Lai k AIVARS OŠIŅŠ · pavasaris 2017 Nr. 1 (164) Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģion l s att īst bas ministrijas p rraudzīt s institūcijas Latvijas vides aizsardzības

pavasaris/01/2017

STASIS BABINS:Lai kļūtu par latvieti,

jāiemīlas

ZUŠI BRIESMĀS

Gāžam maldu teorijas: ĶĪMISKĀS TRASES

MAZATKRITUMU dzīvesveids

Piebalgas ainavu cildinātājsAIVARS OŠIŅŠ

Kā sākās pirmā ZAĻĀ revolūcija

Anitra Tooma

VĀKA BILŽU AUTORSVIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2017

Uz pirmā vāka: «Vectīrumnieku» klētiņa Ineša krastā. Vecpiebalgas aizsargājamo ainavu apvidus.Uz pēdējā vāka: Vāvere ķemmē asti.

Rīki: aparāts Nikon D7000 (Aivara sapņu fotoaparāts Nikon D810)Objektīvi: 18–105 mm un 70–300 mm

Turpinājums pēdējā lappusē

Aivaru Ošiņu pirmo reizi satiku rakst-nieces Ingunas Baueres grāmatas atvēr-šanas pasākumā Ķīpsalā. Jau toreiz viņš neizlaida no rokām fotoaparātu, un In-guna viņu slavēja kā naskāko fotogrāfu Piebalgā. Aivars Ošiņš jau desmit gadus saimnieko brāļu Kaudzīšu memoriālajā muzejā Kalna Kaibēnos. Tā kā attapu, ka lāgā neatšķiru Reini no Matīsa, de-vos paplašināt redzesloku un pie viena iepazīties ar talantīgo Piebalgas ainavu meistaru, ko biju nolūkojusi žurnāla vāku autora godam. Kaibēnu kalnā sē-žot, sapratu: ja visapkārt ir tik skaistas ainavas, nefotografēt nav iespējams.

Aivars ir nemiera gars, runā ātri, un ieceru viņam vairāk nekā sunim blusu kažokā. Bet, ja ideju nebūtu, diez vai šobrīd mums būtu tā laime baudīt krāš-ņiem stāstiem pušķotu ekskursiju par unikālajiem brāļiem Reini un Matīsu Kaudzītēm, kuri 1868. gadā te izveido-ja skolu, lai mācītu zemnieku bērniem dažādas gudrības, arī apkārtnes mācību, kas uzskatāma par mūsdienu dabaszinī-bu pirmsākumu. Jau 1929. gadā te tika nodibināts pats pirmais memoriālais muzejs Latvijā. Katra muzeja bagātība ir aizrautīgs un gudrs tā vadītājs, jo, ja

PIEBALGAS SKAISTUMA CILDINĀTĀJS

AIVARS OŠIŅŠ

tāda nebūs, krājums būs mēms. Aivaram nav vēsturnieka izglītības, toties ir mil-zīga interese par vēsturi un pamatīgas piebaldzēna saknes – viņa tēvs 39 gadus bija vietējās Ogrēnu skolas direktors. Kad vaicāju, kuram brālim muzeja vadī-tājs jūtas līdzīgāks, Aivars teic: «Reinim! Viņu neviens nevarēja piekukuļot, dau-dzus gadus bija godīgs un nosvērts pa-gasta vecākā vietnieks. Viņam patika vie-nam būt, un arī es labāk jūtos vienatnē. Es no Reiņa daudz esmu mācījies. Viņš bija ne tikai pieticīgs filozofs, bet arī vīrs ar zelta rokām, kas prata virpot ratiņus.» Arī Aivars ir kokapstrādes meistars, il-gus gadus bija mājturības skolotājs, bet padomju laikos viņš 15 gadus nostrādā-ja Latvijas Televīzijā par gaismotāju bri-gādes vadītāju.

Kad Aivars bija iedzīvojies Kalna Kai-bēnos un juta, ka abi brāļi jauno muzeja vadītāju ir pieņēmuši, viņš sāka foto-grafēt un aizrāvās: «Pēc pieciem gadiem muzejā jutu: tik ļoti gribas fotografēt, ka trūkst gaisa!» Pārdeva kokapstrādes tehniku un nopirka labu «Nikon» apa-rātu un objektīvus. Šķiet, ka ainavas vi-ņam padodas vislabāk, – kad cilvēks ir visu dienu runājis muzejā, gribas mieru un klusumu. Bet ko tad iesi dabā tuk-šām rokām? Jāņem līdzi fotoaprāts, lai arī citiem var parādīt, cik mūsu tēvze-me skaista! Vakari un rīti ir viskrāšņākie, Piebalgas ezeri met miglu palagus... Kur vēl skaistākus dabas skatus piedzīvot? Nākamais izaicinājums fotogrāfam ir dzīvnieki. Zvēru dabu, kā jau uzmanīgs mednieks, viņš pazīst labi. Medībās vienmēr ņem līdzi ne tikai bisi, bet arī fotoaprātu. Un biežāk bildē nekā šauj. Man šķiet, ka Aivaram visu gribas pa-redzēt iepriekš: no kuras puses kritīs gaisma, kā veidosies miglas vāli, kā ra-sas lāse vizēs aļņa skropstās... Bet tā jau nenotiek. Toties šoziem Kaibēnu dārzā dzīvo vāvere, un to nu var izbildēties, cik tīk. Te aug ne tikai senas augļkoku šķirnes, bet arī brāļu stādīti vietējie un

svešzemju koki – tīkama vide dažādiem putniem. «Aizvien retāk dabā eju ar bisi. Reiz man plintes galā uz īsu brīdi uzsē-dās pūce. Reiz – uz pleca.»

Skaidri redzams, ka Aivars manu intere-si par viņa dzīvi piecieš kā zobu sāpes. Pats smej, ka ielaižas runās par sevi, ne brāļiem Kaudzītēm, kā ieradis, tikai tā-pēc, ka ļoti vēlas publicēt savas bildes «Vides Vēstīs», ko uzskata par labu un gudri izglītojošu žurnālu, un priecājas, ka jau gadiem aprakstām dabas fotogrā-fus. Tincinu, vai negribas piepildīt, sa-vulaik pionieru nometnē «Arteks» esot, pludmales smiltīs pudelē norakto sapni, kur uzrakstījis, ka vēlas kļūt par kino-operatoru? «Filmēšanai es neesmu teicis nē. Tā taču ir izaugsme, un es zinu, kā to darīt! Tikai tad jānopērk pilna kadra kamera un stabils statīvs. Mans sapnis ir Nikon D810.» Aivars priecīgi rāda nesen iegādāto garo objektīvo, sapņo par aļņa portretu, un es ļaujos, lai viņš trenējas uz mani. Stāvu rāmi, grozos, kā foto-grāfs vēlas.

15. maijā visos Piebalgas memoriālajos muzejos atsāksies sezona, ēkās atgrie-zīsies eksponāti un jūs sagaidīs cilvēki, kas gatavi stāstīt par Piebalgas vēsturi un tās dižgariem. Un viens no viņiem būs brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja vadītājs Aivars Ošiņš. «Tūristiem vaja-dzētu šurp braukt arī ziemā – Piebal-ga ir tik skaista! Turklāt Kaibēnu kalnā sniega vienmēr ir vairāk nekā citur un tas turas visilgāk. Matīss un Reinis zie-mā ar bērniem gāja pa sniegotajiem kalniem ņigu ņegu. Nobrauca ar slēpēm no kalna lejā, uzvilka slidas un Mūrnieku ezerā slidoja, ledū bija iesaldēts rats ar karuseli. Reinis mācīja no kalna braukt uz vienas slēpes, un viņi sacentās, kurš tālāk aizbrauks. Jā, skolotājam ir jābūt draiskam,» nosmej Aivars un tagad ik pa brīdim man atsūta kādu skaistu fotogrā-fiju, lai es nepiemirstu apņemšanos va-sarā apceļot Piebalgas muzejus.

ŽURNĀLĀ LASIET...VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2017

1

DABA

VĀRDS

VIDRŪPE

DARBI

RUBRIKAS

8 Kā sadzīvot ar pelēkajiem roņiem10 2017. gada dabas simboli14 Vai viegli būt Gada dzīvniekam – zutim? 18 Atmoda sākās ar Daugavas akciju25 2017. gada labākās putnu fotogrāfijas28 Neparastākās fotogrāfijas vietnē «Dabasdati.lv» 2016. gadā

4 Liepājas zaļais garainis Saruna ar biedrības «Radi vidi pats» vadītāju Staņislavu Babinu24 Māte Zeme un Saules upe pārmaiņu ratos Artūra Snipa eseja40 Neaugsme – vienīgā reālā utopija

32 Ķīmiskās trases debesīs35 Vai bisfenols A mums kaitē?

36 Superfūdi – vai tiešām tik superīgi?38 Sākam plānot virtuves dārzu kā 16. gadsimtā42 Ziņo Latvijas Zaļais punkts44 Par 90 % samazināt atkritumu lērumu – nieks!45 Ar cieņu pret audumu

CEĻOJUMS 46 Uz Čangas salu – pēc tropu meža smaržas

Vāku autors – Piebalgas skaistuma cildinātājs Aivars Ošiņš3 Redaktores sleja

Vides aizsardzības kluba žurnālsISSN 1407-2939Reģ. nr. 000702134Iznāk reizi divos mēnešos© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»Iespiests tipogrāfijā «Gandrs Poligrāfija»

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

www.videsvestis.lv

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Abonēšanas jautājumos:[email protected]

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31

pavasaris 2017 Nr. 1 (164)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu @VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

REDAKCIJAS SLEJA3

Foto: Vilnis Skuja.

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2017

Sveiki!

Šis gads «Vides Vēstīm» sākās neveiksmīgi: pieļāvām kļūdu tāmē, projektu nācās iesniegt vēlreiz, un žurnālam piešķīra mazāku finansējumu nekā citus gadus. Tāpēc bēdīga zi-ņoju, ka šogad «Vides Vēstis» iznāks nevis sešas, bet tikai četras reizes gadā. Nākamie numuri – 1. jūlijā, 1. oktobrī un 1. decembrī.

Svarīga ziņa žurnāla «Vides Vēstis» abonētājiem! Tā kā žurnāls iznāks tikai četras reizes gadā, bet jūs esat samaksājuši par sešiem numuriem, jums ir divas iespējas: rakstīt uz e-pasta adresi [email protected], un jums tiks atdoti seši eiro, vai likt aiz auss, ka šos divus žurnāla numurus saņemsit nākamgad, 2018. gadā.

Šis «Vides Vēstīm» ir nozīmīgs gads – ja būtu luste, maijā varētu svinēt žurnāla 20 gadu jubileju. Bet lielas svētku sajūtas nav: ja pirmajā desmitgadē bija iespēja izdot 100 numu-rus, jo katru gadu iznāca desmit žurnāli, vēlāk tik raiti vairs negāja, un šis ir 164.numurs. Finansētājiem mainās prioritātes, un zaļajai lietai uzticīgajiem lasītājiem informāciju īpašā žurnālā, cik esmu dzirdējusi no ministrijas, vairs lāgā nevajagot. Es varētu tam noticēt, ja vien katru dienu nesaņemtu jūsu telefona zvanus un vēstules ar jautājumu, kur gan kavējas «Vides Vēstis». Paldies par atbalstu šajā laikā, kad daudz pārdomāju mūsu darba jēgu!

Kopš pirmās zaļās revolūcijas pagājuši jau 30 gadi. Kā Dainim Īvānam un Artūram Sni-pam izdevās pamodināt tautu – lasiet šajā numurā. Pavisam klusi aizritēja šā notikuma atcere: ne zinātniskas konferences, ne koncertu, ne ekspedīciju, vien decembrī Tautas frontes muzejā kopā sanāca aptuveni četrdesmit cilvēku, kam gana atmiņu par laiku, kad tūkstošiem cilvēku nebija grūti iziet no komforta zonas un protestēt pret Daugav-pils HES. Arī tagad aizdomājos, cik zaļa ir hidroenerģija? Un netērēju elektrību lieki. Otrs lielais prieks ir par Staņislavu Babinu, kura zaļos darbus Liepājā novēroju daudzus gadus, un nu jums ir iespēja izlasīt interviju ar cilvēku, kura busiņu rotā uzraksts «Šķiro atkritumus, ne cilvēkus!».

Priecājos arī par zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveida piekritēju «vairošanos» Latvi-jā. Biju aizgājusi uz sanāksmi – tik daudz aktīvu un rosīgu jaunu cilvēku sen nebiju re-dzējusi! Visu vakaru viņi diskutēja, kā izvairīties no plastmasas maisiņiem, dalījās pie-redzē, kuros veikalos produktus bez kurnēšanas ieliks līdzatnestajā traukā, un sprieda, kur Rīgā daudzdzīvokļu namu iemītnieki varētu kompostēt mizas. Jo viņi nevar sagai-dīt, kad pārējā sabiedrība izčammāsies un apzinīgi šķiros atkritumus, kad likumdevēji saskaņos visus noteikumus un uzvarēs smagajā cīņā ar atkritumu ražotāju lobiju. Es visu nedēļu smaidīju un priecājos, jo saskatīju jaunas zaļās revolūcijas iedīgļus, tāpēc uzdrošinos šajā žurnālā dalīties ar saviem mazatkritumu dzīvesveida padomiem. Tajā pašā laikā statistika bezkaislīgi liecina, ka 2015. gadā katrs Latvijas iedzīvotājs uz po-ligonu aizgādājis 402 kilogramus nešķirotu atkritumu. Tas ir krietni vairāk nekā 320 kilogramu pirms pāris gadiem. Optimisti priecājas: skaidri redzams, ka dzīvojam labāk! Toties Zaiga no «Zero Waste Riga» grupas sociālā tīkla vietnē «Facebok» raksta: «Kat-ra ūdens/kolas/kvasa pudele, ko esmu nopirkusi, joprojām ir šajā pasaulē, katra zobu birste, maisiņš, kokteiļu salmiņš, plastmasas šķīvis un pusdienu kastīte – viss joprojām ir un paliks vēl daudzus gadus pēc manas nāves. Es neatstāšu aiz sevis dzejoļus vai dziesmas, bet atstāšu plastmasas tonnas. Tāpēc es negribu vairs tik vieglprātīgi mest savā plastmasas kalnā vēl.» Padomā par TO arī tu!

Anitra

VĀRDS4


– Kā nokļuvi Liepājā?

– (Īpaši siltā balsī) Tāpēc, ka satiku savu nākamo sievu! Un tas notika brīdī, kad biju izdarījis visu, lai uz visiem laikiem pa-mestu Latviju. Man bija jau 22 gadi, biju uzaudzis Bolderājā, es runāju tikai krieviski, man nebija pilsonības, kaut citiem tādiem pašiem krieviem bija. Viņi varēja brīvi doties peļņā uz Īriju vai Angliju, bet es biju kā ieslodzītais. Man visur prasīja vīzu un apliecinājumu, ka ir pietiekami daudz naudas. Es biju dusmīgs uz šo valsti, jutos nevajadzīgs un lieks. Vienīgā iespē-

ja aizbraukt bija, iesaistoties brīvprātīgo kustībā. Es gan nesa-pratu, kāds prieks ir strādāt bez maksas, bet prom taču kaut kā bija jātiek. Nolēmu doties uz Itāliju kā brīvprātīgais ar mēr-ķi iegūt pilsonību tur un Latvijā nekad neatgriezties. Līdz tam strādāju celtniecībā, bet darbu pametu, pārdevu instrumen-tus, atdevu parādus un biju gatavs aizbraukt. Taču pirms tam bija jāpiedalās brīvprātīgo apmācības kursos, kur viss notika latviešu valodā! Bet, nu labi, piecietīšu arī to. Iesēdos autobu-sā – tajā pašā, kurā pēdējā brīdī ielēca Agata. Arī viņa devās uz tiem kursiem. Mēs sadraudzējāmies, un Agata paņēma mani

LIEPĀJAS ZAĻAIS GARAINIS STASIS

Anitra Tooma; autores un biedrības «Radi vidi pats» foto

Stasi pirmoreiz satiku pirms gadiem desmit, kad biedrība «Radi vidi pats» mani uzaicināja uz tikšanos Liepājas Karostā. Esmu savā dzīvē redzējusi daudz zaļi domājošu ideālistu, kas pēc brīža jau pūš citā stabulē, tāpēc viņiem noticu, ja satieku tajā pašā vietā arī pēc krietna laika. Tā bija arī toreiz – priecīga uzklausīju stāstus par zaļajām iecerēm un aizmirsu. Pērn Liepājā STAŅISLAVU BABINU satiku atkal, un likās – nav bijis šo gadu: viņš stāstīja par apskaužami mūsdienīgiem zaļajiem darbiem un tādām idejām, par kādām es pat iedomāties neuzdrošinātos. Kurš vēl Latvijā iedomājies un īstenojis jauniešu radošo nometni atkritumu poligonā? Tagad Grobiņas «Ķīvītēs» ikviens var apbrīnot skulptūras no nevajadzīgām mantām un nobildēties pie riepu dinozaura. Dabas parkā «Beberliņi» piknika laikā ēdamo var salikt uz galdiem, kas gatavoti no kabeļu spolēm. Ik pa laikam kāds pa pilsētu aizbrauc ar pašgatavotu ērmriteni.

Vai pirms gadiem desmit Liepājā ieradies līdz ausīm iemīlējies krievu puisis var izmainīt ja ne pasauli, tad pilsētas rimto dzīvi? Uzdrošinos teikt, ka var! Viens no krāšņākajiem Staņislava stāstiem ir tas, kā mīlestība sagrieza kājām gaisā visu viņa dzīvi.

VĀRDS5


līdzi uz Zemgali, kur viņas vecāku mājās notika Jāņu svinēša-na. Līdz šim biju domājis, ka Jāņi – tas ir šasliks un vodka pie ugunskura. Nu es pirmo reizi mūžā ieraudzīju īsti latviskus Jāņus. Te nebija nekāda alkohola, tikai ugunskuri, dziesmas un visi rituāli kā nākas. Viss atbilda manam priekšstatam par ideālu ģimeni, tādu mierīgu, līdzsvarotu un saticīgu. Agatas vecāki bija pārdevuši dzīvokli Doma laukumā, pārcēlušies uz laukiem un audzināja ne tikai savus, bet arī audžubērnus. Es aizbraucu uz Itāliju, jau sapratis, ka te, Latvijā, ir mana vie-ta. Visu prombūtnes laiku rakstīju Agatai vēstules, viņa gadu bija brīvprātīgā Spānijā, pēc tam turpināja studēt Liepājā, es aizbraucu pie viņas, un tā mēs te palikām. Mums ir divi dēli – Dāvis un Sebastiāns jeb Sebis; savā dzīvē jau devušies vairāki pusaudži, kurus uzņēmām kā audžuģimene.

Līdzko es sapratu, kāpēc man vajadzīga latviešu valoda, es to iemācījos. Trīs mēnešu laikā jau runāju brīvi. Turklāt, kā lai Rī-gas krievs iemācās runāt latviski, ja pieklājīgie latvieši vienmēr ar viņu runā krieviski? Pēc gada Itālijā es iemācījos arī itāliešu valodu un sapratu, ka katra valoda ir bagātība. Trīs valodās es runāju brīvi, bet, tā kā itāliešu valodu tik bieži nevajag, esmu to jau piemirsis, taču saprasties varu. Es saprotu visas romāņu valodas – franču, spāņu, itāliešu –, jo tur loģika ir līdzīga.

Īstie latvieši tiecas pēc zemes un slikti jūtas pilsētā, tāpēc Rīgā es viņus nedz satiku, nedz izpratu. Bet tur, laukos, es ierau-dzīju latviešus, kas ir atvērti, ļoti pieklājīgi, kulturāli, pieticīgi, un es beidzot ieraudzīju tās vērtības, ko meklēju. Es gandrīz aizbraucu, bet... neaizbraucu. Es iemīlējos ne tikai latviešu meitenē, bet arī Latvijā. Sāku apceļot Latviju un sajutu, ka man jādzīvo Liepājā.

Visi mani radi un vecāki ir no Urāliem un Baškīrijas. Pa mā-tes līniju visi ir Baškīrijas zemnieki, kas paaudzēm dzīvojuši laukos. Vecmāmiņas brālis bija kolhoza priekšnieks. No tēva puses visi ir celtnieki. Es piedzimu Rīgā un dzīvoju Bolderājā, mācījos 34. vidusskolā, bet no 11. klases aizgāju. Tad apdomā-jos un pēc vairākiem gadiem vidusskolu pabeidzu tālmācībā.

Stasis ar bērniem vēstures muzejā Ņujorkā 2015. gadā, kad ciemojās pie Agatas mammas.

Pirms desmit gadiem es atklāju neformālās izglītības burvību un sapratu, ka visu, kas man nepatika tā sauktajā formālajā izglītībā, es varu sasniegt citādi. Man ļoti patīk mācīties, bet es mācos, nevis vienatnē studējot materiālus, bet gan darot kopā ar citiem. Izdaru, analizēju, vispārinu. Un izrādās, ka tas ir labi izpētīts izglītības virziens ar dažādām metodēm, un mani tas tā aizrāva, ka es sāku apmeklēt dažādus pasākumus, atklāju, ka Eiropas Savienībā ir programma, kas atbalsta ne-formālo izglītību, un es tajā iesaistījos. Šobrīd jau pats vadu apmācības programmu par projektu rakstīšanu, atbildību, ko-mandas darbu. Akadēmiskā grāda man nav, toties Agatai ir divi, tā ka uz ģimeni ir gana. Agata Liepājas Universitātē māca spāņu valodu.

Foto: Inese Kalniņa.

Stasis un literāte Linda Ulāne.

VĀRDS6


– Vai trūkumi tev vispār ir?

– Bija periods, kad daudz pīpēju nikno tabaku un sev stāstīju, ka man patīk pīpēt, bet, līdz ko apniks, atmetīšu. Taču tad es sapratu, ka esmu atkarīgs, jo nevaru atmest tad, kad vēlos. Tas mani sadusmoja, jo es uzskatu sevi par brīvu cilvēku, taču tikai tad, kad sapratu, ka esmu atkarīgais, ne brīvais, spēju saņem-ties un atmest visus kaitīgos ieradumus. Tas bija milzīgs solis uz priekšu. Tagad man ļoti patīk būt tīram no jebkādām atkarību veicinošām vielām. Daudzus gadus esam arī veģetārieši.

Bija laiks, kad es uzskatīju, ka esmu ļoti mierīgs cilvēks, kuru grūti izvest no pacietības. Bet tad, kad ģimenē uzņēmām audžubērnus, divpadsmitgadīgus spurainus pusaudžus, izrā-dījās, ka mani var arī pamatīgi nokaitināt. Tolaik likās, ka tas ir grūts laiks, nu jau saku – interesants. Vislabākās attiecības mums joprojām ir ar Oskaru, viņš pie mums nodzīvoja asto-ņus gadus, nu jau ir savā dzīvē.

– Cik naudas vajag ģimenei, lai dzīvotu, kā vēlaties?

– Uz četriem cilvēkiem mums ir gana ar 800 eiro mēnesī. Ja ir 1000 eiro, tad uzskatām, ka ļoti labi iztiekam.

– Kā pie tevis atnāk nauda?

– Kad strādāju par celtnieku, man naudas netrūka. Sākumā biju palīgstrādnieks, vēlāk jau brigadieris, un tolaik es fokusē-jos tikai uz naudu: jo vairāk, jo labāk. Bet nauda nav mērķis, nauda ir līdzeklis. Ja šo sajauc vietām, tad pārņem izmisums, jo šo absurdo mērķi nekad nevar sasniegt, visu naudu nevar nopelnīt. Labi, ka vienā brīdī man nāca apskaidrība, ka uz nau-du nevajag fokusēties. Bet ko likt vietā? Izrādās, ka var darīt labas lietas bez naudas brīvprātīgi. Un tas dod brīvību darīt to, kas liekas svarīgi tev, nevis kādam, kurš tevi kārdina ar naudu. Sāku darīt to, kas man patīk, proti, vadīt neformālās sabiedrī-bas apmācības. Tas tagad ir mans galvenais ienākumu avots. Tie parasti ir dažādi projekti, ko iesniedzam no biedrības «Radi vidi pats». Daudz darbojos brīvprātīgo kustībā. Jā, ie-nākumi nav stabili, bet telefona rēķinu un degvielas izmaksu segšanai pietiek. Sieva mani ļoti atbalsta, jo mums saskan vī-zija, kā jādzīvo.

– Kas ir tavi domubiedri?

– Biedrība «Radi vidi pats» apvieno aptuveni 20 cilvēku, kas līdzīgi domā, un pieci no viņiem noteikti ir tādi, kas jebkurā laikā nāks un iesaistīsies. Mums ideju netrūkst, un lieliski, ka lielākā daļa no tām arī piepildās. Mums ir ērmriteņu darbnī-ca, kur katru gadu no savāktām detaļām jeb lūžņiem būvējam jocīgus riteņus, kā arī mācām tos salabot. Prieks, ka aizvien vairāk Liepājas puišeļu garāžās paši labo vai būvē braucamos.

– Vai redzi, kā tavā ietekmē pasaule kļūst labāka?

– Jā! Tikai tas notiek ļoti lēni. Man, protams, gribētos, lai pēc katra labā darbā jau rīt būtu rezultāts, bet tā nav, izmaiņas no-tiek pamazām. Piemēram, iecere par velo darbnīcu, kas man ienācā prātā, jau ierodoties Liepājā, piepildās tagad, nevis to-

reiz. Nu ir pienācis laiks, kad pa Liepāju var ļoti ērti un forši braukāt ar velosipēdu.

Pirms daudziem gadiem strādājām ar bērnunama bērniem un rīkojām nometnes «Dabas bērns ir dabas draugs», kur stāstī-jām arī par veģetārismu un veģetāro ēdienu, bet reti kuru tas interesēja. Patiesībā viņiem vajadzēja uzmanību un mīlestību, nevis runas par atkritumu šķirošanu. Taču tagad, pēc gadiem, viens no šiem bērniem mani uzmeklēja un teica: «Zini, man iešāvās prātā doma pamēģināt veģetāro uzturu!» Vaicāju, kā viņš pie tā nonācis, un puisis atbildēja: «Pats nezinu.»

Tagad es zinu, ka ar varu kādu mainīt pat nevajag mēģināt, jo tas nemaz nav iespējams. Es pats sevī pārmaiņas panāku ar lie-lām grūtībām, kur nu vēl mēģināt mainīt citus! Bet es varu dzī-vot tā, kā man liekas pareizāk, rādīt citiem piemēru, un lai tad katrs pats izlemj, piebiedroties vai ne. Katram ir jāseko savai sirdsbalsij. Cilvēki sāk iedvesmoties, ja viņiem neko neuzspiež.

– Vasarā es tevi satiku Mazirbes pļaviņā, kur tu ierādīji, kā no dzērienu kārbām pagatavot maciņu. Kurš tad tādu izmanto?

