Kontrole pār baznīcu Latvijas Padomju Sociālistiskajā ... · PDF fileApskata sākumā īsumā iezīmēšu politisko un baznīcas un ... luteriskās Baznīcas Dundagas draudzes

Kontrole pār baznīcu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības valsts drošības institūcijas

Dr. phil. Solveiga Krūmiņa-Koņkova LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekle

Ievads. Varas maiņa un reliģiskā politika pēc Josifa Staļina nāves

Apskata sākumā īsumā iezīmēšu politisko un baznīcas un padomju varas attiecību fonu, kuru veido un kurā arī aktīvi darbojas reliģiskie pilnvarotie LPSR. Laika posms no 1950. līdz 1953. gada 5. martam ir Josifa Staļina (1878 – 1953) laika pēdējie gadi. Šajā laikā visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teritorijā turpinās garīdzniecības “tīrīšana no pretpadomju elementiem” un metodiska dievnamu slēgšana, un šīs represijas, protams, skāra arī Latvijas teritoriju. Piemēram, 1950. gadā, pamatojoties uz kādu no Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksa 58. prim pantiem, kas bija vērsti uz kontrrevolucionāru noziegumu apkarošanu,1 bija notiesāti, nosakot brīvības atņemšanu uz desmit gadiem darba nometnēs, trīs Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas2 un astoņi Latvijas Romas katoļu

1 Skat. vairāk Jansons, Ritvars. LPSR drošības iestāžu darbība 1944. – 1956. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 91. – 93. lpp. 2 Talonens, Jouko. Baznīca staļinisma žņaugos. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam. Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2009, 203. – 205. lp. Salīdzinot minēto informāciju ar datubāzi, kas pamatā izdevumam No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986 (Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1999) un kas pielāgota LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās

2 Kontrole pār baznīcu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā un

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības valsts drošības institūcijas

baznīcas garīdznieki3. Taču ne visi padomju varai nevēlamie garīdznieki bija tiesāti. Spriežot pēc pieejamās informācijas, kriminālprocesuālo darbību veikšana nebija pat fiksēta attiecībā uz Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Dundagas draudzes mācītāju Augustu Briedi4. Garīdznieks pratināšanas laikā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības ministrijas vietējā nodaļā bija sists līdz nāvei, kas iestājās 1950. gada 6. novembrī, bet viņa mirstīgās atliekas bija pārvietotas piecus kilometrus tālāk uz Dižkārļiem.5

izpētes komisijas vajadzībām, secināms, ka skaitlis aptver sekojošās personas: Nikolajs Malcenieks, dzimis 1916. gadā, apcietināts 1950. gada 28. novembrī; Alfreds Freibergs, dzimis 1890. gadā apcietināts 1950. gada 21. decembrī; Roberts Feldmanis, dzimis 1910. gadā, apcietināts 1950. gada 29. aprīlī. 3 Trūps-Trops, Henriks. Latvijas Romas katoļu baznīca komunisma gados, 1940 – 1990. Rīga: Romas katoļu metropolijas kūrijas izdevums, 1992, 70. – 73. lpp. Salīdzinot minēto informāciju ar datubāzi, kas pamatā izdevumam No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986 (Rīga: Latvijas vēstures institūts, 1999) un kas pielāgota LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vajadzībām, secināms, ka skaitlis aptver sekojošās personas: Jāzeps (Josifs) Borodzuļa, dzimis 1893. gadā, apcietināts 1949. gada 10. novembrī; Staņislavs Čužāns, dzimis 1922. gadā, apcietināts 1950. gada 12. februārī; Jāzeps (Josifs) Gailevičs, dzimis 1893. gadā, apcietināts 1945. gada 8. jūnijā un 1949. gada 10. septembrī; Staņislavs Ivbulis (Ivbuls), dzimis 1907. gadā, apcietināts 1949. gada 2. februārī; Eduards Kopeika (Kopeiks), dzimis 1906. gadā, apcietināts 1949. gada 15. novembrī; Jānis Voitiņš, dzimis 1913. gadā, apcietināts 1950. gada 10. februārī; Izidors Ancāns, dzimis 1889. gadā, apcietināts 1950. gada 29. maijā; Klements (Klemenss) Apšs, dzimis 1913. gadā, apcietināts 1949. gada 21. septembris. Savukārt ziņas par Leonu Dzeni (Dzeņu), dzimušu 1915. gadā, apcietinātu 1945. gada 25. septembrī H. Trūpa-Tropa grāmatā nav precīzas. 4 Augusts Briedis dzimis 1904. gada 7. septembrī Mazsalacā. 1938. gadā beidzis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Tajā pašā gadā ordinēts par mācītāju un kalpojis par vikāru Kandavas prāvesta iecirknī. No 1939. līdz 1940. gadam bijis Tukuma aizsargu pulka 1. bataljona kapelāns. No 1941. gada līdz nāves brīdim 1950. gada 6. novembrī bijis pirmais latviešu mācītājs Dundagas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Bijis viens no mācītājiem, kas piedalījās Kandavas un Piltenes prāvestu iecirkņu mācītāju sapulcē Ārlavā 1945. gada februārī; par šo faktu skat. LVA, 1986. f., 1 .a., 40742. l., 110. lp. 5 Skat. “Ar mācītāja acīm”, Dundadznieks, Nr. 5 (110), 2011, marts, 3. lp. Pieejams: http://novads.dundaga.lv/avize/d110_20110315.pdf; “Ar mācītāja acīm”, Dundadznieks, Nr. Nr. 7 (112), 2011, aprīlis, 3. lpp. Pieejams. http://novads.dundaga.lv/avize/d112_20110415.pdf; Briedis, Guntis. “Pirms 70 gadiem Dundagas baznīcā”, Dundadznieks, Nr. 16 (187), 2014, septembris, 3. lpp. Pieejams: http://novads.dundaga.lv/avize/d187_20140911.pdf.

3 VDK ZINĀTNISKĀS IZPĒTES KOMISIJAS RAKSTI. 4. SĒJUMS. LIELAIS

BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK UN TĀS PIESEGSTRUKTŪRAS.

Pēc Staļina nāves 1953. gada 27. martā, sekojot PSRS iekšlietu ministra Lavrentija Berijas (1899 – 1953) norādījumiem, PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva dekrētu par amnestiju.6 Lai gan amnestija noteica plašu gadījumu loku, kad personas atbrīvojamas no soda izciešanas, sods samazināms uz pusi, sodāmība dzēsta, atceļami tiesību īstenošanas ierobežojumi un izbeidzami kriminālprocesi, dekrēta 7. pants noteica, ka amnestiju neattiecina

“uz personām, kas notiesātas ar soda termiņu ilgāk par pieciem gadiem par kontrrevolucionāriem noziegumiem, sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, bandītismu un slepkavību ar iepriekšēju nodomu”.

Savās atmiņās par Latvijas Romas katoļu baznīcas prelātu Alfonu Pastoru (1890 – 1968) viņa brāļa dēls Vladimirs Pastors šo situāciju apraksta sekojoši:

“Kas attiecās uz politiskajiem, jāatzīmē tas, ka mazāk par pieciem gadiem par kontrrevolucionāriem noziegumiem (viss 58. pants7) deva

ļoti reti8. Tomēr politiskie ieslodzītie turpināja cerēt uz amnestiju.”9

Cerības pārauga konkrētā rīcībā, kad tā paša gada aprīlī laikrakstā Pravda parādījās raksts, kas atmaskoja “ārstu lietu”10. Ziņas par to, ka šajā lietā apsūdzētie ir atbrīvoti, jo lieta izrādījusies safabricēta, bet

6 Skat. PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par amnestiju, 1953, 27. marts. Pieejams: http://lpra.vip.lv/atpludi.htm. 77 Avotos kļūdaini KPFSR Kriminālkodeksa 58. prim pantus dēvē par 58. pantu. Katrs 58. prim pants ir atsevišķs pants, kas satur nošķirtu noziedzīga nodarījuma sastāvu, kvalificējošas pazīmes un atbilstošu sankciju un kas var būt dalīts daļās. Red. piez. 8 Piemēram, Julijans Vaivods (1895 – 1990) 1958. gada 13. maijā bija sodīts atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.10 panta pirmajai daļai – par propagandu vai aģitāciju, kurā uzaicina gāzt, graut vai vājināt padomju varu, kā arī par tāda paša satura literatūras izplatīšanu, izgatavošanu vai glabāšanu –, nosakot divu gadu brīvības atņemšanas. Skat. LVA, 1986. f., 2. a., 5447. l., 275. lp. 9 Пастор, Владимир. “Альфонс Пастор прелат Апостольского престола”, ч. 2, Проза.ру. Pieejams: https://www.proza.ru/2016/01/01/746 [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 10 Skat., piemēram, Костырченко, Геннадий. “Дело врачей”, Альманах “Россия. ХХ век”, Архив Александра Н. Яковлева. Pieejams: http://www.alexanderyakovlev.org/almanah/inside/almanah-intro/55550.



apsūdzēto atzīšanās – falsificētas, nokļuva arī līdz Gulagam11. Taču vēl aktīvāka politieslodzīto un viņu piederīgo rīcība sākās pēc tam, kad 26. jūnijā Kremlī, Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās Komitejas (CK) Prezidija sēdes laikā, apcietināja Beriju12. Oficiāli par to paziņoja 29. jūnijā, un tūlīt pēc tam PSRS Ģenerālprokuratūra, PSKP CK un jaunais PSRS iekšlietu ministrs Sergejs Kruglovs13 (1907 – 1977) sāka saņemt politieslodzīto lūgumus pārskatīt viņu krimināllietas, kā arī sūdzības par to, ka izmeklēšanas gaitā pret viņiem izmantotas nelikumīgas pratināšanas metodes14. Šādu lūgumu un sūdzību piemēri atrodami arī vairākās Latvijā notiesāto garīdznieku krimināllietās.15 Tā 1953. gada 6. jūlijā savu sūdzību PSRS iekšlietu ministram adresēja notiesātais Latvijas pareizticīgās baznīcas priesteris Dmitrijs Okolovičs (1915 – 1985)16. Citēšu šīs sūdzības ievadu, jo tas precīzi atspoguļo tā laika politisko ieslodzīto noskaņojumu:

“Es vienmēr domāju, ka manas pilsoņa tiesības droši sargā padomju likumība. PSRS Konstitūcijā taču ir ierakstītas padomju sociālistiskās valsts pilsoņu diženās tiesības. PSRS Konstitūcijas 127. pants PSRS pilsoņiem nodrošina personas neaizskaramību. Nevienu nevar apcietināt citādi, kā vien ar tiesas lēmumu vai prokurora sankciju.

Taču es vēlos darīt zināmu, kas notika 1949. gada naktī no 8. uz 9. augustu. Nevaru to noklusēt, jo ir pārkāpta padomju likumība. Leitnants Streļajevs (VDM [Valsts drošības ministrijas] pārstāvis LPSR Limbažu rajonā) ieradās pie manis bez jebkāda apcietināšanas ordera un ar ieroci rokās piespieda mani atzīt sevi par arestētu, un nekādi ne

11 Akronīms no Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenajai pārvaldes nosaukuma krievu valodā, proti, ГУЛАГ – Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний. 12 Beriju un vairākus citus augsta ranga PSRS Iekšlietu ministrijas darbiniekus tiesāja 1953. gada decembrī un gandrīz visiem noteica augstāko soda mēru – nāves sodu. 13 Сергей Никифорович Круглов. 14 Хлобустов, Олег. КГБ СССР 1954 – 1991. Тайна гибели Великой державы. Москва: Аква-Терм, 2012, c. 29. 15 Skat., piemēram, LVA, 1986. f., 1. a., 40001. l.; LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l.; LVA, 1986. f., 2. a., 5447. l. 16 Dmitriju Okoloviču 1949. gada 14. decembrī notiesāja atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.1a un 58.10 panta pirmajai daļai – par dzimtenes nodevību un pretpadomju literatūras glabāšanu –, nosakot kopumā brīvības atņemšanu uz divdesmit pieciem gadiem. Skat. LVA, 1986. f., 1. a., 40001. l.



mani, ne arī Salacgrīvas pilsētas darbaļaužu deputātu padomes priekšsēdētāja K. Pētersona protesti par to, ka bez aresta un kratīšanas ordera Streļajeva rīcība ir nelikumīga, neko nedeva. Es tiku arestēts, un pēc šausminošām pratināšanas metodēm, redzējis un pārliecinājies par izmeklēšanas darbību patvaļu, es parakstīju visus

protokolus par manām lietām.”17

Okoloviča vēstules noslēgums savukārt rāda, ka politieslodzītie bija labi informēti gan par atzinumu, ka “ārstu lieta” bijusi safabricēta, gan arī par Berijas mēģinājumiem ierobežot Sevišķās apspriedes pilnvaras. Okolovičs raksta:

“Visa manas apsūdzības lieta taču balstās uz visīstākajiem meliem, un Sevišķā apspriede mani notiesāja neklātienē, neuzklausot mani un nenopratinot lieciniekus, kuri pierādītu lietas būtību, proti, tiktu pierādīts, ka man nav bijis nekā kopīga ar tādiem “faktiem”, kādi tika uzskaitīti apsūdzības lietā. Izmeklēšanas laikā es atspēkoju melus, un man tika apsolīts, ka manu lietu izskatīs Kara tribunāls, kurā tiks izvērtēti arī mani labie darbi.

Es nekad neesmu bijis pretpadomju cilvēks, un man nav arī bijis ne mazākā mērķa uz tādām darbībām, kādās mani apsūdzēja.

Lūdzu Jūs pārskatīt manu lietu.”18

1953. gada 14. septembrī par PSKP CK pirmo sekretāru kļūst Ņikita Hruščovs (1894 – 1971). Hruščova laiks, no kura daļu tautā dēvē arī par Hruščova atkusni, faktiski padomju varas attieksmi pret baznīcu neietekmēja. Mainījās tikai metodes, ar kādām varas iestādes mēģināja likvidēt baznīcas ietekmi sabiedrībā: fizisku izrēķināšanos ar padomju varai mazāk lojāliem garīdzniekiem nomainīja attiecīgo garīdznieku psiholoģiska ietekmēšana un aktīvas antireliģiskas propagandas kampaņas.

1954. gada 7. jūlijā PSKP CK pieņem lēmumu Par lieliem trūkumiem zinātniski ateistiskajā propagandā un pasākumiem tās

17 LVA, 1986. f., 1. a., 40001. l., 102. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 18 LVA, 1986.f., 1.a., 40001.l., 103. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



uzlabošanai19.20 Šajā lēmumā uzsvērts, ka ir aktivizējusies “baznīcu un dažādu reliģisko sektu darbība” un ir pieaudzis to PSRS pilsoņu skaits, kuri praktizē reliģiskos rituālus. Lēmums norāda, ka PSKP, komjaunatnes, arodorganizācijām, kā arī Izglītības ministrijai obligāti jāveic “antireliģiskais darbs” sistemātiski, neatlaidīgi, pārliecinot un pacietīgi skaidrojot, meklējot individuālu pieeju katram ticīgajam. Tā paša gada 10. novembrī PSKP CK pieņem vēl vienu lēmumu Par kļūdām zinātniski ateistiskās propagandas darbā iedzīvotāju vidū21, kurā, no vienas puses, uzdod:

“PSKP apgabalu komitejām un novadu komitejām, savienoto republiku Kompartiju Centrālajām Komitejām un visām partijas organizācijām radikāli novērst kļūdas ateistiskajā propagandā un turpmāk nekādā gadījumā nepieļaut ticīgo un garīdznieku jūtu jebkādu aizskaršanu, kā arī administratīvu iejaukšanos baznīcas darbībā,”

No otras puses, izvērsti pamato, kādēļ:

19 О крупных недостатках в научно-атеистической пропаганде и мерах её улучшения. 20 Ievērojot to, ka daudzi dokumenti nav pieejami latviešu valodā, šeit un turpmāk, ja vien nav norādīts citādi, dokumenta nosaukumu autore tulkojusi, vadoties pēc citiem saistītiem dokumentiem un autorei konsultējoties ar VDK piesegstruktūras Dzimtenes Balss bijušo redaktori. Šeit salīdzinājumam skat. 1963. gada Lietuvas PSR Komunistiskās partijas CK sekretāra A. Barkauska referāta nosaukumu “Par zinātniski ateistiskās propagandas stāvokli republikā un pasākumiem tās uzlabošanai” (“Lietuvas KP CK plēnums”, Padomju Jaunatne, 1963, 13. februāris). Jānorāda, ka Ringolda Baloža piedāvātais tulkojums Par lieliem trūkumiem zinātniskā ateisma propagandā un tās uzlabošanas pasākumiem viņa agrīnajos darbos (piemēram, “Diena, kad pieminam arī komunistu represētos ticīgos”. Pieejams: http://lpra.vip.lv/ticigos.htm) un ko izmanto diplomdarbos (piemēram, Brūnava, Madara. Reliģiju politika LPSR (1953 – 1959): baptistu un adventistu konfesiju piemērs [bakalaura darbs vēsturē]. Rīga: Latvijas Universitāte, 2016), nav precīzs. Tāpat neprecīzi tulkot arī Par zinātniski-ateistiskās propagandas galvenajiem trūkumiem un pasākumiem tās uzlabošanai (piemēram, Giļdejeva, Kristīna. Ateistiskā darba pamatvirzieni LSPR [LPSR – red. piez.] 1954. – 1964. gados [maģistra darbs vēsturē]. Rīga, Latvijas Universitāte, 2016). Red. piez. 21 “PSKP CK Lēmums Par kļūdām zinātniski ateistiskās propagandas darbā iedzīvotāju vidū”, Cīņa, 1954, 12. novembris. Salīdzinājumam nosaukums krievu val. Об ошибках в проведении научно-атеистической пропаганды среди населения.



“Dziļa, pacietīga un prasmīgi nostādīta zinātniski ateistiskā propaganda ticīgo vidū palīdzēs viņiem galu galā atbrīvoties no reliģiskiem maldiem,”

un norāda, ka:

“Garīdznieki savā vairākumā, kā to liecina fakti, tagad arī ir lojāli pret padomju varu. Tāpēc cīņa pret reliģiskajiem aizspriedumiem pašlaik jāuzskata ka zinātniska, materiālistiskā pasaules uzskata ideoloģiska cīņa pret antizinātnisko, reliģisko pasaules uzskatu.”

Rezultātā pastiprinās cīņa ar reliģiskiem uzskatiem, audzinot darbaļaudis “karojošā materiālisma” garā.22

Latvijā uz šo PSKP CK lēmumu reaģē ar LPSR Ministru Padomes (MP) 1955. gada 26. marta lēmumu Nr. 174. Par zinātniski izglītojošā darba pastiprināšanu iedzīvotāju vidū23. Lēmumā uzsvērts, ka zinātniski izglītojošo propagandu iedzīvotāju vidū veic neapmierinoši, un šo situāciju

“izmanto reakcionāri elementi un baznīca, lai aktīvi jauktos padomju ģimenē un darbaļaužu sadzīvē, ieviešot reliģiskos rituālus un mēģinot

pakļaut savai ietekmei visvairāk atpalikušos sabiedrības slāņus”24.

Būtiska vieta šajā lēmumā ierādīta zinātniskā ateisma propagandai un jaunu ģimenes un sadzīves tradīciju radīšanai, ar kurām jānomaina reliģiskās tradīcijas kā, piemēram, padomju kapu svētki un laulību un bēru ceremonijas.

Pēc četriem gadiem 1958. gada 12. septembrī, apkopojot šīs “ideoloģiskās cīņas” rezultātus, tiek izstrādāts slepens PSKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas apkārtraksts padomju republikām Par zinātniski ateistiskās propagandas trūkumiem25. Šajā apkārtrakstā, ilustrējot baznīcas ietekmes pieaugumu padomju sabiedrībā, no jauna aicina PSKP, komjaunatnes un arodorganizācijas, PSRS Kultūras ministriju, PSRS MP Radioraidījumu un televīzijas komiteju, PSRS Augstākās izglītības ministriju un republikāniskās ministrijas nopietni

22 Skat. Записка Отдела пропаганды и агитации ЦК КПСС по союзным республикам “О недостатках научно-атеистической пропаганды”, № 39. Pieejams: http://rusoir.ru/03print/03print-02/03print-02-239/ 23 LVA, 1448. f., 1. a., 7. l., 25. – 28. lp. 24 LVA, 1448. f., 1. a., 7. l., 26. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 25 О недостатках научно-атеистической пропаганды.



aktivizēt zinātniski ateistiskās propagandas un kultūrizglītojošo darbu, īpaši jaunatnes vidū. Apkārtrakstā nav minētas PSRS Reliģisko kultu lietu padome (RKLP) un PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padome (KPBLP), taču, spriežot pēc pilnvaroto LPSR arhīvu dokumentiem26, abas šīs institūcijas kopā ar Latvijas Komunistiskās partijas CK Aģitācijas un propagandas nodaļu plānoja un īstenoja antireliģiskās jeb zinātniski ateistiskās propagandas kampaņas Latvijas teritorijā. Šādu kampaņu veiksmīgai īstenošanai bija nepieciešami pilnvarotie ar līdzīga darba pieredzi, un tas, jādomā, bija viens no iemesliem arī daļējai pilnvaroto nomaiņai divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu beigās, jo, kā lasāms iepriekš minētajā apkārtrakstā, LPSR bija to republiku skaitā, kuru

“partijas organizācijas, ideoloģiskās iestādes un nodaļas CK 7. jūlija un

10. novembra lēmumus nepilda [27], zinātniski ateistiskās

propagandas pastiprināšanas vietā tās to ir būtiski vājinājušas un

dažās vietās pārtraukušas pilnīgi”28.

1960. gada 13. janvārī PSKP CK pieņēma lēmumu Par pasākumiem, lai likvidētu garīdzniecības pieļautos padomju likumdošanas par kultiem pārkāpumus29 30, kas izvirza jaunus uzdevumus tieši RKLP un KPBLP un

26 LVA, 1448. f., 1. a., 66. l., 50. lp.; LVA, 1448. f., 1. a., 69. l., 4. lp.; LVA, 1448. f., 1. a., 80. l., 52. lp. u.c.; LVA, 270. f., 1. c. a., 986. l., 183. – 185. lp., 210. lp. 27 Apkārtrakstā par nepietiekamu antireliģiskās propagandas darbu papildus LPSR kritizē arī Lietuvas PSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR, Kirgīzijas PSR, Kazahijas PSR un KPFSR. 28 Записка Отдела пропаганды и агитации ЦК КПСС по союзным республикам “О недостатках научно-атеистической пропаганды”, № 39. Pieejams: http://rusoir.ru/03print/03print-02/03print-02-239/ [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 29 О мерах по ликвидации нарушений духовенством советского законодательства о культах. 30 Par neprecīzu uzskatāms tulkojums “Par pieņemamajiem mēriem, lai likvidētu kulta likumdošanas pārkāpumus garīdzniecības vidū”. Skat., piemēram, Rozentāls, Linards. Sinodālais pārvaldes princips Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 1948. – 1984. gadā [promocijas darbs]. Rīga: Latvijas Universitāte, 2014. Jāatzīmē, ka padomju dokumentos jēdziens “likumdošana” lietots neprecīzi, attiecinot to gan uz ārējo normatīvo aktu pieņemšanas procesu, gan arī uz ārējo normatīvo aktu kopumu, lai gan jēdziens aptver tikai pirmo nozīmi. Tādējādi, arī tad, kad dokumentu necitē, zinātnieki mēdz lietot kļūdainu terminoloģiju, attiecinot jēdzienu “likumdošana” arī uz normatīvo aktu kopumu. Red. piez.



to pilnvarotajiem padomju republikās. Uzdevumu starpā minama reliģisko organizāciju iesaistīšana cīņā par mieru un pretpadomju propagandas atmaskošanā. Lēmums būtiski paplašina ne tikai abu padomju veicamos uzdevumus, bet arī to pilnvaras, lemjot par jautājumiem, kas saistīti ar reliģisko kultu darbību.31 Piemēram, pilnvaroto kompetencē bija izlemt, kuriem ar baznīcu saistītiem cilvēkiem atteikt pierakstu Rīgā.32

1964. gada 6. jūnijā LPSR MP pieņem lēmumu Nr. 321 Par “Nolikuma par padomju sadzīves tradīciju ieviešanas un reliģisko kultu likumievērošanas kontroles komisijām” apstiprināšanu,33 kurš paredzēja “pilsētu, rajonu, ciematu un ciemu darbaļaužu deputātu padomju izpildkomitejās” izveidot īpašas administratīvās komisijas, kuru uzdevums bija ieviest jaunas padomju sadzīves tradīcijas un kontrolēt, kā “padomju likumdošanu par reliģiskajiem kultiem uz vietām” ievēro konkrētā Latvijas teritorijā. Nolikums noteica, ka “komisijās ietilpst partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes un citu organizāciju pārstāvji”” un tās “apstiprina attiecīgās darbaļaužu deputātu padomju izpildkomitejas”34. Kā jau liecina Nolikuma nosaukums, komisijām bija jākontrolē,

“vai reliģiskās biedrības, kultu kalpotāji un amatpersonas ievēro padomju likumdošanu par reliģiskajiem kultiem, kā arī palīdz aktivizēt zinātniski ateistisko un antireliģisko propagandu, ko veic Zinību biedrības, sabiedriskās organizācijas, kultūrizglītības un citas

iestādes”35.

