Upload
others
View
3
Download
0
Embed Size (px)
Citation preview
Latvijas Republika
LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija
Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050, Latvija, [email protected], lu.lv/vdkkomisija
2018. gada 31. maijā Rīgā Nr.VDKkom1/1-2018
Pārskats
par periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. maijam
Apspriests LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas sēdēs,
par priekšlikumiem lemjot 2018. gada 30. un 31. maijā
Iesniegts 2018. gada 31. maijā priekšlikumu daļā
Latvijas Republikas 12. Saeimas Juridiskajai komisijai, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai,
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijai
Latvijas Universitāte rektoram atbilstoša dokumenta sagatavošanai un iesniegšanai Izglītības un zinātnes ministrijai, ievērojot likuma Par budžetu un finanšu vadību 14.
panta trešajā daļā noteikto, tā izpildot Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra 2016. gada 30. jūnija Nr. 01-13e/2670 Par 2015.gada 11.septembra līguma Nr.01-28/118 Vienošanās par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātnisko
izpēti saistību izpildi noteikto
Satura rādītājs
Satura rādītājs................................................................................................................ 2
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumi ............................................... 5
Par likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pārejas noteikumu
9. punkta izpildi ...................................................................................................... 19
Par likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteiktā
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas procesa konceptuālajām izmaiņām .......... 32
VDK dokumentu jēdziens ........................................................................................... 35
Ilustratīvs dokumentu grupu raksturojums ................................................................. 37
Satversmes aizsardzības birojā esošie VDK dokumenti ......................................... 37
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu pieejamība ........ 37
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu raksturojums ..... 39
Apjoms ............................................................................................................ 39
Vispārīgs satura raksturojums ......................................................................... 42
LPSR VDK aģentūras alfabētiskās kartotēkas raksturojums .......................... 56
Latvijas Nacionālajā arhīvā esošie VDK dokumenti .............................................. 64
Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas .............................................................. 67
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. apraksts –
Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra ................................................. 70
Iekšlietu ministrijas resora rīcībā esošie VDK dokumenti ..................................... 73
VDK dokumentu atklātības apsvērumi ....................................................................... 80
Valsts pienākumi VDK dokumentu nodrošināšanā – tiesiskie priekšnosacījumi ... 83
Tiesiskā ietvara forma, regulējuma saturs un leģistiskā kvalitāte ....................... 86
Tiesiskā ietvara forma ..................................................................................... 86
Tiesiskā regulējuma saturs .............................................................................. 93
Tiesiskā regulējuma leģistiskā kvalitāte ....................................................... 104
Ierobežojumi VDK dokumentu kontekstā ........................................................ 105
Informācijas atklātības efektīva aizsardzības sistēma ....................................... 110
Nosacījumi valsts dalībai brīvā informācijas apritē .......................................... 112
Valsts pienākumi VDK dokumentu nodrošināšanā – vides priekšnosacījumi ..... 114
Valsts virzība uz zinātnes un inovāciju attīstību ............................................... 114
Publiski pieejamās informācijas kvalitāte ......................................................... 116
Noslēgums............................................................................................................. 118
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba pārskats ........................................ 120
Pamatinformācija .................................................................................................. 120
Iestādes juridiskais statuss ................................................................................ 120
Politikas jomas, nozares, apakšnozares vai funkcijas, par kurām iestāde ir
atbildīga............................................................................................................. 124
Iestādes darbības virzieni un mērķi, kā arī īstenotās budžeta programmas
(apakšprogrammas) ........................................................................................... 125
Pārskata perioda (atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojumam
Nr. 433) galvenie uzdevumi (prioritātes, pasākumi) ........................................ 127
Padotībā esošas iestādes .................................................................................... 136
Personāls ............................................................................................................... 136
Komunikācija ar sabiedrību .................................................................................. 138
Pasākumi, kas veikti sabiedrības informēšanai un izglītošanai ........................ 138
Pasākumi sabiedrības viedokļa izzināšanai par apmierinātību ar valsts iestādes
darba kvalitāti un to rezultāti (ja ir veikti šādi pasākumi) ................................ 141
Sadarbība ar nevalstisko sektoru ....................................................................... 143
Nākamajā gadā plānotie pasākumi ........................................................................ 143
Iepriekšējā pārskata periodā uzsāktie pasākumi, kuri tiks turpināti ................. 143
Nākamā pārskata perioda galvenie uzdevumi un pasākumi ............................. 145
Nākamā gada plānotie sadarbības projekti un pētījumi .................................... 145
Iestādes finanšu saistības (piemēram, kredītsaistības) ...................................... 145
Finanšu resursi un iestādes darbības rezultāti ....................................................... 145
Valsts budžeta finansējums un tā izlietojums (pielikums): .............................. 146
Darbības stratēģijās plānotās budžeta programmu un apakšprogrammu ietvaros
finansētās galvenās aktivitātes un to mērķi, plānotie darbības rezultāti, kā arī
rezultātu izpildes analīze un valsts budžeta līdzekļu izlietojuma efektivitātes
izvērtējums ........................................................................................................ 146
Informācija par pārskata periodā īstenotajām jaunajām politikas iniciatīvām, ja
pārskata gadā tādas tika apstiprinātas, norādot piešķirto valsts budžeta līdzekļu
apmēru to īstenošanai ........................................................................................ 146
Valsts aizdevumu izlietojums projektu īstenošanai, kā arī to aizņēmumu
izlietojums un īstenošanas rezultāti, par kuriem valsts ir galvojusi .................. 147
Iestādes veiktie un pasūtītie pētījumi. Iestādes norāda pētījuma mērķi, līguma
summu, pētījuma veicēju, galvenos rezultātus, kā arī iedzīvotāju iespējas saņemt
plašāku informāciju ........................................................................................... 147
Sadarbības partneru finansēto programmu un ārvalstu ieguldījumu programmu
ietvaros īstenoto projektu rezultāti un līdzekļu izlietojums .............................. 149
Būtiskākie pakalpojumi (maksas, bezmaksas, adresēti personai, personu lokam,
sabiedrībai kopumā), uzlabojumi pakalpojumu pieejamības un kvalitātes
nodrošināšanā, strukturizējot pa pakalpojumu veidiem .................................... 150
Novērtējums par stratēģijas ieviešanu. Novērtējumu sagatavo pēc kārtējā
stratēģijas plānošanas cikla beigām, un tajā iekļauj atbilstošu informāciju ...... 150
Pārskats par iestādes vadības un darbības uzlabošanas sistēmām efektīvas
darbības nodrošināšanai (piemēram, iekšējā kontrole, kvalitātes vadība, iekšējais
audits, riska vadība, iespējamās korupcijas novēršana), kā arī informācija par
veiktajām strukturālajām reformām un reorganizācijām .................................. 150
Autorības atruna ........................................................................................................ 152
Pētījumu materiāli ..................................................................................................... 153
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumi
Likumprojekts1
Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas
likums
(“Atklātības likums”)
1. pants. Likuma mērķis
Šā likuma mērķis, īstenojot Latvijas Satversmes ievadā
nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un Latvijas
vēstures pētniecības palīdzību novērst totalitāra režīma
atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un
pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un
slepenības kultūras sekas.
2. pants. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas dokumenti
(1) Visi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
(PSRS) okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas publisko
1 2018. gada 3. aprīlī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē pieņēma
lēmumu lietā Nr. 670018817, SKA-858/2018 par Satversmes aizsardzības birojā esošās LPSR
VDK aģentu kartotēkas pieejamību atbilstoši informācijas atklātībai. Atbilstoši šim lēmumam
normatīvais akts, kas ļautu publisku šiem dokumentiem, pieņemams likuma, nevis Ministru
kabineta noteikumu līmenī. Līdz ar to nav praktiska pamata izdot likuma Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu 18. panta otrajā daļā paredzētos Ministru Kabineta noteikumus. Šo dokumentu
atklātība nosakāma likuma līmenī.
Pieteicējs vērsās Satversmes aizsardzības birojā ar iesniegumu, lūdzot publicistiskiem
mērķiem iepazīties ar visiem iestādes rīcībā esošajiem Valsts drošības komitejas (turpmāk arī
– VDK) aģentūras kartotēkas dokumentiem. Informācijas pieprasījums pamatots ar Ministru
kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumu Nr. 151 Noteikumi par totalitārisma seku
dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas
kārtību (turpmāk – noteikumi Nr. 151) 7.punktu.
institūciju dokumenti (turpmāk – okupāciju dokumenti), kas ir
valsts varas īstenotāju rīcībā, ir nacionālā dokumentārā
mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas Republikas īpašums un to
iznīcināšana ir aizliegta.
(2) Okupāciju dokumentu arhīvi, kas nav nodoti Latvijas
Nacionālajam arhīvam, ir nacionālā dokumentārā mantojuma
sastāvdaļa, ir Latvijas Republikas īpašums un to iznīcināšana ir
aizliegta. Minētie dokumenti pakāpeniski nododami Latvijas
Nacionālajam arhīvam.
(3) Okupāciju dokumentus, kas nav nodoti Latvijas
Nacionālajam arhīvam un kas sniedz ziņas par valsts varas
īstenotāju rīcību, Latvijas Nacionālā arhīvs pēc pašiniciatīvas vai
saņemot attiecīgu lūgumu no dokumentu turētāja novērtē un lemj
par attiecīgo dokumentu piederību pie nacionālā dokumentārā
mantojuma.
3. pants. Tiesību tik aizmirstam un tiesību ierobežot
datu apstrādi ierobežošana
(1) Tiesības tik aizmirstam un tiesības ierobežot datu
apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās
rezultātu publicēšanu par laiku līdz Satversmes darbības pilnīgai
atjaunošanai – Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei
1993. gada 6. jūnijā (turpmāk arī pētniecība).
(2) Latvijas vēstures pētniecībai un tās rezultātu
publicēšanai par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas
pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijam nav nepieciešama šajos
dokumentos un publikācijās minēto datu subjektu piekrišana un
informēšana par datu izmantošanu, tai skaitā par starptautisku
sadarbību pētniecības veicināšanai. Tiesības iebilst nav
attiecināmas.
(3) Ziņu, ko privātpersonas sniedz no brīvas gribas un bez
atlīdzības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai
sēdei Latvijas vēstures pētniecības nolūkiem, izmantošanas
tiesības nav atsaucamas.
4. pants. Pētījumu rezultātu pieejamība un
atgriezeniskā saite
(1) Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas
Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, kas norit ar valsts
finansējuma atbalstu vai ko veic valsts augstskolas un valsts
zinātniskās institūcijas, rezultātu publicēšanā priekšroku dod
atklātām publikācijām. Neatkarīgi no finansējuma un pētniecības
veicēja atsevišķa datu subjekta informēšana par pētniecību un tās
rezultātiem nav nepieciešama.
(2) Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas
Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, izmantojot šā likuma
priekšrocības, rezultātu publikācijām ārpus Latvijas Republikas
attiecināma Obligāto eksemplāru likumā noteiktā kārtība.
Iespieddarbi neatkarīgi no to izdošanas vietas viena eksemplāra
apmērā iesniedzami arī Latvijas Nacionālajam arhīvam gada
laikā no to izdošanas.
(3) Lai veidotu atgriezenisku saiti, Latvijas vēstures
pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas
pirmajai sēdei rezultātu izdevējam un publicētājam jāinformē
autori par saņemtajām atsauksmēm. Datu subjektam nav tiesību
pieprasīt labojumu veikšanu zinātniskajās un
populārzinātniskajās publikācijās. Plašsaziņas līdzekļos
neprecīzas personas datu informācijas publikācijas gadījumā
datu subjektam ir tiesības lūgt precizēt sniegto ziņu saturu.
5. pants. Pētniecības organizēšana
(1) Okupāciju dokumentu pētniecību var veikt jebkura
fiziska persona pati pēc savas iniciatīvas vai arī augstskolas,
zinātniskās institūcijas, plašsaziņas līdzekļa, izdevēja, biedrības
vai nodibinājuma uzdevumā.
(2) Pētniekiem, kuriem ir zinātniskais grāds, lūdzot pieeju
okupāciju dokumentiem, nav jāsniedz ziņas par paredzēto
pētījumu. Citiem pētniekiem jānorāda pētījuma temats, pētījuma
pasūtītājs un pētījuma veikšanas finansēšanas avots, ja tas
atšķiras no pētījuma pasūtītāja.
(3) Pētnieki, īstenojot jaunrades tiesības, tai skaitā
zinātniskās jaunrades tiesības, un vārda brīvību, ievēro
objektivitāti, godaprātu, seko akadēmiskā godīguma principiem
ziņu izklāstā. Avotu un ziņu izklāsta precizitātei jāveicina citu
pētījumu veikšanu un jābūt pietiekamai publisko diskusiju
veikšanai.
(4) Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī citas valsts
institūcijas, kuru rīcībā ir okupāciju dokumenti, atklājot apzinātu
īstenībai neatbilstošu ziņu sniegšanu vai rupju akadēmiskā
godīguma neievērošanu, brīdina pētnieku vai, ja pētniecība
veikta juridiskas personas uzdevumā, attiecīgo juridisko personu
par šādas rīcības nepieļaujamību. Ja minētie pārkāpumi
atkārtojas gada laikā, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas
darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu. Ja
vienas juridiskas personas uzdevumā vairāki pētnieki gada
ietvaros pēc brīdinājuma saņemšanas atkārtoti veic minētos
pārkāpumus, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar
attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu visiem attiecīgās
juridiskās personas uzdevumā veicamajiem pētījumiem.
6. pants. VDK dokumenti
Valsts drošības komitejas, kā arī to tiesisko priekšteču
(turpmāk – VDK) dokumenti ir nacionālā dokumentārā
mantojuma daļa, kuras izpratne ir Latvijas Republikas
valstiskuma pamatā. Šā likuma izpratnē VDK dokumenti ir ziņa
vai ziņu kopums, kas fiksēts, uzglabāts vai nodots jebkurā
tehniski iespējamā veidā, ja:
1) vismaz viens to autors vai adresāts ir bijusi VDK;
2) to saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši
raksturojošu darbību;
3) tie atrasti VDK, tai institucionāli vai funkcionāli padoto
iestāžu oficiālajās vai konspiratīvajās telpās;
4) no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK, tai
institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu darbiniekiem.
7. pants. Tiesības uz informāciju
(1) Latvijas Nacionālais arhīvs sniedz bez atlīdzības izziņu
personām par VDK dokumentiem, kas satur informāciju par
attiecīgo personu, ja izziņas pieprasītājs ir:
1) politiski represētā persona,
2) persona, par kuru VDK slepeni vākusi ziņas,
3) persona, par kuras slepenu sadarbību ar VDK sniedz
ziņas VDK dokumenti,
4) 1. – 3. punktā minēto personu nāves vai rīcībnespējas
(daļējas un pilnīgas) gadījumos pirmās, otrās, trešās pakāpes
radinieki un aizgādņi.
(2) Šā panta pirmajā daļā minētajām personām izsniedz
attiecīgo dokumentu atvasinājumus, izmantojot drošus sakaru
līdzekļus, ja ir nopietni apgrūtināta to pārvietošanās.
(3) Lai nodrošinātu pētījumu precizitāti, pētniekiem ir
tiesības bez maksas personiski, izmantojot personiskos līdzekļus,
veikt audiovizuālu fiksēšanu dokumentus saudzējošā veidā.
Samaksa par kopijām nedrīkst pārsniegt kopiju izgatavošanas
izmaksas. Audiovizuāli fiksēto dokumentu kopijas publicējamas
tikai pētījuma ilustrēšanas vai popularizēšanas nolūkā.
Dokumentu krājumus (arī tulkojumus) var izdot, tikai saņemot
Latvijas Nacionālā arhīva atļauju.
8. pants. VDK dokumentu digitalizācija un publicēšana
tiešsaistē
(1) Latvijas Nacionālais arhīvs pakāpeniski veic VDK
dokumentu digitalizāciju, to pabeidzot ne vēlāk kā 2028. gada 4.
maijam.
(2) VDK dokumentu digitalizācijas un publikācijas
tiešsaistē tīmekļa vietnē prioritāti kārtējā gadā nosaka, vadoties
pēc Nacionālās atmiņas institūta atzinuma, ko sniedz reizi gadā.
Nosakot 2018. gada un 2019. gada prioritātes, jāievēro, ka šādas
dokumentu grupas jāpublicē sekojošos termiņos:
1) Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras kadru
lietu kolekcijas personas lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim,
ja nav noteikts citādi:
a) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda
Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda
Rubika – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;
b) LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju
– Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa,
Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija
Gorbunova – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;
c) LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR
Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma)
Lāča, Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa
Edvīna Breša – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;
d) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas otro sekretāru – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23.
augustam;
e) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas biroja locekļu – līdz 2018. gada 20. decembrim;
f) LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju un LPSR
Augstākās Padomes Prezidija locekļu – līdz 2018. gada 31.
decembrim;
g) LPSR iekšlietu tautas komisāru, LPSR valsts
drošības tautas komisāru, LPSR valsts drošības ministru,
LPSR iekšlietu ministru, LPSR sabiedriskās kārtības
sargāšanas ministru, LPSR Valsts drošības komitejas
priekšsēdētāju – līdz 2018. gada 23. augustam;
h) LPSR iekšlietu tautas komisāru pirmo vietnieku,
vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības tautas komisāru
pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības
ministru pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR
iekšlietu ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR
sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru pirmo vietnieku
un vietnieku, LPSR Valsts drošības komitejas
priekšsēdētāju pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu – līdz
2019. gada 20. decembrim;
i) LPSR Tautas Komisāru Padomes locekļu, LPSR
Ministru Padomes locekļu – Ministru Padomes
priekšsēdētāja pirmo vietnieku, vietnieku, ministru,
ministru vietnieku un komiteju ar LPSR Ministru Padomes
locekļa tiesībām priekšsēdētāju un to vietnieku, LPSR
Zinātņu akadēmijas prezidentu un to vietnieku – līdz 2019.
gada 20. decembrim;
j) LPSR Tautas Komisāru Padomes Lietu pārvaldes
un LPSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes lietu
pārvaldnieku, to vietnieku un daļu vadītāju – līdz 2019.
gada 20. decembrim;
k) Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas
komitejas pirmo un otrie sekretāru, biroja locekļu;
l) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas
daļu vadītāju, to vietnieku, nodaļu vadītāju, to vietnieku,
sektoru vadītāju un to vietnieku;
m) Latvijas Komunistiskās partijas republikas
pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī
PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības
komiteju pirmo sekretāru;
n) Latvijas Komunistiskās partijas republikas
pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī
PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības
komiteju otro sekretāru;
o) Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas
republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas
rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu
komiteju priekšsēdētāju;
p) LPSR Iekšlietu tautas komisariāta, LPSR Valsts
drošības tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības
ministrijas, LPSR Iekšlietu ministrijas un LPSR Valsts
drošības komitejas daļu priekšnieku, daļu priekšnieku
vietnieku, nodaļu priekšnieku un nodaļu priekšnieku
vietnieku;
r) Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes
savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja
locekļu;
s) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
komitejas instruktoru;
t) Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru
biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar
tautiešiem ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas
komitejas, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS
Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības,
Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas
biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas
Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku
savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR
Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu
savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu
asociācijas Latvijas nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku;
u) PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto
LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes
pilnvaroto LPSR;
v) LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja, LPSR
prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK
darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes
Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai
presē vadītāju, vadītāja vietnieku un darbinieku.
2) LPSR VDK ziņojumi Latvijas Komunistiskās partijas
Centrālajai Komitejai un LPSR Ministru Padomei – līdz 2018.
gada 31. decembrim;
3) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas
biroja protokoli – līdz 2019. gada 31. decembrim;
4) LPSR VDK kartotēkas, kas atbilst Satversmes
aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30. aprakstam un kas sastāv
no 18 lietām (kartotēkām), – līdz 2019. gada 31. janvārim, no
kurām LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka, LPSR VDK
aģentūras statistiskā kartotēka, LPSR VDK operatīvās uzskaites
kartotēka un LPSR VDK ārštata darbinieku uzskaites kartotēka,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30.
apraksta 1., 2., 3. un 4. lietai (kartotēkai), – ne vēlāk kā līdz 2018.
gada 23. augustam;
5) LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas
žurnāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda
25. aprakstam un kas sastāv no 53 lietām (žurnāliem), – līdz
2019. gada 31. janvārim, valsts drošības orgānu no aģentūras
izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo
vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāli (žurnāla forma Nr. 17),
– ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;
6) LPSR VDK 1. daļas operatīvās lietas un citi materiāli,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 1.
aprakstam un kas sastāv no 27 lietām – līdz 2019. gada 25.
martam;
7) LPSR VDK 2. daļas operatīvās lietas un citi materiāli,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 2.
aprakstam un kas sastāv no 101 lietas – līdz 2019. gada 14.
jūnijam;
8) LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi materiāli,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 3.
aprakstam un kas sastāv no 30 lietām – līdz 2019. gada 14.
jūnijam;
9) LPSR VDK 4. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes
aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 4. aprakstam un kas sastāv no
99 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;
10) LPSR VDK 5. daļas operatīvās lietas un citi materiāli,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 5.
aprakstam un kas sastāv no 4 lietām – līdz 2019. gada 25.
martam;
11) LPSR VDK 6. daļas operatīvās lietas un citi materiāli,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 6.
aprakstam un kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 14.
februārim;
12) LPSR VDK 7. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes
aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 7. aprakstam un kas sastāv no
138 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;
13) LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK
Dobeles rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jēkabpils rajona
nodaļas materiāli, LPSR VDK Jelgavas pilsētas un dzelzceļa
daļas materiāli, LPSR VDK Jūrmalas pilsētas nodaļas materiāli,
LPSR VDK Krāslavas rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK
Liepājas pilsētas un ostas daļas materiāli, LPSR VDK Limbažu
rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Madonas rajona nodaļas
materiāli, LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas materiāli, LPSR VDK
Saldus rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Stučkas rajona
nodaļas materiāli, LPSR VDK Talsu rajona nodaļas materiāli,
LPSR VDK Valmieras rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK
Ventspils pilsētas un ostas daļas materiāli, kas atbilst attiecīgi
Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 8. aprakstam (9
lietas), 9. aprakstam (6 lietas), 10. aprakstam (7 lietas), 11.
aprakstam (10 lietas), 12. aprakstam (14 lietas), 13. aprakstam (8
lietas), 14. aprakstam (47 lietas), 15. aprakstam (9 lietas), 16.
aprakstam (2 lietas), 17. aprakstam (2 lietas), 18. aprakstam (19
lietas), 19. aprakstam (6 lietas), 20. aprakstam (7 lietas), 21.
aprakstam (3 lietas), 22. aprakstam (63 lietas) – līdz 2019. gada
23. augustam;
14) LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas materiāli, kas
atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 23. aprakstam un
kas sastāv no 5 lietām – līdz 2019. gada 23. augustam;
15) LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli, kas
atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 24. aprakstam un
kas sastāv no 102 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
16) LPSR VDK Sekretariāta materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 26. aprakstam un kas
sastāv no 45 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
17) LPSR VDK Finanšu daļas materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 27. aprakstam un kas
sastāv no 87 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
18) LPSR VDK Kadru daļas materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 28. aprakstam un kas
sastāv no 11 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
19) LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 29. aprakstam un kas
sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim;
20) Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera
Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumenti,
kas atbilst Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1340.
fonda 1a. aprakstam – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 28.
septembrim;
21) Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas atbilst
tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts
arhīva 2745. fonda 2. aprakstam, kur sadarbības fakts konstatēts,
– pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas
atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas
Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam un kur sadarbības fakts
nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta ar tiesas
nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras lēmumu,
digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē tīmekļa vietnē
daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par lietas
izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR
VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas
uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu – ne
vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim. Sagatavojot publikācijai
sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus, no
to satura svītro informāciju par personas procesa laikā aktuālo
dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un
tālruņa numuru. Konstatējot sadarbības fakta ar VDK pārbaudes
tiesas lietas iztrūkumu, digitalizē un publicē uzraudzības lietu
pilnā apjomā tiešsaistē, norādot iztrūkuma iemeslus – līdz 2019.
gada 20. decembrim.
(3) VDK dokumentu publikāciju tiešsaistē veic Latvijas
Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē. Publikācijai jābūt neitrālai,
sniedzot ziņas par dokumenta rekvizītiem un šī dokumenta
izcelsmi un oriģināla atrašanās vietu atbilstoši
vispārpieņemtajiem arheogrāfijas principiem.
(4) Digitalizēta VDK Informācijas analīzes daļas
pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētā
sistēma (elektroniskā datubāze) Delta Latvija neanonimizētā
veidā ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam nododama
Latvijas Nacionālajam arhīvam, kas nodrošina nekavējošu tās
neierobežotu pieejamību pētniecībai atbilstoši Zinātniskās
darbības likumam. Pētnieki īsteno audiovizuālās fiksēšanas
tiesības, ievērojot šā rīkojuma 7. panta trešajā daļā noteikto.
Samaksa par izdrukām no datubāzes nedrīkst pārsniegt izdruku
izgatavošanas izmaksas.
9. pants. Nacionālās atmiņas institūts
(1) Nacionālās atmiņas institūts ir valsts zinātniskā
institūcija okupāciju dokumentu, sevišķi VDK dokumentu
izpētei.
(2) Izglītības un zinātnes ministrs reizi gadā, bet ne vēlāk
kā līdz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai
sniedz publisku ziņojumu Latvijas Republikas Saeimas
plenārsēdes laikā par Latvijas vēstures pētniecības rezultātiem
iepriekšējā gada laikā, sevišķu vērību pievēršot okupāciju
dokumentu izpētei.
Pārejas noteikumi
1. Ministru kabineta izveidoto speciālas starpdisciplināras
komisijas bijušās VDK dokumentu zinātniskai (tai skaitā
vēsturiskai un juridiskai) izpētei reorganizē par Nacionālās
atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim, vai arī nodibina
Nacionālās atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim.
2. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.
3. Ministru kabinets sagatavo nepieciešamos normatīvo
aktu projektus, lai noteiktu, ka sadarbības fakta ar VDK
konstatēšana norit administratīvā procesa kārtībā, sākot ar 2019.
gada 23. augustu, ar nosacījumu, ka fakta konstatēšanu var lūgt
tikai gadījumos, ja tas skar konkrētu tiesību vai pienākumu
īstenošanu, tiesai jānovērtē pēc būtības sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanas gadījumā sadarbības samērojamība ar personai
noteiktajiem tiesību un pienākumu īstenošanas nosacījumiem
konkrētajā gadījumā, bet administratīvās tiesas nolēmums
publicējams mēneša laikā pēc tā spēkā stāšanās oficiālā izdevuma
“Latvijas Vēstnesis” šāda veida tiesu nolēmumu publikācijai
paredzētajā tīmekļa vietnē. Sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanas gadījumā Latvijas Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē
publicē lietu pilnā apjomā pusgada laikā no tiesas nolēmuma
spēkā stāšanās, bet, nekonstatējot faktu, publicē lietu daļēji gada
laikā no tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, ietverot tiesu
nolēmumus, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo LPSR
VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas informācijas
uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un valodu.
Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes
lietās esošos dokumentus publikācijai, no to satura svītro
informāciju par personas procesa laikā aktuālo dzīvesvietu,
personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa
numuru.
4. Ministru kabinets sagatavo nepieciešamos normatīvo
aktu projektus, lai atspoguļotu likuma “Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” Totalitārisma
seku dokumentēšanas centra funkcijas un uzdevumus, tai skaitā
atbalsta sniegšana prokuratūrai noziegumu atklāšanai, kas saistīti
ar VDK un citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības,
tai skaitā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas represīvām
institūcijām.
Ministru kabineta rīkojuma projekts
2018. gada __. ____ Rīkojums Nr.
Rīgā (prot. Nr. _. §)
Par likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” pārejas noteikumu
9. punkta izpildi
Pamatojoties uz speciālas starpdisciplināras komisijas
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai
skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kas apstiprināta ar 2014.
gada 20. augusta rīkojumu Nr. 433 “Par speciālās
starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas
dokumentu izpētei” un kas saukta Latvijas Padomju
Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) Valsts drošības
komitejas (turpmāk – VDK) zinātniskās izpētes komisija,
zinātniskās izpētes rezultātiem, kas kopš tās izveides publiskoti
plašsaziņas līdzekļos, publicēti zinātniskajos rakstos un
apspriesti zinātniskajās konferencēs, kā arī, ievērojot secīgi
organizētās sabiedrības aptaujas 2016. gada septembrī un 2018.
gada janvārī par LPSR VDK dokumentu atklātību, atzīt, ka
atklātība un Latvijas vēstures pētniecība ir nepieciešams
līdzeklis, lai, īstenojot Latvijas Republikas Satversmes ievadā
nostiprināto, novērstu totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību
Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku
okupējušo varu – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
(PSRS) un nacionālsociālistiskās Vācijas – propagandas un
slepenības kultūras sekas. Minētā līdzekļa īstenošanai nosakāma
sekojoša rīcība:
1. Atbalstīt šādus no Latvijas Republikas Satversmes
izrietošus un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES)
2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību
attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar
ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgajai datu aizsardzības
regulai) atbilstošus principus:
1.1. Tiesības tik aizmirstam un tiesības ierobežot datu
apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās
rezultātu publicēšanu par laiku līdz Latvijas Republikas 5.
Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā (turpmāk arī –
pētniecība).
1.2. Latvijas vēstures pētniecībai un tās rezultātu
publicēšanai par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas
pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijam nav nepieciešama PSRS
okupācijas un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika
dokumentos (turpmāk – okupāciju dokumentos) un publikācijās
minēto datu subjektu piekrišana un informēšana par datu
izmantošanu, tai skaitā par starptautisku sadarbību pētniecības
veicināšanai. Tiesības iebilst nav attiecināmas.
1.3. Ziņu, ko privātpersonas sniedz no brīvas gribas un bez
atlīdzības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas pirmajai
sēdei Latvijas vēstures pētniecības nolūkiem, izmantošanas
tiesības nav atsaucamas.
2. Atzīt, ka līdztekus VDK dokumentiem šī jēdziena
visplašākajā nozīmē (to saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai
netieši raksturojošu darbību, tie atrasti VDK, tai institucionāli vai
funkcionāli padoto iestāžu oficiālajās vai konspiratīvajās telpās,
no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK, tai
institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu darbiniekiem),
nacionālā dokumentārā mantojuma statuss ir nosakāms visiem
okupāciju dokumentiem atbilstoši sekojošiem principiem:
2.1. Latvijas Nacionālajam arhīvam līdz 2018. gada 31.
decembrim apzināt visus okupāciju dokumentu arhīvus, kas ir
valsts varas īstenotāju rīcībā un kas nav nodoti Latvijas
Nacionālajam arhīvam, un nodrošināt sadarbībā ar attiecīgajiem
valsts varas īstenotājiem dokumentu nodošanu Latvijas
Nacionālajam arhīvam. Satversmes aizsardzības birojam,
Drošības policijai, Valsts policijas koledžai, Latvijas
Universitātei un Latvijas Zinātņu akadēmijai attiecīgie arhīvi
jānodod ne vēlāk kā līdz 2018. gada 31. decembrim. Citiem –
atbilstoši Latvijas Nacionālā arhīva apstiprinātajam plānam, kas
izstrādāts, ņemot vērā Nacionālās atmiņas institūta atzinumu, un
kas īstenojams ne vēlāk kā līdz 2023. gada 31. decembrim.
Dokumenti nododami pilnā apjomā. Jebkura cenzūra ir aizliegta.
2.2. Visi okupāciju dokumenti un šo dokumentu arhīvi, kas
ir Latvijas Nacionālajā arhīvā vai cita valsts varas īstenotāja
rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa un to
iznīcināšana ir aizliegta. Latvijas Nacionālais arhīvs, konstatējot
dokumentu neesību, veic novērtējumu un sniedz informāciju
Ministru kabinetam ne vēlāk kā mēneša laikā pēc neesības
konstatēšanas, kā arī sagatavo lūgumu par kriminālprocesa
ierosināšanu.
2.3. Okupāciju dokumentus, kas nav nodoti Latvijas
Nacionālajam arhīvam un kas sniedz ziņas par valsts varas
īstenotāju rīcību, Latvijas Nacionālais arhīvs pēc pašiniciatīvas
vai saņemot attiecīgu lūgumu no dokumentu turētāja novērtē un
lemj par attiecīgo dokumentu piederību pie nacionālā
dokumentārā mantojuma. Latvijas Nacionālais arhīvs reizi gadā
publicē informāciju tiešsaistē par šāda veida dokumentiem.
3. VDK dokumentu pieejamības nodrošināšana
3.1. Latvijas Nacionālais arhīvs pakāpeniski veic VDK
dokumentu digitalizāciju, bet ne vēlāk kā līdz 2028. gada 4.
maijam.
3.2. VDK dokumentu digitalizācijas un publikācijas
tiešsaistē prioritāti kārtējā gadā nosaka, vadoties pēc Nacionālās
atmiņas institūta atzinuma, ko sniedz reizi gadā, bet ne vēlāk kā
līdz Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai.
Nosakot 2018. gada un 2019. gada prioritātes, jāievēro, ka šādas
dokumentu grupas jāpublicē sekojošos termiņos:
3.2.1. Latvijas Komunistiskās partijas nomenklatūras kadru
lietu kolekcijas personas lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim,
ja nav noteikts citādi:
3.2.1.1. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes,
Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika – ne
vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;
3.2.1.2. LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju
– Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa,
Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija
Gorbunova – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;
3.2.1.3. LPSR Tautas Komisāru Padomes un LPSR
Ministru Padomes priekšsēdētāju – Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča,
Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīna Breša
– ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam;
3.2.1.4. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas otro sekretāru – ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23.
augustam;
3.2.1.5. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas biroja locekļu – līdz 2018. gada 20. decembrim;
3.2.1.6. LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju un LPSR
Augstākās Padomes Prezidija locekļu – līdz 2018. gada 31.
decembrim;
3.2.1.7. LPSR iekšlietu tautas komisāru, LPSR valsts
drošības tautas komisāru, LPSR valsts drošības ministru, LPSR
iekšlietu ministru, LPSR sabiedriskās kārtības sargāšanas
ministru, LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētāju – līdz
2018. gada 23. augustam;
3.2.1.8. LPSR iekšlietu tautas komisāru pirmo vietnieku,
vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības tautas komisāru pirmo
vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR valsts drošības ministru
pirmo vietnieku, vietnieku un palīgu, LPSR iekšlietu ministru
pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR sabiedriskās kārtības
sargāšanas ministru pirmo vietnieku un vietnieku, LPSR Valsts
drošības komitejas priekšsēdētāju pirmo vietnieku, vietnieku un
palīgu – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.1.9. LPSR Tautas Komisāru Padomes locekļu, LPSR
Ministru Padomes locekļu – Ministru Padomes priekšsēdētāja
pirmo vietnieku, vietnieku, ministru, ministru vietnieku un
komiteju ar LPSR Ministru Padomes locekļa tiesībām
priekšsēdētāju un to vietnieku, LPSR Zinātņu akadēmijas
prezidentu un to vietnieku – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.1.10. LPSR Tautas Komisāru Padomes Lietu pārvaldes
un LPSR Ministru Padomes Lietu pārvaldes lietu pārvaldnieku,
to vietnieku un daļu vadītāju – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.1.11. Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas
komitejas pirmo un otro sekretāru, biroja locekļu;
3.2.1.12. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
komitejas daļu vadītāju, to vietnieku, nodaļu vadītāju, to
vietnieku, sektoru vadītāju un to vietnieku;
3.2.1.13. Latvijas Komunistiskās partijas republikas
pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS
Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības komiteju pirmo
sekretāru;
3.2.1.14. Latvijas Komunistiskās partijas republikas
pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS
Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības komiteju otro
sekretāru;
3.2.1.15. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas
republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu
darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju
priekšsēdētāju;
3.2.1.16. LPSR Iekšlietu tautas komisariāta, LPSR Valsts
drošības tautas komisariāta, LPSR Valsts drošības ministrijas,
LPSR Iekšlietu ministrijas un LPSR Valsts drošības komitejas
daļu priekšnieku, daļu priekšnieku vietnieku, nodaļu priekšnieku
un nodaļu priekšnieku vietnieku;
3.2.1.17. Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes
savienības Centrālās Komitejas pirmo sekretāru un biroja
locekļu;
3.2.1.18. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
komitejas instruktoru;
3.2.1.19. Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru
biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem
ārzemēs, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, LPSR
Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma
komitejas Rīgas apvienības, Vissavienības politisko zinību un
zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas,
Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku
savienības, LPSR Komponistu savienības, LPSR
Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu
savienības, LPSR Teātra biedrības un Padomju juristu asociācijas
Latvijas nodaļas vadītāju un vadītāju vietnieku;
3.2.1.20. PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto
LPSR, PSRS Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes
pilnvaroto LPSR;
3.2.1.21. LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja, LPSR
prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību
pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās
pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē vadītāju,
vadītāja vietnieku un darbinieku.
3.2.2. LPSR VDK ziņojumi Latvijas Komunistiskās
partijas Centrālajai Komitejai un LPSR Ministru Padomei – līdz
2018. gada 31. decembrim;
3.2.3. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas
biroja protokoli – līdz 2019. gada 31. decembrim;
3.2.4. LPSR VDK kartotēkas, kas atbilst Satversmes
aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30. aprakstam un kas sastāv
no 18 lietām (kartotēkām), – līdz 2019. gada 31. janvārim, no
kurām LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka, LPSR VDK
aģentūras statistiskā kartotēka, LPSR VDK operatīvās uzskaites
kartotēka un LPSR VDK ārštata darbinieku uzskaites kartotēka,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 30.
apraksta 1., 2., 3. un 4. lietai (kartotēkai), – ne vēlāk kā līdz 2018.
gada 23. augustam;
3.2.5. LPSR VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas
žurnāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda
25. aprakstam un kas sastāv no 53 lietām (žurnāliem), – līdz
2019. gada 31. janvārim, valsts drošības orgānu no aģentūras
izslēgto aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo
vervēšanu materiālu reģistrācijas žurnāli (žurnāla forma Nr. 17),
– ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam;
3.2.6. LPSR VDK 1. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1.
fonda 1. aprakstam un kas sastāv no 27 lietām – līdz 2019. gada
25. martam;
3.2.7. LPSR VDK 2. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1.
fonda 2. aprakstam un kas sastāv no 101 lietas – līdz 2019. gada
14. jūnijam;
3.2.8. LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1.
fonda 3. aprakstam un kas sastāv no 30 lietām – līdz 2019. gada
14. jūnijam;
3.2.9. LPSR VDK 4. daļas materiāli, kas atbilst Satversmes
aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 4. aprakstam un kas sastāv no
99 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;
3.2.10. LPSR VDK 5. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1.
fonda 5. aprakstam un kas sastāv no 4 lietām – līdz 2019. gada
25. martam;
3.2.11. LPSR VDK 6. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli, kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1.
fonda 6. aprakstam un kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada
14. februārim;
3.2.12. LPSR VDK 7. daļas materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 7. aprakstam un
kas sastāv no 138 lietām – līdz 2019. gada 14. jūnijam;
3.2.13. LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas materiāli, LPSR
VDK Dobeles rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jēkabpils
rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Jelgavas pilsētas un
dzelzceļa daļas materiāli, LPSR VDK Jūrmalas pilsētas nodaļas
materiāli, LPSR VDK Krāslavas rajona nodaļas materiāli, LPSR
VDK Liepājas pilsētas un ostas daļas materiāli, LPSR VDK
Limbažu rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Madonas rajona
nodaļas materiāli, LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas materiāli,
LPSR VDK Saldus rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Stučkas
rajona nodaļas materiāli, LPSR VDK Talsu rajona nodaļas
materiāli, LPSR VDK Valmieras rajona nodaļas materiāli, LPSR
VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas materiāli, kas atbilst
attiecīgi Satversmes aizsardzības biroja arhīva 1. fonda 8.
aprakstam (9 lietas), 9. aprakstam (6 lietas), 10. aprakstam (7
lietas), 11. aprakstam (10 lietas), 12. aprakstam (14 lietas), 13.
aprakstam (8 lietas), 14. aprakstam (47 lietas), 15. aprakstam (9
lietas), 16. aprakstam (2 lietas), 17. aprakstam (2 lietas), 18.
aprakstam (19 lietas), 19. aprakstam (6 lietas), 20. aprakstam (7
lietas), 21. aprakstam (3 lietas), 22. aprakstam (63 lietas) – līdz
2019. gada 23. augustam;
3.2.14. LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas materiāli,
kas atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 23. aprakstam
un kas sastāv no 5 lietām – līdz 2019. gada 23. augustam;
3.2.15. LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli, kas
atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 24. aprakstam un
kas sastāv no 102 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.16. LPSR VDK Sekretariāta materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 26. aprakstam un kas
sastāv no 45 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.17. LPSR VDK Finanšu daļas materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 27. aprakstam un kas
sastāv no 87 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.18. LPSR VDK Kadru daļas materiāli, kas atbilst
Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 28. aprakstam un kas
sastāv no 11 lietām – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.19. LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli, kas
atbilst Satversmes aizsardzības biroja 1. fonda 29. aprakstam un
kas sastāv no 41 lietas – līdz 2019. gada 20. decembrim;
3.2.20. Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera
Stučkas Latvijas Valsts Universitātes pirmās daļas dokumenti,
kas atbilst Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 1340.
fonda 1a. aprakstam – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 28.
septembrim;
3.2.21. Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, kas
atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas
Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam, kur sadarbības fakts
konstatēts – pilnā apjomā; sadarbības fakta ar VDK pārbaudes
lietas, kas atbilst tiesu arhīvu fondiem un Latvijas Nacionālā
arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. aprakstam un kur
sadarbības fakts nav konstatēts, neatkarīgi no tā, vai lieta izbeigta
ar tiesas nolēmumu (lēmumu vai spriedumu) vai prokuratūras
lēmumu, digitalizē pilnā apjomā, bet publicē tiešsaistē tīmekļa
vietnē daļēji, ietverot tiesu nolēmumus, prokuratūras lēmumu par
lietas izbeigšanu, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo
LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas
informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un
valodu – ne vēlāk kā līdz 2019. gada 20. decembrim. Sagatavojot
publikācijai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos
dokumentus, no to satura svītro informāciju par personas procesa
laikā aktuālo dzīvesvietu, personas apliecinošo dokumentu,
personas kodu un tālruņa numuru. Konstatējot sadarbības fakta
ar VDK pārbaudes tiesas lietas iztrūkumu, digitalizē un publicē
uzraudzības lietu pilnā apjomā tiešsaistē, norādot iztrūkuma
iemeslus – līdz 2019. gada 20. decembrim.
3.3. VDK dokumentu publikāciju tiešsaistē veic Latvijas
Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē. Publikācijai jābūt neitrālai,
sniedzot ziņas par dokumenta rekvizītiem un šī dokumenta
izcelsmi un oriģināla atrašanās vietu, atbilstoši
vispārpieņemtajiem arheogrāfijas principiem.
3.4. Digitalizēta VDK Informācijas analīzes daļas
pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētā
sistēma (elektroniskā datubāze) Delta Latvija neanonimizētā
veidā ne vēlāk kā līdz 2018. gada 23. augustam nododama
Latvijas Nacionālajam arhīvam, kas nodrošina nekavējošu tās
neierobežotu pieejamību pētniecībai atbilstoši Zinātniskās
darbības likumam. Pētnieki īsteno audiovizuālās fiksēšanas
tiesības, ievērojot šā rīkojuma 4.2. apakšpunktā noteikto.
Samaksa par izdrukām no datubāzes nedrīkst pārsniegt izdruku
izgatavošanas izmaksas.
4. Līdztekus VDK dokumentu pieejamībai tiešsaistē
nodrošināmas arī šādas VDK dokumentu pieejamības tiesības:
4.1. Latvijas Nacionālais arhīvs sniedz bez atlīdzības izziņu
personām par VDK dokumentiem, kas satur informāciju par
attiecīgo personu, ja izziņas pieprasītājs ir 1) politiski represētā
persona, 2) persona, par kuru VDK slepeni vākusi ziņas, 3)
persona, par kuras slepenu sadarbību ar VDK sniedz ziņas VDK
dokumenti, 4) iepriekš minēto personu nāves vai rīcībnespējas
(daļējas un pilnīgas) gadījumā pirmās, otrās, trešās pakāpes
radinieki un aizgādņi. Šajā apakšpunktā minētajām personām
izsniedz attiecīgo dokumentu atvasinājumus, izmantojot drošus
sakaru līdzekļus, ja ir nopietni apgrūtināta to pārvietošanās.
4.2. Lai nodrošinātu pētījumu precizitāti, pētniekiem ir
tiesības bez maksas personiski, izmantojot personiskos līdzekļus,
veikt audiovizuālu fiksēšanu dokumentus saudzējošā veidā.
Samaksa par kopijām nedrīkst pārsniegt kopiju izgatavošanas
izmaksas. Audiovizuāli fiksēto dokumentu kopijas publicējamas
tikai pētījuma ilustrēšanas vai popularizēšanas nolūkā.
Dokumentu krājumus (arī tulkojumus) var izdot, tikai saņemot
Latvijas Nacionālā arhīva atļauju.
5. Pētniecības organizēšanā ievērojami sekojoši principi:
5.1. Okupāciju dokumentu pētniecību var veikt jebkura
fiziska persona pati pēc savas iniciatīvas vai augstskolas,
zinātniskās institūcijas, plašsaziņas līdzekļa, izdevēja, biedrības
vai nodibinājuma uzdevumā.
5.2. Pētniekiem, kam ir zinātniskā kvalifikācija, lūdzot
pieeju okupāciju dokumentiem, nav jāsniedz ziņas par paredzēto
pētījumu. Citiem pētniekiem jānorāda pētījuma temats, pētījuma
pasūtītājs un pētījuma veikšanas finansēšanas avots, ja tas
atšķiras no pētījuma pasūtītāja.
5.3. Pētnieki, īstenojot jaunrades tiesības, tai skaitā
zinātniskās jaunrades tiesības, un vārda brīvību, ievēro
objektivitāti, godaprātu un seko akadēmiskā godīguma
principiem ziņu izklāstā. Avotu un ziņu izklāsta precizitātei
jāveicina citu pētījumu īstenošanai un jābūt pietiekamai publisko
diskusiju veikšanai.
5.4. Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī citas valsts
institūcijas, kuru rīcībā ir okupāciju dokumenti, atklājot apzinātu
īstenībai neatbilstošu ziņu sniegšanu vai rupju akadēmiskā
godīguma neievērošanu, brīdina pētnieku vai, ja pētniecība
veikta juridiskas personas uzdevumā, attiecīgo juridisko personu
par šādas rīcības nepieļaujamību. Ja minētie pārkāpumi
atkārtojas gada laikā, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas
darbam ar attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu. Ja
vienas juridiskas personas uzdevumā vairāki pētnieki gada
ietvaros pēc brīdinājuma saņemšanas atkārtoti veic minētos
pārkāpumus, dokumentu turētājs var lemt par atļaujas darbam ar
attiecīgajiem dokumentiem anulēšanu uz gadu visiem attiecīgās
juridiskās personas uzdevumā veicamajiem pētījumiem.
6. Pētījumu rezultātu publicēšanā nodrošināmi sekojoši
principi:
6.1. Latvijas vēstures pētniecībai par laiku līdz Latvijas
Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, kas norit ar valsts
finansējuma atbalstu vai ko veic valsts augstskolas un valsts
zinātniskās institūcijas, rezultātu publicēšanā priekšroku dod
atklātām publikācijām. Neatkarīgi no finansējuma un pētniecības
veicēja atsevišķa datu subjekta informēšana par pētniecību un tās
rezultātiem nav nepieciešama.
6.2. Latvijas vēstures pētniecības par laiku līdz Latvijas
Republikas 5. Saeimas pirmajai sēdei, izmantojot šā likuma
priekšrocības, rezultātu publikācijām ārpus Latvijas Republikas
attiecināma Obligāto eksemplāru likumā noteiktā kārtība.
Iespieddarbi neatkarīgi no to izdošanas vietas viena eksemplāra
apmērā iesniedzami arī Latvijas Nacionālajam arhīvam gada
laikā no to izdošanas.
6.3. Lai veidotu atgriezenisku saiti, Latvijas vēstures
pētniecības par laiku līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas
pirmajai sēdei rezultātu izdevējam un publicētājam jāinformē
autori par saņemtajām atsauksmēm. Datu subjektam nav tiesību
pieprasīt labojumu veikšanu zinātniskajās un
populārzinātniskajās publikācijās. Plašsaziņas līdzekļos
neprecīzas personas datu informācijas publikācijas gadījumā
datu subjektam ir tiesības lūgt precizēt sniegto ziņu saturu.
7. Ministru kabineta izveidoto speciālas starpdisciplināras
komisijas bijušās VDK dokumentu zinātniskai (tai skaitā
vēsturiskai un juridiskai) izpētei reorganizē par Nacionālās
atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim, vai arī nodibina
Nacionālās atmiņas institūtu līdz 2018. gada 31. decembrim.
