rudens / 05 / 2015 - Vides Vēstis...stāsts par to, kā viņš no slēpņa bildējis sī-ļus. Pa šiem desmit gadiem Dāvis izaudzis par nopietnu fotogrāfu. Līdzās fotogrāfi-jai

rude

ns /

05 /

2015

Dokumentētas tiek nevis sugas vai objekti, bet drīzāk dabas kompozīcijas sajūtu pusē. Fotogrāfiju glabāšanai un apstrādei izmanto «Lightroom» programmu, bet fotošopu – lielākoties, lai uzliktu bildei parakstu, panorāmas kadru kombinēšanai vai nakts fotogrāfijā. Fotografē ar vispelēkāko jeb neitrālo iestatījumu, jo tad at-tēls savāc visvairāk krāsu informācijas gan par gaišo, gan tumšo kadra daļu. Bildes glabā RAW formātā, un pēcāk visvairāk noņemšanās ir ar tumšumu gaišināšanu, lai var redzēt, kas ēnās paslēpies, un gaišo vietu tumšināšanu, lai nav pliki balti laukumi.

Dāvis nav mācījies nevienā fotoskolā, bet vienmēr izmanto iespēju aprunāties gan ar pieredzējušiem meistariem, gan studiju biedriem, kam ir līdzīga aizraušanās. Ik pa laikam dodas arī kādos izbraucienos kopā ar Māri Pilātu – fotografēt dabu un purvā iedzert rīta kafiju. Noderīgu informāciju Dāvis daudz meklē un atrod gan in-terneta dzīlēs, gan grāmatās un žurnālos, savukārt praksē to izmēģina un apgūst, strādājot ar filmēšanu un filmu attīstīšanu Kaspara Gobas studijā.

Fotografēt sācis apmēram 11 gadu vecumā, pirmais «Kodak» ziepju trauks nokal-pojis savas 10–15 filmiņas, līdz noslīcināts lietū un pēcāk izjaukts, lai palūkotu, kas lācītim vēderā. Nākamais bijis «Zenit» aparāts EX1, bet bildēšanu lielākoties limitējusi noruna ar ģimeni, cik filmiņu mēneša laikā drīkst izlietot. Kopš 1998. gada – ne mēnesis bez fotogrāfijas. «Krietnu laiku fotografēju ar «Pentax» aparā-tiem – sākumā filminieku, vēlāk digitālo, bet veiktspēja tumšākos apstākļos bija diezgan šausmīga. Tad nonācu līdz «Canon» 50D, kas ilgi mani piecieta, bet šogad pārgāju uz «Nikon» sistēmu.»

VĀKU BILŽU AUTORS

Turpinājums pēdējā lappusē

Anitra Tooma

MIGLU MEISTARS DĀVIS DRAZDOVSKIS

Pirms gadiem piecpadsmit «Vides Vēstu» redakcijā ienāca kautrīgi drosmīgs puisēns un rādīja savas putnu bildes. Lai gan tās bija bildētas ar vienkāršu fotoaparātu, īle-nu maisā nenoslēpsi, – jau tad sapratām, ka esam satikušies ar potenciāli lielu ta-lantu. 2005. gada «Vides Vēstu» decembra numurā tika publicēts Dāvja pirmais bilžu stāsts par to, kā viņš no slēpņa bildējis sī-ļus. Pa šiem desmit gadiem Dāvis izaudzis par nopietnu fotogrāfu. Līdzās fotogrāfi-jai viņš daudz laika veltījis arī ar putniem saistītiem projektiem – šogad, piemēram, tapis pētījums par vistu vanagu uzskaiti pilsētās un laukos ar provocēšanas meto-di. Gadu pavadījis Jaunzēlandē kā brīvprā-tīgais klimata projektā. Pēdējā laikā tomēr biežāk sastopams pilsētā, nevis dabā.

Par sevi Dāvis saka: «Esmu dabā gājējs un fotogrāfs. Fotogrāfijā meklētais kadrs pār-vietojas starp cilvēka maz skartas dabas ainavām un dzīvām radībām – kā nu kurā situācijā ir sakārtojušies uzsvari. Esmu arī putnu vērotājs, piedalos dabas aizsardzī-bas projektos, ik pa laikam filmēju, kā arī vedu cilvēkus dabā.»

Dāvim patīk interesantas gaismas un krā-su kontrastu kombinācijas, un biežāk tās visgreznākās ir saullēktu/saulrietu laikā.

Uz pirmā vāka: dzērves Grus grus. «Šī bilde ir ar «fotojogas» piesitienu, jo vajadzēja ātri pārkārto-ties, un tad nu gadījās bildēt apmēram atmuguriski, citādi slēpnī nevarēja izgrozīties.»

Uz pēdējā vāka: Piena ceļš un vītols Dvietes palienē.

Rīki: līdz šim «Canon» aparāts un lielākoties 70–200 mm objektīvs; šogad Dāvis pārgājis uz «Nikon» sistēmu.

Slēpnī gaidot briežus, sagaidīts rudens...

ŽURNĀLĀ LASIET...

VIDES VĒSTISRUDENS/05/2015 1

VĀRDS 6 Par dabas un tautas mūžīgo dzīvotspēju Saruna ar VARAM parlamentāro sekretāru, LZP valdes priekšsēdētāju Edgaru Tavaru

DABA 12 Līgatnes dabas takas – toreiz un tagad 16 Latvijas meži cirvja ēnā 20 Meklēsim čemurvirsi jeb grīņu sārteni 26 Norvēģijas Latgalē

VIDRŪPE 32 Mikroplastmasa – megaproblēma 35 Cilvēkiem vajadzīgi tīri ūdeņi 40 Putekļu posts pilsētās

DARBI 42 Kādu apkuri izvēlēties privātmājai? 43 Kā maksāt par apkuri mazāk 44 Izlases cirtes sniedz gandarījumu 46 Siguldā šķirošanas konteineri pazemē 47 Grobiņā būvē atkritumu šķirošanas rūpnīcu 48 Padomi elektrovelosipēda pircējam

RUBRIKAS 1.vāka autors – Dāvis Drazdovskis 3 Redakcijas sleja 4 Vides ziņas 50 Grāmatu apskats

REDAKTORES SLEJA

VIDES VĒSTIS

Vides aizsardzības kluba žurnāls

© Pārpublicēšanasgadījumā lūdzamatsaukties uz žurnālu«Vides Vēstis»

ISSN 1407-2939

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV 1010

http://www.videsvestis.lv

Iznāk reizi divos mēnešosReģ. nr. 000702134

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: [email protected]

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: [email protected]

Makets:Ilze Ramanee-pasts: [email protected]

Iespiests tipogrāfijā «Gandrs».

Žurnāla drukāšanai izmantotas krāsas, kas veidotas uz augu eļļas bāzes.

rudens 2015 nr. 5 (156)

Žurnāls tapis ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijaspārraudzītās institūcijasLatvijas vides aizsardzības fondafinansiālu atbalstu

RUDENS/05/2015

«Vides Vēstis» varat iegādāties ne tikai preses kioskos, bet arī veikalos Rīgā: karšu veikalā «Jāņa sēta» – Elizabetes ielā 83/85, «Gandrā» – Kalnciema ielā 28,

veikalā «Muki.lv» – Rīgā, Baznīcas ielā 31, «Biotēkas» veikalu tīklā.

Foto: Vilnis Skuja.

3

@VidesVestis

Laba diena!

Visu šo vasaru jutos kā miljonāre, jo pamanījos ik pa laikam satikt dažādu sugu putnus, kukaiņus un augus. Tauriņus bildēju jau gadus četrus, bet šovasar portālā «Dabasdati.lv» iesaistījos dienas tauriņu vērošanas akcijā, krāju sugas gan savam Dundagas novadam, gan skaitīju, cik pa šiem gadiem esmu nobildējusi Mazirbes mājas pagalmā, cik – visā mūžā. Tagad varu palielīties, ka esmu satikusi 59 sugu tauriņus, bet pagalmā – 39 sugas. Vienmēr, kad fotoaparāta lodziņa palie-linājumā ieraugu, ka trāpījies jaunums, jūtos kā pērli vai dimantu dāvanā saņēmusi no mātes Da-bas. Šie mazie atklājumi, kas nebeidzas arī tad, kad dzīve jau vismaz pusē, satriecoši iepriecina. Gribas dabā doties vēl un vēl – čāpot tā lēni, uzmanīgi, raugoties zem kājām un koku lapotnē. Un brīnišķīgi, ka ir tāda vietne tīmeklī, kur dabas vērotāji satiekas, publicē jaunākās bildes, apspriež, kā nobildēt manīgos ozolu zefīrus, kur redzēts mūru samtenis vai papuvju raibenis. Visi suminā-jām Sintiju Elferti, kura jau septiņus gadus bildē dienas tauriņus un šovasar nofotografēja savu simto sugu! Turpat diskutē putnu, augu vai sēņu pazinēji. Un, kaut mēs nekad ar lielāko daļu šo cilvēku neesam tikušies, jūtamies kā draugi, ik dienu gribas palūkot, kas un kur redzēts. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri izslēdz TV vai radio, kad sākas sporta ziņas, – nu, neinteresē mani šis sav-dabīgais karošanas paveids. Laikam nesagaidīšu laikus, kad «Panorāmas» noslēgumā kadrā iznāk, piemēram, Uģis Piterāns un sāk klāstīt dabas ziņas: «Šodien Kolkas ragā iepūsti mūru samteņi un rezēdu balteņi, Kaspars Funts Neretā apgredzenojis 120 mazputniņu, bet Papes murdos noķerts rekorddaudz migrējošo putnu – 530!», un tā minūtes desmit. Lūk, tādas ziņas man patiktu! Var jau veikli dzenāt vienu bumbu, bet pamanīt un atšķirt dažādas sugas – lūk, tur vajag ne tikai iz-turību, dodoties dabā, labu atmiņu, bet arī novērotāja spējas!

Rudens «Vides Vēstīs» dominē problēmraksti: Viesturs Ķerus skarbi apraksta, kā tika sacerētas meža attīstības pamatnostādnes: dabas pētnieku viedokļi ir ignorēti. Jānis Sprūds skaidro, kāpēc Latvijā tik maz tīru ūdeņu, Elīna Kolāte stāsta par plastmasas ķīseli jūrās, Jana Simanovska brīdina par putekļu izraisītajām problēmām. Dabas mīļotājiem noteikti patiks Julitas Klušas pētījums par čemurviršiem jeb grīņu sārteni un Viļņa Skujas bilžu stāsts par ceļojumu uz Norvēģijas Latgali, kur viņš uzzinājis, ka senos laikos ziemeļnieki pārtikā lietojuši miltus no priežu mizām, bet šo-brīd mācās, ka arī līdakas un sīgas ir tīri ēdamas zivis. Tepat, aiznākamajā atvērumā, iepazīstinām ar Edgaru Tavaru – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentāro sekretāru, Zaļās partijas valdes priekšsēdētāju. Pazīstu Edgaru jau daudzus gadus, tāpēc zinu: viņa vārdi tik tiešām saskan ar darbiem! Iesaku izlasīt interviju no viena gala līdz otram.

Rudenī visi vāc krājumus ziemai, savukārt preses izdevumu veidotāji domā par nākamā gada tirā-žām. Mēs ļoti priecātos, ja tu abonētu «Vides Vēstis» nākamajam gadam. Jau no 1. oktobra «Lat-vijas Pastā» var pasūtīt arī mūsu žurnālu. Mēs turpināsim meklēt dabas pērles, intervēsim gudrus cilvēkus, nebeigsim atmaskot ekomelus, skaidrosim procesus vidē, ierādīsim, kā saimniekot zaļi. Ideju, par ko jums stāstīt, mums nekad nav trūcis, vien ierobežotais lapu skaits ļauj nodrukāt pašus, pašus būtiskākos materiālus.

Abonē «Vides Vēstis» 2016. gadam «Latvijas Pastā»!

Anitra

VIDES ZIŅAS

Padomju laika indīgais mantojums

No Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā iekļautajām vietām nacionā-lā līmenī noteiktas piecas nozīmīgākās teritorijas, kas uzskatāmas par visvairāk piesārņotajām Latvijā:

• šķidro bīstamo atkritumu izgāztuve «Kosmoss» Jelgavā;

• šķidro bīstamo atkritumu izgāztuve Olainē;

• piesārņotās teritorijas Rīgā – Mīlgrāvī un Sarkandaugavā;

• sērskābā gudrona dīķi Inčukalnā;

• Karostas kanāls Liepājā.

Šajās vietās konstatēts liela apjoma un augstas koncentrācijas vēsturiskais piesārņojums, kas pārsniedz kritiskos robežlielumus vairākus desmitus vai simtus reižu! Turklāt šīs teritorijas atrodas blakus apdzīvotām vietām, un piesārņojums var nopietni ietekmēt pazemes un virszemes ūdeņu kvalitāti. Šīs vietas atrodas tiešā kli-matisko apstākļu un nokrišņu ietekmē, tāpēc piesārņojums var iz-platīties virszemes ūdeņos un pēc tam nokļūt Baltijas jūrā.

Piesārņojuma pamatstruktūru veido specifiski piesārņotāji – smagie metāli, organiskās un neorganiskās skābes, toksiskas vielas, iespēja-mas sprāgstvielas un citi piesārņojumi –, tādēļ šādu piesārņojumu attīrīšanai nepieciešamas specifiskas iekārtas un nopietni sagatavo-šanās pasākumi. Attīrot teritoriju, jādomā par piesārņojuma «kodola» likvidēšanu, kad darbi būs pabeigti, vairākus gadus tiks kontrolēta un monitorēta gruntsūdeņu kvalitāte. Nevienai no šīm vietām nav iespējams piemērot principu «piesārņotājs maksā», jo piesārņojumu radīja vai nu padomju armija, vai tā laika rūpnīcas.

Viena no Valsts vides dienesta funkcijām ir organizēt vēsturiski piesārņoto vietu sanāciju četros īpaši bīstamos vides objektos valstī. Divos objektos – Jelgavas un Olaines novadā – sanācijas darbi jau veikti, pusē ir divi apjoma ziņā lielāki projekti Inču-kalnā un Sarkandaugavā.

Vēsturiski piesārņoto vietu sanācijas grafiks:

ObjektsSanācijas darbu veikšanas

termiņš

Jelgavas šķidro bīstamo atkritumu izgāztuve

«Kosmoss»2012. gads

Olaines šķidro bīstamo atkritumu izgāztuve

2015. gada oktobris

Mīlgrāvja un Sarkandaugavas

piesārņotās teritorijas

2017. gads – šobrīd savākts vairāk nekā 50% vēsturiskā

piesārņojuma

Inčukalna sērskābā gudrona dīķi

2019. gada marts. Ne vēlāk kā 2016. gada 1. ceturksnī tiks atsākti Dienvidu un Ziemeļu gudrona dīķu piesārņojuma

attīrīšanas darbi

Sanācijas darbus līdzfinansē Eiropas Savienība un Šveices Kon-federācija.

Jūlija Ņikitina, Valsts vides dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste

4 VIDES VĒSTISRUDENS/05/2015

Pirms pērc zemi, pārbaudi!

Nemaz nav tik sen tie laiki, kad pret vides aizsardzību cilvēki izturējās bezbēdīgi, tāpēc Latvijā netrūkst vietu, kur grunts piesārņota ar naf-tas produktiem, ģērētavu un ķīmis-ko tīrītavu notekūdeņiem utt. Vērts zināt, ka visas šīs vietas ir apkopo-tas Piesārņoto un potenciāli piesār-ņoto vietu reģistrā. Tas meklējams mājaslapā www.meteo.lv, sadaļā «Vide». Šeit atradīsi gan karti ar pik-togrammām – uz tām uzklikšķinot, vari uzzināt, kādas aizdomīgas vie-tas atrodas apkārtnē, gan sarakstus ar piesārņojuma aprakstiem. Iesaku pirms īpašuma iegādes vai zemes iz-nomāšanas pārliecināties, vai šī vie-ta izmantojama lauksaimniecībai, vai šeit drīkst rakt aku vai ierīkot bērnu rotaļu laukumu.

Sagatavoja Anitra Tooma.

117 zaļi karogi

117 Latvijas izglītības iestādes šajā mācību gadā par īpašiem panāku-miem ilgtspējīgas attīstības, vides iz-glītības un vides aizsardzības veicinā-šanā skolā un tās apkārtnē saņēmušas starptautisko ekoskolas nosaukumu un Zaļā Karoga balvu. Vēl 44 skolas saņems diplomu un Latvijas ekoskolas nosaukumu.

Ekoskolu programmā ir iesaistījušās vairāk nekā 43 000 skolu visā pasaulē. Iepriekšējā mācību gadā Latvijā plīvo-ja 98 Zaļie karogi. Šīs balvas skolām tiek piešķirtas uz vienu mācību gadu, un katru gadu tās jāizcīna no jauna. Lēmumu par skolu apbalvošanu pie-ņem Ekoskolu programmas nacionālā žūrija.

VIDES ZIŅAS

5VIDES VĒSTISRUDENS/05/2015

«Vides SOS»

Pirms pāris gadiem vides aktīvistam Viesturam Sileniekam radās ideja izveidot ērti lietojamu aplikāciju, kas ļautu cilvēkiem ziņot par pārkāpumiem pret vidi, vienkārši nofotografējot šo vietu un nosūtot vides inspekto-riem gan ziņu, gan precīzas šīs vietas koordinātas. Apmēram tajā pašā laikā TV raidījuma «Vides fakti» veidotāji aizdomājās, kā visefektīvāk nodot ziņas par saņemtajām sūdzībām un kā saprast, kurš dienests par ko atbild. Savukārt Valsts vides dienesta ģenerāldirektore Inga Koļegova bija jau uzdevusi reģionālo vides pārvalžu vadī-

Putnu dzīvi tiešsaistē vērojuši 1,8 miljoni skatītāju

Beigusies ceturtā ar tiešsaistes kameru aprīkoto aizsargājamo putnu vērošanas sezona, ko nodrošināja Latvijas Dabas fonds un portāls «Dabasdati.lv». Šogad tiešsaistes kameras bija iz-vietotas pie jūras ērgļa, zivjērgļa un vistu vanaga, kā arī pie melnā stārķa un lielā dumpja ligzdas. Pirmās trīs sezonas vai-rāki simti tūkstošu interesentu no visas pasaules sekoja līdzi putnu dzīvei, sākot ar pirmās olas izdēšanu līdz pat brīdim, kad jaunie putni atstāja ligzdas. Šajā, 2015. gada ligzdošanas, sezonā interneta tiešsaistes kameras pie putnu ligzdām guva vēl lielāku atsaucību, un tās kopumā skatīja 1,8 miljoni unikālo skatītāju no vairāk nekā 100 pasaules valstīm. Kopīgais skatī-jumu skaits jūras ērgļa kamerai sasniedza septiņus miljonus! Bet tiešsaistes kamera pie slēptu dzīvesveidu piekopjošā lielā dumpja ligzdas bija vērtējama kā kaut kas ļoti īpašs – pasaules pieredzē šādas translācijas līdz šim nodrošinātas tikai dažas reizes. Forumā cilvēki ne tikai saņēma ekspertu atbildes uz jautājumiem, bet arī deva jaunajiem putniem vārdus un dis-kutēja par ligzdās notiekošo, apliecinot veco patiesību, ka iemīlēt un – dabas aizsardzības gadījumā arī pasaudzēt – mēs esam gatavi to, ko pazīstam.

Latvijas Dabas fonds plāno turpināt tiešsaistes kameru projek-tu arī nākamajās sezonās. Lai to īstenotu, ļoti noderēs ziedo-jumi. Latvijas Dabas fondam ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem saņemt peļņas no-dokļa atlaides.

Lielais dumpis Botaurus stellaris (L.).

tājiem izdomāt vienotu sistēmu, kā apkopot iedzīvotāju ziņojumus un uz tiem iespēju robežās operatīvi reaģēt. Pamazām veidojās aprises problēmas risinājumam, un labi, ka viņi nolēma apvienot savas idejas, uzrakstīja projektu Latvijas vides aizsardzības fondam un kopīgiem spēkiem izveidoja aplikāciju «Vides SOS».

Instalējot viedtālrunī vai planšetē aplikāciju «Vides SOS», tagad ikviens var operatīvi nodot ziņu par kaitējumu videi: gan par nelegā-liem zvejas rīkiem, gan naftas vai kūtsmēslu piesārņojumu, smakām u.c. Lai apzinātu, kur padomju laikos izgāztas lauksaimniecības ķimikālijas, arī DDT, vajadzētu aptaujāt vietējos cilvēkus un ziņot arī par šīm vietām.

Nofotografējiet piesārņoto vietu, uzrakstiet, kas noticis, un bilde kopā ar vietas koordinātām nonāks pie Valsts vides dienesta dežu-ranta. Dežurants šo ziņu pārsūtīs attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei, ja pārkāpums nav VVD kompetencē, ziņa nonāks atbildī-gajā institūcijā, piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldē, Valsts meža dienestā vai pašvaldībā.

Ja nelietojat ne viedtālruni, ne planšetdatoru, par kaitējumiem pret vidi varat ziņot pa bezmaksas tālruni 80000828.

Plašāk: www.vvd.gov.lv/vides-sos/

VĀRDS


Edgars: Par politiku es bērnībā tik tiešām nedomāju. Cik sevi atceros, kopš 10 gadu vecuma gribēju būt celtnieks. Droši vien tāpēc, ka mums kaimiņos dzīvoja viens veiksmīgs būvnieks, kurš visu rajonu piebūvēja ar dzeltenām mājām pēc viena pro-jekta. Šobrīd uz to raugos ar smaidu, bet tolaik daudzi par viņu jūsmoja. Es viņu apbrīnoju: nopircis zemi aizaugušā no-malē, pamanījis tās izaugsmes perspektīvas un tad vēl spējis koordinēt tik daudz dažādus darbus un cilvēkus. Pēc pamat-skolas pabeigšanas iestājos Celtniecības koledžā un nemaz to nenožēloju: tur apguvu samērā pragmatisku tehnisko domā-šanu, kas man joprojām palīdz daudz labāk izprast procesus, nekā tad, ja māmiņas, literatūras skolotājas, iedvesmots, būtu devies studēt ko filzofisku. Iespējams, ka, uzturoties celtnie-ku aprindās, kļuvu strupāks un asāks. Bakalaura grādu iegu-vu, studējot uzņēmējdarbību, savukārt maģistrantūrā Banku augstskolā studēju iestāžu vadību, inovācijas ekonomikā, jo mani interesē, kā efektīvāk vadīt, lai saglabātu, attīstītu un ra-dītu ko paliekošu.

PAR DABAS UN TAUTAS MŪŽĪGO DZĪVOTSPĒJU

Anitra Tooma; Andra Arhomkin un personīgā arhīva foto

Pirms gada Edgars Tavars tika iecelts par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības minis-trijas (VARAM) parlamentāro sekretāru. Jauns vīrietis zīmīgajos 33 gados, kurš līdz šim pla-šāk bija pazīstams vien Latvijas Zaļās partijas (LZP) un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) biedru aprindās. Edgaru vairākus termiņus pēc kārtas lielā vienprātībā LZP kongresos ievēlēja par valdes priekšsēdētāju. Atgādināšu, ka Zaļā partija ir vecākā partija Latvijā un cilvēki, kuri tajā iestājušies pirms gadsimta ceturkšņa, ne-maz tik viegli jaunpienācējus nepieņem, tāpēc šāds amats netieši apliecina, ka Edgara darbu labvēlīgi novērtē arī vecie skeptiķi. Mēs esam bijuši kopā brīžos, kad cilvēks atklājas arī bez vārdiem. Tā, pērn devāmies LZP organizētā laivu braucienā pa Latgales ezeriem. Visi aši salēca savās laivās un trauksmaini metās uz priekšu, it kā no nonākšanas gala mērķī būtu atkarīgi rezultāti vēlēšanās. Mēs ar draudzeni, divas pusmūža sievietes, palikām krastā, jo ne-spējām samērā smago laivu aizdabūt līdz ūde-nim. Pie sevis nopukojos: «Aha! Būtu jaunāka vai augstā amatā, noteikti kāds palīdzētu!» No 20 cilvēkiem vienīgi Edgars pamanīja, ka mūsu nav, atgriezās un palīdzēja. Tādi mazi mirkļi vislabāk raksturo cilvēku.

Edgars ir precējies, divu dēlu tēvs.

Gājiens Lucavsalas mazdārziņu aizsardzībai 2014. gadā.

VĀRDS


Jau koledžas laikā ne tikai vadīju studentu pašpārvaldi, bet arī sāku strādāt. Tas bija Atmodas atplūdu laiks, un es sāku analizēt, kā Latvijā darbojas politiskās partijas, kāpēc dažas izdzīvo, bet daudzas izkurtē. Es meklēju tādu partiju, kas nav radikāla, bet tajā pašā laikā nav arī Rietumu vai Austrumu globālistu ietekmēta. Kad pārlasu 1992. gadā izdoto brošūru ar Latvijas Zaļās partijas programmu, kuru laikam tēvs atnesa mājās, varu teikt, ka tās saturs nav novecojis, bet svarīgākais – zem teju katra vārda, kas tur rakstīts, varu parakstīties arī šodien. 2006. gadā tikos ar vienu no Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājiem – Viesturu Silenieku, iedzērām kafiju, parunājāmies, un es guvu apliecinājumu tam, ka Latvijas Zaļā partija ir tā, ar kuru varēšu saprasties, va-rēšu pamēģināt, vai un kā ir iespējams procesus mūsu valstī vērst uz labo pusi. Biju ļoti jauns, un mani nebie-dēja tas, ka nāksies strādāt 24/7 režīmā, nepārtraukti analizēt situācijas un notikumus, kā arī pieņemt ļoti atbildīgus lēmumus izšķirošos brīžos.

