Krāslavas pamatskolas veltījums

KRĀSLAVAS 85.gadadienai

2008

Jaunie autori pateicas skolotājām:

INTAI JAPIŅAI

INĀRAI KRUTEI

LIGIJAI MAČUĻSKAI

INĀRAI MUKĀNEI

IRĒNAI RUSKULEI

OLITAI TRUSKOVSKAI

REGĪ NAI VJATEREI

Ineses Gaiļ evičas zī mējums

KRĀSLAVAI

Pie Daugavas krastiem,

Ar baltām burām

Stāv kuģis augstiem mastiem,

Tam pagātne bij’ sūra.

Tālus ceļus kuģis mēroja,

Saltus melus apkārt dzirdēja.

Pārcieta gadus, pārcieta gadsimtus,

Ticēja brīvībai, saņēma maldus.

Doties uz pasaku valstību gribēja,

Kur nelaimes aiz restēm tur,

Taču jau iepriekš zināja:

Kapteinis neļaus doties nekur.

Kuģis palika krastā,

Pasakas aizmirsa,

Paceltām burām mastā

Par Krāslavu palika…

Ilona Sakoviča

Katrinas Leonovas un Aelitas Plintas zīmējums

KRĀSLAVA – PIECU SIRŢU MĪLESTĪBA

Reiz dzīvoja māte Latgale, ar sulīgi zaļojošiem meţiem, un

ūdens rotām. Visskaistākā no tām bija Daugava! Pati Latgale bija

ļoti vienkārša, bet

sirsnīga un dāsna.

Savu māsu –

Zemgales, Vidzemes

un Kurzemes – vidū

tā bija visjaunākā. Tāpēc tēvs viņai dāvājis visskaistāko Latvijas

līkloču zemi Daugavas krastā. Latgale ik vakaru gāja pie

Daugavas skatīties saulīti aizejam gulēt, runāja ar dzīvniekiem,

priecājās par putnu dziesmām, kuri dabu padarīja vēl skaistāku.

Viņa bija ļoti priecīga par to, ka tai pieder tik skaista vieta.

Kādā vakara pastaigā viņa pienāca tuvāk pie Daugavas, lai

sajustu tās siltumu, bet sadzirdēja čukstus, tādu kā trīcošu,

raudošu sievietes balstiņu… Latgales sirds uztraukumā

iepukstējās straujāk, kad tā ieraudzīja nelaimīgo. Latgale jautāja:”

Kādēļ tik jauks meitēns raud Saulītes māmiņas priekšā?” Meitene

nelaimīgām margrietiņas actiņām paskatījās uz Latgali un sacīja:”

Katru mīļu vakaru pa Daugavas ūdentiņu peld laiva, tajā sēţ pieci

stalti brāļi – latvieši, krievi, baltkrievi, poļi un ebreji … Viņi ļoti

sirsnīgi un bēdīgi dzied savas tautasdziesmas par to, ka viņiem

nav savas mājvietas. Latgale ţēlīgām acīm noraudzījās viņā un

jautāja:” Kā sauc tevi, mīļā meitiņ? Meitene asarām acīs

pasmaidīja:” Krāslava, vecā māte mani sauc par Krāslaviņu.”

Latgale smaidīdama atbildēja:” Mīļā Krāslaviņa, par tik labu sirdi tu

būsi visskaistākā Latgales pilsēta pie Daugavas līkloču krasta.

Tautas apstāsies pie tava krasta un dzīvos laimīgi…”

No tā laika parādījās brīnišķīga pilsēta ar nosaukumu

Krāslava. Tautas laimīgi un draudzīgi dzīvo Krāslavā, kopā svinot

svētkus, kopā pārdzīvojot bēdas. Pilsētas ģerbonis ir laiva ar

pieciem airiem, kura daudzus gadus atpakaļ apstājās pie

Krāslavas krasta.

Juta Rukmane

Jutas Rukmanes zīmējums

KĀ RADĀS KRĀSLAVA

Reiz, sensenos laikos, bija kāda vieta.

Pavisam neauglīga un bez ūdens. Šai vietā

nebija nekā, vienīgi smiltis vējš mētāja no

vienas vietas uz otru. Tur nedzīvoja neviens,

gandrīz neviens…

Vienīgais šīs vietas iemītnieks bija

kāds ērglis. Katru rītu ar cerību pilnām acīm viņš pārlidoja

smilšainos līdzenumus, taču …nekā. Ērglim nācās noskatīties, kā

smiltīs pazūd viņa dzimtā vieta.

Reiz notika kas negaidīts. Visapkārt parādījās spilgta

gaisma un atskanēja blīkšķis, zeme nodrebēja, smiltis sacēlās

gaisā. Tas bija meteorīts. Tai vietā, kur meteorīts nokrita, parādījās

bedre, turpretī ērglis pēdējo reizi pacēlās gaisā. Viņa spalvas

pārklāja zemi, kas turpmāk kļuva auglīga, viņa asaras pildīja upes

un ezerus, bet sirds iekrāsoja dabu visskaistākajās krāsās.

Pēc vairākiem gadiem, kad rudens dabu bija pārkrāsojis

daţādās krāsās, pa Daugavu peldēja kuģis ar cilvēkiem, kuri

nosauca šo vietu par Krāslavu.

Valdis Plociņš Lauras Vēveres zīmējums

KRĀSLAVA – PIECU SIRŢU MĪLESTĪBA

Reiz dzīvoja māte Latgale, ar sulīgi zaļojošiem meţiem, un

ūdens rotām. Visskaistākā no tām bija Daugava! Pati Latgale bija

ļoti vienkārša, bet

sirsnīga un dāsna.

Savu māsu –

Zemgales, Vidzemes

un Kurzemes – vidū

tā bija visjaunākā. Tāpēc tēvs viņai dāvājis visskaistāko Latvijas

līkloču zemi Daugavas krastā. Latgale ik vakaru gāja pie

Daugavas skatīties saulīti aizejam gulēt, runāja ar dzīvniekiem,

priecājās par putnu dziesmām, kuri dabu padarīja vēl skaistāku.

Viņa bija ļoti priecīga par to, ka tai pieder tik skaista vieta.

Kādā vakara pastaigā viņa pienāca tuvāk pie Daugavas, lai

sajustu tās siltumu, bet sadzirdēja čukstus, tādu kā trīcošu,

raudošu sievietes balstiņu… Latgales sirds uztraukumā

iepukstējās straujāk, kad tā ieraudzīja nelaimīgo. Latgale jautāja:”

Kādēļ tik jauks meitēns raud Saulītes māmiņas priekšā?” Meitene

nelaimīgām margrietiņas actiņām paskatījās uz Latgali un sacīja:”

Katru mīļu vakaru pa Daugavas ūdentiņu peld laiva, tajā sēţ pieci

stalti brāļi – latvieši, krievi, baltkrievi, poļi un ebreji … Viņi ļoti

sirsnīgi un bēdīgi dzied savas tautasdziesmas par to, ka viņiem

nav savas mājvietas. Latgale ţēlīgām acīm noraudzījās viņā un

jautāja:” Kā sauc tevi, mīļā meitiņ? Meitene asarām acīs

pasmaidīja:” Krāslava, vecā māte mani sauc par Krāslaviņu.”

Latgale smaidīdama atbildēja:” Mīļā Krāslaviņa, par tik labu sirdi tu

būsi visskaistākā Latgales pilsēta pie Daugavas līkloču krasta.

Tautas apstāsies pie tava krasta un dzīvos laimīgi…”

No tā laika parādījās brīnišķīga pilsēta ar nosaukumu

Krāslava. Tautas laimīgi un draudzīgi dzīvo Krāslavā, kopā svinot

svētkus, kopā pārdzīvojot bēdas. Pilsētas ģerbonis ir laiva ar

pieciem airiem, kura daudzus gadus atpakaļ apstājās pie

Krāslavas krasta.

Juta Rukmane

Jutas Rukmanes zīmējums

KĀ RADĀS KRĀSLAVA

Reiz, sensenos laikos, bija kāda vieta.

Pavisam neauglīga un bez ūdens. Šai vietā

nebija nekā, vienīgi smiltis vējš mētāja no

vienas vietas uz otru. Tur nedzīvoja neviens,

gandrīz neviens…

Vienīgais šīs vietas iemītnieks bija

kāds ērglis. Katru rītu ar cerību pilnām acīm viņš pārlidoja

smilšainos līdzenumus, taču …nekā. Ērglim nācās noskatīties, kā

smiltīs pazūd viņa dzimtā vieta.

