Upload
vanmien
View
235
Download
12
Embed Size (px)
Citation preview
Māszinību fakultātePilna laika klātienes profesionālās bakalaura studiju programmas „Vecmāte”
BAKALAURA DARBS
Vecmātes vadītu dzemdību aprūpes raksturojums zema riska grūtniecēm stacionārā
Darba autore:Māra Grieze
Studentes apliecības Nr. 011234______________
/paraksts/
20.05.2014datums
Darba vadītāja:Vija Bathena
Mg. soc. sc. _______________
/paraksts/
20.05.2014.datums
Rīgā, 2014
Vecmātes vadītu dzemdību aprūpes raksturojums zema riska grūtniecēm stacionārā
Anotācija
Ievads un teorētiskais pamatojums
Bakalaura darba tēma ir izvēlēta saistībā ar autores profesionālo darbību, strādājot kā vecmātei
stacionārā. Praksē ik dienas var novērot, ka dzemdību aprūpes modeļi mēdz atšķirties
dzemdībās, kuras vada ārsts un dzemdībās, kuras vada vecmāte. Pētot zinātniskos rakstus un
publikācijas par vecmātes vadītu dzemdību aprūpi, var secināt, ka tā ir piemērota zema riska
grūtniecēm, tādejādi pasargājot sievieti no nevajadzīgām intervencēm dzemdību laikā un
nodrošinot holistisku aprūpes modeli dzemdībās.
Vecmātes vadīta aprūpe balstās uz viedokli, ka grūtniecība un dzemdības ir normāls,
fizioloģisks dzīves periods. Aprūpes centrā ir sieviete un viņā noritošās pārmaiņas. Vecmātes
kompetencē ietilpst nodrošināt nepārtrauktu aprūpi,fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko
pārmaiņu uzraudzība.
Pētījuma mērķis
Noskaidrot kāda ir vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm stacionārā.
Pētījuma metodoloģija
Kvantitatīva pētījuma ietvaros tika pētītas un analizētas 100 anketas par vecmātes vadītām
dzemdībām zema riska grūtniecēm stacionārā.
Pētījuma rezultāti un secinājumi
Pēc 100 anketu par vecmātes vadītām dzemdībām zema riska grūtniecēm stacionārā analīzes
secināts, ka lielākā daļa dzemdību noritējušas bez sarežģījumiem un medicīnisko intervenču
veikšanas un vecmātes lielākajā daļā dzemdību rūpējušās par sievietes psiholoģisko komfortu
dzemdību laikā.
Atslēgas vārdi:
Vecmātes vadītas dzemdības, dzemdību aprūpes modeļi, zema riska grūtniecība, medicīniskās
intervences dzemdībās.
2
Characterization of midwife-led care for low risk pregnant women in a hospital
Abstract
Introduction and background
The topic of the bachelor’s paper was selected due to professional activity of the author,
working in the hospital as a midwife. One can observe every day how maternity care models
differ when birth is attended by an obstetrician and when by a midwife. Studies of the
scientific articles and publications on the midwife-led maternity care lead to the conclusions
that it is appropriate for low risk pregnant women, sparing them from unnecessary
interventions during the childbirth, and providing holistic model of maternity care.
Midwife-led maternity care is based on the opinion that childbirth is normal, physiological
period of life. Woman and changes within her are in the center of care. The expertise of
midwife is in providing continuous care and monitoring of the physical, physiological and
psychological changes.
Objective
Explore the midwife-led maternity care for low-risk women in a hospital.
Methodology
There were 100 inquiry forms studied and analyzed within quantitative study on childbirth of
low risk pregnant women attended by midwives in a hospital.
Results and conclusion
Conclusions after the analysis of 100 inquiry forms on childbirth of low risk pregnant women
attended by midwives in a hospital are: most births proceeded with no complications and
medical interventions, and midwives mostly maintained the women’s psychological comfort
during the birth.
Keywords
Midwife- led birth, models of maternity care, low-risk pregnancy, medical interventions in
childbirth;
3
SATURS
Anotācija…………………………………………………………………………………….…2
Abstract……………………………………………………………………………………..….3
Saturs..........................................................................................................................................4
Ievads………………………………………………….……………………………………….5
1.Teorētiskā daļa……………………………………………………..………………………..7
1.1. Normālu dzemdību raksturojums…………………………………………………………..7
1.1.1. Normālu dzemdību sākums…………………………………………………………..…..8
1.1.2. Normālu dzemdību ilgums……………………………………………………………….8
1.2. Dzemdību aprūpes modeļi…………………………………………………………………9
1.2.1. “Viens pret viens”aprūpe……………………………………………………………….10
1.2.2. Vecmātes vadīta aprūpe…………………………………………………………...……10
1.2.2.1. Vecmātes vadīta aprūpe grūtnieces partnera paradigmā…………………………..…15
1.2.2.2.Tehnokrātiskais modelis vecmātes praksē…………………….………………………16
1.2.2.1 Holistiskais modelis vecmātes praksē………………………………………………17
1.3. Dzemdību riska noteikšana…………………………………………………………...…..17
1.4. Medicīniskās intervences dzemdībās…………………………………………………..…20
1.5. Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšana…………………………………………...…….22
2. Pētniecības daļa…………………………………………………………………………...26
2.1. Pētījuma dalībnieki un anketēšanas norise.……………………………………..………..26
2.2. Anketu atlases kritēriji…………………………………………………………………...26
2.3. Pētījuma instruments………………………………………………………………...……27
2.4. Pētījuma rezultāti un analīze……………………………………………………….……..29
Secinājumi………………………………………………………………………………..…..39
Priekšlikumi………………………………………………………………………….…...…..41
Izmantoto informatīvo avotu saraksts………………………………………………...……42
Pielikumi…………………………………………………………………………………...…46
4
Ievads
Vecmātes vadītas dzemdības zema riska grūtniecēm stacionārā ir mērķis, uz kuru jātiecas ne
tikai grūtniecēm, bet arī vecmātēm, atbalstot dabīgu dzemdību norisi, uzticoties sievietes
spējai dabīgi dzemdēt un saņemot uzticēšanos un iedrošinājumu gan no stacionārā strādājošu
ārstu puses, gan vecmātēm, tādejādi jūtot atbalstu vecmātes spējai uzņemties iniciatīvu vadīt
dzemdības zema riska grūtniecēm stacionārā.
Laikā, kad dzemdības bieži vien ir medikalizētas un pakļautas dažādam medicīnas
tehnoloģijām, arvien pieaug to sieviešu skaits, kuras apzināti vēlas dabiskas dzemdības, bez
papildus medicīniskām intervencēm un tehnoloģiju pielietojuma. Stacionārā ir iespējams
dzemdēt dabiski, tomēr salīdzinoši bieži, arī zema riska grūtnieču dzemdībās, tiek veiktas
intervences, kas nesaskan ar sieviešu vēlmi izvairīties no tām, ja vien tas neapdraud pašas
sievietes vai augļa veselību.
Vecmātes vadīta aprūpe ir balstīta uz viedokli, ka grūtniecība un dzemdības ir normāls,
fizioloģisks dzīves periods. Aprūpes centrā ir sieviete un viņā noritošās pārmaiņas. Vecmātes
kompetencē ietilpst nodrošināt nepārtrauktu aprūpi, fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko
pārmaiņu uzraudzība (Gold, O’ Neil, Wagner, 2005).
Informācijai par iespējām un lēmumiem ir jābūt izrunātai ar sievieti – tas sevī ietver dzemdību
apstākļu un iespēju, iesaistīto personu, procedūru un lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar
sievieti, izklāstu, virzot grūtnieci kā aprūpes procesa centrālo personu, kas savu dzemdību
procesu vada sadarbībā ar aprūpes sniedzējiem – vecmāti, dzemdību speciālistu, ārstu.
Strādājot kopā ar sievieti šajā procesā, tiek respektētas viņas vēlmes un zināšanas, intuīcija par
ķermeņa vajadzībām (Smulders, 2002).
Brīvi stāvošās vecmāšu prakses vietās un pie dzemdību nodaļām piesaistītās vecmāšu prakses
vietās dzemdēt ir droši bērnam un tās piedāvā papildus ieguvumus kā mātei - retākas
medicīniskās iejaukšanās, tā bērnam - biežāk uzsākta zīdīšana (Cooper, 2006).
Ir lielāks procents to sieviešu, kuras dzemdību laikā saņēmušas jebkādu medicīnisku
iejaukšanos, nekā sieviešu, kuras dzemdējušas pilnīgi dabiski. Katra no šīm manipulācijām var
izjaukt kādu no dabiskajiem, fizioloģiskajiem procesiem dzemdībās, kas saistās gan ar
sievietes fiziskajiem, gan emocionālajiem procesiem. Lai gan šīm manipulācijām ir
medicīniskas indikācijas, tomēr nav pierādījumu par to nepieciešamību rutīnā (Lothian, 2007).
5
Bakalaura darba mērķis: izzināt kāda ir vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska
grūtniecēm stacionārā.
Darba uzdevumi:
• apkopot zinātniskos un teorētiskos materiālus par vecmātes vadītu dzemdību aprūpi;
• apkopot zinātniskos un teorētiskos materiālus par zema riska grūtnieču aprūpi
dzemdībās;
• analizēt apkopoto zinātnisko un teorētisko informāciju;
• izstrādāt un adaptēt pētījuma instrumentus Latvijas apstākļiem;
• noskaidrot, kāda ir vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm
stacionārā;
• apkopot iegūto informāciju;
• analizēt un apstrādāt iegūtos datus;
• izdarīt secinājumus un izvirzīt priekšlikumus.
Pētījuma metodes:
Anketa, kura sastāv no divām daļām:
• Anketas A daļa ir Medicīnisko riska faktoru klasifikators (autores izstrādāts pēc NICE
intrapartum care guidelines 2007, un dr.D.Rezebergas red. “Dzemdniecība” 2009. gads).
• Anketas B daļa aizpildāma tikai par tām dzemdētājām, kas ir zema riska grūtnieces uz brīdi,
kad sieviete iestājas dzemdību nodaļā. B daļa sastādīta tā, lai izzinātu zema riska grūtnieces
dzemdību norises raksturojumu un vecmātes lomu tajā.
Matemātiskās statistikas metodes.
Pētījuma raksturojums:
Pēc izmantotās metodes – neeksperimentāls, kvantitatīvs pētījums;
Tika ievāktas anketas par 100 vecmātes vadītām dzemdībām zema riska grūtniecēm.
Pētījuma jautājumi:
1. Kāda ir vecmātes vadītu dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm stacionārā?
2. Kādas medicīniskās intervences tiek veiktas vecmātes vadītās dzemdībās zema riska
grūtniecēm stacionārā?
Pētījuma bāze: specializēta dzemdību palīdzības klīnika X
Pētījuma dalībnieki: Stacionārā strādājošas vecmātes6
1. Teorētiskā daļaDzemdības ir dzīves notikums, kas izmaina dzīvi, un aprūpe, ko sieviete saņem dzemdību
laikā, viņu ietekmē gan fiziski, gan emocionāli - gan īstermiņā, gan ilglaicīgi. Veiksmīga
komunikācija, atbalsts, iejūtība no personāla un sievietes vēlmju respektēšana ir
priekšnoteikumi, lai dzemdības sievietei un viņas partnerim asociētos ar pozitīvu pieredzi
(Intrapartum care: NICE guideline, 2014).
1.1. Normālu dzemdību raksturojums
Normālas dzemdības ir jēdziens, kas tiek traktēts dažādi. Pasaules Veselības organizācija
normālas dzemdības definē kā procesu ar spontānu sākumu, zemu risku dzemdību sākumā un
dzemdību laikā, bērns piedzimst spontāni galviņas priekšguļā grūtniecības 37. līdz 42. nedēļā.
Pēc dzemdībām jaundzimušā un mātes stāvoklis ir labs (World Health Organization, 1996).
Normālas dzemdības ir fizioloģisks process, ko raksturo dzemdes kontrakcijas, kuru rezultātā
notiek dzemdes kakla atvēršanās, piedzimst bērns, placenta ar apvalkiem un nabassaite.
Dzemdības sākas laikā no 37. līdz 42. grūtniecības nedēļai (Rezeberga, 2009).