Arī šo komiteju veikto darbu reliģisko kultu likumievērošanas kontroles jomā uzraudzīja reliģisko lietu pilnvarotie. Piemēram, 1967. gadā pilnvarotais Prolets Liepa36 izziņā par šo komisiju darbu ir rakstījis, ka atsevišķos Latvijas rajonos šīs komisijas jeb, kā rakstīts ziņojumā,

31 LVA, 270. f., 1. c. a., 1422. l., 23. – 29. lp. 32 LVA, 1448. f., 1. a., 84. l., 41. lp. 33 LVA, 270. f., 3. a., 2010. l., 76. – 82. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.], 83. – 90. lp. [dokuments latviešu val.]. 34 LVA, 270. f., 3. a., 2010. l., 84. lp. 35 LVA, 270.f., 3. a., 2010. l., 85. lp. 36 Par Proletu Liepu skat. vairāk tālāk tekstā.



sekcijas37 ir strādājušas neapmierinoši, bez pamatota iemesla aizliedzot reliģiskos “kapu svētkus”, kulta ēku remontus, kā arī pieļaujot kulta ēku demolēšanas un izlaupīšanas gadījumus. Izziņas noslēgumā Liepa uzsvēris, ka

“par visiem faktiem savlaicīgi informētas republikas direktīvās organizācijas un veikti vajadzīgie pasākumi šo pārkāpumu

novēršanai”.38

Par to, ka reakcija uz antireliģisko kampaņu interesēja gan LPSR valdību, gan RKLP un KPBLP LPSR, gan arī LPSR valsts drošības institūcijas, un to, cik cieši šīs intereses bija saistītas, liecina, piemēram, KPBLP pilnvarotā Aleksandra Saharova (1919 – ?)39 specziņojums LPSR MP priekšsēdētāja vietniekam Eduardam Berklavam (1914 – 2004) Par Krievu pareizticīgās baznīcas LPSR garīdzniecības attieksmi pret antireliģiskās propagandas pastiprināšanu presē40. A. Saharovs savā ziņojumā pārstāsta vairāku garīdznieku reakciju uz Krievu pareizticīgās baznīcas arhibīskapa Filareta41 runu Rīgas garīdznieku sanāksmē 1954. gada 17. septembrī, citējot arī dažus divdomīgus garīdznieku izteikumus, piemēram, eparhijas padomes tehniskā sekretāra Dmitrija Ņesadomova42 teikto: “Kamēr pastāv Rietumi, mums nav no kā baidīties”. A. Saharovs tūlīt pat piezīmē, ka šim apgalvojumam piekritis priesteris Nikolajs Haritonovs (1915 – 1983).43 No ziņojuma nevar spriest, vai Aleksandrs

37 Katrā komisijā darbojās šādas sekcijas: civilstāvokļa aktu reģistrācijas rituālu (laulību un dzimšanas reģistrācija), bērnības svētku, pilngadības, pirmās pases izsniegšanas svētku un sēru rituālu (bēres un mirušo piemiņas dienas) sekcijas, kā arī reliģisko kultu likumievērošanas kontroles sekcija. Liepas izziņā acīmredzot domāts tieši pēdējās sekcijas darbs. 38 LVA, 1419, 3.a., 4.l., 105. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 39 Par Aleksandru Saharovu skat. vairāk tālāk tekstā. 40 Ziņojums rakstīts krievu valodā; oficiālais nosaukums: Об отношении духовенства русской православной церкви в Латвийской ССР к усилению антирелигиозной пропаганды в печати, LVA, 270. f., 986. l., 143. – 144. lp. 41 Filarets (Aleksandrs Ļebedjevs, 1887 – 1958) bijis Rīgas un Latvijas arhibīskaps no 1951. līdz 1958. gadam. 42 1940. gadā 5. augustā kā subasistents svītrots no LPSR Universitātes mācību spēku un darbinieku saraksta sakarā ar Teoloģijas fakultātes likvidēšanu. “Svītroti no ūniversitātes mācību spēku un darbinieku saraksta”, Padomju Latvija, Nr. 33, 1940, 17. septembris, 2. lpp. 43 LVA, 270. f., 1. c. a., 986. l., 144. lp.



Saharovs ir personīgi piedalījies sanāksmē vai arī izmantojis savas aģentūras materiālus. Neskatoties uz iepriekš minēto apstākļu neskaidrību, dokuments ir ievērojams ar to, ka uzvārdi – Ņesadomovs un Haritonovs – ir izcelti, un uz Saharova ziņojumu pavadošā dokumenta redzama ar Eduarda Berklava roku rakstīta rezolūcija krievu valodā, uzdodot LPSR iekšlietu ministram:

“Biedr. Zujān44. Lūdzu sagatavot kopiju un nosūtīt Valsts drošības

komitejai uz komitejas priekšsēdētāja vietnieka Ziediņa45 vārda. Es ar

viņu jau esmu sarunājis.”46

Jautājums par valsts drošības iestāžu iesaisti antireliģiskās kampaņas īstenošanā ir ļoti būtisks un pētāms atsevišķi. Šajā apskata

44 Ivans Zujāns (viņš arī Jānis, “Latvijas PSR Augstākās padomes prezidijā”, Cīņa, 1953, 4. jūnijs, “Par Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija dekrētu [..]”, 1953, 20. augusts), dzimis 1910. gada 11. decembrī Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Loču (un Tipanu) sādžā Donata Zujāna Kondratija dēla (Valdības Vēstnesis, Nr. 172, 1932, 4. augusts, 3. lpp.)ģimenē, aktīvs PSRS okupācijas veikto represiju organizētājs, Alfona Novika skolasbiedrs un biedrs kopīgā nelegālajā darbībā pret Latvijas Republiku 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, No 1944. gada augusta līdz septembrim – VDTK Abrenes apriņķa daļas priekšnieks, no 1944. gada septembra līdz 1945. gada jūlijam – LPSR VDM 2. daļas 3. nodaļas priekšnieks, no 1945. gada jūlija līdz 1946. gada novembrim – VDTK 2. daļas priekšnieka vietnieks, no 1946. gada novembra līdz 1950. gada aprīlim LPSR VDM 2-N daļas (cīņai ar pretpadomju nacionālistisko pagrīdi) priekšnieks, no 1950. gada aprīļa līdz 1953. gada maijam – VDM 2. daļas (pretizlūkošana) priekšnieks, LPSR iekšlietu ministrs no 1953. gada līdz 1962. gadam, tātad arī periodā, kad viņam bija pakļauti visi čekisti LPSR, jo Valsts drošības un Iekšlietu ministrijas tad (no 1953. gada 3. jūnija līdz 1954. gada 10. aprīlim) bija apvienotas vienā resorā, līdz 1963. gada 1. februārim LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministrs, ministra amatā cieši sadarbojās ar VDK, atvaļināts 1963. gadā kā ģenerālmajors, miris 1975. gada 1. janvārī. “Ivans Zujāns”, Cīņa, 1975, 4. janvāris, “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Dekrēts par b. I. Zujāna atbrīvošanu no Latvijas PSR sabiedriskās kārtības sargāšanas ministra pienākumiem”, Cīņa, 1963, 1. februāris, “Jauns vadītājs čekai Latvijā”, Laiks, 1963, 6. februāris, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs. Ведомости Президиума Верховного Совета Латвийской ССР, Nr. 24, 1953, 8. jūnijs, 1. lpp. Red. piez. 45 Te domāts Mintauts Ziediņš. Skat. Žvinklis, Arturs. “LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 370. lpp. 46 LVA, 270. f., 1. c. a., 986. l., 142. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



daļā vispirms aplūkošu to RKLP, KPBLP un reorganizētās PSRS Reliģiju lietu padomes47 (RLP) priekšsēdētāju un attiecīgo padomju pilnvaroto LPSR, kuri bija šajos amatos no 1950. līdz 1970. gadam, biogrāfijas. Manuprāt, arī šo personu dzīvesstāsti rāda to, kā mainās valsts drošības iestāžu izmantotās baznīcas kontroles metodes.

1. nodaļa. Maskavas priekšnieki un viņu pilnvarotie Latvijā

Ņ. Hruščova darbības sākumā PSRS Reliģisko kultu lietu padomi līdz 1956. gadam turpināja vadīt Ivans Poļanskis48 (1898 –

47 Совет по делам религий. 48 Ivans Poļanskis (Иван Васильевич Полянский) dzimis 1898. gadā Kalugā strādnieka ģimenē. PSKP biedrs no 1918. gada. 1918. gadā dažus mēnešus strādājis par sākumskolas skolotāju Ufā, pēc tam karojis Sarkanajā armijā, bijis 41. Simbirskas pulka komandiera vietnieks un 27. strēlnieku divīzijas Revolucionārā kara tribunāla loceklis. No 1921. gada augusta līdz 1922. gada februārim – Ufas guberņas Ārkārtas komisijas (ĀK, Чрезвычайная комиссия) priekšnieka vietnieks. No 1922. līdz 1924. gada – Valsts politiskās pārvaldes (VPP, Государственное политическое управление) Baškīrijas nodaļas slepeni operatīvās daļas (секретно-оперативная часть) priekšnieks un pārvaldes priekšnieka vietnieks, pēc tam Amūras guberņas VPP pretizlūkošanas nodaļas priekšnieks. No 1925. līdz 1926. gadam – Burjatijas-Mongolijas apgabala VPP nodaļas slepeni operatīvās daļas priekšnieks un nodaļas priekšnieka vietnieks. No 1926. gada augusta līdz 1930. gada 25. februārim Poļanskis bija Apvienotajā valsts politiskajā pārvaldē (AVPP, Объединённое государственное политическое управление) Slepenās daļas 6. jeb “garīdznieku” nodaļas priekšnieka vietnieks; tad līdz 1931. gada 14. martam – šīs nodaļas priekšnieks. No 1931. gada 14. marta līdz 1933. gada 5. aprīlim viņš bija Slepenās daļas 3. nodaļas (aģentūras un operatīvais darbs ar visu konfesiju garīdzniekiem, sektantiem, monarhistiem, kadetu organizācijām utt.) priekšnieka vietnieks, tad līdz 1934. gada 10. jūlijam – šīs nodaļas vadītājs. Nav ziņu par to, kādu specifisku operatīvu darbu viņš veicis turpmākajos desmit gados Ļeņingradas apgabala Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK, Народный комиссариат внутренних дел) pārvaldē. Ir zināms, ka no 1939. līdz 1942. gadam viņš vadīja specnodaļu, kura nodarbojusies ar kratīšanām, arestiem un ārējo novērošanu. Pie darba ar garīdzniecību viņš atgriežas 1944. gadā, kļūstot par 2. daļas 5. nodaļas (cīņa ar pretpadomju elementiem visu konfesiju garīdznieku, sektantu un mistiķu vidū) priekšnieka vietnieku, to pašu turpinot darīt VDM “O” nodaļas (operatīvais darbs ar garīdzniecību) priekšnieka vietnieka amatā. Vienlaikus viņš no 1944. gada 6. jūnija ir PSRS RKLP priekšsēdētājs. Miris 1956. gada 15. oktobrī Maskavā un apglabāts Novodevičjes kapsētā. / Pamatinformācijas biogrāfiskajai informācijai avots – Петров, Никита. Кто руководил органами госбезопасности 1941 – 1954. Москва: Мемориал, 2010, c. 706 – 707. Pieejams: http://www.memo.ru/uploads/files/845.pdf



1956) – Valsts drošības ministrijas (VDM), vēlāk Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieks ar pulkveža dienesta pakāpi, bet PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes priekšgalā līdz pat 1960. gadam atradās cits profesionāls čekists – ģenerālmajors Georgijs Karpovs49 (1898 – 1967).

Ivans Poļanskis Viskrievijas ārkārtas komisijā (VĀK)50 sāka strādāt 1921. gadā. Pēc VĀK reorganizācijas 1922. gadā viņš turpināja darbu AVPP, kur jau no 1926. gada viņa darbs bija saistīts ar garīdznieku izsekošanu un vervēšanu. Arī vēlāk IeTK, Valsts drošības tautas 49 Georgijas Karpovs (Георгий Григорьевич Карпов) dzimis 1898. (pēc dažām ziņām 1897.) gadā Kronštatē mēbeļu galdnieka ģimenē. Mācījies Kronštates pilsētas sākumskolā un arodskolā. Pēc dažām ziņām – beidzis pareizticīgo garīgo semināru. 1920. gadā sācis mācīties Petrogradas Universitātē, taču pabeidzis. PSKP biedrs no 1920. gada. Dienējis Sarkanajā armijā: bijis karakuģa Arguna (Аргунь) mašīnists un komisārs uz karakuģa Borgo (Борго), organizējis politnodaļu un bijis komisārs uz kanonieru laivas Hiviņec (Хивинец). No 1936. gada 21. jūlija norīkots darbā Ļeņingradas apgabala IeTK pārvaldē un strādā slepenajā politiskajā daļā, ir arī šīs nodaļas priekšnieks. 1938. gadā viņš kļūst par IeTK Pleskavas apgabala nodaļas priekšnieku. 1939. gadā viņš kļūst par IeTK Galvenās valsts drošības pārvaldes (GVDP, Главное управление государственной безопасности) 8. daļas (kūrē PSRS un KPFSR Veselības aizsardzības tautas komisariātu un tā izglītības iestādes) 2. (slepeni operatīvās) nodaļas priekšnieka vietnieku. 1940. gadā sāk vadīt pārvaldes 2. daļu, kas nodarbojas ar “meņševikiem, anarhistiem, klerikāļiem, provokatoriem, izlūkiem, žandarmiem, monarhistiem”, bet 1941. gadā kļūst par 3. daļas 3. nodaļas (pārzina “cīņu ar pretpadomju formējumiem akadēmiskās, tehniskās, medicīniskās, pedagoģiskās, juridiskās inteliģences vidū”) priekšnieka vietnieku un pēc tam par 3. daļas 4. nodaļas (“cīņa ar baznīcas un baltgvardu kontrrevolūciju”, Krievu pareizticīgo baznīcu un baznīcas sektām, aģentūras darba organizēšana lauku apvidū”) priekšnieku. No 1943. gada 22. maija vada IeTK Otrās (pretizlūkošanas) pārvaldes 5. nodaļu (atbildīga par “cīņu ar pretpadomju elementiem visu konfesiju garīdzniecības, sektantu un mistiķu vidū”), bet 1943. gada 14. septembrī ar Vjačeslava Molotova (1890 – 1986) rekomendāciju kļūst arī par Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes priekšsēdētāju un vada šo padomi līdz 1960. gada 6. februārim. 1946. gada 6. jūlijā viņš sāk vadīt “O” nodaļu (operatīvais darbs ar garīdzniecību) VDM. Lai gan no darba ministrijā atvaļināts veselības apsvērumu dēļ 1947. gada 25. augustā, tomēr tiek paturēts VDM/VDK aktīvajā rezervē. Pilnībā atvaļināts no VDK 1955. gadā. No 1960. gada februāra – PSRS nozīmes pensionārs. Miris 1967. gada 19. decembrī. Apglabāts Novodevičjes kapsētā. / Pamatinformācijas biogrāfiskajai informācijai avots – Петров, Никита. Кто руководил органами госбезопасности 1941 – 1954. Москва: Мемориал, 2010, c. 444 – 445. Pieejams: http://www.memo.ru/uploads/files/845.pdf 50 Всероссийская чрезвычайная комиссия по борьбе с контрреволюцией и саботажем.



komisariātā (VDTK)51 un VDM, viņš ir saistīts ar operatīvo darbu garīdzniecības vidū.

Georgija Karpova čekista karjera aizsākas 1922. gadā Petrogradas kara apgabala VPP pilnvarotās pārstāvniecības52 īpašajā nodaļā. Tad viņš vada Petrogradas (Ļeņingradas) 11. strēlnieku divīzijas īpašo nodaļu un AVPP Ļeņingradas kara apgabala pilnvarotās pārstāvniecības pretizlūkošanas nodaļu. Arī vēlāk viņa darbība galvenokārt norisinās valsts drošības iestādēs Ļeņingradas apgabalā un Karēlijas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika (APSR). Ir ziņas, ka viņš aktīvi piedalījies Krievu pareizticīgās baznīcas Ļeņingradas eparhijā kalpojošo garīdznieku (arī psalmotāju) arestos un likvidācijā Lielajā terorā 1937. un 1938. gadā53. Saskaņā ar Krievu pareizticīgās baznīcas datiem šajā laikā nošāva 758 garīdzniekus (86 % no Ļeņingradas eparhijas klēra). Izceļoties ar īpašu nežēlību, Karpovs aktīvi piedalījies arī Ļeņingradas “kontrrevolucionārās fašistiskās teroristiskās organizācijas” biedru arestos un nopratināšanā. Piemēram, pieejamas ziņas, ka viņš personīgi piedalījies izcilo fiziķu Matveja Bronšteina54 (1906 – 1938) un Pjotra Lukirska55 (1894 – 1954), kā arī komjaunatnes darbinieka Aleksandra Tammi56 (1906 – 1996), kas lūdza Andrejam Ždanovam57 (1896 – 1948) aizstāvēt arestēto paziņu no komjaunatnes darba, pratināšanā, un viņa pratināšanas metodes bijušas īpaši nežēlīgas. G. Karpovs ir atbildīgs arī par “rakstnieku lietu”, kuras rezultātā tika nošauts futūrisma dzejnieks Benedikts Lifšics58 (1887 – 1938, uz Lifšica nopratināšanas protokola ir

51 Наркомат государственной безопасности. 52 Полномочное представительство 53 Par Karpova falsificēto lietu, kuras rezultātā tika nogalinātas 62 Beloreckas rajona Goricas klosterī kalpojošās mūķenes un novices, kā arī citiem Karpova veiktiem noziegumiem skat. Смыслов, Олег. Богоборцы из НКВД. Москва: Вече, 2012. Pieejams: http://litbook.net/book/21885/bogoborcy-iz-nkvd/ 54 Matvejam Bronšteinam (Матвей Петрович Бронштейн) piesprieda nāves sodu un nekavējoties to arī izpildīja 1938. gada 18. februārī. 55 Пётр Иванович Лукирский. 56 Александр Карлович Тамми. 57 Андрей Александрович Жданов. 58 Бенедикт Константинович Лившиц.



arī Karpova paraksts59), rakstnieks Jurijs Jurkunovs60, dzejnieks Valentīns Steničs61 (1897 – 1938) un vairāki citi Ļeņingradas rakstnieki. Ar nežēlību Karpovs izcēlies arī Otrā pasaules kara sākumā, un 1941. gadā Ļeņingradas apgabala IeTK Kara tribunāla kolēģija62 pat uzsāk pret viņu kriminālvajāšanu saistībā ar viņa darbību Pleskavā, kur jau no 1939. gada sākuma G. Karpova vadībā notika aktīva cīņa ar “kontrrevolucionārajām grupām”. Karpovam un citiem čekistiem tika inkriminēta lietu falsifikācija, nepamatoti aresti un spīdzināšana nopratināšanas laikā. Vairākus IeTK Pleskavas apgabala nodaļas darbiniekus notiesāja, taču pret Georgiju Karpovu lietu slēdza un viņu pašu norīkoja darbam Maskavā63. Par 1937. un 1938. gada noziegumiem Karpovu 1960. gada 25. janvārī izslēdz no PSKP, taču pēc mēneša 9. februārī izslēgšanu aizstāja ar stingro rājienu.64

1960. gada 16. februārī Kremlī notika “padomju sabiedrības konference par atbruņošanos”, un tajā ar runu uzstājās arī Krievu pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs I65 (1877 – 1970), atgādinot par pareizticīgo gadsimtiem ilgo kalpošanu Krievijas labā. Runa izsauca asu kritiku, taču vēlāk tika publicēta Maskavas Patriarhijas Žurnālā66, kļūstot par sava veida pareizticīgo manifestu. Šis notikums sekmēja Karpova atstādināšanai no PSRS KPBLP priekšsēdētāja amata67, un tā paša gada 21. aprīlī republiku pilnvaroto sapulcē jaunais padomes priekšsēdētājs Vladimirs Kurojedovs68 (1906 – 1994) par Karpova vadītās padomes darbu secināja sekojošo:

59 Смыслов, Олег. Богоборцы из НКВД. Москва: Вече, 2012, c. 284. Pieejams: http://litbook.net/book/21885/bogoborcy-iz-nkvd/ 60 Юрий Юркунов. 61 Валентин Иосифович Стенич. 62 Коллегия войск НКВД Ленинградского округа. 63 Смыслов, Олег. Богоборцы из НКВД. Москва: Вече, 2012, c. 283. Pieejams: http://litbook.net/book/21885/bogoborcy-iz-nkvd/ 64 Петров, Никита. Кто руководил органами госбезопасности 1941 – 1954. Москва: Мемориал, 2010, c. 445. Pieejams: http://www.memo.ru/uploads/files/845.pdf 65 Сергей Владимирович Симанский. 66 Журнал Московской Патриархии. 67 Смыслов, Олег. Богоборцы из НКВД. Москва: Вече, 2012, c. 280. Pieejams: http://litbook.net/book/21885/bogoborcy-iz-nkvd/ 68 Владимир Алексеевич Куроедов. Skat. vairāk tālāk tekstā.



“Galvenā Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes kļūda bija tā, ka tā nekonsekventi īstenoja partijas un valdības kursu attiecībā uz Baznīcu un bieži noslīdēja līdz baznīcas organizāciju apkalpošanas

pozīcijai.”69

Kaut gan patiesībā svarīgāko iemeslu, kāpēc Georgija Karpovam nācās atstāt amatu, jau pirms laba laika 1953. gada jūlijā plēnumā bija nosaukuši gan Georgijs Maļenkovs (1902 – 1988), gan Ņikita Hruščovs – valsts drošības iestādēm jābūt partijas kontrolē. Tieši šī iemesla dēļ arī RKLP un KPLP vadītāju, kā arī republiku pilnvaroto amatos vecā kaluma čekistus pakāpeniski nomainīja partijas funkcionāri, bieži ar iepriekšēju pieredzi aģitācijas un propagandas darbā.