Nacionālās atmiņas institūts ir valsts zinātniskā institūcija
okupāciju dokumentu, sevišķi VDK dokumentu izpētē. Izglītības
un zinātnes ministrs reizi gadā, bet ne vēlāk kā līdz Latvijas
Republikas Neatkarības atjaunošanas dienai sniedz publisku
ziņojumu Latvijas Republikas Saeimas plenārsēdes laikā par
Latvijas vēstures pētniecības rezultātiem iepriekšējā gada laikā,
sevišķu vērību pievēršot okupāciju dokumentu izpētei.
8. Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Izglītības un zinātnes
ministriju un Latvijas Universitāti mēneša laikā iesniegt Ministru
kabinetam atbilstošus tiesību aktu projektus.
Ministru prezidents Māris Kučinskis
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis
Ministru kabineta rīkojuma projekts
2018. gada __. ____ Rīkojums Nr.
Rīgā (prot. Nr. _. §)
Par likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteiktā
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas procesa
konceptuālajām izmaiņām
Pamatojoties uz speciālas starpdisciplināras komisijas
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai
skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kas apstiprināta ar 2014.
gada 20. augusta rīkojumu Nr. 433 “Par speciālās
starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas
dokumentu izpētei” un kas saukta Latvijas Padomju
Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) Valsts drošības
komitejas (turpmāk – VDK) zinātniskās izpētes komisija,
zinātniskās izpētes rezultātiem, kas kopš tās izveides publiskoti
plašsaziņas līdzekļos, publicēti zinātniskajos rakstos un
apspriesti zinātniskajās konferencēs, kā arī ievērojot secīgi
organizētās sabiedrības aptaujas 2016. gada septembrī un 2018.
gada janvārī par LPSR VDK dokumentu atklātību, atzīt, ka
atklātība un Latvijas vēstures pētniecība ir nepieciešams
līdzeklis, lai, īstenojot Latvijas Republikas Satversmes ievadā
nostiprināto, novērstu totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību
Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku
okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.
Minētā īstenošanai Tieslietu ministrijai līdz 2018. gada 23.
augustam jāiesniedz Ministru kabinetam:
1. Administratīvā procesa likuma grozījumi, kas paredz
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu administratīvā procesa
kārtībā, sākot ar 2019. gada 23. augustu, ar nosacījumu, ka fakta
konstatēšanu var lūgt tikai gadījumos, ja tas skar konkrētu tiesību
vai pienākumu īstenošanu. Administratīvajai tiesai jānovērtē pēc
būtības sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas gadījumā
sadarbības samērojamība ar personai noteiktajiem tiesību un
pienākumu īstenošanas nosacījumiem konkrētajā gadījumā.
Objektīvās izmeklēšanas rezultātā konstatējot noziedzīgā
nodarījuma sastāva pazīmes, administratīvajai tiesai nosakāms
pienākums taisīt blakus lēmumu. Administratīvās tiesas
nolēmums publicējams mēneša laikā pēc tā spēkā stāšanās
oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” šāda veida tiesu
nolēmumu publikācijai paredzētajā tīmekļa vietnē. Sadarbības
fakta ar VDK konstatēšanas gadījumā Latvijas Nacionālā arhīva
tīmekļa vietnē publicē lietu pilnā apjomā pusgada laikā no tiesas
nolēmuma spēkā stāšanās, bet, nekonstatējot faktu, publicē lietu
daļēji gada laikā no tiesas nolēmuma spēkā stāšanās, ietverot
tiesu nolēmumus, pārbaudāmā un liecinieku liecības, lietā esošo
LPSR VDK dokumentu kopijas, kā arī nepublicētās lietas
informācijas uzskaiti, norādot dokumenta rekvizītus, apjomu un
valodu. Sagatavojot publikācijai sadarbības fakta ar VDK
pārbaudes lietās esošos dokumentus publikācijai, no to satura
svītro informāciju par personas procesa laikā aktuālo dzīvesvietu,
personas apliecinošo dokumentu, personas kodu un tālruņa
numuru.
2. Likumprojekts, kas paredz Satversmes aizsardzības
biroja likuma grozījumus, kas atspoguļo likuma “Par bijušās
Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” atcelšanas
tiesiskās sekas un atspoguļo arī pēc likuma atcelšanas
nepieciešamās Totalitārisma seku dokumentēšanas centra
funkcijas un uzdevumus kā atbalsta sniegšana prokuratūrai
noziegumu atklāšanai, kas saistīti ar VDK un citām Padomju
Sociālistisko Republiku Savienības, tai skaitā LPSR, represīvām
institūcijām.
Ministru prezidents Māris Kučinskis
Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis
VDK dokumentu jēdziens2
VDK dokumenti šā jēdziena visplašākajā nozīmē atbilstoši likuma
Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 2. pantam
ir dokumentēta informācija, kuras autors vai adresāts ir VDK –
institucionālā sistēma, kas aptver institucionālu un funkcionālu padotību,
šīs sistēmas un to veidojošo elementu vēsturiskās formācijas, personālu –,3
kuras “saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu
darbību”,4 kas atrasta “VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās”, turklāt
ar pēdējām jāsaprot arī piesegstruktūru telpas,5 un kuras kopums sniedz
liecības par VDK štata vai ārštata darbiniekiem.6 Turklāt, ievērojot
apsvērumus, kas izteikti likuma apspriešanā, 2. pantā noteiktais saturs ir
paplašināms un VDK dokumentiem paredzētais statuss un aizsardzības
līmenis ir attiecināms arī uz citiem dokumentiem, kas ļauj veikt “visu
Latvijas teritorijā pastāvējušo totalitāro režīmu darbības izvērtēšanu”.7
Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs, tieslietu ministrs Egils Levits,
raksturojot atteikšanos no Ministru kabineta virzītā likumprojekta Par
totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta
konstatēšanu par labu Juridiskās komisijas piedāvātajam tiesiskajam
risinājumam, kur uzsvars likts uz “aktuālo momentu”, pakļaujot
2 Sadaļa sagatavota, izmantojot pētījumu – Jarinovska, Kristīne. LIELAIS BRĀLIS TEVI
VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras. Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016.
gada 11., 12. un 13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas, K. Kangera un
D. Šēnberga zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 4. sēj. Rīga:
LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2017,
132.–179. lpp. 3 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (Latvijas Vēstnesis, Nr. 65 (196), 1994, 2.
jūnijs) 2. pants 1. punkts. 4 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 2. pants 2. punkts. 5 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 2. pants 3. punkts. 6 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 2. pants 4. punkts, 3. panta pirmā daļa. 7 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html
izvērtēšanai “Valsts drošības komiteju kā galveno, kaut gan nebūt ne
vienīgo okupācijas institūciju, kura realizēja okupācijas politiku Latvijā”,8
norādīja, ka valdība piekrita šādai uzsvara maiņai ar nosacījumu, ka par
izvērtēšanu atbildīgās institūcijas paplašinās likuma darbības loku.
Tādējādi jāatzīst, ka likumā ir iestrādāta rīcības brīvība, kas paredz iespēju
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai kā tieši atbildīgajai par VDK
dokumentu zinātnisko izpēti,9 veikt zinātnisko darbību, kas “aptvert visus
totalitāros režīmus, kādi darbojušies Latvijā, [..] arī citur”,10 jo, kā norādīja
Egils Levits, “tas ir vajadzīgs galvenokārt mūsu sabiedrības imunizēšanai
pret šādām totalitārisma tendencēm un tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un
jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo mācību un cita veida zinātniski
materiāli par visiem šiem totalitārajiem režīmiem”.11 Pateicoties Latvijas
Republikas Satversmes ievada trešajai rindkopai, kas tapusi,
iedvesmojoties no Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita
priekšlikuma,12 šāda kompetences paplašināšana ir arī konstitucionāli
8 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html 9 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. panta pirmā secunda daļa. 10 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html 11 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html 12 Sk. plašāk: Jarinovska, Kristīne. “Drafting the Preamble for the Satversme: A New
Approach to one of the Oldest Still-Functioning Republican Basic Laws”, Vienna Journal on
International Constitutional Law, Vol. 9, 2/2015, pp. 253–271; Jarinovska, Kristīne. “The
Preamble of the Satversme: the New Approach to Constitutional Self-Restraint”, Acta
Juridica Hungarica, 2014, Vol. 55, No 4, 2014, pp. 351–366. Pieejams:
http://akademiai.com/doi/pdf/10.1556/AJur.55.2014.4.4; Jarinovska, Kristīne. “Popular
Initiatives as Means of Altering the Core of the Republic of Latvia”, Juridica international.
pamatota. Turklāt LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas izveides un
darbības pamatā esošie dokumenti,13 skatot tos kopsakarā ar likumu Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. panta pirmo
secunda daļu un Satversmes ievada trešo rindkopu, nosaka šīs komisijas
vadošo lomu VDK dokumentu noteikšanā un līdzīga statusa un
aizsardzības līmeņa noteikšanā citiem līdzīgas sabiedriskās un valstiskās
nozīmes dokumentiem, ar kuru palīdzību, kā norādīja Egils Levits,
iespējams veikt “sabiedrības imunizēšanu pret totalitārisma tendencēm”,
konfrontējot sabiedrību ar tās neseno vēsturi. Faktiski visi okupācijas
valsts varas radītie un tās rīcībā nonākušie dokumenti PSRS un
nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā pelnījuši līdzīgu statusu un
aizsardzības līmeni kā VDK dokumenti. Tāpat sabiedriski un valstiski
svarīgi līdzīgi attiekties arī pret PSRS un Vācijas Reiha okupācijas laika
periodiskajiem izdevumiem un propagandas līdzekļiem.
VDK dokumentu un citu līdzīgas nozīmes dokumentu atklātība
Latvijas Republikas tiesiskajā sistēmā pieder pie šīs sistēmas informācijas
atklātības kodola gan tāpēc, ka atklāj valstiskuma pamatus, gan arī tāpēc,
ka ir efektīvs līdzeklis Latvijas Republikas Satversmes normu par
totalitārisma nosodīšanu un svešo varu upuru pieminēšanu īstenošanai.
Ilustratīvs dokumentu grupu raksturojums
Satversmes aizsardzības birojā esošie VDK dokumenti
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu pieejamība
Tikai 2017. gada 15. marta vēstulē Nr. 5.2-10/17/168 Satversmes
aizsardzības birojs pēc ilgstošiem LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas lūgumiem sniegt informāciju par tā rīcībā esošo VDK
dokumentu juridisko statusu tieši norādīja, ka šie dokumenti nav valsts
noslēpuma objekts. Tomēr visus lūgumus sniegt informāciju šī valsts
drošības iestāde atteica, atsaucoties uz fizisko personu datu aizsardzības
regulējumu. Gandrīz divus gadus lūgto Satversmes aizsardzības biroja
Law Review, University of Tartu, No. XX, 2013, pp. 152–159. Pieejams:
http://www.juridicainternational.eu/public/pdf/ji_2013_1_152.pdf. 13 Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433 “Par speciālās
starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei” (Latvijas
Vēstnesis, Nr. 164 (5224), 2014, 21. augusts), komisijas izdoti, ministru un rektora saskaņoti
reglamenti, kā arī citi tiesību akti.
rīcībā esošo VDK dokumentu aprakstu LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisija saņēma tikai 2017. gada oktobrī pēc tam, kad bija informējusi 12.
Saeimas Nacionālās drošības komisiju par komisijas ieskatā neatbilstošu
valsts drošības iestādes rīcību, iepazīstinot ar aprakstiem. 2017. gada 31.
augustā komisijas pārstāvji nesekmīgi mēģināja iepazīties ar VDK
dokumentu aprakstiem. 2017. gada 12. septembrī A4 formas izdrukas, kas
sadalītas divās mapēs uz drukātām lapām bez dokumentam obligātiem
rekvizītiem un norādes par izsniegto lapu juridisko statusu, bija izsniegts
pieciem komisijas locekļiem pēc “saistību raksta”, kam pielikumā bija
Krimināllikuma normu uzskaitījums, parakstīšanas, nesaņemot
paskaidrojumus pēc atbilstoša pieprasījuma par “saistību raksta”
parakstīšanas iemesliem un apraksta juridisko statusu. Iepazīšanās kopā ar
“saistību raksta” parakstīšanas procedūru Satversmes aizsardzības biroja
telpās ilga 43 minūtes. Tad komisijas pārstāvjus lūdza atbrīvot telpu citām
plānotām nodarbēm. Lai gan komisija vēlāk saņēma vēl 2017. gada 15.
martā solīto aprakstu, šoreiz jau ar dokumenta obligātiem rekvizītiem,
tomēr toreiz nekādas norādes par saņemto izdruku juridisko statusu nebija
saņemtas. Tā kā parakstīts “saistību raksts”, bet saņemtais materiāls
nesatur norādes par juridisko statusu, komisija lūdza tiešu skaidrojumu.
Līdz 2017. gada 30. novembrim šāds skaidrojums nebija saņemts, lai arī
12. Saeimas Nacionālās drošības komisijai valsts drošības iestāde
rakstveidā apgalvoja, ka komisijas pārstāvji nav lūguši paskaidrot
iemeslus “saistību raksta” parakstīšanai tāpat kā nav lūguši sniegt
informāciju par apraksta juridisko statusu.
Tikai 2017. gada 30. novembrī – sešus mēnešus pirms 2018. gada
31. maija – Satversmes aizsardzības birojs pirmo reizi rakstveidā
apliecināja, ka pēc valsts noslēpuma sevišķās atļaujas ieguves LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas atsevišķus pētniekus pielaidīs VDK aģentu
kartotēkai. Iepriekš, kā to apliecina arī atklātā 12. Saeimas Cilvēktiesību
un sabiedrisko lietu komisijas sēde 2016. gada 15. novembrī, kuru vadīja
Dr. hist. Ritvars Jansons, pastāvēja nostāja, ka pieejamība VDK aģentu
kartotēkai tiks liegta pat arī pēc valsts noslēpuma sevišķās atļaujas
piešķiršanas komisijas locekļiem. Ievērojot Satversmes aizsardzības biroja
viedokļa izmaiņas par ārējo normatīvo aktu piemērošanu, tas ļāva 2017.
gada novembrī pieteikt pētniekus valsts noslēpuma sevišķās atļaujas
saņemšanai, kas tika izsniegtas pēc 2018. gada 5. februāra, kā arī ļāva
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija sadarbībā ar Satversmes
aizsardzības biroju organizēt nepastarpinātu Satversmes aizsardzības
biroja rīcībā esošo dokumentu izpēti, kas iepriekš pētīti pastarpināti,
izmantojot sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos dokumentus
un ar kritiskās analīzes palīdzību novērtējot šo dokumentu sakarā veiktās
procesuālās darbības, tai skaitā juridiskos slēdzienus.
VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas nodrošinājuma
informācijas automatizētā sistēma (elektroniskā datubāze) DELTA Latvija
ne pilnā apjomā, ne arī oriģinālā formā nekad nav bijusi pieejama LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijai. Satversmes aizsardzības birojs, neesot
atbilstoši pieņemtiem Ministru kabineta noteikumiem, anonimizēja
DELTA Latvija ar nolūku to nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Anonimizācija publiski apstiprinās tikai 2017. gada 12. novembra Latvijas
televīzijas raidījumā De facto, bet nodošana veikta 2018. gada janvārī,
tātad pieejama mazāk kā piecus mēnešus pirms 2018. gada 31. maija.
Neskatoties uz to, ka anonimizētās DELTA Latvija izpēte bijusi iespējama
vien no 2018. gada janvāra jeb nedaudz vairāk nekā četrus mēnešus pirms
2018. gada 31. maija un tās izpētes iespējas ir ievērojami ierobežotas,
tomēr jau LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas
un Latvijas Universitātes kopīgi rīkotajā starptautiskajā zinātniskajā
konferencē TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības
personas, informatori, rezidenti, aģenti, Rīgas Latviešu biedrības nama
Līgo zālē 2018. gada 9. un 10. martā, sadarbībā ar Konrāda Adenauera
fondu sniegti ziņojumi par pētījumiem par VDK Informācijas analīzes
daļas pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētā sistēma
(elektroniskā datubāze) DELTA Latvija saturošajām ziņām.
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu
raksturojums
Apjoms
Atbilstoši Satversmes aizsardzības biroja sniegtajam to rīcībā
esošajam VDK dokumentu 2017. gada 23. oktobra Satversmes
aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 1. fonda
Latvijas PSR Valsts drošības komiteja aprakstam bez numura (parakstījusi
Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra
vadītāja Zinta Ābola, uz simt sešdesmit lapām), VDK dokumentu apjoms
ir šāds:
1. fonds, 1. apraksts: LPSR VDK 1. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli
27 lietas (4 084 lapas)
1. fonds, 2. apraksts: LPSR VDK 2. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli
101 lietas (20 325 lapas)
1. fonds, 3. apraksts: LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli
30 lietas (2 355 lapas)
1. fonds, 4. apraksts: LPSR VDK 4. daļas materiāli
99 lietas (11 785 lapas)
1. fonds, 5. apraksts: LPSR VDK 5. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli
4 lietas (658 lapas)
1. fonds, 6. apraksts: LPSR VDK 6. daļas operatīvās lietas un citi
materiāli
41 lieta (5 131 lapa)
1. fonds, 7. apraksts: LPSR VDK 7. daļas materiāli
138 lietas (3 086 lapas)
1. fonds, 8. apraksts: LPSR VDK Cēsu rajona nodaļas materiāli
9 lietas (476 lapas)
1. fonds, 9. apraksts: LPSR VDK Dobeles rajona nodaļas materiāli
6 lietas (549 lapas)
1. fonds, 10. apraksts: LPSR VDK Jēkabpils rajona nodaļas materiāli
7 lietas (185 lapas)
1. fonds, 11. apraksts: LPSR VDK Jelgavas pilsētas dzelzceļa daļas
materiāli
10 lietas (581 lapa)
1. fonds, 12. apraksts: LPSR VDK Jūrmalas pilsētas nodaļas materiāli
14 lietas (1 168 lapas)
1. fonds, 13. apraksts: LPSR VDK Krāslavas rajona nodaļas materiāli
8 lietas (149 lapas)
1. fonds, 14. apraksts: LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas daļas
materiāli
47 lietas (5 922 lapas)
1. fonds, 15. apraksts: LPSR VDK Limbažu rajons nodaļas materiāli
9 lietas (52 lapas)
1. fonds, 16. apraksts: LPSR VDK Madonas rajona nodaļas materiāli
2 lietas (33 lapas)
1. fonds, 17. apraksts: LPSR VDK Rīgas pilsētas daļas materiāli
2 lietas (31 lapa)
1. fonds, 18. apraksts: LPSR VDK Saldus rajona nodaļas materiāli
19 lietas (1 059 lapas)
1. fonds, 19. apraksts: LPSR VDK Stučkas (tagad Aizkraukles) rajona
nodaļas materiāli
6 lietas (531 lapa)
1. fonds, 20. apraksts: LPSR VDK Talsu rajona nodaļas materiāli
7 lietas (649 lapas)
1. fonds, 21. apraksts: LPSR VDK Valmieras rajona nodaļas materiāli
3 lietas (304 lapas)
1. fonds, 22. apraksts: LPSR VDK Ventspils pilsētas un ostas daļas
materiāli
63 lietas (4 581 lapa)
1. fonds, 23. apraksts: LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas
materiāli
5 lietas (178 lapas)
1. fonds, 24. apraksts: LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli
102 lietas (17 297 lapas)
1. fonds, 25. apraksts: LPSR VDK personīgo un darba lietu
reģistrācijas žurnāli
53 lietas (5 322 lapas)
1. fonds, 26. apraksts: LPSR VDK Sekretariāta materiāli
45 lietas (9 703 lapas)
1. fonds, 27. apraksts: LPSR VDK Finanšu daļas materiāli
87 lietas (6 155 lapas)
1. fonds, 28. apraksts: LPSR VDK Kadru daļas materiāli
11 lietas (1 160 lapas)
1. fonds, 29. apraksts: LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli
41 lieta (7 338 lapas)
1. fonds, 30. apraksts: LPSR VDK operatīvo uzskaišu u.c. kartotēkas
18 lietas (kartotēkas)
1. fonds, 31. apraksts: LPSR VDK automatizētās informācijas
sistēmas tehniskā dokumentācija
176 lietas
1. fonds, 32. apraksts: LPSR VDK Informācijas analīzes daļas ESM
[elektriskās skaitļošanas mašīnas] disku pakete un lentes
257 lietas
Vispārīgs satura raksturojums14
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas uzdevumā, ievērojot
Latvijas Universitātes rektora 2018. gada 5. februārī saskaņoto Kārtību,
kādā LPSR Valsts drošības zinātniskās izpētes komisijas locekļi veic
pētīšanas darbu valsts drošības iestādē Nr.VDK kom-3/1, pētnieki veica
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošā 1. fonda Latvijas PSR Valsts
drošības komiteja (turpmāk arī – 1. fonda) dokumentu izpēti no 2018. gada
6. februāra līdz 31. maijam. Ievērojot to, ka neraugoties uz pētnieku
lūgumiem, 2018. gada 27. novembra Satversmes aizsardzības biroja
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra, 2018. gada 22. maija LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijas reglamentu un komisijas
priekšsēdētāja rīkojumu, tikai 2018. gada 31. maijā plkst. 15.00
Satversmes aizsardzības birojs izsniedza LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijai Satversmes aizsardzības biroja ietvaros veiktās zinātniskajam
darbam nepieciešamās piezīmes, izvērsta datu analīze un zinātniski
slēdzieni ir nākotnē veicams zinātnisks darbs. Pirmie 1. fonda izpētes
rezultāti guvuši atspoguļojumu 2018. gada 9. un 10. martā Rīgā LPSR
Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas un Latvijas
Universitātes sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu organizētajā
starptautiskajā zinātniskajā konferencē TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata
darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti, uz kuru bija
aicināti Ministru kabineta locekļi un tautas priekšstāvji 12. Saeimā, ieradās
12. Saeimas deputāti Ritvars Jansons un Inguna Sudraba. Izvērstāki
slēdzieni būs prezentēti LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskata
konferencē, kas plānota 2018. gada 13. jūnijā Kristapa Morberga namā,
Dzintaru prospektā 52/54, Jūrmalā.
Ievērojot to, ka Satversmes aizsardzības birojs atļāvis apspriest tā 1.
fondā esošo VDK dokumentu saturu Komisijā, bet ierobežojis publisku
diskusiju iespēju, šeit sniegtā informācija par Satversmes aizsardzības
biroja rīcībā esošajiem dokumentiem sniegta kā ilustratīvs materiāls ar
mērķi pamatot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas tiesību aktu
14 Sadaļa sagatavota, izmantojot pētījumus, ko veica Ainārs Bambals, Solveiga Krūmiņa-
Koņkova, Ojārs Stepens, Gints Zelmenis un Arturs Žvinklis, gatavojot ziņojumus pārskata
konferencei, kas plānota 2018. gada 13., 14. un 15. jūnijā.
projektos izteiktos priekšlikumus un veidot vismaz vispārīgu izpratni par
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo dokumentu saturu. Materiāls
sagatavots, strukturējot to atbilstoši Satversmes aizsardzības biroja
sagatavotajiem un Komisijai sniegtajiem tā rīcībā esošo VDK dokumentu
aprakstiem, tajā skaitā 2017. gada 23. oktobra dokumentam.
1. LPSR VDK 1. daļas (ārējā izlūkošana) operatīvās lietas un citi
materiāli (1. fonda 1. apraksts). Apraksts ietver 27 lietas. Šajā sakarā īpaši
paskaidrojams, ka, veidojot 2017. gada 23. oktobra fonda aprakstus,
Satversmes aizsardzības birojs ir numurējis katru LPSR VDK izveidotās
lietas sējumu kā atsevišķu lietu. Piemēram, operatīvās pārbaudes lieta Nr.
113 “BER” par Andreju Dītrihu Lēberu, kas pārveidota operatīvās
izstrādes lietā Nr. 873 ir divos sējumos – pirmais uz 471 lapām aptver laika
periodu no 1961. gada līdz 1990. gadam, bet otrais uz 322 lapām aptver
laika periodu no 1978. gada līdz 1990. gadam, taču 1. fonda 1. aprakstā tā
fiksēta kā divas lietas. Līdzīgi informatīvā lieta Nr. 468 “PRIČAL”, vēlāk
operatīvās pārbaudes lieta, ir četros sējumos, kas 1. fonda 1. aprakstā
fiksēta kā četras lietas. Šādu uzskaitījumu var turpināt par šo un citiem
aprakstiem. Līdz ar to, nākotnē veidojot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas
Valsts arhīva aprakstus šim fondam, pamatojoties uz vispārējiem
arheogrāfijas principiem, lietu skaits aprakstā var mainīties. Šī īpatnība
attiecināma uz teju visiem 32 aprakstiem.
Dokumenti pētīti izlases veidā. Izpētītajos dokumentos atrodama
LPSR VDK iegūtā informācija par dažādu LPSR iedzīvotāju (pārsvarā
kultūras un zinātnes darbinieku) braucieniem uz ārzemēm vai citiem
sakariem ar ārzemēm (aģentu atskaites par ārzemju braucieniem, VDK
dotie uzdevumi par ārzemēs veicamo, LPSR VDK sarakste ar PSRS VDK
centrālo aparātu Maskavā, piemēram, lai saņemtu sankciju spiegošanas
pasākumiem). Šajā aprakstā esošo dokumentu vidū ir arī dokumenti, kas
apliecina VDK centienus LPSR zinātnieku komandējumus uz ārzemēm
izmantot spiegošanas nolūkos. Vienlaikus aprakstā iekļautas arī LPSR
VDK 1. daļas funkcijām neraksturīgas lietas, piemēram, lieta-formulārs
Nr. 14991 SMELIJ, kas ietver 1940. gada dokumentus uz 43 lapām par
ģenerāļa Roberta Kļaviņa sadarbību ar PSRS izlūkdienesta rezidentūru
Rīgā.
2. LPSR VDK 2. daļas (pretizlūkošana) operatīvās un citi materiāli
(1. fonda 2. apraksts). Aprakstā 101 lieta. 2017. gada 23. oktobra
dokumentā ir labojumi un aizkrāsojumi, piemēram, 52. lietā – operatīvās
izstrādes lieta Nr. 5274 DEJATEĻ, bijusī operatīvās pārbaudes lieta Nr.
2662 ar arhīva Nr. 55431; 77. lietā – operatīvo materiālu apkopojums lietā
Nr. 1054 KROTON (1988 – 1989) uz 48 lapām.
Dokumenti pētīti izlases veidā. Aprakstā atrodamas lietas par
trimdas latviešiem, kurus LPSR VDK definē kā Otrā Pasaules kara
noziedzniekus, par operatīvajā meklēšanās esošajām personām, par LPSR
Centrālā Valsts Vēstures arhīva sagatavotām izziņām par tā saucamās
Arāja komandas dalībniekiem, par Apvienotās Karalistes un citu valstu
izlūkdienestiem, par ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kas pastāvīgi
dzīvo PSRS, LPSR Sakaru ministrijas dokumenti par mobilizāciju
īpašajam periodam, PSRS VDK Robežsardzes valsts robežas operatīvie
aizsardzības plāni, materiāli par pretdarbību ārvalstu izlūkdienestiem
LPSR VDK režīma objektos, rūpniecības uzņēmumos, kas izpilda PSRS
militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumus, civilās aviācijas objektos,
militārajos avioreisos, zinātnes objektos, materiāli par pretinieka aģentūras
meklēšanu radiosakaru kanālos, pretizlūkošanu speciālistu iebraukšanas-
izbraukšanas jautājumos, materiāli par vīzu noformēšanu LPSR Iekšlietu
ministrijas Vīzu un ārzemnieku reģistrācijas daļā (OVIR), LPSR dzīvojošo
vācu tautības un ārzemēs dzimušo iedzīvotāju saraksts un citi materiāli.
Piemēram, lietā Nr. 37, litera lieta Nr. 473 Personas, kuras tiek turētas
aizdomās par dzimtenes nodevību 26. sējums – Uzskaites kartotēkā
iekļauto personu saraksts (1975) uz simt lapām ietver operatīvo darbību
ceļā iegūtu informāciju par personām, kas plāno bēgt no PSRS vai kas
plāno dibināt nacionālistisku grupu. Izpētītajos dokumentos atrodama
LPSR VDK iegūtā informācija par ārzemniekiem, kas uzturējās Latvijas
teritorijā, par viņu uzraudzīšanu un operatīvo izstrādi, par dažādu preču kā
apģērbu, tehnikas, vērtslietu kontrabandu. Salīdzinoši daudz dokumentu ir
par melnā tirgus darbību Latvijas teritorijā. Aprakstā iekļautajās lietās
atrodamo dokumentu starpā ir gan aģentu ziņojumi, gan LPSR VDK
dažādu struktūrvienību savstarpējā sarakste, gan LPSR VDK sarakste ar
PSRS VDK centrālo aparātu Maskavā.
3. LPSR VDK 3. daļas operatīvās lietas un citi materiāli (1. fonda 3.
apraksts). Aprakstā 30 lietas.
Dokumenti pētīti izlases veidā. Apraksta lietās ir materiāli par virkni
operatīvo materiālu apkopojumu lietās, operatīvās pārbaudes lietām, litera
lietām. Piemēram, materiāli par LPSR Tirdzniecības ministriju, LPSR
Patērētāju biedrību savienību, citām institūcijām, PSRS VDK informācija
par čekistu darbu pārkārtošanu apstākļos, kad tiek paplašināti ārējie
ekonomiskie sakari (1990), par dažām vadošo rietumvalstu specdienestu
darba īpatnībām mūsdienu apstākļos PSRS ārējo ekonomisko sakaru jomā
(1990), par jauniem elementiem operatīvajā situācijā, kas radušies sakarā
ar to, ka nevalstiskās organizācijas PSRS nodarbojas ar izmeklēšanas un
apsardzes darbību, par Vācijas, Austrijas, ASV, Indijas un citu valstu
tiesību aizsardzības dienestiem. Izpētītajos dokumentos atrodama LPSR
VDK iegūtā informācija par tādām LPSR iekšlietu sistēmas un kara
komisariātu problēmām kā korupcija un slepenu dokumentu nozaudēšana.
Informācija, spriežot pēc dokumentiem, iegūta no LPSR VDK aģentūras,
kas strādājusi attiecīgajās struktūrās.
4. LPSR VDK 4. daļas (transporta pretizlūkošana) materiāli
(1. fonda 4. apraksts). Aprakstā 99 lietas.
Dokumenti pētīti izlases veidā. Apraksta dokumentos LPSR Sakaru
ministrijas informācija par ārzemnieku uzņemšanu, par pretizlūkošanu
PSRS Sakaru ministrijas Zinātniski pētnieciskā sakaru institūta Rīgas
nodaļā, Valsts civilās aviācijas zinātniski pētnieciskā institūta Rīgas
nodaļu, materiāli par slepenības režīma ievērošanu, LPSR VDK aģentūras
materiāli Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas, Francijas, Nīderlandes
ostās, Kanāriju salās un to ostās, Mauritānijas un citās Rietumāfrikas ostās,
Latīņamerikas ostās, Indijas, Klusā okeāna ostās, pretizlūkošanas attiecībā
uz Rīgas Civilās aviācijas institūtā strādājušajiem ebrejiem, ārzemju
studentiem, lidostu Rīga, lidostu Spilve, Gaisa satiksmes centrālajā
aģentūrā, Rīgas apvienotajā aviovienības pārvedumu un stjuartu dienestā,
materiāli par kapitālistisko valstu pilsoņiem, kuri ceļo ar PSRS civilās
aviācijas lidmašīnām, PSRS VDK vadošie norādījumi par operatīvajām
situācijām aģentūras darba stāvokli, tādu aģentu un uzticības personu
sarakstiem, par kuriem ir kompromitējoši materiāli, materiāli par
slepenības režīmu Baltijas dzelzceļā, LPSR Ministru padomes Upju flotes
galvenajā pārvaldē, LPSR autotransporta objektos, pasažieru plūsmā,
Rīgas jūras tirdzniecības ostā, ārzemju kuģu apmeklēšanas caurlaidēs, citi
materiāli, kā arī LPSR VDK lietās neievietotie materiāli par jūrniecību,
aviāciju, autotransportā un citur. Izpētītajos dokumentos atrodama LPSR
VDK apkopotā informācija par drošības pasākumiem transporta un
kritiskās infrastruktūras objektos kā dzelzceļš un aviācija.
5. LPSR VDK 5. daļas (vēlāk Z. konstitucionālās iekārtas
aizsardzības daļa, tā saucamā cīņa ar ideoloģisko diversiju) operatīvās
lietas un citi materiāli (1. fonda 5. apraksts). Aprakstā ir tikai 4 lietas kopā
tikai uz 659 lapām – divas operatīvās izstrādes lietas Nr. 2090 Aferist un
Nr. 845 Binom, kā arī signāli par personām, kurām ir nodomi veikt terora
aktus un kuras nelikumīgi glabājot šaujamieročus 1991. gadā, materiālā
tiek meklēta viena armēņu tautības personu, kas apsūdzēts kā terorists, kā
arī kādas LPSR iedzīvotājas triviāls, brīvas gribas ziņojums LPSR VDK,
ka pie kādas ēkas apstājās vieglā pasažieru automašīna VAZ (Žiguļi), no
kuras iespējamie latviešu nacionālisti izkrauj no automašīnas kastes, kuras
pēc ziņotājas domām varētu būt šaujamieroču kastes. Faktiski daļas
materiāli ir teju pilnībā iznīcināti vai neatrodas Satversmes aizsardzības
biroja rīcībā.
Izpētīti visi aprakstā iekļauto lietu dokumenti. Dokumenti sniedz
informāciju par vienas emigrējošās uz ārzemēm personas savervēšanu par
LPSR VDK aģentu (vervēšanas plāns, sniegtie ziņojumi, atzinums par
aģenta turpmākas izmantošanas nelietderību, kā arī citi dokumenti).
6. LPSR VDK 6. daļas (ekonomiskās pretizlūkošana un rūpnieciskā
drošība) operatīvās lietas un citi materiāli (1. fonda 6. apraksts).
Dokumenti pētīti izlases veidā. Dokumenti sniedz ziņas par
ekonomiskās pretizlūkošanas un rūpnieciskās drošības jautājumiem. Lietā
ir materiāli par slepenības režīma nodrošināšanu, pretizlūkošanu
starptautiskajās izstādēs un simpozijos, vākti kompromitējoši materiāli par
Amerikas Savienoto Valstu, Japānas, Dānijas Karalistes, Beļgijas
Karalistes, Nīderlandes Karalistes, Zviedrijas Karalistes, Apvienotās
Karalistes, Francijas Republikas, Itālijas Republikas, Vācijas Federatīvās
Republikas, Spānijas Karalistes, materiāli par mobilizāciju LPSR Zinātņu
akadēmijā, materiālu vākšanu PSRS-ASV kopuzņēmumos Mono-AL,
Inta-UNION, PSRS-Spānijas kopuzņēmumā ELEKTRA-ISP, PSRS-VFR
kopuzņēmumos Latviešu nams, KOMČER PSRS-Itālijas kopuzņēmumā
ŠILKIN, PSRS-Šveices Konfederācijas kopuzņēmumā L. Š. S.
7. LPSR VDK 7. daļas (ārējā novērošana) materiāli (1. fonda 7.
apraksts). Aprakstā 138 lietas.
Dokumenti pētīti izlases veidā. Ārējās novērošanas materiāli līdz
1991. gadam. Dokumentos ārēji novēroti PSRS pilsoņi, kā arī ASV,
Kanādas, VFR, Francijas, Apvienotās Karalistes, Beļģijas Karalistes,
Nīderlandes Karalistes, Zviedrijas Karalistes, Izraēlas, Jemenas un citiem
valstspiederīgajiem. Ārējā novērošana veikta vismaz līdz 1991. gada
augustam (Deivids Grobs, ASV, lieta Nr. 146 (54), Sergejs Jonovs (ASV),
Nr. 175 (75)). Dokumenti sniedz ziņas par ārējās novērošanas darbības
metodēm (ārējās novērošanas grupas sastāvs, tās rīcībā esošie transporta
līdzekļi, ziņojumi par novērojamā objekta aktivitātēm u. tml.), kā arī par
LPSR VDK tikšanās un konspiratīvajiem dzīvokļiem (iemesli dzīvokļa
izvēlei, dzīvokļa uzturēšanas un komunālo maksājumu kvītis u. tml.),
piemēram, tagadējās Mēness, Brīvības, Baznīcas, Pils, virknē citās ielās kā
arī tikšanās vietām, kontaktpunktiem, piemēram, Oktobra tilta
caurbrauktuve, Pokrova kapi, elektrifikācijas objekts iepretim baptistu
baznīcai, tualete kultūras un atpūtas parkā Mežaparks, Salaspils memoriāls
un daudzi citi. kā arī par PSRS VDK projektu speciālu televīzijas kameru
izvietošanai objektos, piemēram, projekts Sarīkojums 536-75.
8. LPSR VDK teritoriālo struktūrvienību dokumenti (1. fonda 8.–
22. apraksti) – Cēsu rajona nodaļas, Dobeles rajona nodaļas, Jēkabpils
rajona nodaļas, Jelgavas pilsētas un dzelzceļa daļas, Jūrmalas pilsētas
nodaļas, Krāslavas nodaļas, Liepājas pilsētas un ostas Limbažu rajona
nodaļas, Madonas rajona nodaļas, Rīgas pilsētas daļas, Saldus rajona
nodaļas, Stučkas (Aizkraukles) rajona nodaļas, Talsu rajona nodaļas,
Valmieras rajona nodaļas, Ventspils pilsētas un ostas daļas.
Piemēram, šajos aprakstos ir materiāli par Cēsu rajona kara
komisariātu, Brīvprātīgās armijas, aviācijas un flotes veicināšanas
biedrību darbību Cēsu rajonā un tās Cēsu-Valmieras aviācijas-tehniskajā
sporta klubā, materiāli par pretizlūkošanu, lai atklātu un novērstu
mēģinājumus gāzt konstitucionālo iekārtu Cēsu rajonā 1990. un 1991.
gadā, materiāli par pretizlūkošanu par bijušo tiesāto par īpaši smagiem
valsts noziegumiem no bandītu-nelegāļu vidus no 1950. gada līdz 1989.
gadam, mēģinājumiem izbraukt no PSRS no Dobeles rajona 1991. gadā,
materiāli par ekstrēmi noskaņotu personu pretpadomju darbību, kas vērsta
uz sociālistiskās iekārtas gāšanu 1990. gadā un 1991. gadā, materiāli par
Zemgales apgabala Jelgavas SD policiju, materiāli par Vācijas Reiha
okupācijas atbalstītājiem, materiāli par pretizlūkošanu Latvijas
Lauksaimniecības akadēmijā, tukšas lietas par pretizlūkošanu Jelgavā,
Jūrmalas nodaļas materiāli par uz ārzemēm izbraukušajiem – pēc
personīga izsaukuma vai tūrisma ceļazīmēm, instrukcija par padomju
pilsoņu nepieciešamo uzvedību atrodoties ārzemēs, pretizlūkošanas
materiāli par īpaša režīma objektiem, operatīvās novērošanas lietas,
operatīvās pārbaudes lietas, materiāli par uzņēmumu pasta kastīte /pk 1230
(Liepājas mašīnbūve), materiāli par pretinieka aģentiem-nelegāļiem,
materiāli par PSRS Jūras flotes ministrijas Okeāna zvejas flotes Liepājas
bāzes kuģiem un krasta objektiem, materiāli par jauniesaukto, kuriem
paredzēts dienests PSRS bruņoto spēku specvienībās, specpārbaudēm,
anonīmu pretpadomju dokumentu meklēšanas materiāli par 1989. gadu un
1991. gadu, materiāli par operatīvo stāvokli īpaši svarīgu militāru objektu
apkārtnē, pārbaudes īpaši svarīgu militāru objektu tuvumā, dokumenti par
reemigrantiem, repatriantiem, pilsoņiem bez pavalstniecības un ārvalstu
specdienestu bijušajiem aģentiem, padomju pilsoņu un ārzemnieku sakaru
izpētes un pārbaudes materiāli, Ventspils pilsētas un ostas daļā materiāli
par kuģu novērošanu līdz pat 1991. gada augustam.
Daļā aprakstu 2017. gada 23. oktobra dokumentā ir nesaprotamu
iemeslu dēļ aizsegti fizisko personu vārdi un uzvārdi, piemēram, 14.
apraksta 32. un 33. lietā par 1987. gada un 1988. gada ārštata operatīvo
darbinieku lietām darba lieta Nr. 249 un personas lieta Nr. 249 Liepājas
pilsētas un ostas daļā, attiecīgi uz 16 lapām un 31 lapām, 41. lietā – darba
lieta Nr. 267 un personas lieta Nr. 267 par 1988. gadu un 1989. gadu.
Jāuzsver, ka virkne lietu norādītas kā tukšas (bez lapām) –
piemēram, 15. apraksta 5., 6., 7. un 8. lietas, kurās būtu jāatrodas 1991.
gada materiāliem par korumpētām personām, saistītām ar
tiesībsargājošiem orgāniem, par personām, kuras ārējās ekonomikas sfērā
– starpvalstu uzņēmumos, kooperatīvos – nodarbojās ar organizētu
noziedzīgu darbību, par specdienestu izlūkošanas un kaitniecisko darbību
attiecībā uz Iekšlietu ministrijas personālsastāvu, par bīstamiem
noziedzīgiem grupējumiem, kas apdraud republikas drošību, par
ekonomiskās sabotāžas, noziedzīgas darbībām, kredīta un nodokļu
sistēmās atklāšanas materiāliem.
Jāuzsver, ka Madonas rajona nodaļas dokumentu ir vairāk nekā
Rīgas daļas dokumenti, Madonas nodaļas dokumentu ir divas lietās kopā
uz 32 lapām, bet Rīgas daļā saglabātas divas lietas uz 31 lapas.
Dokumenti pētīti izlases veidā, vēršot uzmanību Liepājas pilsētas
un ostas daļas, Jūrmalas pilsētas daļas un Saldus rajona nodaļas
dokumentiem. Izpētītie dokumenti sniedz liecības saturiski plašu
jautājumu spektru.
9. LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas materiāli (1. fonda
23. apraksts).
Dokumenti pētīti izlases veidā. Dokumentos atrodamas ziņas par
1990. gadā izveidotās LPSR VDK Sabiedrisko sakaru nodaļas darbību.
Aprakstā iekļautas lietas, kas satur galvenokārt iedzīvotāju iesniegumi,
sūdzības, priekšlikumi u.c. veida sarakste ar LPSR VDK. Dokumentu
starpā ir arī iedzīvotāju telefonisko sarunu ar LPSR VDK uzticības
telefona operatoriem pieraksti. Lielākā daļa dokumentu sniedz informāciju
par sadzīviskiem notikumiem, piemēram, ziņojumus par iespējamiem
likumpārkāpumiem, kas vairumā gadījumu nav saistīti ar politiskiem
jautājumiem. 1990. gada beigās un 1991. gadā fiksēti ziņojumi par
iespējamiem noziegumiem, kas saistīti ar terora aktiem, informācija par
organizētās noziedzības, piemēram, reketieru grupējumu formēšanos un
darbību.
Salīdzinoši saturiski atšķirīga ir 1. fonda 23. apraksta 5. lieta, kur
apkopoti 1991. gada maija materiāli par LPSR VDK darbinieku
mobilizāciju, apbruņošanu un rīcību LPSR VDK ēku un materiālo līdzekļu
apsardzei iespējamu masu nemieru vai citu ārkārtas situāciju gadījumā.
Savdabīga ir 23. apraksta 3. lieta, kurā apkopoti LPSR VDK uzticības
telefona 1991. gada dokumenti, tajā skaitā sūdzības par iekšlietu
institūcijām.
10. LPSR VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli (1. fonda 24.
apraksts). Tajā ir 102 lietas no 1944. gada līdz 1991. gadam. Minētajā
aprakstā iekļauti aģentūras izstrādes žurnāli, grupu operatīvās izstrādes
lietu uzskaites žurnāls, krimināllietu reģistrācijas žurnāls u.c. Daļa žurnālu
satur personvārdus, ne segvārdus, piemēram, grupu operatīvās izstrādes
žurnālā ir fiksēti to cilvēku vārdi, kuru izstrāde tika veikta attiecīgās lietas
ietvaros.
11. LPSR VDK aģentūras personīgo un darba lietas reģistrācijas
žurnāli (1. fonda 25. apraksts). Tajā ir 53 lietas, kas atbilst 53 žurnāliem
(forma ž-10). Žurnālos ir no 99 (1958. gada februāris līdz augusts) līdz 201
lapai (1980. gada maijs līdz 1982. gada marts). Kopā visos žurnālos tikušas
reģistrētas LPSR VDK aģentu, rezidentu, tikšanās un konspiratīvo
dzīvokļu turētāju personas un darba lietas no 1953. gada marta līdz 1987.
gada 12. janvārim. Līdz 1987. gada 12. janvārim reģistrētas 22953 šādas
personas, proti, to lietas. Vidēji žurnālā ir vairāk ne kā 430 lietu.
Piemēram, pirmajā žurnālā ir reģistrētas 396 lietas, bet pēdējā, piecdesmit
trešajā – 494 lietas. Žurnālos norādīti aģentu pseidonīmi, lietas
reģistrēšanas datums, nodaļa, eksistē numerācija un operatīvo darbinieku
paraksti, kā arī LPSR VDK arhīva darbinieku atzīmes. Jāuzsver, ka
žurnālos tiek reģistrētas nevis LPSR VDK aģentu kartotēkas kartītes, bet
gan LPSR VDK aģentu (rezidentu utml.) darba un personīgās lietas,
savukārt kartītes ir palīglīdzeklis lietas atrašanai. Žurnālā ir atzīmes par
izslēgšanu no aktīvās aģentūras. Šādā gadījumā par bijušo aģentu
dokumenti no nāk no personas lietas arhīva lietā, kuras glabāšanas termiņš
bija vismaz pieci gadi. Žurnālos norādīti aģentu segvārdi, aģentūras lietas
reģistrēšanas datums un numurs, kā arī citi rekvizīti. Ir ieraksti par attiecīgā
aģenta personas un darba lietas tālāko virzību, bet ir arī gadījumi, kad nav
nekādu atzīmju par attiecīgā aģenta personas un darba lietas likteni.
Konkrētā apraksta žurnālos nav minēti aģentu vārdi un uzvārdi, tādēļ no
žurnāliem vien, neesot citiem dokumentiem, nav iespējams identificēt
aģentu personas, tomēr, pateicoties minētajiem žurnāliem, ir iespējams
pārbaudīt aģentu kartotēkā minētās informācijas atbilstību, piemēram,
aģenta reģistrēšanas laiku, segvārdu, VDK struktūrvienību, kas ar attiecīgo
aģentu strādāja.
Turpmāk norādīts uz valsts drošības orgānu no aģentūras izslēgto
aģentu un rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo vervēšanu
materiālu reģistrācijas žurnālu (žurnāla forma Nr. 17), kurā norādīti aģentu
(rezidentu u. tml.) īstie vārdi un uzvārdi. Pētnieki ir konstatējuši sakritību
starp LPSR VDK aģentu kartotēku, kā arī abu veidu žurnāliem. Šie fakti
ļauj izdarīt secinājumu, ka LPSR VDK aģentu kartotēka ietver LPSR VDK
izveidotus, nesagrozītus un neviltotus dokumentus.
Pētnieki ir eksemplāri veikuši pārbaudes par LPSR VDK aģentu
kartotēkas numuru un citu datu sakritību ar 1. fonda 25. apraksta
žurnāliem. Izlases veidā sakritība ir 100 procenti.
12. LPSR VDK Sekretariāta materiāli (1. fonda 26. apraksts).
Aprakstā ir 45 lietas. Aprakstā sastopami materiāli par PSRS VDK un no
citām PSRS institūcijām saņemto pavēļu, instrukciju un norādījumu
reģistrācijas žurnāliem no 1953. gada līdz 1991. gadam, kā arī Latvijas
Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, LPSR Ministru Padomes un
LPSR Augstākās Padomes Prezidija, kas visi vadīja LPSR VDK,
lēmumiem, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas, LPSR
Ministru Padomes lēmumi mobilizācijas un aizsardzības jautājumos,
LPSR VDK pavēļu un norādījumu reģistrācijas žurnāls, LPSR VDK
slepenās pavēles no 1991. gada marta līdz decembrim, proti, arī periodā,
kad Latvijas Republikas Augstākā Padome un Latvijas Republikas
Ministru Padome uzskatīja, ka jau ir likvidējusi LPSR VDK (26. apraksta
40. lieta), LPSR VDK pavēles, kas nav slepenas, arī no 1991. gada janvāra
līdz decembrim (26. apraksta 41. lieta). Līdzīgi arī 1991. gada LPSR VDK
norādījumi līdz 1991. gada decembrim. Tāpat aprakstā sastopami PSRS
VDK un LPSR VDK vadošo dokumentu iznīcināšanas 1991. gada akti, kā
arī 1994. gada dokuments par LPSR VDK sekretariāta skapjos esošo
pavēļu sarakstu, pirms izņemšanas un iznīcināšanas.
Dokumenti pētīti izlases veidā.
13. LPSR VDK Finanšu daļas materiāli (1. fonda 27. apraksts).
Dokumenti pētīti izlases veidā. Apraksta lietās atrodami dažādi
LPSR VDK finanšu dokumenti 87 lietās no 1945. gada līdz 1991. gadam.
