IEVADS.

Jebkurā suverēnā valstī ir trīs varas – likumdošanas vara, izpildvara un tiesu

vara. Bieži kļūdaini tiek uzskatīts, ka tiesu vara ir pakārtota pārējām divām varām.

Tas tā nebūt nav, jo valsts varas nedrīkst izskatīt vertikālajā pakārtojumā. Taču

jāpiebilst, ka visas varas ir savstarpēji saistītas un viena otru papildinošas.

Tiesu lietu izskatīšanas principus un kārtību nosaka:

Satversme;

likums “Par tiesu varu”;

Civilprocesa likums;

Kriminālprocesa likums;

Satversmes tiesas likums;

likumi, kas nosaka nekustamo īpašumu un ar tiem saistīto tiesību

nostiprināšanu zemes grāmatā.

Principi, kas garantē tiesu varas neatkarību ir iekļauti daudzos starptautisko

organizāciju dokumentos. Latvija ir pievienojusies un atzinusi šos principus, tie ir

ietverti likumā “Par tiesu varu”. Tiesu neatkarību garantē valsts, pirmām kārtām

nosakot nepieļaujamību iejaukties tiesu darbā.

Latvijā likumīgu tiesu ļauts spriest tikai tiesai.

Darba mērķis ir izzināt Latvijas Republikas varas sistēmu uzbūvi, atsevišķi

sīki izskatot tiesu varas būtību, tiesas spriedumu vispārīgu raksturojumu, kā arī

šķīrējtiesas izveidi un darbības principus.

Kursa darbs izpildīts, lai gūtu priekšzināšanas tiesu darbībā.

3

1. TIESU VARA LATVIJAS REPUBLIKĀ.

1.1. Vēsturiskais aspekts.

Tiesu vara pirmās Latvijas Republikas laikā. Kad nodibinājās Latvijas

valsts, tika radīta arī jaunās valsts tiesu vara, jo bez tās valsts nav iedomājama.

1918.gada 6decembrī Latvijas Tautas padome pieņēma “Pagaidu likumu par

Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”, kas uzskatāms par pamatu Latvijas tiesu

sistēmai. Šo aktu vēlāk vērtēja kā tieslietu resora un visu tiesu darbības stūrakmeni,

no kura vēlāk tika izveidoti visi citi likumi. Tā paša gada decembrī Ministru

kabinets (MK) iecēla pirmos tiesnešus, pirmos senatorus. Diemžēl Rīgā un

Vidzemē jaunās tiesas tā arī palika tikai uz papīra, neizdevās noturēt nevienu tiesas

sēdi; tam par pamatu bija lielinieku iebrukums. Tāpat tas bija arī Kurzemē,

izņemot Liepāju, kur tiesa varēja netraucēti darboties. Periodā, kad Latvijā

nodibinājās un veidojās jaunās tiesas, vienlaikus pastāvēja arī vācu okupācijas

varas tiesas. Amatus šajās tiesās ieņēma vietējie juristi, taču iedzīvotāji neuzticējās

šīm tiesām. Ar okupācijas varas sabrukumu apsīka arī okupācijas tiesu darbība.

Jauno tiesu gaidīja milzu darbs, sākot ar inventāru, lietu utt. pārņemšanu.

Nereti šo darbu neviens neveicināja, drīzāk apgrūtināja. Taču, neraugoties uz to,

tiesu sistēmas izveide, pilnveidošana gāja savu ceļu, sastopoties ar grūtībām – gan

tiesnešu komplektācijas jautājumos ko izraisīja dažādi iemesli, gan citos

pasākumos.

Grūtība bija tā, ka sevišķi Latvijas valsts pastāvēšanas gados tiesnešu sastāvs

bija ļoti nepastāvīgs. Tiesnešu skaits bija nepietiekošs, sakarā ar to darba pārāk

daudz, bet atalgojums samērā niecīgs; saprotams, ka tādos apstākļos radās

tendence pāriet no tiesas uz advokatūru.

Tiesu vara pēc neatkarības atjaunošanas. Kā viens no pirmajiem pēc

Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.gadā izvirzītiem uzdevumiem bija tiesu

reformas veikšana. Līdzšinējā padomiskā tiesu sistēma neatbilda mūsu valstī

pastāvošajai iekārtai. Bija jāveido pavisam jauna tiesu sistēma. 1992.gada

4

15.decembrī Augstākā Padome pieņēma likumu “Par tiesu varu”. Latvijas

Republikas Augstākās Padomes lēmums “Par Latvijas Republikas likuma “Par

tiesu varu” spēkā stāšanās kārtību noteica, ka likums stājas spēkā ar 1993.gada

1.janvāri, izņemot šā likuma 9., 35.-50., 53., 58.pantu, 60.panta pirmo, otro un

trešo daļu, 61., 62 un 74.-80.pantu.

1.2. Tiesu varas raksturojums.

Likums “Par tiesu varu” uzskatāms par Latvijas tiesiskas valsts stūrakmeni,

un tas nosaka, ka Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv

neatkarīga tiesu vara. Neviena tiesiska valsts nav iedomājama bez neatkarīgas

tiesas, kura var aizstāvēt valsts iedzīvotājus pret administratīvu patvaļu,

nekonstitucionāliem likumiem un citiem aktiem. Valsts varas dalīšanas princips kā

demokrātiskas un tiesiskas valsts iekārtas klasisks pamatprincips tika apstiprināts

jau 1992.gada Satversmē.

Valsts varas dalīšanas principiem ir jāpamatojas uz vairākiem momentiem:

1. visām trim valsts varām (tiesu vara, likumdošanas vara un izpildvara) jābūt

leģitīmām, proti, tautai jābūt iespējai ietekmēt valsts varas,

2. šīm varām jāpastāv vienlaikus un jābūt savstarpēji saistītām,

3. katrai no minētajām valsts varām jākontrolē vienai otru.

Kā redzas no teiktā un izriet no likuma “Par tiesu varu”, valsts varām jāpastāv

līdzās, tās nevar būt pakārtotas pa vertikāli.

Nepārprotami, ka valstī valstiskās neatkarības tapšanas laikā svarīgākais

jautājums ir valsts suverenitāte, taču, valsts varai tālāk nostiprinoties, acīmredzot

svarīgi ir izveidot valstī līdzsvaru starp visām trim valsts varām, respektīvi,

panākot līdzsvaru starp likumdošanas, izpildu un tiesu varām.

