pava

saris

/ 01

/ 20

13

PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Uz pirmā vāka ziemeļblāzma Aurora borealis, bildēta Papē 2011. gada 24. oktobrī

Rīki: Canon EOS 500D Objektīvi: Canon EF-S 18-55 mm 5.8. IS Jupiter 135 mm 3.5Manfrotto statīvs

Par dabas parādību fotogrāfu Ivo Dinsbergu pirmo reizi uzzināju no Julitas Klušas. Viņa ar tik lielu apbrīnu stāstīja, cik daudz Ivo zina par dažādiem mākoņu veidiem, halo, zibeņiem un citiem debesu spožumiem, ka arī es ieinteresējos par šo puisi un vai apkritu no sajūsmas par viņa bildētajām sniegpārsliņām. Sākumā bija grūti noticēt, ka gud-rais un zinātkārais divdesmitgadīgais puisis vēl nav pat izvēlējies, ko studēt, dzīvo skaistu pieticīga aristokrāta dzīvi un vasarās pazūd Papes plašajās ārēs. Viņš ir apgredzenojis tūkstošiem putnu. Ziemā, elpu aizturējis, stundām ilgi spelgonī ar otiņu tver glītākās sniegpārsliņas un ir viens no re-tajiem pasaulē, kas iemanījies tās nofotografēt visā krāšņumā. Gatavs traukties pakaļ ziemeļblāzmai, ja vien ir kāds tikpat dulls, kurš nakts vidū ir ar mieru braukt prom no pilsētas uguņu izbojātā debess juma. Turklāt Ivo vienīgā bagātība ir Canon 500D fotoaparāts un daži dāvināti krievu laika objektīvi, kurus viņš pats samontējis kopā asprātīgā konstrukcijā. Kad vaicāju par nākotnes sapņiem, Ivo acis iezibas, sapņojot par visupirms jau labāku objektīvu. Ek, ja šie sapņi īstenotos, mums būtu iespēja redzēt vēl izcilākas bildes puiša mājas lapā http://dabasparadibufoto.wordpress.com, jo Ivo sveci zem pūra neglabā un visus interesantākos dabas novērojumus publicē šeit. Jaunībai ir tas skaistums, ka cilvēks var pilnībā nodoties lietām, kas viņu aizrauj.

Anitra Tooma

Sudrabainie mākoņi

Ar šo īpatnējo parādību man ir izveidojušās visciešākās attiecības. Tas laikam tāpēc, ka šie mākoņi bija pirmā neikdienišķā atmosfēras parādība, ko novēroju. Tas bija 2007. gada vasarā Jelgavā uz Pilssalas, ķerot griezes. Tolaik nevarēju iedomāties, ka šie mākoņi kļūs par tik nozīmīgu manas dzīves sastāvdaļu. Pēc diviem gadiem, kad jau biju mazliet apguvis fotografēšanu, sāku sudrabainos medīt. Tagad teju katru skaidro nakti pirms gulētiešanas palūkojos ziemeļu virzienā, cerībā saskatīt visaugstākos (70–95 km) mākoņus! Līdz šim viskrāšņākie eksemplāri skatīti Papē, Svētē un tepat Rīgā. Sudra-bainos mākoņus vislielākās cerības ieraudzīt vasaras krēslā, kad saule ir 6–16 grādus aiz horizonta.

ZIEMEĻBLĀZMU MEDNIEKS

Ivo Dinsbergs: Interese par dabu man radās jau bērnībā: putni, tauriņi un tamlīdzīgi... Bet visdīvainākais, ko atceros, ka vienmēr iekārtojos uz palodzes, kad laukā zibeņoja. Vecāki man neļāva to darīt, bet es daudz neklausījos. 2005. gadā Latvijai pāri trencās orkāns, un tā radās mans niks jeb pseidonīms tīmekļa vidē Orkaans. 2007. gadā māsas vīrs man uzdāvināja lietotu Canon PowerShot A 80, un sākās mana aizraušanās ar fotografēšanu. Kad pēc gada fotoaparāts sāka aizdomīgi uzvesties, izmantoju izdevību to izjaukt un vēlāk tiku pie nākamā Canon. Līdz pat 2009. gadam es sevi ierindoju pie tā sauktajiem zaļā kvadrātiņa spiedējiem, tomēr vēlāk jau gribējās saprast, kādu rezultātu iegūšu, izmantojot arī P, Tv, Av un M režīmus. Sāku eksperimentēt ar ekspozīcijas laiku, diafragmu, mēģināju bildēt dažādos laika apstākļos un tumsā.

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISPAVASARIS/01/2013 1

RUBRIKAS Ziemeļblāzmu mednieks Ivo Dinsbergs 3 Redaktores sleja 52 Grāmatu apskats

DABA 4 Slītere. Zemes mala, kur rodas iedvesma 10 Ar cirvi pret klimata pārmaiņām? 13 Nacionālais izcirtumu parks 14 Savdabīgākās dzīvnieku mājvietas 24 Cik gara ir Daugava? 36 Uz Krīgera nacionālo parku pēc pieciem lielajiem 50 Dalies ar novērojumiem portālā «dabasdati.lv»

VĀRDS 18 Darīt nevis mazāk slikti, bet tā, lai ir labi! Saruna ar Valsts vides dienesta direktori Ingu Koļegovu

VIDRŪPE 28 Latvija atomstaciju ielenkumā 32 Slānekļa gāze – glābiņš vai posts? 42 Latvijas lopkopība ģenētiski modificētas barības verdzībā

DARBI 46 Izmēģinu LED spuldzes 48 Iepakojuma zaļie aspekti

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTISPAVASARIS/01/2013 3

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

Iesniegtos manuskriptusatpakaļ neizsniedz

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»Ausekļa iela 1-1Rīga, LV 1010Tālr.: 67814778Fakss: 67814776http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: anitra@vak.lv

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: anete@vak.lv

Makets:Ilze Ramanee-pasts: ilzer@vak.lv

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kasveidotas uz augu eļļas bāzes.

pavasaris 2013 nr. 1 (142)

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā«Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28, «Biotēkas» veikalu tīklā.

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas Vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

Laba diena!

Man prieks Tevi uzrunāt arī šogad. Tas, ka lasi šo «Vides Vēstu» numuru, ir apliecinājums tam, ka Latvijas Vides aizsardzības fonds 2013. gadā piešķīris līdzekļus četru 56 lappušu bieza žurnāla izdošanai. Ja nu manās rokās nonāktu zelta zivtiņa, kurai var lūgt izpildīt tikai vienu vēlēšanos, es teiktu: «Ak, vai VAF nevarētu kā vecos laikos daudz savlaicīgāk izlemt par vides mediju atbalstīšanu?» Bet – lai kā mums klātos, un nav jau arī gaumīgi sūkstīties – šā gada pir-mais «Vides Vēstu» numurs ir gatavs! Visiem, kas pērn abonēja sešus numurus uz gadu, šogad pienākas divi solītie, bet tā arī neizdotie numuri. Nu esam izmācīti, ka nevajag dalīt lāci, kurš vēl dus mežā.

Kas mani visvairāk iepriecināja, gatavojot šīs «Vides Vēstis»? Intervija ar Valsts vides dienesta direktori Ingu Koļegovu. Tas nav viegli – sagatavot interesantu sarunu ar valsts ierēdni, kam pēc nekur nerakstītiem standartiem būtu jābūt sausiņam, kurš pacietīgi velk ratus un klausa vien grožiem, kurus rausta dažādi kučieri. Bet šoreiz tas nav par Ingu – viņa grūto amatu ir uzņēmusies ar apbrīnojami skaidru pienākuma apziņu. Lai mums visiem par dzīves devīzi kļūst atziņa: «Jādara ir nevis mazāk slikti, bet – tikai labi!» Un jo īpaši es to gribētu novēlēt citai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas paspārnē esošai iestādei – Dabas aizsardzības pārvaldei. Jau vairāk nekā gadu vides nevalstiskās organizācijas klauvē pie ierēdņu sirdsapziņas un dažādu kabinetu durvīm gan nozares, gan Finanšu ministrijā, lai apturēto absurdo praksi – DAP uzturēt no naudas, kas nopelnīta, cērtot mežus īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Jā, tā notiek jau vairākus gadus, kaut šī ciršana ir ne mazāk absurda kā vectētiņa vešana uz mežu, kad viņš vairs nav nekāds dižais arājs. Bet atbilde vienmēr ir viena un tā pati: mums ļoti žēl, bet neko mainīt nevaram! Vienīgās izmaiņas iespējamas vien 2014. gada budžetā. Un šeit ir redzams, kas notiek, ja iestāde strādā tikai mazāk slikti – minimālo dabas aizsardzības prasību nodrošināšana notiek pa pusei tādēļ, ka DAP ļaudīm nākas zāģēt zaru, uz kura paši sēž – burtiskā nozīmē. Par to vairāk lasi žurnāla 15. lpp., kur savās pārdomās šā jautājuma sakarā dalās Vides konsultatīvās padomes vadītājs Viesturs Ķerus.

Savukārt man interesants neklātienes ceļojums izvērtās, meklējot atbildi uz jautājumu, cik gan gara patiesībā ir Daugava. Izmantoju gan tīmeklī pieejamo informāciju, gan sociālo tīklu palīdzību – un atradu trīs dažādus datus, kā arī vismaz četrus variantus, tieši kur Krievijā, Valda-ja augstienē, sākas mūsu dižākā upe. Bet šā gada ceļojumu plānos ir aizbraukt uz Baltkrieviju un palūkot, kā Daugava izskatās tur. Izrādās, ka drīzumā šajā valstī upe tiks aizdambēta četrās vietās un Polockas HES būs gatavs jau pēc pāris gadiem.

Bet vienā tālākā ceļojumā – Austrijas Alpos – jau pabiju. Tā kā šim numuram gatavoju rakstu par ģenētiski modificētu lopbarību, bija interesanti pašai pārbaudīt, kā valstī, kur tā aizliegta, tiek informēti pircēji. Bet – gods kam gods – skaistajā kalnu zemē uz katras vietējā piena pa-kas, sviesta vai siera gabala, olām un gaļas ir Austrijas pārtikas un veterinārā dienesta izdota sertifikāta logo. Es ļoti gaidu laikus, kad arī Latvijā pa pārtikas veikaliem nebūs jālavierē kā pa mīnu lauku. Un ka pārtikas ražotāji strādās nevis mazāk slikti, bet – tikai labi!

Anitra

DABA

VIDES VĒSTIS4 PAVASARIS/01/2013

Mūsdienās mēs lietojam nosaukumu «Slīteres nacionālais parks», bet senāk tas bija dabas piemineklis. Piemineklis! Ikkatru reizi, kad es stāvu Kolkasraga smilšu sēres galā vai uzkāpju bākā Zilo kalnu kraujas malā, aizdomājos, cik pārsteidzoši precīzi, gluži vai burtiski, dabas pieminekļa vārds Slīterei piestāvētu mūsdienās. Visīstākais dabas pie-mineklis, kas sevī slēpj tādas dabas daudzveidības un arī cilvēka radītas vērtības, ko citviet neatradīsi. Vai ļaudis, kuri toreiz – pirms deviņdesmit gadiem – šai vietai deva tādu vārdu, varēja to nojaust?

Heinriha Morica Vilkomma ceļojums

Vēl ilgi pirms Šlīteres dabas pieminekļa izveidošanas, kādā 1871. gada jūlija dienā, Dundagas pusē ieradās tolaik Tartu Universitātes Botāniskajā dārzā strādājošais vācu botāniķis Heinrihs Morics Vilkomms (Heinrich Moritz Willkomm), kurš bija atbraucis uz Kurzemi, lai tuvāk iepazītu šejienes pirmatnīgos, cilvēka vēl mazskartos mežus. Gadu vēlāk viņš savas ceļojuma piezīmes apkopoja grāmatā1, kur atrodamas varbūt senākās pierakstītās liecības par Slīteres nacionālā parka dabas daudzveidības noslēpumiem. Jāprot tikai ieskatīties, kas slēpjas aiz rindiņām vācu valodas vecajā rakstībā! Atveru grāmatu un lasu, ka lejpus Slīteres Zilajiem kalniem, grūti pieejamajā Undžavā, tolaik vēl esot bijis īsts pirmatnējs mežs. Visu iespējamo sugu koki visdažādākajā vecumā – no tik tikko augt sākušiem kociņiem līdz patiešām vareniem milžiem, kas izpletuši savus zarus pāri visam, ko mežā iespējams atrast. Krustām šķērsām neskaitāmas kri-talas un sausokņi, apauguši zaļām sūnām un ķērpjiem –

Tur, pašā Ziemeļkurzemes galā, kur rudeņos arvien pūš sūri Kolkas-raga vēji un pavasaros katru gadu atkal no jauna uzzied silpurenes, stāv Slīteres nacionālais parks. Šogad tam aprit deviņdesmit gadu. Tieši tik daudz laika ir pagājis kopš tālā 1923. gada, kad oficiālajā laikrakstā «Valdības Vēstnesis» tika publicēta ziņa par Šlīteres da-bas pieminekļa nodibināšanu. Vēlāk to pārdēvēja par rezervātu, pēc tam – par nacionālo parku. Šurpu turpu ir grozītas tā robežas un platības, taču, neskatoties uz daudzajām pārmaiņām, ko Slītere gadu gaitā piedzīvojusi, tā joprojām ir un paliek viena no skaistākajām vietām mūsu valstī. Kanoniska Latvijas dabas daudzveidības vērtība. Unikāla kultūrvēsturiskā mantojuma teri-torija. Tāda patiešām īsta iedvesmas zeme, kā to ne viens vien dažādos laikos ir teicis un kā to arī es pats esmu rakstījis savā Slīterē piedzīvoto notikumu dienasgrāmatā, kuras fragmentus varat lasīt parakstos zem bildēm.

Kristaps Vilks; autora foto

SLĪTERE. ZEMES MALA, KUR RODAS IEDVESMA

Apodziņš uz Slīteres mežašķūnīša.

«Mežā stāv sirsnīgi rudenspelēks mežašķūnītis. Slīterē tādi ik pa laikam ir atrodami, bet šis ir īpašs – dzīvs. Tam ir sava dvēsele – apodziņš. Izlaižas no sabrūkošās, meža paņemtās ēkas un apsēžas uz dēļa gala. Skarbi norūsējušas naglas, raupji dēļi, un uz to fona – trausla dzīvība.»

DABA

VIDES VĒSTIS 5PAVASARIS/01/2013

neiespējami pārvietoties zirga mugurā. Jālec zemē un tālāk jāiet kājām, laipojot no viena ciņa uz otru...

Droši vien tas izklausīsies gluži neticami, bet vietām arī mūsdienās Undžavas mežs joprojām nav zaudējis ne nieka no tām šķietami haotiskajām, taču nepārprotami dabiskajām īpašībām, par kurām pirms vairāk nekā 140 gadiem rakstīja H. M. Vilkomms. Tikpat labi tas varēja būt vakar, kad viņš te staigāja un visu redzēto pierakstīja. Mežam tas tāds nieks vien ir – tikai viena koku paaudze. Tā ir arī galvenā atšķirība – tie jauniņie oši, kas H. M. Vilkomma laikā sniedzās knapi cilvēka augstumā, savā mūžā pieredzējuši ne tikai Latvi-jas valsts, bet arī Šlīteres dabas pieminekļa nodibināšanu, tagad ir kļuvuši par milzu kokiem. Nāks stiprāks vējš, un varbūt kāds no šiem milžiem dos vietu atkal citai – jaunai koku paaudzei. Tāds ir dabiska, dzīvības daudzveidības pārpilna meža ritums. Tikai laika skala tam ir cita, atšķirīga no mūsējās.

Dabas piemineklis – tas ir mūža mežs2

Varbūt iedvesmojušies no H. M. Vilkomma ceļojuma aprak-sta, Slīteri vēlāk apmeklēja visdažādākie dabaspētnieki,

Slīteres nacionālā parka pārmitrie meži.

«Vietām te ir tik dziļš, ka tik tikko paspēju pieķerties tuvākajam meln- alksnim. Paskatos uz koku, kurš tikko mani izglābis, – uz raupjās melnalkšņa mizas pieķērusies arī menegācija. Tas ir ķērpis ar cau- rumiņiem. Arī tam ir palaimējies izglābties uz šī Slīteres melnalkšņa. Jo daudzviet citur nav vairs tādu lielu, raupju un ūdenī stāvošu koku, uz kuriem tas varētu dzīvot.»

Vaides ciems

Viškangars

Bažu purva vidus

Bažkangars

Kolkas bāka

Kolkasrags

Kolkas ciems

Slīteres bagātības zem putna spārna. Gan jūra, gan piekrastes ciemi, gan aizsargājamie meži un lielais Bažu purvs.

Foto

: Viln

is Sk

uja

DABA

VIDES VĒSTIS6 PAVASARIS/01/2013

un 1920. gadā Izglītības ministrijas mēnešrakstā botāniķis Nikolajs Malta ar pārliecību varēja rakstīt, ka Zilie kalni jau tolaik ir labi izpētīts apgabals. Divas vēlāk savā ziņā par Slīteres nacionālā parka simboliem kļuvušās augu sugas – Baltijas efe-ja un parastā īve, kas tolaik gan plašāk bija pazīstama ar platpaegļa vārdu, – jau 20. gadsimta 20. gados bija izzūdošas un apdraudētas. Pārāk skaisti ir šie augi, lai varētu atturēties

un nekrist kārdinājumā nolauzt kaut mazmazītiņu zariņu, par spīti tam, ka «īve jau agrāk ņemta likuma aizsardzībā, izsludinot par katru nolauztu īves zaru 15 rubļus soda nau-das»2. Tādēļ N. Malta savās 1920. gada ekskursiju piezīmēs ieskicēja pavisam konkrētas ieceres par aizsargājamas mežu teritorijas izveidošanu: «Ir nepieciešami vajadzīgs, lai meža gabals, kur atrodas efejas, tiktu atstāts neaizskarts. Novelkot šī gabala robežas, vajadzētu censties ieslēgt viņā arī vairākas īves augtenes. Tas būtu pirmais solis uz to, lai šie abi augi tiktu paglābti no bojā iešanas, lai tiktu uzglabāti nākamām paaudzēm kā dzīvi pieminekļi.»

Jādomā, ka pamazām ideja par aizsargājamas dabas teritori-jas izveidi nostiprinājās un ieguva aizvien skaidrākas apri-ses, jo turpmākajos divos gados Slīterē ieradās meža tak-satori un veica nepieciešamos priekšdarbus, lai 1923. gadā beidzot varētu oficiāli nodibināt Šlīteres dabas pieminekli. Daudzviet literatūrā es atrodu, ka par Slīteres nacionālā par-ka pirmsākumu ir norādīts 1921. gads, taču īsti pareizi tas nav, jo vēl 1922. gadā šeit strādāja mežkopji, lai sagatavotu izvēlētā dabas pieminekļa projektu, kā to Mežsaimniecības rakstu krājuma 1. sējumā ir norādījis mežkopis Rūdolfs Markuss. Varbūt tas nemaz nav tik būtiski, svarīgi, ka

toreiz cilvēki apzinājās šīs teritorijas izcilo vērtību un strādāja, lai mums šodien būtu iespēja skatīt Slīteres dabas daudzveidību.

«Piemineklis, un pie tam vēl dabas piemineklis? Ko tas nozīmē? Gluži vienkārši – atmērīts mežs ap 4 kilometri garumā un 2 platumā, un šis mežs atstāts pilnīgi savam lik-tenim, lai redzētu, kas ar mežu notiek, ja cilvēks tam nepie-liek roku,» – tā 1937. gadā rakstīja Latvijas apceļotājs Vilis Veldre3. «Tikai nevajag domāt, ka dabas piemineklis ierīkots vienīgi mežkopju patikai un dabas mīļotāju iepriecināšanai... Piemineklim liela nozīme mūsu mežkopībā, jo te mežkopji var pētīt savvaļas mežu, kā tas aug, attīstās, aizsargājas pret kaitēkļiem un pret slimībām.» Ko te vēl piebilst – pavisam vienkāršā ceļotāja aprakstā sniegts ikvienam viegli sapro-tams dabas rezervāta būtības izklāsts.

Slīteres dabas daudzveidība

Kādreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis, apmeklējot Slīteri, ir teicis, ka «Zilie kalni ir viena no visskaistākajām vietām Latvijā». Tam var tikai piekrist. Grūti iedomāties vēl kādu citu vietu mūsu zemē, kur salīdzinoši kompaktā teritorijā būtu iespējams ieraudzīt tik krasi atšķirīgas da-bas vērtības. Ieejam ziemeļnieciski skarbajos Bažu purva apkārtnes mežos, un mūsu priekšā ir Sibīrijas elemen-tiem pārpilns mežs – ar medņiem, rubeņiem, uzziedējušu vaivariņu smaržām un nesteidzīgiem aļņa soļiem tepat aiz sīko priedīšu biezokņa. Ja laimējas, var sastapt pat tālu viesi no dziļiem ziemeļiem – balto pūci. Kad nokāpjam 10 km

Zilo kalnu nogāzes platlapju meži vietā, kur 1923. gadā nodibināts Šlīteres dabas piemineklis.

«Gandrīz vai ir tāda sajūta, ka nokļūstu Meža mācību grāmatā. Tur ir nokritis koks, augšā starp citu koku vainagiem radies caurums. Cau-rums ir domāts tam, lai pa to iespīdētu saule, tādēļ apakšā var augt jaunie kociņi. Zem lielajiem kokiem nav nekāda lāga augšana, bet šādi var labi.»

Jauna Slīteres meža sūnās uzdīgusi priede.

«Starp daudzām sūnām ieraugu vienu, kurš cīnās... Tikko uzdīgusi priedīte. Ja paveiksies, tad šīs niecīgās sūnaugstuma priedītes vietā pēc simt gadiem zaļos liels koks. Tik grūti saprast tādu laika skalu, kurā dzīvo mežs.»

DABA

VIDES VĒSTIS 7PAVASARIS/01/2013

Slīteres nacionālā parka jūrmala pie Kolkas.

«Laikam vējš bij’ jūrā visu nedēļu apmaldījies. Tagad ticis laukā un priecājas, cik uziet. Vakara rietā alnis iznācis liedagā. Nez, arī saulrietu skatīties vai prom no odiem pie vēja, vai vienkārši tāpat, ziņkāres dzīts? Tikmēr vējš uzpūš stingrāk, un lielo ķīru bariņš Kol-kasraga vecās bākas drupu aizsegā paceļas spārnos virs lielākas jūras viļņa šalts. Tu atnāc līdz jūrai, kas it kā viena un tā pati, taču katru reizi uzdāvina tev kaut ko no jauna atkal. Un atkal...»

Bridējputni Slīteres nacionālā parka jūrmalā.

«Kolkā pamazām ierodas garie knābji. Nebaidās nemaz. Aiz mugu-ras Kolkasraga krustviļņi, liedagā jūras dāvātās aļģes. Tikai tad, kad pieej pavisam klātu, šņibīši paceļas spārnos, taču arī tad tikai uz mazu mirkli.»

attālajā Zilo kalnu kraujā, nokļūstam gluži kā tveicīgā tro-pisko mežu pasaulē – visapkārt papardes, sūnu kažokos ieauguši milzu oši un nebeidzamas, skanīgas putnu dzies-mas. Ja paveicas, meža dziļumā var pamanīt dienvidnie-cisko platpaegli. No Slīteres bākas skatienam paveras plašs, kailcirtēm necaurumots un tāds ziemeļkurzemnieciski strīpains mežs – no bākas piekājes līdz pat jūras malai, no austrumiem līdz pat rietumiem. Viens no Latvijā lielākajiem

vienlaidus meža masīviem. No bākas skatoties, šī zaļā meža jūra var šķist vienmuļi vienveidīga, taču patiesībā tā slēpj turpat vai visus Latvijas meža tipus. Mežs ir viena no Slīteres lielākajām bagātībām. Bet aiz mežiem ir Slīteres zvejniek-ciemi ar sausām pļavām, parkšķošiem, sarkanspārnainiem siseņiem un koši dzelteni ziedošiem laimiņiem. Dabas daudzveidības pamatā ir Slīteres vēsture – gan tas, kā jūra savulaik šo zemi ir veidojusi, gan tas, kā cilvēki – kādreizējā rezervāta darbinieki, zvejniekciemu iedzīvotāji, padomju armijas karavīri – pēc tam te ir saimniekojuši.

Slītere ir tik ļoti daudzveidīga, ka grūti uzreiz nosaukt tikai dažus tai visraksturīgākos simbolus. Šķiet, ka diviem mums jau zināmajiem – īvei un efejai – ir bijusi īpaša nozīme Slīteres kā aizsargājamas dabas teritorijas izveidošanas

Spīdīgais praulgrauzis – Slīteres nacionālajam parkam raksturīga aizsargājama kukaiņu suga.

«Pats mazākais un spožākais ir spīdīgais praulgrauzis. Ļoti ātrs un veikls. Ikdienā laidelējas ap vīgriežu smaržīgajiem ziediem. Tāpēc ir labi, ja mežmalās ir tādas vietas ar ziedošiem augiem, kur paēst. Šis «grauzis» ir parastākais no Slīteres praulgraužiem. Un tajā pašā laikā – viens no Slīteres nacionālā parka simboliem. Nekur citur tie nedzīvo tik kuplā skaitā.»

laikā. Ja man vajadzētu uzskaitīt vēl citas svarīgākās lietas, kas raksturotu Slīteri, es teiktu – jūras krasts lībiešu karoga krāsās, ziemeļu lietusmeži bākas piekājē, zemes strēle starp uguni un ūdeni un visbeidzot mežašķūnītis Undžavas malā.

Jūras krasts lībiešu karoga krāsās

Neapšaubāmi viena no atpazīstamākajām Slīteres nacionālā parka vietām un vienlaikus tā simboliska vērtība ir Kol-kasrags. Vieta, kuru gadu no gada apmeklē aizvien vairāk ceļotāju. Hmm, nez vai kāds ir aizdomājies, ka resnākās, tepat taciņas malā augošās priedes pārsniedz jau 200 gadu slieksni un ir šeit zaļojušas jau tad, kad pirms vairāk nekā 140 gadiem pa šo pašu taciņu varbūt ir gājis viens no pirma-jiem Slīteres apceļotājiem – H. M. Vilkomms?

DABA

VIDES VĒSTIS8 PAVASARIS/01/2013

Kolkasrags ir mūžam mainīga vieta. Vienubrīd tas ir ieņēmis smailas, vairāksimtu metru garas smilšu sēres izskatu, cit-reiz to par ragu ir grūti pat nosaukt, jo viļņi krasta līniju pie vecās bākas drupām ir noslīpējuši gluži vai apaļu. Un vētras laikā te sitas krustviļņi – vējš dzen viļņus no līča un dižjūras, līdz raga galā tie satiekas. Var tikai nobrīnīties, cik daudzveidīga šeit spēj būt jūra – gan lēnīgi mierīga, gan baltām šļakatām trakojoša. Vienā raga pusē var saskatīt gar apvāršņa līniju aizpeldošu kuģu siluetus, un tajā pašā laikā turpat otrpus ragam jūra vārās pienbaltas miglas garaiņos. Jūrmalai šeit ir lībiešu karoga krāsas – jūras mākoņzilais, liedaga smilšu baltais un meža mūžam zaļais tonis. Un nav ne nieka no pilsētnieciskās uzbāzības. Ja kādā brīdī esi pusceļā starp Kolku un Vaidi, paskaties uz vienu un otru pusi – ne viena paša cilvēka.

Kolkasrags, jo īpaši pavasaros, ir vislabākā vieta putnu vērošanai visā Austrumeiropā. Tas tāpēc, ka uz ziemeļiem ceļojošie gājputni, sekojot jūras krasta līnijai, nonāk Kolkas-raga tā sauktajā pudeles kaklā. Tālu selgā iet mazas lielo alku strīpiņas, tepat tuvāk aizlido lielās gauras, tieši pāri galvai baložu bariņi un vārda vistiešākajā nozīmē – visdažādāko sīkputnu straume. Kolkas jūrmala ir vieta, kur vienlaikus var klausīties dzērvju klaigas kaut kur tālu aiz meža sienas

Bažu purva degums Slīteres nacionālajā parkā.

«Ir pagājuši tieši divdesmit gadi kopš Slīteres Bažu purva ugunsgrēka, kad tālajā 1992. gada vasarā uguns te savā varā pārņēma milzīgu teritoriju. Tas ir pavisam dabiski, ka uguns ātrāk vai vēlāk atgriežas. Priežu mežs tam ir pielāgojies. Patiesībā uguns klātbūtne mežam ir absolūti nepieciešama, lai tajā varētu dzīvot visdažādākā dzīvība.»

no vienas puses un kākauļu «smiešanos», kas sajaucas ar sudrabkaiju sasaukšanos, jūrā no otras puses.

Ziemeļu lietusmeži bākas piekājē

Platlapju mežiem klātā Zilo kalnu nogāze un tās augšmalā stāvošā Slīteres bāka ir otra atpazīstamības ziņā populārākā nacionālā parka vieta. Senākos ceļotāju aprakstos Zilie kalni ir salīdzināti gan ar Eiropā plaši zināmo Belovežu, gan ar Alpu nogāzēm un gravām, tikai mazākā mērogā. Pārsteigumu vieta, jo kas gan to būtu domājis, ka lietusmežu noskaņa varētu būt atrodama Latvijā. Šī ir vecākā nacionālā parka daļa – kādreizējais dabas piemineklis, varētu pat teikt – Slīteres sirds, ar ko ir saistīta liela daļa no Slīterei unikālajām dabas vērtībām. Tās ir augu, dzīvnieku, sēņu sugas, kam citviet dažādu iemeslu dēļ vairs nav atrodami piemēroti dzīves apstākļi. Jāsaka, te ir mājvieta lielai daļai Sarkanās grāmatas sugu.