– Es! Par tādiem uzzināju pirms sešiem gadiem. Tagad katru gadu pagatavoju jaunu maciņu, un tas kalpo godam. Sākumā es veikalos meklēju skaisti apdrukātas sulu pakas ar uzraks-tiem «eko» vai «organic», bet tad attapos, ka rīkojos pavisam aplami: es veicinu patēriņu, lai uztaisītu maciņu! Tagad mēs lūdzam, lai kafejnīcas atdod izlietotās pakas.

Mums Liepājā ir pašapkalpošanās velodarbnīca, kur var iz-mantot metināmo aparātu un spieķošanas stendu, te cilvēki paši var saremontēt savu velosipēdu vai lūgt palīdzību meis-tariem. Pāri paliek caurās kameras, tās nav kur utilizēt, bet sadedzināt negribam, un mēs no velokamerām un kociņiem taisām žonglēšanas piederumus: vidū ir bērnu gultiņas rede-līte, to aptin ar gumijas lenti, un veidojas žonglēšanas kociņš ar labu saķeri.

Pērn Vides aizsardzības fonds atbalstīja 21 nakts velobrau-cienu Liepājā. Pirmajā reizē braši izreklamējām savu pasāku-

VĀRDS7


mu, piedāvājām, ka riteņus aizdosim, jo mums taču ir 10 ve-lospēdi, atstarojošās vestes, megafons... Sagatavojāmies, ka būs kādi trīsdesmit braucēji, un bijām pārsteigti, ka pirmajā braucienā mēs bijām divi simti! Ātri pārplānojām maršrutu, jo tik liels braucēju pulks nevar droši veikt kreisos pagriezie-nus. Pēc tam cilvēki teica, ka noguruši nevis no braukšanas, bet smaidīšanas. Turpmāk gan tik daudz braucēju nebija, kādi 60–80 dalībnieki. Braucām līdz oktobrim. Septembrī bija gan tematisks brauciens par veselību, gan Dzejas dienu brauciens. Piedalījāmies Eiropas Mobilitātes dienās.

Ērmriteņi ir veids, kā piesaistīt uzmanību labam pārvietošanās veidam. Mums ir meistardarbnīca, un man pašam ir vairāki šādi braucamie. Katru dienu jau ar to ērmriteni nebraucu, bet bērni redz, ka tā var darīt, un sāk paši darboties garāžās. Lat-vijā ir visi priekšnoteikumi tam, lai pārvietotos ar velo: līdzens reljefs, platas ielas, tie nepiesārņo gaisu un stilīgi izskatās. Ja Somijā var visu gadu braukt, tad taču Latvijā arī tas ir iespē-jams, it īpaši Dienvidkurzemē, kur sniega ir vēl mazāk!

– Pastāsti par vides objektiem!

– Atkritumu poligona «Ķīvītes» teritorijā pagājušajā vasarā iz-veidojām skulptūru parku. Organizējām nometni 24 jaunie-šiem no Polijas, Ukrainas, Gruzijas un Vācijas, un neparastā-kais bija tas, ka deviņas dienas dzīvojām atkritumu poligonā un pamatīgi iepazinām, kas te notiek: katru dienu no Liepājas reģiona šeit ieved aptuveni 50 kravas visdažādāko atkritumu, šķiroto atkritumu konteineru saturs tiek pāršķirots, no nešķi-rotajiem iegūst metāna gāzi un ražo elektrību. Šis poligons ir neliels, bet mūsdienīgs. Biju pārsteigts, ka pie kantora dīķī dzīvo pat kokvardes.

– Jūs poligonā arī nakšņojāt?

– Nu nē! Nakšņojām skolā Kapsēdē. Visu dienu strādājām un tad braucām atpakaļ. Poligonā ir milzīgas kaudzes ar sašķirotu plastmasu, koka gabaliem, riepām, un no šiem otrreiz izman-tojamiem materiāliem mēs veidojām skulptūras, lai parādītu, ka šīs lietas nav atkritumi, bet gan resursi, ko var radoši pār-veidot par iespaidīgiem objektiem, tā teikt – dot iedvesmu vai vismaz likt aizdomāties, ka atkritumu apjoms ir ti-i-ik liels un izeja ir nevis to pārstrāde, bet gan atkritumu samazināšana.

– Kabeļu spolēm arī atradāt jēdzīgu pielietojumu...

– Aizpērn Liepājā notika vērienīga dzelzceļa modernizācija, lika jaunus kabeļus, un tos piegādāja uz lielām koka spolēm. Uzņēmuma vadība pati mūs atrada un teica, ka paliek pāri la-bas koka spoles, viņi nevēlas tādu labu materiālu dedzināt, vai mēs nevaram izdomāt tām pielietojumu... Mums uzdāvināja 18 dižas koka spoles. Pieaicinājām Liepājas dizainerus un izdomā-jām, ka jātaisa galdi un krēsli. Tagad galdiņi izvietoti pie Beber-liņu ezera, kur izveidota atpūtas zona ar piknika vietām, kā arī veikparku un trasi kokos. Tā ir veiksmīga sadarība starp uzņē-mējiem, pašvaldību un nevalstisko organizāciju, apliecinot, ka ar maziem ieguldījumiem var paveikt labus darbus. Mans dēls, atgriezies no skolas pārgājiena, priecīgs stāsta, ka visi priecājas un izmanto šīs atpūtas vietas. Pārsteidzošākais ir tas, ka nevis mēs gājām un lūdzām, sak, nededziniet labas spoles, atdodiet tās mums, bet uzņēmēji paši redzēja, ka ir iespēja dot lietām otro mūžu! Tagad aizvien vairāk uzņēmumu izstrādā ētikas ko-deksu, lai viņu bizness nekaitētu ne videi, ne cilvēkiem – lai visiem ir labi. Es nebiju gaidījis, ka tas notiks tik ātri.

– Gan jau tev netrūkst jaunu ideju!

– Jā, ideju tiešām ir daudz: turpināsim nakts velobraucienus, meklēsim aizvien jaunus alternatīvos maršrutus, un es ceru, ka izdosies atrast biedrībai jaunu mājokli ar plašu pagalmu, kur darboties. Man patīk ar cilvēkiem sadarboties, dalīties ar idejām. Man tiešām nav bail, ka kāds nozags manu ideju un izdarīs labāk. Mums nemitīgi ir jāpilnveidojas: ja kaut kur pui-ši sāks būvēt vēl ērmīgākus riteņus nekā es, kas tur slikts? Ja kāds ātrāk pārķers mūsu ieceri nolikt visiem pieejamā vietā ikvienam pieejamu ledusskapi, kur tie, kam paliek pāri, var ievietot ēdienu tiem, kam nepietiek, – kuram no tā būs slik-tāk? Šovasar «Ekotopia» velobrauciena dalībnieki apbrīnoja, cik daudz labas pārtikas var atrast Latvijas lielveikalu atkri-tumu konteineros. Tiešām sirds sāp, cik izšķērdīgi Eiropā iz-turas pret ēdienu. Tajā pašā laikā lauksaimnieki apgalvo, ka cilvēkiem trūkst produktu, tāpēc jākāpina ražas, izmantojot pesticīdus, un viņiem vienalga, ka iet bojā daba...

– Kas tevi spārno jaunām zaļām idejām?

– Man apkārt ir ļoti daudz mīlestības, un dažreiz es brīnos, vai tiešām esmu to nopelnījis. Un saprotu: ja man ir tik daudz dots, man jādod pretī vēl vairāk! Mīlestība ir spēks un dzinulis visam.

DABA8


Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldei priekšā liels uzdevums, proti, līdz 2019. gadam jātiek galā ar t. s. dabas skaitīšanu, tostarp jāizstrādā sugu aizsardzības plāns piecām sugām, da-bas aizsardzības plāns vismaz 20 īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, un vēl arī milzu darbs pie dabas vērtību jeb bio-topu kartēšanas visā Latvijā. Pašlaik sugu aizsardzības plānu izstrāde uzsākta dīķa naktssikspārnim, sugu grupai «Pūces» un sugu grupai «Roņi».

2016. gada nogalē Dabas aizsardzības pārvalde ķērās pie roņu sugu grupas aizsardzības plāna izstrādes, un ar šo darbu jā-tiek galā līdz 2019. gada septembrim. Šis būs ekspertu vei-dots stratēģisks dokuments, kas pamatos roņu aizsardzības nepieciešamību, paredzot risinājumus roņu un cilvēku veik-smīgai līdzāspastāvēšanai. Pie viena tiks izstrādāti ieteikumi pavasarī pludmalē sastopamo roņu mazuļu aizsardzības pasā-kumiem un uzskaites nodrošināšanai. Roņu aizsardzības plā-nu izstrādā bezpeļņas organizācija «Pro Mare» no Igaunijas, un tās priekšgalā ir pieredzējušākie roņu pētnieki Marts un Ivars Jussi.

Lai rastu līdzsvaru starp cilvēku un roņu vajadzībām, martā tika organizētas roņu aizsardzības plāna izstrādei veltītas sa-nāksmes Rīgā, Rojā un Salacgrīvā, kurās zinātnieki informēja par roņu populācijas stāvokli Baltijas jūrā un Rīgas līcī, tika apspriesti līdzšinējie pētījumi par roņu ietekmi uz zvejniecī-bu Baltijas jūrā un Latvijas piekrastē, kā arī igauņu pieredze līdzīgu problēmu risināšanā. Cerams, ka pēc šīm sanāksmēm zvejnieki uzsāks sadarbību ar dabas pētniekiem un ziņos par katru roni, kurš dabūjis galu zvejas rīkos. DAP Dabas aizsar-dzības departamenta direktore Gita Strode sola, ka nekādas sankcijas pret ziņotājiem netiks vērstas.

KĀ SADZĪVOTAR PELĒKAJIEM

ROŅIEMRoņi Baltijas jūrā

Baltijas jūrā dzīvo trīs sugu roņi: pelēkais ronis (Halichoerus grypus), pogainais ronis (Pusa hispida) un plankumainais ronis (Pusa vitulina). Dzīves lielāko daļu roņi pavada ūdenī, kur medī galvenokārt zivis. Ārpus ūdens – krastā, uz akmeņiem vai le-dus – roņi parasti atpūšas, sildās, dzemdē un baro mazuļus. Visas trīs mūsu valsts teritoriālajos ūdeņos un ekonomiskās zonas ūdeņos sastopamās roņu sugas iekļautas Biotopu di-rektīvas pielikumos, līdz ar to roņi ir īpaši aizsargājamo sugu statusā. To aizsardzību Baltijas jūrā regulē HELCOM 2006. gada 8. jūlija rekomendācija 27-28/2. Tajā norādīts, ka roņu populā-cijām labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanai katrai valstij jāizstrādā nacionālie roņu apsaimniekošanas plāni.

Pelēkais ronis ir visbiežākais viesis jūras piekrastē, tam ir vis-lielākā ēstgriba, jo ir lielākā no trim Baltijas jūras roņu sugām. Valstīs, kur roņi pētīti pamatīgāk, zinātnieki nākuši pie slē-dziena, ka 10 tūkstoši pelēko roņu ir minimums, kas jānotur Baltijas jūrā. Tieši šie dzīvnieki rada zaudējumus piekrastes zvejniekiem. Tā kā cilvēki parasti redz tikai roņa galvu ūdenī, pietiek zināt, ka pelēkā roņa galva profilā līdzīga suņa galvai; ja ir iespēja aplūkot arī dzīvnieka zobus, pieaugušiem pelēka-jiem roņiem tie ir koniski un asi. Pelēkā roņa kažoks ir pelēki plankumains. Pieaudzis tēviņš var sasniegt pat trīs metru ga-rumu un svērt līdz 300 kilogramu.

Pogainais ronis ir vismazākais no roņiem un vismaz Latvijas ūdeņos sastopams reti. Dzīvnieki ir metru līdz pusotru gari un sver 50–100 kilogramu. Strauja roņu skaita samazināšanās Baltijas jūrā notika 20. gadsimta vidū pārmērīgu medību un jūras piesārņojuma dēļ. Savulaik Baltijas jūrā dzīvojuši aptu-veni 500 tūkstoši pogaino roņu, tagad palikuši vairs tikai daži tūkstoši roņu. Kopš 1990. gada, kad roņu medības aizliedza, dzīvnieku skaits pieaug, tomēr tos vēl arvien apdraud vides piesārņojums un zvejas ierīces. Pogainie roņi labprātāk uzturas ūdeņos, kas dziļāki par 10 metriem, tāpēc piekrastes zvejnie-kus tie nekaitina. Šīs sugas roņi dzīvo Igaunijas arhipelāga salu tuvumā, bet medīt dodas uz līča centru. Ronēni uzturas ledus alās, ja vien tādas ir. Visbiežāk tos medī lapsas, suņi un ērgļi.

Plankumainie roņi Latvijas ūdeņos parādās ļoti reti, lai ne-teiktu, ka nekad.

Kam jūrā vairāk tiesību

Lai gan pavasarī jūras krastā atrasts ronēns spēj iežēlināt teju ikvienu cilvēku, roņu attiecības ar cilvēkiem ir visai sarežģī-

Foto: Vilnis Skuja.

Pelēkais ronis ir biežāk sastopamā roņu suga Latvijas piekrastē.

DABA9


tas, jo pelēkie roņi bojā zvejas rīkus un izēd zivis, tādējādi radot zaudējumus zvejniekiem. Iekļūstot zvejas ierīcēs, roņi bieži vien noslīkst, jo neprot atmuguriski izpeldēt no murdiem. Precīzs bojā gājušo roņu skaits nav zināms, bet uz to netieši norāda Latvijas piekrastē atrasto beigto roņu skaits. 2016. gadā Dabas aizsardzī-bas pārvalde veica piekrastes pašvaldību aptauju un uzzināja, ka reģistrēto beigto roņu skaits jūras krastā sasniedz vismaz 240 īpat-ņu gadā. Iespējams, šie skaitļi neatspoguļo patieso situāciju, jo beigta roņa utilizācija pašavaldībām izmaksā ļoti dārgi, tādēļ, ja vien dzīvnieka līķis neatrodas nervozu cilvēku apmeklētā pludma-lē, ir loģiski, ka to atstāj par barību ērgļiem, kraukļiem, lapsām, caunām un citiem plēsējiem. Savukārt zvejnieki, atraduši tīklā roni, reti kad par to ziņo, baidoties no nepatikšanām, ka kaitējuši aiz-sargājamai sugai, un dzīvnieku vienkārši izmet jūrā. Tāpēc ir grūti objektīvi novērtēt konflikta apjomu, ja nav dokumentāru liecību, ka roņi vispār būtu tīklos redzēti. Toties pēc personīgām sarunām ar zvejniekiem rodas iespaids, ka savos tīklos viņi atrod tikai roņus un pusapēstus lašus. Sapratuši, ka roņu medības, vismaz Latvijā, nav iespējamas, piekrastes zvejnieki ir gatavi sadzīvot ar pelēka-jiem roņiem, ja valsts izmaksātu kompensācijas par zaudējumiem.

Arheoloģiskajos izrakumos Kurzemes piekrastē 48 % no visiem pār-tikas atlieku kauliem bijuši tieši roņu kauli, kas norāda, ka roņu se-natnē netrūka un piekrastē dzīvojošās ciltis bija iemanījušās tos vai nu nodurt, vai nosist. Atgādināšu, ka pirms 100 gadiem jūrā dzīvoja aptuveni 120 tūkstoši roņu un tolaik valdība pat izmaksāja kompen-sācijas par roņa apakšžokli. Tā cilvēki samērā veicīgi tika galā ar ro-ņiem, un līdz pagājušā gadsimta beigām tie Latvijas ūdeņos jau bija retums. 1990. gados tos jau varēja ieraudzīt biežāk, un 1999. gadā veiktais monitorings uzrādīja, ka roņu skaits stabili pieaug.

Zvejnieki gan nevēlas pieņemt, ka roņiem jūra ir vienīgā dzīvesvieta, turklāt zivis ir šo dzīvnieku vienīgā barība, un, ja zivju kļūst mazāk, nav brīnums, ka izsalcis ronis meklē barību zvejas rīkos. Zvejnieki ir pārliecināti, ka mūsdienās roņi kļuvuši sevišķi intelektuāli un ne-mocīsies, dzenoties pakaļ ašai zivtiņai, ja var bez liekiem pūliņiem pieēsties tīklā. Zinātnieki iesaka zvejniekiem aprīkot zvejas rīkus ar roņu atbaidītājiem, bet kurš gan izvēlēsies liekus izdevumus, ja visās neveiksmēs var vainot roņus un dabas sargus?

Sugu aizsardzības plānu sūtība

Ja kādai sugai vai biotopam ir nepieciešami īpaši aizsar-dzības pasākumi, to aizsardzību nodrošina saskaņā ar zinātnieku un ekspertu izstrādātu aizsardzības plānu, kas tiek izstrādāts un apstiprināts saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likuma 5. panta 4. punktu un LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 2015. gada 11. maija rīkojumu Nr. 127 «Par sugu un biotopu aizsardzības plānu izstrādāšanas kārtību».

Sugas aizsardzības plāns vispirms izstrādājams:

• sugām, kurām aizsardzības stāvoklis Latvijā no-vērtēts kā nelabvēlīgs, nezināms vai ar tendenci pasliktināties; • sugām, kurām populācijas stāvoklis Latvijā ir nelabvēlīgs un Latvijas populācija veido nozīmīgu Eiropas vai pasaules populācijas daļu; • medījamām sugām, par kurām Latvija uzņēmu-sies starptautiskās saistības; • sugām, par kurām Latvija uzņēmusies starptau-tiskās saistības un kuras ietekmē intensīva saim-nieciskā darbība; • sugām, kuru aizsardzībai nepieciešams sabalan-sēt dažādu interešu grupu vēlmes (piemēram, roņu gadījums); • sugām, kuru dzīvotnēm nepieciešami īpaši aiz-sardzības pasākumi.

Sugas aizsardzības plāns ir «apsaimniekošanas» do-kuments, kurā apkopota informācija par atradnēm un dzīvotnēm, populācijas tendencēm, to ietekmē-jošajiem faktoriem un ir izvērtēti nepieciešamie pa-sākumi sugas labvēlīga aizsardzības statusa nodroši-nāšanai ilgtermiņā. Plānu parasti izstrādā 5–10 gadu periodam.

Īpaši sargājamie

Pašlaik ir izstrādes procesā vai tiek atjaunoti aizsardzī-bas plāni dīķa naktssikpārnim, sugu grupām «Roņi» un «Pūces», mežirbei, melnajam stārķim, brūnajam lācim, vilkam, lūsim, ūdram.

Izstrādāti plāni meža susura, resnvēdera purvuspā-res, gludenās čūskas, biezās perlamutrenes, medicī-nas dēles, smilšu krupja, Eiropas purva bruņurupuča, sarkanvēdera ugunskrupja, lapukoku praulgrauža, medņa, rubeņa un ziemeļu upespērlenes aizsardzībai.

Projekts tiek īstenots ES Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudz-veidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Lat-vijā» ietvaros.

Anitra Tooma

Foto

: Viln

is Sk

uja.

Katru pavasari liedagā atrod roņu mazuļus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir novārguši, zaudējuši tauku slāni un, glābjoties no nosalšanas, iznākuši no ūdens. Vairākums no tiem iet bojā, un tos apēd lapsas, jenotsuņi, ērgļi, kraukļi un citi maitēdāji.

DABA10

2017. GADA DABAS SIMBOLIFotografējot lauku ainavu, parasti neapzināti cenšos kadrā iekļaut arī kādu lauku sētu ar mājām un koku pudurīti apkārt, lai ainavai būtu arī jauks akcents. Taču ne vien fotogrāfiem un latviskās ainavas meklētājiem tīk viensētas. Tās piemērotas arī augu un dzīvnieku daudzveidības nodrošināšanai: pagalms, dārzs, ēku pakši un spraugas, malkas kaudze, iemīdītas ta-ciņas, dažādi koki, nereti kāds lielāks, vecāks un dobumains, putnu būrīši, krūmi un dažādi ziedaugi – gan savvaļas sugas, gan dārzā iekoptās –, un ja tiem vēl ziemā saglabājušies aug-līši! Tādā lauku sētā var atrast mājvietu un barošanās iespējas visdažādākās sugas!

Novērtē lauku sētas dotās iespējas un nesabojā dabas vērtī-bas ar sintētiskām agroķimikālijām vai pārlieku centību pilnīgi visu nokopt, tostarp – dabiska zālāja vietā iekopjot augu su-gām nabadzīgu mauriņu.

Izvirza Latvijas Dabas fonds

2016. gadā portālā «Dabasdati.lv» tika ziņots par četriem šīs eksotiskās sugas pārstāvjiem, kas sastapti dažādās Latvijas vietās. Labs stimuls sarosīties – kurš vēl šogad atradīs kukai-ni ar tik neparastu nosaukumu, zaļu kā sienāzi (nepieauguši īpatņi – brūni), bet ar tik izteiksmīgām «rociņām»? Interesanti, ka, par spīti cēlajam nosaukumam, šīs sugas īpatņu starpā no-vērots arī kanibālisms.

Latvijā dievlūdzējs pirmo reizi konstatēts 2008. gadā un līdz šim novērots ļoti reti, galvenokārt Daugavas baseinā. Meklēt var ne tikai pļavās un mežmalās, sastapti arī māju iekšpagal-mos, parkos; naktī var gadīties sastapt pie kāda mākslīgās gaismas avota, pie loga. Ja redzi, noteikti ziņo «Dabasdati.lv»!

Izvirza Latvijas Entomologu biedrība

Foto: Julita Kluša. Foto: Ansis Opm

anis.

Gada dzīvotne – lauku sēta

Gada kukainis – Eiropas dievlūdzējs Mantis religiosa


DABA11

Dzelteno cielavu man gadījies ievērot tikai Mērsraga piejūras pļavās, kas atrodas Engures ezera dabas parkā, taču ornitologi apgalvo, ka tā ir tik bieži sastopama, ka gada laikā varot pama-nīt katrs! Būs jāskatās vērīgāk! Tomēr mitros zālājus, kādi patīk šai cielavai, apdraud aizaugšana, aparšana un apbūvēšana; dzel-tenās cielavas populācija kopš 1995. gada Latvijā samazināju-sies par 95%. Ņem vērā, ka no Latvijas četrām cielavu sugām dzeltena ir arī citroncielava. Citroncielavas jeb dzeltengalvas cielavas tēviņa galva ir pilnīgi dzeltena, ar ko tas droši atšķirams no dzeltenās cielavas, taču mātītes atšķiramas grūtāk. Ja redzi dzelteno cielavu, ziņo par to «Dabasdati.lv»! Ja nevari noteikt, kura no dzeltenajām tā ir, ziņojumā atzīmē kā «Nezināms», un speciālisti tiks galā, vai tā ir vai nav Gada putns.

Izvirza Latvijas Ornitoloģijas biedrība

Gada putns – dzeltenā cielava Motacilla flava

Gada augs – dzeltenā salmene Helichrysum arenarium

Lai arī rūdīti biologi uzstāj, ka Gada augs saucams par dzelte-no salmeni, tautā pazīstamāks ir dzeltenās kaķpēdiņas nosau-kums, jo dzeltenie līdz oranžie ziedi atgādina kaķa pēdiņu. Tiesa, Latvijā aug arī divmāju kaķpēdiņa ar baltiem līdz koši sarkaniem ziediem, un no dārza var pamukt vēl kāda kaķa pē-diņai līdzīga suga, taču ar pilnīgi dzeltenu vai oranžu ziedko-pu būs tikai par Gada augu ieceltā kaķpēdiņa. Arī par oficiālajā nosaukumā minētajiem salmiem taisnība – ziedkopa ir sausa kā salmi! Dekoratīva un ārstnieciska, bet sastopama pārsvarā tikai Latvijas DA. Tā kā dzeltenās salmenes izplatība un sasto-pamība nav skaidra, ja redzi, ziņo «Dabasdati.lv»!

Izvirza Latvijas Botāniķu biedrība

Gada sūna – parastā kociņsūna Climacium dendroides(mazajā attēlā – ar sporogoniem)

Kas tas ir – kā koks, bet pavisam maziņš? Parastā kociņsūna ir sūna, taču pēc izskata atgādina mazu, līdz 10 centimetrus augstu kociņu. Aug gan pļavās, gan mežos, biežāk mitrākās vietās. Vēl interesantāka kļūst, ja tai saaug sporogoni, parasti vairāki uz viena auga, – tiem ir sarkani kātiņi un sarkanbrūnas sporu vācelītes. Ja redzi kociņsūnu ar sporogoniem, noteikti līdz ar foto ziņo portālā «Dabasdati.lv»! Līdz šim no 200 ievāk-tajiem paraugiem tikai 10 bijuši ar sporogoniem, tāpēc katrs ziņojums līdz ar biotopa aprakstu palīdzēs labāk apzināt, cik tie ir bieži un kādās vietās sastopami. Gaidīti kociņsūnas zi-ņojumi arī tad, ja sporogonus atrast neizdodas, – tie palīdzēs pilnveidot sūnas izplatības karti.

Izvirza Latvijas Botāniķu biedrības Brioloģijas darba grupa

Foto

: Jul

ita K

luša

.Fo

to: J

ulita

Klu

ša.

Foto

: Jul

ita K

luša

, Iva

rs L

eim

anis.


DABA12

Gada koks – parastā priede Pinus sylvestris

Kurš tad nepazīst priedi?! Bet vai zini, kā veidojas tās čiekuri? Esi redzējis un nomērījis kādu dižpriedi? (Priede ir valsts nozī-mes dižkoks, ja tās apkārtmērs 1,3 metru augstumā sasniedz vismaz 2,5 metrus vai stumbra garums – 38 metrus.) Vai zini, ka priedēs biežāk nekā eglēs veidojas t.s. raganu slotas, kas ir mutāciju rezultātā saauguši zaru sablīvējumi? Esi ievērojis kādu priedi ar interesantu zaru vai stumbru saaugumu, vilka-ču saknēm vai koku ar neparastu formu? Varbūt esi atradis priedi ar atsveķošanas rētām grebtas skujiņas izskatā? Vai bišu dori? Ja redzi kādu dižu vai neparastu priedi, ziņo portā-lā «Dabasdati.lv»!

Izvirza Latvijas Dendrologu biedrība

Gada sēne – baltā cūktrifele Choiromyces meandriformis(mazajā attēlā – šķērsgriezumā)

Kas ir kā kartupelis, bet nav kartupelis, aug daļēji pazemē, daļēji virs zemes un var sasniegt puskilogramu svara? Tikai 2015. gadā Latvijā atklāta un 2016. gadā vēl dažās vietās at-rasta šī apaļīgā pie pazemes sēnēm pieskaitāmā sēne, kuras nosaukums līdzīgs dārgajām un ēdamajām dienvidu trifelēm, taču šo sēņu radniecība ir tikai attāla. Par to, vai cūktrifele vispār ir ēdama, zinātnieki vēl strīdas, bet, tā kā Latvijā šī sēne ir arī reta, labāk tomēr neēst! Interesanta ir pazemes sēņu sadarbība ar blakus augošajiem kokiem: caur koku saknēm un sēņotni, kas līdzīga smalkam saknīšu tīklam, koki un sēnes apmainās ar barības vielām, kā arī brīdina viens otru par slimī-bām un patogēniem.

