Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

Lietuviešu valoda Prūsijā 18. gadsimtā

1. Vispārīgā situācija un lietuviešu valodas stāvoklis

18. gs. lietuviešu valoda Prūsijā turpināja attīstīties. Te bija dzīvas rakstu valodas

tradīcijas, bija izveidojusies relatīvi stabila rakstu valoda. Prūsijā šai laikā radās arī

pirmais lietuviešu daiļliteratūras darbs – Kristijona Donelaiša poēma Metai

(Gadalaiki).

1701. g. Prūsija apvienojusies ar Brandenburgu tika pārveidota par karaļvalsti,

kas pakāpeniski pieņēmās spēkā. Par prūšiem šai laikā sāka saukt visus valsts

iedzīvotājus neatkarīgi no to etniskās piederības. Kopš 1773. g. ar oficiālu rīkojumu

rietumos no Vislas poļiem atņemtās zemes sāka dēvēt par Rietumprūsiju, bet bijušo

Prūsijas hercogistes teritoriju – par Austrumprūsiju.

Lietuviešu stāvoklis 18. gs. nebija visu laiku vienāds. Prūsijas karaļvalsts

piedalījās daudzos kaŗos, kur bija spiesti kaŗot arī lietuvieši, 1709-1710. g. plosījās

mēris, kuŗa laikā nomira apmēram puse no visiem iedzīvotājiem (ap 150 tūkst.). Tam

sekoja valdības organizēta kolonizācija no citām vācu zemēm. 1732. g. vien uz

Austrumprūsiju pārcēlās vairāk nekā 20 tūkst. protestantu kolonistu no Zalcburgas,

Švābijas un Šveices. Tā rezultātā no 1830 lietuviešu ciemiem tikai 35 palika tīri

lietuviski. Pārējos iedzīvotāju sastāvs kļuva jaukts vai pat pilnīgi vācisks. Valsts vara

turklāt rūpējās, lai kolonisti nepārlietuviskotos, aizliedza viņiem mācīties un runāt

lietuviešu valodā. Taču arī pēc šī kolonizācijas viļņa Prūsijas austrumos lietuvieši bija

vairākumā. Tomēr viņus uzskatīja par zemākas kārtas cilvēkiem. Lielākoties lietuvieši

bija dzimtcilvēki, viņiem aizliedza apmesties pilsētās, nodarboties ar amatniecību,

valkāt tādas pašas drēbes kā vāciešiem.

Vienlaikus valsts tomēr rūpējās par zemnieku izglītību. Gandrīz visos ciemos

bija nelielas skolas, un 18. gs. to skaits vēl pieauga. 1737. g. ar oficiālu rīkojumu tika

ieviesta obligāta pamatizglītība, kur apguva lasīt un rakstīt prasmi, kā arī ticības

mācības pamatus. Mācību valoda lietuviskajos apvidos bija lietuviešu, līdz ar to

ievērojami samazinājās analfabētu skaits. Tomēr ne visa izglītība lietuviešiem bija

vienlīdz pieejama. Tā ar 1765. g. rīkojumu zemnieku bērniem tika aizliegts apmeklēt

universitāti.

Līdz 18. gs. Prūsijā lietuvieši stabili saglabāja savu valodu. Tomēr ar šo

gadsimtu pakāpeniski sākās ģermanizācija. Tā bija saistīta gan ar kolonistu ieplūšanu,

gan ar vācu valodas lielāku sabiedrisko prestižu un iespējām, ko tā piedāvāja. Daudzi

vīrieši vācu valodu apguva piespiedu kārtā, kalpodami Prūsijas kaŗaspēkā. Kopumā

tomēr 18. gs. ģermanizācija vēl nebija bīstama. Neraugoties uz atsevišķiem

mēģinājumiem likvidēt lietuviešu skolas, tās saglabājās visu 18. gadsimtu. Intensīva

ģermanizācija sākās tikai 19. gs. otrajā pusē.

Arī valsts sabiedriskajā dzīvē lietuviešu valoda 18. gs. ieņēma stabilu vietu. To

lietoja ne tikai pamatskolās, bet arī baznīcās. Lai sagatavotu mācītājus lietuviešu

draudzēm, Kēnigsbergas universitātē 1718. g. tika izveidots t.s. Lietuviešu valodas

seminārs. No 1727. līdz 1765. g. šāds seminārs bija arī Halles universitātē

Brandenburgā. Abi semināri sagatavoja ne tikai mācītājus, bet arī skolotājus. Šai laikā

pieauga arī lietuviešu inteliģentu skaits. Tā 1744. g. Kēnigsbergas universitātē studēja

62 lietuvieši.

2. Polemika par lietuviešu valodu 18. gs. sākumā

18. gs. bija arī lietuviešu rakstu uzplaukuma laiks. Grāmatas bija vajadzīgas gan

baznīcas, gan arī skolas vajadzībām. Tā kā grāmatas joprojām apsprieda komisijas,

izcēlās strīdi par vienu vai otru valodas jautājumu. Rakstu valodas pamats vairs

diskusijas neradīja. Tā bija no J. Rēzas un D. Kleina laika nostiprinājusies Mazās

Lietuvas dienvidu izloksne. Taču pakāpeniski grāmatās šī valoda tika piesārņota ar

nevajadzīgiem aizguvumiem no vācu un poļu valodas. Vācu valodas ietekme bija

jūtama arī teikuma struktūrā. Tādējādi rakstu valoda kļuva nesaprotama tautai, un ne

viens vien mācītājs manīja, ka tā arvien vairāk attālinās no dzīvās un tautā runātās

valodas.

Diskusijas par valodu aizsākās tūlīt pēc 1701. g., kad tika izdots pirmais

Jaunās Derības tulkojums lietuviešu valodā. Izdevums tika gatavots kopā ar Lietuvas

valsts reformātiem un tāpēc valodas ziņā atšķīrās no tradicionālās rakstu valodas.

Tāpēc ar 1702. gadu izraisījās polemika, kurā par centrālo izvirzījās jautājums – kā

runāt ar tautu: vienkāršā, ikdienišķā vai uzlabotā un izpušķotā valodā. Tika izteikta

kritika par piesārņoto reliģisko rakstu valodu un rezultātā izcēlās pirmā polemika par

lietuviešu valodu. Bija publicēti vairāki polemiska satura raksti, no kuŗiem šodien

saglabājušies daži.

1706. g. toreizējais Gumbines mācītājs Mihaels Merlins (Michael Mörlin)

izdeva traktātu Principium primarium in lingva Lithvanica (Lietuviešu valodas

pamatprincips). Tā bija 34 lappušu bieza grāmatiņa, sarakstīta pa pusei vācu, pa pusei

latīņu valodā. Pats autors bija vācietis no Tīringes, lietuviešu valodu iemācījies

studēdams Kēnigsbergā un strādādams dažādās lietuviešu apdzīvotās vietās.

Grāmatiņas ievadā Merlins vēršas

pie Prūsijas lietuviešu draudžu

mācītājiem ar aicinājumu padomāt, kā

būtu jārunā ar tautu. Pats savu viedokli

viņš izklāsta tālāk tekstā:

• Ar tautu jārunā parastā un vienkāršā

valodā, nevis tādā, kādu to var atrast

reliģiskajos tekstos;

• Ar tautu jārunā tīrā valodā, jo cilvēki

nesaprot svešus vārdus. Svešus

jēdzienus labāk ir izteikt aprakstoši

un nevajag baidīties no brīva

tulkojuma;

• Pārlieku nedrīkst paļauties uz jebkuŗa cilvēku runu, bet vajag meklēt labākos

paraugus, jo arī sarunvaloda bieži ir piesārņota;

• Runājot ar tautu, jāvairās no jaunvārdiem, kā arī no reti lietojamiem izlokšņu

vārdiem;

• Skaidra valoda ir jāmācās no labākajiem runātājiem un arī no folkloras paraugiem.

Merlina domas bija radušās sava laika vācu inteliģences diskusiju ietekmē. Vācu

sabiedrība tai laikā arī daudz domāja par valodas jautājumiem. Šis domas daudzviet

sakrita ar jau agrāk izteikto Kleina viedokli.

Merlins publicējis arī citu darbu – An Lithvanicae lingvae Reformatio sit

necessaria? (Vai lietuviešu valodai nepieciešama reforma?) (ap 1705. gadu), kas nav

līdz šim atrasts.

Merlina grāmatiņa izraisīja dzīvu

diskusiju mācītāju vidū. Daudzi Prūsijas

lietuviešu rakstniecības darbinieki viņu

atbalstīja, bet bija arī citādi viedokļi.

Pirmais konkrētais rezultāts bija Jona Šulca

(Jonas Šulcas) pārtulkoto Ezopa fabulu

iznākšana tai pašā 1706. g., kur tulkotājs

ņēma vērā Merlina paustos uzskatus. Autors

jau nosaukumā norāda, ka tulkojums radies,

lai pārbaudītu Merlina principus un ar

Merlina pašu atbalstu. Merlina viedoklis

atbalstīts arī priekšvārdā, ko parakstījis

Filips Ruiģis.

Zināmi arī vismaz divu autoru

pretraksti. Par Jona Keimeļa (Keimelis) domām gan var spriest tikai pēc F. Ruiģa

ievada Ezopa fabulu tulkojumam – viņs ierosinājis dibināt lietuviešu filoloģisko

biedrību valodas jautājumu risināšanai. 2002. gadā atrasts cita polemikas dalībnieka

Jokūba Perkūna (Perkūnas) raksts Wolgegründetes Bedencken Uber die Ins

Litthauische Ubersetzte zehen Fabeln Aesopi.. (Pamatots viedoklis par desmit

lietuviski pārtulkotām Ezopa fabulām..). Tas iespiests Leipcigā un Frankfurtē 1706.

gadā. Autors analizē J. Šulca tulkotās fabulas un arī Merlina uzskatus. Galvenie

pārmetumi: nedrīkst nepārtraukt labot katehisma tekstu, kā to darījis Merlins, jo tam

jābūt stablam; izteiktas šaubas, ka fabulas tulkojis Šulcs – tas būšot paša Merlina

darbs; fabulām pārmests vietām lietotais aprakstošais tulkojums, kas esot nesaprotams

un pārprotams; pārmetumi par uzsvara apzīmējuma trūkumu vai neprecizitāti;

pārmetums, ka tulkotājs neseko savam principam par vairīšanos no aizguvumiem, jo

to ir visai daudz; pārmetumi par citiem tautas valodai neatbilstošiem vārdiem vai

izteicieniem. Kopumā tomēr Perkūns vairāk vērsies nevis pret principiem, bet gan pret

konkrētu personu – Mihaelu Merlinu.

