanu.

Notika arī tāds gadījums. Reiz izmēģinājumu laikā atteicās darboties 1-16 vadības sistēma unlidmašīna sāka krist Šķita, ka vienīgā iespēja ir izlēkt ar izpletni. Toreiz Valerijs Pavlovičs norāvagabaliņu no iekšējā apšuvuma un uz tā uzrakstīja: «lidmašīna ir laba, izmēģinājumus vajag turpināt»Tiesa, pēc tam viņam izdevās lidmašīnu sev pakļaut un nolaisties. Šo raksta gabaliņu vēlāk atradamehāniķa kabīnē un tādā veidā par to kļuva zināms. Šis atgadījums lieciha, ka Čkalovs arvien domājis parvisu ko, tikai ne par sevi. Un ka viņš vienmēr uzticējis N.Poļikarpova lidmašīnām.

Reiz Čkalovs ieradies konstruktoru birojā un ieraudzījis, ka N.Poļikarpovs izskatās ļoti apbēdināts.Viņš painteresējies, kas noticis, un uzzinājis, ka Sergo Ordžonikidze aizliedzis lidmašīnai tālākosizmēģinājumus. «Tad kāpēc tu klusē?» sašutis Valerijs Pavlovičs. Nikolajs Nikolajevičs tiešām klusējis.Tad Čkalovs kopā ar Poļikarpovu braucis pie Ordžonikidzes. Taču iet kabinetā Poļikarpovs navuzdrošinājies. Čkalovs kabinetā iegājis viens pats un sarunājies ar Sergo tik augstos toņos, ka visiem, patsekretāram, nācies atstāt pieņemamo telpu, jo dubultās durvis nav spējušas apslāpēt satraukto sarunu.

— Labi, sities nost, ja tik ļoti vēlies. Nedomāju ar tevi vairs strīdēties. Tu apgalvo, ka lidmašīna irlaba? Tad ej un izmēģini… — nobeigumā noburkšķējis Sergo Ordžoni- kidze.

Šādi kārtējo reizi Valerijam Pavlovičam izdevās aizstāvēt N.Poļikarpova lidmašīnu.Nevajag aizmirst arī to, kādos apstākļos tolaik nācās strādāt N.Poļikarpovam. Par to stāsta vēl

dzīvie viņa līdzgaitnieki. 1937. gada 27. oktobrī tika apcietināts Andrejs Nikolajevičs Tupoļevs. 1938.gada janvārī, aizbildinoties ar labāku darba apstākļu radīšanu, Poļikarpovs konstruktoru biroju pārcēla uzTupoļeva 156. rūpnīcu, kur Poļikarpovs tika iecelts par rūpnīcas galveno konstruktoru un tehniskodirektoru. Šī bija jau otrā pārcelšanās reize uz citu rūpnīcu, bet nebūt ne pēdēja atlikušajos sešos NikolajaNikolajeviča mūža gados.

Mēģināsim iedomāties, vai tiešām šī pārcelšanās sekmēja «darba apstākļu uzlabošanos»? Jādomā,ka ne. Pirmkārt, gan specifikas, gan tur pastāvošo tehnoloģiju ziņā šī teicamā rūpnīca bija izteikti«tupoļeviska». Abiem šiem galvenajiem konstruktoriem katram bija savas lidmašīnas, kas jau uzdevuma,tātad arī ražošanas tehnoloģijas ziņā kardināli atšķīrās. Otrkārt, mēģiniet iedomāties tur valdošo morālogaisotni pēc jaunā «saimnieka» ierašanās. Poļikarpova konstruktoru biroja darbinieki ASaričevs unV.Sigajevs liecina, ka svešiniekus rūpnīcā uzņēma, maigi izsakoties, visai vēsi.

Un kā nu ne — Andrejs Nikolajevičs Tupoļevs atrodas apcietinājumā, pašu konstruktoru birojs stāvbez darba, bet no malas atnākušie «svešinieki» rosīgi pārkārto ražošanu. Ritēja 1938. gads. Notika plašiaresti arī aviatoru rindās. N.Poļikarpovs, kuram tajā laikā jau bija Lubjankas iekšējā cietuma, Butirkucietuma un Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (OGPU) speciālā konstruktoru biroja pieredze, katramgadījumam nevienu cilvēku vienatnē nepieņēma.

Kopā ar viņu tajā laikā arvien atradās viņa palīgs V.Sigajevs.Piedevām vēl šajā laikā Jūras kara flotes militārais pārstāvis apsūdzēja rūpnīcas vadību kaitniecībā.

Šādos neciešamos apstākļos konstruktoru birojā notika lidmašīnas 1-180 tehniskā projektēšana unbūve. Pēc novērojumu žurnāla datiem, kas atrodas GKS ZPI arhīva fondos, iznīcinātāja 1-180 pirmaiseksemplārs pilnībā bija izgatavots 1938. gada 7. decembrī.

Interesants ir vēl kāds fakts. Salīdzināsim trīs lidojuma uzdevumus 1938. gada 10., 12. un 15.decembrī. Pirmo, kurā paredzēti braucieni un ieskrējieni aerodromā, bija parakstījuši Parajs, Kurakins unLazarevs, taču V. Čkalova paraksta uz tā nav. Arī ailes par uzdevuma izpildi pierakstījis Lazarevs.

Tagad apskatīsim nākošo lapu. To parakstījis izmēģinājumu stacijas priekšnieka vietnieksSolovjovs, vadošais inženieris Lazarevs, bortmehāniķis Kurakins. Čkalova paraksta atkal nav, kaut arī arroku pierakstīta aile «Ar uzdevumu iepazinos. (V.Čkalovs) » Ailē «Uzdevuma raksturs» lasām: «Saskaņāar rūpnīcas galvenā konstnrktora N.N.Po- ļikarpova norādījumiem pirmais lidojums jāveic, neievelkotšasiju un ar ierobežotu ātramu.» Šis ieraksts pārsvītrots un ierakstīts kas cits: «Veikti braucieni pa zemi.»Iedaļu par uzdevuma izpildes rezultātiem Čkalovs atkal nav aizpildījis. Tā aizpildīta lidmašīnuizmēģinājumu stacijā. To parakstījuši Lazarevs, Solovjovs un Parajs: «Izmēģinājuma brauciena laikāsalūza gāzes regulatora vilcējstienis. Tas salūzis vājās konstrukcijas dēļ. Uzdevums nav izpildīts. Lūzumaiemesls var būt šāds: motora M-86 karburatora aizvara diametrs ir 160 mm, un, to atverot un palielinotgāzi no mazas uz lielu, vilcējstienim bija jāiztur liela slodze (aizvara piesūkšana).»

Jāpievērš uzmanība arī tam faktam, ka lidojuma uzdevumus nav parakstījuši galvenais konstruktorsN.Poļikar- povs vai viņa vietnieks D.Tomaševičs. Sevišķi interesanti, ka N.Poļikarpovs nav parakstījisarī 1938. gada 15. decembra lidojuma uzdevumu, kaut gan Čkalova paraksts uz tā ir. Kas par lietu, kāpēcgalvenais konstruktors nav parakstījis nevienu no šiem lidojuma uzdevumiem? Starp citu, tāpat kā viņavietnieks. Viens no pētniekiem, kas nodarbojās ar šis katastrofas izpēti, stāsta, ka vecie N.Poļikarpovakonstruktoru biroja darbinieki izteikušies, ka galvenais konstruktors iebildis pret šo lidojumu.

Pilnīgi iespējams, ka tā ir bijis. Tādā gadījumā neviļus rodas jautājums, kas gan varēja dot pavēliizmēģināt 1-180 gaisā, ja pret to iebilda pats N.Poļikarpovs un viņa vietnieks? Varbūt aviorūpnīcasdirektors M.Usačovs?

Taču ari viņš to nebūtu darījis, ja nebūtu saņēmis pavēli… Jo vairāk tāpēc, ka no Paraja unSolovjova ziņojuma viņš ļoti labi bija informēts, ka lidmašīna lidošanai nav gatava. Bet kas gan varējadot pavēli, kurā netika ņemtas vērā nedz galvenā konstruktora, nedz ari daudzu citu cilvēku domas?

Daudz kas liecina, ka ne viss šajā lietā ir «tīrs». Nenodarbosimies ar minēšanu, kāpēc piekriminālatbildības tika saukti tieši šie četri cilvēki — S.Beļaikins, V.Parajs, D.Tomaševičs unM.Usačovs. Toreiz vienā mierā izrēķinājās gan ar vainīgajiem, gan ar nevainīgajiem. Daudz lielākuinteresi izraisa kas cits. Izmēģinājumu vadošais inženieris N.Lazarevs, kas pieminēts jau vairākkārt,nākošajā dienā pēc šī negadījuma, tas ir, 1938. gada 16. decembri, tika izmests no elektrovilciena. It kātāpēc, ka viņam bijusi nauda un viņu gribējuši aplaupīt. Tomēr nauda bija palikusi neskarta. Tad kāpēcviņu vajadzēja nogalināt?

liktenis nesaudzēja ari Aizsardzības rūpniecības tautas komisariāta 1. galvenās pārvaldespriekšnieku S.Beļaikinu. Kā jau minējām, viņš tika saukts pie kriminālatbildības, notiesāts un ieslodzītsuz pieciem gadiem. Cilvēki, kas viņu pazina, stāsta, ka jau nākošajā dienā pēc soda termiņa beigāmBeļaikins ticis nogalināts paša dzīvoklī. Jājautā, kas tik svarīgs viņiem bija zināms, ka abus vajadzējanogalināt?

Un tomēr no prāta neiziet jautājums — kāpēc gan Valerijs Pavlovičs neievēroja lidojuma uzdevumu?Kāpēc pēc pirmā apļa, veicis «kastīti», viņš atļauto 600 metru vietā pacēlās 2000-2500 m augstumā unotro apli veica tālu no aerodroma?

Vai atceraties, kā pēdējos mūža gados Čkalovs tika «medīts»? Ikvienam ir skaidrs, ka visiiepriekšējie atentāti nebūt nav nejaušība Valerijs Pavlovičs saprata, kas valstī notiek, un nevarējaneredzēt, cik nepamatoti ir represiju viļņi, kas vēlās pāri PSRS. Viņš juta arī to, ka kāds seko viņam papēdām. Radinieki stāsta, ka pēdējo divu gadu laikā viņš nekad nav gājis gulēt, nepalicis zem spilvena

revolveri.No kā gan varēja baidīties Padomju Savienības Varonis, PSRS Augstākās Padomes deputāts, tautas

mīlulis Valerijs Pavlovičs Čkalovs? Vai no tā, ka naktī, tāpat kā pēc daudziem citiem, arī pēc viņa kādsvar atnākt? Nē, nez vai kāds uzdrošinātos to darīt. Jo vairāk tāpēc, ka Čkalovs oficiāli skaitījās «taututēva» mīlulis, un Staļins arvien to uzsvēra Taču, ja nevar apcietināt tāpat vien, tad jāizdomā kas cits…

Čkalovs redzēja ari to nervozo gaisotni, kāda lidmašīnu izmēģinājumu stacijā bija izveidojusies ap1-180. To nebija iespējams nepamanīt Protams, runāt viņa vietā šodien ir grūti, taču pilnīgi pamatoti varuzskatīt, ka viņš visu labi saprata. Visdrīzāk tieši tāpēc pēdējā brīdī viņš sacīja Var- tanam Saginovam,ka negribas lidot. īsti pat negribas ticēt, ka to būtu teicis Valerijs Čkalovs, kas sapņoja par jaunu ātrgaitasiznīcinātāju Sarkanās Armijas Gaisa kara spēkiem un kas uzskatīja, ka par šo iznīcinātāju jākļūst tieši Po-ļikarpova 1-180…

Domās iztēlojoties sevi viņa vietā, var iedomāties šādu ainu. Nolidojis paredzēto aplis «pa kastīti»un secinājis, ka uz lidmašīnu var paļauties, Čkalovs nomierinājās un pat nopriecājās.

Atbrīvojies no satraukuma, Valerijs Pavlovičs varēja nodomāt ka debesīs šajā lidmašīnā briesmasviņam nedraud. Tieši tāpēc, kā atceras V.Kokinaki, savā pēdējā lidojumā V.P. Čkalovs pielidojis klātviņa lidmašīnai un ar žestu parādījis, ka viss norit normāli un ka nekādu pretenziju pret lidmašīnu viņamnav.

Būdams priecīgs, Čkalovs lidoja otru apli lielā augstumā, kaut gan saprata, ka līdz ar to pārkāpjlidojuma uzdevumu. Taču viņš pilnībā ticēja lidmašīnai tāpat kā galvenajam konstruktoram. Cik traģiskitas beidzās — mums jau zināms…

Gribas citēt kādas vēstules, kuru atsūtījis Sumos dzīvojošais kādreizējais lidotājs novērotājs,atvaļinātais GKS virsnieks Jurijs Mihailovičs Andrejevs, fragmentu:

«Dienā, kad gāja bojā V.P.Čkalovs, es atrados lidlaukā kā «fmišētājs». Mūsu eskadriļa veicalidojumus pa apli ar R-5 lidmašīnām. Lidojumu vadīja vienības komandieris biedrs Bujanskis, viņavietnieks bija Blihers, Tālo Austrumu armijas komandiera brālis.

Valerija Pavloviča lidmašīna planēja lejup tālu no nolaišanās joslas. Es to ievēroju un ziņojulidojumu vadītājam. Viņš pa telefonu man paziņoja, ka lidmašīnu redz. Lidmašīna laidās lejā ar izslēgtumotoru, ietriecās dēļu krāvumā (īstenībā — augstsprieguma līnijas balstā) un izjuka.

Biedrs Bujanskis pavēlēja man izveidot no audekliem krustu, tas ir, aizliegt lidmašīnām nolaisties.Pēc tam viņš pavēlēja kāpt sanitārajā mašīnā, un mēs braucām uz katastrofas vietu. Lidmašīna bija pilnībāizjukusi (citi avoti uzrāda, ka tā cietusi visai maz). Blakus lidmašīnai gulēja cilvēks. Tajā brīdī piebraucaarī mašīna no rūpnīcas. Tajā atradās S.M.Budjonnijs (droši vien tā ir kļūda, jo neviens cits nepiemin, kakatastrofas dienā aerodromā būtu atradies S.M.Budjonnijs). Viņš teica: «Nesiet lidotāju uzmanīgi, tas irValerijs Čkalovs.» Mūsu ārsts sacīja, ka izmēģinātājs vēl elpo, kaut gan ir stipri sasities.

Šajā brīdī es izdzirdu kāda civildrēbēs tērpta cilvēka visai dīvainus vārdus. Viņš uzrunājaBudjonniju un paziņoja, ka lidmašīna izmēģinājumiem vēl nav bijusi gatava, taču tai dots uzdevumspacelties gaisā. S.M.Budjonnijs atbildēja, ka vēlāk visu noskaidros.

Katastrofas iemesls vēlāk tā ari netika izskaidrots, bet jau toreiz es sapratu, ka Čkalovs ir nosities nesavas vainas dēļ…»

Daudz kas šajā vēstulē var būt saputrots, bet pēc tik daudziem gadiem par to nav jābrīnās.Interesanti, kas varēja būt šis cilvēks civilapģērbā, kurš zināja, ka lidmašīna 1-180 nav gatava lidošanai?Vai kādreiz mēs to uzzināsim?

Pēc iepazīšanās ar vairākiem faktiem un dokumentiem rodas pilnīgi noteikta Valerija PavlovičaČkalova bojāejas aina, kas atšķiras no oficiālās versijas. Esam pārliecināti, ka daudzi jau ir izdarījuši vaiarī izdara secinājumu, ka tas nav noticis nejauši.