Ja izdodas atrast balto cūktrifeli, nofotografē to veselu, ar asu nazi nogriez daļu sēnes un nofotografē šķērsgriezumu, kurā jābūt raksturīgam dzīslojumam, un tad sūti ziņu kopā ar foto uz e-pasta adresi [email protected] vai ziņo portā-lā «Dabasdati.lv».

Izvirza Latvijas Mikologu biedrība

Gada bezmugurkaulnieks – augsnes dižslieka Lumbricus terrestrisUzzinot, ka viens no Gada simboliem ir dižslieka, iedomājos, ka nu, līdzīgi kā dižkokiem, būs jāmēra slieku apkārtmērs un jānosaka Latvijas dižākās jeb resnākās! Kļūdījos – jāmēra būs garums! Un par garākajām jāziņo «Dabasdati.lv», lai samērītos. Tomēr dižslieka nav sliekas goda nosaukums, bet gan sugas nosaukums, jo tā ir Latvijas garāko slieku suga, to garums var sasniegt pat 25 centimetrus. Interesanta ir šo slieku vairoša-nās. Katras sliekas ķermenī ir gan vīrišķie, gan sievišķie pos-mi, tomēr jaunās paaudzes radīšanai vajadzīgas divas sliekas. Ap «vidukli» katrai ir sarkana «jostiņa» (šai sugai tāda ir pāri 32.–37. posmam), kas pēc pārošanās nomaucas, pārvelkoties pāri izdalītajām olšūnām un spermai. Kad tā novilkusies, no tās izveidojas kokons ar visu vajadzīgo jauno slieciņu tapšanai.

Izvirza Latvijas Entomologu biedrība

Foto: Julita Kluša. Foto: D

iāna Meiere.

Foto: Julita Kluša.


DABA13

Gada gliemis – Spānijas kailgliemezis Arion lusitanicus

Vai 2016. gada rudens «Vides Vēstis» lasīji? Tad jau par Gada gliemi visu zini! Spānijas kailgliemezis ir 10 centimetrus vai pat garāks gliemis bez «mājiņas»; var būt oranžs līdz pat ogļu melns, ienācējs Latvijā, sastopams lielākoties apdzīvotās vie-tās un ir dārzkopju bieds, turklāt spēj pašapaugļoties, tātad jaunas populācijas veidošanai pietiek ar vienu īpatni! Tam augumā un izskatā līdzīgs ir vietējais, dabiskos mežos dzī-vojošais sarkanais kailgliemezis A. rufus, taču ienācējs vietējo sugu draud izspiest. Ja redzi Spānijas kailgliemezim līdzīgu, sūti ziņu uz e-pasta adresi [email protected] vai ziņo portālā «Dabasdati.lv».

Izvirza Latvijas Malakologu biedrība

Gada ģeovieta – Dzierkaļu (Dzerkaļu) kalns Latgalē

Apmēram 286 metrus virs jūras līmeņa augsts kalns Kauna-tas pagastā Rēzeknes novadā, tikai 720 metru attālumā no daudz pazīstamākā Latgales augstākā kalna – Lielā Liepukal-na, kas patiesībā ir tikai mazliet augstāks – apmēram 289 metrus virs jūras līmeņa. Turklāt pēc relatīvā augstuma (no pakājes līdz virsotnei) Dzierkaļu kalns ar 89 metriem, iespē-jams, ir pat augstākais Latvijā! Viss kalns ir apaudzis ar mežu. Stāvo nogāžu dēļ nokļūšana tā virsotnē nav viegla. Savukārt pakājē ir daudz laukakmeņu. Kā šis kalns un citi apkārtnes pauguri veidojušies? To plānots gada laikā noskaidrot. Lie-lais Liepukalns un Dzierkaļu kalns, kā jau apkārtnē lielākie kalni, redzami arī pa lielu gabalu. Fotogrāfija uzņemta no 10 kilometru attāluma. Kreisajā pusē – Lielais Liepukalns, pa labi no tā, aiz kokiem apaugušiem tuvākiem pauguriem aizslēpies, – Dzierkaļu kalns.

Izvirza biedrība «Ziemeļvidzemes ģeoparks»

Gada dzīvnieks – zutis Anguilla anguilla

Vai zutis tiešām ir dzīvnieks, un ar ko gan tas tik īpašs, ka ticis Gada dzīvnieka godā? Par to lasi žurnāla nākamajās lapās!

Izvirza Latvijas Dabas muzejs

Sagatavoja: Julita Kluša

Foto

: Jul

ita K

luša

.Fo

to: E

dgar

s Dre

ijers

.VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2017

DABA14

Reiz pamatskolā angļu valodas skolotāja mums lika uzrakstīt nelielu stāstiņu angliski par kādu dzīvnieku. Mēs, trīs klases-biedrenes, izvēlējāmies lasi, pīli un mušu. Kaut arī ar valodu nekādu problēmu nebija, tomēr mūsu darbi netika pieņemti, jo, skolotājasprāt, tie nav nekādi dzīvnieki. Dzīvniekam esot jābūt četrām kājām, bet mušai ir sešas, pīlei divas, bet lasim vispār nekā nav. Šie neesot nekādi dzīvnieki, jo: muša ir kukai-nis, pīle ir putns, lasis ir zivs. Problēmu atrisinājām, iepazīs-tinot interesantās klasifikācijas autori ar bioloģijas skolotāju. Vienlaikus pārdomāju, diez kas notiktu, ja es atklātu, ka arī korallis ir dzīvnieks.

Līdz raksta tapšanas brīdim domāju, ka tādas situācijas tomēr ir retums, bet tad es atvēru ziņu komentārus internetā – iz-skatās, ka mana angļu valodas skolotāja pēcāk mācījusi bio-loģiju: līdzās tam, ka valstī viss ir izzagts, gozējās interesanti viedokļi apmēram «zutis ir zivs, nevis dzīvnieks, idioti!» stilā, bet kāds komentētājs, kurš sevi dēvēja par zoologu, norādīja,

ka dzīvnieki var būt tikai siltasiņu radījumi. Es ieteiktu pārāk nesprēgāt un šaubu gadījumā vienkārši ieskatīties kādā encik-lopēdijā.

No iepriekš minētā izriet, ka ir ļoti vērtīgi laiku pa laikam iz-celt kādu dzīvnieku, ko dažs par tādu pat neuzskata. Zivs par Gada dzīvnieku līdz šim nav izvēlēta ne reizi, vienreiz šis gods ticis ūdens dzīvniekam – purva bruņurupucim.

Kā zutis dzīvo?

Mēs labi pazīstam, piemēram, lasi – Latvijas labklājības sim-bolu –, kurš nārsta laikā no jūras iepeld upē, lai atrastu labāko vietu tuvībai ar pretējo dzimumu. Zivis, kas tā uzvedas, sauc par anadromām zivīm. Zutis dara otrādi – viņš dzīvo saldūde-nī, bet nārstot dodas uz jūru. Tāpēc tā ir katadroma zivs. Šos nosaukumus uzreiz varat aizmirst, ja vien neesat no tiem, kam patīk svaidīties ar svešvārdiem.

Elīna Kolāte

Ja Gada dzīvnieka godā Latvijas Dabas muzejs ieceltu zvēru, kas visiem patīk un ir labi pazīstams, tad to nemaz nevajadzētu mainīt – Gada dzīvnieks mūžīgi mūžos būtu pūkains, bet dusmīgs kaķis, kurš apguļas uz saimnieka vēdera tieši tad, kad viņš vēlas celties augšā. Bet tā, paldies dievam, nenotiek, un 2017. gada dzīvnieks ir zutis (Anguilla anguilla).

VAI VIEGLI BŪT GADA

DZĪVNIEKAM?

Foto: ww

w.comm

ons.wikim

edia.org


DABA15

Līdz pat iepriekšējā gadsimta divdesmitajiem gadiem nevie-nam īsti nebija skaidrs, kā un kur zutis nārsto, jo neviens nebija redzējis mazos zutēnus. Tīklos izdevās atrast tikai jau pieaugušus īpatņus. Asprātīgākie pat radīja teorijas par to, ka zutis nevis piedzimst maziņš un izaug liels, bet vienkārši uz-rodas jau liels.

Savulaik Dānijā dzīvoja gudrs un talantīgs biologs Johaness Šmits, kurš, starp citu, finansējumu studijām ieguva no «Carls-berg» fonda, kurš vēl šobaltdien ir galvenais noteicējs «Carls-berg» alus brūzī. Johanesam Šmitam, protams, nekāda sakara ar alu nebija, ja neskaita to, ka viņa sieva bija alus darītavas vadītāja meita, un to, ka viņš pētīja ne tikai zušus un mangro-ves, bet arī apiņus. Viņš bija zinātnieks, kurš atklāja, kur vis-pār rodas zuši, proti, divus gadus ilgā ekspedīcijā pa pasaules okeāniem Šmits Sargasu jūrā uzgāja zušu mazuļus. Beidzot bija skaidrs, kur tie vispār rodas. Tā nu sanāk, ka zināmā mērā varam pateikties alum par to, ka atklāts, kur nārsto zuši.

Zuši dodas nārstot uz aptuveni 5000 kilometru attālo Sargasu jūru. Citas vietas viņus neinteresē. Tādā ziņā – ļoti monogā-mi dzīvnieki. Pirmkārt, viņi negrib nevienu citu vietu, otrkārt, nākamajā gadā viņi nevarēs izvēlēties citu partneri, jo pēc nārsta zutis aiziet bojā. Tam šī zivs gatavojas nopietni – ceļā uz Sargasu jūru uzvelk svinīgu sudraba apģērbu un neēd. Kā jau pirms svētkiem ierasts. Lai ietaupīt enerģiju, mēs, cilvēki, dažkārt pāris pieturu nobraucam tramvajā. Līdzīgi arī zuši pie Azoru salām (apmēram pusceļā) ielec straumē, kas dzīvniekus aiznes līdz kārotajam galamērķim. Un tad, pēc aizraujošākā ceļojuma dzīvē, tie nārsto un dodas uz zušu debesīm. Ļoti labi var saprast to, ka zuši pēc nārstošanas mirst. Ja man pēc 5000 kilometru veikšanas bez pārtikas būtu vēl jārada pēcnā-cēji, es arī noliktu karoti. Ja ne uzreiz, tad, iedomājoties, ka tagad tas pats gabals jāpeld atpakaļ, noteikti!

No mazas daļas ikru izšķiļas zušu kāpuriņi, kas lēnām sāk augt par ko lielāku. Tie aug un pamazām sāk domāt par savu senču māju apraudzīšanu. Zušu mazuļi vēl ir galīgi maziņi un paši saviem spēkiem 5000 kilometru nevarētu nopeldēt, tāpēc viņi ieskrien Golfa straumē un gaida, kad tā viņus aiz-

nesīs līdz Eiropas krastiem. Apmēram pēc trim gadiem tie ir sasnieguši dažu centimetru garumu un pietuvojušies dzimtas mājām. Tos jau sauc par stikla zušiem, jo tie patiešām izskatās kā stikls – caurspīdīgi un trausli. Apmēram šajā mirklī parasti sākas lielākās nepatikšanas zuša dzīvē.

Atpakaļ uz Sargasu jūru

Tā nu zušu puikas un zušu meitenes dzīvo vecāku dzimtas mā-jās, pa naktīm medī vardes, tārpus un citus kustoņus, pa die-nām atpūšas un, ja netiek noķerti un apēsti, izaug lieli un sāk fantazēt par ceļojumu uz bērnības dzīvesvietu – Sargasu jūru. Tēviņi parasti nepārsniedz 50 centimetru garumu, mātītes ir brangākas – tās mierīgi var pārsniegt metra garumu un pietu-voties raksta autores izmēriem, ja netiek noķertas un apēstas. Tiem, kuri grib nomakšķerēt zuti, jāatceras, ka eksemplārus, kas mazāki par 50 centimetriem, ir jālaiž atpakaļ, lai paaugas. Turklāt – viens makšķernieks nedrīkst noķert vairāk par trim zušiem. Visticamāk – tas viņam nemaz neizdosies, jo zutis ir cimperlīgs un viegli rokās nedodas. Turklāt tajās rokās zivtiņu noturēt ir ļoti grūti.

Ja zutim tomēr izdodas izsprukt cauri sveikā, sagaidījis pir-mās sudrabainās zvīņas, viņš dodas uz Sargasu jūru. Jūra ir nosaukta tur augošu ūdenszāļu Sargassum vārdā. Šīs ūdenszā-les nav piestiprinātas gruntij un drīzāk izskatās pēc peldošām salām. Arī Žils Verns savā «20 000 ljē pa jūras dzelmi» apraksta Sargasu jūru kā vietu, kur ūdeni klāj biezi jūraszāļu paklāji. Ja Verna varoņi tur brauktu tagad, gan jau viņi ievērotu arī plastmasas atkritumu paklājus (jā, tā ir viena no TĀM vietām). Šī zušu iecienītā jūra ir ļoti neparasta, jo to ierobežo nevis sauszeme, bet gan straumes – no visām pusēm to apņem da-žādas okeāna straumes. Tamdēļ šī jūra mēdz būt mierīga, jo straumes ir gana spēcīgi apsargi, kas visādus trakotājus nelaiž iekšā. Laikos, kad vēl nebija pat aptuvenas skaidrības par oke-ānu straumēm un vējiem, tieši Sargasu jūrā mēdza iesprūst ceļotāji – gaidītā jūras vēja vietā burās nepūta pilnīgi nekas.

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā tika izdo-ta komiksu sērija par pīļtēviņu Donaldu Daku, un vienā no

Straumju virpulī mierīgi guļ Sargasu jūra.

Sargasu jūra

Golfa straume

Ziemeļatlantijas straume

Antiļu straume

Ziemeļekvatoriālā straume

ZIEMEĻAMERIKA

ĀFRIKA

EIROPA

Haiti

Dakara

Gibraltārs


DABA16

tiem viņš devās meklēt Sargasu briesmoni. Un Donalds Daks ir rādītājs – ja viņš mēģina kaut ko skaidrot, tad sabiedrībā ir pieprasījums pēc šādas informācijas. Uz jautājumu par to, kā-pēc zušiem nepieciešama tieši Sargasu jūra un nekas cits, pats Donalds Daks nespēja atbildēt. Noslēpumainu šo jūru dara arī Bermudu trijstūris. Jā, TĀ vieta atrodas Sargasu jūrā. Vieta, kur pazūd kuģi, lidmašīnas un kas tik vēl ne.

Kā zutim iet?

Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc zutis izvēlēts par Latvi-jas Gada dzīvnieku, ir tas, ka šai zivij, tāpat kā Latvijai un visai Eiropai kopumā, ir demogrāfiskā krīze. Zušu ir aizvien mazāk un mazāk. Pēdējo 40 gadu laikā zušu krājumi samazinājušies par 95 procentiem, un neviens demogrāfijas institūts pat pa-kaļ nav dziedājis. Par godu tam 2009. gadā pieņemts Latvijas Nacionālais zušu krājumu pārvaldības plāns, kas paredz stikla zušu ielaišanu ūdenstilpēs, kurās tiem būtu jādzīvo. Šeit gan jāsaprot, ka šie stikla zuši nekrīt no gaisa – tie ir tie paši, kas peld šurp no Sargasu jūras un sasniegtu kāroto upi paši, ja vien pa ceļam negadītos dažnedažādas nelaimes.

Dažkārt, ja cilvēks negrib traumēt jau tā traumēto kādas zivs sugas populāciju, viņš izvēlas audzētavā augušas zivis. Zuša gadījumā tas neko īsti nemaina. Zuši negrib vairoties nekur citur kā vien savā Sargasu jūrā. Tie nerodas nekur citur. Tas nozīmē, ka stikla zuši, kamēr tie vēl ir maziņi, tiek savākti kaut kur pie Eiropas krastiem un nogādāti audzētavās, tādējā-di samazinot dabīgo populāciju. Tieši tā – lai kādu sertifikātu būtu nopelnījusi zušu audzētava, tā tik un tā apdraud zušu sugas Anguilla anguilla pastāvēšanu.

Gada dzīvnieka likstām ir vairāki cēloņi: gan klimata pārmai-ņas, gan piesārņojums, gan vienkārši pārzvejošana. To pēdējo man personīgi ir grūti saprast, jo man šķiet, ka zutis ir patiesi negaršīga zivs. Iespējams, es vienkārši esmu ēdusi tikai slikti pagatavotu īpatni, bet patiesībā – labi, ka tā, jo apdraudētas zivis jāēd pēc iespējas mazāk. Neskaidra ir arī Sargasu jūras un straumju sistēmas nākotne. Straumes lielā mērā balstās uz ūdens blīvuma atšķirībām, bet blīvums atkarīgs no ūdens tem-peratūras – jo aukstāks ūdens, jo blīvāks tas ir. Līdz ar globālo sasilšanu paaugstinās gan gaisa, gan ūdens temperatūra, līdz ar to izmainās arī blīvums. Ir daudz dažādu spekulāciju par to, kā tieši šīs izmaiņas ietekmēs straumes: kāda izzudīs vai mainīs maršrutu vai dziļumu, vai ātrumu – to neviens precīzi nevar pateikt. Katrā ziņā zutis, kurš no un uz Sargasu jūru nokļūst, pateicoties straumju transportam, varētu būt satraucies.

Zušu bojeviks

Parasti lidostās varam redzēt CITES (konvencija, kas ierobežo apdraudētu sugu transportēšanu) plakātus, kuros mums tiek at-gādināts, ka nedrīkst apkārt vadāt ziloņkaulu, koraļļus, krokodi-lādas somiņas vai dzīvus primātus bagāžā. Sākot no 2010. gada, šim attēlam vajadzētu pievienot arī zuti. Kaut arī šis dzīvnieks nav košs un skaisti nedzied, arī to nu ir aizliegts gan izvest no Eiropas Savienības, gan arī tajā ievest. ES gudrākie prāti bija sapratuši, ka zušu populācija sagājusi galīgā tūtā, tāpēc nolē-ma, ka jāslēdz tā zušu eksportbodīte ciet un Eiropu sasniegu-šie un notvertie stikla zuši nevis jāsūta uz citām zemēm, bet gan uz audzētavām un pašu ūdenstilpēm, kur to krājumi jau izsīkuši. Tie zuši, kuri netiek notverti, tāpat dodas uz savu vecāku iecienītākajām upēm, bet, protams, forši, ja kāds aiz-

Stikla zušiem ir nudien stiklainas acis.


DABA17

ved – tad nav, piemēram, jāriskē tapt ierautam hidroelektro-staciju turbīnās.

Viss būtu skaisti, ja tik viegli izdotos atjaunot zušu populāciju. Tomēr citas pasaules daļas negrib samierināties ar domu, ka vairs nevarēs celt galdā Eiropas zuti. Kopš iepriekšējā gadsim-ta deviņdesmitajiem gadiem, kad strauji saruka Japānas zušu lomi, Āzijas ļaudis sāka mest aci uz Eiropas zušiem. Vai tagad, kad zutim liegts ceļot uz Ķīnu, turienes ļaudis atsakās no šī, vi-ņuprāt, garduma? Nē, tas vienkārši kļuvis nelegāls un dārgāks.

Klasiski no Francijas, Spānijas, Portugāles, Nīderlandes vai Lielbritānijas stikla zuši nelegāli tiek transportēti uz Āziju. Nav zināms, vai līdz ar Brexit Lielbritānija izstāsies no zušu kontrabandas tīkla, bet ir zināms, ka visbiežāk Eiropas zušu galamērķis ir Honkongas vai Šanhajas lidosta. Pēc dažādiem avotiem spriežot, katru gadu uz Āziju deportē aptuveni 15–20 tonnu stikla zušu. Salīdzinājumam – apmēram tikpat stikla zušu tiek aizstransportēti uz visām ES ūdenstilpēm kopā, lai atjaunotu šo zivju krājumus.

Kontrabandas anatomija

Visbiežāk stikla zušu kontrabandisti tos ieliek ar ūdeni pildī-tos maisiņos, bet maisiņus – bagāžā. Ja maisiņi nesaplīst un zuši izdzīvo, otrā galā tie tiek pārdoti audzētavām. Vidēji stik-la zušu cena ir aptuveni 1100–1900 eiro kilogramā. Cena at-karīga no tā brīža pieprasījuma, piedāvājuma un no iesaistīto pušu garastāvokļa. Vienā kilogramā ir aptuveni 3000 zutēnu, no kuriem ikkatrs var izaugt par lielu, lunkanu, spēcīgu zuti. Un, kad tie sasnieguši pieklājīgu lielumu un vecumu, zušu

cena kilogramā mērāma vairākos desmitos tūkstošu eiro, bet, ja labi grib, delikatesi var notirgot arī par sešciparu skaitli. Skaidrs, ka šo dzīvnieku pārvadāšana ir krimināls pārkāpums, par kuru var draudēt pusmiljonu eiro liela soda nauda un gads cietumā, taču, ja peļņa ir tāda, kāda tā ir, var saprast azartis-kos ļaudis, kuri nolemj riskēt.

Zušu kontrabanda ir nopietns organizētais bizness. Te nav runa par kaut kādu portugāļu zvejnieciņu, kurš dienā tirgo kafiju par piecdesmit centiem, bet vakarā noķer dažus stikla zušus un aizsūta paciņā uz Ķīnu, lai nopelnītu naudu meitas kāzu dāvanai. Šī ir nozare, kuras izmeklēšanā un gaiņāšanā iesaistījies arī Eiropas Policijas birojs jeb «Europol» – galvenais ES organizētās noziedzības apkarotājs. Laiku pa laikam jau kaut ko noķer. Piemēram, pērn operācijā «Black glass» (Melnais stikls) tika saņemti ciet aptuveni 20 cilvēku: daļa – ķīniešu, daļa – spāņu. Tika konfiscēti stikla zuši aptuveni 5–7 miljonu eiro vērtībā. Lai noziegumu atklātu un savāktu pierādījumus, «Europol» ilgstoši novēroja vairākas mājas netālu no Madrides lidostas, kurām regulāri tika piegādāti sīkie stikla zuši.

Tomēr vēl liels darba lauks priekšā. Saskaņā ar «Sustainable Eel Group» (organizācija, kas Eiropā nodarbojas ar zušu aiz-sardzību) datiem, šobrīd ES tiek pārdots aptuveni divas reizes mazāk Eiropas stikla zušu, nekā tiek nozvejots un deklarēts. Negribas ticēt, ka gadu no gada pusi loma izgāž grāvī vai pār-strādā lauksaimniecības mēslojumā.

Sargasu jūraszāles, kur ne tikai nārsto zuši, bet no ļaunas acs paslēp-jas citi dzīvnieki.

Kāpēc tik grūti tikt galā ar šiem kontrabandistiem? Jau iepriekš minētās «Sustainable Eel Group» pārstāvji lēš, ka vienā no gal-venajiem zušu ceļošanas centriem – Spānijā –, piemēram, ir ļoti vāja sadarbība starp reģioniem. Katrā ir savas atbildīgās personas, kas cer uz cita reģiona iesaistīšanos. Piemēram, ja es pārvedu kravu no viena reģiona uz citu, ļoti iespējams, neviens gailis pakaļ nedziedās. Par šo skaidrojumu es nebūt nešaubos, jo personīgi pazīstu kādu katalāņu puisi, kurš ir nokārtojis ekosertifikāciju saviem garšvielu maisījumiem, bet burciņās, protams, liek un tirgo industriāli audzētas dillītes un kinzu. Tas esot vienkārši, jo raža ir no cita reģiona. Pro-tams, katrai valstij var meklēt specifiskus noziedzības atvieg-lojumus, bet galvenā problēma visās zemēs, tostarp Latvijā, ir viena un tā pati – ir cilvēki, kas grib naudu, un ir cilvēki, kas tos pirmos piesedz. Un tad, kad tiks iznīdēti piesedzēji un piesedzēju piesedzēji, ne tikai zušu populācija, bet visa pasaule plauks un zels.


DABA18

Runā, ka Latvijas Trešo atmodu plānojuši un vadījuši čekisti* kopā ar komunistiem. Viņi dibinājuši Latvijas Tautas fronti un, lai pārmācītu, latviešiem dāvinājuši neatkarību, tā sacīt, līdz brī-dim, kad sapratīsim, cik neizdevīga ir brīvība, un paši lūgsimies atpakaļ Maskavas paspārnē. Vai pirmais tautas demokrātijas pa-nākums cīņā pret Daugavpils HES celtniecību pirms 30 gadiem uzskatāms par Pirra uzvaru? Jo patiesībā Kremlis esot izlēmis aizsākto spēkstaciju nacionālistiem nedāvināt un inspirējis Augšdaugavas ielejas aizsardzības kampaņu. Tāpēc tas ļāva iz-platīt aplamus priekšstatus par to, ka neapplūdinātas Daugavas klēpis un kaut kādas puķītes un kukainīši varētu būt vērtīgāki vai pat saimniecībā noderīgāki par vienu vai pat divām jaunām HES uz likteņupes. Šie priekšstati izrādījušies tik noturīgi, ka kopš Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas par Daugavpils HES celtniecības atjaunošanu reizi pa reizei ierunājušies tikai tādi antiņi kā bijušais Ministru prezidents Šķēle, bijušais Valsts prezidents Bērziņš, Daugavpils domes priekšsēdis Lāčplēsis un viņu sabiedrotie – kanāla starp Daugavu un Melno jūru racēji. Brīvs no aizspriedumiem palicis vienīgi kaimiņzemes valdnieks Lukašenko. Baltkrievijā tagad tiek celtas veselas trīs hidroelek-trostacijas uz Dzvinas. Ja pietiks ūdens, tās būšot droša enerģi-jas rezerve Ostrovecas kodolreaktoram, kurš vēl pirms iedarbi-nāšanas brucis divas, trīs, piecas vai nezin cik reižu, bet tas ir Baltkrievijas valsts noslēpums.

Nevar noliegt: pēdējās divas Daugavas hidroelektrostacijas – Vladimira Iļjiča Ļeņina** Pļaviņu HES, kā arī Padomju Savienī-bas XXIV kongresa Rīgas HES*** – patiešām ir būvējuši čekisti. Hidroelektrostaciju projekti izstrādāti slēgtajā un slepenajā vissavienības institūtā «Hidroprojekts». Pat šīs projektēšanas iestādes vadītāju līdz PSRS pēdējam elpas vilcienam nesauca vis par direktoru vai ģenerāldirektoru, bet gan par institūta, tas ir, lēģera**** priekšnieku. PSRS pastāvēšanas sākuma gados

Dainis Īvāns

ATMODA SĀKĀS ARDAUGAVAS AKCIJU


Dainis Īvāns Daugavas lokos pirms vairāk nekā 30 gadiem.