Merlina traktāts ietekmēja arī valodniecisko darbību. Tiešā šī darba ietekmē

1708. g. radās Filipa Ruiģa (Pilypas Ruigys, vāc. Ruhig) sacerējums, kuŗā aplūkoti

lietuviešu valodas vēstures jautājumi. Šī darba publikāciju aizkavēja mēra un bada

laiki, kā arī sekojošā kolonizācija. Tikai starp 1732. un 1735. g. Ruiģis sakārtoja sava

pētījuma tekstu latīņu valodā Meletema sistens Linguam Lituanicam luci publicae

datum a Philippo Ruhigio (Pētījums par lietuviešu valodu). Manuskriptu Ruiģis

aizsūtīja uz Angliju savam draugam, taču viņš to neizdeva. Tad 1735. g. Ruiģis savu

sacerējumu pārtulkoja vāciski, to vietām nedaudz saīsinādams, bet vietām

papildinādams. Tā radās manuskripts, ko beidzot izdeva 1745. g. kopā ar citiem Ruiģa

darbiem Betrachtung der Littauischen Sprache in ihrem Ursprung, Wesen und

Eigenschaften (Lietuviešu valodas cilmes, dabas un īpatnību pētījums).

Galvenā vērība 88 lpp. gaŗajā grāmatā ir

veltīta lietuviešu valodas cilmei. Iesākumā

Ruiģis aplūko viņam zināmos Lietuvas vārda

cilmes skaidrojumus, kas no šodienas viedokļa

neatbilst īstenībai. Kā pirmais viņš

skaidrojumam bija ņēmis vārda lietuvisko formu

Lietuva. Tālāk noraidījis uzskatu, ka lietuvieši

būtu cēlušies no Izraēļa ciltīm, Ruiģis skaidro

leišu valodas radu sakarus. Viņš piekrīt

populārajai tēzei, ka lietuviešu valoda ir cēlusies

no slāvu valodas, taču tālāk pauž domu, ka īstā

lietuviešu valodas vecmāmiņa ir grieķu valoda.

Lai to argumentētu, Ruiģis sniedz aptuveni 400

vārdu sarakstu, kur salīdzina abu valodu leksiku, apgalvodams, ka atsevišķi leišu

valodas vārdi cēlušies no grieķu valodas. Šiem salīdzinājumiem gan nebija zinātniska

pamata, jo vēl nebija izveidojusies salīdzināmi vēsturiskā valodniecība, taču daudziem

novērojumiem ir racionāls kodols. Interesanti, ka Ruiģis salīdzina ne tikai leksiku, bet

arī dažus morfoloģiskus elementus, piem., vsk. pirmās personas galotnes gr. -ω un -μι

ar lei. -u un -mi, tāpat arī dsk. 2. pers. galotnes – gr. -ετε un lei. -ate.

Ruiģis pilnīgi pareizi ir apgalvojis, ka vistuvākā māsa leišu valodai ir latviešu

valoda. Salīdzinādams vairākus desmitus prūšu valodas rakstu pieminekļu vārdu ar

atbilstošajiem leišu vārdiem, autors secina, ka prūšu valoda arī ir lietuviešu valodas

tuva māsa, tikai tajā lietuviešu vārdi ir sajaukti ar vācu, poļu un latīņu valodas

vārdiem. No slāvu valodām par vistuvāko leišu valodai Ruiģis uzskata poļu valodu,

mēģinādams to pierādīt ar 101 vārda salīdzinājumu. No šiem vārdiem, tiesa, 38 ir

lietuviešu valodā aizgūti. Tālāk Ruiģis salīdzina leišu valodu arī ar krievu, latīņu un

vācu valodu. Valodu salīdzinājumu pētnieks nobeidz ar sarakstu, kur 37 leišu valodas

vārdi salīdzināti ar senebreju, grieķu, latīņu, vācu un poļu valodas vārdiem, atbalstot

tajā laikā populāro uzskatu, ka visas valodas galu galā ir cēlušās no senebreju valodas.

Turpinājumā Ruiģis īsi aplūko lietuviešu valodas izloksnes, jautājumu par

lietuviešu valodas vecumu un tās izplatību. Vērtīgas ir nodaļas par lietuviešu valodas

bagātību un skaistumu, kur bez prātojumiem ir doti arī lietuviešu folkloras paraugi:

sakāmvārdi, mīklas, trīs tautasdziesmas. Sava darba beigās Ruiģis īsi apskata arī

dažus tā laika valodas prakses jautājumus, kas īpaši saistīti ar rakstības problēmām.

Nedaudz viņš ir pieskāries arī akcentoloģijai un pirmais ir norādījis, ka zilbes

intonācijas tiek šķirtas ne tikai divskaņos, bet arī gaŗajos patskaņos. Kaut arī Ruiģis ir

šķīris intonācijas, viņš vēl nav sapratis to būtību un fonētisko dabu. Pielikumā ir doti

vēl 100 lietuviešu valodas vārdi vai izteicieni un to tulkojums.

Ruiģa pētījumam, protams, nav zinātniski īsti paliekošas vērtības, taču tās

lielākais devums bija uzmanības pievēršana lietuviešu valodai un folklorai. Autors

centies parādīt, ka lietuviešu valoda ir liekama vienādā pakāpē ar lielākajām Eiropas

valodām, viņš popularizējis arī zināmas valodas kultūras un tīrības idejas.

3. Nozīmīgākie izdevumi lietuviešu valodā 18. gadsimtā

18. gs. lietuviešu rakstu valodai Prūsijā aizsākas ar 1701.gadā izdoto Jaunās Derības

izdevumu Novum Testamentum lithvanicum. Naujas Testamentas Lietuwiszkas. Tās

galvenais tulkotājs bija Lietuvas reformātu garīdznieks Samuels Bitners. Tā kā šis

izdevums bija domāts gan Lietuvas, gan Prūsijas lietuviešiem, tajā daudzviet līdzās

Lietuvā lietotiem vārdiem, iekavās bija ierakstīti Prūsijas lietuviešiem raksturīga

leksika, piem., girioje (puszczoje), klůnus (skunes), literas (skaitijtines). Šāds

izdevums tomēr neapmierināja nevienu no adresātiem.

Jauna attīstība aizsākas ar jau minēto Jona Šulca tulkoto Ezopa fabulu

izdevumu Die Fabuln AESOPI 1706. gadā. Ievadā tulkotājs norādījis savus valodas

principus, sekojot Merlina tēzēm – rakstīt tautai saprotami, ar tautā lietotu leksiku. To

Šulcs arī darījis savā tulkojumā – tajā ir daudz īsti lietuvisku vārdu un frazeoloģijas,

sastopami arhaismi, plaši lietots divskaitlis. Aizguvumu nav daudz, tie laikam gan

atspoguļo tā laika runāto valodu.

18. gs. Prūsijā intensīvi izdeva reliģiskos rakstus lietuviešu valodā. Tos

joprojām aprobēja īpašas komisijas. Taču autoru vidū palielinājās vāciešu skaits – tas

vismaz daļēji ietekmēja to valodu, kur palielinājās vācu valodas ietekme. Pēc

neveiksmīgā 1701. g. izdevuma bija nepieciešams jauns Jaunās Derības tulkojums. To

ar paralēlu lietuviešu-vācu tekstu izdeva 1727. gadā, balstoties uz Lutera vācu

tulkojumu. Izdevumu gatavoja Karaļauču universitātes profesors Johans Jākobs

Kvants (Quandt), pieaicinādams Filipu Ruiģi un citus lietuviešu mācītājus. Lietuviešu

valoda ir relatīvi laba, ģermānismu samērā maz, bet visai daudz tā laika rakstu valodai

raksturīgu valodas izteiksmes līdzekļu – dažādas lokatīva formas, divskaitlis, verbus

tematiskās formas, vēlējuma izteiksme ar -b- u.c. Kopumā valoda balstās uz Prūsijas

rietumaukštaišu dienvidu izloksnēm, kas jau no 17. gs. bija kļuvušas par rakstu

valodas pamatu. JD 18. gs. izdeva vēl vairākas reizes.

1735. g. izdeva arī pilnu Bībeles izdevumu Biblia, tatai esti Wissa Szwentas

rasztas Seno ir Naujo Testamento, ko bija tulkojusi vesela komisija Johana Bērenta un

Pētera Gotlība Mīlkes redakcijā un J.J. Kvanta vadībā. Šis izdevums bija

neviendabīgs, kas tika novērsts turpmākajos izdevumos 1755. un vēlākajos gados.

Tomēr tā valoda kopumā bija labāka nekā daudzos citos tā laika reliģiskajos rakstos.

Daudzreiz 18. gs. laikā izdeva arī dziesmu grāmatas. Pirmā, ko sagatavoja

Fridrihs Šusters, iznāca 1705. gadā. 1732., 1735., 1738., 1740., 1745., 1748. tika

izdota J. Bērenta sagatavotā grāmata. 1736., 1738., 1740. g. izdeva Fabijona Glāzera

rediģētu izdevumu, bet kopš 1750. g. Ādams Šimelpenigs apvienoja abas dziesmu

grāmatas vienā, ko atkal izdeva 1757., 1763., 1773., 1776., 1792. g.

Īpaši piemināma ir Trempu mācītāja Gotfrīda Ostermaiera 1781. gadā izdotā

dziesmu grāmata, kas izraisīja veselu polemiku. Viņš, būdams, ļoti ieinteresēts

lietuviešu valodā, arī gramatikas un vārdnīcas autors, diezgan pamatīgi rediģēja

agrāko izdevumu saturu un valodu. Tomēr, nebūdams lietuvietis, viņš bieži vien

izteicās neprecīzi un pat nepareizi. Tai pašā 1781. gadā plašu rokrakstā izplatītu

kritiku ar 348 kļūdu sarakstu grāmati veltīja Kristiāns Mīlke. 1786. gadā Ostermaiers

publicēja polemisku pretrakstu, kur centās pamatot savus uzskatus. 1788. gadā Mīlke

atbildēja ar jaunu rakstu, bet 1789-1791. gadā Ostermaiers publicēja vēl vienu

polemisku sacerējumu četrās daļās Apologie des neuen Littauischen Gesangbuchs

wider die Mielkischen Beschuldigungen. K. Mīlke sagatavoja arī savu dziesmu

grāmatu, kas iznāca 1806. gadā, un ko savukārt nokritizēja Ostermaiers. Polemikai

bija diezgan personīgs raksturs, jo pamatā abu autoru nostāja bija līdzīga – iebildumi

pret burtisku tulkojumu, balstīšanās tautas valodā, vairīšanās no arhaismiem,

provinciālismiem, kalkiem, neveiksmīgiem jaundarinājumiem.

18. gs. Prūsijā izdeva arī lūgšanu jeb pātaru grāmatas, katehismus, kā arī citas

reliģiski didaktiska satura grāmatas. Pēdējām raksturīga daudz sliktāka lietuviešu

valoda nekā Bībeles izdevumos – valodā daudz slāvismu, nelietuvisku konstrukciju,

burtisku tulkojumu no vācu valodas. Lietuviskas īpatnības ir atematiskie verbi, 3.

pers. bezgalotnes formas, vēlējuma izteiksme ar formantu -b-, kā arī samērā daudz

īpatnējas leksikas. Ortogrāfijai raksturīgs no vācu valodas pārņemts līdzskaņu

dubultojums.