Georgijs Karpovs bija Jevgeņija Tučkova70 (1892 – 1957) protežē, kurš, savukārt, no 1922. līdz 1929. gadam vadīja AVPP 6. nodaļu, kas PSRS organizēja cīņu pret reliģiskajām organizācijām, un vēl pirms tam bija viens no tiem, kas veidoja jaunās revolucionārās varas reliģisko politiku. Tieši viņš 1925. gadā uzsāka izmeklēšanu par Krievu pareizticīgās baznīcas “kontrrevolucionāriem”, kuru priekšgalā, pēc viņa domām, atradās patriarhs Tihons71 (lieta Nr. 32530), kā arī piedalījās patriarha pratināšanā. 1931. gadā Tučkovs vada AVPP Slepenās daļas 6. jeb “garīdznieku” nodaļu, un viņa vietnieks ir Ivans Poļanskis, kurš vēlāk kļūst par šīs nodaļas vadītāju. 1946. gadā Poļanskis ir priekšnieka vietnieks VDM “O” nodaļā, kuru vada Georgijs Karpovs, un tieši ar Tučkova un Karpova “svētību” Poļanskis kļūst par RKLP priekšsēdētāju. Karpovs ar Poļanski vienā laikā – no 1934. līdz 1938. gadam – strādā Ļeņingradas apgabala IeTK pārvaldē.

Grūti precīzi pateikt, kur krustojās Georgija Karpova, Ivana Poļanska un RKLP pilnvaroto LPSR, arī profesionālo čekistu, Voldemāra

69 Смыслов, Олег. Богоборцы из НКВД. Москва: Вече, 2012, c. 286. Pieejams: http://litbook.net/book/21885/bogoborcy-iz-nkvd/ 70 Евгений Александрович Тучков. 71 Василий Иванович Белавин.



Šeškena72 (1895 – ?) un Jūlija Restberga73 (1892 – 1973) ceļi. Salīdzinot biogrāfijas, redzams, ka šādas iespējas ir vairākas. Piemēram, Poļanskis un Šeškens vienā laikā – 1925. un 1926. gadā – darbojas Burjatijas-Mongolijas apgabala VPP nodaļā: Šeškens īsu brīdi ir nodaļas priekšnieka vietnieks, bet Poļanskis – slepeni operatīvās daļas priekšnieks. 1932. un 1933. gadā gan Šeškens, gan Poļanskis strādā AVPP Slepenajā daļā Maskavā. 1937. gadā, kad Ļeņingradā sākas “tīrīšanas” zinātniskās inteliģences vidū, kurās aktīvi darbojas gan Karpovs, gan Poļanskis, tur atrodas arī Šeškens, strādājot par direktora vietnieku Vissavienības zinātniski pētnieciskajā mākslīgā šķidrā kurināmā un gāzes institūtā74, viņš uzrauga (un vervē) zinātniekus un 1938. gadā pat tiek arestēts, taču drīz vien atbrīvots pierādījumu trūkuma dēļ. No 1934. līdz 1938. gadam Ļeņingradas apgabalā darbojas arī Restbergs – viņš ir IeTK Kara tribunāla kolēģijas loceklis.

Vietā būtu norādīt vēl uz vienu personu – PSRS KPBLP pilnvaroto LPSR Aleksandru Saharovu75, kas attiecīgajā amatā ir no 1949. gada oktobra76 līdz 1966. gada maijam. Pirms stāšanās jaunajā

72 Skat. vairāk Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. “Sadarbība starp LPSR drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR (1944 – 1954)”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 151. – 174. lpp. 73 Skat. vairāk Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. “Sadarbība starp LPSR drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR (1944 – 1954)”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 175. – 192. lpp. 74 Всесоюзный научно-исследовательский институт искусственного жидкого топлива и газа 75 Aleksandrs Saharovs dzimis 1919. gada 31. jūlijā strādnieku ģimenē Mariupolē, Ukrainas dienvidaustrumos. No 1928. līdz 1937. gadam mācījies Mariupoles vidusskolā, no 1937. līdz 1939. gadam – 2. Ļeņingradas medicīnas institūtā. PSKP biedrs no 1942. gada. Šie un citi Saharova biogrāfiskie dati atrodami viņa LKP CK nomenklatūras lietā: LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l. 76 Atšķirībā no Restberga, kura apstiprināšana amatā notikusi LPSR MP un atbilstošu lēmumu parakstījis MP priekšsēdētāja vietnieks Matīss Plūdonis (1892 – 1963), lēmumu par Saharova apstiprināšanu pilnvarotā amatā parakstījis Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš (1893 – 1986). Salīdzinājumam skat. LPSR MP 1948. gada 14. septembra lēmumu Nr. 1082.



amatā viņš ir bijis Rīgas pilsētas Kirova rajona izpildkomitejas dzīvokļu pārvaldes priekšnieks. Iepazīstoties ar viņa biogrāfiju, redzams, ka no 1939. līdz 1948. gadam arī Saharovs bijis valsts drošības iestāžu darbinieks, un viņa pēdējā darba vieta, pirms viņš sāka strādāt Rīgas pilsētas Kirova rajona izpildkomitejā, ir LPSR VDM77. Saharova personālajā kadru uzskaites lapā, ko viņš aizpildījis 1960. gadā, norādīts, ka viņam ir VDK majora pakāpe78. Savā autobiogrāfijā, kas datēta ar 1949. gada 13. oktobri un acīmredzot iesniegta LKP CK, uzsākot pildīt KPBLP pilnvarotā pienākumus, Saharovs norādījis, ka viņš veicis operatīvo darbu, būdams gan operatīvais pilnvarotais, gan vēlāk nodaļas priekšnieks. Saharovs vadījis nodaļu arī LPSR VDM. Tāpat savā autobiogrāfijā Saharovs atzīmējis, ka no 1941. gada 20. jūlija līdz 1946. gadam viņš dienējis “īpašajās Sarkanās armijas pretizlūkošanas daļās SMERŠ Ļeņingradas, Volhovas, Karēlijas un Tālo Austrumu frontēs”79. Saharovs apbalvots ar diviem ordeņiem un piecām medaļām.80 Pēc dienesta Tālajos Austrumos viņš tiek nosūtīts darbā uz Latviju, jo “pazīstams ar darba specifiku Latvijā un zina latviešu valodu”81. Šī ir visai svarīga norāde, jo ne lietā, ne autobiogrāfijā nav ziņu par to, ka Saharovs būtu bijis Latvijā pirms 1946. gada. Ievērojama arī Saharova piezīme, ka viņa sieva Klaudija strādājusi LPSR VDM, ieņemot leitnantes dienesta pakāpi.

Atšķirībā no Restberga Saharovs saglabā savas pozīcijas arī pēc Hruščova vadībā uzsāktās PSKP varas nostiprināšanas, kad, kā jau iepriekš minēts, jaunās kadru politikas rezultātā tika nomainīta gan RKLP un KPBLP vadība, gan to pilnvarotie republikās. Veco, ar valsts drošības iestādēm tieši saistīto, pilnvaroto vietā, tika izraudzīti jauni pilnvarotie, kuri, savukārt, visbiežāk bija profesionāli partijas funkcionāri un kuru iespējamo saistību ar VDK noskaidrot ir daudz (LVA, PA-15500. f., 2. a., 6593. l., 9. lp.); LKP CK biroja sēdes 1949. gada 13. oktobra protokola Nr. 53 12. § (LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l., 9. lp). 77 LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l., 5. lp. 78 LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l., 5. lp. 79 LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l., 6. lp. 80 Kaujas Sarkanā karoga ordenis 1945. gadā, 2. pakāpes Tēvijas kara ordenis 1944. gadā; medaļas Par kaujas nopelniem, Par uzvaru pār Vāciju, Par Ļeņingradas aizsardzību, Par Padomju polārā loka aizsardzību, Par uzvaru pār Japānu, Ļeņingradas 250 gadi, Par darba varonību. 1948. gadā viņš apbalvots ar medaļu Padomju Armijas 30 gadi. LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l. 5. lp., 6. a. lp. 81 LVA, PA-15500. f., 2. a., 4779. l., 6. a. lp.



grūtāk, tomēr šāda saistība neapšaubāmi bija. Runājot par Saharovu, viens no iemesliem tam, kāpēc viņš, būdams bijušais VDM darbinieks, iepriekš nosaukto reformu rezultātā amatu tomēr nezaudē, manuprāt, ir tieši viņa profesionālā pieredze izlūkošanas un pretizlūkošanas darbā. VDK pārstrukturizācija un primāro darbības virzienu maiņa, liekot uzsvaru uz izlūkošanu un pretizlūkošanu, prasīja izmaiņas arī pilnvaroto darbā, tāpēc nepieciešamība pēc attiecīgām zināšanām un pieredzes ievērojami pieauga divdesmitā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mijā un saglabājās arī nākamajos gados.

Lai pamatotu iepriekš minēto pieņēmumu, atgriezīšos pie kadru pārbīdēm Maskavas padomēs. Pēc Karpova par jauno PSRS KPBLP priekšsēdētāju kļūst Vladimirs Kurojedovs. Kad 1965. gadā RKLP un KPBLP tiek apvienotas, Kurojedovs kļūst arī par reorganizētās RLP priekšsēdētāju un ieņem šo amatu līdz pat 1984. gadam. Par Kurojedova biogrāfiju precīzas informācijas ir maz82, tāpat nav pierādīti viņa sakari ar VDK, tomēr internetā atrodams pieņēmums par to, ka arī viņš bijis VDK ģenerālleitnants83. Samērā plaši ir aprakstīta viņa un PSRS VDK priekšsēdētāja Aleksandra Šeļepina84 (1918 – 1994) 1960. gada pavasarī kopīgi organizētā un arī īstenotā Krievu pareizticīgās baznīcas Ārējo sakaru nodaļas vadītāja Krutickas un Kolomenskas metropolīta Nikolaja atstādināšana no visiem baznīcas un sabiedriskajiem amatiem85. Jāpiezīmē, ka metropolīts Nikolajs bija

82 Par Vladimiru Kurojedovu zināms, ka viņš dzimis Ņižņijnovgorodas guberņā un 1930. gadā beidzis Ņižņijnovgorodas Pedagoģisko institūtu. PSKP biedrs kopš 1936. gada. Bijis Sverdlovskas (1949 – 1958) un Gorkijas apgabala partijas komitejas 1. sekretārs. 83 Skat., piemēram, Чем отличается православие от католицизма # 3. Pieejams: http://vartaua.jimdo.com/2015//01/10/чем-отличается-православие-от-католицизма-3/ 84 Aleksandrs Šeļepins (Александр Николаевич Шелепин) Otrā pasaules kara laikā organizējis partizāņu nodaļu darbu. No 1952. līdz 1958. gadam bija Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienība (VĻKJS) CK 1. sekretārs, tad īsu brīdi vadīja nodaļu PSKP CK. 1958. gadā Hruščovs nozīmēja viņu vadīt VDK, uzsverot, ka VDK vadībā ir vajadzīgs cilvēks, kas nesamierināmi cīnītos pret “čekistu ļaunprātībām”. Šeļepins vadīja VDK līdz 1961. gadam. Viņa vadībā tika īstenota VDK reorganizācija, centralizējot tās struktūras un pārorientējot to uz “starptautiskām lietām”. Par to skat. Бобков, Филипп. Как боролся с террором КГБ СССР. Pieejams: http://www.whoiswho.ru/old_site/russian/Curnom/12005/fb.htm 85 Pēc šīs atstādināšanas metropolītam Nikolajam (Борис Дорофеевич Ярушевич, 1891 (pēc jaunā stila 1892) – 1961) faktiski bija liegta publiska kalpošana. Viņš mira



Vispasaules Miera padomes loceklis, aktīvi piedalījās padomju varas uzsāktajā miera kampaņā un arī citādi izrādīja savu lojalitāti padomju varai. Šīs lojalitātes dēļ krievu pareizticīgie emigrācijā viņu pašu sauca par “čekas aģentu”86, tomēr viņa nostāja kanoniskajos jautājumos, nevēlēšanās veidot noturīgus sakarus ar citu kristīgo konfesiju baznīcām, kā arī atklātie protesti pret Hruščova rosināto antireliģisko kampaņu87 padarīja viņa atrašanos baznīcas vadībā par nevēlamu, pat padomju varai kaitīgu. Par metropolīta Nikolaja atstādināšanas patiesajiem iemesliem lasāms fragmentā no Sergeja Grigorjanca darba Полвека советской перестройке (Pusgadsimts padomju pārbūvei – krievu val.) nodaļā, kas veltīta VDK priekšsēdētāja Šeļepina darbībai88. Neliels ieskats šajā publikācijā ir noderīgs, jo tas ļauj vilkt paralēles ar situāciju Latvijas teritorijā divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu sākumā.

Kā raksta Grigorjancs, 1959. gada maijā VDK augstāko virsnieku konferencē Šeļepins jaunos VDK uzdevumus raksturojis sekojoši: inteliģences vidū esošo VDK aģentūru jāpārorientē uz ārējiem kontaktiem; no jauna izveidotajai dezinformācijas nodaļai (šo nodaļu pārraudzīja pats Šeļepins) jāstrādā ciešā sadarbībā ar partijas un valsts aparātu; visiem partijas vadītājiem, sākot ar republiku pirmajiem partijas sekretāriem, jāsniedz VDK orgāniem vispusīga palīdzība; jāplāno kopējas dezinformācijas operācijas kopā ar citu komunistisko valstu specdienestiem89. Tomēr, kā 1992. gadā rakstīja

1961. gada 13. decembrī Botkina slimnīcā. Viņa nāve tiek uzskatīta par aizdomīgu, taču VDK saistība ar to nav pierādīta. Metropolītu Nikolaju mēdz saukt par pirmo “Hruščova vajāšanu upuri”. Преображенский, Константин. КГБ в русской эмиграции. [B.v.]: Русский Обще-Воинский Союз, 2010. Pieejams: http://pereklichka.livejournal.com/77386.html 86 Skat., piemēram, Святые Новомученики и Исповедники Российские о ереси сергианства и “Московской патриархии”. Pieejams: http://www.eshatologia.org/downloads/books/listovka-protiv-sergianstva-i-mp.pdf; Портал-Credo.Ru. “Протоиерей Михаил Ардов”, интервью. Pieejams: http://www.st-rexnikolas.narod.ru/inter/int_29.html 87 Tiek uzskatīts, ka tieši viņš bijis iepriekš pieminētās Aleksija I 1960. gada 16. februāra runas autors. 88 Григорянц, Сергей. “Шелепин”, Полвека советской перестройке. Pieejams: http://grigoryants.ru/sovremennaya-diskussiya/shelepin-2/ 89 Grigorjancs atsaucas uz VDK majora, 1961. gadā uz Rietumiem pārbēgušā Anatolija Goļicina (Анатолий Михайлович Голицын, 1926) aprakstīto VDK “jauno metodoloģiju”, kas savukārt publicēts Golitsyn, Anatoliy. “The Shelepin Report and



bijušais VDK priekšsēdētājs Vadims Bakatins90 (1937), nemainoties totalitārajai padomju sistēmai, kas bija balstīta uz bailēm un pakļaušanos, kvalitatīvi nevarēja mainīties arī tās funkcijas, kuras īstenoja valsts drošības iestādes, kas kalpoja šai sistēmai.

“Jā, VDK sāka izmantot daudz delikātākas, smalkākas metodes, taču to

represīvā būtība palika iepriekšējā.”91

Nozīmīga vieta tikko minēto jauno VDK uzdevumu īstenošanā bija paredzēta arī baznīcai, kuras pārstāvjiem Rietumos tomēr uzticējās vairāk nekā, piemēram, padomju diplomātiem. Šī iemesla dēļ bija nepieciešama būtiska garīdzniecības nomaiņa, panākot, lai baznīcu vadībā nonāktu padomju varai un arī VDK lojāli cilvēki, rosinot baznīcas vadību vecākās paaudzes garīdznieku vietā iecelt gados jaunus, padomju sistēmā izaugušus garīdzniekus, kuriem mazāk rūpēja kristīgās tradīcijas saglabāšana, vairāk – karjeras iespējas, kuri bija mobilāki ārēju kontaktu dibināšanā un tālab labāk izmantojami ne tikai dezinformācijas, bet arī izlūkošanas darbā, vai tādus vidējās paaudzes garīdzniekus, par kuru uzticamību padomju varai šaubu nebija. To, kā notika šī nomaiņa, lieliski parāda jau nosauktais piemērs ar Krievu pareizticīgās baznīcas Ārējo sakaru nodaļas vadītāja metropolīta Nikolaja nomaiņu 1960. gada 16. aprīlī, tātad vēl pirms Šeļepina runas, metropolīta Nikolaja vietā, ar tiešu Šeļepina un Kurojedova iejaukšanos, ieliekot VDK jauno uzdevumu īstenošanai daudz piemērotāko Borisu Rotovu92 (1929 – 1978). Dažos avotos, kuru ticamība gan vērtējama dažādi, minēts pat Rotova VDK aģenta segvārds – Svjatoslavs93. Vēlākajam metropolītam Nikodimam,

Changes in Organization”, New Lies for Old. The Communist Strategy of Deception and Disinformation. New York: Dodd, Mead, and Company, 1984. Pieejams: https://archive.org/details/GolitsynAnatoleTheNewLiesForOldOnes 90 Вадим Викторович Бакатин. 91 Бакатин, Вадим. Избавление от КГБ. Москва: Новости, 1992, c. 32 [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]. 92 Борис Георгиевич Ротов. 93 Skat., piemēram, Чекисты в рясах, 5 мая 2015. Pieejams: http://fakeoff.org/religion/chekisty-v-ryasakh; Перчаткин, Борис, Патриархи в погонах или КГБ = ФСБ = РПЦ + УПЦ (МП). Pieejams: http://perchatkin.com/perchatkin/archives/6252; Подлинное лицо и личина митрополита Никодима (Ротова), 20 апреля 2012. Pieejams: http://www.3rm.info/4644-podlinnoe-lico-i-lichina-mitropolita-nikodima.html.



izmantojot baznīcas Ārējo sakaru nodaļu, bija jāiesaistās nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās, piemēram, Vispasaules Baznīcu padomē. Kā uzsver Grigorjancs, cits būtisks metropolīta Nikodima uzdevums bija pēc iespējas ciešāku attiecību nodibināšana un tuvināšanās ar Vatikānu. Jāpiezīmē, ka šāda veida ekumēnisms vecākās paaudzes pareizticīgajiem garīdzniekiem (arī metropolītam Nikolajam un patriarham Aleksijam I) kanonisku iemeslu dēļ bija nepieņemams. Šo uzdevumu Nikodims veiksmīgi īsteno, un Krievu pareizticīgās baznīcas delegācija novērotāja statusā piedalās Vatikāna II koncilā94, pretēji citām ortodoksālajām baznīcām, kas uz šo koncilu savus novērotājus nesūta. Grigorjancs citē Grieķu katoļu Baznīcas garīdznieku, vēsturnieku Sergeju Golovanovu95 (1968), kurš, rakstot par šo tuvināšanos, atzīmēja, ka viens no noteikumiem, pēc kuriem tika īstenota šī tuvināšanās, paredzēja, ka Vatikāns atteiksies no PSRS iekšpolitikas kritikas, pirmām kārtām, no PSRS pastāvošās reliģiskās nebrīves kritikas, un neatbalstīs reliģiskos disidentus, piemēram, pagrīdes bīskapus un Ukrainas grieķu katoļu garīdzniekus.96 Līdzīgi uzdevumi, proti, aktīvāku starptautisku kontaktu dibināšana un līdzdalība nozīmīgākajās starptautiskajās baznīcu organizācijās tika izvirzīti arī citām kristīgām baznīcām un visās padomju republikās.

Noslēdzot sadaļu par situāciju Maskavā, vēl jāmin, ka 1957. gadā RKLP uzticēja vadīt Aleksejam Puzinam97 (1904 – 1987), kurš līdz iecelšanai šajā amatā PSKP uzdevumā bija nodarbojies galvenokārt ar

Plašāka un uz PSRS VDK arhīva dokumentiem balstīta informācija par VDK aģentūru Krievu pareizticīgajā baznīcā pieejama Челноков, Алексей. “Богородица, прогони!” Кто заказал “наезд” на Церковь? Москва: Яуза-пресс, 2013. Pieejams: http://fictionbook.ru/static/trials/06/00/21/06002171.a4.pdf 94 Vatikāna II koncils norisinājās no 1962. gada 11. oktobra līdz 1965. gada 8. decembrim. 95 Сергей Владимирович Голованов. 96 Головков, Сергей. Очерк истории Русского католического экзархата византийского обряда. Pieejams: http://www.vselenskiy.narod.ru/Rusapos24.htm 97 Aleksejs Puzins (Алексей Александрович Пузин) bija PSKP biedrs kopš 1926. gada. 1938. gadā bijis Jaroslavļas apgabala komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs; no 1940. līdz 1942. gadam bijis Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) CK Propagandas un aģitācijas pārvaldes priekšnieka vietnieks; tad vadījis lekciju organizāciju. No 1944. līdz 1949. gadam bijis Vissavienības radiofikācijas un radiofonijas komitejas priekšsēdētājs, tad līdz 1957. gadam PSRS Kultūras ministrijas Radioinformācijas galvenās pārvaldes priekšnieks. PSRS RKLP vada līdz tās apvienošanai ar PSRS KPBLP 1965. gadā.



aģitācijas un propagandas darbu. Pastāv uzskats, ka atšķirībā no pārējiem abu padomju vadītājiem viņš nav bijis VDK štata darbinieks. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ par RLP priekšsēdētāju 1965. gadā kļūst Kurojedovs. Tomēr arī Puzinam bija jānodrošina VDK jauno stratēģisko uzdevumu īstenošana.

Atgriežoties pie RKLP pilnvarotajiem LPSR, jāmin, ka Jūlijs Restbergs RKLP pilnvarotā amatā darbojās līdz 1960. gadam, tad pilnvarotā pienākumi tiek uzticēti Pāvelam Pizānam98 (1918 – 1971), bijušajam laikraksta Cīņa redaktoram, kurš gan šajā amatā noturas tikai īsu brīdi – no 1960. gada marta līdz 1961. gada aprīlim. 1961. gada 25. aprīlī LKP CK biroja lēmumā Par katoļu baznīcu Daugavpils rajonā rakstīts:

98 Pāvels Pizāns dzimis 1918. gada Daugavpils apriņķa Asūnes pagasta (tagad Dagdas novada Andrupenes pagasts) Pilānos. Mācījies Asūnes skolā, bet no 1933. līdz 1938. gadam – Aglonas ģimnāzijā, kur, kā viņš raksta savā autobiogrāfijā, izveidojis nelegālu strādnieku jaunatnes pulciņu. No 1938. gada oktobra līdz 1940. gada maijam dienējis Latvijas Republikas armijā. Bijis ierindnieks, vēlāk pēc pulka skolas beigšanas daļas komandieris. No 1940. gada jūlija līdz 1941. gada jūnijam strādājis Daugavpils apriņķa izpildkomitejas izdotā laikraksta Taisneiba redakcijā, bijis nodaļas vadītājs. VĻKJS biedrs no 1940. gada, PSKP biedrs no 1945. gada. No 1941. līdz 1942. gadam bijis pagrīdē un organizējis partizāņu grupu. No 1942. līdz 1944. gadam bijis partizāņu nodaļas komandieris. Veicis izlūkošanas darbu un vadījis īpašo uzdevumu grupas. Strādājis partizāņu kustības štābā Maskavā, kā arī darbojies partizāņu kustības štābā Latvijā. Bijis štāba priekšnieks Viļa Samsona (1920 – 2011) vadītajā partizāņu nodaļā. Sarkanās Armijas dienesta pakāpe – vecākais leitnants. Ievērojams, ka partizāņu kustību vadīja A. Šeļepins, vēlākais VDK priekšsēdētājs. 1943. gadā ievainots, ārstējies Maskavā, beidzis trīsmēnešu partizānu vienības komandieru kursus, 1944. gadā pēc atgriešanās frontē Lubānas mežos atkārtoti ievainots. 1944. gadā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni, 1945. gadā – ar Tēvijas Kara 1. pakāpes ordeni. 1944. gadā strādājis Daugavpils izpildkomitejā, VK(b)P CK kadru nodaļā, bet no 1944. gada oktobra līdz 1946. gada martam bijis LK(b)P CK laikraksta Cīņa lauksaimniecības nodaļas vadītāja vietnieks. No 1945. gada februāra līdz 1945. gada augustam mācījies Maskavā un ar teicamām sekmēm pabeidzis VK(b)P CK Centrālos laikrakstu kursus. Tad līdz 1947. gada septembrim – Liepājas laikraksta Komunists redaktors, kur viņu iesaka ar “cildinošu J. Kalnbērziņa raksturojumu”. No 1947. līdz 1950. gadam mācījies VK(b)P Augstākajā partijas skolā Maskavā. No 1950. līdz 1951. gadam bijis VK(b)P CK instruktors Maskavā, pēc tam norīkots partijas darbā uz Latviju, un no 1951. gada jūlija līdz 1960. gada janvārim bijis LKP CK laikraksta Cīņa galvenais redaktors. No 1951. gada septembra līdz 1956. gada janvārim bijis LKP CK biroja loceklis. LPSR Augstākās Padomes 4. sasaukuma deputāts. LVA, PA-15500. f., 2. a.,3753. l. Salīdzinājumam skat. Heniņš, Artūrs. “Vējš augstākās priedes nolauza”, Cīņa, 1989, 31. marts.