Šāda pārliecība vēl tikai pastiprinās, iepazīstoties ar Jevgeņija Abramoviča Ginzburga vēstuli. Toizlasījis, es sajutu vēlēšanos iepazīties ar autoru un uzdot viņam dažus jautājumus. Tā es nokļuvu

Zaporožjē. Lūk, šī vēstule un mūsu sarunas pieraksts:«No tās traģiskās dienas pagājis jau vairāk nekā 50 gadu, šādi tādi sīkumi varbūt piemirsušies, taču

1938. gada 15. decembra un iepriekšējo dienu notikumi iegūluši man atmiņā uz visu mūžu. Visdrīzāktāpēc, ka biju ne tikai Valerija Pavloviča Čkalova bojāejas liecinieks, bet zināmā mērā ari līdzdalībnieks.Taču stāstīšu visu pēc kārtas.

Tajā laikā es strādāju par izmēģinājumu stacijas priekšnieku un, izsakoties mūsdienu terminoloģijā,par ekspluatācijas nodaļas priekšnieku. Toreiz gan Zaporožjes 29. motoru rūpnīcā tādu nebija. Pats esrūpnīcā sāku strādāt 1934. gadā. Toreiz mēs izmēģinājām dzinēju M-22, bet mazliet vēlāk — M-90. Pēctam pienāca kārta pārbaudīt motoru, kura licence bija nopirkta Francijā. Pie mums tas bija M-85.Pakāpeniski motors tika pilnveidots, pārveidots, līdz mūsu izmēģinājumu nodaļā pārvērtās par motoru M-88.

Šis motors bija vajadzīgs uzreiz trim jaunām lidmašīnām — Hjušina DB-3, AKočeriginadivvietīgajam iznīcinātājam DI-6 un N.N.Poļikarpova iznīcinātājam 1-180. Šīm lidmašīnām tika uzstādītimūsu dzinēji. Kā motoru rūpnīcas galvenā konstruktora S.K.Tumanska pārstāvis es apkalpoju visas trīsšīs lidmašīnas. Lidmašīnas izmēģināja Maskavā, Centrālajā aerodromā. Tāllidotāju bumbvedējuizmēģināja V.KKokinaki, Kočerigina lidmašīnu izmēģināja S.P.Supruns, bet Valerijam Pavlovičamvajadzēja izmēģināt 1-180. Man vajadzēja apkalpot šīs trīs lidmašīnas, kuru stāvvietas bija norobežotastikai ar novilktu stiepli. Man izdeva caurlaidi, kas atļāva pārvietoties pa visu aerodromu. Maninometināja viesnīcā «Grand Hotel» (tāda galvaspilsētā reiz bija), kura atradās aiz viesnīcas «Moskva».Paplašinot viesnīcu «Mos- kva», to otru nojauca. Žēl gan, jo viesnīca nebija liela, toties ļoti mājīga.

Taču atgriezīsimies pie trim mūsu lidmašīnām, pareizāk sakot, pie 1-180, jo runa galvenokārt ir parto. Tagad es vairs precīzi neatceros, kad sāku iepazīties ar N.N.Poļikarpova lidmašīnu. Tūlīt es ievēroju,ka motoram ir uzstādīts tikai viens degvielas sūknis, lai gan vajadzēja būt diviem. Arī visas stendapārbaudes tika veiktas ar diviem degvielas sūkņiem, taču uz 1-180 bija tikai viens.

Es, protams, tūlīt par to ziņoju izmēģinājumu vadošajam inženierim N.V.Lazarevam un painteresējos,kurš, pat neinformējis mūs, atļāvis tā rīkoties. Inženieris gluži mierīgi atbildēja, ka viņi bijuši spiesti todarīt, jo citādi nav bijis vietas hidraulisko iekārtu darbināšanai nepieciešamā sūkņa uzstādīšanai. Es bijupatiesi izbrīnīts, ka viņi laikus nav paredzējuši vietu hidrauliskajam sūknim. Viņš neko konkrētuneatbildēja, bet tikai vēlreiz atkārtoja, ka degvielas sūknis noņemts, lai iegūtu vietu. Dzinējs pilnībā varotiztikt arī ar vienu sūkni.

Es turpretī ļoti labi zināju, ka, jau projektējot, motoram M-88 bija paredzēti divi degvielas sūkņi, arīizmēģināts tas tika ar diviem, tāpēc pieprasīju dzinēja formulāru un uz tā uzrakstīju: «Sakarā ar to, kadzinējam nav viena degvielas sūkņa, lidojumus aizliedzu. 29. rūpnīcas pārstāvis J.AGinz- burgs.»

Jāteic, ka pēc tam man bija visai nozīmīga un asa saruna ne tikai ar Lazarevu, bet vēl ar kāducilvēku. Tas notika pirms izmēģinājuma braucieniem uz zemes, tas ir, pirms 12., bet ticamāk, vēl pirms1938. gada 10. decembra.

13. decembrī es ierados Centrālajā aerodromā un pilnīgi nejauši uzzināju, ka vakar aerodromā veiktibraucieni. Es biju bezgalīgi sašutis, jo man kā motoru rūpnīcas pārstāvim par to nekas nebija ziņots, laigan tas obligāti bija jādara. Neviens pat nespēja sakarīgi izskaidrot, kāpēc tā noticis. Es painteresējos, kābraucieni noritējuši. Man pateica, ka salūzis gāzes regulēšanas mehānisma vilcējstieņa kronšteins. Šīiemesla dēļ izmēģinājumi tikuši pārtraukti.

Es sāku skaidrot, ka Maskavas 33. karburatoru rūpnīcā izgatavotais karburators ir ļoti kaprīzs, kagāze jāregulē pakāpeniski un pie maksimāliem apgriezieniem droseļaiz- vara regulēšanas sviru straujipārbīdīt nedrīkst Dzinējs var vienkārši noslāpt Tāpēc es sacīju Lazarevam: «Pirmām kārtām jāzina, kāpareizi ekspluatēt karburatoru. Otrām kārtām, jūs tomēr mēģināt lidot bez otra degvielas sūkņa.Neaizmirsti, Lazarev, ka es lieliski atceros, ko esmu ierakstījis formulārā!»

Visvairāk žēl, ka visas šīs dienas es netiku redzējis Valeriju Pavloviču. 12. decembra braukšanas

izmēģinājumi bija notikuši, mani pat nebrīdinot bet 13. un 14. decembrī Čkalova aerodromā nebija. Tāpēcman neizdevās aprunāties ar viņu un izstāstīt par saviem iebildumiem sakarā ar otru degvielas sūkni, kāarī par karburatora regulēšanas īpatnībām. Es gan biju pilnīgi pārliecināts, ka Lazarevs Čkalovam to visuizstāstīs. To darīt bija viņa pienākums. Tāpat es biju pārliecināts, ka bez motoru rūpnīcas pārstāvjapiedalīšanās nekādi izmēģinājuma braucieni, nemaz nerunājot par lidošanu, nenotiks.

1938. gada 15. decembra rītā es, kā parasti, ierados aerodromā. Kopā ar S.P.Suprunu mēsdarbojāmies pie A.A.Kočerigina iznīcinātāja. Man nenāca ne prātā, ka, nepaziņojis man, kāds pavēlēs ar1-180 veikt izmēģinājuma brau- cinus vai pat liks tam pacelties gaisā. Šajā ziņā es biju pilnīgi mierīgs.

Beiguši regulēt Kočerigina iznīcinātāju, mēs izmantojām apstākli, ka tas ir divvietīgs, un kopā arS.P.Suprunu pacēlāmies gaisā, apmetām nelielu loku virs aerodroma un, pārliecinājušies, ka viss irkārtībā, laidāmies lejā. Bet, tiklīdz bijām nolaidušies, pie mums pieskrēja mehāniķis un nobijies sauca:«Čkalovs nosities!»

Jāatzīstas, pirmajā bridi es neticēju pats savām ausim. Kas tās par runām? Kas noticis? Kā kaut kastāds varēja gadīties? Kad un ar ko viņš pacēlies gaisā? Supruna mehāniķis pastāstīja, kas noticis.Sapratis, ka viņš runā patiesību, es nezin kāpēc ieminējos par savu ierakstu formulārā. «Zini, tieši šisieraksts var tevi glābt!» viņš klusu noteica, jo droši vien saprata, ka šādas katastrofas tajā laikā tikvienkārši nebeidzas.

Pulksten 15.00 saaicināja kopā visus katastrofas dalībniekus un lieciniekus. Sākotnēji mūs izvietojadažādās angāra ēkas istabās un lika rakstīt liecības. Nezinu, kāpēc, bet sagadījās tā, ka es biju vienāistabā ar Nikolaju Nikolajeviču Poļikarpovu. Mēs sēdējām pie liela galda, katrs savā pusē. Griesti istabābija zemi, drīz vien gaiss kļuva smacīgs, Nikolajs Nikolajevičs atpogāja vaļā krekla apkaklīti, un tad espirmo reizi viņam uz krūtīm ieraudzīju ķēdītē iekārtu zelta krustiņu. Atzīstos, ka mani tas ļoti izbrīnīja —slavens aviācijas konstruktors, bet tic Dievam.

Tā nu mēs sēdējām viens otram pretī un katrs rakstījām savu atskaiti. Poļikarpovs negaidot pacēlagalvu un uzrunāja mani:

— Klausieties, kāpēc mūs visu laiku tā trenca? Kāpēc Čkalovam atļāva pacelties gaisā bezžalūzijām? Kāpēc viņam neparādīja jūsu ierakstu formulārā par to, ka jūs aizliedzat pacelties gaisā bezotra degvielas sūkņa?

Ko es viņam varēju atbildēt, ja pats par to lauzīju galvu. Es tikai pajautāju NikolajamNikolajevičam, kas viņu visu laiku tā steidzinājis. Viņš neko neatbildēja.

Kad paskaidrojumi bija uzrakstīti, mēs visi sapulcējāmies pieņemamajā telpā un sākām gaidīt, kadnu kuru izsauks. Pavisam bijām kādi 25—30 cilvēki. Starp citu, komisijas bija divas. Pirmā, kuru vēlāknosauca par valdības, bet kuru es drīzāk sauktu par tehnisko, atradās uz vietas aerodromā. Otra tikauzskatīta par politisko, un to vadīja nesen ieceltais Berijas vietnieks Merkulovs. Vēlāk man stāstīja, katajā bijuši vairāki cilvēki, it kā gruzīni, it kā armēņi ar četriem rombiem uz zīmotnēm. Tie, kuri pēctehniskās komisijas tika aicināti uz politisko, tas ir, viņus uz turieni veda ar mašīnu, atpakaļ parasti vairsneatgriezās.

Tehniskā komisija mani izsauca trijos no rīta — pēc divpadsmit stundu ilgas gaidīšanas. Nav grūtiiedomāties, cik tas bija mokoši. Līdz tam mati man bija melni kā ogle, bet, ieejot komisijas telpā, deniņijau bija nosirmojuši. Es sapratu, ka šī katastrofa ir briesmīga un tās dēļ varu zaudēt dzīvību. Toreiz tasbija vienkārši.

Iegājis zālē, kurā strādāja komisija, es biju ļoti izbrīnīts, jo tajā atradās galvenokārt lidotāji.Komisijas priekšsēdētājs bija GKS galvenais inženieris Aleksejevs (esmu gan aizmirsis viņu vārdu), betkomisijas locekļi bija G.Baidukovs, ABe- ļakovs, M.Gromovs, S.Supruns, vēl divi vai trīs lidotāji untikai viens loceklis bija motoru speciālists — Centrālā aviācijas motorbūves ZPI priekšnieksAV.Kaširins.

Aleksejevs man pajautāja:

— Ko jūs varat teikt par katastrofu?Es jau grasījos atbildēt, kad piecēlās S.P.Supruns un ierosināja vispirms nolasīt, ko galvenā

konstruktora pārstāvis ir ierakstījis dzinēja formulārā. Jāatzīstas, es toreiz biju Suprunam ļoti pateicīgs,ka viņš bija atcerējies mūsu sarunu pirmajā brīdī pēc ziņas saņemšanas par Valerija Pav- loviča bojāeju.

Mihails Mihailovičs Gromovs piecēlās no vietas un savā labi izkoptajā balsī nolasīja, ko es bijuierakstījis formulārā. Kad Gromovs bija beidzis lasīt, Aleksejevs pajautāja, vai klātesošajiem ir vēl kādijautājumi. Visi vienprātīgi atbildēja, ka nekādu jautājumu vairs nav, un komisijas priekšsēdētājs manpaziņoja, ka varu būt brīvs. Jāatzīstas, biju tik priecīgs, ka nevarēju to vārdos izteikt, tāpēc uzreiz patnesapratu, ka mani pie sevis aicina AV.Kaširins.

— Paklausies, sētā stāv mana mašīna, — viņš teica.— Ej un tūlīt brauc uz Aviācijas rūpniecības tautas komisariāta viesnīcu. Tur tevi gaida biedrs

Vasiļjevs, kas izpilda 29. rūpnīcas direktora pienākumus (mūsu direktors Aleksejevs neilgi pirms tambija iesēdināts) un arī galvenais konstruktors S.KTumanskis. Viņi nevar vien sagaidīt tevi — grib zināt, arko viss beidzies.

Es, protams, nekavējoties izpildīju šo rīkojumu, jo ļoti labi sapratu, cik ļoti viņi visu šo laiku irpārdzīvojuši. Un arī pašam gribējās ātrāk tikt projām no šīs, ne īpaši priecīgās vietas. Tautas komisariātaviesnīca atradās Kuzņeckas tilta ielā, vietā, kur patlaban atrodas zooveikals. Otrajā stāvā bija liela zāle,kur varēja apmesties divdesmit pieci cilvēki. To sauca par viesnīcu.

Es braucu uz turieni un domāju, ka Vasiļjevs un Tuman- skis noteikti guļ, taču kļūdījos. Kolīdz bijuuzkāpis augšā, viņi tūlīt uzdeva jautājumu, kas viņus tik ļoti satrauca: «Nu kā?» Bija redzams, ka viņigulēt nemaz nav gājuši. Es izstāstīju, ka esam attaisnoti, un visu citu, ko zināju. Mēs brīnījāmies, ka no 29.rūpnīcas uz komisiju neviens vairs netika aicināts, lai gan zinājām, ka kompetentas iestādes iruzaicinājušas par ekspertiem visai dažādus cilvēkus un iztaujājušas arī par motora un propellera grupasdarbu. Bet mūs nezin kāpēc vairs netraucēja ne toreiz, nedz vēlāk.

No rīta mēs ar lidmašīnu aizlidojām uz Zaporožji.Tas ari ir viss, ko varu pastāstīt par 1938. gada 15. decembrī notikušo lidmašīnas katastrofu.Darba veterāns JAGinzburgs.»Jevgeņija Abramoviča Ginzburga vēstule izgaismoja daudz ko. Tomēr bija palicis arī daudz vēl

neatbildētu jautājumu, tāpēc es devos uz Zaporožji, kur dzīvoja Ginzburgs, lai aprunātos ar viņu un piereizes iepazīstinātu Ginzburgu arī ar citu katastrofas aculiecinieku, cilvēku, kuriem ar 1-180 bija bijusikāda saistība vai kuri nodarbojušies ar šīs lietas izmeklēšanu, stāstījumiem. Pirmām kārtām maniinteresēja, kas uz Jevgeņiju Abramoviču izdarījis spiedienu pēc viņa ieraksta formulārā.

— Protams, ne tikai Lazarevs vien, — atbildēja Ginz- burgs. — Uz mani kliedza gan Usačovs, ganciti priekšnieki. Droši vien gribēja nobaidīt Un kas par to — viņi man bijuši nebijuši, jo nebija manatiešā priekšniecība. Melot es negribēju. Ar kādām tiesībām es varētu garantēt, ka lidojums norisināsiesveiksmīgi, ja dzinējs M-88 nebija izmēģināts pat ar vienu degvielas sūkni? Lai arī kā mani spaidīja, savuparakstu es tomēr neatsaucu. Jāsaka — nedz draudi, nedz stipri izteicieni netika žēloti.

Ja tā kārtīgi padomā, tad nepavisam nav saprotams, kāpēc bija jānoņem viens degvielas sūknis.Šodien visiem ir zināms, ka riteņi bija nofiksēti, tātad nebija nekādas vajadzības tos ievilkt un izlaist Tasnozīmē, ka 1-180 pirmajā lidojumā hidrauliskā sistēma vispār nebija vajadzīga, jo tā apkalpoja vienīgišasiju. Ņemt nost degvielas sūkni nebija jēgas.

