Embed Size (px)
Citation preview
PIEKTDIEN, 2015. GADA 26. JŪNIJĀ
5. LAPPUSE
NEDĒĻAS VIESIS
«Lai katris domā, ko grib, — kārtībai jābūt»Janita Veinberga
Ainu Sīmani satiku Zvirgzdos kādā pasākumā, kas bija veltīts noteiktai tēmai. Viņai bija tik daudz ko teikt! Un ne jau tikai par konkrēto tematu. Valoda tik sulīga, žesti un mīmika — to visu būtu bijis vērts filmēt!
Arī šo mūsu sarunu daudz vērtī-gāk būtu bijis filmēt, jo, neredzot un nedzirdot kolorīto kundzi, ir grūti iztēloties to prieku, kas rodas, viņā klausoties. Kā lai apraksta visus iz-teicienus, kurus pavada izteiksmīgi žesti un acu skatieni? Tomēr ir vērts mēģināt, jo Ainai ir, ko teikt, un viņas mūžā bijis gana daudz meksikāņu se-riālu cienīgu notikumu. Kad tas viss notika un kādā hronoloģiskā secībā? Vai vispār notika? Šī ir tā reize, kad gribas teikt — kāda starpība, bija tā vai nebija un kad tieši… Rakstot ļoti gribējās atstāt izteicienus, frāzes un vārdu interesantos locījumus tādus, kādi tie ir Ainas valodā. Protams, te būtu, ko teikt latviešu valodas speciā-listiem, bet zināt — ja lasāt, ko nepa-rastu — tas nav nejauši ielavījies. Tā ir Ainas būtība.12 bērnu un bagāti radi
Iesākot sarunu, pieminu savas aizdomas par bezgala interesantu dzīvi. «Jā, bet kā tad savādāk? Mēs mātei bijām 12 bērnu. Tēvs mans ir latvietis. Paņēma čigānieti un uztai-sīja mūs — 12 gabalus. Cik tur bija puiku, cik meiteņu? Daudz! Es mā-tei esmu pirmspēdējais bērns. Mā-tei, kad sagāja kopā ar tēvu, bija 16 gadu, tēvam 30 — tā tas bija. Esam no Rīgas, Skultes ciema. Kāda man mamma bija skaista! Par to jau viņš viņu apņēma, tik skaista viņa bija! Tēva radi man visi Rīgā. Satieka-mies jau, protams. Māsas, tantes man daudz. Arī māsenes (māsīcas — J. V.), brālēni — daži miruši, dau-dzi dzīvi. Mani jau aicina pie sevis dzīvot, bagāti man radi, bet es nekur negribu iet. Savā dzīvē es arī gribēju visu to labāko, bet…»
Jautāta par vecumu un gadu skai-tu, Aina tikai atsmej: «Ai, daudz man viņu ir. Tā jau visi smejas — es sakot vairāk, lai ātrāk pensiju dabūtu. Ne-viens jau netic, cik man viņu daudz.»
