Latvijas kulturas kanona ieklautas filmas

Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas

Latvijas kultūras kanons līdzīgi kā citās Eiropas valstīs izveidots kā izcilāko un ievērojamāko mākslas

darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā.

Kultūras kanonā iekļautas Latvijas kultūru raksturojošās vērtības dažādās mākslas jomās, ar kurām

lepojamies un kurām vajadzētu veidot ikviena Latvijas valstspiederīgā kultūras pieredzes pamatu,

nodrošinot piederības izjūtu Latvijai. Kanona diskurss saistāms ar kultūras atmiņas jēdzienu, kas

skaidrojams kā cilvēku grupas, noteiktas kultūras pārstāvju kopējas zināšanas noteiktā brīdī. Tādējādi

var teikt, ka kanons ir līdzeklis šādas kopējas kultūras atmiņas radīšanai un izplatīšanai. Kanons savā

ziņā ir institucionalizēta kultūras atmiņa.

Darbs pie Latvijas kultūras kanona veidošanas tika uzsākts 2007. gada nogalē. Tika izveidotas ekspertu

darba grupas septiņās nozarēs (Arhitektūra un dizains, Kino, Literatūra, Mūzika, Skatuves māksla,

Tautas tradīcijas, Vizuālā māksla). Šobrīd Kultūras kanona izveide ir noslēgusies un Kultūras kanonu

veido 99 kultūras vērtības.

Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas:

Lāčplēsis (1930)

Baltie zvani (1961)

Purva bridējs (1966)

Elpojiet dziļi…(Četri balti krekli 1967)

Nāves ēnā (1971)

Ceplis (1972)

Ābols upē (1974)

Vanadziņš (1978)

Vecāks par 10 minūtēm (1978)

Limuzīns Jāņu nakts krāsās (1981)

Vai viegli būt jaunam (1986)

Šķērsiela (1988)

ATBALSTA:

Filma “Ābols upē” ir neparasts gadījums Latvijas kino vēsturē — dokumentālā vidē uzņemta spēlfilma, iespējami maz iejaucoties īstās dzīves norisēs, vairumā gadījumu tās tikai provocējot, ne inscenējot.Unikāla filma Latvijas kino kontekstā, kuru veidojis viens no atzītākajiem kino dokumentālistiem Aivars Freimanis (1936). Filma tapusi kā radošais eksperiments, improvizācija, kas atvasināta no režisora ieceres izveidot dokumentālo filmu par kādu no Daugavas salām, tās cilvēkiem un viņu dzīvi, kas rit turpat blakus lielpilsētas ritmiem. Kaut arī filmas režisors Aivars Freimanis un operators Dāvis Sīmanis darbu sāka, kolekcionējot Zaķusalas ikdienas norises un faktūras, pamazām autoriem radās vēlme šajā dokumentālajā vērojumā iestrādāt "fiktīvus" tēlus - profesionālu aktieru tēlotus varoņus. Anitas un Jankas lomas, kurās iejūtas Līvmane un Kalniņš, nebija uz papīra uzrakstītas — aktieriem nebija iepriekš sacerēta teksta, un tas pavēra ceļu nemitīgai improvizācijai. Režisora uzstādījums bija dabiskums, mudinot aktierus savus tēlu rīcību modelēt pēc "vidējā jaunieša" uzvedības principiem. Laikā, kad tapa "Ābols upē", pasaules kino terminoloģijā vēl nebija radīts jēdziens mockymentary — tātad "viltus dokumentālā" filma, kurā šķietama dokumentālā realitāte tiek radīta, izmantojot spēlfilmas un inscenējuma paņēmienus. Šis jēdziens precīzi atbilst filmas "Ābols upei" mākslinieciskajai nosacītībai.Kaut gan 1971. gadā filmu vajadzēja pabeigt, darbs tika pārtraukts, arī tādēļ, ka autori filmas materiāla uzņemšanā jau bija visai tālu novirzījušies no atbildīgo instanču akceptētās dokumentālās filmas ieceres. Freimaņa filmai par publiski pamanītu faktu ļāva kļūt cita režisora radošā traģēdija — 1974. gadā tika aizliegts un iznīcināts Rolanda Kalniņa filmas "Piejūras klimats" materiāls; Rīgas kinostudijai pietrūka spēlfilmu "plāna vienību", Freimanis un komanda varēja ķerties pie puspabeigtās filmas materiāla, piefilmējot epizodes, kurās jaunieši Anita un Janka satiekas kādu laiku pēc šķiršanās. Tieši šīs epizodes ar uzspēlēto melodramatismu ir jau par spēlfilmu pozicionētās "Ābols upē" trauslākais posms, gluži tāpat kā aizkadra balss, kas forsēti komentē gan jauniešu izjūtas, gan ekrāna norises.

* filmas aprakstā ir izmantots materiāls no mājas lapas www.kulturaskanons.lv, autore Dita Rietuma.