— Skaidrs, ka jūs, Jevgeņij Abramovič, rūpīgi apskatījāt iznīcinātāju 1-180. Droši vien jūsievērojāt, vai žalūzijas bija uzstādītas. Kā tad īsti bija?

— Es nevaru apliecināt, vai žalūzijas lidmašīnai bija jau pašā sākumā, bet toreiz, kad es apskatījuiznīcinātāju un atklāju, ka nav otrā degvielas sūkņa, žalūziju nebija. Ne priekšējo, ne pakaļējo. To esuzsveru īpaši. Lidmašīnās tiek uzstādītas divējas žalūzijas: vienas dzinējam — priekšā, otras —aizmugurē. Abu žalūziju atvēršana nodrošina gaisa plūsmu apkārt visam motoram. Saprotiet pats — ja

būtu noņemtas vienīgi priekšējās žalūzijas, bet aizmugures atstātas un tās būtu ciet, tad lielas gaisaplūsmas tik un tā nebūtu. Dzinējam apkārt izveidotos gaisa spilvens, un tas nevarētu strauji atdzist

Kā jau zināms no A.M.Zaharenko ziņojuma, Valerijs Pavlovičs apjautājies M.Sičovam unV.Barskim, cik ilgā laikā iespējams uzstādīt žalūzijas. Uzzinājis, ka šim darbam nepieciešamas divas vaitrīs stundas, viņš nolēma lidot bez tām, jo laikam baidījās, ka citādi lidojums tajā dienā var nenotikt Navgrūti izdarīt secinājumu, ka arī viņš zinājis par steigu, kas bija saistīta ar 1-180. Bet kāpēc viņam atļāvaveikt lidojumu, noklusējot iespējamās sekas? Kas gan to varēja izdarīt? Neba nu galvenais konstruktors,jo N.N.Poļikarpovs pats jautāja man, kāpēc Čkalovam atļauts lidot bez žalūzijām. Turklāt temperatūrabija strauji nokritusies.

No AM.Zaharenko stāstījuma jūs jau zināt, kas notika ar «Nortrop», kuram nebija žalūziju.—Tādā gadījumā uzreiz rodas jautājums. M-88 dzinēji bija uzstādīti ne tikai 1-180, bet arī DB-3 un

DI-6 lidmašīnām. Tām otro degvielas sūkni neviens neņēma nost Žalūzijas tāpat Vai arī ar šīmlidmašīnām gadījās kas līdzīgs, tas ir, vai arī tām dzinēji mēdza noslāpt?

— Personiski es domāju, ka ar diviem degvielas sūkņiem 1-180 dzinējs nebūtu noslāpis. Tas patlabāk būtu uzņēmis apgriezienus, ja ir maza gāze, nekā ar vienu sūkni. Tieši lai nodrošinātu stabilitātidarbā, mēs paredzējām dzinējam divus degvielas sūkņus. Lidmašīnai DB-3, kas lidoja bombardēt Berlīni,visus kara gadus bija M-88 motori ar diviem degvielas sūkņiem. Tajos gados es apkalpoju PadomjuSavienības Varoni Molodčevu, kura brigāde bāzējās Moņino. Nepareizi apejoties ar gāzes regulatoru,dzinējs viņiem reizēm rīstījās, taču nekad nenoslāpa. Tā, redz… Atceros viņu atgriežamies no lidojumiem— lidmašīna vienos caurumos. Nereti mēs pat cilindrus mainījām turpat uz vietas — aerodromā. Tikaigadījumus, kad dzinēji būtu «iegāzuši» lidojuma laikā, neatceros. Par to der padomāt…

Vispār, ja atceras to tālo dienu nolikumus, sāk rasties apjausma, ka noticis daudz kas dīvains unneizskaidrojams. Savā mūžā esmu piedalījies ne viena vien desmita lidmašīnu izstrādāšanā, taču ne reizibez dzinēja galvenā konstruktora vai viņa pārstāvja paraksta lidmašīna izmēģinājuma lidojumā nav laista.Šajā gadījumā es pat netiku izmēģinājumos pieaicināts, arī mans paraksts izrādījās nevajadzīgs. Tas bijabargs laiks, tāpēc pārkāpt noteikumus bija riskanti, turklāt sarežģīti.

Otrkārt, es esmu piedalījies 24 katastrofu cēloņu izmeklēšanā, kad bija avarējušas tādas lidmašīnaskā 11-18, AN-8, AN-10, AN-12, JAK-24, JAK-40 un citas. Visos šajos gadījumos es biju tehniskokomisiju loceklis, vienalga, vai tās bija armijas vai civilās lidmašīnas. Un nav bijis neviena gadījuma,kad izmeklētāji nebūtu konsultējušies ar galvenā konstruktora pārstāvi. Turpretim šajā gadījumā glužimierīgi iztika bez mums.

Un ari tas vēl nav viss — mums pat neļāva apskatīties, kas bija palicis pāri no 1-180, īpaši nomotora. Mums, motoru speciālistiem… Starp citu, bieži man gadījies dzirdēt atmiņas, kurās apgalvots, katūlīt pēc avārijas kāds pieskrējis pie Valerija Pavloviča. Tā vis nebija Lidmašīna bija apmetusies otrādi,un visi baidījās, vai tā neuzsprāgs. Cilvēki stāvēja pa gabaliņu un neuzdrīkstējās tuvoties. TikmērČkalovs zaudēja diezgan daudz asiņu. Kas zina, ja tā nebūtu bijis, varbūt ar viņa veselību Čkalovs būtupalicis dzīvs.

Starp citu, man ir sava versija, kāpēc Valerijs Pavlovičs laidās lejā tieši tā, kā to darīja 1938. gada15. decembrī. Mēģināšu izskaidrot, uz ko tā pamatojas.

Tajos gados Gorkija ielā Majakovska laukuma rajonā (toreiz pieminekļa dzejniekam vēl nebija)atradās neliela armēņu virtuve. Nezinu, kāpēc, bet to bija iecienījuši lidotāji, arī no Centrālā aerodromatā nebija tālu. Katram lidotājam tur bija savs galds. Savs — Čkalovam, savs — Koki- naki, savs —Suprunam, savs — Čerevičnijam, Alekseje- vam… Katrs zināja, kurš galds kuram ir.

Reiz iegadījās, ka Supruns uzaicināja arī mani uz turieni paēst pusdienas. Toreiz mēs abi bijāmneprecējušies, kāpēc lai mēs nebrauktu. Mēs iekāpām Supruna «emkā», kurā viņš ūdens vietā vienmērlēja glikolu, lai neiesaltu motors.

Mēs aizbraucām, apsēdāmies pie Supruna galda, pasūtījām ēdamo. Klausāmies, turpat tuvumā

Čkalovs stāsta, kā Gorkijā izmēģinājis 1-16. To ražoja Gorkijā. Lidmašīna jau pacēlusies gaisā, betpēkšņi notrūkusi gāzes trose. Motors uz vietas noslāpis, un lidmašīna piķējusi uz leju. Valerijs Pavlovičstad nolēmis nolaisties uz kreisā spārna Viss izdevies labi, tikai Čkalovs nedaudz sadauzījis galvu…

Kad es ieraudzīju, ka 1-180 kreisais spārns ir saliekts, bet labais atdalījies, es atcerējos šo Čkalovastāstījumu. Valerijs Pavlovičs redzēja, ka lidmašīna strauji iet uz leju, saprata, ka pāri barakai diez vai«pārvilks», tāpēc arī padevās sānis, lai kreisais spārns amortizētu triecienu. Un būtu palicis dzīvs, janebūtu tik neveiksmīgi atsities ar galvu…

— Jevgeņij Abramovič, bet kādas bija Usačova un Poļikarpova savstarpējās attiecības? Par to klīstvisai daudz dažādu baumu.

— Man šķita, ka viņu savstarpējās attiecības bija diezgan sarežģītas. Tas nav nekāds brīnums, joviens bija direktors, bet otrs — galvenais konstruktors. Viņu mērķi bija nedaudz atšķirīgi. Viena interesēsbija pēc iespējas ātrāk ziņot par veiksmīgiem izmēģinājumiem, bet otrs domāja, kā radīt labāku lidmašīnu.Zinu tikai to, ka Nikolajs Nikolajevičs nekādā ziņā negribēja steigties, taču viņu nemitīgi steidzināja, toskaitā arī Usačovs.

Zināt, man šķita, ka pēdējās 1-180 izmēģinājumu dienās Poļikarpovs no izmēģinājumiem bija tā kāatstumts malā. Varbūt ar to arī izskaidrojami Nikolaja Nikolajeviča jautājumi, kurus viņš man uzdeva, kaddivatā sēdējām istabā un rakstījām savas atskaites.

— Vai todien Poļikarpovs bija aerodromā? Arī uz šo jautājumu ir dažādas atbildes.— Varu teikt tikai to, ka līdz trijiem dienā, kad tikām sapulcināti kopā, aerodromā viņu neredzēju,

kaut labi pazinu pēc izskata. Nedrīkst aizmirst, ka lidojuma uzdevums bija bez viņa paraksta. Viņšnegribēja steigties, tātad steiga bija vajadzīga kādam citam. Dažs uzskata, ka sekmīgi izmēģinājumi bijaparedzēti Staļinam kā dāvana dzimšanas dienā. Es domāju, ka tā vis nav. Toreiz tā nebija pieņemts, joīpaši tad, ja jubileja nebija «apaļa». Trokšņaina jubileja bija 1949. gadā, kad Staļinam palikaseptiņdesmit gadu. Toreiz pat Mao Czeduns bija atbraucis.

Es zinu, ka dažs labs Valerija Pavloviča bojāejā mēģina vainot Poļikarpovu. Tā ir muļķība.Nikolajam Nikolajevičam acīm redzami ar to nav nekāda sakara. Supruns man stāstīja, ka uz Poļikarpovapaskaidrojuma ar Staļina roku bijis uzrakstīts: «Neaiztikti» Tieši tāpēc neviens neuzdrīkstējās NikolajuNikolajeviču ietupināt Pat Merkulovs neuzdrīkstējās.

Toreiz tika apcietināts daudz cilvēku, ne tikai šie četri, par kuriem zina visi. Vienkārši citu arestētodienesta stāvoklis bija daudz zemāks, un viņi bija maz kam pazīstami. Ar Tomaševiču kara gados essatikos Omskā, kad mūsu motorbūves rūpnīcu pārcēla uz turieni. Kaut arī viņš atradās ieslodzījumā, viņšstrādāja pie Tupoļeva par palīgu.

Manuprāt interesi izraisa vēl viens apstāklis. Pārlieku daudzi runā un raksta, ka Valerija PavlovičaČkalova nāves brīdī bijuši aerodromā Piemēram, Baidukovu es tur neredzēju. Tikos ar viņu vienīgikomisijā. Arī Gromovu tajā dienā es neredzēju.

Arī Kokinaki stāsta, ka tajā dienā saticis Čkalovu gaisā un ka Valerijs Pavlovičs parādījis viņamīkšķi par zīmi, ka viss ir kārtībā. Man šķiet, ka šo epizodi viņš ir vai nu izdomājis, vai gadu gaitā sajaucisar kādu citu epizodi, teiksim, ar 1-16 vai kādas citas lidmašīnas izmēģinājumu.

Tajā dienā es taču neļāvu viņam izlidot Turklāt runāt par to, ka gaisā varētu blakus pielidotbumbvedējs un iznīcinātājs… Nu zināt.. Un neviens nebūtu arī pieļāvis, ka gaisā vienlaicīgi atrodas divasizmēģināmas lidmašīnas.

Bez tam Vladimirs Konstantinovičs nekad nelidoja uz to pusi, kur lidoja Čkalovs. Viņš arvien lidojauz Baltkrievijas stacijas vai ACSK pusi, kur ir mežiņš. Maz ticams, ka Kokinaki būtu lidojis pāri Botkinaslimnīcai, kur lidoja Čkalovs, — tās ir blēņas.

— Un vēl pēdējais jautājums, Jevgeņij Abramovič! Kur īsti atradās izmēģinājumu vadošaisinženieris Lazarevs? Vai viņš ieradās uz to komisiju, uz kuru gājāt jūs?

— Visinteresantākais ir tas, ka Lazarevs uz šo komisiju neieradās. Viņam negaidīti paaugstinājās

temperatūra, un viņu aizveda uz Botkina slimnīcu, tāpēc viņš netika vilkts uz šī briesmīgā «plača».Nākamajā dienā tikpat negaidīti viņu izlaida ārā. Bet uz kurieni viņš gribēja braukt elektriskajā vilcienā,no kura tika izmests? Saprotiet pats, tas viss izskatās dīvaini, ļoti dīvaini…

Praktiski atstādināt no 1-180 izmēģinājumiem motorbūves rūpnīcas pārstāvi, pat nepaziņojat viņam,ka paredzami izmēģinājuma braucieni un pirmais lidojums… kaut kā negribas ticēt, ka izmēģinājumuvadošais inženieris N.V.La- zarevs to būtu uzdrošinājies.

Bez tam, kā pastāstīja Jevgeņijs Abramovičs, no jaunās lidmašīnas izmēģinājumiem faktiski bijaatstādināts arī tās galvenais konstruktors N.N.Poļikarpovs, kurš, kā tagad zināms, pats esot brīnījies, kaČkalovam atļauts lidot bez žalūzijām un ka N.V.Lazarevs nav paziņojis lidotājam izmēģinātājam parJAGinzburga ierakstu formulārā. Vai tas jau nepierāda, ka Nikolaijs Nikolajevičs patiešām ir bijisatstādināts no izmēģinājumiem?

Veidojas visai loģisku slēdzienu virkne. Vispirms lidmašīnai nomontē vai nogriež žalūzijas.Šķietami attaisnojama rīcība, jo motors pārkaisa, tāpēc tam centās pēc iespējas palielināt gaisa pieplūdi.Tālāk motoram nomontē otro degvielas sūkni, lai gan tam paredzēti divi. Ari šajā gadījumā šāda rīcība irit kā attaisnojama, jo nav kur uzstādīt hidro- sistēmas sūkni, kas bija nepieciešams šasijas ievilkšanai unizbīdīšanai. Tas viss tika darīts ne jau bez N.V.Lazareva ziņas.

Tomēr nevajag aizmirst, ka žalūzijas noņēma tad, kad laiks vēl bija silts, bet lidojuma dienā sprēgājasals. Otrkārt, ja reiz lidmašīnā bija paredzēts uzstādīt hidraulisko sūkni, tad kāpēc tam nebija paredzētavieta? Kāpēc to bija iespējams uzstādīt vienīgi degvielas sūkņa vietā? Un vai maz bija tik lielanepieciešamība pēc tā, ja šasija bija stingri fiksēta?

Jautājumu patiešām ir stipri daudz, bet vai uz tiem atradīsies atbildes? Un kas slēpjas aizN.V.Lazareva mīklainās nāves? Kāpēc viņam kļuva slikti tieši katastrofas dienā, bet jau nākamajā viņšjutās tik labi, ka tika izlaists no slimnīcas? Vai tāpēc, ka kādam vajadzēja atbrīvoties no cilvēka, kurš zinapārāk daudz?

