Moto: „Komunistu vara ir nogalinājusi, ap-cietinājusi vai izsūtījusi uz Sibīriju aptuveni 190 tūkstošus Latvijas iedzī-votāju“.1

IemesliKādēļ esam šeit atnākuši? Vismaz

trīs iemeslu dēļ:1. pieminēt un godināt,2. saprast – kāpēc tas notika?3. mācīties no savas vēstures.

Pašapziņa un atmiņaMēs noliecam galvas to priekšā,

kas neatgriezās un noliekam ziedus

viņu piemiņai. Mēs lūdzam runāt un liecināt tos, kas atgriezās – stāstiet, vēstījiet! – kas notika, kas jums tika nodarīts, ja ne sevis, tad tur palikušo dēļ. Tas ir svarīgi, jo esam tas, ko at-ceramies. Mūsu pašapziņa, identitāte veidojas no mūsu atmiņas. Tāpēc ru-nājiet, stāstiet, rakstiet, lieciniet!

Jaunākai paaudzei – pierakstiet un ierakstiet to, klausieties, uzsūciet, sa-protiet, un galvenais – mācieties, izda-riet secinājumus!

Vārdu vēsture J. Alunāns savulaik darināja no vārda vēsts. Tāpēc varētu spriest, ka tās uzdevums ir ne tikai

„Ir sācies jauns posms latviešu sabiedriskās dzīves attīstībā Jaun-dienvidvelsā.“ Ar šādiem vārdiem 1952. gada 31. marts iezīmēja jaunas latviešu biedrības sākumu Sidnejā, ku-ras statūti tika apstiprināti 1952. gada 3. martā.

1952. gads bija pagrieziena gads, kad tika dibināta Sidnejas Latviešu biedrība (SLB), un līdz ar to sperti pir-mie soļi latviešu identitātes un kultū-

ras saglabāšanā, kā arī tās attīstīšanā, kamēr tajā pašā laikā Latvija un tās kultūras tradīcijas tika bradātas zem sveša iebrucēja žņaugiem.

Izveidojot Biedrību, tapa skaidrs, ka bez savas tikšanās vietas neiztikt; līdz ar to latvieši darīja visu iespēja-mo, lai to īpašumā būtu nams, kurā tikties un saglabāt latviskās tradīcijas.

Par godu Sidnejas Latviešu biedrī-bas nama pastāvēšanas sešdesmitajai

gadadienai šā gada marta pēdējā svēt-dienā, 25.  martā Sidnejas Latviešu namā notika atceres pasākums, godinot jau paveikto līdz šim.

Pasākums tika uzsākts ar piemiņas brīdi, godinot komunistiskā genocīda

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

Nr. 194 2012. gada 28. martā TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas ............1, 2, 3, 4,

..................................9, 10, 15Latvijas ziņas ............1, 2, 4, 5, 6,

.......................... 7, 8, 9, 10, 11Latvieši pasaulē ...........10, 12, 13Redakcijā ...................................3Māc. Guntis Kalme .............1, 6, 7AL54KD......................................4Atis Skalbergs ............................7Regina Rubene – 90 ................11Bīskaps Meinards ..............14, 15Datumi ......................................15Sarīkojumi un ziņojumi .......15, 16Lata kurss ................................16

Linda Ozere un Jānis Čečiņš skata Sidnejas Latviešu nama pirmsākuma fotogrāfijas.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Sidnejas Latviešu biedrībai 60!Saglabās latvisko identitāti, valodu un tradīcijas

Turpinājums 3. lpp.

Gaisma un sālsMāc. Gunta Kalmes runa 25. martā pie Brīvības pieminekļa

„Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama... Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.“ (Mt 5, 13-5)

Turpinājums 6. lpp.

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

Pagājuša gada 13. decembrī Rīgas Latviešu biedrības namā notika grā-matas Rīgas Brāļu kapi. 1915-1936-2011 atvēršana. Tā izdota, atzīmējot 75. gadskārtu kopš Rīgas Brāļu kapu oficiālās atklāšanas 1936. gada 11. no-vembrī. Šis izdevums tapis sadarbībā ar Rīgas pieminekļu aģentūru; grāma-tas  izdošanu finansējis Rīgas Brāļu kapu  atbalsta  fonds  Austrālijā, to izdevis grāmatu apgāds Jumava.

Rīgas pieminekļu aģentūras direk-tors Guntis Gailītis ir šis grāmatas izdo-šanas ieceres autors. Grāmatas nodaļu autori ir savas nozares profesionāļi – arhitekti Vaidelotis Apsītis, Juris Dam-bis, Andrejs Holcmanis, vēsturnieki Arnis Āboltiņš, Juris Ciganovs, Jānis Hartmanis, Jānis Lismanis, mākslas zi-nātnieki Ruta Čaupova, Ojārs Spārītis, ģeoloģe Sarmīte Kondratjeva, dārzu mākslas speciāliste Gundega Lināre, restauratore Inese Sidraba, Brāļu kapu komitejas vadītājs Eižens Upmanis.

Šajā izdevumā varam atrast Brā-ļu kapu apbedījumu vēsturi, sākot no ziņām par pirmajiem apbedījumiem Brāļu kapos 1915. gadā un beidzot ar mūsdienās veiktajiem pārapbedīju-miem; gūstam ieskatu par Brāļu ka-piem kā arhitektūras, dārzu mākslas

un tēlniecības ansambli; varam izse-kot Brāļu kapu izbūves vēsturei, būvē lietotajiem materiāliem, to restaurāci-ju un atjaunošanu. Grāmatā skatāmas 150 vēsturiskas un šolaiku fotogrāfi-jas, dokumenti, projektu skices, kri-tušo brīvības cīnītāju saraksti, preses materiāli u.c. Grāmatā ir anotācija an-gļu, vācu un krievu valodā.

Grāmata apskatāma Melburnas Latviešu biedrības (MLB) bibliotēkā.

Melburnas Latviešu biedrības bib-liotēkas vadītāja Olga Siliņa informē

tīmekļa lapā: www.auseklitis.com, zvanot Rūdim Dancim 0412 637 427 vai sūtot epastu: rudis@tpg.com.au. Plašāka informācija sekos nākamajos numuros.

Vēlos personīgi apsveikt visus sa-vus dejotājus par sekmīgu dejošanas gadu. Kā arī vēlos pateikties Rasmai Celinskai par īpašu palīdzību.

Uz redzēšanos Adelaidē 9. jūnijā!Rūdis Dancis

Laikrakstam „Latvietis“

„Auseklītis“ apbalvo savējosAtspoguļo iepriekšējo gadu un raugas uz nākotni

Siltā piektdienas va-karā, 16.  martā skaisti ģērbušies un smaidīgi dejotāji pulcējās glaunā restorānā, lai godinātu labākos dejotājus un at-skatītos uz 2011. darbī-bas gadu.

Kad visi bija omulīgi pasēdējuši skaistā kamīna telpā, izbaudījuši smal-kas vakariņas ar jautrām sarunām, va-rēja pievērsties sumināšanai.

Tagad jau var teikt, Tautas deju kopas Auseklītis gadskārtējās apbal-vošanas vakariņas. Tās tagad ir tra-dicionāli ierakstītas gada kalendārā, lai atspoguļotu iepriekšējo gadu un raudzītos uz nākotni, nākamo gadu, lielākiem notikumiem: kā Auseklīša 50 gadu jubileja, Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Adelaidē un Dziesmu svētki Latvijā – 2013. gadā.

Svētku vakariņās apbalvoja divus dejotājus, kas regulāri apmeklēja mē-ģinājumus un izrādīja lielu interesi par latviešu tautas dejām. Uzvarētājus no-teica aizklātā balsojumā – visi dejotāji balsoja par vislabāko dejotāju un par dejotāju ar lielāko centību.

Un šogad, mūsu jaunā dejotājā Selga Orčarda (Orchard) saņēma pa-teicības balvu. Selga pievienojās Au-

seklītim 2010. gadā un kopš paša sā-kuma ir izrādījusi dziļu interese par deju. Viņas pirmās ugunskristības jau ir bijušas Sidnejā, 33. Jauniešu dienās, kas viņai deva bagātīgu piedzīvojumu buķeti. Selga šogad mācās vidusskolas 11. klasē, un cītīgi apgūst jaunās dejas AL 54. Kultūras dienām, kas būs Ade-laidē.

Kā vislabāko dejotāju 2011. gadā Auseklīša saime ievēlēja Tāli Šmitu. Tālis daudz gadus ir bijis iesaistīts lat-viešu sabiedrībā. Tur liela pateicība ir jāizsaka vecākiem, kuri ir audzinājuši Tāli pareizā latviskā garā. To var arī novērot visā viņu lielajā ģimenē, šeit Adelaidē un Melburnā. Tālis ir vairā-kus gadus dejojusi Latviešu vidussko-lā, Vasaras vidusskolā, un 2011. gads bija pirmais Auseklītī. Ar lielu cieņu no visiem Auseklīša dejotājiem apsvei-cu Tāli ar šo godalgu.

Nobeigšu ar aicinājumu. Šogad Auseklītis svinēs 50. darbības gadu ar glaunu jubilejas balli. Visiem eso-šajiem un bijušajiem Auseklīša dejo-tājiem obligāti jāierodas un jāatbalsta šī nozīmīgā diena, kas tieši iekrīt garā nedēļas nogalē. Balle notiks Adelaides Latviešu namā 9. jūnijā, plkst. 18.00. Visi laipni lūgti. Cena: $65/55. Vai-rāk informāciju var atrast Auseklīša

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) 98273753redakcija@laikraksts.comlatvietis@netspace.net.au

www.laikraksts.comEditor: Dr. Gunars Nagels

Associate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena izdrukātam

laikrakstam: $35 par 10 numuriem (vai $70 par 20 numuriem) ar

piegādi Austrālijā. Čekus rakstīt uz „Sterling Star Pty Ltd“ vārda.Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star and individual

authors 2012. All rights reserved.Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991

Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

No kreisās: Selga Orčarda (Orchard), Rūdis Dancis, Tālis Šmits.

FOTO

Elīn

a R

ikar

de

„Rīgas Brāļu kapi. 1915-1936-2011“Jaunas grāmatas MLB bibliotēkā

Turpinājums 4. lpp.

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

upurus, kā arī ar 60 sveču iedegšanu. Svecēm spoži degot un dāvājot siltumu apkārtējiem, tika nodziedāta Latvijas himna, kuras vārdi burtiski vibrēja gaisā, skanot sirmu un jaunu dziedā-tāju balsīm. Pēcāk runu teica priekšsē-dis J. Grauda kungs, liekot noprast, ka mūsu bagātība ir latviešu valoda, kam arī mēs visi piekrītam.

Pēc J. Grauda kunga uzrunas vi-siem dalībniekiem bija iespēja nodzie-dāt dziesmu Nevis slinkojot un pūstot, kuras rindas lieliski apliecināja Sidne-jas Latviešu biedrības paveikto vairāk nekā pusgadsimta garumā.

Tuvojoties pasākuma otrajai daļai, runu teica SLB valdes loceklis A. Gal-viņa kungs, ieskicējot iespējamo Sidnejas Latviešu biedrības nākotni, tādējādi apliecinot, ka Sidnejas Lat-viešu biedrība ar tās neiztrūkstošajām latviskajām tradīcijām bija, ir un būs. Pēc A. Galviņa kunga runas sekoja apsveikuma vārdi Sidnejas Latviešu biedrībai, kurus noslēdza saimnieču gatavots mielasta galds, dodot iespēju nogaršot latviskus ēdienus.

Kad pasākuma apmeklētāji bija iestiprinājušies, sekoja koncerts El-las Mačēnas, Dainas Kainas un Ivara Štubja izpildījumā, kuru noslēdza ka-fijas galds, sekojot dziesmai Pūt, vējiņi.

Nobeigumā vēlos teikt, ka latvis-kā identitāte, valoda un tradīcijas tiks saglabātas, ja mēs paši to vēlēsimies un darbosimies līdzi tam, ko lieliski apliecina Sidnejas Latviešu biedrības līdz šim paveiktais.

Aivars UpenieksLaikrakstam „Latvietis“

Sveicināti, lasītāji!Marta mēnesis lē-

nām pārtop par aprīli. Latvija ir jau pārgājusi uz vasaras laiku. Pulk-steņi pārlikti par stundu uz priekšu.

Ja tik būtu tik pat viegli pārlikt mūsu pašapziņu par stundu uz priek-šu. Marta mēnesī esam kārtējo reizi piedzīvojuši apvainojumus un apmelo-jumus. Esam atgādinājuši pasaulei par mūsu vēsturi, bet arī esam izrādījuši neizpratni par kopīgo ainu.

Patiešām, Otrais pasaules karš ir beidzies, bet tā sekas ir katru die-nu Latvijā sastopamas. Gan ārēji, gan iekšēji. Kā teica māc. Guntis Kalme 25. martā pie Brīvības pieminekļa: „Piecdesmit okupācijas gadi nozīmē-ja bailes, šausmas, drausmas, briesmu apziņu, pakļaušanos, mazvērtību, no-spiestību, mēs vienmēr tādi domāšanu, upura mentalitāti.“ Okupācijas garīgās sekas ir latviešu tautas pašapziņas ap-spiešana un traumētā psihe.