Kad partiju vadības komandā nav sapratnes un attīstīta biedriskuma, izjūk ne tikai partijas, zaudē arī valsts. Piemēram, sociāldemokrāti, «Latvijas ceļš», Tautas par-tija un citas partijas pierādīja, ka nedrīkst nerēķinā-ties ar komandas viedokli, katra cilvēka personīgajām īpašībām. Politikā visi ir personības – cits dižāks, cits mazāk, ir tādi, kuriem šķiet, ka ir pasaules naba, tie neaizvainojot jāievirza viņiem piemērotā jomā, bet jā-strādā ir ar visiem, citādi rezultātu nebūs. Tam, kurš ir priekšgalā, jāredz viss kopums. Tādēļ analizēju ne tikai Zaļās partijas, bet arī citu politisko spēku darbī-bu, iepazinos ar cilvēkiem, kas šajā jomā strādā jau ga-diem, salīdzināju viņu līdzšinējo pieredzi un sapratu, ka zaļie politikā nedrīkst iedomāties, ka vides un dabas aizsardzība ir vienīgais, par ko mums jāuztraucas, ar pārējo lai tiek galā citas partijas. Nē, arī Aizsardzības un Veselības ministrijas vadība bija jāuzņemas, šis zaļo potenciāls 20 gadus netika likts lietā.

Zaļā partija nav kārtējā platforma

Bieži braucu uz laukiem un mazpilsētām, kur dibinā-tas LZP nodaļas, tiekos ar cilvēkiem, tiekos arī ar tiem, kuri vēlas stāties partijā. Mēs esam dažādi. Ir tādi, kas mēģina izmantot savā labā to, ka ZZS pēdējā laikā ir augsti reitingi, labi rezultāti gan Saeimas, gan pašval-dību vēlēšanās un tagad no mūsu partijas ir nācis arī Valsts prezidents. Politiskajiem staigātājiem un darba meklētājiem uzreiz nākas pateikt, ka LZP nebūs kārtē-jais politiskais pakāpiens, Zaļā partija nav darba birža, lai virzītos pa karjeras kāpnēm. Bet, ja jaunpienācējs ir nacionālpatriots un vairāk domā par Latviju, kurā noteikumus un likumus pieņemam mēs paši, nevis Austrumu vai Rietumu ietekmēti, ja viņam rūp daba un mūsu tauta, tādi cilvēki ir ļoti gaidīti mūsu rindās.

Paaudžu maiņa

Varu teikt, ka mūsdienu jauniešu kompetences vidējais līme-nis ir kārtu augstāks nekā pirms gadiem desmit, kad es stājos partijā. Tāpēc tagad rosinu, lai pieredzējušie kolēģi aktīvāk iesaista politiskajā darbā jaunus, gudrus un rosīgus cilvēkus. Ar viņiem ir jāstrādā, tad jaunie būs spēcīgi līdzgaitnieki, kas ir ārkārtīgi būtiski. Paaudžu maiņa notiek ne tikai Zaļajā partijā, redzam, cik daudz jaunu, talantīgu kadru ir ienākuši politikā pēdējos gados un cik bieži tauta «vecos zaldātus» vairs nepārvēl. Tas ir normāls process, tā bija, ir un būs. Tādēļ arī mums ir jāpieliek pūles, lai nākamā maiņa būtu patstāvīgi domājoši cilvēki ar lielām darba spējām un vispusīgu zaļo vīziju par valsts attīstību.

Jāmazina patērētāju kults

Manuprāt, lielākā Latvijas vērtība ir tautas un dabas dzī-votspēja ilgtermiņā. Tā tam būtu jābūt, bet pašlaik platiem soļiem attālināmies no šī pamatprincipa. Man šķiet aplami, ka visaugstāk tiek vērtēts tāds iluzors rādītājs kā iekšzemes kopprodukts. Drīzāk valsts dzīvotspēju ilustrē mežu platības, ūdens un gaisa kvalitāte, tīras zemes, veselu, izglītotu un ne-aizbraukušo cilvēku procents, nevis apgrozījuma un patēriņa pieaugums. Tirgotāju reklāmu uzjundītā tieksme nemitīgi patērēt aizvien vairāk noplicina zemi, valstis un visu planē-tu. Tāpēc rodas krīzes, kas var novest pie katastrofas. Prātīgi lietoti resusi ir vērtību augstākais mērs. Bet tagad jau no ma-zotnes bērns tiek audzināts par nerimtīgu patērētāju, viņam katru dienu vajag jaunu mantiņu, brīvdienas viņš kopā ar ve-cākiem pavada lielveikalā, nevis pie dabas. Jauns iPhone mo-delis iznāk ik pēc gada, un teju katram to vajag, kaut pērnais telefons vēl varētu kalpot gadiem. Neremdināmā mantkārība nejēdzīgi patērē resursus, un tas nevar novest ne pie kā laba. Kādēļ, piemēram, Baltijas jūrā ir tik daudz plastmasas un sa-mazinās zivju populācija? Vai tā ir gudra saimniekošana? Nē! Un tas jāmaina.

Baltijas valstu vides ministru sanāksmē 2015. gadā.

VĀRDS


Parlamentārais sekretārs

Pēc 12. Saeimas vēlēšanām tika sastādīta jauna valdība, un, lai Zaļā partija pārāk neattālinātos no vides politikas uzraudzības, šoreiz nācās pašam uzņemties parlamentārā sekretāra pienākumus Vides aizsardzības un reģionālās at-tīstības ministrijā. Parlamentārais sekretārs ir viceministrs jeb otrā augstākā amatpersona pēc ministra, kas pārstāv ministriju Saeimā. Ministrijas darbu uzrauga valsts sek-retārs, es tur lieki nejaucos. Parlamentārais sekretārs ir politisks amats. Ir reizes, kad pašam jāpārstāv ministrs un VARAM ārvalstu vizītēs. Ar ministru Kasparu Gerhardu sa-protamies labi, viens otru respektējam un esam koleģiāli, lai gan esam no atšķirīgiem politiskajiem spēkiem, spējam vienoties par pienākumiem labāk, nekā daudzi to iztēlojās valdības veidošanas laikā.

Izšķērdīgā prezidentūra

Vismaz pusgadu VARAM darbs bija pilnīgi paralizēts pre-zidentūras dēļ, jo gandrīz visi prioritārie jautājumi bija mūsu ministrijas pārziņā: IT, vides un dabas aizsardzība,

reģionālā attīstība. Tas vienai ministrijai uzkrāva vismaz trīs reizes vairāk darba nekā pārējām. Ministrs un atbildī-gie ierēdņi bieži atradās ārpus Latvijas, daudz laika aizņē-ma gatavošanās sesijām, tāpēc mums katastrofāli pietrūka spēka un laika risināt ikdienas darbus un pievērsties Latvi-jai svarīgām problēmām. Turklāt uzskatu, ka Latvijai neva-jadzēja uzņemties šo Eiropas dežūru, bet, ja no tās izvairī-ties nebija iespējams, nevajadzēja tā tērēties un vajadzēja būt pieticīgākiem. Nesen biju Luksemburgā (pašreizējā prezidējošā valsts – red.), un, vakarā viesnīcā runājoties ar citu valstu ministriem, apbrīnoju, cik dārga prezidentūra ir šeit, bet viņi skatās uz mani lielām acīm: «Tu ko? Pie jums bija piecreiz šikāk un iespaidīgāk!» Skaidrs, kur tie Latvijas 60 miljoni aizgāja! Mēs jau paši neredzējām to servisu, kas tika nodrošināts citu valstu delegācijām. Bet labi, prezidentūra ir beigusies, un kolēģi ministrijā apgal-vo, ka ieguvuši milzu pieredzi. Tad nu tagad jātur īkšķi, kaut viņi šajos amatos paliktu pēc iespējas ilgāk un, kāp-jot pa karjeras kāpnēm, nemainītu nozares. Jo tad šī dārgā prezidentūra būs bijusi kā salūts svētkos, kas iespiedies atmiņā tikai ārvalstu delegācijām.

Optimizēta atkritumu apsaimniekošanas sistēma

Manuprāt, viens no VARAM prātīgākajiem šā gada veiku-miem ir atkritumu apsaimniekošanas sistēmas sakārtoša-nas uzsākšana. Es ļoti ceru, ka, pateicoties grozījumiem likumos, no nākamā gada vairs nebūs vērojama situācija, kādai mēs paši nupat bijām liecinieki, kad tūristu pārpildī-tajā Vecrīgā uz vienu un to pašu konteineru laukumu pie Pētera baznīcas stundas laikā aizstūmās divas lielas, smir-dīgas atkritumu izvešanas mašīnas pēc blakus esošiem konteineriem. Tas ir apliecinājums tam, cik nesakārtota pašlaik ir atkritumu apsaimniekošanas sistēma: pašvaldī-bas izsludina vairākus konkursus, vieniem dod iespēju iz-vest vērtīgās otrreizējās izejvielas, bet citiem – nešķirotus sadzīves atkritumus.

Lai kanalizācija netek grāvī

Ir panāktas nozīmīgas izmaiņas Ūdenssaimniecības liku-mā. Iepriekšējā plānošanas periodā valsts un ES ieguldīja milzīgas investīcijas dzeramā ūdens un kanalizācijas tīkla izveidē, bet netika atrisināts jautājums par pieslēgšanas noteikumiem un apmaksu. Rezultātā ir izbūvētas sim-tiem kilometru garas kanalizācijas trases, bet iedzīvotāji tām nepieslēdz savu īpašumu vairāku iemeslu dēļ: nākas tikt galā ar ļoti specifisku pilno tehnisko projektu, kas arī krietni izmaksā. Bet, ja arī pašvaldība vēlējās palīdzēt cilvēkiem un izbūvēt pieslēgumus par savu naudu, dodot iespēju par to samaksāt pakāpeniski, kopā ar apsaimnie-košanas rēķinu, līdz šim tas bija liegts. Tagad tehniskā dokumentācija ir atvieglota un panākts, ka pašvaldības komunālais uzņēmums drīkst veidot individuālos pieslē-

2015. gada Lielā talka Murjāņos.

VIDES VĒSTIS 9

VĀRDS

RUDENS/05/2015

gumus un pakāpeniski atgūt būvniecības izdevumus. Ce-rams, ka tagad samazināsies kanalizācijas ieplūdināšana lietusūdeņu akās, upēs un grāvjos, kā arī izdosies likvidēt pavirši izbūvētās, nehermētiskās nosēdakas pie mājām. Par to, ka liela daļa notekūdeņu nonāca gruntsūdeņos, lie-cina gan aizaugušās upes, gan eitrofikācija jūrā.

Depozīta sistēmu neieviesīs

Es uzskatu, VARAM darīja pareizi, ka no depozīta idejas at-teicās. Šī sistēma ir veiksmīga valstīs, kas to ieviesa pirms 10–20 gadiem. Latvijā to muļļāja un muļļāja starp dažādu ietekmes sfēru spēlētājiem, kas cīnījās savā starpā, kurš tad pārvaldīs šo dārgo, robotizēto sistēmu. Bet laiki ir mainījušies, un tehnoloģijas attīstās. Turklāt valsts iegul-dīja milzu investīcijas sadzīves atkritumu noglabāšanas poligonos un šķirošanas līnijās. Latvijā ieviesta brīvprātī-gā dalītās atkritumu šķirošanas sistēma, un tagad ieviest depozīta sistēmu būtu ne tikai lieki, bet pat kaitnieciski. Nāktos investēt vairāk nekā 10 miljonus eiro, un tad vēl katru gadu vajadzētu krietnu naudu sistēmas uzturēša-nai. Mēs to nevaram atļauties. Ministrija pie šīm debatēm vairs neatgriezīsies, bet turpinās uzlabot esošo šķirošanas sistēmu un poligonos uzstādīs jaunas iekārtas.

Vēl nepieciešams pārskatīt dabas resursu nodokļa tarifus, lai par nešķirotu atkritumu noglabāšanu būtu jāmaksā vai-rāk, bet par kvalitatīvi sašķirotu otrreiz izmantojamo un pārstrādājamo izejvielu savākšanu nebūtu jāmaksā vispār. Tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā veicināt šķiro-šanu. Iespējams, pienāks laiki, kad par vērtīgākajām otr-reizējām izejvielām pārstrādātāji būs pat gatavi samaksāt arī mazajām mājsaimniecībām. To noteiks naftas cenas un

situācija pasaules tirgos. Eiropā aizvien skaļāk runā par to, ka sadzīves atkritumu poligoni pamazām tiks slēgti un jau-nus nevajadzēs būvēt, jo itin visu pārstrādās vai izmantos par kurināmo. Tad jānoglabā būs tikai pelni. Šogad arī Lat-vijā uzsāka būvēt vairākas modernas atkritumu pārstrādes rūpnīcas, kur var atsevišķi atdalīt gan koksni, gan dažādus metālus, stiklu, plastmasu, bioloģiskos atkritumus.

Daudz ko var regulēt ar nodokļu palīdzību. Piemēram, ja iepakojumam, ko var pārstrādāt, būtu mazāks dabas re-sursu nodoklis, bet nepārstrādājamajiem – paaugstināts, daudzi apdomātos biežāk. Nevar gaidīt, ka visas pasaules problēmas atrisinās kāds cits. Atkritumu lērumu cilvēki ļoti veiksmīgi var samazināt jau veikalā. Jāskatās ne tikai uz atlaidēm, bet arī – vai tas, ko nāksies izmest, ir pārstrā-dājams? Atbildīgi jāizvērtē, vai tiešām mums šo lietu vajag. Manuprāt, cilvēki pārāk bezbēdīgi izturas pret ēdienu, jo milzum daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos.

Aplikt ar nodokļiem neveselīgu pārtiku

Neveselīgas pārtikas aplikšana ar nodokli var paglābt dau-dzus no hroniskām slimībām. Ja cilvēks nav pārliecināms ēst veselīgi un nemaitāt veselību, viņam nāksies pastarpi-nāti – ar nodokļa starpniecību – jau laikus finansēt veselī-bas nozari, lai tā būtu gatava jaunu slimnieku ārstēšanai. Tas ir līdzīgi kā ar alkohola akcīzes nodokli: mēs nevaram liegt apreibināties, bet reibinošo dzērienu cenā iekļauta krietna daļa naudas, kas nonāk valsts budžetā. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka nedrīkst tīši kaitēt veselībai, jo par to nākas maksāt veselajiem un darbspējīgajiem. Diez vai jaunieši līdzšinējos apjomos pirks dārgos soft-drink, ja šīs limonā-des maksās divreiz dārgāk nekā šobrīd.

ES vides ministru sanāksmē Luksemburgā 2015. gada jūlijā.

VĀRDS


Arī pārtika tagad ir tik sintētiska, ka biežāk kaitē, nevis stiprina veselību. Man šermuļus uzdzen skati modernajās govju fermās, kur lopi saules gaismu neredz nekad mūžā, tos baro ar konservētu zāli un no Argentīnas vestu ģenētiski modificētu soju. Pārstrādātāji šo pienu turpina dažādi mocīt, vēl piemeklē iepakojumu, kas izdala vielas, lai produkti nebojājas. Un tas skaitās veselīgs piens? Nekad neticēšu, tādēļ saviem bērniem nedodu. Ir bēdīgi, ka veselība ir pēdējā vietā, jo vajag ražot pēc iespējas vairāk un lētāk. Un cilvēki visbiežāk veikalos raugās tikai pēc lētākas pārtikas. Un, ja mēs paši dzenam pārtikas ražotājus tikai uz jauniem lētuma rekordiem, mēs nevaram gribēt, lai šāds ēdiens nesamaitā veselību. Pagaidām dau-dziem veselība ir pēdējā vietā. Tā mēs vienkārši dzenam normālo pārtiku prom no sevis.

Sargājiet dabu, tikai netraucējiet ekonomikai!

Jā, tā ir mūžīgā cīņa. Esmu ļoti daudz diskutējis gan ar Zemkopības ministrijas ierēdņiem, gan Zemnieku savienības biedriem par pār-lieko pesticīdu izmantošanu. Un ir zemnieki, kuri nemaz neslēpj, ka paši savā saimniecībā ar raundapu miglotos graudus viņi cūku mātēm neizbaro, jo tad ir gan aborti, gan neauglība un pie sivēniem netikt. Ceru, ka šādu zemnieku, kas ražas kaltēšanas nolūkos to apsmidzina ar indi īsi pirms kulšanas, nav daudz. Ņemot vērā to, ka Latvijā ir tūkstošiem zemnieku saimniecību, tā ir viena no lielākajām nozarēm mūsu valstī, zemniekus izkontrolēt nemaz nav tik viegli. Parasti tas

notiek tikai tad, ja kaimiņi sāk sūdzēties par sagandētiem dzīves apstākļiem.

Bet, ja uzliksim Latvijas zemniekiem lielākus nodokļus nekā kaimiņvalstīs, viņi zaudēs konkurences cīņā, būs spiesti pamest laukus un mainīt nodarbošanos. Ir divas iespējas: vai nu valsts rada zemniekiem kārdinošākas ie-spējas nodarboties ar tādu lauksaimniecību, kas nekaitē dabai, vai arī esam sagādājuši iemeslu lauku cilvēkiem pirkt vienvirziena biļeti uz Īriju. Tā varam iznīcināt nozari un reģionus. Tāpēc jāstrādā, lai rastu risinājumu, kā kaut vai daļu industriālo lauksaimnieku pievērst bioloģiskajai ražošanai. Kvalitatīvi produkti arī Eiropā kļūst aizvien pieprasītāki un pieprasītāki. Mēs taču ļoti labi atceramies skandālu Vācijā, kad lielākā putnu barības ražotāja pro-dukcijā atklāja aizliegtas vielas, kuras pēc tam nonāca in-dustriāli ražotās olās. Pēc tam daudzi sāka pirkt bioloģiski sertificētas olas.

Eiropā un Amerikā intensīvā lauksaimniecība ir tā piesār-ņojusi vidi, ka viņi nemaz nevar godīgi teikt, ka tur au-dzētā bioloģiskā produkcija nesatur pesticīdu atliekvie-las. Bet mūsu zeme nekad nav tik intensīvi ekspluatēta, turklāt krīzes laikā tā ir atpūtusies papuvē, un tas būtu jāizmanto kā trumpis, nevis kā kavēklis. Es bioloģiskajai lauksaimniecībai saskatu milzīgas perspektīvas: labāk au-dzēt mazāk, bet dārgākus produktus, nevis nomocīt zemi, intensīvi audzējot lētas kultūras vairumā.

Bišu drava Zosēnos

Mūsu ģimenei Zosēnos pieder bioloģiski sertificēta saim-niecība. Man neviens neiestāstīs, ka bioloģiskie zemnieki var šmaukties, jo zinu, cik stingras ir pārbaudes uz vietas, esmu arī informēts par bargajām sankcijām, kas skar ikvie-nu sertificētu saimniecību, ja tiek atklāti pārkāpumi. Tāpēc es uzticos produktiem ar zaļo zvaigžņu lapiņu, un paši pārsvarā pērkam tikai bioloģiski ražotu pārtiku. Diemžēl šie produkti ir dārgāki, un, papētot vairumtirdzniecības cenas, redzu, ka tirgotāji bioloģiskajiem produktiem uz-liek krietni lielāku uzcenojumu nekā parastajiem produk-tiem. Bet – ko darīt? Ietaupu naudu kur citur. Protams, ga-dās iepirkties arī parastajos veikalos, bet tas ir izmisuma solis, ja nav bijusi iespēja apmeklēt tirgu vai ekoveikalu. Tomēr, vērojot piedāvājumu tirgū, varu teikt, ka bieži vien tur ļoti aizdomīgus produktus tirgo kā bioloģiskus. Tāpēc jātur acis vaļā un jāprasa sertifikāti. Es iepērkos pie ga-diem ilgi pazīstamiem pārdevējiem un domāju, ka protu atšķirt īstu eko no viltus eko.

Cīņas par budžetu

Šogad, kā jau katru gadu, rudens paies kaismīgās cīņās un debatēs par nākamā gada budžetu. Tomēr es ar bažām vēroju, cik egoistiski atsevišķi ministri cīnās par savas no-

Nils Ušakovs ir spiests atzīt gan Edgaram Tavaram, gan Lucavsalas dārzkopības biedrības vadītājai Rasmai Griņai, ka lēmums pārdot salu «nav bijis no tiem labākajiem». 2015. gada 10. jūnijs.

VĀRDS


zares prioritātēm, piemirstot, ka katrs ministrs ir ne tikai savas nozares vadītājs, bet arī Ministru kabineta loceklis un ka viņiem jāpatur prātā valsts prioritātes un jāpārredz viss laukums: kas notiek labklājības nozarē, kas – izglītī-bas, zinātnes un kultūras nozarē. Ministrs nedrīkst paš-mērķīgi pieprasīt miljonus vienai nozarei un nelikties ne zinis par citām.

Latvijas lielākā problēma ir tā, ka nenotiek vienmērīga at-tīstība. Nozares, kuras vada spēcīgāks ministrs, izvirzās, bet pārējās agonē. Ja no vienas partijas ir gan premjers, gan finanšu ministrs, viņiem, vismaz teorētiski, vajadzē-ja vieglāk vienoties nekā tiem ministriem, kas nākuši no partijām ar mazāku ietekmi, tomēr šī teorija šoreiz ne-strādā. Turklāt – tiklīdz mainās premjerministrs, tā mai-nās prioritātes! Tas ir aplami. Nemitīgās virzienu maiņas ir Latvijas klupšanas akmens, jo tās notiek ar lielu enerģijas patēriņu.

VARAM galvenie uzdevumi 2016. gadam

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija bu-džeta pieņemšanas laikā PR kampaņas nerīko, tāpēc kā jaunās iniciatīvas budžeta pieprasījumā iesniedza tikai pašu nepieciešamāko. Skaidrs, ka arī to pašu pilnībā neap-stiprinās, jo visiem būs jāmazina, bet ceru, ka nenāksies atlikt, piemēram, Salaspils reaktora demontāžas plānoša-nu, lai vēl pēc gada šo bīstamo objektu varētu demontēt. Pa šo gadu mūsu ministrijai ir uzlikti pienākumi, kādu ag-rāk nav bijis. Piemēram, Salaspils kodolrekatora apsaim-niekošana savulaik bija Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, bet, kad pērn no izrūsējušajām tvertnēm noplū-da radioaktīvie ūdeņi, problēmu risināšana tika uzticēta VARAM. Lai šis objekts neapdraudētu iedzīvotājus un vidi, regulāri nāksies ieguldīt simtiem tūkstošu eiro. Ja šo nau-du valsts neiedos, bet pateiks, lai atrodam paši, nāksies kalkulēt: atņemt meteorologiem, Dabas aizsardzības pār-valdei, Valsts vides dienestam vai vēl kādam. Bet, piemē-ram, vides dienestā jau gadiem ir katastrofāla situācija ar pārkāpumu kontrolēm, jo inspektoru algas ir tik niecīgas, ka labus darbiniekus noturēt ir nevis grūti, bet nu jau pat neiespējami.

Taču tajā pašā laikā šā dienesta darba modernizēšanai ir bijušas Eiropas investīcijas, lai efektīvāk varētu kontrolēt radiācijas piesārņojumu, gaisa kvalitāti, maluzvejniecību jūrā. Mums ir savs moderni aprīkots patruļkuģis jūras kontrolēm, ir nopirktas pārvietojamās gaisa monitoringa stacijas, ar kurām var kontrolēt gaisa piesārņojumu po-tenciāli bīstamās vietās, piemēram, ostās ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī un Liepājā. Tagad, kad cilvēki sūdzas par smirdoņu, inspektori var aizbraukt un pārbaudīt smaku sastāvu, un saprast, ir tur indīgas gāzes vai nav. Bet, izrā-dās, bieži vien tās gāzes, kas nesmird, ir daudzkārt kaitī-gākas par tām, ko var saost. Lai Valsts vides dienests būtu patiesi darbspējīga iestāde, ir nepieciešama nauda algu

palielināšanai, nav iespējams noalgot labākos speciālistus, ja varam samaksāt vien 500 eiro mēnesī. Taču, skatoties uz valsti kopumā, ja līdz 1000–1200 eiro paceļam algu mūsu nozares inspektoriem, tad jāceļ alga arī veselības un izglītības nozarē. Arī citās nozarēs ir amati, kur cilvēki veic līdzīgas kvalifikācijas darbu un grib saņemt samērīgu atalgojumu. Kurš darbs nozīmīgāks – vides vai nodokļu inspektora? Abi kontrolē, abi pakļauti korupcijas riskam. Tāpēc viss jāvērtē kopumā, jāgādā, lai visi efektīvāk strā-dātu, turklāt jāveicina pašpatēriņš, lai mēs vairāk pirktu pašu valstī ražotas preces un pēc iespējas mazāk aizlaistu naudu prom. Tad varēsim iekasēt lielākus nodokļus un vai-rāk maksāt cilvēkiem, kuri strādā valsts sektorā. Nevienu nozari nedrīkst vērtēt atrauti citu no citas.

Prezidentūra ir beigusies, rudens klāt, VARAM jāpiestrādā pie jaunajām prioritātēm. Ir jāpārskata dabas resursu no-dokļa izsekojamība, jo šobrīd daudz kas ķeras. Jāpārbau-da, kas un kāpēc tiek atbrīvoti no šā nodokļa maksas un kā tas tiek kompensēts, jāievieš skaidrība zemes dzīļu iz-mantošanas koncepcijā, pieļaujamajos trokšņu lielumos, biotopu kartēšanā utt. Es novēlu «Vides Vēstu» lasītājiem stipru veselību, dūšu, drosmi, godaprātu un spēku ikdienā, darbā un mājās, svētkos un skumīgos brīžos. Vismaz es sev ik pa laikam atgādinu, ka maniem darbiem un lēmumiem ir viens mēr-ķis: vairot Latvijas dabas un tautas mūžīgo dzīvotspēju.Izvirzīt sīkākus dzīves mērķus, manuprāt, nav jēgas.

DABA


LĪGATNES DABAS TAKAS – TOREIZ UN TAGAD

Dace Vītola; foto no LDT arhīva

Stāsts par Līgatnes dabas takām sā-kās teju nejauši – Gaujas Nacionālā parka direktors Gunārs Skriba pētī-ja staltbriežus un, pārcelts darbā no Jaunjelgavas uz Siguldu, nolēma te ieaudzēt un pavairot šos staltos dzīv-niekus. 1975. gada 8. martā Līgatnes dabas takās uz dzīvi apmetās pirmie seši no Kurzemes mežiem atvestie staltbrieži. Nākamajā gadā Līgatnē iz-mitināja arī divas cilvēku pieradinātas mežacūkas. Tā kā cilvēku interese par dzīvniekiem bija liela, pamazām tika iekārtotas pastaigu takas.