Savdabīgs lietuviešu valodas paveids sastopams dažādos oficiālos Prūsijas

valsts dokumentos. 18. gs. tika izdoti daudzi rīkojumi, kas bija tulkoti arī lietuviski

(noteikti vairāk nekā 80). Tiem raksturīga gan specifiska juridiska leksika (piem.,

akcizė, baudžiūkis, komanderuoti, urlopas; įsakymas, įstatymas, pelnas, raštininkas),

gan īpašs kancelejas izteiksmes veids, ko iespaidoja to bieži burtiskais tulkojums no

vācu valodas (piem., po vakta imti; vokiškoj, lietuviškoj ir lenkiškoj kalboje; už

naudinga laikyti) . Šo dokumentu tulkotāji parasti bija anonīmi, turklāt bieži vien arī

vāji lietuviešu valodas pratēji. Tikai retumis tulkotāji bija lietuvieši, to vidū

pieminams arī Kristojons Donelaitis.

4. Kristijons Donelaitis (Kristijonas Donelaitis, 1714 – 1780)

4.1. Dzīve un darbība

Kristijons Donelaitis ir ievērojamākais 18. gs. lietuviešu autors – dzejnieks, lietuviešu

laicīgās daiļliteratūras patiesais aizsācējs. Viņš sacerējis fabulas dzejā, no kuŗām

saglabājušās sešas, kā arī 3517 rindu gaŗo poēmu Metai (Gadalaiki), kas sastāv no

četrām relatīvi patstāvīgām daļām. Tās sacerētas ap 1765. un 1775. g., bet izdotas

tikai pēc autora nāves 1818. g. Izdevumu pēc rokrakstiem sagatavoja Ludvigs Rēza

(Liudvikas Rėza).

Kristjons Donelaitis dzimis 1714. gadäa Lazdīnēļos, 5 km uz austrumiem no

Gumbines, lietuviešu brīvzemnieku ģimenē. 1732.-1736. g. mācījies Kēnigsbergas

domskolā, pēc tam universitātē. No 1740. g. skolotājs Stalupēnos, bet no 1743. g. līdz

pat nāvei 1780. g. mācītājs Tolminkiemī. Te viņš radīja arī savus literāros

sacerējumus, ko dzīves laikā nepublicēja.

4.2. Poēma Metai un tās valoda

Donelaitis savā poēmā apraksta lietuviešu zemnieku dzīvi 18. gs. Prūsijas laukos gada

ritumā. Tas ir izcils literārs darbs, bet tam ir arī lingvistiska vērtība kā sava laika

lietuviešu valodas piemineklim. Tā ir daudz pētīta – aprakstītas dažādas parādības, kā

arī izdota pilna vārdnīca (1964).

Ortogrāfija Donelaiša atstātajos

rakstos seko tā laika tradīcijai, taču nav īpaši

konsekventa. Daži raksturīgi apzīmējumi:

‘ie’, ‘uo’, ‘č’, ‘š’,

‘ž’. Gaŗie patskaņi reizēm apzīmēti ar

jumtiņu virs burta, īpaši ģenitīva formās.

Samērā vāji šķirti ė no e un y no i. Ļoti

nozīmīgs ir fakts, ka visā tekstā ir apzīmētas

uzsvara vietas, kas ļauj novērtēt 18. gs.

lietuviešu valodas akcentoloģijas sistēmu,

kas daļēji ir arhaiskāka nekā mūsdienu

valodā.

Donelaiša valodas pamatā ir

rietumaukštaišu dienvidu izloksnes, taču satopami arī ziemeļu izlokšņu elementi –

reizēm nav gala zilbju neuzsvērto patskaņu, nazālie patskaņi vismaz neuzsvērtās

galotnēs jau denazalizēti. Raksturīga konsonantisma īpatnība ir biežs cietu līdzskaņu

lietojums mīksto vietā, kas, iespējams, radies vācu valodas iespaidā.

Morfoloģijā sastopamas parādības, kas šodien ir jau arhaiskas – plaši lietots

divskaitlis, reizēm vecās postpozitīvo lokatīvu formas, atematiskie verbi, vēlējuma

izteiksme ar formantu -b-, nākotnes formas ar –su, atšķirīgas nomenu un verbu celmu

formas.

Donelaiša sintakse ir lietuviska, bet leksikai raksturīgs vienkāršums un

sulīgums. Daudz tēlainu darbības vārdu, lietotas pārnestas nozīmes (košti, lakti

‘dzert’, drožti ‘sist’). Izteiksmīgi raksturojumi (didpilvis, ponpalaikis, slunkius,

utėlius). Samērā daudz aizguvumu (ap 18%), īpaši slāvismu (grybas, meška, smuikas;

glūpas ‘dumjš’, rabata ‘darbs’, viežlybas ‘kārtīgs, tikumīgs’ u.c.), kas raksturo arī tā

laika runāto valodu. Bieži sastopami dažādi frazeoloģismi (akis užpilti ‘piedzerties’,

iškelti nosį ‘lielīties’, ubagais eiti ‘ubagot’ u.c.).

Donelaiša daiļrade ir ietekmējusi turpmāko lietuviešu literatūru, kā arī

lietuviešu rakstu, īpaši daiļliteratūras valodu visā 19. un arī 20. gadsimtā.

5. Gramatikas un vārdnīcas

5.1. Gramatikas

18. gs. radās ne tikai valodas vēsturei un kultūrai veltīti darbi, bet iznāca arī vairākas

jaunas lietuviešu gramatikas. Pirmo no tām 1730. gadā Hallē izdeva universitātes

Lietuviešu valodas semināra vadītājs Fridrihs Vilhelms Hāks (Friederich Wilhelm

Haack, lei. Hakas, 1707–1754). Iemesls gramatikas satādīšanai bija tīri praktisks –

studentiem bija nepieciešami mācību līdzekļi, bet Kleina gramatiku bija jau grūti

dabūt, bet iespiestas lietuviešu vārdnīcas vispār vēl nebija. Hāks sagatavoja leišu –

vācu un vācu–leišu vārdnīcu Vocabvlarivm litthvanico–germanicvm et germanico–

litthvanicum, kuŗai kā pielikumu pievienoja nelielu gramatiku Anhang einer

kurtzgefasseten litthauischen Grammatik 103 lpp. apjomā. Šai gramatikā Hāks

nenoliedzami seko Kleina 1653. g. Grammatica Litvanica. Būtībā tā ir Kleina

gramatikas īsināts variants. Taču ir arī dažas atkāpes no Kleina, no kuŗām par

interesantākajām varētu pieminēt: atematiskie verbi (duomi, miegmi) vairs netiek

izšķirti atsevišķā konjugācijas tipā (acīmredzot, to lietojums bija ievērojami

sašaurinājies); īpašības vārdi tiek aplūkoti atsevišķi no lietvārdiem; divdabju locīšanas

paraugus Hāks dod verbu apskata beigu daļā (Kleins tos aplūkoja pie lietvārdiem);

Hāks ir izveidojis daudz pamatīgāku adverbu klasifikāciju. Citādi Hāka gramatika

atstāstīja jau Kleina darbā dotos formulējumus un bieži vien arī tos pašus piemērus.

Neraugoties uz to, ka Hāka gramatika būtībā nebija oriģināls sacerējums, tai

tomēr bija pozitīva loma lietuviešu valodniecības vēsturē. Tā turpināja un nostiprināja

Kleina aizsāktās gramatiskās tradīcijas un veicināja normu nostiprināšanos. Atsevišķie

jauninājumi bija saistāmi galvenokārt ar vispārējās valodniecības teorijas attīstību

Eiropā laikā kopš 17. gs. vidus līdz 18. gs. trīsdesmitajiem gadiem.

Jau pieminētā "Pētījuma par lietuviešu valodu" autors Filips Ruiģis arī bija

sācis rakstīt lietuviešu valodas gramatiku. Taču līdz galam to nav pabeidzis. Viņa

piezīmes izmantojis viņa dēls Pauls Fridrihs Ruiģis (Paul Friedrich Ruhig – lei.

Povilas Ruigys), kuŗš 1747. g. Kēnigsbergā kopā ar tēva vārdnīcu izdod arī

Anfangsgründe einer Littauischen Grammatick (Lietuviešu valodas gramatikas

pamati). Šīs gramatikas pamatā ir Hāka darbs, kas daudzviet papildināts. Iespējams,

ka vietām arī tieši izmantoti vecākie Kleina un Sapūna darbi. Kopumā ņemot, Ruiģa

gramatika tādējādi seko jau stabilajai Kleina tradīcijai, tomēr darbā ir atrodami arī

vairāki nozīmīgi jauninājumi: pirmo reizi ir aplūkota īpašības vārdu nekatrā dzimte;

verbu paradigmā dotas arī iteratīvās pagātnes formas (šīs formas sauktas par

"imperfectum", bet vienreizējā pagatne par "perfectum"); vairākos gadījumos

atrodamas jaunākas morfoloģiskas formas (īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem); pirmo

reizi Austrumprūsijā izdotajās gramatikās rakstīts par zilbes intonācijām; samērā sīki

ir klasificētas Mazās Lietuvas izloksnes, to starpā pieminot arī Kuršu kāpu latviešu

valodu, ko uzskata par latviešu un leišu valodu sajaukumu. Te atrodami arī daži

kursenieku valodas vārdi un izteicieni. Ruiģa gramatikas nozīme ir līdzīga kā

iepriekšējai – tā nostiprināja un pilnveidoja no Kleina laikiem aizsākto gramatiku

tradīciju un valodas normas.

Daļēji atšķirīga no iepriekšējām bija 1791. g. Kēnigsbergā izdotā Neue

Littauische Grammatik, ko sastādījis Gotfrīds Ostermaiers (Gottfried Ostermeyer,

lei. Ostermejeris 1716–1800). Šis Vācijā dzimušais vācietis pēc nonākšanas Mazajā

Lietuvā bija kļuvis par lietuviešu valodas aizstāvi un tās rakstu valodas attīstības

veicinātāju. Savas gramatikas ievaddaļā Ostermaiers pirmo reizi aplūko visas agrākās

leišu valodas gramatikas, dodams tām arī īsu novērtējumu. Atšķirīga no Kleina

tradīcijas ir Ostermaiera pieeja deklināciju un konjugāciju tipu klasificēšanai. Viņš

izšķiŗ 8 lietvārdu un 3 adjektīvu deklinācijas, tādējādi daļēji turēdamies pie Sapūna,

nevis Kleina. Darbības vārdi ir iedalīti 4 konjugācijās pēc celma gala patskaņa, bet

Kleinam bija 3 tipi. Ostermaiers ir plašāk aplūkojis pozicionālo skaņu miju,

vārddarināšanu. Gramatikā ir daudz vairāk piemēru nekā agrākajās, īpaši izmantoti ir

folkloras materiāli: sakāmvārdi, parunas un dažādi citi izteicieni. Visbūtiskākie

jaunievedumi ir plašais sintakses apraksts, kas savu vērtību nebija zaudējis vēl 19. gs.

vidū, kā arī nodaļa par "prosodiju", kur aplūkoti vārsmošanas jautājumi.