Ne mazāku interesi izraisa vēl kāds fakts. Pēc tam, kad J.AGinzburgs savus ieskatus bija ierakstījisformulārā, viņu ne vien vispār nepielaida pie 1-180, bet arī pēc lidmašīnas katastrofas. Kam gan citam jane viņam pienācās apskatīt dzinēju M-88 un noskaidrot, kas īsti noticis. Turklāt ar aizbildinājumu, kalidmašīna var uzsprāgt, sākotnēji tai tuvumā nelaida nevienu. To apstiprina arī V.N.Pikuļa vēstule. Ja turjau būtu bijuši pieaugušie, tad puikām, kas notikuma vietā atskrēja dažas sekundes pēc katastrofas, turvispār nebūtu ko darīt

Godīgs cilvēks, kas nebaidījās teikt acīs patiesību nevienam, lai arī cik augstā amatā šis cilvēksbūtu, traucēja ļoti daudziem, un tāpēc viņam nevarēja nebūt ienaidnieku. Čkalovs bija tieši tāds. Tātadviņam bija gan ienaidnieki, gan skauģi, turklāt visai augstu stāvoši. Cita lieta — ar Čkalovu nevarējaizrēķināties bez liekām ceremonijām, kā to darīja ar citiem. Viņš taču bija tautas un pat visvarenāģenerālsekretāra mīlulis. Vismaz pirmajos slavas apvītajos gados pēc Valerija Čkalova lidojuma uz Udassalu un lidojuma pāri Ziemeļpolam uz Amerikas Savienotajām Valstīm… Tieši tad viņš ieguva slavu, unstarptautisku atzinību iemantoja ne tikai viņš kā lidotājs, bet arī visa padomju aviācija. Viņu pieņēmaKremlī, un daudzi uzskata, ka tieši tad Valerijs Čkalovs kļuva par Staļina mīluli. Vadonis apskāva unskūpstīja lidotāju visu acu priekšā. Vai maz iespējams šaubīties par viņa jūtām? Un Staļins nemaz īpašitās it kā neslēpa.

Tā patiešām bija, kaut gan vārds «mīlulis» varbūt nav gluži vietā. «Tautu tēvam» ar Čkalovu bijaīpašas, acīm redzot visai sarežģītas attiecības, un tās Valerijam Pavlovičam deva iespēju vadonim, kamne visai patika iebildumi, pateikt acīs visu to, ko ļoti, ļoti daudzi neuzdrīkstē- jās.

Visticamāk, ka sākumā Staļinam pat simpatizēja Čkalova atklātība un pārdrošība. Kāpēc gan laineuzklausītu visas

tautas mīluli, ja vara ir paša rokās? Lai runā, ko grib, tā izveidosies vēlamais oreols. Galvenais —lai nelien tajos jautājumos, kas uz viņu neattiecas.

Cik var nojaust, Čkalovs nav gribējis saprast šo neoficiālo noteikumu. Tieši tāpēc ari sāka sabiezētmākoņi virs viņa galvas. Vai Valerijs Pavlovičs pats to saprata?

Staļins jebkurā diennakts laikā varēja piezvanīt Čkalovam uz dzīvokli. Reizēm pat gadījās, ka viņiviens otru uzrunāja ar «tu». Vai tiešām tie nebūtu bijuši nešķirami draugi, kas var atļauties jebkuruvaļību?

Tieši tāpēc Čkalovs varēja atklāti runāt ar Staļinu, strīdēties, iebilst un pat uzstāt, ja kaut kamnepiekrita. Sākumā šādas «vaļības» viņam tika piedotas. Sakarā ar šādu «tautu tēva» labvēlību Čkalovamļoti daudzus izdevās paglābt no nepamatotām vajāšanām un represijām. Un ne tikai dienesta biedrus unpaziņas, bet gluži vienkārši cilvēkus, ar kuriem viņš tikās vai kuri griezās pie viņa kā pie PSRS Augstākāspadomes deputāta pēc palīdzības.

Starp citu, tagad būtu īstā reize pieminēt faktu, ka 1938. gada martā Čkalovs nezin kāpēc tikaspeciāli uzaicināts uz tiesu, kad tiesāja N.Buharinu url ARikovu. Nav jāšaubās, kā viņu iespaidoja šisatklātais farss. Tiesas pārtraukumā viņš piegāja pie Višinska un tieši acīs paziņoja, ka netic, ka V.I.Ļeņinacīņubiedri tik pēkšņi būtu varējuši kļūt par tautas ienaidniekiem. Višinskis iecietīgi nosmīnēja un absolūtāmierā atbildēja: «Kas gan tu esi par cilvēku, Valerij Pavlovič! Vai tad tas ir būtiski? Zini, kaut tikai būtucilvēks, bet pants atradīsies!»

Cik zināms, vai nu tajā pašā, vai nākošajā dienā Čkalovs ieradies pie Staļina un sācis asi protestētpret milzīgo represiju vilni un patvaļu. Pilnīgi saprotams, ka «tautu tēvam» šāds protests nepatika, un viņšpirmo reizi diezgan strupi pārtrauca Čkalovu: «Biedri Čkalov, mēs paši zinām, ko darām. Bet jūs labāknodarbojieties ar savām darīšanām!» Sapratis, ka turpināt strīdu nav iespējams, Čkalovs klusēdamspagriezies un izgājis no vadoņa kabineta, atvadām visai skaļi aizcērtot durvis.

Pilnīgi iespējams, ka tieši tad Staļina attieksmē pret Čkalovu, ja tā var teikt, sākās atsalšana.Čkalova dēls Igors gan stāsta, ka pēc pāris dienām «tautu tēvs» piezvanījis tēvam uz māju un sarunu sācisar maigā balsī teiktu frāzi: «Nu ko tu, Valerij, uz mani bozies?»

Tātad viņu starpā valdīja īpašas, ne vienmēr izskaidrojamas attiecības. Tieši to dēļ rodas iespaids,ka Staļina pieķeršanās Čkalovam tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņa mūžs bija tik īss.Pilnīgi saprotams, ka vienam otram šādas attiecības varēja ari nepatikt Taču, ja nepatika, tad tās arjebkuriem paņēmieniem vajadzēja izjaukt…

Oficiāli Valerijs Pavlovičs, tāpat kā iepriekš, baudīja labvēlību. Drīz vien viņam ar Staļinu bijusisaruna, par kuru jau sen klīst baumas.

Tajā dienā Staļins piezvanījis viņam apmēram divos dienā:— Valerij Pavlovič, sveiks! Tu jau esi mājās?— Sveicināti, Josif Visarionovič! Laiks šodien draņķīgs, lidot nevar, tāpēc atgriezos mājās tā

paagrāk. Nolēmu padzīvot kopā ar bērniem. Nemaz tik bieži neiznāk viņus redzēt Arī sievai vajagpiepalīdzēt

— Pareizi, ļoti pareizi tu dari, Valerij Pavlovič, — atsaucies Staļins, — tomēr es gribu atraut tevino šī vajadzīgā un svarīgā pasākuma. Atbrauc, vajag aprunāties, — stingrā balsī noteicis Staļins unnolicis klausuli.

Skaidrs, ka Čkalovs veikli saposās un devās uz Kremli. Viņš zināja, ka jautājums ir svarīgs, jaStaļins reiz aicina. Staļins sagaidīja viņu ar prieku, pagājās pretim, ierādīja vietu pie apspriežu galda unpats nosēdās pretī.

— Saki, Čkalov, — kā sokas lidmašīnu, tanku iznīcinātāju, izmēģinājumi? — viņš painteresējās.Mirkli padomājis un it kā atcerējies, piemetināja, — VIT-1 un VIT-2 laikam tie saucas?

— Tās ir labas, varenas lidmašīnas, Josif Visarionovič, — pārliecināti atbildēja Čkalovs. — Tikaipie tām vēl vajadzēs piestrādāt, lai iemācītu kārtīgi lidot Redzat..

Čkalovs pasniedzās pēc balta papīra, lai uzzīmētu un parādītu Staļinam, kā tas tiks darīts. Staļins arroku viņu aizkavēja.

— Sēdi, sēdi… Tātad tu gribi iemācīt tās lidot? — viņš nosmīnēja ūsās. — Šaubu nav, ka tu tospēsi…

— Vai zini, Valerij Pavlovič, kāpēc es ataicināju tevi? — Staļins vērīgi paskatījās Čkalovā,mēģinādams paredzēt kā Čkalovs reaģēs uz vārdiem, kurus gatavojās teikt, un tūlīt neteiktā balsī turpināja.— Mēs te Politbirojā nospriedām, ka tev būtu laiks pāriet partijas un valsts darbā. Šķiet 2. februāri tevpaliks trīsdesmit četri… Un tu jau tik daudz esi izdarījis mūsu partijas un tautas labā.

Čkalovam kļuva jocīgi ap sirdi. Viņam nepatika slavināšana, un viņš bieži pret to izrādīja nepatiku.Tāpēc viņš piecēlās no krēsla un sāka nervozi soļot pa kabinetu.

— Lidot, lidot — lūk, tas ir mans partijas un valsts darbs! — viņš cieti paziņoja.— Zinu to, zinu! Tev, Čkalov, ir grūti šķirties no debesīm, — Staļins piecēlās, piegāja pie Čkalova

un tēvišķi uzlika roku uz pleca. — Mans dārgais, nevaldāmais cilvēk! Vai zini, kā tevi mīl tauta! Un netikai tāpēc, ka kopā ar Baidukovu un Beļakovu esi veicis vēsturiskus pārlidojumus un mūsu dzimtenipadarījis slavenu visā pasaulē. Arī pats tu esi kļuvis izcils lidotājs, izmēģinājis milzum daudz lidmašīnu,kuras vēlāk iekļāvām mūsu bruņojumā.. Mēs esam parādījuši visai pasaulei, ko spēj padomju aviācija.Grūti iedomāties, bet tas viss paveikts divdesmit gados pēc Oktobra revolūcijas…

Čkalovs stāvēja, nodūris galvu, līdz beidzot neizturēja:—Josif Visarionovič, nu gan jūs mani saslavējāt pār mēru. Mēs, Čkalovi, nākam no strūdziniekiem,

neesam pie tā raduši…—Tieši tā, no strūdziniekiem, — dzīvi atsaucās Staļins. — Tieši par to, ka tu nāc no tautas, ka esi

pieticīgs, bezgalīgi uzticīgs Dzimtenei, partijai, tautai, tā tevi mīl.Staļins nesteidzīgi ievilka dūmu no pīpes un piebilda:— Lidotāju Čkalovu šodien pazīst visā pasaulē. Tava autoritāte ir milzīga. Tieši tādiem cilvēkiem

kā tu jāstāv pie mūsu jaunās un pagaidām pasaulē vēl vienīgās sociālistiskās valsts stūres… Kaut arī tuesi zvērējis lidot tik ilgi, kamēr vien rokas spēs noturēt lidmašīnas stūri un acis saskatīt zemi…

Ja runā taviem vārdiem, tad šodien, Čkalov, partija grib nodot tev vienu no mūsu valsts vadībasstūrēm. Tas ir ļoti sarežģīts darbs. Šajā darbā nevar palīdzēt pat izpletnis… lai saglabātu pašu dārgāko —Oktobra revolūcijas iekarojumus…

Uz īsu brīdi Staļins aizdomājās, it kā apsvērdams nupat teikto. Taču tas nevilkās ilgi.— Un vēl, Valerij, ņem vērā, — viņš valdzinoši uzrunāja lidotāju, — ka tu esi vajadzīgs man

personiski, jo mīli patiesību un taisnīgumu. Vai atceries, kā tu iestājies par saviem dienesta biedriem…un ne tikai par viņiem vien.

Staļins atkal bez steigas ievilka dūmu.— Tu rīkojies pareizi, kaut gan mums tāpēc iznāca strīds, bet es zinu, tu neesi ļaunpieminīgs. Arī tas

ir labi…Čkalovs, it kā būtu par kaut ko izšķīries, izslējās un iztaisnoja savus platos plecus:— Atļaujiet, biedri Staļin, ziņot!Staļins labvēlīgi pamāja ar galvu un kļuva nopietns.— Mūsu aviācijai šodien vajadzīgs pats modernākais iznīcinātājs, īpaši tāpēc, ka Hitlers šķindina

ieročus, — pārliecināts par savu taisnību, cieti noteica Čkalovs. — Pēc Serova stāstījuma parnotikumiem Spānijā iznāk, ka sākumā mūsu iznīcinātāji bijuši spējīgi sekmīgi cīnīties pret fašistu aviāciju,bet tagad viņiem parādījies jauns iznīcinātājs «Mes- serschmidt-109». Mums nekavējoties jārada labāksgan ātruma, gan apbruņojuma ziņā. Tāda lidmašīna mums jau ir — tas ir Poļikarpova iznīcinātājs 1-180.Lidmašīna būs gatava izmēģinājumiem šī gada oktobrī vai novembrī. Es lūdzu jūs, Josif Visarionovič, dotman iespēju to izmēģināt Es varu apliecināt, ka iznīcinātājs būs teicams un ka turpmākos piecus sešusgadus mūsu aviācija būs apgādāta ar draudīgu ieroci. Aprēķinātais 1-180 lidojuma ātrums būs apmēram650 km stundā. Es mēģināšu no tā dabūt ārā vairāk. Pēc tam, biedri Staļin, esmu gatavs veikt jebkurupartijas uzdevumu.

Staļins vēlīgi paraudzījās uz Čkalovu:—To tu izdabūsi, — pārliecināti un bez steigas viņš sacīja, taču domas acīm redzami kavējās kaut

kur citur… — Mums nepieciešams atbrīvoties no visa tā, ko sastrādājis Ježovs. Tāpēc tika nolemts, ka tubūsi iekšlietu tautas komisārs. Un, tāpat kā Ježovs, pie viena būsi arī noteicējs pār ūdens transportu. Esmupārliecināts, ka tu tiksi galā. Esmu ievērojis, ka tev piemīt viena reti sastopama īpašība — tu labi spējorientēties cilvēkos. Var teikt, redzi cauri, kas kurš ir! Bet galvenais, tu esi jauns, talantīgs un no dabasapveltīts ar milzu spēku…

Lai nu ko, bet šādu priekšlikumu Čkalovs nebija gaidījis, tāpēc sākumā pat neaptvēra, ko atbildēt.Beidzot viņš noteikti sacīja:

— Josif Visarionovič, ūdens transports — to vēl var saprast Ar to saistīts manas patstāvīgās dzīvessākums, bet IeTK… Kāds man sakars ar to?

Staļins vēlreiz ievilka dūmu, izpūta to un pasmaidīja:— Valerij Pavlovič, mēs ziriām tavu straujo dabu. Tāpēc arī tevi neaicināja uz apspriedi, kurā tika

lemts par tavu iecelšanu. Turklāt tu velti satraucies, jo Iekšlietu tautas komisariātā tev vajadzēs pastrādāttikai pāris, varbūt trīs gadus, kamēr novērsīsi Ježova nekrietnības, kamēr ieviesīsi kārtību un taisnīgumu.

Mums ir padomā vēlāk izveidot vienotu Transporta tautas komisariātu, kas aptvers ūdens,automobiļu, gaisa un dzelzceļa transportu. Tad varēsi nodarboties tikai ar to…

Lai sākumā Iekšlietu komisariātā tev nebūtu pārāk grūti, mēs gribam dot tev par palīgiem Beriju unMerkulovu. Viņi ir pieredzes bagāti cilvēki, palīdzēs…

Čkalovs neizteica tiešus iebildumus, jo zināja, ka tie būs veltīgi. Tāpēc viņš atkal ierunājās parnepieciešamību pacelt gaisā jauno iznīcinātāju 1-180. Iestājās samērā ilga pauze. Pēc Staļina sejas bijagrūti spriest, ko viņš domā un kā vērtē Čkalova argumentus.

— Esmu ar mieru, — beidzot viņš deva piekrišanu. — Tiesa, mēdz runāt, ka Staļinam nepatīkiebildumi. — Tad, mazu brītiņu paklusējis, viņš piemetināja:

— Es mēģināšu pārliecināt Politbiroju, ka tev, Čkalov, ir taisnība. Šāds iznīcinātājs mums irvajadzīgs.

Viņš saņēma lidotāju aiz rokas, un viņi no atpūtas istabas iegāja kabinetā. Apstājās pie rakstāmgalda.Bija jūtams, ka Staļins visu vēl nav pateicis. Tad viņš pagriezās pret Čkalovu un maigi, gandrīz kā tēvssacīja:

— Es lieliski zinu, Valerij, cik aizrautīgs cilvēks tu esi. Tikai sargā sevi. Neaizmirsti, ka padomjuvarai vēl ir daudz ienaidnieku.