Vietu Līgatnes dabas taku skatu tornim atrada pirmais Gaujas Nacionālā parka direktors Gunārs Skriba. Reiz, staigājot pa Lī-gatnes mežiem, Gunārs stāvēja Cepurīškalna virsotnē un aizdo-mājās, ka labākais panorāmas skats uz parka teritoriju pavērtos no visaugstākās egles. Lai par to nekavējoties pārliecinātos, viņš uzkāpa tās galotnē. Elpu aizraujošās ainavas iedvesmots, direk-tors pieņēma lēmumu šeit būvēt skatu torni.

Jau 1976. gadā tornī kāpa pirmie apmeklētāji, un tas priecē visus vēl šobaltdien.

Ierosme par zirgu nomu un izjādēm Līgatnē radās reizē ar briežu dārza ierīkošanu. No 1975. gada daudzus jo daudzus gadus tās vadītāja bija Edīte Šupiņa. Zirgi ir vieni no tiem dzīvniekiem, kuri Līgatnes dabas takās bijuši vienmēr.

DABA


Kādreiz talkas bija ne tikai svarīga un nozīmīga vides labiekārtošanas un sakārtošanas darbu daļa, bet arī regulārs un neatņemams informā-cijas aprites un kolektīvu pārrunu laiks. Tieši talkās, ar čaklu darba rūķu roku palīdzību, sāka veidoties Līgatnes dabas takas.

Skatu platforma «Pauguri» ir nozīmī-ga vairāku iemeslu dēļ. Tā ir viena no pirmajām vietām, kur Līgatnes dabas taku apmeklētājiem paveras brīnišķīgs skats uz Gaujas senleju, un tā ir vieta, kuras pakājē reiz at-radās pirmais lāču voljers.

Šeit cilvēki apstājas un ilgi skatās tālumā.

1976. gadā Gaujas Nacionālā parka inspektors Ernests Kal-niņš uzsāka «Pauguru» mājas celtniecību – namiņš bija pa-redzēts parka uzraugam un sargam, kurš nākotnē pieskatīs parka teritoriju. 1981. gadā māja tika pabeigta, un tā paša gada 1. aprīlī Līgatnes dabas takās sāka strādāt zvērkope Velga Vītola. Viņa te nostrādājusi teju 35 gadus un, kaut pensijā, joprojām rosās pie dzīvniekiem. Tagad «Pauguros» iekārtots Dabas izglītības centrs.

DABA


Četrus gadus pēc Līgatnes dabas taku iz-veidošanas uzbūvēja pirmo kases mājiņu.

Gadu gaitā kases ēku izskats mainījies – tās pārtapušas par moderniem apmeklētāju centriem, kā arī ieguvušas plašus, labiekārtotus automašīnu stāvlaukumus.

Laika gaitā, līdz ar Līgatnes dabas taku ciemiņu skaita pieaugumu, pastaigu takas arvien ir pārveidotas – tās pielāgotas gan apmek-lētāju ērtībām, gan vides aizsardzības un saglabāšanas interesēm.

Daudzo apmeklētāju plūsmu Līgatnes dabas takās vienmēr ir mēģināts vadīt ar virziena rādītājiem un informācijas zīmēm, tas ir arī vienīgais veids, kā norādīt cilvēkiem pareizo ceļu līkumoto meža taku labirintos.

DABA


Līgatnes dabas takas turpina augt, attīstīties un uzņemt arvien jaunus cie-miņus. Katru gadu apmeklētāju priekam tiek rīkoti arī dažādi pasākumi. Te notiek gan Putnu dienas ar putnu būrīšu darināšanu, gan Sēņu diena, gan slēpojumi, Adventes tirdziņi un citas aktivitātes. Šā gada 8. martā Līgatnes dabas takas svinīgi atklāja savu 40. jubilejas gadu. Gaidām ciemos arī tevi!

Lielu popularitāti Līgatnes dabas takām atnesa 1984. gadā no Belovežas gāršas Baltkrievijā atvestie sumbri. Mērojusi 700 km garo ceļu, 8. martā Līgat-nē izkāpa pirmā sumbru govs, pāris dienu vēlāk, 13. martā, – arī bullis. Abi tā iepatikās viens otram, ka vēl daudzus gadus pēc tam priecēja dabas taku apmeklētājus ar savām atvasēm.

Neilgi pēc Līgatnes dabas taku 20. dzimšanas dienas, 1995. gadā, Līgatnē no Rīgas zooloģiskā dārza iera-dās visslavenākie taku iemītnieki – lāči. Šobrīd gan Mikus un Puika,

gan populārā lācenīte Ilzīte mīt plašos, zaļos un ēr-tos voljeros. Lāči ir kļuvuši par Līgatnes dabas taku simboliem.

Par īsteniem Līgatnes dabas taku celmlaužiem var uzskatīt trīs cil-vēkus, kuri tās radīja, izveidoja un palaida plašajā pasaulē: pirmo Gaujas Nacionālā parka direktoru Gunāru Skribu, biotehnisko inže-nieri Jāni Rupmeju, kurš savulaik bija atbildīgs par parka dzīvnie-kiem, un labiekārtošanas darbu speciālisti Edīti Skribu.

SESTDIEN, 10. OKTOBRĪ, NO PLKST. 12 LĪDZ 16

SVĒTKI LĪGATNES DABAS TAKĀS!Līgatnes dabas takas aicina uz 40. jubilejas gada noslēguma pasākumu.

Uz kopīgu svinēšanu mīļi aicināti visi Līgatnes dabas taku draugi, lai kopīgi izbaudītu rudens krāšņumu, apciemotu dzīvniekus un

piedalītos dažādās aktivitātēs.

Līgatnes dabas taku ciemiņiem būs iespēja izstaigāt jauno taku, kas ved pie lāčiem, kā arī izzināt vidi, darbojoties dažādās aktivitāšu

darbnīcās, ko sarūpējuši Līgatnes dabas taku draugi – «Gaujas Nacionā-lā parka fonds», «Dabas draugi», «ZAAO», «Elektrum» un «Laima».

Līgatnes dabas taku darba laiks: katru dienu no plkst. 9 līdz 18,

brīvdienās un svētku dienās no plkst. 9 līdz 19.

DABA


Zemkopības ministrijas (ZM) izstrādātās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes, ko turpmāk ērtības la-bad saukšu vienkārši par pamatnostādnēm, ir dokuments, kurā aprakstīts, kā līdz 2020. gadam plānots apsaimniekot Latvijas mežus jeb kā kokrūpniecības nozarei no meža ie-gūt tik daudz koksnes, cik grib. Ja domājat, ka pārspīlēju, varat iepazīties ar ZM rakstīto, ka pamatnostādnes balstī-tas uz 2012. gadā izstrādāto (un nekur publiski neatroda-mo) Meža nozares attīstības plānu, kura izstrādes pamatā bija «mežsaimniecības ekonomiskie aprēķini par nepiecie-šamo saimniecisko darbību apjomiem meža apsaimnieko-šanā». Iespējams, patiesībā pamatnostādņu pamatā ir kāds vēl senāks un ne mazāk slepens nozares stabilizācijas un attīstības plāns, kas tika izstrādāts 2009. gadā. Viens no pa-matuzstādījumiem šajā plānā, saskaņā ar nozares pārstāv-ju pausto plašsaziņas līdzekļiem, ir: mežizstrādes apjomi nedrīkst samazināties.

Dabas sargātāji skrāpējas aiz slēgtām durvīm

Plānus izstrādāja pašas meža nozares organizācijas un institūcijas, nevienu, atskaitot Latvijas Pašvaldību savienību, no malas nepie-aicinot. Šāda pieeja ir šķietami loģiska – nozare pati plāno savu darbu, un kāpēc kādam tur būtu īpaši jājaucas. Tomēr šīs pamat-nostādnes ir attīstības plānošanas dokuments, kura tapšanā sa-skaņā ar Ministru kabineta noteikumiem «Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā» tik tiešām ir jānodrošina sa-biedrības līdzdalība. Turklāt, tā kā oficiālais meža politikas mērķis ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana, kas nozīmē līdzsvaru starp ekonomiskajām, sociālajām un vides vajadzībām, loģiska kļūst citu interešu grupu, ne tikai nozares uzņēmēju iesaistīšana.

Neslēpšu – dabas aizsardzības organizācijas ilgi skrāpējās aiz slēg-tām durvīm, līdz beidzot ZM nodeva pamatnostādnes sabiedriska-jai apspriešanai. Kopš tā brīža pamatnostādnes maz mainījušās par spīti daudziem būtiskiem iebildumiem attiecībā uz to saturu². ZM acīmredzami identificē sevi ar meža nozari, nevis valsts pārvaldi, kam vajadzētu strādāt sabiedrības interesēs, tāpēc katrs priekšli-kums, kas neatbilst kokrūpnieku lobija interesēm, tiek kategoriski noraidīts vai vienkārši ignorēts.

Viss dubultojas

Kā jau tradicionāli meža nozares propagandas materiāliem, arī šā dokumenta pamatā ir moto «Mums viss ir kārtībā». Ja nu ir kādas problēmas, tad tie ir tikai dažādi šķēršļi, kas traucē gūt no mežiem vēl lielāku labumu jeb vēl vairāk koksnes. To, ka viss ir kārtībā, jau

Pirms kāda laika Salaspilī notika Meža un saistīto no-zaru attīstības pamatnostādņu 2014.–2020.¹ gadam stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārska-ta sabiedriskā apspriešana. Sanāksmes vadītājs Valdis Felsbergs konstatēja, ka «parasto» iedzīvotāju sanāk-smē nav, tātad sabiedrība mežu apsaimniekošanas plā-nos draudus nesaskata. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa «Vides Vēstu» lasītāju nav «parastie» iedzīvotāji, bet esmu arī tikpat pārliecināts, ka lielākā daļa, izlasot pirmo teikumu, īsti nesaprata, par ko ir runa un vai zem garā nosaukuma kādi draudi slēpjas vai ne. Tādēļ ļaujiet pastāstīt...

Viesturs Ķerus, LOB valdes priekšsēdētājs

¹ Tā kā pamatnostādņu izstrādes process ir ieildzis, šobrīd tās kļuvušas par pamatnostādnēm 2015.–2020. gadam.² Lasītājam jāņem vērā, ka raksta tapšanas brīdī pamatnostādnes vēl nav apstiprinātas, tāpēc gala dokuments var atšķirties no tā, ko esmu aprakstījis šajā rakstā.

LATVIJAS MEŽI CIRVJA ĒNĀ

Foto: Vilnis Skuja.

DABA


tradicionāli apliecina apgalvojums, ka «meža platība Latvijā salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta pirmo pusi ir dubulto-jusies». Starptautiski pētījumi, kas parāda, ka Latvija ir vie-na no vadošajām valstīm pasaulē meža platību sarukuma ziņā, pamatnostādnēs tika minēti tikai dabas aizsardzības organizāciju uzstājības dēļ. Redz, meža definīcija šajos pē-tījumos esot cita, pētījumu metodika ne tāda... Tajā pašā laikā īpaši netiek uzsvērts, ka arī meža platību dubultoša-nās balstīta uz salīdzinājumu starp dažādām meža definīci-jām un skaitļiem, kas iegūti ar atšķirīgām metodēm.

Teikšu kā ir: štrunts par mežu platību! Dabas aizsardzības organizācijām (un atļaušos minēt, ka arī plašākai sabied-rībai) nav tik svarīgi, vai Latvijā meži aizņem 40, 50 vai 60% teritorijas, it īpaši, ja šajos procentos tiek ietvertas arī

platības, kas ir mežs tikai uz papīra, nevis dabā. Dabas aiz-sardzībā būtiski ir tas, vai tiek saglabātas mežiem rakstu-rīgās sugas un biotopi, bet mežu vērtības, kas rūp sabied-rībai, ir tikpat dažādas cik pati sabiedrība: sēnes un ogas, medījamie dzīvnieki, iespējas svaigā gaisā uzlabot fizisko un garīgo veselību, nodarboties ar sportu vai atvilināt uz Latviju ārzemju tūristus, aizsardzība pret troksni un pie-sārņojumu utt. Tajā pašā laikā pat tad, ja platības mistiskā kopsumma nav tik svarīga, par to gluži aizmirst arī nevar, jo galu galā – jo mazāka platība, jo grūtāk tajā savietot visu grupu intereses, it īpaši, ja pieeja ir stingri nodalīt platības, kas paredzētas koksnes ražošanai no platībām, kas paredzētas cilvēkiem vai dabas aizsardzībai, turklāt koksnes ieguvi nosakot par prioritāti. Protams, nevar iz-tikt arī bez šāda dalījuma, jo mums vajadzīgi gan mikro-liegumi, gan īpaši iekārtotas atpūtas un pastaigu vietas mežā, tomēr lielākajā daļā mežu vajadzētu šīs dažādās in-tereses līdzsvarot. Tieši to ZM sola šajās pamatnostādnēs, kaut, izlasot līdz galam, nemaz neplāno solīto īstenot.

Dabas aizsardzības problēmas mežos

Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma (t.i., meži sadalīti daudzos mazos gabaliņos). Nesen izstrādātais ziņojums par īpaši aizsargājamo meža biotopu stāvokli rāda, ka nelabvēlīgā stāvoklī ir visi Latvijā sastopamie Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamie meža biotopi. Parasto meža putnu populāci-jas kopš ciršanas apjomu palielināšanas 2009.–2010. gadā samazinājušās, to apliecina meža putnu indekss. Melnā stārķa, kas ir viens no Latvijas mežu dārgumiem un ar ko tīk lepoties arī meža nozarei, populācija kopš 20. gadsim-ta 80. gadu beigām sarukusi vairāk nekā uz pusi. Aizsar-gāti ir vien aptuveni 10% mazā ērgļa ligzdošanas vietu, un katru gadu tiek reģistrēti vairāki gadījumi, kad tiek nocir-sti koki, kuros ērglis ligzdo. Varētu gaidīt, ka plānošanas dokuments, kura mērķis ir «īstenot un attīstīt ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu» aplūkos arī šīs problēmas mežu dabas vērtību saglabāšanā. Tomēr nē! Izrādās, galvenās problēmas mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā ir Dabas aizsardzības pārvaldes, Valsts meža dienesta un VAS «Latvijas valsts meži» datubāzu nesaderība un tas, ka nav īpaša, tieši mežu bioloģiskās daudzveidības mo-nitoringa. Protams, šo īpašo monitoringu vajadzētu veikt pašai nozarei, jo, kā paziņojis ZM pārstāvis Jānis Birģelis, viņš uzskatot, ka valsts Bioloģiskās daudzveidības moni-toringa programmā ievāktie dati nav objektīvi (lasi – re-zultāti nav tādi, kādus vajag mežrūpniekiem). Protams, objektīvu informāciju par meža dabas vērtībām var ievākt tikai LVMI «Silava»! Lai gan šajā institūtā strādā ne mazums godprātīgu un zinošu speciālistu (tostarp bioloģijas, ne ti-kai mežzinātnes jomā), diemžēl institūta vadības nostāja acīmredzot ir, ka šai iestādei jāpiedalās meža nozares tēla spodrināšanā par katru cenu, tāpēc ir skaidrs, ka šī nav institūcija, no kuras varētu gaidīt objektīvu izvērtējumu par Latvijas mežu dabas vērtībām.

Mež

a pu

tnu

inde

kss

Gads

Cirš

anas

apj

oms

(milj

. m³)

Gads

Izci

rtum

u īp

atsv

ars n

o ko

pējā

s mež

u pl

atīb

as

Gads

Datu avots: Valsts meža dienests.

Datu avots: Valsts meža dienests.

Datu avots: Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

DABA


Saskaroties ar dabas aizsardzības organizāciju iebil-dumiem pret acīm redzami nepilnīgo izvērtējumu par problēmām dabas aizsardzībā, ZM papildināja problēmu uzskaitījumu ar to, ka īpaši aizsargājamo biotopu definī-cijas nav noteiktas Ministru kabineta noteikumos, neesot zināms, cik lielas platības nepieciešamas dabas aizsardzī-bai un neesot izstrādi optimālie īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un mikroliegumu apsaimniekošanas noteikumi. Izrauts no konteksta un bez iepriekšējas pieredzes darbā ar ZM, šis problēmu uzskaitījums var nešķist satraukuma vērts – būtu taču labi iegūt skaidrību par visiem minētajiem aspektiem! Protams, varētu jau pārrakstīt Ministru kabineta noteikumos biotopu definīcijas no savulaik Latvijas Dabas fonda izdotās rokasgrāmatas «Eiropas Savienības aizsargā-jamie biotopi Latvijā», bet skaidrs, ka ZM mērķis ir biotopu noteikšanu no ekspertu kompetences padarīt par politisku diskusiju jautājumu, lai ar likumu noteiktās definīcijas būtu «pareizas». Ko gaidīt tālāk? Ministru kabineta noteikumus ar instrukciju putnu sugu noteikšanai?

Par to, ka vajadzētu noskaidrot, cik lielas Latvijas mežu platības būtu atvēlamas dabas aizsardzībai, ar dažādiem meža nozares pārstāvjiem esam runājuši tik sen, cik vien es vispār esmu runājis ar šīs nozares pārstāvjiem, – tātad kādus gadus astoņus, un nekad tālāk par «jā, vajadzētu gan» šīs sarunas nav nonākušas. Varētu jau priecāties, ka beidzot uzklausīta mūsu gadiem ilgusī īdēšana, ja vien... komplektā nenāktu galvenais mērķis: nodrošināt, lai kok-snes audzēšanai un ieguvei pieejamās platības nesamazi-nās. Tātad ir skaidrs, ka dabas aizsardzībai atvēlamās pla-tības nedrīkst būt lielākas par pašreizējām, bet ar tām ir krietni par maz, un to apliecinās ikviens. ZM uzskata, ka platībām, kas ir aizsargātas, jāizstrādā «optimāli» apsaim-niekošanas noteikumi, bet šajā gadījumā ar «optimāliem» noteikumiem nav jāsaprot, «kā labāk saglabāt dabas vēr-tības», bet gan «kā pēc iespējas vairāk nocirst teritorijās, kas atvēlētas dabas aizsardzībai».

Cirst, cik vien iespējams

Viena no lielākajām intrigām, gaidot pamatnostādņu parā-dīšanos, man bija, kādi būs tajā iekļautie maksimāli pieļau-jamā koku ciršanas apjoma noteikšanas pamatprincipi. Sa-vulaik valdība uzdeva ZM izstrādāt šādus pamatprincipus, kuros ietverti ekonomiskie, dabas aizsardzības un sociālie aspekti. Ar šā uzdevuma izpildi ministrija ilgi kavējās, ka-mēr es ar interesi gaidīju, ko gan tā izdomās, lai it kā ņemtu vērā dabas aizsardzības un sociālās vajadzības, bet ciršanas apjomus saglabātu vismaz līdzšinējos. Galu galā ZM pat ne-papūlējās būt radoša – aprakstīja jau esošo, galvenokārt uz ekonomiskiem apsvērumiem balstīto, pieeju ciršanas apjo-mu noteikšanai, vien piebilstot, ka esot ievēroti arī dabas aizsardzības un sociālie aspekti.

Tad nu arī turpmāk maz kas mainīsies: ar mikroliegumiem neaizsargātie īpaši aizsargājamie meža biotopi tiks ieskai-tīti cērtamajos mežos un vai nu tiks izcirsti, vai arī uz to rēķina tiks pārmērīgi cirsti pārējie meži, jo kaut kur taču jāatrod izcīnītie koksnes kubikmetri! Joprojām tiks veicinā-ta mežu fragmentācija, mežus izstrādājot kailcirtēs, nevis attīstot izlases cirtes, jo katra prasība saglabāt ainavā no-teiktu īpatsvaru veco mežu vai veicināt saimniekošanu ar izlases cirtēm taču ietekmē pieejamos ciršanas apjomus. Joprojām notiks mežizstrāde putnu ligzdošanas laikā, jo ru-denī un ziemā nevar paspēt nocirst paredzēto apjomu.

Par ciršanu pavasarī

Kas attiecas uz ciršanu pavasarī, šajā jautājumā ZM pieeja izrādījusies īpaši šķebinoša. Tiem, kuri šim jautājumam nav rūpīgi sekojuši līdzi, atgādinu: Latvijas Ornitoloģijas biedrība aprēķinājusi, ka ik gadu mežizstrādes dēļ iet bojā desmitiem tūkstošu putnu ligzdu un mežizstrādes radī-tais traucējums samazina īpaši aizsargājamo putnu sugu ligzdošanas sekmes. Mežizstrādes ierobežošanu putnu ligzdošanas laikā atbalstītu 80% Latvijas iedzīvotāju. Šo ie-meslu dēļ esam rosinājuši noteikt miera periodu, lai mež-izstrāde netiktu veikta no aprīļa līdz jūnijam.

Savulaik ar valdības rīkojumu tika izveidota darba grupa, kurai vajadzēja izstrādāt informatīvo ziņojumu par iespē-jām ieviest minēto trīs mēnešu mežizstrādes miera perio-du. ZM vadībā sarunas nevedās, un ministrija tās aprāva pusvārdā – kamēr gaidījām nākamo darba grupas sanāksmi, Ministru kabinetā pa kluso tika iesniegts ziņojums, kas dar-ba grupā vispār nebija apspriests. Tas balstīts uz vienpusēju un sagrozītu informāciju, lai nolemtu, ka necirst mežu put-nu ligzdošanas laikā nav iespējams. Tāpēc arī pamatnostād-nēs mežizstrādes miera periods nav iekļauts.

Iedzīvotāju informēšanai nav naudas

Darba stilā, kā izstrādā šīs pamatnostādnes, spilgti redza-

Pieaug

Stabila/svārstās

Samazinās

Nav zināms

12

8

4

ES īpaši aizsargājamo meža putnu populāciju lieluma pārmaiņas kopš 2001.–2005. gada.

Dat

u av

ots:

Lat

vija

s Or

nito

loģi

jas

bied

rība.

DABA


ma ZM tradicionālā pieeja: nostumt malā ne tikai dabas aizsardzības organizācijas un to pārstāvētās intereses, bet visu to sabiedrības daļu, kas nepārstāv kokrūpniecības no-zares intereses pārstāvošās organizācijas. Kamēr vairākos novados vietējie iedzīvotāji protestē pret apkārtnē notie-košo mežizstrādi, ZM apgalvo, ka tās rīcībā nav informā-cijas, ka šajā ziņā būtu problēmas. Lielākoties iedzīvotāji iebilst tāpēc, ka nezina, kad un kur meži tiks cirsti. Uz Latvijas Dabas fonda aicinājumu informēt vietējos iedzī-votājus par plānotajām cirsmām un dot viņiem iespēju ie-saistīties lēmumu pieņemšanā, ZM atbild, ka tai nav finan-sējuma, lai nodrošinātu šādas «informācijas kampaņas». Iedomājieties, cik naudas tiek atvēlēts visam, kas vien iespējams, tostarp Cūkmena un Mammadaba aktivitātēm, sportam, nozari slavinošām publikācijām un raidījumiem, bet nav finansējuma, lai vietējos iedzīvotājus informētu par plānoto mežizstrādi!

Uz šā fona loģiski ir ZM augstie mērķi sabiedrības ap-mierinātībai ar Latvijas mežu apsaimniekošanu. Rezul-tatīvajam rādītājam «Uzlabojas (izcēlums mans – V. Ķ.) sabiedrības viedoklis un izpratne par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu» noteiktais mērķis ir, lai mežu apsaim-niekošanu «pozitīvi» vai «drīzāk pozitīvi» vērtētu... 20% Latvijas iedzīvotāju.

Pēc pieciem gadiem...

Pieci gadi ir ļoti īss laiks, tomēr atļaušos prognozēt, ko Latvijas mežiem nozīmēs Meža nozares pamatnostādņu

īstenošana to pašreizējā redakcijā. Noglabājiet kārtīgi šo «Vides Vēstu» numuru – vēlāk varēsiet pārliecināties, vai man bija taisnī-ba. Protams, dabas aizsardzības organizācijas un, cerams, arī par šo jautājumu atbildīgās valsts iestādes turpinās cīnīties pret dabas vērtību iznīcināšanu kokrūpnieku interešu vārdā.

Līdz 2020. gadam:

• formālo meža platību pieaugums būs apstājies, bet reālā meža platības turpinās samazināties, palielināsies arī mežu fragmentācija;

• īpaši aizsargājamie meža biotopi joprojām būs sliktā stā-voklī, bet būs pilnīgāka informācija, lai to pierādītu;

• notiks mēģinājumi sagraut esošo dabas aizsardzības sistē-mu, t.i., būtiski mainīt nosacījumus dabas aizsardzības teritori-ju izdalīšanai un to apsaimniekošanai, bet tie nebūs sekmīgi;

• turpinās sarukt melnā stārķa populācija, un parasto meža putnu stāvokli raksturojošais meža putnu indekss tā arī neat-griezīsies 2008. gada līmenī;

• turpināsies mežrūpnieku izmisums, meklējot iespējas no-cirst atvēlētos koksnes kubikmetrus, tāpēc arvien biežāk kail-cirtes parādīsies vietās, kur tās līdz šim nebija iedomājamas vai atļautas: kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās, īpaši aizsargājamos biotopos, kas nav praktiski aizsargāti, un it kā «kļūdas dēļ» arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un īpaši aizsargājamo put-nu ligzdošanas vietās.

Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka pamatnostādnes būs tikai vēl viens politikas dokuments, kam nav būtiskas ietekmes uz reālo dzīvi. Ce-rēsim uz to labāko!

Mežu savienotības pārmaiņas ES 1990. – 2006. gadā

straujš samazinājums

lēns samazinājums

stabila

lēns pieaugums

straujš pieaugums

nav datu

nav vērtēts

DABA


Pirmā asociācija par vārdu «grīnis» man bija green [gri:n], kas angļu valodā nozīmē «zaļš». Priežu meži parasti asociējas ar kla-jiem priežu siliem, bet te – priežu mežs, kas aizaudzis ar garu zāli teju cilvēka augu-mā! Grīnis! Tas ir ļoti zaļš un slapjš priežu mežs, kur aug arī purva bērzi, kadiķi, zemi kārkli un Latvijā retās, galvenokārt tikai piejūrā sastopamās purvmirtes, ko sauc arī par balzamkārkliem, jo to ziedpumpuriem ir balzama smarža. Kā radies vārds «grīnis», nav zināms, bet jau 1899. gadā botāniķis Kārlis Reinholds Kupfers Ziemupes–Sakas apkārtnes virsāju un mežu raksturošanai izmantoja vārdu «Grinien». Ansis Opmanis prāto, ka «grīnis» varētu būt saistīts ar lie-tuviešu grynas – tīrs, proti, tas varētu nozī-mēt gan pēc meža izdegšanas no kokiem tīrās pļavas, gan gara tīrību, vietu saistot ar senlaikos jūrmalā pirms Velna raga (tagad – Akmensrags) bijušo baznīcu. Pagājušā gad-simta sākumā, kad mežsaimnieciskām vaja-dzībām ieviesa mežu tipus, arī vārds «grīnis» ieguva jaunu jēgu.