«Kad skolā gāju, es tev nevaru iz-teikt, kāda biju! Mani tak gribēja nozagt, kad maza biju. Man bija rudi mati, dēļ tiem gribēja zagt nost, man to daudz stāstīja. Skolā es mācījos tādā, kur paliek pa nakti. Tēvs palika slims, tad mēs izklīdām. Tēvs bija tāds — fīrmanis! Andelējās, zirgi viņam bija, visu ko darīja. Bet dzīvo-jām mēs visi mazā mājiņā, kā pirtiņā. Viens brālis man bija kapteinis, es dikti gribēju, lai mani līdzi ņem. Tak man tai mājelē gaisa nebija. Lauki, meži, vilki! Un lācis uz mani, mazu krita… Jā, jā, nebrīnies nu! Viņš man ķepu atstāja (rāda rētu — J. V.). Es biju maziņš, maziņš, kā es bļāvos, kā es bļāvos… Laikam tak ogās bijām vai kur tur, kad tas notikās…»Aina skolojās Rīgā,pabeidza piecas klases un pēc tam aizgāja dzīvot pie tēva radiem. Sie-viete smejas, ka viņu gribēja pat uz koloniju sūtīt tās nepabeigtās skolas dēļ. Bet, kad atrasti savējie — tēva radi —, tad nekas un neviens vairs nebija vajadzīgs! «Nu re — tēvu aizsūtīja prom, māte palika viena, tā mūs uz bērnunamu paņēma. Tad uz skolu — internātu. Kādā otrā vai trešā klasē atnāca tēvs un māte, tei-ca, ka vasarā brauks man pakaļ. Es tā nopriecājos, skolotājām teicu — ne-būšu te vairs, vai cik labi, tik priecīga
biju! Pienāca pavasaris — nekā… Ti-kai pret rudeni uzzināju, ka tēvs mi-ris. Baigie gadi, nevaru nemaz visu atcerēties…»
Diemžēl Ainai nav nevienas fotogrāfijas ne no vecākiem, ne pašas bēr-nības un jaunības. Ir vien kāda neliela bildīte, saglabājusies uz bijušās darba apliecības. Jautāta, kāpēc tā, viņa pa-rausta plecus un teic, ka bildes esot pie brāļa, kam viņai vajagot skatīties uz pagātni?Bet par to mīlestību…
«Es taču jaunībā no čigāniem muku! Man tādi melli nepatika, vai,
nē un nē! Nezinu, kāpēc tā. Jauna biju, tā lūk… Tādus Talsus nemaz nezināju. Mēs ar tēva radiem atbrau-cām uz kaut kādiem svētkiem. Braucām ar mazo autobusiņu «Latvija». Un tad te bija viens tāds… ar
māju. Bet es biju jauna! Nu paliku jau gan, lai gan ļoti negribēju. Tad man bija 21 gads, pilnīgs skuķēns! Vai Dievs, ka es tev nevaru izteikt, kā es gribēju uz Rīgu atpakaļ iet! Es jau biju smuka, jauna, baltā kleitā saģērbta. Nu ciemojāmies, klāti galdi, trīs dienas svinējām. Es jau pēc tām trim teicu — mīļie ļautiņi, es mājās gribu! Bet mani ar varu piespieda pa-likt, teica — esi viena, kur tu liksies tāda. Nu tā arī paliku…»
Tie Ainai nav bijuši tie vieglākie gadi. Vīrs patrāpījies greizsirdīgs, vaktējis viņu uz katra soļa. Aina sme-jas: «Vaktēja, kamēr dabūju ar cirvi pa galvu! Man 12 šuves uzlika. Biju aizgājusi pie kaimiņiem uz kristībām, pārnācu pilnīgi skaidrā, un tomēr… Ziemassvētku laikā tas bija.» Pēc šī gadījuma viņa aizbrauca uz Maskavu līdzi pazīstamiem, strādājusi viņu bēr-niem par auklīti, tīrījusi māju, kaut ko nedaudz tirgojusies. Saņēmusi arī labu algu, sūtījusi naudiņu arī savam Talsos palikušajam vīram, kurš, kā iz-rādās, to nemaz nesaņēma…
No darba Ainai nav bail un nekad nav bijis
Strādājusi gan slimnīcā par sa-nitāri, gan gaļas kombinātā. Nu jau 14 gadus viņa Zvirgzdos rūpējas par tīrību un kārtību, jo ir sētniece. Par Ainas darbu žēloties nevar — savus pienākumus viņa pilda labi. Ar visu pati tiek galā un tīrāmo gabalu kopj rūpīgi. «Nav jau tie darbiņi, ko lai dara… Strādājusi cītīgi esmu vien-mēr. Šamais darbs ar nav viegls. Kā es piedzimu, tā tīru, savādāk nemāku! Lai katris domā, ko grib, es strādāju godīgi, cītīgi un kārtībai jābūt.»