Reiz notika kas negaidīts. Visapkārt parādījās spilgta

gaisma un atskanēja blīkšķis, zeme nodrebēja, smiltis sacēlās

gaisā. Tas bija meteorīts. Tai vietā, kur meteorīts nokrita, parādījās

bedre, turpretī ērglis pēdējo reizi pacēlās gaisā. Viņa spalvas

pārklāja zemi, kas turpmāk kļuva auglīga, viņa asaras pildīja upes

un ezerus, bet sirds iekrāsoja dabu visskaistākajās krāsās.

Pēc vairākiem gadiem, kad rudens dabu bija pārkrāsojis

daţādās krāsās, pa Daugavu peldēja kuģis ar cilvēkiem, kuri

nosauca šo vietu par Krāslavu.

Valdis Plociņš Lauras Vēveres zīmējums

TEIKA PAR KRĀSLAVU

Reiz bijusi skaista pilsēta, kurai pagaidām nebija vēl

izdomāts vārds. Pilsētā vienmēr bija ļoti daudz vārnu. Šai pilsētā

dzīvoja ļoti bagāts ķēniņš, kuram bija jauka un daiļa meita. Reiz

meita aizgāja uz tuvējo mežu pastaigāties. Pēkšņi savilkās bieza

migla, un meitene vairs nespēja atrast ceļu uz mājām. Drīz

satumsa, un meitene nakti pavadīja mežā. Uzausa rīts, tomēr vēl

neviens nebija gājis meiteni meklēt. Uz to visu noraudzījās kokā

sēdoša gudra vārna. Vārnai sametās meitenes žēl un viņa nolēma

tai palīdzēt. Vārna aizlaidās uz pili, kurā atradās noskumušais

ķēniņš. Viņš ilgojās pēc meitas. Vārna pielaidās pie loga un sāka

skaļi un cītīgi čivināt. No sākuma ķēniņš uz to nereaģēja, bet vēlāk

viņš saprata, ka, iespējams, tā ir kāda zīme. Ķēniņš sekoja vārnai

un pavisam drīz viņš atrada savu nosalušo un pārbiedēto meitu.

Ķēniņš sauca: „Vārnai slava, vārnai slava!” Tad viņš saprata, ka

pilsēta arī jānosauc par godu vārnai. No sākuma bija doma pilsētu

saukt par Vārnslavu, bet to nolēma saīsināt. Tā kā vārna lido

apkārt un sauc: ”krā, krā”, izdomāja, ka „vārn” vietā jāliek vārds

„krā.” Tā radās pilsētas nosaukums – Krāslava . Par godu Vārnai.

Lienīte Bērziņa

Janas Jaņevičas zīmējums

KUĢIS AR PIECIEM AIRIEM

Caur maigiem laika viļņiem peld kuģis ar pieciem airiem.

Iekšā ir vairākas tautas, mājas tām Krāslava mīļā. Šajā kuģī

dzīvojam mēs – tu un es, un mūsu ģimenes. Tas peld pa mūsu

dzimteni, Daugavas lokiem, caur čalojošo Jāņupīti. Kad ūdeņu

ceļā vairs nav, tam izaug spārni, viņš paceļas augšā un lido.

Skatās un apsarga mūs. Redz Latvijas dabu apburošo, dižos

ozolus un staltās priedes, meža smarža viņam līdzi iet.

Kad Krāslavā iestājas nakts, paliek klusi, klusi. Arī kuģis ir

nolaidies no debesīm zemē un guļ saldu dusu. Mēness tam

vasaras dziesmas dzied, apkārt zvaigznes dejo.

Šis kuģis ir redzējis daudz: gan priekus, gan bēdas, bet nav

palikušas rētas. Tam atmiņā tikai labas domas. Katra jauna

paaudze izkrāso kuģi, padara jaunāku. Katrs ar laiku noveco, bet

ne mūsu dzimta zeme. Kamēr kuģis dzīvos mūsu sirdīs, viņš

augstu debesīs lidos.

Haralds Plinta

Valda Plociņa zīmējums

KRĀSLAVA KRĀSĀS

Viegls vēja pieskāriens nolaidās uz pleca kā laimes

puteklītis. Cukurains saules stars noliecās tik kvēlojoši, ka sirds

atkal satrūkās. Kaut kur tālu atdūca pretī priedes zaru zīdainā

šalkoņa. Mežs kļuva par īstu simfonisko orķestri. Un liepas

pašūpojās mājas virzienā, sakot labrīt. Tā katru rītu modās mana

pilsēta.

Katru saulainā pieskāriena pilno dienu atvēra priežu un

liepu karameļainā simfonija. Zeme, kā pakususi šokolāde, vēra

ceļu jaunām dzīvībām. Zālei, ziediem un vienkārši gaismībai. Mani

kā vienmēr pārņem gandarījums par pilsētas vienkāršo

gaumīgumu. Ne tikai puķu dobes un krāsainas klūdziņas, kuras

krāslaviešu čaklajām rokām pušķo pilsētu. Saules spēles asfaltā

un debesu atblāzma logos piešķir majestātiskumu katrai klusākajai

ielai. Un tādus svinīgus tērpus Krāslava maina diendienā.

Varbūt rīt pilsēta ietērpsies mākoņos. Tādā pufīgā mētelī

no mirdzoši pelēcīgās vilnas. Tad veikalu stiklotājas vitrīnās

rēgosies citas bildes. Varbūt pat ainas no Plāteru laikiem. Es

nezinu, kāds būs manas pilsētas rītdienas tērps.

Vakaros Krāslavas var labpatikt saulrieta drānas. Tādā

krāsu mikslī it kā debesīs izbirtu svaigas ogas – zemenes,

mellenes, avenes un spožas lācenes. Tad atliek tikai salasīt ražu

un paņemt krūzi piena, un vitamīnu deserts ar vasaras garšu

gatavs. Krāslavai ir tūkstošiem tērpu.

Arī naksnīgais, tas, kurā mirdz ugunis no laternām un logiem. Šajā

ietērpā Krāslava kā tāda smalka princesīte. Un tad liekas, ka

skaists ir šīs mazpilsētas valdzinājums… Gaismas bizēm

sapinoties un izpinoties rodas Saules pavedieni Krāslavas

vakarkleitā. Bet grezna dāma to atkal nomaina pret rīta pieticīgo

kleitiņu gulbja spārnu baltumā.

Tāda viņa, nerimstoša modes karaliene, katru dienu mums

nesīs vēl neatklātus un pat neizsapņotus brīnumus.

Marika Kacare

Tatjanas Čornijas zīmējums

KRĀSLAVA KRĀSĀS

Viegls vēja pieskāriens nolaidās uz pleca kā laimes

puteklītis. Cukurains saules stars noliecās tik kvēlojoši, ka sirds

atkal satrūkās. Kaut kur tālu atdūca pretī priedes zaru zīdainā

šalkoņa. Mežs kļuva par īstu simfonisko orķestri. Un liepas

pašūpojās mājas virzienā, sakot labrīt. Tā katru rītu modās mana

pilsēta.

Katru saulainā pieskāriena pilno dienu atvēra priežu un

liepu karameļainā simfonija. Zeme, kā pakususi šokolāde, vēra

ceļu jaunām dzīvībām. Zālei, ziediem un vienkārši gaismībai. Mani

kā vienmēr pārņem gandarījums par pilsētas vienkāršo

gaumīgumu. Ne tikai puķu dobes un krāsainas klūdziņas, kuras

krāslaviešu čaklajām rokām pušķo pilsētu. Saules spēles asfaltā

un debesu atblāzma logos piešķir majestātiskumu katrai klusākajai

ielai. Un tādus svinīgus tērpus Krāslava maina diendienā.

Varbūt rīt pilsēta ietērpsies mākoņos. Tādā pufīgā mētelī

no mirdzoši pelēcīgās vilnas. Tad veikalu stiklotājas vitrīnās

rēgosies citas bildes. Varbūt pat ainas no Plāteru laikiem. Es

nezinu, kāds būs manas pilsētas rītdienas tērps.

Vakaros Krāslavas var labpatikt saulrieta drānas. Tādā

krāsu mikslī it kā debesīs izbirtu svaigas ogas – zemenes,

mellenes, avenes un spožas lācenes. Tad atliek tikai salasīt ražu

un paņemt krūzi piena, un vitamīnu deserts ar vasaras garšu

gatavs. Krāslavai ir tūkstošiem tērpu.