Slīteres bākā izkārtotajos, ikvienam apskatāmajos izstāžu materiālos var iepazīt daudzveidīgo šīspuses dabu un kultūrvēsturi. Skaidrā laikā te var mēģināt pāri jūrai ieraudzīt Sāmsalu Igaunijas pusē. Hmm, varbūt tieši tāpēc

DABA

VIDES VĒSTIS 9PAVASARIS/01/2013

lībiešu apdzīvoto krastu un šo Slīteres bāku pagājušajā gadā apciemoja kaimiņvalsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess?

Zemes strēle starp uguni un ūdeni

Pirms divdesmit viena gada Bažu purvu un tā apkārtnes mežus 3300 ha platībā savā varā pilnībā pārņēma uguns. Pārskatāmā pagātnē tas ir bijis viens no lielākajiem ugunsgrēkiem Latvijā. Tādēļ es Slīteri saucu arī par zemes strēli starp uguni un ūdeni, starp jūru un kādreizējo Bažu purva ugunsgrēka vietu. Degšana ir daudzveidīga un dabis-ka priežu meža dzīves cikla sastāvdaļa, tā atņem dzīvību vie-niem un dāvā to citiem. Gan rakstiskās liecības, sākot jau ar H. M. Vilkomma ceļojuma aprakstiem, gan dabā atrodamās daudzās deguma rētas uz veco priežu stumbriem liecina, ka Slīterē ik pa laikam kaut kur vienmēr kaut kas ir dedzis. Bet tagad ir pagājis divdesmit viens gads kopš pēdējā lielākā deguma. Izdegušajos kangaros atjaunojušās bagātīgas priežu jaunaudzes. Uz atmirušās koksnes dzīvo īpašas – dabisko meža biotopu – sugas. Ja kādreiz Kolkasragā uz meža taciņas pēc saulrieta redzi, ka pretī lēniem soļiem nāk aptuveni sešus centimetrus liela tumšbrūna vabole gariem taustekļiem, zini – tas ir lielais dižkoksngrauzis. Lielākā Latvijas vabole. Un audzis dižkoksngrauzis, visticamāk, Bažu purvā uguns savulaik paņemtajos kokos.

Mežašķūnītis Undžavas malā Slītere ir ļoti bagāta daudzveidīgiem vietvārdiem. Gandrīz vai katram kangaram, gravai vai citai dabā atpazīstamai vietai ir dots savs vārds. Piemēram, Bažu purvu no viena gala līdz otram šķērso Viškangars, bet tā dienviddaļā ir Bažkangars. Zilo kalnu piekājē atrodas Dāvidpļava, netālu no tās – Magdalēnas grava. Interesanti un savdabīgi vārdi. Tie liecina par to, ka cilvēki šeit izsenis ir dzīvojuši tuvā

saskarsmē ar dabu. Daudzviet dabas vērtības ir tieši saistītas nevis ar netraucētiem dabiskajiem procesiem kā, piemēram, kādreizējā Šlīteres dabas pieminekļa teritorijā, bet gan koncentrējas tuvāk cilvēkam.

Par Slīteres zvejniekciemiem un to izcilo kultūrvēsturisko manto-jumu būtu jāraksta atsevišķi, taču šeit gribētos īpaši akcentēt to, kas atrodams nostāk no mūsu ikdienas gaitām. Kādā janvāra dienā es slēpoju dziļi mežā, un pēkšņi manā priekšā iznira cilvēku aizmir-sta ēka – laika zoba skarts un nu jau sabrūkošs šķūnītis. Senāk te meža vidū bija neliela pļaviņa, kur pļauts un vākts siens. Piekrastes trūcīgajā ainavā katra tāda maza meža pļaviņa savulaik bijusi liela vērtība. Tagad te apkārt plešas viens vienīgs mežs. Vien atsevišķi mil-zu melnalkšņi, kas, līdzīgi kā laukmalu ozoli, izstiepuši savus resnos zarus uz visām debespusēm, uzskatāmi liecina, ka agrāk te ir bijis daudz skrajāks. Viens melnalksnis ir īpašs – tas sasniedzis 2,81 m apkārtmēru, kas nozīmē – dižkoks. Varbūt vajadzētu tam dot vārdu?

Piedalies Slīteres dzīvē!

Šogad, kad Slīteres nacionālajam parkam aprit devītā desmitgade, piedalies arī tu Slīteres dzīvē – Ceļotāju dienās jūnija sākumā, Kukaiņu naktī jūlija beigās vai jebkurā citā šīspuses notikumā. Iepazīsti Slīteres dabas bagātības, iemūžini šeit Ziemeļkurzemē piedzīvotos notikumus un piedalies fotokonkursā par Slīteri. Ja tev zināms kāds īpašs stāsts par Slīteres dabu, vēsturi vai cilvēkiem, dalies savās zināšanās par to ar Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās pārvaldes darbiniekiem. Pārliecinies pats, ka Slītere patiešām ir iedvesmas zeme!

Daži raksta sagatavošanā izmantotie literatūras avoti:1 Willkomm H. M. Streifzüge durch die Baltischen Prowinzen. Dorpat, W. Glägers Verlag. 1872.2 Malta N. Ekskursiju atmiņas. Izglītības ministrijas mēnešraksts. 1921.3 Veldre V. Ceļi un cilvēki. Rīga, Zemnieka domas. 1937.

Viškangars.

Foto

: Viln

is Sk

uja

DABA

VIDES VĒSTIS10

Ko vēlas nozare?

Nedaudz (bet tiešām tikai nedaudz) vienkāršojot, meža nozares mērķis ir cirst pēc iespējas vairāk, pirmām kārtām nocērtot pēc iespējas vairāk no tā, kas ir pieejams šobrīd. Kā redzam visapkārt, Latvijā vispopulārākais mežu ciršanas veids ir kailcirtes. Lai no-cirstu vairāk, visur ir jātiek klāt, tātad ir nepieciešams būvēt ceļus. Koki ātrāk aug nosusinātos mežos, tātad nepieciešama meliorācija. Ja nozare grib rūpēties par to, lai arī nākotnē varētu nocirst pēc iespējas vairāk pēc iespējas ātrāk, nocirstais mežs jāatjauno mākslīgi ar ātraudzīgākiem kokiem.

Izrādās, ka saskaņā ar mūsu pašu mežzinātnieku – Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» – pētījumiem viss iepriekš minētais, t.i., gan kailcirtes, gan mežu meliorācija un pat ceļu būve, ir ļoti pa-reizas un pat vēlamas lietas, domājot par klimata pārmaiņām, jo:

• veci meži ir jānocērt, lai to vietā iestādītu jaunus, jo jauni koki aug straujāk un straujāk piesaista CO2;

• kailcirte ir vislabākais ciršanas veids, lai pēc tam atjaunotu mežu;

• meža ceļu būve palīdz tikt klāt veciem mežiem un tos nocirst;

• mežu nosusināšana ļauj kokiem augt ātrāk, tātad straujāk piesaistīt CO2;

• mežu atjaunojot mākslīgi, var stādīt selekcionētus kokus, kas ir ātraudzīgāki, tātad straujāk piesaista CO2.

AR CIRVI PRET KLIMATA PĀRMAIŅĀM?

Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrība

Par to, kāpēc Ādolfam Hilteram bija tādas ūsas, versijas ir dažādas. Viena no tām saistīta ar ak-tieri Čārliju Čaplinu, kura slavenākajam tēlam – klaidonim – ūsas ir tieši tādas pašas. Hitlers esot kļūdaini uzskatījis Čaplinu par ebreju, tāpēc viņu nicinājis, bet, audzējot sev tādas pašas ūsas kā aktierim, Hilters esot cerējis izpelnīties tādu pašu tautas mīlestību kā slavenais aktieris.

Jūs jautāsiet – kāds gan Hitleram un Čaplinam sakars ar klimata pārmaiņām? Klimata pārmaiņu mazināšana un pielāgošanās tām mūsdienās ir ļoti populāra tēma. Tik populāra, ka tā kļuvusi par tādām kā stilīgām ūsām, ko nēsāt, ja gribi būt mīļš tautai. Mūsdienās ir labais tonis rūpēties par klimata pārmaiņu mazināšanu, tāpēc tie, kuriem pašu tēls sabiedrības acīs ir svarīgs, nevar atļauties šo jautājumu ignorēt. Savs tēls ir svarīgs arī meža nozarei, tāpēc, protams, tai jāpozicionē sevi kā zaļu un par klimata pārmaiņām domājošu. Bet visi dabas aizsardzības organizāciju priekšlikumi, kā mežu apsaimniekošanu uzlabot, tiek uzskatīti vismaz par kaitnieciskiem murgiem, ja ne par apdraudējumu valsts neatkarībai. Vienu vārdu sa-kot, nekas cits neatliek kā pārliecināt sabiedrību, ka meža nozare, kā zinādama, jau visu laiku ir saim-niekojusi tā, lai klimata pārmaiņas mazinātu.

PAVASARIS/01/2013

DABA

VIDES VĒSTIS 11

Viss ir šķietami loģiski. Skaidrs, ka klimata pārmaiņu mazināšanai nav nekā labāka par mežizstrādi, turklāt – jo tā intensīvāka, jo labāk. Bet aplūkosim galvenos punktus uzmanīgāk.

Veci meži jāaizstāj ar jauniem

Tātad pamatdoma ir tāda, ka koki augot uzņem CO2, bet ar laiku audze sasniedz līdzsvaru, kad neto CO2 piesaiste vairs nenotiek, t.i., cik piesaista, tik izdala, līdz ar to jaunām, strauji augošām audzēm ir lielāks CO2 piesaistes potenciāls. Pievērsiet uzmanību: jaunas audzes piesaista CO2 straujāk, nevis vairāk! Tātad zināmas problēmas ar šī apgalvojuma loģiku redzamas jau uzreiz. Izlejiet no pilnas glāzes ūdeni, un glāze iegūs lielāku ūdens piesaistes potenciālu, bet vai mēs no tā būsim kaut ko ieguvuši? Atkarībā no tā, kur mēs to ūdeni izliesim, vai ne? Var ar glāzi liet ūdeni vannā, un tad mums būs vairāk ūdens, bet var izliet uz grīdas. Jā, kokā uzkrāto oglekli var uz laiku noglabāt koksnes izstrādājumos, bet reti kurš koksnes izstrādājums pārsniedz mūžu, kādu būtu varējis nodzīvot koks, no kura tas nācis. Galu galā viss uzkrātais ogleklis nonāk atmosfērā, bet mēs paliekam ar slapju grīdu un tukšu glāzi…

Skatoties tālāk, izrādās, ka nav jau – vismaz Latvijā – reāli konstatēts tāds līdzsvara punkts, kurā koki mežā piesaistītu tikpat daudz CO2, cik izdala. Tomēr vismaz teorētiski var pieļaut šāda līdzsvara punkta pastāvēšanu, bet ir skaidrs, ka šajā punktā koku vecums stipri pārsniedz pašreizējo ciršanas vecumu, kuru pārsniegušus mežus mūsu mežu apsaimniekotāji jau sauc par pāraugušiem (un tātad «novācamiem»).

Turklāt izrādās, ka mūsu pētnieku pieņēmums par to, ka no oglekļa piesaistes viedokļa vecus mežus labāk aizstāt ar jauniem, ir ticis apstrīdēts jau pirms vairāk nekā 20 ga-diem. Žurnālā «Science», kas ir viens no diviem pasaulē prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem, 1990. gadā publicēts raksts, kurā pierādīts, ka vecu mežu aizstāšana ar jauniem rada CO2 emisijas, nevis veicina tā piesaisti.

Jāatceras, ka mežā CO2 piesaista ne tikai koki, bet arī citi augi, taču galvenā oglekļa krātuve ir augsne. Mūsu pašu mežzinātnes institūts «Silava» norāda, ka augsnē uzkrāti vidēji 67% no kopējā mežaudzē uzkrātā oglekļa (kūdras augsnēs vairāk nekā minerālaugsnēs). Oglekļa krājumi augsnē atjaunojas daudz lēnāk nekā kokaudzē, bet arī daļa no šī oglekļa mežizstrādes laikā tiek palaista gaisā: «uzarot» zemi ar augsnes nestspējai neatbilstošu meža teh-niku, apstrādājot augsni vai nocērtot mežu kailcirtē, tiek veicināta augsnē esošo organisko vielu sadalīšanās un CO2 emisijas.

Tātad pat tad, ja kaut kur tālā nākotnē eksistē kāds meža vecums, kurā kokaudze papildu CO2 vairs nepiesaista, tas nenozīmē, ka piesaiste apstājas mežā kopumā, jo galvenā

oglekļa krātuve – augsne – to turpina uzņemt. Varētu, protams, spekulēt, ka arī augsnē ar laiku iestājas līdzsvars, taču tas, visticamāk, laika ziņā stipri pārsniegtu piesaistes apstāšanās laiku kokaudzē. Lūk, arī otrs no diviem prestižākajiem zinātniskajiem žurnāliem pasaulē «Nature» publicējis rakstu, kurā parādīts, ka veci un neskarti meži lielākoties turpina piesaistīt CO2, vērtējot mežu kopumā, un, protams, ņemot vērā mežu lielo vecumu, piesaistītā oglekļa apjoms ir milzīgs, taču liela daļa šī oglekļa var nonākt atmosfērā, ja kāds iedomāsies, ka pareizāk ir aizstāt vecus mežus ar jauniem.

Kailcirtes ir vēlamais mežistrādes veids

Galvenais iemesls, kāpēc kailcirtes vispār tiek veiktas, ir mežizstrādes ērtums, proti, vienā piegājienā var nocirst mežu, iestādīt vietā un nodrošināt to, ka visi iestādītie koki vienā laikā sasniedz cērtamu vecumu un tos atkal var vienā piegājienā nocirst. No ekoloģijas viedokļa kailcirtēm pašreizējā izpildījumā nekāda attaisnojuma nav, un arī no klimata pārmaiņu viedokļa kailcirtes ir liela muļķība. Jau iepriekš pieminēju kailcirtes negatīvo ietekmi uz augsnē (kas, atgādinu, ir galvenā oglekļa krātuve mežā) uzkrāto oglekli. Ne velti pat tajās publikācijās, kas atzīst mežu apsaimniekošanas potenciāli labvēlīgo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu, ir ieteikts mežizstrādi veikt tā, lai saglabātu koku vainagu saslēgtu, un ap-saimniekot mežus, atdarinot dabiskus procesus, tātad izvairīties no kailcirtēm. Jāatzīmē, ka no meža nozares neatkarīgi zinātnieki arī Latvijā ir norādījuši uz nepieciešamību klimata pārmaiņu kontekstā izvairīties no kailcirtēm.

Runājot par kailcirtēm, jāpieskaras arī pielāgošanās, t.i., mežu izturības pret klimata pārmaiņām palielināšanas, aspektam, par kuru pagaidām runājis neesmu. Kā jau minēju iepriekš, neizbēgamas kailciršu sekas, ņemot vērā to, ka viss mežs tiek vienā piegājienā nocirsts un vienā piegājienā atjaunots, ir viena vecuma mežaudze, t.i., visi koki ir viena vecuma. No mežizstrādes viedokļa tas ir ērti, vismaz – saimniekojot ar kailcirtēm, taču pret prognozētiem ekstrēmiem laika apstākļiem un dažādiem citiem draudiem noturīgākas ir dažādvecuma audzes.

Meža nosusināšana ir vēlama

Meža nosusināšanas mērķis ir veicināt koksnes krājas pieaugumu, t.i., likt kokiem augt ātrāk. Izmantojot iepriekš aprakstīto argumentāciju – koki aug ātrāk, tātad ātrāk piesaista CO2 –, mūsu mežzinātnieki apgalvo, ka arī mežu nosusināšana nāk par labu klimata pārmaiņu mazināšanai. Tomēr šeit atkal jāatceras, ka lielākā daļa mežā uzkrātā oglekļa ir augsnē. Nosusināšanas rezultātā augsnes organiskās vielas sadalās, radot CO2 emisijas. Varētu jau cerēt, ka straujāks koksnes pieau-gums, t.i., straujāka oglekļa piesaiste koksnē, kompensē emisijas no

PAVASARIS/01/2013

VIDES VĒSTIS12

DABA

augsnes, taču mūsu mežzinātnieku publicētajos pētījumos neatrodu nekādus da-tus, kas par to liecinātu. Tajā pašā laikā citi (ne Latvijas speciālistu rakstīti) avoti uzsver, ka no mežu, it īpaši kūdras augšņu, nosusināšanas būtu jāizvairās.

Mežu vēlams atjaunot mākslīgi ar selekcionētiem kokiem

Mežu selekcija ir viens no «Silavas» jājamzirdziņiem. Var jau saprast, ka dažādos veidos grib attaisnot to, ko dari, un rādīt to labu esam. Lūk, mežu selekcija un mākslīga atjaunošana ļauj labāk pielāgoties gaidāmajām klimata pārmaiņām un iegūt ražīgākas, līdz ar to CO2 ātrāk piesaistošas, audzes. Šeit nevaru necitēt vienu no «Silavas» ziņojumiem: «Klimatam strauji mainoties (uzlabojoties), koki nespēj tūlītēji izmantot visus papildus pieejamos resursus, un atkal būs nepieciešami vairāki simti paaudžu, lai dabiskās selekcijas gaitā notiktu pielāgošanās izmainītā klimata apstākļiem.»

Savukārt Bioloģiskās daudzveidības konvencijas sekretariāta sagatavotajā ziņojumā «Mežu noturība, bioloģiskā daudzveidība un klimata pārmaiņas» lasām: «Ja sugu ar ilgu paaudzes garumu evolūcija un adaptācija būtu atkarīga no to paaudzes il-guma, uz Zemes vairs nebūtu neviena koka.» Koku spēju strauji reaģēt uz dažādām pārmaiņām nodrošina to lielā dabiskā ģenētiskā daudzveidība (t.i., vienmēr būs daļa koku, kam jaunie apstākļi būs pilnīgi piemēroti), un tieši tāpēc uzsvara likšana uz selekciju – ģenētiskās daudzveidības samazināšanu – ir bīstami šaurs skatījums. Ja dabiskā izlase palīdz populācijām pielāgoties un izdzīvot, tad cilvēka izplānotie uzlabojumi parasti ved pretējā virzienā. Iedomājieties, piemēram, kādas būs izdzīvošanas iespējas savvaļā atlaistai govij, un sapratīsiet, par ko es runāju.

Ar ūsām vien ir par maz

Nobeigumā jāsecina, ka Latvijas mežzinātnieku rekomendācijas mežu apsaimniekošanai, lai veicinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu mazināšanu, ir vismaz diskutablas, lai neteiktu – kļūdainas. Lai gan arī dažos ārzemju speciālistu sagatavotos ziņojumos ir norādes uz līdzīgiem pasākumiem (ieteikumus nosusināt mežus gan nekur neatradu), vairāk ir ticamu avotu, kas rekomendē pretējo. Jāpatur prātā, ka Latvijā šajā jautājumā veiktie pētījumi ir ļoti nepilnīgi, lai neteiktu, ka atbilstošu pētījumu vispār nav. Tas liek domāt, ka mūsu mežzinātnieku rekomendācijas lielā mērā balstās tikai uz noza-res vēlmēm. Un vēl uz pārliecību, ka ar Čaplina ūsām pietiek, lai iekarotu tautas mīlestību…

Izmantotie informācijas avoti

«Klimata mainība Latvijā: aktualitātes un piemērošanās pasākumi». Āboliņa K. (red.). Valsts pētījumu programma «Klimata mainības ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi». Rīga, 2009.

«Climate Change and Forestry». Report to the Stand-ing Forestry Committee by the Standing Forestry Com-mittee Ad Hoc Working Group III on Climate Change and Forestry. 2010.

«10 messages for 2010 – Forest ecosystems». European Environment Agency 2010.

«Carbon Sequestration in Forest». Gorte R.W. CRS Report for Congress. Congressional Research Service. 2009.

«Old-Growth Forests Can Accumulate Carbon in Soils». Guoyi Zhou, Shugang Liu, Zhian Li, Dequiang Zhang, Xuli Tang, Chuanyan Zhou, Junhua Yan, Jingming Mo. «Science», 314: 1417; 2006.

«Effects on Carbon Storage of Conversion of Old-Growth Forests to Young Forests». Harmon M.E., Ferrel W.K., Franklin J.F. «Science», 247: 699–701; 1990.

«Meža apsaimniekošana klimata izmaiņu kontekstā». Jansons Ā. http://www.silava.lv/userfiles/file/Klim_izm_meza_apsaimn_2010.pdf

«Siltumnīcefekta gāzu emisijas un klimata politika to ierobežošanai meža apsaimniekošanas sektorā Latvijā». Lazdiņš A., Jansons Ā. 2011.

http://www.zb-zeme.lv/images/mezs%20klima-ta%20ietekmes%20mazinasanai%2008022011.pdf

«Old-growth forests as global carbon sinks». Luyssaert S., Schulze E.D., Börner A., Knohl A., Hessenmöller D., Law B.E., Ciais P., Grace J. «Nature», 455: 213–215; 2008.

«Forest Resilience, Biodiversity and Climate Change. A synthesis of the biodiversity/resilience/stability rela-tionship in forest ecosystems». Thompson I., Mackey B., McNulty S., Mosseler A. Secretariat of the Conven-tion on Biological Diversity, Montreal. Technical Series No. 43. 2009.

PAVASARIS/01/2013

DABA

VIDES VĒSTIS 13PAVASARIS/01/2013

Slīteres sili… Kādreiz Slīteres rezervātā, tagad – Slīteres nacionālajā parkā... Droši vien tie savulaik ne tikai Ārijai Elksnei saistījušies ar kaut ko neaizsniedzamu un vienlaikus tīru un neskartu. Skumji domāt, ko dzejniece teiktu par to, kas Slīterē un citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās no-tiek šobrīd, kad savulaik apdziedātie meži kļuvuši par iztikas avotu, par malku Dabas aizsardzības pārvaldes vajadzībām, kam būtu jārūpējas par to aizsardzību.

Oficiālā versija vēsta: valdība, plānojot budžetu, notei-kusi, ka Dabas aizsardzības pārvaldei (DAP) puse no tai nepieciešamā finansējuma jāiegūst, veicot mežizstrādi DAP valdījumā esošajos mežos īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Nav šaubu, ka lielā mērā šāda kārtība tiešām ir tikusi noteikta «no augšas» un droši vien saistīta ar eko-nomisko krīzi, taču ir pa-mats aizdomām, ka gluži ar zobiem un nagiem pret šo ideju nav cīnījusies arī pati Dabas aizsardzības pārvalde. Jau 2008. gadā 20% Gaujas nacionālā parka ienākumu nodrošināja mežizstrāde, kas ir divas rei-zes vairāk nekā Ķemeru un pie-cas reizes vairāk nekā Slīteres nacionālajā parkā, un 2009. gadā, apvienojot visas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrācijas vienā DAP un par tās vadītāju ieceļot Gaujas nacionālā parka direktoru, mežu ciršanas sērga pieņēmās spēkā arī citos nacionālajos parkos.

Cilvēka smadzenes neuztverot lietas, ko nespēj ap-tvert. Iespējams, daļēji tāpēc bez ievērības palika Vides konsultatīvās padomes (VKP) plašsaziņas līdzekļiem izsūtītais paziņojums par mežistrādi nacionālajos parkos. Runājot ar kādu žurnālisti personīgi, viņa tā arī noteica: ne-var būt, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās tiek cirsti meži, turklāt to dara pati DAP! Droši vien tikpat neaptvera-ma mežu izciršana Gaujas, Slīteres un Ķemeru nacionālajā

parkā šķiet arī mūsu viesiem no citām valstīm, jo saskaņā ar starptautiski pieņemtajām definīcijām nacionālais parks ir teritorija, kur noteikts gandrīz pats stingrākais dabas aizsardzības režīms.

VKP vērsās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), norādot, ka, ņemot vērā Latvijas dabas aizsardzības sistēmas slikto finansiālo stāvokli, mežizstrāde īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir pieļaujama, bet tikai kā īslaicīgs pagaidu pasākums un tikai tad, ja tā balstīta uz citiem principiem nekā saimnieciskajos mežos un neap-draud dabas vērtību saglabāšanu. VKP aicināja pārtraukt mežizstrādi līdz brīdim, kad būs panākta vienošanās par šiem principiem. VARAM atbildes vēstulē bija pausta apņemšanās samazināt mežizstrādes apjomus DAP mežos, vienlaikus norādot, ka «pašreizējā ekonomiskajā situācijā tas (mežizstrāde īpaši aizsargājamās dabas teritorijās – V. Ķ.) ir vienīgais veids, kā nodrošināt iestādes funkciju veikšanu».

Vēlāk, tiekoties klātienē, DAP pārstāvji pavēstīja VKP nepatīkamu ziņu, proti, no DAP tiek prasīts iegūt lielākus ienākumus nekā ir iespējams, ievērojot pašas DAP noteiktos principus dabai iespējami draudzīgākai mežizstrādei. VKP vērsās Finanšu ministrijā ar aicinājumu šo situāciju labot, bet tā atbildēja, ka šogad Dabas aizsardzības pārvaldei jāiztiek ar piešķirto naudu un jācer uz nākamā gada budžetu. Pa to laiku mežu ciršana nacionālajos parkos notiek tāpat kā līdz šim…

Viesturs Ķerus

* Frāze, ko izmeta mans kolēģis, ieraugot izcirtumu Gaujas nacionālajā parkā. Vairākus gadus pirms krīzes…

«Aizved mani uz Slīteres siliem,Kad tur sila purenes zied.

Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,Gribas kaut ko no tīra mazliet.»

(Ārija Elksne «Lūgums»)

NACIONĀLAIS IZCIRTUMU PARKS*

Foto: Vilnis Skuja

Šāda posta aina paveras vienā no izcirtumiem vissenākajā Latvijas nacionālajā parkā. Bojāta zemsedze, līdz ar nelieliem kokiem cirstas arī vecas priedes. vides NVO rosina nekavējoties uzsākt ĪADT mežos strādāt ar saudzīgām metodēm.

Pavasarīgā noskaņā rodas lielāks stimuls kaut uz brīdi pamest silto un ērto mājvietu, lai dotos dabā. Kāda tad izskatās mūsu ērtā mājvieta? Gandrīz visiem cilvēkiem vienāda – kaut kāds paralēlskaldnis ar jumtu. Bet vai zināt, cik atšķirīgas un cik sarežģīti veidotas mājas ir dzīvniekiem? Ligzdas, migas, alas, pūžņi... Visi šie mājokļi visbiežāk tiek veidoti mazuļiem, kas ir visneaizsargātākie, – lai tos kāds neapēd, lai ir silti... Šoreiz gribu pastāstīt un parādīt, cik dažādi mājokļi ir bezmugurkaulniekiem.

Vai zinājāt, ka dažiem dzīvniekiem mājas iekārtotas... lapas iekšpusē?! Gan jau ir gadījies redzēt lapas, kas greznotas dīvainiem plan-kumiem vai dažādām līnijām. Iespējams, tās ir kāpuru izgrauztas ejas – tā viņi vienlaikus gan paslēpjas, gan paēd. Zirgkastaņu mīnējošās kodes Cameraria ohridella kāpuri šādi plankumo zirgkastaņu lapas. Saulkrēsliņu un ozolīšu lapas baltiem līkločiem caurgrauž alotājmušas Phyto-myza minuscula kāpuri. Un tādu lapcaurgrauzēju ir daudz. Visādus zīmējumus uz lapām veido ne tikai kāpuri, tā var būt arī sēne, piemēram, kļavu ritisma Rhytisma acerinum uz kļavu lapām veido melnus plankumus.

SAVDABĪGĀKĀS DZĪVNIEKU MĀJVIETAS

Julita Kluša; autores foto

Krusta zirnekļa Araneus diadematus mazo zirneklīšu kopa, kas atgādina ziedu.

Zirgkastaņu mīnējošās kodes Cameraria ohridella bojāta kastaņlapa.

DABA

VIDES VĒSTIS14 PAVASARIS/01/2013

Kāpuri lapas var ne tikai caurgrauzt, bet tajās arī ieritināties. Piemēram, ceriņu šaurspārnu kodes Gracillaria syringella kāpuru miteklis ir saritināta lapa. Dzīve tādā šaurā mājoklī gan nav diez ko estētiska, jo gan barošanās, gan pretējie procesi noris vienuviet.

Ne mazāk pieblīvēta dzīvesvieta ir arī atsevišķu sugu tauriņu kāpuriem, kuri lielā skaitā vienkopus iekārtojas pašu veidotās mājās – tīmekļos, tīklos. Tā dzīvo gan bērzu vērpēja Eriogaster lanestris kāpuri, gan ievu tīklkodes Yponomeuta ev-onymella kāpuri (pavasaros ievas dažkārt mēdz izskatīties gluži kā tīklos satītas), gan daudzi citi. Arī mazie zirneklēni slēpjas tīklos.

Savukārt maksteņu Trichoptera un makstnešu Psychidae kāpuri, lai aizsargātos no ienaidniekiem, paši sev apkārt uzbūvē pārvietojamas mājas. Tās tiek veidotas no sīkiem stiebru gabaliņiem, lapām, mizām, skujām u.tml. – no visa, ko vien tuvējā apkārtnē var atrast. Tomēr, noteiktā vidē dzīvojot, dažādu sugu kāpuru mājokļi atšķiras.