DABA19

«Hidroprojekts» arī bijis īpaša režīma cietums, kur arestētie «buržuāziskie» hidrotehniķi, inženieri un zinātnieki īstenojuši Ļeņina ideju «Komunisms ir padomju vara plus visas zemes elektrifikācija». Līdz PSRS sabrukuma un mūsu Atmodas sā-kumam viņi bija saauguši vienotā organismā ar saviem cie-tumsargiem un sākuši justies visvareni. «Hidroprojekts» kopā ar dažnedažādiem energostrojiem, atomstrojiem, daļnostrojiem, vojennostrojiem nemanāmi bija pārtapis par vienu no PSRS mi-litāri rūpnieciskā un enerģētiskā pūķa daudzajām galvām. No pūķa sadētajām hidroelektrostaciju olām izšķīlās ne tik daudz enerģētiskie objekti, cik komunistu piramīdas. Nesen vienā no tām – Sajānu–Šušenskas HES uz Jeņisejas – notika liela teh-nogēnā avārija. Režisore Aļina Rudņicka 2016. gada dokumen-tālajā filmā «Katastrofa» netieši atkal uzdevusi komunisma ērā aizliegtos jautājumus par to:

• Kādēļ gigantiska, dārga spēkstacija, brienot pāri lī-ķiem, celta tam nepiemērotā vietā – apvidū, kur tik mil-zīga jauda nevienam nav vajadzīga?

• Vai pavirši projektētās Sajānu–Šušenskas HES būv-niecības (1963.–1978. gads) nestie zaudējumi Jeņisejai, Sajānu kalnu dabai un kultūrvidei, nerunājot nemaz par 75 pēdējā avārijā bojā gājušiem cilvēkiem, nav ievēroja-mi lielāki par enerģētiskiem ieguvumiem?

• Vai bīstamā hidrobūve drīzāk nebūtu jādemontē, ne-vis jāatjauno?

Pašreizējā Krievijas vara atbildes uz šiem jautājumiem nav meklējusi. Sagruvušais bloks pēc Putina rīkojuma atkal ir ie-rindā, bet drošības būvju vietā darbiniekiem uzslieta plastma-sīga HES «baznīca». Sestajā daļā pasaules sauszemes teritorijas – gan uz Volgas, gan Donas, gan Dņepras – slejas tādas Staļina un Ļeņina laika piramīdas, atgādinot par padomju smaceni un simbolizējot komunistisko voluntārismu, naidu un nicinājumu pret dzīvību. Kā teicis padlatvijas dzejnieks, kura vārdu nav vērts daudzināt:

Ap beigtu zivi vārnas saceļ brēku,Bet turbīnas griežas!

Turbīnas griežas arī neatkarīgās Latvijas enerģētikas flagma-nī Pļaviņu HES, kas pagājušā gadsimta vidū būvēta tādā pašā vīzē kā Sajānu–Šušenskas hidromezgls – kā vēl viena pūķa galva, ignorējot veselo saprātu un racionālus pretargumen-tus, nospļaujoties uz dabas un kultūras vērtībām, ignorējot tautu, kam Pļaviņu–Kokneses klinšu kanjons, Pērses leja un Staburags bija neaizskaramas nacionālās pašapziņas svētvie-tas. 1958. gadā Latvijas alpīnisti, kuri regulāri trenējās kalnos kāpšanai Daugavas Oliņkalna klintī, savāca vairāk nekā 30 tūk-stošus parakstu pret Pļaviņu HES ieceri. Atklātu vēstuli Latvi-jas PSR valdībai ar lūgumu apturēt likteņupes iznīcināšanas projektu parakstīja tādas personības kā T. Zaļkalns, Ģ. Mel-deris, J. Endzelīns, L. Purs, A. Ābele, F. Ertnere, K. Zemdega, H. Strods, V. Kalnroze un citi. Laikrakstā «Literatūra un Māks-la» un pat kompartijas izdevumā «Cīņa» parādījās labi argu-


20DABA

mentētas publikācijas pret PSRS «Hidroprojekta» posta darbu un priekšlikumi citādai spēkstacijai. Jaunais arheologs Jānis Graudonis, gribēdams sajust mūsu civilizācijas upes spēku, kā vienā protesta kliedzienā nopeldēja visu applūdināšanai pa-redzēto posmu no Pļaviņām līdz Piksteres upītei. Iespējams, daudzi protestētāji, saprotot, ka Latvijas sovjetizācija pēc abām deportācijām tāpat vairs nav novēršama, toreiz, līdzīgi pēdējai aizsardzības līnijai, centās nosargāt vismaz Daugavas kultūrzīmes, tās unikālo floru un faunu, mūsu nacionālajai patībai svarīgās ainavas, kas agrāk vai vēlāk, par spīti visam, «kas ar mums noticis», varētu iedvesmot jaunai atdzimšanai. VDK ar HES celtniecību neapmierinātos iegrāmatoja «poli-tiski neuzticamo» kategorijā. Biologus augstprātīgi izsmēja par «puķīšu un kukainīšu» žēlošanu. Latvijas ģeologus, kuri ieteica milzu betona blāķi necelt uz plūstošām smiltīm, tā-pat kā inženierus, kuri piedāvāja mazāk postošas alternatīvas, vienkārši pasūtīja tālāk. Labi vēl, ka ne uz cietumu. Sekoja 1959. gada vasaras «buržuāziskā nacionālisma» sagrāve. Pļa-viņu HES līdz ar tās uzbūvēšanai izveidoto pufaikciemu kļuva ne tikai par Daugavas, bet visas Latvijas izteiksmīgāko okupā-cijas un kolonizācijas pieminekli – domāju, vēl spilgtāku un izteiksmīgāku nekā tas, ko astoņdesmito gadu sākumā uzcēla Pārdaugavā. Par kaskādes nākamā posma – Rīgas HES – sabra-dāto Daugmales pilskalnu vairs neviens i neiepīkstējās. Fricis Rokpelnis (nevar saprast – vai nu ironizēdams, vai arī patiesi jūsmodams) konstatēja:

Uz Daugavas ir trīsi hesi,Par ko priecīgs esi!

Triumfēja «attīstītais sociālisms». Komunistu vadoņi paslu-dināja vienā valodā runājošas un vienprātīgi (ne)domājošas «padomju tautas» dzimšanu. Hidroceltnieku bars Daugavu nosprostoja ar velnakmeni, ko rotāja ķengu sauklis: «Nu, Dau-gava, pogoģi*****!» Klusi iesūrstējās Staburaga nedzīstošā rēta. Sūrst joprojām. Latvijas «zaļā hidroenerģija» arvien ir Dau-gavzemes asiņu krāsā un paliks tāda līdz brīdim, kamēr hesi turpinās gandēt likteņupes dzīvību.

Dzejojiet, gleznojiet, apdziediet – ar to jums jāpietiek!

Kad PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa arvien augošās ape-tītes remdēšanai pie Daugavpils sāka celt Daugavpils HES, Staburags jau trīsdesmito gadu atradās zem ūdens. Neizsme-ļamās iedvesmas kanjons bija saglabājies Stefenhāgena gravī-rās, latviešu gleznotāju, dzejnieku, rakstnieku, kinematogrā-fistu mākslas darbos. Padomju enerģētiķi smēja: «Dzejojiet, gleznojiet, apdziediet – ar to jums jāpietiek!» To Daugavpils HES apspriešanas sanāksmē Rakstnieku savienībā atkārtoja arī Latvijas PSR «Latvenergo» pārstāvis, vīrs ar tiem laikiem neparastu Nameja gredzenu pirkstā. Bet Trešās atmodas bardi un Ieva Akuratere savā rekviēmā «Staburags» dziedāja:

Pār vēlu zēns piedzimis – Nav vairs tā.Ak, plašās upes Dzelmē nav nekā!


21DABA

No Latvijas dabas Olimpa, kā pirmshesu ērā varēja dēvēt ne-parasti iedvesmīgo, retu augu un dzīvnieku apdzīvoto, izcili ainavisko kanjonu, patiešām nebija palicis nekas, ja neskaita tikai šīs vides radītos cilvēkus, latvju atmiņas un asaras. Ko-munistiskā vandalisma pagaidām neizpostīto Vidusdaugavas posmu no Jēkabpils līdz Daugavpilij, kā arī pirmatnīgas dabas un elpu aizraujošu ainavu bagātos Daugavas lokus starp Dau-gavpili un Krāslavu ieilgušās okupācijas vara kopā ar saviem līdzskrējējiem plānoja applūdināt Daugavpils HES un Jēkab-pils HES ūdeņos tuvākajos gados.

1986. gada vasaru pavadot nolemtajā ielejā, Slutišķu sādžā, redzot mūsu senču kapsētu un cilvēku barbarisko «pārcelša-nu» uz komunālajiem kapiem un komunālajiem ciematiem, es visai skaudri sajutu, cik patiesa ir mūsu kultūrā visdažādāka-jos veidos iekodētā apziņa: «Kamēr dzīvos Daugava, tikmēr dzīvos Latvija!»

Esmu pilnīgi pārliecināts: ja Daugavu tagad klātu toreiz pro-jektēto Jēkabpils un Daugavpils dambju ūdensklaids, ja Latga-les mazpilsēta Krāslava būtu ieskauta betona vaļņu cietumā, arī Latvija kā brīva valsts nepastāvētu un latviešu tautas palie-kas runātu nevis Daugavzemes, bet «padomju» valodā. Tāds bija varā un visatļautībā neierobežotā PSRS enerģētiskā un militāri rūpnieciskā resora mērķis. Šķita, tā īstenošanās nav novēršama. 1986. gada vasarā sastapu tikai vienu cilvēku – hidroenerģētiķi un rakstnieku Artūru Snipu –, kurš ticēja, ka aizsāktie spēkstaciju projekti ir apturami. Un ticiet man – ne čekisti, ne komunisti šādam pavērsienam nebija gatavi.

Pretošanās kustību apturēt nebija iespējams

Pēc 1986. gada 17. oktobrī laikrakstā «Literatūra un Māksla» publicētā mana un Artūra Snipa raksta «Par Daugavas likteni domājot» varēja gaidīt atkārtojamies 1959. gada aizliegumu un represiju scenāriju. Kā nekā rakstniecei Verai Kacenai to-reiz «šauri nacionālistiskā» vēršanās pret V. I. Ļeņina Pļaviņu HES ieceri, par spīti kompartijas biedra kartei, kā arī nopel-niem Otrajā pasaules karā Sarkanajā armijā, sagādāja aizlie-gumu uz mūžu publicēties padomju presē. Likteņa ironija, ka viņas pārdomas par Daugavpils HES «Literatūras un Mākslas» redakcijā nonāca brīdī, kad Latvijas kompartijas Centrālā Ko-miteja tikko bija noteikusi aizliegumu Augšdaugavas aizstā-vībai veltītām publikācijām. Raksts laikrakstā parādījās pēc gada, mirkli pirms PSRS Ministru Padomes bezprecedenta lēmuma jau aizsākto spēkstacijas celtniecību pārtraukt.

«Tagad pēc ilgas klusēšanas arī mēs esam ierunājušies par savu Daugavu,» secināja Vera Kacena. «Godīgi atzīstos, ka man šis pa-sākums šķiet donkihotisks. Projektētāji ar vācu junkuru iedomī-bu joprojām pārāk augstu vērtē savu specialitāti – kā visvarenu un nekļūdīgu, nepieļaujot domu, ka ir daudzas nozares, kur viņi nav kompetenti un tāpēc būtu jārēķinās ar citu domām...»

Par laimi, šai reizē visnotaļ slepenais, čekas uzraudzītais hid-roenerģētikas pūķis bija spiests ieklausīties gan agrāk ignorē-tajā sabiedrības viedoklī, gan dažādu jomu zinātniekos, kuri darbojās akadēmiķes Ritas Kukaines vadītajā Daugavpils HES ekonomiskās un ekoloģiskās ekspertīzes komisijā.


Applūdinātā Staburaga filmēšana «SirdsDaugavai».

22DABA

Sabiedrotie no citām republikām

Vadoties pēc Pļaviņu HES apspriešanas mācības, mēs laikus paredzējām, ka tiksim ierindoti «buržuāziskajos nacionālis-tos». Lai tam nebūtu nekāda iegansta, raksta tapšanas laikā at-radām sabiedrotos Baltkrievijā un Krievijā. Viens no tiem bija baltkrievu rakstnieks Uladzimirs Ārlovs, otrs – PSRS Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis ar latviskām saknēm Nikolajs Reimers, bet trešais – žurnāla «Novij Mir» galvenais redaktors Sergejs Zaligins, kurš tobrīd rakstīja niknus rakstus pret «Hidropro-jekta» gadsimta ieceri – Sibīrijas upju pagriešanu uz Vidusāzi-ju, lai apūdeņotu militārajai rūpniecībai stratēģiski svarīgos kokvilnas laukus. Savukārt Latvijas kompartijas Centrālās Ko-mitejas aizliegumu Daugavpils HES pat pieminēt apgājām ar publikācijām Maskavas preses izdevumos.

Var uzskatīt, ka panākumi par Augšdaugavas saglabāšanu bija pirmā lielā Trešās atmodas uzvara. Tā daudzus pārliecināja, ka ar spēcīgiem argumentiem, pilsonisku uzdrīkstēšanos un masu atbalstu tomēr var kaut ko panākt pat tādā militarizētā, čekas un komunistu kontrolētā impērijā kā PSRS. Tā palīdzēja atgūt okupācijas gados gandrīz iznīdēto latviešu tautas paš-apziņu. Daugavpils HES «norakšanai» veltītā parakstu vākšana Latvijā faktiski bija pirmais neoficiālais plebiscīds totalitārajā Padomju Savienībā un vienlaikus nepārprotams starta signāls Trešajai atmodai Latvijā.

Dzimst dabas aizsardzības kustība

Pirms 30 gadiem par Daugavu kā tautas likteņupi runātais, rakstītais un sajustais reizēm aizēnojis Daugavas glābšanas kampaņas milzu nozīmi Latvijas dabas aizsardzībā. Daugav-pils HES projekta slepeno aizkulišu daļēja izgaismošana, protams, latviešiem vispirms likusi domāt par to, kā demon-tēt koloniālo sistēmu, kas okupētajā Latvijā liegusi pieņemt jelkādus patstāvīgus lēmumus, bet dabas saudzēšanas vietā kultivējusi vides nihilismu. Vienlaikus tā atklājusi, kādu ļau-numu nes primitīvs tehnokrātisms jebkurā iekārtā un valstī. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viens otrs vaicāja: «Jūs taču nebūtu vērsies pret Daugavpils HES, ja to celtu neatka-rīgā Latvija?»

Būtu gan. Pretējā gadījumā būtu pieskaitāms čekistiem, kas Daugavpils HES saskaņā ar iepriekš aprakstīto sazvērestības teoriju gribēja «nolaupīt» Latvijai.

Protams, Augšdaugavas ielejas nosargāšana no applūdinā-šanas bija Latvijas vēsturē grandiozākās dabas aizsardzības kampaņas galvenā motivācija. Tai veltītas divas dokumentālās filmas – Rodrigo Rikarda «SirdsDaugava» (1987) un Romualda Pipara «Demokrātijas stunda» (1988), kā arī kampaņas publi-kāciju apkopojums grāmatā «Domu Daugava. Sirdsdaugava» (1987), bet tas arvien ir daudz par maz.

Līdz Daugavpils HES projekta apspriešanai Padomju Latvijā par dabas aizsardzību ar varu apveltītā priekšniecība spriede-lēja pakārtoti «lielajām lietām». Par «puķīšu un kukainīšu» aiz-sardzību lielākoties diskutēts detaļās, ne kopumā. Botāniķu, zoologu, ihtiologu, ekologu viedokļus oficiālās institūcijas uz-

klausīja formāli, lielākoties neņemot tos galvā. Sabiedriskajā apziņā apvērsumu dabas aizsardzības priekšstatos sagatavoja «Literatūras un Mākslas» lielā publikāciju sērija par vidi un cil-vēku. Neformālu interesi par Latvijas dabas aizsardzību neat-laidīgi izplatīja Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupa. Zi-nātņu akadēmijas ekspertu komisijas izveidošana Daugavpils HES izvērtēšanai jau nozīmēja apvērsumu attieksmē pret vidi. Bez pārliecinošiem argumentiem pret apspriežamo projektu tā plašas publikas, varas un interesentu acu priekšā izritināja visu ekoloģisko samezglojumu kamolu: no Lielupes un Rīgas jūras līča katastrofālās piesārņotības līdz superfosfāta fabri-kas bendētajām Mežaparka priedēm un gaisa toksiskumam Ventspilī.

Tiešs Daugavpils HES kampaņas rezultāts bija toreizējās – īpa-šas, no Latvijas PSR Ministru Padomes neatkarīgas – Vides ko-mitejas nodibināšana. Turklāt tās priekšsēdētāju pirmo reizi ne tikai okupētās Latvijas, bet visas PSRS pastāvēšanas vēs-turē apstiprināja pēc konsultācijām ar dabaszinātniekiem un sabiedrības pārstāvjiem.

1986. gadā dibinātajā Kultūras fondā tika izveidota īpaša Dau-gavas programma. Tā ļāva iezīmēt Daugavas ievērojamākās vietas un vietvārdus, savākt liecības par Daugavas vēsturi, iz-dot «Daugavas rakstu» sēriju utt.


23DABA

* Čekisti – PSRS Valsts drošības dienesta darbinieku kopējs apzīmējums.

** Vladimira Iļjiča Ļeņina – lielinieku partijas dibinātāja – vārds Pļaviņu HES piešķirts pēc Latvijas PSR darbaļaužu lūguma.

*** PSKP kongresu nosaukums, tāpat kā V. I. Ļeņina vārds, pēc darbaļaužu lūguma okupācijas gados dāsni dāļāts gan lauku kolektīvajām saimniecī-bām, bet jo sevišķi – PSRS militāri rūpnieciskā un enerģētiskā kompleksa objektiem.

**** Lēģeris – pārsvarā Sibīrijā un PSRS ziemeļos izvietoto koncentrācijas nometņu iesauka.

***** Nu, pogoģi! (nu, pagaidi tikai! – krievu val.) – folklorizējies teiciens no padomju laika kulta multfilmas par padumju vilku un veiklu zaķīti, ko vilkam nekādi neizdodas notvert.

Kilovati neattaisno noziegumu pret dabu

1987. gada pavasarī Daugavpilī notika Latvijas Kultūras fonda kopā ar Baltkrievijas Kultūras fondu rīkota Daugavas konfe-rence, kas izvirzīja un pamatoja nepieciešamību Augšdaugavā izveidot dabas vai nacionālo parku «Daugavas loki». Šobrīd Latvijas Zinātņu akadēmija un nacionālā UNESCO komisija to virza iegrāmatošanai UNESCO Pasaules dabas un kultūrvēstu-riskā mantojuma sarakstā.

Vēl viens ar Daugavpils HES projekta apspriešanu saistīts bez-precedenta notikums bija tam veltītā PSRS Biosfēras padomes izbraukuma sēde Rīgā. Tik reprezentatīvs ekoloģijas autoritā-šu forums Latvijā nav noticis ne pirms, ne pēc tam. Bez Dau-gavpils HES projekta kritikas tas dalībniekos gribot negribot nostiprināja pārliecību, ka arī Rīgas un it sevišķi Pļaviņu HES piepildījums īstenībā ir nesodīts un grūti labojams noziegums pret Latvijas dabu, pret kādreiz vienu no lielākajām Baltijas jūras lašupēm, pret Latvijas kultūru. Mēs varam samierināties, ka reiz mums nozagtā dabas bagātība ienes kaut kādus kilova-tus, bet noziegums paliek noziegums arī tad, ja nolaupīto tērē šajā noziegumā neiesaistīti cilvēki un paaudzes.

Pirms 30 gadiem notikušo Daugavas kampaņu atcerēties un vērtēt ir tikpat svarīgi kā citas liktenīgas norises Latvijas

vēsturē. Pirms vairāk nekā 100 gadiem Rīgas Dabaspētnieku biedrības sanāksmē zoologs un mūsu Dabas muzeja faktiskais pamatlicējs Ferdinands Štolls atzīmēja, ka līdzās Baltijā aiz-sargājamiem dzīvniekiem, piemēram, lidvāverei, nedrīkst aiz-mirst arī tādu kompleksu dabas dārgumu kā Staburaga klin-ti. Pirms pusgadsimta to zaudējām. Šodien prasīties prasās pieņemt īpašu valsts likumu, lai nezaudētu to, kas atlicis no Daugavas, un, kas zina, vismaz vēlētos, tāpat kā Latvijas valsti, kādreiz atgūt arī applūdināto Kokneses kanjonu. Arī multenē par vilku un zaķīti vilka draudi «Nu, zaķi, pagaidi tikai!» slikti atspēlējas vienīgi pašam vilkam.


24VĀRDS

Simt gadu laikā esam piedzīvojuši sapratnes maiņu par ekoloģiju un civilizācijas evolūciju, ieguvuši daudz plašāku apjēgu par to, kas notiek uz planētas Zeme un kosmosā. Sākam izprast cilvēku sasaitē ar Zemi un Sauli, un dabu kā zemes dzīvību. Bet pat simt gadu ir gana ilgs laiks, un tajā bezgala daudz slikta sadarīts, lai visai negudri mainītu vidi. Arī zinātne dažreiz attīstījusies nesa-protamiem līkločiem. Atceros, 1987. gadā, kad par Daugavpils HES celtniecību vēl nebija skaidrības, mēs ar Īvānu Daini aizvi-zinājamies uz Maskavu – uz toreiz populārā žurnāla «Novij Mir» («Jaunā Pasaule») redakciju. Toreiz bija tāda prakse, ka vietējām (nacionālām) Rakstnieku savienībām iecēla kuratorus no PSRS Rakstnieku savienības, un Latvijai par kuratoru bija ielikts «No-vij Mir» redaktors prozaiķis Sergejs Zaligins. Tā nu mēs ar Daini sēdējām galvenā redaktora kabinetā, redaktors izsauca atbildīgo sekretāru, uzmeta aci nākamā žurnāla salikuma izdrukām, nosvīt-roja pēdējo rindkopu un teica, lai vietā ierakstot mūsu tekstu par Daugavpils HES un Daugavas pēdējā dzīvā posma iznīcināšanu. Kopā ar kādu redakcijas darbinieku stāvējām pīpētavā. «Zeme cil-vēku neizturēs,» viņš toreiz rūpjpilns teica.

Mūsdienās zinātnieku disputos aizvien biežāk izskan: «Zeme ir dzīva.» Pirms gadiem divsimt Zemes veidošanos Kanta–Laplasa hipotēze izskaidroja kā gāzu un putekļu daļiņu sablīvēšanos mā-koņa rotācijas rezultātā. Daudz kas nebija zinātniski pamatots, bet vismaz kaut kāds izskaidrojums bija. Zemei tika ierādīta sava vieta, un Saulei bija sava. 20. gadsimta vidū zinātnes vīri kā ak-siomu apliecināja tēzi, ka jau teju 10 miljardus gadu uz Saules darbojas milzu kodolreaktors, kas dod Zemei siltumu un gaismu. Šī hipotēze noturējās ne ilgāk kā 20 gadus. Zinātne attīstījās, un kosmosa pētnieki noskaidroja, ka nekāda kodolreaktora uz Sau-les nav, un jauni aprēķini rāda, ka Saules spīdēšanas termiņam jau pirms miljardiem gadu bija jābeidzas. Zinātnieki uzpīpēja un, paskatījušies saulē, filosofiski nosprieda: «Bet saule spīd! Miljar-diem gadu spīd un silda. Laikam loģiski, ka mūsu teorijā kaut kas nav pareizi.»

Neviens jau īsti nezināja, kas patiesībā notiek uz Saules, vien-vārdsakot – zinātniekiem darba vēl bija jūru jūras. Apvērsumu hipotēzē par Saules «kodolreaktoru» radīja Pulkovas observato-rijas fiziķis Nikolajs Kozirevs. Ap 1947. gadu viņš izveidoja savu teoriju par laiku kā zvaigžņu enerģijas avotu. Par to, ka Saule ražo enerģiju, neizlietojot faktiski necik savas vielas, bet tikai laika enerģiju. Diemžēl Kozirevs bija dzimis Krievijā, un, Staļina laikos kaut ko ne tā pateicis, savus piecpadsmit gadus sabija lē-

ģerī, tādēļ par viņa teoriju pasaule uzzināja tikai 1977. gadā, kad, no nometnēm atgriezies, Kozirevs aizstāvēja doktora disertāci-ju. Rietumpasaules zinātnieki uzreiz saprata viņa ideju par laika enerģiju, ko veido cēloņsakarība. Rietumnieki atkārtoja Kozireva eksperimentus, lai gan pašu idejas autoru nereti aizmirsa pie-minēt. Kāpēc es to atgādinu? No šīs teorijas izriet, ka Saule un planētas ir dzīvas. Arī Zeme ir dzīvs organisms. Ar upēm, floru un faunu, ar savām dzīlēm. To jau 17. gadsimtā teica Johanness Keplers, planētu kustības likumu atklājējs. «Zeme ir dzīva!» – un te nav nekā, kas būtu ārpus cilvēka saprašanas. Mēs to zinām un jūtam. Dzīva ir katra upe un strauts, katrs kalnā pakāpies akmens. Dzīva ir arī Daugava.

1986. gadā demokrātiskā centrālisma principos iedibinātā PSRS valsts izspēlēja nelāgu joku. Kompartijas un saimnieciskās dzīves vadoņi padomju republikās nonāca savas pastāvēšanas dilemmas priekšā. Līdz šim bija ierasts uzklausīt Kremli un sekot tā norādī-jumiem, bet daudzviet ar to sekošanu kaut kā nevedās. Iestājās juku un neskaidrību laiks. Svaru kausu smagumi šūpojās starp Kremli un vietējo politisko kadru sapratni. Vēl lielāku jucekli ie-viesa Gorbačovs, klāstot, ka aizvien lielāka loma būs nevis Kom-partijai, bet vietējām padomēm.

1986. gada 22. novembrī Latvijas PSR Ministru Padome aizliedza pieminēt Daugavas vārdu masu saziņas līdzekļos, publiskos pa-sākumos un estrādes priekšnesumos. Tā drosmei atradās vārds – Daugava. Tas tika rakstīts gan vēstulēs, gan skanēja bērnu mutēs, kuri ielās vāca parakstus Daugavas aizstāvībai. Vārds «Daugava» bija atguvis pirmēju un dziļāku drosmes jēgu. Ar mazāk vai vai-rāk drošu sapratni, ka Daugavas vārds aizliegts tāpēc, ka augsta-jai varai ir bail no tā, ka aizlieguma būtība ir bailes no tautas. Tas bija pirmais solis apjēgā: mēs esam drosmīgi, lai baidās tie, kuriem bail! Šī uzvaras pārliecība pēc tam pārtapa Atmodā un Barikādēs, bet sākās viss ar pirmo pārliecības garšu.