Katrai personai mūsu valstī ir tiesības uz lietas izskatīšanu likumā noteiktajā

kārtībā. Latvijā tiesu spriež tikai tiesa. Saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” tiesu

vara Latvijā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un

Satversmes tiesai. Vienlaikus ar minēto likums nepieļauj speciālu (ārkārtēju) tiesu

5

izveidošanu, kuras neievēro ar likumu noteiktās procesuālās normas un aizstāj

augstākminētās tiesas.

Tiesas Latvijā izskata civillietas, krimināllietas un administratīvās lietas, bet

Satversmes tiesa Latvijas Republikas Satversmē un Satversmes tiesas likumā

noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu

atbilstību Satversmei, kā arī citas Satversmes tiesas likumu tās kompetencē

nodotās lietas.

Lai tiesa varētu sekmīgi risināt savus uzdevumus, spriest tiesu, tai, kā to

paredz viens no galvenajiem tiesiskas valsts nosacījumiem, ir jābūt neatkarīgai.

Tiesu varas neatkarības princips ir ietverts Satversmē, likumā “Par tiesu varu”.

Kura 10.pants nosaka, ka, spiežot tiesu, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkarīgi

un pakļauti likumam. Tiesnešu neatkarība un likumpakļautība pieder tiesvedības

pamatprincipam. Tā attiecas ne vien uz tās iztiesāšanas stadiju, bet uz visām

tiesnešu un tiesas procesuālajām darbībām. Tiesnešu neatkarības un

likumpakļautības principa procesuālā izpausme ir tā, ka tiem tiek nodrošināti

apstākļi, kas izslēdz blakusietekmi, izspriežot lietas. Tiesnešu apspriedes un

sprieduma taisīšanas laikā istabā drīkst atrasties tikai tiesneši, kas ir tiesas sastāvā

iztiesājamā lietā. Citu personu klātbūtne apspriežu istabā nav atļauta. Šis

noteikums garantē tienešiem mierīgus apstākļus spriedumā izšķiramo jautājumu

apspriešanai bez svešas ietekmes no ārienes. Tiesnešu apspriedes noslēpumu

garantē arī Kriminālprocesa likuma norma, ka apspriedes pārtraukumā tiesneši

nedrīkst izpaust viedokļus, kādi izteikti apspriedes laikā. Jā šie noteikumi ir

pārkāpti, spriedums katrā ziņā atceļams. Nekādas iestādes un amatpersonas

nedrīkst dot tiesnesim speciālus norādījumus, kā īsti konkrētā iztiesājamā lieta. No

tiesnešu neatkarības un likumpakļautības principa izriet visu tiesas lēmumu

patstāvība.

Tiesu neatkarību garantē valsts, pirmām kārtām nosakot nepieļaujamību

iejaukties tiesas darbā. Likums “Par tiesu varu” nosaka, ka likumdošanas aktos

noteiktajā kārtībā aizliegtas demonstrācijas un piketi tiesu ēku telpās, jebkura

tiesneša vai tiesas priekšsēdētāja ietekmēšana un iejaukšanās tiesas spriešanā

6

sodāma likuma noteiktajā kārtībā. Likums nosaka, ka nevienam nav tiesību

pieprasīt no tiesneša pārskatu vai paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta,

vai arī apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu.

Iepriekš teiktais nav vienīgais, kādā veidā valsts garantē tiesu neatkarību.

Līdztekus minētajam likumam “Par tiesu varu” nosaka arī citas garantijas formas.

Un, proti, ir noteikta atbildība par necieņu pret tiesu, kas var izpausties gan kā

nepakļaušanās tiesai, kā izvairīšanās no ierašanās tiesā, kā tiesneša un tiesas

priekšsēdētāja goda aizskaršana sakarā ar tiesas spriešanu, kā arī citu darbību, ar

kurām izrādīta necieņa pret tiesu, veidā.

Latvijas Kriminālkodeksā ir paredzēta kriminālatbildība par iejaukšanos

lietu izskatīšanā, proti, par tiesneša vai tiesas priekšsēdētāja jebkādu ietekmēšanu

nolūkā likt šķērsli vispusīgai, pilnīgai un objektīvai konkrētās lietas iztiesāšanai vai

panākt nelikumīga tiesas nolēmuma pieņemšanu un pasludināšanu.

Kriminālatbildība ir paredzēta arī par tiesnesim vai tiesas priekšsēdētājam, kā arī

viņu ģimenes locekļiem vai tuviem radiniekiem izteiktiem draudiem noslepkavot,

lietot vardarbību vai iznīcināt mantu sakarā ar tiesneša vai tiesas priekšsēdētāja

darbību tiesas spriešanā. Latvijas Kriminālkodeksā ir noteikta kriminālatbildība par

tiesneša vai tiesas priekšsēdētāja apvainošanu – goda aizskaršanu vai neslavas

celšanu viņam sakarā ar viņa darbību tiesas spriešanā. Augstākminētais nav

deklaratīva rakstura formas. Par to liecina prakse.

Lai tiesa varētu sekmīgu strādāt, lai tā patiesi būtu neatkarīga, nepieciešams

nosacījums ir tiesneša un tiesu priekšsēdētāja neaizskaramība, uz ko norāda

Satversme un likums “Par tiesu varu”. Latvijas Republikas Satversmes 83. un 84

pantā ir noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti un, ka

tiesnešus apstiprina Saeima un viņi ir neatceļami.

Tādējādi tiesnesis, arī tiesas priekšsēdētājs ar tiesas spriešanas saistīto

pienākumu izpildes laikā ir neaizskarams. Tas nozīmē, ka:

1. krimināllietu pret tiesnesi var ierosināt Latvijas Republikas

ģenerālprokurors;

7

2. tiesnesi var apcietināt un saukt pie kriminālatbildības tikai ar Saeimas

piekrišanu;

3. lēmumu par tiesneša apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai

pakļaušanu kārtībai var pieņemt tam īpaši pilnvarots Augstākās Tiesas

tiesnesis;

4. tiesnesim nevar piemērot administratīvos sodus, kā arī nedrīkst viņu aizturēt

administratīvā kārtībā, par administratīvo pārkāpumu tiesnesis atbild

disciplinārā kārtā saskaņā ar likumu “Par tiesu varu” un Tiesnešu

disciplinārās atbildības likumu;

5. tiesnesis nav mantiski atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies personai

sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu. Likumā noteiktajos

gadījumos šos zaudējumus atlīdzina valsts.