Angļu valodā vārdam dzemdības (labor) piemīt noteikta emocionāla nokrāsa. Saskaņā ar
jauno saīsināto Oksfordas vārdnīcu (1993) labor pārējās nozīmes ir: pūliņi, grūtības, ciešanas,
fiziska piepūle, īpaši, ja tā ir sāpīga, un darba rezultāts. Šīs visas nozīmes sniedz priekšstatu arī
par bērna dzimšanas procesu un šķiet iederīgas, uzsverot nepieciešamību visiem palīdzības
sniedzējiem atbalstīt dzemdētājas vajadzības, īpaši veiksmīgas atsāpināšanas ziņā (Viljamsa
Dzemdniecība, 2013).
Informācijai par iespējām un lēmumiem ir jābūt izrunātai ar sievieti – tas sevī ietver dzemdību
apstākļu un iespēju, iesaistīto personu, procedūru un lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar
sievieti, izklāstu, virzot grūtnieci kā aprūpes procesa centrālo personu, kas savu dzemdību
procesu vada sadarbībā ar aprūpes sniedzējiem – vecmāti, dzemdību speciālistu, ārstu. Strādājot
kopā ar sievieti šajā procesā, tiek respektētas viņas vēlmes un zināšanas, intuīcija par ķermeņa
vajadzībām (Smulders, 2002).
7
1.1.1.Normālu dzemdību sākums
Lai varētu runāt par normālām dzemdībām, svarīgi konstatēt dzemdību sākšanās brīdi, izdalot
latento un aktīvo dzemdību fāzi. Lielākais šķērslis normālu dzemdību izpratnei ir to sākuma
konstatācija. Striktā dzemdību darbības definīcija – dzemdes kontrakcijas, kas izraisa
ievērojamu dzemdes kakla saīsināšanos un atvēršanos – ne vienmēr palīdz noteikt dzemdību
darbības patieso sākumu, jo šī diagnoze tiek apstiprināta tikai retrospektīvi. Iespējams
izmantot vairākas metodes, lai noteiktu dzemdību sākuma punktu. Viena definē dzemdību
sākšanos kā brīdi, kad sāpīgas kontrakcijas kļūst regulāras, tomēr dzemdes aktivitāte, kas
izraisa nepatīkamās sajūtas, bet nenozīmē īstās dzemdību darbības sākšanos, var parādīties
jebkurā grūtniecības posmā. Dzemdību priekšvēstneši jeb tā sauktās viltus dzemdības bieži
vien spontāni beidzas vai arī var ātri vien pāriet dzemdību kontrakcijās. Otra metode definē
dzemdību darbības sākšanos kā brīdi, kad sieviete tiek uzņemta dzemdību nodaļā. Nacionālajā
dzemdību namā Dublinā ir sistematizēti uzņemšanas kritēriji. Iznēsātas grūtniecibas gadījumā
šie kritēriji ir sāpīgas kontrakcijas, kuras pavada vismaz viens no šādiem apstākļiem: augļa
apvalku plīsums, asiņaini izdalījumi (“gļotu korķis”) vai pilnīga dzemdes kakla
nolīdzināšanās. Savukārt, ASV uzņemšana dzemdību nodaļā bieži vien notiek, vadoties pēc
dzemdes kakla atvēruma, ko pavada sāpīgas kontrakcijas. Ja augļa apvalki ir neskarti,
dzemdes kakla atvērums ir trīs līdz četri centimetri vai vairāk, tas tiek uzskatīts par pietiekami
drošu rādītāju dzemdību sākuma noteikšanai. Šajā gadījumā tiek uzskatīts, ka dzemdību
darbība sākusies ar uzņemšanas brīdi stacionārā. Šī varbūtības metode izslēdz daudzas
neskaidrības, kas raksturo dzemdību diagnosticēšanu agrākās dzemdes kakla atvēršanās
stadijās (Viljamsa Dzemdniecība, 2013).
1.1.2. Normālu dzemdību garums
Normālu dzemdību ilgums ir parametrs, kurš stacionāra apstākļos tiek samērā strikti definēts.
Pārklendas slimnīcā tika analizēti gandrīz 25000 spontānu dzemdību pēc iznēsātas
grūtniecības. Gandrīz 80 procenti sieviešu tika uzņemtas slimnīcā ar 5 cm mai mazāku
dzemdes kakla atvērumu. Iepriekšējo dzemdību skaits vai to neesamība un dzemdes kakla
atvērums uzņemšanas brīdī bija faktori, kas nozīmīgi ietekmēja spontānu dzemdību ilgumu.
Vidējais laiks no uzņemšanas līdz bērna piedzimšanai visām sievietēm bija 3,5 stundas, un 95
procenti no visām sievietēm dzemdēja 10, 1 stundas laikā. Žangs u.c. (Zhang et al., 2009a,b)
8
izdarīja līdzīgus secinājumus savā pētījumā, kas ietvēra 126887 dzemdības 12 slimnīcās ASV
(Viljamsa Dzemdniecība,2013).
Douns uapraksta laika uzskaites ietekmi uz dzemdību aprūpi un to, kā tā izraisījusi laika
atkarību dzemdniecības praksē. Ņemot vērā ilgstošo tehnokrātisko modeļu pielietojumu un
tiem piešķirto nozīmi, autori secina, ka šo modeļu ietekme turpinās šādu aprūpes elementu dēļ:
“Pasaules ekonomika, kuras valdošā ideoloģija ir patērēšana, kurā par vērtībām tiek
uzskatītas ilūzijas par drošību un kontroli pār dzīves notikumiem, un kurā laiks ir nauda.
Tiem, kuri par vērtību uzskata skaidri nenoteiktos, iekšējos, „tapšanas” aspektus grūtniecībā
un dzemdībās, būs jārod pārliecinoši argumenti, lai stātos pretī pašreizējai risku iebiedētajai,
laikā ierobežotai dzemdniecībai” (Downe, 2009).
1.2. Dzemdību aprūpes modeļi
Dzemdību vadīšana prasa no dzemdību palīdzības sniedzējiem divu potenciāli pretrunīgu
pieņēmumu ievērošanu. Pirmkārt, dzemdības jāuzskata par normālu fizioloģisku procesu, kurš
vairumam sieviešu notiek bez sarežģījumiem. Otrkārt, jābūt gataviem reaģēt uz dzemdību
darbības sarežģījumiem, kas var parādīties ļoti strauji un negaidīti. Līdz ar to palīdzības
sniedzējiem vienlaikus jāļauj sievietei un viņas pavadoņiem justies ērti, reizē nodrošinot mātes
un augļa drošību piepešu komplikāciju gadījumā (Viljamsa Dzemdniecība, 2013).
Grūtnieču aprūpi Latvijā grūtniecības periodā atbilstoši Ministru Kabineta 2006. gada 25.
jūlijā izstrādātiem noteikumiem Nr. 611 „Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība” sniedz
viena no šādām ārstniecības personām: ginekologs (dzemdību speciālists), ģimenes ārsts vai
vecmāte, ja grūtniecība norit fizioloģiski. Ginekologs (dzemdību speciālists), vecmāte vai
ģimenes ārsts izvērtē grūtniecības un dzemdību risku un nosaka, kura no šo noteikumu 4.
punktā minētajām ārstniecības personām veiks turpmāko grūtnieces aprūpi: pirmā
apmeklējuma laikā vai jebkurā citā grūtniecības periodā, ja ir parādījušies vai ir apzināti kādi
grūtniecības riska faktori.
Iestājoties ārstniecības iestādē dzemdību palīdzības saņemšanai, grūtniece iesniedz:
Dzemdību palīdzības sniegšanu atbilstoši individuālajām medicīniskajām indikācijām un
kompetencei nodrošina šādas ārstniecības personas:
ginekologs (dzemdību speciālists);
vecmāte;
anesteziologs, reanimatologs;9
neonatologs vai pediatrs, kurš apguvis apmācības kursu jaundzimušā primārajā
reanimācijā un veselības stāvokļa stabilizēšanā (MK noteikumi Nr. 611).
1.2.1. “Viens pret viens” aprūpe
Amerikas Pediatru akadēmija un Amerikas Dzemdību speciālistu un ginekologu kolēģija
kopā izstrādājuši Perinatālās aprūpes vadlīnijas (2007). Tajās tiek sniegta sīka informācija par
pienācīgu dzemdību aprūpi, ieskaitot prasības gan pret personālu, gan ārstniecības iestādi.
1. tabulā ir parādīta ieteicamā aprūpētāju un dzemdētāju skaita attiecība dzemdību laikā.
1.1. tabula
Ieteicamā aprūpētāju un dzemdētāju skaita attiecība dzemdībās
Vecmāšu/ pacientu attiecība Sniegtā aprūpe
1:2 Dzemdētājas
1:1 Dzemdētājas otrajā dzemdību periodā
1:1 Dzemdētājas, kurām ir medicīniski vai
dzemdību sarežģījumi
1:2 Dzemdību ierosināšana vai stimulēšana ar
oksitocīnu
1:1 Epidurālās anestēzijas ievades nodrošināšana
1:1 Ķeizargrieziena operācija
Arī NICE 2014. gada maijā izstrādātajās vadlīnijās kā jauns priekšnoteikums iestrādāts
punkts, ka dzemdību iestādēm vajadzētu nodrošināt tādu aprūpes modeli, kas atbalsta aprūpi
„viens pret viens” dzemdību atvēršanās un izstumšanas fāzēs, kā arī novērtēt pakalpojumus un
noteikt, vai personāla nav par daudz vai par maz, izmantojot darba spēka plānošanas modeļus
un/vai attiecību - sieviešu skaits pret vecmāšu skaitu (Intrapartum care: NICE guideline,
2014).
1.2.2. Vecmātes vadīta aprūpe
Vecmātes vadīta aprūpe balstās uz viedokli, ka grūtniecība un dzemdības ir normāls,
fizioloģisks dzīves periods. Aprūpes centrā ir sieviete un viņā noritošās pārmaiņas. Vecmātes
kompetencē ietilpst nodrošināt nepārtrauktu aprūpi, fizisko, fizioloģisko un psiholoģisko
10
pārmaiņu uzraudzība, sievietes un arī viņas ģimenes informēšana sociālos jautājumos, sievietei
nodrošināt individuālu pieeju, apmācības, konsultācijas un antenatālo aprūpi, dzemdību un
pēcdzemdību aprūpi, samazināt tehnoloģisku iejaukšanos procesos, atpazīt un palīdzēt
sievietēm, kam nepieciešama citu speciālistu aprūpe. Atšķirība starp vecmātes un citiem
aprūpes modeļiem bieži iekļauj atšķirības filozofijā, aprūpes fokusā, attiecībās starp aprūpes
sniedzēju un grūtniecei, dzemdību norisē un medicīnisku iejaukšanos skaitā, dzemdību vides
izvēlē. Tāpat ir atšķirības arī izmaksās dažādos aprūpes modeļos un optimālo antenatālās
aprūpes rutīnu skaitam veselai grūtniecei (Gold, O’ Neil, Wagner, 2005).
Vecmātes vadītas aprūpes filosofijas pamatā ir - ļaut sievietei izdzīvot dzemdības ar minimālu
iejaukšanos, kamēr vien tas nav nepieciešams pašas sievietes vai augļa interesēs. Ir
novērojamas sociokulturālas atšķirības dažādās valstīs, tomēr vecmāte uztur ar sievieti tuvas
attiecības, viešot savstarpēju uzticēšanos, veltot sievietei individuālu uzmanību, strādājot
sievietes interesēs un rūpējoties par viņas vajadzībām. Ar šādu aprūpes modeli būtu vēlams
saskarties gan mājdzemdību, gan stacionāra dzemdību aprūpes nodrošināšanā fizioloģiski
noritošas grūtniecības vai „zema riska”grūtniecības aprūpē. Iespējama arī vecmātes vadīta
aprūpe sievietei ar komplikācijām, tomēr šajā gadījumā vecmāte strādā ciešā sadarbībā ar
speciālistiem. Ir sastopami arī citi aprūpes modeļi, kur vecmātes aprūpe sadalīta pa nozarēm –
pirmsdzemdību, dzemdību, pēcdzemdību vecmātes (Gold, O’Neil, Wagner, 2005).
