Annotation

IVARS VĪKSTrejdeviņi Latvijas brīnumiLatvija ir brīnumu pilna zeme ar neparasti spēcīgu bioenerģētisku starojumu. Pāri tai kā milzu sagša

klājas blīvs senu svētvietu tīkls. Šeit ir pārsteidzoši daudz ļoti spēcīgu svētavotu, kas tālu pārspējdziednieciskos avotus citās zemēs. Patiesi apbrīnojamas lietas notiek mūsu debesīs un ūdeņos. Mums irtādas izcilas zemeslodes vietas kā Pokaiņi, trejdeviņi Ķeveles avoti, Skaņais kalns. Un par to visu varpārliecināties ikviens no mums, kas redz, dzird, jūt un saprot.

Ivars Vīks - latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieks, Nacionālo vērtību apzināšanās fonda(VAF) prezidents. Būdams pēc izglītības mehāniķis, metālapstrādes speciālists, noliedz mistiku unezoteriku, savus secinājumus pamato tikai ar faktiem un aprēķiniem. Savulaik bijis galvenais konstruktorsRīgas Instrumentu rūpnīcā, tad Latvijas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs. Vienmēr aktīvs, kaut kurbraucis, ceļojis, laivojis. Kopš acu operācijas gan vairs nevar braukt pa kalnu upēm un piedalīties kalnuekspedīcijās, nākas vairāk darboties kā gidam, lektoram un pedagogam. Viņš saka: «Dievs mums devisspēku tikt ar visu galā un, kaut ko ņemdams nost, viņš cilvēkam kaut ko citu atstāj vietā. Man tā irLATVIJAS izpratne.» Kā apliecinājums tam ir daudzās publikācijas, grāmatas, tostarp unikālāenciklopēdija «Kurzeme», kas tapusi sadarbībā ar Sigurdu Rusmani, un aktīvā darbība seno svētvietuapzināšanā un aizsardzībā. Tieši lielā mērā pateicoties Ivaram Vīkam, esam atguvuši Pokaiņus, Ķevelessvētavotus, Pantenes Pujēnus… un beidzot arī sākam apzināties savu Latviju kā izcilu senās civilizācijaspieminekli.

Redaktors Hcinrihs Juhcls Mākslinieks Harijs Brants Astras Reines un Zigurda Šlica zīmējumiMaketētājs Zintis Paeglis Zanes Ofkantes, Ivara Vlka u.c. foto

© Ivars Viks, 2001 © SIA "GEIZERS" 2001Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

SatursIevadvardiBrīnumi ap mumsPirmais apcirknisĶeveles trejdeviņi brinumavotiNeparastie ezeriEzeri zem zemesMainīgais ezers AllažosOtrais apcirknisBrīnumainās skaņas Latvijas debesīsZaļais starsTrešais apcirknisSaules sistēmas radīšanaZemes radīšanaVai pirmsledus laikmeta kulturas pieminekļi?Bet varbūt citplanētieši?Ceturtais apcirknis

Dižie ragi.5. att. Diža seja PokaiņosDižās sejas atrašanaTālie skati no dižās sejasSvētā galvaĶēniņa dels un puszirgs parvar raganasZilo avotu ielejaPiektais apcirknisMilžu bērtie kalniZiņas par milžiemZelta vijaMilžu darbi un moderna fizikaSestais apcirknisLielie zīmējumiPopes līnijaPopes pilskalns.Popes līnija.Cērtenes pilskalnsKangaru trejžuburisZelta ķēdes trīsstūriSeptītais apcirknisZiņas latvju grāmatāsSkats no kosmosaSvētcentru kopaFizikālie laukiVadātājs.Trešie PokaiņiPokaiņu reljefsNeparastie kalniPokaiņu plānojumsMākslīgie veidojumiDižā gravaSvētieleju nozīmeVīnkalniDziednieku kalnsAkmens galvu krāvumiGaišo akmeņu mīklaKāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus?Pokaiņi kā senkapiLielo zīmējumu noslēpumsKad Pokaini veidoti?Akmeņu salikumiMilžu kāpnes.Zintnieku laivaZintnieku lokiAkmens tēliCelš uz Pokainiem

Pokaiņu izglabšanaDiena saules svētvietu vaiņagāPokaiņi ka macibaPokaiņu kopvērtējumsAstotais apcirknisDižas senatnes liecībasMusu vieta pasaulēTrīs zemeslodes balstiPasaules meridiāns jeb galvenā līnijaZemeslode kosmisko enerģiju virpuļosLaimas un Māras līnijasDevītais apcirknisSenču baltā gudrībaLatvju garamantasGaramantu satursTeiku un pasaku gudrībaLatvju dainu tulkošanaDzīvības veidi VisumaMūsu dievestība un modernā fizikaKā senči sargāja savu svētāko vārduVai pirms ledus laikmeta bija datori

IVARS VĪKSTrejdeviņi Latvijas brīnumi

Saturs Ievadvārdi 7Kas ir brīnums 9Brīnumi ap mums 9Pirmais apcirknis. Brīnumi Latvijas ūdeņos 11Ķeveles trejdeviņi brīnumavoti 11Neparastie ezeri 25Ezeri zem zemes 30Mainīgais ezers Allažos 36Otrais apcirknis. Skaņas un krāsas 43Brīnumainās skaņas Latvijas debesīs 43Neparastās skaņas 5 1Zaļais stars 55Trešais apcirknis. Pārsteidzošās zināšanas 60Saules sistēmas radīšana 62Zemes radīšana 64Vai pirmsledus laikmeta kultūras pieminekļi? 66Bet varbūt citplanētieši? 66Ceturtais apcirknis. Dižā seja 70Dižās sejas atrašana 75Tālie skali no dižās sejas 77Svētā galva 79Ķēniņa dēls un puszirgs pārvar raganas 82Zilo avotu ieleja 87Piektais apcirknis. Milžu darbi šai zemē 90Milžu bērtie kalni 9 ILielo milžu lielās mīklas 95Ziņas par milžiem 96Zelta vija 101Milžu darbi un modernā fizika 105Sestais apcirknis. Dižā sagša 107Lielie zīmējumi 107Popes līnija 107Kangaru trejžuburis 122Zelta ķēdes trīsstūri 125Septītais apcirknis. Pokaiņi 137Ziņas latvju grāmatās 138Skats no kosmosa 141Svētcentru kopa 144Pokaiņu ģeofiziskais un ģeoloģiskais raksturojums 147Fizikālie lauki 148Pokaiņi kā bioenerģētisku starojumu centrs 151Trešie Pokaiņi 153Pokaiņu reljefs 156Neparastie kalni 158

Pokaiņu plānojums 162Dieva dārzs 162Mākslīgie veidojumi 167Dižā grava 168Svētieleju nozīme 168Vīnkalni 170Dziednieku kalns 171Akmens galvu krāvumi 1 76Gaišo akmeņu mīkla 178Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus? 181Pokaiņi kā senkapi 186Lielo zīmējumu noslēpums 1 90Kad Pokaiņi veidoti? 1 93Akmeņu salikumi 194Zintnieku laiva 197Zintnieku loki 198Akmens tēli 199Ceļš uz Pokaiņiem 200Pokaiņu atklāšanas vēsture 206Pokaiņu izglābšana 208Diena saules svētvietu vaiņagā 210Pokaiņi kā mācība 212Pokaiņu kopvērtējums 213Astotais apcirknis. Mūsu zeme kā brīnums 216Dižās senatnes liecības 2 16Mūsu vieta pasaulē 2 17Trīs zemeslodes balsti 219Pasaules meridiāns jeb galvenā līnija 220Zemeslode kosmisko enerģiju virpuļos 223Laimas un Māras līnijas 226Devītais apcirknis. Mūsu tautas trīs lielie brīnumi 230Senču baltā gudrība 230Latvju garamantas 232Garamantu saturs 234Teiku un pasaku gudrība 236Antons Rupainis par dainu vecumu 238Latvju dainu tulkošana 239Dzīvības veidi Visumā 243Mūsu dievestība un modernā fizika 244Kā senči sargāja savu svētāko vārdu 246Latviešu valoda kā brīnums 249Vai pirms ledus laikmeta bija datori 253

Ievadvardi Mums būtu jāapzinās, ka dzīvojam reti skaistā un brīnumu pilnā pirmatnīgā zeme, kurai ir daudzas

lieliskas īpašības. Mums būtu jāapzinās, ka šeit ir izcilas vietas, neatkārtojami dabas un senatnespieminekļi. Ne reizi vien tos esmu rādījis ārzemniekiem, tostarp arī zinātniekiem, un viņi izteikuši ļotiaugstus vērtējumus. Nejau velti ārzemju bagātnieki sākuši un vēl tik ļoti grib iegādāties šeit lielus zemesīpašumus.

Mums nebūt nav jākaunas par savu zemi, tās vēsturi, tautu, valodu, bet gan, gluži otrādi, —jābūt parto lepniem.

Diemžēl daļa latviešu, kas nepazīst savu zemi, senču dzīvesziņu un tās vērtību, dažkārt mēģinasevi izcelt, to pulgojot. Te nu jāatceras, ka amerikāņu rakstnieks O'Henrijs (1862—1910) izsmēja tosamerikāņus, kas mēģināja tēlot inteliģentos, apgalvojot, ka vīns smaržojot pēc korķa. Cik zinu, tadamerikāņi vairs tā nedara. Diemžēl tiem latviešiem, kurus pirms simts gadiem dēvēja par "puskokalēcējiem", līdzīga sevis apliecināšana nepāriet un nepāriet. Viņiem šķiet, ka mūsu zemes, tās vēstures,tautas, valodas un citu vērtību noniecināšana vai pat pulgošana uzskatāma par smalkā toņaapliecināšanu.

Esmu gatavs jūsmot līdzi par to, ka Lurdā (Francijā) ir brīnumavots, kas dziedinājis daudzuscilvēkus. Bet, ja piebilstu, ka mums Latvijā ir simts tādu avotu un vēl vairāki svētezeri ar nesliktāku iedarbību, tad "puskoka lēcēja" seja pieņem tādu izskatu, it kā būtu pieminēts kaut kasnepieklājīgs. Viņa uzskati, kas tver tikai pasaules mērogu, nepieļauj domu, ka Latvijā vispār varbūt kaut kas ievērības cienīgs.

Ja avīzēs izlasīta īsa ziņa par kādu ezeru Āfrikā, kas parādās un pazūd, tas neapšaubāmi irinteresanti. Bet, izdzirdot, ka līdzīgs brīnumezers ir arī tepat pie Siguldas, vispasaules pilsoņa —"puskoka lēcēja" — ģīmis sašķobās pavisam greizs: "Ko jūs ar to savu Latviju. Nezin kāpēc mazās tautasarī grib paspīdēt blakus lielajām. Ne mums tāda vide, ne kultūra".

Ja atļaujos aizrādīt, ka Brēmenes Ādama hronikā 1076. gadā rakstīts, ka pie mūsu zintniekiem devāscilvēki no visas pasaules, tā atzīstot tos par gudrākajiem pasaulē, tad "inteliģentā" pasaules pilsoņapacietības mērs ir pilns. Viņš gatavs atzīt, ka sena kultūra bijusi jebkurā citā pasaules malā, bet tikai neLatvijā. Te, pēc viņa uzskatiem, nekas nedrīkst būt. Nedrīkst būt šodien un nedrīkstēja būt arī tālā senatnē.Bet, pievēršoties jau minētajam Brēmenes Ādamam, kuru atzīst un ciena visa Rietumeiropa, kāda visaipazīstama latviešu vēsturniece man izteica domu, ka te nu viņš esot klū- dījies. Tomēr šai grāmatāatradīsiet pierādījumus, ka Brēmenes Ādams nav kļūdījies.

Nožēlojamās sevis, savas tautas un zemes noniecināšanas pamatā ir zināšanu trūkums. Skolnieki unstudenti saņem ārkārtīgi maz zināšanu par Latvijas patieso vēsturi, tās dabu, dabas un vēsturespieminekļiem. Tāpēc, kaut ko izlasot vai padzirdot par ko interesantu ārzemēs, daļai nekritisku cilvēkurodas iespaids, ka interesantais ir tikai ārvalstīs. Bet citiem "puskoka lēcējiem" šķiet, ka, pulgojot mūsuzemi, viņi sevi ceļ augšup.

"Mūsu tauta ir slima" — tā pirms desmit gadiem teica Imants Ziedonis. Šo sevis noniecināšanuveicina arī mūsdienu informatīvā vide, kuru veido masu informācijas (vai ne dezinformācijas) līdzekļisavu maizes devēju uzdevumā.

Lai tauta atveseļotos, jākliedē gara tumsība un meli, jāceļ gaismā patiesība par šo zemi un tāsbrīnumaino vidi.

Mūsu Latvija nebūt nav maza, salīdzinājumā ar daudzām citām pasaules zemēm. Bet tajā ir daudztādu brīnumu, kas citur nav sastopami. Mēģināsim ieskatīties dažos no tiem.

Kas ir brīnumsŠajā darbā ar vārdu brīnums domāts kas gauži rets vai neparasts. Mēs paši esam tā saraduši ar savas

zemes skaistumu un brīnumiem, ka tos pat nepamanām. Kāds mans jaunības paziņa 70. gados bija ielūdzispie sevis Gruzijā iepazītu skolotāju. Mēs rādījām viņam Latviju, un gruzīnu skolotāja skatījumā tā irbrīnumaini skaista zeme — bez neauglīgām sniegotām klinšu virsotnēm, bez sniega lavīnām unnogruvumiem. Zeme, kurā aug labība un lekna zāle, kurā tek tīri un rāmi ūdeņi, viņam šķita kā patiparadīze.

Starp citu, musulmaņu Svētās grāmatas stāsta par to, kā gan Tuvējo un Vidējo austrumu iedzīvotājiiedomājas paradīzi. Tā ir zeme, kur aug zaļa zāle un koki, kur ir ēna Un dzidrs ūdens. Vai tad tā navLatvija?

Mans brālēns nesen pabija Dānijā. Tur viņam ar lepnumu rādīja vietu, kur dažus simtus kvadrātmetrulielā gabalā bija saglabāts dabiskās pļavas rezervāts. Bet mums tādu pļavu ir simts miljonu reižu vairāk.Vēl vinu aizveda uz vietu, no kurienes ar binokli drīkst paskatīties uz vienīgo stārķu pāri. Bet mums stārķuir tūkstošiem.

Brīnumi ap mums Cilvēki, kas iebrauc Latvijā, brīnās, cik lielisks aromāts un garša ir ne tikai Latvijā izaudzētajām

zemenēm, plūmēm, āboliem, ķiršiem, tomātiem, bet pat kartupeļiem. Paceļot galvu augšup, iebraucējijūsmo, cik krāšņas un pārsteidzoši skaistiem mākoņiem ir rotātas Latvijas debesis.

Nolaižot galvu lejup, viņi brīnās par mūsu zāli un dabiskajām pļavām, kas citur pasaulē kļuvušas parretumu. Manu paziņu Austrālijas radi, atgriežoties savā zemē, nodeva attīstīt fotofilmas. Kad radinieceaizgāja saņemt fotogrāfijas, meistars ļoti atvainojās. Pēc viņa domām, notikusi kāda kļūme, bet viņšnejutās vainīgs. Izrādījās, ka meistaru mulsināja neparasti zaļā zāles krāsa.

Pastaiga pa Latvijas mežiem un pļavām priecē acis un veldzē sirdi. Brīnišķais, vienreizējais aromātsdod veselību, prieku un spe- ku. Maz, ļoti maz pasaulē ir zemju, kur var dzirdēt tik daudz un tik skaistasputnu dziesmas.

Vēl Latvijā ir lieliskas ārstnieciskās dūņas. Tāpat šeit ir bri- numdaudz ļoti iedarbīgu svētavotu, kaspārspēj dziednieciskos avotus citās zemēs. Bet šeit ir runa par bioeneģiju izstarojošiem avotiem. To visuievērojuši daudzi ārzemnieki un pamanījuši arī tie latvieši, kas pabijuši citās pasaules zemēs. Viņi nevarvien beigt slavēt to, cik vērtīgas ir latvju zemes dabas veltes.

Mūsu tautu veido trīs brīnumi, kuros mēs dzīvojam. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsugaramantas. Ja nav šo pamatu, nav arī tautas. Šos trīs brīnumus mēs nemanām gan tāpēc, ka tie ir mūsuikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, kurus nācies pārdzīvot tikai pēdējo gadu tūkstošu laikā vien,visvisādi slavējuši sevi. Turpretī mūsu zemi, lautu, valodu, kultūru pēluši, kā vien mācējuši. Bez tamviņiem par nožēlojamiem Jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši, piepalīdzējuši dažādi kangari, dienderi unlīdz- skrējēji.

Mūsu zemei ir daudzas tādas īpašības, kuru dēļ to senāk centās iekarot, bet tagad nopirkt — dabasmaigums, dāsnums un tās doto augļu vērtīgums.

Mūsdienu Latvijā bez ķimikāliju lietošanas var iegūt lieliskus augļus un dārzeņus, kā ariārstnieciskas nozīmes augus ar sevišķi vērtīgām dziednieciskām īpašībām.

Vēl jāpiebilst, ka Latvijā arī padomju varas gados lietoja salīdzinoši maz ķimikāliju. Bet nu jaudevīto gadu to lietošana tikpat kā pārtraukta. Taāpēc Latvijas produkti ir ekoloģiski daudz tīrāki nekāievestie. Dažkārt jāpasmaida, redzot, kā pārdevēji mūsu tirgos ievestos augļus un dārzeņus cenšasiegalvot par Latvijas preci.

Salīdzinot ārstnieciskās tējas, kas vāktas Latvijā, ar citu zemju tējām, pirmās izrādījušās ievērojamiiedarbīgākas.

Mēs nebūt nevēlamies nonievāt kādu citu zemi vai tautu, bet tikai atzīmēt tās brīnumu pilnāsīpašības, kādas piemīt mūsu zemei…

Pirmais apcirknis Brīnumi Latvijas ūdeņos

Ķeveles trejdeviņi brinumavoti Vairākas latvju garās dainas stāsta par puisi, kas paveicis izcilu varoņdarbu un pieveicis pašu Joda

māti. Bet nu varonis meklē vietu, kur izmazgāt asinīm apšķīdušos svārkus. Mīļā Māra iesaka to darītvietā, kur tek deviņas upes, t.i, deviņi avoti. Vai tiešām pasaule tāda vieta vispār varētu būt? Pat Bībeleparadīzi raksturo tikai ar četrām upēm. Tomēr dainās aprakstītā vieta pastāv, un katrs nojums var turierasties, gūt veselību un spēku. Tā ir Ķevele, un ari šī brīnumvieta meklējama tepat mūsu zemē.

Ķeveles trejdeviņu svētavotu grupa atrodas Dobeles rajonā, Vītiņu pagastā, netālu no Auces pilsētas.Lielākajai daļai lasītāju ērtāka nokļūšana pie avotiem būs, nogriežoties no Auces-Bikstu šosejas pa

Ķeveles ceļu. Pēc apmēram 4 kilometriem tad jāpagriežas pa labi uz lauku ceļu, kas ved uz Kokumuižu.Pa jau minēto Kokumuižas ceļu braucam apmēram vienu kilometru, līdz esam kalnā, tad pa labi gar

grants karjeru jāveic apmēram puskilometrs. Avotus iezīmē priežu puduris.Pasaulē ir miljoniem avotu. Daži tūkstoši no tiem ir sevišķi iecienīti kā spirdzinoši un veselīgi

minerālavoti. Bet bez tiem vēl zināms pavisam neliels skaits veselībai sevišķi svētīgu, kurus tautā saucpar svētavotiem. Visā Rietumeiropā ir zināms tikai viens tāds avots — Lurdā, Francijā. Bet tikai vienāpašā Latvijā tādu avotu vai to grupu, ja avotu grupas, skaita par vienu, varētu būt ap 70. Bet tādusvētavotu grupa, kā Ķevelē, ir tikai vienīgā pasaulē, jo nav zināms nekas tāds, ar ko to varētu salīdzināt.

Avotu raksturojums. Nelielā graviņā, bezmaz vai no Ķeveles Kambaru kalna pašas augšas izverdspēcīgi avoti, kas darbojas gan ziemu, gan vasaru. Ūdeņi nāk no pazemes dzīlēm, tāpēc avoti dēvējami kāaugšupejoši. Šo avotu ūdenim ir izcila dziednieciska vērtība.

Šauras nelielas graviņas augštecē, apmēram 10 m garā posmā izverd deviņi spēcīgi avoti. Tic veidostrautu. Tālākajā strauta ceļā ir vēl divtik avotu, tā ka kopā varētu runāt par trejdeviņiem avotiem. Tomērvisērtāk pieejami un cilvēku apmeklēti ir tikai pirmie deviņi avoti.

Bet vel 100 m un zemāk strauta ūdeņi ietek mākslīgi veidotā dzirnavu uzstādinājumā. Te nuizveidojies svētezers, kurā var peldēties. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē dziednieciskie svētavotu ūdeņigriezuši dzirnavu ratus.

Vēl līdz 20. gadsimta otrajai pusei tic bija daudz spēcīgāki. Avotu čalu varēja dzirdēt visai tālu.Diemžēl, norokot kalna galu grants ieguvei, daļa ūdeņu tagad ietek karjerā. Tomēr ari atlikušie vēl aizvienir viens no pasaules brīnumiem.

Avoti atrodas gleznainā vietā, kuras apkārtni Vītiņu pagasta valde labiekārtojusi par jauku atpūtasvietu. Iztekā graviņas platums ir ap 6 m, dziļums 4 m. Pāri gravai 19. gs. otrā pusē pārbūvēts mūra tilts.Avotu grava ierobežota ar saliktu akmeņu sienu. Tādas sienas salikšana bijusi liela māka. Tā neplaisā,sals to nebojā. Diemžēl pirms gadiem piecpadsmit divdesmit sabrukusi tā sienas daļa, kas stiprinājagravas kreiso krastu.

Augšpus tilta ir septiņi avoti. Vēl divi šīs grupas avoti atrodas tūlīt lejpus tiltiņam.Tas, ka ar tiltiņu ierobežoti tikai septiņi avoti, skaidrojams ar vācu muižnieku uzskatiem par "7" kā

laimīgu skaitli. Mūsu senči, gluži otrādi, — "7" uzskatīja par nelaimes skaitli.Kur tos meklēt? Ķeveles avoti atrodas četrus kilometrus uz ziemeļrietumiem no Vecauces pils.

Turpinot domās šo pašu virzienu, mēs nonāktu pie ievērojamas senču svētvietas — Dobes kalniem, betvēl nedaudz tālāk pie šaurajiem un garajiem, upēm līdzīgiem Kērkliņu un Svētaiņu ezeriem. Ap tiem ļotidaudz seno svētvietu. Visā šajā ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā ap 15 km garajā līnijā varētu būtkāds ducis ievērojamu svētvietu un senvietu. Tas ir ļoti liels šādu vietu blīvums pat ari Latvijā. Minētālīnija iezīmēja divus sendienās svētus virzienus. Dienvidaustrumu virzienā Saule lec Ziemassvētkos,ziemeļrietumos — noriet Jāņu vakarā. Šeit ir divu sistēmu sajūguma vieta, tur sākas otra senu svētvietulīnija no Svētaiņu ezera līdz Ķevelei. Ķeveles avoti ir gan nedaudz uz austrumiem no šīs līnijas, tomēr tieatrodas tajā pašā enerģētiskās ietekmes joslā.

Augstie viesi. Hronists Brēmenes Ādams piemin, ka visvairāk uz šejieni devušies no Spānijas unGrieķijas. Lai cik piesardzīgi un skeptiski mēs šo ziņu neuzņemtu, tomēr jāsecina, ka lielai daļai notālajiem ciemiņiem vajadzēja būt augsti titulētām un bagātām personām. Arī senatnē nejau katrs vienkāršscilvēks varēja sev atļauties tik tālu ceļu.

Diža slava saglabājās vēl viduslaikos un pat jaunajos laikos. Auces novadpētnieks Oskars Venckuskopā ar Verneru Banderu un Ludvigu Teteri, izmantojot Zviedrijas vēstniecības palīdzību, ieguvušiinteresantu izziņu. Tā apliecina vēl vienu teiku par Ķeveles avotu, proti, ka pie tiem ārstējies Zviedrijaskaralis Kārlis XII.

Tātad mūsu avoti un mūsu dziednieki palīdzēja tur, kur Zviedrijas galma labākie mediķi izrādījāsbezspēcīgi.

Jau minējām, ka tālā senatnē šeit bijuši arī daudzi citi augsti viesi, kuriem nevarēja līdzēt viņu galmamediķi. Kā atspulgs šo avotu apciemojumiem Rietumeiropā plaši pazīstams mīts par Grāla kausu, kasatbrīvo cilvēkus no visām slimībām un ciešanām. Daudzas norādes liek domāt, ka ar to domātas Pokaiņusistēmas svētvietas, kurās ietilpa arī Ķeveles avoti.

Kā avotus dēvēt? Pēdējos gadsimtos vēsturiski veidojušies divi nosaukumi — "Zviedru avoti" un arī"Karaļa avoti". Nostās- ti avotus saista ar Zviedrijas karali Kārli XII (1682—1718). Viens no tiem stāsta,ka avotus karalis Ķevelē ir atklājis nejauši medību laikā.