No otras puses Ostermaiers vairāk nekā citi pirmo lietuviešu gramatiku autori

turējās pie latīņu gramatikas kategorijām. Tā, piemēram, gramatikā tiek izšķirtas 6

verbu izteiksmes (Indicativus, conjunctivus, imperativus, excitativus, concessivus,

infinitivus), divas dažādas nākotnes formas. Sastopama arī viena otra nelietuviska

forma, īpaši vārddarināšanā.

Lai gan Ostermaiera gramatika ne vienā vien ziņā pārspēj citus 18. gs. darbus,

tā tomēr savā laikā nebija populāra, laikam gan tāpēc, ka daļēji atšķirās no

simtgadīgās Kleina gramatiskās tradīcijas.

1800. gadā Kēnigsbergā tika izdota pēdejā lietuviešu valodas gramatika 18. gs.

Anfangs=gründe einer Littauischen Sprach=Lehre, ko balstoties uz P. Ruiģa

gramatiku bija sarakstījis Pilkalnes skolotājs un kantors (kora vadītājs) Kristiāns

Gotlībs Mīlke (Christian Gottlieb Mielcke, lei. Milkus, 1732–ap 1807). Mīlke sava

darba pamatā bija ņēmis Ruiģa gramatiku un to krietni paplašinājis – 258 lpp. pret 154

lpp. Ruiģa izdevumā. Gramatikas materiāls ir papildināts ar daudziem jauniem

piemēriem, daudz plašāk un daļēji atšķirīgi ir aprakstīta verbu konjugēšana. Daudz

biežāk nekā Ruiģim un arī citiem autoriem ir uzrādītas iespējamas paralēlformas.

Mīlke ir izlaidis Ruiģa salīdzināmos pētījumus un grieķu vārdus, taču aprāda Mazās

un Lielās Lietuvas izlokšņu un rakstu valodu atšķirības, uzsvērdams, ka Lietuvā tiek

lietota citāda rakstība un valodā ir daudz vairāk rusismu un polonismu. Taču

visbūtiskākais Mīlkes jaunievedums ir nodaļa "Īss lietuviešu dzejas vadonis", kas ir

pirmais diezgan izsmeļošais lietuviešu poētikas apraksts. Autors te ir formulējis

galvenās vārsmošanas prasības, kā arī devis labus dzejas paraugus, to starpā arī

fragmentu no K. Donelaiša poēmas Metai.

Mīlkes gramatika 19. gs. sākumā bija daudz plašāk pazīstama nekā nedaudz

agrāk iznākušais Ostermaiera darbs. To pazina un izmantoja ne tikai Mazās Lietuvas,

bet arī Lielās Lietuvas sabiedriskie un kultūras darbinieki. Ar Mīlkes gramatiku

noslēdzās pirmais posms lietuviešu valodas gramatiku vēsturē, kas sākās 17. gs. vidū

ar Kleina gramatikas iznākšanu. 19. gs. vidū parādās gramatikas, kas izmanto jau

salīdzināmi vēsturiskās valodniecības metodes. Taču jau pirmais posms bija devis

pietiekoši izsmeļošu un precīzu lietuviešu valodas sistēmas aprakstu, kas kalpoja

daudziem interesentiem valodas apguvē.

5.2. Vārdnīcas

Kad 1718. g. Kēnigsbergā un 1723. g. Hallē tika izveidoti Lietuviešu valodas semināri

mācītāju gatavošanai, šāds stāvoklis, protams, nevarēja apmierināt. Halles

universitātes docētājs Frīdrihs Vilhelms Hāks (Friederich Wilhelm Haack 1706 –

1754) bez gramatikas sagatavoja arī lietuviešu–vācu un vācu–lietuviešu vārdnīcu. To

izdeva 1730. g. Hallē kopā ar gramatiku. Tā Hāka Vocabularium Litthvanico–

Germanicum, et Germanico–Litthvanicum kļuva par pirmo izdoto lietuviešu valodas

vārdnīcu Prūsijas Lietuvas tradīcijā. Vārdnīca bija paredzēta tieši semināra

studentiem, tāpēc tajā bija ietverta leksika galvenokārt tikai no Jaunās Derības un

psalmiem. Vardnīcā ir ap 5000 lietuviešu vārdu, ļoti nedaudz vārdu savienojumu. Tās

filoloģiskā vērtība nav liela, tomēr vārdnīcai bija pozitīva loma lietuviešu rakstu

valodas attīstībā un leksikogrāfijas vēsturē, jo te fiksēto leksiku tālāk izmantoja gan

reliģisko rakstu sastādītāji, gan turpmāko 18. gs. vārdnīcu autori.

Halles universitātē studentu vajadzībām tika sastādīts vēl viens vācu –

lietuviešu vārdnīcas manuskripts (300 lpp.), par kuŗa autoru uzskata kādu laiku

Lietuviešu valodas seminārā strādājušo Johanu Rihteru (Johann Richter, 1705–

1754) no Klaipēdas.

Ievērojama nozīme Mazās Lietuvas leksikogrāfijas vēsturē ir citai neizdotai

vārdnīcai – Lexicon Germanico–Lithvanicum et Lithvanico–Germanicum. Tās autors

ir Trempu baznīcas skolas skolotājs Jokūbs (Jakobs) Brodovskis (Jakob Brodowski

pirms 1695 – 1744). Veselus trīsdesmit gadus viņš rakstīja vārdnīcu, kuŗu diemžēl

neizdeva. To veidoja divas daļas: vācu–lietuviešu (saglabājušās nedaudz vairāk nekā

1000 lpp.) un lietuviešu–vācu (461 lpp.; pēdējā kaŗa laikā pazudusi). Brodovskis savā

manuskriptā ir aptvēris praktiski visus tolaik pieejamos materiālus. Te iekļauti vārdi

no Pretorija manuskripta, Hāka vārdnīcām, 1735. g. Bībeles izdevuma, iespējams no

Kleina gramatikas un Sirvīda vārdnīcas, kā arī no dažiem citiem avotiem. Brodovskis

bez tam ir vācis materiālus tieši no atsevišķiem informantiem savas dzīves vietas

apkaimē. Vārdnīcā ir daudz sinonīmu, īpaši vārdiem, kas saistīti ar apkārtējo vidi un

ikdienu. Ievietoti arī lietuviešu personvārdi un vietvārdi. Daudz izmantoti arī folkloras

materiāli – vairāk nekā 1100 sakāmvārdu un parunu, ap 100 mīklu. Kaut arī

Brodovska vārdnīca netika izdota, tā tomēr ir atstājusi spēcīgu iespaidu uz turpmāko

leksikogrāfiju. Brodovska vārdnīcas materiālus savos darbos tieši ir izmantojuši K. G.

Mīlke, G. H. F. Neselmanis, A. Šleihers, daudzi citi ar pēdējo starpniecību.

Nākamā vārdnīca pēc Hāka, kas ieraudzīja dienas gaismu, ir 1747. g.

Kēnigsbergā izdotā Filipa Ruiģa (Philipp Ruhig, 1675–1749) Littauisch–Deutsches

und Deutsch–Littauisches Lexicon. Vārdnīca ir aptuveni divreiz lielāka un krietni

pilnīgāka par Hāka darbu. Lietuviešu–vācu daļā ir vairāk nekā 5700 lietuviešu vārdu

(190 lpp.), bet vācu–lietuviešu daļā – ap 20 000 vārdu (422 lpp.). Vārdnīcas

sastādīšanā Ruiģis ir izmantojis savus materiālus, kā arī Hāka, Sirvīda vārdnīcas un

dažus citus avotus. Vācu–lietuviešu daļā ir diezgan daudz lietuviešu valodas

sinonīmu, tāpat ap 40 sakāmvārdu un parunu. Vārdi ir izkārtoti nevis tieši alfabēta

secībā, bet šķirkļos aiz pamatvārda ir iekļauti dažādi atvasinājumi. Ruiģis savā

vārdnīcā ir centies atšķirt lietuviešu vārdus no aizguvumiem. Pie slāvismiem vairumā

gadījumu ir atzīmēts, ka tie nav lietuviski vārdi. Ar to mēģināts ietekmēt leksikas

lietojumu lietuviešu rakstos. Ruiģa vārdnīca bija solis uz priekšu lietuviešu vārdnīcu

attīstībā, un tā ietekmēja arī nākamos darbus.

Filipa Ruiģa darbu par pamatu savai vārdnīcai ņēma pēdējās 18. gs. lietuviešu

vārdnīcas autors Kristiāns Gotlībs Mīlke (Christian Gottlieb Mielcke, 1732–1807).

1800. g. kopā ar gramatiku Kēnigsbergā izdeva Littauisch–deutsches und Deutsch–

littauisches Wörterbuch, kas apjomā krietni pārsniedza Ruiģa vārdnīcu. Tajā ir 928

lpp. pret 616 lpp. iepriekšējā darbā. Rakstīdams savu vārdnīcu, Mīlke Ruiģa tekstu

papildināja ar materiāliem no Brodovska un vēl divu mums nepazīstamu vārdnīcu

manuskriptiem. Vārdnīcā ir krietni vairāk folkloras materiāla – ap 300 sakāmvārdu,

izmantotas frāzes arī no Donelaiša poēmas Metai. Mīlke vārdnīcā iestrādājis arī paša

savāktu leksiku. Kopumā šo vārdnīcu no iepriekšējās atšķiŗ, pirmkārt, tieši

frazeoloģijas bagātība, kas tomēr ne vienmēr ir īsti lietuviska.

Vārdnīcu interesantu padara arī tās ievadā ievietotie priekšvārdi. To ir veseli

četri: autora, Berlīnes universitātes profesora D. Jeniša, Kēnigsbergas universitātes

profesoru C.F. Heilsberga un I. Kanta. Visos šais priekšvārdos izteiktas pozitīvas

domas par lietuviešiem un lietuviešu valodu, aicināts šo valodu attīstīt un kopt. Mīlkes

vārdnīca savā laikā bija populāra ne tikai Mazajā, bet arī Lielajā Lietuvā līdzīgi kā

viņa gramatika. Ar Mīlki beidzas pirmais lietuviešu valodas leksikogrāfijas posms,

kam raksturīgas samērā nelielas praktiskiem nolūkiem paredzētas vārdnīcas.

Nākamās izdotās vārdnīcas saistītas jau ar salīdzināmi vēsturiskās valodniecības

attīstību 19. gs. vidū.

Literatūra

Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija. T. 4. Lietuvių kalba XVIII-XIX a. V., 1990, 225-281. Palionis J. Lietuvių rašomosios kalbos istorija. V., 1995, 124-164. Zinkevičius Z. The History of the Lithuanian Language. V., 1996, 270-276. Sabaliauskas A. Lietuvių kalbos tyrinėjimų istorija iki 1940 m. V., 1979. Kabelka J. Kristijono Donelaičio raštų leksika. V., 1964.