Tiesneša un tiesas priekšsēdētāja neaizskaramību garantē arī likuma “Par

tiesu varu” nostiprinātais tiesneša un tiesas priekšsēdētāja noraidījuma princips,

kas nosaka, ka tiesnesis un tiesas priekšsēdētājs nevar piedalīties lietas izskatīšanā,

ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ja ir citi

apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti. Saskaņā ar Latvijas Republikas

Korupcijas novēršanas likuma 5.pantu tiesnesis ir valsts amatpersona, un uz viņu

attiecas Korupcijas novēršanas likuma 6.panta prasības, kas nosaka aizliegumu

amatpersonai sagatavot vai pieņemt lēmumus, un 8.panta prasības, kas nosaka

sodīšanas funkciju ierobežošanu (uzlikt sodu vai izšķirt strīdu) attiecībā uz:

1. saviem radiniekiem;

2. jautājumiem, kuru izlemšanu ietekmē vai var ietekmēt attiecīgās

amatpersonas vai to radinieku materiālās vai citas personiskas intereses;

3. tām fiziskajām un juridiskajām personām, no kurām attiecīgā amatpersona

vai tās radinieki gūst jebkāda veida ienākumus, izņemot ienākumus no

kapitāla uzņēmējdarbībās, ja šī kapitāla daļa nepārsniedz 1% no šīs

uzņēmējdarbības kapitāla;

8

4. tiem uzņēmumiem, kuru attiecīgā amatpersona vai tās radinieki ir pārvaldes

revīzijas institūciju locekļi vai kur šai amatpersonai vai tās radiniekiem

pieder vairāk nekā 1% kapitāla.

Radinieki augstākminētajā izpratnē ir personas, kuras ar valsts amatpersonu

ir laulībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un māsas.

Minētajos gadījumos tiesnesim vai tiesas priekšsēdētājam sevi no pienākuma

pildīšanas ir jāatstāda. Ja tas nav izdarīts, personas, kas piedalās procesā, var

pieteikt noraidījumu tiesnesim vai tiesas priekšsēdētājam.

Tiesas varas neatkarīgu garantē likuma “Par tiesu varu” nostiprinātais –

tiesas sprieduma likuma spēks. Likuma 16.pants nosaka, ka tiesas spriedums stājas

likumīgā spēkā pēc tam, kad izbeidzies tā pārsūdzēšanas vai noprotestēšanas

termiņš un tas nav pārsūdzēts vai noprotestēts vai arī, izskatot sūdzību vai protestu,

kas atstāts negrozīts, vai arī tas grozīts, spriedumu neatceļot. Spriedums, kas stājas

likumīgā spēkā, ir izpildāms, tas ir saistošs tiesai, izskatot citas lietas, kas saistītas

ar šo lietu. Likumīgā spēkā stājušam spriedumam ir likums spēks, tas visiem ir

obligāts un pret to ir jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

1.3. Starptautiskās tiesu normas.

Principi, kas garantē tiesu varas neatkarību, ir iekļauti daudzos starptautisko

organizāciju dokumentos.

Šo jautājumu risināšanai ir izveidotas vairākas nacionālas un starptautiskas

juristu organizācijas, apvienības, kuras tiesu varas neatkarības nostiprināšanā

saskata garantu:

1. visu cilvēku vienlīdzībai likuma un tiesas priekšā;

2. nevainīguma prezumpcijas ievērošanai;

3. tiesībām savas intereses aizstāvēt tiesā, kura ir likumīgi izveidota,

kompetenta, neieinteresēta un neatkarīga.

9

1985.gada 26.augusta līdz 6.septembrim Milānā notika VII ANO kongress,

kas bija veltīts noziedzības novēršanai un jautājumiem par apiešanos ar

likumpārkāpējiem. Šajā kongresā tiesu iestāžu neatkarības pamatprincipus:

1. Tiesu iestāžu neatkarību garantē valsts, un tā tiek nostiprināta valsts

likumos vai Konstitūcijā. Visām valsts un citām iestādēm ir pienākums

cienīt un ievērot tiesu iestāžu neatkarību.

2. Tiesu iestādes izlemj tām nodotās lietas neatkarīgi, pamatojoties uz

faktiem un saskaņā ar likumu, bez jebkādiem ierobežojumiem, ietekmes,

piespiešanas, draudiem, tiešas vai netiešas iejaukšanās neatkarīgi no

jebkuras puses un neatkarīgi no tā, ar kādu ieganstu tas tiks darīts.

3. Tiesvedības procesā nevar notikt nelikumīga un nesankcionēta

iejaukšanās. Tiesas nolēmumi, kurus pieņēmuši tiesneši, nav pārskatāmi.

Šis princips nerada šķēršļus sprieduma pārskatīšanai vai tā mīkstināšanai

likumā noteiktajā iztiesāšanas kārtībā.

4. Tiesu iestāžu kompetence attiecas uz visiem tiesvedības jautājumiem, un

tiesu iestādēm ir ekskluzīvas tiesības izlemt, vai nodotā lieta ietilpst tās

kompetencē, kā noteikts likumā.

5. Katram cilvēkam ir tiesības uz lietas izskatīšanu parastās tiesās un

tribunālos, kuri darbojas saskaņā ar juridiskām procedūrām. Nedrīkst

izveidot tribunālus, kuri neievēro procesuālās procedūras un kuru

izveidošanas mērķis ir aizstāt valstī izveidotās parastās tiesas.

6. Tiesu iestāžu neatkarības princips piešķir tiesu iestādēm tiesības un

uzliek pienākumu tiesvedībā ievērot taisnīgumu un pušu tiesības.

7. Katrai valstij ir jāpiešķir attiecīgi līdzekļi, kas dotu iespēju tiesu iestādēm

pienācīgi izpildīt savas funkcijas.