Arī naksnīgais, tas, kurā mirdz ugunis no laternām un logiem. Šajā

ietērpā Krāslava kā tāda smalka princesīte. Un tad liekas, ka

skaists ir šīs mazpilsētas valdzinājums… Gaismas bizēm

sapinoties un izpinoties rodas Saules pavedieni Krāslavas

vakarkleitā. Bet grezna dāma to atkal nomaina pret rīta pieticīgo

kleitiņu gulbja spārnu baltumā.

Tāda viņa, nerimstoša modes karaliene, katru dienu mums

nesīs vēl neatklātus un pat neizsapņotus brīnumus.

Marika Kacare

Tatjanas Čornijas zīmējums

KLUSĀS KRĀSLAVAS IELĀS… Ir Rīgas iela centrālā,

Un Lakstīgalu iela skanīgā,

Ir Saules iela saulainā,

Ir Strautu iela ūdens bagātā.

Ir Liepu iela – medus iela,

Smaržīgās Jasmīnu un Ceriņu ielas.

Un rožu krāšņums Dārza ielā.

Ir Smilšu ielā svaigais gaiss,

Vītolu ielā ir ozoli diži.

Vasaras krāšņums mīt Pļavu ielā,

Un varavīksnes krāsas Rudens ielā.

Jolanta Markeviča

Lauras Mukānes zīmējumi

KRĀSLAVAS KLUSĀ IELA

Pievakarē es izeju ārā, apsēžos uz soliņa blakus mājai.

Paskatos apkārt un redzu – iet kaimiņš, drūms kā mākonis pirms

lietus. Es jautāju: ”Kāpēc tik drūms?” Viņš atmet ar roku un klusā

balsī saka: ”Par ko priecāties?” Un aiziet.

Ilgi domāju par šo cilvēku. Vai tad nav par ko priecāties? Man

liekas – var priecāties par visu: par sauli, kas ik rītu uzlec un katru

vakaru klusi noriet. Par upju šalkoņu, par mežu, par dabu…

Te skrien mazs zēns. Viņš aizskrien, mani nemanot. Agrāk

cilvēkiem vienmēr bija jāpasaka “Labdien”, taču es kā cienījama

vecuma tīnis no viņa to nesagaidīju. Es redzu, kā mazais skrējējs

attālinās. Jau kopš bērnības baidās nokavēt! Kāpēc cilvēki tā

steidzas? Vai viņiem pietrūkst laika?

Un te pēkšņi … atskan spalgs kliedziens! Sirds nodreb.

Kas tas bija?

Beidzot attopos. Sēžu uz sola, ārā jau pavisam tumšs.

Laikam esmu vienīgā, kas sēž uz soliņa un sapņo.

Apkārt tāds miers! Mēness spīd, zvaigznes mirdz, jūtu, kā

vējš plivina manus matus. Man ir labi. Vēl pasēdēšu un

pasapņošu. Te, klusajā Krāslavas ielā…

Ingūna Vorslova

Karīnas Japiņas zīmējums

TEIKA PAR ATMODAS IELU

Reiz senos laikos kādā mazā ieliņā Krāslavā dzīvoja

nabadzīgs zemnieks. Šim zemniekam bija viens dārgums – viņa

meita Saulcerīte. Meitene auga un ar katru dienu kļuva arvien

skaistāka. Visi ģimenes draugi bija sajūsmā par meitenes daiļumu.

Saulcerītei bija valdzinošas smaragda acis, garas, melnas

skropstas, aveņu krāsas lūpas. Viņas mati bija gludi kā zīds un tos

vienmēr rotāja kāds zieds, kas meiteni darīja vēl burvīgāku.

Katru dienu meitene skrēja uz mežu un sarunājās ar

putniem un dzīvniekiem. Viņa varēja tiem izklāstīt visu, kas bija

sakrājies uz sirds. Ne vienmēr tas bija tikai labais un jaukais, jo

Saulcerītes dzīve nebija viegla.

Kādu dienu meitene nolēma salasīt dzērvenes, lai ziemā

varētu ēst un neslimot. Meitenes mājās visi ārstniecības līdzekļi

bija tikai pašu rokām salasīti piemājas pļaviņā un nevarēja izārstēt

visas kaites. Meitene devās pēc ogām parastās koka tupelēs ar

pītu grozu rokās. Diemžēl purvā nebija redzama neviena

dzērvenīte. Saulcerīte vēl nepaspēja nobēdāties, kad pamanīja

citas koši sarkanas ogas, kuras aicināt aicināja meiteni

pamieloties. Viņa pagaršoja vienu ogu, kura likās ļoti garšīga, un

nolēma arī pārējās salasīt grozā. Saulcerīte jau bija pie savas

sētas vārtiem, kad pēkšņi viņas kājas saļima, un meitene zaudēja

samaņu. Tēvs to visu redzēja un skrēja pie meitas, kura nekustīgi

nu gulēja uz celiņa. Viņš aiznesa Saulcerīti uz mājām, noguldīja

gultā, bet pats aizskrēja pēc dziednieces. Dziedniece nomazgāja

meiteni ar saviem zāļu novārījumiem, izkvēpināja istabu, bet

meitene pat nepakustējās un neatvēra acis. Visas pūles bija

veltīgas, un tēvs domāja, ka zaudējis savu vienīgo dārgumu, tomēr

tēva sirdī vēl palika maza cerībiņa. Gāja dienas, nedēļas, mēneši,

taču viss bija pa vecam. Nabaga zemnieks katru dienu lēja gaužas

asaras, bet cerību joprojām nezaudēja.

Tieši pēc viena pārdzīvojumu pilna gada Saulcerīte

atmodās. Tie bija svētki nabaga zemniekam, kaimiņiem un

draugiem. Visi nāca ar saviem cienastiem un sarīkoja lielas dzīres.

Vecie cilvēki, pastaigājoties pa Atmodas ielu, vēl atceras šos

svētkus, jo šī iela tika nosaukta par godu Saulcerītei, kura šeit

dzīvoja ar savu tēvu. Diemžēl viņu vecā, mazā būdiņa nav

saglabājusies, bet šo jauko ieliņu no tiem senajiem laikiem sauc

par Atmodas ielu.

Mairita Metlova

Ivetas Upmales zīmējums

TEIKA PAR ATMODAS IELU

Reiz senos laikos kādā mazā ieliņā Krāslavā dzīvoja

nabadzīgs zemnieks. Šim zemniekam bija viens dārgums – viņa

meita Saulcerīte. Meitene auga un ar katru dienu kļuva arvien

skaistāka. Visi ģimenes draugi bija sajūsmā par meitenes daiļumu.

Saulcerītei bija valdzinošas smaragda acis, garas, melnas

skropstas, aveņu krāsas lūpas. Viņas mati bija gludi kā zīds un tos

vienmēr rotāja kāds zieds, kas meiteni darīja vēl burvīgāku.

Katru dienu meitene skrēja uz mežu un sarunājās ar

putniem un dzīvniekiem. Viņa varēja tiem izklāstīt visu, kas bija

sakrājies uz sirds. Ne vienmēr tas bija tikai labais un jaukais, jo

Saulcerītes dzīve nebija viegla.

Kādu dienu meitene nolēma salasīt dzērvenes, lai ziemā

varētu ēst un neslimot. Meitenes mājās visi ārstniecības līdzekļi

bija tikai pašu rokām salasīti piemājas pļaviņā un nevarēja izārstēt

visas kaites. Meitene devās pēc ogām parastās koka tupelēs ar

pītu grozu rokās. Diemžēl purvā nebija redzama neviena

dzērvenīte. Saulcerīte vēl nepaspēja nobēdāties, kad pamanīja

citas koši sarkanas ogas, kuras aicināt aicināja meiteni

pamieloties. Viņa pagaršoja vienu ogu, kura likās ļoti garšīga, un

nolēma arī pārējās salasīt grozā. Saulcerīte jau bija pie savas

sētas vārtiem, kad pēkšņi viņas kājas saļima, un meitene zaudēja

samaņu. Tēvs to visu redzēja un skrēja pie meitas, kura nekustīgi

nu gulēja uz celiņa. Viņš aiznesa Saulcerīti uz mājām, noguldīja

gultā, bet pats aizskrēja pēc dziednieces. Dziedniece nomazgāja

meiteni ar saviem zāļu novārījumiem, izkvēpināja istabu, bet

meitene pat nepakustējās un neatvēra acis. Visas pūles bija

veltīgas, un tēvs domāja, ka zaudējis savu vienīgo dārgumu, tomēr

tēva sirdī vēl palika maza cerībiņa. Gāja dienas, nedēļas, mēneši,

taču viss bija pa vecam. Nabaga zemnieks katru dienu lēja gaužas

asaras, bet cerību joprojām nezaudēja.