Vecmāšu vadīta aprūpe ir definēta kā aprūpe, kurā vecmātes darbojas kopā ar sievieti kā
partneres, galvenās speciālistes, kuru pārziņā ir novērtēt sievietes vajadzības, veidot viņas
aprūpes plānu, ja nepieciešams, nosūtīt pie citiem speciālistiem un nodrošināt dzemdību
palīdzības pakalpojumus. Vecmāšu vadītas nodaļas tiek uzlūkotas kā svarīgas un
nepieciešamas aprūpes attīstībā un lielākajai daļai sieviešu piedāvā uz sievieti vērstu, finansiāli
efektīvu , drošu un apmierinājumu sniedzošu alternatīvu ginekologu vadītai aprūpei
(Pembroke, N., Pembroke, J., 2008).
Vecmātēm un visiem veselības aprūpes speciālistiem vajadzētu nodrošināt to, ka visos
dzemdību apstākļos valda cieņas pilna kultūra pret katru sievieti kā personību, kas piedzīvo
dzemdības kā nozīmīgu un emocionāli intensīvu dzīves notikumu, lai sieviete varētu izdarīt
informētus lēmumus, lai viņa tiktu uzklausīta un iejūtīgi aprūpēta. Ikvienam no personāla
vajadzētu parādīt ar saviem vārdiem un uzvedību, kāds ir pieņemams veids, kā attiekties un
runāt ar sievietēm un viņu dzemdību partneri(em), un kā runāt par dzemdībām un veicamajām
izvēlēm dzemdību laikā (Intrapartum care: NICE guideline, May 2014).
11
Kohrana datu bāzē esošs pārskats, kas vērtēja vecmāšu vadītu aprūpi ietvēra 11 pētījumus,
kuros iesaistītas 12 276 sievietes. Šī pārskata secinājumi bija tādi, ka sievietēm, kuras tika
aprūpētas pēc vecmāšu vadītas aprūpes modeļiem, bija mazāka varbūtība piedzīvot:
ievietošanu slimnīcā pirmsdzemdību periodā, vietējās anestēzijas pielietošanu, epiziotomiju,
instrumentālas dzemdības; viņas biežāk dzemdēja bez atsāpināšanas, piedzīvoja spontānas
vaginālas dzemdības, jutās vairāk spējīgas kontrolēt notiekošo dzemdību atvēršanās un
izstumšanas fāzē, viņām dzemdību laikā klāt bija pazīstama vecmāte, kā arī veiksmīgāk tika
uzsākta zīdīšanu, viņu mazuļiem bija nepieciešams īsāks uzturēšanās laiks slimnīcā, nebija
statistiski nozīmīgu atšķirību starp grupām attiecībā uz kopējiem augļa bojāejas/jaundzimušo
mirstības rādītājiem, kā arī augļa bojāejas/jaundzimušo, kas piedzimuši vismaz 24.
grūtniecības nedēļā, mirstības rādītājiem. Autori secināja, ka visām sievietēm vajadzētu
piedāvāt vecmāšu vadītus aprūpes modeļus un sievietes vajadzētu iedrošināt pieprasīt šādu
iespēju (Sandall et al., 2008).
Savukārt, Džordans savā pētījumā par dzemdībām Amerikas slimnīcā atklāja to, ka sievieti un
viņas partneri ārsts nekad neuzrunā tieši; informācija tiek nodota ar vecmātes starpniecību;
vecmātei ir jāgaida ārsts, lai viņš pieņemtu lēmumus; vecmāte min, ka pat tad, ja viņa ir
veikusi vaginālu izmeklēšanu, ārsts neuzskata viņas atradnes par patiesām interpretācijām un
viņš to tik un tā veic atkārtoti (Jordan, 1997).
Valsts bērnu veselības aprūpes vadlīnijās (The National Service Framework for Children)
(Department of Health 2005) norādīts, ka pakalpojumiem jābūt elastīgākiem un vairāk
pielāgotiem individuālajām vajadzībām, īpaši vēršot uzmanību uz neaizsargātajiem un
ierobežotajiem. Tās ierosina arī to, ka sievietēm, kurām paredzama normāla grūtniecība un
dzemdības, jābūt pieejamiem vecmāšu vadītiem aprūpes modeļiem un videi. Vecmāšu vadīta
vide var sniegt lielākas izvēles iespējas un pieejamību sievietēm, nezaudējot ginekologu
pakalpojumus (Department of Health, 2005).
Veselības aprūpes komisija Anglijā (2008) veica pētījumu, izjautājot sievietes par aprūpi, kādu
viņas ir saņēmušas grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpes ietvaros. Sievietēm ar
augstiem apmierinātības rādītājiem dzemdību laikā tika nodrošināta vecmāšu aprūpe, kas
saistīta ar uz sievieti vērstu aprūpi un mazāku iejaukšanos. Augstā apmierinātība bija saistīta
ar īsāku dzemdību ilgumu, ar iespēju saņemt tādu atsāpināšanu, kādu vēlējās, ar vienkāršām
vaginālām dzemdībām un ar mazāku skaitu aprūpējošo vecmāšu, ar kurām viņas bija iepriekš
tikušās. Svarīgi, ka ar sievietēm runāja viņām saprotamā valodā, laipni, kas nodrošināja 12
paļāvību un uzticēšanos personālam. Sievietes saņēma nepieciešamo informāciju un
skaidrojumus (The Healthcare Commission, 2008).
Saimons ar pētnieku grupu salīdzināja rezultātus sievietēm, kuras bija dzemdējušas divās
dažādās vidēs – ginekologu vadītā nodaļā vai vecmāšu vadītā nodaļā. Izmantoja pēcdzemdību
aptaujas, kurās sievietes savus priekšstatus par risku saistībā ar savu grūtniecību novērtēja,
izvēloties starp „nekādu”, „zemu”, „vidēju” un „augstu” risku, kā arī lūdza viņām sniegt
viedokli par saņemto aprūpi. Sievietes, kuras sevi ieskaitīja „nekāda” vai „zema” riska
līmeņos, ietvēra pētījumā. Viņu vidū bija sievietes, kuras dzemdību laikā no vecmāšu vadītas
nodaļas tika pārvestas uz ginekologu vadītu nodaļu. Šo sieviešu dati pēc tam tika salīdzināti
saistībā ar dzemdību vietas vidi. Dzemdību norises ilgums bija īsāks, ja dzemdības notika
vecmāšu vadītā nodaļā. Sievietēm ginekologu vadītās nodaļās biežāk tika pielietota
medikamentoza atsāpināšana. Gandrīz visas sievietes, kuras bija plānojušas dzemdēt vecmāšu
vadītā nodaļā, piedzīvoja normālas vaginālas dzemdības. Sievietes piedzīvoja vairāk
medicīnisku iejaukšanos, ja atradās ginekologu vadītā nodaļā. Šis pētījums liek domāt, ka
dažādās dzemdību vidēs darbojas atšķirīga filozofija. Sievietes vecmāšu vadītās nodaļās ziņoja
par augstāku aprūpes standartu, kurā vecmātes sniedz lielāku palīdzību un iedrošinājumu
attiecībā uz viņu ērtībām un viņas jutās vairāk iesaistītas lēmumu pieņemšanā(Symon et al.,
2011).
Nozīmīgs pētījums veikts 2011. gadā Japānā, pētēt zema riska grūtnieču dzemdību aprūpi
vecmāšu vadītā nodaļā. Mērķis bija izpētīt medicīniskos rezultātus „zema riska” grūtniecēm,
salīdzinot vecmāšu vadītu dzemdību aprūpi ar ginekologu un vecmāšu aprūpi. Retrospektīvā
kohorta pētījumā salīdzināja dzemdību iznākumus vecmāšu „primārajā” aprūpē un
ginekologu un vecmāšu aprūpē. Pētījumā piedalījās 1031 grūtnieces, kuras sākotnēji pie
uzņemšanas tika uzskatītas par „zema riska” grūtniecēm. Uzņemšanā 878 no viņām (85%)
vēlējās dzemdēt vecmātes aprūpē, tomēr 364 no šīm sievietēm (42%) dzemdību laikā tika
pārvestas uz ginekologu un vecmāšu aprūpes nodaļu. Vecmāšu „primārajā” aprūpē vidējais
dzemdību ilgums bija būtiski ilgāks nekā ginekologu un vecmāšu aprūpē. Tomēr nebija
būtisku atšķirību ieilgušu dzemdību rādītāju ziņā (≥24 h). Abām grupām nebija citu būtisku
atšķirību citos dzemdību vai jaundzimušo stāvokļa rezultātos. Nebija datu, kas pierādītu, ka
vecmāšu „primārā” aprūpe ir nedroša „zema riska” grūtniecēm. Līdz ar to „zema riska
grūtniecēm” ir ieteicama vecmāšu aprūpe (Suzuki, 2011).
13
Arī Īrijā 2011. gadā veikts pētījums, kura mērķis bija salīdzināt vecmāšu vadītu nodaļu
(VVN) un ginekologu vadītu nodaļu (GVN) aprūpi veselām grūtniecēm bez dzemdību riska
faktoriem. Tika izveidots nejaušināts pētījums, kura ietvaros visas sievietes, kas stājās
uzskaitē līdz 24. grūtniecības nedēļai divos dzemdību namos Īrijā, kuros gada laikā notiek
1300 – 3200 dzemdības. Statistiski nozīmīga atšķirība starp VVN un GVN netika atklāta šādos
septiņos galvenajos rezultātos: dzemdības ar ķeizargriezienu, ierosināšana, epiziotomija,
instrumentālas vaginālas dzemdības, Apgares novērtējumi, pēcdzemdību asiņošana, zīdīšanas
uzsākšana. VVN sievietēm būtiski retāk tika veikta nepārtraukta elektroniska augļa uzraudzība
(36,1% VVN vs 313 56,7% GVN) un dzemdību stimulēšana (39,6% vs 56,9%). Tika izdarīts
secinājums, ka vecmāšu vadīta aprūpe, praktizējot tādā veidā, kā šajā pētījumā, ir tikpat droša
kā ginekologu vadīta aprūpe un ir saistīta ar mazākiem iejaukšanās rādītājiem dzemdību laikā
(Begley, C. et al., 2011).
Vecmātes lomu var uztvert dažādi, atkarībā no aprūpes modeļa vai vides, kādā vecmāte strādā.
Var novērot, ka vecmātes strādā atšķirīgi no savām kolēģēm pat vienas darba vides ietvaros.
Vecmātes jūt, ka viņu loma virzās prom no tradicionālajām vērtībām. Tehnoloģiju
izmantošana vecmāšu vidū atšķiras, atkarībā no uzticēšanās tradicionālajām prasmēm dažādu
kultūru ietvaros. Pastāvēja sieviešu gaidas, ka vecmātēm ir nepieciešamas tehnoloģijas, lai
īstenotu savu lomu. Ir redzams, ka sievietes un viņu partneri, kas saņēmuši aprūpi vecmāšu
vadītā nodaļā, uzskata, ka viņu pieredze ir labāka un sievietēm bija labāki rezultāti, ieskaitot
zemākus medicīniskas iejaukšanās rādītājus. Interesanti, ka sievietes, kas nav piedzīvojušas
šādu dzemdību vidi, uzskata dzemdības slimnīcā par drošāku izvēli. Vecmāšu aptverošais
aprūpes modelis sniedz augstāku apmierinātības līmeni starp sievietēm, kas to ir
piedzīvojušas, salīdzinot ar tām, kurām bijusi tradicionāla grūtniecības un dzemdību aprūpe
(Sinclair, 2009).
Pēdējās desmitgadēs vecmātes loma ir piedzīvojusi daudzas izmaiņas, galvenokārt tās saistītas
ar lielāku uzsvaru uz aprūpi, kura vērsta uz sievieti. Šāda aprūpe balstās uz atzīšanu,
apliecināšanu un cieņu pret dzemdējošo sievieti viņas individuālajās vajadzībās, idejās, domās,
emocijās, gaidās un vēlmēs attiecībā uz grūtniecību, dzemdībām un mātes lomu, citiem
vārdiem, sieviete un viņas mazulis ir pirmajā vietā. Sieviete cer sastapt vecmāti, kura rūpēsies
par viņu kā personību, atbalstot viņas instinktīvās spējas kļūstot par māti. Vecmātes
galvenajam mērķim vajadzētu būt uzmanīgi vērot topošo māti un viņas vajadzības, iedrošināt
viņu dzemdību norises gaitā un izprast viņas stiprās un vājās puses. Autore min, ka, ņemot
14
vērā, ka dzemdības ir tik nozīmīgs notikums sievietes dzīvē, tas var iespaidot visas ģimenes
uzvedību nākotnē (Eliasson et al., 2008).