Rūpīgi aplūkojot koku stumbrus, visai bieži var redzēt makstneša Psyche casta kāpuru, precīzāk, viņa māju, kas veidota no 1 – 1,5 cm gariem, puslīdz paralēliem sausu stiebru gabaliņiem. Savukārt maksteņu (tās atšķirībā no makstnešiem nav tauriņi) kāpuri dzīvo ūdenī un veido savu mitekli no ūdenī atrodamiem gabaliņiem.

Bērzu vērpēja Eriogaster lanestris kāpuri attīstās palielā kulē.

Pārsteidzošu veidu, kā droši pasargāt oliņas, izdomājušas kārklu bruņutis Chionaspis salicis. Iedomājieties – olas sargā un par to mājvietu kalpo... mirusī māte! Vēl esot kāpura stadijā, tā piesūcas koka vai krūma zaram un pamazām pārklājas ar bruņām. Vasaras beigās zem šīm bruņām tiek izdētas oliņas, un tad mātīte nobeidzas. Toties oliņas visu ziemu ir drošībā. Zem vienām šādām 2,5 mm garām bruņām pārziemo pat 50 – 80 olu!

Makstneša Psyche casta kāpuru reiz redzēju pat uz gļotsēnes Lycogala epidendrum.

Makstenes Trichoptera kāpura māja – kā tāds ezītis ūdenī.

DABA

VIDES VĒSTIS 15PAVASARIS/01/2013

Vēl interesantāks veids, kā kāpuri iemācījušies aizsargāties no ienaid-niekiem un nereti arī pasargāties no ziemas aukstuma, ir piespiest augus ar viņiem sadarboties. Kāpurs, uz auga barojoties, stimulē tā attīstību tieši kāpuram izdevīgā veidā – izaudzējot ap to kārtīgu mājokli jeb pangu! Tur tad kāpuri mierīgi un pasargāti var attīstīties, līdz pieaug. Noteiktas sugas kāpuri mēdz izmantot tikai noteiktu sugu augus; uz viena auga var dzīvot arī vairāku sugu kāpuri.

Mežos var vērot priežu zaru tinēja Retinia resinella kāpuru mājas, kas izskatās kā nelieli sasveķojumi uz zariem. Reti kuram prātā ienāks, ka tur iekšā attīstās kāpuri! Mātīte iedēj olas jaunu priežu zariņu pumpuru vietās. Izšķīlies kāpurs barojoties vienlaikus provocē sveķainās pangas veidošanos sev apkārt. Pangā kāpurs divreiz pārziemo un pavasarī iekūņojas. Pieauguši tauriņi izlido maija beigās un jūnijā. Izkūņojoties un pieaugušajam īpatnim izlidojot, pangā var aizķerties kūniņas apvalks, pēc kā var nojaust, ka te savu bērnību pavadījis tauriņš.

Uz skujkokiem pangas var veidot arī laputis Aphididae, piemēram, egļu hermess. Pangas atgādina tādus kā īpatnus čiekuriņus, kas no dzelteni zaļiem pakāpeniski kļūst sarkanbrūni – gandrīz kā īsti čiekuri! Nobriedušās pangas līdzīgi čiekuriem pa zvīņām arī atveras, taču atbrīvojot ceļu nevis sēkliņām, bet gan pieaugušām laputīm.

Laputis mēdz veidot pangas arī uz lapu kokiem. Piemēram, vīksnu-labības laputs Tetraneura ulmi veido pangas uz dažādiem Ulmus sp. kokiem – vīksnām, gobām. Pirmoreiz ieraugot šos pirkstu galiem līdzīgos izaugumus uz lapām, ir grūti noticēt, ka tās ir kāpuru mājas.

Kārklu bruņutis Chionaspis salicis uz mellenāja. Zem baltajām bruņām slēpjas oliņas.

Priežu zaru tinējs Retinia resinella izlidojot pangā atstājis kūniņas apvalku jeb exuvia.

Egļu hermess; panga attīstības sākumposmā.

Labības laputs Tetraneura ulmi kāpuru mājas, jau pavecas.

Ļoti daudzveidīgas ir arī panglapseņu Cynipidae kāpuru mājas jeb pangas, ko var atrast gan uz dažādiem kokiem, gan krūmiem un lakstaugiem.

Čiekurveida panglapsenes Andricus foecundatrix kāpuru radītās pangas uz ozola pirmoreiz ieraugot, var rasties jautājums: čiekuri ozolā?! Bet rožu sūnveida panglapsenes Diplolepis rosae radītā panga atgādina sūnu kumšķi, kas nez kādēļ aizķēries rozē.

DABA

VIDES VĒSTIS16 PAVASARIS/01/2013

Spocīgi izskatās veca aveņu panglapsenes Diastrophus rubi panga, kad to atstājušas pieaugušās lapsenes. Redzamas palikušas vien daudzās izejas. Panga ir tādas kā kāpuru «kopmītnes», kur katrā «istabiņā» mitis viens bezkājains, 1,5 mm garš kāpurs.

Cita grupa ir pangodiņi Cecidomyiidae, taču tie, par spīti nosaukumam, ne visi veido pangas. Visbiežāk sastopamās un pamanāmās pangodiņu veidotās pangas droši vien ir rozēm līdzīgie veidojumi uz kārkliem, un to vaininieki ir kārklu rožzieda pangodiņi Rhabdophaga rosaria.

Čiekurveida panga uz ozola zara – panglapsenes Andricus foecundatrix kāpuru mājvieta.

Rožu sūnveida panglapsenes Diplolepis rosae veidota panga uz rozes.

Veca aveņu panglapsenes Diastrophus rubi panga.

Uz kārkliem pangas mēdz veidot arī kārklu pangu zāģlapsene Ponta-nia viminalis. Tās līdzinās maziem, dīvainiem, košiem auglīšiem bez kātiņiem, kas var būt gan dzelteni, gan zaļi vai sarkani. Pangu veidošanos uz augu lapām izraisa ne tikai kukaiņi, bet arī dažādas ērces. Sīkus bumbuļveida izaugumus uz alkšņu lapām veido alkšņu pangu ērce Eriophyes laevis. Tādas kā vālītes vai radziņus uz lapām rada radziņērces. Ievu lapu radziņērces Eriophyes padi un liepu lapu radziņērces Eriophyes tiliae pangas atšķiras gandrīz tikai ar krāsu un saimniekaugu.

Dažādas lapu pangas izraisījušie kāpuri rudenī kopā ar lapām nobirst, turklāt apdzīvotās lapas mēdz nobirt pirmās, tādējādi kāpuri nodrošina sev siltumu un mājīgumu arī ziemā zem lapu un sniega segas.

Pangodiņa Rhabdophaga rosaria kāpuru māja kā rozes zieds.

Re, cik oriģināli un daudzveidīgi daba prot parūpēties par mazuļu drošību!

Vairāk par dažādām dzīvnieku mājvietām vari izlasīt vietnes dziedava.lv dabas lapās. Paldies dabasdati.lv par palīdzību pirmo atrasto neparasto mājokļu noteikšanā, tā uzturot interesi pētīt tālāk!

Liepu lapu radziņērces Eriophyes tiliae veidotas pangas.

DABA

VIDES VĒSTIS 17PAVASARIS/01/2013

VIDES VĒSTIS18 PAVASARIS/01/2013

Kā nokļuvi vides jomā?

Mana pirmā izglītība ir agronoms. Latvi-jas Lauksaimniecības akadēmijā ieguvu plašu izglītību: esmu mācījusies vismaz piecu veidu ķīmiju, būvniecības un siltumtehnikas pamatus, arī lopkopības pamatus, mežsaimniecību, botāniku un daudz ko citu. Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt vides aizsardzības sistēmā Ogres Vides aizsardzības komitejā. Kad saslima mamma, devos strādāt uz Ma-donu – uz Madonas vides pārvaldi, kur nostrādāju par sauszemes ekosistēmu inspektori piecus gadus. Kad pēc smagas slimības māmiņa nomira, es ļoti pārdzīvoju. Tas bija ārkārtīgi grūts rudens. Tad uzzināju, ka Valmierā ir izsludināts konkurss uz vides pārvaldes direktora vietu, un pieteicos uz šo vakanci. 1999. gada 25. janvārī sāku strādāt Valmierā.

Interesanti, ka pirmo reizi Valmieru ieraudzīju tikai pirmajā darba dienā. Nostrādāju tur vairāk nekā des-mit gadu un ļoti iemīlēju gan pilsētu, gan arī ļaudis, kuri patiesībā tik viegli nemaz negrib pieņemt svešos, bet man paveicās gan ar kolektīvu, gan pašvaldības vadību un speciālistiem. Es esmu gandarīta un varu teikt viņiem lielu paldies par to, ko mēs tur kopīgi paveicām.

Inga Koļegova

Dzimusi 1968. gada martā Cesvainē, uzaugusi Madonas apkārtnē – Liezērē un Mārcienā.

Tēvs Imants Zenons – agronoms, māte Elga – latviešu valodas skolotāja un kultūras darbiniece; ir divi jaunāki brāļi – Māris un Imants.

Precējusies, vīrs Vasilijs un kupla ģimene: dēls Valters (21), vīra meita Elizabete (18) un dēls Ernests Leons (1 gads un 8 mēneši)

Izglītība:

1991. gadā beidz LLU Agronomijas fakultāti;

2000. gadā LU iegūst vides zinātņu maģistra grādu;

2006. gadā biznesa augstskolā «Turība» iegūst profesionālo tiesību zinātņu bakalaura grādu.

Darbavietas:

1994. gadā Ogres Vides aizsardzības komiteja;

no 1995. gada Madonas vides pārvaldes sauszemes ekosistēmu in-spektore;

no 1999. gada Valmieras reģionālās vides pārvaldes direktore;

no 2000. gada lektore Valsts administrācijas skolā, Daugavpils Universitātē, BA «Turība»;

no 2012. gada augusta – Valsts vides dienesta ģenerāldirektore.

Hobiji: nūjošana, došanās pārgājienos, rokdarbi.

DARĪT NEVIS MAZĀK SLIKTI,BET TĀ,

LAI IR LABI!

Pērn augustā Valsts vides dienestā sākās pārmaiņu laiks – par šās iestādes direk-tori kļuva bijusī Valmieras reģionālās vides pārvaldes vadītāja Inga Koļegova. Es priecājos, ka valstij un videi tik nozīmīgā amatā nu ir sieviete, jo vīrieši uz pasauli bieži vien raugās caur naudas un peļņas prizmu. Bet mums taču aug bērni un mazbērni! Sievietes vislabāk saprot, ka nevar ļaut pasaulei iet bojā. Apbrīnoju Ingu par viņas milzīgajām darba spējām un arī to, ka viņa savu dēlēnu, kam teju būs divi gadi, joprojām baro ar krūti. Tas ir kā tāds bezvārdu apliecinājums Ingas atbildības sajūtai it visā.

VĀRDS

Anitra Tooma;autores foto

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 19PAVASARIS/01/2013

Ogrē tu sāki strādāt laikā, kad cilvēki pie Zilajiem kalniem piketēja pret atkritumu poligona būvi?

Tolaik Latvijā nebija neviena moderna poligona, tikai vienkāršas izgāztuves, un es sapratu cilvēku bažas. Tīri profesionāli tas man bija diezgan grūts laiks. Mēs pieredzējām daudz ko: gan protesta gājienu ar lāpām un saullēktā iedegtu guni Zilajos kalnos, gan pilnus autobusus ar atbalstītājiem, kuri ieradās uz sabiedrisko apspriešanu. Lēmums būvēt poligonu Stalbē tika pieņemts tieši protestu dēļ. Poligons darbojas labi, un es to vērtēju kā vienu no veiksmīgākajiem risinājumiem valstī. Taču, ja tas atrastos tuvāk Ziemeļvidzemes centram, būtu mazāki būvniecības (konkrētais poligons ir uzbūvēts pa pusei purvā) un trans-porta izdevumi.

Vai cilvēki būtu tikpat aizdomīgi arī tagad? Sadzīves atkritumu poligoni nav nemaz tik melni, kā to savulaik mālēja?

Toreiz cilvēkus baidīja neziņa, aizdomīgumu veicināja arī baumas. Ja šis jautājums būtu jālemj tagad, ar pašreizējām zināšanām, iespējams, ka būtu pieņemts arī cits lēmums. Es bieži vien domāju, cik jauki būtu, ja es būtu divdesmit gadus veca, bet ar tagadējo pieredzi. Žēl, ka tas nav iespējams.

Tu laikam esi cilvēks, kurš nebaidās no lieliem izaicinājumiem. Ir jābūt lielai drosmei pēckrīzes laikā pie-teikties konkursā uz Valsts vides dienesta ģenerāldirektora amatu. Mainīt visu dzīvi, nolikt savas vieglās dienas – at-braukt uz Rīgu ar mazu bērnu.

Līdzīgi izdarīju arī tad, kad startēju uz amatu Valmierā. Toreiz no inspektora kļūt par direktoru bija ļoti liels lēciens – man bija jāmaina gan domāšanas, gan uztveres līmenis... Tikai tad, kad dažus mēnešus biju jau nostrādājusi, tā pa īstam aptvēru, kādu vezumu esmu sev uzvēlusi. Gribu teikt lielu paldies Inesei Vaiderei, kura tolaik bija valsts vides ministre, – viņa bija tik drosmīga, ka vienkāršai in-spektorei deva iespēju strādāt tik atbildīgā amatā, un es ļoti ceru, ka neesmu ar savu darbu viņai kaunu darījusi. Kad aptuveni piecus gadus jau biju nostrādājusi, mēs satikāmies kādā sanāksmē. Es tencināju viņu par drosmi un man doto iespēju, un viņa smaidot attrauca: «Lai nu ko, bet drosmes trūkumu man tiešām nevar pārmest!»

Arī šoreiz es pieteicos konkursā uz Valsts vides dienesta ģenerāldirektora amatu, nemaz necerot, ka uzvarēšu. Bet vienalga pieteicos, jo gribēju darīt zināmu, ka man ir vīzija par to, kā vajadzētu strādāt šim dienestam. Man likās, ka būs ļoti negodīgi, ja es, kas tik bieži esmu kritizējusi dažādas lietas dienesta darbā, stāstījusi, ko vajag darīt citādi, kas un kāpēc nedarbojas un ir jāmaina, laikā, kad tika dota iespēja, neko nedarīju. Tas būtu bijis divkosīgi. Patiesībā es biju ma-zliet šokēta, kad uzzināju rezultātus, jo ne tikai man, bet arī vīram nācās mainīt visu dzīvi. Taču viņš, nevienu mirkli

nešauboties, teica: «Ja reiz Dievs tev ir devis tādu iespēju un nolicis tevi tajā vietā, tas nozīmē, ka Viņam ir plāns un tev ir jāiet un jādara, jo acīmredzot tevi tur vajag.» Viņš no-lika pie malas savu karjeru, lai kopā ar mani pārceltos uz Rīgu. Šobrīd viņš ir bērna kopšanas atvaļinājumā un mājās audzina Ernestu.

Kur viņš strādāja?

Viņš ir virsnieks Nacionālajos bruņotajos spēkos. Un ziniet, kas interesanti? Abos gadījumos, kad nācās pieņemt tik nozīmīgu lēmumu, piedzīvoju interesantas sakritības, turklāt to bija tik daudz, ka nevarēja būt vienkārši nejaušības. Nav viegli mainīt dzīves vidi, tas bija pat grūtāk, nekā es biju iedomājusies. Bet atkal dažādu sakritību dēļ mums burtiski divu nedēļu laikā izdevās pārcelties un nokārtot arī sadzīves lietas, lai ar pilnu spēku varētu sākt strādāt jau no pirmās darba dienas.

Vai tev nav žēl nolikt malā savu personīgo dzīvi, lai mes-tos glābt tik bezcerīgu lietu kā vides aizsardzība? Tā, šķiet, visiem tikai traucē...

Bērnībā man bija daudz jāstrādā. Nācās ravēt ne tikai pašu dārzu, bet arī pushektāru kolhoza biešu lauku ar ļoti garām vagām, un es vienmēr skatījos uz otru galu un domāju, ka nemūžam līdz beigām netikšu. Bet ķēros pie darba – ravēju, ravēju, kad apnika vai pietrūka spēku, pagriezos un skatījos atpakaļ –, un tas, ko redzēju, mani spēcināja. Šī padarītā darba jeb izravētās vagas sajūta ir ļoti svarīga. Vadītāja darbā šo sajūtu bieži vien ir grūti nosargāt, jo lielu daļu laika par-asti pavadām, ierakušies papīros un, kad vakarā paskaties atpakaļ, tā īsti nevari ieraudzīt to vagu, ko esi izravējis. Bet, ja raugās ilgākā laika posmā, tad arī šis darbs, pie kā esmu ķērusies, ir tāds aizaudzis lauks, ko kopā ar kolēģiem varu izravēt.

Es esmu pārliecināta, ka vides aizsardzība nevienam netraucē. Mums tikai jāmaina domāšana un jāmeklē veidi, kā darīt nevis mazāk slikti, bet pēc iespējas labāk, turklāt tā, lai arī uzņēmēji var ražot un pelnīt un vides aizsardzības prasības viņiem nekādā gadījumā nav kā sprungulis riteņos. Tas ir virziens, kurā visai valstij vajadzētu virzīties – darīt nevis mazāk slikti, bet darīt labi.

Tu pārcēlies uz Rīgu, bet kas palika Vidzemē?

Sakārtota sistēma, ļoti augsti motivēti kolēģi – tas ir tas, ko es atstāju Vidzemē un par ko man ir vislielākais prieks. Kad devos bērna kopšanas atvaļinājumā, es mierīgu sirdi varēju teikt: «Mīļie kolēģi, visu šo laiku esmu smagi strādājusi, tagad man būs bērniņš, bet ziniet, ka jūs droši varat man zvanīt, braukt ciemos, rakstīt, ja jums vajag palīdzību.» Es pilnīgi droši varēju aizvērt kantora durvis, zinot, ka tur viss būs kārtībā. Un tā arī bija. Par šiem cilvēkiem man ir vislielākais prieks, visus kopā pavadītos gadus es daudz no

VĀRDS

VIDES VĒSTIS20 PAVASARIS/01/2013

viņiem mācījos un esmu ļoti, ļoti priecīga, ka tur ir tik sta-bils kolektīvs. Tas ir mans lepnums no visas sirds.

Un kā tevi uzņēma Rīgā?

Lielai daļai kolēģu es nebiju sveša. Pirmajā darba dienā, kad tikos ar visiem darbiniekiem, viena kolēģe izstāstīja, lūk, ko: Latvijā, Opekalna baznīcā, savulaik bijusi tāda tradīcija, ka, mainoties mācītājiem, zemnieku sievas drīkstējušas netīkamam draudzes ganam nostāties priekšā ar izplestiem brunčiem un nelaist viņu baznīcā. Par laimi, manas Rīgas kolēģes nestāvēja durvīm priekšā ar izplestiem brunčiem un laida mani iekšā, ko es uzskatu par atzīšanu un lielu uzticības kredītu kopīgam darbam.

Vai daudz kas mainīsies Valsts vides dienestā?

Jau sākot strādāt, zināju, ka būs citādi. Dienestam ir jākļūst par dinamisku iestādi, kas mainās līdz ar ārējiem apstākļiem labākā rezultāta sasniegšanai. Un mums jāmācās strādāt uz rezultātu, saskatīt pamatu un mērķi savam darbam, pama-tojumu, kāpēc sabiedrībai vajag tādu iestādi.

Ir pagājis pusgads, un es pati arī visu laiku mainos – nemitīgi mācos un katru situāciju, kad rezultāts nav tāds, kādu esmu gribējusi, analizēju, proti, atrodu savas kļūdas un nākamreiz daru citādi. Iepriekšējos gados dažādu iemeslu dēļ dienests ir stagnējis. Es to varētu salīdzināt ar stāvošu ūdeni, kur nekas labs nenotiek. Mums ir jāpanāk, ka dienests kļūst par skaidru, tekošu ūdeni.

Stagnācijai ir dažādi iemesli, arī pēdējā krīze ar ļoti drama-tisku finansējuma un darbinieku skaita samazinājumu radīja ļoti, ļoti nelabvēlīgas sekas. Kad darbiniekiem zudusi motivācija aizrautīgi strādāt, vadītājiem ir grūti panākt, lai iestāde sasniegtu valsts noteiktos rezultātus. Par uzlabo-jumu nepieciešamību mums nemitīgi norāda gan minis-trijas vadība, gan sadarbības partneri. To, kas jādara, mēs, protams, saprotam paši. Bet, ja veids, kādā strādājam, ne-dod tādu rezultātu, ar kuru varam būt apmierināti, tas ir jāmaina. Jo ir neprātīgi atkal un atkal darīt pa vecam un gaidīt citādu iznākumu.

Valdība norāda, ka valsts pārvaldei ir jāvirzās uz mērķu īstenošanu un tikai tad tam ies līdzi finansējums. Vai Valsts vides dienestam ir izvirzīti mērķi un skaidri zināms, kas jādara un cik tas izmaksā?

Pašlaik mēs liekam kopā mērķus ar naudu, jo maz jēgas izvirzīt mērķus, ja nav finansējuma to sasniegšanai. Šā gada budžeta izlietojuma plānojumā esam ielikuši iedīgļus un nākamajā gadā to turpināsim. Ir pilnīgi saprotams un atbalstāms tas, ka valsts pārvaldei ir jābūt mērķiem. Un arī katram darbiniekam ir jāsaprot, kāpēc tas, ko viņš dara, ir svarīgi, kāda ir viņa loma visā sistēmā. Jo, ja ierēdnis domā, ka viņa darbības mērķis ir tikai izdot atļauju, bet nesaprot,

kāpēc viņam tā ir jāgatavo un kāpēc vispār atļauja tiek izdota, tad viņš neredz kopsakarības un var nepamanīt būtiskas lietas. Ja inspektoram darba rezultāts ir tikai veikto pārbaužu skaits bez izpratnes par to, ko vēlamies sasniegt ar valsts vides kontroli, tad viņš var nepamanīt bīstamas ten-dences un arī kopumā mēs sistēmiski nonākam pie lielām problēmām.

Vai daudz ir tādu, kas nesaprot, ko un kāpēc dara?

Es negribu teikt, ka darbinieki nesaprot, ko un kāpēc dara, bet šobrīd mēs strādājam pie tā, lai cilvēki sapras-tu savu īpašo lomu kopīgajā darbā. Izvirzot mērķus un stratēģiskus darbības virzienus nākamajiem trijiem gadiem, mēs, piemēram, runājot par atkritumu saimniecību, esam izvirzījuši ambiciozu mērķi attiecībā uz bīstamajiem atkri-tumiem, proti, būt skaidrībā par katru bīstamo atkritumu kilogramu un tonnu, kas radusies Latvijas teritorijā un kur tā ir palikusi. Un, ja visi šie darbi netiek veikti viena mērķa sasniegšanai, tad visa rosība – sākot no atļaujas izdošanas, nosacījumu ietveršanas tajās un beidzot ar kontroles plānošanu un veikšanu – ir nepārskatāmi sadrumstalota un mēs sabiedrībai nevaram izskaidrot, kāpēc mēs to vispār darām. Līdz šim par to dienestā nav īpaši domāts, un tas ir tas, pie kā šobrīd strādājam.

Vides ministrs Edmunds Sprūdžs ierosina samazināt administratīvo slogu, jo ir jāveicina uzņēmējdarbība. Bet, vai, samazinot administratīvo slogu, ieviešot retākas pārbaudes un mazāk kontrolējot, kopā ar ūdeni no vannas neizliesim arī bērnu?

Es piekrītu, ka administratīvais slogs jāsamazina. Un gribu teikt, ka dienestā jau pirms vairākiem gadiem sadarbībā ar ministriju bija uzsākts darbs pie administratīvā sloga samazināšanas. Bet, lai no vanniņas kopā ar ūdeni neizlietu arī bērnu, ir jāņem palīgā veselais saprāts. Jā, mums kādreiz bija ārkārtīgi daudz atļauju, ko mēs izsniedzām daudzām sīkām darbībām, kuras patiesībā katra atsevišķi nekādu lielu ietekmi uz vidi nevarēja atstāt arī tad, ja kaut kas kādā no tām notiktu nepareizi. Mēs rēķinājāmies ar situāciju, ka visi, kas kaut ko grib darīt, ir potenciāli blēži un krāpnieki, tāpēc viss ir stingri jāreglamentē un pēc tam iespējami stin-gri jākontrolē. Bet patiesībā, lai, piemēram, samazinātu emisijas par vienu tonnu, daudz efektīvāk ir pievērsties nozīmīgiem piesārņojošās darbības veicējiem. Tur ar daudz mazākiem ieguldītiem resursiem darbības reglamentēšanā un kontrolē ir iespējams sasniegt rezultātu, nekā mēģināt to darīt ar daudziem simtiem nelielu uzņēmumu. Mums ir jāizvērtē tas, cik mēs kontrolējam, cik reglamentējam un cik tas patiesībā ir vajadzīgs, jo tik daudz inspektoru, lai mēs varētu pārbaudīt visu, ko vien ļaudis varētu sadarīt, mums nekad nav bijis un arī nebūs. Un arī nevajag. Tāpēc ir jāpievēršas tieši tām lietām, kas ir vissvarīgākās un kas dod vislielāko ietekmi.

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 21PAVASARIS/01/2013

Bet citu valstu pieredze rāda, ka administratīvā sloga samazināšana vājina vides likumdošanu.

Negribu piekrist. Pirms kāda laika vides pārvaldes izdeva speciālos vides noteikumus šķūņu būvniecībai lauku saimniecībai, ja tas notika ārpus zemesgrāmatā iezīmētās apbūves teritorijas. Šobrīd tie vairs nav spēkā. Un mums bija jāizstrādā tehniskie noteikumi ar vides prasībām šī siena šķūņa, labības šķūņa vai kādas citas saimniecības ēkas būvniecībai! Arī saimniekam nācās tērēt gan laiku, gan finanšu resursus, lai iesniegtu iesniegumu, gaidīt mēnesi, lai varētu turpināt izstrādāt projektu un uzsākt būvniecību. Tas nav saprātīgi un samērīgi, jo šķūņa uzbūvēšana un lietošana jau esošā saimniecībā nevar radīt būtisku apdraudējumu videi. Un tās ir lietas, kas no vides normatīvajiem aktiem bija jāravē laukā, lietas, ar kurām vēlējāmies pārlieku nodrošināties pret to, ka kāds gribēs kaut ko negodprātīgu izdarīt. Kāds viens no simtiem vai tūkstošiem gadījumu. Bet pēc noteikumiem jāiet visiem. Nesamērīgi, vai ne?

Galvenais ir saprast, ko un kāpēc darām. Ja mēs izdodam tādu vai šādu atļauju, ja mēs veicam tādu vai šitādu kontroli – kāds ir mērķis, ko mēs ar to sasniegsim, un vai ieguldītais darbs būs samērojams ar sasniegto rezultātu. Es uzskatu, ka šādai optimizācijai ir pamats.

To, ka esi sākusi strādāt VVD, es izjūtu katru vakaru, kad savā dzīvoklī Ganību dambī – vietā, kas atrodas iepretī Rīgas ostai, – atveru guļamistabas logu. Agrāk tas bija tikpat aši jāver ciet, jo istabā gāzās asas smakas, bet tagad tas notiek ļoti reti. Vai grūti bija panākt, lai osta beidzot ievērotu vides prasības?

Ar prieku varu teikt, ka gaisa kvalitāte ostai pieguļošajās teritorijās ir uzlabojusies. Par to liecina gan mērījumi, gan tas, ka samazinājies iedzīvotāju sūdzību skaits. Šajā jomā lielāko daļu darba jau bija veikusi Lielrīgas reģionālā vides pārvalde. Tās speciālisti bija ļoti daudz strādājuši, vajadzēja tikai palīdzīgu roku un drosmīgu sirdi, lai pieņemtu efektīvu un atbil-dīgu lēmumu, – operatori ar lielāku atbildības izjūtu sāka izturēties pret to, kas izdotajās atļaujās rakstīts, un ievērot šos nosacījumus. Taču arī šās apkārtnes iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka viņi dzīvo teritorijā, kas pavisam bez ietek-mes nevar būt, un nelabvēlīgos laikapstākļos no smakām izvairīties grūti. Mēs gādājam, lai tās būtu iespējami mazākas un iespējami retāk, bet tā, ka tur nesmirdēs nemaz un nekad, – tā nebūs.

Vai iespējams, ka kāds uzņēmums ilgstoši ignorē visas vides prasības?

Jā, tā gadās. Un tad nākas liegt veikt piesārņojošo darbību. Gada laikā dažus šādus lēmumus mēs pieņemam, brīdinājumu ir vairāk. Tad, kad mēs izsakām pēdējo brīdinājumu, nākamais solis ir lēmums par darbības apturēšanu. Ir nācies aizplombēt ražošanas ēkas vai ražošanas iekārtas. Grūtāk ir ar cūku un putnu novietnēm, bet arī tur mēs kopā ar ministriju strādājam, lai meklētu risinājumus, ko klajas ignorēšanas gadījumā varētu darīt. Mēs esam izveidojuši problemātisko uzņēmumu sarakstu un apkopojuši darbības, kuras gribam veikt kopā ar šiem uzņēmumiem, lai uzlabotu situāciju. Šis individuālais darbs jau ir nesis augļus. Varu paslavēt divas cūku fermas – «Miķelāni» un «Uzvaras strauti» Bauskā, kur labi redzams, cik būtiski komersanti ir mainījuši attieksmi un iegulda spēkus un līdzekļus, lai sakārtotu savu ražošanu atbilstoši normatīvajiem aktiem.