Piemēram, šeit atrodami dokumenti, kas sniedz informāciju par LPSR
VDK darbinieku naudas līdzekļu un algu izmaksu no 1990. gada janvāra
līdz 1991. gada decembrim, kā arī LPSR VDK darbinieku alimentu lietas.
Jāuzsver, ka 2017. gada 23. oktobra dokumentā ir aizklāti lietu nosaukumi,
tajās skaitā vārdiem un uzvārdiem no 1975. gada līdz 1991. gadam – kopā
39 lietas, kas šī iemesla dēļ nav pētītas. Savdabīgi, ka lietā ir 1992. gada
LPSR VDK dokumenti, proti, LPSR VDK dokumenti par periodu, kad ne
tikai jau it kā sešus mēnešus bija likvidēta un aizliegta LPSR VDK, bet arī
jau apmēram mēnesi neeksistēja Padomju Sociālistisko Republiku
Savienība. Piemēram, 27. apraksta 51. lietā (87. grāmata) iztrūkumu un
materiālu līdzekļu zaudējumu uzskaite līdz 1992. gadam, piemēram, 27.
apraksta 42., 43., 44. lietā (grāmatas attiecīgi Nr. 80, Nr. 39, Nr. 40), līdzīgi
arī 27. apraksta 52., 53., 54. lietas par 90., 89., 45. grāmatu. Piemēram, 27.
apraksta 60. lietas 27. grāmatas 1. sējums datēts kā tikai 1992. gadā
veidots. Aprakstā sastopamas krimināllietās izņemto un LPSR VDK
finanšu daļai nodoto vērtību uzskaites līdz 1992. gadam, LPSR VDK
darbinieku naudas līdzekļu un algu izmaksu personīgās kartes, kases
ieņēmumu un izdevumu dokumentu reģistrācija, naudas līdzekļu pārskati,
memoriālorderi, LPSR VDK grāmatvedības atskaite par 1992. gada pirmo
kvartālu, inventāra apraksti, materiālo vērtību uzskaites kartotēkas, tajā
skaitā par šautuvēm, izolatoriem, tipogrāfijām, viesnīcām, dokumenti par
uzskaites žurnālu uz 99 lapām par LPSR VDK darba grāmatiņu un to
ieliktņu kustībām.
11. LPSR VDK Kadru daļas materiāli (1. fonda 28. apraksts).
Dokumenti pētīti izlases veidā. Dokumentu starpā ir 1991. gada
PSRS VDK izdotās pavēles LPSR VDK personālsastāva jautājumos, kā
arī citi personālsastāva dokumenti. Piemēram, pētīta 28. apraksta 10. lieta
– PSRS VDK pavēles par LPSR VDK darbiniekiem, kopā astoņdesmit
septiņiem uz 68 lapām, tajā skaitā par dienesta pakāpju piešķiršanu,
atbrīvošanu no dienesta, kā arī LPSR VDK darbinieku uzskaites kartotēku
223. Jāuzsver, ka LPSR VDK darbinieku uzskaites kartotēku – 28.
apraksta 11. lietu – Satversmes aizsardzības birojs atteicās izsniegt izpētei
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai.
12. LPSR VDK Izmeklēšanas daļas materiāli (1. fonda 29.
apraksts). Aprakstā 41 lietas. Lietas aptver laika periodu no 1965. gada
līdz 1991. gadam. Piemēram, lietās ir vairākas krimināllietas. Aprakstā ir
dokumenti par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas,
nacionālsociālistiskās Vācijas un to atbalstītāju noziegumiem Otrā
pasaules kara laikā. Dokumenti izveidoti no 1980. gada līdz 1991. gadam,
tajā skaitā konkrētas lietas par iespējamajiem kara noziegumiem,
piemēram, materiāli par SS policiju, kā arī daudzi citi materiāli arī no
Centrālā Valsts vēstures arhīva par Rīgas geto, par nošaušanu Biķernieku
mežā, Rumbulas mežā, nošaušanu psihiatriskajās slimnīcās, karagūstekņu
nometnēm, par slepkavībām, vardarbībām, spīdzināšanu, par Rīgas
Centrālcietumu, Rēzeknes karagūstekņu nometni, Rēzeknes policijas
sarakstiem, kā arī 1990. gada un 1991. gada tiesiskās palīdzības
instrumenta izmantošanu ar ASV, Kanādu, Vācijas Federatīvo Republiku,
izmeklējot lietas par iespējamajiem kara noziedzniekiem
14. LPSR VDK operatīvo uzskaišu u.c. kartotēkas (1. fonda
30. apraksts).
Satversmes aizsardzības birojs LPSR VDK informatīvās kartotēkas
apkopojis arhīva 1. fonda 30. aprakstā, kur kopumā ir 18 lietas
(kartotēkas). Satversmes aizsardzības biroja darbinieki atteicās atļaut
pētniekiem saskaitīt konkrētā apraksta kartotēku kartīšu skaitu. Tāpat
Satversmes aizsardzības biroja darbinieki atteicās uzrādīt kartotēku
pēdējās kastītes. Neminot iemeslu pētniekiem netika dota iespēja saskaitīt
kartīšu skaitu kartotēkās, izņemot ceturto kartotēku – LPSR ārštata
operatīvo darbinieku uzskaites kartītes, kurā pētnieks saskaitīja 74 kartītes.
Ievērojot minēto, informācijai, par kuras atbilstību īstenībai nav bijusi dota
atļauja pārliecināties klātienē, nav nekādas zinātniskas ticamības.
1) LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka (Satversmes
aizsardzības birojs nesniedza informāciju par precīzu kartīšu skaitu, bet
minēja aptuveno skaitu 4300 aktīvo aģentu un aptuveni 350 pastāvīgās
glabāšanas kartītes).
1993. gada 31. maija Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas
komisijas priekšsēdētājs Dainis Vanags, Totalitārisma seku
dokumentēšanas centra vadītājs Paulis Kļaviņš, šī centra galvenais
speciālists Indulis Zālīte plkst. 10.30 izveidoja apskates protokolu no
Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1993. gada 28. maijā saņemto
dokumentu (divi koferi un divi maisi) apskati, pārbaudījuši, ka zīmogu
nospiedum uz to slēdžiem neskarti un bez bojājumiem, konstatēja: divos
koferos atrodās LPSR VDk aģentūras un operatīvās uzskaites kartotēka –
Koferī Nr. 1 – 3186 (Trīs tūkstoši viens simts astoņdesmit sešas)
aģentūras uzskaites kartītes;
Koferī Nr. 2 – 1633 (Viens tūkstotis trīsdesmit trīs (nevis viens
tūkstotis seši simti trīsdesmit trīs – tā tekstā – proti, apskates protokolā ir
kļūda)!) aģentūras uzskaites kartītes, 339 (Trīs simti trīsdesmit deviņas)
ārštata darbinieku uzskaites kartītes, 303 (Trīs simti trīs) operatīvās
uzskaites kartītes.
Kopā abos koferos bijušas 5461 (Pieci tūkstoši četri simti sešdesmit
viena) uzskaites kartīte.
Apskates protokolā fiksēts, ka divos maisos atrodas aģentūras
alfabētiskā kartotēka, kopskaitā 6923 (Seši tūkstoši deviņi simti divdesmit
trīs) aģentūras uzskaites alfabētiskās kartītes, kuras pēc saskaitīšanas tika
sakārtotas alfabētiskā secībā un tika ieliktas četrās koka kastēs (A1, A2,
A3, A4), divi koferi un četras kastes tikušas aizzīmogotas ar zīmogu 1993.
gada 31. maija plkst. 17.0015.
LPSR VDK 10. daļas priekšnieks Leons Gailišs sniedzis izziņu
krievu valodā, kurā norādīts, ka 1991. gada 27. novembrī Latvijas
Republikas Augstākās Padomes komisija esot uz Augstāko Padomi un
Latvijas Valsts arhīvu aizvedusi šādus materiālus – aģentūras alfabētiskā
15 Tiesas lieta Nr. K30-459/10, 2011. 38. lp.
kartotēka aptuveni 4300 kartītes, aģentūras statistiskā kartotēka aptuveni
4100 kartītes, operatīvās uzskaites kartotēka aptuveni 7500 kartītes un
slepenās lietvedības uzziņu kartotēka apmēram 60 000 kartītes16.
LPSR VDK aģentūras alfabētiskā kartotēka ļauj identificēt LPSR
VDK aģentu daļu, kas vervēti laikā no 1944. līdz 1991. gadam, pārsvarā
kartotēka atspoguļo informāciju par PSRS pastāvēšanas pēdējās
desmitgadēs vervētajiem aģentiem. Izpētes rezultātā konstatēts, ka
kartotēka satur informāciju arī par Latvijas iedzīvotājiem, ko, sākot no
1936. gada, savervējuši PSRS specdienesti. Vervētas arī nepilngadīgas
personas. Kartotēka ir uzziņu materiāls, lai atrastu informāciju par aģentu
reģistrācijas žurnālos un attiecīgās aģenta personīgās un darba, kā arī
arhīva lietas. Kartotēka nesniedz informāciju par aģenta uzdevumu izpildi.
Papildus jāuzsver, ka plašāku informāciju līdztekus kartotēkai
informāciju sniedz valsts drošības orgānu no aģentūras izslēgto aģentu un
rezidentu arhīva un darba lietu un nenotikušo vervēšanu materiālu
reģistrācijas žurnāli (žurnāla forma Nr. 17 13. sējums), kurā atrodamas
sekojošas ziņas par izslēgto aģentu – vārds, uzvārds, aģenta lietas numurs,
vervēšanas un izslēgšanas no aģentūras laiks, VDK struktūrvienība, kurai
bijis piesaistīts aģents, informācija par aģenta darba lietu un tās apjomu,
kā arī šīs lietas iznīcināšanas laiks. Šajā ž-17 žurnālā veiktas atzīmes laika
posmā no 1976. līdz 1989. gadam kopumā par 558 personām.
Jānorāda, ka LPSR VDK aģentu personību konstatēšanā vienlīdz
svarīgas ir arī operatīvās lietas. Atsevišķos gadījumos tās ir arī vienīgais
uzziņas avots.
2) LPSR VDK statistiskā kartotēka (Satversmes aizsardzības birojs
nesniedza informāciju par precīzu kartīšu skaitu).
LPSR VDK statistiskā kartotēka sniedz informāciju par aģentu
sadalījumu pa LPSR VDK struktūrvienībām.
3) LPSR VDK operatīvās uzskaites kartotēka (Satversmes
aizsardzības birojs nesniedza informāciju par precīzu kartīšu skaitu).
4) LPSR VDK ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartītes.
Pētnieks saskaitīja 74 kartītes.
5) LPSR VDK operatīvo informatīvo lietu par ārzemniekiem
uzskaites kartītes (Satversmes aizsardzības birojs nesniedza informāciju
par precīzu kartīšu skaitu).
6) LPSR VDK aktīvo izstrādes lietu uzskaites kartītes (Satversmes
aizsardzības birojs nesniedza informāciju par precīzu kartīšu skaitu).
16 Tiesas lieta Nr. K30-459/10, 2011. 24. lp.
7) LPSR VDK apmeklētāju uzskaite (209 kartītes par laika posmu
no 1988. līdz 1989. gadam).
8) Pilsoņu iesniegumi LPSR VDK (kartītes atspoguļo informāciju
par 1991. gadu; Satversmes aizsardzības birojs nesniedza informāciju par
precīzu kartīšu skaitu).
9) “Dienesta dokumentu (DSP) uzskaite par Ventspils Ļeņina v. n.
[vārdā nosauktā] zivju kombināta17 darbiniekiem un z/k [zvejnieku
kolhoza] “Sarkanā Bāka” darbiniekiem” (Satversmes aizsardzības birojs
nesniedza informāciju par precīzu kartīšu skaitu).
10) Operatīvo materiālu alfabētiskā kartotēka par atsevišķām
ārzemju kuģu komandām (185 kartītes sniedz informāciju no 1971. gada).
11) “Liepājas “nogrēkojušos” iedzīvotāju kartotēka” (111 kartītes).
12) Kuģu apkalpes kartotēka ar fotogrāfijām (Satversmes
aizsardzības birojs nesniedza informāciju par precīzu kartīšu skaitu).
13) Kartotēka par ārzemniekiem, kas uzturējušies viesnīcās (2647
kartītes).
14) Kartotēka par ārzemniekiem (4174 kartītes).
15) 1944.–1949. gados savervētie karagūstekņi – LPSR VDK aģenti
karagūstekņu nometnēs LPSR (Satversmes aizsardzības birojs nesniedza
informāciju par precīzu kartīšu skaitu).
16) Ārvalstu specdienestu (Krievijas, Lietuvas, Polijas) un Latvijas
aģentu un aizdomās turēto personu uzskaite 20. gadsimta divdesmitajos un
trīsdesmitajos gados ar norādēm par arhīva un personu lietām (2893
kartītes).
17) “Jēkabpils apriņķa leģionāru, policistu, aizsargu, vācu spiegu,
bandītu atbalstītāju kartotēka” (informācija par sodītajiem atbilstoši
Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR)
Kriminālkodeksa 58. prim pantiem; 2929 kartītes).
18) Darba variants kartotēkai par Otrā pasaules kara laika aģentiem
(krievu, vācu, latviešu specdienesti), Arāja komanda u.c. Latvijā un
Krievijā (2158 kartītes).
17. LPSR VDK automatizētās informācijas sistēmas tehniskā
dokumentācija (1. fonda 31. apraksts). Aprakstā 176 lietas. LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas pētniekiem netika dota iespēja pētīt šo
informāciju. Apraksts satur arī informācijas sistēmu Marss 1983. gada
vārdnīcu krājuma veidā un republikānisko specializēto apakšsistēmu
17 Atbilstoši Latvijas Nacionālā arhīva datubāzei no 1962. gada septembra līdz 1991. gada 8.
augustam uzņēmums saukts – Jāņa Rudzutaka Ventspils zivju konservu kombināts. Nav ziņu,
ka kombinātam pirms vai pēc Jāņa Rudzutaka vārda piešķiršanas, būtu piešķirts Ļeņina
vārds.
Rubikon un tās palīgmaketa vārdnīcu krājumu, kā arī virkni vienotās
pretizlūkošanas informācijas nodrošinājuma sistēmas elementiem.
Par LPSR VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas
nodrošinājuma informācijas automatizētajā sistēmā (elektroniskajā
datubāzē) Delta Latvija jāuzsver, ka tikai 2018. gada janvārī Latvijas
Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam
Satversmes aizsardzības birojs nodeva daļēji anonimizētu minētās
datubāzes versiju, kuras izmaksas pēc Tieslietu ministrijas publiski
sniegtās informācijas bijušas EUR 40 000 un ar kuru LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisija tikai drīkstējusi iepazīties līdz 2018. gada 31.
maijam. Līgums par dokumentu nodošanu pastāvīgā valsts glabāšanā starp
Latvijas Nacionālā arhīvu, kuru pārstāvēja Latvijas Valsts
kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, un un Satversmes
aizsardzības biroju, kuru pārstāvēja direktors Jānis Maizītis Nr.
LVKFFDA-313/23, SAB reģ. nr. 52-20/18/1 noslēgts tikai 2017. gada 19.
decembrī un paredz pielikumu, kas liedz pat LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas pētniekiem ne tikai izpaust ziņas par fiziskajām
personām, bet arī pētniekiem ir aizliegts norakstīt informāciju no datu
bāzes ekrāna vai to fotografēt. Datubāze pamatā satur informāciju par
septiņdesmito un astoņdesmito gadu LPSR VDK aģentu ziņojumiem. Daļu
no Delta Latvija minētās informācijas iespējams pārbaudīt (dažkārt tikai
netieši) ar arhīva dokumentu, kā arī citu avotu palīdzību. Šīs datubāzes
daļēja anonimizācija mazina tās vērtību, jo ierobežo pētnieku iespējas
informācijas ieguvē un attiecīgi arī iespējas veikt pilnvērtīgu un kvalitatīvu
izpēti. Ievērojot to, ka izdrukas no daļēji anonimizētās datubāzes Delta
Latvija Latvijas Nacionālais arhīvs izsniedz, veicot papildus
anonimizāciju, šāda arhīva rīcība vēl vairāk apgrūtina pilnvērtīgas un
kvalitatīvas izpētes iespējas, līdz ar to šis avots nebija kvalitatīvi pētāms.
LPSR VDK dokumenti esot pieejami arī citos Satversmes
aizsardzības biroja arhīva fondos, piemēram, uz tā 8. fondu publikācijās
plašsaziņas līdzekļos atsaucās Zigmārs Turčinskis18, tomēr, pastāvot LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijai noteiktajiem ierobežojumiem
Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu izpētē,
secināms, ka pilnvērtīga VDK dokumentu izpēte, kas glabājas Satversmes
aizsardzības birojā, būs vien iespējama, šiem dokumentiem nonākot
Latvijas Nacionālajā arhīvā.
18 SAB TSDC arhīvs, 8.f, 1.apr., 3.l., 28.lp. Turčinskis, Z. KGB un CIA slepenie arhīvi.
Spiegu spēles Baltijā: Meklējot aģentu Krūmu, 2018. gada 11. aprīlis.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/kgb-un-cia-slepenie-arhivi.-spiegu-speles-
baltija-meklejot-agentu-krumu.a273448/
LPSR VDK aģentūras alfabētiskās kartotēkas raksturojums
Ievērojot pastiprinātu sabiedrības uzmanību, šajā informatīvajā daļā
būs iekļauta pētījuma daļa, lai raksturotu LPSR VDK aģentūras alfabētisko
kartotēku. Kartotēka ir dokumentu kopums, kas ietver kartītes. Šajā
gadījumā kartītes ir nelielas veidlapas. LPSR VDK aģentūras kartotēkas
gadījumā šīs veidlapas lielākoties ir dokumenti, kas ir pašrocīgi aizpildīti,
uz tiem atrodas VDK darbinieka paraksts. Vairumā gadījumu šīs veidlapas
ir 139 milimetrus platas un 94 milimetrus garas. Veidlapas ir tipogrāfiskas
formas, vairumā gadījumu formas Nr. 3 un Nr. 3-k.
Kā jau iepriekš minēts, kartotēkā pieejama informācija par LPSR
valsts drošības iestāžu vervēto aģentu lietām, kuri vervēti Latvijas
teritorijā laikā no 1944. līdz 1991. gadam. Atsevišķos gadījumos kartotēkā
saglabāta arī informācija par PSRS valsts drošības iestāžu savervētiem
Latvijas iedzīvotājiem laikā no 1936. līdz 1944. gadam.
Ieskatu par aģentu atlasi sniedz, piemēram, ar PSRS VDK
priekšsēdētāja Viktora Čebrikova 1983. gada 4. jūlija pavēli Nr. 00140
apstiprinātais nolikuma Par aģentūras aparātu un uzticības personām
PSRS Valsts drošības orgānos 1.3. apakšpunkts, kas paredz: “VDK
aģentūras aparāta pamatu veido komunismam un sociālistiskajai dzimtenei
uzticīgi padomju pilsoņi [..]”, 1.4. apakšpunkts, kas nosaka: “VDK
aģentūras aparātam jābūt augsti kvalificētam un skaitliski nelielam [..],”
kā arī nolikuma 3.1. apakšpunkts, kur dota aģenta definīcija. Proti:
“Aģents – tas ir padomju pilsonis, ārvalstu pilsonis (pavalstnieks) vai
persona bez pavalstniecības, kas slepeni sadarbojas ar VDK orgāniem un
pilda to uzdevumus PSRS drošības nodrošināšanā.”19 Savukārt atbilstoši
LPSR VDK 10. daļas priekšnieka Vasilija Sirovatska 1966. gada 12.
decembra instrukcijai noteikts Aktīvās aģentūras kartotēkas tematiskais
uzskaitījums dod priekšstatu par iepriekš pastāvējušiem aģentu atlases
kritērijiem. Instrukcija uzskaita (izmantota LPSR VDK lietotā
terminoloģija):
19 Citēts, izmantojot K30-1499-15/15 48., 56.–67. lpp. o. p., tehniskais datorsalikums –
Kristīne Lindberga. Šādā veidā nolikums publicēts LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un
tās piesegstruktūras. Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016. gada 11., 12. un
13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas, K. Kangera un D. Šēnberga
zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 4. sēj. Rīga, LPSR Valsts
drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2017, 1024.–1052. lpp.
Tāpat šādā veidā nolikums pieejams LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas mājaslapā –
Kā bija jāvervē čekas aģentus? PSRS Valsts drošības komitejas instrukcija. Pieejams:
https://www.lu.lv/vdkkomisija/zinas/t/25687/.
1) aģenti, kas agrāk sadarbojušies ar vācu un citiem ārvalstu
izlūkdienestiem;
2) aģenti, kas ilgu laiku dzīvojuši kapitālistiskajās valstīs vai bieži
braukuši komandējumos uz kapitālistiskajām valstīm;
3) aģenti no repatriantu, reemigrantu vidus, kas ieradušies no
ārzemēm pēckara periodā;
4) aģenti, kurai ir radi kapitālistiskajās valstīs, strādā valsts darbā,
ārzemju pārstāvniecībās, institūtos, policijas struktūrās, militārajās
iestādēs, tūrisma firmās, ārzemju pretpadomju formējumu dalībnieku
vidū;
5) aģenti, kurus var izmantot izmeklēšanas un atpazīšanas
pasākumos (SD tā sauktās Arāja komandas, policijas soda bataljonu
dalībnieki, no aktīvo vācu līdzskrējēju skaita, no fašistisko organizāciju
locekļu skaita, kas pastāvēja vācu īslaicīgās okupācijas periodā, LNO
[Latviešu nacionālistu organizācija], Latvijas Sargi, Brīvā Latvija,
Pērkoņkrusta bijušie locekļi u. c.)
6) aģenti, kas prot svešvalodas (ar norādi kādas);
7) aģenti, kas strādā:
a) Zinātņu akadēmijā un tās institūtos, LVU [Ar Darba
Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučka Latvijas Valsts
universitātē] un citās augstākajās mācību iestādēs,
b) ministrijās un rūpnīcās, VEF, Popova [Rīgas radio]
rūpnīcā, režīma uzņēmumos,
c) svarīgos dzelzceļu un ūdensceļu transporta iecirkņos;
8) aģentūra pēc darba profiliem (zinātnes darbinieki, mākslas
darbinieki, mediķi, mācību iestāžu mācībspēki, korespondenti,
žurnālisti, sportisti, inženieri, studenti, lauksaimniecības speciālisti
utt.);
9) aģenti, kam ir vieglās pasažieru automašīnas, vasarnīcas,
atsevišķi dzīvokļi, laivas, jahtas;
10) aģenti, kurus var izmantot izstrādē pret ebreju, lietuviešu,
baltkrievu, ukraiņu, armēņu un citām tautībām;
11) aģenti no reliģisko kultu vadošo darbinieku vidus;
12) aģenti no filatēlistu, kolekcionāru (monētas, sērkociņu kastītes,
gleznas, atklātnes u. c.), radioamatieru skaita;
13) aģenti, kas izcietuši ieslodzījumu par valsts noziegumiem
labošanas darbu nometnē (Vorkutlags, Noriļlags, Dubravlags,
Peščanlags, Ozerlags, Minlags, Daļlags u. c.);
14) aģenti – homoseksuālisti; sievietes, kuras var izmantot
ārzemnieku kompromitēšanai, vientuļus vīriešus un sievietes;
15) pāru aģentūra;
16) aģenti, kas dienesta vajadzībās var sistemātiski izbraukt uz
republikas rajoniem un citiem Padomju Sociālistisko Republiku
Savienības apgabaliem;
16) aģenti, kuriem ir iespējas darba apstākļu vai stāvokļa dēļ
apmeklēt personīgos dzīvokļus (ātrās medicīniskās palīdzības
dienests un cita veida medicīniskais personāls, radiotelefonu tīkla
darbinieki, gāzes pārvaldes vai elektroenerģijas pārvaldes
darbinieki, apdrošināšanas aģenti utt.);
17) aģenti, kas dzīvo valsts vai kara noslēpuma slepenības režīma
objektu rajonos;
18) aģenti ārzemieki – angļi, amerikāņi, francūži, holandieši,
zviedri, grieķi u.c.20
Aģentu alfabētiskajā kartotēkā ir kartītes par šādām piecām vervēto
kategorijām:
1) aģenti (VDK vervēto aģentu vidū varēja būt arī personas, kuras
veica dažādus sevišķos uzdevumus, piemēram, nacionālo partizānu grupu
izsekošanu četrdesmito gadu otrajā pusē);
2) rezidenti – personas, kuras sadarbojās ar VDK un koordinēja
vairāku aģentu darbību,
3) konspiratīvo un tikšanās dzīvokļu turētāji – personas, kas VDK
uzdevumā nodrošināja iespēju VDK darbiniekiem un aģentiem izmantot
tām pieejamās telpas;
4) slepenie informatori – personas, kas uzturēja sakarus ar VDK
darbiniekiem, bet tomēr netika noformētas kā aģenti, lai arī ieviesa šādas
kategorijas – slepenā informatora – personas lietu; kartotēkā ir pieejama
informācija tikai par atsevišķām šādām personām, šādas kategorijas
personas lietu ir ļoti maz, tās ieviestas pamatā 1990. gadā un 1991. gadā;
5) vervēšanas kandidāti, – personas, kuras nonāca VDK interešu
lokā un ar kurām tika uzsākti kontakti nolūkā tās vēlāk aktīvi izmantot. Arī
vervēšanas kandidāti sevišķajam periodam. Nereti pēdējā kategorijā ietilpa
personas, kas savas darba u.c. apstākļu dēļ, piemēram, kara gadījumā,
netiktu pakļautas iesaukšanai PSRS bruņotajos spēkos un līdz ar to varētu
tik izmantotas mobilizēto aģentu vietā. Tomēr attiecībā uz šo kategoriju
varēja būt arī cits VDK intereses pamatojums, piemēram, izpētes rezultātā
konstatēts vismaz viens gadījums, kad aģents sevišķajam periodam tika
20 Aktīvās aģentūras kartotēkas tematiskais uzskaitījums, 1966. gada 12. decembris,
Satversmes aizsardzības biroja arhīvs, 1. f., 2. apr., 10. l., 286.–287. lp.
vervēts ar noteiktu uzdevumu, par ko liecina piezīmes kartītes aizmugurē,
pēc attiecīgā VDK darbinieka uzaicinājuma iesaistīties pretinieka izlūku
un diversantu grupu apkarošanā un vietējo ekstrēmistu grupējumu
apkarošanā. Piemēram, aģents sevišķajam periodam ir vervēts arī
deviņdesmito gadu sākumā.
Attiecībā uz vervēšanas kandidātiem jānorāda, ka Edvīna Inkēna
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas tiesas lietā bijušais LPSR VDK
priekšsēdētājs Edmunds Johansons lietā liecināja:
“[..] ja ir runa, ka aģents nezināja savu pseidonīmu, tad tas nav
nopietni, vienkārši pēc tā laika pavēlēm nedrīkstēja noformēt personu
kā aģentu, viņam nezinot, un iereģistrēt 1. daļas žurnālā kā aģentu. Ja
1. daļa formēja dokumentus kā vervējamā aģenta kandidātam, tad ailē
aģenta pseidonīms ierakstīja кандидат на вербовку [kandidāts
vervēšanai – krievu val.], saīsināti к/н, un tur bija cits žurnāla
reģistrācijas numurs. 1. daļas darbiniekiem kā vervējamo personu 10.
daļas kartotēkā varēja turēt ilgāk nekā pretizlūkošanas vervējamo
aģentu kategorijai, bet nekādā gadījumā pieci vai septiņi gadi, jo tad
viņš bija jānoformē saskaņā ar pavēli kā aģents vai jāizbeidz
pārbaude.”21
Vairumā gadījumu kartotēkā ir iekļautas personas, kas vervēšanas
brīdī dzīvoja Latvijas teritorijā. Tomēr zināms skaits personu bija
savervētas ārpus Latvijas teritorijas un kļuva par LPSR VDK aģentiem pēc
pārcelšanās uz dzīvi Latvijas teritorijā. Aģentu vervēšanā iesaistījās PSRS
bruņoto spēku sevišķās daļas (VDK īstenoja funkcionālo padotību), kas
daļu no savervētajiem aģentiem vēlāk nodeva LPSR VDK. Šajos
gadījumos kartītēs ir atzīmes par aģentu pieņemšanu “no citiem
orgāniem”. Parasti vienas personas darba un personas lietām noformēta
viena reģistrācijas kartīte, kurā bija pieejama šāda informācija (turpmāk
minēts aģents, lai arī līdzīgi rekvizīti ir arī konspiratīvo dzīvokļu
turētājiem, tikšanās dzīvokļu turētājiem, rezidentiem u. c.) par šī aģenta
personas lietu, kuras atrašanai kartīte ir iekārtota krievu valodā drukātiem
vai rakstītiem burtiem.
Piemēram, lietu alfabētiskās uzskaites kartītes – forma Nr. 3-k
kandidātiem un forma Nr. 3 pārējiem – ietver:
1) uzvārds (transliterācija uz krievu valodu);
2) vārds (transliterācija uz krievu valodu);
21 LNA, LVA, 1623. f., 1. apr., 9703. l., 147. lp.
2) tēvavārds (ievērojot, ka patronīmi ir krievu valodai raksturīgi,
nereti VDK darbinieka interpretācijā);
3) dzimšanas datums un dzimšanas gads;
4) dzimšanas vieta (piemēram, LPSR administratīvā iedalījuma
vienība – pilsēta vai rajons);
5) adrese (vairumā – pieraksta adrese);
6) darbavieta un amats (iekļauti arī citi nodarbošanās, veidi,
piemēram, profesionālās izglītības iestādes skolnieks vai students);
7) partejiskā piederība (dalība Padomju Savienības Komunistiskajā
partijā (PSKP) un Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes
savienībā (VĻKJS));
8) etniskā izcelsme (tautība, kartītes formā – ‘nac’ abreviatūra no
vārda ‘nacionalitāte’);
9) valstspiederība (kartītes formā – ‘pils’ abreviatūra krievu valodā
no vārda ‘pilsonība’);
10) izglītība (PSRS sistēmā – arī nepabeigtās izglītības iestādes);
*) segvārds;
*) personas lietas numurs;
*) arhīva (VDK arhīva) lietas numurs (arī iepriekšējās vervēšanas
personas lietas numurs, ja atkārtoti vervēta persona, kas jau izslēgta no
aģentūras);
*) kategorija (aģents, rezidents, kandidāts vervēšanai, piemēram,
“k/v” vai “kand. na. v”);
*) vervēšanas reģistrācijas datums (“kad savervēts”, kandidātu
gadījumā “kad reģistrēta” [kandidāta kartīte]);
*) vervētāja – VDK operatīvā darbinieka – uzvārds (dažkārt arī
vārda, tēvavārda iniciāļi) (“kas savervējis”, kandidātu gadījumā “kurš
pēta” [vervējamo]);
*) daļa un nodaļa (vervētāja piederība struktūrvienībai);
*) orgāns (PSRS VDK teritoriālais orgāns, piemēram, LPSR VDK);
*) sankcijas teksts “izveidot personas lietu un ņemt uzskaitē”;
*) vervēšanu sankcionējušā priekšnieka (bieži VDK daļas
priekšnieks vai tā vietnieks, nodaļas priekšnieks) uzvārds, dažkārt arī
iniciāļi;
*) vervēšanu sankcionējušā priekšnieka pašrocīgs paraksts.
Kartītes otra puse:
12) ziņas par aģenta personas lietas virzību;
13) ziņas par aģenta darba lietas virzību un tās arhīva numurs;
*) dienesta atzīmes un to datums.
Atzīmēs ietilpst, piemēram, pastāvīgai glabāšanai, kad un kādai
VDK daļai nodots, kad un kāpēc ar aģentu pārtraukta sadarbība, piemēram,
izslēgts sakarā ar aģenta nāvi, izslēgts nelietderības dēļ, kā arī citi iemesli
izslēgšanai, kad aģenta personas lieta nodota arhīvā, vai tā ir iznīcināta u.c.
piezīmes. Kandidātiem norādīts sankcionētās vervēšanas termiņš.
Piemēram, personai – personas lietas Nr. 5433-V, aģenta arhīva lietas Nr.
18638 –, kura 1991. gada jūnijā akceptēta atkārtotai vervēšanai pēc
iepriekšējas izslēgšanas no aģentūras, šis termiņš norādīts 1992. gada 21.
maijs22.
Bijušais LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš liecināja
Edvīna Inkēna lietā prokuratūrā:
“[..] reģistrācijas numurs [..] ir 1. daļas aģentu kārtas reģistrācijas
numurs žurnālā (1. daļā bija savs reģistrācijas žurnāls un 10. daļā bija
savs reģistrācijas žurnāls). Šo žurnālu numuri atšķīrās. 1. daļā bija
apmēram pāri tūkstotim kārtas numuru, bet 10. daļā žurnālos bija
apmēram pāri divdesmit tūkstošiem reģistrācijas numuru. Šāda
reģistrācija loģiski izslēdz iespēju izdarīt safabricētus ierakstus un
viltojumus, ja runa varētu būt par to, ka VDK nodarbojas ar kartīšu
falsifikāciju, lai kompromitētu atsevišķas personas. [..].”23
Atsevišķos gadījumos LPSR VDK aģentu alfabētiskajā kartotēkā
konstatējami ne tikai VDK operatīvo darbinieku un virsnieku uzvārdi,
vārdi, bet arī VDK virsnieku iniciāļi un speciālās dienesta pakāpes.
Lielākajai daļai vervēto kartotēkā ir viena kartīte, jo ir viena personīgā
lieta, tomēr ir atsevišķi gadījumi, kad par vienu personu ir divas vai
vairākas kartītes (piemēram, ja personai bijuši divi vārdi vai divi uzvārdi).
Konstatējami gadījumi, kad aģentu darbam izmantoja vairākas VDK
struktūrvienības.
Attiecībā uz aģentu sociālo struktūru jāatzīmē, ka tā kopumā atbilst
attiecīgā laika sabiedrības sociālajai stratifikācijai okupācijas laikā.
Aģentus vervēja visos sabiedrības slāņos. Minēto ilustrē fakts, ka vervēto
aģentu piederība pārstāvēja gan skolēnus, gan studentus, gan kolhozniekus
un padomju saimniecību strādniekus, gan citus strādniekus, gan kultūras,
izglītības, zinātnes darbiniekus, garīdzniekus u. c. personas. Piemēram,
pašlaik ir identificēti 77 ar dažādām reliģiskām organizācijām saistīti
aģenti, no tiem – 61 aģents no lielākajām Latvijas kristīgajām konfesijām:
31 no Romas katoļu baznīcas, 16 no Latvijas Evaņģēliski luteriskās
Baznīcas, 11 no Pareizticīgās Baznīcas, divi no vecticībniekiem, viens no
22 K30-933/12, 2004, 28. lp,, 31. lp. 23 LNA, LVA, 1623. f., 1. apr., 9703. l., 152., 153. lp.
baptistiem. Lielais aģentu īpatsvars Romas katoļu baznīcā saistīts ar tās
vadības atrašanos ārzemēs – Vatikānā. Šī paša iemesla dēļ pieci aģenti bija
saistīti ar salīdzinoši nelielo Septītās Dienas Adventistu draudzi. Aģentu
vidū bijis arī viens jūdaisma garīgais kalpotājs – Rīgas sinagogas rabīns.
Pārējo aģentu vidū ir draudžu priekšnieki, draudžu locekļi, kā arī vairāki
konspiratīvo dzīvokļu turētāji. Reliģisko organizāciju vidē identificēts arī
viens rezidents. Aģentu vidū ir bijušie un esošie kristīgo baznīcu vadītāji
un autoritātes. Vairāki no aģentiem, kuri vervēšanas laikā mācījās
garīgajos semināros, mūsdienās ir ievērojami kristīgo baznīcu vadītāji
ārpus Latvijas.
VDK iespaids uz kultūras nozari bija ievērojams. Kopumā VDK
kartotēkā ir informācija par aptuveni 600 gadījumiem, kad kā aģenti
vervēti ievērojami LPSR kultūras darbinieki. Savukārt tādas struktūras kā
Latvijas Padomju rakstnieku savienība, LPSR Komponistu savienība,
LPSR Mākslinieku, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienība, LPSR
Teātra biedrība un citas VDK izmantoja kā piesegstruktūras, lai ar tajās
savervētajiem aģentiem ietekmētu un kontrolētu attiecīgās nozares
darbību, īpaši jomās, kur darbiniekam radošā darba specifikas dēļ varēja
būt brīvās profesijas raksturs bez pastāvīgas darba vietas, nodarbinātība
autorhonorāru veidā – īpaši, rakstnieki, mākslinieki, komponisti. Tāpat
jāatzīmē vairāki desmiti gadījumi, kad par aģentiem vervēti LPSR rajonu
pilsētu un lauku ciemu tautas deputātu padomju kultūras namu vai klubu
vadītāji un darbinieki. Aģentu vervēšana notikusi arī šlāgermūzikas,
folkmūzikas, popmūzikas un rokmūzikas grupu dalībnieku, diskžokeju,
akadēmiskās mūzikas komponistu un izpildītāju, kā arī baleta mākslinieku
vidū.
Minētie secinājumi vairumā ir attiecināmi arī uz citiem sabiedrības
sociālajiem slāņiem. Līdz ar to nevar apgalvot, ka VDK kontrole būtu
bijusi mazāka vai lielāka kādā no tiem. Tomēr īpašs jautājums ir par VDK
attiecībām ar PSRS okupācijas varas augstāko nomenklatūras funkcionāru
eliti. Jau minētajā 1982. gada 4. jūlijā apstiprinātā nolikuma 3.15.
apakšpunkts paredzēja: “PSKP un VĻKJS biedrus, partijas un
komjaunatnes Komiteju biroju locekļus, partijas un komjaunatnes
pirmorganizāciju sekretārus, partijas un komjaunatnes aparāta, PSRS
Bruņoto Spēku politorgānu, savienoto un autonomo republiku Augstāko
Padomju un vietējo Tautas deputātu padomju atbildīgos un tehniskos
darbiniekus, arodbiedrību, tiesu un prokuratūras darbiniekus nedrīkst
izmantot kā aģentus, rezidentus, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu
uzturētājus.” Tomēr minētais neizslēdz PSKP biedru vervēšanu, jo,
piemēram, šā paša nolikuma 3.12. apakšpunktā bija noteikts: “Par
rezidentiem galvenokārt tiek vervēti PSKP biedri, kas pēc savām
politiskajām, morālajām, lietišķajām īpašībām un iespējām var nodrošināt
sekmīgu aģentu grupu vai uzticības personu vadīšanu un efektīvi izmantot
tos pretizlūkošanas uzdevumu risināšanā.” Ievērojot kartotēkā minēto,
secināms, ka 3.15. apakšpunktā minētais neattiecās uz PSKP un VĻKJS
ierindas biedriem. Apskatāmie dokumenti liecina, ka vairumā gadījumu
PSKP un VĻKJS biedri, kurus savervēja, bija aģenti, nevis rezidenti.
Analizējot LPSR VDK aģentūras alfabētiskajā kartotēkā iekļauto
personu tautības, konstatējams, ka tā pamatā atbilda LPSR etniskajam
sastāvam. Attiecīgi nedaudz vairāk kā puse aģentu bija latvieši, nākamās
pārstāvētākās etniskās grupas bija krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi un ebreji.
Tālāk seko citu PSRS dzīvojušo tautību pārstāvji. Visbeidzot, Ir
konstatējami arī daži gadījumi, kad vervēti citi – vācieši, francūži un vienā
gadījumā arī kāds beļģis.
Arī kartotēkā atspoguļotā aģentu izglītība visumā atbilst kopējam
LPSR sabiedrības sociālajam šķērsgriezumam. Pārstāvētas personas gan
ar pamatizglītību, gan vidējo izglītību, gan augstāko izglītību. Vērtējot
izglītības līmeni, jāievēro, ka kartotēkā saglabājušās aptuveni 350 kartīšu
par 20. gadsimta četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem ar atzīmi
“pastāvīgai glabāšanai”. Gandrīz visos šajos gadījumos ir konstatējams
ļoti zems aģentu izglītības līmenis – četras, piecas, sešas, septiņas un
astoņas klases. Ir arī daži gadījumi, kad vispār nav bijusi iegūta kāda
oficiāla izglītība. Lielā mērā minēto grupu pārstāvēja aģenti, kurus
izmantoju nacionālo partizānu grupu izsekošanai un pretošanās kustības
apspiešanai. Savukārt attiecībā uz septiņdesmitajos un astoņdesmitajos
gados var konstatēt vairākus gadījumus, kad atzīme “pastāvīgai
glabāšanai” ir atrodama uz to aģentu kartītēm, kas bija savervēti no
Latvijas pretošanās kustības dalībnieku vidus.
Pamatojoties uz kartotēkā minēto, izveidota dažādu konfesiju
garīdznieku un draudžu locekļu – aģentu, rezidentu un konspiratīvo
dzīvokļu turētāju – atlase. Jāatzīst, ka veiktā atlase nav pilnīga, jo aģentus
vervēja dažādas LPSR VDK struktūrvienības. Ja garīdzniekus var viegli
noskaidrot pēc viņu nodarbošanās, tad atlasē iekļauti tikai tie draudžu
locekļi un konspiratīvo dzīvokļu turētāji, kuri vervēti LPSR VDK 5. daļas
4. nodaļā, jo pēc citām norādēm viņus identificēt nav iespējams. Iepriekš
minētā atlase ir veikta arī attiecībā uz Latvijas kultūras un izglītības
nozares ievērojamiem darbiniekiem.
Kopumā jāatzīst, ka, lai gan ar trūkumiem, LPSR VDK aģentu
alfabētiskā kartotēka ir vērā ņemams Latvijas 20. gadsimta vēstures
pētniecības avots. Tas ir izmantojams kompleksi, salīdzinot tajā esošos
datus ar citiem avotiem – LPSR VDK aģentūras reģistrācijas žurnāliem,
operatīvajām lietām, neanonimizētas LPSR VDK pretizlūkošanas
nodrošinājuma automatizētās sistēmas Delta Latvija sniegtajām ziņām,
Latvijas Nacionālajā arhīvā un Latvijas muzeju sistēmā uzkrātajiem
dokumentiem, kā arī citiem vēstures avotiem.
Lai gan Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošajos VDK
dokumentos ir sastopami sensitīvie personas dati, kas sniedz informāciju,
piemēram, par personas seksuālajiem sakariem un veselības stāvokli,
tomēr šāda veida informāciju nevar uzskatīt par iemeslu attiecīgo
dokumentu pētniecības vai pieejamības ierobežošanai. Ievērojot to, ka
minētā informācija varēja būt izmantota kā līdzeklis totalitārā režīma
īstenošanai, tāpēc totalitārā režīma atkārtošanās nepieļaujamības nolūkā
pētniecība veicama arī jautājumos, kas saistīts ar attiecīgajiem datiem.
LPSR VDK aģentu kartotēkas dokumentos ir norādīta etniskā
izcelsme. LPSR VDK aģentu kartotēkā nav citu sensitīvu personas datu.
Latvijas Nacionālajā arhīvā esošie VDK dokumenti
Kopš LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas konstituēšanās
2014. gada 15. jūlijā, kas apstiprināta Ministru kabineta 2014. gada 5.
augusta sēdē un Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojumā Nr.
433 Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības
komitejas dokumentu izpētei (turpmāk – Ministru kabineta 2014. gada 20.
augusta rīkojums Nr. 433), LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
organizē un veic zinātnisko darbu ciešā sadarbībā ar Latvijas Nacionālo
arhīvu. Iepazīstoties ar VDK dokumentiem un uzklausot Latvijas
Nacionālā arhīva ekspertu viedokli, LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisija secināja, ka VDK dokumentu atklātības priekšnosacījums, kā arī
VDK dokumentu saglabāšanā, ir VDK izpētē svarīgu dokumentu grupu
digitalizēšana. Daudzi dokumenti tuvākajā nākotnē to fizisko īpašību dēļ
būs pakļauti bojāejai vai nebūs salasāmi (dziestošie teksti). Atsaucoties uz
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas lūgumu, Latvijas Nacionālais
arhīvs 2014. gada 15. septembrī sagatavoja un 2014. gada 17. septembrī
nosūtīja LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai aprēķinu par Latvijas
Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā esošo Iekšlietu Tautas
Komisariāta, Valsts Drošības Tautas Komisariāta, Valsts Drošības
Ministrijas un VDK izcelsmes fondu un ar tiem saistīto Latvijas
Komunistiskās partijas dokumentu digitalizācijas izmaksām. Latvijas
Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža norādīja:
“Pie esošajiem cilvēkresursiem (t.i. šo darbu veikšanai var piesaistīt 3
darbiniekus) digitalizāciju var veikt 83 gados. Darbu pabeigšanai 10
gados papildus nepieciešami 22 darbinieki [..]. Pavisam kopā 10 gados
– 2 304 789 EUR (1. gadā – 461 779 EUR, turpmāk 204 779
EUR/gadā).”
Ziņojot par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas zinātniskās darbības
plāniem un apspriežot tos ar Latvijas Republikas 11. Saeimas deputātiem
2014. gada 24. septembrī Pilsonības, migrācijas un sabiedrības
saliedētības komisijas sēdē, 2014. gada 29. septembrī Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisijas sēdē un 2014. gada 30. septembrī Izglītības,
kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas
sēdē, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija iepazīstināja deputātus arī
ar Latvijas Nacionālā arhīvā esošo VDK dokumentu saturiskajām aprisēm,
to apjomu un aktuālāko VDK zinātniskajai izpētei nepieciešamo
dokumentu digitalizācijas izmaksām. Uzsākot valsts finansētu zinātnisku
izpēti 2015. gada 1. septembrī, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
atklājusi, ka VDK dokumenti šī jēdziena plašākajā nozīmē rodami ne tikai
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā, bet arī Latvijas Nacionālā
arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Personāla Dokumentu valsts arhīvā,
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā un zonālajos valsts arhīvos,
tiesu arhīvos, kā arī citos arhīvos un muzeju krājumos, ko uzskatāmi
pierāda LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu krājumi.
Lai gan LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas zinātniskās
izpētes rezultātā atklāts milzīgs dokumentu klāsts, kas atbilst VDK
dokumentu jēdzienam, tomēr Latvijas Nacionālais arhīva 2014. gada 15.
septembra dokumentā atspoguļotais joprojām uzskatāms par VDK izpētes
pamatu, kas kopā sastāda 152 842 lietas un 1 257 463 kartītes.
LVA,1821. fonds: Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
(turpmāk – PSRS) Iekšlietu Tautas Komisariāta Pārbaudes filtrācijas
punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas
3 apraksti, 58451 lietas (642 961 lapas) un 91 000 uzskaites kartītes
LVA, 1822. fonds: LPSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju
bataljoni (1944–1954). Pavēles un komandējošā sastāva kaujinieku
personas lietas. LPSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju
kaujinieku kartotēka
2 apraksti, 3082 lietas (154 530 lapas) un 44 000 uzskaites kartītes
LVA, 1824. fonds: Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941–
1964). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka.
1 apraksts, 4012 lietas (253 316 lapas ) un 8000 kartītes
LVA, 1825. fonds: LPSR VDK dokumentu kolekcija
4 apraksti, 502 lietas (100 008 lapas)
LVA, 1846. fonds: Latvijā apglabāto vācu karagūstekņu kapu grāmatas
(1945–1950) 1. apraksts. Lietvedība
1 apraksts, 31 lieta (806 lapas)
LVA, 1847. fonds: PSRS Iekšlietu Tautas Komisariāta iekšlietu
karaspēka 5. strēlnieku divīzija (1944–1956). 1 apraksts. Lietvedība un
pavēles.
1 apraksts, 16 lietas (2528 lapas)
LVA, 1894. fonds: 1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju
personas lietas
3 apraksti, 13 429 lietas (1 102 550 lapas) un 13 429 kartītes
LVA, 1986. fonds: LPSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem
noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas
4 apraksti, 52 924 lietas (13 227520 lapas) un 50 000 uzskaites kartītes
(alfabētiskās)
LVA, 1986. fonds: Represēto personu Iekšlietu ministrijas
Informācijas centra kartotēka
Aptuveni 96 000 kartītes
LVA, 1987. fonds: 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju
personas lietas
1 apraksts, 5165 lietas (444 190 lapas) un 5165 uzskaites kartītes
LVA, 1994. fonds: 1945.–1953. gadā no Latvijas izsūtīto vācu tautības
iedzīvotāju, bezvalstnieku, reliģisko sektu dalībnieku un antisociālo
elementu personas lietas
1 apraksts, 1239 lietas (58 233 lapas) un 1239 personu uzskaites kartītes
LVA, PA-15500; LVA, PA-101; LVA, PA-102; LVA, PA-106; LVA,
PA-107; LVA, PA-108; LVA, PA-109; LVA, PA-110; LVA, PA-111,
PA-201 u.c. fondi: Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas, kā arī Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas, Daugavpils,
Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes, Ventspils pilsētu komiteju, Latvijas
Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības fondu alfabētiskā kartotēka
(1944–1990)
237 000 kartītes, kas aptver 121 Latvijas Komunistiskās partijas un
aptuveni 120 Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības
fondus
LVA, PA-106; LVA, PA-109. fondi: Latvijas Komunistiskās partijas
Rīgas pilsētas Kirova rajona Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu
komiteja un Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas Proletāriešu
rajonu Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komiteja (kartotēka
pārņemta 2008. gada 5. decembrī no Satversmes aizsardzības biroja
atbilstoši aktam Nr. 65/33-2008)
82 000 kartītes un citi dokumenti
LVA, PA-15500. fonds: Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās
Komitejas nomenklatūras kadru personas lietu kolekcija (1940–1983)
13 991 lieta (1 280 510 lapas)
Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas
Sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas, pateicoties sniegtajām
liecībām, ir unikāls VDK dokuments kopojums. Pateicoties šajās lietās
atspoguļotajam sadarbības fakta ar VDK novērtējumam, šis kopojums
sniedz būtiskas liecības arī par Latvijas Republikas valsts varas īstenotāju
un sabiedrības kopumā zināšanu un izpratnes līmeni par PSRS un Vācijas
Reiha okupācijām, šo okupāciju varas īstenotājiem un totalitārisma
sabiedrības kontroles mehānismiem un tiesisko līdzekļu esību un
piemērošanu, lai risinātu zināšanu un izpratnes trūkumu.