10

2. LIETU IZSKATĪŠANA VALSTS TIESĀS.

2.1. Lietu izskatīšanas pamatprincipi.

Mūsu valstī tiesu spriež tikai tiesa. Tiesas izskata civillietas, krimināllietas

un administratīvās lietas. Katra lieta ir savādāka, individuāla, katru lietu spriežot,

tiek piemērotas dažādas civilprocesa, kriminālprocesa vai administratīvā procesa

normas. Taču iztiesāšanā darbojas tādi vispārīgie noteikumi, uz kuriem balstās

jebkuras lietas spriešana, neraugoties, vai tā ir civillieta, krimināllieta vai

administratīvā lieta.

Lietu izskatīšanas pamatprincipi ir vadošas normas, kas nosaka procesuālās

kārtības raksturu un struktūru un kas jāievēro, spriežot tiesu jebkurā lietā. Šīs

principiālās normas galvenokārt attiecas uz lietu izskatīšanu kopumā, tās nosaka

tiesvedības institūtu un speciālo normu būtisko izveidi un saturu un netiek tieši

piemērotas tiesvedībā. Lietu izskatīšanas principi ir likumiski, jo tie kā vispārīgas

un vadošas procesuālas normas ir tieši izteiktas likumā, Latvijas Republikas

Satversmē. Šie principi ir cieši saistīti ar kriminālprocesa, civilprocesa un

administratīvā procesa uzdevumiem, netieši sekmējot uzdevuma īstenošanu ar

speciālo tiesvedības normu starpniecību, kurās tie tiek atspoguļoti. Lietu

izskatīšanas pamatprincipi nosaka tiesvedības uzdevumu atrisināšanai pieļaujamās

robežas, tie ir cieši saistīti ar tiesu organizācijas principiem un apvienoti sistēmā.

Lai gan katrs lietu izskatīšanas pamatprincips izsaka pilnīgi patstāvīgu vispārīgu

tiesvedības normu, tomēr jāatzīst, ka starp tiem apstāv cieša saistība un praktisks

sakars. Tie nevar būt pretrunā viens ar otru. Ikviens lietu izskatīšanas princips

saistās ar citiem vai nu tieši, vai arī ar citu principu starpniecību. Kopumā

izveidota pamatprincipu sistēma, kurā ietilpst šādi principi:

Patiesības princips. Nostiprināts likumā “Par tiesu varu” 17.pantā. Tiesas

pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas

apstākļus, noskaidrojot objektīvo patiesību. Ar objektīvo patiesību saprot objektīvi

pareizas, realitātei atbilstošas lietas faktiskās puses noskaidrošanu un konstatēto

11

faktu pareizu, likumam atbilstošu vērtējumu. Lietas apstākļu vispusīga, pilnīga un

objektīva izmeklēšana ir patiesības noskaidrošanas priekšnoteikums. Izskatot lietu,

tiesa drīkst konstatēt faktus, tikai pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītiem

pierādījumiem. Patiesības princips jāsaprot arī kā nosacījums, ka lietas apstākļu

noskaidrošanai var izmantot tikai tos pierādījumus, kuri iegūti likumīgā ceļā,

atbilstoši procesuālajai kārtībai. Pierādījumi ir ne tikai jāiegūst likumīgā ceļā, tiem

jābūt arī procesuāli pareizi nostiprinātiem un jābūt novērtētiem atbilstoši

vispārējām pierādījumu novērtēšanas prasībām. Proti, tiesa pierādījumus vērtē pēc

savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz vispusīgi, pilnīgi un objektīvi

izskatītiem lietas apstākļiem to kopumā, pēc likuma un tiesiskās apziņas.

Cieši ar patiesības noskaidrošanas principu ir saistīts likumības princips,

kurš varētu teikt, ir visu principu princips, jo bez likumības principa nav

iedomājami un nespēj eksistēt citi lietu izskatīšanas principi. Likumības princips ir

nostiprināts likuma “Par tiesu varu” 18.pantā, un ar to jāsaprot, ka tiesvedība

Latvijas Republikā tiek veikta saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas

aktiem. 1994.gada 8.jūnijā Saeimā pieņemts likums “Par likumu un citu Saeimas,

Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību”. Līdz ar to tiesa savā darbībā var

pamatoties un darboties saskaņā ar likumiem, kuru publicēšanā, pasludināšanā un

spēkā stāšanās ir ietverts augstākminētais likums. Likumības princips nozīmē

prasību, lai tiesneši stingri pildītu likuma noteikumus un savā darbībā tos ievērotu.

Likumības princips atspoguļojas arī apstāklī, ka Latvijas Republikas tiesa taisa

spriedumu Latvijas Republikas vārdā un pasludina to valsts vārdā. Mūsu valstī nav

pieļauts piemērot citu valstu likumus, izņemot gadījumus, kas paredzēti speciālos

likumos un starpvalstu līgumos.

Likuma “Par tiesu varu” 19.pantā ir nostiprināts lietu izskatīšanas

atklātuma princips. Lietu izskatīšanas atklātuma princips, būdams kā visas valsts

atklātuma elements nozīmē, ka tiesās lietas tiek izskatītas atklāti, tās ir brīvi

pieejamas jebkurai personai, preses iestādēm ir tiesības ziņot par iztiesāšanas

norisi. Lietu izskatīšanas atklātums ir spēcīga jurisdikcijas un procesa dalībnieku

12

likumisko interešu garantija. Lai arī kā, bet atklātums stimulē visu procesuālo

normu ievērošanu, jo process notiek cilvēku acu priekšā. Procesa atklātums dod

iespēju pārliecināties par tiesas spriešanas tiesīgumu un pamatotību, un līdz ar to

tam būtu jāstiprina tiesas autoritāte un jāveido pareizs priekšstats par tiesu.

Atklātuma princips attiecas uz lietu izskatīšanu gan pirmajā, gan apelācijas,

gan kasācijas instancē. Tas nozīmē, kā jau minēts, ikvienā tiesu instancē var būt

klāt persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu. Personas, kas jaunākas par

sešpadsmit gadiem, tiesas sēdē netiek pielaistas, izņemot apsūdzētos, cietušos,

lieciniekus izskatāmajā lietā.