“Par kļūdainu, politiski kaitīgu pozīciju jautājumā par katoļu baznīcas celtniecības pabeigšanu LPSR Ministru Padomes Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotajam b. Pizānam P. A. izteikt stingro rājienu ar

ierakstu uzskaites kartiņā un atbrīvot viņu no ieņemamā amata.”99

Te nepieciešams tuvāks paskaidrojums par šo LKP CK biroja lēmumā vārdā nenosauktās baznīcas lietu. Lēmumā bija domāta Juzefovas (Jezupovas) Svēto Pētera un Pāvila baznīca Daugavpils rajona Naujenē. Juzefovas baznīcas ēka, par kuras celtniecību runāts rīkojumā, bija nepabeigta mūra jaunceltne. To sāka celt 1934. gadā, un kara gados tā bija nopostīta. Koka kapela, kura tika izmantota dievkalpojumiem, nodega 1944. gadā, tādēļ 3000 lielā draudze kopš tā laika bija palikusi bez baznīcas. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem Daugavpils rajona izpildkomitejā saņemt atļauju pabeigt pirms kara iesāktās mūra baznīcas celtniecību, draudzes pārstāvji meklēja palīdzību Maskavā – PSRS MP un pie tās priekšsēdētāja Hruščova. Jāsaka, ka Juzefovas draudzes apņēmība un drosme ir apbrīnas vērta. 1959. gada jūnijā draudzes pārstāvji devās uz Maskavu, lai personiski runātu ar Hruščovu. Kad delegācijai tas neizdevās, tā turpat Maskavā uzrakstīja Hruščovam pirmo sūdzību. 1959. gada 12. jūlijā draudze raksta viņam atkārtoti:

“Tā kā līdz šim brīdim mēs pat neesam saņēmuši atbildi, vai mūsu sūdzība vispār līdz Jums ir nonākusi, mēs nosūtām Jums atkārtotu

sūdzību un lūdzam pēc tās izskatīšanas dot mums pozitīvu atbildi.”100

Lai gan Maskavā šī vēstule saņemto dokumentu sarakstā ir iereģistrēta 27. jūlijā, taču jau 15. jūlijā, proti, dažas dienas pēc šīs sūdzības nosūtīšanas, Restbergs saņem Maskavas atbildi uz pirmo Juzefovas draudzes sūdzību. Atsaucoties uz Hruščovam adresēto sūdzību, RKLP priekšsēdētājs Puzins raksta:

“Padome uzskata, ka nepieciešams rūpīgi risināt doto jautājumu, lai

nepieļautu iedzīvotāju saniknošanos.”101

Bija pagājis gandrīz gads, nomainījušies pilnvarotie, taču jautājums nebija atrisināts līdz 1960. gada 18. maijam, kad Pizāns ar savu

99 LVA, PA-15500.f., 2.a.,3753.l., 22.lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 100 LVA, 1448.f., 1.a. 156.l., 20. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 101 LVA, 1448.f., 1.a., 83.l., 18.lp.



lēmumu atļauj pabeigt Juzefovas baznīcas celtniecību. Iemesli šādai rīcībai saistāmi gan ar aktuālu nepieciešamību novērst draudzes “saniknošanos”, gan ar to, ka Pizāns bija no Daugavpils puses, gan arī nav izslēdzams, ka savu artavu lēmuma pieņemšanā bija apstāklim, ka Pizāns bija izglītojies Aglonas ģimnāzijā, kuras direktors prāvests Aloizs Broks (1898 — 1943) 1936. gadā bija iesvētījis baznīcas pamatus. Lai gan to, kas patiešām pamudināja pieņemt minēto lēmumu, nav zināms, tomēr diezgan pamatoti uzskatīt, ka tas bija pretējs – apzināti vai neapzināti – Hruščova antireliģiskajai nostājai.

1960. gada 3. augustā LPSR Valsts plānā apstiprināja baznīcas projektu, bija saņemti visi nepieciešamie saskaņojumi, tādēļ draudze par saviem līdzekļiem 1961. gada sākumā pabeidza celtniecību, kopumā iztērējot šim mērķim draudzes saziedotos 40 000 rubļus.

Par situāciju, kas izveidojās 1961. gadā pēc Pizāna atcelšanas, liecina Juzefovas draudzes “divdesmitnieka” vēstule LPSR MP priekšsēdētājam Jānim Peivem (1906 – 1976) tā paša gada 14. maijā. Šajā laikā Pizāns savas lietas jau ir nodevis, un viņa pienākumus līdz jauna RKLP pilnvarotā nozīmēšanai pilda KPBLP pilnvarotais Saharovs. Vēstulē draudzes locekļi norāda, ka ir radušās grūtības ar ēkas nodošanu ekspluatācijā, un lūdz palīdzību šī jautājuma atrisināšanā, lai baznīcā pēc iespējas ātrāk varētu sākties dievkalpojumi. Vēstules noslēgums pauž padomju garu:

“Mēs ar dziļu cerību un ticību gaidām Jūsu rīkojumu atbilstošajām organizācijām par visdrīzāko lēmumu atvērt dievnamu, lai draudze varētu mierīgi strādāt, dzīvot un lūgties par kopīgo lietu, visu darbaļaužu labklājību un tālāko progresu, un mūsu Dzimtenes

uzplaukumu.”102

Uz vēstules ir lasāma LPSR MP priekšsēdētāja vietnieka Viļa Krūmiņa (1919 – 2000) rezolūcija:

“B. Saharovam A. A. Lūdzu izskaidrot divdesmitnieka pārstāvjiem, ka par ēkas pieņemšanu nevar būt ne runas, jo celtniecība vispār nav noformēta atbilstoši likuma noteiktajai kārtībai, un tā ir pārtraukta kā

nelikumīga.”103

102 LVA, 1448. f., 1. a., 162. l., 24. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 103 LVA, 1448. f., 1. a., 162. l., 24. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



Draudzei jaunuzcelto baznīcu atņēma un tajā iekārtoja klubu, bet pēc tam bibliotēku.

Izvērtējot pieejamo informāciju, pamatoti uzskatīt, ka Pizāns bijis vienīgais no pilnvarotajiem, kuram nonākšana šajā amatā bija sods, nevis kāpums karjerā. Šāda soda pamats saistāma ar kadru “tīrīšanu” no latviešu nacionālkomunistiem, ko aizsāka LKP CK plēnums 1959. gada 7. un 8. jūlijā un kas turpinājās līdz 1962. gadam. Pizāna atstādināšana no pilnvarotā amata 1961. gadā ir minētās “tīrīšanas” turpinājums.

Jau 1959. gada 10. februārī LKP CK biroja sēdē Pizānam tiek izteikts rājiens par to, ka laikraksts ir “izrādījis politisku tuvredzību”, 1959. gada 1. janvārī nopublicējot Jāņa Silazara dzejoli Gadu kāpes,

“kas izsauca darbaļaužu sašutumu, kā arī kļuva par iemeslu dažādiem neveselīgiem spriedumiem, īpaši vēl no šur, tur esošo nacionālistiski

noskaņoto elementu puses”104.

Iepriekš pieminētajā 1959. gada jūlija plēnumā Pizānu kritizēja par to, ka viņa vadītajā laikrakstā publicēti nacionālistiski un politiski kaitīgi materiāli (te domāti, piemēram, Zigmunda Skujiņa (1926), Jezupa Laganovska (1920 – 1987), Voldemāra Kalpiņa (1916 – 1995) un Eduarda Berklava (1914 – 2004) raksti), vēlāk plēnuma lēmumā, izsakot viņam brīdinājumu par “nestabilitāti politiski asos jautājumos”105. 1960. gada sākumā – 27. janvārī – LKP CK plēnumā tiek pieņemts lēmums par Pizāna atbrīvošanu no Cīņas galvenā redaktora amata un svītrošanu no LKP CK biroja locekļu kandidātu saraksta. Lūk, šī lēmuma teksts:

“Apstiprināt Latvijas KP CK biroja 1960. gada 2. janvāra lēmumu un par politiska brieduma trūkumu, kas izpaudās nopublicējot laikrakstā Cīņa idejiski nepareizus un politiski kaitīgus materiālus, par laikraksta redakcijas kadru piesārņotību, par nestabilitātes izpausmēm daudzos politiski asos jautājumos un autobiogrāfisku faktu slēpšanu, iestājoties partijā, b. Pizānu Pāvilu Aleksandra dēlu atbrīvot laikraksta Cīņas redaktora pienākumiem un izslēgt no LKP CK biroja locekļu kandidātu

sastāva.”106

104 LVA, PA-15500. f., 2. a.,3753. l., 17. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 105 LVA, PA-15500. f., 2. a.,3753. l., 19. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 106 LVA, PA-15500. f., 2. a.,3753. l., 21. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



Lēmumu parakstījis LKP CK sekretārs Arvīds Pelše. Pēc atcelšanas no pilnvarotā amata no 1961. gada maija

Pizāns sāk strādāt par Latvijas Republikāniskā grāmatu tirdzniecības kantora Centrālā grāmatu veikala direktoru. Eduards Berklavs ir nosaucis viņa vārdu to 17 cilvēku sarakstā, kuri atbalstījuši viņa uzrakstīto un 1972. gadā Zviedrijā publicēto Septiņpadsmit komunistu vēstuli. Berklavs raksta, ka 1971. gada beigās:

“Kad nu bija radusies izdevība vēstuli izvest, savācu no visdrošākajiem domubiedriem apliecinājumu, ka viņi visam vēstulē minētajam piekrīt. Šie drosminieki bija Emma Ērenštreite, Jānis Kacens, Jānis Galdiņš, Arnolds Zandmanis, Valentīna Borka, Jānis Gustsons, Ella Ankupe, Pēteris Sadovskis, Elvīra Zēberga, Rasma Siliņa, Pāvels Pizāns, Zālmans Jofe, Fricis Jānis Sadovskis, Pēteris Plēsums, Olga Vāvere, Frīdmanis (vārdu neatminos). Šķiet, ka bija vēl kādi, kurus diemžēl

neatminos.”107

Jāatzīmē, ka minētajā laikā Pizāns šādu apliecinājumu vairs nevarēja dot, jo bija miris 1971. gada pavasarī108. Tomēr nav izslēdzama versija par apliecinājuma došanu arī no Pizāna puses, jo vēstule, kā atceras Berklavs, esot bijusi uzrakstīta jau 1969. gadā.

1962. gada janvārī Pizāna vietā pilnvarotā amatā stājas Prolets Liepa109, pēdējais pilnvarotais konkrētajā apskatā analizējamā laika 107 Berklavs, Eduards. Zināt un neaizmirst. Rīga: Eraksti, 2011, 195. lpp. 108 Miris 1971. gada 16. maijā un apglabāts Rīgas Meža kapos. 109 Prolets Liepa Ivana dēls dzimis 1923. gada 5. augustā Smoļenskas guberņā, Beļskas apriņķī (pēc citām ziņām Kaļiņinas apgabala Belijas rajonā). Vecāki ir PSKP biedri. Tēvs Ivans Liepa 1894. gadā dzimis Liepājas rajonā; 1911. gadā sāk strādā Liepājas ostā par krāvēju; 1915. gadā iesauc armijā; kopš 1920. gada PSKP biedrs; bijis Beļskas izpildkomitejas priekšsēdētājs; 1930. gadā sāk mācības Sociālistiskajā zemkopības akadēmijā (Академия соцземледелия) Maskavā, ko pabeidz 1932. gadā. Šajā laikā Maskavā sākas Proleta Liepas skolas gaitas. 1932. gadā ģimene pārceļas uz Petrozavodsku, jo tēvs ir iecelts par Karēlijas APSR zemkopības tautas komisāru. No 1935. līdz 1938. gadam dzīvojis Mongolijā, kur Proleta Liepas tēvs ir valdības padomnieks lopkopības un zemkopības jautājumos. Tad ģimene pārceļas dzīvot uz Krimu, kur tēvs vada Krimas valsts selekcijas staciju un kur Prolets Liepa 1938. gadā sāk mācības vidusskolā. Krimā 1939. g. Prolets Liepa iestājies VĻKJS. Otrā pasaules kara sākumā cīnījies Krimas APSR, sākumā Tēlmaņa rajona partizāņu vienībā, pēc tam 828. strēlnieku bataljonā. Sākot ar 1941. gadu pilda komjaunatnes rajona komitejas instruktora amatu Krimas apgabalā. Piedalījies Sevastopoles aizstāvēšanā. 1941. gada 31. decembrī ievainots un ārstējies hospitālī Gruzijas PSR, kur evakuācijā atradusies arī viņa ģimene (pēc gūtā ievainojuma Liepa ieguva gaitas



periodā. Pirms nozīmēšanas pilnvarotā amatā viņš bija Kuldīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet viņa ievērojamākais postenis līdz 1962. gadam – Liepājas apgabala prokurora vietnieks. No šodienas skatupunkta grūti pilnībā izvērtēt šo nosaukto amatu nozīmību, taču salīdzinājumā ar iepriekšējo pilnvaroto biogrāfijām, manuprāt, rodas visnotaļ pamatots jautājums par to, kāpēc tieši Liepu LKP CK apstiprināja pilnvarotā amatam. Vēl vairāk jautājumu rodas, lasot dažādos gados rakstītās Liepas autobiogrāfijas. Tās ir bezpersoniskas, absolūti identas, un tajās Liepa vairāk rakstījis par vecākiem, nevis par sevi pašu.

Atceroties par Šeļepina izstrādāto un arī ieviesto jauno VDK “metodoloģiju” un to, cik nozīmīga vieta tajā bija atvēlēta baznīcai, ņemot vērā izseno VDK interesi par Latvijas Romas katoļu baznīcas sakariem ar Vatikānu, kā arī to, ka KPBLP pilnvarotā LPSR amatā joprojām strādāja profesionāls VDK darbinieks, nav izskaidrojams, vadoties vien no publiski pieejamiem datiem, kāpēc RKLP pilnvarotā amatā, kura uzdevumos ietilpa arī Latvijas Romas katoļu baznīcas uzraudzīšana, nozīmēja personu bez iepriekšējas pieredzes PSKP augsta līmeņa funkcionāra darbā, tā arī darbā ar reliģiskām organizācijām. Nekas tieši neliecina, ka Proletam Liepam bijušas vispār

defektu, kura dēļ atmiņās viņu nereti dēvē par klibo, piemēram, Romas katoļu baznīcas Jānis kardināls Pujats 2016. gada intervijā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai). Citu ziņu par to, ko viņš darījis līdz 1944. gadam, uzskaites kartiņā vai oficiālajās publikācijas nav. Norādīts, ka no 1944. līdz 1947. gadam dzīvojis pie vecākiem Krimas apgabalā. 1946. gadā tēvu norīko uz Latviju par Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas direktoru, un uz Latviju vēlāk pārceļas arī pārējie ģimenes locekļi. No 1946. līdz 1949. gadam Liepa studējis Vissavienības juridiskā neklātienes institūtā Simferopoles filiālē. PSKP kopš 1948. gada. No 1947. līdz 1950. gadam Liepa strādājis par prokurora palīgu Talsu apriņķī, pēc tam bijis prokurors Aizputes rajonā. 1952. gadā viņš kļūst par Liepājas apgabala prokurora vietnieku. 1955. gada augustā viņu ieceļ par Kuldīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju. Šajā amatā viņš ir līdz 1960. gada maijam. 1962. gada 4. janvārī LKP CK biroja sēdē viņu apstiprina par PSRS RKLP pilnvaroto LPSR. Ar 1966. gada 10. maija LKP Prezidija lēmumu Prolets Liepa tiek apstiprināts apvienotās PSRS Reliģiju lietu padomes pilnvarotā amatā. Miris 1978. gada 3. augustā. Apglabāts Rīgas Raiņa kapos. / LVA, PA-15500 f., 35.a., 33.l; LVA, PA-101. f., 18. a., 13. l., 23. lp.; LVA, PA-101. f., 23. a., 30. l., 28. lp.; LVA, PA-101. f., 25. a., 15. l., 19. l.; LVA, PA-101. f., 29. a., 32. l., 90. lp. Salīdzinājumam skatīt. arī “Prolets Liepa”, Cīņa, 1978, 2. augusts; “Deputātu kandidāti rajona padomes vēlēšanām”, Padomju Kuldīga, 1955, 13. februāris, “Rīgā miris “baznīcu ministrs”, Laiks, Nr. 70, 1978 2. septembris, 4. lpp.; “Ivans Liepa”, Cīņa, 1964, 6. maijs.



zināšanas par reliģiskās dzīves specifiku. Tāpēc pamatoti rodas jautājums par Proleta Liepas autobiogrāfijā noklusēto. Manuprāt, informācijas trūkums par Liepas gaitām no 1941. gada beigām līdz 1944. gadam, kā arī mācības Vissavienības juridiskajā neklātienes institūtā, kura absolventu sarakstā atrodami daudzi VDK darbinieku vārdi, liecina par viņa saistību ar VDK. Šo institūtu vienā laikā ar Liepu absolvējis, piemēram, vēlākais VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs110 (1924 – 2007). Tajā izglītojušies arī tādi augsta ranga VDK darbinieki kā Aleksandrs Koržakovs111 (1950), Ivans Gudkovs112 (1956), Fjodors Haritonovs113 (1907 – 1991), Sergejs Baņņikovs114 (1921 – 1989).

2. nodaļa. Vara un baznīca: uzraudzības noteikumu maiņa

Par padomju valsts drošības iestāžu kontroli pār Latvijas kristīgajām baznīcām, īpaši pār Latvijas Romas katoļu baznīcu un Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu sākumā, esmu rakstījusi jau iepriekšējā apskatā, kur izmantoju galvenokārt RKLP pilnvarotā LPSR materiālus.115 Šoreiz vēlos atgriezties pie jau aprakstītiem notikumiem, atsevišķu detaļu precizēšanai izmantojot dokumentus, kas glabājas atsevišķu garīdznieku krimināllietās un kas arī parāda, kādā veidā valsts drošības dienesti, izmantojot arī pilnvaroto darbības iespējas, ne tikai pārraudzījuši, bet arī pakāpeniski pārveidojuši baznīcu par padomju varai, tai skaitā valsts drošības iestādēm, vieglāk izmantojamu organizāciju.

110 Владимир Александрович Крючков. 111 Александр Васильевич Коржаков. 112 Геннадий Владимирович Гудков. 113 Фёдор Петрович Харитонов. 114 Сергей Григорьевич Банников. 115 Skat. Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. “Sadarbība starp LPSR drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR (1944 – 1954)”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 147. – 204. lpp.



2.1. “Aģentūras kombinācijas” Latvijas Romas katoļu baznīcā

1947. gada 25. jūlijā metropolīts Antonijs Springovičs (1876 1958) Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, vēl nesaņēmis atļauju no Romas, konsekrēja divus bīskapus – Pēteri Strodu (1892 – 1960) un Kazimiru Duļbinski (1906 – 1991). Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Kazimirs Duļbinskis tiek iecelts par ģenerālvikāru, bet Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Pēteris Strods – par Liepājas diecēzes apustulisko administratoru. Tiesa, PSRS varas iestādes, arī RKLP pilnvarotais LPSR Voldemārs Šeškens šo iecelšanu formāli neatzina. 1949. gada 12. maijā Duļbinski apcietina. Viņu apsūdz aktīvā darbībā pretpadomju organizācijās – Skautu organizācijā, Latvijas katoļu jaunatnes biedrībā – laikā līdz 1940. gadam, Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā – organizācijā Tautas palīdzība – un pēc PSRS varas atjaunošanas 1944. gadā116. Viena no epizodēm saistīta ar “valsts noziedznieka” Nautrēnu draudzes prāvesta Antona Šļahotas (Šļakotas)117 (1891 – 1963) slēpšanu 1948. gada jūlijā118. Šajā un citās epizodēs, kas saistītas ar Duļbinska darbību Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā, parādās arī Springoviča vārds. No vairākiem Duļbinska pratināšanas

116 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 152. – 153. lp. 117 Antons Šļahota (Šļakota) Nautrēnu draudzē kalpoja no 1945. gada, bija arī dekanāta dekāns, iepriekš arī Landskoronas draudzē kā prāvests, ar 1934. gada 13. septembra iekšlietu ministra Viļa Gulbja rīkojumu iecelts par Šķaunes pagasta padomes priekšsēdētāju, Rīts, Nr. 20, 1934, 14. septembris. 118 Skat., piemēram, LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 3. lp. Ievērojami, ka Duļbinskis viņa lietas atkārtotas izskatīšanas laikā 1979. gada 27. novembra nopratināšanā par šo notikumu sacījis: “Man nebija zināms, ka Šļahota ir noziedznieks. Turpmākie notikumi arī neapstiprināja šo apstākli. Tieši otrādi: man ir zināms, ka Šļahota pie kriminālatbildības netika saukts un pēc zināma pārtraukuma turpināja savu kulta kalpotāja darbību, būdams Romas katoļu baznīcas prāvests Aucē līdz pat savas nāves dienai 1960. gadā,” LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 220. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]. Minētā sakarā jānorāda, ka Duļbinska ziņas nav precīzas, jo no 1956. līdz 1959. gadam Šļahota kalpojis Pustiņas draudzē, bet Aucē kalpojis tikai īsu laiku. Tāpat Šļahota miris nevis 1960., bet gan 1963. gadā. Par to, kur viņš bijis no 1948. līdz 1956. gadam, informācija ir pretrunīga. Piemēram, Henriks Trūps-Trops atzīmējis vien to, ka Šļahota “no aresta slēpās, pēc tam amnestēts” (Trūps-Trops, Henriks. Latvijas Romas katoļu baznīca komunisma gados, 1940 – 1990. Rīga: Romas katoļu metropolijas kūrijas izdevums, 1992, 72. lpp.), savukārt citur atrodamas ziņas, ka viņš astoņus gadus (tātad no 1948. līdz 1956. gadam) pavadījis izsūtījumā.



protokoliem redzams, ka izmeklētājus īpaši interesējuši Duļbinska “noziedzīgie sakari ar Vatikānu un nacionālistisko pagrīdi”119. Jāatzīmē, ka Duļbinska uzraudzības lietā120 atrodams dokuments ar nosaukumu Aģentūras materiālu memorands (datēts ar 1949. gada 8. augustu), kurš rāda, ka Duļbinskim izvirzītā apsūdzība pretpadomju darbībā balstījās uz desmit aģentu ziņojumiem121, savukārt apsūdzība par viņa saistību ar Šļahotas slēpšanos formāli balstījās galvenokārt uz viena liecinieka – Valerijana Zondaka (1908 – 1986) – sacīto pratināšanā 1949. gada aprīlī, proti, vēl pirms Duļbinska apcietināšanas122. Šajā sakarā būtiski minēt, ka pratināšanā Zondaks atzīst, ka tieši viņš ir ziņojis Duļbinskim par to, ka Šļahota, baidoties no apcietināšanas, ir “pārgājis nelegālā stāvoklī” un gaida norādījumus, ko viņam darīt tālāk. Tālāk citēšu fragmentu no Zondaka pratināšanas protokola:

“[…] bīskaps Duļbinskis teica, ka viņa [Šļahotas – S. K.-K.] pāriešana nelegālā stāvoklī var kaitēt katoļu baznīcai, un par to mums

jādomā.”123

Tālāk protokolā lasāms, ka ar Springoviča un Duļbinska ziņu Šļahota ir saņēmis sešus mēnešus garu atvaļinājumu, taču viņš no tā nav atgriezies, tāpēc 1948. gada novembrī vai decembrī ar Springoviča “direktīvu” no “katoļu garīdzniecības tika izslēgts”124. Jāvērš uzmanība, ka šis fakts protokolā aprakstīts tādā formā, kas liecina par to, ka daļa no protokola ir pārstāsts, bet nevis precīzs Zondaka teiktā pieraksts, tāpēc protokolā ietvertā pārstāsta atbilstību īstenībai var apšaubīt. Nav izslēgts, ka šī vai citas liecības Duļbinska lietā ir falsificētas. Turklāt jāatzīmē, ka pēc Duļbinska apcietināšanas Zondaks aktīvi meklēja iespējas viņa atbrīvošanai. Vēlāk jau paša Zondaka krimināllietā mēģinājums palīdzēt Duļbinskim kļūst par vienu no apsūdzības epizodēm.