Tekstu paraugi

J. Šulcas. Die Fabuln Aesopi (1706)

Biblija (eiliuota prakalba) (1755)

K. Donelaitis. Metai

K. Donelaitis. Metai

Pēteris Vanags. Lekcijas lietuviešu valodas vēsturē.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

Lietuviešu valoda 19. gadsimta pirmajā pusē un vidū

1. Vispārīgā situācija un lietuviešu valodas stāvokļa maiņa Prūsijā

19. gs. pirmā puse nebija labvēlīga ne lietuviešu tautai, ne valodai. Prūsijas valsts,

kuŗas sastāvā bija arī Mazā Lietuva, gadsimta sākumā bija iesaistīta kaŗos ar Franciju.

Napoleons sakāva Prūsijas armiju un okupēja lielāko daļu tās teritorijas. Prūsijas

karalis Fridrihs Vilhelms III bija padzīts gan no Berlīnes, gan Kēnigsbergas, un 1807–

08. g. uzturējās Klaipēdā, jo viņa varā atradās praktiski vairs tikai lietuviskais

Klaipēdas novads. Napoleons savas valdīšanas laikā 1807. g. atcēla Prūsijā

dzimtbūšanu, kam bija tālejošas sekas arī lietuviešu dzīvē. Pēc Napoleona sakaušanas

1815. g. Vīnes kongress nolēma daļu no Prūsijas varā nonākušajām poļu zemem

nodot Krievijai, tai skaitā arī lietuviešu apdzīvoto Aiznemuni (Užnemunė) jeb

Suvalkiju. Tādējādi daļa Krievijas varā esošo lietuviešu jau pašā 19. gs. sākumā bija

personiski brīvi, kurpretim Lielajā Lietuvā dzimtbūšanu atcēla tikai 1861.gadā.

Prūsijas karalis Fridrihs Vilhelms III (vald. 1798–1840) gan bija lietuviešiem

labvēlīgs, īpaši pēc piespiedu uzturēšanās Klaipēdā – izdeva rīkojumu par ierēdņiem

iecelt lietuviešus, piešķīra sešas stipendijas jurispudences studijām, tika izveidots arī

lietuviešu skolotāju seminārs, kas kļuva par zināmu lietuviskuma centru. Karalis bija

vēlējies, lai lietuvieši netiktu pārvācoti. Taču Prūsijas valsts aparātā valdīja citādas

noskaņas. Tur jau 1802. gadā bija izstrādāts lietuviešu novadu ģermanizācijas plāns,

kam gan augstākā vara nepiekrita. Taču apstākļi, kas veicināja ģermanizācijas strauju

paātrināšanos 19. gs. radās arī citā veidā. Tam labvēlīgus apstākļus radīja

dzimtbūšanas likvidācija, kā rezultātā lietuviešiem vajadzēja vairāk iekļauties visās

sabiedriskajās norisēs, kas bez vācu valodas zināšanām nebija iespējams. Pieauga

jauktu ģimeņu skaits. Sākās arī atklāti uzbrukumi lietuviešu valodai un īpaši tās

lietošanai skolās, kuŗu lietuviskajos novados bija vairāk nekā četri simti. Tomēr ar

atsevišķu aizstāvju palīdzību gadsimta pirmajā pusē vēl izdevās lietuviešu valodas

tiesības skolās nosargāt. 1824. g. Austrumprūsija tika apvienota ar Rietumprūsiju, kā

rezultātā pēdējās likumus sāka piemērot arī lietuviešu novadā, un ģermanizācija

pastiprinājās. Tā 1829. g. Gumbines apriņķa administrācija izdeva rīkojumu, ka

lietuviešu valoda ciemu skolās ir aizstājama ar vācu valodu, taču šai brīdī rīkojums

faktiski vēl palika neizpildīts.

Pārvācošana aktivizējās 19. gs. trīsdesmitajos gados, kad tika izdoti vairāki

rīkojumi, kas to veicināja. Tā, kopš 1833. g. izputējušu lietuviešu saimniecības varēja

pirkt tikai vācieši, bet 1834. g. izdeva metodiskus norādījumus kā nevācu bērnus

mācīt, lai tie pēc diviem gadiem savas domas izteiktu vācu valodā. 1844. g. Fridrihs

Vilhelms IV atkal atkārtoja rīkojumu par lietuviešu ierēdņu iecelšanu, taču vietējā

vara to ignorēja. Karalis atļāva Tilzītes ģimnāzijā mācīt lietuviešu valodā, taču

apgabala skolu pārvaldnieks lika lietuviešu valodu no skolas izdzīt. Tikai ar lielām

pūlēm izdevās atstāt lietuviešu valodu Tilzītes ģimnāzijā kā mācību priekšmetu. Vēl

lietuviešu valoda tika mācīta arī Klaipēdas ģimnāzijā.

Šādu sabiedrisko procesu laikā nebija labvēlīgu apstākļu lietuviešu valodas

attīstībai un tās izpētei. Lietuviešu rakstu valoda Prūsijā saglabāja savas tradīcijas,

tomēr pakāpeniski tajā sāka parādīties arvien lielāks vācu valodas iespaids gan

leksikā, gan sintaksē. Praktiskām vajadzībām turklāt bija pieejama 1800. gadā izdotā

Mīlkes gramatika un vārdnīca, kas tobrīd spēja apmierināt visas vajadzības. Tādēļ arī

19. gs pirmā puse Prūsijā neienes itin nekā jauna lietuviešu valodniecības vēsturē.

Tikai gadsimta vidū līdz ar salīdzināmās valodniecības izaugsmi parādās jauni un

nozīmīgi darbi.

Gadsimta otrajā pusē politiskā situācija Prūsijas karaļvalstī izmainījās. Tās

varenība un arī teritorija pieauga. 1871. g. pēc uzvaras pār Franciju tika izveidota

Vācijas impērija, un Vilhelms I pasludināts par ķeizaru. Ar šo laiku īpaši pastiprinājās

ģermanizācijas politika visās Vācijas nevācu zemēs, arī Mazajā Lietuvā. Ja agrāk

galvenie pārvācotāji bija vietējās varas pārstāvji, tad nu šo akciju vadīja centrālās

varas iestādes. 1872. un 1873. g. tika izdoti rīkojumi, ka visām ciemu skolām jāpāriet

uz vācu valodu, tikai ticības mācību pirmajās klasēs vēl varēja mācīties lietuviski.

1875. g. nodibināja īpašus kursus skolotājiem ģermanizētājiem. 1873. g. lietuviešu

valodu pārtrauca lietot visās valsts iestādēs, to centās vispār izstumt no sabiedriskās

dzīves. 1876. g. Vācijā vācu valoda tika pasludināta par vienīgo valsts valodu, kas

lietojama sarakstē, sanāksmēs, pat zemnieku sapulcēs. Līdz ar to lietuviešu valodas

lietojuma sfēra strauji sašaurinājās, bet lietuvieši tomēr nevēlējās samierināties ar

situāciju. Vairākkārt tika rakstīti lūgumraksti karalim, lai lietuviešu valodu atstātu

skolās. Šos rakstus parakstīja pāri par 10 tūkstošiem cilvēku. Kaut arī tas nekādus

rezultātus nedeva, šī pretošanās ģermanizācijai turpinājās pat līdz 20. gs. sākumam.

Vācijas oficiālās politikas rezultātā lietuviešu skaits un īpatsvars

Austrumprūsijā samazinājās. Tā 1825. g. Mazajā Lietuvā lietuvieši sastādīja 32,8%,

1858. g. – 25,6%, bet 1900.g. – 17,1% no visiem iedzīvotājiem. Sašaurinājās arī

lietuviešu valodas izplatības areāls, jau gadsimta vidū strauji iznīka lietuviešu valoda

Mazās Lietuvas dienviddaļā. Stiprāk tā turējās galvenokārt tikai Klaipēdas novadā.

Tādējādi 19. gs. otrajā pusē parādījās reāli draudi, ka lietuviešu valoda neilgā

laikā varētu kļūt par mirušu valodu. Par to bija pārliecināti arī nopietni zinātnieki, kas

par valodu interesējās. Taču ņemot vērā salīdzināmās valodniecības attīstību,

zinātnieki vēlējās pēc iespējas plašāk fiksēt šīs tik svarīgās valodas materiālus, kā arī

etnogrāfiskus un folkloras materiālus. Radās doma izveidot īpašu lietuviešu valodas

un tautas pētīšanas biedrību. Tā ar daudzu ievērojamu zinātnieku kopīgām pūlēm un

atbalstu 1879. g. Tilzītē tika nodibināta "Lietuviešu literārā biedrība" (Litauische

literarische Gesellschaft). Tās mērķis bija pētīt lietuviešu valodu un tautas garīgo un

materiālo kultūru. Biedrības biedri bija daudzi ievērojami zinātnieki no dažādām

zemēm. Viņu vidū: A. Becenbergers, K. Brugmanis, A. Leskīns, J. Boduēns de

Kurtenē, F. Fortunatovs, F. de Sosīrs, A. Baranausks, J. Basanavičs, K. Būga un citi.

Kopš 1880. g. tika izdots arī turpinājumizdevums "Mitteilungen der litauischen

literarischen Gesellschaft". Taču biedrības mērķi bija zinātniski, un tā nerūpējās par

valodas un tautas atdzīvināšanu un stiprināšanu. Tomēr zinātnieki nebija arī

ģermanizētāju pusē, un viņu darbība daudzējādā veidā stiprināja lietuviskuma

pozīcijas.

2. Gramatikas un vārdnīcas

Liela nozīme gan indoeiropeistikas un baltistikas, gan arī lietuviešu literārās valodas

veidošanas procesā bija 1856. g. Prāgā izdotajai Augusta Šleihera (August Schleicher

1821 – 1868) "Litauische Grammatik". Tā bija pirmā lietuviešu valodas gramatika,

kas uzrakstīta balstoties uz salīdzināmi vēsturiskās valodniecības teoriju un

principiem. Rakstīdams šo darbu, Šleihers izmantoja gan agrākās lietuviešu

gramatikas, gan Neselmaņa vārdnīcu, taču īpaši daudz materiāla bija savācis pats

1852. g. speciāli uzturoties Mazajā Lietuvā netālu no Ragaines.

Šleihera gramatiku veido priekšvārdi, ievads un četras galvenās daļas. Pirmajā

"Lautlehre" aprakstītas lietuviešu valodas skaņas un plaši aplūkojamas skaņu mijas

parādības. Otrajā daļā "Wortbildung" pēc vispārīga lietuviešu valodas morfēmu

uzskaitījuma seko vēsturiska nomenu un verbu vārddarināšanas analīze. Trešā daļa

"Flexion" veltīta deklinācijai un konjugācijai. Šeit gan verbi, gan nomeni tiek aplūkoti

nevis pēc deklinācijām, bet pēc vēsturiskajiem celmiem. Šleihers dod ne tikai savā

laikā dzirdētās formas, bet arī citas, kas lietotas agrākajos rakstos un citās izloksnēs.