Nu, redzat, kā sanāk. Ja ticēt teikai, dumjie latvieši te dzīvojuši nez no kādiem laikiem, bet navnemaz zinājuši, ka skaistā upīte sākas no tik neparastiem trejdeviņiem avotiem. Bet kara laikā ar Poliju,kad zviedri postīja tai pakļauto Kurzemes hercogisti, viņu karalis atļaujas kādu dienu nedomāt par karu,bet nedaudz izklaidēties medībās, un tā nejauši atradis avotus. Pie tam tā nebūt neesot bijis tikai arĶeveles avotiem. Viena no teikām stāsta, ka arī dziedniecības avotus Baldonē, Bārbelē, Ķemeros,Rūjienā, Tirzā u.c. esot atraduši gan vācu ģenerālgubernatori, gan zviedru virsnieki, gan tāli ceļotāji, patjūrnieki. Bet mūsu senči par tiem agrāk neko neesot zinājuši.

Te nu liksim punktu un sāksim domāt ar savu galvu. Daudzas senās kultūras tautas mūsu senčus atzinapar izcili gudriem un brauca pie viņiem pēc gudra padoma un veselības no visas pasaules. Tikai mūsnekad nav atzinuši mūsu okupanti. Vācu mācītājs Šilings pukojās pārcilvēkiem, kas meklēja Tirzassvētavotu, un pat lika to aizbērt. Mūsu tēvutēviem, lai viņi drīkstētu svētavotus apmeklēt, lai par to viņusnenolādētu baznīckungi un nesodītu baroni, nācās izprātot visādas viltības. Tā arī radās šīs viltus teikasun nosaukums "Karaļa avoti".

Baronu laikos pār avotu gravu uzcēla jau minēto tiltu. Tas no augšējās deviņu avotu grupasnorobežoja septiņus, un līdz ar to kādu laiku šo vietu dēvēja ar "Septiņiem avotiem".

Šis nosaukums ir pagalam aplams, jo šeit ir trejdeviņi avoti. Tie nav arī zviedru atrasti avoti. Skaistijau skan "Karaļa avoti", un šo nosaukumu nevajadzētu aizmirst, jo šeit patiešām dziedināts vismaz vienskaralis. Ieskatoties senatnē, mēs varam droši teikt, ka šeit dziedināti daudzi valdnieki. Tomēr vismaz šajārakstā dēvēsim šo vietu par Ķeveles avotiem. Arī tas ir izcils vārds. Bez tam citu avotu Ķevelē nemaznav.

Ķeveles vārda tulkojums. Vārda otrā burta īsa izruna pilnīgi noteikti rāda, ka šeit nav runa parsieviešu kārtas neizdevušos zirgu. Karēlijā un Kolā par keivām sauc garas akmeņainas kalnu grēdas, pakuru virsmu iet takas. Somu valodā tuvākais vārds kāvely norāda uz vietu, kur notiek liela staigāšana.Keivel— tas būtu svētā kalnu grēda, ko apmeklē daudzi cilvēki. Patiešām uz šejieni, kā jau teicām, gadutūkstošu laikā nākuši miljoniem cilvēku. Ari tagad, pēc avotu otrreizējas atrašanas, šeit ik dienas ierodasdaudz cilvēku.

Līdzīgus vārdus dzirdam gan mūsu kaimiņu lietuviešu, gan somu valodās. Parasti te var atrastlīdzības, vai nu tieši vai netieši apzinātas. Lietuviešu valodā tuvākais vārds ir kēval, un tas tulkojams kāčaumala. Iespējams, ka ar to domāti dolomīta slāņi, caur kuru spraugām izlaužas augšupejošie Ķevelesavoti. Ja labi padomā, tad starp šiem vārdiem nekādu pretrunu nav. Tomēr, pazīstot cilvēkus ar uzvārdu

"Keivs", uzskatu, ka Ķeveles vārds tulkojams kā "svētā keiva".Kurā gadsimtā minētie avoti atklāti? Tādu jautājumu saņēmu rakstiskā veidā no kādas Dobeles

rajona iedzīvotājas. Ar visai lielu pārliecību varam apgalvot, ka avoti atklāti pirms 100 gadsimtiem, kadDobeles novadu apdzīvoja tie senie cilvēki, kas sāka iekārtot milzīgo Pokaiņu svētvietu sistēmu. Mēs jauminējām Brēmenes hronista Ādama rakstīto, ka uz šo Latvijas daļu pēc veselības un padoma cilvēkidevās no visas pasaules. To apliecina arī seno grieķu autori, kā arī senindiešu sanskrita teksti un Eiropāplaši pazīstamās teikas par Grāla kausu. Pokaiņos sanestie un kaudzītēs saliktie apaļie galvas lielumaakmeņi, kuru kopskaits vērtējams miljonos, liek domāt, ka vairāku gadu tūkstošu laikā šo svētvietuapmeklējuši daudzi miljoni cilvēku. Pieņemsim, ka puse no viņiem Pokaiņu sistēmā ieradās, lai meklētupadomu pie mūsu senču viedajiem, bet otra daļa — pie mūsu senajiem, izcilajiem dziedniekiem. Pat tad,ja no otras daļas tikai katrs trešais būtu sūtīts pie Ķeveles avotiem Kambaru kalnā, kopējais avotuapmeklētāju skaits tikai senatnē vien vērtējams vismaz miljonos. Arī šodien tas skan iespaidīgi, bet te vēljāņem vērā, ka senatnē iedzīvotāju blīvums Eiropā bija vairākus simtus reižu mazāks kā šodien.

Cilvēki galvenokārt ceļoja kājām, tādēļ tālie viesi jāvērtē ar lielu cieņu.Izcili bagātās latvju tautas garamantas ļauj apgalvot, ka mūsu senči glabāja savā atmiņā galvenās

ziņas par Pokaiņu sistēmas atklājējiem un ierikotājiem. Diemžēl 13. gadsimta beigās zemgaļi vairsnespēja pretoties sakšu krustnešu nelietīgajiem postošajiem uzbrukumiem. Nespēdami dobelniekusuzvarēt godīgā cīņā, sakši postīja zemnieku sētas, pielietojot t.s. izdedzinātas zemes taktiku. No senajiemvārdiem palicis tikai viens teiku varonis — īliņš.

Nostāsti par to, ka Zviedrijas karalis esot devis naudu vietējiem baroniem, lai tie uzbūvētu tiltu unuzturētu šo vietu sakoptu, ir nepatiesa. Zviedri 17.—18. gadsimtā Zemgali tikai postīja, cik vien spēja.Viņi Zemgales labā neko tai laikā nav darījuši. Vēl cienītā dobelniece jautā, kas uzbūvējis mūra tiltu.Būvēja amatnieki pēc barona pavēles, bet nekāda projekta dokumentācija arhīvos nav atrasta. Mēs varamtikai salīdzināt mūrēto tiltu ar citiem tā laika inženierbūvju arhitektūras pieminekļiem. Salīdzinotapkārtnes baronu rocības pieaugumu, var domāt, ka tilts pār gravu būvēts 19. gadsimta otrajā pusē. Taipat laikā veidoti gravas mūra stiprinājuma krāvumi.

Veci ļaudis vēl atceras, ka līdz Otrajam pasaules karam ar akmeņiem bija bruģēta arī avotu ielejas"grīda". Otrā pasaules kara laikā kalna augšā stāvējis vācu tanks, lejā bijuši padomju karavīri. Kādspadomju šāviņš iekritis avotu gravā un izpostījis pamatni.

Avotu otrā atklāšana. 20. gadsimts mūsu zemei bijis milzīga posta laiks. Kā Pirmā, tā Otrā pasauleskara laikā daudziem cilvēkiem nācās atstāt savas dzīves vietas un liela daļa no viņiem neatgriezās. Tadnāca padomju represiju un piespiedu kolektivizācijas gadi. Avotus atcerējās vairs tikai paši tuvākieiedzīvotāji. Taciņas pie avotiem aizauga gan šī vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē.

1994. gadā avotus kā skaistu dabas stūrīti man paradīja draugi no Auces Ojārs un Diāna. Toreiz tābija klusa vieta, kuru zināja likai retais. Vietas strāvojums rādīja, ka tie ir svēlavoti, t.i., avotu

ūdenim ir paaugstinātas dziednieciskas īpašības. Tomēr zemapziņā vēl palika sajūta, ka temeklējams kāds liels noslēpums.

Sāku uz šo kluso vietu vest savus draugus un dziedniekus, un citus cilvēkus ar īpašām spējām, kā arīārstus ar netradicionālu domāšanu.

Kādā no šiem pētījumu braucieniem dziedniece Ruta, kas dzīvo visai tālu no Dobeles, pamanīja, kakatra avota ūdenim ir sava garša un atšķirīgs strāvojums. Tas bija ļoti nozīmīgs atklājums, jo parādīja to,ar ko šie avoti atšķiras un ir izcilāki par jebkuru citu avotu grupu visā pasaulē. Līdz ar to varēja arī sāktnoteikt, kurai kaitei kāds ūdens lietderīgāks. Izrādījās, ka Ķeveles avoti ir unikāli arī tai ziņā, ka šeit varatrast noderīgu ūdeni bezmaz vai jebkurai slimībai vai vainai. Katra avota ūdens iet pa savu ceļu. To, kauz ārpusi gandrīz vienā vietā izlaužas deviņi atšķirīgi avoti, kas der katrs savām kaitēm, jānosauc parizcilu brīnumu. Nodevu ūdens paraugus analīzēm specializētai laboratorijai un saņēmu labu atsauksmi. Nuvarēja sākt šo ūdeni ieteikt kā dziedniecisku.

Latviju pēdējos gados apmeklējuši daudzi ārzemnieki. Arī viņi apliecina, ka līdzīgu avotu grupasnav nekur citur pasaulē. Tāpēc šeit nereti var ieraudzīt arī ārzemnieku automašīnas. Pirmo grupu, pilnuautobusu no Rietumeiropas, atvedu šurp 1995. gadā. Liela daļa no tiem bija ceļotāji, kas daudz ko bijaredzējuši. Viņi par šo vietu bija sajūsmā. Autobusā bija arī kāda vecāka kundze Vācijas, kuru jau daudzusgadus mocīja smags artrīts. Viņa pārvietojās ar grūtībām, ciešot lielas sāpes.

Ar citu cilvēku palīdzību nogādājām viņu pie avota. Te vecā kundze pasēdēja, iedzēra manis ieteiktoavota ūdeni. Un nolika brīnums, ko var apliecināt daudzi. Sāpes pārgāja, vecā kundze aizgāja līdzautobusam un pirmo reizi pēc daudzu gadu pārtraukuma iekāpa autobusā pati.

Ķeveles avoti pēdējos gados palīdzējuši tūkstošiem cilvēku. Izejamās dienās no agra rīta līdz vēlamvakaram te ir burzma kā gadatirgū. Nebūtu pārspīlēts, ja teiktu, ka 2000. gadā te ieradās ap 30 tūkstošiemapmeklētāju. Ar striķi šurp neviens nav vilkts. Ja ūdens nelīdzētu, tad taču te nebrauktu no malu malām.

Pateicību pelnījusi Vītiņu pagasta pašvaldība un īpaši tās priekšsēdis Vilnis Bēvalds par vietaslabiekārtošanu. Tomēr žēl bija noskatīties, kā neapzinīgi autobraucēji vēlos rudeņos un agros pavasarossamuļļā iekāroto ceļu.

Atšķirīgie avoti. Ķeveles svētavoti pārsteidz ne tikai ar avotu daudzumu, bet arī ar to, ka samērāblīvi viens pie otra izvietotie avoti ir tik atšķirīgi. Kaut arī avotu ūdens ir bez krāsas un smaržas, tomērpēc garšas katra avota ūdens un tā dziednieciskās īpašības ir atšķirīgas. Mūsu grupa, garšojot visu avotuūdeņus, kolektīvi mēģināja raksturot katru no tiem. Šīs ziņas gadu gaitā daudzkārt pārbaudītas.

Avotus gravā skaitījām pulksteņa virzienā, sākot no tiltiņa (sk. 1. att.). Te izverd avots Nr. 1. Vēllabajā krastā, tuvāk gravas ga-

1. att. Ķeveles avotilam, Nr. 2, 3, 4, tad tuvu gravas galam, bet jau kreisajā krastā Nr. 5, 6, pēc tam Nr. 7. Piebildīsim,

ka Nr. 5 un Nr. 6 iztek ļoti tuvu viens otram un, lai iegūtu ūdeni no katra atsevišķi, jāatceras jaukaispantiņš — grib kaķītis zivis ķert, negrib kājas slapināt.

Kreisajā krastā, turpinot skaitīšanu tai pat virzienā, ir visai spēcīgs avots Nr. 8, tam gandrīz iepretim— Nr. 9. Mēs par pamatu ņēmām astotā avota ūdeni, jo to var uzskatīt par visu avotu vidējo īpašībupaudēju. Tas ir lielisks dziednieciskais ūdens ar svēt- avotam atbilstošu raksturojumu.

Pārējos avotus raksturojam salīdzinoši.1. Vēsāks. Mutē paliek it kā viegli saldi skāba piegarša, tas salīdzināms ar vēlīnu bērza vai kļavas

sulu.

2. Dzidrāka, vieglāka garša kā Nr. 1.3. Pats gardākais, saldākais, bet arī vieglākais.4. It kā sausāks, miltaināks, koncentrētāks — redzes uzlabošanai.5. Vēss, sauss, mutē paliek it kā viegla kaļķu garša.6. Līdzīgs avotam Nr. 5, tikai šī garša jau izteiktāka.7. Līdzīgs avotam Nr. 5, bet šī bāziskā piegarša vēl izteiktāka.Protams, šāds raksturojums ir subjektīvs un atkarīgs no katraūdens garšotāja gaumes, kas var būt nedaudz atšķirīgas.Kopumā labā krasta avoti izgaršojas kā viegli skābi, kreisā krasta — kā nedaudz bāziski. Tā ir tikai

izjūta, ko rada avotu enerģētiskais starojums. No tā izriet, ka pirmā un devītā avota ūdens būtu patspiemērotākais vājiniekiem ar audzējiem. Otrā avota ūdens der kuņģa čūlu un citu pirmsvēža iekaisumunovēršanai, tostarp miomām un mastītiem. Trešā avota ūdens der slimību attīstības bremzēšanai. Ceturtaisavots — redzes atjaunošanai un citu funkciju darbības atjaunošanai.

Bet kreisā krasta ūdeņi ir jau organisma spēcināšanai pēc ilgas vai smagas slimības. Labākais šaiziņā ir sestais avots. Septītā avota ūdens veicina nobīdes uz bāzisku reakciju tiem, kas mocās ar nespēku,depresiju vai citām ilgstoša vājuma izpausmēm. Tas noder arī artrītu un locītavu iekaisuma mazināšanai.Visvairāk ūdens izverd no astotā avota, to iesakām visai pārējai organisma tīrīšanai. Tas arī uzskatāmspar lielisku veselības ūdeni vispārējai spēcināšanai. Ne mazums mūsu sabiedrībā ir invalīdu, kuru kaitenav izārstējama. Bet arī viņiem šī avota ūdens būtu vajadzīgs vispārējās veselības uzturēšanai unuzlabošanai. Tas pats attiecas uz mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem. Jaunību vairs neatdosim, bet, vēlotlabu, svētavota ūdens palīdzēs uzturēt možumu.

Vēl tikai piebildīsim, ka labā krasta avotu ūdens spēcīgāk darbojas dilstošā mēnesī, bet kreisā krastaavoti ir iedarbīgāki augošā mēnesī.

Kambarkalna vārds un nozīme. Avoti iztek no Kambaru kalna. Diez vai te vajadzētu meklēt istabasvai alas, kā senāk teica — kambarus. Kambaru kalna vārds visai tuvs Talsu Kamparkalnam. Šo vārdutomēr nevajadzētu saistīt ar ēterisko vielu kamparu. Šo vietvārdu izcelsme jāmeklē citas mūsu senāsvalodas saknēs, kas saglabātas igauņu u.c. valodās un tulkojas kā sena sapulču vieta.

Tomēr arī senatnē kalnā vai tā pakājē pie avotiem mita kāds zintnieks un sargs, kas šo vietu aprūpējaun uzraudzīja. Apmeklētājiem viņš deva padomus, rīkoja rituālus un dziednieciskus seansus. Šī ir brīnišķavieta, bet, lai atgūtu veselību, vajadzīgs laba dziednieka padoms, tāda, kas zina, kad un kā lietot tā vai citaavota ūdeni un kādas zāles tuvumā vākt.

Ap 0,6 km no Kambaru kalna atrodas Skaņais kalns. To ar Kambarkalna norakto virsotni vieno skaņukanāli. Tiem, kuri apmeklē avotus, iesaku vakarpusē nesteigties un šeit sagaidīt saules rieta brīdi. Tānoriet aiz Dobes kalniem, un jūs priecēs reti krāšņi skati. Savos neskaitāmajos ceļojumos esmu redzējisdaudzus skaistus saules rietus kā Latvijā, tā arī citās zemēs. Katrā vietā tie ir savādāki un katru reiziatšķirīgi. Esmu tos vērojis gan no Skandināvijas, gan no Kolas pussalas, Karpatiem, Tatriem vai Kaukāza,ari Pamira, Tjanšana, Altaja, Sajānu augstkalnēm, uz Baikāla un vēl daudz kur citur. Bet, šķiet, šo ārēji itkā necilo Dobes kalnu starojums vērš skatu pasakaini pievilcīgu. Bet to jau nevar izstāstīt, neticamiskaistu saulrietu no Kambarkalna jāredz pašiem. Kā šī skaistā skata bālu atspulgu varētu minēt Rērihagleznas.

Dažkārt mākoņos redzamas zīmes, tās pat atbild uz jūsu jautājumiem. Jādomā, ka tieši tāpēcKambaru kalns bija seno viedo cilvēku sanākšanas vieta, kur lēma tautas likteņus. Tātad šis kalns ir bijissvēts ne tikai avotu dēļ. Te, raugoties saules lēktā un rietā, ka ari sasaucoties ar Skaņo kalnu, varējaizzināt nākotni.

Ko saka dainas? Latvju dainas nebut nav tikai pantiņi padzie- dāšanai. Daudzas no tām saturvēsturiskas ziņas. Vairāki desmiti dainu attiecināmi uz Pokaiņu sistēmu kopuma aprakstiem. Iepazīsimiesar garo dainu, kas attiecināma uz avotiem Kambaru kalnā.

Lūk, kā šo kalnu apraksta garā daina. Tā gan pēdējos gadsimtos romantizējusies, tomēr galvenāsziņas atrast varam.

Ak, veca māmiņa, Tavus jaukumiņus! Glāz' tev namiņš, Glāz' istabiņa; Sidraba slotiņa Mēslinusslauka; Zeltīti groziņi Mēslinus nesa.

Tur nāca Dieviņš >Naksniņas gulēt. Kur ņemšu Dievam Ac' ūdentiņu?— Augstajā kalnā, Svēt' avotā.Kur ņemšu DievamAc' slauķu dvieli?— Māriņas klētī,Pūr' dibenā.Kur ņemšu DievamAc' slauķu kārti?— Augstajā kalnā, Svētajā, kokā. Svētam kokam Deviņi zari;Ik zaru galā Deviņas lapas;Ik lapu galāDeviņi ziedi;Ik ziedu galāDeviņas ogas.1600, 10415 UgāleDaina gan pierakstīta visai tālu no pašas Ķeveles. Tomēr tas vēl neizslēdz, ka tā nebūtu radusies

Ķeveles tuvumā. Zināms, ka ne visi zemgaļi devās uz Lietuvu 13. gadsimta beigās. Daļa no viņiemaizklīda uz Kurzemi. Tā nu Ugāles mežos saglabātas dainas, kas nestāsta par Ugāles apkaimē esošiemavotiem.

Tuvākā apkārtne. Kambara kalna rietumu malā atrodas mājas ar dīvainu vārdu "Laukudūres". Navizslēgts, ka kalnā bija Kalnadūres. Vārds "dūre" Latvijā sastopams arī citās vietās, piemēram, pie Gaujas,Burtniekiem u.c., un saistāms ar senas skandināvu dievības — Tora vārdu, t.i., ar vikingu laiku.

Tors skandināviem, somugru u.c. Eiropas tautām bija nozīmīga debesu dievība — pērkona, vēja unauglības pavēlnieks. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem Tora vārdu ienesa no Ēģiptes, kur svēto ērgli saucapar Haresu. Tā, piemēram, ebreji savu svēto senvēstures grāmatu, kura atbilst Bībeles Vecās derībasMozus grāmatām, dēvē par Toru. Toram līdzīgi dievību vārdi sastopami, piemēram, acteku, eskimosu,ēģiptiešu, japāņu u.c. tautu mītos. Kristīgā ticībā tas saglabājies vārdā "altāris", kas tulkojams kā Torasvētvieta.

Kā atmiņa par daudzajiem gadu tūkstošiem, kad tagadējās Latvijas teritorijā dzīvoja somugru ciltis,mums saglabājušies daudzi ar Tora vārdu saistīti vietvārdi. Piemēram, netālu no Liepājas ir vieta Tore,Limbažu rajonā upīte Tora. Pēdējos 2—3 gadu tūkstošus, kopš šeit ienāca baltu ciltis (vai arī atgriezās),daļa vietvārdu pārveidojušies. Tā radušies vārdi Dorupe, Dūrupe, Dūre.

Šobrīd grūti spriest, vai vecāks ir Tora vai Kambarkalna vārds. Iespējams, ka seno Kambarkalnavārdu kādu laiku nomainījis Tora vārds, tad vecais nosaukums atkal atjaunojās.

To, ka apskatāmais kalns bijis svētvieta, vēl papildus apliecina arī interesantais skanīgums no jauminētā Skaņā kalna. Šis skanī- gums lieku reizi apliecina smalko enerģiju kupolu virs Tora kalna. Unvisbeidzot, interesantas sakarības atrodam, apskatot labas topogrāfiskās kartes. Uz vienasdienvidrietumu-ziemeļaustrumu, t.i., svētās līnijas, kādā lec saule vasaras saulgriežos, atrodasiespējamais novērošanas punkts — to iezīmē paugurs 102,7 m vjl. Vienu km rietumos no Ķeveles, pieKokmuižas ceļa gala, atrodas Dobes kalns (119,4 m vjl), tad vēl 3 km tai pāri ziemeļaustrumu virzienāpaugurs 150,4 m vjl (tam šķiet ir saistība ar sen meklēto Sidra- bes vietu), un visbeidzot, turpinot šolīniju, nonākam pie Lielauces baznīcas. Tā kā viduslaikos kristīgo baznīcas, kā likums, cēla senču

svētvietās, tad četru objektu atrašanās uz vienas līnijas nevar būt nejauša.Kalnu atjaunot tā senajā izskatā vairs nevar, jo tā pati virsdaļa norakta granti. Ar lielu pārliecību var

teikt, ka kalna augšdaļā vajadzēja atrasties svētvietai ar svētakmeņiem, bet vēsturnieku nolaidības dēļnekāda izpēte, cik zināms, netika veikta. Tomēr varbūt vērts padomāt par ozolu birzs iestādīšanu, jo ozolibija raksturīgi senajām svētvietām.

Baltu un somugru ciltīm bija nedaudz atšķirīgi uzskati par Augstākā Saprāta izpausmju vārdiem.Vismaz kādus 10 gadu tūkstošus mūsu senči Visuma Augstāko Saprātu dēvēja par Dievu, tā izpausmes —par Māru un Laimu. Šai sakarībā avotu vārds būtu jāsaista ar Māru. To apliecina arī nule lasītā garādaina, kas piemin "Māriņas klēti".

Kā uzvesties pie svētavotu. Lielākā daļa atbraucēju pat neiedomājas, ka viņi ieradušies senčusvētajā vietā. Viņi dodas uz senču svētavotiem kliegdami, bļaudami, lielus traukus stiepdami, gandrīz vaiviens otru grūzdami. Nu kā pie bada. Šo cilvēku uzvedība atgādina zagļus, kas kara laikā, laupīja noveikaliem un noliktavām, ko tik spēja. Šie badakāši gūst visai maz labuma, jo šāda uzvedība nenes neveselību, ne svētību.

Mūsu senči tā nedarīja. Pie svētavota gāja kā pie svētas vietas, nevis kā pie brasla lopudzirdināšanai.

Ieraugot avotu, godbijīgi jāapstājas, jādomā par to cilvēku, kam ūdens tiek gādāts. Senči nodziedājavai noskaitīja kādu no Dieva dainām atkarībā no tā, ko īsti vēlējās dziedināt, jo bioener- ģētiskais ūdensder gan ārīgi, gan iekšēji.

Lieli trauki nav vajadzīgi. Protams, var šo ūdeni lietot kā dzeramo ūdeni un var tajā vārīt tēju vaiviru. Bet dziedniecībai pietiek ar trim malkiem vai pieskaršanos slimai vietai ar nelielu ūdens daudzumu,pat mitru pirkstu. Šis ūdens istabas temperatūrā var glabāties vai veselu gadu.

Var jau būt, ka pieklājīgas uzvedības noteikumi pie svētavo- tiem būtu jāuzraksta un jāpieliek, laicilvēki varētu izlasīt. Jo, cilvēkiem uzvedoties kā pienākas, avoti varētu darīt vēl vairāk laba — ne tikaitūkstošiem, bet desmitiem tūkstošiem sirgstošo.

Vēl gan beigās jāpiemet pamācošs graudiņš. Lai arī cik avoti spēj darīt brīnumus, daudzosgadījumos ar to vien nepietiek. Veselības atgūšanai parasti jāmaina ēdieni un dzērieni vai kas cits jūsudzīvē, jāatsakās 110 baudvielām. Tāpēc dziednieka padoms var būt visai noderīgs.