Tev ir iecere izveidot labo uzņēmumu sarak-stu...

Jā, bet šī doma vēl ir krietni zaļa. Mēs gribam, lai uzņēmumi, kuri godprātīgi strādā saskaņā ar normatīvajiem aktiem, no mūsu puses saņemtu

VĀRDS

VIDES VĒSTIS22 PAVASARIS/01/2013

kādu bonusu, kas atvieglotu procedūru un palīdzētu darbā. Kas tas īsti būs, par to vēl domājam – strādājam pie noli-kuma un, lai nedublētos, skatāmies, kādas balvas un indeksi šobrīd Latvijā jau ir. Bet ideja ir pateikt paldies gan tiem uzņēmumiem, kuri saņēmās un uzlaboja situāciju, gan tiem, kuri vienmēr augstu vērtējuši un ievērojuši vides prasības.

Klīst baumas, ka tu gribi vides inspektorus no Dabas aizsardzības pārvaldes un Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes ņemt zem sava spārna.

Man šķiet, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš. Šobrīd vairāku iestāžu funkcijas dublējas un ir tik ļoti sadrumstalotas, ka reizēm mēs paši nespējam «iztamborēt», kuram inspekto-ram šī lieta būtu piekritīga. Mums ir ļoti grūti paskaidrot Valsts kontrolei un citām institūcijām, kur nu vēl cilvēkam no malas, to, ka šis inspektors nav tas inspektors, bet jāgaida tas inspektors, kurš būs īstais inspektors un varēs palīdzēt. Valsts līmeņa kontrolei ir jābūt vienās rokās, tādēļ visiem vides inspektoriem būtu jābūt zem viena jumta un visam inspekcijas dienestam būtu jāstrādā kopā. Tas ir ceļš efektīvai resursu pārvaldībai.

Vai tu gribētu vadīt arī Dabas aizsardzības pārvaldi? Jo, ja paņem nost inspektorus, tur jau nekas daudz vairs pāri nepaliek.

Nepavisam negribu vadīt Dabas aizsardzības pārvaldi! Bet es nepiekrītu, ka bez inspektoriem tur nekas pāri nepaliek. Tā nu gan nav. Dabas aizsardzības pārvaldei ir savi uzdevu-mi, kurus neviens cits nevar ne pārzināt, ne veikt. Es runāju par tiem vides valsts inspektoriem, kuri veic valsts līmeņa kontroles, bet nošķiru inspekcijas, kas ir saistītas ar teritori-jas uzturēšanu kārtībā, ar nevietā sakurtu ugunskuru kūrēju saukšanu pie atbildības un tamlīdzīgi. To var salīdzināt ar Valsts policiju un pašvaldības jeb municipālo policiju. Mums ir jāsakārto savas funkcijas, citādi bieži ir iespaids, ka vairākas iestādes dara vienu un to pašu vai gandrīz vienu un to pašu. Bet tas ir viegli labojams!

Pirmais solis visu šo inspekciju funkciju sakārtošanā ir iekšējo ūdeņu zvejas kontrole, ko veic gan Valsts vides dienests, gan Dabas aizsardzības pārvalde. Jāsāk ar to, ka šo darbu turpmāk darīs viena iestāde, un mēs virzāmies uz to, ka tas būs Valsts vides dienests.

Arī pašā Valsts vides dienestā sagaidāmas pārmaiņas: mēs sakārtosim sistēmu atbilstoši funkciju auditu ieteikumiem un labas pārvaldības principiem, lai nodrošinātu gan kon-troli, gan skaidru uzdevumu došanu, gan skaidru mērķu noformulēšanu un arī rezultātu kontroli. Tāpēc ir paredzēts, ka visas pamatfunkcijas, kas normatīvajos aktos ir uzdotas Valsts vides dienestam, tiks veiktas reģionālajās vides pārvaldēs, arī zvejas kontrole, ko līdz šim veica atsevišķa struktūrvienība – Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde. Savukārt centrālā struktūrvienība palīdzēs reģionālo pārvalžu dar-

biniekiem veikt savu darbu. Tā būs ļoti cieša metodiskā vadība un arī pārraudzība par veikto darbu un rezultātu analīze. Nākotnes plānos ir arī juridiskā atbalsta stiprināšana inspektoriem, nodrošinot centralizētu administratīvo lietu izskatīšanu. Tādējādi inspektori tiks atbrīvoti no papīru dar-biem un varēs kvalitatīvāk veikt pārbaudes.

Vai nākamā gada budžetā vides aizsardzībai būs vairāk naudas?

To redzēsim pēc tam, kad likums par budžetu būs pieņemts. Tāpēc mans uzdevums ir uzskatāmi parādīt, kur tiks izlie-tots katrs lats, mums ir pārliecinoši jāpamato, ko mēs par šo naudu panāksim, citādi būs ļoti grūti panākt budžeta palielinājumu un pārliecināt valdību, kāpēc nodokļu nauda jātērē vides aizsardzības prasību nodrošināšanai. Jā, bet datori veci, mašīnas vecas, benzīna maz un algas mazas ir šobrīd... Nu ko tad tur var nesaprast?

Es šogad strādāju ar budžetu, kuru izstrādājusi pārejas vadība laikā, kad vēl šeit nestrādāju. Tāpēc vienīgais, ko es varu izdarīt, ir tas, ka mēs katru latu trīs reizes apgrozām, pirms izdodam. Šogad mūsu prioritāte ir ieguldīt naudu materiāli tehniskās bāzes uzlabošanā, un pašlaik notiek datoru un automašīnu iepirkums. Tā nav liela nauda – 20 tūkstoši latu datortehnikai un 100 tūkstoši latu automašīnām. Esam vienojušies ar pārvalžu direktoriem, ka visu naudu, ko ietaupīsim, respektīvi, nopirksim mazāk papīra, lietosim mazāk siltuma vai elektrības, lūgsim pārlikt kapitālajām iegādēm, t.i., datoriem un automašīnām. Tā kā man ir cerības, ka varēsim vēl vismaz tikpat daudz sataupīt, esam sākuši materiāli tehniskās bāzes pakāpenisku atjaunošanu. Atalgojuma jautājums ir nākamais, kas risināms. Pie tā strādāsim nākamajā gadā.

Mēs ticam mītam, ka Latvija ir zaļa valsts. Vai ar tik niecīgu Valsts vides dienesta finansējumu un tehnisko nodrošinājumu mēs varam nopietni uzskatīt, ka vides poli-tika un likumdošana Latvijā vispār strādā?

Ļoti skeptisks jautājums, bet Valsts vides dienests nav tas, kurš nodrošina normatīvo aktu strādāšanu vai nestrādāšanu. To nodrošina Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji. Valsts vides dienestam ir jāuzmana, lai sabiedrība ievēro likumus un noteikumus, un, ja tas tā nenotiek, ir jāaudzina un jāveicina, lai netiktu nodarīts kaitējums videi.

Viena no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības mi-nistrijas prioritātēm ir palielināt preventīvos pasākumus un informācijas kampaņas. Vai Latvijā tāda audzināšana varētu būt efektīva?

Es piekrītu šim ministrijas viedoklim, jo esmu pārliecināta, ka preventīvie pasākumi var samazināt pārkāpumu skaitu. Kopā ar kolēģiem gada nogalē esam par to daudz domājuši.

VĀRDS

VIDES VĒSTIS 23PAVASARIS/01/2013

Nolēmām, ka informatīvās kampaņas rada vairāk trokšņa nekā taustāmu rezultātu, tādēļ daudz iedarbīgāk ir strādāt ar juridiskām personām. Mēs plānojam mainīt pārbaužu veikšanas veidu, proti, tās būs audita tipa pārbaudes, kuru rezultātā sagatavosim audita ziņojumu, kas būs izsmeļošāks un pamatotāks. Tad uzņēmējs vai operators varēs iepazīties ar pamatojumu, kāpēc jādara tā vai cita lie-ta, tādējādi motivējot veikt izmaiņas ražošanā. Plānojam, ka mūsu rekomendācijas būs sadalītas gan ieteikumos, gan obligātajos nosacījumos, kas ir jāizpilda. Kvalitatīvas kontroles plānošana un veikšana ir viens no prevencijas pasākumiem.

Vai uzņēmums zina, ka pie viņiem dodas inspektors?

Visbiežāk dodamies plānveida kontrolēs, par kurām uzņēmums tiek laikus brīdināts, jo darbiniekiem ir jāsagatavo daudz informatīvu materiālu, kas ir vajadzīgi inspektoram pārbaudes veikšanai. Ja pārbaude notiek lielā uzņēmumā, turp var doties vairāki inspektori un sagatavot arī audita ziņojumu. Protams, ir arī negaidītas pārbaudes, kad mēs reaģējam vai nu uz sūdzībām, vai, ja mums ir bažas par iespējamiem pārkāpumiem, ejam pēc pašu iniciatīvas – tad mēs pārbaudām kādu konkrētu jomu.

Ja man kaut kas šķiet ļoti ačgārni un piesārņojoši, es varu zvanīt uz Valsts vides dienesta bezmaksas tālruni 80000828. Vai jūs pārbaudāt visu saņemto informāciju?

Cilvēki izmanto ne tikai šo tālruni, bet arī sūta e-pastus un uzdod jautājumus mūsu mājaslapā www.vvd.gov.lv. Mēs reģistrējam un pārbaudām visus zvanus un vēstules, ja vien šis ziņojums ir gana kvalitatīvs, tas ir, mēs varam saprast, par kādu vietu un problēmu ir runa. Ļoti bieži cilvēki pie-zvana, bet skaidri nepasaka, kur un kas noticis. Tāpēc va-jag norādīt savu tālruņa numuru, lai varam sazināties un precizēt neskaidro. Pavisam drīz būs gatava mūsu jaunā mājaslapa, un tajā mēs plānojam ievietot instrukciju, kā iesniegt kvalitatīvu sūdzību vai ziņojumu par problēmu.

Vai nav tā, ka dažreiz sūdzības ir vienkārši konkurentu klupināšana?

Dažkārt jā, bet jāatzīst, ka ļoti bieži šie ziņojumi ir pama-toti.

Tu ikdienā redzi patieso situāciju, kas notiek ar vidi Latvijā. Vai Latvija ir zaļa valsts?

Latvija ir zaļa valsts, bet vēl ir ļoti daudz lietu, pie kā jāstrādā. Es redzu divas Latvijas: no vienas puses, cilvēki saka, ka viņi mīl šo zemi un dabu, viņi grib par to rūpēties – ne tikai par savu sētu, bet arī par savu pilsētu vai ciemu, viņiem tas ir svarīgi. Tad es noticu – jā, mēs visi esam zaļi, mēs visi gribam saglabāt arī mūsu bērniem kvalitatīvu dzīves vidi. Bet tad es sastopos ar situācijām, ka uzņēmumi tīšām un

apzināti piesārņo un turpina to darīt arī pēc brīdinājuma saņemšanas, teikdami: kamēr zaļie mūs nepiespiedīs, tikmēr ne latu neieguldīsim tehnoloģijās, attīrīšanas iekārtās, domāšanas maiņā... Tad es redzu, ka šī nav zaļa valsts un ir ne mazums tādu, kas kā slikti skolēni jāpiespiež, jāmotivē, jāuzrauga un jāpieskata. Ja mēs šajā jomā spētu mainīt domāšanu, tad nu gan mēs kļūtu par vēl zaļāku val-sti! Iespējams – pasaulē zaļāko.

Puse Latvijas iedzīvotāju saspiedušies Rīgā. Man šķiet, visu, ko teici par tiem nezaļajiem, varētu attiecināt uz šo lielo pilsētu.

Ar Rīgas uzņēmumiem, protams, ir lielākas problēmas nekā Latvijas novados. Iespējams, tādēļ, ka te cilvēki cits citu nepazīst un nezina, ka šmucētājs uzņēmējs dzīvo kaimiņos. Plus vēl lielā cilvēku un izmešu koncentrācija, kas vienmēr rada problēmas. Bet tas zaļais cerību stars, kas ļoti palīdz darbā, ir aktīvā sabiedrība. Ir ļoti daudz dažādu biedrību, kurās apvienojas vienas apkaimes iedzīvotāji, un viņi ļoti uzmanīgi raugās, kas notiek šajā teritorijā, kā attīstās apkārtnes uzņēmumi. Beidzot arī mums ir aktīva pilsoniskā sabiedrība, par ko es kādreiz ļoti apskaudu dāņus. Iedzīvotāji, kas savu laiku un rūpes velta apkārtējās vides uzraudzībai, ir lieliski palīgi. Esmu pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš, jo Rīga ir ļoti liela, bezpersoniska. Tikai tad, kad sākam uz to raudzīties no Mežaparka, Sarkandaugavas vai Āgenskalna perspektīvas, tā kļūst pārredzama.

CIK GARA IR DAUGAVA?

Anitra Tooma

Droši vien lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pazīst gandrīz katru Daugavas līkumu, trīs hidroelektrostaciju dambjus un molus pie ietekas Baltijas jūrā. Latvijā par savu likteņupi, par savu Daugavu varam priecāties, pat neizkāpjot no automašīnas, jo abos tās kras-tos vijas lielceļi. Bet kurš ir redzējis Zahodņaju Dzvinu Baltkrievijā, kurš – Zapadnuju Dvinu Krievijā? Tā pati upe, tikai ar citu vārdu, plu-dina ūdeņus vairāk nekā 1000 km garumā cauri trim valstīm. Par to, cik gara ir Daugava, domas dalās. Visplašāk dominē viedoklis, ka upe ir 1020 km gara. Ģeogrāfs Dainis Ozols ir pārliecināts, ka Daugava ir 1068 km gara, bet tie, kam negribas daudz strīdēties, uzskata, ka vērā ņemama upe sākas tur, kur tā iztek no Ohvata ezera, un tas ir 1005 km.

1020 km vai 1005 km?

Iespējams, ka Latvijas lielākā upe sākas no sīka strautiņa 250 m virs jūras līmeņa Tveras apga-bala Korjakinas purvā (koordinātas 56°52’14”N 32°31’54”E), tad līkumo cauri pirmatnējam Okovskas mežam, ietek 9,6 km garajā Ohvata ezerā un tālāk jau dodas kā 20 m plata upe. Ja šis ir īstais Daugavas sākums, tad var teikt, ka tā ir 1020 km gara.

Izrādās, Krievijas Ģeogrāfijas biedrības dalībnieki jau pirms gadiem trīsdesmit bija nolēmuši pārliecināties, vai tiešām taisnība Kijevas Pečoru klostera mūkam Nestoram, kurš 12. gadsimtā rakstīja, ka no Okovskas meža iztek ne tikai Dņepra un Volga, bet arī Dvina uzņem gaitu uz Varjagu jūru. Pēc pāris gadu meklējumiem viņi atrada pelēku stabiņu ar tikpat pelēku uzrak-stu: Здесь начало Западной Двины (krievu val. – šeit sākas Rietumu Dvina), ko 1950. gadā šeit novietojis Andreapoles (pilsēta Krievijā, Tveras apgabalā) leģendārais skolotājs un novadpētnieks E. E. Šimkevičs. Tolaik vēl Dvinas iz-teku iezīmējuši divi kopā saauguši koki – eglīte un bērzs. 1993. gadā vietējie Penovskas rajona deputāti nolēma te izveidot valsts nozīmes ainavu rezervātu «Исток Западной Двины» (krievu val. – Rietumu Dvinas izteka).

Foto: Kristaps VilksFoto: Anitra Toom

aDABA

VIDES VĒSTIS24 PAVASARIS/01/2013

IGAUNIJA

KRIEVIJA

BALTKRIEVIJA

LIETUVA

LATVIJA

Daugava

Rietumu DvinaDrisa

RĪGA

Daugavpils

Jēkabpils

PolockaNovopolocka

VitebskaSmoļenska

Rietumu Dvina

VIĻŅA

Aiviekst

eOgre

Dubna

Disna

Ulla

Kaspla

Mježa

Oboļa

2001. gadā purvā tika izveidota laipa un pie Dvinas iztekas uzcelta guļbaļķu lapene ar trim jumtiņiem, kas simbolizē valstis, cauri kurām upe dodas uz jūru. Tagad lapene sagāzusies. Uzraksts, ka šeit sākas Dvina un kas savulaik bija

piestiprināts pie lapenes, vēl pirms gadiem des-mit stāvēja goda vietā. Tagad tas piesliets pie koka. Piemiņas plāksni likusi žurnāla «Tūrists» ekspedīcija 1986.gadā.

Tagad uz Dvinas izteku sausām kājām aiziet ne-var, jo laipas pirms dažiem gadiem saārdīja viesu-lis, un arī namiņš sagāzies. Toties 15 km tālāk Volgas un Dņepras iztekas ir grezni sakoptas. Vietējie novadpētnieki pat rakstījuši vēstuli V. Pu-tinam, ka arī Dvinas izteku vajadzētu turēt godā, bet palikuši bez atbildes.

Tīmeklī atradu tverieša Dmitrija Zeļeņina blogu dzelenin.livejournal.com. Pērn viņš devies meklēt Dvinas izteku, un 80 gadus vecais vietējais novadpētnieks Aleksandrs Koļcovs viņu aizvedis pavisam uz citu vietu – ne to, kur atrodas sagruvusī lapene. Vecais vīrs apgalvojis, ka šajā apkārtnē esot divas Западная Двина jeb Rietumu Dvinas iztekas vietas: viena parādes, uz kuru ved viesuļa izārdītā laipa, otra – šī.

Foto: Dm

itrijs Zeļeņins

Kur rodas 1068 km?

Atmodas laikā vairākiem ģeogrāfiem likās svarīgi uz vietas Krievijā izpētīt, kur tad atrodas pati tālākā tērcīte, kas saistīta ar Daugavu. 1988. gadā viņi devās Daugavas izpētes ekspedīcijā uz Korjakino ezeru tālajā Valdaja grēdā, un to vadīja ģeogrāfs Pēteris Poļaks. 1992. gada ziemā šo visvistālāko tērcīti devās meklēt arī ģeologs Dainis Ozols kopā ar Rīgas Skolēnu pils jauno ģeologu pulciņa dalībniekiem. «Pa ceļam apmeklējām arī tradicionālo iztekas vietu pie Korjakino (Корякино) ezera. Bija vēl juku laiki, un es atceros, ka pa ceļam kādu gabalu savā džipa piekabē mūs veda vietējais boss, kurš veiksmīgi bija privatizējis apkārtējo kolhozu mantu. Viņš pilnībā piekrita mūsu ver-sijai, ka Daugavas jeb Rietumu Dvinas tālākā izteka meklējama Volkotas augštecē. Slēpojām pa Volkotu, Volkotas ezeru un mazo upīti Suģerevku augšup līdz Makarovskoje ezeram. Tas bija jauks pārgājiens. Nakšņojām teltī, kur kurinājām mazu bleķa krāsniņu. Uz maiņām dežūrējām, lai uguns neizdziest.»

DABA

VIDES VĒSTIS 25PAVASARIS/01/2013

Gleznainais Korjakino ezers, no kura iztek upe – Rietumu Dvina. Jautājums par upes garumu nav vienkāršs un viennozīmīgs. Ja upes garumu tieši un cieši sasaista tikai ar atbilstošo toponīmu, tad Daugavas garums ir 352 km – tas ir attālums, ko upe tek Latvi-jas teritorijā. Ja atzīst, ka Rietumu Dvina ir Daugavas sinonīms, tad ūdensteces garums ir 1020 km – no Korjakino ezera Valdaja augstienē.

Foto: Dm

itrijs Zeļeņins

Tilts starp Ohvata (Охват) un Korjakino ezeru – tātad izteka no Ohvata ezera nekādi nevar būt Rietumu Dvi-nas sākums. Šai vietā tā ir jau tīri prāva upe – kā Abava vai Salaca savā vidustecē. Dainis Ozols uzskata, ka pilnīgi nepamatoti tiek minēts 1005 km garums, kas ir attālums no Rietumu Dvinas iztekas no Ohvata ezera, jo vietējie par Rietumu Dvinu jeb Западная Двина sauc arī Ohvata ezerā ietekošo upīti, kas redzama fotogrāfijā.

Foto: Dainis Ozols

1992. gada ekspedīcijas dalībnieki uzmeklēja upes Западная Двина izteku un tad sāka meklēt vistālāko tērcīti.

Foto

: Dai

nis

Ozol

s

Pavisam cits skats paveras, ja paraugās uz Daugavu kā hidrogrāfisku sistēmu un uzdod jautājumu, kur gan atrodas tās tālākā izteka. Šai brīdī nosaukumi kļūst nesvarīgi, jāpārbauda pieteka pēc pietekas, lai sameklētu to stīdziņu, kas aiztiecas vistālāk.

Daiņa Ozola zīmējums

Un tad izrādās, ka upe Volkota (Волкота), ko uzskata par Rietumu Dvinas labā krasta pieteku, patiesībā ir par Dvinas vārda nesēju krietni garāka un ūdeņiem bagātāka ūdenstece. Sekojot Volkotas tecējumam augšup pa straumi, jāšķērso divi ezeri, tad ir strauts Suģerevka (Судеревка), kas ir Volkotas sākums, tā tek cauri Otlova ezeram, bet iztek no Volkotas ezera.

Foto: Dainis Ozols

DABA

VIDES VĒSTIS26 PAVASARIS/01/2013

Upīte Suģerevka iztek no Makarovskas (Макаровское) ezeriņa, kurā ietek mazs strautiņš Ņikiķiha (Никитиха) – tālākā tērcīte, ko varētu uzskatīt par mūsu likteņupes izteku – 1068 km no ietekas Baltijas jūrā.

Atraduši visprāvāko strautu – Makarovskas ezerā ietekošo pāris kilometrus garo Ņikiķihu, kas beidzas kādā starp-pauguru ieplakā, – ekspedīcijas dalībnieki vienojās, ka šī ir TĀ vieta. Tērcīte sākas meža ielokā, ganībās ar mežābeli vidū. Ābeles zaros iesēja plāksnīti ar vēstījumu, ka šai vietā atrodas Daugavas tālākā izteka. 2003. gadā 61. Latvijas Universitātes zinātniskajā konferencē Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte prezentācijā Dainis Ozols iekļāva arī savu versiju par Daugavas patieso garumu, kas tika publicēts konferences tēzēs. Tomēr vēl joprojām dažādos rakstos tiek apgalvots, ka Daugava ir 1005 vai 1020 km gara.

Kad Dvina tikusi garām Andreapolei un Rietumu Dvinai, upē ietek Velesa (Велеса), Toropa (Торопа) un Meža (Межа), un nu Dvina jau ir 100 m plata, tai ir augsti, mežiem klāti krasti un no Veližas (Велиж) pa to jau var kuģot. Krievijas daļā upe plūst pa mazapdzīvotu reģionu, kura lielu daļu klāj mežs.

Tālāk Rietumu Dvinai priekšā plūdums cauri Baltkrievijai, kur tā kļūst par varenu upi, jo met slaidus lokus un savāc ūdeni no daudzām upēm, purviem un ezeriem. Lai iegūtu enerģētisko neatkarību, Baltkrievija ķērusies pie vairāku HES būvniecības. Pērn septembrī elektrību sāka ražot Grodņas HES uz Nemūnas, bet jau augustā upes lejtecē zivis sāka peldēt ar vēderiem uz augšu. Arī Dvina te sveikā neizspruks. Pērn septembrī Polockas apgabalā pie Lučnas ciema, kas atrodas apmēram 100 km no robežas, upes gultne tika mainīta, lai sāktu būvēt 200 m augstu dambi. Tas tikšot pa-beigts 2016. gadā. Vēl vienu HES būvēšot pie 200 km attālās Vitebskas, un tā būšot valstī jaudīgākā – 40 MW – elektrostacija. Tad sāks būvēt Bešenkoviču HES un vis-beidzot Verhņedvinskas HES, kas būs vien pārdesmit kilometru attālumā no Latvijas robežas. Pirms gadiem astoņiem Latvija par šiem megaplāniem publiski uztraucās, tagad – klusums. Tā jau ir – Baltkrievijai pieder tas ūdens, ko upe savāc pašu valstī, un viņiem maza bēda, vai pietiks ūdens Latvijas HES. Optimisti smej, ka vismaz Staburagu atkal redzēsim.

Foto

: Dai

nis

Ozol

s

Foto

: Dai

nis

Ozol

s

DABA

VIDES VĒSTIS 27PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS28

Andrej, jūs esat izraidīts no Baltkrievijas par AES kritiku un atzīts par nevēlamu personu prezidenta Lukašenko režīmam. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē to, ka pēc atkārtotas iebraukšanas Baltkrievijā mani var ielikt cietumā ne vairs uz 10 mēnešiem kā iepriekš, bet uz pieciem gadiem. Es piedalījos protestos pret AES, kam vēl nav ne projekta, ne ietekmes uz vidi novērtējuma, bet Lukašenko jau paspējis svinīgi iemūrēt pamatakmeni.

Tik nopietnu būvi paredzēts celt bez pamatīga projekta?!

Tas nav vienīgais objekts, ko pa roku galam lipina Krievi-jas valsts kompānija «ROSATOM». Arī viņu projektētajā Baltkrievijas AES iespējamās kodolavārijas ietekmes zona «nepārsniedz» 3,5 km ap staciju, kamēr somu AES celtnieki tādas pašas jaudas stacijas potenciālo bīstamību «garantē» 600 km rādiusā, bet norvēģi pērn izpētījuši, ka cilvēkam kaitīgie radionukleīdi aizlidos visus 1000 km.

Tas nozīmē, ka tie var sasniegt arī Latviju?

Par to, ka neaizsniegs, jums nevajadzētu lolot ilūzijas. Radioaktīvie putekļi Latviju skars vismaz deviņu ap Latviju izvietotu un būvniecības stadijā esošu AES eksplozijas gadījumā – arī Krievijā, Ukrainā, Somijā un Zviedrijā esošu. Lietuvieši ir malači, ka sarīkoja referendumu par Visaginas AES celtniecības projektu un tam pateica skaidru «nē!». Atomkatastrofās jau cieš nevis valdošie politiķi, baņķieri

«Atomkarš turpināsies, kamēr uz planētas darbosies kaut viena atomelektrostacija. Cilvēce nav morāli nobriedusi «miera atoma» izmantošanai. To nesaprot tikai bērni vai muļķi,» – tā 1986. gadā pēc Černobiļas AES avārijas savā dienasgrāmatā ierakstījis režisors Andrejs Tarkovskis. Šodien to pašu – drošu AES nav! – apgalvo Pēterburgas kodolfiziķis un atomreaktoru drošības eksperts, ilgstošās krievu un norvēģu vides aizsardzības apvienības «Bellona» antinukleārās kampaņas dalībnieks Andrejs Ožegovskis.

LATVIJA ATOMSTACIJU IELENKUMĀDainis Īvāns

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 29

un kodolfiziķi, bet iedzīvotāju tūkstoši. Viņiem ir tiesības pieņemt galīgo lēmumu.

Parasti gan ļaudis par kodolavārijas sekām sāk uztrauties tikai tad, kad kaut kur un kaut kas jau noticis. Kā teikts kādā rīmē: «Сколько грабли нас не учат, сердце верит в чудеса!» (Lai cik reižu mēs uzkāptu uz grābekļa, sirds aizvien tic brīnumiem!). Bet brīnumu kodolenerģētikas jomā nav. Pēc katras uzkāpšanas uz tāda «atomgrābekļa» ieinteresētās personas skaita mantru: «Oi, tas taču ve-cais reaktors! Ar jauno viss būs kārtībā!» Pieredze liecina, ka kodolavārijas kopš pagājušā gadsimta vidus notikušas regulāri. Mums atliek divas iespējas: vai nu akli ticēt mītam par jaunās paau-dzes reaktoru «drošību», vienlaikus zīlējot, kad nobūkšķēs nākamais sprādziens, vai atteikties no atomenerģētikas vispār. Es uzskatu, ka tieši tagad, kad cilvēce labi atceras Fukušimā notikušo, ir īstais brīdis pastiprināt antinukleārās noskaņas. Kodolenerģētikas popularitāte samazinās. Pat šajā industrijā ieinteresētā Starptautiskā atomenerģētikas aģentūra prognozē, ka ap 2050. gadu AES devums pasaules enerģētikas bilancē būs 2,5% pašreizējo 20% vietā. Atsevišķās vietās pasaulē šis pro-cess norisināsies lēnāk. Tas, par nožēlošanu, attiecas arī uz manu dzimto Krieviju. Pie mums AES saņem visaugstāko politisko atbalstu.

Līdzīgi kādreizējam PSRS militāri rūpnieciskajam kompleksam?

Valdības uzņēmums «ROSATOM» ir tieša PSRS militāri enerģētiskā kompleksa mantiniece savā jomā, ar milzīgām caursišanas spējām. Mūsu nepilnīgās demokrātijas apstākļos tā pati sev raksta likumus un tos uztiepj Valsts Domei. Tai ir neierobežota piekļuve nodokļu maksātāju naudai. Tā atļaujas celt atomstaciju Baltkrievijā, kaut nespēj un arī netaisās par to kaimiņzemei maksāt. Kur gan Baltkrievija ņems 10 miljardus dolāru, ko nespēja sagrabināt arī visas trīs Baltijas valstis Visaginas projektam? Šā uzņēmuma «sekmīguma» noslēpums ir dāsnais valsts aizdevums uz mana kā Krievijas nodokļu maksātāja rēķina.