Ceturtajā daļā "Syntax" īsi aplūkota dzimtes un skaitļa kategoriju lietošana, plaši

iztirzāta locījumu, prepozīciju, verbu formu sintakse. Apraksta pamatā bija ņemtas

Prūsijas rietumaukštaišu izloksnes, un tās Šleihers bija novērtējis kā īpaši nozīmīgas

salīdzināmi vēsturiskajai valodniecībai. Izejot no šis teorijas, arī paradigmās visur

pirmajā vietā bija izvirzītas formas ar gaŗākām un arhaiskākām galotnēm, saīsinātos,

izloksnēm raksturīgos variantus, liekot tālākās vietās. Tādējādi Šleihers deva ļoti

spēcīgu impulsu atdzimšanas laika darbiniekiem izvēlēties tieši rietumaukštaišu

izloksnes par literārās valodas pamatu kā zinātniski visvērtīgākās.

Protams, gramatikā bija arī savi trūkumi, piemēram, Šleihers skaidri nešķīra

lietuviešu valodas zilbes intonācijas un tāpēc tās arī neaprakstīja, taču savā laikā viņa

gramatika bija moderns un neapšaubāmi ļoti augstvērtīgs un profesionāls darbs.

Nozīmīgu ieguldījumu lietuviešu valodas izpētes un arī normēšanas jomā deva

arī lietuvietis Fridrihs Kuršaitis (Frydrichas Kuršaitis, vāc. Fridrich Kurschat 1806

– 1884). Dzimis skolotāja ģimenē, studējis Kēnigsbergas universitātē. Pēc L. Rēzas

nāves kļuva par Lietuviešu semināra vadītāju un vadīja to līdz pat 1883.g. Kopš 1865.

g. profesors, bet kopš 1844. g. arī lietuviešu karavīru kapelāns Kēnigsbergā. Kuršaitis

jau agri pievērsās lietuviešu valodas pētniecībai. 1843. g. iznāca viņa "Beiträge zur

Kunde der litauischen Sprache" 1. daļa, kur viņš aprakstīja prepozīcijas, bet 1849. g.

otrajā daļā "Laut– und Tonlehre der litauischen Sprache" pirmo reizi lietuviešu

valodniecības vēsturē sīki aprakstīja zilbes intonācijas un akcentoloģijas sistēmu. Viņš

kā pirmais iedalīja nomenus un verbus noteiktās grupās pēc akcentoloģiskām

īpatnībām. Šis iedalījums pamatos tiek lietots vēl šodien.

Liela nozīme bija viņa gramatiskajam darbam "Grammatik der litauischen

Sprache", kas iznāca 1876. g. Hallē. Šo darbu rakstīt Kuršaiti mudināja divi

apsvērumi: 1) vēlēšanās sagatavot labu lietuviešu valodas mācību līdzekli, jo Šleihera

gramatika bija tīri zinātniska un nederēja praktiskām vajadzībām; 2) vēlēšanās

papildināt Šleihera izdoto gramatiku ar materiāliem, kas tajā trūka vai bija

nepietiekami aprakstīti. Gramatika rakstīta vācu valodā un tai ir 476 lpp., tādējādi tā

krietni pārsniedz Šleihera gramatikas apjomus. Tās iedalījums pamatā ir tāds pats kā

Šleiheram, to veido četras daļas: "Lautlehre", "Wortbildungslehre", "Flexionslehre",

"Syntax oder Satzlehre". Ievadā ir diezgan daudz vispārīgu ziņu par izloksnēm,

fonētikas nodaļā svarīgu vietu ieņem akcentoloģijas apraksts. Deklinācijas aprakstā

Kuršaitis vispirms dod galotņu sarakstus, tad pilnas paradigmas, bet pēc tam vēl

salīdzinājumam uzrāda deklinācijas modeļus latviešu, prūšu, poļu un gotu valodā. Arī

citās gramatikas vietās atrodams latviešu un prūšu salīdzināmais materiāls.

Gramatikas beigās pievienots pielikums par tautas dziesmām un 25 dziesmas ar

melodijām.

Kuršaiša gramatikas valodiskais pamats ir tās pašas Prūsijas rietumaukštaišu

izloksnes, kuŗas bija raksturīgas Prūsijas rakstu valodai un arī Šleihera gramatikai.

Tādējādi arī šī gramatika, kaut mazāk populāra par Šleihera darbu, spēcīgi ietekmēja

literārās valodas normu veidošanos uz rietumaukštaišu izlokšņu pamata. Piemēram,

tieši Kuršaiša gramatika kā normatīvs pamats tika ņemta vērā izdodot vienu no

nozīmīgākajiem lietuviešu atdzimšanas laika izdevumiem – laikrakstu "Varpas".

19. gs. otrajā pusē Prūsijā tika sagatavotas arī divas nozīmīgas lietuviešu

valodas vārdnīcas. Pirmā no tām "Wörterbuch der littauischen Sprache" iznāca

Kēnigsbergā 1851. g. To sastādīja Kēnigsbergas universitātes profesors Georgs

Heinrihs Ferdinands Neselmanis (Nesselmann 1811 – 1881). Vārdnīcā bija ap 35

000 vārdu, kas savākti gan no agrākajām iespiestajām vārdnīcām, no Brodovska un

citiem manuskriptiem, gan arī izmantoti vārdi, kas no izloksnēm ar palīgu

starpniecību savākti tieši šim izdevumam. Vārdnīcas iekārtojums atšķiŗas no līdz tam

parastā. Vārdi gan izkārtoti ligzdu veidā, taču nevis alfabēta secībā, bet ļoti savdabīgi

– vispirms patskaņi A, I, I, O, UO, U, tad līdzskaņi zināmā kārtībā. Šādu izkārtojumu

acīmredzot ietekmēja senindiešu gramatiskā tradīcija, kuŗu Neselmanis labi pārzināja.

Vārdnīcā ir daudz interesantas leksikas un līdz nākamajam Kuršaiša darbam tā bija

galvenais lietuviešu leksikas avots zinātniekiem. Taču praksei šī vārdnīca sava

izkārtojuma dēļ nebija noderīga, tāpat ne visur konsekventi tika šķirts uo no o.

Daudz plašāka un ietekmīgāka bija divdesmit gadus vēlāk iznākusī F.

Kuršaiša vārdnīca "Wörterbuch der littauischen Sprache" trīs sējumos. Hallē 1870.

g. iznāca pirmās (vācu – lietuviešu) daļas 1. sējums, 1874. g. – 2. sējums, bet 1883. g.

otrā (lietuviešu – vācu) daļa. Šī vārdnīca ir domāta gan zinātnes, gan prakses

vajadzībām, leksikas materiāls ir vākts vairāk nekā trīsdesmit gadu. Vārdnīcā ir

uzņemta gan 19. gs. otrās puses rakstu leksika, gan dzīvās valodas materiāls. To

vākšanā piedalījās ne viens vien palīgs. Vārdi ir doti precīzi, norādot akcentu un zilbes

intonāciju. Autoram no dzīvās valodas nepazīstamie vārdi ir doti kvadrātiekavās,

tādējādi viegli var atšķirt autentiskus lietuviešu valodas vārdus no grāmatās

neveiksmīgi darinātajiem un kļūdaini pierakstītiem. Plašajā vācu – lietuviešu daļā ir

arī diezgan daudz frazeoloģijas, kā arī paša Kuršaiša jaunvārdi dažādām jaunām

reālijām. Kuršaiša vārdnīcā lietotā akcentoloģija ietekmēja literārās valodas

akcentoloģijas normu veidošanos, tāpat kalpoja par rokasgrāmatu lietuviešu tautiskās

atmodas periodisko izdevumu sagatavotājiem, kas bija nacionālās literārās valodas

aizsācēji.

3. Politiskā situācija un lietuviešu valodas stāvoklis Lietuvā

Lielās Lietuvas teritorija 19. gs. sākumā bija nonākusi cariskās Krievijas varā.

Etnogrāfiskās Lietuvas zemes bija sākotnēji sadalītas Viļņas un Grodņas guberņās.

Pirmo vēlāk sadalīja Viļņas un Kauņas guberņās. Lai gan augstākā vara piederēja

krieviem, tomēr līdz pat 1840. g. spēkā bija Lietuvas Statūts, t.i. vēl Lietuvas

Lielkunigaikštijas pamatlikums. Feodālā iekārta palika nemainīga, un zemnieku

stāvoklis kļuva vēl sliktāks. Atšķirīgs stāvoklis bija Nemūnas kreisajā krastā, kas

nonāca Prūsijas varā. Šo novadu būtu piemeklējis Prūsijas lietuviešu liktenis, ja vien

1807. g. Napoleona karaspēks nebūtu sakāvis prūšu armiju. Šīs lietuviešu zemes tika

iekļautas jaunizveidotajā Varšavas hercogistē, kas bija atkarīga no Napoleona. Tanī

laikā tad arī tika atcelta dzimtbūšana, kas iespaidoja šī novada attīstību. 1815. g. pēc

Vīnes kongresa arī Nemūnas kreisais krasts nonāca Krievijas varā, taču palika atšķirts

no citām lietuviešu zemēm un ietilpa Augustavas, vēlāk Suvalku guberņā.

Izglītības sistēma Lietuvā arī pēc pievienošanas Krievijai palika būtībā tāda

pati kā agrāk. Viļņas Augstākā skola 1803. g. tika pārkārtota par imperatorisko Viļņas

universitāti, kas kļuva par lielāko augstskolu Krievijā. Taču savā būtībā universitāte

bija poliska, un poliskais gars tajā 19. gs. sākumā vēl pieņēmās spēkā. Tā kļuva par

vienu no galvenajiem poļu kultūras centriem vispār. Cariskās varas mēģinājumi

pakļaut to krievu ietekmei bija neveiksmīgi. Universitātes pārziņā atradās arī pārējās

izglītības iestādes Lietuvā, to skaitā arī daudzās lauku skolas, par kuŗām gan neviens

īpaši nerūpējās.

Augstākie slāņi gan Polijā, gan Lietuvā visu laiku vēlējas atbrīvoties no krievu

varas un atjaunot republiku. Tā 1830. g. Polijā sākās sacelšanās, kas 1831. g. pavasarī

apņēma visu Lietuvu. Taču zemnieki kaujās piedalījās nelabprāt, un armijai tai paša

gadā izdevās sacelšanos apslāpēt. Vienas no sacelšanās sāpīgākajām sekām bija

Viļņas universitātes slēgšana 1832. g., jo daudzi studenti bija aktīvi piedalījušies

cīņās. Universitātes vietā gan sākotnēji izveidoja divas citas augstskolas, taču desmit

gadu laikā tās tika pārceltas uz citām Krievijas pilsētām, bet vērtīgā universitātes

bibliotēka sadalīta. !840. g. tika ieviesti Krievijas likumi. Kultūras dzīve sašaurinājās

un pētnieki pievērsās galvenokārt tikai vēstures aprakstīšanai.

Nākamajos gados attīstoties ekonomiskajai sistēmai arī Krievijā radās

nepieciešamība atbrīvot zemniekus no dzimtbūšanas. To arī izdarīja 1861. g.,

atbrīvojot zemniekus, taču bez zemes. Zemnieki bija neapmierināti, un bieži

dumpojās. Tādos apstākļos Polijā 1863. g. iesākās otra sacelšanās. Arī tā aptvēra

Lietuvu. Šoreiz aktīvi piedalījās arī zemnieki, jo viņiem tika solīts dot zemi par velti.