Ābols upē

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS: GALVENAJĀS LOMĀS: MŪZIKA: OPERATORS: STUDIJA: PIRMIZRĀDE: ILGUMS: VALSTS: VALODA:

Aivars FreimanisAivars Freimanis Akvelīna Līvmane, Ivars Kalniņš Pēteris PlakidisDāvis Sīmanis Rīgas Kinostudija 1974. gads74 minūtesLatvijas PSRlatviešu, angļu

spēlfilma

Filma “Baltie zvani” ir pagrieziena punkts Latvijas kinomākslā — ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemts darbs, kas tomēr kļūst par pamatakmeni Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai.Hrestomātiska filma, kas aizsāka jaunu "laika skaitīšanu" latviešu dokumentālā kino vēsturē. Poētiskā eseja, kas seko mazas meitenītes ceļam 1960. gadu Rīgā, kļuva par jaunas, tā dēvētās Rīgas poētiskās dokumentālās kino skolas aizsācēju. Paradoksāli, jo filmā, kas tapa režisora Ivara Kraulīša, scenārista Herca Franka un operatora Ulda Brauna sadarbībā, ir izmantoti spēles elementi — ir zināms gan mazās meitenītes vārds (Ilze Zariņa), gan fakts, ka viņas impulsīvais klejojums pa Rīgas ielām, priecājoties par spožu, niķelētu briedi automašīnas "Volga" priekšgalā, par ziediņiem — baltajiem zvaniem — puķu veikla skatlogā, vēlāk pārdzīvojot to, ka viņas ziedu pušķītis ir nokritis dzīvas satiksmes vidū, u.c., ir filmas radošās grupas aranžēts."Balto zvanu" sižeta aizmetnis — meitenīte atpaliek no saviem biedriem, metāllūžņu vācējiem, un dodas automašīnu straumes piepildītā pilsētā — kļūst par ieganstu sekot 60. gadu sākuma Rīgas urbānajiem ritmiem. Autori atsakās gan no diktora teksta, gan atklātu patiesību manifestēšanas, filmu "būvējot" tikai uz trokšņa un skaņu fonogrammas. Ideoloģiskā angažētība, atšķirībā no daudziem citiem, pat šķietami klasiskiem, poētiskās skolas darbiem (īpaši no Ulda Brauna lielfilmas "235 000 000" (1967)), "Baltajos zvanos" ieskanas minimāli — noplīvo vien LPSR karogs.Baltie zvaniņi, kas meitenītei nokrituši uz kravas automašīnu straumes pārplūdinātās Ļeņina (tagad — Brīvības) ielas, filmā uztverami kā saasināts jauno Latvijas kino veidotāju poētisks vispārinājums. Šiem ziediem ir pa spēkam apturēt pat ceļa rulli — tātad cilvēciskā patība, humānās vērtības filmas autoru interpretējumā uzvar urbāno skarbumu. Tā ir pirmā reize, kad Latvijas dokumentālais kino cilvēcisko mērogu — mazu meiteni ar ziedu pušķi — uzskata par līdzvērtīgu industriālajām un (vai) vēsturiskajām norisēm. "Balto zvanu" poētiskais optimisms, tā metaforiskā valoda kļūst par alternatīvu tā laika obligātajiem ideoloģiskajiem mesliem.


Baltie zvani

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS: GALVENAJĀS LOMĀS: MŪZIKA: OPERATORS: STUDIJA: PIRMIZRĀDE: ILGUMS: VALSTS: VALODA: SUBTITRI:

Ivars KrauklītisHercs Franks Ilze ZariņaArvīds ŽilinskisUldis BraunsRīgas Kinostudija1961. gads 24 minūtes Latvijas PSRlatviešuangļu

dokumentālā filma

Filma “Ceplis” ir joprojām aktuāla un stilistiski smalka satīra par mūžīgiem netikumiem un arhetipiskām

vājībām, izcili aktierdarbi, ar filmas dramaturģiju saskaņots vizuālais risinājums kadra koloristikā.

Spilgta raksturu un latviešu mentalitātes studija, talantīgs un izteiksmes līdzekļu izvēlē suverēns Pāvila

Rozīša 1928. gadā tapušā romāna "Ceplis" inscenējums — tāda ir Rolanda Kalniņa režisētā filma, kas

droši uzskatāma par vienu no Latvijas kino vēstures pamatakmeņiem. Filmas sižets stāsta par uzņēmēju,

afēristu Edgaru Cepli (Eduards Pāvuls), kura "biznesa projekts" — ķieģeļu ražošana no Latvijas māla —

izrādās nolemts neveiksmei — konkrētais māls tam nav piemērots. Šis fakts gan netraucē ne Cepļa

kunga sabiedriskajam statusam, ne viņa spējai izkļūt no dramatiskās situācijas kā uzvarētājam, liekot

paspēlēt citiem — investoriem un daudz sīkākiem gariņiem šajā "Cepļa afērā" (tāds ir filmas "Ceplis"

nosaukums svešvalodās), arī viņa mīļākajai, mašīnrakstītājai Austrai Zīlei (Regīna Razuma).