MEKLĒSIM ČEMURVIRSI JEB GRĪŅU SĀRTENI

Julita Kluša; autores, A. Opmaņa un A. Maisiņa foto

Grīņa sārtene Erica tetralix.

Zāļu grīnis Ziemupē ar grīņa sārtenēm (vidū), purvmirtēm Myrica gale (kreisajā pusē; arī mazajā attēlā ar negataviem auglīšiem) un zilgano molīniju Molinia caerulea (arī mazajā attēlā labajā pusē, ar garām, šaurām, violetām ziedu skarām). Molīnija ir zaļā zāle, kas veido grīņa zaļās sajūtas pamatus.

DABA


Otrs pārsteigums bija grīņu reljefs, zālaini slapjie posmi, kur zaļie grīšļi mijas ar sausiem sūnu ciņiem, uz kuriem aug virši, brūkle-nes un zilenes. Uz ciņiem pamazām iemanījāmies ieraudzīt raksta galveno varoni – grīņa sārteni, kas Latvijā ir ļoti reta. Tās augšanai nepieciešami mainīga mitruma apstākļi, kādi raksturīgi grīnī, kur vasarās ir sauss, bet pavasaros un rudeņos – pārmitrs.

Ir arī otrs mežu tips – viršu grīnis –, un tas ir pavisam citāds! Ja zāļu grīni tiešām var saukt par zaļu, tad viršu grīni uz rudens pusi drīzāk varētu saukt par rozīgu, jo tajā dominē ziedoši virši. Pāri slejas retas purva priedītes, zeme klāta ar sfagniem; starp viršiem zeļ molīnijas, arī zilenes un vaivariņi, sausākās vietās aug ķērpji. Arī šeit valda mainīga mitruma apstākļi, kādi patīk grīņa sārtenēm un citiem retiem augiem, piemēram, blīvajam sfagnam. Mūsdienās gan reti lieto jēdzienu «viršu grīnis». Skraju grīņa tipa mežaudzi, kurā dominē virši, kartē kā Eiropas Savienībā aizsargājamu biotopu 4010 jeb «slapji virsāji ar grīņa sārteni». Lai dzīvi vēl vairāk sarežģī-tu, ne visi slapjie virsāji vienlaikus ir viršu grīņi un, par spīti biotopa nosaukumam, ne visos aug grīņa sārtenes – tās ir īpaša ekstra.

Blīvais sfagns Sphagnum compactum ar kladīnām slapjā virsājā.

Sarkanos sfagnu ciņos nereti var redzēt izceļamies skaistu sūnu – gludlapu mīliju Mylia anomala.

Viršiem bagātās vietās var gadīties pamanīt tauriņa – viršu mazās raibpūcītes Anarta myrtilli – spilgti zaļdzelteno kāpuru.

Lai saprastu, kāda tipa grīnī esi nonācis vasaras vidū, reizēm pietiek vien paskatīties, kādi zilenīši te lidinās. Zāļu grīnī, kur nav tik daudz viršu, bet vairāk sastopamas zilenes, ievēroju vairākus zileņu zilenīšus, kam spārnu apakšpusē raksturīgs viens lielāks oranžs laukums ar ietvertu zilu «acti-ņu» (skat. attēlā kreisajā pusē), bet vietās, kur pārsvarā ir virši, dominē arī viršu zilenīši – tiem spārnu apakšpusē krietni vairāk oranžo laukumu ar zilajām «acīm» (attēlā pa labi).

Grīņu dabas rezervāts dibināts 1936. gadā, un tā galvenais mērķis – aizsargāt šīs abas Latvijā tik retās dabas vērtības, kuras visvairāk sastopamas Ziemupes–Sakas grīvas apkārtnē, kas atrodas rietu-mos, tuvu Baltijas jūrai. Grīņu dabas rezervāts savulaik ir meliorēts, kas mainīja mitruma apstākļus un dzīves iespējas retajiem augiem, taču senākos laikos tas vairākkārt dedzis. Grīņa sārtene ir viens no tiem augiem, kas uzzeļ tieši pēc dedzināšanas, un, par spīti melio-rācijai, ir izdzīvojusi.

Grīņu dabas rezervātā meži mijas ar vērtīgām pļavām. Slapjajā, zā-lainajā grīnī atradām Latvijā reto dūkstu vijolīti Viola uliginosa un aizsargājamo Buksbauma grīsli Carex buxbaumii, bet pļavā – tādus Latvijā retus un aizsargājamus augus kā parasto vairoglapi un sīpo-liņu doni. Retumus meklējot, jāpievērš uzmanība dažādām iepla-kām, kurās ir atšķirīgi mitruma un gaismas apstākļi, mēdz būt arī

DABA


klajākas vietas, kuras, piemēram, izgulējis vai izbradājis kāds zvērs. Sīpoliņu doni izdevās atrast ne vien zvēru izgulētā pļa-vas ieplakā, bet arī slapja virsāja slīkšņā.

Interesanta ir vietas, kur atrodas Grīņu dabas rezervāts, vēstu-re. Tā kā grīnis ir neauglīgs meža tips, kur grūti ko izaudzēt, vietējie iedzīvotāji te nevēlējās dzīvot. Taču 20. gadsimta sā-kumā šurp pārcēlās aptuveni 100 bezzemnieku ģimeņu no Latvijas austrumiem, kas te iekopa saimniecības, ganīja lopus. Iesauca viņus par latgaļiem, kaut ne visi bija no Latgales. In-teresanti, ka 1947. gada kartē ir arī mājas «Ēriki», bet ērika ir grīņa sārtenes nosaukuma atvasinājums no tās latīņu ģints nosaukuma Erica. Vai tam būtu kāds sakars ar šo augu?

Rezervāta teritorijā atrodas ne vien kapi, bet 1935. gadā uzcelta pat baznīca, kas tagad pārvesta uz Kolku. Mežsargs Valdis Gruns-kis te nodzīvojis visu mūžu, līdz pat 21. gadsimta sākumam. Viņam bija daudz stāstu par dabu un piedzīvojumiem. Kopā ar māsu viņi pieradinājuši alnīti Kuprīti, kam māte radībās gājusi

Parastā vairoglape Hydrocotyle vulgaris Latvijā ir aizsargājama un ierakstīta Sarkanās grāmatas 2. kategorijā, jo sastopama ļoti reti, pār-svarā tikai Kurzemes piejūrā, mainīga mitruma vidē. Lapas pēc formas un izmēriem atgādina efeju sētložņas un pamīšlapu pakrēslītes lapas (attēlā labajā pusē), tikai vairoglapes lapa ir biezāka, tās plātne sānā nav šķelta, kātiņš ir vairogveida plātnes centrā. Ziedi ir ļoti sīki, balti, gandrīz pie zemes. Vairoglape parasti izplatās ar ložņājošu stublāju.

Sīpoliņu donim Juncus bulbosus raksturīga plaša skara, saknenis sī-polveidīgi paresnināts, un stublājs mezglu vietās sakņojas (apakšējā mazajā attēlā). Sastopams pārsvarā tikai jūras piekrastē Latvijas R un Z daļā. Fonā – slapjā ieplaka, no kuras sīpoliņu donis izcelts.

Galvainais donis Juncus capitatus Latvijā aug ārpus sava vien-laidus areāla, tāpēc tam ir vien dažas atradnes piejūrā. Viena ir Ādažu poligonā, bet Kurzemes piejūrā galvainais donis nebija redzēts kopš 1990. gadiem, kad to atrada Papē, Liepājas ap-kārtnē, un pie Sakas. Ziemupes apkārtnē retais donis atrasts vien 1902. gadā, līdz šovasar tur to pamanīja Ansis Opmanis. No citiem doņiem atšķirams pēc pušķveida ziedkopas, kurā ir 5–10 ziedi un gara seglapa kā īlens.

DABA


bojā. Kuprīti nogalinājuši malumednieki, taču notikušo un vainīgos atklāt palīdzējusi mežsarga baltā ķēve Maija – viņa kā suns uzrādījusi vietu, kur apraktas viņas drauga alnīša paliekas. Šis stāsts bija populārs visā Padomju Savienībā un kalpoja par apliecinājumu tam, cik ļoti Latvijā sargā dabu. Ar Maiju vadāja dabas pētnieku Gunti Eniņu, kad viņš Grīņos uzaicināts kā fotogrāfs. 1999. gadā ir pierakstīts V. Grunska stāsts, kā mainījusies Grīņu daba pēc meliorācijas: «Agrāk man bija smuka drava. Medus netrūka. Grīņu virši lieliski me-doja. Bet, kopš ierīkoja meliorāciju, tie vairs nemedo. Tagad man palikusi viena neliela saime. Arī tā velk dzīvību. [..] Zalk-ši kādreiz dzīvoja, bet tagad, pēc meliorācijas, ir pazuduši.» Pēc mežsarga nāves Grīņos palikusī pēdējā tā sauktā latgaļu māja «Ceriņi» nu ir ieaugusi krūmos un grūti pieejama, taču mums tā sniedza negaidītu pārsteigumu – uz grīdas atra-dām senu bioloģijas burtnīcu ar rūpīgiem pierakstiem.

Grīņu rezervātā līdz Otrajam pasaules karam nebija elek-trības, toties 1932. gadā atklāta dzelzceļa līnija Liepāja–Alsunga, kas šķērsojusi visu Grīņu rezervātu. Te atradušās pat divas dzelzceļa stacijas – «Kārpa» un «Mežaine». Kopš 20. gadsimta beigām dzelzceļu vairs neizmanto, palikusi tikai sliežu ceļa vieta.

Pēdējā t.s. latgaļu māja «Ceriņi»; 2015. gads.

1997. gadā Grīņu baznīca tika nojaukta un pārvesta uz Kolku, kur to iesvētīja par Kolkas Jūras Zvaigznes Dievmātes Romas katoļu baznīcu (attēlā pa labi, 2013. gadā), taču Grīņu rezervātā jopro-jām redzami šīs baznīcas pamati (attēlā pa kreisi).

Grīņu rezervātā saglabājušās paliekas no seno laiku darbarīka, kas iz-mantots lopbarības smalcināšanai. Tā sauktais rusverķis ir čuguna rats ar zobiem, kuram piestiprināts bomis, pie kura piejūgts zirgs. Zirgs gājis pa apli, griežot ratu, kas darbināja smalcinātāju. Zemē joprojām saska-tāma zirga iemītā taka.

Netālu no rezervāta atrodas arī izcils dižkoks – Gulēnu priede, ku-ras apkārtmērs 2015. gada 1. jūlijā bija 3,86 m.

Grīņu dabas rezervāts nav vienīgā vieta, kur Latvijā aug grīņa sārtene. Netālu uz rietumiem – Vērgales pagastā – un uz ziemeļiem – Sakas pagastā – ir divi dabas liegumi ar bagātīgām grīņa sārtenes atrad-nēm – Ziemupes dabas liegums un dabas liegums «Sakas grīņi». Ja Grīņu dabas rezervātā skatīju plašas teritorijas ar retām interesantu augu atradnēm, tad «Sakas grīņi» mani pārsteidza ar kompaktumu – interesanto augu dažādība un blīvums bija lielāks. Šajā dabas lie-gumā varētu būt arī bagātīgākā grīņu sārtenes atradne Latvijā.

Ziemupes dabas liegums ir lielākais un daudzveidīgākais, tajā ie-tilpst arī 11 km garš posms jūras piekrastē ar dažādiem kāpu bio-topiem, kuros sastopamas tādas retas un aizsargājamas sugas kā jūrmalas zilpodze, Lēzela vīrcele, skarainā ģipsene, dedestiņu vīķis, jūrmalas dedestiņa, pūkainais plostbārdis. Interesanti, ka vietā, kur kāpās tek avotiņš, sastopama arī zāļu purviem raksturīgā, retā un aizsargājamā kreimule, kas ar lapām ķer kukaiņus.

Lēzela vīrcele Linaria loeselii un pūkainais plostbārdis Tragopogon he-terospermus visas pasaules mērogā sastopami tikai Baltijas jūras pie-krastē, Latvijā šīs sugas sastopamas tikai Kurzemes jūras piekrastē, arī Ziemupes dabas liegumā. Pūkainais plostbārdis Kurzemes jūrma-lā vietām sastopams diezgan bieži. No mitrās pļavās augošā pļavas plostbārža Tragopogon pratensis to viegli atšķirt pēc ļoti pūkainā, pat tīmekļainā apmatojuma un lielākiem ziediem. Lēzela vīrcele Latvijā sastopama tikai nelielās grupās vai kā atsevišķi eksemplāri. No visai bieži sastopamās parastās vīrceles Linaria vulgaris atšķiras ar retā-kām lapām, zilganu apsarmi un smaržīgiem ziediem.

DABA

VIDES VĒSTIS24 RUDENS/05/2015

1930. gados Ziemupē kādā upītē blīvi augusi vairogu palēpe Nymp-hoides peltata, kas atgādina dzelteno lēpi, vien tās dzeltenais zieds ir dekoratīvāks, plaši atvērtām ziedlapām ar bārkstainām malām. Diemžēl vēlāk suga Latvijā nekur nav konstatēta, tā esot ļoti jutīga pret piesārņojumu. Vērts pievērst uzmanību mazo upīšu grīvām – varbūt tomēr izdodas atrast šo Latvijā par izzudušu uzskatīto sugu? Šobrīd Latvijai tuvākā zināmā vairogu palēpes atradne ir Lietuvā.

Tālāk no jūras Ziemupes dabas lieguma teritorija ir visai mežaina, vecajos degumos un pļavās, kur kādreiz ganīti lopi, izveidojušies slapji virsāji un zāļu grīņi, kur var atrast arī grīņa sārteni. Kilomet-ru no Ziemupes baznīcas ir vecākā zināmā grīņa sārtenes atradne Latvijā. Tā kā Ziemupes dabas liegums nav meliorēts, te vērojama lielāka augu daudzveidība un blīvums nekā Grīņu rezervātā, kur pēc meliorācijas, pazeminoties ūdens līmenim, atklātās ainavas ar slapjiem virsājiem vairāk aizaugušas ar kokiem un krūmiem, izzudušas virsājiem raksturīgās sugas. Ziemupē atrastas arī tādas īpaši retas sugas kā galvainais donis un sūnas – fosombronijas un šķeltlapu somenīte Calypogeia fissa.

Vietās, kur mūsdienās aug grīņa sārtene, nu jau vairākus gadu desmitus ir aizliegta saimnieciskā darbība. Senāk cilvēki te ganī-ja lopus, pļāva sienu, dedzināja viršus. Tāpēc tradicionālā grīņu ainava ar slapju virsāju, zālāju, zāļu purvu un skraju meža puduru mozaīku no Latvijas ainavas ir gandrīz izzudusi.

Balstoties uz līdzšinējiem Latvijas Dabas fonda veiktajiem pētīju-miem Latvijā, koku un krūmu izciršana bez ganīšanas grīņos ir lietderīga tikai tajās vietās, kur pārsvarā aug priedes un zemsedzē dominē virši, sārtenes un sfagni, bet zilgano molīniju nav daudz,

«Sakas grīņos» man izdevās atrast dabisku mežu biotopu indikatorsu-gu – aizsargājamo un reto sirdsveida divlapi Listera cordata.

Latvijas apstākļiem neparasta izskata augs ar biezām un dekoratīvām la-pām – jūrmalas zilpodze Eryngium maritimum – Latvijā sastopama tikai Rietumkurzemes jūrmalā, Ziemupē un Užavā, un arī tur to nav daudz. Iz-platās un vairojas pārsvarā ar saknēm, uz kurām attīstās jaunie dzinumi, tāpēc tālu no savas sākotnējās augšanas vietas netiek. Zied vasaras otrajā pusē ziliem ziediem kā pogaļām, no kā arī radies auga latviskais nosaukums. Ziemupē ir senākā un joprojām lielākā jūrmalas zilpodzes populācija.

Parastās kreimules Pinguicula vulgaris lapas izdala saldu un lipīgu šķidrumu, kas pievilina un tad pielipina kukaiņus, pēc tam, izdalot fer-mentus, «apēd». Zied maijā, jūnijā; ziedneša galā viens zieds (mazajā attēlā).

DABA

VIDES VĒSTIS 25RUDENS/05/2015

maz arī lapu koku un krūmu, jo tie pēc ciršanas ātri ataug. Šādās vietās pēc ciršanas virsājiem raksturīgo augu sugu, to skaitā sārtenes, daudzums palielinās vai vismaz nemainās. Savukārt vietās, kur zilgano molīniju ir daudz, pēc koku un krūmu izciršanas tās savairojas vēl vairāk, bet citas augu su-gas aug nelabprāt. Tāpēc, lai atjaunotu skaisto grīņu ainavu, nepietiek izcirst kokus un krūmus, pēc tam svarīgi platību regulāri noganīt, lai lopi apēd atvases. Tradicionāli Eiropā, visticamāk, arī Latvijā, vecos virsājus dedzināja, lai sekmētu jaunu viršu augšanu, jo tos lopi ēd labprātāk nekā vecos au-gus. Šādās izdegušās vietās labprāt aug arī grīņa sārtene, kas spēj iesēties tikai atklātā augsnē. Par to varēja pārliecināties arī Grīņu dabas rezervātā, kur sārtene auga vecajās degumu vietās blakus dzelzceļam.

Grīņa sārtene ir rets augs ne tikai tāpēc, ka tai vajag īpa-šus mainīga mitruma apstākļus. Tai nepieciešama tāda vide, kāda raksturīga Atlantijas okeāna piekrastē. Grīņa sārtenes atradnes Latvijā uz ZA ir vistālākās pasaulē, tāpēc arī Lat-vijā šī suga sastopama galvenokārt tikai pie Baltijas jūras. Ādažu poligonā arī sastopami plaši virsāji, kuros šobrīd nav dabisku grīņa sārtenes atradņu, tomēr, ja iestādītu, varbūt šī retā suga tur varētu iedzīvoties, līdzīgi kā tā aug dažās kolekcijās Rīgas apkārtnē. 1895. gadā minēta arī atradne Sēlijā pie Mazzalves, kas gan ir tik tālu no jūras, ka nekad, šķiet, nav pārbaudīta, jo atzīta par neticamu. Tomēr pastāv iespēja, ka, piemēram, tur to kāds savulaik ir iestādījis. Kas to lai zina – varbūt vēl aug?

Šovasar mežā pie Engures ezera, staigājot pa skaistu kadi-

ķu audzi, uzgāju brīnišķīgu zāļu grīni ar izteiktiem ciņiem un bagātīgu zemsedzes augu klāstu. Saskaitīju aptuveni 30 augu sugu: starp molīni-jām, viršiem, vistenēm, brūklenēm, mellenēm, stāvo retēju, raibo kosu bija arī tādi interesanti augi kā seslērija, melncere, blusu grīslis, dzegu-zenes un dzegužpirkstītes, dažādas ziemcietes, t.sk. vienzieda sūnacti-ņa. Ceļmalā auga arī Grīņu rezervātā iepazītā vairoglape ar ziediem un augļiem. Tomēr grīņa sārteni atrast neizdevās, lai arī vieta šķita tai ļoti piemērota. Izrādās, ne katrs grīnis ir piemērots sārtenei, – pie Engures ezera tai ir par sausu un kaļķainu.

Nebūt nav tā, ka par grīņa sārtenes atrašanās vietām Latvijā viss būtu zināms. Gan Ilze Rēriha 2010. gadā, gan Uvis Suško un Rūta Sniedze-Kretalova 2013. gadā atklāja iepriekš nezināmas grīņa sārtenes atrad-nes Alsungas novadā. Vēl esot nelielas atradnes pie Nīcas un Slīteres rezervātā. Domāju, ka Baltijas jūras tuvumā vēl ir cerības atrast kādu šīs sugas augu iepriekš nezināmā vietā. Tā kā grīņa sārtene ir ziemzaļš augs, to var meklēt arī rudenī un pat bezsniega ziemā, vien jāiemācās atšķirt lapiņas no citiem līdzīgiem augiem, turklāt šiem čemurviršiem nereti saglabājas arī brūnas pērnās augļkopas. Un ja nu tiešām tev pa-veicas to atrast – neslēp sveci zem pūra, ziņo Latvijas Botāniķu biedrībai vai portālā «Dabasdati.lv» un priecāsimies kopā!

Paldies Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģiona administrācijas in-spektoram Andrim Maisiņam par Grīņu rezervāta izrādīšanu, kā arī Ansim Opmanim un Lienei Auniņai par palīdzību raksta tapšanā!

Ziemupes dabas liegumā atrastas abas Latvijā augošās retās fosombro-niju ģints sūnu sugas, kas izskatās kā krokoti svārciņi. Dobuļu fosom-bronija Fossombronia foveolata (fona attēlā) ir īpaši reta. No līdzīgās, mazliet biežāk, bet tāpat arī reti sastopamās Vondrāčeka fosombronijas Fossombronia wondraczekii (mazajā attēlā augšā, ar sporu vācelī-tēm, no kurām viena jau atvērusies un kaisa sporas) vislabāk atšķirama, skatot sporas mikroskopā (mazajos attēlos apakšā: pa kreisi, režģotā – dobuļu fosombronija, pa labi, spurainā – Vondrāčeka fosombronija).

Grīņa sārteni (attēlos kreisajā pusē) mēdz dēvēt arī par zvaniņu virsi vai če-murvirsi, jo tā ir līdzīga sila virsim Calluna vulgaris (attēlos labajā pusē). Lapas abiem augiem ir īsas, skujveida, bet ziedi – rozā. Kā jau tautas nosau-kumi liecina, grīņa sārtenes ziedi atgādina zvaniņus un ir sakārtoti čemurā stublāja pašā galotnē pretstatā sila virsim, kam ziedi izkārtoti garā, izstiep-tā ķekarā. Ja aplūko tikai lapiņas, grīņa sārtenei tās vairāk līdzinās melnās vistenes Empetrum nigrum lapiņām (no mazajiem attēliem vidējā), tomēr ieskatoties ir viegli atšķiramas – sārtenes lapiņas ir apmatotas (tādu nav ne vistenei, ne sila virsim) un sakārtotas mieturī pa četrām.

VIDES VĒSTIS26

DABA

RUDENS/05/2015

Vienmēr esmu gribējis nokļūt ziemeļos aiz Polārā loka. Ziemeļu skarbā daba mani saista vairāk nekā Āfrikas sa-vanna. Un šovasar tāda izdevība beidzot radās, kad jūni-ja beigās piedalījos seminārā Norvēģijā. Seminārs notika Fenoskandijas Zaļās jostas ietvaros. Te jāpaskaidro, ka iniciatīva «Eiropas Zaļā josta» ir liels dabas aizsardzības projekts, kas notiek valstīs, kuras reiz atradās uz robežas starp Austrumu un Rietumeiropu. Tā kā robežas zonā ne-tika veicināta saimnieciskā darbība, šeit gadu desmitiem saimniekoja pati daba. Tā savulaik šerpā robežas sargāša-na radījusi negaidīti labvēlīgu blakni – nosargātu dabu. Eiropas Zaļajā jostā apvienojušās dažādas jau esošās re-ģionālās iniciatīvas – Fenoskandijas, Baltijas, Centrāleiro-pas un Balkānu Zaļā josta.

Fenoskandijas Zaļā josta stiepjas 1350 km no Barenca jū-ras ziemeļos līdz Baltijas jūrai dienvidos. Reģionā ietilp-stošo trīs valstu – Norvēģijas, Somijas un Krievijas – Vides ministrijas 2010. gadā parakstīja Saprašanās memorandu, lai veicinātu ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgu pārrobežu sadarbību. Šai sadarbībai ir tālu pagātnē sak-ņota kopīga vēsture. Īpaši tas attiecināms uz Zaļās jostas sākumu pie Barenca jūras un tālāk uz dienvidiem. Lielā daļā visu triju valstu teritoriju senāk dzīvoja sāmi, un faktiski

norvēģi, krievi un somi ir sadalījuši un kolonizējuši šo sāmu zemi – Lapzemi. Lapzeme vienmēr bijusi mazapdzīvota, vienīgi pēdējos gadsimtos, attīstoties kalnrūpniecībai, zvejniecībai un tūrismam,

Zem lidmašīnas spārniem – Norvēģija.

Vilnis Skuja; autora foto

NORVĒĢIJAS LATGALĒ

KRIEVIJA

SOMIJA

ZVIEDRI

JA

DABA


iedzīvotāju kļuvis vairāk. Jaunienācēji apmetušies piekras-tē, kamēr sāmi arvien apdzīvo iekšzemi.

Uz Pasvīkas nacionālo parku

Pirms ceļojuma nebiju iedomājies, ka Norvēģija ir tik lie-la. Salīdzinājumam: attālums pa gaisa līniju no Rīgas līdz Oslo ir 840 km, bet no Oslo līdz Kirkenēsei – 1410 km. Kirkenēse atrodas Barenca jūras krastā, tiesa, līdz atklātai jūrai ir padsmit jūdžu, jo pilsētiņa uzcelta gara fjorda galā. Ceļš no lidlauka vijas gar lielu ezeru, un mans pavadonis Bjerns norādīja uz drūmu, sasprēgājušiem rupjmaizes ku-kuļa sāniem līdzīgo klinšaino krastu otrā pusē: «Krievija,» viņš teica. Mēs braucām gar pašu robežu. Svanvīkā – ne-lielā apdzīvotā vietā, kas var lepoties ar vienu veikalu, ka-raspēka daļu, viesnīcām un Tautas universitāti, – nonācām vēlā vakarā.