Pozitīva pieredze iegulst atmiņā, ja vecmāte ir bijusi gādīga, kā arī pastāvīga vecmātes
klātbūtne un rūpes dzemdību laikā var paaugstināt sievietes un viņas partnera apmierinātību ar
dzemdību pieredzi. Līdz ar to katrai vecmātei vajadzētu ņemt vērā to, cik svarīga ir sievietes
un viņas ģimenes labsajūta un apmierinātība dzemdību laikā (Waldenstrom, 1999).
Turklāt ir jāapzinās, ka psiholoģiskā ieguvuma vai zaudējuma potenciāls ir katrās dzemdībās.
Aprūpes sniedzējiem ir milzīga nozīme ietekmējot to, kā katra sieviete atcerēsies piedzīvoto.
Vecmātes aprūpes mērķim vajadzētu būt ne vien drošam rezultātam, bet arī pozitīvām
atmiņām (Stewart, 2004).
Analizējot jautājumu, kurš vada dzemdības un kurš dzemdībās ir galvenais, svarīgi apzināties,
ka sieviete ir tā, kas uzaicina pārējos būt klāt, kad viņa dzemdē. Faktiski vecmāti, pirmkārt,
var uzlūkot kā aicinātu viešņu sievietes pieredzē. Tiek atstāta iespēja „namamātes” jēdzienu
saglabāt saistībā ar vecmātes lomu: vecmāte ir aicināta izveidot garīgu telpu, kura tiks
piepildīta ar sievietes vajadzībām un vēlmēm (Pembroke&Pembroke, 2008).
1.2.2.1. Vecmātes vadīta aprūpe grūtnieces partnera paradigmā
Vecmātes vadītas aprūpes modelī nozīmīgu vietu ieņem grūtnieces partneris vai citi ģimenes
locekļi, kuru izjūtām dzemdību laikā jāvelta vecmātes uzmanība.
Nozīmīgs pētījums veikts, pētot partneru izjūtu par vecmātes komunikāciju un darbībam
dzemdību laikā. Tika pieņemts, ka visi partneri šajā pētījumā ir vīrieši. Iegūtie rezultāti
parādīja, ka vecmātes tika uztvertas kā tādas, kas sniedza informāciju viņiem saprotamā veidā
un vēlējās uzklausīt to, kā viņi jūtas. Viņi uzskatīja, ka vecmātes gandrīz vienmēr viņus
iedrošināja uzdot jautājumus. Piektā daļa vīriešu juta, ka vecmātes viņus neiedrošina uzdot
jautājumus un viena sestā daļa juta, ka vecmātes nevēlējās klausīties, ja viņi gribēja runāt.
Viena trešdaļa vīriešu juta, ka vecmātes viņus ignorē, galvenokārt, sarunājoties ar partneri. 7%
vīriešu bija sajūta, ka vecmātes izvairās no acu kontakta ar viņiem. Vecmāšu komunikācijas
prasmes tika vērtētas augstāk nekā ģimenes ārstiem vai slimīcas ārstiem. Vīrieši bija mazāk
apmierināti ar veidu, kā vecmātes sarunājās ar viņiem pēc tam, kad mazulis bija piedzimis.
Vīrieši, kurus vecmāte apmeklēja viņu pašu mājās, biežāk atzinīgi izteicās par vecmātes aprūpi
(Singh, Newburn, 2003).
15
Komunikācija starp vecmāti un sievietes partneri dzemdību laikā tika pētīta, izmantojot
Heidegera fenomenoloģisko metodi, ar kuras palīdzību tika noskaidrots vīriešu gaidas un
pieredze, uzturoties dzemdību nodaļā. Pētījums sastāvēja no divām izsmeļošām intervijām,
viena notika pirms dzemdībām un viena pēc dzemdībām. Bija acīmredzami, ka pirms viņu
pirmās dzemdību pieredzes viņiem bija uzticība veselības aprūpes speciālistiem.
Komunikācijas apjoms starp vecmāti, viņiem pašiem un viņu partneri vai kādu citu veselības
aprūpes speciālistu radīja nozīmīgu atšķirību tajā, cik atbildīgi un iesaistīti jutās tēvi
dzemdību laikā. Šis faktors pieredzi dzemdībās padarīja vai nu par pozitīvu vai negatīvu. Sevi
dzemdību laikā viņi vērtēja kā no notikumiem malā stāvošus un augstu vērtēja tiešu
komunikāciju ar viņiem no vecmāšu puses, tas, viņuprāt, uzlabo pieredzi
(Longworth ,Kingdon, 2010).
1.2.2.2. Tehnokrātiskais modelis vecmātes praksē
Tehnokrātiskais dzemdību aprūpes modelis par “normālu”dzemdību gaitu runā, ja tiek ievēroti
daudzi specifiski parametri – dzemdībām nevajadzētu būt ilgākām par 12 stundām, dzemdes
kakla atvēršanās ātrumam jābūt 1 cm/ stundā, augļa sirdstoņiem jābūt normā, neskatoties uz
fizioloģiski vispāratzītām atkāpēm no normas piem. izstumšanas periodā. Dzemdības, kuras
nenotiek atbilstoši šiem kritērijiem (piem. dzemdes kakls veras lēnāk kā 1 cm/stundā), tiek
uzskatītas par novirzēm no normas. Atbilstoši tehnokrātiskās aprūpes modelim, vecmātēm
strikti jāseko medicīnas protokoliem un vadlīnijām, kas autoritatīvi nosaka dažādus dzemdību
parametrus, par kuru neatbilstību uzreiz jāziņo ārstam, kurš tālāk pieņem lēmumus jau savas
(medicīniski – ārstnieciskās) kompetences robežās (Davis-Floyd, 1998).
Deivisa-Floida savā pētījumā norāda, ka dzemdību tehnokrātiskais modelis (kad aprūpe
balstās uz tehnoloģiju pielietojumu) nedarbojas; tas paaugstina iejaukšanās un ķeizargriezienu
skaitu, kas, savukārt, izraisa nevajadzīgas saslimšanas un paaugstina mirstību. Dzemdību
aprūpes modeļi ar zemu iejaukšanās īpatsvaru sniedz salīdzinoši zemākus saslimstības
rādītājus un tādus pašus vai mazākus mirstības rādītājus (Davis-Floyd et al., 2009).
Vecmātes galvenā atbildība ir būt līdzās sievietei, kad tiek aizsargātas fizioloģisku dzemdību
vērtības. Šī pienākuma veikšana var būt traucēta, jo vecmātēm jāievēro iestādes vadlīnijas un
noteikumi. Šī kontrole pār dzemdībām neļauj vecmātēm strādāt tā, lai sievietēm veicinātu
fizioloģisku dzemdību norisi. Uzraudzības filozofija var nosmacēt normālu vecmāšu praksi.
Riski un risku pārvaldīšana ir galvenie temati grūtniecības un dzemdību aprūpē. Visas 16
vecmāšu darbības tiek ierobežotas, lai tās atbilstu dominējošajai riska kultūrai, no vecmātības
izsūcot dzīvību, ko piešķir radošums un patstāvība, tikai tādēļ, lai nodrošinātu, ka vecmāšu
darbu kontrolē iestādē dominējošie likumi, kuri balstās tehnokrātiskās dzemdību praksēs, un
kuras vecmātei tagad ir jāizpilda (Powell-Kennedy, H. 2009).
1.2.2.3 Holistiskais modelis vecmātes praksē
Deivisa-Floida ar kolēģiem apgalvo, ka mērķis sniegt holistisku aprūpi var būt pārāk liels
izaicinājums iestādēm, kas ir orientētas tehnoloģiski, jo autoritatīvas zināšanas pārmāc citus
zināšanu veidus. Līdz ar to sievietēm ir mazāka iespēja piedzīvot garīgumu un noticēt
fizioloģiskajai dzemdību būtībai, jo šo zināšanu veidu nomāc iestādes autoritatīvās zināšanas
un tās organizācijas kultūra (Davis-Floyd, 2009).
Pierādījumi liecina, ka vecmātes, kas strādā atbilstoši uz sievieti vērstam holistiskajam
modelim, jūtas spējīgas praktizēt, neveicinot nevajadzīgu iejaukšanos, un šāda aprūpe sniedz
labus rezultātus sievietēm un rada apmierinātību vecmātēm (Walsh, 2007).
1.3. Dzemdību riska noteikšana
Nozīmīgs antenatālās aprūpes uzdevums ir agrīna potenciālo un esošo riska faktoru atpazīšana.
Visas sievietes sūdzības jādokumentē un jāanalizē katrā antenatālās vizītes laikā.
Lai identificētu grūtnieču riska faktorus, jāievāc anamnēze, kuras laikā jāprecizē: šīs
grūtniecības norise pirms ārsta apmeklējuma, pašsajūta un sūdzības, ģimenes un dzīves
anamnēze (piemēram, iedzimtas slimības), neauglības ārstešana anmnēzē, agrākas
grūtniecības, to iznākums (skaits, laiks, norise, sarežģījumi, dzemdību veids, bērna attīstība,
bērna zīdīšana u.c.), sociālā anamnēze, psihosociālās problēmas, grūtnieces un ģimenes
attieksme pret esošo grūtniecību, darba apstākļi, slimības šīs grūtniecības laikā un anamnēzē,
operācijas anmnēzē (īpaši dzimomorgānu operācijas), medikamentu lietošana (Rezeberga,
2009).
Grūtniecības riska faktori:
Individuālie riska faktori:
o ģimenes anamnēzē ģenētiskās slimības, diabēts, hipertensija u.c.;
o psiholoģiskā slodze, konflikti, stress, sociālas problēmas;
o adipozitāte, samazināts ķermeņa svars, mazs augums, skeleta anomālijas;
o atkarība no kaitīgām vielām (alkohols, nikotīns, narkotikas).
17
Mātes vispārējās slimības, kas var ietekmēt grūtniecību:
o sirdskaite;
o hipertensija, hipotensija;
o sirds un asinsvadu slimības;
o vēnu varikoze;
o hemorāģiskā diatēze;
o plaušu slimības;
o pielonefrīts, nieru mazspēja;
o kuņģa un zarnu trakta slimība;
o aknu slimība;
o diabēts;
o hipo- un hipertireoze;
o alerģija;
o neiroloģiski psihiatriskā slimība;
o infekcioza slimība;
o ļaundabīga slimība.
Riska faktori anamnēzē, kas var ietekmēt esošo grūtniecību:
o olnīcu mazspēja, neauglības ārstēšana;
o dzemdes patoloģijas (attīstības patoloģija, dzemdes mioma, dzemdes operācija
anamnēzē, piemēram, ķeizargrieziens, miomas mezglu enukleācija);
o asins pārliešana;
o divi un vairāk aborti (spontānie vai mākslīgie);
o intrauterīna augļa nāve;
o priekšlaicīgas dzemdības;
o placentas nepietiekamība;
o imūnkonflikts;
o sarežģījumi iepriekšējās grūtniecībās (trombembolija, placentas priekšguļa,
priekšlaicīga placentas atslāņošanās u.c.);
o sarežģījumi iepriekšējās dzemdībās;
o multiparitāte (vairāk nekā četras dzemdības);
18
o daudzaugļu grūtniecība;
o jaundzimušā ķermeņa masa >4500 g vai <2500 g.
Esošās grūtniecības riska faktori:
o mātes vecums <18 (16) gadiem, vai >35 (40) gadiem;
o vispārējas slimības;
o psiholoģiska vai sociāla slodze;
o atkarība no alkohola, nikotīna vai narkotikām;
o gestācijas diabēts;
o paaugstināts asinsspiediens, preeklampsija, eklampsija;
o hipotonija;
o pielonefrīts;
o ģeneralizēta tūska, pārmērīga pieņemšanās svarā;
o anēmija;
o dzemdes kakla nepietiekamība;
o asiņošana;
o placentas priekšguļa;
o liels augļa svars;
o aizkavēta augļa augšana;
o placentas nepietiekamība;
o daudzaugļu grūtniecība;
o rēzus konflikta iespējamība;
o augļa guļas anomālijas.