Lai gan vēl LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes
komisijas pirmajā rīkotajā starptautiskajā zinātniskajā konferencē
Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās
metodoloģija, 2015. gada 15., 16. un 17. decembrī Liepāja, Lielais
Dzintars, ziņots par zinātniskās izpētes rezultātā atklātu sadarbības fakta
ar VDK pārbaudes lietas iznīcināšanu, ko veikusi Valmieras rajona tiesa
2010. gadā – par to ziņojusi Valmieras rajona tiesas priekšsēdētāja palīdze
Nora Liepiņa 2015. gada 19. novembrī – un informēts Latvijas Nacionālais
arhīvs. Tomēr tikai pēc tam, kad komisija atklāja 1990. gada LPSR
Augstākās Padomes vēlēšanu rezultātā par Ministru padomes
priekšsēdētāju apstiprinātā Ivara Godmaņa sadarbības fakta ar VDK
pārbaudes lietas pazušanu no Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama
arhīva, Latvijas Nacionālais arhīvs rīkojās, lai pārtrauktu prettiesisku
praksi, nenodrošinot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu 7. pantā noteikto aizliegumu iznīcināt attiecīgos
dokumentus.
Atbilstoši LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Mg. iur.
Jura Stukāna veiktajai rajona (pilsētas) tiesu sniegtajai statistiskajai
analīzei sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās konstatēts, ka likuma
Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu spēkā
stāšanās līdz 2018. gada 10. martam, kad sniegts ziņojums LPSR Valsts
drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas un Latvijas Universitātes
sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu organizētajā starptautiskajā
zinātniskajā konferencē TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata darbinieki,
uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti par sadarbības fakta
pārbaudes lietām, pirmās instances tiesas ir izskatījušas 300 lietas par
sadarbības ar LPSR VDK fakta konstatēšanu. 1994. gadā izskatīto lietu skaits – 0 (Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts
arhīvā (LVA) esošie rajonu (pilsētu) tiesu statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas
fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1111., 1114. lieta).
1995. gadā izskatīto lietu skaits 4 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu statistikas
pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1242., 1245. lieta): Balvu
rajona tiesa – 3; Krāslavas rajona tiesa – 1.
1996. gadā izskatīto lietu skaits – 19 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu
statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1249., 1253. lieta):
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 2; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa –
2; Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa – 1; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa
– 2; Daugavpils tiesa – 1; Jelgavas tiesa – 1; Liepājas tiesa – 1; Alūksnes rajona tiesa
– 1; Cēsu rajona tiesa – 1; Krāslavas rajona tiesa – 1; Ludzas rajona tiesa – 3; Ogres
rajona tiesa – 1; Valkas rajona tiesa – 1; Valmieras rajona tiesa – 1.
1997. gadā izskatīto lietu skaits – 14 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu
statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1490., 1493. lieta):
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 2; Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa
– 2; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa – 1; Alūksnes rajona tiesa – 1; Daugavpils tiesa
– 2; Ludzas rajona tiesa – 1; Rēzeknes tiesa – 1; Talsu rajona tiesa – 1; Ventspils tiesa
– 3.
1998.gadā izskatīto lietu skaits – 17 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu
statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1495., 1498. lieta):
Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 5; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas
tiesa – 3; Aizkraukles rajona tiesa – 1; Daugavpils tiesa – 2; Jūrmalas pilsētas tiesa –
2; Limbažu rajona tiesa – 1; Ludzas rajona tiesa – 1; Ogres rajona tiesa – 1; Preiļu
rajona tiesa – 1.
1999.gadā izskatīto lietu skaits – 21 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu
statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1501., 1504. lieta):
Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 2; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa –
2; Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa
– 2; Daugavpils tiesa – 3; Dobeles rajona tiesa – 1; Gulbenes rajona tiesa – 1; Jūrmalas
pilsētas tiesa – 1; Krāslavas rajona tiesa – 1; Liepājas tiesa – 1; Preiļu rajona tiesa – 1;
Rīgas rajona tiesa – 1; Tukuma rajona tiesa – 1; Valkas rajona tiesa – 1.
2000. gadā izskatīto lietu skaits – 48 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu
statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1680., 1683. lieta):
Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 3; Rīgas
pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 9; Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa
– 8; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa – 6; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona
tiesa – 5; Alūksnes rajona tiesa – 1; Daugavpils tiesa – 3; Gulbenes rajona tiesa – 1;
Jelgavas tiesa – 1; Jēkabpils rajona tiesa – 1; Jūrmalas pilsētas tiesa – 2; Krāslavas
rajona tiesa – 1; Liepājas tiesa – 2; Rēzeknes tiesa – 1; Rīgas rajona tiesa – 1; Valmieras
rajona tiesa – 1; Ventspils tiesa – 1.
2001. gadā izskatīto lietu skaits – 36 (LVA esošie rajonu (pilsētu) tiesu
statistikas pārskati, Tieslietu ministrijas fonds Nr. 938, 3. apraksts, 1901., 1904. lieta):
Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 5; Rīgas
pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 7; Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa
– 6; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa – 2; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona
tiesa – 1; Jelgavas tiesa – 2; Jūrmalas pilsētas tiesa – 1; Madonas rajona tiesa – 1;
Rēzeknes tiesa – 2; Rīgas rajona tiesa – 1; Talsu rajona tiesa – 1; Ventspils tiesa – 6.
2002. gadā izskatīto lietu skaits – 16 (Tieslietu ministrijas arhīvā esošie rajonu
(pilsētu) tiesu statistikas pārskati): Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas
Kurzemes rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas
pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa – 4; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa – 2; Cēsu
rajona tiesa – 1; Jūrmalas pilsētas tiesa – 1; Ogres rajona tiesa – 1; Rīgas rajona tiesa –
1; Siguldas tiesa – 1.
2003. gadā izskatīto lietu skaits – 12 (Tieslietu ministrijas arhīvā esošie rajonu
(pilsētu) tiesu statistikas pārskati): Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 2; Rīgas
pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa
– 4; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa – 1; Daugavpils tiesa – 1; Limbažu
rajona tiesa – 1.
2004. gadā izskatīto lietu skaits – 9 (Tiesu informācijas sistēma (TIS)): Rīgas
pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa – 2; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa
– 1; Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 1; Bauskas rajona tiesa – 1; Daugavpils
tiesa – 1; Ventspils tiesa – 2; Valmieras rajona tiesa – 1.
2005. gadā izskatīto lietu skaits 35 (TIS): Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa –
2; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 7; Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa
– 1; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa – 1; Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesa – 5; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa – 2; Daugavpils tiesa – 3;
Ogres rajona tiesa – 1; Rīgas rajona tiesa – 1; Liepājas tiesa – 2; Jelgavas tiesa – 1;
Jūrmalas pilsētas tiesa – 3; Rēzeknes tiesa – 1; Ventspils tiesa – 3; Krāslavas rajona
tiesa – 1; Aizkraukles rajona tiesa – 1.
2006. gadā izskatīto lietu skaits – 32 (TIS): Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa –
2; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesa – 6; Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 5; Rīgas pilsētas
Zemgales priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa – 2; Daugavpils
tiesa – 1; Jūrmalas pilsētas tiesa – 4; Cēsu rajona tiesa – 1; Rēzeknes tiesa – 1; Ventspils
tiesa – 2; Rīgas rajona tiesa – 1; Tukuma rajona tiesa – 1.
2007. gadā izskatīto lietu skaits – 17 (TIS): Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa –
1; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 1; Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas
Ziemeļu rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa – 4; Ventspils
tiesa – 1; Rīgas rajona tiesa – 1; Jēkabpils rajona tiesa – 1; Rēzeknes tiesa – 1;
Daugavpils tiesa – 1; Balvu rajona tiesa – 1.
2008. gadā izskatīto lietu skaits – 7 (TIS): Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesa – 3; Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa – 1; Ventspils tiesa
– 2; Liepājas tiesa – 1.
2009. gadā izskatīto lietu skaits – 2 (TIS): Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas
tiesa – 1; Tukuma rajona tiesa – 1.
2010. gadā izskatīto lietu skaits – 3 (TIS): Ogres rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas
Ziemeļu rajona tiesa – 1; Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa – 1.
2011. gadā izskatīto lietu skaits – 2 (TIS): Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesa 2.
2012. gadā izskatīto lietu skaits – 3 (TIS): Jūrmalas pilsētas tiesa – 1; Rīgas
pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa – 1; Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa – 1.
2013. gadā izskatīto lietu skaits – 1 (TIS): Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesa – 1.
2014. gadā izskatīto lietu skaits – 0 (TIS).
2015.gadā izskatīto lietu skaits – 1 (TIS).
2016. gadā izskatīto lietu skaits – 0 (TIS).
2017. gadā izskatīto lietu skaits – 1 (TIS): Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa –
1.24
Nozīmīga ir Jura Stukāna atziņa, ka tiesu prakses analīze atklāj, ka
VDK darbinieku liecības parasti nesatur ziņas par faktiem, kas “dod
pamatu atzīt personas apzinātu slepenu sadarbību ar VDK, jo pārbaudāmo
personu liecinieks vai nu neatpazīst, vai nespēj atcerēties sadarbības faktu
vai sniegto ziņu saturu”.25
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2. apraksts – Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra
Ievērojot pastiprinātu sabiedrības uzmanību sadarbības fakta ar
VDK pārbaudes lietām sakarā ar 1990. gada LPSR Augstākās Padomes
vēlēšanu rezultātā ieceltā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa
sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietas pazušanu no Rīgas rajona tiesas
Jūrmalas tiesu nama arhīva un atsaucoties uz LPSR VDK zinātniskās
24 Sadaļa sagatavota, izmantojot pētījumu – Stukāns, Juris. “Tiesu nolēmumu analīze lietās
par sadarbības ar LPSR Valsts drošības komiteju fakta konstatēšanu”, Totalitārisma
sabiedrības kontrole un represijas. Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 15., 16.
un 17. decembrī Liepājā. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK
zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās
izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 116.–146. lpp. –, kā
arī minētā pētījuma autora un sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietu izpētes grupas
vadītāja sagatavotā precizējošā informācija starptautiskajai zinātniskajai konferencei TĪKLS:
totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti
sniegto precizējošo informāciju. 25 Stukāns, Juris. “Tiesu nolēmumu analīze lietās par sadarbības ar LPSR Valsts drošības
komiteju fakta konstatēšanu”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. Ziņojumi
starptautiskajā zinātniskajā konferencē 15., 16. un 17. decembrī Liepājā. Autoru kolektīvs K.
Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga:
LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas
vēstures institūts, 2016, 144. lpp.
izpētes komisijas lūgumu, 2017. gada 29. novembra dokumentā Nr.
130.6/2017/524, kas adresēts Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts
arhīvam un LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai, ģenerālprokurors
Ēriks Kalnmeiers deva atļauju veikt sadarbības fakta ar VDK pārbaudes
lietu izpēti, izmantojot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva
2745. fonda 2. aprakstā esošos dokumentus. Minētais fonds pieejams tikai
ar sevišķu ģenerālprokurora atļauju, tāpēc, saņemot attiecīgo atļauju, kā
arī deleģējot izpētes grupu, kuras zinātniskā vadība bija uzticēta LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklim Mg. iur. Jurim Stukānam, bet
organizatoriskā vadība – VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklei Mg.
hist. Martai Starostinai. Grupas izpētes rezultātus Mg. hist. Marta
Starostina prezentēja kopā ar citām VDK zinātniskās izpētes komisijas
stipendiātēm – Kristīni Lindbergu un Elīzu Nikolu Sveržicku – 2018. gada
10. martā LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas un
Latvijas Universitātes sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu organizētajā
starptautiskajā zinātniskajā konferencē TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata
darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti.
Iepazīstoties ar fondu, konstatējams, ka Ģenerālprokuratūra līdz
2018. gada 9. martam bija nodevusi lietas par laika posmu no 1994. līdz
2010. gadam. Tas saskan arī ar Specializētā vairāku nozaru prokuratūras
2018. gada 12. janvāra vēstulē Nr. N-251-2018 norādīto, ka kopš likuma
Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu spēkā
stāšanās prokuratūra ir veikusi 383 pārbaudes par personu sadarbības faktu
ar VDK konstatēšanu, bet Latvijas Nacionālajam arhīva glabāšanai
nodevusi 375 lietas 2011. gada februārī. Nodoto lietu starpā ir līdz 2010.
gada 31. decembrim izbeigtās pārbaudes lietas un uz tiesu nosūtīto
pārbaudes lietu materiālu kopijas. Specializētās vairāku nozaru
prokuratūras arhīvā glabājas viena izbeigta pārbaudes lieta un sešas
pārbaudes lietu, kas nosūtītas uz tiesu, materiālu kopijas. Prokuratūras
arhīvā glabājamās lietās pārbaudes veiktas laika posmā no 2011. gada 1.
janvāra līdz 2018. gada 12. janvārim, kad attiecīgi sniegta atbilde. Turpat
minēts, ka viena lietas pārbaude vēl nav pabeigta. Likumsakarīgi, ka lietu
kopskaits Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fondā
atšķiras no lietu skaita tiesā, jo šeit glabājas arī tās lietas, kurās personas
prokuratūrai atzinušas savu sadarbību vai lūgušas sadarbības fakta ar VDK
pārbaudi pārtraukt, piemēram, kā persona, kurai atbilstoši LPSR VDK
dokumentiem noteikts segvārds Mjačikovs, lūdza pārtraukt sadarbības
fakta ar VDK pārbaudes lietu, jo viņam kā biznesmenim daudz jābraukā
apkārt un viņš nevar veltīt laiku tiesvedībai. Lūgums, cita starpā, sekoja
atklājumam, ka Delta Latvija satur ziņas par aģenta ar atbilstošu segvārdu
ziņojuma sniegšanu par vēlāko Latvijas Republikas Saeimas deputātu
Modri Lujānu, kā arī politiķiem Valdi Turinu un Valdi Titavu u. c.
Fondā glabājas 417 lietas par 371 personām (atsevišķām personām
ir divas un vairākas lietas), no kurām vairāk nekā 290 izskatītas tiesā. 2018.
gada martā šajās 417 lietās bija kopā 38966 lapas, secinājusi Mg. hist.
Marta Starostina.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2.
aprakstā lietas numurētas, sniegta pārbaudāmās personas vārds, uzvārds,
tēva vārds, pārbaudes lietas sākuma un beigu datums. Dažām personām
lietas ir divos sējumos. Novērtējot pārbaudes lietu apjomu, konstatēts, ka
mazākais pārbaudes lietā esošo lapu skaits ir 17 lapas – divās lietās26, bet
lielākais – 408 lapas. Pārsvarā pārbaudes lietas ir vidēji ap 100 lapu
apjomā, kas nereti satur tekstu uz abām lapas pusēm.
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva 2745. fonda 2.
aprakstā esošās lietas var ietvert sekojošus dokumentus: lēmumu par
pārbaudes lietas ierosināšanu, rīkojumu par izmeklēšanas grupas
izveidošanu, rīkojumu par izmeklēšanas grupas izveidošanu, Latvijas
Republikas Augstākās Padomes lēmumus, liecinieku nopratināšanas
protokolus, pieprasījumus Totalitārisma seku dokumentēšanas centram,
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra atbildes, pārbaudāmas personas
paskaidrojumus, LPSR VDK darbinieku liecības, aktu par inventāra
novietošanu LPSR VDK dokumentu glabātavā, lēmumu par rokraksta
ekspertīzes noteikšanu, eksperta atzinumu, informācijas pieprasījumu
pārbaudāmās personas darba vietai, personas raksturojumu, aģentūras
kartotēkas kartītes kopiju, autobiogrāfijas kopiju, darba vietas iesnieguma
kopiju, ziņojuma kopiju par personas darba sasniegumiem, dzimtsarakstu
nodaļas izziņa par miršanas reģistrāciju, lēmums par pārbaudes lietas
termiņa pagarināšanu, pārbaudāmās personas iesniegumu, lēmumu par
telefona sarunu noklausīšanos, ierosinājumus Latvijas Republikas
Saeimas prezidijam, lēmumu par materiālu izdalīšanu no pārbaudes lietas
atsevišķā lietvedībā, pavadrakstu, piezīmes u.c. dokumentus. Prokuratūras
uzraudzības lietas ir ievērojami mazākas nekā šīs pašas sadarbības fakta
lietas tiesā, piemēram, Aijas Odiņas lieta prokuratūras uzraudzības lietā ir
35 lapas27, bet šī pati lieta tiesā – vairāk nekā 133 lapas28.
Prokuratūras fondā pieejamajās sadarbības fakta ar VDK pārbaudes
lietās pārbaudīta sadarbība arī tagadējiem uzņēmējiem, baņķieriem,
26 LNA, LVA 2745. f., 2. apr., 412. l., 417. l. 27 LNA, LVA 2745. f., 2. apr., 312. l. 28 Lieta Nr. K30-933/12, 2004.
bijušām augstām Latvijas Republikas valsts pārvaldes iestāžu un izglītības
sistēmas amatpersonām, Latvijas Republikas bijušajiem pašvaldību
vadītājiem, bijušajiem ministriem, bijušiem un arī esošiem Latvijas
Republikas 12. Saeimas deputātiem, arī par mazāk nozīmīgos valsts
amatos Latvijas Republikā strādājošajiem, piemēram, skolotājiem.
Sadarbības fakts pārbaudīts arī reliģisko organizāciju garīgajam
personālam, tai skaitā Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mācītājiem
un Romas Katoļu baznīcas priesteriem.
Jāvērš uzmanība, ka 2745. fonda 2. aprakstā esošās lietas ietver
informāciju par trim 12. Saeimā ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem, taču
LPSR VDK aģentu alfabētiskā kartotēka ietver aģentu lietu kartītes par
četriem 12. Saeimā ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem. Līdz ar to nav
saprotams, kā viens no šiem 12. Saeimā ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem
varējis kandidēt Saeimas vēlēšanās bez piezīmes par TSDC informāciju,
ja sadarbības fakta nekonstatējošā lieta nav pieejama 2745. fondā.
Iekšlietu ministrijas resora rīcībā esošie VDK dokumenti29
Ministru kabineta 2009. gada 30. jūnijā rīkojums Nr.442 Par
Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju30 paredzēja Latvijas Policijas
akadēmijas likvidāciju. Rezultātā bija jārisina jautājums par tās rīcībā
esošo VDK dokumentu turpmāko likteni. Novērtējot tos kā kustamo
mantu, kas nepieciešama studiju programmu īstenošanai, atbilstoši
rīkojuma Nr. 442 4. punktam tos bija jānodod Latvijas Universitātei.
Savukārt, novērtējot tos kā zinātnei domāto materiālu, kā uz to norādīja
Satversmes aizsardzības biroja priekšstāvis Indulis Zālīte ziņojumā
Represīvo iestāžu dokumentu saglabāšana un izmantošana, starptautiskajā
konferencē Vārda brīvība, cenzūra, bibliotēkas (Rīga, 1998, 14.–17.
oktobris)31, kas nav nepieciešams sākto studiju programmu pabeigšanai,
bija jārīkojas atbilstoši likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas
29 Sadaļā izmantoti pētījumi – Dr. hist. Ainārs Bambals, LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas loceklis, “Padomju Sociālistisko Republiku Savienības un Latvijas Padomju
Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komitejas dokumentu pārņemšanas process Latvijas
Republikā” [nepublicēts]; Dr. hist. Uldis Krēsliņš, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
loceklis, “Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas Valsts
universitātes pirmā daļa” [nepublicēts]. 30 Ministru kabineta 2009. gada 30. jūnijā rīkojums Nr.442 “Par Latvijas Policijas akadēmijas
likvidāciju”, Latvijas Vēstnesis, Nr. 106 (4092), 2009, 8. jūlijs. 31 Zālīte, Indulis. “Represīvo iestāžu dokumentu saglabāšana un izmantošana”, Starptautiskās
konferences «Vārda brīvība, cenzūra, bibliotēkas», Rīga, 1998, 14.–17. oktobris, konferences
materiālu krājums. Rīga: UNESCO, 95.–99. lpp.
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu, proti, jānodod Latvijas Nacionālajam arhīvam.
Latvijas Policijas akadēmija pamatā vadījās no Iekšlietu ministrijas
2009. gada 21. oktobra rīkojuma Nr. 2275 Par Latvijas Policijas
akadēmijas nekustamā īpašuma un mantas pārņemšanu. Rīkojuma Nr.
2275 9. punktā bija noteikts:
“Latvijas Policijas akadēmijai (I. Aire32) nodot un Valsts policijas
koledžai (A. Evardsons33) pieņemt ar nodošanas – pieņemšanas aktu
Latvijas Policijas akadēmijas bibliotēkas fondu.”
Iekšlietu ministrijas 2009. gada 28. decembra rīkojums Nr. 2854
Grozījums Iekšlietu ministrijas 2009. gada rīkojumā Nr. 2275 “Par
Latvijas Policijas akadēmijas nekustamā īpašuma un mantas
pārņemšanu” grozīja iepriekš ar rīkojumu Nr. 2275 noteikto kārtību par
lietu nodošanu:
“9.1 Latvijas Policijas akadēmijai (I. Aire) nodot un Valsts policijas
koledžai (A. Evardsons) pieņemt Latvijas Policijas akadēmijas
Kriminālistikas katedras Speciālā sektora fondu (specbibliotēku),
ievērojot MK 2004. gada 6. janvāra noteikumos Nr. 21 “Valsts
noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības
un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi”
paredzētās prasības.”
Uzsākot 2015. gada 1. septembrī valsts finansētu VDK zinātnisko
izpēti, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija sarakstes ar Valsts
policijas koledžu pēc Drošības policijas kontaktpersonas Izglītības un
zinātnes ministrijā rosinājuma atklāja neatbilstīgu rīcību ar LPSR VDK
dokumentiem, par ko nekavējoties informēja atbildīgās institūcijas. 2015.
gada 26. novembrī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāvji
zinātniskās izpētes ietvaros apsekoja Valsts policijas koledžas bibliotēku
Ezermalas ielā 8a, Rīgā ar mērķi klātienē iepazīties ar bibliotēkas rīcībā
esošajiem LPSR VDK speciālās bibliotēkas materiāliem tā saukto VDK
bibliotēku, ko pārņēma atbilstoši Klementija Rancāna LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijai sniegtajai liecībai no VDK un kas līdz
nodošanai Iekšlietu ministrijas resorā glabājās tā sauktās Stūra mājas
otrajā stāvā. Rezultātā bija apsekoti šādi Valsts policijas koledžas rīcībā
esošie dokumenti par LPSR VDK bibliotēku: PSRS VDK literatūras
reģistrācijas žurnāls, no Latvijas Policijas akadēmijas pārņemtās
32 Inguna Aire. 33 Aigars Evardsons.
literatūras saraksts, bibliotēkas telpa, kā arī tajā esošie LPSR VDK
bibliotēkas izdevumi.
Veicot PSRS VDK literatūras žurnāla apsekošanu, konstatēts, ka tā
nosaukums ir rakstīts rokrakstā ar zīmuli. Žurnāla pirmajā lapā, labajā
augšējā stūri krievu valodā norādīts “Сов. Секретно. По заполнению”
(Pilnīgi slepeni pēc aizpildīšanas – krievu val.) un “Журнал регистрации
совершенно секретной и секретной литературы” (Pilnīgi slepenas un
slepenas literatūras reģistrācijas žurnāls – krievu val.). Reģistrācijas
žurnāla lapas nav numurētas, žurnāls nav cauršūts, nav gala apliecinājuma
ierakstu. Ieraksti žurnālā veikti krievu valodā. Spriežot pēc rokraksta,
visus ierakstus veikusi viena persona. Žurnālam nav sākuma ierakstu,
dokumenta nosaukuma, sākuma datuma, kā arī citu rekvizītu. Ievērojot
minēto, pamatoti secināt, ka ierakstiem izmantotais žurnāls ir autentisks
VDK žurnāls, kas aizpildīts divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu
sākumā. Tāpat pamatoti secināt, ka žurnāls nav aizpildīts LPSR VDK, jo
trūkst raksturīgu rekvizītu. Visbeidzot, pamatoti uzskatīt, ka žurnāls
aizpildīts, pārņemot nelielu daļu no VDK bibliotēkas. Žurnālā ieraksti
veikti dubultatvērumā: labajā pusē veiktas atzīmes ar zilu vai sarkanu
pildspalvu. Kā paskaidroja Valsts policijas koledžas bibliotēkas vadītāja
Valentīna Krieviņa, kuras darba stāžs konkrētajā bibliotēkā esot kopš
2013. gada 26. novembra, tas ir viņas rokraksts, proti, atzīmes veikusi
Valentīna Krieviņa.
Iepazīstoties ar VDK literatūras reģistrācijas žurnālu, konstatēts
sekojošais. Žurnālam ir sekojošas ailes. 1. aile – “Инвентарный номер”
(Inventāra numurs – krievu val.), piemēram, 11-1 esot LPA reģistrācijas
numurs jeb ieraksta kārtas numurs žurnālā. 2. aile – “Дата регистрации”
(Reģistrācijas datums – krievu val.). Tā ir neaizpildīta. 3. aile – “Гриф
секретности” (Slepenības atzīme – krievu val.). Tā ir neaizpildīta. 4. aile
– “Наименование изданий” (Izdevumu nosaukums – krievu val.).
Iekļauts literatūras vienības nosaukums, piemēram, “Использование
делегаций и туризма в разведывательных целях”, 1971. Norādīts
Valsts policijas koledžas inventāra Nr. 58189. Žurnāla labajā malā veikta
dienesta atzīme “Ar lēmumu 20.12.2013. g. nodots DP”. 5. aile –
“Издатель и год” (Izdevējs un gads – krievu val.). Faktiski izdevuma
nosaukums, vieta un gads rakstīti abās ailēs – 4. un 5. 6. aile – “№ дата
сопроводительной” (Pavadvēstules datums – krievu val.). Šajā ailē
norādīts izdevuma eksemplāru skaits. 7. aile – “Общее количество
экземпляров” (Kopējais eksemplāru skaits – krievu val.). Aile atstāta
tukša. 8. aile – “№, № экз.” (Eksemplāru numuru skaits – krievu val.). 9.
aile – “Кому отправлен” (Kam nosūtīts – krievu val.). Piemēram, šeit ir
veikts ieraksts, ka izdevums 585-0, “Алфавитный список изменников
родины, агентов иностранных разведок, карателей и др. гос.
преступников, подлежащих розыску”, 1979, 1 eks., Valsts policijas
koledžas reģistrācijas Nr. 4822s, kur veikta piezīme attiecīgajā ailē ”Ar
lēmumu 20.12.2013. Nodots DP”. 10. aile – “Количество экземпляров”
(Eksemplāru skaits – krievu val.). Šī aile atstāta tukša. 11. aile – “№, №
экз.” (Eksemplāru skaits – krievu val.). Šī aile atstāta tukša. 12. aile –
“Дата и роспись в получении” (Datums un paraksts par saņemšanu –
krievu val.). Šī aile atstāta tukša. 13. aile – “Цена одного экз.” (Viena
eksemplāra cena – krievu val.). Šī aile atstāta tukša.
Salīdzinot žurnālā norādīto inventāra numuru ar izdevumiem, kas
palikuši Valsts policijas koledžas bibliotēkā, konstatēts, ka uz izdevuma
norādīts žurnālā minētais inventāra numurs uz konkrētā izdevuma vāka.
Tas liek secināt, ka izdevums pieder LPSR VDK bibliotēkai un ka tam, vēl
esot Stūra mājā, piešķirts atbilstošs inventāra numurs.
Žurnāla kopējais lapu skaits pēc saskaitīšanas ir 100 lapas. Ieraksti
veikti 85 lapās, bet 15 lapas atstātas tukšas. Ievērojot tradicionālo arhīva
dokumentu aprakstīšanas sistēmu, lapas numurējamas augšējā labajā stūrī,
dubultatvēruma lapām – dubultatvēruma labajā augšējā stūrī).
Atsevišķiem izdevumu nosaukumiem norādīts eksemplāru skaits – divi
līdz trīs eksemplāri. Piemēram, izdevums Nr. 45-1 esot bijis divos
eksemplāros. Viens no tiem nodots Valsts policijas Galvenās
kriminālpolicijas pārvaldes Izmeklēšanas atbalsta pārvaldei.34
Labākai citu žurnālā veiktu ierakstu nozīmi, jāmin daži piemēri.
Piemēram, ar zīmuli apvilktais ieraksta numurs nozīmē, ka minētais
izdevums atrodas Valsts policijas koledžas rīcībā. Tādi ir 16 izdevumi, no
kuriem tikai 14 ir publiski pieejami, bet diviem esot noteikts valsts
noslēpuma statuss. Savukārt žurnāla 9. ailē ierakstīti slēdzieni jeb dienesta
atzīmes par izdevuma tālāko likteni. Ieraksts “Lēmums 20.12.2013.
Nodots DP” nozīmē, ka pamatojoties uz lēmumu, kas esot pieņemts 2013.
gada 20. decembrī, izdevums nodots Drošības policijai. Ieraksts “Lēmums
20.12.2013. Deklasificēts” nozīmē, ka izdevumam atcelta slepenība. No
609 žurnālā reģistrētajiem izdevumiem ar Valsts policijas koledžas 2013.
gada 20. decembra lēmumu Drošības policijai nodoti 581 izdevumi, viens
izdevums nodots Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes
Izmeklēšanas atbalsta pārvaldei, 42 – iznīcināti, 16 – atstāti Valsts
policijas koledžas rīcībā. Veicot vienkāršu saskaitīšanas funkciju, iznāk,
34 Valsts policijas koledžas speciālā bibliotēka, PSRS VDK literatūras žurnāls, 7. lpp.
ka kopā bijušas 640 vienības. Ievērojot minēto, jāsecina, ka Drošības
policijai nodotas vēl 31 literatūras vienība.
Ievērojams, ka Valsts policijas koledžā ir septiņi “bijušās LPSR
Iekšlietu ministrijas speciālās bibliotēkas” izdevumu reģistrācijas žurnāli,
kur vecākais ieraksts datēts ar 1946. gadu, kas ir cauršūti, ar sākuma un
gala ierakstiem. No žurnālu nosaukumiem un kārtas numuriem redzams,
ka žurnāli ir tikai daļa no visiem žurnāliem. Tāpat ievērojams, ka Valentīna
Krieviņa nemācēja neko vairāk paskaidrot par šiem žurnāliem, ne arī
uzrādīt dokumentus. Pamatoti uzskatīts, ka tie pārņemti no Latvijas
Policijas akadēmijas bibliotēkas. Tomēr tur veikto ierakstu izcelsme un
datējumu atbilstība norādītajam būtu jānosaka ekspertīzei, attiecīgos
dokumentus pārņemot Latvijas Nacionālajā arhīvā.
Valsts policijas koledžā ir tikai maza daļa no LPSR VDK
bibliotēkas, kuras skaits atbilstoši Satversmes aizsardzības biroja
priekšstāvja Induļa Zālītes jau minētajam ziņojumam Represīvo iestāžu
dokumentu saglabāšana un izmantošana ir 8751. Pateicoties Andra Paula-
Pāvula atbalstam, saņemts apliecinājums, ka skaits bijis vēl lielāks. Seko
tiešs citāts no 1993. gada 12. oktobra Latvijas Policijas akadēmijas
vēstules Nr. 376, atbildot uz 1993. gada 29. septembra dokumentu Nr.
283/02-153 Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas
priekšsēdētājam Robertam Mīlbergam. Šajā vēstulē rektors Zenons
Indrikovs informē, ka:
“izpildot Latvijas Republikas Ministru Padomes 1991. gada 29. oktobra
rīkojumu Nr. 430-4 un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas
akadēmijas rektora 1991. gada 4. novembra pavēli Nr. 52 tika pieņemts
bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas vispārējās bibliotēkas
fonds un bibliotēkas inventārs. Šajā sakarībā 1991. gada 27. decembrī
sastādīts akts par 10 334 izdevumu nosaukumiem ar kopējo summu 19
269 rbļ. 26 kap. pieņemšanu. Vispārējās bibliotēkas fondu nodeva
Latvijas PSR Valsts drošības komitejas kadru inspektore (bibliotēkas
vadītāja) Paulīne Seļavina un mašīnrakstītāja Marina Raspopina, to
pieņēma akadēmijas bibliotēkas vadītāja Marija Orda. Bez tam 1991.
gada 5. decembrī tika sastādīts akts par to, ka 1991. gada 21. novembrī
ir izdarīta inventarizācija un VDK komendants praporščiks A.
Burakovičs nodod, bet akadēmijas bibliotēkas vadītāja Marija Orda
pieņem bibliotēkas inventāru 2107 rbļ. 17. kap. vērtībā. Pieņemšanas
komisijā akadēmiju pārstāvēja mācību daļas vadītājs E. Piliksers35,
komisijas sastāvā bija Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta
priekšnieka vietnieks milicijas apakšpulkvedis N. Tropkins36, Galvenās
35 Edvīns Piliksers. 36 Nikolajs Tropkins.
Valsts finansu inspekcijas vec. finansu inspektors T. Baranova un
Finansu ministrijas 1. kategorijas grāmatvedis - eksperts N.
Ņečepurenko.
Vienlaicīgi darām zināmu, ka akadēmijai netika nodoti VDK
specbibliotēkas fondi un šajā sakarā akadēmijas rektors savā vēstulē
1992. gada 13. janvārī lūdz LR Augstākās Padomes deputātu Simsona
kungu sniegt palīdzību šo jautājumu kārtošanai, nododot akadēmijai
saskaņā ar valdības rīkojumu visus bibliotēkas fondus, kā arī bijušās
PSRS VDK normatīvos aktus, kuri saskaņā ar pastāvošiem
noteikumiem pēc iestādes likvidācijas pāriet bibliotēkas fondos. Taču
atbilde uz šo vēstuli saņemta netika.”
Izvērsti par konkrēto rīcību ziņots LPSR Valsts drošības komitejas
zinātniskās izpētes komisijas pirmajā rīkotajā starptautiskajā zinātniskajā
konferencē Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas: dokumentu
izpēte un tās metodoloģija, 2015. gada 15., 16. un 17. decembrī Liepāja,
Lielais Dzintars, kas vērsa sabiedrības uzmanību uz prettiesisku rīcību ar
VDK dokumentiem. Neskatoties uz minēto, Iekšlietu ministrija atzina, ka
dokumentu iznīcināšana ir tiesību normu piemērošanas kļūda, tāpēc tā
neuzskatīja par nepieciešamu veikt procesuālas darbības. Savukārt
nepamatoti nodoto LPSR VDK bibliotēkas izdevumu tās padotības
iestādēm sakarā izteica apņemšanos šos izdevumus nodot Satversmes
aizsardzības birojam. Vēl 2017. gada 12. septembrī Satversmes
aizsardzības biroja darbiniece Zinta Ābola norādīja, ka viņa nav informēta
par to, ka Iekšlietu ministrija būtu nodevusi LPSR VDK bibliotēkas
izdevumus, kas nepamatoti nodoti tās padotības iestādēm, Satversmes
aizsardzības birojam.
LPSR VDK bibliotēkas izdevumi bijuši slepeni, to aprite bijusi
ierobežota un pakļauta VDK kontrolei, bet neatbilstoša rīcība, tai skaitā
dokumentu iztrūkums varēja sekmēties kriminālprocesā. PSRS augstākās
un vidējās speciālās izglītības ministra vietnieks Nikolajs Krasnovs 1968.
gada 12. jūlija dokumentā Nr. 2645, kas adresēts republiku augstākajām
un vidējām speciālajām (tautas) izglītības ministrijām, Igaunijas PSR
Ministru Padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības komitejai un
augstāko mācību iestāžu rektoriem sniedz vērtīgu informāciju par kārtības
ievērošanas nepieciešamību slepenu dokumentu apritē un tās jēgu
uzraudzības un kontroles īstenošanā. Dokumentā, cita starpā, norādīts uz
konstatētajām kļūdām slepenu izdevumu izdošanā, norādot uz
gadījumiem, kad nav veikta atbilstoša atzīme uz izdevumiem, tādēļ
neatbilstoši apzīmēti izdevumi nav identificējami, tiem tāpēc nepiemēro
kārtību, kas attiecināma uz ierobežotas izplatīšanas izdevumiem, proti, tie
“glabājas kopīgos bibliotēkas fondos un tos izdod visiem lasītājiem”.37
Tāpat dokumentā norādīts, ka konstatēti arī tādi gadījumi, ka, lai arī ir
atbilstoša atzīme, tomēr nav veikta katra eksemplāra numerācija, kas tādēļ
liedz veikt atbilstošu izdevumu uzskaiti.38 Eksemplāra numurus norādīja
gan uz dokumentiem, gan arī uz sacerējumiem. Piemēram, nolikuma Par
aģentūras aparātu un uzticības personām PSRS Valsts drošības komitejā,
ko 1983. gada 4. jūlijā apstiprināja PSRS Valsts drošības komitejas
priekšsēdētājs Viktors Čebrikovs, eksemplāram, kas izmantots sadarbības
fakta ar VDK pārbaudes lietā (K30-1499-15/15 48., 56.–67. lpp. o. p.), ir
numurs – 2166. Savukārt VDK mācību literatūrai ir pat divi numuri. Skat.
Induļa Zālītes 1997. gadā Hārvarda Universitātei nodoto grāmatu –
История советских органов государственной безопастности
(учебник № 12179), председатель редакционной коллегии Виктор
Михайлович Чебриков (совершенно секретно, 2173). Москва:
Высшая Краснознаменная школа Комитета государственной
безопасности при Совете Министров СССР имени Ф. Э.
Дзержинского, Специальная кафедра № 9, 1977.39 Tādējādi, esot ziņām
par slepenu izdevumu sadali, var konstatēt konkrēta izdevuma piederību.
Diemžēl LPSR VDK bibliotēka ir piedzīvojusi līdzīgu likteni kā
Igaunijas Republikā un Lietuvas Republikā, kur lielākā vai mazākā mērā
attiecīgie izdevumi piedzīvojuši prettiesisku piesavināšanos. Spriežot pēc
citviet publiski pieejamiem VDK izdevumiem, kā arī Valsts policijas
koledžas sniegtajiem izdevumu uzskaites dokumentiem, LPSR VDK
bibliotēka ir unikāls VDK dokumentu kopums, kura izsaimniekošana
vērtējama kā būtisks kaitējums VDK pētniecībai un tātad arī PSRS
okupācijas seku novērtēšanai. Atklājoties apstāklim, ka LPSR VDK
bibliotēka izmantota mācībām un studijām, gatavojot Latvijas Policijas
akadēmijas un vēlāk arī Valsts policijas koledžas absolventus darbam
tiesību aizsardzības iestādēs, vērtējama, ja ne juridiska, tad vismaz ētiska
atbildība.
37 LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 34. lp. (PSRS augstākās un vidējās speciālās izglītības
ministra vietnieka Nikolaja Krasnova 1968. gada 12. jūlija dokuments Nr. 2645, kas adresēts
republiku augstākajām un vidējām speciālajām (tautas) izglītības ministrijām, Igaunijas PSR
Ministru Padomes Augstākās un vidējās speciālās izglītības komitejai un augstāko mācību
iestāžu rektoriem (atbilstoši sarakstam); dokuments krievu valodā). 38 LVA, 1340. f., 1a. apr., 21. l., 34. lp. 39 Pieejams: https://projects.iq.harvard.edu/jcws/online-document-archive.
VDK dokumentu atklātības apsvērumi40
Informācijas atklātība uzskatāma par vienu no cilvēka
pamatbrīvībām. Tiesības izzināt pasauli ir cilvēka dzīves kvalitātes
pamatā. Izziņa kalpo gan kā pamats cilvēka pilnveidei, gan arī kā līdzeklis
pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā un valstī. Turklāt, pateicoties tam, ka
informācijas atklātība nodrošina arī tiesību un pienākumu satura izziņu un
līdz ar to arī iespēju šīs izziņas rezultātu lietot cilvēka dzīves kvalitātes
celšanai, informācijas atklātība ir uzskatāma par, cilvēkam dzimstot,
iegūtu brīvību, tātad būtisku kā tiesības uz dzīvību un brīvību.
Laikmetīga demokrātiska valsts ir organizēta tā, lai veicinātu
pilsoņu līdzdalību valsts varas īstenošanā un tādējādi nodrošinātu
atbildīgāku rīcību kā valsts varas īstenotājiem, tā arī pilsoņu kopumam.
Informācijas atklātība ir viens no līdzekļiem, kā panāk iepriekš minēto. Tā
kā brīva informācijas aprite ir cilvēka un tā apkārtējās vides izziņas
pamatā, tad zināšanas par līdzdalības iespējām un tās nepieciešamību
valsts varas īstenošanā ir tas, bez kā līdzdalība vai nu nav iespējama, vai
arī ir nepietiekami efektīva. Sevišķi nozīmīga loma minētās izziņas
vairošanā ir publiskas informācijas pieejamībai, jo tas ir pamata
informācijas avots par valsts varas īstenošanu konkrētajā valstī. Ievērojot
arvien pieaugošo valstu virzību uz demokrātismu, pieaug arī informācijas
atklātības nozīme attiecīgo valstu tiesiskajās sistēmās.
Informācijas atklātība ir patstāvīgi īstenojama pamatbrīvība. Tās
īstenošana var būt pamatota arī tikai ar izziņas nepieciešamību, piemēram,
informācijas nepieciešamība par valsti, sabiedrību un tur notiekošajiem
procesiem var būt pamatota ar izziņas vēlmi, tomēr bez jebkāda konkrēta
nodoma gūtās atziņas izmantot tālāk. Šādu tiesību garantēšana uz
demokrātismu virzītā valstī ir sevišķi svarīga, jo no zinoša cilvēka var
prasīt atbildīgu, sapratīgu un uz zināšanām balstītu rīcību.
Informācijas atklātība ietver tiesības brīvi saņemt un izplatīt dažādu
veidu informāciju. Tāpat tā paredz tiesības meklēt informāciju.
Tiesību brīvi saņemt informāciju pamatā ir divi aspekti –
privāttiesiskais un publiski tiesiskais. Privāttiesiskas informācijas aprites
gadījumā tiesības brīvi saņemt informāciju nozīmē to, ka personai ir
40 Sadaļa sagatavota, izmantojot pētījumu – Jarinovska, Kristīne. “Latvijas Republikas
informācijas atklātības kodols un VDK dokumenti”, LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un
tās piesegstruktūras, Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016. gada 11., 12. un
13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas, K. Kangera un D. Šēnberga
zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 4. sēj. Rīga: LPSR Valsts
drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2017, 132.–179. lpp.
tiesības saņemt informāciju no visiem, kas to vēlas un var to sniegt.41 Šajā
gadījumā valsts pamatpienākums ir atturēties no iejaukšanās
privāttiesiskas informācijas apritē, tādējādi neradot šķēršļus brīvai
informācijas apritei. Tomēr valsts pienākumi ar to neaprobežojas. Papildus
tam, ka valstij jāatturas no nepamatotas privāttiesiskas informācijas aprites
ierobežošanas, ir jāveic arī vairāki pasākumi brīvas aprites iespēju
radīšanai, uzturēšanai un veicināšanai. Valsts rīcība šādā gadījumā var
izpausties gan kā aizliegums privātpersonām nepamatoti ierobežot
informācijas saņemšanu vai uzspiest noteiktas informācijas saņemšanu,
gan arī kā ierobežojums monopolizēt informācijas pārraidīšanu.42 Šāds
pienākums izriet no tā, ka tiesības brīvi saņemt informāciju nozīmē arī to,
ka personai jābūt iespējai izvēlēties sevi interesējošu informāciju – jābūt
informācijas daudzveidībai. Tāpat izvēles tiesības nozīmē arī to, ka
personai ir tiesības atteikties no kādas informācijas saņemšanas, tātad
valstij jānodrošina arī privātpersonas tiesības brīvi iebilst pret informācijas
saņemšanu vai pret tai nevēlamas informācijas saņemšanu.
Publiski tiesiskas informācijas aprites gadījumā tiesības brīvi
saņemt informāciju nozīmē to, ka personai ir tiesības brīvi saņemt publisku
informāciju no šādas informācijas turētāja. Atšķirībā no privāttiesiskas
informācijas aprites, kur gan informācijas sniedzējs, gan arī informācijas
saņēmējs ir privātpersona, publiski tiesiskas informācijas aprites gadījumā
informācijas sniedzējs ir publiskas informācijas turētājs – valsts varas
īstenotājs –, bet informācijas saņēmējs ir privātpersona. Ja pirmajā
gadījumā informāciju sniedz un saņem ar brīvu gribu apveltīta persona,
otrajā – tikai informācijas saņēmējs ir brīvas gribas apveltīts. Valsts varas
īstenotājam šajā konkrētajā aspektā nav brīvas gribas attiecībā uz valsts
varas īstenošanu, līdz ar to nav arī brīvas gribas attiecībā uz publiskas
informācijas sniegšanu, kas ir valsts varas īstenošanas izpausme. Ievērojot
valsts varas īstenotāja gribas nosacītību, rodas jautājums, kas ir tas, ja ne
brīva griba, kas nosaka to, vai privātpersona, kas vēlēsies īstenot savas
tiesības brīvi saņemt publisku informāciju no šīs informācijas turētāja,
varēs saņemt šo informāciju. Šajā gadījumā starptautiskie cilvēktiesību
dokumenti paver iespēju izvēlēties efektīvāko publiskas informācijas
41 “Tiesas ieskatā tiesības brīvi saņemt informāciju būtībā aizliedz valdībai ierobežot
personas [tiesības] saņemt informāciju, ko citi vēlas vai var vēlēties tai sniegt.” Leander v.
Sweden, no. 9248/81, ECHR, judgement of 26 March 1987, Series A no. 116, § 74, [K. J.
tulkojums no angļu val.]. 42 Jayawickrama, Nihal. The Judicial Application of Human Rights Law: National, Regional
and International Jurisprudence. Cambridge, Cambridge University Press, 2002, pp. 683–
685.
nodrošināšanas veidu, piemēram, sniedzot priekšroku plašsaziņas
līdzekļiem publiskas informācijas nodošanai, lai ar to starpniecību
kvalitatīvi informētu iespējami lielāku sabiedrības daļu.
Tieši tāpat kā tiesību brīvi saņemt informāciju, arī tiesību brīvi
izplatīt dažādu veidu informāciju pamatā ir divi aspekti – privāttiesiskais
un publiski tiesiskais. Tomēr, ievērojot, ka publiski tiesiskas informācijas
aprites gadījumā informācijas sniedzējs – valsts varas īstenotājs – nav
apveltīts ar brīvu gribu attiecībā uz informācijas izplatīšanu un ka tas kā
valsts varas īstenotājs nebauda cilvēktiesību garantējošo aizsardzību
attiecībā uz valsts varas īstenošanu, jautājums par informācijas sniedzēja
tiesībām brīvi izplatīt informāciju, analizējot publiski tiesisko aspektu, var
būt saistīts tikai ar informācijas sniedzēja pienākumu sniegt informāciju
vai informācijas sniedzēja rīcības brīvības ierobežošanu, izplatot tā rīcībā
esošo publisko informāciju.
Tiesības brīvi izplatīt informāciju privāttiesiskajā aspektā nozīmē
tiesības, izmantojot visus privātpersonai pieejamos un tiesiskos līdzekļus,
nodot citiem savā rīcībā esošu informāciju. Līdz ar to tiesību brīvi izplatīt
informāciju īstenošanas pamatā ir divi jautājumi: viens – izplatīšanai
pakļautā informācija, otrs – pieejamo informācijas izplatīšanas resursu
klāsts.
Izplatīšanai pakļauta visu veidu informācija. Tā ir gan informācija,
ko privātpersona pati radījusi, gan arī informācija, kas ir nonākusi tās
rīcībā, tātad arī publiska informācija. Neraugoties uz šķietamību, ka
izplatāmās informācijas sakarā valsts pienākumu apjoms ir samērā neliels,
valstij tomēr jānodrošina virkne priekšdarbu. Tostarp valstij jānodrošina
privātpersonai pieejamība informācijai, ko tā vēlas vai varētu vēlēties tālāk
izplatīt, ja ne pati sniedzot tās rīcībā esošo publisko informāciju, tad
vismaz nodrošinot, ka informācijas pieejamība nav nepamatoti ierobežota.