Tomēr arī šī sacelšanās beidzās neveiksmīgi cara armijas pārspēka priekšā, un 1864.

g. rudenī tā bija pilnīgi apspiesta. Tai sekoja nežēlīga izrēķināšanās ar tās

dalībniekiem, kuŗus gan slepkavoja, gan izsūtīja katorgā vai uz Sibīriju. Tomēr

sacelšanās bija sasniegusi arī pozitīvus rezultātus. Zemnieki tika atbrīvoti no

dzimtbūšanas ar lielākiem zemes gabaliem un izpirkuma maksa tika samazināta.

Izveidoja arī pagastu pašvaldības iestādes. Nemūnas rietumu krastā zemniekus atzina

par zemes īpašniekiem bez izpirkšanas maksas, turklāt viņi tūlīt pat sāka sadalīties

viensētās un strauji ekonomiski attīstīties.

Lietuvas kultūras dzīvē valdīja tās pašas polonizācijas tendences, kas

iepriekšējos gadsimtos. Visi dižciltīgie, kā arī liela daļa bajāru izcelsmes lietuviešu

bija pārgājuši uz poļu valodu un lietuviešu valoda kā zemnieku valoda viņus vairs

neinteresēja. Viņi gan nodevās Lietuvas vēstures studijām, taču nepievērsa uzmanību

valodai. Pastiprinājās arī vienkāršās tautas polonizācija. To ietekmēja trīs faktori:

muižas, baznīca un skolas. Visās šais vietās par noteikti valdošo bija kļuvusi poļu

valoda. Pat ticības mācība daudzviet tika mācīta poliski. Mācītāji bieži lika draudzes

locekļiem lūgšanas skaitīt tikai poliski, jo citādi Dievs viņus nesapratīšot, vai kā citādi

argumentējot. Tas veicināja arī daļas zemnieku, īpaši, Lietuvas austrumos

pārpoļošanos un baltkrieviskošanos. Taču līdzās valsts skolām pastāvēja arī pavisam

nelielas privātas skolas (bakalorijas), kuŗas zemnieki uzturēja paši. Tajās kāds

ceļojošs skolotājs mācīja bērniem lasīt lietuviešu valodā un nedaudz arī rakstīt.

Tādējādi, lai gan oficiālajās skolās apzināti tika stimulēta polonizācija, lietuviešu vidū

pieauga lasīt un rakstītprasme.

Jau pēc 1831. g. sacelšanās krievu vara centās ierīkot skolas ar krievu mācību

valodu, taču to attīstību kavēja līdzekļu un kadru trūkums. Taču neoficiālās lauku

skolas turpināja savu darbību. No 1841. g. tika atļauts pie baznīcām izveidot draudžu

skolas, ko piemēram ļoti sparīgi atbalstīja Žemaitijas bīskaps lietuvietis Matejs

Valančus (Motiejus Valančius), kā dzīves laikā tika paveikts daudz lietuviešu

nacionālās pašapziņas celšanā.

4. Lietuviešu raksti

19. gs. sākumā pakāpeniski palielinājās lietuviski izdoto grāmatu skaits – gs. pirmajā

pusē iznāca 227, bet sešdesmitajos gados – jau 205 dažādi nosaukumi. Pieauga arī

tirāža. Taču lietuviešu rakstu valoda nebija viendabīga. Pastāvēja vairāki strāvojumi.

Reliģiskie raksti turpināja iznākt galvenokārt tradicionālajā rakstu valodā, kas

bija izveidojusies uz Viduslietuvas rakstu valodas pamata. Tomēr autori tajā ienesa

dzimto izlokšņu elementus. Tā kā lielākā daļa autoru nāca no Žemaitijas, grāmatās

novērojamas žemaišu izlokšņu iezīmes – fonētikā, morfoloģijā, leksikā. Pie

nozīmīgākajiem 19. gs. autoriem, kas turpināja tradicionālo rakstu valodu minami:

bīskaps Juozaps Arnulfs Giedraitis (1754-1838) – tulkojis Jauno Derību (1816) u.c.;

Rapols Jasikevičs (Jasikevičius; 1801-1879) – izdevis postillu trīs grāmatās (1855-

1859); šai rakstu valodas variantā izdoti arī vairāki neautorizēti izdevumi.

Līdzās tradicionālajai rakstu valodai

19. gs. pirmajā pusē pieauga izdevumu skaits

arī žemaišu dialektā. Tā pamatā žemaitiski

izdeva virkni reliģisko rakstu – Žyvatas

(1808, 1826, 1828), M. Olševska Broma (6

reizes), dziesmu grāmata Balsas širdies (9

reizes), kā arī citi izdevumi. Tiesa, līdzās

žemaišu izloksnei tekstos bija arī

tradicionālās rakstu valodas iezīmes. No

žemaitiski rakstījušiem autoriem jāpiemin:

brāļi Nezabitauski (Kiprijonas Juozapas

Nezabitauskis; 1779-1837; Kajetonas Rokas

Nezabitauskis; 1800-1876) – sagatavoja

reliģiska un pedagoģiska satura grāmatas;

Antans Klements (Klementas; 1756-1823) – dzejoļu rokraksti; Dionīzs Poška (1757-

1830) – dzejnieks, arī leksikogrāfs; Simons Stanevičs (Stanevičius; 1799-1848) –

dzejnieks, arī leksikogrāfs un 1829. g. gramatikas izdevējs.

Īpašu vietu lietuviešu 19. gs. pirmās puses kultūras vēsturē ieņem Simons

Daukants (Daukantas; 1793-1864). Viņš ir pirmais lietuviski rakstošais vēsturnieks –

sarakstījis četrus darbus: Darbai senųjų lietuvių ir žemaičių (1822), Istorija žemaitiška

(ap 1838), Būdas senovės lietuvių kalnėnų ir žemaičių (1845), Pasakojimas apie

veikalus lietuvių tautos senovėje (1850). Daukants izdevis pirmos lietuviešu folkloras

krājumus, tulkojis cittautu daiļliteratūru, izdevis praktisku pamācību grāmatiņas. Viņš

ķērās arī pie valodnieciskiem darbiem – sarakstījis latīņu valodas gramatiku (izd.

1837), kā arī rokrakstos atstājis vairākas vārdnīcas. Daukants rakstīja savā dzimtajā

piejūras žemaišu izloksnē, taču citiem ieteica lasīt tā, ka viņi paraduši. Vēlākajos

gados viņa darbos parādās vairāk arī tradicionālās rakstu valodas elementi.

Žemaitijas bīskaps Motejs Valančus (Valančius, 1801-1875) bija ne vien

aktīvs drukas aizlieguma pretinieks, bet arī produktīvs rakstnieks. Viņš izdevis vairāk

nekā 10 reliģiska satura grāmatas, kā arī četrus didaktiskus darbus. No tiem

nozīmīgākais – stāsts Palangos Juzė (1869). Viņa dzimtā valoda ir žemaitiska, taču

rakstus centies aukštaitiskot, lai tiktu plašāk saprasts.

19. gs. pirmajā pusē parādījās lietuviešu

autori, kas rakstīja arī citās izloksnēs.

Austrumlietuvas izcelsmes rakstītāji tāpat jauca

tradicionālās rakstu valodas un dzimto izlokšņu

parādības. Šādā valodā izdeva gan dažādus

reliģiskus rakstus (dziesmu, lūgšanu grāmatas),

gan laicīga satura izdevumus. Nozīmīgākie

autori: Antans Strazds (Strazdas; 1760-1833) –

garīdznieks un dzejnieks; Kajetons Aleknavičs

(Aleknavičius; 1804-1874) – garīdznieks, izdevis

ābeci un dzeju krājumu.

Gadsimta pirmajā pusē, sakarā ar

pārmaiņām ekonomiskajā un politiskajā sfērā,

pakāpeniski palielinājās rietumaukštaišu

dienvidu izloksnē rakstītu darbu skaits. Līdz tam tas bija minimāls. Tagad pieauga

turīgo un izglītoto lietuviešu skaits, kas noveda pie šīs izloksnes dominances 19. gs.

beigās. Pirmie autori ir: Motejs Prans Marcinsks (Marcinskas; 1790-ap1857-59):

izdevis poļu valodas gramatiku lietuviešiem (1833), ābeci un katehismu (1852);

Antans Tatare (Tatarė; 1805-1889) – sagatavojis vairākas reliģiska un laicīga satura

grāmatas. Gadsimta vidū nozīmīga vieta ir brāļiem Juškām (Jonas Juška, 1815-1886;

Antanas Juška, 1819-1880), kas publicējuši gan folkloristiskus, gan valodnieciskus

darbus.

5. Gramatikas un vārdnīcas

Lietuvā 19. gs. pirmajā pusē aktivizējās arī lietuviešu valodas aprakstīšana. Te

galvenā loma piederēja no Žemaitijas nākušiem inteliģentiem, jo tieši tur bija

visstiprāk saglabājusies lietuviešu valoda arī sīko bajāru vidū.

1829. g. Viļņā iznāca otrs anonīmās 1737. g. "Universitas" izdevums, ko bija

sagatavojis un nedaudz papildinājis Simons Stanēvičs (Simonas Stanevičius 1799 –

1848) – Grammatica brevis linguae Lituanicae seu Samogiticae... Trumpas

Pamokimas kałbos lituwyszkos arba źemaytyszkos. Autors bija gramatikā ievietojis arī

lokāmo vārdšķiru divskaitļa formas, dažas atšķirīgas locījumu galotnes un citus

labojumus, kas lielākoties balstījās Stanēviča dzimtajā žemaišu dialektā. Taču

būtiskāko pirmā izdevuma jauninājumu – intonāciju apzīmējumus – Stanēvičs nebija

ņēmis vērā, tos vai nu reizēm izlaižot vai nepamatoti izmainot. Stanēvičs bija sācis

rakstīt arī lielu lietuviešu–poļu vārdnīcu (līdz l– burtam aptuveni 8000 vārdu), kas nav

pabeigta, bet manuskripts gājis zudumā.

Neilgi pēc Stanēviča darba 1832. g. Viļņā iznāca jauna lietuviešu valodas

gramatika Grammatyka języka Żmudzkiego... Kałbrieda leżuwio Źiamaytiszko. Tās

autors bija mācītājs Kaliksts Kasakausks (Kalikstas Kasakauskas, 1794 – 1866).

Viņš bija cēlies no žemaišu bajāriem un pamatā balstījās uz dzimto izloksni, taču

daļēji parturēja arī vecās rakstu valodas īpatnības, domādams par gramatikas

piemērotību visai Lietuvai. Bieži vien ir atrodamas paralēlformas, kur viena ir ar

aukštaišu, bet otra ar žemaišu dialekta īpatnībām. Lai gan rakstījis poliski, tomēr

gramatikā tiek lietota arī lietuviska valodnieciska terminoloģija, no kā daži termini ir

saglabājušies līdz mūsdienām. Sekodams poļu valodnieka O. Kopčinska (Kopczyński)

gramatikas paraugam, Kasakausks vispirms aplūkoja nelokāmās vārdšķiras un tikai

pēc tam lokāmās. Viņš bija domājis arī par valodas normēšanu, taču tas bija palicis

tikai deklarāciju līmenī.

