PIEKTDIEN, 2016. GADA 11. MARTĀ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Dzīvot skaisti un ar prieku

Mūsu saruna notiek Lindas mājās 8. martā. Viņa ir izcepusi bezgala gar-du kūku un uzklājusi skaistu galdu. Laižu acis apkārt, jautāju — vai mā-jokļa iekārtošanā nodarbināts kāds augstas klases dizainers? Izrādās — visu paši. Ik uz soļa skatiens sastopas ar sievišķīgu šarmu — vāze, svece, gaismeklis, spilventiņš — tās noteikti ir mājas, kurās ik vakaru gribas at-griezties Lindas vīram un kurās brīniš-ķīgi aug viņas jaunākā meitiņa. Saru-nā atklāsies dziļš, sievišķīgs viedums. Šī intervija noteikti saglabāsies pie manis. Lai ieklausītos vēl un vēlreiz.Linda dzimusi Dundagā

Par savu ģimeni — mammu, tēti un vecāko brāli — viņa stāsta ar īpa-šu sirsnību, jo tajā valdījusi mīlestība. Tēta rakstura iezīmes pamanāmas arī pašā — darīt to, kas patīk, kas aizrauj, un perfekcionisms — izdarīt visu līdz galam, no sirds un labi. Vecāki bijuši gana aktīvi cilvēki, tādēļ Lindas bēr-nības atmiņās ir gan slēpošana, gan daiļslidošana, kuru atbalstīja mamma. Un arī pamatīgi ieaudzināts darba tikums. Viņa atceras: ja nebija izra-vētas garās vagas, nekādu izklaižu nebija. Citi bērni dauzījās pagalmā, Linda sēdēja un lupināja ērkšķogas. «Mammai neslēpu, tā arī pukojos un teicu — esmu dusmīga, esmu patie-šām dusmīga uz tevi,» smejas Linda. No meža laukā arī viņa netika laista, līdz visas ogas nolasītas. «Ogas, sēnes — spaiņiem! Man toreiz likās, kad būšu patstāvīga, vispār uz mežu nekad vairs neiešu,» viņa stāsta. Un piebilst — vēlāk dzīvē, jūtot, ka vajadzības pārsniedz iespējas, nekad nav žēloju-sies. Uz mežu prom — ogās. Meitas līdzi. Piebildīšu, ka arī šādu bērniem ne vienmēr tīkamu nodarbi Linda prot pārvērst patīkamā un aizraujošā piedzīvojumā — aiz koka vai krūma tiek paslēpti kārumi, kurus mazākajai meitai tur nolicis meža zaķītis, un tie nu jādodas sameklēt. Pēc grūta darba — pikniks sūnās, bet ne šāds tāds — ar skaistu klājumu uz celmiņa.

Atgriežoties pie mammas un tēta, pāri visam bijušas mīlošas attiecības ģimenē. «Tas, ka vecāki visu mūžu var nogulēt zem vienas segas, viens otru mīlēt mūža garumā, rūpēties līdz pē-dējam elpas vilcienam, dod tādu pa-matu, tā ir nenovērtējama pieredze. Kad aizgāja tētis, mana vērtību skala krasi mainījās. Ja līdz tam arī man vajadzēja visu to, kas ir citiem, tad redzot, kā slimība no viņa paņem aiz-vien vairāk, redzot, kā viņš bezspēcīgi guļ, apjēdzu — nav nekā svarīgāka par mīlestību! Viņš taču man katru dienu piezvanīja, pateica labu vārdu. Ja tāda cilvēka dzīvē nav, ir ļoti grūti. No ģi-menes esmu mācījusies to, ka visam jānotiek ar mīlestību,» viņa atzīst.