Aprīlī daudzi piedalīsies pavasara Lielajā talkā. Apkopsim vidi un pataisī-sim Latviju skaistāku. Vai nebūtu labi, ja varētu līdzīgā veidā visi sadarboties, lai pataisītu mūsu pašapziņu skaistā-ku. Vai mūsu aizraušanās ar Dziesmu svētkiem nav pa daļai izskaidrojams ar to, ka tie ik pa dažiem gadiem darbojas kā dvēseles Lielā talka?

Mums tomēr ir vajadzīgi ne ti-kai laiku pa laikam notiekošie Lielie uzmundrinājumi, bet arī pastāvīga pašapziņas pagriešana par stundu uz priekšu. Tas prasa piepūli no mums un piepūli no mūsu ievēlētiem priekšstāv-jiem.

Es labi saprotu, ka politiskās spē-lītes prasu savas nodevas, bet kāpēc paiet tik ilgi atcelt absurdo likuma pantu, kas paredz izsniegt uzturēšanās atļauju par ieguldījumiem nekustama-jos īpašumos? Izpārdodam Latvijas īpašumu un iegūstam jaunus pastāvī-gos iedzīvotājus no Krievijas, Ukrai-nas, Kazahstānas, Uzbekistānas un Baltkrievijas. Pusotra gada laikā šādā veidā Latvija ieguvusi 1775 jaunus ie-dzīvotājus.

Kāpēc mūsu politiķi turpina atbal-stīt okupācijas pamatnostādni – ne-kustamais īpašums nepieder Latvijas pilsoņiem, bet gan tiem, kas ienāk ar lielāku varu vai naudu?

Mums jāatgūst neapspiestā do-māšana. Mēģināsim ar aprīļa mēnesi pārlikt mūsu personīgo pašapziņu par stundu uz priekšu un palīdzēsim ci-tiem to darīt.

Atkārtošu māc. Gunta Kalmes vār-dus: „Mums ir jāatgūst patiesības gais-ma un drosmes sāls. Kā tauta to vēla-mies redzēt iedegtu Prezidenta pilī un ienestu Saeimas telpās.“

GN

Redakcijā

Sidnejas Latviešu biedrībai 60!Turpinājums no 1. lpp.

SLB priekšsēdis Jānis Grauds.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

Svētku mielasts, ko sagatavoja SLB Dāmu komiteja.

FOTO

Ojā

rs G

rest

e

4. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

Adelaides Universitātē Aldis iegu-va bakalaura grādu ar uzslavu muziko-loģijā un mūzikas pedagoģijā. Viņš stu-dēja valodas, ieskaitot latviešu valodu Flindersa Universitātē un Rietummiči-ganas Universitātē ASV. Paralēli vijoles spēlei Aldis mācījās vokālā fakultātē. No 1995. gada Aldis dziedāja Dienvid-austrālijas Operas korī (State Opera of SA). Viņš ir arī dziedājis Adelaides Ka-merkorī (Adelaide Chamber Choir), kā arī Adelaides Festivāla koros.

2010. gadā Aldis bija palīgdiri-ģents lielajam korim Mālera 8. sim-fonijā, ko uzveda Adelaides Festivālā. Aldis ir strādājis kā skolotājs mūzikas specializētajā Marijatviles vidussko-lā (Marryatville High School). Aldis jau ceturto gadu ir šīs skolas direktora vietnieks un mūzikas fakultātes galva. Aldis diriģē vairākus skolas ansam-bļus, ieskaitot simfonisko orķestri un koncertkori. 2007. gadā koris uzvarēja internacionālu kora sacensībās Talli-nā. Pagājušā gadā Aldis diriģēja sko-las orķestri Adelaides Filmu festivāla atklāšanā Festivāla teātrī.

Kopš 2009. gada Aldis diriģē Ade-laides Filharmonijas kori. Viņu vadībā atskaņotas Rosinī (Rossini), Haidna (Haydn), Guno (Gounod) un citas Mis-sas, Orfa (Orff) Karmina Burana un pagājušā gadā Kārla Dženkinsa (Karl Jenkins) Stella Natalis Austrālijas pirmatskaņojums. Ar saviem skolas koriem un orķestriem Aldis ir iepazīs-tinājis austrāliešu publiku ar latviešu komponista darbiem, kā arī ar Filhar-monijas kori, kas orķestra pavadījumā dziedāja Vītola Beverīnas Dziedoni un Brauna Saule, Pērkons, Daugava.

Par koncertuKultūras dienu kopkora koncerta

programma atspoguļos Kultūras die-nu simbolu – Ausekli – rīta zvaigzni, kura ir pastāvīga, uzaust katru dienu no jauna un tomēr patur prātā atmiņas no vakardienas. Simbols saista pagātni ar nākotni. Kopkora koncertā dzirdēs gan jaunas, gan vecas kora dziesmas. Tās atklās latviešu kora dziesmu at-tīstību no 19. gs. sabalsojumiem līdz 21. gs. kompozīcijām. Dziesmu izvēle atspoguļo gan Alda latvisko, folkloris-tisko un muzikālo gaumi, gan arī mūsu pašu koristu spēkus un tradīcijas. Puse dziesmas tīšām ņemtas no 2013. gada Dziesmu svētku programmas. Koncer-tā ietilpinātas jauktā kora un vīru kora dziesmas.

Koncertā tiks apgleznotas vai-rākas tēmas un ainas, it sevišķi daba un folkloristikas elementi. Koncertā piedalīsies instrumentālais ansamb-lis, kā arī folkloristi no Latvijas: Zane Šmite, Kristīne Kārkle-Puriņa, Edgars Kārklis un Ivars Cinkuss. I. Cinkuss Austrālijas publikai jau pazīstams kā vīru kora Gaudeamus diriģents un kā Dziesmu svētku virsdiriģents. Kristī-ne uzstājusies Austrālijā ar folkloras ansambli Vilcēni, bet Zane – ar Iļģiem.

Tā kā pēdējās Kultūras dienās Mel-burnā tik labi izdevās Sadziedāšanās vakars, kas sekoja Kopkora koncer-tam, šis pasākums tiks atkārtots Ade-laidē, arī Alda Sila vadībā. Par saim-niecību rūpēsies Valdis Jaudzems.

Kas darāms...Gatavojoties Kultūras dienām,

Aldis Adelaidē vada papildus kora mēģinājumus, it sevišķi tiem, kam grūtāk piedalīties vietējos koros, kā arī virtuālā kora dalībniekiem. Ir ie-cerēti mēģinājumi Melburnā un Sid-nejā Alda vadībā. Kora dziesmu grā-matas pasūtamas no Alda (aldissils@ozemail.com.au) un informācija par papildus mēģinājumiem no Valda Jaudzema (vjaudzems@hotmail.com). Tīmeklī būs pieejami dziesmu mācību līdzekļi, ieraksti un cita informācija. Vēl palīgā pie koncerta administrāci-jas nāk Zinta Ozoliņa, kura paredz sev smagāko slodzi, nodrošinot, lai pa KD laiku mēģinājumi rit gludi.

Mudinājums latviešu dziesmu mī-ļotājiem, kas vēl nesastāv savā vietējā korī, bez kavēšanās iestāties! Pastāv arī iespēja piedalīties virtuālā korī At-balsis, sazinoties ar vadītāju Mariju Perejmu (marija@adam.com.au).

Rudīte BērziņaAL54.KD informācija

arberz@optusnet.com.au

AL54.KD Kopko-ra koncerts notiks š.g. 30. decembrī Adelaides Latviešu namā, Tālavā. Rīcības komiteja ir ļoti priecīga, ka koncerta vadību uzņēmies Aldis Sils.

Par Aldi SiluAldim Silam ir ilggadīga pieredze

mākslinieciskos pasākumos latviešu sa-biedrībā. Viņam ir skaidras atmiņas no 1978. gada Kultūras dienām Adelaidē, kas ir atstājušas ilgstošu ietekmi. Viņa atmiņā palikusi Stopu saktas emblēma, kas sudrabā spīdēja uz zila fona, kā arī Saules Jostas tautas deju uzvedums.

Aldis iesāka vijoles spēli 7 gadus vecumā, kad vecmāmiņa Regīna Frei-denfelde viņam to uzdāvināja. Tajos Ziemsvētkos gadījās ciemos rads no Kanādas, Imants Ramiņš. Viņam bija uzdots izvēlēties vijoli un to Aldim pasniedza Ziemsvētku vakarā vecīša tērpā. Viņš prasījis Regīnai: „Vai tu tiešām saproti šīs dāvanas sekas?“

Dažus gadus vēlāk Aldim Ziemsvēt-kos tika uzdāvināta ilgotā kokle. Ar to sākās mēģinājuma cikls – koklētāju an-samblī Ausma, tautas deju kopā Ausek-lītis, Adelaides Latviešu biedrības jauk-tajā korī un Adelaides jauniešu korī. Aldis vēl ir dziedājis Adelaides DV korī Daugava, un ansamblī Zemais Do. Aldis sāka sabalsot un aranžēt mūziku koklētāju ansamblim, kā arī jauniešu koriem. Viņš bija muzikālais vadītājs vairākiem tautas deju uzvedumiem Jaunatnes dienās un Kultūras dienās. Viņš spēlēja galveno lomu Andreja Jansona dziesmu spēlē Homo Novus un piedalījās Amerikā uzvestajā Gundega. Ar Ņujorkas Latviešu kori Aldis uzstā-jās koncertā 1990. gadā Rīgas Operā un sekojošajā gadā – Dziesmu svētkos.

Aldis ir vadījis dziesmu ansambli Franks ir Nātra, Adelaides Jauniešu kori un tautas deju kopu Auseklītis. Viņš ir vadījis vairākus uzvedumus Auseklītim, kā arī Kultūras dienās. 2001. gadā Aldis vadīja Kultūras die-nas Adelaidē.

AL54.KD Kopkora koncertsProgramma atspoguļos Kultūras dienu simbolu – Ausekli

Aldis Sils.

lasītājus par vēl šādām jaunām grā-matas, kas papildinājušas bibliotēkas krājumus un ir lasītāju rīcībā:

Rolands Kovtuļenko – Battle at

More, Mores kauja; kaujas līdzdalīb-nieka, virsnieka stāsts; Artūrs Silgai-lis – Latviešu leģions; Latvijas – likte-ņa gaitās – red.Smalkais un J. Vējiņs; Andris Kolbergs – Kolekcionāra mīlas dēkas; V. Rūķe-Draviņa – Vārds īstā vietā, No pieciem mēnešiem līdz pie-

ciem gadiem 1982; Imants Auziņš – Šī zeme, tavs skūpsts un krāsns sarkanā mute (dzeja); Letten in der Ordnungs policei und Waffen SS 1941–1945; Jau-na Gaita – 2010, 2011, 2012; Ritums - 2010, 2011, 2012; laikraksts Latvietis – 2009., 2010. 2011., 2012.  ■

„Rīgas Brāļu kapi...“Turpinājums no 2. lpp.

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 5. lpp.

Par Latvijas hokeja mantojuma sa-glabāšanu tika runāts un domāts jau pietiekami sen, līdz atradās cilvēki, kuri bija gatavi ideju atbalstīt, lai radī-tu hokeja sabiedrībai iespēju iepazīties ar šo Latvijas sporta kultūras daļu.

Idejas autors un tematiskās daļas veidotājs ir Latvijas Hokeja federācijas (LHF) izpilddirektors Ēvalds Grabov-skis. Idejas atbalstītāji – LHF, Arēna Rīga un Aldaris.

Praktiskajā darbā iesaistījās hokeja entuziastu grupa, kuras aizrautīgās dar-bības rezultātā tapa vērienīga ekspozī-cija veltīta Latvijas hokeja 80 gadiem, kuru arī Arēnā Rīga atklāja 2011. g. 4. decembrī pasākumā, kurš bija vel-tīts hokeja 80 gadu svinībām. Ekspozī-cija izvietota arēnas trešā stāva foajē uz vairāk kā 20 stacionāriem stendiem. To papildina vairāk kā 50 personīgo vim-peļu galerija pie foajē griestiem.

Paralēli ekspozīcijas stacionāra-jam risinājumam, ir ticis izgatavots arī pārvietojamais modelis – pagaidām 20 divpusēji stendi ar tematiku par Lat-vijas hokeja 80 gadu vēsturi. Vēsturis-kās hronoloģiskās vadlīnijas pamatā ir Aiņa Ulmaņa grāmata Melnās ripas bruņinieki, kuras elektroniskā versija pieejama internetā, adresē www.lhf.lv sadaļā – vēsture.

Vizuālie materiāli pārsvarā ņemti no personīgajiem arhīviem, kā arī no sabiedriskajā telpā pieejamajiem.