Taču no šī principa ir izņēmums, proti, likumā noteiktajos gadījumos lietu

izskatīšana ir pieļaujama slēgtā tiesas sēdē. Tas ir gadījumā, ja atklātā lietas

izskatīšana ir pretrunā ar valsts noslēpuma sargāšanas interesēm. Bez tam bez

motivēta tiesas lēmuma ir atļauts slēgtā tiesas sēdē iztiesāt lietas par noziegumiem,

ko izdarījušas sešpadsmit gadu vecumu nesasniegušas personas, lietas ar

dzimumnoziegumiem un citas lietas, lai netiktu izpausti lietas dalībnieku dzīves

intīmie apstākļi, kā arī gadījumos, kad nepieciešams nodrošināt cietušā, liecinieka

vai citu viņiem tuvu personu drošību.

Koleģialitātes princips ir apstiprināts likuma “Par tiesu varu” 20.pantā.

Latvijas Republikas tiesās lietas izskata koleģiāli, proti, vairāku tiesnešu sastāvā. Ir

sastopami vairāki koleģialitātes veidi: 1) tiesnesis un divi piesēdētāji; 2) trīs

tiesneši; 3) trīs senatori. Pirmās instances tiesās, neatkarīgi no tā, vai tā ir rajona

(pilsētas) tiesa vai apgabaltiesa, lietu izskata tiesnesis un divi piesēdētāji, apelācijas

instancē lietas izskata trīs tiesnešu sastāvā, bet kasācijas instancē trīs senatoru

sastāvā. Pieņemot 1992.gada 15.decembrī likumu “Par tiesu varu”, tajā tika

paredzēti arī citi lietu izskatīšanas koleģialitātes veidi. Minētā likuma 37.panta 4.p.

paredzēja, ka apgabaltiesas pirmās instances tiesas sēdēs krimināllietas, kurās

saskaņā ar līgumu par izdarīto noziegumu var piemērot nāves sodu, izskata

apgabaltiesas tiesneši un 12 zvērinātie.

Likumā “Par tiesu varu” bija paredzēts vēl kāds lietu izskatīšanas

koleģialitātes veids, proti, Augstākās tiesas Senāts izskata konstitucionālās

13

uzraudzības lietas piecu senatoru sastāvā, bet 1994.gada 15.jūnijā Saeima pieņēma

un Valsts prezidents 1994.gada 18.jūnijā pasludināja likumu “Grozījumi likumā

“Par valsts varu”, ar kuru no Augstākās tiesas sastāva tika izslēgts konstitucionālās

uzraudzības departaments, vienlaikus papildinot likuma 1.panta 3.d., nosakot, ka

tiesu vara Latvijas Republikā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām,

augstākajai tiesai un Satversmes tiesai.

Saskaņā ar Satversmes tiesu likumu ir vēl viens lietu izskatīšanas

koleģialitātes veids, proti, septiņi tiesneši vai ne mazāk par pieciem tiesnešiem.

Satversmes tiesas likuma 25.panta 3.p., - ja Satversmes tiesa lietu izskata pilnā

sastāvā, tajā ir visi Satversmes tiesas tiesneši, kuru veselības stāvoklis vai citi

objektīvi apstākļi nekavē piedalīties tiesas sēdē. Tiesas sastāvā šādā gadījumā

nedrīkst būt mazāk par pieciem satversmes tiesas tiesnešiem. Tādējādi lietu

izskatīšanā darbojas dažādi koleģialitātes veidi, kas nodrošina lietas objektīvu un

taisnīgu izskatīšanu.

Koleģialitātes principam lietu izskatīšanā ir izņēmumi. Likumā noteiktajos

gadījumos tiesnesis lietas var izskatīt vienpersoniski.

Svarīgs lietu izskatīšanas princips ir tiesvedības valodas princips, kas

nostiprināts likuma “Par tiesu varu” 21.pantā un kas ir nepieciešamā garantija

daudzu citu lietu izskatīšanas principu ievērošanai. Tā, piemēram, iztiesāšanas

atklātums zaudētu gandrīz visu savu nozīmi, ja klātesošo vairākums tiesvedības

valodu nesaprastu. Republikas tiesvedība notiek valsts valodā. Taču likums

neaizliedz tiesai pieļaut arī citu tiesvedības valodu, bet tikai pie apstākļiem, ja tam

piekrīt puses, to advokāti un prokurors. Bet, ja lietā piedalās persona, kura

nepārvalda procesa valodu, tiesai, tienesim jānodrošina tiesības liecināt, pieteikt

lūgumus, izsniegt pieteikumus, iepazīties ar lietas materiāliem, uzstāties tiesā tajā

valodā, kuru šī persona pārvalda. Tiesvedības valodas princips paredz arī

vajadzības gadījumā tulka nodrošināšanu.

Tiesvedības valodas principa ievērošana prasa, lai arī procesuālie

dokumenti, kas iesniedzami procesa dalībniekiem, kuri nepārvalda procesa valodu,

būtu tulkoti tajā valodā, kuru šīs personas pārvalda.

14

Lietu izskatīšanas pamatprincipu vidū ir aizstāvības princips, kurš

nostiprināts likuma “Par tiesu varu” 22.pantā un ieņem vienu no vadošajām vietām

ar to saistās visa tiesvedības struktūra un raksturs. Aizstāvības princips ne tikai

nozīmē tiesājamā tiesības uz aizstāvību, bet paredz arī šo tiesību nodrošinājumu.

Aizstāvības princips ir uzskatāms kā viens no tiesājamā procesuālajām garantijām.

Aizstāvības princips īstenojas divos veidos: 1) kā personiskā aizstāvība, kad

tiesājamam pašam ir tiesības sevi aizstāvēt un 2) kā valstiskā aizstāvība, kad pēc

tiesājamā lūguma vai procesa virzītāja iniciatīvas aizstāvību veic advokāts. Vienā

vai otrā gadījumā aizstāvības princips nozīmē gan dot tiesības tiesājamam

aizstāvēties, gan nodrošināt šīs tiesības un tās garantēt. Aizstāvības principa

ievērošanu garantē valsts, nodrošinot advokātu. Šī principa garants ir arī apstāklī,

ka tiesājamam likumā noteiktajos gadījumos ir paredzēta obligāta aizstāvība, kas

nozīmē, ka tiesai jādod obligāti advokātam piedalīties, bet, ja tiesājamais to nav

izraudzījies, tiesai jānodrošina advokāta piedalīšanās šādos gadījumos:

1. lietās par nepilngadīgo noziegumiem,

2. lietās par mēmiem, kurliem, akliem un citām personām, kuras savu

fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pašas izlietot savas tiesības uz

aizstāvību;

3. lietās par personām, kuras neprot valodu kurā notiek tiesvedība;

4. lietās par noziegumiem, par kuriem var piespriest nāves sodu;

5. ja tiesājamo aizstāvības interesēs ir pretrunas un vienam no viņiem ir

aizstāvis.