Acīmredzot ir cerība, ka reaktoros ieguldītais atmaksāsies.

Cerība varbūt ir, bet nav un nevar būt aprēķinu, kas to pierādītu. Pat aizmirstot par kodoldrošības problēmām, mūsdienu atomelektrostacijas nav konkurētspējīgas ar ci-tiem elektroenerģijas iegūšanas veidiem. Tām ir vislielākās celtniecības izmaksas uz jaudas kilovatu, proti, saskaņā ar oficiāliem 2009. gada datiem, Krievijā tās ir 4000–5000 USD/kW. AES vispār nav iespējams uzcelt bez valsts at-balsta. Arī ekspluatācijas tēriņi atomstacijā sasniedz ap-tuveni divus ASV dolārus par kW/h. Līdzīgas jaudas gāzes stacijās Krievijā, piemēram, Permas TEC, kilovatstundas pašizmaksa ir 2,19 centi. Mūsu AES turklāt sadārdzina ko-rupcija. Ja nu vienā jaukā dienā Krievijā izgaistu visas AES,

vietējie elektrības tarifi samazinātos. Arī plaši izplatītais mīts par lēto kodoldegvielu Krievijā radies tādēļ, ka urāna iegūšanas un bagātināšanas process līdz zināmam brīdim ir kopīgs gan kodolstacijai, gan atombumbai. No Eiropas Savienības valstīm tā vēl ir tikai Lielbritānijā, kas šā ie-gansta dēļ pagaidām lobē jaunu AES celtniecību. Tiesa, Apvienotajā Karalistē runa ir tikai par viena vai divu, nevis deviņu jaunu reaktoru būvi kā Krievijā. Bet Eiropā kopumā aktīvā būvniecības procesā pašlaik ir četras AES. Viena no tām Francijā, viena Somijā, divas stacijas pēc vecajiem PSRS projektiem pabeidz Slovākijā.

«Novaja Gazeta» žurnāliste Jūlija Latiņina savulaik rakstīja, ka Eiropas Savienības – arī Baltijas – antinukleāro kustību atbalstīšana ir Putina Krievijas enerģētiskās stratēģijas sastāvdaļa, kā smejies, lai nerastos jauni konkurenti «ROS-ATOM» kodolreaktoriem.

Mēs apvienībā «Bellona» Latiņinas kundzes publikāciju apspriedām. Viņa alojas. Jūs droši vien labāk par mani zināt, ka Lietuvas kodolenerģētikas pretinieki organizējās krietni pirms Visaginas AES projekta. Viņi cīnījās par Ignalinas reaktoru apturēšanu un uzvarēja. Tam nav nekāda sakara ar Krievijas politiskajām vai stratēģiskajām interesēm.

NORVĒĢIJA

DĀNIJAZVIEDRIJA

VĀCIJA

POLIJA

LIETUVA

LATVIJA

BALTKRIEVIJA

KRIEVIJA

IGAUNIJA

SOMIJA

Loviisa

Pēterburga 1,2

Oskarshamna

Forsmarka

Olkiuoto

Ignalina 1,2

Baltkrievijas

Kaļiņingrada

Greifsvalde

Bersboka???

Ringhalsa

Pihajoki

Kola

darbības laiks pagarināts

darbībā

celtniecības stadijā

gaida lēmumu pieņemšanu

ekspluatācija pārtraukta

Atomelektrostaciju izvietojums Baltijas reģionā

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS30

Cita lieta, ka abi Krievijas vadoņi – V. Putins un A. Medvedevs – ir izteikti «ROSATOM» aizbildņi un atklāti lobē atomenerģētiku. Krievijas vara valsts korporācijai nodrošinājusi siltumnīcas apstākļus. Savus projektus «ROS-ATOM» realizē uz valsts budžeta rēķina neatkarīgi no tā, vai tas notiek Krievijā, Baltkrievijā, Vjetnamā vai Kapoverdē. Skaidrs, ka jebkura komercorganizācija pie šādas labvēlības centīsies maksimāli izvērsties. Tik daudz kodolreaktoru, cik tagad būvē «ROSATOM», Krievijai nevajag un nevajadzētu arī pie atomelektrostaciju pastāvēšanai labvēlīgākā scenārija. Korporācijas biznesa intereses sen nonākušas krasā pretrunā ar Krievijas valsts un nodokļu maksātāju interesēm.

Tomēr «ROSATOM», šķiet, izplešas arī Ķīnā un Indijā.

Ķīnai «ROSATOM» pēc deviņdesmitajos gados parakstīta kontrakta pārdeva vienu reaktoru. Pārdeva lētāk par pašizmaksu, iespējams, tādēļ, lai vispār virs ūdens noturētu kodolrūpniecību. Savukārt Indostānas pussalas dienvidu daļā pret cunami un seismiskās aktivitātes zonā uzceltu «ROSATOM» staciju nesen sācies gandrīz vai pilsoņu karš. Tūkstošiem vietējo zemnieku un zvejnieku, lai nepieļautu tās iedarbināšanu, būvi aplenkuši. Viņi apzinās, ka AES radīs ne tikai vides piesārņojumu un pastāvīgus katastrofas draudus, bet atņems štata lauksaimniecībai nepieciešamās ūdens rezerves.

Starp citu, arī Krievijā ir vietas, kur cilvēki protestē pret «ROSATOM» bezatbildīgo izvēršanos. Muromas pilsētas iedzīvotāji sīvi pretojas Ņižgorodas AES būvei. Sava veida pil-soniskie protesti notiek pret Ļeņingradas un Kaļiņingradas AES būvi. Starp citu, arī Latvijas valdībai par šiem diviem ob-

jektiem vajadzētu teikt savu vārdu, jo, līdzīgi kā Baltkrievi-jas AES gadījumā, jūs kļūsiet par abu AES draudu un risku patērētāju. Ja jau 2012. gadā norvēģu valdības pasūtītie pētījumi par jaunās Ļeņingradas AES avārijas ietekmi uz Norvēģiju pierādījuši, ka avārijas gadījumā no cēzija-137 putekļiem cietīs Oslo iedzīvotāji, tad rīdzinieki tos ieelpos divkāršā apjomā.

Bet mūsdienīgās reaktoru aizsardzības sistēmas?

Atomindustrija līdzīgi jebkurai citai komercindustrijai nodarbojas ar pašreklāmu. Viņi izdomājuši tādu terminu kā «pasīvā aizsardzības sistēma», kas faktiski ir atsevišķi no-vietotas ūdens tvertnes, kuras elektrības trūkuma gadīju-mā – kā Fukušimas AES – ar pašteci vien piepildītu reak-tora dzesētājus un novērstu apvalka izkušanu. Galvenais, lai veselas paliktu tvertnes ar reaktoru savienojošām caurulēm. Taču ja reaktoram uzkritīs lidmašīna? «ROSATOM» sola, ka viņu apvalks izturēs četras tonnas smaga lidaparāta trie-cienu, bet mūsdienu laineri sver aptuveni 60–70 tonnu un aerobusi – pat 200–300 tonnu!

Tagad iesaka celt mazākus – 100–500 MW reaktorus 3000 MW milzeņu vietā.

Kāda starpība? Reaktoru pārdošana ir bizness. Ja jums nepatiks viena lieluma iesaiņojums, ražotāji jebkurā jomā piedāvās citu un sastāstīs visādas blēņas, lai tikai pārdotu. Jums svarīgāk apzināties, ka pašlaik ap Latviju aktīvā celtniecības fāzē atrodas seši «parastā izmēra» un «parastās kvalitātes» Krievijas kodolreaktori. Vēl pērn Ļeņingradas AES jaunbūvei no sava svara iebruka nepabeigtais 1200 tonnu

PAVASARIS/01/2013

Vai celtnieki piedāvā arī alternatīvu?

Vēl trakāku! Proti, nerakties mālos un šos nāves konteinerus apbedīt parastās virszemes tranšejās.

Lai arī Latvijai tuvajā Ignalinā kodolatkritumi mucās joprojām stāv zem atklātām debesīm, citās valstīs šiem nolūkiem izmanto klintis.

Zviedri aprēķinājuši, ka arī klinšu glabātavās nukleīdu izkļūšanu vidē aizkavētu tikai konteineri ar 5 m biezām vara vai zelta sienām. Tādēļ viņi pārtraukuši kārtējās glabātavas projektēšanu. Bezjēdzīgi! Man ir arī dati par Vācijas kodolatkritumu glabātavām. Tur pirms 63 gadiem bīstamie atlikumi apglabāti pamestās sāls raktuvēs, kas teorētiski nekad neapplūst. Tagad vācieši izstrādā projektu miljardu eiro vērtībā, lai izpumpētu saindēto ūdeni no radioaktīvā ezera, kas tomēr tur izveidojies.

Vai, jūsuprāt, atomēra varētu beigties?

Daudzas valstis no kodolenerģētikas atsakās. Atomelek-trostaciju lielvalsts Francija, balsodama par Fransuā Olan-du, faktiski balsoja arī par AES slēgšanu. Viņa politiskajā programmā paredzēts Francijas enerģētisko atkarību no AES drīzumā samazināt līdz 50% pašreizējo 70% vietā. Kodol-reaktoru celtniecību šobrīd forsē tikai Krievijas «ROSATOM» un Fukušimas, kā arī Visaginas projekta neveiksminiece – japāņu kompānija «Hitachi». Mēs dzīvojam laikā, kad militārās rūpniecības radītās kodoltehnoloģijas savu mūžu ir nodzīvojušas un pilnīgi atmirst. Jo vairāk referendumu par AES slēgšanu notiks, jo domājošāka kļūs pilsoniskā sabiedrība, jo ātrāk šis process norisināsies.

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 31

smagais kupols. Tātad neviens no «ROSATOM» būvētajiem kodolreaktoriem nav drošs, bet tie, kurus ceļ, sabrūk jau pirms uzcelšanas.

Kodolreaktoru celtniecības kvalitāti taču uzrauga Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra...

IAEA? Tās statūtos paredzēts atomenerģētiku tikai slavināt. Tā neko nav ieteikusi slēgt drošības apsvērumu dēļ, gluži otrādi, izplatījusi patiesībai neatbilstošus mītus. Piesardzīgāka šai ziņā ir Eiropas Savienība, kas vienu otru reaktoru tomēr likusi slēgt.

Tomēr Eiropas Savienībā valda bažas, ka, atsakoties no atomenerģijas, zaudēsim savu labklājību.

Privāto labklājību zaudēs tie, kas gūst peļņu no AES celtniecības. Sabiedrība kopumā iegūs. Vismaz Krievijā AES godīgas konkurences apstākļos nav dzīvotspējīgas.

Dzīvotspējīgs toties ir drošas kodolatkritumu glabāšanas bizness. Droša kodolatkritumu glabāšana, lai ko tā maksātu, vēl nav izgudrota. Paraugieties kaut vai uz Pēterburgas jaunās glabātavas projektu līdzās Ļeņingradas AES! Visparastākais metro tunelis mālos dažu kilometru attālumā no Baltijas jūras. Projektētāji pat nespēj noslēpt, ka šai tunelī uz 300 gadiem novietoto tvertņu saturs agrāk vai vēlāk var nonākt saskarē ar ūdeni.

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS32

Vai zināji, ka daudzviet pasaulē zemes dzīlēs vairāku kilo-metru dziļumā dus lērums – aptuveni 331 triljons kubik-metru – gāzes? Pirmais urbums slāneklī tika veikts 1821. gadā ASV, bet teju 200 gadu par šo gāzes veidu aizmirsa, jo bija taču dabasgāze – pieejama lielā daudzumā un tuvu zemes virsmai. Tikai 1981. gadā slānekļa gāzi nelielos apjomos sāka iegūt Teksasas štatā, un nu jau tā ir vairāk nekā puse no visa ASV iegūtā gāzes apjoma. Neatpaliek arī Kanāda, attīstot šo nozari. Citur pasaulē – Eiropas Savienībā, Dienvidāfrikā, Ķīnā, Argentīnā – tiek gatavoti plāni slānekļa gāzes ieguvei. Latvijai tuvākās valstis, kur, par spīti vides NVO protestiem, arī cer nodarboties ar šo rūpalu, ir Zvied-rija, Polija un Ukraina. Rumānijā, Austrijā, Bulgārijā, Čehijā, Francijā, Vācijā, Nīderlandē, Zviedrijā un Lielbritānijā sakarā ar sabiedrības protestiem slānekļa gāzes izpētes darbi uz laiku ir apturēti.

Zinātnieki jau padomju laikos konstatējuši, ka Latvijā cilmieži ir nabadzīgi un nenobrieduši, tādēļ mūsu valsts teritorijā zemes dzīlēs nav vērts meklēt finansiāli izdevīgus slānekļa gāzes resursus. Tomēr Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģijas projektā šis enerģijas veids ir iekļauts un jau bijuši pat mēģinājumi piesaistīt investorus no ASV. Tā kā daudzus vada ticība, ka Kurzeme varētu būt potenciāla gāzes urbumu vieta, nolēmām «Vides Vēstu» lasītājus iepazīstināt ar slānekļa gāzes ieguves ēnas pusēm jau laikus. Jo tos, kam svarīga tikai zemes dzīlēs iegūto resur-su iztirgošana, kārdina fakts, ka, attīstoties slānekļa gāzes ieguvei Eiropā, gāzes cena varētu samazināties piecas reiz-es! Un tas ir tik vilinoši...

Apdraud klimatu

Slānekļa gāzes ieguve pasaulē tiek veicināta, uzsverot, ka tas ir drošs un tīrs enerģijas avots, kurš var palīdzēt arī Ei-ropai palielināt energoapgādes drošību un sniegt izmaksu ziņā pieņemamu pāreju uz zema oglekļa līmeņa ekonomiku. Slānekļa gāzes ienākšana Eiropā un tās pozicionēšana par «spēles mainītāju» energoresursu tirgū saistīta ar strauji augušo slānekļa gāzes ieguves popularitāti ASV. Gāzes ieguves uzņēmumi ir izstrādājuši ieguves tehnoloģijas un sapņo tās labi pārdot arī citur pasaulē. Šī industrija ir ieinteresēta attīstīt slānekļa gāzes ieguvi Eiropā, un tas nozīmē, ka gaidāmās pārmaiņas rada izaicinājumus ES regulatīvajai sistēmai. Vai tā spēs izsekot slānekļa gāzes attīstības tempiem un nodrošināt atbilstošu regulatīvo ietvaru, lai aizsargātu vidi un cilvēku veselību?

ASV slānekļa gāzes ieguvi vajā nopietnas problēmas, kas saistītas ar vides piesārņojumu un apdraudējumu cilvēku veselībai. Būtiskākās no tām ir pazemes ūdeņu piesārņojuma risks, ko var izraisīt sašķelšanas šķidrumā izmantotās toksiskās vielas, milzīgs ūdens patēriņš, turklāt hidrospridzināšana ietekmē ne tikai gaisa kvalitāti, bet pat veicina zemestrīces! Un, protams, rosina klimata pārmaiņas, jo slānekļa gāze tas pats fosilais resurss vien ir. Nav grūti iedomāties, kādu ietekmi slānekļa gāzes ieguve atstās uz ilgtspējīgu un tīru enerģiju, un, ņemot vērā slānekļa gāzes oglekļa saturu, ieguves paplašināšanos un nepieciešamās investīcijas, nav skaidrs, kā tā jelkad varētu kļūt par «pārejas energoresursu», kā to apgalvo industrijas vadoņi un atbalstītāji. Patiesībā mēs, visticamāk, tiekam nolemti fosilā kurināmā turpmākai izmantošanai. Pat ja dabas gāze ir tīrākais no fosilajiem energoresursiem, tas tomēr IR fosils energoresurss.

SLĀNEKĻA GĀZE – GLĀBIŅŠ VAI POSTS?

Tehniski iegūstamie slānekļa gāzes apjomi dažādās valstīs (trilj. m3).

Tradicionālās dabasgāzes resursi pasaulē ir aptuveni 421 triljons m3.

Slānekļa gāze ir aptuveni 208 triljoni m3 no kopējām 331 trilj. m3 netradicionālās gāzes rezervēm, un līdz

2030. gadam globālajā gāzes tirgū tās īpatsvars var sasniegt 7%.

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 33

Jau sen ir skaidrs, ka Zemes spēja absorbēt siltumnīcefektu izraisošās gāzes tiks pārsniegta krietni pirms beigsies pieejamie fosilie energoresursi. Lai sasniegtu ES nosprausto mērķi – nodrošināt vidējās temperatūras nepaaugstināšanos vairāk par 2 grādiem salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu –, no kopējiem fosilo energoresursu krājumiem līdz 2050. gadam nedrīkst izmantot vairāk kā ceturto daļu. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras pētījumiem, slānekļa gāzes industrijas attīstības dēļ CO2 emisijas var paaugstināties līdz tādam līmenim, pie kura vidējā temperatūra ilgtermiņā paaugstināsies vairāk nekā par 3,5 grādiem.

Jau sen zināms, ka gāzes ieguves procesā rodas emisijas, taču parasti tās tiek uzskatītas par niecīgām, t.i., 0,2–2,9%. Tomēr jaunākie pētījumi par difūzām metāna emisijām lieci-na, ka daudz izmešu rodas urbšanas un hidrospridzināšanas procesā izmantoto šķidrumu atplūdes laikā, kā arī otrās urbšanas laikā pēc hidrosprādziena. Tāpat iespējamas metāna noplūdes gruntsūdeņos, pārstrādes un transportēšanas laikā. Izmantojot labākās pieejamās tehnoloģijas, šos zu-dumus iespējams samazināt līdz minimumam, tomēr tos pilnībā novērst nav iespējams. Atgādinām, ka metāns ir siltumnīcefekta gāze, kurai salīdzinājumā ar oglekļa dioksīdu ir ievērojami augstāks klimata pārmaiņu potenciāls – 100

gadu periodā atšķirība sasniedz 32 reizes. Tas nozīmē, ka slānekļa gāzes ieguves oglekļa pēdas nospiedums ir vismaz par 20% lielāks, bet 20 gadu periodā tas var būt pat vairāk nekā divas reizes lielāks nekā oglēm. 2012. gada februārī netālu no Denveras tika veikti gaisa paraugu mērījumi, lai noteiktu emisijas dabasgāzes ieguves procesā. Izrādījās, ka atmosfērā nokļūst aptuveni 4% gāzes. Tas liecina, ka gāzes ieguves ietekme uz klimatu līdz šim ir novērtēta pārāk zemu.

Citā nesen Vācijā veiktā pētījumā par hidrospridzināšanas risku novērtējumu secināts, ka slānekļa gāzes ieguves ietekme uz globālo sasilšanu, ja gāze atrodas 1 km dziļumā, ir par 30% lielāka, savukārt 2,5 km dziļumā – uz pusi lielāka, salīdzinot ar dabasgāzi, kuru Vācijā izmanto pašlaik. Bez tam lielāko daļu hidrospridzināšanas procesā izmantoto urbju darbina dīzeļdzinēji, tādēļ hidrosprādziena metodes izmantošana rada oglekļa dioksīda emisijas, kā arī emitē gaisā citas piesārņojošās vielas.

Atjaunojamie energoresursi izmaksātu lētāk

Ja pasaule padosies slānekļa gāzes vilinājumiem, tas pamatīgi klupinās atjaunīgo energoresursu ieviešanu un investīcijas tehnoloģiju pilnveidošanā. Vienā no pētījumiem, kurā apskatīti ASV enerģētikas scenāriji, secināts, ka atjaunīgo energoresursu attīstībā iestātos stagnācija. Slānekļa gāzes ieguves apjomi ir pazeminājuši dabas gāzes cenas pasaules tirgū, un tas var apdraudēt zema oglekļa alternatīvu

Luzitānijas baseins

Kantabriānas baseins

Francijas dienvidaustrumu baseins

Parīzes baseins

Dienvidu naftas sistēma

Ziemeļu naftas sistēma

Ziemeļjūras-Vācijas baseins

Alumn slāneklis

Baltijas baseins

Podlasjes baseins

Ļubļinas baseins

Panonijas-Transilvānijas baseins

Karpatu-Balkānu baseins

Dņepras-Doņeckas baseins

Treisa baseins

Dienvidaustrumu Anatolijas baseins

slānekļa gāze

ogļu slāņa metāns

Nozīmīgākie netradicionālās gāzes krājumi Eiropā.

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS34

ekonomisko dzīvotspēju, tādēļ valstu valdībām ir nepieciešams domāt par papildu atbalsta mehānismiem.

Salīdzinot gāzes ieguves un vēja enerģijas ražošanas izmaksas Lielbritānijā, tika secināts, ka, investējot vēja enerģijas ieguvē selgā, varētu saražot par 17% vairāk elektroenerģijas nekā ar tāda paša ap-joma investīcijām slānekļa gāzes ieguvē. Savukārt, investējot vēja enerģijas ražošanā uz sauszemes, varētu iegūt pat divas reizes lielāku elektroenerģijas daudzumu.

Cerības uz lētu gāzi saistītas ar risku, ka investori un ražotāji zaudēs interesi par iespējām attīstīt atjaunīgo energoresursu izmantošanu. Saules, vēja, ūdens un citu zaļo enerģijas veidu attīstīšana ilgtermiņā nodrošinātu stabilas piegādes, kā arī investīcijas energoefektivitātē, turklāt radītu daudz darbavietu. Tajā pašā laikā slānekļa gāzes aizstāvji apgalvo, ka tā būs tikai pārejas energoresurss, kurš palīdzēs pāriet no fosilajiem energoresursiem uz ilgtspējīgu atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu, taču realitātē slānekļa gāze varētu nevis aizvie-tot fosilos energoresursus, bet gan aizstāt atjaunīgos energoresursus, apslāpējot attīstību šajā sektorā un atstājot mūs ar neskaidra apjoma enerģijas iztrūkumu nākotnē.

Blīvs urbumu tīkls

Slānekļa gāzes ieguvē tiek izmantota hidrauliskā laušana jeb hidrosprādziena metode: vispirms veic 1,5–6 km dziļu vertikālu urbu-mu, kurš slāneklī tiek sadalīts daudzos horizontālos urbumos. Tad, lai sašķeltu slānekli un no tā porām izspiestu gāzi, urbumos iesūknē ūdens, smilts un ķīmisko vielu maisījumu. Pēcāk virszemē kopā ar notekūdeņiem nonāk ne tikai hidrosprādzienā izmantotās ķīmiskās vielas, bet arī smag-ie vai radioaktīvie metāli, kas glabājušies klintāja iežos. Katru urbumu var izmantot aptuveni 18 mēnešus, jo zemā gāzes satura dēļ ieguve no viena urbuma ir daudz mazāka nekā tradicionālajās atradnēs. Tāpēc ap pirmo urbumu jāurbj vēl un vēl, tādējādi izveidojot blīvu urbumu tīklu. Ja tradicionālajam gāzes ieguves veidam nepieciešams ne vairāk kā vi-ens urbums 10 km2 platībā, tad šeit – vismaz viens urbums uz katru km2 un līdz pat desmit urbumiem ap katru urbšanas platformu. Tas nozīmē, ka palielinās urbšanas kopējā ietekme uz vidi, ainavu un vietējiem iedzīvotājiem. 2012. gada augustā ES publicētā pētījumā tika norādīts uz to, ka hidrosprādziena metodes izmantošanas lielākie riski ir saistīti

ar gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu piesārņojumu, ūdens resursu izmantošanu, piesārņojošo vielu izmešiem gaisā, zemes lietojuma izmaiņām, riskiem bioloģiskajai daudzveidībai, kā arī troksni un riskiem transportēšanas procesā.

Gāzes ieguvei vajag indes kokteili

Augstais ūdens patēriņš ir īpaši bīstams teritorijās, kur jau ir grūtības ar ūdensresursu pieejamību vai arī šādas grūtības varētu rasties klimata pārmaiņu rezultātā. Vācija un Polija – valstis, kurās atrodami lieli slānekļa gāzes krājumi, – ir starp tām Eiropas valstīm, kurās uz vienu iedzīvotāju ir zemākais atjaunīgo ūdens resursu daudzums.

2012. gada sausajā vasarā ASV vairākās teritorijās Teksasā un Kanzasas štatos nācās pārtraukt slānekļa gāzes ieguvi, bet Pensilvānijā tika liegta pieeja upei. Citviet, lai piekļūtu ūdens resursiem, slānekļa gāzes ieguves uzņēmumi vairāksolīšanā centās pārsolīt lauk-saimniekus, piedāvājot zemju īpašniekiem lielas nau-das summas.

Lai gan kopumā hidrospridzināšanai nepieciešamie ūdens resursi nav tik apjomīgi cik ogļu ieguvei vai atomenerģijas ražošanai, tomēr maz ticams, ka slānekļa gāze spēs aizstāt kādu no šiem minētajiem resursiem. Tā vietā hidrospridzināšana, visticamāk, radīs papildu pieprasījumu pēc ūdens. Tipveida urbu-mam nepieciešami aptuveni 15 miljoni litru ūdens un dažādas ķīmiskās vielas, kuru koncentrācija sasniedz 0,5 – 1,5%. Tas nozīmē, ka katrā ieguves vietā tiek izman-totas vairākas tonnas toksisku ķimikāliju. Šķidrums satur līdz pat 300 ķīmisku vielu, no kurām 40% ir tādas, kas iedarbojas uz cilvēka endokrīno sistēmu un ietekmē hormonālo sistēmu. Aptuveni trešā daļa no izmantotajām bīstamajām ķīmiskajām vielām tiek uzskatītas par kancerogēnām. Vairāk nekā 60% izman-toto ķimikāliju ietekmē smadzeņu darbību un nervu sistēmu. Tomēr detalizēts ķīmisko piedevu sastāvs parasti ir konfidenciāls. Piemēram, kādā ieguves vietā Pensilvānijā gandrīz puse hidrospridzināšanā izman-toto ķimikāliju pārskatos uzrādītas kā «neidentifi-cētas» – tātad pazemē tiek ievadītas aptuveni 65 ton-nas noslēpumainu ķimikāliju. Ir zināms, ka tipveida ieguves vietā Marcellus slāneklī ASV katrā urbumā izmanto 133 tonnas ķimikāliju, to skaitā ūdeņraža hlorīdu, amonija persulfātu un kālija hidroksīdu, kā arī toksisko benzolu, toluolu, etilbenzolu un ksilolu. 80% no hidrosprādzienā izmantotā urbšanas šķidruma pal-iek pazemē, un dažu gadu laikā tas var nokļūt dzeramā ūdens nesējslāņos. Arī tas šķidrums, kas atplūdes veidā atgriežas virszemē, var radīt piesārņojumu, ja netiek pienācīgi savākts un likvidēts. 2011. gadā atklājās, ka miljoniem litru notekūdeņu, kas bija radioaktīvi un

Zemes virsma Ogļu slāņa metānsTradicionālā dabasgāze

(nesaistīta ar naftas

atradnēm) Tradicionālā dabasgāze

(naftas atradnēs)

Smilšakmens Slēdzējslānis

Gāzi saturošs slāneklis

Blīvo iežu gāze

Nafta

Zemes dzīlēs sastopamo deggāžu veidi un izvietojums.

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 35PAVASARIS/01/2013

piesārņoti ar toksiskām vielām, vairākus gadus tika novadīti Pensilvānijas upēs un pietekās caur notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, kas nemaz nebija tam piemērotas.

Arī Eiropā jau ir bijuši vairāki nelaimes gadījumi, kas saistīti ar hidrospridzināšanu. Tā, 2007. gadā pēc notekūdeņu noplūdes Zēlingenā Vācijā gruntsūdeņi tika piesārņoti ar benzolu un dzīvsudrabu. Lai gan valsts institūcijas par šo gadījumu bija informētas, sabiedrība par to neuzzināja līdz pat 2011. gadam.

Ņemot vērā urbumu lielo skaitu, hidrosprādziena metodes izmantošana ietekmē plašu teritoriju. Katram urbumu kompleksam nepieciešama platība tehniskā aprīkojuma novietošanai un šķidrumu glabāšanai, notekūdeņu nosēddīķi atplūdes šķidruma un ūdens glabāšanai, kompresoru stacijām u.c. Tas viss negatīvi ietekmē ainavu, rada trokšņa piesārņojumu un var ietekmēt vietējos iedzīvotājus, zem-niekus, dabiskos biotopus un bioloģisko daudzveidību.

Vibrācijas veicina zemestrīces

Ir reģistrēti vairāki gadījumi, kad hidrosprādzieni izraisījuši nelielas zemestrīces un zemes satricinājumus. Turklāt seismiskā aktivitāte var palielināt ūdens piesārņojuma risku, jo nogulumiezī rodas jaunas plaisas. Kopš 2008. gada ASV centrālajā daļā nelielas zemestrīces (vismaz 3 balles pēc Rihtera skalas) ir notikušas aptuveni četras reizes biežāk nekā pirms tam. Ohaio štata Dabas resursu departaments ir norādījis, ka šie notikumi saistīti ar hidrospridzināšanas procesā radušos notekūdeņu ieplūdi pazemē. 2011. gada aprīlī un maijā uzņēmums «Cuadrilla Resources» bija spiests apturēt hidrospridzināšanu Prīsholā un Lankašīrā Lielbritānijā, jo notika divas nelielas zemestrīces, kuru stip-rums bija 1,5 un 2,3 balles pēc Rihtera skalas, un arī šīs seismiskās svārstības izraisīja hidrosprādzieni.