Runājam par to, ka šobrīd daudz čigānu, kas devušies uz Angliju, labā-kas dzīves meklējumos, atgriežas. Tur pabalstu sistēma kļuvusi stingrāka un tos vairs tik viegli dabūt nevar. Tā nu viņi brauc mājās. «Ko tad viņi te da-rīs? Strādāt nav ko! Man labi, man ir darbiņš, nav jāiet mellenes lasīt. To nu es nevaru ciest. Kā viņi, nabaga cilvēki, tur pa vasarām dzīvo… Sa-būvē mežā no egļu zariem teltis, lasa ogas. Kur mazgāties, tur taču nav, tad beigās ir traki. Tad jau nav brīnums, ka nekādi lauvas viņus neēd… Ja tu būtu kāda lācene, tu tādu ēstu nost? Es tādu dzīvi nevaru iedomāties. Kā viņi tur var palikt? Un šitie, nelabie — pilns mežs! Kādi? Nu tie, kas lokās — čusaki!»
Sēnes gan Ainai patīk lasīt. Sēņot dodas ar prieku, tikai pēc tam tīrīt netīk. Viņai ļoti patīk daba — zaļums apkārt un putni. Vēl prieku dodot labi cilvēki. «Vajag paskatīties, kāds viņš tur kurais ir… Bet neskatās taču. Tā-pat šitie jaunie — saskrien kopā, ne-skatās, kāds kurais ir, pēc tam kož sev pirkstus nost. Alimenti jāmaksā, bet nav ne darba, ne naudas.» Uz manu piebildi, ka žēl cilvēku, Aina tīri vai aizsvilstas: «Ko tu apžēlosi visu to pa-sauli? Nav, ko žēlot tādus! Paskaties, kā notika ar to degošo māju! Node-dzināja tāds viens, vai tad tur vēl tāds jāžēlo?»
Un slikti, ka valdībai galva ne-strādā — ķer tik vienu naudu, par to
nu Aina ir pārliecināta. «Viņi taču neskatās, kas un kur, un kā notiek! Kur ir kārtība? Tā — vispārīgā. Vis-pārīgā kārtība! Visās lietās tās nav! Vai tad kāds iet pa dzīvi pēc likuma? Neviens — to tu vari uzrakstīt. Un viņi nedomā, ko kāds runā vai vēlas. Ko nu viņi dara? Ko nu dara… neko nedara, tāpēc arī nav Latvijā nekā. Un nebūs,» Aina nikni sit ar mazo dūri pa galdu tā, ka kafija sabīstas no tāda skarbuma un lec krūzei pāri! «Bet mani tas nemaz neinteresē. Man patīk daba, smukums. Tīrība un kārtība — to vajag visur, un to katris pats var sev sagādāt. Kārtī-ba un ģimene jāuzrau-ga stingri. Bet vai tad kāds tam seko? Dzīvo šmucīgi, bērniņus neaudzina un tad brīnās, ka viņi kā mežonēni saaug un dara šausmu lietas! A kur tad tu pats viņu audzināji? Palaidi un nekopi, neravēji, neloloji… Katru vakaru televizorā var to visu redzēt. Bērni no mājām mūk, jo tajās arī nav nekādas kārtības un tīrības. Un tad viņi slēpjas no mājām un aiz stū-ra pīpo jau desmit gadu vecumā, es tādus arī redzu, un man viņu ir žēl. Kā tādi putniņi… Un kādas ir mei-tenes? Kur ir viņu vērtība? Viņas to vērtību uztaisa, pīpojot un agri attīs-toties, darot visādas lietas. Un pēc tam cieš. Un savus bērniņus audzina, kā prot vai kā neprot. Tie atkal aug tādi paši…»
Runājot par dzīves grūtībām, Aina min tādas lietas, kuras nemaz negai-dīju. Viņa, redz, ir mazītiņa augumi-ņa. Pēdiņa maza — 35. izmērs. Grūti ir apavus dabūt. «Es jau meklēju, pa-sūtu, bet nav! 37. izmērā es pati no-slīkšu. Un tas jau ir bērnu izmērs, es vai tad varu zābakus ar mikimaušiem valkāt? Grūti…»
Jautāta, par ko dzīvē ir liels prieks, Aina apdomājas un atgriežas pie sava darba: «Man ir prieks, kad viss ir tīrs un kārtīgs! Nu kā tad vēl? Cilvēkam ir jābūt kārtīgam, vai tu esi nabags vai bagāts, to es saku!Aina žēlo ne tikai putnus un dzīvniekus