Aizstāvības principa ievērošana ietver sevī arī iespēju atteikties no aizstāvja

un tiesājamam šādas tiesības ir. Bet, ja no aizstāvja atsakās nepilngadīgais

tiesājamais vai tiesājamais, kurš savu fizisko un psihisko trūkumu dēļ nespēj

izlietot savas tiesības uz aizstāvību, šī atteikšanās tiesai nav saistoša.

Par aizstāvi tiesā var būt Latvijas zvērinātie advokāti un zvērinātie advokātu

palīgi.

Lietu izskatīšanā darbojas nevainīguma prezumpcijas princips, kas

nozīmē, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt, kamēr

15

viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta par likumīgā spēkā

stājušos tiesas spriedumu. Princips nostiprināts likuma “Par tiesu varu” 23.pantā un

Latvijas Kriminālprocesa kodeksā – proti, ar Latvijas Republikas 1993.gada

27.aprīļa likumu, Latvijas Kriminālprocesa kodekss tika papildināts ar jaunu 19.1.

pantu “Nevainīguma prezumpcija”.

Nevainīguma prezumpcijai ir jābūt cieši saistītai, un tai jābūt par pamatu

demokrātijai un humānismam, patiesai, nevis formālai likumībai. Nevainīguma

prezumpcijas izpratnē ietilpst arī to personu subjektīvā izpausme, kuri veic

tiesvedību. Nevainīguma prezumpcija nozīmē, ka likums atzīst apsūdzēto par

nevainīgu tik ilgi kamēr viņa vainīgums tiks noskaidrots un atzīts ar likumīga

spēkā stājušos tiesas spriedumu. Šis objektīvais tiesiskais stāvoklis nosaka un virza

tiesas darbību, tiesnešu attieksmi pret tiesājamo. Nevainīguma prezumpcijas

principa piemērošana nozīmē izslēgt jebkuru apsūdzošu pieeju lietas izskatīšanā,

izslēgt patvaļīgus, pārsteidzošus lēmumus. Šis princips prasa saudzīgu attieksmi

pret cilvēku un sekmē to, lai kriminālrepresijas tiktu piemērotas tikai tiem, kas

pārkāpuši likumu, un lai neviens nevainīgais netiktu notiesāts. Nevainīguma

prezumpcija – tas nozīmē, ka pierādīšanas pienākums ir apsūdzētajam, tiesājamam

nav sava vaina jāpierāda, un ar nevainīguma prezumpciju notiesājoša sprieduma

pamatā jābūt tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kas pastiprina tiesājamā

vainu nozieguma izdarīšanā.

Garants izskatīšanas objektivitātei un patiesības noskaidrošanai lietā, kā arī

garants dalībnieku likumisko interešu nodrošināšanai likumā “:Par tiesu varu”

24.pantā nostiprinātais pušu līdztiesības princips, kas nosaka, ka pusēm ir

vienādas tiesības iesniegt pierādījumus, piedalīties nopratināšanā, pierādījumu

pārbaudē un novērtēšanā, iesniegt pieteikumus, izteikt savu viedokli jebkurā

jautājumā, kam ir nozīme lietas izspriešanā, un runāt tiesu debatēs.

Savas tiesības puses iztiesāšanas laikā lieto procesuālās sacīkstes formā, kas

izpaužas, pusēm īstenojot līdztiesības principu pierādījumu iesniegšanā, pārbaudē,

pušu debatēs un veicot citas procesuālās darbības. Princips nostiprināts likuma

“Par tiesu varu” 25.pantā.

16

Tiesas sēde katrā lietā noris nepārtraukti, izņemot laiku, kas nepieciešams

atpūtai, līdz ar to likuma “Par tiesu varu” 26.pantā reglamentētais iztiesāšanas

nepārtrauktības princips garantē iztiesāšanas vienotu norisi, nodrošina procesa

kā vienotas norises uztveri, pierādījumu izmeklēšanas pārskatamību. Princips

izprotams sašaurināti, jo tiesas sēdes pārtraukumi, protams, ir pieļaujami, kad tos

diktē iztiesāšanas gaita izskatāmajā lietā, pārtraukumi papildu pierādījumu

iesniegšanai u.tml. Taču neviens no tiesnešiem nav tiesīgs izskatīt citu lietu iekams

iesāktās lietas izskatīšana nav pabeigta vai tā nav atlikta likumā noteiktajā kārtībā,

izņemot gadījumus, kad tiek pieņemts lēmums par kriminālprocesuālo piespiedu

līdzekļu piemērošanu, par Operatīvās darbības likumā paredzēto sevišķā veidā

veicamo operatīvās darbības pasākumu akceptu, kā arī gadījumos, kad tiek

izskatīta administratīvā pārkāpuma lieta par pārkāpumiem, kas paredzēti Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.39 pantā sakarā ar necieņu pret tiesu.

Cieši ar apskatīto principu ir saistīts lietu izskatīšanas tiešuma un

mutiskuma princips, kas nostiprināts likuma “Par tiesu varu” 27.pantā.

Iztiesāšanas tiešums ir viena no patiesības noskaidrošanas garantijām. Lai būtu

optimāla iespēja nodibināt patiesību, ir nepieciešama tāda procesuāla kārtība, kur

tiesneši, tiesas piesēdētāji un tiesas sēdes dalībnieki visus pierādījumus var tvertn

tieši (redzēt, dzirdēt) no pirmavota. Pirmās instances un apelācijas tiesa, izskatot

lietu pati pārbauda pierādījumus tiesā. Uz tiesu aicinātās personas liecības un

paskaidrojumus dod mutiski. Visi izpētāmie materiāli un dokumenti tiesas sēdē

tiek nolasīti un apspriesti mutiski. No šī principa ir atļauts atkāpties tikai

izņēmuma gadījumos, piemēram, likumā noteiktajos gadījumos ir atļauta tiesājamā

liecību nolasīšana, cietušā un liecinieku liecību nolasīšana. Izņēmuma gadījums,

kad tiek izskatīta administratīvā pārkāpuma lieta par pārkāpumiem, kas paredzēti

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.39 pantā sakarā ar necieņu pret tiesu.