Duļbinska lietas izmeklēšanas rezultātā izmeklētāji – LPSR VDM Izmeklēšanas daļas 3. nodaļas vecākais izmeklētājs Soldatovs un

119 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 153. lp. 120 Наблюдательное дело. 121 LVA, 1986. f., 2. a., 5360 .l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 104. – 106. lp. 122 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 103. – 104. lp. 123 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 104. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 124 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 104. lp.



šīs nodaļas priekšnieks Daši Pildanovs (1916 – 1984)125 – izveidoja sarakstu ar divdesmit viena aizdomās turamā uzvārdiem126. No Duļbinska pratināšanas protokoliem redzams ka par šiem cilvēkiem izmeklētāji zināja jau iepriekš, tāpēc no Duļbinska puses pat netika sagaidīts apstiprinājums. Par to, kādā veidā tika veikta pratināšana, liecina pats Duļbinskis savā iesniegumā PSRS Ģenerālprokuroram Romānam Rudenko127 (1907 – 1881) 1955. gada 2. februārī:

“Izmeklēšanas gaitā mani turēja Latvijas PSR VDM iekšējā cietumā; lielākoties pagrabā, vieninieku kamerā. Sešus ar pusi mēnešus es sēdēju vieninieku kamerā. Tur vairākas reizes, līdz pat sešām diennaktīm bez pārtraukuma man nedeva gulēt, spīdzināja ar

bezmiegu. No tā es slimoju ar sirdi.” 128

Pret personām, kas bija iekļautas izmeklētāju izveidotajā sarakstā, tika uzsākta jauna izmeklēšana. Daļai no viņiem nebija

125 Daši Pildanovs (Пилданов Даши Пирнаевич) dzimis 1916. gadā Galtaja ulusā Muharšeberas rajonā Burjatijā, KPFSR, dienestā no 1937. gada, IeTK mācību kursos Novosibirskā, 1947. gadā kapteinis LPSR VDM Izmeklēšanas daļas 1. nodaļas priekšnieka vietnieks, 1948. gadā šīs daļas 3. nodaļas priekšnieks, 1950. gadā tās priekšnieka vietnieks, majors, vēlāk LPSR VDK apakšpulkvedis, demobilizēts 1959. gadā. 1960. gadā kapteiņa J. Rudzīša palīgs Latvijas Jūras kuģniecībā politiskajos jautājumos, triju Sarkanās Zvaigznes ordeņu ieguvējs, apbalvots ar Goda zīmes ordeni. Miris 1984. gadā Rīgā. Skat. Огни Курумкана, Nr. 5 (61148), 2015, 13 февраля. c. 6. Pieejams: http://kurumkan.burnet.ru/Gazeta/2015/05_15.pdf, Vanags, Ļ. “Darbs dara vīru”, Cīņa, 1960, 7. oktobris, Информация о сельском поселении Барагхан, 3 апреля 2012. Pieejams: http://selorodnoe.ru/history/show/id3630216/; Книга Памяти Республики Бурятия, том V. Улан-Удэ: Бурядское книжное издательство, 2000, c. 73, 228; том IX, c. 228, Pieejams: http://патриот03.рф/wp-content/uploads/2015/12/5tom.pdf; http://патриот03.рф/wp-content/uploads/2015/12/9tom.pdf. Skat. arī: http://blog.stepanivanovichkaragodin.org/?p=6165, LVA, 1987. f., 1. a., 16474. l., 6. lp., LVA, 1986. f., 1. a., 5921. 1., 91. – 93. lp., LVA, 1986. f., 2. a., P-40444.1., 45., 46.,lp. Red. piez. 126 Lēmums par materiālu nošķiršanu atsevišķā tiesvedībā (Постановление о выделение материалов в отдельное производство), LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 158. lp. 127 Роман Андреевич Руденко. 128 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 173. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



zināma atrašanās vieta,129 taču astoņu aizdomās turamo – Boļeslava Grišāna (1984 – 1983)130, Viktora Ikaunieka (Ikaunīks, Ikovniks)131, Pētera Jakovela (Jakoveļs) (1907 – 1980)132, Henrika Tropa (1903 – 1994)133, Franča Lazdāna (1907 – 1981)134, Matildes Omules (Omuls,

129 Minētais, iespējams, skaidrojams ar informācijas iegūšanas veidu, piemēram, izmantojot Latvijas katoļu jaunatnes biedrības dokumentus, kas saturēja nepilnīgu informāciju par tās biedriem. 130 Līdztekus garīdznieka gaitām no 1935. līdz 1938. gadam bijis Latvijas katoļu jaunatnes biedrības priekšsēdētājs. K. Duļbinski pirmo reizi Centrālajā valdē ievēl 1935. gada 4. martā. 1938. gadā viņš pirmo reizi kļūst par priekšsēdētāju. Skat. LVVA, 3706. f. 131 Sarakstā minēts “V. Ikaulieks”, tomēr, kontekstuāli analizējot dokumentu un salīdzinot to ar citiem dokumentiem un periodikā pieejamo informāciju, jāsecina, ka šeit domāts Viktors Ikaunieks (Ikaunīks), kas bijis skolotājs un aktīvi darbojies Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Centrālajā valdē, ieņemot kasiera amatu. Piemēram, 1936. gada aprīlī un 1940. gada februārī biedrības priekšsēdētājs ir K. Duļbinskis, bet kasieris ir V. Ikaunieks. Skat. Sauleite, Nr. 4, 1936, aprīlis, 24. lpp., “Kongresa gaita”, Sauleite, Nr. 2, 1940, februāris. Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Centrālās valdes sēžu pirmajos protokolos “Viktors Ikaunīks” pierakstīts “Ikovniks”. Viņš ir viens no biedrības dibinātājiem un viņa uzvārds parādās jau pirmajā protokolā. Ir gandrīz visu valžu sastāvā. Kopš 1935. gada paralēli valdes locekļa pienākumiem ir arī biedrības kasieris. Skat. LVVA, 3706. f. 132 Līdztekus garīdznieka gaitām piedalījies Latvijas katoļu jaunatnes biedrībā, ievēlēts vairākas reizes Centrālajā valdē. Skat. LVVA, 3706. f. 133 Kopš 1935. gada ar A. Springoviča rīkojumu pildījis Latvijas katoļu jaunatnes biedrības kapelāna pienākumus. Skat. LVVA, 3706. f. 134 Līdztekus garīdznieka gaitām piedalījies Latvijas katoļu jaunatnes biedrībā, 1938. gadā ievēlēts Centrālajā valdē. Skat. LVVA, 3706. f.



Omuļs, Omulis, Omuļis, Omuļe)135, Staņislava (Stanislava)136 Keiša (1896 – 1976), Vladislava Zundo (1891 – 1959) un Antonija Springoviča (1876 – 1958) – gadījumā tika atzīts, ka nepietiek materiālu, lai viņus sauktu pie kriminālatbildības.137 Acīmredzot Duļbinskis nebija pateicis neko tādu, kas būtu varējis kalpot par pamatu viņu apcietināšanai. Vēlāk no šīm astoņām personām, daļa no kuriem bija garīdznieki, 1953. gadā tika apcietināti un par pretpadomju darbību notiesāti divi – Henriks Trops un Vladislavs Zundo –, nosakot desmit gadu brīvības atņemšanas138, 1959. gadā – par vairākkārtēju nepilngadīgo sagatavošanu konfirmācijai tiek apcietināts un uz vienu gadu notiesāts Pēteris Jakovels139. Visos gadījumos ar Duļbinska krimināllietu tieši nesaistītu iemeslu dēļ. Dokumentā, ko 1949. gada 12. augustā parakstījis LPSR VDM “O” nodaļas priekšnieks majors Smetaņins, lasāms, ka četras no Duļbinska lietā iesaistītajām personām nav

135 Sarakstā minēts “M. Omulis”, tomēr, kontekstuāli analizējot dokumentu un salīdzinot to ar citiem dokumentiem un periodikā pieejamo informāciju, jāsecina, ka šeit domāta Matilde Omule, kas bijusi skolotāja, aktīvi darbojusies Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Centrālajā valdē. Piemēram, 1940. gada februārī biedrības priekšsēdētājs ir K. Duļbinskis, bet viena no valdes loceklēm ir “M. Omuls”. Tāpat M. Omule darbojusies arī Katoļu sieviešu centrālajā biedrībā, kur, piemēram, 1936. gada 16. augustā bijusi ievēlēta valdē par kasieri. Skat. Sauleite, Nr. 4, 1936, aprīlis, 24. lpp., “Kongresa gaita”, Sauleite, Nr. 2, 1940, februāris; “Par myusu draudzem”, Katoļu Dzeive, Nr. 10, 1936, 1. oktobris, 370. lpp. Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Centrālās valdes sēžu protokoli liecina, ka “Matilde Omuls” pirmo reizi protokolos minēta 1930. gadā, kad viņa kandidē uz vietu valdē, tomēr paliek aiz svītras; pēc gada viņu ievēlē revīzijas komisijā. M. Omuli valdē ievēlē 1938. gadā; pēc 2 gadiem viņu atkal pārvēlē šajā amatā; līdz 1940. gada 27. augustā, kad uzrakstīts pēdējais protokols, viņu ievēlē valdes priekšsēdētāja biedra postenī. Skat. LVVA, 3706. f. 136 Latvijas katoļu jaunatnes biedrības Centrālās valdes sēžu protokolos parādās pirmo reizi 1940. gada 14. martā. Piedalās nodaļu pārstāvju sapulcē, un K. Duļbinskis ierosina viņu ievēlēt par sapulces vadītāju. Šajā sapulcē viņu ievēlē arī valdē (no 100 balsīm viņam atdotas 86, kas otrais lielākais balsu skaits; salīdzinājumam par Matildi Omuli – 76 balsis). Pirms tam valdē vairākos sasaukumos darbojies Pīters Keišs. S. Keišs pēc tam piedalās tikai vienā valdes sēdē – 1940. gada 8. jūnijā, un arī tad viņa vārds ierakstīts ar citas krāsas tinti, kas var liecināt arī par to, ka viņš nemaz pats nebija klāt. Skat. LVVA, 3706. f. 137 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 158. lp. 138 Henriks Trūps-Trops. Latvijas Romas katoļu baznīca komunisma gados, 1940-1990. 72.-73. lpp. 139 Henriks Trūps-Trops. Latvijas Romas katoļu baznīca komunisma gados, 1940-1990. 70. lp.



lietderīgi pratināt operatīvu iemeslu dēļ140. Šīs personas bija garīdznieki Dominiks Jaudzems141 (1892 – 1958), Jāzeps Gaiļevičs142 (1893 – 1971), Boļeslavs Grišāns143 un Valerijans Zondaks. Citā dokumentā, kas arī rakstīts 1949. gada augustā144, adresēts Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšniekam Anatolijam Esaulovam145 (1905 – 1954) un ko parakstījis LPSR Valsts drošības ministra vietnieks ģenerālmajors Viktors Kozins146 (1909 – ?), teikts, ka Duļbinska

140 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 108. lp. 141 Dzimis 1892. gada 25. maijā Rēzeknes apriņķī, Sakstagalā. Mācījies Pēterpils Garīgajā seminārā un Garīgajā akadēmijā. Ordinēts 1915. gadā. Bijis Latvijas izglītības ministra biedrs un Teoloģijas augstskolu profesors Aglonā un Rīgā. Viņa vadībā klajā nācis pirmais Katōļu Dzeives numurs. Bijis Rēzeknes skolotāju institūta direktors un Latgales tautas universitātes padomes priekšsēdētājs. Apbalvots ar pāvesta piešķirtu Baznīcas zelta krustu. 1935. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Miris 1958. gada 10. oktobrī. Apbedīts Aglonas kapsētā. 142 Dzimis 1893. gada 10. martā Drujā (tagad Baltkrievijā). Mācījies Mogiļevas Garīgajā seminārā un Pēterpils Garīgajā seminārā. Jaundibinātās, pārdalot Piedrujas draudzi, Balbinovas (Indras) draudzes prāvests 1921. gadā. Ministru kabinets kā Polijas pavastniekam viņam deva atļauju pasniegt Valsts Daugavpils baltkrievu vidusskolā, Indras pamatskolā. 1928. gadā apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – gan kā priekšzīmīgs lauksaimnieks Piedrujā kopā ar citiem lauksaimniecības darbiniekiem. Kalpo Balbinovā arī no 1943. līdz 1949. gadam un no 1959. līdz 1971. gadam. Miris 1971. gada 18. oktobrī. Apbedīts Balbinovas (Indras) kapos. Skat. Valdības Vēstnesis, Nr. 202, 1926, 10. septembris, Nr. 183, 1927, 19. augusts, Nr. 282, 1928, 17. novembris, 12. lpp. Red. piez. 143 Dzimis 1894. gada 12. septembrī Kaunatas draudzē. 1927. gadā beidzis Rīgas Garīgo semināru. Draudžu prāvests Atašienē (1919 – 1932), Malnavā (1932 – 1934), Rēzeknē (1934 – 1938), Asūnē (1938 – 1943), Vidusmuižā un Ostronā (1943 – 1953), Varakļānos (1953 – 1957) un Rudzātos (1957 – 1980). Bijis biedrības Latgales centrālais muzejs valdes priekšsēdētājs. Miris 1983. gada 14. decembrī. 144 Datums ir divciparu skaitlis, kur pirmais ir nesalasāms, bet otrais – 9. Tā kā minētais dokuments sējumā seko dokumentam, kas sagatavots 12. augustā, secināms, ka tas varētu būt sagatavots 19. vai 29. augustā. 145 Anatolijs Esaulovs (Анатолий Александрович Эсаулов) – viens no aktīviem staļinisko represiju dalībniekiem. Drošības orgānos strādājis no 1932. gada. Baltkrievijas PSR valsts drošības ministra vietnieks no 1944. līdz 1947. gadam. PSRS VDM Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšnieks no 1947. līdz 1952. gadam. Atvaļināts rezervē 1952. g. Sīkāku biogrāfiju skat.: http://www.memo.ru/history/NKVD/kto/biogr/index.htm 146 Виктор Николаевич Козин. Skat. Žvinklis, Arturs. “LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze”; Lipša, Ineta. “Privātās dzīves uzraudzīšana un kontrole LPSR (1944 – 1953), izmantojot valsts represīvos mehānismus”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru



“apsūdzība pamatojas uz viņa paša atzīšanos, agrāk tiesātā J. K.

Gaiļeviča liecībām147 un aģentūras materiāliem. Citus lieciniekus, kuri

varētu apstiprināt viņa pretpadomju darbību izmeklēšanās gaitā

noskaidrot nav izdevies”148.

Savāds ir pieminējums par Gaiļeviča agrāko tiesāšanu. Bīskapa Jāņa Cakula (1926) grāmatā Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 – 1995: uzziņas atrodamā informācija liecina, ka Jāzepu Gaiļeviču apcietina tikai 1949. gada 10. septembrī un notiesā 1950. gada 8. aprīlī saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa 58.1 panta pirmo daļu, 58.10 otro daļu, 58.11 pantu un 121. pantu149. Nav ziņu, ka Jāzeps Gaiļevičs būtu tiesāts līdz 1950. gadam. Ievērojams apstāklis, ka viņu pirmo reizi apcietināja 1945. gada 20. jūnijā, taču tā paša gada 13. oktobrī lieta pret viņu tika izbeigta. Pieņemot, ka dokumentā domāta 1945. gada apcietināšana, var secināt, ka Duļbinskis valsts drošības iestāžu redzeslokā nonācis jau tajā laikā.

Krimināllietā ir vēl viens dokuments, kuru vēlos apskatīt. Tas ir 1949. gada 13. augusta apsūdzības raksts, ko parakstījuši VDM izmeklēšanas daļas 3. nodaļas vecākais izmeklētājs Soldatovs, 3. nodaļas priekšnieks kapteinis D. Pildanovs un izmeklēšanas daļas priekšnieks majors Fotijs Pešehonovs150 (1913 – 1968). Dokumentu apstiprinājis V. Kozins. Slēdzienā teikts, ka:

kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 374., 388., 454. lpp. Ievērojams, ka Viktoru Kozinu PSRS Augstākā Padome apbalvojusi 1949. gada 24. augustā ar Sarkanā Karoga ordeni par pārvietošanas darbu veikšanu. НКВД-МВД СССР в борьбе с бандитизмом и вооруженным националистическим подпольем на Западной Украине, в Западной Белоруссии и Прибалтике (1939 – 1956), cост. Н. И. Владимирцев, А. И. Кокурин. Москва: Объединенная редакция МВД России, 2008, c. 291. 147 Gaiļevičs apstiprinājis izmeklētā teikto, ka Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Duļbinskis vācis naudu organizācijai Tautas palīdzība. To pašu viņš liecinājis arī lietas otrreizējā izmeklēšanā 1979. gadā. Skat. LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 352. lp. 148 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 2. sēj. (uzraudzības lieta), 110. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 149 Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 – 1995: uzziņas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996, 71. lpp. 150 Фотий Васильевич Пешехонов. Skat. Žvinklis, Arturs. “LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze”;



“[..] būdams nopratināts kā apsūdzētais, Duļbinskis viņam izvirzītajā apsūdzībā par vainīgu sevi neatzina, taču pilnībā apstiprināja visus savas noziedzīgās pretpadomju darbības faktus. Turklāt viņa noziedzīgo darbību apstiprina liecinieku V. Krūmiņa (83. – 87. l. lp.), K. Zariņa (91. – 99. l. lp.), E. Gavara (100. – 102. l. lp.), V. Zondaka (103. –105. l. lp.), J. Gavara (110. – 113. l. lp.), kā arī citās lietās apsūdzēto J. Gaiļeviča (109. l. l) un P. Onckuļa (114. – 115. l. lp.) liecības, Glavļita [Galvenā literatūras un izdevniecību lietu pārvalde – S. K.-K.] slēdziens (126., 151. l. lp.), kā arī lietiskie pierādījumi (116. – 125., 127. – 150. l.

lp.).”151

Salīdzinot abus dokumentus, redzams, ka Kozins, ziņojot Sevišķajai apspriedei par izmeklēšanas rezultātiem, ir sniedzis informāciju, kura būtiski atšķiras no apsūdzības rakstā pieminētās, faktiski falsificējis to. Pirmkārt, no apsūdzības raksta redzams, ka Duļbinskis nav atzinis savu vainu, kā to ziņojumā Esaulovam apgalvo Kozins. Otrkārt, Kozins, nosaucot kā vienīgo liecinieku Gaiļeviču, ir “aizmirsis” par citiem lieciniekiem, kuru vārdi nosaukti apsūdzības rakstā. Neņemos spriest, kas ir bijis par iemeslu konkrētajai “operatīvai kombinācijai”, taču, manuprāt, viens no iemesliem bijis saistīts tieši ar Gaiļeviču. Iespējama versija, ka Gaiļevičs varētu būt sākotnēji, piemēram, 1945. gada apcietināšanas laikā vai pēc tās piekritis sniegt kādu informāciju, pēc tam atklāti pastāstījis par šo sadarbības faktu un atteicies no tālākas sadarbības ar valsts drošības iestādēm. Par to varētu liecināt arī KPFSR kriminālkodeksa panti, saskaņā ar kuriem viņš pats vēlāk notiesāts. Pie šī jautājuma atgriezīšos apskata nākamajā sadaļā.

1949. gada 26. novembrī PSRS VDM Sevišķā apspriede Duļbinski notiesā atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.3 un 58.10 panta pirmajai daļai (lēmuma protokols Nr. 65), nosakot desmit gadus

Ķeruss, Jānis. “"Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza “Boļševiks” (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 367., 372., 375., 378., 392., 483. lpp. 151 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 160. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



labošanas darbu iestādē. Sods izciests īpaša režīma nometnē Mineraļnij152 (plašāk pazīstams arī kā Minlags)153.