Skolas gadi gan neesot tie mīļākie, kurus atcerēties. Aktīvā Linda sagādā-jusi arī pa kādai problēmai. «Vienmēr man bija piezīmes, vienmēr es kavēju un stāvēju pie direktores durvīm. Un skolotāja nāca pie mums uz mājām. Man vienkārši bija sava taisnība, par kuru es gāju un cīnījos,» smejas Linda.Pēc vidusskolas sekoja studijas pasta tehnikumā

Pasts Lindu saistījis jau no skolas laika. «Visa tā līmes un zīmoglakas smarža, pasta atmosfēra mani tā fas-cinēja! Es zināju — tā ir vieta, kur vē-lētos strādāt. Pēc vidusskolas gribēju

pēc iespējas ātrāk uz-sākt patsāvīgu dzīvi. Jā, man piešķīra mazu dzī-voklīti, tur pat apkures nebija, viss bija diezgan baisi. Bet es sakarināju baltus baldahīnus, zie-dus un sveces un prie-cājos par to, ka man ir savs miteklis. Pratu vidi sakārtot tīkamu arī tad, kad līdzekļu un iespē-ju bija pavisam maz,» atklāj Linda. Viņa no-sūtīta uz Jaunpagasta pasta nodaļu darbā. Tur arī iepazinusies ar savu pirmo vīru.Runājot par laiku, kad strādāts Jaunpagastā,nebūt nav svarīgi hronoloģiskā secībā uzskaitīt, kad un kas notika. Daudz aizraujošāks šķiet Lindas stāstītais par dažādu grūtu brīžu pārvarēšanu un sava mitekļa pārvērtībām. «Visi jau domāja, ka mēs esam kļuvuši dikti turīgi. Patiesībā — nojaucām brūnās padomju laika sekcijas, atradu krā-sas, nošpaktelēju un pārkrāsoju koši dzeltenu. Dzeltena sekcija un sienas, guļamistaba zilos toņos, baldahīni… Viss, ko gribēju, notika. Bērnudār-zā nopirku lietotas gultiņas par lētu naudu, pārkrāsoju meitām — zaļu un oranžu. Krēslus arī pratu pārtai-sīt. Rakstāmgaldus no vecajām ma-zuļu gultiņām sataisīju. Visu košu! Draudzene smējās, ka esmu tur ar otu šļakstījusies. Tas bija ļoti radošs laiks,» Linda atceras ar aizrautību.

Apbrīnojami, bet brīdī, kad cits nolaistu rokas, Linda, pārdzīvojot, ka jāatstāj meitenes, devās uz Rīgu, kur intensīvi mācījās, strādāja par aukli un paralēli vēl ieguva autova-dītājas tiesības. «Jā, darbavietu man bijis daudz, pieredze dažāda, bet ne-kad neesmu apstājusies. Vienmēr uz priekšu,» viņa atklāj.

Lielas pārmaiņas nesusi pieredze pareizticīgo nometnē Bruknas muižā, kur apstākļi bijuši vairāk nekā pie-ticīgi. Tur kopā ar bērniem devusies atvilkt elpu. Ja maltīšu gatavošana 30 līdz 40 cilvēkiem var saukt par atelpu. «Jā, piedalījos lūgšanās, bet, ja man lūdz palīdzēt virtuvē, nav problēmu! Jau pirmajās vakariņās pamanīju, ka bērni nespēj baudīt pasniegto ēdienu. Otrā rītā jautāju — kur ir virtuve? Tā arī palika, iemācījos pat uzpūteni gata-vot 40 cilvēkiem. Paralēli gāju uz lūg-šanām, vēroju tur esošo cilvēku mieru un līdzsvarotību. Ticīgas sievietes, bēr-ni — visi tādā harmonijā! Tad dažādas lietas pārdomāju. Kad nometne bei-dzās, saņēmu tik daudz pateicības un mīlestības! Katrs bērniņš bija ar savām rokām pagatavojis kādu mīļu pateicī-bu,» ar sirsnību stāsta Linda.