Tieši pēc viena pārdzīvojumu pilna gada Saulcerīte

atmodās. Tie bija svētki nabaga zemniekam, kaimiņiem un

draugiem. Visi nāca ar saviem cienastiem un sarīkoja lielas dzīres.

Vecie cilvēki, pastaigājoties pa Atmodas ielu, vēl atceras šos

svētkus, jo šī iela tika nosaukta par godu Saulcerītei, kura šeit

dzīvoja ar savu tēvu. Diemžēl viņu vecā, mazā būdiņa nav

saglabājusies, bet šo jauko ieliņu no tiem senajiem laikiem sauc

par Atmodas ielu.

Mairita Metlova

Ivetas Upmales zīmējums

KĀ AUSTRIŅA AKMENS RADIES

Reiz sensenos laikos Daugavas krastā dzīvoja kāda

nabadzīga atraitne Anna un viņas meita Ieviņa. Viņām piederēja

neliela mājiņa un govs Vizbule. Ieva bija ļoti čakla un skaista,

tāpēc arī viņas māte cerēja, ka Ievu varēs izdot pie bagāta vīra, un

tad arī visas nedienas būs beigušās: nevajadzēs nesāt noplukušas

drēbes, slaukt govi, tīrīt māju…

Beidzot pienāca tā diena, kad Anna varēja izvēlēties vīru

Ieviņai. Pagastā bija Līgo zaļumballe, uz kuru varēja doties gan

bagātie, gan nabagie. Kad klāt jau bija vakars, Anna iedeva savai

meitai vislabāko linu kleitu ar izšuvumiem, un viņas varēja doties.

Zaļumballē bija ļoti daudz cilvēku. Visi līksmoja, ēda sieru,

dzēra alu un lēca pāri ugunskuram. Tā nu Anna sāka vērot puišus,

bet Ieviņa sēdēja uz soliņa un gaidīja, kad viņu kāds uzlūgs dejot.

Viņa ieraudzīja kādu puisi, un arī viņš pamanīja Ievu. Tā bija

mīlestība no pirmā acu skata. Spriežot pēc drēbēm, viņš nebija

nekāds bagātnieks. Šis jauneklis, kurš apbūra Ievu, bija Austris.

Viņš uzaicināja Ievu dejot. Ieva pastāstīja Austrim par sevi, māti,

par to, ka māte meklē vīru, kam būtu daudz naudas. Austris

saprata, ka Ieva ir viņa mūža mīlestība un ka viņš negrib Ievu

pazaudēt. Tā nu viņam ienāca prātā doma par bēgšanu. Plāns bija

tāds: Austris gaidīs Ievu uz kalniņa, no kura var labi pārredzēt

svētku placi, bet Ieviņa pateiks mātei, ka iešot lekt pāri

ugunskuram, taču patiesībā dosies pie Austra. Austris devās uz

norunāto vietu, bet Ieva apsēdās uz soliņa. Viņa pamanīja, ka

atgriežas māte un kopā ar viņu nāk arī kāds jauneklis.

To redzēja arī Austris un nojauta kaut ko nelāgu. Anna no

laimes vai staroja, jo bija atradusi līgavaini Ieviņai, tikai tas bija

jāpaziņo pašai Ievai. Ieviņas sirds sažņaudzās, bet viņa nepaspēja

bilst ne vārda, kad viņas roka atradās bagātā Edgara rokās. Viņa

nodūra galvu un izplūda asarās. Austris, to redzēdams, saļima,

viņa sirds pārvērtās par akmeni kā arī viņš pats. Tā, lūk, radās

Austriņa akmens. Tā savtīgas mātes dēļ mira skaista mīlestība.

Ilze Andžāne

Sintijas un Kaspara Skerškānu foto

KĀ AUSTRIŅA AKMENS RADIES

Reiz sensenos laikos Daugavas krastā dzīvoja kāda

nabadzīga atraitne Anna un viņas meita Ieviņa. Viņām piederēja

neliela mājiņa un govs Vizbule. Ieva bija ļoti čakla un skaista,

tāpēc arī viņas māte cerēja, ka Ievu varēs izdot pie bagāta vīra, un

tad arī visas nedienas būs beigušās: nevajadzēs nesāt noplukušas

drēbes, slaukt govi, tīrīt māju…

Beidzot pienāca tā diena, kad Anna varēja izvēlēties vīru

Ieviņai. Pagastā bija Līgo zaļumballe, uz kuru varēja doties gan

bagātie, gan nabagie. Kad klāt jau bija vakars, Anna iedeva savai

meitai vislabāko linu kleitu ar izšuvumiem, un viņas varēja doties.

Zaļumballē bija ļoti daudz cilvēku. Visi līksmoja, ēda sieru,

dzēra alu un lēca pāri ugunskuram. Tā nu Anna sāka vērot puišus,

bet Ieviņa sēdēja uz soliņa un gaidīja, kad viņu kāds uzlūgs dejot.

Viņa ieraudzīja kādu puisi, un arī viņš pamanīja Ievu. Tā bija

mīlestība no pirmā acu skata. Spriežot pēc drēbēm, viņš nebija

nekāds bagātnieks. Šis jauneklis, kurš apbūra Ievu, bija Austris.

Viņš uzaicināja Ievu dejot. Ieva pastāstīja Austrim par sevi, māti,

par to, ka māte meklē vīru, kam būtu daudz naudas. Austris

saprata, ka Ieva ir viņa mūža mīlestība un ka viņš negrib Ievu

pazaudēt. Tā nu viņam ienāca prātā doma par bēgšanu. Plāns bija

tāds: Austris gaidīs Ievu uz kalniņa, no kura var labi pārredzēt

svētku placi, bet Ieviņa pateiks mātei, ka iešot lekt pāri

ugunskuram, taču patiesībā dosies pie Austra. Austris devās uz

norunāto vietu, bet Ieva apsēdās uz soliņa. Viņa pamanīja, ka

atgriežas māte un kopā ar viņu nāk arī kāds jauneklis.

To redzēja arī Austris un nojauta kaut ko nelāgu. Anna no

laimes vai staroja, jo bija atradusi līgavaini Ieviņai, tikai tas bija

jāpaziņo pašai Ievai. Ieviņas sirds sažņaudzās, bet viņa nepaspēja

bilst ne vārda, kad viņas roka atradās bagātā Edgara rokās. Viņa

nodūra galvu un izplūda asarās. Austris, to redzēdams, saļima,

viņa sirds pārvērtās par akmeni kā arī viņš pats. Tā, lūk, radās

Austriņa akmens. Tā savtīgas mātes dēļ mira skaista mīlestība.

Ilze Andžāne

Sintijas un Kaspara Skerškānu foto

ŠOKOLĀDES KALNS

Teika

Senos laikos (ap 16.gs) Krāslavā dzīvoja grāfs Volters.

Viņš bija viens no slavenākajiem šokolādes izgatavotājiem..

Tajā laikā tikai Volters gatavoja šokolādi, un to garšoja

vienīgi valdnieki un karaļi. Voltera šokolāde bija ļoti iecienīta un tā

saucās „Krāslava”. Šokolādi ar Krāslavas vārdu eksportēja arī

ārpus Krāslavas. Lai cik labu un kvalitatīvu šokolādi Volters

gatavotu, viņš bija iedomīgs un dusmīgs, taču ļoti apzinīgs.

Kādu dienu Volteram bija jāaizbrauc pie grāfa Plātera, un

viņš atstāja vārīties šokolādi, par uzraugu nozīmējot savu kalpu –

Kalniņu III. Kalniņš III ļoti ienīda Volteru un vēlējās tam atriebties.

Viņš paņēma ķīmiskās vielas un ielēja verdošajā šokolādē. No

ķīmijas viņš neko daudz nesaprata, tāpēc viņš lēja visas ķīmiskās

vielas, kādas tik atrada. Pēc neilga laika viss uzsprāga, šokolāde

izlija un appludināja Voltera namu, kur atradās pats Kalniņš III. No

izlijušās šokolādes izveidojās kalns, kuru arī šodien dēvē par

Šokolādes kalnu.