Duļbinska krimināllietā ir vairāki dokumenti, kas norāda, ka Duļbinska notiesāšana ir daļa no VDM īstenotās “aģentūras kombinācijas”154. Dokumenti neļauj secināt, vai šīs kombinācijas mērķis ir Latvijas Romas katoļu baznīcas vadības nomaiņa vai vismaz tās iespaidošana VDM vēlamā virzienā, vai arī tā ir daļa no kādas daudz plašākas operācijas. Laika ziņā šī operācija sakrīt ar LPSR VDM, vēlāk VDK operatīvo spēli ar angļu izlūkdienestu no 1948. līdz 1954. gadam Lursen-S155 un, iespējams, ka ir saistīta tieši ar to156. Par to liecina arī Duļbinska krimināllietas dokumentos minētās VDM struktūrvienības, kas saistītas ar izlūkošanas un pretizlūkošanas157 darbu. Kā jau minēju, lēmumu par Duļbinska notiesāšanu Sevišķā apspriede pieņem 1949. gada 26. novembrī. Taču jau 21. novembrī LPSR VDM “O” daļas 1. nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Josifs Ļihoļets158 un “O” daļas priekšnieka vietnieks majors Stepanovs paraksta vēstuli LPSR VDM “A” nodaļas priekšniekam apakšpulkvedim Aleksandrs Bokovikovam159

152 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj.,162. lp. 153 Labošanas darbu nometnes nosacītā nosaukuma krievu valodā “Минеральный” atveidojums latviešu valodā. Minētais nosaukums ieviesies vēlākajos gados pēc nometnes izveides. Plašāk nometne pazīstama pēc krievu valodas “Минлаг” akronīma atveides latviešu valodā. Tas savukārt ir saīsinājums no nosaukumam krievu valodā “Минеральный лагерь”. 154 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 2. sēj. (uzraudzības lieta), 58. lp. 155 Skat., piemēram, latviešu valodā publikāciju kopumu: “Arhīva lieta “Lursens-S” (LPSR VDK operatīvā spēle ar angļu izlūkdienestu no 1948.gada līdz 1954.gadam) (04.02.1986)”, Latvijas arhīvi, Nr. 1/2, 1996, 89. – 99. lpp.; Nr. 3/4, 1996, 125. – 131. lpp.; Nr. 1, 1997, 65. – 70. lpp.; Nr. 2, 1997, 97. –108. lpp. Pieejams: http://www.historia.lv/dokumenti/arhiva-lieta-lursens-s-lpsr-vdk-operativa-spele-ar-anglu-izlukdienestu-no-1948gada-lidz 156 Par Springoviča un viņam pietuvināto personu iesaisti Lursen-S pieejamie materiāli, manuprāt, nav pietiekami, lai pilnībā atklātu katoļu garīdznieku lomu minētajā operatīvajā spēlē. Piemēram, Turčinskis, Zigmārs. “Katoļu baznīca un čekas operācija “Lursen-S””, Latvijas Avīze, 2016, 13. marts. 157 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 40. – 41. lp. 158 Vadoties no informācijas par PSRS Augstākās Padomes 1949. gada 24. augusta apbalvojumiem, var secināt, ka apakšpulkvedis Ļihoļets ir Josifs Ļihoļets (Лихолет Иосиф Владимирович), kas saņēmis Sarkanās Zvaigznes ordeni. 159 Skat. Žvinklis, Arturs. “LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās



(1911 – 1992) ar lūgumu neinformēt apcietināto Duļbinski par Sevišķās apspriedes spriedumu viņa lietā160. Tā paša gada decembrī (Duļbinska krimināllietā glabājas dokumenta kopija bez konkrēta datuma) LPSR valsts drošības ministrs ģenerālmajors Alfons Noviks161 raksta PSRS valsts drošības ministra vietniekam ģenerālleitnantam Afanasijam Bļinovam162 (1904 – 1961) sekojošo:

“Mēs īstenojam aģentūras kombināciju, lai atklātu nopietnus faktus par katoļu baznīcas metropolīta Springoviča un citu Latvijas katoļu baznīcas vadošo personu pretpadomju darbību. Sakarā ar to ir radusies nepieciešamība uz laiku nepaziņot arestētajam bīskapam Duļbinskim Kazimiram Staņislava dēlam Sevišķās apspriedes lēmumu par to, ka viņš ir notiesāts uz 10 gadiem L. D. N. Lūdzam Jūsu

sankciju.”163

Drīz šāda sankcija tiek saņemta, un 1950. gada 26. janvārī “O” daļas 1. nodaļas darbinieki Ļihoļets un Stepanovs raksta LPSR VDM “A” daļas priekšniekam pulkvedim Bokovikovam, ka ar Bļinova sankciju Duļbinska izmeklēšanas lieta tiek paturēta līdz 1950. gada 1. martam, lai

“veiktu aģentūras operatīvo darbu Latvijas katoļu baznīcas

episkopātā”164.

Sarakste starp LPSR un PSRS VDM turpinās līdz pat 1950. gada 30. novembrim, kad beidzot Duļbinskim, kurš visu laiku, esot neziņā par savu likteni, atradies LPSR Iekšlietu ministrijas (IeM) 1. cietumā, tiek paziņots Sevišķās apspriedes lēmums.165

Tam, kāpēc Duļbinskim netiek pasludināts spriedums, varētu būt vairāki iemesli. Vienu no tiem jau minēju: tā ir iespēja strādāt ar

izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 367., 379., 383. lpp. 160 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 2. sēj. (uzraudzības lieta), 62. lp. 161 LPSR valsts drošības ministrs līdz 1953. gada 3. martam. 162 Афанасий Сергеевич Блинов. 163 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 58. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 164 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 55. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 165 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 82. lp.



izmeklēšanas lietu un vajadzības gadījumā turpināt arī Duļbinska pratināšanu. Protams, jāatceras arī par to psiholoģisko iespaidu, kādu uz Duļbinski varēja atstāt ilgais neziņas laiks. Trešais, un, manuprāt, svarīgākais iemesls ir, paturot Duļbinski izolācijā cietumā, padarīt neiespējamu viņa saziņu ar citiem, tādējādi izslēdzot iespēju, ka viņš varētu brīdināt tos, kurus viņš pratināšanas gaitā varētu būt nosaucis, vai arī nodot tālāk kādu ziņu par VDK aģentiem, ja tādus būtu atšifrējis. Par to liecina arī LPSR VDM “A” daļas priekšnieka pulkveža Aleksandra Bokovikova vēstulē LPSR Iekšlietu ministrijas (IeM) 1. cietuma priekšnieka p. i. majoram Apiņam 1950. gada 18. janvārī rakstītais:

“Pirms nosūtīšanas uz nometni ievietojiet vieninieka kamerā, izolēti no citiem apsūdzētajiem, atņemiet Duļbinskim jebkuru saikni ar

apcietinātajiem.”166

Jau pieminētajā iesniegumā PSRS Ģenerālprokuroram Duļbinskis atceras sekojošo:

“Iekšējā cietumā mani turēja pat pēc Sevišķās apspriedes lēmuma pasludināšanas. Par to es iesniedzu protestu operatīvās nodaļas izmeklētājam. Es teicu, ka tas ir nelikumīgi un netaisnīgi. Izmeklētājs man atbildēja: Mēs ne jau paši to darām, par to zina ministrs,

prokurors un pat Maskava.”167

Arī vēlākajos gados turpinājās Duļbinska izolācija no Latvijas Romas katoļu baznīcas. Kā raksta bīskaps Jānis Cakuls savā grāmatā – Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 – 1995: uzziņas –, Duļbinski sakarā ar amnestiju atbrīvoja 1954. gadā168. 1954. gada rudeni kā savu atbrīvošanas laiku Duļbinskis piemin lūgumā par reabilitāciju PSRS Ģenerālprokuroram 1979. gada 3. septembrī.169 Tomēr Duļbinska krimināllietā ir vairāki dokumenti, kas norāda, ka patiesībā viņš ir atbrīvots 1955. gadā. Pirmkārt, uz to norāda Duļbinska 1955. gada 2. februāra lūgums par apžēlošanu. Šajā laikā viņš vēl ir nometnē Mordvijā. Otrkārt, 1955. gada 26. aprīļa vēstulē Centrālās krimināllietu

166 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l, 2. sēj. (uzraudzības lieta), 62. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 167 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 173. lp. . [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 168 Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 - 1995: uzziņas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996. 323. lpp. 169 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj.,186. lp.



pārskatīšanas komisijas170 sekretariāta priekšniekam Jakovam Pļetņovam171 (1912 – 1974) PSRS VDK Ceturtās pārvaldes priekšnieka vietnieks pulkvedis Vladimirs Izmailovs172 (1905 – 1967), atsaucoties uz LPSR VDK priekšsēdētāja Jāņa Vēvera (1899 – 1978) 18. aprīļa vēstuli, lūdz uz laiku apturēt Duļbinska lūguma izskatīšanu, kā iemeslu minot to, ka viņa atgriešanās LPSR ir nevēlama.173 1955. gada 12. augustā Izmailovs nosūta Pļetņovam vēl vienu vēstuli, kurā norāda, ka, ja gadījumā tomēr tiks pieņemts lēmums par Duļbinska pirmstermiņa atbrīvošanu, viņš ir jāatstāj nometinājumā, tālu prom no Latvijas, jo Duļbinska atgriešanās Latvijā joprojām ir nevēlama.174 Visbeidzot, arī RLP pilnvarotā LPSR Eduarda Kokara-Tropa175 parakstītajā un viņa vietnieka Aleksandrova sagatavotā vēstulē 1979. gada 16. novembrī LPSR prokuratūrai rakstīts, ka Duļbinskis Latvijā ir atgriezies 1955.

170 Комиссия Прокуратуры-МВД-КГБ СССР “по пересмотру дел на лиц, осужденных за контрреволюционные преступления и находящихся в лагерях, колониях, тюрьмах и в ссылке на поселении”. Skat. vairāk, piemēram, Лавинская, Ольга. “Документы прокуратуры о процессе реабилитации жертв политических репрессий в 1954 – 1956 гг.” Отечественные архивы, № 3, 2007, c. 38 – 46. Pieejams: http://rabkrin.org/dokumentyi-prokuraturyi-o-protsesse-rea/ 171 Jakovs Pļetņovs (Яков Алексееви Плетнёв) vienlaicīgi ar komisijas sekretariāta vadību bija PSRS VDK 10. daļas, kas bija atbildīga par arhīvu un operatīvo uzskaiti, priekšnieks no 1954. gada 17. marta līdz 1959. gada 11. jūlijam. Петров, Никита. Кто руководил органами госбезопасности 1941 – 1954. Москва: Мемориал, 2010, c. 695 – 696. Pieejams: http://www.memo.ru/uploads/files/845.pdf 172 Владимир Александрович Измайлов. 173 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 165. lp. 174 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 166. lp. 175 Eduards Kokars-Trops dzimis Madonas rajona Barkavas pagasta Murmastienes ciemā. Vecāki bijuši zemnieki. Beidzis Varakļānu vidusskolu, mācījies Madonas pedagoģiskajā skolā, pēc tam studējis žurnālistiku. Strādājis skolās, vadījis Gulbenes rajona kultūras nodaļu, Jaungulbenes lauku mehanizācijas skolas VĻKJS sekretārs, bijis lektors jautājumā par padomju tiesībām apziņas brīvības sakarā. “Apziņas brīvība un valsts”, Dzimtenes Balss, 1978, 14. decembris, iepriekš uzvārds arī vienīgi kā Kokars, piemēram, Barkavas pagasta valde izsludina par nederīgu nozaudēto karaklausības apliecību, ko Rēzeknes kara apriņķa pārvalde izdevusi Edvardam Alekša dēlam Kokars-Trops 1928. gada 17. augustā. Valdības Vēstnesis, Nr. 295, 1934, 31. decembris, Rēzeknes apriņķa Varakļānu iecirkņa policijas priekšnieks izsludina par nederīgu Latvijas iekšzemes pasi, kas izdota no Barkavas pagasta valdes 1923. gada 15. septembrī Nr. 1844 uz Eduarda Alekša dēla Kokara vārda, Valdības Vēstnesis, Nr. 44, 1927, 24. februāris. Red. piez.



gadā.176 Tālāk šajā vēstulē lasāms, ka “pēc atgriešanās Duļbinskis uzstājies ar pretpadomju sprediķi”, un tāpēc

“pēc vietējo varas iestāžu lūguma Ģenerālprokurors noprotestē lēmumu par Duļbinska pirmstermiņa atbrīvošanu no ieslodzījuma, 1957. gada martā viņu no jauna apcietina, un viņš atrodas

ieslodzījumā līdz 1958. gada novembrim”177.

Arī pēc otrreizējās atbrīvošanas Duļbinskim līdz pat 1964. gadam bija aizliegts atgriezties Latvijā178. Šajā laikā viņš dzīvo blakus LPSR administratīvajai robežai – vispirms otrpus Daugavai Drujā, Baltkrievijas PSR, pēc tam okupētās Latvijas Abrenē jeb Pitalovā KPFSR. Pēc atgriešanās LPSR viņš dzīvo tēva mājās Viļakā un strādā lauku brigādē. Kā raksta pats Duļbinskis 1966. gadā,179 viņam ļauts dzīvot pie baznīcas, taču pildīt savus bīskapa pienākumus vai pat kalpot baznīcā viņam ir aizliegts. Pēc Stroda nāves, no 1960. līdz 1962. gadam Duļbinskis raksta lūgumus par savu reabilitāciju, kā arī lūdz atļauju uzņemties Latvijas katoļu baznīcas vadību, kā to ir gribējis Strods, taču viņa lūgumi tiek noraidīti.180 1977. gadā viņš vēlreiz raksta lūgumu par lietas pārsūdzību un reabilitāciju un atļauju pildīt savus bīskapa pienākumus LPSR Augstākas Padomes prezidija priekšsēdētājam, 1979. gadā, kā jau minēts iepriekš, – PSRS Ģenerālprokuroram, taču viņam tiek atteikts. 1979. gada novembrī, pamatojoties uz Duļbinska iesniegumu, viņa lietā tiek veikta papildus izmeklēšana, un gala slēdzienā 1979. gada 18. decembrī secināts, ka viņš “pie kriminālatbildības saukts pamatoti un nav reabilitējams”. Tiesa, vienlaikus tiek norādīts, ka krimināllietas daļa, kas attiecas

“uz pretpadomju propagandu pēc Vācijas kapitulācijas un

kriminālnoziedznieka slēpšanu, ir pārtraucama”181.

Duļbinski reabilitē tikai 1988. gada 20. decembrī, taču, kā raksta Cakuls,

176 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 198. lp. 177 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 198. lp. . [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 178 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 198. lp. 179 Atbilstoši J. Cakula ziņām – 1965. gadā. Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 - 1995: uzziņas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996. 323. lpp. 180 Пастор, Владимир. “Альфонс Пастор прелат Апостольского престола”, ч. 2, Проза.ру. Pieejams: https://www.proza.ru/2016/01/01/746 181 LVA, 1986. f., 2. a., 5360. l., 1. sēj., 355. lp. . [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



“bīskapam bija jau 82 gadi, palīgbīskapa pienākumus pildīt viņš vairs

nevarēja”182.

Lūgumus par iespēju Duļbinskim atgriezties Latvijā vairākkārt rakstījis gan bīskaps Strods, gan pēc Stroda nāves – uz laiku Rīgas arhidiecēzes administratora amatu ieņemošais bijušais Rēzeknes draudzes prāvests, prelāts Julijans Začests (1914 – 2004), taču vienmēr sekojis atteikums183. Strods Duļbinskī redzēja savu pēcteci un Začests – Rīgas diecēzes apustulisko administratoru, jo Duļbinskis bija pēdējais kanoniski ordinētais bīskaps. Arī padomju varai, kura pēc Springoviča nāves plānoja Rīgas diecēzes pakļaušanu tiešai RKLP pilnvarotā vadībai184, viņš bija nevēlams tā paša iemesla dēļ. 1962. gada 15. novembrī LPSR varas iestāžu spiediena rezultātā Julijans Začests nozīmē par savu ģenerālvikāru faktisko Rīgas diecēzes pārvaldītāju Julijanu Vaivodu, Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles prāvestu.

Runājot par notikumiem laika posmā no 1949. līdz 1953. gadam, jāpiemin vēl viens arests, kurš, manuprāt, arī bija daļa no VDM, vēlāk VDK spēles: tā ir Svētā Krēsla galma prelāta, bijušā Valsts zemes bankas padomes locekļa, 2., 3. un 4. Saeimu deputāta Alfona Pastora, kas reizē bijis arī tuvs Springoviča draugs, apcietināšana. Viņu 1950. gada 17. decembrī apcietina jau iepriekš pieminētais apakšpulkvedis Josifs Ļihoļets un pratina izmeklētājs Soldatovs, viens no tiem izmeklētājiem, kas pratināja arī Duļbinski. No Pastora atmiņām varam uzzināt par Soldatova pratināšanas metodēm: nogurdinošas 13 līdz 17 stundu garas pratināšanas, kad pratinātais vairs nesaprot, kas notiek, “jūtas kā miglā”, reizēm krīt bezsamaņā un tādu pratināšanu beigās paraksta protokolu, pat nesaprotot, ko teicis un kas protokolā

182 Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 - 1995: uzziņas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996. 323. lpp. 183 LVA, 1448. f., 1. a., 162. l., 3. – 4. lp. 184 Skat. Strods, Heinrihs. Latvijas Romas katoļu baznīcas vēsture (1075 – 1995). Rīga: [b.i.], 1996. Šajā kontekstā vērtējamas arī pusgadu pēc Antonija Springoviča nāves publicētās viņa brāļa dēla Zigmunda Springoviča (Balevica) publikāciju kopas – “Melnās sutanas ēnā” (Cīņa, 1959, 26., 27., 28., 29. maijs) un “Rīgas Romas katoļu metropolīta kūrijas namā” (Cīņa, 1959, 17., 18., 19. jūnijs) – , priekšlasījums kā “”Klusējošā baznīca” un sirdsapziņas brīvība”, kā arī citas līdzīgas publiskas viedokļa paušanas.



ierakstīts.185 Līdzīgi kā Duļbinskim, arī Pastoram inkriminēja aktīvu darbību pretpadomju organizācijās pirmskara Latvijā, un tieši tāpat kā Duļbinska gadījumā izmeklētājus interesēja Springoviča sakari ar Vatikānu.

Sevišķajā apspriedē Pastora lieta tika izskatīta 1951. gada 26. maijā. Viņu tiesāja atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.3, 58.4 pantam un 58.10 panta otrajai daļai, nosakot desmit gadus labošanas darbu nometnē. 28. maijā arī viņš tāpat kā Duļbinskis nonāk Minlagā186.

Domājot par Springoviču, manuprāt, ar Duļbinska un Pastora arestiem valsts drošības iestādes panāca divus mērķus: pirmkārt, ļāva saprast, ka arī metropolītu var piemeklēt viņa palīgbīskapa un tuva drauga liktenis, otrkārt, izolēja viņu no cilvēkiem, kuriem viņš uzticējās. Pēc šiem arestiem manipulēt ar viņu tāpat kā ar bīskapu Strodu jau bija daudz vieglāk.

Ja Duļbinska un arī Pastora arestos pilnvarotā Restberga līdzdalība atklāti neparādās, lai gan pamatoti pieļaut, ka arī viņa rīcībā nonāca un tālāk drošības iestādēm tika nodota šos un citus garīdzniekus kompromitējoša informācija, tad bīskapa Stroda piespiešanā pieņemt padomju varas nosacījumu kā vienīgo iespēju viņa apstiprināšanai Rīgas diecēzes administratora amatā 1959. gadā Restberga loma ir nozīmīga. To pašu var teikt par Liepas lomu Julijana Vaivoda iecelšanā par Rīgas metropolijas apustuliskā administratora ģenerālvikāru 1962. gadā. Par to liecina vairāki dokumenti, kas glabājas pilnvarotā arhīvā. Minēto gadījumu analizēšu turpmākajā pētījumā.

Pēc Springoviča nāves Strods, atsaucoties uz to, ka 1958. gada 4. februārī pāvests Pijs XII (1876 – 1958, amatā no 1939. gada 2. marta) ar savu dekrētu iecēlis viņu par Rīgas diecēzes apustulisko administratoru, vairākkārt vēršas ar lūgumu gan pie LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča (1904 – 1966) un viņa vietnieka Eduarda Berklava, gan pie LKP CK pirmā sekretāra J. Kalnbērziņa, gan pie PSKP CK pirmā sekretāra Hruščova ar lūgumu apstiprināt viņa

185 Пастор, Владимир. “Альфонс Пастор прелат Апостольского престола”, ч. 1, Проза.ру. Pieejams: https://www.proza.ru/2015/12/31/1161 186 Пастор, Владимир. “Альфонс Пастор прелат Апостольского престола”, ч. 1, Проза.ру. Pieejams: https://www.proza.ru/2015/12/31/1161



iecelšanu.187 Kopš viņa iecelšanas ir pagājis gads, kad 1959. gada 5. janvārī ar viņu tiekas Berklavs, kuram Lācis uzticējis pārraudzīt ar reliģiju saistītos jautājumus un kurš norāda, ka Stroda apstiprināšana amatā ir atkarīga no tā, kā uz to skatīsies republikas vadība, jo Vatikāna viedoklis nav obligāti jāievēro. Sarunas gaitā Berklavs uzsver, ka Strods nav pietiekami aktīvi iesaistījies cīņā par mieru.188 Pēc tikšanās ar Berklavu Strods 10. februārī pārsūta Berklavam savu miera konferencēs nolasīto referātu kopijas, taču Berklava pozīcija vēl aizvien ir noraidoša. Rezolūcijā, kas adresēta Restbergam, Berklavs raksta:

“Kas attiecas uz atzīšanu, tad viss ir pa vecam, jo pāvests turpina ignorēt padomju iestādes, padomju republikās (Kijeva) bez to ziņas

ieceļot amatos.”189

Arī uz Kalnbērziņam adresētās vēstules, kuru Strods nosūtījis vienā laikā ar iepriekš minēto vēstuli, ir Berklava rezolūcija, kas ir atkal adresēta Restbergam:

“Lūdzu vēlreiz darīt zināmu bīskapam Strodam, ka viedokli, kuru es viņam pateicu, pilnā mērā atbalsta LPSR vadība un LKP CK vadība. Atzīšana vai nē jaunajā amatā galvenokārt būs atkarīga no bīskapa Stroda nostājas un praktiskā darba mūsu sarunas garā. Neviens jau nenoliedz, ka kaut ko jau viņš miera labā ir darījis, bet mēs vēlamies

vairāk, – konkrētāk atmaskot kara kurinātājus.”190

Visbeidzot Stroda “pāraudzināšanā” ar Restberga starpniecību iesaistās arī RKLP priekšsēdētājs Aleksejs Puzins, 23. martā nosūtot Lācim dokumentu ar nosaukumu Paskaidrojums bīskapam Pēterim Strodam. Uz šī dokumenta ir lakoniska Lāča norāde Berklavam: “Priekšlikumam piekrītu.” Maskavā izstrādātais paskaidrojums paredz, ka LPSR valdība un RKLP var pieļaut Stroda atrašanos Rīgas diecēzes apustuliskā administratora amatā vienīgi tad, ja bīskaps izpildīs trīs nosacījumus:

187 LVA, 1448. f., 1. a., 11. l., 2. – 3., 14. – 17. lp.; LVA, 1448. f., 1. a., 83. l., 8. – 19., 68. – 84. lp. 188 Saruna atstāstīta RKLP pilnvarotā LPSR atskaitē RKLP par darbu 1958. gada otrajā pusgadā. Skat. LVA, 270. f., 1. c. a., 1294. l., 25. lp. 189 LVA, 1448. f., 1. a., 83. l., 20. lp. . [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 190 LVA, 1448.f., 1.a., 83. l., 68.lp. . [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



“[..] a) ja viņš reāli apliecinās savu lojalitāti Padomju valstij, ievēros likumus un noteikumus par reliģiskajiem kultiem, kurus noteikušas padomju valsts iestādes; b) ja viņš pieprasīs šo noteikumu ievērošanu arī no visiem Romas katoļu baznīcas kalpotājiem LPSR un atzīs šo noteikumu pārkāpumu no viena vai otra baznīcas kalpotāja puses kā rīcību, kas nav savienojama ar šāda kalpotāja atrašanos baznīcas amatā; c) ja viņš reāli piedalīsies cīņā par mieru un atomieroču aizliegšanu, kā arī veicinās citu Romas katoļu baznīcas darbinieku iesaistīšanos miera piekritēju kustībā. Gadījumā, ja bīskaps Pēteris Strods pieļaus no savas puses rīcību, kas pārkāps augstāk minētos noteikumus, neatkarīgi no tā, vai viņš to darīs pēc savas gribas, vai pēc kāda cita norādījuma, viņam tiks atņemtas tiesības pildīt Romas katoļu

baznīcas administratora funkcijas LPSR.”191

Lai nepieļautu Rīgas diecēzes iznīcināšanu, Strods ir spiests šos noteikumus pieņemt.

2.2. Valerijana Zondaka un Henrika Tropa lieta192

Valerijana Zondaka un Henrika Tropa lieta atspoguļoju LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 1. sējumā, izmantojot RKLP pilnvarotā LPSR arhīvā esošos dokumentus, kā arī sekundāro literatūru par šo gadījumu193. Šajā apskatā vēlreiz vēlos atgriezties pie šī gadījuma, šoreiz galvenokārt vēršot uzmanību uz materiāliem no Zondaka un Tropa krimināllietām.194 Jāatzīmē, ka krimināllietā ir vairāki dokumenti, kuru satura paskaidrošanai būtu nepieciešami VDK arhīva, arī tās daļas, kas atrodas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) rīcībā, materiāli. Diemžēl pagaidām, arī veicot zinātnisko izpēti LPSR VDK zinātniskās

191 LVA, 270. f., 1. c. a., 1294. l., 59. – 61. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 192 Lai nerastos pārpratumi, šeit vārdu “lieta” lietoju nevis juridiskā, bet fenomenoloģiskā nozīmē, apzīmējot gadījumu vai notikumu kopumu. 193 Skat. Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. “Sadarbība starp LPSR drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR (1944 – 1954)”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 185. – 192. lpp. 194 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l. Lieta sastāv no diviem sējumiem un uzraudzības lietas.



izpētes komisijas ietvaros, pieeja TSDC materiāliem ir liegta, tāpēc daži mani turpmāk izvirzītie pieņēmumi ir radušies, vienīgi salīdzinot vairākas krimināllietas, nevis balstoties uz dokumentos apstiprinātiem faktiem. Tāpat jābilst, ka arī krimināllietas neatspoguļo pilnībā īstenībai atbilstošus faktus, jo pastāv varbūtība, ko apliecina citi avoti, ka tajās minētie fakti un liecības ir falsificēti vai vismaz atspoguļoti tādā veidā, lai panāktu procesa virzītāju mērķi.