Vai ES uzmana dalībvalstu ieceres?

Eiropā katrai valstij ir tiesības autonomi plānot savu enerģētikas stratēģiju, un pašlaik nav izveidots īpašs ES mēroga likumdošanas regulējums netradicionālās gāzes izpētei un ieguvei. ES valstīs pret slānekļa gāzi ir atšķirīga attieksme: Bulgārija un Francija ir pieņēmušas lēmumus par hidrospridzināšanas aizliegumu, Vācijā vairākās pavalstīs ir noteikts moratorijs, savukārt Polijā un Ukrainā hidrospridzināšanas metodes izmantošanai ir spēcīgs valsts atbalsts. Čehija, Dānija un Rumānija ir izvēlējušās piemērot piesardzības principu, nosakot pagaidu morato-riju. Nīderlandes valdība uz laiku ir apturējusi urbšanas dar-bus slānekļa gāzes iegulu izpētei, lai veiktu pētījumus par riskiem videi. Savukārt Austrijā naftas un gāzes uzņēmums «OMV» pagaidām ir apturējis plānus uzsākt urbšanu, līdz tiks pabeigts Federālās Vides aģentūras pētījums par ietek-mi uz vidi.

Netiešā veidā urbšanas darbus slānekļa gāzes ieguvei regulē vairāki vispārējie līgumi, direktīvas un regulas, kas paredz piesardzības principa piemērošanu lēmumu pieņemšanā jautājumos, kas skar vidi. Tāpat tiek likts uzsvars uz principa «piesārņotājs maksā» piemērošanu.

Tomēr slānekļa gāzes ieguves regulēšanai būtu nepieciešama īpaša ES mēroga politika, jo pieredze rāda, ka slānekļa gāzes ieguve var izraisīt nopietnas pārrobežu vides problēmas, kuru risināšanai nepieciešama vienota pieeja. ES nav tiesību noteikt aizliegumu slānekļa gāzes ieguvei visā Eiropas Savienības teritorijā, taču ES institūcijām būtu jāuzņemas vadošā loma likumdošanas izveides procesā un jānodrošina, ka piesardzības princips tiek pienācīgi piemērots. Ir tik tiešām svarīgi neatkārtot ASV kļūdu, kur likumdošana tika pieņemta tikai pēc tam, kad negatīvā ietekme uz vidi jau bija nodarījusi neatgriezenisku postu. Tāpēc jānodrošina, lai slānekļa gāzes industrijas riskanto darbību regulēšanai, negatīvo ietekmju novēršanai un uzraudzībai ikviena ES valsts izmantotu vienotus un piemērotus standartus.

Raksts sagatavots, izmantojot Eiropas Zemes draugu ziņojumu «Slānekļa gāze: netradicionāla un negribēta jeb Ar slānekļa gāzes ieguvi saistītie riski». Ziņojuma pilnā versija pieejama: www.zalie.lv un http://www.foeeurope.org/publications/all (Shale gas: uncon-ventional and unwanted – angļu valodā).

Tulkoja: Alda Ozola

Eiropas Parlamenta deputāti no «zaļo» grupas un aktīvisti pie Eiropas Parlamenta ēkas protesta akcijā demonstrē ūdeni, kas piesārņots ar hidrospridzināšanā izmantotām ķimikālijām.

DABA

VIDES VĒSTIS36 PAVASARIS/01/2013

Ceļojums uz Krīgera nacionālo parku Dienvidāfrikā sākas Johan-nesburgas lidostā, kur mūs, deviņus ceļotājus no dažādiem konti-nentiem un valstīm – Vācijas, Anglijas, Spānijas, Jaunzēlandes un Latvijas –, sagaida «Ecolife expeditions» pārstāve. Turpat pie lidostas durvīm stāv «Ecolife expeditions» mašīna, kas vairāk gan atgādina bruņumašīnas krustojumu ar akvāriju. Visupirms jāparaksta doku-ments, ka brauciena laikā ikviens pats ir atbildīgs par savu dzīvību un pakļausies vispārējiem kārtības noteikumiem. Jāpiebilst, ka akvārijam līdzīgajā mašīnas pasažieru nodalījumā ir jāierāpjas pa pieliekamām trepītēm, kuras auto kabīnē glabā šoferis un vienlaikus arī gids Kriss, un viņš ir arī vienīgais, kurš tās no ārpuses var pie-likt vai noņemt. Tam acīmredzot ir savi iemesli. Firma «Ecolife ex-peditions» pārsvarā apkalpo Pretorijas Universitātes lauka studiju programmas veterinārijā un vides menedžmentā, kā arī zinātnisko pasākumu pēckonferenču ekskursijas uz Krīgera nacionālo parku un citām aizsargājamām dabas teritorijām Dienvidāfrikā un Namībijā. No Krisa uzzinu, ka ar šo dīvaino mašīnu viņš vadā arī veterinārijas studentus, kam lauka praksēs jāveic zinātniskie pētījumi, un viens no uzdevumiem to ietvaros esot ņemt asins paraugus ziloņiem: ar miega zāļu šāvienu dzīvnieki tiek iemidzināti, taču, kad pēc asiņu noņemšanas tie atjēdzas, ziloņi esot gaužām dusmīgi – tad atlie-kot ņemt kājas pār pleciem, lēkt «bruņumašīnā» un, cik vien ātri var, laisties prom. Jāpiebilst, ka mašīnai ir speciālas lūkas fotografēšanai un filmēšanai, kas šādos braucienos ir ļoti būtiski. Galu galā viens no mērķiem, dodoties ekskursijā pa šo fantastisko teritoriju, taču ir savām acīm redzēt un, protams, arī nofotografēt vismaz kādu no pieciem lielajiem dzīvniekiem jeb, kā Dienvidāfrikā saka, big five: lau-

vu, leopardu, ziloni, degunradzi un bifeli. Tā kā uz Krīgera nacionālo parku jābrauc cauri malārijas apdraudētiem rajoniem, nekas cits neatliek kā – drošs paliek nedrošs – jau divas nedēļas pirms tam sākt lietot pretmalārijas tab-letes. Bailes no malārijas palielina arī fakts, ka jau pirmajā vakarā jāsāk cīnīties ar odu baru, kas tevi apsēž, gluži ne-manot. Krietni piesūkušies ar asinīm, odi izskatās gluži kā dzērvenes ar trīsošiem spārniņiem. Nu atliek tikai ticēt un cerēt, ka tabletes iedarbosies laikus.

Ivars Druvietis

Žirafes lieliski iederas kalnainajā ainavā.

UZ KRĪGERA NACIONĀLO PARKU PĒC PIECIEM LIELAJIEM

Ar šādu smago tehniku – uz Mercedes šasijas uzbūvētā batmobilī – «Ecolife» ekspedīcija Krīgera nacionālajā parkā dodas meklēt big five jeb piecus lielos: lauvu, leopardu, ziloni, degunradzi un bifeli.

DABA

VIDES VĒSTIS 37PAVASARIS/01/2013

Ceļš līdz Krīgera nacionālajam parkam ilgst divas dienas. Iesākumā mums jāšķērso Drakona kalni – Greater Dra-kensberg. Te atrodas viens no pasaules brīnumiem – Blaida upes kanjons ar 29 tūkstošus hektāru plašo rezervātu. Šo kalnu daļu jeb Klein Drakensberg (tā kā teritoriju savulaik bija kolonizējuši vācieši, daudzi nosaukumi ir vācu valodā) veido milzīgi erodētu iežu veidojumi – kolonas, kas daļēji apaugušas ar mežu. Te paveras ļoti efektīgi skatu lau-kumi, kuriem piešķirti atbilstoši nosaukumi: «Panorāmas ceļš», «Dievu vēji», «Trīs māsas». Jāpiebilst, ka šis kan-jons ir pasaulē trešais dziļākais un otrais lielākais Āfrikas kontinentā, turklāt to uzskata par vienu no skaistākajiem pasaulē. Blaida upes kanjona teritorija izceļas ar ļoti bagātīgu bioloģisko daudzveidību. Te esot atrodamas ļoti retas un apdraudētas cikāžu sugas. Vietā, kur satiekas Blaida upe (vietējie to sauc par Prieka upi) ar Treura upi (vietējie to sauc par Skumju upi), atrodas viens no pasaulē fantastiskākajiem ģeomorfoloģiskajiem smilšakmens vei-dojumiem, kas ietverti arī 100 pasaules brīnumu sarakstā, – Bourke’s Luck Potholes. Veidojumi nosaukti zelta racēja Toma Burkē vārdā, kurš jau pirms diviem gadu simteņiem šim ra-jonam pareģoja bagātas zelta iegulu atradnes.

Pirmās dienas vakarā esam nonākuši līdz Blaida upes kanjonam, kur arī pārnakšņojam labi iekārtotās kotedžas tipa mājiņās. Pie pašām durvīm man pozē mangustu pāris, kurš, sinhroni pagriežoties, reaģē uz katru fotoaparāta slēdža klikšķi. Apkalpojošo personālu nemana. Gids Kriss atgriežas ar atslēgām un mūs brīdina – nekādā gadījumā

Piemineklis parka dibinātājam – bijušajam Dienvidāfrikas preziden-tam Paulam Krīgeram.

Drakona kalnu daļu Klein Drakensberg veido milzīgi erodētu iežu vei-dojumi – kolonas, kas daļēji apaugušas ar mežu.

neatstāt vaļā durvis, citādi telpā varot iemaldīties gan babuīni, gan ielīst čūskas, un tās šeit esot nāvējoši indīgas. Bez mums šeit īpaši daudz apmeklētāju nav. Tas tādēļ, ka patlaban šeit nav tūrisma sezo-na: kad Latvijā ir novembris, Dienvidāfrikā – kaut kas līdzīgs maijam pie mums, kad koki un puķes tikai sāk ziedēt.

Krīgera vārti – pa dienu vaļā, naktī ciet!

KeiptaunaPortelizabete

DurbanaBloemfonteina

JohannesburgaSVAZILENDA

LESOTODIENVIDĀFRIKA

NAMĪBIJA

BOTSVANA

ZIMBABVE

MOZAMBIKA

Pretorija

Krīgera nacionālais parks

Nākamā diena paiet ceļā – lēnām virzāmies uz Krīgera nacionālā parka pusi un tūristu pavadoņa, pēc specialitātes ornitologa, pavadībā ar laivu izbraucam Blaida upes kanjona lejas daļu, kur atro-das ūdenskrātuve. Dienas vidū gaisa temperatūra ir 30–35 grādi. Karstums un mitrais gaiss cilvēku padara mazkustīgu, slinku un šļauganu – gluži kā piekrastes ūdenī laiski guļošo nīlzirgu. Vienīgi gaisā, ik pa laikam skaļi iekliedzoties, riņķo dažnedažādi putni.

DABA

VIDES VĒSTIS38 PAVASARIS/01/2013

Pirms iebraukšanas Krīgera nacionālajā parkā apmeklējam savvaļas dzīvnieku audzētavu, kur aiz žoga samērā lielā teritorijā gluži kā īstā zooloģiskā dārzā skraida hiēnsuņi, leopardi un lauvas. Turpat tenterē arī gaužām nesimpātisks dzīvnieks – medus āpsis. Pāris kilometru no šīs audzētavas braucam garām lauku mājām, kur saimnieki savā piemājas dīķī tur nīlzirga mazuli, kas šeit nokļuvis plūdu laikā. Kā jau lielākā daļa dzīvnieku mazuļu, tas izskatās ļoti jauks un piemīlīgs, ik pa laikam gluži kā liela apaļa brūna klimpa piepeld pie apbrīnotāju bariņa, t.i., mums, un diedelē burkānu. To viņš, protams, dabū, jo saimnieki šādam šovam jau ir laikus gatavojušies. Pēc tam nīlzirga mazulis, skatītājiem par prieku, tiek arī dzirdināts: saimnieks dzīvnieka plaši atvērtajā mutē salej visu divlitrīgās plastikāta pudeles saturu – saldinātu kafiju ar pienu,

kas tam ļoti garšojot. Taču mūsu šoferis un gids par šādu piejaucēšanu izsakās ļoti skeptiski, jo tieši nīlzirgs ir tas dzīvnieks, kura absolūti neprognozējamās dabas dēļ Dienvidāfrikā ir visvairāk cilvēku upuru. Starp citu, atgriezies Latvijā, pavisam nesen mūsu presē lasīju ziņu, ka Dienvidāfrikā kāds piejaucēts pus-augu nīlzirgs nogalinājis savu saimnieku – ievilcis to ūdenī un tur noslīcinājis. Ļoti ceru, ka tas nebija mūsu visnotaļ mīlīgais paziņa...

Iebraucot Krīgera nacionālā parka teritorijā, gids nokārto visas formalitātes, un mums atkal jāparakstās par to, ka parka teritorijā ikviens pats ir atbildīgs par savu dzīvību. Esam iebraukuši no Limpopo puses pa Phalaborvas vārtiem, un mūsu mērķis ir apskatīt aptuveni divas trešdaļas parka te-ritorijas, virzoties Johannesburgas virzienā. Nakšņot paredzēts pa ceļam divās nometnēs – «Letaba» un «Skukuza». Jau pēc pirmajiem pāris simts metriem, ko esam veikuši rezervāta teritorijā, varam sākt vērot un priecāties: netālu no mums ganās pāris desmiti impalu un dažas kudu; pēc brīža pāri ceļam lēnām, kā apzinoties savu varenību, pāriet pirmais no big five – vismaz 30–50 galvu liels bifeļu bars; nav ilgi jāgaida, līdz parādās otrais no «pieciem lie-lajiem» – zilonis! Kājām stampājot un ausis vēcinot, tas ļoti ātri virzās uz mūsu «bruņumašīnas» pusi, taču metrus trīsdesmit no mašīnas pēkšņi apstājas un, it kā nekas nebūtu bijis, sāk žļebināt lapas no akāciju zariem...

Salīdzinot ar citiem dabas parkiem Āfrikā un pat visā pasaulē, Krīgera nacionālo parku uzskata par pieredzes ziņā viskompetentāko darbā ar dzīvniekiem. Tas ietverts 14 pasaules visievērojamāko rezervātu sarakstā. Te varam at-rast daudz liecību par akmens laikmetu, dzelzs laikmetu un šās teritorijas pamatiedzīvotājiem bušmeņiem. Pirmās apmetnes baltie cilvēki šeit uzcēluši 1845. gadā. Kīgera vārdā parks nosaukts

Blaida upes ūdenskrātuve pie Drakensberga (Drakona) kalniem.

Tas ir viņš! jeb Āfrikas zilonis – viens no pirmajiem savvaļā ieraudzītajiem big five.

Zem šī koka nav ieteicams atrasties – var dabūt pa galvu!

DABA

VIDES VĒSTIS 39PAVASARIS/01/2013

par godu tā dibinātājam Paulam Krīgeram, kurš pēc pirmā angļu-būru kara kļuva par Dienvidāfrikas prezidentu. Tieši viņš 1883. gadā ieviesa izmaiņas likumdošanā par labu dzīvnieku valsts aizsardzībai. 1898. gadā, pateicoties viņa pūlēm, teritorijā starp divām upēm – Sabi un Krokodilu upi – tika izveidots Sabi rezervāts (Sabie Game Reserve), kam paplašinoties tika radīts Krīgera nacionālais parks. Plašākai publikai parka vārti pirmo reizi tika atvērti 1927. gadā. Saskaņā ar reklāmas prospektā teikto, Krīgera nacionālais parks ir mājvieta 336 kokaugu, 49 zivju, 34 amfībiju, 114 reptiļu, 507 putnu un 147 zīdītāju sugām. Parka teritorijā

zinātnieki ir konstatējuši 30 dažādu botānisko sabiedrību tipus, kur eksistē aptuveni 2000 augu sugu. Pēc grāmatas «Exploring Kruger» datiem, parka teritorijā mīt aptuveni 2000 lauvu, 2000 hiēnu, 1000 leopardu, tikai 200 gepardu, 8500 ziloņu, 110 000 impalu, 5000 žirafu, 20 000 bifeļu, 3200 antilopju kudu, 30 000 zebru, 3500 ūdensbuku, 2000 balto degunradžu, tikai 150 melno degunradžu, 2300 nīlzirgu.

Krīgera nacionālo parku uzskata par vislabāk pārvaldīto nacionālo parku Āfrikas kontinentā. Tas sadalīts ekozonās, kur tiek veikta zinātniskā darbība, tomēr tā darbības un pastāvēšanas galvenie mērķi ir Dienvidāfrikas dzīvnieku valsts saglabāšana, cilvēku izglītošana un galvenokārt uz ārvalstu viesiem tendēts tūrisms, kas ir ļoti būtisks faktors Dienvidāfrikas Republikas budžeta papildināšanai. Nākamais mērķis ir cīņa ar malumedniecību – tik nabadzīgu teri-toriju kā Mozambika, Svazilenda, Lesoto un Zimbabve, kas ieskauj Krīgera nacionālo parku, iedzīvotāji gan nabadzības spiesti, gan arī tradicionālā dzīvesveida dēļ piekopj malumedniecību.

Vasara, kad temperatūra ēnā ir no +18° līdz pat +30°C, šeit ilgst no septembra līdz aprīlim, pārsvarā spīd svelmaina saule, un tikai retu-mis zemi atveldzē atsevišķas lietus gāzes. Arī ziemā, t.i., no maija līdz augustam, šeit ir sauss un silts – temperatūra svārstās no +8° līdz +22°C.

Krīgera nacionālais parks apmeklētājiem nav atvērts visu diennakti: no novembra līdz janvārim tas darbojas no plkst. 5.30 līdz plkst. 18.30, savukārt no maija līdz jūlijam tas atvērts no plkst. 6.00 līdz 17.30. Tumsa te iestājas momentāni!

Parka teritorija stiepjas no Krokodilu upes dienvidos līdz Limpopo upei ziemeļos un kopumā aptver 350 km garu un 65 km platu teritoriju.

Šangani sievietes.

Kudu mātīte ar jaunuli.

DABA

VIDES VĒSTIS40 PAVASARIS/01/2013

Rezervātā izveidots samērā labs ceļu tīkls – 1863 km atrodas parka teritorijā, un 697 km no ceļiem ir asfaltēti. Parkam ir deviņi vārti, pa kuriem iespējama transporta kustība. Tūristiem pieejamas arī 22 apmetnes vietas, kas, lai izvairītos no nevēlamiem savvaļas viesu apciemojumiem, nožogotas ar dzeloņstiepļu žogu. Parka robežās atļauts ceļot tikai dienas gaišajā laikā. Iestājoties tumsai, vienīgais risinājums ir apmesties kādā no tuvākajām iežogotajām nometnes vietām. Tomēr par īpašu samaksu, izrādās, ir iespējams doties arī nakts dzīvnieku vērošanas izbraucienā pa parka teritoriju. Brauciens ilgst divas stundas, un tas tiešām ir to vērts! Braucam ar divpadsmitvietīgu, pa pusei vaļēju mašīnu, kas segta ar brezenta jumtu, jo gandrīz katru nakti smīlā silts lietutiņš. Brauciena organizētāji braucējiem piešķir pāris prožektoru, lai to gaismā varētu «sataustīt»

dzīvnieku spīdošās acis un arī apveidu. Diemžēl nopietnai fotografēšanai ir par tumšu. Turpat aiz nometnes vērojam antilopes, mazliet tālāk tumsā manām zvēru, kura aprises atgādina suni – iespējams, tas ir hiēnsuns. Tad pavisam tuvu, laikam pat pārāk tuvu, ieraugām ziloni, kurš blakus mašīnai mierīgi plūc lapas no krūmiem. Sāk pamatīgi līt silts lietus, un mēs turpat ceļmalas krūmos lukturu gaismā vērojam hameleonus. Divas stundas ilgais nakts brauciens nemanot ir pagājis.

Ceļamies piecos no rīta. Tas tāpēc, ka tikai agri no rīta var ieraudzīt visvairāk dzīvnieku, dienas otrā pusē, kad saulīte zenītā, tie cenšas nolīst kaut kur ēnā vai paslēpties. Mums šīs divas agrās rīta stundas ir ļoti veiksmīgas, jo savannā parādās divas žirafes. Vienai uz kakla sēž putniņš un rūpīgi nolasa uzmācīgos insektus. Abas žirafes plūc asiem dzelkšņiem klāto akācijām līdzīgo koku un krūmu lapas. Šangani cilts maltītē varam nogaršot arī ceptus vaboļu kāpurus. Joprojām

atceros, cik tiem riebīga garša.

Kigelia africana jeb desu koks.

Pēc pāris kilometriem panākam zebru bariņu, kas lēnā garā rikšo pa ceļu, tad pašā ceļa malā, nebaidoties no mums, iznāk kudu mātīte ar jaunuli, bet pēc brītiņa no krūmāja «izpeld» antilope gnu. Nu jau kā ierastu ainavas daļu vērojam babuīnus ar mazuļiem. Dienas vidū, kad karstums sasniedz vismaz 30°C, ja ne krietni vairāk, dzīvnieki pēkšņi pazūd.

Nākamajā rītā ceļamies tikpat agri un dodamies meklēt dzīvniekus, šoreiz gan pa citiem ceļiem, taču lauvas kā nav, tā nav. Nav arī leoparda un degunradža. Toties, šķērsojot mazu upīti, ieraugām nīlzirgu, kas guļ ūdenī gluži kā baļķis. Aptuveni 100 metru tālāk ganās ūdensbuki un an-tilope niala. Un tad nāk mūsu lielā veiksme – pie nelielas ūdenstilpes ieraugām ziloņu baru! Divi pusaugu zilonīši ūdenī vai nu rotaļājas, vai arī cīkstas, kas izraisa visu «Eco-life» ekspedīcijas dalībnieku nedalītu sajūsmu. Tomēr pirms izbraukšanas no Krīgera nacionālā parka sevi visā krāšņumā

Mangusti, izrādās, ir ļoti jūtīgi pret jebkuru mazāko troksnīti: tie sinhroni pagriež galvu pie katra fotokameras slēdža klikšķa.

DABA

VIDES VĒSTIS 41PAVASARIS/01/2013

mums nodemonstrē arī lauva kuplām krēpēm. Tā ka varu būt gandarīts, ka no visiem big five brīvā dabā, kaut arī rezervāta teritorijā, izdevās redzēt un nofotografēt trīs: ziloni, bifeli un lauvu.

Medus āpsis – trakoti nesimpātisks un smirdīgs dzīvnieks.

Pirms aizbraukšanas visi kopā nofotografējamies pie Paula Krīgera pieminekļa un rezervātu atstājam pa Krīgera vārtiem, kas ir 442 km no Johannesburgas lidostas. Taču ar to viss vēl nav beidzies, jo, lai nokļūtu Johannesburgā, jābrauc caur Šanganas ciematu, kur vietējo iedzīvotāju galvenais bizness ir sava ciemata izrādīšana, suvenīru un afrikāņu nacionālo ēdienu gatavošana, dažādu festivālu rīkošana, dziedāšana un dejošana, kā rezultātā parka apmeklētāji pirms nokļūšanas lidostā šeit organizētos pasākumos atstāj smuku naudiņu.

Ceļš uz Johannesburgu vijas cauri koptām vīnogulāju plantācijām. Šeit ir tumši sarkana augsne. Tuvojoties Johannesburgai, ceļa malās redzam mazas, ļoti nabadzīgas būdiņas ar iekoptu miniatūru dārziņu blakus. Šķērsojot kalnu reģionu, neparastas šķiet agavēm un citiem eksotiskiem augiem apaugušās nokalnes. «Ecolife» ekspedīcija bei-gusies, atvadāmies un lidojam katrs uz savu kontinentu un valsti.

Daudzgalvainais Āfrikas bifeļu bars ir milzu spēks, kas iedveš respektu un padara tramīgu pat lauvu.

Smilšakmeņu veidojumi Bourke’s Luck Potholes, kas ietverti 100 pasaules brīnumu sarakstā.

Zebras pārvietojas bariņos.

DARBI

VIDES VĒSTIS42

Pērkot gaļas produktus lielveikalā, reti kurš aizdomājas par to, ka liela daļa dzīvnieku audzētāju ES valstīs ir brīvprātīgi atkarīgi no ģenētiski modificētas sojas un kukurūzas lopbarības. Tāpēc nav lielas nozīmes tam, vai cūka baro-ta Dānijā, Polijā vai Latvijā, jo lopbarības ražošanas tehnoloģiskais process visur ir līdzīgs. Jebkurā lauku veikalā var nopirkt kombinēto lopbarību, kuras sastāvā ir ģenētiski modificētas sastāvdaļas, tomēr, lai gan tas uz maisa ir uzrakstīts skaidrā latviešu valodā, reti kurš laucinieks šo informāciju izlasa, vēl retāk – ņem vērā. Tātad lielākā daļa lopkopju, atskaitot bioloģiski sertificētos zemniekus, šos aizjūras labumus ber lopam silē un tad bez vainas apziņas lielās, ka pašu audzēts cūķis, ēdiet droši!

Savas slimības uzēdam paši

Zinātnieki jau gadus desmit neslēpj, ka nesabalansēts govs piena sastāvs vainojams pie tā, ka pat zīdaiņi aptauko-jas. Bet Latvijā par to klusē. Tas pats ir ar gaļu un olām: ne liellopi, ne cūkas, ne vistas saules gaismu neredz, tos baro ar soju, kukurūzu un kviešiem, kas satur maz omega-3 taukskābju, bet daudz omega-6 taukskābju, kas veicina tauku uzkrāšanos, dažādu iekaisumu un pat vēža risku ne tikai lopiem, bet arī cilvēkiem. Izrādās, ka pēdējā pusgad-simta laikā, kad lopkopība kļuvusi par industriālu nozari un lopbarībā dominē omega-6 taukskābes, sākās arī liela daļa mūsu nelaimju ar veselību – gan aptaukošanās, gan sirds un asinsvadu slimības –, bet ar vēzi slimo aizvien jaunāki cilvēki. Tāpēc ir milzīga nozīme tam, ar ko baroti lopi, mājputni un audzētavu zivis. Izrādās, ka vislabākā lopbarība ir tradicionālā zāle, siens, pākšaugi, kā arī linsēklu un rapšu rauši. Tagad tas veiksmīgi piemirsts, un jau gadus desmit arī pašmāju lopkopji baro dzīvniekus ar jaunlaiku barību, tie ātrāk aug, bet vienlaikus krasi pasliktinājusies cilvēku veselība.

ĢM lopbarība postoši ietekmē lopu, audzētavu zivju un mājputnu veselību, jo satur toksīnus, kas iestrādāti ĢM lauksaimniecības kultūrās, lai pasargātu augus no kaitēkļiem, turklāt šiem augiem ieprogrammēta izturība pret glifosātus saturošiem pesticīdiem, tāpēc tos var lietot aizvien lielākās devās. Ilgu laiku speciālisti bija pārliecināti par to, ka pret- insektu toksīni iedarbojas tikai uz kaitēkļiem, taču nesen

Anitra Tooma

Gaļa ir produkts, ko liela daļa cilvēku pārtikā lieto ik die-nas, un, šķiet, reti kurš vairs atceras, ko savulaik skolā mācījies par barības ķēdēm. Tāpēc atgādināšu, ka visi, kas ēd gaļu, olas, zivis, piena produktus, t.i., gan cilvēki, gan leduslāči, gan melnie stārķi, ir pakļauti lielākam organisma piesārņojuma riskam nekā veģetārieši. Par leduslāču slikto veselību pasaules dabas draugi ceļ traci jau gadiem, un tur vainīgs piesārņojums, ko mākoņi pāri puspasaulei aiznes uz Zemes poliem. Pērn ornitologs Māris Strazds informēja, ka Latvijas melnie stārķi nevar izperēt jauno paaudzi, jo olas ir piesārņotas ar Āfrikā uzēsto DDT. Tajā pašā laikā reti kurš veselības problēmas un aptaukošanās epidēmiju saista ar piesārņojumu, ko apēdam. Izrādās, ka 90% kaitīgo vielu, ko var konstatēt vidējā eiropieša vai amerikāņa asinīs, organismā nokļuvušas ar dzīvnieku izcelsmes produktu starpniecību.

PAVASARIS/01/2013

LATVIJAS LOPKOPĪBA ĢENĒTISKI MODIFICĒTAS BARĪBAS VERDZĪBĀ

DARBI

VIDES VĒSTIS 43

Francijas zinātnieki pierādījuši, ka šie toksīni ietekmē arī citu dzīvu organismu, t.sk. cilvēku, šūnas, veicina iekai-sumus un ļaundabīgus veidojums. Turklāt ĢM lopbarība sa-tur glifosātu atliekas, kas ir daudzu herbicīdu, tostarp plaši izplatītā «Roundup», galvenā sastāvdaļa. Nav mazsvarīgi arī tas, ka lopbarības imports veicina naudas aizplūšanu no valsts, turpretī pašu audzēta lopbarība vairotu gan Latvi-jas turību, gan nodrošinātu darbu cilvēkiem laukos un viņi nebūtu spiesti pamest dzimteni. Ābeces patiesības, bet kāpēc joprojām viss rit vecajās sliedēs?