Viņš atkal aizdomājās, it kā sevī par kaut ko izšķir- damies. Pēc tam jau skarbāk piebilda:— Čkalov, es uzstādu tev tikai vienu noteikumu! Sākot ar šodienu, bez manas personiskas atļaujas

gaisā tu nedrīksti pacelties, bet decembrī lemsim jautājumu par tavu jauno darbu…Tā arī vienojās un atvadījās…Pirms braukšanas uz mājām Čkalovs iegriezās pie skulptora Izaka Mendeļeviča. Izstāstīja viņam par

Staļina priekšlikumu un par savām šaubām. Čkalovs ļoti labi saprata, ka viņam šis amats nav piemērots…Bet tā vēlējās ģenerālsekretārs!

Izaks Abramovičs stāsta, ka viņi jau bija sapratuši, ka valsti valda patvaļa, cilvēkus apcietina pēcpirmās slepenās sūdzības vai pat bez tās. Tikai tāpēc, ka kāds to vēlas, vai tāpēc, lai iegāztu citu, kasizvirzījies augstākā amatā. To saprata daudzi, bet tikai retais iedrošinājās ko tādu pateikt skaļi. Visibaidījās. Taču Mendeļevičs un Čkalovs labi pazina viens otru, bija draugi, viņiem nebija jābaidās…

Viņi saprata arī to, ka līdz ar Valerija Pavloviča iesaistīšanos šajā darbā valstī varbūt patiešāmrastos kārtība. Viņš nekādas nelikumības un netaisnību nepieļautu. Bet tas nozīmēja, ka nāksies piekristStaļina priekšlikumam, vēl jo īpaši tāpēc, ka viņš šajā darbā nestrādās ilgi, tikai dažus gadus…

Kad Čkalovs atgriezās mājās un visu izstāstīja sievai, viņa ļoti labi saprata, ka vīram praktiski navizvēles. Viņa mierināja sevi ar domu, ka tas nebūs ilgi. Turklāt ko var zināt, varbūt līdz decembrim

Staļins vēl pārdomās…Cik zināms, šī iecelšana tā ari nenolika. Vai Valerijam Pavlovičam būtu izdevies pārliecināt Staļinu,

ka iekšlietu tautas komisāra postenis nav domāts viņam? Lai gan ne sevišķi gribas ticēt, ka Staļins būtuieklausījies cita cilvēka teiktajā.

Jādomā, ka vēl lielāku Valerija Pavloviča Čkalova satu- vmāšanos ar Staļinu un nākšanu pie varasnegribēja daudzi. Kur nu «negribēja» — bija pat tādi, kuri no tā baidījās. Tāpēc pilnīgi droši var teikt, kašai iecelšanai bija krietni daudz pretinieku, pirmām kārtām Jcžovam tuvu stāvošie cilvēki. Tādu netrūkaarī Beriias un pat paša ģenerālsekretāra cilvēku vidū.

Tagad, kad pēc daudziem gadiem kļuvis zināms to briesmīgo gadu grandiozo represiju vēriens, kāarī Staļina un viņam tuvu cilvēku loma tajās, neviļus rodas jautājums: vai tiešām vadonis toreiz domājaValeriju Čkalovu iecelt par iekšlietu tautas komisāru? Vai tā būtu bijusi kāda velnišķīga spēle, kuru mēslīdz galam vēl neesam izpratuši? Viena no tām briesmīgajām spēlēm, kura tik ļoti bija pa prātam Staļinamun kuru normāls cilvēks nespēj aptvert? Vai Staļins būtu tā izrīkojies arī ar Čkalovu? Vai mēs kādreizuzzināsim patiesību?

Interesantu versiju par aprakstītajiem notikumiem romānu cikla «Ekspansija» noslēguma daļā«Izmisums» izvirza rakstnieks Juliāns Semjonovs. Romāna gaitā Staļins sarunājas pa telefonu ar Beriju.Šīs sarunas beigu daļa samulsina pat Beriju. Citēšu J.Semjonova romāna fragmentu:

«Pēdējos vārdus viņš pateica silti un maigi — gluži tāpat kā iepriekšējā dienā pirms Jcžovanošaušanas, ar asarām acīs stāstot, cik daudz brīnišķu cilvēku nobendējis šis «slepkava un alkoholiķis».Skatoties viņā, Beriju pārņēma šausmas, jo viņš zināja vienu no Ježova gaidāmās novākšanas iemesliem— Staļins bija aizrāvies ar viņa sievu, rudmataino Sulamīti ar pelēkām acīm un itia krievisko vārdu«Žeņa». Viņa bez bailēm un ar cieņu noraidīja Staļina tīkojumus, kaut gan Ježovu nemīlēja. Mājās viņaatgriezās vēlu naktīs un augas dienas pavadīja žurnāla redakcijā, uz kuru viņu bija ataicinājis Gorkijs.

Staļins kļuva pret viņu uzstājīgāks, taču Žeņa atbildēja ar to, ka katru dienu sāka tikties ar ValerijuČkalovu, kas vilktin vilka pie sevis cilvēkus kā magnēts. Viņi savu draudzību neslēpa — arī cilvēkos gājakopā. Nedēļu pēc tam, kad par to uzzināja Staļins, slavenais lidotājs mīklaini gāja bojā.

Žeņa nenobijās: viņa visu laiku pavadīja kopā ar Izaku Bābeli, kas arī strādāja redakcijā.Apcietināja arī Bābeli.

Staļins piezvanīja viņai un pateica tikai vienu vārdu: «Nu?»Žeņa nometa klausuli. Drīz vien tika apcietināts Mihails Koļcovs, pēc tam nomušīja Ježovu. Gan

jāteic, ka viņa liktenis jau tik un tā bija izlemts — viņš zināja pārāk daudz noslēpumu…»Protams, tas ir literārs darbs, taču tur izteiktā versija šķiet ļoti ticama. Tomēr negribas arī ticēt, ka

«cherchez la femme» būtu vienīgais iemesls, kas lika atbrīvoties no Valerija Čkalova. Esmu pārliecināts,ka tas nāca papildus klāt citam, svarīgākam, ja vēlaties — valstiskam noziegumam. Mēģināsim spriestloģiski.

No vienas puses, ja Čkalovs patiešām katru dienu tikās ar rudmataino Žeņu, tad Ježovs katrā ziņā touzzināja agrāk nekā Staļins. Jāņem vērā, ka toreizējais iekšlietu tautas komisārs Čkalovu ne sevišķimīlēja, jo viņš bieži jaucās Ježova postošajā darbībā un aizstāvēja godīgus cilvēkus…

Tas pirmām kārtām. Bet ir vēl kāds cits apsvērums. Ja Staļina priekšlikums par Čkalova iecelšanubija patiess, tad Ježovs un Berija pavisam droši to zināja agrāk nekā Čkalovs. Jo vairāk tāpēc, ka šisjautājums it kā apspriests Politbirojā… Saprotams, viens no viņiem ne īpaši vēlējās zaudēt vietu, bet otrsuz to tēmēja pats. Tātad no šī aspekta Valerijs Čkalovs viņus neapmierināja.

Tagad kārta trešajam punktam, par kuru jau runājām. Vai priekšlikums iecelt jaunajā amatā būtu bijisnopietni ņemams? Vai jūs pievērsāt uzmanību faktam, ka Staļins uzzinājis par Čkalova tikšanos arsievieti, kas viņam patika, tikai nedēļu pirms lidotāja bojāejas? Bet Berija tika iecelts par iekšlietukomisāru 1938. gada 8. vai 9. decembri, tas ir, nedēļu pirms katastrofas.

Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Viens no diviem — iespējams, ka priekšlikums Čkalovam bija blefs,

lai šādi pārbaudītu viņa reakciju attiecībā uz stāvokli valstī. Valerijs Pavlovičs neapšaubāmi varējasarunāt vadonim daudz ko par visu to, kas notika visapkārt Labi zināms, ka viņš runāja atklāti, bet tad, kadbija pārliecināts par savu taisnību,— pat asi.

Tomēr pilnīgi iespējams arī kas cits. Iekšlietu tautas komisāra postenis Berijam tika kā maksa… parValerija Pavloviča Čkalova nogalināšanu, tā teikt tu dabūsi amatu, bet par to «ar glanci» novāksi cilvēku,kas traucē. Turklāt visu izdarīsi tā, ka nekāda izmeklēšana neko nepierādīs.

Var rasties iebildumi: bet Valerijs Pavlovičs Čkalovs bija visas tautas mīlulis, un tāpēc I neviensneuzdrošinātos pacelt roku pret viņu. Bet vai tad N. Buharins un S. Kirovs nebija «partijas mīluļi»? Tasnebūt netraucēja Staļinu izrēķināties ar viņiem, kad radās vajadzība. Tajā laikā būt par «mīluli» bija patbīstami.

Ja visu to neaizmirsīsim, tad ļoti daudz kas kļūs skaidrs. Pirmām kārtām — kāpēc Valerijs Čkalovstika atsaukts no atvaļinājuma 1938. gada novembri — tikai dažas dienas pēc atvaļinājuma sākšanās? Espats redzēju šo telegrammu. Kādā nolūkā? Vai lai izmēģinātu lidmašīnu, kas vēl nav gatava pirmajamlidojumam? Kāpēc lidmašīnai tika atklāti aptuveni simts defekti, kad ar to iepazīstināja lidotāju pirmspirmā lidojuma? Tad šis lidojums tika pārcelts no 8. decembra uz 10., bet pēc tam uz 12. decembri…

Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc nezināmā virzienā pazūd jau uzstādītās žalūzijas un kāpēc tik cieši irnostiprināta šasija. Arī tas, kāpēc lidojums notika 15. decembrī, kaut nebija ne N. Pļikarpova, ne arī cituatļauja. Veikt šo lidojumu piespieda tieši rūpnīcas direktors M. Usačovs, kurš, kā mēs jau noskaidrojām,bija IeTK darbinieks. Šajā gadījumā tas ir ļoti no svara.

Kļūst skaidrs arī tas, kāpēc netika apcietināts katastrofas «galvenais vaininieks», tas ir, N.Poļikarpovs, par kādu viņš tiek saukts 1955. — 1956. gada izmeklēšanas materiālos. Tātad gan IeTK, ganpats Staļins ļoti labi zināja, ka lai nu kam, bet viņam ar katastrofu nav nekāda sakara. Ne velti patsvadonis bija pavēlējis konstruktoru neaiztikt Bet, ko zināja N. Lazarevs un S. Belaikins, — to mums atliektikai minēt..

Nebija vajadzības dot kādu konkrētu rakstisku vai mutisku pavēli. Iztapīgie nelieši, kādu tolaik pievaras bija daudz, paši visu izdomāja. Un izdarīja visu tā, ka «saimnieks» palika apmierināts…

…īsts šausmu stāsts, ne ko pielikt ne atņemt Taču dzīve dažkārt ir daudzkārt sarežģītāka unbriesmīgāka nekā jebkurš izdomājums. Esmu pārliecināts, ka daudz ko mēs ne tikai nezinām, bet patnenojaušam…

Jāsaka gan, ka ne tādēļ tapis šis pētījums. Mēs nodarbojamies ar daudz šaurāku jautājumu — arValerija Pavloviča Čkalova bojāejas apstākļu noskaidrošanu. Tāpēc neviļus nāk atmiņā frāze, kuruČkalova nāves dienā teicis viņa draugs Anatolijs Serovs. Viņš vairākas reizes atkārtojis, ka Čkalovsnogalināts, un dusmās noteicis:

—Jauš mana sirds, ka te iejaukts poļu fašistu izlūkdienests…Labi zināms, ka tajā laikā daudz runāja par aizrobežu spiegu un izlūkdienestu sazvērestībām. Mēs jau

pārspriedām, ka Poļikarpova iznīcinātājs 1-180 bija ļoti perspektīva lidmašīna. Tam vajadzēja nomainīt1-15 un 1-16, kas sāka morāli novecot. Uzskatāmi to nodemonstrēja Spānijas notikumi. Par to ne reizivien Čkalovam tika stāstījis Anatolijs Serovs. Vācu MS-109, kas parādījās Spānijas debesīs, uzskatāmiparādīja, ka mūsu GKS nepieciešams jauns iznīcinātājs. Par tādu vajadzēja kļūt 1-180.

Bet vai to varēja pieļaut tālaika potenciālie pretinieki? Protams, nē! Ja tā, tad visvienkāršāk irdiskreditēt lidmašīnu jau pirms tās nodošanas sērijveida ražošanā. Turklāt vēl to izdodas izdarīt ar tikslavena lidotāja, kāds bija Čkalovs, «palīdzību», tad šaubu par šādas diskreditācijas rezultātiem nevarbūt

Un, atzīsimies godīgi, savu mērķi šie nezināmie panāca— 1-180 serijveidā ražot nesāka…Vai tas bija iespējams? Vai šāda versija ir pamatota? Par to liek domāt ne tikai Anatolija Serova

sacītā frāze, bet arī dažādu atsevišķu faktu salīdzināšana un apstākļi, kādi tajā laikā bija izveidojušiesmūsu valstī. Vai tad fašistu specdienestiem neizdevās safabricēt dokumentus, kas diskreditēja mūsu

karavadoni M. Tuhačevski, un «iesmērēt» tos IeTK? Cik plašas represijas tam sekoja — tas visiem irzināms.

Vai mēs kādreiz uzzināsim konkrēti, kas vainojams Valerija Pavloviča Čkalova nāvē un kasorganizēja visu to, par ko līdz šim bija runa? Pagaidām varam dot atbildi tikai uz vienu jautājumu — šīkatastrofa nebija nejauša!

Ļevs Vjatkins Pilota Blagina pēdējais lidojums LIDMAŠĪNAS «MAKSIMS GORKIJS» BOJĀEJASNOSLĒPUMS

Ideja par gigantlidmašlnas būvēšanu radās 1932. gada oktobri, kad tika svinēti AleksejaMaksimoviča Gorkija literārās un sabiedriskās darbības 40 gadi. Idejas iniciators bija pazīstamaisžurnālists M. J. Koļcovs. Konjunktūras apsvērumu dēļ Staļins tajā laikā koķetēja ar «lielo proletāriskorakstnieku» un šo ideju atbalstīja. Tautas komisāra pirmā vietnieka M. N. Tuhačevska ietekmēts, viņšsāka izrādīt paaugstinātu interesi par aviāciju, kas vētraini attīstījās visās Eiropas valstis. MihailsKoļcovs ar avīzes «Pravda» un radio starpniecību Visā valsti organizēja līdzekļu vākšanugigantlidmašīnas būvei. Neilgā laikā izdevās savākt sešus miljonus rubļu, kas tolaik bija ievērojamasumma.

Par projekta galveno vadītāju iecēla aviācijas konstruktoru Andreju Nikolajeviču Tupoļevu. Viņampalīdzēja konstruktoru brigādes, kuras vadīja V. M. Petļakovs, A A Arhangeļskis, B. A Sauke, B. M.Kondorskis un citi. Gigantlidmašīna tika radīta, un tā patiešām bija tehnikas brīnums.

lidmašīnu «Maksims Gorkijs» sāka būvēt 1933. gada 4. jūlijā, bet 1934. gada 3. aprīlī, jau pēcdesmit mēnešiem, tika izjaukta ceha ķieģeļu siena (šis cehs vēl ir saglabājies), un inženieri un strādniekilielā vienprātībā izstūma savu lolojumu uz Hodinkas aerodroma betona plāksnēm. 24. aprīli lidmašīnupieņēma speciāla valdības komisija.

1934. gada 17. jūnijā lidotājs izmēģinātājs M. M. Gromovs pirmo reizi pacēlās ar milzīgo lidaparātugaisā. Lidmašīna labi klausīja stūrei, lidojot bija stabila, un jau pēc divām dienām, kad tika sagaidītičeļuskinieši, tā iznīcinātāju pavadībā, kas blakus rūcošajam astoņu motoru gigantam šķita kā spēļlietiņas,veica svinīgu lidojumu virs Sarkanā laukuma.