V. Zondaka un H. Tropa krimināllieta rāda, ka valsts drošības struktūras arī pēc PSRS pirmo personu nomaiņas saglabā savas pozīcijas un darba metodes. Zondaku arestēja 1953. gada 3. februārī, tātad mēnesi pirms Staļina nāves195. Tropu arestē nedaudz vēlāk – 17. februārī.196 Galīgais slēdziens lietā sagatavots 10. augustā.197 Tiesas process norit 25. septembrī198 – jau Hruščova laika sākumā. Zondaku un Tropu tiesāja LPSR IeM Kara tribunāls. Lietā atrodama izziņa, ka Zondaka un Tropa arestu ir sankcionējis PSRS Valsts drošības ministra vietnieks ģenerālleitnants Boriss Obručņikovs (1905 – 1988)199.200 Tribunāls piesprieda Zondakam 25 gadus atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.1. panta pirmajai daļai un 58.10 pantam, Tropam – 10 gadus atbilstoši 58.1 panta pirmajai daļai un 58.4 pantam.

1953. gada 27. septembrī V. Zondaks savā kasācijas lūgumā Lietuvas pierobežas apgabala IeM Kara tribunālam, kuru advokāts iesniedz 20. oktobrī201, raksta:

“Esmu tagad 45 gadus vecs. Un 25 gadus ilgais sods turpināsies līdz manas dzīves beigām. Tā man nav tagad ne mazāko cerību tikt reiz

brīvībā.”202

1954. gada 16. septembrī Zondaka kasācijas lūgums tiek noraidīts203.

195 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 1. sēj., 7. lp. 196 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 1. sēj., 160. lp. 197 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 63. – 64. lp. 198 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 68. – 71. lp. 199 Борис Павлович Обручников. 200 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 86. – 87. lp. 201 Dokumentā minēts advokāts Булинь krievu valodā bez iniciāļiem, visticamāk tā ir LPSR Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētaja vietniece 1959. gadā M. Buliņa, advokāte ar šādu uzvārdu arī 1961. gada 18. Kurzemes policijas bataljona prāvā. Laiks, 1994, 3. augusts, 8. lpp. 202 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 276. lp. 203 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 306. – 310. lp.



1954. gada 12. decembrī Zondaks raksta RKLP priekšsēdētājam Poļanskim. Aprakstot savu situāciju nometnē, kā arī bēdājoties par savas vecās mātes likteni, Zondaks uzsver, ka

“bez Jums mani, kā kulta kalpotāju, neviens neapžēlos, un man būs jāiet bojā nometnē. Tikai Jūs, kā atbildīgais par reliģisko kultu lietām mūsu Valstī, varat mani glābt. Pateicoties Jūsu vārdam par labu man,

es varu tikt glābts”.204

1955. gada 19. jūnijā seko Zondaka sūdzība PSRS Ģenerālprokuroram.205 Pie šīs sūdzības atgriezīšos nedaudz vēlāk.

1956. gada 21. jūnijā PSRS Augstākās Padomes Prezidija komisija pieņem lēmumu samazināt Zondaka soda termiņu līdz pieciem gadiem, un viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma 1956. gada 17. jūlijā. Zondaks atgriežas Latvijas teritorijā un sāk pildīt Asūnes draudzes prāvesta pienākumus, taču saskaņā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1957. gada 11. maija lēmumu Zondaka soda termiņš vēlreiz mainīts, šoreiz pagarinot to līdz desmit gadiem206, tādēļ Zondaks no jauna 15. jūnijā tiek arestēts un nonāk apcietinājumā, kur viņš atrodas līdz 1960. gada 5. septembrim.

Trops ieslodzījumā atradās no 1953. gada 27. februāra līdz 1956. gada 27. jūnijam.

Ievērojot to, ka publiski pausts viedoklis, ka krimināllietā un citos man diemžēl nepieejamos avotos pieejama informācija, kas liecina par Zondaka un Tropa iespējamo sadarbību ar VDM, vēlāk VDK207, uzskatu par nepieciešamu minēto informāciju analizēt, izmantojot publiski pieejamos avotus. Zondaka un Tropa kriminālietā patiešām atrodamas izziņas, kas apliecina, ka aģents “Annuss” ir Valerijans Zondaks208, bet aģents “Aleksejevs” ir Henriks Trops209. Izziņā par “Annusu” teikts, ka viņš savervēts 1940. gadā, kad strādāja par skolotāju Aglonas ģimnāzijā210, taču piekritis sadarboties “ārkārtīgi

204 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 315. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 205 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 321. lp. 206 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 1. sēj., 324. lp. 207 Turčinskis, Zigmārs. “Katoļu baznīca un čekas operācija “Lursen-S””, Latvijas Avīze, 2016, 13. marts. 208 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj. 88. – 89. lp. 209 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj. 92. – 93. lp. 210 Dokumentā nav minēts, taču saskaņā ar J. Cakuļa publicēto izziņu, Zondaks strādājis par skolotāju Aglonas zēnu ģimnāzijā līdz 1940. gada 27. septembrim, pēc



negribīgi un drīzumā no sadarbības sācis atteikties”211. Lietā ir pievienota ziņotāja “Annusa” atteikšanās vēstule 1940. gada 24. septembrī, kurā viņš raksta:

“Esmu uzņēmies tādu pienākumu, kurš nav manos spēkos. Katru dienu man jāpārdzīvo mokas, ka es esmu tas, kuram vajag kaut kā pieķerties pie saviem pazīstamiem. Tādās mokās es ilgāk dzīvot nevaru. Tāpēc ar šo dienu, 1940. gada 24. septembri es atsakos no politiskā darba – ziņu sniegšanas. [..] Ja mani skolas darbam, neiemaisot politiku, nevarat

izmantot, tad es arī esmu ar mieru no skolas darba atteikties.”212

Dažas dienas vēlāk 27. septembrī Zondaks no darba skolā patiešām aiziet. Jādomā, ka tā viņam ir bijusi grūta izvēle, jo skolotāja darbu viņš uzskatīja par savu aicinājumu, un, kā var spriest no dažu bijušo Aglonas ģimnāzistu teiktā, bijis lielisks skolotājs, pilns jaunu ideju un audzēkņiem ļoti paticis. Taču atteikšanās neko nenozīmē, un, atjaunojoties padomju varai, viņš tiek uzrunāts atkal. Šoreiz viņa atteikšanās ir kategoriska. Tas notiek laikā no 1946. līdz 1950. gadam, kad Zondaks jau ir profesors Rīgas Romas katoļu garīgajā seminārā, un, kā rakstīts izziņā:

“[..] jau pirmajā tikšanās reizē viņš no turpmākās sadarbības ar VDK iestādēm sāka kategoriski atteikties, skaidrojot, ka tā ir nesavienojama ar viņa kā reliģiskā kulta kalpotāja stāvokli. Būdams katoļu baznīcas autoritāte un pietuvināts metropolītam Springovičam, viņš atklājās

saviem kolēģiem un nostājās uz divkosīga ceļa,”213

respektīvi, kļuva par t. s. dubultaģentu. Izziņas noslēgumā norādīts, ka, pildot Springoviča norādījumus, “Zondaks zināja un praktiski piedalījās palīdzības sniegšanā” priesterim Šļahotam, kā arī jau ilgstoši meklēja iespējas nodibināt nelegālus sakarus ar Vatikānu.214

Domāju, ka šī izziņa neļauj mums uzskatīt Zondaku par aģentu, kas apzināti un aktīvi iesaistījies iepriekš minētajā VDM, vēlāk VDK spēlē ar ārzemju izlūkdienestiem Lursen-S, epizodē ar Romas katoļu

tam no darba aiziet un kalpo par prāvestu Raipoles draudzē. Cakuls, Jānis. Latvijas Romas katoļu priesteri, 1918 - 1995: uzziņas. Rīga: Rīgas Metropolijas kūrija, 1996. 326. lpp. 211 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 88. lp. 212 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 90. lp. 213 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 88. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 214 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 89. lp.



baznīcas vadības autoritātes kā veiksmīga piesega izmantošanu padomju izlūka ar segvārdu “Lists” darbības nodrošināšanai ārzemēs, kā to apraksta avotos.215

Citēšu arī fragmentu no PSRS Galvenās kara prokuratūras galvenā kara prokurora vietnieka justīcija pulkveža Borisa Viktorova216 (1916 – 1993) vēstules PSRS VDK Izmeklēšanas pārvaldes priekšniekam justīcijas ģenerālmajoram Mihailam Maļarovam217 (1909 – 1984) 1956. gada 26. janvārī:

“[..] notiesātais Zondaks līdz arestam arī bija VDK iestāžu neoficiālais darbinieks, un par šo jautājumu ir liels operatīvais materiāls, ar kuru

viņam nebija iespējas iepazīties.”218

Par to, kāds ir šis materiāls un uz kādu periodu attiecas, nav iespējams spriest, taču, ja arī Zondakam nebija iespējas ar to iepazīties, var pieņemt, ka tie nebija viņa ziņojumi, jo šādā gadījumā to saturu viņam būtu jāzina. Citu tiešu norāžu par Zondaka aģenta darbu lietā nav.

No izziņas par Tropa kā aģenta “Aleksejeva” darbību var uzzināt, ka viņš savervēts 1945. gadā un ka viņa piespiešanai kļūt par ziņotāju tika izmantoti kompromitējošie materiāli par viņa aktīvo darbību katoļu sabiedriskajās organizācijās un politiskajās partijās, kā arī publikācijas presē divdesmitā gadsimta divdesmitajos līdz četrdesmitajos gados, ko definēja kā pretpadomju darbību un propagandu. Viena no apsūdzības epizodēm bija arī Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma atbalstīšana.219 Par šādiem noziegumiem draudēja pat 25 gadu apcietinājums. Izziņā teikts, ka sadarbībai Trops piekritis

“ar nevēlēšanos. Darba periodā nekādus materiālus nav devis, un jau

no pirmajām vervēšanas dienām nostājies uz divkosības ceļa.”220

Zondaka un Tropa uzraudzības lietā atrodama arī LPSR VDM 4. daļas 1. nodaļas priekšnieka, jau vairākkārt pieminētā apakšpulkveža

215 , Turčinskis, Zigmārs. “Katoļu baznīca un čekas operācija “Lursen-S””, Latvijas Avīze, 2016, 13. marts. 216 Борис Алексеевич Викторов. 217 Михаил Петрович Маляров. 218 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 313. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 219 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 92. lp. 220 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 92. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



Ļihoļeta 1953. gada 8. aprīlī ar roku rakstīta izziņa par VDM aģentu “Aleksejevu”, kuru citēšu pilnībā:

“Aļeksejevs ar divkosīgu mērķi satikās ar VDM orgāniem līdz 1951. gada jūlija mēnesim, tomēr nekādus materiālus par katoļu garīdzniecības pretpadomju darbību nedeva un noslēpa savu personisko nodomu par nelegālu bēgšanu uz ārzemēm un personas,

kuras viņu uz to kūdīja – metropolītu Springoviču un Zondaku.”221

Atgādināšu, ka Trops savu saistību ar VDK pats ir aprakstījis savā grāmatā Latvijas Romas katoļu baznīca komunisma gados, 1940 – 1990.

No izziņas par Tropa sadarbību ar drošības iestādēm iespējams secināt vairākas lietas. Pirmkārt, kas attiecas uz viņu pašu, tad viņš tieši tāpat kā Zondaks, kā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 1. sējuma aprakstā pieminētais luterāņu mācītājs Arturs Siļķe222 un kā iepriekšējā nodaļā pieminētais Jāzeps Gaiļevičs VDK dokumentos tiek apzīmēts ar krievu valodas vārdu “двурушник”. Latviski šo vārdu parasti tulko kā “dubultaģents”, taču minētais tulkojums neatsedz to nievājošo un arī naidīgo attieksmi, kas piemīt oriģinālajam krievu vārdam un kas nedaudz atklājas citā iespējamā tulkojumā – “divkosis”. Lasot krimināllietas, rodas iespaids, ka gan Zondakam, gan Tropam viņiem izvirzīto apsūdzības epizožu sarakstā iztrūkst vienas, izmeklētāju acīs, iespējams, vissvarīgākās – apcietinātais ir šāds “двурушник”.

Vienā no krimināllietām, ar kurām iepazinos, atrodams dokuments, no kura secināms, ka tās lietas, kurās parādījās kāda saistība ar ziņotājiem, netika publiskotas, respektīvi, tās nenonāca līdz tiesai vai tribunālam, bet tās izskatīja VDM Sevišķā apspriede, uz kuras sēdēm ne pats apsūdzētais, ne liecinieki netika pieaicināti. Dokumentā, kurš rakstīts 1949. gada februārī un adresēts PSRS VDM Sevišķās apspriedes sekretariāta priekšniekam ģenerālmajoram

221 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj. 94. lp. 222 Krūmiņa-Koņkova, Solveiga. “Sadarbība starp LPSR drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto LPSR (1944 – 1954)”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 160. – 161. lpp.



Anatolijam Esaulovam, un kuru parakstījis LPSR valsts drošības ministra vietnieks Jānis Vēvers, teikts:

“[..] lūdzu lietu izskatīt PSRS VDM Sevišķajā apspriedē sekojošu iemeslu dēļ:

1. Lietā ir virkne materiālu, kas stāsta par mūsu orgānu aģentūras un operatīvā darba metodēm, par šo metožu atšifrēšanu no

dubultaģentu [divkošu]223 puses, ko izskatīt tiesā nav noderīgi.

2. Atsevišķas personas, kā tās, kuras iesaistītas lietā, tā arī tās, kuras zina par apsūdzētā noziedzīgo pretpadomju darbību, nav pratinātas

operatīvu apsvērumu dēļ.”224

Šāda prakse attiecās uz vairākām garīdznieku krimināllietām, kuras izskatīja Sevišķā apspriede, piemēram, uz iepriekš aprakstīto Duļbinska krimināllietu. Tāpēc ir neparasti, ka Zondaka un Tropa lietā minētā dokumenta 1. punkts tiek pārkāpts un tiesā tiek publiskota informācija par VDK aģentūras darbu. Iespējams, ka iemesls meklējams situācijā ap Sevišķo apspriedi laikā, kad tiesāja Zondaku un Tropu. Viņu lietu steigā nācās nosūtīt uz tribunālu, un tāpēc tajā parādījās dokumenti, kuriem tur nevajadzēja būt. Tikpat labi iemesls šādai valsts drošības iestāžu rīcībai varēja būt cits: diskreditēt konkrētās personas. Jānorāda, kas visi nosauktie garīdznieki bijuši dubultaģenti, kurus vieno arī apsūdzības pants: KPFSR Kriminālkodeksa 58.1 panta pirmā daļa, kas paredz ieslodzījumu no desmit gadiem līdz pat bargākajam soda mēram – nāves sodam (to atjaunoja 1951. gadā), vai arī atsevišķos gadījumos KPFSR Kriminālkodeksa 121. pants – par neatļautu ziņu izpaušanu. Piemēram, persona notiesāta uz trim gadiem par to, ka tūlīt pēc savervēšanas publiskojusi pašu vervēšanas faktu, un tālāk nekāda sadarbība ar drošības iestādēm nav notikusi, respektīvi, šī persona pat nav darbojusies kā dubultaģents. Taču, atklājot valsts drošības iestāžu darbinieku izmantoto vervēšanas metodi, persona bija veikusi noziegumu, tādēļ tikusi notiesāta.225

Tāpat Tropa izziņā rakstītais rāda, ka, iespējams, par daudziem garīdzniekiem, kuri bija dažādu sabiedrisko vai politisko partiju biedri

223 Dokumentā lietots arī krievu vārdu salikums “агенты-двурушники”, kas arī tulkojams kā “dubultaģenti”. 224 LVA, 1986. f., 2. a., 6141. l., 2. sēj., 33. lp. 225 LVA, 1986. f., 9021. l., 18. lp.



vai citādi aktīvi darbojušies neatkarīgās Latvijas laikā, vai kuri kaut vai sprediķos bija izrādījuši pretpadomju nostāju Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā, varēja un droši vien bija savākts kompromitējošais materiāls, ko bija iespējams izmantot viņu vervēšanai. Līdz ar to arī valsts drošības iestāžu aģentu patiesais skaits garīdzniecības vidū varēja būt diezgan ievērojams. Taču līdz šim no manis aplūkotajām krimināllietām redzams, ka spēkā ir iepriekš minētās Vēvera vēstules 2. punkts, proti, šo personu identitāte tiek slēpta aiz formālas frāzes, ka viņu pratināšana vai liecināšana nav vēlama “operatīvu apsvērumu dēļ”. Tomēr arī šī frāze varēja tikt attiecināta ne tikai uz aģenta identitātes aizsardzību. Pastāv liela varbūtības pakāpe, ka sarakstos varēja nokļūt arī cilvēki, ar kuriem aģents ir cieši saistīts, un šī iemesla dēļ viņa aģenta darbs varēja tikt apdraudēts. Tikpat labi iespējams, ka sarakstā varēja ierakstīt tās personas, kuru sakarā konkrētās krimināllietas izmeklēšanas laikā tika veikts operatīvais darbs. Piemēram, Zondaka un Tropa lietā šādi saraksti ir vairāki.226 Vienā no tiem lasāms Springoviča vārds, proti, “operatīvu apsvērumu dēļ viņu pratināt nav iespējams”227. Tajā pašā laikā saskaņā ar citu dokumentu 1953. gada 26. maijā LPSR IeM 3. izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks, kapteinis Berkovičs, iepazinies ar V. Zondaka un H. Tropa krimināllietas materiāliem, secina, ka

“lietas materiāli kompromitē metropolītu Springoviču. Ņemot vērā, ka materiālu, lai Springoviču sauktu pie atbildības vienā lietā ar Zondaku un Tropu, nepietiek, saskaņā ar KPFSR Kriminālprocesa kodeksa 117. pantu nolemj: materiālus par Springoviču izdalīt atsevišķā lietvedībā

un turpināt izmeklēšanu”228.

Zondaks savā 1955. gada 19. jūnija sūdzībā PSRS Ģenerālprokuroram plaši apraksta notikumu ar Henrika Tropa nenotikušo bēgšanu uz Zviedriju un vēstuli Vatikānam 1952. gadā. Lasot to, var labāk saprast, kāda atmosfēra valdīja sabiedrībā pēc Otrā pasaules kara un kādu ētisko dilemmu priekšā atradās arī tie cilvēki, kurus ar apcietināšanas un fiziskas izrēķināšanās draudu palīdzību

226 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 105. – 106. lp. 227 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 105. lp. 228 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 41. lp.



spieda sadarboties ar okupācijas valsts drošības iestādēm. Ne visiem pietika spēka atteikties. Zondaka stāsts parāda arī citas VDK darba metodes.

“No 1945. līdz 1951. gadam katoļu garīdzniekus Latvijas PSR sistemātiski apcietināja. Katrs katoļu garīdznieks Rīgas metropolijā gaidīja, kad pienāks viņa aresta kārta. Viens gaidīja mierīgi, cits ļoti nervozēja. Tā arī manu biedru Henriku Tropu valsts drošības orgāni daudzas reizes sauca uz pratināšanām, kur viņam draudēja ar arestu. Tādi draudi no valsts drošības orgānu puses noveda viņu līdz nervu uzbudinājumam, un viņš bija gatavs bēgt vienalga kur, lai tikai izglābtos no aresta. Tādos apstākļos viņš lūdza mani iepazīstināt ar

juriskonsultu Suščiju229 Mihailu.

Pēc tam, kad sākās pārrunas ar Suščiju, aina mainījās. Suščijs ar Tropa nosūtīšanu uz ārzemēm nesteidzās un pārrunas ievilkās uz ļoti ilgu laiku. Valsts drošības orgāni tūlīt pat, pēc tam, kad sākās pārrunas ar Suščiju, pārtrauca izsaukt uz pratināšanām kā Tropu, tā arī mani. Turklāt Suščijs ne reizi vien jau iepriekš zināja teikt, kurus garīdzniekus arestēs. No tā mums kļuva skaidrs, ka Suščijs ir valsts drošības orgānu darbinieks un patiesībā viņš nemaz netaisās Tropu Henriku nogādāt ārzemēs, bet tikai provocē uz šo noziegumu. Taču, neskatoties uz to, ne es, ne Trops sakarus ar Suščiju nepārtraucām, tāpēc, ka tas mums bija izdevīgi: a) valsts drošības orgāni mūs nesauca uz pratināšanām un, b) tā kā Tropam draudēja arests, tad ar to viņš cerēja arestu novilcināt. Un beigās, kad Suščijs pieprasīja, lai Trops brauktu uz

ārzemēm, viņš no braukšanas atteicās.”230

Te jāatzīmē, ka šis Zondaka apgalvojums ir pretrunā ar oficiālo, paša Tropa apgalvoto, kā arī ar ārsta izziņām apstiprināto versiju par pēkšņu slimību. Atgriežoties pie stāsta par Suščiju, svarīgs ir vēl kāds Zondaka apgalvojums:

“Turklāt tiesā visa apsūdzība, balstījās tikai uz maniem un Tropa vārdiem. Nebija nekādu liecinieku, ne pierādījumu, ka vispār bija kaut kāda gatavošanās doties uz ārzemēm. Tieši tāpat ne tiesā, ne pratināšanā nebija Suščija. Ja viņš būtu bijis kaut kāds valsts noziedznieks, tad pirmām kārtām viņam nāktos stāties tiesas priekšā. Taču, ja valsts drošības orgāni to uzskatīja par nevajadzīgu, tas ļoti

229 Krievu valodā “Сусщий”. Arī viņš bija viens no tiem, kuri Zondaka lietā neparādās “operatīvu apsvērumu dēļ”. 230 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 320. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



skaidri parāda to, ka Suščijs Mihails bija valsts drošības orgānu

darbinieks.”231

Savā sūdzībā Zondaks atgriežas arī pie notikumiem Maskavā 1952. gadā un pirmoreiz apgalvo, ka tieši tāpat kā Suščijs, valsts drošības iestāžu darbinieks ir arī Jāzeps Buturovičs232 (1904 – 1986), kurš līdzīgi kā Suščijs izmeklēšanas gaitā netiek pratināts ne kā apsūdzētais, ne kā liecinieks, kaut viņa vārds protokolos pieminēts daudzas reizes. Šajā ziņā zīmīga ir kāda ar roku rakstīta izziņa, kuru 1953. gada 2. jūnijā233 parakstījis LPSR VDM Izmeklēšanas daļas 3. nodaļas priekšnieka vietnieks kapteinis Ježovs un kura glabājas Zondaka uzraudzības lietā:

“Personu, kuras parādās apsūdzēto liecībās Zondaka V. D. un Tropa H.