Galamērķis – Pasvīkas Nacionālā parka centrs Svanhov-dā – moderns koka ēku komplekss ar konferenču telpām, muzeju, ēstuvi un viesnīcu – uz laiku kļuva par manām mājām. Pasvīkas Nacionālais parks atrodas Pasvīkas upes ielejā un ir piemērs ciešai trīspusējai pārrobežu sadarbī-bai, jo atrodas Norvēģijas, Krievijas un Somijas teritorijā. Daba nepazīst valstu robežas, tāpēc, tikai cieši sadarbo-joties visu triju valstu dabas sargiem un pētniekiem, ie-spējams nosargāt ziemeļu ekosistēmas Pasvīkas sateces baseinā.

«Zapovedņiks»

Ziemeļnieki ir viesmīlīgi. Viesu mājā man tika ierādīta at-sevišķa istaba ar zīmīgu nosaukumu uz durvīm – «Zapo-vedņik». Vēlāk sapratu, ka istaba nosaukta par godu sadar-bības partneriem un kolēģiem no tepat aiz robežas esošā krievu zapovedņika (krievu val. заповедник– rezervāts). Vismaz ārēji norvēģi krievus uztvēra ļoti mierīgi un ar cieņu,

Paraugsēta iz senatnes ar velēnu jumtu Svanvīkā. Faktiski īstais jumts veidots no vairākās kārtās (līdz pat 16) saliktām bērza tāss loksnēm. Velēna notur tāšu loksnes uz vietas un kalpo par siltum-izolāciju.

bet es ar skaudību nodomāju: «Kaut mēs Latvijā tā varētu – mierīgi un attālināti...»

Bija viens naktī, un saule blāvi spīdēja caur koku zariem. Kaut kur aiz ēkām pīkstēja dzeltenie tārtiņi, tuvējos kokos iesaucās pluk-šķis...Negribējās iet gulēt, kaut aiz muguras bija 16 stundu garš ceļojums. Duša «Zapovedņikā» bija pat smalkāka par to, kādā gāju Kirkenēses viesnīcā. Tikai tad, kad aizvilku tumšos aizkarus un ie-slēdzu naktslampiņu, mans ķermenis beidzot sāka ticēt, ka ir divi naktī. Divus mēnešus tur valda diena, bet tagad tuvojās laiks, kad būs nemitīga nakts.

Laši nedzīvo plastmasas maisos veikalos

Vietējās sabiedrības ilgtspējīga saimniekošana īpaši aizsargājamās teritorijās un sabiedrības motivēšana lokālo ekosistēmu aizsardzī-bā caurauda semināra dalībnieku lasītos referātus. Nedaudz tika skarta arī klimata pārmaiņu ietekme uz ziemeļu dabu un zinātnis-kās izpētes metodes. Semināra uzdevums bija dot iespēju tā da-lībniekiem dalīties savā pieredzē par vietējo augu un zivju sugu ilgtspējīgu izmantošanu pārtikā saistībā ar ekotūrismu. No visa redzētā mums vajadzēja iedvesmoties un, atgriežoties mājās, ie-gūtās atklāsmes transformēt un pielietot praksē. Īpašs uzsvars tika likts uz nodarbībām, kurās paredzēts iesaistīt bērnus. Piemēram, norvēģiem ir īpaša programma un nodarbības, kurās skolēniem stāsta par lasi, lai bērni nedomātu, ka lasis dzīvo plastikāta maisā veikala plauktā. Zināšanas tiek pasniegtas atraktīvā veidā, sākot ar laša sugas bioloģiju un beidzot ar laša filejas grilēšanu ugunskurā. Semināra dalībniekiem bija iespēja pašiem sajusties kā skolēniem un piedalīties spēlē. Tas tik tiešām bija aizraujoši!

Norvēģijā neredzēju nevienu pašu kaķi, toties vāveres un savvaļas putni nacionālā parka centra pagalmā jutās droši.

DABA


Vai jūs vēlētos nedēļas nogali pavadīt ekskluzīvā vietā, vienatnē ar dabu, mājiņā, kurā nav elektrības, ūdensvada, tātad arī dušas un WC, par šādu cenu? (Lai saprastu, cik tas maksā eirās, norādītā summa jādala ar 8.)

Šo redzot, mūsu ugunsdzēsēji sajuktu prātā. Koka māja, kuras vidū, visā tās garumā, tiek kurināts ugunskurs. Dūmi tiek laukā caur sprau-gu jumta korē. Te var nobaudīt vietējos dzērienus un ēdienus, bet šķiet, ka galvenā te tomēr ir uguns. Ēka atrodas upes krastā, un no tās lieveņa pāri upei redzams sarkanais Krievijas robežstabs.

Te varēja baudīt uguni, ēdienus un dzērienus, sēžot uz sil-tām, kaltētām ziemeļbriežu ādām. Pašus ziemeļbriežus gan neredzēju.

DABA


Viena no semināra tēmām bija vietējo savvaļas augu izmantošana pārtikā. Kolektīvi tika saplūktas dažādu augu lapas, pēc tam tās sablen-dēja, pagatavojot kaut ko līdzīgu zaļajam kokteilim, un tad no šī maisījuma saimniece pagatavoja zupu. Tāda zaļa krēmzupa, es teiktu. Kāds saimniecei pajautāja,vai zupā ir krējums. Saimniece atbildēja: «Jā!», tad, brītiņu klusējusi, piebilda: «Tur ir daudz krējuma,» un tad pēc īsas pauzes ātri nobēra: «Ļoti daudz krējuma.» Manas aizdomas apstiprinājās, un es sapratu, ka ar karoti strebjam zaļi krāsotu saldo krējumu. Bija garšīgi. Saldajā tika pasniegtas lācenes ar putukrējumu.

Tūristus piesaistoša atrakcija ir brauciens suņu pajūgā. Šo izklaidi Norvēģijas ziemeļos piedāvā daudzviet. Vasarā ragavu vietā izmanto ratus, un vienīgā nepatīkamā blakne ir tā, ka tad sniega vietā ģīmī lido smiltis un dubļi. Pajūga uzrāvienu no vietas var salīdzināt ar BMW, un vējš gar ausīm svilpo visu brauciena laiku.

DABA


Suņu mītnē suņubūdas kā bišu stropi dravā. Puiki – pa labi, meiteņi – pa kreisi.

Tā kā man garšo zivis, ar īpašu interesi gaidīju nodarbību «Netradi-cionālo zivju sugu izmantošana pārtikā». Sadomājos – nu būs par stagariem un mailītēm, bet liels bija mans pārsteigums, kad uz galda ieraudzīju asarus, līdakas un pat sīgu. Izrādās, īsti ziemeļu norvēģi ēd tikai lašveidīgos. Skolotājs Ingve, kurš šo nodarbību vadīja, teica, ka jūtas atšķirīgs, jo ēd zivis, kuras daudzi neēd. Piemēram, lielākā daļa norvēģu uzskatot, ka zivi ar tik nesmuku ģīmi kā līdakai nevar ēst, tāpēc lidinot to krūmos... No zivīm tika gatavotas kotletes, un tās tika žāvētas slēgtā bundulī uz gāzes degļa. Ingvem nācās uz-klausīt arī mūsu padomus. Tā, piemēram, krievi paziņoja, ka zivju kotletes bez cūkas speķa nav iedomājamas. Es piebildu, ka līvi zivīm piemala cūkgaļu – pusi no kotlešu masas. Somi zivju masai liekot klāt cūku taukus. Kaut redzētais mani nepārsteidza, tas lika aizdo-māties par mūsu attieksmi pret tūristiem no citām valstīm. Tas, kas mums ir ierasts un par ko mēs automātiski uzskatām, ka tā ir visur Eiropā, var izrādīties visai eksotisks pasākums ciemiņiem un intere-sants piedāvājums viesu namos.

Latvijas 2015. gada putns – dzeltenais tārtiņš – neapšaubāmi ir ziemeļ-nieks, un tomēr mani pārsteidza, ka Svanhovdā tie staigāja pa zālienu bieži vien tikai dažu metru attālumā no ēkām. Tie, protams, nav tik droši kā mājas baloži, bet pie mums tārtiņi ligzdo tālu prom no cilvēka mīt-nēm – sūnu purvos – un ir samērā bailīgi. Rīta agrumā uz gājēju celiņa redzēju pastaigājamies arī sarkano puskuitalu.

DABA


Dalība seminārā paplašināja manu redzesloku un iedvesmoja, bet galvenais – es sapratu, ka mēs Latvijā vēl aizvien esam ļoti tuvi da-bai. Tiesa, koku mizu neēdam, bet asari un sīgas mums ir pazīsta-mas un iecienītas zivis, līdakas pagaidām krūmos nemetam, turklāt daļai tautas arī nātru ēšana ir ierasta lieta.

Sakņu dārziņš, kurā vietējā zemniece Tone audzē zaļumus. Milzu zir-dzenes, zeltsaknes, loki, burkāni. Siltumnīcā bija pat nesen iestādītas vīnogas, diemžēl ziemu esot pārdzīvojis tikai viens stāds. Komposts un dobes nosegtas ar melno polietilēna plēvi vai zāli, lai nav jāravē. Kāpos-tu dobe pilnīgi ievīstīta agroplēvē, lai kukaiņi netiek klāt. Vasara zieme-ļos ir īsa – daudz tā neizaudzēsi, bet zaļumu tiesu pavisam noteikti arī šeit var izaudzēt.

Šis man bija liels pārsteigums – sāmu ēdienkartē ievērojamu vietu senāk ieņēmusi... priežu miza. Pavasarī no jaunām priedītēm no-grieza mizu un atdalīja lūksni – tādu kā nepilnu gredzenu. Atstā-ja mizas tiltu trīs pirkstu platumā, kas neļāva kokam aiziet bojā. Savākto lūksni lika starp bērza tāss loksnēm, ieraka zemē un virsū sakūra ugunskuru. Tā notika lūksnes fermentācija. Pēc tam to kal-tēja virs uguns un galu galā samala miltos. Miltus lika pie gaļas un zivju ēdieniem. Viena ģimene gadā patērēja aptuveni 30 kg priežu lūksnes miltu. Skandināvijā aizvien vēl var sastapt sirmas priedes ar rētām – atgādinājumu par to, cik sīksti ziemeļu apdzīvotājiem nācās cīnīties par izdzīvošanu. Dažādu koku mizas (lūksnes) miltu ēšana agrāk bijusi plaši izplatīta parādība.

Semināra vadītājs Bjerns Arne Ness bija sagādājis man īpašu dāvanu. Tā kā man Kirkenēsē bija jāpaliek diennakti pēc semināra beigām un Bjerns bija nolēmis mani izklaidēt, devāmies pie Barenca jūras. Krasts ar ledāja nogludinātajām klintīm, bangojošā jūra ar ūdensputniem – tas vien jau lika sajūsmā aizrauties elpai, bet tad manas acis no brī-numiem iepletās – vien kādus simt metrus no krasta uzradās baltvaļu bars. Bjerns teica, ka nekad iepriekš tos šeit nav redzējis. Tas bija skaists, balts punkts manam ceļojumam.

VIDRŪPE


Ja grib, var strīdēties par to, vai jūrā bezskābekļa zonas ir mūsu radītas. Ja grib, var pastrīdēties par dabīgajiem un cilvēka radīta-jiem klimata pārmaiņu cēloņiem. Par jūru un okeānu piesārņojumu ar plastmasu gan ir ļoti vienkārši – nevienam nav šaubu, ka pie tā vainojams cilvēks, jo beigti dzīvnieki nepārvēršas plastmasā un arī fotosintēzes galaprodukts nav plastmasa, un tā nerodas nekādā citā dabīgā veidā. Un – nē – mākslīgie nagi arī neaug dabīgi.

Sintētisko plastmasu 1907. gadā radīja Leo Bekelends, kurš jau pirms tam bija paspējis izgudrot pirmo komerciāli veiksmīgo fo-topapīru. Trīsdesmitajos gados plastmasu sāka gatavot no naftas, un var uzskatīt, ka aptuveni tad to sāka ražot rūpnieciskos apjo-mos. Šis atklājums lika gavilēt i ražotājam, i patērētājam, i naftas magnātiem, jo šim resursam tika pareģota bezgalīga nākotne. Daži zinātnieki pat dabūjuši Nobela prēmiju par atklājumiem, kas palī-dzējuši plastmatizēt visu cilvēka iedzīvi, un gan jau pēc 10 gadiem tāds pats pagodinājums tiks piešķirts kādam, kurš izdomās, kā no tā visa atbrīvoties ātri, lēti un efektīvi.

Lieliskā izaugsme

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados tika saražots vidēji 1,5 miljoni tonnu plastmasas gadā. ANO vides programmas speciālisti lēš, ka tagad tiek saražots aptuveni 300 miljonu tonnu gadā. Vis-ticamāk, skaitļi varētu mainīties atkarībā no skaitīšanas metodes, bet – kāda gan tur starpība? Jebkurā gadījumā tie ir neaptverami lieli skaitļi ar tendenci pieaugt. Un, tā kā plastmasas maisiņi nav

nekādas ābolu serdes, nekur jau tā atkritumu čupa nepazūd. Tā vai nu nogrimst jūras dibenā, vai peld ūdenī, tā pildot zupas biezumu funkciju, vai atdusas krastā, vai arī plastmasas gabalus apēd dzīvnieki. Un, tā kā jaunus un jaunus plastmasas izstrā-dājumus mēs turpinām ražot un lietot, arī atkritumu apjoms pieaug un pieaugs.

Vēl pirms gadiem 30 plastmasas piesārņojums netika ņemts par pilnu, jo pastāvēja uzskats, ka nekādu būtisku ļaunumu tas nerada, ja neņem vērā to, ka nesmuki izskatās. Bet par gaumi, kā zināms, nestrīdas! Tagad gan visi, kas kaut drusciņ interesē-jas par vidi, zina, ka, piemēram, dzīvnieki mēdz šo plastmasu apēst. Par to var pārliecināties, gan pārgriežot būtnes vēderu, gan paskatoties uz plastmasas gabaliem, uz kuriem redzamas nepārprotamas koduma (nejaukt ar kodieniem) pēdas.

Šogad Vides izglītības fonda rīkotās kampaņas «Mana jūra» laikā veiktajos atkritumu monitoringos atklājās, ka vairāk nekā puse atrasto mantu bija plastmasas izstrādājumi. Līdzīgi ir ne tikai Bal-tijas jūras krastā, bet arī citur pasaulē. Turklāt to ir pamanījuši ne tikai entuziastiski hipiji, bet kungi, kuru pienākums ir likumdo-šanas riktēšana. Piemēram, 2008. gadā izdotajā Eiropas Savienī-bas Jūras stratēģijas direktīvā tieši jūru piesārņojošie atkritumi nosaukti par vienu no galvenajām risināmajām problēmām. Jūru piesārņojošie atkritumi ir ne tikai plastmasa, bet tieši šā izstrā-dājuma dēļ tā kļuvusi par tik svarīgu problēmu – tā, gods godam, aizņem lielāko daļu Jūras Atkritumu karalistes.

MIKROPLASTMASA – MEGAPROBLĒMA

Elīna Kolāte

VIDRŪPE


Izmēram ir nozīme

Gatavojot šo rakstu, jau zināju, ka būs jāpastāsta par plastma-sas gabaliem, ko apēd dzīvnieki. Loģisks jautājums: nu un? Jā, tas nozīmē dažas bēdīgas bildītes sociālajos tīklos, kuros re-dzam, ka plastmasas maisiņus var dabūt ne tikai veikalā, bet arī roņu vēderos. Bet kas slikts no tā cilvēkam – radības kronim? (Tas ir svarīgākais jautājums, uz ko jāatbild, lai panāktu, ka tevi uzklausa vairāk nekā 12 cilvēku.)

Tādus plastmasas gabalus, ko es varu ieraudzīt ar aci, var apēst lieli dzīvnieki. Bet, tāpat kā es nevaru mutē ielikt Makdonalda

bigmaku un tāpēc tas neatstāj negatīvu iespaidu uz manu veselī-bu, arī, piemēram, sīkie planktona pārstāvji nevar apēst plastma-sas maisu. Tas gan nenozīmē, ka viņi ir pasargāti no tik nejēdzī-gas pārtikas. Ir tāda mikroplastmasa. Tā izskatās ļoti nekaitīga, jo to praktiski nav iespējams saskatīt – tās izmēri nepārsniedz 5 milimetrus. Un te nu sākas īstās ziepes, jo šos sīkos gabaliņus nejauši var apēst kā harizmātiski putniņi, tā arī sīki vēžveidīgie, kurus vēlāk apēd zivis, kuras vēlāk apēd citas zivis, kuras pēc tam ar gardu muti ģimenes vakariņās notiesājam mēs, pārrunājot, kas jauns noticis kultūras un privātajā dzīvē. Izmēram ir nozīme! Jo mazāka plastmasa, jo vairāk būs dzīvnieku, kas to var apēst. Un, jo vairāk mazo radību, kas plastmasu var apēst, jo lielāks slik-tums visai pārējai ekosistēmai. Man kā neliela auguma cilvēkam, protams, ir mazliet patīkami, ka mazo ietekme ir tik liela.

Var gadīties, ka plastmasas daļiņas «iziet cauri» dzīvnieka ķer-menim, tā dodot iespēju to apēst vēl kādam, bet tikpat labi var sanākt, ka plastmasas bumbiņas organismā uzkrājas. Tā, protams, nav atbilde uz jautājumu, kas tur tik slikts. Pirmkārt, ja dzīvnieka organismā plastmasa paliek, ir liela iespēja, ka va-rētu sākties kaut kādas gremošanas sistēmas problēmas – viss aizsprostojas, un organisms sāk ciest no vēdergraizēm un ne-spējas normāli baroties. Tas var beigties ar nāvi. Ja, piemēram, garšīgas zivis sāk priekšlaicīgi mirt sagandēta vēdera dēļ, tā jau ir cilvēka – radības kroņa – problēma, jo uz sava pusdienšķīvja vairs nevar dabūt tādu zivi, kādu gribas. Un, ja arī dabū, tad, ļoti iespējams, tā jāapēd ar visu plastmasu. Kaut kā negribas.

Ekrānšāviņš no video, kurā pat sīkie vēžveidīgie gardu muti notiesā mik-roplastmasu. Pilns video: http://www.onearth.org/earthwire/plankton-feeding-on-plastic.

Vai var uzskatīt, ka plastmasa ir nekaitīga, ja tā neaizsprosto zivti-ņas vēderu? Nē, arī tad, ja dzīvnieks nodzīvo ilgu, piedzīvojumiem un mīlestības pilnu dzīvi, mikroplastmasa to tomēr padara par vis-notaļ neveselīgu mūžu. Jo mazāki plastmasas gabaliņi, jo lielāka to kopējā virsma. Jo lielāka virsma, jo vairāk iespēju dažādām in-dīgām vielām, piemēram, pesticīdiem, nosēsties uz tās. Turklāt uz plastmasas tie uzdzīvo daudz ņirprāk nekā, piemēram, uz grunts. Tas jau nozīmē, ka aprītie atkritumi līdzi ņem toksisku bagāžu, kas uzkrājas dzīvnieka ķermenī un pēc tam nonāk arī manā svētku mal-tītes šķīvī. Rupji rēķinot, ja esmu iecienījusi jūras veltes, man vē-derā šobrīd ir vesela LEGO pilsētiņa neattīrīta gudrona dīķī. Bet, ja kļūstam vienaldzīgi paši pret sevi, vēl jāatceras, ka tādā gadījumā, ja sīkā plastmasa uz grunts izveido «paklāju», tiek traucēta gāzu apmaiņa un visi normālie bioķīmiskie procesi.

Kā rodas mazulīši?

Ir divi veidi, kā okeānā nonāk šī mazā plastmasa. Pirmkārt, mazu-līši rodas daloties. Iedomājamies maisiņu, cigarešu izsmēķi, alus «Garais» pudeli. Visi šie priekšmeti kaut kādā mirklī sāk dalīties. Turot ausis un acis vaļā, bet pārāk daudz nedomājot, varētu šķist, ka atkritumu sadalīšanās – tas ir kaut kas super! Bet kas reāli ir da-līšanās? Plastmasa sadrūp mazākos un mazākos gabaliņos, tad vēl mazākos, tad vēl mazākos, tad vēl mazākos, līdz pāri paliek ūdens un ogļskābā gāze. Viss ir lieliski, bet ir vairākas problēmas:

1) šis process aizņem simtiem gadu, tāpēc ļoti ilgs ir tieši tas periods, kad plastmasu ar visiem uz tās sēdošajiem no-ziedzīgajiem toksīniem var viegli apēst mazie dzīvnieki;

2) parasti plastmasai tiek pievienotas vielas, kas to padara izturīgāku pret uguni, ūdeni, laiku un bezgaumīgu mūziku, un šīs vielas mēdz būt toksiskas – tās arī mierīgi var uzsākt jaunu dzīvi plastmasas sadalīšanās laikā, tāpēc katram ftalā-tam ir tā lieliskā iespēja izpeldēties okeānā un atrast kādu veselīgu organismu, kurā ieperināties sagandēšanai;

3) patiesībā jau neviens īsti nezina, kas notiek tad, kad plastmasa ir līdz galam sadalījusies, – tam nepieciešams tik ilgs laiks, ka pat tā plastmasa, ko 20. gadsimta sākumā radīja Bekelenda kungs, vēl aizvien nav sadalījusies.

Tās nav magoņu sēkliņas. Tas ir tavs sejas skrubis.

VIDRŪPE


Bet ir arī tādi plastmasas mazulīši, kas jau tādi ir bijuši no sākta gala. Tie ir galīgi sīki, knapi ar aci ieraugāmi gabaliņi, jo tie ražo-ti tieši šādā izmērā. Kur tādus izmanto? Kosmētiskajos līdzekļos. Nopietni! Cilvēki mēdz mazgāt seju un berzt zobus ar plastmasas gabaliņiem. Nē, tas nenozīmē, ka zobus kāds tīra, košļājot iepir-kumu maisiņu. Piemēram, sīkie knibuči, kas ir dažādos skrubjos, bieži vien ir plastmasa. Arī tie smalkumi abrazīvajās zobupastās ir nekas cits kā plastmasa. Starp citu, par pēdējo sāk satraukties ne tikai dabas aizstāvji un vienkārši saprātīgi ļaudis, bet arī zobārsti, jo tie mazie štruntiņi mēdz aizlīst aiz smaganām, tur dzīvot un naski veicināt, piemēram, asiņošanu.

ANO vides programmas speciālisti aprēķinājuši, ka «parastā» abrazīvā dušas želeja var saturēt tikpat plastmasas cik pudelīte. Un šādi sīku-miņi miera vējos tiek cauri ūdens attīrīšanas iekārtām un pa taisno nonāk jūrā. Nav pat nekas jāmet zemē, lai piesārņotu vidi, – pie-tiek nomazgāt seju ar neuzmanīgi izvēlētu līdzekli! Šķiet, skaitum-kopšanas industrija ironiju tur augstā godā – tieksme ar saviem produktiem piesārņot jūru ir diezgan pašnāvnieciska, jo daudzi produkti, kurus izmanto dažādu zieķu gatavošanai, nāk no jūras, kamdēļ būtu svarīgi to saglabāt tīru un veselīgu.

Maisiņš vajag?

Tā kā man mazgāšanās ar plastmasu šķiet kaut kas perverss, esmu nolēmusi, ka tā nedarīšu. Bet kā tad no tā vispār izvairīties? Izskatīju to vielu sarakstu, kuram nevajadzētu būt manā šampūnā. Protams, veikalā gandrīz visu jau biju aizmirsusi – šie nosaukumi manā atmiņā sadalās rekordātrumā. Nolēmu, ka galvenais ir izvairīties no vielām, kas sākas ar «poli-», un tas man arī izdevās. Atnācu mājās un secināju, ka doma bijusi ļoti pareiza – tas, no kā vajadzētu izvairīties kosmēti-kā, ja negribas piebarot mīdijas ar plastmasas lodītēm, ir, piemēram, polietilēns (PE), polipropilēns (PP), polietilēnterepftalāts (PET). Tiem, kuri nespēj atcerēties šos nosaukumus, visdrošākā izvēle ir ar Eiro-pas Savienības ekosertifikātu apzīmogoti produkti – dušas želejas ar mikroplastmasu pie tāda nekad nevarētu tikt.

ļauta tā sauktā bioplastmasa, kas it kā sadaloties. Super, vienīgi «parastā» bioplastmasa sadalās tādā temperatūrā un tādā spiedienā, kas dabā (paldies Dievam!) nepastāv. Bet arī šis ir labs sākums, protams.

Ko darīt cilvēkam, kurš negrib piesārņot Baltijas jūru ar plastmasu? Svarīgākais, manuprāt, ir apzināties savas pa-tiesās vajadzības. Labi, ka cilvēki sākuši nopietni apdomāt atbildi uz sakrālo jautājumu veikalā pie kases: «Maisiņš vajag?» Izrādās, ka, ja mājās jānes tikai viena piena paka, varbūt «maisiņš nevajag»? Tāpat es rosinātu izvēlēties tieši tādu pārtiku, kas iepakota pēc iespējas kompaktākā iepa-kojumā, nevis lielu plastmasas kasti, kurā iemests viens vistas stilbiņš.

Es piedāvātu meklēt atbildi uz nākamo jautājumu: «Mik-roplastmasa vajag?» Pieņemsim, ka, lai iegūtu skaistu sejas ādu, tā laiku pa laikam jānoberž ar kaut kādiem ga-baliņiem. Vai obligāti tai jābūt plastmasai? Ekokosmēti-kai, kurā plastmasa ir aizvietota, piemēram, ar aprikožu kauliņu drupačām, ir tendence būt dārgai. Tas slikti. Ko darīt? Es, piemēram, līdz šim seju esmu berzusi ar kafijas biezumiem, un pagaidām neviens nav aizrādījis, ka man pie ādas būtu pieķēries kaut kas lieks, tā ka šī sistēma arī strādā. Tā arī ir mana atbilde uz svarīgo jautājumu: «Mikroplastmasa vajag?» Nē, paldies! Mikroplastmasa nevajag!

«Neutrogena» lielās ar to, cik maigi plastmasa attīrīs laimīgā patērētāja ādu. (Vice.com)

Zobupasta ar plastmasas lodītēm, kas ieplānojušas apceļot pasauli.