Pēc Stanēviča gramatikas tika sarakstīti arī citi darbi, taču tie nav izdoti.

Lielākā daļa šo gramatiku bija īsas un nepilnīgas, paredzētas tikai valodas mācībai,

tomēr ne viena vien no tām ir pieminēšanas vērta. Ap to pašu laiku kā Stanēviča darbs

tika rakstīta arī anonīmā Prawidła języka litewskiego czyli grammatyka litewska, kuŗa

arī balstās žemaišu dialektā izloksnēs. Arī šī darba autors vietām bija mēģinājis

apvienot gan žemaišu, gan aukštaišu formas, reizēm vienu no tām izvēlējies par

"pareizu", tiesa, bez jebkāda loģiska pamatojuma.

1835. g. lietuviešu valodas gramatiku sarakstījis no Prūsijas cēlies vācietis

Simons Gross (Simonas Grosas, ap 1770 – 1835) Kałbrieda leżuwe Żemaytyszka. Šis

darbs arī apraksta žemaišu dialekta noteiktas izloksnes faktus, taču pati gramatika ir

pašaura – galvenokārt tikai paradigmas un vēl ļoti koncentrēti likumi un daži

norādījumi. Gramatikas mērķis ir tīri praktisks, un ir tikai dažas normatīvas iezīmes,

kad ieteikts lietot žemaitisku izteiksmes veidu aukštaitiskā vietā. Rokraksta beigas

veido neliela (ap 3000 vārdu) poļu – lietuviešu vārdnīciņa.

Ar 1854. g. ir datēts kādas interesantas gramatikas manuskripts Krótkie

pomysły o prawidłach grammatycznych języka żmudzkiego. Tās autors bija mācītājs

Juozs Čulda (Juozas Čiulda, 1796 – 1861). Čuldas gramatika ir savdabīga ar to, ka

tajā ir redzamas ļoti izteiktas valodas normēšanas tendences. Tā kā vairums grāmatu

lietuviešu valodā Lietuvā 19. gs. pirmajā pusē bija rakstīts žemaišu dialektā vai ar tā

iezīmēm, tad arī bija tendence veidoties normētai rakstu valodai tieši uz šī dialekta

pamata. Arī Čuldas gramatika ir uzskatāma par šādas rakstu valodas normēšanas

mēģinājumu. Gan fonoloģiskā, gan morfoloģiskā sistēma gramatikā ir viscaur

žemaitiska, tomēr ir atrodami arī aukštaišu elementi. Taču to esamība ir skaidrojama

nevis ar vēlēšanos pielāgoties arī aukštaišiem, bet gan ar valodas sistēmiskuma

kritēriju, kas Čuldam bija pats svarīgākais normētas valodas veidošanas pamtprincips.

Viņš ne vienreiz vien atmet formas, kas ir izņēmumi no likumībām, tikai

sistēmiskuma dēļ. Atsevišķos gadījumos viņš balstās arī uz tradīcijas un labskaņas

principiem. Jauna parādība savam laikam bija arī Čuldas vēlme izveidot vienotu

lietuviešu literāro runas valodu, jo tolaik valdošā tendence bija rakstīt vienādi, bet

izrunāt katram pēc savas izloksnes parauga. Tādējādi Čuldas gramatika bija jauna

pakāpe lietuviešu valodas normēšanas vēsturē Lietuvā. Ja viņa gramatika būtu izdota,

ja nebūtu 1863. g. sacelšanās negatīvo seku ar "drukas aizliegumu", iespējams, ka tā

kļūtu par pamatu lietuviešu literārās valodas izveidošanai uz žemaišu izlokšņu

pamata, kam 19. gs. pirmajā pusē bija visi priekšnosacījumi.

19. gs. pirmajā pusē tika sarakstītas vēl vairākas gramatikas uz žemaišu

izlokšņu bāzes, kuŗu autori bija Aleksandrs Butkevičs (1811), Kajetons Nezabitauskis

(ap 1823 – 1837) un daži citi, taču šo darbu manuskripti nav saglabājušies.

Šai laikā bija uzrakstītas arī vairākas lietuviešu valodas gramatikas, kuŗās par

pamatu bija ņemta kāda aukštaišu dialekta izloksne. Tādas bija rakstījuši A. Strazds

(Strazdas), J. A. Giedraitis (Giedraitis) un daži citi, taču arī šie darbi nav

saglabājušies. Ir atrodams tikai starp 1832. un 1858. g. uzrakstītais manuskripts

Trumpa Kalbmoksłea łieżuv'o lietuviško, kuŗas autors ir Biržu skolotājs, reformāts

Kazimirs Kristups Daukša (Kazimieras Kristupas Daukša 1795 – 1865). Tā ir

laikam gan pati pirmā lietuviešu gramatika, kas sarakstīta lietuviešu, nevis kādā citā

valodā. Valodas pamatā ir austrumaukštaišu dialekts ar Biržu izloksnes īpatnībām.

Daukša velējās ar savas gramatikas palīdzību veidot lietuviešu kopvalodu, kas

balstītos uz austrumaukštaišu izloksnēm, taču runas formā viņš uzskatīja par pareizu

polifonetizāciju: ne reizi vien norādīts, ka ir jāizrunā pēc sava paraduma un dialekta.

Daukša bija laikam pirmais, kas /š/ apzīmēšanai poļu apzīmējuma sz vietā izmantoja

no čehu rakstības aizgūto < š >.

Tādējādi, kaut arī 19. gs. pirmajā pusē un vidū Lietuvā bija sarakstītas diezgan

daudzas gramatikas, taču tās netika izdotas un nevarēja būt par pamatu vienotas

literāras valodas izveidei. To paveica 19. gs. otrās puses darbinieki, kam lielu ietekmi

atstāja salīdzināmi vēsturiskās valodniecības pārstāvju sarakstītās zinātniskās

gramatikas.

19. gs. pirmajā pusē Lietuvā radās arī samērā daudzi vārdnīcu manuskripti, jo

līdz tam pirmā un vienīgā bija Sirvīda Dictionarium trium linguarum. Divdesmitajos

gados nelielas vārdnīcas bija uzrakstījuši Kiprijons Jozaps Nezabitauskis, Aleksandrs

Butkevičs. Vērtīgs bija žemaišu dzejnieka Dionīza Poškas (Dionizas Poška ap 1757 –

1830) darbs divos sējumos Słownik Języka Litewskiego, Polskiego i Łacinskiego, kuŗā

bija pāri par 2000 lappušu. Lietuviešu valodas materiālu viņš ir vācis gan no dažādiem

rakstu avotiem, sākot ar 17. gs., gan no dzīvās valodas. Vārdnīcā ir daudz interesantas

leksikas, taču maz frazeoloģijas un trūkst arī noteiktas sistēmas.

Vairākas botānikas terminu vārdnīcas ir sarakstījis ievērojamais žemaišu

kultūras darbinieks un botāniķis Jurģis Pabrēža (Jurgis Pabréža 1771 – 1849),

piemēram, Dictionarium Botanicum Latino Samogiticum; Elenchus nominum

vegetabilium latino samogiticorum un citi.

1835. g. plašu lietuviešu–poļu vārdnīcu (1048 lpp. un 17 924 vārdi)) sarakstīja

cits žemaitis Dominiks Sutkevičs (Dominikas Sutkevičius 1782 – 1849 vai 1854).

Savai vārdnīcai Słownik Litewsko – Źmudzko Polski materiālu viņš vāca no daudziem

16.–19. gs. rakstiem, tādējādi sastādot faktiski pirmo lietuviešu valodas vēsturisko

vārdnīcu. Ap 1842. g. Sutkevičs sagatavoja jaunu papildinātu vārdnīcas variantu ar 19

150 vārdiem, bet 1848. g. uz abu vārdnīcu bāzes – triju valodu vārdnīcu Zodinikas

Letuwiszkay – Lotiniszkay – Lenkiszkas.

Nozīmīgus vārdnīcu manuskriptus 19. gs. pirmajā pusē un vidū sarakstīja

ievērojamais kultūras un literatūras darbinieks žemaitis Simons Daukants (Simonas

Daukantas 1793 – 1864). Pēc 1824. g. viņš sastādīja palielu poļu–lietuviešu vārdnīcu,

kuŗā ietvēra ap 24 000 vārdu. 1850.–1854. g. Daukants sarakstīja citu krietni lielāku

vārdnīcu, par pamatu ņemdams Staņislava Ropeļevska (Stanisław Ropelewski) poļu–

franču vārdnīcas poļu materiālu. Pie izrakstītajiem poļu vārdiem ir pievienoti vairāk

nekā 37 000 lietuviešu atbilsmju. Pats autors darbam nav devis titulu, tāpēc to tagad

nosacīti dēvē par "Lielo poļu – lietuviešu vārdnīcu" (Didysis lenkų – lietuvių kalbų

žodynas). Vārdnīcā ir atrodams daudz interesantas leksikas – arhaismi, izlokšņu vārdi,

Daukanta jaunvārdi.

No pieminētā materiāla ir redzams, ka 19. gs. pirmajā pusē, pretēji 18. gs.,

valodnieciskā doma Lielās Lietuvas teritorijā kļuva daudz intensīvāka un auglīgaka,

neraugoties uz politiski un nacionāli nelabvēlīgajiem apstākļiem. Šo laika posmu

mēdz dēvēt arī par lietuviešu tautiskās atmodas priekšvēstnesi, kad idejas par

lietuviešu valodu un kultūru sāka rasties nelielas sīko bajāru izcelsmes ļaužu grupas

lokā.

Tādējādi 19. gs. pirmajā pusē Lietuvā vēl nebija ne tikai vienotas literārās

lietuviešu valodas, bet pat noteikta dialektāla pamata tai. Vecās 16.-17. gs. rakstu

valodas formas bija iznīkušas, un 19. gs. sākumā aktīvi tika meklēts pamats jaunai

rakstu valodai. Tika piedāvātas dažādas izloksnes, visbiežāk žemaišu dialekts, jo tieši

no turienes nāca vairums no šī laika rakstu un gramatiku autoriem. Situācija mainījās

līdz ar notikumiem 19. gadsimta vidū.

Literatūra Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija. T. 4. Lietuvių kalba XVIII-XIX a. V., 1990. Zinkevičius Z. Lietuvių kalbos istorija. T. 5. Bendrinės kalbos iškilimas. V., 1992. Sabaliauskas A. Lietuvių kalbos tyrinėjimų istorija iki 1940 m. V., 1979.

Tekstu paraugi

L. Rėza. Dainos oder Litthauische Volkslieder (1825)

A. Strazdas. Giesmes swietiszkas ir szwintas (1814)

K. Nezabitauskas. Naujas mokslas skaityma... (1824)

S. Stanevičius. Szeszes pasakas (1829)

S. Daukantas. Dajnes ziamajtiû... Petropilie (1846)

Literatūra