Atriešanās no garīgā piedzīvojuma bija arī tas mirklis, kad Linda izšķīrās par jaunu ceļu dzīvē. Arī kristīta viņa ir Rīgā, pareizticīgo baznīcā Mēness ielā, kuru joprojām apciemo, jo tieši šo dievnamu spēcīgi izjūt kā savu. «Ja manas mazās meitas pacietīgi tur lūg-šanu laikā nostāv četras stundas kā-jās, tad varu spriest — jā, enerģētiski tā ir mūsu vieta. Zinu, ka sievietes pat no Krievijas turp dodas, jo namam ir īpaša aura un tajā sakrājies milzīgs lūgšanu spēks,» viņa atklāj.

Meitām Linda mācījusi izvērtēt —ko dzīvē gribas darīt. «Viņas man ir mī-lētas, apčubinātas. Lielākās meitenes audzināju ar domu, ka pašām būs par visu jācīnās. Biju tā, kas piedāvāja mei-tenēm — atveram Talsos zīmolu preču veikalu (veikaliņš «Mandele» atradās Lielajā ielā — J. V.)! Vietu veikalam biju noskatījusi jau pasen. Kad tā atbrī-vojās, sameklēju telpu īpašniekus, jo manī jau bija skatījums, kādam tam jā-izskatās. Tur tirgos labas lietas, veikals būs kā stāsts ar savu individuālu stilu. Pašas visu iekārtojām — krāsojām un špaktelējām,» stāsta Linda. Veikala projekts beidzās brīdī, kad meitenēm tas vairs nebija vajadzīgs, jo pavērās citi ceļi dzīvē un citi plāni.

Savas meitenes Linda audzinājusi skaisti. «Vienmēr esmu organizējusi bērnu jubilejas tā, lai būtu skaisti un in-teresanti. Tāpat — vienmēr dabā — uz mežu, ar slēpēm, dzīvošana mežā, pik-niki. Viss kopā ir veidojis manu mīles-tību,» viņa stāsta. Runājot par savām lielajām meitām, Linda īpaši priecājas par viņu uzticēšanos mammai. Lai kā arī nebūtu, lai kas arī nenotiktu, viņa zina — meitas neko neslēps, uzticēsies.Lindas priekšā uz galda rindojas aprakstītas papīra lapas

«Te ir mani domu graudi, tos lasīs varbūt vien manas meitas. Man ļoti patīk rakstīt — idejas, atziņas, pārdo-mas. Vienmēr pa rokai ir kāda klade, kurā pierakstu savas izjūtas. Eju pa dzīvi, paņemu lapiņu un pierakstu — ko es gribu, ko sapņoju un jūtu. Visa mana dzīve ir viens vienīgs teksts. Arī grūtos brīžos rakstu, ar roku norakstu no sevis to grūtumu nost,» viņa stāsta. Noteikti uz kādas no lapām, noteikti pat uz vairākām, pausta arī pārliecība, kuru Linda pārrunā ar aizrautību — piedošana un ticība labajam cilvēkā.

«Es pārdzīvoju, ja esmu kādam nodarījusi pāri, bet reizēm tā var no-tikt, jo es dodos savā dzīvē uz priekšu. Kādam tā varētu būt likusies lepnība, kādam pāri darījums, bet es citādāk neprotu. Vienu gan zinu, nē — esmu pārliecināta — vissvarīgākais ir pie-dot un neturēt sevī rūgtumu. Uz-drošināties, iet un dabūt. Sapņot un sagaidīt. Saskatīt cilvēkos labo un to viņos veicināt,» ar savu dzīves pārlie-cību dalās mana sarunu biedrene.

Linda ir liela lasītāja, tai pašā laikā — aktīvāku cilvēku grūti atrast. Viņa stāsta par savām interesēm, un liekas, kā viens cilvēks to visu var? Dārza darbi, teātru, izstāžu, koncertu un dažādu pasākumu apmeklējumi Rīgā — tā ir viņas ikdiena.