Lielajā informācijas gūzmā, protams, grūti paturēt prātā vi-sus aizliegtos nosaukumus,tāpēc vienmēr labi, ja ir kāds, kas to pasaka priekšā. Tiem, kuri izmanto mobilo aplikā-ciju «Beat the Microbead» (www.beatthemicrobead.org) jeb «Satriec mikroplastmasu!», tāda iespēja ir – atliek veika-lā nofotografēt preces svītrkodu, un, ja tūbiņā būs mik-roplastmasa, potenciālais pircējs par to tiks informēts un, cerams, pārdomās. Ideja kā māja!

Vismaz pagaidām Eiropas Savienībā nav plāna to muļķīgo plastmasu aizliegt. Toties tāds plāns ir Ilionoisas un Kali-fornijas štatā ASV, kur ļaudis sapratuši, ka negrib ēst LEGO pilsētiņas un plastmasas lodītes. Tiesa, tur varētu tikt at-

VIDRŪPE


Gribēt nav kaitīgi

Visām vēlmēm atbilstošs tīrs ūdens pat ūdeņu lielvalstī Latvijā jāmeklē kā ar uguni. Es zinu vien dažus pieņemami tīrus ezerus. Tiešām tīri ezeri – seši, no tiem trijiem pieeja ir pamatoti ie-robežota. Izcili tīrus ezerus – divus, bet Lietuvā. Ar upēm ir līdzīgi. Toties zilaļģu klātus, lēpēm aizaugušus ezerus, kuros bail paņemt paraugu un pēc tam laiva jāmazgā ar līdzpaņemto ūde-ni, varu piedāvāt vairāk. Drīz jau varēsim skarbi jokot: Latgale – zaļo ezeru zeme. Kā tad tā?

Dabiski ezeri ir tīri. Par netīriem tos padara cil-vēka rosība.

Automatizācija un elektrifikācija. Kādreiz viens zemnieks audzēja dažas cūkas. Tās dzīvoja kūtī kopā ar liellopiem, ēda pārtikas atkritumus un blakusproduktus, cūku mēsli nokļuva uz tuvējā lauka, gaļa – tirgū un saimei uz galda. Parādo-ties automatizācijai, cūku kūtis kļuva par lieljau-das ražotnēm. Nesaprotu, kāpēc tās joprojām pieskaita lauksaimniecībai: pievestas izejvielas,

CILVĒKIEM VAJADZĪGI TĪRI ŪDEŅIJānis Sprūds, biedrība «Latvijas ezeri»; Vitas Līcītes foto

Simtiem kilometru gara jūras piekraste, tūk-stošiem ezeru un upju, bagātīgi pazemes ūde-ņu resursi – skatoties kartē, Latvija, šķiet, ir ūdens lietotāju Apsolītā zeme. Ja vien šie ūdeņi būtu tīri. Cilvēks visām savām vajadzībām ka-tegoriski pieprasa tieši tīru ūdeni. Peldēšanai vēlas ezerus, kuros ir tīrs ūdens, kam var pie-braukt ar mašīnu un kas ir tuvu viņa dzīvesvie-tai. Pieticīgākie grib peldūdeņus vismaz bez patogēniem vīrusiem, baktērijām un zilaļģu toksīniem. Dzeramā ūdens apgādei vajadzīgs nesmirdošs un neindīgs ūdens bez mikroor-ganismu piedevām un bez pārliekas dzelzs, mangāna un nitrātu koncentrācijas, kā arī bez kādiem cianīdiem vai naftas produktiem. Arī laivošanai vajagot ūdeni bez aļģu kārtas, ar mazu virsūdens un peldlapu augu aizaugumu. Arī makšķernieki grib tīrus ūdeņus – vismaz lai zivis neslāptu, bet vēl labāk – lai dzīvotu lašveidīgās zivis. Ūdeņu tīrību vēlas pat krastos esošo māju un dzīvokļu īpašnieki – viņiem gan pietiktu, ja vismaz nesmirdētu un labi izskatī-tos. Kā ir tur – ārā?

Laukezers – viens no dažiem pagaidām tīrajiem Latvijas ezeriem.

VIDRŪPE


ražošana koncentrēta nelielā platībā, augsni neizmanto. Cūkgaļas fabrikā ar desmitiem tūkstošu cūku strādā daži cilvēki. Lēta gaļa – tas ir labi. Slikti ir tas, ka šajās cūkga-ļas fabrikās mēslus mēž ar skalošanas metodi. Rodas smir-došs mēslūdens, kurā ir daudz ūdens un maz mēslu (~ 96% ūdens), to tālu vest nav izdevīgi, tāpēc izlej uz tuvējiem laukiem, kuri, gluži dabiski, tiek pamatīgi pārmēsloti ar fosforu. Fosfors nonāk ūdeņos, un mums ir kārtējais zaļais ezers.

Elektrības nekad nevar būt par daudz, tās dēļ applūdinā-ja Staburagu, riskēja ar Černobiļas tipa reaktoriem Visa-ginā, to ražo no importētas gāzes, apmaksājot Krievijas bruņošanos. Pat mēsli kļūst par elektrību – biogāzes sta-cijās. Diemžēl no platību pārmēslošanas ar biogāzēšanu vaļā netiek, jo digestāts ir tikpat šķidrs cik mēslūdens, biogāzes reaktorā mēsliem papildus pievieno vēl tikpat daudz zaļās masas, bet fosfors nekur neizgaist. Rezultātā mēslūdens daudzums divas reizes palielinās, un papildus

cūkgaļas fabriku mēslūdens problēmai radusies biogāzes staciju mēslūdens problēma.

Ķimizācija. Lai izaudzētu un saglabātu labu ražu, nepie-tiek ar zemi un darbu. Vajag gan sintētisko mēslojumu, gan daudzas ļoti noderīgas un cilvēkam pilnīgi «nekaitī-gas» vielas, kas «ravē» nezāles, likvidē augu slimības, iz-nīcina kukaiņus, noindē grauzējus, izžāvē labību, neļauj sapūt novāktajai ražai. Par izvairīšanos ar šādu ražu barot pašiem savus lopus un fermeru bērnu vasaras brīvdienām pilsētā – tas ir cits stāsts. Bet ūdeņos šīs vielas nonāk un rada tur būtisku ietekmi, – vienas ierobežošanai ES pat veltīta speciāla Nitrātu direktīva, un ir cerība, ka sekos vēl līdzīgas direktīvas. Cita savulaik slavēta viela DDT Stok-holmas konvencijā pieminēta 20 reižu.

Reaklimatizācija. Vispirms cilvēks kopā ar vilkiem izmedī-ja bebrus. Kad vilku vasaras pamatbarības – bebru – vairs nebija, tie sāka pārtikt no mājlopiem. Cilvēkiem tas nepa-tika, un viņi izmedīja arī vilkus. Kādu laiku viss bija labi, bet 1952. gadā cilvēkiem ienāca prātā bebru populāciju atjaunot. Tā kā vilku nebija, bebri savairojās un nu dam-bē ciet visu iespējamo un neiespējamo. Upes aizdambē-tas, ezeriem pacelts līmenis virs normālā, barības vielas no krastiem saskalotas ezeros, galvaspilsētas centrā aiz-grauzti koki. Saskaņā ar dabas likumiem tagad būtu jā-aug vilku skaitam, un pēc 5–7 vilku paaudzēm mums atkal būtu normāla bebru un vilku attiecība. Ja nebūtu mednie-ku, kuriem vilkus medīt patīk, bet bebrus – nē.

Meliorācija. Lai pabarotu aizvien augošo cilvēku skaitu, vajadzēja lielākas un labākas platības. Lieko ūdeni novadot no laukiem un mežiem, kopā ar nokrišņu ūdeni novadās arī augsnes daļiņas, māla daļiņas, izskalotais mēslojums. Iegrimušos augus nosedz māls, barības vielu pārpilnības dēļ savairojas fitoplanktons, un ezers sāk līdzināties dī-ķim pie kūts. Meliorācijas ietekme uz Latvijas ezeriem nav detalizēti izvērtēta, bet pilnīgi droši var teikt – tā ir īsta nelaime ūdeņiem.

Kanalizācija. Cilvēku skaitam pieaugot, tie sāka koncen-trēties pilsētās. Turpat koncentrējās arī cilvēku metabolis-ma galaprodukti. Viduslaiku pilsētās tas izraisīja galveno-kārt drausmīgu smirdoņu un grūti izbrienamas ielas, bet pie visa var pierast. Īstā nelaime sākās, kad iedzīvotāju saspiestībai pievienojās ceļošana. No tālām zemēm atve-da gan dārgas preces, gan nepazīstamas slimības, kuru iz-raisītāji nokļuva dzeramajā ūdenī, un mirstība pārsniedza jebkuras robežas. Tika ierīkoti ūdensvadi, pilsētām piegā-dāja tīru ūdeni pa caurulēm, rezultātā higiēnas līmenis un ūdens patēriņš auga, bet, lai pilsētas nepārpurvotos, nācās būvēt arī kanalizāciju. Sākumā tie bija virszemes noteces novadgrāvji, pēc tam būvēja pazemes cauruļvadus uz tu-vāko ūdenstilpi. Kamēr kanalizācijā novadīja tikai mazgā-šanas un nokrišņu ūdeņus, bet tualetes palika izvedamās, apkārtējie ūdeņi tika ietekmēti nedaudz. Bet tad komforts

Vīragnas ezers. 6 km uz leju pa Vordauku no Vīgantiem.

VIDRŪPE


tika paaugstināts – Anglijā 19. gadsimta sākumā tika iz-gudrotas skalojamās tualetes. Pilsētām augot, to tuvējie ūdeņi tika burtiski aizd... jeb piesārņoti, un gadsimta vidū piepilsētu ūdeņu problēmas kļuva acīm redzamas. Ūde-ņi smirdēja, no tiem izzuda zivis, par peldēšanos varēja aizmirst. 19. gadsimta vidū izmēģināja ar notekūdeņiem apūdeņot laukus. Ūdeņu piesārņojums samazinājās, un notekūdeņos esošās augu barības vielas tika izmantotas lietderīgi. Tomēr lielām pilsētām notekūdeņu izlietošana lauku apūdeņošanai bija grūti realizējama – dārgas zemes pie pilsētas, problēmas ar smakām un infekcijām, indīgo vielu piejaukumi no rūpniecības.

Bioloģiskā attīrīšana un tās trūkumi

20. gadsimta sākumā tika izgudrotas notekūdeņu biolo-ģiskās attīrīšanas iekārtas – speciālas tvertnes, kur izšķī-dušās organiskās vielas tiek izbarotas baktērijām (hete-rotrofajiem organismiem, kas barojas kā dzīvnieki). Lai šie organismi varētu dzīvot un, galvenais, apēst organiskās vielas, tvertnēs jeb notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtās pievada daudz gaisa. Attīrītie notekūdeņi kļūst caurspīdīgi un vairs nesmird. Izaudzēto lieko baktēriju un

vienšūņu masu (dēvētu arī par notekūdeņu dūņām) pēc atūde-ņošanas var izmantot lauku mēslošanai, ja indīgo vielu piejau-kums nav pārāk liels.

Ūdeņi vairs nesmirdēja, un pat zivis dzīvoja, likās, viss kārtībā, tomēr upju un it sevišķi ezeru aizaugšana ar aļģēm un augstā-kiem ūdensaugiem turpinājās un pat pastiprinājās. Problēma tāda, ka bioloģisko attīrīšanas iekārtu aktīvās dūņas nav aļģes, tās nav augi. Tām nav vajadzīgas augu barības vielas – ne fos-fors, ne slāpeklis. Tāpēc vienstadijas jeb parastajām bioloģiskās attīrīšanas iekārtām iziet cauri vismaz 80% fosfora un slāpekļa savienojumu. Sarežģītākās trīsstadiju bioloģiskās attīrīšanas ie-kārtas ar visai viltīgām metodēm pamanās būtiski atdalīt augu barības vielas, taču tām nepieciešama kvalitatīva ieregulēšana, precīza vadība un uzraudzība un pilnīgai fosfora atdalīšanai to-mēr nepieciešama ķīmiskā izgulsnēšana, pievienojot trīsvērtī-gās dzelzs sāļus. Jāņem vērā arī tas, ka bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kurās tiek uzturēti labvēlīgi apstākļi organiskās vielas ēdošo baktēriju dzīvei, veiksmīgi saglabā arī slimības izraiso-šās baktērijas un vīrusus. Vēl viens trūkums bioloģiskās attīrīša-nas iekārtām ir to ilgais iedarbināšanas laiks, ko nosaka aktīvo dūņu veidošanās ierobežotais ātrums un regulēšanas sarežģītī-ba, kā arī avāriju iespējamība. Ja relatīvi neilgi pietrūkst gaisa

Velnezers Rīgā.

VIDRŪPE


(pārtrūkst gaisa padeve vai būtiski palielinās pieplūstošo notekūdeņu daudzums vai koncentrācija) – heterotrofie organismi nomirst. Ja attīrīšanas iekārtās nonāk kādas in-dīgas vielas – heterotrofie organismi nomirst. Ja ilgstoši nepienāk notekūdeņi – heterotrofie organismi nomirst badā. Un katrā no šiem gadījumiem mums vairākas nedē-ļas ir pilnīgi neattīrīti notekūdeņi plus lielas tvertnes ar pūstošu masu – kā Tukumā.

Ko darīt ar notekūdeņiem

Jāgādā par lielo attīrīšanas iekārtu darbības stabilitāti. Vajadzīga elektroapgādes dublēšana ar ģeneratoriem, no-tekūdeņu un gaisa padeves dublēšana ar kārtībā esošiem rezerves sūkņiem un kompresoriem. Vajadzīga procesa signālparametru (piemēram, skābekļa koncentrācija aero-bajā stadijā, gaisa spiediens pēc kompresora) nepārtrauk-ta uzraudzība un automātiska ziņošana problēmu gadīju-mā. Vajadzīga lielāko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu (NAI) dalīšana paralēlās plūsmās ar neatkarīgu pieplūdi. Var pa-redzēt dūņu rezervēšanu. Ir iespējami daudzi tehnoloģis-ki risinājumi, kas padara notekūdeņu attīrīšanu stabilāku pret bojājumiem, palielināta piesārņojuma saņemšanu, kaitīgu vielu saņemšanu.

Jāsaprot, ka attīrītie notekūdeņi nekad nav ideāli tīri, tāpēc nepieciešams notekūdeņus aizvadīt tur, kur kai-tējums videi vismazākais. Visjutīgākie pret notekūde-ņiem ir ezeri – tas tāpēc, ka tajos fosfors uzkrājas. Latvijā notekūdeņu aizvirzīšanai no ezeriem ir labi piemēri – Alūksne, Valdemārpils, Balvi, kas devusi būtisku uzlaboju-mu Alūksnes, Sasmakas un Balvu ezeriem. Tomēr labi pie-mēri un pat skaidri noteiktas prasības Ministru kabineta noteikumos ne vienmēr tiek ņemti vērā, nav reti gadījumi, kad operatori ar pašvaldību un valsts pārvaldes iestāžu palīdzību realizē savas tiesības piesārņot ūdeņus.

Attīrīšanas līmenis jāparedz atbilstoši saņemošā ūdens-objekta jutīgumam. Visjutīgākie ir ezeri, tad mazās upes, tad lielās upes, tad līcis, tad jūra (tāpēc, ka vislielākā). Jo jutīgāks ir notekūdeņus saņemošais ūdens objekts, jo la-bākai jābūt to attīrīšanai. Ja vienīgā novadīšanas iespēja ir ezers vai neliela upe, tad nelielām attīrīšanas iekārtām (kas apkalpo līdz 1000 iedzīvotāju) labākais variants pēc bioloģiskās attīrīšanas un biodīķiem ir notekūdeņu iesūci-nāšana gruntī. Ja iedzīvotāju skaits ir viens līdz trīs tūksto-ši – arī nepieciešami biodīķi, bet vajag arī ķīmisko fosfora izgulsnēšanu. Ja pilsētā, kas notekūdeņus novada ezerā, iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus tūkstošus, piemēram, Ludza, acīmredzami nepieciešama vairākstadiju bioloģis-kā attīrīšana ar ķīmisko fosfora pēcatdalīšanu. Normatī-vajā aktā prasība nodrošināt atbilstošu (ūdensobjektu nepiesārņojošu) attīrīšanas pakāpi ir noteikta; vietām to ņem vērā, vietām neņem.

Jārēķinās ar slimību izraisītājiem notekūdeņos pēc bio-

loģiskās attīrīšanas. Savulaik ar buru kuģiem pieveda ilgs-tošas slimības, jo ar «ātrajām» paspēja izslimot un izvese-ļoties vai nomirt. Tagad tūrists pēc infekcijas saķeršanas Dienvidamerikā vai Dienvidaustrumāzijā divās dienās jau var nonākt līdz nelielajai, ar flīzēm izklātajai telpai savā dzīvoklī. Bet ko runāt par dzīvokli – notekūdeņu dezin-fekcija netiek prasīta pat infekcijas slimnīcām! Kaut gan tehniskās iespējas videi nekaitīgai dezinfekcijai tagad ir lielas, jo ir pieejami gan ultravioletie starotāji, gan ozo-natori.

Latvijā mēdz būt ziema. Pat bioloģiskās NAI ar rūpīgi iz-vēlētu piemērotu tehnoloģiju (kas nav bieži) pārstāj dar-boties pie notekūdeņu temperatūras zem +10 grādiem. Lai NAI darbotos efektīvi arī ziemā, jāgādā par iekārtu un vietām varbūt pat trašu siltumizolēšanu.

NAI risinājums jāizvēlas atkarībā no paredzamā notek-ūdeņu režīma un koncentrācijas. Ir daudz un dažādi attī-rīšanas tehnoloģiskie risinājumi – gan zemākas vai augs-tākas koncentrācijas notekūdeņiem, gan pastāvīgākai vai mainīgākai plūsmai. Sevišķi svarīgi tas ir NAI, kuras attīra ne tikai sadzīves, bet arī ražošanas notekūdeņus no piena un gaļas pārstrādes uzņēmumiem.

Jāveido biodīķi, un nekādā gadījumā nedrīkst likvidēt eso-šos. Biodīķi dod labāku attīrīšanas pakāpi nekā bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, jo biodīķos dzīvo ne tikai baktērijas, bet arī aļģes. Vēl labāk, ja ir arī niedres vai vilkvālītes. Lai arī ziemā biodīķi gandrīz neko neattīra, tie tomēr darbojas kā bufertilpnes. Biodīķi labi glābj situāciju bioloģisko iekārtu avārijās. Un ir maksimāli energoefektīvi – elektroenerģiju nepatērē nemaz. Latvijā ir plaši izplatījusies tendence lik-vidēt biodīķus. Varbūt kāds grib iegūt zemi, varbūt negrib laiku pa laikam iztīrīt, varbūt notic jauno NAI ražotāju apgalvojumiem, ka no viņu iekārtas iztecēs avota ūdens, turklāt garantēti 366 dienas gadā.

Samērā nelielu attālumu gadījumā notekūdeņi jāpār-sūknē uz lielajām attīrīšanas iekārtām, kuras atdala gan slāpekli, gan fosforu. Šeit galvenais šķērslis ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas noteiktie neelastīgie tarifi (noteikti tikai par m³, bez atlaidēm par daudzumu). Lielajām notekūdeņu piegādēm maģistrālajā cauruļvadā, daudzdzīvokļu mājām un atsevišķām vienģimenes dzīvo-jamām mājām ir noteikts vienāds tarifs, kaut gan notek-ūdeņu savākšanas izdevumi atšķiras pat vairākas reizes. Tāpēc daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji apmaksā arī lielu daļu no privātmāju kvartālu iemītnieku kanalizācijas tīklu apkalpošanas maksas, bet – viņiem nav izvēles. To mazo pašvaldību iedzīvotāji, kas negrib piesārņot ūdeņus lielo pilsētu tuvumā, maksā dubulto savākšanas tarifu – vis-pirms savam pašvaldības uzņēmumam, kuram ir jāapsaim-nieko savākšanas un novadīšanas sistēma, pēc tam – tādu pašu maksu par 1 m³ kā lielās pašvaldības iedzīvotāji (šai tarifā jau ir ietverti visi savākšanas izdevumi). Grobiņā

VIDRŪPE


jau sen izbūvētais cauruļvads uz Liepājas NAI lielāko daļu gada ir sauss, toties Grobiņas notekūdeņu fosfors nonāk Liepājas ezerā.

Kā veicas Latvijā

Vislabākais piemērs – Veczosna. Jau notekūdeņu novadī-šanas sistēmas veidošanas laikā pēc bioloģiskās attīrīšanas tika projektēta saprātīga biodīķu sistēma ar iesūcināšanu gruntī. Jau 40 gadus Veczosnas iedzīvotājiem pieejama gan kanalizācija, gan joprojām tīrais Zosnas ezers. Dažās pašvaldībās – Ādažu, Vecpiebalgas, Mārupes novadā – ir redzama pozitīva virzība. Ir vairākas pašvaldības, piemē-ram, Viesītes, Kocēnu, Balvu, Rēzeknes un vēl daži novadi, ar mēreni pozitīvu ievirzi. Ir lielās pilsētas (virs 10 000 iedzīvotāju), kam labāku attīrīšanu gan piedāvā, gan uz-spiež Notekūdeņu direktīva. Ir daudzas pašvaldības, ku-ras notekūdeņu apsaimniekošanas rekonstrukcijās nemaz neplāno vides stāvokļa uzlabojumu. Jaunās NAI prasa ma-zāku, bet tehniski kvalificētāku apkalpošanu, patērē ne-daudz vairāk elektroenerģijas un attīra apmēram tāpat kā vecās. Nauda iztērēta, iekārtas jaunas, videi labuma nav.

Ir pašvaldības, kurās par Eiropas un Latvijas nodokļu mak-sātāju līdzekļiem vides stāvoklis tiek pasliktināts: tiek pa-lielināta notekūdeņu savākšana, attīrīšanas pakāpe netiek uzlabota vai pat tiek pasliktināta, kā rezultātā jau piesār-ņotais saņemošais ūdens objekts saņem pat vairāk fosfora un mikrobioloģijas nekā pirms tam. Kādreiz biedrība «Lat-vijas ezeri» šādos gadījumos mēģināja sniegt padomus vai

pat pieprasīja ievērot likumus, bet tā izrādījās neefektīva politika. Izrādās, savu ūdeņu piesārņošana ir pašvaldības suverēnas tiesības, par laimi, no šo tiesību realizācijas gal-venie cietēji ir paši pašvaldību vēlētāji.

Kā panākt uzlabojumu

Ūdeņu stāvokļa uzlabošanai nepieciešama mērķtiecī-ga valsts politika un nenovēršama tās izpilde. Ir nepie-ciešams noteikt tādu dabas resursu nodokli par ūdeņu piesārņošanu, lai attīrīt kļūtu izdevīgāk nekā piesārņot. Vajag sabiedrības naudu dot tikai tādiem ūdenssaimniecī-bas projektiem, kuri pietiekami uzlabo saņemošo ūdeņu stāvokli. Pirms ūdenssaimniecības tehnisko projektu iz-strādāšanas iepirkumiem jāsludina ideju konkursi. Valsts vides aizsardzības iestādes jāspecializē, lai tās kļūtu iein-teresētas, zinošas un atbildīgas, lai normatīvie akti tiktu interpretēti par labu videi un lai normatīvo aktu izpilde nebūtu fakultatīva, lai tiktu izstrādāti reāli ūdeņu situā-cijas izvērtējumi un mērķtiecīgi apsaimniekošanas plāni. Pašvaldībām to valdījumā nodoto publisko ūdeņu apsaim-niekošana jāuzsāk ar ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanas pa-sākumiem. Operatorus jāpadara atbildīgus par saņemošo ūdensobjektu ekoloģiju. Sabiedrībai jābūt tiesībām ne ti-kai līdzpadarboties, bet arī līdzpieņemt lēmumus. Pieeju ūdeņu aizsardzībai vajag un var radikāli uzlabot. Arī Latvi-jā ir vajadzīgi izcili tīri ezeri.

Autora piezīme: no raksta varētu likties, ka esmu pesimists, bet tā nav taisnība. Esmu labi informēts optimists.

Gavys, pie Ignalinas pilsētas. Netiek ieplūdināta ne meliorācija, ne notekūdeņi.

VIDRŪPE


Eiropas Vides aģentūras ziņojumā (SOER-2015) aprēķināts, ka 2010. gadā Eiropā putekļu piesārņojuma izraisītas sli-mības pāragri paņēmušas 430 tūkstošu cilvēku dzīvību. Domājat, Latvija kā zaļākā valsts no šā posta prot izvai-rīties? Nē! Aprēķināts, ka Latvijā putekļi pāragri nogalina teju divus tūkstošus cilvēku gadā. Izrādās, Rīgas putek-ļainība ir līdzvērtīga citām lielajām pilsētām Eiropā, kur vairāk nekā trīs ceturtdaļas diennakts putekļu ir 50–75 μg/m³. Pagājušā gada augustā monitoringa stacijas noteikti atradās vēl sliktākā vietā – putekļu daudzums (950 μg/m³) 19 reižu (!) pārsniedza Eiropas normu.

Otra Rīgas pilsētas gaisa piesārņojuma problēma ir regu-lāri pārsniegtas slāpekļa oksīdu koncetrācijas. Par gaisa piesārņojuma normu pārsniegumu Rīga jau desmit gadus regulāri saņem aizrādījumus no Eiropas Komisijas, bet pil-sētas vadītāji taisnojas, ka pie sliktajiem rezultātiem vainī-gas... nepareizi novietotas monitoringa stacijas (K. Valde-māra ielā 18 un Brīvības ielā 73), proti, tās esot novietotas vietā ar sliktu gaisa apmaiņu. Būtu ideāli, ja šo problēmu varētu atrisināt, tikai pārceļot monitoringa stacijas tur, kur piesārņojuma nav.

PUTEKĻU POSTS PILSĒTĀSJana Simanovska

Kvēpi, smiltis un sāls daļiņas

Putekļu avoti mums ir visapkārt, un to daudzums ir atka-rīgs ne vien no skursteņiem, bet arī transporta blīvuma un ielu tīrības: putekļus rada ogļu un malkas dedzinā-šana, transportlīdzekļu izplūdes gāzes, riepu nodilšana bremzējot, kūlas degšana pavasaros un lapu dedzināšana rudeņos, pārkraušanas darbi ostā (akmeņogles un mine-rālmēsli), būvniecības darbi. Daļu putekļu piesārņojuma atnes arī vēji.