Pasaules prese bez kavēšanās reaģēja uz tik ievērojamu notikumu un uzsvēra, ka PSRS kļūst parstipru pasaules aviācijas lielvalsti, kas spēj uzbūvēt vismodernākās lidmašīnas — arī tādas kāaģitlidmašīnu gigantu «Maksims Gorkijs». Tas nebūtu bijis iespējams bez labas zinātniskās bāzes untalantīgiem konstruktoriem. Tika minēts arī tas, ka padomju gaisa flotes flagmaņa radīšanā piedalījušiesvairāk nekā simts radniecīgu iestāžu un uzņēmumu, nemaz nerunājot par Žukovska Centrālo aerodinamikasinstitūtu un Centrālo aviācijas motorbūves institūtu.

Ārvalstu žurnālisti, kas veica lidojumu virs Maskavas, sīki aprakstīja lidmašīnas konstrukciju gan noiekšpuses, gan ārpuses, pasažieru salonu, atsevišķās kajītes ar «caurspīdīgo grīdu», bufeti, centrālotelefona staciju, kinoiekārtu, tipogrāfiju, kas lidojuma laikā laida klajā maztirāžas avīzi, fotolaboratoriju,pneimatisko pastu, raidstaciju un tualeti. Papildu astoņiem apkalpes locekļiem lidmašīna varēja paceltgaisā 72 pasažierus, kas konkrētās klases lidmašīnām bija rekordskaits. Vēl tika minēts, ka pirmo reizipie mums pasažieru lidmašīnā ir uzstādīts pašu zemē konstruēts autopilots. Lidmašīnai bija divkārša(dubulta) vadība. Lidmašīnā bija uzstādītas 14 degvielas tvertnes. Dzinējus iedarbināja ar saspiestugaisu. Tukša lidmašīna svēra 28,5 tonnas.

Taču ārzemju žurnālistiem nebija zināms, ka nepieciešamības gadījumā to ātri var pārveidot parsmago «ŠKAS».

Diemžēl šī giganta mūžs nebija ilgs. Maskavas debesīs notika briesmīga katastrofa…No oficiālā TASS ziņojuma:«1935. gada 18. maijā pulksten 12.45 Maskavā Centrālā aerodroma rajonā katastrofu piedzīvoja

lidmašīna «Maksnns Gorkijs».

Beidzot izpildīt «nāves cilpu», lidotājs Blagins ar savu treniņlidmašīnu ietriecās gigantiskā«Maksims Gorkijs» spārnā. No saņemtā trieciena lidmašīna «Maksims Gorkijs» gaisā sāka sadalīties,piķēt lejup, bet atsevišķi tās fragmenti nokrita zemē aerodroma tuvumā — ciematā «Sokol».

Katastrofā gāja bojā 11 lidmašīnas «Maksims Gorkijs» apkalpes locekļi un 36 pasažieri — Centrālāaerodinamikas institūta darba trieciennieki — inženieri, tehniķi un strādnieki, to skaitā arī daži viņuģimenes locekļi. Sadursmē gāja bojā arī lidotājs Blagins, kas pilotēja treniņlidmašīnu.

Bojāgājušo bēres notika uz valsts rēķina šā gada 20. maijā.Valdība nolēmusi piešķirt bojāgājušo ģimenēm 10 000 rubļu lielu vienreizēju pabalstu katrai

ģimenei, kā ari paaugstinātas pensijas. Izveidota bēru komisija, kurā ietilpst Hruščovs, Harlamovs,Tkačovs.»

No TASS ziņojuma sausajām rindām izriet, ka lidmašīnas giganta bojāejā vainojams vienīgi «gaisahuligāns» Nikolajs Blagins. Tomēr daudzi veci aviatori, kas par atmiņu nevar sūdzēties, uzskata, ka aravāriju ir saistīts kāds noslēpums, kas nav atklāts vēl šodien.

Vecākais lidotājs Grigorijs Stepanovičs Maļinovskis, lidmašīnas «Maksims Gorkijs» bojāejasaculiecinieks, bija pārliecināts, ka vienmēr disciplinēto Centrālā aerodinamikas institūta lidotāju arteicamu reputāciju Nikolaju Blaginu taisīt liktenīgo «akrobātisko triku» gaisā pierunājusi augstapriekšniecība.

«Pat visneapdomīgākais pārdrošnieks nepakļaus klajām briesmām citu dzīvības,» par šo nelaimīgoepizodi stāstīja Maļinovskis. «Bet lidmašīna «Maksims Gorkijs» bija pilna ar pasažieriem… Pats nosevis Blagins nepakļautu riskam citu dzīvības… Bija pieaicināta pat kinohronika. Ja «nāves cilpa» aplidojošā giganta spārnu būtu pat izdevusies, ari tad Blagins nekavējoties tiktu nodots tiesai. Acīmredzams, ka viņam kāds bija garantējis neaizskaramību.»

Šķiet gluži loģiski, ka Centrālā aerodinamikas institūta vadība1 Blaginam bija darījusi zināmu kādacilvēka «interesanto ideju» — reklāmas nolūkos lidojuma laikā kinokameras objektīva priekšā izpildīt«nāves cilpu». Pieredzējušam lidotājam šāda doma nevarēja ienākt ne prātā, jo drošības noteikuminepieļauj mest cilpu ap kustīgu objektu. To var izpildīt tikai apkārt nekustīgam objektam — tādam kāgaisa balons.

Apbrīnojami, ka Nikolajs Blagins tomēr izpildīja priekšniecības kaprīzi un izdarīja neticamo.Noderēja profesionālā pieredze. Viņš aizstāja klasisko «nāves cilpu» ar nepareizu liela diametra «mucu».To izpildīja sekojoši: Blagina iznīcinātājs zemā lidojumā uzņēma ātrumu, pēc tam vertikāli cēlās uzaugšu, vienlaikus izpildot «mucu» ar lielu rādiusu. Atrodoties virs flagmaņa apgrieztā stāvoklī ar nelieluleņķi, Blagins palaida to uz priekšu un pēc tam pabeidza evolūciju. Vienlaikus lidojot pa lielu līkni,iznīcinātājs pārvietojās no viena spārna virs otra. Vērotājam no zemes tas šķita kā «nāves cilpa» unizskatījās efektīgi.

Lidotājs izmēģinātājs, Padomju Savienības Varonis MAŅuhtikovs, noskatījies pirms diviem gadiemšo filmu Centrālajā aerodinamikas institūtā, apliecina, ka Blagins veiksmīgi izdarījis divas evolūcijas, bet«Maksimu Gorkiju» taranējis tikai trešajā, acīm redzami netiekot galā ar lidmašīnas vadīšanu.

Zināms, ka šo neveiksmīgo lidojumu filmējis kinooperators Ščekutjevs, kas vēlāk krita frontē…Filmēšanu veica no N.N.Poļikarpova konstruētās lidmašīnas R-5 vajējas kabīnes visai grūtos

apstākļos. Baiļojoties, ka Blagina iznīcinātājs varētu iziet «ārpus kadra», kinooperators pirms filmēšanaspalūdza Blaginu: «Griez, cik labi vien vari!» Blaginam nepatika pretrunīgi norādījumi, tāpēc viņš bijadrūms…

Vispārsteidzošākie ar «Maksima Gorkija» bojāeju saistītie notikumi sākās vēlāk — četrus mēnešuspēc briesmīgās katastrofas.

Parīzē iznākošā krievu emigrantu avīze «Vozroždeņije» 1935. gada 12. septembrī pārpublicēja nopoļu avīzes «Meč» Nikolaja Blagina pirmsnāves vēstuli. N.J.Žukovska zinātniski memoriālā muzeja

direktors Vladimirs Bičkovs stāsta, ka krievu lidotājs Nikolajs Pavlovičs Blagins bija dzimis muižniekaģimenē, cara armijas pulkveža dēls, un ieguvis labu izglītību.

1920. gada vasarā viņš beidzis gaisa kuģu diviziona «Iļja Muromietis» teorētiskos lidotāju kursus,Maskavas aviācijas skolu, bet pēc tam kara lidotāju augstāko skolu.

1930. gadā viņš kļūst par Sarkanās Armijas GKS ZPI 1. kategorijas instruktoru, bet 1932. gadajanvārī viņu pieņem darbā par vadošo lidotāju izmēģinātāju Centrālā aerodinamikas institūtaA.N.Tupoļeva konstruktoru birojā.

Institūta darbinieki liecina, ka Nikolajs Blagins lidojis ar visu tipu lidmašīnām, bijis lielisks biedrs,viņam paticis lidotāja darbs, izrādījis arī tieksmi izgudrot

Blagins veicis virkni svarīgu aviācijas bruņojuma izmēģinājumu, izmēģinājis arī smagā bumbvedējaTB-1 starta pulvera paātrinātājus, kas tajā laikā bija nozīmīgs jaunums.

Darbā viņš izcēlās ar godprātību, erudīciju un darba mīlestību. Tiesa, tas viņu neglāba no IeTK(NKVD) uzraugu modrās acs, un viņam piestiprinātais «stukačs» regulāri ziņoja par visām N. Blaginasarunām, «kur pienākas». Institūta darbinieki zināja, ka Blagina spriedumi un vērtējumi bija neatkarīgi unviņš necieta «politisku tukšvārdību»…

Par «lidotāja Blagina pirmsnāves vēstuli» kļuva zināms nesen. Tas ir visai interesants dokuments.Tās nesaīsinātais teksts ir šāds.

«Brāļi un māsas! Jūs dzīvojat valstī, kura sirgst ar komunistisko mēri, kurā valda asiņains sarkanaisimperiālisms! Aiz VK(b)P (Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas) vārda slēpjas bandīti,slepkavas, klaidoņi, idioti, vājprātīgie, kretīni un deģenerāti. Un Jums nākas nest šo smago krustu.Neviens no Jums nedrīkst aizmirst, ka šī VK(b)P nozīmē jaunu verdzību.

Iegaumējiet labi šo uzurpatoru vārdus, šos cilvēkus, kas nodarbojas ar sevis slavināšanu un kaspasludinājuši sevi par gudriem un visas tautas mīluļiem. Neviens no mums nedrīkst aizmirst badu, kuršplosījās no 1921. līdz 1933. gadam un kura laikā ēda ne tikai suņus un kaķus, bet ari cilvēkus.

Šajā laikā komunisti organizēja «torgsina» (Vissavienības apvienība tirdzniecībai ar ārzemniekiem)veikalus ar īpašu sortimentu, lai viņus maldinātu, sakot: «Skatieties, cik labi mēs dzīvojam!»

Šajos «torgsina» veikalos par grašiem varēja nopirkt gan zeltu, gan importa preces, taču tie nebijadomāti mums, brāļi un māsas. Kamēr Jūs mirāt badā, bandīti komunisti eksportēja uz ārzemēm mūsulabāko produkciju par viszemākajām cenām, lai demonstrētu, ka Padomju zemē viss ir kārtībā.

Brāļi un māsas! Neaizmirstiet, ko patiesībā nozīmē šis «viss ir kārtībā». Bandīti komunisti piespiedukārtā ar aizņēmumu palīdzību atņēma Jums pēdējos līdzekļus, bet paši tikmēr rīkoja plašas iedzeršanas,deju vakarus, kā arī mežonīgas orģijas ar prostitūtām, šķieda miljoniem tautas naudas.

Brāļi un māsas, neaizmirstiet to nekad! Neaizmirstiet arī to, kāpēc tika nogalināts bandīts Kirovs!Jums lieliski ir pazīstami Staļina, Kaganoviča, Dimitrova un citu komunistu uzurpatoru viepļi.Neaizmirstiet, kas kara gadījumā jānogalina pirmām kārtām!

Iai atbrīvotos no verdzības važām, no smagā jūga, no asiņainā boļševisma un jukušajiemkomunistiem, nāksies karot

Pasaulē nekad un nekur nebūs miers tik ilgi, kamēr komunisms, šis bacilis uz cilvēka miesas, nebūsizskausts līdz pēdējam boļševistiskajam slepkavam.

Šo bandītu apgalvojumi pasaulei, ka viņi nevēlas karu, ir nekaunīgi meli. Komunisti izmanto jebkururadušos iespēju, lai pasaulē sētu nemieru, sabrukumu, badu un nabadzību! Un, ja viņi arī negrib karu, tadtikai tādēļ, ka ļoti labi apzinās, ka tā būs viņu pēdējā cīņa un ka komunisms nozudīs no zemes virsmas kālipīgs bacilis.

Brāļi un māsas! Atcerieties to un līdz pēdējai asins lāsei atriebieties viņiem, kuri uzstājas bandītukomunistu vadītās Padomju Savienības vārdā!

Varu savās rokās sagrābuši komunisti ebreji, kas uzkundzējušies ari mūzikai, literatūrai, Mākslai uttPret komunistisko sērgu jācīnās ar viņu pašu metodēm, tas ir, ar proklamācijām!

Brāļi un māsas! Rīt es lidošu un ar savu spārnoto mašīnu taranēšu lidmašīnu, kas nes neliešaMaksima Gorkija vārdu!

Šādā veidā es nogalināšu kādu desmitu komunistu slaistu, «trieciennieku» (komunistisko gvardu), kāviņiem patīk sevi dēvēt

Šis aeroplāns, kas būvēts par naudu, kuru Jūs devāt piespiedu kārtā, nogāzīsies uz Jums! Tomērsaprotiet, brāļi un māsas, pacietība nevar būt bezgalīga!

Raugoties nāvei acīs, es paziņoju, ka komunisti un visi viņu līdzskrējēji ir ārpus likuma! Drīz esmiršu, tāpēc aicinu

Jūs mūžam atcerēties atriebēju Nikolaju Blaginu, kas gājis bojā krievu tautas vārdā!Maskavā, 1935. gada 17. maijā Nikolajs Blagins, lidotājs.»Šo tā saucamo «lidotāja Blagina pirmsnāves vēstuli» tikai 1992. gadā publicēja zinātniskā

līdzstrādniece L. Kudrjav- ceva. Viņa norāda, ka Varšavas avīzes «Meč» redaktors garantējis, ka vēstuleir autentiska. Piedevām viņa raksta: «Dažas dienas pirms notikuma Maskavā izplatījās baumas, ka ar«Maksimu Gorkiju» gatavojas lidot Staļins kopā ar Molotovu, Kaganoviču, Ordžonikidzi un citāmaugstām amatpersonām…» Rodas iespaids, ka situācija pirms Blagina lidojuma ir izveidojusies glužiticama un ka Blagina ļaunais nodoms ir loģiski izskaidrojams.

Bet tāda šī situācija šķiet tikai pēc paviršas iepazīšanās. Blagina atraitne Klaudija Vasiļjevnapaziņoja, ka viņa par šo uzsaukumu, kas drīzāk atgādina japāņu lidotāja nāvi- nieka kamikadzes vēstuli,dzird pirmo reizi. Ari pats vēstules stils ne vismazākajā mērā neatbilst Nikolaja Pavloviča raksturam.

Analizējot vēstuli, patiešām atklājas, ka tajā ir acīm redzamas aplamības un ka tā ir viltojums, kasdomāts sensācijas radīšanai. Visdrīzāk to rakstījis kāds žurnālists — politiskais emigrants, lai piešķirtupadomju aviācijas flagmaņa bojāejai politisku nokrāsu.

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, atliek tikai salīdzināt dažas vēstules rindkopas ar faktiem: «Šādāveidā es nogalināšu kādu desmitu komunistu slaistu…» Blagins nevarēja būt šo rindu autors, jo ļoti labi,pat vārdā pazina daudzus pasažierus. Tie bija viņa darbabiedri — institūta darbinieki, viņu sievas unbērni (seši bērni astoņu līdz piecpadsmit gadu vecumā). Daudzi nebija pat komunisti, kur nu vēl slaisti…

Turklāt, ja reiz iepriekšējā dienā Blagins būtu nolēmis notriekt «Maksimu Gorkiju», tad kinokamerasobjektīva priekšā savu «atriebības aktu» viņš būtu veicis daudz izlēmīgāk, nevis izdarot divasizmēģinājuma «mucas» apkārt flagmanim.