Pastāvīgā ekspozīcija apskatāma Arēnā Rīga notiekošo pasākumu laikā. Pārvietojamā izstāde domāta pārvieto-šanai un izvietošanai dažādās sabied-riskās vietās Latvijas valsts teritorijā, kā arī Arēnā Rīga hokeja sacensību lai-kā atsevišķās arēnas telpās. Līdz šim ar izstādi jau ir iepazinušies hokeja cienī-tāji Jelgavā, Jēkabpilī, fabrikā Aldaris,

uzņēmumā Latvijas Dzelzceļš, Latvijas Republikas Saeimā, Rīgas domē, Rīgas Ziemeļvalstu ģimnāzijā un tuvākajā lai-kā plānots izvietot to Ventspilī pasaules sieviešu 1. divīzijas hokeja čempionāta laikā, kā arī Latvijas sporta pedagoģi-jas akadēmijā. Par izstādi izrādījušas interesi arī citas republikas pilsētas. Ņemot vērā to, ka Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, domā-jam par iespējām Rīgas viesiem parā-dīt arī savu Latvijas hokeja vēsturi, ar kuru, protams, lepojamies.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka uz-turam pastāvīgus kontaktus arī ar ār-zemēs dzīvojošajiem latviešiem, kuru starpā ir arī ar hokeja vēsturi saistīti cilvēki, ar savu ieguldījumu Latvijas hokejā, par ko mēs esam viņiem patei-cīgi.

Ēvalds GrabovskisLaikrakstam „Latvietis“

Par izstādi „Latvijas Hokejam – 80“Vērienīgai ekspozīcijai ir arī pārvietojamais modelis

Izstādes atklāšana. LHF prezidents Lipmanis griež lenti, pa labi no viņa Ēvalds Grabovskis. Ar Latvijas valsts vienības kreklu ir vecākais vēl dzīvais valsts vienības spēlētājs, 93 gadu vecais Elmars Bauris.

Ceļojošā izstāde.

Izdevniecība Nordik šoreiz savus lasītājus ie-priecinājusi ar populārā latviešu karikatūrista un literāta Jāņa Dresle-ra (1896–1971) komiksu izlasi Lielais dzīves kar-nevāls.

Ilzes Jākobsones sastādītajā grā-matiņā apkopoti mūsdienu Latvijai aktuāli teksti, kuros apdzejota gan krīze ar tai raksturīgo naudas trūku-mu, gan politika un pat bargā ziema. Katru četrrindi ilustrē J. Dreslera kari-katūra. Lai gan autors zīmējis vienkār-šas ainiņas iz tautas, un viņa literārie varoņi dzīvojuši 20. gs. 30. gadu Lat-vijā, tomēr neviļus jāpasmaida, jo per-sonāži – kā no mūslaiku vides ņemti. Autora roka zīmēšanā bija visai veikli uztrenēta, jo Dreslers (kā brīvklausī-tājs) no 1921. līdz 1927. gadam, tiesa gan – ar pārtraukumiem, ir mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā.

Krājums veidots divās daļās: Laiki mainās, tikumi – ne! un Ziemas prieki un likstas. Otrajā daļā lasītājs tiekas ar jau pazīstamiem personāžiem – mazliet smieklīgajiem un sadzīvē ne-varīgajiem Slīmestu un Jefiņu. Tieši viņi ir latviešu komiksa visatpazīs-tamākie tēli, kurus atceras tie vecāka gadagājuma lasītāji, kas no 1927. līdz 1940. gadam bieži šķirstījuši Benjami-ņa kundzes populāro žurnālu Atpūta. Nelielās izlases nobeigumā ievietots Knuta Skujenieka pēcvārds. Pilnā ap-jomā teksts iepriekš publicēts grāmatā Kā santīms ķešā (Tapals, 2006).

Un tagad, lasītāja ieintriģēšanai, viena četrrindīte:

Gudras galvas sola drīzi,Izdomāt, kā novērst krīzi...Lai tad nu kaut aizparīt,Nezvērs briesmīgais šis krīt.(31. lpp.)Informāciju par visām jaunākajām

Nordik izdotajām grāmatām, kā arī

koordinātes, ja vēlaties grāmatas iegā-dāties, varat atrast šeit: www.nordik.lv

Lāsma ĢibieteLaikrakstam „Latvietis“

Slīmests un Jefiņš atkal ciemos pie lasītājiem„Lielais dzīves karnevāls no Jāņa Dreslera“ – Nordik, 2011.

6. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

apkopot faktus un datus, bet vēstīt, paust. Skaitļi saka, ka tajā naktī izve-da 13 248 ģimenes, kas kopā sastāda 42 125 cilvēkus, trešdaļa no tiem – bērni.

Vienā brīdī novaidēja Latvija; arī Igaunija, Lietuva, jo tur notika tas pats. Tas joprojām atbalsojas mūsu ģi-menēs, visā tautā.

Ļaunuma sakneNo kurienes šis2 ļaunums? Daudzi

no mums padomju laikā bijām spiesti lasīt Ļeņina darbus. Darījām to negri-bīgi, šķebināja. Svarīgāko diemžēl ne-izlasījām. Tāpēc klausāmies tagad: „Jo lielāku skaitu reakcionāro garīdznieku un reakcionārās buržuāzijas mums izdosies nošaut, jo labāk. Tieši tagad mums vajag dot mācību šai publikai, lai viņi dažus gadu desmitus neuz-drīkstētos pat domāt par pretošanos.“3

1918. gada 11. augustā revolūcijas vadonis raksta Penzas boļševikiem: „Biedri! Piecu kulaku pagastu sacel-šanās ir nežēlīgi jāapspiež. Vajag rādīt priekšzīmi. Pakārt. Noteikti pakārt, lai tauta redz. Publicēt viņu vārdus. Atņemt viņiem visu labību. Noteikt ķīlniekus. Izdarīt tā, lai simtiem ver-stu apkārtnē tauta redzētu, drebētu, zinātu, kliegtu...“4

Pie mums šis ļaunums ieradās kā atstrādāta sistēma, iekārta. 1949. g. 25. marts nebija nejaušība. Tas bija 1941. gada sovjetizācijas turpinājums, ko pārtrauca Otrais pasaules karš. Latviešiem vajadzēja iepazīties ar pa-domju tautas lozungu: серп и молот – смерть и голод! (sirpis un āmurs – nāve un bads!).

Pārmaiņa pašapziņāBet starp 1941. un 1949. gadu bija

noticis kas būtisks tautas pašapziņā. Šajā laikā Latvija bija piedzīvojusi Le-ģionu un nacionālos partizānus. Ģene-rālis R. Bangerskis sacīja, ka leģionā-ri: „ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz boļševiku neatlaidīgiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi iekļā-vusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplēstām rokām gaidot boļševiku atgriešanos mūsu zemē.“5

Partizānu cīņas no 1944.-1956. g. izkala principu: kamēr pretojos, tikmēr esmu! Jo, kā sacīja profesors Ā. Šilde, „valsts neaiziet bojā, kamēr tās pilsoņi turpina izrādīt pretestību aneksijai.“6 Profesors H. Strods šādi novērtēja partizānu pretestību: „Partizānu cīņa pret austrumu boļševismu bija Eiropas tautu cīņa par Eiropas civilizāciju tās austrumu pierobežā“.7

Dažu gadu laikā tauta bija spēru-si milzu soli no K. Ulmaņa: „palieciet savās vietās!“ līdz ģen. R. Bangerska sacītajam: „Tiesība un pienākums aiz-stāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk šī tiesība ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas gribētu mūs pa-kļaut ne tikai savai politiskai varai, bet arī mūs garīgi un fiziski iznīcināt.“8

No upuriem kļuvām par cīnītājiem. Tāpēc 1949. gada 29. janvārī tika pie-ņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas: 1) kulaki [lasi – zemnieku] un viņu ģi-menes, 2) bandītu [lasi – partizānu] un nelegālistu ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto bandītu ģimenes locekļi, 3) legalizējušies bandīti un viņu ģime-nes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību, 4) bandītu atbalstītāju ģimenes locekļi. Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un dar-ba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīv-

prātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika – tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās. Rezultātā 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu ve-cumam.9

SekasJa esam skaidrībā par traģisko

notikumu, palūkosimies uz tā sekām. Piecdesmit okupācijas gadi nozīmēja bailes, šausmas, drausmas, briesmu apziņu, pakļaušanos, mazvērtību, no-spiestību, mēs vienmēr tādi domāšanu, upura mentalitāti. Šodien toreizējais izdzīvošanas nosacītais kolaboracio-nisms ir transformējies par, E. Levita vārdiem runājot, kaunīgo gļēvlatvis-mu, – politisko mīkstčaulību, princi-pu bezmugurkaulainību. Tas nemitīgi atskatās, ko sacīs Brisele, Vašingtona un Maskava, aizmirstot, ka pirmais at-bildības kritērijs ir pašu tauta.

Jāatceras arī, ka tie bija pretoša-nās, brīvības alku, zobu griešanas pret režīmu gadi. No latviešiem tikai 5% bija LKP biedri. Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadī-tājs Indulis Zālīte atzīmēja, ka katru gadu (!) LPSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas.10 Pēc bruņotās pretestības ap-spiešanas tauta brīvības alkas pauda nevardarbīgajā un kultūras rezistencē. Iemācījāmies saprasties zemtekstos un pusvārdos, kāri tvērām katru brīvī-bas nojausmu un mājienu. Tā bija tau-tas spīts: „Nevardarbīgai pretestībai Latvijā oficiāli nebija kopīga plāna, bet neoficiāli ilgtermiņā tā tika plāno-ta nācijas apziņā un zemapziņā kā vē-lēšanās atbrīvoties no okupantu varas un atjaunot demokrātiskas valsts ne-atkarību.“11 Mums ir brīvības cīnītāji, kas patiesības gaismu un drosmes sāli

Gaisma un sālsTurpinājums no 1. lpp.

Turpinājums 7. lpp.

Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā 25. martā. Gājiena priekšgalā māc. Guntis Kalme. Otrās rindas vidū Valsts prezidents Andris Bērziņš un Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

FOTO

Aut

ors:

Tom

s Kal

niņš

, Lat

vija

s Val

sts p

rezi

dent

a ka

ncel

eja

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 7. lpp.

prata ne tikai saglabāt, bet arī tālāk sniegt. Citādi mēs šeit šodien neatras-tos.

ŠodienBet šī atcere nav tikai par vēsturi

vien. Tā ir arī par šodienu, – par tiem vairāk kā 309 000 mūsu ekonomisko bēgļu, no kuriem daļa būtu gribējusi būt šodien un šeit. Ja 1941. un 1949. g. mūsējos izveda, tad tagad tie bēg paši. Ja deportētie vēlējās atgriezties dzim-tenē, tad ekonomiskie bēgļi saka: „šo zemi es mīlu, bet valsti ne.“

Tas nu reiz ir par mūsu tautas spēju pašorganizēties. Mēs to spējām 1991. g., jāvar arī tagad. Mums ir jā-atgūst patiesības gaisma un drosmes sāls. Kā tauta to vēlamies redzēt iedeg-tu Prezidenta pilī un ienestu Saeimas telpās.

MācībaKo iemācīsimies?1. ar pakļaušanos sevi neglābsim,

tāpēc: kamēr cīnos, tikmēr esmu!

2. aizvien atcerēsimies A. Sol-žeņicina vārdus: Жить не по лжи (Nedzīvot melos).12 Runā-sim patiesību, – skaļi.

3. Darīsim patiesību. Šodien tas nozīmē veikt pašsaprotamus pamatnācijas aizsardzības pa-sākumus, – pārtraukt dot pil-sonību nelojālajiem, izraidīt agresīvi nelojālos, pārtraukt Latvijas zemes izpārdošanu utt., utjpr.

Vēsturiski esam tapuši no upuriem par cīnītājiem. Upuris ir tas, ar kuru dara, cīnītājs pats ir savas darbības

noteicējs. Viņš karo par savu lietu ne tikai tad, kad ir sagaidāma uzvara, bet arī un īpaši tad, kad tā vēl nav saredza-ma. Principa pēc.

Nebīsimies, ka šādu cīnītāju sāku-mā nebūs daudz. Sālij un gaismai ir nevis kvantitatīva, bet kvalitatīva daba un ietekme. Tai ir tikai jābūt īstai. Tā saka Kristus.

Māc. Guntis Kalme

Piezīmes1 D. Bleiere, I. Butulis, I. Feldma-

nis u.c., Latvijas vēsture: 20. gadsimts (R: Jumava, 2005), 317.

2 Plaša revolucionāra teroristiska dar-bība Krievijas vēsturē pirmoreiz pamato-ta S. Ņečajeva (1847-1882), M. Bakuņina (1814-1878), P. Tkačeva (1844 -1886) darbā Revolucionāra katehisms (1869). „Dienu un nakti viņam jābūt tikai vienai domai, vienam mērķim – nežēlīgs izpostījums. Tiecoties aukstasinīgi un nenogurdinā-mi uz šo mērķi, viņam jābūt gatavam arī pašam iet bojā un sagraut ar savām rokām visu, kas traucē tā sasniegšanu.“ 6.§. http://www.hist.msu.ru/ER/Etext/ nechaev.htm

3 Ļeņins Vladimirs, Kopoti raksti, 54. sēj., 198, krievu val., citēts pēc Sēr-viss, Roberts, Ļeņins: patiesā biogrāfija (R: Atēna, 2004), 422., Ļeņina paša izcē-lumi tekstā.