Liekas, viņa pat runā ļoti raitā ritmā, jo stāstāmā ir daudz! «Nekad neapstājos — visas aktivitātes, pasākumi, pabūšana dabā ir jāvar un jāpaspēj! Katru kociņu pasmaržot, katru puķi dārzā apčubināt. No rītiem mostamies, es saku — pie velosipēdiem, un braucam! Meklējam pozitīvo. Tikai nevajag jaukt — ne tādu jēlu pozitīvismu, bet to, kas no sirds, kas dabā atrodams,» sajūsminās Linda. Viņa arī turpina izglītošanos. Pabeigti foto kursi. «Tie gan nav tie vienkāršie, tas bija nopietns un pamatīgs darbs. Tā tikai likās — fotografē, un viss. Tur ejot, sapratu, tas ir pamatīgs darbs, un jāmācās visu lai-ku. Bet tas jau atbilst man, jo es patiešām uzskatu, ka visu dzīvi vajag papildināt savas zināšanas, vajag kustināt smadze-nes un apgūt ko jaunu. Neviens taču nav teicis, ka ir kāds brīdis, kad apstāties. No tā jau tā krāsainā dzīve veidojas, ka ej uz priekšu,» mudina Linda.

Viņa jau strādā ar fotosesijām sa-viem draugiem un viņu mazuļiem. Šis darbiņš šobrīd pārtop arī nopietnā nodarbē — Linda raksta projektu, lai varētu oficiāli strādāt ar savu pasāku-mu un iedvesmas aģentūru. Tieši vīrs rosinājis viņu darboties tālāk, taujājot — kāpēc visas labās idejas un rīkotos svētkus vienkārši uzdāvināt? Zemeņu svētki, Baltie svētki, rudens modes skates un sieviešu kopā sanākšana un andelēšanās prieki ar skaistām lietām — tas viss ir Lindas ideju klāstā. Talsos cilvēki svētkus alkst, bet daudziem nav šo spēju vai zināšanu, kā tādus sarīkot.

«Te nu mazliet savu radošumu apstā-dināšu. Vispār jau apbrīnoju savu vīru, kas man ļauj radoši plosīties. Viņu ne-kas no tā netraucē, viņam patīk redzēt mani laimīgu. Bet pagājušajā gadā Liel-dienās gan nodomāju, ka mazliet sāku apcelt gan viņu, gan mūsu māju. Visi tie dekori, svētku rotājumi…» smejas Lin-da. Ejot cauri Talsiem, viņa vēro vidi un domās uzskaita — cik daudz ko varētu vērst uz labo pusi. Nu kaut nomazgājot veikaliem skatlogus! «Tagad reizēm eju un nesaprotu — kāpēc nevar izdarīt visu līdz galam? Ja taisi — tad līdz ga-lam. Nu nevajag vienmēr lielu naudu, lai padarītu savu vidi — pilsētu, māju — skaistāku, patīkamāku sev, kaimiņiem un viesiem,» saka enerģiskā sieviete.

«Esmu tik pateicīga savam vīram!Normunds ļauj man justies kā sie-

vietei. Mani, lielo skrējēju un varētāju, viņš pratis darīt laimīgu mājās, esot vienkārši sievietei un darot to, kas patīk. Viņš mani atbalsta visos manas sirds aicinājumos,» aizkustināta pauž Linda. Viena no viņas pēdējā laikā lasī-tajām grāmatām Intas Blūmas «Latvie-tes karma» uzrunājusi jo īpaši. «Esmu tāda, ka informāciju burtiski riju! Lasu, skatos, baudu, mācos un to visu snie-dzu savai ģimenei un draugiem! Vī-ram, protams, visvairāk,» viņa atzīst.

Jā, mājā, uz plauktiem un galdi-ņiem rindojas gan kulinārijas žurnāli, gan modes, interjera un stila izdevu-mi. Tikai atšķirībā no tiem, kas to visu izlasa, Linda atrota piedurknes, ķeras klāt un — viņai sanāk. Arī par saviem darbiem viņa saņēmusi viedokli no paziņām — ka, iespējams, nevajadzē-tu tā publiskot savu dzīvi. Uz ko Lin-da atbild: «Bet es taču nerādu neko sliktu, ne vardarbību vai negācijas. Es rādu, kā var ikdienu padarīt skaistu! Kā baudīt mirkļus — bez noskauša-nas cits citam,» viņa emocionāli pauž.