Ilze Dančonoka

Renāra Lisenoka zīmējums

KRĀSLAVAS RĪTS

Kāds izskatās Krāslavas rīts? Pavasarī tas ir slapjš, auksts,

bet svaigs un enerģijas pilns. Sajūtas, kas virmo gaisā, nav

salīdzināmas ar nevienu citu.

Pamazām viss atmostas. Senās mājas lepni turas. Kokos plaukst

lapas, katrs zāles stiebriņš tiecas pretī saulei. Viss top dzīvs.

Sākusies pavasara atmoda!

Atmostas ne tikai daba, bet arī cilvēku

dvēseles. Un pēkšņi lietus! Smagnējas lietus

lāses lēnām izslīd caur maniem matiem, citas

pamanās uzpilēt uz apģērba, bet es to

nejūtu. Es jūtu vien pavasari.

Un tad caur mākoņiem pamanās izlīst ņiprie saules stariņi,

kas lēnām piepilda visu apkārtni ar savu gaismu, siltumu un

mīlestību. Tie sasilda arī mani.

Stundām ilgi es varētu sēdēt un skatīties apkārt, un vērot

pili, kalnus, baznīcu un Daugavu. Te viss ir tik mīļš!

Dace Marhiļeviča

Aivara Dunska zīmējums

MIESNIEKU IELAS NOSLĒPUMS

Es dzīvoju Miesnieku ielā. Leģendas stāsta, ka Miesnieku

iela bija ebreju tirgotāju iela. Šeit stāvēja tirgotāju bodītes, kur

pārdeva gan dažādus saldumus, gan zivis, gan gaļu. No tā arī

cēlies manas ielas nosaukums – Miesnieku iela.

Evelīna Saksone

Evelīnas Saksones zīmējums

PAR KRĀSLAVU MANU…

Mēs bijām kā kalpi, No nāves bailēm,

Mēs bijām kā vergi, Savu krastu mežos

Te atnāca kungi, Mūs slēpi

Un ieradās sargi. No tiem, kas vajā.

Mums Dzimtene mīļā Bet mēs gājām…

Par cietumu kļuva. Mēs atkarojām vietas,

Bet pacēlām galvas Kas tavos krastos, Māte,

Un paņēmām nūjas Mēs dzinām projām visus,

Un lāpstas, un cirvjus, Kas tavu tautu kāva.

Un grābekļus… Un vairs neļāvām

Mūs šāva un kāra, Mūs virvēm saistīt…

Mēs kliedzām, bet gājām Nu būs latvjiem savas pilis

Par Tēvzemi brīvo Celt un taisīt!

Un vienoto. Par Krāslavu manu

Tu skaloji krastus Daugavas krastos

No asiņu traipiem. Dzims teikas un

Tu šķīstīji garu leģendas vēl…

Marika Kacare

Inetas Visockas zīmējums

MŪŽĪGAIS NOSLĒPUMS - GRĀFU PLĀTERU PILS

Mani

vienmēr

vilinājušas

noslēpumainas

un neatklātas

vietas. Krāslavā

tā ir grāfu

Plāteru pils.

Ejot uz skolu kalnā, dažkārt esmu aizlidojusi gadsimtiem

ilgā pagātnē un prātojusi, kā tur bija... Sievietes staigā pa parketa

grīdu skaistās kleitās, kas velkas pa zemi, pāri dejo sarīkojuma

dejas, aizpildot visu deju grīdu. Redzēju, kā vīrieši parūkās sprieda

par medībām, kuras notiks nākamnedēļ, bet sievietes – par

izklaidēm un pasakainajiem tērpiem. Redzēju, kā grāfs paukojās.

Sulainis pienes tēju grāfam… Jā, tie visi ir tikai mani minējumi un

varbūtības. Kāpēc neviens nevar pastāstīt, kā īsti bija?

Pils apkārtnē aug simtiem gadu veci koki. Kaut šie staltie

kaimiņi kādreiz pačukstētu, ko redzējuši vai dzirdējuši savā garajā

mūžā… Taču tie klusē. Ja tie spētu runāt, vai pastāstītu man par

noslēpumiem, kas risinājušies? Vai pastāstītu, kā pats grāfs

Plāters staigājis pa pilsētas pazemes ejām? Vai pavēstītu, kā viņš

gājis uz bibliotēku un iegrimis grāmatās uz veselu dienu? Vai

pačukstētu, ka es savos pieņēmumos un redzējumos neesmu

kļūdījusies?

Evija Geka

Evijas Gekas zīmējums

KRĀSLAVA

Vai nav tā, ka vienmēr gribas smaidīt, kad, autobusa logā

veroties, jau pirmās ēkas parādās un Daugavas šalkas dzirdamas

kļūst vēl Priedaines tālajos silos; kad pamani pirmo biti

steidzamies no Teātra kalna puses un zini, un jūti kaut ko tādu,

kas pasaka priekšā – tā ir Krāslava, mana pilsēta. Tu iztēlojies to

kā lauku meiču zaļos svārkos un priežu austā tērpā, kas

viennozīmīgi ietver meža elpu, ar tumšiem matiem un kannu rokā,

kurā kūp tikko slauktais kazas piens. Tai ir bērzu zeķes un egļu

pastalas. To apņem ceriņu smarža gluži kā franču parfīms, un kaut

kas no kumelīšu lieguma un maigās padevības mirdz tai acīs. Tā ir

Krāslava ar saviem gadu simtiem seniem aristokrātiskas cilmes

noslēpumiem par mīlētāju nedienām un viņu likteni, un uzticības

smago nastu, par laimi augstāko un bēdām sūrākām, no grāfu

Plāteru laikiem nākušām, un krēslas pilsētas atmiņām, kā pamatā

vārds Krāslava ticis tapināts. Un šokolādes smaržu, kas nāsīs

iesitas ikreiz, kad sapņo par karameļu saldējumu desertā vai

burbuļvannu ar šokolādes pērlītēm un atceries to, ka galvenais,

kas tevi šeit saista, ir cilvēki ar savām vājībām un nedienām, bet

galvenais – ar labestības augsto izpausmi un humora dzirksti. Tu

esi savējais, ja to jūti un vari nešaubīgi sev atzīties, ka, Krāslavā

ierodoties pēc ilgākas prombūtnes, arvien atskar tās īpašo auru.

Koki, puķes, taureņi, pat zāle dveš tev klusas labdienas un sveic ar

atgriešanos mājās, un klusums kā neredzamais tīmeklis pārklāj

tavu nokaitēto dvēseli un ieplūst ikvienā miesas šūniņā, lai

pavēstītu, ka te esi drošībā, savā valstībā…

Anna Zemblicka, Krāslavas Valsts ģimnāzija

***** Man patīk tavas ielas, Krāslava, grāfa Plātera parks. Šeit

platas alejas ar veciem kokiem. Šie koki, es zinu, iestādīti senos

laikos. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir kokus stādījuši, jo tagad es

varu staigāt pa skaistām alejām un priecāties.

Anastasija Lancova

Annas Zemblickas zīmējums

KRĀSLAVA

Vai nav tā, ka vienmēr gribas smaidīt, kad, autobusa logā

veroties, jau pirmās ēkas parādās un Daugavas šalkas dzirdamas

kļūst vēl Priedaines tālajos silos; kad pamani pirmo biti

steidzamies no Teātra kalna puses un zini, un jūti kaut ko tādu,

kas pasaka priekšā – tā ir Krāslava, mana pilsēta. Tu iztēlojies to

kā lauku meiču zaļos svārkos un priežu austā tērpā, kas

viennozīmīgi ietver meža elpu, ar tumšiem matiem un kannu rokā,

kurā kūp tikko slauktais kazas piens. Tai ir bērzu zeķes un egļu

pastalas. To apņem ceriņu smarža gluži kā franču parfīms, un kaut

kas no kumelīšu lieguma un maigās padevības mirdz tai acīs. Tā ir

Krāslava ar saviem gadu simtiem seniem aristokrātiskas cilmes

noslēpumiem par mīlētāju nedienām un viņu likteni, un uzticības

smago nastu, par laimi augstāko un bēdām sūrākām, no grāfu

Plāteru laikiem nākušām, un krēslas pilsētas atmiņām, kā pamatā

vārds Krāslava ticis tapināts. Un šokolādes smaržu, kas nāsīs

iesitas ikreiz, kad sapņo par karameļu saldējumu desertā vai

burbuļvannu ar šokolādes pērlītēm un atceries to, ka galvenais,

kas tevi šeit saista, ir cilvēki ar savām vājībām un nedienām, bet

galvenais – ar labestības augsto izpausmi un humora dzirksti. Tu

esi savējais, ja to jūti un vari nešaubīgi sev atzīties, ka, Krāslavā

ierodoties pēc ilgākas prombūtnes, arvien atskar tās īpašo auru.