"Ceplis" vienlaikus sniedz gan ironisku skatījumu uz pirmās Latvijas brīvvalsts uzņēmēju aktivitātēm un

šķietami mūžīgo kāri padarīt "apčakarēšanu" par Latvijas biznesā dominējošo principu, gan arī roman-

tizētu retro, sava veida idillisku, tonāli un priekšmetiski (vide, tērpi) rūpīgi izstrādātu Latvijas brīvvalsts

tēlu. Ja atceramies, ka filma tapusi 1972. gadā, jārespektē filmēšanas grupas pārliecinoši veiktais darbs,

radot ne tikai sava veida idillisko "pazaudētā laika" saliņu, kāda 70. gados bija Latvijas brīvvalsts, tās

priekšmetiskās vides un sajūtu restaurāciju, bet arī ironisku tās "varoņu" vērtējumu.

Jānovērtē arī Rolanda Kalniņa precīzā intuīcija, izvēloties Cepļa lomai aktieri Eduardu Pāvulu, kas filmā

nospēlējis hrestomātisku savas karjeras lomu. Par saviem labākajiem aktierdarbiem "Ceplim" var

pateikties arī vairākas aktrises: Regīna Razuma, kura tolaik bija dejotāja, profesionālā aktrise Helga

Dancberga rafinētās Cepļa kundzes Bertas lomā spilgti debitēja kino, lielisks bija arī Veltas Straumes

darbs Valērijas lomā.


Ceplis

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS: GALVENAJĀS LOMĀS:

MŪZIKA: OPERATORS: STUDIJA: PIRMIZRĀDE: ILGUMS: VALSTS: VALODA: SUBTITRI:

Rolands KalniņšViktors Lorencs Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Helga Dancberga, Regīna RazumaMarģeris ZariņšGvido SkulteRīgas Kinostudija1972. gads90 minūtesLatvijas PSRlatviešufranču

spēlfilma

Filma "Elpojiet dziļi" sešdesmito gadu brīvības alku kinematogrāfiska kvintesence, jauneklīgs

maksimālisms un sirdsapziņas balss, kas Rolanda Kalniņa filmas varoņiem ļauj nostāties blakus pasaules

kino " jaunā viļņa" parādībām.

Fakts, ka šī filma Latvijas kultūvēsturē eksistē ar diviem nosaukumiem — gan ar "Elpojiet dziļi", gan

"Četri balti krekli" (tā to labprātāk dēvē paši filmas veidotāji) — savā veidā atspoguļo tās sarežģīto

likteni. Tapusi jau 1967. gadā, filma skatītājiem tika parādīta tikai 1986. gadā.

Sižetiski filma "Četri balti krekli" stāsta par jauna dziesmu autora Cēzara Kalniņa (Uldis Pūcītis) un

cenzējošās sistēmas sadursmi. Telefona montiera, dziesmu autora Cēzara Kalniņa teksti — viņš muzicē

kopā ar draugiem izveidotā ansamblī — šķiet izaicinoši un amorāli pusmūža kultūras darbiniecei Anita

Sondorei (Dina Kuple), kura rada šķēršļus šo dziesmu publiskai izpildīšanai.

Raugoties šodienas acīm, Padomju Latvijā funkcionējošās anekdotiskās, absurdās radošās dzīves

uzraudzības sistēmas portretējumā var saskatīt dzēlīgu ironiju. Mākslinieciskās padomes sēde, kurā tiek

analizētas Cēzara Kalniņa dziesmas, var kalpot par spilgtu padomiskā absurda un cenzūras mehānisma

uzšķērdumu — šī epizode bija arī viens no filmas aizliegšanas iemesliem. Atceroties, ka arī Rolands

Kalniņš ne reizi vien ir cietis no cenzūras diktāta, šīs epizodes spēks ir jo iedarbīgāks.

Par cenzūras upuri kļuva gan Rolanda Kalniņa filma "Akmens un šķembas" (1966) — spilgts darbs, pirmā

latviešu filma, kas pieskārās Latvijas traģēdijai Otrā pasaules kara laikā un leģionāru tēmai, gan viņa

1974. gadā uzņemtais un varas iznīcinātais "Piejūras klimats".

"Elpojiet dziļi" ir pirmā latviešu filma, kas par principiālu spēles dalībnieci uzskata filmas mūziku.

Rolands Kalniņš savu filmu veido, ieklausoties mūzikas dramaturģijā, pakļaujot tai arī filmas montāžu.

Komponista Imanta Kalniņa rakstītajai mūzikai bijis lemts turpināt dzīvi arī pēc filmas aizlieguma.


Elpojiet dziļi

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS: GALVENAJĀS LOMĀS:

MŪZIKA: OPERATORS: STUDIJA: PIRMIZRĀDE: ILGUMS: VALSTS: VALODA: SUBTITRI:

Rolands KalniņsGunārs Priede Uldis Pūcītis Dina KupleImants KalniņšMiks ZvirbulisRīgas Kinostudija1967. gads 73 minūtesLatvijalatviešuangļu

spēlfilma

Spēlfilma “Lāčplēsis” ir pirmais vērā ņemamais nacionālās kinematogrāfijas sasniegums, savam laikam

novatorisks vērienīga inscenējuma un vēsturiska dokumenta apvienojums.