Mutiskums ir obligāts veids kādā procesa dalībnieki sazinās savā starpā

iztiesāšanas laikā, tas ir veids, kā izmeklē pierādījumus un tos novērtē. Mutiskums

nodrošina tiešuma principa īstenošanu, jo bez tā nav iedomājama tieša sazināšanās

un tieša pierādījumu pārbaude.

17

Visu iepriekš minēto lietu izskatīšanas principu ievērošana ir saistīta ar

ekonomijas principu, kas nostiprināts likuma “Par tiesu varu” 28.pantā un

nozīmē, ka tiesai lietas jāizskata savlaicīgi, lai nodrošinātu personas aizskarto

tiesību aizstāvēšanu, jo katrai personai, kas griezusies tiesā savu interešu

aizsardzībai, ir tiesības prasīt, lai viņas tiesības tiktu atjaunotas pēc iespējas ātrāk.

Procesuālās ekonomijas princips nosaka, ka personām, kas piedalās procesā, ir

jāievēro likuma un tiesas noteiktie procesuālie termiņi.

Visi lietu izskatīšanas principi ir nesaraujami saistīti, veido sistēmu un, tikai

ievērojot visus tos kopumā, ir iespējams īstenot tiesvedības uzdevumus un

nodrošināt valstī personām patiesas tiesības un tiesu aizsardzību.

2.2. Sprieduma izpildes vispārīgs raksturojums.

Tiesas nolēmumu, ar kuru lietu izspriež pēc būtības, tiesa taisa sprieduma

veidā un pasludina Latvijas Republikas vārdā, un to taisa un pasludina tūlīt pēc

lietas izskatīšanas. Spriedumam ir jābūt likumīgam un pamatotam. Spriedums tiek

taisīts apspriežu istabā un tā laikā apspriežu istabā drīkst atrasties tikai tiesneši,

kuri ir tiesas sastāvā šajā laikā. Ja spriedums tiek taisīts koleģiāli, tad tiesas sēdes

priekšsēdētājs savu viedokli izsaka pēdējais. Spriedumu ir jāparaksta visiem

tiesnešiem, ja lietā kuru tiesnesis izskata vienpersoniski, tad spriedumu paraksta

tiesnesis. Spriedumu pēc parakstīšanas vairs nevar mainīt.

Spriedums ir jāsastāda rakstveidā. Spriedumā ietilpst:

1. Ievaddaļa. Tajā norāda, ka spriedums taisīts Latvijas Republikas vārdā, kā

arī sprieduma taisīšanas laiku, tās tiesas nosaukumu, kas taisījusi spriedumu,

tiesas sastāvu, tiesas sēdes sekretāru, lietas dalībniekus un strīda priekšmetu.

2. Aprakstošajā daļā norāda prasītāja prasījumus, atbildētāja pretprasību,

iebildumus, kā arī lietas dalībnieku sniegto paskaidrojumu būtību.

3. Motīvu daļā norāda lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem

pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus ar kuriem noraidīti tie vai citi

18

pierādījumi. Norāda arī motīvos aktus pēc kuriem tiesa vadījusies, kā arī

tiesas secinājumus par prasības pamatotību un nepamatotību.

4. Rezolutīvajā daļā norāda tiesas nolēmumu par prasības pilnīgu vai daļēju

apmierināšanu vai par tās pilnīgu vai daļēju noraidīšanu un sprieduma

būtību. Norāda arī to kam un kādā apmērā jāmaksā tiesāšanas izdevumi, kā

arī sprieduma pārtiesāšanas termiņu un kārtību.

Pēc sprieduma parakstīšanas tiesa atgriežas tiesas sēžu zālē, kur tiesnesis

pasludina spriedumu, to nolasot. Tiesnesis izskaidro tā saturu, pārsūdzēšanas

kārtību un termiņu.

Tiesa, kas taisījusi lietā spriedumu, ir tiesīga pēc savas iniciatīvas vai lietas

dalībnieka pieteikuma taisīt papildspriedumu, ja

nav taisīts spriedums par kādu no prasījumiem, par kuru lietas

dalībnieki snieguši pierādījumus un devuši paskaidrojumus;

tiesa nav noteikusi piespriestās summas apmēru, mantu, kas jānodod,

darbība, kas jāizpilda, vai tiesāšanas izdevumu atlīdzināšanu.

Spriedums, kas stājies likumīgā spēkā ir obligāts un izpildāms visā valsts

teritorijā, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Spriedums

tiek izpildīts pēc tā stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad spriedums

izpildāms nekavējoties.

Tiesa, kas taisījusi spriedumu lietā ir tiesīga pēc lietas dalībnieka

pieteikuma, ievērojot pušu mantisko stāvokli vai citus apstākļus, pieņemt lēmumu

par sprieduma izpildīšanas atcelšanas atlikšanu vai sadalīšanu termiņos kā arī par

sprieduma grozīšanu.

Pēc lietas dalībnieka lūguma tiesa spriedumā var noteikt, ka pilnīgi vai

noteiktā daļā nekavējoties izpildāmi spriedumi:

par līdzekļu piedziņu bērnu uzturēšanai;

par darba samaksas piedziņu;

par atlīdzību par sakropļojumu vai citu veselības bojājumu;

par uztura līdzekļu piedziņu sakarā ar tādas personas nāvi, kuras

pienākums bija kādu uzturēt;

19

lietās, kurās atbildētājs atzinis prasījumu;

lietās, kurās sevišķu apstākļu dēl sprieduma izpildīšanas novilcināšana

var radīt ievērojumus zaudējumus piedzinējiem vai arī pati piedziņa

var kļūt neiespējama.

20

3. ŠĶĪRĒJTIESA.

Attīstoties brīvā tirgus ekonomikai, Latvijā ir ievērojami pieaudzis

komersantu un līdz ar to arī dažādu komerclīgumu skaits, tas neapšaubāmi liecina

par valsts attīstību, tomēr līgumu skaita palielināšanās pati par sevi neliecina par

likumdošanas attīstību un līgumos noteikto saistību izpildes uzlabošanos.