Kopā ar vīru viņa priecājas par dzī-vi un to nebūt neslēpj! «Zinu, mani skauž par to, ka esmu tikusi pie tik laba vīra! Bet es saku — nopelni sev tādu! Cik daudz sievietē ir dziļuma, šarma, prieka un mīlestības, ko sniegt vīrietim? Vai skaudējās tas viss ir?» viņa retoriski jautā. Runājot par attie-cībām ar savu otro pusi, viņa aizkusti-nāta neslēpj — tā ir Dieva un likteņa dāvana abiem. Lindas vārdos ir ļoti daudz rimtas gudrības, kas liecina par to, ka visas atziņas, ar kurām viņa da-lās, gūtas personiskajā pieredzē. Tie nav tikai tukši, kaut kur izlasīti vārdi. Protams, lūdzu dalīties — kas ir tas noslēpums attiecībās ar savu vīrieti?

«Būt sievietei. Sievišķīgai. Saprast savu vietu, nejaukties, kur nav jāie-jaucas. Ļaut savam vīram būt vīrietim — varošam, zinošam un stipram. Jā, tas ir tas stāsts arī par naglas iedzīša-nu, ko, protams, varam paveikt pašas. Bet — ļauj vīram! Nekad nepārstāj vēlēties. Tas gan neattiecas tikai uz skaistām kurpītēm. Piemēram — mums dārzā būs tādi ziedi vai šādi ko-šumkrūmi… Tas jau dzen to vīrieti uz priekšu, dzen nest augļus uz mājām. Ja vīrs saka — ej, pelni, pērc! Tad jau tas nav īstais vīrietis!

Sievietei pamatu pamatos ir jāatce-ras — nebūt visu varošai, jo tas nevie-nam nenāk par labu. Palūdz savu vīru, viņš visu izdarīs ar prieku! Un galvenais — dzīvot tā, lai vīrietis nāk ar prieku uz mājām. Es nenogurstoši novērtēju viņa darbu, arī tā pildu savu sievietes misi-ju! Vakariņām ir jābūt galdā, mājai — sakoptai un skaistai. Nu nelieciet tiem saviem vīriešiem pīties pa kājām savos sievu darbos un nepinieties pašas viņē-jos! Protams, būt arī pašai interesantai personībai, turpināt izaugsmi,» stāsta Linda. Jā, viņa pauž vēl vienu kolosā-lu domu — meklēt var sēnes mežā, ne vīru! Viņa ir pārliecināta — īstajam vī-rietim ir jāļauj atnākt pašam.

Janita Veinberga

Gatavojoties modes šovam «Stilīgākais talsi-nieks 2016», jau laikus uzzināju informāciju par pārē-jiem dalībniekiem. Pieteikumā bija arī vecmāmiņa, kura pucēs izgājieniem meitu un mazmeitiņu. Pasākuma die-nā, visiem kopā ģērbjoties un nervozējot, atcerējos par vecmāmiņu. Jā, redzu: ir jauna mamma, ir maza meitiņa. Viņām palīdz efektīga, skaista sieviete. Kur tad vecmāmi-ņa? Izrādās, siltā smaida īpašniece arī ir meklētā vecmā-miņa — Linda Raituma. Lai gan abas modeles nebija ne pašas meita, ne mazmeitiņa.

Linda Raituma prot dzīvot skaisti un ar prieku ne tikai svētkos, bet arī ikdienā.

Daiņa Kārkluvalka foto

«Normunds ļauj man justies kā sievietei,» atzīst Linda.

Albuma foto

«Meitas man ir mīlētas un apčubinātas,» saka mamma.

Bērnība aizvadīta Dundagā, mīlošā un sirsnīgā ģimenē.