4 Sērviss, Roberts, Turpat, 352. Grā-matu autors noslēdz šādi: „Nākotne ne-pieder ļeņiniskajam komunismam. Ļeņinu neviens nebija gaidījis. Viņa neparastā dzī-ve un karjera pierāda vismaz to, ka visiem ir jābūt modriem.“ 468.

5 Freivalds, O. red., Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā. 4. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izde-vums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1976, 5.

6 Šilde, Ā. Pretestības kustība Latvi-

jā; Krājumā: Kalvāns, A., red., Uz ežiņas galvu liku… Traģiskās partizānu cīņas Latvijas mežos pēckara gados, Nacionālo Daugavas Vanagu Latvijas Apvienība sa-darbībā ar Apgādu Daugava, Rīga, 1993., 14.

7 H. Strods, Latvijas Nacionālo Parti-zānu Karš. Dokumenti un Materiāli 1944-1956. (R: Preses Nams, 1999), 559.

8 Uzruna Universitātes aulā, 1943. g. 15. novembrī, Freivalds, O. red., Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā, 3. sēj., Vasteras, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes izdevums, Apgāds Ziemeļblāzma, 1974, 5.

9 Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Anto-nijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldma-nis. Latvijas vēsture: 20. gadsimts (Rīga: Jumava. 2005), 308.

10 Sk.: Zālīte, I. Galvenās nevardarbī-gās pretošanās formas un slēptais nacionā-lisms kā iekšējā nepakļaušanās padomju režīmam Latvijā (70. un 80. gadi). Latvijas Vēsture, Nr. 4., 1997, 81.

11 Strods, Nevardarbīgā .., 73.12 1974. g. 12. februārī A. Solžeņicins

uzrakstīja eseju ar pilsonisku lozungu: Ne-dzīvot melos (Жить не по лжи). Tā kļuva par vienu no viņa izraidīšanas no PSRS (1974) iemesliem. Viņš aicināja katru rī-koties tā, lai no viņa rakstāmspalvas ne-nāktu neviens patiesību kropļojošs vārds, neizteikt tādus arī mutiski, necitēt nevienu domu, kurai patiesi nepiekrīti, nepiedalī-ties politiskās akcijās, kuras neatbilst ta-vām vēlmēm, nebalsot par necienīgajiem. A. Solžeņicins piedāvāja katram iespēja-mu cīņas veidu ar režīmu: „vispieejamākā atslēga mūsu atbrīvošanai ir personiska nepiedalīšanās melos! Lai arī meli pārklā-tu visu, bet pašā mazākajā ietiepsimies: lai valda, bet ne caur mani!“ Daily Express, Londona, 1974. g. 18. februārī. Līdz peres-troikai eseja tika izplatīta samizdata vei-dā.  ■

Gaisma un sālsTurpinājums no 6. lpp.

Turēt sasprindzinājumāTas ir Kremļa poli-

tiķu paņēmiens, kas no-gurdina pretinieku, liek baiļoties, patērēt laiku, enerģiju. 2012. g. martā pret Latviju tiek orga-nizētas daudzas provo-kācijas. Viena no tām ir

Rīgā sarīkot absolūti melīgu fotoizstā-di it kā par noziegumiem pret krievu un baltkrievu bērniem. Tajā krievu provokatori ielika dažādas bildes, kas uzņemtas Buhenvaldes koncentrācijas nometnē un citur, lai tādā veidā apme-lotu latviešus.

Viltojumi, meli, krāpšanās – tas ir šīs valsts vēsturnieku darbošanās veids. Tā viņi raksta grāmatas, veido filmas, pārraides, zinātniskas konferences un jebko citu, lai apmelotu citus un slēptu padomju sistēmas noziegumus.

Šī izstāde bija ceļā pie mums, kad ārlietu ministrija pieņēma lēmumu

izstādes organizatoru Aleksandru Djukovu iekļaut nevēlamo personu sarakstā, un melu izstāde nenokļuva Rīgā. Tūlīt atskanēja trīs tādu pašu vēsturnieku vaimanas, ka te apspiež krievu speciālistus. Tā mēs uzzinā-jām, kādi aģenti jau darbojas Latvijā.

Martā Ždanoka rīkoja konferenci, kas nosodīja nacismu. Uz to ieradās divi izbijuši politiķi no ASV, Zurofs no Izra-ēlas, bet no Latvijas neieradās neviens.

Rīgā parādījušās afišas ar kliedzo-šiem tekstiem: „Šeit dzīvo nauda. Vai nav apnicis strādāt par grašiem? Mūsu jau ir 15 miljoni.“ Tā ir Sergeja Mav-rodi reklamētā finanšu piramīda, kas aicina noguldīt naudu, lai visai drīz nopelnītu lielus procentus un uzreiz kļūtu turīgs. Šādi aicinājumi atroda-mi pastkastītēs, bet TV brīdina, ka tā ir krāpšana, ka šī firma Krievijā ir at-maskota un vainīgais sēdējis cietumā par cilvēku apkrāpšanu. Naudu tur

pazaudējuši 25 miljoni cilvēku. Tā ir kārtējā provokācija no kaimiņvalsts.

Vēl daudzi nav sapratuši, kas atļauj šādas nelietības, kad nākošā ir klāt, proti, 9. maijā Rīgā braukšot autobusi ar Staļina ģīmi uz sāniem. Vieniem tas bija dižs ģenerālisimus, bet citiem – slepkava un noziedznieks. Tas orien-tēts uz sadursmēm, nesaskaņām, kon-fliktiem. Kremļa interesēs ir turēt mūs sasprindzinājumā, to visu vada viņu specdienesti, jo tāds ir viņu darbs.

Ušakovs nosoda šādus pasākumus, un jācer, ka viņa domas nemainīsies.

Jaunākā provokācija nāk no Krie-vijas domes, kas ierosinājusi pieņemt ekonomiskas sankcijas pret Latviju, jo 16. martā esot godināti leģionāri.

Kaimiņvalsts visādi nopūlas, lai at-taisnotu apzīmējumu Ļaunuma impēri-ja. Sasprindzinājums ir, bet tas norūda.

Atis SkalbergsLaikrakstam „Latvietis“

8. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

Izstādē Elvīra Pinnis un Rūdolfs Pinnis Maskas pirmo reizi publikai tiks izstādītas ap divdesmit tēlnieces Elvīras Pinnis darinātās robustās mas-kas – atveidotas šūnubetonā un mālā, kā arī septiņas Rūdolfa Piņņa gleznas

no ģimenes un privātajām kolekcijām.Sejas, portreti, maskas. Pēc ilgu

gadu miniatūru figūriņu veidošanas mālā, terakotā, precīzo latvisko tautas tērpu izkrāsošanas ar vissmalkāko oti-ņu, latvju tautas pārzināšanas, māksli-

nieces Elvīras Pinnis radošajā darbībā notika zināms lūzums. Viņa pati vēlē-jās ātrāk šo radošo lūzumu piedzīvot, gaidīt gaidīja un teica, it kā pie sevis,

Latvijas Nacio-nālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē Arsenāls ir izveidota iz-rāde par māksliniekiem Elvīru un Rūdolfu Piņ-ņiem

Izrādes notiek 22. un 24. februārī, kā arī 27. un 28. martā.

Rūdolfs Pinnis (1902 – 1992) – lat-viešu glezniecības klasiķis, vecmeis-tars, ar karalisku vērienu apveltīts mākslinieks, kura darbi nav zaudējuši savu aktualitāti un laikmetīgumu arī 21. gadsimtā.

Glezniecības esenci Rūdolfs Pin-nis smēlies Latvijas ainavā un 20. gad-simta sākuma Parīzes skolas avangar-dā. Rūdolfs Pinnis ne reizi neatteicās no savas francūziskās krāsu paletes – melnā, violetā, rozā, zilā, sarkanā, dzeltenā, no Pikaso, Ležē iedibināta-jām tradīcijām.

Tāpēc visai pamatoti viņu dēvē par parīzieti latviešu glezniecībā. Tas ir tiesa, jo viņš bija pārpārēm uzsūcis sevī Parīzes kultūru – ne kā paviršs tū-rists, bet kā gleznotājs, kurš šai pasau-les mākslas centrā pavadīja 10 labākos savas dzīves gadus.

Kad II Pasaules kara priekšvaka-rā mākslinieks ieradās Rīgā, viņš pat nenojauta, ka nākošreiz viņš Parīzi ieraudzīs tikai dziļā vecumā. Viņa pa-lete mirdz tīro krāsu gammā. Audek-los organiski apvienojas reāli gleznoti sieviešu silueti ar nosacītiem, dekora-tīviem foniem, kur atklājas kāds inter-

jera, pilsētas vai ainavas fragments.Rūdolfs Pinnis izstādēs piedalās

kopš 1930. gada. Franču glezniecības dekoratīvo tradīciju pārstāvis. Aizrauj un pārsteidz ar vērienu, drosmi un spožumu neatkarīgi no darbu tapšanas laika.

Režisore Māra Ķimele ar aktie-riem Karīnu Tatarinovu un Vari Piņ-ķi izveidojuši izrādi par divu latviešu mākslinieku dzīvi, mīlestību un attie-cībām uz 20. gadsimta notikumu fona.

Izrādi Parīze – Rīga – Parīze, ku-ras dramatizējumu un iestudējumu, balstoties uz mākslinieku Elvīras un Rūdolfa Piņņu saraksti mūža garumā, veidojusi Māra Ķimele.

Iestudējums tapis sadarbībā ar Skillu Pinni-Rikardi.

Izrādē skan latviešu tautas dzies-mas un populāras franču melodijas. Izrādes scenogrāfiju veido Rūdolfa Piņņa gleznas no LNMM fondiem un fragmenti no 1976. gadā tapušās do-kumentālās filmas Krāsu prieks, filmu režisore un mākslinieku meita S. Pin-ne-Rikarde, operators R. Rikards.

Gleznotājs Rūdolfs Pinnis un viņa dzīves biedre tēlniece Elvīra Pinne (1907–1984) dzīvoja satricinājumu pil-nā laikmetā, kad pa vidu mākslai ie-brāzās karš. Elvīras un Rūdolfa domu apmaiņa vēstulēs sākas drīz pēc viņu iepazīšanās Parīzē 20. gs. 30. gados un ilga visu mūžu – līdz pat 70. gadiem. Vēstulēs var atrast 20. gs. 30. gadu Francijas romantiku, iepazīt skaudro pēckara laiku Padomju Latvijā, ierau-

dzīt gleznotāja atkalsatikšanos ar Parī-zi 1972. gadā – dzīves situācijas, kad abus māksliniekus šķīra attālums, bet vienoja kopīgas domas un vēlme dalī-ties pārdzīvojumos.

Rūdolfs Pinnis saka vienkārši – mākslā nav vietas mērenībai. Un par to pilnā atklātībā runā viņa gleznas. Mani fascinē šis mākslinieks un viņa dabas vērojuma transformēšanās krā-su spēkā.

Elīna RikardeLaikrakstam „Latvietis“

„Parīze – Rīga – Parīze“Izrāde par māksliniekiem Elvīru un Rūdolfu Piņņiem

„Maskas“Elvīra Pinnis (1904 – 1984) un Rūdolfs Pinnis (1902 – 1992) Izstādes Māksla XO galerijā no 7.02. – 6.03.2012

Rodrigo Rikards un meita Asnate Rikarde izstādē „Maskas“. Skilla Pinnis-Rikarde izstādē „Maskas“.

Turpinājums 9. lpp.

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 9. lpp.

Melburnā, James Makin Gallery no 2.  līdz  25.  februārim bija skatā-ma izstāde New Art from Tasmanija – Jaunā māksla no Tasmānijas. Izstāde bija patiess baudījums: mākslinieku radošie rokraksti savdabīgi un atšķirī-gi savā starpā. Un šī dažādība izstādi vērsa īpaši interesantu. Sevišķi vēlē-tos atzīmēt Iana Perija (Ian Parry) uz audekla eļļas tehnikā gleznoto darbu D’Entrecasteaux Spring – košie, krā-sainie stādi, kas gandrīz iegailējas uz piesātināta, dziļi melna fona. Ļoti inte-resantas gan tehnoloģiski, gan noska-ņas un kompozīcijas ziņā bija māks-linieka Troja Rafelsa (Troy Ruffels) lielformāta fotogrāfijas: Pyre, Flood Nr.7, When Stars Fall to Sea, Night Air.

Starp 11 māksliniekiem, kuri bija izstādījuši savus darbus, bija skatā-mi arī latviešu mākslinieces Brigitas Ozoliņas darbi. Viņas lielformāta digitālās drukas darbi krāsās skopi melns-balts un bagātīgs pelēkā toņa niansēts izmantojums. Darbi ar psiho-loģiski spēcīgi, nav viegli lasāmi, bet iespaidīgi un dziļi atmiņā paliekoši.

