Annotation

VILIS LĀCIS KOPOTI RAKSTI ASTOŅPADSMITAIS SĒJUMS PĒG NEGAISA ROMĀNSIZDEVNIECĪBA „LIESMA« RĪGA 1977 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PIRMĀ NODAĻAOTRA NODAĻAPIEKTĀ NODAĻAKOMENTĀRIKRITIKA

VILIS LĀCISPĒG NEGAISAROMĀNS

Katrs negaiss atstāj pēdas, kas ilgi rēgo pasaules sejā, vēstījot par postu, kurš kādreiz nodarīts dabasspēku trakošanas laikā. Kaut kas ir iznīcināts, kaut kas sakropļots, lielā- ļkas vai mazākas brūces varsaskatīt uz katra soļa. Daudz laika vajag, kamēr viss atkal izlīdzinās un sadzīst. Beidzot tas notiek, untomēr kaut kas paliek arī pēc tam, uz visiem laikiem: kaut kādi grumbuļi, rētas, kādreizējo notikumuskarbs atgādinājums. Kad garāmgājējs to ierauga, viņa atmiņā uzaust priekšstats par aizgājušām drausmu

dienām un viņš no visas sirds vēlas, kaut tās nekad vairs neatkārtotos.Lielais karš… gaišo un tumšo spēku titāniskā cīņa, kurā tieši vai netieši bija ierauta visa cilvēce, —

tā satricināja visu pasauli, tās grandīšana atbalsoja visos kontinentos un jūrās. Milzīgajā vēsturesmutuļojumā it kā pazuda atsevišķais cilvēks ar savu likteni, un tomēr viņš bija, jo, tāpat kā atsevišķasūdens lāses veido okeānu, atsevišķais cilvēks kopā ar citiem tādiem pašiem vai mazliet citādiemcilvēkiem izveido lielo kopumu, kurš rada vētru, veic cildenus varoņdarbus un izdara noziegumus.

Sen beidzies karš, negaiss aizšalcis, un cilvēki dzīvo tālāk citos apstākļos, veic jaunus lielus unmazus, labus un sliktus darbus, kuru saturs aplaimo vai apdraud cilvēci, bet aizdunējušā negaisa pēdas arīviņu jaunajā dzīvē nav vēl izzudušas. Kā griezīgs kontrasts harmoniskā dabas ainavā šur un tur ierēgojaspa drūmai

krāsmatai; kā baigs vakardienas notikumu atgādinājums veselo cilvēku vidū parādās kāds no tiem,kuru skaistumu un spēku izpostījusi Lielā Netaisnība. Dažs ir kļuvis akls, dažam nav kāju un roku, betdažam dvēselē cirstas tādas brūces, kuras nevar sadzīt. Daudz ir cilvēku, un tikpat daudz dažādu likteņastāstu. Par katru no šiem cilvēkiem varētu daudz ko pastāstīt, un ikviens no tādiem stāstiem vairāk vaimazāk palīdzētu iezīmēt pa kādam patiesam vaibstam milzīgajā laikmeta gleznā, kuras tapšanasaculiecinieki un laikabiedri mēs esam bijuši un kuru nedrīkst aizmirst.

Vienu tādu likteņstāstu rakstnieks grib pastāstīt šajā grāmatā, nepretendējot uz vispusību, uz sevišķurakstu- rīgumu vai izņēmuma izcilību; tas būs vienkāršs stāsts par parastiem, vienkāršiem ļaudīm, kādu irdaudz pasaulē.

PIRMĀ NODAĻA

1

Eglaine — rajona centrs, kas par tādu bija kļuvis pēckara gados, kad agrāko apriņķi sadalīja divāspatstāvīgās administratīvās vienībās, — vēl snauda pavasara nakts bezrūpīgā mierā, kad kādagarāmbraucoša smagā mašīna, stiprāk ietrokšņodamās uz ielas, atmodināja celtniecības kantora vadītājuJāni Skudru, un viņš pēc tam vairs nespēja aizmigt. Smagā mašīna rībēdama un sprauslādama sen bijaaizbraukusi pa strādnieku ciemata galveno ielu un vairs netraucēja tās iemītnieku mieru, bet tagad JāņaSkudras dzirdi kairināja citas skaņas un katra no tām izraisīja apziņā pa kādam priekšstatam, kas likadomāt, kaut ko atcerēties, secināt un aizvien vairāk izklīdināja neseno miega mulsu. Kaut kur iedziedājāsgailis, un kā pēc norunas tūliņ tam atsaucās vairāki citi modrības sargi, viens tepat tuvumā: Skudra patdzirdēja, kā putns, pirms izkliedza savu «ku- kariku», sasita spārnus. Šā agrīnā koncerta sekas bija tās, kaceltniecības kantora vadītājs tūliņ iedomājās jauno universālveikalu, kuru cēla viņa vadītais uzņēmums unkuru pēc plāna vajadzēja nodot lietošanā jau pirms mēneša; no tā nekas nebija iznācis, un vēl šodienneviens nevarēja skaidri pateikt, kad komisija varēs parakstīt jaunās celtnes pieņemšanas aktu. Skudrāmlīdzās gultā skanēja viņa sievas Astras klusie, vienmērīgie elpas vilcieni, bet viņš domāja par partijasrajona komitejas pirmo sekretāru Emīlu Skuju, garā redzēja viņa nopietno, sadrūmušo seju, pārmetumupilnos skatienus.

— Kur nu paliek jūsu virs un vārds? — ar sašutumu jautā Skuja. — Solīt jūs protat, bet kadsolījums jāpilda …

Brītiņu vēlāk Emīls Skuja — šis labais paziņa, tikpat kā ģimenes draugs — cieši raugās tev acīs unmierīgi jautā:

— Interesanti, kādus ieganstus biedrs Skudra šoreiz atradīs, izskaidrojot plāna noraušanu? Varbūtklimatiskie apstākļi bijuši nelabvēlīgi? Varbūt nepietika darbaspēka?

Nē, klimatiskie apstākļi visu pavasari bija vislabākie, un darbaspēka arī netrūka, tikai… līdzāsoficiālajam plānam pastāvēja kāds cits plāns, neoficiāls un nerakstīts, un par to Skudrām šorīt negribējāsdomāt. Viņam nepatika tādi jautājumi, pat vienatnē, aci pret aci ar savu sirdsapziņu, tie viņu apgrūtinājaun darīja nervozu. Un viņš skaidri zināja, ka taisni tā viņam jautās — ja ne rīt, tad mazliet vēlāk.

Un vēl Skudra domā par kādu piemīlīgu celtni tepat Eglaines viņā galā, pie upes, kur viņš ik dienasmēdz iegriezties, dažreiz viens, bet visbiežāk kopā ar savu sievu — jo tieši viņa, Astra, ir šā pasākumaiedvesmotāja. Un tas ir tikai viens elements tajā neoficiālajā plānā. Ir vēl daži citi — bez tiem nevarētubūt ari šis. Nav viegli būt par celtniecības kantora vadītāju.

Kaut varētu aizmigt…Kaimiņu sētā pēkšņi sāk plēsties kaķi. Tie šņāc un šķauda, nelabi ņaud un tikmēr ecējas, kamēr

kādam sunim apskrienas dūša un tas pievieno savu skaļo balsi agrīnajam tracim. Tagad par aizmigšanuvairs nav ko domāt. Jānis Skudra pagriežas gultā uz otriem sāniem, ar muguru pret sievu, un aizver acis,bet aiz loga cauri zaļajam aizkaram jau bālē ausmas gaišums un aizvien vairāk kairina acu plakstiņus. BetAstra guļ, ar visu būtību ieslīgusi kādā citā — labsajūtas, bezrūpības un sapņu tēlu pasaulē. Viņa ir stiprsun vesels cilvēks — dienā aktīva, enerģijas un dzīves alku pilna, naktī īsts dabas bērns, maigs unpiekļāvīgs. Kā uzplūdi un atplūdi netraucējamā ritmā mainās viņas sajūtas, noskaņas, būtības skandums,viņa prot savus spēkus pareizi sadalīt pa dienas cēlieniem, un tas rada saskaņu, stingru kārtību visāslietās. Viņa vienmēr zina, ko vēlas, un prot iet uz izraudzīto mērķi, neļaudama dzīves sīkumiem seviaizkavēt vai novirzīt sāņš. Daži viņu dēvē par valdonīgu sievieti, varbūt tā tas arī ir — Skudra nopiedzīvojumiem zināja tikai to, ka Astras klātbūtnē viņš vienmēr jutās drošāks un noteiktāks nekā vienatnē

vai kopā ar citiem cilvēkiem. Šaubu brīžos vai arī tad, kad vajadzēja izlemt par kādu atbildīgu unsarežģītu soli, viņš katrreiz meklēja viņas atbalsta un padoma.

«Cik labi, ka es viņu atradu un ka viņa bija ar mieru nākt pie manis…» Skudra domāja. «Jauka sieva,skaista un gudra. Tāpēc jau mani apskauž. Mēs atbilstam viens otram. Ar savu pirmo vīru Zundagu viņasdzīve neesot bijusi tik laba, bet par to ari nav ko brīnīties. Zundags bija Zundags, bet es esmu es. Mumspriekšā vēl daudz gaišu, saulainu dienu. Kad uzcelsim jauno māju un pārcelsimies tur… kad mazā Vizmaizaugs liela, bet Zundaga dēls Gunārs aizies pats savu ceļu, — nekas tad netraucēs mūsu dzīvespēcpusdienas skaidrību un mieru. Ar laiku aizmirsīsies visi vakardienas atgādinājumi, nebūs vairs jādzirdRoberta Zundaga vārds, un neviens manā klātbūtnē vietā un nevietā nepieminēs šo cilvēku, lai nu viņš irbijis kāds būdams. Nekā slikta viņš man nav darījis un es viņam ari ne, bet katra pagātnes ēna tomēr ir unpaliek ēna, un, ja mēs to nenovācam, tad tā kaut ko aptumšo mūsu šodienas dzīvē. Tāpēc labāk, ja tāsnav.»

Sienas pulkstenis nosita sešas reizes. Skudrām aiz muguras sakustējās Astras siltais augums, viņšdzirdēja klusas žāvas. Skudra pagrieza galvu uz sievas pusi, un viņam pretī vērās Astras mierīgais, vēlmazliet miegainais skatiens.

— Tu neguli, Astra? — viņš klusi ierunājās.— Nupat pamodos, — Astra čukstēja. — Pulkstenis uzcēla. Vai tu jau sen nomodā?— Tāds laiciņš ir.— Par ko tu domā, Jāni?— Tāpat vien … par dzīvi, par savu darbu.Uz brītiņu iestājās klusums. Astra ierotinājās ērtāk Skudrām pie sāniem, viņš sajuta sev uz vaiga

sievas matu vieglo, kutinošo pieskaršanos.— Nekas slikts taču nav noticis? — Astra ieminējās. — Kārtējā revīzija visu atrada labā stāvoklī.

Bet varbūt tu kaut ko man noklusē … slēp?— Man nav nekā slēpjama, — Skudra atsaucās un, sataustījis zem segas sievas roku, viegli

saspieda to savos pirkstos. — Tev es nekad neko neesmu slēpis.— Un tas ir pareizi, jo nav labi krāpt savu mīļo sieviņu, — Astra pajokoja. — Ja tu kādreiz to

sāksi darīt, tad es tevi vairs nemīlēšu. Bet varbūt es tev esmu kļuvusi vienaldzīga? Nebūtu nekāds brīnums— šis taču ir mūsu laulības septītais gads, bet ļaudis runā, ka tieši septītais esot tas bīstamais un kritiskaisgads. Vai tu tam tici?

— Es neesmu māņticīgs, — Skudra atsaucās, pielāgodamies Astras jokojošam tonim. — Vai navvienalga, kādu gadu mēs dzīvojam kopā. Svarīgs ir tikai tas, kā mēs dzīvojam — kā suns ar kaķi vai padraugam.

— Tu taču nenožēlo, ka apprecēji mani? Saki taisnību — jā vai nē?— Nē jau, nē.— Un tu mani mīli tāpat kā toreiz, pirms septiņiem gadiem?— Vēl vairāk. Toreiz es vēl nezināju, kādu zelta gabalu esmu atradis tavā personā. Tagad tas man

ir skaidrs. Turklāt tu ar katru gadu kļūsti skaistāka. Drīz es izskatīšos kā vecis tev līdzās. Ņem vērā, kaman jau tagad ir pilni četrdesmit pieci gadi.

— Bet man tikai četrdesmit divi, — Astra klusi iesmējās. — Nesaprotu, kāpēc neviens .negribticēt, ka man jau tik daudz gadu. Vairāk par trīsdesmit pieciem neviens man nedod. Bet Gunāram februārīpalika divdesmit trīs. Vai nav brīnums, ka man jau tik liels dēls?

— Drīz tu vari kļūt vecmāmiņa, — Skudra aizrādīja.— Un atkal neviens negribēs ticēt, ka tā tas ir. Redzi nu, kāda tev brīnišķīga sieva.— Redzu un zinu. Man pašam brīnums par to. Tev laikam zināms mūžīgās jaunības noslēpums. Vai

tu nevarētu arī man to atklāt?— Kāpēc ne.

— Un kāds tas būtu?— Nekāda noslēpuma tur nav. Vajag dzīvot, būt dzīvam katru mirkli, kas tev dots.— Mēs visi taču dzīvojam …— Bet kā? Vai tie, kas no rīta līdz vakaram nokau- jas ar visādām raizēm un sirdēstiem, kas īgst un

skābst, čīkst un ņaud par mazāko nieku, — vai tie maz dzīvo? Viņi tikai veģetē, dzīves prieki viņiem irsveši. Kāds tad brīnums, ja tādi cilvēki bez laika nokalst un satrun. Tie ir kā stādi, kas aug bez saules, jopaši vairās no tās. Bet es nevairos. Man patīk saules gaisma, viss gaišais un priecīgais. Es nemeklējudzīves krēslaini, un, ja arī nāk kāds negaidīts un neatvairāms likteņa trieciens, es to pieņemu kānenovēršamu un tikai uz to brīdi, kamēr tas notiek, bet pēc tam cenšos drīzāk aiziet no tā, aizmirst, dzīvotsavu dzīvi tālāk.

— Visi to nespēj… — Skudra, domās iegrimis, piezīmēja.— Vai nu negrib, vai nespēj, — atsaucās Astra. — Atceries, kā bija toreiz — pirms septiņiem

gadiem, kad mēs apprecējāmies. Viens otrs savā sirdī mani nosodīja, lai gan tieši acīs neteica, bet es tosapratu bez vārdiem. Viņi brīnījās, ka es spēju aizmirst Zundagu, ka viņa piemiņas dēļ nepaliku atraitne uzvisu mūžu. Kam tas būtu vajadzīgs? Zundagam? Viņš aizgāja bojā kā varonis, un kā tādu viņu vēl ilgiatcerēsies, — bet kāpēc reizē ar viņu vajadzēja izbeigties arī visai manai dzīvei? Es taču gaidīju viņuastoņus gadus, lai gan zināju, ka viņš ir miris. Kas varēja prasīt, lai es atsakos no visas savas dzīves? Unkam tas būtu vajadzīgs? Jā, es dzīvoju un dzīvošu tālāk, man vienalga, ko citi par mani domā. Lai viņiiesāla savus sapelējušos aizspriedumus!

— Tev taisnība, — piekrita Skudra. — Lai iesāla! Tev ir daudz dzīvības spēka, un tas ir labi, jokāda daļa no tā tiek arī man. Dažreiz tas man ļoti noder.

— Vai varbūt arī šodien tev nav vajadzība pēc tā? — Astra pasmaidīja. — Taču laikam kaut kastev nedod miera, tāpēc tu nevari gulēt. Mani tik un tā neapmānīsi.

— Taisnību sakot, nekā sevišķa nav, — Skudras tonis kļuva nopietns. — Universālveikalamvajadzēja būt gatavam… un ir vēl daži citi objekti, kurus pēc plāna drīzumā vajadzētu nodotekspluatācijā, bet dažādu iemeslu dēļ tas neizdosies.

— Tu taču neesi vainīgs, jo laikā nesaņēmi būvmateriālus un tāpēc pārcēli strādniekus uz citiemobjektiem, kur bija materiāli. Vai tad labāk būtu, ja strādniekiem nāktos nīkt piespiestā bezdarbībā, beznopeļņas? Un vai tas ir kas slikts, ja dažas citas celtnes tāpēc tiks pabeigtas mazliet agrāk, nekāparedzēts?

— Objektīvi ņemot, tas jau nu tā būtu, bet plāns ir likums, un vadošās iestādes tādās lietās jokusnetaisa. Skuja mani neglaudīs.

Astra klusi iesmējās.— Skuja… Gan jau viņš norims, kaut vai vecas draudzības vārdā. Izskata pēc mazliet parūks,

varbūt pat pabaidīs ar brīdinājumu un tamlīdzīgi, bet klāt jau nu viņš tev neķersies. Es taču viņu pazīstu.Bet otrajā pusgadā tu aizpildīsi visus robus plānā, dzēsīsi ražošanas parādus un gadu noslēgsi, kā parasts,ar labu bilanci.

— Sliktākais šai gadījumā ir tas, ka daļu strādnieku tajā dīkstāves laikā nodarbināju pie mūsumājeles būves, — Skudra nespēja nomierināties. — Nekas liels tur nebija, astoņi vīri divas nedēļas, betvalodām pietiekams iemesls.

— Skauģi vienmēr atradīs, ko pārmest, — Astra teica. — Viņiem pa prātam tu nekad neizdarīsi. Jašinī gadījumā Skuja un tie citi sāktu ārdīties, tad saproti, ka tā ir vienkārša skaudība. Tev drīz būs pašamsava māja, bet viņiem nebūs — kā tur caurmēra cilvēciņiem sirds lai nekāpj pa muti laukā. Bet tu nemokisevi. Tu nevienam neko neesi nozadzis. Par savu paša godīgi nopelnītu naudu būvējies. Citi nodzer,nopļēguro, izšķiež par niekiem, bet tu esi taupīgs… taupīgs un čakls. Lai viņi dara tāpat kā tu, lai nāk unpamācās. Turies kā vīrs, Jāni, met tās sliktās domas laukā no galvas. Un atceries, ka tu neesi viens — tevlīdzās stāv mīļā sieviņa. Vai ne? Viņa tevi nepametīs ne gaišās, ne tumšās dienās.

— Par to es nešaubos… — Skudra čukstēja. Viņa garastāvoklis pamazām uzlabojās, viss sāka atkalrādīties gaišākās krāsās. Patiešām, nekas slikts taču vēl nebija noticis un varbūt arī nenotiks, bet, ja kautkas tāds arī atgadītos, tad gudri dara tas cilvēks, kas savus spēkus pataupa pārbaudījuma brīdim unneizšķiež priekšlaicīgi.

Viņi aprunājās vēl par šo un to, bet aizmigt vairs nespēja. Kad pirmie saules stari iespīdēja garaizkaru malu istabā, laulātie draugi cēlās augšā. Astra apģērbās, sasprauda matus un brītiņu spoguļapriekšā apstrādāja savu seju: lai nu sievieti daba būtu apveltījusi kaut vai ar kādu skaistumu, nenāca parļaunu, ja šo skaistumu mazliet vēl pasvītroja ar dažiem kosmētiskiem līdzekļiem, sevišķi tad, ja sievieteijau četrdesmit divi gadi. Skudra iekūra virtuves plītī uguni, uzvārīja ūdeni un pēc tam noskuvās, jo arīvīrietim, ja viņam tik izskatīga sieva kā Astra, neklājas staigāt kā sušķim. Skudra zināja, ka Astra viņamto nepieļautu, turklāt viņš bija viens no rajona redzamākajiem darbiniekiem, būvkan- tora vadītājs uncilvēks ar kulturāliem paradumiem.

Astra apklāja gultu un izgāja piemājas dārziņā, kur bija sagatavota augsne viņas puķu dobēm. Drīzvarēs sākt jau dēstīt. Visskaistākās puķes, kā parasti, būs atkal viņai, un daļu no tām varēs pārdot —nauda noderēs dzīvei.

Atgriezusies virtuvē, viņa redzēja, ka brokastis jau saliktas galdā — par to bija parūpējies Skudra:ilgi nodzīvojis vecpuišos, viņš bija iemācījies pats gādāt par savu saimniecību un tagad izrādījās sievaikrietns palīgs. Vienu otru ēdienu viņš prata pagatavot labāk nekā Astra un tāpēc mazliet pat lepojās arsavām pavāra spējām.

Laulātie draugi vēl nebija beiguši brokastot, kad virtuvē ietecēja mazā Vizma, piecus gadus vecāgaišmatainā Skudru ģimenes atvasīte. Vienā krekliņā, kailām kājelēm, vēl gluži miegainām ačtelēm viņamirkšķināja vecākiem pretī un vairījās spožās rīta gaismas.

— Bērniņ, kāpēc tu jau augšā! — Astra iesaucās. — Vēl jau varēji pagulēt.— Šorīt nevar gulēt tik ilgi kā citus rītus, — Vizma purināja galvu.— Kāpēc tad taisni šorīt nevar? — apjautājās tēvs. Viņa sejā atplauka smaids, un viss viņš uzreiz

kļuva tāds mīlīgs, laipns un labsirdīgs, nespēdams un arī necenzdamies slēpt savas maigās jūtas.— Mamma teica, ka šodien Gunis atbrauks mājās, — meitene atbildēja. — Viņš vairs nebrauks

atpakaļ uz Rīgu, vai ne? Paliks visu vasaru pie mums.— To nu redzēs, bērniņ… — māte ierunājās un slepus paskatījās vīrā: ar kādam jūtām tas uzņem šo

ziņu? Gunārs — Astras dēls no pirmā vīra, nupat ka pabeidzis Lauksaimniecības akadēmijas ceturtokursu, — vakar bija piezvanījis no Rīgas, ka šodien pārbrauks mājās. Skudra joprojām ar laipnu smaidunoraudzījās meitenē,

un nekas neliecināja, ka vēsts par padēla gaidāmo ierašanos viņam varētu nepatikt. Ar Gunāru viņšsatika labi — tāpat kā varbūt būtu saticis ar savu paša dēlu. — Gunim jau būs jāstrādā ražošanas praksē,— Astra turpināja, — un nevar zināt, kur viņam tā prakse noteikta. Bet kādas dienas jau viņš varēsatpūsties un pavadīt kopā ar mums. Tu ļoti viņu gaidi, Vizmiņ?

— Briesmīgi… — nopūtās meitene. — Es iešu viņam pretī uz autobusu.— Vēl jau nevar zināt, ar kuru autobusu viņš atbrauks, — aizrādīja māte. — Varbūt tikai pašā

vakarā.— Tas nekas, es pagaidīšu! — Vizma iesaucās.Vecāki saskatījās aizkustināti un saviļņoti. Viņi zināja, ka mazā Vizma ļoti pieķērusies savam

pusbrālim un ka arī Gunārs vienmēr bijis labs un sirsnīgs pret meiteni. Un likās, ka laulātie draugi abireizē nodomāja vienu domu: «Kāda mums laba ģimene…»

2

Mazliet vēlāk, kad rajona centrā jau bija pilnīgi sākusies jaunā darba diena — ne pārāk skaļa untrauk- smīga, taču pilna možas dzīvības un sava īpatnā satura —, pa strādnieku ciemata galveno ielu,saceldams putekļus (jo iela nebija asfaltēta), iztrūcinādams baložus un zvirbuļus, kas nesteidzīgi meklējauz bruģa kaut ko ēdamu, traucās jauns, gaiši zaļš «Moskvičs». Pie rajona partijas komitejas nama unslimnīcas tas mazliet samazināja gaitu, bet, ticis garām šīm vietām, atkal kāpināja ātrumu un beidzot aršiku strauji nobremzēja pie vecā divstāvu nama, kur dzīvoja Skudru ģimene.

Manfrēds Pusruncis — celtniecības kantora sagādes lietu vadītājs un Jāņa Skudras labā roka —izlocīja savu augumu laukā no mašīnas, aizsita durvis un ar ādas cimdu notrauca putekļus no bikšustilbiem. Šā cilvēka izskats bija pietiekami ievērojams, vismaz oriģināls, lai katrā vietā pievērstu sevklātesošo uzmanību. Gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus vecs, tievs un garš, tumšiem matiem, kas bijaapcirpti kā kinoaktierim Ivam Montanam, kalsnu, iedegušu seju ar smailu degunu, melnu, šauru ūsutrīsstūrīti padegunē un bakenēm līdz

ausu apakšmalām, garām rokām ar slaidiem pirkstiem un rūpīgi koptiem nagiem; kreisās rokas mazopirkstiņu rotāja pamatīgs gredzens ar imitētu rubīnu, kas lieliski mirguļoja saulē, cenzdamies atdarināt īstudārgakmeni; un zaļganpelēkas, šauri samiegtas acis, kuru skatiens nemierīgi šaudījās pa labi un pa kreisi,caur brūnganajām aizsargbrillēm noraudzīdamies pasaulē — nevērīgi un it kā no augšas, it kā vissredzamais nebūtu šā izcilā cilvēka ievērības cienīgs. Galvā viņam bija ķiršbrūna berete, mugurā kaut kasvidējs starp žaketi un pusmēteli (pirmajai par garu, otrajam mazliet par īsu), zem tā spilgti raibs kovbojakrekls, bet kājās šauras kā stobriņš gaiši iezilgana pustoņa bikses, dzeltenas kurpes ar tā saucamajām«biezpiena» zolēm un tumšsarkanas, īsas zeķes ar gumijiņu, kuras sniedzās tikai dažus centimetrus pāripotītēm. Vēl jāpiezīmē, ka galvu viņš nesa augsti izslietu un mazliet atpakaļ atgāztu, bet runājot tikaidrusciņ pavēra lūpas, ļaudams skaņai izkļūt caur nāsīm, — tad viņa runas veids izklausījās gandrīzārzemniecisks un labi harmonēja ar visu ārējo ietērpu.

Tāds bija Manfrēds Pusruncis — īsts stilīgais zēns. Skauģi un nelabvēļi, kā tas dzīvē bieži mēdz būt,jo parastajiem caurmēra cilvēkiem nav pa spēkam pareizi novērtēt neparasti spilgtu personību, itin drīzpēc Pus- runča parādīšanās šajā pusē viņam aiz muguras mīlēja pazoboties par viņu. Kad Manfrēds todabūja zināt — bet par to parūpējās strādnieku ciemata pusaudži —, sākumā viņu sarūgtināja ļaužuaprobežotība un acīm redzamais konservatīvisms, taču drīz viņš atzina, ka nav vērts to pārāk ņemt piesirds un ka labāk būs, ja viņš stāvēs pāri tādai sīkmanībai.

Piedzimis un uzaudzis Manfrēds bija Rīgā krietna amatnieka ģimenē. Tēvs bija virpotājs lielārūpnīcā, māte strādāja frizētavā; un viņi vēlējās dēlam dot labu izglītību. Manfrēds pabeidza vidusskoluun iestājās augstskolā arhitektūras fakultātē, tomēr tālāk par otro kursu netika: viņam gribējās dzīvot, betviņa dzīves ideāls, noskatīts ārzemju filmās un ilustrētos žurnālos, kas tādā vai citādā ceļā nonāca Rīgā,nebija savienojams ar mācīšanos, bezmiega naktīm, atsacīšanos no dzīves jaukumiem, kurus viņš gribējabaudīt jau šodien. Kabatas nauda, ko saņēma no vecākiem, nedeva iespēju

izvērsties viņa plašajai dabai; ar to nepietika ne moderniem uzvalkiem, ne «zelta jaunatnes»bezbēdīgajam dzīves veidam, kādu dzīvoja Manfrēda paziņas un draugi, kuru tēviem bija pilnāks naudasmaks nekā virpotājam Pusruncim. Kad viņu izslēdza no augstskolas, Manfrēds kādu laiku grozījās paRīgas tirgiem un gar ostā ienākušiem rietumvalstu kuģiem, spekulēja ar neilona zeķēm, ārzemjukaklasaitēm un košļājamo gumiju, pie gadījuma apstrādāja vienu otru vientiesīgāku laucinieku un tādāceļā iegūto naudu noplītēja Rīgas restorānos, deju zālēs un izdeva par stilīgiem apģērbiem. Kad nogāja tiktālu, ka par jaunā Pusrunča dzīves veidu sāka interesēties apkārtējā sabiedrība un valsts iestādes, vecāPusrunča pacietības mērs bija pilns un viņš parādīja savai atvasei durvis: — Pazūdi no šejienes, parazītstāds, un ātrāk manās acīs nerādies, kamēr nebūsi kļuvis par cilvēku!

Nelīdzēja mīkstsirdīgās mātes iejaukšanās, neko nepanāca Manfrēda dievošanās un solījumi —vecais Pus- runcis bija ciets kā krams.

Manfrēds pēc tam izmēģināja roku dažādās darbības jomās, par kurām nav vērts te stāstīt, ar laiku

kaut ko iemācījās, iepazinās ar daudziem noderīgiem cilvēkiem, apguva viņu pieredzi, un beidzotnoskaidrojās, ka viņam ir labas dotības sagādes lietās. Pirms pāris gadiem ar kāda drauga palīdzību, kuratēvam bija vārds celtniecības laukā, Manfrēds nonāca Eglainē un kļuva par sagādes vadītāju celtniecībaskantorī. Viņš izrādījās tiešām noderīgs darbinieks un ātri iekaroja Skudras labvēlību. Par pārējiem viņadarbības panākumiem liecināja nesen iegūtais gaišzaļais «Moskvičs» un stilīgie apģērbi, kas bija šūti noārzemju materiāla.

Notraucis putekļus no biksēm un aizslēdzis mašīnu, Manfrēds iegāja vecajā divstāvu namā unpiezvanīja pie sava šefa dzīvokļa durvīm.

Viņu ielaida Skudra.— Sveiciens visapkārt! — Manfrēds teica, noņēmis bereti, un pārlaida meklējošu skatienu. Astra

otrā istabā patlaban ģērba mazo Vizmu. — Es laikam esmu ieradies mazliet par agru.— Pašā laikā, biedri Pusrunci, — atsaucās Skudra. — Es tūliņ iešu uz kantori, bet līdz tam man

gribas par šo to aprunāties ar jums.— Kantoris no rītiem ļaužu pilns, — piezīmēja Manfrēds. — Nevienu vārdu nevar mierīgi parunāt.— Tā tas nu ir, — Skudra piekrita. — Sēdiet, lūdzu…— Pateicos, šef…Kā daždien cilvēks ar labam manierēm, Manfrēds uzgaidīja, kamēr priekšnieks pirmais apsēdās, tad

novietoja savu personu uz krēsla otrā pusē apaļajam galdam un ar vaicājumu paskatījās Skudrām acīs.Tādas mazliet diskrētas sarunas divatā viņam patika — tas bija kaut kas līdzīgs svarīgam dokumentam arintriģējošo grifu «pilnīgi slepeni», liecināja, ka priekšnieks veltī savam sarunas biedram pilnīgu uzticībuun ka viņam no tā kaut kas vajadzīgs.

— Es klausos, šef… — Manfrēds atgādināja, redzēdams, ka Skudra it kā nevar saņemties.Pamanījis, ka priekšnieks sāk taustīties gar papirosu kārbiņu, viņš pasteidzās izvilkt no kabatas cigarešupaciņu. — Varbūt pamēģināsiet manējos? «Česterfīlds»… viens kolēģis atveda no Briseles izstādes.Pavisam cits dūms nekā «Kazbekam».

— Paldies, — Skudra pateicās un ar pirkstu galiem izknibināja no paciņas cigareti. Manfrēdspakalpīgi iededza šķiltavas un ar elegantu žestu deva Skudrām aiz - pīpot, aizkūpināja arī pats, efektīgiaizknieba šķiltavu vāciņu un dažus mirkļus apmierināts noraudzījās mazajā, spožajā priekšmetā, kurš,tāpat kā daudz kas no viņa personīgajām mantām, bija izgatavots ārzemēs. Tad ierunājās Skudra.

— Jums šodien vajadzētu aizbraukt uz Zundaga kolhozu un aprunāties ar priekšsēdētāju Irbi. Būtulabi, ja viņš mums pārdotu kādu hektāru no kolhoza meža. Skaisti koki… pirmā numura būvmateriāli.Mēģiniet noskaidrot Irbes noskaņojumu.

— Ar jūsu atļauju, šef, es pēc stundas būšu tur, — Manfrēds teica. — Sis brauciens man jauieplānots šodienas programmā. — Tad piebilda it kā starp citu: — Vakar man bija izdevība runāt arceltnieku brigadieri, kurš vada universālveikala būvdarbus. Nākamie veikala saimnieki nesen bijuši te,visu apskatījuši.

— Nu — un? — Skudra pūlējās izlikties mierīgs, bet pirkstos drebošais cigaretes gals liecināja,ka viņš tomēr ir satraukts.

— Viss būs kārtībā, šef, — Manfrēds sacīja. — Viņi gan rūc un šķauda, bet tiem nav ne jausmaspar to, kāpēc viss tā iznācis. Viņi domā, ka materiālu trūkumā vainīga Rīga … būvmateriālu bāze.

— Bet ja viņi sāk interesēties, kur palicis šim objektam izdalītais cements, stikls un metāls? Mēsto saņēmām jau sen …

— Rītu pienāks cits sūtījums — tas, kas paredzēts jaunajai slimnīcai. Mēs to izlietosimuniversālveikala vajadzībām. Šaubos, vai kāds pēc tam vēl gribēs skriet uz rajona komiteju.

— Jūs droši zināt, ka tas sūtījums ir jau ceļā? — Skudra cieši paskatījās Manfrēdam acīs.— No visdrošākiem avotiem, — Manfrēds atbildēja un pasmīnēja. — Esmu parūpējies arī par to,

lai mašīnas ar kravu neiegrieztos slimnīcas būvlaukumā, bet tiešā ceļā dotos uz universālveikalu.

Neraizējieties, šef: slimnīcai vēl pāris nedēļu raks bedri pamatiem, tur pagaidām var iztikt bezmateriāliem. Viss būs labi, ļaujiet tikai man rīkoties.

— Biedri Pusrunci, vai esat pārliecināts, ka neviens nezina, ka toreiz daļa būvmateriālu… —Skudra iesāka.

— Apmēram puse no visa sūtījuma… — precizēja Manfrēds.— … apmēram puse no sūtījuma nonāca nevis universālveikalā, bet manā jaunceltnē pie upes? —

Skudra pabeidza savu jautājumu.— Tas notika naktī, un to zinām tikai mēs divi, — Manfrēds paskaidroja. — Tikai jūs, cienījamo

šef, un Manfrēds Pusruncis.— Bet vedēji…— Vedējiem nebija jāzina, kam pienācās tie materiāli, un viņi to arī nezināja un nekad nedabūs

zināt, — Manfrēds turpināja. — Bet, ja kāds par to sāktu interesēties, atļaujiet atbildēt man.Viņš smaidīja un mierīgi skatījās Skudrām acīs.— Lai pajautā man.Tad pasmaidīja arī Skudra, redzami nomierinājies.— Jūs esat zelta vērts, biedri Pusrunci… — Skudra teica.— Priecājos to dzirdēt, biedri Skudra … — pieticīgi, gandrīz kautrīgi atsaucās Manfrēds. — t)z

mani, šef, jūs varat paļauties tiklab nakts vidū, kā gaišā dienas laikā.Viņi aprunājās vēl par dažām neatliekamām lietām, ko todien vajadzēja apdarīt. Kad visi dienesta

jautājumi bija apspriesti, Manfrēds izvilka no kabatas dažas papīra loksnes ar rasējumiem unzīmējumiem, izklāja uz galda un sacīja:

— Te ir daži mani ierosinājumi par jūsu jaunceltnes iekšējo apdari. Vai jūs tūlīt iepazīsieties artiem, vai varbūt atstāsim uz vakaru?

— Kāpēc atstāt uz vakaru, — Skudra pasmīnēja. — Labs, kas padarīts. Bet te mums vajadzēspieaicināt vēl vienu konsultantu. Jūs saprotat — pašu galveno.

— Saprotu, — Manfrēds palocīja galvu, piecēlās kājās un sakārtoja svārkus. Viņš zināja, kurš te irtas galvenais konsultants un visas lietas dvēsele.

Skudra pieklauvēja pie blakusistabas durvīm.— Astra, vai tu neiznāksi mazliet pie mums? Biedrs Pusruncis ir atnesis tos zīmējumus …— Tūliņ iešu! — Astra atsaucās, un drīz vien durvīs parādījās viņas raženais, puķainā rītakleitā

tērptais augums. Manfrēdam nāsīs iesitās asa, salda smarža, viņš pazina to un zināja, ka tā ir no tā pašaflakona, kuru viņš uzdāvināja Astrai pēc sava pēdējā Rīgas brauciena, īsts franču odekolons… mazsveikalniecisks darījums ar ārzemju tūristu.

— Esiet sumināti! — Manfrēds sveicināja un, spiezdams sievietes roku, salieca savu garo mugurutādā kā puskuprī. — Šodien būs silts laiks. No paša rīta karsē kā īstā vasarā.

— Lietu vajag kā ēst, — Astra atsaucās. — Drīz jāsāk dēstīt puķes un dārzeņus, bet zeme sausa kāpelni. Ja kaut ko gribi izaudzēt, būs jālaista no rīta līdz vakaram.

— Vajag mehanizēt, — Manfrēds šķetināja tālāk aizsākto tematu. — Ierīkosim motoriņu un liksimtam strādāt. Upe turpat līdzās — ūdens netrūkst. Tiem laikiem, kad namamāte mocījās ar lejkannu,jāpieliek punkts. Vai ne? Starp citu, es jaunceltnes projektā esmu paredzējis mehanizētu ūdens piegādi. Jakolhoznieki savās jaunajās kūtis liek strādāt tehnikai, kāpēc inteliģentas padomju ģimenes dzīvokli atstātbez tās? — Viņš savilka lūpas smaidā. Pamanījis, ka Skudra paskatās rokas pulkstenī, Manfrēds saprata,ka šefs steidzas, tāpēc tūliņ pievērsās saviem zīmējumiem. — Redziet, te es uzmetu tādu skicītigalvenajām durvīm un lievenim. Durvis vajadzētu taisīt no ozola koka, tas būs kaut kas masīvs unmonumentāls. Materiāls man ir jau noskatīts, un, ja jūs tam piekristu, tad varētu dot galdniekam, lai sākapstrādāt, vai ne? Vai jums neliekas, ka vispiemērotākais būtu tautiskais stils?

— Protams… — atsaucās Astra, zinādama, ka jautājums domāts viņai. Skudra visas šīs sarunas

laikā izturējās pasīvi — nejaušam vērotājam būtu skaidrs, ka viņam šajā namā nepieder noteicošaisvārds. Manfrēds lika zīmējumus citu pēc cita Astrai priekšā uz galda, paskaidrodams raudzījās viņā, betSkudrām pieklājības dēļ tikai paretam uzmeta paviršu skatienu.

— Kas attiecas uz virtuvi, — viņš turpināja, — tad te man ir kāds ierosinājums, par kuru mumsvajadzētu vienoties jau šodien. Mēs bijām domājuši virtuvei pasūtīt parastās mēbeles, pa atsevišķiemgabaliem, bet trauku plauktus izmantot tos pašus vecos.

— Tie vēl ir diezgan labi, — piezīmēja Astra. — Ja nokrāsos, izskatīsies kā jauni.— Pilnīgi pareizi, — piekrita Manfrēds. — Tie būtu ļoti labi, ja nebūtu iespējams dabūt vēl ko

labāku, un taisni tagad tāda iespēja radusies. Runa ir par modernu virtuves iekārtas komplektu. Man vienskolēģis pirms pāris dienām pačukstēja, ka Rīgā pienācis prāvs sūtījums modernu virtuves komplektu.Ārzemju ražojums. Viss skaists, praktisks un parocīgs. Namamāte ieiet virtuvē kā tādā gaišā laboratorijā.Katrai lietai paredzēta sava vieta, visu ar roku var aizsniegt. Ērti un patīkami, un, galvenais, skaistiizskatās. Nav aizmirsts pat estētiskais moments.

— Cik tāds komplekts maksā? — apjautājās Skudra.— Es vēl skaidri nezinu, bet cena esot mērena, — Manfrēds atbildēja. — Kaut kas tā ap divi

tūkstoši. Jāņem vērā, ka tāda garnitūra jums kalpos visu mūžu un pat vēl ilgāk. Ieguldītie līdzekļi katrāziņā atmaksāsies.

— Par to ir vērts padomāt, — domīgi ieteicās Astra. — Ja jau taisa jaunu māju, tad jāgādā arī parto, lai tās iekšējais saturs neatgādinātu komisijas veikalu. Mums pagaidām viss ir tāds kā sagrābstīts, bezkāda stila.

— Gluži manas domas, — apliecināja Manfrēds.— Bet vai tad tādas iekārtas pārdos kuram katram? — Astra jautāja. — Varbūt tās sadalīs pēc

plāna.— Mans kolēģis vienu komplektu ir rezervējis sev un būs ar mieru pārdot mums, — paskaidroja

Manfrēds.— Protams, pārāk ilgi viņš to nevarēs turēt, tāpēc būtu labi, ja jau šinīs dienās varētu viņam

pateikt, kā darīsim.— Jāni, kā tu domā? — Astra pievērsās vīram.Skudra paraustīja plecus un, kā parasts tādās reizēs,noņurdēja: — Ja tu tā domā …— Jā, es tā domāju, — Astra pateica, un ar to jautājums bija izlemts.— Pareizs lēmums, — sacīja Manfrēds. — Es jūsu vietā būtu darījis to pašu. Jums būs tāda

virtuve kā nevienam visā Eglainē.— Tas taču nav nekas nelikumīgs, Manfred? —Astra viņu uzrunāja. — Jūs zināt, cik ļoti mēs

nevēlamies piedzīvot kaut kādas nepatikšanas sakarā ar to jauno māju. Pasaule ir tik Jauna un nenovīdīga.— Esiet bez rūpēm, — Manfrēds mierināja viņu.— Es neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Mans kolēģis arī nav no vakarējiem. Ja es kur ķēros

klāt, tad varat būt droši, ka viss būs gluds kā nupat izpletētas bikses.Viņi vēl dažas minūtes apspriedās par Manfrēda zīmējumiem un norunāja, ka galīgo lēmumu pieņems

vēlāk: Astra vēlējās ar šiem projektiem iepazīstināt savu dēlu Gunāru — varbūt viņam arī ienāks prātākāda laba ideja.

Manfrēds atvadījās un devās prom savās nemierīgajās dienas gaitās. Palikuši divatā, laulātie draugivēl brītiņu noraudzījās Manfrēda zīmējumos un atzina tos labus un izdomas bagātus.

— Vērtīgs cilvēks … — teica Astra.— Savu lietu viņš prot, — piekrita Skudra. — Galva viņam strādā labi.Izgājis uz ielas, Manfrēds gandrīz ieskrēja krūtīs kādai sievietei.— Pardon… — viņš nomurmināja, atvirzīdamies uz ietves malu un ļaudams pretimnācējai paiet

garām. Sieviete paskatījās viņā ar dzestru skatienu un atkal aizgrieza seju sāņš, bet Manfrēds paguvaielūkoties sejā un tūliņ pazina viņu: tā bija rajona slimnīcas ārste Aina Linde. Trīsdesmit sešus gadusveca vidēja auguma gaišmate patīkamu sejas ovālu, kas likās skaists ne tikai Manfrēdam, kurš bija gatavsskriet pakaļ pusducim brunču vienā laikā, bet arī daudziem nopietnākiem un ar labu skaistuma izjūtuapveltītiem vīriešiem; viņa izskatījās jaunāka par saviem gadiem. Ģērbusies gaiši iezilganā kostīmā, kailugalvu, tumši brūnu portfeli kreisajā rokā — tāda viņa nu stāvēja Eglaines lielākā siržu lauzēja acupriekšā, saceldama Manfrēda krūtīs saldas un vētrainas jūtas.

— Esiet sveicināta, biedrene Linde! — viņš iesaucās un norāva bereti no galvas. — Jūs laikamkļūsiet bagāta… es jūs nepazinu uzreiz.

— Sveiki… — Aina atturīgi atsaucās. Veltīgi Manfrēds gaidīja, ka viņa sniegs tam roku. — Liecietcepuri galvā, citādi apsaldēsieties un man nāksies jūs ārstēt.

— Es to uzskatītu par laimi — saņemt zāles no jūsu maigajām rokām, — Manfrēds uzsmaidīja uncieši, neatlaidīgi un pat mazliet bezkaunīgi raudzījās Ainai acīs, izpelnīdamies viņas ironisko skatienu.

— Neaizmirstiet, biedri Pusrunci, ka šīs rokas dažreiz strādā ar skalpeli un citiem asiempriekšmetiem. Vajadzības gadījumā tās var izraut pat dažu ietrunējušu zobu, lai gan tā nav gluži manaspecialitāte.

To pateikusi, Aina Linde pagrieza Manfrēdam muguru un nozuda tajās pašās durvīs, pa kurām viņšnupat kā bija iznācis, atļaujot viņam domāt par saviem vārdiem visu, kas vien varētu ienākt prātā.

Manfrēds lēnām uzmauca bereti galvā un samulsis, bet joprojām patīkami satraukts, noraudzījās uzvecā nama apsūbējušām durvīm, aiz kurām vēl varēja dzirdēt sievietes vienmērīgos, ritmiskos soļus.Tip… tip… tip… tie skanēja gaitenī un atbalsoja Manfrēda ausīs.

«Šika, eleganta, bet pūcīga kā kaķe… » Manfrēds nodomāja. «Ietrunējis zobs… Ko viņa ar togribēja sacīt? Kurš ir tas ietrunējušais zobs? Vai tas nav aplinku mājiens, ka es… ka man?… Ej nu sazini,sievietes dažreiz ir tik sarežģītas un neizdibināmas. Tu vari lauzīt galvu un zīlēt, cik tev tīk, bet pieskaidrības tik un tā netiksi, jo otra cilvēka dvēselē neielīdīsi. Varbūt viņa grib tīšām paķircināt tevi, betvarbūt tā ir tikai sievišķīga koķetērija, bez kuras šīs būtnes nevar un nevar iztikt, lai arī tu būtu kauču vaipats Apollons, Šekspīrs, Bils Hallejs, Čarlijs Caņlins vai kāds cits sava laikmeta milzis… Nav vērtslauzīt galvu, Manfred, nav vērts burties un zilēt. Pie darba, Manfred! Lai nu daži cilvēki skatās uz tevi kāskatīdamies, tu esi vērtību radītājs — materiālo un garīgo bagātību raugs. Dari savu darāmo, un, kad tasbūs izdarīts, kāda kuram pēc tam daļa, kā tu savu dzīvi izskaistini, — skaistinādams savējo, tu dari skaistuvisas sabiedrības dzīvi. Pienāks laiks — un visi to sapratīs, vai ne?

Viņš ierausās «Moskvičā» un aizbrauca dienesta darīšanās uz Roberta Zundaga vārdā nosauktokolhozu.

3

Padzirdējusi durvju zvanu, Astra steidzās novākt Manfrēda atstātos zīmējumus, bet, kad gaitenīatskanēja Ainas Lindes balss, sasveicinoties ar Skudru, kurš bija aizgājis ielaist atnācēju, viņanomierinājās: savs cilvēks, no tā nekas nav jāslēpj.

Viņas pazina viena otru jau trīspadsmit gadus, kopš lielā kara beigām, kad Aina — toreiz vēllatviešu strēlnieku korpusa saninstruktore — bija uzmeklējusi no evakuācijas nupat kā atgriezušos AstruZundagu, lai paziņotu tai par viņas vīra Roberta bojāeju frontē. Tā bija satraukta, sāpīga iepazīšanās, untai sekoja abpusīga pieķeršanās, kas ātri izauga par īstu draudzību, jo abām — Astrai un Ainai — bezgaladārgs bija viss, kas saistījās ar Roberta Zundaga personu. Viņām tās bija atmiņas, smeldzošas un skaistas,katrai mazliet savādākas, — apkopotas šīs atmiņas veidoja pilnīgu priekšstatu par kādreiz tik tuvo untagad neaizmirstamo cilvēku.

Aina nebija šejieniete, bet, kad beidza Medicīnas institūtu un viņai lika priekšā strādāt provincē,viņa bez stomīšanās izšķīrās par Eglaines slimnīcu, un vienīgais iemesls šai izvēlei bija tas, ka te dzīvojaRoberta Zundaga piederīgie, bet par partijas rajona komitejas pirmo sekretāru strādāja Emīls Skuja —viens no Ainas karabiedriem. Kad Astra vēlāk apprecējās ar Skudru,

šis notikums neko nespēja grozīt viņas attiecībās ar Ainu. Viņu draudzība turpinājās, varbūt tikainedaudz citādā aspektā.

Ielaidis Ainu sev pa priekšu istabā, Skudra atkal paskatījās savā rokas pulkstenī, nokremšļojās unieminējās:

— Es laikam jums nebūšu vajadzīgs. Parunājieties bez manis. Kantorī gaida cilvēki.— Es šodien braukšu uz Rīgu, — Aina, sasveicinājusies ar Astru un it kā atbildēdama Skudrām,

ieteicās.— Vakarā būšu atpakaļ. Varbūt jums ko atvest?Skudra saskatījās ar sievu.— Nezinu, tā kā nav nekas padomā, — viņš sacīja.— Varbūt Astrai kas vajadzīgs.— Tev jau nebūs laika pa veikaliem staigāt, — Astra piezīmēja. — Droši vien visu dienu

pavadīsi ministrijā.— Ar ministriju jau iepriekš visu nokārtoju pa telefonu, — Aina atsaucās. — Jāsaņem tikai vīza

kādam norīkojumam, bet arī tas ir saskaņots. Tā ka pāris stundu līdz autobusa atiešanai būšu brīva.— Nesen esot saņemti jaunie čehu modes žurnāli, — Astra ieminējās. — Ja tev iznāks laika,

nopērc man vienu.— Un vairāk neko? — Aina jautāja, saraukdama uzacis un paskatīdamās vispirms Astrā, pēc

tam — vien- aldzīgāk un paviršāk — arī Skudrā.— Uz jaunnedēļas beigām man pašai vajadzēs braukt uz Rīgu, — Astra paskaidroja. — Vasaras

mētelis būs gatavs. Jāsaņem. Bet kā tad tu tik pēkšņi sadomāji braukt? Vēl aizvakar, kad satikāmies, tunekā par to neteici.

— No ministrijas man piezvanīja tikai vakar. Bez tam ir vēl viens iemesls. Bet vispirmspieliksim punktu pirmajam jautājumam. Cehu modes žurnāls — un tas būtu viss?

— Es neko vairāk nevaru izdomāt, — Astra iesmējās.— Varbūt tu, Jāni?Skudra tikai paraustīja plecus.— Man pašreiz nekas nav vajadzīgs. — Tad viņš mēģināja pajokot: — Kad jūs brauksiet

nākošo reizi, uztaisīšu sarakstu.— Skaidrs, — Aina noteica. — Pāriesim pie nākamā jautājuma.— Varbūt tagad es varu būt brīvs? — Skudra atgādināja.— Labāk būtu, ja jūs vēl ziedotu man pāris minūšu sava laika, — Aina nopietni paskatījās Skudrā.

— Tas ir tāds jautājums, kuru bez jums nav iespējams izlemt.— Ja tā… — Skudra kā padodamies noplātīja rokas. — Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Ar masām

neuzdrošinos strīdu sākt, — viņš vēlreiz mēģināja pajokot, un atkal viņa joks nerada atbalsi. Brītiņu vēlākviņš to atcerējās, un viņam bija kauns par saviem vārdiem.

Aina dažus mirkļus klusēja — taisni tik daudz, cik nepieciešams, lai pārietu no vienas noskaņas,ikdienišķas un vienaldzīgas, kādā citā — dziļākā un dramatiskākā. Tas nebija vajadzīgs kaut kādamefektam — viņa gluži vienkārši citādi nevarēja. Kad Aina ierunājās, viņa pat ārēji pārvērtās: skatienskļuva tumšāks, balss klusāka un iekšēja saviļņojuma pilna, pirksti nervozi knibināja sārtās zīda šallītesgalus; līdz tam sēdējusi pie galda iepretim Astrai un Skudrām, viņa nez kāpēc piecēlās kājās un raudzījāsviņiem garām, kaut kur tālumā, it kā sarunājoties ar kādu, kura klātbūtni pārējie nemanīja un kuru tikaiviņa viena pati šai brīdī redzēja sev priekšā.

— Jūlija beigās aprit piecpadsmit gadu, kopš kaujas laukā savu galvu nolika Roberts Zundags. Esnesen runāju ar Emīlu Skuju… viņš jau agrāk ir aprunājies ar citiem Roberta cīņasbiedriem, kas vēl irdzīvi. Roberta biedri grib šo dienu atzīmēt… rīkot tādu kā tikšanos. Tagad ir jautājums — kurā vietā laitas notiek? Daži domā, ka vislabāk to izdarīt Rīgā, jo tur visvieglāk sabraukt kopā. Skuja ar mieruuzņemties visas šīs lietas organizēšanu un uzskata, ka visatbilstošākā tikšanās vieta būtu pie mumsEglainē, jo te dzīvo Roberta piederīgie. Es… es arī tā domāju. Mums abiem — Skujam un man — liekas,ka, no dažādiem viedokļiem raugoties, tādai sanāksmei pati piemērotākā vieta būtu te, pie jums, jūsudzīvoklī. Ja šeit nevarētu, tad vajadzēs pameklēt citu vietu, bet priekšroka pieder jums. Šodien man par tojāpaziņo republikas kara komisariātā pulkvedim Skalderam — viņš ir agrākais Roberta pulkakomandieris un pats arī grib piedalīties sanāksmē. Galīgais vārds šai lietā pieder jums. Kā jūs skatātiesuz to?

Iestājās klusums. Visi iegrima domās. Aina atkal apsēdās un gaidīja, ko sacīs Astra un Skudra.«Jau piecpadsmit gadi pagājuši, kopš nav vairs Roberta Zundaga,» domāja Astra. «Bet liekas, ka vēl

vakar viņš stāvējis tavā priekšā stalts un vīrišķīgs, spožām acīm raudzījies tevī un, cieši roku spiezdams,sacījis: «Galvu augšā, Astra! Gaidi mani mājās un audzini dēlu — mēs vēl tiksimies…» Tā viņš bijateicis tālajā Pievolgas sādžā, atvadīdamies no sievas un dēla un kopā ar citiem Latvijas vīriem aiziedamsuz Latviešu strēlnieku divīzijas formēšanas vietu. Vēl divus gadus pēc tam no viņa pienāca vēstules…Laikraksti rakstīja par viņa varonību, kaujas nopelniem un apbalvojumiem — viņš bija slavens cīnītājs,viens 110 tiem, kurus dēvē par varoņiem. Un tad vairs pastnieks neatnesa nevienu vēstuli. Vēl gan rakstījaviņa biedri, tie, ar kuriem kopā viņš bijis savā pēdējā kaujā… Pēc kara beigām atsūtīja iedragāto RobertaZundaga kasku — tā vēl šodien kopā ar pārējām viņa lietām ir saglabāta un guļ Gunāra istabā uz galda, unsprāgstošās lodes izrautais caurums kaskā liecina par notikušo. Nav vairs Roberta, piecpadsmit gadus navvairs viņa, un tomēr viņš nav miris: vēl dzīvo viņa slava, dzīvo nostāsti par viņu. Roberta Zundaga vārdāir nosaukts kolhozs, pionieru vienība, iela provinces pilsētā, kur viņš kādreiz dzīvojis; skulptors irakmenī kalis viņa krūštēlu, un dzejnieki savās vārsmās stāstījuši par viņa vīrišķību. Tauta nav aizmirsusisavu varonīgo dēlu, un tuvinieku sirdīs viņa tēls joprojām nav izbālējis.» Bet šodien kāds cits cilvēks sēžAstrai līdzās pie galda, tas ir stājies Zundaga vietā, viņš ir tēvs viņas bērnam un vistuvākais draugs viņailīdz mūža galam. To prasīja dzīve — vienmēr jaunā, tālāk un tālāk ritošā dzīve. Un nezin kāpēc Astra šaibrīdī sajutās it kā neērti šā cilvēka priekšā, it kā viņa tam ko būtu nolaupījusi vai taisītos nolaupīt.

Arī Jānis Skudra domāja šai brīdī, un tās bija mulsas, nemierīgas domas, priecīga tajās nebija itnekā. Viņš nav ne muļķis, ne egoists, un viņam nekad nav prātā nācis kaut ko pārmest Astrai par viņaspagātni, par to laiku, kas piederēja viņai vienai. Nē, to viņš nav darījis un nedarīs nekad, bet viņam labākpatiktu, ja pagātnes ēnas tik bieži nelauztos iekšā viņa šodienas dzīvē. Roberts Zundags ir miris, bet viņštomēr šad un tad traucē dzīvajiem dzīvot. Jānis Skudra labprāt izvairītos no šā cilvēka leģendārās ēnas,bet tas nav viņa spēkos, jo tas nav atkarīgs no viņa gribas vien. «Roberta Zundaga pēcnāves slava irfaktors, kas pastāv neatkarīgi no tavas patikas vai nepatikas,» domāja Skudra, «bet būtu labāk, ja tā retākatgādinātu par sevi. Šodien tā sevi atgādināja pilnā balsī.» Skudra jutās, it kā viņu kāds neredzams spēksspiestu laukā no viņa vietas dzīvē, kuru viņš bija uzskatījis par savu, bet kura izrādījās piederam kādamcitam, lai arī šis cits nebija nekas vairāk kā abstrakts jēdziens — atmiņas par neesošo. Ja tikšanās notikste, tad viens cilvēks todien būs lieks šajā namā un tas liekais būs viņš, Jānis Skudra. Taču, paradis visāslietās pakļauties savas sievas gribai, viņš neredzēja ne iemeslu, nedz iespēju šoreiz rīkoties savādāk nekācitos gadījumos, un, kad Astra viņam jautāja, kā viņš skatās uz Ainas priekšlikumu, Skudra atbildēja: —Kā tu teiksi, tā lai notiek.

Ln tika norunāts, ka Roberta Zundaga piecpadsmitajā nāves dienā visi tie, kam viņš bija tuvs undārgs, satiksies te — Jāņa Skudras dzīvoklī. Skudra tūliņ aizgāja uz kantori un visu dienu bija tāds kānomākts, kā sabozies — neviens darbinieks todien neko nevarēja izdarīt viņam pa prātam. Aina dažasminūtes vēl uzkavējās pie Astras un mazās Vizmas, tad ari viņa devās prom, jo drīz vajadzēja pienākt

Rīgas autobusam. Palikusi viena ar mazo meiteni, Astra šo to sakārtoja dzīvoklī, novilka rītasvārkus unpārģērbās vieglā, gaišā vasaras kleitā, pēc tam apsēdās pie trimo, sasprauda matus un mazliet ar karmīnazīmuli uzkrāsoja lūpas.

Dzīve ritēja tālāk.

OTRA NODAĻA

1

Rīgā torīt nolija silts lietus, atvieglojot sētniekiem darbu. Ielas bruģis un asfaltētie trotuāri spīdējakā melna stikla spoguļi, un plaukstošās liepas spoguļojās tajos. Kolīdz saule pakāpās augstāk, zeme unakmeņi sasila un sāka kūpēt ar vieglu migliņu, kas izskatījās kā pašas pilsētas elpa.

Gunārs Zundags pamodās reizē ar pirmajiem tramvaja zvaniem. Vēl bija ļoti agrs, un puisis varētuvismaz pāris stundu pagulēt, jo vairāk tāpēc, ka nekur nevajadzēja steigties: mācību gads bija beidzies,visi eksāmeni nolikti uz teicami un labi, un ceturtā kursa studenti šodien varēja doties mājup, lai pēc tamsāktu ražošanas praksi izraudzītajās vietās. Nekur nevajadzēja steigties … Tu vari gulēt, rokas paliciszem pakauša, skatīties griestos un klausīties, kā aiz loga šļakst lietus, bet tepat līdzās kopmītnes istabāklusi skan tavu aizmigušo biedru vienmērīgie elpas vilcieni. Šai brīdi viņi visi jūtas tāpat kā tu: bezrūpīgi,mierīgi, pilni vārdos neizsakāmas labsajūtas un brīves apziņas. Tā jūtas darba vīrs pēc paveikta grūtadarba cēliena; viņš godīgi veicis savu pienākumu, apzinās, ka nav nevienam nekā parādā un var drošiskatīties acīs visiem cilvēkiem.

Viņi bija seši vienā istabā. Gunāra gultiņa atradās pie ārējās sienas līdzās vienam no diviem telpaslogiem. Gunārs domāja par to, kā viņi šodien izklīdīs pa dažādiem Latvijas kaktiem, aiznesdami sev līdzikaut ko trauksmīgu un svaigu — savu jauno dvēseļu nemieru, dzlvotprieku, savus jauneklīgos sapņus unilgas. Neviens no viņiem šoreiz neatgriezīsies mājās tāds, kāds aizgājis no tām; arī viņš, Gunārs Zundags,pārnāks mājās savādāks, it kā pārvērties, it kā svešāks kļuvis, un mājinieki sākumā nevarēs saprast, kas arviņu noticis. Vēlāk viņi apradīs ar notikušo pārmaiņu un viss atkal liksies dabiski un pareizi. Bet noticisšai laikā ir daudz. Par to gādāja dzīve, saskare ar biedriem, izlasītās grāmatas un visi tie lielie un maziepārdzīvojumi, kas sastāda un veido cilvēka esības saturu. Ja cilvēks tikai divdesmit trīs gadus vecs, tadviņš vēl ir kā elastīgs sūklis, kas ar visām porām nemitīgi un nepiesātināmi uzsūc sevī visus jaunosiespaidus, un pati dzīve nerimtīgi gādā par to, lai šo iespaidu netrūktu; daļa no tiem vēlāk izplūst laukā,bet daži paliek uz visiem laikiem cilvēka būtībā, aizķeras atmiņā, nogulsnējas apziņas dziļumos, un no šimnogulsnēm ar laiku izaug atziņas. Ari Gunārs bija divdesmit trīs gadus vecs, un ar viņu notika tas pats, kasnotika ar viņa paaudzes biedriem. Viņš pēdējā laikā daudz domāja par esības jēgu, meklēja un likāsatradis savu dzīves ideālu, pēc kura tiekties; šķita, ka viņam jau sākuši izveidoties pašam savi vadošieprincipi, kas gan dzīvi nedarīja vieglāku un vienkāršāku (jo tāda tā nekad nemēdz būt), bet vērta toskaidrāku, pārredzamāku un ļāva drošāk orientēties dažādos stāvokļos un apstākļos. Turklāt viņam tagadpāris reižu nedēļā nācās skrāpēt vaigus un virslūpu ar žileti… un bija radusies kāda meitene, par kurubieži vajadzēja domāt. Viņš nezināja, vai tas ir kaut kas paliekams un īsts — tas vienreizīgais unneatkārtojamais, ko gaida katrs cilvēks un kas kā ar sudraba zīmuli ievelk jaunus, neizdzēšamus vaibstusindivīda garīgajā portretā, — bet katrā ziņā tas bija kaut kas pirmreizlgs, ne ar ko nesalīdzināms un tikspēcīgs, ka piešķīra gluži jaunu, trauksmaināku un reizē maigāku skandumu visai pasaulei.

Viņu sauca — Laima, un viņai bija tumši mati, brūnas acis, un viņa mācījās tai pašā kursā, kurGunārs, tikai agrāk viņš to nebija pamanījis, lai gan viņi gandrīz ik dienas satikās auditorijās un mācībukabinetos un sastāvēja vienā komjaunatnes organizācijā. Tā bieži mēdz būt, ka mēs simtiem reižu paejamgarām kādam cilvēkam un to neievērojam, neizdalām pārējo ļaužu vidū; tā tas turpinās līdz tai dienai, kadnejaušs gadījums liek ciešāk tajā ielūkoties. Pēc tam mēs viņu pēkšņi ieraugām pavisam citā izskatā unvairs nevaram aizmirst.

Gadījums, kas pievērsa Gunāra Zundaga uzmanību Laimai Irbei, bija diezgan dramatisks. Šorīt,kamēr Gunāra biedri vēl gulēja, viņš jau kuro reizi domāja par to, atcerējās visus sīkumus un vēlreiz

pārdzīvoja visu, kas toreiz tik dziļi — kā pēkšņa vētras brāzma — bija ietekmējis viņu.Tas notika ziemas otrajā pusē, drīz pēc eksāmenu sesijas, kad Lauksaimniecības akadēmijā sākās

kārtējais mācību semestris. Kādu vakaru notika fakultātes komjaunatnes organizācijas pārskata-vēlēšanusapulce. Kad debates par pārskata ziņojumu bija beigušās un sapulcei vajadzēja izvirzīt kandidatūrasfakultātes komjaunatnes komitejai, sapulces prezidijs, kurā bija ievēlēts arī Gunārs, saņēma kādu anonīmuvēstuli. Adrese un vēstules teksts bija uzrakstīti pārvērstā rokrakstā zīmētiem burtiem. Paraksta vietāstāvēja apzīmējums — Komjauniešu grupa. Sapulces vadītājs izlasīja vēstuli un tā kā samulsa, tad deva toizlasīt līdzšinējam komsorgam un partijas organizācijas pārstāvim. Viņi sarunājās savā starpā, un Gunārs,kurš sēdēja prezidija otrajā rindā, dzirdēja tikai šīs īsās sarunas beigu frāzi: — Tagad ne, bet, kadapspriedīs attiecīgo kandidatūru, šo vēstuli vajadzēs nolasīt sapulcei. — Pēc tam sākās kandidatūruizvirzīšana. Vispirms vienojās par komitejas skaitlisko sastāvu, un tika nolemts ievēlēt septiņus locekļusun divus kandidātus. Šī procedūra aizņēma tikai pāris minūšu. Tikpat ātri norisinājās kandidatūruizvirzīšana. Izvirzīts tika arī Gunārs Zundags. Kad sapulce bija jau izvirzījusi sešas kandidatūras,piecēlās kāds students un nosauca vēl trīs uzvārdus, un tikai tad, pēc sapulces dalībnieku priekšlikuma,sarakstu slēdza. Uz septiņām vietām tātad uzstādīti bija deviņi kandidāti, un balsošanā varēja sagaidīt asucīņu. Kuras būs galvenās figūras šajā cīņā, to vēl nevarēja paredzēt, bet tas kļuva skaidrs, kad sākaapspriest atsevišķas kandidatūras. Visiem izvirzītajiem kandidātiem sapulce lika izstāstīt savuautobiogrāfiju, pēc tam par katru atsevišķi lēma: atstāt vai neatstāt sarakstā aizklātai balsošanai. Dažiemuzstādīja pa jautājumam, citiem nejautāja neko, bet sarakstā aizklātai balsošanai citu pēc cita atstāja visusapspriestos kandidātus. Tā tas gāja diezgan ilgi, raiti un bez skandaloziem momentiem. Kā pēdējoapsprieda Kārļa Stērstiņa kandidatūru. Sapulce mierīgi noklausījās viņa autobiogrāfiju, tāpat kā pirmstam bija noklausījusies iepriekš apspriestos kandidātus, uzstādīja dažus jautājumus (kad iestājieskomjaunatnē, kādu darbu strādā viņa vecāki), uz kuriem puisis deva īsas, konkrētas atbildes, tad sapulcesvadītājs paziņoja, ka saņemta kāda vēstule, un nolasīja tās tekstu. Vēstules saturs bija šāds:

«Sapulces prezidijam.Fakultātes komjauniešu grupa, uzskatīdama to par savu svētu pienākumu, dara zināmu, ka ceturtā

kursa students Kārlis Stērstiņš ar savu rīcību kompromitē Lauksaimniecības akadēmijas studentu saimi,apkauno komjaunieša vārdu un met ēnu uz sava tēva — mežrūpniecības saimniecības direktora vārdu.Kārlis Stērstiņš ziemas brīvlaikā

Izrādes «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» mēģinājumā laikā Akadēmiskajā drāmas teātrī 1963.gada janvārī. Tas ir rakstnieka pēdējais apmeklējums teātrī, kurā uzvestas gandrīz visas viņa lugas unprozas darbu dramatizēj umi

žūpoja kopā ar bijušajiem aizsargiem un leģionāriem, dziedāja leģionāru dziesmas un vēlāk piekāvakādu sirmgalvi, tāpēc ka tas attiecās viņam dot naudu jaunai uzdzīvei. Vajadzības gadījumā varam paziņotkonkrētus faktus, liecinieku vārdus un piegādāt lietiskus pierādījumus.

Kārlis Stērstiņš nav cienīgs atrasties komjaunatnes rindās. Viņam nav vietas padomju studentu —nākošo komunistiskās sabiedrības cēlāju vidū. Viņš ir liekulis, cilvēks ar divām sejām, bet abas viņasejas ir riebīgas. Mūsu namam jābūt tīram! Mēs prasām stingru izmeklēšanu. Mēs prasām, lai tiktunoturēta biedru tiesa. Patiesībai jānāk gaismā. Komjauniešu grupa.»

Visas acis tai brīdī raudzījās Stērstiņa sejā. Un, lai gan neviens vārds tajā izvirumā nebija patiess unlai gan Stērstiņš saprata, ka sapulces dalībnieki netic šiem meliem, viņš apmulsa un nobāla, kā būtuapmulsis un nobālējis katrs cilvēks, kuram pēkšņi un ne par ko kāds garāmgājējs iespjāvis sejā: spļāviensir noticis, tu esi aptraipīts un spiests noslaucīt traipekli. Nezināmajam nelietim varbūt nekas vairāk navvajadzīgs, viņam gribas redzēt, kā tu slaucīsies.

— Kā mēs rīkosimies šajā gadījumā? — sapulces vadītājs griezās pie auditorijas. — Kādi būspriekšlikumi?

— To netīro papīra gabalu vajag sadedzināt un pelnus iebērt saslauku kastē! — iesaucās Gunārs, undaudzas balsis viņu atbalstīja.

— Nevis sadedzināt, bet izdarīt ekspertīzi un noskaidrot, kas to rakstījis! — iesaucās kāds cits.— Varbūt paklausīsimies, ko par visu šo lietu saka pats biedrs Stērstiņš, — sapulces vadītājs teica

un pamudinot pamāja Stērstiņam ar galvu. — Lūdzu, tev vārds.Kārlis Stērstiņš — slaids gaišmatis labi šūtā uzvalkā — aizgāja līdz tribīnei, brītiņu stāvēja, zobus

sakodis, tad aizsmakušā balsī sāka runāt: — Viss, kas tajā vēstulē rakstīts, ir meli no viena gala līdzotram. Es lūdzu visu izmeklēt, visstingrākā veidā pārbaudīt. Esmu gatavs atbildēt uz jebkuru jautājumu…tagad vai vēlāk. Manu vārdu komitejas locekļu kandidātu sarakstā lūdzu svītrot.

Stērstiņš apklusa un brītiņu palika stāvam tribīnē, gaidīdams, vai sapulce neuzstādīs vēl kādujautājumu, bet, kad neviens neko nejautaja, viņš pagriezās, aizgāja līdz savai vietai un apsēdās.

— Vai kāds no sapulces dalībniekiem vēlas izteikties? — sapulces vadītājs jautāja.— Nav vērts laiku tērēt! — sauca no zāles. — Stēr- stiņu vajag atstāt sarakstā aizklātai balsošanai!— Es lūdzu vārdu! — atskanēja zāles vidū. Rindas galā piecēlās kāda meiča tumšzilā džemperī un

pacēla roku.— Vārds biedrenei Irbei, — sapulces vadītājs teica. — Nāciet šurp, runājiet no tribīnes, lai visi

var jūs redzēt un dzirdēt.Viņa izspraucās caur šauro eju, kas bija atstāta krēslu rindu vidū, un uzkāpa tribīnē. Tikai tagad

Gunārs viņu ieraudzīja. Mazliet nobālusi aiz uztraukuma, sarauktām uzacīm, sakniebtām lūpām, nervozipirkstos žņaudzīdama bloknotu, Laima Irbe dažus mirkļus ar sa- tumsušu skatienu raudzījās zālē — pretītiem daudzajiem acu pāriem, kas saintriģēti un pilni neparasta sprieguma nolūkojās viņā. Tad viņa, it kāko meklējot, aplaida skatienu zālei, visiem tās kaktiem.

— Es zinu, ka viņš ir te, tikai nevaru uzreiz ieraudzīt, — atskanēja Laimas balss. — Nelietis, gļēvaisde- nunciants, šīs anonīmās vēstules autors katrā ziņā ir te, kopā ar mums šajā telpā. Biedri, iedomājietieskatrs, kādā stāvoklī mēs atrodamies: mūsu vidū ir nelietis, netīrs un Jauns radījums, un mēs nezinām, kurštas ir. Varbūt viņš sēž jums cieši blakus un jūs apmaināties ar viņu klusām piezīmēm par to, kas tagadnotiek. Un viņš runā jums līdzi, piekrīt jums, izliekas pievienojamies jūsu sašutumam. Pēc sapulces,aiziedami no šejienes, jūs varbūt atvadoties spiedīsiet viņam roku, nezinādami, ka tā ir netīra, lipīga roka,kas var jūs notraipīt. Viņš ir viens, lai gan runā grupas vārdā, bet, tā kā mēs nezinām, kurš tas ir, mumsnākas domāt par daudziem un nepelnīti turēt aizdomās savus godīgos biedrus, jo tikai katrs pats par sevimēs zinām, ka neesam vainīgi.

Kamēr viņa runāja, zālē notika neapzinīga sakustēšanās, viens otrs zagšus paskatījās blakussēdošajos, dažs instinktīvi atrāvās mazliet tālāk no sava kaimiņa — likās, ka telpā būtu ielauziessavstarpējas neuzticēšanās

gars. Gunārs nespēja atraut izbrīna pilno skatienu no meičas sejas, kuru viņš redzēja profilā. Viņanebija tam ne draugs, pat ne laba paziņa, tikai parastais studiju biedrs. Kāpēc viņa tagad tā runā? Laimanepavisam nebija no tām vienmēr un visur aktīvām būtnēm, kuras katrā gadījumā steidzas paziņot savuviedokli; drīzāk viņu var uzskatīt par noslēgtu, sevī ierāvušos, mazrunīgu un atturīgu meiteni; agrākāskomjaunatnes sapulcēs un studentu sanāksmēs Gunārs ne reizi nebija piedzīvojis, ka Laima Irbe uzstātos.Bet todien viņa runāja, un no katra vārda dvesa pretī kaislība, dziļš nemiers, gaišs, aizdedzinošs spēks.Gunārs to agrāk nebija pat nojautis, tāpēc todien jo lielāks vērtās viņa izbrīns par notiekošo. Tikai tagadGunārs pilnīgi ieraudzīja arī viņas ārējo izskatu: smuidro augumu, tumšos, kuplos matus, brūno acu spožoskatienu, domīgo sejas izteiksmi un mazās rokas ar tievajiem, baltajiem pirkstiem. Ja Gunāram tai brīdīkāds jautātu, ko viņš domā par Laimas Irbes izskatu, viņš nebūtu varējis pateikt, vai viņa ir skaista vaineglīta, — viņš zināja tikai to, ka viņa tam patīk ar katru mirkli vairāk.

— Tas ir vecs, nodrāzts, bet diemžēl vēl šad un tad vērojams paņēmiens, — Laima turpināja. —Anonīmās vēstules autora nolūks ir skaidrs: pēdējā brīdī pirms vēlēšanām mest ēnu uz cilvēku, apliet toar samazgām un panākt, ka šo cilvēku neievēlē tur, kur biedri viņu gribējuši ievēlēt. Viņš labi zina, ka visiapmelojumi tiks atspēkoti, ka apmelotais cilvēks tiks reabilitēts, bet tas viņu neuztrauc, jo ļaunais nodomstik un tā būs piepildīts: viņš būs uz bridi ietekmējis kolektīvu un kavējis tam spert pareizo soli. Biedri,neļausim tam notikt! — viņa iesaucās. — Pārvilksim svītru nelieša nodomiem un iecerēm. Kārli Stērstiņu— lai gan viņš pats aiz saprotamiem iemesliem lūdz noņemt savu kandidatūru — vajag atstāt sarakstā unne vien atstāt, bet arī ievēlēt. Tā būs mūsu vispareizākā atbilde slepenajam nekrietnelim.

— Pareizi! — atskanēja saucieni zālē. — Laimai taisnība!Aizejot no tribīnes, viņu pavadīja skaļi aplausi. Gunārs iedomājās, ka droši vien šai brīdī aplaudē

arī tas — netīrais un zemiskais — un ne jau piekrizdams Laimai, bet cenzdamies slēpt savas īstās jūtas.Un varbūt tiešām

notiks vēl, ka viņš, Gunārs Zundags, šovakar pēc sapulces atvadoties paspiedis roku cilvēkam,

kuram vajadzētu iezvelt ar dūri pa seju.Stērstiņu ievēlēja komjaunatnes komitejā — pretī bija nodotas tikai divas balsis.Saticis Laimu pēc sapulces gaitenī, Gunārs tuvojās viņai.— Apsveicu jūs! Jūs izturējāties kā īsts cilvēks. Ja jums nav iebildumu — būsim draugi.— Labi, — viņa atbildēja. — Iebildumu nav.Ar to viņu pirmā intīmā saruna beidzās. Par tālāko gādāja laiks, dzīves nerimtīgais plūdums, katra

jauna nodzīvota diena. Šodien viņi bija labi draugi un varbūt pat vairāk nekā draugi. Tuvāk iepazinies arLaimu, Gunārs atklāja viņā aizvien jaunas pievilcīgas īpašības; viņš tikai nespēja saprast, kāpēc pārējiecilvēki tās nesaredz un neprot novērtēt. Viņš dabūja zināt arī to, ka Laimas tēvs Aleksandrs Irbe irpriekšsēdētājs kādā Eglaines rajona kolhozā, kurš nosaukts viņa tēva — Roberta Zundaga vārdā. ŠovasarGunārs savu ražošanas prakses laiku nostrādās tieši tur, tajā kolhozā. Turpat strādās arī Laima, un vissbūs jauki, brīnišķīgi — tā, kā jābūt.

Vēlāk noskaidrojās arī, kas rakstījis anonīmo vēstuli: tas bija kāds students Indulēns, kurš parnesekmību un huligānismu mācību kursa vidū bija izslēgts no Lauksaimniecības akadēmijas. Ar KārliStērstiņu viņam bija veci personīgi rēķini, kur galveno lomu spēlēja kāda meiča; Indulēns dzērumā patsvēlāk palielījās ar savu «varoņdarbu», un tādā kārtā tas kļuva zināms Stērstiņa biedriem.

Mazliet vēlāk, kā parasts, šorīt sāka čīkstēt gultiņas. Pamodušies puiši tūliņ vēl necēlās augšā, betvēl brīdi pavalstījās savās gultās. Tad kādam sagribējās uzpīpot, tas uzrāva kājās bikses un izslīdēja noistabas, lai attiecīgā vietā ierautu pirmo rīta dūmu, kas īstam pīpmanim šķiet visgardākais. Kādam citamienāca prātā, ka derētu noskūties, kamēr mazgājamā telpā nav vēl sākusies burzma. Atskanēja paklusasarunāšanās, paspruka pirmais joks, pirmie smiekli, un tūliņ viss gāja vaļā tāpat kā citus rītus. Sākās jaunadiena. Mazgājamā telpa dūca kā bišu strops. Cits citu apceldami, zirgodamies un velnu

dzīdami, puiši noskaloja sejas aukstā ūdenī, ar žiletēm skrāpēja vaigus, sakārtoja gultiņas unsaģērbās, tad iekoda pieticīgo studentu azaidu un mazās grupās sāka izklīst kur kurais: dažs saņemtstipendiju, dažs uz telegrāfu nosūtīt mājiniekiem ziņu par savu drīzo ierašanos, dažs pie draugiem unpaziņām atvadīties pirms aizbraukšanas, bet viena daļa devās tieši uz dzelzceļa staciju vai autoostu.

Kopmītne palika tukša un klusa, tāda tā paliks līdz pašam rudenim. Varbūt tikai vasaras vidū tekādreiz uz dažām dienām apmetīsies provinces ļaudis, dziesmu svētku vai lielu sporta sarīkojumudalībnieki, kurus visus nespēs uzņemt Rīgas viesnīcas. Un var būt, ka viens otrs no tiem, kas šodienaizgāja no šejienes, rudenī vairs neatgriezīsies: dzīvē visādi notiek.

Gunārs savas darīšanas bija nokārtojis jau iepriekšējā dienā un būtu varējis tūliņ doties uzautostaciju, bet tad viņam ienāca prātā doma, ka vajadzētu nopirkt kādu dāvanu mājiniekiem — mātei,mazajai Vizmai… arī patēvam. Neko lielu viņš gan nevarēja nopirkt, tikai pa kādam nieciņam, cik jau nupatukšā studenta kabata atļāva. Un taisni tāpēc, ka tā atļāva tik maz, viņam vajadzēja ilgi lauzīt galvu,kamēr izdomāja, ko pirkt, un pēc tam vēl ilgāk nācās staigāt pa veikaliem, kamēr nodomāto sameklēja.Beidzot viss kaut kā — ar dievu uz pusēm — bija izdarīts, bet rīta autobuss ar to pašu jau nokavēts, unGunāram nāktos braukt ar pēdējo autobusu, kas ierastos Eglainē tikai pašā vakarā, ja savās pilsētas gaitāsviņš nesastaptos ar Kārli Stērstiņu.

— Tu arī vēl nevari izkulties no Rīgas? — Stērstiņš pabrīnījās.— Nokavēju autobusu, — Gunārs paskaidroja. — Tagad jāgaida līdz pulksten astoņpadsmitiem.— Kāpēc jāgaida — brauc kopā ar mani, — Stērstiņš teica. — Mans vecais šodien atbrauca man

pretim ar «Pobedu» — februārī kā nopirka, nav vēl paspējis no- klaburot. Viņš patreiz beidz kārtot kautkādas darīšanas ministrijā. Pēc stundas piebrauks pēc manis, un varēsim reizot. Ar mieru?

— Vai būs pa ceļam? Cik man zināms, tavs ceļš ved uz Ziemeļvidzemi, bet man jānokļūst Eglainē— labu gabalu sāņš no Pleskavas šosejas.

— Mēs varam izmest to mazo āķīti no šosejas līdz Eglainei un atpakaļ līdz šosejai, — Stērstiņšneatlaidās. — Tas prasīs ne vairāk kā lieku pusstundu. Ar mieru?

— Ja tas āķītis tevi neapgrūtinās, tad mani jau nekādā ziņā, — Gunārs iesmējās.— Tātad norunāts! — Stērstiņš pielika sarunai punktu. Stundu vēlāk viņi aizbrauca no Rīgas.

Mašīnu vadījaKārļa Stērstina tēvs — lielas mežrūpniecības saimniecības direktors; turpat tuvumā Kārlim

vajadzēja strādāt ražošanas praksē kādā kolhozā.

2

Gunārs izkāpa no «Pobedas» Eglaines tirgus laukumā un, atvadījies no Kārļa Stērstiņa un viņa tēva,devās mājup. Bija tieši tā stunda, kad uzņēmumos un iestādēs beidz darbus un visi steidzas drīzāk nokļūtmājās, lai iespējami pilnīgāk izmantotu pagaro vakara cēlienu. Gaiss vēl bija pilns dienas siltuma, uncilvēki, kurus Gunārs redzēja uz ielas, izskatījās tādi kā apātiski un apvītuši. Viņš satika vairākuspazīstamus puišus, savus agrākos skolasbiedrus, kuri tagad devās mājās no darba. Gunārs sasveicinājāsar tiem un apmainīja dažus vārdus — par savu dzīvi Rīgā un par nākamās vasaras nodomiem. Plašākuizrunāšanos viņi atlika uz vēlāku laiku, jo kā vieni, tā otri steidzās.

— Tu atnāc vakarā uz upi, — puiši uzaicināja Gunāru. — Padzenasim bumbu un pie vienapapļāpāsim par dzīvi.

— Labi, aiziešu … — Gunārs apsolījās.— Tikai nevelc garumā. Nāc, kamēr vēl gaišs.— Ņemšu vērā.Vasaras mēteli pār plecu pārsviedis, pasmago čemodānu kreisajā roka nesdams, Gunārs turpināja

savu ceļu. Pie celtniecības kantora viņš satika patēvu. Beidzis darbu, arī Jānis Skudra steidzās mājup, jogribēja līdz tumsai dažas stundas vēl kaut ko padarīt savā jaunceltnē.

— Skaties tik — tu jau klāt! — viņš konstatēja, sarokojoties ar padēlu. — Mēs domājām, kapārbrauksi tikai ar pēdējo autobusu.

— Vienam biedram bija atbraucis pretim tēvs, — Gunārs paskaidroja. — Viņš paķēra arī manilīdz.

— Lēti un labi, — Skudra iesmējās. Un tūliņ viņam arī pietrūka, ko runāt, — kā vienmēr, kadgadījās palikt divatā ar padēlu. Viņu attiecības nebija sliktas, tajās pagaidām nemanīja ne mazākāantagonisma, taču īstai sirsnībai un draudzībai ari trūka vietas. — Tātad atbrauci gan… — Skudra pēcmazas, neērtas pauzes vēl piezīmēja, un tas izklausījās tā, it kā viņam būtu brīnums par notikušo.

— Jā, atbraucu… — atsaucās Gunārs. — Vai mājās visi veseli?Gunāra jautājums bija kā glābšanas aplis, ko piesviež slīcējam, un slīcējs — Jānis Skudra, kurš šai

brīdī tiešām nezināja, par ko lai vēl runā ar atbraucēju, — tūliņ pieķērās tam un centās iespējami ilgāknelaist vaļā. — Nevienam nekas nekaiš, — viņš ierunājās lēni un svarīgi. — Māte jūtas labi. Vizma bijasaķērusi iesnas un veselu nedēļu staigāja šķaudīdamās un šņaukādamās, bet nu jau tas ir garām. Arsivēniem mums šogad neveicas …

— Ak tā? — Gunārs paskatījās no sāniem patēvā.— Nopirkām kolhozā divus ruksīšus, — Skudra turpināja, — bet ej nu sazini, kas tur bija, kas

nebija: viens nosprāga pēc divām nedēļām, otru vēlāk pašiem nācās nokaut, citādi arī tas būtu nobeidzies.Nevar saprast, kas tur bija par ķezu. Varbūt sarkanguļa, varbūt kas cits. Pēcāk nopirkām vēl vienu ruksi,un tā nu mums tagad būdā atkal ir baroklis.

Ar to pašu tik laimīgi atrastais temats bija izsmelts, un atkal iestājās klusums. Divi cilvēki, vienasģimenes locekļi, domās iegrimuši, lēnām soļoja viens otram līdzās, skatījās zemē un domāja katrs savudomu. «Šis cilvēks tev ir tēva vietā,» domāja Gunārs, «cilvēks, pie kura tu katrā laikā vari griezties pēcpadoma un palīdzības. Tu nekad to neesi darījis un laikam nedarīsi ari turpmāk, jo nejūti vajadzību pēc tā.

Padomu prasa tādam cilvēkam, kuram uzticas un kuru cienī. Viņš nekā slikta nav tev darījis, un tomēr tunezini, kāpēc viņam jāuzticas un par ko viņš jācienī, jo vienīgais apstāklis, kas jūs tur kopā, ir tas, ka viņšir tavas mātes vīrs. Oficiāli un formāli jūs esat radi, bet tikai oficiāli un formāli, un laikam gan tev labākpatiktu, ja šīs radniecības nebūtu. Un, ja tev kādreiz patiešām ievajadzētos cita cilvēka palīdzības,morālas vai materiālas, tu vispirms meklētu to kaut kur citur, ārpus mājām, un tikai tad, ja nekur citur toneatrastu, beidzot grieztos pie viņa … bet varbūt tu to nedarītu arī tad.»

Nē, tēva vietnieku šajā cilvēkā viņš nespēja saredzēt. Pašā radniecībā ar Jāni Skudru (lunārs sajutakaut ko nedabisku un apkaunojošu. Jānis Skudra un Roberts Zundags, viens dzīvais un otrs tikai atmiņutēls, — stādīt tos līdzās un salīdzināt nebija iespējams, bet, ja to darītu, tad katrs salīdzinājums iznāktudzīvajam par sliktu. Gunārs saprata, ka nav labi tā domāt, tomēr viņš nespēja nedomāt tā, un tas viņulāgiem nospieda — arī šai brīdī, soļojot pa ielu kopā ar šo cilvēku.

Jānis Skudra sava padēla izturēšanos varēja iztulkot kā gribēdams, bet spītību vai apzinīgu atvairībutajā nespēja saskatīt. Viņam likās, ka viņš pats, Skudra, ir vainīgs pie tā, ka viņu starpā līdz šim navnodibinājies kontakts. Viņam kā vecākajam un piedzīvojušākam no paša sākuma laikam vajadzēja ņemtiniciatīvu savās rokās, veltīt vairāk uzmanības padēlam, sevišķi pārejas laikā, iekarot viņa draudzību unuzticību. Viņš bija palaidis garām īsto brīdi, un viņu attiecības iegājušas tādās sliedēs, no kurām tāsnebija vairs iespējams ievadīt citā gultnē. Pie kā tas varēja novest? Varbūt ne pie kā, varbūt strupceļā.Apziņa, ka viņa spēkos nav kaut ko grozīt šajā lietā (jo tas nebija atkarīgs no viņa vien, tur bija vajadzīgaarī otra cilvēka atsaucība un labā griba), reizēm nomāca Skudru, bet runāt par to viņš nebūtu varējis ne arvienu cilvēku — pat ar savu sievu, Gunāra māti, ne.

Tā viņi turpināja soļot klusēdami, un abi ilgojās, kaut drīzāk nokļūtu mājās pie citiem cilvēkiem.Kad līdz mājām bija atlicis ko iet apmēram divi simti metru, viņi ieraudzīja mazo Vizmu. Meitene teciņussteidzās viņiem pretī, priekā starodama, no skriešanas piesarkusi, un pa gabalu māja ar roku.

— Guni… Guni… es tevi gaidīju visu dienu! — viņa sauca, un balss viņai ķērās aiz lielāsaviļņojuma. — Mamma gaida tevi! Es… man …

Abiem, Skudrām un Gunāram, uzreiz kļuva it kāvieglāk elpot. Viņi apstājās un smaidīdami sagaidīja meiteni. Gunāram aizmirsās, ka viņam līdzās

stāv šis apmulsušais, mazrunīgais vīrs, bet Skudra no sāniem vēroja padēlu. Garīgais iestingums beidzāskā upes krastā izmests un saules staru saēsts ledus gabals, kam pietika kājas pieskāriena, lai tas sadruptusīkās drumslās.

Vizma visu dienu bija gaidījusi Gunāra pārbraukšanu, steigusies uz autobusa pieturu, kad vajadzējapienākt mašīnai no Rīgas; pusdienās viņa nespēja apēst ne kumosa — vai tādā dienā maz varēja domātpar ēšanu, kad dzīve solīja brīnumu! Viņa domās iztēlojās sev, kas tad notiks, kad atnāks tas brīnums, kāviņa satiksies ar brāli, ko viņam pavēstīs un parādīs un kā viņš pēc tam stāstīs daudz jauku stāstu par to,ko redzējis un piedzīvojis Rīgā. Un tagad tas brīnums ir klāt, tur viņš stāv uz ielas pelēkā uzvalkā, kailugalvu un, laipni smaidīdams, raugās pretim, bet nekā brīnumaina nav, viss ir kā parasts, vienkārši unmierīgi. Gunārs ir tāds pats kā toreiz, kad aizbrauca uz Rīgu. Bet izrādījās, ka arī bez brīnuma ir labi,tāpēc vien, ka brālis pārbraucis.

Gunārs nolika čemodānu uz ietves un, satvēris Vizmu zem padusēm, pacēla gaisā un brītiņu it kāpētījot raudzījās viņai sejā. Tad nolika zemē un noglaudīja viņai matus.

— Tu jau, Vizmiņ, esi liela izaugusi, — viņš ierunājās.— Jā… — meitene čukstēja. — Man ir bilžu grāmata, un es tur visu varu izlasīt.— Es ari atvedu tev bilžu grāmatu par zvēriem un putniem, — Gunārs pavēstīja. — Kad taisīšu

vaļā čemodānu, es tev to atdošu.— Paldies… — Vizma viegli pakniksēja un pieķērās brālim pie rokas. Otrā rokā Gunārs paņēma

čemodānu, un visi trīs lēnām gāja tālāk.— Kas jums mājās jauns? — Gunārs apjautājās.

— Mums ir jauns kaķis, — Vizma teica. — Vecais runcis ziemā pazuda, un mamma atnesa mazukaķēnu. Viņš ir pelēks, ar strīpiņām.

— Un kā jūs viņu nosaucāt?— Par Inci.— Tas ir skaists vārds. Bet vai viņam uzvārds arī jau ir?Vizma samulsa.— Es nezinu. Vai tad kaķiem ir uzvārdi?— Dažiem ir, dažiem nav. Mēs arī Incim izdomāsim uzvārdu.— Jā, izdomāsim.Skudra vēroja šo satikšanos, redzēja, cik ļoti Vizma pieķērusies brālim, un saprata, ka Gunārs savu

mazo māšeli patiešām mīl. Un viņam kļuva labi ap sirdi. Šis mazais cilvēciņš, viņa miesa un asinis, bijakā vienojošais loceklis visas ģimenes savstarpējo attiecību ķēdē.

«Mēs tomēr esam vienota ģimene… laba ģimene, un viss ir pareizi…» Skudra domāja. «Dažreizcilvēki staigā it kā katrs savā krastā mazai tērcītei un nevar tikt viens otram klāt: to tērcīti nevar pārbrist,jo zem ūdens ir staignājs, — ja bridīsi pāri, iestrēgsi dubļos; bet vairāk nevajag kā mazu laipiņu, un otraiskrasts kļūst tūliņ sasniedzams, un cilvēki kļūst tuvi. Mūsu mājās tāda laipiņa ir šis bērns… mazā radībiņa,kas pati vēl nemaz nesaprot, ko tā nozīmē pasaulē.»

Astra nebija no tām sievietēm, kuras mēdz savas jūtas izpaust ar atklātu skaļumu un sentimentu; nē,viņa tikai noskūpstīja dēlu uz pieres, noglāstīja Gunāra plecu un smaidīdama brītiņu noskatījās viņā, it kāmeklēdama kaut ko jaunu viņa sejā un augumā. Viņa neteica neko, bet viņas starojošais skatiens pateicavairāk, nekā būtu spējuši izsacīt vārdi. «Lūk, tas ir mans dēls, liels un skaists…» likās sakām viņas acis.«Ar katru dienu tu kļūsti aizvien vairāk līdzīgs savam tēvam. Tas pats augums, tā pati seja ar taisnodegunu, enerģisko zodu un mazliet tā kā spītīgi sakniebtām lūpām. Un, kad tu runā, tad liekas, it kā istabābūtu pēkšņi atskanējusi Roberta Zundaga balss. Pat matu sasukājums tev ir tāds pats kā tavam tēvam, arceliņu kreisā pusē, un viens no augšējiem zobiem pašā mutes vidū ar tādu pat mazu defektu — sagrieziesbērnībā, izspiezdams no savas vietas priekšgājēju, piena zobu, ko laikā nebija pasteigušies izraut.» Unviņa izturēšanās, kustības, straujie, impulsīvie žesti — viss, viss ir tāds pats kā Robertam Zundagam, unviņam garšo tie paši ēdieni kā tēvam, un viņš tikpat rūpīgi mēdz sasiet kravates mezglu un turēt kārtībāsavu apģērbu. Katrreiz, kad Gunārs ir te, viņš ir kā dzīvs atgādinājums, un gribot negribot Astrai nākasdomāt par viņa tēvu.

Astra gribēja dēlu pacienāt, jo līdz vakariņām vēl būs jāgaida pāris stundu, bet Gunārs kategoriskiatteicās no launaga.

— Aiziešu uz upi, — viņš teica. — Apsolīju zēniem. Bet vakariņas ēdīsim visi kopā parastajālaikā.

Iegājis savā istabiņā, viņš atvēra čemodānu un novietoja drānas, veļu un grāmatas — visu savāspastāvīgajās vietās: skapī, atvilktnēs, uz mazā rakstāmgalda, tad atdeva Vizmai bilžu grāmatu, māteipasniedza vieglu šalliti, bet patēvam pusduci rūtainu kabatas lakatiņu — tas bija viss, ko viņš spējisnopirkt dāvanām.

Vizma tūlīt sāka šķirstīt bilžu grāmatu, un tēvs viņai paskaidroja, kas tie par zvēriem un putniem. Uzbrītiņu māte ar dēlu palika divatā Gunāra istabiņā.

— Tu jau zini, mēs cejam sev ģimenes māju, — Astra ieminējās.— Jā, dzirdēju… — Gunārs atsaucās, iekarinādams skapi kaklasaites.— Mums te ir zīmējumi, — Astra turpināja. — Vai tu nevēlies tos apskatīt, kā tur viss ieplānots?

Viena istaba tur būs tava…— Vēlāk, māt, kad pārnākšu no upes… — Dēla balsī Astra saklausīja tādu kā nepacietību, kā

vienaldzību.— Tu tikai uzmet acis. Varbūt kaut kas tur nav tā… tev jau ir sava gaume. Kamēr vēl nav uzcelts,

var šo to grozīt.— Gan jau būs labi, māt, — Gunārs pasmaidīja. — Un vai tas nu tik svarīgi, kā tur katrs sīkums

paredzēts.Redzēdams, ka viņa vienaldzība sarūgtinājusi māti, viņš pasteidzās piebilst:— Es vakarā apskatīšu tos zīmējumus, un tad mēs parunāsimies par visu.— Tu vari iegriezties būvlaukumā, — māte turpināja. — Tas jau turpat upmalā ir.— Katrā ziņā iegriezīšos, — Gunārs sacīja, bet māte saprata, ka viņš domā par kaut ko citu, kam ar

būvlaukumu un nākamo ģimenes māju nav nekā kopīga. Šī nepārprotamā vienaldzība par lietām, kascitiem cilvēkiem šķita svarīgas, vēlreiz izsauca Astras atmiņā

Robertu Zundagu: tam tādas lietas tāpat bija likušās vienaldzīgas un nenozīmīgas, — ja viņš būtu vēldzīvs, tad laikam gan nekādu ģimenes māju upmalā neceltu. Iedomājoties to, Astra sajutās neveikli dēlapriekšā, kā kad viņai par kaut ko būtu jātaisnojas, it kā kaut kas viņas un Jāņa Skudras rīcībā būtunepareizs un nosodāms. Un, lai gan viņa neapzinājās nekā slikta darījusi, prāts kļuva nemierīgs.

— Vienam otram varbūt skauž, ka mēs to māju ceļam, — viņa teica. — Dažiem tas varbūt nepatīk,bet tu vari man ticēt, ka viss tiek darīts pēc likuma. Ne tik daudz kā melns aiz naga mums nepielīp nosveša labuma.

— Par to es nešaubos, māt, — Gunārs apgalvoja. — Kam gan jums vajadzīgs citu labums, kadsavējā pietiek.

Viņš teica jums, it kā viņam pašam ar jauno māju nebūtu nekāda sakara, lai gan viena istaba turparedzēta arī viņam. Viņš norobežojas, Astra nodomāja. Bet var- . būt tas tāpat bez nolūka pateikts: viņamjau tagad citas domas galvā … varbūt par kādu meiteni… Kāpēc gan viņam nevar būt pašam sava meitene— viņa gados tas gluži dabiski.

Vēlreiz apsolījis iegriezties būvlaukumā un vakarā par visu izrunāties, Gunārs aizgāja uz upi. Astrasāka apdomāt, ko šovakar gatavot vakariņām. Katrā ziņā jāpagādā kāds no dēla vislielākajiem kārumiem.Bet, kad viņa apsvēra, kurš varētu būt vislielākais kārums, prāta atkal ienāca Roberts Zundags, un tadviņa tūliņ zināja, kas jāgatavo vakariņās.

3

Ūdens vēl bija auksts, un par izpeldēšanos nevarēja domāt: agrāk par jūnija sākumu te nekad neviensnebija peldējies. Pašā platākajā vietā upe nebija platāka par piecdesmit metriem. Kreisais krasts bijaapbūvēts, tur slējās strādnieku ciemata vienstāva un divstāvu mājas ar mazajiem dārziņiem, ābeļu, ķiršuun plūmju pu- durīšiem. Dažā dārziņā stāvēja pa pusducim bišu stropu, un dažai mājai upes pusē bijaizbūvēts balkons vai veranda. Vienā vietā, tieši iepretim Eglaines peldētavai,

rēgojās ķieģeļu jaunceltnes pusotra stāva korpuss; iztālēm varēja redzēt, ka pāris viru tur kaut kodarīja. Gunārs zināja, ka tā ir viņa patēva jaunā māja, tāpēc viņa skatiens šad un tad pavērsās uz to pusi,bet viņš centās to izdarīt tā, lai citi neredzētu.

Vietu, kur Gunārs satikās ar saviem vecajiem paziņām, tikai ļoti nosacīti varēja saukt par peldētavu:tā bija vienkārši mierīga aizstraume, mazliet dziļāka nekā citur, ar tīru dibenu un smilšainu liedagu metrusdivsimt nost no lielceļa un tilta pār upi. Ciemata jaunieši pērn paši saviem spēkiem bija uzcēluši nelielutramplīnu iepretim visdziļākajai vietai, no tā varēja lēkt ūdenī. Vasarā te netrūka prieka un jautrības.

Gunārs bija sen iemācījies peldēt un būtu varējis turēt pārējiem puišiem līdzi visās izdarībās: nirt,lēkt uz galvas ūdenī, sacensties ātrumā. Šovakar no tā visa vajadzēja atteikties. Kādu brīdi viņi padzenājakājbumbu, pēc tam izmēģināja roku dažādās spēka un veiklības rotaļās: cīkstējās, vingroja uz stieņa, kuršbija ierīkots turpat tuvumā. Visi viņi bija jauni un veseli un nezināja, kur likt savu jauno ķermeņa spēkapārpilnību. Vēlāk, sasildījušies straujām kustībām un apģērbuši virsdrēbes, viņi apsēdās ciešā pulciņā

zem kupla vītola un aprunājās par dzīvi: ko kurais darījis starplaikā, kur strādā vai mācās, ko nodomājušidarīt nākotnē. Gunārs pārliecinājās, ka viss ir pa vecam un viņu savstarpējās attiecībās nekas navizmainījies. Eglaines puiši redzēja, ka Gunārs ir joprojām tas pats agrākais vienkāršais un sirsnīgais zēns,un viņam savukārt bija dziļš prieks par to, ka viņi visi ir tādi paši kā agrāk. Dzīves saturs viņiem bijaapmēram vienāds. Laikraksti un radio visiem deva iespēju sekot jaunās dzīves gaitai, tehnikassasniegumiem un notikumiem starptautiskā laukā. Eglainieši vairs nebija nekādi tālumnieki, par kādiemtos varēja uzskatīt pirms kara. Vairākas reizes gadā viņi devās ekskursijās, brauca uz Rīgu noskatītiesteātru jaunās izrādes un ievērojamākās sporta sacīkstes. Visos dziesmu svētkos, republikas tmākslinieciskās pašdarbības skatēs un spartakiādēs pieda

lījās arī Eglaines pārstāvji. Metropolei un provincei vairs nebija tikai epizodiska saskare, un tasuzspieda savu zīmogu visai šo ļaužu dzīvei. Viss bija kļuvis kopīgāks, vienādāks, tuvāks.

— Tu varētu šovasar spēlēt mūsu futbola komandā, — kāds no puišiem ieminējās Gunāram, kadsarunas pieskārās sporta tematam. — Agrāk tu gluži labi prati sist pa vārtiem, un tieši tagad mumsnoderētu vēl viens kārtīgs snaiperis.

— Tas laikam neiznāks, — Gunārs domīgi atbildēja.— Kāpēc tā? Noteikumi neatļauj?— Ne jau tas vien. Es strādāšu kolhozā… ražošanas praksē.— 2ēl. Bet tu taču nepazudīsi uz visu vasaru?— Kāpēc lai es pazustu! Šad un tad iegriezīšos pie jums, un tad jau joka pēc varēsim kopā padzenāt

bumbu.— Kurā kolhozā tu strādāsi?— Tepat tuvumā — Zundaga kolhozā.— To jau ar roku var aizsniegt! Vakaros varēsi uzlēkt ritenī un atbraukt uz upi izpeldēties.— Uz laukiem vasarā darba diena ir gara, — Gunārs aizrādīja.— Tas gan … — puiši piekrita.Kad saule jau tuvojās apvārsnim, viņi sāka izklīst. Atcerējies mātei doto solījumu, Gunārs atvadījās

no draugiem un devās uz būves laukumu upes otrā krastā.Apbūves gabala vienā malā bija uzcelts šķūnītis būvmateriālu glabāšanai — tur Gunārs satika

patēvu. Nelielā telpa bija piekrauta krāsns podiņiem, cementa un kaļķu maisiem, dēļiem un visādiemmetāla izstrādājumiem. Gunāram likās, ka viņš ienācis veikalā, un Jānis Skudra, kurš tai brīdī rakņājāskādā kastē, viņam atgādināja pārdevēju, kas meklē pieprasīto preci. Ja viņš tagad apjautātos, kasatnācējam vajadzīgs — naglas, eņģes vai durvju kliņķi, Gunārs nejustos pārsteigts. Bet Skudra, protams,tā nejautāja. Pamanījis Gunāru, viņš tikai norūca: — Tu atnāci? Tas labi… — un turpināja rakņātieskastē, kamēr atrada meklēto — kādus pamatīgus dzelzs āķus ar vītnēm galā. Tad viņš atstiepa mugurutaisnāk un, nolicis āķus uz dēļu kaudzes, no jauna ierunājās: — Tā mēs te raujamies. Par visiem sīkumiemjādomā. Kamēr tādu mājeli uzceļ, cilvēks var dabūt sirmus matus. Nu, kā tev te patīk?

— Nekas… vieta ir diezgan jauka, — Gunārs atsaucās. Viņš saprata, ka patēvs no viņa gaida kautko vairāk, dziļāku interesi, varbūt pat sajūsmu par redzēto un nojaušamo, bet nekādi nespēja sevī izraisītne šo interesi, nedz sajūsmu. Tas nebūs viņa nams, ko te cēla. Vienaldzīgi kā nejaušs garāmgājējs viņšnoraudzījās uz visu, un viņam bija tikai viena vēlēšanās: tikt pēc iespējas drīzāk prom no šejienes. Bettūliņ aiziet nevarēja. Kaut vai pieklājības dēļ vajadzēja uzkavēties kādu brītiņu, klausīties patēvastāstījumā par to, kas te viss kādreiz būs, apskatīt dažādas lietas un priekšmetus, ko viņam rādīja, unparetam ar kādu piezīmi apliecināt, ka viņš visu saprot un ka redzētais un dzirdētais viņu interesē.Klausīdamies Skudras balsī un tikpat kā nekā neiegaumēdams no patēva stāstījuma, Gunārs tai pašā laikāiztālēm noraudzījās abos strādniekos, kas ar amatniekiem raksturīgo nesteidzību kaut ko zāģēja un tēsa.Viņš nepazina šos vīrus, tie nebija egiainieši. Laikam būvkan- tora strādnieki, Gunārs nodomāja. Un vēlviņš nodomāja, ka patēvs izmanto savu dienesta stāvokli, varbūt gluži likumīgā un atļautā kārtā, un tomēr

viņam nez kāpēc kļuva neērti šo svešo vīru priekšā.It kā nojautis padēla domas, Skudra steidzās paskaidrot:— Pa dienu viņi strādā kantora darbos. Tikai pa vakariem un dažreiz svētdienās pastrādā dažas

stundas te. Katrs jau grib kaut ko piepelnīt klāt, un ja nu reiz ir tāda izdevība… Par nopeļņu viņi nevarsūdzēties.

Skudra uzveda Gunāru augšā uz sastatnēm un no turienes izrādīja viņam ēkas nākamo sadalījumu: —Tur būs virtuve, tur kopīgā istaba. Guļamistabu mēs domājam ierīkot te, līdzās sanitārajam mezglam.Mansardā būs divas istabas, un viena no tām ir domāta tev. Kurā ēkas galā tu gribētu apmesties: vai te,kur logs uz upi, vai otrā galā — iepretim lielceļam?

— Man vienalga… — Gunārs atbildēja. — Nevar zināt, cik man te vispār iznāks dzīvot. Pabeigšustudēt un strādāšu tur, kur liks.

— Tas jau nu tā, — Skudra piekrita. — Cilvēks var strādāt visur, vienu gadu te, otru citur, bet navnekas ļauns, ja viņam kaut kur ir sava pastāvīga vieta, kur viņš katrā laikā var apmesties. Es domāju, katev vislabāk derētu tā istaba ar logu uz upi.

— Jā, var jau … — Gunārs teica. Viņš bija pārliecināts, ka strādnieki tur lejā noklausās šajāsarunā, un atkal viņu pārņēma neizprotama neērtības sajūta.

Brītiņu vēl uzkavējies būvlaukumā, viņš devās prom. Patēvs palika turpat, lai uzraudzītu darbus, —kad strādnieki aizies mājās, vajadzēs visu pievākt un aizslēgt šķūnīti; šos vīrus viņš labi pazina un bijadrošs, ka tie viņa mantu neizvazās, taču kādu maišeli skaidu un dēļu galu tie varēja aiznest mājās, betnākamajam namsaimniekam malka būs pašam vajadzīga ne mazāk kā viņiem — kāpēc lai viņš skatītoscaur pirkstiem uz tādām lietām?

Netālu no rajona slimnīcas Gunārs uz ielas satika Ainu Lindi. Viņa nupat kā bija atbraukusi arpēdējo Rīgas autobusu un, iepirkumu saiņiem apkrāvusies, lēnām nāca Gunāram pretim pa strādniekuciemata galveno ielu. Pazinusi Gunāru, viņa pa gabalu uzsmaidīja tam un apstājās.

— Skaties vien, tu jau te, — viņa ierunājās un nolika kādu saini zemē, atbrīvodama labo rokusveicienam.

— Bet es domāju, ka būsim ceļabiedri un varēsim brauciena laikā aprunāties par dzīvi. Tāds tuman esi.

— Vainīgs ir mans kursa biedrs Stērstiņš, — paskaidroja Gunārs. — Viņš mani paķēra līdzi savatēva mašīnā.

— Un tu jau paspēji te visu apskatīt, izrunāties ar veciem draugiem? — Aina sataisīja noskumušu-seju.

— Es vairs nevarēšu tevi pārsteigt ne ar kādiem jaunumiem.Ar sirsnīgu smaidu Gunārs paskatījās viņai acīs.— Tu zini, ka to, ko tu man pastāsti, nevar pateikt neviens cits. Priecājos, ka izdevās tevi sastapt

jau pirmajā vakarā.— Tas labi, Gunār, vecus draugus nevajag aizmirst,— Aina pajokoja. — Kā tu jūties? Vai krūtis

kārtībā, bezmiegs nemoka pēc tiem eksāmeniem?— Ar mani viss ir kārtībā, un man no ārstiem nav bail.— Prieks dzirdēt, Gunār. Piedod, ka es tevi jau pirmajā minūtē apgrūtināju ar savu profesionālo

ziņkāri. Vai nu tev tas patīk, vai nepatīk, bet kādu dienu es tevi tomēr apskatīšu no visām pusēm. Betšovakar atstāsim medicīnu mierā.

Gunārs paņēma dažus Ainas saiņus, un abi sāka lēnām soļot uz viņas dzīvokļa pusi, kas atradās neciktālu no slimnīcas kādā vecā divstāvu koka namā.

— Vai tu kaut kur steidzies? — Aina iejautājās, kad viņi bija sasnieguši ceļa mērķi.— Nē, nekur, — Gunārs atbildēja. — Šovakar esmu brīvs kā putns.— Tad ienāc pie manis. Padzersim tēju, papļāpāsim kādu brītiņu. Man tā gribas aprunāties ar tevi,

dzirdēt no tavas mutes, kā tu dzīvo un jūties.Ainas dzīvoklim bija pašam sava ieeja tieši no ielas caur mazu lievenīti. Salūkojusi atslēgu, viņa

brītiņu darījās gar slēdzeni — tā bija veca, kā viss šis nams, un mazliet niķojās. Gunārs paņēma visusnesamos savās rokās un pacietīgi gaidīja, kad Ainai izdosies atslēgt durvis, Tai brīdī, kad viņai beidzotizdevās pieveikt niķīgo slēdzeni un durvis ar skumju iečīkstēšanos, it kā vecīgi apsveicot pārnācēju,atvērās, uz ielas Ainai un Gunāram aiz muguras iesmilkstējās automašīnas bremzes. Kāds «Moskvičs»apstājās, brītiņu it kā vēroja viņus, tad iespurdzās atkal un lēnām aizripoja tālāk pa ielu.

Manfrēds Pusruncis sēdēja pie «Moskviča» stūres. Taisnību sakot, Manfrēdam nebūtu nekādaiemesla apturēt mašīnu pie Ainas Lindes durvīm un viņš to laikam arī nedarītu, ja Aina šai brīdī būtubijusi viena. Bet viņai līdzās šajā vēlajā stundā stāvēja kāds cilvēks, jauns vīrietis, un viņa to ieveda savādzīvoklī. Manfrēds vai plīsa aiz ziņkārības noskaidrot, kas tas ir par vīrieti, kuru Aina veda pie sevismājās šovakar. Viņš staipīja savu gaio kaklu gan šā, gan tā, bet vīrietis stāvēja ar muguru pret Manfrēdu,un ieskatīties viņa sejā nebija iespējams. Laist uguni tieši virsū un tā panākt, lai svešais atskatās,Manfrēdam vienkārši neienāca prātā.

«Lūk, kāda tu esi, svētā un bezvainīgā…» viņš nodomāja. «Kad es mēģinu ar tevi mazliet paflirtēt, tuuzšņāc kā kaķe, bet, kad satumst vakars, tavas dzīvokļa durvis laipni atveras nezināmiem vīriešiem. Tādatu esi — sabiedrības priekšā skarba un nepieejama, bet īstenībā pavisam citāda. Kurš gan tas varēja būt?Kāds no šejieniešiem vai svešs?» Lai tas būtu kas būdams, Manfrēds juta, ka te ož pēc dēkas, pēc kaut kātāda, kas var satraukt eglainiešu prātus un padarīt dzīvi rajona centrā uz kādu laiku loti interesantu. Tādaslietas viņam patika.

Viņš aizbraukdams vēl raudzījās pār plecu atpakaļ, bet nekā saredzēt vairs nespēja. Tagad viņš rūgtinožēloja, ka nebija laidis viņiem uguni tieši virsū.

4

Gunāra un Ainas Lindes draudzība bija sākusies jau sen — tai dienā, kad Aina savu frontes biedruuzdevumā ieradās Eglainē un uzmeklēja Roberta Zundaga piederīgos. Gunāram toreiz bija desmit gadu.Kā brīnumā viņš noraudzījās jaunajā meičā, kas vēl bija tērpusies karavīra mundierī, kā izslāpis tvērakatru vārdu, ko viņa stāstīja par lielo karu, par niknajām kaujām Ziemeļrietumu frontē un par viņa tēvu.Tēvu Gunārs pēdējo reizi bija redzējis todien, kad tas tālajā Pievolgas sādžā atvadījās no viņa un mātes,dodamies uz Latviešu strēlnieku divīzijas formēšanas vietu. Gunāram toreiz bija tikai seši gadi, un viņaatmiņā palika pavisam bāls priekšstats par tēvu; ar laiku šis priekšstats izbālēja vēl vairāk. Ja nebūtusaglabājušās dažas Roberta Zundaga fotogrāfijas un ja māte vakaros, atgriezusies no darba kolhozalaukos, nebūtu stāstījusi mazajam dēlam par savu agrāko dzivi kopā ar viņa tēvu, viņš laikam nesaglabātusavā apziņā pat to mazumiņu atmiņu ainu, kas bija uzkrātas pirmajos agrās bērnības gados.