Soju un kukurūzu ieved, graudus aizved

Pašlaik katru gadu Latvijā ieved aptuveni 110 tūkstošus ton-nu ĢM sojas spraukumu no Argentīnas un Brazīlijas par 360-426 Ls/t, kā arī aptuveni 34 tūkstošus tonnu ĢM kukurūzas no ASV, Polijas un Argentīnas, kas maksā 182-215 Ls/t par veseliem graudiem, bet malta kukurūza maksā 225-239 Ls/t. Vadošie lopbarības ražotāji apgalvo, ka nemodificētu soju un kukurūzu neviens lopkopis nepieprasa, jo netic, ka pircēji spēs novērtēt gaļas, piena vai olu labāku kvalitāti, turklāt tā ir dārgāka. Jā, sojas spraukumi no nemodificētas sojas maksā 465 Ls/t, bet kukurūzas graudi – 455 Ls/t, taču tas produktu cenu palielinātu tikai par 8-13%! Man, piemēram, nebūtu žēl maksāt 20-30 santīmu vairāk par kilogramu gaļas, ja ražotājs informētu, ka lopi nav baroti ar ĢM barību.

Pērn organizācija Latvijas Zemes draugi ar Eiropas Sociālā fonda materiālu atbalstu pasūtīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra speciālistiem pētījumu «Par ĢMO nesaturošas dzīvnieku barības ražošanas iespējām un izmaksām». Pētnieks Jānis Kažotnieks, sa-darbojoties ar vietējiem zinātniekiem un zemniekiem, analizēja dažādu lopbarības sastāvdaļu cenu, barības vērtību un iespējas līdzvērtīgu lopbarību izaudzēt tepat Latvijā.

Secinājumi

1. Salīdzinot importētās ĢM sojas un kukurūzas iz-maksas, izrādās, ka šī barība nebūt nav lētāka par pašu saimniecībā ražoto.

2. Izmantojot iepirktu nemodificētu soju un kukurūzu, lopbarība govīm sadārdzinās par 7,8%, cūkām un broile-riem – par 11%, dējējvistām – par 13%.

3. To apjomu ĢM sojas un kukurūzas, ko pašlaik importējam, var pilnībā aizstāt ar Latvijā ražotu lopbarību.

Cūkgaļas un piena ražošanā produkcijas sadārdzinājums ir neliels, olu ražošanas izmaksas ir vienādas, bet vistas gaļas ražošana izmaksātu pat lētāk.

Vietējās lopbarības cenas nav atkarīgas no pasaules tir-gus cenu svārstībām, turklāt pākšaugu audzēšana uzlabo augsnes sastāvu un bagātina to ar slāpekli.

Seminārā, kas novembra vidū notika Zemkopības ministrijā, uzņēmuma «Dobeles dzirnavnieks» dzīvnieku ēdināšanas speciāliste Anita Kreicberga apšaubīja pētnieku datus un apgalvoja, ka nemodificēta soja un kukurūza maksā div- reiz dārgāk. Viņa pauda uzskatu, ka jaunlopus bez sojas proteīniem var izaudzēt, ja vien tiem dod pākšaugus, bet cūkas un vistas bez sojas ātri nobarot nav iespējams. Arī piensaimnieki nav droši, vai varētu iztikt bez ĢM sojas un kukurūzas, turklāt, barojot ar saulespuķu spraukumiem, esot zemāki izslaukumi. Tajā pašā laikā Latvijā audzētie graudi šoruden par labu cenu tika eksportēti, cukura rūpniecība ir iznīcināta, tādēļ lopkopji nevar izmantot cukurbiešu graizījumus, bet pašiem visu izaudzēt nav spēka...

Alkohola ražotnes «Jaunpagasts Plus» speciālisti izstrādājuši unikālu bioetanola blakusproduktu – proteīnu saturošu līdzekli «Baltiprot-60», bet tā ražošanu nevar uzsākt, jo nav valsts atbalsta. Jānis Vinters apliecina, ka Zemgalē var izaudzēt labu kukurūzas ražu, ja vien pamanās to iesēt līdz 5. maijam. Vēl zemnieki slavē Lielplatones pupiņas, taču tās audzē tikai Dobeles pusē. Gandrīz katram Latvi-jas konvencionālajam zemniekam ir kāds arguments, kāpēc barību lopiem un putniem nevar izaudzēt paši, un viens no spēcīgākajiem ir tas, ka mūsu pircēji esot skopi, neesot pat-rioti un nemaz nespētu novērtēt tās pērles, ko zemnieki piedāvā. Man gan šķiet, ka mūsu zemnieki nespēj un negrib konkurēt ar dāsni subsidēto Eiropas zemnieku produkciju, tāpēc viss paliek, kā bijis. Ar dažiem izņēmumiem, kā par-asti. Latvijā nevienā veikalā pie lopkopības produkcijas nav norādes, ka, piemēram, gaļa, olas vai konkrētie piena produkti ražoti, neizmantojot lopu barošanai ĢM barību, tāpēc viedoklim, ka pircēji to nenovērtētu, nav pierādījumu.

ĢM lopbarības alternatīvas:

• importēta nemodificēta sertificēta sojas un kukurūza; • cits importēts proteīna avots, piemēram, saulespuķu spraukumi;• vietējie proteīna avoti: proteīna koncentrāti, lopbarības pupas, linu rauši.

Saimniecībā uz vietas izaudzējama lopbarība: pākšaugi, zirņauzu mistrs, skābbarība no zāles, skābbarība no kukurūzas, siens, vasaras mieži, ziemas kvieši.

Brīvs no ĢMO

Izrādās, ka vairākās Eiropas valstīs lauksaimnieki ir tikuši galā ar spēcīgo ĢMO lobiju – Zviedrijā, Norvēģijā un Austrijā nevienu mājlopu vai mājputnu nebaro ar ĢM barību. Daudzos lielveikalos, piemēram, «Lidl», «Coop», «Sainsbury’s», «Marks&Spencer» u.c., var nopirkt dzīvnieku izcelsmes produktus, kuru ražošanā nav izmantota ĢM barība un to apliecina īpašs kvalitātes marķējums. Aizvien vairāk ir cilvēku, kas pērk tieši šos produktus, jo apzinās, kādu kaitējumu paša veselībai nodara ar pesticīdu atliekām

PAVASARIS/01/2013

niekiem. Ja iepērcies zaļajos veikalos, noteikti pārprasi, vai tiešām produkcijai ir ekosertifikāts, jo melu un puspatiesību arī šeit netrūkst.

Plašāk: http://www.zemesdraugi.lv/documents/Lopbaribas_peti-jums.pdf

Publikācija tapusi ar Ziemeļu Ministru padomes atbalstu projekta

«Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ĢMO-brīvā kustība» ietvaros

DARBI

VIDES VĒSTIS44

pārbagāts uzturs un cik graujošu ietekmi ĢMO kultivēšana atstāj uz vidi un ekosistēmu.

Pērn Lietuvas zaļi domājošie deputāti panāca izmaiņas Reklāmas likumā, proti, reklamējot pārtiku, kuras ražošanā izmantots vairāk nekā 0,9% ĢMO, tas jāpiemin – līdzīgi kā uz cigarešu paciņām drukā brīdinājumus par kaitējumu veselībai. Galvenais ir būt informētam. Un, ja cilvēkam vienalga, ko ēst, lai kuplina onkoloģisko pacientu skaitu. Turklāt Lietuvas lielākā piensaimnieku kompānija «Agrkon-cernas», kas saražo aptuveni 65% Lietuvas piena, paziņojusi, ka atsakās no ĢM lopbarības. Lūk, iemesls dot priekšroku kaimiņzemē ražotai piena produkcijai. Bet nav jau tā, ka Latvijā valdītu Sūnu ciema gaisotne – lielākais olu ražotājs «Balticovo» jau krietnu laiku vistu barošanai neizmanto ĢM

PAVASARIS/01/2013

barību. Uzņēmuma direktors Arnis Veinbergs apliecina, ka vistas baro tikai ar Latvijā audzētu barību, un lepojas, ka tā ir tik sabalansēta – bioloģiski sertificētās olas ne tuvu nestāv. Šī man arī vienīgā labā ziņa no vietējiem lielražotājiem, pārējie jāmeklē personīgi. Tā, cūkkopis Jurģis Krastiņš no Rūjienas novada zemnieku saimniecības «Kunturi» stāsta, ka cūkām nedod ĢM barību, jēra gaļas cienītāji uzskata, ka Smiltenes novada zemnieka un bijušā neatkarības cīnītāja Andra Paula-Pāvula audzējums ir pats uzticamākais un gardākais, bet viņš ir pārliecināts bioloģiskais zemnieks. Jelgavas novada Zaļenieku paraugsaimniecības «Mežacīruļi» saimnieks, piena, gaļas un biogāzes ražotājs Juris Cīrulis ir visoptimistiskākais no visiem satiktajiem zemniekiem, kurš pats audzē arī rentablu lopbarību, tāpēc pētījuma au-tori lielu daļu secinājumu izdarīja, iedvesmojoties no Jura pieredzes un ražošanas rādītājiem. Ja tu nepazīsti nevienu lopkopi personīgi, tad visdrošāk gaļu un piena produktus ir pirkt no bioloģiski sertificētiem zem-

Atkārtojums svētdienās plkst. 6.02.Klausies, kad ir noskaņojums, tīmeklī www.latvijasradio.lv

1. programmas arhīvā

Dr. Džons L. Fīlders, neskatoties uz to, ka viņam ir jau pāri 80, katru gadu dodas pasaulē lasīt lekcijas. Austrālijā viņš ir izveidojis Dabiskā dzīvesveida akadēmiju un Dabiskās veselības asociāciju, jo uzskata, ka ķermenim piemīt spēks, lai tas pats sevi izārstētu. Džons ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, ir laimīgs un vesels. Pats Skolotājs tam ir vislabākais piemērs: viņš dzīvo un strādā savā bioloģiskajā saimniecībā, ievērojot naturopātijas pamat-principus. Jau 50 gadus Džons ir svaigēdājs un savos 82 gados joprojām jūtas lieliski un izskatās neticami jauneklīgs.

6. aprīlī plkst. 12. 00 Biznesa augstskolas «Turība» telpās Rīgā, Graudu ielā 68, pirmo reizi Latvijā viesosies

«Academy of Natural Living» vadītājs Austrālijā dr. Džons L. Fīlders (John L. Fielder) ar unikālu lekciju – «Dzīvošana saskaņā ar dabu. Pamatprincipi».

Lekcija tiks tulkota latviski.

Biļetes cena Ls 5.Pieteikšanās un plašāka informācija – www.recure.lv

ZAĻAIS VILNIS

Anitras Toomas veidotais raidījums

par dabu un vidi

Latvijas Radio 1. programmā

Sestdienās no plkst. 14.05 līdz plkst. 14.35

DABAS AIZSARDZĪBAS PĀRVALDES KURZEMES REĢIONĀLĀ ADMINISTRĀCIJA UN ŽURNĀLS «VIDES VĒSTIS»

Labākie darbi tiks izvietoti izstādē Latvijas Dabas muzejā. Pēc tam izstāde ceļos pa Latvijas izstāžu zālēm, skolām un kultūras centriem.

Galvenā balva – dāvanu karte Ls 300 vērtībā pirkumam fotoveikalā «BFS».

Fotogrāfijas tiks vērtētas četrās grupās:1. Slīteres nacionālā parka ainavas – jūra, piekraste, meži, purvs, ciemi.2. Cilvēki Slīterē – dabas sargi, zvejnieki, vietējie iedzīvotāji, ceļotāji u.c.3. Slīteres flora – augi, sūnas, ķērpji, sēnes.4. Slīteres dzīvnieki – kukaiņi, abinieki, rāpuļi, zivis, putni un zvēri.

aicina piedalīties fotokonkursā «Slīteres nacionālajam parkam 90 gadi»

Katrs dalībnieks var iesniegt piecas fotogrāfijas (izmērs 30 x 40 cm). Darbi jāiesniedz līdz 7. oktobrim Latvijas Dabas muzejā Rīgā, K.Barona ielā 4, vai DAP Slīteres birojā Dundagas novada «Šlīteres mežniecībā», vai sūtīt pa pastu uz

žurnāla «Vides Vēstis» redakciju Rīgā, Ausekļa iela 1-1, LV-1010, ar norādi «Fotokonkurss» (pasta zīmogs – 7. oktobris).

Konkursa nolikuma pilns teksts mājaslapā: www.daba.gov.lv un videsvestis.lv. Lūdzu, noteikti izlasiet nolikumu un darbus noformējiet atbilstoši norādījumiem!

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS46

Pirms gadiem desmit cerējām, ka t.s. energoefektīvās spuldzes būs tās, kas spoži spīdēs, maz tērēs un būs visnotaļ zaļš veids, kā, nezaudējot ierasto komfortu, mazināt savu ietekmi uz vidi. Tomēr izrādījās, ka tēriņu ir vairāk nekā labuma: spuldzes ir trauslas, tās ilgstoši neiztur, piemēram, laukos, tik ikdienišķās sprieguma svārstības, tām nepatīk bieža ieslēgšana un izslēgšana, turklāt joprojām nav atrisināta izdzisušo spuldžu utilizācijas problēma – tās satur tuč-tuč dzīvsudraba, tāpēc ir bīstamais atkritums, kas jāutilizē īpašos apstākļos. Mēs bijām noticējuši viltus zaļumam. Savukārt LED spuldzes vidi apdraud maz, jo sastāv no pārstrādājamas plastmasas un alumīnija, tās spīd gadiem un arī sprieguma svārstības šīs spul-dzes neietekmē.

Pāris gadu uz LED spuldzēm raudzījos kā auns uz jauniem vārtiem. Mani vilināja spuldzes spožā gaisma, mazā ēstgriba un ilgais darba mūžs, bet biedēja lielā cena un tas, ka nespēju veikalā pat saprātīgi spriest par tām. Pirms pāris mēnešiem drosmīgi devos uz būvmateriālu veikalu un prasīju pēc LED – nu bija pārdevējas kārta skatīties uz mani kā aunam. Vāji slēpjot pārsteigumu par manu vēlmi nopirkt LED spuldzi, parādīja 3 W spuldzīti par 3 latiem. Nospriedu-si, ka ar kaut ko taču jāsāk un ka tādas naudas dēļ jau neizputēšu, to nopirku. Spuldze nebija iepakota kastītē, to vienkārši ielika maisiņā, un pārdevēja paziņoja, ka nekāda divu gadu garantija, kā parasti pienākas elektroprecēm, uz to neattiecas. Hmm... Mājās ieskrūvēju spuldzīti lampā un sapratu, ka man nepatīk ne šaurais stars ar zaļo malu, ne vājā gaisma. Nekavējos šo atziņu iečivināt tviterī. Saņēmu pāris ieteikumu pirkt LED spuldzes izsoļu un interneta veikalu vietnē eBay, tomēr nolēmu paskatīties, ko piedāvā Latvijas tīmeklis.

«LEDlampas.lv» bija pirmā mājaslapa, kur meklēju iespēju nopirkt LED spuldzi, turklāt atbildi saņēmu ļoti ātri. Tā kā neesmu tikai urķīga mājsaimniece, bet arī žurnāliste, uzņēmuma vadītājs Raits Bebris ziedoja pāris stundu, lai mani pilnvērtīgi apgaismotu, jo, izrādās, LED no LED atšķiras. Mans pirmais pirkums, izrādās, bijis ļoti nekvalitatīvs, proti, bez dzesēšanas radiatora, ar zaļo joslu ārmalā, un Raits prognozēja, ka ilgāk par gadu šī spuldzīte nekalpos. Lai

novērtētu labu LED spuldzi, dabūju izmēģināšanai 8 W jaudas bumbierveida spuldzi, kas aizvieto 60 W kvēldiega spuldzi. Kopš šā brīža esmu LED fane! Aizspriedumus pret cenu mazināju, aprunājoties pati ar sevi, – glīti dizainētas lustras iegādei cilvēki taču naudu netaupa, kāpēc tad man vajadzētu taupīt patiesi labas spuldzes iegādei? Par 42 la-tiem nopirku trīs 8 W spuldzes ar E27 jeb resno cokolu un ieskrūvēju lampās, kuras lietoju visintensīvāk. Man patīk, ka LED spuldzes gaisma nekropļo krāsu un arī pievakarē varu pareizi saskatīt dziju kamolu toņus, man patīk, ka gaisma ir spoža un spuldze tērē astoņas reizes mazāk enerģijas nekā iepriekšējās – luminiscentās jeb energoefektīvās – spuldzes. Manuprāt, 8 W spuldze var veiksmīgi konkurēt ar 100 W kvēldiega spuldzi, tik spoža tā ir. Es ceru, ka savu 65 gadu jubileju svinēšu šo pašu spuldžu gaismā, jo Raits saka, ka tās spīdot aptuveni 30 000–50 000 stundu! Vienu LED spuldzi uzdāvināju Ivo Dinsbergam, jo sniegpārsliņu fotogrāfam svarīgi, lai apgaismes avota izstarotais siltums neizkausē pārsliņu.

Kas ir LED?

LED ir saīsinājums no angļu valodas light emitting diode, kas tulkojumā nozīmē ‘gaismu izstarojošā diode’. 1907. gadā anglis Henrijs Raunds atklāja elektroluminiscenci. Pirms 86 gadiem krievu zinātnieks Oļegs Losevs paziņoja, ka atklājis LED, bet gadu desmitiem šis atklājums netika izmantots. 1955. gadā amerikānis Rubins Braunšteins ziņoja, ka vairāki pusvadītāju savienojumi, kas satur galliju, spīd. 1961. gadā amerikāņi Roberts Biarts un Garijs Pitmans ieguva LED patentu, bet gadu vēlāk Niks Holoniaks no General Electric Company radīja pirmo sarkanas krāsas LED; pēc desmit ga-diem tika izgudrota pirmā dzeltenā LED spuldze. Tālākā LED vēsture ir sarežģīta, jo katra valsts cenšas sev piedēvēt mūsdienu LED diodes izgudrošanu. Iespējams, tas ir japāņu izgudrotājs Shuji Nakamura, kurš pirmais izgudroja, kā audzēt gallija savienojumu kristālus, bet varbūt amerikāņi vai angļi. Galvenā problēma ir, kādas vielas jāpievieno gal-lijam, un spožākie risinājumi ir alumīnija gallija indija fosfīts (AlInGaP) un indija gallija nitrīts (InGaN).

Aktīva LED diožu ražošana apgaismojuma vajadzībām sākās tikai pēc 2000. gada. Pieaugot tirgus pieprasījumam, palielinājās arī LED ražotāju skaits, tomēr lielāko daļu šo spuldžu ražo Ķīnā. Liela daļa šīs preces ir pavisam prasta, un to vietējā tirgū var nopirkt gluži kā konfektes uz svara no lielas kastes. Galveno ietaupījumu var panākt, neiebūvējot spuldzei alumīnija radiatoru, tā vietā izlīdzoties ar sudraba krāsas plastmasas ribiņām. Mana pirmā spuldzīte izrādījās Ķīnas lētucis no lielās kastes. Labas spuldzes arī Ķīnā nemaksā lēti, un Latvijas veikalu plauktos tādas maksā ap-tuveni 20 – 30 latu. Mans ieteikums Latvijas iedzīvotājiem: pirkt LED spuldzes tikai specializētajos veikalos, arī inter-netveikalos, un raudzīties, vai tirgotājs savai precei dod ga-rantiju, kas ļautu to samainīt gadījumā, ja spuldze izrādās bojāta.

IZMĒĢINU LED SPULDZES

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 47

LED gaismas priekšrocības

Gaismu izstarojošās diodes darba mūžs ir 50 000 h, kas ir 40 reižu vairāk nekā klasiskajai kvēldiega spuldzei un 6 – 8 reizes vairāk nekā fluoroscentajai spuldzei.

LED spuldze tērē līdz pat deviņām reizēm mazāk elektroenerģijas nekā kvēldiega spuldze un vidēji divas reizes mazāk nekā ekonomiskā spuldze tāda paša apgais-mojuma intensitātes nodrošināšanai.

LED spuldze izdala 25 reizes mazāk siltuma nekā kvēldiega spuldze un deviņas reizes mazāk nekā fluoroscentā spuldze!

LED spuldzes ir triecienizturīgas. Salīdzinājumam: kvēlspuldzēs volframa diegs plīst pat pie neliela trieciena, luminiscences spuldzes plāno stikla sieniņu dēļ neiztur kri-tienu no trīs metru augstuma, savukārt LED spuldzes ir no plastmasas, tāpēc tur nav nekā, kam krītot saplīst.

Uzņēmums «LEDlampas.lv» ir dibināts ar mērķi vairot Latvijas energoneatkarību un konkurētspēju. Energoneatkarību iespējams panākt, pārejot uz energoefektīvu LED apgaismojumu. Maksa par apgaismojumu mājsaimniecībās var sasniegt līdz pat 70% no kopējā rēķina par elektroenerģiju! Paši savās hidroelektrostacijās Latvijā saražojam aptuveni 46% no patērētā, bet pārējo pērkam no Krievi-jas, Igaunijas un Skandināvijas valstīm. Latvijas mājsaimniecības patērē aptuveni 25% jeb 2 TWh no valsts kopējā patēriņa. Ja vi-sas mājsaimniecības pārietu uz LED apgaismojumu, gadā varētu ietaupītu aptuveni 1,2 TWh, kas ir 70% no TEC (kur tiek izman-tota Krievijas dabas gāze) saražotās elektroenerģijas! Secinājums: ja mājsaimniecības un vismaz daži lielie uzņēmumi pārietu uz LED apgaismojumu, termoelektrostacijas varētu slēgt un dabas piesārņošana, vismaz šajā nozarē, būtu likvidēta. Eksportspējīgo uzņēmumu konkurētspēja tiek vairota, panākot zemāku ražotnes produkcijas pašizmaksu ar mazākām izmaksām par elektroenerģiju, kura tiek tērēta apgaismojumam.

Gaismu izstarojošās diodes ir videi draudzīgs apgaismojums. Tradicionālās kvēlspuldzes 90% enerģijas tērē, ražojot siltumu. Kompaktās luminiscences lampas rada UV starojumu un satur dzīvsudrabu.

LED dzīves ciklu neietekmē ieslēgšanas un izslēgšanas reižu skaits, turpretī luminiscences lampas dzīves ciklu tas krietni saīsina.

Gaismu izstarojošo diožu spuldzes ir labs risinājums vietās, kur svārstās strāvas spriegums. LED darbības diapazons ir 85 – 240V. Spriegumam nosvārstoties, energoefektīvā spuldze izdeg, bet kvēldiega spuldzes gaisma raustīsies. LED spoži spīdēs arī tad, ja elektrību nodrošinās strāvas ģenerators vai saules baterijas.

Patīkami arī tas, ka ir iespējams izvēlēties LED spuldzi ar sev tīkamu gaismas toni – no 2700 līdz 15 000 K. Energoefektīvās spuldzes krāsu atveidošanas indekss ir aptuveni 80 Ra, bet LED spuldzēm tas sasniedz pat 95 Ra.

Anitra Tooma

LED apgaismojums pārņems tirgu tuvāko 10 gadu laikā. Uz palikšanu tas jau ir nostiprinājies autoindustrijā – jomā, kur redzamībai ir augstā dzīvības cena! Katru die-nu apmeklējam uzņēmumus, veicot elektroauditu un konsultējot par apgaismojuma optimizāciju.

Uzņēmums «LEDlampas.lv» ir LED apgaismojuma tirgotājs Baltijas valstīs. Nepārstāvam vienu konkrētu ražotāju, lobējot tā intereses, tādēļ varam būt objektīvi. No izvēlēto Ķīnas ražotāju produkcijas klāsta tirdzniecībai esam ņēmuši tikai labākos produktus.

Plašāk: ledlampas.lvinfo@ledlampas.lvTālrunis: 20360360

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS48

Ejot gar pārpildītu atkritumu konteineru, šķiet, nav lielākas sodības par iepakojuma kalniem, bet, aizejot uz veikalu, reti kurš ir gatavs nest cepumus uz mājām saujā vai pienu līdzpaņemtajā burkā. Iepakojumam ir cildena misija – saturēt un saglabāt to, ko mēs pērkam. Tas pārprastās pārpilnības laiks, kad sīku nieku pakoja maisiņā, cibiņā un vēl kastītē, gandrīz jau pagājis. Pircēji aizvien pārliecinošāk dod priekšroku videi draudzīgam, neuzkrītošam un optimālam iepakojumam, un daudzi pat jau iepērkoties aizdomājas, kā apsaimniekos izmetamo daļu, proti, vai to varēs likt šķirotajiem atkritumiem paredzētajā konteinerā.

Jebkura iepakojuma galvenais uzdevums ir saturēt produk-tu, lai to bez zudumiem un bojājumiem varētu pārvietot un, vēlams, ne tikai ērti atvērt, bet arī aizvērt vairākas reizes. Tomēr pats galvenais, lai tas, kas ir iepakots, nesabojātos. Tāpēc bērniem paredzētā sula ir iepakota mazāka tilpuma paciņās, vēdera darbību uzlabojošie raudzēta piena produk-ti – nelielās pudelītēs utt. Bet lietas, kas nebojājas un tiek lietotas regulāri, parasti tiek iesaiņotas lielos iepakojumos, piemēram, 24 tualetes papīra ruļļi vienā pakā vai 5 l veļas mazgāšanas līdzekļa lielā pudelē.

Jo iepakojums vieglāks, jo mazāk materiāla patērēts tā ražošanai un mazāk degvielas pārvadāšanai. Ja iepako-jums pēc izlietošanas pats saplok kā majonēzes paciņa, tas aizņem mazāk vietas nekā cietās plastmasas trauks, ko neiespējami pat sabradāt.

Daži piemēri, kā mainās iepakojuma materiālietilpība

1,5 l ūdens pudeles svars pirms 20 gadiem bija 40 grami, tagad 25 grami – tātad samazinājums ir par 38%.

Minerālūdens pudeles korķa svars pirms 20 gadiem bija 3,1 grams, tagad 1,8 grami – tātad samazinājums ir par 42%.

Svaigu, vārīšanai sagatavotu dārzeņu pakas svars pirms 20 gadiem bija 20 grami, tagad 3,5 grami – samazinājums par 82%.

Aizvien biežāk krējumu un jogurtu iepako plānās polietilēna glāzītēs, kas stiprinātas ar noņemamu papīra etiķeti.

Ir milzum daudz sīkumu, kas jāņem vērā, izstrādājot jauna iepakojuma dizainu. Jau izvēloties iepakojuma materiālu, «sega» tiek rauta uz visām pusēm: otrreizējo izejvielu pārstrādātāji un atkritumu apsaimniekotāji vēlas, lai produkts tiktu iesaiņots tikai un vienīgi pārstrādājamos materiālos, piemēram, kartona un papīra kastēs un tūtās, kā arī polietilēna, PET vai stikla tarā, savukārt ražotāji ie-bilst, ka iepakojuma uzdevums ir saglabāt mantu vai pārtiku nebojātu, tāpēc nevar iztikt bez alumīnija pārklājuma un dažādiem plastmasas veidiem, putuplasta mīkstinājumiem, turklāt tam jābūt košam, lai pircējs pievērstu uzmanību. Reciklēšanas skeptiķi aicina rūpīgi izrēķināt, cik izmaksā dažādu materiālu pārstrāde un vai nav lētāk visu laiku ražot jaunu. Zaļi domājošie apelē pie cilvēces sirdsapziņas un atgādina, ka dabas resursi nav neizsmeļami un pienāks brīdis, kad vairs nepietiks naftas plastmasas gatavošanai vai alumīnija – bundžām, tāpēc principiāli jāmaina attieksme pret materiāliem. Un pa vidu ir pircējs, kurš vēlas nopirkt labāko preci par mazāko cenu, turklāt priecātos, ja katru vakaru nebūtu jānes laukā miskaste. Un vēl cilvēki sapņo, ka pienāks reiz brīdis, kad iepakojuma apjoms nemelos par preces patieso daudzumu un ka informācija par produkta sastāvu būs nodrukāta izlasāma lieluma burtiem.

Kurš iepakojuma veids zaļāks?

Lai to labāk izprastu, vērts meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem.

Cik ātri dabā atjaunojas iepakojuma izejvielas? Koki, no kā gatavo celulozi papīram un kartonam, aug nemitīgi, bet nafta polietilēna ražošanai iet tikai mazumā. Toties soja vai kukurūza, no kā gatavo bioplastmasu, aug vēl ātrāk nekā koki.

Cik liels piesārņojums rodas iepakojuma materiāla ražošanas laikā? Nespeciālistam gan grūti uzzināt šādus datus, bet ir vērts apzināties, ka jebkura ražošana piesārņo ne tikai gaisu, bet arī ūdeņus un augsni. Un piesārņojumam robežas nepastāv – tu pat neapzinies, cik ātri tas atgriežas pie tevis.

IEPAKOJUMA ZAĻIE ASPEKTI

PAVASARIS/01/2013

VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS 49

Cik ilgā laikā materiāls sairst? Papīrs un biopolimēri sadalās visātrāk, bet plastmasa un PET ir teju mūžīgi materiāli.

Vai iepakojumu var izmantot atkārtoti? Ja vien stikla pudeles un burkas nodod taras pieņemšanas vietā, tās var izmantot atkārtoti. Citus iepakojuma veidus reti kad izmanto atkārtoti.

Vai iepakojumu iespējams pārstrādāt? Cik tas izmaksā, cik – piesārņo? Ja iepakojums ražots no viena veida pārstrādājama materiāla, piemēram, polietilēna, papīra, stikla vai PET, to pārstrādāt nav lielu problēmu. Bet, piemēram, tetrapakas gatavotas gan no augstvērtīgas celulozes, gan polietilēna, taču arī šādu iepakojumu iespējams pārstrādāt, kā to dara Līgatnes papīrfabrikā.