Par saviem James Makin galerijā izstādītiem darbiem māksliniece pati stāsta: Patiesība (The Truth) ir daļa no darbu sērijas, kurus es sagatavoju kā rezultātu no Māksla Tasmānijā (Art Tasmania) esot rezidentūrā Portarturā (Port Arthur, Tasmānijā). Tas atsaucās uz sarežģīto un traģisko Henrija Sei-verija (Henry Savery) dzīvi, kurš bija Austrālijas pirmais, bet maz pazīsta-mais novelists. Viņš apbedīts Mirušo salā Portarturā. Seiverija pārsvarā autobiogrāfiskais romāns Quintus Ser-vinton, kas izdots 1831. gadā, stāsta par labi izglītotu turienes angļu izcel-

smes vīrieti, kurš traģiski krīt ne-žēlastībā, viltojot parādzīmes. Viņš ir notiesāts uz nāvi un tādēļ taisa savu pirmo pašnāvības mēģinājumu, bē-got no cietuma, lecot no laivas un atkārtoti sitot savu galvu pret laivas malu. Bet Seive-rijs ir pazīstams augstā sabiedrībā, un viņa nāves sods tiek mīkstināts ar izsūtīšanu uz Van Diemens Land (Tasmāniju), kur viņš strādā valsts kasē un Melvilla spies-tuvē, nopelnot sev brīvlaišanu un uz-sākot lauksaimniecības biznesu Ņūno-folkā (New Norfolk).

Ja romānam ir laimīgas beigas, tad Seiverija īstā dzīve beidzās daudz bēdīgāk. Viņš atkal nonāk finansiālās grūtībās un atkal izdara noziegumu, atkal viltojot parādzīmes. 1828. gadā viņa sieva ar viņu dēlu ierodas no Lon-donas,. Viņi sastrīdas un Seiverijs tai-sa savu otro pašnāvības mēģinājumu, pārgriežot sev kaklu. Seiverijs beigās tiek nosūtīts uz Portartūru, kur viņš pavada savas dzīves pēdējos astoņpad-smit mēnešus. Viņa nāves tiešās deta-ļas nav skaidras: varēja būt sarežģīju-mi no pašnāvības mēģinājuma, varbūt infarkts, infekcijas. Bet tad, kad viņš mira 1842. gadā, viņš bija kā notiesāts kriminālnoziedznieks. Viņš ir apgla-bāts anonīmā, neatzīmētā kapā Miru-šo salā.

Liela izmēra digitālie drukas dar-bi ir meditācija par Seiverija traģisko dzīvi un saitēm starp patiesību, vēstu-ri, rakstīto vārdu un individuālo lik-teni. Tie tika veidoti no fotogrāfijām, kuras uzņemtas manā rezidentūras laikā Portartūrā un piemēri no Seive-rijas oriģinālā rokraksta, kas glabājas Tasmānijas Valsts bibliotēkā.

Lapas uz galda ir no Seiverija ro-māna 1962. gada izdevuma, uz kura es atkārtoti rakstīju vārdus Patiesība tevi atbrīvos. Tas bija kā daļa no per-fomances atsevišķā cietuma kapelā Portarturā. Es uzstājos trīs stundas dienā, katru dienu, 10 dienas kā daļa no 2007. gada Ten Days on the Island (Desmit dienas uz salas) festivāla. Per-fomance bija bezcerīgs, bet nopietns mēģinājums atbrīvot Seiveriju no viņa traģiskās pagātnes. (Oriģinālais galds, pie kura es sēdēju kapelā, bija klāts ar

it kā ģimenei: „Man jāspēj radīt kaut kas pilnīgi cits! Nevar visu mūžu vei-dot tikai un vienīgi tautu meitas, dā-mas, sunīšus un citus sīkus dzīvnieku miniatūras veidojumus.“ Publikai gan ļoti patika šie veidojumi, un pēc tiem bija liels pieprasījums, gan laikā, kad abi mākslinieki dzīvoja Parīzē gan Latvijā – vācu okupācijas laikā. Elvī-ra bieži nosmējās pie sevis: „Cik gan daudzas manas tautu meitas rotā vācu virsnieku ģimenes mājas kaut kur Vā-cijā.“

Bet iekšējais, radošais pārmaiņu laiks atnāca, un priecīga bija gan El-vīra, gan Rūdolfs, kurš jau nu vienmēr bija gatavs uz ko jaunu, nebijušu. Reiz kāds paziņa, inženieris, atnesa mātei gabalu šūnubetona, lai paskatoties – varbūt der radošu ideju īstenošanai. Toreiz tas bija kā jauns materiāls celt-niecībā (ap 60. g. vidu). Elvīra bija sa-jūsmā par jaunā materiāla ērtajām īpa-

šībām – tas viegli padevās apstrādei, kas bija nozīmīgi mātes sastrādātajām rokām ar vienmēr mitro mālu.

Reālistiskus portretus Elvīra Pin-nis bija jau veidojusi mālā tūlīt pēc kara 1940. gadu beigās – 1950. gadu sākumā. Citus atlēja ģipsī. Patinēja. Uz pozēšanu Vaļņu ielas darbnīcā ie-radās skatuves slavenības – Edgars Zīle un Žanis Katlaps. Aptuveni pēc 20 gadiem un jaunā materiāla – šū-nubetona piedāvātās plašās un ērtās iespējas pavēra durvis citai izteiksmes valodai – skulptorei vairs nebija inte-resanti veidot reālistiskus portretus, bija vēlme pēc lielākas nosacītības. El-vīra Pinnis it kā attālinājās iekšēji se-najos laikos, pirmslaikos, kad pietika ar dažām izteiksmīgām rievām, pāris atšķēlumiem un portrets bija gatavs! Tikai šodien mēs to sauktu par – mas-ku. Ekspresīvi un uzrunājoši. Nelielie bareljefi – hipertrofētas izteiksmes se-jās ir arī mālā darinātajām maskām – dedzināts māls, glazūra. Arī lielie Bērzkalnu māju vētrā nolauztie veco

liepu stumbri pārtapa totēmos, latvis-kos totēmos, kā uzsvēra Elvīra. Viņas mūža nogalē radās izmēros iespaidīgi un mākslinieciski spilgti tēli.

Elvīras Pinnis jaunie, spēcīgie tēli uzrunāja arī Rūdolfu Pinni, jo strādāts tika vienā darbnīcā Vaļņu ielas 19, 7. stāvā. Ziemā, kad iemīļotajā plenērā doties nebija iespējams, mākslinieks, radīja fantāziju kompozīcijas gleznās ar turpat redzamajiem tēliem – mas-kām. Kopumā tapis ap divdesmit glez-nu cikls, kurā salīdzinot ar citām viņa kolorītā un faktūrā piesātinātajām klu-so dabu un krāšņo ainavu kompozīci-jām, ieraugām formas tīrību un kolo-rīta askētismu. Šajos darbos ieskanas arī filozofiskas pārdomas – es un mans laiks, es un mana tauta, es un pasaule, mīlestība, senči, līdzgājēji. Kompo-zīcijās parādās jaunas, izsmalcinātas krāsu attiecības, reizēm māksliniecis-ki izspēlējas košo krāsu laukumi pret kontrastējošām, gleznieciski jūtīgi ap-strādātām gleznas virsmām.

Skilla Pinnis-Rikarde, 2012

„Maskas“Turpinājums no 8. lpp.

Tasmānijas mākslas izstāde Melburnā

Brigita Ozoliņa. „Patiesība“.

FOTO

Gun

ārs N

āgel

s

Turpinājums 15. lpp.

10. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

Viena no pēdējo gadu modernajām rok-darbu tehnikām Latvijā ir filcēšana – rotājumu un citu nelielu priekš-metu gatavošana no krā-sainas vilnas, to saveļot

vai nu ar īpašu adatu, vai mitrinot, berzējot, presējot, līdz iegūts vēlamais biezums un forma.

1970. gados Kanādā šajā tehnikā lielizmēra mākslas darbus sāka veidot Austrālijā izaugusī latviete Inese Bir-stiņa.

Inese  Birstiņa dzimusi Latvijā, Madonā 1942. gada 27. martā. Viņas māte Erna Dzelme (1906. – 2001. Kal-gari), vēlāk pazīstama kā rakstniece Erna Ķikure, toreiz bija skolotāja Sā-vienā, dzīvoja savās dzimtajās mājās Ļaudonas Ķikuros pie Aiviekstes. Tēvs Jānis Dzelme (1907. – 1985. Austrālijā) esot strādājis policijā. Ņemot vērā šo amatu un to, ka mātes jaunākā māsa Austra Lāce 1941. gadā kopā ar vīra-māti un trim maziem bērniem izsūtīta (vīrs tobrīd bija aerodroma celtniecī-bā pie Krustpils), saprotama ģimenes izbraukšana no Latvijas 1944. gada vasarā. Ineses jaunākā māsa Dzid-ra (prec. Mičele (Mitchell)) dzimusi 1946. gada 21. maijā Štutgartē, Vācijā.

1949. gada jūlijā ģimene iebrauc Austrālijā, sākumā viņi ir nometnē Bathērstā (Bathurst), tad gandrīz di-vus gadus pavada Grētas imigrantu nometnē pie Sidnejas. Tēvs ir šoferis, māte strādā nometnes slimnīcā, mei-tiņas bieži paliek vienas. 1951. gadā Dzelmes sāk saimniekot laukos, kur viņiem ir sava saimniecība. Līdz tu-vākajai pilsētiņai Vaiongai (Wyong) ar skolu, pastu un veikaliem 8 kilometri. Materiālie apstākļi ļoti grūti, atmosfē-ra mājās pasmaga. Kā daudzas meite-nes, Inese bērnībā mācījusies latviešu tradicionālos izšuvumus – krustdū-rieniem izšūt spilvenu, cauro vīli se-dziņas malā. Tā kā mājās šujmašīnas nebija, vienkāršākos apģērbus šuva ar rokām, lai nebūtu jāmaksā šuvējai.

1958. gadā mazpilsētas Gosfordas Lauvu klubs rīkoja apkārtnes māks-las skati. Atsevišķi vērtēja pieaugušo, skolēnu un bērnu līdz 10 gadiem dar-bus. Katrā grupā bija 5 balvas, kā arī 50 mārciņu godalga vienam vislabā-kajam darbam. Dzidra Dzelme iesū-tījusi 5 darbus eļļā, Inese pašportretu sangvinas zīmulī un akvareli. Mākslas skolas direktors kā galvenais profesio-nālais vērtētājs lielo godalgu ieteicis sadalīt māsām Dzelmēm. Tas bija no-tikums ģimenē, mudinājums turpināt.

Pēc vietējās vidusskolas Inese stu-dē franču filoloģiju Sidnejas universi-tātē, paralēli nodarbojoties ar mākslu. Austrālijas Jaundienvidvelsas (NSW) pavalsts Izglītības departaments

1967. gadā viņai piešķir patstāvīgas skolotājas tiesības. Gadu vēlāk pēc kā-zām ar Laimoni Birstiņu abi aizbrauc uz Vāciju, Inese strādā par skolotāju. Vēlāk viņi pārceļas uz Kanādu, taču 1973. gada 27. jūnijā E. Ķikures die-nasgrāmatā ir skumīgs ieraksts: „ Žēl arī, ka manas latviešu ģimenes vairs nav . /../ Izgaist kāds sapnis par māju skaistā vietā un dārzu un dzīvi tur.“

Dzidra uzreiz izvēlējās māks-las studijas, strādāja par skolotāju un gleznoja. To viņa dara joprojām un pērnruden saņēma Austrālijas Latvie-šu mākslinieku apvienības gada balvu par darbu Radu raksti. (Skat. laik-raksts Latvietis Nr. 168)

Sākusi ar tradicionālo tekstilmāk-slas nozari – aušanu, Inese Birstiņa 1970. gadu vidū pievēršas filcēšanai. To veicina viņas studijas tekstilmākslā Vankuverā, rezidentūra Banfa māks-las centrā 1978.–1979. gadā, dažādu mākslinieku darbnīcu apmeklējumi, tai skaitā Polijā, Šveicē, Francijā, ASV, Brazīlijā. Top daudzas skulpturālas fi-gūras – no vilnas veidoti cilvēku tēli dabīgā lielumā. Izsukātu vilnu slāņiem tin ap gumijas formām, pēc tam mēr-cē ziepjūdenī, nospiež, žāvē, presē, lai veidotos stingrāka masa. Vai tā jāsauc par tekstilmākslu? Tēlniecību? Skulp-turālo šķiedras mākslu? Izstādēs ap-vienotas tēlu grupas, ko māksliniece pati sauc par instalācijām.

Aktīvi viņa ar to nodarbojusies līdz 1990. gadu sākumam, reizē strā-dājot kā mākslas priekšmetu lektore, meistarklašu un mākslas galeriju vadī-tāja. Par Ineses zenītu gribētos saukt 1985.–1989. gadu, kad viņa ieņem da-žādus amatus Konkordijas universitā-tes Tēlniecības, keramikas un šķiedras mākslas nodaļā Monreālā, vasarās vada nodarbības un pati strādā Banfā, par viņas jaundarbiem liela interese, tos apraksta, izstāda ne vien Vanku-verā, Edmontonā, Otavā, Banfā, Kal-gari, Monreālā u.c. vietās Kanādā, bet arī Sanfrancisko, Minesotā, Ņujorkā u.c. ASV, Sanpau-lo Brazīlijā.