Vēlāk, kad kļuva zināms par Roberta Zundaga bojāeju un kad māte, rūgti izraudājusies par zaudētoun izsāpējusi pirmo visasāko sāpju smeldzi, sāka samierināties ar notikušo un ar jaunām alkām pieķertiesdzīvei, tēva vārds aizvien retāk tika pieminēts un aizvien retāk un mazāk māte stāstīja Gunāram par viņu.Ainas Lindes ierašanās bija kā spējš vēja pūtiens, kas aiztrauca gadu gājumā uzkrājušās plēnes un lika arjaunu kvēli iegai- lēties atmiņu oglēm, kuras vēl nebija paspējušas pavisam apdzist zem ikdienības pelnukārtas. Tas bija gluži cits stāsts un uzbūra Gunāra gara acīm gluži citas ainas nekā tās, pie kurām bijakavējusies viņa māte. Aina bija pavadījusi kopā ar Gunāra tēvu divus gadus vienā karaspēka daļā, kopāar viņu piedalījusies kaujās, panesusi visus frontes dzīves grūtumus. Katrs vārds, ko viņa pastāstīja parRobertu Zundagu — karavīru, Gunāram šķita vesela atklāsme. Viņš todien ieraudzīja savu tēvu pavisamjaunā gaismā: bezbailīgu, vīrišķīgu, daudz spilgtāku un skaistāku nekā to, kuru bija pazinusi māte.Kautrēdamies izrādīt savas jūtas, Gunārs sirds dzijumos stipri pieķērās Ainai, katrs viņas apciemojums

viņam bija īsti svētki.It kā zinādama, kas notiek zēna dvēselē, Aina katrreiz pastāstīja viņam kaut ko par viņa tēvu. Dažreiz

tās bija dramatiskas lielās cīņas epizodes, dažreiz kāds jocīgs gadījums, īsa saruna, kaut kas līdzīgsanekdotei, bet, kopā saņemot visas šis atmiņu drumslas, tās izveidojās par krāšņu, aizraujošu mozaīku,kurā noraugoties žilba acis.

Viena no šīm epizodēm nez kāpēc visspilgtāk iespiedās Gunāra atmiņā, lai gan tā nebūt nebija patidramatiskākā un heroiskākā. Tas bija stāsts par ikdienišķu upuri, kādus toreiz veica daudzi un kas nepašiem upurētājiem, nedz pārējiem cilvēkiem nelikās nekas sevišķs.

— Tas notika 1942. gada pavasarī, kad mūsu divīzija cīnījās Ziemeļrietumu frontē dienvidos noStaraja Rūsas… — stāstīja Aina. — Demjanskas katlā ielenktajai vācu armijai izdevās pārraut ielenkumuun izveidot šauru koridoru pāri Lovatei pie Ramuševas, tādā kārtā iegūstot tiešu saskari ar Staraja Rūsasrajonā stāvošiem galvenajiem hitleriešu spēkiem. Mūsu divīzija atradās dienvidos no šā pārrāvuma, bettas transports, kurš pieveda pulkiem pārtiku un munīciju, palika otrā pusē koridoram. Lai sasniegtudivīzijas novietni un pievestu nepieciešamo, smagajām mašīnām vajadzēja mērot vairāk nekā trīssimtkilometru garu apbraucienu — apkārt visam Demjanskas katlam, no Krestciem caur Višņijvo- ločoku,Ostaškovu, pie Holmas pārkļūt Lovatei un no dienvidu puses sasniegt savējos. Un tieši tad sākāspavasara šķīdonis, ceļi kļuva neizbraucami. Latviešu divīzijai, tāpat kā daudzām citām mūsu karaspēkadaļām, kas atradās līdzīgā stāvoklī, sākās grūtas dienas — varbūt visgrūtākās visā lielā kara laikā.Pārtikas devu nācās samazināt līdz minimumam. Sākās pusbads, vēlāk gandrīz pilnīgs bads. Tas, ko mūsuaviācijai izdevās pievest pa gaisu, labi ja pietika gara izvilkšanai. Cilvēki izdila, panika un tomēr cīnījāsun neatdeva ienaidniekam ne pēdu dzimtās zemes. Robertam Zundagam pienācās komandiera pārtikasdeva, bet viņš, tāpat kā vairums pārējo komandieru, savu devu atdeva rotas kopējā katlā un nepieņēmasavai iztikai ne grama vairāk kā viņa strēlnieki. Tā tas turpinājās vairākas nedēļas. Roberts Zundagsizdēdēja tāpat kā viņa biedri. Līdz pilnīgai distrofijai tomēr nenonāca, bet no ilgstošā pusbada sekāmvēlāk cieta daudzi. Vienam otram veselība bija sabojāta uz visu mūžu, daži nomira lazaretēs pēc tam, kadgrūtības bija sen beigušās un nodrošināta strēlnieku normāla apgāde ar pārtiku. Es zinu vairākus, kuri vēlšodien vārgst ar vielu maiņas traucējumiem un nevar pilnvērtīgi strādāt.

— Tēvs taču nesaslima? — Gunārs iejautājās.•— Nē, viņš izturēja visu un ātri atkopās. Par to viņš varēja pateikties savam spēcīgajam

organismam. Tāda uzupurēšanās toreiz bija masveidīga, bet atradās jau arī pa kādam izņēmumam. Viensotrs egoists slēpa savā mantu maišelī agrāk iekrātos sausiņus, šokolādes tāfe- lltes un mielojās paslepusno saviem biedriem. Tādu nebija daudz. Daudz vairāk bija īsto vīru. Tos pirmos pēc tam biedri nicināja,un vienam otram no tiem nācās pārvākties uz citu karaspēka daļu, jo kāda gan var būt vērtība tādampriekšniekam, kuru padotie neciena. Viņam netic, viņu ignorē, no viņa vairās. Bet tavu tēvu strēlnieki pēctam mīlēja un cienīja vēl vairāk nekā pirms grūtā pārbaudījuma. Cilvēks var parādīt savu lielumu ne tikaispilgtos varonības brīžos, bet arī gluži vienkāršās lietās. Roberts Zundags to spēja.

Gunārs sāka saprast, kāds lielisks cilvēks bijis viņa tēvs. Viņš lepojās ar to, dievināja viņa piemiņuun gribēja visur kļūt viņam līdzīgs: būt tikpat nelokāms, vīrišķīgs, tāpat nicināt nāvi, kā to bija nicinājistēvs; būt tikpat labs un pašaizliedzīgs, kāds bijis Roberts Zundags pret saviem biedriem; palikt tikpatgodīgs un tīrs visos apstākļos, kāds spējis būt viņš. To tukšo vietu, kas bija radusies cilvēku sabiedrībāreizē ar tēva nāvi, nedrīkstēja atstāt tukšu, bet to aizpildīt un atvietot tēvu varēja tikai viens cilvēks visāpasaulē — viņš, Gunārs Zundags. Tāds bija viņa pienākums un dzīves mērķis, un tieši Ainai viņš varējapateikties par to, ka tik ātri un nešaubīgi atradis šo mērķi.

Demobilizējusies no armijas, Aina atsāka kara pārtrauktās studijas medicīnas fakultātē — karā viņabija aizgājusi no otrā kursa. Studiju laikā viņa katru gadu pāris reižu apciemoja Gunāru un viņa māti unpamazām kļuva it kā par ģimenes locekli. Astra sadraudzējās ar Ainu. Viņu attiecībās nekas lielsneizmainījās arī pēc tam, kad Astra apprecējās ar Skudru, lai gan Aina nekādi nespēja pārvarēt savu pašā

sākumā iesakņojušos un grūti izskaidrojamo nepatiku pret Skudru un tikpat kā necentās to slēpt. Sirdsdziļumos viņa neatzina šo Astras soli, varbūt pat nosodīja to, bet nelika Astrai neko manīt, tikai pēc tamviņas draudzības siltums vēl vairāk un nedalāmāk pievērsās Gunāram. Viņu attiecības izveidojās tādas kābrālim ar māsu — kā tādam brālim ar tādu māsu, kuri saprot viens otru un gatavi uzupurēties viens otralabā.

Gunārs izauga Ainas acu priekšā. Jaunekļa rakstura un gaumes izveidošanā Ainai bija daudz lielākinopelni nekā viņa mātei, bet Astra, pilnīgi iestrēgusi savas jaunās ģimenes dzīves rūpēs, to nemanīja untāpēc arī nevarēja ņemt ļaunā par sava iespaida mazināšanos uz dēlu. Ainas Lindes un Gunāra attiecībāsvarbūt pati raksturīgākā īpatnība bija pilnīgi savstarpēja uzticēšanās: viņiem nebija noslēpumu vienampret otru. Visus savus priekus un bēdas viņi izstāstīja līdz galam viens otram vienkāršā, dabiskā veidā, kādaždien tuvam cilvēkam, būdami pārliecināti, ka tas otrais viņu sapratīs pareizi. Apstāklis, ka Ainaišodien bija jau trīsdesmit seši gadi, bet Gunāram tikai divdesmit trīs, neradīja šai ziņā nekādussarežģījumus un pārpratumus. Un atkal tas bija Ainas nopelns: būdama vecāka un piedzīvoju- šāka, viņaapzinājās, ka viņas pienākums aizbilst un atbalstīt savu jaunāko draugu, censties saprast un pareiziizskaidrot viņam daudz ko tādu, ko viņš pats vēl nevarēja saprast un tāpēc dažreiz sadūrās ar grūtībām,kad dzīve izvirzīja vienu vai otru agrāk nesastaptu problēmu. Gunārs juta Ainas līdzdalību savā jaunajā,vēl pavisam maz izveidotajā dzīvē un bija viņai pateicīgs par to. Tāpēc Ainas aicinājums šovakarpaciemoties kādu brītiņu pie viņas sagādāja Gunāram prieku: te, pie Ainas, viņš jutās daudz labāk nekāmājās.

Kamēr Aina uzvārīja tēju un salika galdā ēdamo, Gunārs, šo un to viņai piepalīdzēdams, pastāstījapar savām mācību gaitām pēdējā semestrī. Viņi jau bija apsēdušies pie galda un sākuši mieloties ar AinasRīgā pirktajiem labumiem, kad Gunāram ienāca prātā notikums ar Stērstiņu komjaunatnes sapulcē — parto viņš Ainai līdz šim vēl nebija neko stāstījis. Tur nebija nekā slēpjama, bet, domājot par to, Gunārs nezkāpēc jutās neērti un labprāt būtu noklusējis šo notikumu. Saņēmis dūšu un beidzot iesācis stāstīt, viņšpašā stāstījuma gaitā pēkšņi sāka apjaust sava samulsuma iemeslu. Tas notika tad, kad Gunārs attēlojaLaimas Irbes kaismīgo uzstāšanos sapulcē. Laima Irbe… viņš taču nespēja pat izrunāt šo vārdu tādā pašāmierīgā, ikdienišķā tonī kā visu pārējo notikuma dalībnieku vārdus; mēle samežģījās, balss kļuva klusāka,un acis vairījās Ainas mierīgā, nopietnā, bet visu saprotošā skatiena. Un nebija tajā skatienā ne izbrīna, neironijas, tikai draudzīga sirsnība un kluss pamudinājums uzticēties līdz galam, bet Gunāram likās, ka Ainajau visos sīkumos saredzējusi visu tālāko: ir to, kas tas notikums sapulcē bijis sākums kaut kam jaunam unpirmreizīgam, ir to, ka Laima viņam ir kaut kas vairāk nekā visas pārējās meitenes pasaulē, ir to, kāpēcviņš šovasar ražošanas prakses laiku nostrādās tieši tajā kolhozā, kur priekšsēdētājs ir Laimas tēvs. Šīsnojausmas sekas bija tās, ka Gunāra stāstījuma beigu daļa iznāca haotiska un aprauta.

Kad viņš apklusa, Aina aiznesa viņa tējas glāzi, lai gan viņš vēl nebija no tās izdzēris ne malka,salūkoja citu glāzi un pielēja ar smaržojošo dzērienu.

— Tēju vajag dzert, kamēr tā karsta, — viņa paskaidroja. — Kamēr tu runāji, dzēriens bijaatdzisis, bet man ir grūti skatīties, kad cilvēks dzer kaut ko remdenu. Vai nu karstu, vai pilnīgi aukstu, betnekad remdenu — tāpat kā visas lietas dzīvē, Gunār…

— Tu taču to nedomā no medicīnas viedokļa, — Gunārs pajokoja.— Protams, ne, — Aina pasmaidīja. Brītiņu klusēja, tad ieteicās: — Cik saprotu, Laima Irbe ir

godīga un drosmīga meitene. Tādu cilvēku draudzību vajag saglabāt un attaisnot. Es priecājos, ka tev irtāds draugs.

Bet ar tādiem kā tas Indulēns, kurš uzrakstīja anonīmo vēstuli, mēs tiksim galā. Pienāks laiks, kadtādu vairs nebūs.

— Bet vēl viņi ir, un cīņa ar viņiem nav viegla! — Gunārs iesaucās. — Un mēs nekad nevaramzināt, no kuras puses nāks nodevīgais spēriens.

— Ēd, Gunār, dzer tēju, kamēr tā atkal nav atdzisusi, — Aina aizrādīja. Viņš paklausīja un ēda, un

ēstgriba viņam bija lieliska.— Triep biezāku sviesta kārtu uz maizes, man pieliekamajā ir vēl — šovakar tu mani bankrotā

neiedzīsi.Pēc tam viņa mainīja tematu un sāka stāstīt par savu Rīgas braucienu.— Republikas kara komisariātā es satikos ar pulkvedi Skalderu. Viņš kādreiz bija tava tēva un arī

mans pulka komandieris. Roberta Zundaga piecpadsmitajā nāves dienā mēs gribam sarīkot tikšanos, vecobiedru sanāksmi. Tava tēva cīņas biedri bija ļoti priecīgi, kad dabūja zināt, ka šo tikšanos varēs sarīkotpie mums Eglainē — tava māte atļāva to noturēt savā dzīvoklī.

— Bet Skudra … patēvs? — Gunāram izspruka.— Viņš neiebilst. Un kas gan viņam varētu būt pret to? Roberts Zundags viņam nav nodarījis nekā

slikta, drīzāk gan… — Aina aprāvās, bet Gunārs saprata, ko viņa gribēja teikt. Abiem pēkšņi kļuva neērti.— Tu taču arī tur piedalīsies? — Aina ieminējās. — Tēva cīņas biedriem būs patīkami redzēt,

kāds stalts dēls izaudzis Robertam Zundagam.Runājot par Gunāra tēvu, viņa nekad nesauca to par Robertu vai vienkārši par Zundagu, bet vienmēr

sacīja — Roberts Zundags. Un tā laikam nebija nejaušība. Sī oficiālā uzruna izslēdza familiaritāti un taipašā laikā pauda dziļu cieņu pret pieminēto. Ainas Lindes acīs Roberts Zundags bija personība, viņšstāvēja neatņemamā likumīgā vietā, kur to bija nolikusi tautas mīlestība un paveikto darbu diženums.

Kad Gunārs, vairāk nekā stundu nosēdējis pie Ainas, gāja prom, viņa atcerējās, ka atvedusi no Rīgasdažus modes žurnālus Astrai un adītu blūzīti mazajai Vizmai.

— Esi tik labs un atdod mātei, — Aina teica. — Rīt pēc darba es aiziešu pie jums.Atvadoties viņa ilgāk, nekā parasts, raudzījās Gunārā, it kā viņa sejā būtu ieraudzījusi kaut ko jaunu,

agrāk neredzētu.Izlaidusi jaunekli, viņa brītiņu noraudzījās paka], kā viņš tur aizgāja vasaras nakts vieglajā pustumsā.

Viņas skatiens bija domu pilns un skumjš. — Roberts Zundags … — klusi čukstēja sievietes lūpas. —Tur aiziet viņš — jaunais Zundags. Viņš ir tāds pats — skaists un labs — kā tas, kuru es kādreiz pazinu…

Mājās pārgājis, Gunārs atrada māti un patēvu vēl augšā. Viņi sēdēja pie galda un pētīja Pusrunčazīmējumus.

— Kā tu tik ilgi vari izturēt bez ēšanas, — māte ierunājās ar maigu pārmetumu. — Vakariņas būsatdzisušas, vajadzēs uzsildīt. — Viņa cēlās augšā un gribēja doties uz virtuvi, bet Gunārs ar rokasmājienu lūdza viņu apsēsties.

— Nav vajadzīgs, māt, es paēdu pie Ainas. Piedod, ka liku tik ilgi sevi gaidīt. Aina lūdza nodot tevšos modes žurnālus. Tajā sainīti esot kaut kas Vizmai. Rītvakar Aina apciemos mūs.

Gunārs redzēja, ka viņa vārdi sarūgtinājuši māti, un viņam ļoti gribējās pasacīt kaut ko tādu, kas šosarūgtinājumu izgaisinātu. Droši vien viņa vakariņās būs izcepusi rauga pankūkas, tādas kuplas unelastīgas, kādas viņam garšoja, un tagad izrādījās, ka viņa veltīgi pūlējusies to iepriecināt. Viņš noglāstījamātes plecu un nezināja, ko sacīt. Tad pamanīja zīmējumus uz galda, un līdz ar to izeja no nepatīkamāstāvokļa bija atrasta.

— Vai tie ir tie paši zīmējumi, par kuriem tu pirmīt runāji? — viņš iejautājās.— Tie paši, Gunār, — māte tūliņ kļuva mundrāka. — Mēs ar tēvu jau izpētījām visu. Tagad tava

kārta.— Kas tos zīmēja?— Viens no maniem darbiniekiem, — Skudra paskaidroja. — Pusruncis. Viņam ir ķēriens uz tādām

lietām.— Un laba gaume… — piemetināja māte. — Man viņi patīk.— Atļaujiet man tos pievākt, — Gunārs teica. — Pirms gulētiešanas apskatīšu. — Uzmetis paviršu

skatienu zīmējumiem, viņš piebilda: — Tiešām liekas, ka tam cilvēkam ir ķēriens. Dažas idejas šķiet ļoti

svaigas un interesantas.— Ņem vien, apskati, — māte sacīja. — Nav jau jāsteidzas. No rīta aprunāsimies par visu.Apmainījis dažas pieklājības frāzes ar māti un patēvu, Gunārs iegāja savā istabiņā. Bet viņš

nesteidzās pētīt Pusrunča garabērnus. Tovakar viņš tiem vairs ne- uzmeta pat paviršu skatienu. Novilcissvārkus, Gunārs apsēdās pie galda un ilgi raudzījās sava tēva palielinātā ģīmetnē, kas sēru ierāmējumākarājās pie sienas. Tēva mierīgās acis raudzījās viņam pretī, un likās, ka tās ko jautā; arī agrāk, katrreiz,kad viņš paskatījās tēva ģīmetnē, viņam bija licies, ka tas viņam kaut ko jautā, bet viņš tikai nezināja —ko. Sākumā šī ģīmetne bija karājusies citā istabā. Tai dienā, kad māte kļuva par Jāņa Skudras sievu,ģīmetni noņēma no sienas un novietoja Gunāra istabā. Viņš jau toreiz bija sapratis š.i no tikuma jēgu;šodien, atceroties to, Gunāru sirdi kiiul k.is iesmeldzās un nepārgāja ilgi: mātei bija nācies izspiest tēvuno savas dzīves, sākt aizmirst viņu; ši ģīmetne nedrīkstēja ik dienas atgādināt Skudrām, ka viņš aizņēmiskāda cita cilvēka vietu. To prasīja Jānis Skudra, to laikam prasīja arī pati dzīve, un tur neko nevarējagrozīt.

Gunāram likās, ka noticis kaut kas netaisns un nejēdzīgs. Viņš ilgi raudzījās tēva sejā, domāssarunājās ar tēvu, bet par Pusrunča zīmējumiem nelikās zinis: šis vakars piederēja tēvam, bet zīmējumicent.is viņu <ii/,vilināt kādā citā dzīvē, kas bija viņam sveša, — viņš nevēlējās būt tās dzīveslīdzdalībnieks.

treSA nodaļa 1Nākamajā rītā Gunārs uzcēlās agri un līdz brokastīm izgāja pastaigāties pa strādnieku ciemata ielām.

Viņam vienmēr bija patikusi šī agrā stunda, jaunās dienas sākums, ar tās svaigumu, vasaras rīta dzidrumuun mos- tošās dzīves pirmajiem akordiem. Kā mazas pērlītes zālē mirdzēja rasa. No tuvējiem dārziem,laukiem un pļavām pretī plūda zemes dvaša, pāri visam smaidīja saule, vēl tik laipna un labsirdīga šaibrīdi. Tādā stundā nebija vietas grūtsirdībai, smagām domām un jausmām — visu tumšo un grūto likāsuzsūkusi sevi aizgājusi nakts.

Atgriezies mājās, Gunārs kopā ar māti un patēvu paēda brokastis — mazajai Vizmai, kā parasts,Jāva pagulēt ilgāk.

— Tu jau arī varēji vēl pagulēt, — māte ierunājās, kad brokastis gāja uz beigām. — Pa ziemudiezgan esi izvārdzis cauras naktis pie grāmatām. Nervi būs izstaipīti līdz pēdējam.

— Nekas, māt, — Gunārs atsaucās. — Cilvēks dzīvo tikai vienreiz, bet dzīvi nedrīkst nogulēt. Kadsākšu strādāt, darbā pāries visa nervozitāte.

— Kā tu domā pavadīt savas brīvās dienas? — māte jautāja. — Nekā interesanta te nav, ne teātru,ne koncertu, bet visas jaunās filmas tu jau Rīgā būsi redzējis.

— Nekāda garlaikošanās man neiznāks, — Gunārs teica. — Jau šinīs dienās došos uz kolhozu unsākšu ražošanas praksi. Vasara aizritēs nemanot. Ne jau arī katra svētdiena man būs brīva, sevišķi vēlāk,kad sāksies ražas novākšana.

— Bet kā tad tā — bez atpūtas tūliņ darbāl — iesaucās Astra.— Visi mani biedri darīs tāpat.Tai brīdī kāds piezvanīja pie āra durvīm.— Laikam Manlreds, — ieteicās māte, paskatīdamās sienas pulkstenī: ap šo laiku Pusruncis parasti

mēdza ierasties. Savas dienesta apspriedes ar Skudru viņš jau sen mēdza noturēt nevis kantorī, betSkudras dzīvoklī, jo te bija mierīgāk un mazāk traucēja citu cilvēku klātbūtne. Astra piecēlās un gājaielaist atnācēju.

Piecēlās arī Gunārs, iegāja savā istabā un rūpīgi pievēra durvis. Viņš nepazina Pusrunci, jo līdz šimviņam nebija iznācis sastapties ar to, — pagājušo vasaru, tūliņ pēc kursa beigšanas, Gunārs kopā arsaviem kursa biedriem bija stājies praksē kādā mācību saimniecībā, bet, kad vasaras beigās pārbraucamājās, Manfrēds tai laikā atradās atvaļinājumā. Kaut ko par šo cilvēku viņš bija dzirdējis, tomēr tas bijapar maz, lai rastos priekšstats, tāpēc nevarēja runāt par kaut kādu antagonismu vai simp» i u. Svešs

cilvēks un vairāk nekas, un Gunārs nevēlējās būt klāt pie šā svešā sarunas ar patēvu. I'.is bija vienīgaisiemesls viņa aiziešanai.

Bet viņš veltīgi cerēja nebūt klāt pie Skudras un Pusrunča sarunas: dzīvoklim bija pārāk plānassienas un runātājiem pārāk skaļas balsis. Gunārs dzirdēja katru vārdu, ko viņi tur runāja. Pēc Manfrēdabalss un izrunas vien viņš varēja iedomāties atnācēja sejas izteiksmi, viņa vīpsnāšanu, mazliet ironiskisamiegto acu klīņājošo skatienu, puspievērto, plāno lūpu kūtro sakustēšanos. Ja Gunārs šai brīdī redzētuManfrēdu, tad tiešām pārliecinātos, ka viņa priekšstats sakrīt ar īstenību.

Manfrēds stāstīja par savu vakardienas veikumu: kā viņš nokārtojis materiālu piegādi vienai būvei,kā izlāpījies otrā vietā un kā noritējusi viņa saruna ar kolhoza priekšsēdētāju Irbi.

— Tas ir baigi smags vecītis, — aiz sienas vieglos smiekliņos drebēja Manfrēda balss. — Ar viņugrūti saprasties un nodarīt lietu. Tas cilvēks nav no šās pasaules. Principi, pienākums, tiesības, konkrētisolījumi un saistības — tādus vārdus man vienā dienā nācās dzirdēt vairāk nekā citreiz veselā mēnesī.Viņš negrib ne dzirdēt par kolhoza meža pārdošanu. Pašiem esot paredzēta liela būvniecība, un katrs koksbūšot vajadzīgs kolhozam. Mums nāksies pameklēt kādu citu — pieļāvīgāku priekšsēdētāju.

— Tas ir sliktāk… — Gunārs dzirdēja Skudras balsi. — Meklē nu atkal.— Gan sameklēsim, — Manfrēds apgalvoja. — Visi priekšsēdētāji nav tik nepieļāvīgi kā Irbe.— Protams, — piezīmēja Astra. — Bet ar tādu cilvēku jābūt uzmanīgiem.Tas izklausījās pēc sazvērnieku apspriedes, un, jo tālāk, jo vairāk Gunāram nepatika šī saruna. Viņš

neko tuvāk nezināja par apspriežamo jautājumu, bet saprata, ka darīšana ir ar veiklu mahināciju: kādukrietnu cilvēku gribēja piedabūt uz apšaubāmu darījumu, un dažiem citiem no tā rastos kaut kāds labums,acīmredzot arī Skudrām un varbūt arī mātei — kāpēc gan citādi viņa izrādītu tādu ieinteresētību šajā lietā.Tas bija kaut kas derdzīgs; Gunārs neapzinīgi saviebās. Viņam negribējās noklausīties, jo sajuta šajāsituācijā kaut ko neglītu, apkaunojošu, un, lai atgādinātu tiem -r par savu klātbūtni, viņš tīšām ar troksnipagrūda krēslu un sāka staigāt pa istabu. Bet saruna turpinājās, gan mazliet klusāk, tomēr pietiekami skali,lai lielākā daja vārdu aizsniegtu Gunāra ausis.

— Vai jūs izspriedāt, ko man darīt ar to ārzemju virtuves iekārtu? — Manfrēds apjautājās.— Jāņem ciet, — teica Astra. — Ja tik vēl varētu dabūt. Tādas lietas jau ilgi nestāv.— Esiet bez raizēm, cienītā, — Manfrēds viņu mierināja. — Uz manu kolēģi var paļauties. Ja viņš

ko sola, tad katrreiz arī izdara. Tātad es varu viņam paziņot, ka mēs ņemam to iekārtu?— Jā, to var darīt, — pēc tam kad Astra jau bija skaidri pateikusi savas domas, Skudra tagad bez

svārstīša- nās varēja pateikt ari savējās. — Paziņojiet viņam, ka mēs to ņemam, un pie pirmās izdevībasraugiet atvest no Rīgas.

— Skaidrs, šef… Vai par tiem zīmējumiem arī esat izlēmuši? Varbūt man vēl nāksies kaut kurpiestrādāt?

— Jā, mēs apskatījām, — atbildēja Astra. — Ļoti jauki viss ir izdomāts. Gunārs saka, ka tur esotdažas interesantas idejas vai tamlīdzīgi.

Tad Gunārs dzirdēja, ka durvīm tuvojas soļi. Pavērusi durvis spraugā, māte uzrunāja viņu:— Vai tu neiznāksi drusciņ pie mums? Mēs patlaban runājam par tiem zīmējumiem …Gunāram ļoti negribējās Jaut sevi ievilkt šajā sarunā, bet, nevēlēdamies sarūgtināt māti, viņš

apspieda nopūtu, cēlās augšā un savāca Pusrunča zīmējumus.— Iepazīstieties, — Astra sacīja, kad Gunārs iznāca no savas istabas. — Tas ir mans dēls Gunārs,

un tas ir biedrs Pusruncis.Piesardzīgi un pētījoši viņi noraudzījās viens otrā. Manfrēda skatienā pavida ziņkārība, vērtējoša

apcere; Gunārs turējās vienaldzīgi un atturīgi. Viņi sarokojās, nomurmināja parasto «ļoti priecājos», laigan nekāda prieka šī iepazīšanās nesagādāja ne vienam, ne otram, tad visi pievērsās Manfrēdazīmējumiem.

«Kāds velns man lika muldēt par tām svaigajām, oriģinālajām idejām!» Gunārs pukojās sevī.

«Varbūt kāda āķīga domiņa tur arī ir, bet varbūt visiem šiem triepumiem ir tikai makulatūras vērtība.» Pēctam kad māte jau bija paspējusi atstāstīt Manfrēdam viņa nejaušo un pavisam neapdomāto vērtējumu parprojektu, Gunārs vairs nevarēja mainīt savu spriedumu. Lai nesarunātu vēl ko lieku un vēl vairāknesarežģītu savu stāvokli, viņš nolēma atturēties no tālākiem spriedelējumiem. Galu galā šī lieta viņu itnemaz neinteresēja.

Laikam gribēdams paspīdēt studenta acīs ar savu inteliģenci un erudīciju, Manfrēds centās runātvaren izsmalcināti: lietoja izmeklētus profesionālus izteicienus, stāstīja kaut ko par stiliem, paskaidroja,kas ir arhitektūras ansamblis un cik svarīgi jaunās ēkas izveidojumā akcentēt galveno ideju un tādā kārtāpanākt visas celtnes efektīgu siluetu.

— Visam jābūt tā, lai, vienreiz redzējis jūsu namu, cilvēks to atcerētos uz visiem laikiem, — viņšteica.

— Tā nedrīkst būt standarta celtne, tam jābūt kaut kam patiešām oriģinālam un jāharmonē ar savuapkārtni. Lielu lomu te spēlēs krāsu kontrasti, bet par tiem mēs padomāsim vēlāk. īsto formu mēs jau esamatraduši, tagad jāparūpējas par to, lai saturs atbilstu formai, citādi var iznākt baigais brāķis.

Astra likās gluži sajūsmināta par Manfrēda idejām, Skudra viņai visur piekrita, bet, kad Gunāramvēlreiz jautāja, ko viņš par visu to domā, viņš paraustīja plecus un atbildēja:

— Dariet, kā zināt. Es šajā ziņā esmu pilnīgs pro- fāns. — Vairāk no viņa neko neizdevās izdabūt.Manfrēds sajuta puiša atturību un iztulkoja to pa savai gaumei: «Viņam skrobījās, ka es jēdzu kaut ko

vairāk nekā viņš. Atbrauca mājās un gribēja visus pārsteigt ar savu intelektu, bet pārliecinājās, ka tepriekšā jau ir kāds cilvēks, kas viņu var ar lufti ieraut iekšā. Tāpēc tā baigā cemme… Nekas, puisīt,paskrobījies vien, mums vēl ne vienu reizi vien iznāks satikties. Un, ja tu mēģināsi man pārāk piekasīties,tad es tev parādīšu, kas ir Manfrēds… Tādus jefiņus kā tu mēs ķeram un ēdam.»

Šīs svarīgās apspriedes laikā no blakusistabas iznāca mazā Vizma ar Ainas Lindes dāvināto adītojaciņu rokā. Viņa vēl nezināja, ka tā ir Ainas dāvana, bet saprata, ka tā domāta viņai, jo te neviena cita tikmaziņa nebija.

— Mammuci, kas to atveda? — meitene jautāja.— Man briesmīgi patīk. Vai Gunis? Bet kāpēc viņš to neiedeva man vakar, kad atbrauca?— Nē, bērniņ, tas nebija Gunis, — Astra paskaidroja. — To tev uzdāvināja tante Aina, mūsu mīļā

dak- terīša. — Pievērsusies pārējiem, viņa piemetināja:— Kāda jauka dvēsele, vai nav tiesa? Katram cilvēkam viņa cenšas sagādāt prieku.Nopratis, ka runāts tiek par Ainu Lindi, Manfrēds tūliņ atcerējās, ko vakar bija redzējis pie viņas

dzīvokļa durvīm, un zīmīgi nokremšļojās:— Hm, jā… Kas tiesa, tas tiesa. Sagādāt cilvēkiem prieku ir laba lieta. Varbūt visiem taisni

neiznāk, bet vienam otram gan.Gunārs bija aizgājis pie loga un, pagriezis pārējiem muguru, skatījas laukā. Manfrēda balss

ironiskais, divdomīgais tonis viņu kaitināja, bet viņš saņēmās un centās apspiest augošo nepatiku.— Ko jūs ar to domājat, Manfred? — Astra jautāja. Nekautrīgais smīns Manfrēda sejā viņu

mulsināja un tai pašā laikā pamodināja stipru ziņkāri.Sajutis, ka viņam izdevies saintriģēt klātesošos, Manfrēds nesteidzās ar atbildi, ļaudams tiem

iedegties vēl lielākā izziņas kārē un apdomādams, kā vislabāk un efektīgāk pasniegt savu pārsteigumu.Viņš atcerējās Ainas aso izturēšanos pret viņu, skarbos un ironiskos vārdus, ar kādiem tā viņu ne vienreizvien apveltījusi, un viņa sirdi pildīja drūms prieks par to, ka nu vienreiz radusies iespēja atspēlēties unparādīt šo sievieti, kuru vietējā sabiedrība uzskatīja nevainojamu visās lietās, viņas īstajā izskatā.

— Hm, Linde… Man jau tur nav nekādas daļas — ne mana cūka, ne mana druva, vai ne, bet parcik jūs pieskārāties šai personai…

Un viņš apklusa, ar šo klusēšanu it kā piebērdams sāli zupai.— Vai jus ko zināt par Ainu? — Astra nenocietās.

— Ļaudis dažreiz sarunā nezin ko, bet katram vārdam taču nevar ticēt. Un, cik es pazīstu Ainu, tadviņai neko nevar pārmest.

Noprazdama, ka Manfrēdam neērti stāstīt Vizmas klātbūtnē, viņa aizveda meiteni blakusistabā un,atgriezdamās pie pārējiem, rūpīgi pievēra durvis. Gunārs visu laiku stāvēja pie loga un raudzījās laukā,bet aizvien grūtāk viņam nācās savaldīties.

Un atkal telpā atskanēja Manfrēda ironiskā, vīpsnājošā balss; Gunāram likās, ka istabā ienācis fauns.— Apdāvināt bērnu, protams, ir jauka lieta, par to es nesaku neviena slikta vārda. Bet, ja viens

cilvēks sabiedrības priekšā tēlo svēto un nepieejamo un tai pašā laikā tumšos vakaros ved pie sevismājās svešus vīriešus, tad tas liek kaut ko padomāt, vai ne?

— Jūs… jūs kaut ko tādu esat redzējuši? — Astrai aiz satraukuma ķērās balss.— Jā, esmu redzējis pats savām acīm un ne senāk kā vakar — tā ap pulksten desmitiem vakarā,

kad atgriezos no rajona, — Manfrēds pavēstīja. — Biedrene Linde ielaida pa savām durvīm svešu vīrieti.— Kam svešu — viņai vai jums? — pēkšņi atskanēja Gunāra balss. Viņš nepagriezās pret

pārējiem un joprojām stāvēja ar muguru pret tiem. Viss viņa augums drebēja, pilns pēkšņa spraiguma.— To es jums nevaru paskaidrot, jo man nebija tas gods redzēt šo cilvēku vaigā, — Manfrēds

sacīja. — Bet fakts paliek fakts. Es stāstu tikai to, ko esmu redzējis. Secinājumus var taisīt katrs priekšsevis.

Tad Gunārs strauji apcirtās apkārt, spēra pāris soļu uz Pusrunča pusi un dažus mirkļus ar drūmu,nievājošu skatienu noraudzījās viņā. Pusruncim kļuva neomulīgi 110 šā skatiena.

— Secinājumi? — Gunārs aizsmacis izelsa. — Ak jums tūliņ jātaisa secinājumi? Bet es domāju,ka jums, biedri Pusrunci, nav vērts savu galvu lauzīt par šo lietu, kas jūs ne mazākā mērā neskar. Jūs pašiteicāt — ne mana cūka, ne mana druva. Vispirms salīdzinājums ar cūku, lai arī tikai tēlaini domāts, irrupjš un apvainojošs, un ar tādiem vārdiem neviens kārtīgs cilvēks nemēdz mētāties, bet šoreiz lai šisizteiciens krīt atpakaļ uz savu autoru. (Manfrēds nosarka un piepūtās kā tītara sekste, jo saprata, kurpGunārs tēmējis savus vārdus.) Otrkārt, te nav nekāda noslēpuma: tas svešais vīrietis biju es! Aina navjāattaisno vai jāaizstāv — viņa stāv pāri visām mietpilsoņu aizdomām. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc jāļaujkaut kādam nekauņam zelēt viņas vārdu. Ja kāds to darīs manā klātbūtnē, tas lai iegaumē, ka nāksies par toatbildēt.

To pateicis, viņš iegāja savā istabā un skaļāk, nekā vajadzīgs, aizcirta aiz sevis durvis.Manfrēds izskatījās kā no laivas izsviests. Arī pārējie bija samulsuši. Pirmā atguvās Astra, bet viņa

neko neteica, tikai zīmīgi ar acīm pamirkšķināja Skudrām. Skudra paskatījās sienas pulkstenī un sacīja:— Kā tas laiks steidzas — tūliņ būs deviņi… Jāiet uz kantori.— Jā, patiesi… — atsaucās Manfrēds. — Iesim, šef.No cerētā pārsteiguma nekas nebija iznācis: pārsteigums gan bija noticis, tikai pavisam savādāks,

nekā cerēts, — tīrā izgāšanās. Manfrēds jutās apkaunots un nespēja piedot Gunāram to, ka viņš tamizpostījis tik daudzsološi iesākto jauno dienu. «To es tev neaizmirsīšu,» viņš domāja, aiziedams kopā aršefu no Skudras dzīvokļa. «Es esot cūka… Citiem tu aizliedz mētāties ar stipriem vārdiem, bet pats kodari? Manfrēds Pus- runcis nav no tiem, kuri laiž gar ausīm apvainojošus izteicienus, un, ja kāds toatļaujas pret viņu, tas to dabū nožēlot.»

— Zēnam tāds paass raksturs, — Skudra izlīdzinoši ierunājās, izgājis uz ielas. — Tādi tagad tiejaunieši ir. Neņemiet to pārāk pie sirds.

— Mēru tomēr vajag zināt, ja runā ar pieaugušu cilvēku, — Manfrēds atbildēja. — Neviens jaunav no koka. Katram ir sirds krūtīs un savs lepnums.

Nevēlēdamies sabojāt attiecības ar priekšnieku, kuras līdz šim bijušas tik labas un izdevīgas abiemun solīja nākotnē būt vēl labākas un izdevīgākas, Manfrēds vairāk par šo lietu nerunāja, bet apvainota unnepatiesi cietuša cilvēka izskatu saglabāja visu dienu. Ja kāds no darbabiedriem apjautājās, kas viņamkaiš, viņš nepacietīgi atmeta ar roku un īgni pateica:

— Liecies mierā! Man sāp zobs.Pēc vīra un Pusrunča aiziešanas Astra brītiņu izgai- dījās, vai Gunārs neiznāks pie viņas, bet, kad

viņš nenāca laukā no savas istabas, viņa pati saņēma dūšu un ieslīdēja pie tā.— Vai tā nu vajadzēja, dēls… — viņa ierunājās bikli un it kā vainīga. — Neglīti iznāca. Manfrēds

nemaz nav tik slikts, kā tev var izlikties no pirmās satikšanās. Es viņu pazīstu labāk nekā tu…

Aktieris P. Cepurnieks Jāna Skudras loma Akadēmiska drāmas teātra izrādē «Kapteiņa Žundagaatgriešanas» 1963. gada

— Viņš ir tipisks plānā galdiņa urbējs, glums šept» manis un turklāt vēl īsta tenku tarba! — Gunārsiesaucas. — Es nesaprotu, kā jūs vispār ielaižaties ar šo tipu. Tas, ka viņš ir stilīgais, man pilnīgivienalga — lai cilvēks ākstās, ja tas viņam sagādā prieku, — bet lai viņš atstāj mierā godīgus ļaudis, lainesiekalojas tiem apkārt, lai nespraijslā indi. Piemini manus vārdus, māt: reiz viņš iekritīs, un jums arīkādreiz nāksies nožēlot, ka esat ielaidušies ar viņu.

— Pareizi jau tas nebija, ka viņš tā runāja par Ainu, — māte piekrita, — bet viņš jau nezināja, katas biji tu.

— Un, ja arī tas būtu bijis kāds cits, — kāda šim tipam daļa gar to, ar ko satiekas Aina, — Gunārsnespēja norimt. — Atradies soģis! Ir tādi ļaudis, māt, kas citus cilvēkus vērtē pēc savas līdzības uniedomājas, ka visi ir tādi paši kā viņi. Bet, ja paskatītos, kas tādam Pusruncim slēpjas zem tā ārējāgluduma, ja mazliet pa- skrāpētu to, tad varbūt izrādītos, ka viņš ir kraupains kā kašķains suns.

— Nu tu pārspīlē, Gunār. Manfrēds ir labs darbinieks, viņš savā darbā ieliek sirdi. Tēvam viņštikpat kā labā roka. Mums viņš ir daudz palīdzējis. Un tik viegls viņš arī nemaz nav, kā var likties nopirmā skatiena. Drusciņ oriģināls, savādāks nekā citi, bet citādi kulturāls un apdāvināts cilvēks. Tas, kāviņš ģērbjas un izturas, ir viņa personīgā darīšana. Kāpēc uzspiest savu gaumi citiem cilvēkiem? Tev arīnetīk, ka tev ko uzspiež.

— Beigsim par to runāt, māt, — Gunārs teica. — Es redzu, ka mēs šo tipu vērtējam no dažādiem

viedokļiem: es spriežu par viņu no sabiedrības interešu viedokļa, bet tu no savu personīgo interešuviedokļa — kādu labumu viņš atnes tev un patēvam un cik izdevīgs viņš jums abiem. Es pacentīšos, cikvien iespējams, izvairīties no šā cilvēka.

— 2ēl, ka tu nevēlies saprast… — māte čukstēja. Kas Gunāram jāsaprot, to viņa nepateica un arīnebūtu varējusi pateikt, ja dēls to jautātu. Bet Gunārs nejautāja, un mātes un dēla saruna beidzās abiemnepatīkamā noskaņā.

Pēc šīs sarunas Gunārs vēl mazāk saprata savu māti, kuru nevēlējās sarūgtināt, bet tai pašā laikā viņšnespēja atrast ne īstos vārdus, ne īsto rīcību, kas palīdzētu vismaz saglabāt līdzšinējās tuvās un

sirsnīgās attiecības, savstarpējo uzticēšanos un iecietību. Aizvien vai- rak viņam nepatika te — mājās,savā ģimenē. Tikai dažas dienas nodzīvojis Eglainē, viņš pirmdienas rītā salika mugursomā savasvisnepieciešamākās mantas, atvadījās no piederīgajiem un ar velosipēdu aizbrauca uz Zundaga kolhozusākt ražošanas praksi.

2

No Eglaines līdz kolhoza centram bija apmēram piecpadsmit kilometru. Gunārs braucanesteigdamies. Lāgiem, kad ceļš veda pret kalnu, viņš nokāpa no divriteņa un brītiņu gāja kājām; dažāvietā, pamanījis apkārtnes ainavā kaut ko jaunu, agrāk neredzētu, viņš apstājās un vēroja pārmaiņas, kodzimtās puses sejā ieveidojis jaunais laiks un cilvēka darbs. Dažviet, kur agrāk bija rē- gojusi krāsmata,sabrukusi senlaiku rija vai vecs labības šķūnis ar ielikušu jumtu, postaža bija novākta, un tur tagad pletāsiekopti tīrumi; citur, kur pērn vēl nebija nekā ievērības cienīga, šodien slējās jaunās mūra lopu kūtis arsilosa torņiem turpat līdzās, cūku un putnu fermas; aplokos ganījās teļi, un sivēni draiskuļodami lēkājaapkārt savām flegmātiskajām mātēm. Vienā vietā līdztekus lielceļam stiepās nesen iesāktu dzīvojamo ēkuvirkne — tas bija pirmsākums nākamajam kolhoza ciematam.

Dzīve nebija stāvējusi uz vietas kā viens otrs no tiem vecajiem ozoliem, kas te auga lēzenajospakalnos, stiprām saknēm ieķērušies dzimtajā zemē; arī tagad tā nebija aprimusi savā nerimtīgajā kustībā:siltajā, skaidrajā pavasara rīta skanēja cirvju klaudzieni jaunceltnēs, zāģu šņākšana mazajos gateros,traktoru griezīgā dziesma plašajos tīrumos. Virs baltām spārēm slējās zaļi vainagi, bet klajā vietā, kur novisām pusēm tika klāt vējš, lēnām griezās rotors, ražodams strāvu un sūknēdams ūdeni.

Ar klusu labpatiku Gunārs noraudzījās šajā ainavā, un katrs jaunais vaibsts, ko viņš tur saskatīja,pildīja sirdi ar prieku un liegām, līksmām nojausmām. «Kas

te kādreiz būs, pēc dažiem gadiem… tad, kad ari es būšu pielicis savu roku lielajam darbam!» viņšdomāja. «Nevienas nezāles, neviena dadža tīrumos, neviena panīkuša lopiņa ganībās. Brūnajām tīršķirnesgovīm muguras lāsmos aiz branguma, un labības druva viļņos kā jūra vasaras vējos. Un cilvēki staigāspaceltām galvām, valdīdami pār dabu. Viņi nelūgs, bet ņems to, kas viņiem pienākas par viņu pūlēm. Tu,Gunār Zundag, staigāsi kopā ar viņiem, dalīsi viņu pūles un prieku. Un visiem būs labi, un paši cilvēki arībūs labāki nekā vakar un šodien: stipri un nelokāmi savā izdarībā — viņi kļūs draudzīgi savā starpā, tiembūs maigākas dvēseles un gaišākas dornas, viņi nepazīs nenovīdību un nevēlēs cits citam nekā ļauna. Tābūs, tā jābūt… Plēsoņas vietā virs zemes staigās cilvēks — radītājs. Bet vai tu jau esi gatavs tai dzīvei?»

Viņš jautāja sev un domāja par savu rīcību pēdējā laikā: vai vienmēr esmu pareizi izturējies pretsaviem biedriem un tuviniekiem? Iedomājoties savu izturēšanos pret māti, viņu pārņēma šaubas. «Vai manir tiesības būt tik kategoriskam un neiecietīgam? Daudzi cilvēki ir vāji un izdara kļūdas, bet ne katrreiznepareizs solis tiek sperts aiz ļaunuma. Un es viņus tiesāju tāpēc vien, ka man kaut kas nepatīk. Vai esvarbūt, pats to neapzinādamies un negribēdams, neesmu tikai sektants, apmāts fanātiķis?»

Taču, apsvēris visu notikušo un ieskatījies savas sirdsapziņas spogulī, viņš bija spiests sacīt sev,savai nepieviļamai sirdsbalsij: «Savādāk es nevaru. Man jābūt tādam, kāds esmu, vienalga, ko citi cilvēki

par to domā un lai cik grūti man pašam kādreiz tādam būt. Tikai tas straujums mazliet jāapvalda un asumsjāmazina. Bet tāds taču esot bijis mans tēvs, un vai es varu kļūt savādāks nekā viņš? Un, ja arī varētu, tadkam tas vajadzīgs?»

Kādā vietā no lielceļa pa labi nogriezās gatve, un pie pašām krustcelēm stāvēja stabs ar uzrakstu:L/a Roberts Zundags — 0,7 kilometriLai gan ceļš, kas veda uz kolhoza centru, bija labā stāvoklī, Gunārs nokāpa no divriteņa un visu

atlikušogabalu nosoļoja kājām. Viņam pretī ēnoja paprāva vecu ozolu un liepu birzs; aiz kokiem saulē

atmirdzēja pamatīgi celtu mūra ēku čemuris: varena, veca klēts ar uzbraucamo tiltu, klēts ar mazāmkolonnām priekšpusē un mazliet tālāk agrākā muižkunga māja no sarkaniem, apsūbējušiem ķieģeļiem.Kādreiz te bijusi barona muiža. Pēc pirmā pasaules kara muižas centrs bija atdots kādam buržuāziskāsLatvijas armijas ģenerālim, kura vietā te līdz 1940. gadam saimniekojis viņa brālis. Baronu un viņapēctečus vēstures vēji sen bija aizpūtuši kur kuro, bet grezno pili, tāpat kā daudzas citas pilis, 1905. gadānodedzinājuši apkārtējie zemnieki. Tagad te atradās kolhoza centrs un saimniekoja citi ļaudis — to vīrupēcnācēji, kas kādreiz uzcēluši šo vanaga ligzdu un savām rokām radījuši visu kungu bagātību. Vēsturiskātaisnība bija piepildījusies.

Soļodams līdzās savam divritenim, Gunārs pa veco ozolu gatvi tuvojās kolhoza centram un ar.spraigu interesi apskatīja visu. Dažam kokam vidus bija pavisam - tukšs — dobumā ērti varētu paslēptiescilvēks; koks turējās tikai uz savām saknēm un plānās koksnes kārtiņas zem kraupainās mizas, bet taszaļoja tikpat vitāli, tā zari tikpat vareni pletās uz visām pusēm no stumbra, apēnodami zemi, kā pārējiemveselajiem kokiem, apliecinot dzīvības nepieveicamo spēku. Priekšā, pie klēts, stāvēja automašīnaspiekabe. Cilvēku neredzēja — tie laikam visi bija aizgājuši darbā uz laukiem un fermām. Gunārs apstājāsun ar acīm meklēja pēc kādas dzīvas radības, kurai varētu paprasīt ceļu uz kolhoza valdes māju. Un tadviņš pamanīja parka malā, tur, kur sākās augļu dārzs, kādu augumu sarkanā kokvilnas kleitiņā, ar sārtulakatiņu ap matiem. Viņš negribēja ticēt savām acīm, bet, jo ilgāk noraudzījās šajā augumā, kas turpavīda, kaut ko darīdams starp ogulāju krūmiem, jo skaidrāk pārliecinājās, ka tā ir viņa — tā, kuru viņšpirmo vēlējās sastapt šai vietā. Jā, tā bija tiešām viņa — Laima Irbe.

Gunārs nogriezās no gatves uz augļu dārza pusi un, gabaliņu pagājis, apstājās, salika plaukstas kātauri pie mutes un iesaucās:

— Hallo!Augums sarkanajā kleitiņā izslējās, meiča paskatījās uz atnācēja pusi un bridi raudzījās šurp, tad

pamāja ar roku.— Gunār, tas tu?— Es pats savā dabiskā izskatā!— Nāc šurp! — Laima aicināja, bet pati palika stāvam turpat, kur bija stāvējusi līdz tam.Gunārs steidzās turp, un, jo tuvāk nokļuva, jo vairāk viņu pārņēma dīvaina labsajūta — bija tā, it kā

viņš tuvotos kaut kam tādam, kas izstaro gaismu un siltumu. Šim gaismas un siltuma avotam bija vieglivasaras raibumi uz sejas un divas brūnas acis, kas ar tādu kā vaicājumu mierīgi un nopietni raudzījāsatnācējam pretī. Vēl viņš nebija piegājis Laimai klāt, kad viņas sejā parādījās savaldīgs smaids, betGunāram likās, it kā šai brīdī saule būtu iznirusi no mākoņiem un pēkšņi uzspīdējusi varenā spožumā.

— Esi sveicināta, Laima! — Gunārs centās runāt jautrā, mazliet nevērīgā tonī — viņam likās, kataisni tāds tonis vislabāk palīdzēs noslēpt to gaišo, brāzmaino satraukumu, kas viņu šai brīdī slāpēja vainost. — Ciemiņu negaidīji? Es, lūk, ierados nelūgts un pat nezinu, vai man te atradīsies kāds kaktiņšnaktsmājām.

Laima cieši paspieda viņam roku un paskatījās uz Gunāra muguras somu un velosipēdu.— īstā laikā atbrauci, — viņa sacīja. — Pārējie — Ērika un Valdis Saltups — ieradīsies rītu.— Un 11u es varēšu sākt ražošanas praksi, — Gunārs turpināja. — Bet vēl varbūt nav zināms, vai

es te esmu vajadzīgs. Varbūt kolhozs var iztikt bez manis.— Kolhozā darba nekad netrūkst, — Laima pasmaidīja. — Bet mēs gaidījām tevi tikai uz vakara

pusi. — Viņa pētījoši raudzījās Gunāram acīs. — Vai tev… mājās kas atgadījies?— Nekas sevišķs. Viss ir normāli. Man tikai apnika maisīties bez darba citiem pa kājām. Jutos kā

piektais ritenis. Es vairs neprotu dzīvot dīkā, tas ir viss. Bet, ja nu būtu tā, ka esmu ieradies par agru unmani nav kur likt, tad cits neatliks kā atvainoties un…

— Nerunā niekus, Gunār, — Laima viņu pārtrauca. — Gan jau tēvs atradīs, kur tevi likt. Tikai tastā savādi iznāk… Tev mājās nepatika? Tomēr laikam kaut kas būs noticis.

Gunārs klusēja.— Nu labi, ja nevēlies — nestāsti, — Laima sacīja.— Vēlāk pastāstīšu, — Gunārs steidzīgi ierunājās. — Nekā slēpjama man nav. Esmu pārliecināts,

ka tu sapratīsi manu rīcību, kad dabūsi visu zināt.— Tātad tomēr kaut kas ir noticis?— Pāris vārdos to nevar izstāstīt. Vispirms man vajadzētu satikt tavu tēvu un norunāt par visu.— Tēvs ir laukā, vienā no brigādēm. Tev kādu stundu vajadzēs uzgaidīt, kamēr viņš pārnāks

pusdienot.Laimas balsī Gunārs atkal saklausīja to pašu atturību, ko tik daudzreiz bija sajutis agrāk. Viņa it kā

ierāvās neredzamos gliemežvākos un noslēdzās. Kāpēc? Ko nepareizu viņš izdarījis? Laima nav iedomīgaun kaprīza. Bet viņa nav arī no tām meičām, kuras eksaltēti jūsmo par katru nieku un tai pašā laikā spējvienaldzīgi paiet garām netaisnībai un pārestībai, — tādos brīžos viņa kļūst aktīva un lāgiem pat skarba,bet Gunāram patika arī viņas skarbums. Viņš zināja, no kurienes tas: vairāk nekā desmit gadus no savasbērnības un agrās jaunības Laima bija pavadījusi bērnu namā, bez tēva un mātes,— tur cilvēks agriiemācās cīnīties par savu vietu dzīvē un stāvēt uz savām kājām. Tāda dzīve neglāsta, tā norūda, padaracilvēku piesardzīgu un atvairīgu, vienmēr gatavu cīņai. Tā dod viņam drosmi, paļāvību saviem spēkiem.,bet ievelk ari pa kādam skarbākam vaibstam viņa raksturā. Bērnu namā cilvēks neizvēlas savus draugusun rotaļu biedrus, viņam jāņem par labu tie, ar kuriem nejaušība saved kopā. Bet tie ir dažādi, labi unslikti, un ne visi audzinātāji ir tādi kā Makarenko.

Izrāvis kādu zāli, viņš sāka sūkāt tās sakni, domīgi raudzīdamies zemē. Apkārt čivināja putni, unviegls vējiņš čabināja vēl kuslās krūmu lapas, bet Gunāram nebija nekādas daļas gar visu to. Viņšdomāja, cik ļoti bija ilgojies šā brīža — būt kopā ar šo meiteni; un tagad tas ir noticis, un viņš ir te, undivi vien viņi stāv klusā dārza malā un varētu netraucēti runāt par visu, kas viņiem uz sirds, bet neatrodvajadzīgos vārdus, lai gan sirds ir pilna un ko runāt būtu tik daudz. Viņi stāvēja un turpināja klusēt, un arkatru mirkli šī klusēšana kļuva grūtāka un mocošāka.

Pirmā to neizturēja Laima. Paskatījusies no sāniem Gunārā, viņa viegli nopūtās un pasmaidīja.— Pagaidām manā pārziņā nodots šis dārzs, — meiča ierunājās. — Bet tas tikai līdz tam laikam,

kamēr sabrauks pārējie praktikanti, — tad es strādāšu kopā ar viņiem.— Ak tā? — Gunārs atdzīvojās.— Te, kolhozā, ir ļoti piedzīvojis agronoms Vol- kovs, — Laima turpināja. — Tēvs viņu vērtē

ļoti augsti. Es domāju, ka mēs no viņa šovasar gūsim daudz vērtīga. Vai tu kaut ko no grāmatām arīpaņēmi līdz?

— So to paņēmu. Bet, ja kaut kā pietrūks, te jau nav tālu līdz mājām — katrā laikā varēšuaizbraukt pakaļ. Kam gan man tas velosipēds.

— Tu varētu to kaut kur piesliet, — Laima aizrādīja. — Citādi iznāk tā, it kā tu taisītos laistieslapās. Bet par to tu nesapņo — no tā nekas neiznāks.

p Abi reizē iesmējās, un līdz ar to nesenais samulsumsbija pārvarēts. Gunārs pieslēja velosipēdu pie vecās bumbieres stumbra, un Laima viņam izrādīja

dārzu. Tas bija vairāk nekā divus hektārus liels, sen ieaudzēts un labi kopts.

i — Tēvs grib to paplašināt, apstādīt vēl pāris hektāruar ābelītēm un ķiršiem un vienā malā uzbūvēt siltum- , nīcas, — Laima stāstīja. — Bišu drava arī

viņam liekaspar mazu, sevišķi tāpēc, ka tuvumā priežu mežs ar viršiem, — manta aizejot bojā.— Var redzēt, ka kolhozam ir labs saimnieks, — Gunārs konstatēja.— Tā daudzi saka.— Vai tu domā savādāk?— Nē, Gunār. Es savu tēvu pazīstu. Viņš nekad nav pratis … slikti strādāt.Gunārs juta, ka Laima lepojas ar tēvu, tikai — kā parasts — cenšas atklāti neizpaust savas jūtas. Arī

viņš lepojās ar savu tēvu, bet nemēģināja to slēpt, un viņam varbūt bija tiesības tā darīt, jo RobertsZundags reiz bija bijis, bet Aleksandrs Irbe dzīvoja, —pret mirušajiem cilvēki parasti izturas vaļsirdīgāknekā pret dzīvajiem.

Tagad sarunas ritēja brīvi un laiks pagāja nemanot. Viņi vēl nebija paguvuši apskatīt visu dārzu, kadozolu

gatvē atskanēja motocikleta pukšķēšana. Laima paskatījās uz to pusi un teica:— Tas ir tēvs. Iesim mājās. Es tevi iepazīstināšu ar viņu.Gunārs paņēma savu velosipēdu un sekoja Laimai uz veco muižkunga māju, kur atradās kolhoza

priekšsēdētāja dzīvoklis.Aleksandrs Irbe bija piecdesmit astoņus gadus vecs. Vidēja auguma, sauss un stiegrains, gludi

skuvies, pa- kupliem matiem, kas ap deniņiem bija kļuvuši jau pilnīgi sirmi, un zilām acīm, kuru skatienszem kuplajām uzacīm šķita mazliet bargs un urbjošs, mulsinādams nezinātāju ar savu šķietamo dzestrumu.Patiesībā šis ārēji cietais cilvēks bija ļoti sirsnīgs un iejūtīgs, lāgiem varbūt pat mazliet sentimentālssapņotājs — tā vismaz domāja tie cilvēki, kas viņu pazina tuvāk. Šķietami, pretrunīgos pretstatus savādabā un izskatā viņš nebija mantojis no vecākiem kā dāvanu, kuru cilvēks iegūst bez savas gribas un kuraviņam pēc tam jānes visu mūžu, tāpat kā iedzimtu fizisku defektu; to visu bija radījusi un izveidojusi patiskarbā dzīve, par kuru nevarēja teikt, ka tā šo cilvēku būtu lutinājusi. Septiņpadsmit gadus vecsAleksandrs Irbe bija aizgājis no mājām un pēc tam kopā ar vecajiem latviešu strēlniekiem sīvās kaujāsizstaigājis Krievzemes plašumus un Ukrainas stepes, cīnījies piisoņkara frontēs gan pie Volgas, gan piePerekopa. Kā jūsmas pilns sapņotājs aizgāja karā nenobriedušais jauneklis; versmainajā vēstures kalvēviņš norūdījās un kļuva par vienu no tiem cietajiem, nesalaužamajiem vīriem, kuri lielā Ļeņina vadībālika pamatus jaunai — labākai pasaulei. Divdesmit gadus vecu viņu apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeniun uzņēma partijā, kurai viņš palika uzticīgs visu mūžu, neraugoties uz visiem smagajiem pārbaudījumiemun pārestībām, kādas viņam vēlāk nācās pārciest. Aleksandra Irbes dzīves stāsts nebija nekāds izņēmumsun kaut kas sevišķs, tāpat toreiz dzīvoja un cīnījās miljoni viņam līdzīgu. Novilcis pēc pilsoņkarakaravīra šineli, viņš vairākus gadus mācījās, sākumā strādnieku fakultātē, vēlāk institūtā, pēc tam strādājapar agronomu padomju saimniecībā. Trīsdesmito gadu sākumā viņu nozīmēja atbildīgā padomju darbā, unliktenīgajā 1937. gadā

Aleksandrs Irbe jau bija kāda novada lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks. Bez lēcieniem unprotekcijām viņš soli pa solim bija sasniedzis savu toreizējo stāvokli, pateicoties vienīgi godīgamdarbam un krietnām organizatora spējām. Daudz kas no tā, par ko Irbe bija kādreiz sapņojis, tad jau bijasasniegts un piepildīts, bet vēl vairāk atlika tā, kas vēl jāpiepilda, un spēka viņš juta sevi tik daudz, kapietiktu diviem cilvēka mūžiem. Laba, saskanīga ģimenes dzīve, mīļa sieva, kas viņu saprata un visāslietās atbalstīja, četrpadsmit gadus vecs dēlēns Jānis un divus gadus vecā Laima (divi bērni, kas piedzimapēc Jāņa, bija nomiruši agrā bērnībā), un neviena partijas soda, neviena pārmetuma vai piezīmes parlīdzšinējo darbu. Par Aleksandru Irbi rakstīja laikrakstos, stādīja viņu par paraugu citiem, un nekas nebijapārspīlēts tajos uzslavas vārdos, kādus viņam nācās dzirdēt no savu biedru mutes, — likās, ka nekasnespēj apēnot šo gaišo, darba skaistuma apstaroto dzīvi.

Un tad notika neticamais… Vētrainajā 1937. gadā kāds zemisks cilvēks apmeloja Aleksandru Irbi,notriepa dubļiem, pasludināja par spiegu un nodevēju — un atradās, kas tam noticēja. Pēc tam — ilgigadi tālajos ziemeļos aiz polārā loka, nodevēja zīmogs un izpostīta dzīve. Sieva nomira .apcietinājumāgadu pēc viņa notiesāšanas, bērni izauga bērnu namā, un viņu pašu uzskatīja par mirušu… Bet caurivisiem pārbaudījumu gadiem Aleksandrs Irbe saglabāja sevi, savu nesatricināmo ticību partijai, padomjutautai un taisnības uzvarai. Viņš saprata, ka notikusi netaisnība, traģiska kļūda, bet, neraugoties uz visusava stāvokļa traģiskumu, turpināja nešaubīgi ticēt, ka agri vai vēlu pienāks diena, kad izklīdīs maldumigla, atklāsies patiesība un viņš tiks gandarīts. Irbe bija labi rūdīts, miesīgi un garīgi vesels, un viņamizdevās līdz galam izturēt visus grūtos pārbaudījumus. Un tiešām pienāca lielā, ilgi gaidītā diena.Divdesmitais Padomju Savienības Komunistiskās partijas kongress skaļi un vīrišķīgi visas pasaulespriekšā pateica izšķirošo vārdu, izklīdināja melu dūmaku un piepildīja taisnību. Aleksandrs Irbe atguvabrīvi, atguva savu personību, viņu pilnīgi reabilitēja un uzņēma atpakaļ partijā, ieskaitot partijas stāžāieslodzījumā pavadītos septiņpadsmit gadus. Viņam piešķīra pensiju, un partijas rūpes sasildīja viņu, betviņš nevēlējās palikt tikai pensionārs. Atgriezies brīvībā, Aleksandrs Irbe sāka meklēt pazudušo ģimeni.Savu sievu viņš vairs nevarēja atrast, dēls J.inis bija kritis varoņa nāvē pie Berlīnes lielā kara pēdējāmēnesī, cīnīdamies par to pašu lietu, kurai savus labākos gadus un kvēlo sirdsdegsmi bija ziedojis viņatēvs. Palikusi bija tikai Laima. Jā, to viņš atrada, un tā viņam kļuva par visas viņa atlikušās dzīves lielākogaišumu un dārgumu.

Pēc ilgiem prombūtnes gadiem Aleksandrs Irbe atgriezis savā dzimtenē un sāka jaunu dzīvi. Viņšatsacījās no piedāvātā dzīvokļa Rīgā un lūdza viņu sūtīt- darbā uz laukiem, uz kādu no saimnieciskiatpalikušajiem kolhoziem. Pirms trim gadiem viņš ieradās šajā pusē, un zundadzieši, iepazinušies ar viņu,vienbalsīgi ievēlēja to par sava kolhoza priekšsēdētāju. Un viņi nepievīlās: šis cilvēks, kurš nesaliekts unneiedragāts bija izgājis cauri vissmagāko pārbaudījumu ugunīm, nekļūdams ne gaudotājs, ne sevinožēlojošs kunkstētājs, izrādījās gudrs saimnieks. Trijos gados viņš atpalikušo kolhozu izvilka no postaun, prazdams iedvest ticību un darba prieku tiem, ar kuriem kopā nācās veikt šo darbu, padarīja RobertaZundaga kolhozu par vienu no labākajiem visā rajonā. Šodien Aleksandru Irbi aicināja uz visāmsvarīgākajām sanāksmēm Rīgā, kur apsprieda republikas lauksaimniecības tālākās attīstības jautājumus.Kopš pērnā pavasara viņš bija partijas rajona komitejas loceklis.

Lūk, ar šo vīru Gunārs Zundags todien satikās pirmo reizi.— Tas ir Gunārs, tēt… — Laima pateica un neko vairāk nepiebilda. Un no šiem lakoniskajiem

vārdiem Gunārs saprata, ka viņi abi — Laima un Irbe — kādreiz ir jau runājuši par viņu, varbūt ne vienureizi vien, tātad viņš nav vairs svešs šim iesirmajam vīram, kura acis zem kuplajām uzacīm cieši unpētoši tagad raudzījās viņam pretī, it kā sacīdamas: «Dzirdējis jau par tevi esmu, bet tagad paskatīsimies,kāds tu īstenībā esi —īsts cilvēks vai šāds un tāds.» Tas ilga tikai dažus mirkļus, bet Gunārs jutās tā, it kāviņu apgaismotu ar spēcīgu, žilbinošu prožektoru. Viņš samulsa. Tad Irbes sirmās uzacis mazliet saraucās,zilajās acīs iespīdēja labsirdīgs spožums un ap lūpām savilkās atturīga smaida krunciņas.

Viņš cieši paspieda puiša roku un teica:— Sveiks, Gunār! Tas labi, ka tu atnāci jau ģodien. Darba mums netrūkst, bet tu jau laikam

nebīsties no tā.— Nebīstos, biedri Irbe… — Gunārs sacīja.— Pavasara sēja pilnā spēkā, — Irbe turpināja. — Tu bezdarbnieks nebūsi. Laima, kāpēc tu neved

ciemiņu iekšā — bez pusdienām domā atstāt?— Es mājās krietni iekodu, — Gunārs steidzās paskaidrot.— Un ar to pašu domā pietikt līdz vakaram? — Irbe pasmīnēja. — Ko tava māte teiks, kad pāriesi

mājās no kolhoza kā caur sienu izrauts? Sacīs, ka zundadzieši ir badakāši un mērdē badā talciniekus.— Nāc, Gunār… — aicināja Laima un, ceļu rādot, pirmā iegāja priekšnamiņā, tad pavēra kādas

durvis pa labi.

Gunārs nezināja, ko iesākt ar mugursomu, — velosipēdu viņš bija pieslējis ārā pie lieveņa.— Vari atstāt tepat, — Laima sacīja, tad pēkšņi apķērās, ka šajā priekšlikumā ir kaut kas

neviesmīlīgs, un steidzās izlabot savu kļūdu. — Nē, labāk istabā. Zagļu te gan nav, bet kāpēc mētātcilvēkiem pa kājām.

Istabā, kur ieveda Gunāru, veca māmiņa rosījās gar galdu.— Labdien … — Gunārs sveicināja.— Labdien, labdien… — vecenīte atņēma sveicienu un turpināja sakārtot traukus pusdienām, lika

galdā karotes, nažus un dakšiņas, bez teikšanas sapratusi, ka pusdienos arī atnācējs.— Tā ir Zelmas tante, mana tēva vecākā māsa, — Laima pastāstīja Gunāram. — Viņa te vada

saimniecību. Zelta dvēsele… man tikpat kā mātes vietā. Tikai ņem vērā: viņa ir pakurla, ar viņu jārunāskaļāk, nekā parasts.

Gunārs palocīja galvu par zīmi, ka sapratis, un nolika savu mugursomu uz grīdas kaktā pie vecāsbufetes.

Pusdienās Zelmas tante bija izvārījusi zirņu zupu ar žāvētu cūkgaļu — tā atvietoja otro ēdienu.Saldajā bija dzērveņu ķīselis ar pienu. Pēc brauciena no Eglaines un pastaigas svaigajā gaisā Gunārs jutavilka izsalkumu un

savu zupas šķīvi iztukšoja tā, ka nebija ko redzēt. Otru šķīvi viņš kautrējās lūgt, bet to viņam arīnenācās darīt: Aleksandrs Irbe, pamanījis, ka puisim traukā nekā vairs nav, tūliņ pamāja Laimai ar galvu.

— Neliec gavēt, meit…Kā tas pie vienkāršiem ļaudīm parasts, pusdienas pagāja ātri, bez liekām sarunām, un jau pēc

minūtēm divdesmit Zelmas tante varēja novākt galdu. Lai netraucētu tēva sarunu ar Gunāru, Laima devāsZelmai palīgā nomazgāt traukus, un, kamēr viņas šķindināja šķīvjus, nažus un dakšiņas, vīrieši, palikušiistabā divi vien, izrunājās par visu. Irbe apjautājās, kādos lauksaimniecības darbos Gunārs ir jauizmēģinājis roku. Kad Gunārs viņam pastāstīja par mācību praksi iepriekšējās vasarās un par Kazahstanasstepēs nostrādātajiem mēnešiem, Irbe apmierināts nokremšļojās.

— Tas ir labi. Tu nebrīnies, ka es tev par tādām lietām jautāju. Gadās jau arī tādi studenti, kasneprot pat * zirgu sajūgt, bet, kad tādam iedod rokā izkapti, viņš nezina, ko ar to iesākt. Smieties arī par tonav iemesla,

jo kur lai cilvēks, kas visu laiku nodzīvojis pilsētā, iemācītos tādas vienkāršas lietas, bet netrūkst jausmējēju, jo priekš tā nav vajadzīga liela gudrība. Mēs visi esam sākuši no ābeces.

Brītiņu padomājis, Irbe turpināja:— Es domāju, ka vislabāk būs, ja tevi iedalīs otrajā brigādē pie Jura Pogas. Tā mums ir tāda kā

jauniešu brigāde. Pats brigadieris arī tikai nesen pārnāca no karadienesta. Varens puisis — jūssapratīsieties. Tikai ņem vērā, ka Roberta Zundaga dēls nedrīkst kļūt par apsmieklu kolhozā, kuršnosaukts viņa tēva krietnajā vārdā. Ja lieta ies — varēsi strādāt par brigadiera vietnieku.

— Es gādāšu, lai attaisnotu jūsu uzticību jau no pirmās dienas, — Gunārs sacīja, vieglinosarkdams. Viņš saprata, ka nevienam te nav noslēpums, kas viņš ir, un šis apstāklis viņam uzlikapalielinātu atbildības sajūtu. Roberta Zundaga dēls nedrīkst kļūt par apsmieklu! — Aleksandrs Irbe topareizi pasvītroja. Un nekļūs! Nekādā ziņā, jo viņa darbam sekos ne tikai svešie cilvēki, kolhoznieki,Juris Poga, agronoms Volkovs un pārējie: to redzēs un vērtēs arī Laima.

— Tā būs pareizi, — teica Irbe. — Ja sākumā kaut kas ari nepadotos tā, kā pašam gribētos, tuneņem to pārāk pie sirds. Bez kļūdām nav izticis neviens. Un neaizmirsti, ka te neviens tev nevēl sliktu,bet no tevis paša atkarīgs, cik ātri tu atradīsi sev draugus un cik daudz to tev būs.

— Saprotu… — klusi teica Gunārs.Šis sirmais, savā dzīvē tik daudz pārcietušais vīrs uzlika roku viņam uz pleca, uzmundrinot

papurināja to un draudzīgi pasmaidīja.— Gan jau viss būs labi, Gunār. Šodien padzīvo tāpat, iepazīsties ar cilvēkiem, ar Juri Pogu un

pārējiem. Laima tevi iepazīstinās… un rītu varēsi sākt strādāt.Gunārs noprata, ka viņam ar Irbi nodibinājies kontakts. Šis cilvēks nemaz nebija ne tik skarbs, ne

atturīgs, kā sākumā varēja likties.Kopā ar Laimu viņš līdz vakaram staigāja pa laukiem un fermām, cenzdamies pēc iespējas vairāk

redzēt un apgūt un pēc iespējas mazāk traucēt cilvēkus viņu darbā, bet visur atrada dzīvu atsaucību,draudzīgu sirsnību un interesi pret sevi. Brigadieris Juris Poga bija gadus divdesmit piecus vecs, atlētiskinoaudzis gaišmatis, jautra rakstura un loti labsirdīgs puisis. Piena fermā, kur Laima ar Gunāru iegriezāspievakarē, strādāja kolhoza labākā slaucēja Ilze Bērziņa, smuidra meiča mundrām neaizmirstules acīm,pie kuras — kā mēdz teikt — brigadierim Jurim bija labs prāts: to varēja nojaust no viņa mulsāslabsajūtas un nekādiem līdzekļiem neapslēp- jamā, dziļā prieka, kas puiša skatienu vērta pavisamsapņainu, bet citkārt skaidro izdarību padarīja neveiklu, gandrīz biklu un nedrošu, jo Ilzei bija diezgan asamēle. Abi viņi Gunāram iepatikās no pirmā skatiena; lai gan viņš tos vēl nemaz nepazina, bet no pārispiezīmēm, no tā skaidrā zemteksta, ar ko vārdus papildināja dabiskā acu valoda un balss intonācija, viņšsaprata, ka Jura un Ilzes starpā pastāv lielā draudzība un ka viņiem ir tiesības uz to.

Ar agronomu Volkovu Gunārs iepazinās vēlāk. Tas bija pusmūža vīrs, ļoti mazrunīgs, bet čaklsdarbarūķis un savas lietas entuziasts. No dažām lietpratīgi izteiktām frāzēm pārliecinājies, ka atbraukušaisstudents kaut ko jēdz sēklkopības jautājumos, Volkovs tūliņ pārvarēja savu mazrunību un sāka stāstīt parkolhoza agrotehnisko laboratoriju, par jaunām labības šķirnēm un hibrīdiem, kādus viņam izdeviesizaudzināt pēdējā laikā.

Visi cilvēki šai vietā likās labi un pelnīja draudzību.«Cik jauki, ka es te atbraucu,» Gunārs domāja. «Te būs labi.»Vecās muižkunga mājas otrajā stāvā bija tukšas divas lielas istabas. Vienā no tām tovakar Gunāram

sarīkoja guļas vietu; kad ieradīsies Valdis Saltups, arī tas apme- tīsies te.Pēc vakariņām Gunārs ar Laimu izgāja dārzā un ilgi runājās. Beidzot Gunārs pastāstīja arī par

saviem iespaidiem mājās.— Es tur sev neatrodu vietu. Kaut kas man likās kļuvis svešs, nepierasts. Arī pats jutos citiem par

traucēkli. Neviens man nekā slikta nedarīja, ar mani rēķinājās, un, tāpat, kā agrāk, visi centās man patizdabāt, un tomēr jutos viņu vidū kā ieklīdenis.

— Un tas viss tāpat vien, pats no sevis, bez noteikta iemesla? — Laima brīnījās.— Iemesls laikam slēpjas manī pašā, — Gunārs turpināja. — Pēdējās prombūtnes laikā ar mani

kaut kas ir noticis, bet kas — to nevaru sev izskaidrot. Varbūt esmu kļuvis patmīlīgāks, iedomājos parsevi vairāk, nekā esmu vērts. Lietas, kuras man agrāk likās dabiskas un pašsaprotamas, tagad sāk kaitinātun nervozēt, īsajā laikā, ko pavadīju mājās, nevienā jautājumā neatradu kopīgu valodu. Vienu rītu izcēlāspat nepatīkams incidents — un ar ko? Ar pilnīgi svešu cilvēku. Es jūtu, ka ar vieglu roku esmu iedzīvojiesvēl vienā ienaidniekā, bet mana māte un patēvs nevar iztikt bez šā cilvēka, tāpēc ka viņi ceļ individuāludzīvojamo māju un šis cilvēks, Manfrēds Pusruncis, viņiem piegādā visu, kas būvei vajadzīgs. Pati lietaar to māju man nez kāpēc derdzas. Nojaušu, ka tas ir kaut kas nepareizs.

— Manfrēds Pusruncis… — Laima pasmīnēja.— Ko, vai arī te ir atklīduši šā tipa slava? — Gunārs izbrīnījies jautāja. — Es domāju, ka …— Kurš gan viņu te nepazīst, — Laima atsaucās, un ironiskais smīns atkal parādījās viņas sejā. —

Donžuāns, ballīšu varonis, stilīgais bugi-vugi un rokenrola karalis. Un šā cilvēciņa dēļ tu pasteidziesaiziet no mājām!

— Ne jau tādēļ vien, lai gan arī šis iemesls ir pietiekami svarīgs. Ja es tur paliktu, man nāktos arviņu diendienā satikties un mīļā mājas miera labā vajadzētu pielāgoties, izlikties, liekuļot. Ja es tonedarītu, tad sagādātu savai mātei sirdēstus uz katra soļa.

— Tu mīli savu māti?— Protams. Līdz šim viņa man bija pats tuvākais cilvēks pasaulē.

— Un tagad vairs ne?— Varbūt joprojām, bet varbūt arī ne.— Kāpēc? — Laima paskatījās Gunāram cieši sejā. Viņš novērsās un neatbildēja. Ko gan viņš

varēja atbildēt? Vai to, ka šodien kāds cits cilvēks viņam tapis vistuvākais? Tā jau būtu tikpat kāatzīšanās, bet kā gan viņš varēja atzīties, riskēt tagad, kad vēl nezināja, kā šis otrais cilvēks raugās uzviņu, kā novērtē viņu, ko jūt un ko domā.

— Kāpēc tu neatbildi, Gunār?— Es nezinu, ko atbildēt, — Gunārs attrauca. — Viss, liekas, sagājis dēlī.— Nekas nav sagājis dēlī, — Laima kļuva pilnīgi nopietna. — Un varbūt arī nesaies, ja tu pats

tīšām nedzīsies pēc tā. Pēc manām domām, tas ir pavisam vienkārši.— Proti? — Gunārs beidzot paskatījās viņai acīs. Laimas mierīgais, atturīgi sirsnīgais skatiens

viņu nomierināja.— Tu atrodies ceļa jutīs, svarīgā krustceli, — Laima atbildēja. — Tas notiek ar visiem no mums,

ar dažiem agrāk, ar citiem vēlāk. Reiz mēs visi kaut ko sākam meklēt, pārvērtējam visas vērtības, sveramsavas apziņas svaros visus cilvēkus un visas lietas pasaulē. Tādā brīdī nedrīkst aizmirst vienu: kamērīstais ceļš nav izraudzīts, nevajag nodedzināt aiz sevis visus vecos tiltus, jo tie vēl var noderēt. Nedrīkstpārsteigties, Gunār.

— Tu domā — es esmu rīkojies pārsteidzīgi?— Vēl ne. Galu galā tas ir labi, ka tu šovasar dzīvosi te. Šeit tu mierīgāk un labāk varēsi izdomāt

savas satrauktās domas līdz galam, visu apsvērt un izvērtēt, jo te neviens tevi nemēģinās ietekmēt. Šādāslietās aģitācija nelīdz. Cilvēkam pašam jātiek galā ar sevi.

Neviens nemēģinās ietekmēt… Kaut zinātu šī labā, skaidrā meitene, ka viņas klātbūtne vien jauietekmēja viņu: Gunārs to juta un apzinājās. Un šī ietekme bija laba, nomierinoša, tā mazināja viņaiekšējo satraukumu, apvaldīja kaismi un spītu un palīdzēja skaidrāk saredzēt visu. Raugoties Laimā,klausoties viņas mierīgajā balsī, Gunāram šķita, ka arī visa pasaule kļūst mierīgāka un laipnāka.

— Piedod, ka es tev atņēmu laiku ar visiem šiem niekiem, — viņš sacīja.— Tie nav nieki, Cunār. Un tas, ka tu uzticējies, man sagādā prieku. Vari man ticēt, ka es tavu

uzticēšanos centīšos attaisnot.Viņš impulsīvi sataustīja viņas mazo roku un viegli saspieda savos pirkstos.— Tu esi laba meitene, Laima …Pēc tam viņi runāja par citu: par nākamo darbu kolhoza laukos, par to, ka Gunārs vēlāk ar

pļaujmašīnu pļaus zāli, bet Laima sēdīsies uz lielā zirgu grābekļa un sagrābs izkaltušo sienu kuplos vālos,un vēl par to, ka drīz ieradīsies viņu studiju biedri un kāda jautra dzīve tad sāksies visiem.

Gunārs bija visu garo dienu pavadījis uz kājām, bet, kad tovakar apgūlās savā gultiņā vecās mājasaugšējā stāvā, viņš vēl ilgi nevarēja aizmigt, varbūt tāpēc, ka cilvēkam jaunā vietā parasti nenāk miegs,bet varbūt tāpēc, ka stāvu zemāk atradās Laima: viņas neredzamais, bet nojaušamais tuvums pamodinājaGunāra sirdī gaišas, dzīvotpriecīgas jūtas, un viņš nevarēja nedomāt par to, kas bija iemesls šīm jūtām,šai jaunajai, patīkamajai noskaņai.

3

Nākamajā rītā kolhozā ieradās vēl divi studenti praktikanti: zootehniķis Valdis Saltups un agronomeĒrika Šunele.

Nebēdīgi čalojot, viņi lēca laukā no mazā gazika, kuru Aleksandrs Irbe bija aizsūtījis viņiem pretī uzEglaini. Abiem bija līdz pa nelielam čemodānam un mantu somai. Ģērbušies viņi bija kokvilnas treniņatērpos un vieglos lietus mēteļos. Saltupa kuplos, gaišos matus sedza tumšzila berete; Ērika bija apsējusi

ap galvu gaišzilu lakatiņu, kas viņai brīnum jauki piestāvēja. Pētījošiem skatieniem viņi vēroja apkārtni,vecās ēkas, tuvējo dārzu un nedaudzos cilvēkus, kas tobrīd atradās kolhoza centrā. Braucot pa lielceļu,abi bija pamatīgi noputējuši un izskatījās pelēki, tikai acis spīdēja nebēdīgi un mundri.

— Ūdeni, ūdenil — Ērika iesaucās. — Karaļvalsti par glāzi ūdens!Tas nebija tikai joks, bet patiesa vajadzība, un, kad atbraucēji kolhoza valdes telpās atrada pilnu

karafi ar kāroto veldzi, tas saturs tūliņ nokritās tik lielā mērā, ka rēķinvedei Kalniņai nācās to atjaunot.Viņi stādījās priekšā Aleksandram Irbēm, kurš viņus pieņēma savā darba istabā. Turpat atradās arī

agronoms Volkovs, brigadieris Poga un zootehniķis Zirnītis. Kad Ērika Šunele nosauca savu uzvārdu,viņa mazliet tā kā sastomījās — laikam kaunējās par to, ka tas tik komisks. Bet neviens nepamanīja šosastomīšanos. Irbe cieši paspieda abiem atbraucējiem roku un veltīja pa laipnam skatienam.

— Jauki, pavisam jauki, — viņš teica. — Lauksaimniecības akadēmija izpildījusi divas trešdaļasno mana lūguma. Es gan lūdzu atsūtīt trīs agronomus, divus zoo- tehniķus un vienu mehanizatoru, bet otruzootehniķi un mehanizatoru viņi aizmirsuši atsūtīt. Nekas, būs jāiztiek tāpat.

— Pieprasījumu no kolhoziem bija daudz, — paskaidroja Saltups. — Visus nebija iespējamsapmierināt.

— Saprotu, — atsaucās Irbe. — Citiem kolhoziem vajadzība pēc labiem kadriem nav mazāka kāmums. Paldies par to pašu.

Aprunājies ar atbraucējiem par viņu līdzšinējo pieredzi un apmainījies domām ar saviem palīgiem,Irbe teica:

— Vienu no jūsu kolēģiem, Gunāru Zundagu, vakar jau pievāca biedrs Poga — Gunārs strādās parbrigadiera vietnieku. Manu meitu Laimu jau paspējis savervēt agronoms Volkovs, — bet vai tad viņampietiek ar vienu palīgu? Jums vajadzēs iet biedram Volkovam talkā un šovasar pastrādāt par agronomavietnieku, jaunāko agronomu vai tamlīdzīgi, — viņš pievērsās Ērikai.

— Ja tikai es to spēšu… — Ērika samulsusi sagrozījās uz krēsla un viegli nosarka. — Es neesmulauciniece ..,

— Bet mācību praksē taču esat strādājusi?— Tas gan.— Tad viss būs labi. Jābūt labi. Citādi taču nebija vērts studēt.Pēc tam Irbe pievērsās Saltupam.— Jums vajadzēs strādāt par zootehniķa vietnieku, varbūt pat kādu laiku pilnīgi atvietot biedru

Zirnīti, jo viņam priekšā stāv likumīgais atvaļinājums. Govis slaukt un bekonus nobarot taču protat?— Mācību saimniecībā iemācījos, — atbildēja Saltups. — Ar to slaukšanu sākumā bija tā, kā bija.

Tā kā neērti likās… domāju, ka tas ir sieviešu darbs un vīrietim nepiestāv. Bet, kad pieradu, izrādījās, kanekā briesmīga un apkaunojoša tur nav.

Visi iesmējās.— Katrs darbs ir labs, ja to labi padara, — piezīmēja zootehniķis Zirnītis. — Bet es domāju, ka

taisni govis slaukt jums šovasar nenāksies. Tur mums darbinieku pietiek. Cūku fermā labs speciālistsdaudz vairāk vajadzīgs.

— Var jau arī pie barokļiem, — Saltups piekrita.— Nu redzat, cik labi viss nokārtojas! — iesaucās Irbe. — Tātad viss ir norunāts. Darba būs

daudz, bet netrūks arī sava prieka. Gribu cerēt, ka nākošajās nedēļās iegūsiet kaut ko noderīgu savaiturpmākajai darbībai. Kā redzat, es jau esmu pavecs vīrs, tāpēc var gadīties, ka dažreiz šo un topiemirstu, kas jūs var interesēt un ko jums svarīgi zināt un izmēģināt. Lai tā nenotiktu, norunāsim tā: kadvien jums radīsies kāds jautājums vai kāda vajadzība, nestomieties ne mirkli un nāciet pie manis. Jamanis nebūs tuvumā, ķeriet ciet agronomu Volkovu, zootehniķi Zirnīti vai brigadieri Pogu — lūk, tepatviņi stāv un priecājas pie sevis, ka ieradies tāds vērtīgs papildinājums. Nejaujiet sev pāri darīt, bet tīšāmnedariet arī paši citiem pāri, tad viss būs kārtībā. Un tagad, cik es saprotu, jums visiem gribas

nomazgāties, iekārtoties uz palikšanu un, protams, pēc tā garā ceļa krietni iekost un atpūsties. Lai jumslabas sekmes, draugi…

— Paldies… — cits par citu atsaucās atbraucēji.Viņi atgriezās pagalmā un ar visām savām mantām sekoja brigadierim Pogām uz izraudzīto mājokli.— Tas vecais liekas puslīdz kārtīgs vīrs… — Valdis Saltups pa ceļam pačukstēja Ērikai Šunelei.— Man labāk patīk tas jaunais, — viņa atbildēja, ar galvu pamādama uz Jura Pogas pusi. — Nez

vai viņš ir precējies?— To tu paprasi viņam, — Saltups attrauca.— Un paprasīšu ar! — Ērika pa jokam uzmeta lūpu. Pamaza auguma, tumšiem, īsi apcirptiem

matiem, kas uz pieres bija tīšām sajaukti šķietami nekārtīgā frizūrā pēc visjaunākās modes, šaurām izskūtouzacu svītriņām un mazu, drusciņ uzrautu deguntiņu — viņa izskatījās mazliet komiska un varbūt tiešitāpēc visur pievērsa sev lielāku uzmanību nekā citas meičas, kuru tērps un izskats bija daudz ordinārāks.

Abi atbraucēji bija apmēram viena vecuma — mazliet pāri divdesmit gadiem, bet auguši dažādosapstākļos, taču kāds svarīgs apstāklis viņus vienoja — tas bija viņu izraudzītais nākamās darbības lauks.Nejaušs vērotājs tūliņ būtu varējis noteikt, ka tie ir viena kolektīva locekļi ar vienādām interesēm unvienādu sadzīves veidu, tikai Ērika kaut kā izdalījās savu biedru vidū. Bet ne jau īpatnais matusasukājums vien bija vainīgs pie tā — tā bija tikai viena no tām īpatnējām ārējām iezīmēm, kas cilvēkamno pirmā mirkļa krīt acīs un pievērš uzmanību, bet tā nebija pati galvenā. Ērikas Suneles persona slēpasevī tik daudz oriģināla un savdabīga, ka ir vērts par to pastāstīt mazliet vairāk.

Ērikas vecākiem kādreiz piederēja paliels gatavo apģērbu veikals Krišjāņa Barona ielā ar vairākiempārdevējiem vīriešu un sieviešu nodaļās. Viņas māte bija pazīstama modiste; viņa katru gadu brauca uzParīzi — uz lielajām modes skatēm — un pārveda mājās veselu kolekciju jauno tērpu modeļu, gar kuriemtad visu sezonu kā uz sacensību traucās Rīgas tā saucamo labāko aprindu dāmas. Daudzi jaunie modeskliedzieni vispirms parādījās Šuneļu laulātā pāra uzņēmumā; Rīgā skaitīja par labu gaumi, ja balles tērpsvai izejamais uzvalks bija šūti Šuneļu darbnīcās. Klientūras Šuneļiem netrūka: plašajās darbnīcās, kasatradās tai pašā namā, kur veikals, tikai vienu stāvu augstāk, ieslavētas šuvējas un drēbnieki rāvās vaigasviedros un tikko kā paspēja apkalpot daudzās kundes. Uzņēmums plauka, Šuneļu dzimtas turība vairojāstik ātri, ka Ērikas māte, kas sabiedrībā bija pazīstama kā liela naudas šķiedēja, nespēja iztērēt ne pusi noveikala ienākumiem. Šuneļa kundze kopā ar vīru jau sāka gudrot par kāda lielāka nekustama īpašumapirkšanu, un iespējams, ka kaut kas tāds arī tiktu izdarīts, ja 1940. gada vasarā Latvijā nenodibinātospadomju vara — tā pārvilka svītru šās ģimenes tālākajam uzplaukumam, un daudz kas no līdzšinējāsgodības aizgāja bojā. Uzņēmumu nacionalizēja. Šuneļa kungs atgriezās pie drēbniekmeistara darbarīkiem,bet madāma atsvaidzināja atmiņā izveicīgas šuvējas darba iemaņas un kļuva par kādas šūšanas darbnīcasvadītāju. Tā bija atgriešanās izejas stāvoklī, zināmā mērā kritiens lejup pa sabiedriskā stāvokļa kāpnēm.Lai gan ari tagad dzīvot varēja pietiekami labi, drēbniekmeistars Šunelis nepiedeva padomju varai šopārestību, un, kad 1944. gada vasarā daudzas no viņa vecajām kundēm saiņoja čemodānus un devās kopāar atkāpjošās vācu armijas daļām uz rietumiem, tālajā ceļā posās arī viņš. Šunelis vācu okupācijas laikānebija izdarījis nekā Jauna, tikai šuvis hitleriešu oficieriem mundierus un paretam arī pa kādam civilamuzvalkam okupācijas iestāžu dižvīriem, bet viņam likās, ka tas ir pietiekami, lai, Padomju Armijaiatgriežoties Rīgā, pār viņa galvu savilktos bargi draudu mākoņi: viņš stipri ticēja doktora Gebelsabiedinājumiem par boļševiku rīcību atbrīvotajos padomju apgabalos.

Šunelim nācās doties tālajā ceļā vienam, jo sieva ar mazo Ēriku tajās liktenīgajās dienās bijaaizbraukusi pie radiem Vidzemē un nepaguva laikā atgriezties Rīgā. Tā nu notika, ka Ringolds Šunelisviens pats klīda pa plašo pasauli, beigās nokļuva pāri okeānam un tagad šuva žaketes un bikses kādamČikāgas gatavo apģērbu veikalam, bet viņa sieva strādāja Rīgā vienā no jaunajiem modes ateljē unaudzināja savu vienīgo bērnu tādos tikumos, kādus viņa atzina par labiem. No vīra viņa laiku pa laikamsaņēma pa vēstulei un dāvanu sainītim, jo Ringolds Šunelis bija pārliecināts, ka viņa piederīgie dzīvo

pliki un pusbadā, un mīlošā tēva un vīra sirds to nevarēja izturēt. Pats atraudams sev no savas pieticīgāsnopeļņas visu, ko vien varēja, viņš sūtīja pāri okeānam gan neilona zeķes un blūzītes, gan ekstravagantasadītas jaciņas, gan audumus kostīmiem un uzvalkiem: ja viņiem pašiem tie nederēs, tad varēs pārdot unpar iegūto naudu nopirkt kukulīti maizes. Reiz viņš savā sirds vientiesībā bija atsūtījis pat kilogramucukura un pilnu bundžu ar taukiem; cukuram gan nekas nekaitēja, bet tauki bija samaitājušies un nederējapat cepšanai. Tad Ērikas māte uzrakstīja viņam vēstuli un lūdza tādas lietas vairs nesūtīt. Viņa pielika klātvēlamo mantu sarakstu, un Ringolds Šunelis pēc tam savu iespēju robežās centās piegādāt visu vajadzīgo.Šie saraksti, kurus Ērikas māte neaizmirsa pievienot nevienai vēstulei, lika mīlošajam tēvam saprast, kaviņa mazā meitiņa ar katru gadu kļūst lielāka un ka reizē ar to lielākas kļūst arī viņas vajadzības. Pāriokeānam nāca sūtījumi ar košļājamo gumiju, modernajām skaņu platēm, ultramodernām kurpītēm un drānugabaliem. Pretim ceļoja vēstules ar Ērikas fotogrāfijām, no kurām tēvs varēja pārliecināties, ka viņalolojumam ir tīri amerikāniska gaume daudzās lietās, — Ērika droši vien nedarītu kaunu ne Čikāgai, neSanfrancisko.

Māte rūpējās par to, lai viņas sirdspuķīte vienmēr būtu ģērbusies pēc visjaunākās modes un lai viņasgaume visās lietās atbilstu sava laikmeta visspilgtākajiem paraugiem. Šo pūliņu rezultātā tapa tas, koļaudis sauc par stilīgo meiču. Ērika sajuta savu vecāku pūles, atzina tās par slavējamām, tikai vienunespēja viņiem piedot: savu uzvārdu. Tas viņai dažreiz traucēja dzīvot un justies labi. Kur vecākiem bijaprāts staigāt visu mūžu ar šo smieklīgo uzvārdu? Kāpēc viņi to nepārmainīja 1939. vai 1940. gadā, kadpēc Ulmaņa norādījuma daudzas patriotiskas latviešu ģimenes izraudzījās savu agrāk slikti skanošo vaicittautisko uzvārdu vietā jaunus — poētiski latviskus? Viņi to nebija darījuši vulgāra komerciālāapsvēruma dēļ, baidīdamies mainīt ieslavētā Šuneļa uzņēmuma nosaukumu pret kādu citu, svešu — vecāklientūra varēja kaut ko nesaprast un aizmirst ceļu uz viņu veikalu —, bet šo sīkumaino rūpju dēļ Ērikaivajadzēja staigāt pa pasauli kā ērmam, klausīties savu skolas biedru zobgalībās un piedzīvot kaunu uzkatra soļa. Cits neatlika kā pacietīgi sagaidīt pilngadību un pie pirmās izdevības apprecēties arinteresantu vīrieti, kam loti daiļskanīgs uzvārds. Tāds tagad bija Ērikas sapnis, — bet kad taspiepildīsies?

Vidusskolu viņa pabeidza puslīdz labi: tikai vienā priekšmetā — matemātikā — dabūja trijnieku.Pēc tam bija liela galvas lauzīšana: ko darīt tālāk? Ērikas māte vēlējās kādreiz redzēt savu meiteni araugstskolas diplomu; arī tēvam aiz okeāna tas sagādātu prieku. Bet ko lai studē? Trijnieks matemātikānesolīja labas sekmes inženierzinātnēs, tāpēc Ērikai nebija ko meklēt Politehniskajā institūtā. Ārstaspecialitāte bija visādi laba un cienījama, bet Ērika baidījās no līķiem un paredzēja, ka viņas nervinespēs izturēt darbu anatomi- kumā. Skolotājas darbs viņu nevaldzināja, tāpēc viņa nemēģināja iestātieskādā no humanitārajām fakultātēm. Atlika vēl izmēģināt laimi Lauksaimniecības akadēmijā un ne jautāpēc, ka viņu vilinātu agronoma karjera vai pie uzņemšanas akadēmijā būtu atviegloti noteikumi, betvienīgi tādēļ, ka kaut kur vajadzēja tikt iekšā, — gan vēlāk redzēs, kur darboties. No lauksaimniecībasviņa toreiz jēdza ne vairāk kā no astronomijas vai ķīniešu ābeces, bet akadēmija bija ieinteresēta uzņemtstudentus, kuri pazina lauku dzīvi un zemnieku darbu, — vislabākie studenti būtu tie, kas auguši uzlaukiem. Ja Ēriku tomēr uzņēma agronomijas fakultātē, tad tikai tāpēc, ka akadēmijai toreiz bija lielasgrūtības ar studentu kopmītnēm, un tādēļ, lai nokomplektētu pirmo kursu± vienā otrā gadījumā nācāsrēķināties ar šo apstākli. Ērikai nevajadzēja vietas kopmītnē, jo viņai bija dzīvoklis Rīgā — tas šinīgadījumā daudz ko izšķīra. Kā būs vēlāk, pēc akadēmijas beigšanas? Par to varēs padomāt, kad pienākslaiks. Nekur nav teikts, ka cilvēkam ar agronoma diplomu kabatā katrā ziņā jāstrādā uz laukiem: tepatRīgā ir visādas siltumnīcu saimniecības, dārzniecības, puķu audzētavas un botāniskais dārzs, bez tamdažādas iestādes, kam sakars ar lauksaimniecību. Sliktākajā gadījumā gāzētā ūdens ratiņi un saldējumukioski — viens otrs agronoms un inženieris, darbodamies šajās pieticīgajās nozarēs, bija ticis pat piepersonīgas automašīnas un glītas savrupmājiņas. Un ja vēl laimētos izdevīgi apprecēties… Nē, Ērikanezūdījās par nākotni — nāks laiks, nāks padoms. Modernai sievietei ar izsmalcinātu gaumi vienmēr

atradīsies l.ilu vietiņa zem saules.Tas bija Laimas Irbes nopelns, ka Ērika tagad atrad.is te — Roberta Zundaga kolhozā. Sākumā Ērika

bija pievērsusi Laimas uzmanību vienīgi ar savu ekstravaganci, ar saviem kliedzošajiem tērpiem unizaicinošo uzvedību. Viņa visu ņēma viegli, mīlēja paflirtēt, tēlot «zelta jaunatnes» pārstāvi. Komjaunatnēviņa atsacījās iestāties, aizbildinādamās ar to, ka tad viņai uzliks papildu slodzi, visādus sabiedriskospienākumus un viņa vairs netikšot galā ar savu tiešo, visgalveno uzdevumu — mācībām akadēmijā, kasnebija nekāds vieglais darbs. Protams, ballītes un deju vakari neatņēma mazāk brīva laika, nekā to būtuatņēmuši komjaunatnes biedra pienākumi, bet tas nebija darbs, tā bija izklaidēšanās un atpūta, un patkonstitūcijā bija ierakstīts, ka katram padomju pilsonim ir tiesības uz atpūtu. Dzīvē bija vajadzīgaharmonija un līdzsvars visās lietās — ar mēru strādāt, ar mēru atpūsties. Bez tam Ērikai mājās bija māte,kura nevēlējās, ka viņas vienīgais bērns sakompromitētos tādā vai citādā veidā: ja Ringolds Šunelisdabūtu zināt, ka viņa lolojums iestājies komjaunatnē, viņš zaudētu dvēseles mieru un varbūt nesūtītu vairspaciņas ar neilona blūzītēm, adītām jaciņām un citām labām lietām, bez kurām nebija iedomājamamodernas sievietes pilnvērtīga dzīve.

Laima no sākuma uz visu to skatījās ar parasto vērotāja un kritizētāja skatienu. Ērikas izturēšanāsviņai šķita smieklīga un vieglprātīga; ja būtu likai tas, tad nebūtu vērts iejaukties un mēģināt ietekmēt šomeiču. Taču nebija tā vien. Mācībās, praktiskajās nodarbības un eksāmenos Laima pārliecinājās, ka Ērikanav pilnīga viduvējība, ka viņa ir atjautīga, diezgan ātri aptver visu un viss viņai viegli padodas. Janeviens viņai nepalīdzēs, viņa savas spējas un enerģiju varēja izniekot bezvērtīgās blēņās, ārišķīgāsadzīves spēlē, bet, ja šīs spējas un šo enerģiju ievadīs pareizā gultnē, tad kādreiz no šīs draiskulesvarēja iznākt vērtīgs cilvēks un sabiedrības loceklis. Laima nolēma tuvināties Ērikai, iemantot viņasuzticību un kaut ko darīt, lai ietekmētu viņas turpmāko likteni. Laima saprata, ka šī meiča nav vēl atradusivietu dzīvē, tāpēc aizraujas ar nejaušiem iespaidiem un iznieko savu jaunību. Viņa tuvojās Ērikai,nelikdama manīt, ka vēlas ņemt to savā aizgādniecībā un uzspiest viņai savu morāli — tas Ēriku varējatikai atbaidīt, kā katru cilvēku, kurš vēlas saglabāt neatkarību. Studentu dzīvē ir bezgala daudz savstarpējusaskares punktu un tuvināšanās iespēju. Pāriedama no pasīvas vērošanas aktīvas rīcības stāvoklī, Laimapanāca vēlamo; lai gan viņas bija augušas dažādos apstākļos un viņu raksturi šķita diametrāli pretēji unlai gan katrai no viņām bija pavisam savādāki priekšstati par dzīves jēgu un cilvēka lomu sabiedrībā,viņas sadraudzējās. Ērika pieķērās Laimai, un Laima bija tik iecietīga pret jauno draudzeni, cik vien tasiespējams, nenoslīdot līdz liekulībai un ne- atsakoties no saviem principiem. Pacietīgi Laima panesaĒrikas aušības, klausījās tās nihilistiskajos spriedelējumos par notikumiem tautas dzīvē un paratsevišķiem cilvēkiem. Ērikai, kā likās, nebija nekā svēta visā pasaulē, bet Laima drīz pārliecinājās, kaviņas skeptiskā, visu noliedzošā attieksme pret apkārtējās dzīves parādībām ir tikai sekošana modei: tādarīja visi tā saucamās «zelta jaunatnes» pārstāvji, bet Ērika negribēja atpalikt no tiem. Aiz vārdiem unrīcības neslēpās pārliecība. Ērika bija kā kuģis izvērstām burām, bet bez stūres un kompasa: katrsnejaušais vēja pūtiens to varēja novirzīt uz jaunu kursu. Tai laikā, kad viņas sadraudzējās, Ērikas dzīveskrava bija mežonīgi vienkārša — kā kādai primitīvai būtnei. Reiz vaļsirdības brīdī viņa pateica Laimai:

— Līdz studiju beigām es nevēlos iestāties nekādās sabiedriskās organizācijās un neuzņemšosnekādu papildu slodzi — tikai mācīšos. Kad pabeigšu ceturto kursu un sākšu strādāt pie diplomdarba, esmēģināšu apprecēties ar tādu vīrieti, kam pastāvīgs darbs Rīgā, un, kad beigšu akadēmiju, man mājās būsjau mazs brēkulis: sadalot jaunos speciālistus, komisija nevarēs nosūtīt mani darbā uz provinci un šķirt novīra. Tā dara daudzi.

Tas bija tiesa — tā darīja daudzi, un Ērikas plānā arī šoreiz nebija nekā oriģināla. Bet visi tānedarīja.

— Un komunismu lai uzceļ citi? — Laima ierunājās. — Tu gribi saņemt visu gatavu? Citi lai braucapgūt tuksnešus un tālos ziemeļus, citi lai panāk uzplaukumu mūsu zemē?

— Par to viņiem tiks varoņu slava, — Ērika atbildēja. — Es esmu mazs, pieticīgs cilvēciņš un

Izīd. n bez tās slavas.— Padomju cilvēkam jābūt cīnītājam, jaunas pasaules cēlājam. Bet tu taču nevēlies cīnīties un

negribi neko celt. Kam tev tad vajadzīgs augstskolas diploms?— Es gribu dzīvot, — pateica Ērika. — Cilvēks dzīvo tikai vienreiz, un viņam ir tiesības savu

vienreizējo dzīvi iekārtot pēc iespējas labāk, ērtāk, patīkamāk — tā, lai viņam kaut kas arī tiktu no šīsdzīves.

Ja Laima nezinātu, ka šis mežonīgais egoisms ir tikai poza, modes kliedziens un kādas svešas,padomju dzīvei naidīgas balss mehāniska atbalss, viņa novērstos no Ērikas, atmestu ar roku saviemmēģinājumiem ietekmēt šo meiču, un viņai pašai tad būtu vieglāk. Bet viņa to nedarīja, pacietīgi turpinājaiesākto un pamazām šo un to panāca. Pēc Laimas domām, tas vien jau bija liels panākums, ka izdevāsĒriku pierunāt šovasar ražošanas praksi nostrādāt šajā kolhozā: Ērikas māte ar kāda redzama padomjudarbinieka sievas palīdzību, kurai viņa šuva tērpus, bija nodrošinājusi savai meitenei iespēju ražošanaspraksi nostrādāt Rīgas tuvumā vienā no lielajām piepilsētas padomju saimniecībām — tur_ šovasarnosūtīja veselu grupu studentu. Pēdējā brīdī Ērika izšķīrās par kolhozu, un, jāsaka, tas viņai nenācāsviegli; viņas acīs tā bija tikpat kā trimda, milzīga pašuzupurēšanās.

Laima cerēja, ka te, vienkāršo, krietno cilvēku vidū, Ērika atrausies 110 savas līdzšinējās vides,iemācīsies redzēt un saprast dzīves īsto saturu un cilvēka darba skaistumu, kas nepiederēja pilsētai vien.«Ja Ērika nodzīvos vasaru pie mums un aizbrauks atpakaļ uz Rīgu tāda pati, kāda atbrauca te, tad viņa irakla un tad ar viņu nav vērts nopūlēties. Bet es zinu, ka tāda viņa nav.»

4

Lai gan vecās muižkunga mājas augšstāvā bija brīvas telpas, Laima pierunāja Ēriku apmesties lejā,viņas istabā. Augšā tagad mitinājās tikai Gunārs ar Saltupu, bet arī tikai pagaidām, jo jaunais zootehniķavietnieks vēlējās dzīvot kaut kur tuvāk viņa pārraudzībā nodotai

cūku fermai, līdz kurai no kolhoza centra bija gandrīz trīs kilometri. Tiklīdz Saltupam izdosiessameklēt pajumti kāda kolhoznieka mājā un sarunāt ar saimnieci par ēdiena pagatavošanu, viņš bijanolēmis pārcelties uz turieni. Pagaidām par praktikantu uzturu rūpējās Zelmas tante: lai studenti nesajustusevi kā nastu, pašā sākumā tika norunāts par noteiktu maksu, ko viņi ik nedēļas iemaksāja lādzīgajaisaimniecības vadītājai.

No rīta līdz vēlam vakaram viņi atradās uz lauka. Gunārs strādāja kopā ar pārējiem Jura Pogasbrigādes vīriem, piedalījās pavasara sējā un kartupeļu dēstīšanā, un brigadieris drīz pārliecinājās, kašovasar viņam būs pilnvērtīgs paligs. Ēriku agronoms Volkovs norīkoja citā laukkopju brigādē, bet, kadpavasara sēja bija paveikta, atrada viņai piemērotu nodarbošanos agrotehniskajā laboratorijā un pieaugsnes kartēšanas. Laimas pārziņā bija nodots plašais kolhoza dārzs, bet karstākajā darba laikā viņa gājatalkā kolhozniekiem visos lauku darbos. Valdis Saltups saimniekoja pa cūku fermu un * audzinājabekonus. Vakaros viņi pārnāca mājās noguruši un reizē pilni dīvaina, agrāk nepazīta prieka un tūliņ pēcvakariņām gāja gulēt. Kā skudru pūznis kustēja visa plašā kolhoznieku saime, bet, ja kādu dienu uznācalietus, nevienam netrūka darba arī tad.

Tā nebija nekāda izprieca, bet neviens no atbraucējiem nesūrojās par darba grūtumu, tikai Ērika, jaupirmajā dienā iedzīvojusies tulznās, lāgiem nopūtās un paskatījās uz tālo rietumu apvārsni — vai saulevēl augstu? Sākumā viņai likās, ka tas nav izturams, ka viņa «noziedēs», nesagaidījusi vakaru, betvajadzēja tikai kādam no biedriem palaist joku, un grūtums aizmirsās, un laiks sāka ritēt ātrāk, bet, kadpienāca vakars, garastāvoklis pats no sevis uzlabojās un mājupceļā varēja pat uzdziedāt jautru dziesmiņu.

«Labi, ka mamma neredz, kā man te iet,» Ērika domāja. «Ja viņa to zinātu, tad naktīs nevarētuaizmigt.»

Tulznas sadzija, vasaras saulē viss augums iedega brūns kā kafija, un vienkāršais ēdiens likāsgardāks par visiem pilsētas labumiem — pat rupjā rudzu maize garšoja kā kūka. Un neviens nesmējās parviņu, taisni otrādi: visi centās Ērikai palīdzēt, atvieglot viņas stāvokli, padarīt viņas vietā pašus grūtākosun nepatīkamākos

darbus. Laima, Gunārs, Valdis Saltups un pārējie it k.'i V sacentās ar savām nemitīgajām rūpēm parmazā kolektīva vistrauslāko locekli. Neviens neredzēja Ērikas stāvoklī nekā nožēlojama un ne reizinepasmīnēja par viņas sākotnējām neveiksmēm. Vēlāk jau arī nebija vairs iemesla to darīt, jo ar katrudienu vairāk meiča norūdījās, apguva darba iemaņas un viņas veikums kļuva pilnvērtīgāks. Un viss būtugluži labi, ja tikai… Aiz šā ja tikai slēpās vesela maza drāma, bet to zināja tikai Ērika pati.

Ērika, braucot uz kolhozu, nebija domājusi par darbu vien, bet arī par dažām citām interesantākām unvaldzi- nošākām lietām, kuras viņai šķita dabiskas un nepieciešamas. Pēc viņas domām, būtu neprātspalaist vasaras prakses laiku bez nevainīga romāniņa. Bet tādam romā- niņam bija vajadzīgs partneris, unizrādījās, ka tādu atrast nemaz nav tik vienkārši — sevišķi te, tālajā provinces kaktā, jo Ērika bija diezganizvēlīga. No sākuma viņai likās, ka šajā ziņā nevar būt nekādu grūtību: pārliecināta par savu šarmu, parsavas elegances neat- vairāmību, viņa ar uzvarētājas pašapziņu noraudzījās visos cilvēkos tai pārliecībā,ka vajag tikai pakustināt pirkstiņu un viss notiks pēc viņas prāta. Bet viņa nevēlējās pamest ar pirkstukuram katram. Vispirms ne jau saviem studiju un tagadējiem darba biedriem: to viņa būtu varējusi izdarītjau agrāk Rīgā un, ja vēlēsies, to varēs izdarīt ari vēlāk, nākamajā ziemā. Ja tas nebija izdarīts agrāk, tadlaikam tāpēc, ka neviens no tiem nebija spējis pamodināt viņas interesi un to jūtu mazumiņu bez kā tādaidēkai nav nekādas nozīmes. Gunārs Zuņ- dags viņu būtu interesējis, bet Ērika ar sievietēm paraktointuīciju bija jau Rīgā sapratusi, ka viņam kaut kaš 7P" ar Laimu; te, kolhozā, vērojot viņu attiecības, viņapar to pārliecinājās pavisam noteikti. Tātad te bija aizliegtā zona, un, lai nu kā Ērikai patika šis puisis,nerakstīts likums liedza viņai medīt šajā zonā.

Tad viņai iekrita acīs brigadieris Juris Poga, šis stiprais dabas bērns ar gaišajiem matiem unpelēkajām acīm. Viņa mēģināja flirtēt ar to, karstā laikā strādājot izmetās brīnum spilgtā amerikāņupeldkostīmā un matus apsēja ar tādu varavīkšņaini krāšņu lakatiņu, ka tikai aklais varētu paiet garām,nesajuzdams valdzinājuma.

Viņa centās, kad vien iespējams, atrasties Jura tuvumā, grozījās viņa acu priekšā, raudzījās puisīgluži sapņainiem skatieniem un mēģināja ievilkt valodās par dzīvi, dabas skaistumu, dzeju un citām cēlāmlietām, bet uz Juri tas neatstāja nekāda iespaida. Ja viņam ko jautāja, viņš pieklājīgi atbildēja, betdzijākām sarunām viņam nekad nebija laika. Vienmēr viņš it kā steidzās, taisnību sakot, viņam arī bija kursteigties, jo brigādes lauki bija plaši un brigadierim ik dienas vajadzēja būt klāt visur tur, kur ritēja darbs.Taču tik daudz laika viņam tomēr atlika, lai ik vakarus mērotu ceju uz patālo piena fermu un kādu stundupatērzētu ar Ilzi. Kad Ērika viņus kādreiz ieraudzīja abus kopā, viņai kļuva saprotama Jura nevaļa: viņambija Ilze, tā viņam bija viss, un te nevarēja līdzēt ne amerikāņu peldkostīms, ne vara- vīkšņainais lakatiņš,ne citi savaldzināšanas atribūti. Atkal aizliegtā zona. Vairāk nekā ievērības cienīga Ērika savā tuvākajāapkārtnē neredzēja. Vai tiešām tā paies vasara — bez dēkas un aizraušanās?

Viņa jau bija gatava nolaist rokas un ieslīgt grūtsirdībā, kad kādu dienu kā paša dieva sūtīts glābējskolhozā uzklīda kāds cilvēks. Braucot garām lielajam laukam, kur kolhoznieki beidza dēstīt kartupeļus,viņš apturēja savu «Moskviču», izkāpa laukā un brīdi noraudzījās sieviešu augumos. Viņa skatiensvisilgāk uzkavējās pie Ērikas, un, kad meiča paskatījās viņam acīs, tur pēkšņi iedegās un pēc tam ilginenodzisa kvēla uguntiņa. Viņam bija skaistas bakenes un padegunē melns Ūsiņu trīsstūris, bet apģērbsliecināja, ka šis cilvēks kaut ko saprot no īsta mūsdienu stila. Viņš vēl nebija pateicis neviena vārda, betĒrika jau zināja, ka satikusi radniecīgu dvēseli un ka tas īstais, meklētais un gaidītais beidzot ir atnācis.

Tas īstais bija Manfrēds Pusruncis. Garš un tievs kā telefona stabs viņš tur stāvēja līdzās savam«Moskvičam» iezilganās «stobriņa» biksēs, gaišpelēkā vēja blūzē, sarkanraibu šallīti nevērīgi kaklamapmetis, bet tieši šajā nevērībā slēpās īstais šiks — Ērika to tūliņ saprata. Sis cilvēks bija kā sūtnis no

tālas, bet viņas dvēselei tuvas pasaules; sirds iepukstējās straujāk, un cauri vasaras nodegumam vaigosizspiedās nosarkuma tumšums.

Pārējie kolhoznieki tai brīdī atradās tālāk no ceļmalasun, katrs savā darbā iegrimuši, nepievērsa atbraucējam uzmanību.— Labu veiksmi! — Manfrēds uzrunāja Ēriku un galanti norāva ķiršbrūno bereti no galvas,

atklādams savus tumšos, Iva Montana stilā sasukātos matus, — nu viņš izskatījās vēl vairāk pēcārzemnieka.