Pēc pirmajiem mēģinājumiem 20 gadsimta 20. gados Latvijā veidot spēlfilmas, Aleksandra Rusteiķa

(1892—1958) "Lāčplēsis" bija Latvijai nebijis projekts — iespaidīga ir gan filmas hronometrāža (100

min.), gan vēlme aptvert vēstures, teiksmas un arī cilvēciskās — konkrēta mīlas stāsta — dimensijas.

Filma piedāvā stāstu par latviešu tautas brīvības alkām, ietverot gan teiksmaino slāni — Lāčplēša cīņu ar

Melno bruņinieku, gan vēsturisko — Latvijas brīvības cīņas 1919. gadā. Uz panorāmiski tverto vēsturisko

notikumu fona iezīmēts arī intīmais, humānais "vēstures mērogs" — Jāņa un Mirdzas mīlas stāsts.

Filmas 100 minūtēs ietverts milzum daudz vēsturisko notikumu, nereti uz tiem norāda pa kādai zīmīgai

detaļai, kuru atšifrēšanai ir perfekti jāzina Latvijas vēsture. (Vācu cepures pīķis pie vēlākā Nacionālā

teātra ēkas 1918. gada 18. novembrī atgādina, ka Rīga tolaik atradās vācu okupācijas zonā, — raksta

kino zinātniece Inga Pērkone; "Kino Latvijā. 1920—1940"; 194. lpp.)

Kaut arī vietumis aktierspēle mūsdienu skatītājam šķitīs arhaiska, forsēta un vietumis filmā ir problēmas

ar temporitmu, jārespektē A. Rusteiķa daudzveidīgie mākslinieciskie paņēmieni — "Lāčplēsī" ir izmanto-

tas gan hronikas, gan reālo notikumu rekonstrukcijas (piemēram, Latvijas valsts proklamēšanas akts).


Lāčplēsis

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS:GALVENAJĀS LOMĀS:

OPERATORS:STUDIJA: PIRMIZRĀDE:ILGUMS:VALSTS:VALODA:

Aleksandrs RusteiķisAlfrēds BērziņšVoldemārs Dimze, Lilita Bērziņa, Osvalds Mednis,, Jēkabs UpenieksKristaps KreicbergsJānis SīlisAizsargu organizācijas filma1930. gads100 minūtesLatvijalatviešu

spēlfilma

Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir rets tīra žanra paraugs Latvijas kinomākslā – tautiska komēdija šī vārda

vislabākajā nozīmē, perfektas stila izjūtas rāmjos ieturēta, ļaujot aktieriem izpausties neierastos

ampluā. Jāņa Streiča humora smalkākā izpausme – smiekli bez ļaunuma.

Bez šīs Jāņa Streiča (1936) komēdijas Latvijas TV kanāli Jāņu laikā neiztiek ne gadu. Pelnīti, jo "Limuzīns

Jāņu nakts krāsā" ir tas unikālais paraugs latviešu kino vēsturē, kad plaša popularitāte piemeklējusi

nevis TV šovu – viendienīti, bet kvalitatīvu, asprātīgu, profesionāli grodi veidotu komēdiju, kāda ir filma

"Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Sižetiski filma stāsta par vientuļo Mirtas tanti, par kuras laimīgo lozi uzzina gan brāļadēls Ēriks Tūters

(Uldis Dumpis) ar sievu Dagniju (Olga Dreģe) un dēlu (Gundars Āboliņš), gan Sprēsliņu ģimene – Mirtas

tantes radiniece, saldmēlīte Olita (Baiba Indriksone) ar vīru (Boļeslavs Ružs) un koķeto meitu Lāsmu

(Diāna Zande). Atturīgā, racionālā vēsturniece Dagnija, lišķe medmāsiņa Olita, jaunavīgās Lāsmas

apburtais pusmūža Ēriks... Šo un citu varoņu attiecību peripetijas, tiem mēģinot izlikties par labākiem,

nekā viņi patiesībā ir, tātad žigulīša cienīgiem, Mirtas tantes acīs rada asprātīgu mikrodramaturģiju,

konfliktus, raksturu un interešu sadursmes.

"Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ir arī veltījums unikālai aktrisei, teātra prīmai Lilitai Bērziņai, kura filmā

pārtop par Mirtu – sagumušu lauku sieviņu, apzināti atsakoties no savas karaliskās stājas. Īpašs ir arī

filmas pēdējais kadrs, kurā Jānis Streičs pozē blakus Mirtai viņas vīra Jāņa lomā.