Daudzkārt dzīvē esmu saskāries gan ar tā laika garīgās uzvaras cilvēkiem, gan ar nomenklatūras ļaudīm, kas meklēja jēgu vecajā kārtībā un maldījās sava laika sapratnē. Un, jo skaļāk tie klāstīja par savu varu un visvarenību, jo vairāk sajutu viņu vājumu un slēptās bailes. Stiprāka par vareno bailēm no tautas nāca atdzim-šanas griba. Nomenklatūras ļaudis iestrēga un palika reiz iegūta-jās bailēs un sen vairs sevi neatpazīst sociālpsiholoģijas spogulī, kur visi tēli sametušies krustu šķērsu kārībās un aplamībās. Bet Daugavas vārds paliek un ir stiprāks.

MĀTE ZEME UN SAULES UPE PĀRMAIŅU RATOSArtūrs Snips

Eseja


2017. GADA LABĀKĀS PUTNU FOTOGRĀFIJAS

25DABA

Jau sešpadsmito reizi Latvijas Dabas muzejs aicināja dabas fotogrāfus iesniegt konkursam

putnu fotogrāfijas. Aicinājumam atsaucās 79 dalībnieki, un līdz 29. aprīlim varat aplūkot 188 foto. Kā jau ierasts, publicējam godalgotās fotogrāfijas un to

autoriem dāvinām žurnāla «Vides Vēstis» gada abonementu.

Anna Vidzemniece «Robina Skota portrets». Sarkanrīklīte Erithacus rubecula. 2. vieta bērnu grupā.

Dace Brance «Meklētājs». Smilšu tārtiņš Charadrius hiaticula. 1. vieta jauniešu grupā.

Valērija Joņina «Mūžīgā mīlestība». Paugurknābja gulbji Cygnus olor. 3. vieta bērnu grupā.

Zane Dalbiņa «Skatījos, brīnījos!». Mājas balodis Columba livia domestica. 3. vieta jauniešu grupā.


DABA26

Eiženija Freimane «Vakara skrējiens». Paugurknābja gulbis Cygnus olor.2. vieta senioru grupā.

Alise Paula Legzdiņa «Es neesmu veģetārietis». Melnais meža strazds Turdus merula. 1. vieta bērnu grupā.

Līva Mankus «Pū vai pē zīlīte». Purva zīlīte Parus palustris. 2. vieta jauniešu grupā.

Viktors Ivanovs «Balta bumbiņa ar astīti». Garastīte Aegithalos caudatus. 2. vieta pieaugušo grupā.

Ēriks Tempelfelds «Uz tirgu pēc ķiršiem». Mājas strazdi Sturnus vulgaris. 3. vieta pieaugušo grupā.


DABA27

Vladislavs Mihailovskis «Lidojums atļauts». Paugurknābja gulbis Cygnus olor. 1. vieta pieaugušo grupā.

Jānis Bērziņš «Piramīda». Lielie ķīri Larus ridibundus. 1. vieta senioru grupā.

Sandra Eglīte «Zādzība». Lielie baltie gārņi Egretta alba. 3. vieta senioru grupā.


28DABA

NEPARASTĀKĀS FOTOGRĀFIJAS VIETNĒ «DABASDATI.LV» 2016. GADĀJulita Kluša

Bērzu zefīrs Thecla betulae. Foto: Jānis Jansons.

Šo tauriņu ar neparasto nosaukumu varētu pasludināt par 2016. gada iekārojamāko tauriņu, jo tas ir ļoti skaists, bet ne viegli pamanāms. Teju katrs tā atradējs tīmeklī paudis savu sajūsmu.Jānis: «Putnu pazinējus agri vai vēlu ieinteresē arī mazie lidoņi – tauriņi. Tā pirms pāris gadiem notika ar mani, šogad – ar manu kom-panjonu Ainaru Manku. Tā nu devāmies kopīgā tauriņu izbraucie-nā: es – kā tauriņu vērotājs ar pieredzi, Ainars – kā iesācējs. Centos Ainaru iepazīstināt ar dažādiem tauriņiem, līdz, izbridis cauri dzel-tenajām zeltgalvītēm, viņš izcēla nelielu, ļoti košu tauriņu un sauca mani to atpazīt. Kaut arī bērzu zefīru nekad dabā nebiju redzējis, pa-zinu uzreiz. Vārdu sakot, bija nostrādājusi iesācēja veiksme. Tauriņš nebija tramīgs, ļāvās fotosesijai, lidinoties gan pa ziedaugiem, gan kociņu atvasēm. Beigās pat uzliku fotoaparātam makroobjektīvu, lai iegūtu labāku detalizāciju. Kad tauriņam apnika (varbūt paēda?), tas uzvirpuļoja augstu gaisā un pazuda koku lapotnē.»

Vai esi kādreiz ieskatījies tīmekļa vietnē «Dabasdati.lv»? Vai zini, ka tur var ziņot par visiem savvaļas sugu atra-dumiem, kā arī noteikt sugu, ja pats to nepazīsti, bet esi nofotografējis?

Līdzās bagātīgiem datiem šeit ir arī milzum daudz foto-grāfiju, kas nereti pazūd informācijas gūzmā. Centos apko-pot, manuprāt, skaistākās un neparastākās un noskaidrot, kā autori pie tādām tikuši. Izvēle nebija viegla – no vairāk nekā 60 tūkstošiem (!) 2016. gadā vietnē ievietoto fotogrā-fiju vairāk nekā 24 tūkstoši bija tauriņu foto (tas – vislie-lākajā mērā pateicoties Uģa Piterāna organizētajai tauriņu vērošanas akcijai), vairāk nekā 12 tūkstoši putnu un 7600 sēņu foto. Vairākos novērojumos bija ziņots par ļoti retām vai Latvijai pat jaunām sugām, taču šajā subjektīvajā iz-lasē gribēju atspoguļot «Dabasdati.lv» aplūkojamo daudz-veidību ne tik daudz no sugu cik novērojumu dažādības viedokļa: vai tikai putni apdzīvo putnu būrīšus? Ziedam līdzīgs, bet nav zieds – kas tas ir? Vai, ejot dabā, var atrast arī kūkas, rūķu cepures un citplanētiešus? Autori savus fo-tostāstus nereti papildinājuši ar piebildi: tikt pie foto bija vienkārši. Varbūt neparastu fotokadru iegūšana tiešām nav nemaz tik sarežģīta, ja ir redzīga acs un pa rokai vienmēr fotoaparāts?

Visvaldis: «Gaura zem mola bija izperējusi vismaz 14 mazuļus. To ieraudzīju un nobildēju dienu agrāk. Aizbraucot nākamajā dienā, gauru tur vairs nebija. Liels bija pārsteigums, kad ieraudzīju jauko ģimenīti mola otrajā pusē. Pāriet molam pāri gauras nevarēja, tātad bija appeldējušas tam apkārt, taču tie ir gandrīz divi kilometri un jūras pusē lieli viļņi! Nobildēt šoreiz bija viegli. Redzot, ka gaura ar mazuļiem dodas pa Ventu uz augšu, aizgāju kādu gabaliņu gaurām priekšā un aizslēpos aiz mola akmeņiem. Tā es knipsēdams viņas sa-gaidīju un pavadīju.»

Lielā gaura Mergus merganser. Foto: Visvaldis Šteinbergs.

Viktors: «Satikšanās ar roni bija pilnīgi nejauša. Kopā ar sievu izve-dām pastaigā suni. Aizklīdām līdz molam un jau atceļā ievērojām, ka pie paša krasta atpūšas ronis. Garām ejošie ļaudis viņu pat nemanīja, bet mēs ar sievu esam acīgi. Kamēr es mainīju objektīvu, ronis aiz-peldēja tālāk. Jau sabēdājos, ka pārāk ilgi esmu ņēmies ar fotoaparā-tu, tomēr, kad ronis noķēra nēģi, tas uz dažām minūtēm piepeldēja atrādīt savu lomu.»

Foto: Viktors Ivanovs.


29DABA

Foto: Igors Deņisovs.

Igors: «Maija vidū, labā, saulainā dienā vēroju putnus Mangaļsalas molā. Plkst. 14.06 redzu – uz jūras pusi rāpo zalktis, pēc pusstundas redzu, ka zalktim jau mutē reņģe, bet plkst. 14.57 zivs jau ir apēsta. Ļoti drošs un gudrs dzīvnieks.»

Neparastie putnu būrīšu apdzīvotāji – vāveres un sirseņi Vespa crabro. Foto: Viktors Ivanovs, Inguna Riževa.

Viktors: «Vārnukrogā kāda īpašuma saimnieks nelielā teritorijā bija izvietojis daudzus būrīšus, cerot, ka pavasarī viņu priecēs putnu dziesmas. Taču putnu vietā tos apdzīvoja... vāveres. Es pirmo reizi re-dzēju vāverēnus, kur nu vēl putnu būrī dzīvojošus! Biju tur iebraucis uz piecām minūtēm darba lietās, bet aizķēros uz vairākām stundām. Labi, ka fotoaparāts bija līdzi!»Inguna: «Mūsu ģimene šos mežus atklāja, kad lasījām Imanta un Ri-manta Ziedoņu grāmatu «Mežu zemē Latvijā». Meklējot Vāsu kalnu, ieraudzījām uzrakstu «Līgatnes upes dabas taka». Sākām to regulāri apmeklēt. Tagad tur veikti meža izciršanas darbi, ir jauni stādījumi. «Latvijas valsts mežos» pēc meža darbiem parasti uzstāda putnu bū-rīšus. Vasaras beigās putnu vietā tajos iemitinājās sirseņi.»

Ziediem līdzīgas, bet pavisam citādas dzīvības formas; no kreisās – sēne Plicaturopsis crispa un kārklu rožzieda pangodiņa Rhabdophaga rosaria kāpuru provocēta panga. Foto: Jalmars Jesnovskis, Didzis Jurciņš.

Jalmars: «Šīs sēnes nejauši ieraudzīju lielā lazdu krūmā uz nokaltuša zara. Piesaistīja dekoratīvā forma. Uz zara sēņu bija daudz. Izvēlējos dažas lielākās un nofotografēju.»

Latvijā sēne ir bieži sastopama, aug lielās grupās, taču cepurīte pa-rasti neliela, līdz 2,5 cm plata.

Didzis: «Pirmoreiz šādus veidojumus redzēju bērnībā, kad ar tēvu ziemā gājām makšķerēt. Viņš tās par vēja rozēm sauca. Svaigā veidā vasarā pirmo reizi tādas redzēju tikai 2016. gadā. Laikam pārāk labi nomaskējušās. Izcelsmi nezināju līdz pagājušajai vasarai. Sākumā domāju, ka tā ir kāda sēņu izraisīta parādība.» Šādas pangas uz kārkliem sastopamas bieži. Tās sāk veidoties vasa-ras sākumā un zaļas saglabājas līdz rudenim, kad nobrūnē, bet brū-nas saglabājas līdz pat pavasarim.

Zeltactiņa Chrysopidae un olas ar nedēļas intervālu. Foto: Margita Grīnberga.

Margita: «Uz loga istabā pamanīju zeltactiņu. Ķēros pie fotoaparā-ta, lai iegūtu kādu glītu foto, bet, tiklīdz sāku kustēties, zeltactiņa steigšus pameta savu knosīšanās punktu, atstājot aiz sevis padarīto darbiņu. Sākumā, 25. jūlijā, oliņas bija gludas, zaļganā krāsā, 2. au-gustā – baltas, ar mazliet redzamām kukainīšu formām. Taču vairāk tās nemainījās, un pēc 3–4 mēnešiem tika notīrītas.»

Aleksandrs: «Reiz brīnījos par nepazīstamiem izaugumiem uz ozola zara: vieni – kā ābolīši, citi – kā mikropankūkas vai čiekuri, kam ozolā nav jāaug. Tas iedvesmoja meklēt vēl kaut ko līdzīgu. Blakus ozo-lā saskatīju daudz nograuztu lapu. Uz vienas lapas atklāju kaut ko neparastu – līdzīgu zaļiem eļļainiem tārpiem, kas aplipinājuši lapu no apakšas. Nezināju, kas tas ir. Pēc dažiem gadiem, pateicoties foto galerijai «Galerie-insecte.org», noteicu tos kā zāģlapsenes Caliroa annulipes kāpurus.»Aleksandra aprakstītie veidojumi uz ozola varētu būt kukaiņu kāpuru provocētas pangas. Vairāku veidu pangas uz viena zara sastopamas reti.

Foto: Aleksandrs Balodis.


30DABA

Rožainais pagaurs Spergularia rubra. Foto: Ansis Opmanis.

Ansis: «Senākos laikos Rīgā, Juglā, to nebiju manījis. Augs uzradās vispirms dažus gadus Brīvības ielas malā, kur tagad, saaugot biezā-kiem graudzāļu ceriem, tas jau izzudis. 2016. gada pavasarī rožaino pagauru atradu vietā, kur tagad Juglā izveidots jauns trotuārs un gar malu sastādīti dažādi skuju kociņi. Droši vien tas Rīgā sastopams vēl kaut kur, bet mazā auguma dēļ paliek neievērots.»Pagauri ir sālsmīļi. Jūrmalas pagaurs ir ļoti rets, sastopams tikai jūras piekrastē. No tā grūti atšķirams ir tīruma jeb rožainais pagaurs, kas pa retam gadās kādā ceļmalā, tīrumā; Kurzemē un Zemgalē biežāk.

Iespējams, parastā cepurene Encalypta vulgaris. Foto: Jeļena Plinta.

Jeļena: «Pavasara dienā atbraucām uz Lielupi atpūsties, vīrs mak-šķerēja, es, kā vienmēr, pastaigājos pa krastu ar fotoaparātu, cerot atrast ko neredzētu. Kopš esmu apguvusi makrofotogrāfiju, par manām fotomodelēm kļuvušas dīvainu, fantastisku formu sūnas un ķērpji. Arī šoreiz sabildēju vairākas sūnas, tostarp šo cepureni, ko at-radu karjera malā dolomīta atsegumā.»Latvijā zināmas četras cepureņu sugas, pēc foto vien tās noteikt ir grūti. Biežāk sastopamā ir lielā cepurene, bet parastā cepurene, par spīti nosaukumam, Latvijā ir reta. Atrast cepureni ar sporu vācelītēm ir īpaša veiksme, jo biežākajai cepureņu sugai tās veidojas reti, bet pārējās sugas pašas ir retas! Sporu vācelīti nosedz vāciņš, kas atgādi-na rūķa cepuri, no kā cepurene arī ieguvusi nosaukumu.

Parazītiskā sēne Syzygites megalocarpus. Foto: Vēsma Vijupe.

Vēsma: «Pelēkā, drūmā dienā eju pa pielijušu meža taciņu. Piepeši mākoņi pašķiras, uzspīd daži saules stari un uz taciņas burtiski ie-mirdzas kas līdzīgs pienenei ar pūkām. Domājot, ka tas ir kāds kurvj-ziedis, pieliecos klāt un ieraugu... sēni! Interesanti, ka saules pietika tikai mirkli, lai uzņemtu pāris kadru!»Pēc Vēsmas ziņojuma tika noteikta Latvijā jauna sēņu suga! Smalki skaistā suga parazitē pārsvarā uz lapiņsēnēm un bekām. Liels re-tums gan, visticamāk, nav, drīzāk – iepriekš neievērota, jo pēc atklā-juma ienāca vēl divi šīs sugas ziņojumi.

Brūnzobe Hydnellum sp. – kūka mežā. Foto: Eva Reimate.Eva: «Šo sēni atrada vīrs, kamēr es meklēju ēdamās sēnes. Tā kā ne-viens no mums nezināja, kas ir šis veidojums, nofotografēju. Pie zi-nošākiem sēņotājiem noskaidroju, ka tā ir brūnzobe. Viņi teica, ka tā ir reta un ieteica foto ielikt «Dabasdati.lv», lai citi arī redz. Ievērot brūnzobi nav grūti, jo «asiņainie» pilieni uz tās ir spilgti un pamanā-mi. Pēc tam nelielā teritorijā atradām vēl vairākas tādas un arī jau vecas sēnes.»Latvijā ir divas ļoti līdzīgas brūnzobes – rūsganā brūnzobe Hydnel-lum ferrugineum un Peka brūnzobe Hydnellum peckii. Abas ir retas. Tās var atšķirt pagaršojot. Ja rūgta, tad Peka brūnzobe.


31DABA

Violetā badhāmija Badhamia lilacina – kā citplanētieša acis. Foto: Līga Strazdiņa.

Līga: «Sudas–Zviedru purva dabas liegumā taka ved pa pirmskara laikā ierīkotu meliorācijas grāvīšu sistēmu, kas tagad aizaugusi ar mellenājiem un brūklenājiem. Vietējie ogas nolasījuši, bet tā kārojas brokastis! Meklējam cītīgāk, un – kas tad tas? Polijlapu andromēdai tādas savādas dzeltenas «ogas»! Lieku lupu pie acs un pētu tuvāk: saulaini dzelteno masu veido neskaitāmi daudz lodīšu, kas peldas caurspīdīgā želejveida gļotu slānī. Skaidrs – tas ir gļotsēnes plazmo-dijs ar augļķermeņiem! Pēc tam no Julitas Klušas uzzināju arī sugas nosaukumu un faktu, ka pāris dienu laikā augļķermeņi nobriestot mainīs krāsu uz brūni violetu. Purvā bridu arī vēlāk, bet gļotsēnes violeto stadiju tomēr neieraudzīju.»Violetā badhāmija raksturīga tieši purvainām vietām, tāpēc parastā sēņu mežā vai pļavā tādu nesastapsi.

Albīna glodene Anguis fragilis. Foto: Elīna Bite.

Elīna: «Glodeni pirmoreiz pamanījām pavisam nejauši pavasarī, kad kaķene to dzenāja gar pašām mājas durvīm. Toreiz glodenei, kura bija ļoti maziņa, izdevās izmukt no mednieces nagiem. Pirmajā mirklī nesapratām, kāpēc mazā radībiņa ir tik savādā krāsā, bet nopriecājā-mies, ka tai izdevās aizmukt. Nemaz necerot glodeni ieraudzīt vēlreiz, tas tomēr notika brīdī, kad tika pļauta ezera krasta josla, un glodenei atkal paveicās izmukt. Bija vasaras vidus, un glodenīte jau bija kļuvusi par kārtīgu glodeni. Tā bija ļoti droša, iespējams, arī sabijusies no tri-mera radītajiem trokšņiem, tomēr ļāvās mazai fotosesijai.»Rāpuļiem albīni īpatņi ir ļoti reti. 2016. gadā «Dabasdati.lv» ziņots arī par citu sugu neparastiem baltiem eksemplāriem: I. Deņisovs zi-ņojis par albīnu sīli, M. Puķītis – par albīnu balto cielavu, savukārt A. Stepanova ziņojusi par sniegbalto dzegužpirkstīti (plankumainās dzegužpirkstītes pasuga ar tīri baltiem ziediem un lapām bez plan-kumiem), kas līdz šim bija zināma vien no 1950. gadu literatūras.

Gaišzilā krāšņspāre Coenagrion puella. Foto: Ģirts Baranovskis.Ģirts: «Bija Jāņu dienas pēcpusdiena, un, kā jau 24. jūnijā gadās, kopā ar draugiem bezsaturīgi vadījām laiku. Piemājas dīķī peldējās vardes un lidinājās dažas spāres. Tā kā spāres nepazīstu, nofotogra-fēju, lai vēlāk noskaidrotu sugu. Kopumā uzņēmu kādas 4–5 bildes. Viss fotografēšanas process aizņēma aptuveni minūti. Spāres bija pilnībā aizņemtas ar savām lietām un fotografēšanai neiebilda.»

Vairogblaktis Picromerus bidens nomedījušas kāpuru. Foto: Uģis Piterāns.Uģis: «Nelielā pļaviņā šo interesanto ainiņu pamanīja kolēģis Kaspars Ozoliņš un sauca mani, lai nāku fotografēt, – būšot unikāls, izstādes cienīgs foto! Sākumā biju skeptisks (kas nu tur TĀDS var būt?), bet, nonācis «notikuma epicentrā», sapratu – viņam taisnība. Blaktis gan nebija diez ko atsaucīgas, jo šādā fotogēniskā pozā uzturējās vien ļoti īsu brīdi un, droši vien sajutušas manu klātbūtni, ātri vien aizvir-zījās prom pa zāles stiebru.»

Vītolu urbējs Cossus cossus. Foto: Agnese Lagzdiņa.

Parasti «Dabasdati.lv» ziņots par vītolu urbēja kāpuriem, kas ir lieli, resni, gaļīgi un oranži līdz tumši sarkani, tāpēc piesaista uzmanību. Šis foto ar pieaugušu naktstauriņu iepatikās neparastā pretskata dēļ.Agnese: «Tauriņu ieraudzīju, braucot ar velosipēdu. Gandrīz uzbrau-cu virsū! Sākumā sabijos: kas tas ir – tik liels? Pēc tam jau sapratu, ka tauriņš. Šādu ieraudzīju pirmoreiz. Tauriņiem sejas ir ļoti atšķirīgas. Kā-dam citam tauriņam arī biju nofotografējusi seju, un kolēģi jautāja: vai tas ir sikspārnis?»


32VIDRŪPE

Kad «Vides Vēstu» redakcija saņēma lasītājas vēstuli par ķī-miskajām trasēm, apspriedām, rakstīt par tām vai ne, un es iegrimu pārdomās, vai maz vērts tērēt tam laiku. Ierakstot «Google» meklētājā vārdu savienojumu «ķīmiskās trases», pa-rādās vesela rinda avotu latviešu valodā, kas šo lietu nosauc par vislielāko noziegumu pret cilvēci, un tikai viens, kas to uz-tver kā joku un smejas («Cehs.lv»). Lai gan man patīk humors, nolēmu, ka par šo lietu vērts uzrakstīt nopietni. Iedziļināša-nās ķīmisko trašu pētnieku stāstos man radīja ne tikai daudz jautru brīžu, bet arī nopietnas pārdomas par to, kā rodas sazvērestības teorijas un vai tās ir tik nevainīgas, kā pirmajā brīdī šķiet. No vienas puses, apzinos, ka tie, kuri šīm teorijām tic, diez vai mainīs savu viedokli, izlasījuši šo rakstu. No otras puses, iedziļināšanās konkrētajā «sazvērestības teorijā» palīdz saprast arī citas, līdzīgas teorijas. Tāpēc šis raksts būs ne vien par ķīmiskajām trasēm, bet arī veidu, kā šādas teorijas izpla-tās un kļūst dzīvotspējīgas.

Tumsonība piezogas nemanot

Daudzi uzskata, ka dažādas sazvērestības teorijas ir tumsonība. Tomēr, tik ļoti novienkāršojot to rašanās iemeslus un nicinoši izturoties pret to piekritējiem, mēs tikai veicinām to izplatību,

ĶĪMISKĀS TRASES DEBESĪSJana Simanovska

kamēr paši nemanot varam iekrist līdzīgu teoriju valgos. Manu-prāt, lai šādas teorijas rastos, vajag trīs nosacījumus:

1) uzmācīgu ticību kādai idejai, piemēram, ka politiskā elite perina kādu ļaunu sazvērestību pret tautu,

2) nekritisku attieksmi pret savu nezināšanu, nespējot izskaidrot redzamās parādības, faktus, notikumus (un ne-viens no mums nav eksperts visās jomās, kaut ko mēs no-teikti pietiekami labi nezinām),

3) nepietiekamas zināšanas un neizpratni par to, kas īsti ir zinātniskās metodes, kā tās strādā (vai arī – uzmācī-gā ideja apklusina saprāta balsi).

Kā redzat, tas nav nekas īpašs – daudzos prātos var rasties visi trīs šie nosacījumi. Tad nu ķeramies klāt ķīmisko trašu sazvē-restības teorijas analīzei.

Ķīmisko trašu hipotēze: Pasažieru un militāro lidmašīnu gaisā atstātās sliedes – tās ir aizdomīgas vielas, kas augstu gaisā tiek izkaisītas, lai ietekmētu klimatu vai saindētu cilvē-kus, padarot tos par regulējamām marionetēm leļļu dīdītāju, piemēram, elites, valdības vai masonu, rokās. No lidmašīnām tiekot kaisīts radioaktīvais torijs, kadmijs, hroms, niķelis, žā-

Cilvēkiem ir dažādi hobiji: vieni lasa grāmatas, citi iet uz kino, daži vēro putnus. Izrādās, ir arī debesu vērotāji, kas fotografē lidmašīnu atstātās sliedes, ko sauc par ķīmiskajām trasēm, un vaino tās visās pasaules nelaimēs. Dažiem ķīmisko trašu teorija šķiet absurda – viņus jau no skolas gadiem pilnībā apmierina skaidrojums, ka debesīs redzamās trases ir ūdens daļiņu kondensāts ap lidmašīnas izplūdes gāzēm, jo tās ir daudz siltākas nekā gaiss, tāpēc notiek ledus kristāliņu veidošanās ap gāzu molekulām.

Foto: Vilnis Skuja.VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2017

33VIDRŪPE

vētas asinis (?!), mikroorganismu sporas, dzelteno sēņu tok-sīni (?!), etilēnbromīds un polimēru šķiedras. Saraksts vairāk nekā dīvains, bet tādu es atradu gan angļu, gan latvju valodā. Šī teorija radusies ASV pirms divdesmit gadiem, bet pirms trim gadiem beidzot nokļuva līdz mums. Latvijā debesu vē-rotāji vērsušies pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstī-bas ministrijas, un tā konsultējās ar Civilās aviācijas aģentū-ru, kas noliedza ķīmisko trašu eksistenci, bet sazvērestības teoriju piekritējiem tas, protams, nav nekāds arguments.

Veicu nelielu aptauju tviterī, un, izrādās, no gandrīz diviem simtiem aptaujāto tikai sestā daļa neko par to nebija dzirdēju-ši, bet piektā daļa piekrita vai sliecās piekrist šai sazvērestības teorijai par ķīmiskajām trasēm. Vai izglītības līmenis ietekmē-ja atbildi? Nē, vismaz šajā aptaujā ne, jo sazvērestības teorijai «ticīgo» daļa bija visai līdzīga starp cilvēkiem ar vidējo un aug-stāko izglītību, un pat doktora grādu ieguvušo vidū.

1. Uzmācīga ideja.

Kā jau visām sazvērestības teorijām, uzmācīgā ideja ir šāda: kāds «tur augšā» visu kontrolē un, mums nezinot, dara slepe-nas lietas, mūs par to neinformējot. Ķīmiskās trases ir viens pierādījums šādai kontrolei. Kam tas ir izdevīgi? Izrādās, gan tiem, kuri vēlas iznīcināt visu cilvēci, gan tiem, kuri vēlas ar to manipulēt, bet pilnīgi iespējams, «Big Pharma» vēlas mūs padarīt slimus, lai varētu pārdot dārgas zāles. Bet varbūt tiem, kuri baidās no klimata pārmaiņām un ar ķīmisko trašu palīdzī-bu slepeni cenšas tās mazināt.

2. Nespēja izskaidrot debesu parādības citādi.

Dzīvē mēs saskaramies ar dažādām parādībām un ne visas spējam izskaidrot.