Ko vēl šeit skatīt. Tā nebūt nav, ka, ūdeni paņēmušiem, tūlīt skriešus jāmetas prom no šīs retiskaistās vietas. Te vēl daudz interesanta un neparasta.

Nevar nepajūsmot par vienreizēju pārsteigumu, kam līdzīga nav vismaz Eiropā. Pāri tiltam uz pretējokrastu, tā teikt, "pa gaisu" pārlīdusi ap 15 cm resna priedes sakne. Tis lieku reizi apliecina šīs vietasizcilo bioenerģētisko jaudu, jeb, citiem vārdiem sakot, avotu lielo dziedinošo spēku.

Varat pa meža takām paiet uz svētavotu ezeru. Jaunākie var pameklēt pārējos avotus strauta lejtecē.Tc veselīgi pastāvēt vai paiet kailām kājām. Tās nevis sals, bet sils. Tā senči dziedināja dažādusiekaisumus.

Kambara kalna austrumu nogāzē izverd vēl daži avoti. Tic nav ne tik skaisti, ne diži, nav arīapzīmēti, bet kāpēc tos nepa- meklēt? Pie reizes paveras daži skaisti skati uz apkārtējo pauguraini.

Ūdeni var nopirkt. Tagad Ķeveles avotu ūdeni pilda pudelēs. To var dabūt gan pašu avotu pakājē,gan veikalos. Tas ir ļoti labs pasākums, jo daudzi cilvēki paši nevar atļauties braucienu uz Ķeveli.

Man ir taujāts par to, vai gan drīkst tirgot svēto avotu ūdeni? Varu uz to atbildēt tā, ka šo ūdeni ganpie avotiem, gan ražotnes, kur to pilda pudelēs, katrs var dabūt par velti, vēl jo vairāk, ražotāji iekārtojušispeciālu ērtu vietu ūdens ņemšanai. Šie cilvēki prasa naudu tikai par savu darbu un iegādāto taru. Bet, jakāds uzņemas pildīt ūdeni pudelēs, vest uz Rīgu un dāvināt to par velti, lai viņam veselība!

Neparastie ezeri Mūsdienu cilvēkam ezers šķiet tikai ieplaka, pildīta ar ūdeni, kurā var peldēties, braukt ar laivu, ķert

zivis. Bet ezeros notiek arī dažādas brīnumainas parādības, risinās notikumi, kurus izskaidrot ar mūsdienuzinātnes palīdzību nevien grūti, bet dažkārt pat neiespējami. Dažus no tiem esmu pats piedzīvojis, parcitiem stāstījuši cilvēki, kuriem ticu.

Bezdibeņu ezeri. Talsu paugurainē, 0,7 km uz ziemeļrietumiem no tās augstākās vietas —Kamparkalna — atrodas Bezdibeņa ezers. Krasti stāvi, kokiem apauguši. Neviena upe ezerā neie- tek unarī neviena no tā neiztek, bet ūdens līmenis turas apmēram vienāds. Kaut citos apkārtējos ezeros peldētājuir daudz, Bezdibeņa ezerā neviens nepeldas. Ezeram ir slikta slava, stāsta, ka te peldētājus raujot iekšāpats nelabais.

Nelielajam ezeriņam (ap 1 ha) ir vēl otrs vārds — Diemests. Šī dīvainā vārda jēgu skaidro teika parotru ezeriņu Talsu rajonā, kuram arī ir divi vārdi, un tieši tādi paši kā nule aprakstītajam. Šis otrsBezdibeņu ezeriņš ir tikpat liels kā pirmais un meklējams Nā- riņciemā (rietumos no Engures).

Nostāsti vēsta, ka ezers esot Dieva nomests (meteorīts?), no kā arī Diemesta vārds. Šie ezeri saistītiar seno zintniecību.

1697.gadā par burvestībām apvainotais zemnieks Sviķu Sīmanis pēc spīdzināšanas atzinies, kaburvestības viņam mācījis no Bezdibeņu ezera iznākušais kungs, kas bijis tērpies melnās vācu drēbēs.

Šie nav vienīgie mazie ezeriņi, kuros esot vairāki bezdibeņi. Bezdibeņu ezeriņi vēl ir Kuldīgasrajonā starp Lipaiķiem un Pla- nīcu, Valkas rajonā Kārķos, kā arī Krāslavas rajonā. Pēdējam ir arī otrsvārds — Veteraucu ezers.

Bet nejau vienmēr jāmeklē bedre ar kraujām malām. Dažkārt tā var būt lēzena ieplaka, kāda irBurtnieku ezeram un tā apkārtnei.

Bez tam vēl ir kāds ducis tādu ezeriņu, kuros esot tikai viens pats bezdibenis, tātad to vārds irBezdibeņa ezers. Šādi ezeri atrodami visos Latvijas novados. Iespējams, ka lielākā daļa no tiem cēlušies,zemei iebrūkot kādā izskalotā dziļumā. Šāda veida ezeri veidojas arī mūsdienās. Skaistkalnes iedzīvotājijums parādīs ezeriņu, kas radies pirms septiņdesmit gadiem, pēkšņi iebrūkot zemei, pie kam tik tikkoneaizgāja bojā divas sievietes.

Ezeru atlidošana. Laiku pa laikam dažādos zemeslodes apgabalos, un tostarp arī mūsu zemē, maināsgruntsūdens līmenis, nokrišņu daudzums, klimats. Pēclcdus laikmetā novērotas vairākas šādas izmaiņas.

Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka dabā nekas nemainās, ka šodien viss ir tieši tāpat, kā bija pirms gadutūkstošiem. Patiesībā ari Latvijas zeme ir daudz mainījusies. Pirms 4,1 gadu tūkstoša klimats kļuvanedaudz siltāks. Upēs sāka celties ūdens līmenis. Tas atkal parādījās dziļākajās ieplakās. Daudzas teikasstāsta, ka šajā laikā ezeri esot lidojuši. Teikas un nostāsti par to ir katrā novadā. Iedomājieties paši, kastas bija par postu, ja veselu 600 gadu laikā daudzu ezeru vietā bija tikai mitras ieplakas, un pat vidējalieluma upītes bija izsīkušas. Tad vēl neizpētītu iemeslu dēļ sākās ievērojama gruntsūdenspaaugstināšanās. Pirms 4,1 gadu tūkstošiem ūdens līmeņa izmaiņu dēļ senčiem nācās pamest daudzasapmetnes, kas atradās kādreizējo ezeru gultnēs un krastos.

Teikas vēsta, ka ezeru appludināto ieleju vietā agrāk bijušas ne tikai pļavas, ganības, tīrumi, bet arīsētas un mājas. Tātad notikumi bijuši vēsturiski apzināmā laikā, saistībā ar zemkopību. IevērojamaLatvijas teiku daļa vēsta par "atlidojušiem", mākoņu atnestiem ezeriem. Tā esot cēlušies Aģes, Alauksta,Alūksnes, Apguldes, Araišu, Babītes, Biksēra, Brocēnu, Burtnieku, Bušnieku, Cirmas, Cūku, Dieviņa(Vidales), Durbes, Gaurata, Kaltiķa, Kamera, Katvaru, Laidzes, Laņģa, Langstiņu, Lazdonas, Lejaslobi-ņu, Lielauces ezeri, Liezers, kā arī Lobcs, Lubānas, Madonas, Maizes, Pepiņu, Plaužu, Pulgošņa, Puzes,Rustēģa, Saukas, Sā- vienas, Silabebru, Tīreļa, Uķa, Usmas, Usūra, Vaidavas, Vecmui- žas, Vīķu,Vilgales, Zebrus u.c. ezeri. Daži no viņiem mainījuši vietas — Burtnieks "ieradies" no Sedas (tagadējā

purva), Durbes ezers no Ploča, Gaurats no Vērpja (tagad tur purvs), Viešūrs no Bērzaunes, bet lielākādaļa radušies no mākoņa.

Uzmanīgi lasot teikas par ezeru "atlidošanu", nevar nepamanīt, ka lielākā daļa no tām vēsta, ka šo"atlidošanu" vadījuši cilvēki (lasi zintnieki). Sevišķi spilgtas šai ziņā ir teikas par Lielauces ezera"soļošanu" uz savu vietu un ūdens izsaukšanu Gaurata ezerā (abi Dobeles rajonā). Tas vedina domāt, kaklimata pavērsiens uz siltāku un mitrāku laiku nebija nejaušs, un, lai cik fantastiski tas arī neliktos, senčuviedie vecajie kaut vai daļēji bija atguvuši klimata vadīšanas māku.

Ezers met gaisā. Tā ir pati dīvainākā no ezera īpašībām, par kādu jebkad esmu dzirdējis. Nekad taineticētu, ja to kāds cits pārstāstītu, bet šajā gadījumā man to stāstīja dobclnieks Š., cilvēks ar lielāmnovērošanas spējām, kura visi citi stāsti bija pilnīgi ticami. Šis kungs bija pārliecināts, ka ziemā pirmajāsalā Zebrus ezers laiku pa laikam vienu otru bļitkotāju "uzsviežot" gaisā pāris metru augstumā, tad,apgriezis apkārt, lēnām nolaižot zemē. Slikts nekas nenotiek, bet savāda gan esot šī izjūta. Arī stāstītājamtā esot gadījies. Viņš par to bijis brīdināts, bet neticējis un tikai pasmējies. Tomēr tas esot noticis.

Manuprāt, fiziski ezers nevienu gaisā nesviež. Drīzāk ticams, ka laiku pa laikam ezeram pāriet kādsenerģijas virpulis, kurš bļit- kotājos izraisa dīvaino izjūtu. Teiksmotais Zebais ezers ir daudzu brīnumupilns. Iespējams, ka šādi vai līdzīgi notikumi saistāmi ar "Priesteru dambja" — t.i., akmens ceļaenerģētiskā starojuma viļņiem pāri ezeram.

Virmojošie ezeri. īpatnas parādības biežāk noris, saulei rietot vai lecot. Kāda mana bijusī kolēģeInāra D. stāstīja par dīvainu gadījumu uz Burtnieka ezera. Viņa braukusi laivā, bijis pavisam kluss, bezmazākās vēja plūsmas. Brīdi pēc saulrieta ezers dīvaini saviļņojies, šķitis, ka ūdens ne tikai vārās, bet patmutuļo. Bijušas dzirdamas dīvainas skaņas. Tas noticis ap pīkst. 19.00 netālu no Salacas iztekas.

Šis notikums vērtējams kā smalko (bioenerģētisko jeb torsionu lauku) enerģiju sabiezinājums, kasizmainījis ezera ūdeņu struktūru. Nejau velti no ezera iztek senču svētā Saules (Sol) upe Salaca.

Par līdzīgiem notikumiem stāsta arī teika par Skaistkalnes Baltezera īpatnībām. SkaistkalnesBaltezerā kādreiz ūdens vienmēr bijis mierīgs. Bet vienu dienu ap pusdienas laiku gans novērojis: nokrūmiem atlaidies tāds savāds putniņš. Vispirms nometies uz egles zara, bet pēc tam ielaidies kā akmensBaltezerā. Kopš tā brīža ūdens vienmēr viļņojas. Laiks var būt, cik rāms būdams, ezers viļņo ir dienu, irnakti. Teika stāsta, ka tas putniņš esot bijis velns; viņš tāpēc laidies ezerā, lai tur noslīcinātu kāducilvēku, jo ezerā neviens neesot noslīcis. Ūdens tāpēc viļņojot, ka velns skraidot pa ezeru no vienasmalas uz otru skatīties, vai nav izdevība noslīcināt kādu cilvēku. Viņam skraidot, saceloties vilni.

Par līdzīgām ūdens "kustībām" vēsta teika par ezeriņu pie Zebrenes pils (Dobeles raj.). Šādusenerģijas virpuļus var izsaukt ar zintnicciskām darbībām, lai radītu enerģētiski uzlādētu dziednieciskivērtīgu ūdeni — svētūdeni cilvēku dziedināšanai. To daudzkārt ir izdevies panākt Pokaiņos, kā arī citossenču svētajos ezeros. Par līdzīgu ūdens kustināšanu kā zīmi, ka tas ir sagatavots dziedniecībai, rakstītsarī Bībeles Jaunajā derībā.

Svētie ezeri. Līdz 20. gadsimta vidum, kad sākās vēl nebijusi vides piesārņošana, daudzu Latvijasezeru ūdens un dūņas bija dziednieciskas. Tāds, piemēram, bija arī Limbažu Dūņezers, kura rietumukrastā, pretī Limbažiem, līdz Otrajam pasaules karam darbojās dziednieciska iestāde. Tagad Dūņezerānav ieteicams pat kājas mazgāt, jo tas var izsaukt smagu furunkulozi.

Dažu ezeru ūdens bija sevišķi dziedniecisks, tos dēvēja par svētajiem ezeriem. Tādi bija, piemēram,Svātaunes ezers (Balvu raj.), Svātavas ezers (Rēzeknes raj.), Sventes ezers (Daugavpils raj.), Sventiņš(Kuldīgas raj.), Svētaiņu (Saldus raj.), Svētais (Madonas raj.), Svētes (Dobeles raj.), Svētezers (Limbažuraj.), vēl cits Svētezers (Madonas raj.), bez tam vēl Cēsu ezers un Lielais un Mazais Svētiņu ezers(Rēzeknes raj.) un citi. Katrs no šiem svētezeriem ir izcils dabas brīnums un pieder pie mūsunacionālajām bagātībām.

Visplašākās ziņas saglabājušās par Svētezeru jeb Kāpurkal- na ezeru Cēsu rajonā Zosēnu pagastā.Ļaudis nākuši pie tā, mazgājuši slimās acis, slimos locekļus un atguvuši veselību. Par ezera labo slavu

liecina arī tas, ka šeit uz veselības peldērn ieradies ari Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants, kuru nekādinevarēja saukt par māņticīgu.

Peldinot svētezeros slimos zirgus, tie atkal kļuvuši spēcīgi un darba spējīgi. Šo ezeru krastos, t.i.,pie svētajiem ūdeņiem, atradušies ari svētie akmeņi, uz kuriem cilvēki atstājuši pateicības ziedojumus.Kāpurkalna ūdeņi sevišķi spēcīgi skaitījās Rudens Māras dienā— 15. augustā. Šajā dienā arī noturētsMāras tirgus. Ļaudis vispirms ezerā mazgājušies, tad iemetuši ūdenī naudu un tikai pēc tam devušieskārtot savas saimnieciskās darīšanas. Šajā dienā pie Svētezera pulcējušies slimi cilvēki no malu malām,kā arī darba nespējīgie invalīdi, kas bija kļuvuši par ubagiem. Katra pagasta saimniece sūtījusi viņiemcienastu, tā bijusi goda lieta. Ja kāda saimniece pati nevarējusi ierasties, tad viņa lūgusi, lai cienastu vedkaimiņš. Šī paraža ir bijusi ļoti sena, bet izzudusi Pirmā pasaules kara gados.

Mūsu tauta pēdējos gadu simtos izgājusi cauri smagiem gan no austrumiem, gan no rietumiemuzspiestiem garīgās tumsības viļņiem.

Laiks atkal sākt apzināt mūsu senču izcilo, gadu tūkstošos krāto dzīves gudrību. Runājot parsvētajiem ezeriem, jāatzīmē, ka nevienam no tiem nosaukums nav dots veltīgi, neviena teika, nostāsts vaiparaža nav radusies bez iemesla. Protams, rodas jautājums, kāpēc gan pēdējos gadsimtos nodzisa šo ezeruslava, atstājot tikai nosaukumu? Atbilde ir ļoti vienkārša — tāpēc, ka iznīcināja senču viedos cilvēkus,apsūdzot dziedniekus par burvjiem un raganām. Ja nebija vairs cilvēku, kas spēja sagatavot un aktivizētūdeni, tad ūdenim vairs nebija pietiekamu dziedniecisko spēju. Kā jau minējām iepriekš, šī senā mākatagad atkal atjaunota un cilvēki var atgūt veselību ar organismam nekaitīgu dziedniecību.

Ezeru ūdeņu dziednieciskās īpašības veidoja un arī šodien veido vietas starojums. Minētie svētezerivarētu būt noderīgi arī mūsdienu cilvēkiem. Diemžēl gan Kāpurkalna ezers, gan arī daļa citu minēto ezerunonākuši privātīpašumā. Tādējādi piekļūšana pie šiem ezeriem ir apgrūtināta vai pat pilnīgi liegta. Te varlīdzēt tikai valstiska pieeja, izveidojot speciālus noteikumus par ezeriem ar dziednieciskām īpašībām.

Ezeri zem zemes Zem Latvijas zemes atrodas lieli pazemes ezeri. Ūdens daudzums tajos varētu pat pārsniegt to, kas

atrodas virszemes ezeros un upēs. Cilvēkiem pieejams gan tikai viens — vienīgais Baltijā un šķiet arīZiemeļeiropā apakšzemes ezeriņš. Tas meklējams Cēsu rajonā Braslas upes labajā krastā, iepretīStraupei. Laipnā saimniece to labprāt parādīs. Mēs pastāstīsim par ezera atrašanu un apkārtni.

Elles bedres. Braslas upes lejtecē, tās labajā krastā starp Kni- dēriem un Mazstraupi ir kāda dīvainavieta — kriteņu grupa, kuru vietējie iedzīvotāji sauc par Elles bedrēm. Elles bedru zona saistāma arapmēram 15 km garu ieplaku, kas sākas Limbažu rajonā pie Nabes un virzīta uz dienvidaustrumiem līdzBraslai. Minētās ieplakas virspusē ir Lielais purvs un Pemmas purvs, bet, kas zem tiem, vēl neviensnezin. Tikai tur, kur šīs ieplakas iedomātā viduslīnija tuvojas Braslas upei, laiku pa laikam vienā vai otrātīrumā rodas bedres, kuras vietējie iedzīvotāji dēvē par elles bedrēm. Ap tām vijas dažādi nostāsti. Visitie ir samērā jauni un sadzīviska rakstura. Tā, piemēram, reiz Vējiņu māju vecais saimnieks pēc ilgākasuzkavēšanās Straupes krogā nav spējis tikt līdz mājām un aizmidzis ceļmalas krūmos. No rīta, kadpamodies, ieraudzījis, ka atrodas dziļā bedrē un kājas mirkst ūdenī. Kādā citā reizē puisis aris jau minētoVējiņu māju tīrumā. Aizgājis pusdienās, atstājis zirgu ar arklu ceļa malā. Kad atgriezies, ieraudzījis, kavietā, kur atstājis zirgu un arklu, tagad ir liela un dziļa bedre.

Vietās, kur smilšakmens irdenāks, ar laiku veidojas arvien lielāki dobumi. Beidzot pienāk brīdis,kad smilšakmens slānis virs dobuma vairs nespēj noturēt zemes masu un iebrūk. Straumes ceļšaizdambējas, bet apakšzemes ūdeņi sāk meklēt citas spraugas.

Interesanti pavērot, ka vietās, kurās varētu iebrukt, nekas neaug. Neaug ne zāle, ne nezāle, parkrūmiem nerunājot, var ieraudzīt tikai lielu melnu plankumu. Viens tāds, kas redzams jau vairākus gadudesmitus, atrodas Mazstraupes-Lēdurgas ceļa labajā pusē, 1,3 km aiz Panūtes pilskalna.

Mēs zinām, ka putni neligzdo vietās, kurās var sagrūt. Kā redzams, arī koki, krūmi un pat zāle neaugvietā, kas var iegrūt pazemē. Tāpēc, atgriežoties pie jau minētā nostāsta, nav ticams, ka puisis pametiszirgu šādā vietā. Bez tam zirgs ļoti labi sajūt bīstamās vietas. Tāpēc nostāsti par iegruvušo zirgu navticami, bet vērā ņemami gan, jo tie atspoguļo kādu savādu notikumu. Tieši tāpat jāvērtē nostāsti parkrūmiem, kur apgūlies Vējiņu saimnieks.

Apakšzemes ezera atklāšana. 1980. gadu sākumā Gunta Eniņa vadītā grupa Braslas krastos meklējasmilšakmens alas. Vietā, kur jau minētais Lēdurgas ceļš pienāk visai tuvu Braslas upei, viņi atrada alu,kuras augšējā mala bija pilnīgi zem ūdens. Tā kā aptaujātie vietējie iedzīvotāji šai alai vārdu nezināja, G.Eniņš ierosināja atrasto alu nosaukt par Urtānu alu, lai tādējādi izteiktu cieņu Latvijas cienījamiemarheologiem — tēvam Vladislavam un dēlam Jurim Urtānam. Bet alā pirmais ielīda un to izpētīja Jurajaunākais brālis Andris.

Braslas krastā, netālu no šīs alas, pētnieki ieraudzīja jau aprakstītās Elles bedres. Sākot rakt, viņigandrīz ievēlās lielā dobumā, kas vēlāk izrādījās apakšzemes ezera griestu segums. Tālākā izpēte radīja,ka te ir divi apakšzemes ezeriņi. Tos nosauca par Lielo un Mazo Alezeru. Lielā Alezera garums ir 14 m,platums — 3 m, laukums — 30 m2 , dziļums — 2 m. Mazā Alezera garums — 6 m, platums — 4 m,laukums — ap 15 m2 un dziļums — ap 1,5 m. Ūdens līmeņa augstums un līdz ar to dziļums, cik novērots,svārstās 18 cm robežās. Virs alām ir 3 m biezs smilšakmens kupols, bet vēl virs tā apmēram 3 m biezamālu un smilšu kārta.

Ezera labiekārtošana. Alezeru atradēji nolēma, ka šo vielu derētu labiekārtot un dot iespējucilvēkiem iepazīt Latvijas dabas brīnumu. Lai to izdarītu, Latvijas republikas tūristu klubs sarīkoja lielutalku, ko vadīja šī raksta autors. Brikšņaino ieleju pārvērta par birzi. Otra grupa cītīgi rakās dziļāk undziļāk Lielās Elles bedrēs, cerot uzrakt vēl vienu ezeru, bet diemžēl ūdens netecēja. Talkas laikā veicāmtehniski interesantāko uzdevumu — izveidojām ieeju uz Lielo Alezeru. Paplašinājām eju, lai ieiešana būtu

ērta un droša, izgatavojām un novietojām koka kāpnes ar roku balstiem.Drīz vien sākās tūristu pieplūdumi gan no tuvām, gan no tālām vietām. Tie, kas paņēma līdzi

piepūšamās gumijas laivas un sveces vai arī kabatas baterijas, vizinājās pa apakšzemes ezeriņu. Tā šeitesot vizinājušies pat daudzi jaunie pāri, vedējpāri un kāzinieki. Diemžēl nekas nav mūžīgs, jo ieejapiebrukuši ar smiltīm. Tagad tūristiem varu tikai parādīt — tā ir ieeja, kuru kādreiz raku. Nav radušiestādi pašaizliedzīgi darboņi, kas, tāpat kā savā laikā mēs, no sava laba prāta un bez maksas, citiem parprieku ņemtos ieeju iztīrīt un izgatavot jaunas kāpnes. Bet gan jau čakli cilvēki atradīsies un atkal šo jaukovietu sakops. Darbi Pokaiņos parādīja, ka arī šajā krīzes laikā ir cilvēki, kas kopj savu zemi.

Kas šeit vēl jāmeklē? Alezeram tuvējo "Kaulānu" māju iedzīvotājs Jūlis Bērents (ap 1903—?) savālaikā stāstījis, ka caur Lielās Elles bedres malu tecējis strauts. Ejot gar to, varēja nokļūt dziļā un ļoti garāun plašā pazemes ejā — alā. Pa to varēja aiziet ne tikai līdz lielceļam (ap 100 m), bet arī vēl tālāk.Diemžēl vēl nav izdevies šo eju atrast. 1985. gadā Ģeoloģijas pārvaldes speciālisti zondēja apkārtni arultraskaņas lokatoru, kam vajadzētu uzrādīt garo dobumu, bet ziņu nav.

Seno vietvārdu liecības. Netālu uz Mazstraupes pusi atrodas t.s. Panūtes pilskalns. Tas visai grūtiskaidrojams kā militārs objekts Braslas ūdensceļa sargāšanai. Vārds neapšaubāmi sens. Ar latīņu valodaspalīdzību varētu tulkot, ka pilskalna tuvumā atrodas vieta, kur var "zaudēt līdzsvaru". Protams, ka šievārdi jāsaprot pārnestā nozīmē. Bet uz ziemeļrietumiem no šī pilskalna sākas minētās plašās ielejasziemeļu mala, kur senatne bijis daudz ievērojamu svētvietu.

Vistālāk no Panūtes pie Limbažu ceļa ir senkapi, kur vietējie valdnieki un priesteri guldīti akmens"laivās". Jau pusceļā starp šiem kapiem un Straupi ir Sāruma ezers. Tā vārds, līdzīgi kā LielbritānijāOldSarum, norāda uz ļoti senu un ievērojamu svētvietu. Pavisam netālu ir Pavāri. Līdzīgi kā daudzās citāsLatvijas vietās, kas saistītas ar "Pavāru" vārdu (pie Embūtes, Tukuma, Ventspils u.c.), tas saistāms arvaras pārstāvjiem, nevis kulinārijas meistariem. Bet Braslas kreisajā krastā, gandrīz iepretī kritenēm, irLapaini, kur dzimis ievērojamais latvju senatnes pētnieks un dievtu- ru kustības dibinātājs BrastiņuErnests. Šī vieta pieminama arī tāpēc, ka Lapainu vārds norāda uz sensenu dziedniecības vietu.Interesanto atklājumu laiks šai pusē nebūt nav beidzies.