Savukārt, lai aizsargātu citu privātpersonu cilvēktiesības, valstij jānosaka
tas informācijas loks, ko nevar pakļaut izplatīšanai, kura izplatīšanai jābūt
ierobežotai vai kura izplatīšana jāpakļauj noteiktiem nosacījumiem,
tādējādi radot tiesisko ietvaru informācijas pieejamības nodrošināšanai.
Attiecībā uz pieejamo informācijas izplatīšanas resursu klāstu
jāņem vērā, ka tas, vai un kādi informācijas izplatīšanas resursi ir pieejami
privātpersonai, atkarīgs no tā, cik efektīvi var īstenot tiesības brīvi izplatīt
informāciju. Jo lielāks pieejamo informācijas izplatīšanas resursu klāsts,
jo efektīvāk izmantojamas tiesības brīvi izplatīt informāciju.
Tiesības meklēt informāciju jānošķir no tiesībām saņemt
informāciju, proti, tiesību meklēt pamatā ir personas rīcība, kas vērsta uz
informācijas resursu meklējumiem, informācijas vākšanu, savāktās
informācijas izpēti un apstrādi, kā arī savāktās informācijas salīdzināšanu
un pat informācijas radīšanu uz apstrādei pakļautās informācijas pamata.43
Šo tiesību ideja ir nodrošināt iespēju pārliecināties par pieejamās
informācijas precizitāti un atbilstību īstenībai un iespēju atlasīt sevi
visvairāk interesējošo un vajadzīgāko informāciju. Tomēr informācijas
meklējumus, tieši tāpat kā informācijas saņemšanu, ierobežo tas, kas var
būt par meklējamo un saņemamo informāciju. Šajā ziņā abas tiesības ir
līdzīgas.
Valsts pienākumi VDK dokumentu nodrošināšanā – tiesiskie
priekšnosacījumi
VDK dokumenti šā jēdziena visplašākajā nozīmē atbilstoši likuma
Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 2. pantam
ir dokumentēta informācija, kuras autors vai adresāts ir VDK –
institucionālā sistēma, kas aptver institucionālu un funkcionālu padotību,
šīs sistēmas un to veidojošo elementu vēsturiskās formācijas, personālu
–,44 kuras “saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu
darbību”,45 kas atrasta “VDK oficiālajās vai konspiratīvajās telpās”, turklāt
ar pēdējām jāsaprot arī piesegstruktūru telpas,46 un kuras kopums sniedz
liecības par VDK darbiniekiem – štata vai ārštata.47 Turklāt, ievērojot
apsvērumus, kas izteikti likuma apspriešanā, 2. pantā noteiktais saturs ir
paplašināms un VDK dokumentiem paredzētais statuss un aizsardzības
līmenis ir attiecināms arī uz citiem dokumentiem, kas ļauj veikt “visu
Latvijas teritorijā pastāvējušo totalitāro režīmu darbības izvērtēšanu”.48
43 Sk. plašāk: Nowak, Manfred. U.N. Convention on Civil and Political Rights: CCPR
Commentary, 2nd revised edition. Kehl: N. P. Engel, 2005, p. 446. 44 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” (Latvijas Vēstnesis, Nr. 65 (196), 1994, 2.
jūnijs) 2. pants 1. punkts. 45 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 2. pants 2. punkts. 46 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 2. pants 3. punkts. 47 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 2. pants 4. punkts, 3. panta pirmā daļa. 48 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs un tieslietu ministrs Egils Levits,
raksturojot atteikšanos no Ministru kabineta virzītā likumprojekta Par
totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta
konstatēšanu par labu Juridiskās komisijas piedāvātajam tiesiskajam
risinājumam, kur uzsvars likts uz “aktuālo momentu”, pakļaujot
izvērtēšanai “Valsts drošības komiteju kā galveno, kaut gan nebūt ne
vienīgo okupācijas institūciju, kura realizēja okupācijas politiku
Latvijā”,49 norādīja, ka valdība piekrita šādai uzsvara maiņai ar
nosacījumu, ka par izvērtēšanu atbildīgās institūcijas paplašinās likuma
darbības loku. Tādējādi jāatzīst, ka likumā ir iestrādāta rīcības brīvība, kas
paredz iespēju LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai kā tieši
atbildīgajai par VDK dokumentu zinātnisko izpēti,50 veikt zinātnisko
darbību, kas “aptvert visus totalitāros režīmus, kādi darbojušies Latvijā,
[..] arī citur”,51 jo, kā norādīja Egils Levits, “tas ir vajadzīgs galvenokārt
mūsu sabiedrības imunizēšanai pret šādām totalitārisma tendencēm un
tādēļ būtu šajā darbībā jāizskata un jāanalizē, jādokumentē, jāsagatavo
mācību un cita veida zinātniski materiāli par visiem šiem totalitārajiem
režīmiem”.52 Pateicoties Latvijas Republikas Satversmes ievada trešajai
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html 49 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html 50 Likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18. panta pirmā secunda daļa. 51 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html 52 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html
rindkopai, kas tapusi, iedvesmojoties no Eiropas Savienības Tiesas
tiesneša Egila Levita priekšlikuma,53 šāda kompetences paplašināšana ir
arī konstitucionāli pamatota. Turklāt LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas izveides un darbības pamatā esošie dokumenti,54 skatot tos
kopsakarā ar likumu Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu” 18. panta pirmo secunda daļu un Satversmes ievada
trešo rindkopu, nosaka šīs komisijas vadošo lomu VDK dokumentu
noteikšanā un līdzīga statusa un aizsardzības līmeņa noteikšanā citiem
līdzīgas sabiedriskās un valstiskās nozīmes dokumentiem, ar kuru
palīdzību, kā norādīja Egils Levits, iespējams veikt “sabiedrības
imunizēšanu pret totalitārisma tendencēm”, konfrontējot sabiedrību ar tās
neseno vēsturi. Faktiski visi okupācijas valsts varas radītie un tās rīcībā
nonākušie dokumenti PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas
laikā pelnījuši līdzīgu statusu un aizsardzības līmeni kā VDK dokumenti.
Tāpat sabiedriski un valstiski svarīgi līdzīgi attiekties arī pret PSRS un
nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika periodiskajiem
izdevumiem un propagandas līdzekļiem.
VDK dokumentu un citu līdzīgas nozīmes dokumentu atklātība
Latvijas Republikas tiesiskajā sistēmā pieder pie šīs sistēmas informācijas
atklātības kodola gan tāpēc, ka atklāj valstiskuma pamatus, gan arī tāpēc,
ka ir efektīvs līdzeklis Latvijas Republikas Satversmes normu par
totalitārisma nosodīšanu un svešo varu upuru pieminēšanu īstenošanai.
Ievērojot minēto, šo dokumentu atklātības nodrošināšanā ievērojami tādi
paši pamatpienākumi kā informācijas atklātības kodola sakarā.
Var identificēt vismaz četrus valsts pamatpienākumus, nodrošinot
informācijas atklātības kodolu. Pirmkārt, valstij jārada priekšnosacījumi
informācijas atklātības īstenošanai tās tiesiskajā sistēmā. Otrkārt, valstij
jārada informācijas atklātības ierobežojumu sistēma. Treškārt, valstij
53 Sk. plašāk: Jarinovska, Kristīne. “Drafting the Preamble for the Satversme: A New
Approach to one of the Oldest Still-Functioning Republican Basic Laws”, Vienna Journal on
International Constitutional Law, Vol. 9, 2/2015, pp. 253–271; Jarinovska, Kristīne. “The
Preamble of the Satversme: the New Approach to Constitutional Self-Restraint”, Acta
Juridica Hungarica, 2014, Vol. 55, No 4, 2014, pp. 351–366. Pieejams:
http://akademiai.com/doi/pdf/10.1556/AJur.55.2014.4.4; Jarinovska, Kristīne. “Popular
Initiatives as Means of Altering the Core of the Republic of Latvia”, Juridica international.
Law Review, Universitu of Tartu, No. XX, 2013, pp. 152–159. Pieejams:
http://www.juridicainternational.eu/public/pdf/ji_2013_1_152.pdf. 54 Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433 “Par speciālās
starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei” (Latvijas
Vēstnesis, Nr. 164 (5224), 2014, 21. augusts), komisijas izdoti reglamenti, kā arī citi tiesību
akti.
jāizveido informācijas atklātības efektīva aizsardzības sistēma.
Visbeidzot, valstij jānosaka nosacījumi tās dalībai brīvā informācijas
apritē.
Tiesiskā ietvara forma, regulējuma saturs un leģistiskā kvalitāte
Ietverot informācijas atklātības kodolu tiesiskajā sistēmā, svarīgi
trīs jautājumi – tiesiskā ietvara forma, tiesiskā regulējuma saturs un
tiesiskā regulējuma leģistiskā kvalitāte.
Tiesiskā ietvara forma
Izvēloties tiesiskā ietvara formu, jāievēro, ka informācijas atklātība
vienlīdz rada tiesības un pienākumus valstij un privātpersonai. Līdz ar to
informācijas atklātības regulējumam jābūt vispārsaistošam. Turklāt, lai
nodrošinātu informācijas atklātības regulējuma efektivitāti jautājumos, kas
skar informācijas atklātības kodolu, tam jābūt arī pašpietiekamam. Tādēļ
tiesiskā ietvara formai, kas regulē minētos jautājumus, jābūt arī augstākai
citu konkrētās tiesiskās sistēmas hierarhisku formu vidū,55 lai tiesiskā
ietvara forma nekļūtu par šķērsli informācijas atklātības efektīvai
īstenošanai.
Formāli novērtējot VDK dokumentu atklātību nosakošā tiesiskā
ietvara formu, jāsecina, ka tas atbilst pamatprasībām.
VDK dokumentu atklātībai, pateicoties Satversmes ievada
trešajai rindkopai:
“Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva
brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts
nepārtrauktības pamata. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin
svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro
režīmu un to noziegumus”,
ir noteikts augstākais normatīvais aizsardzības līmenis. Turklāt, ievērojot
to, ka Latvijas Republikas Satversme informācijas atklātībai kā patstāvīgi
īstenojamai pamatbrīvībai ir jau noteikusi konstitucionālu aizsardzību
Satversmes 100. pantā un kā citu pamattiesību īstenošanai nepieciešamu
konstitucionālu priekšnosacījumu aizsargā ar Satversmes 90. un 115. panta
palīdzību, jāsecina, ka konkrētās informācijas atklātība pieskaitīta pie
Latvijas Republikas konstitucionālā kodola.
55 Sk.: Human Rights: International Protection, Monitoring, Enforcement, Janusz Symonides
(ed.). Ashgate: UNESCO Publishing, 2003, p. 258.
Satversmes ievada trešā rindkopa tādas informācijas kopuma kā
VDK dokumentu atklātību pieskaita pie Latvijas Republikas
konstitucionālā kodola, jo tas ir apliecinājums gan tam, ka Latvijas tauta
neatzina okupācijas, gan tam, ka Latvijas tauta pretojās okupācijām, lai
gan bija izveidota totāla privātautonomiju būtiski ierobežojoša sistēma,
kas nodrošināta ar represiju un visaptverošas kontroles palīdzību, gan arī
tam, ka 1990. gada 4. maijā patiešām notikusi valstiskās neatkarības
atjaunošana uz valsts nepārtrauktības pamata. VDK dokumentu atklātība
ir arī nepieciešams līdzeklis, lai godinātu brīvības cīnītājus, pieminētu
svešo varu upurus un nosodītu totalitārās varas un to veiktos noziegumus.
PSRS okupācija vairākām paaudzēm, kas nebija piedzīvojušas Latvijas
Republiku, pirms to okupējusi PSRS, ar propagandas palīdzību uzspieda
maldīgus priekšstatus par daudziem Latvijas valstiskumam un tās pilsoņu
kopumam svarīgiem jautājumiem. Īstenībai neatbilstošas informācijas
sniegšana, spriestspējas vājināšana un apziņas maldināšana bija svarīgs
PSRS okupācijas varas īstenošanas līdzeklis. Padomju indoktrinācijas
seku novēršana laikmetīgai demokrātijai atbilstošā veidā, izvairoties no
propagandas līdzekļiem, ir ne tikai laikietilpīgs process, kas, iespējams, ir
gadsimta uzdevums, bet arī pieprasa iesaistīt tādus līdzekļus, kas ļauj
katram patstāvīgi, kritiski novērtēt savu zināšanu un priekšstatu kopumu.
Lai nodrošinātu VDK dokumentu atklātību, tika radīts likums Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, kas satur virkni
speciālo tiesību normu gan attiecībā uz Informācijas atklātības likuma,56
gan Fizisko personu datu aizsardzības likuma,57 gan likuma Par valsts
noslēpumu58 normām. Šādu attiecību nosaka ne tikai tiesību normu saturs,
bet arī to saistība ar Satversmes kodola īstenošanu. Turklāt likums Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu satur nepieciešamo
minimumu, lai piemērotu Vispārīgajā datu aizsardzības regulā paredzētos
izņēmumus zinātniskajai darbībai un pētniecībai un veiktu no Eiropas
Savienības dalībvalstīm pieprasīto rīcību svarīgu vēstures liecību
atklātības nodrošināšanā, proti, lai sniegtu
56 Informācijas atklātības likums: likums, Latvijas Vēstnesis, Nr. 334/335 (1395/1396), 1998,
6. novembris. 57 Fizisko personu datu aizsardzības likums: likums, Latvijas Vēstnesis, Nr. 123/124
(2034/2035), 2000, 6. aprīlis. 58 Par valsts noslēpumu: likums, Latvijas Vēstnesis, Nr. 181 (666), 1996, 29. oktobris.
“konkrētu informāciju saistībā ar politisko izturēšanos bijušo
totalitāro valsts režīmu laikā, genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, jo
īpaši holokaustu, vai kara noziegumiem”.
Pēdējais liecina, ka arī Eiropas Savienības kontekstā VDK dokumentu
atklātība ir svarīga un atzīstama, lai aizsargātu Eiropas civilizācijas
vērtības.
Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumi Nr. 151
Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo
Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību (Ministru
kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumi Nr. 151), ievērojot likumdevēja
atrunu likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu pārejas noteikumu 9. punktā, ir pagaidu risinājums, kas
paredz divas kārtības informācijas saņemšanai. Viena domāta, lai sniegtu
personai to informācijas apjomu, kas saistīta ar konkrēto personu. Otra
domāta, lai veiktu zinātnisko darbību un pētniecību publicistiskiem
mērķiem. Vienā gadījumā sniedzamās informācijas apjoms aprobežojas ar
konkrēto personu. Savukārt otrajā gadījumā informācijas apjoms nav
aprobežots, jo kopš LPSR VDK likvidēšanas 1991. gada 24. augustā un
atzīšanas par “noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas
interesēm”59 pagājuši vairāk kā divdesmit gadi, tātad maksimālais laiks,
kas noteikts likuma Par valsts noslēpumu 8. panta pirmajā daļā, pat sevišķi
slepenas informācijas glabāšanai. Ievērojot to, ka likuma Par valsts
noslēpumu 5. pants tieši aizliedz noteikt valsts noslēpuma statusu vai
ierobežot pieejamību informācijai, cita starpā, par cilvēktiesību
pārkāpumiem (3. punkts), noziedzības līmeni, korupcijas gadījumiem,
amatpersonu nelikumīgu rīcību (4. punkts), valsts ekonomisko stāvokli,
iedzīvotāju dzīves līmeni, valsts varas īstenotāju atalgojumu un
privilēģijām (5. punkts), tad vēl jo vairāk aizliegums attiecas uz rīcību, kas
vērsta, piemēram, pret Latvijas Republikas suverenitāti, teritoriālo
neaizskaramību, varas sagrābšanu, Latvijas tautas pakļaušanu represijām
– masu un individuālām –, privātaunomijas būtisku ierobežošanu ar mērķi
saglabāt okupācijas varu, totālu sabiedrības kontroli. VDK dokumenti
atklāj minēto, un tāpēc faktiski to pieejamības ierobežošana izpētei
zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem bijusi pretrunā likuma Par valsts
noslēpumu 5. pantā noteiktajam. Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija
noteikumi Nr. 151 bija pieņemti 1995. gada 13. jūnijā, spēkā stājās 1995.
59 Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā: 1991. gada 24.
augusta Augstākās Padomes lēmums, Diena, 1991, 30. augusts.
gada 21. jūnijā, bet likums Par valsts noslēpumu – pieņemts 1996. gada
17. oktobrī, spēkā stājās 1997. gada 1. janvārī. Tātad faktiski Ministru
kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumos Nr. 151 ietvertie termiņi šajā
aspektā bijuši spēkā pusotru gadu.
Likums Par valsts noslēpumu pieņemts pirms normatīvā akta, kas
regulē publiskas informācijas pieejamību Latvijas Republikā un pirms
Satversmes VIII nodaļas Cilvēka pamattiesības, kas informācijas
atklātībai noteica konstitucionālu aizsardzību, tādēļ likuma Par valsts
noslēpumu 5. pantā mērķis bija saistīts ar nepieciešamību garantēt vismaz
minimālo informācijas atkātības aizsardzības līmeni.60 Tomēr tas nebūt
nemazina tā nozīmi un attiecināmību uz visu tiesību uz publiskas
informācijas pieejamību īstenošanas un aizsardzības sistēmu. Turklāt tas,
ka kopš likuma Par valsts noslēpumu pieņemšanas, tātad arī pēc
Informācijas atklātības likuma un Fizisko personu datu aizsardzības
likuma pieņemšanas, tā 5. pants nav grozīts, jo vairāk uzsver šajā pantā
ietverto informācijas atklātības minimuma prasību nozīmīgumu.
Konstitucionālisms liek pavērties uz Ministru kabineta 1995. gada
13. jūnija noteikumiem Nr. 151 tādējādi, lai saskatītu spēkā esošu jēgu arī
tajās normās, kas no skata ir pretrunā augstāka spēka tiesību normām.
Dažādas informācijas pieejamības kārtības atkarībā no informācijas
pieprasītāja, kas, cita starpā, atspoguļojas arī likumā Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, varētu būt pamatotas ar
starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietverto pieļāvumu, ka publiska
informācija var būt nodrošināta gan tieši, gan arī, piemēram, ar plašsaziņas
līdzekļu palīdzību.
Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25. panta
(a) apakšpunkts paredz, ka “katram pilsonim [..] jābūt tiesībām un iespējai
piedalīties valsts lietu kārtošanā [..]”. Līdz ar to likumsakarīgi, ka gan
Cilvēktiesību komitejas, kas ir atbildīga par Starptautiskā pakta par pilsoņu
un politiskajām tiesībām īstenošanas uzraudzību, Vispārējais komentārs
60 Sk. informācijas atklātības apsvērumus, apspriežot Latvijas Republikas 6. Saeimas
pavasara sesijas vienpadsmitajā (ārkārtas) sēdē 1996. gada 5. jūnijā un Latvijas Republikas 6.
Saeimas rudens sesijas astotajā sēdē 1996. gada 5. septembrī likumprojektu Par valsts
noslēpumu pirmajam un otrajam lasījumam (Latvijas Republikas 6. Saeimas pavasara sesijas
vienpadsmitā (ārkārtas) sēde 1996. gada 5. jūnijā: stenogramma. Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_96/st0506.html; Latvijas Republikas 6. Saeimas rudens sesijas
astotā sēde 1996. gada 5. septembrī: stenogramma. Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_96/st0509.html).
Nr. 25,61 gan arī prakse individuālo sūdzību izskatīšanā62 norāda uz valsts
pienākumu nodrošināt visu tās rīcībā esošo publisko informāciju par valsts
varas īstenošanu, jo tikai šādi iespējams nodrošināt pilnvērtīgu pilsoņa
dalību valsts lietu kārtošanā. Turklāt Cilvēktiesību komiteja pieļauj, ka
publiskas informācijas apritē privileģētu statusu ieņem plašsaziņas
līdzekļi, kuru uzdevums ir informēt sabiedrību par valsts varas īstenošanu
un nodrošināt visplašāko pieeju publiskai informācijai.63 Līdzīgi kā
Cilvēktiesību komiteja, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieļauj, ka publiski
tiesiskas informācijas apritē privileģētu statusu ieņem plašsaziņas līdzekļi
un tie, kas līdzīgi pirmajiem pilda sabiedrības “sargsuņa” lomu.64
Minētais, formāli vērtējot Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija
noteikumos Nr. 151 paredzēto atšķirīgo informācijas pieejamības kārtību
atkarībā no informācijas pieprasītāja, ir pieļaujams, pieņemot, ka
neierobežotas pieejamības nodrošināšana plašsaziņas līdzekļiem un
zinātniskajām institūcijām ir efektīvākais līdzeklis, lai informētu par VDK
dokumentu saturu, jo attiecīgā informācija ir sarežģīta, apjomīga un tās
apstrādei un pamatotu secinājumu veikšanai ir nepieciešamas noteiktas
zināšanas un pētnieciskās iemaņas. Tāpat, formāli vērtējot noteikumu 7.
punktu, kas paredz: “Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas
dokumentus Centrs sāk izsniegt zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem
20 gadus pēc Valsts drošības komitejas likvidēšanas”, var pieļaut, ka
divdesmit gadu ierobežojums, kas, kā jau iepriekš minēts, ir garākais
sevišķi slepenas informācijas glabāšanas termiņš, interpretējams tādējādi,
61 “Lai nodrošinātu pilnvērtīgu 25. panta aizsargājamo tiesību baudīšanu, būtiska ir brīva
informācijas un ideju par publiskiem un politiskiem jautājumiem izplatīšana pilsoņiem,
kandidātiem un ievēlētajiem priekšstāvjiem. Tam [nepieciešama] brīva prese un citi
plašsaziņas līdzekļi, kas spējīgi komentēt publiskus jautājumus bez cenzūras vai
ierobežojumiem un paust sabiedrisko domu. Tas nosaka pakta 19., 21. un 22. pantā garantēto
tiesību, to skaitā brīvības iesaistīties politiskās aktivitātēs individuāli vai ar politisko partiju,
vai citu organizāciju starpniecību, brīvības diskutēt par sabiedriskām lietām, piedalīties
miermīlīgās demonstrācijās un sapulcēs, kritizēt un iebilst, publicēt politiskus materiālus,
piedalīties vēlēšanu kampaņā un popularizēt politiskas idejas, pilnvērtīgu baudīšanu un
ievērošanu,” General Comment No. 25: The Right to Participate in Public Affairs, Voting
Rights and the Right of Equal Access to Public Service (Art. 25), CCPR/C/21/Rev.1/Add.7,
12 July 1996, § 25, [K. J. tulkojums no angļu valodas]. 62 Piemēram, sk.: Gauthier v. Canada, Human Rights Committee, Communication No.
633/1995, views of 7 April 1999, § 13.4. 63 Piemēram, sk.: Gauthier v. Canada, Human Rights Committee, Communication No.
633/1995, views of 7 April 1999, § 13.4. 64 Piemēram, sk.: Társaság a Szabadságjogokért v. Hungary, no. 37374/05, § 27, ECHR,
judgement of 14 April 2009; Riolo c. Italie, no. 42211/07, § 63, ECHR, l’arrêt du 17 juillet
2008; Vides Aizsardzības Klubs c. Lettonie, no. 57829/00, § 42, ECHR, l’arrêt du 27 mai
2004.
ka šo divdesmit gadu laikā pētniecību un sabiedrības informēšanu par
VDK dokumentu saturu veic ekskluzīvi Satversmes aizsardzības biroja
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs un ka tas ir arī maksimālais
nepieciešamais laiks, lai nodotu visu VDK dokumentu kopumu plašākai
pētniecībai parastā kārtībā. Izņēmuma kārtībā – 6. punktā noteiktajos
gadījumos – divdesmit gadus pēc dokumenta izdošanas, piecus gadus pēc
tās personas nāves, uz kuru attiecas konkrētais dokuments, un bez termiņa
ierobežojuma, ja saņemta personas piekrišana, uz kuru attiecas konkrētais
dokuments, – plašsaziņas līdzekļi un zinātniskās institūcijas formāli varēja
saņemt VDK dokumentus ierobežotā apjomā līdz 2011. gada
24. augustam.
Formāli vērtējot Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu
Nr. 151 8. punktu, kas paredz: “Informāciju par fiziskas personas privāto
dzīvi Centrs sāk izsniegt 75 gadus pēc dokumentu oriģināla
uzrakstīšanas”, var pieļaut, ka ekskluzīvi Satversmes aizsardzības biroja
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs vienīgi pēta attiecīgos
dokumentus vēl līdz 2066. gadam, tomēr šāds pieņēmums ir pretrunā
likumā Par valsts noslēpumu ietverto valsts noslēpuma noteikšanas
termiņu jēgai, jo atbilstoši 8. panta pirmajai daļai tikai “ziņām par
personām, kas iesaistītas operatīvās darbības pasākumu veikšanā, un
personām, kas iesaistītas speciālajā procesuālajā aizsardzībā” ir
piemērojams tieši tik ilgs – 75 gadu – termiņš. Lai gan likuma 8. panta otrā
daļa paredz iespēju pagarināt iepriekš noteiktu termiņu, tomēr minētās
tiesības jāvērtē kā izņēmums, ko izpildvara var izmantot, kad ir apzinājusi
konkrēto tiesisko un faktisko situāciju. Ievērojot minēto, pēc likuma Par
valsts noslēpumu spēkā stāšanās Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija
noteikumu Nr. 151 8. punkts – maksimums – attiecināms tikai uz to
personu privāto dzīvi, ko Latvijas Republika tiesiskā kārtībā ir iesaistījusi
operatīvo darbību veikšanā vai speciālajā procesuālajā aizsardzībā.
Faktiskā situācija atklāj, pirmkārt, ka Satversmes aizsardzības biroja
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs kopš tā izveides nav uzstājies
tā, lai to uzskatītu par efektīvu līdzekli, lai atklātu sabiedrībai VDK
dokumentu saturu. Satversmes aizsardzības birojs 2017. gada 8. februāra
atbildē Nr. 5.2-10/17/86 uz LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
lūgumiem sniegt informāciju, kas izteikti 2017. gada 9. janvāra dokumentā
Nr. VDKkom-1/02 un 2017. gada 18. janvāra dokumentā
Nr. VDKkom- 1/5, arī to, kas konkrēti no Satversmes aizsardzības biroja
darbiniekiem veica VDK dokumentu zinātnisko izpēti, norādīja: “SAB
informāciju par esošajiem un bijušajiem SAB darbiniekiem nesniedz.”
Turklāt šajā pašā atbildē Satversmes aizsardzības birojs nesniedza
informāciju par to, kurām vēl personām bez Satversmes aizsardzības birojā
nodarbinātajiem zinātniskajos nolūkos bijusi pieeja VDK dokumentiem,
aizbildinoties: “Laika posmā līdz 2008. gadam, līdz TSDC mainīja
atrašanās vietu – SAB telpas, zinātniekiem bija pieeja TSDC bibliotēkai
atbilstoši likumā un Ministru kabineta noteikumos noteiktajai kārtībai.” Ja
nav zināmas Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienības
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra zinātniskajā pētniecībā
iesaistītās personas, ne arī to personu loks, kam bija ļauts izmantot
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošos VDK
dokumentus, nav iespējams novērtēt pētniecības atbilstību vismaz
formālajām zinātniskuma prasībām. Savukārt Satversmes aizsardzības
biroja mājaslapā pieejamā informācija par “nozīmīgākiem TSDC
pētījumiem” liecina, ka uzrādītās publikācijas veiktas laikposmā no 1991.
līdz 2010. gadam (viena publikācija pirms Totalitārisma seku
dokumentēšanas centra izveides 1992. gada 16. aprīlī), kopā 23 dažādu
veidu publikācijas – grāmatas, raksti, dokumentu izlase –, arī
turpinājumos, tomēr lielākā daļa publicēta Latvijas vēsturnieku komisijas
rakstos (divpadsmit publikācijas), ievērojami mazāk Latvijas
Universitātes izdevumos (sešas publikācijas). Neliels īpatsvars publikāciju
piekrīt Latvijas Nacionālajam arhīvam (divas publikācijas, no kurām viena
ar turpinājumiem). Tikai pa vienai publikācijai, spriežot pēc citviet
publiski pieejamās informācijas, jo minētajā vietnē nav norādīta pilnīga
informācija par izdevēju, izdevuši šādi izdevēji – apgāds Zvaigzne ABC ,
Latvijas Okupācijas muzejs un Satversmes aizsardzības biroja
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Tādējādi faktiski Satversmes
aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs nav
uzņēmies atbildību par “nozīmīgāko TSDC pētījumu” zinātniskumu.
Formāli Zinātniskās darbības likums65 izvirza trīs formālus
kritērijus zinātniskajai institūcijai – zinātniskā darbība un piedalīšanās
zinātniskās kvalifikācijas iegūšanas un pilnveidošanas procesā jābūt
paredzētai attiecīgās institūcijas darbību regulējošos dokumentos,
zinātniskajā institūcijā jābūt vismaz piecām personām ar institūcijas
dokumentos paredzētajai zinātniskajai darbībai atbilstošu doktora
zinātnisko grādu, kā arī zinātniskajai institūcijai jābūt reģistrētai
zinātnisko institūciju reģistrā (1. panta pirmās daļas 7. punkts).
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra nolikums, kas zaudēja spēku
1996. gada 25. februārī66 līdz ar tā reorganizēšanu par Satversmes
65 Zinātniskās darbības likums: likums, Latvijas Vēstnesis, Nr. 70 (3228), 2005, 5. maijs. 66 Totalitārisma seku dokumentēšanas centra nolikums: Ministru kabineta 1995. gada 13.
jūnija noteikumi Nr. 150, Latvijas Vēstnesis, Nr. 94 (377), 1995, 20. jūnijs; Noteikumi par
aizsardzības biroja struktūrvienību, paredzēja Pētniecības nodaļu, tomēr
nekas vairāk nolikumā – pretēji ministru prezidenta biedra un tieslietu
ministra Egila Levita norādītajam likuma Par bijušās Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības
fakta ar VDK konstatēšanu apspriešanā – par kompetenci, lai veiktu
zinātnisko darbību, nav minēts. Satversmes aizsardzības biroja likums67
neparedz zinātniskās darbības veikšanu, bet likuma Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 5. pantā noteiktā Totalitārisma
seku dokumentēšanas centra kompetence neskar zinātnisko izpēti, jo
likuma mērķos zinātniskā izpēte parādījās tikai kopš grozījumiem, kas
pieņemti 2014. gada 8. maijā un stājās spēkā 2014. gada 23. maijā un kas
paredzēja, ka zinātniskā izpēte uzdodama Ministru kabineta veidotajai
speciālajai starpdisciplinārajai komisijai, proti, LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijai. Tādējādi secināms, ka zinātniskā darbība formāli nav
bijusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centra kompetence. Spriest par
personāla, kas bijis piesaistīts pētniecības veikšanai, kvalifikāciju un skaita
atbilstību Zinātniskās darbības likumā noteiktajam nav iespējams, tāpat arī
par to, cik pētniecības rezultāti ir saistīti ar Totalitārisma seku
dokumentēšanas centra pētniecības organizēšanu un cik tas ir katras
konkrētās personas, kuras publikācijas uzdotas par “nozīmīgākiem TSDC
pētījumiem”, sasniegums. Visbeidzot, ne Satversmes aizsardzības birojs,
ne arī tā struktūrvienība – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs – nav
reģistrēti kā zinātniskā institūcija. Tādējādi jāsecina, ka divdesmit gadu
noteiktā ekskluzivitāte VDK dokumentu pētniecībā nav efektīvi
izmantota, tādēļ ekskluzivitātes turpināšana nav ne tiesiski, ne arī objektīvi
pamatota.
Tiesiskā regulējuma saturs
Lai gan tas, cik saturiski plašs un detalizēts ir informācijas atklātības
regulējums, arī ir atkarīgs no konkrētās tiesiskās sistēmas, tomēr attiecībā
uz regulējuma saturu pastāv minimālās prasības, kas ir saistītas ar valsts
pienākumu nodrošināt informācijas atklātības kodola īstenošanas
iespējamību. Obligāti regulējamos jautājumus nosacīti var sadalīt trīs
Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 150 “Totalitārisma seku
dokumentēšanas centra nolikums” atzīšanu par spēku zaudējušiem: Ministru kabineta 1996.
gada 20. februāra noteikumi Nr. 44, Latvijas Vēstnesis, Nr. 35 (520), 1996, 24. februāris. 67 Satversmes aizsardzības biroja likums: likums, Latvijas Vēstnesis, Nr. 59 (190), 1994, 19.
maijs.
kategorijās: tiesību normas, kas satur deklarējamās vērtības; procesuālās
tiesību normas, kas nodrošina deklarēto vērtību īstenošanu un aizsardzību;
ierobežojumus uzliekošās tiesību normas, kas nodrošina līdzsvaru starp
personas tiesību, kas izriet no deklarētajām vērtībām, īstenošanu un citu
aizsargājamu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.
VDK dokumentu atklātību regulējošās tiesību normas formāli
aptver obligāti regulējamos jautājumus. Satversmes ievada trešā rindkopa
kopā ar likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu 1. pantu atklāj tās vērtības, kuru dēļ VDK dokumenti
uzskatāmi par Latvijas Republikas nacionālā dokumentārā mantojuma
sastāvdaļu, un to izpratne ir svarīga. Lai gan lielākā daļa VDK dokumentu
ir PSRS okupācijas varas radīti dokumenti, tomēr, pateicoties šiem
dokumentiem, tieši izsekojamas Satversmes ievada 3. rindkopā
valstiskuma pamatnostādnes, kā arī veicama “imunizācija pret
totalitārisma tendencēm” ar izpratnes un arī nosodījuma palīdzību.
VDK dokumentu pieejamību, līdzīgi kā citu valsts varas īstenotāju
rīcībā esošo dokumentu pieejamību, vispārīgos jautājumus procesuāli
regulē Informācijas atklātības likums un Administratīvā procesa likums.
Likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu
paredzētais dalījums privileģētajos un neprivileģētajos informācijas
pieprasījumos, kas determinē pieejamās informācijas apjomu, kā arī
tiesības to tālāk izplatīt, neizpilda likumības prasību.
Informācijas atklātības ierobežošanas likumību – informācijas
atklātības ierobežojumam jābūt likumā noteiktam vai paredzētam – kā
prasību izvirza vairāki Latvijas Republikai saistoši starptautisko
cilvēktiesību dokumenti – Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. panta
otrā daļa, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19.
panta trešā daļa un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijas 10. panta otrā daļa. Šāda nosacījuma izvirzīšanas pamatā ir
vairāki tiesību principi, kuru ievērošanu valsts varas īstenošanā atzinušas
par obligātu minētos starptautiskos cilvēktiesību dokumentus izstrādājušās
valstis. Līdz ar to informācijas atklātības ierobežošanas tiesiskuma pamatā
ir izpratne par šo tiesību principu saturu.
Noteicošākais tiesību princips, kura iespaidā izveidojies
informācijas atklātības ierobežošanas nosacījums – likumība –, ir tiesiskās
noteiktības princips. Šā principa galvenā funkcija ir regulēt valsts varas
īstenotāju tiesību jaunradi atklātības ierobežošanā. Proti, tiesiskās
noteiktības princips uzliek par pienākumu valsts varas īstenotājam
nodrošināt to, lai persona būtu informēta par tiesību aktiem, kas var skart
šīs personas tiesības vai pienākumus. Tiesiskās noteiktības ievērošana
tiesību ierobežošanā nozīmē, ka tiesību ierobežojumam jābūt tiesiski
nostiprinātam un savlaicīgi zināmam vai paredzamam tā adresātam. Tā arī
nozīmē to, ka tiesību akti nevar būt ar atpakaļejošu spēku, jo tādā gadījumā
tie nevar būt paredzami.68
Likumības prasība saistīta arī ar tiesiskās noteiktības principam tuvu
citu tiesību principu – tiesiskās paļāvības principu. Tiesiskās paļāvības
princips aizsargā personas pārliecību, ka ar kādu, viņasprāt, tiesisku tiesību
aktu piešķirtās tiesības vēlāk netiks pēkšņi atceltas. Citiem vārdiem sakot,
šis princips nodrošina aizsardzību gadījumos, kad “tiesību sistēma rada
indivīdā ticību, ka viņš vai viņa sasniegs noteiktu rezultātu, ja viņš vai viņa
darbosies atbilstoši [šīs sistēmas] noteikumiem”.69 Kā tiesiskās
noteiktības, tā arī tiesiskās paļāvības principa neievērošanas gadījumā
kādu no šiem principiem pārkāpjošā tiesību akta darbību ierobežo vai
izbeidz attiecībā uz neierobežotu personu loku (tiesiskās noteiktības
pārkāpuma gadījumā) vai pieļauj atkāpi no tiesību akta (tiesiskās paļāvības
pārkāpuma gadījumā) par labu personai, kas tiesiski paļāvusies uz kādu
citu iepriekš pieņemtu tiesību aktu.70
Visbeidzot, likumības prasības sakņojas arī informācijas atklātībā,
proti, viena no informācijas atklātības izpausmēm – publiskas informācijas
pieejamības nodrošināšana – attiecas arī uz tiesību aktiem. Šī izpausme
jāņem vērā arī, ierobežojot citas informācijas atklātības izpausmes. Tātad
informācijas atklātība var būt ierobežota, bet tikai ar tādiem tiesību aktiem,
kas ir pieejami gan fiziski, gan arī saturiski.71
68 Par to, ka tiesiskās noteiktības princips ir nosacījuma par ierobežojumu likumību pamatā,
norāda, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Sk., piemēram, Joint dissenting
opinion of judges Bonello, Strážnická, Bîrsan, Jungwiert and Del Tufo in Maestri v. Italy
[GC], no. 39748/98, ECHR 2004-I. Šo jautājumu autore vairāk analizējusi: Ievads Eiropas
Savienības tiesībās (Tiesu prakse un komentāri), 2. papildinātais izdevums, Kristīnes
Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 31.–36., 40.–41. lpp.;
Alehno, Ivo, Buka, Arnis, Jarinovska, Kristīne, Škoba, Laine. Ievads Eiropas Kopienas
tiesībās (Tiesu prakse un komentāri), Ivo Alehno, Alda Čevera zinātniskajā redakcijā. Rīga:
Tiesu namu aģentūra, 2001, 31.–32. lpp. 69 Cairns, Walter. Introduction to European Union Law, 2nd edition. London: Cavendish
Publishing, 2002, p. 87. 70 Šo jautājumu darba autore vairāk analizējusi: Ievads Eiropas Savienības tiesībās (Tiesu
prakse un komentāri), 2. papildinātais izdevums, Kristīnes Jarinovskas zinātniskajā redakcijā.
Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2004, 40.–42. lpp.; Alehno, Ivo, Buka, Arnis, Jarinovska,
Kristīne, Škoba, Laine. Ievads Eiropas Kopienas tiesībās (Tiesu prakse un komentāri), Ivo
Alehno, Alda Čevera zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2001, 31.–33. lpp. 71 Šo jautājumu darba autore vairāk analizējusi: Jarinovska, Kristīne. “Publiskošana – spēkā
esamības nosacījums”, Latvijas Vēstnesis, Jurista Vārds, 2000, 25. maijs, Nr. 21 (174);
Kopš likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu pieņemšanas līdz pēdējiem grozījumiem, kas veikti 2014.
gada 8. maijā un stājušies spēkā 2014. gada 23. maijā, tā 18. pants – VDK
dokumentu izmantošana zinātniskiem nolūkiem un publicēšana –
paredzēja nosacījumus VDK dokumentu izmantošanai zinātniskiem
nolūkiem un publicēšanai. Proti:
“(1) VDK dokumenti, kuros nav informācijas par konkrētām
fiziskajām personām, ir izmantojami un publicējami bez
ierobežojumiem.
(2) Pārējo VDK dokumentu izmantošanas kārtību reglamentē
Ministru kabineta noteikumi.”
Otrajā daļā ietvertais pilnvarojums Ministru kabineta noteikt VDK
dokumentu, kas satur informāciju par konkrētām fiziskām personām,
izmantošanas zinātniskiem nolūkiem un publicēšanas kārtību, faktiski
nesatur nepieciešamās vadlīnijas ne atsevišķi, ne arī kopsakarā ar citām
likuma normām, kas ļautu noteikt Ministru kabineta pilnvaras. Turklāt
dokumentu dalījums pēc tā, vai tajos ir vai nav informācija par konkrētām
fiziskām personām, ir problemātisks, jo nenosprauž izpildvarai skaidras
robežas, lai noteiktu atšķirību starp dokumentiem, kuros ir un kuros nav
informācija par konkrētām fiziskām personām. Formāli visiem
dokumentiem ir jāsniedz informācija vismaz par kādu konkrētu fizisku
personu, piemēram, par dokumenta sagatavotāju vai parakstītāju. Pēdējie
grozījumi, kas papildina 18. pantu ar jaunu pirmo prim daļu, diemžēl
turpina aizsākto tradīciju, nosakot:
“(11) VDK dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem
vai informatoriem, kuru darbība vai sadarbība ar minēto iestādi
konstatēta ar tiesas spriedumu, ir publiskojami pēc attiecīgā tiesas
sprieduma spēkā stāšanās.”
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa un pētnieka, Rīgas
apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja M. iur. Jura
Stukāna statistiskās informācijas apkopojums par sadarbības fakta ar VDK
pārbaudes lietu skatīšanu tiesā liecina, ka kopš 2014. gada (tātad arī kopš
pēdējo likuma grozījumu veikšanas 2014. gada 8. maijā un spēkā stāšanās
2014. gada 23. maijā) skatītas vien divas sadarbības fakta ar VDK
pārbaudes lietas, kur abās sadarbība nav konstatēta, līdz ar to nav aktuālu Jarinovska, Kristīne. “Latvijas Republikas Satversmes 90. pants – tiesības uz saprotamiem
likumiem”, Diena, 2006, 7. februāris.
sadarbības fakta ar VDK konstatējumu un līdz ar to nav iespējams novērtēt
Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra
rīcību konkrētās normas piemērošanas nodrošināšanā. Visa likuma
darbības laikā Ministru kabinets nekad nav izdevis noteikumus, kas būtu
pamatoti ar minēto deleģējumu. Tā vietā pieņemti Ministru kabineta 1995.
gada 13. jūnija noteikumi Nr. 151, kas pamatoti ar likuma Par bijušās
Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 10. pantu, bet regulē arī
minētajā deleģējumā neparedzētus jautājumus, proti, dokumentu
izmantošanu zinātniskiem un publicistiskiem nolūkiem.
Konkrēti likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu 10. pants – Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā
esošo VDK dokumentu izmantošana – paredz sekojošu:
“(1) VDK dokumentus drīkst izmantot tikai atbilstoši šā likuma
mērķiem.
(2) Kārtību, kādā personas, kurām saskaņā ar šā likuma 12.–15. pantu
ir tādas tiesības, drīkst izmantot, lasīt, kopēt VDK dokumentus un
izgatavot to norakstus, regulē Ministru kabineta noteikumi un
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra nolikums.”
Tātad, pirmkārt, deleģējums precīzi ietverts 10. panta otrajā daļā. Otrkārt,
deleģējums aptver tikai tos privileģētos informācijas pieprasītājus, kas
minēti no 12. līdz 15. pantam, kur katras konkrētās personas tiesības
atšķiras no to izmantošanas nolūkiem, saņemamās informācijas apjoma un
izmantošanas un izplatīšanas tiesībām. Minētās normas regulē personas
tiesības saņemt informāciju par sevi, kā arī amatpersonu tiesības saņemt
informāciju gadījumos, kad likums paredz noteikt vai novērtēt personas
sadarbību ar VDK, tai skaitā amatpersonu rīcību sadarbības fakta ar VDK
pārbaudes rezultātu sakarā.
Neskatoties uz to, ka zinātniskie un publicistiskie nolūki regulēti
Ministru kabineta noteikumos, neesot atsaucei uz 18. panta otro daļu, 11.
Saeima, papildinot pārejas noteikumus ar jaunu 9. punktu, faktiski novērsa
Ministru kabineta kļūdu, atzīstot to spēku, “ciktāl tie nav pretrunā ar šo
likumu”, un noteica jaunu termiņu – 2018. gada 31. oktobri – jauna 18.
panta otrajā daļā noteiktā deleģējuma izpildei. Proti:
“(2) VDK dokumenti pēc to zinātniskās izpētes ir publiski pieejami
Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.”
Zinātniska izpēte atbilstoši 18. panta pirmajai secunda daļai ir tā, ko
veic “atbilstoši šā likuma mērķim [..] Ministru kabineta izveidota speciāla
starpdisciplināra komisija”. Jēdzienu starpdisciplinārs Latvijas
normatīvajos aktos lieto tikai zinātniskās darbības kontekstā. Piemēram,
starpdisciplinārs pētījums ir pētījums, kura īstenošanai ir nepieciešama
Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātā Latvijas Zinātņu nozaru un
apakšnozaru sarakstā minēto divu vai vairāku zinātņu nozaru informācijas,
datu, metodoloģiju, instrumentu un pieeju integrācija, lai radītu zināšanas
un risinātu problēmas, kuras nav iespējams atrisināt vienas zinātnes
nozares ietvaros. Ievērojot Latvijas leģistisko tradīciju, 18. panta otrajā
daļā ietvertā norāde par zinātnisko izpēti nav tikai pārejas noteikumu 9.
punktā noteiktā termiņa izpildījuma nosacījums, bet saturisks
ierobežojums Ministru kabineta tiesībām noteikt VDK dokumentu apjoma
un kārtības pieejamību. Zinātniskās izpētes rezultātiem ir jābūt Ministru
kabineta lēmuma pamatā. Neveidojot jaunu pantu, bet aizstājot 18. panta
otro daļu ar jaunu redakciju, likumdevējs faktiski saglabājis iespēju, ka
VDK dokumentu publicēšana notiek, piemēram, ar zinātnisku institūciju
un plašsaziņas līdzekļu starpniecību, kam savukārt pieeju visiem
dokumentiem neierobežoti nodrošina ar arhīva starpniecību. Tādējādi
sabiedrības apspriešanai nodotās informācijas atlase, apjoms un laiks būtu
zinātnisko institūciju un plašsaziņas līdzekļu ziņā. Tomēr 18. panta otrās
daļas redakcija paredz arī iespēju Ministru kabinetam bez ierobežojumiem
ļaut pētīt VDK dokumentus visiem interesentiem, reizē uzdodot arhīvam
publiskot, piemēram, ar tiešsaistes resursu palīdzību aktuālāko VDK
dokumentu daļu vai arī visus VDK dokumentus pārskatāmā nākotnē. Abi
risinājumi saskanētu arī ar Vispārīgās datu aizsardzības regulas piedāvāto
risinājumu, lai aizsargātu gan konkrētās valsts, gan arī kopumā Eiropas
Savienības intereses vēstures pētniecībā, zinātniskajā izaugsmē un
labklājībā, kas balstīta arī uz cilvēcei svarīgu atziņu apguvi ar vēstures
liecībām. Faktiski izšķiršanās pamatā ir atklātībā nonākušās informācijas
ticamības un verifikācijas iespēju nodrošināšana. Ievērojot to, ka VDK
dokumentu pētniecība ir aktuāla arī citām Eiropas Savienības dalībvalstīm,
VDK dokumentu pieejamības risinājumam jābūt arī tādam, lai veicinātu
pētniecību, sevišķi zinātnisko izaugsmi, arī Eiropas Savienības līmenī,
kaut vai tikai samazinot zinātnei paredzētā finansējuma izlietošanu
administratīviem izdevumiem un tādējādi palielinot tiešo ieguldījumu
zinātnē. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rosinātie grozījumi
Latvijas Nacionālā arhīva darbības noteikumos,72 pierādot, ka tādu
administratīvo izdevumu, kas saistīti ar dokumentu kopiju izgatavošanu, ir
būtisks šķērslis zinātniskajai darbībai ne tikai finansējuma ziņā, bet arī
akadēmiskā godīguma nodrošināšanai. Viltus ziņu laikmetā zinātniskā
darba vadītāja, recenzenta, redaktora atbildība ir ievērojami augusi.
Ministru kabineta akceptētais izņēmums, kas ļauj “saņemt informāciju par
fiziskajām un juridiskajām personām, tai skaitā veikt nepieciešamās
dokumentētās informācijas fotografēšanu vai cita veida reproducēšanu bez
atlīdzības šīs informācijas turētājam”,73 rosināja Latvijas Nacionālo arhīvu
izvērtēt saistītos riskus un Kultūras ministriju virzīt atbilstošus
grozījumus, kas paredz:
“20.1 Fiziskai personai ir atļauts arhīva lasītavā fotografēt (bez
zibspuldzes, statīva vai citām palīgierīcēm) publiskos dokumentus,
kuriem nav pieejamības ierobežojumu un kuru reproducēšanu
neierobežo autortiesības. Fiziskai personai iegūto dokumentu kopijas
ir tiesības izmantot vienīgi personiskiem vai zinātniskiem mērķiem,
ievērojot fizisko personu datu aizsardzības prasības.”
Lai gan minētais tiesību normas saturs nav optimāls risinājums visam
administratīvajam slogam, ar ko ikdienā pētnieks saskaras Latvijas
Nacionālajā arhīvā, tomēr tas ir ievērojams solis, lai veicinātu atklātību un,
galvenais, pētniecību.