Limuzīns jāņu nakts krāsā


MŪZIKA:OPERATORS:STUDIJA: PIRMIZRĀDE:ILGUMS:VALSTS:VALODA:

Jānis StreičsMāra SvīreGundars Āboliņš, Ēvalds Valters, Līga Liepiņa, Boļeslavs Ružs, Baiba Indriksone, Olga Dreģe, Lilita Bērziņa, Uldis Dumpis,Romualds Ancāns,Diāna Zande Raimonds PaulsHarijs KukelsAizsargu organizācijas filma1981. gads88 minūtesLatvijas PSRlatviešu

spēlfilma

Filmā “Nāves ēnā” askētiskiem līdzekļiem panākts maksimāls efekts, lakoniskas un tāpēc ārkārtīgi

iedarbīgas psiholoģiskas drāmas fenomens. Izcils paraugs radošai, nevis burtiskai literatūras klasikas

interpretācijai.

Filma, kas absolūti nav pakļauta novecošanas faktoram. Tās eksistenciālais skarbums un norišu traģis-

kums tiek izspēlēts ierobežotā darbības vidē — uz kūstoša ledus gabala, uz kura jūrā aizskaloti zvejnieki.

Ekstremālā situācija, kas saasina izdzīvošanas instinktu, atkailinot katra uz ledus gabala palikušā būtību,

cīņa par līderību, cīņa par dzīvību, kas kulminē fināla sērkociņu vilkšanas ainā: kuram tad būs lemts

izglābties, kuram — palikt uz dilstošā ledus, — viss šis norišu kopums kalpo kā nospriegots drama-

turģiskais materiāls. Saņēmis scenāriju, kuru tā autors Jānis Kalniņš bija veidojis pēc Rūdolfa Blaumaņa

noveles, telpas ierobežojumu režisors Gunārs Piesis (1935—1996) uzskatīja par risku. Tomēr, par spīti

Gunāra Pieša (laikrakstam "Rīgas Balss") teiktajam: "Nav viegli atrast vēl ko grūtāk ekranizējamu par

noveli "Nāves ēnā" — darbības vieta ir ierobežota, sižets nav saistošs, nav vides maiņas — nekā no tā,

kas nepieciešamas aizraujošai filmai," (citāts no Kristīnes Matīsas "Vecās, labās... Latviešu kinoklasikas

50 spožākās pērles") — pēc kārtas otrā režisora spēlfilma "Nāves ēnā" ir kļuvusi par Gunāra Pieša

izcilāko darbu.

Katrs no zvejniekiem filmā ir izteiksmīgs, individuāls raksturs, kuru sadursmēs atklājas viņu principi un

vērtības. Nenoliedzami, drāmas galveno psiholoģisko slodzi filmā iznes aktieri — Kārlis Sebris (Zaļga),

Eduards Pāvuls (Grīntāls), Gunārs Cilinskis (Birkenbaums), Ģirts Jakovļevs (Jānis), Alfrēds Videnieks

(vecais Dalda) u.c. Veiksmīga ir tā laika "neprofesionāļa" Pētera Šogolova debija trauslā Kārlēna lomā,

kuram lemts izvilkt liktenīgo lozi — palikt uz ledus gabala.

"Nāves ēnā", atšķirībā no dažas citas Kultūras kanonā iekļautas vērtības (piemēram, filmas "Purva

bridējs"), arī savā laikā saņēma ļoti pozitīvu kritikas novērtējumu.


Nāves ēnā


MŪZIKA:OPERATORS:PIRMIZRĀDE:ILGUMS:VALSTS:VALODA:SUBTITRI:

Gunārs PiesisJānis Kalniņš, Gunārs PiesisGunārs Cilinskis, Eduards PāvulsPēteris Šogolovs, Kārlis Sebris, Alfrēds Vidinieks, Ģirts JakovļevsMarģeris ZariņšJuris Podnieks1971. gads72 minūtesLatvijas PSRlatviešuangļu

spēlfilma

Filma “Purva bridējs” ir Leonīda Leimaņa kaislīgā improvizācija par Blaumaņa tēmu, kas ar

kinematogrāfiskiem līdzekļiem kliedē mītu par latviešu bālasinību. Filma kļuva par lokālu iemeslu

pasaulē tolaik aktivizētajai diskusijai par atļaušanās robežām ekranizācijās.

Pēc Rūdolfa Blaumaņa darba veidotā filma ir kļuvusi par spilgtu romantiskās melodrāmas paraugu — arī

par vienu no režisora Leonīda Leimaņa populārākajiem darbiem (līdzās ironiskajai sociālajai drāmai "Pie

bagātās kundzes", 1969). Filmas spēka kodols, arī tās milzīgā popularitāte skatītāju auditorijā ir skaidro-

jama gan ar literāro materiālu, pret kuru Leonīds Leimanis ir izturējies bez stindzinošas pietātes, ar

pastāvīga, nobrieduša mākslinieka tiesībām, gan arī ar aktieru duetu. Vijas Artmanes Kristīne un Ulda

Pūcīša Edgars ir kļuvuši par abu aktieru kanoniskām lomām, arī izcilas partnerības paraugu .