Chemtrails jeb ķīmisko trašu gadījumā tieši šis nosacījums pa-dara šo teoriju tik dzīvelīgu, jo tā ir vieglāk izskaidrot veselu rindu notikumu un parādību, kuru izprašanai ķīmisko trašu vērotājiem pietrūkst zināšanu. Tā vietā, lai iedziļinātos, studē-tu, meklētu atbildes, viņi izvēlas vieglāko ceļu – visu neskaid-ro «piešuj» klāt savai teorijai, tā barojot savu uzmācīgo ideju. Diemžēl šāds trūkums piemīt ne tikai neizglītotiem cilvēkiem – arī atzīti zinātnieki var kļūt nekritiski pret savām zināšanām un muldēt tā vietā, lai pārbaudītu faktus. Biežāk gan tieši vis-zinošākie cilvēki ir viskritiskākie pret savu zināšanu robežām, bet muļķi vai apmātie par sevi nešaubās un var radīt pat ļoti pārliecinošu iespaidu.

3. Zinātniskais analfabētisms jeb nepietiekamas zināšanas un izpratne par to, kas īsti ir zinātniskās metodes, kā tās darbojas.

Zinātniskais pētījums nav jebkurš novērojums. Ir ļoti strikti noteikumi, kas jāievēro, lai pārējie zinātnieki piekristu tam, ka ir iegūtas jaunas zināšanas par pasaules kārtību. Nopietni un pamatoti pētījumi tiek publicēti zinātnisko rakstu krāju-mos, un, tā kā rakstus pirms publicēšanas lasa redaktors un zinātniskie recenzenti, kuri iedziļinās pētījumā un noraida publikāciju, ja mana nepietiekamu zinātniskumu, tas ir labs

drošības siets. Ne visiem žurnāliem ir laba reputācija. Nereti gadās, ka kļūdainas teorijas iekļūst žurnālā, bet pēc kāda laika tās tiek atmaskotas. Tāpēc savas nozares zinātnieki orientē-jas, kas ir avoti ar labu vai sliktu reputāciju, kā arī – kuri raksti radījuši daudz diskusiju vai pat atsaukti. Arī katram pētīju-mam ir savas robežas, ko no tā var secināt, bet lasītājiem vai zinātnes popularizētājiem (žurnālistiem) nereti patīk pārspī-lēt, piemēram, skaļi paziņot, ka alumīnijs vainīgs pie tā, ka cilvēki arvien biežāk slimo ar vēzi, lai gan viens pētījums tikai atklāja saistību starp ļaundabīgo audzēju un regulāru alumīni-ja hlorīdu saturošu pretsviedru līdzekļa izmantošanu.

Zinātnieku uzdevums, veidojot pētījumu, ir panākt, lai tas nav subjektīvs, proti, lai tā rezultāti nav atkarīgi no paša zi-nātnieka, bet novērotās parādības. Piemēram, kāds ķīmisko trašu «pētnieks» stāsta, ka, kopš viņš tās ievērojis, pamana tās arvien biežāk , tātad – to skaits aug. Tā ir ļoti tipiska kļūda, proti, mēs bieži vien ignorējam parādības, kas mums nešķiet svarīgas, bet sākam tās ievērot, tiklīdz tās kļūst svarīgas vai mums aktuālas. Piemēram, esot stāvoklī, es sāku pamanīt aiz-vien vairāk grūtnieču un sieviešu ar bērnu ratiņiem. Bet, lai pateiktu, vai tiešām ir pieaudzis grūtnieču skaits, man vaja-dzētu datus par to, cik daudz grūtnieču bija, pirms es paliku stāvoklī. Grūtniecēm dienas gaitas dabiski krustojas – vizītes pie ārsta, speciālie veikali, māmiņu nodarbības un tā tālāk –, un tas rada iespaidu, ka grūtnieču ir vairāk, jo pirms tam es šādas vietas neapmeklēju. Zinātnieku uzdevums ir novērst šā-das subjektīvās ietekmes.

Cilvēkam, kurš ir jaunpienācējs zinātnes lauciņā, nereti šķiet, ka pietiek ar labu lasītprasmi, lai saprastu pētījumus un spē-tu tos novērtēt. Tomēr ne viss ir tik vienkārši: zinātnieki sa-vas prasmes izkopj gadiem ilgi, ir nepieciešama pieredze, lai orientētos savas nozares zinātniskajā literatūrā.

Arī ķīmisko trašu teorijas uzturētāji savās interneta vietnēs at-saucas uz «ievērojamiem zinātniekiem» un viņu rakstiem, kas, tālāk pētot, nemaz tik ievērojami nav. Dažreiz autori patiešām respektējamus zinātnes atklājumus papildina ar saviem paš-pierādījumiem. Piemēram, rakstā par to, ka lidmašīnas kaisa alumīnija nanodaļiņas, atradu atsauces uz atzīstamiem zināt-niskiem rakstiem par nanodaļiņu toksiskumu, kas rada iespai-du, ka autors ir nopietns un orientējas tēmā. Taču neatradu nevienu atsauci, kas pierādītu to, ka tiešām kāds tās alumīnija nanodaļiņas virs mūsu galvām kaisītu.

Tātad – ķīmisko trašu teorija ir falša. Vai tā ir kaitīga? Tiešā veidā – nē, bet kā domāšanas veids var atstāt pēdas un kaitēt gan indivīdiem atsevišķi, gan sabiedrībai kopumā. Piemēram, vakcinācijas pretinieki jeb cilvēki, kuri tic, ka vakcinēšana ne-pasargā no slimībām, bet tikai nodrošina peļņu «Big Pharma», kas savukārt noklusē vakcīnu blaknes, ir daudz bīstamāki, jo var kaitēt gan saviem, gan arī citiem bērniem, veicinot sen iz-skaustu slimību atdzimšanu. Ir cilvēki, kuri tic, ka kāds melo par AIDS patiesajiem iemesliem, un HIV infekcijas gadījumā atsakās no terapijas. Viņi aplipina citus, un viņu bērni mirst no kaitēm, kur medicīna spēj palīdzēt. Tā varētu turpināt par daudzām ci-tām teorijām, tāpēc mums ikvienam jāizkopj sava «zinātniskā» domāšana, lai neuzķertos uz maldinošām teorijām.


Novērotā parādība Ķīmisko trašu teorija

Vides zinātnieku skaidrojums

Lidmašīnu atstātās sliedes ir dažādas, un dažas debesīs redzamas ļoti ilgi. Dažreiz viena lid-mašīna atstāj pēdas, cita, kas lido tai bla-kus, ne.

Tas noteikti saistīts ar to, ka ne visas lid-mašīnas izkaisa vienu un to pašu. Ķīmiskās trases varot atpazīt pēc tā, ka atmosfērā tās noturas vismaz pusi dienas.

Lidmašīnu atstātās sliedes ir sasalis ūdens tvaiks, kas veidojas no lidmašīnas izplūdes gāzēm. Ūdens tvaikam sasalstot, tas piesaista vēl citas atmosfērā esošās ūdens molekulas. Ūdens kondensāta veidošanās ap lidmašīnas izplū-des gāzēm ir saistīta gan ar gāzu sastāvu, gan atmosfēras slāņu īpašībām – temperatūru, mitrumu, vēja virzienu un spēku. No zemes skatoties, var šķist, ka lidmašīnu sliedes krustojas, lai gan lidmašīnas lido dažādos augstumos un katrā no tiem ir citi apstākļi, kas ietekmē sliežu veidošanos. Tāpēc arī to atstā-tās sliedes var būt dažādas pat pie vienāda atgāzu sastāva. Protams, tāpat kā jebkuram ar degvielu darbināmam transportlīdzeklim, arī lidmašīnu izplūdes gāzes nav nekāds rožūdens – kopā ar ūdens tvaiku tās gaisā izmet tādas pie-sārņojošas vielas kā CO2, CO, slāpekļa un sēra oksīdus, ogļūdeņražus, kvēpus. Lidmašīnu izplūdes gāzes pieder pie siltumnīcas efektu veidojošajām gāzēm.

Visā pasaulē aizvien vairāk pieaug elpo-šanas ceļu un sirds un asinsvadu saslim-šanas.

Cilvēki slimo, jo lid-mašīnas gaisā izkaisa kaitīgas vielas. Vairāk tas tiek darīts virs lielpilsētām.

Elpošanas ceļu, sirds un asinsvadu slimībām ir daudz cēloņu, arī vides piesār-ņojums. Pilsētās bieži vien ir ļoti piesārņots gaiss, un šo piesārņojumu (slā-pekļa un sēra oksīdi, ogļūdeņraži, smalkas cietās daļiņas (particulate matters jeb PM)) rada automašīnu izplūdes gāzes un saceltie putekļi, apkure, rūpnie-cības uzņēmumi, un tas patiešām ļoti negatīvi ietekmē veselību. Putekļu pie-sārņojums nosēžas, un tad mēs to redzam kā netīrumu kārtu, piemēram, uz palodzes. Pilsētās ir vairāk putekļu, jo tur dzīvo vairāk cilvēku un ir vairāk piesārņojošu aktivitāšu.

Ķīmiskajās trasēs kaisīto vielu pēdas, piemēram, alumīniju un smagos metālus, var noteikt analīzēs.

Tas ir tiešs pierādī-jums tam, ka kaisīša-na notiek! Aktīvākie ķīmisko trašu vēro-tāji nodod analīzes neatkarīgās labora-torijās, kur tiek at-klāta dažādu vielu klātbūtne.

Alumīnijs ir dabā visplašāk sastopamais metāls (Zemes garoza satur aptuveni 8 % alumīnija), tāpēc nav brīnums, ka tas uzrādās analīzēs. Kadmijs ir ļoti indīgs smagais metāls, un atmosfērā tas nokļūst no dažādiem avotiem, piemēram, sa-dedzinot fosilo kurināmo, izmantojot mākslīgos fosfora minerālmēslus (tur tas ir kā neliels piejaukums), dzelzs un cinka rūdu ieguvē un pārstrādē. Līdzīgi ir arī ar citiem piesārņotājiem. Vides zinātnieki pēta, kā piesārņojošās vielas nonāk vidē, un par šo tēmu var atrast ļoti daudz informācijas nopietnos, uzticamos avotos. Ķīmisko analīžu veikšana prasa lielu precizitāti un eksperta kvalifikāciju, kā arī piemērotas iekārtas. Reizumis amatieri kaut ko izmēra (piemēram, pa-augstinātas bārija koncentrācijas atmosfērā) un šo informāciju izbazūnē pa visu pasauli, ignorējot, ka skandāla cēlonis patiesībā ir pašu mērījumu kļūda.

HAARP (The High Frequency Active Auro-ral Research Program) jeb augstas frek-vences aktīvā zie-meļblāzmas izpētes programma.

Ar HAARP palīdzību ASV valdība izkaisa jo-nosfērā magnētiskās daļiņas. Cilvēki tās ieelpo, un vēlāk tos ar milzu magnētiem var vadīt. Tā ir slepena ie-roču un manipulāciju programma.

HAARP jeb augstas frekvences aktīvā ziemeļblāzmas izpētes programma ir ASV valdības un universitāšu izstrādāta programma jonosfēras izpētei, lai sa-prastu tās izmantošanas iespējas un ietekmi uz radiosakariem. Jonosfēra ir tik augstu, ka parastās zondes tur netiek.

Cilvēks māk modifi-cēt laikapstākļus.

Jau pagājušajā gad-simtā cilvēki iemā-cījās modificēt laika apstākļus un tagad, lai novērstu klimata pārmaiņas, dara to vēl aktīvāk, kaisot no lidmašīnām visu ko.

Tā patiešām ir – cilvēki iemācījušies koriģēt laika apstākļus, izkaisot atmosfērā smalkas vielu daļiņas (sudraba jodīdu). Ir mēģināts arī novērst tornado. To dara gan lokāli – no zemes, gan arī no gaisa – ar lidmašīnām, piemēram, ASV, Kordil-jeros, lai Kalifornijā būtu lietus vai lai olimpiskajās spēlēs spīdētu saule, un to neviens neslēpj. Šīs tehnoloģijas ir pārāk dārgas, lai izmantotu globāli. Ņemot vērā to, cik daudz CO2 izdalās mūsu darbību rezultātā, ir neiespējami samazi-nāt tā iedarbību, izkaisot citas vielas, jo tad jābūt milzīgiem šo vielu kaisīšanas apjomiem. Ir ANO Konvencija, kas aizliedz mainīt vidi militāriem mērķiem. Tai pievienojušās 77 valstis, tostarp ietekmīgākās. Latvijas to skaitā nav.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vis-pārējās konvencijas par klimata pārmai-ņām Kioto protokolā pieminētas emisijas.

Emisijas ir šifrēts ap-zīmējums vielu kaisī-šanai no lidmašīnām.

Vides politikā un pārvaldībā ar emisijām saprot piesārņojošo vielu izplūdes vidē gan apzināti (no rūpnīcu skursteņiem, automašīnām), gan neapzināti (pie-mēram, autoriepai dilstot, rodas putekļu piesārņojums).

VIDRŪPE34


VIDRŪPE35

Bisfenols A ir plaši izmantota ķīmiska viela, ko ražo lielos ap-jomos. Tas ir ļoti aktīvs monomērs, kas polimerizējoties vei-do ļoti ciešas saites ar citām molekulām, tāpēc to izmanto noteikta veida plastmasu (polikarbonāta) un pārklājumu ra-žošanai. Bisfenolu A izmanto epoksīda sveķos, kas ir daudzu pārklājumu sastāvā, piemēram, konservu kārbās un čeku ter-mopapīrā, zobu plombēs un citur. Tomēr nav tā, ka šī viela būtu ikvienā plastmasā.

Bisfenols A var ietekmēt dzīvu būtņu hormonālo sistēmu, jo tas organismam sagroza «galvu», atgādinot dabisko hormonu estradiolu. Nevēlamā iedarbība ir plaša – testos ar dzīvnie-kiem konstatēts, ka lielās devās tas veicina audzējus, izraisa reproduktīvās veselības un uzvedības problēmas. Ētisku ap-svērumu dēļ bisfenolu A neviens netestē uz cilvēkiem, bet pieņem, ka dzīvniekam kaitīga viela var kaitēt arī cilvēkam. Ir pētījumi par tā kaitīgo ietekmi uz cilvēkiem, tie ir retrospek-tīvi, tāpēc ar daudz lielāku nenoteiktību – arī tad, ja kaitē-jums novērots (piemēram, bērnu uzvedības izmaiņas, lielāka saslimšana ar audzējiem vai aptaukošanās), grūti to saistīt ar paša bisfenola A iedarbību. Zinātniece no Latvijas Dr. chem. Kristīna Tihomirova nesen portālā «Delfi.lv» publicēja rakstu, kurā iedrošina, ka bisfenols A nav «bīstams elements», jo lie-lākā daļa pietiekami ātri izdaloties ar urīnu. Tomēr vairākas stundas tas ir organismā, un vielas iedarbības spēku nosaka gan tās bioloģiskā aktivitāte, gan arī – cik liela daļa un cik ilgi aizkavējas organismā, pirms nonāk urīnā.

Ikvienas bīstamas vielas iedarbību nosaka tās daudzums – arī sāls, kas uzlabo ēdiena garšu, var būt nāvējoša lielās devās. Parasti tiek pieņemts, ka tad, kad monomērs ir izreaģējis un izveidojis plastmasu vai pārklājumu, tas vairs nav bīstams, to-mēr atsevišķi neizreaģējuši monomēri var saglabāties un laika gaitā izdalīties. Vai bisfenola A gadījumā tas, kas laika gaitā no plastmasām un pārklājumiem izdalās, ir tik daudz, lai varētu kaitēt? Lūk, par to arī zinātnieki strīdas!

Likumi un noteikumi attiecībā uz pārtikas iepakojumu no-saka, cik daudz bisfenola A no iepakojuma materiāla drīkst iekļūt pārtikā, lai tas nekaitētu veselībai. 2015. gadā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) paziņoja, ka, ievēro-jot šos noteikumus, pudelēs un citos pārtikas iepakojumos esošais bisfenols A risku patērētājiem nerada, jo aprēķinātā ikdienas deva ir pārdesmit reižu zemāka nekā drošā robeža (4 µk/kg ķermeņa masas). Tomēr šī pati iestāde atzīst, ka zi-nāšanas par uzņemto devu ir pārāk nepilnīgas. Bet nedrīkst aizmirst, ka bisfenols A ir hormonālo sistēmu ārdoša viela, un

šobrīd ir daudz pretrunīgu viedokļu par šādu vielu noteikšanu un ierobežojumiem: Eiropas Komisija nespēj piedāvāt pieņe-mamu kompromisu, kā novērtēt šādu vielu kaitējumu un kad jāpārtrauc to izmantošana. Pērn Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde paziņoja, ka pārskatīs secinājumus par bisfenola A kai-tīgumu imūnsistēmai, jo ir veikti jauni pētījumi, kas apliecina, ka bisfenols A to ietekmē. Labi vismaz, ka Eiropā profilaktiski aizliegts pārdot bērnu pudelītes, kuru sastāvā ir bisfenols A, jo bērni ir īpaši jutīgi. Francija, kas aizliegusi bisfenolu A visos iepakojumos, sagatavojusi apjomīgu zinātnisku pārskatu par aizlieguma iemesliem (diemžēl franciski), tāpēc pārspīlēti ir apgalvot, ka aizliegumi nav pamatoti pētījumos – pētījumi ir, tikai atšķiras to interpretācija un rīcība nenoteiktības apstāk-ļos. Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) arī gatavojas izvērtēt šos riskus, un ir ļoti liela iespēja, ka tiks atbalstīts Francijas ierosinājums aizliegt bisfenolu A termopapīrā.

Jana Simanovska, Dr. sc. ing., biedrība «Ekodizaina kompetences centrs»

VAI BISFENOLS A MUMS KAITĒ?

Vai iespējams izvairīties no bisfenola A?

Atsevišķiem bisfenola A izmantošanas veidiem īstas alterna-tīvas nav, piemēram, daudzreiz lietojamām dzeramā ūdens pudelēm. Iniciatīvā «Manabalss.lv» aktīvisti, kuri vēlas aizliegt BPA pilnībā, kā alternatīvu polikarbonāta pudelēm iesaka uz-ņēmuma «Memory Water» lietotos TritanTM traukus, tomēr man nav pārliecības, ka tie būtu drošāki. Piemēram, samērā jauns (2015) S. Janga un K. Ji pētījums vēsta, ka šo pudeļu sastāvā var būt vielas, kas kaitē ūdens dzīvnieku hormonālajai sistēmai. Tāpēc es ieteiktu labāk dzert ūdeni no krāna, bet, ja nav laba krāna ūdens, padomāt par to, ka diez vai lielās polikarbonāta pudeles ir būtiskākais bisfenola A avots. Labāk ir pārtraukt ēst produktus no konservu kārbām, ignorēt dzē-rienus skārdenēs un mazāk čabināt un krāt čekus, kas drukāti uz termopapīra.

Saīsināts no versijas portālā «Delfi.lv»


DARBI36

Superfūds ir mārketinga jēdziens, ar ko apzīmē pārtikas pro-duktus ar šķietamu pievienoto vērtību. Saka, ka tie esot ve-selīgāki, vitamīniem bagātāki un, tos lietojot uzturā, tiek atrisinātas vairākas problēmas vienā piegājienā. Superfūdus pievieno visur, kur tos var un nevar pievienot, bet ar vislielāko prieku no tiem taisa kokteiļus, ko lepni un nelatviski dēvē par smūtijiem. Smūtijus parasti dzer skaistas un slaidas meitenes, un to pagatavošanas laikā viņas pagūst pāris reižu sevi nobil-dēt un ievietot bildes sociālajos tīklos, veidojot priekšstatu, ka superfūdu smūtiji ir brīnumlīdzeklis pret visu – sākot no pumpām un beidzot ar vēzi. Arī nosaukumi tiem produktiem ir varen interesanti: čia sēklas, godži ogas, kalē kāposti, kvi-noja utt. Tā vien liekas, ka, jo eksotiskāks nosaukums, jo vese-līgāks ir produkts. Nav jau kaut kādas mellenes vai kartupelis.

Kas superfūdos nav superīgi?

Kāds noteikti sāks iebilst, sak, produkti taču labi. Nevar no-liegt – nekādas vainas. Nepārprotiet – tie tiešām ir lieliski un veselīgi produkti. Un ne jau produkti ir vainīgi, ka mārketinga ģēniji pasludināja tos par brīnumlīdzekļiem un sāka tirgot par tik baisām cenām, ka nelabi kļūst. Nieka 100 gramu godži ogu glītā superkārbiņā var maksāt piecus eiro un vairāk. Taču pir-cēji, ticot solījumiem, gatavi pirkt un riskē apēst par daudz. Tieši to es gribētu iztirzāt – cik lietderīgi ir lietot šos superfū-dus un kādi ir riski, ja ar fanātisku apņēmību tos ik dienas pievieno faktiski katram ēdienam.

Čia sēklas

Čia sēklas ir… sēklas ar stāstu. Tās slavina kā vienu no se-nākajiem superēdieniem, kas satur ievērojami daudz antiok-sidantu, šķiedrvielu, olbaltumvielu un omega-3 taukskābju. Nepārprotiet – saturs tiešām ir labs. Viena porcija jeb nieka 30 gramu šo sēklu satur 11 gramus šķiedrvielu. Kādā pētī-jumā pierādīts, ka tās labvēlīgi ietekmē otrā tipa cukura dia-bēta slimnieku asinsspiedienu un veicina holesterīna līmeņa samazināšanos. Bet vai viss ir tik gaiši? Nebūt ne! Čia sēklas var izraisīt smagus gremošanas traucējumus. Ja kāds ir taisījis pudiņu no čia sēklām, noteikti būs ievērojis, ka šķidrumā tās uzbriest. To pašu tās izdara arī gremošanas traktā, to nospros-tojot. Ir aprakstīts gadījums, kad cilvēkam pēc čia sēklu ēša-nas bija nepieciešama neatliekamā palīdzība, jo sēklu kamols bija sācis uzbriest kaklā. Tas ir iemesls, kāpēc es noteikti neie-teiktu ēst šo brīnumēdienu karotēm. Pievieno vienu tējkaroti augļu kokteilim vai, ēdot čia pudiņu, kārtīgi tās sakošļā. Jā, un bēdīga ziņa tievētājiem, kas ļoti cer, ka šis superfūds palīdzēs

SUPERFŪDI – VAI TIEŠĀM TIK SUPERĪGI?Ksenija Andrijanova, reģistrēta uztura speciāliste

ar maģistra grādu uzturzinātnē

Superfood jeb superēdiens – tas ir jēdziens, kas jau kādu lai-ku grozās informācijas telpā. Katru Vecgada nakti es ceru, ka nākamajā gadā tas aizies aizmirstībā, un katru gadu viļos. Izskatās, ka beigu tam nebūs.


DARBI37

samazināt svaru, – čia sēklām nav nekādas pozitīvas ietekmes uz ķermeņa masu. Līdz ar to sapni «ēd šo produktu un tievē» var droši atmest.

Godži ogas

Godži ir ogas, kurām tiek pierakstīti paši skaļākie un brīnu-mainākie veselības solījumi. Īpaši vērts pievērsties vienam – uzskatam, ka tās palīdz samazināt svaru. Internetā var atrast dažādus padomus: ēst tukšā dūša 25 odziņas katru rītu, taisīt novārījumus, likt salātos un pat taisīt sejas maskas. Tas, ie-spējams, izklausās tīri patīkami, bet, ja atcerēsimies, ka nieka 100 gramu šo ogu maksā piecus eiro un vairāk, varbūt vajag padomāt, vai tiešām ir vērts... 100 gramu godži ogu satur 13 gramus cukura. Tas ir gandrīz trīs tējkarotes. Produkts, kas satur tik daudz cukura, absolūti nespēj nodrošināt cerēto brīnumu «ēd un tievē». Diemžēl cil-vēki joprojām tic tam, ka viena konkrēta produkta lietošana var palīdzēt samazināt svaru. Svaru nevar samazināt, kaut ko ēdot. Svaru var samazināt, ēdot sabalansēti un nelielu kiloka-loriju daudzumu.

Jau 2008. gadā izpētīts: godži ogas nepalīdz samazināt sva-ru, taču to ikdienas patēriņš izraisa psiholoģisku komfortu. Pētījuma dalībnieki, ik dienas veicot ogu rituāluzņemšanu, atzīmēja labāku emocionālo pašsajūtu un psiholoģisko kom-fortu. Domāju gan. Es arī gribētu justies laimīga, ēdot ogas par lidmašīnas cenu.

Nākamais labums, ko pieraksta godži ogām, – tās satur ārkār-tīgi daudz antioksidantu. Ir grūti izteikt antioksidantu dau-dzumu vienā ciparā, jo to ir daudz un dažādi. Praksē izmanto tā saukto ORAC jeb oxygen radical absorbance capacity metodi (ko, godīgi sakot, arī var kritizēt), kas ļauj salīdzināt dažādu pārtikas produktu antioksidantu aktivitāti. Ja to izsaka cipa-ros, godži dabū 3,290, kamēr prastas mellenes – 4,633. Doma skaidra? Nepērc ārzemju ogas, ej uz tuvāko mežu!

Un nobeigumā – ir gadījumi, ka cilvēkiem, kuri ar šādu ekso-tiku nekad nav saskārušies, godži ogas var izraisīt dažādas alerģiskas reakcijas. Tas gan nepadara šo produktu par neie-teicamu visiem, toties fakts ir interesants.

Kalē kāposti

Kalē, keils – kurš nu būtu domājis, ka latvietis tiks pārsteigts

ar lapu kāpostiem. Bet lapu kāposti – tas ir prasti un nevienu neinteresē, savukārt keils – tā nu gan ir štelle! Garšīgs jau bez gala, bet tracis, kas sacelts ap vienu dārzeni, nešķiet adek-vāts. Par keilu baumo, ka tajā esot vairāk kalcija nekā pienā un vairāk dzelzs nekā liellopā. Veselības guru iesaka lietot šo produktu katru dienu un pievienot visiem iespējamiem ēdie-niem. Kā ir patiesībā?

100 gramu šo kāpostu satur 135 gramus kalcija, tikpat daudz piena – 113 gramus kalcija. Atšķirība nav dramatiska. Bet par dzelzi, izskatās, melo: keils satur 1,7 gramus dzelzs uz 100 gramiem produkta, liellops – 2,4 gramus. Turklāt dzelzs no dzīvnieku izcelsmes produktiem vienmēr, bez izņēmumiem, uzsūcas labāk.