Pirms 18. maija lidojuma Nikolajs Blagins bija drūms un atklāti nervozēja. (Iepriekšējā dienā viņšbija teicis sievai: «Nepatīk man šis pasākums…») Kinohronikas operators fiksējis kinolentē pēdējo gaisagiganta lidojumu. Gan rosī- šanos pirms lidojuma, gan pasažieru satraukumu. Apkalpe: lidmašīnaskomandieris Ivans Mihejevs, otrais pilots Nikolajs Žurovs, bortinženieris Matvejenko, mehāniķisMedvedevs, kā arī pārējie apkalpes locekļi — Lakruzo, Vlasovs, Eomins (kopā 11 cilvēku) mulsismaida.

Ordeņa kavalieri lidotāju Mihejevu pazina visā valsti. Kā bijušais aviomehāniķis viņš vecu «Moran-Ž» no vienvietīga bija pārtaisījis par divvietīgu tikai tāpēc, lai iemācītos lidot. 1925. gadā viņš piedalījāsrekordlidojumā Maskava- Pekina. 1926. gadā viņš bija komandieris vienībai, kas cīnījās ar siseņiem.Turpmākajos gados viņš iemācījās lidot ar jaunajām lidmašīnām ANT-9 uh piecmotoru ANT-14.

Mihejevs, Blagins un Ribuškins precizēja uzdevumu (Ribuškins ar kinooperatoru lidoja kreisajāpusē), stāvēdami zem «Maksima Gorkija» milzu spārna. Pēc tam iznīcinātāju 1-5 pavadībā gigantspārlidoja pāri Maskavai. Lidmašīnas lidoja ciešā ierindā «spārns pie spārna». Skaļruņu iekārta «balsisno debesīm» atskaņoja maršus…

Tālāk dosim vārdu GKS ZPI lidotājam V. V. Ribuškinam. Viņa stāstījumu pierakstīja laikraksta«Pravda» korespondents, un tas noteikti atrodams IeTK izmeklēšanas materiālos, tikai neviens līdz šaidienai nav pie tiem nokļuvis…

«Uzdevumu es saņēmu 17. maijā piecos pēcpusdienā vienlaicīgi ar lidotāju Blaginu. (Lidojums uz

zemes netika modelēts — L.V) Man pavēlēja lidojumā ņemt līdzi kinooperatoru Ščekutjevu… Es pirmaispacēlos gaisā, tūlīt aiz manis — Blagins. Pēc tam pacēlās «Maksims Gorkijs». Es ieņēmu vietu no tā pakreisi, Blagins — pa labi.

Otrajā aplī «Maksims Gorkijs» pagriezās pa kreisi un uzņēma virzienu uz aerodromu. Es pacēlosmazliet augstāk un lidoju kādus piecdesmit metrus no lidmašīnas kreisā spārna. Es redzēju, kā Blagins,atrazdamies pie labā spārna, uztaisīja «mucu» pa labi un pēc inerces atvirzījās no lidmašīnas pa labi. Pēctam viņš pārvietojās virs labā spārna. Es atvirzījos mazliet tālāk un augstāk, jo nodomāju, ka viņš taisīs«mucu» pa kreisi un viņa lidmašīna, novirzīsies pa kreisi. (Spriežot pēc fdmas, Ribuškins īstenībāaugstumu samazinājis un filmējis uz debesu fona. — LV.)

Blagins palielināja apgriezienus, izlidoja uz priekšu un sāka veidot jaunu augstākās pilotāžas figūru.Tas bija ļoti bīstami, jo pēc inerces viņš varēja uzdurties «Maksimam Gorkijam». Figūra neizdevās, viņšzaudēja ātrumu un ietriecās «Maksima Gorkijā» spārnā kaut kur vidējā motora tuvumā. Acīmredzot viņšietriecās eļļas tvertnēs, jo izlauzās melnu dūmu mutulis, ar motoru tika caursists spārna augšējais unapakšējais apšuvums, kā arī salauztas garensi- jas).

Trieciens bija drausmīgs. «Maksims Gorkijs» sasvērās pa labi, no tā nokrita melns motora pārsegsun treniņlid- mašīnas gabali. Sasveroties arvien vairāk, «Maksims Gorkijs» vēl 10-15 sekundes lidojapēc inerces, bet tad sāka svērties uz leju un krist Pēc tam atrāvās gabals no labā spārna, fizelāžas daļa arasti, lidmašīna apsviedās uz muguras un stāvus piķēja lejā.

Lidmašīna nogāzās priedēs un, lauzdama kokus, uz zemes sajuka gabalos.Es samazināju gāzi un strauji noplanēju pār katastrofas vietu…» Tālākais Ribuškina stāsts ir gluži

fantastisks, kas liecina, ka iepriekšējais teksts stipri labots un papildināts ar pamatīgu vulgāru melu devu.«Šajā brīdī kinooperators no pārbīļa sagrāba mani aiz rīkles, sāka žņaugt un vilkt uz aizmuguri. Es

zaudēju kontroli pār lidmašīnu (?!), tā sāka grīstēt. Man nācās pamatīgi iebelzt operatoram pa seju, untikai pēc tam viņš atgriezās savā vietā un nekustēdamies nosēdēja, līdz nolaidāmies zemē. Divreizapriņķojis avārijas (katastrofas — LV) vietai, es lidoju uz aerodromu.»

Izanalizēsim šos pārmēru interesantos notikumus. Pirmām kārtām, atrodoties otrajā kabīnē, lidojumalaikā žņaugt pilotu nav iespējams. Attālums starp kabīnēm ir pietiekami liels (aptuveni divi metri), tāpēckinooperatoram nāktos atsprādzēties, atbrīvoties no smagnējās kinokameras un ar izpletni uz muguraspilnībā izlīst no kabīnes, lai pāri pleksistikla «nadziņam» aizsniegtos līdz lidotājam un sagrābtu viņu aizrīkles». To darot, gaisa plūsma atrautu viņu no lidmašīnas kā pūciņu. Otrkārt, lidotājs bez grūtībām varnomierināt kuru katru, kas sēž aizmugures kabīnē, — atliek vien pāris reižu radīt negatīvu pārslodzi. Japasažieris nav piesprādzējies, viņš no kabīnes vienkārši izlidos.

Un beidzot, treškārt Nekur nav fiksēts, ka Ribuškina lidmašīna šajā visai nelielajā augstumā būtuiegājusi grīstē. Tāpēc lidmašīnā R-5 gaisā notikusī drāma pēc «Maksima Gorkija» bojāejas nav nekascits kā izdomājums.

Šajā sakarā rodas pamatots jautājums: kas to būtu izdomājis? Vai avīzes «Pravda» galvenaisredaktors N. Bulia- rins?

Visiem šiem izdomājumiem iemesls ir viens — cenzūra visu padomju ļaudīm sniedzamo informācijupielāgoja vienai versijai, padarot par «grēkāzi» Nikolaju Blaginu, kurš vairs nespēja sevi aizstāvēt unattaisnoties sabiedrības priekšā. Šo cilvēku piemeklēja rūgts liktenis — apmelojumi uz ilgiem gadiem…

Cilvēku līķi un lidmašīnas atlūzas tika izkaisītas pa ciemata «Sokol» dārziem. Uz turieni tika nosūtītimilicijas un karaskolu audzēkņi, iekšlietu karaspēka daļas. Arī filmu arestēja, un tai uzlika slepenībaszīmogu.

Gaisa katastrofas upuru bērēs daudzi pievērsa uzmanību apbrīnojamai iecietībai pret briesmīgāskatastrofas galveno vaininieku Nikolaju Blaginu: viņš tika apglabāts kopā ar visiem pārējiemNovodevičjes kapsētā. Ģimenei izmaksāja vienreizēju pabalstu un piešķīra pensiju. Tik «līdzcietīgu»lēmumu varēja pieņemt tikai «visaugstākās instances», tas ir, valdības līmenī. Stāsta, ka Ņ. Hruščovs

zvanījis Staļinam un jautājis, ko lai iesāk ar Blagina līķi. Staļins pēc ilgas pauzes noteicis: «Apglabātkopā ar pārējiem!» — un nolicis klausuli.

Pēc lidmašīnas «Maksims Gorkijs» bojāejas tika nolemts uzbūvēt tās dubultnieku ANT-20.Galvenais konstruktors Andrejs Nikolajevičs Tupoļevs lidmašīnas konstrukcijā izdarīja virkniuzlabojumu, uzstādīja jaudīgākus motorus. Lidmašīnu izmēģināja M. M. Gromovs. Pēc tam viņš patspārvadāja arī pasažierus maršrutā Maskava — Miņeraļnije Vodi. Kara gados lidmašīnu izmantoja kravupārvadāšanai, līdz, nolaižoties pēc kāda reisa, lidmašīna tika sasista…

Vecie lidotāji vēl līdz pat šim laikam ar nožēlu un mīlestību atceras skaistuli «Maksims Gorkijs».Kādreiz par to priecājās visa valsts. (Tajā laikā aviācija iejūsmināja visus, īpaši jaunatni.)

17. maijā ar «Maksimu Gorkiju» lidoja Antuāns de Sent- Ekziperi un augstu to novērtēja. «Es lidojuar lidmašīnu «Maksims Gorkijs»,» vēlāk viņš rakstīja. «Šie gaiteņi, šis salons, šīs kajītes, šī varenāastoņu motoru duna, iekšējie telefona sakari — tas nekādā veidā nelīdzinājās man ierastajiem apstākļiemgaisā. Taču vēl vairāk nekā lidmašīnas tehniskā pilnība mani sajūsmināja jaunā ekipāža un aizrautība, kaspiemita visiem šiem cilvēkiem. Mani sajūsmināja viņu nopietnība un iekšējais prieks, ar kādu viņistrādāja Jūtas, kas vadīja šos cilvēkus, man likās varenāks dzinējspēks nekā giganta astoņi lieliskiemotori.

… Es zinu, ka šī traģēdija nav notikusi tehniskas kļūmes, konstruktoru neprasmīguma vai apkalpespaviršības dēļ. Šī traģēdija nav no tām, kas varētu likt šiem cilvēkiem šaubīties par saviem spēkiem. Navvairs gigantlidmašīnas, taču zeme un cilvēki, kas to radīja, pratīs īstenot vēl brīnumainākus gaisakuģus,tehnikas brīnumus.»

Pēc «Maksima Gorkijā» bojāejas izskanēja aicinājums savākt līdzekļus, lai uzbūvētu sešpadsmittādas lidmašīnas kā «Maksims Gorkijs». īsā laikā tika savākti 68 miljoni rubļu, tomēr uzbūvēta tika tikaiviena šāda gigantlidmašīna, ko jau pieminējām iepriekš. Kur palikuši pārējie miljoni — nav zināms.

Staļins sāka izrādīt nepatiku pret aviokonstruktoru Tupoļevu un apvainoja viņu «gigantismā» —tieksmē būvēt vienīgi lielas lidmašīnas. Īstenībā tā nemaz nebija, bet pēcāk Tupoļevs tika pasludināts par«tautas ienaidnieku»…

Nesen es vēlreiz apciemoju lidotāja Blagina atraitni Klaudiju Vasiļjevnu. Neraugoties uz visaicienījamo vecumu (drīz viņai paliks 90 gadu), viņai bija pavisam maz sirmu matu, pie tam laba atmiņa unrosīgs prāts. Mēs sarunājāmies ilgi, sarunu uzturēja viņas meita (pēc izglītības juriste) JeļenaNikolajevna. Mēs rūpīgi pārlūkojām laika gaitā nodzeltējušas fotogrāfijas, dokumentus, personas lietu.Lūk, viņas tēva, cara armijas pulkveža, fotogrāfija. Lūk, pats Nikolajs Blagins, jādomā, laikā, kad viņšmācījās lidot ar smagajām lidmašīnām «Iļja Muromietis». Lūk, viņš Hodinkas aerodromā kopējā ierindākopā aiļ Čkalovu (viņi bija draugi). Lūk, Blagins pie kaujas «Ņupora» — pats liela auguma, labipiegulošā formas tērpā.

Saglabājies viena Blagina izgudrojuma apraksts — izraksts no dienesta lapas par skaņu pierakstaierīci. Viņš lidoja daudz un bez avārijām. Albuma beigās pēdējā fotogrāfija — Nikolaja Blagina līķisstarp lidmašīnas atlūzām…

Klaudija Vasiļjevna uz maniem jautājumiem atbild labprāt, tikai reizumis nopūšas. Viņa apliecināja,ka iepriekšējā dienā pirms liktenīgā lidojuma vīrs saņēmis neparastu uzdevumu — pavadīt «MaksimuGorkiju» kinokameras priekšā un veikt reklāmas triku. Todien Blagins pārnācis mājās noguris (viņa patnodemonstrēja vīra raksturīgo noguruma pozu). Novilcis lidotāja cimdus, viņš iesitis tos saujā unneapmierināti noteicis: «Rīt atkal lidošu pavadīt to «bandūru». Tāda ir priekšniecības pavēle…»(«Viņam kaut kas nepatika «Maksima Gorkija» izmēģinājumos, šķiet, traucējumi dzinēju darbībā,» stāstaKlaudija Vasiļjevna.) Izmantojot apstākli, ka galvenais konstruktors A N. Tupoļevs tajā laikā atradāskomandējumā ASV, Centrālā aerodinamikas institūta priekšnieks Harlamovs un augstākā priekšniecība,kam bija iepatikusies gigantlidmašīna, par kuru runāja visā valstī, rīkoja vizināšanās, filmēšanu,intervijas, uzbāzīgu propagandu…

«Nekādu vēstuli ar solījumu taranēt gaisā gigantlidma- šīnu Blagins nav rakstījis,» stāsta KlaudijaVasiļjevna. IeTK katrā ziņā šo lietu izpētīja pamatīgi un droši vien bez īpašām pūlēm «izskaitļoja»autoru. Jādomā, ka tāpēc man netika atņemta pensija.»

Sarunu turpinājām vēl ilgi. Jau braukdams metro, es domāju par Blagina kļūdu (lai gan tas būtu bijisgrūti, bet viņš varēja atteikties no lidojuma un pateikt priekšniecībai «nē»), analizēju detaļas, salīdzinājufaktus un nolēmu izmantot Klaudijas Vasiļjevnas padomu — pieprasīt Blagina lietu un flagmaņa bojāejasizmeklēšanas materiālus. Aī kinofilmu (negatīvu), kas guļ VDK putekļainajā plauktā. Stāsts par visu to vēlpriekšā.

Robērs Šarū Kas apsarga Hitlera dārgumus?

TEPLICES EZERA NOSLĒPUMS

Austrija pamatoti tiek uzskatīta par Eiropas tūrisma Meku. Šai jomā tā konkurē ar Franciju, Itāliju unSpāniju, vilinot tūkstošiem ceļotāju, kas vēlas redzēt kalnu ainavas, iepazīt pilsētas ar senu vēsturi unarhitektūras pieminekļus, kā arī izbaudīt dzīvespriecīgo austriešu viesmīlību.

Zalckammergūtes gleznainā apkārtne, šķiet, piesaista kādu īpašu «tūristu» kategoriju. Runa ir parvisai neparastiem ceļotājiem — lielākoties tie ir dzīvespriecīgi, labi noauguši vīri, kurus uz piedzīvojumutakas parasti aizvilina dažādi noslēpumi, slepenas biedrības un minējumu pilnas ekspedīcijas.

Neskaitāmas reizes šo «tūristu» piedzīvojumi bijuši saistīti ar Teplices ezeru, kura tumšo un dziļoūdeņu vilinājums neatstāj vienaldzīgas jau vairākas avantūristu paaudzes. Teplices ezers atrodas starpdivām 2000 im 3000 metru augstām kalnu virsotnēm 15 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Bādauszēkūrorta un šķiet, tam ir uzspiests nolādējuma zīmogs.

Baumo, ka ezers glabā vislielākos pasaules dārgumus… Iespējamās bagātības rūp valdībām, bet jovairāk — piedzīvojumu meklētājiem, kas gatavi ziedot mierīgu dzīvi un reizēm pat dzīvību, lai tikainokļūtu pie mērķa.