Viena no problēmām putekļu kaitīguma noteikšanā ir tā, ka putekļi ir dažāda lieluma, arī to sastāvs ir mainīgs. Vis-biežāk tie sastāv no ogles daļiņām (kvēpi), bet ir arī dažādi sāļi, smiltis, augsnes un ceļa seguma daļiņas. Mērījumos ērtības labad par rādītāju izmanto putekļu daļiņas, kuru diametrs ir mazāks par10 μm, un šādu rādījumu apzīmē ar PM10 (PM – particulate matter – vielas daļiņa). Nereti mēra vēl smalkākas daļiņas – mazākas par 2,5 μm, un tās apzī-mē ar PM2,5

Pieļaujamās putekļu normas saskaņo ar iespējamajām

Izrādās, putekļu ziņā Eiropas normas atpaliek no Pasaules Veselības organizācijas (PVO) domām par to, kas ir vese-līgs, – droši vien tāpēc, ka Eiropas standarti nereti ir kom-promiss starp sasniedzamo un vēlamo. Piemēram, PVO uzskata, ka par drošu var uzskatīt putekļu koncentrāciju,

Šis nebūs stāsts par Pekinas vai Tokijas iedzīvotājiem, kuri ikdie-nā staigā ar masku uz sejas, bet gan par mums pašiem. Kādreiz, kad dzīvoju Rīgā, atceros, cik ātri kļuva netīri logi un palodzes. Ik pārdienu nācās ar mitru lupatu slaucīt putekļus. Tagad zinu, ka putekļi ne tikai rada lieku darbu, bet, izrādās, var būt pat nāvējoši! Vai iespējama dzīve pilsētā bez putekļu lēruma?

Putekļi Tokijā (Japānā) 2013. gada martā.

VIDRŪPE


kas nepārsniedz 20 μg/m³, savukārt Eiropas normas prasa, lai PM10 nepārsniegtu 40 μg/m³ kā vidējo rādītāju gada lai-kā. Dažādās sezonās putekļu koncentrācija var ļoti svārstī-ties, tāpēc Eiropas normas nosaka, lai 50 μg/m³ diennaktī nepārsniegtu biežāk kā 35 reizes gada laikā. Piektā daļa Eiropas pilsētu iedzīvotāju mīt tur, kur šis rādītājs ir pār-sniegts, arī rīdzinieki. Ja mēs vadītos pēc PVO normām, nāktos atzīt, ka divas trešdaļas pilsētnieku dzīvo pārlieku putekļainā vidē, kas izraisa dažādas veselības problēmas. Turklāt Rīgai ir problēmas iekļauties pat vispielaidīgākajās putekļainības normās.

Putekļi izraisa plaušu vēzi

Kādas slimības veicina putekļaina vide? Visbiežāk tās ir sirds un asinsvadu slimības, plaušu iekaisumi, astma, ie-spējams, pat plaušu vēzis, kā tas novērots pētījumos ar dzīvniekiem. Ir daļiņas, kas organismā uzsūcas un pārvei-dojas, bet ir tik stabilas daļiņas, kuras ieelpojot, vismaz trešdaļa no tām paliek mūsu organismā uz mūžu.

Ja putekļu daudzums pārsniedz 70 μg/m³, putekļu ilgter-miņa ietekmes dēļ mirstība pieaug par 15%. Putekļu ie-darbība atkarīga no to sastāva, un tiem piemīt spēja uz savas virsmas piesaistīt īpaši toksiskus piesārņotājus, pie-mēram, visādi kaitīgos poliaromātiskos ogļūdeņražus, kas veicina gan alerģijas un astmas, gan vēža attīstību. Kad Dublinā aizliedza apkurē izmantot akmeņogles, iedzīvo-tāju mirstība būtiski samazinājās.

Neveicināt putekļu rašanos

Gaidot, kamēr Rīgas vadība izdomās jaunus attaisnoju-mus, lai pierādītu, ka, arī neko nedarot, pilsētas gaiss ir gana tīrs, mūsu iespējas pašiem sevi pasargāt nav lielas. Varam sākt nēsāt sejas maskas, mazāk izmantot automa-šīnas, nosiltināt māju, lai mazāk nāktos kurināt. Ir ieteiku-

mi mazāk izmantot dīzeļdzinēja automašīnas, kas tiek kritizētas kā slāpekļu oksīdu un cieto daļiņu kūpinātājas, un pāriet uz elektro-auto. Savukārt dīzeļauto ražotāji apgalvo, ka jaunās un modernās mašīnas vidi nepiesārņo vairāk kā benzīnauto. Lai nu kā – īpaši laba izvēle ir pilsētā pārvietoties ar sabiedrisko elektrotransportu, kājām vai velosipēdu. Bet, iespējams, vēl labāka izvēle ir censties uzturēties pilsētā pēc iespējas mazāk...

Daudz lielākas iespējas mazināt putekļu piesārņojumu ir pilsē-tu plānotājiem un apsaimniekotājiem. Piemēram, autotransporta samazināšana un īpaši noteikumi, kas smagajam transportam ļauj iebraukt pilsētā tikai agri no rīta vai vēlu vakarā. Izveidojot ērtu sabiedriskā transporta un veloceliņu tīklu, var samazināt vieglo pa-sažieru auto plūsmu. Regulāri tīrot ielas un sausā laikā tās laistot, krietni var samazināt autotransporta saceltos putekļus. Izrādās, Rī-gas dome piesārņojuma samazināšanai nopirkusi ielu tīrītājus. Zāli un lapas vajag kompostēt, nevis dedzināt, ziemā uz ielām kaisīt akmens šķembas, nevis sāls un smilts maisījumu. Veidojot centrali-zētu apkuri, var samazināt putekļus no lokālajām apkures iekārtām jeb krāsnīm, jo īpaši tādām, kas tiek kurinātas ar malku, šķeldu vai akmeņoglēm.

Nereti saka, ka vides pasākumi ir pārāk dārgi, nevaram tos atļauties. Bet ārstēt slimos, apglabāt pāragri mirušos ir ne tikai dārgi, bet arī emocionāli sāpīgi. Jādomā, Latvijas ostas pelna tīri labi, lai varētu daļu peļņas novirzīt piesārņojuma samazināšanai. Kamēr tas neno-tiek, cilvēki pārceļas uz dzīvi Pierīgas ciematos, lai vismaz kaut kā pasargātu sevi un bērnus no gaisa piesārņojuma izraisītām slimībām. Rīgas dome ir pieņēmusi «Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programmu 2011.–2015». Kā veicas ar tās īstenošanu? No-skaidrošu un pastāstīšu nākamajā «Vides Vēstu» numurā.

Putekļu daļiņas palielinājumā (publicējam ar Klusā okeāna krasta Ziemeļrietumu nacionālās laboratorijas (Pacific Northwest National Laboratory) laipnu atļauju).

DARBI


Ikviens privātmājas īpašnieks agrāk vai vēlāk saskaras ar jautājumu: kā nodrošināt mājokli ar siltumu? Informācijas internetā un dažādu kalkulatoru ir gana daudz, bet lie-lākoties varam aprēķināt tikai izmaksas. Tās, protams, ir svarīgas, bet kā ar ietekmi uz vidi? Vai varam izvēlēties tādu apkuri, kas ir pieņemama gan izmaksu ziņā, gan ma-zāk skādē videi un klimatam?

Lai gan jēdziens «dzīves cikla izmaksas» šķiet sarežģīts, ikvienam to vajadzētu izmantot ikdienā, lai varētu pras-mīgāk plānot izdevumus un ilgtermiņā ietaupīt. Lielākā daļa no mums ikdienā to neapzināti arī dara. Iegādājoties apkures iekārtu, jādomā ne vien par tās cenu, bet arī par kurināmā cenu un iekārtas darbības ilgumu, kā arī citām izmaksām. Nereti lēti nopirkta iekārta ir dārga ilgtermi-ņā. Lai gan internetā dažādi iekārtu piegādātāji piedāvā ērtus aprēķinu kalkulatorus, patiesās izmaksas katrai pri-vātmājai var ievērojami atšķirties, tāpēc jārēķina katram individuāli. Piemēram, tas pats zemes siltumsūknis – tā efektivitātes koeficients ir atkarīgs no augsnes un citiem apstākļiem, tāpēc, pirms pērkat, izvēlieties zinošu pārde-vēju un prasiet viņam rūpīgus aprēķinus!

Elektronerģijas izmantošana ēkas apsildei ir ļoti ērta, taču – ļoti dārga. Malka un granulas ir lētākas, bet prasa papildu darbu ikdienā, piemetot kurināmo krāsnij (lai gan granulu katli daļēji ir automatizēti), kā arī vajag vietu, kur malku un granulas uzglabāt. Ogles, lai gan šķietami lētas, rada daudz ogļskābās gāzes un piesārņo gaisu.

Atsakoties no ogļu, mazuta un dabasgāzes jeb fosilo resursu izmantošanas, mums ir gana daudz alternatīvu. Turklāt fosi-lā kurināmā izmantošana vairo mūsu atkarību no Krievijas,

Kurināmā veids

Kurināmā izmaksas,EUR /gadā

CO2 emisijas,Kg/gadā

Piezīmes

Dabas gāze ≈1000 ≈3000Degšana rada daudz slāpekļa

oksīdu

Elektro-enerģija

≈2300 ≈1500

Ļoti svarīgi, kāda elektrība tiek izmantota. Ar laiku CO2 emisijas uz vienu vienību var

samazināties, valstij atsakoties no fosilo energoresursu izman-

tošanas enerģijas ražošanā

Zemes sil-tumsūknis

≈700 ≈500

Siltumsūkņa lietderība ir ļoti atšķirīga gan no tā veida, gan

atrašanās vietas, tāpēc jārēķina katrai mājai atsevišķi

Malka ≈300 ≥ 0

Malka sadegot rada daudz cieto daļiņu, tāpēc nav vēlama pilsētās, kur jau tā ir problē-mas ar putekļu piesārņojumu

Granulas ≈700 >0

Granulu, kas ir kokmateriālu atkritumi, saražošanai patērē

fosilo degvielu. Granulas sadegot rada daudz cieto daļiņu, tāpēc nav vēlamas

pilsētās, kur jau tā ir problēmas ar putekļu

piesārņojumu

Ogles ≈440 ≈5000Sadegot rada lielu vides

piesārņojumu, sēra dioksīdus, putekļus

Dažādu kurināmo ietekme uz vidi un aptuvenās izmaksas, apkurinot nelielu, vidēji siltinātu māju

KĀDU APKURI IZVĒLĒTIES PRIVĀTMĀJAI? bet vietējo resursu izmantošana nodrošina valstij lielāku enerģētisko neatkarību, kā arī darba vietas pašu cilvēkiem.

Malka ir visekonomiskākā izvēle. Tagad nopērkami apkures katli, kas uzkrāj siltumu, samazinot ikienas darbu, aptekalējot krāsni. Cilvē-kam, kurš grib lielāku komfortu un gatavs par to maksāt vairāk, sil-tumsūknis var šķist gana labs, bet tā ierīkošanas izmaksas ir krietni lielākas.

Noslēgumā piebildīšu – labi siltinātas mājas apkurei vajag ievēroja-mi mazāk enerģijas. Piemēram, šobrīd Latvijā vidēji siltinātas mājas apsildei vajadzēs aptuveni 100–150 kWh/m2 enerģijas gadā, bet, ceļot vai renovējot māju atbilstoši zema enerģijas patēriņa mājas principiem, kurināmā patēriņu var samazināt pat vairāk nekā trīs reizes (mazāk nekā 30 kWh/m2 enerģijas gadā). Tās gan ir lielākas investīcijas nekā apkures katla nomaiņa privātmājā, bet vilinošas! Labi siltinātā mājā noteikti jāparūpējas par pietiekamu ventilāciju, vēlams arī iebūvēt siltuma atgūšanas jeb rekuperācijas iekārtu, kas palīdzēs ietaupīt 30–50% siltuma un nesildīt āra gaisu.

DZĪVES CIKLA IZMAKSAS

APKURES IEKĀRTAS IEGĀDE

DARBINĀŠANA(ekspluatācija)

«ATBRĪVOŠANĀS» NOLAIKU NOKALPOJUŠĀS

APKURES IEKĀRTAS

• Projektēšanas izmaksas (siltumsūknim, gāzes vadam)• Pievadtīklu izbūve• Pirkuma iegāde• Uzstādīšana

• Kurināmā un elektroenerģijas patēriņš un izmaksas• Iekārtas uzturēšana, remonts, tīrīšana, tostarp skursteņslauķa pakalpojumi• Rezerves daļas• Iekārtas darba mūžs

• Demontāža, noņemšana• Izmaksas nodošanai atkritumos• Pārdošanas ienākumi

DARBI


Vienalga, kāds apkures veids ir jūsu mājoklī, šo siltumu nodro-šina saule. Jā, saule! Vienalga, vai tie ir seno dzīvnieku un augu pīšļi, kas miljoniem gadu laikā pārvērtušies gāzē, akmeņoglēs vai naftā, vai malka un granulas, kas fotosintēzes rezultātā ir «izau-gušas» mežā. Iespējams, tā ir elektrība siltumsūknī, kas radusies no upēm (jūra > tvaiks > mākoņi > lietus > Daugava >HES > elektrības vadi > skaitītājs).

Siltumenerģiju, kas nonāk mājoklī, saucam par apkuri un ieda-lām divās daļās. Pirmā ir siltuma avots – katls, siltummezgls, siltumsūknis, krāsns, saules kolektors u. c., otrā – radiatori, siltās grīdas, dvieļu žāvētāji, ventilācijas agregāti un karstais ūdens dušā. Padomāsim par tiem otrajiem, kas izdala siltumu, jo, izrādās, tieši te notiek vislielākā enerģijas izniekošana, kaut dārgo siltumu var izmantot energoefektīvāk.

Kā atpazīt siltuma izniekošanu?

Izrādās, 82% no visām izmaksām par enerģiju mēs maksājam par apkuri un silto ūdeni, 18% – par elektrību. Nomainīji kvēldiega spuldzes pret LED lampiņām? Tas ir labi, bet nieks, jo apgaismo-jums mājokļa izmaksu kopējā bilancē ir nieka 1–2%. Iesaku ar enerģiju taupošām ierīcēm aprīkot apkures sistēmu un ietaupīt līdz pat 40% kurināmā un naudas.

Ja jums mājās ir par karstu, enerģijas pārtēriņš jau mērāms kā 20–30% izšķērdība, jo temperatūras pazemināšana par 1°C sama-zina kurināmā patēriņu par 5–8%. Katlu ražotāji saņemtu Nobela prēmiju, ja sasniegtu kaut 3% energoefektivitāti. 20–30% ir daudz, ļoti daudz, ticiet man! Ja gadā siltuma nodrošināšanai tērējat 1000 eiro, ir iespēja ietaupīt 200–300, pat 400 eiro. Jums taču nevajag karstu mājokli, ja neesat mājās, pietiks ar 16–18°C, kas ir komfortabla temperatūra arī naktsmiera laikā. Galu galā – silta istaba jums nepieciešama vien pāris stundu no rīta un kādas sešas vakarā. Jau ierasts, izejot no mājas, izslēgt apgaismojumu, tagad pienācis laiks pierast aizejot izslēgt apkuri. Bet tā, lai nesāk pelēt istabas stūri un neaizsalst ūdenssistēmas! Vienkārši nemaksājiet par to, ko nelietojat! Lai to izdarītu, radīti dažādi gudri palīgi, kas jūsu virsvadībā samazinās vai palielinās siltuma padevi.

Privātmāja

Uz katra radiatora jāuzskrūvē bezvadu radiatora regulators precīzai temperatūras regulēšanai, piemēram HR92. Katrā tel-pā, kur ir siltās grīdas, jāuzstāda bezvadu temperatūras sen-sors-regulators, kas mēra temperatūru istabā un noraida to uz silto grīdu regulatoriem, relejiem vai radiatoru regulatoriem. Pie katla vai siltumsūkņa jāpievieno relejs vai katla vadības modulis, kas katlam pateiks – «dod siltumu!» vai «izslēdzies!».

Dzīvoklis jaunajā projektā

Uz katra radiatora jāuzskrūvē bezvadu radiatora regulators precīzai temperatūras regulēšanai, katrā telpā, kur ir siltās grīdas, jāuzstāda bezvadu temperatūras sensors-regulators. Ja dzīvoklim ir siltuma skaitītājs, var palūgt santehniķi uzstā-dīt vārstu ar elektrisku motoru, kas var aizvērties automātiski ar releja palīdzību.

Privātmāja vai dzīvoklis ar gāzes katlu – attālinātā vadība

Komplektā: bezvadu telpas temperatūras regulators, releja modulis un interneta modulis.

Novietojiet temperatūras regulatoru telpā, kuras temperatūru regulēsiet, pieslēdziet releju pie siltuma avota (elektriskais ra-diators, gāzes katls, siltā grīda, jonu katls, apkures cirkulācijas sūknis), pieslēdziet interneta moduli pie interneta maršrutē-tāja. Gatavs! Jūs varat regulēt temperatūru pat ar viedtālruni. Cik bieži būs ieslēgts apkures ekonomiskais režīms, par tik mazāks būs rēķins.

Redaktores pieredze: man patīk vienkāršāki risinājumi. Jānis Šipkovs pie mana gāzes katla pirms pāris gadiem pievienoja temperatūras regulatoru. Kad esmu mājās un strādāju, darba istabā turu +20°C, kad dodos prom no mājas, samazinu uz +16°C. Guļamistabā ar temperatūras regulatoru, kas pielikts pie radiatora, zemu temperatūru turu gandrīz vienmēr, jo man patīk gulēt vēsumā, un arī tad, kad strādāju, nav jēgas turēt siltu istabu, kurā manis nav. Sarunā ar kaimiņu, kuram ir tieši tāds pats dzīvoklis un apkures katls, atklājās, ka viņš par gāzi mēnesī maksā 80 eiro, es – 40 eiro.

PSRS laiku dzīvoklis

Atvainojiet, te vēl nevaram palīdzēt! Vienīgais risinājums ir ēkas kapitālais remonts un pamatīga apkures sistēmas pār-būve.

Kad cilvēce atkal iemācīsies dzīvot bezatkritumu režīmā, varē-sim būt droši par planētu. Jūsu mājoklis būs saskaņā ar dabu tikai tad, kad tas patērēs 0 kWh siltuma enerģijas. Bet jau tagad varat nodrošināt komfortu, patērējot iespējami mazāk enerģijas, izmantojot dažādas modernas ierīces.

Konsultācijām: [email protected] Plašāk: medusaka.lv

KĀ MAKSĀT PAR APKURI

MAZĀKJānis Šipkovs, energoefektivitātes speciālists

DARBI


Jau vairāk nekā desmit gadus es regulāri apmeklēju Pasaules Dabas Fonda un meža īpašnieka Ziedoņa Vilciņa organizētos seminārus par izlases cirtēm. Ziedonim Vilciņam pieder vairāk nekā 1000 ha mežu Amatas novada Skujenes pagastā. Lai arī viņš nav diplomēts mežkopis, Ziedoņa zināšanas par mežu katru semināru pārvērš par izcilu izziņas avotu tiem, kuri interesējas par ekonomiski pamatotu meža apsaimniekošanu bez kailcirtēm. 15 gadu laikā, kopš uzsāk-ta sadarbība ar Pasaules Dabas Fondu, organizēti vairāk nekā 100 semināri, kuros piedalījušies aptuveni 2000 meža īpašnieku, profe-sionālu mežkopju, pedagogu, studentu ne tikai no Latvijas, bet arī citām valstīm.

Deviņdesmito gadu sākumā atguvis dzimtas īpašumu, Ziedonis Vilciņš mēģināja nodarboties ar lauksaimniecības kultūru audzē-šanu, bet pamazām dārzeņu un graudaugu audzēšanu nomainīja pret meža apsaimniekošanu. Mantotie meža gabali papildināti ar jauniem īpašumiem. Gandrīz puse ir bērzu, bet pārējie – egļu un baltalkšņu meži. Pievērsties izlases cirtēm Ziedoni mudinājusi meža vecuma struktūra. «Pētot meža inventarizācijas datus, ievē-roju, ka man ir daudz vecu kokaudžu. Likums tās ļāva nocirst kail-cirtē, tomēr es sapratu: lai gan vienā brīdī man būs daudz naudas, taču reizē arī nāksies atjaunot un kopt milzīgas izcirtumu platības.

Es to nevēlējos, tāpēc meklēju citus risinājumus. Meža īpašnieku seminārā iepazinos ar Jāni Rozīti no Pasaules Dabas Fonda un uzzināju, ka kailcirte nav vienīgais meža

Cērtot izlases cirtes, Ziedonis Vilciņš saudzē daļu no apsēm – tās nepieciešamas bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai.

Raimonds Mežaks, mācīts mežkopis

IZLASES CIRTES SNIEDZ GANDARĪJUMU

Pavasarī pie Ziedoņa Vilciņa (vidū) viesojās meža īpašnieki Kērks un Madelaine Deividi no ASV (pa labi).

DARBI


apsaimniekošanas veids. Pārdomājot nākotni, nolēmu iz-vēlēties dabai draudzīgāku saimniekošanas veidu, jo tas nodrošina meža un ieņēmumu nepārtrauktību,» atceras Ziedonis Vilciņš.

Līkos kokus atzīmē pirmos

Viens no galvenajiem izaicinājumiem, strādājot ar izlases cirtēm, ir pareiza izcērtamo un atstājamo koku izvēle. «Pirms dot darba uzdevumu zāģeru brigādei, izcērtamos kokus novērtēju un iezīmēju dabā. Ja, piemēram, bērzs ir ar labu vainagu un stalts, to atstāju. Ciršanai pirmos atzīmēju tos kokus, kuru vērtība nepalielināsies, – līkos, noskrāpētos un tādus, kuriem gandrīz vispār vairs nav vai-naga. Savlaicīga līko koku zāģēšana ir nepieciešama, lai nākotnē tie neapgrūtinātu darbu, jo tos ir grūti nogāzt vē-lamajā virzienā. Manos bērzu mežos zem lielajiem kokiem aug jaunās eglītes, ir arī putniem un kukaiņiem nepiecie-šamie stumbeņi. Izvēloties izcērtamos kokus, analizēju, cik augstu bērzam atrodas resnie zari. Ja tie ir zemāk par 10 metriem, koks, manuprāt, ir jāzāģē, jo zari vērtīgākajā stumbra daļā koksnes kvalitāti tikai pasliktina,» ir pārlieci-nāts meža īpašnieks.

Arī uz sausajiem kokiem Ziedonis Vilciņš skatās kā meža ekonomists. «Nokaltušajiem kokiem pakaļ nedzenos, jo bieži vien tiem naudas ziņā nav lielas vērtības. Tos atstāju dzeņveidīgajiem. Ja sausos kokus izvāktu, man būtu pie-nākums putniem izlikt būrus, bet tie taču arī maksā nau-du. Sausos kokus cērtu izņēmuma gadījumā, piemēram, ja nokaltusi 7–10 egļu grupa un to caurmērs nav mazāks par 30 centimetriem. Kokiem jāatrodas tuvu pievešanas ceļiem,» skaidro meža īpašnieks.

Kokus savos mežos Ziedonis Vilciņš nestāda, jo izlases cir-tēs izveidotajos atvērumos atjaunošanās notiek dabiski. Eglēm gaismas vajag mazāk, bet, ja atvērumā vēlas bērzus vai baltalkšņus, atvēruma platību pakāpeniski palielina līdz 0,1 ha. Pirms lielāka atvēruma veidošanas īpašnieks

pārliecinās, vai tuvumā nav avenāju, ja ir, tad liels atvērums netiek veidots, jo pastāv risks, ka avenāji nomāks kociņus. Ja nepiecie-šams, tiek veikta jauno kociņu kopšana. Laiku, kuru saimnieks ietaupa uz meža atjaunošanas rēķina, viņš labprāt izmanto meža apsekošanai, medībām, kā arī cirsmu plānošanai.

Ziedonis Vilciņš (trešais no kreisās) vada semināru meža īpaš-niekiem.

Mežacūkas, iespējams, izmirs

Brīvdienās Ziedonis Vilciņš dodas medībās, līdz ar to aļņu skai-tu regulē pats, un koki netiek bojāti. Savs viedoklis meža īpaš-niekam ir arī par Āfrikas cūku mēri. «Kā pieredzējis mednieks es domāju, ka daži pasākumi, kas tiek veikti, lai ierobežotu cūku mēri, ir diezgan bezjēdzīgi, tā teikt, astes nostgriešana pa daļām. Manuprāt, dzinējmedības vajadzēja atļaut, jo – gribam vai negri-bam – mežacūkas Latvijā pēc dažiem gadiem būs retums,» prāto Ziedonis Vilciņš.

Brauc ciemos!

Neskatoties uz to, ka saimniecībā darāmā pietiek, Ziedonis Vilciņš šogad jau piedalījies četru semināru rīkošanā. Novembra sākumā Kalna Gaviešos plānota Atvērto durvju diena, kad ikviens intere-sents varēs ierasties un iepazīties ar vienu no interesantākajām izlases ciršu saimniecībām Latvijā. Informācija par semināru pie-ejama Pasaules Dabas Fonda mājaslapā www.pdf.lv.

Izlases cirte pērn ziemā veikta lapu koku audzē ar nelielu egļu mis-trojumu. Nocirsta pieaugušu bērzu grupa – tā ir iespēja attīstīties paaugā esošajām eglēm.

Nocirsta pieaugušu koku grupa. Lai samazinātu vēja ietekmi uz pa-likušajiem kokiem un nodrošinātu dzīves vietu dažādām sugām, sau-dzēta pārejas josla starp mežu un pļavu.