Ministru kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumi Nr. 151, kā jau
iepriekš norādīts, satur vairākas būtiskas saturiskas neatbilstības
hierarhiski augstākajām tiesību normām, tādēļ neatbilst likumības
prasībām. Turklāt, spriežot pēc Satversmes aizsardzības biroja jaunākās
prakse, nav izmantoti iespējamie tiesiskie kolīziju risinājumi, to vietā
piedāvājot risinājumu, kas liedz to rīcībā esošo VDK dokumentu
izmantošanu zinātniskiem un publicistiskiem nolūkiem.
Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas
centra rīcībā esošo VDK dokumentu pieejamību gan zinātniskiem,74 gan
72 Latvijas Nacionālā arhīva darbības noteikumi: Ministru kabineta 2012. gada 6. novembra
noteikumi Nr. 747, Latvijas Vēstnesis, Nr. 177 (4780), 2012, 8. novembris. 73 Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojuma Nr. 433 “Par speciālās
starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei” (Latvijas
Vēstnesis, Nr. 164 (5224), 2014, 21. augusts) 7.1. apakšpunkts. 74 Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada 16. oktobra atbilde Nr. 5.2-10/17/534 uz LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijas dokumentiem (2017. gada 15. septembra Nr. VDKkom-
1/59 un 2017. gada 19. septembra Nr. VDKkom-1/63).
pētnieciskiem, gan arī publicistiskiem nolūkiem75 liedz vairāku līdzīgi un
reizē aplami pamatotu apsvērumu dēļ.
Pirmkārt, Satversmes aizsardzības birojs norāda, ka Ministru
kabineta 1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 151 Noteikumi par
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības
komitejas dokumentu izmantošanas kārtību 6., 7. un 8. punkts neatbilst
Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pantam un Informācijas
atklātības likuma 8. pantam, tāpēc Ministru kabineta noteikumu Nr. 151
6., 7. un 8. punkti neesot piemērojami. Informācijas atklātības likuma 8.
pants paredz, ka “informācija par fiziskās personas privāto dzīvi tiek
aizsargāta ar likumu”, kas principā ir blanketa norma un kas tikai norāda
uz vienu no daudzajiem apsvērumiem, kas jāņem vērā informācijas
atklātības nodrošināšanā. Tātad, atsevišķi ņemta, šī norma nav
piemērojama informācijas atteikuma gadījumā. Fizisko personu datu
aizsardzības likuma 11. pants paredz kārtību, kādā rīkojas ar sensitīviem
personas datiem. Šā likuma 1. panta 8. punkts skaidro, ka ar sensitīviem
datiem ir jāsaprot dati, kas norāda
“personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko
pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par
personas veselību vai seksuālo dzīvi”.
VDK aģenta uzskaites kartīte sniedz šādu informāciju – uzvārds, vārds,
tēva vārds, dzimšanas gads, dzimšanas diena, dzimšanas vieta,
dzīvesvietas adrese, darbavieta un ieņemamais amats, dalība Padomju
Savienības Komunistiskajā partijā (PSKP), tautība, pilsonība, izglītība,
pseidonīms, personas lietas numurs, arhīva numurs, ģimenes stāvoklis,
vervēšanas datums, vervētāja uzvārds, vervētāja VDK struktūrvienība,
attiecīgās struktūrvienības vadības amats, struktūrvienība, paraksts,
uzvārds, informācija par personas lietas virzību, kas ietver datumu un
piezīmes, kas veicamas kā norādes uz aģenta piesaistes struktūrvienību, kā
arī informācija par darba lietas un tās arhīva numuru, kas ietver datumu un
piezīmes. Tātad no likumā minētajiem sensitīvajiem datiem uzskaites
kartīte sniedz ne mazāk kā divdesmit sešus gadus vecas ziņas, ja pieļauj,
ka VDK vervējusi aģentūru līdz tās likvidēšanai 1991. gada 24. augustam,
par šādiem sensitīviem datiem – tautību un politisko pārliecību tiktāl, cik
tas attiecas uz dalību PSKP. Tomēr minētās ziņas pieder pie to formālo
75 Atbilžu saturs izklāstīts rakstā – Lapsa, Lato. “«Čekas maisos» esot privātās dzīves
elementi”, Diena, 2017, 9. novembris. Raksts pieejams arī interneta vietnē:
https://www.pietiek.com/raksti/sab_radijis_jaunu_pamatojumu_vdk_kartotekas_slepsanai__c
ekas_maisos_esot_privatas_dzives_elementi
ziņu kopuma, kas veidojis savulaik personas publisko tēlu, tādēļ to
pieejamības apmērs ir tāds, kas liedz šīs ziņas uzskatīt par sensitīvām pēc
būtības. Tomēr, ja pat pieļauj, ka minētās ziņas ir sensitīvas, tomēr arī šajā
gadījumā 11. panta piesaukšana, lai liegtu informācijas pieejamību
publicistiskiem mērķiem nav pamatota. Fizisko personu datu aizsardzības
likuma 5. panta pirmā daļa paredz, ka 11. pants ir viens no daudzajiem
Fizisko personu datu aizsardzības likuma pantiem, kas nav piemērojams,
“ja personas dati ir apstrādāti žurnālistiskām vajadzībām [..],
mākslinieciskām vai literārām vajadzībām”. Tas sasaucas arī ar Vispārīgo
datu aizsardzības regulu. Lai gan regula vēl nav stājusies spēkā, tomēr tā
iezīmē noteiktus valsts rīcībā esošas informācijas pieejamības
pamatprincipus. Pirmkārt, tā norāda, ka personas datu apstrāde zinātniskos
un vēstures pētniecības (šajā gadījumā vēstures pētniecība neaprobežojas
tikai ar zinātnisku darbību, bet ietver jebkuru izziņu, kas saistīta ar vēstures
notikumu analīzi) nolūkos ir īpaša datu apstrāde, uz kuru nav attiecināmi
vispārīgie ierobežojumi. Otrkārt, Vispārīgās datu aizsardzības regulas 21.
panta sestā daļa paredz gadījumus, kad datu subjektam nav tiesību iebilst
pret savu personas datu apstrādi, proti, “ja apstrāde ir vajadzīga, lai
izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs”. Treškārt, regula īpaši
uzsver to, ka tā neattiecas uz mirušu personu personas datiem, tomēr
atgādina dalībvalstu pienākumu rūpēties par to, lai būtu veikta apstrāde arī
tad, ja runa ir par mirušu personu datiem,
“nolūkā sniegt konkrētu informāciju saistībā ar politisko izturēšanos
bijušo totalitāro valsts režīmu laikā, genocīdu, noziegumiem pret
cilvēci, jo īpaši holokaustu, vai kara noziegumiem”.
Ievērojot to, ka Latvijas Republika vēl nav piešķīrusi uzmanību LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijas rekomendācijai, par kuru komisija
paziņoja vēl 2015. gada 6. martā76 un par ko LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. hist. h. c. (LZA) Kārlis
Kangeris atkārtoti ziņoja arī kārtējā pārskatā LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas darba pārskats par laikposmu no 2016. gada 1. janvāra
līdz 30. novembrim:
76 Kangeris, Kārlis. “LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba pārskats par laikposmu
no 2016. gada 1. janvāra līdz 30. novembrim”, LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās
piesegstruktūras. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās
izpētes komisijas raksti, 3. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes
komisija, Latvijas Universitāte, 2016, 23. lpp.
“Komisija 2015. gada 6. martā vienbalsīgi ir vienojusies par pilnīgu,
visu, tūlītēju LPSR VDK dokumentu nodošanu atklātībai un to brīvu
un bez līdzšinējās diskriminācijas izmantošanu pētniecības nolūkos,”
normatīvu satvaru, piemērojami ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 151,
kā to paredzēja arī Latvijas Republikas Saeima, izdarot pēdējos
grozījumus likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu. Iespējamie Satversmes ievada 3. rindkopai un likumam Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu tiesiskie risinājumi
atspoguļoti iepriekš.
Otrkārt, Satversmes aizsardzības birojs tā vietā, lai sniegtu konkrētu
informācijas sarakstu, kas nesatur konkrētas fiziskas personas datus un
kas, pēc biroja domām, ir brīvi izmantojama un publicējama, min šādas
likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta
pirmajā daļā minētās tiesības. Nav iespējams izmantot šādas tiesības, ja
nav zināms, kas tad no VDK dokumentu kopuma ir Satversmes
aizsardzības biroja rīcībā un ar ko no tā visa un ar kādiem nosacījumiem
var iepazīties, pētīt un publicēt. Minētais atklāj, ka Satversmes
aizsardzības birojs 18. panta pirmajā daļā un pēc pēdējo grozījumu
veikšanas arī 18. panta pirmajā prim daļā ietverto problemātisko
nosacījumu praksē izmanto kā šķērsli informācijas atklātībai, kas, no
vienas puses, norāda uz labas pārvaldības principa un informācijas
atklātības principa neievērošanu, bet, no otras puses, uzskatāmi demonstrē
nepieciešamību valsts drošības iestāžu rīcībā esošo dokumentu nonākšanu
atklātībā regulēt iespējami precīzi un efektīvi, maksimāli ierobežojot vai
pat liedzot valsts drošības iestādēm rīcības brīvību lemt par kritērijiem, kas
nosaka to rīcībā esošo dokumentu nonākšanu atklātībā. Īpaši būtiski tas ir
saistībā ar citas valsts, okupētājvalsts – PSRS – okupācijas rezultātā
radītiem arhīva dokumentiem. Satversmes aizsardzības biroja atruna,
minot 18. panta pirmo daļu, jāskata kontekstā ar to, ka LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas pieredze rāda, ka pat VDK dokumentu arhīva
aprakstus neizsniedz brīvi, bet tikai pēc “saistību raksta”, kam pielikumā
ir Krimināllikuma normu uzskaitījums, kur paredzēta arī atbildība par
valsts noslēpuma izpaušanu, bet no jauna izgatavotu VDK dokumentu
aprakstu atvasinājumu izsniedz tikai pēc 12. Saeimas atbildīgo komisiju,
arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas informēšanas par rīcības
neatbilstību likumā noteiktajam.
Treškārt, Satversmes aizsardzība biroja piebilde, ka saskaņā ar
likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta
pirmo prim daļu
“VDK dokumenti, kuros ir informācija par VDK darbiniekiem vai
informatoriem, kuru darbība vai sadarbība ar minēto iestādi
konstatēta ar tiesas spriedumu, ir publiskojami pēc attiecīgā tiesas
sprieduma spēkā stāšanās”,
reizē nesniedzot visus attiecīgos dokumentus, liecina, ka vai nu attiecīgo
normu neattiecina uz tiem sadarbības gadījumiem, kas ir atklāti pirms šīs
normas spēkā stāšanās, vai arī to, ka 18. panta pirmā prim daļa nozīmē
tikai sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietu publicēšanu. Pirmajā
gadījumā atkārtoti jānorāda uz to, ka pēdējās divas sadarbības fakta ar
VDK pārbaudes lietas skatītas 2015. un 2017. gadā, abās sadarbību ar
VDK tiesa nekonstatēja. Otrajā gadījumā iespēju iepazīties ar sadarbības
fakta ar VDK pārbaudes lietām, nemaz nerunājot par iespēju veikt atlasi
vai publiskot, vislabāk raksturo gadījums ar Ivara Godmaņa sadarbības
fakta ar VDK pārbaudes lietu, kad tikai pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas atkārtota un rakstveida pieprasījuma tika konstatēts lietas
iztrūkums un sākta dienesta pārbaude, lai noskaidrotu lietas atrašanās
vietu.77 Minētais norāda, ka pieeja sadarbības fakta ar VDK pārbaudes
lietām faktiski tiek apgrūtināta.
Ceturtkārt, Satversmes aizsardzības birojs uzskaita likuma Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu mērķus saistībā ar šā
likuma 10. pantu, kas paredz, ka Satversmes aizsardzības biroja rīcībā
esošie dokumenti izmantojami tikai likumā noteiktajiem mērķiem. Tomēr
argumentēšana ar 10. pantu ir nevietā, jo, kā jau iepriekš norādīts,
sabiedrības interese par VDK dokumentiem ir saskaņā ne tikai ar šo
likumu, bet arī ar Satversmi, sevišķi ievadā ietvertajām konstitucionālajām
normām.
Visbeidzot, norāde uz to, ka atbilstoši likuma Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
77 Sk., piemēram, Daukste, Vita. “Tiesas arhīvā pazudusi Godmaņa lieta par iespējamo
sadarbību ar čeku”, Delfi, LETA, 2017, 8. novembris.
Pieejams: http://www.delfi.lv/news/national/politics/tiesas-arhiva-pazudusi-godmana-lieta-
par-iespejamo-sadarbibu-ar-ceku.d?id=49426241, “Jūrmalas tiesā sākta pārbaude par
Godmaņa lietas pazušanu”, TVNET, LETA, 2017, 9. novembris. Pieejams:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/685281-
jurmalas_tiesa_sakta_parbaude_par_godmana_lietas_pazusanu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta pirmajai secunda daļai
VDK dokumentu zinātnisko izpēti veic LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisija, minētais saprotamu iemeslu dēļ iztrūkst atbildē LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijai, uzskatāmi apliecina labas pārvaldības un
informācijas atklātības principu neievērošanu, radot maldinošu priekšstatu
par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pētniecības iespējām un
reizē izmantojot komisiju kā atrunu, lai atteiktu informācijas sniegšanu.
Tiesiskā regulējuma leģistiskā kvalitāte
Tas, vai tiesiskais regulējums uzskatāms par atbilstošu minimālajām
leģistikas kvalitātes prasībām, atkarīgs no tā, cik lielā mērā to var uzskatīt
par paredzamu. Šajā ziņā tiesiskā regulējuma vērtējums neatšķiras no
informācijas atklātības ierobežojumu izvērtējuma. Proti, tiesiskajam
regulējumam jābūt pietiekami precīzam. Precizitātes prasību apmierina
gan kazuistisks, gan arī vispārīgs jautājuma regulējums, ja vien tā
interpretācijas un piemērošanas prakse ir reizē vienveidīga un pieejama.
Līdz ar to galvenā un reizē minimālā tiesību normas leģistikas kvalitātes
prasība ir tiesību normas radīto seku iepriekšparedzamība.
Iepriekš analizētās VDK dokumentu atklātību regulējošās normas
norāda uz būtiskām leģistiskās kvalitātes problēmām gan likuma, gan arī
Ministru kabineta noteikumu līmenī, kas likumsakarīgi rada nopietnas
problēmas interpretācijas un piemērošanas praksē. Visuzskatāmāk tas
izpaužas Satversmes aizsardzības biroja rīcībā, radot šķēršļus, lai LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisija nevarētu veikt likumdevēja uzdoto.
Ilgtermiņa risinājums saistīts ar nepieciešamību veikt normatīvo
aktu grozījumus – gan likuma, gan arī Ministru kabineta noteikumu līmenī,
kas atbilst konstitucionālajām normām, ievēro apsvērumus, kuru dēļ bijis
savulaik radīts likums Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu, izmanto pilnībā Vispārīgās datu aizsardzības regulas, lai
radītu iespējami draudzīgāku vidi pētniecības un izziņas veikšanai, kā arī
ievēro valsts drošības dienestu specifiku, kas pieprasa lielāku normatīvo
detalizāciju, iespējamu mazu attiecīgo dienestu rīcības brīvību atklātības
jautājumu risināšanā un nepieciešamību pakļaut tos efektīvai kontrolei.
Pieteicējs vērsās Satversmes aizsardzības birojā ar iesniegumu,
lūdzot publicistiskiem mērķiem iepazīties ar visiem iestādes rīcībā
esošajiem Valsts drošības komitejas (turpmāk arī – VDK) aģentūras
kartotēkas dokumentiem. Informācijas pieprasījums pamatots ar Ministru
kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumu Nr. 151 Noteikumi par
totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības
komitejas dokumentu izmantošanas kārtību (turpmāk – noteikumi Nr. 151)
7. punktu.
2018. gada 3. aprīlī Augstākās tiesas Administratīvo lietu
departaments kopsēdē lietā Nr. 670018817, SKA-858/2018 pieņēma
lēmumu par Satversmes aizsardzības birojā esošās LPSR VDK aģentu
kartotēkas pieejamību atbilstoši informācijas atklātībai. Atbilstoši šim
lēmumam normatīvais akts, kas ļautu publisku šiem dokumentiem,
pieņemams likuma, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī. Līdz ar to
nav praktiska pamata izdot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu 18. panta otrajā daļā paredzētos Ministru Kabineta
noteikumus. Šo dokumentu atklātība nosakāma likuma līmenī.
Ierobežojumi VDK dokumentu kontekstā
Papildus tam, ka informācijas atklātības ierobežojumiem jābūt
atbilstošā kārtībā pozitivētiem valsts tiesiskajā sistēmā un konkretizētiem,
tiem jābūt veidotiem sistēmā. Sistēmas veidošanā jāievēro vispārīgie
cilvēktiesību ierobežošanas nosacījumi. Turklāt sistēmai jābūt veidotai tā,
lai tā nepārsniegtu maksimālo ierobežošanas līmeni, kas pieļaujams
konkrēti attiecībā uz informācijas atklātību. Cilvēktiesību vispārīgie
ierobežošanas nosacījumi ir tā robeža, kuru pārkāpjot cilvēktiesību
ierobežojums pārtop par cilvēktiesību esības potenciālu vai reālu
apdraudējumu. Pie vispārīgiem ierobežošanas nosacījumiem pieder
nosacījums, ka ierobežojuma mērķis nevar būt vērsts uz cilvēktiesību
likvidēšanu. Tas ir minēts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 30. pantā,
Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 5. panta pirmajā
daļā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
17. pantā. Šis nosacījums ir vērsts ne tikai uz to, lai novērstu atklātus
leģislatīvus vai prakses noteiktus cilvēktiesību likvidēšanas mēģinājumus,
ko var konstatēt, piemēram, vien iepazīstoties ar konkrētās valsts tiesību
aktiem, bet arī lai nepieļautu instrumentālos pasākumus cilvēktiesību
likvidēšanai. Proti, tādu rīcību, kuras rezultātā praktiski nav iespējams
īstenot leģislatīvi nostiprinātas cilvēktiesības.
Vispārīgs ierobežošanas nosacījums ir arī nosacījums, ka
ierobežojums nevar būt vērsts uz valsts sasniegtā vai valstij noteiktā – ar
starptautisko cilvēktiesību dokumentu starpniecību, vispāratzīto tiesību
principu, vispāratzītas prakses cilvēktiesību īstenošanā – cilvēktiesību
aizsardzības līmeņa samazinājumu. Šāds nosacījums izriet no Vispārējās
cilvēktiesību deklarācijas preambulas daļas, kas paredz dalībvalstīm
pienākumu “veicināt cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju cienīšanu un
ievērošanu”, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2.
panta otrās daļas un trešās daļas (b) apakšpunkta, 5. panta otrās daļas, kā
arī preambulas daļas, kas paredz, ka dalībvalstīm ir pienākums “sekmēt
cilvēktiesību un brīvību vispārēju respektēšanu un ievērošanu”, un Eiropas
Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 53. panta, kā arī
preambulas daļas, kas atsaucas uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.
Minētais nosacījums ir vērsts, lai maksimāli iespējamā veidā nodrošinātu
cilvēktiesību īstenošanu. Praktiskā nosacījuma izpausme – aizliegums
izmantot kādu tiesību aktu – starptautisku vai nacionālu – kā argumentu,
lai samazinātu iepriekš atzītu cilvēktiesību saturu vai iepriekš noteiktas
aizsardzības iespējas. Līdz ar to valstīm, ratificējot vai citādi atzīstot
starptautiskos cilvēktiesību dokumentus, jārēķinās, ka cilvēktiesību
īstenošanā būs jādod priekšroka tām tiesību normām, kas nosaka plašāku
cilvēktiesību saturu un lielākas iespējas cilvēktiesību aizsardzībai. Tieši
tāpat valstīm jārēķinās ar to, ka pašu aktivitātes rezultātā radīts nacionālais
regulējums var būt par iemeslu, kādēļ jānodrošina arī tāds cilvēktiesību
saturs un aizsardzības iespējas, kur valsts ratificētie vai citādi atzītie
starptautiskie cilvēktiesību dokumenti nosaka daudz šaurāku saturu un
daudz ierobežotākas aizsardzības iespējas. Turklāt, atzīstot noteiktu
cilvēktiesību līmeni, valsts nevar atteikties no tā turpmākas uzturēšanas.78
Pienākums vismaz uzturēt, ja ne veicināt, noteiktu cilvēktiesību līmeni gan
neliedz valstij mainīt attiecīgās cilvēktiesības īstenošanas nosacījumus,
tomēr šīs izmaiņas nevar būt tādas, kas sašaurina cilvēktiesību saturu,
cilvēktiesību īstenošanas apjomu vai arī samazina iespējas aizsargāt
cilvēktiesības.
Informācijas atklātības ierobežojumu sistēmai jābūt arī pietiekami
konkrētai, paredzamai un atbilstošai gan vispārējiem cilvēktiesību
ierobežošanas nosacījumiem, gan arī tam, kas pieļaujams konkrēti
attiecībā uz informācijas atklātību. Praktiskā šā nosacījuma izpausme ir
informācijas atklātības ierobežojumu kataloga ietveršana vienā
vispārsaistošā, formas un kvalitātes ziņā atbilstošā tiesību aktā un tādas
tiesiskās sistēmas izveide, kas liecinātu, ka informācijas atklātības
ierobežojumu katalogs ir veidots sistēmā un katra konkrētā ierobežojuma
nepieciešamība izriet no attiecīgās tiesiskās sistēmas. Līdz ar to
78 Sk., piemēram, Nowak, Manfred. U.N. Covenant on Civil and Political Rights. CCPR
Commentary. 2nd revised edition. Kehl: N.P. Engel Verlag, 2005, pp. 61–62. Šo jautājumu
autore vairāk analizējusi – Jarinovska, Kristīne. Informācijas atklātības princips un tā galējā
robeža: teorijas īstenošana praksē (promocijas darbs). Rīga: Latvijas Universitāte, 2009.
ierobežojums, kas nav veidots sistēmā, neatbildīs obligāti nodrošināmam
cilvēktiesību līmenim.
Analizējot VDK dokumentu pieejamības ierobežojošās normas,
jāsecina, ka nav skaidras ierobežojumu sistēmas, ierobežojumi veidoti un
īstenoti tā, ka informācijas atklātības aizsardzības līmenis attiecīgo
dokumentu sakarā ne tikai neizpilda starptautiskas saistības, bet arī ir
pretrunā konstitucionālajām normām un ka ierobežojumu sistēma satur
nopietnus leģistiskos trūkumus.
Galvenais ierobežojumu sistēmas trūkums saistīts ar vienlīdzības un
diskriminācijas aizlieguma prasību neievērošanu.
Pirmkārt, VDK dokumenti nav pieejami vienādā veidā neatkarīgi no
to turētāja. Lai gan tiem VDK dokumentiem, kas atrodas Satversmes
aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā, nav
valsts noslēpuma statusa,79 tomēr Latvijas Nacionālā arhīva un Satversmes
aizsardzības biroja faktiskā rīcība krasi atšķiras. Vienā gadījumā
pētniecība ir iespējama, bet otrā – pētniecība ir liegta pat speciāli Saeimas
paredzētajai un Ministru kabineta izveidotajai LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijai. Jāievēro, ka tikai pēc aptuveni divarpus gadu ilgas
uzstājības, pieprasot informāciju, lūdzot sniegt skaidrojumu un uzrādīt
tiesisko statusu nosakošos dokumentus un diskutējot par valsts noslēpuma
statusa noteikšanas neiespējamību dokumentiem, – izsakoties kādreizējā
tieslietu ministra Egila Levita vārdiem –, kas atklāj galvenās, kaut gan
nebūt ne vienīgās okupācijas institūcijas, “kura realizēja okupācijas
politiku Latvijā”,80 rīcību, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
saņēma oficiālu un rakstveida Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada
15. marta viedokli, ka nevienam VDK dokumentam nav valsts noslēpuma
statusa.
Otrkārt, spriežot pēc publikācijām, vērojama objektīvi un tiesiski
nepamatota atšķirīga attieksme pret zinātniekiem un publicistiem. Turklāt
arī tādos gadījumos, kad informācija ir kļuvusi zināma ar dažādu
publikāciju palīdzību un kad kā informācijas avots norādīts Satversmes
79 Satversmes aizsardzības biroja 2017. gada 15. marta dokuments Nr. 5.2-10/17/168,
saņemts Latvijas Universitātē 2017. gada 20. martā, reģistrēts ar Nr. LU-A-A18/130, 2.
punkts, 2. lpp. 80 Egila Levita (tieslietu ministra) uzstāšanās 5. Saeimas 1994. gada 24. februāra sēdē par
likumprojektu Par totalitārisma seku dokumentāciju un bijušās PSRS Valsts drošības
komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības fakta konstatēšanu" (rudens
sesijas dokuments Nr. 259) un likumprojektu Par bijušās PSRS Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un sadarbības faktu ar to konstatēšanu (iesniegusi
Juridiskā komisija, ziemas sesijas dokuments Nr. 197). Pieejams:
http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2402.html
aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Satversmes
aizsardzības birojs, kā to parāda LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
piemērs, atsaka sniegt attiecīgo informāciju, atrunājoties ar
nepieciešamību sargāt fizisko personu datus. Līdz ar to nav iespējams
verificēt datus, kas ir svarīgs akadēmiskā godīguma aspekts, lai izmantotu
publicēto informāciju turpmākajai pētniecībai. Verifikācijas
neiespējamība, piemēram, gadījumos, kad Satversmes aizsardzības biroja
Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbinieku sniegtās ziņas
zinātniskos forumos un publikācijās uztver caur likuma Par presi un citiem
masu informācijas līdzekļiem81 29. panta prizmu, kas atbrīvo plašsaziņas
līdzekļus no atbildības “par nepatiesu ziņu izplatīšanu, ja tās satur “oficiāli
valsts varas un pārvaldes institūciju dokumenti, politisko un sabiedrisko
organizāciju paziņojumi” un “amatpersonu publikācijas”. Lai gan
akadēmiskais godīgums paredz nepieciešamību akadēmiskajā un
zinātniskajā darbībā pārbaudīt ziņu atbilstību, tomēr, ja nav iespējas
verificēt datus, atliek paļauties uz amatpersonu goda prātu, kā arī
zināšanām un prasmēm atklāt citiem nepieejamo VDK dokumentu saturu.
Rezultātā akadēmiskā un zinātniskā grāda iegūšana kļūst aptrīdama.
Zinātniskās darbības likuma 11. panta pirmā daļa paredz: “Doktora
zinātnisko grādu personai piešķir pēc sekmīgas promocijas darba
aizstāvēšanas Promocijas padomē.” Savukārt šā panta otrā daļa nosaka, ka
promocijas darbs ir tas, kas apliecina zinātniskā grāda pretendenta spēju
patstāvīgi veikt oriģinālu zinātnisku pētījumu un patstāvīgai zinātniskajai
darbībai nepieciešamās prasmes, to skaitā arī spēju “patstāvīgi analizēt
iegūtos rezultātus un izdarīt tiem atbilstošus secinājumus”. Katrs
konkrētais maldības gadījums vērtējams atsevišķi, tomēr, atklājoties,
piemēram, ka promocijas darba oriģinalitāte balstīta galvenokārt uz
īstenībai neatbilstošām ziņām, pamatoti ir spriest ne tikai par konkrēto
zinātniskā grāda piešķiršanas gadījumu, bet arī par promocijas procesā
iesaistīto personu atbildību.
Treškārt, vērtējot ierobežojumu sistēmu, jāņem vērā, ka VDK
dokumentu pieejamībā vērojama diskriminējoša attieksme arī pēc tā, ko šī
informācija atklāj. Līdz šim salīdzinoši lielākais informācijas apjoms bija
saistīts ar PSRS okupācijas veikto represiju, kuru veikšanā būtisku lomu
ieņēma VDK un tās vēsturiskās formācijas, upuriem, konkrēti atklājot
personas, kas bijušas pakļautas deportācijām, kriminālvajāšanai, kā arī
būtiskiem privātautonomijas ierobežojumiem. Tajā pašā laikā – un ne bez
81 Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem: Latvijas Republikas Augstākās Padomes
likums, Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr. 5/6, 1991, 14.
februāris.
likumdevēja piekāpības konkrētajā jautājumā – ziņas par personām, kas
tieši vai netieši atbildīgas par represiju īstenošanu, faktiski bauda
salīdzinoši lielāku aizsardzības līmeni. Satversmes ievada 3. rindkopas un
starptautisko cilvēktiesību kontekstā pēdējie grozījumi likumā Par bijušās
Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu, kas veikti vairākās
normās, rada pamatotas šaubas par to atbilstību konstitūcijai un
starptautiski publiskajām saistībām. Proti, likuma 9. panta pirmā prim daļa
paredz: “Valsts drošības iestādēm valsts drošības interesēs ir tiesības
neizpaust iegūto un tās rīcībā esošo informāciju par VDK darbiniekiem un
informatoriem.” Šāda saturiski nenoteikta klauzula, nepiesaucot un tātad
arī tieši neparedzot valsts noslēpuma statusa noteikšanu, uzskatāma par
tādu, kuras piemērošana nav iepriekš paredzama un kas, ievērojot tiesu
praksi, kā arī Satversmes tiesas praksi, faktiski nebūs pakļauta tiesas
kontrolei. Likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu 12. panta piektā daļa, kas arī ietverta pēdējo grozījumu
rezultātā, paredz:
“(5) Persona, kura VDK dokumentos esošo informāciju ieguvusi šā
panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktajā kārtībā, nedrīkst izpaust
informāciju par konkrētajiem VDK informatoriem.”
Trešajā daļā minētā persona ir tāda, kurai ir politiski represētās personas
statuss un kura tātad ieguvusi informāciju par personām, kas bijušas
atbildības par šīm politiskajām represijām. Savukārt ceturtajā daļā minētā
persona ir tāda, “kurai ir pierādījumi, ka tā ideoloģisku motīvu dēļ tika
vajāta, ievietota brīvības atņemšanas iestādēs vai piespiedu kārtā ievietota
iestādēs, kur šai personai tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu
līdzekļi”. Tātad arī viņai dotā informācija saturēs ziņas par personām, kuru
dēļ attiecīgā persona bijusi pakļauta represīvajai psihiatrijai.
Imunizācija pret totalitārisma tendencēm nav iespējama bez
konkrētības, gan atspoguļojot “svešo varu upurus”, gan arī “komunistisko
un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus”. PSRS okupācijas varas
propaganda ilgstoši un būtiski izkropļojusi Latvijas vēsturi, kā arī to
personu rīcību un motivāciju, kas “neatzina okupācijas režīmus”, kas
“pretojās tiem” un kam pateicoties atgūta Latvijas Republikas neatkarība.
Izkropļojumi radījuši vairākām paaudzēm Latvijā un trimdā šaubas un
neuzticību daudziem Latvijai svarīgiem vēstures jautājumiem. Tāpat tās
rada šaubas un neuzticību katram, kas dzīvojis PSRS okupētajā Latvijas
teritorijā. Ja Satversmes ievadā pausto pakļauj kritikai tikai tāpēc, ka nav
pieejama informācija par PSRS okupāciju, VDK lomu šīs okupācijas
īstenošanā, personu iesaisti okupācijas īstenošanā un varas saglabāšanā
gandrīz piecdesmit gadu garumā, rada valstisku ievainojamību. Ievērojot
minēto, VDK dokumentu, tāpat kā visu PSRS okupācijas laika liecību,
atklātībai dodama priekšroka, salīdzinot ar interesi rūpēties par atsevišķu
personu privāto dzīvi, sevišķi izceļot rūpes par personām, kas bauda
sabiedrības atzinību, tomēr reizē nesniedzot pat LPSR VDK aģentūras
kartotēkā iekļauto ziņu statistisku analīzi. Ievērojot Amerikas Savienoto
Valstu pieredzi, publicējot tiešsaistē Centrālās izlūkošanas pārvaldes un
Federālā izmeklēšanas biroja dokumentus un salīdzinot to ar LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas gūto, piemēram, organizējot zinātnisko
diskusiju par sadarbību ar VDK un aicinot sabiedrībā atzītas personības kā
Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, bijušo Latvijas Universitātes
rektoru Ivaru Lāci,82 secināms, ka atklātība vairo izpratni, sniedz vērtīgu
atbalstu pētniecībā un rada faktos pamatotu nosodījumu PSRS okupācijai
un mācību nākotnei.
Informācijas atklātības efektīva aizsardzības sistēma
Kā nākamais valsts pienākums attiecībā uz informācijas atklātības
nodrošināšanu minams pienākums izveidot sistēmu, kas nodrošina
informācijas atklātības aizsardzību, kura savukārt ietver arī pienākumu
nepamatota aizskāruma gadījumā nodrošināt efektīvu kaitējuma
novēršanu un zaudējumu atlīdzību, kā arī veikt nepieciešamo, lai līdzīgi
aizskārumi nākotnē neatkārtotos.83 Šādu valsts pienākumu apstiprina
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8. pants, Starptautiskā pakta par
pilsoņu un politiskajām tiesībām 2. pants un Eiropas Cilvēka tiesību un
pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. pants. Informācijas atklātības
aizsardzība, kā minimums, ir nodrošināma tiesas ceļā, ko normālā situācijā
uzskata par efektīvāko tiesību aizsardzības veidu.84 Turklāt Starptautiskā
pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2. panta trešās daļas
(b) apakšpunkts norāda uz valsts pienākumu “veicināt aizsardzības
82 Starptautiskā konference “LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras”,
13. augusts. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=vDsaIpjVpE8 83 “Saskaņā ar konvencijas 2. panta trešās daļas (a) [apakšpunktu] valstij ir pienākums
nodrošināt autoram efektīvu atlīdzību, ieskaitot atbilstošu kompensāciju. Valstij ir arī
pienākums novērst līdzīgus pārkāpumus nākotnē,” Victor Ivan Majuwana Kankanamge v. Sri
Lanka, Human Rights Committee, Communication No. 909/2000, views of 27 July 2004, §
11, [K. J. tulkojums no angļu val.]. 84 Sk. plašāk: Nowak, Manfred. U.N. Convention on Civil and Political Rights: CCPR
Commentary, 2nd revised edition. Kehl: N.P. Engel, 2005, pp. 63–64.
iespējas tiesā”, tātad arvien palielināt tiesas ceļā aizsargājamo no attiecīgās
cilvēktiesības izrietošo un ar to saistīto tiesību apjomu.85 Tomēr
atslēgvārds jautājumā par cilvēktiesību aizsardzību ir “efektivitāte”. Tas
nozīmē, ka arī tad, ja valsts nodrošina, ka informācijas atklātības
jautājumus skata tiesa, bet nenodrošina, ka tiesas darbs ir efektīvs
attiecīgās pamatbrīvības aizsardzības veids, valsts nebūs izpildījusi
pienākumu nodrošināt informācijas atklātības īstenošanu.86 Ņemot vērā
informācijas atklātības raksturu un īpašo nozīmi demokrātijas veicināšanā,
aizsardzības iespēju īstenošanai jārada ātrs, kvalitatīvs un vairākkārtīgas
kontroles iespējai pakļauts process. Informācijas aprite nedrīkst nokļūt
ķīlnieces lomā vairākus gadus gariem aizsardzības pasākumiem.87 Tieši
tāpat ir svarīgi, lai būtu pārliecība, ka kļūdu iespējamība88 demokrātijai tik
svarīgas pamatbrīvības aizsardzības procesā ir samazināta līdz
minimumam.
Atsevišķi informācijas atklātības aspekti var būt par pamatu arī citu
pasākumu veikšanai, piemēram, specializētas institūcijas izveidei, lai
tādējādi nodrošinātu preventīvu informācijas atklātības aizsardzību, bet
pārkāpuma rezultātā veiktu nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu
personas atjaunošanu tiesībās. Tomēr viss, kas attiecas uz minimuma
pārsniegšanu un papildu informācijas atklātības aizsardzības veicinošu
85 Sk. plašāk: Nowak, M. U.N. Convention on Civil and Political Rights: CCPR Commentary,
2nd revised edition, Kehl, N.P. Engel, 2005, p. 64. 86 “13. pantā paredzētajai atlīdzībai jābūt efektīvai kā praktiski, tā arī likumā, proti, tās
piemērošana nevar būt nepamatoti kavēta ar atbildētājas valsts institūciju rīcību vai
bezdarbību (sk.: Aksoy judgment cited above, p. 2286, § 95; the Aydın v. Turkey judgment
of 25 September 1997, Reports 1997-VI, pp. 1895–96, § 103; and the Kaya v. Turkey
judgment of 19 February 1998, Reports 1998-I, pp. 329–30, § 106),” Çakici v. Turkey [GC],
no. 23657/94, § 112, ECHR 1999-IV, [K. Jarinovskas tulkojums no angļu val.]. 87 Šāds secinājums izriet, piemēram, no Eiropas Cilvēktiesību tiesas konsekventas judikatūras
līdzīgos jautājumos. Sk.: “Tiesa atkārto, ka dalībvalstīm ir jāveido tiesiskā sistēmā tā, lai
katram, nosakot to civilās tiesības un pienākumus, tiesas nodrošinātu tiesības uz gala
nolēmumu saprātīgā termiņā (sk.: Caillot v. France, no. 36932/97, § 27, 4 June 1999,
unreported),” Frydlender v. France [GC], no. 30979/96, § 45, ECHR 2000-VII, [K.
Jarinovskas tulkojums no angļu val.]. Sk. arī: Kenedi v. Hungary, no. 31475/05, § 35–39, 45,
ECHR, judgement of 26 May 2009, kur Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka tiesību uz
informācijas pieejamību aizsardzības nenodrošināšana saprātīgā termiņā ir pārkāpums reizē
gan tiesībām uz taisnīgu tiesu, gan tiesībām uz informācijas pieejamību. Turklāt termiņa
noteikšanā, kādā īstenota tiesību aizsardzība, iekļaujams ne tikai laiks, kas jāgaida līdz gala
nolēmuma taisīšanai, bet arī laiks, kas bijis nepieciešams gala nolēmuma izpildes
nodrošināšanai. 88 “Iespējamība noteikti pastāv, ka augstākai vai augstākajai tiesai noteiktos apstākļos
jānodrošina atlīdzība par sākotnējo konvencijas normu pārkāpumu [..]” Cubber v. Belgium,
no. 9186/80, ECHR, judgement of 26 October 1984, Series A no. 86, § 33, [K. Jarinovskas
tulkojums no angļu val.].
pasākumu veikšanu, ir valsts ziņā tikmēr, kamēr var uzskatīt, ka valsts
rīcība veicina cilvēktiesību vispārēju cienīšanu un ievērošanu, tātad
nepazemina vismaz cilvēktiesību līmeni.
Informācijas atklātībai radītā aizsardzības sistēma ir neefektīva,
turklāt neatbilst vairākām starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos
izvirzītajām prasībām, ko visspilgtāk raksturo administratīvo tiesu
noslodze un apelācijas iespēju liegšana informācijas atklātības lietās. VDK
dokumentu sakarā aizsardzības sistēma ir vēl neefektīvāka. To vislabāk
raksturo valsts drošības iestāžu rīcība, piemēram, nepamatoti un patvaļīgi
pārņemot Latvijas Policijas akadēmijai nodotās bibliotēkas vienības savā
rīcībā vai pārceļot to rīcībā esošos dokumentus telpās, kur pētniecība nav
iespējama. Gadījumā, kā tas ir ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju,
nav iespējams pat izmantot tiesas aizsardzību, jo kā Ministru kabineta
dibinātajai institūcijai tiesiski strīdi ir risināmi hierarhiskā kārtībā. Proti,
komisija nav arī privātpersona Informācijas atklātības likuma izpratnē.
Atšķirīga tiesiskā situācija būtu gadījumā, ja komisija būtu Latvijas
Universitātes patstāvīga struktūrvienība, nevis nodota tās administrēšanai,
Ministru kabineta dibināta institūcija vai arī patstāvīga zinātniska
institūcija.
Nosacījumi valsts dalībai brīvā informācijas apritē
Kā pēdējais, tomēr ne mazāk svarīgākais valsts pienākums
informācijas atklātības nodrošināšanai ir saistīts ar valsts dalību brīvā
informācijas apritē, tai skaitā publiskas informācijas pieejamības
nodrošināšana sabiedrībai un atsevišķai personai. Tā kā valsts varas
īstenotāji nav apveltīti ar brīvu gribu, to dalības gadījumi un nosacījumi
brīvā informācijas apritē jānostiprina valsts tiesiskajā sistēmā. Līdz ar to
visiem brīvas informācijas aprites jautājumiem saistībā ar valsts dalību tajā
jābūt atbilstošā kārtībā noregulētiem. Jo sevišķi valstij jānodrošina, ka
informācijas atklātības ierobežojumu sistēma vienlīdz attieksies kā pret
privātpersonām, tā arī valsts varas īstenotājiem. Turklāt, ievērojot to, ka
mūsdienu demokrātiskā valstī valsts varas īstenošanas rezultātā valsts
varas īstenotāju rokās nonāk liels informācijas daudzums, valstij jārada arī
pašregulējošs mehānisms, kas novērstu ļaunprātīgu rīcību informācijas
apritē. Visbeidzot, tā kā valstij noteiktos gadījumos jānodrošina publiskas
informācijas pieejamība, valstij jādara publiski zināmi un tiesiski
nostiprināti nosacījumi attiecīgas informācijas saņemšanai.
Vienlīdzīgas attieksmes nosacījums informācijas apritē pret
privātpersonu un valsts varas īstenotāju izriet no starptautiskajos
cilvēktiesību dokumentos ietvertām cilvēktiesībām – tiesībām uz
vienlīdzīgu attieksmi un diskriminācijas aizliegumu (Vispārējās
cilvēktiesību deklarācijas 1. un 7. pants, Starptautiskā pakta par pilsoņu un
politiskajām tiesībām 26. pants, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību
aizsardzības konvencijas 14. pants). Vienlīdzīgas attieksmes esība
informācijas atklātības ierobežojumu sistēmā ir liecība tam, ka
ierobežojumu sistēma pamatota ar īstiem un demokrātiskā valstī
nepieciešamiem apsvērumiem. Piemēram, ja kādas informācijas aprite ir
ierobežota, tā šādu statusu saglabā gan pret privātpersonu, gan arī pret
valsts varas īstenotāju. Atšķirība var būt vērojama šādas informācijas
aprites nosacījumos, tomēr, lai arī atšķirīgiem, nosacījumiem jābūt
vienlīdz nepieciešamiem, vienlīdz attaisnojamiem un vienlīdz uzliekošiem
atbildību, kas rodas no dalības ierobežotas informācijas apritē.
Tas, kādiem jābūt pašregulējošiem mehānismiem, lai novērstu
valsts varas īstenotāja ļaunprātīgu rīcību, kā arī regulējumam par valsts
pienākumu nodrošināt publisku informāciju, ir atkarīgs no konkrētās
tiesiskās sistēmas. Šajos jautājumos valsts saglabā samērā lielu rīcības
brīvību, kas nozīmē, ka informācijas atklātības kodola aprises attiecībā uz
šiem jautājumiem ir joprojām nepietiekami iezīmētas. Tas, kas ierobežo
valsts rīcību, ir pienākums nodrošināt, ka gan pašregulējošais mehānisms,
gan arī regulējums par valsts pienākumu nodrošināt informāciju ir tiesisks,
efektīvs un nepazemina valsts sasniegto cilvēktiesību aizsardzības līmeni.
Iepriekšējā analīze uzskatāmi parāda, ka šā brīža tiesiskais
regulējums ir radījis tādus nosacījumus valsts dalībai brīvā informācijas
apritē, kas rada nevienlīdzīgu un diskriminējošu situāciju. Turklāt, ja nav
efektīva aizsardzības mehānisma, nevienlīdzības un diskriminācijas
līmenis arvien palielinās. Likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu nepieciešamību noteica divi apsvērumi – noziegumu
atklāšana un PSRS okupācijas seku analīze un iespējamā to novēršana.
Sadarbības ar VDK apzināšana un novērtēšana faktiski kalpo kā vienam,
tā arī otram apsvērumam. Ievērojot to, ka pārbaudes lietas par sadarbību
ar VDK, vadoties pēc Jura Stukāna pētījumu rezultātiem, nav vērstas uz
noziegumu atklāšanu un ka kopš LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
izveides nav publiski pieejamu ziņu par jauniem kriminālprocesiem, kas
saistīti ar sadarbību ar VDK, uzskatāms, ka šobrīd faktiski aktuāls likuma
Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu,
izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu esības
apsvērums ir PSRS okupācijas seku analīze un iespējamā to novēršana.
Līdz ar to turpmākā ekskluzivitāte VDK dokumentu pieejamībā pārsniedz
valsts iesaistes robežas jautājumos, ko tradicionāli risina ar augstskolu,
zinātnisko institūciju un plašsaziņas līdzekļu palīdzību.
Valsts pienākumi VDK dokumentu nodrošināšanā – vides
priekšnosacījumi
Labvēlīga vide informācijas atklātības īstenošanai konkrētajā valstī
ir gan nepieciešams nosacījums, lai informācijas atklātības īstenošana būtu
pietiekami efektīva, gan valsts gribas esības apliecinājums virzībai uz
atklātību un demokrātijas vērtību orientāciju. Tādu faktoru ietekme uz
informācijas atklātību kā 1) valsts politiskā iekārta, 2) valsts labklājības
līmenis, 3) valsts virzība uz zinātnes un inovāciju attīstību, 4) publiski
pieejamās informācijas kvalitāte – izmantojama informācijas atklātības
īstenošanai radītas vides labvēlīguma novērtēšanā.
VDK dokumentu atklātībai radītā un nepieciešamā vide būs
atspoguļota tikai pēdējo divu faktoru kontekstā.
Valsts virzība uz zinātnes un inovāciju attīstību
Tā kā informācijas atklātības īstenošana atkarīga no tehniskiem
līdzekļiem, to esība un daudzveidības iespējamība nosaka informācijas
atklātības ieviešanas un uzturēšanas efektivitāti.89 Informācijas apriti –
saturisko bagātību, precizitāti, nepārtrauktību, drošumu un ātrumu –
ietekmē vairāki apstākļi. Attīstīta infrastruktūra, publiskas informācijas
resursu pieejamība, informācijas tehnoloģiju daudzveidība un pieejamība,
zināšanu un prasmju esība rīcībai ar informācijas resursiem un to pārneses
līdzekļiem ir tas, kas nodrošina informācijas atklātības īstenošanas iespēju
attīstību un pilnveidi. Tādēļ informācijas atklātības iespēju attīstība un
pilnveide atkarīga no valsts virzības uz zinātnes un inovāciju attīstību.90
Iepriekš minētajam par apstiprinājumu kalpo tiesību uz publiskas
informācijas pieejamību izplatības vēsture, jo sevišķi straujie izplatības
tempi pēdējos divdesmit gados, kas laika ziņā sakrīt ar interneta resursu
piekļuves plašu izplatību un informācijas tehnoloģiju attīstību un to
89 Martin, Robert, Feldman, Estelle. Access to Information in Developing Countries (working
paper). Berlin: Transparency International, 1998, chapter 4. 90 Atsevišķi autori norāda uz to, ka pastāv arī atgriezeniskā saite, proti, informācijas atklātība
var kalpot kā līdzeklis zinātnes un inovāciju attīstībai un tā rezultātā arī valsts ekonomiskajai
izaugsmei. Piemēram, attiecībā uz Amerikas Savienoto Valstu izaugsmi sk.: Podesta, John.
“Need to Know: Governing in Secret”, The War on Our Freedoms: Civil Liberties in an Age
of Terrorism, Richard C. Leone, Gregory Anrig, Jr. (eds.). New York: BBS Public Affairs,
2003, pp. 220–236.
pieejamību. Atšķirībā no pirmajiem diviem vides faktoriem – valsts
politiskās iekārtas un valsts labklājības līmeņa – valsts virzība uz zinātnes
un inovāciju attīstību, lai arī ir saistīta ar valsts gribas esību, tomēr
publiskas informācijas pieejamība, kas ir šādas virzības rezultāts, var arī
nebūt saistīta ar valsts gribu un pat būt pretēja valsts gribai. Tā var būt
saistīta arī ar neizbēgamību, ko nosaka privātpersonu iespēju
palielināšanās informācijas apritē, pateicoties interneta un informācijas
tehnoloģiju pieejamībai, un pat valsts varas īstenotāju pārspēšana šādās
iespējās. Šāda neizbēgamība pieņemta kā fakts, tādēļ arī valstis, kas līdz
šim bijušas noturīgas slepenības tradīcijas ievērotājas, bija spiestas
pieņemt normatīvos aktus, kas, pirmkārt, konstatē minēto faktu, reizē
atzīstot arī tiesības uz publiskas informācijas pieejamību, un, otrkārt, kā
kompensējošu pasākumu valsts “labvēlībai” atzīstot post factum tiesības
uz publiskas informācijas pieejamību, nosakot iespējamos ierobežojumus
pastāvošajai praksei.