Koki, puķes, taureņi, pat zāle dveš tev klusas labdienas un sveic ar

atgriešanos mājās, un klusums kā neredzamais tīmeklis pārklāj

tavu nokaitēto dvēseli un ieplūst ikvienā miesas šūniņā, lai

pavēstītu, ka te esi drošībā, savā valstībā…

Anna Zemblicka, Krāslavas Valsts ģimnāzija

***** Man patīk tavas ielas, Krāslava, grāfa Plātera parks. Šeit

platas alejas ar veciem kokiem. Šie koki, es zinu, iestādīti senos

laikos. Paldies tiem cilvēkiem, kuri ir kokus stādījuši, jo tagad es

varu staigāt pa skaistām alejām un priecāties.

Anastasija Lancova

Annas Zemblickas zīmējums

SARUNA

- Pienenīt, mīlulīt, lūdzu, ļauj man vēl reizi piezvanīt!

- Kam tev atkal jāzvana, pļāpa? Kādas tev jaunas dēkas prātā?

Stundām čalosi, visu cilvēci kavēsi? Aizmirsīsi, ka jāizskatās

labi, jo esi Daugavas rota?

- Nē, tas man nav prātā. Nu lūūūdzu, neesi skarba! Šoreiz jāteic

man būtiskas lietas.

- Zvani jau, zvani, tikai pieraugi ziedlapas labi! Nenorauj un

nenomet zemē!

- Labvakar, cienītā kundze

Jāņupīt! Te ūdensroze

Jums zvana… Vai zināt, ka

līgumu nespēšu pildīt un

Jūsu krastos šovasar

ziedēt? Jūs esat pikta? Jā,

es saprotu, domājāt, ka

esmu slikta…

Arī Zirga ezers zvanījis tika un

lūdzis ziedēt pie viņa. Pat Teātra

kalns, tas jokupēteris,

smiedamies nāca un lūdza to pašu. Ha! Vai varu maz plaukt

tur? Bet saprotiet mani…

Zirga ezera nemiers un impulsīva daba drīz mani nogurdinātu,

bet arī pie Jums ir cilvēku gana.

Es labāk ziedu Daugavas krastos, tur uzraksts “Privātīpašums”

pavīd… Tiesa, nezinu, ko tas nozīmē, bet man labāk tīk klusās

Krāslavas krastos…

Anna Zemblicka, Krāslavas Valsts ģimnāzija

Marijas Mjadzjutas zīmējums

KLUSĀS KRĀSLAVAS IELĀS…

Rudenī, vēlā vakara stundā, ejot pa šaurajām Krāslavas

ieliņām, mani pārņem miera sajūta. Mieru iedveš klusums, kas

valda apkārt. Vienīgi reti garāmgājēju soļi vai krāšņās rudens

lapas, laizdamās lejup no mieru alkstošajiem koku zariem, iztraucē

to. Brīžiem ir dzirdamas arī sabozušos mākoņu radītās ūdens

lāses, kuras viena pēc otras neaprakstāma ritmā atsitas pret

pelēko asfalta

slāni.

Ak, šīs

klusās Krāslavas

ielas! Pils ielā

mani sveicina

skola. Tā atsauc

atmiņā tik daudz –

gan labā, gan

sliktā. Pie Ezera ielas man ar roku māj Persteņa ezers. Tas

burtiski māna pienākt tam klāt un pavērot nemitīgi plūstošos

ūdeņus. Lakstīgalu ielā ir ļoti kluss. Šeit var dzirdēt vienīgi vēja

šalkoņu un putnu balsis. Šīs ielas ir likušas man tik daudz ko

apdomāt un izlemt. Daudzkārt ir bijuši smagi brīži, prātu mocīja

visdažādākās idejas, veidojot milzīgu domu sajukumu. Tieši neilga

pastaiga šajās ielās sakārto visas domas, kā arī palīdz izdarīt

pareizo izvēli man svarīgos jautājumos. Visas šaubas pamet mani.

Sirdij paliek vieglāk.

Ceru, ka arī citiem cilvēkiem šīs ieliņas liek smaidīt un

dāvina daudz labu un patīkamu brīžu.

Iveta Liepiņa

Sintijas un Kaspara Skerškānu foto

KLUSĀS KRĀSLAVAS IELĀS…

Es piedzimu, augu un dzīvoju mazā pilsētā Daugavas

krastā, es piedzimu Krāslavā. Tā ir mana pilsēta, un nav svarīgi,

kur tālāk vedīs mani dzīves ceļi, taču vienmēr manā sirdī dzīvos

tieši šīs pilsētas šķērsieliņas un Daugavas mestie loki. Krāslava.

Trīs zilbes šajā vārdā, trīs vietas manā dvēselē.

Es mūžam atcerēšos divus dīķus netālu no savām mājām,

kuri kā divas acis lūkojas augšup. Dīķiem liekas, ka pat debesis

virs Krāslavas ir visskaistākās. Dažreiz es eju gar tiem. Tie ir

aizauguši niedrēm un ir pīļu un gulbju dzīvesvieta. Es apsēžos uz

laipiņas, skatos uz nelielu pīļu ģimenīti, kura peld uz manu pusi,

cerot, ka es tiem atnesu ēdamo. Atceros, kad es biju maza, es

nācu šurp ar vecākiem peldēties. Gluži kā mazie pīlēni sekoja pīļu

mātei, es bailīgi peldēju pakaļ tētim. Ja, šai vietai noteikti pieder un

mūžam piederēs mana sirds. Pīļu ķērcieni, tikko pļautas zāles

smarža, mitrais vējš, kas bužina matus…

Otra Krāslavas vieta, kuru nekad neaizmirsīšu, ir

Šokolādes kalns. Nezinātāji vienmēr smejas un jautā, vai kalns ir

no šokolādes. Pirmajā mirklī visiem liekas, ka nav, taču tas ir

aplami. Šokolādes kalns ir no šokolādes, un punkts. Man mamma

stāstīja, ka pie kalna dzīvoja kāds izlutināts kārumnieks. Viņam ļoti

garšoja saldumi, un vienmēr to viņam bija par maz. Tādēļ dievs

sadusmojās un dāvāja viņam veselu kalnu šokolādes, un apbēra

to ar zemi, lai kārumnieks rok un ēd mūžīgi. Mamma teica, ka šis

kārumnieks tagad dzīvo uz kalna un katru dienu rok savu šokolādi.

Es tam ticēju, un arī tagad, atrodoties uz kalna, es dzirdu šo

kārumnieku, kura rakšana sajaucas ar putnu dziesmām, vēja

šalkām un cilvēku smiekliem.

Un, protams, ka Krāslava man vienmēr saistīsies ar mājām. Mājas

ir vieta, kur mani gaida un mīl. Es zinu, ka mani vienmēr gaidīs

neliels, balts namiņš kalna pakājē, kurā jutīšos droši. Netālu no

manām mājām tek upīte. Ātra, strauja un sīka, tā tiecas pretī

Daugavai, pretī savām lielajām mājām, bet mans mājas vienmēr

būs Krāslavā.

Trīs vietas manai dvēselei, kuras mūžam dzīvos manā

sirdī, jo ar šīm vietām saistās manas labākās atmiņas. Tā ir

gaisma tumsā, smaids raudošajam, zāles sasirgušajam, mīlestība

nemīlošam. Tā ir mana pilsēta, mana dzimtene, mana laime.

Ilze Ļaksa-Timinska

Dzesikas Čurgeles foto

KLUSĀS KRĀSLAVAS IELĀS…

Es piedzimu, augu un dzīvoju mazā pilsētā Daugavas

krastā, es piedzimu Krāslavā. Tā ir mana pilsēta, un nav svarīgi,

kur tālāk vedīs mani dzīves ceļi, taču vienmēr manā sirdī dzīvos

tieši šīs pilsētas šķērsieliņas un Daugavas mestie loki. Krāslava.