— Pateicos… — atbildēja Ērika un samulsusi turpināja darbu.— Es redzu — jūs esat pilsētniece, — Manfrēds konstatēja.— Pēc kā jūs tā spriežat? — Ērika uzmeta viņam koķetu skatienu.— Jums piemīt kaut kas tāds, ko šeit ar uguni nevar atrast. Vai sen jau šajā pusē?— Trešā nedēļa.— Saprotu, — Manfrēds dziļdomīgi novilka. — Jūs esat studente un strādājat Zundaga kolhozā

vasaras praksē, vai ne? Kur jūs esat apmetušies?— Kolhoza centrā, netālu no valdes mājas, — Ērika sajuta neatliekamu vajadzību paskaidrot šim

svešajam cilvēkam.— Šovakar es būšu tur darīšanās, — Manfrēds teica. — Vai jūs pīpojat?— Pateicos, pagaidām ne.•— Košļājamo gumiju taču drīkstu jums piedāvāt?— O jā, tā ir cita lieta.Manfrēds parakņājās bikšu kabatā, sagramstīja dažus košļājamās gumijas gabaliņus un, uzsaucis: —

Ķeriet! — svieda pāri ceļmalas grāvim. Pārliecinājies, ka meiča atradusi visus rugājos nokritušosgabaliņus, viņš atkal galanti pacēla savu bereti, pateica: — Uz redzēšanos šovakar! — ierausās mašīnā unaizbrauca.

Ērika košļāja gumiju un domu pilna noraudzījās pakaļ «Moskvičam». Viņas dzīvē bija ienākusi dēka.Vismaz viņai pašai tā likās.

Vakarā, pārgājusi mājās no darba, Ērika apģērba " vienu no savām visspilgtākajām vasaraskleitiņām ar milzīgu izgriezumu, mātes īstu meistardarbu, un tūliņ pēc vakariņām izslīdēja laukā noistabas, nekā nepaskaidrojusi Laimai. Bet tas arī nebija vajadzīgs, jo meiteņu sadzīvē pastāvēja norunaneierobežot vienai otras neatkarību un neapgrūtināt savas biedrenes ar lieku ziņkārību. Pārliecinājusies,ka «Moskvičs» joprojām stāv pie kolhoza valdes mājas, Ērika iegriezās vecajā gatvē un, lēnāmpastaigādamās, devās uz lielceļa pusi. Viņa zināja, ka tas svešais vienīgi pa šo ceļu var aizbraukt. Un vēlviņa zināja, ka tikai viņas dēļ viņš tik ilgi aizkavējies kolhoza valdē. Tātad uzvara no pirmā acuuzmetiena.

Tieši tāpat domāja Manfrēds, kad ar savu mašīnu panāca Ēriku gatves otrā galā, gandrīz pie pašalielceļa. «Darīts ir, uzkodusies no pirmās copes. Tu esi neatvairāms, Manfred…»

Viņš apturēja mašīnu un izrausās laukā.— Pastaigājaties? Vakars tiešām ir jauks. Varbūt jums būtu vēlēšanās mazliet pavizināties pa

apkārtni?— Es to maz pazīstu… — Ērika atzinās.— Taisni tāpēc vērts iepazīties.— Bet man ļoti maz laika. Rītu agri jāceļas.— Pusstundiņu taču varat, vai ne? Es jūs aizvedīšu līdz Eglaines ezeram, pa ceļam parādīšu vecās

spoku dzirnavas, kur kādreiz mitinājušās raganas un pūķi, un tieši pēc pusstundas jūs būsiet atpakaļ tiešišai pašā vietā.

— To gandrīz varētu.Abi iesēdās mašīnā, un Manfrēds tūliņ rādīja, ko viņš māk. Mašīnu viņš vadīja ar profesionāla

šofera izmaņu, un mēle viņam klausīja ne sliktāk kā «Moskviča» stūre. Pusstunda bija pilnīgi pietiekamslaiks, lai, saprātīgi rīkojoties, uzzinātu visu nepieciešamo par otru cilvēku un tai pašā laikā parādītu sevino vēlamās puses. Manfrēds izturējās ļoti pieklājīgi, kā daždien džentlmenis ar ārzemju kultūru: pīpojakontrabandas cigaretes, pacienāja savu dāmu ar košļājamo gumiju un stāstīja viņai par slavenajiemamerikāņu džeza un rokenrola spīdekļiem. Dabūjis zināt, ka Ērikai mājās paprāva skaņu plašu kolekcijaar Luija Armstronga un Bila Halleja iedziedātiem refrēniem, kuras atsūtījis viņas mīļotais tēvs noČikāgas, viņš nespēja turēt savu sveci zem pūra un darīja meičai zināmu, ka tieši tāda mūzika esot viņavislielākā vājība.

— Es to varu klausīties stundām ilgi, un tā man ir vislabākā atpūta. Luijs Armstrongs — tas ir kautkas pasakains, vai ne? Kā viņš spēlē! Tirpas iet pār kauliem, viņā klausoties.

— O jā … — Ērika piekrita.— Taisnību sakot, arī klasiskai mūzikai piemīt savs skaistums, bet ko es varu darīt, ja tā man

uzdzen miegu. Bahu un Bēthovenu var baudīt tikai mazās devās, turpretim džezu… Tā man nekad nav pardaudz.

īsais izbrauciens pa apkārtni iznāca ļoti interesants. Vecās spoku dzirnavas un Eglaines ezeru viņiapskatīja ļoti pavirši, pat neapturot mašīnu.

— Te mēs atbrauksim kādu citu reizi, brīvā dienā, — Manfrēds sacīja. — Tādas lietas vajag darītbez steigas, vai ne?

Tieši pēc pusstundas Manfrēds izlaida Ēriku no mašīnas kolhoza gatves galā. Viņš bija ar mieru savudāmu aizvest līdz pašam kolhoza centram, bet Ērika nevēlējās, ka citi to redz.

— Svētdien kolhoza parkā būs ballīte, — Manfrēds ieminējās. — Ja jums nebūtu iebildumu, esvarētu atvest kādu no savām ārzemju skaņu platēm un atskaņot. Viņiem te klubā ir puslīdz laba radiola.

— Tas būtu brīnišķīgi! — atsaucās Ērika. — Tikai es nezinu, vai citi gribēs klausīties.— Es varu paņemt līdz patafonu, — Manfrēds teica. — Mēs varam aizbraukt kaut kur mierīgā

vietā, pie ezera vai mežmalā, un spēlēt, kas mums tīk un cik mums patīkas.— Tā būs vispareizāk.— Tātad norunāts, vai ne?Ērika piekrizdama pamāja ar galvu. Manfrēds aizbrauca. Nekas sevišķs šovakar nebija noticis, bet,

tāpat kā pusstundu iepriekš, abiem likās, ka izcīnīta liela uzvara.«Tā ir īsta flammīte…» domāja Manfrēds. «Te kaut kas iznāks. Bet kāpēc viņai tāds jocīgs uzvārds?

Ērika Sunele … vai tad tiešām pasaulē labāku uzvārdu nav… Pusruncis …» neviļus viņš atcerējāssavējo.

«Viņš ir iznesīgs un interesants, īsts vīrietis…» savukārt domāja Ērika, gluži sapņainā noskaņāsoļodama pa veco gatvi mājup. «Ar viņu nebūtu kauns parādīties kopā jebkurā sabiedrībā, tikai uzvārdsneder nekur. Pusruncis … tūliņ atgādina kaut ko divdomīgu. Visai dzīvei tāds uzvārds neder, nekaspaliekams te nevar iznākt, bet mazam romāniņam arī tas nevar būt par traucēkli. Turpretim vārds viņam irbrīnišķīgs. Manfrēds … pat Bairons un Bēthovens nav spējuši vienaldzīgi paiet tam garām un padarījušito nemirstīgu.»

Svētdien, tūliņ pēc pusdienas, kad vecajā parkā atskanēja pirmās valša skaņas, Manfrēds bija klātvisā savā godībā: tumšzilā uzvalkā nošļauganiem pleciem, sniegbaltā virskreklā ar stērķelētu apkaklīti unpropellerim līdzīgu šlipsi, brūnās zamša kurpēs ar smailiem purniem. Kreisās rokas mazajā pirkstiņālāsmoja gredzens ar sarkanu akmeni. Viņš izskatījās varen impozants, tikpat kā kāds Rietumu kinoaktieris,un, apzinādamies to, izturējās ļoti pašapzinīgi. Izslējies visā savā garajā augumā, viņš ar iecietīgu smīnunoskatījās valsējošos pāros — kā pieaudzis cilvēks uz bērnu niekošanos. Kas tā nu par dejošanu — taisnikā vectētiņu un vecmāmiņu laikā. Manfrēdam «Moskvičā» glabājās koferis ar patafonu un vairākāmbrīnišķīgām skaņu platēm; tur bija fokstroti, tango, svingi, bugi-vugi un rokeiiroli, Luijs Armstrongs unBils Hallejs — īsta mūzika un īstas dejas. Cik žēl, neizsakāmi žēl, ka šajā vietā tās nevarēja atskaņot: tas

būtu tas pats, kas cūkām kaisīt pērles. Sie aprobežotie cilvēciņi nebija spējīgi saprast un pareizi novērtētīstu mākslu, bet, ko viņi nesaprata, to nepieņēma. «Lai paguļ vien vēl «Moskvičā» — vēlāk, kad mēs arĒriku atradīsim vientuļu vietiņu pie dabas krūts, varēs uzspēlēt un padejot bez lieciniekiem.»

Ērikas vēl neredzēja. «Laikam nav vēl saposusies,» Manfrēds nodomāja. «Grib uzcirsties pa godam.Nekas — vakars vēl tālu, mēs paspēsim izdejoties un izpļāpāties gan par ikdienišķām, gan cēlām lietām.Kamēr viņa nav atnākusi, es varu nokārtot dažas dienesta darīšanas. Time is money, Manfred Pusrunci…»

Jā, viņš bija ieradies šajā zaļumballītē ne tikai dejot un izpriecāties. Patīkamo vajag apvienot arlietderīgo vienmēr un visos apstākļos. Par to lietderīgo Manfrēds vakar bija apspriedies ar Skudru unsaņēmis sava šefa svētību. Būvkantora darbība ātri vērsās plašumā, un vienā otrā vietā sāka justdarbaroku trūkumu. Visās malās kaut ko cēla, būvkantoris slēdza līgumus pa labi un pa kreisi, betdarbaspēka trūkuma dēļ netika galā

Aktrise I. Mača Astras Skudras lomā Akadēmiska dramas teātra izrādē «Kapteiņa Zundagaatgriešanās» 1963. gadā

ar saviem plāniem. Te nu Skudrām bija nepieciešama Manfrēda palīdzība, tāpat kā daudzās citāslietās.

Kā vanags viņš noraudzījās dejotājos, izraudzīdamies piemērotu upuri. Un viņa skatiens krita uzkādu jauniešu pāri, kas nupat pārtrauca valsēt un, atgājuši sāņš no deju laukuma, apstājās tuvējo lielo kokuēnā. Tie bija Juris Poga un Ilze Bērziņa. Manfrēds tuvojās viņiem, viegli paklanījās un jautāja Jurim:

— Vai atļaujat?— Lūdzu… — Juris norūca, acīm redzami neapmierināts, ka viņu taisās uz brīdi izšķirt ar Ilzi.Manfrēds uzlūdza meiču, un viņi aizgāja dejot. Viņi paguva apdējot tikai pāris reižu apkārt

laukumam un apmainīties dažām nenozīmīgām pieklājības frāzēm, kad mūzika apklusa.— Zēl… — Manfrēds teica. — Bet mēs varam to atkārtot kādā no nākošajām dejām. Kā jums patīk

svings?

— To es neprotu, — Ilze atbildēja, neizrādīdama sevišķu sajūsmu par Manfrēda priekšlikumu.Viņš aizveda meiču atpakaļ pie Jura, kurš pa to laiku bija aizgājis vēl tālāk no deju laukuma un tagadpilnīgi vientuļš garlaikojās parka kaktā. Manfrēds pateicās savai dāmai pēc visiem pieklājībasnoteikumiem, bet negāja prom, lai gan skaidri redzēja, ka viņa klātbūtne apgrūtina šo pārīti. Nebijaizslēgts, ka tie viņu pie pirmās izdevības pametis, ik brīdi varēja parādīties arī Ērika, un tad viņam pašamnaktos tos atstāt, tāpēc viņš tūliņ uzsāka sarunu.

— Nav nekā priecīga kolhoznieku dzīvē, — Manfrēds teica. — No agra rīta līdz vēlam vakaramdarbs un tikai darbs.

— Bet jāstrādā taču visiem cilvēkiem, — piezīmēja Juris. — Bez darba nevar dzīvot neviens.— Tas ir taisnība, — Manfrēds piekrita. — Bet ir dažādi darbi, un par tiem dažādi samaksā.

Ņemsim par piemēru jūs… — viņš griezās pie Ilzes. — Jūs esat slavena slaucēja, par jums raksta patavīzēs. Bet ko jums maksā šī slava? Nedēļas un mēneši aiziet kā pa miglu. Vai jūs ko redzat no dzīves?Vai jums ir laiks noskatīties kinoizrādi, izlasīt labu grāmatu? Trīsreiz dienā jūs slaucat savas brūnaļas,starplaikā rušināties pa dārzeņu lauku, gatavojat govīm barību, stiepjat nēšus ar ūdeni, un vakaros jumspirksti sūrst un rokas sāp. Vai es nerunāju taisnību? Kur tāda dzīve der?

— Nu, vai zināt… — Juris iesāka, bet, uztvēris Ilzes zīmīgo skatienu, aprāvās un tikai paraustījaplecus.

— Vai es ko pārspīlēju? — Manfrēds jautāja.— Ilgi tā vairs nebūs, — Ilze atbildēja. — Līdz rudenim piena ferma būs mehanizēta, un mums

vairs nevajadzēs slaukt govis ar rokām.— Tas jau nu tā. .. — Manfrēds noņurdēja caur degunu. — Varbūt būs mehanizēta, bet varbūt arī

vēl nebūs. Un jūsu pirksti turpinās sasprēgāt un rokas turpinās sāpēt. Un par kulturālu dzīvi varēsiet tikaisapņot. Bet, ja jūs pārnāktu strādāt pie būvēm — es domāju jūs abus —, kas jums būtu vainas? Nostrādātusavas noliktās stundas, saņemtu ciešu algu, un vakari būtu brīvi — varētu darīt ar brīvo laiku, kā patīkas,vai ne?

Kā lakstīgalas gailītis ievu ziedēšanas laikā viņš laida vaļā tādus trillerus, aizvien vairākaizraudamies un sajūsminādamies pats no savas daiļrunības, ka prieks bija klausīties. Vilinošās krāsāsviņš tēloja labo, interesanto un pilnvērtīgo dzīvi, kāda gaidīja Ilzi un Juri kādā citā vietā, kur nevajadzējaslaukt govis, mēslot zemi un pārtikt no tā, cik nopelnīja par izstrādes dienām kolhozā. Tur bija kino,koncerti, Rīgas teātru viesizrādes, televīzija un sports, un tur bija arī glīta ģimenes mājiņa, kurubūvkantoris palīdzētu uzcelt saviem krietnajiem strādniekiem, ja viņi kādu laiku nostrādātu Skudras unPusrunča vadībā. Ar laiku Juris varēja kļūt pat par meistaru, bet Ilze apgūt krāsošanas mākslu.

— Ko jūs sakāt par to? — Manfrēds jautāja.Atkal atskanēja mūzika. Juris saskatījās ar Ilzi, tad pateica:— Atvainojos, biedri Pusrunci, mēs iesim dejot.Un viņi aizgāja, klusi sarunādamies savā starpā un nez par ko lāgiem pat iesmiedamies. Manfrēds

nobrīnījās par šo ciīvēku aprobežotību un brītiņu stāvēja it kā neziņā — apvainoties par piedzīvotoneveiksmi vai uzspļaut notikušajam un pameklēt kādu citu kolhoza jaunieti, kurš nebūtu tik aprobežots kātie divi un kuru varētu savervēt. Tai brīdī viņš pamanīja pie deju laukuma Ēriku. Viņu nemaz nevarējanepamanīt: par to

gādāja svītrainā, zebras dabiskajai rotai līdzīgā blūzīte, kuplie, baltie svārki ar spilgtiemzīmējumiem, sarkanās sandales kailajās kājās un kvēli izkrāsotā mute tumši brūnajā sejā. Visam Manfrēdaaugumam izbrāzās cauri it kā spēcīgs vēja šalciens, viņš juta šīs mazās, graciozās būtnes aicinājumu un,paraustījis žaketes stūrus, tūliņ steidzās pie viņas.

Lai gan Ērika jau brītiņu agrāk ar acīm bija laužu drūzmā uzmeklējusi Manfrēdu un paslepennoskatījusies, kā viņš tur sarunājas ar lizi un Juri un pēc tam tāds kā samulsis kaut ko pārdomā, tagad, kadviņš tuvojās, viņa izklaidīgi raudzījās uz otru pusi.

— Vai drīkstu lūgt? — Manfrēds griezās pie viņas.Ērika it kā izraisījās no dziļām domām, sarauca uzacis un tēloja izbrīnu.— A .. . sveiki… Vai jūs ko teicāt?— Es vēlos lūgt jūs uz dažām dejām, — Manfrēds paskaidroja.Jaunajā, moderni pašūtajā uzvalkā viņš Ērikai patika vēl vairāk, un viņa bez stomīšanās sekoja tam

uz deju laukumu. Abi turējās cēli un svinīgi; izskatījās tā, it kā brūtes pāris, apzinādamies notikumasvinīgumu, tuvotos altārim, tikai pavieglā dejas mūzika jūtami mazināja šo iespaidu. Pirms dejošanas viņidažus mirkļus nogaidīja, tad Manfrēds paskatījās acīs savai dāmai, viegli pamāja ar galvu un sākās tas,par ko apkārtnes jaunieši pēc tam runāja kā par kaut ko sensacionālu. Tā nebija deja parastā nozīmē, tasbija īsts priekšnesums, kādus dažreiz var redzēt kinofilmās un estrādes koncertos. Manfrēda garaisaugums lāgiem sametās kūkumā, lāgiem izstiepās taisns un kā tornis slējās pāri dejotāju drūzmai. Ērikauzminēja katru sava partnera nākamo soli un tik jauki pieskaņojās katrai viņa kustībai, it kā jau sen būtukopā ar to gatavojusies šai izrādei. Malā stāvošie un tie, kas paši dejoja, pārsteigti noskatījās viņos;mūzika neļāva sadzirdēt, kādām piezīmēm tie apmainījās, bet katrā ziņā tur vajadzēja izpausties apbrīnaiun skaudībai: dažs neatlaidīgs skatiens to pateica skaidrāk nekā vārdi.

Taisnību sakot, tur nebija nekā sevišķa: Manfrēds un Ērika dejoja tikai kaut kā savādāk unneparastāk — ne tā kā pārējie. Tas bija viss. Un vēl tas, ka viņi visas

dejas dejoja gandrīz vienādi, vienalga, vai tas bija fokstrots, valsis, tango vai polka, tikai dažreizātrāk, dažreiz lēnāk, atkarībā no mūzikas ritma un tempa. Būtībā tā bija viena un tā pati deja, un sauca topar svingošanu; no dejotājiem bija atkarīgs tikai tas, cik labi un atjautīgi viņi prata variēt vienas un tāspašas kustības. Reizēm viņi mīņājās uz vietas, reizēm Manfrēds, pilnīgi izmantodams sava garā augumapriekšrocības, atstiepa sēžamvietu tālu atpakaļ un it kā pus- pietupienā grozījās pa labi un pa kreisi; tadatkal izslējās taisni, atgāza atpakaļ ķermeņa augšdaļu un galvu un izdarīja ar pleciem slaiduspuspagriezienus uz abām pusēm. Brīžiem viņš atgādinaja drēbnieku, kas, uzlaikodams jaunu tērpu vaimēteli, groza savu klienti un no visām pusēm apskata, kā jaunais tērps pieguļ.

Visu laiku Manfrēds skatījās Ērikai acīs, visu laiku kaut ko viņai stāstīja, bet viņa, nedzirdējusi unnesapratusi nekā no sacītā, lāgiem tikai pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt. Tā viņi nodejoja vairākasdejas pēc kārtas un jutās kā konkursa laureāti. Garajā starpbrīdī Manfrēds aizveda savu dāmu uz parkastūrī ierīkoto bufeti, pacienāja ar limonādi un konfektēm un izteica viņai komplimentus.

— Jūs dejojat brīnišķīgi. Tāda partnera man nekad nav bijis. Kur jūs to iemācījāties?— Tāpat vien, — Ērika atzinās. — Pa ballītēm.— Tas nozīmē, ka jums ir talants, — Manfrēds turpināja. — Ar tādām dotībām jums nevajadzēja

studēt agronomiju, bet padomāt par teātri vai baletu. No jums iznāktu lieliska kinoaktrise, vai ne?Ar šo nejaušo piezīmi viņš trāpīja Ērikas visjūtīgākajā vietā: viņa jau sen sapņoja par kino un ticēja,

ka tieši ekrāns ir viņas īstais aicinājums. To pašu apgalvoja viņas mate un viens otrs no draugiem unpaziņām. Ērika bija pārliecināta: ja viņai Jautu sevi parādīt kaut vai epizodiskā lomiņā, īsta lietpratējaacs tūliņ prastu novērtēt viņas talantu un eksterjeru un nākošā filmā viņai piesolītu galveno lomu. Slikti,ka līdz šim tāda iespēja nebija radusies.

— Es nezinu … — viņa teica, kautrīgi nodūrusi acis. — Citi arī to saka. Bet nu jau par vēlu. Rīgānav kino- institūta, tad jābrauc studēt uz Maskavu, bet es to nevaru atļauties.

— Tādām lietām nekad nav par vēlu, — Manfrēds iebilda. — Kur tas ir teikts, ka jāmācāsinstitūtā? Institūts nevar iedot talantu, bet, kam ir talants, tas var iztikt bez visiem institūtiem.

— Es nezinu… — atkārtoja Ērika.— Es pazīstu vienu otru no republikas kinodarbiniekiem. Ja jūs man atļautu, es pie gadījuma varētu

ieminēties par jums.— Es nezinu… — Ērika saviļņota čukstēja, un tas skanēja gandrīz kā lūgums. (Dariet to, tas ir mans

sapnis!)

Manfrēds saprata, ka tas tiešām ir viņas sapnis, un vēl to, ka viņam laimējies savu makšķeri iemestīstajā vietā. Uzkodīsies, katrā ziņā uzkodīsies, un loms būs labs.

— Es par to padomāšu, — viņš teica. — Vajag uzdrīkstēties — bez tā dzīvē neviena liela lieta navsasniedzama, vai ne?

Tad viņš pārlika, kā pavadīt atlikušo dienas daļu. Te, ballītē, no dienesta darīšanām nekas neiznāks.Šodien jauniešiem galvas pilnas ar citām domām, burzma ari par lielu nopietnai sarunai; ja kādu no šiempuišiem un meitām grib aizmānīt prom no kolhoza un savervēt, tad tas jādara citos apstākļos. Viņijāapstrādā bez lieciniekiem, aci pret aci, vislabāk pie darba, kaut kur uz lauka. Ar Ilzi un Juri arīnevajadzēja runāt ballītē — tā bija kļūda, ka ar viņiem sāka runāt te. Vispār šajā vietā Manfrēdam šodienvairs nebija ko darīt, bet vakars vēl tālu.

— 2ēl, ka te nevar pademonstrēt kaut ko īstu, — viņš ierunājās. — Man mašīnā ir patafons unvairāki roki, bet, ja es tos sākšu spēlēt, viņi (viņš domāja par pārējiem zaļumballītes dalībniekiem) …viņi to nesapratīs un sāks šņākāt un svilpt, vai ne?

— Es arī domāju, ka rokiem te nav īstā vieta… — Ērika piekrita.— Bet vai mēs esam piesieti pie šīs vietas? Aizbrauksim kaut kur tālāk. Es zinu dažas piemērotas

vietas. Ezermalā ir tāda jauka nora. Var piebraukt ar mašīnu, un nevienas mājas nav tuvumā. Kā jūsskatāties uz to?

Ērika paraustīja plecus.— Es nezinu …— Tātad brauksim, — Manfrēds noteica.— Neērti tā aizbēgt…— Mēs to izdarīsim tā, ka neviens nepamanīs.•— Jūs domājat?— Paļaujieties uz mani!Ar to jautājums bija izšķirts. Kamēr vēl turpinājās lielā pauze, viņi pastaigājās pa parku, aizvien

vairāk attālinādamies no deju laukuma. Manfrēda «Moskvičs» bija atstāts pie kolhoza valdes mājas, untur tagad neredzēja neviena cilvēka — pat pusaudži un vecie ļaudis atradās parkā.

Tiklīdz atskanēja mūzika un deju laukumā sākās deja, Manfrēds un Ērika iesēdās «Moskvičā» unaizbrauca. Mūzikas skaņas apslāpēja mazās mašīnas motora dūkšanu, un, ja kāds arī pamanīja, ka«Moskvičs» aizripo pa gatvi, neviens tam nepiegrieza sevišķu uzmanību. Laima un Gunārs tai brīdīdejoja, un viņiem bija daļa tikai pašiem gar sevi — Manfrēda un Ērikas nozušanu pamanīja vēlāk, Jo dejulaukumā trūka visievērojamākā pāra: nebija vairs uz ko noskatīties vai nu ar izbrīnu, vai ar ironiju — kānu kuram —, visi juta, ka kaut kā trūkst.

To sajuta arī Laima un Gunārs.— Kur Ērika? — Laima apjautājās vienam otram. Neviens neko nezināja paskaidrot, un varbūt

viss tāpat arī paliktu neskaidrs, ja kāds pusaudzis, Bērziņu Ilzes brālis Arvīds, nebūtu redzējis notikušo.— Viņa aizbrauca «Moskvičā» kopā ar to garo, kurš te tik jocīgi gorījās, — zēns pastāstīja.— Ar Pusrunci? — Laimas seja sadrūma.— Ar to pašu …Laima saskatījas ar Gunāru.— Tāda es esmu, Gunār. Te bija tikai viens cilvēks, no kura man vajadzēja pasargāt Ēriku. To

pašu neesmu spējusi izdarīt.— Neņem to pārāk pie sirds, — Gunārs viņu mierināja. — Nekas slikts jau nav noticis. Ērika

nav mazais bērns.— Bet Pusruncis?Tad arī Gunārs kļuva domīgs.— No tā var visu sagaidīt, — viņš sacīja.

— Ērika nezina, ar ko viņai darīšana.— Tu parunā ar viņu, pastāsti, kāds tips ir Pusruncis.— Tas man katrā ziņā jādara, — Laima piekrita.Drīz atkal atskanēja mūzika un viņi aizgāja dejot,bet Laimas prāts bija nemierīgs, un viņa laiku pa laikam apskatījās visapkārt, cerēdama ļaužu

drūzmā saskatīt savu draudzeni. Stundas ritēja, tuvojās nakts, zaļumballīte beidzās, un ļaudis sāka izklīst,bet Ērika neatgriezās.

Kaut kur ezermalā skanēja patafons, raidīdams izplatījumā ritmisku troksni, piesmakušā, it kānodzertā balsī Bils Hallejs izkliedza refrēnu, un divi cilvēki dejoja, atdarinādami pirmatnējo būtņumežonīgo jūsmu par savu esību. Viņiem nebija daļas ne gar ko visā pasaulē. Šī diena piederēja viņiem unviņu barbariskajam priekam.

ceturta nodaļa 1Ērika tonakt pārnāca mājās vēlu. Laima, nolēmusi katrā ziņā viņu sagaidītL vēl atradās nomodā. Lai

netraucētu istabas biedreni, Ērika noģērbās tāpat pa tumsu un klusi ieritinājās savā gultiņā, kas atradāslīdzās Laimas guļas vietai.

No izrunāšanās tagad nekas neiznāks, Laima nodomāja. Ērikai nāk miegs. Viņa var iespītēties,noslēgties sevī, un visi labie padomi atlēks kā zirņi no sienas. Vispār nav vienkārša lieta runāt araizrāvušos cilvēku, bet, ka Ērika ir aizrāvusies, par to vairs nav šaubu. Lūk, viņa nevar vēl aizmigt, laigan pulkstenis jau tālu pāri pusnaktij, bet no rīta jāceļas agri, un priekšā stāv garā, grūtā darba diena.Ērika grozās, nemierīgi elpo; gultiņa čīkst pie katras pakustēšanās. Lāgiem viņa aiztur elpu un klausās, betapkārt valdošais klusums viņu nomierina; tad Ērika, atviegloti nopūšas un, rokas uz krūtīm nolikusi,raugās griestos, kuru palsais gaišums saredzams vasaras nakts pustumsā. Vakariņas viņa nav ēdusi, bet ēstarī negribas, tikai mute kalst, un tik ļoti tagad noderētu malks vēsa ūdens: saldais, lipīgais liķieris, ar kuruManfrēds pacienāja ezermalā, tikai sašķebinājis dūšu un padarījis galvu smagu. Cik labi, ka neviensnetraucē un nav jāskatās nevienam acīs …

Rītu izrunāšos… domā Laima. Pusdienas pārtraukumā mēs aiziesim kaut kur sāņš no pārējiem un parvisu, visu izrunāsimies. Bet tagad jālūko aizmigt — diena nebūs viegla.

No rīta Ērika tikai ar lielu piespiešanos tika laukā no gultas. Galva bija vēl smagāka nekāapguļoties, un briesmīgi slāpa, bet, kad padzērās ūdeni, dūša kļuva pavisam slikta — pakrūtē viss it kāgriezās un šķebināja. No rokas spogulīša pretī raudzījās pelēka seja un divas iesarkušas acis.

— Tu nejūties labi? —- Laima apjautājās.— Galva reibst… — Ērika atzinās. — Vakar laikam pārāk sadēj ojos.— Var jau būt. Paliec labāk mājās. Gan šodien kaut kā iztiks bez tevis.— Kas nu vēl nebūs! — Ērika iecirtās. — Svaigā gaisā pāries.— Kā zini, — sacīja Laima.Tikpat kā neko neēdusi brokastīs, Ērika kopā ar pārējiem aizgāja darbā. Laiks no paša rīta bija

saulains un spiedīgi karsts. Ērika todien strādāja pie augsnes kartēšanas. Darbs nebija grūts, bet tas patsviņai likās īsta mocība, taču lepnums liedza atpūsties un padoties grūtību priekšā. Pusdienu pārtraukumāviņa pirmoreiz pēc divdesmit četrām stundām kārtīgi paēda un sāka justies labāk, pēc tam kādu stundunosnaudās. Laima ļāva viņai pagulēt un atlika nodomāto sarunu uz vakaru.

Pēcpusdienas cēliens bija tikpat garš kā rītējais, bet uz vakara pusi pa lāgiem jau ieskanējās Ērikassoprā- niņš. Tātad viss bija iegājis normālās sliedēs, paģiras izbeigušās un varēja atkal dzīvot.

Tūliņ pēc vakariņām Laima aicināja Ēriku kādu brīdi pasēdēt augļu dārzā.— Man tev kaut kas jāpastāsta . ..— Noslēpums? — Ērika šķelmīgi no sāniem paskatījās Laimā.— Pagaidām jā … — Laima atbildēja.Ērika sekoja viņai bez sevišķa prieka, lai gan mazliet saintriģēta. Tur, plašajā kolhoza augļu dārzā,

vakara vēsmām patīkami atveldzējot sakarsušās pieres, tad arī notika svarīgā saruna. Laima bija visu labiapdomājusi un tūliņ sāka. Apsēdusies Ērikai līdzās uz vecā, nekrāsotā sola, viņa saņēma savos pirkstosĒrikas mazo, pēdējā laikā raupjāku kjuvušo roku, paskatījās viņai cieši, bet labsirdīgi acīs un jautāja:

— Saki, Ērika, — vai tu mani uzskati par savu draugu?— Vai tiešām tev tas vēl nav skaidrs? — Ērika atsaucās ar izbrīnu. — Ja tā nebūtu, tad es vispār

tagad neatrastos te. Paziņu man ir daudz, bet īsts draugs man ir tikai viens, un tā esi tu. Kāpēc tu man tojautā?

— Tāpēc, ka es vēlu tev labu, bet dažreiz ir tā, ka tikai īsts draugs var īsti palīdzēt — ja viņam ticun uzticas. Jo dažreiz tāda palīdzība var pat nepatikt, likties apgrūtinoša un traucējoša.

— Tev es ticu un uzticos, bet tu jau to pati zini bez teikšanas.— Paldies! Tādā gadījumā es varu runāt bez ievada. Neņem ļaunā, bet man tev kaut kas jājautā.Ērika tramīgi paskatījās Laimā.— Nu, nu? Kāpēc tik svinīgi?— Vai Manfrēds Pusruncis tev patīk?— Kā to lai saka. Patīk vai nepatīk?… Viņš ir diezgan interesants cilvēks, bet es viņu tikai divreiz

esmu redzējusi, un tas ir par maz, lai kaut ko secinātu. Viņš ir diezgan oriģināls, prot interesanti tērzēt, betdejot māk labāk par visiem.

— Ļaudis par viņu vīpsnā un zobojas. Un ne par velti. Viņš ir kā klīsteris — lipīgs un līmīgs, untikpat mikls — un tāpat mēdz notraipīt katru, kas viņam pieskaras. Bez tam viņš ir pirmā numura āksts.

— Tāpēc, ka viņš tik spilgti ģērbjas? — Ērika paraustīja plecus un uzmeta lūpu. — Tas ir gaumesjautājums, bet gaume, kā zināms, ir katra cilvēka privāta lieta. Es arī mīlu spilgti ģērbties, un kāda kuramgar to daļa? Kam nepatīk, lai neskatās. Man nenāk ne prātā dancot pēc kaut kādu sektantu stabules. Arkādām tiesībām viņi man noteiks, kādus brunčus vai cepuri es drīkstu nēsāt un kādam jābūt manam matusasukāju- raam? Lai viņi staigā platās biksēs kā lindrakos, ar bikšu galiem ielas slaucīdami, lai viņaspogā blūzes ciet līdz pašām ausim un divdesmit gadu vecumā izskatās pēc dzīvi nodzīvojušām tantēm, javiņām tas patīk, bet mani lai atstāj mierā. Paši caur un cauri konservatīvi, netiek laikmetam līdz un cenšasnobremzēt tos, kas tā nedara. Riebjas runāt!

— Par gaumi nestrīdēsimies, — Laima pasmaidīja.— Tā tiešām ir katra cilvēka personīga darīšana, lai gan arī par to varētu padebatēt, jo ir taču

gaume un ir arī bezgaumība. Ja es nosaucu Pusrunci par ākstu, tad ne jau viņa ārējā ietērpa dēļ — par tovar pasmīnēt, paraustīt plecus, un ar to pietiktu. Bet šis cilvēks ir āksts savā būtībā. Viņam ir kropladvēsele. Viņš pamazām pūst, un no viņa var visu ko sagaidīt.

— Kā tu to zini? — Ērika attrauca.— Viņš nedzīvo uz salas, bet sabiedrības vidū, — Laima mierīgi paskaidroja.— Un kāpēc tu man to stāsti?— Tāpēc, ka tu esi aizrāvusies ar šo cilvēku, un tāpēc, ka es nevaru mierīgi noskatīties, kā mana

draudzene, kuru es mīlu un kurai vēlu vislabāko, sagandē savu dzīvi. Tu esi par labu tam. Tu nedzīvo tikaišai dienai — tev priekšā ir nākotne. Varbūt viņš jau zelē tavu vārdu savā netīrajā mutē, tev aiz mugurasstāsta saviem draugiem (ja viņam vispār tādi ir) par savu kārtējo dēku ar tevi, par panākto uzvaru un diezko vēl. No Pusrunča var sagaidīt pašu riebīgāko neģēlību. Un es vēlos, lai tu to zinātu. Tici man, Ērika, espar to runāju tikai tāpēc, ka tava labā slava man tikpat dārga kā savējā. Nevaru vienaldzīgi noskatīties, kātu iestiedz dūkstī.

— Kāpēc tik dramatiski? — Ērika mēģināja ironizēt, bet viņas balsī iedrebējās tāds kā biklums unmulsa.

— Kāpēc uzreiz tik patētiski? Tas jau ir labi, ka tu par mani tā rūpējies, bet tavām rūpēm šoreiz navpamata.

Laima cieši paskatījās viņai sejā.

— Un tā ir taisnība?— Kāpēc gan lai es tev melotu? Man ar… man… ar Pusrunci nekā nav. Gribējās mazliet padzīt

velnu, tas ir viss. Un, ja jau viņš ir tāds, kā tu saki, tad labāk pa- mozēt viņu nekā kādu kārtīgu cilvēku.Ērika saldi nožāvājās.— Pagājušo nakti maz gulēju. Vajadzēs iet pie miera.Laima saprata, ka draudzene nevēlas turpināt sarunu. Var jau būt, ka tā pamodinās viņas piesardzību

un pasargās no turpmākiem neapdomīgiem soļiem, bet varbūt tikai vēl vairāk iekairinās ziņkārību,vēlēšanos pašai pārliecināties, kāds tas svešais, bīstamais cilvēks patiesībā ir.

— Labi, iesim mājās, — viņa klusi teica un piecēlusies paņēma Ēriku zem rokas. — Piedod man,ka es tev uzmācos ar šo sarunu. Klusēt es nevarēju.

— Tas labi, ka tu to darīji, — Ērika atbildēja mierīgā, izlīdzinošā tonī un viegli paspiedadraudzenes roku. — Lai gan man ar viņu nekā nav, ir tomēr labi, ka es tagad zinu, kāds viņš ir.

Abām likās, ka viņas sapratušas viena otru.… Spožs pusmēness raudzījās pa logu istabā. Bālie stari slīdēja garām Ērikas gultiņai un zīmēja

gaismas plankumu uz grīdas un istabas sienas. Taisni tāpat mēness bija spīdējis vakar virs Eglaines ezera,un tumšais līmenis bija spīguļojis tā staros. Ērika atcerējās visu. Tagad, pēc sarunas ar Laimu, viņamēģināja vakardienas notikumus vēlreiz atsaukt atmiņā un saredzēt it kā ar otra cilvēka acīm — tā, kā tosbūtu redzējusi un sapratusi Laima. Bet arī tad nekas nekļuva savādāks. Manfrēds palika tāds pats, kādsbijis Ērikas uztverē līdz sarunai ar draudzeni, nekas nebija grozījies arī pašu notikumu raksturā. Galu galānekas ārkārtīgs taču nebija noticis. Viņu sarunas ritēja mierīgā, nopietnā gultnē, tikai vēlāk — pēc tam kadviņi bija nodejojuši dažas dejas — tās kļuva mazliet intīmākas. Gandrīz līdz pašām beigām Manfrēdsizturējās nevainojami pieklājīgi, lāgiem pat atturīgāk, nekā būtu vajadzīgs. Beigās gan viņš sāka iedegties,kļuva nesavaldīgāks un tāds kā plēsīgs, bet tas nebija nekas vairāk kā izdzertā liķiera iespaids, t un Ērikaivajadzēja tikai pateikt: — Lūdzu, tā ne… —

un viņš tūliņ saņēma sevi rokās.Pēc pāris glāzītēm saldā, stiprā dzēriena Manfrēds bija atjaunojis kolhoza parkā aizsākto sarunu par

kino.— Es jums saku pavisam nopietni: .jūsu īstais aicinājums ir uz ekrāna. Jums šodien ir viss, kas

vajadzīgs kinozvaigznei. Jaunība, šarms, kultūras slīpējums unkaut kas tāds, ko grūti vārdā nosaukt. Manuprāt, tā ir īpatnas personības iezīme, vai ne? Es

iedomājos, kā jūs izskatītos vienā vai otrā no tām slavenajām filmām, kādas man nācies redzēt, kā jūs būtunospēlējusi galveno lomu, — un mana pārliecība k]ūst vēl stiprāka. Uz (

ekrāna ir jūsu nākotne. Un kāda nākotne! Iedomājieties tikai — miljoni redzēs un vērtēs jūsu spēli.Jaunatne jūsmos, visas meitenes gribēs izskatīties tādas pašas kā jūs, atdarinās jūsu tērpus, kustības, runasveidu. Žurnāli būs pilni jūsu nobildējumiem. Režisori plēsīsies savā starpā, katrs gribēs angažēt jūs savainākošajai filmai. Pēc tam kinofestivāli… Karlovivari, Venēcija, Kannas … Volpi kauss par Jabākosievietes lomas tēlojumu tanī *

vai tanī gadā … Ārzemju braucieni, reprezentācija, satikšanās ar visām pasaules slavenībām. Eh, jaman būtu jūsu dotības…

Iespējams, ka viņš kaut ko arī pārspīlēja un ka viņa cildinājumu vārdos bija sava daļa glaimu, betkuram •

cilvēkam gan nepatīk glaimi, sevišķi, ja tos ietērpj izjustā dzejiskā formā, kā to tik jauki prata izdarītManfrēds. Ērika kā apburta klausījās viņa vārdos un aizvien vairāk skurba no tiem, bet viņai gribējāsdzirdēt vēl un vēl. Un Manfrēds neskopodamies turpināja kūpināt vīraku.

— Ar kinorežisoru Mežuli kādreiz kopā mācījos vidusskolā. Tur mēs sadraudzējāmies. Visu laikusarakstāmies. Kad iebraucu Rīgā, man katrreiz viņš jāapciemo — citādi ņem ļaunā. Drīzumā viņš sāksuzņemt jaunu filmu. «Kad ugunis dziest» — tāds ir filmas pagaidu nosaukums. Vēlāk varbūt pārdēvēs

citādi, tā bieži notiek. Taisnību sakot, filmas uzņemšanu būtu varējuši sākt jau agrāk, bet lieta ievilkusiesgarumā sakarā ar piemērotu aktieru trūkumu. Galvenajai sieviešu lomai Mežulis nevēlas ņemtprofesionālu aktrisi — no tām, kas spēlē teātros. Viņam vajadzīgs rutīnas nesamaitāts dabas bērns. EsMežuli pazīstu: ja viņš ķeras pie kaut kā, tad no jebkura materiāla iztaisa mākslas darbu, īstu šedevru.Viņa rokās pat prauls top par skulptūru. Nevajag pārāk ilgi gudrot, Ērika. Sakiet «jā», un es jau rit došuMežu- lim ziņu. Pēc dažām dienām viņš būs klāt kā likts, un jums būs jābrauc uz Rīgu izdarīt mēģinājumauzņēmumus.

— Vai tad tā var? — Ērika šaubījās. — Tad man būs jāpamet studijas.— Jūs varat pārtraukt studijas, — aizrādīja Manfrēds. — Izlaidiet akadēmijā vienu gadu. Es gan

šaubos, vai pēc tam jums vēl gribēsies atgriezties tur. Tātad jā?— Var pamēģināt… Tikai, no dieva puses, nevienam par to ne vārda. Ja neiznāktu, kā cerēts, tad

vismaz par zobu bakstāmo nekļūšu.Manfrēds lika roku sev uz sirds un apsolījās klusēt. Pēc tam viņš kļuva nesavaldīgāks, mēģināja

apskaut Ēriku un tiecās noskūpstīt uz lūpām. Un tikai tad viņa ievēroja, kādas viņam plānas, cietsirdīgaslūpas — kā naža asmeņi —, un viņa nevēlējās saņemt skūpstu no tām.

— Lūdzu, tā ne… — viņa pateica, atvirzīdamās mazliet tālāk no Manfrēda. Pēc tam viņš vairsneuzbāzās viņai. Sī pēkšņā savaldīšanās liecināja, ka viņš ir apzinīgs, kulturāls cilvēks — nevis tādstukšpauris, kādu Laima viņu notēloja.

Manfrēds uzlika vēl vienu skaņu plati, un viņi mēness gaismā nodejoja vēl vienu deju. To viņinosauca par «Mēnesnīcas roku». Vēlāk, vezdams Ēriku mājās, Manfrēds mašīnā izturējās nevainojami, unviņi šķīrās labā noskaņā.

«Vai es viņu mīlu?» Ērika jautāja sev, raudzīdamās mēnesnīcas apgaismotajā sienā. «Man viņšpatīk, un tas ir viss. Bet tā taču nav mīlestība.»

Analizējot savas jūtas, viņa tur atrada visu ko: tur bija ziņkārība, vēlēšanās patikt, godkāre, dēkasprieks, pateicība par vizmojošām perspektīvām, kādas šis cilvēks uzbūra viņas apziņā, un varbūt vēl kautkas, bet tikai ne mīla. Bet kas tad tas ir?

To Ērika nezināja. Viņa saprata tikai to, ka tagad viņai kādu laiku vajadzēs izlikties un slēptapkārtējiem ļaudīm savas gaitas, jo taču laikam tajās bija kaut kas nosodāms. Atteikties no iesāktās dēkasviņa vēl negribēja. Un, ja nu kinorežisors Mežulis atrastu viņu piemērotu galvenajai lomai tanī jaunajāfilmā «Kad ugunis dziest», tad tāds Manfrēds viņai vairs vispār nebūs vajadzīgs.

Ar tādām domām savā mazajā, miglainu sapņu pilnajā galviņā viņa beidzot aizmiga.Kad agronomam Volkovam paziņoja, ka viņam vajadzēs uzņemties studentu praktikantu grupas

metodisko un praktisko vadību, viņš neizrādīja ne sevišķu prieku, ne nepatiku, jo tāds nu reiz bija šāpusmūža vīra raksturs: nekad neļaut vaļu emocijām. Patiesībā šī ziņa viņam sagādāja dziļu prieku. Patsbūdams īsts nemiera putns un jaunu ceļu meklētājs, viņš mīlēja strādāt ar jaunatni, jo tā bija atsaucīgākavisam jaunajam, neizpazītajam un vieglāk iekustināma tādām lietām, kas saistītas ar zināmu novatorismuun risku, nekā vecākā paaudze. Darba Volkovam arī bez tā pietika, jo kolhozs nebija mazais, tāsaimniecība bija daudzpusīga un prasīja iedziļināšanos visos sīkumos, citādi varēja pazaudēt perspektīvuun iestrēgt rutīnas dūkstīs, bet, kad Irbe viņam lika priekšā nodarboties ar studentiem, viņš ne mirklineuzskatīja šo pienākumu par apgrūtinājumu un lieku slodzi. Nākamajiem lauksaimniecības speciālistiem,ja tie savu darbības lauku mīlēja un, to izraugoties, izšķirošo lomu nebija spēlējusi nejaušība vaivienkārša konjunktūra, vajadzēja būt tuviem un saprotamiem tiem mērķiem un tām idejām, kam pusi nosavas dzīves bija atdevis viņš pats. Necerēt uz brīnumu un negaidīt no dabas žēlastības dāvanas, diktētdabai savu gribu — tā, pārfrāzējot visiem zināmo Mičurina izteicienu, varēja izteikt Nikolaja Volkovaindividuālo credo. Latvijā viņš bija ieradies 1944. gada vasarā kopā ar Padomju Armiju, Kurzemespussalā beidzis savas kara gaitas un pēc demobilizācijas palicis te uz pastāvīgu dzīvi. Pēckara gados viņšbija strādājis vairākās vietās: gan sagādes sistēmā, gan lauksaimniecības skolā, gan izmēģinājumu

saimniecībā, bdt, kad republikā sākās masveida kolektivizācija, Volkovs pats palūdza nosūtīt viņu darbāuz kādu no jaunajiem kolhoziem. Volkova ģimene bija aizgājusi bojā lielā kara gados; te, svešajā zemē,viņš sev atrada jaunu ģimeni, lielu un draudzīgu, un nu viņam bija simtiem brāļu un māsu un nesaskaitāmspulks dēlu un meitu.

Uz Zundaga kolhozu Volkovs atnāca pirms septiņiem gadiem, pēc tam, kad vairākus gadus bijanostrādājis kādā citā rajonā un palīdzējis nostādīt uz kājām vienu no jaunajiem lauksaimniecības arteļiem.Zundaga kolhozs toreiz skaitījās starp visatpalikušākajiem rajonā. Valdes priekšgalā stāvēja dzērājs unnelabojams konservators, un kolhoznieki, saņemdami no gada gadā par savām izstrādes dienām tikaikapeikas un gramus, bija zaudējuši ticību nākotnei. Grūti nācās sadarboties ar plenci priekšsēdētāju, kuršignorēja visus Volkova ierosinājumus un rīkojās kolhozā kā īsts autokrāts, balstīdamies uz līdējiem unpudeles brāļiem. Trīs gadi, kurus Volkovam nācās nostrādāt tādos apstākļos, bija īsta mocība,nebeidzamu strīdu un pazemojumu virkne — cits viņa vietā būtu sen atmetis ar roku un pameklējis darbucitur, bet Volkovs nepadevās, un, par spīti visai priekš- sēdēja pretestībai, viņam pat izdevās paveikt šoto paliekamu. Viņš sāka ieviest pareizu augu seku, un tieši jaunatne bija tā, kas viņam palīdzēja to izdarīt.Kad vadzis pilns, tas lūst — tāda ir gudrā tautas paruna, un beidzot tas notika arī te: kad par rajonapartijas komitejas pirmo sekretāru ievēlēja Emīlu Skuju, veco Zundaga kolhoza priekšsēdētāju atcēla noamata un viņa vietā atnāca Aleksandrs Irbe — cilvēks, kurš dzīvē pats bija daudz pieredzējis un pratapareizi novērtēt citu cilvēku darbu. Pāris nedēļu pastrādājis kopā ar Vol- kovu, Irbe saredzēja viņā to, kociti nebija gribējuši saredzēt un atzīt, un viņi kļuva domubiedri visās lietās. Irbe ļāva Volkovam brīvirīkoties, atbalstīja visus jaunos pasākumus — tik, cik to atļāva kolhoza patreizējās saimnieciskāsiespējas, lāgiem piebremzēja, lāgiem pamudināja, un rezultāti nelika sevi ilgi gaidīt. Dadži un citasnezāles pazuda no zundadziešu tīrumiem, ganāmpulks palielinājās un atjaunojās ar tīršķirnes sugaslopiem, izmainījās sējumu struktūra, un ražas kļuva ar katru gadu lielākas, bet, galvenais, — un to bezkādas aģitācijas tūliņ saprata un pareizi novērtēja visi kolhoznieki — kapeiku un gramu vietā ļaudis parsavām izstrādes dienām sāka saņemt rubļus un kilogramus. Cilvēkiem atgriezās ticība dzīvei undarbaprieks. Viņi pamazām saveda kārtībā savas ēkas, salāpīja cauros jumtus, lupatu un saplākšņu vietāielika stikla rūtis logos. Viens otrs sāka celt jaunu dzīvojamo māju izraudzītā kolhoza ciemata vietā.Slīdēšana pretim postam bija beigusies, cilvēki atkal taisījās dzīvot.

Kad republikā sāka ieviest kukurūzas sējumus un viens otrs vadošais darbinieks mudināja to darītpēc iespējas plašākos apjomos, Aleksandram Irbēm radās mazas domstarpības ar Volkovu. Kā daudzoscitos kolhozos, Irbe gribēja jau pirmajā gadā apsēt lielāku platību, jo no savas agrākās pieredzesKrievijas dienvidos zināja, kādas lielas priekšrocības ir kukurūzai salīdzinājumā ar citām kultūrām. Nevienu vien vakaru viņš nosēdēja valdes mājā līdz pusnaktij kopā ar Volkovu apsvērdams un rēķinādams,un viņu saruna lāgiem izvērtās par asu strīdu.

— Kaimiņu kolhozā «Centība» nolēmuši apsēt ar kukurūzu vismaz simt hektāru, — Irbe teica. —Vai tu domā, ka mēs esam sliktāki, Nikolaj Sergejevič? Vai Krūzmanim vairāk prāta un pieredzes nekāmums par abiem kopā?

— Taisni tāpēc, ka viņam tās pieredzes nav nemaz, viņš dzenas pēc daudzuma, pēc kvantitātes, —iebilda Volkovs. — Tu labi zini, cik konservatīvs savā būtībā ir zemnieks, ar kādu neuzticību viņš uzņemkatru jauno lietu, sevišķi, ja viņam to uzspiež. Viņš tic un paļaujas tam, ko pārbaudījuši un par labuatraduši viņa tēvs un vectēvs un ko viņš pats ar savām rokām varējis aptaustīt. Tādai skepsei ir zināmsattaisnojums: zemnieks taču pārtiek no tā, ko viņam izdodas izaudzēt. Viņš nevēlas riskēt, jo risks varviņu pilnīgi izputināt.

— Un tāpēc jāturpina pa sentēvu modei? — Irbe paraustīja plecus. — Vai tā mēs komunismuuzcelsim?

— Protams, ne, Aleksandr Petrovič, — Volkovs atbildēja. — Jaunajam jādod ceļš, un tas uzvarēs,bet jārīkojas ar prātu. Tu zini, kā te kādreiz esot gājis ar kartupeļu ieviešanu. Zemnieki negribēja par tiem

ne dzirdēt. Par velna āboliem nosauca, beigās pat sadumpojās, — bet vai šodien vairs nākas kādampierādīt, ka kartupeļi ir laba un vērtīga kultūra? Latviešu zemnieks nemaz nevar iedomāties savu dzīvi bezkartupeļiem. Tāpat kādreiz būs ar kukurūzu.

—- Un ko tu liec priekšā darīt?— Pirmajā gadā nevajag dzīties pēc daudzuma, bet pēc labuma. Pirmā gada iznākums būs

izšķirošais. Ja mēs apsēsim lielas platības, nemaz vēl nemācēdami kukurūzas sējumus pareizi apkopt unnezinādami, kāda sēkla šejienes apstākļos vispiemērotākā, bet rudenī saņemsim niecīgu ražu, tad ar topašu jaunā kultūra būs sakompromitēta. Ej pēc tam un pasaki kolhozniekiem, ka nākamo pavasari jāsēj vēlvairāk. Pirmajam gadam jābūt mācību gadam. Apsēsim dažus hektārus, nodrošināsim labu mēslojumu unsējumu kopšanu, iekārtosim izmēģinājumu lauciņus un rudenī noskaidrosim, kura šķirne mūsu apstākļosvislabākā. Ja mēs novāksim pieklājīgu ražu, tad tā pati aģitēs par sevi un nevienu kolhoznieku vairsnenāksies pierunāt. Otrā gadā ievērojami palielināsim kukurūzas sējumu platību, bet trešajā sēsim tik, cikmums vajadzīgs un cik tas vispār mums pa spēkam.

— Var jau būt, ka tev taisnība, — Irbe teica. — Bet kā tas izskatīsies, kad «Centība» apsēs simthektāru, bet mēs tikai dažus. Nesmuki iznāks. Mūs ieskaitīs atpalikušajos, pa avīzēm izzobos.

— Sākumā varbūt. Bet pēc gada vai diviem būsim pirmrindnieki. Labāk lai mūs pakritizē šogadnekā vēlāk.

Beigās Volkovam izdevās pārliecināt Irbi. Un kas nu notika? Zundadziešu mazie lauciņi, īstā zemēiekārtoti un saņēmuši pienācīgu kopšanu, rudenī iepriecināja savu audzētāju acis un sirdi, bet «Centības»lielie sējumi — kaut kur iesēti, nesaņēmuši ne pienācīgu mēslojumu, ne kopšanu, — rudenī izskatījās tādi,ka kauns bija tos uzlūkot. Nākamaja gadā Zundaga kolhozā apsēja jau trīsdesmit hektāru ar pārbaudītu unpar vislabāko izrādījušos kukurūzas šķirnes sēklu un rudenī saņēma pa četri simti un vairāk centneru zaļāsmasas no hektāra, bet «Centības» sējumu platība nokritās no simta līdz piecdesmit hektāriem, un tie pašinīkuļoja un pa daļai aizgāja bojā, nepavisam neattaisnodami sava kolhoza skanīgo nosaukumu. ŠogadZundaga kolhozā kukurūzu apsēja deviņdesmit hektāru lielā platībā, bet Krūz- manis sāka blēdīties:apsēja ar kukurūzu šauru joslu gar lielceļa malu, kur priekšniecība brauca garām, bet tālāk no ceļa sējavīķauzas, atskaitēs uzdodams visu par kukurūzu.

Tāds cilvēks bija Nikolajs Volkovs. Studenti viņu iemīļoja un centās nepalaist gar ausīm nevienupadomu, ko šis vārdos skopais cilvēks viņiem deva" Nostrādājušies uz lauka un noguruši tā, ka krita vaino kājām, viņi pāris reižu nedēļā vakarus pavadīja kolhoza klubā un agrotehniskajā laboratorijā un kopāar šejienes ļaudīm piedalījās nodarbībās, kuras vadīja pats priekšsēdētājs Irbe vai Volkovs. Šīsnodarbības nebija mazāk interesantas par tām lekcijām un semināriem, kuros viņiem nācās piedalītiesLauksaimniecības akadēmijā: te viņi saņēma it kā praktisku un konkrētu apstiprinājumu daudzāmteorētiskām atziņām, kuras bija apguvuši agrāk akadēmijā. Te bija pati dzīve, tās reālais, pirkstiemsataustāmais piepildījums. Te bija kolhozs — liela, vispusīga saimniecība ar savu šodienu un skaidrisaredzamo rītdienu, kuru cilvēki radīja paši savām rokām; par šodienu un rītdienu pārliecinoši stāstījadaudzās krāsainās diagrammas kolhoza valdes mājā, klubā un agrotehniskajā kabinetā, bet, ja kādam ar tovēl nebūtu gana, tad pietika aizstaigāt līdz tīrumiem, fermām un jaunajam kolhoza ciematam, paraudzītiesganāmpulkā, teļu un cūku aplokos, lielajos silosa torņos un pusgatavajās un jau gatavajās jaunceltnēs, laikļūtu skaidrs, kas te jau bija un kas te būs pēc dažiem gadiem. Lūk, tāpēc no Zundaga kolhoza jaunatnenebēga prom uz strādnieku ciematiem, mežsaimniecībām, ceļu darbiem un pilsētām cerībā tur atrastvieglāku dzīvi un biezāku maizes riecienu; lūk, tāpēc Manfrēds Pusruncis veltīgi kārdināja Ilzi Bērziņu unJuri Pogu, bet tagad uzglūnēja vientuļajiem traktoristiem un fermu strādniekiem, sprediķoja un vārdoja ganuz lauka, gan ceļa vidū, par atbildi saņemdams vienaldzīgu atrūcienu: — Liecies nu mierā — man tepat irlabi…

Vēl jau viss nebija tā, kā viņi būtu gribējuši, daudz grūtuma vēl nāksies pārvarēt, smagi strādāt un arrokām paveikt to, ko kādreiz izdarīs mehānismi, bet ceļš bija saredzams, un viņi zināja, kurp nokļūs, ejot

pa šo ceļu. Manfrēds nepārspīlēja, drūmās krāsās tēlodams Ilzes grūto dzīvi piena fermā: patiesībā dzīvebija vēl grūtāka, bet to viņš, kā daždien garāmgājējs, nevarēja zināt un iedomāties. Un tomēr Ilze nebūtuspējusi aiziet no šīs dzīves pat tad, ja Manfrēds solītu viņai trīsreiz vairāk, nekā solīja, jo cilvēks nespējpamest to, ko mīl. Ilze mīlēja savas četrpadsmit brūnaļas, viņas acīs katra no tām bija dzīva, apzinīga untuva būtne ar saviem priekiem un bēdām, ar savām jūtām, pieķērlbu un katra ar saviem maziemuntumiņiem — gluži kā bērni. Pagājušajā gadā Ilze bija izslaukusi no katras viņas pārziņā esošās govscaurmērā pa 4300 kilogramu piena; šogad viņa bija apņēmusies izslaukt vismaz 4700 kilogramus, unpirmā pusgada iznākums lika domāt, ka pašas uzņemtais uzdevums tiks veikts ar uzviju, jo vēl taču priekšābija paši labākie mēneši. Gulēt, protams, iznāca maz, vakaros rokas sāpēja un reti kad atlika brīvs brītiņšgrāmatas lasīšanai, katru vakaru nevarēja pat līdz mājām aizstaigāt — vajadzēja pārgulēt turpat piefermas vecajā namelī. Bet vienmēr tā nebūs, fermu mehanizēs (slaukšanas agregātu Irbe jau pasūtījis, unrudenī to varēs uzstādīt), līdzās piena fermai uzcels lielu dzīvojamo māju, kur slaucējas varēs dzīvot kopāar savām ģimenēm. Būs arī bērnudārzs, skola tepat kolhoza centrā, ambulance un ciema veikals — daudzlieku soļu tiks aiztaupīts darba darītājiem. Tas viss jau tapa, un, kad būs sasniegts, tad dzīve vēlneapstāsies uz vietas, bet soļos tālāk, jo cilvēks aizvien atradīs vēl ko jaunu savas dzīves kuplināšanai unskaistināšanai. Būs liela bišu drava, siltumnīcas un augļu dārzs, būs putnu ferma ar baltajiem leghornutūkstošiem, bet ūdens malā skanēs pīļu un zosu balsis. Viss būs. Un tāpēc, ka cilvēks to zināja, viņam bijavieglāk panest šodienas grūtumu: viņš ticēja dzīvei. Manfrēds Pusruncis to nezināja, un viņš nemaz nebijaspējīgs to saprast, jo pats viņš neticēja nekam: dzīvodams vienīgi sev, klausīdams vienīgi savu alku uniegribu aicinājumiem, viņš visus cilvēkus iedomājās sev līdzīgus un tāpēc rīkojās saskaņā ar saviempriekšstatiem, bet, kad citi cilvēki negribēja sekot viņa priekšzīmei, viņš tos nespēja saprast un uzskatījapar truliem, aprobežotiem radījumiem, kuri nezina, kas pasaulē, labs, kas slikts. Ne viņš bija tas, kas uzsaviem pleciem nes nākotnes piepildījumu: tie bija Ilze, Juris, Volkovs, Aleksandrs Irbe un daudzi citi —vienkārši un sadzīves drūzmā pat nepamanāmi cilvēki. Par tādiem vēlējās kļūt arī Gunārs, Laima unvairums to, kas šodien kopā ar viņiem strādāja kolhoza laukos.

Dažas nedējas nostrādājis kolhozā, Gunārs kādu vakaru sameklēja savu velosipēdu un aizbrauca uzEglaini apciemot savējos un pastāstīt tiem, kā viņam klājas. Brauciens iznāca neveiksmīgs: māte ar patēvubija aizbraukuši uz Rīgu, un tos varēja gaidīt mājās tikai nākamajā dienā. Mazo Vizmu bija paņēmusi piesevis Aina Linde, bet, kad Gunārs tur iegriezās, Ainu steidzīgi izsauca pie kāda smagi saslimušā patālu norajona centra, un viņa aizbrauca, paguvusi apmainīt ar Gunāru tikai dažus vārdus. Viņš apsolījās atbrauktkādu citu vakaru jaunnedēj, papļāpāja brītiņu ar Vizmu, tad kāpa atkal uz divriteņa un brauca mājās. Pieupes, pamanījis peldētavā pazīstamus puišus, Gunārs tomēr nenocietās un tuvojās tiem. Ddens bija kļuvismanāmi siltāks. Gunārs izpeldējās kopā ar vecajiem draugiem, pavingroja stienī un apmainījās jaunajāmvēstīm. Pats viņš maz ko varēja pastāstīt, viņam likās, ka tas, kas pēdējā laikā bija viņa dzīves saturs,nevar interesēt citus cilvēkus, toties viss, ko dabūja dzirdēt no citiem, viņam likās ļoti svarīgs unievērības cienīgs. Sīki un nenozīmīgi, šejienes dzīvei raksturīgi notikumi savijās raibā mozaīkā artādiem, kas varēja vairāk nekā vienu dienu nodarbināt ciemata ļaužu prātus, bet dažam, kuru šie notikumitieši skāruši, spēja pat laupīt naktīs miegu. Gunāru pašu neskāra neviens no šiem lielajiem un mazajiemnotikumiem, bet viņš nekad nebija spējis vienaldzīgi paiet garām citu dzīves samezglojumiem, tāpēcdzirdētais visu ceļu neizgāja viņam no prāta un, pārradies kolhozā, viņš juta neatliekamu vajadzībuizrunāties par to ar otru cilvēku. Te bija tikai viens tāds cilvēks, kuram varēja stāstīt visu, un tā bijaLaima. Viņš to atrada parastajā vietā — vecajā augļu dārzā. Bet tur bija arī Ērika, vislielākais traucēklisatklātai sarunai, kādu vispār šai brīdī varēja iedomāties.

— Tu jau atpakaļ? — Laima pabrīnījas.— Tā iznāk, — Gunārs atbildēja. — Visi bija paklīduši kur kurais.— Māti nesatiki?— Māte aizbraukusi uz Rīgu. Vajadzēs aizlaist kadu citu vakaru.

Iestājās klusums. Ērika tūliņ saprata, ka viņa te ir piektais ritenis, un pasteidzās vienkāršot situāciju.— Man paliek vēsi, — viņa ieminējās un pat viegli nodrebinājās, it kā viņai patiešām saltu, lai gan

vakars bija ļoti silts. — Klubā esot saņemti jaunie žurnāli. Iešu palasīt.Neviens viņu nemēģināja aizturēt, un Ērika tiešām aizgāja uz klubu. Pēdējā laikā, pēc sarunas ar

Manfrēdu, viņā bija pamodusies stipra interese par notikumiem republikas mākslas dzīvē, tāpēc nepalaidagarām neizlasītu nevienu atzīmi laikrakstos un žurnālos, kur kaut kas bija minēts par jaunākajiemnotikumiem daiļo mākslu, sevišķi kino frontē. Un tieši tovakar vienā no republikas centrālajiemlaikrakstiem Ērika atrada kādu ziņu, kas viņu varen sainteresēja un vērta tādu kā domīgu un patnoraizējušos: tas bija kaut kas par kinorežisoru Mežuli_ un viņa nākamo filmu «Kad ugunis dziest».Izlasītais Ērikai likās tik svarīgs, ka viņa pat palūdza kluba, vadītāja atļauju paņemt laikraksta numurulīdz uz mājām.

Tikmēr dārzā risinājās kāda saruna.— Saki taisnību, Gunār, — kaut kas ir noticis? — Laima ierunājās pirmā, pēc Gunāra izskata

nopratusi, ka kaut kas svarīgs atkal nodarbina puiša prātu. Viņš laikam bija pārāk slikts aktieris un neprataslēpt savas sajūtas, bet Laima pārāk laba novērotāja, lai tūliņ nojaustu katru pārmaiņu Gunāranoskaņojumā.

— Vai mājās kadas nepatikšanas?— Liekas, ka ne… — Gunārs teica. — Es vismaz nekā tāda nezinu, bet nevar galvot, ka kaut kas

tamlīdzīgs nekļūs zināms. Ceļa iecirknī izdarīta revīzija un atklātas neglītas lietas.Laima paskatījās viņā ciešu skatienu, bet neko nejautāja.— Tu varbūt atceries, kā te bija ar lielceļa rekonstrukciju, — Gunārs turpināja. — Šaipus Eglaines

vienā vietā bija tāds paasāks līkums. Apvidus līdzens, bez krūmiem un meža, labi pārskatāms uz visāmpusēm. Visiem krita acīs, ka tieši tajā vietā taisīja iztaisnojumu, lai gan liela vajadzība pēc tā nebija.Raka, vandīja zemi, strādāja ar buldozeriem, dzina ar smagajām mašīnām granti no desmit kilometru tālākarjera, lai gan tepat tuvumā — tikai nepilnu kilometru no iztaisnojuma vietas — atradās labu labaisgrants kalns. Visi to redzēja, raustīja plecus un brīnījās: kāpēc granti neņem tur, bet dzen no tālā karjera?Izrādās, ka autokolonnai bijis neizdevīgi granti pievest no tuvējā grants kalna, ■— tad nekas nesanāktu arplāna izpildi, taču plāns aprēķināts nevis pēc tonnām vai kubikmetriem, bet pēc tonnu- kilometriem.

— Un tāpēc par velti dzenāja mašīnas desmit kilometru tukšā, lai iznāktu plāns par kilometriem! —Laimas seja satumsa.

— Par velti ne — valsts taču samaksāja par to lielo braukāšanu. Un tas vēl nav viss. Izrādās, ka nevienmēr ir braukts līdz tālajam karjeram — diezgan daudz reisu ir taisīts turpat līdz tuvējam grantskalnam, bet aprēķināts kā par tālajiem braucieniem. Bodīte! Pēc tam nav brīnums, ka ceļa iecirkņapriekšniekam un vēl vienam otram mājās pārrodas jauna «Pobeda», bet rajona centrā sāk slieties jaunassavrupmājas stāvs. Un arī tas vēl nav viss: revīzija atklājusi, ka algu saraksti ņirb no salmu vīriem. Viltotiparaksti. Tā tas gājis, kamēr godīgajiem strādniekiem dūša apskrējusies un tie ziņojuši partijas rajonakomitejai. Tad pie lietas ķēries pirmais sekretārs biedrs Skuja. Pats pārliecinājies uz vietas, kas turnotiek, ziņojis ministrijai un valsts kontrolei — un tagad sākusies tīrīšana. Ja man būtu teikšana, es tādusneliešus visus sadzītu kūdras purvos un akmens lauztuvēs.

— Savu sodu jau viņi saņems…— Bet ko tas maksā valstij! — Gunārs sašutis iesaucās. — Tauta ceļ komunismu, miljoniem godīgu

cilvēku pašaizliedzīgi strādā, atdod visu savu labāko, lai drīzāk sasniegtu lielo mērķi, bet šiem neliešiemnav vajadzīgs ne komunisms, ne sociālisms. Ērces, utis, puveši! Kāpēc tādi cilvēki dzīvo pasaulē! Sirdskāpj pa muti laukā, dzirdot par tādām lietām.

Brītiņu klusējis, Gunārs ierunājās klusāk:— Es baidos, Laima, ka man pašam kādu dienu nav aiz kauna jānosarkst un jānodur acis.— Tev? — Laima mēģināja pasmaidīt. — Kāpēc tev? Tev taču nav un nekad nebūs nekāda sakara

ar tādām lietām — tik daudz es tevi pazīstu.— Ja kādu dienu mans patēvs nokļūtu uz apsūdzētosola, vai man par to nenāktos sarkt? — Gunārs nosēcās.— Vai uz mani negultos morāla atbildība?— Kāpēc gan tavam patēvam vajadzētu sēsties uz apsūdzēto sola? — Laima brīnījās. — Par viņu

neko sliktu nedzird. Tu kaut ko pārspīlē.— Būtu labi, ja tas izrādītos tikai pārspīlējums. Bet es zinu, cik Skudra nopelna mēnesī, un varu

arī iedomāties, cik viņam izmaksā tā savrupmāja. Tur kaut kas nesakrīt. Un ja vēl ņem vērā, ka viņa labāroka ir Pusruncis … Kur šis tips, tur netīrība, tur bez blēdības nevar būt. Viņš vada būvkantora sagādi.Vai mazums tās pašas grants iet caur viņa rokām? Kurš var pateikt, no kādiem karjeriem viņš to ved uncik lieli daudzumi patiesībā tiek izlietoti? Esot jau tādi signāli, ka viss tur neesot tīrs. Bet pamēģini tikmanam patēvam iestāstīt, ka Pusrunci vajag dzīt prom ar zarainu bozi, — tu viņus ar vari neizšķirsi.

— Kāpēc tu neizrunājies ar patēvu, ja tev tādas šaubas? — Laima ieminējās.—• Tādas lietas varētu runāt ar tēvu, — Gunāra balsī skanēja dziļš rūgtums. — Šis cilvēks man ir

svešs. .. ar viņu var runāt tikai oficiāli.— Tad runā ar māti. Viņa nepārpratīs tevi.— Manfrēds viņas acīs ir zelta gabals.— Vismaz pamēģini…— Ek, ko tur! — Gunārs nopūtās un atmeta ar roku. ' — Ja tu tā skaties, tad kāpēc vispār man par

to sāki stāstīt? Konstatēt ļaunumu, saprast nelietību, izšķendē- ties pie sevis un samierināties ar visu — tārīkojas neticīgie, mietpilsoņi, ņurdētāji un gauduļi, bet tā nevar rīkoties nākošais komunists un jaunaspasaules cēlājs.

— Ja tu varētu ielīst manā ādā, tad tā nerunātu.— Tavā ādā ielīst es nevaru. Es nezinu, kā jums tur mājās ir… tikai tik, cik no tevis esmu

dzirdējusi. Bet vienu es būtu darījusi tavā vietā.— Proti?— Es censtos iedomāties, kā šajā gadījumā būtu rīkojies tavs tēvs, ja viņš vēl būtu dzīvs, un tad

rīkotos tāpat kā viņš.— Tēvs … neklusētu … — Gunārs ieslīga domās.— Viņš nekad nav klusējis, ja taisnība prasīja skaidrurīcību. Ar māti viņam ne vienmēr bijušas vienādas domas — tie, kas viņus pazinuši, tā runā.— Un pēc visa tā tu, Roberta Zundaga dēls, vēl nezini, ko darīt? — Laima to pateica mierīgi, bet

Gunārs viņas vārdos dzirdēja nepārprotamu pārmetumu un nosodījumu.— Es padomāšu par to, — viņš klusi atsaucās.— Padomā, Gunār …Tad Gunārs sāka viņai stāstīt par kādu citu šejienes notikumu.— Tas ar to ceļa iecirkni nav vienīgais gadījums. Kaimiņu rajonā nupat atbrīvots no darba

rūpkombināta direktors Vilciņš. Atkal revīzija, atkal salmu vīri, strādāšana pa kreisi. Un atkal dzīvošanapāri saviem līdzekļiem. Vīrs tā sapinies, ka tagad nezina, ko ar viņu iesākt. Vajadzētu ietupināt aiz restēm,bet vienam otram rajona vadošam darbiniekam pašam purniņš notriepts: šis viņiem par pusvelti taisījisdzīvokļu iekārtas. Kā lai ietupina tik labu cilvēku? No amata atbrīvojuši, stingro rājienu arī iedevuši, bet,kas būs tālāk, jāprasa zīlniecei. Tikai jaunu rūpkombināta direktoru savā rajonā nav varējuši sameklēt,nācies griezties Rīgā pēc palīdzības. Tagad atsūtīts kāds cilvēks no Kurzemes — vārdā Rais- kums. Betvai tas būs labāks? Vai Raiskums nevar izrādīties tāds pats draiskums kā viņa priekštecis? Un, kas patssliktākais šinī lietā — tikai tāpēc es tev par to sāku stāstīt —, izrādās, ka mana patēva būvkantorim bijušipastāvīgi sakari ar šo rūpkombinātu: tur izgatavoti logi un durvis gandrīz visām celtnēm, kuras ceļEglaines būvkantoris, un Manfrēds Pusruncis katru nedēļu braukājis tur. Atkal Pusruncis. Un Eglainē, upes

krastā, stāv jaunceltne, un tur ir šķūnītis, pilns ar logu rāmjiem un durvīm. Un tā ir mana patēva māja, kotur būvē. Ko tu teiksi par to?

— To pašu, ko jau agrāk teicu: tev jārunā ar māti, jāsāk rīkoties.— Būs tiešām kaut kas jādara, — Gunārs piekrita.Pēc tam Laima ieminējās par Ēriku.— Es izrunājos ar viņu. Liekas, ka saruna nebija veltīga. Meitene kļuvusi domīga. Ar Manfrēdu

viņai nekā nopietna neesot bijis un turpmāk droši vien nekas vairs nebūs.— Lai nu tā būtu, — Gunārs skeptiski pavīpsnāja.— Tas jau labi, ka tu ar viņu nopūlies, bet, vai tur gala iznākumā vispār būs kāda jēga, par to es

šaubos. Modes pēc Ērika varbūt arī pabeigs Lauksaimniecības akadēmiju, saņems diplomu un skaitīsiesmācīta agronome, bet, vai kāds pēc tam viņu vēl redzēs uz laukiem, to neviens nevar zināt. Apprecēsies,vīrs uzturēs un greznos, un akadēmija pat nezinās, kur aizklīduši tās izaudzētie jaunie kadri. Valsts nauda,rūpes, zinātnieku pūles — viss būs ka zemē nomests.

— Ērika nav vēl pazaudēts cilvēks, — Laima iebilda.— Es neatkāpšos, kamēr vien paliks kaut mazākā cerība uzvest viņu uz pareiza ceļa. Un tu, ja tu

man esi drusciņ draugs, tu gan arī varētu man šai ziņā mazliet palīdzēt. Nepieej Ērikai ar aizspriedumu,esi drusciņ iecietīgāks un tici vairāk cilvēkam. Ērika nav Pusruncis.

— Tas taisnība, — Gunārs piekrita. — Vienā maisā es viņus nebāžu. Bet vai mana palīdzība tur kolīdzēs? Viņas acīs es varbūt esmu viens no tiem sektantiem, kuri viņai nepatīk kā kaķim ūdens pančka.Taču, ja tu tā vēlies, — labi, pacentīšos tev palīdzēt. Būšu iecietīgs kā pats Kristus un, ja man sitīs pavienu vaigu, pagriezīšu pretim otru — lai iekrauj vēl. Tikai bez gala izmantot savu iecietību es neatļaušu:katrai lietai savs mērs.

— Es ceru, ka tev tas otrais vaigs nemaz nebūs jāpagriež, — Laima sacīja un pasmaidīja.Pasmaidīja arī Gunārs. Varēja likties, ka viņi pilnīgi sapratušies visos jautājumos, bet patiesībā abiemsirdis bija grūtu jausmu pilnas, jo dzīve nepavisam nebija vienkārša.

4

Ja Manfrēdam Pusruncim būtu pašam savs karogs vai ģerbonis, viņš uz tiem būtu varējis uzrakstītdevīzi: «Vajag mācēt dzīvoti»

Šajos vārdos bija izteikta visa viņa dzīves gudrība. Skopi un no pirmā acu uzmetiena nevainīgi šienedaudzie vārdi ietvēra sevī Manfrēda Pusrunča esības jēgu, vadošos pincipus un morālo stāju. Dzīvotgrib katrs cilvēks, un katrs arī grib mācēt dzīvot, bet tā māka visiem nav vienāda: dažs cenšas, lai no viņaesības tiktu kāds labums visai sabiedrībai, dažs domā tikai par to, lai labums tiktu viņam pašam.Manfrēds bija pieskaitāms pie pēdējiem, bet, ja būtu iespējams šīs grupas pārstāvjus kvalificēt pēc viņunozīmības un īpatsvara, tad viņam pienāktos viena no pirmajām vietām lielajā egocentristu galerijā.Vienīgais cilvēks visā pasaulē, kuru viņš mīlēja, bija viņš pats; dzīvot viņa izpratnē nozīmēja dzīvibaudīt. Manfrēdam likās, ka viņš to godam prot, un tāpēc viņš nekad nenonāca pretrunās ar savu garīgo«es». Viņam ļoti patika sensenais jezuītu princips — mērķis attaisno līdzekļus —, un viņš vienmērpieturējās pie tā. Daudziem cilvēkiem Manfrēda darbība droši vien nepatika, tie skatījās uz viņu arnosodījumu, bet viņš nemaz arī negribēja visiem patikt — bija taču pilnīgi diezgan, ja cilvēks patika patssev un ja mērķtiecīgas rīcības iznākumā viņam tika no dzīves savs labums — daudz vairāk nekā citiemcilvēkiem. Viņam tika. Viņš tiešām mācēja dzīvot.

Iegādājies «Moskviču», šis darbīgais vīrs nebūt nedomāja to izmantot vienīgi izpriecas braucieniemun jaunu meiču vizināšanai, kā to dažs vientiesītis varbūt iedomājās. Ak nē! Vasaras sākumā, kadnogatavojās agrie kāposti un citi dārzeņi, viņš iedegās varenā cilvēkmīlestībā pret nabaga

ļeņingradiešiem, kuriem šīs agrīnās dabas dāvanas varen noderētu. Tumšā vakara stundā, kad laukā mazākļaužu, viņš sēdās pie savas mašīnas stūres, brauca uz kādu klusu, norunātu vietu kolhoza «Centība» laukosun piekrāva «Moskviču» pilnu līdz «lūpai»; pēc tam mēroja tālo ceļu līdz Ļeņingradai, upurēdams patsavu nakts mieru un godam pelnīto atpūtu. Lai uz ceļa nerastos nepatikšanas ar autoinspektoriem un citiemziņkārīgiem cilvēkiem, Manfrēds parūpējās par to, lai viņam kabatā atrastos komandējuma apliecība arbūvkantora vadītāja Jāņa Skudras pašrocīgu parakstu un iestādes zīmogu, un tajā apliecībā bija teikts, kabiedrs Pusruncis tiek komandēts dienesta darīšanās celtniecības materiālu sagādei valsts uzņēmumavajadzībām. Lūdzam sniegt biedram Pusruncim iespējamo atbalstu šā uzdevuma veikšanai. Un tā nebijanekāda fiktīva apliecībā, arī par komandējumu nebija samelots: izpārdevis agros kāpostus, tomātus ungurķus,

Manfrēds piekrāva savu mašīnu pilnu ar durvju kliņķiem, eņģēm, skrūvēm un citām būvniecībānepieciešamām lietām, kuras lāgiem bija deficītas Rīgā un Eglainē, un brauca mājās kā uzvarētājs. Viņampar to maksāja pat komandējuma naudu, un būvkantoris sedza visus transporta izdevumus. Daudzi zināja,ko viņš pārved no Ļeņingradas, bet tikai kolhoza priekšsēdētājs Krūz- manis zināja, ko viņš aizved tur.Daudziem cilvēkiem tika labums, tomēr visvairāk Manfrēdam: pēc katra tāda dienesta brauciena varējapadomāt par jauna uzvalka vai mēteja šūšanu un par citām patīkamām lietām.

— Es nezinu, ko mēs bez Pusrunča būtu iesākuši… — ne vienreiz vien atzinās Jānis Skudra. Unbraucieni turpinājās, jo vienmēr jau kolhozos atradās kaut kas tāds, pēc kā Ļeņingradā bija lielākspieprasījums, un tur savukārt netrūka tādu mantu, bez kurām būvkantoris nevarēja iztikt. Manfrēda naudasmuķis uzbrieda kā tūskas slimnieka miesa, un viņa dienesta papīros vairojās ieraksti ar oficiāliempateicības izteikumiem. Lūk, ko nozīmēja — mācēt dzīvot…

Ne tik labi viņam veicās ar strādnieku vervēšanu. Labos kolhozos Manfrēda aicinājumi neatradadzirdīgas ausis; no sliktajiem visi tie, kas vēlējās savu eksistenci labāk nodrošināt, bija jau aizgājuši —gan uz dzelzceju, gan uz mežsaimniecībām, gan uz rūpniecības uzņēmumiem. Kad Pusruncis pavēstījaSkudrām par savām neveiksmēm, lāga vīram seja tapa pavisam skāba. Bet vēl skābāka tā palika abiemcensoņiem, kad kļuva zināms par Vilciņa atcelšanu no rūpkombināta direktora amata.

— Ar veco direktoru Vilciņu varēja labi sadzīvot, — konstatēja Manfrēds. — Bet, kā būs ar tojauno, ar to Raiskumu, to neviens nevar zināt. Vilciņš bija godavīrs, no pusvārda saprata, kas vajadzīgs,un nelauzās kā vecmeita, ja viņu palūdza izdarīt mazu pakalpojumu. Ej nu sazini, kā tagad runāt arRaiskumu. Varbūt arī viņš nav zemē metams, bet varbūt neej viņam par tuvu un bez cimdiem neķeries klāt.

— No kurienes viņš te uzradies? — jautāja Skudra. — Vai jūs ko zināt par šo cilvēku?— Itin neko, — atzinās Manfrēds. — Kaut kur no Kurzemes atsūtīts. Man rūpkombinātā ir viena

laba paziņa.Darbvede, tāda kā direktora sekretāre un tamlīdzīgi. Vajadzēs kādudien aizšauties turp un papētīt

gaisu, vai ne?— Par sliktu nebūtu… — teica Skudra. — Kontaktu ar jauno direktoru tik un tā vajadzēs nodibināt.— Katrā ziņā. Un, jo ātrāk, jo labāk. Ja jums nebūtu iebildumu, es tuvākās dienās aizbraukšu uz

kombinātu. Bet varbūt jūs pats vēlaties to pirmo vizīti izdarīt visaugstākajā līmeni?— Nē, labāk pēc tam, kad jūs būsiet izlūkojis pret- nieka pirmo līniju, — Skudra pasmaidīja,

pielāgodamies Manfrēda tonim. — Nav slikti, ja zini, no kuras puses tev draud paslēptie ugunspunkti.— Labi, šef, tad es jaunnedēļ aizbraukšu. Starp citu, man pie viena vajadzēs norunāt par logu un

durvju izgatavošanu jaunajām celtnēm.Vallija ir mīlīgs bērns, Manfrēds domāja par rūpkombināta darbvedi — vienu no savām daudzajām

draudzenēm šajā apvidū. Bet viņa nekur nepazudīs — tā ir jau uzkodusies tik stipri, ka ar varinenopurināsi no āķa. Ar viņu nav jāceremonējas. Atliek piezvanīt, un viņa nakts vidū atskries pie tevis.Bet tagad_ nē, mazliet vēlāk — pēc tam kad viss būs panākts pie Ērikas.

«Eh, zostiņ…» Manfrēds smīnēja. «Par kinozvaigzni sagribējies kļūt. Kas šo tādu ņems!»

Kinorežisoru Mežuli Manfrēds pazina tikai vārda pēc, no filmām un laikrakstiem, nekādā vidusskolāviņi kopā nebija mācījušies. Bet kāpēc nepapūst pīlīti, ja kādai zostiņai patīk klausīties un ja par to varcerēt uz dažiem saldiem brīžiem šajā skaistajā vasarā. Pēc tam Manfrēda Pusrunča kolekcija kļūsbagātāka par vienu īpatnu eksemplāru, kuru viņam izdevies piepulcināt savu bijušo mīļāko pulkam. Tādsun tāds tips un tāds un tāds numurs pēc kārtas. Varbūt izdosies no viņas dabūt pat foto — tanī speciālajāalbumā vēl pietiek brīvu vietu. Vēlāk varēs parādīt draugiem: lūk, arī tā ir gājusi caur manām rokām.Konfektīte, vai ne? Mīlestība? Kas tā ir, un cik tā maksā? Par mīlestību var tikai runāt, bet mīl vienīgimuļķi un tie, kas nemāk dzīvot. īsts vīrietis ir kā bite, kas lido no zieda pie zieda, paņem saldo medus lāsiun aizlido. Bet ziedu ir daudz, un Manfrēdam neapnīk medus — neapnīk tikai tāpēc, ka viņš gādā pardažādību, par pārmaiņu.

«Ilgāk nav ko vilkt,» viņš noteica sev. «Šosestdien tam jānotiek. Tas būs trešais randiņš ar Ēriku, unes vairs nebūtu Manfrēds Pusruncis, ja trešajā gājienā nesvinētu uzvaru. Punkts.»

Mājās pārgājis, viņš salūkoja papīru un aploksni un uzrakstīja «konfektītei» vēstuli.«Sestdien pīkst. 22 vakarā gaidīšu uz ceļa gatves galā. Nupat saņēmu svarīgas ziņas no Mežuļa. Viss

ir tā, kā vajag. Es Jūs varu jau apsveikt ar nākošo triumfu. Ja Jums ir kāda fotogrāfija, paņemiet līdz — tāpaātrinās lietas galīgo nokārtojumu. Kvēls sveiciens! Manfrēds.»

Vēstuli viņš tūliņ aiznesa uz sakaru nodaļu un iesvieda pasta kastītē. Ērika to saņems jau rīt, betsestdien pulksten divdesmit divos viens cilvēkbērns kolhoza gatves galā gaidīs savu laimi — par toManfrēds bija drošs.

5

Ērika redzēja, kā viņš piebrauca, novietoja «Moskviču» krūmos otrā pusē lielceļam — tā, laigarāmgājēji to nepamanītu, — kā sakārtoja apģērbu un pēc tam pārlaida pētījošu skatienu sakrēslojušaiapkārtnei. «Mani meklē,» meiča nodomāja. «Cerēja, ka es kā noilgojies taksis izskriešu viņam pretī uzceļa, smilkstēšu aiz prieka un laizīšos apkārt. Lika drusciņ pagaidīt…»

Viņa pasmīnēja. Krūtīs trīsēja grūti apvaldāms īgnums, drūma tīksma par sagaidāmo. Kad Manfrēdsiegriezās gatvē un ar noraizējušos skatienu raudzījās visapkārt, Ērika ļāva viņam paiet sev garām, un tikaitad, kad viņš jau bija pagājis soļus desmit uz kolhoza centra pusi, viņa pameta savu slēptuvi, izgāja uzgatves un diezgan skaļi iekremšļojās.

Manfrēds sarāvās, it kā pēkšņi pārsteigts nedarba vietā, paskatījās atpakaļ, un kaut kas nožēlojamsšai brīdī bija visā viņa pozā: kaut kas bikls, diedelējošs un reizē_viltīgs. Var būt, ka tāds pats viņš bijisarī agrāk, kad Ērika viņu satika pirmoreiz, bet šovakar viņa citām acīm raudzījās šajā cilvēkā, visu asākuztvēra, un tāpēc nekas nepalika apslēpts viņas skatienam. Aizrautības migliņa bija izklīdusi, oreols, koviņa pati savā apmātībā radījusi ap Manfrēda galvu, nodzisis, un šovakar viņas priekšā stāvēja pavisamparasts cilvēciņš — sīks, cinisks blēdltis. Un pie visa vainīgs nelielais rakstiņš laikrakstā, kura numurstagad slēpās Ērikas rokassomiņā.

Viņa atturīgi smaidīja, kad Manfrēds pienāca viņai klāt, mierīgi atbildēja tā rokas spiedienam unneko neteica, kad viņš paņēma viņu zem rokas.

— Jūs saņēmāt manu vēstuli? — Manfrēds jautāja, piespiezdamies ciešāk Ērikas plecam. Šovakarviņai bija mugurā gaiši zils, augumam cieši pieguļošs vilnas džemperis, un Manfrēds nespēja atraut acisno viņas pleciem, mazajām, zem džempera samanāmajām krūtīm un iede- gušās sejas. Viņa pirksti, kā komeklēdami, visu laiku glāstīja un spaidīja meičas dilbu, visu augumu pildīja nojauta un iekārojumaugunīgais strāvojums.

Ilgi «pindzelēties» ar viņu nav vērts, domāja Ērika. Lai viņš vēlreiz parāda sevi visā niecīgumā, untad — beigas, palieciet sveiki, biedri Pusrunci, jūs esat sajaucis adresi un pieklauvējis pie nepareizām

durvīm. Tikai tā … un neko vairāk.Beidzot viņa atcerējās Manfrēda jautājumu.— Vēstuli? — Ērika ierunājās. — Jā, protams, es to saņēmu. Vai tad citādi es tagad būtu te?— Tas labi, ka atnācāt, — Manfrēds teica. — Šovakar par visu jānorunā konkrēti. Laiks ir nauda.

Kur mēs iesim?— Vai tas nav vienalga?— Te gatvē kāds var uznākt. Jums būs neērti.— Es par tādiem sīkumiem neko neiztaisu. Manis pēc lai nāk, lai skatās. Man nevienam atļauja nav

jāprasa.— Lūk, tas man patīk! — Manfrēds klusi iesaucās. — Tomēr labāk iesim dziļāk parkā. Man jums

daudz kas stāstāms.— Manis pēc… — Ērika vienaldzīgi atbildēja.Viņi nogriezās no gatves pa kreisi un pagājās solus simt no ceļa. Zem kupla zemzaru ozola Manfrēds

apstājās. Ērika atbrīvoja elkoni, kuru Manfrēds visu laiku bija turējis savos pirkstos, paskatījās viņamacīs, neizprotami pasmaidīja un jautāja:

— Nu, un tātad?Manfrēds saprata, ka viņa deg nepacietībā drīzāk uzzināt kāroto vēsti. Viņu pašu mocīja kāda cita

nepacietība. Vieta bija laba un laiks ari brīnum piemērots. Te neviens netraucēs.— Aizvakar es runāju pa telefonu ar Mežuli, — viņš iesāka. — Mans vecais skolas biedrs …— Kurā skolā jūs kopā mācījāties? — Ērika nevainīgā balsi viņu pārtrauca.— Pārdaugavas vidusskolā, — Manfrēds paskaidroja.— Kāds Mežulim ir vārds? — sekoja tikpat nevainīgs jautājums. Citam cilvēkam — ar attīstītāku

intelektu — tas liktu ko padomāt un kļūt piesardzīgākam, tas varbūt nojaustu, ka viņam uzstāda lamatas.Manfrēds Pusruncis nenojauta neko.

— Mežulim? — viņš mazliet sastomījās, tikai dažus mirkļus kā neziņā klusēja, bet tā paša bijadiezgan, lai Ērika, kura šovakar uz visu reaģēja asāk, nekā parasts, kaut ko secinātu. — Viņš ir Jānis, —turpināja Manfrēds. — Skolā mēs viņu saucām par Janku un draugu vidū tāpat turpinām dēvēt vēl šodien.

«Melo, suns…» Ērika domāja. «Avīzē bija stāstīts par kinorežisoru Arturu Mežuli. Divu Mežuļustarp kinodarbiniekiem nav. Arī tas par tām kopīgajām skolas gaitām ir meli… viss ir meli, ko šissubjekts runā. Nu pagaidi tik tu man …»

— Ko jūsu vecais skolas biedrs teica? — viņa jautāja agrākajā mierīgajā noskaņā. Pašai bijabrīnums, ka spēj tik labi tēlot, — varbūt tiešām viņai ir aktrises talants. Situācija bija komiska, un Ērikaigribējās iesmie- ties pilnā balsī, mest šim tēvainim acīs savu izsmieklu un nicinājumu. Tā kaķis spēlējasar peli, un komiskākais šovakar tas, ka Pusruncis, kurš sevi varbūt iedomājās par visvareno runci, patsbija tā nožēlojamākā pelīte, ar kuru pēc savas patikas tagad spēlējās viņa, mazā pelīte — Ērika Sunele.Un viņš to nezināja, tāpēc vientiesīgi turpināja spēlēt izraudzīto lomu.

— Janka bija priecīgs, ka bail, — Manfrēds stāstīja. — Galvenās varones lomai nevar un nevaratrast piemērotu tēlotāju. Es viņu izjautāju, kādu viņš iedomājas to prototipu, kādas viņa prasības. Un- —ticiet vai neticiet — viņš man uzzīmēja tiešu jūsu portretu. Kad es Mežulim pastāstīju par jums, viņšpirmajā brīdī zaudēja pat valodu. Tas ir lielais laimests loterijā! Kāpēc tu man agrāk neziņoji? Sūti šurp,nekavējoties, uz vietas sūti šurp, bet, ja nevar pati atbraukt, tad gādā man viņas fotogrāfiju. Tā viņš teica.Es domāju, tagad jums viss ir skaidrs, vai ne?

Viņš ar dāvinātāja gaišo smaidu raudzījās ĒrikāL— Jā, tagad man tiešām viss ir skaidrs, — Ērika čukstēja it kā satraukta, it kā cīnīdamās ar grūti

valdāmām gavilēm. — Manfred, kas jūs gan esat par cilvēku! Es pat nezinu, kā lai jums pateicos.Manfrēds turpināja plati smaidīt, bet ar to vien viņam nepietika — viņš uzlika savas rokas uz Ērikas

pleciem, mēģināja pieklaut sev meiču un klusi runāja:

— Jūs mani mazliet mīlat, vai ne?— Es nemaz nespēju savas jūtas ietērpt pareizos vārdos, — Ērika čivināja. — Tas ir kā negaiss…

kā traka vētra … kā briesmīgs ugunsgrēks. Es šodien varētu … varētu pat… nē, tas ir par daudz!Manfrēda rokas kļuva aizvien plēsīgākas. Meičas apmātība, pateicības afekta stāvoklis iedrošināja

viņu; viņš saprata, ka situācija ir nobriedusi izšķirošai rīcībai. Tagad vai nekad! Bet, kad viņš sāka pārāknepārprotami izrādīt savus nolūkus, Ērika kā glodene izlocījās no viņa rokām, sakārtoja saburzītossvārkus un sāka rakņāties rokassomiņā.

— Vai jūs laikrakstus lasāt, Manfred? Nu pagaidiet, nevajag tā — vai tad jūs nemaz nevaratsavaldīties? Lieciet savas rokas mierā! Jā, vai jūs sekojat presei?

— Protams, es lasu laikrakstus… — Manfrēds atbildēja. — Bet kāds tam sakars ar …— Izlasiet aizvakardienas «Cīņas» numurā šo rakstiņu! — Ērika viņam pasniedza avīzi un parādīja

kādu vietu, kas bija apvilkta ar tumšu svītru.— Kas tur ir?— Nu izlasiet, izlasiet, — Ērika mudināja.— Mazliet par tumšu. Grūti salasīt.— Ak jums ir vistas aklums? Tad atļaujiet man pašai. Manas acis vēl ir kārtībā.Ērika izņēma Manfrēdam no rokām laikrakstu un ar izteiksmi — kā radio vai televīzijas diktors —

nolasīja īso rakstiņu:— Šinīs dienās republikas kinostudijas mākslinieciskā padome apstiprinājusi lomu tēlotājus

jaunajai mākslas filmai «Kad ugunis dziest». Lai izmantotu vasaras brīvlaiku, kas patlaban sāciesvairākiem dramatisko teātru aktieriem, kuri nodarbināti galvenajās lomās jaunajā filmā, māksliniekukolektīvs režisora Artura Mežuļa vadībā vakar izbrauca uz Melnās jūras piekrasti, kur tiks uzņemti pirmiefilmas kadri. Pēc atgriešanās no Melnās jūras piekrastes filmas uzņemšana turpināsies studijā.

LPSR Tautas skatuves mākslinieks E. Zīle Roberta Zundaga lomā Akadēmiskā drāmas teātra

izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanās»1963. gadāBeigusi lasīt, Ērika paskatījās Manfrēdam sejā, bet tagad viņas skatienā nebija ne vēsts no apmātības

un pateicības. Meičas acis kvēloja, lūpas bija sakniebtas nicīgā vaibstā — viņa izskatījās kā cīņaisagatavojusies kaķe.

«Nu viss saiet dēlī…» Manfrēds domāja. «Par velti mīlēts. Nevajadzēja vilkt garumā… unvajadzēja lasīt laikrakstus.»

— Jūs dzirdējāt, biedri Pusrunci? — Ērika meta viņam acīs vārdus, asus un cietus kā akmeņus. —Aizvakar, kad jūs runājāt ar režisoru Jāni Mežuli, mākslinieku kolektīvs režisora Artura Mežuļa vadībājau atradās ceļā uz dienvidiem. Varbūt jūs sarunājāties ar viņu pa radio? Es nemaz nezināju, ka jumsmājās ir pašam sava radiostacija. Runājiet! Es jums prasu, ko tas nozīmē? Par ko jūs mani uzskatāt?

— Te būs noticis pārpratums, — Manfrēds, saņēmies pēc pirmā apmulsuma, atguva valodu.Pamanījis, ka Ērika sakustas it kā uz aiziešanu, viņš satvēra viņas roku un cieši saspieda savos pirkstos.— Uzgaidiet, nesteidzieties, es jums visu izstāstīšu …

— Laidiet mani vaļā! — Ērika iesaucās un mēģināja izrauties, bet Manfrēds vēl ciešāk saspiedaviņas dilbu. Viņa otra roka jau gramstījās gar meičas drānām. Neatvairāmais, pieredzes bagātais siržulauzējs nevēlējās aiziet tukšā.

— Mierīgi, meitenīt, viss būs kārtībā… es taču tevi mīlu… ja vēlies, rīt brauksim uz dzimtsarakstunodaļu …

Beidzot Ērikai izdevās izrauties.— Ķēms! — viņa iekliedzās un no visa spēka iesita Manfrēdam pa seju. — Putnu biedēklis tāds!Manfrēds izskatījās reizē briesmīgs un nožēlojams. Viņš turpināja cīņu, vēlreiz metās Ērikai klāt un

rupji sagrāba viņu.— Palīgā! — Ērika iesaucās. — Palīgā! Palī…Vairāk viņa nepaguva neko izkliegt, jo Manfrēdaplauksta cieši uzgūlās viņas mutei. Viņa centās iekost Manfrēda rokā, skrāpēja ar nagiem satracinātā

vīrieša seju, visiem spēkiem mēģināja atbrīvoties, bet viņš kā tumšs, smags kaisles un neprāta mākonisspieda viņu un elsoja viņai sejā karstu, netīru elpu. Ērikai sāka zust spēki.

Un tad, varbūt pēdējā brīdī, kad Manfrēds jau sajuta, ka meičas pretestība sāk atslābt, viņš kaut kurpa labi parkā sadzirdēja smagus, steidzīgus soļus.

— Kas te notiek? — iztālēm atskanēja kāda balss.«Nu ir ziepes…» Manfrēds iedomājās, un viņu pārņēma bailes. Viņš atlaida Ēriku un sakārtoja

apģērbu. Arī Ērika sakārtojās, ka piedzērusi dažus mirkļus grīļojās un berzēja acis, tad noliecās un pacēlazemē nokritušo rokassomiņu.

No parka tumsas iznāca kāds cilvēks gaišās, vasarīgās drānās, apstājās pāris soļu no Manfrēda unĒrikas un noraudzījās viņos.

— Kas te notiek? — viņš atkārtoja savu jautājumu.Tas bija Gunārs Zundags. Nupat viņš kopā ar Laimubija iznācis no kolhoza kluba, kur agronoms Volkovs lasīja lekciju par savu pieredzi dažu

subtropisko augu hibridizācijā. Pirms gulētiešanas viņi gribēja vēl drusku paelpot svaigu gaisu unnorunāja aizstaigāt līdz lielceļam un atpakaļ. Iegrimuši sarunā par lekcijā dzirdētām oriģinālām atziņām,kuras klausītāji uzņēma dažādi — viena daļa ar sajūsmu, citi ar šaubām, viņi nebija dzirdējuši sākotnējokņadu parkā, un, tikai kad atskanēja izmisīgais Ērikas kliedziens pēc palīdzības, viņi ieklausījās unapstājās. Kad kliedziens atkārtojās, Gunārs pateica Laimai:

— Uzgaidi tepat, es paskatīšos, kas tur ir! — un aizsteidzās uz notikuma vietu.— Te kāds kliedza, sauca pēc palīdzības, — viņš ierunājās, veltīgi gaidījis, ka atbildēs uz viņa

jautājumu, — Vai jūs tie bijāt?— Jums būs izlicies, — balsij drebot nesenā satraukuma trīsās, atbildēja Manfrēds. — Neviens

nav kliedzis …— Viņš melo! — nu iesaucās Ērika. — Viņš man uzbruka, Gunār, viņš… — It kā patvērumu

meklēdama, viņa piesteidzās pie Gunāra, satvēra viņa roku, bet otru pastiepa uz Manfrēda pusi. — Viņš irbriesmonis, nekrietns plēsoņa. — Un Ērika sāka raudāt.

Manfrēds izslējās un klusēja, skatīdamies visapkārt: vai tuvumā vēl nav kāds cilvēks? Ja Gunārsviens te uzkūlies, tad ar viņu varēs parunāt basā, bet, ja izrādītos, ka ir vēl citi, tad vajadzēs atkāpties argodu… varbūt arī bez goda, skatoties pēc apstākļiem: elastīga atkāpšanās dažreiz ļoti noder līdzīgosgadījumos.

Gunārs dažus mirkļus kaut ko pārdomāja, tad sacīja Ērikai:— Ej tagad prom, uz gatvi! Tur ir Laima. Uzgaidiet mani turpat! Ar šo tēvaini es vēlos

aprunāties bez lieciniekiem.— Bet ja tev kas notiek… — Ērika mēģināja iebilst, taču Gunārs neļāva viņai turpināt.— Ej vien, ej. Man nekas nevar notikt.Ērika lēnām aizgāja, šad un tad pār plecu atskatīdamās. Tagad viņai ļoti būtu paticis palikt tepat,

redzēt, kas te notiks, — droši vien būs kaut kas dramatisks. Diezin kā viņu nesajūsmināja arī sagaidāmāizskaidrošanās ar Laimu, bet nekas cits tomēr neatlika kā paklausīt Gunāram.

Gunārs brītiņu raudzījās Manfrēdā. Tas joprojām stāvēja cēls kā gailis un neturēja par vajadzīguveltīt Gunāram kaut vienīgu skatienu.

— Ko jūs teiksiet par visām šīm izdarībām, biedri Pusrunci? — Gunārs jautāja.— Ar bērniem es nerunāju, — Manfrēds atcirta.— Ejiet gulēt un nejaucieties pieaugušu cilvēku darīšanās!Viņš sakustējās kā uz aiziešanu. Gunārs aizstājās viņam ceļā.— Runāsiet gan. Jums būs jārunā, Pusrunci.— Dod ceļu, smurguli! — Manfrēds iešņācās. — Cik tādi iet uz mārciņu?— Ja vajadzēs, to jūs drīz dabūsiet zināt, — Gunārs sāka iekaist, bet vēl aizvien pūlējās sevi

savaldīt.— Vienreiz man jau nācās jūs brīdināt par mēlespalaišanu. Šoreiz ir nopietnāk. Jūs palaidāt rokas — un pret ko? Pret vāju meiteni, kura nav jums

pretinieks! Tikai pēdējais nelietis to spēj atļauties, tāds subjekts, kuram nav ne kauna, ne goda. Bet nojums ari to varēja sagaidīt. Tad dzirdiet, Pusrunci: tā lai būtu pēdējā reize, kad jūs tuvojaties šai meitenei.Ja jūs vēlreiz to darīsiet, jums būs jārēķinās ar mani. Iegaumējiet to!

— Lasies, ķiņķēziņ! — Manfrēds attrauca, cenzdamies ieturēt bravūru stāju: iztālēm, no gatvesceļa, viņos taču noraudzījās divas jaunas sievietes. Ja nebūtu šo sieviešu, tad nevajadzētu pozēt. Šisincidents nesolīja nekā laba Manfrēdam, viņš to saprata un vismīļāk būtu devis kājām vaļu, lai arī tasneizskatītos diez cik vīrišķīgi, bet kā tu muksi, kad tevi noskatās nepiederīgas personas. — Man nav laikaķēpāties ar tevi, — viņš turpināja. — Nu, kas būs — vai tu atšūsies vai ne?

Nelikdams Gunāram garām, viņš to rupji pagrūda. Bet Gunārs noturējās uz kājām. Tad Manfrēdsatvēzējās un zvēla ar dūri. Gunārs laikus atvirzīja ķermeņa augšdaļu pa labi, un sitiens trāpīja tukšu gaisu.Nākamajā mirklī Manfrēda žokli skāra pretinieka dūre un gar acīm nošķīda zilganas dzirksteles. Kautiņšgāja vaļā. Tā bija pavisam nevienāda cīņa: Manfrēda pusē bija auguma priekšrocības, viņam bija garākasrokas, bet viņš nekā nejēdza no vīrišķīgās boksa mākslas; Gunārs kaut ko saprata no tās, un viņa cīņasarsenālā atradās vesela rinda tehnisku un taktisku paņēmienu, par kuriem Manfrēdam nebija ne jausmas.Un, ja vienam no viņiem bija garāks augums un lielāks miesas svars, tad otrajam vesela, nenogurdināmasirds, ko alkohols nebija sācis novājināt.

Viss jandals turpinājās tikai paris minušu — tātad nepilnu raundu, bet ar to pašu Manfrēdam pietika:abas acis bija aizpampušas, no deguna nāca asinis, un virslūpa pēkšņi kļuvusi nedabiski bieza. Aizelsies,ar grūtībām raudams plaušās gaisu, viņš beidzot aizmirsa par šīs cīņas lieciniecēm, nedomāja vairs par

savas stājas skaistumu un deva kājām vaļu. Diez cik ātri paskriet viņš nevarēja, pakrūtē iemetās dūrēji,bet nekāds lielais ātrums arī nebija vajadzīgs: neviens nedzinās viņam pakaļ.

— Tas tev, puisīt, netiks piedots! — Manfrēds domāja, ka viņš to kliedz, bet īstenībā tas bijatikai kluss, nevarīgs čuksts — balss vairs neklausīja.

Gunārs noskatījās bēglim pakaļ. Pamazām nomierinājās satrauktā elpa, norima nervusasprindzinājums. Kad Manfrēda augums bija pilnīgi saplūdis ar parka tumsu un tālumā izdzisis arī viņasoļu troksnis, Gunārs pagriezās un devās uz gatves pusi. Divi acu pāri raudzījās viņam pretī — viensnopietni, rūpju pilns, otrs apbrīnā un sajūsmā dzirkstīdams.

— Lūk, tas bija lieliski! — iečivinājās Ērika. — Tā viņam vajadzēja! Bet tu arī sadevi tamklīsterim, kā nākas. Un kā viņš muka, ha, ha, ha!

Viņa atklāti jūsmoja un lipa Gunāram klāt kā mitra pirtsslotas lapa, paņēma puisi zem rokas, skatījāsviņā starojošu skatienu, un aušīgajā galviņā jau zanēja kā bite kāda jauna, priekpilna doma: viņš kāvāsmanis dēļ, kā bruņinieks aizstāvēja manu godu! Ērikai patika Gunāra nesenais uzliesmojums un līdz ar toarī viņš pats.

Viņi sāka lēnām soļot uz māju pusi. Gunārs paņēma abas meičas zem rokas un soļoja vidū. Ērikačivināja vienā laidā. Laima, domās iegrimusi, klusēja.

— Tu dusmojies? — Gunārs klusi jautāja Laimai.— Nē, kāpēc… — viņa tāpat klusi atsaucās. — Tikai pārāk nejēdzīgi iznāca.— Bet es taču nevarēju rīkoties savādāk, — Gunārs turpināja. — Es nemaz negribēju viņu piekaut.

Viņš iesita pirmais… Vai pēc tam man vajadzēja kļūt par zaķapastalu un bēgt?— Var jau būt, ka tu citādi nevarēji rīkoties, — Laima teica. — Es nezinu, kā tas ir, es nekad

neesmu kāvusies un nevaru zināt, kādas jūtas tādā brīdī pārņem cilvēku, bet, kad taisnība jāpierāda arfiziskā spēka palīdzību, tad tas liekas kaut kas pārāk pirmatnīgs un cilvēka necienīgs.

— Tai brīdī man nebija laika domāt par tik augstām matērijām, — Gunārs atzinās.— Tu darīji to, ko tavā vietā būtu darījis katrs īsts vīrietis, — Ērika pielika punktu šai domu

apmaiņai. •— Nav ko gudrot tik daudz. Pusruncis saņēma, ko pelnījis, un es par to ļoti priecājos.Tad viņa pamanīja, ka Gunāra labās rokas diviem pirkstiem pielipis kaut kas tumšs.— Kas tas? — viņa iesaucās un satvēra puiša roku. Gunārs vienaldzīgi paskatījās uz savu roku un

tikpatvienaldzīgi konstatēja:— Tās ir asinis. Esmu nobrājis pirkstu locītavas.— Bet tad taču pirkstus vajag tūliņ pārsiet, citādi pušumos saies netīrumi un sāksies iekaisums, —

Ērika satraucās. — Atļauj, es tūliņ uzlikšu pārsējumus… — Viņa grasījās saplēst savu skaisto, noAmerikas atsūtīto kabatas lakatiņu.

— Lai paliek, es pats… — Gunārs saīga un atrāva savainoto roku sāņš. — Mājās noskalošu unpārsiešu.

Līdz pašām mājām viņi vairs nerunāja neko. Tiešām viss bija iznācis kaut kā nejēdzīgi.

PIEKTĀ NODAĻA

1

Aina Linde naktī no sestdienas uz svētdienu dežurēja rajona slimnīcā. Kopā ar vecāko medicīnasmāsu apstaigājusi slimnieku istabas un pateikusi nepieciešamos rīkojumus par procedūrām un dažuvisgrūtāko slimnieku nepārtrauktu uzraudzīšanu, viņa iegāja dežurējošā ārsta kabinetā un sagatavojāsdarbam. Savās nakts dežūrās Aina parasti mēdza kaut ko darīt līdztekus tiešajiem dežurantespienākumiem: vai nu lasīja kādu medicīnas žurnālu, vai studēja speciālo literatūru par jaunāmārstniecības metodēm, par eksperimentiem un pēdējiem atklājumiem vienas vai otras slimības ārstēšanā.Ja dežūras laikā slimnīcā negadījās nekas kritisks, ārsts varēja mierīgi pastrādāt, un klusās nakts stundasaizritēja nemanot.

Tovakar Aina strādāja pie kāda raksta republikas populārzinātniskajam žurnālam. Raksts bija jau senapsolīts, vajadzīgais materiāls savākts un pārbaudīts un sākums uzmests iepriekšējās dežūras laikā; šonaktAina cerēja pabeigt. Runa bija par dažu bērnu slimību agrīno diagnostiku un profilaksi. Aina vēl nebijaspecializējusies tieši bērnu slimībās; rajona slimnīcā ārstam nācās praktiski saskarties gandrīz ar visiemmedicīnas veidiem, bet turpmāk viņa vēlējās pilnīgi pievērsties pediatrijai, tāpēc sekoja jaunākajailiteratūrai šajā nozarē, un patiesībā jau tagad rajonā viņu uzskatīja par galveno speciālistu bērnu slimībās.

Mierīgi pastrādāt viņai tovakar tomēr neizdevās, jo kāds no slimniekiem bija ļoti vārgs un katrreiz,kad viņa stāvoklis kļuva smagāks, dežurējošā māsa ziņoja par to ārstei, un Ainai vajadzēja likt spalvu piemalas. Apskatījusi slimnieku un iedevusi attiecīgas zāles, Aina atgriezās pie pārtrauktā raksta un mēģinājato turpināt, bet tas vairs tik viegli neizdevās. Rakstam vajadzēja būt profesionāli izturētam un tai pašālaikā tādam, ka to bez grūtībām varētu saprast jebkurš nespeciālists, bet Ainai uz katra soļa prātā nācaviena specifiska frāze pēc otras, viens termins un latīniskais apzīmējums sekoja otram. Beidzot — lainebremzētu domu gājienu — Aina nolēma nevairīties no šīm specifiskajām frāzēm un no šiemsarežģītajiem apzīmējumiem: rakstīt ierastā stilā un vēlāk, kad raksts būs pabeigts, attiecīgās vietaspārfrāzēt un pielāgot caurmēra lasītāja prasībām.

Pēc tam darbs tūliņ sāka labāk sekmēties, un jau pēc pāris stundām Aina to melnrakstā pabeidza.Nemierīgais slimnieks bija iemidzis. Slimnīcā valdīja klusums, kuru lāgiem pārtrauca tikai viens otrskunkstiens, pakluss vaids, kāsējiens, smagāka nopūta vai dežurējošās māsas vieglie, piesardzīgie soļigaitenī — visa tā parastā skaņu gamma, kura bija raksturīga šai vietai un pie kuras Aina jau sen bijapieradusi tāpat kā pie īpatnās medikamentu smakas. Tikai pie viena viņa nebija spējusi pierast — piecilvēku ciešanām: kad viņas acu priekšā mocījās dzīvs cilvēks, viņa nespēja pilnīgi abstrahēties unraudzīties uz to kā uz parastu, dabisku parādību un īpatnu dzīvības izpausmi. Priekšstats par fizisko sāpjuskaudrumu Ainai vienmēr palika skaidrs, radīja atbalsi viņas apziņā. Viņa bija pārliecināta, ka no viņaslabs ķirurgs nekad neiznāktu.

Savākusi aprakstītās lapas, Aina klusi apstaigāja slimnieku istabas, brītiņu ilgāk uzkavējās piedažām gultām un pavēroja, kā izturas visgrūtāk slimie, tad atgriezās dežūrārsta kabinetā un salūkoja kādugrāmatu — slavena pediatra doktora disertāciju, kas nesen bija izdota Maskavā. Taču ielasīties nespēja,lai gan darbs bija interesants un uzrakstīts labā valodā. Domas par vari lauzās prom pa citu gultni. Viņanolika grāmatu un centās brītiņu nedomāt neko — vienkārši atpūsties. Bet, tāpat kā nevar ar gribasspēkuvien apturēt sirds pukstēšanu vai pārtraukt jebkuru cilvēka organisma funkciju, nav iespējams apstādinātari sākušos domas plūsmu.

Aina domāja par savu kādreizējo frontes dzīvi. Med- sanbats … sanitārā rota … pirmā palīdzībakaujas laukā… Ievainoto vaidi, agonija, klusie kapi līmeņa purvājos un sagrautās sādžas… tuksnesīgais

klajums pie Veļikije Lūkiem un sniegiem klātie lauki pie Nasvas un Monakovas, kur uzbrukumā gājalatviešu gvardi… Viss bija izstaigāts, gan dubļi, gan sniega kupenas, un nāves elpa bija dvašojusi pāri taidzīvei — bargai, grūtai un neaizmirstami skaistai. Dzīves vārdā cilvēki gāja nāvē. Daudzi, daudzi palikatur… dažam nav zināms pat brāļu kaps, kurā tas guldīts. Un viens no tiem — Roberts Zundags…

Roberts Zundags … Cietais, skaidrais cilvēks.«Meitenēm karā grūta dzīve, nevajag to padarīt vēl grūtāku …» viņš kādreiz bija teicis saviem

strēlniekiem vakarā pie ugunskura, kad sarunas pieskārās kādai frontes mīlas dēkai. «Daudziem no jums irmāsas. Tad iedomājieties, ka ikviena no šīm cīņas biedrenēm ir jūsu māsa, un izturieties pret viņām tā, kājūs būtu izturējušies pret savām māsām. Vieglprātīga dēka pazemo karavīru. Vai nu īsta mīla — un nevisuz dažām dienām, bet visam mūžam —, vai biedriska draudzība un nekas cits!»