Lai gan zinātnei un inovācijām ir liela loma informācijas atklātības
īstenošanā, tomēr tas vien, ka arī 18. gadsimtā Zviedrijas Karalistē bija
iespējama informācijas atklātības ieviešana un plaša publiskas
informācijas pieejamības nodrošināšana, nozīmē vien to, ka sarežģījumi
informācijas aprites tehniskajā nodrošināšanā nav iemesls ierobežot
publiskas informācijas apriti. Ja ar 18. gadsimta tehniskajiem līdzekļiem
bija iespējams nodrošināt publiskas informācijas pieejamību, tad 21.
gadsimtā publiskas informācijas pieejamības nodrošināšana ir iespējama
arī tad, ja būtu pieejami visniecīgākie šajā gadsimtā pieejamie informācijas
apriti nodrošinošie tehniskie līdzekļi. Tas nozīmē, ka publiskai
informācijai, kuras pieejamības nodrošināšana nav radījusi sarežģījumus
pieejamības nodrošināšanai 18. gadsimtā, būtu jābūt pieejamai arī 21.
gadsimtā.
Likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu otrā daļa visspilgtāk raksturo valsts gribu nodrošināt
draudzīgu vidi valstiski svarīgu jautājumu izzināšanā ar zinātnes un
inovāciju palīdzību: Tā nosaka:
“Totalitārisma seku dokumentēšanas centram aizliegts nosūtīt VDK
dokumentu kopijas un informāciju par tiem, kā arī to satura izklāstu
ar automātisko telesakaru (telefona, telefaksa un citu telesakaru
iekārtu) palīdzību.”
Minētā norma veidota ar izpratni par VDK dokumentiem kā it kā valsts
noslēpumu, tomēr, kā jau iepriekš minēts, šāda izpratne neatbilst
aktuālajam konstitucionālajam regulējumam. Turklāt šāda veida
ierobežojums izprotams arī tādējādi, ka ļauj atbilstoši Ministru kabineta
1995. gada 13. jūnija noteikumu Nr. 151 5. punktam pieprasīt samaksu par
veikto dokumentu par iespējamo sadarbību ar Valsts drošības komiteju
meklēšanu un to sagatavošanu izsniegšanai. LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijai nav ziņu maksas pieprasīšanas gadījumiem.
Otrs spilgts apliecinājums valsts gribas virzībai uz zinātni un
inovācijām VDK dokumentu kontekstā ir finansējuma apjoms vēstures,
sevišķi ar PSRS okupāciju saistīto jautājumu, pētniecībai un tās
popularizēšanai.
Publiski pieejamās informācijas kvalitāte
Informācijas atklātības vērtība ir pieejamās informācijas kvalitātē –
uzticamībā un saprotamībā.91 Valsts varā gan nav nodrošināt visas apritē
esošās informācijas kvalitāti. Ņemot vērā starp vārda brīvību un
informācijas atklātību pastāvošās savstarpējās ietekmes un atkarības
attiecības, informācijas aprites ierobežošana, tieši tāpat kā vārda brīvības
ierobežošana, pamatojoties uz tās kvalitātes izpausmēm, varētu būt
vērtējama kā cenzūra. Savukārt cenzūra ir aizliegta.92 Tātad varas iespējas 91 Martin, Robert, Feldman, Estelle. Access to Information in Developing Countries (working
paper). Berlin: Transparency International, 1998, chapter 4. 92 Lai gan cenzūra ir vārda brīvības ierobežojums, tomēr tās izpausme un vērtējums
apspriešanās demokrātijā ir tik kvalitatīvi atšķirīgs no citiem vārda brīvības ierobežojumiem,
arī leģitīmiem, ka juridiskas precizitātes labad jēdziens “cenzūra” jānošķir no jēdziena “vārda
brīvības ierobežojums”, izvairoties no šo jēdzienu savstarpējas aizstāšanas. Sk. plašāk par
apsvērumiem: Jayawickrama, Nihal. The Judicial Application of Human Rights Law:
National, Regional and International Jurisprudence. Cambridge: Cambridge University
Press, 2002, pp. 697–698.
Iepazīstoties ar visai plašo literatūru jautājumā par cenzūru, var konstatēt, pirmkārt, to, ka
jēdzienam “cenzūra” ir gan šaurāka (juridiskā), gan arī plašāka nozīme garazinātnēs. Pirmajā
gadījumā ar to saprot valsts autorizētu rīcību, kuras rezultātā daļa vai visa vārda brīvības
izpausme (parasti – autora darbs) kļūst nepieejama vai tās pieejamība ir vērā ņemami
ierobežota vai arī daļas vai visas vārda brīvības izpausmes pieejamība atkarīga no tā, vai būs
veiktas norādītās izmaiņas vai ne. Šādā veidā cenzūra aprakstīta, piemēram, Williams, Alan.
The Police of Paris. 1718–1789. Baton Rouge: Louisiana State University Press, 1979, pp.
212–221. Otrajā gadījumā ar to saprot gan izdevēja redakcionālu politiku, gan autora darba
pieejamības liegšanu nepilngadīgajiem, gan autora darba citādu traktēšanu, kas var izpausties
nosaukuma maiņā, atsevišķu vārdu aizstāšanā ar citiem vai izmaiņas notikumu norises vietā,
gan kritiku bez tiešas vai netiešas valsts autorizācijas, gan pat propagandu. Šādā veidā
cenzūra aprakstīta, piemēram, Rubsamen, Walter H. Political and Ideological Censorship of
Opera, reprinted from the Papers of the American Musicological Society, Annual Meeting,
1941, pp. 30–42.
Īsumā cenzūru var raksturot kā valsts izveidotu sistēmu, kuras mērķis ir ar vai bez pamata
uzspiest netīkama viedokļa paušanu tā vietā, ko bija iecerēts paust. Sk. plašāk: Mill, James.
nodrošināt kvalitatīvu informācijas apriti ir visai ierobežotas un saistāmas
galvenokārt ar pašas radītu informāciju un izglītojošiem pasākumiem, kas
vērsti uz kvalitatīvas informācijas pieejamības vairošanu.
Kā publiskas informācijas daļas radītājai valstij jānodrošina radītās
publiskās informācijas uzticamība un saprotamība. Tā kā valsts rīcība nav
brīvas gribas vadīta, tās rīcības pamatā ir objektīvi nosakāmi kritēriji. Tas
attiecas arī uz valsts radītas publiskās informācijas kvalitāti. Kvalitāte ir
objektīvi nosakāma. Apspriešanās demokrātijā publiskas informācijas
kvalitāti nosaka tās radīšanas procesa atbilstība konkrētai valsts tiesiskajai
sistēmai. Šādā veidā, lai arī publiskas informācijas saturs joprojām
pakļauts subjektīvam faktoram, kas izriet no apstākļa, ka tās radītājs ir
cilvēks, tādēļ publiska informācija kvalitatīvi var atšķirties, ievērojot
atšķirības tās radītāja zināšanās, prasmēs un pieredzē, tomēr kvalitatīvās
atšķirības neietekmē publiskas informācijas kvalitāti, ja vien tie atbilst
tiesiskajā sistēmā noteiktajiem. Tomēr, lai pēc iespējas samazinātu arī šīs
kvalitatīvās atšķirības, laikmetīgas, uz demokrātiskajām vērtībām
orientētas valstis izvēlas savā tiesiskajā sistēmā iekļaut arī jaunākās
jurisprudences atziņas un metodes kvalitatīvas publiskas informācijas
radīšanai, kas tuvina publiskas informācijas radītājus zināšanās, prasmēs
un pieredzē attiecīgās informācijas kvalitatīvākai izstrādei.
Jurisprudences izplatītākā piedāvātā metode publiskas informācijas
kvalitatīvo atšķirību samazināšanai ir tās uzkrāšana, sistematizēšana un
izveidotās informācijas sistēmas pieejamības nodrošināšana publiskas
informācijas radītājiem. Šī metode efektīvi mazina atšķirības, kas var
rasties starp iepriekšējās publiskās informācijas radītājiem un aktuālās
publiskās informācijas radītāju, ievērojot atšķirīgās zināšanas un pieredzi,
jo pastāv iespēja iepazīt praktisku zināšanu, prasmju un pieredzes
izpausmi, salīdzināt un pat pilnveidot to.
Bibliotēka ir viena no visizplatītākajiem un tradicionālākajiem
daudzveidīgas un saturiski bagātas publiskas informācijas uzkrāšanas,
sistematizācijas un publiskas pieejamības nodrošināšanas veidiem. Turklāt
līdztekus augstskolām un citām izglītības institūcijām bibliotēku vēsturiski
uzskata arī par zināšanu aprites vietu.93 Tādēļ bibliotēku sniegto
pakalpojumu pieejamība un daudzveidība, kā arī to piedāvāto krājumu
“Liberty of the Press”, Essays on Government Jurisprudence Liberty of the Press and Law of
Nations: Written for the Supplement to the Encyclopaedia Britannica, facsimile edition
[1825]. Fairfield, New Jersey: A.M. Kelley, Publishers, 1986, p. 24. 93 Melody, William. “Electronic Networks, Social Relations and the Changing Structure of
Knowledge”, Communication Theory Today, David J. Crowley and David Mitchell (eds.).
Stanford, California: Stanford University Press, 1994, p. 271.
saturiskā ietilpība ir tas, pēc kā var spriest, vai ir radīti vismaz elementāri
priekšnosacījumi publiski pieejamās informācijas kvalitātes
nodrošināšanai valstī. Savukārt par minēto var spriest pēc finansējuma
apjoma un pēc tā, vai un ko dara, lai padarītu bibliotēku pakalpojumus
pieejamākus un samazinātu personas mantiskā stāvokļa ietekmi uz
iespējām izmantot šos pakalpojumus.94 Līdzīga loma publiskas
informācijas uzkrāšanā, sistematizācijā un publiskas pieejamības
nodrošināšanā ir arī arhīviem. Turklāt arī arhīvu sniegto pakalpojumu
kvalitāte un pieejamība vērtējama strikti saistībā ar saņemto finansējumu,
kas Latvijas gadījumā acīmredzami ir nepietiekams minimālo funkciju un
pārvaldes uzdevumu veikšanai.
VDK dokumentu kontekstā ieguldījumu publiskas informācijas
saturiskā pieejamībā sniedz arī augstskolas un zinātniskās institūcijas,
veicot kvalitatīvu svarīgu un aktuālu jautājumu izpēti, kas savukārt ļauj
secinājumus popularizēt un izplatīt tālāk publicistiem. LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas darbs atklāj, ka apjomīga zinātniska izpēte
salīdzinoši īsā termiņā prasa ne tikai atbilstošu finansiālu, bet arī VDK
dokumentu un to analīzei nepieciešamo resursu turētāju atbalstu. Resursu
koncentrācija un Ministru kabineta noteikta kompetence LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas gadījumā ļāva efektīvāk organizēt ar
pētniecību saistītos jautājumus, panākot risinājums, kas, piemēram,
Latvijas Nacionālā arhīva gadījumā vēlāk attiecināti arī uz citiem vēstures
pētniekiem un interesentiem. Ievērojot minēto, arī pēc LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijai uzdotā paveikšanas būtu apsverama iespēja
koncentrēt divdesmitā gadsimta publiskās atmiņas pētniecību vienuviet,
izmantojot un pilnveidojot zinātniskās prakses.
Noslēgums
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija jau 2015. gada martā ir
publiski paudusi atbalstu pilnīgai VDK dokumentu atklātībai un nodošanai
Latvijas Nacionālajā arhīvā, ievērojot arī arhīvu zinātnē svarīgo
provenances principu, negrozot un nerediģējot šo dokumentu saturu, kā arī
nemainot šo viedokli 2018. gada 31. maijā. Visi komisijas pētījumi liecina,
ka sadarbības ar VDK pētniecība prasa sabiedrības kopdarbu, lai atklātu
94 Par nelabvēlīgām sociālām sekām, ko rada informācijas tehnoloģiju izmantošana bibliotēku
pakalpojumu nodrošināšanā, sk., piemēram, Melody, William. “Electronic Networks, Social
Relations and the Changing Structure of Knowledge”, Communication Theory Today, David
J. Crowley and David Mitchell (eds.). Stanford, California: Stanford University Press, 1994,
p. 269.
patiesos sadarbības apmērus un lai varētu izpildīt Satversmes ievadā
noteikto – novērst totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas
Republikas teritorijā un pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu
propagandas un slepenības kultūras sekas.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba pārskats
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darba gala pārskats par
periodu no 2017. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. maijam sagatavots,
ievērojot Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra pienākumu
izpildītāja 2016. gada 30. jūnija dokumentā Nr. 01-13e/2670 norādīto par
Izglītības un zinātnes ministrijas un Latvijas Universitātes noslēgtā 2015.
gada 11. septembra publisko tiesību līguma Nr. 01-28/118 Vienošanās par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātnisko izpēti (turpmāk –
Publisko tiesību līgums Nr. 01-28/118) izpildi. Izglītības un zinātnes
ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītājs uzdeva Latvijas
Universitātei Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojuma Nr. 433
Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības
komitejas dokumentu izpētei 4. punktā minētos darba pārskatus, sniegt
gada publisko pārskatu veidā, tādējādi izpildot likuma Likums par budžetu
un finanšu vadību 14. panta trešās daļas un šīs tiesību normas pamata
pieņemtos Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumus Nr. 413
Noteikumi par gada publiskajiem pārskatiem (turpmāk – Ministru
kabineta 2010. gada 5. maija noteikumi Nr. 413). Proti, Ministru kabineta
2014. gada 20. augusta rīkojuma Nr. 433 Par speciālās starpdisciplinārās
komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei 4. punktā un
Publisko tiesību līguma Nr. 01-28/118 7. un 8. punktā dažādi saukto
dokumentam jāatspoguļo Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumi
Nr. 413 4.1, 4.4. un 4.5., kā arī 5.1., 5.2., 5.3., 5.4., 5.5., 8.1., 8.2., 8.3.,
9.1., 9.2., 9.3., 9.4. apakšpunktos minēto informāciju.
Pamatinformācija
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 4.1. apakšpunkts)
Iestādes juridiskais statuss
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 5.1. apakšpunkts)
Latvijas Universitātes un LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
(turpmāk šajā sadaļā – arī Komisija) viedokļi par LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas juridisko statusu atšķiras. Spriežot pēc Izglītības un
zinātnes ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāja 2016. gada 30.
jūnija dokumenta Nr. 01-13e/2670 noslēgumā ietvertās piebildes par to, ka
Publisko tiesību līguma Nr. 01-28/118 slēgts ar Latvijas Universitāti un
tātad arī gada publiskā pārskata sagatavošana ir Latvijas Universitātes
atbildība, arī Izglītības un zinātnes ministrijai ir atšķirīgs viedoklis par
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas statusu.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija uzskata, ka tā ir valsts
tiešās pārvaldes iestāde, zinātniska institūcija, kas izveidota likuma Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta pirmās
secunda daļā un pārejas noteikumu 8. punktā noteiktajā kārtībā, 18. panta
pirmās secunda daļā noteiktā uzdevuma īstenošanai pārejas noteikumu 8.
punktā noteiktajā termiņā. Turklāt, ievērojot Latvijas Republikas
Satversmes ievadā noteikto valsts pienākumu – godināt savus brīvības
cīnītājus, pieminēt svešo varu upurus, nosodīt komunistisko un nacistisko
totalitāro režīmu un to noziegumus –, komisija ar VDK izpētes palīdzību
veic faktiski pastāvīgu valsts funkciju, proti, nodrošina izpratni, kas
nepieciešama PSRS okupācijas un tās varas īstenotāju veikto noziegumu
nosodīšanai, kā arī katras personas ieguldījumam, lai atgūtu neatkarību un
novērstu okupācijas sekas. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
darbību nosaka Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433
Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības
komitejas dokumentu izpētei, kā arī atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada
20. augusta rīkojumam Nr. 433 izdots Komisijas reglaments – Komisijas
priekšsēdētājs izdod reglamentu atbilstoši Komisijas lemtajam, bet
Latvijas Universitātes rektors to saskaņo. Aktuālais LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas reglaments pieejams tiešsaistē Komisijas
tīmekļa vietnē. 2018. gada 31. maijā ir spēkā 2018. gada 22. maija Latvijas
Universitātes rektora reglaments.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija veidota pēc līdzības ar
valsts ministra biroju, kā arī tādiem birojiem kā, piemēram, Eiropas lietu
birojs, Nejēdzību novēršanas birojs un Informācijas sabiedrības birojs, kas
atbilstoši Valsts kancelejas struktūrshēmai 2003. gadā bijuši tieši padoti
Ministru prezidentam. Šāda veida biroju saturiskās darbības organizēšana
ir biroja ekskluzīvā kompetence, bet administratīvo nodrošinājumu sniedz
ministrija vai Valsts kanceleja, kuras joma savrupināta un nodota attiecīgā
valsts ministra vai biroja kompetencē. LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas personālsastāva apstiprināšanas kārtība arī veidota pēc līdzības
ar valsts ministra apstiprināšanu. Komisijas pamatsastāvu veidojusi
izglītības un zinātnes ministre Dr. philol. Ina Druviete, pamatojoties uz
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes dekāna Dr. hist.
Andra Šnē un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktora
Dr. hist. Gunta Zemīša ieteikumiem, apzinot un izvērtējot likuma Par
bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu
un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta pirmajā
secunda daļā noteiktās zinātniskās izpētes jautājumos kompetento
augstskolu, zinātnisko institūciju, valsts institūciju un biedrību viedokļus,
un apstiprinājis Ministru kabinets. Sākot ar 2014. gada 20. augustā
izglītības un zinātnes ministres apstiprināto LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas reglamentu, iedibināta kārtība, ko akceptējis arī Ministru
kabinets, ka izmaiņas Komisijas sastāvā novērtē Komisija, bet apstiprina
Ministru kabinets. Tādējādi LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
personālsastāvs atspoguļo gan kompetenci, gan arī Ministru kabineta
uzticību.
Lai gan 2014. gadā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
nesaņēma valsts finansējumu, tā veica savus pienākumus, izmantojot tās
locekļu privātos finanšu un materiālos līdzekļus. Tādā veidā Komisija
faktiski rīkojās likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu 6. pantā noteiktajā veidā, proti, zinātnisku totalitāro režīmu
noziegumu izvērtēšanu veica sabiedriskā kārtībā. Sagatavojot kļūdainu
priekšlikumu likuma Par valsts budžetu 2015. gadam 4. pielikumam, kā
rezultātā noteikts, ka LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas zinātniskā
izpēte atlīdzināma atbilstoši 09.06.00 apakšprogrammai 03.390 funkciju
klasifikācijas kods Totalitārā režīma dokumentu zinātniskā izpēte un
nodarītā kaitējuma aprēķināšana kā “preces un pakalpojumi”, nevis kā
“atlīdzība”, Tieslietu ministrija rīkojās pretēji likuma Par bijušās Valsts
drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu
sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta pirmajai secunda daļai.
Izvērtējot zinātniskās izpētes organizēšanas veidus, likumdevējs tieši
noraidīja izpētes organizēšanu gan valsts pētījumu programmas veidā
(Zinātniskās darbības likuma 13. panta otrās daļas 3. punkts), gan ar
pārstāvniecības institūcijas palīdzību, tādējādi noraidot Komisijas PSRS
totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu
noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām
apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu
aprēķināšanai pieredzi. Ministru kabinets, atzīstot neatbilstošu rīcību, tai
skaitā politisko spiedienu, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
administrēšanas un finansēšanas jautājumu risināja, apstiprinot ar 2015.
gada 28. jūlija protokolu Nr. 36 73.§ Ministru kabineta rīkojumu, kas
paredzēja, ka turpmāk Latvijas Universitāte nodrošinās LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas “izpētes procesa īstenošanas nodrošināšanu”
no Izglītības un zinātnes ministrijas valsts budžeta apakšprogrammas
03.03.00 Zinātniskās darbības attīstība augstskolās un koledžās
piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Lai izpildītu Ministru kabineta
noteikto, 2015. gada 11. septembrī bija noslēgts Publisko tiesību līgums
Nr. 01-28/118. Komisija, tajā skaitā komisijas priekšsēdētājs Dr. hist., Dr.
h. c. (LZA) Kārlis Kangeris nav saskaņojusi šo līgumu, vēl vairāk –
komisijas priekšsēdētājs vairākas reizes rakstveidā paudis iebildumus pret
līguma projektu redakcijām. Par šī līguma normām un izpildi ir atbildīga
Latvijas Universitāte. Tādējādi līdz 2015. gada septembrim LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisija zinātnisko izpēti veikusi sabiedriskā kārtā,
izmantojot personiskos līdzekļus. Jānorāda, ka Ministru kabineta 2014.
gada 20. augusta rīkojuma Nr. 433 4. punkta, kas nosaka darba plāna
“laikposmam no 2015. gada 1. janvāra līdz 2018. gada 31. maijam”
izstrādi, lai zinātnisko darbu un darba pārskatus par paveikto sniegtu
noteiktos periodos, tai skaitā vienbalsīga nostāja VDK dokumentu
atklātības jautājumā pieņemta 2015. gada 6. martā, proti, laikā, kad
Komisijai darbojās sabiedriskā kārtā, paļaujoties vien uz personiskiem
līdzekļiem.
Publisko tiesību līgums Nr. 01-28/118 neparedz LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas juridisko statusu Latvijas Universitātes
ietvaros. Tiesiskās attiecības starp Latvijas Universitāti un LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisiju regulēti vien netieši, proti, 13. punktā
rektoram deleģētas tiesības saskaņot Komisijas reglamentu, apņemoties
minētās tiesības atspoguļot arī Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta
rīkojumā Nr. 433. Minētā apņemšanās izpildīta ar Ministru kabineta 2015.
gada 19. oktobra rīkojumu Nr. 636 “Grozījums Ministru kabineta 2014.
gada 20. augusta rīkojumā Nr. 433 Par speciālās starpdisciplinārās
komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei”. Tādējādi
secināms, ka Latvijas Universitātes rektors īsteno padotību pār LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisiju. Publisko tiesību līgums Nr. 01-28/118
slēgts starp Izglītības un zinātnes ministriju un Latvijas Universitāti,
neievērojot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas viedokli. Lai gan
2016. un 2017. gadā bija labota Tieslietu ministrija pieļautā kļūda, proti,
likuma Par valsts budžetu 2016. gadam un Par valsts budžetu 2017.
gadam 4. pielikumā bija paredzēta 05.20.00 apakšprogramma 01.400
funkciju klasifikācijas kods Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
totalitārā okupācijas režīma izpēte Valsts drošības komitejas zinātniskās
izpētes komisijā Latvijas Universitātē, tomēr minētajam nesekoja atbilstoši
Publisko tiesību līguma Nr. 01-28/118 grozījumi.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija 2015. gadā administratīvi
bija iekļauta Latvijas Universitātes aģentūrā Latvijas Universitātes
Latvijas vēstures institūts, bet sakarā ar Latvijas Universitātes veikto
reorganizāciju kopš 2016. gada Komisija administratīvi ir Latvijas
Universitātes Latvijas vēstures institūta kā Latvijas Universitātes
“pamatstruktūrvienības” sastāvdaļa. Tādējādi administratīvo un finansiālo
atbildību par LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas zinātnisko darbību
2015. gadā īstenoja Latvijas Universitātes aģentūra Latvijas Universitātes
Latvijas vēstures institūts un Latvijas Universitātes rektors, bet kopš 2016.
gadā atbildību īsteno Latvijas Universitātes rektors. Tādējādi Ministru
kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojuma Nr. 433 2. un 5. punktā noteiktās
Komisijas priekšsēdētāja tiesības zinātniskās darba organizēšanas (2.
punkts) jautājumos tikai zinātniskās vadības apjomā, bet tiesības piesaistīt
ekspertus un noteikt atalgojumu vai atlīdzību, savstarpēji vienojoties, (5.
punkts) tikai apjomā, kas nepārsniedz zinātniskā vadītāja viedokli.
Faktiski LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētājs nav
veicis finanšu darbību, noteicis atalgojumu vai slēdzis līgumus, šīs
funkcijas ir veikuši Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta
direktors, šī institūta izpilddirektors, izpilddirektora vietniece, kā arī
Latvijas Universitātes rektors, prorektori un rektora biroja vadītāja kā
Latvijas Universitātes administrācijas vadītāja pienākumu izpildītāja.
Tādēļ likumsakarīgi, ka informācija par LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisiju, lai izpildītu Likums par budžetu un finanšu vadību 14. panta
trešo daļu un šīs tiesību normas pamata pieņemtos Ministru kabineta 2010.
gada 5. maija noteikumus Nr. 413 jāiekļauj Latvijas Universitātes
publiskajā gada pārskatā vai arī, ja seko arī iepriekš minētajai līdzībai
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas izveidē, Izglītības un zinātnes
ministrijas publiskajā gada pārskatā.
Politikas jomas, nozares, apakšnozares vai funkcijas, par kurām iestāde
ir atbildīga
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 5.2. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija īsteno likuma Par bijušās
Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un
personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta pirmās secunda
daļā noteikto uzdevumu – zinātnisko izpēti starpdisciplinārā veidā
atbilstoši šā likuma mērķim, kas paredz:
“1) nodrošināt bijušās LPSR Valsts drošības komitejas (turpmāk —
VDK) dokumentu kā vienota valsts īpašumā esoša vēsturisku
dokumentu kompleksa saglabāšanu;
2) noteikt kārtību, kādā izmantojami VDK dokumenti;
3) ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar
VDK;
4) dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras,
sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus;
5) radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras
VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi;
6) dot iespēju zinātniski, vēsturiski un juridiski izpētīt un izvērtēt
materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un
tās iedzīvotājiem.”
Minētais uzdevums saistīts ar Latvijas Republikas Satversmes ievadā
noteiktā – “Latvijas tauta [..] godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo
varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to
noziegumu” – īstenošanu, tādēļ Komisijai uzticēta pastāvīga valsts
funkcija veikt nepieciešamo, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
gadījumā – ar zinātniskās darbības palīdzību –, lai novērstu totalitāra
režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un
pārvarētu Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības
kultūras sekas.
Ievērojot to, ka likumā uzdotā zinātniskā izpēte, ievērojot Latvijas
Republikas Satversmes paredzēto valsts pienākumu novērst totalitāra
režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarēt
Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras
sekas, sākta nekavējoties pēc LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
konstituēšanas 2014. gada 15. jūlijā, bet vairāk kā gadu pirms finanšu
līdzekļu piešķiršanas, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija darbojusies
kā likuma 6. pantā paredzētā sabiedriskā komisija totalitāro režīmu
noziegumu izvērtēšanai. Sabiedriskas komisijas elementi saglabājušies arī
pēc finanšu līdzekļu piešķiršanas. LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas darbs veikts, arī pateicoties būtiskam sabiedriskā kārtā
veiktajam darbam, tai skaitā zinātniskā darba veidā.
Iestādes darbības virzieni un mērķi, kā arī īstenotās budžeta programmas
(apakšprogrammas)
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 5.3. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pamatdarbība ir
zinātniskā darbība, lai īstenotu Latvijas Republikas Satversmes ievadā
noteikto – “Latvijas tauta [..] godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo
varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to
noziegumu” –, kas tātad arī veido Komisijas darbības galveno mērķi – ar
zinātniskās darbības palīdzību novērst totalitāra režīma atkārtošanās
iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku
okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbības virzienus nosaka
galvenais mērķis, kā ar likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas
dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar
VDK konstatēšanu 1. pantā noteiktais mērķis. Tādējādi Komisijās darbības
virzieni ir sekojoši:
pirmkārt, veicināt VDK dokumentu kā “vienota valsts īpašumā
esoša vēsturisku dokumentu kompleksa saglabāšanu” (1. panta 1. punkts),
apzinot VDK dokumentus, atklājot ar zinātnisku darbu palīdzību to saturu
un aktualizējot VDK dokumentu saglabāšanas pienākuma saturu;
otrkārt, sniegt priekšlikumus VDK dokumentu, kā arī citu
dokumentu atklātībai, lai novērstu totalitāra režīma atkārtošanās
iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku
okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas;
treškārt, sniegt priekšstatu ar zinātnisku un populārzinātnisku rakstu
un publisku diskusiju, arī zinātnisku forumu veidā par sadarbību ar
Latvijas Republiku okupējušām varām, to represīvajām institūcijām kā
VDK, šīs sadarbības izpausmes veidiem, kā arī šīs sadarbības ietvaros
veiktajiem noziegumiem;
ceturtkārt, sniegt priekšstatu ar zinātnisku un populārzinātnisku
rakstu un publisku diskusiju, arī zinātnisku forumu veidā par represijām,
ko īstenojošas Latvijas Republiku okupējušās varas; totalitārā un autoritāri
birokrātiskā režīma īstenošanas izpausmēm;
piektkārt, ar zinātnisku un populārzinātnisku rakstu un publisku
diskusiju, arī zinātnisku forumu veidā veidot izpratni par totalitārā un
autoritāri birokrātiskā režīma sekām, represīvo institūciju kā VDK lomu.
Latvijas Universitāte, organizējot LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas darbu par pārskata periodu – no 2017. gada 1. janvāra līdz 2018.
gada 31. maijam –, izmantojusi likuma Par valsts budžetu 2017. gadam 4.
pielikumā 05.20.00 apakšprogrammā 01.400 funkciju klasifikācijas kods
Padomju Sociālistisko Republiku Savienības totalitārā okupācijas režīma
izpēte Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijā Latvijas
Universitātē noteiktos valsts budžeta līdzekļus. LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijai, ievērojot Latvijas Universitātes noteikto kārtību, kas
savukārt izriet no Publisko tiesību līguma Nr. 01-28/118, nav tiesību
pastāvīgi rīkoties ar valsts budžeta līdzekļiem, slēgt līgumus, radīt finanšu
saistības vai rīkoties ar mantu.
Pārskata perioda (atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta
rīkojumam Nr. 433) galvenie uzdevumi (prioritātes, pasākumi)
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 5.4. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas galvenie uzdevumi
pārskata periodā noteikti, ievērojot Komisijas darbības galveno mērķi un
darbības virzienus. Pārskata periodā galvenie uzdevumi bijuši sekojoši:
pirmkārt, zinātniskās darbības veikšana un zinātniskās darbības
rezultātu publiskošana un publiska apspriešana;
otrkārt, darbības, kas vērstas uz totalitāra režīma atkārtošanās
iespējamības Latvijas Republikas teritorijā novēršanu un Latvijas
Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras seku
pārvarēšanu;
treškārt, kompetentu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai
uzdotās zinātniskās izpētes jautājumos ekspertu atlase;
ceturtkārt, kompetentu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai
uzdotās zinātniskās izpētes jautājumos zinātnieku sagatavošana.
Īsumā, raksturojot katru no minētajiem galvenajiem uzdevumiem,
norādāms.
Pārskata periodā zinātniskās darbības veikšanā priekšroka dota
pētījumiem, kas atspoguļo totalitāri un autoritāri birokrātiskā režīma
īstenošanu, represijas, par represijām atbildīgās personas un sadarbību ar
okupācijas varas īstenotājiem, to represīvajām institūcijām kā VDK un tās
piesegstruktūras, sevišķu uzmanību vēršot uz 20. gadsimta
astoņdesmitajiem gadiem. Zinātniskās darbības prioritātes 2017. gada
nogalē precizētas, ievērojot ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera 2017.
gada nogalē saņemto atļauju un Satversmes aizsardzības biroja direktora
Jāņa Maizīša 2017. gada novembrī doto atļauju veikt arī LPSR VDK
aģentu alfabētiskās kartotēkas un citu kartotēku izpēti. Minētā rezultātā
pārskata perioda noslēgumā veikta izvērsta konstatētās un tiesas ceļā
nekonstatētās sadarbības ar VDK jautājumu izpēte, kā arī Satversmes
aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu izpēte, sevišķu uzmanību
vēršot LPSR VDK aģentūras alfabētiskajai kartotēkai, LPSR VDK
aģentūras statistiskajai kartotēkai, LPSR VDK operatīvās uzskaites
kartotēkai, LPSR VDK ārštata darbinieku uzskaites kartotēkai un LPSR
VDK personīgo un darba lietu reģistrācijas žurnāliem.
Diemžēl, tikai 2018. gada 31. maijā Satversmes aizsardzības birojs
izsniedza LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai Satversmes
aizsardzības biroja ietvaros veiktās zinātniskajam darbam nepieciešamās
piezīmes, pētījumus un statistisko analīzi, kuru analīze un zinātnisku
slēdzienu veikšana noritēs sabiedriskajā kārtā pēc pārskata perioda
beigām.
Zinātniskās darbības rezultātu publiskošana un publiska apspriešana
pārskata periodā noritēja, organizējot divas starptautiskās zinātniskās
konferences: 2017. gada 23., 24. un 25. martā Rēzeknē LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisija un Latvijas Universitāte sadarbībā ar
sadarbībā ar Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolu organizēja konferenci 1984
un 2018. gada 9. un 10. martā Rīgā LPSR Valsts drošības komitejas
zinātniskās izpētes komisija un Latvijas Universitāte sadarbībā ar Konrāda
Adenauera fondu organizēja konferenci TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata
darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti. LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisija organizēja arī divus zinātniskus seminārus –
2017. gada 8. martā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtā, kura
ietvaros PhD Andreass Hilgers sniedza publisku priekšlasījumu The
Gehlen Organisation/BND and the Baltic Countries in the Cold War
(Gēlena organizācija/Vācijas Federālais izlūkošanas dienests un Baltijas
valstis Aukstā kara laikā), un 2017. gada 28. un 29. augustā Rēzeknes
novadā. 2017. gada 27. decembrī atklāts LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas rakstu 4. sējums Latvijas Universitātes dižmecenāta Kristapa
Morberga namā Rīgā. 2017. gada janvārī organizēta Pētījumu centra
SKDS veikta sabiedrības viedokļa atkārtota noskaidrošana par VDK
dokumentu atklātības nepieciešamību. 2018. gada 19. februārī publiskoti
aptaujas rezultāti, kā arī sniegta šo rezultātu analīze Kerkoviusa namā
Rīgā. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskata konference
plānota 2018. gada 13. jūnijā.
Zinātniskās darbības rezultātu popularizēšanas un pieejamības
nolūkā, kā arī publiskās apspriešanas veicināšanai starptautiskās
zinātniskās konferences raidītas tiešsaistē, to norise aplūkojama publiski
pieejamos resursos tiešsaistē. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
rakstu krājumi izdoti gan papīra, gan arī elektroniska izdevuma veidā ar
atbilstošiem ISBN, nodrošinot papīra izdevumu pieejamību arī reģionu un
valsts augstskolu bibliotēkās, atbildīgajām Latvijas Republikas Saeimas
priekšsēdētājai, komisijām un šo komisiju deputātiem, Valsts
Prezidentam, Ministru kabinetam, Izglītības un zinātnes ministrijai, kā arī
krājumu atklāšanas dalībniekiem, bet elektronisko izdevumu – tiešsaistē.
Ievērojot to, ka krājumi izdoti, nosakot CC (Creative Commons – angļu
val.) licences nosacījumus BY-NC-ND, ir radīti tiesiski priekšnosacījumi
Komisijas zinātniskā darba rezultātu nekomerciālai popularizēšanai.
Pārskata periodā darbības, kas vērstas uz totalitāra režīma
atkārtošanās iespējamības Latvijas Republikas teritorijā novēršanu un
Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras
seku pārvarēšanu, izpaudušās trijos veidos. Pirmkārt, sagatavots un
publicēts LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas 4. sējuma ietvaros
juridisks slēdziens par VDK dokumentu atklātību. Otrkārt, sagatavoti un
publiskoti LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumi rīcībai
VDK dokumentu atklātības nodrošināšanā, kā arī turpmākajai rīcībai
sadarbības fakta ar VDK pārbaudes procesa sakarā un citu nepieciešamo
darbību veikšanai, lai novērstu totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību
Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku okupējušo
varu propagandas un slepenības kultūras sekas. Priekšlikumi sniegti 2017.
gada 31. oktobrī Valsts Prezidentam un 2018. gada 31. maijā Latvijas
Republikas 12. Saeimas atbildīgajām komisijām. Treškārt, publiski
skaidrots LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas viedoklis par turpmāko
rīcību ar VDK dokumentiem, sadarbības fakta ar VDK pārbaudes procesa
sakarā un citu nepieciešamo darbību veikšanai, lai novērstu totalitāra
režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un
pārvarētu Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības
kultūras sekas.
Līdzīgi kā zinātniskās darbības veikšanā, tā arī plānotajās darbībās,
kas vērstas uz totalitāra režīma atkārtošanās iespējamības Latvijas
Republikas teritorijā novēršanu un Latvijas Republiku okupējušo varu
propagandas un slepenības kultūras seku pārvarēšanu, viestas izmaiņas
2017. gada nogalē, pateicoties vairākiem būtiskiem notikumiem.
Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātu likumdošanas iniciatīva
likumprojekta Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas
izgaismošanu VDK dokumentu sakarā (Nr: 1105/Lp12) veidā, kas
iesniegts 2017. gada 21. decembrī un kas pirmajā lasījumā pieņemts 2018.
gada 8. februārī, lai arī palicis bez virzības, radījis nepieciešamību
iesaistīties likumprojekta apspriešanā un piedāvātā tiesiskā risinājuma
neatbilstības skaidrošanā.
Saņemot Latvijas Universitātes rektora 2017. gada 15. decembra
rezolūciju 2017. gada 12. decembra Datu valsts inspekcijas vēstulei Nr. 2-
4.3/1380-N, kas ir reģistrēta 2017. gada 15. decembrī ar Nr. LU-A-
A18/623, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija bija spiesta veikt
nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmes
100. pantā noteikto cenzūras aizliegumu, īstenojot 100. pantā noteikto
vārda brīvību un 113. pantā noteikto zinātniskās jaunrades brīvību. LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisija atklāja, ka Izglītības un zinātnes
ministrija nav veikusi nepieciešamo, lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta
un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku
personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu
apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības
regula) paredzētos izņēmumus vārda brīvības un jaunrades brīvības
īstenošanai. Tāpat Komisija bija spiesta skaidrot atbildīgajām institūcijām,
kā arī tautas priekšstāvjiem vārda brīvības un jaunrades brīvības
īstenošanas nepieciešamību tās zinātniskajā izpētē, tai skaitā pēc Vispārīgā
datu aizsardzības regulas spēkā stāšanās. Kopš Latvijas Universitātes
rektora 2017. gada 15. decembra rezolūcijas saņemšanas, kad Komisijai
darītas zināmas nepamatotas prasības LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas zinātniskās darbības rezultātu publiskošanas sakarā, liedzot
personas datu saturošas informācijas publicēšanu, līdz 2018. gada 25.
maijam, kad panākta vienošanās, no vienas puses, starp Tieslietu ministriju
un Datu valsts inspekciju un, no otras puses, LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisiju un Latvijas Universitāti par LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas zinātniskās darbības rezultātu publiskošanu, atzīstot
Komisijas zinātniskās darbības rezultātu atklātības atbilstību, samērību un
nepieciešamību Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteiktā
īstenošanai, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija bija spiesta apturēt
tās zinātniskās darbības rezultātu publicēšanu Latvijas Universitātes
tīmekļa vietnē, ierobežot līdz šim publicēto Latvijas Universitātes tīmekļa
vietnē un apturēt jaunu publikāciju sagatavošanu. Saskaroties ar cenzūru,
kas daudzējādā ziņā līdzinās PSRS cenzūrai un kādēļ 100. pantā ietverts
noteikts cenzūras aizliegums, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
sagatavoja un 2018. gada 31. maijā sniedza atbilstošus priekšlikumus.
Savukārt publikāciju sagatavošana turpināsies sabiedriskā kārtā.
Ievērojot publikāciju – Zvirbulis, Ģirts. “Godmanis: «Bija tiesas
process. Mani attaisnoja»”, Latvijas Avīze, 2017, 10. augusts –, kas sekoja
plašsaziņas līdzekļos publicētajam Komisijas locekļa, asociētā profesora
Dr. hist. Jāņa Taurēna pētījumam par sadarbības fakta ar VDK lietām tiesā
un kas konfrontēja Komisijas eksperta Linarda Muciņa, Komisijas locekļa,
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Jura
Stukāna un 1990. gada LPSR Augstākās Padomes vēlēšanu rezultātā
ieceltā Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa viedokļus par
politiķa sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietu, LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisija atkārtoti uzdeva veikt attiecīgās pārbaudes lietas analīzi,
lai sniegtu faktos pamatotu zinātnisku slēdzienu. Vairākkārtīgu
mēģinājumu rezultātā iepazīties ar minēto lietu atklājās, ka šī konkrētā
lieta tiesā iztrūkst. 2017. gada 8. novembrī, saņemot Rīgas rajona tiesas
Jūrmalas tiesu nama atteikumu izsniegt informāciju, norādot, ka
neapmierinās komisijas 2017. gada 3. oktobra informācijas pieprasījumu
un neizsniegs Ivara Godmaņa sadarbības ar fakta VDK pārbaudes lietu, jo
konstatēts, ka lieta tiesas arhīvā vairs neatrodas, LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas priekšsēdētājs vērsa sabiedrības un kompetento valsts
institūciju uzmanību uz neatbilstošu rīcību ar VDK dokumentiem.
Pārbaudes lietas meklēšana rezultātus nedeva, tāpēc ģenerālprokurors
2017. gada 29. novembra dokumentā Nr. 130.6/2017/524 deva atļauju
veikt sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietu izpēti Latvijas Nacionālā
arhīva 2745. fondā.
2017. gada 12. decembrī Ministru kabinets izskatīja Izglītības un
zinātnes ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu Par LPSR Valsts
drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas darbības pārskatu par
paveikto un problēmām VDK dokumentu zinātniskās izpētes procesā, kas
sagatavots, neņemot vērā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
viedokli, sniedzot īstenībai neatbilstošu priekšstatu par Satversmes
aizsardzības biroja rīcību VDK dokumentu sakarā un Komisijai
piedāvātajiem nosacījumiem un to izmaiņām laikā gaitā un radot
Komisijas zinātnieku, pētnieku, ekspertu un stipendiātu godu aizskarošu
priekšstatu par to, ka viņi izvairās no Satversmes aizsardzības biroja rīcībā
esošo VDK dokumentu pētniecības. Minētais radīja nepieciešamību ne
tikai dokumentāli atspēkot īstenībai neatbilstošas ziņas, bet arī ieguldīt
laiku un resursus reputācijas atjaunošanā, kas ir svarīga LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas darba sastāvdaļa. Šī informatīvā ziņojuma,
pret kuru neiebilda Ministru Kabineta locekļi, rezultātā Komisija savā
2017. gada 8. decembra sēdē (protokols Nr. 17-2017) atcēla 2015. gada 6.
marta darba plānu kā neīstenojamu.
Jānorāda, ka tikai 2017. gada 15. marta vēstulē Nr. 5.2-10/17/168
Satversmes aizsardzības birojs pēc ilgstošiem LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas lūgumiem sniegt informāciju par tā rīcībā esošo VDK
dokumentu juridisko statusu tieši norādīja, ka šie dokumenti nav valsts
noslēpuma objekts. Tomēr visus lūgumus sniegt informāciju atteica,
atsaucoties uz fizisko personu datu aizsardzības regulējumu. Gandrīz
divus gadus lūgto Satversmes aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK
dokumentu aprakstu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija saņēma tikai
2017. gada oktobrī pēc tam, kad bija ziņojusi 12. Saeimas Nacionālās
drošības komisijai par komisijas ieskatā neatbilstošu Satversmes
aizsardzības biroja rīcību, iepazīstinot ar aprakstiem. 2017. gada 31.
augustā komisijas pārstāvji nesekmīgi mēģināja iepazīties ar VDK
dokumentu aprakstiem. 2017. gada 12. septembrī apraksts, kas sadalīts
divās mapēs uz drukātām lapām bez dokumentam obligātiem rekvizītiem
un norādes par izsniegto lapu juridisko statusu, bija izsniegts pieciem
komisijas locekļiem pēc “saistību raksta”, kam pielikumā bija
Krimināllikuma normu uzskaitījums, parakstīšanas, nesaņemot
paskaidrojumus pēc atbilstoša pieprasījuma par “saistību raksta”
parakstīšanas iemesliem un apraksta juridisko statusu. Iepazīšanās kopā ar
“saistību raksta” parakstīšanas procedūru Satversmes aizsardzības biroja
telpās ilga 43 minūtes. Tad komisija bija lūgta atbrīvot telpu citām valsts
drošības iestādes šajā telpā plānotām nodarbēm. Lai gan komisija vēlāk
saņēma vēl 2017. gada 15. martā solīto aprakstu, tomēr toreiz nekādas
norādes par saņemto izdruku juridisko statusu nebija saņemtas. Tā kā
parakstīts “saistību raksts”, bet saņemtais materiāls nesatur norādes par
juridisko statusu, komisija lūdza tiešu skaidrojumu. Līdz 2017. gada 30.
novembrim šāds skaidrojums nebija saņemts, lai arī 12. Saeimas
Nacionālās drošības komisijai Satversmes aizsardzības birojs rakstveidā
apgalvoja, ka komisijas pārstāvji nav lūguši paskaidrot iemeslus “saistību
raksta” parakstīšanai tāpat kā nav lūguši sniegt informāciju par apraksta
juridisko statusu.
Tikai 2017. gada 30. novembrī Satversmes aizsardzības birojs pirmo
reizi rakstveidā apliecināja, ka pēc valsts noslēpuma sevišķās atļaujas
ieguves pētniekus pielaidīs VDK aģentu kartotēkai. Iepriekš, kā to
apliecina arī publiskā 12. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu
komisijas sēde 2016. gada 15. novembrī, kuru vadīja Dr. hist. Ritvars
Jansons, pastāvēja nostāja, ka pieejamība VDK aģentu kartotēkai tiks
liegta arī pēc valsts noslēpuma sevišķās atļaujas piešķiršanas komisijas
locekļiem. Ievērojot Satversmes aizsardzības biroja viedokļa izmaiņas par
ārējo normatīvo aktu piemērošanu, LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisija veica atbilstošas darbības, lai veiktu nepastarpināti Satversmes
aizsardzības biroja rīcībā esošo dokumentu izpēti, kas iepriekš pētīti
pastarpināti, izmantojot sadarbības fakta ar VDK pārbaudes lietās esošos
dokumentus un ar kritiskās analīzes palīdzību novērtējot šo dokumentu
sakarā veiktās procesuālās darbības, tai skaitā juridiskos slēdzienus.
Neskatoties uz to, ka Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojuma
Nr. 433 8. punkts joprojām, par spīti Latvijas Universitātes un LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas lūgumiem paredz: “Komisijas darbu un ar to
saistīto pētniecību administrē Izglītības un zinātnes ministrija,” Izglītības
un zinātnes ministrija atteicās, esot informēta, ka Latvijas Universitātē nav
sevišķās lietvedības, sniegt atbalstu aptaujas lapu sevišķās atļaujas pieejai
valsts noslēpuma ieguvei nodošanā Satversmes aizsardzības birojam, lai
tādējādi izpildītu ārējos normatīvajos aktos noteikto kārtību. Tā vietā
izglītības un zinātnes ministrs publiski norādīja, ka viņš aptaujas lapu
sevišķās atļaujas pieejai valsts noslēpumam aizpildījis nevis darbavietā,
bet mājās pie datora. Ievērojot Izglītības un zinātnes ministrijas rīcību,
Satversmes aizsardzības birojs deva iespēju, ko Komisija arī izmantoja
pirms informatīvā ziņojuma prezentēšanas, sniegt izņēmuma kārtībā
aptaujas lapas sevišķās atļaujas pieejai valsts noslēpuma ieguvei tieši
Satversmes aizsardzības birojam. Tomēr aptaujas lapu aizpildīšana un
iesniegšana bija tikai viens no daudziem soļiem savstarpējās sadarbības
kārtības noskaidrošanā, noteikšanā un izpildē. Kā jau minēts, tikai 2018.
gada 31. maijā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija saņēma piezīmes,
kas veiktas Satversmes aizsardzības biroja ietvaros. Ziņu analīze risināsies
sabiedriskā kārtībā, un tās veikšanai, ievērojot Satversmes aizsardzības
biroja nosacījumus, vēl nosakāma kārtība. Pārskata konferencē 2018. gada
13. jūnijā būs prezentēti pirmie izpētes rezultāti.
VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas informācijas
automatizētā sistēma (elektroniskā datubāze) Delta Latvija pilnā apjomā
nav bijusi pieejama LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai. Satversmes
aizsardzības birojs, neesot atbilstoši pieņemtiem Ministru kabineta
noteikumiem, anonimizēja DELTA Latvija ar mērķi to nodot Latvijas
Nacionālajam arhīvam. Anonimizācija oficiāli apstiprinājās tikai 2017.
gada 12. novembra Latvijas televīzijas raidījumā De Facto, bet nodošana
veikta 2018. gada janvārī. Līgums par dokumentu nodošanu pastāvīgā
valsts glabāšanā starp Latvijas Nacionālā arhīvu, kuru pārstāvēja Latvijas
Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore Dace Bušante, un un
Satversmes aizsardzības biroju, kuru pārstāvēja direktors Jānis Maizītis
Nr. LVKFFDA-313/23, SAB reģ. nr. 52-20/18/1 noslēgts tikai 2017. gada
19. decembrī un paredz pielikumu, kas liedz pat LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas pētniekiem ne tikai izpaust ziņas par fiziskajām
personām, bet arī pētniekiem ir aizliegts norakstīt informāciju no datu
bāzes ekrāna vai to fotografēt. Šādus apstākļos kvalitatīva pētniecība nav
un nebūs iespējama. Neskatoties uz ziņu anonimizāciju Komisija veica arī
attiecīgās datubāzes izpēti un prezentēja pirmos rezultātus starptautiskajā
zinātniskajā konferencē TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata darbinieki,
uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti (Rīgas Latviešu
biedrības nama Līgo zālē 2018. gada 9. un 10. martā).