Viņa žēlo un aprūpē arī vientu-ļus un nelaimīgus cilvēkus. Dzīvojot Zvirgzdos, viņa palīdz tur dzīvojoša-jiem vientuļajiem vecīšiem, un par da-žādiem Ainas izgājieniem ir dzirdēti teju mītiski stāsti. Jā — viņa gatavo ēst, uzkopj istabas un arī uz dušu vai tualeti kādu aizstiepj. Pat ja nevēlas. Jo tā vienkārši vajag. «Man ir žēl vecu cilvēku. Tu nemaz ne-zini, kas tev pašam būs priekšā. To gan vajag apzināties. Jā, es rei-zēm viņiem varbūt arī uzkliedzu, bet kas tad tas ir? Pēc tam uztaisu viņam ēst un, kad viņš pasaka, cik bijis garšī-gi… Tad man ir labi un ir prieks,» viņa sirsnīgi stāsta.
Kaimiņi un paziņas teic, ka Aina spēlē arī dažādus mūzikas instrumen-tus. Viņa gan tikai nosmej, ka vēl tikai ies mācīties, bet tas, kas apgūts, ir skolas laikā nācis vai pati iemācī-jusies. «Es gribu vēl iet mācīties, bet tur tik daudz vajag… Pēc būtības es gribēju iet mācīties tālāk par filmām (aktrisi — J. V.). Skolā, kad maza biju, — kā es tur visādi iztēlojos… Bija man pārī tāds garš, garš puika… Kas vēl man patīk — daiļslidošana. Jau skolā mēģināju, bet es taču krītu! Domāju — vajadzētu man te aiziet, kur ir ledus (ledus halle — J. V.), bet ko es tur iešu? Krist? Es jau māku, bet man tās rokas tā vēl nesanāk. Kā krītu, tā dibens beigts. Iet tur tagad naudu maksāt par to, ka kājas no di-bena izlauzt, ne tak!»
Lielai lasīšanai Ainai nav laikaFilmas? Nē, tās viņa neskatās, jo
aizmieg pirmajās sekundēs. Darbs dzen darbu, un agrā celšanās arī dara savu. Jā — avīzes viņa lasa, kādu grā-matu varbūt. Īpaši uzsver divas grā-matas, kuras nemaz nelaiž no rokām ārā, tās saistās ar īpašām atmiņām par pilsonības iegūšanu. Nolikusi ek-sāmenu pa pirmo, mācījusies vēsturi, no satraukuma, Ventspilī kārtojot eksāmenu, pat slikti palicis. Izsaukta
pati pirmā, visu no-kārtojusi un saņēmusi savu pilsonību. Tā tās grāmatas pie viņas stāv — nevienam nedodot rokās! Reiz Ainai bijusi pase ar tādu bildi, ka,
braukājot vilcienā no Maskavas un atpakaļ, viņu gribējuši pat no vilciena izsēdināt, jo tā neesot viņa, tik smu-ka bilde bijusi. «Braucu no Maskavas mājās, brāļa meita apliecināja, ka tā esmu es. Nu kā es tā varu? Es jau pati tā esmu, visi radi ar saka — viņa tā ir. Kā man nāca smieklis, bet paliku no-pietna, un atstāja mani vilcienā,» nu jau saruna kļūst pavisam jautra.Kaut kā kaut kad dokumenti Ainai pazuduši
Pienācis brīdis, kad bijis jāsāk kār-tot jaunā Latvijas pase. Nu gan gājis traki! Nekādu dzimšanas apliecību, diplomu vai jebkā cita, kas pierādī-tu viņas personas datus, vairs nebija palicis — viss kaut kur noklīdis. «Viņi man prasa — kur mācījies? Nu kas tad tas par jautājumu — skolā, pro-tams, es atbildu. Viņi atkal — kur? Es pretī — Rīgā. Tad sākās — kas vecāki, kur vecāki? Es teicu — labi, es rīt at-nākšu vēlreiz. Kāpēc rīt, viņi jautā. Es saku — nu kā, iešu uz kapiem, ņemšu viņus ārā… Kā tad es lai citādāk pie-rādu?» viņa sirsnīgi smejas, atceroties ierēdņu sejas, to dzirdot.Bet kā tad ar to mīlestību?