Bija jau arī tur visādi cilvēki un visādi notikumi. Netrūka arī īstas mīlestības uz visu mūžu — neviens vien atrada tieši kaujas laukā savu īsteno, vislabāko draugu un šodien dzīvoja laimīgā ģimenē; betbija arī lēti ro- māniņi, izlaidīgas dēkas, no kurām palika apziņā tikai sājas atmiņu mieles. RobertsZundags nemeklēja dēkas, bet viņš neatrada arī to īsto mīlestību, un neviena ēna šodien neaptumšo viņapiemiņu. Ja viņš būtu meklējis kaut ko vairāk nekā draudzību… viņš to būtu atradis, jo tā stāvēja turpatlīdzās nenojausta un nemanīta, kā kautrs zieds, kas gatavs uzplaukt, bet vēl gaida saules siltumu un tikmērslēpj savu skaistumu pumpura vienkāršajā zaļumā. Viņš neko nenojauta. Un Aina viņu mīlēja — mīlēja tā,kā vien sieviete var pirmo reizi mūžā mīlēt. Bet, tā kā tas bija kaut kas aizliegts un nesaskanēja arvispāratzītās morāles dzelžaino likumu, viņa to slēpa no visiem un ilgi neuzdrošinājās atzīties pat sev parsavu jūtu patieso būtību. Vienīgais cilvēks, kurš kaut ko noprata, bija Emīls Skuja — toreizējais Zundagavietnieks politiskajā darbā. Nevajadzēja nekādu atzīšanās vārdu, nedz uzskatāmi izteiktu rīcību — Skujampietika ar nejauši uztvertu Ainas skatienu, balss intonāciju, nosarkumu, neapzinātu kustību, lai secinātu, kameičas sirdī sakustējies lielais, gaišais spēks, kurš vienā gadījumā var parādīt pareizo ceļu uz laimi, betcitā gadījumā novest cilvēku smagu sarežģījumu jūklī un sagādāt ciešanas kā viņam pašam, tā citiem. Šajāgadījumā nekas labs nevarēja iznākt: ja notikumiem jautu attīstīties pašplūsmā, divi krietni, godīgi cilvēkikļūtu nelaimīgi vai arī tiem nāktos savu aizliegto laimi pirkt ar citu — nevainīgu cilvēku ciešanām. Tonedrīkstēja pieļaut, dzīves lielās kārtības vārdā vajadzēja iejaukties un aizšķēršļot ceļu liktenīgajaikļūdai.

Cik smalkjūtīgi to izdarīja Emīls Skuja — Roberta Zundaga labākais draugs frontē, cilvēks, kuršvēlēja visu labāko viņam un arī Ainai… Viņš prata izraudzīties vispiemērotāko brīdi sarunai, kad cituklātbūtne netraucēja tās rāmo norisi; viņš mācēja iekarot sarunas biedra uzticēšanos, izraisīt gatavību bezaizsprieduma un iespī- tēšanās ieklausīties savos vārdos tā, it kā tos runātu nevis viņš, bet paša klausītājasirdsbalss. Skuja neko nepārmeta 1111 nenosodīja, nerādīja ar pirkstu un neteica: «Tu esi vainīga, tu dariaizliegto.» Nē, viņš runāja par ģimenes problēmu kara apstākļos vispār, nenosaucot nevienu cilvēkuvārdā. «Stipra, vesela ģimene ir stipras un veselas tautas pamats,» — tā viņš teica. «Katra iedragātaģimene vājina visas nācijas spēku un irdina tās pamatus. Cilvēks, kas nemīl savu ģimeni vai traucē citiembūt patiesiem un godīgiem savā ģimenes dzīvē, tāds cilvēks nav spējīgs īsteni mīlēt arī savu tautu, jo viņšir slims, un no slimiem īpatņiem nevar tapt vesels kopums.»

«Paskaties, Aina, kas notiek, kad strēlnieki saņem pastu,» Skuja teica. «Mazie trīsstūrīši, arizplūdušu tinti vai bālu zīmuli rakstītās vienkāršās, sirsnīgās rindiņas, kuras karavīrs izlasa vienatnēdesmitiem reižu no vietas, — tas ir cements, kas satur kopā milzīgu celtni. Un, ja nu notiktu tā, ka tajātrīsstūrītī vairs nebūtu īstās sirsnības, vai ja karavīrs pats vairs nespētu savās rindiņās ielikt to patieso,īsto jūtu dabisko spēku, ko nevar aizvietot ne ar kādām skaistām un sentimentālām frāzēm, ne ar kādiemneizjustiem uzticības apliecinājumiem, — kas tad būtu? Vienam otram tā ir jau gadījies. Tad sākas meli,negods un pašpazemošanās. Tad vairs nav patiesas dzīves un kaut kas skaists, labs un nepieciešams ietbojā. Karavīrs sapņo, kā viņš atgriezīsies mājās pēc kara pie savas mīļās sievas vai līgavas, bet viņusagaidīs svešs cilvēks. Karavīra sieva kaut kur aizmugurē dzīvo trūkumā, grūti strādā un visu gatava

izturēt, pieciest, no visa atsakās, audzina bērnus, atraudama savai mutei beidzamo kumosu; visu to viņadara kopīgās laimīgās nākotnes vārdā, nenojauzdama, ka no kara mājās pārnāks svešs cilvēks: lai gangaidītais nepaliks karalaukā kopā ar saviem kritušajiem biedriem, bet viņš varbūt neatgriezīsies mājās, unveltīgi sieva gaidīs mīļoto vīru, veltīgi dēls cerēs, ka varēs nostāties līdzās savam tēvam. Un pasaulē buspar dažiem nelaimīgiem cilvēkiem vair rāk.»

Skuja nenosauca nevienu vārdā. Bet Aina saprata. Pēc tam viņa vēl vairāk apvaldīja savas jūtas,noslēpa tās tik dziļi savā sirdī, ka pat nejauša atblāzma ne reizi neizlauzās uz āru. Taču nemīlēt Zundaguviņa nespēja.

«Sapņot taču cilvēkam ir brīv,» viņa teica sev. «Ar sapņiem es nevienu neaplaupu, nevienamnesagādāju ciešanas, varbūt vienīgi sev, bet tā ir mana personīga darīšana, un to man citi cilvēki nevarpārmest.»

Tā tas turpinājās vairākus mēnešus — līdz tai dienai, kad Zundags aizgāja bojā. Tad, turot rokāskritušā karavīra iedragāto bruņucepuri, Aina pirmo un vienīgo reizi neizturēja, nespēja klusēt un uzticējaotram cilvēkam savas dvēseles lielo noslēpumu. Emīls Skuja, kuru drauga bojāeja bija satricinājusi nemazāk kā sapņotāju meiteni, atkal atrada īstos vārdus viņas mierināšanai, palīdzēja panest viņas dzīvesvisskaudrāko ciešanu brīdi un pēc tam uzticīgi glabāja Ainas Lindes lielo noslēpumu.

Neviens neko nebūja zināt. Tā tas ir palicis līdz pat šai dienai. Pārnākusi no kara, Aina visu savujūtu spēku un cilvēcisko sirsnību atdeva tiem, kuri ar Zundaga nāvi bija zaudējuši tikpat daudz kā viņa,varbūt vēl vairāk, jo Roberts Zundags piederēja viņiem, bet Ainai viņš vienmēr bija bijis tikai sapnis,aizliegts ilgojums. Tagad, kad Zundaga vairs nebija, neviens nevarēja viņai aizliegt to mīlēt joprojām, jomirušos nevar samulsināt ar dzīva jo jūtām un dzīvie tāpēc neko nezaudē.

Un drīz būs piecpadsmit gadu kopš tās dienas. Piecpadsmit gadi… Cik strauji aizritējis laiks, pilnsjauna satura, centienu un mērķu! Mazais puišelītis, Zundaga dēls, ir izaudzis par pieaugušu vīrieti unšodien droši varētu stāties savam tēvam līdzās jaunās dzīves cēlāju ierindā. Kāds prieks un lepnumsRobertam Zundagam būtu par savu dēlu! Un viņa pati ari vairs nav tā naivā, jūsmīgā sapņotāja, kas todienraudāja saārdītajā augstienē. Nobriedusi, dzīves rūdīta sieviete staigā zem saules. Viņa skaidri zina savuvietu dzīvē un savu ceļu, nešauboties un nesvārstoties ies pa to, bet laiku pa laikam viņa apstāsies — tākā tagad — un atskatīsies atpakaļ uz nostaigāto ceļa posmu, uz kādu noteiktu vietu tajā tālajā takā, kurunespēj aizmiglot ne laiks, ne attālums. Apstāties un atskatīties — tā ir Ainas Lindes tiesība, kuru neviensviņai nevar ne atņemt, ne aizliegt. Bet nav arī tā, ka viņa šos gadus būtu nodzīvojusi kā tuksnesī, ārpuscilvēku sabiedrības. Visu laiku viņa atradusies ļaužu vidū, un ne vienreiz vien viņai ir mēģinājuši tuvotieskrietni vīrieši, kuri vēlējās būt Ainai Lindei kaut kas vairāk nekā labi paziņas vai draugi. Un nav arī bijistā, ka viņa nebūtu ne reizi padomājusi par savu personīgo laimi, par ģimeni, bērniem — par visu to, kassastāda garīgi un miesīgi vesela cilvēka dzīves intīmo saturu. Tas viss ir bijis, bet viņai nav laimējiessastapt īsto, vienīgo, to, kurš vismaz daļēji līdzinātos Robertam Zundagam. Varbūt pavisam neapzinīgi,bet visu laiku viņa ir meklējusi to, kurš būtu tāds kā viņš, un, ja tāds būtu parādījies viņas ceļā, viņašodien nebūtu vientuļa. Viens no tiem, kuri viņā bija saskatījuši savu sievietes ideālu, jau vairākus gaduspacietīgi gaidīja, laiku pa laikam atgādinādams par savu esamību ar nepārprotamu jūtu pilnām vēstulēmun apsveikumiem vārda un dzimšanas dienās. Retumis viņš uzdrošinājās pat atbraukt ciemā pie viņas,vēlreiz un vēlreiz apliecinādams savu nenogurdināmo pacietību un pieķērību. Bet arī tas nebija tāds, unvairāk kā īstu draudzību Aina viņam nespēja pretim sniegt. Un laiks gāja, un vēl joprojām viņa bija viena.Vai tā paliks vienmēr? Varbūt tāds viņas liktenis, negrozāms un nepārvēršams uz visiem laikiem? To viņanezināja.

No domām īstenībā Ainu atsauca dežurējošās māsas klusais klauvējiens.— Vai drīkstu?— Lūdzu, māsiņ… — Aina paskatījās ienācējā.— Viens cilvēks atnācis, — māsa ierunājās. — Lūdz apskatīt un sniegt pirmo palīdzību.

— Vai smagi cietis? — Aina jautāja.— Izskats ir briesmīgs.Aina piecēlās un sekoja māsai uz pieņemšanas istabu. Viņai ienākot, no krēsla piecēlās garš vīrietis;

tā seja bija notriepta asinīm, acis drudžaini spīdēja un drūmi raudzījās ārstā. Sākumā šis cilvēks viņailikās svešs, tikai ciešāk ielūkojoties tā asiņainajā sejā un uzmetot skatienu apģērbam, Aina saprata, kaviņas priekšā stāv Manfrēds Pusruncis.

— Kas ar jums noticis? — viņa iesaucās un aiz pārsteiguma sasita plaukstas.Manfrēds noplātīja rokas un nevarīgā balsi atbildēja:,— Tā dažreiz iznāk, ja godīgs cilvēks sastop uz ceļa ļaundari…

2

Saņēmis vēl pēdējos sāpīgos belzienus un sapratis, ka cīņas turpinājums viņam nesola neko citu kāpilnīgu nokautu, Manfrēds bija pametis kaujaslauku un devis kājām vaļu. Viņam likās, ka Gunārs dzenaspakaļ, tāpēc viņš skrēja, cik ātri vien atjāva izsīkušie spēki, atpakaļ neskatīdamies un nedomādams paraizstāvēšanos. Sasniedzis krūmus, kur bija novietots «Moskvičs», viņš atļāvās mazu atpūtu, aizgūtnēmrāva gaisu satrauktajās krūtīs un tramīgi raudzījās visapkārt. Sirds dauzījās kā negudra, tās puksti skanējakā vajātāja soļi — likās, ka zeme dun viņam aiz muguras.

Nē, neviens nedzinās pakaļ, tikai tumsā it kā atskanēja klusi smiekli un tūliņ atkal apklusa. VarbūtMan- fredam tas bija tikai izlicies — viņš brītiņu sasprindzis klausījās, bet neko vairs nedzirdēja.

Tātad tas nu bija beidzies, nekas vairs nedraudēja, un Manfrēds varēja nomierināties un rāmā garāapcerēt notikušo." Nomierināties? Kur lai viņš ņem mieru, kad norimušo baiļu vietā visu viņa būtnipārņēmis briesmīgs niknums un kauns: kauns par neveiksmi, par izgāšanos Ērikas acu priekšā, parpiespiesto atkāpšanos un niknums par šo kaunu.

— Tā tas nepaliks… — viņš čukstēja ar kaismi. — Es viņu pārmācīšu … viņš man smilkstēs unsūkās pirkstus. Tagad tu, putniņ, esi ķezā, un es jau nu tevi vaļā nelaidīšu.

Pirmajā brīdī viņam nebija vēl skaidra priekšstata par to, kā viņš atriebsies Gunāram. Bija tikaibezgalīgs naids, ļaunums, plosītkāre un salda nojausmas tīksme: tas smurgulis dabūs!

Atzinis, ka šī vieta tomēr nav sevišķi piemērota mierīgām pārdomām, jo atradās pārāk tuvunesenajam kau- jaslaukam (tā vien skaties, ka tas apdauzītais neatnāk pa pēdām un savā trakumā nemēģinatevi nomušīt pavisam), Manfrēds izvadīja «Moskviču» uz lielceļa un pabrauca pāris kilometru uzEglaines pusi. Tur viņš apstādināja mašīnu un kādu pusstundu pavadīja dziļā apcerē.

Pārmācīt Gunāru … Tas bija nepieciešami — ja Manfrēds to neizdarīs, tad viņš vairs nebūs viņš.Bet kā to izdarīt? No fiziskas izrēķināšanās nekas nevar iznākt — to skaidri pierādīja šīvakara notikums.Tas puika ir stiprāks un kaut ko jēdz no boksa. Uzklupt viņam tumsā negaidot, ņemt palīgā sitamo riņķi?Kad tāda iespēja radīsies? Manfrēds nevarēja gaidīt mēnešiem ilgi, viņa dvēsele brēca pēc atmaksas jaušodien: viņš nosmaks aiz naida jātu pārmērības, ja neizdarīs kaut ko tādu vistuvākajā laikā. Ja Gunārsdzīvotu pie savas mātes Eglainē, tad nenāktos grūti izsekot viņa gaitām un kādā tumšā vakarā piepildītlielo gandarījuma aktu, pataisīt viņa seju uz visiem laikiem tādu, ka neviena sieviete negribēs virsūskatīties. Bet viņš dzīvo kolhozā, un, ja Manfrēds pa vakariem vēl turpinās te ložņāt, viņu pamanīs, un tadvar gadīties, ka šīvakara notikums atkārtosies par jaunu. Tur nekas nesanāks.

Bet ko gan viņš vēl varēja izdarīt? Pierādīt savu intelektuālo pārākumu, apspēlēt Gunāru galantāmīlas spēlē, tā sakot, izgriezt kņopes zaļumballītē un atstāt puisi ar garu degunu? Arī tur nekas nevarējaiznākt: lai nu cik augstās domās Manfrēds bija par sevi, tik daudz viņš saprata, ka garīgā cīņā viņamGunāru nepārspēt, un tas arī nebija tas, ko viņš vēlējās. Viņš bija fiziski cietis, un gandarījumam arīvajadzēja būt fiziskam — tā skaistā morālā piedeva nāks reizē ar to.

Viņš grieza zobus aiz niknuma, iedomādamies, ka Gunārs un Ērika tagad smej par viņu, ņirgādamiesstāsta saviem draugiem par notikušo un iztēlo to visnepievilcīgākajās krāsās. Es viņu pataisīju tādu untādu…

Iedomājies to, Manfrēds iegaismoja spuldzi un pirmo reizi pēc kaujas apskatīja savu seju mazajāmašīnas spogulītī. Viņa izskats bija patiešām nepievilcīgs: labā uzacs pārsista un aplipuši asinīm, acsgandrīz aizpampuši, un āda tajā vietā pieņēmusi sarkanīgi zilganu nokrāsu; arī lūpa pārsista, un zodsnotriepts asinīm, viens no priekšējiem zobiem kustējās. Kur viņš tāds tagad varēja rādīties?

Manfrēds salūkoja nēzdogu un gribēja mazliet apslaucīt seju, nomazgāt liekos traipus, bet tai bridiviņam prātā ienāca kāda doma, un nēzdogs tūliņ nozuda kabatā, nemaz nepieskāries sejai.

«Ja ar Gunāru nevar izrēķināties fiziski un intelektuāli, tad ar to taču visas iespējas vēl navizsmeltas!» Manfrēds domāja un viegli iesita sev pa pieri. «Vēl paliek trešais ceļš — juridiskais! Tu esicietušais, Manfred, tev uzbrucis ļaunprātīgs huligāns, nodarījis miesas bojājumus. Likums ir tavā pusē, unviss, kas tev šodien darāms, Ir saglabāt lietiskos pierādījumus. Ļaunprātīgiem huligāniem atņem brīvību,nocērp matus, liek strādāt piespiedu darbos. Un tas ir pareizi. Ja lietu nostāda, kā nākas, tad tāds Gunāriņšar piecpadsmit dienām vien netiks cauri. Var taču iztaisīt tā, ka uzbrukuma laikā man pazudis rokaspulkstenis, gredzens vai kabatas grāmatiņa ar naudu. Tad būs cits kriminālā kodeksa pants un zellītimnāksies notupēt nevis dienas, bet mēnešus, varbūt pat gadus. Un es būšu tas, kas smiesies! Vienalga, kā tasgalu galā arī beigtos, komjaunatnes biedra karti viņam nāksies atdot, un diezin vai pēc tam

Lauksaimniecības akadēmijas vadība vēlēsies viņu atstāt studentu rindās. Tad tu varēsi braukt mājāspie mammas un lūgt, lai patēvs pieņem darbā pie būvēm par ķieģeļu pienesēju vai tamlīdzīgi. Lūk, tā irideja! Kāpēc man tas tūliņ neienāca prātā?»

Vēl nekas nebija nokavēts, lietiskie pierādījumi saglabāti — vajadzēja tikai tos padarīt vēliespaidīgākus. Manfrēds ķērās pie darba: saslapināja ar siekalām labās rokas rādītāja pirkstu,atmiekšķēja sarecējušos asiņu traipus un triepa pa visu seju. Pēc pāris minūtēm viņa piere, vaigi un zodskļuva pavisam raibi. Viņš paskatījās spogulī un jutās apmierināts — neviens grima meistars nebūtu spējislabāk «izdaiļot» viņa izskatu. Pašam «meistaram» pat mazliet baigi sametās, raugoties savas sejasatspoguļojumā.

Un tagad — taisnā ceļā uz Eglaini pie milicijas iecirkņa pilnvarotā un rajona slimnīcas dežurējošāārsta. Tikai jāpasteidzas, kamēr tie asiņu traipi vēl nav izžuvuši un sākuši nobirt; svarīgs ir katrskrikumiņš, katrs sarkanais gruzītis. Un, ja tev, Manfred, kaut drusciņ ir aktiera dāvanas, tad šovakar jālaižtās darbā: tu esi moceklis, sabendēts līdz pilnīgam nespēkam, vēl nevar zināt, vai šis notikums neatstāssmagas sekas uz visu mūžu un nepadarīs tevi par invalīdu.

Sasniedzis Eglaini, Manfrēds pēdējā brīdī mainīja savu pirmītējo nodomu un nolēma vispirmsiegriezties rajona slimnīcā un tikai pēc tam apmeklēt milicijas iecirkņa pilnvaroto: asiņu krevelītes bijapārāk ātri sakaltušas un šur tur jau sākušas lobīties nost. Vajadzēja pasteigties, kamēr «mākslas darbs»nebija pazaudējis savu krāšņumu un ietekmes spēku.

Un te nu viņš stāvēja kā dzīva glezna, kā spilgts krāsu zieds, ar savu izskatu vien pauzdams, kāduspārbaudījumus dažreiz nākas izturēt mirstīgam cilvēkam grūtajā dzīves ceļā. Kā mācēdams Manfrēdstēloja smagi cietušo: tik tikko turējās uz kājām, runāja nevarīgā balsī, smagi elpoja un ļāva savām garajāmrokām bezspēcīgi nokarāties gar sāniem. Sāpju pilnie vaibsti viņa sejā mainījās ar grūtsirdīgu izteiksmi,bet, ciešāk ielūkojoties šajā nejēdzīgi izraibinātajā sejā, labs vērotājs varēja samanīt diezgan atklātuvilšanās izpausmi, un tai bija dibināts iemesls: no visiem rajona slimnīcas ārstiem mūsu vēlīnais pacientsšovakar vismazāk vēlējās sastapties ar Ainu Lindi, taču, kā par spīti, tieši viņai šonakt vajadzēja tedežurēt. Būtu Manfrēds to zinājis, viņš nemaz nenāktu šurp, bet apmeklētu slimnīcas galveno ārstu viņadzīvokli — kā nekā vīrieša cilvēks, tas labāk saprastu otra vīrieša psiholoģiju un zinātu, kas vajadzīgs.Ainas Lindes acīs Manfrēds saskatīja vāji slēptu ironisku izbrīnu, bet tur nebija ne vēsts no līdzjūtības uncitām humānām jūtām.

— Biedri Pusrunci, kas ar jums noticis? — Aina apjautājās.— Esmu upuris… — Manfrēds izstenēja. — Man uzbruka kāds izlaidīgs subjekts. Kā suns uzkrita

no paslēptuves, pastrādāja savu nekrietno noziegumu un atkal nozuda naktī.— Ne par ko? — Aina pagrozīja galvu.— Bez mazākā iemesla. Vai tad tādiem vajadzīgs iemesls? Kas ienāk prātā, to izdara.Manfrēds sagrīļojās it kā noreibumā un bez uzaicinājuma atslīga krēslā.— Bet jūs taču pazināt uzbrucēju? ■— Aina jautāja.— Protams, ka pazinu… Es viņu iesūdzēšu tiesā. Tādas lietas nevar piedot, citādi godīgs cilvēks

vairs vakaros nedrīkstēs iziet no mājas. Es jūs ļoti lūdzu, biedrene ārste, dariet kaut ko … man ir tikgrūti… paliek nelabi.

Aina pagriezās pret dežurējošo māsu.— Māsiņ, lūdzu, ielejiet glāzē ūdeni…Tad viņa padzirdīja Manfrēdu, pielika viņam pie mutes glāzi, bet ar otru roku pieturēja pacienta

galvu.— Vai sen tas notika, biedri Pusrunci? — Aina ierunājās mierīgā, oficiālā tonī, kad Manfrēds bija

padzēries. Viņai sejā iesitās nepārprotama alkohola smaka.— Pavisam nesen… pirms kādas stundas, — Manfrēds paskaidroja. Viņš izvilka nēzdogu un

gribēja noslaucīt mitrās lūpas, bet pēdējā brīdī apķērās un iebāza nēzdogu atpakaļ kabatā. — Palīdzietman, mīļo dakterīt, pārbaudiet, kas ar mani noticis. Es jūs palūgšu izrakstīt izziņu. Tiesai būs vajadzīgs.

— Labi, labi, to visu mēs tūliņ izdarīsim, biedri Pusrunci, — Aina teica. Viņa kaut ko pačukstējadežurējošai māsai, un tā uz brītiņu izgāja. — Tātad pirms stundas … Vai tepat Eglainē?

— Te ne… — Manfrēds čukstēja. — Un ceļa… pie Zundaga kolhoza. Es pēc tam tūliņ steidzosšurp.

— Laikam kāds no kolhozniekiem?— Tak nē, biedrene Linde, — Manfrēds raudulīgi paskaidroja. — Tas nebija kolhoznieks… tas

bija biedra Skudras padēls Gunārs.— Gunārs? — Aina pārsteigta, kā neticēdama savām ausīm, paskatījās Pusrunci. — Kāds viņam

iemesls jums uzbrukt? Kaut kas nesaprotams …— Vai jūs domājat, ka es to saprotu? Tādi tie jaunie tagad ir.Dzirdētais sagādāja Ainai dziļas rūpes. Gunārs — kauslis, bez iemesla uzbrūk pazīstamam cilvēkam

… Un tagad viņam draud nepatikšanas — Pusruncis mierā nepaliks, kamēr panāks savu. Pavisam traki!— Vai jūs jau ziņojāt milicijai?— Vēl ne, bet es to darīšu šonakt pat, kad saņemšu no jums izziņu. Es jūs lūdzu uzrakstīt visu, kā tas

ir. Bildei jābūt skaidrai.— Protams, protams, viss tiks uzrakstīts. Pēc dažām minūtēm tā bilde būs pavisam skaidra.Aina saprata, ko Pusruncis vēlas' saņemt, bet viņai tagad kļuva skaidrs arī tas, ka kaut kas jādara, lai

palīdzētu Gunāram. Gunārs ir Gunārs, un Pusruncis ir Pusruncis, — ar vienādu degsmi nevar kalpotabiem. Un, lai gan Pusruncis bija cietušais un Gunārs izdarījis sliktu darbu, sirds dzijumos Ainapriecājās, ka Pusruncim vienreiz sadots pa krietnam.

Neko vairāk viņa Manfrēdam nejautāja, tas ari neietilpa viņas kompetencē. Viņas pienākums sniegtcietušajam nepieciešamo palīdzību un konstatēt nodarījuma sekas; par pārējo parūpēsies milicija untautas tiesa. Kaut tikai sekas nebūtu pārāk smagas!

Viņa saņēma Manfrēda roku savējā, ieslēdza sekunžu mērītāju un pārbaudīja cietušā pulsu.— Septiņdesmit seši… nav slikti. Pēc tādiem pārdzīvojumiem varēja būt daudz vairak.— Esmu mazliet atpūties un nomierinājies, — Manfrēds sacīja. — Būtu jūs mani pārbaudījusi

pirms pusstundas …— Un tagad apskatīsim, kā ir ar tiem bojājumiem sejā, — Aina viņu pārtrauca.

Dežurējošā māsa bija atgriezusies ar dažādiem medikamentiem. Aina samērcēja vates pinkuliūdeņraža pārskābē un vieglām, saudzīgām kustībām sāka notīrīt asins traipus no Manfrēda sejas. Uzvaigiem, zoda un pieres zem asins krevelītēm nebija nekādu brūču: kad nomazgāja asinis, sejas āda palikatīra un gluda. Aina paņēma citu vates kunkulīti un rūpīgi apstrādāja pārsisto uzaci, pēc tam ķērās pieManfrēda lūpas. Kad ūdeņraža pārskābē samērcētais vates pinkulis pieskārās cietušai vietai, Manfrēdssavilka seju sāpīgā vaibstā un iekunkstējās.

— Sāp …— Tas pāries, biedri Pusrunci, tas pāries, — Aina viņu mierināja. — Tīrais nieciņš, mazs

skaistuma defekts … pēc dažām dienām nepaliks pat pēdas.— Bet man sāp, — Manfrēds nerimās. — Zobs arī kustas…— Kurš?— Apakšējais vidējais …— Tas ir izkustējies daudz agrāk. Mūsu zobārsts jau sen gaida, ka jūs nāksiet to izraut. Kāpēc jūs

tik ilgi vilcināties?— Agrāk tas nesāpēja, bet tagad smeldz tā, it kā ar bori borētu.— Tā tas parasti notiek. Sākumā nesāp, bet vēlāk sāk sāpēt. Ja jūs būtu atnācis pie zobārsta pirms

mēneša, viņš jums to zobu izrautu bez sāpēm.Jo vairāk Aina apstrādāja Manfrēda seju, jo viņai kļuva skaidrāks, ka nekas briesmīgs un

nelabojams nav noticis un ka Manfrēds cenšas visu izpūst pēc iespējas vairāk, bet tur nu viņa negribējaatbalstīt Pusrunča vēlēšanos. Aina dezinficēja abas brūces uzacī un lūpā, uzzieda kādu īpašu ziedi, pēctam brūces tai vietā kļuva iezaļganas: Manfrēds nu izskatījās kā bokseris, kurš cietis ringā un nupatsaņēmis pirmo palīdzību.

— Es domāju, ka pietiks ar plāksteri uz uzacs, — Aina sprieda. — Galvu nepārsiesim — tas būtupārāk sarežģīts pārsēj ums, un pats jūs ar to vēlāk netiksiet galā. Katrreiz vajadzēs nākt uz pārsiešanu piemums. Bet tagad, biedri Pusrunci, es jūs palūgšu novilkt svārkus un kreklu. Katrā ziņā jāpaklausās sirdsun plaušas. Esiet tik laipns. Māsiņ, lūdzu, palīdziet slimajam!

— Vai nevar bez tā? — Manfrēds lūdzoši ierunājās. — Sirds man ir kārtībā, par plaušām arīnesūdzos…

— Jūs nesūdzaties, bet varbūt tomēr viss nav kārtībā, — Aina paskaidroja. — Izziņā vajadzīgas arītādas ziņas, citādi tiesa man vēlāk varēs pārmest par paviršu apskati. Lūdzu, lūdzu, velciet kreklu nost!

Kad Manfrēds noģērbās, Aina sāka noprast, kāpēc viņš nevēlējās novilkt virskreklu: viņš sen nebijamainījis apakšveļu, karstajā vasaras laikā krekls bija pie- svīdis un savalkāts — pa gabalu nāsīs sitāsīpatnā, nepatīkamā smaka. Sis cilvēks daudz domāja par savas ārējās čaulas eleganci, bet tālāk viņa rūpesun prasības nesniedzās — tālāk bija kaut kas netīrs un smirdošs gan miesīgi, gan garīgi.

Apspiedusi pretibu, Aina izmeklēja Manfrēdu.— Elpojiet! — viņa komandēja. — Aizturiet elpu! Elpojiet! Klepojiet! Aizturiet elpu! — Tā tas

turpinājās labu brīdi. Manfrēds samulsis un neapmierināts izpildīja visas Ainas prasības. — Varatapģērbties, — Aina pateica, beigusi izmeklēt cietušo, un, kamēr Manfrēds, dežurējošai māsai piepalīdzot,sēkdams un pukstēdams vilka mugurā kreklu un svārkus un aizpogāja bikses, viņa rakstīja izziņu parapskates rezultātiem. Tas bija caur un cauri oficiāls dokuments, pilns specifiskiem medicīniskiemizteicieniem un latīņu vārdiem. Ja izziņu uzrakstītu parastajā ikdienas valodā, kādu lieto visi mirstīgiecilvēki, tad tā īsumā skanētu apmēram tā:

«Pilsonis Manfrēds Pusruncis ir vesels kā rutks, ja neskaita pāris vieglu nobrāzumu labajā uzacī unuz lūpas un dažus sīkus kosmētiska rakstura defektus, kas izzudīs pēc pāris dienām. Iekšķīgie un ārējieorgāni nav cietuši, sirdsdarbība normāla. Slimajam nekādas briesmas nedraud. Ieteicams pāris dienupalikt mājās, kamēr izzudīs zilumi sejā. Pirmā palīdzība un nepieciešamie norādījumi slimajam sniegti. Šīizziņa dota pilsonim M. Pusruncim pēc viņa lūguma iesniegšanai pēc vajadzības.

Eglaines rajona slimnīcas dežurējošā ārste A. Linde.»— Lūdzu, biedri Pusrunci… — Aina pasniedza Manfrēdam izziņu un lika saprast, ka viņam

slimnīcā nav vairs ko darīt.— Un tur ir viss pateikts? — Manfrēds jautāja, grozīdams pirkstos papīra lapiņu.— Tur ir pateikta visa patiesība par jūsu stāvokli, — Aina atbildēja.— Un ar to pietiks, lai Gunāru Zundagu ietupinātu cietumā?•— Es domāju, ka nepietiks. Nekas briesmīgs nav noticis. Pāris niecīgu skrambu — vīrieša

cilvēkam tas nav nekas. Labāk būtu, ja jūs pāris dienu pavadītu mājās un neceltu troksni. Nekas liels turneiznāks. Troksni sacelsiet lielu, bet no tā trokšņa taču jums pašam ari būs nepatikšanas. Ļaudis tenkosgan šā, gan tā, un līdzās Gunāra Zundaga vārdam tiks katrreiz pieminēts ari jūsējais. Vai tad nebūtu labāk,ja jūs salīgtu mieru? Gunārs atvainotos jums, un jūs visai tai lietai pārvilktu krustu. Ticiet man, tas būtutas gudrākais.

Manfrēds saslējās.— Atļaujiet man pašam zināt, kas man labs un kas slikts.— Dariet, kā zināt, tomēr padomājiet par manu padomu.— To mēs vēl redzēsim …Piepūties Manfrēds izgāja no pieņemamās istabas un ar troksni aizcirta durvis.— Neaizmirstiet, ka jūs atrodaties slimnīcā, — piezīmēja dežurējošā māsa, pavadot vēlīno

apmeklētāju līdz izejas durvīm. — Slimnieki aizmiguši, bet jūs ceļat troksni.— Es esmu pārāk satraukts, — paskaidroja Manfrēds. Taču ārējās durvis viņš aizvēra daudz

klusāk.3Nākamajā dienā, nodevusi dežūru, Aina uz pusstundu aizgāja mājās un pārģērbās, jo bija svētdiena,

tad devās uz Emīla Skujas dzīvokli, kurš atradās vienā no jaunajām mājām pašā upmalā. ManfrēdaPusrunča vēlais apmeklējums visu laiku nebija izgājis Ainai no prāta. Viņa gribēja pastāstīt par to Skujamun aprunāties, ko darīt Gunāra labā.

Ainu ielaida Skujas sieva Milda, gadus četrdesmit veca šatena sieviete, vietējās vidusskolasskolotāja. Bālajā sejā, kuru vasaras saule nebija spējusi padarīt brūnāku kā ziemā, parādījās vieglssmaids — tāds kā bikls un mazliet grūtsirdīgs.

— Cik labi, Ainiņ, ka tu mūs neaizmirsti, — Milda Skuja teica, sasveicinājusies ar viešņu. — Mēsar Guntu divas vien dzīvojam pa māju.

— Emīls atkal kaut kur aizbraucis? — Ainas balsī skanēja vilšanās. — Tas cilvēks arī nevar patsvētdienu palikt mierā.

— Emīlam drīz jābūt mājās, — Milda paskaidroja. — Viņš tepat Eglainē pieņem vēlētājus. Visidarbdienās nevar tikt pie sava deputāta, tāpēc Emīls pieķer klāt dažas stundas arī svētdienā. Tev laikamšodien brīvdiena?

— Jā, es pagājušo nakti dežurēju.— Tad tev jāpaliek pie mums uz pusdienām.— Paldies, ar lielāko prieku — nebūs pašai jāstājas pie plīts, — Aina pajokoja, tad mainīja toni

un iejautājās nopietni un sirsnīgi: — Kā jūtas Gunta?Milda nopūtās.— Tu jau zini, Ainiņ, kā viņa var justies. Kā putniņš bez spārniem — grib lidot kā citi, bet spārniņi

neklausa. Es viņu izvedu dārzā — lai pasēž saulītē. Šodien tāda jauka diena.— Tad jau iesim mēs arī dārzā, pasēdēsim visas kopā, — Aina teica.— Ej vien… — Milda sacīja. — Es tikai pateikšu mammai par pusdienām un tūliņ nākšu.Tā bija laba, saticīga ģimene, bet, tāpat kā daudzām labām ģimenēm, tās sirsnīgo saderību un

saskaņu aptumšoja kāda drūma ēna, un to šajā mājā varēja nomanīt ik brīdi. Tā ēna bija mazās Guntas

grūtā, neizdziedināmā slimība: meitene četru gadu vecumā saslima ar bērnu trieku, un nu jau septīto gaduvisa viņas dzīve aprobežojās ar gultiņu un invalīda ratiņiem. Kājas bija paralizētas; iedragāta bija arībērna dvēsele. Citi bērni varēja skraidīt, rotaļāties, tvert visus tos mazos, bez- vainīgos priekus, kuribērnību vērš tik skaistu un saulainu, — Guntai tas viss bija nolaupīts. Kā pie ķēdes piesiets sunītis viņatikai iztālēm varēja noraudzīties savu mazo draugu līksmajā kņadā, vērot viņu sacensības un rotaļas —ļaunā slimība neļāva pamest sprostu, būt viņu vidū, dalīties viņu priekos un sarūgtinājumos. Vienīgaisprieks Guntai bija grāmatas, sākumā tās ar skaistajām, krāsainajām bildēm un brīnum jaukiem pasakutekstiem, vēlāk citas — par ceļojumiem un tālām, svešām zemēm. Grāmatas izsauca apziņā brīnišķīgustēlus, priekšstatus par labiem un sliktiem cilvēkiem, ļāva sapņot vaļējām acīm, garā pārdzīvot to, konepielūdzamā slimība liedza paveikt tiešamībā; bet šīs grāmatas pamodināja arī ilgas, smeldzošuvēlēšanos pēc neaizsniedzamā un nepiepildāmā, un mazā cilvēkbērna acīs aizvien vairāk un sāpīgākiegruzdējās dziļas, neklusināmas skumjas.

Vecāki darīja visu, lai atvieglotu sava bērna stāvokli, lai viņš nejustos vientuļš un pamests. EmīlsSkuja katru brīvo bridi veltīja Guntai, sēdēja līdzās viņas gultiņai, stāstīja, ko redzējis un darījis tajāplašajā pasaulē, kur viņam ik dienas nācās būt, bet kas Guntai vienmēr palika nepieejama. Dažreiz tēvsviņu veda pastaigās pa Eglaini, pats stūma ratiņus un centās katrreiz parādīt kaut ko jaunu, neredzētu. Viņibija izbraukājuši visu tuvējo apkārtni, visus upes līčus un birzis, kopā klausījušies putnu dziesmas unvērojuši dzīvās radības gaitas brīvajā dabā. Katra tāda pastaiga kopā ar tēvu Guntai bija kā lieli, gaišisvētki. Slikti tikai, ka tēvs vienmēr aizņemts un ka viņam tik maz brīva laika, — dažreiz pat svētdienāsviņam nācās strādāt, braukāt pa rajonu, piedalīties sapulcēs un apspriedēs.

Gunta nevarēja apmeklēt skolu, tāpēc mācījās mājās. Līdz šim visus priekšmetus viņai pasniedzamāte — vislabākā skolotāja pasaulē. Viņa vienmēr atrada pareizos vārdus un tik tēlaini paskaidroja katrupriekšmetu, ka Gunta no viena pastāstījuma apguva jauno vielu. Māte vienmēr laikā ari pamanīja, kadmeitene sāka pagurt, kļūt nervoza un nemierīga, — tad viņa pārtrauca mācības un sāka stāstīt kaut kovieglu un interesantu.

Visvairāk laika Guntai veltīja vecmāmuļa, Emīla Skujas māte. Dienas lielāko daļu viņas pavadījakopā divatā, un līdz šim vēl ne reizi nebija noticis tā, ka tās būtu apnikušas viena otrai.

Visiem sāpēja sirds, diendienā noraugoties likteņa cietsirdīgi aplaupītajā bērnā, bet savas sāpes viņinoslēpa sevī: neviena nopūta neatskanēja Guntas klātbūtnē, neviena asara neiemirdzējās mātes vaivecmāmuļas acīs. Un, ja kādreiz istabā atskanēja dzidrie bērna smiekli, tad tā bija vislielākā laimeikvienam no viņiem — viņi darīja visu, lai šie smiekli atskanētu biežāk un priecīgāk.

No lielās nelaimes bija izaugusi liela mīlestība. Vienas mazas būtnes posts kļuva par cementu, kassaliedēja visu ģimeni nesatricināmā vienībā uz visiem laikiem.

Aina Linde šajā ģimenē bija savs cilvēks, vienmēr gaidīts un tuvs. Visvairāk viņu gaidīja un parviņas ierašanos priecājās mazā Gunta. Visus šos gadus, kamēr Aina strādāja Eglaines slimnīcā, viņa bijasekojusi Guntas slimības gaitai, konsultējusies ar speciālistiem, studējusi attiecīgo literatūru, un varējadroši teikt, ka viss, ko mūsdienu zinātne spēja sniegt, bija atdots slimajai meitenei. Un tomēr vēl tas bijapar maz, pārāk maz, lai nelaimīgo cilvēkbērnu darītu laimīgu un lai Guntai atdotu to, kas viņai pienācāstāpat kā visiem cilvēkiem.

Ratiņi bija novietoti cerinkrūma ēnā. Domās iegrimusi, Gunta raudzījās pāri zemajam žogam uz upi.Saklausījusi soļu troksni, meitene paskatījās atpakaļ, un viņas dompilnā, skumjā sejiņā tūliņ atplaukasmaids, acis iemirdzējās priekā. Viņa izstiepa rokas pretī Ainai un satraukta iesaucās:

— Tante Ainai Tu atnācil Cik tas ir labi!— Tu mani gaidīji, Guntiņ? — Aina jautāja, noglāstīdama meitenes trauslos plecus.Gunta apskāva Ainas kaklu un ilgi nelaida vaļā.— Ļoti gaidīju, tante Aina. Bet es zināju, ka šodien tu atnāksi… tāpēc vēl vairāk gaidīju. Vakar es

uzzīmēju mūsu runci, es tev parādīšu. Mamma saka, tas izskatoties kā dzīvs.

Turpat ratiņos Guntai uz ceļiem gulēja zīmējumu bloks. Nu Ainai vajadzēja apskatīt meitenes pēdējozīmējumu un pie viena ari citus — agrāk uzzīmētos. Gunta patiešām bija laba zīmētāja, tāpēc runča attēlsiznācis diezgan labs. Flegmātiski un tai pašā laikā plēsīgi vecais peļu junkurs noskatījās uz diviemzvirbuļiem, kas purinājās smiltīs; likās, ka viņš apcerē uzbrukuma plānu un sagatavojas izšķirošajamlēcienam.

— Nu, kā man ir iznācis? — meitene jautāja, sasprin- gusi raudzīdamās Ainas sejā. — Vai Miķelivar pazīt?

— Pazīt var, — Aina atbildēja. — Bet vēl labāk varētu pazīt, ja tu Miķelim nebūtu piezīmējusi tolentīti ap kaklu. Viņš gan ir diezgan švītīgs jaunkungs, tomēr lentīti nevalkā.

— Es domāju, ka tā viņš būs skaistāks. Paskaties, tante Aina, kādas viņam lepnas ūsas. Bet, ja tudomā, ka lentīte neder, es uzzīmēšu jaunu zīmējumu… bez lentītes. Tas gan nav viegli. Miķelis ir slinks,bet negrib stāvēt mierā, kad viņu zīmē, un tad man jāzīmē tāpat no galvas.

— Tādi tie runči ir, — Aina pasmaidīja. Viņa apsēdās uz sola līdzās ratiņiem, un sarunaturpinājās. Meitene kāri tvēra katru Ainas vārdu; katrs sīkums, ko viešņa pastāstīja, viņai bija bezgalasvarīgs un izsauca apziņā veselu virkni jaunu tēlu un priekšstatu. Un Aina zināja: vēlāk, kad viņa aizies,Gunta tūliņ ņems rokā zīmuli un mēģinās šos tēlus atveidot uz papīra — tā viņa vienmēr darīja. Notiesātaiuz fizisku pasivitāti, viņas gars dzīvoja intensīvu dzīvi, varbūt šī garīgā intensitāte lāgiem kļuva pat pārākkāpināta, satraucoša un nogurdināja bērnu, bet tā laikam bija vienīgā iespēja aizpildīt šīs mazās būtnesdzīvē to tukšumu, ko radījusi fiziskā nevarība. Un varbūt ar laiku tas spēs kādā jaunā veidā pilnvērtīgiatdot viņai to, kas tik cietsirdīgi nolaupīts citā ziņā. Varbūt… Daba prot līdzsvarot cilvēka esību — vienāvietā atņemt, otrā atdot.

Brītiņu vēlāk viņām piebiedrojās Milda Skuja, un viņas trijatā sāka spēlēt riču-raču, pa starpāmturpinādamas sarunu. Upes straume klusi guldza lejā aiz dārza žoga. Zanēja bites, un čivināja putni, kautkur skanēja neskaidras cilvēku balsis, un siltā vasaras saule laipni smaidīja visai pasaulei. Tai visi bijavienādi: cilvēki, zvēri, koki un putni; tā neizraudzījās ne mīluļus, ne pabērnus, ar vienādu siltumu tāapveltīja laimīgos un nelaimīgos, pildot savu dabas uzlikto mūžīgā dzīvības avota pienākumu. Daži touzņēma ar pateicību un izjuta prieku par to, ka pasaule ir tieši tāda, citi vienkārši veģetēja un nedomājaneko, bet pasaule tāpēc nekļuva savādāka, tikai cilvēku nemierīgās dvēseles ar savām alkām pēc laimesun pilnības vienmēr veidoja kaut ko jaunu, tāpēc katra jauna diena bija savādāka nekā iepriekšējā. Labākavai sliktāka — tas bija atkarīgs no pašu cilvēku vēlējumiem un no tā, ko viņi uzskatīja par labu vai sliktu.

Ripoja kauliņi, riču-raču figūriņas pārvietojās, cenzdamās drīzāk tikt «mājās», un prieka unsarūgtinājuma saucieni pavadīja katru gājienu, un visai šai bērnišķīgajai spēlei bija tikai viens mērķis:sagādāt prieku slimajam bērnam, ļaut viņam uz brīdi sajusties līdzvērtīgam pārējiem cilvēkiem —veselajiem un stiprajiem. Spēlēt vajadzēja godīgi un nopietni, bez viltus, jo bērni labāk nekā pieaugušienoprot melus: ja māte vai Aina tīšām pasaudzētu zem sitiena nokļuvušu Guntas figūriņu un to nesistu,meitenei zustu katrs prieks par spēli, viņa nepieņemtu žēlastības dāvanu. Jo tāds nu reiz ir cilvēks — viņšgrib pats varēt.

Spēle risinājās ar mainīgām sekmēm, galu galā tomēr uzvarēja Gunta, jo viņa vienīgā ielika spēlēvisu uzmanību — mātei un Ainai domas kavējās kaut kur citur.

— Kad tu tagad brauksi uz Rīgu? — Milda Skuja iejautājās kādā pauzē.— Uz mēneša beigām būs jāaizbrauc, — atbildēja Aina. — Pirms Roberta Zundaga piemiņas

dienas vēlreiz jāpārliecinās, vai visi biedri varēs atbraukt. Vai tev ko atvest?— Guntai krāsainie zīmuļi iet uz beigām, bet Eglaines veikalā patlaban izbeidzies vecais krājums.— Es atvedīšu, Milda. Bet vai tev pašai nekā nevajag?— Nē… ko nu man… — Milda to pateica moži, enerģiski, bet Aina rodzēja, ka viņas skatiens atkal

kļuvis grūtsirdīgs un tads kā vainīgs. Bikli un zaglīgi viņa noraudzījās Guntā. Ko nu man… Visas savasdomas un jūtas viņa atdeva savam bērnam, un grūti bija pateikt, kura no šīm divām būtnēm nelaimīgāka —

slimais bērns vai māte, kura tam devusi dzīvību, bet nespēja atdot veselību un laimi. Ja Mildai Skujainebūtu darba, kuram viņa pieķērās ar visu sirdi, viņas dzīve laikam būtu mūžīgs pakrēslis. Kāpēc tā iznāk,ka tieši krietnākajiem cilvēkiem tā jācieš? — Aina domās jautāja sev. Varbūt tāpēc, ka sliktie cilvēkinepazīst īstas, dziļas jūtas un viņu bezjūtība kā biezas bruņas aizsargā tos no visiem pārdzīvojumiem?Varbūt ir tāda dziļa dzīves gudrība pašās ciešanās un tajās slēpjas savs skaistums, kas cilvēka dvēselispēj padarīt maigāku, tīrāku un bagātāku tieši ar šo skaudro sāpju neatvairāmlbu? Glezno un kaislociešanu ziedu nevar pasniegt necienīgajam, kura cietsirdīgās rokas to tūliņ saplosītu. Varbūt. Domājot parto, Ainu pārņēma skumjas un viņa sāka spēlēt izklaidīgi. Gunta to tūliņ pamanīja.

— Tante Aina ir nogurusi, — viņa ierunājās un viegli noglāstīja Ainas roku. — Atpūtīsimies. Nujau pietiks. Man ari nepatīk vinnēt visās spēlēs pēc kārtas. Tas nav interesanti…

— Vai tad paspēlēt ir interesantāk? — Aina pasmaidīja.— Dažreiz ir, — Gunta turpināja. — Kad es spēlēju ar papu, man ir kauns viņu uzvarēt. Viņš ir tik

gudrs un labs … man gribas, lai vinnē viņš …Tai brīdī viņām aiz muguras atskanēja pazīstami soļi un saruna pārtrūka. Emīls Skuja bija pārnācis

no tikšanās ar vēlētājiem.4Ja Emīla Skujas deniņi nebūtu, sākuši sirmot, neviens neteiktu, ka viņam jau četrdesmit pieci gadi.

Vidēja auguma, kalsnu seju — maigu, lāgiem šķelmīgu izteiksmi — un lielām strādnieka rokām,nesteidzīgām, bet stingrām kustībām — viņš bija spilgti izteikta sportiska tipa cilvēks, lai gan vienīgaissporta veids, ar kuru viņam jaunības gados nācies saskarties, bija grūtais fiziskais darbs. Soļojot viņšmazliet stīvi cilāja kreiso kāju, nezinātājs to nebūtu varējis pat ievērot, un tādam cilvēkam prātā nenāktu,ka Skujam kreisās pēdas vietā ir protēze — piemiņa visam mūžam par lielo karu.

— Ciemiņš? — viņš iesaucās, un viņa acīs iemirdzējās priecīgs spožums. — Cik labi, ka tu tomērneaizmirsti vecos draugus.

Skuja paspieda Ainas roku un tūliņ pievērsās Guntai.— Nu tu redzi, Guntiņ, ka turēju vārdu. Pārnācu, kā solīts, uz pašām pusdienām, bet pēcpusdien …— Pēcpusdien brauksim uz mežu sēņot! — Gunta līksmi čivināja un sniedza tēvam, tāpat kā pirmīt

Ainai, pretī abas rokas. Tēvs ļāva sevi apmīļot un neiztaisīja neko par to, ka meitene sajauca viņa gludisasukātos matus, bet kaklasaites rūpīgi sasietais mezgls nobrauca uz sāniem.

— Katrā ziņā brauksim, — Skuja šķelmīgi pamirkšķināja Guntai. — Es zinu vienu tādu vietu silā— turzeme raiba no gailenēm un citam agrajām sēnēm. Pusstundas laikā pielasīsim pilnus grozus. Mēs armammu lasīsim, bet tu apgraizīsi kātus un šķirosi veselās no tārpainām. Kā tu domā, bērns, vai paši viensēņosim vai ņemsim vēl kādu talcinieku līdz?

Viņš runāja ātri, it kā steigdamies, bet viņam bija tik skaidra izruna, ka ikvienu balsienu varējasaprast.

— Tanti Aiiīu ņemsim līdz! — Gunta atsaucās. — Viņa pazīst visas sēnes — labās un indīgās. 2ēl,ka taisni tās indīgās ir visskaistākās un tomēr nekur neder.

— Dažreiz tāpat ir ar cilvēkiem, — Skuja piezīmēja. — No ārpuses skaists kā bilde, bet, japaskatās, kas viņam iekšā, tad jānoskurinās un dūša paliek nelaba.

— Kāpēc tā ir? — Gunta brīnījās. — Kāpēc viņi nevar būt labi?Skuja paraustīja plecus.— Man šķiet, ka viņi paši nemācētu atbildēt, ja viņiem to pajautātu.— Bet pasaki tu, — Gunta neatlaidās. — Tu taču visu zini.— Šo un to jau es zinu, bet visu ne, — tēvs atbildēja. — Visu nezina neviens. Visu zina tikai visi

cilvēki kopā.— Tomēr pasaki, papu… Kāpēc daži cilvēki ir slikti?Skuja sataisīja norūpējušos seju un paskatījas Ainā.

— Še tev riekstiņš, pārkod nu. Es domāju, ka viņi ir slikti tāpēc, ka daudz ko nesaprot. Nesaprot,ka nevajag būt sliktiem. Nesaprot, ka labāk būt labam nekā sliktam. Viņi nesajēdz, ka aplaupa paši sevi unreizē ar to visus pārējos. Tas ir tāds kā aklums: cilvēks iet, taustīdams ceļu, bet noklīst no īstās takas,maldās kā pa miglu, krīt un klūp, sadauzās un dabū zilumus sejā, beigās iestieg purvā un nezina, kā laukātikt. Ja citi neatnāk palīgā, tad viņš aiziet bojā. Vai tagad tu to skaidrāk saproti?

— Drusciņ saprotu, bet pavisam vēl ne.— Tāpat kā es, tāpat kā visi cilvēki, — Skuja pasmaidīja. Tad viņš pievērsās sievai. — Zini ko,

Mildiņ, man briesmīgi gribas ēst. Ja tu neapžēlosies par mani, notiks kaut kas slikts, un Ainai vajadzēslaist darbā savu daktera mākslu, lai izglābtu mani no nelaimes.

— Būs jau jāapžēlojas par tevi, — Milda iesmējās. — Iešu paskatīties, cik tālu māte tikusi arpusdienām. Guntiņ, brauksim tagad iekšā pie vecāsmātes — laukā tik ilgi nevar sēdēt.

Skuja palīdzēja sievai iestumt ratiņus dzīvoklī, pēc tam atgriezās dārzā un apsēdās Ainai līdzās uzsola.

— Kas jauns pasaulē? — viņš apjautājās.— Ir jau šis un tas, — Aina atsaucās un uz brītiņu iegrima domās.— Es redzu — tev kaut kas ir uz sirds. Vai kas slikts noticis? Varbūt tikai taisās notikt?— Vai tu neko vēl neesi dzirdējis?■— Laikam taču ne.— Par Zundagu Gunāru un Pusrunci.— Nu, nu? — Skuja skubināja. — Līdz manim nekas vēl nav atnācis.— Vēl jau laikam ļaudis neko nezina. Iedomājies tikai, Emīl, — Gunārs vakar piekāvis

Pusrunci.Skujas sejai pārslīdēja ēna.— Tas ir kaut kas jauns. Līdz šim nav dzirdēts, ka Gunārs nodarbotos ar tādām lietām. Kā tas

iznācis?Tad Aina viņam pastāstīja par Pusrunča apmeklējumu slimnīcā. Noklausījies līdz galam Ainas

stāstu, Skuja brīdi klusēja, pārdomādams dzirdēto. Šis notikums viņam ļoti nepatika. Pret to, ka Pusruncisdabūjis kāvienu — un droši vien pelnītu —, Skujam sirds dziļumos nekas nebija pretī: viņš bija diezgandaudz dzirdējis par šo tukšo, izgāzīgo cilvēku, par viņa ākstībām un samaitājošo ietekmi uz vienu otrunenobriedušu šejienes jaunieti; maza pārmācība tādam subjektam varēja nākt tikai par labu. Bet kāpēctaisni Gunāram vajadzēja to darīt?

— Nelāga lieta … — viņš norūca.— Pusruncis, protams, ir pamatīgi apstrādāts, bet ne tik briesmīgi, kā viņš cenšas iztēlot, — Aina

sacīja. — Viņš simulē un grib no mušas iztaisīt ziloni.— Laba tev muša… — Skuja saīga. — Izraibināt Eglaines lielākā siržu lauzēja seju par krāsainu

bildi, dot mietpilsoņiem iemeslu zelēt krietno Zundaga vārdu savās siekalainajās mutēs — tā tagadvismazāk trūka.

— Pusruncis ir pretīgs tips… — aizrādīja Aina.— Tips jau viņš ir, pie tam tāds, ka pēc sasveicināšanās ar viņu gribas rokas nomazgāt, bet ar

tādiem tipiem jāprot tikt savādāk galā, — Skuja teica. — Ielaisties ar tādu Pusrunci līdz kautiņam nozīmēnoslīdēt līdz viņa līmenim un iedot viņam rokā ieroci pret sevi.

— Tu taču nedomā, Emīl, ka Gunārs uzbruka Pusrun- cim bez iemesla — tikai tāpēc, ka nepatikaviņa izskats?

— To es nedomāju. Kaut kādam iemeslam vajag būt, bet es neticu, ka tas ir tik svarīgs, ka varētuattaisnot notikušo.

— Mēs nezinām neko vairāk kā tikai to, ko Pusruncis pats pastāstījis. Tā ir viņa versija. Varbūtpatiesībā viss noticis savādāk. Mums jādabū zināt visa patiesība. Tikai tad varēs spriest, cik liela ir

Gunāra vaina.— Vienalga, kā tas arī būtu, — uzslavu viņš nav pelnījis nekādā gadījumā. Gunārs ir komjaunietis,

komunista dēls. To viņš nedrīkstēja aizmirst nekad. Ja ballīšu zēni sakaujas meiteņu dēļ, tad tā ir vienalieta. Bet, ja Roberta Zundaga dēls ar fiziskiem ietekmēšanas līdzekļiem grib pierādīt savu taisnību kautkādam Pus- runcim — pagrimušam un iepuvušam elementam —, tad tas labākajā gadījumā ir smieklīgi unīsta cilvēka necienīgi.

— Ko tu domā darīt, Emīl?— Kaut kas būs jādara. Pašplūsmei to nevar atstāt. Es jau varētu sarunāt ar komjaunatnes rajona

komitejas sekretāru, palūgt, lai aizbrauc uz kolhozu un izrunājas ar Gunāru, bet šaubos, ka tas būs taslabākais ceļš.

— Jābrauc kādam, kam Gunārs pilnīgi uzticas, — Aina sacīja. — Vienam no mums diviem — vainu tev, vai man. Es jau varētu to izdarīt — man ar Gunāru ir labs kontakts, bet mana ierašanās kolhozā būspārāk uzkrītoša. Tu esi rajona komitejas pirmais sekretārs, un tava ierašanās katrā vietā un katrā laikā irdabiska un saprotama. Turklāt tev kā vīrietim būs vieglāk atrast īsto atslēgu uz Gunāra vaļsirdību. Ir tādaslietas, par kurām jauneklis kautrējas stāstīt sievietei.

Skuja sarauca pieri grumbās un brītiņu klusēja. Tad sacīja:— Nākošo sestdien kolhozā būs sapulce — es apsolīju tur piedalīties. Bet tik ilgi nevarēs vilkt.

Nedēļas laikā Pusruncis pieskandinās visu pasauli. Vajadzēs aizbraukt agrāk.Viņš piecēlās kājās un pamirkšķināja Ainai ar aci. Arī Aina piecēlās un atbildēja viņam ar pateicīgu

smaidu.— Pareizi darīsi, Emīl. Es zinu, ka tu to izdarīsi pareizi. Man nenākas tevi lūgt, lai tu atcerētos, ka

tev būs darīšana ar divdesmit trīs gadus vecu jaunekli, kuram jāpieiet iejūtīgi un smalkjūtīgi, neievainojotviņa jauno, varbūt vēl naivo, tomēr vīrišķīgo dvēseli. Es zinu, ka tu to saproti ne sliktāk par mani.

— Priecājos, ka tu esi tik labās domās par mani, — Skuja pajokoja. — Un kā tad paliek arsēņošanu — tu nāksi mums līdz uz mežu?

— Labprāt, Emīl. Bet laiks sāk mākties — ka neuznāk lietus.— Līdz vakaram neuznāks. Par nakti gan nevar galvot.Durvīs parādījās Milda.— Zupa jau galdā… — viņa pavēstīja. — Māte raizējas, ka neatdziest.— Tas nekas, Mildiņ, — Skuja.jautri attrauca. — Mūsu dakteris saka — pārāk karsts ēdiens esot

kaitīgs veselībai. Pirms ķeras pie karotes, vajag drusciņ ļaut virumam atdzist. Vai nav taisnība, Aina?Aina saprata, ko viņš domā ar to karsto ēdienu, viņa saprata arī, ka Skuja tikai izliekas jautrs un

nebēdīgs: mazās rieviņas ap puspiemiegtām acīm liecināja, ka viņu nodarbina domas par neseno sarunu.Iztēlē viņš varbūt jau sarunājās ar Gunāru. Lai viņš domā. Cik labi, ka viņš ir tāds.

SESTĀ NODAĻA 1Svētdienas vakarā vējš bija iegriezies no rietumiem, un reizē ar to siltajam, saulainajām dienām uz

laiku pienāca gals. Pirmdien no paša rīta lija lietus brāzmainām, nemīlīgām šaltīm. Ganībās izdzītie lopisabozušies stāvēja pulciņos, meklēja aizvēni un i nedomāja par zāles plūkšanu. Nejaukais laiks sajaucavisu kolhoza dzīves ritmu. Darbus uz lauka nācās pārtraukt.

Zundaga kolhozā līdz šim bija veiksmīgi strādāts: visi sējas darbi pabeigti, un iestājies tas īsaisatelpas brīdis kad zemnieks var pārlaist skatienu padarītajam, paveikt šo un to, kas lielajā pavasara darbatrauksmē uz laiku atstāts novārtā, un mazliet atpūsties pirms lielā ražas novākšanas cēliena, kas beigsiestikai vēlā rudenī.

No piedzīvojumiem zinādami, ka rietumu vējš, ja iesāk pūst, tad nemitas vairākas dienas, AleksandrsIrbe un agronoms Volkovs apspriedās ar brigadieriem, kā labāk izmantot dabas uzspiesto pārtraukumulauku darbos. Tādā lielā saimniecībā kā kolhozs vienmēr atradās kaut kas padarāms — ja ne taisni uzlauka, tad vismaz kaut kur fermās, mehāniskā darbnīcā un kolhoza centrā: varēja šo un to paremontēt,

salabot, pievest materiālus un tā tālāk. Un izrādījās, ka, neraugoties uz nelāgo laiku, neviens roku pārisnekļuva lieks.

— Ko darīt ar studentiem? — jautāja Juris Poga. — Gumijas zābaku un kārtīga lietus mēteļa navgandrīz nevienam no viņiem. Apsaldēsies vēl un saslims.

— Kā viņi paši noskaņoti? — Irbe apjautājās.— Ko liks, to darīs, — atbildēja Juris. — Es jau runāju ar viņiem. Man pašam tikai negribētos

viņus šodien mērcēt un saldēt. Var jau kaut kā citādi izmantot laiku… kaut kur zem jumta. Strādājuši līdzšim viņi ir labi, gan jau vēlāk atkal dabūs norauties.

Irbe kaut ko pārdomāja, tad griezās pie Volkova:— Nikolaj Sergejevič, tu man vienreiz kaut ko runāji par mūsu klubu — tur kaut ko vajagot sakopt

un sakārtot. Vai tā vajadzība vēl pastāv?— Tā tas ir, Aleksandr Petrovič, — Volkovs atsaucās. — Kopš pavasara neiznāca laiks neko darīt.

Aizkari noputējuši, lielais priekškars tāpat. Dažus lozungus un transparentus vajadzētu atjaunot.Bibliotēkā sakrājies daudz jaunu grāmatu, un tās vēl nav sanumurētas un ierakstītas katalogos. Protams, tojau varētu izdarīt arī vēlāk, pa ziemu, bet nekas slikts nebūs, ja visu savedīs kārtībā jau tagad, reiz nuradusies tāda iespēja.

— Lai tad tā arī notiek, — Irbe noteica. — Labs, kas padarīts.Vārds pa vārdam, viens rīkojums pēc otra, un katrs cilvēks saņēma savu uzdevumu. Ļaudis izklīda.

Brigādēs un fermās sākās darbs, par spīti visam nejaukajam laikam. Kad pārējie bija aizgājuši, Irbe unVolkovs kādu laiku vēl palika divatā.

— Vajadzētu tuvākajā laikā noturēt partijas sapulci, — Volkovs teica. — Rudens sējas darbuplāns jāapspriež. Par kolhoza tālāko mehanizāciju varētu padomāt — jautājums ir tiktāl sagatavots, ka varpar to runāt. Bez tam — jaunu biedru uzņemšana partijā. Kā būtu, ja mēs sapulci noliktu uz sestdienu?

— Vai tu ar rajona komiteju jau runāji?— Biedrs Skuja apsolīja atsūtīt rajona komitejas pārstāvi. Varbūt, ja darba apstākļi atļaus, viņš

pats ieradīšoties uz to sapulci.— Nu ko tad gudrot! Izziņo uz sestdienu. Man ceturtdien jābūt rajona komitejas sēdē — mēģināšu

apstrādāt biedru Skuju, lai viņš rauga iekārtoties tā, ka varētu pats atbraukt pie mums.— Tas būtu jauki, — piezīmēja Volkovs. — Pirmais sekretārs te varēs redzēt un dzirdēt daudz

ierosinoša. Ar telefonizāciju jāpasteidzas, bet tur mēs bez rajona palīdzības neko lielu nepanāksim.Kolhozam nepietiek ar vienu telefona aparātu katrā brigādē. Vajag panākt, lai pa aparātam būtu katrāfermā un posmā. Arī radio- mezgls jāpaplašina, reproduktoriem jābūt ne vien sabiedriskās vietās, betkatrā mājā — mēs taču dzīvojam 20. gadu simtenī. Nav vairs tālu laiks, kad ar televīzijas pārraidēmaptvers visu republikas teritoriju. Mums jābūt gataviem arī tam. Un par visu to mēs tagad varētu pārrunātpartijas sapulcē. Jāsāk laikus domāt par televizoriem un antenām. Nekas nekritīs no gaisa.

— Pareizi, Nikolaj Sergejevič, — piezīmēja Irbe. — Mums pašiem jāiet jaunajai dzīvei pretim.Nevar gaidīt, kad tā klauvēs pie durvīm un lūgs ielaist. Tu runāji par jaunu biedru uzņemšanu partijā…

— Brigadieris Poga ir iesniedzis lūgumu uzņemt viņu no kandidātiem par partijas biedru, —Volkovs paskaidroja. — Kandidātos viņš ir uzņemts jau karadienestā.

Kandidāta termiņš nupat izbeidzies, puisim ieteicēji sameklēti — nejausim taču viņam kļūt parpāraudzi.

— Poga būs krietns komunists. Zēl, ka viņam tās izglītības pamazāk, — ar laiku būtu labs kolhozapriekšsēdētājs.

— Sūtīsim mācīties. Viņa gados vēl nekas nav nokavēts. Viņš var mācīties arī neklātienē. Espalīdzēšu viņam, konsultēšu svarīgākajos priekšmetos. Ceru, ka tu arī neatteiksies pielikt roku, AleksandrPetrovič.

— Katrā ziņā, Nikolaj Sergejevič. Ne jau tāpēc mums padomju augstskola deva zināšanas, lai mēs

tās izmantotu tikai savam privātam patēriņam.— Slaucēja Ilze Bērziņa lūdz uzņemt partijas kandidātos, — Volkovs turpināja. — Vēl kāds pāris

ir ceļā uz partiju, tikai tos šoreiz vēl nevarēs noformēt. Lai paaugas, lai parāda sevi darbā. Rezervjumums netrūkst, kā tu pats redzi. Pēc dažiem gadiem mums te būs tāds spēks, ka kalnus varēs gāzt.

— Un gāzīsim arī, — Irbe pasmaidīja. — Un ko darīt pietiks ne vien mūsu paaudzei. Mūsu bērniarī nepaliks bez sava darāmā — to komunismu nemaz nevar tik vienkārši uzcelt.

— Ja tas būtu tik vienkārši izdarāms, tad jau sen būtu uzcelts, — pasmaidīja arī Volkovs. — Tātadnorunāts — sestdien noturam partijas sapulci. Nedēļu vēlāk — vai kā nu tur iznāks — varēs sasauktkolhoza locek)u pilnsapulci. Es domāju, ka tur tev vajadzēs būt par galveno referentu.

161— Neatsakos, Nikolaj Sergejevič. Ja jau man to uztic… Vienu otru ziņojumu man jau ir savā laikā

nācies taisīt. Varbūt kaut kā tikšu galā arī šoreiz, tikai tev un Zirnītim vajadzēs palīdzēt man armateriāliem. Galva paliek veca, viens otrs skaitlis vairs negrib aizķerties atmiņā. Laikam skleroze…Ārsti man ieteic lietot joda preparātus, kaut kādus sajodīnus, bet man vēl negribas iesākt. Vai gluži tā būs,ka nepratīšu savu mūžu nodzīvot bez tiem. Medicīna jau ir laba un nepieciešama lieta, bet, ja sāk pardaudz krāmēties ar to, tad cilvēks pazaudē dabiskās pretestības spējas un kļūst pārāk atkarīgs no šīsjaukās zinātnes. Bet nupat es jau sāku aizbraukt pa govju ceļu: ierunājos par vienu un nobeidzu pavisam

6 — 1319par ko citu. Laikam tomēr skleroze. Ķersimies pie lietas, Nikolaj Sergejevič, citādi es vēl sarunāšu

nezin ko.Kad Volkovs aizgāja, Irbe apstājās pie loga un, domās iegrimis, bridi skatījās laukā. Niknām šļācēm

lija lietus, visa pasaule bija ietinusies pelēkā, mitrā plīvurā, kurš aizsedza skatienam veco parku, augļudārzu un tālīnos laukus. Skleroze… Irbe atcerējās savus it kā pa jokam teiktos vārdus. Ja ļaudis ziinātu,ko viņš dažreiz sajūt vakarā, pēc spraigas darba dienas atgūlies savā gultā.. . Droši vien tā nav tikaiskleroze, parasta vecuma kaite; no visa pa druskai ir uzkrājies mūža gājumā — tie septiņpadsmit grūtiegadi Tālajos Ziemeļos nav varējuši palikt bez sekām. Ja arī gars ir palicis vesels, nesalauzts unneiedragāts, tad par miesu to nevar sacīt. Bet, ja gars ir vesels, tad cilvēks negrib atzīt miesas nespēku unvecumu: sīksti un līdz pēdējam viņš turas pretī tam, turpina iesākto dzīves ritmu, dzīvo ar kādreizējojaunības dienu slodzi un varbūt tieši tāpēc iztur daudz ilgāk, nekā būlu izturējis, klausīdams citu cilvēkulabi domātiem padomiem. Aleksandrs Irbe gribēja klausīt tikai sev, kur jautājums grozījās ap viņa pašaesību.

Bez klauvēšanas ienāca kolhoza rēķinvede Kalniņa, pusmūža sieviete ar brillēm.— Biedri priekšsēdētāj, kāds cilvēks vēlas runāt ar jums. Vai jūs viņu pieņemsiet?Irbe atgāja no loga un vēl neseno pārdomu varā izklaidīgi paskatījās sievietē.— Kāds cilvēks? Lai viņš nāk iekšā. Vai viņš jau sen tur gaida?— Nupat tikai kā atnāca.— Tad nelieciet viņam gaidīt. Man pašam arī drīz būs jāiet uz lauka.Kalniņa izgāja, un dažus mirkļus vēlāk Irbes istabā ienāca kāds cilvēks, kuru viņš nekad agrāk nebija

redzējis.2Viņš bija mazliet pāri vidējam augumam, plecīgs, straujām kustībām un taisnu, stingru stāju, kāda

parasti piemīt veciem karavīriem. Kupla, gaiša bārda sedza vaigus un zodu, tāpēc pēc izskata bija grūtinoteikt šā cil

vēka vecumu: tikpat labi viņam varēja būt četrdesmit kā piecdesmit gadu. Pieres labajā pusē ēnojadziļa, pusmēnesim līdzīga rēta aprepušām, nevienādām malām — smaga ievainojuma un nevērīga ķirurgarīcības apliecinājums. Ienācēja stulmu zābaki bija nošķiesti dubļiem; tumšpelēkais uzvalks likās krietninonēsāts.

Irbe pagājās pāris soļu pretī apmeklētājam un dažus mirkļus klusēdams noraudzījās viņa sejā.— Voldemārs Raiskums… — svešais vīrs nosauca savu vārdu. — Jaunais rūpniecības kombināta

direktors kaimiņu rajonā.— Esmu jau dzirdējis par jums, — atsaucās Irbe. — Sveicināti, biedri Raiskum! Ļoti priecājos

iepazīties ar jums.Viņi sasveicinājās. Irbe pamāja ar roku uz krēsla pusi, un, kad Raiskums bija apsēdies, arī viņš

apsēdās otrā pusē galdam.— Ar ko varu jums pakalpot? — Irbe jautāja.Raiskums ar dompilnu skatienu raudzījās Irbēm garām, uz kādu palielinātu ģīmetni, kas karājās pie

sienas viņam aiz muguras, tad atrāva skatienu no ģīmetnes un pievērsās Irbēm.— Taisnību sakot, mans nolūks bija tikai iepazīties ar jums… stādīties priekšā. Es te visiem vēl

esmu svešs, bet savā turpmākajā darbībā man nāksies saskarties ar daudziem. Ja nu reiz mēs esampieskārušies šim tematam, tad man gribētos zināt, vai jums nav kaut kādas pretenzijas rūpkomblnātam,kuru man tagad nāksies vadīt. Vai mūsu ražotā produkcija apmierina, vai laikā saņemat pasūtīto untamlīdzīgi?

— Par produkcijas kvalitāti nevar žēloties, — Irbe atbildēja. — Var redzēt, ka kombinātadarbnīcās strādā krietni sava amata pratēji. Diemžēl to pašu nevar teikt par organizatorisko pusi. Nodevispasūtījumu, es nekad nevaru būt drošs, ka apsolītā laikā saņemšu vajadzīgo.

— Par to man žēlojās arī citi biedri, ar kuriem esmu paguvis runāt, — Raiskums piezīmēja. —Nav labi sākt ar sava priekšgājēja kritizēšanu un visu vainu uzvelt viņam, bet tik daudz uzdrīkstēšos teikt,ka viņa darba stils man nepatīk.

Irbe ironiski pavīpsnāja.6*163— Darba stils? Biedri Raiskum, es domāju, ka te irjārunā par pilnīgu stila trūkumu. Apsolīt un neizpildīt — tā taču ir nekrietnība, krāpšana. Bet tā arī

nebija, ka Vilciņš būtu visus vienādi apmānījis. Dažreiz viņš prata visu padarīt laikā un pat pirmstermiņa. Ļaunas mēles melš, ka tā neesot nejaušība: par krietnu kukuli Vilciņš esot mācējis labi pakalpot.Tā sakot — dots pret dotu.

— Tās nebūs bijušas tikai ļaunas mēles, — teica Raiskums. — Nav dūmu bez uguns. Ļaudis navakli. Cerēsim, ka turpmāk jums tādas valodas vairs nebūs jādzird.

— Priecājos, ka jūs ar tādu noskaņojumu gribat ķerties pie lietas, — sacīja Irbe. — Visi krietnicilvēki jūs atbalstīs. Tālāk no šeptmaņiem un tuvāk tautai — un viss būs labi. Godīgu cilvēku ir daudzvairāk nekā neliešu, tikai viņi ne katrreiz reaģē ar vajadzīgo ātrumu un asumu, bet, ja mēs stāvam dīkā, tieglumie nesnauž. Tāpēc ir vēl nebūšanas.

— Tikai tāpēc, — atsaucās Raiskums. — Glumie nesnauž. Viņi ir aktīvi un zibenīgi izmanto katruiespēju.

— Vai jūs esat partijas biedrs? — Irbe apjautājās.— Pagaidām ne, — Raiskums atbildēja, nevairīdamies Irbes ciešā skatiena. Sis skatiens pauda

izbrīnu un pārsteigumu, bet Raisķumam laikam ne vienreiz vien bija nācies atrasties līdzīgās situācijās,tāpēc Irbes izbrīns viņu nesamulsināja. — Pagaidām ne. Tam dažādi iemesli. Dzīve ne katrreiz rit kā padiedziņu. Mani tā ir mētājusi kā futbola bumbu. Kādreiz, ja jūs to vēlēsieties… un ja būšu izpelnījies jūsuuzticību, es jums pastāstīšu šo to vairāk par sevi.

«Laikam viens no bijušajiem ļaudīm…» nodomāja Irbe. «Varbūt dzīvē kādreiz kas samežģījies…varbūt tāpat ka man. Pēc blēža viņš tomēr neizskatās. Pārāk godīgas acis, tikai kaut kas tā kā aizlauzts,iedragāts.»

Neapzinīgi viņa skatiens kavējās pie dziļās rētas Raiskuma pierē. Šī rēta, izķēmodama izskatu, nez

kāpēc šo cilvēku darīja simpātisku Irbes acīs, lika domāt par ciešanām, kādas šis cilvēks reiz pārlaidis.Varbūt tas bijis tikai nelaimes gadījums, varbūt viņš pats pie visa vainīgs, bet, kur ir rēta, tur bijušasciešanas. Irbe, pats tik daudz pārcietis, nespēja palikt vienaldzīgs, ja sastapās ar citu cilvēku ciešanām.

— Gan jau to paspēsim, — viņš ierunājās. — Gan jau tie, kas jūs atsūtīja šajā darbā, zināja, kāpēcto dara.

Raiskums neko neatbildēja.Pēc tam viņi sāka runāt par konkrētām lietām, kuras varēja interesēt abus. Irbe pastāstīja Raisķumam

par iesākto un paredzamo celtniecību kolhozā. Putnu ferma ar lielām mokām drīz būs nobeigta, pienafermu arī šogad varēs mehanizēt, bet, kad paaugsies jaunais kolhoza ciemats un cilvēki sāks dzīvotkompaktāk, nevarēs vairs sūtīt bērnus uz kilometrus desmit attālo skolu — vajadzēs uzcelt jaunu tepat.Kolhoza ciematā līdzās mazajām ģimenes mājiņām vajadzēs uzcelt dažas vairākstāvu dzīvojamās mājas arvisām labierīcībām. Tad Jaudis neiztiks arī bez labas ēdnīcas.

— Darba pietiks, — Irbe teica. — Rūpkombināta palīdzība mums būs vajadzīga vēl ilgi. Mumsdaudzreiz nāksies sastapties.

— Es darīšu visu, lai šīs sastapšanās būtu patīkamas, — sacīja Raiskums. — Patīkamas un derīgas.Un alkal viņš paskatījās Irbēm garām uz ģīmetni pie sienas. Šoreiz Irbe pamanīja viņa skatienu un

pasteidzās paskaidrot.— Tas ir Roberts Zundags. Viņa vārdā nosaukts mūsu kolhozs. Jūs droši vien esat kaut ko dzirdējis

par šo cilvēku.Raiskums apstiprinot pamāja ar galvu.— Esmu dzirdējis… Par viņu daudz rakstīts gan avīzēs, gan grāmatās.Irbe pagriezās atpakaļ un brītiņu noraudzījās Zundaga portretā — tas bija kāds no karalaika

uzņēmumiem. Zundags bija nofotografēts virsnieka formā, ar vairākiem ordeņiem un kapteiņa uzplečiem.Gaišie mati ar celiņu kreisajā pusē, mierīgs, vīrišķīgas nopietnības un nesa- traucamības pilns skatiens …

— Tas ir bijis īsts vīrs, goda cilvēks… — Irbe teica, pievērsdamies atkal Raisķumam. — Mēsesam lepni, ka tieši mūsu kolhozs nosaukts viņa vārdā. Kā īsts cilvēks viņš ir dzīvojis un atdevis savudzīvību par tautu. Kā tāds viņš vēl šodien glabājas cilvēku atmiņā. Mēs viņu liekam jaunatnei parparaugu, un jāsaka — daudziem jauniešiem viņa priekšzīme palīdz atrast pareizo stāju dzīvē. Viens notiem, kas visās lietās grib sekot Robertam

Zundagam, ir viņa dēls… Gunārs. Ļaudis runā, ka viņš arī izskatā pilnīgi līdzinoties savam tēvam.Bet es varu teikt, ka šī līdzība neaprobežojas tikai ar ārējo izskatu. Tas puisis kādreiz pats būs īsts,vērtīgs cilvēks.

— Jūs pazīstat Zundaga ģimeni? — Raiskums jautāja.— Nevaru sacīt, ka es to tuvu pazītu, — atbildēja Irbe. — No ļaudīm dzirdu. Zundaga ģimene dzīvo

tepat tuvumā — Eglainē. Bet patiesībā tai tagad cits vārds: kā jau tas dzīvē dažreiz gadās, Zundaga sievanegribēja visu mūžu palikt atraitnēs. Viņai tagad ir cits vīrs, būv- kantora vadītājs Skudra. Arī bērns jauir. Viens otrs nosoda viņu par apprecēšanos, citi saka, ka pareizi vien esot. Es domāju, ka mums naviemesla uzmesties par soģiem šai sievietei. Dzīve paliek dzīve un prasa savu daļu. Ej meklē, ko mēs pašibūtu darījuši viņas vietā. Vecos laikos sievas esot sadedzinājuši uz sārta kopā ar mirušajiem vīriem. Mēsdzīvojam citā gadu simtenī…

— Tas ir pareizi… — iegrimis pārdomās par dzirdēto, klusi piezīmēja Raiskums. — Nav grūti būtpar soģi citiem cilvēkiem. Daudz grūtāk pašam savu dzīvi nodzīvot tā, lai nevienam tā nebūtu jātiesā. Nekatrreiz pasaules tiesa ir taisnīga un nemaldīga.

Irbe atcerējās savu pagātni, un šie Raiskuma vārdi pēkšņi darīja šo cilvēku vēl tuvāku unsimpātiskāku viņam. Šādus vārdus varēja pasacīt tikai tāds, kurš pats izgājis cauri ciešanu un netaisnībaspeklei. Kaut kas patiešām tuvs un radniecīgs bija šajā cilvēkā.

Raiskums piecēlās.

— Iepazinušies mēs nu esam, — viņš teica. — Jāprotas gods, un jāļauj citiem strādāt.Arī Irbe piecēlās, bet nesniedza Raisķumam roku,— Ja jūs nesteidzaties, biedri Raiskum, tad es vēlētos jums šo to paradīt, kas mums te ir, — viņš

sacīja. — Diez kad jūs atkal te iegriezīsieties.— Es domāju, ka uz to nebūs ilgi jāgaida, — Raiskums pasmaidīja. — Bet steigties es nekur

nesteidzos, tātad…Irbe uzvilka lietus mēteli un aizslēdza rakstāmgaldu. Priekšējā istabā, kur strādāja rēķinvede

Kalniņa, Raiskums paņēma no vadža savu melno gumijas mēteli un uzvilka mugurā. Laukā visu laiku lijalietus.

Arā pie lieveņa stavēja dubļiem nošķiests motociklets. Raiskums uzmeta tam vērtējošu skatienu, tadpaskatījās Irbē.

— Ja tālāks ceļa gabals, varam izmantot manu mašīnu.— Tādā laikā nemocīšu jūs ar tālām gaitām, — Irbe atbildēja. — Pastaigāsim tepat pa centru,

apskatīsim klubu un vēl šo to, kas tuvāk pie rokas.3Irbe parādīja Raisķumam vecās saimniecības ēkas, kas te stāvēja vēl kopš baronu laikiem. No

akmeņiem celtas, smagas un masivas — kā mazi cietokšņi tās slējās pretī ar pelēcīgu varenību, un laikazobs neko lielu nebija spējis tām padarīt. Vecie kārniņu jumti bija nosūbējuši un vienā otrā vietā salāpītiar šīfera plāksnēm. Agrākajā muižkunga mājā, kur dzīvoja ari kolhoza priekšsēdētājs, logu rāmji bijaapmainīti ar jauniem un modernākiem, bet durvīm piebūvēti lievenīši — viss pārējais palicis tāds pats kāsenajās dienās.

Daža muižas ēka šodien kalpoja citām vajadzībām nekā baronu laikā. Irbe ieveda Raiskumu agrākajāzirgu stallī — tur tagad grīda bija betonēta un telpa kalpoja lauksaimniecības mašīnu novietošanai unremontam.

— Bet zirgi? — apjautājās Raiskums. — Vai tos pavisam esat likvidējuši?Irbe iesmējās.— Pavisam vēl ne. Atrodas jau tik lielā saimniecībā arī tādi darbi, kur vecais auzu motors noder

labāk nekā traktors vai smagā mašīna. Zirgiem uzcēlām mazāku stalli, tuvāk ganību aplokam, bet vecoatdevām mašīnām. Un taisnīgi vien iznāk, jo mašīnas tagad padara gandrīz visu, ko agrāk nācās paveiktzirgiem.

— Zirgiem, protams, nav iebildumu pret šīm pārmaiņām? — pajokoja Raiskums.— Ko nu par to — tie spriņģē vien, — tajā pat jokojošā tonī atbildēja Irbe. — Tiem nekad neesot

bijusi tik laba dzīve kā tagad.Brītiņu viņi pavadīja pie barona pils drupām.— Tā tās stāv kopš 1905. gada, — Irbe paskaidroja.— Kad zemnieki nosvilināja to maitasputna perēkli, nevienam necēlās roka to atjaunot. Barons

aizlaidās uz fāterlandi, bet tie, kas te vēlāk saimniekoja, paši dzīvoja Rīgā un, ja kādreiz vasarā atbraucazaļumos, tad iztika ar muižkunga māju. Mēs arī nedomājam atjaunot šo verdzības pieminekli. Nekasvairāk kā pamati te arī nav palicis pāri.

— Un tāpat atstāsiet, lai rēgo? — Raiskums brīnījās.— Tāda izcila vieta — un drupas. Visu apkārtnes izskatu samaitā…— Te mēs celsim jauno septiņgadīgo skolu, — Irbe teica. — Jau nākošgad sāksim būvēt. Atkal daži

pasūtījumi jūsu kombinātam būs nodrošināti.— Ar prieku izpildīsim šo pasūtījumu, — Raiskums atsaucās. — Maitasputna ligzdas vietā —

gaismas pils! Kaut vairāk būtu tādu izmaiņu.Viņi apskatīja vēl šo un to. Irbe izvadāja Raiskumu pa augļu dārzu un pastāstīja, cik liels tas būs pēc

dažiem gadiem, iztālēm parādīja jauno piena fermu ar lielo silosa torni un vēja rotoru un pašās beigās

aicināja iegriezties kolhoza klubā.Tur patlaban rosījās vesels pulciņš jauniešu — studenti un kolhoznieki. Telpā valdīja haoss: krēsli

bija sakrauti cits uz cita vienā zāles galā, no logiem ņēma nost aizkarus, bet daži puiši, uz kāpnēmpakāpušies, atkabināja mazās skatuvītes priekšā pārvilkto transparentu.

Atnācēji sasveicinājās ar jauniešiem un brītiņu noraudzījās viņu rosmē.— Tā paknapāk ir, — ieminējās Irbe. — Ja atved kādu labāku filmu, pietrūkst vietas visiem, kas

vēlas apmeklēt izrādi. Bet ko lai dara — baroni par tādām lietām nav domājuši. Nu, nekas. Kad uzcelsjauno skolu, izrādes varēs noturēt lielajā aktu zālē, bet šito atdosim kolhoza sportistiem — te varēsvingrot, celt svarus, spēlēt galda tenisu. Vasarā jau to visu var darīt laukā, bet ziemā tā lieta neiet, un kastas par sportistu, kas trenējas tikai vasarā.

Pie viena Irbe pastāstīja, ka kolhozam ir sava volejbola komanda, vairāki labi riteņbraucēji, kas jaupiedalījušies republikas mēroga sacīkstēs un izcīnījuši vairākas balvas un diplomus, un daži vieglatlēti —soļotāji un metēji.

— Kas viņus trenē? — apjautājās Raiskums.— Paretam atbrauc kāds no rajona un Rīgas, — atbildēja Irbe. — 2ēl, ka nav tuvumā laba

smagatlētikas trenera. Ar to, ka retumis kāds parāda dažu cīņas paņēmienu un kā jātur svaru stienis, ir parmaz. Puiši grib cīnīties pa īstam, un kur vēl citur var atrast tādus spēka mitriķus kā taisni pie mums uzlaukiem. Bet arī tas tā nepaliks vienmēr: daudzi kolhoza jaunieši mācās pilsētā, nodarbojas tur ari arsportu lietpratēju vadībā. Pēc kāda laika tie atgriezīsies mājās un varēs pamācīt savus biedrus.

— Bet ja nu neatgriežas — ja iepatīkas citur? — piezīmēja Raiskums.— Atgriezīsies, biedri Raiskum, — paļāvīgi teica Irbe. — Mums tikai jāgādā par to, lai viņiem

nevienā citā vietā neiepatiktos tik labi kā mājās. Ir jau tādi saimnieciņi, kas aizmirst, ka jādomā ari parjaunatnes interesēm, skopojas ar līdzekļiem kultūras dzīves vajadzībām — grib, lai visi raudzītos uz dzīviar veča acīm. No tādiem kolhoziem jaunatne bēg, meklē labāku dzīvi citur. Pie mums tā nav.

— To var redzēt, biedri Irbe, — sacīja Raiskums.— Pareizi darāt.— Savādāk nemaz nevar darīt, — atbildēja Irbe.— Kas tad būs, ja pazaudēsim savu jauno maiņu? Ar gudriem vārdiem un padomiem vien nevar to

jauno dzīvi veidot. Vajag, lai cilvēki mīlētu to, lai viņiem tā patiktu, lai viņiem būtu labi.Tad viņš pievērsās kādam gaišmatainam puisim, kurš kaut ko darīja ar lozungu, ko nupat bija

noņēmis no sienas un izklājis brīvā vietā uz grīdas.— Gunār, kas tev ar pirkstiem? Savainoji?Gunārs piecēlās kājās un mazliet samulsis paslēpa rokas aiz muguras: labajai rokai divi pirksti bija

pārsieti ar marli.— Tā iznāca… — viņš norūca. — Nekas liels jau nav. Drīz pārsējumu varēs ņemt nost.— Pie darba atgadījās? — Irbe jautāja.— Pie darba ne, — puisis acīmredzot nevēlējās turpināt sarunu. Irbēm viņš varbūt kaut ko vēl

paskaidrotu, bet turpat stāvēja tas svešais, bārdainais vīrs — sazini nu, kas par cilvēku un no kurienesviņš uzradies. — Tā iznāca. Nebiju visu aprēķinājis. Bet strādāt jau vairs netraucē.

Uzskatīdams, ka ar to jautājums ir izsmelts, Gunārs nometās uz viena ceļa un turpināja rīkoties garlozungu — izgludināja drānu un sāka sukāt. Drāna putēja.

Raiskums visu laiku vērīgi raudzījās puisī ar ciešu, pētījošu skatienu. To redzēdams, Irbe viņamklusi pateica:

— Starp citu, tas ir Roberta Zundaga dēls. Gunārs.. . Stipri līdzīgs savam tēvam, vai ne?Raiskums piekrizdams pamāja ar galvu un turpināja raudzīties Gunārā. Viņš izskatījās saviļņots un

pilns savāda sprieguma. Acīs iemirdzējās valgs spožums, lūpas viegli nodrebēja. Tad viņš novērsa savuskatienu no Gunāra un sāka skatīties sāņš.

Irbe tuvojās kādai no meičām un kaut ko viņai jautāja. Meiča — tā bija Laima — paraustīja plecusun klusi atbildēja, bet ne Gunārs, ne Raiskums nedzirdēja viņas vārdus.

Tad Raiskums uzrunāja Gunāru:— Vai jūs te dzīvojat? Esat kolhoza loceklis?Gunārs atskatījās pār plecu Raiskumā, papurinājagalvu un, iekams atbildēja, piecēlās atkal kājās.— Nē, es te atrodos tikai ražošanas praksē. Drīz beigšu Lauksaimniecības akadēmiju.— Jums te patīk?Gunāru laikam mazliet aizskāra šis jautājums, un viņš atbildēja strupi:— Jā, man te patīk. Kad beigšu studēt, varbūt pārnākšu pastāvīgā darbā uz šejieni… protams, ja

mani sūtīs šurp.— Droši vien sūtīs, — turpināja Raiskums. — Tas taču jūsu tēva kolhozs…— Jūs… kā jūs zināt, ka esmu Zundaga dēls? — Gunārs neslēpa izbrīnu.— Biedrs Irbe pateica, — paskaidroja Raiskums. — Mans vārds ir Raiskums. Es tagad strādāšu

par direktoru rūpkombinātā. — Pēc mazas pauzes viņš it kā šaubīdamies — darīt vai nedarīt to —piemetināja: — Es kādreiz pazinu jūsu tēvu… kara laikā. Mēs dienējām vienā pulkā …

Gunāra atturīgais vēsums pēkšņi bija kā ar roku atņemts. Viņš cieši nolūkojās Raiskumā — tā, it kātikai tagad to būtu ieraudzījis; seja piesarka, acis iemirdzējās, un balsī ietrīcējās silti, draudzīgi toņi:

— Jūs pazināt tēvu? Biedri Raiskum, kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt?— īsi pirms tam, kad viņš… aizgāja bojā… — atbildēja Raiskums. Viņš gribēja vēl ko sacīt, bet

tai brīdī Irbe beidza runāt ar Laimu un pagriezās uz šo pusi. Raiskums apklusa.— Žēl, ka jums nav laika ilgāk te uzkavēties, — Gunārs ieteicās. — Man arī nav vaļas. Bet es ļoti

vēlētos kaut ko dzirdēt par manu tēvu.— Kādu citu reizi, Gunār, — Raiskums teicā'. — To nevar tik īsi pastāstīt. Atbrauciet kādā brīvā

dienā pie manis.- Jūs labi pazināt manu tēvu? — Gunārs nerimās.— Ļoti labi pazinu. Tik labi, cik vien kāds cilvēks var pazīt otru cilvēku. Es jums visu izstāstīšu.— Pateicos, biedri Raiskum… — čukstēja Gunārs. — Pie pirmās izdevības uzmeklēšu jūs.— Es gaidīšu, Gunār, — Raiskums pasmaidīja viņam un sniedza roku.Viņu rokas spiediens bija ilgs un abpusīgi ciešs — kā vīriem, kas slēdz svarīgu vienošanos.Irbe izgāja no kluba kopā ar Raiskumu, un Gunārs ar skatienu pavadīja viņus līdz durvīm. Leģenda

par tēvu bija atkal sakustējusies, puiša sirds pildījās ar siltumu un neskaidrām jausmām. Sis cilvēks, kuršstaigājis kara taku kopā ar Robertu Zundagu, pēkšņi kļuva Gunāram tuvs.

— Kā jums patika Zundaga dēls? — iejautājās Irbe, pavadījis Raiskumu līdz motocikletam. — Estīšām ievedu jūs klubā, man gribējās, lai jūs satiktu viņu un mazliet aprunātos.

— To jūs labi izdarījāt, biedri Irbe, — Raiskums atbildēja. — Es pazinu Zundagu… mēs bijāmkarabiedri. Uz redzēšanos, biedri Irbe!

— Uz redzēšanos, biedri Raiskum!Raiskums iedarbināja motoru un aizbrauca pa gatves ceļu. Motociklets šķieda dubļus un ūdeni uz

visām pusēm — gatve bija stipri pielijuši.«Tad, lūk, no kurienes viņam tā dziļā rēta…» domāja Irbe, noraudzīdamies aizbraucējam paķaļ.

«Karavīra piemiņa par aizvadītām kaujām … Bet kāpēc šis cilvēks nav partijā? Un kāpēc viņam piesvārkiem nebija nevienas ordeņa lentītes? Varbūt kautrējās nēsāt?»

Viņš būtu varējis vēl daudz ko jautāt un, tāpat kā uz šiem jautājumiem, nespētu atbildēt arī uz tiem, jotikpat kā neko vēl nezināja par Raiskumu. Un tomēr šis cilvēks viņam patika.

4Sasniedzis lielceļu, Raiskums pagrieza motocikletu uz Eglaines pusi. Dubļu te bija mazāk, ceļš

gludāks, bet Raiskums turpināja braukt ar to pašu mēreno ātrumu — trīsdesmit kilometru stundā. Viņšnesteidzās. Vējš svieda sejā lietus šļāces. No vaigiem un bārdas mitrums slīdēja lejup, tecēja aiz kakla,kā vēsi tārpi ložņāja pa Rais- kuma krūtīm un muguru, bet viņš, satrauktās domās iegrimis, to nemanīja.Roka automātiski vadīja motocikletu, lika tam vienmēr laikā mainīt virzienu, kad priekšā uz ceļaparādījās kāda ūdens peļķe vai dziļāka bedre. Pēc visa spriežot, viņš bija ļoti izveicīgs un piedzīvojisbraucējs.

Retumis uz lielceļa parādījās kāds cilvēks, vēl retāk Raisķumam nācās apdzīt kādu gājēju vaimašīnu. Nejaukais laiks likās visu dzīvo radību sadzinis pajumtēs; pat suņi neizskrēja pretī uz ceļa unneaprēja braucēju, atzīdami par labāku patupēt sausā aizvēnī.

Ja uz ceļa tomēr gadījās kāds cilvēks, Raiskums uz brītiņu samazināja ātrumu un, pabraucot garām,cieši ieskatījās sejā katram gājējam. Bija tā, it kā viņš kādu meklētu, cerētu sastapt te, negaisa plosītajāklajumā. Bet katrreiz pēc tādas satikšanās cerību spraigums tūliņ apdzisa Raiskuma acīs, un seja atkalatguva vienaldzīgu izskatu.

Viņš nepazina neviena no šiem cilvēkiem, kas pagadījās ceļā, un tie neviens nepazina viņu. Bet viņupašu plosīja dalītas jūtas: ar vieniem prātiem viņš ļoti vēlējās ieraudzīt kādu pazīstamo, tomēr tai pašālaikā baidījās no tā un tāpēc reizē ar vilšanos pēc katras tādas sastapšanās sajuta dziļu atvieglojumu.

«Nu ko tu baidies?» viņš domās teica sev. «Neviens taču nevar tevi pazīt. Kam var nākt prātā, ka tasesi tu.. . ka tu vispār vari būt. Visai pasaulei tu esi miris. Tevis nav, bet tas, kas tu esi, tas neesi tu —Robert Zundag. Tavs dēls tevi nepazina, lai gan tu runāji ar viņu un pieminēji viņa tēvu. Nepazina tāpēc,ka viņš, Gunārs, dzīvo reālā pasaulē un netic brīnumiem, bet tu… tu vairs neesi reāla būtne, tikai izbalējispriekšstats, atmiņa, likteņa untuma uzsūtīts rēgs. Vājais, neprātīgais cilvēks — kāpēc tev vajadzēja teatklīst, un kāpēc tu sāki runāt ar viņu, atgādināji to, par ko jāklusē? Uz ko tu vēl ceri, un ko tu vēlies?»

Sasniedzis tiltu šaipus Eglaines, viņš apstādināja mo- tocikletu un dažus mirkļus pavadīja mocošāsšaubās: braukt tālāk vai griezties atpakaļ? Tur, otrā pusē upei, viņš katrā ziņā var satikt cilvēkus, kuruskādreiz pazinis un kuri bijuši viņam tuvi, — bet kas viņam šodien vairs vajadzīgs no tiem? Viņš pats tiemnevienam vairs nav vajadzīgs — to Zundags zināja, un šī apziņa bija reizē tīkama, nomierinoša un arīskaudri sāpīga un rūgta kā dūmi.

Beidzot viņš izšķīrās par darāmo un tomēr brauca tālāk — pāri tiltam uz strādnieku ciematu. Lēnām,it kā ceļu meklēdams, vadīja savu motocikletu pa ciemata galveno ielu un ar salkstošu skatienu vērojavisu, kas te bija ko redzēt. Un visu laiku viņš jutās tā, kā varēja justies noziedznieks, kurš, neizprotamastieksmes mudināts, atgriezies pastrādātā nozieguma vietā. Viņš nebija ne slepkava, ne laupītājs, varbūttikai vājš cilvēks, un tomēr viņam likās, ka ikviens pretimnācējs, katrs logs, kam viņš pabrauca garām,noraugās viņā ar aizdomām un drūmu minējumu. Un viņš nemaz nebūtu pārsteigts, ja pēkšņi kāds viņamuzsauktu: «Robert Zundag, tu atkal esi te? Ko tu te meklē?»

Cilvēki klusēja, daži pat nepaskatījās uz atbraucēju, citi uzmeta tam vienaldzīgu skatienu un tūliņatkal novērsās. Nevienā logā neparādījās neviena ziņkārīga seja. Klusēja cilvēki un logi, tikai lietusšļakstēja, un apkārt šalca drēgnais, nelaipnais rietumu vējš, it kā sacīdams: «Nu ko tu te meklē! Tu tačuredzi, ka nevienam neesi vajadzīgs…»

Izbraucis cauri visam ciematam, Zundags grieza mo- tocikletu apkārt un tāpat lēnām vēlreiz izbraucacauri Eglainei. Dažus cilvēkus, ko gadījās redzēt uz ielas, viņš pazina, citus ne. Bet tie nepazina viņu, untas bija dabiski: neviens no viņiem nespēja pat iedomāties, ka viņš, Roberts Zundags, vispār vēl ir.

Eglaini kara vētra bija pasargājusi, lielais negaiss bija aiztraucis tai garām, neko neiznīcinādams.Zundags atcerējās visu, kas te kādreiz bijis, un visu vēl pazina, lai gan viss vecais šodien izskatījās tādskā mazāks, šaurāks un niecīgāks, bet taisni tāpēc likās vēl tuvāks un mījāks nekā toreiz, pirmsseptiņpadsmit gadiem. Daudz te bija arī jauna, pēc kara uzcelta, bet tas jaunais nerunāja uz atbraucēju near draudzību, ne nosodījumu: tas klusēja, kā parasti klusē svešinieks, kuru mēs redzam pirmo reizi.

Kaut kur — vienā no šīm vecajām vai jaunajām mājām — dzīvoja kāds cilvēks, kas kādreiz bijusi

Roberta Zundaga sieva. To atrast būtu pavisam vienkārši. Vajadzēja tikai pajautāt kaut kurampretimnācējam, un tas bez vilcināšanās parādītu ceļu. Un tālāk? Tālāk bija tas baigais un nezināmais, kasneļāva apstāties, jautāt, ierasties. Robertu Zundagu te negaidīja. Voldemāram Raisķumam nebija komeklēt svešā ģimenē.

Pārbraucis pāri tiltam, Zundags nogriezās no lielceļa pa labi un iebrauca upmalas mežā pie ciematapeldētavas. Novietojis motocikletu pavēnī, viņš izgāja mežmalā, apsēdās uz veca celma un, nelikdamieszinis par lietu, ilgi raudzījās pāri upei uz strādnieku ciematu.

Lūk, tur viņš kādreiz bija dzīvojis tāpat kā daudzi cilvēki — strādājis, strīdējies ar saviem maizestēviem, cīnījies pagrīdē pret ienīsto varu, kas vieniem tiecās atņemt visu, bet citus apveltīja ar vislielākolabvēlību. Un viņam bija ģimene, savs pavards, kur darba vīrs pēc dienas grūtajām gaitām varēja atrastsiltumu, draudzību un mieru. Citiem cilvēkiem arī tagad tas viss ir, tikai viņam nav nekā, jo RobertsZundags ir atteicies no sevis un pazaudējis visu, kas tam kādreiz piederējis.

Astrai ir jauna ģimene, un Gunāram ir patēvs… Vai tā ir laba ģimene, un vai īstais cilvēks manamdēlam atvieto tēvu? Jūs mani apraudājāt, bet es neesmu miris. Es tikai neesmu vairs es, un man ir kauns,es nevaru skatīties acīs tiem, kuri man mīļi. Mans dēls… mans vienīgais! Cik labi, ka tu esi un ka tu esitāds, kādu šodien redzēju. Ko es tev teikšu, kad tu atnāksi pie manis? Es taču nevaru tev stāstīt par savulikteni, mans dēls, — lai gan neesmu izdarījis nevienu no tiem noziegumiem, kurus cilvēki nepiedodsaviem līdzcilvēkiem, runāt es nedrīkstu. Es esmu ļāvis radīt leģendu ap savu pagātni, un tā kānenometama nasta tagad spiež mani… spiedīs līdz mūža galam. Un mans noziegums ir tas, ka es vēl esmudzīvs. Neviens to nezina, bet tāpēc nasta nekļūst vieglāka.

Zundags raudzījās pāri upei, ar acīm uzmeklēja to vietu, kur kādreiz bijusi viņa ģimenes ligzda.Neliela koka ēka, pusotra stāva, — tikpat veca un apsūbējusi kā vairums strādnieku ciemata māju, betšodien tikpat vienaldzīga un noraidoša kā visas pārējās šai vietā un visā pasaulē.

Kāpēc? Kas tad ir noticis?Roberts Zundags iespieda galvu dūrēs un iegrima domās. Cita pēc citas atmiņu ainas slīdēja viņa

gara acu priekšā, dažas skaistas, dažas nejēdzīgas, un nebija viņa spēkos tās padarīt savādākas, nekā tāsbija.

5Obligātā karadienesta laikā buržuāziskās Latvijas armijā Roberts Zundags bija beidzis virsnieku

vietnieku kursus un pēc tam komandējis vadu vienā no Latgales kājnieku pulkiem. Pēc demobilizācijasviņam iznāca vairākus gadus strādāt par tehniķi kādā rūpniecības uzņēmumā, kas piederēja baltvācietimFegezakam; vairums inženieru un meistaru tur bija vai nu dzimuši vācieši, vai tā saucamie kārklu vāci, t.i., tādi ļautiņi, kuri, paši nebūdami vācieši, centās par tādiem izlikties: viņi atdarināja izraudzīto paraugu,ģērbās tāpat kā tie uņ, labi prazdami savu mātes valodu, runāja latviski ar stipru vācu akcentu. Zundagamnenāca prātā ķēmoties pakaļ šiem ērmiem, bet vācu valodu viņš tomēr iemācījās ļoti pamatīgi. Sisapstāklis bija viens no izšķirošajiem, kāpēc 1941. gada rudenī, kad formējās latviešu strēlnieku divīzija,Robertu Zundagu iedalīja izlūku rotā un iecēla par vada komandieri.

Viņš izrādījās dzimis izlūks: aukstasinīgs, drošs, izdomas bagāts un lielisks novērotājs. Jau pēcpirmajām kaujām pie Maskavas par Zundaga pārdrošajiem izlūkgājieniem sāka rakstīt frontes laikrakstos;kā vienu no pirmajiem latviešu divīzijas karavīriem viņu apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni. Tad patviņam piešķīra leitnanta dienesta pakāpi. Vēlāk Ziemeļrietumu frontē nepagāja tāda nedēja, kad Zundagsar saviem izlūkiem neliktu runāt par sevi. Vairākas reizes viņš ar saviem vīriem tika sūtīts dziļosizlūkgājienos ienaidnieka aizmugurē un sagādāja pavēlniecībai vērtīgas ziņas. Saņemtos uzdevumus viņšveica bez bravūras, tāpat kā katrs krietns sava darba pratējs dara savu darbu, un viņam nepatika, kakarabiedri tik daudz par to runā. Zundags bija skops vārdos, kad laikrakstu korespondenti viņu intervēja,taču tas viņiem nelaupīja iespēju plaši un tēlaini aprakstīt vienu vai otru notikumu, kuru viņi mēdza dēvētpar varoņdarbu, bet kuru Zundags pats uzskatīja kā pašsaprotamu un ikdienišķu epizodi lielajā kara

drāmā. Kad smagi ievainoja izlūkrotas komandieri, Zundagu iecēla viņa vietā. Tad viņš iepazinās arEmīlu Skuju, rotas jauno politvadītāju, un viņi kļuva draugi. Tad pat viņš pirmo reizi satika Ainu Lindi,kurai nācās pārsiet vieglo ievainojumu Zundaga plecā, un arī viņa tam kļuva diaugs. Viņam bija daudzdraugu, ar kuriem viņš kopā staigāja grūto kara taku, bet vēl vairāk tādu, kurus nekad nebija redzējis, kuriiztālēm, no frontes aizmugures, sekoja viņa darbam un priecājās par viņa un viņa biedru cīņas gaitām.

1942. gada vidū Zundagu apbalvoja ar otru Sarkanā Karoga ordeni. Dažus mēnešus vēlāk pie viņakrūtīm iemirdzējās Ļeņina ordenis. Tad kapteini Zundagu iecēla par bataljona komandieri, un Emīls Skujakļuva tai pašā bataljonā par komandiera vietnieku politiskā darbā, Bet Zundagam neizdevās ilgi komandētbataljonu — drīz notika tas.

Bataljons saņēma uzdevumu veikt izlūkošanu ai kauju. Jau ilgāku laiku izlūkiem nebija izdeviessadabūt «mēli», bet drīzumā vajadzēja sākties lielākai operācijai armijas mērogā. Kā tas ne vienreiz vienbija noticis šajos gados, latviešu gvardes divīzijai arī šoreiz vajadzēja veikt ļoti atbildīgu kaujasuzdevumu: pārraut fronti un izlauzties līdz stratēģiski svarīgam sektoram ienaidnieka nocietinājumu otrajālīnijā, līdz ar to radot iespēju izvērst mūsu uzbrukumu plašumā. Izlūkošanas operācijai bija liela nozīmepretinieka stipro un vājo vietu uztaustīšanā — tieši tai vajadzēja pasargāt mūsējo spēkus no liekiemzaudējumiem vēlākajā lielajā uzbrukumā.

Zundags saprata saņemta uzdevuma svarīgumu, rūpīgi sagatavojās tam, visu apsvēra un kopā ar pulkaun divīzijas vadību izstrādāja sīku operācijas plānu. Tāpat kā pirmajās kaujās pie Maskavas, strēlniekidega nepacietībā drīzāk sastapties ar ienaidnieku un izlauzt ceju līdz savai dzimtenei, kas vēl smakaokupācijas jūgā, tikai tagad viņu cīņas alka un pašaizliedzīgā vīrišķība bija pavairota ar bagātu kaujaspieredzi un karotmāku.

Uzbrukums sākās agri no rīta, kad gaisma vēl nebija sākusi svīst. Sākumā viss norisinājās, kādomāts: Zundaga bataljons ielauzās pretinieka nocietinājumos ar samērā nelieliem zaudējumiem unturpināja virzīties tālāk uz vācu aizsardzības otro līniju. Viens pēc otra apklusa hitleriešu ugunspunktipirmajā līnijā, pretinieks bija spiests atiet. Hitlerieši laikam bija pārliecināti, ka sācies lielais uzbrukums,— par to lika domāt mūsu artilērijas uguns plašā joslā —, un viņi satraucās, ierunājās vācu baterijas,sāka runāt otrās līnijas ugunspunkti, atklādami sevi cits pēc cita. Taisnību sakot, bataljons savu kaujasuzdevumu bija veicis un varētu pārtraukt tālāko virzīšanos pretinieka aizmugurē: vajadzīgais bijanoskaidrots. Pulka komandieris Skalders nekavējoties deva pavēli sākt atiešanu, Tai brīdī Zundagsatradās priekšā pie kādas rotas, kas bija izlauzusies vistālāk un ieņēmusi ļoti izdevīgu pozīciju — nelieluaugstieni, no kuras labi varēja pārskatīt un turēt zem uguns plašu frontes sektoru. Un tieši tad pārtrūkasakari ar aizmuguri. Apakšpulkveža Skaldera pavēle nesasniedza bataljona komandieri Zundagu.

Atjēdzies no sākotnējā pārsteiguma, pretinieks raidīja uz zaudēto augstieni niknu artilērijas unmīnmetēju uguni, vēlāk parādījās arī aviācija un sāka nežēlīgi bombardēt samērā nelielo uzkalnu, kurtagad uz dzīvību un nāvi stāvēja vienas rotas atliekas un kopā ar tām

Roberts Zundags. Atgriezti no savējiem, zaudējuši visus sakarus, viņi ka kurmji ierakās zemē unvairākas stundas turpināja nevienādo cīņu. Tā bija īsta elle, uguns, trokšņa un savandītas zemes orģija.Dzīvie gulēja līdzās kritušajiem un smagi ievainotajiem. Augstienes aizstāvju pulciņš pamazām saira. BetRoberts Zundags joprojām atradās savā vietā, vadīja cīņu un nedomāja par atiešanu. Patiesībā jau arīnebija vairs iespējams atiet, jo ceļš pie savējiem atradās pretinieka rokās.

Kad uguns uz brīdi pārstāja un hitleriešu ķēdes tuvojās augstienei pārliecībā, ka tur vairs navneviena dzīvā, savanditās zemes haoss pēkšņi atdzīvojās, ierunājās šautenes un automāti, un pretiniekamnācās atvilkties atpakaļ neko nepanākušam. Tā tas turpinājās vairākas reizes. Viesuļuguns, aviobumbusprādzieni mainījās ar minu klunkšķieniem, automātu tarkšķēšanu un «pasaules iekarotāju» lielīgajiemsaucieniem:

— Russ kaput! Russ sdavais!Par atbildi atskanēja:

— Drīz tu aizrīsies!Zundags, tāpat kā viņa biedri, saprata, ka šī cīņa ir bezcerīga. Bet viņi arī saprata, ka šai cīņai ir

jēga un liela nozīme un ka turpināt šo cīņu līdz pēdējai iespējai ir viņu uzdevums un vienīgais, kas viņiemvēl atlicis ko darīt. Beigas tik un tā — vai nu cīņā, nenorimstot līdz pēdējam elpas vilcieņam, vai aizietbojā ar kaunu un pazemojumu, ja kristu satracinātā ienaidnieka gūstā. Mirt negribējās nevienam, bet gūstākrist vēl mazāk. Viņi turpināja cīnīties.

Mazāks un mazāks saruka viņu pulciņš. Viens pēc otra apklusa stiprie, bezbailīgie vīri. Pēcaviobumbas tieša trāpījuma no dažiem nepalika pāri it nekas — saārdītaja laukā mētājās saraustītiestrēlnieku locekli, asiņu sajaukums kopā ar zemēm, līdzās zemē gulēja iedragāta bruņucepure. Zundagssavām acīm redzēja, kā artilērijas lādiņš saplosīja gabalos seržantu Voldemāru Raiskumu — tas bijaviens no tiem, ar kuriem viņš reizē bija ieradies latviešu divīzijas formēšanas vietā, viens no tiem, kamneviens nesūtīja vēstules un kas arī pats nevienam nerakstīja, jo visus piederīgos bija zaudējis pašā karasākumā, kad fašistu lidmašīnas sa- bombardēja bēgļu ešelonu. Un tagad nebija vairs arī

Voldemāra Raiskuma, palikusi tikai viņa bruņucepure un no saplosītās blūzes izkritusi karavīragrāmatiņa. Zundags pacēla to un noglabāja kabatā kopā ar dažām citām karavīru grāmatiņām, ko jau agrākbija pacēlis.

Un atkal trakoja elle, šņāca gaiss, un pēc kādas avio- bumbas sprādziena debesīs uzlidoja milzīgszemes stabs; kā melni pelēks dūmu mutulis tas clažus mirkļus noplā- tījās pāri augstienei, tad gāzāsatpakaļ zemē, virsū dzīvajiem un kritušajiem. Bet Roberts Zundags vairs neredzēja un nedzirdēja, kastālāk notika. Smagi ievainots, sakropļotu, asinīm aplipušu seju viņš, samaņu zaudējis, palika guļamierakumā, un viņam līdzās gulēja iedragāta bruņucepure, kuras iekšpusē uz ādas atloka bija uzrakstīts viņavārds.

Dažas dienas vēlāk, kad notika lielais uzbrukums un latviešu gvardi ieņēma augstieni, bataljonakomandiera vietnieks politdarbā Emīls Skuja atrada kapteiņa Zundaga bruņucepuri, bet viņu pašu — tāpatkā daudzus citus, kas toreiz uz dzīvību un nāvi bija stāvējuši savas pēdējās kaujas viesulī, — vairsneatrada. Komandieri un strēlnieki atsedza savas galvas un brīdi stāvēja klusējot, godinādami varoņunāvē kritušos biedrus.

Tā sākās leģenda …Roberts Zundags atmodās tumšā, piesmakušā telpā, kur oda pēc sapuvušiem salmiem un

medikamentiem. Galva viņam bija pārsieta, tikai acis un deguns vaļā — ja viņam parādītu spoguli, viņšpats sevi nepazītu. Telpā atradās vēl daži ievainotie, bet Zundagam tie bija sveši. Sākumā viņš nesaprata,kas ar viņu noticis un kur viņš atrodas, tikai vēlāk, apmainījis dažus vārdus ar saviem likteņa biedriem,sāka nojaust, ka noticis pats ļaunākais: viņš kritis ienaidnieka gūstā!