Šie ezeri nav vienīgie. Daudzās kritenes redzamas milzīgajos smilšakmens kupolos Salacas upeskrastos lejpus Mazsalacas. Tas apliecina, ka šeit ne tikai bijuši, bet arī vēl šodien ir vareni dobumi. Vēlvarenāks ir Raganu katls pie Siguldas. Tomēr pati iespaidīgākā vieta, kur bijuši apakšzemes ezeri, irKazu grava. Tā atrodas netālu aiz Cēsu robežas uz Valmieras pusi. Ap 2 km garā un līdz 0,5 km platāgrava ar visai stāvām sienām atgādina miniatūras Altaja vai Sajānu kalnu ainavas.

Pazemes ūdeņi. Ģeologu veiktie urbumi rāda, ka starp zemes kārtām atrodas milzīgi pazemes ūdensslāņi — būtībā lieli ezeri, kas izveidojušies pirms daudziem miljoniem gadu. 20. gadsimta 70. gadosLatvijas ģeologi domāja, ka šie ūdeņi ir savstarpēji izolēti un ieslēgti cietajos iežos. Tad pazemes ezerosiesūknē- ja Olaines rūpnīcu sevišķi indīgos atkritumus. Pagāja tikai 15 gadu, un izrādījās, ka pazemesūdeņi tek un ir arī savstarpēji savienoti. Iesūknētās indes tuvojas tiem slāņiem, no kuriem ņem dzeramoūdeni.

Nepatīkamās ziņas pašos pamatos mainīja līdzšinējos uzskatus par pazemes ūdeņiem, un nu vairs navšaubu, ka šie pazemes ūdeņi pārvietojas. Ar laiku, kaut vai gadu tūkstošos, tiem vajadzētu aizplūst, zemeiiebrukt. Tad mūsu mīļotās Latvijas vietā paliktu tikai liels ezers vai jūras licis. Tomēr, ja pēdējos simtmiljonos gadu mūsu zeme vēl nav iebrukuši, tad vēl kādu laiku dzīvosim, ja tikai zemi pārāk netraucēsim.Neviens nezin, kāpēc tas tā nav noticis. Acīmredzot ir kāds vēl cilvēku neapzināts ūdens papildināšanasveids.

Domāju, ka kādreiz, tehnikai attīstoties, radīsies iespējas mazās zemūdenēs apceļot Latvijas pazemesezerus. Tur vajadzētu būt brīnumainai valstībai. Varbūt, ka tai ir pat savi apdzīvotāji. Antarktīdaspazemes ezeros atrastas dzīvas radības, kurām, pēc mūsdienu zinātnieku domām, bez gaismas, skābekļa unbarības vielām nebija ne vismazākās iespējas dzīvot un vairoties. Bet šīs radības to nezināja un dzīvoja

pazemes ezerā bez Saules, bez siltuma un pat it kā bez barības tīri veiksmīgi.Vēl apakšzemes ūdenim ir arī tīri lietišķa nozīme — proti, to atšķaidot, var iegūt veselīgu

minerālūdeni. Tāds, piemēram, ir Valmieras ūdens, ko iegūst no dziļurbuma un atšķaida ar Rūjas upesūdeni. Tāpat no apakšzemes ezeriem iztek daudzi veselības avoti.

To vietu un ezeru skaits Latvijā, kuri radušies, iebrūkot kādam bijušam apakšzemes ezeram, ir daudzlielāks, nekā to var iedomāties. Pie tām pieskaitāmas visas tās vietas, kuras nevar uzskatīt par šļūdoņaradītā reljefa ieplakām. Lielākoties tās ir nelielas purvainas ieplakas vai mazi bezvārda ezeriņi, kurusneviens nav pētījis. Dažiem no tiem vēl mūsdienās turpina iebrukt krasti līdz ar visiem kokiem. Vairākustādus ezerus Daugavas kreisā krasta mežos atradis Edmunds Tukišs. Visai aizdomīgi jāraugās uz purvaezeriem ziemeļos no Mazsalacas pie Igaunijas robežas, kuru gultnes pilnas lieliem kokiem un celmiem.

Upes zem zemes. Daudzas upes tek ne tikai pa virszemi, bet arī zem zemes. Saka, ka zem katras upesvēl esot otra — apakšzemes upe. Nezinu, kā citur, bet Edmunds Tukišs man stāstīja par dīvainām vietāmIecavas augštecē, kur daļa ūdens pazūd ūdensri- jējās bedrēs, bet pēc tam atkal uzrodas virspusē. Šķiet,ka tādas vietas ir ari zem Ogres un Daugavas vidustecē. Vietām šādas upes izskalo dobumus — ezerus.Šādā veidā, šķiet, radusies liela ieplaka Daugavā starp Skrīveriem un Jumpravu, ko vietējie dēvē parVelna dobi.

Vislielākais apakšzemes ezers ir Āfrikas valstī Namībijā. Kalnu zemēs ir zināmi daudzi tādi ezeri.Sīko apakšzemes strautu Latvijā ir simtiem. Interesantākie? ir tie, kas sākumā tek virspusē, tad ienirst

pazemē, lai pēc kāda laika atkal parādītos. Skaistākās no šādām upītēm ir Gaujas labajā krastā ziemeļosno Gaujienas un Daugavas kreisajā krastā iepretī Aizkraukles pilsētai. Interesanti pavērot, kā ūdens upītēsāk mazināties un beigās pazūd pavisam. Tuvāk aplūkojot, redzams, ka upes gultne ir vienos caurumos kāsiets. Zinātāji parādīs vietu, kur kādā kraujā upītes ūdeņi gāžas ārā kā no pilnības raga.

Liela apakšzemes upe bijusi Salacas labajā krastā pie Līčiem. Te palikusi varena kritene, ap 50 mplata, 0,5 km gara. Bet uz ziemeļiem 110 šīs vietas sākuši veidoties ezeri, kuru dibens kā nosēts lieliemcelmiem. Bet, kad tas bijis, neviens vairs neatceras.

Mainīgais ezers Allažos Jā, kas tad savā būtībā ir ezers? Varētu teikt, ka tā ir iedobe, kurā sakrājies ūdens. Tā var būt vairāk

vai mazāk atkarībā no nokrišņu daudzuma, noteces, iztvaikošanas. Ja sausuma pieturas ilgstoši, gadās, kamazie seklie ezeriņi izsīkst, un ūdens spoguļa vietā vairs ir tikai dubļiem klāta icdobc.

Pasaulē droši vien ir kāds miljons tādu ezeru. Bet bez tam ir vēl daži, burtiski uz pirkstiem skaitāmi,kuri pēkšņi pazūd lietainā rudenī un tikpat negaidīti no jauna parādās sausā vasarā. Tos sauc parbrīnumezeriem, un viens no tiem atrodas Allažos.

Rakstu par izcilo brīnumezeru sāksim ar pagalam ikdienišķu salīdzinājumu par sadzīves lietām.Mūsdienu dzīvokļu vannās ūdeni ielaiž no krāna. Bet, kad to izlaiž, tad izrauj vannas dibenā ievietotuaizbāzni. Ja vannas aizbāznis nav blīvs, tad daļa ūdens gar to notek. Tagad mēģiniet iedomāties, ka varensmilzis darbojas ar "vannu", kurā ir gandrīz 100 tūkstošu reižu vairāk ūdens nekā jūsu vannā. Te vajadzīgsgan varens aizbāznis, gan varens spēks tā pacelšanai. Bet ne mazāk pārsteidzoši ir tas, ka ik pa brīdim, laiūdens nepārietu pāri vannas malām, milzis aizbāzni nedaudz pacel. Ūdens milzīgajā vannā, ko dabā saucpar Allažu Linezcru, nedaudz novirmo, un līmenis kļūst par kādu milimetru zemāks. Katrs no jums varpavērot šo dabas brīnumu, kuram vēl šobrīd nav atrasts kaut cik zinātnisks skaidrojums. Neviens nezin,vai aizbāzni darbina kāds mehānisms jeb cits, mūsdienu zinātnei vēl nezināms dabas spēks. Drīzāk jaupēdējais.

Mainīgais ezers, Daudzi novērojumi ļauj apgalvot, ka starp virszemes un pazemes ūdeņiem pastāvneskaitāmas, diemžēl vēl neizpētītas sasaistes.

Tā neviens nevar pārliecinoši pateikt, kāpēc gan mūsu mazās un vidējās upes no 8. līdz 14.gadsimtam bija ūdeņu pilnas un pa tām lejup un augšup brauca kuģi. Uz Limbažiem pa Svētupi esotbraukuši pat 400 bruto tonnu kuģi. Tagad pa šo upi ar grūtībām var izbraukt tikai ar tūristu laiviņu.Vecākās paaudzes ļaudis atcerēsies vietas, kur vēl līdz 1980. gadiem bija tik dziļi atvari, ka varēja zirguspeldināt. Tagad šajās vietās ūdens tikai līdz viduklim.

Dabā notiek lielas pārmaiņas, kuras vēl nav apzinātas, un tās sākas ar to, ka daļa augšzemes ūdeņuaizplūst pazemē. Šai ziņā ļoti interesantas ir tās vielas, kur notiek atkārtotas līmeņu svārstības. Vienas notādām vietām ir ezeri, kuri parādās un pazūd. Ari Allažu Linezers.

Savādie vaļņi. Pēc tam, kad mūsu zemīte izcēlās no jūras, tai pāri gājuši daudzi ledus laikmeti, unkatrs no tiem kaut ko ir nomēzis, kaut ko atstājis. Ja tie vieni paši būtu darbojušies, tad mūsu zemīte būtulīdzīga ķemmei un visi tās zari būtu ziemeļu-dienvidu virzienā. Bet bez tam Latvijā ir veidojumi, kasnebūt šādām likumsakarībām nepakļaujas. Viens no tiem ir divu leņķu veidā savienotu vainu grupējums.

Dienvidos no Siguldas pa sausu vietu iet Veclaicenes šoseja, bet aiz tās jau sākas mitras zemienes.Savukārt tām pa vidu izceļas sausāks valnis, pa kuru iet Siguldas-Allažu un Siguldas-Mālpils celi.Savukārt šī vaina rietumu malā ziemeļu-dienvidu virzienā ir varena — ap 8 km gara, līdz 1,5 km plataieplaka, domājams, milzīga kritene. Te sākas Tumšupe.

Pie Allažmuižas minētais valnis savienojas ar otru valni — Mazajiem Kangariem, kas stiepjasperpendikulāri pirmajam, t.i., austrumu-rietumu virzienā. Bet tādu leņķvcidīgu veidojumu nekādi nevarējaradīt šļūdonis. Tātad pirmais brīnums ir leņķveidīgā divu vaļņu kopa. Laikam nejau velti senči pirms gadutūktošiem vietu, kur sanāk kopā vaļņu gali, nosaukuši par Debess kalniem. Tiem tuvumā bijušas Lapainumājas. Vārds liek domāt, ka te atradusies akmens laikmeta dziednīca.

Jau minētās lielās kritenes augšgalā, t.i., ziemeļu galā, ir ezers. Bet uz dienvidiem, tuvāk Tumšupesiztekai, ir vēl vairākas citas, gan ne tik lielas, un neskaitāmas mazas kritenes. Vienā no lielajām ūdenspastāvīgi turas, otrā dažkārt pazūd, pārējās ir sausas.

Kas ir kritenes? Tās veidojas, zemei iekrītot vietās, kur ūdens izskalojis šķīstošu minerālu,piemēram, ģipša slāņus vai arī irdenus iežus, piemēram, smilšakmeni. Daudz kriteņu ir ap Baldoni,

Daugavas krastos no Aizkraukles līdz Tomei, Salacas kreisajā krastā lejpus Mazsalacas, apSkaistkalni u.c. Nule minētā Tumšupes ieleja, šķiet, ir otra lielākā kritene Latvijā pēc t.s. Kazu gravas,kas atrodas netālu no Cēsīm.

Kriteņu lauks. Pie Ezernieku mājām ir trīs lielas kritenes. Neviens neatceras, kad tās radušās, betpati vecākā šķiet tā, kas vistuvāk Tumšupes sākumam. To sauc par Vecezeru. Tā izmēri ap 150 x 150 m.Ap 100 m uz rietumiem no tā atrodas Sausā bedre, kuras lielums ap 100 x 30 m, dziļums līdz pat 5 m. Betvēl 50 m tālāk uz rietumiem no Sausās gravas ir dīvains mazs ezeriņš, kuru dažkārt dēvē arī par Linezeru.

Varbūt liekas savādi, bet Sausās bedres dibens ir vairākus metrus zemāks par abu kaimiņu —Vecczera un Linezera līmeni. Tajos ūdens turas, bedrē — nē. Agrāk uz bedri novadījuši liekos pavasaraūdeņus.Tātad Sausajai bedrei, autors atļaujas (o tā dēvēt, ir notece uz kādu vēl zemāku ūdens horizontu.Vecezeram noteces nav, Linezeram — dažkārt.

Piebildīsim, ka Linezerā ietek tikai viens strauts un nekādas acīm redzamas virszemes noteces arī tenav. Tuvējā apkārtnē vēl ir daudzas mazākas kritenes, dažām dziļums pārsniedz 3 m.

Linezera mazie un lielie ritmi. Dzīvības norises dabā izpaužas nemitīgās pārmaiņās. Tās ir ritmiskas.Ritmu nosaka vairāku apstākļu summa. Tāpēc dažkārt liekas, ka ritmi nav pilnīgi precīzi.

Linezers parasti ir šķietami mierīgs. Šķietami tāpēc, ka, labi ieskatoties, nekāda miera te nav.Ezeram ir nemitīga un jūtama ūdens pieplūde un periodiska, neliela atplūde. Parasti pēc katrām 10—15minūtēm ezera gludā virsma novirmo, it kā tur būtu iemests akmens. Tātad vismaz daži spaiņi ūdensnoplūduši. Bet apmēram ik pēc 10 gadiem Linezers pazūd pilnīgi. Pēdējo reizi tas bija 1996. gadā, pirmstam 1984. un 1976. gadā. Tad skatam atsedzas piltuve, kur noplūst ūdens, t.s., "ūdens rijējs". Tās dziļumsvērtējams ap 9 m. Piltuves sienas ir stāvas. Piekļūt ir grūti un riskanti. Ezera dibens, bet jo vairāk "ūdensrijēja rīkle", ir pārklāta ar kritušo koku stumbriem.

Te izraisās pārdomas. Vispirms šādu ezeru varētu salīdzināt ar vannu, kurā ūdeni aiztur aizbāznis. Jašo aizbāzni izvelk — ūdens noplūst. Ja ūdens turpina pieplūst un aizbāzni ieliek vietā, tad vanna atkalpiepildās. Bet kas gan cilā Linezera "aizbāzni"? Varbūt ka noplūdes gaitā to dara kāds baļķēns. Kad tassapūst, tad ūdens noplūst. Tomēr padomājot šī iespēja jāvērtē kā neticama. Te daba acīmredzot radījusikādu citu aizvērēju. Vasarā novērojamas līmeņa mazās svārstības, kas notiek ik pēc dažām minūtēm. Taspilnīgi izslēdz domu, ka jebkāds "mehānisms" varētu būt par šādu svārstību iemeslu. Manuprāt, aizbāznijāmeklē nevis minētajā piltuvē, bet pazemes kopējā sistēmā.

Līdzīgas parādības novērojamas ari Ziloņa ezerā pie Rendas (sk. Rusmanis S„ Vīks I. Kurzeme. R.,1993, 10/183). Ari šeit ezera līmenis ik pēc dažām minūtēm pazeminās, tad atkal lēni ceļas. Esmudzirdējis apgalvojumus, ka šim ezeram esot dubulti dibeni. Pagaidām kā versiju varētu pieņemt domu, kaezeru mazā pulsē- šana atbilst bioenerģētiskā lauka pulsācijām, kuras labi pazīst dziednieki.

Kāpēc tā notiek? Ap mums dabā ikgadus notiek milzums pārsteidzošu izmaiņu, bet lielākai daļai notām vēl arvien nav korekta zinātniska skaidrojuma. Latvijā un citās mums tuvās zemēs kopš neatminamiemlaikiem divas reizes gadā mainās siltais laiks ar auksto. Pavasarī, maijā, kad vajadzētu ar katru dienupalikt siltākam, pēkšņi iestājas visai vēss, pat auksts laiks. Savukārt rudenī, kad ik dienas vajadzētu paliktaukstākam, iestājas siltā atvasara. No kurienes rodas šis siltums rudenī un aukstums pavasari? Tā vienliekas, ka pavasari mīļais Dieviņš ieslēdz kādu milzu ierīci, kas uzkrāj siltumu, un tad rudenī šī "siltumabanka" atdod uzkrājumu ar uzviju. Dzirdēti izteikumi, kas šo parādību skaidro tā, ka apakšzemes upespārslēdzot savu tecējumu. Ne reizi vien pazūd arī Linezers. Parasti tā notiek rudenī.

Minētās pavasara un rudens aukstuma un siltuma maiņas ir daudz sarežģītākas, nekā tikai siltumauzkrāšana un atdošana vien. Senči jau senatnē šīs likumsakarības ir ievērojuši un izteikuši īsos, lietišķossecinājumos. Tā, piemēram, visi zina, ka "Mārtiņš tiltus sasaldēja, bet Katrīna, mīža, atkausēja". Pēc tampa Andrejiem atkal piesalst. Šādu laika vērojumu ir daudz, tie liecina, ka katra "pazemes regulatorapārslēgšana" izsauc vēl papildus svārstības. Bet šis temats ir pārāk plašs, lai to iztirzātu kopā ar Linezerabrīnumu apskati.

Kaut pēdējos gadu desmitos Linezeram veltījuši savu vērību daudzi dabas pētnieki, vēl arvien navzināms, kur tas noplūst. Izteiktas domas, ka tas piepilda "Krūmiņu" māju jeb varbūt Kaļķu gravas vai citusavotus. Bet tad, kad ezers noplūst, nav manīts, ka nule minētajās vietās ūdens gāztos kā no dzirnavuslūžām. Turklāt dziļā "ūdensrijēju rīkle" liek domāt, ka Linezera ūdens nonāk kādos zemākos slāņos.

Līdzīgi ezeri. Visai līdzīgs bijis mazais Allažu Velnezeriņš pie kultūras nama, kurš iznīcinātsmeliorācijas gaitā.

Vēl zināms neliels meža ezeriņš ap 5 km dienvidaustrumos no Odzienas, kas arī laiku pa laikampazūdot un atsedzot akmeņainu gultni ar dziļu jo dziļu piltuvi. 1999. gada rudenī tas bija pavisam tukšs.Vecie Allažu iedzīvotāji domā, ka agrāk paslēpes spēlējis arī Vecezers. Makšķernieki zina, ka arī tam irvisai dziļa krātera bedre.

Tā nu esam noskaidrojuši, ka mūsu Latvijā tādu ezeru, kas spēlē paslēpes, bijuši vairāki, un bezaprakstītā ir vismaz vēl divi. Bet kā gan tas ir ārzemēs jeb, kā tagad mēdz teikt, Eiropā un pasaulē.

Eiropā par šādiem ezeriem nav dzirdēts. Laiku pa laikam vienā otrā avīzē vai žurnālā uzpeld ziņaspar kādu līdzīgu ezeru citās pasaules daļās, un katru reizi par to ziņo kā par izcilu sensāciju.

Austrālijā starp Kanberu un Sidneju atrodas Džordža ezers, kas laiku pa laikam pazūd un tadparādās. Kopš 1820. gada, kad sākti ezera novērojumi, tas esot noticies sešas reizes, tātad vidēji ik patrīsdesmit gadiem. Arī austrālieši nav spējuši rast skaidrojumu ezera izzušanai, tomēr pilnīgi noteikti viņišo reto dabas parādību nesaista ar sausumu.

Vēl esmu dzirdējis līdzīgas ziņas par kādu ezeru Kazahstānā, kas arī pa laikam pazūdot, un nopārstāstiem — tāds ezers it kā esot arī Āfrikā. Tātad šādu ezeru, kas spēlē paslēpes, pasaulē ir gaužāmmaz un katrs no tiem, arī vēl šodien — 21. gadsimta sākumā, uzskatāms par retu un neizskaidrojamu dabasbrīnumu.

Zivis. Linezerā nekad agrāk zivis nav dzīvojušas. Ezerā mērcēti lini un tādā žurgā, ko rada linurūgšana, neviena dzīva radība uzturēties nespēja. Pēc Otrā pasaules kara linus Allažos vairs neaudzē, unezera ūdeņi atkal kļuvuši tīri. Ap 1984. gadu vietējo māju saimnieks ezerā ielaida zivis. Kad 1996. gadāezers pazuda, viņam šķitis, ka zivis arī būs pazudušas, jo kas gan spētu pretoties straumes radītajamvirpulim. Tomēr izrādījās, ka zivis ir gudrākas par cilvēku un jau savlaicīgi zināja, kad ezers aizbēgs. Tāsierakās dūņās un pārcieta sauso laiku. Kad ezers piepildījās ar ūdeni, uzradās arī zivis. Tā ieguvāminteresantas ziņas par zivju garīgajām spējām.

Jā, šeit patiesi jārunā par zivju garīgajām spējām, nevis iedzimto pieredzi — instinktu. Nevienaizivij tuvāko piecu tūkstošu kilometru apkārtnē tādas pieredzes nevarēja būt, tātad nevarēja būt arī tādassajūtas, ka ezers noplūdīs. Acīmredzot pirms šī notikuma mainās elektromagnētiskais vai arībioenerģētiskais lauks.

Ezers kā pareģis. Ezers atrodas senā svētvietā. Par to liecina svētakmens dažu simtu metru attālumāun citi mazāki akmeni tā tuvumā arī ar spēcīgu strāvojumu. Pašu Linezcru var "palūgt" ieslēgties atbilžurežīmā. Tad cilvēki, kas nāks pie tā, var uzdot ezeram jautājumus un saņemt attiecīgus atbilžu impulsus.1998. gada pavasarī vairāki cilvēki izteica sirsnīgu pateicību par iespēju uzzināt viņiem svarīgosjautājumus. Piebildīsim, ka šis ezers nav vienīgais, kam piemīt šādas īpašības. Ezera spējas nosaka tāenerģētisko plūsmu vienojums ar pazemes ūdeņiem. Allažu senās svētvietu kopas centrs atrodas tikaidažus kilometrus attālu. Vēl atcerēsimies, ka šī ir sena svētvieta un nekad nav bijusi paredzēta piknikiemun citām izpriecām.

Izmaiņas. Pēdējā gadu simta laikā Linezerā notikušas daudzas izmaiņas. Agrāk ezers bija ievērojamimazāks, to vispār ne- dēvēja par ezeru. Ģeoloģijas zinātņu doktors V. Grāvītis 1978. gada "Dabas unvēstures kalendārā" sniedzis dažas visai interesantas ziņas. Tā līdz Pirmajam pasaules karam ezerā bi jisievērojami mazāk ūdens. Karstā vasaras laikā līmenis stipri pazeminājies. Ap 1939. gadu ūdens tajāgandrīz pilnīgi pazudis. Līdzīgi bijis arī laikā no 1965. līdz 1974. gadam, kad divas reizes vasaras vidūezers kļuvis gandrīz sauss, palikušas tikai dūņas. Gadoties arī, ka zeme apkārt mitra, grāvji pilni ar ūdeni,

bet ezers pustukšs. Tātad nejau sausuma dēļ ezerā nebija ūdens.V. Grāvītis atzīmēja, ka 1976.gada martā ezers bija gandrīz tukšs, un ledus kārta liecināja, ka tas

tāds bijis jau labu laiku. Bet jau mēnesi vēlāk, 1976. gada aprīlī, ezers atkal bija pilns. Tomēr tā pašagada novembri ezers atkal bija gandrīz tukšs.

Pēdējos gados, t.i., no 1996. gada līdz 1999. gada rudenim, ūdens līmenis Linezerā kļuvis neparastiaugsts. To var manīt gan pēc applūdušajiem kokiem, gan arī pēc ezera izmēra. Ja V. Grāvītis 1970. gadāezera izmērus vērtē kā 100 x 30 m, tagad tas būtu ap 110 x 10 m. Bet 1999. gada decembrī, kad visoscitos ezeros un upēs ūdeņu bija daudz, Linezera līmenis bija apmēram par 60 cm zemāks nekā vasarā.

Vēlreiz skatiens pāri pasaulei. Laikā, kad Linezers pieplūdis kā nekad, Odzienas meža ezeriņš irsauss. Ja Džordža ezers Austrālijā pazūd reizi 30 gados, tad Linezers trīsreiz biežāk. No tā secināms, kaezera darbību nosaka nevis globāli, bet gan vietējie apstākļi.

Daudzās vietās Latvijā vecie ļaudis vēro ūdens līmeni tajās akās, kas saistītas ar apakšzemesūdeņiem. Ja vasara slapja, akā ūdens maz, un otrādi. Tā apgalvo "Tropcļu" māju saimnieks pieGaiziņkalna, to pašu apliecina daudzi citi vērīgi ļaudis.

Debesu mākoņos peldošie virszemes ūdeņi ir vienoti ar apakšzemes ūdeņiem, un šīs vienotībaslikumi ir tie, kas nosaka mūsu dzīves apstākļus uz šīs zemes.

Linezeru mēs varam uzlūkot kā izcilu Latvijas dabas brīnumu, un tā uzmanīga izpēte varbūt ļausmums tuvoties sapratnei par tiem likumiem, kas vada gan apakšzemes, gan arī augšzemes ūdeņusvārstības.