1989. gadā vi-ņai piedāvā galeri-jas vadību Kalgari, un abas ar māti pārceļas turp. Nu jau gandrīz 23 ga-dus Ineses mājas ir ziemas sporta pilsētā. Viņas dar-bi glabājas galve-nokārt Kanādas mākslas krātu-vēs, daļa – mājas pagrabā... Dānijā tiekot gatavota grāmata par mūs-dienu filca māks-

lu. Pēdējos gados, kad ikdiena saistīta ar datorfirmu, aizrāvusies ar uz ielas netīši pazaudētu cimdu portretu foto-grafēšanu.

Man aprakstīt to, kas tikai attēlos redzēts un par ko Ineses e-pasta vēs-tulēs izlasīts, protams, nav iespējams. Netieši palīdzēja viņas mammas die-nasgrāmatas, kas kopš 2005. gada kopā ar daudziem citiem materiāliem glabājas mūsu muzejā.

Dace ZvirgzdiņaMadonas muzejā

Laikrakstam „Latvietis“

Austrāliete? Kanādiete? LatvieteTekstilmāksliniece Inese Birstiņa

Inese Birstiņa.

Inese Birstiņa savā studijā Banfas Mākslas centrā 1982. gadā.

Darbu ekspozīcija Banfā 1983. gadā.

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 11. lpp.

25. marts – Komunistiskā terora upuru piemiņas diena – diena, kuru negribas atcerēties, bet nedrīkst aiz-mirst, jo no savām mājām, savas zemes tika aizvesti svešumā uz nezināmu laiku tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kuru vidū bija arī mūsu novadnieki. Ķekavas novadā šī diena tika atzīmēta Doles Tautas nama ar filmas Ķekava – Omskas apgabals 1949 pirmizrādi.

Jau 2010. gada sākumā Doles Sa-viesīgā biedrība aicināja kopā novada sportistus uz pasākumu Sports Ķekavā toreiz un tagad, pēc tam kopā ar Ķeka-vas novadpētniecības muzeju tika strā-dāts pie zinātniskās konferences Dole – Ķekava 100 gados un tika plānots, kā saglabāt un nodot tālāk represēto no-vadnieku dzīves stāstus. Tā pamazām, meklējot kontaktus un atbalstu, tapa projekts Maršruts Ķekava – Omskas apgabals 1949. Kopā ar novadnieci režisori Dzintru Geku un viņas rado-šo grupu tapa sirsnīgs un aizkustinošs stāsts par Gunāru Vildi, Didzi Gaņģi, Birutu Sēju un viņu ģimenēm.

2012. gada 25. martā Doles Tau-tas namā pirmo reizi šo filmu varēja noskatīties paši galvenie varoņi, viņu ģimenes, filmas atbalstītāji un visi in-

Regina Medne piedzima 1922. g. 15. martā un laimīgi pavadīja savus bērnības gadus Cēsīs. Jau septiņu gadu vecumā zinādama, ka grib būt par ār-stu, tā arī notika, ka pirmos trīs kursus medicīnā viņa nostudēja Latvijas Uni-versitātē un par savu izvēli nešaubījās. Kara gadi viņu noveda līdz Vācijai, kur, ar laiku, medicīnas studijas tika nobeigtas Ķīles Universitātē.

Pēc kara Regina nokļuva Austrāli-jā un apprecējās, no Medņa kļūdama par Rubeni. Piedzima divi bērni –

Selga un Juris, kuri tika audzināti ar mīlestību pret Latviju, un brīvais laiks tika pavadīts galvenokārt Melburnas latviešu sabiedrībā. Darba gadus Aus-trālijā gan, diemžēl, neiznāca saistīt ar medicīnu, un līdz ar to Reginas bērnī-bas sapnis strādāt šajā profesijā palika nepiepildīts.

1995. gadā Regina kopā ar meitas Selgas ģimeni aizbrauca dzīvot uz Latviju. Savu lēmumu to darīt Regina nav nožēlojusi, vēl arvien aktīvi dzīvo līdzi Latvijas sabiedrībā notiekoša-

jam un nu jau tre-šo gadu ir senioru rezidences Graudi iedzīvotāja.

Savu 90. dzim-šanas dienu, kā jau latviešiem pienā-kas, Regina ļoti aktīvi svinēja vai-rākas dienas pēc kārtas. Īpašu pār-steigumu viņai sa-gādāja dēls Juris, atlidojot no Aus-trālijas, bet prieks bija liels par ik-vienu apsveikumu no pamatīgā radu, draugu un paziņu pulka, kas viņu ša-jās dienās sveica.

Mazmeitu Liānas un Leldes klātbūtne tika sevišķi baudīta, kā arī mazdēlu Dāvida un Ādama telefoniskie apsvei-kumi no Austrālijas, jo Regina vien-mēr ar lielu interesi un mīlestību ir sekojusi līdzi savu mazbērnu dzīvēm.

Reginai daudz laimes arī uz priek-šu!

Selga BeņķeLaikrakstam „Latvietis“

Regina Rubene – 90

Regina iesvētībās 1940. gadā.

Regina ar bērniem un mazmeitām. No kreisās: Liāna, Sel-ga, Lelde, Juris.

25. marts ĶekavāPiemin aizvestos un filmas pirmizrāde

Režisore Dzintra Geka uzrunā publiku Doles Tautas namā.

FOTO

Vel

ga K

ūkum

a, Ķ

ekav

as n

ovad

a ku

ltūra

s aģe

ntūr

a, p

ortā

ls w

ww

.par

kultu

ru.lv

teresenti. Diena iesākas ar ziedu nolik-šanu Odukalnā pie Piemiņas akmens aizvestajiem novadniekiem, dievkal-pojumu Doles Ķekavas luteriskajā baznīcā un Ķekavas novadpētniecības muzeja ekspozīcijas apskati. Doles Tautas nama zāle bija pārpildīta. Inte-rese bija liela, jo tā ir filma par mūsu līdzcilvēkiem un viņu likteni. Tā ir mūsu novada dzīvā vēsture.

Liels paldies režisorei Dzintrai Ge-kai un viņas darba grupai, kā arī at-balstītājiem: Ķekavas novada domei,

Ķekavas novada pašvaldības Kultūras aģentūrai, A.M.L. SIA, Kalnakrogs SIA, Ķekavas sadzīves servisa centrs SIA, Pēterim Gekam, Ilgonim Leišav-niekam, Ivaram Mangulim, Mārim Šopam, Valdim Ozolam, Inesei Krejā-nei, Valsts Kultūrkapitāla fondam.

Aija GrīnvaldeĶekavas novadpētniecības muzeja

galvenā krājuma glabātāja

http://parkulturu.lv/raksti/marsruts-kekava-omskas-apgabals-1949

12. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

Šogad Filadelfijas un apkārtnes latvieši atzīmē Filadelfijas Brīvo latvju biedrības (FBLB) dibināšanas gads-kārtu, ar 120 latviešu kultūras sarīko-jumu virkni suminot vecākās latvie-šu biedrības ārpus Latvijas 120 gadu pastāvēšanu. Šī vienreizīgā latviešu kultūras pasākuma ietvaros marta mēneša pirmajā nedēļas nogalē 3. un 4.  martā FBLB telpās risinājās Lat-viešu karavīru seminārs, kurā ietilpa izstādes, filmas un rinda referātu par latviešu leģiona un Latvijas Brīvības cīņu tēmām. Semināram iniciatore un rīkotāja bija Sandra Milevska ar palī-giem no FBLB un pārējās Filadelfijas un apkārtnes latviešu sabiedrības.

Latviešu karavīru semināram rī-kotāji bija piesaistījuši vairākus ievē-rojamus lektorus gan no Latvijas, gan Filadelfijai tuvākām vietām. Sestdie-nas rītā bija iespējams ar datortelefona palīdzību arī sasveicināties ar vēstur-nieku, profesoru Andrievu Ezergaili viņa dzīves vietā Itakā, taču iecerētā profesora līdzdalība semināra norisēs nenotika tehnisku iemeslu dēļ. Toties semināra dalībniekiem bija reta izde-vība klausīties un izmainīt domas ar tāliem viesiem no Latvijas, vairākkārt apbalvotu dokumentālo filmu režisoru Askoldu Saulīti un topošu vēsturnieku Kasparu Špēli. Ar priekšlasījumu par naciķu medībām latviešu leģionāru vidū seminārā piedalījās arī Rovana universitātes socioloģijas profesore Ieva Zaķe, bet pašmāju FBLB dar-bonis Kārlis Bērziņš stāstīja par FIB (angl.: FBI – Federālais izmeklēšanas birojs) aģentu piegriezto vērību Brīvo latvju biedrībai.

Atklāšana sestdienāSemināru sestdienas rītā, 3. mar-

tā biedrības lielajā zālē ap trīsdesmit dalībnieku klātienē ar īsu apsveikumu atklāja FBLB priekšnieks Marks Lie-pa. Semināra galvenā rīkotāja Sandra Milevska savā uzrunā aicināja dalīb-niekus sveikt klātesošos leģiona kara-vīrus un lūdza katram karavīram kaut ko pastāstīt par sevi. Aicinājumam atsaucās bijušie leģionāri Valfrīds Spuntelis, prof. Nikolajs Balabkins un Andrejs Brošs, kā arī Arvīds Lielkājs un Aivars Celmiņš, kuri bija iesaukti gaisa izpalīgos.

Iepriekšējā dienā vietējie talcinieki un Latvijas viesu lektori bija sagatavo-juši BLB lielo zāli un izvietojuši izstā-des priekšmetus.

Dažādajās skatēs, kas bija atvērtas abās semināra dienās, sarīkojuma ap-meklētāji varēja skatīt iespaidīgu klās-tu fotogrāfiju par latviešu leģionu, kā arī ordeņus, nozīmes un formas tērpu elementus gan no leģiona, gan arī no neatkarīgās Latvijas armijas un Aiz-sargu organizācijas. Četri manekeni

papildus ilustrēja leģionāru formas tērpus un nozīmes. Lielā daļa izstādīto priekšmetu un attēlu, kas saistās ar le-ģionu un leģionāru gaitām, kopā ar jau minētiem diviem lektoriem, bija atce-ļojuši no Latvijas. Ar tiem sestdienas rītā semināra dalībniekus iepazīstinā-ja Latvijas viesi – vēsturnieks Kaspars Špēlis un filmu režisors Askolds Sau-lītis.

FBLB nama lejas stāvā, ar Roberta Milevska gādību, bija iekārtota spe-ciāli uzbūvēta stikla vitrīna, kurā bija redzams Latvijas Lāčplēša kara orde-nis, kā arī citi Latvijas armijas privā-tajās kolekcijās saglabājušies ordeņi, apbalvojumi, nozīmes un fotogrāfijas. Semināra otrā dienā Ilze Bērziņa atve-da izstādei arī sava tēva Alberta Reķa Aizsargu organizācijas formas svār-kus.

Leģionāri un FIBSestdienas rīta programmas tur-

pinājumā Kaspars Špēlis stāstīja par 16. marta kauju netālu no Volhovas Krievijā, kur pret sarkanarmiju ple-cu pie pleca kopā cīnījās vienības no abām latviešu leģiona divīzijām. Refe-rents paskaidroja, ka tieši tādēļ šis da-tums ir kļuvis par leģionāru piemiņas dienu. Turpinājumā Kaspars Špēlis demonstrēja filmu, kurā rādīta leģiona kauju rekonstrukcija, kas notika Ikšķi-les novada Tīnūžu muižas teritorijā, ar dalībniekiem gan no Latvijas, gan arī no kaimiņu valstīm.

Pēc pusdienu pārtraukuma prof. Ieva Zaķe runāja par naciķu medībām latviešu leģionāru vidū ar rakstiem ASV presē, kuri pievērsa uz-manību latviešu leģiona karavīriem, apvainojot tos kara noziegumos Otrā pasaules kara laikā. Referente šai akci-jā saskatīja politiskas dabas motivāci-

ju, Demokrātu partijas politiķiem cen-šoties saistīt republikāņus ar naciķu noziegumu noliegšanu.

Latviešu organizāciju mēģinājumi atvairīt šos apvainojumus viņas uzska-tā bija visumā nesekmīgi, lai gan vē-lākā pieeja, kas balstījās uz vispārēju iespējamu kara noziegumu publisku nosodīšanu, šķita iedarbīgāka. Kārlis Bērziņš pēc tam saistošā stāstījumā runāja par FIB aģentu pievērsto uz-manību biedrībai, sūtot novērotājus uz biedrības sapulcēm.

Turpinot pēcpusdienas program-mu, režisors Askolds Saulītis dalījās ar atziņām, kuras viņš ieguvis, uzņemot savu dokumentālo filmu Sarkanais un Brūnais. Sekoja 53 minūšu garās fil-mas izrāde, kurā uzskatāmi parādīta milzīgā latviešu tautas traģēdija, kad tās dzīvo spēku izmantoja un iznīcinā-ja divas svešas karojošas armijas Lat-vijas teritorijā. Šīs armijas, patvarīgi un nelikumīgi, savās rindās kalpot pie-spieda tuvu pie trīs simti tūkstošu Lat-vijas jaunekļu, no kuriem gandrīz tre-šā daļa gāja bojā. Sekojošās pārrunās par bijušo karavīru piemiņu mūsdienu Latvijā, referents atzīmēja, ka Latvijā vēl aizvien piemiņas brīžos pulcējas bijušie leģionāri, kuri, gribēdami vai negribēdami, cīnījās zem vācu virsva-dības, bet līdzīgi sarīkojumi nenotiek sarkanarmijā karojušo latviešu karavī-ru piemiņai, un arī paši bijušie sarka-narmieši nepulcējas organizācijās.