Vai var lietot keilu bez ierobežojuma cerībā iegūt labu vese-lību? Izrādās, ka nevar. Ārsti brīdina, ka tiocianāti, kas ir to sastāvā, var mijiedarboties ar joda vielmaiņu un izsaukt hi-potireozi. Risks nav liels un jāuztraucas tikai tiem, kuri ne-adekvāti un fanātiski lieto šo produktu katrā ēdienreizē. Taču šis ir labs atgādinājums par to, ka arī ar superēdieniem vajag ievērot mērenību. Kvinoja

Kvinoja, ko daži valodnieki iesaka saukt par kinvu, ir sena kā pasaule. Lai arī pēc izskata atgādina graudaugu, tā nebūt nav – kvinoja pieder balandu dzimtai. Lai iegādātos 200 gra-mu iepakojumu, jāšķiras no aptuveni pieciem eiro. Tā nesatur glutēnu, ir labs neaizvietojamo aminoskābju avots. No visiem superfūdiem tieši kvinoja man patiesi simpatizē visvairāk, jo tai retāk tiek pierakstītas brīnumīpašības, un tik tiešām – katram latvietim būtu ieteicams dažādot savu kartupeļu diētu, pāris reižu mēnesī izmēģinot kaut ko citu. Kaloriju daudzums tajā ir niecīgs, tādēļ tā labi noder svara samazināšanai, bet, protams, nesamazina svaru pati par sevi. Vegāniem un veģetāriešiem arī būtu vēlams ēst kvinoju. Taču, kā jau mēdz gadīties, aiz jebkura skaista stāsta var slēpties arī kāds neglītums. Tiem, kuri aicinājumus ēst superfūdus uztver fanātiski, draud nepa-tikšanas – kvinoja satur saponīnus, kas var bojāt gremošanas trakta sieniņas. Atkal jāatkārto vecs un apnicīgs secinājums: viss ir labs, kas ar mēru!

Secinājumi? Ļoti vienkārši. Nav viena tik ekskluzīva produkta, kura īpašības būtu tik perfektas, ka tas spētu glābt mūsu ve-selību un labsajūtu. Šādus produktus radījušas tikai un vienīgi mārketinga aktivitātes. Lai arī superfūdi paši par sevi ir veselīgi un ieteicami, nebūt nevajag tērēt lielu naudu un pārtikt no tiem vien. Pamēģini, pagaršo un, ja uzskati par labu esam, lieto ar mēru. Un neaizmirsti, ka Latvijas dārzos un dabā aug gluži līdzvērtīgi produkti.


DARBI38

Visu gadu «Vides Vēstīs» dalīšos pieredzē, kā pašiem izvei-dot vietu, kur iegūt ekoloģisku ražu un pozitīvas emocijas. Iepriekšējā žurnāla numurā jau iepazīstināju ar savdabīgu praktisko un pētniecisko eksperimentu – Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzu, kura attīstībai jau divus gadus ar lielu interesi līdzi seko gan vietējie iedzīvotāji, gan viesi. Gidi stāsta, ka pat vēlā rudenī un ziemā kopā ar zinātkāriem tūristiem aizgājuši līdz dobēm un centušies uzburt noskaņu, kāda tur bija vasa-rā. Ziemā Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzs atpūšas. Krājas sēklu paciņas, grāmatas, top jaunā stādīšanas shēma deviņām dobēm, vakaros ekrānu spīdina dators – uzticamais palīgs pie-kļuvei pasaules dārzu ziņām.

Meklējot iedvesmu

Kopš aizvadītās vasaras meklēju Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza līdziniekus tepat Latvijā – pieredzei, idejām un stādu

vai sēklu apmaiņai. Atklāju vietas, kurp tiek aicinātas tūristu grupas, rīkotas degustācijas, tirgota produkcija, labprāt iz-mantota brīvprātīgo talcinieku palīdzība un pat kolektīvi vākti augi vai ravēts. Tie ir profesionāli veidoti dārzi vai plantācijas, taču bez viduslaiku «piesitiena».

Izrādās, ka pie Ventspils pils jau 12 gadus zaļo aptiekas un virtuves dārzs. Te 17. gadsimta augu kolekciju kopj dārzniece Taiga Bērziņa. Ventspilī nav veidota precīza vēsturiskā rekons-trukcija, toties ir savāktas 60 dažādas, laikmetam atbilstošas šķirnes, pat zilie kartupeļi no Francijas. Stādījumi sagrupēti pa tēmām: veselībai, smaržai, krāsai un estētikai.

Otrs senlaiku dārzs kopš 2011. gada zaļo kaimiņos Cēsīm – Valmierā, kur novadpētniecības muzeja teritorijā ierīkots 17.–18. gadsimta ārstniecības un garšaugu dārzs. Dārzniece Vineta Radziņa, konsultējoties ar farmācijas doktori Viju Eni-ņu, augus stādījusi grupās pēc to pielietojuma ārstniecībā. Ta-

SĀKAM PLĀNOT VIRTUVES DĀRZU KĀ 16. GADSIMTĀ

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece

J. A. Ulriha Cēsu pils un pilsētas plāns (1693. gads). Pils dienvidu pusē iezīmēts ornamentāls augļu koku un sakņu dārzs. Dokumentos mi-nēts, ka pils tajā laikā bijusi krietni izpostīta, tādēļ iespējams, ka šāda dārza iecere nav realizēta.


DARBI39

ciņas starp dobēm segtas ar grants un šķembu maisījumu un ir pielāgotas daudziem staigātājiem.

Ar skatīšanos, ko dara kaimiņi, vien nepietiek, jāmeklē raks-tos, taču par viduslaiku dārzkopību dzimtajā valodā neko ne-atradīsit. Enciklopēdijas un žurnālus šķirstot, var sakrāt tikai pa teikumam, pa rindkopai. Par maz! Tādēļ žurnāls «Vides Vēs-tis» būs pirmais, kur vienkopus tiks atklāts viduslaiku dārza un sen aizmirsto, bet vēl arvien moderno augsto dobju tapšanas noslēpums! Tiem, kuri lasa arī angļu valodā, varu ieteikt Sil-vijas Landsbergas grāmatu «The Medieval Garden», kur atro-damās atziņas izmantotas Cēsu viduslaiku pils virtuves dārza veidošanā.

Iedvesmu var rast arī internetā. Labs bilžu krājums ir vietnē «Pinterest.com». Krieviski lasošie var apmeklēt permakultūras filozofijai veltītas lapas. Interesanta vietne praktiķiem būs «Su-persadovnik.ru», kā arī Amerikas čaklo dārzkopju mājaslapas un blogi. Iesaku virtuāli aplūkot Vilandrī (Villandry) pils dārzu Francijā, Luāras ielejā, kurš ir viens no pasaulē lielākajiem re-gulārajiem virtuves dārziem, bet Anglijā apciemot «Weald and Downland» brīvdabas muzeju, «Bayleaf» fermas dārzu.

Kādu dobi izvēlēties?

Pirms durt lāpstu zemē, jāizvēlas kāds no četriem augsto dobju modeļiem: estētiskais dārzs atpūtai, dažādu maņu un dvēseles baudai, dārzs kā dizaina elements, ko rādīt viesiem un piedalīties konkursos, dārzs agronomijas un selekcijas ek-sperimentiem vai dārzs praktiskai vajadzībai – ģimenes paba-rošanai. Jā, ir vēl piektais variants – cik iespējams tuva 14.–16. gadsimta dārza rekonstrukcija, visu iepriekšējo modeļu sum-ma. «Vides Vēstīs» vairāk rakstīšu par savu pieredzi tieši šāda dārza ierīkošanā un apsaimniekošanā.

Ja mājas tuvumā ir piemērota vieta, var izmēģināt arī vertikā-lās, piramidālās, vaļņveida un paugurdobes no baļķiem, salmu vai siena ķīpām. Vēl viena metode ir koka dobes, ko vāciski dēvē par hugelkultur, – piemērotas meža īpašniekiem un lie-lu parku kopējiem. Materiālu būvēšanai atrastos pietiekami:

cirsmu pārpalikumi, arī kritalas, prauli, zari, žagari, mizas un skaidas. Informācija pieejama www.richsoil.com/hugelkultur.

Ja skeptiķi jautās, kādēļ tik ļoti pūlēties, ja var nopirkt un sa-skrūvēt vienkāršu lecekti vai ik pa laikam apciemot saimnie-ciskus radus laukos un «ievākt nodevas», atbildi dodiet rudenī, atrādot veselīgo ražu.

Vietas izvēle

Pēc divu sezonu eksperimenta Cēsu viduslaiku pilī galvenais secinājums nemainās: virtuves dārza augstās dobes ir eko-nomiskas un dabiskas saimniekošanas paraugs. Neko jaunu neesmu atklājusi – tas bija zināms pirms vairāk nekā pusgad-simta, tikai labi kārtīgi aizmirsies.

Tad nu ar sapni kabatā atliek noskatīt vietu savam dārziņam. Augstajām dobēm jāizvēlas laukums, kur ziemeļu, ziemeļrie-tumu pusē netālu ir siena, sēta, dzīvžogs vai zemes valnis, kas rada aizvēju. Pārējai teritorijai vēlams būt atklātai, bet ne pakļautai valdošajiem vējiem. Dobēm virziens Z–D, ko iesa-ka pat siltumnīcu ražotāji, – ievērojot saules gaitu vasarā, lai vislabāk izmantotu gaismu. Jāpavēro, kur krīt ēna katrā ga-dalaikā, it īpaši vasarā, cik tālu tā sniedzas un kā pārvietojas dienas laikā. Iespējams, var traucēt tuvu augošie koki, kas ne tikai noēno, bet, sajutuši ko leknāku, ar saknēm var iesnieg-ties dobēs.

Dārza darbi. 16. gadsimta zīmējums.

Virtuves dārza ierīkošanai būs nepieciešama gan piepūle, gan labi daudz dažādu materiālu, tādēļ vērts apdomāt, kurā īpašuma stūrī neko nemainīsit turpmākos trīs četrus gadus. Blakus jāparedz vieta komposta kastei. Arī par ūdensapgādi jādomā laikus, pirms sākusies lielā laistīšanas sezona. Vēlams izmantot to, ko daba dod, piemēram, tuvējā dīķa ūdeni, kā arī iespēju sakrāt lietusūdeni, kas ir ne tikai vērtīgāks augiem, bet arī siltāks. Ūdens no pazemes urbuma (no ūdens krāna) ir aukstāks un jutīgiem augiem nederēs.

Nākamreiz – par senajām un reizē modernajām augstajām dobēm.

Dārznieks Vilnis Ulnicāns pilnā 16. gadsimta ietērpā. Foto: Līga Eglīte.


40VĀRDS

Šis ir viens no provokatīvākajiem apgalvojumiem, kādu po-pularizē neaugsmes kustības domubiedri Eiropā un pasaulē. Mēs dzīvojam laikā, kad nemitīgi tiek runāts par stagnāciju, nabadzības pieaugumu, aizvien pieaugošu nevienlīdzību un sociālekoloģiskām katastrofām, un rodas pārliecība, ka visas nelaimes izraisa ekonomiskā krīze un izaugsmes trūkums. Savukārt «Degrowth» zinātnieki un praktiķi apgalvo, ka tieši bezgalīga izaugsme pārapdzīvotā planētā ir visu problēmu cē-lonis un ka mūsu attīstība ir kļuvusi absolūti neekonomiska, ekoloģiski neilgtspējīga un fundamentāli netaisnīga. Visi šie jautājumi tika apspriesti piektajā «Degrowth» konferencē, kas 2016. gada vasaras nogalē norisinājās Budapeštā Ungārijā. Konferencē piedalījās arī šā raksta autori.

«Degrowth» kustība aizsākās 20. gadsimta 70. gados pēc kla-siskā Romas kluba ziņojuma «Izaugsmes robežas» («Limits to Growth»), taču plašāku popularitāti guva tikai pēdējās desmit-gadēs. 2008. gadā Parīzē notika pirmā «Degrowth» konferen-ce, un 2009. gadā Lielbritānijas valdības Ilgtspējīgas attīstības komisijas ziņojums tika publicēts grāmatā «Labklājība bez iz-augsmes» («Prosperity Without Growth: Economics for a Fini-te Planet»; Tim Jackson), kas guva plašu popularitāti pasaulē un ir tulkota daudzās valodās. Pat Eiropas Savienība diskutē par nepieciešamību mainīt to, kā mēs vērtējam attīstību.

Iekšzemes kopprodukts (IKP), ko politiķi uzskata par bū-tiskāko valsts attīstības rādītāju, neatspoguļo tās labklājību

NEAUGSME – VIENĪGĀ REĀLĀ UTOPIJA

Elgars Felcis, Latvijas Universitātes SUSPLACE projekta pētnieks (www.susplace.net)

Jānis Brizga, biedrības «Zaļā brīvība» priekšsēdētājs (www.zalabriviba.lv)


41VĀRDS

un ignorē vides un sociālos aspektus. Uz to jau ir norādīju-ši daudzi, tostarp Džozefa Stiglica (bijušais Pasaules Bankas ekonomists, Nobela prēmijas laureāts) vadītā komisija ziņoju-mā Francijas valdībai. Eiropas Komisija laikā, kad to vadīja H. M. Barrozu, pat uzsāka iniciatīvu «Viņpus IKP» («Beyond GDP»; www.beyond-gdp.eu), kas tagad šķiet apsīkusi. Tajā pašā laikā vairāki pētījumi norāda, ka IKP rādītāja palielinājums nenozī-mē labklājības un iedzīvotāju apmierinātības ar dzīvi pieaugu-mu (Easterlin paradox) un ekonomiskā izaugsme ir cieši saistīta ar strauju dabas resursu izsmelšanu, kā arī atkritumu un pie-sārņojuma daudzuma pieaugumu, kas apdraud ekonomikas un cilvēces eksistenci bez iespējas laboties (klimata pārmai-ņas, biodaudzveidības samazināšanās, pārtuksnešošanās, arī pārtikas un enerģijas cenu pieaugums).

Neaugsmes argumentācija pamatos ir ļoti vienkārša, proti, bezgalīga jeb neierobežota izaugsme nav iespējama uz iero-bežotas planētas, un pēdējās desmitgadēs arvien pieaug pie-rādījumu spektrs tam, ka ekonomiskā izaugsme kā pašmērķis agrāk vai vēlāk būs pašiznīcinoša. Ir pilnīgi skaidrs, ka iero-bežotā pasaulē, kādā mēs dzīvojam, ar ierobežotiem dabas resursiem un ierobežotām vides iespējām asimilēt radīto pie-sārņojumu nemitīga visu sistēmu izaugsme nav iespējama.

Ir būtiska atšķirība starp attīstību un izaugsmi. Tāpēc jā-akcentē būtu nevis izaugsme, bet gan attīstība, kas nozīmē kvalitatīvas pārmaiņas. Attīstībai ir nepieciešama ne tikai augsme, bet dažkārt arī samazinājums, piemēram, enerģijas un materiālu patēriņa, izmešu un atkritumu, daudzām sa-biedrības grupām – arī patēriņa. Šo pieeju mēdz dēvēt par neaugsmi (degrowth). Ilgtspējīga neaugsme aicina samazināt ražošanas un patēriņa tempus, pievēršot lielāku uzmanību mūsu dzīves un planētas ekosistēmu labklājībai. Nākotne ir atvērtai, bet lokalizētai ekonomikai, kas nepārsniedz planētas ekoloģiskās robežas un nodrošina taisnīgu resursu un ienāku-mu sadalījumu sabiedrībā.

Šādas ekonomikas aizmetņi jau ir vērojami visā pasaulē, arī Latvijā, piemēram, tiešās pirkšanas pulciņi, kas, apejot starp-niekus, saved kopā patērētājus un bioloģiskās produkcijas ra-žotājus, vietējās valūtas un laika bankas, kas, aizstājot naudu, ļauj cilvēkiem apmainīties ar precēm un pakalpojumiem, kā arī daudzi citi solidaritātes ekonomikas piemēri.

Neaugsmes ideja ir nākusi no Rietumu domātājiem, bet līdzīgi koncepti pastāv arī tradicionālajās kultūrās visā pasaulē, pie-mēram, eco-swaraj Indijā, ubuntu Dienvidāfrikā un buen vivír Dienvidamerikā, kas balstās līdzīgās vērtībās, kādas cildina neaugsmes piekritēji, – laime, gādība un prieks.

Budapeštas «Degrowth» konferencē salīdzinoši maz laika tika veltīts diskusijām par to, vai neaugsme ir vai nav nepiecieša-ma, jo zinātnieku un praktiķu lokā, kas darbojas ar šiem jautā-jumiem, ir liela vienprātība: neviens no ierastajiem attīstības scenārijiem nespēs nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un ietver lielus riskus sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanai. Tādēļ disku-sijas raisījās par to, ko un kā mums vajadzētu darīt, lai veido-tu alternatīvas pašreizējiem vides, sabiedrības un ekonomikas modeļiem. Citiem vārdiem sakot, mums vajag «dekolonizēt

savas izvēles», jo mēs visi esam uzauguši pasaulē, kur ekono-mika tiek cildināta kā dominējoša un šķietami pašpietiekama sfēra, bet nemitīgās modernizācijas gaitā esam pazaudējuši saikni ar savu fundamentālo atkarību no vides, ekosistēmām, dabas resursiem, nevēlamies pieņemt, ka vide nespēs atjau-noties un nodrošināt cilvēkus ar jebko, ko patērētājsabiedrība sagribēs. Šajā brīdī daudziem varētu rasties jautājums: kāpēc nodarboties ar utopijām? Bet pretjautājums būtu: kāpēc pie-turēties pie pašreizējās utopijas, kas sludina bezgalīgu izaugs-mi? Kas tad galu galā ir vairāk utopiski?

Resursi

«Degrowth» konferences mājaslapa: www.budapest.degrowth.org.

Galvenās prezentācijas pieejamas «YouTube» (atslēgas vārds – Budapest «Degrowth» Conference 2016).

Neaugsmei ir veltīta apakšnodaļa arī šogad izdotajā grāma-tā «Klimats un ilgtspējīga attīstība» Māra Kļaviņa un Jāņa Zaļokšņa redakcijā (grāmatas elektroniskā versija pieejama: issuu.com/janisbrizga/docs/klimats-gr__mata).

Ļoti vērtīga visiem interesentiem būs arī 2015. gadā izdotā «Neaugsmes vārdnīca» («Degrowth: A vocabulary for a new era», elektroniski – vocabulary.degrowth.org), par kuru Londonas Ekonomikas skolas profesors Deivids Grēbers (David Graeber) raksta: «Laikā, kad politikas, ekonomikas un intelektuālie līderi mūs iedrošina, ka nekas fundamentāls vairs nav jāapšauba, nekas nevarētu būt svarīgāks par kus-tību – domu un rīcības –, kuru reprezentē šī grāmata par neaugsmi.»


42ZIŅO LATVIJAS ZAĻAIS PUNKTS


Jau gadu 55 veikalos «Rimi» visā Latvijā ir pieejami Latvi-jas Zaļā punkta specializētie konteineri nolietotās mazās elektrotehnikas un izlietoto bateriju nodošanai. Šajā laikā savākts 15 tonnu nolietotu elektroiekārtu, bateriju un visda-žādāko gadžetu akumulatoru.

AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors Kaspars Zakulis: «Esmu gandarīts par kopīgo projektu ar veikaliem «Rimi», jo 15 tonnas potenciāli bīstamu atkritumu nonāks otrreizējā pārstrādē, nevis vidē vai atkritumu poligonā. Vēlreiz jāatgādina – ja elektroteh-nika vai baterijas netiek nodotas otrreizējai pārstrādei, bet no-

Laikā, kad daļa pasaules iedzīvotāju cieš badu, ik gadu milzīgs pārtikas daudzums nonāk atkritumos. Latvijas Zaļā punkta in-fografikā apkopoti būtiskākie dati par pārtikas atkritumiem pasaulē. Turklāt pūstošie atkritumi ir teju puse no visiem sa-dzīves atkritumiem, kas tiek noglabāti poligonos. Ja daudz-dzīvokļu namu iedzīvotājiem pagaidām nav legālas iespējas kompostēt pārtikas atkritumus, tad privātmāju saimniekiem pavasaris ir īstais brīdis, kad ieviest komposta kasti un sama-zināt vismaz uz pusi tēriņus par sadzīves atkritumu izvešanu.

NEIZMET ĒDIENU!

«RIMI» VEIKALOS SAVĀC 15 TONNAS IZLIETOTO

BATERIJU UN ELEKTROTEHNIKU

43ZIŅO LATVIJAS ZAĻAIS PUNKTS


kļūst vidē, tiek radīts toksisks piesār-ņojums, kas kaitē cilvēku un dzīvnieku veselībai, jo saindē ūdeni un augsni. Katra elektroiekārta satur virkni bīs-tamu ķīmisku vielu, piemēram, svinu, kadmiju, alvu, dzīvsudrabu.»

«Gada laikā «Rimi» apmeklētāji otr-reizējai pārstrādei ir nodevuši vairāk nekā sešas tonnas bateriju un vairāk nekā astoņas tonnas mazo elektro-iekārtu, piemēram, tosterus, fēnus, telefonus un citas iekārtas. Tas aplie-cina, ka esam atraduši vēl vienu veik-smīgu veidu, kā ērti un vienkārši rūpē-ties par vidi, apvienojot patīkamo ar lietderīgo. Līdzās iespējām daļā mūsu veikalu stāvlaukumu šķirot stiklu un plastmasu, tagad klientiem ir iespēja nodot sakrātās baterijas un nolieto-tās elektroiekārtas, atstājot tās spe-ciālajos konteineros, kuri atrodami pie kasu zonas vai netālu no veikala ieejas,» stāsta «Rimi Latvia» sabiedris-ko attiecību vadītāja Inga Bite.

Šobrīd jau 55 veikalos «Rimi» visā Latvijā ir pieejami specializētie kon-teineri nolietoto mazo elektroiekārtu un veco bateriju un akumulatoru no-došanai. Tajos ikviens var atstāt sev nevajadzīgās mazās elektroierīces un izlietotās baterijas, lai tālāk savāktos materiālus utilizētu dabai un cilvē-kiem draudzīgā veidā. Veikalu saraks-tu, kur iespējams nodot mazās elek-troiekārtas un baterijas, meklējiet «Rimi» interneta vietnes sadaļā «RIMI rūp» pie ilgtspējīgas darbības.

44DARBI

Nesen mani nosauca par cilvēku, kurš praktiski īsteno bezat-kritumu dzīvesveidu. Vispirms satrūkos, bet pēcāk aizdomā-jos: hmm, tiešām! Kad tad es pēdējoreiz devos izmest lielajā atkritumu konteinerā savu sadzīves atkritumu maisiņu? Ne biežāk kā pāris reižu mēnesī tur iemetu aptuveni 150 gra-mus nekur neizmantojamu drazu: bisfenolu saturošos čekus vai grūti izmazgājamu plastmasu. Kopš Babītes novada šķi-roto atkritumu apsaimniekotājs «Eko Baltija Vide» informēja, ka plastmasai paredzētajā konteinerā var likt jebkuru tīru plastmasu, es tā arī daru, un Eiropas Savienības prasība no 2020. gada par 90 % samazināt poligonā noglabājamo atkri-tumu daudzumu vismaz mani vairs nebiedē. Bet vai ir daudz tādu, kas spētu mēneša laikā «saražot» tikai tik daudz atkritu-mu, lai poligonā būtu jānoglabā ne vairāk par puskilogramu drazu? Patiesībā tas ir pavisam viegli paveicams, ja vien ir kur kompostēt un ir pieejami konteineri šķirotajiem atkritumiem. Tad vienīgais rūgtums, ka par atkritumu izvešanu man nākas maksāt tieši tikpat cik tiem, kuri par to nedomā it nemaz.

Visu, kas pūst, kompostēju. Laukos mums ir mizu spainis, Babītē mizas un kafijas biezumus, kā arī papīra dvieļus un salvetes krāju maisiņā. Kad tas pilns, ielieku saldētavā un, kad dodos uz laukiem, vedu sliekām. Tā kā gatavoju pati, kompostējamo atkritumu manā saimnie-cībā rodas visvairāk.

Padoms istabas puķu kopējiem. Laisti istabas augus ar banānu mizūdeni. Silto zemju augi šo smūtiju laikam uzskata par īstu superfūdu – aug un uzzied pat tie, kas gadiem negrasījās mani aplaimot ar ziediem. Domāju, ka šādā veidā augi iegūst mikroelementus no silto zem-ju augsnēm un sāk justies kā mājās.

Lielajā atkritumu ķocī tagad lieku visu, kas noder pār-strādei: izskalotu plastmasas iepakojumu, tetrapakas, PET pudeles. Blakus nolieku stikla taru, bet, kopš vairs nepanesu alkoholu, šīs otrreiz pārstrādājamās izejvielas manā saimniecībā ir maz. Stikla burkās uzglabāju tējas un putraimus. Uz šķiroto atkritumu konteineru dodos biežāk nekā uz parasto, un maiss arī ir lielāks. Līdzīgi iepakojumu šķirojam arī laukos, Mazirbē, bet, tā kā Dun-dagā izlikti tikai konteineri stiklam un Talsos ir līdzīgi, plastmasu vedu sev līdzi uz Babītes konteineru. Tāpēc sadzīves atkritumu konteiners arī laukos mums pildās ļoti lēni.

Pārējie sīkie ieradumi

Papīra iepakojumu izmantoju par iekuru krāsnij.

Biroja papīru vienmēr aprakstu no abām pusēm.

Nenesu mājās liekas mantas.

Lai neatnestu mājās liekus pārtikas produktus, discipli-nēju sevi un, kamēr nav izēsti jau iepirktie krājumi, uz veikalu neeju.

Pirms došanās uz laukiem vienmēr iztīru ledusskapi un to izslēdzu, neapēsto ēdienu vedu līdzi.

Kad radās nepieciešamība iegādāties jaunu ledusskapi, pirku ekonomisku un pavisam nelielu, lai būtu mazāk kārdinājumu to pārbāzt ar produktiem.

Ja ēdiens tomēr paliek neapēsts, to kompostēju, gaļu izbarojam sunim, maizi – Mazirbes peļukiem tālajā šķū-nī. Laikam vērts piebilst, ka laukos mums dzīvo dažādas grauzēju sugas, pat aizsargājamās sicistas, un sažuvusi maize, kas aplieta ar vienreiz ceptu eļļu, viņām ir īsts gardums. Savukārt peļuki ir gardums dažādiem citiem dzīvniekiem.

Es nekad nepērku dzeramo ūdeni pudelēs, bet dzeru fil-trētu krāna ūdeni.

Laukos pēc dzeramā ūdens braucam uz avotu.

Es zinu, ka nav iespējams izglābt pasauli no piesārņojuma, ti-kai šķirojot atkritumus, ir jāmaina izšķērdīgais dzīves stils, sa-mazinot mantu un atkritumu daudzumu. Tāpēc par to daudz domāju un cenšos nepirkt neko lieku. Bet mantām, kas vairs nav vajadzīgas, mēģinu dot otro mūžu. Un tas nav viegls uz-devums.

Anitra Tooma.

PAR 90 % SAMAZINĀT ATKRITUMU LĒRUMU – NIEKS!