Kāpēc hitlerieši viņu nebija nošāvuši turpat kaujas laukā, kad pārliecinājās, ka viņš vēl ir dzīvs, —to Zundags nespēja sev izskaidrot ne toreiz, ne vēlāk. Varēja tikai šo un to minēt. Varbūt fašistuizlūkošanas dienesta darbinieki cerēja, ka izdosies no gūstekņa saņemt vērtīgas ziņas, iespējams, ka tiembija vēl kāds cits nolūks un tikai tāpēc tie pagaidām saudzēja viņa dzīvību, bet fakts bija tas, ka Zundagamnelika mirt. Par viņu mazliet pat rūpējās, deva zāles, palaikam pārsēja briesmīgās brūces sejā. Zundagaspēcīgais, rūdītais organisms savukārt darīja visu, lai ātrāk atgūtu spēkus un tiktu uz kājām.

Tikko viņš bija tiktāl atžirdzis, ka varēja reaģēt uz jautājumiem un runāt, viņu sāka nopratināt.Spriežot pēc visa, kareivju grāmatiņas, kas ievainošanas brīdī atradās Zundaga kabatā, bija kritušashitleriešu rokās, un nebija vairs nozīmes noliegt savu piederību pie latviešu gvardes divīzijas: ka tieši šīdivīzija stāv viņiem pretī šajā frontes sektorā, to vācu izlūkdienests sen zināja; par to liecināja uzsaukumulapiņas, ko pirms nedēļas vācu lidmašīnas bija izkaisījušas virs latviešu divīzijas ierakumiem, tonemaldīgi varēja secināt no aģitācijas skaļruņiem, kas naktīs trokšņoja pāri neitrālajai joslai. Tas vairsnebija noslēpjams pretiniekam. Noslēpt vajadzēja to, ka viņu rokās kritis bataljona komandieris kapteinisZundags, tāpat visu to, ko viņš zināja par pašu divīziju un tās uzdevumiem pēdējā kaujā.

Kad Zundagam jautāja, kā viņu sauc, viņš nepateica savu vārdu, bet nosauca to, kas pirmais ienācaprātā.

— Seržants Voldemārs Raiskums… — viņš vārgā balsī izmocīja šos nedaudzos vārdus un domājapar to, kā bija aizgājis bojā vīrišķīgais gvards.

Un, kad viņu turpināja prašņāt par kaujas uzdevumu, divīzijas skaitlisko sastāvu, apbruņojumu unkomandieriem, Zundags iegrima nemaņā un klusēja. Viss, ko pratinātājiem vēlāk izdevās no viņa izspiest,bija tikai tas, ka viņa daļai uzdots ieņemt augstieni un par katru cenu noturēt. Vairāk viņš teicās nekonezinām. Nelīdzēja ne pierunājumi, ne solījumi atlaist uz mājām, ne draudi, ne sitieni. Zundags klusēja vaiatrunājās ar nezināšanu.

Gūstekņu sarakstā viņu ierakstīja kā seržantu Raiskumu, un kā tāds viņš sāka savu jauno dzīvi, ja pardzīvi vispār var saukt nebeidzamo ciešanu, pazemojumu un nāves draudu virkni, kas pēc tam gandrīzdivus gadus bija viss viņa esamības saturs. Droši vien viņam neklājās labāk vai sliktāk kā citiem, kasatradās tādos pašos apstākļos. Tiklīdz Zundags bija daudzmaz atlabis, viņam lika rakt ierakumus, strādātpie nocietinājumu būvēm frontes aizmugurē. Verga darbs, bada maize, nežēlīgi sitieni un vienspazemojums ļaunāks par otru. Un visu laiku Damokla zobens pār galvu …

Viņu mēģināja savervēt, lai sūtītu pāri frontei, bet seržants Raiskums palika kurls pret šiempriekšlikumiem un nekļuva par nodevēju. Sakostiem zobiem viņš nesa savu grūto likteni, cieta nievas unsitienus, bet savu sirdi saglabāja tīru. Bija tādi brīži, kad vieglāk būtu mirt nekā turpināt šo baigo esību,bet tie pārgāja, kolīdz atcerējās savus biedrus frontē un tos jūga nomāktos, kas dzimtenē gaidījaatbrīvošanu. Tāpat kā citi viņa likteņa biedri, Zundags cerēja, ka šīm mokām pienāks beigas, ticēja, kapadomju tauta uzvarēs. Tai jāuzvar, jo tās pusē ir vēstures taisnība! Šis neredzētais varoņdarbs, šiebriesmīgie upuri nevar palikt bez gandarījuma!

Viņus trenkāja no vienas vietas uz otru. Kad fronte pievirzījās pie Latvijas robežām, viņus aizdzinauz Aus- trumprūsiju un nokalpināja pie nocietinājumu būvēm, vēlāk pārveda vēl tālāk uz rietumiem. Unvisu laiku verga darbs, bada maize, dzeloņstiepļu žogi un sitieni, sitieni.. .

Zundags izturēja. Izdilis kā ģindenis, iekritušām, drūmi liesmojošām acīm, kuplu bārdu apaudzis, betnesalauztu garu un neaptraipītu sirdsapziņu — tāds viņš sagaidīja lielo uzvaras dienu.

Kāpēc viņš nenosauca savu īsto vārdu un nepacentās atgūt savu personību tai dienā, kad PadomjuArmija viņu atbrīvoja no gūsta? Ja līdz tam viņš bija melojis ienaidniekam, lai pasargātu sevi no liekām,vēl lielākām ciešanām, tad kāpēc toreiz, kad ienaidnieks bija zaudējis savu varu pār viņu, turpināja melotsaviem biedriem?

Tam bija divi iemesli. Viens iemesls bija tas, ka neilgi pirms atbrīvošanas gūstekņu nometnē, kursmaka Roberts Zundags, iekļuva daži padomju laikrakstu numuri un vienā no tiem bija iespiests viņam,kapteinim Zundagam, veltīts dzejolis. Tad viņam kļuva zināms, ka viņu uzskata par bojā gājušu varoni unka tauta viņu godina kā tādu. Pārpratuma radītā (pēc Zundaga domām nepelnītā) slava kā smaga nastapēkšņi uzgūla viņam; viņš sajutās kā krāpnieks tautas priekšā, aiz kauna nezināja, kur acis likt, un šajāgarīgā samulsuma brīdī nespēja saredzēt citu izeju kā vēlreiz atteikties no sevis, uz visiem laikiem pazustcilvēces biezoknī un turpināt savu eksistenci cita cilvēka vārdā. Otrs iemesls bija tas, ka vēl joprojāmpastāvēja oficiālais uzskats, ka krist ienaidnieka gūstā ir kaut kas nosodāms un nicināms, tikpat kāDzimtenes nodevība. Zundags nebija meklējis gūsta, līdz pēdējai iespējai cīnījies ar ienaidnieku, betneviens no tiem, kas to būtu varējis apliecināt, vairs neatradās starp dzīvajiem un nevarēja viņampalīdzēt. Taču liktenīgais aizspriedums pastāvēja, un viņš bija pakļauts tā varai. Iespējams, ka viņš tomērbūtu izraudzījies grūtāko ceļu, atzinies un gājis pretim jauniem, smagiem pārbaudījumiem, kas, pēc viņadomām, tādā gadījumā bija neizbēgami, ja nebūtu liktenīgā laikraksta numura. Varbūt tā bija mazdūšība,varbūt kauna samulsums, varbūt garīgā satricinājuma izsaukta īslaicīga apmātība, bet īstajā brīdī viņšneatrada sevī spēkus pateikt patiesību, tāpēc turpināja klusēt.

Filtrāciju viņš izgāja kā seržants Voldemārs Raiskums, kā tāds vēlāk atgriezās dzimtenē. Bet viņš

nebrauca mājās uz dzimto pusi un izraudzījās par savu jauno dzīves vietu kādu Kurzemes apriņķi — tāluno Eglaines. Tur viņš — joprojām Voldemārs Raiskums — gribēja sākt savu dzīvi no gala.

Roberts Zundags iestājās darbā nelielā provinces uzņēmumā sākumā kā vienkāršs strādnieks; vēlāk,pārliecinājusies par viņa krietno darbu un tehniskām zināšanām, priekšniecība viņu iecēla par cehameistaru un pēc tam par direktora vietnieku. Viņš kādreiz bija beidzis tehnikumu, bet kara laikā visidokumenti aizgājuši bojā, — un ko gan viņam līdzētu diploms uz Roberta Zundaga vārda, ja šodien viņšvairs nebija Zundags? Vienīgais pierādījums viņa zināšanām tagad varēja būt tikai darbs, nenoliedzamāprofesionālā prasme.

Zundags necentās taisīt karjeru. Klusi un pieticīgi veica savus pienākumus, ar uzviju pildījaražošanas plānus, bet nekad nelīda acīs vadībai. Tā pati viņu pamanīja, prata novērtēt viņa spējas unorganizatora talantu un pamazām izvirzīja lielākā un atbildīgākā darbā. Pēc dažiem gadiem Zundags jaubija nelielas rūpnīcas direktors. Vēlāk viņam uzticēja veselu rūpkombinātu, un viņš pierādīja, ka biedrisavu uzticību nav veltījuši necienīgam cilvēkam. Vienam otram nepatika viņa asums un principialitāte, untie mēģināja tikt no viņa vaļā, bet no tā nekas neiznāca, jo visa Zundaga darbība un sasniegtie panākumiliecināja, ka viņš ir viens no tiem pašaizliedzīgajiem darba vīriem, kuri strādā nākotnes vārdā un spējsavas personīgās intereses pakļaut tautas interesēm.

Viņš strādāja daudz, lāgiem — kad apstākļi prasīja — ar fanātisku aizrautību un pašaizmiršanos, jonebija jau viņam vairs citas jēgas un satura dzīvē kā darbs. Viņu sāka ievērot, atzīmēt ar pavēlēm un godarakstiem, šad un tad par viņu rakstīja pat republikas laikrakstos. Vārdu sakot, viņš ieguva goda vīra slavuun kļuva par vienu no tiem, kurus stāda citiem par paraugu. Var jau būt, ka tas, ko viņš izdarīja, nebijanekas sevišķs un heroisks; viņam nenācās cīnīties ar bandītiem un diversantiem, dzēst ugunsgrēkus vaiplūdu briesmās glābt valsts mantu un cilvēkus, liekot uz spēli savu dzīvību. Ja vispār varēja runāt pardarba varonību, tad tā bija pavisam ikdienišķa, acīs nekrītoša varonība — godīga cilvēka nesavtīgaispūliņš. Zundags to uzskatīja par pienākumu.

Ir jau efektīgi izcilā brīdī spoži uzliesmot un paveikt neikdienišķo, pēc tam atkal apdziestot unnotumstot; daudz grūtāk ir degt ar nemitīgu, mierīgu liesmu diendienā, gadiem 110 vietas nezaudējotkvēles intensitāti. Roberts Zundags piederēja pie tiem, kas to spēja.

Kad biedri, vairākus gadus nostrādājuši kopā ar Zundagu un novērtējuši viņu kā cilvēku undarbinieku, ierunājās par iestāšanos partijā, viņš ilgi izvairījās no noteiktas atbildes, bet beigās pateicapartijas organizācijas sekretāram: — Vēl par agru. Man vēl daudz jāmācās. Varbūt esmu labs praktiķis unvaru pusgodam veikt savus tiešos pienākumus, bet politiskais līmenis man vēl nav pietiekami augsts. Eszinu, kas ir partija un ko nozīmē būt partijas biedram, tāpēc saprotu, ka šodien vēl neesmu cienīgs tā goda.

— Reiz tu tomēr būsi mūsu vidū, — teica partijas organizācijas sekretārs. — Tādiem kā tu tas irdabiskais ceļš.

— Varbūt… vēlāk, — atbildēja Zundags.— Mēs pagaidīsim.Tai dienā Zundags pārliecinājās, ja cilvēks reiz melojis, tad ar vieniem meliem vien nekad

nepietiek: nākas melot vēl un vēl un aizvien vairāk sapīties melu pinekļos. Cilvēks var melot sev unatsevišķam cilvēkam.

Partijai nevar melot un tai pašā laikā palikt godīgs. Partijas priekšā nedrīkst būt noslēpumu. RobertaZundaga tagadējā dzīve visa bija noslēpums. Viņa partijas biedra karte, kaujā ejot, palika divīzijaspolitdaļā — tagad tā droši vien glabājas partijas arhīvā. Reizē ar biedra kartes dzēšanu Roberts Zundagsarī pats bija dzēsts no partijas biedru sarakstiem.

Taču visgrūtāk viņam bija, kad pārliecinājās, ka ap viņa vārdu radusies leģenda: viņam nācās lasītlaikrakstos jūsmas un cieņas pilnus rakstus par varonīgo cīņu augstienē, par ielām, kolhoziem, skolām unpionieru vienībām, kas nosauktas Roberta Zundaga vārdā; savām acīm viņš bija spiests raudzīties gleznasun krūštēla reprodukcijās ilustrētā žurnālā, kas veltītas viņam; viņš nezināja, kur paslēpties no ļaužu

skatieniem, kad viņa rokās nāca mēnešraksts ar poēmu par kapteini Zundagu. Taisnību sakot, nekas turnebija ne pārspīlēts, ne izskaistināts, tieši tā viss bija noticis, un tik maz vajadzēja, lai viss būtu pareizi:Robertam Zundagam tikai vajadzēja krist tajā kaujā. Tagad valdīja meli, un viņš vairs netika vaļā no tiem.

Kad pēc PSKP 20. kongresa Padomju Savienības Augstākās Padomes Prezidijs publicēja vēsturiskodekrētu par bijušajiem karagūstekņiem, pilnīgi izmainot attieksmi pret tiem; kad tiem, kas ievainoti bijakrituši ienaidnieka gūstā un, par spīti visām izciestām mokām, saglabājuši savu uzticību PadomjuDzimtenei, piešķīra valdības apbalvojumus un atdeva visas cilvēciskās tiesības, padomju pilsoņu cieņu,— tad Roberts Zundags atplauka un it kā par jaunu piedzima. Viņš bija dziļi satricināts un reizē bezgalalaimīgs. Lāsts noņemts, kauna zīmogs dzēsts ar lielās partijas taisnīgo roku. Tagad varēja atgriezties dzīvē— savā īstajā cilvēciskajā dzīvē; tagad Voldemārs Raiskums varēja atkal kļūt par Robertu Zundagu, unviņš nebija aptraipījis ne vienu, ne otru no šiem vārdiem. Bet viņš nedarīja to, jo īsi pirms tam bijadabūjis zināt, ka viņa sieva apprecējusies ar citu cilvēku un ka viņiem ir bērns. Ar savu klusēšanu viņšbija ievilcis melos arī citus cilvēkus, un tie nebija vainīgi pie šiem meliem. Ja Astra zinātu, ka viņš irdzīvs, viņa droši vien nebūtu spērusi šo soli, viņai šodien nebūtu jauna ģimene. Un nebūtu leģendas. Būtugrūta likteņa piemeklēts, daudz pārcietis cilvēks, būtu elles tumsai cauri izgājis vienkāršs vīrs, par kurudzejniekiem nenāktu prātā sacerēt dziesmas, bet nebūtu maldu, melu un kauna, kas šodien viņam likanodurt acis līdzcilvēku priekšā un staigāt ar neklusināmu vainas apziņu zemes virsū.

Viņš ilgi cīnījās sevī. Daudzas bezmiega naktis pavadīja mocošās pārdomās, pretrunīgu domu un jūtuplosīts. Ar visu dvēseli Zundags gribēja atgriezties dienas gaismā, būt kopā ar tiem, kas bija tik tuvi viņasirdij, stāvēt līdzās savam vienīgajam dēlam šajā atbildīgajā laikā, kad veidojas jaunekļa personība —topošais jaunais cilvēks. Bet kāda neredzama roka viņu turēja ciet, neļāva spert izšķirošo soli. Sevi pašuviņš bez vilcināšanās būtu varējis mest iekšā nenovēršamo un nepārredzamo pārdzīvojumu mutuļojošādzelmē, kura viņu sagaidītu, ja viņš atgrieztos īstenībā. Bet vai viņš drīkstēja pakļaut visiem tiemtriecieniem un satricinājumiem, dzīves taisnības nežēlīgajai tiesai Astru un Gunāru, kuru vienīgā vainatikai tā, ka viņi bija un ka liktenis viņus saistījis ar Roberta Zundaga sarežģīto likteni? Vai viņš drīkstējatiem nolaupīt atmiņu lepnumu par Robertu Zundagu, kādu tie iedomājās viņu? Vai drīkstēja sagrautleģendu, ko pateicīgā tauta kā pieminekli uzcēlusi Zundagam pārliecībā, ka ar to tiek piepildīta taisnība?

Viņam bija šķitis, ka ilgajos garīgās vientulības gados visas duļķes ir jau nosēdušās un viņa likteņastraume atkal kļuvusi skaidra, dzidra un caurredzama, bet tagad izrādījās, ka nekas nav nosēdies unizkristalizējies, — joprojām apkārt skalojās duļķu pelēcīgais biezums un apmulsušais cilvēks nezināja,kur meklēt pareizo taku šai brīdī, kad viņš nonācis lielajās ceļa jūtīs.

Beidzot viņš nolēma palikt turpat, dzīvot tāpat kā līdz šim ar Voldemāra Raiskuma vārdu unnetraucēt savus piederīgos. Ja kādreiz Astrai vai Gunāram dzīvē rastos nepārvarami sarežģījumi, javiņiem klātos grūti un būtu vajadzīga palīdzība — tad viņš nepaliks vienaldzīga novērotāja lomā unatradīs veidu, kā palīdzēt, bet, kamēr viss ritēs pareizi, viņš neiejauksies.

Zundags turpināja strādāt turpat rūpkombinātā, paplašināja un izveidoja to par vienu novislabākajiem visā republikā. Tai pašā laikā viņš iztālēm vērīgi sekoja visam, kas notika Eglainē,abonēja turienes laikrakstu un kāri tvēra katru vēsti par turienes dzīvi. Republikāniskajās sanāksmēs unapspriedēs, kur Zundagam dažreiz nācās piedalīties, viņš pats meklēja izdevību satikties ar Eglainesrajona pārstāvjiem, izjautāja viņus un kā izsalcis putns uzknābāja sīkās jauno ziņu drupačas, ko tādā kārtāizdevās sadabūt. Viņš uzzināja, ka Astra un Gunārs dzīvo Eglainē, ka Astras jauno vīru sauc — Skudra unka tas vada celtniecības kantori. Arī par Emīlu Skuju un Ainu Lindi viņš kaut ko dabūja zināt vispārīgosvilcienos; bija tā, kā kad caur aizklātu logu vēlu vakarā raudzītos apgaismotā istabā: lāgiem varējapamanīt kādu neskaidru siluetu, nejaušu sakustēšanos, bet saredzēt kaut vienu seju un saklausīt dzīvocilvēku balsis tur aiz loga viņš nespēja. Bet kā viņam gribējās tos redzēt un dzirdēt! Kā viņš ilgojās pēctiem, kādas neprātīgas vēlēšanās viņu pārņēma garajos vakaros, kad viņš pēc darba pārnāca mājās un līdzrītam palika viens. Ja Zundags būtu vājāks cilvēks, viņš laikam mēģinātu savu vientulības smeldzi

apklusināt ar alkohola palīdzību, tomēr viņš to nedarīja ne tāpēc vien, ka pietika spēka atteikties nopudeles, bet galvenokārt tāpēc, ka baidījās vīna skurbulī zaudēt paškontroli, kļūt pļāpīgs un atklātnejaušam galdabiedram savu noslēpumu.

Atkal ritēja gadi, un nekas nemainījās. Neapklusa arī Zundaga ilgas. Un tad viņam lika priekšāpārcelties darbā uz vienu no Vidzemes rajoniem — tieši līdzās Eglainei. Ja viņam būtu piedāvājuši darbupašā Eglainē, viņš atteiktos. Cita lieta bija strādāt kaut kur tuvumā, kur ik dienas nenācās satikties arpazīstamiem cilvēkiem, bet kur pēc patikas varēja viegli nokļūt, uz brīdi pabūt vai tāpat iztālēm vērotnotikumu gaitu.

Viņš nespēja noturēties pretim kārdinājumam un, lai gan prāta apsvērumi diktēja vienu, bet jūtaspavēlēja darīt kaut ko citu, beigās pieņēma šo priekšlikumu.

Un nu viņš bija te. Kas tagad būs? Pirms stundas viņš negaidot bija saticies ar savu dēlu un jauaizvijis dažus sakaru pavedienus. Tie tagad vērpsies tālāk, un tas būs kā sniega kamols, kas veļas lejup pakalna nogāzi, kļūdams aizvien lielāks un neapturamāks, — beigās nepietiks vairs spēka apturēt to un tasvarbūt pat apraks un iznīcinās viņu.

Tepat — pāri upei — bija Astra. Pienāks diena, kad viņi satiksies. Varbūt Astra viņu pazīs no pārisvārdiem, nelīdzēs ne kuplā bārda, ne dziļā rēta pierē, ne ilgajā šķiršanās laikā sakiēslušā dzīves migliņa.Bet, ja tā notiktu, ko tad darīs Astra … un ko darīs viņš pats? Vai viņam pietiks spēka vēl ilgāk dzīvotmelos un noliegt sevi? Un vai citi cilvēki viņam to pieļaus?

Zundags bija atbraucis uz šejieni ciešā apņēmībā neko negrozīt savā dzīvē un ļaut leģendaiturpināties. Vēl šorīt, dodamies pie Irbes uz kolhozu, viņš domāja tāpat. īsā saruna ar dēlu bijasabangojusi visu viņa būtību, jaunā, nesavaldāmā liesmā likusi iedegties tām dabiskajām jūtām, kurascilvēks var uz laiku apspiest un apklusināt, bet kuras pavisam nomākt nav viņa spēkos. Viņam taču bijadēls, un viņš to mīlēja.

Lietus turpināja līt. Zundags bija samircis pavisam slapjš, bet viņš aizmirsa pat notraukt no sejassakrājušos mitrumu un izpurināt lietus lāses no bārdas, un ūdens pilēja aiz apkakles, slīdēja lejup pamuguru un krūtīm. Viņš to nemanīja.

Roberts Zundags bija samulsis.septītā nodaļa 1Astrai Skudrai pirmdien no paša rīta bija nelāga oma. Varbūt vainīgs pie tā bija sliktais laiks —

apmākusies, drūmā pasaule un nemitīgais lietus, kas varēja atmiekšķēt ne vien zemi, bet arī cilvēka jūtīgodvēseli. Taisnību sakot, Astras garastāvoklis bija sabojāts jau sestdien, kad viņu pievīla Eglaines labākāšuvēja: vairākas nedēļas tā šuva un nevarēja uzšūt jauno kleitu; pēdējais termiņš bija nolikts uz sestdienu— un atkal nekā.

— Trešdien katrā ziņā būs gatava, — šuvēja apgalvoja. — Es pastrādāšu ari svētdien. Jūs redzēsiet,kas tas būs par brīnišķīgu tērpu! Eglainē nekas tamlīdzīgs nebūs redzēts. Jūs varēsiet droši rādīties patRīgas jūrmalā .. .

Kleita varbūt tiešām iznāks brīnišķīga (ne par velti paraugs ņemts no ārzemju modes žurnāla, kuruAina Linde viņreiz atveda no Rīgas), bet ko tas līdz, ja vasara paiet un tu vēl nevari parādīt sevi visākošumā. Nākošgad būs citas modes . .. Bet tai pašā laikā rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja sieva, kurareizē ar Astru nodeva pasūtījumu, jau pagājušo svētdien koncertā dižojās ar jauno tērpu, un vakar kaut kaspavisam jauns redzēts arī finansu nodaļas pārziņa otrai pusei. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka šuvējas cenšas, lienno ādas laukā, lai izpatiktu rajona vadošo darbinieku dzīvesbiedrēm, kurām dažos jautājumos rajonadzīvē pieder liela noteikšana. Vai Jānis Skudra nav pietiekami redzams darbinieks? Protams, viņš nav nepirmais, ne otrais virs rajonā, bet pirmajā ducī tik un tā ierindojams un, ja pasaulē nebūtu tik daudznenovīdīgu cilvēku, tad sen jau būtu rajona padomes deputāts. Tas pats tagadējais amats daudziem skauž,nedod naktīs mieru, liek mēles trīt un visādi ērmoties. Bet Skudra? Saimnieciskā ziņā jau viņš ir diezgangudrs, bet viņa sapņi netiecas tālāk par omulīgu sadzīvi ģimenes vidū. Bet viņš varētu kļūt par izcilu

personu, ja viņam būtu trešā daļa no Roberta Zundaga enerģijas, spraiguma un gribasspēka! Roberts pēckara katrā ziņā izvirzītos, kļūtu par republikas mēroga darbinieku, viens otrs no viņa pagrīdes biedriemšodien ir ministrs… Skudra tikai pēc kara iestājās partijā. Dzīvot jau ar viņu var, bet viņam tomēr navvēriena.

Pats par sevi saprotams, ka Astras nelāgo omu pirmais dabūja izbaudīt viņas laulātais draugs, tāpēcSkudra no rīta pasteidzās ātrāk pabrokastot un aiziet darbā. Viņš nerādījās mājās visu dienu — pusdienasiekoda turpat kantorī. Darba bija daudz, un, kā par spīti, Manfrēds Pusruncis, kurš būtu varējis krietniatvieglot sava šefa pienākumu slodzi, todien nemaz neieradās darbā. Skudra nodomāja, ka Manfrēdssaskaņā ar neseno norunu aizbraucis uz kaimiņu rajona rūpkombinātu pie jaunā direktora, tāpēcsamierinājās ar viņa prombūtni un strādāja, cik spēja, pats. Dienas vidū kāds zēns atnesa no Manfrēdazīmīti.

«Dārgais šef! Esmu mazliet savārdzis — ārsti pavēl šo dienu pavadīt gultā. Vakarā aiziešu pie Jumsmājās. Ir daži svarīgi jaunumi, kuru dēļ es tuvākajās dienās nevarēšu aizbraukt pie Raiskuma. Visupastāstīšu, kad tiksimies. Ar sveicienu M. Pusruncis.»

«Atradis laiku, kad slimot…» Skudra īgni nodomāja. «Tu vari pārrauties pušu, bet viņš vārtās pagultu. Tikai priekšnieks — tas nedrīkst slimot, tam jāiztur viss. Kā iziesi no ierindas, tā viss paliksstāvam.»

Apziņa, ka viņš tik neatvietojams, mazliet atviegloja Skudras sirdi, un viņš sasparojās, rīkoja savusdarbiniekus, sazvanījās ar būvkantora celtnieku brigādēm un pamazām pat aizmirsa, ka mājās gaidasapīkusī sieva, kurai šodien pat eņģelis nevarētu izdarīt pa prātam: Astrai tāda nelāga mode — kāsaskābst, tā rūgst no rīta līdz vakaram. Rīt viss būs atkal labi, bet līdz rītam vēl ir viss garais vakars unnakts.

Nospiestā garastāvoklī Skudra pēc darba pārgāja mājās. Drūmās nojautas viņu nebija vīlušas: Astrasdzestrais skatiens, sarauktā piere un cieši sakniebtās lūpas liecināja, ka viņas sliktā oma nedrusciņ navmazinājusies. Ārā visu laiku līņāja — droši vien arī tas ietekmēja sievas noskaņojumu.

Mēģinādams aizsteigties notikumiem priekšā un novirzīt Astras domas sev vēlamā virzienā, Skudrasāka stāstīt par atgadījumiem darbā, par Manfrēda saslimšanu un citām ikdienišķām lietām, bet Astraneklausījās viņā un neatsaucās. Visu dienu visādi izdomājusies, viņa bija savā dzīvē saskatījusi tik daudzslikta un neciešama, ka ilgāk to nemaz nevarēja iekšā paturēt. Ar pūlēm viņa novaldījās, kamēr paēdavakariņas. Agrāk nekā citus vakarus aizvadīja mazo Vizmu gulēt, bet, kad meitene sāka gražoties untiepties, skarbi uzsauca tai: — Netītējies un guli! — Pēc tam pienāca Jāņa Skudras kārta.

— Kāpēc tu nenāci pusdienās? — Astra noprasīja.— Apmeklētāji… neatliekams darbs … — Skudra mēģināja taisnoties. — Kā es varēju pamest

cilvēkus uz veselu stundu …— Bet man bija jāstāv pie plīts, jācep un jāvāra, — Astra šķendējās. — Būtu zinājusi, ka tu

neēdīsi mājās, nemaz netaisītu pusdienas. Mēs ar Vizmu tāpat kaut ko iekostu. Bet vai tad tu par to domā.— Mīļā, tu taču zini…— Es neko nezinu un negribu zināt! — Astra atcirta. — Mājās jāvalda kārtībai. Ja mēs sāksim

dzīvot tā, kā tu vēlies, tad drīz te vairs nebūs nekādas dzīves. Gatavā elle.— Bet Astra! — Skudra klusi, lūdzoši un ar biklu pārmetumu iebilda. — Tāda nieka dēļ nevajag

taisīt nezin ko.— Visa mūsu dzīve ir pilna tādiem niekiem, — Astra turpināja. — Kur vien paskaties, nekas nav

tā, kā vajadzētu.— Kas tad vēl tāds ir?— Ja tu paskatītos uz sevi un salīdzinātu ar citiem cilvēkiem, tad tev tāds jautājums būtu lieks. Citi

vīri prot savu dzīvi iekārtot, kā nākas. Tu viens pats neko nevari.— Piemēram?

— Kā tu domā, vai tas ir pareizi, ka man un manam bērnam — tas ir arī tavs bērns, Jāni Skudra, —visu gadu jā- kvern Eglainē? Citi vīri un tēvi savus piederīgos vasarā aizved uz Rīgas jūrmalu, lai viņipaelpotu svaigu jūras gaisu, izpeldētos, nostiprinātu veselību. Citi rudeņos brauc uz Sočiem un Krimu,tikai mēs tupam šajā piesmakušajā kaktā un nezinām, kāda izskatās pasaule. Vai tu domā, ka Vizmai tāveselība tik laba? Un vai man ārsti sen nav ieteikuši klimata maiņu? Es neesmu ne no dzelzs, ne no koka,bet man jāvar viss. Rocies pa dārzu, baro cūkas, apmazgā un aplāpi vīru, trīsreiz dienā stājies pie karstasplīts. Citiem ir «Moskviči» un «Pobedas», tie atvaļinājuma laikā var braukt uz citām republikām, betmums nav nekā. Un kāpēc tā ir? Kāpēc citi var, bet mēs ne? Tikai tāpēc, ka viņi prot iekārtot savu dzīviun kaut ko no tās redz. Tu viens pats neko neproti un negribi.

— Bet, Astra, tu taču saproti, ka tas, par ko tu runā, prasa naudu… daudz naudas..,. — Skudraierunājās. — Mēs jau arī šo to varētu atļauties, kaut vai to pašu jūrmalu. Mašīna arī mums varētu būt. Bettā māja — tā prasa naudu, no zila gaisa neuzcelsi. Uzcelsim to, tad varēs padomāt ari par Sočiem unvieglo mašīnu.

Tas Astrai bija kā uguns pakulās.— Māja? Ha, ha, ha! Tā, kā tu to cel, vajadzēs desmit gadu, kamēr tiksim iekšā. Citi uzceļ vienā

gadā, bet mēs paliksim veci, iekams tiksim pie savas pajumtes.— Tu zini, cik grūti ar būvmateriāliem …— Priekš kam tev ir Manfrēds?— Manfrēds mums ir daudz palīdzējis. Viņam neko nevar pārmest.— Es arī netaisos viņam kaut ko pārmest. Viņš ir palīdzējis un palīdz, bet viņš ir gatavs palīdzēt

vēl vairāk, tikai tu šķobies un Jodzies, un neproti pieņemt viņa palīdzību. Ja es nebūtu uzstājusies, tadšodien tā ēka vēl nebūtu zem jumta. Tu taču veselu gadu čīkstēji un ņaudēji, kamēr beidzot saņēmies.

Astra uz brītiņu apklusa — salta, atvairīga, piepūtusies kā aizkaitināta kaķe. Un Skudra domāja parto, cik sūrs liktenis ir dažiem paklausīgiem vīriem, kuriem valdonīgas sievas. Viņš saprata, ka Astra irnetaisna, dara viņam pāri ar saviem nepelnītajiem pārmetumiem, bet viņš zināja arī to, ka šis uzbrukums irtikai sliktas omas rezultāts: Astrai sirds pilna kādām errastībām, vajag to izkratīt, atvieglot, daļu savasarūgtinājuma uzvelt otram cilvēkam, bet kam citam to lai uzveltu, ja ne viņam — savam vistuvākajam. Jarunās viņai pretī, viņa iedegsies vēl vairāk un nepiedos pārdrošību ne rīt, ne parīt. Bet, ja pacietīgipanesīšu šo vētru, tā drīz vien norims, atkal uzspīdēs saulīte un mēs kā divi baloži dūdosim jaukā saskaņā.Tomēr sirds dzijumos arī Skudrām uzkrājās rūgtums, jo nekas nav tik nepatīkami kā saņemt nepelnītuspārmetumus un nedrīkstēt aizstāvēt savu taisnību. Ja viņš nebūtu tāds tupēju varonis, par kādu Astra viņušajos astoņos gados izdresējusi, tad daudz kas notiktu savādāk. Uzsistu dūri uz galda, no- zibsnītu ar acīmun noprasītu: «Kurš te ir ģimenes galva? Kurš ir pelnītājs un gādnieks jums visiem? Sieva, atceries savuvietu!»

To izdarītu kāds cits — aktīvāks un cietāks raksturs. Skudrām bija pat domās bail pasapņot partādām lietām. Mīksts un neuzņēmīgs viņš nekur nespēja pretoties Astrai. Viņa to zināja un izmantoja savustāvokli. Tagad pat — viņa to, k.ī mēdz sacīt, dzina vai stāvus zemē iekšā un viņam vajadzēja padoties. JaAstra liks izdarīt pat kaut ko nelāgu, nelikumīgu — viņš to izdarīs. Drusciņ pačīkstēs, pasvārstīsies, betbeigās tomēr darīs, ko viņam liks.

Un Skudra ilgojās: kaut notiktu kaut kas tāds, kas lepnajai Astrai liktu kļūt maziņai un klusai, kaut kasnegaidīts, grūts un ļoti nepatīkams, ar ko viņa nevarētu tikt galā. Tad viņš būtu gandarīts par visāmpārestībām, drusciņ papriecātos, bet pēc tam apžēlotos par likteņa pārmācīto sievieti, ietu viņai talkā unmīlētu vēl vairāk, vēl pa- devīgāk nekā līdz tam.

— Ak, Astra … — Skudra nopūtās. — No manis tu prasi nezin ko, bet citiem neproti likt pildīt patvissvētāko pienākumu pret tevi.

Astra dzestri paskatījās viņā.— Kam? Ja tev ir ko teikt, tad runā.

Tas skanēja kā pavēle un izaicinājums.•— Gunārs nav ne reizi bijis pie mums, kamēr aizbrauca uz kolhozu. Māte viņam bijusi nebijusi. ..

par mani nemaz nerunājot. Tas puika ir kļuvis iedomīgs, pārāk augsti slien degunu gaisā.— Nerunā niekus, — Astra attrauca. — Gunārs ir bijis te, kad mēs aizbraucām uz Rīgu. Katru dienu

viņš nevar skraidīt uz Eglaini. Gan jau atnāks. Tikai tu viņu vēlies redzēt sliktāku, nekā viņš ir. Tev visurrādās melni kaķi.

— Te nu bija, — Skudra iestenējās. — Atkal es tas sliktais.Astra vēlreiz paskatījās Skudrā drūmu, satumsušu skatienu, jau pavēra muti un gribēja atbildēt kaut

ko skarbu un dzēlīgu, bet tai brīdī pie durvīm piezvanīja un viņa aprāvās.— Laikam Manfrēds, cits tas nevar būt, — Skudra sacīja un gāja ielaist atnācēju, nopriecādamies

sevī, ka nepatīkamā saruna vairs nebūs jāturpina.2Uz kreisās uzacs viņš vēl nēsāja plāksteri. Acs vairs nebija tā aizpampuši kā pirmajā dienā, un

zilums jau krietni izbālējis, arī lūpas uzpampums mazinājies, tomēr Manfrēda izskats bija pietiekamineparasts, lai cilvēki, kas viņu tādu vēl nebija redzējuši, tūliņ ievērotu notikušo, pārmaiņu un iedegtos jane tieši līdzjūtībā, tad vismaz ziņkārē.

Pirmā nenocietās Astra.— Manfred, kas tad jums? — viņa iesaucās, ilgi, bez kādām ceremonijām pētīdama Pusrunča seju.

— Vai sa- sitāties?Manfrēds drūmi klusēja, nesteigdamies ar atbildi. Iz- slējies visā augumā, traģiski lepnu izteiksmi

sejā viņš kā pazemots eņģelis stāvēja griestu lampas apgaismotajā lokā, ļaudams šiem cilvēkiem apbrīnotsavu neseno ciešanu pēdas, un likās, it kā pati griestu lampa izveidoja spožu sāpju oreolu ap viņa galvu.Trūka tikai ērkšķu vainaga — un viņš būtu īsts Kristus Golgātā.

— Kāpēc jūs neko nerunājat, Manfred? — Astra jautāja. — Pastāstiet, kā tas notika.Dziļa nopūta izlauzās no Manfrēda krūtīm. Neatbildējis Astrai, viņš ar acīm sameklēja Skudru un

lēnām — tā, it kā tikai ar mokām nāktos izrunāt katru vārdu, — beidzot ierunājās:— Cienījamo šef, man jums jādara zināms, ka no manis neatkarīgu apstākļu dēļ neesmu vēl

izpildījis jūsu uzdevumu … un tuvākajās dienās nevarēšu to izpildīt.Kas tas par uzdevumu? — Skudra jautāja.Man vajadzēja šodien aizbraukt uz rūpkombinātu pie Raiskuma, — Manfrēds paskaidroja. — Tā mēs

norunājām Bet vai es tādā izskatā varu rādīties cilvēkiem? tas ko jūs šodien redzat, nav vēl nekas. Būtujūs mani Nolikuši sestdienas vakarā vai vakar no rīta, droši vien nepazītu… Jums nāksies mani atvainot,un vislabāk būs, ja pie Raiskuma aizbrauksiet pats. Vēl ir jautājums, vai es pēc visa notikušā vispār tevairs palikšu. Man arī ir savs lepnums, sava pašcieņa, un es nevēlos, ka katrs smurgulis to bradā kājām.

Austra samulsusi saskatījās ar vīru. Nesenā saraušanās bija aizmirsta, abus pārņēma raizes. JaManfrēds runāja

par aiziešanu, tad iemeslam vajadzēja būt nopietnam, bet,ja viņš aizies, tad Skudram būs grūti vadīt būvkantori un jauko savrupmājiņu pie upes daudz grūtāk

nāksies pabeigt; tikai tagad, kad pār viņu galvām satumsa varbūtējās šķiršanās draud bads, abi saprata,cik šis cilvēks ir vērtīgs un neatsverams bet to zināja un Manfrēds un iekšķīgi smējās par viņiem, likdamstiem pamocīties neziņā un satrauktos minējumos.

Jūs tik savādi runājat… — Astra ieteicās. — Kāpēc jums jāaiziet? Vai kāds jūs vajā?— Tas ir vairāk nekā vajāšana… — Manfrēds sacīja. — Tā ir diversija, bandīta uzbrukums uz

lielceļa. Šoreiz vēl tikai tā, — bet kas var galvot, ka nākošu reizi mani nenoslepkavo? No tāda cilvēkavisu ko var sagaidīt.

— No kāda cilvēka? — Astra jautāja.193

Manfrēds pagriezās uz viņas pusi un mazliet teatrāli, visu laiku skatīdamies sievietei acīs, pateicatos liktenīgos vārdus, par kuriem bija domājis visu dienu, jau iepriekš tīksmīgi izbaudīdams graujošoietekmi, kādu šie vārdi atstās uz Astru un Skudru:

7 — 1319— No jūsu mīļā dēla, cienītā biedrene Skudra .,.— Gunārs? — Astra iesaucās pārvērstā balsī un abām rokām saķēra galvu. — Gunārs? — viņa

atkārtoja. — Nevar būt! Manfred, jūs jokojat.— Es runāju nopietnāk nekā jebkad. Pēc tādiem notikumiem prāts nenesas uz jokiem.— Hm… — iekrekšķēj as Skudra. Šī lieta viņu sāka interesēt vairāk nekā plāksteris uz Manfrēda

uzacs. Laikam taču pats liktenis ir saklausījis viņa kluso lūgumu un beidzot nāk viņam talkā: ir situsistunda, kad lepnajai Astrai jāpaliek klusai un maziņai. — Apsēdieties, Manfred, kāpēc jūs stāvat kājās,— viņš ierunājās. — Lielāks jau vairs neaugsiet. Un pastāstiet visu pēc kārtas. Mums taču jāzina… mumskaut kas jādara. Es viņu esmu izaudzinājis un nepalikšu vienaldzīgs, kad notiek tādas lietas.

Manfrēds apsēdās. Arī Astra apsēdās un caur pieri ar gaidām, cerībām un lūgumu asaru pilnām acīmraudzījās Manfrēdā. Šai brīdī nebija ne vēsts no valdonīgās Astras, viņa izskatījās nožēlojama, satriektaun pazemota — taisni tāda, kādu Skudra pirms brītiņa bija ilgojies viņu redzēt.

Skudra lēnām staigāja pa istabu, rokas salicis aiz muguras, un gaidīja turpinājumu. Līdzcietība unžēlums pret Astru vēl nebija pamodušies, un tas bija labi —vajag likt viņai pamocīties, izjust savunespēcību dzīves lielā sarežģījuma priekšā, un tikai tad, kad viņu pārņems izmisums, kad viņa aiz kaunavairs nezinās, ko darīt, un būs gatava sabrukt, tad atradīsies kāds cilvēks, kas noslaucīs viņas asaras,sniegs drauga roku un pateiks: «Nomierinies, mīļā, tu neesi viena šajā grūtajā stundā — tev ir uzticamsdraugs, uz kuru tu vari paļauties gan baltās, gan nebaltās dienās.» Tad viņa beidzot sapratīs, kāds zeltacilvēks ir viņas vīrs, un pieķersies tam ar visu sirdi… pēc tam dzīve kļūs daudz labāka nekā līdz šim.

Manfrēds nesteigdamies stāstīja savu veco versiju par Gunāra huligānisko uzbrukumu uz lielceļa —apmēram tāpat, kā pirms divām dienām bija stāstījis Ainai Lindei, tikai vēl šo to piepušķodams klāt, jošajās divās dienās viņam pietika laika notikumu apsvērt no visām pusēm. Gredzens bija pazudis unkabatas grāmatiņa ar naudu tāpat. Izejamais uzvalks saplēsts — ar skubu jāmeklē drēbnieks un jāšuj jaunakārta. Bet kas Manfrēdam atdos priekšējo zobu (to viņš mājas kārtībā vakar bija izrāvis

ar diega un durvju kliņķa palīdzību — zobs jau sen karājās tikai smaganās un drīz būtu izkritis pats)?Viņš sabiezināja krāsas un šausmināja klausītājus ar saviem briesmīgajiem pārdzīvojumiem, kuriemvajadzēja padarīt šos cilvēkus atkarīgus no viņa žēlastības un iedzīt izmisumā, — tad viņi darīs visu, koviņš vēlēsies. Nebūs par sliktu uz būvkantora rēķina vēl pāris reižu aizbraukt līdz Ļeņin- gradai un kaut konopelnīt… noderēs arī naudas prēmija par priekšzīmīgu darbu trešajā gada ceturksnī…

Patiesībā Manfrēds nemaz netaisījās celt lielu troksni. Viņš savās piespiestās vientulības dienās bijapamatīgi pārdomājis Ainas Lindes padomu un atzinis, ka tas nebūt nav lik slikts, kā sākumā likās. Jaincidentu darīs zināmu plašākai sabiedrībai, maz būs to, kas jutīs līdz viņa nelaimei, bet smiesies daudzi.Ainas uzrakstītā izziņa laikam arī slēpa sevī krietnu porciju ironijas — tik daudz Manfrēds no tiem latīņuvārdiem bija izlobījis —, un nekādu lielo kapitālu no tās nevarēs izsist. Tāpēc viņš nemaz nebijaapmeklējis milicijas nodaļas pilnvaroto un nedomāja to darīt arī turpmāk. Bet pārvilkt notikušajam svītrupar vienkāršu paldies viņš arī negribēja — noteikts materiālais un morālais gandarījums bija pilnīginepieciešams, un viņš to panāks. Tad neviens neuzdrošināsies ņirgt; tie, kas kaut ko zināja par notikušo,būs spiesti klusēt paši savās interesēs — tātad pēdējais un izšķirošais vārds piederēs viņam, ManfrēdamPusruncim, un viņš būs tik augstsirdīgs, ka pieliks ar to.

Kad Manfrēds beidza stāstīt, istabā iestājās dziļš klusums. Astra, rūgtās domās iegrimusi, raudzījāsar nedzīvu skatienu grīdā. Skudras sirds vēl nebija atkususi pret sievu, bet viņš arī neuzdrošinājās pirmaisizteikt savas domas, iekams Astra nebija izteikusi savējās. Manfrēdam bija laika diezgan viņusnesteidzināt.

Pauze kļuva tik smaga, ka grūti bija elpot. Beidzot atskanēja Astras balss — tas bija satriektacilvēka nevarīgs čuksts:

— Ko jūs … Manfred … gribat darīt ar mums?7*195Ar mums — viņa teica. Tas bija apliecinājums, ka viņa jutās pilnīgi Manfrēda varā, līdz galam

atkarīga no viņa bardzības vai žēlsirdības. Pat Skudrām likās, ka Astra par daudz zemojas Pusrunčapriekšā, bet viņš vēlreiz noturējās un neteica neko.

— Ko es domāju darīt? — Manfrēds it kā sev pašam jautāja. — Kas cietušām cilvēkam cits atliekko darīt kā meklēt taisnību.

— Jūs iesūdzēsiet Gunāru tiesā? — Astra iešņukstējās. — Padomājiet, mīļo Manfred, pie kā tasnovedīs. Jūs viņam izpostīsiet visu dzīvi. Es viņu neaizstāvu, nē, nē, viņa nodarījums pelna visbargākonosodījumu, un tomēr — vai tas nebūs pārāk smags sods, ja jūs viņam liksiet sēsties uz apsūdzēto sola?Mans vienīgais dēls nonāks cietumā … vai jūs saprotat, ko tas nozīmē mātei?

— Jums vajag saprast arī manas jūtas, — Manfrēds aizrādīja. — Es esmu dzīvs cilvēks, un man irsirds …

— Es zinu, ka jums ir laba sirds. Nenocietiniet to! Gunārs vēl ir pārāk jauns, viņš pats nesaprot, koizdarījis…

— Bet viņam tas jāsaprot, — Skudra iesprauda.— Viņš jau sapratīs arī bez cietuma, — Astra atbildēja pazemīgā tonī. — Visu mūžu atcerēsies

savu kļūdu un nekad to neatkārtos. Nu, esiet augstsirdīgi, Manfred, sakiet, ka jūs to nedarīsiet. Es jūs ļotilūdzu.

Manfrēds likās cīnāmies sevī, un viņa svārstīšanās pamodināja cerības Astras sirdī.— Es pat nezinu, kā to izdarīt, — Manfrēds teica. — Likums ir likums, un taisnībai jātiek

piepildītai.— Mēs jums atlīdzināsim par to saplēsto uzvalku un par visu pārējo, — Astra teica. — Jums nebūs

jācieš zaudējumi.— Tas pats par sevi saprotams, — Manfrēds sacīja.— Bet kas samaksās par manām morālajām ciešanām? Saplēstu uzvalku var salāpīt, — bet kas

salāpīs manu saplosīto dvēseli?*— Smukas lietas! — ierūcās Skudra. — Viens negantnieks saplosa, bet patēva kabatai jāatbild!— Gan jau Gunārs kādreiz tev atlīdzinās, — Astra nopūtās. — Parādā viņš nepaliks. — Tad viņa

atkal pievērsās Manfrēdam: — Nu, ko jūs vēl vēlaties? Runājiet, Manfred! Es esmu gatava visu darīt, koatzīsiet par nepieciešamu un … taisnīgu.

— Gunāram jāatvainojas man! — Manfrēds paziņoja.— Tā ir mana pirmā un galvenā prasība. Ja viņš to nedarīs, tad man nav vajadzīga arī materiālā

atlīdzība… tad viss lai iet caur tiesu.— Pareizi, Manfred! — iesaucās Skudra. — Lai atvainojas un lūdz piedošanu.— Bet kā tad Gunārs to izdarīs? — Astra samulsa.—Manfrēds ar mieru necelt troksni, bet, ja Gunāram likspubliski atvainoties, visi dabūs zināt par notikušo.— Es neprasu publisku atvainošanos, — Manfrēds paskaidroja. — Lai viņš atnāk pie jums un tepat

mājās jūsu klātbūtnē to izdara. Tad neviens, kam nenākas, to nedabūs zināt.— Manfred, jūs tiešām esat brīnišķīgs cilvēks! — Astra aiz prieka apraudājās. — Visu mūžu to

neaizmirsīšu, būšu pateicīga līdz kapa malai.— Tikai jūsu dēļ es to daru… — teica Manfrēds.

Nu Skudra saprata, ka šis notikums draud izbeigties ar sentimentālu idilli, bet tas nebūt nebija viņampa prātam.

— Tā tas nu ir, — viņš ierunājās. — Te nu mēs redzam, pie kā noved pārāk mīksta audzināšana.Maniem vārdiem nekad nav bijis sāls. Tas puika vienmēr ir darījis tā, kā viņam ienāk prātā. Un ko mēsredzam? Šodien viņš jau ir kauslis, huligāns. Kas var galvot — ja šitā ļaus turpināties —, ka ritu mumsnebūs darīšana ar blēdi, krāpnieku un noziedznieku? Bet es to nepieļaušu! Nepieļaušu! Tā tas vairsnedrīkst turpināties! Tam puikam vienreiz jādabū mācība, citādi viņš izlaidīsies vēl vairāk. Rītu piedienas es braukšu uz kolhozu un runāšu ar viņu. Un, ja tad viņš rītvakar nebūs te un nenolūgsies Manfrēdu,tad lai nerādās vairs manās acīs.

— Gunārs darīs to, — Astra čukstēja. — Tu viņam pasaki, ka viņa māte lūdz to darīt, un viņšneatteiksies izpildīt savu pienākumu. Tik daudz es savu dēlu pazīstu.

— Es arī viņu pazīstu, — Skudra saviļņots attrauca. Viņš bija ļoti apmierināts ar notikušo. Astraskaprīzes beidzot salauztas, viņa kādu laiku neuzdrošināsies pīkstēt par automašīnu un Sočiem. Un tagadSkudra varēja ļaut savai sirdij atkust.

Manfrēds arī bija ļoti apmierināts ar iznākumu: viņš savu bija panācis. Pēc visa notikušā vēl ilgāk teuzkavēties nebūtu lietderīgi, tāpēc viņš cēlās augšā un laipni atvadījās no Astras un Skudras.

— Ritu pie viena es aizbraukšu arī pie Raiskuma, — Skudra teica, izlaizdams Manfrēdu pa durvīm.— Jūs pāris dienu vēl palieciet mājās… kamēr zilumi izzudīs un varēs noņemt plāksteri. Gan jau es kautkā iztikšu.

— Pateicos, šef… — Manfrēds čukstēja. — Es arī domāju, ka tas būs vispareizākais.Atgriezies istabā, Skudra nokremšļojās un uzrunāja -sievu, kura joprojām sēdēja nospiesta un

sadrūmusi:— Neņem ļaunā, mīļā Astra, ka es tik skarbi runāju par Gunāru Manfrēda klātbūtnē. To es tīšām

darīju, lai Manfrēds redzētu, cik ļoti mēs esam sadusmojušies uz Gunāru. Tas viņam patika, un tagad mēsvaram būt droši, ka viņš tiešām neko sliktu vairs neuzsāks pret mums.

Tupeļu varonis palika tupeļu varonis.Astra klusēja.3Lietus turpināja līt arī otrdien. Zeme bija atdzērusies veldzes un vairs neņēma pretī lieko mitrumu.

Visas mazās un lielās ieplakas bija ūdens pilnas, grāvji pludoja, visur čaloja duļķainas tērces.Gunārs ar saviem biedriem otro dienu strādāja pie kluba sakopšanas; līdz vakaram viņi gribēja šo

darbu pabeigt, bet rīt — ja laiks nebūs uzlabojies — iet kolhozniekiem talkā uz lauka.Stundu pirms pusdienas pārtraukuma atnāca rēķinvede Kalniņa un aicināja Gunāru uz kčlhoza valdes

māju.— Jums atbraucis ciemiņš — biedrs Skudra no Eglaines, — Kalniņa pavēstīja. mGunāra seja pastiepās garāka un acīs satumsa īgnums. «Nūja — Pusrunča dēļ…» Gunārs nodomāja.

«Kas cits viņu te varēja atvest. Bet lai… lai nāk, kas grib, un lai runā, ko grib, — gan es pratīšu aizstāvētsevi. Reiz tik un tā tas krupis jānorij.»

Viņš uzvilka lietus mēteli un sekoja Kalniņai uz valdes māju.Skudra sēdēja priekšējā istabā, kur strādāja rēķinvede. Tur bija vēl daži cilvēki, tie pīpoja, sūrojās

par slikto laiku un — kā likās — gaidīja kolhoza priekšsēdētāju. Kad Gunārs ienāca, visi paskatījās uzviņa pusi un uz brītiņu apklusa. Skudra kā negribēdams piecēlās un sniedza Gunāram roku. Sadrūmusī sejaun nelaipnais skatiens liecināja, ka sirds viņam līdz malām pilna. Tikai svešo cilvēku klātbūtne likasavaldīties, apspiest dusmas un piedot savai balsij kaut cik mierīgu noskaņu.

— Iegriezos apskatīties, kā tu te dzīvo, — pa ceļam iznāca, — Skudra sacīja. — Bet man navdaudz laika. — Veltīgi izgaidījies, ka Gunārs kaut ko atbildēs, viņš piebilda: — Vajadzētu aprunāties parkādu lietu. Varbūt iziesim laukā?

— Labi, — Gunārs atsaucās. — Aiziesim uz manu istabu. Tur tagad neviena nav. Mēs varēsimmierīgi parunāt.

Mierīgi… Skudras druknais augums noraustījās iekšķīgos smieklos. Ja tu, putniņ, zinātu, kas tevisagaida, tad tev viss miers būtu pagalam. Visu ceļu no Eglaines līdz kolhozam, kratīdamies savā vecajāmotocikletā, viņš bija domājis par šo satikšanos, un tas, ka viņam šodien nācās braukt ar motocikletu unnotašķīties dubļiem, nevis ļaut Manfrēdam sevi aizvizināt pie Raiskuma slēgtā mašīnā (tas būtu tikrespektabli un pilnīgi atbilstu viņa stāvoklim sabiedrībā), nejaukais laiks un sagaidāmā nepatīkamā sarunabija noskaņojuši būvkantora vadītāju ļoti agresīvi. Gunāra šķietamais mierīgums un vienaldzība viņukaitināja, viņam likās, ka tas puika viņu izaicina. «Jo labāk, jo labāk — tad tas tev būs kā sniegs uzgalvas, kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm…» Skudra domāja.

— Tā mēs te dzīvojam… — Gunārs sacīja, ievedis patēvu savā istabā. — Nekāds lepnaisapartaments jau nav, bet iztikt var.

-Skudra likās nedzirdējis Gunāra vārdus, neaicināts apsēdās uz krēsla līdzās logam un nolika naģeniuz palodzes. Brīdi viņš klusēdams skatījās Gunāram sejā, viņa acis sāka zvērot un elpojot sēca krūtis.

— Tad tā tu dzīvo… — beidzot viņš ierunājās. — Tā tu savas mātes dzīvi saldini un pateiciesviņai par labo audzināšanu. Kucēns tāds! — pēkšņi izlauzās skaļš uzbrē- ciens, un Skudras dūre ar sparutriecās pret galdu, gandrīz apgāžot māla vāzīti ar puķēm.

Gunārs sastinga savā vietā un mierīgi raudzījās Skudrām acīs.— Kāpēc jūs kliedzat? — viņš aizrādīja. — Jūs taču zināt, ka es neesmu kurls. Apakšstāvā dzīvo

cilvēki. Bet, ja nu jūs gribat, lai mūsu sarunu noklausās arī tie, kam tā nav domāta, tad dariet, kā zināt.Tikai nevajag aizmirst, ka svešie cilvēki varbūt nemaz nevēlas dzirdēt šo troksni. Varbūt tur lejā guļ kādsslimnieks un viņam vajadzīgs miers.

Irbes māsa Zelma jau trešo dienu gulēja uz gultas ar paaugstinātu temperatūru — Gunāra aizrādījumsnebija bez pamata.

Skudra mazliet aprāvās, bet pilnīgi saņemt sevi rokās tomēr nespēja: savaldīties viņš prata vienīgipret savu sievu; ar citiem cilvēkiem viņš izturējās savādāk — atkarībā no apstākļiem un no šo cilvēkusabiedriskā stāvokļa. Gunārs nebija viens no tiem, kuru priekšā vajadzēja sevi iegrožot. Jaunekļaneatkarīgā izturēšanās jau sen bija kaitinājusi Skudru; nepieļāvība un atvairība gandrīz visos gadījumos,kad patēvs bija mēģinājis viņu tuvināt sev, vienaldzība pret ģimenes kopīgām interesēm, centieniem unpasākumiem Skudrām jau sen likās apvainojoša, tas bija krājies un vairojies gadiem ilgi, un taisni šodienviņš vairs nevarēja to izturēt. Mērs bija pilns. Skudra vairs nespēja un nevēlējās klusēt — tas puikabeidzot jānoliek savā vietā.

— Tu te neņirgājies par mani, — viņš turpināja, mazliet tomēr klusinādams balsi. — Neaizmirsti,kas tevi skolo un ēdina. Manai pacietībai vienreiz var pienākt gals.

— To es vienmēr atceros, — Gunārs atbildēja. — Tāpēc vedu rēķinu par katru kapeiku, ko saņemuno jums, lai kādreiz varētu visu atlīdzināt ar procentiem. Es to uzskatu par aizdevumu, par kuru pie pirmāsiespējas būs jānorēķinās.

— Naudu tu varbūt atlīdzināsi, lai gan ne tāpēc es tev palīdzu, — bet kā tu atlīdzināsi manascilvēciskās jūtas, mīlestību, kuru tev parādu? To ar naudu nevar samaksāt. Bet mēs ar māti neprasām notevis diezin ko, tikai tik daudz, lai tu mazliet rēķinātos ar mums, kaut cik mūs cienītu un bez laika nedzītukapā iekšā.

Gunārs visu laiku bija stāvējis kājās. Tagad viņš paņēma krēslu un apsēdās pa gabaliņu no patēva.— Vai jūs nevarētu runāt drusciņ skaidrāk un konkrētāk? — viņš ierunājās. — Es redzu, ka jums

kaut kas ir uz sirds, bet… domas lasīt es neprotu.— Kāpēc tu uzbruki Manfrēdam? — Skudra jautāja. — Kāpēc piekāvi godīgu cilvēku?— Ak tur tas suns aprakts? — Gunārs nervozi iesmējās. — Pusruncis… Vispirms — es viņam

neuzbruku — viņš uzbruka man, un gribot negribot nācās cīnīties. Ja es izrādījos stiprāks nekā viņš, tad tā

ir viņa vaina, — ja neproti cīnīties, tad nemeklē kašķi. Otrkārt — es nepiekāvu godīgu cilvēku, betpārmācīju nelieti, un tur ir noteikta starpība.

Skudra brītiņu raudzījās Gunāram acīs, tad ierunājās klusi, gandrīz čukstot, it kā pavēstot lielunoslēpumu:

— Saki, Gunār, — vai tu vēlies, lai tevi izslēdz no komjaunatnes un padzen no Lauksaimniecībasakadēmijas? Vai tu gribi, lai tevi iesloga cietumā?

— Nē, to es nevēlos, — Gunārs atbildēja, nepamirkšķinādams acis zem Skudras drūmā skatiena.— To jūs varat man ticēt.

— Bet tas tagad notiks ar tevi, ja Manfrēds tev nepiedos.— Man viņa piedošanas nevajag.— Tu bez tās vairs neiztiksi, puisēn. Tev būs jāsēž aiz restēm.— Vai tad uz to pusi jau iet?— Tas būtu jau noticis, ja tava māte un es nedarītu visu, kas mūsu spēkos, lai to novērstu. Bet mēs

vieni to nevaram izdarīt. Tev pašam kaut kas jādara.— Proti?— Tev jāatvainojas Manfrēdam, jānožēlo savs pārkāpums un jālūdz piedošana no Pusrunča. Ja tu

to nedarīsi — viņš tevi iesūdzēs tiesā.— Atvainoties Pusruncim? — Gunārs aizsvila un strauji piecēlās. — Tas būtu tas pats, kas

iespļaut sev sejā! Nē, nē, to viņš no manis nesagaidīs. Vai jūs tikai tāpēc pie manis atbraucāt?— Tikai tāpēc, — stingri pateica Skudra.— Ļoti žēl, — Gunārs nopūtās. — Tas ir zemē nomests laiks.— Apdomā labi visu. Tavai dzīvei draud katastrofa.— Un lai arī tā būtu — Pusruncis nepiedzīvos, ka es kaut vai ar vienu vārdu atzīšos vainīgs viņa

priekšā. Nu padomājiet… Ja es apzinātos tikai mazmazu drusciņ vainīgs, tad es nevilcinātos ne mirkli unatvainotos Pusruncim visas Eglaines priekšā. Bet es nejūtos vainīgs.

Un es nevēlos melot ne sev, ne sabiedrībai tikai tāpēc, ka kāds nekrietns cilvēks grib triumfēt.— Tev jāpārvar sava patmīlība un jānovērš negods, kāds kritis uz mums visiem, ja tu nonāksi uz

apsūdzēto sola. Tava miesīga māte tevi lūdz to darīt. Ja tu viņu kaut drusciņ mīli un cieni, tad pažēlo tačuviņu.

— Man ļoti žēl, ka esmu sagādājis mātei šos sirdēstus, un tomēr citādi rīkoties nevaru, —Gunārs nospiests atbildēja. — Ar laiku viņa to sapratīs un piedos man. Ari jūs … piedosiet.

— Vai tas ir tavs pēdējais vārds? — Skudra jautāja.— Tā tas ir.Skudra piecēlās un paņēma no palodzes naģeni, nervozi burzīja pirkstos. Viņš bija saniknots līdz

pēdējam.— Es baidos, ka tu sev nestādies priekšā, kādas sekas būs tavai ēzeliskai stūrgalvībai, —

Skudra sacīja. —Visa tava dzīve tagad sagriezīsies otrādi. Tu paliksi pilnīgi viens pasaulē. Nedomā, kapēc visa notikušā es tev vairs palīdzēšu.

— Ar to es rēķinos.— Pieņemsim — lai gan es tam neticu —, ka tevi neizdzīs no akadēmijas. Kā tu pabeigsi

studijas? No kā tu dzīvosi?— No stipendijas.•— Ar stipendiju vien tu neiztiksi. Vēdera tiesai varbūt pietiks, bet tev būs vajadzīgas arī drēbes,

apavi. Kur tu ņemsi līdzekļus tam visam?— Turpat, kur citi man līdzīgie. Pa naktīm preču stacijā izkraušu vagonus — esmu to jau agrāk

darījis.— Un tikai tāpēc, ka tev grūti izrunāt tos pāris vārdus?

— Es nevēlos melot.— To nezinās neviens ziņkārīgais. Tikai tu, Manfrēds, tava māte un es. Atbrauc šovakar pie

mums. Arī Manfrēds būs. Un visu nokārtosim.— Tas nenotiks. Es aizbraukšu kādu citu vakaru… apciemošu māti. Bet, ja tur būs Pusruncis, tad

es savu kāju nesperšu pār jūsu slieksni.— Ja tā, tad labāk nenāc nemaz. Manās mājās tev tad vairs nav ko meklēt.Gunāra nelokāmā spītība satracināja Skudru. Viņš jutās pilnīgi bezspēcīgs šā puiša priekšā.

Visvairāk viņu satrauca tas, ka pat drauds par padzīšanu no mājām un materiālās palīdzības atraušanunespēja ietekmēt Gunāru, — tas bija kaut kas tāds, ko Skudra nespēja saprast; ieradis skatīties uz visu arsavām acīm un no sava ierastā viedok|a, viņš nebija spējīgs aptvert, kā citi cilvēki varēja darīt to, kasviņiem pašiem nāca par sliktu.

Aiz dusmām nejēgdams, ko dara, Skudra pēkšņi pielēca Gunāram klāt, ar kreiso roku sagrāba tāsvārkus pie krūtīm, bet labo atvēza sitienam.

— Smurgulis! — viņš kliedza. — Kucēns tāds! Kaut tevi vajag, ne labināt!Gunārs ar sparīgu kustību pastūma viņu sāņš un atkāpās pāris soļu.— Neaizskariet mani! — viņš teica. — Jums nav tiesību to darīt.— Es tev esmu tēva vietā, un man ir brīv… — Skudra izelsa.— Jūs man esat svešs.— Ja tā, tad tā. Svešiem cilvēkiem manās mājās nav ko meklēt. Tu tur vairs nerādies.— Es tur vairs kāju nesperšu, varat neraizēties.Šņākdams un sēkdams Skudra kāpa lejā pa kāpnēm,sēdās motocikletā un, šķiezdams dub|us uz visām pusēm, aizbrauca uz rūpniecības kombinātu pie

Raiskuma.Gunārs apstājās pie loga un, domās iegrimis, ilgi raudzījās laukā uz pielijušo pagalmu. Visi tilti nu

bija sadedzināti. Nav māju. Nu viņš ir viens … Bet viņam ir biedri, daudz labu biedru, un vientuļamnenāksies būt nekad. Tam, kas šodien notika, agri vai vēlu tik un tā vajadzēja notikt.

Un, kā daudzreiz savas dzīves sarežģītajos brīžos, viņš domās griezās pie sava tēva: «Vai es pareizidarīju? Tēvs, kā tu būtu rīkojies manā vietā?»

Un Gunāram likās, ka no nebūtības krēslaines viņam pretī skan Roberta Zundaga mierīgā balss: «Tudarīji pareizi, manu zēn… Paliec arī turpmāk uzticīgs pats sev. Tu esi jaunas pasaules cēlājs — tunedrīksti melot.» ,

Kad vēlāk biedri Gunāram jautāja, kāpēc viņš tik nerunīgs un drūms — varbūt patēvs atvedis sliktasziņas no mājām? — viņš novērsās, atmeta ar roku un palika atbildi parādā.

Rūpniecības kombināta darbvede Vallija Zirnīte — Zun- daga kolhoza zootehniķa radiniece —noskurinājās, kad istabā ienāca šis salgušais, druknais vīrs. Viņa stulmu zābaki un brezenta lietus mētelisbija nošķiesti dubļiem, no tumšzilās naģenes pilēja netīrs, pelēcīgi brūns mitrums, slapjā seja šur un turbija notašķīta māliem. Kamēr tas pie durvīm nopurināja samirkušo cepuri un notrauca lieko mitrumu nodrēbēm, Vallija ar neslēptu ziņkāri noraudzījās svešajā vīrietī. Meičas spilgti krāsotā mute saviebāsnicīgā vaibstā, skaistā seja pauda ironiju un nepatiku.

«Kā tāds ļumpuris…» viņa nodomāja. «Nevarēja lievenī aptīrīties — pielāčo istabu.»Jānim Skudrām bija vienalga, ko šī jaunā, gražīgā sieviete par viņu domā. Viņš pats atradās pilnīgi

savu satraukto domu varā: pusstundas laikā, kamēr no kolhoza atbrauca līdz šejienei, nebija paspējis sevinomierināt, un niknums par Gunāra izaicinošo izturēšanos tikai tā īsti sāka iedegties tad, kad vientuļāspārdomās visu bija apcerējis līdz galam. Dziestošs ugunskurs sāk spožāk uzliesmot, kad to uzurda unuzpurina, pat apdzisušas ogles sāk par jaunu gailēt. Skudra saprata, ka daudz kas ir palaists garāmneizmantots. Ja attiecīgā brīdī būtu darījis tā un tā, pateicis to un to, tad zeņķim būtu mute ciet un nāktosdziedāt citā meldiņā. Tagad iznāca, ka pēdējais vārds piederēja Gunāram, — tas briesmīgi krimta

Skudras pašapziņu, neļāva atgūt sirdsmieru. Vārdu sakot — viņš bija ļoti neapmierināts ar sevi un visupasauli.

— Kas jums, biedri? — Vallija uzrunāja atnācēju, kad tas beidza sakārtot savu apģērbu.— Vai biedrs Raiskums ir? — Skudra atbildēja ar pretjautājumu.Vallija koķeti sagrozījās uz krēsla, nolieca moderni sacirloto galvu mazliet uz sāniem un raudzījās

Skudrā no apakšas uz augšu. Kāds tūļīgs tēvainis …— Biedrs Raiskums ir te, bet viņš strādā, — darbvede sacīja, aplūkodama savus spilgti nokrāsotos

nagus.— Es varu pagaidīt, — Skudra teica un apskatījās, kur varētu apsēsties. Pamanījis istabas kaktā

drēbju pakaramo, viņš novilka lietus mēteli un pakāra uz vadža, pie viena atbrīvojās arī no mitrāsnaģenes.

Iezvanījās telefons. Vallija pacēla klausuli, brītiņu sarunājās lakoniskiem vārdiem: — Jā… nē…labi… es pateikšu … sveiki… — tad iesmējās, nolika klausuli un atkal paskatījās Skudrā, kurš jau bijapaguvis apsēsties uz krēsla un pieņemt to pacietīgo, garlaicīgo izskatu, kāds raksturīgs cilvēkam, kuršsagatavojies uz ilgu gaidīšanu. Tādas sejas bieži var redzēt dzelzceļa staciju uzgaidāmās zālēs un dažādupriekšnieku pieņemšanas telpās. Vallijai Zirnītei tas bija pazīstams skats.

* Viņa zināja, ka Raiskums nekavējoties būtu pieņēmis apmeklētāju, bet saprata arī to, ka jāizturpauze, jāliek apmeklētājam saprast, ka viņš atrodas tādā vietā, kur visi ir ļoti aizņemti un nevar dancotpēc viņa vēlēšanās, — to Vallijai bija iemācījis agrākais rūpkombināta direktors Vilciņš, kura gars vēlmājoja šajās telpās, lai gan miesa jau atradās citā vietā un Vilciņa tagadējo stāvokli, juridiskā valodārunājot, apzīmēja ar vārdiem «iepriekšējais ieslodzījums».

Kad, pēc Vallijas domām, pieklājības pauze bija izturēta, viņa beidzot piecēlās, sagrābstīja uz galdakaut kādus papīrus un pagājās uz durvju pusi, uz kurām atradās plāksnīte ar uzrakstu «Direktors». Pusceļākaut ko it kā atcerējās, paskatījās apmeklētājā un jautāja:

— Kā jūs pieteikt?— Skudra… būvkantora vadītājs no Eglaines, — skanēja diezgan nelaipna atbilde.Apaļos gurnus koķeti grozīdama, Vallija izgāja cauri istabai un ar visiem papīriem nozuda direktora

kabinetā. Viņa atgriezās drīz, šoreiz bez papīriem, piegāja pie sava rakstāmgalda un brītiņu kaut ko it kākārtoja, it kā meklēja un beidzot — nesakārtojusi un nesameklējusi — izklaidīgi pamāja Skudrām.

— Lūdzu, ejiet iekšā! Biedrs Raiskums jūs gaida.Skudra sēkdams piecēlās, saslēja augumu iespējami cienīgākā un pašapzinīgākā stājā un nesteidzīgā

gaitā —kā pieklājas redzamam darbiniekam, kurš zina savu vērtību, — devās uz direktora kabinetu.Viņam pretī raudzījās nopietna, bārdaina *leja. Zundaga skatiens bija ciešs un pētījošs. Pelēkās acis

kāvērtējot slīdēja pa visu Skudras augumu no augšas uz leju un atkal atpakaļ, tad apstājās un ar

jautājumu raudzījās atnācēja tuklajā sejā. Zundags piecēlās un panācās pāris soļu Skudrām pretī.— Voldemārs Raiskums… — viņš nosauca savu vārdu un sniedza roku.— Jānis Skudra, — atsaucās apmeklētājs. — Ļoti priecājos iepazīties ar jums, biedri direktor.— Sēdiet, lūdzu… — Zundags pamāja uz krēsla pusi. Tad atgriezās agrākajā vietā aiz

rakstāmgalda un, uzgaidījis, kamēr Skudra apsēžas, apsēdās arī pats.Brīdi valdīja klusums. Zundaga seja visu laiku palika nopietna, atturīga, viņš pat nemēģināja

pasmaidīt un izrādīt savam apmeklētājam kādu no tām sīkajām laipnībām, kādas cilvēki pieklājības dēļparāda cits citam līdzīgos gadījumos. Reizēm atklāti, reizēm paslepus viņš visu laiku it kā pētīja unvērtēja Skudru. Tas sajuta šos skatienus, un nezin kāpēc viņam kļuva neomulīgi: viņš jutās tā, it kā viņamacu priekšā turētu spoguli un nāktos piespiedu kārtā raudzīties pašam savā pazīstamajā attēlā.

«Tad tāds tu esi — Astras jaunais vīrs…» domāja Zundags.«Ak tad tāds ir tas kombināta jaunais direktors…» domāja Skudra. «Laikam viens no tiem burta

kalpiem, formālistiem — vai citādi tevi sūtītu Vilciņa vietā.»— Ar ko varu jums pakalpot? — Zundags beidzot pārtrauca klusēšanu.Skudra nokremšļojās un sataisīja laipnu seju.— Taisnību sakot, man šoreiz nekādas konkrētas vajadzības nav, biedri Raiskum, — viņš

ierunājās. — Atbraucu iepazīties ar jauno direktoru… Tā sakot, pieklājības vizītē. Pēc sava darbarakstura mums abiem ne vienreiz vien nāksies saskarties.

Zundags piekrizdams pamāja ar galvu.— Tādās lietās personīgais kontakts spēlē noteiktu lomu, — turpināja Skudra. — Ja uzņēmumu

vadītāji viens otru nepazīst, tad viņu attiecības var izveidoties tīri oficiālas, un tur ir tikai viens solis līdzbirokrātismam, bet birokrātisms ir katras dzīvas lietas nāve. Vai nav taisnība, biedri Raiskum?

— Piekrītu, biedri Skudra, — atsaucās Zundags. Bet viņš neatbildeja Skudras familiarajamsmaidam. — Birokrātisms ir nezāle, un, ja tas stājas principialitātes vietā, tad nekas labs nevar iznākt.Tas labi, ka atbraucāt iepazīties. Es jums pateicos par šo uzmanību.

— Bez kontaktiem nevar strādāt, — Skudra turpināja. — Papīrs ir tikai papīrs un telefona zvanstikai skaņa, ja tu nezini, kāds cilvēks slēpjas aiz tā papīra un aiz tās skaņas. Kad es sāku strādāt un kadman pirmo reizi vajadzēja pa telefonu piezvanīt ministram, es veselu stundu nevarēju saņemt dūšu unpacelt klausuli. Bet vēlāk, kad pāris reižu biju runājies ar viņu personīgi — vienreiz pat pie tējas glāzes—, tā lieta kjuva pavisam vienkārša. Vai jums nekad nav gadījies kaut kas tamlīdzīgs?

— Pagaidām ne, — Zundags atbildēja. — Bet es jūs saprotu. Ja cilvēku nepazīsti, tad nekad nevariparedzēt, ko viņš jautās, kā reaģēs uz taviem vārdiem un ko viņš vispār var gribēt. Pēc manām domām, irtikai viens veids, kā nodrošināt sevi pret negaidītiem pārsteigumiem… un pat no visaugstākāspriekšniecības puses.

— Interesanti, kāds tas būtu?— Krietni un godīgi strādāt. Veci ļaudis mēdz teikt: kam sirds tīra, tas grēka nebaidās.— Tas ir pareizi, biedri Raiskum, — Skudra steidzās piekrist. — Bet dažreiz iznāk tā, ka cilvēks

cenšas darīt to labāko un tomēr noiet šķībi. No kļūdām mēs neviens neesam pasargāti. Kā mēdz teikt —nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.

— Bet vai jums kādreiz tas ir gadījies? — Zundags atkal paskatījās Skudra',ar to ciešo, pētījošoskatienu, no kā viņam kļuva neomulīgi.

— Pagaidām ne, — Skudra atbildēja.— Tad jau viss ir kārtībā.«Viņš laikam mani tausta…» Skudra nodomāja. «Taisni kā tāds kadru inspektors. Taču laikam no

tiem sausiņiem vien būs. No viņa jāuzmanās.»Viņš ievirzīja sarunu citā gultnē.— Vai jūs jau pārcēlāties ar visu iedzīvi uz šejieni?— Jā, biedri Skudra, — Zundags teica. — Pavisam.— Tātad arī ģimene ir jau te?— Man ģimenes nav. Esmu pilnīgi viens… kā pirksts.— Nekad neesat bijuši precējušies?— Mana ģimene izputēja karā.— Tā daudziem ir noticis. Karš paliek karš.— Bet jūs, biedri Skudra?— Es apprecējos pēc kara.— Laimīgi?— Nevaru žēloties. Ar sievu satieku labi. Mums ir vienādas intereses. Bērni ari mums ir. Vai jums

nebija bērnu?— Man viņu vairs nav… — Zundags nopūtās.

Nopūtās ari Skudra.— Ir jau labi, ja cilvēkiem ir bērni, — viņš sacīja. — Viņi ienes dzīvē siltumu un prieku, modina

cerības. Bet dažreiz prieka vietā nākas piedzīvot tikai raizes un sirdēstus. Tu viņam dari labu, bet viņš tevatmaksā ar sūru nepateicību. Visgrūtāk ir tad, ja nākas audzināt svešu bērnu. It kā skaities tēvs un it kāneesi nekas. Jūties kā svešinieks un nezini, ko iesākt.

Zundags ar vaicājumu paskatījās Skudrā. Sajutis līdzdalību un īstu interesi, Skudra saprata, ka šistemats var atkausēt sarunas biedra akmeņaino atturību un pārmest saprašanās laipu no vienas sirds uz otru.

— Man ir padēls, — viņš iesāka. — Jau astoņus gadus es viņu audzinu. Cenšos būt viņam tēvavietā, daru, ko vien varu, lai mēs būtu draugi. Bet viss atbirst kā zirņi no sienas. Viņš izturas pret mani kābuks. Stūrgalvīgs un nesavaldīgs līdz idiotismam. Uz maniem aizrādījumiem negriež vērību. Kamēr bijamazs, tikmēr vēl varēja kaut kā iztikt, bet — kā mēdz sacīt — aug buciņš, aug radziņi … Nu viņš ir jaupilngadīgs un mācās Lauksaimniecības akadēmijā…

—' Slikti mācās? — Zundags negaidot iejautājās.— Nē, to nevar teikt. Galva viņam ir laba, un par sekmēm nevar žēloties. Bet raksturs… Ļaudis

runā, ka viņa tēvs esot bijis tāds pat karstgalvis un nesavaldīgs. Ābols no ābeles jau tālu nekrīt. Man irviens cilvēks… Pus- runcis. Labs darbinieks. Pirms dažām dienām mans padēls viņu ne no šā, ne no tāpiekāvis, un tagad draud tiesas darbi.

— Ne no šā, ne no tā? — Zundags brīnījās. — Varbūt viņiem bija kāds konflikts? r— Kas šim var būt par konfliktu ar Pusrunci! — Skudra īgni atmeta ar roku. — Viņi viens otru

pavisam maz pazīst, tikai pāris reižu vaigā redzējušies. Ne šiem kas, ko dalīt, ne ar augumiem jāmērās.Bet Pusrunci viņš piekāvis tā, ka cilvēks tagad nevar iziet darbā. Pirms stundas es ar viņu runāju —gribēju piedabūt, lai atvainojas Pus- runcim. Tas ir ar mieru piedot un nesūdzēt tiesā. Bet Gunārs kā āzis— nē un nē. Lai slēdzot laukā no komjaunatnes un akadēmijas — šis sevi par vainīgu neatzīstot unPusrunča priekšā neiešot zemoties. Nu sakiet, biedri Raiskum, — ko jūs būtu darījuši tādā gadījumā?

— Bet māte? Ko māte par to saka? — Zundaga balss iedrebējās.— Māte taisni lūdz, lai viņš atvainojas un izlūdzas piedošanu no Pusrunča.— Un viņš atsakās paklausīt pat mātes lūgumam?— Kategoriski.— Tad tas ir ļoti sarežģīts gadījums, — Zundags teica un izklaidīgi raudzījās logā, it kā aizmirsis

Jāņa Skudras klātbūtni. — Sarežģīts gadījums…— Tā tiem precētiem ļaudīm dažreiz klājas, — Skudra nopūtās. — Kam pašiem nav bērnu, tie mūs

tiesā, pārmet nepareizu audzināšanu, bet, ja pašiem būtu jāizaudzina tāds stūrabuks, tad nezin kā iznāktu.Piedodiet, biedri Raiskum, ka es jums par tādām lietām stāstu. Jūs saprotat — sirds pārāk pilna.

— Es jūs saprotu… — atbildēja Zundags.— Kas zīmējas uz saimnieciskiem jautājumiem, tad es par tiem šodien nemaz negribētu runāt.

Esmu pārāk satraukts — tas notikums man nedod mieru. Ja jūs atļautu, es atsūtītu pēc dažām dienām savudarbinieku… Pusrunci. Viņš kārto visas sagādes lietas. Mums būs vajadzīga rūpkombināta palīdzība dažumateriālu izgatavošanā. Līdz šim mēs visu pasūtījām te. No savas puses mūsu būvkantoris izdarīja dažuspakalpojumus arī kombinātam.

— Kā jūs teicāt — Pusruncis? — Zundags jautāja.•— Tā viņu sauc, — Skudra apstiprināja. — Lielisks darbinieks.— Lai viņš atbrauc pie manis. Es apskatīšos, ko te var un ko nevar darīt.— Pateicos, biedri Raiskum. Gadījumā ja jums vajadzētu izremontēt dzīvokli — droši vien agrākie

iemītnieki to būs pamatīgi nodzīvojuši —, mani krāsotāji to izdarītu ātri un labi. Par cenu mums nenāksiesstrīdēties.

Skudra piecēlās un sniedza Zundagam roku pāri rakstāmgaldam.— Uz redzēšanos, biedri Raiskum! Tātad iepazinušies mēs nu esam.

— Uz redzēšanos, biedri Skudra!— Ja jums gadīsies būt Eglainē, es ceru, ka jūs iegrie- zīsieties arī pie manis mājās. Mēs ar sievu

būsim priecīgi katrā laikā jūs redzēt pie sevis.— Pateicos… — Zundags teica. Viņš nepainteresējās par Skudras dzīvokļa adresi un neapsolīja

apciemot, bet Skudra domāja, ka tas pats par sevi saprotams.Izlaidis Skudru pa durvīm, Zundags atgriezās pie rakstāmgalda un apsēdās uz galda malas. Viņa sirdī

plosījās vētra.Šis cilvēks, kurš nupat bija sēdējis te, šajā istabā… Sīkais, lišķīgais blēdītis. «Mūsu būvkantoris

izdarīja pakalpojumus arī kombinātam. Gadījumā ja jums vajadzētu izremontēt dzīvokli… par cenu mumsnenāksies strīdēties …» Un tāds cilvēks tagad ir Gunāram tēva vietā! Šis cilvēks taču nemīl manu dēlu,Gunārs viņam ir nasta. Ko labu viņš tam var sniegt?

«Tu nedrīksti palikt nomaļus, Robert Zundag. Tev jāiet savam dēlam palīgā. Vienalga, kā, — bet tevkaut kas jādara. Lai tevi sauc kā saukdami, tu esi tu — sava dēla tēvs, un tavs pienākums viņam palīdzētgrūtajā brīdī, kad varbūt izšķiras viss viņa liktenis. Bet kā tu to izdarīsi? Vai Gunārs uzticēsies svešamcilvēkam un gribēs pieņemt palīdzību no tā rokām? Ja viņš to nevēlēsies pieņemt, tad tev cits neatlikskā… atklāt sevi, darīt galu leģendai un pakļaut sevi briesmīgajai vētrai, kura tad nenovēršami trauks pāritavai galvai un visu dzīvi savandīs līdz pašiem pamatiem. Vai tu esi gatavs tam?»

To viņš nezināja. Viņš zināja tikai to, ka pasīvais stāvoklis jāizbeidz un tūliņ jāsāk kaut ko darīt, laiar savu iejaukšanos ietekmētu pašu dzīvi.

«Pie pirmās izdevības man jāaizbrauc uz kolhozu un jāsatiekas ar Gunāru. Jāatrod tikai kāds ieganstsapciemojumam.»

To nolēmis, viņš mazliet nomierinājās un atgriezās pie pārtrauktā darba.astotā nodaļa 1Trīs dienas pūtis un plosījies, rietumu vējš beidzot norima. Mākoņu drūzmas paklīda, dzidrās

debesis atkal kā zils jumols jumās pāri pasaulei un, it kā steigdamās atgūt nokavēto, saule izšķērdīgidāvināja savu siltumu zemei un cilvēkiem. Karstums sakāpa līdz trīsdesmit grādiem.

Zundaga kolhozā sāka pļaut sienu. No rīta līdz vēlam vakaram kā skudras rosījās visa plašāzundadziešu saime un kopā ar to mazā studentu — praktikantu grupa.

Krustmātes Zelmas slimības laikā Laimai bija nācies kopt slimnieci un uz dažām dienām atrauties nosaviem biedriem. Tagad Zelma jutās labāk un varēja pati gādāt par mājas soli, un Laima tūliņ atgriezāspie pārējiem. Sajās dienās viņa tikpat kā nebija dabūjusi parunāties ar Gunāru, bet puiša nomāktaisizskats un drūmā atturība lika domāt, ka viņš kaut ko smagi pārdzīvo un viņam vajadzīgs draudzīgsatbalsts. Ērika pēc tā notikuma parkā lipa Gunāram klāt, laikā un nelaikā grozījās viņa tuvumā, visādiizrādīja savu labvēlību, bet Gunārs likās to neredzam un nesaprotam un izturējās pret viņu tikpat noslēgtiun atturīgi kā pret pārējiem. Sevišķi drūms viņš kļuva pēc satikšanās ar patēvu — Laima to tūliņ ievēroja.

«Tā laikam bija smaga saruna,» Laima nodomāja. «Varbūt mājās kaut kas slikts noticis. Bet kāpēcGunārs klusē? Vai tā viņam ir vieglāk nest sirdi grūto ziņu? Kas ar viņu notiek?»

Tādus un līdzīgus jautājumus viņa sev uzstādīja simtiem reižu, bet atbildes vietā nācās pietikt arminējumiem un jauniem, vēl grūtākiem jautājumiem.

«Man jārauga izrunāties ar Gunāru,» Laima nolēma. «Ja viņš ir draugs, tad neņems ļaunā unneuzskatīs to par uzbāzību. Bet, ja es viņam esmu tikpat sveša kā daudzi citi, tad… tad tas būs sāpīgi, patnetaisni, taču arī to ir vērts zināt, jo, nezinādama to, es varu negribot viņu apgrūtināt vēl vairāk ar savu …draudzību.»

Laimai ilgi neradās izdevība parunāties ar Gunāru. Darba laikā katrs bija aizņemts ar saviempienākumiem, bet īsajos atelpas brīžos, kad vīrieši sapīpoja, Gunāram un Laimai apkārt vienmēr bijadaudz citu cilvēku. Todien viņi novāca sienu kolhoza centra tuvumā — līdz mājām bija tikai dažu minūšugājiens. Piemērota izdevība radās tikai ap launaga laiku. Viss līdzpaņemtais dzeramais ūdens bija

izdzerts, bet saule karsēja tikpat nežēlīgi kā dienas vidū, un veltīgi puiši un meičas apcilāja tukšāspudeles un kannas.

— Tā mēs līdz vakaram neizturēsim, — nogaudās Ērika. •— Es noslāpšu kā kazrags uz sauszemes.Kārtējā sapīpošanas laikā Laima savāca tukšos dzērienu traukus un gribēja viena pati doties uz

mājām pēc ūdens.— Labāk atpūties tepat, — Gunārs ieteicās. — Es atnesīšu dzeramo.— Es gribēju pie viena paraudzīt, kā krustmāte Zelma jūtas, — Laima atbildēja. — Varbūt viņai

kaut kas jāpalīdz …— Tad iesim abi. Kamēr tu apraudzīsi krustmāti, es sagādāšu ūdeni.— Var arī tā …Un, kamēr pārējie nolikās ēnā un atpūtās, viņi devās uz kolhoza centru. Turpceļā viņi apmainījās

tikai dažiem nenozīmīgiem vārdiem. Mājās, kamēr Laima aprunājās ar krustmāti un pārliecinājās, ka tainekas nekait, Gunārs piepildīja traukus ar ūdeni un uzgaidīja viņu. Viņi sadalīja nesamos — to bija pilnasrokas — un devās atpakaļ uz pļavu. Apzinādamās, ka laika 'sarunai ir maz, Laima nekavējās to iesākt.

— Gunār, kad tu brauksi apciemot savu māti? — viņa apjautājās. — Tev taču jārunā ar viņu… tusolījies to darīt.

Gunārs sarauca pieri un ciešāk saknieba lūpas, it kā viņam kas sāpētu.— Es nezinu… — pēc mazas pauzes viņš atsaucās. — Nezinu, vai man vispār vērts to darīt.

Toreiz, kad mēs par to runājām, bija citāds stāvoklis… tagad daudz kas mainījies… Es tiešām nezinu.— Kas tad ir mainījies, Gunār?■— Man vairs nav tā, ko cilvēki sauc par savām mājām.— Es nesaprotu …Viņi apstājās un nolika smagākos nesamos zemē. Laima pārsteigta, ar dziļu neizpratni raudzījās

Gunārā — viņš izskatījās satraukts un nervozi kodīja lūpas.— Kā tas tā uzreiz varēja notikt? — Laima jautāja.— Tā iznāca, — Gunārs teica. — Un var būt, ka tā ir labāk. Varbūt arī ne. Es nezinu. Atceries

— todien, kad mans patēvs bija te …— Atceros. Un tad?— Šķiroties viņš man aizliedza kāpt pār savas mājas slieksni.— Bet kāpēc?— Tāpēc, ka es alsacījos melot, tāpēc, ka atteicos atzīt sevi par vainīgu Manfrēda Pusrunča

priekšā un izlūgties no viņa piedošanu.— Un tikai tādēļ tavs patēvs bija ieradies te?— Tikai tādēļ.— Bet tu taču neesi vainīgs.— Paldies, Laima! Man prieks, ka tu tā domā. Viņi domā savādāk. Pusruncis ir piepūtis pilnu

Eglaini — vismaz manus mājniekus — ar saviem nostāstiem par to ķīviņu parkā. Esmu pataisīts par īsturazbainieku ļaužu acīs.

— Tev vajadzēja izstāstīt patēvam visu, itin visu, kā īstenībā bija.— Tam cilvēkam nebija vērts stāstīt, — Gunārs nopūtās. — Viņš man tik un tā neticētu. Tev

jāsaprot, Laima, — šis cilvēks mani necieš. Kā lai es tādam visu stāstu? Un tagad…— Tagad …— Nav izslēgts, ka man būs jāstājas tiesas priekšā. Ja es neatvainošos un nenolūgšos Pusrunci,

viņš mani iesūdzēs tiesā.— Nu lai viņš iesūdz! — Laima iesaucās. Gunāru pārsteidza viņas pēkšņais spraigums un acīm

redzamais optimisms. — Ja viņam galva sajukusi un nav bail no likuma — lai sūdz, cik patīkas. Tev tačunekas nevar notikt.

— Nevar zināt, Laima. Varbūt viens otrs no maniem sitieniem ir bijis mazliet par stipru. Es jaunezinu, kādā stāvoklī atrodas Pusruncis.

— Ne jau tas ir pats galvenais, kā beidzās tas kautiņš. Galvenais ir tas, kāpēc tas sākās un kā tassākās. Pusruncis taču pirmais uzbruka tev. Un kāpēc uzbruka? Tāpēc, ka tu neļāvi viņam nodarīt pārestībuĒrikai.

Laima nosarka pie šiem vārdiem.— Ja ari tā, tad — kas man ticēs? — Gunārs šaubījās.— Ja tavam patēvam ir aizspriedums pret tevi un viņš nevēlas tev ticēt, tad citiem cilvēkiem taču

tāda aizsprieduma nav, — Laima turpināja. — Viņiem nāksies ticēt. Tu nebiji viens. Tur bija Ērika … turbiju es.

— Tu … tu būtu ar mieru nākt par liecinieci? Tev patiktu, ka tevi vazātu pa tiesām un mietpilsoņizelētu tavu vārdu savās netīrajās mutēs? Ja tu gribi zināt, tad varu atzīties, ka es par to jau biju domājis…tūliņ pēc sarunas ar patēvu.

— Nu — un? — Laima satraukti pasmaidīja.— Lai gan Ērikai nekas ļauns nenotika, pats tas notikums ir pārāk neglīts un netīrs… — Gunārs

sacīja. — Nevienai meičai nevar būt patīkami, ja viņu iejauc līdzīgā jezgā. Par tādām lietām negribas patrunāt, kur nu vēl sīki, ar visu juridisko precizitāti, analizēt un notēlot. Tāpēc es nolēmu neatsaukties uzlieciniekiem un neievilkt Ēriku un tevi šajā riebīgajā strīdā.

Laima paskatījās viņam acīs ar ilgu, sirsnīgu un reizē pārmetuma pilnu skatienu.— Vai tiešām tu domā, ka pienākums man atļautu klusēt? Vai tu domā, ka kauns par notikušo ļautu

arī Ērikai mierīgi noskatīties, kā tev nodara pārestību? Pārāk slikti, Gunār, tu domā par mums. Tāpēc tevitiešām vajadzētu nopērt — tu to esi pelnījis. Un tagad apsolies man — ja aizies tik tālu, tu neklusēsi unaicināsi palīgā mani un Ēriku.

— Atļauj man par to mazliet padomāt, — Gunārs it kā vēl svārstījās.— Tur nav ko domāt. — Laima enerģiski papurināja galvu. — Saki tūliņ — jā vai nē?Gunārs saņēma viņas roku savējā un cieši paspieda.Pēc tam viņi pacēla zemē noliktos dzēriena traukus un steidzās ātrāk nokļūt pie saviem biedriem. Tie

viņus gaidīja ar nepacietību un tūliņ sakrita apkārt pudelēm un kannām. Drīz atkal sākās darbs.Stundu vēlāk no kolhoza centra atnāca brigadieris Juris Poga un pateica Gunāram, ka valdes mājā

viņu gaidot partijas rajona komitejas sekretārs biedrs Skuja.— Ej tūliņ, Gunār, priekšniecībai nevar likt gaidīt, — viņš piezīmēja ar labsirdīgu smaidu. —

Biedrs Skuja gan ir lāga vīrs, bet ko var zināt…Gunārs saskatījās ar Laimu.— Droši vien par to pašu …— Es ari domāju, ka viņš tikai tāpēc grib satikt tevi, — Laima atsaucās. — Ej droši un izstāsti

visu… tā, kā mēs norunājām.Gunārs apģērba darba blūzi un devās uz kolhoza valdes māju.«Cik labi, ka mums beidzot izdevās izrunāties par visu,» domāja Laima, noraudzīdamās viņam paka|.

«Citādi viņš atkal izdarītu kādu kjūdu. Tagad Gunārs vairs neklusēs un viss būs kārtībā. Viss būs labi…»2Emīls Skuja viņu sagaidīja kolhoza priekšsēdētāja darba istabā. Kad Gunārs ienāca, Aleksandrs

Irbe, kurš līdz tam bija stāstījis rajona komitejas sekretāram par nākamās kolhoza partijas sapulces dienaskārtību, pēkšņi atģi- dās, ka arī pirmorganizācijas sekretāram Volkovam kaut kas apspriežams ar biedruSkuju.

— Viņam tepat kaut kur tuvumā jābūt, — Irbe teica. — Kamēr jūs aprunāsieties, es sameklēšuVolkovu.

Visi saprata, ka tas ir tikai iegansts, lai varētu atstāt Skuju un Gunāru divatā. Irbe izgāja no istabas un

turpat, vienā no blakustelpām, atrada Volkovu, kurš jau zināja par rajona komitejas sekretāra ierašanos(pagalmā taču stāvēja Skujas gaziks, kuru pazina viss rajons) un kārtoja savas piezīmes nākamajai sarunaiar rajona vadītāju.

— Nu kā, Aleksandr Petrovič, tu viņam pastāstīji par mūsu plāniem? — Volkovs apjautājās.— Galvenajos vilcienos izstāstīju visu, — Irbe atbildēja.— Un kā viņš skatās?— Biedrs Skuja apsolīja mūs atbalstīt. Tātad lieta droša, jo viņš ar solījumiem nemēdz mētāties.— Lieliski! — Volkovs priecājās. — Tad tik jāsāk strādāt pie referāta kolhoznieku pilnsapulcei.

Biedrs Skuja droši vien piedalīsies mūsu partijas sapulcē?— Nevarēs, Nikolaj Sergejevič, viņam sestdien jābūt Rīgā partijas Centrālajā Komitejā. Bet viņš

ieteica sapulci neatlikt. Viņa vietā atbrauks otrais sekretārs.— Nu ko tad — arī tas nav slikti, — Volkovs norūca. — Otrais gan nav pirmais, bet, ja pirmais ir

lietas kursā, tad pie galīgā slēdziena viņam būs iespējams teikt savu izšķirošo vārdu.— Tu jau pats varēsi viņam vēl šodien savas domas izteikt, — Irbe sacīja. — Uzgaidīsim, kamēr

viņš izrunājas ar vienu no mūsu praktikantiem. Negribas viņus traucēt. Biedrene Kalniņa pateiks, kad viņibeigs runāties, bet mēs tikmēr apskatīsim, vai neesam kaut ko svarīgu izlaiduši no acīm.

Viņi apsēdās pie galda un nolīka pār savām piezīmēm un uzmetumiem. Tikmēr kolhozapriekšsēdētāja darba istabā risinājās kāda cita saruna.

— Nu zini, puisi, izaudzis tu man esi kā briedis! — Skuja jautri iesaucās, palicis divatā ar Gunāru.— Cara laikos tādus puišus, kad iesauca karadienestā, iedalīja viņa majestātes leibgvardijā —Preobraženskas vai Izmai- lovas pulkā. Manam tēvam bija tā laime — varbūt arī nelaime — vairākusgadus nomaršēt vienā no tiem pulkiem un stāvēt sardzē pie ķeizarienes durvīm. Kā tas tev būtu paticis?

Gunārs mulsi pasmaidīja un paraustīja plecus.— Nav liela prieka stiepties augstprātīgas dāmas priekšā, sevišķi, ja tu vēl zini, ka viņa tevi pat

neuzskata par cilvēku, — viņš atbildēja.— Protams, Gunār, prieka tur nav nekāda, — Skuja iesmējās. — Labi vien ir, ka mums vairs nav

jādara tādas lietas. Nu, kā tev vispār klājas? — viņš pēkšņi pārgāja uz citu tematu, bet viņa balss un sejasizteiksme palika tā pati agrākā — jautra un nebēdīga, ap acīm rotājās smaida krunciņas, un viņa skatienābija atkal kaut kas zēniski šķelmīgs — tieši tas, kas agrāk frontē viņu tik ļoti bija tuvinājis strēlniekiem.— Vai biedrs Irbe jūs pārāk ne- izkalpina? Vai baro, kā pienākas?

— Nesūdzos, — Gunārs teica. — Tikai plīkstiņš un mem- mes dēliņš varbūt atrastu par ko žēloties.Bet jūs, biedri Skuja, taču neatbraucāt pie mums savākt sūdzības.

— Protams, ka ne. Bet, ja kādam būtu par ko sūdzēties, es uzklausītu arī to. Tāds nu reiz man ir tasamats. Tātad tu jūties labi un ne par ko nesūdzies. Priecājos dzirdēt, ka tev nekādu rūpju nav un tavā dzīvēviss ir pilnīgā kārtībā. Varbūt es maldos un spriežu pārāk optimistiski?

Gunārs saprata Skujas aplinko mājienu un nolēma ķerties vērsim pie ragiem, negaidot, kamēr Skujapats sāks runāt par savas ierašanās īsto iemeslu.

— Biedri Skuja, es redzu, ka jums tas ir jau zināms, — viņš iesāka.— Kas tad, Gunār? — Skujas seja beidzot kļuva gluži nopietna.— Pusruncis droši vien ir jau bijis pie jums un visu pastāstījis.— Es neesmu saticis Pusrunci, bet šis un tas par to notikumu ir sasniedzis arī manas ausis, —

Skuja atzinās.— Tas labi, ka tu pats sāki par to runāt. Tā mēs ātrāk tiksim pie skaidrības. — Viņš dažus mirkļus

klusēja, it kā meklēdams piemērotus vārdus, tad turpināja: — Runā jau visādi, bet nevar taisītsecinājumus uz pirmo padzirdēto baumu pamata. Gunār, es domāju, man nav jāteic, ka esmu tev draugs.

— Es to zinu, biedri Skuja, — Gunārs klusi sacīja.— Esmu par to jums līdz sirds dziļumiem pateicīgs.

— Un, ja nu reiz mēs esam draugi, tad vajag runāt visu patiesību, — Skuja teica. — Ne tikai to,kas pašam patīkami, bet arī nepatīkamo, ko varbūt gribētos aizmirst un padarīt par nebijušu. Tu esiizaudzis no stipra celma, bet stiprie cilvēki nebīstas patiesības.

— Es saprotu, biedri Skuja, — Gunārs atbildēja. — Jums es izstāstīšu visu.— Kāpēc tu stāvi, Gunār? — Skuja aizrādīja. — Lielāks taču vairs neaugsi…— Pateicos… — Gunārs apsēdās uz krēsla otrā pusē galdam un, mazliet pastomījies un sakārtojis

domas, sāka stāstīt par incidentu parkā. Viņš neko nenoslēpa un necentās lietas norisi attēlot sev labvēlīgāgaismā. Pastāstīja par pirmo saraušanos ar Pusrunci mājās, kad tas bija mēģinājis mest ēnu uz Ainu Lindi;noraksturoja Ēriku ar visām viņas vājībām un aušībām, kuru dēļ Pusruncis laikam bija uzdrošinājies viņaiuzmākties, cerēdams uz vieglu uzvaru. Bet tas tips pievīlās un piedzīvoja fiasko. Tik daudz vesela prātaPusruncim tomēr trūka, lai samierinātos ar neveiksmi. Ja tuvumā neatrastos Gunārs un Laima, Pusruncispastrādātu noziegumu, varbūt paļaudamies uz to, ka Ērika kautrēsies stāstīt citiem cilvēkiem par notikušo.

— Var jau būt, ka es viņam iesitu par stipru, — Gunārs sacīja. — Varbūt vajadzēja pietikt ar to, kaizjaucu viņa nodomu, un ļaut, lai viņš iet pie visiem deviņiem velniem. Bet viņš pats mani izaicināja…sita pirmais. Pēc tam es aizsvilu, un … un tad tas gāja vaļā. Brīnos, ka Pusruncis nav vēl sūdzējies jums.Pie mana patēva viņš jau ir bijis un mani nosūdzējis.

— Arī pie Ainas viņš ir bijis — tai pašā vakarā, kad tas jandāls" notika, — Skuja piezīmēja. —Paņēmis izziņu par nodarītiem miesas bojājumiem.

— Tad ir skaidrs, ka viņš mani iesūdzēs tiesā, — Gunārs turpināja. — Nu, lai arī būtu tā,atvainoties un nolūgties es pie viņa neiešu.

— Vai kāds to tev prasa? — Skuja jautāja, neslēpjot savu izbrīnu.— Prasa un pat kategoriskā veidā, — Gunārs atbildēja. Viņš izstāstīja par Skudras neseno

apmeklējumu un to, kā šī satikšanās beigusies.Skuja neapmierināts pagrozīja galvu. Un tad viņš jautāja tieši to pašu, ko šodien Gunāram jau bija

jautājusi Laima:— Kāpēc tu patēvam neizstāstīji visu? Kāpēc noklusēji sadursmes īsto iemeslu? Tad jūsu saruna

nebūtu nonākusi līdz tādiem asumiem. Ar savu klusēšanu tu liec uz spēli ja ne visu savu nākotni, tadvismaz pašus labākos jaunības gadus. Kaut kāda iepuvuša tipa dēl sarežģīt savu dzīvi, izpelnītiessabiedrības nosodījumu un ciest bez vainas — zini ko, Gunār, es tevi vairs nesaprotu. Tas vairsneizklausās pēc tevis.

— Vai tiešām arī jūs, biedri Skuja, domājat, ka man jāatvainojas Pusruncim? — dziļš rūgtumsieskanējās Gunāra balsī. — Tie taču būtu meli.

— Lai Pusruncis aizrijas ar savām pretenzijām! — ar kaismi iesaucās Skuja. — Lai viņš pielūko,ka pats drīzumā nenokļūst aiz restēm. Ilgi mēs šo tēviņu necietīsim savā rajonā — pārāk ilgi viņš te mumsmaitājis gaisu. Bet tu — tu ar savu neuzņēmību taču lej ūdeni uz Pusrunča dzirnavām, un viņš to izmanto.Izmanto pret tevi. Ar ģimeni viņš jau paspējis tevi novest konfliktā. Ja viņam atļaus tāpat turpināt, viņšnostādīs pret tevi visus tavus draugus, visu sabiedrību. Kāda velna pēc tu ļauj tam notikt? Kāpēc tuklusēji?

— Tam ir vairāki iemesli.— Pirmkārt?— Pirmkārt, mans patēvs nav tas vīrs, pie kura varu iet ar atklātu sirdi. Esmu pārliecināts, ka

viņam ir pat prieks, ka viss tā iznācis un ka tagad es dabūšu mācību, ko, pēc viņa domām, esmu senpelnījis.

— Otrkārt? — Skuja cieši raudzījās Gunāram acīs.— Otrkārt… es nevēlējos šajā riebīgajā lietā ievilkt abas meitenes, — Gunārs atbildēja. — Ērikai

jau tā ir vieglprātīgas meičas slava, lai gan patiesībā viņa, pēc manām domām, ir tikai draiskule un navvēl pratusi atrast savu vietu dzīvē. Ja viņa tagad nonāktu ļaužu valodās, tas būtu tikpat kā pagrūst viņu vēl

dziļāk muklājā. Bet Laima … viņai te nav nekādas vainas. Iedomājoties vien, ka ļaunas mēles sāktu locītviņas vārdu sakarā ar šiem notikumiem, esmu gatavs vēlreiz piedauzīt Pusrunci.

Skuja sataisīja drūmu seju, bet viņa acis smējās.— Tas jau ir ļoti cēli no tavas puses, ka tu vispirms domāji par citu cilvēku labo slavu, bet tev

jāsaprot viens: sabiedrībai nevajag tava upura, tā nevēlas, lai tu kļūtu par mocekli bez vainas, —sabiedrībai vajag, lai piepildītos taisnība. Tā tās lietiņas ir, Gunār. Un tagad norunāsim kā vīrs ar vīru,un, ja tu mani mazdrusciņ cieni un uzticies sava tēva draugam, tad dari tā, kā es ieteikšu darīt.

— Biedri Skuja, jūs taču zināt, ka uzticos jums tāpat, kā būtu uzticējies savam tēvam, — Gunārambija grūti runāt aiz saviļņojuma.

— Ticu tev. Pirmais, kas tev jādara, ir nokārtot savas attiecības ar māti. Ar Skudru tu varinesatikties, ja tas tev par grūtu, bet no mātes tu nedrīksti novērsties. Viņa taču tevi mīl, tu viņai nozīmē tikdaudz, ka pats to vēl pat nevari iedomāties. Tu nedrīksti no viņas novērsties, — viņš atkārtoja, uzsverotkatru vārdu.

— Es to nemaz nevēlos darīt, — bet kā lai es eju turp, ja nevaru būt drošs, ka mani nepadzen nodurvju sliekšņa?

— Nav tāda cilvēka, kas var aizliegt dēlam satikties ar māti. Bet, ja Skudra izrādītos tādsizņēmums, tad tu vari sastapties ar savu māti manās mājās. Es ar prieku to nokārtošu.

— Pateicos, biedri Skuja …— Kas attiecas uz Pusrunci, tad varu likt savu galvu ķīlā, ka viņš vairs neklabinās muti un būs

laimīgs, ja pats tiks cauri ar veselu ādu. Es par to parūpēšos, Gunār. Bet, ja tomēr izrādītos, ka vecaisdievs tam cilvēkam atņēmis prātu, tad tu nepaliec par jēzuliņu un nosauc visas lietas īstajā vārdā. Tāsmeitenes — Ērika un Laima — ar prieku nāks tev palīgā. Norunāts?

— Norunāts, biedri Skuja.— Un tagad galvu augšā un ar jaunu sparu dzīves cīņā iekšā! Eh, Gunār, kas viss tikai mums vēl nav

jāizdara. .. Tādi Pusrunči ir nieks, tos mēs ātri novāksim no ceļa. Bet ne tādi vien traucēkļi mētājaskomunisma cēlājiem pa kājām. Pasaule vēl ir pilna vecām lauskām un pat īstiem cietokšņiem — kā ganmēs tos iesturmēsim, ja šodien kapitulēsim kaut kāda Pusrunča priekšā?

Viņi cieši paspieda viens otram roku.— Pateicos, biedri Skuja, — Gunārs atvadoties teica. 1 — Es iegaumēšu jūsu padomu.— Man tagad prāts ir mierīgāks nekā pirms pusstundas, — atzinās Skuja. — Un tātad — kad mēs

tevi varam gaidīt ciemā?— Uz nedējas beigām, — atbildēja Gunārs. — Vai nu sestdienas vakarā, vai svētdien dienas vidū.— Nāc tieši pie manis mājās, — Skuja teica. — Labāk svētdien, jo sestdien man jābūt Rīgā un es

nezinu, kad tikšu atpakaļ. Ar tavu māti es raudzīšu norunāt jau rītu. Bet tagad paskaties,vai tur ārā kaut kurnav manāmi biedrs Irbe un agronoms Volkovs. Ja tu viņus redzi, tad saki, ka es viņus gaidu.

3Pateicis Irbēm, ka rajona komitejas sekretārs vēlas runāt ar viņu un Volkovu, Gunārs izgāja pagalmā.

Līdz darba beigām vēl bija vairāk nekā stunda laika, un viņš gribēja tūliņ doties atpakaļ uz pļavu piesaviem biedriem. Tieši tai brīdī kolhoza valdes mājas priekšā apstājās kāds motociklets un bārdains vīrsiztālēm māja Gunāram sveicienu.

Viņš pazina atbraucēju un tuvojās tam. Šis cilvēks kaut ko zināja par viņa tēvu, tāpēc viņš nevarējatam vienaldzīgi paiet garām. Bet kāds tas šodien izskatījās! Zundaga sejā Gunārs redzēja tādas kā sāpes,dziļas rūpes un neizprotamu sirsnību.

— Sveicināti, biedri Raiskum! — viņš iesaucās un sniedza atbraucējam roku. — Jūs atkal mūsupusē?

Zundags notrauca putekļus no sejas un drēbēm un bikli pasmaidīja.— Tā iznāk, Gunār. Darīšanas atveda. Kā jums klājas?

— Kā kuru reizi, biedri Raiskum. Dažreiz labāk, dažreiz sliktāk. Visumā var iztikt.— Bet patlaban? — Zundags jautāja, cieši pētījot Gunāra sejas izteiksmi. — Vai jūsu dzīvē viss ir

kārtībā?Gunārs tramīgi paskatījās Zundagā — vai tiešām šis svešais cilvēks ari kaut ko jau zināja?— Kāpēc jūs tā jautājat? Kāpēc jūs domājat, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā?— Šinīs dienās pie manis bija atbraucis… jūsu patēvs Skudra… — Zundags atbildēja. — Dienesta

darīšanās. Viņš man visu pastāstīja.Gunārs pēkšņā satraukumā un dusmu uzplūdumā no- šņirkstināja zobus.— Tad tik tālu jau… — viņš īgni ierunājās. — Viņš jau stāsta katram, ko satiek. Drīz par to zinās

visa apkaime …— Neraizējieties, Gunār, — Zundags teica, uzlikdams savu roku jauneklim uz pleca. — Es jūs

saprotu un neizmantošu biedra Skudras vaļsirdību. Turklāt… es neesmu katrs — kā jūs nupat izteicāties.Gunārs sadrūmis raudzījās zemē.— Tātad jūs jau zināt, ka mani… padzen no mājām? — viņš sacīja. — Zināt ari iemeslu?— Par to Skudra man neko nestāstīja, — Zundags atbildēja. — Zinu tikai to, ka jūsu dzīvē radušies

lieli sarežģījumi. Jums varbūt ir brīnums, kāpēc es tā interesējos par to. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs.Zundags salūkoja papirosu un aizpīpoja. Viņš piedāvāja papirosu arī Gunāram, bet tas atteicās: —

Neesmu vēl iemācījies pīpot.— Tas labi, — Zundags teica. — Es pats jau arī tikai frontē sadraudzējos ar tabaku, un tagad ir

grūti atmest. Tātad — kāpēc es par jums interesējos? Tāpēc, Gunār, ka es labi pazinu jūsu tēvu. Mēsiepazināmies frontē, un mūsu ceļi pāris gadu gāja kopā. Roberts Zundags kādreiz man izdarīja svarīgupakalpojumu — tādu, ko cilvēki neaizmirst visu mūžu. Un tad es viņam devu solījumu: ja kādreiz dzīvēviņam vai viņa piederīgajiem pienāktu grūtas dienas un būtu vajadzīga palīdzība — es darīšu visu, kasmanos spēkos, lai viņiem palīdzētu. Tagad tāds brīdis ir pienācis. Ja es kaut kā varētu būt jums noderīgs,rēķinieties ar to, ka esmu pilnīgi jūsu rīcībā.

— Pateicos, biedri Raiskum… — Gunārs sacīja. — Domāju, ka patlaban es pats kaut kā noturēšosuz kājām. Nekas briesmīgs man vairs nedraud. Es runāju ar rajona komitejas sekretāru biedru Skuju. Viņšto lietu ņem savās rokās, un Pusruncim laikam nāksies palikt tukšā.

— Tas jau ir mazliet labāk, — Zundags ieminējās ar redzamu atvieglojumu. — Bet jūs teicāt, kaSkudra jūs padzen no mājām, — vai biedrs Skuja arī to varēs nokārtot?

— Nav vairs jākārto… es nevēlos, ka to vispār kārto. Ja man reiz ir parādītas durvis, tad nekādavara mani nepiespiedīs vēlreiz klauvēt pie tām.

— Ja tā, tad uzskatiet, ka Roberta Zundaga dēlam katrā laikā būs mājas — ja ne citur, tad manāpajumtē,— Zundags sacīja. — Neaizmirstiet to nekad. Katra iespēja kaut ko darīt jūsu vai jūsu mātes labāman sagādās prieku.

— Paldies, biedri Raiskum… — Gunārs čukstēja. — Es to atcerēšos.Dažus mirkļus klusējis, viņš piemetināja:— Kad tā kņada būs aprimusi, es raudzīšu aizbraukt pie jums. Jūs man apsolījāt kaut ko pastāstīt

par manu tēvu. Man būtu liels prieks kaut ko vairāk uzzināt par viņu taisni tagad. Pēc dažām nedēļām,biedri Raiskum, mana tēva cīņasbiedri rīko sanāksmi — paies piecpadsmit gadu kopš viņa bojāejas…Biedri grib to dienu atzīmēt, un man, protams, arī vajadzēs tur piedalīties.

Zundags sarāvās un iegrima domās.— Piecpadsmit gadi… — viņš klusi, kā pie sevis, ierunājās. — Jau pagājuši piecpadsmit gadi…— Varbūt arī jūs vēlaties piedalīties tajā salidojumā? — Gunārs ieminējās.Zundags izskatījās gluži samulsis.— Es nezinu… — viņš sacīja. — Man par to vēl mazliet jāpadomā. Tas nāk tik pēkšņi un negaidot.— Labi, tad es pagaidām nevienam par to neko neteikšu. Galīgi norunāsim, kad aizbraukšu pie

jums.— Jā, Gunār, tā būs labāk, — Zundags piekrita. — Vai jūs nezināt, vai biedrs Irbe ir vēl te? Man

viņam kaut kas pavēstāms.— Nupat viņš vēl bija šeit, valdes telpās, — Gunārs atbildēja. — Ja vēlaties, es pateikšu biedram

Irbēm, ka jūs esat te.— Nekas, Gunār, es pats viņu atradīšu, — Zundags sacīja.— Nebūs jau nemaz jāmeklē, tepat jau tas vainīgais ir, — viņiem aiz muguras atskanēja Aleksandra

Irbes balss. Kopā ar agronomu Volkovu un Emīlu Skuju viņš nupat bija iznācis no kolhoza valdes mājasun stāvēja lievenī, — sarunā iegrimuši, Gunārs un Zundags nebija pamanījuši viņa tuvošanos.