Kabarē vakarsSemināra rīkotāji bija gādājuši par

maltītēm semināra dalībniekiem abām dienām FBLB telpās, kas veicināja se-mināra raitu norisi.

Sestdienas vakarā vakariņām se-

Labāk savu galvu devu nekā savu tēvu zemiVērienīgs sarīkojums Filadelfijā par latviešu karavīriem

Turpinājums 13. lpp.

Ordeņu un nozīmju klāsts vitrīnā.

FOTO

San

dors

Abe

ns

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 13. lpp.

FiladelfijāVai vari izdziedāt augsto C?

Latviešu karavīri ir knapi aizsoļojuši no Fi-ladelfijas Brīvo latvju biedrības (BLB), kad viņu vietā jau stājas pa-visam kas cits – Latvijas trīs karstās operas dīvas.

Kārtējā pēdējā piektdienā (t.i., happy hour) 30. martā papildināsim BLB 120. jubilejas programmu ar mi-ni-izstādi par trim Latvijas vispazīs-tamākajām operas dīvām – Elīnu Ga-ranču, Maiju Kovaļevsku un Kristīni Opolais. Apskatīsim tērpus no Toskas un Figaro kāzām, kurus izstādes vaja-

dzībām laipnā kārtā ir aizdevusi Lat-vijas Nacionālā opera, un neformālā gaisotnē noskatīsimies un pārrunāsim šo trīs dīvu ārijas no dažādām izrā-dēm.

Bez tam, BLB vēstures pētnieks Kārlis Bērziņš turpinās iesākto stās-tījumu par biedrības agrajiem gadiem, šoreiz veltot savus komentārus laika periodam no 1922.-1952. gadiem. At-slābsim kopā piektdienas vakarā, sā-kot no plkst. 19.00 – visi, opermīļi vai nē, tiek gaidīti!

Ziņas un jaunumus par BLB ju-bilejas gada notikumiem var atrast

tīmeklī: www.latviansociety.com. Īpašs paldies Vidvudam Mednim, kas raksta 120. jubilejas gada blogu: www.fblb120.blogspot.com. Viesi tālbraucē-ji ir aicināti sazināties ar Marku Lie-pu (liepama1@gmail.com) ar jautāju-miem par viesnīcām un transportu.

Sandra MilevskaLaikrakstam „Latvietis“

koja muzikāli priekšnesumi kabarē stilā, kuri, bez semināra dalībnie-kiem, bija pievilkuši arī prāvu pulci-ņu Filadelfijas un apkārtnes mūzikas mīļotājiem. Vakara simpātiskais un asprātīgais vadītājs, dziedātājs Edvīns Rūsis, kā pats teica, bija atbraucis uz šo sarīkojumu no rietumzonas uz aus-trumzonu, bet pārējie mākslinieki bija vietējie filadelfieši. Ar savu personīgo šarmu, izjusto muzikalitāti un nevai-nojamo dikciju klausītājus iejūsmināja Jūlija Plostniece, aizvedot klausītājus Raimonda Paula un citu laikmetīgu komponistu solo dziesmu pasaulē, kā arī dziedot duetā ar Edvīnu Rūsi.

Kabarē vakara mūzikas ansambli pilnveidoja labi pazīstamā pianiste, diriģente un muzikoloģe Gunta Plost-niece un pievilcīgais jaunais kontraba-sists Andris Zvārgulis. Klausītāji savu sajūsmu par gūto mūzikas baudu iztei-ca koncerta beigās, suminot māksli-niekus ar ilgiem aplausiem.

Brīvības cīņasSemināra otrā diena bija veltīta

Brīvības cīņām. Rīta cēlienā seminā-ra dalībnieki klausījās Kaspara Špēļa un Askolda Saulīša paskaidrojumus par dokumentālās filmas Bermon-tiāda uzņemšanu, kam sekoja stundu un četrdesmit minūšu garās filmas iz-rāde. Saulīša filma krasi kontrastē ar nesen izrādīto, ļoti populāro mākslas filmu Rīgas sargi, kurā, pēc referentu domām, greizā spogulī parādītas gan personas, gan vēsturiski notikumi.

Kā nojaušams no Saulīša filmas nosaukuma, Bermontiāde stāsta un rāda ainas no Brīvības cīņu (Latvijas atbrīvošanas kara) norisēm, sevišķi par bermontiādi 1919. gada oktobrī un novembrī pie Daugavas krastiem, kad skaitliski četrkārt lielākā Bermonta ar-mija bija ieņēmusi visu Pārdaugavu un grasījās pāri Daugavai iebrukt Rīgā. Saulīša filma, cita starpā, labi parāda Sabiedroto flotes svarīgo lomu Rīgas

aizstāvēšanā, kad var redzēt ska-tus uz angļu kara kuģa, apbedījot Daugavas dzelmē septiņus kritušus angļu jūrniekus.

Tiem, kuru vecāki paši bija pieredzējuši lie-linieku teroru 1919. gadā, un kas atceras lielinieku valdīšanas laika aprakstus literatū-rā, varēja būt pār-steigums dzirdēt, ka par aprakstīta-jiem noziegumiem pret Rīgas iedzīvo-tājiem deviņpad-smitā gadā galvenokārt atbildīgi bija vācieši pēc lielinieku padzīšanas. Se-mināra dalībnieki ar aplausiem izteica atzinību režisoram par saistošo un aiz-kustinošo filmu.

Bermontiādes izrādei sekoja San-dora Abena stāstījums ar bēgļu gaitās līdzpaņemtiem attēliem par sava tēva militāro dienestu cara Krievijas un ne-atkarīgās Latvijas armijās, kā arī par 6. Rīgas kājnieku pulka gaitām no pul-ka dibināšanas Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā līdz cīņām pret Bermontu pie Rīgas. Par Daugavas forsēšanu zem ienaidnieka uguns 1919. gada 24. ok-tobrī, pulka astotās rotas komandieri, toreizējo virsleitnantu, vēlāko pulk-vedi-leitnantu Jāni Abenu apbalvoja ar Lāčplēša kara ordeni. Jāpiemin, ka stāsta klausītājos bija arī šo cīņu dalīb-nieka mazmeita un divi mazmazdēli.

Semināra pēdējās dienas pēcpus-dienā dalībniekiem vēl bija izdevība noskatīties Askolda Saulīša doku-mentālo filmu Keep Smiling! (Turpini smaidīt!). Filma, kuru pats režisors uzskata, ka tā varētu būt viņa nozī-mīgākais veikums, seko brīvdienu gaitās nelielai personīgas iniciatīvas vadītai patriotu grupiņai. Skatītājam pamazām atklājas, ka šie cilvēki savā

brīvajā laikā, ar primitīvām palīgie-kārtām, gluži vai kailām rokām atgūst no Latvijas zemes klēpja tur daudzus gadu desmitus nogrimušus kaujas pie-derumus un pašu karotāju mirstīgās atliekas. Meklētāju un atracēju vienī-gā alga un gandarījums par viņu pūli-ņiem ir to ļoti nedaudzo kritušo kara-vīru piederīgo pateicība, kuri var, pēc daudziem neziņas gadu desmitiem, beidzot guldīt brāļus, vīrus un dēlus dzimtenes kapsētā.

Ieceres piepildītasPēc šī semināra dalībnieka do-

mām, Filadelfijas latviešu karavīru seminārs ar kvalificētajiem lektoriem, vērtīgajiem referātiem un unikālo ekspozīciju ir pilnā mērā piepildījis iecerēto. Pateicoties Vidvuda Medņa ieguldītajam darbam, plašāka publika var gūt ieskatu semināra norisē apska-tot www.fblb120.blogspot.com. Semi-nāra un FBLB 120 gadu jubilejas sa-rīkojumu rīkotāji var justies gandarīti, un visa latviešu sabiedrība bagātināta. Vēlēsim veiksmi un gaidīsim ar nepa-cietību nākamos Filadelfijas latviešu lielās jubilejas sarīkojumus.

Sandors AbensLaikrakstam „Latvietis“

Labāk savu galvu devuTurpinājums no 12. lpp.

Maija Medne (kreisā priekšplānā) semināra noslēgumā pateicībā par izcilo līdzdarbību gatavojas pasniegt Stopa saktu Kasparam Špēlim (labajā pusē) un Beverīnas vasa-ras vidusskolas zīmi Askoldam Saulītim (priekšpēdējais labajā pusē).

FOTO

San

dra

Mile

vska

14. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

Nu ķersimies pie lietas un ar pirmajiem diviem soļiem īsi un ātri atzīmēsim divus speci-fiskus notikumus latvie-šu tautas dzīvē, kas no-tika divos laika posmos latviešu vēsturē.

12. gadsimta otrajā pusē no Vācijas uz Latviju atbrauca kāds katoļu mūks, augustīniešu kanoniķis, vārdā Mei-nards, un apmetās lībiešu ciematā, kas nebija pārāk tālu no Daugavas ietekas jūrā. To vietu tagad sauc par Ikšķili. Nosaukums nāk no lībiešu valodas – ükskül (üks = viens, kül = ciems, cie-mats). Daži skaidro, ka šis nosaukums var nozīmēt ne tikai viens ciems, bet arī pirmais ciems, un ka tas pat varē-tu nozīmēt pirmais vāciešu ciems. Tur Meinards lībiešiem sāka mācīt kris-tīgo ticību un viņus nokristīja, un tur viņam izdevās nolikt paliekošus kristī-gās ticības pamatus Latvijā, līdztekus noliekot pamatus pirmajām mūra celt-nēm Baltijas zemēs. Un savas dzīves beigās tur viņš arī nomira.

Apmēram 750 gadus pēc Meinar-da, 20. gadsimta pirmajā pusē, precī-zāk – 1919. gada 28. septembrī, Rīgā tika nodibināta Latvijas Augstskola, kuru mazliet vēlāk pārsauca par Lat-vijas Universitāti. Svinības sakarā ar dibināšanu bija ļoti plašas un pamatī-gas. Tām bija trīs oficiālās daļās, ku-rām sekoja saviesīgā daļa. Var secināt, ka tas viss vilkās apmēram 12 stun-das, jo goda viesi sāka pulcēties ap plkst. 10.30 no rīta, bet saviesīgā dzīve pēc trešās oficiālās daļas sākās tikai ap plkst. 9 vakarā.

Dažreiz runā par četru zvaigžņu notikumiem vai lietām, bet šis drīzāk bija četru Kārļu notikums; pirmajā daļā atklāšanas runu teica izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, otrajā daļā vārds tika dots Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim un pateicības vār-dus teica prorektors Kārlis Kundziņš. Nākošajā dienā par šo notikumu laik-rakstā Jaunākās Ziņas rakstīja Kārlis Skalbe.

Kārlis Skalbe izteicās ļoti dzejis-ki, kā jau dzejniekam pienākas, un arī mazliet mistiski un misteriozi. Viņš tei-ca tā: Klusā, patumšā lauku mājā, kurā es augu, uz loga stāvēja kāds nonīcis un sabozies siltzemju stāds. „Saki,“ – es prasīju māsai, „kad šī puķe zied?“ „Reiz pēc pieciem gadiem.“ Ar sirds-drebēšanu es gadu no gada gaidīju šā uzziedēšanas brīnuma. Bet stāds auga lēni un nīkuļoja, es atstāju tēva mā-jas un netiku redzējis viņu uzziedam. Es biju pievīlies un nezinu, vai puķe, kuru es redzēju zem nespodras glāzes

un kura varbūt bija kāds koks, kas zem citas gaišākas saules sniedz zarus de-besīs, beidzot ir uzziedējusi? Vakarējā diena man tomēr pierādīja, ka ir vērts ticēt un gaidīt. Vakar es biju klāt vēl pie lielāka brīnuma. Es redzēju, kā atveras zieds, kas izplaukst tikai pēc septiņsimt gadiem. Latvijas Augstskola, latviešu zinātne!.. Tas ir viens no tiem ziediem, kuri, kā Heine saka: izplaukst ar šā-viena troksni. Beidzamais mūris ir kri-tis, kas mūs šķīra no gaišās pasaules, mēs varam izsaukties: „Cik plaša, cik skaista esi pasaule!“ Latvijas Augst-skolas zīme ir degoša saule. Labāku vairogu tā sev nevarēja izvēlēties.

Tā Kārlis Skalbe par Latvijas Uni-versitāti.

Ar nākošo soli atgriezīsimies pie bīskapa Meinarda, kurš tā ir nosaukts latviešu vēstures grāmatās, bet kuru katoļticīgie arī dēvē par Svēto Mei-nardu, jo pēc Baznīcas atzinuma viņš savā dzīvē pierādīja ne tikai tikumību, bet gan varonīgu tikumību.