Pēc Pasaules veselības organizācijas rekomendācijām, katras sievietes risku ir iespējams
novērtēt pēc šādas riska skalas, ievācot akušierisko anamnēzi:
iepriekš nedzīvs dzimis vai miris jaundzimušais;
anamnēzē trīs vai vairāk spontāni aborti pēc kārtas;
pēdējam bērnam dzimšanas svars <2500 g;
pēdējam bērnam dzimšanas svars > 4500 g;
hospitalizāija pēdējās grūtniecības laikā paaugstināta asinsspiediena/ preeklampsijas
dēļ;
19
iepriekš ķirurģiskas manipulācijas dzimumceļos (miomektomija, starpsienas
likvidācija, koniska biopsija, klasiskais ķeizargrieziens, dzemdes kakla cerklāža);
diagnosticēta daudzaugļu grūtniecība vai ir aizdomas par to;
mātes vecums <16 gadiem;
mātes vecums >40 gadiem;
izoimunizācijas rēzus sistēmā (iepriekšējā vai šajā grūtneicībā);
vagināla asiņošana grūtniecības laikā;
veidojumi mazajā iegurnī;
diastoliskais spiediens uzsākot antenatālo aprūpi >90 mm Hg;
insulīna atkarīgs diabēts;
nieru slimība;
sirds slimība;
zināma sievietes atkarība no kaitīgu vielu lietošanas (ieskaitot alkoholu);
citas slimības vai stāvokļi (specificēt) (Rezeberga, 2009).
2007. gadā NICE (National Institute for Health and Care Excellence) izstrādātajās vadlīnijās
aprakstīts medicīnisko riska faktoru klasifikators, kas izstrādāts ar mērķi atdalīt zema un
augsta riska grūtnieces, lai varētu optimāli plānot grūtniecības atrisināšanas aprūpes virzienus,
proti vietu, kurā dzemdēt (vecmātes vadīta nodaļa, ginekologa vadīta nodaļa, dzemdības
mājās). Medicīnisko riska klasifikatoru skat. 1. pielikumā.
Izvērtējot augstāk minētos riska faktorus un konstatējot, ka ir zema riska grūtniecība, tiek
ieteikts atkārtoti dzemdējošām sievietēm dzemdēt mājās vai vecmāšu vadītā nodaļā, par
iemeslu minot zemāku intervenču skaitu un jaundzimušo veselības stāvokli pēc dzemdībām,
kurš neatšķiras, salīdzinot ar ginekologu vadītu nodaļu.
Arī zema riska pirmdzemdētājām ieteicams plānot dzemdības vecmāšu vadītā nodaļā, sakarā
ar zemāku iejaukšanās skaitu un jaundzimušo veselības stāvokli pēc dzemdībām, kurš
neatšķiras, salīdzinot ar ginekologu vadītu nodaļu, savukārt, ja plāno dzemdības mājās, pastāv
mazliet augstāks risks sarežģījumiem jaundzimušajam (Intrapartum care: NICE guidelines,
2014).
1.4. Medicīniskās intervences dzemdībās
20
Attiecībā uz visām rekomendācijām, īpaši medicīniskām intervencēm, NICE vadlīnijās
noteikts, ka notiek pārrunas ar grūtnieci/ dzemdētāju par iejaukšanās riskiem un ieguvumiem,
kā arī par viņas vērtībām un vēlmēm. Šo pārrunu mērķis ir palīdzēt nonākt pie pilnībā
informēta lēmuma.
21
1. Iejaukšanās, kuras jāveic (nedrīkst veikt):
Vārds „jāveic” vai „nedrīkst veikt” tiek izmants tikai tad, ja ir juridisks pamats šādu ieteikumu
sniegt. Nereti tiek lietoti vārdi „jādara” vai „nedrīkst darīt” tad, ja ieteikuma neievērošana
varētu būt ārkārtīgi nopietna vai, iespējams, apdraudētu dzīvību.
2. Iejaukšanās, kuras vajadzētu (vai nevajadzētu) veikt – „spēcīgs” ieteikums:
Ja ir pārliecība, ka lielākajai daļai pacientu šī iejaukšanās darītu vairāk laba nekā slikta, un
ieguvumi būs vairāk nekā zaudējumi, tiek lietots vārds „piedāvājam” (vai līdzīgus vārdus,
piem., “iesakām”). Līdzīgas vārdu formas (piem., nepiedāvājam”) tiek lietotas tad, ja esam
pārliecināti, ka iejaukšanās nenāks par labu lielākajai daļai pacientu.
3. Iejaukšanās, kuras varētu veikt:
Ja esam pārliecināti, ka iejaukšanās darīs vairāk laba, nekā slikta lielākajai daļai pacientu, un
ieguvumi būs lielāki par zaudējumiem, tomēr citas iespējas (piem. izvēlēties nedarīt neko)
varētu būt tikpat izdevīgas, tad lietojam terminu “iespējams veikt”. Iejaukšanās veida izvēle
un izvēle vai iejaukšanos vispār veikt, drīzāk būs atkarīga no pacienta vērtībām un vēlmēm,
nekā no spēcīgiem ieteikumiem, tādēļ veselības aprūpes speciālistam vajadzētu pavadīt vairāk
laika, kopā ar pacientu apspriežot un pārrunājot izvēles iespējas (Intrapartum care: NICE
guideline, 2014).
Daudzi iebilstu, sakot, ka iejaukšanās normālā fizioloģiskā dzemdību procesā ir nepieciešama,
lai dzemdības padarītu drošākas (DHSS 1970, Friedman 1978,O’Driscoll and Meagher 1980).
Patiesībā piecpadsmit gadu laikā perinatālā mirstība ir kritusies tikai par 3%, salīdzinājumā ar
100% ķeizargriezienu skaita pieaugumu (Kings Fund 2008).
Tas parāda, ka iejaukšanās rādītāja pieaugums būtiski nav ietekmējis mazuļu izdzīvošanas
rādītājus. Medicīniskas iejaukšanās, ieskaitot ķeizargriezienu, var radīt kaitējumu. Tas
sievietēm pirms iejaukšanās ne vienmēr tiek izskaidrots (Powell-Kennedy, 2009).
Dzemdību medikalizēšana noved pie aprūpes modeļa, kas vairāk koncentrējas uz principu
„veselība slimībā” nevis pievēršas normalitātes perspektīvai (Department of Health 2008), un
kurā normālu dzemdību filozofija tiek uzlūkota tikai retrospektīvi (Lavender et al. 2002).
Tomēr tagad ir pierādījumi, kas atbalsta uzskatu, ka sniegt uz normālu aprūpes modeli balstītu
aprūpi ir efektīvi un droši (Olsen 1997, Green et al 1998, Olsen and Jewell 2001). Par spīti
šiem pierādījumiem, ir acīmredzamas atšķirīgas aprūpes pazīmes veidā, kā sievietēm tiek
sniegta grūtniecības un dzemdību aprūpe (Foster and Gold 2002, Hall 2002). Līdztekus šīm
22
atšķirībām trūkst pētījumu, kas parādītu, kā sievietes (Garcia et al 1998) pieņem šos atšķirīgos
aprūpes modeļus ( Foster,J., Gold, L., 2002).
Pierādījumi rāda, ka vecmātes, kas strādā slimnīcas vidē, jūt, ka viņu neatkarību ierobežo
slimnīcas kultūra, viņām ir augstāki iejaukšanās rādītāji un viņas jūtas spiestas padarīt darbu
konveijera tipa sistēmā (Homer et al., 2008). Slimnīcas kultūras ietvaros joprojām pastāv
atšķirības aprūpē starp dažādiem aprūpes sniedzējiem. Izpētīts, ka pastāv atšķirīgi neatkarības
un medicīniskās iejaukšanās līmeņi, kas ir atkarīgi no vides un aprūpes sniedzēja (Stockton,
A. 2010).
1.3. Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšana
Pasaulē arvien vairāk uzmanība tiek pievērsta mātes aprūpes kvalitātei, ņemot vērā katras
sievietes individuālās vajadzības. Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšas pamatā ir veicināt
mātei draudzīgus grūtniecības un dzemdību pakalpojumus, kas ir saskaņā ar šādiem
principiem:
1) Dzemdību process kā normāls stāvoklis:
dzemdības ir normāls, dabisks un veselīgs process;
mātēm un bērniem piemīt dzemdībām nepieciešamā iedzimtā gudrība;
bērni dzemdību laikā ir apzinātas, jūtīgas cilvēciskas būtnes un viņi ir jāatzīst kā tādi
un pret viņiem atbilstoši jāizturas;
zīdīšana ir optimāls uzturs jaundzimušajiem un zīdaiņiem;
dzemdības var drošā veidā notikt slimnīcās, dzemdību centros un mājās;
vecmāšu aprūpes modelis, kas atbalsta un aizsargā normālu dzemdību procesu, ir
vislabāk piemērots lielākajai daļai sieviešu grūtniecības un dzemdību laikā.
2) Iedrošinājums:
sievietes pārliecību par saviem spēkiem un spēju dzemdēt un rūpēties par bērnu veicina
vai nomāc katrs cilvēks, kas viņu aprūpē, un vide, kādā viņa dzemdē;
māte un bērns grūtniecības, dzemdību un pirmā dzīves gada laikā ir atsevišķas, tomēr
savstarpēji atkarīgas būtnes. Viņu savstarpējā saikne ir dzīvībai svarīga, un tā ir
jārespektē;
23
grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību periods ir atskaites punkti dzīves
nepārtrauktībā. Šī pieredze pašos pamatos rada iespaidu uz sievietēm, bērniem, tēviem
un ģimenēm, un tai ir ilgtermiņa iespaids uz sabiedrību.
3) Autonomija:
Katrai sievietei jābūt iespējai:
piedzīvot veselīgas dzemdības sev un savai ģimenei, neatkarīgi no viņas vecuma vai
apstākļiem;
dzemdēt tā, kā viņa vēlas vidē, kurā viņa jūtas aprūpēta un drošībā, un kur respektē
viņas emocionālo labklājību, privātumu un personīgās vēlmes;
saņemt pilnu iespēju spektru grūtniecības un dzemdību laikā un periodā, kad viņa
rūpējas par savu bērnu, kā arī precīzu informāciju par iespējamām dzemdību vietām,
aprūpes sniedzējiem un praksēm;
saņemt precīzu un aktuālu informāciju par visu grūtniecības, dzemdību un
pēcdzemdību periodā ieteikto procedūru, medikamentu un pārbaužu ieguvumiem un
riskiem, ar tiesībām sniegt informētu piekrišanu vai informētu atteikumu;
saņemt atbalstu informētu izvēļu veikšanā par to, kas ir labākais viņai un bērnam,
pamatojoties uz viņas personīgajām vērtībām un uzskatiem.
4) Nekaitēšana:
Grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā iejaukšanos nevajadzētu veikt rutīnas
veidā. Daudzām standarta pārbaudēm, procedūrām, tehnoloģijām un medikamentiem ir
savi riski attiecībā uz māti un bērnu, un no tām vajadzētu izvairīties, ja nav īpašu uz
pierādījumiem balstītu indikāciju to pielietošanai.
Ja grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību periodā rodas sarežģījumi, ārstniecības
pasākumiem jābūt balstītiem uz pierādījumiem.
5) Atbildība
Katrs aprūpes sniedzējs ir atbildīgs par savas sniegtās aprūpes kvalitāti.
Grūtniecības un dzemdību aprūpei vajadzētu balstīties nevis uz aprūpes sniedzēja
vajadzībām, bet gan tikai uz mātes un bērna vajadzībām.
24
Katras slimnīcas un dzemdību centra atbildība ir veikt savas darbības periodisku
pārskatu un novērtējumu, balstoties uz aktuālajiem zinātniskajiem pierādījumiem, to
veikto medicīnisko procedūru efektivitāti, risku un lietošanas biežumu mātēm un
bērniem.
Sabiedrība gan valdības, gan sabiedrības veselības organizāciju līmenī ir atbildīga par
to, lai visām sievietēm būtu pieejama grūtniecības un dzemdību aprūpe, kā arī par šo
pakalpojumu kvalitātes uzraudzību.