No šūpuļa līdz šūpulim

Vērtēt preces dzīves ciklu no šūpuļa līdz kapam ir jau noiets etaps. Nākotnes aina: lai sekmīgi un lēti samazinātu atkritumu daudzumu, jāražo tādas preces un iepakojums, kas, līdzīgi kā kartupeļu miza, koka dēlis, linu audekls, bioplastmasas trauciņš vai audu-ma maisiņš, no dabas nācis dabā arī atgrieztos – bez tēriņiem par noglabāšanu poligonā vai pārstrādes izde-vumiem. Šim pasaules uzskatam dots pat nosaukums – «no šūpuļa līdz šūpulim» –, un, par spīti tam, ka Latvijā par to dzirdējis vien retais, virkne pasaules uzņēmumu jau saņēmuši Cradle to Cradle certified preču zīmes, kas apliecina produkta atbilstību minimālai ietekmei uz vidi visā tā dzīves ciklā (plašāk http://c2ccertified.org).

Galvenais priekšnoteikums atkritumu daudzuma samazināšanai ir preču un iepakojuma projektēšana ar tādu aprēķinu, lai no dabas nākušais sadalītos un atgrieztos auglības apritē, bet tehnoloģiskā cikla ietvaros atgūtais materiāls nezaudētu savu kvalitāti un, kalpodams par izejvielu šā cikla ietvaros, augstas kvalitātes priekšmetos atdzimtu neskaitāmas rei-zes. Nav vajadzīgs, lai šampūna pudeles, zobu pastas tūbiņas, sulu pakas un citi iepakojumi saglabātos gad-simtu ilgāk nekā to saturs. Šis iepakojums jāizgatavo no bioplastmasas un celulozes – komposta kaudzē tas sadalītos sezonas laikā! Pa šo laiku jau ir radītas gan kompostējamas kurpes, gan mēbeļu audumi un paklāji, arī autiņbiksītes un citas labas lietas. Cradle to Cradle® ideja ir realizēta vairāk nekā 1000 projek-tos, un to atbalsta krietns ražotāju pulks – apģērba, tualetes piederumu, kosmētikas, gultas piederumu, rotaļlietu ražotāji.

Mums tas viss vēl tikai priekšā, taču jautājums, uz kuru jāatbild jau šodien un vienmēr, kad izvēlies pir-kumu, – vai saturs, lai cik zaļi iepakots, nekaitēs tev un planētai? Tāpēc viszaļākais pirkums būs tas, ko tu pirksi tikai tad, kad tev to patiešām vajag.

Anitra ToomaKonsultēja

Latvijas Iepakojuma asociācijas valdes priekšsēdētāja Iveta Krauja

Labs piemērs ir nīder- landiešu zīmola «OAT» apa- vi, kas pēc nolietošanās ir gatavi kompostēšanai, tur- klāt to mēlītē iestrādātās augu sēkliņas dažādos komposta kaudzes floru. Mājaslapā www.oatshoes.com uzzināsiet, ka šīs kedas maksā 150 eiro, toties katrs jūsu solis atstās koka zaro-juma nospiedumu un zaļu stādiņu pēc satrūdēšanas.

«Steelcase» biroja krēsls «Think».Visi tā ražošanā izmantotie materiāli ir 99% pārstrādājami tehnoloģiskā cikla ietvaros.

«Climatex» mēbeļaudums «Lifecycle», kas izgatavots no vilnas un nātrēm un pēc nolietošanās atgriežas dabā komposta kaudzē.

Ziepes un citi tīrīšanas līdzekļi – to sastāvā ir bioloģiskas barības vielas, notekūdeņi attīrās, plūstot cauri mākslīgajiem mitrājiem. Iepakojums dabā sadalās.

Noteikti izlasi grāmatu «No šūpuļa līdz šūpulim»! Latvijas Zaļais punkts parūpējies, lai šī grāmata būtu grāmatnīcās.

PAVASARIS/01/2013

DABA

VIDES VĒSTIS50

Ikvienam, kuram ir interese par dabu un vēlme uzzināt, kas bija tas mazais pelēkais putniņš, kurš iespurdza tuvējā krūmā, vai kā sauc to skaisto rozā neļķīti, kura aug piemājas pļavā, vai kāds sikspārnis ir apmeties pagrabā uz ziemošanu, portāls «Dabasdati.lv» ir īstā vieta, kur mācīties un iepazīt augu un dzīvnieku sugas sev apkārt. Protams, ir labi, ja novēroto izdodas iemūžināt arī fotogrāfijā, jo pēc apraksta vien būs grūti noteikt sugu. Mūsdienās pietiek pat ar bildīti, kas fotografēta ar telefonu!

«Dabasdati.lv» pulcē daudzus ekspertus – sugu pazinējus, bez kuriem portāls nespētu funkcionēt. Viņi ir tie, kas palīdz noteikt nezināmās sugas vai labo, ja suga noteikta nepareizi. Visvairāk – gandrīz 70% – ziņojumu «Dabasdati.lv» tiek iesūtīts par putnu sugām. Putnu vērošana, t.sk. putnu fotografēšana,

visā pasaulē ir populārs brīvā laika pavadīšanas veids, kas pēdējos gados kļuvis ļoti populārs arī Latvijā. Vasaras sezonā dabas vērotāji arvien vairāk pievēršas dažādu kukaiņu sugu, jo īpaši taureņu un spāru, vērošanai, interese pieaug arī par augu sugām.

«Dabasdati.lv» ir vietne, kur tiek uzkrāts daudz un dažādu sugu novērojumu datu, kas vēlāk lieti noder dabas pētniekiem dažādu sugu izpētē. Līdz šim portālā pievienoti vairāk nekā 60 tūkstoši novērojumu, ko, rūpīgi atlasot un izanalizējot, eksperti izmanto savos pētījumos. Tā, piemēram, ento-mologs Mārtiņš Kalniņš savā 2012. gadā aizstāvētajā pro-mocijas darbā par Latvijas spārēm izmantoja arī šajā portālā

DALIES AR NOVĒROJUMIEM PORTĀLĀ

«DABASDATI.LV»

PAVASARIS/01/2013

Daglā čakstīte – jauna putnu suga Latvijā. Pirmais gadījums, kad kāds savā dārzā atklāj jaunu putnu sugu!

Foto

: And

ris P

oišs

Pelēkais vilks ir ļoti piesardzīgs dzīvnieks un to novērot dabā gadās tikai retajam!

Foto

: Ain

ars

Man

kus Gaiļbiksīšu sīkraibenis Čužu purvā. Reta un aizsargājama suga

Latvijā, iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Sastopams mežmalās, norās, krūmājos un gar ceļiem. Kāpurs dzīvo uz prīmulām.

Foto

: Sin

tija

Elfe

rte

DABA

VIDES VĒSTIS 51

pieejamos ziņojumus par spāru novērojumiem. Ornitologs Jānis Ķuze izmanto jūras ērgļu novērojumus jaunu ligzd-vietu atklāšanā, bet sikspārņu pētnieki Gunārs Pētersons un Viesturs Vintulis sikspārņu novērojumus izmanto savos ilglaicīgajos pētījumos.

PAVASARIS/01/2013

Smecernieku Cyphocleonus trisulcatus 2012. gada maijā izdevās nofotografēt entomologam Uģim Piterānam. Šī ir tikai trešā zināmā atradne šai sugai Latvijā.

Foto

: Uģi

s Pi

terā

ns

Portālā ziņotie novērojumi vairākkārt izrādījušās pavisam jaunas sugas Latvijā. Tā, 2011. gadā tika ziņots par divām pie mums līdz šim nekonstatētām putnu sugām – dauri-jas bezdelīgu (novērotājs Edgars Laucis, 4.05.2011., Baus-kas novads) un daglo čakstīti (novērotājs Andris Poišs, 16.10.2011., Engures novads). Šo putnu fotogrāfijas, ar atzīmi «nezināms», tika ievietotas portālā «Dabasdati.lv». Eksperti secināja, ka tā ir jauna putnu suga Latvijas faunā. Arī tu, portālā pievienojot savus novērojumus, nebaidies likt sugas nosaukumā «nezināms», jo šī vietne pirmām kārtām tika dibināta tieši tādēļ – lai ikviens iemācītos atpazīt gan dažādās augu, gan dzīvnieku sugas.

2012. gadā kopumā novērotas sešas jaunas putnu sugas, no kurām viena – priežu stērste (novērotājs Sandris Rabkevičs, 29.01.2012., Tukuma novads) – portālā «Dabasdati.lv» sākotnēji bija ievietota kā nezināmas sugas foto. Tikai pēc spraigām diskusijām komentāros putnu eksperti nonāca pie slēdziena, ka šī ir jauna suga Latvijā. 2012. gadā atklātas ne tikai līdz šim Latvijā nereģistrētas putnu sugas, bet arī divas jaunas kukaiņu sugas! Augusta sākumā Ruslans Matrozis pēc izbrauciena uz Juglas ezeru nosūtīja spāru pētniekam Mārtiņam Kalniņam spāru fotogrāfijas, kurš secināja, ka vienā no attēliem R. Matrozim izdevies iemūžināt jaunu spāru sugu – mazo sarkanaci, kas ir 60. spāru suga Latvijas faunā! Savukārt oktobra otrajā pusē portālā «Dabasdati.lv» tika ievietots nezināmas vairogblakts attēls, kuru 19. oktobrī Ainārs Valdovskis bija sastapis Ieriķu apkārtnē. Kādu laiciņu šī fotogrāfija pavadīja citu nezināmo novērojumu sabiedrībā, līdz par šīs blakts identificēšanu ieinteresējās Aija Stašula. Tas, savukārt, izraisīja nelielu diskusiju par šīs blakts patieso sugu. Viens no aktīvākajiem «Dabasdati.lv» apmeklētājiem, lielisks kukaiņu pazinējs, entomologs Uģis Piterāns ķērās pie darba un pēc rūpīgas attēlā redzamās blakts apskates, salīdzinot to gan ar pazīmēm noteicējos, gan ar citiem attēliem internetā, paziņoja, ka šī ir vairogblakts Pinthaeus sanguinipes (Fabricius, 1781) – Latvijā jauna suga.

Ziemeļu svilpis – ilgi gaidītais viesis no ziemeļiem, kas tikai atsevišķos rudeņos veic masveida klejojumus (invāzijas) tālāk uz dienvidiem, nokļuvis arī līdz Latvijai.

Foto

: Igo

rs D

eņiso

vs

2012. gadā, pateicoties Eiropas Sociālā fonda un Sabiedrības integrācijas fonda atbalstam, portāls piedzīvoja vairākas pārmaiņas un jauninājumus, proti, tika izveidota jauna lapas struktūra, izstrādāti 19 sugu noteikšanas materiāli (skat. sadaļu «Sugu noteicēji» portālā «Dabasdati.lv»), turklāt nu ir nodrošināta iespēja darboties šajā izziņas krātuvē gan angļu, gan krievu valodā.

Arī šogad Latvijas Dabas fonda projekta «EAGLES» ietvaros portālā «Dabasdati.lv» ar tīmekļa kameras palīdzību varēsi sekot līdzi zivjērgļu un jūras ērgļu ligzdās notiekošajam.

Novēlam daudz interesantu novērojumu 2013. gadā un gaidīsim tavus ziņojumus portālā «Dabasdati.lv»!

Svītrainā pūce – reta viešņa Latvijā, taču šajā ziemā visiem putnu vērotājiem par prieku Ādažu poligonā uzturas pat trīs putni.

Foto

: San

dis

Laim

e

VIDES VĒSTIS52

VIDRŪPE

PAVASARIS/01/2013

«Zemgales reģiona senās kulta vietas»Andris GrīnbergsZemgales Plānošanas reģions, 221 lpp.

Pateicoties starptautiskam seno kulta vietu apzināšanas projektam, 2011. gadā An-drim Grīnbergam bija iespēja apsekot, pētīt un aprakstīt 70 Zemgales, Sēlijas un arī dažas Vidzemes DA senvietas. Vidzemei raksturīga liela daudzveidība – dažādu lielumu akmeņi, dažādu sugu koki, vairāki avoti, daži kalni –, taču Zemgalē nav smilšakmens klinšu ar petroglifiem un teiksmām apvītu alu. Nē, viena gan ir – Aknīstē, bet šī ala nav sena, turklāt tā mākslīgi izcirsta kaļķakmens iezī. Tā kā ik-vienu objektu autors kopā ar domubiedriem pats arī apmeklējis, apraksti ir krāšņi un iztēli rosinoši. Piemēram, Pļaviņu Velnakmens atrodas privātmājas pagalmā, un to apsargā nikns suns. Pie Vērpju gobas vissaudzīgāk doties cauri labības laukam pa mežacūku iemīto taciņu. Var teikt, ka grāmata ir pa pusei latviski, pa pusei angliski, jo katra lappuse ir brālīgi sadalīta. Katram objektam minētas precīzas tā koordinātas, apraksts, kā labāk atrast, un nav slēpts, vai vispār var atrast. Visgrūtāk paskaidrot, kā šo unikālo grāmatu var iegādāties, jo, tā kā šis izdevums tapis projekta ietvaros, to nedrīkst tirgot. Tāpēc iesaku sazināties ar Zemgales Plānošanas reģionu www.zem-gale.lv. Projekta ietvaros tika apzinātas 600 senas kulta vietas ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Zviedrijā, tādēļ ir vērts ielūkoties arī mājaslapā www.ancientsites.eu.

«Dabas skaņas Dvietes palienē»Latvijas Dabas fonds, CD

Vērienīga «Life» projekta ietvaros Dvietes palienē norit dažādi darbi. Par tiem plašāk jau stāstījām «Vides Vēstu» pērnās vasaras numurā. Nu izdots Edmunda Račinska sagatavotais putnu un abinieku balsu CD. Diskā iekļauti tikai dabiski dzīvnieku balsu ieraksti, tie nav provocēti ar balsu ierakstiem vai citādi īpaši traucēti, skaņu celiņos nav veikti īsinājumi, iestarpinājumi vai pārklājumi ar citām skaņām, tie nav dažādi miksēti vai citādi sabojāti ar cilvēku izpratni par labskanību. Ierakstu kopējais ilgums ir stunda un sešas minūtes. Arī šo disku nopirkt nevar, toties var klausīties tīmeklī www.dvietespaliene.lv, cik vien tīk.

«Gudrs sakņu dārzs»Nikolajs Kurdjumovs«Zvaigzne ABC», 223 lpp.

Iespējams, ka nebūtu šo grāmatu pamanījusi, bet saausījos, kad permakultūras ideju sekotāji to viens otram ieteica. Brīnišķīga grāmata! Autors jautri un jestri raksta par uzskatu maiņu, rosina ļaut dabai pašai strādāt. Atradu arī savu diagnozi: «Jūs maz saprotat, ko darāt. Jums šķiet, ka vajadzētu darīt vairāk, bet nav spēka, tomēr jūs nespējat sevi iedomāties bez dārza. Risinājums? Izveidot gudru dārzu!» Izrādās, darbs jādara tikai tāpēc, ka neesam iekārtojuši tā, lai tas pats sevi padarītu. Un uzreiz au-tors bārsta viegli izpildāmas idejas, kā izvairīties no ravēšanas un laistīšanas. Nākamā atziņa: atkritumi ir viss, ko neesat iedomājušies lietderīgi izmantot, un dārzā noder viss – gan nezāles un fekālijas, gan skaidas un mizas kompostam, kartons un lupatas mulčai, bet stikls un metāls noder par pildvielu betonam. Tātad – ideju bez gala. Ļoti iedvesmojoši lasīt, jaušot gaisā pavasari. Drīz latviski tiks izdota arī autora grāmata «Gudrs augļu dārzs», bet tīmekļa dzīlēs var atrast gan Kurdjumova mājaslapu, gan grāmatas krievu valodā un pat filmu.

Grā

mat

as la

sīja

: Ani

tra

Toom

a

GRĀMATU APSKATS

VIDES VĒSTIS 53PAVASARIS/01/2013

«pH receptes»Ilze Lipska, Zelma Buile«Zvaigzne ABC», 77 lpp.

Pērn «Zvaigzne ABC» izdeva 400 lpp. biezu grāmatu «pH brīnums», kas iedvesmoja daudzus – arī mani – pārvērtēt, ko un kādās kombinācijās ēdu. Vēl vairāk tā, izrādās, iedvesmojusi Ilzi Lipsku un Zelmu Buli – vispirms viņas izveidoja mājaslapu www.ab-solutsed.lv un nesen izdeva savu recepšu grāmatu. Tajā īsi apskaidrots, kuri produk-ti organismu skābina, kuri rada labo, sārmaino vidi. Par vissārmainākajiem – tātad vislabākajiem – atzīti: sparģeļi, brokoļi, ziedkāposti, greipfrūti, citroni, kivi, puravi, melones, spināti, tomāti, diedzējumi, kviešu asni, pieneņu lapas un vēl daži citi. Bet visskābākie ir alus, paku sulas, kafija, melnā tēja, marinēti konservi, liellopu un cūkas gaļa, tuncis un sardīnes, kā arī mākslīgie saldinātāji. Skābo un sārmaino produktu attiecībai jābūt 30:70 vai 20:80. Ilze un Zelma iedvesmo gatavot zaļos kokteiļus, svai-gi spiestas sulas un dažādus veģetārus ēdienus. Grāmatas galvenais trumpis – ieteikti Latvijā nopērkami produkti, arī tādi, kurus varbūt līdz šim nepazini.

«Anticancer. Pretvēža dzīvesveids»Deivids Servens-Šreibers«Zvaigzne ABC», 333 lpp.

Šī grāmata ir mans lielais prieks un atklājums. Tās autors ir mediķis un zinātnieks, kas nodarbojas ar smadzeņu impulsu izpēti. Tik ilgi pētīja, līdz 31 gada vecumā absolūtas sagadīšanās dēļ, kad paša kolēģi viņu iebīdīja skenerī, atklāja veidoju-mu savās smadzenēs. Diagnoze bija nepatīkama: nāvējošs galvas smadzeņu vēzis. Pārvarējis pirmo šoku, tad, sapratis, ka ārsti nevar ieteikt slimajiem, kā mainīt dzīvesveidu, lai audzējs neatgrieztos, autors apņēmīgi iedziļinājās šajā problēmā un izstrādāja metodi, kas pašam ļāva nodzīvot vēl 20 gadu. Īsumā: lai neveicinātu organismā iekaisumus, jāizvairās no cukura, baltajiem miltiem, transtaukskābēm, sojas, saulespuķu un kukurūzas eļļas, kā arī rūpnieciski audzētu dzīvnieku gaļas, olām un piena. Nevajag turēt pie galvas mobilo telefonu, it īpaši braucot, jo tad starojums ir lielāks. Jādzīvo priecīgi un jākustas. Ja autors būtu dzīvs, es viņam ieteik-tu vēl vienu svarīgu lietu: nedrīkst gulēt uz āderēm! Grāmatā pie katra apgalvojuma ir atsauce uz konkrētu pētījumu, kad un kā tas izzināts. Noslēgumā ir uzskatāmi pie-likumi. Domāju, ka visi, kas izlasīs šo lielisko grāmatu, ar lielāku pārliecību dosies uz ekoproduktu veikaliem un daudz vairāk uzmanīsies parastajos veikalos.

«Tīrs un slaids dzīvesveids»Džeimss Daigens«The White Book»,160 lpp.

Šīs grāmatas autors ir daiļš un askētisks fitnesa treneris, kurš aizdomājies, kāpēc viņa klientiem, par spīti intensīviem treniņiem, tik lēni zūd svars. Džeimss Daigens uzskata, ka tauku slānis ir mūsu ķermeņa atkritumu poligons. Ja cilvēks sevi piesārņojis ar sliktu ēdienu, indes uzkrājas tauku slānī. Loģiski, ja cilvēks par katru cenu ar dīvainu diētu palīdzību svaru tomēr samazina, toksīni nonāk asinsritē, pasliktinās veselība, un organisms cenšas strauji atjaunot tauku krājumus. Turpretī, ja cilvēks mērķtiecīgi attīrās un vingro, svars mazinās bez problēmām un neat-griezeniski. Par galvenajiem veselības gandētājiem autors pasludina cukuru, kviešu izstrādājumus, pārstrādātu un nedzīvu pārtiku, bet slavē bioloģiskos produktus. Šī ir skaista un izglītojoša bilžu grāmata pieaugušajiem ar laimīgu slaiku meiteņu fotogrāfijām, slaidinošu maltīšu receptēm un ne sevišķi grūtiem vingrojumiem, kas jāpilda vien nieka pusstundiņu – bet katru dienu.

PIRMĀ VĀKA BILDES AUTORS

VIDES VĒSTIS54 PAVASARIS/01/2013

Turpinājums no 2. vāka

Zodiakālā gaisma

Vēl viena atmosfēras parādība, ko es tiešām esmu «medījis», ir zodiakālā gaisma – parādība, ko mūsu platuma grādos var novērot tikai pavasarī divas stundas pēc saulrieta un rudenī divas stundas pirms saullēkta. Tā rodas, saules gaismai at-starojoties kosmiskajos putekļos, kas izvietojušies pa ek-liptikas plakni jeb zodiaku. Lai zodiakālo gaismu novērotu, nepieciešama ļoti tumša vieta, tālu no apdzīvotām vietām. Gaisma atgādina bālu trijstūri, kas no horizonta paceļas debesīs.

Zibens

Kad agrā bērnībā grāmatās skatījos zibeņu bildes, domāju, ka šo fascinējošo dabas parādību nofotografēt noteikti ir ļoti grūti un ka man nekad tādas bildes nesanāks. Tiklīdz tiku pie pirmā «ziepjutrauka», protams, ka mēģināju bildēt arī pats. Lai gan fotoaparāta manuālos uzstādījumus tad vēl nepārzināju, sapratu, ka ar automātisko režīmu nekas nesanāks... Izmēģinājos dažādi, bet nekā... Tad ķēros pie primitīvākās metodes – filmēju negaisu, cerot, ka patrāpīsies arī kāds zibens. Lai gan diez ko efektīva šī metode nebija, tā strādāja! Prieks bija liels, kad 2007. gada maijā šādi nofilmēju pirmo zibeni, kuru pēc tam izgriezu no video. Pēc diviem gadiem atkal izmēģināju laimi zibeņu fotografēšanā – šoreiz jau bruņojies ar spoguļkameru un nelielām zināšanām. Un tā tapa pirmās vērā ņemamās zibeņu bildes.

Fotografējot šo dabas parādību, ļoti nozīmīgs faktors ir veiksme – ka konkrētajā laikā un vietā kadrā patrāpīsies zibens šautra... Svarīgs papildu aksesuārs noteikti ir statīvs. Runājot par bildēšanas režīmiem – katrs jau atradīs sev piemērotāko. Es dabas parādības pārsvarā bildēju ar manuālo, retāk – diafragmas prioritāti.

Priežu krustknābis

Lai gan mana dzīve ir cieši saistīta ar putniem, esmu nonācis pie secinājuma, ka tā nopietni putnus nebildēšu, jo Latvijā jau ir ļoti daudz labu putnu fotogrāfu. Tāpēc visas putnu bildes, izņemot rokās turēto gredzenojamo putnu uzņēmumi, ir bildētas ar aizlienētiem objektīviem. Liels paldies visiem, kas šo gadu laikā ir devuši man savus objektīvus! Un vēl – man lāgā nepatīk, ka putni, atšķirībā no dabas parādībām, cenšas izvairīties no fotogrāfa. Attēlā redzamais priežu krustknābis gan uzvedās pārdroši – viņu itin nemaz netraucēja tas, ka uzrāpos blakus priedē, lai nofotografētu.

Ledus krāvumi

Pēdējos gados, atgriežoties kārtīgām ziemām, man ir izveidojusies tradīcija braukt skatīties ledus krāvumus piekrastē. Reizēm šis skats ir vi-sai iespaidīgs, piemēram, attēlā redzamie krāvumi ir aptuveni septiņus metrus augsti un aptuveni kilometru no krasta. Ceļš uz tiem bija ne mazāk iespaidīgs – sajūta kā citā pasaulē. Visapkārt vieni vienīgi ledus gabali, vidēji pusmetru biezi. Ceļu reizēm šķīra arī kāda plaisa, bet atsevišķi ledus blāķi gluži kā divmetrīgi pīķi slējās tieši debesīs. Lai gan aizsalis Rīgas līcis vieš cerības, ka veidosies torosi, ne mazāk svarīgs ir arī vēja virziens. Pērn februārī bija unikāla iespēja vērot ledus krāvumu veidošanos savām acīm. Jāteic, ka tā ir viena no iespaidīgākajām parādībām, ko sanācis vērot.

Sniegpārsliņa

Ja 2010. gada nogalē nebūtu atklājis, ka divi pretēji savie-noti objektīvi rada neparasti lielu palielinājumu, diez vai būtu pievērsies sniegpārslu fotografēšanai. Vispirms izmēģināju bildēt kaktusa ada-tas, bet uz palodzes sakritušās sniegpārsliņas rosināja vēlmi izmēģināt nofotografēt arī tās. Pēc pirmajiem kadriem sapratu, ka vajag mazlietiņ advancētāku konstrukciju, ko nemitīgi uzlaboju. Šobrīd uzpa-rikte jau ir pietiekami sarežģīta – ar apgaismojumu, lēcām un gaismas filtriem, kas dod iespēju fotografēt sniegpārslas vēl kvalitatīvāk.

Plašāk par sniegpārslu fotografēšanu manā mājaslapā www.dabasparadibufoto.wordpress.com.

Mēness halo

Lai gan krāsainus apļus debesīs esmu redzējis jau kopš bērnības, lielāka interese par šīm ledus kristālu izraisītajām optiskajām parādībām man radās tikai pēdējo četru gadu laikā. Šajā periodā esmu novērojis neskaitāmus halo veidus – sākot no visparastākā 22 grādu halo, līdz pat tādam re-tumam kā 120 grādu parhēlijs, kas novērojams vienu rei-zi gadā. Lai nofotografētu Saules halo, vēlams to aizsegt, piemēram, ar ēkas stūri. Es šim mērķim izmantoju speciāli izgatavotu rīku. Cilvēki domā, ka halo ap Mēnesi ir biežāk nekā ap Sauli. Tā nav, tikai Mēness halo ir vieglāk novērot, jo netraucē spožā gaisma.

Piena ceļš

Vēl viena tumšo debesu dāvana – Piena Ceļš. Tālu no Rīgas – Papes ornitologu bāzē – paveras lielisks skats uz mūsu galaktiku. Esmu pavadījis daudz stundu, bildējot Piena Ceļu, bet līdz kvalitatīvām bildēm mana tehnika īsti «nevelk». Bildē Piena Ceļš izskatās krāšņāk nekā patiesībā, jo fotoaparāta sensors pie ilgas ekspozīcijas ir spējīgs savākt vairāk gaismas nekā cilvēka acs. Labāka rezultāta sasniegšanai izmantoju speciālu programmu, kas vairākas bildes savieno vienā.

P.S. Ja esi nofotografējis dabas parādību, bet nezini, kādu, raksti Ivo: orkaans9@inbox.lv

Zvaigžņu ceļi

Ja, fotografējot Piena Ceļu, mērķis ir pēc iespējas īsāka ekspozīcija, lai zvaigznes neizskatītos kā svītras, tad šajā gadījumā ir tieši pretēji – jo ilgāka ekspozīcija, jo labāk. Ilgi eksponējot debesjumu, zvaigznes, Zemei rotējot, izplūst, veidojot t.s. zvaigžņu ceļus. Iesaku objektīvu pavērst pret Polārzvaigzni, jo pret to ir novi-etota Zemes rotācijas ass, tāpēc šī zvaigzne būtiski neizplūst pat pie vairāku stundu ilgas ekspozīcijas. Vērts arī izmēģināt fotografēt pret dienvidiem – būs redzams debess ekvators, ekvatora projekcija debesīs, kas atdala ziemeļu pus-lodes zvaigznājus no dienvidu puslodes zvaigznājiem.

Šeit ievietotajās fotogrāfijās redzamie zvaigžņu ceļi bildēti Papē. Ekspozīcijas laiks – 2 stundas un 10 minūtes.

TAURIŅU MĀJA APMEKLĒTĀJIEM ATVĒRTA:• maijs-septembris – no plkst. 11.00 līdz 19.00• marts-aprīlis, oktobris – no plkst. 11.00 līdz 16.30

IEEJAS MAKSA TAURIŅU MĀJĀ: papildus ieejas biļetei LU Botāniskajā dārzā:

• pieaugušajiem – Ls 3 • bērniem (4-18 g.v.) – Ls 2 • ģimenēm (2 pieaugušie + 2 bērni) – Ls 9; par katru nākamo bērnu – Ls 1 • pensionāriem, politiski represētajām personām, invalīdiem – Ls 2• bērna invalīda un 1. grupas invalīda asistentam – Ls 2

IEEJA BEZ MAKSAS: • bērniem līdz 3 gadu vecumam• bērniem invalīdiem• grupas vadītājam (grupā vismaz 10 cilvēki)• 2 skolotājiem, kuri pavada klasi

Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā

atklāta Baltijā vienīgā Tropu tauriņu māja ar

tauriņiem no Dienvidamerikas,

Āzijas un Āfrikas tropiskajiem

džungļiem.

Tālruņa numurs: 27644440 http://www.botanika.lu.lv/taurinu-maja/

TAURIŅU SPĀRNU VĒDAS, AUGU SMARŽU UN DŽUNGĻU KLIMATU!

IZJŪTI

Foto

: Uģi

s Pi

terā

ns