Ievērojot civiltiesisko darījumu pieaugumu un likumdošanas attīstību, ir

radusies nepieciešamība attīstīt tiesu sistēmu, nodrošinot civiltiesisko strīdu

efektīvu un ātru izskatīšanu atbilstoši likumam.

Latvijā nav likuma par šķīrējtiesām. Civilprocesa kodeksa pielikumā ir

nolikums par šķīrējtiesām, taču, kā prakse rāda, uz reālo dzīvi to attiecināt īsti

nevar. Praktiskajā darbībā šķīrējtiesas reāli darbojas pēc pašu piešķirtajiem

reglamentiem un nolikumiem, kuri savukārt balstīti uz vispārpieņemtiem

starptautiskiem principiem.

Šķīrējtiesa nav mūsu valsts tiesu sistēmas sastāvdaļa un tā neīsteno tiesu

varu valstī. Šķīrējtiesa ir sabiedrības jurisdikcijas iestāde.

Šķīrējtiesas pamatuzdevums ir nodrošināt korekta, likumam atbilstoša

sprieduma pieņemšanu. Šķīrējtiesas spriedums nav pārsūdzams, tādēļ tās

pakalpojumus izvēlas uzņēmumi un personas, kuras vēlas būt godīgas pret saviem

partneriem un ir gatavas darīt visu, lai pildītu pielīgtās saistības.

Lielākā un būtiskā atšķirība lietu izskatīšanā starp valsts rajonu un apgabalu

tiesām un šķīrējtiesu ir civiltiesisko strīdu izskatīšanas ātrums. Šķīrējtiesā celtās

prasības tiek izskatītas vienā instancē līdz ar to, tiek izskatītas ne ilgāk kā dažu

mēnešu laikā. Šķīrējtiesas process ir konfedencionāls.

Šķīrējtiesā var nodot izskatīšanai jebkuru civiltiesisku strīdu, izņemot

strīdus, kas saistīti ar:

grozījumiem civilstāvokļa aktu reģistrā;

aizbildnībā vai aizgādībā esošo personu tiesībām vai ar likumu

aizsargātām interesēm;

21

nekustamo īpašumu lietu tiesību nodibināšanu, grozīšanu vai

izbeigšanu, ja strīda dalībnieks ir persona, kurai ar likumu ierobežotas

tiesības iegūt nekustamu lietu īpašumā, valdījumā vai lietošanā;

ar tādu izspriešanu, kura varētu aizskart tādas personas tiesības vai ar

likumu aizsargātas intereses, kuras nav šķīrējtiesas līguma

dalībnieces;

ar izspriešanu, kurā kaut viena puse ir valsts vai pašvaldības iestāde.

Strīdu izšķiršanai šķīrējtiesā ir vairākas priekšrocības. Šķīrējtiesas

kompetence konkrētajā gadījumā. Pēc šķīrējtiesas pamatprincipa – puses izvēlas

šķīrējtiesnešus, tās var izvēlēties šķīrējtiesnešus, kuri ir kompetentāki konkrētajā

jautājumā. Šķīrējtiesas objektivitāte. Katrai pusei ir tiesības izvēlēties vienu

šķīrējtiesnesi ne tikai kompetentu personu, bet arī personu, par kuras objektivitāti

nav šaubu. Šķīrējtiesas procesa konfidencialitāte pretstatā valsts tiesas

publiskumam. Šķīrējtiesas sēdes ir slēgtas, un personas, kas nepiedalās lietā tajā

var būt klāt tikai tad, ja puses tam piekrīt. Šķīrējtiesa nav tiesīga spriedumu nodot

atklātībai bez pušu piekrišanas. Mazāki uzdevumi. Iztiesāšana notiek abu pušu

veidotā labvēlīgā atmosfērā. Puses var vienoties par tiesvedības valodu šķīrējtiesā,

kā arī šķīrējtiesas procesa norises vietu. Ir nodrošināta šķīrējtiesas sprieduma

izpilde citās valstīs.

Šķīrējtiesa, izšķirot strīdu, ievēro pušu līdztiesības un sacīkstes principu.

Katrai pusei ir vienādas tiesības izklāstīt savu viedokli un aizstāvēt savas tiesības

un ar likumu aizstāvēt savas intereses.

Šķīrējtiesas nolēmums, kurš izpildāms Latvijas Republikā, ir izpildāms pēc

Latvijas Republikas Civilprocesa likuma noteikumiem.

22

SECINĀJUMI.

Tiesu aizsardzības iestāžu sistēma Latvijā vēl veidojas, attīstās un

pilnveidojās. Arī tiesu iestāžu sistēma nav nemainīga, tā pilnveidojas ceļā uz

patiesi valstisku valsti.

Tiesu sistēma Latvijā veido visas valstī pastāvošās tiesas kopumā, proti,

rajonu (pilsētu) tiesas, apgabaltiesas, Augstākā tiesa un Satversmes tiesa. Tiesu

kopums ir uzskatāms ne vienkārši par mehānisku tiesu apkopojumu, bet par

sistēmu, jo tiesas savā starpā ir saistītas gan organiskām, gan funkcionālām

saiknēm. Organisko saistību reglamentē likums “Par tiesu varu”, bet funkcionālo –

kriminālprocesuālie, civilprocesuālie un administratīvi procesuālie likumi. Katra

tiesa izpilda vienu vai vairākas tiesu funkcijas – pirmās instances, apelācijas vai

kasācijas instances tiesu funkcijas.

Izstrādājot šo kursa darbu, autors ir ieguvis priekšzināšanas par Latvijas

tiesu sistēmas darbību un uzdevumiem.

Izstrādājot šo kursa darbu secināju, ka tiesu struktūriedalījums ir pārdomāts,

tādējādi sniedzot kvalitatīvu tiesību aizsardzību.

23

IZMANTOTĀ LITERATŪRA.

1. Likums “Par tiesu varu”.

2. Civilprocesa likums.

3. Ā.Meikališa “Tiesu vara Latvijā”, Rīga, Avots, 1997.

4. http://www.stsktiesa.lv

5. http://www.srrt.lv

24