Otrais apcirknis Skaņas un krāsas

Brīnumainās skaņas Latvijas debesīs Vai esat kādreiz bijuši vietās, kur dzird daudzas atbalsis? Vai esat kādreiz padomājuši, no kurienes

tās nāk? Ja nē, tad domāsim kopā.Daudzās vietās Latvijā dabas spēki no apakšzemes izspieduši uz augšu smilšakmens kārtas, kas tagad

redzamas pauguru vai pat kupolu veidā. Sevišķi uzskatāmi šādi kupoli redzami Gaujas kreisajā krastā pieLodes un gandrīz iepretim — Gaujas labajā krastā ap Sietiņiezi. Šos kupolus varētu salīdzināt ar apgāztukatliņu. Tikai šī katliņa augstums būs vairāki desmiti metru, diametrs vairāki simti metru un pat vairāk parkilometru. Pāri fiziskās vielas (smilšakmens) kupoliem vēl pastāv acīm neredzami, bet citos veidosuztverami bioenerģētiska starojuma kupoli. Šie kupoli ir viena no viegli uztveramām seno svētvietupazīmēm. Uzturēšanās šādās vietās atjauno cilvēka fiziskos spēkus, veicina tā garīgās spējas, protams,gan tikai tiem, kuri to pelnījuši un cik to pelnījuši.

Minēto kupolu viegli nosakāmās pazīmes ir neparasts skaļums un atbalsis no debesīm. Kā lieliskuvietu šādu kupolu iepazīšanai varam minēt Mazsalacas Skaņā kalna apkārtni, un it īpaši posmā no Saulesklintīm līdz Skaņajam kalnam.

Klinšu raksturojums. Saules klintis ir sena svētvieta, atrodas Salacas labajā krastā nepilnu kilometruaugšpus Skaņā kalna.

Pēc Otrā pasaules kara tās sāka dēvēt par Neļķu klintīm, jo to iepriekšējais vārds — Suņu klintislikās nelabskanīgs. Tomēr šis vārds nav saistāms ar mūsu četrkājainajiem palīgiem, bet ir senas cilmes,saistāms ar angļu rakstu valodā saglabāto sun — saule. Laiks šo vārdu atjaunot. Saules klintis pacēlāsaugstāk par apkārtni, no tām varēja veikt astronomiskus vērojumus, svinēt Saules gada gadskārtas. Parseno svētvietu liecina gan teikas, gan tuvējo māju vārdi, piemēram, "Silmači".

Skaņais kalns atrodas Salacas kreisajā krastā apmēram 6 km lejpus Mazsalacas tilta. Tā ir apmēram15 m augsta un 70 m gara smilšakmens krauja. Iepretim, Salacas labajā krastā, atrodas Skaņā kalnasarīkojumu vieta. Uz to ved asfaltēts ceļš, kas sākas no Mazsalacas vidusskolas. Skaņais kalns ir slavensar īpatnām atbalsīm.

Ik gadus Skaņo kalnu apmeklē desmitiem tūkstošu cilvēku. Starp daudzajiem ekskursantiem, kurusesmu turp vedis, bijuši ari tādi ārzemju viesi, kuri ļoti daudz ceļojuši. Viņi ne vienreiz vien apliecinājuši,ka itin nekur nav tādas vietas pasaulē.

Par to jau pagājušajā gadsimtā rakstījuši Kaudzītes Reinis un Lapas Mārtiņš.Kalnam veltīts ne mazums dzeju. Manuprāt, visjaukākā no tām ir Laimoņa Vāczemnieka "Skaņajā

kalnā":Ādam, kas bij tava sieva?Ieva…Mīļais, vārdi skan kā glaimi.Laimi…Tevi lūdzu nepiekļaujies.Ļaujies…Zvēri, mūžam nepievilšu.Vilšu…Diemžēl lielākā daļa apmeklētāju neprot iepazīt Skaņā kalna efektus un auro kā negudri, gandrīz neko

negūdami. Dažreiz gadās, tie pat stāv rindā, lai ieņemtu vietu iepretim dižajai smilšakmens kraujai. Tadgrupas vadītājs vai ekskursijas gids ievelk elpu un sauc, cik spēka:

— Ādam, kas būs Tava sieva?Un tūlīt arī saņem atbildi:—… va.

Krietni izaurojušies, ekskursanti dodas mājup, pārliecināti, ka guvuši visu iespējamo.Patiesībā no Skaņā kalna jaukumiem un brīnumainajiem akustiskajiem efektiem, viņi nav guvuši

tikpat kā neko.Skaņā kalna skanīgums. Atbalss Latvijas dabā nav retums. To pieņemts skaidrot ar skaņas

atstarošanos no sienām, klintīm, meža u.c., līdzīgi kā gaisma atstarojas no spoguļa. Daudzos gadījumos tasdroši vien tā arī ir. Un tomēr Latvijā ir daudzas vietas, kur atbalss atstarojas no acīm neredzamiemslāņiem. Tālās un nereti daudzkārtīgās atbalsis grūti, pat neiespējami skaidrot kā tikai skaņas atstarojumuvien, jo tās ir pārāk spēcīgas.

Vispirms atzīmēsim neparastu skanīgumu un īpatnējās atbalsis daudzos senču svētkalnos unsvētvietās, piemēram, Sperjāņu kalnā un tam tuvējos pakalnos (Jēkabpils raj.), Piksteres Zilajā kalnā(Aizkraukles raj.), Upsīšu svētvietā (Talsu raj.) u.c. Četras atbalsis skan no Tirzas Skolas kalna, septiņasno Drusku kalna (Alūksnes raj.) u.c. Nogales parkā (Talsu raj.) atbalss nāk it kā no debesīm. Dažādisavdabīgi akustiskie efekti vērojami arī citur, piemēram, Tiņģerē (Talsu raj.), Lindes parkā (Ogres raj.),Ivandē (Kuldīgas raj.), Zentenē (Tukuma raj.) u.c.

Tomēr tik interesantas vietas kā Mazsalacas Skaņais kalns otras nav ne tikai Latvijā, bet pagaidām,cik zināms, pat visā pasaulē. Bez tam Skaņā kalna apkārtne ir ne mazāk skaista kā Sigulda vai Abavasieleja, tikai ne tik izkopta un piemērota lielam cilvēku pieplūdumam. Bet interesanto tūrisma objektuskaita ziņā Mazsalacas Skaņā kalna parks pārspēj abas iepriekš minētās vietas, pat kopā ņemot. Varbūt,ka viens no iemesliem ir tas, ka par Siguldu rakstīts ir daudz vairāk nekā par Mazsalacu.

Atbalsis Saules klintīs. Būtībā jau pieminētā Skaņā kalna krauja ir Saules klinšu apakšējā daļa.Kopumā senā svētvieta aizņem abus Salacas upes krastus, veidojot it kā divus spārnus.

Spēcīgākas un interesantākas atbalsis ir pie augšējām klintīm, kas vērojamas no kreisā krasta.Pagaidām kreisā krasta zona vēl ir neizkopta, un to vērtējam ar vārdiem — "par laimi", nevis "diem- žēl",jo, nepārdomāti ierīkojot ceļus un takas, vietai var nodarīt lielu postu, daudz ko zaudējot uz neatgriešanos.

Par abu klinšu grupu saistību liecina teikas par akmeņu lilta celšanu pāri Salacai. Šai rakstāapskatīsim tikai ērti pieejamas vietas Skaņā kalna parkā.

īpatnā zīme. Reti gludās Skaņā kalna kraujas ziemeļu jeb, raugoties pa upes tecējumu, lejasgalāsaskatāms neparasts veidojums, it kā zīme. To veido divas pilnīgi taisnas, gandrīz nedaudz ieslīpas,savstarpēji simetriskas līnijas, kuras virzienā uz augšu savienojas. Tā izveidojas ap 8 m augsta zīme arsmaili uz augšu, kuru atbilstoši senrakstiem varētu uzlūkot par Dieva zīmes paveidu — Jāņa zirni. Šķiet,ka līniju vietā klints krāsa ir mainījusies.

Ļoti grūti izprast, kā šī zīme varēja izveidoties. Tas nav plai- sājums. Šādas līnijas nevarētu arī radītdzelzs oksīdu Vai citu krāsu saturoši notecējumi. Un pat ar visbagātāko fantāziju apveltītam cilvēkamdiezin vai ienāktu prātā tāds process, kura rezultātā pirms 350 miljoniem gadu dabas spēki izšķirotu jūrassmiltis tā, lai tās veidotu šādu ģeometriski precīzu zīmi. Liekas, ka tas tomēr ir cilvēka darbs, lietojotkādu mums nezināmu tehnoloģiju?

Uz Skaņā kalna klints virs šīs zīmes dažu desmitu metru attā- Iumā no krasta ir pārsteidzošs vietasskanīgums. Šajā vietā aug priežu jaunaudze, kurai vajadzētu skaņas slāpēt. Bet notiek pretējais. Pēc īsa,pat paklusa sauciena vai svilpiena skaņa turpina gaisā vibrēt vēl vairākas sekundes kā vislabākajākoncertzālē. Turklāt skanu efekti šeit mainās ik pa dažiem soliem. Saskaņā ar fizikas likumiem priežuskujām vajadzētu skaņu ātri noslāpēt. Bet acīmredzot šeit darbojas kāds mums neredzams un neizprotamsrezonators, kas saglabā skaņu. Šīs zonas lielums ir ap 300 x 80 m. Līdzīgu efektu var novērot arī Lindesparka t.s. Liepu lustūzī (Ogres raj.), tikai tur skaņa izgaist ātrāk.

Kā baudīt atbalšu burvīgumu? Savulaik Skaņo kalnu bija iemīļojis aktieris Jānis Duburs. Viņš uzšejieni braucis daudzas vasaras, lai lasītu dzejoļus. Šī skanīgā vieta sagādā prieku ikvienam, te varsarīkot pat nelielu koncertu. Tikai klausītājiem jānostājas vai nu pašā ūdensmalā, vai arī uz takas. Tadskaņu mija būs vēl tīkamāka. Veci ļaudis stāsta, ka līdz Pirmajam pasaules karam uz Skaņā kalna augušas

divas lielas egles, kas atbalsi darījušas loti samtainu.Skaņā kalna skanīgumu var izbaudīt daudzās vietās gan Salacas kreisajā krastā, t.i. uz paša kalna, gan

tam iepretim labajā pusē — Skaņā kalna parkā (sk. 2. att.). Tikai šim nolūkam jāatrod skanīgie punkti. Ticatrodas zelta ugunsāderu krustpunktos.

Uz līnijas, kas atbilst klints viduspertpendikulam, labajā krastā ir trīs punkti: 15 m no upes, uz takasun senkrastā. Runājot no senkrasta, klausītājam vēlams atrasties pie pašas upes.

2. att. Skanīgie punkti pie Salacas Saules klintīm un Skaņā kalna parkJau 2—3 m attālumā no āderu krustpunkta skanīgums mazinās. Vairāki punkti atrodas arī uz pašas

klints, t.i. kreisajā krastā, no šejienes arī labi dzird tālās atbalsis. Pastāv vēl arī punkti ar savstarpējudzirdamību.

Skaņu kanāli. Saules un Skaņā kalna pakājēs ir daudz neparasta. Tomēr visvairāk pārsteidz skaņukanāli, kad atbalsi dzird labāk par tiešo skaņu, kur runātāji vai dziedātāji dzird nevis savu, bet pretējasgrupas signālu atbalsi. Šīs zonas atrodas Salacas krastos ap 30 m augšpus un lejpus no viduspunkta. Unatkal pārsteidzoši ir tas, ka atbalsij atbilstoši fizikas likumiem vajadzētu atskanēt no klints cilvēkaaugstumā, bet tā nāk kaut kur no augšas, šķiet, apmēram no tā paša punkta, kur atbalsojās signāli. Šieskaņu kanāli darbojas uz abām pusēm no jau minētās Jāņu zīmes. Turklāt atbalss pienāk 0,8 līdz 1,1sekundē, t.i., trīsreiz vēlāk, nekā to paredz fizikas likumi (sk. 3. att.).

Ja skaņa ir klusa un melodiska, tiešo skaņu nemaz nejūt, dzirdama tikai atbalss. Vēl jāpiebilst, kaSkaņā kalna efekts vislabāk novērojams, ja runā vai dzied klusināti.

Līdzīgi skaņu kanāli ir arī iepretim Saules klintīm.

3. att. Skaņu kanāli iepretim Skaņajam kalnamVisas minētās skaņu zonas jāmeklē kā bioenerģētiskā lauka koncentrācijas vietas, jeb, kā tautā saka,

— ugunsceļu (āderu) krustpunkti.Uzvedība. Šeit nevar nepieminēt dažus elementārus pieklājības noteikumus. Gan Saules klintis, gan

citas pieminētās vietas ir mūsu senās svētvietas. Ekskursiju vadītajiem vajadzētu paskaidrot, ka neatkarīgino apmeklētāja ticības vai neticības jebkuras zemes vai tautas svētvietā jāuzvedas klusi un ar cieņu pretto. Neienāks taču nevienam prātā, ieejot, teiksim, kristīgo baznīcā, musulmaņu mošejā vai hinduistu templīaurot pilnā kaklā, smieties, ņirgāties, lietot alkoholiskos dzērienus, smēķēt u.tml.

Kāpēc gan esam tik nepieklājīgi vietās, kuras mūsu senčiem bijušas svētas. Atkal pārsteidzoši, betārzemnieki to saprot labāk nekā mūsu pašu ļaudis.

Te vēl varētu piebilst, ka noteikti jālikvidē auto stāvvieta pašā Skaņā parka lejā, jo automašīnutroksnis šeit ļoti traucē. Tāpat būtu jāaizliedz radio, atskaņotāju vai citas aparatūras lietošana un skaļa,svētvietām nepiedienīga uzvedība.

Kā skaidrot atbalsis no debesīm? Papriecājušies esam, tagad pavērosim apkārtni un padomāsim.Atbilstoši fizikas likumiem skaņai vajadzētu atbalsoties tieši no klints — kā gaismai no spogulīša, betmēs to dzirdam it kā atbalsotu koku galotnēs virs Skaņā kalna. Ar hronometru var noteikt laiku no signālalīdz atbalsij. Šajā vietā tas ir no 0,7 līdz 1,1 sekundei. Zinot skaņas izplatīšanās ātrumu gaisā — 330metri sekundē, viegli aprēķināt, ka vieta, kura atstaro skaņu, atrodas ap 150 m no mums. Bet līdz klintij irtikai kādi 45 m. No kurienes tādā gadījumā skaņa atstarojas? Gandrīz droši var teikt, ka tā nav klints, unnoteikti tās nevar būt koku galotnes virs klints. Bet kas tad?

Bez tam pārsteidz atbalss neprastais skaļums. Dažreiz, it īpaši, ja tiešais signāls nepārsniegsmērenas runas skaļumu, tā šķiet pat skaļāka par tiešo balsi.

Pagaidām var iedomāties tikai vienu pieņēmumu, kā to izskaidrot. Proti, šeit darbojas kāda mumsnezināma sistēma, kura signālu uztver, kādu laiku aiztur, pastiprina un tad raida atkal atpakaļ. Šī sistēmanoteikti nav ne mehāniska, ne elektroniska. Šobrīd arī nevar iedomāties, kāds varētu būt enerģijas avotstās barošanai.

Ja attālinās ap 50 m no krasta, nonāk upes otrajā terasē. Ja šeit nostājas viens vai divi cilvēki undzied, tad klausītājiem uz takas šķiet, ka viņi dzied mikrofonā un skaņa nāk 110 skaļruņa.

Jāpiebilst, ka līdzīgu efektu var novērot arī Nogales pils (Talsu rajona) parkā. Ja dziedātāji stāv

īpaši šim nolūkam ierīkotā gro- tā iepretim pilij dīķa pretējā pusē, tad klausītajiem pils priekšā šķiet, kadzied vesels koris. Turklāt skaņa nāk ne tikai no pašiem dziedātajiem, bet galvenokārt 110 kokiem, kasatrodas viņiem aiz muguras, un šķiet, ka tie darbojas kā milzu skaļruņi. Turklāt liekas, ka skaņu izstarokoki visā savā augumā, t.i., ap 25 m. Tik liela skaļruņa nav visā pasaulē.

Neparastais koncerts. 1992. gadā baudījām visbrīnišķīgāko koncertu pasaulē. Mēs kopā arekskursantu grupu dziedājām melodiskas dziesmas, priecājāmies par nedzirdēti jaukajām, nevienanetraucētajām atbalsīm. Mums nemanot, Skaņā kalna pakājē piestāja laiva ar diviem braucējiem. Brīdipaklausījušies un arī papriecājušies, tie izvilka mūzikas instrumentus. Viens no braucējiem sāka spēlētplūstošas melodijas ar saksofonu, otrs piebiedrojās ar flautu vai oboju. Visa ieleja piepildījās skaņām.

Esmu pabijis daudzās labās koncertzālēs, klausījies izcilu mūziķu sniegumu, bet kaut ko tamlīdzīguneesmu varējis pat iedomāties. Tās bija telpiskas skaņas, jo skanēja visa ieleja, klintis, koki. Skaņa nācano debesīm un zemes, no visām pusēm, mēs bijām iekļauti skaņu jūras maigajās putās. Šādu koncertunevar aprakstīt, to ari nevar aizmirst.

Varu teikt tikai to, ka viss, ko biju līdz šim dzirdējis un arī vēlāk, man šķiet bāls. Saules svētvietānevajag skaļu orķestri. Tieši maigās klusinātās skanas rada šo neticamo burvību, kas sevišķi spilgtiizpaužas klusumā. Šeit labi skan flauta, oboja, saksofons, stabule un arī stīgu instrumenti.

… Un Pokaiņos. Pēdējos gados daudzi pētījumi veikti dižajā senču svētvietā Pokaiņos (Dobelesrajons). Arī šeit ir atbalsis no debesīm, skaņu kanāli, skaņas pastiprināšana un citi fiziskineizskaidrojami efekti.

Pētījumi Pokaiņos vēlreiz apliecina, ka virs bioenerģētiski aktīvām vietām pastāv neredzamiveidojumi, kuri spēj skaņu uztvert, aizturēt, pastiprināt un tad atstarot. Varbūt to kopumā varētu salīdzinātar vadu tiklu ap televizora ekrānu; šajā tīklā ir milzums detaļu, kuras var pildīt šādus uzdevumus.

Pasaulē nav dzirdēts par vietām ar šādām īpašībām. Tās pašas par sevi ir mūsu bagātība un lepnums.Šodien zinātne vēl nespēj kaut vai daļēji izskaidrot neparastās atbalsis senajās svētvietās. Tomēr

pilnīgi skaidrs, ka šeit nav runa par kādu interesantu dabas rotaļu, bet gan par būtiskiem atradumiemZemes atmosfēras struktūrās virs aktīvām vielām. Manuprāt, Saules klinšu atbalsis ir likai neliels blakusefekts, kuru varētu salīdzināt ar televizora izstaroto siltumu vai ar īpatnējo skaņu, kāda rodas, uzsitot tāpaša televizora sāniem ar knipi.

Neparastās skaņasDaži Latvijas ezeri rada neparastas skaņas, kuras nekādi nevar izskaidrot ar vēja virpuļiem, ledus

lūšanu, plaisāšanu vai berzēšanos, vai arī to, ka ūdens straumes valstītu akmeņus pa ezera dibenu.Zinu triju veidu skaņas — maigās vasaras skaņas, starpsezo- nu lēkšanu un baurošanu ziemā.Maigās vasaras skanas rada vairāki Latvijas ezeri. Pazīstamākais no tiem ir Burtnieks. Tās dzird

klusos vasaras vakaros pēc Saules rieta. Šīs skaņas varētu salīdzināt ar klusinātu zvanu skaņām. Lai tāsdzirdētu, jānakšņo pie ezera. Mani draugi tā reiz izdarīja un, kaut arī no tā laika pagājuši jau četrdesmitgadu, vēl arvien viņi šo brīnišķo vakaru atceras ar lielu sajūsmu. Skaņas neesot ne ar ko salīdzināmas, untā vien liekoties, ka ezers tās veido ar debesu zvaniņiem. Pēdējais no šādiem man zināmiem notikumiembija 1994. gada rudenī. Burtnieku ezera dienvidu galā starp kapsētu un Ēķinupes ieteku klusā pusnaktsstundā varēja dzirdēt maigu zuzināšanu.

Mēs zinām, kā mainās trompetes skaņa, ja tai uzliek klusinātāju — surdlni. Varbūt ezera skaņasvarētu salīdzināt ar maigu zvaniņu skaņām, kuriem uzlikta surdīne. Iespējams līdzība nav izdevusies; ceru,ka cilvēki, kas labāk izprot mūziku, atradīs piemērotāku salīdzinājumu. Bet vēl labāk būtu, ja kādu reizišīs skaņas mēģinātu izteikt notīs kāds romantisks komponists. Ar zvanu skaņām Burtnieku ezera melodijassalīdzināja arī mūsu vecvectēvi, pārstāstot teiku, ka ezers appludinājis baznīcu.

4. att. Burtnieku ezers1993. gada vasarā cita manu draugu grupa nakšņoja Pilskalnē (rietumos no Ilūkstes). No pilskalna

ziemeļrietumu virzienā stiepjas jauku ezeriņu rinda. Draugi bija apmetušies apmēram 1,5 km no tuvākāezera. Vakarā viņi dzirdēja no ezera puses nākam ilgstošas, ļoti jaukas skaņas, kas pilnīgi noteikti nebijane kāda putna dziesma, ne arī mūzikas instrumenta radītas. Bet mani draugi joprojām atceras šo brīnišķīguvakaru.

Līdzīgas skaņas agrāk novērotas pie mazā Bābeles ezera, kas atrodas Rīgas nomalē, Čickurkalnā,blakus Ķīšezeram. Teika stāsta, ka Jāņu naktī tc nogrimusi baznīca ar dziedošiem baznīcēniem un pašumācītāju arī. Jāņu nakti varot dzirdēt ērģeļu skaņas un baznīcēnu dziedāšanu.

Kā vēsta nostāsts, īpatnas skaņas pilnmēness naktīs varot dzirdēt Incēnu kalna nogāzē pie Alaukstaezera. Tās radot apakšzemes upīte, kas sākas no Incēnu māju akas. Līdzīgs nostāsts teika ir arī par Durbesezeru (Liepājas rajons) u.c.

Ziemas skaņas. Bargās ziemās Burtnieka ledus plaisā vienos un tajos pašos virzienos. Šo ledusplaisāšanu pavada ārkārtējs un neparasti spēcīgs troksnis, ko dzird kilometriem tālu. Tad saka— ezersbauro. Tā ir baiga un ļoti spēcīga skaņa. Tā nav nedz ledus plaisāšanas skaņa, nedz arī ledus vibrēšanapēc plīšanas. Fizikālā parādība — ledus plīšana — ir tikai daļa no kāda lielāka notikuma. Radušāsplaisas ir līdz 1 m platas un vairāk nesasalst, lai arī cik spēcīgs sals pēc tam būtu.

Bauro arī Bauzis (Cēsu raj.), Zebrus (Dobeles raj.), Rāzna (Rēzeknes raj.) u.c. Šīs skaņas navvienīgi lielajos ezeros, bauro arī mazais Sološnieku ezeriņš (81 ha, netālu no Dricēniem, Rēzeknes raj.).

Savādas skaņas un dobja rūkoņa nāk no Aumeistaru Salaiņa ezera (Valkas raj.) tad, kad ezerspārklājas ar pirmo ledu. Daži tur saklausa vaimanas. Teika stāsta, ka ezerā noslīkuši igauņu sirotāji. Vēlteikas stāsta, ka ezeru baurošanā vainīgi vērši, kurus ezers noslīcinājis. Tādi stāsti saglabājušies parAraišu ezeru pie Cēsīm, jau minēto Bauzi, kā arī Burtnieku.

Starpsezonu baurošana novērota pavasaros un rudeņos. Tādi ezeri ir vairāki. Varenu troksni esmudzirdējis 1994. gada 13. aprīlī tepat Rīgas nomalē pie Juglas ezera. Toreiz mana darba vieta bija tiešiezera krastā, tāpēc varēju labi novērot dažas ezera īpatnības. Augu dienu virs tā bija tāds troksnis, it kāno reaktīvās lidmašīnas. Pievakarē tas beidzās ar agru pērkona lietu. Grūti iedomāties fizikāluskaidrojumu varenajam troksnim. Pats ezers bija mierīgs, vilnīšu tikpat kā nebija. Šķita, ka troksnis nākvairāk no gaisa virs ezera. Starpsezonu laikā bauro gandrīz visi tie paši ezeri, kuros šādi pat trokšņidzirdēti ziemā.

Bauro ari upes. 1998. gada vasarā mani draugi līdzīgu, kaut gan stipri vājāku troksni dzirdējaSventajas upē pie bijušās Rucavas muižas.

Skaņu skaidrojumu jau esam snieguši nodaļā par brīnumainām skaņām Latvijas debesīs.Bet varbūt putns? 1933. gadā kopā ar draugiem pavadījām visu vasaras saulgriežu nakti pie Zebrus

ezera. Pūta neliels, bet rāms vējiņš, piekrastē bija brīnumdaudz baltu putu. Uz rīta pusi sākās dīvainitrokšņi, kurus varbūt varēja salīdzināt ar vērša iebau- rošanos. Bet tas nebija ne dzīvnieka, ne arī kādasūkņa vai citas tehniskas ierīces radīts troksnis. Par īpatnējām skaņām stāstījuši arī Lielauces ezeraapkārtnes iedzīvotāji. Vecie iedzīvotāji trokšņa taisītāju saukuši par klunkšķi. Vietējais mežsargs ganiebilda, ka atsevišķos gadījumos visai īpatni klaigājot dumpis. Jāsaka, ka šim putnam, kuru sauc arī parūdensvērsi, tiešām ir īpatna balss. Tā ir zema kā krauklim "krau, krau". Kāzu dziesma vēl skarbāka un tāludzirdama, tā ir īsts baurojiens, īsi izgrūžot " ū prumb, ū prumb". Toreiz gan bijām svēti pārliecināti par to,ka skaņas radīja kāda nezināma parādība. Tomēr pēc mežsarga stāstītā palikām domīgāki. Var jau būt, kaiepriekš minētās teikas par vēršiem no tā paša dumpja vien nākušas, ja tas brēcis kādā ļoti skanīgā vietā.