Visbeidzot, pati sieviete ir atbildīga par informētu lēmumu pieņemšanu par veselības
aprūpi, kādu viņa un viņas bērns saņem (The Mother-Friendly Childbirth Initiative,
2006).
Mātei draudzīgas aprūpes nodrošināšana ietverta un pozicionēta iedomāti sadalītos desmit
soļos, kuru ievērošanas rezultātā uzlabojas sieviešu apmierinātība ar perinatālā perioda aprūpi
un dzemdībās piedzīvoto:
1.solis: Nodrošināt ikvienai sievietei dzemdībās: neierobežotas iespējas tēvam, partnerim,
bērniem, ģimenes locekļiem un draugiem būt līdzās sievietei dzemdību brīdī; neierobežotas
iespējas saņemt fizisku un emocionālu atbalstu no kādas citas pieredzējušas sievietes,
piemēram, dūlas vai cita veida dzemdību atbalstītāja, kā arī nodrošināt iespēju saņemt
vecmātes aprūpi.
2.solis: Iepazīstināt sabiedrību un publiski padarīt pieejamu precīzu, aprakstošu un statistiski
precīzu informāciju par dzemdību aprūpes praksēm un procedūrām, tajā skaitā iekļaujot
rezultātus par intervencēm dzemdībās un dzemdību rezultātiem;
3.solis: Nodrošināt kultūras atšķirību respektējošu aprūpi. Ar iejūtību un izpratni respektēt
atšķirīgus mātes izcelsmes un reliģijas noteiktus uzskatus, vērtības un paražas.
4.solis: Nodrošināt sievietei iespēju brīvi staigāt, kustēties un dzemdību laikā ieņemt pozu pēc
viņas izvēles (izņēmums ir gadījums, kad ierobežojums ir nepieciešams, lai risinātu kādu
komplikāciju). Ja iespējams, atturēties no litotomijas pozas izmantošanas dzemdībās.
5.solis: Perinatālajā periodā (laika posms no 28. grūtniecības nedēļas līdz 7. diena pēc bērna
piedzimšanas) nodrošināt iespēju sadarboties un konsultēties ar citiem sievietes aprūpē
iesaistītajiem speciālistiem, nodrošinot komunikācijas kārtību ar sākotnējo aprūpētāju
gadījumā, ja tiek veikta dzemdētājas pārvešana no vienas dzemdību vietas uz citu; nodrošināt
sievieti ar informāciju par pieejamo atbalstu sievietei un bērnam perinatālajā periodā, laikā pēc
izrakstīšanās no dzemdību vietas, kā arī krūts ēdināšanas atbalsta saņemšanai25
6.solis: Rutīnas veidā neizmantot prakses, kurām nav zinātnisku pierādījumu, piemēram (solis
attiecas ne tikai uz uzskaitītajām praksēm): kaunuma apmatojuma skūšana, klizmas,
atturēšanās no ēšanas, agrīna augļūdens pūšļa atvēršana u.c.
Citas iejaukšanās būtu ieteicams uzturēt šādā līmenī:
• dzemdību ierosināšana — 10% vai mazāk
• epiziotomija (starpenes iegriezums) — 20% vai mazāk; mērķis — 5% vai mazāk
• kopējais ķeizargriezienu daudzums — 10% vai mazāk parastajās dzemdību iestādēs un
15% vai mazāk terciārās aprūpes stacionāros
• vaginālas dzemdības pēc ķeizargrieziena — 60% vai vairāk; mērķis — 75% vai vairāk
7.solis: Izglītot aprūpes sniedzējus par nemedicīniskām atsāpināšanas metodēm un neveicināt
atsāpināšanas līdzekļu izmantošanu, ja vien tas netiek darīts komplikāciju novēršanas
kontekstā.
8.solis: Iedrošināt ikvienu māmiņu un ģimenes locekļus, tajā skaitā tos, kuru jaundzimušie ir
slimi, dzimuši priekšlaikus vai ir ar kādiem iedzimtiem defektiem, pieskarties bērnam, turēt to,
zīdīt un aprūpēt saskaņā ar savām iespējām.
9.solis: Atturēties no jaundzimušo apgraizīšanas, kas nav saistīta ar reliģiskiem uzskatiem.
10.solis: Praktizēt WHO / UNICEF Desmit Soļus Mazulim Draudzīgas Slimnīcas Iniciatīvā,
lai atbalstītu sekmīgu krūts ēdināšanu (The Coalition for Improving Maternity Services
(CIMS), 1996).
26
2. Pētniecības daļa
2.1. Pētījuma dalībnieki un anketēšanas norise
Pētījuma veikšanai saņemta klīnikas administrācijas atļauja (skat. pielikumu Nr. 2 ). Pētījumā
piedalījās dzemdību nodaļā strādājošas vecmātes, kurām pēc brīvprātības principa tika dota
iespēja piedalīties pētījumā. Katra vecmāte individuāli tika iepazīstināta ar grūtniecības riska
klasifikatoru un anketu. Tika lūgts aizpildīt anketas A daļu gan par augsta, gan zema riska
grūtniecēm, grūtniecei iestājoties dzemdību nodaļā, savukārt, B daļu – uzreiz pēc dzemdību
noslēguma - tikai par grūtniecēm, kuras uz brīdi, kad iestājās dzemcību nodaļā bija zema riska.
2.2. Anketu atlases kritēriji
Kopumā tika aizpildītas 418 anketas. 318 anketās tika identificēti riska faktori, tādēļ, anketas
B daļa aizpildīta netika. Sešas anketas bija nepilnīgi aizpildītas un atzītas par nederīgām.
Astoņām dzemdētājām, kuras sākotnēji tika iekļautas “zema riska”grupā, dzemdības beidzās
ar ķeizargriezienu, līdz ar to respondentēm nav iespējams atbildēt uz visiem anketas
jautājumiem un šīs anketas tika izslēgtas no tālākas analīzes. Rezultātā tika atlasītas 100
anketas, kuru dati atbilda pētījumam izvirzītajiem nosacījumiem.
Tika saņemts Rīgas Stradiņa universitātes Ētikas komisijas apstiprinājums pētījuma veikšanai.
27
418 kopumā ievāktas anketas par dzemdībām stacionārā
318 “augsta riska”. Neatbilst atlases
kritērijiem. Izslēgtas no tālākas analīzes
114 “zema riska”. Atbilst atlases
kritērijiem
6 “zema riska”- nepilnīgi aizpildītas anketas. Neatbilst atlases kritērijiem. Izslēgtas no tālākas
analīzes
8 “zema riska” – tika atrisinātas ar
ķeizargriezienu.Neatbilst atlases
kritērijiem. Izslēgtas no tālākas analīzes
2.1. att. Anketas atlases kritēriji
2.3. Pētījuma instruments
Pētījumam tika izstrādāts Medicīnisko riska faktoru klasifikators (autores sastādīts, saskaņā ar
NICE Intrapartum Care guidelines 2007, un “Dzemdniecība”prof. D. Rezebergas redakcijā,
2009).
Pētījumam tika izstrādāta anketa ar 20 jautājumiem.
Pirmais un otrais jautājums tika izstrādāts, lai izzinātu, vai dzemdības noritēja dabiski,
vai arī tika veiktas intervences, kas paātrina dzemdību norisi;
Trešais jautājums iekļauts, lai izzinātu kurš – vecmāte vai ārsts – veica vaginālo
izmeklēšanu;
Ceturtais jautājums izstrādāts ar mērķi noskaidrot vecmates individuālo pieeju
konkrētajai dzemdētājai, izzinot sievietes vēlmes dzemdību laikā;
28
Piektais un sestais jautājums iekļauts, lai izzinātu, vai dzemdībās tika izmantota kāda
no medicīniskās atsāpināšanas metodēm;
Septītais jautājums izstrādāts ar nolūku izzināt, vai dzemdēttāja kā iespējamo
relaksācijas metodi izvēlējusies ūdeni;
Astotais jautājums izveidots ar mērķi izzināt, vai dzemdību izstumšanas periods
noslēdzās ūdenī;
Devītais jautājums izstrādāts ar mērķi izzināt to, kurš – dzemdētāja vai vecmāte
izvēlējās dzemdību pozu, kā arī noskaidrot dzemdību pozīciju;
Desmiatais jautājums izstrādāts ar mērķi uzzināt, vai vecmāte bija līdzās visu
dzemdību izstumšanas periodu, kā izņēmumu pieļaujot īsu prombūtni līdz 2 minūtēm;
Vienpadsmitais jautājums tika izveidots ar mērķi izzināt, kāds ir epiziotomijas biežums
un tās iemesli;
Divpadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi izzināt, vai dzemdībās piedalījās ārsts un,
ja jā, tad iespējamais tā iemesls;
Trīspadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi noskaidrot, kāds bija dzemdību
atrisinājums;
Četrpadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi noskaidrot dzemdību trešā perioda
vadīšanas taktiku;
Piecpadsmitais jautājums izstrādāts ar mērķi izzināt ilgumu starp dzemdību brīdi un
nabas saites pārdalīšanu;
Sešpadsmitais jautājums veidots, lai noskaidrotu, vai jaudzimušais uzreiz pēc
piedzimšanas saņēma nepārtrauktu āda-āda kontaktu vismaz 20 minūtes un ja nē, tad
iespējamo iemeslu;
Septiņpadsmitais jautājums izstrādāts, lai noskaidrotu, vai jaundzimušā zīdīšana
uzsākta 2 stundu laikā pēc dzemdībām;
Astoņpadsmitais jautājums izstrādāts, lai izpētītu vecmātes vēlmi un motivāciju
dzemdību laikā izrādīt rūpes par sievietes atbalsta perosonu dzemdībās;
Deviņpadsmitais jautājums izveidots, lai izpētītu, cik bieži dzemdībās piedalās studenti
un, vai vecmāte izrāda rūpes par sievietes psiholoģisko komfortu, lūdzot sievietes
piekrišanu par studentu klātbūtni dzemdībās;
Divdesmitais jautājums izstrādats, lai izpētītu, vai dzemdībās, kuras to sākumā bija
zema riska, tika novēroti kādi sarežģījumi un, ja jā – tad kurā dzedmdību periodā;
29
2.4. Pētījuma rezultāti un analīze
nē67%
primāra dzemdes disfunkcija
9%
sekundāra dzemdes disfunkcija
18%
cits iemesls6%
2.2.att. Dzemdību stimulācija
2.2. attēlā redzams, ka 67 respondentiem no 100 dzemdības netika stimulētas, bet
33 gadījumos bija nepieciešama dzemdību stimulācija. Dominējošais dzemdību stimulēšanas
iemesls ir sekundāra dzemdes disfunkcija (18 gadījumos no 33) un primāra dzemdes
disfunkcija (9 gadījumos no 33). Kā citi dzemdību stimulēšanas iemesli norādīti: jatrogēna
stimulācija (3 gadījumos no 33), paredzams liels auglis (2 gadījumos no 33) un spēku
izsīkums (1 gadījumā no 33).
nē62%
11%
3%
2%
16%
6%
nē dzemdes disfunkcija augļa distressasiņošana no dzemdību ceļiem pilns dzemdes kakla atvērums cits iemests
2.3.att. Amniotomijas pielietojums dzemdībās30
Pēc atbilžu sadalījuma varam secināt, ka 62 dzemdībās no 100 analizētajiem gadījumiem nav
veikta amniotomija. Amniotomija veikta 38 dzemdībās un kā biežākais tās iemesls bijis pilns
dzemdes kakla atvērums (16 gadījumos no 38). Kā otrs biežāk sastopamais iemesls ir dzemdes
disfunkcija (11 gadījumos no 38). Trīs gadījumos no 38 iemesls augļūdeņu pārduršanai bijis
augļa distress un divos gadījumos asiņošana no dzemdību ceļiem. Pie citiem šīs manipulācijas
iemesliem norādīti: jatrogēni iemesli, plakans augļa ūdens pūslis un aizdomas par zaļiem augļa
ūdeņiem.
tikai ārsts7%
tikai vecmāte38%
gan ārsts, gan vecmāte55%
2.4.att. Vaginālās apskates dzemdību laikāAnalizējot pētījumā iegūtos rezultātus varam secināt, ka nedaudz vairāk kā pusē (55 no 100)
dzemdību vaginālās apskates veica gan ārsts gan vecmāte. 38 dzemdībās no 100 analizētajām
to darīja tikai vecmāte, bet 7 gadījumos to veica tikai ārsts.