45DARBI

Ceļojot pretī savam tautastērpam, esmu krietni atkāpusies pa-gātnē. Nu jau esmu aizdomājusies, ka ir par maz uzšūt kreklu un lindrakus pēc senās piegrieztnes, ja mūsdienu audums taču ražots rūpnieciski. Ja paskatās vēl tālāk: seno laiku sievietes lie-lāko daļu mūža pavadīja nevis aužot vai adot, bet gan vērpjot. Simtiem stundu nācās virpināt vārpstiņu, lai no pašu audzētām un cirptām aitām vai savām rokām plūktiem liniem savērptu simtiem kilometru garus pavedienus. Pagaidām es neesmu ga-tava tik daudz laika veltīt apģērba darināšanai, bet esmu apņē-musies izturēties pret to ar lielāku cieņu un pietāti. Tagad gan drēbju netrūkst nevienam, tikai kurš gan aizdomājas, kāpēc, piemēram, kokvilnas kreklu varam nopirkt par dažiem eiro? Cilvēki siltās un tālās zemēs, kuriem maksā tikai tik daudz, lai neizlaiž garu, izcirtuši mežus, lai varētu audzēt ģenētiski modi-ficētu kokvilnu, dāsni to miglo un mēslo, bez žēlastības palaiž vējā savas zemes sugas un neatgriezeniski samaitā veselību. Atzīstos, to visu es zinu jau vairākus gadus, tomēr joprojām pērku lētu, bet labu apģērbu lietoto preču veikalos. Vismaz tā varu dot otro mūžu drēbēm, kuras nopircis un bieži vien pat nevalkātas izmetis kāds, kurš domāja, ka laimi var nopirkt. Arī mana pirkšanas kāre ir lielāka nekā iespēja novalkāt apģērbu. Tāpēc jau gadus piecus rūpīgi piestrādāju pie katra apģērba iz-mantošanas līdz pēdējai iespējai. Uzskatu, ka par modes kaitī-go ietekmi uz vidi tiek runāts pārāk maz. Pareizāk būtu nevis katru sezonu mainīt cita toņa sintētisko tērpu, bet ar pašcieņu vairākus gadus nēsāt drēbes no dabiskām šķiedrām.

Paklāji no T-krekliem

T-krekli bieži vien jau pēc vienas vasaras nēsāšanas izstaipās un izbalē. Varētu izmest, bet zinu, ka vismazāk piesārņojuma satur tieši daudzkārt mazgātas drēbes, tāpēc turpinu valkāt. Tad paskatos uz sevi no malas un salieku krietnu kaudzīti krek-lu sagriešanai. Ar asām šķērēm aptuveni centimetru platās lentēs pa spirāli griežu kokvilnas T-kreklus un arī trikotāžas palagus un tinu stingros kamolos. Kad sagriezti kādi 10–12 saderīgu krāsu krekli, ar 7. numura tamboradatu tamborēju ovālus paklājus. Tik lielus, lai var ielikt veļas mazgājamajā ma-šīnā. Tas ir svarīgi, jo viena no lielākajām putekļu krātuvēm ir tieši paklāji, bet rūpnieciski ražotie sintētiskie un tikai ķīmiski tīrāmie tepiķi satur arī daudz veselībai kaitīgu vielu.

Gaišos T-kreklus izmantoju virtuves dvieļu vietā, lai uzslau-cītu ūdens šļakatas, nospodrinātu flīzes, izlietnes malas un plīts virsmu. Tā varu pamatīgi samazināt papīra virtuves dvieļu izšķērdēšanu un nav jānopūlas, lai spodri izmazgātu pieslau-cītos auduma dvieļus.

Vīriešu krekli un zīda blūzes pārtop spilvendrānās

Vīriešu krekli ir gatavoti no labas kvalitātes kokvilnas, tādēļ žēl tos izmest, kad apdilusi vien apkaklīte. Esmu uzšuvusi vai-rākas spilvendrānas no krekliem. Tas ir ātri: nogriež piedurk-nes un plecu daļu, nošuj augšas un apakšas vīles, kā arī sānus iepretī nogrieztajām piedurknēm, un gatavs! Labi, atzīstu, ka vienā pusē ir pogas un kabatas sapņu vai smaržīgu augu ie-likšanai, toties spilvens nevar izmukt no drānas. Reiz izlasīju, ka mati spīd un krunkas gludinās, ja guļ uz zīda spilvendrā-nas. Tāpēc no zīda blūzēm šuju spilvendrānas sev. No kreklu piedurknēm gatavoju spilventiņus, kuros sabāžu smaržīgas mētras.

Priekšauts no džinsenēm

Bez priekšauta es neķeros ne pie viena darba: vieglāk ir iz-mazgāt priekšautu, nevis cīnīties ar dažādas izcelsmes trai-piem uz labajām drēbēm. Tā kā meklēju iespēju dot otro mūžu teju nenoplēšamajām zilajām kokvilnas biksēm, sašujot vien trīs vīles, samērā aši tiku pie labas skoteles. Kakla lenci pagatavoju no zīda kaklasaites, krūšu daļu – no bikšu staras apakšdaļas. Bikšu mugurpuse ir uz priekšu, priekškabatas aiz-šūtas un nogrieztas.

Cepures no kamzoļiem

Ja gadījies safilcēt kādu vilnas kamzoli, nevajag to izmest kā nekur nederīgu. Izgriez deserta šķīvja lieluma apli un taisnstūri, kas atbilst tavas galvas apkārtmēram un cepures augstumam. Sašuj sānu malu un tad iešuj cepures dibentiņu. Gatavs! Nav jēgas cīnīties ar malu apstrādi, jo safilcēts adījums taču neirst.

No savu laiku nokalpojuša kašmira džempera mugurdaļas ir pilnīgs nieks uzšūt dubultcepuri: izgriez gabalu, kas atbilst galvas apkārtmēram un divkāršam cepures augstumam. Nošuj vīli, apgriez uz otru pusi, savelc krokās galus, izveido dubult-cepuri un izrotā ar pušķi.

AR CIEŅU PRET AUDUMU

Anitra izrāda priekšautu no džinsenēm, rokās – paklājiņš, kas tambo-rēts no strēmelēs sagrieztiem T-krekliem, un spilvendrāna no krekla. Galvā cepure, kas darināta no safilcēta džempera.

Foto

: Viln

is Sk

uja.


46CEĻOJUMS

Čangas sala (Koh Chang, tulkojumā no taju valodas – Zilo-ņu sala) ir trešā lielākā Taizemes sala, kas atrodas Siāmas līcī Trata provincē netālu no Kambodžas robežas, 310 ki-lometrus no valsts galvaspilsētas Bangkokas. Salas platība ir 215 kvadrātkilometri, augstākais punkts – Salapketas kalns – paceļas 743 metrus virs jūras līmeņa, un te pastā-vīgi dzīvo aptuveni 5500 cilvēku, kuri kompakti apdzīvo astoņus ciemus gar salas lēzenāko piekrastes daļu. Uz salas ir tropisks klimats, no novembra līdz pat maijam ir sausā sezona, martā un aprīlī ir ļoti karsti, bet vasarā sākas lietus periods. Uz salas ir saglabājušies neskarti tropu lietusmeži, un te raksturīga milzīga bioloģiskā daudzveidība.

Pirmie tūristi Čangas salā parādījās tikai 1970. gados, kad atpūtnieki sāka braukt uz salu ar zvejnieku laivām. Ar laiku tūristu skaits pieauga, arī paši taji jeb tajieši iemīļoja salu kā atpūtas vietu brīvdienās. Ciemiņu skaitam aizvien pieaugot, tika attīstīta arī tiem piemērota infrastruktūra: gar piekrasti ierīkots asfaltēts autoceļš, uzbūvētas daudzas viesnīcas ar Wi-Fi pieslēgumu, kā arī iepirkšanās centri un restorāni. Uz salas lidostas nav, toties ir regulāra prāmju satiksme. Pa salu cilvēki pārvietojas galvenokārt ar mopēdiem, bet tūristus pārvadā mikroautobusi. Te nav rūpniecisku ražotņu, lielāko salas daļu aizņem kalni un neskartie tropu meži. Tā kā augsne šeit nav piemērota rīsu audzēšanai, vietējie zemnieki lēzenajos pie-krastes rajonos nodarbojas ar kokosriekstu, duriānu, banānu, kā arī citu augļu un dārzeņu audzēšanu. Mūsdienās Čangas sala ir slavena kā ekoloģiski tīrs kūrorts, te ierīkots aptuveni

170 viesnīcu un viesu māju, kas piesaista atpūtniekus no visas pasaules, tostarp Latvijas. Arī mēs ar sievu pērn apmeklējām šo salu, kas atrodas 8000 kilometru no Rīgas, lai atpūstos un redzētu īstus tropu lietusmežus. Uz tiem varējām lūkoties pat no viesnīcas istabas loga. Mums bija iespēja vairākas dienas veltīt ekskursijām pa salas austrumu daļu, vērot un fotografēt dažādus dzīvniekus.

Ruslans Matrozis; autora foto

UZ ČANGAS SALU – PĒC TROPU MEŽA SMARŽAS

Prāmju osta – vārti uz Čangas salu.


47CEĻOJUMS

Dabas daudzveidība

Par salas bioloģisko daudzveidību līdz pat 20. gadsimta sā-kumam zināms bija maz. Pirmā botāniskā ekspedīcija notika 1899.–1900. gadā, kad ar Taizemes flotes atbalstu triju mēne-šu periodā salu apmeklēja pētnieki no Kopenhāgenas univer-sitātes, kuri kolekcionēja visu, ko vien varēja savākt. Pēc tam 1902. gadā Dānijā tika publicēta grāmata «Čangas salas flo-ra» («Flora of Koh Chang»). Pagāja gandrīz gadsimts, un tikai 1992. gadā tika veikta pirmā dzīvnieku uzskaite. Uz salas kon-statēja 29 zīdītāju sugas, 74 putnu sugas, no kurām 61 uz salas dzīvo pastāvīgi. Vēl atrada 42 abinieku un rāpuļu sugas – gan karaliskās kobras, gan Čangas vardi (Limnonectes kohchangae), ko sākumā uzskatīja par endēmu sugu, bet vēlāk konstatē-ja arī citur. Bioloģiskā daudzveidība Čangas salā arī mūsdie-nās ir saglabājusies samērā mazskarta. To var izskaidrot arī ar Taizemes iedzīvotāju gastronomiskajām un sociālās kultūras atšķirībām no citām Āzijas tautām, piemēram, ķīniešiem, kuri ļoti pamatīgi sagandēja dabu savā valstī, ēdot gandrīz visu, kas kustas. Tāpēc Taizemes daba mūsdienās ir labs piemērs tam, kādai ir jābūt bioloģiskajai daudzveidībai Āzijas lietusmežos.

No skudrām līdz lapsenēm

Dzīvniekiem tropu mežos ir izteikti divi aktivitātes perio-di – diena un nakts. Dienas laikā, kad ir ļoti karsts, protams, rosās tikai neliela daļa kukaiņu, tostarp spāres un dienas tauriņi. Taizemē ir konstatētas 1100 dienas tauriņu un 241 spāru suga, un arī Čangas salā abu šo grupu sugu skaits ir visai ievērojams. Vienas ekskursijas laikā, faktiski dažās stun-dās, varēja ieraudzīt desmitiem tauriņu un spāru sugu. Turklāt katrā jaunā biotopā bija vērojamas citas, iepriekš neredzētas sugas. Tauriņi šeit ir lielākie no lidojošajiem kukaiņiem, bet to fotomedības nebija vieglas – skaistie lidoņi visai īsu brīdi pozēja, nolaidušies uz ziediem vai lapām, pārsvarā tie ātri li-doja, reizēm visai augstu, bet, kad nosēdās uz zemes, sakļau-to spārnu aizsargkrāsa momentā saplūda ar fonu. Vajadzēja daudz pacietības, lai pietuvotos tauriņiem fotografēšanai

nepieciešamajā attālumā. Turklāt skriešana pakaļ kukaiņiem karstajā saulē prasa daudz spēka un izturības, ar laiku fotoka-mera pārklājās sviedriem.

Lielie dienas tauriņi bariem pulcējas pie ūdeņiem, kur ar snuķīti sūc minerālvielas.

Spāre (Orthetrum sabina) atpūtas «postenī» pie neliela dīķa.

No citiem kukaiņiem vēl noteikti jāpiemin visur esošās skud-ras. Karstā dienas laikā ilgi staigāt apkārt ir pagrūti, gribas apstāties, kaut kur apsēsties un atpūsties, bet skudras to ne-ļauj – jau pēc pusminūtes rāpos pa kājām, bet, kad mēģināsi tās noņemt, kodīs vai apšpricēs pirkstus ar indi. Skudras uz salas pilda sanitāru lomu, īsā laikā apēdot kritušos dzīvnie-kus – ne tikai sīkos kukainīšus, bet arī ko lielāku, piemēram, ķirzakas un putnus. Pie mums šo funkciju dabā pilda līķēdaji (galvenokārt vaboles), bet tropos – tieši skudras. Šo kukaiņu sugu daudzveidība ir visai ievērojama, sākot no izmēra ziņā pavisam sīciņām skudriņām, kuru garums ir tikai viens divi milimetri, līdz pat centimetru pusotru gariem kukaiņiem, kas pārvietojas tik ātri, ka ar rokām tos noķert ir pagrūti. Zem-sedze tropu mežā ir biezs vecu koku lapu slānis, vietām līdz pusmetru biezs, tur dzīvo mitrenes, bet virspusē – skudras.

Automašīnas notriektu palielu vaboli skudras var noēst dažu stundu laikā.


48CEĻOJUMS

No citiem bīstamajiem, bet ļoti skaistajiem kukaiņiem vērts pieminēt lapsenes. Atklātajos un sausajos mežu laukumiņos var novērot gan sīkas šo kukaiņu sugas, gan tādas, kuras ir divreiz lielākas par mūsu iršiem. Parasti šie krāsainie kukaiņi nesteidzīgi «patrulē» savā meža nogabalā un ļauj pietuvoties samērā tuvu, tā ka tos var samērā labi nofotografēt. Galvenais to darīt lēni, bez straujām kustībām, lai lapsenes nesaniknotu. Taču lapseņu ligzdām kokos labāk pat netuvoties!

Tropu meža lapsenes – mednieki ar ļoti skaistu tērpu.

Karstajā tropu klimatā vislielāko sugu aktivitāti un daudzvei-dību var novērot nakts stundās, kad temperatūra pazeminās un kukaiņi izlido, lai dotos medībās un barotos. Šajā laikā atliek tikai pastaigāties pa ciemu un pievērst uzmanību lam-pām, kuru gaisma piesaista daudzus lidoņus. Piemēram, mūsu viesnīcas teritorijā uz gaismekļiem katru vakaru salidoja vairā-kus centimetrus garas palmu degunradžvaboles, dažādu sugu blaktis, koksngrauži, siseņi un tauriņi. Arī mežā nakts stundās dzirdamas daudzu tā iemītnieku radītās skaņas un balsis, un īpaši skaļas ir cikādes.

No krupjiem līdz putniem

Abiniekus uz salas ieraudzīt ir pagrūti, jo šie dzīvnieki mīt gan kokos, gan augājā pie ūdeņiem. Dažus Āzijas krupjus (Duttaphrynus melanostictus) izdevās sameklēt, mērķtiecīgi pār-cilājot baļķus, zem kuriem šie nakts dzīvnieki pārlaiž dienas karstumu. Savukārt no rāpuļiem uz salas visvairāk ir ķirzaku, kuras dzīvo gan cilvēku mītnēs, gan arī meža zemsedzē. Pa-staigājoties pa salu, ir jāatceras, ka tevi visu laiku kāds vēro! Ķirzakas uz zemes medī kukaiņus un bauda saules vannas, bet pietuvoties tām tuvāk ir faktiski neiespējami – tās momentā aizbēg, dzirdama tikai skrejošo dzīvnieciņu radītā sauso lapu čaukstoņa. Pēc saules rieta no slēptuvēm un spraugām izlien naktī aktīvie gekoni (Hemidactylus frenatus), kuri spēj pārvieto-ties pa sienām un griestiem, turoties pie jebkādas virsmas ar pēdu apakšpusē esošajiem spilventiņiem. Visvairāk šīs skais-tās ķirzakas var redzēt pie gaismekļiem, kur tās medī uz gais-mu atlidojušos kukaiņus, – gandrīz pie katras spuldzes dežurē pa gekonam, bet mūsu viesnīcā, pie reģistratūras zonas gries-tiem, saskaitīju pat deviņpadsmit vienlaikus.

Uz salas ir liela putnu sugu daudzveidība. Pie cilvēku mīt-nēm putnus pamanīt ir vieglāk, jo tie bieži tup uz vadiem vai jumtiem vai meklē barību uz zemes. Visgrūtāk tos ie-raudzīt mežā – lielākoties tie uzturas lapotnē koku galotnēs, pārlido ātri un uzvedas visai nervozi, kad mēģini tiem tuvo-ties. Naturālistiem bez pieredzes sugu atšķiršana un noteik-šana ir iespējama tikai mājas apstākļos, izmantojot ekskursi-ju laikā iegūtās putnu fotogrāfijas, tās salīdzinot ar attēliem noteicējos un meklējot nepieciešamo informāciju interneta resursos. Dažu dienu laikā man izdevās pamanīt vai nofoto-grafēt aptuveni divdesmit putnu sugu, un starp tiem bija gan mazāki – no mušķērājiem līdz čakstēm –, gan vidēja izmēra putni, piemēram, pakalnu mainas (Gracula religiosa) un Ķīnas ūbeles (Streptopelia chinensis). Lielākie uz salas sastaptie putni bija baltvēdera jūras ērgļi (Haliaetus leucogaster), kuru spārnu plētums sasniedz 2,2 metrus. Šie putni medīja zivis jūras pie-krastē, tāpēc tos laiku pa laikam varēja pamanīt lidojumā no meža uz jūru un atpakaļ.

Āzijas krupis (Duttaphrynus melanostictus) pa dienu slēpjas spraugās un bedrēs.

Vieni no Čangas salas skaistākajiem putniem, kas turklāt ļoti melodiski dzied, ir bārdaiņi (Megalaima haemacephala).


49CEĻOJUMS

Taizemes zelta koks

Tropu mežos aug daudzu sugu koki, taču par vienu, arī Čangas salā, introducētu koku sugu – Brazīlijas heveju (Heva brasilien-sis) – ir jāpastāsta vairāk. Savulaik šie koki auga tikai Amazo-nes tropu mežos. Taču 1844. gadā atklātais vulkanizācijas pro-cess bija iemesls straujam gumijas ražošanas uzplaukumam, un tieši no šīs sugas hevejām iegūst līdz pat 96 procentus visa dabiskā kaučuka pasaulē. Pat kaučuka nosaukums radies no indiāņu valodas un nozīmē «raudošs koks» (kau – koks, uču – raudāt). Jau 19. gadsimta beigās hevejas veiksmīgi ieaudzēja arī Dienvidaustrumāzijas valstīs. Lai iegūtu lateksa ražošanai nepieciešamo hevejas pienu, šos kokus stāda rindās, un ražī-gākie piena devēji ir astoņus līdz 30 gadus veci koki. Katru koku iegriež, noņem daļu mizas, un šajā vietā koks izdala pie-nam līdzīgu sulu. Griezuma vietai piestiprina konteineru, kas var būt gan plastmasas trauks, gan kokosrieksta čaula, un šo pienu savāc. Nekādu īpašo apkopi koki neprasa, tāpēc zem-niekiem, kas nodarbojas ar heveju audzēšanu, tās nes vieglu un stabilu peļņu, salīdzinot ar citu kultūru audzētājiem. Tāpēc Taizemē heveju sauc par zelta koku.

Duriāns – augļu karalis

Čangas salas piekrastes plantācijās aug daudz vietējo augļu kultūru, un nekur citur tik garšīgus un sulīgus augļus man nav bijusi izdevība baudīt. Augļus vāc pilngatavībā un uzreiz apēd. Lai augļus atvestu līdz Latvijas veikaliem, tie tiek novākti zaļi, tos transportē vairākas nedēļas, tāpēc tie vairs nav tik sulīgi. Taizemes iedzīvotāji par savas valsts augļu karali nominēju-

Ķirzaka (Calotes versicolor) sildās saulītē un uzmanīgi vēro apkārtni.

Brazīlijas hevejas piensulas savākšana.


50CEĻOJUMS

ši duriānu. Pirmā informācija par šo augli Eiropu sasniedza 15. gadsimtā – 1492. gadā publicētajās ceļojuma piezīmēs no Sumatras to aprakstīja itāļu ceļotājs Nikolo de Konti (Niccolo de Conti, 1395–1469). Duriāns ir malvu dzimtas Durio ģints koku auglis ar izteiktu smaržu, precīzāk – smaku. Mūsdienās Dien-vidaustrumāzijā ir zināmas 30 duriānu sugas. Līdz mūsu vei-kaliem šādi augļi netiek, jo pieprasījums būtu ierobežots, bet loģistika – dārga. Ļoti daudziem cilvēkiem nepatīk augļa ļoti stiprā smaka, kas atgādina sapuvušu sīpolu, bet tajiešiem tie ļoti garšo. Par šo augli mēdz teikt, ka tas ož kā elle, bet garšo kā debesis. Man nepatika… Ne jau velti visās viesnīcās un citās sabiedriskajās vietās redzami uzraksti, kas brīdina: «No durian fruits!» Duriāns ir arī visai bīstams auglis. Tas aug kokos 25–50 metru augstumā, tā izmērs var sasniegt 30 centimetrus garumā un 15 centimetrus platumā, bet svars – no viena līdz trim kilo-gramiem, tāpēc ir jābūt īpaši uzmanīgiem, pastaigājoties zem šiem kokiem, jo varenā izmēra, biezās mizas un dzelkšņu dēļ nelaimīgas sakritības gadījumā iznākums var būt pat letāls. Tai-zemē duriāns ir introducēts auglis, bet mūsdienās tas ir līderis augļu eksportā – ik gadu šai valstī novāc aptuveni 800 000 ton-nu (kopējais visas pasaules apjoms – 1 400 000 tonnu).

Jūras nacionālais parks

Čangas salas vietējo iedzīvotāju pamatnodarbošanās ir arī zve-jošana jūrā. Ap salu ir daudz koraļļu rifu ar lielu zivju un citu jū-ras dzīvnieku daudzveidību, kas salas iedzīvotājiem ļauj ne tikai papildināt savu ēdienkarti ar jūras veltēm, bet arī nopelnīt, pār-dodot šīs delikateses tūristiem. Lai aizsargātu salu arhipelāga unikālo dabu, veicinātu ilgtspējīgu jūras resursu izmantošanu un saglabātu bioloģisko daudzveidību, 1982. gadā šeit izvei-dots Jūras nacionālais parks, tāpēc šajā teritorijā aizliegts pār-vietoties ar motorizētu ūdens transportu, piemēram, ūdens

motocikliem, motorlaivām, nodarboties ar ūdensslēpošanu, kā arī ieviesti citi ierobežojumi, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz jūras ekosistēmu. Čangas salu arhipelāgā iekļauta 51 vulkā-niskās izcelsmes sala, lielākā daļa no tām ir neapdzīvotas, bet uz dažām, kur ir lēzenāki krasta posmi, ir arī cilvēku mītnes. Jūras nacionālā parka teritorija ir 650 kvadrātmetrus plaša, un 70 procentus aizņem jūras akvatorija. Vislabāk šo parku var apskatīt un iepazīt, dodoties kādā no jūras braucieniem, ko organizē tūrisma kompānijas, – tie sākas no salas dienvidu gala un ilgst vairākas stundas. Brauciena laikā ir iespēja tuvāk aplūkot arhipelāga salas, pa ceļam vērojot virs ūdens lidojo-šās zivis, kuras izmanto savas garās spuras kā spārnus, kā arī snorkelēt koraļļu rifos.

Duriānus var nopirkt tirgū.

Autors aplūko banāna ziedu.


51CEĻOJUMS

Lietusmeži sauc pēc palīdzības

Tropu lietusmeži ir viena no mūsu planētas svarīgākajām ekosistēmām ar vislielāko bioloģisko daudzveidību – šeit dzīvo līdz pat 90 procentu no visām zināmajām augu un dzīvnieku sugām. Daudzas sugas, jo īpaši kukaiņu, līdz šim pat nav zinātniski aprakstītas. Šie meži ir arī nozīmīgi vietē-jo iedzīvotāju izdzīvošanai, kā arī viegla peļņa lielajām starp-tautiskajām kompānijām, kuras nodarbojas ar koksnes tirdz-niecību. Tropu lietusmežu izciršana un augsnes degradēšana notiek biedējoši straujos tempos. Zinātnieki aprēķinājuši, ka ik dienu izmirst daudzas dzīvnieku un augu sugas, kuras nav spējīgas pielāgoties jaunajiem apstākļiem, kad pazūd viņu dzīvošanai nepieciešamais biotops vai barības objekti. Galu galā tropu meži ir arī mūsu planētas plaušas, tāpēc, iznīci-not mežus lielās platībās, tiek apdraudēti arī citi apkārtnes reģioni.

Cilvēka neskartie lietusmeži Čangas salā.

Pēdējās desmitgadēs Dienvidaustrumāzijas valstīs notiek visai intensīva tropu mežu izciršana, tāpēc mūsdienās daudzviet ir saglabājušies tikai fragmenti no kādreiz lielajiem un maz-skartajiem mežu masīviem. Cilvēku populācijai pieaugot, arī spiediens uz mežiem palielinās. Lai nopelnītu iztikai, cilvēki vēl vairāk degradē šo svarīgu ekosistēmu, pat neapzinoties vai nedomājot par to, cik ļoti no tās ilgtspējīgas saglabāšanas ir atkarīga viņu pēcteču izdzīvošana un eksistence.

Čangas salas iedzīvotāju un dabas abpusēji izdevīgais līdzās-pastāvēšanas piemērs labi parāda, ka ir iespējams nodrošināt jauku dzīvi gan cilvēkiem, gan augiem un dzīvniekiem, neiz-nīcinot lietusmežu ekosistēmu, jo tas dod iespēju dabas mīļo-tājiem baudīt atpūtu salas piekrastē un vērot dabas daudzvei-dību. Ja gribat sajust tropu meža smaržas, skaņas un redzēt simtiem dažādu dzīvnieku un augu sugu samērā nelielā un drošā teritorijā – apciemojiet Ziloņu salu!


Turpinājums no 2. vākaVĀKA BILŽU AUTORS52

AIVARA OŠIŅA FOTOMIRKĻI

1.

2.

1. Vecpiebalga ir slavena ar meža pīļu pāreju. Ūdensrožu dīķi un dāsni ciemiņi ar maizi rokās putniem ļoti patīk.

2. Pelēkie mušķērāji bildēti ar tālvadības pults palīdzību.

3. Kalna Kaibēnu muzejs ziemīgā pilnmēness naktī.

4. Pelēkās vārnas koku galotnēs liecinot, ka būs auksts laiks.

5. Vecpiebalgas ūdensrozes.

6. Sīļi Kaibēnu dārzā.

7. Baltais gārnis.


3. 4.

5. 6.

7.

Documents

Lai k AIVARS OŠIŅŠ · pavasaris 2017 Nr. 1 (164) Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģion l s att īst bas ministrijas p rraudzīt s institūcijas Latvijas vides aizsardzības