Gunārs tūliņ atvadījās no Zundaga un devās pie saviem biedriem, kas vēl nebija beiguši darbu.«Savāds cilvēks tas Raiskums…» viņš domāja. «Kas viņam vēl ko domāt par piedalīšanos

sanāksmē? Ja viņš bijis tēva draugs un viss ir tā, kā viņš runā, tad viņa piedalīšanās ir pašsaprotama untur nemaz nav ko gudrot. Bet varbūt viņam ar tiem pārējiem tēva draugiem viss nav tā, kā vajag? Dzīvēdažādi mēdz būt. Tu pats, Gunār … ja sanāksme notiks Skudras mājā — vai tu maz varēsi tur ierasties?Varbūt arī Raisķumam ir kāds līdzīgs šķērslis? Gan redzēs…»

Irbe ar Skuju un Volkovu tuvojās Zundagam.— Esiet pazīstami, — Irbe teica. — Tas ir jaunais kaimiņu rajona rūpkombināta direktors biedrs

Raiskums. Tā mana labā roka — agronoms Volkovs. Un tas ir mūsu rajona partijas komitejas pirmaissekretārs biedrs Skuja. Varbūt esat jau pazīstami un es par velti pūlos?

— Diemžēl ne… — atsaucās Zundags. — Bet es loti priecājos iepazīties. — Pēc kārtas viņšpaspieda visiem roku.

Skuja paturēja Zundaga roku ilgāk savējā un cieši, neslēpjot savu interesi, pētīja viņa seju. Viņš bijadzirdējis Zundaga un Gunāra sarunas pēdējās frāzes; Zundags tai brīdī bija stāvējis ar muguru pret Skuju,un tas nevarēja saredzēt viņa seju, bet viņš dzirdēja balsi, un šī balss viņam likās pazīstama, kaut kurdzirdēta. Tagad, raugoties viņa bārdainajā sejā un dziļajā ievainojuma rētā uz pieres, Skuja centāsiedomāties, kāda šī seja varētu izskatīties bez bārdas un bez šīs rētas, bet nekāds noteikts priekšstatsneradās.

— Vai jums, biedri Raiskum, neliekas, ka mēs tomēr esam kādreiz jau satikušies? — viņšierunājās, raudzīdamies Zundagam acīs. — Ļoti pazīstama balss, tikai nevaru atcerēties, kur un kādosapstākļos esmu to dzirdējis. Varbūt jums ir labāka atmiņa?

Zundags mierīgi izturēja Skujas ciešo skatienu, bet noslēpt pēkšņā sasprindzinājuma pazīmes savāsejā viņam tomēr neizdevās. Skuja redzēja šīs pazīmes un saprata, ka šis cilvēks ir samulsis.

— Tomēr ne, — atbildēja Zundags. — Mana atmiņa neko nesaka. Daudziem cilvēkiem ir līdzīgasbalsis. Iespējams, kādam cilvēkam tā ir tāda pati kā manējā.

— Iespējams, — piekrita Skuja. Viņš atkāpās mazliet sāņš un turpmākajā Zundaga un Irbes sarunaslaikā centās viņus netraucēt. Bet viņš dzirdēja katru vārdu, ko Zundags izrunāja, un viņa balss, izrunasveids un pat aprautie žesti Skujam likās bezgala pazīstami. Kur? Kad? — viņš sev jautāja. Tad viņšatcerējās nupat notikušo Gunāra satikšanos ar šo cilvēku, saspringušo, jūtu pilno skatienu, ar kāduRaiskums bija raudzījies Gunārā, — un pēkšņi bija tā, it kā viņam kāds būtu iesitis pa pieri. Viņš sākakaut ko nojaust, bet neteica neko, tikai turpināja vērot Raiskumu.

Zundags pastāstīja Irbēm, ka, pārbaudot rūpkombi- nāta līgumus ar pasūtītājiem, atradis kādu, koZundaga kolhozs slēdzis pirms pusgada, un nezin kāpēc tas līdz šim palicis neizpildīts. Runa bija par logurāmjiem vienai no kolhoza vecajām sabiedriskajām ēkām, kuru pats kolhozs remontēja saimnieciskā kārtā.

— Rāmji ir tikpat kā gatavi, jaunnedēļ varat sūtīt mašīnu un saņemt, — Zundags teica.— Tūliņ var redzēt, ka jauna slota tīri slauka, — Irbe iesmējās. — Cik reižu es nezvanīju Vilciņam

par tiem rāmjiem, cik reižu viņš man nesolīja pasteidzināt izgatavošanu, bet tālāk par solījumiem lietanepavirzījās. Vajadzēja atnākt jums — un viss ir kārtībā.

— Vēl daudz kas nav kārtībā, biedri Irbe, — Zundags noraidoši papurināja galvu. — Augija stallidažās dienās nevar iztīrīt. Bet gan jau man biedri palīdzēs. Tātad jaun-

PSRS Tautas skatuves mākslinieks J. Osis Hmila Skujas loma un LPSR Tautas skatuves mākslinieceO. Lejaskalne Ainas Lindes loma Akadēmiskā drāmas teatra izrādē «Kapteiņa Zundaga atgnesanas»

1963. gadānedēļ varat sūtīt mašīnu pēc materiāliem. Katram gadījumam es vēl iepriekš piezvanīšu. Uz

redzēšanos!Viņš atvadījās no visiem, sēdās motocikletā un aizbrauca — tas izskatījās gandrīz pēc bēgšanas.Arī Skuja vairs neuzkavējās, paspieda Irbēm un Vol- kovam roku, vēlreiz apsolīja atsūtīt sestdien uz

partijas sapulci rajona komitejas otro sekretāru un sēdās gazikā.4Sasniedzis lielceļu, šoferis gribēja pagriezt mašīnu pa kreisi — uz Eglaines pusi, bet Skuja ar rokas

mājienu parādīja viņam citu virzienu.— Brauksim pa labi. Jūs redzat tur to motociklistu? Es viņam aizmirsu kaut ko pasacīt. Raudzīsim

apdzīt un kādā sausākā vietā apturēt.Šoferis — jauns, gaišmatains puisis — pamāja ar galvu par zīmi, ka sapratis uzdevumu. Kā visiem

jauniem braucējiem, kuri vēl nav paspējuši pietiekami iztrakoties, viņam šī lieta patika. Braši pagriezisgaziku vajadzīgajā virzienā, viņš enerģiski uzspieda uz gāzes pedāļa, un mašīna palēkdamās traucās palielceļu, kurš pēc pēdējās lietavas nebija vēl paguvis pilnīgi apžūt.

Pēc pāris kilometriem viņi panāca Zundagu. Šoferis pataurēja un piesardzīgi pabrauca motocikletampa kreiso pusi garām, cenzdamies neapšķaidīt to ar dubļiem. Uz pāris mirkļiem Emīla Skujas acissastapās ar Zundaga mierīgo skatienu — tajā nebija ne izbrīna, ne raižu, tikai apvaldīts spriegums.

Puskilometru tālāk sākās priežu mežs. Kādā vietā, kur no lielceļa nogriezās šaurs meža ceļš, Skujalika apstādināt mašīnu. Viņš izkāpa laukā un, kad Zundags piebrauca tuvāk, ar pazīstamo žestu, kāds

redzams uz autoinspekcijas plakātiem, uzaicināja viņu apstāties.Zundags apturēja motocikletu un, nenokāpdams no tā, ar mēmu jautājumu paskatījās Skujā. Emīls

piegāja viņam klāt un teica:225— Biedri Raiskum, es vēlos ar jums vēl mazliet aprunāties. Man liekas, ka tagad es atceros, kur

esmu redzējis jūs. Ja jums ir laiks — pastaigāsimies mazliet pa mežu. Te ir jauka vieta…8— iyi9— Labi, biedri Skuja… — Zundags klusi atsaucās. Viņš novietoja motocikletu gazika aizmugurē

un sekoja Skujam. Zundags saprata, ka vecais karabiedrs viņu pazinis un maldu spēlei pienācis gals —daudz agrāk, nekā domāts, un daudz par ātru, nejaujot viņam ne drusciņ sagatavoties šim notikumam.«Varbūt tā ir pat labāk,» Zundags domāja, lēnām soļodams līdzās Skujam pa meža ceļu. «Tu pats tomeklēji, līdi ugunij klāt, vientiesīgi cerēdams, ka tavs svešais vārds tevi noslēps uz visiem laikiem. Betcilvēki nav akli… tiem ir laba atmiņa — vēl pēc piecpadsmit gadiem viņi nav aizmirsuši tevi.»

Pagājis apmēram simt soļu no lielceļa, Skuja nogriezās no meža ceļa un pēc brītiņa nonāca nelielāizcirtumā. Tur bija daudz jaunu celmu un vairākas malkas grēdas.

— Apsēdīsimies… — Skuja teica.Viņi apsēdās pāris soļu viens no otra uz priežu celmiem. Skuja aizpīpoja papirosu, ievilka dažus

dziļus dūmus, tad paskatījās Zundagā un mazliet skumji pasmaidīja.— Robert, ko tas viss nozīmē? — Skuja ierunājās. Lai gan viņš centās to pateikt mierīgi, bez kādām

emocijām, balss nodeva saviļņojumu.Arī Zundags pasmaidīja, bet viņa smaids bija rūgts un, kad viņš sāka runāt, balss skanēja skarbi — it

kā ar izaicinājumu.— Kāpēc es vēl esmu dzīvs? Un kāpēc mani sauc par Raiskumu — to tu gribēji zināt?— To un visu pārējo, — Skuja atbildēja. — Pats saproti, kādi jautājumi var rasties taviem

draugiem, kad tiem jāsastopas ar tādiem brīnumiem.— Tu vēl… esi man draugs?— Neredzu iemesla, kāpēc lai es tas nebūtu.— Pateicos, Emīl… Var jau būt, ka es vairs neesmu tavas draudzības cienīgs, varbūt tu

novērsīsies no manis, kad dabūsi visu zināt… Lai būtu kā būdams — draugam tomēr jāzina patiesība. Tasbrīnums, Emīl, nemaz nav tik liels, kā var domāt. Tādu brīnumu karš atstājis tūkstošiem. Mans liktenis navne labāks, ne sliktāks kā daudziem citiem. Tikai viegls tas nav, to tu man vari ticēt. Savam niknākajamienaidniekam — ja tāds man būtu — es to nenovēlu.

Viņš sāka stāstīt. Tas bija trauksmains, sarežģīts stāstsar atkāpšanos un pārlēcieniem no viena notikuma uz otru, un visam šim stāstam kā sarkans pavediens

cauri vijās cilvēka sāpes, šaubas, nemitīga ciņa ar savu sirdsapziņu. Cilvēks cieta un meklēja izeju nosavām ciešanām, no savas mokošās garīgās vientulības, jūtu un domu pretrunas viņu plosīja kā ērkšķudzeloņi uz katra soļa, Viņš nezināja izeju no stāvokļa, kuru pats bija sev izraudzījies, un tas bijavisgrūtākais viņa liktenī.

— Viss būtu diezgan vienkārši, ja ap manu vārdu nebūtu radīts tāds nepelnīts oreols,'— viņšrunāja. — Karavīrs pārnāk no gūsta un sāk atkal dzīvot pa vecam. Un viss ir kārtībā, viss ir pareizi undabiski. Tā notiek ar daudziem. Ar mani tā nevarēja notikt. Draugi un svešie ir radījuši leģendu parRobertu Zundagu. Ja viņš, pēc ļaužu domām, būtu palicis dzīvs, tad nebūtu leģendas. Tagad tā ir tapusi unRobertam Zundagam jāatdod sava vieta tai. Abi līdzās tie nevar pastāvēt. Vai tu vari iejusties manāstāvoklī, Emīl?

Varu… — Skuja atbildēja. — Tavs stāvoklis ir sarežģīts un grūts, bet tas nav negrozāms. Nekasnelabojams nav noticis.

— Es piecpadsmit gadus esmu melojis visai pasaulei! — Zundags iesaucās. — Esmu krāpis visus

cilvēkus, ar kuriem man šajā laikā nācās sastapties.— Un tagad šiem meliem jādara gals, — Skuja sacīja. — Citas izejas tev nav.— Emīl, tu mani stipri nosodi?— Jā, Robert, nosodu. Bet domāju, ka ari saprotu tevi. Tavā vietā es tā nebūtu rīkojies. Notikušo

tomēr nevar padarīt par nebijušu. Lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir, un jācenšas labot, kas vēl labojams.Saki, Robert, — vai tas ir viss, ko tu man nupat pastāstīji? Vai tu nenoslēpi neko tādu, kas tevi varētunostādīt tavu biedru acīs vēl sliktākā stāvoklī?

— Es saprotu, Emīl… — Zundags čukstēja. — Tev… jums visiem ir iemesls apšaubīt katru manuvārdu. Un man nav tiesību ņemt to ļaunā.

— Bet mums ir tiesības zināt patiesību, jo citādi nav iespējams tev palīdzēt.6*227— Tev taisnība. Krāpniekam nevar palīdzēt. Ja tu to darītu, tad tu apkrāptu pats sevi. Bet vari būtmierīgs — es neko neesmu tev noslēpis. Tu zini visu, kas ir bijis. Vairāk man nekā nav.— Ticu tev, Robert. Un taisni tāpēc, ka ticu, man ir skaidrs, ka nekā nelabojama tiešām nav.Brītiņu klusējis, Skuja ierunājās it kā starp citu:— Nupat nesen laikrakstos bija rakstīts par kādu cilvēku, kuru tāpat kā tevi ilgus gadus uzskatīja

par bojā gājušu. Pēc nāves viņam bija piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Bet viņš nebijaaizgājis bojā. Tāpat kā tu viņš ievainots bija kritis gūstā, pēc kara atgriezies dzimtenē un apmeties svešāpusē, un tikai pēc daudziem gadiem iestādes noskaidroja, ka tas cilvēks ir dzīvs. Un kas notika? Vai tudomā, ka lēmums par Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu tika anulēts? Nekas tamlīdzīgs:šinīs dienās viņam pasniedza Ļeņina ordeni un Varoņa zvaigzni. Kāpēc? Tāpēc, ka apbalvojums bijapiešķirts par varoņdarbu un nevis tāpēc, ka varonis gājis bojā. Varoņdarbs ir un paliek fakts. Arī tavsvaroņdarbs ir fakts, un neviens tev to nevar atņemt, tāpat kā tu nevari atteikties saņemt savu Ļeņina ordeni,ar kuru tevi pēc šķietamās bojāejas apbalvoja.

— Ļeņina ordenis? — Zundags samulsis čukstēja. — Arī tas vēl… Es to nezināju.— Tā tas ir, Robert, — Skuja turpināja. — Bet to ordeni var saņemt tikai tas, kam tas pienākas, —

nevis Raiskums, bet Roberts Zundags. Jo tu to esi nopelnījis ar savu vīrišķību un ar savām asinīm.— Es to varbūt biju nopelnījis, bet mana mazdūšība vēlāk dzēsa visus nopelnus, un tagad vairs

neesmu cienīgs saņemt šo balvu.— Tik droši to vēl nevar apgalvot. Viss atkarīgs no tevis paša.Zundags iespieda galvu dūrēs un raudzījās zemē.— Robert, nav ko slēpties ilgāk, — Skuja ierunājās atkal. — Pārpratums jāizbeidz. Es saprotu, ka

tas tev nenākas viegli. Slimu zobu arī nevar izraut bez sāpēm, bet reiz tas jādara. īsu brītiņu būsnepatīkami, nosāpēs, no- smelgs, bet pēc tam būs labi. ■>

— Ja tas būtu tikai zobs… — Zundags pašūpoja galvu. •— Es nesaviebtos, pat ja man amputēturoku vai kāju. Tas ir kaut kas daudz lielāks un sāpīgāks.,. tikpat kā bez narkozes izņemt sirdi no krūtīm.

— Tu pārspīlē, Robert. Tu vēl esi iekšķīgas cīņas un pretrunu varā. Bet būtu laiks beidzotsaņemties un… atgūt sevi. Katra nokavēta diena tikai vēl vairāk sarežģī tavu stāvokli. Nelaimīgie meli irkā akmens pie tavām kājām — ja tu neatbrīvosies no tiem, agri vai vēlu tie novilks tevi dibenā, un tadneviens vairs nespēs tev palīdzēt. Savu sievu tu jau pazaudēji. Vai tu vēlies pazaudēt arī savu dēlu?

Zundags iestenējās.— Es nedrīkstu sagraut viņa tēva tēlu, to, kuru Gunārs nes savā sirdī. Viņam tas ir paraugs, viņš

varbūt lepojas ar to. Kas notiks, ja tas pēkšņi sabruks lauskās?— Es redzu, Robert, ka patlaban tu mazāk rūpējies par Gunāru, bet vairāk par sevi, — Skujas balss

kļuva skarbāka. — Galu galā tev tas oreols laikam diezgan labi patīk, ja nu reiz tu negribi nekā no tāzaudēt pat sava dēla acīs. Esi bez raizēm, Robert, tik daudz jau tu nezaudēsi. Gunārs nav bērns — viņš

sapratīs… tāpat kā es tevi saprotu.Viņi turpināja vēl labu brīdi šo dīvaino cīņu, kur viena šaubas mērojās spēkiem ar otra pārliecību.— Apdomā visu! — Skuja teica. — Apsver visus «par» un «pret»! Es nevēlos, lai tu kaut ko

darītu, citu spiests. Tas tev jādara pašam aiz brīvas gribas — nevis tāpēc, ka es to vēlos, bet tādēļ, ka toprasa pati dzīve, lielais taisnības likums, kam visi esam pakļauti. Tikai nevelc to lietu garumā. Es nekoneiesākšu bez sazināšanās ar tevi, bet pēc nedējas mums vajadzētu satikties un par visu galīgi norunāt.

— Labi… pēc nedēļas… •— Zundags piekrita. Abi piecēlās un sāka lēnām iet uz lielceļa pusi.Pusceļā Zundags apstājās un paskatījās Skujam cieši acīs.

— Emīl, saki man — bet tikai patiesību, lai tā arī būtu, cik rūgta būdama, — vai pēc visa tā, konupat dzirdēji, tu vēl varēsi būt man draugs?

Zundaga kaistošais skatiens, kur šai mirklī bija saskatāma visa viņa atkailotā dvēsele ar visāmsāpēm, šaubām, nedrošām cerībām, biklu lūgumu un tumšām nojausmām, skaidrāk nekā vārdi pateicaSkujam, cik daudz tas sagaida no viņa atbildes.

Skuja atbildēja nevilcinoties:— Es esmu tavs draugs tāpat kā agrāk. No tevis paša atkarīgs, vai arī turpmāk varēšu tas palikt.— Pateicos, Emīl… — Zundags sacīja.Dažādu jūtu pārņemti, viņi šķīrās un aizbrauca katrs uz savu pusi.5Visu ceļu līdz Eglainei Skuja domāja par Zundaga likteņa stāstu. Viņš mēģināja iedomāties sevi

Roberta vietā un tādā kārtā dziļāk un pareizāk saprast viņu — viņa sajūtas, domu pasauli un morālostāvokli. Nepietika ar vērojumiem; dzirdētie vārdi gan izsauca priekšstatus par lietu norisi un kaut kādāmmiglainām dvēseles kustībām, bet nespēja radīt šo kustību reālu nojausmu un skaidru atspoguļojumu savāpaša būtībā. Lai zinātu un saprastu visu, vajadzēja pašam iziet cauri tai morālo ciešanu ellei, kuru bijaizstaigājis un kurā vēl šodien atradās Zundags.

«Lāga zēns Roberts…» Skuja domāja. «Viņš ir tik daudz cietis, cik vien cilvēks vispār var izciestveselā mūžā. Kāds tad brīnums, ja ciešanas viņu iedragājušas un uzspiedušas savu neizdzēšamo zīmoguviņa būtībai, visai viņa rīcībai. Bet, lai būtu kā būdams, tik daudz es tomēr saprotu, ka viņa garīgaiskodols ir vesels. Viņš nav nolaidies līdz grūtsirdības nespēkam, nav pagrimis un sācis deklasēties, kā tobūtu darījis cits — vājāks cilvēks. Viņš vēl ir dzīvs miesīgi un garīgi, tikai viņa dzīvums ir līdzīgsletarģijai, un pats ar saviem spēkiem vien viņš nav spējīgs izrauties no šā stāvokļa. Mums, Robertadraugiem, jāiet viņam palīgā un jāatdzīvina viņš pavisam. Bet kā to izdarīt? Kur ir tā īstā atslēga, ar kuruatslēgt viņa garīgo aktivitāti, atbrīvot viņu no šaubu tirānijas un dot visai viņa dzīvei jaunu jēgu un īstu,apzinīgi izraudzītu mērķi? Līdz šim viņu noturējusi uz kājām stipri iesakņojusies pienākuma apziņa —visas agrākās dzīves varenā inerce. Bet tas ir statisks stāvoklis. Īstam cilvēkam tas par maz. īstamcilvēkam jādzīvo dinamiski, bet, lai tā varētu dzīvot, vajadzīgs avots, kur šo dinamismu smelt.»

Skuja domāja, apsvēra dažādas varbūtības un veidus, kā iedarboties uz Zundagu. Ar gudriemvārdiem vien nepietiks, vajadzīgs kāds spēcīgs faktors, kas cilvēku spēj ietekmēt vairāk un tiešāk nekāvisi loģiskie apsvērumi, — tāds faktors, kas iedarbojas jau ar savu pastāvēšanu vien.

Ilgi viņš maldījās kā miglā, viņa domas aizklīda pagātnē un klejoja no viena notikuma pie otra, noviena vērojuma pie otra. Beidzot Skujam likās, ka viņš kaut ko atradis, jo, pieskāries šim «kaut kam»,viņš vairs nevarēja domāt par citām lietām un varbūtībām. Var jau būt, ka arī tā ir tikai mirāža unīstenības gaismā izgaisīs tāpat, kā izgaist visi maldu tēli, bet iespējams, ka tas ir vienīgais pareizaisveids, kā panākt cilvēka pilnīgu augšāmcelšanos.

— Nevienam nekā slikta es ar to nenodarīšu. Pat ja es būtu maldījies, ari tad neviens necietīs.Kāpēc nepamēģināt?

Kad priekšā iemirdzējās strādnieku ciemata pirmie apgaismotie logi, šoferis apjautājās, kur apturētmašīnu.

— Es izkāpšu pie rajona komitejas, — Skuja atbildēja. — Varat nolikt mašīnu garāžā un līdz rītambūt brīvs.

Eglaini jau sedza vakara krēsla, un ielas bija tikpat kā tukšas no cilvēkiem. Sur un tur pa atvērtiemlogiem ska- reju radio. Vientuļajiem pārīšiem, kuriem ar tumsas iestāšanos sākās viņiem vien zināmasnoslēpumainas gaitas, nebija nekāda daja gar rajona komitejas sekretāru, kurš šovakar tik vēlu ieradāssavā darbavietā.

Skuja pajautāja dežurantam, vai prombūtnes laikā kāds nav viņu meklējis, un iegāja savā kabinetā.Viņš tūliņ piezvanīja uz slimnīcu un prasīja pēc Ainas Lindes. Šovakar slimnīcā dežurēja cits ārsts.

«Tad viņa citur nebūs kā mājās,» Skuja nosprieda. Ainas dzīvoklī telefona nebija. «Vajadzēs piekāpt— nav jau tālu. Kad Aina dabūs zināt, kāpēc viņu traucēju, viņa piedos šo vēlo apciemojumu.»

Pirms aiziešanas viņš piezvanīja uz mājām, pateica sievai, ka viņam steidzami kaut kas jāpaziņoAinai, lai vakariņas ēd bez viņa.

Piecas minūtes vēlāk viņš jau sēdēja Ainas istabā un stāstīja viņai par savu sarunu ar Gunāru.— Tā lieta nav tik slikta, kā sākumā likās, — Skuja teica, pabeidzis savu stāstu. — Pusrunci mēs

varam apklusināt vienā minūtē, un viņš būs mēms kā kaps.— Bet vai tas būs pareizi, ja viņu tā palaidis — ar vieglu izbīli? — Aina šaubījās. — Pusruncis ir

bīstams sabiedrībai.Ja viņam ļaus tik viegli izlocīties, viņš var savu nekrietnību atkārtot.— Es aprunāšos ar viņu zem četrām acīm un ceru, ka pēc tam viņš kaut ko iegaumēs uz visiem

laikiem.— Tādus neliešus vajag pārmācīt!— Pusruncim daudz citu grēku, un par tiem viņš saņems, ko pelnījis, — to es tev varu apsolīt.

Atstāsim tos jauniešus mierā, viņiem jau tā nācies daudz pārdzīvot. Kāpēc vēl vazāt pa tiesām?— Tev taisnība, Emīl, — Aina piekrita. — Patīkami tas nebūtu.Pirms Skujas ierašanās Aina bija uzvārījusi tēju un sagatavojusies vakariņot. Viņa salūkoja vēl otru

tasīti un aicināja Skuju pie galda. Skuja bija izsalcis un neatteicās. Viņa veselīgā ēstgriba sagādājanamamātei prieku, Aina piedāvāja vēl un vēl pa kādam gardākam kumosam un, neprasīdama atļauju, patiuzlika tos uz viņa šķīvja.

— Tu taču mājās otrreiz vakariņas vairs neēdīsi, tāpēc iekod pa īstam, — Aina mudināja Skuju.— To es arī daru, — Skuja iesmējās. — Jāsacērtas pa krietnam, lai pietiek spēka. Mums šovakar

daudz kas vēl pārrunājams — pagaidi tik, kad paēdīšu…Beidzis vakariņot, Skuja aizpīpoja papirosu un uzgaidīja, kamēr Aina novāca galdu. Beigusi visu,

viņa apsēdās Skujam iepretim otrā pusē galdam un paskatījās viņam acīs.— Es klausos, Emīl…Viņš iesāka iztālēm:— Tuvojas Roberta Zundaga piemiņas diena. Visu laiku man likās, ka viss ir kārtībā un sanāksme

varēs notikt tieši tā, kā mēs to bijām iecerējuši.— Kas noticis, Emīl? — Aina satraucās. — Tu… nevarēsi piedalīties?— Es jau varēšu, bet diezin vai citi varēs. Baidos, ka tagad pavisam var izjukt.— Kāpēc?— Gunārs ir saskrējies ar patēvu, tikpat kā padzīts no mājām. Viņš neparko negribēs ierasties

Skudras dzīvoklī. Bet kas tā būs par sanāksmi, ja tajā nepiedalīsies Zundaga dēls? Varbūt Skudra pats arīvairs negribēs, ka mēs sapulcējamies viņa mājā.

— Bet viņš taču piekrita…— Toreiz — jā. Tagad daudz kas ir mainījies.— Tad rīkosim to sanāksmi citur. Varbūt pie tevis? Tev taču nebūs nekas pretī.— Man, protams, nebūs iebildumu…

— Un pie tevis taču Gunārs varēs ierasties. Sanāksmei katrā ziņā jānotiek — Roberts Zundags ir topelnījis.

— Es arī domāju, ka viņš to ir pelnījis, tikai… tikai tā lieta sāk pieņemt citu raksturu, — Skujateica. — Kaut kas vairs nav tā kā agrāk.

Viņš brīdi klusēja, iegrimis domās. Aina viņu nestei- dzināja.— Piedod man, ka es varbūt kļūstu nesmalkjūtīgs, — Skuja ierunājās. — Ar citu cilvēku es to

nebūtu atļāvies, bet ar draugu taču var. Mēs taču esam draugi, vai ne?— Tu to zini tikpat labi kā es.— Tikai tāpēc es uzdrīkstos. — Skuja paskatījās Ainā un turpināja: — Saki taisnību, Aina… Tu

taču nebiji vienaldzīga pret Zundagu toreiz… frontē?— Tev tas nav nekāds noslēpums, — Aina atbildēja. — Citiem gan, arī Zundagam. Viņam par to

nebija ne jausmas. Tu kādreiz pat runāji par to ar mani.Tā bija atzīšanās — vienkārša un dabiska. Ilgais laiks, kas bija pagājis kopš tālajām jūsmas un kluso

sapņu pilnajām dienām, deva Ainai tiesības šodien vairs neslēpt to. — Klusībā es viņu mīlēju, bet viņš tonezināja. Un tas jau arī bija tik sen…

— Bet ja viss būtu beidzies savādāk… ja Zundags neaizietu bojā, ja viņš būtu pārnācis no kara —tā, kā pār- nācām mēs un kā pārnāca daudzi citi? Kā tu tad būtu dzīvojusi?

Aina mazliet samulsa, bet ātri saņēmās, pārvarēja mulsu un atbildēja tikpat mierīgi un dabiski kāpirmīt:

— Iespējams, ka es būtu turpinājusi viņu mīlēt. Bet es to darītu slepeni — viņš to nekad nedabūtuzināt. Kāpēc tu man to jautā, Emīl? Roberts taču palika karalaukā, — un kāpēc mums nodarboties arminējumiem, kas un kā varētu būt?

— Es to jautāju tāpēc, ka tu joprojām esi vientuļa. Tu vēl esi jauna un skaista sieviete, visa dzīvetev vēl priekšā — un kāda dzīve! Tā arī nav, ka neviens nebūtu tevi pamanījis un mēģinājis tuvoties. Bettu esi vientuļa. Kāpēc?

— Man ir mans darbs, — Aina atbildēja, vairīdamās Skujas skatiena. Viņas lūpas pēkšņisakniebās ciešāk kopā, veidodamas spītīgu vaibstu.

— Tavs darbs tev neliedz nodibināt ģimeni. Saproti, Aina, ka cilvēks nevar un nedrīkst visumūžu dzīvot ar nesadzijušu brūci.

— Es neesmu meklējusi biedra. Arī apstākļi sakrita tā.— Tu nevarēji aizmirst Robertu, saki taisnību.— Vai tad viņu vispār var aizmirst?— Es zinu kādu sievieti, kura viņu aizmirsa un apprecējās otrreiz.— Es neesmu Astra. Visi cilvēki nav vienādi.Skuja brītiņu klusēja, tad ierunājās no jauna:— Leģenda par Robertu Zundagu ir skaista, bet dzīvais cilvēks tomēr ir kaut kas vairāk nekā

visskaistākā leģenda.Aina samulsusi paskatījās Skujā.— Ko tu ar to gribi sacīt?— Tikai to, ka Gunāram nav tēva. Mums jāpalīdz viņam to atgūt… atrast un atgūt.— Bet tas taču nav iespējams. Emīl, tu runā kā pa sapņiem. Mirušie neceļas augšā.— Mirušie augšā neceļas — mēs, materiālisti, to skaidri zinām. Bet dzīvie var atgriezties,

vienalga, kur tie būtu aizklīduši.Aina neizpratnē raudzījās Skujā. Viņa sāka kaut ko nojaust, viss viņas augums pēkšņi sastrēdza

dīvainā spraigumā, pirksti sāka nervozi grābstīt galdautu, it kā ko meklēdami, un satraukti pukstošā sirdssadzina asinis viņas sejā.

— Zundags… — viņa iesāka, bet nespēja turpināt; pārāk neticams, pārāk neiespējams bija tas,

ko viņa šai brīdī vēlējās par visu vairāk pasaulē.— Es šodien pirms pāris stundām satiku Robertu Zundagu, — Skuja pateica. Drebošā balss

nodeva viņa satraukumu. — Es runāju ar viņu. Mēs abi pazinām viens otru.Aina uztrūkās kājās un kā rēgā skatījās Skujā — it kā nevis viņš, bet tas, kuru nupat pieminēja,

atrastos viņas priekšā.— Zundags — dzīvs?— Jā, Aina, viņš ir tikpat dzīvs kā tu un es. Bet viņšvairs nav tas, kuru tu redzi savās atmiņās. Un mums — tev un man — viņš vēl jāatgriež dzīvē. Tev

nāksies man palīdzēt šajā lietā.— Emīl, vai es esmu nomodā? — Aina čukstēja. — Vai tas nav tikai murgs?— Nē, Aina, tā ir tiešamība, — Skuja atbildēja. — Murgs ir bijis līdz šim, bet nu tas ir beidzies.

Mazdrusciņ vēl tikai pacieties, un tev viss kļūs skaidrs. Es tev visu izstāstīšu.Aina apsēdās atkal, un Skuja sāka stāstīt.devit5 nodaļa 1Dzīve kolhozā ritēja savā parastajā gaitā; no malas vērojot, tā varēja likties gausa, smagnēja un

flegmātiskā, jo neviens te it kā nekur nesteidzās, neskrēja pa galvu pa kaklu, katrs cilvēks rāmi un arapdomu darīja savu darāmo, neizrādot ne mazākās trauksmes pazīmes. Tas iekšējais spraigums, kasvirzīja un noteica visa kolektīva dzīvi, garāmgājējam varēja palikt neredzēts un nesajusts, tāpat kāneapjausts paliek dabas radošo spēku nerimtīgais veidošanās process mums visapkārt. Pērkona negaisu,plūdus, ugunsgrēku mēs saskatām uzreiz, kad tas notiek, tūliņ kaut ko pārdzīvojam un secinām; labībasstiebrs ar graudu pilno, smago vārpu izaug mūsu acu priekšā nemanot, tāpēc ka šim tapšanas procesamtrūkst kustības straujuma, dinamikas, pārvērtību pēkšņuma: viss rodas, top, izveidojas un pēc tam beidzpastāvēt it kā pats no sevis, un pasīvais vērotājs tikai fiksē notikušo. Tikai tas, kurš pats ar visām saknēmdiendienā dzīvoja šo notikumu vidū un ar savu darbību ietekmēja tos, ik brīdi sajuta šīs dzīves spriegumuun mainošos satura bagātību un daudzveidību. Sensāciju un brīnumu kāram tūristam viss, kas notikakolhozā, varēja likties pelēcīgi vienmuļš un garlaicīgs; tiem, kas paši šo dzīvi dzīvoja un notikumusveidoja, tā dažbrīd gan varbūt šķita grūta un skarba, bet nekad tā nelikās garlaicīga un vienmuļa.

To pamazām sāka saprast pat tāds cilvēks kā Ērika Šunele. Augusi citos apstākļos un savas dzīvesideālus saskatījusi pavisam citās perspektīvās, viņa bez kāda prieka bija atbraukusi te, lai kopā ar saviemstudiju biedriem izpildītu kaut kādu obligātu pienākumu, bez kā nebija iespējama tālāka mācīšanās uniegūstams augstskolas diploms. Sis pienākums viņai likās kā klauša, nenovēršams ļaunums, ar ko tomērkaut kā jātiek galā. Sākumā nekas viņai te nelikās ievērības cienīgs, visi cilvēki šķita aprobežoti un pārākpieticīgi, un tas, ko viņi darīja un paveica, pēc viņas domām, nebija nekas vairāk kā vienkāršaveģetēšana. Gariem zobiem, negribīgi un iekšēja protesta pilna viņa darīja to, ko viņai nācās darīt, centāsneatpalikt no saviem biedriem un sapņoja par rudeni, kad varēs atgriezties Rīgā un atkal dzīvot citu —vērtīgāku un interesantāku dzīvi. Tikai patmīlība — tas mazais lepnības velniņš, kurš slēpjas katrācilvēkā un lāgiem izpilda dzinēja-motora lomu, — palīdzēja Ērikai pārvarēt sākotnējās grūtības unneveiksmes, nekrist izmisumā par darbā iegūtām tulznām un atnadžiem. Vēlāk veiksme un nelieliepanākumi sagādāja gandarījumu, radīja pašvērtības apziņu un pamodināja cerības pusgodam izturētnepatīkamo pārbaudījumu līdz galam. Reizē ar to viņa sāka citām acīm saredzēt pārējo cilvēku nozīmi unviņu darba vērtību. Tie, kurus dēvēja par pirmrindniekiem, Ērikas acīs beidza būt tikai vienkārši rūķi,uzcītīgi strādnieki un karjeristi, kas cenšas izkalpoties un izcelties pārējo acīs un tāpēc gatavi pat pāridarīt sev, — viņa sāka nojaust, ka šajos cilvēkos slēpjas kaut kas skaists, kaut kāda vienkārša, dabiskavaronība un ka viņu rīcībai piemīt apzinīga mērķtiecība un jēga, kas nebija iekļaujama karjerisma unegoisma patīgo tieksmju šaurajos rāmjos. Tas bija kaut kas lielāks, kaut kas apgarots un aizraujošs — kautkas līdzīgs tam, ko varbūt izjūt karavīrs, dodamies triecienā: viņš saprot, ka var aiziet bojā kaujā, tomērar visu būtni raujas uz priekšu, pretī briesmām un grūtībām, zinādams, ka tas nepieciešams kaut kā liela un

nemirstīga sasniegšanai. To var saukt, kā grib, par varonību vai patosu, bet kā vienā, tā otrā gadījumā tampiemīt kaut kas cēls un brīnum skaists, kaut kas tāds, ko arī viņai gribētos atkārtot.

Tepat Ērikas acu priekšā dzīvoja un strādāja brigadieris Juris Poga un slaucēja Ilze Bērziņa —vienkāršs, kautrīgs jauniešu pārītis. No sākuma Ērika ar klusu ironiju bija vērojusi viņu idilliskodraudzību, dažreiz pat pazobojusies par Jura neveiklajām kavalierisma izpausmēm un par Ilzespirmatnējo, vaļsirdīgo pieķeršanos šim puisim, kurš tik vien zināja kā visu dienu šaudīties no viena laukauz otru, dot norīkojumus traktoristiem un siena pļāvējiem, bet vakaros — vienmēr it kā darīšanu dēļ vainejauši — meklēja ceļu uz piena fermu. Viņi abi — Juris un Ilze — neslēpa savas attiecības. Ērikai, kadviņa bija aizrāvusies ar Manfrēdu, arī neviens nelika slēpt savas attiecības ar Pusrunci, bet kāda iekšķīgabalss tomēr spieda to darīt. Tagad, pēc nejēdzīgā notikuma ar Manfrēdu, viņa sāka saprast, kāpēc tie divineslēpa jūtas un kāpēc viņai savējās nācās slēpt; tās bija divas dažādas draudzības, un šo draudzībupamatā bija pavisam dažādi dzinuli. Juris un Ilze bija tīri cilvēki, viņi gāja pa skaidru ceļu pretim savaidzīves laimei; ne Manfrēdam, ne Ērikai nebija tāda tīra mērķa — viņi bija domājuši tikai par dēku, parīslaicīgu satuvināšanos, kurai uz brīdi vajadzēja piešķirt romantisku apgaismojumu pašreizējai šķietamipelēcīgajai dzīvei, lai pēc tam atkal viens otru pamestu un pavisam aizmirstu, kā cilvēks aizmirst trauku,no kura kādreiz dzesējis slāpes.

«Kaut es kādreiz tā varētu …» Ērika domāja par Ilzi un Juri pēc tam, kad Manfrēds ar troksni bijaizkūpējis no viņas dzīves un domām. «Tas laikam tiešām ir kaut kas skaists un vienreizīgs. Protams,viņam nav jābūt tādam kā Jurim, viņš katrā ziņā būs intelekta cilvēks ar plašu garīgo apvārsni, bet viņamjābūt arī personībai — tādam cilvēkam, kurš kaut ko var paveikt un kurš pats ir ko vērts. Armīkstpēdiņiem nav ko iesākt. Vislabāk būtu, ja viņam būtu tādas pašas stipras rokas kā Jurim un tāds patstrauksmīgs raksturs kā Gunāram, un vēl kaut kas labs un daiļš, kā nav nevienam no viņiem. Kur es tāduatradīšu? Vai vispār ir atrodams taisni tāds, kādu es iedomājos? Varbūt ar meklēšanu viņu nemaz nevarsameklēt — viņam jāierodas pašam, pēkšņi un negaidot, un varbūt ne gluži tādam, kādu es savā prātāiedomājos, bet daudz savādākam. Taisnību sakot, es taču pati vēl nemaz nezinu, kas man īstenībāvajadzīgs, — esmu kā burinieks jūras vidū, kam gan ir uzvilktas buras, bet nav stūres, un katrs nejaušsvēja uzpūtiens to var aizdzīt, kur pagadās . ..»

Ērika ļoti gribēja uzdāvināt Laimai kaut ko no skaistajām lietiņām, kuras laiku pa laikam tēva sūtītossaiņos atceļoja pāri okeānam. Aizbraucot no Rīgas, viņa bija nosūtījusi tēvam vēstuli un, kā parasts,pielikusi klāt vēlamo mantu sarakstu — tajā sarakstā šoreiz figurēja neilona blūzīte tādā lielumā, kasatbilda tieši Laimas augumam. Agrāk Ringolds Šunelis diezgan ātri atsaucās katram savas sievas unmeitas pasūtījumam un uz kārtējo dāvanu saini nelika ilgi gaidīt. Nu bija pagājuši jau vairāki mēneši kopšpēdējā saiņa saņemšanas, un sen butu laiks atkal saņemt kaut ko jaunu, bet tēvs nez kāpēc nesteidzās unpat nepaziņoja par savas vilcināšanās iemesliem. Sliktākais visā šai lietā bija tas, ka Ērika nebijanocietusies un jau paguvusi izpļāpāt Laimai par paredzēto dāvanu.

— Kam tas vajadzīgs? — Laima pabrīnījās, kad dabūja to zināt.— Man gribas, lai arī tev būtu kaut kas moderns un šiks, — Ērika paskaidroja. — Tu esi tik laba

pret mani. Es arī vēlos būt laba pret tevi.— Vai tad nepietiek ar tavu draudzību?— Draudzība paliek pati par sevi, bet tā taču nekļūs mazāka, ja tu apģērbsi to blūzīti. Ja tā tev

patiks, man būs liels prieks. Slikti tikai, ka tik ilgi jāgaida. Mans cienījamais papiņš tik daudz gan varējakā drusciņ pasteigties, kamēr nav uznākusi jauna mode.. Nākošajā vēstulē vajadzēs viņu mazliet sabārt.

Laiks gāja, Ērika īga un nervozēja, bet drēbniekmeis- tars Šunelis nesteidzās. Māte savā pēdējāvēstulē, kuru Ērika saņēma pirms dienām desmit, ne ar pušplēstu vārdiņu neieminējās, ka no Čikāgas būtukas saņemts, — viņa jau nu nenociestos un neklusētu, ja būtu ar ko iepriecināt savu lolojumu.

— Galu galā tā ir tīrā cūcība, — Ērika pukojās. — Sezona paiet, drīz būs jāsāk domāt par ziemasmodēm. Vai viņš tiešām nevar paretam paskatīties kalendārā . ..

Pati nemiera pilna — viņa nevarēja saprast, kā citi cilvēki varēja būt tik mierīgi, it kā viss būtukārtībā un tie nekā negaidītu no rītdienas. Piemēram, kaut vai tas pats Gunārs… Kamēr viņš bija saticiesar Skuju, ar viņu likās notikusi dīvaina pārmaiņa: izgaisusi agrākā nomāktība un iekšējā satrauksme, viņšizskatījās tā, kā kad pēc niknas vētras būtu nokļuvis mierīgā ostā. Atkal kjuvis biedriskāks, runīgāks,dažreiz mēdza pat pajokot, bet laukā strādāja tā, it kā pasaulē nebūtu nekā skaistāka un līksmāka kā šisgrūtais darbs. Un Ilze? Kad republikas laikrakstos publicēja pārskatu par labāko slaucēju panākumiempirmajā pusgadā, viņas vārds atradās vienā no pirmajām vietām; meičai būtu iemesls uzstarot, samulst aizprieka un lepnuma, bet viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis: kad no rajona atbrauca laikrakstakorespondents, viņa pat negribēja pozēt fotogrāfam un tik skopi atbildēja uz jautājumiem, ka lāga vīrampašam vēlāk nācās ielikt viņas mutē tādus vārdus, kurus viņa nemaz nebija izrunājusi, — citādi no tāsintervijas nekas nebūtu iznācis.

Nevarēdama, tomēr gribēdama saprast šo cilvēku izturēšanos, pārlieko savaldību un mierīgumu,Ērika to izskaidroja pa savai modei:

— Viņiem nav temperamenta! Es viņu vietā būtu skanējusi kā sudraba zvārgulis, un neviens man toprieku nevarētu liegt.

īsts sudraba zvārgulis — gan maziņš, bet skanīgs — viņa bija bijusi visu laiku un tāda palika arītagad, neraugoties uz to, ka nekas izcils viņas dzīvē nebija noticis. Bet, ja notiktu, tad skanētu visaipasaulei par prieku vēl skajāk un jūsmīgāk. Jo viņai taču bija temperaments.

Beidzot tomēr kaut kas notika arī Ērikas dzīvē, bet sudraba zvārgulis neieskanējās spēcīgāk; taisniotrādi — tas pēkšņi noklusa pavisam. Iemesls tam bija kāda vēstule vienkāršā, iezilganā aploksnē, kuruvakarā pēc darba Ērikai nodeva kolhoza rēķinvede Kalniņa. Vēstuli bija rakstījusi Ērikas mātesdarbabiedrene Zariņa.

«Mīļais bērns, man Tev jāpaziņo skumja vēsts. Tava māte ir grūti slima un vēlas Tevi redzēt. Jaiespējams — atbrauc. Mēs gaidīsim Tevi…»

Skopais, telegrammai līdzīgais vēstules saturs satricināja Ēriku. .— Tev jābrauc tūliņ, — teica Laima, kad Ērika viņai parādīja vēstuli. — Varbūt slimība ir

nopietna un mātei nepieciešama tava klātbūtne. Jums taču Rīgā nav neviena tuvinieka, kas varētu apkoptmāti?

— Neviena nav… — Ērika čukstēja. — Tie, kas bija, visi aizklīduši pasaulē. Divas vien esampalikušas… divas vien. Un ja nu māte …

Tālāk viņa nespēja parunāt. Acis pieplūda asarām, un viss meitenes augums sāka raustīties raudulēkmē, kuru viņa nespēja apvaldīt. Tas ar viņu notika pirmo reizi mūžā. Ērika nekad nebija domājusi parto, kāda kļūtu viņas dzīve, ja viņai nāktos pazaudēt māti un palikt vienai pasaulē. Tagad pats liktenisdraudēja ar tādu varbūtību, tas nāca pēkšņi, kā pērkona grāviens, un pārsteidza viņu nesagatavojušos.

— Tev jābrauc, — atkārtoja Laima. — Un, ja tu redzi, ka stāvoklis ir smags, tad nesteidziesatpakaļ. Paliec pie mātes, cik ilgi vajadzīgs.

— Bet jūs… kā jūs iztiksiet… — Ērika šņukstēja.— Nedomā par mums, — Laima atbildēja. — Un nevajag tūliņ arī domāt visļaunāko. Var būt, ka

viss beigsies labi. Ne pirmo reizi cilvēki slimo …— Ja būtu cerības.. . mani neaicinātu uz Rīgu. Mātei bija ļoti vāja sirds. Reiz … pirms trīs gadiem

… gandrīz jau…— Varbūt šoreiz nebūs sliktāk kā toreiz. Galvu augšā, Ērika, tu nedrīksti parādīties savai slimajai

mātei nevarīga un satriekta. Tavs možums palīdzēs viņai atgūt spēkus.— Es saņemšos, Laima mīļā. Māte mani neredzēs tādu kā tagad.Otrā rītā Ērika ar autobusu aizbrauca uz Rīgu. Vienīgais, ko viņa paņēma ceļā līdz, bija kupls ziedu

pušķis, kuru Laima saplūca dārzā.2

Pilsēta sagaidīja Ēriku ar saviem parastajiem trokšņiem, trauksmaino kustību ielās, raibajiemskatlogiem un cilvēku pilnajiem trotuāriem. Tas viss Ērikai bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam,simtiem reižu redzēts, dzirdēts un izjusts, bet — vai nu lauku klusumā pavadītais laiks, vai smagāsnojautas, ar kādām viņa šodien ieradās dzimtajā pilsētā, — kaut kas vērta meitenes skatienam šo urbā-nisko ainu savādāku nekā agrāk. Visa kā viņai te likās par daudz: cilvēku, mašīnu, trokšņa, steigas; vissskanēja it kā ar spiedzīgu pieskaņu — kā radioaparāts, kas noska-

ņots uz pārāk augstiem toņiem; šis kāpinātais noskaņojums satrauca, nervozēja, pildīja cilvēkadvēseli ar neizskaidrojamu nemieru un dīvainām jausmām. Ērika jutās kā strādnieks iesācējs, kurš pirmodienu ieradies lielā rūpnīcā, kur visapkārt dun mašīnas, šķind metāls un cilvēku pašu kā sīku skaidu satversavos mutuļos nerimstošais skaņu haoss. Tādam cilvēkam šķiet, ka tas nav izturams, viņš sajūtas sīks unnevarīgs šīs trokšņa un kustību jūras vidū, viņam kļūst baigi. Bet paiet laiks — tikai dažas dienas —, unviņš pierod pie tā, un tas, kas sākumā viņu nospiedis ar savu pārmērību, pamazām top par daļu no viņabūtības. Ērikai nevajadzēja pierast, jo viņa bija uzaugusi šajā pilsētā, ar visu sirdi mīlēja to tādu, kāda tābija; viņa tikai nevarēja uzreiz pārslēgties no vienas noskaņu pasaules kādā citā — mazlietiņ piemirstā.Bet var būt, ka tas jaunais, savādākais, kas šodien atnācis viņai līdzi no klusajiem laukiem, neizgaisīs arītad, kad viņa atkal dzīvos te? Varbūt tas kā zilgana migliņa vienmēr paliks starp viņu un apkārtējo pasauli— kādas citas dzīves siltā elpa, kas iesūcas cilvēka būtībā un paliek tur uz visiem laikiem? Varbūt.Šodien Ērika nedomāja un pat nespēja domāt par to — šo neparastības sajūtu viņa apjauta neapzināti, kācilvēks sajūt karstumu un aukstumu.

No autostacijas viņa tūliņ devās uz savu dzīvokli Kriš- jāņa Barona ielā. Pa ceļam negadījās nevienapazīstama. Arī nama pagalmā un uz kāpnēm Ērika nesatika neviena, ar kuru vajadzētu sasveicināties unapmainīt dažus vārdus. Tie, kuri nāca viņai pretī, nelikās zinis par viņu, un viņai arī neko nevajadzēja notiem. Lielā pilsēta kā svešiniece noraudzījās savā bērnā, kad tas pēc neilgas prom- i būtnes pārnācamājās, — pilsētai viņas pārnākšana bija

vienaldzīga.Uzkāpusi trešajā stāvā, Ērika pa paradumam piezvanīja pie pazīstamajām durvīm, brītiņu veltīgi

gaidīja, ka nāks kāds viņu ielaist, un tikai tad apķērās, ka nav ko gaidīt: ja māte ir grūti slima, tad atrodasslimnīcā, un dzīvoklī nav nevienas dzīvas dvēseles. Sapratusi to, viņa salūkoja rokassomiņā atslēgu unatslēdza durvis.

Mazais divistabu dzīvoklītis viņu sagaidīja tikpat vienaldzīgi kā visa pilsēta. Gaiss bija pasmags —dzīvoklis vairākas dienas nebija vēdināts. Saules staros sijājās putekļu miriādes. Ērika izstaigājās pavisām telpām,

ielūkojās virtuvē un pieliekamajā kambarītī, pavēra vaļā siltuma krāsniņas durvis. Šādas tādasēdiena atliekas… sakaltusi maizes doniņa uz virtuves galda … iepelējis desas gabaliņš un puspudelesaskābuša piena… Uz naktsgaldiņa līdzās mātes gultai kāda aploksne ar Džordža Vašingtona attēlu uzpastmarkas. Ērika pazina tēva rokrakstu.

«Beidzot tomēr atrakstījis,» viņa vienaldzīgi nodomāja. Apsēdās uz gultas malas un nesteigdamāsizvilka no aploksnes aprakstīto, iezaļgano papīra lapiņu, sāka lasīt pagrūti salasāmo, nervozo rokrakstu.

«Mīļā Alvīne!Sūtu Tev un mūsu mījotajai meitiņai daudz labas dienas. Gribu pastāstīt ar šīm rakstu rindiņām, ka

esmu saņēmis Tavu pēdējo vēstuli, ko biji rakstījusi aprīļa sākumā. Agrāk es Tev nevarēju atbildēt, josaslimu un mani vajadzēja ievietot slimnīcā. Nogulēju divus mēnešus, un tas man izmaksāja daudz naudas,jo Amerikā ārstēšanās, dakteri un zāles — viss jāmaksā no savas kabatas un iznāk briesmīgi dārgi. Navcilvēkam lielākas nelaimes šajā zemē kā saslimt: ja viņš nav bagātnieks, tad slimība viņu var pilnīgiizputināt. Bet man nācās taisīt vēl operāciju — Tu nemaz nevari iedomāties, ko tas viss izmaksāja. Visanauda, ko man līdz saslimšanai bija izdevies iekrāt nebaltām dienām, izgāja par ārstēšanos, un, lainorēķinātos ar slimnīcu, man nācās ietaisīt vēl parādus. Kā es tos nolīdzināšu, to nemaz nezinu, jo misters

Harisons, pie kura es agrāk strādāju, mani vairs atpakaļ darbā nepieņēma. Te ir daudz bezdarbnieku, un,ja tu esi pazaudējis darbu, tad briesmīgi grūti tikt kaut kur kādā vietā. Dažs staigā gadiem bez darba unpārtiek no pabalsta un citu cilvēku žēlastības. Tagad es esmu uz ielas un pat nevaru Tev paziņot savuadresi, jo man vajadzēja aiziet no tās istabiņas, kur agrāk dzīvoju. Kā būs tālāk, to es nezinu. Nerakstiman, es tikpat nesaņemšu Tavu vēstuli. Ja man palaimēsies atrast kādu džobu un drusciņ nostutēties uzkājām, tad es pats Tev aizrakstīšu. 2ēl tikai, ka nezinu, kad man atkal būs iespējams aizsūtīt jums abāmkādu paciņu ar dāvanām. To sarakstu es saņēmu, un visas tās preces te veikalos var dabūt — bet vajadzīgidolāri, un to, par nožēlošanu, man tagad nav. Piedod, mīļā Alvīne, ka tā nu iznāk. Dzīve ir barga un nekatrreiz tāda, kādu cilvēks to vēlas. Pacietīsimies tad nu visi un gaidīsim labākus laikus. Varbūt tiekādreiz atnāks, varbūt ne — kas to lai zina. Bez cerībām ir grūti dzīvot. Par sevi es jau neko neteiktu, Tuarī kaut kā noturēsies uz kājām; visvairāk žēl Ērikas, jo viņa vēl ir tik jauna un nepiedzīvojusi, — Tev nuvienai pašai tagad nāksies viņu audzināt.

Dzīvojiet abas laimīgi, esiet veselas, un cerēsim, ka liktenis par mums kādreiz atkal apžēlosies.Ar miju skūpstuRingolds Šunelis.»Viņš nebija uzrādījis pat savu jauno adresi — tādas viņam laikam vairs nebija. Ērika saprata, ka

sakari ar tēvu no šā brīža ir pazaudēti, un diezin vai kādreiz tos izdosies atjaunot. Nebūs vairs sainīšu arneilona zeķēm, blūzītēm, košļājamo gumiju un citām interesantām lietām … nebūs ar ko paspīdēt savupaziņu acīs. Ringolds Šunelis — pirmklasīgs drēbniekmeistars — ir kļuvis bezdarbnieks un nevar vairspalīdzēt savam vienīgajam bērnam.

«No kā viņš tagad pārtiek?» Ērika domāja. «Vai viņam ir pajumte, kur pārgulēt nakti? Varbūt nīkstkādā pažobelē, čokurā sarāvies čurn kaut kur pavārtē vai Mičigana ezera krastā zem krūma, bet dienāklimst pa svešās pilsētas ielām, darbu meklējot. Cilvēks kļūst kustonim līdzīgs, viņam nekas vairsneriebjas. Viņš grib dzīvot…» Ērika iedomājās savu tēvu klaidoņa lomā, notrieptās, stērbeļainās drēbēs,bārdu apaugušu seju, iekritušiem vaigiem, ar glū- nīgu- dzīvniecisku skatienu zaglīgi un bikli apkārtraugāmies, — tādi izskatījās pamesti suņi, nemitīgu baiļu un mūžīga izsalkuma nožēlojamais iemiesojums.Bet tas taču viņas tēvs, kuram kādreiz piederēja pašam savs ienesīgs uzņēmums, un tā taču bagāta zeme,laimes meklētāju sapņu valsts, kur avīžu pārdevējs varēja kļūt par miljonāru, — tā vismaz daudzi runāja.Eldorādo un atkritumu kaste ar kartupeļu mizām!

Viņa nodrebēja pretībā; tai pašā laikā viņai bija brīnums, ka šai brīdī tik vienaldzīgi varēja par todomāt un ka tēva varbūtējais liktenis spēja izsaukt viņas apziņā tikai vilšanās sajūtu. Varbūt tāpēc, ka viņaļoti miglaini atcerējās tēvu — vairāk pēc fotogrāfijām mātes albumā nekā no savas personīgās pieredzes—, varbūt arī tāpēc, ka neviens viņu nebija mācījis kaut ko mīlēt ar visu sirdi. Vienaldzīgs cilvēks ir kāapstādināts pulkstenis — viņš tikai eksistē pats sev un nevienam neko nedod. Ja viņa nebūtu, neviensnesajustu viņa iztrūkumu.

Ērika nopūtās, nolika tēva vēstuli agrākajā vietā uz naktsgaldiņa un piecēlās. Salūkoja māla krūzi,pie virtuves krāna piepildīja to līdz pusei ar ūdeni un pēc tam ielika krūzē ziedus, kurus bija atvedusi sevlīdzi no laukiem. Istaba tūliņ it kā atdzīvojās. Tad Ērika paraudzījās vēstuļu kastītē un atrada zilganpelēkuaploksni — tādu pašu, kādu vakar bija saņēmusi kolhozā. Rakstītāja arī izrādījās tā pati — mātesdarbabiedrene Zariņa.

«Mīļā Ērika!Kad Tu saņemsi šo zīmīti, atnāc tūliņ pie manis uz ateljē, kur es strādāju. Gadījumā ja Tu ierastos

vēlāk, pēc darba beigām, tad atnāc pie manis mājās. Adresi pielieku klāt. Ļoti gaidīšu Tevi. Ar sveicienuE. Zariņa.»Ērika tūliņ devās uz modes ateljē, kas atradās netālu no viņas dzīvokļa — turpat Krišjāņa Barona

ielā. Zariņa — kalsna pusmūža sieviete iesirmiem, sacirtotiem matiem — patlaban beidza uzlaikot kādaiklientei vasaras mēteli. Atlaidusi klienti, viņa. ieveda Ēriku tai pašā kabīnē, kur nupat bija notikusi

pielaikošana, aizvilka ieejai priekšā aizkaru un aicināja meiču apsēsties. Zariņa izskatījās samulsusi,vairījās paskatīties Ērikai acīs un nevarēja atrast īstos vārdus sarunas ievadam. Viņa apsēdās Ērikailīdzās, saņēma viņas roku un klusēdama glāstīja to saviem īsajiem, siltajiem pirkstiem.

— Tas labi, bērns, ka tu atbrauci, — viņa ierunājās, turpinādama glāstīt Ērikas roku. — Šorīt esaizsūtīju tev telegrammu, bet tu jau laikam to nesaņēmi. Māte tevi… ļoti gaidīja.

— Kas ir ar māti? — Ērika jautāja, cieši uzlūkodama sievieti. Viņas balss skanēja skarbi unpavēloši. — Kur viņa atrodas, biedrene Zariņa?

— Tava māte saslima trīs dienas atpakaļ… varbūt arī agrāk, — sieviete stāstīja; visu laiku viņaizskatījās tāda kā vainīga Ērikas priekšā. — Kad viņa todien neieradās darbā, mani pēc pusdienasaizsūtīja pārliecināties, kas noticis. Es piezvanīju pie durvīm, bet neviens mani nelaida iekšā. Sētnieksteica, ka tavai mātei jābūt mājās, jo torīt neviens nebija redzējis, ka viņa kur iziet. Mēs piezvanījājnvēlreiz, pēc tam… sētnieks atmūķēja durvis. Viņa gulēja uz dīvāna neizģērbusies… bez samaņas. Es tūliņizsaucu ātro palīdzību, un viņu aizveda uz slimnīcu. Asinsizplūdums smadzenēs, mīļais bērns. Insults.Ārsti vēlāk teica, ka neesot vajadzējis vest uz slimnīcu, bet atstāt turpat mājās, jo katrs satricinājums tikaivēl vairāk pasliktinājis slimnieces stāvokli. Laikam jau tā bija kļūda, ka viņu sakustināja, bet vai tad mēsto varējām zināt.

— Kā viņa tagad jūtas? — sausām lūpām Ērika jautāja. — Kurā slimnīcā viņa guļ?— Vakar pulksten desmitos vakarā… nomira… — čukstēja Zariņa. — Pie samaņas tā i nenāca līdz

pašām beigām. Tagad viņa atrodas morgā, jo vajadzēja taisīt sekciju. Visas formalitātes un rūpes parapbedīšanu ņem uz sevi tavas mātes darbabiedri… tev nevajadzēs staigāt pa iestādēm.

Tas bija viss. Ērika negribēja raudāt un izrādīt savas sāpes citiem cilvēkiem, bet daba neprasīja, koviņa grib un ko negrib. Pēkšņā tukšuma sajūta sagrāba viņu savā varā; viņa nedomāja par to, bet jau taipašā mirklī, kad dabūja zināt par notikušo, līdz galam apzinājās savu vientulību un pamestību — šī apziņaviņu apņēma tik salti un negaidot kā pēkšņa vētras brāzma mierīgā, saulainā dienā.

Ērika sakņupa un sāka šņukstēt. Zariņa neizlaida no saviem pirkstiem meitenes roku un visu laikuturpināja to glāstīt. Viņas lūpas čukstēja mierinājuma vārdus, bet Ērika nedzirdēja tos un neko nesaprata.Pasaule bija pārvērtusies par tuksnesi, un šā tuksneša vidū stāvēja viena vienīga dzīva būtne — Ērikapati.

3Lai gan visas rūpes par Alvīnes Suneles apbedīšanu bija uzņēmušies nelaiķes darbabiedri un Zariņa

kā mācēdama centās pasargāt Ēriku no daudzajiem sīkajiem apgrūtinājumiem, bez kuriem tādos gadījumosneiztiek un kurus visus pat nevar paredzēt, meičai abas dienas līdz mātes bērēm pagāja nemitīgā steigā.Kurš cits kā viņa gan varēja sameklēt drēbju skapī piemērotas drānas nelaiķes ietērpšanai? Kampiederēja noteicošais vārds, izraugoties Meža kapos pēdējo atdusas vietu mātei? Kā apbedīt — armācītāju vai bez tā? Alvīne Sunele līdz pat pēdējam laikam bija bijusi kādas luterāņu draudzes locekle unšad tad pat apmeklējusi dievkalpojumus jaunajā Ģertrūdes baznīcā. Visus šos jautājumus nācās izlemtĒrikai. Satriekta un apmulsusi viņa negribot bija spiesta kustēties no rīta līdz vakaram, un jāsaka — tiešišī neizbēgamā darbība, šis pēdējais pienākums pret mirušo pagaidām pasargāja viņu no kaut. kā vēlgrūtāka: viņai vienkārši nebija laika palikt divatā ar savām bēdām un smagajām domām. Vakaros Ērikaapgūlās savā gultiņā nogurusi līdz bezspēkam un tūliņ aizmiga.

Zariņa piedāvāja viņai naktsmājas savā dzīvoklī, bet Ērika atteicās: svešo cilvēku klātbūtne viņupārāk apgrūtināja, viņai aptrūktu spēka visu laiku koncentrēties un reaģēt uz viņu līdzjūtības izpaudumiem.

Alvīni Šuneli apbedīja sestdienas pievakarē. Beidzot tas nu bija cauri. Meža kapos saulainā nogāzēpalika svaigā kapu kopiņa ar pāris vainagiem un daudziem izklaidus izklāstītiem ziedu pušķiem. Tie,kuriem vēl vajadzēja dzīvot, sēdās tramvajā un aizbrauca kur kurais.

Aizbrauca arī Ērika. Un atkal Zariņa viņu aicināja pie sevis, un atkal Ērika atteicās.— Paēdīsim kopā vakariņas un aprunāsimies par tavu turpmāko dzīvi, — Zariņa teica.

— Man negribas ēst, — atbildēja Ērika. — Turpmākā dzīve? Gan jau kaut kā iekārtošos. Kā tadciti cilvēki dzīvo… Atļaujiet man vispirms pašai par to padomāt. Ja pietrūks padoma — aiziešu pie jums.

— Dari, meitiņ, kā zini, tikai atceries, ka pie mums tu vienmēr būsi gaidīta. Ja tev pietrūks mātesglāsta un ja es tikai drusciņ varētu tev aizvietot tavu mīļo māmuļu… es to darīšu no visas sirds.

— Pateicos.Pie Vidzemes tirgus viņas izšķīrās. Ērika kādu stundu klīda pa ielām. Daudz svešu cilvēku nāca viņai

pretī. Apkārt skanēja sarunu čala, smaidi, skaļi un klusi vārdi; cilvēki dzīvoja katrs ar saviem priekiem unrūpēm, un nevienam no viņiem nebija daļas gar Ēriku. Kā mežā apmaldījies bērns viņa staigāja ļaužubiezoknī un nezināja, kurp vēlas nokļūt. Preču paraugiem izraibinātie veikalu skatlogi raudzījās viņaipretī, bet viņa neuzmeta tiem pat paviršu skatienu. Un pilsēta dunēja saviem parastajiem trokšņiem,pievakara saule spīdēja tikpat spoža un silta kā vienmēr, dūdoja baloži, un čiepstēja mazie, nerātniezvirbuļi. It kā šodien viss būtu tāpat kā vakar… Ērika — varbūt vienīgā no šiem ļaužu tūkstošiem —zināja, ka tā tas nav, nevar būt un nekad arī nebūs vairs kā agrāk. Beigas bezrūpīgai sapņošanai, beigasvisām bērnišķīgajām ilgām un ilūzijām — pati dzīve, nopietnā un skarbā, ir pieklauvējusi pie durvīm.Nav vairs aizvēņa, nav neviena cilvēka, kas par tevi rūpētos tavā vietā. Tagad tev pašai viss jāizlemj unpar visu jāatbild. Ērika nezināja, vai tas ir labāk vai sliktāk nekā agrāk. Viņa saprata tikai, ka tas būsgrūtāk, prasīs vairāk spēka nekā līdz šim, un viss būs atkarīgs no viņas pašas.

Ērika nogura staigājot un beidzot sajuta izsalkumu, jo miesai nebija daļas gar to, ko šai brīdīpārdzīvoja dvēsele. Viņa iegāja kādā kafejnīcā, pasūtīja tasi kafijas un pēris rožmaizīšu. Pēcceturtdaļstundas viņa atkal atradās uz ielas, turpināja klaiņāt — it kā ko meklēdama. Pie kinoteātradrūzmējās ļaužu pūlis; afiša vēstīja par jautru franču komēdiju, no reklāmas uzņēmumiem pretī_ raudzījāssmaidošas skaistu sieviešu un vīriešu sejas. Ērika neapstājās, pagāja pūlim garām un ar izbrīnu jautājasev: «Kāpēc šie cilvēki meklē smieklus? Vai tad pasaulē šodien vēl ir kaut kas tik jautrs un gaišs, kavarētu sasmīdināt viņus? Vai tiešām neviens nesaprot, ka noticis ir kaut kas drūms, nelabojams unneatgriežams un ka man ir grūti?»

Un tad viņai kļuva tik smaga sirds un tik žēl kļuva pašai sevis, ka nespēja vairs panest šo svešocilvēku klātbūtni. Cieši sakniebusi lūpas, uzacis un seju saraukusi drūmā vaibstā, Ērika paātrināja gaitu unsteidzās drīzāk nokļūt mājās.

Dzīvoklis bija tikpat piesmacis kā torīt, kad. Ērika ieradās Rīgā. Novītušām ziedlapiņām māla krūzēņirba mirušās puķes. Meitene atvēra logu līdz galam vaļā un ļāva pilsētas trokšņiem ielauzties šajāpamestajā mītnē. Apsēdās uz gultas malas un klusēja. Viņa neraudāja ne par mirušo, ne sevi, bet domajaatkal par savu stāvokli un turpmāko dzīvi.

«Cilvēks nevar būt vientuļāks un pamestāks kā šodien es. Stipriem cilvēkiem nav bail vientulības,viņi spēj pastāvēt visos apstākļos. Tu neesi stipra. Kas tagad būs? Ko tu darīsi? Ko tu vari iespēt ar savunevarību? Apkārt viss bango un mutuļo, bet tu neesi iemācījusies peldēt pat rāmā straumē — kā tunoturēsies virs ūdens šajās vērpetēs?»

Ērika saprata, ka neviens viņu nesaudzēs. Māte vēl nebija apbedīta, kad nama sētnieks jauatgādināja, ka dzīvokļa orderis izrakstīts uz nelaiķes vārda un attiecīgā vietā par to jau sākuši interesēties.Vienu istabiņu varbūt atstās Ērikai, bet varbūt liks pāriet uz citu dzīvokli un šo atdos kādai svešaiģimenei. Un kā būs ar tālāko mācīšanos Lauksaimniecības akadēmijā? «No kā es dzīvošu? Kaut ko tagadvarēs pārdot no dzīvokļa iekārtas un mātes drēbēm, kādam laikam līdzekļu pietiks. Apēdīšu vienā gadā to,ko izdosies saņemt par pārdotām lietām, novalkāšu savas drānas, bet pēc tam? Vēl paies vairāk nekāgads, kamēr sākšu kaut ko pelnīt. Un, lai cik pieticīgi arī es iemācītos dzīvot, iztikt ar mazumiņu, — reizman nepietiks līdzekļu pat tam mazumiņam. Kas palīdzēs, kas atbalstīs svešu cilvēku? Vai ir maz nozīmerunāt ar Zariņu — kādu padomu viņa var man dot?»

Tuksnesis un vientulība… Kails pasaules klajums un bezcerība… Varbūt vislabāk tūliņ pamestmācības un stāties kaut kur darbā — kādā kioskā par pārdevēju, restorānā apkalpot viesus, autobusā par

kasieri vai modes namā par manekeni? «Pat to es vēl neprotu, un vai tad bija vērts beigt vidusskolu unstudēt? Un ko tas man sola dzīvē? Tad jau labāk…»

Uz īsu, īsu brītiņu Ērikai ienāca prātā doma par paš- iznīcināšanos, bet viņa tūliņ to noraidīja. Viņamīlēja dzīvi un dzīvos, lai vai kā. Ja arī lemts aiziet bojā, tad tikai tad, kad nekas cits vairs nepaliks pāri,bet tikmēr jācīnās, jāturas pretī iznīcībai un jāpastāv. Pazust nekad nebūs par vēlu.

Ērika domāja gan šā, gan tā, kā sprostā ieslodzīts zvēriņš meklēja izeju no sava bezcerīgā stāvokļa,bet aizvien vairāk pārliecinājās, ka tādas izejas nav — vismaz viņa to nespēja saredzēt. Tad viņupārņēma baisma un izmisums. Baigi, bezgala grūti būt vienam pasaulē.

Pārlaidusi murgainu bezmiega nakti, Ērika nākamajā dienā pēc mātes bērēm ar autobusu aizbraucaatpakaļ uz kolhozu. Viņa nedomāja tur palikt, bet nevēlējās ari aiziet neatvadījusies no saviem agrākajiembiedriem; turklāt tur bija palikusi daļa no viņas drēbēm — tagad, kad katra kapeika bija svarīga, nevarējapamest ne vismazāko nieciņu.

4Svētdien — kā bija norunāts ar Skuju — Gunārs aizbrauca uz Eglaini un Skujas dzīvoklī satikās ar

māti. Tā bija neparasta satikšanās un nesagādāja prieka ne vienam, ne otram. Emīls Skuja tūliņ pēcGunāra ierašanās aizgāja kaut kādās (droši vien izdomātās) darīšanās uz rajona komiteju; Milda ar vecoSkujas māti izstūma ratiņus ar slimo Guntu dārzā un palika tur visu laiku, kamēr turpinājās mātes un dēlasaruna.

Astra Skudra izskatījās samulsusi un nomākta. Ar samocītu smaidu viņa noraudzījās dēlā, un viņasskatienā Gunārs saredzēja tādu kā lūgumu. Lai cik satraukts un iekšķīgi nocietinājies viņš bija šai brīdī,mātes viņam tomēr sametās žēl. Gunārs centās to neizrādīt, jo baidījās, ka māte, redzēdama viņa juteklību,nekavēsies to izmantot un tad viņam nāksies kļūt skarbam, aizstāvot savu viedokli, bet viņš gribēja šodieniztikt bez asumiem.

— Kā tev klājas kolhozā, Gunār? — māte iesāka. — Vai nav par grūtu? Tu jau vēl neesi radis pietiem smagajiem lauku darbiem.

— Tu pārspīlē, māt… — Gunārs atbildēja. — Agrākos gados mācību praksē darbs nebija vieglāksun es tomēr izturēju. Tagad jau vairs nav tā kā vecos laikos — cilvēkam palīdz mašīnas.

— Tas jau nu tā, bet gulēt tomēr iznāk par maz. — Māte nopūtās un it kā ar nožēlu pašūpoja galvu.— Vai nav kauna lieta — mums jāsatiekas kā zagļiem svešās mājās. Ja cilvēki dabūtu to zināt…

— Tā nav mana vaina, māt.— Bet kas tad ir vainīgs? Tu domā — patēvs? Viņš ir labs cilvēks, tikai tu viņu nevēlies pareizi

saprast. Viņš taču ir vecāks par tevi, un, ja nu karstumā arī pateica kaut ko aplamu, tev nevajadzēja tūliņdot lepnumam vaļu.

— Tik vecs viņš nav, ka nevar vairs atbildēt par savu rīcību. Un kas gan ir devis vecākiem ļaudīmtiesības būt netaisniem pret jaunākajiem? No netaisnības neko nevar mācīties, bet, ja to uzspiež, tad tikaipašcieņu zaudējis cilvēks spēj tam padoties.

— Vai Skudra bija ass pret tevi?— Es nezinu, kā to novērtēt. Skaidri zinu tikai to, ka viņš bija paštaisns, bet es nevarēju būt akls un

pieņemt viņa greizo taisnību.— Vai tev tik grūti nāktos izlīgt ar Manfrēdu? Tas taču bija gatavs piedot.— Lai Pusruncis iesāla savu piedošanu un pielūko, ka pašam nav jālūdzas saudzība.— Gunār, tu taču nedomā vēlreiz viņam ko nodarīt?— Es savas rokas otrreiz neiešu aptraipīt, — Gunārs attrauca. — Bet viss te nav atkarīgs no manis

vien. Vēl ir likums un sabiedriskā kārtība. Nevar pieļaut katram nelietim to bradāt ar kājām.— Bet Manfrēds taču nekā slikta nav izdarījis.— Viņš gribēja to izdarīt, tikai nepaguva. Es izjaucu viņa nodomu, un viņš to nespēj man piedot.— Tu viņu pārāk maz pazīsti. Tavs spriedums var būt pārsteidzīgs. Manfrēds ir ļoti kārtīgs cilvēks,

bet kā darbinieks taisni neatsverams. Būvkantorim bez viņa būtu grūti iztikt. Es personīgi varu teikt to, kabez Manfrēda palīdzības mēs savu māju nekad neuzcelsim.

— Labāk būtu, ja jūs to nemaz nebūtu sākuši celt.— Kāpēc tā? — māte brīnījās. — Vai mēs ko esam zaguši, ieguvuši netaisnā ceļā? Paši par

saviem sūri grūti pelnītiem rubļiem būvējamies. Skudra jau ceturto gadu staigā tai pašā vecajā svētdienasuzvalkā. Man sen vajadzīgs jauns mētelis. Bet mēs paciešam, saknapināmies un kaut kā iztiekam. Vai parto mums kāds var ko pārmest? Skauģu mēles, protams, vienmēr var sarunāt nezin ko. Paši nopļēguro visu,bet, ja ierauga, ka otrs cilvēks kaut ko sasniedzis, tad pieraksta tam visus nāves grēkus. Vai ar tādiemmums vajadzētu rēķināties?

— Ar tādiem ne.— Bet ar ko tad? Ja man sirds ir tīra, tad pasaule manis dēļ lai runā, ko grib.— Tava sirds varbūt ir tīra, bet ne jau tu viena esi iejaukta šajā lietā. Tu pati teici, ka bez Pusrunča

to māju neuzcelt. Kāpēc? Vai viņš jums palīdz no saviem līdzekļiem? Vai pats kaut vienu ķieģelipalīdzējis iemūrēt? Taču ne. Viņa palīdzība izpaužas savādāk. Sabiedrība nav akla. Ļaudis visu redz.Pārāk daudz dūmu ir sācis kūpēt ap to jaunceltni, un tas nav uz labu.

— Manfrēdam ir gaiša galva.— Pusruncis ir afērists. Viņš jūs ievedīs postā un negodā. Ja gribi zināt, māt, tad tikai tāpēc es

šodien nācu ar tevi izrunāties. Jo drīzāk jūs atraisīsieties'no tā cilvēka un viņa neatsveramās palīdzības,jo labāk tas būs.

— Tev ir aizspriedums pret Manfrēdu, naids par to notikumu, — māte skumji papurināja galvu. —Ar cilvēkiem tā nevar spēlēties. Un galu galā kas tur slikts, ja mēs uzcelsim sev ģimenes māju?Sabiedrība neko nezaudēs. Taisni otrādi: mēs atdosim savu tagadējo dzīvokli ciematam, un kāda ģimenetiks pie labas mītnes. Tas taču ir valstiski.

— Tas būtu valstiski, ja tā lieta nebūtu savienota ar tik daudz netīra un apšaubāma. Būvmateriāli,darbaspēks, pat naudas līdzekļi… Visi zina, cik Skudra nopelna būv- lcantorī. Ar viņa algu vien naviespējams uzcelt māju, vismaz tik ātri ne. Tātad ir kāds nezināms blakus avots, kur iegūst līdzekļus.Varbūt viņš saņem būvmateriālus par pusvelti, varbūt strādniekiem apmaksā no valsts līdzekļiem, varbūtvēl kaut kas. Bet tīra tā lieta nav. Un, ja tev ir kaut mazākais iespaids uz Skudru, tad laid to darbā. Es tevilūdzu, māt, runā ar viņu, brīdini, atturi no tādām lietām, kas taisnā ceļā ved purvā iekšā. Labāk lai tā mājair gatava pēc dažiem gadiem, bet ar godu un taisnību nekā tagad ar visādiem blēžu stiķiem. Tev tas jādara,māt…

Astra Skudra iegrima domās. Rokas klēpī saņēmusi, viņa ar izklaidīgu skatienu raudzījās pa logulaukā un ilgi klusēja. Beidzot nopūtās, paskatījās dēlā un teica:

— Tu pārspīlē, Gunār. Tevi ir samulsinājušas ļaužu valodas. Skudra ir goda vīrs, un es viņam ticu.Ja viņš uzticas Manfrēdam, kuru pazīst labāk nekā mēs visi, tad es neredzu iemesla apšaubīt viņa rīcībaspareizību.

— Tad man vairs nav ko runāt, — Gunārs sacīja un piecēlās no krēsla. — Ja arī tu man šai brīdīnetici, tomēr padomā par to, ko es tev teicu. Es nevēlu sliktu ne tev, ne… patēvam. Man gribas, lai jumsdzīvē vienmēr labi klātos. Tevi, māt, es mīlēšu tāpat kā līdz šim un palīdzēšu, cik būs manos spēkos,kamēr vien būšu dzīvs. Bet ir tādas lietas, ar kurām nekad nesamierināšos un kompromisos neielaidīšos.

— Tātad… tu tomēr aiziesi no manis? — Astras Skudras balss iedrebējās un acis kļuva valgas. —Pametīsi savu māti, Gunār?

— Es nepametīšu tevi, bet to svešo namu, kur man ierasties liegts. Vienu es tev palūgšu, māt. Esi tiklaba un savāc manas mantasl Pirms aizbraukšanas atpakaļ uz Rīgu es tās paņemšu pie sevis.

— Un tas ir viss, ko tu man vari pasacīt?— Pasveicini no manis mazo Vizmu… noskūpsti viņu manā vietā.— Kāpēc tu tā izturies, Gunār? — Astra Skudra iešņukstējās. — Vai tiešām tev nav žēl savas

mātes?— Ir žēl, — Gunārs čukstēja. — Es tevi žēlošu vienmēr. Bet aiz žēlastības nevar upurēt taisnību.

Gan jau kādreiz arī tu, māt, to sapratīsi.— Dēls, vai tā nu vajadzēja… Es taču tevi esmu tā mīlējusi. Nevaru nemīlēt arī tagad, bet tik

daudz tev tomēr vajadzētu saprast, ka man ir ģimene, ka man ir vēl kāds cits tuvs un dārgs cilvēks, kuršman jāmīl tāpat kā tu. Es nevaru viņu ignorēt… arī viņam kaut kas jāatstāj no manas sirds siltuma. Tunevari prasīt visu tikai sev.

— Es to saprotu un neprasu neko vairāk kā tikai to, ko tu pali vēlies man dot. Nevēlos arī, lai tuvienmēr atrastos it kā starp divām ugunīm. Spārni man ir izauguši, lidot esmu iemācījies, — aizlidojot noligzdas, es nenokri- tīšu zemē un neaiziešu bojā. Dzīvo laimīga, māt…

Gunārs noskūpstīja māti uz vaiga un izgāja no istabas. Astra Skudra salūkoja rokas spogulīti,noslaucīja asaru pēdas no vaigiem un pārlaida ar pūdera slotiņu sejai. Brītiņu vēlāk viņa izgāja dārzā piepārējiem un uz Mildas Skujas vaicājošo skatienu atbildēja mierīgi, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis:

— Mēs izrunājāmies. Gan jau viss būs labi…— Bet kur tad Gunārs? — Milda iejautājās. — Mēs domājām, ka viņš paliks pie mums uz

pusdienām.— Gunārs aizbrauca atpakaļ uz kolhozu, — Astra paskaidroja.Tad Milda saprata, ka tomēr kaut kas nav tik labi, kā Astra centās iestāstīt. Bet viņa nemēģināja to

izprašņāt.Brītiņu patērzējusi ar Mildu un Guntu, Astra Skudra atvadījās un aizgāja mājās: Jānis Skudra mēdza

laikā paēst pusdienas, bet nekas vēl nebija gatavots. Prasīt, lai viņš svētdienas dienā pats stātos pie plīts,būtu tomēr tā kā par daudz.

Izgājis no Skuju dzīvokļa, Gunārs sēdās velosipēdā un brauca mājup uz kolhozu — citu māju viņamtagad vairs nebija. Braukdams viņš domāja par neseno sarunu ar māti. Viņam bija žēl mātes, un mazlietmocīja sirdsapziņa, jo viņa dēļ māte bija nokļuvusi starp divām ugunīm. Ar sāpēm Gunārs redzēja, kamāte attālinās no viņa un ka viņš tai kļuvis svešinieks. Kad nepielūdzamais dzīves likums sievietei likaizlemt, kurš tuvāks — vīrs vai dēls? — viņa izlēma par labu tam, ar kuru nāksies savu mūžu nodzīvotkopā. Varbūt tas arī bija pareizi: viņš pats, Gunārs, taču bija salīdzinājis sevi ar putnu, kam izaugušispārni un jāaizlido no ligzdas, — kāpēc gan ligzdai jāpaliek tukšai?

Pārbraucis pār tiltu, Gunārs nokāpa no velosipēda un gabaliņu soļoja kājām, kamēr sasniedza otrākrasta muguru. Tad viņš atkal sēdās velosipēdā un kādu puskilometru brauca īstā sacīkšu ātrumā. Priekšāpa ceļu soļoja kāda meiča. Brīdinot pastrinkšķinājis zvanu, Gunārs pabrauca tai pa kreiso pusi garām,uzmeta gājējai paviršu skatienu, bet tūliņ nobremzēja velosipēdu, nokāpa zemē un uzgaidīja, kamēr meičapienāca viņam klāt.

Tā bija Ērika.5Viņi sasveicinājās un lēnām gāja tālāk — katrs savā pusē divritenim.— Tu jau atpakaļ… — konstatēja Gunārs. — Vai mātei labāk?— Māti vakar apbedīja ..; — Ērika atbildēja. — Es viņu vairs nesastapu dzīvu.Ērikas sadrūmušais izskats liecināja, ka viņa nevēlas ielaisties sarunā. Cieši sakniebusi krāsotās

lūpas, vienā virzienā taisni uz priekšu skatīdamās, iekšķīgi nocietinājusies, meiča soļoja pa grantēto ceļuun klusēja.

Labu brīdi klusēja ari Gunārs. Tas laikam ari bija vislabākais, ko viņš šai brīdī varēja darīt, —parastie nodrāztie līdzjūtības vārdi nespētu izraut Ēriku no smagās jūtoņas, kādā viņa bija ieslīgusi.Cilvēka dzīvē ir brīži, kad tas par visu vairāk vēlas būt viens ar sevi.

— Es saprotu — tev ir grūti… — Gunārs ieminējās mazliet vēlāk. — Kas pats neko navpazaudējis, tas nemaz nevar iedomāties, cik grūti ir, kad jāpazaudē vistuvākais cilvēks pasaulē.

— Es… es tagad esmu palikusi pavisam viena pasaulē, — Ērikas balss iedrebējās sāpēs. —Neviens mani vairs nekur negaida. Man vairs nav mājas.

— Tāpat kā man… — čukstēja Gunārs. — Tagad nav. Bet es tās atkal atradīšu. Un tu tāpat. Nākotnimums neviens nevar atņemt.

— Es to esmu jau pazaudējusi. Visam, par ko kādreiz sapņoju, nu ir pārvilkts krusts. Mana dzīve irnonākusi strupceļā, tagad ir vienalga, kādu ceļu es izraugos. Pa vecam vairs dzīvot nevar, bet, kā jādzīvotālāk, to es nezinu.

— Šodien tu to nezini, bet gan jau drīz zināsi. Tu ļoti mīlēji savu māti?— Nezinu, Gunār. Varbūt tā bija mīlestība, varbūt tikai pieradums.— Viņa taču mīlēja tevi?— Jā, protams. Bet labāk būtu bijis, ja viņa mani mazāk mīlētu… mazāk lutinātu un saudzētu. Tad

vismaz es šodien nebūtu tik nesagatavota dzīves cīņai. Man nav ne mazākā rūdījuma, Gunār. Grēks,protams, par to pārmest mirušai mātei, bet tā tas ir. Ja es būtu grūtāk augusi, man šodien būtu vieglāk.

— Rūdījums nekur nepaliks. Tas nāks, un tu izturēsi visu. Tev tikai jāsaglabā drosme un ticībadzīvei. Turklāt tu nekad nebūsi viena.

— Jau šodien esmu viena…— Tā nav taisnība. Tev ir draugi, labi biedri — tie tevi nepametīs. Un tu taču dzīvo padomju

sabiedrībā, tādā valstī, kur cilvēks ir pati dārgākā manta pasaulē. Vai tiešām tu domā, ka mēs tev ļausimpazust?

— Es nedrīkstu kļūt par nastu sabiedrībai un saviem biedriem. Katram cilvēkam pietiek pašamsavu rūpju — kā lai tie ņem uz saviem pleciem vēl svešu nastu? Nē, nē… man pašai jātiek galā ar savuturpmāko dzīvi. Neviens nav vainīgs, ka ar mani tā noticis, nevienam nav nekāda pienākuma pret mani. Unes ari nevēlos, ka citi cilvēki sāktu rūpēties par mani.

— Ko tu domā darīt?— Savākšu savas lietas un braukšu prom… uz Rīgu.— Un tālāk?— Meklēšu darbu. Gan jau kaut ko atradīšu.— Bet studijas?Ērika negaidot skarbi iesmējās.— Studijas? Vai tagad vairs var būt runa par mācīšanos? Tagad jādomā par maizes kumosu.

Man pašai sevi jāuztur.— Ērika, vai tu maz saproti, ko runā? Pamest akadēmiju, kad ceļš tikpat kā noiets! Vēl tikai

pēdējais gads, viens kārtīgs piespiediens — un tev būs pamats zem kājām visai dzīvei.— Cilvēks nevar mācīties un pārtikt no svētā gara. Tādi brīnumi pasaulē nenotiek.— Tādi brīnumi, protams, nenotiek. Bet notiek daudz kas cits, un tie nemaz nav brīnumi.— Proti? — Ērika pirmo reizi paskatījās Gunāram acīs.— Tev jāmācās — jāmācās un jāpabeidz studijas.— Bet tu taču zini, ka esmu viduvējība. Bez stipendijas. Nekas vērtīgs no manis neiznāks.— Es zinu, ka tu vari mācīties daudz labāk nekā līdz šim. Tev pašai tikai jāgrib. Grūtākajos

priekšmetos mēs tev palīdzēsim. Tu vēl līdz rudenim vari daudz ko panākt. Mēs ar Laimu iesim talkā.— Es neticu, Gunār, ka tur kas iznāks. No krama var izšķilt dzirksteli un dabūt uguni, bet ne no

mīkstas māla pikas.— Mēs palīdzēsim tev kļūt par kramu. Tev pašai tikai jāgrib un mazliet vairāk jātic sev. Un

pirmais, kas tev jādara — jāizmet no galvas domas par kaut kādu vientulību un pamestību. Tu pārāk sliktidomā par saviem biedriem un par mūsu dzīves īstenību. Mēs tev pierādīsim, ka tā ir daudz labāka, nekā tuto iztēlo savā prātā.

Ērika rezignēti pasmaidīja un paraustīja plecus. Gunārs saprata, ka viņa sākusi šaubīties, un tas jau

bija kaut kas tāds, kas modināja cerības uz lūzumu. Pārāk strauji liektzaļo kociņu būtu negudri — šai reizei pietiks. Viņš pārtrauca iesākto sarunu un apstājās ceļa vidū.— Sēdies uz bagāžnieka, un brauksim! Tā mēs ātrāk tiksim mājās.— Mājās… — Ērika rūgti pasmaidīja, tomēr paklausīja Gunāram un apsēdās viņam aiz muguras uz

velosipēda. Līdz pašam kolhoza centram viņi vairs nerunāja ne vārda. Tur Gunārs tūliņ uzmeklēja Laimu.— Ar Ēriku ir slikti. Māte nomirusi, un meitene pazaudējusi galvu. Grib aiziet no mums un pamest

akadēmiju. Mēs to nedrīkstam pieļaut. Cik pratu, tik pūlējos, bet šaubos, vai man būs izdevies viņupārliecināt. Esi tik laba un papūlies arī tu. Varbūt tev būs labāki panākumi. Ja mēs viņu tā palaidīsim,viņa pazudīs pavisam.

— Saprotu, Gunār, — Laima atsaucās.Viņa tūliņ devās pie Ērikas. Brītiņu vēlāk Gunārs redzēja, ka viņas abas aizgāja uz dārzu un nozuda

starp kupli sazēlušajiem ogulāju krūmiem un krāšņajām puķu dobēm.Laimas klātbūtnē Ērika jutās un izturējās brīvāk nekā pirmīt Gunāra sabiedrībā: viņa nekautrējās

pašņukstēt, nobirdināt dažu asaru un, stāstot draudzenei par pēdējo dienu notikumiem, atļauties pa kādamdrūmākam izteicienam. Viņai bija žēl sevis un gribējās, lai arī citi viņu mazliet pažēlo. Pastāstījusi visu,Ērika piespieda mitro nēzdogu lūpām un nevarīgā balsī iejautājās:

— Ko tu būtu darījusi manā vietā?Lpima iegrima domās, atcerējās savas tālās bērnības skarbās dienas — to laiku, kad viņa vienu pēc

otra bija pazaudējusi tēvu un māti un pēkšņi nokļuvusi starp pilnīgi svešiem ļaudīm. Viņa pati unpusaudzis brālis toreiz vēl nespēja pat apjaust notikušās nelaimes lielumu: apmulsuši un satriekti viņistāvēja it kā apmaldījušies tūmša biezokņa vidū, kam pāri brāzās baisīga vētra. Bet viņi nebija pamesti unnepazuda, par viņiem parūpējās Padomju valsts. Bērnu namā visi bija vienādi, vienīgais, kā viņiem turtrūka, bija vecāku mīlestība — to nekas nespēja aizvietot. Viņi uzauga bez tuvinieku glāsta un tomēr kļuvapar īstiem savas zemes pilsoņiem. Laima izrādījās laimīgāka par savu brāli: viņai bija lemts sagaidīt tēvapārnākšanu. Vecāku mīlestības siltumu, kas bija nolaupīts bērnībā, viņa atguva tagad, savas agrāsjaunības

LPSR Tautas skatuves mākslinieks G. Cilinskis Manfrēda Pusrunča lomā un aktrise B. IndriksoneĒrikas Suneles lomā Akadēmiska drāmas teātra izrādē «Kapteiņa Zundaga atgriešanās» 1963. gada

dienās. Viņa saprata Ēriku, spēja iejusties tās pārdzīvojumos, bet, neraugoties uz to, arī viņai grūtinācās atbildēt uz Ērikas jautājumu.

— Ko es būtu darījusi tavā vietā? Mīļo meitenīt, vai tad pasaulē ir tāds cilvēks, kurš var skaidripateikt, ko viņš būtu varējis darīt kāda cita vietā? To neviens nezina. Mēs varam tikai iedomāties, minētun censties atrast vienu vai otru ceļu, ja pašiem nāktos izlemt, kurš no tiem ceļiem ir vienīgi pareizais, tadvarbūt izraudzītos pavisam citu nekā to, ko būtu ieteikuši otram cilvēkam. Jo katrs mēs tikai ar savāmacīm varam saredzēt dzīvi un pasauli un katrs to redzam mazliet savādāku nekā pārējie.

— Un tomēr — kā tu darītu? — Ērika neatlaidās.— Es nesteigtos. Mazliet nogaidītu, ļautu satrauktajam prātam norimt un censtos aprast ar jauno

stāvokli. Tādos dzīves brīžos vajadzīga pacietība un izturība. Steigā pieņemts lēmums reti kad vēlākizrādās vispareizākais. Tiltus nodedzināt ir samērā viegli, bet jaunus uzcelt daudz grūtāk.

— Tu taču saproti, ka man nav laika ilgi domāt.— Nekas tevi nespiež jau šodien izlemt visu. Tu to paspēsi arī pēc nedēļas, pēc mēneša. Tu

neatrodies uz ielas bezizejas stāvoklī.— Ja es ilgi gudrošu, tad agri vai vēlu nokļūšu tādā stāvoklī. Varbūt tad man būs vēl mazāka

iespēja kaut ko izvēlēties nekā šodien. Tagad man vēl ir labi biedri, tagad vēl esi tu… Jūs taču nevarēsietmūžīgi ķēpāties ar mani — katram cilvēkam jādzīvo sava dzīve. Es jums apnikšu ar savām neveiksmēmun untumiem.

— Tu nekad nebūsi viena, — Laima turpināja. — Padomju ļaudis nepamet savējos. Māti zaudēt,protams, ir smagi, bet arī tad tu nepaliec vientuļa. Tev ir liela, draudzīga ģimene — simtiem brāļu unmāsu, tie nenovērsīsies no tevis. Tu pati tikai neatraujies no mums, jo neviens nespēj uzspiest savudraudzību un mīlestību otram, ja tas nevēlas to pieņemt.

— Es negribu būt saviem biedriem par nastu.— Vai kāds jau licis to sajust?— Līdz šim vēl ne…257— Tad kāpēc tu ar saviem secinājumiem steidzies priekšā notikumiem?9 — 1319— Piedod, Laima, es to nezīmēju uz tevi. Par tavu sirsnību es nešaubos.— Tev nav iemesla šaubīties arī par citiem.— Pieņemsim, ka es maldos un domās daru pāri saviem biedriem, — bet ko tas dos, ja es

pārvarēšu visas šaubas? Kas izmainīsies tad?— Tu ticēsi cilvēkiem, tāpat kā mēs ticam tev.— Bet kā es to varu pierādīt — tā, lai jūs man tiešām ticētu? Jūs visi taču zināt, kāda esmu —

vējagrābsle, untumu pilns radījums.— Ja tu būtu tikai vējagrābsle, tad tev nenāktu prātā sevi tā novērtēt. Jau tas vien, ka tu to varēji

pasacīt, liecina, ka tevī ir vēl kas cits… labs un vērtīgs. Kuram no mums nav savas vājības, kurš no mumskādreiz nav aušojies? Tie ir sīkumi, kurus dzīves vējš aizpūš kā pelavas, bet graudi paliek, un no tiem varizaugt jauna raža.

— Un tu man… tici? — Ērika paskatījās Laimai acīs.— Ticu, — tā atbildēja bez vilcināšanās.— Pateicos, mīlā! Ja es pati tā varētu sev ticēt…— Tu to varēsi, tikai nesteidzies neko sabojāt. Tu jautāji, kas tev jādara, lai mēs tev ticētu. Tev

jāturpina tas, ko esi sākusi: jāstrādā kopā ar mums, kopā jāatgriežas pilsētā un jāpabeidz studijas. Tunedrīksti palikt puscejā. Un, kad šis ceja posms — bet tas varbūt ir vissvarīgākais visā tavā dzīvē — būsveikts, pati dzīve tev parādīs tālāko ceļu. Sapurinies, Ērika, galvu augšā!

— Apmēram to pašu man teica Gunārs.— To pašu tu dzirdēsi no visiem, kas tev vēl labu.Ērika piekļāva savu vaigu Laimas plecam un kā bērns,kas kautrējas atzīties par izdarītu nerātnību vai iekārotu lolojumu, zemē raudzīdamās, čukstēja:— Es pamēģināšu… Centīšos būt laba un derīga. Es nevēlos palikt pusceļā. Bet es nezinu, vai

man pietiks spēka uņ izturības. Jums būs vēl daudz, daudz jāpaciešas ar mani.Laima noglāstīja Ērikas pieri un klusēja.Todien un arī visu turpmāko laiku, kamēr studenti turpināja strādāt kolhozā, visi cilvēki izturējās

pret Ēriku ar dziļu sirsnību. Gunārs rūpējās par viņu kā par mazāko māsiņu. Ilze, brigadieris Juris Poga,agronoms Volkovs — visi it kā ņēma viņu savā aizgādniecībā, palīdzēja un uz

mundrināja. Kolhoza priekšsēdētājs Irbe nekad nepagāja viņai garām neapjautājies, kā meiteneiklājas, un nepateicis viņai dažus vienkāršus, bet tik draudzīgus vārdus, ka Ērikai visa diena pēc tam likāssaules un siltuma pilna. Viss, ko šie cilvēki darīja un teica, tika darīts un pateikts tik smalkjūtīgi unneuzbāzīgi, it kā savādāk nemaz to nevarētu izdarīt. Viņi nerakņājās pa Ērikas dvēseles kaktiem, līdzjūtīginenopūtās un neatgādināja ne ar pušplēstu vārdu smago triecienu, kas bija sašķobījis viņas dzīvespamatus; viņi palīdzēja Ērikai nedomāt par bijušo un skaidrāk, pilnīgāk saredzēt šodienas skaistumu.Nevienu dienu viņa nejutās vientuļa un pamesta.

Un nenovēršami sākās dabiskais lūzums Ērikas attieksmē pret citiem cilvēkiem un pašu dzīvi. Tasnenotika uzreiz, bet pamazām, jo cilvēks nevar vienā dienā piedzimt par jaunu. Viņa kļuva nopietnāka,sākumā gan vēl tāda ka aizlauzta, bet uz bridi pazaudētā ticība dzīvei atkal atgriezās, un līdz ar to visapasaule viņas uztverē kļuva gaišāka. Lai gan neviens neatgādināja Ērikai vieglprātīgo dēku ar Manfrēdu,viņa pati to nespēja aizmirst, un katrreiz, kad to atcerējās, viņu pārņēma kauns.

e*

259Par aiziešanu no 1.auksaimniecības akadēmijas Ērika vairs nedomāja.DESMITA NODAĻA 1To nakti pēc sarunas ar Skuju Aina Linde nespēja aizmigt. Skujas stāsts bija uzvandījis viņas atmiņā

visus senos notikumus; kā bišu spiets viņai apkārt riņķoja pa pusei izbalējuši, pa pusei aizmirsti senodienu tēli, un katrs no tiem gribēja kaut ko pastāstīt, atgādināt, likt atsaukties un domāt. Un, jo vairāk Ainadomāja par pagātni un šodienu, jo vairāk viņa samulsa. Vēsts par to, ka Roberts Zundags ir dzīvs, pildījaviņas sirdi ar dziļu, gavilējošu prieku; tas bija kaut kas līdzīgs gaišai atmodai pēc garas, melnas, drūmosmurgos pavadītas nakts. Viņš ir, viņa esamība visai pasaulei piešķir jaunu saturu un visai dzīvei dodjaunu jēgu. Tā bija līksma, saulaina sajūta, tāda, kādu sajūt cilvēks, kurš ilgus gadus pavadījis trimdā tālā,

svešā un naidīgā zemes malā un kuram pēkšņi pavēries sen ilgotais ceļš atpakaļ uz dzimto pusi: visaviņa būtne gavilē, skan un vibrē priekā, viņš ir gatavs skūpstīt zemi uz savas dzimtenes sliekšņa un kābrāli apkampt pirmo nejaušo pretimnācēju tāpēc vien, ka tas ir daļa no viņa dzimtās pasaules.

Bet, kad norima pirmais vētras brāzmai līdzīgais skurbums un Aina atguva spēju domāt par radušosjauno stāvokli, viņu pārņēma dziļš satraukums. Kas tagad būs? Kā viņa dzīvos tālāk? Kā Roberts Zundagsatgūs savu vietu dzīvē, un kā sabiedrība viņu uzņems? Piecpadsmit gadu laikā viņam bijusi iespēja visusimtreiz pārdomāt un apsvērt, un, ja viņš vēl tagad pats nav skaidrībā ar sevi un mocās šaubās, tad tasliecina, ka atgriešanās īstenībā, pāreja no viena stāvokļa otrā, nebūt nav tik vienkārša, kā tas pirmajāmirklī var likties citiem cilvēkiem. Starp toreizējo Robertu Zundagu un to Zundagu, kuram tagad vajadzētuatsākt savu dzīvi par jaunu, bija iespraucies Voldemārs Raiskums un piesavinājies piecpadsmit gadus noviņa mūža — dzīvojis un darbojies viņa vietā. To nevarēja iznīcināt ar vienkāršu spalvas vilcienu, arparastu juridisku aktu. Viena dokumenta vietā cilvēks var iegūt otru, bet juridiskais akts nav spējīgspadarīt par nebijušu to sarežģīto morālo kompleksu, kura pinekļos Roberts Zundags smacis visus šospiecpadsmit gadus. Viņš ir melojis, un, lai gan ar saviem meliem nevienam nekā slikta nav nodarījis, patsšis notikums tagad kā lāsts guļ pār viņa dzīvi. Tas ir kā smags mākonis, kas neļauj saules stariem nokļūtlīdz viņam, tāpēc viņa dzīve visu laiku ir krēslas apņemta — bez saules un siltuma —, bet tikai vētra spējaiztraukt to mākoni. Grūta, draudoša vētra, tāds negaiss, kas spēj izkliedēt tumsu, bet var arī daudz koiznīcināt.

Viegli tas nav. Aina iedomājās sevi Zundaga vietā, un viņai likās, ka viņa saprot, kā šis cilvēks varjusties.

Tā bija viena lieta, par kuru domājot viņa tonakt nespēja aizmigt. Bet bija vēl kas cits, par ko viņaipietrūka drosmes pat domāt: viņas attiecības ar Zundagu. Viņa bija mīlējusi šo cilvēku toreiz, kad nebijatiesību to darīt, un tāpēc slēpusi savas jūtas no visiem. Šovakar, vēl nezinādama par notikušo, viņa bijaatzinusies Emīlam Skujam par savām jūtām pret bojā gājušo. Skuja, protams, pratīs klusēt un neizmantosviņas vaļsirdību ne viņai pašai, ne kādam citam par ļaunu, bet viņš tagad zināja to, ko viņam vēlnevajadzēja zināt. Kāpēc Skuja pats viņu pamudināja uz vaļsirdību, ievilka tādā sarunā? Kāpēc sarunassākumā tūliņ nepateica, ka Zundags ir dzīvs, un tādā kārtā nedeva viņai iespēju aprast ar jauno stāvokli unatkarībā no tā apliecināt savu viedokli? Ja Aina nepazītu Skuju tik labi, kā viija to pazina, un nezinātu, cikšis cilvēks ir godīgs un principiāls, tad varētu Skujas rīcību iztulkot kā nekorektu, pat negodīgu. Tāds viņšnebija un nevarēja būt. Bet kāpēc viņš tomēr atļāvās to? Varbūt tikai aiz neapdomības — viņš pats tačutikai pirms stundas bija dabūjis zināt patiesību par Zundagu un tik īsā laikā nepaguva apsvērt visu unizraudzīties vispareizāko un korektāko taktiku. Bet varbūt tas bija dziļi pārdomāts solis, mēģinājumsiedarbināt tādus spēkus, bez kuriem Zundaga likteņa mezgls nav atrisināms un kuru Skujas paša rīcībānebija? Skujam arī agrāk nebija noslēpums Ainas attiecības pret Zundagu, tāpēc viņas vēlais savu īstojūtu apliecinājums patiesībā maz ko grozīja, bet kādu svarīgu sarežģītās spēles figūru tas tomēr varējaaktivizēt. Droši vien tāds bija Skujas apsvērums. Runa taču bija *par cilvēku, kurš viņiem abiem bija tuvsun dārgs. Varēja jau dusmoties uz Skuju par viņa rīcību, bet, ja padomāja par iemeslu, kurš viņu

mudinājis tā darīt, tad nācās to kaut vai daļēji attaisnot.«Zundags jāatgriež dzīvē… Gunāram jāatdod tēvs… tev jāpalīdz man šajā lietā…» — apmēram tā

bija teicis Skuja. Šie vārdi visu nakti neizgāja Ainai no prāta. Domādama par tiem, viņa no rīta aizgājadarbā. Darbabiedri neatcerējās tāda gadījuma, kad Aina Linde būtu bijusi tik izklaidīga un iegrimusi sevīkā todien, — dažreiz viņiem nācās atkārtot pat vienkāršu jautājumu, un tikai tad Aina it kā atjēdzās,izraisījās no savu uzmācīgo domu pinekļiem un samulsusi atbildēja jautātājam.

— Biedreni Lindi kaut kas nospiež… — kolēģi sačukstējās viņai aiz muguras un centās viņu pēciespējas mazāk traucēt.

Slimnīcas galvenais ārsts tomēr nenocietās un pēc rīta apgaitas, palicis uz brītiņu divatā ar Ainu,delikāti apjautājās:

— Jūs laikam nejūtaties īsti vesela?— Nē… kāpēc? — Aina sarauca izbrīnā uzacis. — Esmu pilnīgi vesela.— Jūs izskatāties tāda kā sagurusi.— Pagājušo nakti mocījos ar bezmiegu, tas ir viss.Galvenais ārsts, it kā sapratis Ainas bezmiega cēloni,noraizējies pašūpoja galvu.— Tādas tās lietiņas dažreiz mēdz būt. Cienījamā kolēģe, ja nemaldos, tad nākošu nakti jums

jādežurē slimnīcā?— Jā, protams… — Aina atsaucās. — Bet tas nekas — gan nodežurēšu. Frontē dažreiz nācās iztikt

bez miega vairākas naktis no vietas.— Frontē bija citādi. Tagad mēs dzīvojam miera laika apstākļos. Kāpēc bez vajadzības darīt sev

pāri?Aina kā neizpratnē paskatījās galvenā ārsta sejā — ko viņš domāja ar saviem vārdiem? It kā

atbildēdams uz viņas neizteikto jautājumu, galvenais ārsts turpināja:— Šodien, kā var spriest, būs klusa diena. Savus slimniekus jūs jau esat apskatījusi, nekā kritiska

nav. Ejiet tagad mājās un raugiet dažas stundas nogulēt. Mēs iztiksim, bet, ja radīsies nepieciešamība,māsa aizies pēc jums. Norunāts?

Aina gribēja iebilst, bet galvenais ārsts pasteidzās nozust savā kabinetā, likdams saprast, kajautājums izšķirts.

Pusstundu vēlāk Aina aizgāja mājās. Iekšķīgais saspringums tomēr bija pārāk liels, un viņa ilginespēja aizmigt. Beigās nācās ņemt palīgā miega zāles. Pēc tam viņa nogulēja dziļā miegā vairākasstundas un pamodās tikai pašā vakarā, kad vajadzēja jau doties uz nakts dežūru. Galva bija skaidra, unlikās, ka miegs izklīdinājis arī grūto, satraukto domu miglu, — Aina saprata, kas viņai darāms.

Viņa pavadīja slimnīcā visu nakti un tūliņ pēc dežūras nodošanas devās uz savu dzīvokli — todienviņai bija brīvdiena. Pabrokastojusi viņa apvilka savu gaišzilo kostīmu, mazdrusciņ uzkrāsoja lūpas unvēl laikā nonāca autobusa pieturā. Tur viņa sēdās jaunajā, ērtajā autobusā, kurš no Rīgas cauri Eglaineidevās uz kaimiņu rajona centru.

«Ko es viņam teikšu?» Aina domāja. «Kā izskaidrošu savu ierašanos? Vai viņš maz atcerēsies vairsmani un gribēs pazīt?»

Viņa saprata, ka tas, ko viņa tagad dara, ir kaut kas dēkains, bet tai pašā laikā ārkārtīgi nopietns unsvarīgs. Tikai izdomāt kaut ko noteiktu — ko un kā viņa darīs, kad atradīsies aci pret aci ar RobertuZundagu, — Aina nespēja, bet sevišķi arī necentās to iedomāties.

«Pie joda visus kara plānus — vadīšos pēc intuīcijas,» viņa nolēma. Bet, jo tuvāks kļuva ceļamērķis, jo lielāks vērtās viņas satraukums un nemierīgāka tapa sirds.

2Pēc sarunas ar Emīlu Skuju Roberts Zundags nekur vairs nevarēja atrast mieru. Pārbraucis mājās,

viņš ieslēdzās savā numurā rajona pilsētas vienīgajā viesnīcā, kur bija apmeties pagaidām — līdz

pastāvīga dzīvokļa saņemšanai, un domāja, domāja… Jaunie laikrakstu numuri gulēja nelasīti uz galda:nebija šodien pasaulē tādu notikumu, kas spētu piesaistīt sev satrauktā cilvēka uzmanību. Pasaulē plosījāsvētra, un Roberta Zundaga liktenis atradās tās centrā. Viņam — Robertam Zundagam — likās, ka visicilvēki raugās viņā ar vaicājumu un gaidām: «Ko tu darīsi? Ko tu vēl vilcinies — tu taču zini, ka tev vairsneizdosies mūs apmānīt, bet turpināt agrākos melus mēs tev neļausim. Šodien tavs noslēpums vairsnepieder tev vienam; ja tu gribēji to saglabāt, tad tev nevajadzēja ierasties te, bet palikt turpat, kur tunodzīvoji visus šos gadus. Tava sirds neizturēja, tu izrādījies par vāju, un tāpēc tagad dzīve pasludināssavu taisnīgo spriedumu par tavu kļūdu.»

Cik vienkārši viss notiktu, ja viņš nebūtu Roberts Zundags, ap kura vārdu ļaudis sacēluši tādu kņadu,bet viens no tiem parastajiem, vienkāršajiem cilvēkiem, kādu ir vairākums pasaulē. Lielais karš irsarežģījis daudzu cilvēku likteņus, pazudinājis miljonus, bet tūkstošus paslēpis neziņas krēslainē. RobertsZundags nav vienīgais, kuru draugi un svešie sen apbedījuši tumšā kapā un kurš pēc gadiem piecēlies nomiroņiem un atgriezies dzīvē. Bet viņu atgriešanās nav saistīta ne ar kādiem smagiem sarežģījumiem:sabiedrība pabrīnās par pārpratumu, draugi nopriecājas, ka viss tik labi beidzies, un dzīve rit tālāk. Ardaudziem tā ir jau bijis. Viņu priekšrocība ir tā, ka viņiem nenākas noārdīt nekā tāda, kas tapispārpratuma laikā, jo ap viņu personām nav radītas nekādas leģendas, nav celti pieminekļi nevienā no tiemdaudzajiem veidiem, kādus sabiedrība mēdz izmantot. Viņš, Roberts Zundags, ir pataisīts par leģendasobjektu, un cilvēki nepiedos, ka viņš ļāvis tiem kļūdīties. Un tiem būs tiesības nepiedot.

Zundags domāja par to, kādu dvēseles satricinājumu pārdzīvos Astra, viņa bijusī sieva, kad uzzināspatiesību: lai nu viņa bija kāda būdama — lāgiem pasekla un pa- tīga, lāgiem pat īsta mietpilsone arvisām sīkajām mietpilsones alkām un dzīves mērķiem —, viņa tomēr bija dzīvs cilvēks ar noteiktupašlepnumu un vēlēšanos izskatīties pēc iespējas ja ne taisni labi, tad vismaz iespaidīgi apkārtējāssabiedrības acīs. Tagad viņa nokļūs ļaužu valodās un slimīga, negatīva ziņkāre pavadīs Astru uz katrasoļa. Vainīgs pie tā atkal būs tikai viņš, Roberts Zundags.

Un Gunārs, kuram vēl visa dzīve priekšā un kurš nav līdz šim vēl atradis cita sekošanas cienīgaparauga savai jaunajai dzīvei kā sava tēva tēlu — tādu, kādu viņa apziņā to izveidojis vispārējaissabiedrības priekšstats un vērtējums. Tai stundā, kad Gunārs dabūs zināt patiesību, viņš būs vīlies unsarūgtināts, viņa dzīves pamati sāks grīļoties, un neviens nevar paredzēt, ar ko tas beigsies: varbūt viņšspēs pārvarēt sākotnējo apmulsumu, pratīs saprast un attaisnot sava tēva rīcību, bet varbūt arī ne. Un kasbūs vainīgs pie tā? Tikai viņš, Roberts Zundags — visas nelaimes un visu sarežģījumu vienīgais cēlonis.

Ne visiem piemīt tādas īpašības kā Emīlam Skujam. Tas saprata, un tam pietika spēka notikušouztvert bez pārspīlējuma; Skuja neattaisnoja sava drauga rīcību, bet arī nenosodīja tādā mērā, ka izslēgtuiespēju to izlabot. Skuja pats taču mudināja Zundagu spert izšķirošo soli un vīrišķīgi novērst pārpratumu— tātad viņš ticēja, ka Zundagam vērts to darīt un ka vēl iespējama jauna, patiesāka par tagadējo dzīve.Zundags nešaubījās, ka Skuja viņam vēl labu un gatavs palīdzēt, — sirds dziļumos viņš bija pateicīgsEmīlam par šo gatavību.

Un vēl Zundags domāja par kādu cilvēku, kura spriedums viņam nevarēja būt vienaldzīgs, jo viņš šocilvēku kādreiz bija klusībā mīlējis… vairāk nekā cīņasbiedru un vairāk, nekā brālis mīl savu māsu, betslēptāk un ārēji atturīgāk nekā viens vai otrs no tiem, jo toreiz viņš nebija brīvs: kaut kur Pievolgaskolhozā viņu gaidīja sieva un mazais dēlēns, un viņam pietika spēka palikt uzticīgam savam pienākumam,bet mostošās jūtas viņš savaldīja un pārvērta par skaistu, nepiepildāmu sapni. Var būt, ka tāds sapnis patspar sevi vien jau bija pārkāpums un radīja plaisu viņa paša būtībā, bet nesapņot viņš nespēja un vēlšodien, mocīdamies šaubās un pretrunās, garā atgriezās pie tā un jautāja sev: «Ko par to domātu Aina…jaukā, skaidrā meitene, kura kādreiz tev līdzās staigāja pa skarbajām kara takām?»