1963. gada 6. oktobri Teplices ezera dzelmē nāvi atrada deviņpadsmitgadīgs vācietis, zemūdenspeldēšanas speciālists Alfrēds Egners. Šī drāma norisinājās ļoti aizdomīgos apstākļos. Egners nebijapirmais pazudušo dārgumu upuris— pirms viņa ezera viltīgajos ūdeņos un tā apkārtnē jau bija gājis bojāvismaz ducis piedzīvojumu meklētāju. Pēc viņa netālajā Alates ezerā dabūja galu septiņpadsmit gadusvecais Valters Nigls, un šķiet, ka nāves pļauja ar to nav beigusies.

Ap šiem dārgumiem cieši savijusies politika, okultisms, bet leģenda par tiem saistīta ar 1939. —1945. gada kara pēdējām stundām. Pēc atkāpšanās uz Austrijas dienvidiem un kalnu rajoniem hitleriešikontrolēja tikai nelielas teritorijas un nacistu barveži veica vairākus pasākumus, lai glābtu reihabagātības.

Auszē izrādījās viens no vāciešu pretošanās pēdējiem bastioniem. Pēc nacistu ieceres tieši šīspilsētas apkārtnē vajadzēja slepeni ierīkot galvenās dārgumu glabātavas. Jau 1944. gada beigās saviemvisuzticamākajiem līdzgaitniekiem fīrers izteica šādu pravietisku paziņojumu:

«Galu galā mēs tiksim uzvarēti. Anglija atsakās no pamiera. Nākamo paaudžu priekšā par Rietumusagrāvi visvairāk atbildīgs būs Čērčils. Nākamajā karā Eiropa tiks iznīcināta vienas dienas laikā Ja mūsutauta izglābsies, tai vajadzēs atjaunot civilizācijas gaismu un apvienot Rietumu eliti. Es gribu atstāt bagātumantojumu nākotnes dižajiem reiham, kas tad valdīs!»

Par šiem vārdiem, Hitlera patieso novēlējumu, 1947. gadā mums Spānijā pastāstīja uz nāvinotiesātie franču kolaboracionisti. Viņi bija tos uzzinājuši no kādas augstas amatpersonas, kura savukārtbija tos dzirdējusi no paša Hitlera.

Saskaņā ar šīm iecerēm tika izstrādāta plaša programma, kas paredzēja savākt vienkopus visas reihateritorijā izkaisītās bagātības un bez kavēšanās nogādāt drošās vietās. Sabiedrotie virzījās uz priekšuarvien straujāk, tāpēc rīkoties vajadzēja ātri.

1945. gada aprīlī, tikai dažas dienas pirms galīgās hitleriešu sagrāves, apmēras tūkstotis kravasmašīnu, kas bija norīkotas visu bagātību — tās nezin kāpēc sauca par «nacionālo īpašumu» —transportēšanai, devās uz slepeno ceļa- mērķi.

Nevar apiet jautājumu, kas izraisa interesi — par kādu summu var novērtēt reiha bagātības? Lai gan

precīzi to noteikt nav iespējams, taču jau atgūtās vērtības ļauj kaut aptuveni spriest par šo bagātībuvērienīgumu.

1945. gada maijā no vislielākās slēptuves, kas bija ierīkota Altauszē sāls šahtā, tika izcelti dārgumisimts miljardu marku vērtībā. Pieskaitīsim slepeno dienestu vadītāja Kaltenbrunera dārgumus miljardavērtībā, kas bija ierakti villas «Kerri» dārzā. Jāpiemin arī visvērtīgāko mākslas darbu kolekcija, kas tikaatrasta Neišvaušteinas pilī Fusenē. Tajā ietilpa Rotšilda un Šterna franču mākslas kolekcijas no Parīzes:primilīvistu darbi, viena Fragonāra glezna, viena Brouera glezna, Šardēna un citu slavenu māksliniekudarbi. Kēnigsezera pie Bernhtesgādenas (Zie- meļbavārija) dārgumi; simts tonnas zelta, kas bija noslēptsMekerses sālsšahtā uz dienvidrietumiem no Gotas; leitnanta barona Helmūta fon Himmela, MartinaBormana adjutanta, bagātības, kuras 1946. gadā noslēpumainos apstākļos tika atrastas Zalcburgāarhibīskapa pils pagrabos.

Šiem atradumiem jāpieskaita ari tie, kas tika atrasti netālu no Nirnbergas Feldenšteines pilsaizbetonētajos pagrabos, kur savus personiskos dārgumus bija noglabājis maršals Gērings. Tur bija 36masīvi zelta svečturi, sudraba vanna, slavenu mākslinieku gleznas, kastes ar ļoti vecu konjaku.

Reiha bagātības kopumā var novērtēt par 500 miljardiem franku. Puse no šīs summas ir noguldījumsVācijas bankā, otru pusi veido ievērojams daudzums dārglietu, dārgmetāla stieņi, dārgakmeņi un nacistubarvežu personiskās bagātības, vērtīgi kulta priekšmeti, greznumlietas, kas salaupītas Itālijas,Dienvidslāvijas, Grieķijas un Čehoslovākijas ebreju īpašumos, kā ari ievērojams daudzums mākslasdarbu.

Nebaidoties kļūdīties, šodien var teikt, ka reiha bagātību lielākā daļa vēl nav atrasta.Tikmēr ar nacistu bagātību meklēšanu saistītie nāves gadījumi liek domāt, ka pastāv bijušo esesiešu

vidū izraudzīti slepeni «komandos». Tie centīgi apsargā paslēptos dārgumus, kuri, bez šaubām, tiekuzskatīti par svētu nacistu mantojumu.

1945. gadā amerikāņi apcietināja aizdomīgu vācieti un atrada pie viņa šādu sarakstu, nepārprotamiar SS ģenerāļa Frēliha atzīmēm un viņa parakstu:

166 250 000 Šveices franku,299 018 300 ASV dolāru,313 512 50 000 zelta stieņos,2 949100 briljantos,93 450 000 pastmarku kolekcijās un mākslas priekšmetos,5425000 000 narkotikās.Kādā valūtā izteikti ir šie miljardi un miljoni — markās, mārciņas, dolāros vai frankos? To nezina

neviens.Ir ziņas, ka 19 miljardus franku alpu pļavās pie Blā- almas apracis Ādolfs Eihmanis, kuru 1960.

gadā sagūstīja izraēlieši, piesprieda nāvessodu un 1961. gadā izpildīja to. 1945. gadā SS šefa Švādauzraudzībā divi lieli čemodāni tikuši aprakti piedarbā Festeno ciematā, kas atrodas netālu no FušL

Tiek uzskatīts, ka lopkautuvē zem betona grīdas ir slēptuve, kurā atrodas bijušā ārlietu ministravalūta un dārglietas.

Taču galvenās slēptuves ir izkaisītas kalnos Zalcburgas un jo īpaši Zalckammergūtes tuvumā. Turatrodas arī Tep- lices ezers…

Tai pašā 1945. gadā reibs sabruka. Tomēr kaislības nav rimušas. Tagad politisko un nacionālointerešu vietā stājušās garīgās. Kamēr vairumu nacistu barvežu tik pēkšņa sakāve pārsteidza negaidot unviņi domāja tikai par to, lai viņus aizmirstu, un bailīgi slēpās, bijušais leitnants Francs Gotlihs, kas bijapiedalījies dārgumu slēpšanā, sniedz neparastu paziņojumu:

«Ieslodzītie krievi apraka trīsdesmit ar zeltu, retiem dārgakmeņiem un greznumlietām pildītaskastes… Es to zinu, jo pats biju tur klāt»

Tas noskanēja kā signāls. Un, nepaguvusi lāgā pat sakravāt ceļasomas, ceļā devās bagātību

meklētāji. Bet nepagāja ne pāris dienas pēc paziņojuma, kad Gotlihs noslēpumaini pazuda. Vai tas nebijabrīdinājums tiem cilvēkiem, kuri meklē piedzīvojumus un nebaidās ķerties pie kapļa un cērtes?

Franča Gotliha brālis ķērās pie lietas izmeklēšanas, bet saņēma noslēpumainu vēstījumu, kurā bezaplinkiem bija ieteikts šo izmeklēšanu pārtraukt

Tomēr 1959. gada jūlijā un augustā organizētā amerikāņu ekspedīcija radīja šaubas, vai vispār ezerāir nogremdētas kādas bagātības. Sadarbībā ar FIB un vācu speciālistiem, kas bija apgādāti ar lieliskutehniku — ultraskaņas zondēm un tclekamerām, amerikāņu karavīri sāka metodiski pārbaudīt ezeradibenu. Lai gan izpētes procesu traucēja bieza dūņu kārta, 70-80 metru dziļumā izdevās atrast 16 kastes.

Prieku par atklājumu diemžēl drīz vien nomainīja izbrīns un vilšanās: vairumā kastu atradās viltotasnaudaszīmes… Tur bija desmit miljardi franku! Tos meistarīgi bija izgatavojuši naudas viltotāji, kas noVācijas cietumiem bija savesti Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē. Šī viltotā nauda bija operācijas«Bernhards» galvenais trumpis, lai sagrautu sabiedroto valstu ekonomiku.

Šāds milzīgs viltotās naudas daudzums meklētājiem nesagādātu tik lielu vilšanos, ja nebūtu austriešuPretošanās kustības dalībnieka Albrehta Heisvinklera liecības. Viņš kara gados bija darbojies šai rajonāun apgalvoja, ka ezerā nogremdēti īsti dārgmetāla stieņi.

Jādomā, ka galvenais atrodas citā vielā: slēptuves ar simtiem miljardiem zelta franku varētu būtmazās pilsētiņas Auszē tuvumā. Taisnā līnija tā atrodas apmēram 60 kilometrus no Zalcburgas un uzdienvidrietumiem no diviem kalnu ezeriem, un tai cauri tek neliela upīte, Traunas pieteka…

Saturs Priekšvārds…………………………………………………………………… 5Pirmā daļa. AIZMIRSTĀS PASAULESRobērs Šarū. Ikas akmeņi………………………………………………….. 9Matejs Kučinskis. Hromosomu pielūdzēji……………………………….. 33Hanss Hansens. Kilakitsokas mūmijas………………………………….. 51A.Streļeckis. Zemilauna ledāja gūsteknis……………………………….. 61H.Malleršs. Spēles ar vēršiem Knosā…………………………………… 65RTannenhils, N.Deiviss. Par antropofāgu ļauno cilti…………………… 73Dž.Velards. Āfrikas pazudušās pasaules……………………………… 93M.Karimi. Saindētās bultas……………………………………………. 115Otrā daļa. STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNIAlēns Deko. Anastasija………………………………………………….. 153levs Vjatkins. «Helmut, mēs degam!»………………………………….. 197Genadijs Maksimovics. «Lieta —1-180» jeb Čkalovabojāejas noslēpums…………………………………………………….. 205Ļevs Vjatkins. Pilota Blagina pēdējais lidojums………………………. 301Robērs Šarū. Kas apsargā Hitlera dārgumus………………………… 3152 Doktors Kabrera ir ikas universitātes zinātniski pētnieciskā darba vadītājs, praktizējošs ārsts Ikas

slimnīcā, Ikas reģionālās padomes žūrijas loceklis. Starptautiskās ķirurgu kolēģijaskorespondētājloceklis. Pirmatnējās sabiedrības vēstures speciālists, antropologs, biologs.

2 Oanness ir senās Babilonijas iedzīvotāju dievs un civilizācijas radītājs vienlaikus. Viņu varpielīdzināt romiešu Janusam un grieķu Prometejam. Viņš tēlots kā puscilvēks — puszivs (pat pusvarde) arkaut ko astei lidzīgu. Katru ritu viņš iznācis no jūras un mācījis cilvēkiem dažādas zinības. Vārdavarianti: Oanness, Oans, Ogens, Okeāns, Okeanoss, Oseanoss.

'LSD — lizergīnskābes dietilamīds, stiprs halucinogēns. To satur melnie graudi.'Uabaīns — glikozīds, kuru satur Dienvidāfrikā augošais koks Strophantus glaber un kurš stimulē

sirdsdarbību. Mūsdienās praktiski gandrīz vairs netiek lietots.2 Oriģinālā uzmanību saista Staļina pašrocīgi svītrotās rindkopas, kas izdarītas, rediģējot rindkopas.'grabados — gravīras (spān.).[2]peru pampa nav plašs ar zāli apaudzis līdzenums, bet smilšains un akmeņains līdzenums bez

jebkādas augu valsts.[3]andezīts (vārds atvasināts no Andu kalnu nosaukuma Dienvidamerikā) — vulkānisks kvarcu

nesaturošs iezis, kura sastāvā ietilpst dažādi minerāli.'1973. gadā.'1856. gada 9. februāri žurnāls «Uustrated London Ncws» ziņoja par dīvainu atklājumu Francijā:

«Rokot dzelzceļa pazemes tuneli starp Sendizjē un Nansī, tika atrasts gigantisks sikspārnis, kura spārnuplatums bija 3m 22cm. Dzīvnieks bija melnā krāsā, tas pāris reižu iekliedzās un nobeidzās. Kāds vietējaiszinātnieks noteicis, ka tas ir bijis pterodaktils. Konstatēts, ka klints, kuras dzīlēs patvēries dzīvnieks, irvairāk nekā miljons gadu veca. Iedobums klintī precīzi atbilda dzīvnieka ķermeņa formai.»

'īvs morēls, mūsu draugs un korespondents Taiti, apgalvo, ka Vjetnamas kalnos dzīvo spalvainascilvēkveidīgas būtnes ar milzīgām galvām un ļoti garām kājām un rokām. Tie atrodoties kanibālismaattīstības stadijā un joti baidoties no cilvēkiem. Visiem šiem spalvainajiem cilvēkiem mugurkaulsbeidzoties ar nelielu 3 — 5 cm garu astīti.

'ar esm palīdzību veiktie statistiskie pētījumi ļauj izteikt pieņēmumu, ka pēc 250 gadiem cilvēki būs

par 12 cm garāki un viņiem vairs nebūs gudrības zobu. Cilvēka intelekts būs daudz augstāks, toties kājumazie pirkstiņi būs atrofējušies.

'peiotls — neliels Meksikas bezdzelkšņu kaktuss, kas satur alkaloīdu meskalinu.[9]bangs (hindi valodā) — hašišs, ir zaļganbrūns sveķainu vielu maisījums, ko izdala Indijas

kaņepes sievišķās ziedkopas un kas satur indīgu vielu kannabiolu.[10]beladonna (vilkoga) — daudzgadīgs nakteņu dzimtas augs. Lieto kā pretkrampju un sāpju

remdēšanas līdzekli. Augs ir indīgs.'pituri (pitšeri) — Austrālijā augoša nakteņu dzimtas auga vietējais nosaukums. Tā lapas satur

halucinogēnu skopolamīnu.[12]jards — garuma mērvienība, līdzinās trim pēdām jeb 91,44 cm.'lielkņazs Aleksandrs Mihailovičs— lielkņazes Ksenijas Aleksandrovnas vīrs.[14]gan kleinenberga kungam, gan man mācīšanu ļoti apgrūtināja apstāklis, ka lielkņazēm vienīgās

iespējas vingrināties valodās bija mūsu stundas. Viņas nekad nerunāja vāciski, bet franču valodā izteicāsar grūtībām (P. Žijāra piezīme).

[15] lie-lkņaze olga Aleksandrovna, Nikolaja māsa.'lielkņazes olgas virs, agrākais kirasieru pulka virsnieks. Lielkņaze pirmajā laulibā bija precējusies

ar Oldenburgas princi Pjotru Aleksandroviču.[17]pustoņu attēls, kādu iegūst, ņemot palīgā stikla vai metāla plāksni ar gaismas jutīgu želatīna

kārtu, uz kuras projicē negatīvu.'skaits samazināts. īstenībā gāja bojā 50 cilvēki.'toreiz institūtu vadīja N. Harlamovs. Viņš apstiprināja, ka šāds norādījums bijis, taču jau 1935.

gada 20. maija «Pravdā» visu vainu uzvēla Blaginam. Lidojuma uzdevums nav atrasts vēl šodien.