Ja stāstu par Zebrus ezera īpatnām skaņām mēs nobeigtu ar šo piezīmi par dumpja dziesmu, tad visasmīklas it kā būtu atminētas. Tomēr tas nebūt nav tik vienkārši. 1994. gadā daži mani draugi sagaidījavasaras saulgriežus pie Zebrus ezera. Atkal viņi dzirdēja dīvainas skaņas, bet tās tomēr nāca it kā no pašaezera. Draugi domās jautāja ezeram — kā varam palīdzēt? Tad viņi klusi nodziedāja dažas latvju dainas.Dīvainās skaņas no ezera kļuva arvien klusākas un melodiskākas, tad apklusa pavisam. Jādomā, šoreizskaņas neradīja dumpis, bet gan pats ezers.

Vēlreiz par ezeru baurošanu. Stāstot par ezeru brīnumiem, mēs apskatījām gadījumus, kad ezeri liegi"zvana", dzidri skan, bauro vai pat rēc. Izprotot enerģētisko kupolu būtību, varam apjēgt arī minēto ezerunoslēpumus. Tos varētu saistīt ar gaisa masu pārvietošanos virs kupoliem un rezonanses parādībām tajos.

Zaļais stars Zaļais stars ir reta dabas parādība, kas Latvijā novērojama Baltijas jūras un Rīgas līča krastos.

Rīgas līcī to vairākkārt redzējuši arī jūrnieki. Šo staru var ieraudzīt dažas sekundes pēc Saules rieta kāspilgtu, neparasti sulīgi zaļas krāsas uzliesmojumu. Ja Latvijā šī parādība ir reta, tad citur pasaulē tā irārkārtīgi reta, tāpēc Zaļo staru var uzskatīt par vienu no Latvijas dabas brīnumiem.

Zaļo staru aprakstījis Žils Verns. Viņa varoņi ilgi ceļo pa visu pasauli, līdz tomēr reiz izdodas šobrīnumu ieraudzīt. Lūk, kā viņi to apraksta:

"Ievērojiet, ka šis (saules, I. Vīks ) pēdējais stars būs nevis sarkans, bet zaļš. Jā, tas būs brīnumainijaukā, zaļā krāsā. Tādā krāsā, kādu nespēj radīt neviens gleznotājs, jo to nevar sastapt un atrast nekur citurdabā — ne augu valstī ar tās toņu bezgalīgo daudzveidību un bagātību, ne ari viskaistākajos jūru ūdeņos.Ja kaut kur ir Paradīze un ja tajā ir zaļa krāsa, tad tā nevarētu būt citāda kā šī zaļā stara krāsa, jo tā irīstākā cerību krāsa."

Zila, zaļa gaisma plauka,Bez saulītes vakarā;Tā nebija zaļa gaisma,Tā bij' mana jauna laime.LD 9269Negaidītais redzējums. Pirms vairāk kā 30 gadiem mēs ar manu, nu jau diemžēl Viņsaulē aizgājušo

draugu Arvīdu Vairogu veicām lielisku ceļojumu ar laivām pa Briedes upi. Burtnieku, Salacu un tad jūru.Šie braucieni notika pa sestdienām un svētdienām vairākos posmos. Katru reizi laivas, teltis un citutūrisma inventāru atstājām kādās lauku mājās, tad ar vieglām mugursomām devāmies atpakaļ uz Rīgu.Toreiz jau tā nezaga kā mūsdienās, un neviens mūsu mantas neaiztika. Bez tam ar sabiedrisko transportuviegli, ērti un lēti varēja nokļūt katrā apdzīvotā vietā.

Pēc iepriekšējā brauciena laivas bija atstātas Salacgrīvā. Te ieradāmies piektdienas vakarā. Laiksbija mierīgs un saulains, tāpēc jau vakarā braucām cauri Salacas moliem jūrā, tur griezām pa kreisi uzRīgas pusi. Tajā vietā jūrā ir milzums lielu akmeņu. Nemierīgākā laikā manevrēšana starp tiem arsaliekamo tūristu smailīti būtu jāpielīdzina pašnāvībai. Bet mums laimējās. Jūra bija gluda kā spogulis,saule rietēja dzidrā pamalē. Tas solīja labu laiku.

Izbraucot no mola, saule jau slīdēja jūras viļņos. Vēl brīdis, un paliks tumšs. Nebija vaļas priecātiespar skaisto rietu, jo meklējām ceļu staip neskaitāmajiem akmeņu milžiem. No saules ripas bija palikusimaza maliņa, un tā pati pazuda zem ūdens. Tūlīt vajadzēja satumst. Bet te notika negaidīts brīnums. Visuapkārtni burtiski pielēja spēcīga zaļa gaisma. Jūra it kā iedzirkstījās. Jūrak- meņi iemirdzējās pavisamcitā krāsā, savādāks kļuva arī piekrastes gaiši dzeltenais liedags. Kas tas? Paskatījāmies uz gaismas avotapusi. No vietas, kur nule bija norietējusi saule, nāca ļoti spēcīgs, neparasti dzidras zaļas gaismasplūdums. Mēs, trīs šīs laivas braucēji — Mārīte, Kārlis un es, bijām apmulsināti šī varenā, nepieredzētāskata iespaidā. Bet tas ilga tikai dažas sekundes. Tad patiesi satumsa. Pēc pusstundas piestājām malā unilgi vēl, 11c tikai tajā vakarā, bet arī visos citos braucienos gar jūras krastu, meklējām iespēju ieraudzītZaļo staru.

Kaut ari šī parādība ir ārkārtīgi reta, tomēr senčiem tā bija zināma un pat pieminēta dainās. Netāluno Liepājas, Bernātu kāpās, nolikts piemiņas akmens Zaļā stara redzējumam. Citās zemēs Zaļo starudažreiz ierauga ari kalnos. Ticējumi stāsta, ka Zaļais stars sola veiksmi mīlestībā un laimīgu dzīvi tam,kas to ieraudzījis.

Novēlu godātajiem lasītājiem pašiem savām acīm redzēt reto dabas parādību un, protams, arī visuto, kas ar Zaļo staru saistīts. Tāpēc pastāstīšu, kā šo staru ieraudzīt.

Fizikālie pamati. Tomēr šķiet pavisam savādi, ka spilgtā, baltā saule var kļūt zaļa. Daudzi būs

ievērojuši, ka gan lecot, gan rietot, saule vairākkārt maina krāsu. Tā var būt dzeltena, var būt ari sarkana.Bet šim brīnumam ir pilnīgs materiālistisks skaidrojums. Saules starus atmosfēra ne tikai izkliedē, bet arīlauž, un tāpēc mēs redzam tikai daļu tās spektra. Sarkano un dzelteno krāsu redzam biežāk tāpēc, ka šiestari mazāk izkliedējas. Šī izkliede lielā mērā atkarīga no atmosfēras dzidruma. Tad, kad saule noslīdlejpus horizonta, mēs viņu pašu vairs neredzam, bet vēl kādu laiku novērojami sadalītās gaismas spektradažādu krāsu starus, kas tiek liekti atmosfēras slāņos. Tur vismazāk liecas sarkanā gaisma, bet zaļās unzilās gaismas stariem ir lielāks laušanas leņķis. Tādēļ pcc saules rieta rodas apstākļi, kuros pēc pašassaules norietēšanas var parādīties tās spektra zaļas un zilās gaismas starojums. Tomēr tas notiek ļoti reti,jo šie stari var parādīties tikai tad, ja ir sevišķi dzidra atmosfēra. Diemžēl mūsdienās atmosfēraspiesārņojuma dēļ Zaļo staru redz gauži reti.

Ieteikumi novērotājiem. Saules rieti vienmēr ir skaisti, un katrs no tiem ir neatkārtojams. Ja saule rietmākoņos, tad ilgi var vērot tās staru spēles. Bet tajās reizēs, kad pamale ir dzidra, jums ir cerība ieraudzītZaļo staru. Lai tas izdotos, vajadzīga, kā jau teicu, dzidra jūras pamale, mierīgs bezvēja laiks, zināmamāka skatīties, pacietība un veiksme.

Vērošanas vietai nav nozīmes. Kā jau stāstīju, Zaļo staru pirmoreiz ieraudzīju, sēdot laivā, tātad nopašas ūdens virsmas, bet ērtāk, protams, apsēsties kapas malā.

Parastā kļūda ir tā, ka saules rietu sāk vērot pārāk agri. Rietošā saule apžilbina acis, un pat tad, jaZaļais stars uzspīd, jūs to varat nepamanīt. Ja ir vairāki novērotāji, tad darījām tā, ka viens labprātīgiskatījās saules rietu, bet pārējie lūkojās uz otru pusi vai aizsedza acis. Brīdī, kad saule nogrima jūrā, undzeltenās saules vietā parādījās sarkanā gaisma, pirmais vērotājs brīdināja pārējos, un tad visi sāka vērottās pazušanas vietu. Bet, ja nedaudz iemanās, tad arī viens pats vērotājs var tīri labi atvērt acis pirmāsatumsuma bridi. Saules rieta mirkli var izjust arī tieši neskatoties

Kur skatīties? Jāskatās nedaudz pa labi no tās vietas, kur saule iegrima, jo tā neiet vertikāli jūrā, betgan zem apmēram 45 grādu lenka.

Labas cerības ir tad, ja debess ir dzidra, jūra zila vai vēl labāk— zaļa un pamalē nav nekādasdūmakas vai mākoņu. Ja saule jau pirms rieta kļūst sārta, tad cerību tikpat kā nav. Tad papriecājieties parjauku krāsu spēli. Bet ja spilgti dzeltena saule sāk sārtoties tikai tad, kad tā pieskaras jūrai, varat cerēt uzbrīnumu.

Tomēr pat tad, ja apstākļi šķiet pagalam nelabvēlīgi, nezaudējiet cerības. Tā 1999. gada 28. augustāvērojām saules rietu Pāvilostas pludmalē. Debesis bija apmākušās un arī pamali klāja biezi mākoņi. Betapmēram minūti pirms saules rieta pašā pamalē mākoņi nedaudz pašķīrās. Ne daudz, bet pietiekoši, laiieraudzītu rietošo sauli. Mūsu pacietību tā bagātīgi atalgoja. Mirkli pēc sarkanās saules pazušanas kādusprīdi virs apvārkšņa uzlēca maza, zaļa saulīte. Tā gan bija redzama pāris sekundes, bet arī tas bija ļotijauki.

Zaļā stara veidi. Tāpat kā ir dažādi saules rieti un katrs no tiem ir neatkārtojams, tāpat arī Zaļaisstars var būt dažādos veidos.

Jau stāstīju par neticami dzidro un spēcīgo zaļo gaismu. Tā toreiz apgaismoja visu Salacgrīvaspiekrasti, bet tik spilgtas izpausmes ir visai reti. Var arī, kā jau stāstījām, uzlēkt zaļa saulīte. Citu reiziatkal tikai uz sekundi vai divām zaļā krāsa iemirdzas: atspīd plāna šķēlīte — saules diska augšējā maliņa.Bet vēl citu reizi cauri biezajam atmosfēras slānim izlaužas tikai zaļš ziedvei- dīgs uzliesmojums.

Un visbeidzot, var gadīties, ka maigajā pustumsā uz mirkli pagaist tada kā zaļa migliņa. Bet arī šī"migliņa" ir vesels piedzīvojums. Bet I999.g. 14. augustā Pāvilostā jau aprakstītais zaļais loks pārvērtāszaļā, platā joslā.

Zilais stars. Aiz Zaļā stara var vēl sekot Zilais stars. Kaut arī šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti, tomērvismaz viens Zilā stara novērošanas gadījums Latvijā ir zināms. Tas tika publicēts žurnālā "Zvaigzne"1958.g., Nr.2. Atļaujos pārpublicēt šī raksta nobeigumu: "…Taču "zaļo staru" redzēt neizdevās. Viensotrs to uzskatīja par teiku. Dažreiz gan, ilgi skatoties spilgti norietošajā saulē, acu priekšā ņirbēja simtiem

zaļu saules ripiņu, bet tām ar "zaļo staru" nebija nekāda sakara.Pagājušā (t.i. 1957., 1. Vīks) gada vasarā 6. jūlijā, neskatoties uz to, ka virs jūras bija tikko manāma

dūmaka, saule rietēja spilgti dzeltena. Drīz aiz horizonta pazuda puse saules, tā kļuva arvien mazāka, unbeidzot bija vērojama tikai maza maza maliņa. Tā locījās, it kā nebūtu īstā saule, bet tās sašķobīts attēlsviegli viļņojošajā ūdens spoguli. Virs maliņas parādījās horizontāli izstiepts plankumiņš, kas it kā atrāvāsno rietošā saules diska un kļuva arvien mazāks un spilgtāks. Šai mirklī sasprindzināju savu uzmanību.Saules maliņai pazūdot, uz tumšās jūras un oranžsārtās debess robežas iemirdzējās spilgti spīdošs zaļšpunkts. Isu mirkli vēlāk tas kļuva zils, daudz zilāks nekā ziemas naktī mirdzoša zvaigzne. Tad punktsizdzisa: zaļais stars mirdzēja tikai pāris sekundes."

Vai Zaļo staru var nofotografēt? Protams. Tikai tad tam savlaicīgi jāsagatavojas, jo tas ilgst tikaipāris sekundes. Tomēr tajās reizēs, kad pavīd tikai mazs ziediņš vai migliņa, diez vai uz fotofilmas tasbūs redzams, jo šis punkts būs pārāk sīks.

Rīta stari. Zaļo staru varētu arī ieraudzīt īsi pirms saules lēkta. Piemērota novērošanas vieta ir Rīgaslīča Kurzemes jūrmala. Šai gadījumā tikai savlaicīgi jāpieceļas.. 1998. gada vasaras saulgriežos visaiskaistu Zaļo staru Kolkas ragā redzēja ekskursantu grupa no Dobeles. Bet nebūt nav jābrauc līdz Kolkai,to var vērot, jau sākot no Engures.

Ļoti savdabīgs ir skats pustumsā pāri jūrai, jo pirms paša lēkta jūrā ļoti labi redzams t.s. "Jūraskalns". Tā ir optiska parādība, kad ūdens pie horizonta šķiet pacelts augstāk, veidojot tādu kā milzu valni— Jūras kalnu. Saule lec pāri šim kalnam. Protams, lai ieraudzītu Zaļo un varbūt pirms tam vēl Zilo staru,jūrai jābūt mierīgai, pamalei dzidrai. Tā kā nav jāuztraucas, ka apžilbs acis, tad iespējas pieaug. Bet jaarī pašu staru neieraudzīsiet, tad varēsiet priecāties par to, kā saule lec. Tieši lec, nevis lēni izlien ārā.

Trešais apcirknis Pārsteidzošās zināšanas

Pēdējos gadu simtos zinātne veikusi daudzus atklājumus, kuri būtiski paplašinājuši cilvēku iespējas,mainījuši viņu dzīvi un darbu. Minēsim kaut vai tikai elektrību, elektromagnētismu, radioaktivitāti,sintētiskos materiālus, skaitļošanas tehniku. Šie atklājumi radās, paplašinoties vispārējo zināšanu lokampar dabu un tās elementiem, zinātniskā darba metodēm, jauniem materiāliem un precīziem instrumentiem.Grūti, pat neiespējami, iedomāties, kā bez visiem šiem priekšnoteikumiem varētu izdarīt kaut vai vienu nominētajiem atklājumiem.

Mūsu senči bija pratuši iegūt un saglabāt tādas ziņas par notikumiem pirms simtiem miljonu vai patmiljardiem gadu, pie kurām mūsdienu zinātne nonāca tikai 20. gadsimta beigās vai arī vēl tikai tās apgūst.Tas mudina domāt, ka mūsu tautas sākotne ir daudz sarežģītāka un iesniedzas daudz dziļāk senatnē, nekā topieņemts uzskatīt līdz šim.

Reizē ar teorētiska rakstura atklājumiem fizikā pavērās iespēja apjaust un izprast pārsteidzošās ziņaspar vairāku seno kultūras tautu garamantu saturu. Izrādās, ka gan latvju dainas un teikas, gan arī citu tautusenie mīti satur tādas būtiskas ziņas par Visumu, tā enerģētisko uzbūvi un Saules sistēmu, kurām mūsdienuzinātne vēl tikai tuvojas. No tā izriet, ka tālā senatnē cilvēces zināšanu līmenis vairākās jomās bijisaugstāks kā 21. gadsimta sākumā. Piemēru ir daudz, tādēļ minēsim tikai galvenos.

Senie cilvēki zināja par Zemes ass stāvokļa izmaiņām — pre- cesiju kā ciklisku parādību. Latvjudainās un "Kalevalā" šīs ziņas atspoguļojas kā Kosmisko dzirnavu motīvs. Ja šīs ziņas nebūtu pārmantotasno senatnes, tad tās no jauna atklātu tikai 20. gadsimta beigās.

Senie cilvēki izprata gan Saules sistēmas uzbūvi kā tādu, gan zināja tās galvenos izmērus. Toapliecina gan Pokaiņos un citur atrastie akmens diski, gan domājamie Saules sistēmas modeļi Kurzemē unTcotiuakanā Centrālamerikā, gan šumēru teksti.

20. gadsimta sasniegumi zinātnē un tehnikā ļauj izvērtēt to mēru sistēmu, kas senatnē lietota Latvijasteritorijā. Tā rāda, ka mūsu senči zināja galveno Saules sistēmas ķermeņu lielumus, attālumus līdz tiem, tokustības ātrumu un varbūt pat gaismas ātrumu vakuumā.

Latvju dainas pārliecinoši rāda, ka senie cilvēki zināja par torsionu plūsmām — līdz šim mazpazīstamu enerģijas veidu, ko zinātne tikai kā sāk pētīt. Dainās šīs plūsmas izteiktas ar simboliem zelts unsudrabs. Vēl vairāk, senči prata tās radīt, pārveidot un izmantot.

Šo, t.s. smalko enerģiju ietekme visā dabā ir ļoti nozīmīga. Mūsdienu progresīvākie zinātniekisaprot, ka ļoti daudzas parādības un notikumus nevar izskaidrot tikai fiziskās pasaules ietvaros. Dažizinātnieki runā par sarežģītas konfigurācijas vakuumu, tomēr šiem izteikumiem vēl ļoti tālu līdz taiizpratnei, kādu atrodam latvju dainās par neredzamo un netveramo Visuma telpu, tās uzbūvi un darbību.

Bet bez tam mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez taustāmās un redzamās fiziskās pasaules pastāv aricitu dimensiju enerģētiskās telpas. Tās saistītas ar cilvēka garu, veļiem un dvēseli. Mūsu dainās šīs telpasdēvētas par Viņsauli un Aizsauli, dots samērā precīzs šo telpu apraksts.

Patlaban valda uzskats, ka saprātīgais cilvēks (homo sapieris) attīstījies tikai pēdējā ledus laikmetā.Patiesībā, vismaz šeit Baltijā jau iepriekšējā starpledus laikmetā dzīvoja ne tikai saprātīgi cilvēki, bet vēljo vairāk, — cilvēki ar tik plašām zināšanām, ka vairākos virzienos 21. gadsimta zinātne līdz tam vēl navtikusi. Par to, ka Ietu zeme bija augstas civilizācijas centrs jau ilgi pirms pēdējā ledus laikmeta, liecinagan mūsu garamantas, gan pirmsledus laikmeta milzīgās izbūves. Tostarp jāmin teikas par Zemesradīšanu. Mūsdienu zinātne joprojām nespēj izskaidrot šo teiku avotu.

Šīs un daudzas citas ziņas liecina par to, ka mūsu senču plašās zināšanas nākušas no tālas senatnes unlatvju garamantās saglabājušās labāk nekā citu tautu mītos, tātad mūsu senči bijuši galvenie zināšanu

pārmantotāji un glabātāji. Kaut arī nav zināms, kas bija zināšanu radītāji, tomēr nav arī šaubu, ka ilgstošitās saglabāt varēja tikai cilvēki ar ļoti augstu garīgo kultūru.

Šobrīd itin neviena zinātnes nozare nespēj izskaidrot, kā gan mūsu senči jau pirms daudziem gadutūkstošiem zināja to, ko zinātnieki uzzināja tikai 20. gadsimtā. Šeit iespējams tikai viens skaidrojums —mūsu senču kultūras līmenis tālā senatnē bijis ļoti augsts. Diemžēl tālākajos gadu tūkstošos tas būtiskisamazinājies.

Saules sistēmas radīšana Sena latvju teika stāsta, ka Dievs Zemi radījis no putekļiem. Astronomijas zinātne tikai 19.-—20.

gadsimtā nonākusi pie slēdziena, ka Saules sistēma veidojusies no rotējoša putekļu mākoņa. Mākoņacentrālās daļas putekļi, salīpot kopā, izveidoja Sauli, bet pārpalikumi — planētas. No šīs zinātniekuizstrādātās versijas izriet, ka planētu veidošanos noteikuši gadījuma procesi minētajā mākonī. Tomērzinātnieku versija nespēj izskaidrot daudzās un pie tam visai precīzās sakarības starp Saules sistēmasķermeņu galvenajiem lielumiem. Sevišķi interesantas ir Saules, Zemes un Mēness precīzās savstarpējāsgalveno izmēru attiecības, kas norāda, ka sistēmas galvenais centrs ir Zeme. Gan Saule, gan Mēnessatrodas no Zemes 108 savu diametru attālumā, kas liek domāt, ka Zemes loma Saules sistēmā ir lielāka,nekā to patlaban uzskata. Bez tam pati Saule ir 108 reižu lielāka par Zemi. Šo svēto skaitli 108 zinājadaudzas senās tautas tūkstošiem gadu pirms 19. gadsimta, kad astronomi izmērīja minēto debesu ķermeņudiametrus un savstarpējos attālumus. No tiem izriet, ka sākuma lielums ir

Zeme. Jau minēto un šobrīd vadošo zinātnieku versiju pilnīgi sagrauj tas fakts, ka planētas Venēras(Ausekļa) griešanās virziens vērsts uz pretējo pusi kā pārējām Saules sistēmas planētām. Tātad Saulessistēma veidojusies citādi, nekā šodien uzskata.

Daudz loģiskāk Saules sistēmas radīšanu skaidro latvju garamantas. Tā teika (Fs 1840, 59) stāsta, kagan Sauli (domāta Saules sistēma), gan arī Mēnesi Dievs palaidis no Zemes. Protams, ari šī teika sacerētasimbolu valodā, to nedrīkst saprast burtiski, bet būtībā tā stāsta par Saules sistēmas apzinātu radīšanu.Zeme. šai teikā nozīmē centru kosmosā, no kura notikusi radīšana

Fiziķi, kas izstrādāja Saules sistēmas rašanās versiju, secināja, ka planētu radīšanai vajadzējakristalizācijas centru. Mūsu senči to zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Par šo centru sēšanukosmisko putekļu mākonī — jūrā vēsta ļoti sena daina:

Kas to teica, kas redzēja,Ka jūrāi miežus sēja?Tad jūrāi miežus sēja,Kad Saulīte meita bija.LT dz.. 10085Vārdi Saulīte meita nozīmē to, ka tai tad vēl nebija bērnu — planētu. Šī daina rosina domāt vēl tālāk.

Miežus sēt varēja tikai tas pats Radītājs, ko senči sauca par Dievu un kas palaida Sauli un Mēnesi. No tājāsecina, ka pārējās Saules sistēmas planētas radītas Zemes bioenerģētisko norišu uztveršanai.

Astronomijas mācību grāmatās vienmēr kritizēti senie uzskati, ka visa centrs esot Zeme. Ja vērojamSaules sistēmu tikai kā mehānisku kustību, tad mūsdienu zinātnei ir taisnība. Bet, ja ieskatāmies dziļāk,tad tomēr senči zināja īsto patiesību.

Vairākas teikas vēsta par Mēness palaišanu no Zemes. Šobrīd nav pierādāma neviena no zinātniekuversijām, kas mēģina izskaidrot Mēness dabisko izcelsmi, nepārkāpjot galvenos mehānikas likumus. Dažiradoši domājošie zinātnieki pēdējos gadu desmitos sākuši uzskatīt, ka Mēness ir mākslīgi radīts un iedzītsZemes orbītā. Kā vēlāk redzēsim, šis nebūt nav vienīgais jautājums, kur mūsdienu zinātne mēģina tuvotiessenajām zināšanām.

Protams, tās ziņas, kuras spējušas kā teikas un dainas saglabāties tautas atmiņā cauri gadutūkstošiem, viduslaiku tumsībai un postam, ir tikai seno lielo zināšanu atspulgi. Un tomēr arī šie atspulgiir nozīmīgas liecības par pirmsledus laikmeta civilizācijas augsto līmeni.