Trīs zilbes šajā vārdā, trīs vietas manā dvēselē.

Es mūžam atcerēšos divus dīķus netālu no savām mājām,

kuri kā divas acis lūkojas augšup. Dīķiem liekas, ka pat debesis

virs Krāslavas ir visskaistākās. Dažreiz es eju gar tiem. Tie ir

aizauguši niedrēm un ir pīļu un gulbju dzīvesvieta. Es apsēžos uz

laipiņas, skatos uz nelielu pīļu ģimenīti, kura peld uz manu pusi,

cerot, ka es tiem atnesu ēdamo. Atceros, kad es biju maza, es

nācu šurp ar vecākiem peldēties. Gluži kā mazie pīlēni sekoja pīļu

mātei, es bailīgi peldēju pakaļ tētim. Ja, šai vietai noteikti pieder un

mūžam piederēs mana sirds. Pīļu ķērcieni, tikko pļautas zāles

smarža, mitrais vējš, kas bužina matus…

Otra Krāslavas vieta, kuru nekad neaizmirsīšu, ir

Šokolādes kalns. Nezinātāji vienmēr smejas un jautā, vai kalns ir

no šokolādes. Pirmajā mirklī visiem liekas, ka nav, taču tas ir

aplami. Šokolādes kalns ir no šokolādes, un punkts. Man mamma

stāstīja, ka pie kalna dzīvoja kāds izlutināts kārumnieks. Viņam ļoti

garšoja saldumi, un vienmēr to viņam bija par maz. Tādēļ dievs

sadusmojās un dāvāja viņam veselu kalnu šokolādes, un apbēra

to ar zemi, lai kārumnieks rok un ēd mūžīgi. Mamma teica, ka šis

kārumnieks tagad dzīvo uz kalna un katru dienu rok savu šokolādi.

Es tam ticēju, un arī tagad, atrodoties uz kalna, es dzirdu šo

kārumnieku, kura rakšana sajaucas ar putnu dziesmām, vēja

šalkām un cilvēku smiekliem.

Un, protams, ka Krāslava man vienmēr saistīsies ar mājām. Mājas

ir vieta, kur mani gaida un mīl. Es zinu, ka mani vienmēr gaidīs

neliels, balts namiņš kalna pakājē, kurā jutīšos droši. Netālu no

manām mājām tek upīte. Ātra, strauja un sīka, tā tiecas pretī

Daugavai, pretī savām lielajām mājām, bet mans mājas vienmēr

būs Krāslavā.

Trīs vietas manai dvēselei, kuras mūžam dzīvos manā

sirdī, jo ar šīm vietām saistās manas labākās atmiņas. Tā ir

gaisma tumsā, smaids raudošajam, zāles sasirgušajam, mīlestība

nemīlošam. Tā ir mana pilsēta, mana dzimtene, mana laime.

Ilze Ļaksa-Timinska

Dzesikas Čurgeles foto

KLUSĀS KRĀSLAVAS IELĀS…

“Es ticu, ka vislielākā balva, ko kāds man spēj sniegt, ir tas,

ka mani redz, dzird, saprot un man pieskaras. Vislielākā balva, ko

es varu dāvāt citiem, ir redzēt, dzirdēt, saprast viņus un pieskarties

viņiem” (Virdţīnija Sapira)

Krāslavas nomalē, Daugavas un prieţu meţa tuvumā,

atrodas skaista, senlaicīga ēka. Savā mūţā tā ir kalpojusi

daţādiem nolūkiem. Sākumā ēkā atradās Krāslavas slimnīcas

bērnu nodaļa. Vēlāk tur tika iekārtota neiroloģijas nodaļa.

1996.gadā ēkā tika ierīkots veco ļauţu pansionāts, kuram

tika dots nosaukums “Priedes”. Pansionāta atklāšanā piedalījās

toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis. Ēkā izmitinājās

divdesmit iemītnieki. Līdzīgi tā kā ēka, arī tajā dzīvojošie cilvēki ir

dzīves pieredzes bagāti. Katram cilvēkam savs dzīves stāsts.

Daudzi no viņiem ir pilnīgi vientuļi. Bieţi viņu dvēseles skumst un

raud. Šiem cilvēkiem ļoti patīk, kad viņus apciemo un parunājas ar

viņiem. Pansionātā viņi pavada savas dzīves pēdējās dienas. Te ir

viņu ģimene. Pansionāta paspārnē savu mājvietu ir atraduši

klaiņojoši dzīvnieki – vienpadsmit kaķi un divi suņi. Tie ir tikpat

vientuļi kā šie cilvēki. Kaķi un suņi pansionāta iemītniekiem ir

kļuvuši uzticami draugi. Cilvēki rūpējas par pamestajiem

dzīvniekiem. Viņi tos baro. Dzīvniekiem tiek doti vārdi. Vienu no

suņiem sauc Kastanis. Pie pansionāta ir ierīkoti soliņi. Katru rītu

kaķīši sasēţas uz soliņiem un gaida iznākam savus saimniekus.

Šajā iestādē strādā mana mamma. Es viņu bieţi

apciemoju. Man patīk vērot, kā rit dzīve šajā lielajā ģimenē. Arī es

esmu sadraudzējusies ar daţiem šīs mājas iemītniekiem.

Viņi ir izstāstījuši man savus dzīves stāstus. Viens no iemītniekiem

ir sarakstījies ar bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

Prezidente viņam atsūtīja savu grāmatu kā Ziemassvētku dāvanu.

Ţēl šo sirdsgudro un vientuļo cilvēku.

Sintija Vigule

Rudenīgs rīts. Saule

cenšas izspraukties cauri

miglas mākoņiem un vēl vienu

dienu pasildīt zemi, it kā

apzinoties, ka nav īpaši devīga

pret cilvēkiem, kas dzīvo

Baltijā. Pieticīgi zeltītie saules stari un …. trausla, dzīva zelta

pārpilnība zem kājām. Atliek tikai iebrist līdz ceļiem kļavu lapās un

baudīt, baudīt dzelteno lapu saulaino siltumu un rudens

dzestrumu. Kā daba spēj ielikt vienā lapā tik daudz maiguma un

valdzinoša spēka? Kas liek mums katru rudeni lasīt krāsainās

lapas, glabāt tās starp grāmatu lappusēm un, atrodot tās tur

augstajā ziemas vakarā, priekā smaidīt šim vasaras sveicienam?

Vai iegrimt atmiņās… Katru gadu no jauna…

Cik labi pazīstams ir šis šalcošām lapām vai sniega klātais

ceļš uz kalnu, kur stāv mūsu skola. Nevaru iedomāties, ka varētu

staigāt pa citiem ceļiem, veikt kādu citu darbu… Paldies tev,

Krāslava, par tavu maigo un stipro apskāvienu, kuru es vienmēr

sajūtu, kurš mani sargā, dod cerību, iedrošina, iedvesmo… Tu

nelaid mani prom. Tu esi mans liktenis, Krāslava. Es tevi mīlu…

Valentīna Ļebedkova

Anetes Andţānes zīmējums

KLUSĀS KRĀSLAVAS IELĀS…

“Es ticu, ka vislielākā balva, ko kāds man spēj sniegt, ir tas,

ka mani redz, dzird, saprot un man pieskaras. Vislielākā balva, ko

es varu dāvāt citiem, ir redzēt, dzirdēt, saprast viņus un pieskarties

viņiem” (Virdţīnija Sapira)

Krāslavas nomalē, Daugavas un prieţu meţa tuvumā,

atrodas skaista, senlaicīga ēka. Savā mūţā tā ir kalpojusi

daţādiem nolūkiem. Sākumā ēkā atradās Krāslavas slimnīcas

bērnu nodaļa. Vēlāk tur tika iekārtota neiroloģijas nodaļa.

1996.gadā ēkā tika ierīkots veco ļauţu pansionāts, kuram

tika dots nosaukums “Priedes”. Pansionāta atklāšanā piedalījās

toreizējais valsts prezidents Guntis Ulmanis. Ēkā izmitinājās

divdesmit iemītnieki. Līdzīgi tā kā ēka, arī tajā dzīvojošie cilvēki ir

dzīves pieredzes bagāti. Katram cilvēkam savs dzīves stāsts.