sievietes vēlmes dzemdību laikā izzinātas netika
7%
tika ņemtas vērā vēlmes, ja sieviete pati ko lūdza
29%vecmāte izzināja sievietes
vēlmes dzemdību laikā54%
vecmāte iepazinās ar sievietes dzemdību plānu (ja tāds bija)
10%
2.5.att. Sievietes vēlmju izzināšana dzemdībās
31
Iegūtie rezultāti parāda, ka 54% no analizētajām dzemdībām vecmāte izzināja sievietes vēlmes
dzemdību laikā, 29% gadījumu vecmāte ņēma vērā sievietes vēlmes, ja sieviete pati ko lūdza,
10% gadījumu vecmāte iepazinās ar dzemdību plānu, tomēr 7% gadījumu vēlmes netika
izzinātas.
jā61%
sieviete neizrādīja vēlmi, lai vecmāte visu laiku būtu
blakus
vecmātei paralēli bija citi neatliekami darbi
nav nepieciešamības šajā pe-riodā visu laiku atrasties
kopā ar dzemdētāju
sievietes atbalsta persona viņu labi atbalstīja
17 %
6 %
12 %
4%
2.6. att. Vecmātes klātbūtne izstumšanas periodā
2.6. attēlā redzams, ka 61% dzemdību vecmāte izstumšanas periodā atradās kopā ar
dzemdētāju. 39% gadījumu, sākoties izstumšanas periodam, vecmāte atstāja dzemdētāju bez
savas klātbūtnes ilgāk par divām minūtēm. No tiem 17% (17 no 39) sieviete neizrādīja vēlmi,
lai vecmāte visu laiku būtu blakus. 6% (6 no 39) gadījumu vecmātei bija veicami citi
neatliekami darbi (paralēli dzemdēja cita sieviete), bet 4% (4 no 31) gadījumu sievieti labi
atbalstīja viņas atbalsta persona. 12% (12 no39) gadījumu vecmāte neatradās kopā ar
dzemdētāju, jo nav nepieciešams šajā periodā visu laiku atrasties kopā ar dzemdētāju.
32
nē81%
augļa distress7%
augsta/rigida starpene1%
draudošs starpenes plīsums
9%
cits iemesls2%
2.7.att. Epiziotomijas veikšana
Konstatēts, ka 19 gadījumos no 100 veikta epiziotomija. No tiem 9 gadījumos no 19
epiziotomijas iemesls bija draudošs starpenes plīsums, 7 gadījumos no 19 - augļa distress,
1 gadījumā iemesls bija augsta/rigida starpene, bet 2 gadījumos – tika minēts cits iemesls.
nē53%
slāpekļa oksiduls2%
epidurālā analgēzija4%
slāpekļa oksiduls un epidurālā analgēzija
1%
iegremdēšanās ūdenī un/vai duša
36%
epidurālā analgēzija un duša4%
2.8.att. Dzemdību sāpju mazināšanas veidi
Analizējot datus par dzemdību sāpju mazināšanu var secināt, ka gandrīz pusē gadījumu - 47%
tiek veikta dzemdību sāpju mazināšana. Visbiežāk 36% gadījumu dzemdību sāpju
mazināšanai tiek izmantota duša vai iegremdēšanās ūdenī. 4% gadījumu izmantota epidurālā
33
analgēzija, bet 2% slāpekļa oksiduls. 4 % gadījumu izmantota epidurālā analgēzija un duša.
Vienā gadījumā izmantots gan slāpekļa oksiduls gan epidurālā analgēzija. Šajā gadījumā
epidurālā analgēzija veikta pēc vecmātes ieteikuma, bez tiešām medicīniskām indikācijām.
Pārējos gadījumos epidurālā analgēzija veikta pēc sievietes vēlēšanās.
guļus uz muguras
guļus uz sāniem
četrrāpus uz dzemdību
soliņa
stāvus tupus cits variants
01020304050607080
dzem
dību
ska
its
2.9.att. Dzemdību pozas izvēle
Analizējot dzemdību pozas izvēli var secināt, ka 40% no analizētajām dzemdībām sieviete
dzemdību pozu izvēlējās pati, bet 60% gadījumu to izvēlējās vecmāte. No attēla ... redzams, ka
neatkarīgi no tā, kurš izvēlējās dzemdību pozu visbiežāk izvēlētā poza ir guļus uz muguras.
Šādi dzemdēt izvēlējušās 34% (14 no 40) sieviešu, kuras pašas izvēlējās dzemdību pozu un
90% (54 no 60) sieviešu, kurām pozu izvēlējās vecmāte. Otra populārākā poza ir guļus uz
sāniem. Šādi dzemdēt izvēlējušās 32% (13 no 40) sieviešu un 10% (6 no 60) sieviešu šādu
pozu izvēlējās vecmāte. Dzemdēt izmantojot dzemdību soliņu izvēlējušās 20% (8 no 40)
sievietes, kuras dzemdību pozu izvēlējās pašas, bet vecmātes šādu pozu dzemdētājām nav
izvēlējušās.
34
jā5%
nē95%
2.10.att. Ūdensdzemdības
Varam secināt, ka 5 no 100 analizētajiem gadījumiem dzemdību otrais periods noslēdzās ūdeni.
nogaidoša taktika69%
aktīvi, jo novēroja asiņošanu
5%
aktīvi, profilaktiskos nolūkos
26%
2.10. att. Dzemdību trešā perioda vadīšana
No 2.10. attēla varam secināt, ka 69% dzemdību izmantota nogaidošā taktika (spontāna
placentas piedzimšana 30 minūšu laikā neveicot papildus intervences). Dzemdību trešais
periods izmantojot aktīvo taktiku bija vadīts 31% dzemdību no kurām 80% (n=26) to darīja
profilaktiskos nolūkos, bet 20% gadījumu (n=5) šāda izvēle bija tāpēc, ka tika novērota
asiņošana.
35
līdz 1 minūtei pēc bērna piedzimšanas
8%
no 1 līdz 5 minūtēm pēc bērna piedzimšanas
54%
vēlāk kā pēc 5 minūtēm (pēc nabassaites pulsāci-
jas izbeigšanās)38%
2.11.att. Nabas saites pārdalīšana
Pētījuma rezultāti parādīja, ka 54% dzemdību nabassaite tiek atdalīta no 1 līdz 5 minūtēm pēc
bērna piedzimšanas. 38% dzemdību nabassaite atdalīta vēlāk kā pēc 5 minūtēm (pēc
nabassaites pulsācijas izbeigšanās) un tikai 8% gadījumu nabas saites pārdalīšana veikta līdz 1
minūtei pēc bērna piedzimšanas.
jā85%
jaundzimušajam konstatē-tas nopietnas veselības problēmas uzreiz pēc
piedzimšanasmātei konstatētas
nopietnas veselības problēmas uzreiz pēc bērna piedzimšanas
vecmātes vēlme ātrāk nosvērt un nomērīt
4%sievietei tika veikta dzemdību ceļu apskate un/vai plīsumu
sašūšana
neonatologa vēlme ātrāk veikt pirmo apskati
4%
4 %
2 %
1 %
.
2.12.att. Āda-āda kontakts
Var secināt, ka 85% dzemdību jaundzimušais saņem vismaz 20 minūšu āda – āda kontaktu
uzreiz pēc piedzimšanas. 11% dzemdību gadījumu norādīts, ka šāda iespēja nav bijusi. Četros
gadījumos tas nav bijis iespējams, jo jaundzimušajam konstatētas nopietnas veselības
36
problēmas uzreiz pēc piedzimšanas. Četros gadījumos iemesls ir bijis neonatologa vēlme
ātrāk veikt jaundzimušā pirmo apskati. Vēl 4 gadījumos vecmāte vēlējusies ātrāk nosvērt un
nomērīt jaundzimušo. Divās dzemdībās mātei konstatētas nopietnas veselības problēmas un
vienā gadījumā sievietei veikta dzemdību ceļu apskate un /vai plīsumu sašūšana.
jā90%
Jaundzimušajam konstatēti nopietni veselības sarežģījumimātei konstatēti nopietni veselības
sarežģījumicits iemesls
4 %
1 %
5 %
2.13.att. Jaundzimušā zīdīšanas uzsākšana
Autore konstatēja, ka 90% dzemdību izdodas veiksmīgi uzsākt jaundzimušā zīdīšanu divu
stundu laikā pēc dzemdībām un tikai 10% dzemdību tas nebija iespējams. Biežāk sastopamais
iemesls, kāpēc netika uzsākta jaundzimušā zīdīšana divu stundu laikā pēc dzemdībām ir
nopietnu veselības sarežģījumu konstatācija jaundzimušajam 4 % (n=4). Nopietni veselības
traucējumi mātei bijuši vienā gadījumā (1%). 5% norādīti citi iemesli, par biežāko iemeslu
minot jaundzimušā nevēlēšanos uzsākt zīšanu.
nē, jo sieviete dzemdēja viena pati
41%
nē, jo tas nav vecmātes pienākums
17%
jā, jo atbalsta persona to lūdza11%
jā, jo tāda bija vecmātes iniciatīva
31%
2.14.att.Vecmātes rūpes par sievietes atbalsta personu dzemdībās
37
Analizējot 16. attēlā redzamo informāciju varam secināt, ka 41% sieviešu dzemdēja bez
atbalsta personas, bet 59% sieviešu dzemdībās atbalsta viņu izvēlēta persona. No tiem 30%
dzemdību gadījumu palīdzību lūgusi pati atbalsta persona, bet 70% vecmāte pati izrādījusi
rūpes par atbalsta personu. 17% dzemdību vecmāte uzskatīja, ka rūpes par atbalsta personu
neietilpst viņas pienākumos.
nē, jo dotajā brīdī tādu nebija64%
nē, jo sieviete atteicās no studentu klātbūtnes
dzemdībās8%
jā, un vecmāte lūdza piekrišanu par studentu
klātbūtni dzemdībās18%
jā, bet sievietes piekrišana netika lūgta
10%
2.15.att. Studentu piedalīšanās dzemdības
No 17. attēla var secināt, ka 72% dzemdību studenti nepiedalījās. 64 gadījumos no 100
studenti nepiedalījās, jo tādu dotajā brīdī nebija, bet 8% no 100 studenti nepiedalījās, jo
sieviete atteicās no student klātbūtnes. 28% dzemdību piedalījās studenti. 18gadījumos no 100
vecmāte lūdza sievietes piekrišanu par student klātbūtni dzemdībās, bet 10 gadījumos no 100
studenti piedalījās dzemdībās, tomēr sievietes piekrišana netika lūgta.
38
sarežģījumi netika novēroti
67%
pirmajā periodā15%
otrajā periodā11%
trešajā periodā4%
pirmajās 2 h pēc dzemdībām 3%
2.16.att. Sarežģījumi dzemdībās
No 18. attēla iespējams secināt, ka 67% no analizētajām dzemdībām noritēja bez
sarežģījumiem, bet 33% dzemdību tika konstatēti sarežģījumu. No tiem 50% (n=15) konstatēti
pirmajā dzemdību period (kā biežākais sarežģījums minēta primāra dzemdes disfunkcija),
30% (n=11) otrajā dzemdību periodā (kā biežākais iemesls minēta sekundāra dzemdes
disfunkcija), 10% (n=4) trešajā dzemdību periodā (visos četros gadījumos – placentas ablācija)
un 10% (n=3) pirmajās divās stundās pēc dzemdībām (kā biežākais iemesls minēta
pēcdzemdību asiņošana).
39
Secinājumi
1. Apzinot un analizējot pētījuma tematam atbilstošo zinātnisko literatūru, darba autore
konstatēja, ka:
1.1. Dzemdību laikā lielāks procents ir to sieviešu, kuras saņēmušas jebkādu
medicīnisku iejaukšanos, nekā sieviešu, kas dzemdējušas pilnīgi dabiski.
1.2. Vecmātes vadītas aprūpes filosofijas pamats ir, nodrošināt iespēju sievietei
izdzīvot dzemdības ar minimālām intervencēm, kamēr vien tas nav absolūti
nepieciešams pašas sievietes vai augļa interesēs.