Zemes radīšana Jau minējām, ka mūsu senčiem tāltālā senatnē bijusi laba izpratne gan par Visuma uzbūvi, gan

Kosmosa, tostarp Saules sistēmas un Zemes veidošanos, ka arī par lielajām norisēm Zemes ģeoloģiskajāpagātnē.

Vairākas ļoti senas latvju teikas, piemēram, LPT XIII, 118,6 vēsta, ka " … iesākumā bijis tikai ūdensun gaiss redzams, zeme vēl nebijusi radīta". Lai to radītu, Dievs sūtījis savu palīgu — Vel- lu (nejaukt arkristiešu Velnu) ienirt ūdenī un iznest auglīgās dūņas no ūdens apakšas. Tā arī noticis.

Visai līdzīgas teikas ir arī citām pasaules tautām. Tikai tajās pēc zemes ūdenī nirst pīle,bruņurupucis vai kāda cita radība, t.i., šo teiku simbolika šķiet atvasināta no mūsu teikām.

Ģeologi tikai 20. gadsimta beigās pēc neskaitāmiem pētījumiem un milzīga zinātniskā darba noteicagalvenos notikumus Zemeslodes ģeoloģiskajā vēsturē. Lai cik ari tas pārsteidzoši skan, būtiski tieši topašu vēsta sirmā senatnē radušās latvju teikas. Gan tās, gan tagad arī zinātnieki vēsta, ka Zeme reiz bijusikarsta, mīksta un apaļa kā lode. Pēc tam radusies vai radīta Zemes enerģētiskā struktūra, kas savukārtizveidojusi reljefu. Patiesais Zemes virsmas veidols daudzviet visai plašos apgabalos ievērojami atšķirasno teorētiski aprēķinātās, nedaudz saplacinātās lodes jeb geoīda formas. Pagaidām šīs atšķirības skaidrotikai latvju teika par Zemes radīšanu, bet ortodoksālai zinātnei nav pat versiju. Attīstības tālākajā gaitā uzZemes radies vai no Kosmosa atgādāts milzīgs ūdens daudzums.

Tālāk gan latvju teikas, gan "Kalevala", gan indiešu u.c. tautu mīti vēsta par ilgstošu laiku, kad visuZemeslodi klājusi ūdens kārta. Par to, kā radusies sauszeme, stāsta nule minētā latvju teika. Zinātnesvalodā tas skan tā, ka paleozoja ēras beigās no ūdens izcēlies pirmkontinents Pangeja. Uzskata, ka šī ērasākusies pirms 570 miljoniem gadu. Zinātnieki pie nule teiktā nonāca tikai 20. gadsimtā, bet mūsu senčito, ka zeme izcēlusies no ūdens, zināja pirins simtiem tūkstošiem gadu.

Latvijas zemes lielākā daļa pacēlās no seklas un siltas jūras dibena devona laikmeta beigās un līdzledus laikmetam vairs jūrā neicgrima. Vēlākie Permas perioda nogulumi atrodami tikai Dien- vidkurzemē.Gan devona laikmeta smilšakmeņu, gan māla slāņos atrastas bruņuzivju pārakmeņojušās paliekas. Lodesmāla karjerā atrastas unikālas veselas bruņuzivis un pat zivju mazuļi, kas patiesi liecina par strauju Zemesgarozas celšanos. Vecākās fosilijas lieliski saglabājušās bārkšspuru zivis ar ārējo, nevis iekšējo skeletu.To mūsdienu pārstāvji 20. gadsimta 60. gados atrasti pie Ma- dagaskaras.

Vēl jāpiebilst, ka ģeologu uzskatus par Zemes veidošanos sniedzam ļoti īsā izklāstā. Ģeoloģijaszinātnieki pārliecināti, ka gadu miljonu gaitā nolikusi daudzkārtēja dažādu Zemeslodes vietu celšanās ungrimšana, kontinentu savienošanās un attālināšanās, saduru vietās veidojot kalnu grēdas. Šo hipotēžuplašāks iztirzājums neietilpst šīs grāmatas uzdevumos. Bet, pats galvenais, ka arī jaunākās hipotēzesapliecina seno teiku vēstījumus.

Pabeidzot kosmisko teiku apskatu par Saules sistēmas un Zemes radīšanu, jāpiemin, ka to atspulgiatrodami grieķu mītos par dievības Lētas (dažos avotos Lēto) dēlu Apollonu — Saules diska sviedēju.Pokaiņos un Gulbenes apkārtnē atrasti vairāki akmens diski — Saules sistēmas un arī Galaktikas simboli,kurus lietoja rituālos. Arī dažas citas tautas saglabājušas visai senas ziņas.

Amerikas maiju laika skaitīšanas sistēmā ir mērvienība "alau- tun", kas atbilst 63,04 miljoniemgadu. Pirms šāda laika notika milzu katastrofa, kurā gāja bojā dinozauri un lielākā daļa dzīvo būtņu. Betseno maiju kultūras pieminekļos atrodamas norādes par 400 miljonus gadu veciem notikumiem. Lai aricik fantastiski šie skaitļi liekas, tomēr diez vai senie cilvēki radīja mērvienības, kurām nebijapamatojuma.

Vai pirmsledus laikmeta kulturas pieminekļi? Pirmsledus laikmeta objektu ir daudz vairāk, kā to varam iedomāties. Latvijā ir maz tādu pauguriņu,

kuri radušies tikai pēdējā apledojuma laikā. Daudzas lielo upju ielejas izskalojuši nevis pēdējā ledājakušanas ūdeņi, bet tās ir saglabājušās kopš neatminamiem laikiem. Nc tikai Daugavas, Gaujas, Ventas, betari daudzu citu upju ielejas bijušas jau pirms daudzajiem ledus laikmetiem. Šķiet, ka tai pat laikā radiesarī Popes kalns. Arī dižās Pokaiņu svētvietas galvenie reljefa veidojumi pastāv vismaz jau kopš pēdējāpirmsledus laikmeta.

Gaujas senlejā, netālu no Līgatnes, tūristu grupa 1960. gados atrada visai neparastu pauguru kopu.1998. gadā tos pētīja Rasma Rozīte. Pauguru galos un nogāzēs ir dīvaini dolomīta plākšņu krāvumi. Dažasatsegušās plāksnes šķiet apstrādātas. Pauguros atrasti dobumi, no kuriem vasarā izplūst auksta gaisastrāvas, tādēļ jāšaubās, ka tās varētu būt zvēru alas. Drīzāk šeit ir runa par piramīdām līdzīgiem, ap 25 maugstiem akmeņu krāvumiem.

Ģeologi gan uzskata, ka dolomītu pārsedzes slānis pār smilšakmeņiem esot Latvijas ģeoloģiskaiuzbūvei raksturīgs kalnu virsotņu un ūdenskritumu veidotājiezis. To varēja deformēt ledājs, liekot tamsaplaisāt. Tomēr varbūtība, ka piramīdai līdzīgie krāvumi radušies dabīgo ģeoloģisko procesu rezultātā,ir visai maza.

Šīs vietas prasa rūpīgu izpēti. Tomēr nekādā gadījumā to nedrīkst darīt ar līdzšinējām graujošāmmetodēm. Pētot šīs vietas ar senatnes paņēmieniem, var noteikt seno piramīdu vecumu, un, šķiet, ka tasiesniedzas iepriekšējā starpledus laikmetā.

Bet varbūt citplanētieši? Ziņas par visai pieticīgajiem senču dzīves apstākļiem mūsdienu cilvēkam var šķist pilnīgi

nesavienojamas ar daudzajām liecībām par senatnē veiktajiem dižajiem darbiem. Tomēr, pirms jautāt,kāpēc gan augstās zināšanas nebija virzītas uz materiālās dzīves uzlabošanu, atcerēsimies, ka gan Ņūtons,gan Galilejs, nemaz nerunājot par Leonardo da Vinči, Pitagoru, Aristoteli un Hērodo- tu, arī iztika bezinterneta, televizora, telefona, saldējamā skapja un vēl daudzām citām ērtībām, bez kurām mums dzīvenemaz nav domājama. Bet gan minētie, gan daudzi citi, pat vēl senāk un vēl pieticīgāk dzīvojošie cilvēkiveikuši lielus darbus. Cilvēka gara spējas un viņa veicamos darbus nosaka ne tikai sadzīviskas ērtības.Pat pavirši ielūkojoties vēstures grāmatās, atrodam simtiem izcilu personību, kas veikušas svarīgusatklājumus, dzīvojot un strādājot gluži vienkāršos apstākļos. Nav nc mazākā pamata uzskatīt, ka mūsusenči nespēja izdarīt to pašu.

Daži autori izteikuši domu, ka senie cilvēki garīgi bijuši visai vāji attīstīti. Augstās zināšanas tiemnesuši un lielos darbus veikuši uz Zemi atlidojušie citu zvaigžņu sistēmu sūtņi — astronauti. Dažādu ziņupar šādiem apciemojumiem — paleovizītēm tālā senatnē ir visai daudz. Mūsdienās ik gadus, arī šeitLatvijā, noliek ne mazums tādu dīvainu atgadījumu, kurus grūti skaidrot citādi kā astronautu liešu darbībuvai viņu signālus. Ieskatoties senatnē, dzīvības attīstība uz Zemes un arī visai atšķirīgo rasu izveidošanāsnav izskaidrojama tikai ar dabiskās izlases norisēm. Tāpat uz Zemeslodes veikti daudzi tādi darbi, kasmūsdienu cilvēka prātam nav aptverami. Latvju dainas vēsta par Dieva dēliem un Saules meitām. Daudziviņu darbi saglabājušies līdz mūsu dienām. Tomēr šie darbi nevar kalpot par pamatu, lai paziņotu, kamūsu tālie senči bija vārgi un neattīstīti mežoņi, bet visus dižos darbus veikuši tikai Dieva dēli.

Apskatot gan latvju, gan citu tautu garamantas kā vienotu kopumu, jāsecina, ka Dieva dēlu darbinebūt neizslēdz to, ka arī senči veikuši dižus darbus. Bet jo vairāk par to pārliecina garamantās un citādāveidā saglabātās senās zināšanas. Par nekorektiem jāuzskata to autoru izteikumi, kas uzskata, ka lielāszināšanas atnesa astronauti, bet pagalam dumjie mežoņi tās apguva īslaicīgos kursos un tomēr spējasaglabāt cauri gadu tūkstošiem.

Cilvēks nevar strauji uzņemt jaunas zināšanas, kas daudzkārt pārsniedz viņa apziņā jau esošās. Tevarētu minēt vairākus piemērus. Paskaidrosim to ar piemēru no autora pieredzes.

1980. gadu sākumā toreizējā PSRS aparātu būves ministrija Kirgīzijā kādas līdz tam slepenas urānabagātināšanas rūpnīcas vietā uzbūvēja rakstāmpiederumu rūpnīcu, lai nodarbinātu vairākus tūkstošuslīdzšinējo strādnieku. Piecu gadu laikā šim nolūkam izlietoja ap 20 miljonu rubļu (tā laika rublis atbildaapmēram 1,5 Ls), bet šī nauda un ieguldītais darbs bija kā zemē nomesti. Bijušajiem melnstrādniekiemnekādi nevarēja iemācīt ne rīkoties ar bīdmēru un mikrometru, ne arī apkalpot ražošanas iekārtas. Ar šopiemēru nebūt negribu apšaubīt kirgīzu garīgās spējas, bet bijušajiem urāna raktuvju strādniekiem jaunieuzdevumi bija pārāk grūti.

Tagad varam minēt arī otru piemēru. Zinātnes un tehnikas vēsture pēdējo gadsimtu laikā uzkrājusineskaitāmus piemērus par to, kā valdošie zinātnieki nekādi nespēja atzīt un izprast jaunas idejas. Lielāmērā tas attiecas arī uz mūsu Latviju un šajā grāmatā izklāstītajiem faktiem un to skaidrojumiem. Tāpēcnešaubīgi jānoraida domas, ka mūsu senčiem, ja tic būtu bijuši aprobežoti akmens laikmeta mežoņi, kā totēlo nekorekti vēsturnieki, varētu iemācīt kaut vai dainas un garamantas ar dziļu jo dziļu saturu, nemaznerunājot par citām zināšanām.

Mūsdienu cilvēkam šie fakti šķiet pretrunīgi. Bet fakti nevar būt pretrunīgi. Šķietamās pretrunasradušās no nepatiesiem skaidrojumiem par senatni, un radušās tikai tāpēc, ka zinātnieki ilgu laikunepieskārās, vai, vēl ļaunāk, noklusēja tos faktus, kas neatbilda viņu kļūdainajām versijām par mūsu dižosenatni.

Neapšaubāmi, ka gan teikām par milžiem, gan dainām par Dieva dēliem ir ļoti nopietni materiāla

rakstura pamati, bet tos atrast var, tikai meklējot, nevis klusējot. Mēs nezinām, kas bija milži, un mumsnav tikpat kā nekāda priekšstata par dainās daudzkārt minētajiem Dieva dēliem. Bet, lai spriestu par viņudarbiem (sk. ceturto apcirkni), nepietiek tos skatīt tikai uz Zemes, bet tie jāvēro plašāk, sākot no Saulessistēmas radīšanas. Dieva dēlu darbības pēdas atrodamas arī uz citiem Saules sistēmas ķermeņiem.

Milzīgo akmeņu salikumi zināmi visā pasaulē. Bet reli kāds zina, ka astronomi uz Zemes pavadoņa— Mēness — atklājuši šaurleņķa piramīdām līdzīgus lielus akmens veidojumus. To dabīgai izcelsmei navskaidrojuma. Bez tam ASV aparāti uz Marsa nofotografēja 3x2 km lielu skulptūru — cilvēka vaihumanoīda seju, kas raugās debesīs, un piramīdas netālu no tās. Piemēri jauj secināt, ka mūsu dainuvēstījumi satur daudz vairāk izcili vērtīgu ziņu, kā to varētu iztēlot paši spilgtākie fantāzijas lidojumi.

Ceturtais apcirknis Dižā seja

Tā nosaucām iespaidīgu zemes un akmeņu veidojumu kopu Pokaiņu (Dobeles raj.) ziemeļrietumudaļā, kas no putna lidojuma atgādina cilvēka seju ar kroni galvā (5. att.). Šīs kopas izmēri ap 300 x 200m, bet atsevišķu detaļu relatīvie augstumi līdz 10 m.

'Varam uzskatīt, ka šeit atveidota cilvēka vai drīzāk dievības seja tūkstoškārtīgā palielinājumā. Sejā

pietiekoši skaidri var izšķirt acis, degunu un muti. Pauguru virs galvas nosaucām par Kroni. Tā kā gandrīzvisa kopa apaugusi ar kokiem un krūmiem, tad nofotografēt to pagaidām nav iespējams.

Ši veidojuma centrs sakrīt ar milzīgo Pitagora trīsstūru līniju (sk. sesto apcirkni), kas iet cauriEngurei, Tukuma Milzu kalnam u.c. senajām svētvietām. Divu lielu mākslīgo veidojumu — Milzu kalnaun Dižās sejas atrašanos uz vienas ass nevar uzskatīt par nejaušu.

Dižais kronis. Veidojumu kopas aprakstu sāksim ar tās augstāko daļu — Kroni. Tā centrālo daļuveido rietumu-austrumu virzienā orientēts, mākslīgi uzbērts paugurs, kura izmēri pie pamatnes ap 100 x50 m, augstums — 10 m. Paugura sānos, it īpaši dienvidu malā, saskatāmas senatnē veidotu terašu pēdas.Šīs terases ir slīpas. Būtībā tās ir spirāles, kas cita aiz citas apvi j kalnu, veidojot daudzgājienu vītni. Lainokļūtu pašā Kroņa kalnā, bija jāveic pilns gājiens ap visu kalnu, ejot pa saulei. Gājiens vienlaikus varējanotikt piecās vītnēs. Domājams, ka gājienā piedalījās tikai visaugstākie priesteri, jo pašā kalna galāvietas ir maz. Iespējams, ka pārējie gājiena dalībnieki palika pusceļā uz terasēm.

Kroņa kalna garenass norāda uz 3 km attālo Rakažu kalnu. Šai sakarībai bija astronomiska nozīme,lai noteiktu precīzu kalendāro laiku. Pavasara un rudens Saulritu (ekvinokcijas) dienās saule lec tiešiaustrumos un riet tieši rietumos. Rakažu kalna vārds būtu tulkojams kā Saules (Ra) centrs. Astronomiskivērojumi no Rakažu kalna saules lēkta un no Kroņa kalna saules rieta laikā ļāva precīzi noteikt Lielāsdienas iestāšanos. Senie astroloģiskie uzskati pavasara punktu saista ar ieiešanu Auna zīmē.

Dižie ragi. No Kroņa kalna austrumu un rietumu gala atiet zemes vaļņi, kuri uz dienvidu pusi veido kaut ko

līdzīgu valdnieka kroņa augšējai daļai vai auna ragiem. Ragu dienvidu vai augšdaļai piegulst vēl viensiegarens paugurs, kurš atbilst valdnieka kroņa pašai augstākajai daļai. Turpmāk to dēvēsim par Ausekļakalnu. Ragi neapšaubāmi ir mākslīgi veidots uzbērums, kura augstums ap 1 m, platums — 3 m. Kroņakalna ziemeļu daļā atsegts ap 180 m2 gaišu, Pokaiņiem tipisko galvas lieluma akmeņu klājums, kas šķietbijis maģiskās jostas daļa ap Kroņa kalna pamatni.

Vēl jāpiebilst, ka Dižās sejas attēlam ļoti līdzīgu simboliku 12. gadsimtā izmantoja templiešuordenis, kas toreiz bija Romas pāvesta galvenais militārais un garīgais spēks. Tas liek domāt, ka Dižajaisejai savā laikā piemitušas kādas izcilas spējas. Vēlāk, zūdot zināšanām, par šīm spējām saglabājāsleģendas. Valdnieka kronis ir šo dižo spēju simbols, ko savukārt kā simbolu pārņēma templiešu ordenis

Dižās sejas simetrijas ass un acu līnijas simetrijas ass sakrīt ar bioenerģijas strāvojumu joslām —āderēm. Uz Dižās sejas tajās vietās, kas uz cilvēka sejas atbilst akupresūras punktiem, ir paaugstinātsenerģētiskais starojums. Tādējādi Dižā seja ir ne tikai zemes veidojums, bet zem tās ir speciāli liktiakmeņu salikumi, kas veido cilvēka sejai atbilstošo enerģētisko starojumu. Tomēr ar to vien līdzībanebeidzas. Enerģētisko starojumu centri atbilst acu zīlīšu un trešās acs skatam. Paaugstināts skanīgumsbiezajā mežā ir tai vietā, kur atrodas mute. Pauguriņos kas atbilst ausīm, ienāk skaņu līnijas. Lai izveidotušo apbrīnojamo enerģētisko līdzību, pirms pašas sejas veidošanas vajadzēja veikt dažādus darbus, ku-

5. att. Diža seja Pokaiņos 1) Ausekļa kalns. Skati uz Saules ratu vietām. A — uz Immas kalniem Ziemassvētkos, B — uz

Ronažu kalnu Lielajā dienā, C — uz Krievu (Krīvu) kalnu Jāņos; 2) Vaidelošu stāvakmens; 3) Kroņakalns un Kroņa ragi; 4) Saules lente; 5) Labā (Sudraba) acs; 6) Priesteru taka; 7) Kreisā (Zelta) acs; 8)Tīrītava; 9) Deguns; 10) Skumais rūķītis; 11) Mute ar akmeņu krāvumiem; 12. Mērakru kopapjoms varētubūt ap 300 tūkstoši m \ Piebildīsim, ka Dižā seja nebūt nav vienīgā vieta Pokaiņos, zem kuras veikti lielisagatavošanas darbi. Šie fakti ļauj domāt par kādu tālāk ejošu pieņēmumu, ka jau aprakstītais enerģētiskāstarojuma aplis ar 340 km diametru ir apzinīgu būtņu radīts.

Dižā seja, kaut arī atrodas uz jau minētās Pitagora trīsstūru līnijas, tomēr skatās uz austrumiem par10° vairāk kā minēto trīsstūru kopējā mala. Tā nav kļūda vai paviršība, bet gan norāda uz visai tālāmsakarībām. Ja Dižās sejas simetrijas asi turpina uz dienvidiem, tad šī līnija iet caur Varšavu, bet, ja uzziemeļiem — tad caur Tallinu un Helsinkiem. Tā kā Dižās sejas veidošanas laiks ir daudz senāks parminēto pilsētu dibināšanas laiku, tad jādomā, vai tikai šo triju pilsētu atrašanās vietas nav noteicis Dižāssejas skatiens.

Dižā seja atrodas uz Munameģa-Rīgas-Kretingas enerģētiskās līnijas. Bet bez tam jāatzīmē visaiinteresantas saistības ar apkārtnes tuvākajiem pauguriem un saules rieta virzieniem gada nozīmīgajāsdienās. Tā 4 km uz ziemeļrietumiem, t.i., saules rieta virziens Jāņos, atrodas Krievu (lasi Krīvu) kalns armākslīgi veidotu valni. Tas vērsts uz dienvidiem — uz Rakažu kalnu un 1m- mas kalniem pie Īles. BetZiemassvētkos saule riet 4 km attālajos Immas kalnos. No teiktā izriet, ka vismaz daži no šiem kalniemveidoti mākslīgi.

Šo domu apliecina arī tas, ka Kroņa kalns attiecībā pret jau aprakstīto Dižo seju ieņem t.s. Aunapunkta vietu, kas gadskārtu simbolikā apzīmē gada sākumu Lielajā dienā.

Attālums no Kroņa kalna līdz Rakažu kalnam ir 3 km. Varbūt tas nozīmē simtmiljono daļu starppavasara un rudens punktu uz Zemes orbītas, jo Kroņa kalns atzīmēja pavasara un rudens punktus.Protams, arī tā var būt tikai sagadīšanās.

Dižās acis. īpaši veidotās un blīvi ar akmeņiem izliktās svēt- ielejas uzskatāmas par pirmo šādaveida atklājumu Ziemeļeiropā. Tās minētas teikās par bedrēm Īles apkārtnē. Arī pārējās svētiele- jassaistāmas ar sevišķi nozīmīgiem zintniecības pasākumiem.

Apmēram 60 m uz ziemeļiem no Kroņa kalna sākas svētiele- ja. Tās krastu dienviddaļa atbilstpierei. Ielejas zemākajā daļā atrodas divi iegareni ezeriņi — acis. Tajās ieplūst ūdens no avotiem, kurunovietojums atbilst cilvēka acu asaru kanāliem. Abas ielejas savieno ar akmeņiem izlikta priesteru taka20—25 cm platumā un ap 27 m gara.

Acīm ir dažāds starojums. 1998. gada Ziemassvētkos austrumu, t.i. labās acs apkārtne bija klāta arapmēram 15 cm biezu sniega kārtu. Kreisās acs apkārtnē sniega nebija. Robeža starp abiem starojumiemir ļoti izteikta pa simetrijas asi. Būtībā atšķiras ne tikai acis, bet arī Dižās sejas puses. Atbilstošisenajiem uzskatiem, kreisajai pusei piemīt Zelta (fiziskā) enerģija, tā ir siltā, sievišķīgā. Savukārt labajaipusei piemīt Sudraba (garīgā) enerģija, tā ir aukstā, vīrišķīgā. Tomēr paliek jautājums — kā gan senčivisu to spēja izveidot ar tik pārsteidzošu precizitāti?

Tālāk uz ziemeļiem seko deguns, mute, zods, ausis. Kaut gadu tūkstošos tās stipri sabojātas, tomēr iratpazīstamas.

Cilvēka acis ir gan uztvērējs, gan raidītājs. Tās uztver gaismas kvantus un nodod smadzenēm, kasveido telpisku priekšstatu. Acis var pārraidīt, t.i., izstarot dažādas jūtas no maigas sirsnības, līdzļaunumam un naidam, tās var arī hipnotizēt. Tibetas tempļu fasādēs redzami lielu acu atveidi. Šo acuattēlus rūpīgi pētījuši oftalmoloģijas speciālisti. Viņi secinājuši, ka šīs acis nepieder nevienai no pasaulescilvēku rasēm. Tibetas priesteri saka, ka tās esot mītisko Dieva dēlu acis. Bet par Dieva dēliem taču

vēsta arī daudzas latvju dainas.Saules meitas danci veda Zaļas birzes pakrēslī; Dieva dēli lūkojās Caur ozola lapiņām.LD 33959Kas varēja grožus vīt No straujā ūdentiņa? Kas varēja vilnu vērpt No pelēka akmentiņa ?Dieva dēli grožus vija No straujā ūdentiņa; Saules meitas vilnu vērpa No pelēka akmentiņa.LD 33818Pokaiņu apkārtnē atrastas vēl divas līdzīgas, mākslīgi veidotas ūdenstilpnes ar bruģētām sienām un

pamatni. Viens no to uzdevumiem varētu būt bijis nākotnes izzināšana zemēm un tautām, lūkojotieszvaigžņu atspulgos ūdenī. Šādas darbības iespējamas tikai augsti enerģētiskās vietās, kur ūdens virsmaatrodas uz horizontālo enerģijas plūsmu robežslāņa un to šķērso plūsmas. Tieši šādi iekārtotas Dižās sejasacu vietas. Tās nevar uzlūkot tikai kā veiksmīgi izvēlētas vietas, bet drīzāk kā speciāli radītas. Varbūt, katieši šeit bija tā vieta, kur zemgaļu vecajie ķēniņam Namejam ieteica atstāt Zemgali un doties palīgāžemaišiem, lai tādējādi glābtu mūsu tautu no pilnīgas iznīcības

Saules lente. Kroņa kalnu no Dižās sejas pieres atdala gaišu akmeņu bruģis. Tas veidots no galvaslieluma akmeņiem, tāpat kā tālāk apskatītie krāvumi. Bruģis likts slīpā nogāzē. To var salīdzināt ar lenti,kuras augšgals vērsts uz dienvidaustrumiem, t.i., uz saules lēktu Ziemassvētkos, bet lejas gals uzziemeļrietumiem — saules rietu Jāņos. Lentes platums augšdaļā 2 m, lejas daļā — 4,5 m. Atsegtās daļasgarums ir 31 m. Turpinot domās ziemeļrietumu, virzienu, nonākam pie iedobes, kas šķiet bijusi svētā aka.