«Nu kā, nu kā… Tad tā, tad šitā — vidēji,» Aina smejas un atzīstas, ka ar draugu atzīmēs 14 gadu kopā būšanu. «Kādus te visādus pārus es tik nezinu! Man jau vēl tie mērkaķu gadi priekšā, tie ap 70 sākas un vēlāk! Kāpēc vecu-mā mīlestību vajag, tu nezini? Priekš miršanas varbūt? Ārprāts…» Aina gan sirsnīgi smejas, bet tai pašā laikā ar lielu sirsnību rāda telefonā sava drauga bildes un viņas balsī iezogas silts lepnums, kad viņa saka — re, atkal manējais, kur ta pilns telefons salīdis!
Par nākotni? Sapņiem Aina ne-tic. Muļķības vien esot. Labāk par
cerībām, ne sapņiem. Viņai interesētu iz-braukšanas (ekskur-sijas — J. V.), smuki saģērbties, kaut kur aiziet. Būtu atvaļinā-jums, varētu vēl kaut ko, bet darba daudz. «Dabu izskatīt gribē-tos. Nu tā — kur ir smuki un — kur vēl smukāk. Ar gudriem
cilvēkiem parunāties gribētos. Iekop-tas mājas un dārzus apskatīties. Pie jūras atpūsties, svaigā gaisā gribētos. Zini, kur es gribu? Uz to — zoopar-ku. Visu izskatīt, īpaši putniņus. Kad es vēl varētu tā smuki — baltā kleitā, un tad es tur dotos.» Vēl ir sapnis par savu dzīvoklīti — tā, lai mājīga virtu-ve, gaiša istabiņa ar skapi un… tīrība un kārtība, protams!
«Kāds katris piedzimst, tādam arī jāmirst. Savādāk nevar, tam es neticu. Vai tad cilvēku var kā suni? Paņem, izaudzina un vēl villu nodzen. Cil-vēks tā nevar — kāds ir, tāds ir, villu nemet. Tak var pateikt — nedari tā. Labi, viņš nedara. Un pēc laika atkal — to pašu sadara. Un tā tas ir ar vīrie-šiem un tāpat ar sieviešiem. Kārtību un tīrību. Tad būs labi.»
«Kad skolā gāju, es tev nevaru izteikt, kāda biju! Mani tak gribēja nozagt, kad maza biju,» atklāj Aina Sīmane.
Daiņa Kārkluvalka foto
Kā es piedzimu, tā tīru, savādāk nemāku!
Lai katris domā, ko grib, es strādāju
godīgi, cītīgi un kārtībai jābūt.
Man labi, man ir darbiņš, nav jāiet
mellenes lasīt. To nu es nevaru ciest.
Man jau vēl tie mērkaķu gadi priekšā,
tie ap 70 sākas un vēlāk! Kāpēc vecumā
mīlestību vajag, tu nezini? Priekš miršanas varbūt?
Ārprāts…