"Purva bridējs" sākotnēji tiek pieteikts kā filma pēc vairāku Blaumaņa darbu — noveles "Purva bridējs",

lugas "Ugunī" un "Pazudušais", stāsta "Atriebšanās" — motīviem. Šajā filmā režisora rokraksts kļuvis

lakoniskāks, reālistiskāks, arī psiholoģiski niansētāks, kaut tieši Blaumaņa varoņu psiholoģijas nivelēša-

na, to pārvēršana kaislību drāmas tēlos, režisoram tiek pārmesta pēc filmas pirmizrādes. No šodienas

pozīcijām raugoties, publikas, preses reakcija pēc "Purva bridēja" pirmizrādes šķiet pat anekdotiska.

Nemitīgi svaru kausos tiek likts literārais oriģināls — Blaumaņa novele "Purva bridējs" — un režisora

interpretācija. Galvenais pārmetums Leimanim ir Kristīnes tēla "piezemēšana", abu varoņu "iesviešana

gultā" u.tml., padarot Kristīni par juteklisku, "kritušu" sievieti, nevis ideālu, upurim gatavu romantisko

varoni.

Netiek pieļauta doma par režisora interpretācijas brīvību, arī par klasiskā materiāla nosacītu adaptēšanu

20. gs. 60. gadu vidus skatītājam. Par spīti faktam, ka filma "Purva bridējs" tiek nemitīgi bāzta iedomāta-

jā ideālajā Blaumaņa literārā mantojuma "Prokrusta gultā", interese par to ir milzīga — PSRS teritorijā —

filmu noskatās 26,6 miljoni skatītāju. Tā tiek pārdota arī daudzām pasaules valstīm.


Purva bridējs


MŪZIKA:OPERATORS:STUDIJA:PIRMIZRĀDE:ILGUMS:VALSTS:VALODA:

Leonīds LeimanisJānis Sīlis, Antons Stankēvičs Vija Artmane, Uldis Pūcītis,Eduards Pāvuls, Elza RadziņaMarģeris ZariņšMārtiņš KleinsRīgas Kinostudija1966. gads77 minūtesLatvijas PSRlatviešu

spēlfilma

“Šķērsiela” ir viena no titulētākajām filmām Latvijas kino vēsturē, kas ir saņēmusi ne tikai lokālu atzinību

("Lielais Kristaps"), bet arī Eiropas labākās dokumentālās filmas balvu, kuru piešķir Eiropas

Kinoakadēmija, un arī citus starptautiskus apbalvojumus.

"Šķērsiela" ir 800 m garas Rīgas ielas nosaukums (Pārdaugavā); iela filmas radošajai komandai kalpojusi

par materiālu precīzam laikmeta un likteņu uzšķērdumam un 1980. gadu izskaņas laika portretējumam.

Aiz izteiksmīgajiem filmas tipāžiem — reāliem šīs ielas iedzīvotājiem — ļauts atpazīt ne tikai konkrētus

cilvēkus ar to vājībām un rakstura iezīmēm (autori nevairās arī no ironijas), bet arī latviešu tautas

dramatiskās likteņgaitas. Filmas tapšanas laiks ir zīmīgs: savas pēdējās dienas "velk" Padomju lielvalsts

— PSRS, liberālisms un izteiksmes brīvība, tēmas, par kurām dokumentālajam kino būtu bijis liegts

runāt pirms gadiem pieciem, desmit, "Šķērsielā" ieskanas emocionāli un cilvēciski piepildīti. Te viņi ir —

"Šķērsielas" iedzīvotāji: Oliņtante, Osis, Rudēvičs, Mārrutku Pēteris, u.c. — ielas "proletariāts" un ielas

"jaunie kapitālisti", kuru uzņēmēju darbības spējas izpaužas amplitūdā no kapu pieminekļu biznesa līdz

mārrutku burciņu pārdošanas tirgū. Te ir Toļiks — invalīds kopš bērnības, kurš pelna kapeikas, līmēdams

kastītes kartonāžas fabrikai, un ilgojas pēc neiespējamā — veselības. Viņš savai mātei dzimis izsūtījumā

Sibīrijā. "Uzskatu, ka man dzīves nav bijis," asaras rijot, novēršoties no Ivara Selecka kameras, filmā saka

sirmā sieva. Tas ir viens no "Šķērsielas" emocionālajiem tuvplāniem, kādu filmā nav mazums.

Filmas unikalitāte ir tās daudzveidīgo varoņu un likteņu galerija. Te līdzās ironiskiem, pat anekdotiskiem

"kaimiņu nebūšanu" attēlojumiem (teiksim, akmeņkaļa bizness un tā saceltais troksnis tracina viņa

kaimiņu), satriec traģisku, dramatisku likteņu tuvplāni — jau minētais Toļiks un viņa māte, arī no

latviešu literatūras vēstures padomju laikā izsvītrotā rakstnieka Jāņa Veseļa jauniņās radinieces,

vientuļās mātes Daigas stāsts u.c.

Pēc desmit gadiem šī pati radošā komanda uzņēma filmas turpinājumus — "Jaunie laiki Šķērsielā" un

“Kapitālisms Šķērsielā”.