Daudzi no viņiem ir pilnīgi vientuļi. Bieţi viņu dvēseles skumst un

raud. Šiem cilvēkiem ļoti patīk, kad viņus apciemo un parunājas ar

viņiem. Pansionātā viņi pavada savas dzīves pēdējās dienas. Te ir

viņu ģimene. Pansionāta paspārnē savu mājvietu ir atraduši

klaiņojoši dzīvnieki – vienpadsmit kaķi un divi suņi. Tie ir tikpat

vientuļi kā šie cilvēki. Kaķi un suņi pansionāta iemītniekiem ir

kļuvuši uzticami draugi. Cilvēki rūpējas par pamestajiem

dzīvniekiem. Viņi tos baro. Dzīvniekiem tiek doti vārdi. Vienu no

suņiem sauc Kastanis. Pie pansionāta ir ierīkoti soliņi. Katru rītu

kaķīši sasēţas uz soliņiem un gaida iznākam savus saimniekus.

Šajā iestādē strādā mana mamma. Es viņu bieţi

apciemoju. Man patīk vērot, kā rit dzīve šajā lielajā ģimenē. Arī es

esmu sadraudzējusies ar daţiem šīs mājas iemītniekiem.

Viņi ir izstāstījuši man savus dzīves stāstus. Viens no iemītniekiem

ir sarakstījies ar bijušo valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

Prezidente viņam atsūtīja savu grāmatu kā Ziemassvētku dāvanu.

Ţēl šo sirdsgudro un vientuļo cilvēku.

Sintija Vigule

Rudenīgs rīts. Saule

cenšas izspraukties cauri

miglas mākoņiem un vēl vienu

dienu pasildīt zemi, it kā

apzinoties, ka nav īpaši devīga

pret cilvēkiem, kas dzīvo

Baltijā. Pieticīgi zeltītie saules stari un …. trausla, dzīva zelta

pārpilnība zem kājām. Atliek tikai iebrist līdz ceļiem kļavu lapās un

baudīt, baudīt dzelteno lapu saulaino siltumu un rudens

dzestrumu. Kā daba spēj ielikt vienā lapā tik daudz maiguma un

valdzinoša spēka? Kas liek mums katru rudeni lasīt krāsainās

lapas, glabāt tās starp grāmatu lappusēm un, atrodot tās tur

augstajā ziemas vakarā, priekā smaidīt šim vasaras sveicienam?

Vai iegrimt atmiņās… Katru gadu no jauna…

Cik labi pazīstams ir šis šalcošām lapām vai sniega klātais

ceļš uz kalnu, kur stāv mūsu skola. Nevaru iedomāties, ka varētu

staigāt pa citiem ceļiem, veikt kādu citu darbu… Paldies tev,

Krāslava, par tavu maigo un stipro apskāvienu, kuru es vienmēr

sajūtu, kurš mani sargā, dod cerību, iedrošina, iedvesmo… Tu

nelaid mani prom. Tu esi mans liktenis, Krāslava. Es tevi mīlu…

Valentīna Ļebedkova

Anetes Andţānes zīmējums

DAUGAVA

Daugavas krasts – tā ir mana mīļākā vieta Krāslavā. Es

bieži dodos aplūkot Daugavas rāmos ūdeņus. Mani ceļabiedri

parasti ir mani draugi.

Nesen, marta beigās, gājiens uz Daugavas krastiem bija

pavisam interesants un īpašs. Sniegs krita lielām pārslām. Tilts

šķita nepārejošs, bet man un draudzenēm tas netraucēja doties uz

Priedaini, uz Sēliju. Brienam pa sniegu. Gaiss starp priedēm liekas

svaigāks un dzidrāks. Martā kupenas – līdz ceļiem! Nevienas

taciņas, nevienas pēdiņas, kas norādītu, ka šeit mājo dzīvība.

Esam pie šūpolēm. Uzsēžos uz tām un traucos pretī

Daugavai. Vējš dzēlīgi sit sejā, bet tas neliek man apstāties un

izbaudīt burvīgo lidojumu virs Daugavas.

Dodamies uz mūsu galamērķi – Priedaines skatu torni. Ejot

turp, sadzirdam putnu balsis. Sniegs un putni! Kā pasakā! Esam

torņa pakājē. Apsēžamies uz soliņa, lai atpūtinātu kājas. Nopūšos.

Paskatos augšup uz augstajām, staltajām priedēm. Liekas – tās

mani novēro. Jūtos kā nonākusi priežu salā. Sākam ceļu uz torņa

virsotni. Kaut arī pakāpieni apledojuši, augšā nonākam ātri. Kāds

skats! To nevar izteikt vārdos!

Veros uz savu pilsētu – Krāslavu.

Tā šķiet ietīta baltā seģenē.

Paskatos uz pretējo pusi –

Daugava! Tik graciozu to vēl netiku

redzējusi. Tālumā var redzēt ieleju, kur sākas nākamais Daugavas

loks. „Fantastiski!” es izsaucos. Lejup iet nedaudz grūtāk, jo sākas

stiprs vējš. Pāri tiltam ejot, atskatos un nodomāju – skaistākas

vietas pasaulē nav!

Ruta Aprupe

Paula Nartiša foto

MANA SIRDS PIEDER TEV

Aiztek gads pēc gada, mainās paaudzes un likteņi. Laiks

un cilvēki savijas vienā krāsainā kamolā.

Es savu likteni esmu cieši saistījusi ar Krāslavu. Ar tās

klusajām ieliņām. Šokolādes kalnu, kur bērnībā skrēju lasīt pirmās

vizbulītes. Perstiņu un Zirgezeru, kas vasarās mums sniedza savu

veldzi. Grāfa Plātera teiksmainajām pilsdrupām. Daugavu, kas

vizuļo pie pilsētas kājām. Ar mīļiem un tuviem cilvēkiem. Tas viss

man ir dārgs. Es vienmēr esmu bijusi lepna par savu nelielo

pilsētiņu, neskatoties uz to, vai tā ir slavēta vai pelta! Mana sirds

pieder tev, Krāslava!

85 gadi apjož Tevi kā varavīksnes loki. Apbrīnojami un

daudzkrāsaini. Katrs krāslavietis ienes Tevī savu daļiņu krāsu, vai

tā būtu prieka un mīlestības gaišā krāsa, vai vilšanās un bēdu

tumšais tonis. Tu visus mūs pieņem savos apskāvienos, prasot

pretī tikai vienu – paliec pie manis, neaizej!

Lai simtiem gadu, Krāslava, Tavs vārds dzidri skan tuvās

un tālās zemēs! Lai mūsu mazmazbērni ir lepni, ka var dzīvot

Tavās klusajās ieliņās!

Dace Samsonoviča

Sanitas Skudras zīmējums

Klusās Krāslavas ielās

rakstīja

Andžāne Ilze

Aprupe Ruta

Bērziņa Lienīte

Dančonoka Ilze

Geka Evija

Kacare Marika

Lancova Anastasija

Liepiņa Iveta

Ļaksa_Timinska Ilze

Marhiļeviča Dace

Markeviča Jolanta

Metlova Mairita

Plinta Haralds

Plociņš Valdis

Rukmane Juta

Sakoviča Ilona

Saksone Evelīna

Samsonoviča Dace

Valentīna Ļebedkova

Vigule Sintija

Vorslova Ingūna

Zemblicka Anna

Nikolaja Malinovska zīmējums

Klusās Krāslavas ielās

zīmēja un fotografēja

Andžāne Anete

Čornija Tatjana

Čurgele Džesika

Dunskis Aivars

Gaiļeviča Inese

Geka Evija

Jaņeviča Jana

Japiņa Karīna

Leonova Karīna

Lisenoks Renārs

Malinovskis Nikolajs

Mjadzjuta Marija

Maslova Inese

Mukāne Laura

Nartišs Pauls

Plinta Aelita

Plociņš Valdis

Rukmane Juta

Saksone Evelīna

Skerškāne Sintija

Skerškāns Kaspars

Skudra Sanita

Upmale Iveta

Vēvere Laura

Vilmanis Imants

Visocka Ineta

Zemblicka Anna

Ineses Maslovas zīmējums

Klusās Krāslavas ielās…

Krāslavas pamatskolas veltījums Krāslavas 85. gadadienai Krāslavas pamatskolas bibliotēka, 2008 kpsbibl.@inbox.lv

Sastādīja: Valentīna Ļebedkova

Redaktore: Ligija Mačuļska

Datorsalikums: Valērijs Ļebedkovs

Vāka noformējums: Imants Vilmanis

Titullapas noformējums: Laura Mukāne

Krāslavas pamatskolas bibliotēka