1.3. Vecmātes vadīta aprūpe zema riska grūtniecēm ir tikpat droša kā ginekologa -
dzemdību speciālista vadīta aprūpe un ir saistīta ar mazākiem iejaukšanās
rādītājiem dzemdību laikā.
1.4. Vecmātes aprūpe ir vērsta uz sievieti. Šādas aprūpes pamatā ir cieņa pret
dzemdējošo sievieti viņas individuālajās vajadzībās, idejās, domās, emocijās,
gaidās un vēlmēs attiecībā uz grūtniecību, dzemdībām un mātes lomu.
1.5. Vecmātes, kas strādā atbilstoši holistiskajam aprūpes modelim, jūtas spējīgas
praktizēt, neveicinot nevajadzīgu iejaukšanos, un šāda aprūpe rada apmierinātību
sievietēm un labus rezultātus vecmātēm.
1.6. Atkārtoti dzemdējošām zema riska grūtniecēm ir droši dzemdēt mājās vai
vecmāšu vadītā nodaļā stacionārā, par iemeslu minot zemāku intervenču skaitu un
jaundzimušo veselības stāvokli pēc dzemdībām, kurš neatšķiras, salīdzinot ar
ginekologu vadītu nodaļu stacionārā.
1.7. Zema riska pirmdzemdētājām ir droši plānot dzemdības vecmāšu vadītā nodaļā
stacionārā, sakarā ar zemāku iejaukšanās skaitu un jaundzimušo veselības stāvokli
pēc dzemdībām, kurš neatšķiras, salīdzinot ar ginekologu vadītu nodaļu stacionārā,
savukārt, ja plāno dzemdības mājās, pastāv nedaudz augstāks risks sarežģījumiem
jaundzimušajam.
2. Veicot eksperimentālo pētījumu konstatēts, ka:
2.1. Dzemdības tika stimulētas 33% vecmātes vadītu dzemdību gadījumā, savukārt
amniotomija tika veikta 38% gadījumu.
40
2.2. Dzemdību laikā vaginālās apskates, galvenokārt, veica vecmāte (tikai vecmāte
– 38% dzemdību, 55% kopā ar ārstu). 7% dzemdību tikai ārsts veica vaginālās
apskates.
2.3. Izstumšanas periodā vecmāte atradās kopā ar dzemdētāju 69 % dzemdību,
tomēr 39% gadījumu, sākoties izstumšanas periodam, vecmāte atstāja dzemdētāju
bez savas klātbūtnes ilgāk par divām minūtēm, galvenokārt, jo sieviete neizrādītja
vēlmi pēc vecmātes klātbūtnes vai vecmātei bija citi paralēli darbi.
2.4. Vecmātes izzināja sievietes vēlmes lielākajā daļā gadījumu, tādejādi rūpējoties
par sievietes labizjūtu dzemdību laikā.
2.5. Biežākā atsāpināšanas metode dzemdību laikā bija iegremdēšanās ūdenī/dušas
izmantošana, kas norāda, ka vecmāte sākotnēji iesaka dabīgas atsāpināšanas
metodes.
2.6. Vecmāte biežāk kā sieviete izvēlas izstumšanas pozīciju dzemdībās, kas 90%
pēc vecmātes ieteikuma ir guļus uz muguras.
2.7. Zema risku dzemdības 67 gadījumos no 100 noritēja bez jebkādiem
sarežģījumiem
Darba sākotnēji definētie uzdevumi ir izpildīti un izvirzītais mērķis sasniegts.
Ir iespējams atbildēt uz pētījumā izvirzītajiem jautājumiem:
1) Kāda ir vecmātes vadītu dzemdību aprūpe zema riska grūtniecēm stacionārā?
Pēc pētījuma rezultātiem var secināt, ka vecmātes vadīta dzemdību aprūpe zema riska
grūtniecēm stacionārā ir medikalizēta jeb balstīta uz tehnokrātiskā aprūpes modeļa principiem,
proti, tas skaidrojams ar nepieciešamību ievērot vadlīnijas un stacionāra noteiktos standartus.
Aprūpes principi, kas saistīti ar vecmātes vēlmi strādāt individuāli, ņemot vērā katras sievietes
vēlmes un vajadzības, tiek īstenoti augstā līmenī, proti, vecmātes cenšas izzināt sievietes
vēlmes dzemdību laikā, nodrošināt āda-āda kontaktu jaundzimušajam ar māti uzreiz pēc
dzemdībām, kā arī izrādīt rūpes par sievietes atbalsta personu dzemdībās.
2) Kādas medicīniskās intervences tiek veiktas vecmātes vadītās dzemdībās zema riska
grūtniecēm stacionārā?
Biežākās medicīniskās intervences, kas tiek veiktas vecmātes vadītās dzemdībās zema riska
grūtniecēm stacionārā ir amniotomija (38% gadījumu), dzemdību stimulācija (33% dzemdību)
un epiziotomija (19% dzemdību).
41
Priekšlikumi
1. Ieteicams vecmātēm strādāt pēc holistiskā aprūpes modeļa principiem, ņemot vērā
sievietes individuālās vajadzības, gaidas un vēlmes attiecībā uz grūtniecību un
dzemdībām;
2. Pēc iespējas ilgāk izvairīties no medicīniskām intervencēm, kuras nav neatliekamas,
bet ilgāk ļaut sievietei izdzīvot dzemdības ar minimālu iejaukšanos, kamēr vien tas nav
nepieciešams pašas sievietes vai augļa interesēs.
3. Satiekot sievieti dzemdības, ieteicams izzināt katras sievietes vēlmes, gaidas un bažas
attiecībā un dzemdībām, lai vairotu ar dzmdībām apmierināto sieviešu skaitu;
4. Rekomendējams izstumšanas periodā vecmātēm atrasties nepārtrauktā kontaktā ar
sievieti, nodrošinot “viens pret viens”aprūpi, jo vecmātes līdzāsbūšana var samazināt
izstumšanas perioda ilgumu;
5. Ieteicams izstumšanas periodā vairāk paļauties uz sievietes vēlmi ieņemt sev ērtāko
pozīciju, nevis ieteikt priekš vecmātes ērtu pozīciju;
42
Izmantotās literatūras saraksts
1. Begley C. et al. (2011). Comparison of midwife-led and consultant-led care of healthy
women at low risk of childbirth complications in the Republic of Ireland
2. Cooper, T. (2006). The good, the bad and the ugly. British Journal of Midwifery.Jul 14 (7):
pp.439-440.
3. Davis-Floyd, R. (1998). Types of midwifery training: an anthropological owerview.
Pathways to becoming a Midwife. Getting an Education: Midwifery Today, 1998, pp.119-193.
4. Davis-Floyd, R. (2009). The technocratic, humanistic and holistic paradigms of childbirth.
International Journal Gynaecology and Obstetrics 75:pp S5-S23.
5. Downe,S., McCourt, C. (2004). From Being to Becoming: Reconstructing Childbirth
Knowledges In: Downe, S. (2004) Normal Childbirth Evidence and Debate. London:
Churchill Livingstone.
6. Department of Health 2005. The National Service Framework for Children
7. Department of Health (2008) Payment by Results www.dh.gov.uk/en/ Managing your
organisation/ Financeandplanning/NHSFinancialReforms/DH_900
8. Eliasson, M., Kainz, G., Von Post, I. (2008). Uncaring Midwives. Nursing Ethics. 15.(4):
pp.500-511
9. Foster,J., Gold, L., (2002). Dr Foster Good Birth Guide. London: Vermilion
10. Garcia, J., Redshaw, M., Fitzsimons, B., Keene, J. (1998). First Class Delivery. A national
survey of women’s views of maternity care. London: AuditCommission.
11. Gold S., O’ Neil J., Wagner V.(2005). Examing Midwifery-based Options to Improve
Continuity of Maternity Care Services in Remote Nunavut Communitie.
http://www.aom.on.ca/files/Communications/Reports_and_Studies/JMWH_Nunavik_Midwife
ry_VanWagner_JulyAug2007.pdf
12. Hall, J. (2002). Finding the Spiritual Side of Birth. Practicing Midwife. 5:pp. 4-5.
43
13. Homer, C.S., Passant, L., Brodie, P.M., Kildea, S., Leap, N., Pincombe, J., Thorogood, C.
(2008). The role of the Midwife in Australia; views of women and midwives. Midwifery
12.2.08. Medline from Pubmed.
14. Intrapartum care: NICE guideline, 2014
15. Jordan, B. (1997). Authoritative knowledge and its construction. In: Davis-Floyd, R.
Sargent, C.F. (1997). Childbirth and Authoritative Knowledge. Cross Cultural Perspectives.
Pp.55-79. University of California Press. London.
16. Kings Fund. (2008). Safe Births. www.kingsfund.org.uk/ research/projects/
maternity_services_inquiry/
17. Lavender, T., Bennett, N., Blundell, J., Malpass, L. (2002). Redefining the Midwifery
Role: Midwives Views-General Views. British Journal Midwifery. 10 (2):pp. 72-77.
18. Longworth, H., Kingdon, C (2010). Fathers in the Birth Room: What are They Expecting
and Experiencing? A Phenomenological Study. Midwifery. 27(1); pp. 1-112.
19. Lothian L., (2007). Coalition for Improving Maternity Services. Journal of Perinatal Eduaction.
20. Olsen, O. (1997). Meta-analysis of the safety of home birth. Birth. 24:pp. 4-13
21. Olsen, O., Jewell, M. (2001). Home versus hospital birth (Cochrane Review). The
Cochrane Library, Issue 3, 2001. Oxford: Update Software
22. Pembroke, N., Pembroke, J. (2008). The Spirituality of Presence in Midwifery Care.
Midwifery. Elsevier. 24:pp.321-327. www.elsevier.com.
23. Powell-Kennedy, H. (2009). Orchestrating Normal. The Conduct of Midwifery in
the United States. In: Davis-Floyd, R., Barclay, L., Daviss, B.A., Tritten, J. eds.
24. Rezeberga D. et al. 2009. Dzemdniecība normālā un patoloģiskā. Rīga: „ Medicīnas
apgāds”
25. Sandall, J., Hatem, M., Devane, D., Soltani, H., Gates, S. (2008). Midwife-ledversus other
models of care for childbearing women. The Cochrane Library.
44
26. Sinclair, M. (2009). Practice: A Battlefield Where the Natural Versus the Technological.
Evidence Based Midwifery. 7 (2):pp.39.
27. Singh, D., Newburn, M. (2003). What Men Think of Midwives. Midwives Magazine.
February 2003.
28. Smulders B., (2002). Keeping birth normal. New Zealand College of Midwifes: Midwifer
News, 27, 19-20.
29. Stewart, M (2004). Pregnancy, Birth and Maternity Care. , Oxford: Books for Midwives.
30. Stockton, A. (2010). Mother's mouthpiece or clinician's curse: the doula debate continues -
MIDIRS Midwifery Digest. 20. (1): pp 57-58.
31. Suzuki et al. (2011). Midwife-led care unit for 'low risk' pregnant women in a Japanese
hospital. Maternal Fetal Neonatal Med. 2011. Aug;24(8):1046-50. doi: 10.3109/ 14767058.
2010.545912. Epub 2011 Jan 13.
32. Symon, A., Paul, J., Butchart, M., Dugard, P. (2011).Self-Rated “No-“ and “Low-“ Risk
Pregnancy: A Comparison of Outcomes for Women in Obstetric- Led and Midwife- Led Units
in England. Birth. 34 (4): pp323-330.
33. The Coalition for Improving Maternity Services (CIMS)(1996).
34. The Healthcare Commission. (2008). Towards better births. A review of maternity
services in England, 2008.
35. The Mother-Friendly Childbirth Initiative (2006).
36. Viljamsa Dzemdniecība, (2013). Rīga
37. Waldenstrom, U. (1999) Effects of Birth Centre Care on Father’s Satisfaction with Care,
Experience of the Birth and Adaptation to Fatherhood. Journal of Reproductive and Infant
Psychology 17 (4): pp. 357-368.
38. Walsh, D. (2007a). Improving Maternity Services. Small is Beautiful- Lessons From a
Birth Centre. Oxford :Radcliffe Publishing.
45
39. World Health Organization (1996). Care in normal birth: a practical guide. Maternal and
Newborn Health/Safe Motherhood Unit.
46