Šodien, kad Zundags zināja, ka Astra atteikusies no viņa, bija vieglāk domāt par to; tajānepiepildāmajā sapnī viņš vairs nesajuta nekā grēcīga un apkaunojoša. Droši vien Ainai Lindei pašai irģimene, sava atrasta dzīves laime, un tieši tāpēc viņas spriedums par Zundagu varēja būt pilnīgi

objektīvs, bet, neraugoties uz visu, viņam Ainas attieksme pat tagad nozīmēja ārkārtīgi daudz. Aina toreizbija tik labi un sirsnīgi izturējusies pret viņu — kā mazā māsiņa, kas meklē patvērumu lielā, stiprā brāļadraudzīgajā aizvēnī. Vai tagad viņa nebūtu vīlusies un ar sarūgtinājumu nenovērstos no kādreizējācīņasbiedra? Viņas spriedums varēja būt pat skarbs un iznīcinošs. «Tu, Zun- dag, esi piekrāpis savusdraugus — tu neesi tas, par kādu mēs tevi uzskatījām.» Un, ja Aina tā sacītu, arī viņai būtu taisnība.Visiem būtu taisnība, un pat pašu bargāko nosodījumu viņam nāktos atzīt par pelnītu.

Bet Zundags pat necentās meklēt sev attaisnojumu, nevēlējās sevi nostādīt labvēlīgā gaismā. Faktipalika fakti, tos noliegt vai padarīt savādākus, nekā tie bija, nav viņa spēkos. Laika nav daudz — EmīlsSkuja gatavs gaidīt tikai vienu nedēļu. Pēc tam būs jāizlemj par visu tālāko dzīvi.

— Rīts gudrāks nekā vakars, — Zundags teica sev pusnaktī un likās gulēt. Bet pat miegā viņuneatstāja mierā sakustinātie iedomu rēgi; no rīta pamodies, viņš tūliņ atkal domāja par tiem.

Todien darbā Zundagam neatlika laika nekādai apcerei, un visas personīgās lietas uz brīdi atvirzījāsotrā plānā. Darba bija daudz. Cits pēc cita nāca kombināta darbinieki ar saviem jautājumiem unpriekšlikumiem, un Zundagam vajadzēja visur pateikt izšķirošo vārdu. Lai gan viņš kombinātā bijanostrādājis tikai dažas nedēļas, visiem darbiniekiem jau bija skaidrs, kāds raksturs un darba stils piemītjaunajam direktoram. Dažiem viņš patika tāds, kāds bija, un tie pie viņa nāca ar atklātu sirdi, droši runājapar trūkumiem un nebūšanām, kādas ieviesušās agrākā direktora Vilciņa laikā, un, saņemdami Zundagaatbalstu, palīdzēja viņam šos trūkumus un šīs nebūšanas novērst. No viena otra darbinieka nācāsatvadīties uz visiem laikiem. Bet bija vēl arī tādi, kuriem nepatika jaunie vēji kombināta dzīvē; tassvaigais gaiss, tas caurvējš, kuru Zundags izlaida caur visiem uzņēmumiem, tiem izsauca iesnas, un viņišķaudījās:

— Tā vairs nav nekāda dzīve. Par kreisajiem ienākumiem un smalkām šeptītēm nu vairs nav kodomāt.

Nebija mazums to, kuri klusībā sapņoja, ka Raiskums ar visu savu principialitāti un pasvītrotogodīgumu reiz lauzīs kaklu, un viņi no sirds vēlējās, kaut tas notiktu drīzāk.

Darbvedei Vallijai šis bija sarežģīts laiks: agrāk, pie Vilciņa, viņai bija bijis liels svars visās lietās;ja viņa aizlika vārdu, tad Vilciņš tūliņ darīja visu, kā viņa vēlējās, jo Vallija bija jauna un skaista unpraktiskā prāta arī viņai netrūka, bet Vilciņam patika skaistas sievietes, jo pats viņš vairs nebija ne jauns,ne skaists, bet joprojām ļoti mīlēja dzīvi. Kad ieradās Raiskums, Vallija centās noturēt savas iekarotāspozīcijas, pierādīt, ka ir neatvietojama darbiniece, kura ar savu izdarību un visu jautājumu priekšzīmīgupārzināšanu spējīga atvieglot šefa smago pienākumu nastu. Bet Raiskums visur pats bāza degunu iekšā,pats centās būt lietas kursā par katru sīkumu un savos spriedumos un lēmumos mazāk vadījās pēc VallijasZirnītes konsultācijām nekā pēc savas personīgās intuīcijas.

Vallija apzinājās savu sievišķīgo pievilcību un laida to darbā: ieejot direktora kabinetā un izejot notā, koķeti gorījās, izstādīdama un veikli pasvītrodama savus daiļumus, viņas balss skanēja saldi, un viņasskatienos slēpās tāda aicinājuma burvība, ka tikai aklais vai galīgs koka gabals varēja to nesaredzēt unneatsaukties. Voldemārs Raiskums izrādījās šajā ziņā pavisam akls, lai gan dzīvoja neprecējies, gluživientuļš un pēc saviem gadiem vēl labi varēja noderēt ģimenes dzīvei. Viņš likās neredzam Vallijasjaukumus un neatsaucās uz viņas flirta mēģinājumiem. Tāda šefa izturēšanās aizvainoja Valliju, un diezgandrīz viņā radās antagonisms pret direktoru.

«Svētulis… pasaules lāpītājs…» viņa domās novērtēja Raiskumu. «Viņš pats nezina, ko vēlas un kasviņam vajadzīgs. Es jau nu iztikšu arī bez viņa — pasaulē netrūkst interesantu vīriešu —, bet lai šisbārdainais pielūko, ka nepaliek pavisam tukšā. Kam viņš tāds var patikt?»

Taču diezgan drīz viņai nācās mainīt savus uzskatus jautājumā par Raiskuma vīrišķīgo pievilcību.Tas notika trešajā dienā pēc Raiskuma brauciena uz Zundaga kolhozu un satikšanās ar Skuju. Dienaspirmajā pusē, kad direktors bija jau paveicis visus rīta cēliena darbus, apspriedies ar tuvākajiemlīdzstrādniekiem un viens pats atradās savā kabinetā, rūpkombināta kantorī ieradās kāda pajauna, eleganti

ģērbusies sieviete un izteica vēlēšanos runāt ar biedru Raiskumu. Vallijai nācās atzīt, ka šī sieviete ir vēlpietiekami skaista un šarmanta, lai vīrieši vienaldzīgi nepaietu viņai garām. Šis apstāklis tūliņ noteicaVallijas izturēšanos pret atnācēju: viņa kļuva atturīga un dzestra, lika pagaidīt ilgāk, nekā parasts, unnesteidzās pieteikt direktoram. Vispār Vallija laipnāk mēdza izturēties pret vīriešiem (sevišķi, ja tie bijaizskatīgi) nekā pret sievietēm, un, ja tās vēl izrādījās jaunas un skaistas, tad viņa tās nevarēja ieredzēt neacu galā. Ainai Lindei to nācās izbaudīt pilnā mērā.

— Kā jūs sauc? — Vallija noprasīja, kad apmeklētājai ilgāk vairs nevarēja likt gaidīt, — jaRaiskums dabūs zināt, ka viņa to noturējusi pusstundu, brāziens būtu neizbēgams.

Aina nenosauca savu vārdu, bet tikai pateica:— Esmu ārste no Eglaines rajona slimnīcas.— Kādā lietā? — sekoja paskarbs jautājums.— Dienesta darīšanās, sakarā ar kādu pasūtījumu, — sekoja mierīga atbilde.— Vēlaties nodot pasūtījumu?— Tas ir jau nodots.— Ja jūs interesē, kādā stāvoklī atrodas pasūtījuma izpilde, tad to varat uzzināt pie galvenā

inženiera.— Man jārunā personīgi, — Aina uzsvēra vārdu «personīgi», — ar biedru Raiskumu. Ja jums te ir

tāda kārtība, ka direktors personīgi nepieņem apmeklētājus, tad man nāksies meklēt citu veidu, kā viņusatikt.

Tagad Vallija taisni ienīda šo neatlaidīgo sievieti, bet saprata arī to, ka bīstami vēl ilgāk tielēties arviņu. Lūpas sakniebusi, viņa iegāja direktora kabinetā, ļoti drīz atgriezās un, nepaskatīdamās uzapmeklētājas pusi, īsi pamāja ar galvu durvju virzienā. Tikko Aina bija nozudusi aiz šīm durvīm, kurasdarbvede apsargāja kā nez kādu svētumu, Vallija tuvojās tām un saspringusi mēģināja saklausīt, ko viņatur runā ar Raiskumu. Bet viņai izdevās noklausīties tikai pirmās parastās sasveicināšanās frāzes, kadnācās pārtraukt šo interesanto, bezgala kairinošo nodarbošanos un ar skubu atgriezties pie sava galda:kantorī ienāca kāds cilvēks.

Pazinusi Manfrēdu Pusrunci, Vallija tūliņ atplauka: viņa nebija vienaldzīga pret šo cilvēku,Manfrēda negaidītais apciemojums viņai sagādāja prieku.

3Kad Aina iegāja rūpkombināta direktora kabinetā, svešais bārdainais vīrietis piecēlās un panācās

viņai dažus soļus pretī. Ja Aina nezinātu, kas ir šis cilvēks, viņa to nepazītu — vismaz pirmajā brīdī ne:piecpadsmit gadu laikā likteņa zīmulis bija ievilcis daudzas jaunas līnijas šajā iedegušajā sejā, tās vaibstikļuvuši asāki un skarbāki; zilo acu skatiens tapis ciešāks un neatlaidīgāks — gandrīz uzmācīgi šīs acisvērās ienācējā un it kā jautāja: «Kas tu esi — draugs vai ienaidnieks? Un ko tev no manis vajag?» Vissšis cilvēks bija pilns piesardzīga spraiguma kā lēcienam sagatavojies zvērs.

— Raiskums… — viņš nosauca savu vārdu un sniedza Ainai_roku.— Ārste Linde … — viņa atsaucās, mierīgi raudzīdamās Zundaga acīs. Ja viņš zinātu, ko Ainai

maksāja šis ārējais miers, kādu paškontroli un gribas sasprindzinājumu prasīja viņas vaļsirdīgās interesespilnais, pētījošais skatiens …

Abi kaut ko domāja — ne par to, kas patlaban notika, bet par kaut ko tālu un sen bijušu —, tāpēcrokas spiediens iznāca ilgstošāks, nekā pieņemts divu svešu cilvēku iepazīšanās brīdī. Bet tā arī nebijaiepazīšanās — tā bija atkalredze, un viņi abi to zināja, tikai nevēlējās to izrādīt viens otram.

Zundaga sejā nepakustējās neviens vaibsts, kad Aina nosauca savu vārdu, viņš tikai vēl ciešāk unvērīgāk paskatījās viņai acīs, bet tūliņ atkal novērsa savu skatienu un beidzot palaida vaļā viņas roku.

— Jūs no Eglaines slimnīcas? — Zundags ierunājās.— Jā, no Eglaines… — Aina atbildēja. — Bet kā jūs … vai tad jūs mani pazīstat?— Darbvede pastāstīja, kad pieteica jūs, — Zundags paskaidroja.

— Saprotu … biedri Raiskum.— Apsēdieties, lūdzu, — Zundags piebīdīja Ainai tuvāk vienkāršo krēslu un, kad viņa apsēdās, pats

atgriezās savā vietā aiz galda. — Krieviem ir tāds sakāmvārds: kājās nav patiesības. Trāpīgi teikts, vaine?

Viņš piespiesti pasmaidīja un atkal paskatījās Ainā.— Labi būtu, ja tas sakāmvārds vienmēr sevi attaisnotu, — Aina mēģināja pielāgoties Zundaga

pusnopiet- najam tonim. — Ne katrreiz tā notiek, un ne visi cilvēki mēdz runāt patiesību, kad tie apsēžas.— Notiek jau arī tā, ka viens otrs no mums runā vienu, bet domā pavisam ko citu.«Kāda viņa jauka … īsta sieviete,» domāja Zundags. «Bet kādreiz tu biji trausla meitene… trausla

un tomēr sīksta — sārts ziediņš frontes drūmajā peklē. Nu tu esi uzplaukusi un kļuvusi vēl daiļāka, unfrontes vairs nav, bet tās drūmā elpa joprojām dvesmo mums apkārt. Mīļā, labā Aina …»

Un vēl viņš domāja, ka nedrīkst turpināt maldu spēli un melot šai sievietei, kas šodien atnākusi pieviņa kā tālās pagātnes draudzīgais sūtnis, kuru viņš visu laiku gaidījis, pats varbūt neapzinādamies to, —tagad, kad viņa bija te, viņš to saprata. Ja ilgie, grūtie vientulības gadi nebūtu Zundagu tik daudz rūdījuši,ka viņš spēja valdīt pār savas dvēseles kustībām, tad tagad viņu pārņemtu skumjas un sirds iesmelgtosskaudrās sāpēs. Bet viņš zināja, ka tas būs kaut kas bezgala grūts, kā katrs bezcerīgs ilgojums, tāpēcapspieda savas jūtas un aizliedza sev domāt par to. Varbūt tas bija tikai pašaizsardzības instinktakārtējais izpaudums: cilvēks grib sevi pasargāt no liekām ciešanām.

Varbūt ari kas cits… Viņš nezināja, kāpēc tā darīja, bet savādāk darīt nevarēja. Arī tie laikam bijameli, bet šiem meliem cilvēks spēja atrast attaisnojumu — tāpēc tie viņu nenospieda.

Bet Aina? Viņai vienkārši bija Zundaga žēl. Viņa redzēja dzīves saplosītu un tomēr vēl stiprucilvēku; viss jaunais un svešais, ko viņa agrākajam tēlam pievienojuši grūto pārdzīvojumu ilgie gadi, ganbija viņu stipri pārvērtis, bet arī tas nebija spējis pārveidot viņa pirmatnējo kodolu: vēl šodien viņš irRoberts Zundags — tas, par kuru sapņojusi trauslā frontes meitene, un tas, pēc kura pavēlošās dabas balsslika tiekties sievietei. Aina saprata, ka viņa joprojām mīl šo cilvēku, bet nezināja — un pat nemēģināja tonoskaidrot sev —, vai tas ir labi vai slikti.

Atbildot uz Zundaga pēdējiem vārdiem, Aina pārtrauca ieilgušo pauzi:— Mēs taču to nedarīsim. Mēs runāsim tikai to, ko domājam. Vai ne tā … Robert Zundag?Viņš piekrizdams pamāja ar galvu.— Skuja tev visu pastāstīja, vai ne? — Zundags jautāja.— Viņš runāja ar mani, — atbildēja Aina. — Vai tu domā, ka tas nebija pareizi?— Es nezināju, ka tu dzīvo šajā pusē… es viņam neliedzu to darīt.— Bet ja tu būtu to zinājis?— Arī tad neliegtu. Viņš darīja pareizi, visu pastāstīdams tev. Vienreiz tam tik un tā vajadzēja

notikt. Vai Emīls tevi… sūtīja pie manis?— Nē, Robert, viņš nezina, ka esmu tevi uzmeklējusi. Es to darīju pati pēc savas ierosmes. Vai tev

tas nepatīk… tu jūties apgrūtināts?— Nē, Aina… — Zundags skumji pasmaidīja. — Tas labi, ka tu neesi vēl aizmirsusi mani. — Viņš

dažus mirkļus klusēja, tad paskatījās Ainā un pēkšņi ievaicājās: —Vai tu ļoti mani nosodi? Saki taisnību,nesaudzē mani!

Aina nopūtās un iegrima domās. Viņa saprata, ka no tā, ko atbildēs Zundagam, daudz kas būs atkarīgsšā cilvēka tālākajā rīcībā: viens neapdomāts vārds, līdz galam neapsvērts secinājums viņu varējapamudināt uz tādu soli, no kura visi Zundaga īstie draugi (sevi un Skuju Aina pieskaitīja pie tiem) gribējaviņu atturēt.

Bet tikpat labi viņa saprata, ka nekāda izlikšanās un noklusēšana nespēs maldināt Zundagu, — viņšatšķirs viltojumu no patiesības, viņš nemeklēja saudzību un pažē- lošanu, bet tikai to, ko sabiedrība pēcvisa notikušā vēl varēja viņam dot. Sastrutojušu augoni nevar izārstēt ar saldenām pilēm — tās uz brīdi

gan spēj apklusināt sāpes, bet nespēj likvidēt infekcijas perēkli: vajadzīgs nesaudzīgs grieziens, jālaiždarbā ķirurga skalpelis.

— Neviens mani nav iecēlis par tavu tiesnesi, — Aina sacīja. — Nosodīt vai attaisnot — tasatkarīgs no soģa rakstura un attieksmes pret to, kuru apsūdz, pat no viņa temperamenta un gaumes. Tāpēcspriedums var dažreiz būt diezgan subjektīvs. Lai pareizi saprastu otru cilvēku, visu to, kas viņupamudinājis rīkoties tā, kā viņš rīkojies, vajag spēt pilnīgi iejusties viņa stāvoklī, būt pārdzīvojušam topašu vai kaut ko līdzīgu tam, ko pārdzīvojis tas otrais. Vārdu sakot, vajag spēt saredzēt viņā nevispretinieku, ienaidnieku, ar kuru jācīnās, bet sevi pašu — cik nu tas vispār iespējams.

— Kāds ir tavs spriedums? — Zundags jautāja.— Es nenosodu tevi, — atbildēja Aina. — Ja tavā rīcībā arī bijis kaut kas nepareizs un nosodāms,

tad tu pats ar savu labprātīgo atteikšanos no sevis, ar tiem piecpadsmit vientulības gadiem, esi sodījissevi bargāk, nekā sabiedrība būtu varējusi to darīt. Būtībā tu esi izpircis savu nodarījumu. Tev tikai atliekto vēl izpirkt formāli — saskaņā ar likuma burtu.

— Tu tomēr nevēlies būt pilnīgi vaļsirdīga pret mani, — Zundags teica. — Tu runā kā advokāts,kurš meklē attaisnojumu vai vismaz vainu mīkstinošus apstākļus savam aizstāvamam, bet neatklāj savupersonīgo, patieso viedokli. Ne to es no tevis gaidu, Aina. Es gribu zināt patiesību.

— Labi, Robert, es tev pateikšu arī to, — Ainas balss kļuva klusāka. Viņa atradās it kā uz sliekšņatumšas telpas priekšā un stomījās šaubās: vai pārkāpt šo slieksni un pēkšņi ieraudzīt visu, ko pagaidāmviņas gara skatienam slēpa neziņas tumsa, vai palikt ārpusē, pasargājot sevi un to otru cilvēku nopatiesības nesaudzīgās gaismas, kas spēja visu padarīt kailu un ar savu nežēlīgo spožumu apžilbinātcilvēku tā, ka tas pēc tam vairs nespētu atgūt redzi. Zundags visu laiku nenolaida acis no viņas sejas,tiekdamies izlasīt patiesību Ainas acīs un mainošās sejas vaibstu kustībās. Jo ilgāk viņa klusēs, jo vairākviņš izlasīs viņas sejā, bet ne viss būs pareizi saprasts.

— Robert Zundag, ar tevī runā draugs, — Aina turpināja, — cilvēks, kas tev vēlējis un vienmērvēlēs tikai labu un paliks tavs draugs vienmēr, lai arī notiktu kas notikdams. Līdz aizvakardienas vakaramšī draudzība, kas bija radusies manas dzīves visgrūtākajās dienās… toreiz frontē … man nozīmēja kaut kolīdzīgu skaistai atmiņu balvai, kādu dzīve dažreiz uzdāvina cilvēkam, lai viņš to saglabātu visam mūžam.Tas ir kā jauks, vienmēr smaržojošs un mūžam nenovīstošs ziedu klēpis …

— Un aizvakar, kad tu dabūji zināt patiesību, ziedu klēpis pēkšņi novīta un beidza smaržot… kāsalnas nokosts, — Zundags teica.

— Nē, Robert, nenovīta, tikai smarža kļuva rūgtāka, — Aina atzinās. — Tai piejaucās vilšanāssūrums. Tāpat kā kurš katrs cilvēks, es nevarēju paredzēt, ka tavs liktenis izveidosies tāds, kāds tas irkļuvis… nebiju pasargāta no pārsteiguma pēkšņuma. Un, kad es visu dabūju zināt, man likās, ka tas neesitu, ar kuru tā noticis. Man šķita, ka tu tā nevarēji rīkoties. Es tevi iedomājos kā milzi, visstiprāko unnesalaužamāko cilvēku pasaulē, bet tu izrādījies… vienkāršāks un reizē cilvēcīgāks, mazāk līdzīgs manuiedomu uzburtajam pārspīlētajam atmiņu tēlam un tuvāks cilvēku vairākuma līdzībai.

— Elks nokrīt no pjedestāla, un leģendai pienāk beigas, — Zundags rūgti pasmīnēja. — Tas irtaisni tas, ko es paredzēju. Mans vienīgais attaisnojums ir tikai tas, ka es pats to pjedestālu un elkuneesmu uzcēlis, tāpat kā neesmu radījis leģendu. To izdarīja citi. Būtu daudz labāk, ja viņi nebūtusteigušies to izdarīt, jo atbildēt par to nāksies man vienam.

— Tanī leģendā nebija melu, — atkal ierunājās Aina. — Mēs neko neizdomājām, nepiedzejojāmtev. Viss, par ko tevi slavēja un apbrīnoja, ar ko lepojās tavi draugi un visa sabiedrība, — viss bijapatiesība, tu visu to biji veicis.

— Tikai vienu ne, un tas ir pats galvenais, — Zundags iesmējās.Aina samulsusi paskatījās viņā, bet neko nejautāja.Viņa saprata, ko Zundags grib sacīt, un viņš to arī pateica.— Es nebiju papūlējies aiziet bojā, lai gan man bija tik daudz iespēju to izdarīt. Nemaz jau

nevajadzēja krist kaujā — es varēju nomirt aiz bada gūstekņu nometnē, mani varēja pakārt par bēgšanasmēģinājumu, galu galā man pašam varēja būt tik daudz goda prāta un vīrišķības, lai iznīcinātu sevi un tādākārtā vienkāršotu visu. Bet cilvēks ir un paliek dīvains radījums: viņš uzskata, ka nomirt nekad nebūs parvēlu, un turpina dzīvot par spīti visam. Vai nav tiesa, Aina?

— Tas ir dabiski un pareizi, Robert. Ja cilvēkiem nebūtu dzīvotgribas, tad nebūtu cilvēces. Visuizšķir tikai tas — kā un par kādu cenu dzīvot. Ja tu savu dzīvību būtu nopircis ar negodu, kļūdamsnodevējs un samīdīdams dubļos savu cilvēcisko pašcieņu, tad tavai esībai tiešām vairs nebūtuattaisnojuma. Tu nepagrimi, neap- triepi sevi, tevi saglabāja dažu apstākļu sagadīšanās. Kad ienaidniekstevi atrada kaujas laukā smagi ievainotu, viņam ļoti bija vajadzīga «mēle», un viņi neiznīcināja tevi.Tāpēc tevi pat ārstēja.

— Nevis viņi mani izārstēja un salāpīja, bet padomju ķirurgs — tāds pats karagūsteknis kā es, —Zundags piezīmēja. — Bez tam fašistiem toreiz jau sāka trūkt cilvēku un svarīgs bija katrs roku pāris, kuruvarēja izmantot piefrontes un aizmugures smagajos darbos. Bada laikā velns ēdot mušas, tā tauta runā. Arīes biju tāda muša un iekārojos fašistu velnam, tāpēc ka tas bija izbadojies. 1942. gadā viņiem prātānenāktu ķēpāties ar mani — viens durkļa dūriens, un visam būtu pielikts punkts. Saki, Aina, — kurš manbūtu ticējis, ka taisni tā viss noticis, ja es to pastāstītu pirms piecpadsmit vai desmit gadiem?

— Tagad daudz kas ir mainījies, tagad tev ticēs. Pat savu Ļeņina ordeni tu saņemsi — tavi draugiparūpēsies par to. Ilgāk vilcināties tu vairs nedrīksti, jo ir daudz tādu lietu, kas nav tikai tava personīgadarīšana, bet kurās ieinteresēta sabiedrība un valsts.

— Piemēram?— Tu biji komunists ar pagrīdes stāžu. Šodien visi tevi uzskata par bezpartejisko. Vai tas ir

pareizi, ja piedzīvojis un rūdīts komunists paliek ārpus partijas rindām?— Man nav partijas biedra kartes, bet tas man neliedz dzīvot un strādāt kā komunistam. Un es to

daru. Nevienu dienu neesmu sevi uzskatījis par bezpartejisko — pat savas dzīves visgrūtākajā laikā.— Tev atliek to atklāti apliecināt reizē ar atgriešanos savā īstajā dzīvē. To, protams, nevarēs

nokārtot vienā dienā. Vajadzēs sākt visu no gala, atrast ieteicējus, bet tie tev nebūs jāmeklē, — jāizietkandidāta stāžs un pēc tam…

— Par to vēl pārāk agri domāt.— Bet tā ir dabiska perspektīva.— Var jau būt, bet, kamēr es nonākšu līdz tam, man jātiek galā ar daudzām citām lietām. Tikai pēc

tam varēšu sākt sapņot par atgriešanos partijā.— Tās pārējās lietas neprasīs daudz laika.— Skatoties — kādas. Piemēram, pensija. Mani uzskatīja par kritušu, un mana bijušā sieva un dēls

saņēma pensiju par mani. Man jāatmaksā tā valstij līdz pēdējai kapeikai. Uzreiz es to nevarēšu izdarīt, patja pārdotu pēdējo grabažu.

Aina pēkšņi saprata, ka Zundags ir izlēmis, un viņu pārņēma dziļš prieks. Ja jau viņš tagad tā runājapar saviem jaunajiem, konkrētajiem pienākumiem, tad tas nozīmēja, ka pēc sarunas ar Skuju viņš daudz kopārdomājis un sācis pierast pie domām par neizbēgamo pārmaiņu savā dzīvē. Viss šis dialogs tātad nemaznebija vairs vajadzīgs Zundaga pārliecināšanai un ietekmēšanai, jo viņš pats zināja, kas viņam darāms, —tas bija tikai pašpārbaudīšanas mēģinājums, pēdējais izlūkošanas reids pirms izšķirošā soļa. Aizvakar arSkuju Zundags tā vēl nevarēja runāt, jo bija pārāk satraukts un apmulsis. Šodien viņš jau zināja, ka ejamstikai viens ceļš un ka draugi nejaus viņam palikt vecajā stāvoklī. Šīs apziņas iedrošināta, Aina atjāvāsjautāt Zundagam:

— Vai par Raiskuma piederīgajiem tu neesi domājis? Tie droši vien nesaņēma pensiju par kritušotuvinieku.

— Raisķumam nepalika neviena piederīgā. Es to no- noskaidroju. Viena māsa viņam bijusi, bet tāaizgājusi bojā kara laikā Salaspils nometnē. Ja tomēr izrādītos, ka palicis vēl kāds Raiskuma piederīgais

un ka tam vajadzīgs atbalsts, — es palīdzēšu viņam.— Robert… — Aina sirsnīgi paskatījās Zundagā. — Man ir prieks, ka tu esi gatavs tam. Un labi,

ka tas notiks tagad… Drīzumā mēs gribējām atzīmēt tavu piecpadsmito nāves dienu …— Emīls man par to jau stāstīja.— Tas labi, ka tu to jau zini. Sapulcēsies visi tavi cīņasbiedri, kas vēl palikuši dzīvi.— Nu jau vairs nesapulcēsies, — Zundags nopūtās. — Nav vairs iemesla, un nav jau arī vērts.— Nē, Robert, es domāju, ka mums tomēr jāsanāk kopā, — Aina pasmaidīja. — Sanāksmei

jānotiek, tikai tās raksturs tagad būs savādāks, nekā līdz šim bijām iedomājušies. Tā vairs nebūs piemiņasdiena, bet tava augšāmcelšanās. Taviem draugiem un biedriem tā būs priecīga diena.

— Tu tā domā?— Es ticu, ka tā tas būs.— Atjauj man vismaz par to vēl padomāt.— Tur vairs nav ko domāt. Viss ir jau norunāts, un visi sanāksmes dalībnieki apziņoti.Zundags paraustīja plecus un norūca kaut ko nesaprotamu, tad par zīmi, ka šis temats ir izsmelts,

jautāja Ainai:— Un kā tev pašai gājis visu šo laiku? Pastāsti kaut ko par savu dzīvi. Es taču neko nezinu.Un sākās cits stāsts par kādu citu — pareizu un mērķtiecīgu dzīvi, kur visas lietas bija savā vietā.Pusstundu vēlāk viņi atvadījās. Zundags cieši paspieda Ainai roku un sacīja:— Es tev loti pateicos, ka tu atradi laiku apmeklēt mani. Pašam man nepietiktu drosmes tevi

uzmeklēt. Tu nemaz nevari iedomāties, ko man nozīmē tavs apciemojums.— Un tagad tev pietiks drosmes apciemot mani? — Aina pasmaidīja.— Ja tu to atjauj …— Tu vari nākt katrā laikā. Vienmēr būsi gaidīts. Varbūt arī tu nemaz nevari iedomāties, ko man

nozīmē šī satikšanās…Kad Aina iznāca no direktora kabineta, darbvede Vallija pameta uz viņas pusi asu, degošas ziņkāres

pilnu skatienu: ko šī sieviete tik ilgi varēja sadarīt pie Raiskuma, un kāpēc viņai tik starojošs izskats — itkā būtu panākusi uzvaru svarīgā cīņā?

Aina atsveicinādamās pamāja ar galvu darbvedei un tikai tad pamanīja, ka istabā ir vēl vienscilvēks. Abus — Ainu un Manfrēdu Pusrunci — tā pārsteidza šī negaidītā satikšanās, ka viņi aizmirsa patsasveicināties.

4Iepriekšējā dienā Manfrēdam ceļā uz darbavietu bija gadījies atrasties pie partijas rajona komitejas

tieši tai brīdī, kad pirmais sekretārs Skuja ieradās darbā. Skuja jau grasījās nospiest durvju kliņķi, unManfrēds būtu varējis paiet rajona komitejai garām neievērots, bet, kā par nelaimi, ieraduma varā viņšskaļi pasveicināja sekretāru:

— Labrīt!Skuja pagrieza galvu uz sveicinātāja pusi, atņēma sveicienu un jau taisījās ieiet rajona komitejā, bet

pēkšņi it kā ko atcerējās un pievērsās Manfrēdam par jaunu.— Biedri Pusrunci, cik labi, ka es jūs satiku. Man ar jums jārunā par kādu svarīgu lietu. Ienāciet

pie manis!— Man tūliņ jābūt darbā, biedri Skuja, — Manfrēds mēģināja aizbildināties.— Es jūs ilgi neaizturēšu, — Skuja teica, — ja nokavēsiet darbu — atsaucieties uz mani.Manfrēdam nebija nekādas vēlēšanās sekot Skujam viņa kabinetā un palikt divatā ar šo stingro

cilvēku, no kura visi rajona negatīvie elementi baidījās kā velns no krusta. Kas vainīgs, tas bailīgs — tāmēdz sacīt. Manfrēds nebūt nejutās bez vainas, un par ko baidīties viņam iemeslu bija atlikām; viņš tikainezināja, kuri no viņa nedarbiem kļuvuši zināmi Skujam un uz ko viņam jābūt gatavam. Priekšā stāvošāsaruna nesolīja nekā patīkama, bet izvairīties no tās vairs nebija iespējams: kā,nekā pats pirmais

sekretārs taču aicināja. Saskābis un noraizējies Manfrēds sekoja Skujam, uzkāpa otrā stāvā un drīz vienatradās divatā ar pirmo sekretāru viņa iegarenajā kabinetā.

Nojauta nebija vīlusi Manfrēdu: saruna iznāca ļoti nopietna un nepatīkama. Pakāris lietus mēteli uncepuri sienā iebūvētā skapī, Skuja apsēdās aiz rakstāmgalda, ar rokas mājienu uzaicināja apsēsties arīPusrunci, pēc tam ilgi ar tādu kā izbrīnu raudzījās viņā.

— Es brīnos, biedri Pusrunci, — beidzot Skuja ierunājās. — Taisnību sakot, esmu pat pārsteigts.— Vai drīkstu zināt — par ko? — Manfrēds samulsis nomurmināja.— Un jūs vēl nevarat iedomāties — par ko? — Skuja drūmi sarauca uzacis un tik cieši raudzījās

Manfrēdam tieši virsū, ka puisim kļuva neomulīgi.— Es brīnos par to, ka jūs vēl atrodaties uz brīvām kājām.Ja Manfrēdam kāds agrāk būtu teicis, ka daži vārdi var cilvēkam dūšu iedzīt papēžos un padarīt

rūdītu nelieti līdzīgu slapjai lupatai, viņš tam nebūtu ticējis. Tagad viņš no savas personīgās pieredzespārliecinājās, ka tādā apgalvojumā nav nekā pārspīlēta. Viņš nosvīda aiz bailēm, bet viņa garie, tieviepirksti sāka drebēt tā, it kā viņam saltu, lai gan rīts bija gluži silts. Ar pūlēm viņam izdevās izspiest caurlūpām:

— Es nesaprotu, biedri sekretār… Nekā slikta neapzinos darījis.— Var jau būt, ka neapzināties. Iespējams, ka jums tādas lietas nozīmē tikai joku, mazu nerātnību

vai tamlīdzīgi. Bet padomju likums skan savādāk, un tas ir viens gudrs un taisnīgs likums. Un, kad tasjums ķersies klāt, tad grūti, ak, cik grūti būs atbildēt. Vēl nesaprotat?

— Patiešām ne . .. — Manfrēds čukstēja.— 2ēl, ka jums tik vāja atmiņa, pilsoni Pusrunci.Vārds pilsonis skanēja draudīgi un vēl vairāk pastiprināja Manfrēda drūmās nojautas: ja oficiāla

persona tevi uzrunā par pilsoni un nevis par biedru, tad tas nozīmē, ka uz tevi skatās kā uz apsūdzēto unnākamo notiesāto. Skuja bija oficiāla persona, un par sevi Manfrēds zināja pilnīgi noteikti, ka likumapriekšā viņš nav bez vainas. Jā, to viņš skaidri zināja. Nezināja tikai, kurš no viņa nedarbiem kjuviszināms Skujam: varbūt viņš kaut ko uzodis par tām mahinācijām ar būvmateriāliem un salmu vīriem algusarakstos, varbūt par braucieniem uz Ļeņingradu spekulatīvos nolūkos, varbūt tur ir vēl kas cits tikpatnelabs un nosodāms. Galvu ilgi lauzīt nebija laika, un, ja arī būtu, viņš nekad neiedomātos, ka melnaisdraudu mākonis viņam uzglūn no tās puses, kur viņš jutās visdrošāk un uzskatīja sevi par stāvokļanoteicēju.

— Labi, pilsoni Pusrunci, cits man neatliek kā mazliet palīdzēt jūsu vājajai atmiņai, — Skujaturpināja. — Kriminālkodeksā ir tāds pants, kas dažus nodarījumus kvalificē kā smagu noziegumu. Nesenatpakaļ jūs Zundaga kolhoza parkā mēģinājāt pastrādāt varas darbus. Atcerieties vien mazo studentipraktikanti! Jūsu laime, ka kāds drošsirdīgs puisis iejaucās un neļāva jums piepildīt nekrietno nodomu.Stāviet klusu un noklausieties līdz galam! — Skuja iesaucās, redzēdams, ka Manfrēds sakustas un gribkaut ko iebilst. — Viss ir zināms, viss ir noskaidrots. Trīs cilvēki ar zvērestu var apliecināt, ka tieši tābijis. Zināms ir ari tas, ka jūs, pilsoni Pusrunci, gribējāt izsist sev kapitālu no tiem pāris zilumiem, kurustovakar jūsu sejai uztaisīja Gunārs Zundags. Jūs šantažējāt viņa piederīgos un caur tiem arī viņu pašu. Tasjūsu vainu padara vēl smagāku. Vai tagad jums ir skaidrs, kāpēc cietums raud pēc jums?

Visu ko, tikai ne to bija gaidījis Manfrēds. «Nu ir ziepes,» viņš domāja, «nu man ir kriška …»Medījums, kuru viņš bija lencis sava pārākuma stingrajā apziņā, pats pārgājis uzbrukumā. Kas to būtuvarējis gaidīt, ka tai mazajai spindzelei Ērikai pietiks drosmes un bezkaunības vilkt dienas gaismā šonotikumu, kurš taču šokēja un kompromitēja arī viņu pašu. «Man liecinieku nav, bet viņu ir trīs — trīs pretvienu,» viņš satraukts domāja. «Nu ir beigas… un uz ātrāko jāpazūd no šejienes. Bet kur, Manfred, ir tādrošā vieta? Un vai viss jau nav nokavēts? Varbūt aiz Skujas kabineta durvīm jau gaida milicis arprokuratūras aresta orderi.»

Sašļucis un nožēlojams viņš murmināja kaut kādus paskaidrojuma un taisnošanās vārdus, dievojās un

nožēloja visu, atsaucās uz savu jaunību un dzīves pieredzes trūkumu un solījās laboties. Un — prieks, kurtu rodies! — izrādījās, ka Skuja nemaz nav tik plēsīgs, kā varēja domāt, viņš netiecās iznīcināt Manfrēdu,bet gribēja tikai brīdināt, uzvest uz pareizā ceļa un ar to šai lietai pielikt punktu. Pamatīgi nostrostējis uniebaidījis Pusrunci, viņš pateica:

— Šoreiz mēs vēl necelsim traci. Bet, ja jūs nelabosieties, ja izdarīsiet vēl kādu pārkāpumu, —jums nāksies atbildēt arī par šo gadījumu. Tad ar jums vairs nerunāšu es, bet runās prokurors.

Kāpēc Skuja galu galā izturējās tik iecietīgi pret Manfrēdu? Ka puisis ir iepuvis un atrodas uzslidena ceļa — tas viņam bija pilnīgi skaidrs. Kāpēc viņš to saudzēja? Tikai tāpēc, ka Manfrēds, pēcSkujas domām, vēl bija pārāk jauns, lai viņu pilnīgi norakstītu zaudējumos; tāpēc, ka viņam gribējās ticētcilvēkam: varbūt tomēr pat no tāda — slima un sakropļota — vēl var iznākt derīgs sabiedrības loceklis.Atstumt un pazudināt var viegli; daudz grūtāk saglabāt kādu, kurš vēl nav pavisam aizgājis bojā, bet arkuru tas var notikt, ja no viņa novērsīsies. Kaut ko pavisam nelabojamu Manfrēds vēl nebija izdarījis —varbūt viņš to neizdarīs ar turpmāk. Vajag pamēģināt, vajag pacīnīties par cilvēku: ja tomēr izrādītos, kaviņš pats negrib sevi glābt un pieņemt sabiedrības palīdzību, tad būs jāatzīst, ka mēģinājums nav izdevies,un jāsamierinās ar neveiksmi. Bet tikai tad.

Kā nopērts suns Manfrēda izgāja no Skujas kabineta, likās, ka pat viņa garais augums šai brīdī kļuvismanāmi mazāks. Par sarunu ar rajona komitejas pirmo sekretāru viņš nevienam neko nestāstīja. Tagadviņš vairs nesapņoja par to, ka Gunārs nāks un atvainosies viņa priekšā, taču piedot savu izgāšanosManfrēds nespēja ne sev, ne Gunāram — vismazāk viņam. Bet kā viņš alka pēc atmaksas! Kā viņamgribējās redzēt savu pretinieku pazemotu, nožēlojamu, apkaunotā stāvoklī! Ja tāds gadījums rastos, tasbūtu laimīgākais mirklis Manfrēda dzīvē. Bet kad tas būs, un vai vispār viņš to kādreiz sagaidīs? ToManfrēdam pat zīlniece nebūtu varējusi pasacīt. Atlika apbruņoties ar pacietību un gaidīt.

Ja Manfrēdu šai brīdī varēja salīdzināt ar nopērtu suni, tad viņš bija tāds suns, kurš pēc dabūtāpēriena nopurinās, aplaiza sāpošās vietas un atkal jau glūn visapkārt, draudoši rūc, ņirdz baltos zobus unpilina siekalas, gatavs uzbrukt katram, no kura, pēc viņa domām, nav jābaidās.

Pārliecinājies, ka viņa dienesta stāvoklis pagaidām nav vēl apdraudēts, Manfrēds nosprieda, kaviņam tas vēl vairāk jānostiprina, atkārtoti demonstrējot savai priekšniecībai, ko viņš spēj, ja ķeras kādailietai klāt. Nākamajā dienā pēc sarunas ar Skuju viņš devās uz kaimiņu rajona rūpkombinātu pieRaiskuma. Skudra ar to nebija pratis tikt galā — tagad vajadzēja pierādīt, ka viņa — Manfrēda Pusrunčazobiem arī šis cietais rieksts ir pa spēkam.

Vallija viņu sagaidīja silti un vēlīgi kā pavasara saulīte, un tūliņ sākās flirts. Manfrēds zināja, kameiča nav vienaldzīga pret viņu (kura īsta sieviete gan varēja būt vienaldzīga pret tik ievērojamu cilvēkuun izcilu dejotāju!), bet viņš zināja arī to, kāda palīdzība viņam vajadzīga no šīs sievietes, tāpēc laidadarbā visu siržu lauzēja mākslu un taisni vai apbūra Valliju ar galantiem komplimentiem un iztapīguuzmanību.

— Vallij, tev lieliski piestāv jaunais matu sasukā- jums, — Manfrēds izteicās. — Kur tu to taisīji— tepat vai Rīgā?

— Protams, ka Rīgā, — Vallija atbildēja, viegli piesarkusi aiz prieka. — Vai tad te prot tā uztaisīt!— Sapīposim, Vallij … — Manfrēds atsita vajā sudraba etviju un piedāvāja meičai cigareti. —

Tas ir «Čes- terfīlds» — to kādreiz smēķēja Spānijas karaliene.Vallija bija tikai tāda svētdienas smēķētāja: kompānijas dēļ retumis nosūca pa kādam vieglākam

dūmam, bet, ja neradās piemērots gadījums, varēja veselu nedēļu iztikt bez smēķa. Tagad tāds piemērotsgadījums bija radies, un viņa bez tielēšanās paņēma vienu no tām cigaretēm, kuras pīpojusi karaliene.Manfrēds efektīgi atvēra misiņa šķiltavas (made in France) un pasniedza uguni.

— Jauks dūms, vai ne?— Mazliet skurbina.— Tāpat kā vīns un gandrīz tāpat kā tavu acu laipnais skatiens, kad tu esi labā prātā.

Viņi kūla tukšus salmus, jokoja un kaitējās kā samīlējušies pusaudži. Kad Manfrēdam beidzot likās,ka ka- valierisma pienākums izpildīts un laiks ķerties pie darba, viņš it kā tikai tagad atcerējās, kāpēc teieradies, un apjautājās, vai šodien ir izredzes sastapt Raiskumu.

— Man pie viņa dienesta darīšanas.— Raiskums ir uz vietas, bet viņš aizņemts — tev vajadzēs mazliet uzgaidīt, — Vallija teica.— Kāds apmeklētājs?— Nevis apmeklētājs, bet apmeklētāja. Un arī no Eglaines — tāpat kā tu. Kas jums šodien noticis,

ka visilaužaties pie Raiskuma? It kā Eglainē nevarētu savas darīšanas nokārtot.— Es nevarēju palaist garām izdevību atkal uz brītiņu redzēt tevi. Kas tā tāda ir? — Manfrēds

pamāja ar galvu uz direktora kabineta pusi.— Uzvārdu nezinu, bet tu viņu droši vien pazīsti.— Jauna vai veca? Interesanta vai šāda tāda?— Pēc manām domām, taisni tavā gaumē, protams, ja tu pēdējā laikā neesi izmainījis savu

gaumi.— Manas gaumes kvintesence esi tu — tu to zini.— Pateicos par pagodinājumu.— Tas nav kompliments, bet fakta konstatējums. Vai viņa tur jau ilgi sēž?— Tāds brītiņš ir. Laikam tās darīšanas diezgan svarīgas.— Un kā tavs jaunais šefs? Var iztikt?Vallija paraustīja plecus un sašķieba muti nenoteiktā grimasē.— Tāds ir, kā ir. Diezgan pasauss. Bet gan jau tu pats redzēsi. Vienam otram viņš nepatīk.— Bet tev, Vallij?— Ar Vilciņu bija vieglāk strādāt — viņš nebija tik … sarežģīts.— Kādā ziņā? Vai viņam ir untumi?— Grūti tā uzreiz pasacīt. Skaidrs tikai tas, ka es bieži nezinu, kā viņam pieiet. Rupjš viņš nav,

bet neprot būt arī laipns. Līdz šim ne reizi neesmu redzējusi, ka viņš mēģinātu pajokot. Viņa klātbūtnē esjūtos tā, it kā runātu ar stingru skolotāju. Tādas attiecības ar laiku nogurdina.

— Jā, protams, es to saprotu, — Manfrēds sacīja. — Man pašam tā ir gadījies. Bet dažreizizrādās, ka tas ir tikai pirmais iespaids — paviršs un maldinošs. Ja izdodas atrast to īsto mūķīzeri, tad varatmūķēt pat vissarežģītāko seifu.

— Liela vajadzība man mūķēties gar viņu! — Vallija pavīpsnāja.— Tev varbūt nav tādas vajadzības, bet ne tā citiem. Piemēram — man.Vairāk Manfrēds par šo lietu neizteicās, bet viņu briesmīgi intriģēja neziņa: kas tā par sievieti no

Eglaines, kura šai brīdī atradās pie Raiskuma? Kas viņai vajadzīgs? Un vai es viņu pazīstu?Tie'tur iekšā nesteidzās pabeigt savu sarunu, un Manfrēdam cits neatlika kā turpināt vieglo tērzēšanu,

kavēt Vallijai laiku un nervozēt. Kad beidzot pavēras direktora kabineta durvis un Manfrēds ieraudzīja uzsliekšņa Ainu Lindi, viņš aiz pārsteiguma kļuva mēms. Ainas klātbūtne šajā vietā bija pilnīgi necerēta unneizskaidrojama un tā sakairināja viņa ziņkārību, ka viņš labprāt atdotu veselu mēnešalgu, ja varētuuzzināt, kas tur runāts un noticis. Savāds putns tomēr tas Raiskums: nesen kā uzradies, bet pie viņa jauierodas apmeklētāji pat no Eglaines… pat Aina Linde. Mīklaini notikumi, savādi ļaudis …

— Ej, Manfred, viņš tevi gaida, — Vallija pateica, atgriezusies no Raiskuma kabineta. — Lai tevlaba veiksme! Tikai neaizmirsti, ka arī es tevi gaidu, un nepaliec tur iekšā tikpat ilgi kā tā …

Zundags, vēl pilnīgi iepriekšējās sarunas iespaidā, ļoti izklaidīgi sagaidīja Pusrunci, palūdzaapsēsties un pavirši klausījās, ko apmeklētājs viņam stāsta. Tikai tad, kad Manfrēds nosauca savu vārdu,Zundags sainteresēts paskatījās viņā un sāka uzmanīgāk klausīties.

— Kā jūs teicāt, biedri? Piedodiet, es laikam skaidri nesaklausīju.

— Mani sauc par Manfrēdu Pusrunci, — apmeklētājs atkārtoja. — Esmu būvkantora darbinieks.Šinīs dienās mans priekšnieks biedrs Skudra bija pie jums…

— Atceros, biedri Pusrunci! — Zundags iesaucās. — Viņš man stāstīja par jums — teica, ka jūspie manis atbraukšot norunāt par dažiem pasūtījumiem. Lieliski, ka jūs atbraucāt. Man ļoti gribējāspersonīgi iepazīties ar jums. Es klausos, biedri Pusrunci.

Un, kamēr Manfrēds izklāstīja savas darīšanas, kuru dēļ bija ieradies te, Zundags ( vēroja viņu unatcerējās visu, ko bija dzirdējis par šo cilvēku — sava dēla ienaidnieku. Tad tāds viņš bija, šis tips, kuruGunārs piekāvis, — ciešāk ieskatoties, vēl varēja samanīt, ka Pusrunča virslūpa ir mazliet biezāka, nekātai vajadzētu būt, un viena uzacs drusku piepampusi, lai gan zilumi jau paguvuši izzust. Jo ilgāk šiscilvēks runāja, jo vairāk Zundags pārliecinājās, ka tas ir taisni tāds, kādu viņš to bija iedomājies pēcGunāra un Skujas nostāstiem: tukšs un sīks, garīgs kroplis un nezāle sabiedrībā. «Un tāds cilvēks -Uzdrošinājās pacelt roku pret manu dēlu, tīkoja viņa pazemot,» domāja Zundags. «Viņš sarežģīja Gunāradzīvi, lentās un droši vien vēl tagad cenšas sapostīt viņa nākotni. Lielisks darbinieks — tā par " viņuatsaucās Skudra. Lielisks šeptmanis'un mahinators, pirmā numura blēdis un intrigants — lūk, kas tu esi,godātais lieliskais cilvēk …»

Tā Zundags domāja par Manfrēdu. Un, lai gan dienests paliek dienests un Pusruncis bija ieradiesdienesta darīšanās, Zundags nespēja apspiest nepatiku pret šo cilvēku un izturējās asāk, pat skarbāk, nekāto prasīja viņu oficiālās attiecības. Manfrēds viņam piedāvāja cigareti, Zundags noraidoši papurinājagalvu un strupi pateica:

— Pateicos! Es pieturos pats pie savas ierastās markas … — un aizpīpoja papirosu. Tikpat strupi,pat neslēpjot savu antipātiju, viņš reaģēja uz visiem pārējiem Manfrēda priekšlikumiem. Kad Pusruncisieminējās, ka savstarpēji pakalpojumi esot labi un pat nepieciešami un ka Zundagam pagrūti nākšotiesiekārtoties uz dzīvi jaunajā vietā (dzīvokļa remonts, jaunas mēbeles un tā tālāk), bet zināmos apstākļosEglaines būvkantoris varētu viņam atvieglot šīs lietas materiālo pusi — tā, ka neviens par to nedabūtuzināt, — Zundags paskatījās viņam acīs un noprasīja:

— Ko jūs ar to domājat? Kas tie par zināmiem apstākļiem? Un kāpēc tas būtu jāslēpj nosabiedrības?

Tad Manfrēds saprata, ka ar šo cilvēku nav ko iesākt: kamēr Raiskums vadīs rūpkombinātu, parkreisajām «šep- tēm» jāaizmirst. Raiskuma tonis viņu aizvainoja un laupīja drosmi turpināt sarunuagrākajā virzienā. Viņš saprata, ka nedrīkst pat ieminēties par kaut kādām melnās kases operācijām uncitām veiklām mahinācijām, kas savā laikā bija sagādājušas krietnu ienākumu Vilciņam un viņam pašam— Manfrēdam Pusruncim. Tagad šo ienākumu vairs nebūs, bet tas bija pietiekams iemesls, lai Manfrēdstūliņ uz vietas ienīstu Raiskumu. Viņam izdevās nokārtot tikai dažas sīkas lietas par agrākajiempasūtījumiem, bet ne jau tā, kā bija parasts Vilciņa laikā. Tad Zundags jautāja:

— Vai tas ir viss?— Jā, pagaidām viss… — bez kādas sajūsmas atbildēja Manfrēds. Viņš saprata, no kuras puses

pūš vējš (tas pats nelāgais caurvējš, kas dažam rūpkombināta darbiniekam jau paspējis izsaukt iesnas), unatzina par labāku neriskēt.

Viņi atvadījās, vēsi paspieda viens otram roku, un Manfrēds izgāja no kabineta.— Nu — kā? — blakusistabā ar jautājumu viņu sagaidīja Vallija.Manfrēds sataisīja noslēpumainu seju.— Gan jau es ar viņu tikšu galā. Ne tādi vien ir redzēti. Pienāks laiks — un es šo vīreli atmaskošu.

Vai- lij…— Jā, Manfred …— Man ar tevi jārunā. Bet tikai bez lieciniekiem. Kad Raiskums iet pusdienot?— Parasti pulksten vienos. Dažreiz viņš nemaz neiet uz ēdnīcu. Kaut ko iekož tepat.— Bet, ja viņš aiziet, vai kantori slēdz līdz pusdienas pārtraukuma beigām?

— Nē, Manfred, kāds no darbiniekiem vienmēr dežurē pārtraukuma laikā. Visbiežāk es — tad esvakarā varu beigt darbu stundu agrāk. Kāpēc tu par to interesējies?

Manfrēda seja palika tikpat noslēpumaina, kā iznākot no direktora kabineta. Viņš piegāja Vallijaipavisam klāt, brītiņu raudzījās viņā, it kā apsvērdams, vai ir vērts viņai uzticēties, tad klusu ierunājās:

— Ja Raiskums šodien ies pusdienot, tu paliec kantorī. Man ar tevi jānorunā par kādu svarīgu lietu.Pagaidām es paklaiņošu tepat pa pilsētu. Piecas minūtes pēc pulksten vieniem atgriezīšos, un tad mēsizrunāsimies par visu.

Viņš neprasīja pēc Vallijas piekrišanas, bet pašpārliecināti diktēja savu gribu — tā, it kā meiča būtuviņam padota darbiniece. Tāda uzstāšanās ietekmēja Valliju: viņa saprata, ka lieta ir patiešām svarīga unviņai pašai tās tālākā risinājumā paredzama noteikta loma. Tas viņu satrauca, bet tai pašā laikā briesmīgiintriģēja.

— Labi, Manfred, es visu laiku būšu te, — Vallija čukstēja.— Tātad — uz redzēšanos! — Manfrēds pateica un izgāja laukā.Kaut kā vajadzēja nosist laiku līdz pulksten vieniem — mazliet vairāk nekā stundu. Viņš nolēma

nerēgot daudz uz ielām, tāpēc iesēdās «Moskvičā» un izbrauca pilsētai cauri līdz senās ordeņa pilsdrupām. Kā tūrists ložņāja pa vecās laupītāju ligzdas paliekām, likās pētījam varenos laukakmeņus, kovergi kādreiz bija uzvēluši te augšā, pār visu apkārtni valdošajā pilskalnā; ar celtnieka lietpratīgoskatienu vēroja gadsimtus izturējušos kaļķa sacietējumus, kas vienoja akmens bluķus ciešāk nekāvislabākais dzelzsbetons. Bet Manfrēds nedomāja par sendienu celtniecības brīnumiem un necentāsatminēt tās sirmos noslēpumus. Viņa prātu nodarbināja pavisam citas problēmas; Voldemāru Raiskumuvajadzēja dabūt prom no šejienes. Ja izdotos viņu aizvākt, viņa vietā nāks kāds cits vīrs, kurš varbūt būspieļāvīgāks un atsaucīgāks nekā Raiskums un ar kuru varēs atkal nostrādāt dažu ienesīgu lietu — tāpat kāagrāk ar Vilciņu. Nedrīkst pieļaut, ka tāds sausiņš kā Raiskums te nogruntējas uz ilgu laiku, bet, lai viņudabūtu prom, nepieciešams viņu sakompromitēt. Tāda svētuļa pasaulē nemaz nav, kuram nebūtu nekāduvājību, kaut kā tāda, ko ikviens slēpj no saviem līdzcilvēkiem. Arī Raiskums ir tikai cilvēks, bet katramcilvēkam ir sava uts. Un, ja nu izdotos notvert to Raiskuma uti, tad bārdainim pašam nāktos likties zemnaga. Diez vai viņš to gribētu darīt — nemaz nav izslēgts, ka tad viņš kļūtu runīgāks un sāktu saprast, kaarī citi cilvēki grib dzīvot. Manfrēds lauzīja galvu, kā tikt viņam klāt, viņa smadzenēs jau veidojās kādsasprātīgs plāns.

Pietiekami apbrīnojis senās celtnes atliekas, Manfrēds pulksten vienos sēdās savā mašīnā un braucaatpakaļ uz rūpniecības kombināta kantori. Atstājis «Moskviču» pie blakusmājas, viņš pārlaida neuzkrītošudetektīva skatienu apkārtnei un pārliecinājās, ka retie cilvēki, kuri šajā stundā atradās uz ielas, viņamnepievērš sevišķu uzmanību. Tikai tad viņš devās uz kantori.

— Nu, kā ir? — Manfrēds jautāja Vallijai. — Vai gaiss ir tīrs?— Raiskums aizgāja uz ēdnīcu, — Vallija teica.— Okei! — atsaucās Manfrēds. — Tad mēs varam ķerties pie lietas. Vairāk neviena cilvēka te

nav?— Šai bridi nav, bet kāds var uznākt.— Labi, Vallij. Laiks ir nauda.Manfrēds atkal sataisīja noslēpumainu seju, vēl akmeņaināku nekā pirmīt, un, apsēdies Vallijai

iepretim pie galda, sāka runāt.— Man tev jāatklāj liels noslēpums, Vallij. Pagaidām neviens par to nedrīkst neko zināt. Tev

jāapsolās, ka tu būsi mēma kā kaps. Ne tēvam, ne mātei, ne vislabākajam draugam vai draudzenei tunedrīksti pat iečukstēties par to. Saproti, mīļā?

— Saprotu… — čukstēja Vallija. — Tu taču zini, ka es neesmu pļāpa.— Jautājums grozās ap valsts noslēpumu. Tev jāzina, kas par to draud, ja palaiž muti.— Neesmu jau mazais bērns, Manfred… — Vallija sāka apvainoties.

— Ja es to nezinātu, tad neuzticētu tev tādu lietu. Vispirms, lai būtu skaidrs, tev jāzina, ar ko tupatlaban runā. Pēc tavām domām, es esmu Eglaines būvkantora darbinieks Manfrēds Pusruncis — untikai. Jā, tas es esmu. Bet es neesmu tas vien. Es strādāju… orgānos.

Viņš neteica, kādos orgānos strādā, jo zināja, ka ar vārdu «orgāni» apzīmē galvenokārt kādu noteiktuvalsts iestādi, no kuras kā no uguns baidās visi tie, kam sirdsapziņa valsts un sabiedrības priekšā navgluži tīra. Pēc Vallijas sejas izteiksmes Manfrēds redzēja, ka viņai pilnīgi skaidrs, par kādiem orgāniemir runa: vienā mirklī viņš bija kļuvis ārkārtīgi svarīgs šīs sievietes acīs.

— Saprotu, Manfred… — viņas balsī skanēja bijāšana un dziļš respekts.Manfrēds nepaskaidroja neko tuvāk, tikai viegli pamāja ar galvu un turpināja:— Jā, orgānos. Un man ir kāds svarīgs uzdevums veicams, un tur būs vajadzīga tava aktīva

palīdzība. Tev nekas nedraud par to. Taisni otrādi: ja palīdzēsi man veikt šo lietu, tu saņemsi pateicību.— Vai es to spēšu, Manfred? — Vallija šaubījās. — Man šajā ziņā nav ne mazākās pieredzes…— Bet man turpretim ir un vēl tik daudz, ka pietiks mums abiem, — Manfrēds apgalvoja. — Tu

darīsi tikai to, ko es tev likšu darīt. Ja tev kaut kas neskaidrs, tu katrreiz griezīsies pie manis pēc padoma.— Un kas man būs jādara?Manfrēds brītiņu klusēja, Jaudams Vallijai iejusties jaunajā lomā un apjaust savas nākamās

atbildības valstisko svarīgumu.— Raiskums ir aizdomīga persona, — viņš beidzot pavēstīja. — Mēs kaut ko zinām par viņu. Vēl

tikai jāpārbauda daži fakti. Tas uzdots man. Jānoskaidro, kādi ir Raiskuma sakari, ar kādiem cilvēkiemviņš satiekas un par kādām lietām viņš ar tiem runā. Visvieglāk to izdarīt tieši tev, jo tu diendienāatrodies viņam līdzās. Caur tavām rokām iet visa korespondence. Tev iespējams izlasīt visas vēstules,kādas viņš saņem un kādas viņš pats sūta citiem, — es tev iemācīšu, kā to izdarīt. Tev jānoklausāstelefona sarunas, tāpat sarunas ar apmeklētājiem un par visu dzirdēto un novēroto jāziņo man. Kā redzi,Vallij, nav taču nekā grūta un neiespējama.

— Cik ilgi man to nāksies darīt?— Kamēr noskaidrosim, kāds īstenībā ir šis cilvēks. Es domāju, ka tas neprasīs daudz laika.

Raiskums rīkojas diezgan pavirši un nepiesardzīgi. Par to varējām pārliecināties šodien pat, kad teieradās tā sieviete… tā ārste no Eglaines. Tas nebija nekāds parastais apmeklējums, jo ārstei dienesta dēļte nebija ko meklēt. Tur ir kaut kāds sakars, konspirācija un tā tālāk.

— Varbūt tīri privāta lieta, kaut kas intīms… — Vallija ieminējās.— Arī par tādām lietām mums ārkārtīgi svarīgi zināt, — aizrādīja Manfrēds. — Dažreiz šķietami

niecīgs sīkums var uzvest uz pēdām veselai sazvērestībai.— Tu domā, ka Raiskums…— Es neko nedomāju — vispirms gribu sadabūt faktus un pēc tam domāšu. Bet tagad ar tavu atļauju

mazliet sīkāk aplūkošu Raiskuma kabinetu un paskatīšos, kas te darāms, lai tev atvieglotu uzdevumaveikšanu.

Manfrēds izstaigājās pa Raiskuma darba istabu, pētīja rakstāmgalda attālumu no durvīm un iekšējāssienas biezumu, pēc tam lika Vallijai iziet blakustelpā un, aizvēris durvis, iztālēm sarunājās ar viņu.Izrādījās, ka, uzmanīgi ieklausoties, var diezgan labi saprast, ko otrā istaba runā.

— Okei! — teica Manfrēds. — Var iztikt bez mikrofona. Bet vēl labāk būs, ja tu savu rakstāmgaldupārvietosi tuvāk durvīm. Te kaktā vieta ir taisni kā radīta. Saki, ka vecajā vietā no loga velk vējš un tu esiuzņēmīga pret iesnām. Galu galā tev ir tiesības iekārtot savu darba vietu pēc savas gaumes, neprasotatļauju priekšniecībai. Un nemulsti, Vallij, nemoki savu galviņu ne ar kādām šaubām. Tu darīsi valstij untautai nepieciešamu darbu.

— To es saprotu, Manfred, — atbildēja meiča. — Tikai tāpēc esmu ar mieru to darīt. Tas tačukatra apzinīga pilsoņa pienākums — palīdzēt tev un taviem biedriem.

— Tas ir vārds vietā, mīļā. Tu esi īsts zelta gabals, meitenīt.

Manfrēds vēl drusku painstruēja Valliju, norunāja pēc dažām dienām satikties vecajās pilsdrupās,bet ārkārtīgi svarīgos gadījumos atļāva Vallijai zvanīt pa telefonu uz Eglaines būvkantori. Tad viņšsteidzās pazust no šejienes, kamēr Raiskums vēl nebija atgriezies no ēdnīcas. Atvadoties Manfrēds bijatik mīļš, ka kvēli noskūpstīja meiču uz lūpām, sagādādams ar to Vallijai neaizmirstamu prieka un laimesmirkli.

VIENPADSMITĀ NODAĻA 1Ceturtdienas vakarā Zundaga kolhozā ieradās Lauksaimniecības akadēmijas docents Jansons. Viņš

bija atbraucis pārbaudīt, kā norit studentu ražošanas prakse. Jansons pats tikai pirms dažiem gadiem bijaaizstāvējis kandidāta disertāciju, ieguvis zinātnisko grādu un piederēja pie jaunās zinātnieku paaudzes.Kara laikā Jansons bija cīnījies Latviešu strēlnieku divīzijas rindās, bet pēc smaga ievainojumaZiemeļrietumu frontē viņam nācās atstāt ierindu. Tad viņš iestājās Timirjazeva Lauksaimniecībasakadēmijā un 1947. gadā beidza to ar izcilību. Vēlāk Jansons bija dažus gadus strādājis mašīnu untraktoru stacijā par agronomu un pēc tam par direktoru, kā neklātnieks beidzis aspirantūru un beidzot pii-

LPSR Nopelniem bagātie skatuves mākslinieki M. Zemdega Laimas Irbes lomā un J. LejaskalnsGunāra Zundaga lomā Akadēmiskā drāmas teātra izrādē «Kapteipa Zundaga atgriešanās» 1963. gadā

nīgi pārgājis uz zinātnisko darbu. Studenti viņu mīlēja, viņa lekcijās auditorija vienmēr sanācaklausītāju pilna. Jansona personā laimīgā kārtā bija apvienota dziļa erudīcija ar svaigu praktiskā darbapieredzi — studenti to tūliņ sajuta, un katru, kas patiešām tiecās pēc jaunām atziņām, docents Jansonspievilka kā magnēts.

Ieradies kolhozā, Jansons iepazinās ar studentu dzīves un darba apstākļiem, izrunājās ar visiem unpirmo vakaru nosēdēja kopā ar saviem audzēkņiem līdz vēlai naktij brīvās, biedriskās sarunās, kasdažreiz vairāk nekā visstingrākais eksāmens spēja noskaidrot, kādas zināšanas un cik daudz pieredzesviens vai otrs šai laikā ieguvis. Nākamajā dienā viņš izrunājās ar agronomu Volkovu un kolhozapriekšsēdētāju Irbi. Saņemtās atsauksmes un personīgie novērojumi acīmredzot_ apmierināja docentu.

Sevišķi sīki viņš interesējās par Ēriku Šuneli: kā viņa izturas pret saviem biedriem, kā veic savuspienākumus, kādu interesi izrāda par visu to, ar ko šeit nācās sastapties diendienā. Volkovs un Irbevaļsirdīgi pastāstīja par saviem vērojumiem un visumā novērtēja meičas rīcību diezgan pozitīvi.

— Sākumā viņa te jutās mazliet neērti, it kā viņai kaut kā trūktu, — teica Irbe. — Strādāja bezprieka un uguntiņas. Pēdējā laikā ir noticis acīm redzams lūzums. Varbūt par to var pateikties biedruietekmei — kolektīvs ir ļoti labs un biedrisks, varbūt viss jaunais, ko viņa te redz, beidzot sācis aizraut,bet to var teikt droši, ka tagad viņa strādā un mācās no sirds.

— Mātes nāve droši vien būs atstājusi savu iespaidu, — piezīmēja Volkovs. — Tagad viņapalikusi pilnīgi bez piederīgiem — tas kuram katram līdzīgā stāvoklī liek padomāt un kaut ko pārvērtēt.

289— Protams, — sacīja Jansons. — Jums varbūt brīnums, ka es tik sīki interesējos tieši par Ēriku

Šuneli. Atzīšos, ka mums bija lielas šaubas, vai no viņas vispār kas nopietns iznāks. Viņa pārākvieglprātīgi uztvēra visu, neko neņēma pie sirds un pat neslēpa, ka pēc akadēmijas beigšanas nedomāstrādāt savā specialitātē. Varēja iznākt tā, ka agronoma vietā izaudzinām saldējuma vai gāzētā ūdenspārdevēju, kuru jau tā ir vairāk, nekā vajadzīgs. Man ir liels prieks, ka esmu maldījies. Par pārējiem prātsbija mierīgs visu laiku, un viss labais, ko

10 — 1319dzirdēju par viņiem, mani nepārsteidz. Bet tāpēc jo vairāk prieks par Ēriku. Ja tāpat ies tālāk, tad ir

pamats cerēt, ka mūsu pūles nebūs veltas. Bet, ja tā notiks, tad liels nopelns pie tā būs ari jums, biedri.Pēc tam viņi aprunājās par kolhoza lietām vispār. Dabūjis zināt, ka sestdien notiks partijas sapulce

un tiks apspriesti kolhoza tālākās attīstības ceļi, Jansons izteica vēlēšanos iepazīties ar Volkova un Irbesplāniem.

— Brīnišķīgi! — iesaucās Irbe. — Nekādu kara noslēpumu mums nav. Jūsu padoms var mumsdaudz palīdzēt.

— Man jau klusībā bija tāds slepens nodoms — lūgt jūs ieskatīties mūsu projektos, — atzināsVolkovs. — Tikai nezināju, kā jums ar laiku, tāpēc neuzdrošinājos ieminēties par to.

— Varu palikt te līdz svētdienas vakaram, — sacīja Jansons. — Pirmdien man Jānokļūst sovhozā«Mier- kalne», kur praksē atrodas liela studentu grupa. Tātad esmu jūsu rīcībā līdz svētdienas vakaram.

Visu piektdienu Jansons nosēdēja kopā ar Irbi un Volkovu kolhoza priekšsēdētāja dzīvoklī, iepazināsar viņu projektiem un aprēķiniem, sīki noskaidroja lielās saimniecības ekonomiskās iespējas; par vienuotru jautājumu pastrīdējās un šo strīdu rezultātā šo un to koriģēja pašos plānos. Nedrīkst pārspīlēt ne uzvienu, ne otru pusi — tas bija galvenais noteikums, pie kā viņi pieturējās, apsvērdami kolhoza tālākāsattīstības ceļus. Vērtībām jārada jaunas vērtības un nevis pašu vērtību dēļ, bet cilvēka — darba darītājainteresēs. Slikti būs, ja visu iegūto apēdis, taču vēl sliktāk, ja liks cilvēkiem dzīvot ar tukšu vēderu unienākumu lielāko daļu ieguldīs jaunās celtnēs, dārgos pasākumos, kurus agri vai vēlu vajadzēs veikt, betbez kuriem šodien vēl varēja iztikt: cilvēks nevar dzīvot no cerībām un solījumiem vien — viņš grib labiapģērbties un paēst jau šodien.

— Entuziasms ir laba lieta, — aizrādīja Jansons, — bet nenāk par ļaunu, ja to pastiprina ar biezākumaizes riecienu un gaļas šķēli. Ja cilvēks pārliecinās, ka viņam tiek kaut kas taustāms par viņa godīgajāmpūlēm, tad viņš vairāk tic sāktajam un viņam prieks strādāt vēl vairāk un labāk. Tas ir elementārspriekšnoteikums, un, ignorējot to, nevar uzcelt komunismu.

— Visiem gribas komunismu drīzāk ieraudzīt īstenībā un pašiem tajā padzīvot, — ierunājāsVolkovs, sapratis, ka Jansona vārdi attiecas uz viņu: tempi, kurus viņš bija paredzējis vienas otraslielākas lietas veikšanai, šur un tur bija par straujiem un uzdevumi pārslodzīti — lai visu veiktuparedzētajā laikā, kolhoza kolektīvam nāktos strādāt melnās miesās un no pārāk daudz kā gadiem ilgiatteikties. — Bet var jau arī to darīt mazliet rāmāk.

— Tikai ne bruņurupuča tempos, — piezīmēja Irbe. — Tik, cik ir pa spēkam, strādājot ar pilnu

jaudu, bet ne vairāk.— Pilnīgi pareizi, — pasmaidīja Jansons. — Pilnu jaudu, bet ne vairāk. Ne katrs rekords sevi

attaisno.Tā viņi izņēma cauri visus plānus — punktu pēc punkta. Pēc tam viss kļuva manāmi reālāks un reizē

ar to ar„ī pārliecinošāks.Sestdienu Jansons pavadīja kopā ar studentiem uz lauka, vēroja viņu darba iemaņas, vēlreiz

aprunājās ar katru atsevišķi un palika apmierināts — pat ar Ēriku, ar kuru runājās visilgāk. Meiča likāsieguvusi zināmu pašapziņu un ticību sev; docenta klātbūtne viņu vairs nespēja samulsināt.

Sestdienas vakarā notika kolhoza partijas organizācijas sapulce, kurā piedalījās arī docents Jansonsun rajona komitejas otrais sekretārs Gončarovs. Tovakar Juri Pogu uzņēma partijā, bet Ilzi Bērziņupartijas kandidātos. Tūliņ pēc tam, kad sapulce bija nobalsojusi par Ilzes uzņemšanu partijas kandidātos,meiča lūdza atļauju aiziet no sapulces — govis nevarēja gaidīt līdz pusnaktij savu slaucēju. Ilzei atļāvaaiziet, bet, kad sapulce pārgāja pie nākamā dienas kārtības punkta, Irbe, kurš ziņoja par šo jautājumu,savas runas ievadījumā izmantoja Ilzes aiziešanu paša jautājuma uzskatāmai pamatošanai.

10'29!— Mūsu kolhozs skaitās starp pirmrindniekiem, to bieži stāda par paraugu citām kolektīvām

saimniecībām, — viņš runāja. — Un laikam taču kāds pamats tam ir. Viens otrs no mums var iedomāties,ka sasniegts ir daudz, nu var likties uz auss un kādu laiku mierīgi pagaidīt, kamēr tie atpalikušie mūsiedzīs. Bet ko mēs redzam? Mēs nupat uzņēmām partijas kandidātos mūsu labāko slaucēju Ilzi Bērziņu —jaunu, krietnu biedreni,

kuras pašaizliedzīgais darbs visiem labi zināms un par kuru mēs uz galvošanu vēl dzirdēsim daudzcildinošu vārdu. Šim jaunajam biedram būtu ļoti interesanti un pamācoši palikt kopā ar mums līdzsapulces beigām, noklausīties, ko un kā mēs te spriedīsim par savas saimniecības nākotni. Varbūt viņaibūtu arī ko pasacīt un ierosināt sapulcei — kaut kas tāds, ko mēs pārējie, no malas raugoties, neesamvarējuši saskatīt, bet ko viņai diendienā nākas izbaudīt uz savas muguras. Ja cilvēks ierauj pirkstāskabargu, tad tikai viņam pašam sāp. Citi var tikai to redzēt un just līdzi, bet ir taču starpība starp sāpēmun līdzjušanu. Nu lūk — un viņa nevarēja palikt, darba apstākļi, pienākums lika aiziet no sapulces, jo drīzbūs jāslauc brūnaļas. Jāslauc pašai ar saviem desmit pirkstiem. Vai tas ir normāli? Vai tas ir kaut kasnenovēršams vai tāds, ar ko gribot negribot jāsamierinās? Ja jau mūsu mātes un vecmāmuļas ir tāpat vieniztikušas, tad jālūko iztikt arī mums vēl kādas paaudzes mūžu, vai ne? Nē, tomēr ne. Cilvēks ir parvērtīgu, lai viņam liktu darīt to, ko var paveikt mehānisms. Cilvēka prāts un rokas vajadzīgas daudzsarežģītākām un svarīgākām lietām, kuras mašīna nespēj veikt, bet bez kurām vissmalkākā tehnika nevariztikt. Cilvēks jāpataupa tam sarežģītajam un svarīgajam, ar cilvēka spēkiem un iespējām nedrīkst rīkotiesizšķērdīgi. Šis piemērs ar Ilzi Bērziņu ir tikai viens no daudziem, kādus šodien varētu minēt, un tas nebūtnav pats raksturīgākais, jo visiem mums ir zināms, ka līdz gada beigām piena fermā visi darbi tiksmehanizēti un čaklās slaucējas varēs vieglāk uzelpot, viņām atliks laika kulturālo vajadzībuapmierināšanai, bērnu audzināšanai un visam pārējam, bez kā nav iedomājama pilnvērtīga padomjucilvēka dzīve. Tā būs. Mēs to izdarīsim. Bet ar to būs veikts tikai viens no neatliekamiem soļiem. Atliksko paveikt vēl ļoti daudz. Un viss jau šodien klauvē pie durvīm, negrib un nevar gaidīt desmitiem gadu.Arī mēs negribam gaidīt — jāsāk domāt un darīt tūliņ. Tāpēc mēs šovakar esam sanākuši kopā, laiapsvērtu visu un vienotos par darāmo.

Viņš iepazīstināja sapulces dalībniekus ar kolhoza saimniecības attīstības izredzēm un tuvāko piecugadu laikā veicamiem pasākumiem. Kad Irbe beidza savu ziņojumu un sapulce sāka to apspriest, notikatas, ko bija paredzējis docents Jansons: pirmais jautājums, kuru uzstādīja Irbēm, bija — cik tas vissizmaksās un cik pēc tam paliks kolhozniekiem par viņu darbu? Neviens neapstrīdēja, ka darbi jāmehanizēun kolhoza saimniecība jāizveido daudzpusīga un intensīva; nevienam nebija iebildumu arī pret skolas,

bērnudārza un ambulances celšanu, tāpat pret telefona un radio tīkla paplašināšanu, sporta laukuma unjauna kluba izbūvi. — Cik tas izmaksās? Vai tempi nav par straujiem? Vai viens otrs pasākums navpāragrs? Vai tas viss mums būs pa spēkam? — par to jautāja, un uz to nācās atbildēt Irbēm un Volkovam.Rajona komitejas sekretārs Gončarovs un docents Jansons gāja viņiem palīgā. Pēc ilgām, lietišķāmdebatēm sapulce atzina, ka Irbes izstrādātos priekšlikumus var pieņemt par pamatu jaunajam plānam, unnolēma rekomendēt tos kolhoza locekļu pilnsapulcei. Protams, daudz ko vēl nāksies izstrādāt sīkāk, šur untui grozīt atsevišķu pasākumu secību, bet pamatos projektu atzina par pareizu un reālu.

Sapulces beigās docents Jansons lūdza vārdu kādam priekšlikumam.— Patlaban jūsu kolhozā ražošanas praksē strādā neliela grupa Lauksaimniecības akadēmijas

studentu, — viņš sacīja. — Pēc gada tie būs jauni speciālisti ar augstāko izglītību, un viens otrs no viņiemvarbūt pēc tam pat strādās te, kopā ar jums. Būtu lietderīgi, ja viņus piesaistītu jau tagad kolhoza jaunāplāna izstrādāšanā. Detalizējot plānu, būs jāizdara daudzi sīki aprēķini, un mani audzēkņi to varētu veiktbez grūtībām. Viņiem pašiem tas būtu kā pamats diplomdarbam. Es nešaubos, ka tādu pieredzes bagātudarbinieku kā biedru Irbes un Volkova vadībā viņi to veiktu ar labām sekmēm. No savas puses apsolu arīpats viņiem personīgi palīdzēt. Atbraukšu pie jums šovasar un nākošu rudeni ne vienu reizi vien. Kā jūsskatāties uz to, biedri?

— Tas ir labs priekšlikums! — iesaucās Irbe. — 2ēl, ka mēs neuzaicinājām studentus piedalītiesšajā sapulcē, — viņiem tas lieti noderētu.

— Nokavēto var vēl labot, — ierunājās agronoms Volkovs. — Es iepazīstināšu praktikantus ar šīssapulces materiāliem, bet uz kolhoza locekļu pilnsapulci mēs viņus uzaicināsim.

Pret to neviens neiebilda.Svētdienu Jansons pavadīja kopā ar studentiem. Ziņu, ka viņiem atļaus piedalīties kolhoza tālākas

attīstības plāna izstrādāšanā, jaunieši uzņēma ar dzīvu interesi. Jansons palīdzēja viņiem pareizi sadalītspēkus un izraudzīties katram kādu noteiktu plāna nodalījumu — tādu, kas ikvienam likās vistuvāks uninteresantāks. Nu visiem bija iespējams radoši pastrādāt, un viņi tūliņ sāka apdomāt, kā vislabāk veiktjauno uzdevumu. Akadēmijā iegūtās teorētiskās zināšanas te daudz varēja palīdzēt, kaut ko nozīmēja arīpraktiskās iemaņas, bet, ja kaut kas vēl nebija pietiekami skaidrs, tad šo robu varēja aizpildīt, izlasotvienu otru brošūru, kuru bija liels daudzums kolhoza bibliotēkā.

Pievakarē docents Jansons aizbrauca uz sovhozu, kur viņu gaidīja cita praktikantu grupa. Drīz pēcviņa aizbraukšanas Laima pastāstīja Gunāram, ka sestdien pirms partijas sapulces Raiskums piezvanījisno rūpkombināta un paziņojis, ka kolhoza pasūtījums izpildīts un pirmdien varot sūtīt smago mašīnu pēcmateriāliem.

— Vai tavs tēvs jau norīkoja, kam braukt uz kombinātu? — Gunārs apjautājās. No viņa izskataLaima noprata, ka Gunāru šī vēsts nez kāpēc sainteresējusi.

— Varbūt tu pats gribi aizbraukt uz turieni? — viņa jautāja.— Jā, Laima, gribu. Pat ļoti. Raiskums ir pazinis Robertu Zundagu, kopā bijis ar viņu frontē. Tu

saproti, cik ļoti tas mani interesē.— Saprotu, Gunār. Parunā ar tēvu. Es jau pati varētu parunāt ar viņu, bet tas būtu «blats», un es

zinu, ka tādas lietas tev nepatīk.— Tā tas ir, — Gunārs iesmējās. — Bet, ja nu izrādītos, ka tavs papiņš mani negrib atlaist tik tālu,

tad tev tomēr būs jānāk man palīgā. Bet mēs to nesauksim par «blatu» — tas ir pārāk neglīts vārds.— Kā tad? — Laima pasmaidīja.— Teiksim, ka tā ir biedriska izpalīdzēšana.— Var arī tā.Izrādījās, ka šoreiz var iztikt i bez «blata», i bez biedriskas izpalīdzēšanas: Irbe vēl nebija norīkojis

braucējus un bez kādiem izjautājumiem izpildīja Gunāra lūgumu.— Pasveicini biedru Raiskumu, — viņš vēl piekodināja. — Ja viņam kādreiz iznāk braukt uz šo

pusi, lai iegriežas pie mums. Tu jau zini, ka mēs te taisāmies uz lieliem darbiem, — mums ari turpmāk būsvajadzīga rūpkombināta palīdzība, tāpēc neskādēs, ja es laikus aprunāšos ar Raiskumu.

2Zundagam neizgāja no prāta saruna ar Ainu Lindi. Tā viņu bija dziļi saviļņojusi, bet reizē ar to

atnesusi ari nomierinājumu: tagad viņš skaidri zināja, kas viņam darāms, un ne vien zināja, bet bijapārliecināts, ka tiešām to izdarīs. Zundagam visu laiku ausīs skanēja vārdi, kurus Aina bija pateikusipirms aiziešanas.

— Tev jāsāk no Gunāra. Viņam jāuzzina visa patiesība no tevis paša un nevis no svešiemcilvēkiem. Svešie var visu iztēlot pēc savas patikas — kā nu kurš to uztvēris un spējis iztulkot —, betGunāram jāzina īstā patiesība, bez noklusējumiem un piedomājumiem. Tikai tad viņš spēs pareizi secināt.Tu vari būt drošs, ka tavs dēls nenodarīs kļūdu: viņš ir pilnīgi nobriedis dzīvei un tevi pareizi sapratīs —tik daudz es varu apgalvot, jo pietiekami' pazīstu Gunāru.

— Labi, Aina, es sākšu no Gunāra, — Zundags bija apsolījis. — Nākošu reizi, kad viņu satikšu, esviņam visu izstāstīšu.

Viņš nolēma nevilcināties, jo tagad, kad viņa noslēpums tik īsā laikā jau bija kļuvis zināms diviemcilvēkiem — Skujam un Ainai, nevarēja būt drošs, ka šādā vai tādā ceļā tas nekļūs zināms vēl kādamcitam, un tas cits varēja būt viens no tiem, kas nevēl labu viņam, nejutīs viņam līdz, bet centīsies nodzirdētā iztaisīt netīru sensāciju.

Ko darīt — braukt tūliņ uz kolhozu un uzmeklēt Gunāru? To nevar: tas būs kā pērkona spēriens noskaidrām debesīm; pati situācija, kādā varbūt nāksies risināt sarunu ar dēlu, var sagadīties pārāk sarežģīta— nevaļas brīdī, citu cilvēku klātbūtnē vai tamlīdzīgi. Bet sarunai jānotiek mierīgos apstākļos un tā, laijauneklim pēc tam būtu iespējams vienatnē visu apcerēt, nesteidzoties ar tūlītēju izlemšanu. Viņš,Zundags, protams, liks Gunāram priekšā pārnākt pie sevis, aiziet no svešās ģimenes, kur tas bija kļuvispar nastu, — bet vai varēja galvot, ka Gunārs viņu uzskatīs par mazāk svešu nekā tos citus un gribēspieņemt tāda cilvēka aicinājumu, kurš gan skaitījās viņa tēvs, bet kurš nav viņu uzaudzinājis? Šajā lietāviss ir pārāk sarežģīts, šos režģus nevar pārcirst kā Gordija mezglu ar pēkšņu, bravūrīgu cirtienu — tiepacietīgi jāatrežģī, neko nesaraujot un nesapostot, bet tam vajadzīgs laiks un piemēroti apstākļi. Bezafekta, bez steigas, bez kaislībām…

Zundags rūgti pasmīnēja par savām domām. Bez steigas, bez kaislībām, ha, ha! Viņš pats bija vienavienīga nepacietība un steiga, visa viņa būtne mutuļoja trauksmē, ilgās un mīlestībā — kā viņš varējagaidīt no Gunāra, lai tam tanī izšķirošajā mirklī būtu zivs asinis un vēsa galva. Tie, kas pazina Gunāru,visi apgalvoja, ka viņš visās lietās līdzinoties savam tēvam, un, ja tas ir taisnība, tad sagaidāmo notikumuviņš nepārdzīvos viegli. Ko darīt, Robert Zundag? Vilcināties tu nedrīksti, bet kaut ko iesākt jau šodien tuvēl neesi gatavs.

Visādi izdomājies, Zundags nolēma vēl pāris dienu nogaidīt un tad, ja nekas vēl nebūs noticis, spertizšķirošo soli — vienalga, kur un kādos apstākļos, jo citas izejas viņam tik un tā nebūs.

Lāgiem, noguris domāt par šo jautājumu, kas tagad bija pats svarīgākais viņa dzīvē, viņš mēģinājapievērsties kaut kam citam cerībā, ka tā viņam izdosies mazliet aizmirst smago īstenības nastu, kuraspieda viņu vai zemē iekšā. Tad katrreiz viņa gara acu priekšā iezīmējās Ainas Lindes tēls — tāds, kāduviņš to bija redzējis sen atpakaļ frontē, un tāds, kāds tas bija kļuvis šodien, īsts, harmoniski izveidojiescilvēks… Kopā ar tādu cilvēku dzīve būtu pilnvērtīga un laimīga. Domājot par to, nez no kurienes sirdīiezagās dīvainas jūtas — skumīgas un saldas kā sapnis. Zundags neticēja šīm jūtām, pat domās nepieļāvavarbūtību, ka varētu kaut kas tāds piepildīties īstenībā, un atgaiņāja šīs domas. Bet viņš bija dzīvs, arvisām dzīva cilvēka īpašībām, ar visām tā vājībām un tieksmēm, tāpēc nespēja nedomāt un aizliegt sevsapņot. Tas bija grūts un ārkārtīgi sarežģīts stāvoklis.

Vienīgā iespēja izrauties no šā stāvokļa bija darbs. Darba Zundagam bija daudz, un tajā viņš atradaaizmiršanos — vismaz uz laiku. Viņš neskaitīja stundas un dažreiz nostrādāja kantorī līdz vēlam vakaram,

kad pārējie darbinieki jau sen bija aizgājuši mājās; vienīgi Vallija Zirnīte, uzticīgi izpildīdama ManfrēdaPusrunča norādījumus, turēja savam šefam līdzi: kamēr viņš nebija aizgājis mājās, arī viņa palika kantorī.Ja Zundags nebūtu tik pārāk aizņemts ar savas personīgās dzīves sarežģījumiem, viņš droši vien ievērotuvienu otru dīvainību Vallijas rīcībā — piemēram, to, ka viņas rakstāmgalds nākamajā rītā pēc AinasLindes apciemojuma nez kāpēc bija pārvietojies uz kaktu līdzās direktora kabineta durvīm. Ja Zundagskādreiz pēkšņi būtu iznācis no sava kabineta, viņš varbūt pārsteigtu Valliju neparastā stāvoklī, ciešipiespiedušu ausi istabas sienai. Katrreiz, kad Zundags parādījās darbvedes istabā, Vallija viņu sagaidījaar spraigu, pētījošu skatienu, un likās, ka viņa tūliņ kaut ko jautās savam šefam. Bet Zundags visu laikubija pārāk pilns savu domu un tāpēc pārāk izklaidīgs. Viņš nepamanīja nekā dīvaina un aizdomīgaVallijas rīcībā. Spriežot pēc tā, kā meiča strādāja un izpildīja katru sava priekšnieka norādījumu, viņabija pieredzējusi un krietna darbiniece — tā Zundags viņu arī novērtēja. Kā gan viņam varēja nākt prātādoma, ka Vallijai pavisam nesen uzradies jauns priekšnieks un ka tam viņa cenšas kalpot un izpatikt vēlvairāk nekā rūpkombināta direktoram.

Pirmdienas rītā, drīz pēc tam, kad Zundags bija beidzis kārtējo nedēļas ievadījuma apspriedi argalveno inženieri un citiem tuvākajiem līdzstrādniekiem, Vallija ienāca viņa kabinetā un pateica:

— No Zundaga kolhoza ir atbraukusi mašīna pēc materiāliem. Viens no atbraucējiem vēlas runāt arjums. Es jau paskaidroju viņam, ka norēķini kolhozam jākārto pārskaitījuma veidā uz mūsu tekošo rēķinu,bet viņš par katru cenu grib tikt pie jums. Jūs esot apsolījis viņu pieņemt.

— Kā viņu sauc? — Zundags jautāja.— Viņš sevi nosauca par Gunāru Zundagu.Vallijas asajam skatienam nepalika apslēpta pēkšņā pārmaiņa Zundaga sejā. Viss viņš it kā atplauka,

vaigi mazliet pat piesarka, acīs iedzirkstījās neparasts možums, kad viņš ierunājās, balsī bija jūtamsviegls satraukums.

— Laidiet viņu iekšāl — Zundags teica. — Un esiet tik laba un parūpējieties, lai neviens maninetraucē, kamēr tas puisis būs te. Vai tur vēl kāds mani gaida?

— Pagaidām nav neviena, bet, ja kāds atnāks, likšu pagaidīt, — Vallija atbildēja. Aiziedama viņauzmeta Zundagam pētījošu skatienu, un šā cilvēka acīm redzamais satraukums viņu pārsteidza. «Te kautkas slēpjas,» meiča nodomāja. «Kāpēc Raiskums tā satraucās, kad dabūja zināt, kas viņu gaida? Navizslēgts, ka tam ir sakars ar tām noslēpumainajām lietām, par kurām runāja Manfrēds. Ja tā, tad šodien esvarēšu viņam pavēstīt kaut ko interesantu un svarīgu.»

Kad Vallija atgriezās savā istabā, Gunārs ar jautājošu skatienu raudzījās viņai pretī. Vallijai patikašis glītais puisis, bet vēl vairāk viņai patika Manfrēds Pusruncis, kas bija svarīga persona un ne bezsiltām jūtām pret viņu pašu. Varbūt, ja viņa labi izpildīs Manfrēda uzdevumu, viņš to padarīs par savudzīvesbiedri, tāpēc, neļaudama iesakņoties pēkšņajai simpātijai pret svešo puisi, viņa to ielaida pieZundaga, bet pati tūliņ pievir- zīja savu krēslu tuvāk sienai, lai būtu ērtāk noklausīties, ko tie abi turkabinetā runās.

3Ar sirsnīgu smaidu Zundags sagaidīja Gunāru, cieši paspieda viņam roku, bet nesteidzās apsēdināt.— Darīšanās atbraucāt? — viņš apjautājās.— Jā, biedri Raiskum, — Gunārs atbildēja. — Es jau paspēju visu nokārtot, bet biedrs Irbe man

atļāva kādu stundu ilgāk uzkavēties te. Jūs man solījāt kaut ko pastāstīt …— Jā, Gunār, par jūsu tēvu… — Zundags teica. — Solījumu atceros, un nekas cits neatliks kā

izpildīt to.Viņš piegāja pie loga un brītiņu skatījās laukā, kaut ko pārdomādams, tad pagriezās pret Gunāru un

viegli nopūtās.— Solījums jāpilda. Bet dažreiz tā nav viegla lieta.— Taču ne šinī gadījumā, — aizrādīja Gunārs.

— Kā to ņem, — atbildēja Zundags. — Ja klausītājs gaida kaut ko noteiktu, bet stāstītājs zina, kaviņam pastāstāms pavisam kas cits… kaut kas tāds, ko neviens no viņa negaida un kas klausītājam varsagādāt vilšanos, tad tas nav viegli.

— Biedri Raiskum, man ir tikai viens lūgums, — Gunārs dedzīgi ierunājās. — Stāstiet man visu —itin visu, lai tas būtu kas būdams. Un nedomājiet par to, vai man patiks vai nepatiks dzirdētais. Es vairsneesmu mazais bērns, un, domāju, arī jūs piekritīsiet, ka man ir tiesības visu zināt par savu tēvu.

— Ja visā pasaulē kādam cilvēkam ir tādas tiesības, tad tas esat jūs, — piekrita Zundags. — Jūsvisu dabūsiet zināt. Bet, iekams sākšu, es vēlētos dabūt jūsu piekrišanu kādam priekšlikumam unlūgumam.

— Klusēt par dzirdēto? To es apsolu, biedri Raiskum.— Ne to es gribēju lūgt. Klusēt vai neklusēt — tā ir jūsu personīga darīšana. Jūs darīsiet to, ko

jums pavēlēs darīt jūsu sirdsapziņa.— Es klausos, biedri Raiskum. Kāds ir jūsu priekšlikums?— Uzrunāsim viens otru ar «tu». Atmetīsim to oficiālo, vēso «jūs». Es biju uz «tu» ar Robertu

Zundagu, un man ļoti gribētos būt tādās pašās attiecībās ar viņa dēlu. Ar mieru, Gunār?— Ar mieru, biedri Raiskum.— Jauki. Un tagad par to lūgumu. Apsoli man, ka tu nesteigsies ar secinājumiem, kamēr nebūsi

noklausījies mani līdz galam .. .ļun arī pēc tam — vismaz dažas dienas. Vienalga, vai tev patiks vainepatiks dzirdētais, nesteidzies uz vietas pieņemt galīgo lēmumu, bet atceries veco, gudro tautas parunu,ka rīts gudrāks nekā vakars.

Gunārs samulsa un sadrūma.— Vai tiešām tas ir tik sarežģīts un slikts… tas, ko jūs… ko tu gribi man pastāstīt?— Man grūti par to spriest. Tu varēsi pats visu vērtēt. Tikai nesteidzies. Vai tu vari man to apsolīt?— Apsolu… — Gunārs čukstēja, samulsdams aizvien vairāk.— Labi, Gunār. Un tagad apsēdīsimies. Tas stāstāmais ir diezgan garš.Zundags neatgriezās savā parastajā vietā aiz rakstāmgalda, bet paņēma vienu no apmeklētājiem

domātajiem krēsliem un apsēdās Gunāram iepretim. Saņēmis rokas kopā un savijis pirkstus dubultdūrē,viņš brītiņu klusēja, salīcis ar pleciem uz priekšu. Gunārs neuzdrošinājās pat skaļāk paelpot. Cauraizvērto logu atlidoja klusināti ielas trokšņi: gājēju rāmie soļi, zirga pakavu klaudzieni uz bruģa, suņaieriešanās kaimiņu pagalmā, zāģa griezīgā šņirkstoņa tuvējā gaterī. Bet Zundags un Gunārs to nedzirdēja.

— Karš … — beidzot ierunājās Zundags. — Kāds briesmīgs vārds — pats briesmīgākais undrūmākais no visiem vārdiem, kādus cilvēks pazīst. Pat nāve nav tik drūms jēdziens, jo tā ir dabisksnoslēgums dzīvībai, neizbēgama un tāpēc pašsaprotama. Karš ir kaut kas nedabisks, ārprātam līdzīgs. Jacilvēki gribētu — viņi varētu iztikt bez tā. Un jāsaka — viņi arī negrib kara, bet tie, kas to uzspiež tautām,nav cienīgi nest cilvēka vārdu. Daži saka, ka karam piemītot arī kaut kas pozitīvs, ka tā esot veselu tautumorāla pārbaude: cik katrs no mums stiprs vai vājš, cildens vai sīks. Protams, to jau tādos laikos dabūredzēt, tad mēs visi kļūstam caurspīdīgi kā dzidrs stikls. Bet par kādu cenu! Miljoniem cilvēku aizietbojā, miljoni pārnāk no kara sakropļoti — cits fiziski, cits garīgi. Tiek izpostītas pilsētas un ciemati —tautu saprātīgā, godīgā darba rezultāts. Tiek sapostītas neskaitāmas dzīves, sakropļoti atsevišķu cilvēkulikteņi. Kur bija laimīga ģimene, tur bieži vien paliek izdedzis tuksnesis, krāsmata, posta un neklusināmusāpju drūmais mājoklis. Un par ko tas viss? Par kādiem ideāliem, par kādu taisnību? Tikai par to, kadažiem cilvēkiem — tādu nav maz — ienācis prātā, ka pasaule ir viņu īpašums un viņi var darīt ar to, kovēlas, laupīt, izpostīt, nokaut, paverdzināt citas tautas, vārdu sakot, pastrādāt noziegumu un pasludināt topar augstākās taisnības aktu tāpēc vien, ka tas noziegums ir tik pārmērīgi liels un nav iekļaujama nekādosmorāles un tiesu kodeksos.

Viņš brītiņu klusēja, it kā gara acīm skatīdams paša tēlotās ainas, tad saslējās taisnāk un turpināja,neuzlūkodams Gunāru:

— Lielajā karā, kura dalībnieki un aculiecinieki esam bijuši, ir notikušas tik daudzas drāmas, ka tāsnemaz nevar uzskaitīt. Daudzas no šīm cilvēcisko likteņu drāmām turpinās vēl šodien. Saņēmusi ziņu, kavaroņa nāvē kritis viņas dēls, daža māte nespēja ticēt drūmajai vēstij, viņas sirds nespēja samierināties ardomu, ka tas, kara viņa devusi dzīvību un kas viņai bijis pats dārgākais, vairs nedzīvo, neelpo zemesgaisu, ir kļuvis par upuri cietsirdīgai nejaušībai. Viņa mēģina sevi apmānīt, izmisīgi cer uz brīnumu ungatava gaidīt līdz mūža galam: varbūt tas ir pārpratums, varbūt viņš tomēr pārnāks, jo, lūk, vienam otramtā jau gadījies. Un tāpat kā šī vientuļā māte turpina cerēt uz brīnumu daudzas citas mātes, daudzas sievas,kas zaudējušas karā savus vīrus, daudzi bērni, kuru tēvs nav atgriezies no frontes. Un jāsaka — dažosgadījumos šīs cerības ir piepildījušās, brīnums ir noticis un ilgi gaidītais pārnācis mājās.

— Daži sagaidīja, — klusi atsaucās Gunārs. — Mēs nesagaidījām.— Bet varbūt tomēr cerējāt… tāpat kā daudzi? — Zundags paskatījās Gunārā — pirmo reizi sava

stāstījuma laikā.Gunārs papurināja galvu.— Māte varbūt uz kaut ko cerēja kādu laiku. Es ne. Laikam tāpēc, ka biju toreiz vēl mazs un pārāk

miglaini stādījos sev priekšā tēva tēlu. Iespējams, ka taisni tādēļ uzreiz pieradu pie domas, ka tēva vairsnav un ka nekad vairs nebūs. Tā īsti viņš taču nemaz nebija paspējis ieaugt manā apziņā arī pirms tam.

— Droši vien tā tas būs bijis, — piezīmēja Zundags. — Bet, ja nu tomēr notiktu brīnums un vienājaukā dienā tu dabūtu zināt, ka tavs tēvs ir dzīvs, — kā tu uz to skatītos, Gunār?

Gunārs skumji pakratīja galvu.— Tas nav iespējams. Tāpēc nav nozīmes nopūlēt prātu un sirdi ar minējumiem, ko es domātu un

justu tādā gadījumā. Biedri Raiskum, pastāstiet… pastāsti labāk kaut ko īstu, reālu par manu tēvu. Kad tuviņu pēdējo reizi redzēji?

— Tai dienā, kad viņš gāja bojā, — atbildēja Zundags( uzsvērdams vārdu gāja.— Tu biji kopā ar viņu?— Biju kopā ar Robertu Zundagu… toreiz un arī pēc tam. Visu laiku biju kopā ar viņu.Gunārs samulsis paskatījās Zundagā.— Ko tu ar to gribi teikt?Zundags piecēlās kājās un uzlika roku Gunāram uz pleca.— Tikai to, Gunār, ka tavs tēvs tomēr ir dzīvs… — Zundaga balss šķita pēkšņi aizsmakusi. — Jā,

Gunār, viņš ir dzīvs, un tu patlaban runā ar viņu.— Jūs… tu? — Gunārs uztrūkās augšā un atrāvās mazliet tālāk no Zundaga un, it kā nupat tikai

pirmo reizi ieraudzījis to, ar kāpinātu interesi apskatīja no galvas līdz kājām.— Jā, mans dēls, — čukstēja Zundags. — Es esmu Roberts Zundags, tavs tēvs …Blakusistabā atskanēja pakluss troksnis, laikam kāds priekšmets nokrita uz grīdas, bet Gunārs un

Zundags tam nepiegrieza vērību.Gunārs bija tā apmulsis, ka nezināja, ko darīt. Viņam likās, ka dzirdētais ir murgs, sapņa uzburta

vīzija, kaut kas nereāls; tā, kā viņš jutās šai brīdī, laikam varēja justies alkohola apskurbināts vaiapdullinošu sitienu saņēmis cilvēks. Viss ņirba un griezās, un šīs ņirboņas vidū izdalījās kāda seja argaišu bārdu un divām pārmērīgā spriegumā sastingušām acīm, bet Gunāram šī seja bija sveša — viņš tonepazina un neatcerējās kādreiz redzējis: tai sejai, kuru viņš pazina no sava tēva ģīmetnēm, bija citivaibsti, cita izteiksme — maigāka un gaišāka nekā šim bārdainajam vīram ar dziļo rētu pierē.

— Biedri Raiskum… — viņš iesāka un, nezinādams, ko tālāk runāt, apklusa.— Nesauc mani par Raiskumu! —# Zundags atgādināja. — Tu tagad zini, kā mani īstenībā dēvēt.

Raiskums esmu un kādu laiciņu vēl būšu svešajiem, bet ne tev.— Bet kā es varu to zināt? Ar ko jūs varat pierādīt, ka viss' ir patiešām tā, kā apgalvojat man? Vai

ir kāds cilvēks, kas to var apstiprināt?— Tu man netici?

— Es vēlos ticēt, bet jums jāsaprot… tev jāsaprot, ja viss ir tā, kā tu saki, tad tas ir veselsapvērsums un, lai noticētu tam, ar vārdiem ir par maz. Jums ir bārda — agrāk tās neesot bijis. Kāpēcuzaudzinājāt to? Lai pārvērstu savu izskatu?

Zundags tik smagi nopūtās, ka šo nopūtu varēja sadzirdēt pat Vallija Zirnīte, kura saspringusiklausījās aiz sienas un pūlējās nepalaist garām neviena vārda no viņu sarunas.

— Agrāk man nebija bārdas, bet tad man nebija arī šīs nejaukās rētas uz pieres, — Zundags teica.— Un tad es biju daudz jaunāks. Kāpēc es uzaudzināju bārdu? Pirmajā laikā man vienkārši nebijaiespējams to noskūt. Vēlāk, kad tāda iespēja radās, es to vairs negribēju darīt, bet ne jau tādēļ, lai tīšāmpārvērstu savu izskatu un kāds nejauši satikts pazīstamais nevarētu mani uzzīmēt. Bārda apslēpj kādu citurētu kreisajā žoklī — tas ir tā sakropļots, ka kauns cilvēkiem rādīt. Ja šaubies — nāc un pārliecinies. Navtāda friziera pasaulē, kas šo vietu varētu noskūt nesagraizot. Es pats arī to neprotu izdarīt.

Gunārs klusēja.— Tu jautāji, vai kāds var apstiprināt, ka es esmu es, — Zundags turpināja. — Jā, Gunār, ir tāds

cilvēks un nevis viens, bet pagaidām jau divi. Tu vari šodien pat aizbraukt uz Eglaines slimnīcu pie AinasLindes un pajautāt viņai.

— Aina zina? — Gunāra balsī skanēja pārsteigums.— Jā, zina. Pirms dažām dienām viņa bija te, un mēs par visu izrunājāmies. Viņa pazina mani, lai

gan nebija redzējusi piecpadsmit gadus.Brīdi valdīja dziļš, satraukuma pilns klusums. Gunārs bija piecēlies kājās un atkāpies dažus soļus no

Zundaga. Arī Zundags bija piecēlies no krēsla.— Apsēdīsimies, Gunār, — viņš pirmais pārtrauca klusumu. — Es tev pastāstīšu, kā tas neticamais

noticis. Noklausies visu līdz galam un pēc tam… spried pats. Tikai pēc tam.Viņi apsēdās, un Zundags sāka stāstīt.Un, kā par spīti, taisni tagad, kad vajadzēja sākties visinteresantākajam, kad Vallija Zirnīte taisni vai

plīsa aiz ziņkārības, viņai nācās pārtraukt noklausīšanos un ar skubu atvirzīties tālāk no blakusistabassienas — istabā ienāca kāds apmeklētājs un prasīja pēc rūpniecības kombināta direktora.

— Biedrs Raiskums ir aizņemts, — Vallija paziņoja. — Iespējams, ka viņš tik drīz neatbrīvosies.Varbūt pienāciet vēlāk… pēc stundas vai pusotras.

— Es uzgaidīšu, — pateica apmeklētājs. — Man nav kur steigties.— Kā vēlaties, — atsaucās Vallija, ar pūlēm noslēpdama savu neapmierinātību. «Kā tāds ķēms —

uznāca nelaikā,» viņa saīgusi nodomāja. «Tagad tupēs un gaidīs, varbūt mēģinās pat ievilkt sarunā, un esvairs nedzirdēšu neviena vārda, ko tie tur iekšā runās. Bet varbūt taisni tagad nāks tas svarīgākais… tas,kas visvairāk interesē Manfrēdu … un mani ar.»

Likdama saprast apmeklētājam, ka viņa ir pārāk aizņemts cilvēks un nekādās sarunās neielaidīsies,Vallija, pievilka sev tuvāk mapi ar dienesta papīriem un likās iegrimstam lasīšanā. Bet nekā tāda, ko viņajau nezinātu, tajos papīros nebija: acis gan skraidīja pa rindiņām, bet neredzēja neko. Direktora kabinetāskanēja Raiskuma balss, bet neviena vārda nevarēja vairs saprast.

Reiz nelūgtais viesis nožāvājās un piecēlās kājās, un Vallija jau sāka cerēt, ka viņam būs apnicissēdēt un ka viņš izies pastaigāties pa ielu. Bet nē — viņš it kā pārdomāja, atkal apsēdās un nekustēja novietas līdz tara brīdim, kamēr atvērās direktora kabineta durvis un Gunārs iznāca pa tām.

Puisis izskatījās satraukts un samulsis. Pateicis Vallijai sveiki, viņš izgāja no kantora. Darbvedetūliņ iesteidzās direktora kabinetā, lai uz karstām pēdām pārbaudītu «notikuma» vietu un vismaz redzētu,kāds šai brīdī izskatās viņas uzraugāmais cilvēks, — Manfrēdam varbūt svarīgi ari to zināt. Nekā zīmīgaviņai neizdevās pamanīt. Zundags bija iegrimis domās, bet, Vallijai ienākot, tūliņ pievērsās viņai ar savuparasto neatšifrējamo izteiksmi.

— Ko pateiksiet? — viņš jautāja.— Jūs gaida kāds apmeklētājs, — Vallija paziņoja.

— Lai viņš nāk iekšā.Un tas bija viss. Bet, lai nu kā viņš spēja savaldīties, Vallijai nepalika apslēpts viņa iekšķīgais

satraukums. Zundaga pirksti nervozi ņurdzīja svārku atlokus, acis vairījās Vallijas skatiena.Pēc tam Vallijai vajadzēja pavadīt vēl veselu mokpilnu stundu, kamēr apmeklētājs izrunājās ar

direktoru un aizgāja un kamēr Zundags pats devās uz mēbeļu darbnīcu pārbaudīt darbus. Visu laiku viņasēdēja kā uz karstām oglēm. Kad beidzot Zundags bija prom, viņa tūliņ nocēla telefona klausuli, likasavienot ar Eglaines celtniecības kantori un palūdza pieaicināt pie aparāta Manfrēdu Pusrunci. Kā parlaimi, viņš tai bridi atradās kantori.

— Tu, Manfred? — Vallija ierunājās, pazinusi sava sapņu prinča balsi. — Cik labi, ka manizdevās tevi notvert uz vietas. Atbrauc šovakar, Manfred! Tavas aizdomas izrādījušās pareizas. Es nupatdabūju zināt kaut ko tādu, kas tev ļoti noderēs. Gaidīšu tevi pulksten astoņos vakarā pilskalnā. Tu būsi?Varēsi tikt?

— Paldies par labo vēsti, — atbildēja Manfrēds. — Būšu šovakar. Vai tev vairāk nekā nav koteikt?

— Pa telefonu neērti.— Saprotu. Uz redzēšanos!Manfrēds nolika klausuli. Vallijai sirds pēc tam palika mierīgāka — svarīgais pienākums bija

izpildīts ļoti operatīvi. Manfrēds būs apmierināts. Tas labi, ka satikšanos norunāja uz pulksten astoņiemvakarā, — viņa paspēs pēc darba mierīgi saposties un parādīsies Manfrēda acu priekšā visā godībā unneatvairāmībā. Tas būs brīnišķīgs vakars.

4Smagā mašīna ripoja pa izžuvušo lielceļu, saceldama gaiši pelēku putekļu mākoni. Bedrainās vietās,

saudzēdams kravu, šoferis samazināja ātrumu un centās apbraukt katru lielāku nelīdzenumu. Diena bijaskaidra, saulaina un silta. Laukos rosījās ļaudis, krāva āboliņu zārdos; kaut kur jau pļāva ziemājus. Kautkas gaišs, dzīvotpriecīgs dvesa pretī no šīs vasarīgās ainavas, pilns skaistuma un spēka.

Gunārs sēdēja līdzās šoferim un domāja. Visu ceļu viņš neapmainīja ar savu ceļabiedru nevienavārda; tas, redzēdams, ka Gunārs nav noskaņots sarunām, neko viņam arī nejautāja.

«Cik skaista ir vasara, un cik gaiša dzīve.. .» Gunārs domāja. «Spīd saule, un silti vēji slīd pārizemei un cilvēkiem, nejautājot, ko tie jūt un domā. Kāda daļa putnam, kas čivinādams aiztraucas tev pāri,par tavām rūpēm, šaubām, priekiem un bēdām — tas vienkārši dzīvo, sajūt savu esību un kā mācēdamsizgavilē visai pasaulei savu jūsmu, nedomādams par to, kas viņu sagaida rīt, parīt, pēc mēneša, un nekoneiztaisīdams par to, ko citi putni var par viņu domāt. Kāpēc tu nevari būt tikpat bezbēdīgs, ar tādu patpirmatnēju vientiesību staigāt pa dzīvi un nešaubīdamies ņemt no tās visu, ko spējīgs sniegtpārdzīvojamais mirklis? Cīrulis un strazds varbūt nekad nav pazinis un nekad arī nepazīs īstas laimesdziļumu tā, kā to var pazīt tikai cilvēks, bet tiem vienmēr paliek svešs un nezināms arī šaubu un apzinātaizmisuma mocošais smagums, ko nākas pārdzīvot cilvēkam. Un tā ir maksa par viņa cilvēcīgumu — parvelti nekas cilvēkam nav dots. Kam ir labāk — putnam vai cilvēkam? Un kas vispār ir labs? Ja vienmērviss būtu tikai labi, ja nekad neviens skumju un sāpju mākonītis neaizsegtu tavas dzīves debesjumu — vaitā būtu laime? Un vai nemitīga, nepārtraukta laime ir pats labākais, ko cilvēks var vēlēties savas īsāsesības laikā? Kas nekad nav grūti pūlējies, tam paliek nezināms pelnītas atpūtas saldums, un, kas nav salisziemas negaisā, tas nevar iedomāties, kāds jaukums piemīt siltam pavardam. īstai, pilnskanīgai dzīveivajadzīgs viss — arī grūtums un sāpes.»

Šodien Gunārs bija piedzīvojis brīnumu. Nekad nekas tāds vēl nav bijis viņa dzīvē, un laikam ganneko tamlīdzīgu pēc sava iedarbības pēkšņuma un dziļuma viņam nenāksies piedzīvot. Šis notikums vienāmirklī pilnīgi pārvērta visu, radās jauns stāvoklis, jauns, necerēts saturs dzīvē, jaunas iespējas un jaunipienākumi. Vai tagad būs labāk nekā līdz šim? Ja cilvēks kaut ko iegūst, tad reizē ar to viņam kaut kasjāzaudē — to prasa līdzsvara likums. Tā tam jābūt, un tā tas ir visur, jo tikai tā var saglabāt taisnības un

taisnīguma principu. Līdzsvaram jābūt pat tiesībās un pienākumos, vienalga, vai jautājums grozās apatsevišķu cilvēku, kolektīvu vai veselu valsti: cik kādam dotas tiesības, tikpat liels viņam uzlikts arīpienākuma apjoms — svaros un atsvaros jāatrodas vienādā daudzumā kā vienam, tā otram; tiesības bezpienākuma ir kaut kas netikumisks un netaisns, bet pienākums bez tiesībām — pārestība. Līdzsvaraneievērošana noved pie apspiestības no vienas puses un varmācības no otras puses.

Vēl šorīt Gunāram nebija tēva — bija tikai atmiņas (un arī ne savas, bet citu ļaužu) par kādreizbijušu cilvēku. Tagad viņam bija tēvs un reizē ar to vajadzēja atvadīties no atmiņām par viņu. Leģenda irsabrukusi, Roberts Zundags zaudējis savu pēcnāves oreolu, bet atgriezies ir dzīvais cilvēks, un viņamjāatdod sava vieta īstenībā. Zēl šķirties no leģendas, bet dzīvais cilvēks ii vairāk nekā leģenda, un šisdzīvais cilvēks ir tavs tēvs, Gunār; un, lai gan uz viņu krīt tumša ēna, jo viņš ir krāpis sabiedrību, tēvstomēr paliek tēvs — viens vienīgs tev visā pasaulē. Pēc tam kad viņš bija visu darījis zināmu, viņš tevpateica: «Nesteidzies izlemt savu attieksmi pret mani! Tā jāizlemj vienreiz par visām reizēm, tāpēcjāizlemj galīgi un pareizi — tā, kā to liks darīt tava sirdsapziņa. Iekams atbildēsi man, jautā un atbildipats sev — es pratu gaidīt piecpadsmit gadus, spēšu pagaidīt vēl dažas dienas.»

Viņš, Roberts Zundags, nebija uzstādījis nekādus noteikumus, neko nebija aizliedzis un neko arīieteicis — viņš ļāva rīkoties, vadoties pēc tā, ko sacīs Gunāra paša sirdsbalss. Vienīgais viņa ieteikumsbija nesteigties un visu mierīgi apsvērt. Bet vai tad Gunārs varēja vilcināties, stiept garumā un gaidīt,uzticēties senajai tautas pārliecībai, ka rīts ir gudrāks nekā vakars? Viņš vēl nebija veicis pusi ceļa līdzmājām, kad viņam viss jau bija skaidrs un viņš gribēja griezties atpakaļ un pateikt tēvam, ka gatavs stātiesviņam blakus un kopā ar viņu sagaidīt visu, ko nesīs jaunais stāvoklis, jaunā īstenība, — gatavs dalīt uzpusēm visu pārbaudījumu nastu, visu gaišo un tumšo, visus priekus un rūgtumu. Un viņš to šodien nedarījatikai tāpēc, ka bija apsolījis tēvam nesteigties, lai gan šai brīdī jau saprata, ka katra vilcināšanās unnogaidīšana ir gluži formāla un neko vairs nespēs grozīt un ievirzīt kādās citās sliedēs kā tās, kuras bijaieraudzījis tai mirklī, kad viņam pateica:

«Jā, mans dēls. Es esmu Roberts Zundags, tavs tēvs…»Viņš bija mīlējis šo cilvēku, kad viņu uzskatīja par mirušu. Viņš nevarēja to nemīlēt, tagad, kad tas

bija atgriezies dzīvajo vidū. Tikai šīm jūtām tagad bija radies cits saturs nekā agrāk, un pie tā vajadzējapierast: ja visu līdzšinējo dzīvi un visas sajūtas, kas saistījās ar priekšstatu par tēvu, varēja pielīdzinātsapnim, tad pašreizējo stāvokli varēja nosaukt par atmodas brīdi: Gunārs nupat kā bija atvēris acis, un tāsžilba pēkšņi ieraudzītās īstenības spožajā gaismā, bet sapņu tēli vēl nebija paspējuši izgaist un, daļējiaizķērušies viņa apziņā, turpināja pastāvēt. Vajadzīgs laiks, kamēr tie izgaisīs pavisam un īstenība visāsavā nedalāmībā un uzskatāmībā pavērsies viņa priekšā. Var būt, ka tieši tāpēc tēvs bija devis padomunesteigties: savos ilgajos vientulības gados viņam bija laika diezgan visu apcerēt un izdomāties parvisiem varbūtējiem stāvokļiem, kādos kādreiz varētu nokļūt viņš pats un citi — viņam tuvi cilvēki.