Vispilnīgākā informācija par Mei-nardu mums nāk no Indriķa Livonijas hronikas (latīniski: Heinrici Cronicon Lyvoniae), kas ir Latvijas un Igaunijas vēstures pirmavots. Šo darbu uzrakstī-ja latīņu valodā kāds katoļu priesteris, kura vārds bija Latviešu Indriķis, cik zināms 13. g.s. pirmajā pusē. Hronika aptver laika posmu no 1180. gada līdz 1227. gadam.

Vēl viena hronika, kurā ir informā-cija par Meinardu ir Atskaņu hronika, ko arī sauc par Rīmju hroniku. Tā ir otra senākā Livonijas hronika aiz In-driķa hronikas. Šī hronika ir sarakstīta 13. g.s. beigās un apraksta notikumus kopš Meinarda misijas sākuma līdz Zemgales iekarošanas noslēgumam pēc 1290. gada. Autors ir nezināms, bet tiek uzskatīts, ka tas ir kāds Livonijas ordeņa bruņinieks, kurš pats bija pieda-lījies daudzos aprakstītajos notikumos.

Kā trešo hroniku jāpiemin Slāvu hronika, kuru sarakstīja kāds Lībe-kas benediktīniešu klostera abats. Šai hronikā ir ziņas par Līvzemes kristī-šanu līdz 1210. gadam. Tur ir vēstīts, ka mūks vārdā Meinards, Dieva vārda mudināts un iedvesmots, devies pie pagāniem lībiešiem.

Mums nav zināms, kad Mei-nards dzima. Iespējams, ka tas bija 1130. gadā, ņemot vēra, ka sākot savu misionāra darbību Latvijā, apmēram, ap 1180. gadu, viņš bija jau iesirms un viņam varēja būt 50 gadi. Mums arī nav zināms, kur viņš piedzima un kā-dai tautībai piederēja. Viņš varēja būt vācietis, bet tik pat labi arī slāvs, jo uz Latviju atbrauca no vietas, kur samē-ra nesen kāda vācu cilts bija ņēmusi

priekšroku pār tur ilgāk dzīvojošu slā-vu cilti.

Ir zināms, ka viņš bija garīdznieks, kanoniķis Zēgebergas augustīniešu abatijā jeb klosterī. Kanoniķis ir zinā-ma veida mūks, kurš nedzīvo klosterī noslēgtā veidā, bet kurš darbojas arī ārpus klostera laicīgā vidē. Tieši tāds mūks bija piemērots evaņģelizācijas darbam, jo tas varēja uzņemt sakarus ar cilvēkiem no visādām aprindām. Tā arī darīja Meinards.

Zēgeberga atrodas Vācijas zieme-ļos netālu no Lībekas. 12. gadsimtā Vācijas tirgotāji bija jau ilgāku laiku ceļojuši no Brēmenes uz ziemeļiem, arī uz vietām pie Baltijas jūras. Kad 12. gadsimta pirmajā pusē tika nodi-bināta vācu pilsēta Lībeka, nopostītās slāvu pilsētas Lubices vietā, no turie-nes pavērās daudz tiešāks un ātrāks ceļš uz Baltijas jūru.

Ar savu garīgo priekšnieku atļauju Meinards bija kļuvis par Lībekas tir-gotāju kapelānu un vairākkārt brauca kopā ar viņiem viņu izbraukumos, arī uz Daugavas grīvu, lai tirgotos ar lī-biešiem un citām ciltīm tajā apkārtnē. Meinards droši vien bija arī tirgotāju rakstvedis, jo tajos laikos ar maz izņē-mumiem tikai garīdznieki prata lasīt un rakstīt. Ceļojumos uz Daugavas grīvu un tālāk pa upi Meinardam bija iespēja iepazīties ar vietējo tautu, un viņam radās vēlēšanās viņiem sludi-nāt Kristus mācību. Viņš lūdza sava klostera priekšnieku viņu sūtīt misijās uz lībiešu zemi, un viņa lūgums tika uzklausīts.

Šeit jāpiemin, ka jau pirms Mei-narda bija bijusi misionāru aktivitāte Latvijā gan no Zviedrijas un Dānijas puses rietumos, gan no Krievijas puses austrumos, bet nekas nozīmīgs nebija no tās palicis. Tomēr šī aktivitāte bez šaubām bija radījusi zināmu noskaņo-jumu, kam bija iespaids, kaut niecīgs, uz turpmāku misionāru darbību.

Indriķa hronikā par Meinardu ir teikts, ka viņš – un es citēju Indriķa tiešos vārdus – vienkārši tikai Kristus un tikai pasludināšanas dēļ kopā ar tirgotājiem ieradās Līvzemē – simpli-citer pro Christo et praedicandi cau-sa. Nav īsti zināms, kurā gadā viņš apmetās Ikšķilē uz pastāvīgu dzīvi, lai ar lībiešiem iedraudzētos un iemācītos viņu valodu. Daži vēsturnieki uzska-ta, ka jau 1184. gadā viņš uzcēla koka baznīciņu veltītu Dievmātei Jaunavai Marijai un tur kristīja lībiešus. Vēl pirms tam viņam vajadzēja lūgt no Po-lockas kņaza Vladimira atļauju uzsākt savu misionāra darbību, jo Ikšķiles lī-

Bīskaps Meinards un kristietības loma universitāšu attīstībāLatvijas Universitātes gada dienai veltīts referāts (1. turpinājums)Latvijas Universitātes gada dienā 2011. g. 22. oktobrī Brisbanē mūziķe Marija Svilāna referēja par bīskapa Meinarda un kristietības lomu universitāšu attīstībā. Referāta sākums LL Nr. 193.

Turpinājums 15. lpp.

Trešdien, 2012. gada 28. martā Laikraksts „Latvietis“ 15. lpp.

AdelaidēSestdien, 31. martā, plkst. 11.00 Lat-viešu skolas Lieldienu svinēšana. Olu krāsošana, ripināšana un šūpošana – nāciet pulkā! Varē dabūt arī kūkas un kafiju. Ieeja pret ziedojumiem. Gai-dām lielus un mazus zaķus kuplā skai-tā. Visi aicināti!

Adelaides Sv. Pētera draudzeSvētdien, 1. apr., plkst. 11.00 Pūpolu svētdiena. Dievkalpojums ar dievgal-du.Ceturtdien, 5. apr., plkst. 18.00 Zaļā Ceturtdiena. Dievkalpojums ar diev-galdu.Piektdien,  6.  apr., plkst. 11.00 Lielā Piektdiena. Dievkalpojums ar dievgal-du.

Svētdien, 8. apr., plkst. 11.00 Kristus Augšāmcelšanās svētki. Dievkalpo-jums ar dievgaldu.

BrisbanēSvētdien,  1.  apr., plkst. 15.00 Bērnu skoliņa Cepums Latviešu namā. Sa-nākšana latviešu bērniem un to vecā-

Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumi

Turpinājums 16. lpp.

DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi31. martsGvido, Atvars1905. komponists Arvīds Žilinskis.1917. režisors, rakstn. Kārlis Pamše.1954. dziedātāja Laima Vaikule.

1. aprīlisDagnis, DagneJoku diena1562. Rīgu piemeklē lieli Daugavas plūdi, kuros iet bojā daudz rīdzinieku un viņu lopi.1862. žurnālists, rakstnieks, tulkotājs Oskars Johans Martins Grosbergs.1910. gleznotājs, Zilā ota biedrs Kārlis Mednis.1927. rakstnieks Andrejs Skailis (īsta-jā vārdā Andrejs Vite).1930. rakstnieks, inž. Juris Krādziņš.1938. tautsaimnieks, deputāts, PBLA priekšsēdētājs Uldis Grava.1947. sabiedrisks darbinieks, PBLA priekšsēdētājs Mārtiņš Sausiņš.1955. žurnālists, Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

2. aprīlisIrmgardeStarptautiskā bērnu grāmatu diena1926. izglītības darbiniece – Melbur-nas vidusskolas direktore, zinātniece (mākslas vēsturniece) Anna Ziedare (dzimusi Vēvere).1929. politiska darbiniece Helēna Cel-miņa.1937. aktieris, režisors, skatuves māks-las pedagogs Feliks Deičs.1946. jurists, ALT aktieris Egils Sto-kāns.

3. aprīlisDaira, Dairis1922. rakstniece, publiciste Marianna Ieviņa.1961. medicīnas profesors Pēteris Dār-ziņš.

4. aprīlisValda, Herta, Ārvalda, Ārvalds, Ār-valdis1859. pirmais Latvijas armijas virspa-

vēlnieks, LKOK ģenerālis Dāvids Sī-mansons, kas vadīja Rīgas aizstāvēša-nu 1919. gada bermontiešu uzbrukuma laika.1919. ALTA rež. Visvaldis Dulpiņš.

5. aprīlisAivija, Vija, Vidaga1242. Ledus kauja uz Peipusa ezera starp Novgorodas kņazisti un krust-nešiem1807. vācu izcelsmes latviešu literāts Emīls Pauls Šacs.1922. rakstniece, arhitekte Laima Kal-niņa.1922. rakstniece Velta Spāre.1948. politologs, sociologs Dr. Uldis Ozoliņš.

6. aprīlisDzinta, Zinta, Vīlips, Filips1946. aktrise Lolita Cauka.1947. sabiedrisks darbinieks Jaunzē-landē Miervaldis Altments.1977. hokejists Juris Ozols.  ■

svinu un bija pārāk smags un indīgs, lai atvestu uz galeriju Melburnā, bet man patīk šis jaunais galds.)

Patlaban es strādāju pie jauna dar-bu korpusa, kas saucās Grimston un Seiverijs, kas ir par Austrālijas pir-majiem diviem novelistiem – Henriju Seiveriju un Meriju Grimstonu (Mary Grimstone); tas ir paplašinājums šim darbam izstādē. Kamēr nav zināms,

vai šie divi autoru jebkad tikās, viņu dzīves dalās līdzīgās un traģiskās līdzībās. Viņi abi rakstīja savus ro-mānus Tasmānijā, abiem bija attie-cību grūtības un nervozs raksturs un abi nomira pašnāvības ceļā – Mērija Grimstona, iedzerot dezinfekcijai pa-redzētu ķimikāliju, 1969. gadā.

Jaunais darbs ir instalācija, kuras mērķis būs gan svinēt, gan sērot par Grimstonas un Seiverija dzīvēm. Tur būs arī kustīgais tēlojums, attēls un skaņa un tiks rādīti autorgalerijā Tas-

mānijas Valsts bibliotēkā no 1. maija līdz 3. jūlijam. Tur arī būs iekļautas kopijas no ļoti retiem pirmajiem iz-devumiem no Austrālijas pirmajiem romāniem, abi no kuriem pieder Tas-mānijas Valsts bibliotēkai.“

Vairāk informācijas var smelties mākslinieces tīkla lapā:

http://brigitaozolins.com/work/history/the-truth-shall-make-you-free-2007/

Ilze Šēnberga-NāgelaLaikrakstam „Latvietis“

Tasmānijas mākslas izstāde Turpinājums no 9. lpp.

bieši kņazam maksāja nodevas. Kņazs deva ne tikai savu atļauju, bet, kā mi-nēts hronikā, arī dāvanas. Tas liecina, ka Meinardam bija spēja draudzīgi ap-ieties ar visādiem cilvēkiem un savus nodomus īstenot miermīlīgā veidā.

Ir skaidrs, ka Meinardam bija pa-nākumi misiju darbā, jo 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs viņu iesvētīja par bīskapu. Šo iesvētīšanu

1188. gadā apstiprināja pāvests Kle-ments III, un līdz ar to radās Ikšķiles diecēze, kura bija iekļauta Brēmenes arhidiecēzē. Ikšķiles baznīca, kas no pagaidu koka baznīcas bija jau pārta-pusi par pastāvīgu mūra baznīcu, kļu-va par diecēzes katedrāli. Pie tam pā-vests deva Meinardam atļauju iesaistīt citus garīdzniekus savā misiju darbā. Viens no tiem, kas nāca palīgā bija cisterciešu mūks Teodoriks, kurš Mei-narda laikā nepalika Ikšķilē, bet ceļoja tālāk iekšzemē, lai pie Gaujas lībie-

šiem Turaidā pildītu savus misionāra uzdevumus. Arī Teodoriks savu darbu veica miermīlīgā veidā un ne bez pa-nākumiem, jo kristīgo ticību pieņēma viens no ievērojamākiem lībiešu vado-ņiem – Kaupo kopā ar savu ģimeni.

Dažus gadus pēc Meinarda nāves Teodoriks kļuva par abatu Daugavgrī-vas cisterciešu klosterī un vēlāk devās uz Igauniju, kur tika iecelts par bīska-pu.

Turpmāk vēl

Bīskaps MeinardsTurpinājums no 14. lpp.

16. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2012. gada 28. martā

kiem. Bilingvālā vidē apgūstam va-lodu, latviešu tradīcijas un mācāmies pirmās iemaņas kulinārijā. Jaunajiem dalībniekiem līdzi paņemt priekšauti-ņu un roku dvielīti. Tuvāka informā-cija no Baibas Grīnbergas (0451 148 089). E-pasts: bagrii@inbox.lvSvētdien, 8