VIDES VĒSTIS46

DARBI

RUDENS/05/2015

SIGULDĀ ŠĶIROŠANAS KONTEINERI

PAZEMĒ«Eco Baltia grupa» valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs atzīst: «Esam gandarīti, ka veiksmīgi pabeigts nozīmīgs projekts, kas Si-guldas iedzīvotājiem ļaus daudz ērtāk šķirot atkritumus, bet tiem, kuri to vēl nedara, liks aizdomāties par šķirošanas nozīmīgumu. Tagad pilsētnieki varēs izmantot jauno infrastruktūru, kas ļauj sa-mazināt zemes virspusē novietojamo konteineru skaitu un to pašu daudzumu nekaitīgi uzkrāt zem zemes. Kopumā šis projekts ir liels solis pretī sakārtotai un skaistai Latvijai, un, cerams, ka arvien vai-rāk pašvaldību sekos Siguldas piemēram un domās par to, kā at-tīstīt un organizēt atkritumu šķirošanu un atkritumu savākšanas infrastruktūru pilsētvidē.»

Pazemes dalīto atkritumu konteineri Siguldai būs jaunums, kas sniegs virkni priekšrocību. Pirmkārt, pazemes šķirošanas konteine-ru ietilpība ir 3 m³, un vasarās, kad ir aktīvā tūrisma sezona, vairs nebūs problēmu ar milzīgo atkritumu apjomu, jo īpaši – plastmasas pudelēm. Konteinerus turklāt vajadzēs retāk izvest. Otrkārt, kon-teineri izgatavoti no LLDPE plastmasas, kas ir ļoti izturīga pret trie-cieniem un mitrumu. Treškārt, katrs konteiners ir aprīkots ar ciešu vāku, kas neļaus vasaras laikā izplatīties nepatīkamai smakai, kā arī atkritumiem nevarēs piekļūt dzīvnieki un putni.

No šķirošanas konteineriem savāktie atkritumi tālāk nonāks dažā-dos «Eco Baltia grupa» uzņēmumos: plastmasa tiks pārstrādāta AS «PET Baltija» vai SIA «Nordic Plast», kur no tās tiks ražotas otrreizē-jās izejvielas – plastmasas pārslas vai granulas, savukārt SIA «Eko Reverss» nodrošinās atkritumu apstrādi un pārdošanu, jo Latvijā pagaidām nav rūpnīcas, kur pārstrādātu stikla pudeles.

Jaunais atkritumu dalītās savākšanas punktu tīkls nodrošinās iespē-ju šķirot vairāk nekā 18 tūkstošiem Siguldas iedzīvotāju. Vietās, kur izvietoti pazemes konteineri, līdz šim atradās jau ierastie šķiro-šanas konteineri plastmasai un stiklam – dzeltenie un zaļie «zvani». AS «Latvijas Zaļais punkts» direktors Kaspars Zakulis stāsta: «Sigul-das veikums atkritumu šķirošanas veicināšanai pilsētā ir ļoti nozī-mīgs. Pazemes konteineri ir lielisks risinājums Siguldai kā tūrisma pilsētai, ņemot vērā to, ka tie izskatās labi un lieliski pilda savu funkciju. To apliecina pētījumi Ziemeļvalstīs, kur pazemes kontei-neri guvuši nedalītu atzinību. Taču pats svarīgākais – jaunā šķiroto atkritumu savākšanas punktu tīkla izveides rezultātā šķirošanas konteineru skaits Siguldā tikai pieaugs. Uzskatu, ka ikvienai Latvi-jas pašvaldībai būtu jārīkojas līdzīgi. Tad Latvija no valsts ar vienu no augstākajiem poligonos noglabājamo atkritumu rādītājiem kļū-tu par zaļāko valsti Eiropā, kas nepiesārņo vidi un gūst ieņēmumus no atkritumu otrreizējās pārstrādes.»

Pazemes stikla un plastmasas šķirošanas konteineri asto-ņos šķirošanas punktos Siguldā izvietoti: Raiņa ielā 3B, Pils ielā14A, Puķu ielā 4, Pils ielā 16, Leona Paegles ielā 21, Pils ielā 10, Lazdu ielā 2 («Peltes») un pie kafejnīcas «Bucefals». Projekts īstenots, piesaistot Eiropas Savienības Kohēzijas fonda finansējumu. Tā kopējās izmaksas ir 48 991 eiro, no kuriem 19 644 eiro ir Kohēzijas fonda līdzfinansējums.

Lai veicinātu atkritumu šķirošanu Siguldā, sadarbojoties «Eco Baltia grupa» uzņēmumam PSIA «Jumis» ar Siguldas domi, pilsētā

izveidots astoņu šķiroto atkritumu savākšanas punktu tīkls ar jauna veida pazemes konteineriem stikla un plastmasas šķirošanai.

DARBI


Sadzīves atkritumu šķirošanas rūpnīca tiek būvēta ar Eiro-pas Savienības Kohēzijas fonda līdzfinansējumu. Kopējās projekta izmaksas lēšamas 3,2 miljonu eiro apmērā, no kuriem 1,28 miljoni eiro ir Kohēzijas fonda līdzfinansē-jums un 1,95 miljoni eiro – SIA «Eko Kurzeme» ieguldī-jums rūpnīcas būvniecībā.

«Eco Baltia grupa» valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs ir gandarīts: «Šī būs mūsu pirmā atkritumu šķirošanas rūpnīca un vērienīgākais investīciju projekts šogad. Tieši atkritumu šķirošanas rūpnīcas mums ir ļoti nepiecieša-mas, jo, lai gan Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk izvē-las šķirot, poligonos joprojām nonāk tūkstošiem tonnu nešķirotu sadzīves atkritumu. «Eco Baltia grupa» misija un moto ir: «Atrast vērtību katrā lietā!» Atkritumi arī ir resurss, kas gudri jāizmanto!»

Jaunās rūpnīcas būvniecību plānots pabeigt jau novembrī, līdz gada beigām tā uzsāks darbu ar pilnu jaudu, nodroši-not 20 jaunas darbavietas. Rūpnīcā tiks izmantotas jaunā-kās tehnoloģijas, arī optiskais šķirotājs, kas ar gaismas stara palīdzību uz slīdošās lentas spēs atpazīt un nošķirot no ko-pējā atkritumu apjoma četru veidu plastmasas materiālus.

«Atkritumu šķirošana ir pirmais solis pretī to pārstrādei,

GROBIŅĀ BŪVĒ ATKRITUMU ŠĶIROŠANAS RŪPNĪCU

«Eco Baltia grupa» uzņēmums SIA «Eko Kurzeme» jūlijā uzsāka atkritumu šķirošanas rūpnīcas būvniecību Grobiņas novada sadzīves atkritumu poligonā «Ķīvītes».

savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mēr-ķis ir panākt, lai līdz 2020. gadam tiktu pārstrādāta vismaz puse Latvijā radīto sadzīves atkritumu. Parasti par atkritumiem mēs do-mājam kā par kaut ko lieku un nevajadzīgu, taču sašķiroti un pār-strādāti tie var kļūt par izmantojamu resursu. Pasaulē dažādu izej-vielu pieejamība mazinās, un ražotāji domā, kā optimizēt produktu izmaksas, – otrreizējās izejvielas var risināt abas šīs problēmas,» sacīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards.

Plānots, ka, šķirojot atkritumus rūpnīcā, tiks iegūti tādi otrreizē-ji izmantojami materiāli kā papīrs un kartons, plastmasa, melnie metāli, krāsainie metāli, minerāli inertie materiāli un RDF (Refuse Derived Fuel – no atkritumiem iegūts kurināmais). Tie materiāli, kurus iespējams pārstrādāt Latvijā, tiks nogādāti uz otrreizējās pārstrādes rūpnīcām, savukārt tos, kurus Latvijā vēl nav iespējams pārstrādāt, eksportēs.

SIA «Eko Kurzeme» izpilddirektors Andris Karlsons teic: «Tā kā rūpnī-ca tiek būvēta atkritumu poligona teritorijā, tās ietekme uz vidi būs labvēlīga, jo SIA «Eko Kurzeme» savāktie un uz poligonu nogādātie atkritumi tiks sašķiroti, no tiem atdalot tos, kurus iespējams nosū-tīt otrreizējai pārstādei. Kopumā atkritumu apjoms, ko noglabās poligonā, samazināsies, kas ne vien palīdzēs pildīt Eiropas Savienī-bas direktīvās noteikto, bet, galvenais, labvēlīgi ietekmēs vidi.»

VIDES VĒSTIS48

DARBI

RUDENS/05/2015

Ja prāto, kā ērti un samērā lēti tikt uz priekšu, iegaumē vārdu «pedelecs» (pedelec – pedal electric cycle – angļu val.). Tas noderēs velosipēdu veikalā, kad meklēsi sev vispiemērotāko braucamo. Bet, pirms saķer galvu, ieraugot elektrovelosipēda cenu – vismaz kāds tūkstotis eiro –, padomā, cik naudas un laika ietaupīsi, nedirnot sastrēgumos un nepīkstinot e-talonus, turklāt brauciens ar e-velo neprasa daudz spēka. Ja vēl ir, kur to droši novietot mājās, skolā vai darbā, vienīgais, kas liktu ilgāk padomāt, ir katastrofālais veloceli-ņu trūkums Latvijas apdzīvotajās vietās, jo tēriņi par elektrovelosi-pēda patērēto elektroenerģiju vispār nav pieminēšanas vērti.

1. Pilsētas vieglais e-velosipēds

Vieglais pedelecs ir līdzīgs parastam divritenim, salīdzinoši viegls un lēts. Akumulators ir neliels, ar vienu uzlādi var nobraukt līdz 20 km. Piemērots tiem, kuriem svarīga zema cena, nav jāveic lieli attālumi, pārsvarā jābrauc pa asfatu un nav augstu prasību pret e-velosipēda parametriem.

2. Pilsētas biznesa e-velosipēds

Biznesa pedelecs piemērots tiem, kuri ikdienā dodas no pilsētas uz piepilsētu, vēlams, samērā lielā ātrumā – ap 25 km/h vai pat ātrāk. Akumulators ļaus nobraukt aptuveni 30 km, taču, lai ar to brauktu, jānokārto mopēda vadīšanas tiesības un citas nepieciešamās for-malitātes. Tas ir padārgs, gana stilīgs, izturīgs un uzticams, aprīkots ar modernām tehnoloģijām un ir ļoti ērts.

3. Pilsētas saliekamais e-velosipēds

Šis velo ir ļoti kompakts – to var salikt un ievietot automašīnā, šaurā dzīvoklītī vai vilcienā. Noderēs tiem, kuri ikdienā brauc ar piepilsētas vilcienu vai atstāj automašīnu ārpilsētā un uz centru dodas ar velosi-pēdu. Šā e-velosipēda akumulators neļaus braukt tālu un ļoti ātri.

PADOMI ELEKTROVELOSIPĒDA

PIRCĒJAM

4. Pilsētas komforta e-velosipēds

Gandrīz pilnībā aizstāj automašīnu – tam ir ērts sēdeklis un daudz papildu aprīkojuma: kārtīgas gaismas, dubļusar-gi, noņemams akumulators, atbalsta kājiņa, ērts un ietil-pīgs bagāžnieks.

5. Komforta klasiskais e-velosipēds

Radīts tiem, kuri vēlas braukt ar klasisku, augstas kvali-tātes, pat mazliet vecmodīgu jeb vintage velosipēdu. Tas ir dārgs un ļoti izturīgs. Šā e-velosipēda akumulators ir ietilpīgs, tādēļ ar to varēs veikt tālu ceļu – arī braucienu uz netālajiem laukiem.

6. Komforta un rehabilitācijas e-velosipēds (Reha pedelec)

Šis ir ērts pedelecs, kas domāts veselības uzlabošanai. Tam ir laba, vienmērīga piedziņa, tas ir vienkāršs lietoša-nā, ar zemu rāmi, un to var pielāgot arī cilvēkam ar īpašām vajadzībām – to, piemēram, var stūrēt ar muguru, nevis rokām, vai motoru darbināt ar rokās turamiem kloķiem, nevis pedāļiem.

7. Ceļojuma e-velosipēds (Tour pedelec)

Piemērots lielu attālumu pārvarēšanai un drošiem ceļoju-miem. Šim e-velosipēdam var ērti uzkraut visu, kas nepie-ciešams ilgstošam ceļojumam, tam ir labas gaismas ilgiem nakts braucieniem.

8. Sporta e-velosipēds

Jaudīgā piedziņa ļauj veikt strauju uzrāvienu, sasniegt lie-lu ātrumu, braukt caur dubļiem un smiltīm.

9. Atpūtas un veselības e-velosipēds

Šim velosipēdam ir jaudīga piedziņa un ass uzrāviens, taču tas ir samērā vienkāršs. Tas motivē nodarboties ar sportu, un, to bieži lietojot, pakāpeniski uzlabojas lieto-tāja fiziskā kondīcija.

10. Ģimenes transporta e-velosipēds

Ja līdz šim ģimenei vienkāršākais un pat lētākais pārvieto-šanās veids bija ar automašīnu, tagad ir nesalīdzināmi lē-tāks veids – ģimenes e-velosipēds. Uz tā ir pietiekami vietas gan vienam pieaugušajam, gan vairākiem bērniem un viņu

VIDES VĒSTIS 49

DARBI

RUDENS/05/2015

mantām. Tieši tādēļ šis velosipēds ir īpaši uzticams, stabils un viegli vadāms, tam ir jaudīga piedziņa, vismaz 115 kg kravnesība un baterijas resurss – vismaz 30 km veikšanai. Ģimenes e-velosipēdam ir uzticams akumulatora stāvokļa rādītājs, satiksmes drošības aprīkojums, dubļusargi un aprī-kojums braucēju pasargāšanai no vēja un lietus.

11. Kravas transporta e-velosipēds (Cargo pedelec)

Lēta alternatīva nelielu kravu pārvadājumiem, turklāt tas ir multifunkcionāls – piemērots gan kravu, gan cilvēku pārvadāšanai. Tā kravnesība ir vismaz 135 kg, un to var stabili noparkot, lai tajā bez bažām varētu iekraut pat ska-pi. Kā jau kravas velosipēdam pienākas, tas ir ļoti jaudīgs, lai kravu varētu droši vest augšup pa stāvu kalnu, tas ir straujāks par rikšu un klasisko transporta velosipēdu.

Cenas

No 2400 līdz 4000 EUR

Šajā cenu kategorijā ietilpst vairāku veidu e-velosipēdi:

• kravas un ģimenes e-velosipēdi;• ātrgaitas un sporta e-velosipēdi;• prestižu un atpazīstamu zīmolu e-velosipēdi.

E-velosipēdu ieteicams iegādāties pie specializētajiem izplatītājiem, kuri varēs nodrošināt kvalitatīvu apkopi un sagādāt rezerves daļas, un tad jūsu dārgais pirkums kal-pos lieliski un ilgi. Šīs cenu kategorijas e-velosipēdus nav ieteicams pirkt pie lētāku velosipēdu tirgotājiem – visti-camāk, jums tiks pārdots zemākas klases e-velosipēds ar lielu uzcenojumu.


Šajā cenu kategorijā ietilpst lielākā daļa labas kvalitātes e-velosi-pēdu, kurus ražo zināmi ražotāji. Lielākā daļa šo produktu ir ļoti kvalitatīvi. Arī šos e-velosipēdus ir ieteicams iegādāties pie oficiā-lajiem izplatītājiem, kuri pēc tam nodrošinās profesionālu apkopi. Iegādājoties šīs cenu kategorijas e-velosipēdu, ieteicams veikt vai-rākus testa izbraucienus un salīdzināt – izvēle šajā cenu kategorijā ir liela, tādēļ vērts piemeklēt sev tīkamāko piedziņas sistēmu.


Labā ziņa, ka šajā cenu kategorijā ietilpst vairāku pazīstamu Cen-trāleiropas ražotāju augstas kvalitātes e-velosipēdi, to skaitā Lat-vijas ražotāja «Blue Shock Bike» e-velosipēdi. Tomēr jābrīdina, ka šajā cenu kategorijā ir tikai daži labi modeļi, lielākā daļa atbilst lēto parasto velosipēdu kvalitātei, tādēļ vienlīdz lielas ir iespējas iegā-dāties velosipēdu, kura akumulators nekam nederēs jau pēc gada, bet tikpat labi var arī paveikties, un velosipēda akumulators lieliski darbosies ilgāk par pieciem gadiem.


Šīs cenu kategorijas velosipēdus var pirkt Rietumeiropas lielveika-los, bet nekādā gadījumā interneta veikalos. Šie ir lēti e-velosipēdi, kuriem tiek dota garantija, taču kvalitātes un aprīkojuma ziņā tie nav salīdzināmi ar kvalitatīviem e-velosipēdiem cenu kategorijā no 1700 līdz 2400 EUR. Pirms šā pirkuma rūpīgi izvērtējiet piedāvātā e-velosipēda kvalitāti un, ja iespējams, atsauksmes par to.

No 80 līdz 500 EUR

Par šādu cenu var pirkt lietotu e-velosipēdu, taču noteikti ne jau-nu – šādi velosipēdi, visdrīzāk, būs gandrīz nelietojami. Sevišķi apšaubāma ir to akumulatoru kvalitāte un pat drošība, turklāt būs gandrīz neiespējami atrast rezerves daļas.

Protams, tīmeklī var atrast arī e-velosipēdu, kas maksā pat 60 tūksto-šus eiro, bet tad tomēr vērtīgāk būtu to ieguldīt zaļos projektos.

Kā izvēlēties savu e-velosipēdu?

Īsto velosipēdu var izvēlēties tikai pats tā nākamais īpašnieks. Pār-skatot dažādu veidu e-velosipēdu sarakstu, atbildiet uz vairākiem jautājumiem, piemēram, vai jūs vēlaties sarežģītu vadības sistēmu vai labāk – vienkāršu? Cik tālu vēlaties ikdienā braukt? Vai jūs kaut ko vedīsiet līdzi? Vai jums bieži būs jābrauc pa sliktiem ceļiem ār-pus pilsētas? Vai e-velosipēds bieži būs jānes augšup pa kāpnēm? Kārtīgi apsveriet visus par un pret un izvēlieties sev piemērotāko.

Plašāk: www.emobilitate.lv

Projekts «E-mobilitātes veicināšana Latvijā klimata pārmaiņu novēršanai» Nr. 2/EEZLV02/14/GS/026 sa-ņēmis atbalstu no Islandes, Lihtenšteinas un Norvē-ģijas ar EEZ finanšu instrumenta palīdzību

GRĀMATU APSKATS


«Lašu stāsti»Mitrais

Autorizdevums

Māris Ansis Mitrevics ir leģendārs vides inspektors, kurš visu mūžu kopā ar biedriem aizrautīgi sargā Gauju no maluzvejniekiem. Mitrais ir fantastisks stāstnieks un brīnišķīgs draugs. Ja to visu apvieno, izdodas īstenot mūža sapni – ar draugu atbalstu un izpalīdzēšanu savākt materiālus un naudu doku-mentālu detektīvstāstu grāmatas izdošanai.

Rudens ir laiks, kad lašupju krastos slapstās maliķi un viņu ķērāji. Kurš kuru! Mūžīgā cīņa, kas nereti vainagojas ar zivju inspektoru uzvaru. Lielākā bēda, ka šīs medības laikam ir nebeidzamas. Gauju jo-projām pieskata arī Māris, citas ūdenstilpes sargā gan pašvaldības policija, gan Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori, gan brīvprātīgie zivju inspektori.

«Dabas aizsardzība»Oļģerta Nikodemus un Gunta Brūmeļa redakcijāLU apgāds

Pirms gadiem trim Latvijā svinējām dabas aizsardzības simtgadi, labi, ka šogad izdota mūsdienām piemērota grāmata par šo tēmu, jo dabas aizsardzības jēdziens ieguvis jaunu saturu – ar to saprot pasākumu un rīcību kompleksu, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības un ģeodaudzveidības saglabāšanu un aizsardzību, kā arī vides resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Dabas aizsardzība nav saistīta tikai ar atsevišķu sugu, biotopu, iežu atsegumu un citu dabas objektu aizsardzību īpaši šim mērķim izveidotās teritorijās, bet arī ar mērķtiecīgu, dabu saudzējošu rīcību jebkurā tautsaimniecī-bas nozarē un cilvēka ikdienas dzīvē.

«Ēdiens dzīvībai»Džila Bākusa

Apgāds «ALI S»

Grāmatas autore Džila Bākusa (Gill Bacchus) ir biodinamiskās lauksaimniecības praktiķe ar maģis-tra grādu un ilgu praktisko pieredzi Austrālijā un Jaunzēlandē. Skeptiķi apgalvo, ka bioloģiski vai biodinamiski audzēta pārtika nekādi neatšķiras no tās, kuras izaudzēšanai lietoti minerālmēsli un ķimikālijas, – vismaz analīzes laboratorijās nekādas būtiskas atšķirības neuzrādot. Džila Bā-kusa ir atradusi metodes, kā izmērīt un pierādīt dzīvības spēku klātbūtni ēdienā. Tiem, kuri paši rosās pa dārzu, laimīgi lasīs par augsnes dzīvību, gaismas un ēnas saderību, par komposta spēku un silīcija preparātu smidzināšanas smalkumiem. Bet svarīgi šos lieliski izaudzētos augus neno-bendēt virtuvē. Mēs jau sen zinām, ka uz malkas plīts māla traukos var pagatavot visspēcīgāko ēdienu. Arī Džila to apliecina. Un atgādina, ka ēdienu nedrīkst gatavot nelaimīgs cilvēks – tas nedos ēdājiem ne spēku, ne veselību.

Grāmatas sākumā aplūkoti atsevišķi teorētiskie jautājumi, kas ir daudzu ieteikumu un praktisku dabas aizsardzības rīcību pa-matā, to skaitā dabas daudzveidības saglabāšanai lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, tūrismā un citās nozarēs. Grāmatas otrā daļa veltīta praktiskām rīcībām dabas daudzveidības nodrošināšanā. Grāmatas autori cer, ka, neskatoties uz dabas aizsardzības teorijas relatīvi straujajām izmaiņām un jaunām idejām dabas daudzveidības nodrošināšanā, šī grāmata sniegs pamatzināšanas dabas aizsardzībā gan bioloģijas, vides zinātnes, ģeogrāfijas un daudzu citu zinātņu nozaru studentiem, gan arī pašvaldību un valsts iestāžu darbiniekiem, vispārizglītojošo skolu skolotājiem, koledžu audzēkņiem un pasniedzējiem, kā arī ikvienam, kurš vēlas izprast dabas aizsardzības pamatpricipus.

Prieks, ka grāmatā publicētas ne tikai zivju sargu, bet arī daudzu maluzvejnieku fotogrāfijas. Tā kā grāmata izdota ar vairāku fondu un pašvaldību atbalstu, autoram ir liegta iespēja kļūt stāvus bagātam, t.i., «Lašu stāstus» veikalos nemeklējiet. Tirāža – 500 eksemplāru, kas tiek dāvināti kolēģiem un domubiedriem, kā arī Vidzemes novadu bibliotēkām no Valmieras līdz Murjāņiem.

Iesaku ik pa laikam ieskatīties mājaslapā www.alis.lv. Šis apgāds izdod arī Marijas Tūnas kalendāru un grāmatas, kas noderēs Valdorfskolas audzēkņiem.

Sagatavoja Anitra Tooma.

«Putnu un zvēru fotogrāfijā diezgan liela nozīme ir nevis gariem stikliem, bet tam, cik tuvu zvērs vai putns ir ar mieru tevi pielaist… Attiecīgi sanāk specializēties slēpņu dizainēšanā. Tiesa, slēpņos sē-dēšana ir laikietilpīga, jo, lai tā forši sagatavotos vien, vajadzētu 3–4 dienas. Būtu jau ļoti labi, ja pietiktu laika slēpni «pieradināt», tas ir, vietā, kur paredzēts slēpnis, uzlikt 1/3 vai 1/2 izmēra objektu un nedēļas laikā to izaudzēt līdz īstā izmēra slēpnim. Jāgādā, lai dzīvnieki mani ne redz, ne saož, tāpēc slēpnī jāielien tumsā, un laukā drīkst nākt tikai tad, kad visi ir prom. Vai arī jāaizrunā kāds slēpnī iesēdinātājs un izsēdinātājs... Tāpat jāpiedomā pie apģērba un pat ēdiena izvēles – jāvelk drēbes, kas nečaukst, un lai nav civi-lizācijai raksturīgās smakas vai smaržas.

Gribētos vairāk fotografēt zvērus, bet biežāk kadrā ienāk putni. Savā ziņā putni ir fotografēšanai draudzīgāki, jo viņiem tomēr pa-tīk diennakts gaišais laiks, kamēr zvēri labprātāk staigā krēslā un tumsā. Liels pluss ir arī putnu sliktā oža – nereti tie ne vien pienāk


VĀKU BILŽU AUTORSTurpinājums no 2. vāka

MIGLU MEISTARS DĀVIS DRAZDOVSKISslēpnim tuvāk kā zvēri, bet pat uzsēžas tur atpūsties vai dziedāt.

Nesen sāku arī zvaigžņoto debesu bildēšanu. Tas ir tehnis-ki prasīgs process, nepieciešama kamera ar labu gaismas spēju un vieta ar ļoti mazu gaismas piesārņojumu. Tādā ziņā Dvietes paliene ir superīga vieta zvaigžņu fotografē-šanai – tur ir skaista tumsa un dzidras naktis. Ja novembrī beigsies mitrais gaiss, spoži izpaudīsies Piena Ceļš.

Ja gada beigās ir izdevušies 4–5 forši kadri, tas ir labi. Jā, esmu ļoti paškritisks. Mana personīgā ambīcija ir bildēt dabu. Man tas ir ļoti svarīgi, nezinu, kas varētu būt tas vi-linājums, lai es atteiktos no iešanas dabā ar fotoaparātu.»

Dāvja fotogrāfijas var aplūkot mājaslapā «Headoutdoors.net» vai sociālajos tīklos.

Vēli siena darbi un augusta miglas. Riņķī un apkārt atvarā slīd ūdens putas, bērzu lapas.

Gaidot saules lēktu Kolkas ragā. Migla virs Gaujas ūdeņiem.

Dzērvju rīta izlidojums rudens pulcēšanās vietā.

Putniem spalvu tērps rūpīgi jākopj...

Gaujā vižņi slīd... Vēls novembris. Zvaigžņu sliedes pāris stundu ilgumā.

Documents

rudens / 05 / 2015 - Vides Vēstis...stāsts par to, kā viņš no slēpņa bildējis sī-ļus. Pa šiem desmit gadiem Dāvis izaudzis par nopietnu fotogrāfu. Līdzās fotogrāfi-jai