A. izmeklēšanas lietā Nr. 17246, nav.”234

Par to, kādas metodes tika izmantotas pratināšanās, liecina sevišķi slepens dokuments – Baltijas kara apgabala Kara tribunāla 1953. gada 19. oktobra blakus lēmums235 Zondaka un Tropa lietā, kurā citēti Zondaka un liecinieka Romanovska paziņojumi:

“Tiesas sēdē (c. lp. 245) Zondaks liecināja: “Es jau teicu, ka

izmeklēšanā, redzot izmeklētāja rokās savu vēstuli236, nolēmu

apstiprināt visu, kas interesēja izmeklētāju. Reiz viņš man stādīja priekšā cilvēku ģenerāļa formā un paziņoja, ka tas ir PSRS [tā tekstā!]

Valsts drošības ministra vietnieks.237 Viņš divreiz iesita man pa kājām

ar gumijas steku, un pēc tam es sāku apstiprināt visu, ko no manis prasīja. Turklāt es arī teicu, ka aicināju ticīgos palīdzēt vāciešiem, taču

231 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 321. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 232 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., 2. sēj., 321. lp. 233 Mēneša pieraksts labots, tāpēc neskaidrs. 234 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., uzraudzības lieta, 56. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 235 Частное определение. 236 Te domāta Zondaka 1952. gada vēstule Vatikānam. 237 Zondaks šo tikšanos piemin pratināšanas protokolā 1953. gada 8. februārī: “Pēc manas sarunas ar PSRS valsts drošības ministra vietnieku š. g. 5. februārī es nonācu pie secinājuma, ka izmeklēšanas orgāniem ir pietiekami daudz ziņu par manu noziedzīgo darbību pret Padomju valsti, un tāpēc es nolēmu atzīties vienā, man smagā noziegumā pret Dzimteni.” LVA, 1986., 1. a., 21659. l., 1. sēj., 50. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.]



tas neatbilst patiesībai. Izmeklētājs toreiz bija Pildožovs238, kā arī bija nodaļas priekšnieks. Prokuroram es par to neteicu, jo kāpēc gan teikt, ja tā rīkojas pats ministra vietnieks.

Liecinieks Romanovskis liecināja (c. lp. 249): Mani pratināja Čumakovs, taču tādu liecību es nesniedzu: liecību par to, ka seminārā uzņēma pirmām kārtām personas, kuras bija sakompromitējusi padomju vara,

bet parakstīju to Čumakova piespiests.”239

Tā kā 1953. gada oktobrī politiskā situācija PSRS ir mainījusies, un formāli notiek valsts drošības iestāžu kadru “tīrīšana”, Kara tribunāls nolemj, ka, ja fakti par iepriekš minētajām nelikumībām apstiprināsies, vainīgās personas tiks sauktas pie atbildības un sodītas.

2.3. Baznīca un VDK vervēšanas darba stratēģija sešdesmitajos gados

Jaunu vilni reliģisko organizāciju stingrākā uzraudzībā no VDK puses ievada 1967. gada 3. jūlija PSRS VDK specziņojums PSKP CK240 un tam sekojošais 17. jūlija CK Politbiroja lēmums par VDK Piektās pārvaldes izveidošanu. Šīs pārvaldes uzdevums ir

“pretizlūkošanas darba organizēšana cīņai ar pretinieka

ideoloģiskajām diversijām”241.

Šis lēmums paredzēja, ka pārvaldes uzdevumos ietilpst, piemēram,

“pretpadomju, nacionālistisko un baznīcu sektantisko elementu

naidīgās darbības atklāšana un novēršana”242

238 No 1953. gada 8. februāra protokola redzams, ka pratināja Daši Pildanovs, iespējams, Zondaks sajaucis kopā Pildanovu un Ježovu. – Red. piez. 239 LVA, 1986. f., 1. a., 21659. l., uzraudzības lieta, 77. lp. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 240 Šajā laikā PSKP vadītājs jau ir Leonīds Brežņevs. 241 “О создании в КГБ при Совете Министров СССР самостоятельного (пятого) управления по организации контрразведывательной работы по борьбе с идеологическими диверсиями противника”, Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 712 – 714. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 242 Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд



vai “pretizlūkošanas darba organizēšana saistībā ar ārzemju

delegācijām un kolektīviem, kas ierodas PSRS”243.

No citiem PSRS VDK specziņojumiem redzams, ka totālai kontrolei pakļāva arī padomju cilvēkus un grupas, kas devās uz ārzemēm. Tā PSRS VDK priekšsēdētāja Jurija Andropova (1914 – 1984) specziņojumā PSKP CK ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam (1906 – 1982) 1968. gada 6. maijā244 varam lasīt, ka:

“1967. gadā uz kapitālistiskām valstīm braucošo delegāciju, tūristu grupu, izstāžu dalībnieku sastāvā tika nosūtīti 378 operatīvie darbinieki, kā arī vairāk kā 2200 aģentu un 4400 pilnvaroto

personu.”245

122 uz ārzemēm nosūtīto VDK aģentu uzdevums bijis saistīts tieši ar izlūkdarbību ārzemju reliģiskajos un cionistiskajos centros.246 Jādomā, ka iepriekš nosauktajos skaitļos daļa attiecas arī uz atbilstošās LPSR VDK 5. daļas darbību.

Tāpat Andropova ziņojumā uzsvērts, ka starptautiskā pasta kanālā ir konfiscēts vairāk kā 114 tūkstoši vēstuļu un bandroļu ar

Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 713. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 243 Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 713. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 244 “Доклад Андропова Брежневу № 1025-А/ОВ “О результатах работы Комитета Государственной Безопасности при Совете Министров СССР и его органов на местах за 1967 год”, Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 714 – 723. 245 Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 718. [S. Kr.-K. tulkojums no krievu val.] 246 Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 718.



pretpadomju un politiski kaitīgu literatūru247. Tiesa šāda prakse valsts drošības iestāžu darbībā nebija nekas jauns. Piemēram, jau 1958. gada 15. septembrī Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājam Hugo Maksimilianam Grīvānam (1901 – 1987) piesprieda astoņus gadus labošanas darbu nometnē, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58.10 panta pirmo daļu, par to, ka viņš bija uzrakstījis pretpadomju sacerējumu Nataniēla atmiņas un mēģinājis nosūtīt to uz Zviedriju248.

Kopš piecdesmito gadu beigām reliģisko kultu kalpotāju izvēli par labu sadarbībai ar VDK noteica ne tikai kompromitējoši materiāli par “pretpadomju darbību” Latvijā pirms PSRS okupācijas vai Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas periodā. Kā liecina vairākas manā rīcībā esošas liecības, aizvien lielāku nozīmi sāka iegūt, ja tā varētu šīs izvēles apzīmēt, praktiski apsvērumi: iespēja braukt uz ārzemēm, tai skaitā, mācīties ārzemju teoloģiskajās augstskolās, vēlme kalpot prestižākā – lielākā un līdz ar to bagātākā draudzē. Par atteikšanos sadarboties apcietinājums visbiežāk nedraudēja, taču ar atteikšanās sekām vajadzēja rēķināties. Garīdzniekam tas nozīmēja mazu lauku draudzi, bez lielām nākotnes cerībām. Jau pieminētā 1967. gada 3. jūlija VDK specziņojuma par “ideoloģiskā kara” saasināšanos sakarā par būtisku piespiešanas līdzekli varēja kļūt arī apsūdzība spiegošanā par labu Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) vai kādai citai Rietumu valstij, kuru baznīcas kalpotājiem varēja piemērot samērā vienkārši.

VDK jaunā stratēģija un ar to saistītie taktiskie uzdevumi noteica tās mēģinājumus izmantot baznīcu, lai ar tās palīdzību iefiltrētu savus darbiniekus un savervētos aģentus starptautiskās reliģiskās organizācijās, rietumvalstu teoloģiskās mācību iestādēs, tādējādi izmantojot tos ne tikai izlūkošanas un pretizlūkošanas uzdevumu veikšanai, bet arī veidojot jaunu, ar VDK cieši saistītu garīdzniecības slāni.

Pašlaik manā rīcībā nav konkrētu datu par to, cik daudz operatīvo darbinieku, aģentu un pilnvaroto darbinieku devās uz ārzemēm baznīcu delegāciju sastāvā, taču no RLP pilnvarotā LPSR

247 Кокурин А. И., Петров Н. В. Лубянка. Органы ВЧК-ОГПУ-НКВД-НКГБ-МГБМВД-КГБ. 1917 – 1991: Справочник, pед. Р. Г. Пихоя. Москва: Международный фонд Демократия (МФД. Фонд Александра Н. Яковлева), 2003, c. 718. 248 LVA, 1986. f., 1. a., 40742. l., 327. lp.



arhīva dokumentiem ir redzams, ka baznīcu piedāvātais delegāciju sastāvs bieži tika mainīts, jo kāds no delegācijas sastāva neapmierināja “ieinteresētās organizācijas” vai arī pilnvarotais rekomendēja delegācijās iekļaut konkrētus, acīmredzot uzticību iemantojušus garīdzniekus249. No pilnvarotā sarakstes redzams, ka delegāciju sastāvu apstiprināja ne tikai RLP, bet arī LKP CK250. Ir dokumenti, kuri rāda, ka “ieinteresētās organizācijas” izvēlējās arī to, kurus ārzemēs plānotos pasākumus būtu lietderīgi apmeklēt. Piemēram, 1969. gada 3. aprīlī pilnvarotais Prolets Liepa informē RLP priekšsēdētāja vietnieku Pjotru Makarcevu251 par to, ka Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca saņēmusi ielūgumu piedalīties Kristiešu miera konferences apgabala komitejas sēdēs Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR). Liepa uzsver, ka:

“ieinteresētās organizācijas šo braucienu uzskata par vēlamu un

izdevīgu”.252

Arhīvā ir saglabātas garīdznieku atskaites par ārzemju komandējumiem253. Lielākajā daļā no tām ir aprakstītas teoloģiskās diskusijas un konferenču plenārsēdēs nolasītie referāti, taču atsevišķas atskaites satur arī citu delegācijas locekļu kompromitējošu informāciju254. Arhīvā ir atrodama arī instrukcija par to, kādai jābūt atskaitei par ārzemju braucienu: varas iestādēm bija jāsniedz ne tikai vispārēja atskaite par apmeklēto konferenci vai citu sarīkojumu, bet detalizēti jāapraksta tikšanās un sarunas ar rietumu garīdzniecības pārstāvjiem un jāraksturo arī konkrēti garīdznieki.255 Par to, ka šāda instrukcija tika pildīta, liecina, piemēram, luterāņu mācītāja Viktora

249 Piemēram, LVA, 1448. f., 1. a., 157. l., 31., 124. lp.; LVA, 1448. f., 1. a., 8. l., 28. lp.; LVA, 1419. f., 3. a., 5. l., 15., 22. lp. 250 Piemēram, LVA, 1419. f., 3. a., 4. l., 171. lp. 251 Петр Власович Макарцев. 252 LVA, 1419. f., 3. a., 5. l., 55. lp. 253 LVA, 1448. f., 1.a., 8. l., 120. – 144. lp.; LVA, 1448. f., 1.a., 68.l., 43.-48. lp.; LVA, 1419. f., 3. a., 5. l., 136. – 147., 174. – 190. lp., 200. – 213. lp. 254 Piemēram, mācītāja, Teoloģijas neklātienes semināra rektora no 1969. gada, vēlāk arhibīskapa J. Matuļa otrā vietnieka Roberta Priedes (1907 – 1980) atskaite par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas delegācijas vizīti Dānijā 1962. gadā. LVA, 1448. f., 1.a., 157. l., 84. – 89. lp., Laiks, 1980, 18. oktobris, 7. lpp. 255 LVA, 1448. f., 1. a., 68. l., 43. lp.



Ozoliņa256 atskaite par braucienu uz Dāniju, VFR un Franciju 1959. gada janvārī.257

Turpmākajos pētījumos, aplūkojot konkrētus dokumentus, kā arī vairākas intervijas, iezīmēšu arī iespējamos ceļus, kā, izmantojot baznīcu, VDK aģentus iefiltrēja ārzemju reliģiskajos centros un dažādās starptautiskās organizācijās. Šajā apskatā minēšu tikai vienu piemēru: tā ir VDK iniciētā un RKLP, KPBKL, vēlāk – RLP un to pilnvaroto republikās īstenotā kampaņa, kuras mērķis bija iesaistīt kristīgās baznīcas Vispasaules baznīcu padomē. Šīs kampaņas īstenošanu pārraudzīja PSKP CK. Gan PSKP CK, gan VDK šī kampaņa bija svarīga, jo tādējādi daudzkārt palielinājās baznīcu ārzemju kontakti, iespēja piedalīties dažādās konferencēs un citos ārzemju sarīkojumos, kā arī uzņemt pie sevis ārzemju delegācijas. Tas, protams, interesēja arī garīdzniecību, jo pavēra iespēju izrauties otrpus dzelzs priekškara. Jāpiebilst, ka ar šīm starptautiskajām aktivitātēm saistītie izdevumi ar pilnvaroto starpniecību lielākoties tika segti no valsts budžeta.

Protams, jau kopš divdesmitā gadsimta četrdesmito gadu beigām lielāko kristīgo baznīcu pārstāvji aktīvi piedalījās dažādās miera piekritēju konferencēs, arī starptautiskās, taču tās lielākoties notika t.s. “padomju bloka” valstīs, un to auditorija, ja runājam par reliģisko organizāciju pārstāvjiem, galvenokārt bija marksisma-ļeņinisma idejām simpatizējoša. Protams, tika saņemti arī ielūgumi apmeklēt dažādas Rietumu valstu reliģisko organizāciju rīkotās konferences un citus sarīkojumus, PSRS brīdi pa brīdim ieradās ārzemju delegācijas, taču t.s. “ieinteresēto” jeb “direktīvo” (tieši šādi apzīmējumi redzami tā laika dokumentos) organizāciju attieksme lielākoties bija noraidoša, un šādi kontakti netika veicināti. Pirmās norādes par izmaiņām šo organizāciju nostājā parādās 1954. gada otrajā pusē, kad, piemēram, LPSR MP priekšsēdētājs Vilis Lācis 28. decembrī no RKLP priekšsēdētāja Poļanska saņem vēstuli, kuras pielikumā ir PSRS Ārlietu ministrijas informācija par Zviedrijas baznīcu un tās vadītājiem. Vēstulē Poļanskis uzsver, ka

“pēc PSRS vēstniecības Zviedrijā domām saikņu nodibināšana starp luterisko baznīcu PSRS un luterisko baznīcu Zviedrijā pozitīvi

256 Viktors Ozoliņš (1907 – 1989) šajā laikā kalpoja Svētā Pāvila draudzē Rīgā. 257 LVA, 1448. f., 1. a., 68. l., 45. – 48. lp.



ietekmētu zviedru luteriskās baznīcas attieksmi pret PSRS un miera

piekritēju kustību”258.

Taču atsevišķu sakaru vietā daudz būtiskāk bija panākt attieksmes maiņu pret PSRS no ietekmīgākās starptautiskās baznīcu organizācijas – Vispasaules baznīcu padomes (VBP) – puses.

Jau iepriekš pieminēju, kā Krievijā notika Krievu pareizticīgās baznīcas Ārējo sakaru nodaļas vadītāja metropolīta Nikolaja nomaiņa ar VDK uzdevumu īstenošanai daudz piemērotāko Borisu Rotovu, kurš panāca Krievu pareizticīgās baznīcas uzņemšanu VBP.

Pazīstamais krievu garīdznieks, disidents un politiķis Gļebs Jakuņins259 (1934 – 2014) un žurnālists Georgijs Urušadze260 (1972), kuri līdzdarbojās Krievijas Federācijas Augstākās Padomes komisijā, kas skaidroja VDK lomu 1991. gada Augusta puča organizēšanā, 1995. gadā publiskoja PSRS VDK arhīva dokumentus, daļa no kuriem atspoguļo arī VDK aģentūras darbību Krievu pareizticīgajā baznīcā. Piemēram, viens no šiem dokumentiem informē, ka 1969. gada augustā VBP Centrālās Komitejas darbā kā Krievu pareizticīgās baznīcas delegāti piedalījās septiņi VDK aģenti, ar kuru palīdzību izdevās vēl vienu aģentu, kurš acīmredzot jau darbojās padomes Centrālajā Komitejā, izvirzīt VBP vadībā261. Savukārt par Krievu pareizticīgās baznīcas lomu VDK darbībā liecina speciālais apkārtraksts 1970. gada 28. jūlijā Par VDK struktūru Krievu pareizticīgās baznīcas iespēju izmantošanu pretizlūkošanā valstī un ārzemēs.262

Pagaidām mūsu rīcībā nav nekādu VDK arhīva dokumentu, kas ļautu spriest, cik VDK aģentu pārstāvēja Latvijas baznīcas VBP, tāpēc varu minēt tikai tos dokumentus, kuri atrodami RKLP pilnvarotā LPSR Proleta Liepas arhīvā. Viens no šādiem dokumentiem ir RKLP

258 LVA, 270. f., 1c.a., 1058. l., 1. lp. 259 Глеб Павлович Якунин. 260 Георгий Урушадзе. 261 Челноков, Алексей. “Богородица, прогони!” Кто заказал «наезд» на Церковь? Политический скандал. Запретная правда о власти. ЛитРес: [b.v.], 2013, c. 262 “Об использовании органами КГБ возможностей Русской православной церкви в контрразведывательных мероприятиях внутри страны и за рубежом”, Челноков, Алексей. “Богородица, прогони!” Кто заказал «наезд» на Церковь? Политический скандал. Запретная правда о власти. ЛитРес: [b.v.], 2013, c. 8.



priekšsēdētāja Puzina aicinājums 1962. gada 10. aprīlī ierasties Maskavā, lai apspriestu jautājumus, kā īstenot direktīvo iestāžu lēmumu par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas iestāšanos VBP263. Liepas arhīvā glabājas arī izraksts no šīs apspriedes protokola. No protokola secināms, ka bijušas instruktīvas norādes par to, kādā veidā jāsagatavo materiāli iestāšanās VBP, ka bijis noteikts baznīcu saraksts, kurām būtu lietderīgi šajā padomē darboties, turklāt bijis paredzēts iestāšanās kalendārais plāns. Protokolā, piemēram, lasāms, ka Armēņu Apustuliskās Baznīcas katolikosam Vazgenam I264 (1908 – 1994) jāiesniedz lūgums baznīcas līdzdalībai padomē līdz 1962. gada 1, maijam, ne vēlāk kā līdz 25. aprīlim iesniedzot RKLP visus nepieciešamos materiālus. Protokolā īpaši uzsvērts, ka Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas vadītājs Gustavs Tūrs (1890 – 1973) jau ir iesniedzis VBP visus nepieciešamos materiālus, un Liepam līdz 30. maijam RKLP jāiesniedz ziņas par personām, kas pārstāvēs baznīcas delegāciju VBP CK apspriedē Parīzē tā paša gada augustā.265 Iespējams, ka šis ir arī vēl viens piemērs tam, ka Tūrs atkal rīkojies patstāvīgi, laicīgi neinformējot pilnvaroto par savu nodomu. No dokumentiem redzams, ka viņš savu vēstuli nosūtījis VBP 1962. gada 6. februārī un VBP ģenerālsekretāra atbildi saņēmis tā paša gada 20. februārī.266 28. aprīlī Liepa nosūta Puzinam Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas delegācijas sastāvu: arhibīskaps Gustavs Tūrs, prāvesti Pēteris Kleperis (1904 – 1968) un Arvīds Kauliņš (1904 – 1967). Kā raksta Liepa: “Kandidatūras ir saskaņotas.”267

Secinājumi

Strādājot ar RKLP, KPBLP un RLP pilnvaroto LPSR lietām no 1950. līdz 1970. gadam, esmu atradusi salīdzinoši maz dokumentu, kas būtu tieši adresēti VDM, vēlāk VDK. Tomēr netieša saistība ir vērojama. Pirmkārt, pilnvarotie Jūlijs Restbergs un Aleksandrs Saharovs iepriekš bijuši valsts drošības iestāžu darbinieki, un, spriežot

263 LVA, 1448. f., 1. a., 157. l., 16. lp. 264 Վազգէն Ա Բուխարեստցի. 265 LVA, 1448. f., 1. a., 157. l., 23. – 24.lp. 266 LVA, 1448. f., 1. a., 157. l., 17. – 18. lp. 267 LVA, 1448. f., 1. a., 157. l., 31. lp.



pēc manā rīcībā esošajām biogrāfiskajām ziņām, vadoši darbinieki. Jādomā, ka arī savā darbā RKLP un KPBLP viņi pilnā mērā izmantoja ne tikai savas profesionālās iemaņas, bet arī sakarus. Iespējams, ka ar VDK bijis saistīts arī Prolets Liepa.

Otrkārt, arhīva dokumenti pierāda, ka “ieinteresēto organizāciju” vidū, kuras tieši pārraudzīja pilnvaroto darbu, bija LKP CK un LPSR MP, kas nepieciešamības gadījumā, kā tas redzams atsevišķos dokumentos, deva norādījumus arī valsts drošības iestādēm. Tādējādi baznīcas uzraudzību veica sarežģīts tīklojums, kuru veidoja LKP CK, LPSR MP, VDM, vēlāk VDK un to pakļautībā esošās struktūras pilsētās un rajonos.

Treškārt, reliģisko pilnvaroto institūciju vāktie dati bija viens no primārajiem informācijas avotiem par reliģisko organizāciju darbību. Sniedzot to rīcībā esošo kompromitējošu informāciju par garīdzniekiem, pilnvarotie piedalījās arī VDM, vēlāk VDK aģentu vervēšanā. Vairāki dokumenti satur norādes par pilnvaroto saistību ar konkrētu VDM, vēlāk VDK operatīvo izstrādi un realizāciju, piemēram, līdzdarbojoties VDK lojālu garīdznieku iesaistei starptautiskās baznīcu organizācijās. Jāatzīst, ka patlaban izpētītie dokumenti dod iespēju tikai fragmentāriem spriedumiem par šo sadarbību, tāpēc arhīva izpēte jāturpina. To, ka šāda saistība starp VDK un RLP un tās pilnvarotajiem ir bijusi, pierāda 1995. gadā Krievijas Federācijā publicētie PSRS VDK arhīva materiāli par VDK aģentūras darbību Krievu pareizticīgā baznīcā un citi dokumenti, taču pilnībā izprast šīs saistības apmērus bez LPSR VDM un VDK dokumentu izpētes nav iespējams.

Ceturtkārt, atsevišķu gadījumu skaidrākai izpratnei veicu arī notiesāto garīdznieku krimināllietu izpēti, taču jāsecina, ka šajās krimināllietās atrodamo dokumentu ticamības pakāpe ir dažāda. Ir dokumenti, kas, manuprāt, satur falsificētu un provokatīva rakstura informāciju. Tomēr krimināllietas atspoguļo arī to, kādām nežēlīgām pratināšanās metodēm bija pakļauti apcietinātie un ar kādām bieži neatrisināmām morālām dilemmām viņiem nācās sadurties. Kopā pilnvaroto arhīvu un krimināllietu dokumenti paver iespēju labāk saprast pret baznīcu vērsto okupācijas varas uzraudzības sistēmu un tās kontroles mehānismus.

Turpmāk būtu nepieciešama sīkākā izpēte, kā laikā no 1950. līdz 1970. gadam padomju varas iestādes īstenoja vadības nomaiņu



lielākajās kristīgajās baznīcās, un, analizējot konkrētus dokumentus un vairākas intervijas, jāprecizē iespējamā taktika, kā, izmantojot baznīcu, VDK aģentus mēģināja iefiltrēt ārzemju reliģiskajos centros un dažādās starptautiskās organizācijās. Tāpat atsevišķs pētījums nepieciešams, lai noskaidrotu VDK iesaisti antireliģiskās kampaņas īstenošanā.

Documents

Kontrole pār baznīcu Latvijas Padomju Sociālistiskajā ... · PDF fileApskata sākumā īsumā iezīmēšu politisko un baznīcas un ... luteriskās Baznīcas Dundagas draudzes