Pārbraucis kolhozā, Gunārs palīdzēja šoferim izkraut atvestos materiālus, pēc tam uzmeklēja savusbiedrus, kuri strādāja laukā, un kopā ar viņiem pavadīja atlikušo laiku līdz vakaram. Par savu braucienuuz rūplcombinātu viņš nevienam neko nestāstīja, bet vakarā pa ceļam uz kolhoza centru, citiem nedzirdot,jautāja Laimai:

— Vai tu nevarētu pēc vakariņām ziedot kādu stundu man? Manā dzīvē ir notikusi milzīgapārmaiņa, un man gribas, lai tu to zinātu.

— Labi, Gunār… — Laima atbildēja. — Raiskums tev pastāstīja kaut ko svarīgu?— Ārkārtīgi svarīgu.— Tad uzgaidi mani vēlāk gatves galā pie lielceļa.Viņiem nebija iemesla slēpt savu draudzību: visiem,kam bija acis pierē, tā sen vairs nebija noslēpums. Ja Laima pati nolika satikšanos ārpus mājām, tad

tikai tādēļ, lai Ērika vai kāds cits netraucētu Gunāram mierīgi pastāstīt to, kas tam uz sirds, — viņš patstaču teica, ka noticis kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Laimu nepārsteidza arī tas, ka Gunārs vēlējās tieši viņai to

pastāstīt, — līdz šim tā vienmēr bija noticis, ka grūtos un sarežģītos brīžos viņš katrreiz meklēja viņassabiedrību, uzticējās un gaidīja atbalstu. Laima bija pateicīga Gunāram par šo uzticēšanos, bet viņasatturīgais un mazliet noslēgtais raksturs neļāva to atklāti izrādīt, tāpat kā neļāva izmantot šo apstākli unnelūgtai spiesties iekšā drauga dvēselē.

Viņi satikās, kā norunāts, gatves galā pie lielceļa. Aleksandrs Irbe tai brīdī ar motocikletu atgriezāsmājās no pašas tālākās kolhoza brigādes, kur bija pārbaudījis, kā norit ziemāju pļauja. Viņš atņēmaGunāra sveicienu, apjautājās, vai no rūpkombināta visus materiālus izdevies atvest, un mierīgi braucatālāk: šī satikšanās viņam nesagādāja nekādu pārsteigumu. Gunāram ienāca prātā, ka varbūt labāk būtu, javiņš uz brītiņu aizturētu Irbi un pie vienas reizes darītu arī tam zināmu, kas šodien noticis viņa dzīvē:Laimas tēvam varēja uzticēties tāpat kā viņai pašai, jo liktenis to bija dragājis un rūdījis ne mazāk kāRobertu Zundagu, — tāds cilvēks spēja saprast savus līdzcilvēkus. Bet Gunārs nepaspēja to izdarīt, mo-tociklets jau ripoja pa gatvi, un neērti bija saukt, lai Irbe uzgaida. Gan jau Laima viņam visu izstāstīs, un,ja Irbe atradīs par vajadzīgu, tad pats uzmeklēs Gunāru un izrunāsies ar viņu.

Palicis divatā ar Laimu, Gunārs apstājās pie ceļa rādītāja.Lauksaimniecības artelis Zundags — 0,7 kilometri — vēstīja uzraksts uz dzeltena dēļa.— Drīz to vajadzēs nomainīt, — viņš ierunājās.— Kāpēc tā? — Laima brīnījās. — Stabs vēl ir labs un tikai šopavasar krāsots.— Kolhozam nāksies mainīt nosaukumu, — Gunārs atbildēja. — Vēl šis un tas būs jāpārdēvē

citā vārdā.— Bet kāpēc?— Tāpēc, ka kopš partijas 20. kongresa dzīvu cilvēku vārdos neko vairs nenosauc. Tie laiki ir

pagājuši.Laima pārsteigta paskatījās Gunārā. Brītiņu viņa klusēja, pūlēdamās saprast dzirdētā jēgu, un viņas

sejā atspoguļojās dziļš izbrīns un samulsums.— Tavs tēvs taču aizgāja bojā 1943. gadā…Gunārs papurināja galvu un nodūra acis, it kā parkaut ko kaunēdamies.— Tā mēs visi domājām, — viņš teica. — Izrādās, ka esam maldījušies. Roberts Zundags ir

dzīvs.— Vai tas ir tas, ko tu uzzināji no Raiskuma? — Laima jautāja.— Jā … — klusi atbildēja Gunārs.— Bet tas taču brīnišķīgi! — Laima pēkšņi satraucās un satvēra Gunāra roku. — Tu redzēsi

savu tēvu!— Es viņu jau redzēju. Šodien es ar viņu runāju.— Gunār, bet tā taču liela laime! Man prieks, ka tā noticis.— Nesteidzies priecāties! Ja notiek skandāls, tad nepriecājas. Tad draugi izsaka līdzjūtību, bet

svešie… kā nu kurš. Dažs tikai parausta plecus, dažs nosoda un nicina.— Kāpēc nosodīt? Vai tikai par to, ka cilvēks palicis dzīvs? Vai dzīvam būt ir noziegums? Vai

varbūt… — Laima sadurstījās un ar vaicājošu skatienu pievērsās Gunāram — viņš vairījās šā skatiena.— Vai varbūt viņš izdarījis kaut ko sliktu, kaut ko tādu, kas apkauno un pazemo cilvēku?

— Man liekas, ka ne. Bet, ja cilvēks atteicies no sevis, no savas personības un dzīvo ar svešuvārdu, tad neko nevar spriest, kamēr nekļūst zināms, kas viņš īstenībā ir. Manu tēvu jau piecpadsmit gadusnesauc par Robertu Zundagu. Šodien viņš visiem ir Voldemārs Raiskums. Bet šinīs dienās viņš atkal kļūsZundags… un tad tas skandāls ies vaļā.

— Raiskums … — Laima čukstēja. — Vienreiz es viņu redzēju. Viņš likās patīkams cilvēks.— Viņš arī ir patīkams, vismaz man. — Gunārs beidzot paskatījās Laimai acīs. — Bet tas negroza

notikušā būtību. Viss viņa pārkāpums sabiedrības priekšā ir tas, ka viņš atteicies no sevis. Par pārējo…

par pārējo viņam nav jāsarkst.Laima kļuva aktīva. Viņa saprata, ka tieši tagad Gunāram vajadzīgs īstas draudzības atbalsts un viņas

pienākums sniegt to, jo vairāk tāpēc, ka tieši pie viņas viņš šo atbalstu meklēja. Gunārs šai mirklī bijakļuvis viņai daudz tuvāks nekā līdz šim: viņu darīja tuvu abu likteņu radniecība, tas, ka viņam šodiennācās pārdzīvot tādu pašu nežēlīgu dzīves satricinājumu, kādu viņai bija nācies pārdzīvot savā agrajābērnībā. Godīgais, krietnais Gunārs — kā gan viņš nesaprata, ka tā ir laime, kas viņu šodien mulsina, kaviņam jāpriecājas par notikušo un mazāk jādomā par dažām neizbēgamām, sīkām nepatikšanām, ar kurāmvajadzēs samaksāt par šo laimi.

Viņa paņēma Gunāru zem rokas, piespiedās viņam, un viņi lēnām soļoja pa lielceļu uz Eglaines pusi.— Pastāsti, Gunār, kā tas ir noticis.Kamēr Gunārs stāstīja, Laima nepārtrauca viņu ne ar vienu piezīmi vai jautājumu. Jo ilgāk viņš

stāstīja, jo skaidrāk Laima saprata, ko viņš šai stundā jūt un pārdzīvo, un jo vieglāks viņai pašai kjuvaprāts: nekas briesmīgs un nelabojams nebija noticis. Bija tikai kāda liktenīga kļūda, kas vēlāknenovēršami izsauca citas kļūdas, bet cilvēka labā būtība nebija sakropļota vai gājusi bojā. Visu vēlvarēja labot. Mākoņi izklīdīs, un atkal spīdēs saule, tikpat spoži un silti Gunāram un viņa tēvam kā visiempārējiem cilvēkiem.

Viņa to pateica Gunāram, kad viņš beidza stāstīt.— Viss būs labi, Gunār. Labi tāpēc, ka tavs tēvs ir nolēmis darīt galu līdzšinējam stāvoklim. Ja

viņš to nedarītu, bet gribētu turpināt savu dzīvi pa vecam, tad būtu slikti un man nāktos tevi nožēlot. Tagades varu priecāties kopā ar tevi.

Un vēl viņa runāja par savu bērnību un par sava tēva skarbo likteni, par to, kā viņai bija nāciesuzaugt starp svešiem ļaudīm.

— Manu tēvu nepatiesi notiesāja kāda nelieša mēlnesības dēļ, bet to zināja tikai tas zemiskaiscilvēks, un to zināja mans tēvs. Pārējie noticēja nelietim, un sabiedrībai cits neatlika kā skatīties uz viņukā uz noziedznieku, bet uz viņa bērniem kā uz noziedznieka atvasēm. Dabiski, ka tas radīja neuzticību. Betvai beidzot nav piepildījusies taisnība? Vai šodien kāds var rādīt uz mani ar pirkstu? Vai mans tēvs atkalnebauda sabiedrības uzticību un cieņu? Galvu augšā, Gunār! Tavs ceļš taču tev ir skaidrs.

— Es gribu stāvēt līdzās savam tēvam tad, kad tas viss sāksies, — Gunārs sacīja. — Vienalga, laināktu kas nākdams, es būšu kopā ar viņu. Un būs jau arī ko izturēt. Un lai arī būtu tā! Bet tu, Laima, vai tuvēl varēsi palikt man draugs arī tad, kad tā elle ies vaļā? Tu ne- novērsīsies no manis?

Laima paskatījās viņā ar sirsnīgu, bet reizē pārmetošu skatienu.— Vai tiešām tev tas vēl jājautā? Vispirms tā elle varbūt nemaz nebūs tik karsta, kā tu iedomājies.

Bet, ja arī būtu, — jo grūtāk tev klāsies, jo tuvāks tu būsi man.Gunāram kaklā iemetās tāds kā kamols. Viņš sameklēja Laimas roku un cieši paspieda.— Labā Laima …— Vai tu atjauj man visu dzirdēto pastāstīt tēvam? — Laima jautāja.— Es pats gribēju runāt ar viņu, — Gunārs sacīja. — Bet labāk būs, ja to izdarīsi tu — mans

labais… mans īstais draugs …divpadsmitā nodaļa 1Saruna zem četrām acīm ar Emīlu Skuju partijas rajona komitejā bija stipri satraukusi Manfrēdu.

Skujas aplinku mājieni lika domāt, ka viņam kļuvis kaut kas zināms par Manfrēda nedarbiem, bet, kas īsti,par to varēja tikai minēt. Tā kā Pusruncim nedarbu bija daudz, briesmas varēja uzglūnēt no visām pusēm,bet, no kuras puses sagaidāms trieciens un kurā virzienā jākoncentrē savi spēki un jāsagatavojas atsistuzbrukumu, to pat Manfrēda gudrā galva nespēja uzminēt. Drošības dēļ viņš brīdināja vienu otru nosaviem partneriem, saziņā ar kuriem bija veikts dažs ienesīgs darījums, lika pārbaudīt, vai visas pēdaspietiekami noslēptas, un būt gataviem uz nepatīkamiem pārsteigumiem. Par savstarpēju klusēšanu nebijavajadzības rūpēties — tāds noteikums bija saskaņots pašā sākumā. Manfrēds zināja, ar kādiem vīriem

viņam darīšana, un paļāvās uz tiem. Vienīgi par būvkantora vadītāju Skudru viņš nevarēja galvot —Skudrām viņš līdz šim bija pakalpojis bez noteikumiem un norunām. Ja attiecīgas iestādes sāktuinteresēties, par kādiem līdzekļiem un ar kādiem materiāliem un darbaspēku tiek celta Skudrassavrupmāja, tas lēnais domātājs varēja sabīties un savā neatjautībā saputrot visu. Patiesībā Skudrām patnebija īstas skaidrības par daudziem avotiem, no kuriem saplūda kopā piemīlīgais materiālo vērtībukoncentrāts — jaunā māja. Vēl mazāk šai ziņā kaut ko sajēdza viņa sieva. Vienīgi Manfrēds zināja visu,bet viņš neredzēja ne mazāko vajadzību bez pietiekama iemesla iepazīstināt savu šefu ar visiem šīskutelīgās lietas sīkumiem. Ja apstākļi sarežģītos un rastos vajadzība atbildēt par izdarīto, tad, protams,nāksies informēt arī Skudru un parūpēties, lai viņš runā to, ko prasīs apstākļi un veselais prāts:Manfrēdam nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par grēkāzi un ar savu ādu samaksāt par citu cilvēkunedarbiem — apzinātiem un neapzinātiem.

«Tad ar jums runās prokurors…» Manfrēdam saltas trīsas skrēja pa muguru, atceroties Emīla Skujasvārdus. Bez pietiekama pamata rajona komitejas sekretārs nebūtu sācis mētāties ar tik stipriemizteicieniem. Var jau būt, ka viņš ar to bija domājis tikai notikumu ar Ēriku un negribēja panākt nekovairāk kā Manfrēda klusēšanu, bet nevarēja arī galvot, ka Skujam nav paziņā vēl kas cits.

Vajadzēja būt gatavam cīņai visās frontēs.Ka Skujas drauds nav zīmējies tikai uz gadījumu ar mazo studenti, Manfrēdam kļuva skaidrs jau otrā

dienā pēc dramatiskās sarunas — Eglainē ieradās ministrijas revidenti un iesāka būvkantora darbībaspārbaudi.

«Citādi nav — tas ir Skujas darbs…» Manfrēds nosprieda. «Tagad viņi urķēs un urdīs visu līdzpamatu pamatiem. Nu ir laiks runāt atklātu valodu ar Skudru un pielikt punktu kādam plānam.»

Skudras savrupmājas pamatos vēl nebija iemūrēts pirmais ķieģelis, kad Manfrēds jau sapņoja parienesīgu darījumu un vienīgi tāpēc līda no ādas laukā, sekmējot un steidzinot jaunās ēkas uzcelšanu. Kādsdarbinieks Rīgā sen ilgojās pēc omulīgas ģimenes mītnes tuvāk pie dabas krūts; tam darbiniekam nebijaliela alga, bet solīdi ienākumi un vēlēšanās, pensijā aizejot, vienu daļu no saviem uzkrājumiem ieguldītpaliekamā vērtībā. Pašam ķēpāties ar mājas celšanu viņam nepatika un nebija arī izdevīgi, jo viņšdarbojās tādā nozarē, kurai ciešs sakars ar celtniecības materiāliem un autotransportu, — daudz ērtāk tadbija nopirkt gatavu objektu un mazliet pārmaksāt tam, kas to cēlis, atlīdzināt starpniekam par viņanesavtīgo palīdzību nekustamā īpašuma iegūšanā un bez kādām klapatām vienā jaukā dienā okupētomulīgo ligzdiņu. Sis vīrs jau sen gaidīja signālu, ka auglis ir nogatavojies un to var noplūkt, un ManfrēdsPusruncis bija tas, kurš šo signālu varēja dot. Protams, vēl bija nepieciešama Jāņa Skudras un viņa sievaspiekrišana, bet tagad, kad būvkantorī pa visiem papīriem vandījās revidenti, Manfrēds nešaubījās, ka šīpiekrišana tiks dota; atliks nokārtot tikai nelielu juridisku formalitāti, kas neprasīs daudz laika, —pirkšanas-pārdošanas līguma projekts jau bija sagatavots.

Viņš nolēma runāt vispirms ar Skudru un tikai pēc tam, pienācīgi apstrādājis lēno domātāju, darītvisu zināmu arī Astrai, un laikam gan šī diskrētā saruna būtu notikusi jau pirmdien, tūliņ pēc darbabeigām, ja dienas vidū neatskanētu Vallijas Zīmītes zvans. Kantorī citu cilvēku klātbūtnē Manfrēdsnevarēja sīkāk iztaujāt meiču, bet viņš saprata, ka atgadījies kaut kas sevišķi svarīgs, tāpēc atlika sarunuar Skudru uz nākamo dienu, pievakarē sēdās savā «Moskvičā» un aizbrauca uz satikšanos ar Valliju.

Vallija viņu jau gaidīja pilskalnā. Svētdien te bija notikusi zaļumballe — par to liecināja daudziepapirosu gali, konfekšu papīri un viena otra krūmos pamesta alus un degvīna pudele. Šīs vietas saimniekinebija steigušies sakopt dejas grīdu un apkārtējo teritoriju, jo nākamais sarīkojums notiks pēc divāmnedēļām — gan paspēs.

Manfrēdam likās, ka Vallija šovakar mazliet pārcentušies ar tērpu un kosmētiskajiem līdzekļiem, —cilvēks, kurš dodas uz konspiratīvu satikšanos, nedrīkst ģērbties tik spilgti un uzkrītoši. Pats lielākaisvientiesis, ieraudzījis meičas uzpūderēto seju ar kvēli sarkanajām lūpām un valdzinoši nokrāsotajāmmelnajām skropstām, uz vietas saprata, ka viņa dodas uz randiņu. Un, ja nu to redzēja kāds atjautīgāks un

ziņkārīgāks gars, tam varēja rasties vēlēšanās pasekot skaistulei, uz brīdi uzņemties fauna lomu un ar savunelūgto klātbūtni laupīt notikumam visu romantisko būtību.

Manfrēds neslēpa savu neapmierinātību.— Kas noder ballei un atklātām svinībām, tas neder konspiratīvās gaitās, — viņš aizrādīja. — Es

arī mīlu eleganti ģērbties un dažreiz uzcērtos tā, lai skauģiem aiz nenovīdības acis lec no pieres laukā,bet, ja es dodos svarīgās valsts darīšanās, tad cenšos neizdalīties no vispārīgā fona. Vai tu domā, ka manšovakar nebūtu paticis apvilkt izejamo uzvalku un apsiet vismodernāko kaklasaiti? Bet es atbraucu darbadrēbēs, un neviens cilvēks man neskatās pakaļ, kur es eju un ko daru.

— Es vēlējos sagādāt tev prieku, — Vallija taisnojās.— Tā ir slavējama vēlēšanās, bet šinī gadījumā mazliet nevietā. Tu man patīc jebkurā ietērpā —

nav vajadzīgs ne zīds, ne neilons. Kad pienāks laiks, mēs uzcir- tīsimies uz to labāko un ļausim ļaudīmpabrīnīties, bet, kamēr tā stunda vēl nav situsi un lielais uzdevums nav veikts, mums jāprot atsacīties nodažiem estētiskiem kārdinājumiem. Tu to ņem vērā.

— Es domāju, ka tā stunda vairs nav tālu, — Vallija noslēpumaini pasmaidīja. — Var būt, ka tu jauvari sākt gludināt savām biksēm vīles.

— Tu domā? — arī Manfrēds pasmaidīja. — Tātad tiešām kaut kas ārkārtīgs?— Es nezinu, vai tu to atzīsi par kaut ko ārkārtīgu, — Vallija atbildēja. — Bet neparasta tā lieta ir

katrā ziņā. Un, ja nu tas būtu tas, kas tevi interesē, tad šodien tu esi tuvu sava uzdevuma piepildījumam.Viņi bija apsēdušies uz sola atklātā vietā netālu no dejas grīdas. Ja kāds cilvēks uzkāptu pilskalnā pa

vienīgo uzeju no ceļa puses, viņi to ieraudzītu pa gabalu. Slepus piezagties un noklausīties viņu sarununebija iespējams, jo pāris soļu aiz muguras — tūliņ aiz ievu krūmiem — lejup krita pilskalna stāvā,gandrīz vertikālā nogāze, kuras pakājē rēgoja platais aizsarggrāvis, kas vecos laikos bijis pilns ar ūdeni,bet tagad aizaudzis krūmiem.

— Runā, Vallij … — Manfrēds skubināja meiču.— Stāsti visu pēc kārtas un bez komentāriem — par tiem mēs padomāsim vēlāk.Vallija jau bija tiktāl iejutusies konspiratora lomā, ka Manfrēdam pat nenācās aizrādīt, lai viņa runā

klusā balsī.— Visapkārt mums ir noslēpumi, — meiča iesāka.— Mēs dzīvojam kā tumšā mežā. Dažreiz mums liekas, ka tas, ko mēs redzam, ir kaut kas reāls, bet

vēlāk izrādās, ka tā bijusi tikai iedoma, bet īstenība ir citāda. Piemēram — Raiskums, mans tiešaispriekšnieks… Izrādās, ka viņš nemaz nav Raiskums… ka viņam ir pavisam cits vārds.

Manfrēds salēcās aiz pārsteiguma.— Ko? — viņš iesaucās. — Vai tu nesapņo, meitēn? Raiskums nav Raiskums?Bet tūliņ viņš apķērās, ka ar savu klajo izbrīnu atklāj Vallijai kaut ko tādu, ko viņai nenākas zināt, —

to, ka viņam šai lietā nav nekas zināms; ja meiča to saprastu, tas nenāktu par labu viņa prestižam. Tāpēcviņš apvaldīja savas emocijas, sataisīja mierīgu, vienaldzīgu seju un pāris reižu palocīja galvu, it kā visusapratis.

— Tā jau domāju, — Manfrēds teica. — Manas aizdomas izrādījušās pareizas. Stāsti tālāk, Vallij.Ja Raiskums nav Raiskums, tad viņam jābūt kaut kam citam — tas ir skaidrs kā diena. Mūsu uzdevumstagad ir kļuvis daudz vienkāršāks. Vēl atliek tikai noskaidrot šā subjekta īsto personību, un lieta būsdarīta. Par abiem mēs to viegli veiksim.

— Tur vairs nekas nav jāveic — arī tas jau ir skaidrs, — Vallija tīksminājās ar saviempanākumiem, kuru nozīmi viņa varēja skaidri izlasīt Manfrēda acīs, sejas izteiksmē, pēkšņi saspringušāķermeņa neapzinīgās kustībās: lai nu Manfrēds centās spēlēt teātri kā mācēdams, tik daudz iemaņu viņamvēl nebija, lai spētu noslēpt meičas šķelmīgajam skatienam savu satraukumu, bezgalīgo prieku un trakonepacietību drīzāk uzzināt visu.

— Kā tu to dabūji zināt? — viņš jautāja.

— Es noklausījos kādu sarunu, — Vallija turpināja. — Šorīt no Zundaga kolhoza bija atbraukusimašīna pēc logu rāmjiem un durvīm. Viens no atbraucējiem ienāca kantorī un prasījās pie Raiskuma. Tādssimpātisks puisis gaišiem matiem. Kad viņš iegāja Raiskuma kabinetā, es noklausījos viņu sarunu… tā, kātu mani mācīji darīt.

— Pareizi, Vallij, tu esi malacis… — Manfrēds piezīmēja.— Vārds pa vārdam, par šādām un tādām lietām, un pēkšņi izrādījās, ka tas puisis ir Raiskuma

dēls, bet pats līdz šim to nav pat nojautis, jo uzskatījis savu tēvu par karā kritušu.— Kā sauc to puisi? — Manfrēds nenocietās.— Tas ir Gunārs Zundags, — Vallija atbildēja. — Kolhozs, kur viņš strādā, nosaukts viņa tēva

vārdā.— Tā jau domāju, ■— Manfrēds dziļdomīgi izpūta gaisu caur nāsīm un ar pirkstu paberzēja

uzacis. — Viss izrādās taisni tā, kā es paredzēju. Rūpkombinātā direktora amatā ietaisījies blēdis unkrāpnieks, kurš dzīvo ar viltotiem dokumentiem. Roberts Zundags… jā, jā. Nu viņš beidzot ir manās rokāsun kopā ar viņu visi tie, kas zināja par šo viltojumu, bet klusēja. Es viņus izvilkšu dienas gaismā, un arītu, zelta gabaliņ, netiksi aizmirsta. Tiem, kas mums godīgi palīdz, mēs nepaliekam pateicību parādā.

Viņš lika Vallijai visos sīkumos pastāstīt par noklausītās sarunas norisi un laiku pa laikam kaut kopiezīmēja savā kabatas grāmatiņā. Ainas Lindes vārdu viņš pasvītroja un līdzās tam uzzīmēja treknuizsaukuma zīmi. Aina zinājusi par Zundaga noslēpumu, un vēl vienam cilvēkam tas ir zināms. Bet kurš irtas otrais? Cik žēl, ka Vallijai nebija izdevies noklausīties sarunu līdz galam.

— Tev vajadzēja izdomāt kādu ieganstu un dabūt prom to nelūgto apmeklētāju, — Manfrēdsaizrādīja. — Viņa klātbūtnē tu, protams, nevarēji noklausīties caur sienu, bet, ja tas tips tev nemaisītu,mēs tagad zinātu daudzus svarīgus sīkumus.

— Es nevarēju viņam strupi pateikt, lai viņš aiziet.— To tu nevarēji, Vallij, bet pasacīt, ka Raiskums kaut kur izbraucis un būs atpakaļ tikai vakarā,

neviens tev neliedza.— Un ja nu Raiskums pats iznāktu no kabineta un atklātos, ka esmu melojusi apmeklētājam?— Labāk paciest tās mazās nepatikšanas, bet par to dabūt zināt kaut ko tādu, ko neviens labprātīgi

tev nestāstīs. Tagad mums vēl nāksies pastrādāt.— Vai ar to, ko tu tagad zini par Raiskumu, tev vēl nepietiek?— Lai viņu atmaskotu, protams, pietiek arī ar to, bet nekad nenāk par sliktu, ja zina visus sīkumus.

Mēs taču vēl nezinām nekā par Raiskuma… pareizāk sakot, Zundaga gaitām laikā pēc viņa šķietamāsbojāejas, bet viņš droši vien tieši par to stāstīja savam dēlam.

— Tu neesi apmierināts ar mani? — Vallija bija tuvu raudām. — Bet es tā pūlējos, darīju visuiespējamo.

— Tu neesi vainīga, meitenīt, — Manfrēds viņu mierināja. — Tu tiešām esi darījusi visuiespējamo. Lielais paldies tev par to. Bet dažreiz jāprot izdarīt pat šķietami neiespējamo. Tā nu iznāk, kamums vēl nāksies kādu laiciņu pastrādāt. Turpini novērot Zundagu. Tikai neko negrozi savā attieksmē pretviņu — viņš nedrīkst manīt, ka tev kaut kas zināms. Esi tikpat laipna un izdarīga kā līdz šim. Un, jauzzināsi kaut ko jaunu un svarīgu, padod man ziņu. Bet tagad šķirsimies un dosimies katrs uz savāmmājām. Nebūtu labi, ja kāds mūs redzētu kopā.

Manfrēds noskūpstīja meiču, pateica vēl dažus atzinības un uzmundrinājuma vārdus un devās prom.Vallijai likās, ka viņa gan pelnījusi mazliet vairāk nekā to vienīgo skūpstu, bet pašai kārties vīrietim kaklānebija viņas dabā, lai arī tas vīrietis būtu kāds būdams — kaut vai pats Manfrēds Pusruncis.

2Manfrēds Pusruncis tovakar bija līdzīgs tvaika pilnam kuģa katlam, kas dreb un raustās uzkrātās

enerģijas pārpilnībā. Ilgi tāds stāvoklis nevarēja turpināties: ja šo sakāpināto enerģiju nelaidīs darbā vainepavērsies vaļā drošības vārstulis, tā varēja novest līdz eksplozijai un uzspert pašu katlu gaisā.

«Visa tā lielīgā banda tagad ir manās rokās, un es ar to varu rīkoties pēc savas patikas,» Manfrēdsdomāja, ierastām kustībām grozīdams «Moskvičā» stūri. Drīz pēc izbraukšanas no pilsētas nācās ieslēgtugunis, jo pievakarē debesis sāka aizvilkt mākoņi un krēsla sabiezēja agrāk nekā parasts. «RobertsZundags, valdonīgā Astra, tas kauslis Gunārs un iedomīgā Aina Linde — visi viņi nu ir maiios nagos undancos pēc manas stabules. Pat rokenrolu — ja es tā gribēšu. Cienījamais Raiskum alias Zundag, kur tutagad tversies ar savu uzpūtīgo principialitāti? Tu darīsi visu, ko es tev likšu darīt, un mēs taisīsim tādasšeptes, ka galva reibs skatoties. Astra Skudra man bučos roku un būs laimīga, ja palīdzēšu viņai tikt vaļāno jaunās mājas. Bet Gunārs… tas uzpūtīgais smurgulis visu mūžu atcerēsies un nolādēs nelaimīgo dienu,kad viņš atļāvās pacelt roku pret Manfrēdu Pusrunci. Kas zīmējas uz Ainu Lindi, tad notiks viens nodiviem: vai nu viņa kļūs piemīlīga un pretimnācīga pret mani, vai saiņos čemodānus un pārcelsies uz kādutālāku un aizmirstāku kaktu Latvijā — tuvāk pie vilkiem, lapsām un meža cūkām, jo cilvēkam, kuršiejaukts tādās nesmukās lietās, palikšana šajā pusē vairs nebūs iespējama. Bet Jānis Skudra, mansgodājamais tūļīgais šefs, dos revidentiem tikai tādus paskaidrojumus, kādus es viņam diktēšu. Laipamēģina pīkstēt, lai paprovē spirināties — tad es viņu nolaidīšu dibenā kā suni ar akmeni kaklā. Viņšpats to akmeni jau pagādājis, man tikai jāsalūko valgs, jāpiesien Skudrām pie kakla un jāiegrūž ūdeni.»

Viņš tīksminājās ar savu paredzamo triumfu; apziņa par milzīgo varu, kādu Vallijas atklājums ielicisviņa rokās, skurbināja viņu kā Aizkaukāza konjaks. Būdams cilvēks ar teatrālām tieksmēm, Manfrēdsnevarēja sev laupīt šo vienreizīgo iespēju līdz galam izbaudīt uzvaras prieku.

Dažus izmantot, citus pazemot! Manfrēda smadzenēs dzima visādi atriebības plāni, bet viņšneapstājās ne pie viena no tiem, jo sakāpinātā fantāzija uzbūra aizvien jaunas — vēl valdzinošākasgandarījuma ainas. Tāds gadījums nāk tikai reizi cilvēka mūžā, un, ja viņš to nepacenšas izmantot visāpilnībā, līdz pēdējam krikumiņam, tad tā ir gara nabadzība un kretīnisms. Manfrēds sevi neuzskatīja parkretīnu, drīzāk gan par vienu no tām intelekta bagātām, privileģētām un izredzētām būtnēm, kurām lemtsvaldīt pār pelēko masu.

«Cik dīvaini dažreiz ir likteņa pagriezieni,» viņš domāja. «Vēl vakar man sirdi nospieda raizes undrūma paredze, bet šodien es varu iesaukties: «Prieks, kur tu rodies!» Nav nekā labāka cilvēkam kāapzināties savu spēku. Un, ja viņš ir stiprs savās jaunības dienās, tad var būt drošs, ka brieduma gadosnekas viņam nebūs par grūtu.»

Filozofiski noskaņots, Manfrēds tomēr neaizmirsa apcerēt arī dzīves praktiskos jautājumus.Paredzamais darījums ar Skudras jauno māju solīja glītu pelņu — atlīdzību par starpniecību viņš saņemskā no vienas, tā otras puses. Atrazdamies satrauktā stāvoklī, revīzijas draudos, Skudra nekaulēsies unsavus tukstošus desmit ar prieku atdos Manfrēdam. Tikpat daudz, bet varbūt vēl vairāk viņš cerēja saņemtno tā kaunīgā biedra, kurš vēlējās bez liekām klapatām tikt pie gandrīz gatava nekustama īpašuma. Pēctam «Moskviču» varēs pārdot un vietā iegādāties «Volgu», jo tā ir ietilpīgāka mašīna — tajā var iekrautdaudz vairāk labu preču, pēc kurām vēl arvien ir pieprasījums Ļeņingradā un dažā citā mūsu

Dzimtenes pilsētā. Ka Skudras māju izdosies pārdot bez grūtībām, par to Manfrēds nešaubījās: beztā kaunīgā biedra Rīgā viņš zināja vairākus citus pilsoņus gan Komi Autonomajā Republikā, gan Ļvovā,gan Kišiņevā, kuriem turienes klimats vairs nepatīk un kuri ļoti ilgojas elpot Padomju Latvijas gaisu.

Pusceļā līdz Eglainei Manfrēds mainīja savu agrāko nodomu runāt ar Skudru un Astru tikai nākamajādienā.

«Nav ko atlikt līdz rītam. Katra stunda ir dārga. Vēl nav tik vēls, ka nevarētu traucēt godājamo šefuun viņa laulāto draudzeni.»

. Viņš sāka braukt ātrāk un pēc pusstundas jau zvanīja pie Skudras dzīvokļa durvīm. Pulkstenis rādījabez piecām minūtēm desmit — vasaras laikā to nevarēja uzskatīt par pārāk vēlu stundu.

Laulātie draugi bija jau beiguši vakariņot un mazā Vizma apguldīta. Palikuši divatā, Skudra un Astraaprunājās par pēkšņo revīziju, kas patlaban bija pats svarīgākais jautājums viņu dzīvē.

— Kāpēc viņi tā uznāca — uzreiz un bez brīdinājuma? — gudroja Astra.

— Revīzija vienmēr uznāk pēkšņi un bez brīdinājuma, — paskaidroja Skudra. — Droši vien kādsbūs uzrakstījis iestādēm. Ej nu meklē, ko cilvēki visu var izdomāt. Dažam visur rādās spoki.

— Varbūt tomēr ir kāds pamats? Tu taču visu nevari zināt, kas notiek tev aiz muguras.— Tik lielā saimniecībā daudz kas var notikt, — Skudra nopūtās.— Kļūdas var gadīties vislabākajam darbiniekam, — piezīmēja Astra. — Bet, ja kļūdu izdara bez

slikta nodoma, tad revidentam to jāprot pareizi novērtēt.— No viņiem vēl neko nevar saprast. Varbūt tā ir parastā plānveidīgā pārbaude, kādas ik gadus

notiek visos uzņēmumos, bet varbūt kas cits. Kad dzīvosim, tad redzēsim.Tai brīdī viņus pārtrauca Manfrēda ierašanās.— Skat, kāds vēls ciemiņš… — konstatēja Skudra, ielaizdams Manfrēdu dzīvoklī.— Piedodiet par iztraucēšanu, — Manfrēds teica. — Ļaudis gan runā, ka rīts esot gudrāks nekā

vakars, bet es atrodu, ka dažos gadījumos labāk negaidīt rītu.

LPSR Tautas skatuves mākslinieks E. Zīle Robertā Zundaga lomā un LPSR Nopelniem bagataisskatuves mākslinieks J. Lejaskalns Gunāra Zundaga lomā Akadēmiskā drāmas teātra izrādē «KapteiņaZundaga atgriešanas» 1963. gada

— Vai kaut kas noticis? — Astra tūliņ satraucās.— Sēdieties, Manfred! Varbūt izdzersiet glāzi tējas?— Pateicos, cienītā… — Manfrēds atsaucās. — Ir tādi brīži cilvēka dzīvē, kad aizmirstas

izsalkums un slāpes … tad, kad jādomā par sarežģītām dzīves problēmām.Astrai likās, ka parasti iztapīgais un pieglaimīgais Manfrēds šovakar izturas pret viņu nevērīgi —

viņā bija kaut kas vēss un ciets.— Jūs domājat par revīziju? — Astra ieminējās.— Mēs ar vīru nupat par to runājām.— Un pareizi darījāt, — Manfrēds teica. — Mums visiem par to tagad jādomā. Un ne vien jādomā,

bet kaut kas arī jādara, kamēr notikumi nav aizsteigušies mums priekšā.— Jūs domājat, ka … — Skudra iesāka, bet nepabeidza un satraukts ilgi skatījās Manfrēdam acīs.— Viss kas var gadīties, — Manfrēds turpināja. — Tā nav parastā revīzija. Tie urķi vandīs augšā

visu, ko tik var.— Bet ja viss ir kārtībā? — iesprauda Astra.Manfrēds dzestri iesmējās.— Nevienā uzņēmumā nav tā, ka vienmēr itin viss būtu kārtībā, — viņš teica. — Burta kalps katrā

vietā atradīs kaut ko tādu, kam var pieķerties. Formālistiem neinteresē lietu būtība, bet forma, un katrsrevidents pēc savas dabas ir vairāk vai mazāk formālists. Viņš ir kā ieskātājs, kas meklē utis, bet kuramno mums gan nav sava uts. Par sevi esmu puslīdz drošs. Kantora labā, lai sekmētu savlaicīgu plānuizpildi, es gan esmu vienā otrā vietā atkāpies no likuma burta, bet tam nav savtīga rakstura. To varnosaukt par savstarpēju izpalīdzēšanos, neoficiālu kooperēšanos vai tamlīdzīgi, bet valsts no tā neko navzaudējusi un es pats personīgi nekā neesmu ieguvis. Cita lieta, ja ir kāds pierādījums, ka tev pašam kasatlēcis… piemēram, kaut vai jaunas dzīvojamās mājas veidā.

— Manfred, jūs taču zināt, ka mēs to ceļam par saviem līdzekļiem! — Astra iesaucās.321— Bet tikai daļēji, — Manfrēds mierīgi atbildēja. — Ja nāktos atšifrēt, kas tie par līdzekļiem un

kur tie radušies,11 — 1319tad vienā otrā gadījumā būtu nepatīkami paskaidrot. Nebūsim naivi un vientiesīgi: jaunas mājas

neaug kā sēnes tikai ar dieva palīdzību. Visi zina, cik liela ir biedra Skudras alga un cik no tās — patskopi dzīvojot — var atlicināt. Nav arī noslēpums, ka pie dažiem materiāliem šodien vēl grūti tikt. Betjūš tikāt. Kāpēc? Tāpēc, ka Manfrēds Pusruncis līda no ādas laukā un sadabūja visu. Pakalpojums pretpakalpojumu, vienā vietā tā, otrā citādi — un tas jaukais namiņš nu ir zem jumta, tur ir parkets un modernavirtuve, un eļļas krāsām izmālētas sienas un griesti, viss, kas nepieciešams kulturālam mājoklim.

— Man ir kvītis par visiem pirkumiem, — sarunā iejaucās Skudra. — Es varu pierādīt, cik esmusamaksājis par katru naglu vai finiera plāksni.

— Bet kam jūs esat maksājis? — smīnēja Manfrēds. — Visvairāk privātiem piegādātājiem. To jūsizdarījāt ar manu starpniecību. Kā man tur nācās locīties, to jūs pat sapņos nevarat iedomāties.

— Mahinācijas? — jautāja Skudra. Viņa seja satumsa aizvien vairāk.— Sauciet to, kā gribat, — Manfrēds attrauca. — Darīts paliek darīts. Mēs visi esam iejaukti tajā

lietā, un nekas cits neatliek kā palauzīt galvu un lūkot kopīgiem spēkiem tikt laukā no šīs ķezas.— Tātad tomēr mahinācijas? — Skudra nerimās.— Bez tām nekas nebūtu iznācis, — Manfrēds paskaidroja. — Nav tādi laiki, kad ceptas pīles krīt

no gaisa mutē, bet gatavas savrupmājas uz paplātes pienes klāt. To jums vajadzēja saprast bez gariempaskaidrojumiem.

Skudra iespieda galvu dūrēs un iestenējās:— Nelaimīga tā diena, kad es tev paklausīju, Astra, un sāku celt to būdu!— Laba jums būda, — piezīmēja Manfrēds. — Tūkstošus sešdesmit var dabūt katrā laikā. Jūsu

vietā es to pārdotu uz ātrāko, kamēr revidenti nav sākuši interesēties par jūsu personīgajiem īpašumiem.Tas būtu visprātīgākais, ko jūs pašreiz varētu darīt. Tikai pasteidzieties — drīz būs par vēlu.

— Un ja nu mēs to nedarītu? — Astra saslējās. Manfrēda kategoriskais tonis viņu sāka kaitināt. —Gadiem ilgi par to vien esam domājuši kā tikt pie sava mājokļa,

sapņojuši, knapinājušies un situšies kā pliki pa nātrēm—» un tagad, kad atlicis vēl tikai šo topiepucēt, lai pārdodam nost. Nē, Manfred, jūs to nerunājāt nopietni.

— Ticiet man, cienītā, nopietnāk vairs nevar runāt, — Manfrēds teica.— Māju mēs nepārdosim! — saskaitusies iesaucās Astra.

— Pārdosiet gan, — smīnēja Manfrēds. — Un vēl daudz ko darīsiet, kas jums nepatīk.— Kāpēc mums tas būtu jādara?— Pirmkārt tāpēc, ka tas ir jūsu interesēs. Un vēl tāpēc, ka es to prasu no jums.— Manfred! — Astra sašutusi pielēca kājās un paskatījās Pusruncī iznīcinošu skatienu.— Tā mani dēvē jau trīsdesmit gadus, — tas mierīgi aizrādīja. — Varbūt dēvēs vēl otrus

trīsdesmit, ja būs laime nodzīvot tik ilgi.— Vai jūs neesat dūšā?— Nav tas gods…— Bet kas tas par toni? Jūs aizmirstat, ar ko runājat.— Es runāju ar cilvēkiem, kas man daudz pateicība? parādā. Domāju, ka par savām

pašaizliedzīgajām pūlēm varu tik daudz prasīt, lai mani uzklausa un rēķinās ar maniem saprātīgajiempriekšlikumiem.

— Pārdot māju — tas ir idiotisks priekšlikums, — Astra atcirta. — Tāds priekšlikums mumsnav pieņemams. To jūs, Manfred, no mums neceriet.

Manfrēds ar smīnu pašūpoja galvu un sacīja:— Es tomēr atļaujos cerēt, jo zinu, ka jūs darīsiet visu, ko likšu jums darīt.Tagad arī Skudrām likās, ka Manfrēds pārāk daudz sev atļaujas. Šis cinisms, šī izaicinošā drosme

viņu pārsteidza un kaitināja, bet, labi pazīdams Pusrunča dabu, viņš saprata, ka gluži bez pamata tasneatļautos tādu vaļību. Tāpēc Skudra apspieda dusmas un neteica neko.

— Tas izklausās pēc šantāžas, — Astra izšņāca.ii*323— Sauciet to, kā gribat, bet fakts nu vienreiz ir tāds, ka jums nāksies rēķināties ar mani, —

Manfrēds turpināja. — Ja revīzija atklās vienu otru peļamu lietu, es nevēlos, ka man vienam piesies visasbumbas. Man, tāpat kā jums, gribas dzīvot. Un, kad pienāks laiks atbildēt uz dažiem nepatīkamiemjautājumiem, kurus uzstādīs

revidenti, biedram Skudrām vajadzēs atbildēt tā, kā es viņam likšu.— Melot es neiešu, — Skudra sacīja.— Bet es nejaušu sevi gremdēt, — teica Manfrēds. — Ja jūs mēģināsiet visu novelt uz mani, es

netēlošu upura jēru jums par prieku. Es jūs ieraušu līdz. Ja jau slīksim, tad slīksim abi.Viņš brītiņu staigāja no viena istabas kakta līdz otram, drūms un ņirdzīgs vienā laikā. Beidzot

apstājās un cieši paskatījās Astrā.— Beigsim spēlēt vistiņas un sauksim lietas vārdā.Par zīmi, ka viņai vienaldzīgi, ko Manfrēds vēl varsarunāt, Astra demonstratīvi apsēdās un skatījās uz istabas kaktu.Un Manfrēds turpināja:— Jūsu dzīvē briest skandāls, bet tam nav nekāda sakara ar revīziju. Es vienīgais varu novērst šo

skandālu. Ja es klusēšu, viss paliks pa vecam, bet, ja es darīšu šo un to zināmu sabiedrībai, attiecīgāmiestādēm, tad jau rīt par to runās visā Eglainē un vēl vienā otrā apdzīvotā vietā. Būšu spiests to darīt, jauz vietas netaisīsieties vaļā no savas mājas un ja biedrs Skudra atsacīsies dot revidentiem tāduspaskaidrojumus, kādus es diktēšu.

Tas bija nepārprotams ultimāts. Astra spītīgi likās nedzirdējusi Manfrēda draudus. Skudra atļāvāstikai aizrādīt:

— Cūku maisā nepērk. Man jāzina, ap ko lieta grozās.— Tā ir prātīga valoda, — piezīmēja Manfrēds. — Un, ja nu reiz jums tā gribas zināt, ap ko lieta

grozās, tad varu apmierināt jūsu ziņkārību. Lieta grozās ap Robertu Zundagu.— Manfred, jūs esat traks! — Astra iesaucās. — Atstājiet Zundagu mierā! Viņš jau piecpadsmit

gadus guļ savā kapā un nevienu netraucē.— Es neesmu vairāk traks kā jūs pati, — Manfrēds aizrādīja. — Bet, kas zīmējas uz Robertu

Zundagu, tad viņš nav atradis par vajadzīgu gulēt kapā. Šodien viņš ir tikpat dzīvs kā es un jūs.Pateicis to, viņš apklusa, ļaudams, lai satricinošā vēsts aizietu līdz viņa klausītāju apziņas

dziļumiem.Kad vajadzīgā pauze bija izturēta un Manfrēds pietiekami iztīksminājies par Astras satriekto izskatu

un Skudras samulsumu, viņš turpināja:— Iznāk tā, ka jūs, cienītā biedrene Skudra, esat dzīva vīra atraitne, bet jūsu dēls līdz

astoņpadsmitam dzīves gadam saņēmis pensiju par savu karā kritušo tēvu, kuram pat prātā nav nācis mirt.Jaukas lietiņas, vai ne? Bet rūpniecības kombinātā direktora krēslā sēž Voldemārs Raiskums, un visi viņuuzskata par goda vīru.

— Raiskums? — satrūcies izdvesa Skudra.— Protams, ka Raiskums, — Manfrēds atklāti priecājās par Skudras apjukumu. — Jūs satikāties ar

viņu, pusstundu sarunājāties zem četrām acīm un nesapratāt, ka jūsu priekšā sēž blēdis un krāpnieks,negodīgs afērists un valsts apzadzējs. Bet man pietika vienreiz redzēt, un tūliņ sapratu, ka tur kaut kas navtīrs. Pat kuplā bārda, ko viņš uzaudzinājis, nespēja noslēpt viņa īsto būtību.

— Varbūt… jūs maldāties? — izmocīja Astra. — Jūs nekad neesat redzējis Robertu Zundagu.— Toties es viņu satiku pēc viņa augšāmcelšanās. Bet šodien, pirms pusotras stundas, saņēmu

neapgāžamus pierādījumus, ka Voldemārs Raiskums ir Roberts Zundags. Šorīt jūsu krietnais dēls Gunārsir bijis pie viņa, un mīlošā tēva sirds nav izturējusi: viņš atzinies tam par visu. Tagad viņi abi — tēvs undēls — ir manos pirkstos un es viņus varu dancināt kā ērmus.

— Ko jūs gribat iesākt, Manfred? — čukstēja Astra.— Jūs taču nebūsiet tik mazisks un neatriebsieties Gunāram.— Es neko neesmu aizmirsis, — Manfrēds atbildēja.— Mana uzacs deg kā ugunīs, kad atceros, kā tas zeņķis man uzbruka tovakar. Tādas lietas ir grūti

aizmirst. Bet es neesmu no koka, man ir sirds, un es spēju saprast citus cilvēkus. Viss atkarīgs no jumspašiem. Ja pieņemsiet manus priekšlikumus — es varu noklusēt šo skandalozo lietu. Ja atteiksieties —man nāksies rīkoties saskaņā ar savām interesēm.

— Astra, kā tu domā? — pēc neilgām pārdomām ierunājās Skudra.— Bet kā tu pats domā? — atjautāja Astra. — Kāpēc man vienmēr jādomā par visu? Tu ievārīji šo

putru — tev pašam jāzina, kā to izstrēbt.— Ievārījām jau abi, un abi arī strēbsim, — Skudra nopūtās. — Ja tā labi padomā, tad es tiešām

nesaprotu, kāpēc mēs nevaram iztikt bez tās budkas. Pajumte mums ir, pie tam labu labā. Un kur tas irteikts, ka mēs visu mūžu nodzīvosim Eglainē? Ja mani pārceļ darbā uz citu rajonu, to māju līdz paņemtnevarēs. Tik un tā nāksies pārdot.

— Ja tev tā būda nav vajadzīga, tad man vēl mazāk, — Astra sacīja. — Pārdod nost, un dzīvosimkā līdz šim.

— Bet kas to pirks? — Skudru māca šaubas. — Piemērotu pircēju, kas uz vietas var samaksātskaidrā naudā, vienā dienā nesaķert.

Nu Manfrēds saprata, ka lieta ievirzījusies vēlamā gultnē un pienācis laiks viņam iejaukties sarunā.— Jums taisnība, biedri Skudra, tādi pircēji nemētājas gar ceļmalām, — viņš ierunājās. — Mums

vajadzīgs tāds pircējs, kas var tūliņ likt naudu galdā. Uz pakāpenisku izmaksu mēs nevaram ielaisties. Kāpar laimi, viens tāds pilsonis man ir zināms. Starp citu, viņš ir jau apskatījis objektu un tas viņu pilnīgiapmierina. Tūkstošus sešdesmit mēs viņam izplēsīsim.

— Bet Manfred! — Astra atkal nespēja savaldīties. — Bez mūsu ziņas jūs izrādījāt svešamcilvēkam to, kas jums nepieder!

— Sakiet paldies, ka esmu bijis tik tālredzīgs, — Manfrēds atbildēja. — Vai būtu labāk, ja mums

vēl tikai tagad nāktos meklēt to naudīgo biedru?— Bet jūs rīkojaties ar mūsu mantu kā ar savējo, — Astra nerimās. — Tas nav… korekti.— Toties tālredzīgi, — Manfrēds aizrādīja. — Turklāt es loloju cerības, ka man pašam arī kaut kas

atlēks no tā darījuma. Tādus pakalpojumus neviens par velti nedara. Es neesmu tik bagāts, lai atteiktos noiespējas nopelnīt savus… desmit tūkstošus.

— Jūs prasāt desmit tūkstošus? — Astra likās pārsteigta.— Tieši tā. Citādi nav vērts pūlēties. Bet jums taču paliks piecdesmit tūkstoši — tas ir tik daudz,

cik biedrsSkudra nopelna vairākos gados ar visām prēmijām. Tasnav maz.— Vai nepietiks ar pieciem tūkstošiem? — ieminējās Skudra.— Nepietiks, šef… — Manfrēds papurināja galvu. — Desmit tūkstoši un ne kapeikas mazāk. Bet,

ja nu jums pašiem būtu zināms kāds pircējs, labāks un devīgāks par to, kuru es jums iesaku, tad es nevēlosuzbāzties. Dariet, kā zināt. Tikai neaizmirstiet, ka laika nav daudz. Tā lieta jānokārto tuvākajās pārisdienās.

Skudra saskatījās ar Astru.— Nu labi, lai jau viņam tiek… — Astra teica.Ar to svarīgais jautājums bija izlemts. Manfrēds apsolījās nekavējoties sazvanīties ar naudīgo

pircēju un kārtot visu tālāko.— Par citu mēs norunāsim vēlāk, — viņš teica pirms aiziešanas. — Kamēr mums neko nejautā, mēs

neuzbāzīsimies ne ar kādiem paskaidrojumiem. Bet, kas attiecas uz Zundagu… par to es vēl padomāšu.Var būt, ka tagad viņš vairs nebūs tik prin-ci-pi-āls un nāks mums pretī, neatteiksies izdarīt dažu labupakalpojumu.

— Zundagu vajag atstāt mierā, — Astra ierunājās lūdzošā balsī. — Viņš ir godīgs cilvēks, unnevajag viņam uzspiest to, ko viņš pats nevēlas darīt.

Manfrēds pasmaidīja.— Jūs gribējāt teikt, ka Zundags kādreiz bijis godīgs. Cilvēks, kurš piecpadsmit gadus krāpis

sabiedrību, nevar būt vairs godīgs. Pie šīs domas jums, cienītā, vajadzētu sākt pierast. Uz redzēšanos!Viņš galanti paklanījās, uzmauca galvā bereti un aizgāja.Istabā ilgi valdīja klusums. Abi — Skudra un Astra — domāja vienu domu un baidījās atzīties par to

otram. Abiem likās, ka kopā ar viņiem istabā atrodas vēl kāds trešais, Roberts Zundags, un gaida noviņiem atbildi uz kādu grūtu jautājumu.

«Ko jūs darīsiet? Kas tagad notiks? Kādu vietu jūs ierādīsiet man savā turpmākajā dzīvē?» — tāviņš, neredzamais, vēlīnais ciemiņš, jautāja.

«Es esmu. Un man vairs nepietiek ar to ģīmetni sēru ierāmējumā, kas karājas pie sienas Gunāraistabā. Ko jūs darīsiet?»

Astra sāka šņukstēt. Skudra ņurdēja kaut ko nesaprotamu un nemēģināja mierināt sievu.No grūtajām pārdomām viņus iztraucēja pakluss troksnis blakusistabā. Iečīkstējās gultiņa — mazā

Vizma laikam pa miegam bija sakustējusies. Astra piecēlās un lēniem, klusiem soļiem iegājablakusistabā. Skudra neaicināts sekoja viņai. Apstājušies līdzās gultiņai, viņi klusēdami raudzījās mazajācilvēkbērnā, kas bezrūpīgi gulēja viņu priekšā, sapņodams savus skaidros bērna sapņus. Un, jo ilgāk viņinoraudzījās savā bērnā, jo skaidrāka kļuva atbilde uz smago un sarežģīto jautājumu, kuru šovakar bijauzstādījusi pati dzīve.

«Mums jāturas kopā…» viņi izlasīja viens otra acīs. «Lai notiktu kas notikdams — mums ir tikaiviens ceļš. To mēs nostaigāsim kopā līdz galam, jo to no mums prasa mūsu bērns.»

4Pāris dienu Manfrēdam pagāja drudžainā rosmē. Jau nākamajā dienā, paklausīdams Pusrunča

trauksmīgajam telefona zvanam, naudīgais pilsonis ieradās Eglainē. Iekams veda to pie Skudras,Manfrēds izrunājās ar viņu zem četrām acīm un nodrošināja sev iecerētos desmit tūkstošus rubļu parstarpniecību. Pēc tam viņš pircēju aizveda uz Skudras jaunceltni, un tur tad arī notika izšķirošā saruna.Objekta apskatei bija gluži formāla nozīme, jo pircējs to jau agrāk bija redzējis. Izskata dēļ viņš vēlpakaulējās ar Skudru, beidzot vienojās par sešdesmit tūkstošiem rubļu, un viņi sita viens otram saujā.Dienu vēlāk darījumu oficiāli nokārtoja attiecīgā iestādē un varēja dzert magaričas. Visi bija apmierināti.Skudra jutās tā, it kā viņam no krūtīm būtu novēlies akmens; naudīgais biedrs aizbrauca atpakaļ uz Rīgupriecīgā noskaņā, jo beidzot bija piepildījies viņa sen lolotais sapnis par omulīgu ligzdiņu, kur pavadītvecumdienas; savs prieks tika arī Manfrēdam: divdesmit tūkstoši rubļu, ko viņš ieguva šajā darījumā,nebija ne par maz, ne par daudz par viņa gudrajām pūlēm.

Vienīgais cilvēks, kuram varbūt sāpēja sirds, bija Astra, bet viņai tagad pietika daudz citu — vēlgrūtāku rūpju, par kurām domājot aizmirsās skumt par izputējušo sapni. Lai gan savu tālāko dzīves cejuviņa jau bija cieši izraudzījusies, apziņa, ka viņai agri vai vēlu nāksies skatīties Robertam Zundagamacīs, biedēja samulsušo sievieti. Ja kāds Astrai jautātu, kā viņa uztver Zundaga atgriešanos un vai šisnotikums viņai sagādā prieku vai tikai rūpes, viņai būtu grūti atbildēt: pie agrākā stāvokļa bija pierasts,zaudējuma sāpes izsāpējušas un dzīvē atrasts jauns saturs, kas likās pareizs un labs. Kā viņa pieradīs pietagadējā stāvokļa un kāds būs sabiedrības spriedums šai lietā, to Astra nezināja un pat vairījās par todomāt.

«Kaut man nepietrūktu spēka to izturēt…» viņa domāja. «Kaut Zundagam pietiktu augstsirdības…»Aizvadījis mājas pircēju atpakaļ uz Rīgu, Manfrēds vakarā ieslēdzās savā istabā un ķērās pie rakstu

darbiem. Pēc viņa domām, tagad bija pienācis laiks parunāt ar Robertu Zundagu īstā vīru valodā.Taustīšanas, aplinku mājienu laiks bija beidzies — tagad var prasīt un diktēt. Lai diktāts iznāktu ietekmīgsun nosistu Zundagam katru vēlēšanos tielēties, vajadzēja sagādāt tādu ieroci, kas šim cilvēkam dūšuiedzītu papēžos. Manfrēds zināja, kāds ierocis vispiemērotāks šim nolūkam.

Viņš sēdās pie galdu un rakstīja ziņojumu iestādēm par Robertu Zundagu. Ar patiesu baudu viņšizmeklējās katru vārdu, un ikviens no tiem bija kā spļāviens sejā tam, kuru viņš apsūdzēja. Puse naktspagāja šajā radošajā darbā. Kad ziņojuma teksts beidzot bija gatavs un noslīpēts visos sīkumos, Manfrēdsto pārrakstīja četros eksemplāros: vienu partijas rajona komitejai, otru valsts drošības orgāniem, trešolaikraksta redakcijai, bet ceturto kopiju nolēma paturēt sev — tas būs tas bargais ierocis, kura priekšākapitulēs Zundags.

No rīta, pārliecinājies, ka revidenti nav vēl izteikuši vēlēšanos runāt ar viņu, Manfrēds pateicaSkudrām, ka dosies uz rūpkombinātu pie Zundaga, un saņēma sava šefa svētību šim pasākumam.

— Lieciet, lai viņš padanco, kā nākas, — Skudra ieteica.— Es viņu spiedīšu kā citronu, — apgalvoja Manfrēds. — No šitiem nagiem viņš vairs

neizlocīsies. — Un viņš sažņaudza dūrēs savus garos, plēsīgos pirkstus.— Tikai nesakiet manai sievai neko, — Skudra piezīmēja. — Jūs saprotat, Manfred… sievietes

dažreiz nevēlas saprast vienkāršas lietas.— Saprotu, šef. Kāpēc lai mēs iepinām sievietes vīru darīšanās? No tā nekad nav nekāda

labuma.Rūpniecības kombinātā Manfrēdam nācās kādu pusstundu uzgaidīt, jo, kad viņš tur ieradās, Zundags

noturēja savā kabinetā ražošanas apspriedi.— Kā ar jaunumiem? — Pusruncis apjautājās Vallijai.— Viss pa vecam, — meiča atbildēja. — Kopš tās reizes nekas jauns vairs nav nācis klāt.

Parastās lietas ar parastiem ļaudīm.— Vai ārste Linde nav te bijusi?— Nē, Manfred. Tikai to vienu reizi.— Un Gunārs… Zundaga dēls?

— Arī vairs nav rādījies. Iespējams, ka viņi satiekas kaut kur citur, — Zundags pa vakariemdažreiz izbrauc ar motociklu ārpus pilsētas, bet viņš jau nemēdz stāstīt par saviem braucieniem.

— Slīpēts, bestija. Bet nu viņam tas vairs nelīdzēs. Šodien viņš man dziedās jaunā meldiņā.Manfrēds nozīmīgi pasmīnēja. Vallija pētījoši paskatījās viņam acīs.— Tu … kaut ko darīsi?— Izšķirošais brīdis ir klāt, — Manfrēds teica, izslie- dams muguru taisnāk. — Šodien es

Zundagu likšu zem naga.— Manfred… — Vallijas balsī ieskanējās tādas kā rūpes. — Viņš taču nedabūs zināt, ka esmu

iejaukta šajā lietā?— To neviens nedabūs zināt, — Manfrēds apgalvoja. — Tava maigā sirsniņa var būt mierīga.

Paļaujies uz mani!— Vai man turpināt pa vecam?— To es tev pateikšu pēc sarunas ar Zundagu.Kad ražošanas apspriede beidzās un tās dalībnieki izklīda. Vallija iegāja pie direktora.— Biedrs Pusruncis vēlas runāt ar jums, — viņa pavēstīja.— Kas? Pusruncis? — Zundags it kā brīnījās. — Ak tas… Nu labi, lai ienāk.Kad Manfrēds ienāca, Zundags ar galvas mājienu atņēma viņa sveicienu, bet roku aizmirsa sniegt.

Manfrēda plauksta brītiņu palika karājamies gaisā, tad lēnām, it kā vilcinoties noslīdēja gar sāniem.— Biedri Pusrunci, esmu spiests jūs brīdināt, ka šoreiz man maz laika. Man jābrauc uz

kokzāģētavu.— Saprotu, biedri… Raiskum, — Manfrēds atsaucās.— Es arī pacentīšos runāt īsi. Vai atjauts apsēsties?— Lūdzu.— Esmu pārliecināts, ka šai sarunai jums laika tomēr pietiks, — Manfrēds teica, apsēzdamies uz

krēsla. — Jūs pats izlemsiet, kas ir svarīgāk — izrunāties ar mani līdz galam vai steigties uz kokzāģētavu.— Ak tā? — Zundags izbrīnā sarauca uzacis. — Nu labi, biedri Pusrunci. Gan jau redzēsim. Ko jūs

man gribat teikt?Manfrēds izvilka no svārku iekšējās kabatas sava ziņojuma kopiju un nolika Zundagam priekšā uz

galda.— Es domāju, ka tā būs racionālāk, — viņš aizrādīja.— Izlasiet to, un tad aprunāsimies.— Var arī tā, — teica Zundags. Viņš iekārtojās ērtāk sēdeklī, jo lasāmā bija daudz. Manfrēds

nenolaida acis no viņa sejas, tvēra katru vaibstu, katru mazāko kustību. Bet veltīgi viņš gaidīja, kaZundags nosarks vai nobālēs, ka viņa acis parādīsies nenoslēpjamais pārsteiguma un baiļu spulgojums.Tikai vienreiz — kad Zundags bija izlasījis pirmo lappusi līdz vidum — viņš it kā izbrīnā sarauca uzacisuz augšu un uzmeta Manfrēdam īsu, neko neizteicošu skatienu. Pēc tam viņš mierīgi izlasīja visu ziņojumulīdz galam. Un, jo tālāk lasīja Zundags, jo brīvāk un pašpārliecinātāk sāka justies Manfrēds; viņš pārlikavienu kāju pāri otrai, apkampa celi un lēnām šūpoja kāju, tad atcerējās, ka ilgi nav smēķējis, un,neprasīdams Zundagam atļauju, salūkoja cigareti.

Zundags neteica neko, kad istabā aizsmaržoja tabakas dūmi. Beidzis lasīt, viņš iegrima domās, it kācīnījās sevī, it kā grasījās piecelties, bet beigās laikam apspieda savu vēlēšanos un turpināja brītiņuklusēt. Tad pabīdīja ziņojumu uz Manfrēda pusi un klusā balsī ierunājās:

— Viss skaidrs, biedri Pusrunci.— Es arī domāju, ka tagad viss ir skaidrs, — atsaucās Manfrēds. — Jūs taču nemēģināsiet noliegt,

ka ziņojumā minētie fakti atbilst patiesībai?— Galvenie fakti atbilst patiesībai, tikai to novērtējums ir patvarīgs un neobjektīvs, — Zundags

teica.

— Būtību tas negroza, — sacīja Manfrēds. — Un ko jūs tagad teiksiet par šo lietu?— Atjaujiet man atbildēt ar pretjautājumu — ko jūs, biedri Pusrunci, darītu manā vietā?— Es paklausītu savam veselajam prātam un pacenstos kaut kā saglabāt savu stāvokli.— Tātad, pēc jūsu domām, es kaut ko vēl varu sa glabāt?— Protams, un pat diezgan daudz. Nevajag tikai skriet ar pieri mūrī. Ziņojums vēl nav iesniegts

adresātiem, tātad viņi par skandalozajiem faktiem vēl neko nezina. Tie, kas kaut ko zina, klusēs unnogaidīs jūsu atbildi. Jūs taču piekritīsiet, ka es rīkojos pareizi, nesteigdamies ar ziņojuma iesniegšanu,bet vispirms aprunādamies ar jums.

— Es tur neredzu nekā slikta. Bet, tā kā laika man patiešām ļoti maz, tad runāsim īsi un skaidri —ko jūs gribat no manis?

Zundaga jautājums skanēja strupi un mazliet aizkaitināja Manfrēdu.— Pakalpojumu pret pakalpojumu, — viņš atbildēja. — Šādās lietās par velti neviens neklusē.

Pieņemsim, ka es tuvākajā laikā gribu svinēt kāzas un pārvest sievu mājās. Man būs vajadzīga jauna,moderna dzīvokļa iekārta. Kombinātam ir laba mēbeļu darbnīca — ko tai maksā uztaisīt skaistuguļamistabas un viesistabas garnitūru un rēķinu piesūtīt nevis man, bet kādam citam pilsonim, kurš tonokārtotu no saviem ilggadīgajiem iekrājumiem?

— Un tas būtu viss?— Tas vēl būtu tā kā par maz. Būvkantorim, kur es darbojos, bieži ir vajadzība pēc visādiem

izstrādājumiem, un man nākas tos sagādāt. Rūpkombināts varētu tos izgatavot ārpus kārtas un nocenot pēcviszemākās takses — kaut vai kā brāķi. Peļņu varētu sadalīt uz galviņām. Jūs pats arī nepaliktu tukšā.

— Saprotu… — Zundags pamāja ar galvu. — Un vēl kas?— Visu uzreiz nevar paredzēt. Par pārējām lietām mēs varam vienoties katrā konkrētā gadījumā.— Apetīte jums nav no mazajam, — piezīmēja Zundags.— Jūsu nodarījums ari nav no mazajiem, — aizrādīja Manfrēds. — Un, ja vēl ņem vērā, ka jums

nav izvēles, tad kāpēc gan man vajadzētu būt pārāk pieticīgam? Altruisms, starp citu, nav manā dabā.— To var redzēt, — teica Zundags. Viņš piecēlās kājās un sāka staigāt otrā pusē rakstāmgaldam —

no istabas kakta līdz logam un atpakaļ, tad pēkšņi apstājās un paskatījās Manfrēdam acīs.— Vai jūs sevi uzskatāt par padomju cilvēku, biedri Pusrunci? — viņš jautāja.— Tas taču ir fakts! — mazliet apmulsis atsaucās Manfrēds. — Man ir padomju pase, un es

strādāju padomju saimnieciskā uzņēmumā …— Un tomēr jūsu būtībā nav ne smakas no padomju cilvēka… — viņa vietā frāzi nobeidza Zundags.

— Paskatieties uz mani! Pēc jūsu domām, es esmu kaktā iedzīts vilks un man nav izvēles: atliek vai nupieņemt jūsu cinisko priekšlikumu, vai zaudēt visu, kas man ir. Un tomēr es bez iedomības uzskatu sevipar padomju cilvēku. Zinu, ka tāds esmu bijis un ka tāds palikšu līdz mūža galam. Jūs jautāsiet — kāpēc?Tāpēc, ka esmu cīnījies par šo iekārtu, lējis savus sviedrus un asinis un tā man ir svēta — mokās unupuros izcīnīta. Bet jūs… jūs esat svešinieks, alkatīgs vilks, plēsoņa un izdzimums. Jūsu vieta kaut kurdžungļos vai Čikāgā starp gangsteriem. Lūk, ko es par jums domāju.

— Šis morāles sprediķis jums nepalīdzēs, biedri Zun- dag, — Manfrēds ierunājās skarbāk. —Manis pēc varat domāt par mani, ko gribat. Jūsu spriedelējumi mani nespēj ietekmēt. Beidziet pļāpāt,Zundag, es gaidu jūsu atbildi.

— Labi, pilsoni Pusrunci, tūliņ jūs to saņemsiet.Zundags piegāja pie seifa, atslēdza to un izņēma dažaskopā saspraustas papīra loksnes, tad tuvojās Manfrēdam un, neizlaizdams loksnes no rokām, turēja

tās viņam acu priekšā tādā attālumā, ka varēja salasīt skaidro rokrakstu.— Lasiet! — Zundags pavēlēja.Manfrēds pielieca seju tuvāk papīram un lasīja. Tas bija Roberta Zundaga iesniegums partijas

vadībai, vaļsirdīga atzīšanās savas kļūdās un neļodzīgi izteikta gatavība uzņemties atbildību par visu

izdarīto.Jau pēc dažām rindiņām Manfrēda seja pastiepās garāka, un tajā izdzisa pašapzinīgā izteiksme. Kad

viņš bija izlasījis pirmo lappusi, Zundags viņam vairs nerādīja otro, pameta Manfrēdu un ieslēdzadokumentu seifā.

— Tā ir kopija, — viņš paskaidroja. — Pirmais eksemplārs ir jau iesniegts tur, kur nākas. Jūs esatnokavējies ar savu denunciāciju, pilsoni Pusrunci. Un tā ir mana atbilde jums. Tagad man tiešām vairāknav laika un jums nekas cits neatliks kā atstāt šīs telpas.

Manfrēds sadrūmis piecēlās.— Es tomēr ziņošu, — viņš teica.— Skrieniet un ziņojiet! — Zundags iesaucās. — Bet tagad papūlieties ātrāk pazust no manām acīm

un aizmirstiet ceļu uz šejieni!Viņš izraidīja Manfrēdu no kabineta un sekoja tam darbvedes istabā. Redzēdams, ka Pusruncis

mīņājas un netaisās aiziet, Zundags pateica Vallijai:— Ja šis cilvēks vēl kādreiz te parādās, tad raidiet to prom. Viņu es nekad vairs nepieņemšu un arī

jums, biedrene Zirnīte, neieteiktu tērēt savu laiku ar viņu.Manfrēds izgāja no kantora, ar troksni aizcirzdams durvis. Apmulsusi Vallija neko citu labāku

nezināja, ko darīt, kā pateikt:— Saprotu… — lai gan viņa nekā nesaprata no tā, kas notika viņas acu priekšā.Ceturtdaļstundu vēlāk Zundags aizslēdza sava rakstāmgalda atvilktni, pateica Vallijai, ka aizbrauc uz

kokzāģētavu, un izgāja no kantora. Uz ielas viņš vēlreiz ieraudzīja Manfrēdu. Pamanījis Zundagu, tas sākadarboties gar «Moskviču» — it kā mēģināja un it kā nevarēja iedarbināt motoru. Zundags apstājās uniztālēm novēroja Pusrunča nesekmīgās pūles. Pārliecinājies, ka Zundags ātrāk neies prom, kamēr viņšnebūs aizbraucis, Manfrēds beidzot iedarbināja saniķojušos motoru un, atpakaļ neatskatīdamies,aiztraucās uz Eglaines pusi, nepaguvis vēlreiz divatā izrunāties ar Vallij u.

Drīz pēc tam arī Zundags sēdās savā motocikletā un aizbrauca.TRĪSPADSMITĀ NODAĻARevīzija turpinājās. Cits pēc cita būvkantora darbinieki stājās komisijas priekšā un atbildēja uz

jautājumiem, kuri kļuva jo dienas jo konkrētāki un vienam otram nepatīkamāki. Revidenti uztaustīja vienupavedienu pēc otra. Notikumu aina tapa ar katru dienu skaidrāka. Kad tā beidzot bija kļuvusi pilnīgipārskatāma un nodarījumu raksturs vairs neatstāja vietu nekādām šaubām, komisijas locekļiem radās kādsjautājums: kurš te visu laiku bijis būvkantora faktiskais vadītājs — Jānis Skudra vai Manfrēds Pusruncis?Vīzas un paraksti uz dokumentiem gan piederēja Skudrām, bet tas, kurš visas lietas ierosināja un vēlākrealizēja, bija Pusruncis — viņu varēja nosaukt par visu pasākumu dvēseli, visi mahināciju pavedieninepārprotami noveda pie viņa.

Tad kādu dienu Manfrēdu aicināja pie komisijas un viņam lika dot paskaidrojumus uz daudziemāķīgiem un ļoti apgrūtinošiem jautājumiem. Saruna — tā atgādināja oficiālu nopratināšanu — turpinājāsvairākas stundas un sagādāja Manfrēdam daudz nepatīkamu brīžu. Pēc katra jauna jautājuma, ko uzstādījakomisijas locekļi, viņam kļuva aizvien skaidrāks, ka viss ir uztaustīts un nav ne mazāko cerību izlocītiesno atbildības. Būs tiesas darbi, būs spriedums, un pēc tam nāksies sēdēt aiz restēm — labu daļu skaistojaunības gadu vajadzēs pavadīt ieslodzījumā.

Manfrēds locījās kā zutis, skaidroja un sapinās savos paskaidrojumos, un, lai gan diena nebijasevišķi karsta, viņš svīda kā pirtī. Viņu atlaida tikai pašā vakarā ar noteikumu, ka viņš nākamajā dienāpiegādās komisijai attaisnojošus dokumentus par vairākiem prāviem, bet apšaubāmiem maksājumiem,kurus Manfrēds teicās izdarījis būvkantora uzdevumā.

— Dodam jums laiku rīt līdz pulksten divpadsmitiem, — teica komisijas vadītājs.— Tieši rīt divpadsmitos visi dokumenti būs te uz galda, — apgalvoja Manfrēds. — Un, ja kāda arī

iztrūks, tad es varēšu jums skaidri norādīt, kur tas meklējams. No galvas visu uzreiz nevar atcerēties, bet,

kad es pa- studēšu savu dienesta piezīmju grāmatiņu, viss kļūs skaidrs. Kāda laime, ka es vedu tādaspiezīmes.

Kad viņš aizgaja, viens no komisijas locekļiem ieteicās:— Pierādījumu par Pusrunča noziedzīgo rīcību ir vairāk, nekā vajadzīgs, lai viņu līdz tiesai

paturētu drošības ieslodzījumā. Vajadzētu sazināties ar rajona prokuroru.— Pareizi, — piekrita komisijas vadītājs. — Es rīt iepazīstināšu prokuroru ar revīzijas

materiāliem un lūgšu sankciju Pusrunča arestam.— Vēl labāk būtu, ja mēs to izdarītu jau šodien, — piezīmēja komisijas loceklis.— Kā gan mēs to varējām darīt, nenoklaušinājuši Pusrunci? — komisijas vadītājs aizrādīja. —

Cita lieta, ja darīšana būtu ar slepkavu vai recidīvistu.Manfrēdam prātā nenāca studēt piezīmju grāmatiņu, meklēt attaisnojošus dokumentus, kuru nebija un

nevarēja būt, un sagaidīt Eglainē jaunu dienu. Mājās pārgājis, viņš aizslēdza dažus jau agrāk sakravātosčemodānus, sabāza kabatās naudu un dokumentus un pacietīgi sagaidīja tumsas iestāšanos. Un, kad pārEglaini nolaidās nakts, kāda vieglā mašīna ar izslēgtām ugunīm klusi aizripoja pa satumsušo ciemata ielu.Kurp? Kas to lai zina! Varbūt uz kaimiņu rajonu pie skaistās Vallijas, varbūt uz Rīgu, bet varbūt kaut kurtālāk prom no Latvijas — uz tādu vietu, kur dzīvo kāds no tiem, ar kuriem Manfrēdam Pusruncim bijušiienesīgi sakari, un kur varēja cerēt uz mierīgu paslēptuvi līdz tam laikam, kamēr izdosies sagādāt viltotusdokumentus. Padomju zemes plašumi ir milzīgi. Manfrēds cerēja, ka tie paslēps viņu, kā mūžamežspaslēpj savos biezokņos vajātu zvēru. Un, ja arī nepaslēps, ja nepielūdzamā Taisnība tomēr atnāks paviņa pēdām un liks saņemt pelnīto, tad viņš vismaz būs paildzinājis par kādām nedēļām, mēnešiem, varbūtpat gadiem savas noziedzīgās brīves dienas un paguvis vēl kaut ko baudīt no dzīves labumiem. Tādam kāviņam, kam dzīvē nebija citu mērķu un ideālu, arī tas nozīmēja daudz.

«Paliec sveika, Eglaine!» viņš domās teica aizbraucot. «Es kādu laiku nebūšu šajā pusē. Var iznāktpat, ka mēs nekad vairs neredzēsimies, jo nav labi cilvēkam būt tur, kur viņu neciena un nemīl.»

♦ * *Izgājis no kantora, Jānis Skudra apstājās uz ielas un brītiņu stāvēja it kā neziņā — uz kuru pusi

doties? Tur, no kurienes viņš iznāca, nupat bija notikusi tā smaga, izšķirošā saruna, kuru Skudra bijagaidījis visas pēdējās dienas. Neziņas un minējumu laiks nu ir beidzies, tagad viss ir skaidrs un mulsonojausmu ilgi mocītais cilvēks zina, kas viņam gaidāms. Kopš šā brīža Jānis Skudra nav vairs būvkantoravadītājs — līdz lietas galīgai izmeklēšanai un tiesas spriedumam viņš ir atstādināts no amata. Un viņšzina, ka nekad tajā amatā vairs neatgriezīsies, jo tur ir vajadzīgs cits vīrs ar skaidrāku skatienu unstingrāku mugurkaulu — tāds vīrs, kurš spēj noturēties pretī sīkiem kārdinājumiem un attiecīgā brīdīpateikt ciešu «nē!».

Viņš to nav spējis pasacīt. Kā mīkstu mālu viņu ir spaidījuši un viļājuši citu cilvēku cietie pirksti, unviņš ir ļāvis to darīt. Viņam nav bijuši ļauni nolūki, bet viņš nav sapratis, ka tas, ko viņš darījis un ļāviscitiem darīt, ir kaut kas negodīgs un nosodāms. Tagad viņš to saprot, un nu ir tā, ka pietrūkst spēkapaskatīties citiem cilvēkiem acīs, jo katrā skatienā viņš izlasa spriedumu sev: «Tad tāds tu esi, JāniSkudra! Mēs tevi uzskatījām par goda vīru, bet tu mūs piekrāpi un izrādījies sīks, vājš cilvēciņš.Sabiedrība paļāvās uz tevi, bet tu domāji tikai par sevi un par savām personīgajām interesēm. Ko tagadiesākt ar tevi?»

Skudra lēnām soļo pa ielu prom no kantora un domā. Viņa ceļš neved mājup, kur viņu gaida rūpēs unneziņā satrauktā sieva. Viņš gribēja pasargāt to no visām rūpēm un nedienām, bet nav spējis to izdarīt, joarī te viņam ir pietrūcis spēka īstā brīdī pateikt «nē!». Astrai bija vairāk gribasspēka, viņa vienmērpanāca savu. Pa- kļāvies vienreiz, viņš nevarēja nepakļauties citreiz, un kļūdas — ja tās vispār varējanosaukt tikai par kļūdām — virknējās cita pēc citas un izveidoja cilpu, kas tagad tiecās nožņaugt viņadzīvi. Kas vainīgs? Varbūt Manfrēds? Varbūt Astra?

«Nē, Jāni Skudra, vainīgs esi tu pats un vienīgi tu — nemeklē citus vainīgos. Par visu, kas te noticis,

jāatbild tev.»Viņš nogriežas no ciemata galvenās ielas šaurā sān- ieliņā un turpina savu gauso gaitu. Tur nav citu

cilvēku, un neviens netraucē Skudrām domāt. Viņš var mierīgi ieskatīties īstenībai acīs.Kas tagad būs? Varbūt tiesa pasaudzēs viņu, ņemot vērā, ka viņš nekad agrāk nav sodīts, un

aprobežosies ar to, ka liks atlīdzināt valstij nodarītos zaudējumus, — varbūt pietiks ar tiem piecdesmittūkstošiem rubļu, ko saņēma par pārdoto māju, bet var būt, ka ar to vien nebūs diezgan un nāksies gadiemilgi strādāt un knapināties, kamēr atmaksās visu. Un nav izslēgts, ka ar to vien nepietiks, ka viņu uz laikuizslēgs no sabiedrības. Visādi var būt. Bet, lai arī notiktu kas notikdams, skaidrs ir viens: Jānim Skudrāmdzīve jāsāk no gala — jaunā, labākā veidā. Viegli tas nebūs, bet šodien ir par vēlu izbēgt no grūtuma. Parto vajadzēja domāt agrāk.

Ieliņa izbeidzas strupceļā. Skudra griežas atpakaļ un lēnām soļo uz ciemata centra pusi. Pamazāmviņa sirdī briest kāda apņemšanās, kāds stingrs lēmums. Reizē ar to viņa soļi kļūst ciešāki un steidzīgāki.Viņš sasniedz galveno ielu un dodas uz partijas rajona komiteju.

Rajona komitejā patlaban maz cilvēku — darbinieku vairums izbraukuši uz vietām un palīdzkolhoziem ražas novākšanā. Pirmais sekretārs cieši un it kā izbrīnījies paskatās ienācējā, atņem viņasveicienu un aicina apsēsties. Bet Skudra neapsēžas. Viņš izvelk no svārku iekšējās kabatas mazugrāmatiņu sarkanos vākos un noliek Skujam priekšā uz galda.

— Biedri sekretār, te ir mana partijas biedra karte. Lai tā paliek pie jums līdz tiesas dienai. Esneesmu cienīgs to paturēt. Jūs taču zināt, kas noticis?

— Zinu… — atbild Skuja, paņem Skudras partijas biedra karti un tur pirkstos, it kā nezinādams, koiesākt ar to. — Bet kāpēc tā vajadzēja notikt?

Skudra nopūšas, pašūpo galvu un klusē. Un tad viņš pagriežas un lēnām iziet no kabineta. EmīlsSkuja nemēģina viņu aizturēt. Viņš ilgi noraugās mazajā grāmatiņā ar sarkanajiem vākiem un domā.

«Viens no tiem, kas neizturēja pārbaudi… Nespēja nokratīt pagātnes pinekļus un domāja, ka tanījaunajā pasaulē, kuru ceļ padomju tauta, var ieiet, saglabājot vecās pasaules drūmo mantojumu. Nevar,Jāni Skudra.

Negodīgums un komunisms nav savienojami. Tas bija pārpratums, ka tevi uzņēma partijā. Tagadpārpratums būs novērsts, bet par kādu cenu…»

* # *Visiem ir zināms viss. Nav vairs noslēpuma, un līdz ar to ir pagaisis drūmais slogs, kas kā smags

rudens mākonis pēdējā laikā nospieda dažus cilvēkus, kuriem bija kļuvis zināms Roberta Zundagapatiesais liktenis. Lielceļa malā, kur nogriežas ceļš uz kolhoza centru, ir nozudis rādītājs ar uzrakstu «L/aRoberts Zundags». Tā vietā pie staba pienaglots cits dēlis ar citu uzrakstu. «L/a Atmoda» — garāmgājējivar izlasīt, un katram, kas to izlasa pirmo reizi, prātā ienāk nesen dzirdētais stāsts par kāda cilvēkasarežģīto dzīvi, un katrs kaut ko nodomā sevī — ko nu kurš. Kolhoza priekšsēdētāja darba istabā nosienas ir nozudusi Roberta Zundaga ģīmetne: tā savu lomu ir nospēlējusi, un tai te vairs nav ko darīt.Aleksandrs Irbe nav to ne sadedzinājis, nedz nometis kaut kur starp bēniņu sīkumiem; viņš to ir atdevisZundaga dēlam, un tagad tā karājas praktikantu istabā pie sienas līdzās Gunāra gultiņai — Gunāra biedrineredz šajā apstāklī nekā piedauzīga vai izaicinoša. Tāpat kā citiem šejienes ļaudīm, arī studentiem irzināms viss par notikušo, un viņi neapgrūtina Gunāru ar liekiem jautājumiem un spriedelējumiem. Noticisir kaut kas dabisks un pareizs: kāds cilvēks ir atgriezies mājās no tāla, grūta ceļa un atkal ieņēmis savuvietu dzīvē — to vietu, kuru neviens cits cilvēks viņa vietā nevar ieņemt. Nav bijusi viegla šī atgriešanās,un nebūs viegli pārnācēja pirmie soļi jaunajā dzīvē, bet vai gan pasaulē kādu upuri vai cenu varētu teiktpārāk lielu, kad cilvēks par to atgūst pats sevi.

— Tu esi laimīgs, Gunār, — saka mazā Ērika. — Tev atkal ir tēvs. Tu esi laimīgāks par mani, joman vairs nav nekā. Bet es tevi neskaužu, ak nē. Es priecājos par tavu laimi.

Kāda cita meitene, kuras tuvumā Gunāra sirds vienmēr iepukstas straujāk un domas kļūst gaišākas,

nemēdz vārdos apliecināt savas jūtas un pārdzīvojumus, bet, ko nepasaka vārdi, to pauž viņas acumierīgais spožums un tas skaidrais, glāstošais draudzības siltums, kuru Gunārs sajūt katrā viņas skatienā,kustībā, elpas vilcienā. Tas ir draugs — tavs draugs virs zemes, tikai viens tāds cilvēkam var būt visāpasaulē. Tāpēc pasaule ir skaista un labi tajā dzīvot to vienu vienīgo reizi, kas cilvēkam lemta.

Tad pienāk kāda svētdiena — tāda pati kā daudzas citas svētdienas: ne pārāk saulaina, ne pārākdrūma. Atsevišķas, izkaisītas mākoņu salas slīd pāri zemei no rietumiem uz austrumiem, bet caurimākoņiem spraucas saules stari, un, kur tie saskaras ar zemi, tur viss, kas līdz tam bijis pelēks un zaļš,pēkšņi kļūst it kā apzeltīts. Zeme smaida — mierīgi un laipni.

Gunāram un vēl vienam otram tā nav parastā svētdiena: todien Eglainē Emīla Skujas dzīvoklīsapulcējas Roberta Zundaga karabiedri un arī viņam, Gunāram, jābūt kopā ar tiem. Viņš ir sarunājis artēvu, ka viņi kopā ieradīsies tur, — noteiktā laikā tēvs sagaidīs viņu gatves galā uz lielceļa. Kad Gunārslabu brīdi pirms norunātās stundas torīt iziet no mājām, pagalmā viņu sagaida Aleksandrs Irbe un Laima.Paspiedis Gunāram roku, Irbe saka:

— Pasveicini savu tēvu no manis. Un pasaki biedram Zundagam, ka, gadījumā, ja viņam nāktosaiziet no rūpkombināta un nekā cita piemērotāka tuvākajā laikā nerastos, kolhozā «Atmoda» viņu gaidadarbs. Kolhoza mehāniskajai darbnīcai jau sen vajadzīgs kvalificēts vadītājs, jo tam, kas to pagaidāmvada, rudenī jābrauc uz institūtu un dažus gadus vēl jāmācās.

— Pateicos, biedri Irbe! — Gunārs atsaucas. — Es pateikšu tēvam.Laima viņu pavada līdz lielceļam.— Viss būs labi, Gunār, — viņa saka, kad uz ceļa parādās motociklets ar pazīstamo braucēju. —

Tu redzēsi — viss nokārtosies pareizi un labi. Tu taču tici dzīvei, tās gaišajai īstenībai?— Ticu, Laima. Un, ja tā arī nav vēl tik gaiša, kā gribētos to redzēt, mēs to padarīsim tādu. Tu un

es… visi kopā.Motociklets beidz sprakšķēt un apstājas viņiem līdzās. Roberts Zundags saņem dēla roku un ar

laipnu, it kā vaicājošu skatienu noraugās meičā, kura stāv Gunāram līdzās uz ceļa.— Tā ir Laima… — Gunārs paskaidro un nez kāpēc nosarkst.Zundags pamāj ar galvu un paspiež roku ari Laimai, Viņš ir sapratis visu, katrs jautājums šķiet lieks.

Un viss ir pareizi, un nav par ko brīnīties: Roberts Zundags šai brīdī pirmo reizi tā īsteni saprot, ka viņamir pieaudzis dēls. Sī apziņa tam sagādā dziļu prieku.

«Mēs esam divi,» Zundags domā. «Tas ir jau spēks.»Viņš pēkšņi sajūt sevi daudz stiprāku nekā līdz šim.— Brauksim, Gunār, — tēvs saka. — Šodien ir karavīru diena, bet karavīri nemēdz neko nokavēt.Viņš pamāj Laimai ar galvu, uzmundrinoši pasmaida tai un iedarbina motoru. Laima brīdi paliek

stāvam turpat ceļa malā un domu pilna noraugās pakaļ aizbraucējiem. To vienu viņa visu dienu gaidīspārnākam. Varbūt viņai dzīvē vēl daudzreiz nāksies to gaidīt mājās un varbūt dažreiz būs ilgi jāgaida, betviņai pietiks spēka un pacietības sagaidīt, vienalga, no kādām gaitām arī tas atgrieztos, jo tikai viens irtāds kā viņš un bez viņa visa

pasaule būtu tukša. ̂ viņu vidū, un, kad vērotājs pārlaiž vērtējošu skatienu visiem, kas tesapulcējušies, tad liekas, ka Ainu Lindi vismazāk skāris aizgājušais laiks: pati siltā dzīvība staro pretī noviņas būtības, viņa ir kā zaļš, koši uzplaucis krūms vētras aplauzītu koku vidū, un tikai daža dziļāka rievaap mutes kaktiņiem liecina, ka arī viņu nav pasaudzējis pārdzīvojumu skarbums.

Mazais dārziņš pie Emīla Skujas mītnes ir cilvēku pilns. Kamēr nav atnācis tas, kura dēļ viņi šodiente sapulcējušies, viņi kavējas atmiņās par kopā aizvadītiem kara gadiem un stāsta viens otram par savutagadējo dzīvi. Atmiņu ir daudz, bet vēl vairāk ir tā jaunā, ko katrs pieredzējis, staigājot savās savrupāspēckara gaitās. Gandrīz visiem viņiem ir ģimenes, daudzi ir izaudzinājuši jaunu paaudzi, bet cīnītāji viņiir palikuši visi: novelkot pelēko karavīra šineli, viņi nav pārstājuši būt gvardi, tikai savus vecos ieročusviņi apmainījuši pret jauniem un šodien cīnās citā frontē, kur cilvēka vīrišķība un varonība var izpausties

tikpat spilgti un vienreizīgi kā toreiz pie Maskavas un līmeņa ezera. Viņu pretinieks šodien ir pati vecādzīve, pareizāk sakot, tas, kas palicis pāri no tās un kā sagruvušas celtnes gruveši pielūžņojis zemi.

Viņi kavējas atmiņās, runā par šodienu un gaida. Un, kad uz ielas atskan un tepat aiz dārza žogapēkšņi aprimst kāda motocikla skaudrie sparkšķi, viņi apklust un pagriež sejas uz to pusi, no kurienesvajag ierasties tam, kuru viņi gaida. Viņi sadzird un pazīst raksturīgos karavīra soļus, bet, kad parādāsnācējs, daudzi no viņiem pirmajā brīdī to nepazīst un ar mulsu vaicājumu paskatās cits citā — vai tiešāmtas ir viņš? Bet, kad tie uzmet skatienu jauneklim, kurš ieradies kopā ar šo vīru, sākotnējā mulsa pāriet, unviņi vairs nešaubās, ka tas tiešām ir viņš.

Viņš nostājas pamatstājā, salutē un, kā kādreiz frontē, ziņo:— Kapteinis Zundags uz veterānu sanāksmi ieradies …Cits pēc cita — dažs raitā solī, dažs klibodams un balstīdamies uz kruķiem — vecie karabiedri

tuvojas Robertam Zundagam, cieši ieskatās tam acīs un spiež roku. Katrs no viņiem cenšas paturētZundaga roku ilgāk savējā un ielikt savā rokas spiedienā kaut ko izteiksmīgu — kaut ko tādu, kas bezvārdiem izsaka viņu attieksmi pret atnācēju. Dažs varbūt kaut ko neattaisno viņa iepriekšējā dzīvē, dažamvienkārši kauns izrādīt savas pēkšņi uzplūdušās jūtas, un, tās slēpdams, tas pūlas apvaldīt jūtelību unizlikties mierīgs un atturīgs, dažs neslēpj neko. Robertam Zundagam šie skatieni un rokas spiedieni pasakavisu. Viņš saprot, ka viņam tic, — lai kas arī ir noticis, vecie karabiedri nav pazaudējuši ticībupārnācējam. Senā draudzība nav sadegusi šaubu un aizspriedumu sīvajā liesmā. Roberts Zundags netiekizstumts no seno biedru vidus — ar to ir izšķirts viss.

Pārnācējs ir daudz domājis par šo brīdi, bet nav varējis iedomāties, ka tas var notikt tik vienkārši unka šajā vienkāršībā varētu slēpties tāds satricinošs spēks. Tā ir atklāsme, un, kad Roberts Zundagsbeidzot ir sapratis notikušo līdz galam, viņam kaklā iemetas kamols un viņš atgūst spēju runāt. Un tad viņšsaka:

— Es jūs nepievilšu, biedri…Roberts Zundags zina, ka atkal drīkst izrunāt šo vienkāršo, cēlo vārdu. Biedri… Un tie, kuriem viņš

to saka, netaisās apstrīdēt viņa tiesību uz šo uzrunu. Kad uz īsu mirkli Zundaga acis sastopas ar AinasLindes starojošo skatienu, viņam liekas, ka viņš tajā saredzējis ne tikai prieku par to, ka lielais garīgaissastrēgums nu ir beidzies, bet vēl kaut ko vairāk — kaut ko tadu, kas pieder nākotnei.

Tad dārzā atskan Emīla Skujas balss i— Šodien mums ir tik daudz, par ko runāt, ka līdz pat rītam nepagūsim visu izrunāt. Tāpēc

neaizskarsim vakardienu — padarīt to savādāku, nekā tā bijusi, mēs tik un tā nespējam. Parunāsim labākpar nākotni, par to, ko mēs darīsim un kādi būsim rīt.

— Pareizi, Emīl… — atsaucas viņa biedri. — Mums visiem ir nākotne, un visiem dzīvē vēl daudzkas jāpaveic. Katram par sevi un visiem kopā…

«Arī man ir nākotne…» domā Roberts Zundags. «Savu daļu es paveikšu — jūs to redzēsiet, biedri…Kopā ar jums tas vairs nebūs grūti.»

KOMENTĀRI Kad 1959. gada 29. novembri Tautas rakstnieks Vilis Lācis lūdza LPSR Augstāko Padomi atbrīvot

viņu no republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja pienākumiem, viņš to darīja, vēlēdamies mūžaatlikušo daļu veltīt vienīgi literatūrai — sen iecerētu un ilgi iznēsātu darīju uzrakstīšanai. Lūgumuievēroja, un rakstnieks, daudz nekavēdamies, ķērās pie spalvas — pie romāna, kas pašlaik pazīstams arvirsrakstu «Pēc negaisa», bet sākotnējos variantos nosaukts par «Leģendu». Sim darbam vajadzēja kļūtpar pirmo mūža noslēguma posmā. Patiesībā tas iznāca pēdējais rakstnieka dzīvē. Viņš gan vēl iesāka«Cīņu ar īstenību», bet, slimības mākts, pārtrauca rakstīšanu, neticis ne līdz pusei.

Par jaunā romāna rašanos I. Sokolova raksta: «Sastapis šī varoņa prototipu un uzklausījis viņatraģisko dzīves stāstu, rakstnieks vēl ilgus gadus pirms romāna tapšanas uzrakstīja viencēlienu.»[1] citāsakarībā rakstnieks par savu jauno darbu kritiķei izteicies:

«Jau 1948. gadā es uzrakstīju viencēlienu, kura centrā bija padomju cilvēks, kas «izgājis caur uguniun ūdeni». Taču varoņa dzīves stāsts neiekļāvās tik šaurās robežās, un man kļuva skaidrs, ka par to irjārunā plašāk, ka asām situācijām piesātinātais materiāls prasa citu formu. Tomēr iesākto darbu nācāsatlikt uz daudziem gadiem: personības kulta apstākļos nebija iespējams risināt bijušā karagūstekņa likteni,kuru atdod dzīvei partijas uzticība. Bez tam man gribējās, lai «paaugtos» jaunatne, kuras liktenis savijiesar tēvu likteni.»[2]

Jaunā romāna tapšanas gaita sīki fiksēta dienasgrāmatā, kas glabājas rakstnieka arhīvā. No tāsiegūstam pilnīgu skaidrību ne tikai par darba sākšanas un pabeigšanas datumiem, bet ari par atsevišķudarba cēlienu ilgumu un norisi.

1961. gada 9. janvārī dienasgrāmatā ierakstīts: «…Pēcpusdienā izskatīju konspektu «Leģendai»un… sāku iedegties. Gribas ķerties pie spalvas un sākt rakstīt.» 1961. gada 9. janvāris tad ari jāuzskatapar darba sākšanas brīdi.

«Iedegšanās» Lācim vienmēr nozīmē to, ka spalva vairs netiks nolikta malā, kamēr sacerējumamnebūs pielikts punkts. Tā notiek arī šoreiz. Ar objektīvu apstākļu izsauktiem ilgākiem un īslaicīgākiempārtraukumiem darbs turpinās līdz 15. decembrim, kad dienasgrāmatā lasāms:

«Ar visu slimo aci beidzu lasīt «Negaisa» tīrrakstu un sakārtot manuskripta eksemplārus.» Tas tad irdarba pabeigšanas datums.

Dienasgrāmatā īpaši atzīmētas dienas, kad rakstnieks strādājis pie «Negaisa». Norādīts arī«piesēdiena» (tā Lācis sauca vienu darba cēlienu) ilgums un paveiktā apjoms, norādot uzrakstīto rinduskaitu. Izrādās, ka Lācis rakstījis priekšpusdienās, darbs ildzis ne mazāk kā 2 un ne vairāk kā 4 stundas unstundā caurmērā uzrakstīts 30 līdz 40 rindu.

Ar šo atzīmju palīdzību viegli izsekojams arī viss darba process, kas sadalās vairākos atšķirīgosposmos. 10. jūlijā, piemēram, rakstnieks atzimē: «.. .dažas stundas strādāju pie «Leģendas» un taktiskipabeidzu melnrakstu.» Ar to noslēdzas pirmais posms, kurā bijuši 107 «piesēdieni».

Līdzko melnraksts uzrakstīts, notiek tā pārlasīšana un pirmie labojumi, kas aizņem 6 «piesēdienus».Tad seko vairāk nekā mēnesi ilgs pārtraukums. Bet no 1. septembra līdz 27. novembrim, paša vārdiemrunājot, viņš «gludina, pārstrādā, izlabo uzrakstīto» (19 «piesēdieni»). Tad vēl 10 dienas paņem tīrrakstapārlasīšana un mašīnrakstīšanas kļūdu izlabošana, un manuskripts ceļo uz redakcijām un pie tulkotājas.

Darba gaitā bijuši trīs garāki pārtraukumi: no 1. līdz 27. jūnijam — slimības dēļ; no 11. jūlija līdz28. augustam pārtraukums acīmredzot bijis vajadzīgs, lai darbs «nogulētos», un no 7. oktobra līdz 2.novembrim, kad V. Lācis piedalās PSKP 22. kongresā Maskavā, īslaicīgākus pārtraukumus darbā pieromāna izsauc apsveikuma vēstuļu rakstīšana Maija un Oktobra svētkos, kā ari publicistisku rakstupasūtījumi, no kuriem nav iespējams atteikties.

Darba pilnveidošanas gaitā autors izdarījis interesantus pārkārtojumus. 2. martā dienasgrāmatā

lasāms: « .. .romāna rokrakstā visur pārdēvēju Jēkabu Melnzobu par Manfrēdu Pusrunci.»15. augustā: «Bija pie manis lauksaimniecības ministrs Vanags, konsultējos ar viņu par studentu

vasaras praksi — sakarā ar «Leģendu». Dabūju zināt daudz interesanta.»15. septembrī: «Vairākas stundas strādāju pie «Leģendas» (romānam briest cits nosaukums) …»20. septembrī: «No rīta strādāju pie «Leģendas» (domāju to nosaukt par «Negaisa atbalsi»).»Sākot ar 22. septembri, dienasgrāmatā romāns saucas «Negaisa atbalss» vai vienkārši «Negaiss».Krasi mainījies arī rakstnieka paša vērtējums par uzrakstīto. 26. jūnijā viņš raksta: «Izlasīju

«Leģendas» trešo nodaļu. Tāda nu ir, kā ir. Varēja būt labāk.» Savukārt 1. jūlijā atrodam atzīmi: «Izlasīju«Leģendas» septīto un astoto nodaļu: sāk izklausīties diezgan labi un interesanti — laikam esmuierakstījies un ielasījies.» Turpretim 28. augustā manāmas pavisam citas noskaņas: «Mani sāk māktšaubas par «Leģendu»: vai nenāksies visu pārrakstīt pilnīgi no jauna — kā savā laikā «Zvejnieka dēlu»?Vai pietiks spēka un veselības?»

Novembrī un decembri gandrīz ik dienas dienasgrāmatā ir atzīmes «jūtos slikti» vai «jūtos ļotislikti». Tomēr darbs turpinās.

Romāna pirmpublicējums atrodams žurnāla «Karogs» 1962. gada 3., 4., 5. un 6. numurā, kur arīnorādīts, ka romāns sacerēts 1961. gadā. Vienlaikus citi manuskripta eksemplāri nodoti I. Sokolovaitulkošanai un Latvijas Valsts izdevniecībai izdošanai atsevišķā grāmatā. Romāns nodots salikšanai 1962.gada 15. jūnijā, tātad pirms «Karoga» 6. numurs ar «Pēc negaisa» pēdējo turpinājumu bija nonācis pielasītāja. Krievu valodā tulkojums parādās žurnāla «Družba narodov» 1963. gada 1. un 2. numurā.

Atsevišķā grāmatā romānu latviešu valodā izdod Latvijas Valsts Izdevniecība 1962. gadā(mākslinieks iekārtotājs V. Valdmanis). Krievu valodā atsevišķā grāmatā romāns «Pēc negaisa» iznāk1964. gadā (izdevniecība «Molodaja gvardija») ar P. Pinkiseviča ilustrācijām. Tas tulkots arī igauņu,lietuviešu, bulgāru un rumāņu valodā.

Salīdzinot pirmtekstu ar pirmpublicējumu un grāmatas variantu, jākonstatē, ka šoreiz autorsaprobežojies ar stilistiskiem labojumiem un arī to ir samērā nedaudz. Sie labojumi nerada jaunas saturanianses un neizraisa vērā ņemamas pārmaiņas ne personu raksturojumā, ne arī darba sižetiskajārisinājumā. Tādēļ šajos komentāros tie netiek uzrādīti.

KRITIKA Plašāki vērtējumi par romānu «Pēc negaisa» atrodami laikraksta «Cīņa» 1963. gada 8. februāra

numurā (K. Krauliņš, «Romāna izraisītas pārdomas»), laikraksta «Literatūra un Māksla» 1962. gada 15.septembra numurā (I. Muižnieks, «Cīņa par cilvēku»), laikraksta «Padomju Jaunatne» 1962. gada 27.oktobra numurā (S. Sirsone, «Dzīves patiesības vārdā»), žurnāla «Padomju Latvijas Komunists» 1963.gada 5. numurā (I. Sokolova, «Negaiss un cilvēks») un žurnāla «Karogs» 1963. gada 4. numurā (E.Damburs, «Roberta Zundaga likteņstāsts»). Literatūrkritiskus vērtējumus par romāna dramatizējuma izrādiLPSR Akadēmiskajā drāmas teātrī savās apcerēs ietvēruši arī J. Pabērzs un M. Grēviņš. Romāns «Pēcnegaisa» un tā dramatizējuma izrāde īsāk apskatīti ari citos apskatos un recenzijās.

Vērtētāji ir vienis pratis, ka romānā APēc negaisa» V. Lācis skāris aktuālu un svarīgu tēmu. Tieknorādīts, ka viņš atkal gājis pa notikumu karstām pēdām un 1958. gadā notikušo jau 1962. gadā novedislīdz lasītājiem. Bez tam rakstnieks romānā «Pēc negaisa» ir jaunas, svarīgas tēmas aizsācējs latviešupadomju literatūrā.

«. . .ar Roberta Zundaga tēlu latviešu padomju literatūrā nopietnā tvērienā ienāk tēma par«personības kulta» laika smagajām, sāpīgi un ilgstoši traumējošajām sekām cilvēku attiecībās unatsevišķa indivīda dvēselē,» raksta J. Pabērzs.1

«Viļā Lāča romāns «Pēc negaisa» ir viens no tiem nedaudzajiem darbiem latviešu padomjuliteratūrā, kurā tautas dzīve pēc partijas XX kongresa attēlota plašā politiskā skatījumā,» atzīst M.Grēviņš.'1 No saviļņojošas, politiski svarīgas un aktuālas tematikas kā loģiska nepieciešamība izriet lielāinterese, ko romāns un arī tā dramatizējums izraisījuši sabiedrībā.

«Romāns saviļņo visplašāko lasītāju masu sirdis,» konstatē I. Muižnieks.1«To, ka rakstnieks ar savu darbu ieinteresējis, liecina pārpildītās dramatizējuma izrādes

Akadēmiskajā drāmas teātri,» domā E. Dam- burs.2«Vēl arvien teātra sludinājumos laikrakstos blakus šim nosaukumam («Kapteiņa Zundaga

atgriešanās» — V. K.) lasām piezīmi — biļetes izpārdotas,» paziņo J. Pabērzs.[3]Vairums jaunā darba vērtētāju pievērš uzmanību arī tam, ka romāns «Pēc negaisa» turpina Viļā Lāča

daiļradē agrāk iezīmējušos motīvus. Vispirms visi norāda uz Manfrēda Pusrunča «gara radniecību» ar«Zvejnieka dēla» Meņģeļu Fredi. I. Sokolova un K. Krauliņš atrod romānam «Pēc negaisa» pēctecību arlugu «Uzvara».

«Pēc savas būtibas Roberts Zundags pieder pie Andreja Silenieka, Kārļa Žubura, Jāņa Līduma tipacilvēkiem,» secina K. Krauliņš, tūdaļ gan piebilzdams, ka dažu apstākļu dēļ lasītājs nevar «pieskaitīt viņupie tiem».[4]

Tādējādi iezīmējas viena no galvenajām domstarpībām kritiķu atzinumos par romānu. K. Krauliņam,piemēram, grūti iedomāties, ka «tik taisnīga, cildena un spēcīga rakstura cilvēks, kāds ir Zundags, būtuvarējis tik daudzus gadus nodzīvot mazdūšīgi pazemojošos melos»[5]. Pēc kritiķa domām, nrī autorsneatrod tam pārliecinošu izskaidrojumu, tā iedragādams šī svarīgā tēla garīgo satvaru.

Atšķirīgus uzskatus pauž I. Sokolova:«Pats viņš (Zundags — V. K.) bija pieradis pie ciešanām, bija pat gatavs jaunām pārbaudēm, — bet

kādēļ gan pakļaut likstām un bēdām pilnīgi nevainīgos sievu un dēlēnu? Un tā viņš veselus 15 gadusnodzīvo ar svešu vārdu tālu no ģimenes.»[6]

Zundaga nostāju izprot un attaisno arī S. Sirsone: «Sākumā atklāt sevi viņu kavējis nepareizaisuzskats, ka krist gūstā un pēc tam palikt dzīvam ir tas pats, kas nodot Dzimteni. Vēlāk tā ir leģendārāslava, kas apvīta ap viņa šķietami varoņa nāvē bojā gājušo personību. Un vēl klāt nāk tīri personiskasdabas iegansts, jo sievai pa šiem gadiem izveidojusies jauna ģimene.»[7]

Vislabākajās domās par tēlu, arī par Zundaga tēla zīmējumu ir M. Grēviņš, ko apliecina slēdziens:

«Vilis Lācis ar tīri pedantisku precizitāti ir atrisinājis katru sīkāko no daudzajām romāna sižetalīnijām, katrai pielikdams galā īsto punktu.»[8]

Savukārt I. Sokolova tieši šai faktā saskata oriģināla tēlošanas paņēmiena lietojumu. Viņa norāda:«Zīmīgi ir Zundaga raksturošanai izmantotie paņēmieni. Lasītājs ar viņu iepazīstas ilgi pirms

Zundaga «augšāmcelšanās», iepazīstas pēc viņa tuvinieku un clņasbiedru atmiņām, pēc tautā vēldzīvajiem nestāstiem par varonīgo cīnītāju. Un pat ar viņa ārējo tēlu — kara laika fotogrāfiju, kas precīziatveido atklāto, apņēmīgo, patīkamo seju.»[11]

Citiem vārdiem: ir lasītāji, kuriem pilnīgi pietiek ar to, ka romāna sākumā rakstnieks Zundaguatstājis trešajā plānā.

Tomēr vairumam vērtētāju ir dibftāti iebildumi pret Roberta Zundaga, Ainas Lindes, GunāraZundaga, Enila Skujas, Laimas Irbes un citu pozitīvo varoņu tēlu atveidojumu. tēlu zināmu epizodiskumu,nepabeigtību, vienkrāsainlbu E. Damburs izskaidro tādējādi:

«Samērā īsajā romānā rakstnieks ieguldījis veselas epopejas vielu, stāstījis par daudzu un dažāducilvēku likteņiem. Tādēļ ari neizbēgamais epizodiskums; darbs sadalās atsevišķos stāstos, kuri katrs parsevi var būt materiāls romānam.»[12]

Par pilnībā izdevu9& kritika vienprātīgi atzīst vienīgi Manfrēda Pusrunča tēlu.«Tas, var teikt bez pārspīlējuma, ir loti dzīva, krāsaina, uzskatāma figūra,» īsi un lakoniski savu

domu formulē K. Krauliņš.[13]1963. gada 7. februārī Akadēmiskajā drāmas teātri notiek romāna «Pēc negaisa» dramatizējuma

pirmizrāde. Programmās lasām:Latvijas PSR Tautas rakstnieks Vilis Lācis«Kapteiņa Zundaga atgriešanās» («Pēc negaisa») V. Sauleskalna dramatizējums 3 cēlienos, 7 aināsRoberts Zundags — PSRS Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks E. Zīle, Astra Skudra,

Zundaga bijušā sieva, — I. Mača, Jānis Skudra, Astras otrais vīrs, celtniecības kantora priekšnieks, — P.Cepurnieks, Gunārs Zundags, Roberta Zundaga dēls, students, — J. Lejaskalns, Emīls Skuja, partijasrajona komitejas sekretārs, — PSRS Valsts prēmijas laureāts, PSRS Tautas mākslinieks J. Osis vai V.Gruziņš, Aina Linde, ārste, — PSRS Valsts prēmijas laureāte, LPSR Tautas māksliniece O. Lejaskalne,Aleksandrs Irbe, kolhoza priekšsēdētājs, — V. Zenbergs (J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātrafakultātes students), Laima, viņa meita, studente, — M. Zemdega, Ērika Sunele, studente, — B.Indriksone, Manfrēds Pusruncis, sagādes priekšnieks, — G. Cilinskis, Vallija, rūpkombināta direktorasekretāre, — V, Vārna, Volkovs, kolhoza agronoms, — O. Šalkonis, vecīga kolhozniece — LPSRNopelniem bagātā māksliniece S. Grisle, māsa slimnīcā — V. Selga.

Režisors — PSRS Valsts prēmijas laureāts, PSRS Tautas mākslinieks A. Amtmanis-Briedītis.Skatuves gleznotājs — K. Sprands.Kritikas uzmanības centrā atkal ir dramatizējuma problēmas. Vērtētāji ir vienis prātis," ka V.

Sauleskalnam nav izdevies radīt dramaturģijas un skatuves likumībām atbils š̂u darbu. Tā vietā tiek rādītaromāna ilustrācija, kurā «nospiedoši valda atmaskojošais motīvs, bet īstajai dzīvei paliek tikai egjeoduloma»[14]. m. Grēviņš savukārt domā, ka, salīdzinot iespējas, kādas dod romāns, ar to, kā tās realizētasteātri, rodas atzinums, ka galvenais iebildums ir dramaturģiskā materiāla ilustratīvā daba.

Runājot par Emīla Skujas, Ainas Lindes, Aleksandra Irbes, viņa meitas Laimas, agronoma Volkovaua t̂irī Gunāra Zundaga lomu atveidojumiem, J. Pabērzs secina, ka IMamaturģija tos padarījusi par«statiskiem statistiem». Apmēram to pašu saka M. Grēviņš, rakstīdams:

«Zundaga dēla Gunāra psiholoģiskā dziļuma atklāsmei lugā vairs nepaliek vietas. Nepaliekpietiekamas vietas ari Ainas Lindes klusajām un skaistajām jaunības dienu jūtām, ko šī lieliskā sievietetik ilgi glabājusi savā sirdi, Zundaga drauga un frontes biedra Skujas izjūtām, kādā svešiniekā pēkšņipazTstot sev pazudušo, dārgo cilvēku.»[15]

Dalītas jūtas izraisa Roberta Zundaga lomas atveidotājs, kuram tomēr nav iespējams pārvarētdramaturģijas vājumu.

Toties lugā un arī izrādē priekšplānā izvirzās afērists Pusruncis, kuram ir vesels arsenāls iespējuizcelties un kurš «vienīgais no romāna tēliem dramatizējumā vispusīgi izpētīts no sākuma līdz galam»1 .

Aktieris G. Cilinskis pilnībā izmantojis šīs iespējas. Manfrēda Pusrunča tēls izrādē «KapteiņaZundaga atgriešanās» Akadēmiskajā drāmās teātri kļuva par notikumu. Vēl pēc vairākiem gadiem R.Melnace konstatē:

« . . .celtniecības kantora sagādes lietu vadītāja Manfrēda Pusrunča tēls ar savu neparasto spilgtumupārsteidza un pārsniedza visu gaidīto.»'

Viņas domas it kā rezumē citus — iepriekš izteiktus vērtējumus.V. Kalpiņi* * #Un tur nu viņi ir visi kopā — cilvēku piecpadsmit. Vecie karabiedri, kuru draudzība kara kalvē

saliedēta par monolītu… Visiem pie krūtīm vizmo ordeņu un medaļu lentītes. Vienam ir tukša labās rokassvārku piedurkne, vēl vienam kreisā acs pārsieta ar melnu saiti, kādam citam kāja amputēta augšpus ceļa,un savās rokās tas tur alumīnija kruķus. Tie nav veci vīri, pašam vecākajam no viņiem nebūs vēl pilnipiecdesmit gadi, bet dažam galva jau pilnīgi sirma, un gandrīz visiem pārējiem deniņus rotā agrā rudenssarma. Kaut ko no sava skarbuma lielais karš ir uzspiedis ikvienam no viņiem, un viņi nes savā būtībā šīsveterānu pēdas ar pieticīgu lepnumu. Viņi bija tie, kas nosargāja Tēvzemi, kad tai draudēja nāvesbriesmas; viņi ir tie, kas šodien ceļ jauno komunisma pasauli un ar savu kluso darba varonību rādapriekšzīmi tai paaudzei, kura nav pieredzējusi liktenīgo vēstures negaisu. Tikai viena sieviete šodien ir

'Pabērzs J. Iespēju bija vairāk. — «Lit. un Māksla», 1963, 4. maijā, 3. lpp.'Muižnieks I. Cīņa par cilvēku. — «Lit. un Māksla», 1363, 4. maijā, 2. lpp.! Damburs E. Roberta Zundaga likteņstāsts. — «Karogs», 1963, 4, 134. lpp.3 Turpat.1 Melnace R. Par aktieri Gunāru Cilinski. — «Teātris un dzīve», 1966, 10, 214. lpp.'sokolova i. vilis lācis un teātris. — «Teātris un dzīve», 1966, 10, 110. lpp.[2] sokolova i. negaiss un cilvēks. — «Pad. Latv. Komunists», 1963, N? 5, 85. lpp.[3] pabērzs j. iespēju bija vairāk. — «Lit. un Māksla», 1963, 4. maijā, 3. lpp.[4] krauliņš k. romāna izraisītas pārdomas. — «Cīņa», 1963, 8. febr.[5] turpat.'sokolova i, negaiss un cilvēks. — «Pad. Latv. Komunists», 1963, 5, 84. lpp.[7] sirsone s. dzīves patiesības vārdā. — «Pad. Jaunatne», 1962, 27. okt.'grēviņš m. viena sezona akadēmiskajā drāmas teātri. — «Teātris un dzīve», 1964, 8, 33. lpp.[9] damburs e. roberta zundaga likteņstāsts. — «Karogs», 1963, Ns 4, 135. lpp.[10] turpat, 134. lpp.[11] sokolova i. negaiss un cilvēks. — «pad. Latv. Komunists», 1963, K» 5, 84. lpp.[12] damburs e. roberta zundaga likteņstāsts. — «Karogs», 1963, Ws 4, 135. lpp.[13] k r a u 1 i ņ š k. romāna izraisītas pārdomas. — «Cīņa», 1963, 8. febr.'pabērzs j. iespēju bija vairāk. — «lit. un Māksla», 1963, 4. maijā, 3. Ipp.[15] grēviņš m. viena sezona Akadēmiskajā drāmas teātrī. — «Teātris un dzīve», 1964, 8. 34. Ipp.