Šķērsiela

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS:MŪZIKA:OPERATORS:STUDIJA:PIRMIZRĀDE:ILGUMS:VALSTS:VALODA:SUBTITRI:

Ivars SeleckisTālivaldis Margēvičs Ivars RācenājsIvars SeleckisRīgas Kinostudija1999. gads93 minūtesLatvijalatviešuangļu

dokumentālā filma

“Vai viegli būt jaunam?” – fenomens, kuras ārkārtīgo rezonansi pasaulē radījusi autoru profesionalitāte,

domas vēriens un prāta asums, spējot precīzi trāpīt aktualitātes nervā. Filmu veidojusi izcila personība

— režisors, arī operators (taču ne šīs filmas) Juris Podnieks (1950—1992) — latviešu dokumentālā kino

1980. gadu spilgtākā personība, guvis arī starptautisku atpazīstamību.

"Vai viegli būt jaunam?" fenomens — filmas milzīgā popularitāte skatītāju auditorijā (tolaik PSRS), tās

unikālie komerciālie rādītāji (filmu noskatījušies 28 miljoni skatītāju) ir ne tikai Jura Podnieka asredzības,

talanta un sociālā jūtīguma, bet arī 20. gadsimta 80. gadu liberālo tendenču "bērns". 80. gadi mērķtiecī-

gi tuvināja PSRS sabrukumam, liberalizācijas tendenču (perestroikas) iespaidā dokumentālais kino bija

tas lauks, kurā drosmīgākie pieteica jaunas tēmas un piedāvāja to dziļu analīzi, iekarojot jaunas, līdz tam

aizliegtas mākslinieciskās patiesības teritorijas. "Vai viegli būt jaunam?", kas analizē jauniešu pasaules

izjūtu, mērķus, vērtību kritērijus, varēja parādīties tikai 80. gadu vidū. Tās piedāvātā atklātības pakāpe

ideoloģisku uzstādījumu žņaugos dzīvojošajai sabiedrībai bija šokam līdzīga atskārsme — nebijis

atklātības līmenis.

Filmas atspēriena punkts ir grupas "Pērkons" koncerts Ogres estrādē, kura laikā jaunatnes enerģija

sakuļas agresivitātē — tiek izdemolēts vilciena vagons. Seko represijas — arī tiesas process, būtībā

paraugprāva — pret vairākiem noziegumā iesaistītajiem jauniešiem. Ainas no koncerta, epizodes no

tiesas procesa un vēlāk sarunas ar jauniešiem, kuru likteņus vairāk vai mazāk ietekmējis šis notikums,

aizsāk "Vai viegli būt jaunam?". Podnieks filmu veido kā sazarotu portretu galeriju, filmēdams savus

varoņus viņus raksturojošā vidē un norisēs. Pats būdams trīsdesmitgadnieks, Podnieks sarunājas ar tā

laika padsmitgadniekiem par vērtībām, kas viņiem būtiskas. Režisora varoņu kolekcijā ir gan izmanīgs

divkosis (tagad liela uzņēmuma vadītājs Latvijā), kurš ar padomju jaunieša paraugseju maršē godasardzē

pie Strēlnieku pieminekļa, taču lolo klaji merkantilus mērķus, gan jauns kino režisors, amatieris, kas

mēģina savas paaudzes izjūtas izteikt filmā, gan arī krišnaīts, Afganistānas karā pabijušais u.c.

Par jauniešu likteni pēc 10 gadiem, Jura Podnieka kolēģi uzņēma filmu “Vai viegli būt..”


Vai viegli būt jaunam?

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS:

MŪZIKA:OPERATORS:STUDIJA:PIRMIZRĀDE:ILGUMS:VALSTS:VALODA:

Juris PodnieksĀbrams Kleckins, Juris Podnieks,Jevgenijs Margoļins Mārtiņš BraunsKalvis ZalcmanisRīgas Kinostudija1999. gads83 minūtesLatvijas PSRlatviešu

dokumentālā filma

Filma “Vanadziņš” monumentāls lakonisms un precīzas, emocionāli iedarbīgas detaļas, traģēdija bez afektācijas, veiksmīgi izvairoties no sentimentalitātes — leļļu kino klasiķa Arnolda Burova estētiski viengabalainākais darbs.Arnoldu Burovu (1915—2006) pieņemts dēvēt par latviešu animācijas tēvu. Tieši viņš aizsāka animācijas tradīcijas Latvijā, 1964. gadā ierosinot Rīgas kinostudijā dibināt leļļu filmu uzņemšanas grupu. Burovs tolaik jau bija atzīts leļļu teātra mākslinieks. 1966. gadā nāca klajā pirmā Rīgas kinostudijas leļļu filma "Ki-ke-ri-gū", pēc latviešu tautas pasakas motīviem. Bija ielikts pamats spēcīgai leļļu filmu skolai, kas Burova vadībā eksistēja vairākus gadu desmitus. Pēc V. Lāča stāsta veidotais "Vanadziņš" ir viens no izteiksmē lakoniskākajiem un spēcīgākajiem A. Burova darbiem. Filmas darbība un emocionālais piesātinājums centrējas ap trim galvenajiem varoņiem - mazo puiku Vanadziņu, viņa rotaļbiedru kaķēnu un zvejnieku vīru — tēvu.Filmas askētiskā, dramatiskā izteiksme, kurā uzdzirkstī poētiskas metaforas izmantojums (tēva rokās Vanadziņš jūtas "kā ar spārniem"), atturīgā, ziemeļnieciskā krāsu gamma spēj radīt nabadzīgās zvejnieku būdiņas atmosfēru, jūras un zvejnieku ikdienas skarbumu, kas kulminē traģēdijā — kādu dienu Vanadziņa tēvs nepārnāk...Nenoliedzami, A. Burovs ir prasmīgs dramatisma meistars, viņam izdodas panākt traģismu un neviltotu līdzpārdzīvojumu saviem varoņiem. Filmas nesteidzīgais ritms, pat rituālā ikdienas rutīnas atkārtošanās, tēva un Vanadziņa tuvība — tas viss sagatavo eksistenciāli skarbajam finālam."Vanadziņš" ar savu vizuālo izteiksmi iekļaujas arī 70. — 80. gadu latviešu tēlotājmākslas tradīcijā, taču unikālākais gan šai, gan arī daudzām citām Burova filmām — tas emocionālais piesātinājums un rakstu-ru niansētība, kāda tiek panākta ar "nedzīvām" lellēm.