Pārskata periodā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija turpināja
veikt tai uzdotās zinātniskās izpētes jautājumos kompetentu ekspertu atlasi
gan piesaistot tos pētījumu veikšanai, gan arī rekomendējot iekļaušanai
Komisijas sastāvā tos ekspertus, kas ar saviem pētījumiem Komisijas
uzdevumā pierādījuši savu eksperta statusu. Pārskata periodā piesaistīti
eksperti, kuru zinātnes nozares aptver vēsturi, juridisko zinātni,
psiholoģiju, filoloģiju, piemēram, Dr. habil. med. Māris Baltiņš, PhD
Andreass Hilgers (Andreas-Hilger), Mg. hist. Edgars Engīzers, Dr. hist.
Ilze Jermacāne, Dr. hist. Gatis Krūmiņš, Dr. philol. Ieva Kalniņa, Mg. iur.
Linards Muciņš, Mg. iur., Mg. psych. Aldis Daugavvanags, Mg. sc. pol.
Gatis Puriņš, PhD Tomass Vegeners Frīss (Thomas Wegener Friis), Mg.
hist. Gatis Kupše, Dr. hist. Uldis Neiburgs, PhD Lilita Zaļkalne, Dr. iur.
Ulrhis Mēlerts (Ulrich Mählert), Ihors Kuļiks (Ihor Kulyk), Dr. hist. Arūns
Bubnis (Arunas Bubnys), PhD Mēlis Saueauks (Meelis Saueauk),
Oktaviāns Cikū (Octavian Ţicu), Dr. habil. philol., Dr. hist. Boriss
Sokolovs (Борис Соколов). PhD Andreass Hilgers 2017. gada 8. martā
komisijas semināra ietvaros uzstājās Latvijas Universitātes Latvijas
vēstures institūtā ar priekšlasījumu The Gehlen Organisation/BND and the
Baltic Countries in the Cold War (Gēlena organizācija/Vācijas Federālais
izlūkošanas dienests un Baltijas valstis Aukstā kara laikā). Savukārt PhD
Lilita Zaļkalne un PhD Tomass Vegeners Frīss sniedza ziņojumus 2017.
gada LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas un Latvijas Universitātes
sadarbībā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju rīkotajā starptautiskajā
zinātniskajā konferencē 1984 Rēzeknē, kā arī piedalījās 2017. gada 25.
marta Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas diskusijā Satversmes
aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo
LPSR VDK dokumentu publiskošanu internetā 2018. gada maijā, ko
vadīja Latvijas Universitātes asociētais profesors Dr. sc. pol. Ivars Ījabs.
Savukārt tādi ārvalstu eksperti kā Dr. iur. Ulrihs Mēlerts (Ulrich Mählert),
Ihors Kuļiks (Ihor Kulyk), Dr. hist. Arūns Bubnis (Arunas Bubnys), PhD
Mēlis Saueauks (Meelis Saueauk), Oktaviāns Cikū (Octavian Ţicu), Dr.
habil philol., Dr. hist. Boriss Sokolovs (Борис Соколов) uzstājās ar
priekšlasījumiem starptautiskajā zinātniskajā konferencē TĪKLS:
totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori,
rezidenti, aģenti Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē 2018. gada 9.
martā, dalījās ar attiecīgās valsts pieredzi totalitāra režīma atkārtošanās
iespējamības novēršanā un okupējušo varu propagandas un slepenības
kultūras seku pārvarēšanā, kā arī piedalījās diskusijās par VDK dokumentu
atklātības īstenošanu Latvijas Republikā.
Pārskata periodā atbilstoši grozījumiem, kas veikti, pamatojoties uz
Ministru kabineta 2017. gada 31. janvāra rīkojumu Nr. 47, Komisija
papildināta ar Dr. philol. Ingunu Dauksti-Silasproģi, Latvijas Universitātes
Literatūras, folkloras un mākslas institūta Literatūras daļas vadošo
pētnieci, Dr. hist. Dzintaru Ērgli, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures
institūta pētnieku un Dr. hist. Uldi Krēsliņu, Latvijas Universitātes
Latvijas vēstures institūta pētnieku. Atbilstoši grozījumiem, kas veikti,
pamatojoties uz 2017. gada 13. septembra rīkojumu Nr. 494, Komisija
papildināta ar Dr. sc. pol. Ivaru Ijabu, Latvijas Universitātes Sociālo
zinātņu fakultātes asociētais profesoru un Mg. hist. Martu Starostinu,
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta sekretāri un šobrīd
Latvijas Universitātes Vēsturs un filozofijas fakultātes doktoranti.
Atbilstoši grozījumiem, kas veikti, pamatojoties uz 2018. gada 28.
februāra rīkojumu Nr. 84, Komisija papildināta ar Mg. iur., Mg. psych.
Aldi Daugavvanagu, Daugavpils Universitātes Tiesību zinātņu katedras
docentu, Mg. iur. Linardu Muciņu, zvērinātu advokātu un Mg. hist. Ojāru
Stepenu, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta viespētnieku un
šobrīd Latvijas Universitātes doktorantu.
Ievērojot to, ka Izglītības un zinātnes ministrija tikai pēc ministru
prezidenta un Finanšu ministrijas iesaistes 2016. gada nogalē atzina un
apliecināja Latvijas Universitātes Fondam tiesības turpināt LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas stipendiju piešķiršanu, izmantojot tam
atvēlētos līdzekļus, stipendiju konkursa organizēšana bija iespējama vien
pēc Latvijas Universitātes Fonda 2016. gada novembra rīkotās stipendiju
pasniegšanas. 2017. gada 1. februārī atbalstīti septiņi stipendiāti.
Stipendiātu sakarā komisija konstatēja nepieciešamību principiāli svarīgos
gadījumos, kas ir pretrunā ar Satversmes ievadā ietvertajām vērtībām,
ievērojot Zinātniskās darbības likumā ietvertos principus, pārtraukt
stipendijas līgumu un informēt augstskolas akadēmisko personālu par
nepieciešamību pievērst lielāku rūpību tam, lai studijas nav tikai mācības,
bet arī līdzeklis personības pilnveidei. Darbā ar stipendiātiem, kuri ir arī
bakalaura, maģistra un doktora studiju programmās studējušie, akūti
izjūtama Vilhelma fon Humbolta tēzes par zinātnes un izglītības vienotību
īstenošanas nepietiekamība. PSRS okupācijas vara no šīs vienotības
atteicās, īstenojot propagandā balstītā izglītībā un nošķirtā, dažkārt pat
slepenā zinātnē. 2017. gada nogalē stipendiju konkurss būtiski paplašināja
pretendentu loku. Rezultātā 2017. gada novembrī Latvijas Universitātes
Fonds nolēma piešķirt desmit stipendijas – galvenokārt, maģistrantiem,
doktorantiem un pētniekiem. Stipendija devusi ieguldījumu PSRS
totalitārā okupācijas režīma pētniecības popularizēšanai un jaunas
pētnieku paaudzes sagatavošanai. Pateicoties stipendijai, studiju sākumā
dota iespēja zinātnieku vadībā apgūt, bet studiju vēlākajos posmos
pilnveidot patstāvīgai pētniecībai nepieciešamās zināšanas un iemaņas
darbam ar dokumentiem, vēstures liecību vākšanai, tai skaitā intervēšanai,
apjomīgu datu analīzei, zinātniskā darba izstrādei, publiskai aizstāvēšanai
un dalībai zināšanu sabiedrības veidošanā. No astoņiem 2015. gada
stipendiātiem visi sekmīgi turpina studijas – vairāki doktora studiju
programmās, gatavojas promocijas darba aizstāvēšanai, aktīvi piedalās
pētniecībā Latvijā vai ārvalstīs. Piemēram, 2017. gadā Agnija Ruhocka un
Marta Starostina ieguva vēstures maģistra grādu par PSRS totalitārā
okupācijas režīma pētījumiem, turklāt abas turpina studijas doktorantūrā.
Padotībā esošas iestādes
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 5.5. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai nav padotībā esošas
iestādes.
Personāls
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 4.4. apakšpunkts, 7.
punkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas personālsastāvu nosaka
Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433. Kopš LPSR
VDK zinātniskās izpētes komisijas “izpētes procesa īstenošanas
nodrošināšana” uzticēta Latvijas Universitātei, personālsastāva
apstiprināšanai Ministru kabinetā ir trīs nozīmes. Pirmkārt, šādā veidā
sabiedrība tiek informēta par personām, kuras ir ieguldījušas darbu
komisijas uzdevumu veikšanā. Otrkārt, attiecīgās personas, kas ir
piedalījušās zinātniskajā izpētē un kas tātad ir iepazinušās ar LPSR VDK
dokumentiem, piedalīsies priekšlikumu formulēšanā VDK dokumentu
atklātības nodrošināšanai. Treškārt, kopš 2017. gada 23. novembra
Komisijas sēdē apstiprinātās reglamenta jaunās redakcijas precizēts, ka
Komisijas zinātniskā padomes funkcijas pilda lemttiesīga komisijas sēde.
Aktuālais LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas personālsastāvs
ir sekojošs: Dr. hist. Ainārs Bambals, Dr. hist. Raimonds Cerūzis, Mg. iur.,
Mg. psych. Aldis Daugavvanags, Dr. philol. Inguna Daukste-Silasproģe,
Mg. hist. Bonifācijs Daukšts, Mg. hist. Mārtiņš Dātavs, Dr. hist. Dzintars
Ērglis, Dr. sc. pol. Ivars Ijabs, Dr. iur. Kristīne Jarinovska, Dr. hist. Kārlis
Kangeris, Dr. sc. comm. Mārtiņš Kaprāns, Dr. hist. Uldis Krēsliņš, Dr.
phil. Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Dr. hist. Jānis Ķeruss, Dr. iur. Jānis
Lazdiņš, Mg. hist. Gatis Liepiņš, Mg. hist. Rudīte Menģelsone, Mg. iur.
Linards Muciņš, Mg. comp. Ilmārs Poikāns, Mg. hist. Marta Starostina,
Mg. hist. Ojārs Stepens, Mg. iur. Juris Stukāns, Mg. sc. pol. Didzis
Šēnbergs, Dr. hist. Jānis Taurēns, Dr. hist. Gints Zelmenis, Mg. hist. Arturs
Žvinklis.
Personālsastāvā ir četrpadsmit zinātņu doktori un vienpadsmit
maģistri, kas kopā pārstāv vismaz deviņas zinātņu nozares – vēsturi,
juridisko zinātni, psiholoģiju, politoloģiju, komunikāciju zinātni,
filozofiju, datorzinātni, socioloģiju un literatūrzinātni. No divdesmit
sešiem Komisijas locekļiem piecas ir sievietes – trīs zinātņu doktores un
divas maģistres. Komisijas locekļi pārstāv dažādas vecuma grupas: no 20–
30 gadu veci ir trīs Komisijas locekļi (trīs maģistri, divi vīrieši, viena
sieviete), no 30–50 gadu veci ir septiņpadsmit Komisijas locekļi (11
zinātņu doktori, seši maģistri, 14 vīrieši, trīs sieviete), no 50–70 gadu veci
ir pieci Komisijas locekļi (divi zinātņu doktori, trīs maģistri, pieci vīrieši).
Kā jau iepriekš minēts, pārskata periodā atbilstoši grozījumiem, kas
veikti, pamatojoties uz Ministru kabineta 2017. gada 31. janvāra rīkojumu
Nr. 47, Komisija papildināta ar Dr. philol. Ingunu Dauksti-Silasproģi,
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta
Literatūras daļas vadošo pētnieci, Dr. hist. Dzintaru Ērgli, Latvijas
Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieku un Dr. hist. Uldi
Krēsliņu, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieku.
Atbilstoši grozījumiem, kas veikti, pamatojoties uz 2017. gada 13.
septembra rīkojumu Nr. 494, Komisija papildināta ar Dr. sc. pol. Ivaru
Ijabu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais
profesoru un Mg. hist. Martu Starostinu, Latvijas Universitātes Latvijas
vēstures institūta sekretāri un šobrīd Latvijas Universitātes doktoranti.
Atbilstoši grozījumiem, kas veikti, pamatojoties uz 2018. gada 28.
februāra rīkojumu Nr. 84, Komisija papildināta ar Mg. iur., Mg. psych.
Aldi Daugavvanagu, Daugavpils Universitātes Tiesību zinātņu katedras
docentu, Mg. iur. Linardu Muciņu, zvērinātu advokātu un Mg. hist. Ojāru
Stepenu, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta viespētnieku un
šobrīd Latvijas Universitātes doktorantu.
Jānorāda, ka personālsastāvs neatspoguļo aktuālās darba tiesiskās
attiecības, autoratlīdzības līguma attiecības vai arī cita veida finansiāli
atalgojamas vai atlīdzināmas tiesiskās attiecības. Tāpat personālsastāvs
neatspoguļo visas personas, kas piedalās LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas zinātniskajā darbā, kā arī sniedz atbalstu tā veikšanā.
Ievērojot to, ka Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums
Nr. 433 sākotnēji paredzēja Komisijas administratīvā sekretāra amatu, lai
nodrošinātu saiti starp LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju un
ministru. Ievērojot to, ka Komisijas “izpētes procesa īstenošanas
nodrošināšana” uzticēta Latvijas Universitātei, tātad faktiski Ministru
kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojuma Nr. 433 8. punktā noteikto
administrēšanu veic Latvijas Universitāte, nevis Izglītības un zinātnes
ministrija, tāpēc rīkojumā svītrota attiecīgā amata vieta. Tomēr Komisijas
reglamentā, ievērojot nepieciešamību uzturēt saikni starp Latvijas
Universitāti un Komisiju, saglabāts šāds amats. Pārskata periodā līdz 2018.
gada 25. aprīlim šo amatu veica Marta Starostina. Pēc tam pilnīgi visus
Komisijas administrēšanas uzdevumus veica Latvijas Universitāte,
galvenokārt Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta
izpilddirektors Ivars Ločmelis.
Komunikācija ar sabiedrību
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 4.4. apakšpunkts, )
Pasākumi, kas veikti sabiedrības informēšanai un izglītošanai
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 8.1. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbība vērsta uz
sabiedrības informēšanu un izglītošanu par jautājumiem, kuru pētīšana ir
Komisijas kompetencē, lai tādējādi novērstu totalitāra režīma atkārtošanās
iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku
okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, sniedz informāciju un
izglīto sabiedrību par zinātniskās darbības rezultātiem zinātnisku un
populārzinātnisku publikāciju veidā, organizējot zinātniskus forumus un
publiskas diskusijas un sniedzot informāciju plašsaziņas līdzekļiem.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas publikācijas un
informācija par Komisijas locekļu, ekspertu un stipendiātu publikācijām
par pētījuma jautājumiem (populārzinātnisko publikāciju veikšana par
pētniecības jautājumiem ir obligāts nosacījums gan Komisijas locekļiem,
gan piesaistītajiem ekspertiem un stipendiātiem) pieejama Latvijas
Universitātes tīmekļa vietnē – www.lu.lv./vdkkomisija –, ko veido un
saturiski uztur Komisija. Tiešsaistē pieejami LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas rakstu krājumu elektroniskie izdevumi ar atbilstošu
ISBN. 2017. gada 27. decembrī atklāts LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas rakstu 4. sējums – LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās
piesegstruktūras. Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016.
gada 11., 12. un 13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K.
Jarinovskas, K. Kangera un D. Šēnberga zinātniskajā redakcijā. VDK
zinātniskās izpētes komisijas raksti, 4. sēj. Rīga, LPSR Valsts drošības
komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2017, 1052
lpp. Ievērojot to, ka krājumi izdoti, nosakot CC (Creative Commons –
angļu val.) licences nosacījumus BY-NC-ND, ir radīti tiesiski
priekšnosacījumi Komisijas zinātniskā darba rezultātu nekomerciālai
popularizēšanai.
Kā jau iepriekš minēts, kopš Latvijas Universitātes rektora 2017.
gada 15. decembra rezolūcijas saņemšanas, kad Komisijai darītas zināmas
nepamatotas prasības LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
zinātniskās darbības rezultātu publiskošanas sakarā, liedzot personas datu
saturošas informācijas publicēšanu, līdz 2018. gada 25. maijam, kad
panākta vienošanās, no vienas puses, starp Tieslietu ministriju un Datu
valsts inspekciju un, no otras puses, LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisiju un Latvijas Universitāti par LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas zinātniskās darbības rezultātu publiskošanu, atzīstot Komisijas
zinātniskās darbības rezultātu atklātības atbilstību, samērību un
nepieciešamību Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteiktā
īstenošanai, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija bija spiesta apturēt
tās zinātniskās darbības rezultātu publicēšanu Latvijas Universitātes
tīmekļa vietnē, ierobežot līdz šim publicēto Latvijas Universitātes tīmekļa
vietnē un apturēt jaunu publikāciju sagatavošanu. Ievērojot minēto,
turpmāk publikāciju sagatavošana par veiktajiem pētījumiem noritēs
sabiedriskā kārtībā.
Komisija atspoguļo aktuālo informāciju par LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas publikācijām un Komisijas locekļu, ekspertu un
stipendiātu publikācijām par pētījuma jautājumiem arī sociālajos tīklos.
Tāpat Komisija regulāri sniedz informāciju par aktuālajām publikācijām
plašsaziņas līdzekļiem.
Zinātnisku forumu organizēšana ir LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas ir ne tikai zinātniskās darbības atskaites forma, bet arī zinātnisku
slēdzienu verifikācijas līdzeklis un iespēja uzklausīt viedokļus un tātad
saņemt atgriezenisku saiti publisku diskusiju rezultātā.
Pārskata periodā organizēti četri zinātniski forumi – divas
starptautiskās zinātniskās konferences un divi zinātniski semināri. 2017.
gada 23., 24. un 25. martā Rēzeknē LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisija un Latvijas Universitāte sadarbībā ar sadarbībā ar Rēzeknes
Tehnoloģiju augstskolu organizēja starptautisku zinātnisku konferenci
1984 un 2018. gada 9. un 10. martā Rīgā LPSR Valsts drošības komitejas
zinātniskās izpētes komisija un Latvijas Universitāte sadarbībā ar Konrāda
Adenauera fondu organizēja starptautisku zinātnisku konferenci TĪKLS:
totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori,
rezidenti, aģenti. 2017. gada 8. martā Latvijas Universitātes Latvijas
vēstures institūtā bija organizēts zinātnisks seminārs, kura ietvaros PhD
Andreass Hilgers sniedza publisku priekšlasījumu The Gehlen
Organisation/BND and the Baltic Countries in the Cold War (Gēlena
organizācija/Vācijas Federālais izlūkošanas dienests un Baltijas valstis
Aukstā kara laikā), un 2017. gada 28. un 29. augustā Rēzeknes novadā bija
organizēts zinātnisks seminārs ar mērķi formulēt konceptuālu nostāju
VDK dokumentu atklātības īstenošanā, kā šīs nostājas komunikācijas laiku
un saturu. Sekojot 2017. gada 28. un 29. augustā panāktajai vienošanās,
kas precizēta un zinātniski pamatoti, sagatavoti priekšlikumi, kas
konceptuālo nostāju veidā 2017. gada 31. oktobrī sniegti Valsts
Prezidentam un kas tiesību aktu projektu vietā 2018. gada 31. maijā sniegti
Latvijas Republikas 12. Saeimas atbildīgajām komisijām.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskata konference un
tās ietvaros publiska diskusija par komisijas priekšlikumiem VDK
dokumentu atklātībai, totalitāra režīma atkārtošanās iespējamības
novēršanai un okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras seku
pārvarēšanai Latvijas Republikā plānots organizēt 2018. gada 13., 14. un
15. jūnijā.
Starptautisku zinātnisku konferenču norises vietas izvēlē svarīgu
vietu ieņem LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas nostāja, kas
pieņemta vēl 2015. gada rudenī, organizējot savu pirmo starptautisko
zinātnisko konferenci, ka VDK izpētē un izpētes rezultātu apspriešanā
jāiesaista Latvijas Republikas novadi, norises vietai jābūt svarīgam
kultūras, izglītības vai zinātnes centram, kas dotu iespēju interesentiem
klātesot sekot un piedalīties konferences norisē. Savukārt, lai vietas un
laika izvēle nebūtu šķērslis visiem interesentiem seko konferences norisei,
pārskata periodā publiskā konferenču daļa – pilnā apjomā un pārskata
formā – atspoguļota tiešsaistē.
Pārskata periodā organizētas vairākas publiskas diskusijas.
Svarīgākās noritēja starptautisko zinātnisko konferenču ietvaros: 2017.
gada 25. marta Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas diskusija
Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra
rīcībā esošo LPSR VDK dokumentu publiskošanu internetā 2018. gada
maijā, ko vadīja Latvijas Universitātes asociētais profesors Dr. sc. pol.
Ivars Ījabs, un 2018. gada 10. marta diskusija par VDK dokumentu
atklātību, ko vadīja Latvijas Universitātes asociētais profesors Dr. sc. pol.
Ivars Ījabs. Abas publiskas diskusijas raidītas arī tiešraidē.
Konferences un diskusijas norisei varēja sekot tiešsaistē. Tiešsaistē
bija pieejama arī LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes
komisijas un Latvijas Universitātes kopīgi rīkotās starptautiskās
zinātniskās konferences TĪKLS: totalitāro dienestu ārštata darbinieki,
uzticības personas, informatori, rezidenti, aģenti (Rīgas Latviešu
biedrības nama Līgo zālē 2018. gada 9. un 10. martā) un tās ietvaros
organizētās diskusijas par VDK dokumentu atklātību tiešraide. Tāpat
sabiedrības intereses piesaistīšanai Komisija pārskata periodā izplatīja
četru rakstu krājumu papīra izdevuma veidā reģionālajām bibliotēkām.
2018. gada janvārī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
organizēja Pētījumu centra SKDS veiktu sabiedrības viedokļa atkārtotu
noskaidrošanu par VDK dokumentu atklātības nepieciešamību. 2018. gada
19. februārī publiskoti aptaujas rezultāti, kā arī sniegta šo rezultātu analīze
Kerkoviusa namā Rīgā.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija sniedz informāciju par
darba organizāciju un īstenošanas gaitu ar Latvijas Universitātes tīmekļa
vietnes – www.lu.lv./vdkkomisija –, starpniecību. Cita starpā, vietnē
pieejami tiesību akti, kas sniedz ziņas par darba organizāciju, tā
īstenošanu, darba organizācijā un īstenošanā iesaistītajām personām, kā arī
informācija par Komisijas organizētajiem sarīkojumiem. Aktualitāšu
atspoguļošanai izmanto arī sociālos tīklus, piemēram, Twitter. Komisija
regulāri sniedz informāciju par tās darbu plašsaziņas līdzekļiem.
Pasākumi sabiedrības viedokļa izzināšanai par apmierinātību ar valsts
iestādes darba kvalitāti un to rezultāti (ja ir veikti šādi pasākumi)
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 8.2. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija nav veikusi socioloģiskus
pētījumus par apmierinātību ar Komisijas darba kvalitāti. Viens no
Komisijas darba kvalitātes atspoguļojumiem faktiski ir aptaujas rezultāti,
ko veica Pētījumu centrs SKDS 2016. gada septembrī un 2018. gada
janvārī par VDK dokumentu atklātību, un šo datu analīze.
Spriežot pēc 2018. gada janvāra aptaujas rezultātiem, sabiedrības
pārstāvji arvien vairāk uzskata, ka VDK dokumentiem jābūt pieejamiem
nekavējoties, turklāt pieaug pilsoņu pārliecība, ka spriest par tiem var
sabiedrība pati bez valsts tēvišķas starpniecības, kas izpaustos kā ekspertu
ieskata prevalēšana par sabiedrības morālu vērtējumu. Analizējot tos
Latvijas iedzīvotājus, kam ir konkrēts viedoklis par šo jautājumu, nevis
nav konkrēta viedokļa, četras piektdaļas jeb 82% no konkrēta viedokļa
paudējiem ir par VDK dokumentu publiskošanu, turklāt teju puse jeb 45%
no tiem uzskata, ka dokumenti atklājami nekavējoties un bez īpašiem
zinātniskiem komentāriem.
Salīdzinot ar 2016. gada septembra aptaujas rezultātiem, par vairāk
nekā piekto daļu palielinājies Latvijas iedzīvotāju skaits, kur uzskata, ka
VDK dokumenti publiskojami nekavējoties. Analizējot visus Latvijas
iedzīvotājus 2018. gada sākumā, uz to uzstāj vairāk kā trešdaļa Latvijas
iedzīvotāju, kamēr kopumā par VDK dokumentu publiskošanas iestājas
gandrīz divas trešdaļas. Būtiski – par vairāk nekā par piekto daļu –
samazinājusies tā sabiedrības grupa, kura uzskata, ka VDK dokumenti
jāatklāj tikai kopā ar zinātniskiem komentāriem. Vienlaikus atbalstu
dokumentu slēpšanai 2018. gada janvārī pauž vien 13%, kas ir par trešdaļu
mazāk nekā 2016. gada septembrī, visu iedzīvotāju.
Visvairāk VDK dokumentu atklāšanā ieinteresēti jauni cilvēki,
turklāt nevis jaunieši studiju gados, bet vecumā no 25 līdz 34 gadiem, kad
jau iegūta profesija, augstākā izglītība. Šajā grupā divas trešdaļas prasa
dokumentu publiskošanu, turklāt teju 40 % no visiem aptaujātajiem –
nekavējoties. Uzskats, ka dokumenti publicējami nekavējoties, bez
zinātniskiem komentāriem, populārāks ir to iedzīvotāju vidū, kas ir
ieguvuši augstāko izglītību – analizējot iedzīvotājus, kam ir izveidojies
konkrēts viedoklis, augstākās izglītības ieguvēju vidū šāds uzskats ir
visvairāk – pusei, iekams kopā 87% no izlēmušajiem par šo lietu
augstskolu absolvējušiem ir par dokumentu publicēšanu.
Latviešu vidū, skatot tos, kam ir konkrēts viedoklis, vairāk nekā
puse jeb 53% ir par nekavējošo VDK dokumentu publicēšanu bez
komentāriem, kamēr šādi komentāri šķiet nepieciešami 37% izlēmušo
latviešu. Kopā 90% latviešu, kuriem ir noformulēts viedoklis šajā lietā,
iestājas par publiskošanu. No cittautiešiem, kuriem ir konkrēts viedoklis,
70% ir par publiskošanu.
Vairāk par dokumentu publiskošanu iestājas personas ar augstu
ienākumu līmeni, analizējot tos, kam ir konkrēts viedoklis lietā, par
publicēšanu iestājas 90% Latvijas iedzīvotāju ar augstiem ienākumiem,
pie tam puse – nekavējoties, bez zinātniskiem komentāriem.
Visvairāk par VDK dokumentu publicēšanu nekavējoties, negaidot
zinātnisko komentāru pabeigšanu iestājas vidzemnieki – teju 60% no tiem,
kam ir konkrēts viedoklis, kamēr no izlēmušajiem 90% vidzemnieku
uzskata, ka valstij dokumenti jāpublicē vispār.
Vismazāk VDK dokumentu nodošanu sabiedrības vērtējumam
nevēlās personas, kuras nav Latvijas pilsoņi, no izlēmušajiem 36% ir par
slēpšanas turpināšanu.
Ievērojot to, ka LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija savu
nostāju atklātības jautājumā formulējusi vēl 2015. gada 6. martā,
vienbalsīgi atbalstot visu VDK dokumentu publiskošanu, un savu
zinātnisko darbību vēršot atklātības veicināšanā, šāds sabiedrības
viedoklis uzskatāms par pozitīvu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
darba novērtējumu.
Sadarbība ar nevalstisko sektoru
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 8.3. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija pārskata periodā
sadarbojās ar vairākām biedrībām, piemēram, Latvijas Okupācijas muzeja
biedrību, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pret latviešu tautu
vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuvi, Sociālās
atmiņas pētniecības centru, Strukturālo reformu padomi. Sadarbība
totalitārisma izpētē norit, pamatojoties uz Latvijas Universitātes aģentūra
Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts noslēdzis sadarbības
līgumu ar Sociālās atmiņas pētniecības centru. Pamatojoties uz Publisko
tiesību līguma Nr. 01-28/118 pielikumā noteikto, LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas stipendijas piešķir ar Latvijas Universitātes Fonda
starpniecību. 2018. gada 9. un 10. marta starptautiskās zinātniskās
konference rīkota sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu, bet 2018. gada
13., 14. un 15. jūnija pārskata konferences rīkošana norit sadarbībā ar
Fridriha Eberta fondu. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbs
pamatots arī uz sabiedriskā kārtībā veiktu darbu.
Nākamajā gadā plānotie pasākumi
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 4.5. apakšpunkts)
Iepriekšējā pārskata periodā uzsāktie pasākumi, kuri tiks turpināti
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 9.1. apakšpunkts)
Likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu
saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK
konstatēšanu pārejas noteikumu 8. punkts paredz, ka VDK dokumentu
zinātniskā izpēte veicama līdz 2018.gada 31.maijam, tomēr reizē Ministru
kabinets nav savlaicīgi nodrošinājis pilnvērtīgas un efektīvas izpētes
veikšanu, jo vairāk kā gadu finansiāli nenodrošināja Komisijas darbu un
tikai 2017. gada 30. novembrī Satversmes aizsardzības birojs pirmo reizi
rakstveidā apliecināja, ka pēc valsts noslēpuma sevišķās atļaujas ieguves
pētniekus pielaidīs VDK aģentu kartotēkai, un 2018. gada janvārī Latvijas
Nacionālā arhīva ietvaros nodrošināja pieeju VDK Informācijas analīzes
daļas pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automatizētajai
sistēmai (elektroniskajai datubāzei) Delta Latvija anonimizētā veidā.
Turklāt tikai 2018. gada 30. maijā Satversmes aizsardzības birojs izsniedza
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijai tā ietvaros Komisijas pētnieku
veiktās piezīmes. Ievērojot minēto, LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas pārskata konference būs organizēta 2018. gada 13., 14. un 15.
jūnijā sadarbībā ar sadarbībā ar Fridriha Eberta fondu.
Ievērojot iepriekš minēto Datu valsts inspekcijas rīcību, kas līdz
2018. gada 25. maijam spieda apturēt Komisijas rakstu krājumu
sagatavošanas darbu, rakstu krājumi, kas atspoguļo 2017. gada 23., 24. un
25. marta starptautiskajā zinātniskajā konferencē 1984 un 2018. gada 9. un
10. marta starptautiskajā zinātniskajā konferencē TĪKLS: totalitāro
dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori, rezidenti,
aģenti prezentētos pētījumus pilnā apjomā publicēs 2018. gada ietvaros
sabiedriskā kārtībā. Līdzīgi plānots rīkoties arī LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas pārskata konferencē prezentēto pētījumu sakarā.
Paredzot nepieciešamību skaidrot 2018. gada 31. maijā LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas priekšlikumus un sniegt izvērstu priekšstatu
par publicēšanai paredzētajiem VDK dokumentiem, LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas pētnieki turpinās sākto darbu Satversmes
aizsardzības biroja rīcībā esošo VDK dokumentu izpētē un sniegs
nepieciešamos zinātniski pamatotos skaidrojumus sabiedriskā kārtībā.
2018. gada 31. maijā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
sniedza priekšlikumu veidot Nacionālās atmiņas institūtu, lai īstenotu
Latvijas Republikas Satversmes ievadā ietverto pienākumu novērst
totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijas Republikas teritorijā
un pārvarētu Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un
slepenības kultūras sekas. Nacionālās atmiņas institūta izveidē piedāvāts
izmantot LPSR VDK zinātniskās izpētes komisiju kā pamatu, taču tas ir
tikai viens no piedāvātajiem variantiem. Komisijas reorganizācija nav
pašmērķis, galvenais uzdevums ir Nacionālā atmiņas institūta izveide.
Nākamā pārskata perioda galvenie uzdevumi un pasākumi
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 9.2. apakšpunkts)
Nacionālās atmiņas institūta dibināšanas, reorganizējot LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisiju, gadījumā galvenie uzdevumi un pasākumi
būs saistīti ar institūta organizāciju, personāla piesaisti, zinātniskās
darbības organizēšanu un atbalsta sniegšana VDK dokumentu
publicēšanas plāna īstenošanā 2018. un 2019. gadā atbilstoši LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisijas 2018. gada 31. maijā sniegtajiem
priekšlikumiem.
Nākamā gada plānotie sadarbības projekti un pētījumi
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 9.3. apakšpunkts)
Nacionālās atmiņas institūta dibināšanas, reorganizējot LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisiju, gadījumā būs nepieciešams aktualizēt
sadarbību ar LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas sadarbības
institūcijām un organizācijām, kā arī aktualizēt LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas sāktos pētījumus, sevišķi Satversmes aizsardzības biroja
rīcībā esošo VDK dokumentu sakarā.
Iestādes finanšu saistības (piemēram, kredītsaistības)
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 9.4. apakšpunkts)
Nacionālās atmiņas institūta dibināšanas, reorganizējot LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisiju, gadījumā valsts budžetā ik gadu nosakāma
atsevišķa apakšprogramma līdzīgi, kā tas bijis likuma Par valsts budžetu
2016. gadam 4. pielikumā un likuma Par valsts budžetu 2017. gadam 4.
pielikumā. Ja dibināšana paredzēta 2018. gadā, valsts budžetā nosakāma
samērīga daļa no tā, kas noteikts 2016. un 2017. gadā. Nacionālās atmiņas
institūta dibināšanas, reorganizējot LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisiju, gadījumā, nav paredzēts nodot LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas finanšu saistības, jo tādu nav.
Finanšu resursi un iestādes darbības rezultāti
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 4.2. apakšpunkts)
Valsts budžeta finansējums un tā izlietojums (pielikums):
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.1. apakšpunkts)
Līdz 2018. gada 31. maijam komisijas priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. h.c.
Kārlis Kangeris, kā arī komisijas locekļi nav saņēmuši informāciju no
Latvijas Universitātes par finanšu dokumentiem. Komisijas priekšsēdētājs
un citi komisijas locekļi neveic finansiālo darbību, neslēdz līgumus un
neveido finanšu dokumentus. Saskaņā ar 2015. gada 11. septembra līgumu
to veic Latvijas Universitāte. Latvijas Universitātes Latvijas vēstures
institūta amatpersonas ir 2018. gadā atteikušas komisijas priekšsēdētājam
sniegt informāciju par finanšu dokumentiem un finanšu pārskatu. Līdz ar
to par finanšu darbību ir atbildīga Latvijas Universitāte.
Darbības stratēģijās plānotās budžeta programmu un apakšprogrammu
ietvaros finansētās galvenās aktivitātes un to mērķi, plānotie darbības
rezultāti, kā arī rezultātu izpildes analīze un valsts budžeta līdzekļu izlietojuma efektivitātes izvērtējums
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.3. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, ievērojot Publisko tiesību
līguma Nr. 01-28/118 nosacījumus, nelemj par likuma Par valsts budžetu
2017. gadam 4. pielikumā paredzētās 05.20.00 apakšprogrammas 01.400
funkciju klasifikācijas kods Padomju Sociālistisko Republiku Savienības
totalitārā okupācijas režīma izpēte Valsts drošības komitejas zinātniskās
izpētes komisijā Latvijas Universitātē izlietojumu, to veic Latvijas
Universitātes amatpersonas, galvenokārt, Latvijas Universitātes rektors,
prorektori, administrācijas vadītājs, Latvijas vēstures institūta direktors,
izpilddirektors un izpilddirektora vietniece.
Informācija par pārskata periodā īstenotajām jaunajām politikas
iniciatīvām, ja pārskata gadā tādas tika apstiprinātas, norādot piešķirto valsts budžeta līdzekļu apmēru to īstenošanai
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.4. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija visā tās darbības laikā nav
īstenojusi jaunās politikas iniciatīvas.
Valsts aizdevumu izlietojums projektu īstenošanai, kā arī to aizņēmumu
izlietojums un īstenošanas rezultāti, par kuriem valsts ir galvojusi
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.5. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija visā tās darbības laikā
nerīkojās ar valsts aizdevumu.
Iestādes veiktie un pasūtītie pētījumi. Iestādes norāda pētījuma mērķi,
līguma summu, pētījuma veicēju, galvenos rezultātus, kā arī iedzīvotāju iespējas saņemt plašāku informāciju
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.6. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pamatdarbība ir saistīta ar
pētījumu veikšanu. Savā darbībā Komisija vērsta uz sabiedrības
informēšanu un izglītošanu par jautājumiem, kuru pētīšana ir Komisijas
kompetencē, lai tādējādi novērstu totalitāra režīma atkārtošanās
iespējamību Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu Latvijas Republiku
okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas. LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisija, sniedz informāciju un izglīto sabiedrību par
zinātniskās darbības rezultātiem zinātnisku un populārzinātnisku
publikāciju veidā, organizējot zinātniskus forumus un publiskas diskusijas
un sniedzot informāciju plašsaziņas līdzekļiem.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas publikācijas un
informācija par Komisijas locekļu, ekspertu un stipendiātu publikācijām
par pētījuma jautājumiem (populārzinātnisko publikāciju veikšana par
pētniecības jautājumiem ir obligāts nosacījums gan Komisijas locekļiem,
gan piesaistītajiem ekspertiem un stipendiātiem) pieejama Latvijas
Universitātes tīmekļa vietnē – www.lu.lv./vdkkomisija –, ko veido un
saturiski uztur Komisija. Tiešsaistē pieejami LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas rakstu krājumu elektroniskie izdevumi ar atbilstošu
ISBN. 2017. gada 27. decembrī atklāts LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas rakstu 4. sējums – LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās
piesegstruktūras. Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016.
gada 11., 12. un 13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K.
Jarinovskas, K. Kangera un D. Šēnberga zinātniskajā redakcijā. VDK
zinātniskās izpētes komisijas raksti, 4. sēj. Rīga, LPSR Valsts drošības
komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2017, 1052
lpp. Ievērojot to, ka krājumi izdoti, nosakot CC (Creative Commons –
angļu val.) licences nosacījumus BY-NC-ND, ir radīti tiesiski
priekšnosacījumi Komisijas zinātniskā darba rezultātu nekomerciālai
popularizēšanai.
Kā jau iepriekš minēts, kopš Latvijas Universitātes rektora 2017.
gada 15. decembra rezolūcijas saņemšanas, kad Komisijai darītas zināmas
nepamatotas prasības LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas
zinātniskās darbības rezultātu publiskošanas sakarā, liedzot personas datu
saturošas informācijas publicēšanu, līdz 2018. gada 25. maijam, kad
panākta vienošanās, no vienas puses, starp Tieslietu ministriju un Datu
valsts inspekciju un, no otras puses, LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisiju un Latvijas Universitāti par LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas zinātniskās darbības rezultātu publiskošanu, atzīstot Komisijas
zinātniskās darbības rezultātu atklātības atbilstību, samērību un
nepieciešamību Latvijas Republikas Satversmes ievadā noteiktā
īstenošanai, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija bija spiesta apturēt
tās zinātniskās darbības rezultātu publicēšanu Latvijas Universitātes
tīmekļa vietnē, ierobežot līdz šim publicēto Latvijas Universitātes tīmekļa
vietnē un apturēt jaunu publikāciju sagatavošanu. Ievērojot minēto,
turpmāk publikāciju sagatavošana par veiktajiem pētījumiem noritēs
sabiedriskā kārtībā.
Komisija atspoguļo aktuālo informāciju par LPSR VDK zinātniskās
izpētes komisijas publikācijām un Komisijas locekļu, ekspertu un
stipendiātu publikācijām par pētījuma jautājumiem arī sociālajos tīklos,
piemēram, Twitter. Tāpat Komisija regulāri sniedz informāciju par
aktuālajām publikācijām plašsaziņas līdzekļiem.
Zinātnisku forumu organizēšana ir LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisijas ir ne tikai zinātniskās darbības atskaites forma, bet arī zinātnisku
slēdzienu verifikācijas līdzeklis un iespēja uzklausīt viedokļus un tātad
saņemt atgriezenisku saiti publisku diskusiju rezultātā.
Pārskata periodā organizēti četri zinātniski forumi – divas
starptautiskās zinātniskās konferences un divi zinātniski semināri. 2017.
gada 23., 24. un 25. martā Rēzeknē LPSR VDK zinātniskās izpētes
komisija un Latvijas Universitāte sadarbībā ar sadarbībā ar Rēzeknes
Tehnoloģiju augstskolu organizēja starptautisku zinātnisku konferenci
1984 un 2018. gada 9. un 10. martā Rīgā LPSR Valsts drošības komitejas
zinātniskās izpētes komisija un Latvijas Universitāte sadarbībā ar Konrāda
Adenauera fondu organizēja starptautisku zinātnisku konferenci TĪKLS:
totalitāro dienestu ārštata darbinieki, uzticības personas, informatori,
rezidenti, aģenti. 2017. gada 8. martā Latvijas Universitātes Latvijas
vēstures institūtā bija organizēts zinātnisks seminārs, kura ietvaros PhD
Andreass Hilgers sniedza publisku priekšlasījumu The Gehlen
Organisation/BND and the Baltic Countries in the Cold War (Gēlena
organizācija/Vācijas Federālais izlūkošanas dienests un Baltijas valstis
Aukstā kara laikā), un 2017. gada 28. un 29. augustā Rēzeknes novadā bija
organizēts zinātnisks seminārs ar mērķi formulēt konceptuālu nostāju
VDK dokumentu atklātības īstenošanā, kā šīs nostājas komunikācijas laiku
un saturu. Sekojot 2017. gada 28. un 29. augustā panāktajai vienošanās,
kas precizēta un zinātniski pamatoti, sagatavoti priekšlikumi, kas
konceptuālo nostāju veidā 2017. gada 31. oktobrī sniegti Valsts
Prezidentam un kas tiesību aktu projektu vietā 2018. gada 31. maijā sniegti
Latvijas Republikas 12. Saeimas atbildīgajām komisijām.
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārskata konference un
tās ietvaros publiska diskusija par komisijas priekšlikumiem VDK
dokumentu atklātībai, totalitāra režīma atkārtošanās iespējamības
novēršanai un okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras seku
pārvarēšanai Latvijas Republikā plānots organizēt 2018. gada 13., 14. un
15. jūnijā.
Starptautisku zinātnisku konferenču norises vietas izvēlē svarīgu
vietu ieņem LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas nostāja, kas
pieņemta vēl 2015. gada rudenī, organizējot savu pirmo starptautisko
zinātnisko konferenci, ka VDK izpētē un izpētes rezultātu apspriešanā
jāiesaista visi Latvijas Republikas reģioni, norises vietai jābūt svarīgam
kultūras, izglītības vai zinātnes centram, kas dotu iespēju interesentiem
klātesot sekot un piedalīties konferences norisē. Savukārt, lai vietas un
laika izvēle nebūtu šķērslis visiem interesentiem seko konferences norisei,
pārskata periodā publiskā konferenču daļa – pilnā apjomā un pārskata
formā – atspoguļota tiešsaistē.
Sabiedrības intereses piesaistīšanai Komisija pārskata veidā
izplatīja četru rakstu krājumu papīra izdevuma veidā reģionālajām
bibliotēkām.
2018. gada janvārī LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
organizēja Pētījumu centra SKDS veiktu sabiedrības viedokļa atkārtotu
noskaidrošanu par VDK dokumentu atklātības nepieciešamību. 2018. gada
19. februārī publiskoti aptaujas rezultāti, kā arī sniegta šo rezultātu analīze
Kerkoviusa namā Rīgā. Informācija par aptaujas rezultātiem un analīzi
atspoguļota plašsaziņas līdzekļos.
Sadarbības partneru finansēto programmu un ārvalstu ieguldījumu
programmu ietvaros īstenoto projektu rezultāti un līdzekļu izlietojums
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.7. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbība nav finansēta no
Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.7. apakšpunktā
minētajām programmām.
Būtiskākie pakalpojumi (maksas, bezmaksas, adresēti personai, personu
lokam, sabiedrībai kopumā), uzlabojumi pakalpojumu pieejamības un
kvalitātes nodrošināšanā, strukturizējot pa pakalpojumu veidiem
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.8. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbība nav saistīta ar
pakalpojumu sniegšanu, līdz ar to nav iespējams novērtēt pakalpojumu
pieejamību un kvalitāti.
Novērtējums par stratēģijas ieviešanu. Novērtējumu sagatavo pēc kārtējā
stratēģijas plānošanas cikla beigām, un tajā iekļauj atbilstošu informāciju
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.9. apakšpunkts)
LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbība nav saistīta ar
stratēģijas izstrādi un tās īstenošanu, līdz ar to nav iespējams sniegt
novērtējumu par stratēģijas īstenošanu.
Pārskats par iestādes vadības un darbības uzlabošanas sistēmām
efektīvas darbības nodrošināšanai (piemēram, iekšējā kontrole,
kvalitātes vadība, iekšējais audits, riska vadība, iespējamās korupcijas
novēršana), kā arī informācija par veiktajām strukturālajām reformām un reorganizācijām
(Ministru kabineta 2010. gada 5. maija noteikumu Nr. 413 6.10. apakšpunkts)
Ievērojot sadaļā Iestādes juridiskais statuss minēto, LPSR VDK
zinātniskās izpētes komisija nevar sniegt pārskatu par iestādes vadības un
darbības uzlabošanas sistēmām efektīvas darbības nodrošināšanai, jo šādā
gadījumā pārskats būtu jāsniedz par Latvijas Universitātes vadības un
darbības uzlabošanas sistēmām efektīvas darbības nodrošināšanai.
Neskatoties uz ierobežotām iespējām ietekmēt Latvijas
Universitātes vadības darbības uzlabošanas sistēmas efektīvas darbības
nodrošināšanai, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija tās zinātniskā
darba pilnveidošanai pētnieku atlasē ievēro reglamentā paredzētos
nosacījumus, lai izvairītos no interešu konflikta, un izvērtē pētnieka
iespējas īstenot noteikto pētījumu. Pētījumu kvalitātes pilnveidošanai
izveidota iekšējā un ārējā recenziju sistēma, kā arī noteikti zinātniskās un
literārās redakcijas principi. Pateicoties recenziju sistēmai, redakcijas
darbam, dalībai zinātniskajos forumos un pienākumam publicēt
populārzinātniskus rakstus, tiek nodrošināta uzraudzības sistēma pētījumu
savlaicīgai un kvalitatīvai veikšanai, kā arī savlaicīgi identificēti
sarežģījumi. Uzraudzības sistēmā nozīmīgu lomu ieņem administratīvais
sekretārs. Diemžēl, ievērojot to, ka atbildības jautājumu risināšana
Latvijas Universitātē ir ekskluzīva rektora un prorektoru kompetence,
atklājot sarežģījumus izpildes sakarā, Latvijas Universitāte nesniedza
efektīvu sarežģījumu risinājumu. Ievērojot minēto, plānojot Nacionālā
atmiņas institūta darbību Latvijas Universitātes ietvaros, būtiski
jāpilnveido Latvijas Universitātes vadības un darbības uzlabošanas
sistēmas efektīvas darbības nodrošināšanai.
Autorības atruna
Pārskatā izmantoti publicēti un vēl nepublicēti autoru darbi. Ērtībai
un, ievērojot to, ka pārskats gatavots valsts pārvaldes un Latvijas
Republikas Saeimas vajadzībām, pārskatā nav izcelti izmantoto autoru
darbu citāti, tāpēc pārskata citēšana ārpus valsts pārvaldes un Latvijas
republikas Saeimas, veicami, minot autoru, darba nosaukumu, kā arī ziņas
par publikāciju. Citēšana bez atbilstošas atsauces akadēmiskos un
zinātniskos darbos uzskatāma par akadēmisku negodīgu rīcību.
Pētījumu materiāli
1. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu krājuma 1. sējums.
2. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu krājuma 2. sējums.
3. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu krājuma 3. sējums.
4. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu krājuma 4. sējums.
5. Latvijas iedzīvotāju uzskati par VDK dokumentu atklāšanu sabiedrībai
2018. gada janvārī.
LPSR VDK zinātniskas izpētes komisijas rakstu krājuma 5., 6. un
turpmākie sējumi par 2017. gada un 2018. gada nepublicēto pētījumu
rezultātiem atrodas sagatavošanā un redakcionālās rediģēšanas stadijā. 6.,
7. un turpmākie sējumi var tikt gatavoti publicēšanai pēc pašreiz
Satversmes aizsardzības birojā esošo dokumentu pieejamības Latvijas
Nacionālajā arhīvā publikāciju zinātniskai recenzēšanai un rediģēšanai.