Vanadziņš

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS: MŪZIKA: OPERATORS: PIRMIZRĀDE: ILGUMS: VALSTS: VALODA:

Arnolds BurovsJānis Rokupelnis,Arnolds Burovs Imants KalniņšPēteris Trups1978.gads16 minūtesLatvijas PSRlatviešu

animācija

“Vecāks par desmit minūtēm” Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas izcilākais paraugs; filma - dvēseles kustība, kur satiekas režisora un operatora talanta dzirksts.Viena no hrestomātiskajām Latvijas dokumentālā kino režijas izcilības — režisora Herca Franka (1926) filmām. Lakoniska, jēdzieniski ietilpīga, 10 minūšu garumā fiksēta izjūtu un emociju gamma, kas spoguļojas maza puisēna sejā. Kamera tieši kā spogulī veras bērna sejā, tikai pāris reižu aizslidinot savu skatienu citur — uz līdzās sēdošiem bērniem —, lai ātri vien atgrieztos pie šīs dokumentālās filmas/ese-jas galvenā fokusa — mazā puikas. Skatītājam nav lemts uzzināt, ko tad vēro šis puika, tik aktīvi pārdzīvodams un juzdams līdzi. Kino vēsturē gan fiksēts fakts, ka tā ir leļļu teātra izrāde, taču autori ne sekundes desmitdaļu neļauj ieraudzīt to, ko tik aizrautīgi skatās puika — pašu izrādi, kas izraisījusi spilgtās emocijas. Filmas autoru piedāvātajos spēles noteikumos tā nav būtiska. Būtisks ir bērns kā absolūti atklāta un savās emocijās — sajūsmā, izbrīnā, bailēs — patiesa dzīva radība. "Filma tika uzņemta vienā piegājienā... Otrreiz vairs neizdevās. Taču Juris (Podnieks) un es, mēs pilnīgi skaidri zinājām, ka jāuzņem ir pretskatā — kā spogulī skatoties. Jo viņš mums bija kā spogulis, mēs viņā redzējām sevi. Savu dvēseli," — tā Hercs Franks.Melnbaltajā dokumentālajā filmā ir precīzas, atmosfēru radošas skaņas, mūzikas fragmentu izmanto-jums, taču tajā netiek bilsts ne vārds. Filmas autoru uzstādījums — vērot nepastarpinātas bērna emocijas, kurās viņš kļūst par desmit minūtēm vecāks — vairāk pieredzējis un emocionāli nobriedis — runā pats par sevi. Filma "Vecāks par desmit minūtēm" ir viena no tām retajām latviešu dokumentālajām filmām, kuras rezonanse pasaulē patiesi ir respektējama. Tā ir "obligātā skatāmviela" filmu mākslu studējošajiem. 2002. gadā tapa starptautisks projekts "Vecāks par desmit minūtēm", kurā apkopotas pasaules režijas izcilību režisoru — vāciešu Vima Vendersa, Vernera Hercoga, amerikāņu Džima Džārmuša un Spaika Lī, ķīnieša Čena Kaiges, soma Aki Kaurismeki — īsfilmas, kas piedzīvoja pirmizrādi Kannu starptautiskajā festivālā. Tā tika veltīts latviešu dokumentālā kino izcilībām Hercam Frankam un Jurim Podniekam; par to liecināja ieraksts filmas titros.


Vecāks par desmit minūtēm

REŽISORS: SCENĀRIJA AUTORS: MŪZIKA:

OPERATORS: STUDIJA: PIRMIZRĀDE: ILGUMS: VALSTS: VALODA:

Hercs FranksHercs FranksJirži Pauers, Ļudgards GedravičsJuris PodnieksPēteris Trups1978.gads10 minūtesLatvijas PSRlatviešu

dokumentālā filma

Documents

Latvijas kulturas kanona ieklautas filmas