Dižās sejas atrašana Tālāk minētās latviešu pasakas liecina, ka pēdējos gadu tūkstošos senči vēl atcerējās, ka milzu

galva, t.i., Dižā seja kādreiz devusi ļoti svarīgas ziņas, jeb, kā tagad saka, informāciju. Tomēr no pasakāmizriet ari tas, ka māka izmantot Dižo seju, bija jau tikpat kā zudusi. Un šķiet, ka zudušas bija arī ziņas parto, kur Dižā seja atrodas.

Vēl 1996. gadā te bija mitrs dumbrājs. Kad izsmēla gadu tūkstošiem krājušos dubļus, atsedzās divasakmeņiem bruģētas, laivām līdzīgas, ap 27 m garas ielejas. Tās turējās sausas, līdz lietus bruģējumunomazgāja un atklājās, ka to veido gaišas krāsas akmeni.

Dižās sejas atrašana bija vairāku gadu un daudzu cilvēku darbs. Pirmos būtiskos soļus ne tikaipārnestā, bet arī tiešā nozīmē spēra Rasma Rozīte. Pokaiņu meža kritalās un brikšņos viņa atrada divusiegarenus purviņus, pareizāk sakot dumbrājus, kas šķita viens otra turpinājums. Gaišredzīgas nojautasvadīta, Rasma drosmīgi iebrida dumbrājā un zem kājām sataustīja akmens bruģi.

Dumbrāja izsmelšanai Pokaiņu pētnieki sarīkoja vairākas talkas. Kad bija izsmelti vairāki tūkstošispaiņu melnās žurgas, atklājās īpatnas, akmeņiem izliktas kausveida ielejas. Lietus un sniega ūdeņiakmeņus nomazgāja. Izrādījās, ka, tāpat kā citi Pokaiņu akmeņi, arī šie ir gaišā krāsā. Kādu laiku pēc tam,kad Pokaiņu kopēji bija papriecājušies par skaisto bruģējumu, līdz tam sausās ielejas pieplūda ar skaidrutīru ūdeni. Sāka darboties avoti, kas gadu tūkstošiem ilgi bija aizsērējuši. Vieta bija ik skaista, ka Pokaiņukopēji to nosauca par Zilo avotu ieleju.

Jau toreiz abas šīs kausveida ielejas atgādināja divas acis. Diemžēl visapkārt bija tik biezi brikšņiun kritalas, ka pamanīt kādas tālākas sakarības nebija iespējams. Tikai 1999. gadā vēlā rudens talkā Ziloavotu ielejas apkārtni sakopa, un skatam pavērās vēl citi veidojumi. Tikai 2000. gada sākumā apjautām,ka šeit attēlota cilvēka vai humanoīda seja ar kroni galvā, tūkstoškārtīgā palielinājumā. Bet vēl vēlāk —2000. gada otrajā pusē, secinājām, ka galva nav tikai māksliniecisks veidojums, bet uzskatāma parmilzīgas skaitļošanas sistēmas un pat, iespējams, tālo kosmisko, starpgalaktisko sakaru centru nozīmīgudaļu. Vēl jo vairāk, dažas vienkāršas, senču metodēm veiktas pārbaudes liecināja, ka šī sistēma patlabandarbojas tukšgaitas režīmā, Tas vedina domāt, ka šīs sistēmas darbība ir atjaunojama.

Dīvainā krēsla. Mežā, apmēram simts metru apkaimē ap Dižo seju, novērojama kāda īpatnējafizikāla rakstura parādība, kuru varbūt varētu dēvēt par gaismas fotonu uzsākšanu (absorbciju). Šīparādība izpaužas tādejādi, ka pat gaišā saulainā dienā šajā meža daļā ir stipri tumšs. Tas nebūtu nekassevišķs biezā egļu mežā, bet mežs ap Dižo seju uzskatāms drīzāk par skraju, un koku vainagi nepavisamnav kupli. Šī parādība īpaši izteikta ir starp Dižo seju un autobusu stāvvietu.

Tālie skati no dižās sejas Tūkstoškārtīgi palielinātais cilvēka sejas attēls ir pats lielākais šāda veida mākslas darbs uz

Zemeslodes. Bet Saules sistēmā — uz Marsa — atrasts vēl viens līdzīgs veidojums, kas ir 10 reizeslielāks par Pokaiņu Dižo seju. Abi šie veidojumi jāapskata kopumā, tad, iespējams, pavērsim jaunulappusi ne tikai Latvijas, ne tikai pasaules, bet arī visas Saules sistēmas vēsturē.

Par nule minētajām sejām vēsta viens no senākajiem indoeiropiešu kultūras pieminekļiem —16.gadsimtā, p.m.ē. pierakstītais eposs par pasaules radīšanu — "Enuma eliš" (Kad augšā … IV, 142—146). Tas stāsta, ka dievībai pielīdzinātais valdnieks Mar- duks noteicis izmērus un radījis divus dievībupirmtēva Apsu portretus, vienu debesīs, otru uz Zemes. Pēdējais, būtībā svētvieta, nosaukta par Ežarru.Burtiskā tulkojumā tas nozīmē — mītne (svētvieta) daudziem. Žar apzīmē skaitli 3600, kas varētu izteiktakmens krāvumu skaitu Pokaiņos Dižās sejas veidošanas laikā. Vēl jāpiebilst, ka no teksta izriet sejuveidošanas secība. Pirmais Apsu attēls veidots uz Zemes, bet debesu attēls ir pirmā atspulgs.

Kosmiskās ziņas. 1971. gadā ASV starpplanētu aparāts "Mariner-9" fotografēja Marsa virsmu untostarp arī Marsa Dižo seju. Ne tikai toreiz, bet vēl tagad daudziem ziņa par izcilo veidojumu šķietneticama. Tikai pēc 28 gadiem, proti, 1999. gadā, izdevās atrast Dižo seju uz Zemes.

Dižās sejas izbūvei Pokaiņos vajadzēja veikt zemes darbus vismaz ap 0,3 miljoni m3 . Lai izbūvētutieši desmit reizes lielāku veidojumu uz Marsa, bija jāveic 10 x 10 x 10= 1000 reižu lielāks darbaapjoms. Mūsdienu zinātne un tehnika vēl nav spējīga pat nosūtīt cilvēku uz Marsa, kur nu vēl veikt turkādus darbus.

Var jau būt, ka tā ir tikai nejauša sakritība, bet Marsa un senajās leģendās minētā abu Dižo sejuceltnieka Marduka vārdi skan ļoti līdzīgi. Savukārt Marduka vārda otrā daļa skan visai tuvu somugrusenās dievības Ukko vārdam.

Vairākas latvju pasakas, būtībā teikas, saglabājušas pārsteidzoši precīzas ziņas par mūsu senčulidojumiem kosmosā. Nav arī nemaz tik nejauši tas, ka tieši Ansis Lerhs-Puškaitis (1859— 1903), kasdzīvoja Anneniekos un Džūkstē, tātad samērā netālu 110 Pokaiņiem, pierakstījis pasakas, būtībā teikas,par Milžu galvām. Tās neapšaubāmi vēsta par Dižo seju, kura spēj dot padomus. Tādējādi atkal redzam,ka latvju garamantas, to atspulgi citu seno tautu mītos un paši jaunākie zinātnes un tehnikas sasniegumi citscitu papildina, pie tam ļoti precīzi un bez pretrunām….

Pokaiņu Dižajai sejai vienlaikus ir divas saistības. Tā atrodas uz Galvenā meridiāna zilās jeb Māraslīnijas, kas vieno Seju un Enguri. Bet pati Seja raugās nedaudz vairāk uz ziemeļaustrumiem — uzApšuciemu, kur, starp citu, apses nemaz neaug.

Latvijā ir vēl viens vietvārds, kas būtu saistāms ar dievību Apsu. Ogres rajonā ir upīte Abza. Piekuras senatnē bijusi svētvieta. Senie mīti Apsu vārdu saista ar dziļo pazemes ūdeņu okeānu. Tulkojot šossimbolus, iegūstam norādi uz ļoti tālu senatni.

Engures vārds tulkojams kā dievības Enki svētvieta, vēl senāk dievībai Ūri piederošā vieta. Enguresnovadpētniece Vera Irbe atklājusi pārsteidzoši senus apstrādātus svētakmeņus bijušā Engures ezeragultnē. Vēlāk Ūri vietā nāk visai nežēlīgā dievība Errc, 110 kā vēlāk radās Ēridanas vārds, kas saistāmsar tagadējo Latvijas teritoriju.

Apsu, Enki, Engure, Eridu un Marduks daudzkārt pieminēti seno šumēru un babiloniešu tekstos,pieminot arī dzintaru, kas Babilonijā nemaz nav atrodams.

Skatot visas šīs saistības kopsakarībā, jāsecina, ka minēto indoeiropiešu tautu senatnē pierakstītieteksti vēsta par pirmsledus laikmeta notikumiem mūsu zemē.

Tā kā Ešarra apzīmē jau 3600 senos veidojumus pirms Dižās sejas radīšanas, tad Pokaiņu senatneiesniedzas visai tālu iepriekšējā starpledus laikmetā. To apliecina ari daudzie atradumi Pokaiņos, kasuzskatāmi par pirmsledus laikmeta darinājumiem.

Dieva dēli, Saules meitas. Nule apskatītās Dižās sejas kosmiskās sasaistes ļauj vēlreiz, un nu jau ardaudz lielāku pārliecību apgalvot, ka bioenerģētisko starojumu aplis ap to ir apzinīgu būtņu veidots. Šī,pagaidām vēl pilnīgi neizprastā izbūve saistāma ar citām senām izbūvēm, ar deviņiemtranskontinentālajiem svētvietu līniju stariem, kā arī ar tālāk aprakstītajiem milžu darbiem. Tos varējaveikt tikai dainās minētie Dieva dēli sadarbībā ar mūsu senajām zintniecēm — Saules meitām. ViedāsSaules meitas ari uzskatāmas par senbaltu civilizācijas pamatlicējām. Kā tālas atmiņas par Dižās sejasiespējām, lasiet divas A.Lerha-Puškaiša Džūkstē, pavisam netālu no Pokaiņiem pierakstītās pasakas

Svētā galva Kādam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs saka dēliem: "Pie manis neko

nepelniet, eita pasaulē kaut ko nopelnīt!"Visi trīs aiziet. Mežā pie kāda ozola tie domā izšķirties, un tādēļ norunā tā:"Iekams šķiramies, iedursim šinī ozolā katrs savu nazi. Ja kāds no mums ātrāk pārnāktu, tad lai naži

pateic, kā abiem brāļiem svešumā klājās: ja naži spoži — tad labi, ja norūsējuši — tad nelabi."Gudrie nu aiziet, viens uz ziemeļiem, otrs uz rītiem, muļķi- tis uz dienvidiem. Trešā dienā, caur mežu

ejot, muļķītis satiek zaķi, satiek stirnu, satiek beidzot arī lāci. Zaķis grib aizlckt, stirna grib aizbēgt, unlācis grib virsū skriet, bet muļķītis viņus visus trīs pielabina sev par ceļa biedriem. Un tā bij viņa laime,jo drīzi vien viss mežs aizklimst: deviņdesmit un deviņi vilki dze- nas pakaļ. To dzirdot, lācis saka uzmuļķīti: "Sēdies man mugurā, es tevi izglābšu."

Muļķītis sēžas mugurā, un nu iet: zaķīts pa priekšu, tekas meklēdams, stirna nopakaļus, zarus no ceļalīdzinādama, un lācis ar muļķīti pa iemītām pēdām klātu vien, klātu vien. Tā tie jož gabalu lielo, kamērlācis, pie beigām nokusis, apstājas, sacīdams: "Ko vēl skriet, tiem pēdas nojukušas. Nu, manu jātniek, vainegribas ēst?"

"Kā nu negribēsies, lācīti mīļais, bet kur lai ņem?""Pagaidi — dabūšu!"Lācis ieiet dziļāki mežā un iznes medu. Šie nu abi sukā mc- du. Zaķītis, stirna vicojas gar lapām,

atvasēm.Paēdis muļķītis iet tālāk un atron dziļi mežā skaistu, skaistu pili. Ieiet pilī — neviena cilvēka, tik

cilvēka galva nolikta pagaldē. Izskatās — ies atkal ārā, bet galva sauc atpakaļ, prasīdama: "Puisīt, nokurienes esi, ko meklē?"

Muļķītis izstāsta visu, no kurienes nācis un ko mežā, no vilkiem bēgdams, piedzīvojis."Jā, redzi, puisīt, šie deviņdesmit deviņi vilki, mūs burdami, nobūrās ari paši sevi. Tas bija tā: šis

mežs senāk bija mana ķēniņa valsts un viņi vilki deviņdesmit deviņi burvji. Burvji, atnākdami pārdeviņām jūrām, gribēja visu manu valsti noburt, bet burdami aizmirsa, ka, visu valsti burot, paši sevi arīlīdz nobursies, tādēļ ka tai brīdī paši arī manā valstī atradās. Tā arī notika. Es paliku par galvu, manameita ar pavalstniekiem — par meža zvēriem, un šie — par vilkiem. Tomēr, ja kāds mani trīs rītus,saulītei lecot, aiznestu pie svētās akas mazgāt, tad paliktu ir es, ir mani pavalstnieki par cilvēkiem. Betglābējam tas nav tik viegli izdarāms, jo, kad mani nesīs, tad visādi zvēri, putni aiz muguras kritīs virsū,brēks, kliegs, kauks. Tomēr, ja tik nociešās, atpakaļ neskatās, tad zvēri nedrīkst ne vīlītes aiztikt un mēsesam glābti."

Muļķītis apņēmās to izdarīt un — par laimi — arī izdara. Trešā rītā bij lieli prieki pili: galva paliekpar ķēniņu, stirna — par viņa meitu, lācis par ķēniņa tēvu, zaķītis par ķēniņa dārznieku un citi meža zvēri— par ķēniņa pavalstniekiem. Tik vilki — vilki bijuši, vilki palika. Ķēniņš nu atdeva savu meitu muļķītimpar sievu un pieņēma to par savu mantinieku. Tās bij kāzas, kādas nekur. Ari muļķīša tēvs un abi brāļiieradās kāzās un palika pilī dzīvot.

Cits šo pasaku tā izteica:Vienam tēvam trīs dēli — divi gudri, viens muļķītis. Kādu dienu tēvs saka uz dēliem: "Eita pasaulē,

kurš vairāk naudas pārnesis, tam atdošu mājas."Visi trīs aiziet. Muļķītis staigādams atron pili. Ieiet pilī — uz galda zelta galviņa nolikta. Viņš

paņem galvu un nes to ārā, bet galva viņam prasa, no kurienes tas esot, ko meklējot. Muļķītis izstāsta, pēckā tēvs sūtījis. Galva viņu pamāca, lai nesot viņu atpakaļ un lai grābjot naudu tai un tai tīnītē, cik gribās.Muļķītis pārnes naudu, gudrie nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa otram lāgam, sacīdams: "Kurš pārnesis skaistākas drēbes, tam atdošu mājas."

Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā, bet galviņa lūdz, lai to nesot atpakaļ, un pamāca,kur skaistākās drēbes dabūjamas. Muļķītim skaistākās drēbes, gudrajiem nekā.

Nu tēvs sūta dēlus pa trešam lāgam, sacīdams: "Kurš pārvedīs skaistāko sievu, tam atdošu mājas."Muļķītis aiziet uz to pašu pili un nes galviņu ārā. Bet galviņa lūdz, lai ārā nenesot, lai labāki nesot uz

jūru mazgāt, tad skaistāko sievu dabūšot.Muļķītis nes galvu uz jūru, bet uz ceļa galviņa viņu pamāca tā: "Kad nāksim jūrmalas tuvumā, tad tev

dzīsies visādi zvēri pakaļ. Neskaties tik ātrāki atpakaļ, kamēr neesi mani nomazgājis." Muļķītis paklausavisu to, ko galviņa māca, un izdara pareizi. Līdzko nu galviņa nomazgāta, te zvēri pazūd un galviņa paliekpar cilvēku. Tagad viņš paskatās atpakaļ un ierauga skaistu meiču karietē: tā galviņas meita. Izglābtais nuatdod muļķītim savu pili, atdod ir meitu par sievu. Sieva viņam izstāsta, ka bijusi noburta par stirnu untēvs par galvu.

Muļķītis no tā laika dzīvo pili un abiem brāļiem atdod izpelnītās tēva mājas.LP.1.91 AM "401B"

Ķēniņa dels un puszirgs parvar raganas Vecos laikos kāds ķēniņš aizgājis uz deviņiem gadiem karā. Mājā tas atstājis jaunu sievu un gada

vecu dēliņu. Šo dēliņu viņš ļoti mīlējis, tādēļ tad arī aiziedams sievai cieši noteicis, lai viņa mīlulītirūpīgi kopjot, audzinot. Māte to apņēmās: būšot pate ēdināt, pate guldināt, citam neļaušot ne rokās paņemt.Tā nu puisēns aug kā rutks. Piektajā gadā tas tik liels un saprātīgs kā citiem ļaudīm desmit gadu vecibērni. Turpretim astotā gadā jaunais ķēniņa dēls pilnīgi izaudzis par stipru, staltu jaunekli, kam prāts tikzobiņu cilāt. Viņš saka: "Māmiņa mīļā! Mājās man nav nekā, ko darīt — iešu tētiņa meklēt."

"Labi, labi, dēliņ, posies vien un eji, es jau arī pēc tētiņa ilgojos."No rīta ķēniņa dēls aiziet. Pret vakaru tas sasniedz lielu mežu, kur — pašā mežmalā—ierauga tik

lielu galvu kā siena kaudzi un apakš galvas lielu zobiņu. Viņš grib zobiņu ņemt, bet galva saka: "Ja tu,dēliņ, apņemies ar šo zobiņu to burvi nokaut, kas man galvu nocirta, tad vari ņemt, citādi ne."

"Labi, labi, mīļā galva, gribu tev palīdzēt, bet vai nezini pateikt, kur mans tēvs?""Dēliņ, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pateikšu, kur tavs tēvs. Bet klausies, burvis

dzīvo tur viņā klints kalnā, tomēr tā neej: apvelc manas bruņas, uzsēdies manam kumeļam mugurā un tad.Šinī koka dobumā būs bruņas, būs ir zirgs. Un vēl kaut ko: cērti burvim tikai vienu vienīgu reizi; otrreizne, citādi nebēdnieks atdzīvosies.

Ķēniņa dēls aizjāj pie klints kalna un cērt burvim tik spēcīgi, ka galva nokrīt uz plecu, viena mala tikdrusku turās pie rumpja. Burvis saka: "Cērt vēl reizi labāk pavisam galvu nost, lai neciešu sāpes!"

Bet kēnina dēls atbild: "Labs karavīrs tik vienu reizi cērt — necirtīšu vis!""Nu tad man taču reiz jāmirst gan, tu esi par mani stiprāks," burvis atsaka un tūlīt arī izdziest.Atpakaļ atjājot, galva saka: "Paldies, ka mani atpestīji, palīdzēšu tev visur tāpat, kā man palīdzēji.

Ņem manu kumeļu, bruņas, zobiņu un jāj uz mājām, jo tavs tēvs arī ceļa jūtīs; gan viņu satiksi."Jā, itin pareizi: pret vakaru ķēniņa dēls satiek svešu karavīru. Tas prasa: "Nu, dēls, ko gribi?""Gribu spēkoties, gribu cīnīties tāpat kā tu!""Kā redzu, griba tev laba, dēliņ, bet kamēr manos kaulos nāksi, tad vēl nepiemirst dažus gadus cūkas

paganīt.""Nedomāju vis, ka māte mani par velti lolojuse. Kā būtu, ja liktum zobiņus pie malas un saķertumies

sprandā. Diezin, vai neatlaistu mani cūkas ganīt.""Nu raudzīsim!" vecais smiedamies iesaucās. Abi saķērās: vecais paliek apakšā. To redzēdams,

vecais prasa: "Dēls, to nebūtu domājis. Saki tūlīt, uz kurieni jāsi, kas tāds esi?""Jāju uz tēva mājām, ķēniņa pili, jo esmu viņa vienīgais dēls. Tēvs esot aizgājis, kā man māte

stāstījuse, priekš deviņiem gadiem uz karu. Jāju viņu meklēt. Tomēr uz ceļa mani pamācīja, lai jājotatpakaļ — tēvs nākot uz mājām."

To dzirdēdams, vecais atver acis, viņš pazīst savu bērnu, savu stipro dēlu.Saulītei rietot, tēvs ar dēlu pārjāj pilī. Māte priecīga bez gala, viņa apkampj vīru, apkampj dēlu un

nezin, kā izpriecāties par to, ka ņiprais jauneklis tik ātri tēvu atradis. Bet tēvs saka: "Man nevien par dēluprieks, es visvairāk priecājos par tevi, kas mācējuse tik brašu dēlu izaudzināt."

Tā tas nu paliek. Pēc laba laika dēls saka: "Tēt, laid mani pasaulē spēkus izmēģināt!"Labi. Tas tēvam patīk. Viņš izvada dēlu, lai iet mēģināties.Ķēniņa dēls nu jāj, jāj, kamēr aizjāj svešā ķēniņa pilī, kur daiļa ķēniņa meita. Viņš bildina daiļo

ķēniņa meitu par līgaviņu. Šī iet. Bet kaimiņa ķēniņam tas nav pa prātam. Viņam arī tiktos tik daiļa līgava.Kā nu atņemt? Beidzot tas sagudro šādus niķus: viņš laiž savam pretiniekam, ķēniņa meitas līgavainim,ziņu, lai ejot uz mājām tēvu raudzīt, tas esot pie miršanas. Tie, zināms, bij karsti meli. Bet kā to zināt?

Ķēniņa dēls, tādas bēdas sadzirdējis, tūlīt sedlo savu kumeļu un jāj pie tēva. Un, līdzko šis aizjājis,tā kaimiņa dēls klāt un nolaupa ķēniņa dēla līgavu. Uz ceļa ķēniņa dēls satiek vecu nabagu. Tas saka:

"Nejāji, apturi! Tu palīdzēji galvai, galva palīdzēs tev. Klausies, tas nav tiesa, ka tavs tēvs pie miršanas.Tavs pretinieks tevi piekrāpis, un pa to laiku, kāmēr jāji, tas nolaupījis tavu līgaviņu. Steidzies atpakaļ, joparītu būs kāzas. Tad šc vēl trejas zēles: ja iedzersi pirmās, tad gulēsi deviņas dienas un deviņas naktis;ja iedzersi otras, tad paliksi tik vecs, nespēcīgs, ka neviens nepazīs; bet, ja trešajās nomazgāsies, tadpaliksi, kāds bijis—jauns, stiprs, zaļoksnis."

Ķēniņa dēls tūlīt griež kumeļu atpakaļ un steidzās līgaviņu pestīt. Nojāj pie kaimiņa ķēniņa vārtiem:visas malas appušķotas, viesi sabraukuši, kāzas patlaban sākušās. Ķēniņa dēls tūlīt iedzer no otrām zālēmun paliek par vecu vecu nabagu. Nabags ieiet pilī, kāzu namā, un lūdz kādu dāvaniņu. Visi dod dāvanas,tik pate līgava nedod, tā redzami noskumuse, saīguse. Beidzot nabags saka: "Ja līgava mani apveltētu,pacienātu, tad gan pamācītu jauno namamāti, kā svētība savākama, kā laime pielabināma."

To dzirdēdama, līgava pasniedz ir savu tiesu nabagam. Nabags saņem dāvanas abām rokām,sacīdams: "Paiesim divati un uzmeklēsim klusu istabiņu, lai pamācu, kas jauniem ļaudīm mācāms, laimājās labi klātos,"

Abi aiziet savrup. Tagad nabags vispirms izstāsta, kas tāds esot, tad, ko uz ceļa saticis, kā zālesdabūjis, kā tīšu par nabagu palicis, un beidzot, pirmās zāles līgavai iedevis, pamāca tā: "Raugi viņam,savam laupītājam, šīs zāles iedot. Kamēr viņš deviņas dienas domās izgulēties, mēs būsim pār kalnukalniem."

Līgava priecīga paņem miega zāles, ieiet pie sava laupītāja un saka tā: "Vadzi, priekš laulībāmiedzersim no šī kausa derības malku!"

Šis ar mieru. Bet, kā iedzer, tā aizmieg uz deviņām dienām. Kāzinieki gan grib atmodināt, bet nekā.Beidzot nabags saka: "Ja līgava pate man līdzi nāktu, Tad iedotu zāles, kā ķēniņu atmodināt, bet, ja ne, tadtik lēti neatmodināsiet."

Visi tūlīt vienā balsī: lai ejot līdz, lai ejot līdz, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.Labi. Šie divi aiziet. Kāzinieki gaida vienu brīdi, otru bridi, vienu dienu, otru dienu — ne vairs

līgavas, ne zāles. Gaidi, gaidi, tie tev vairs nāks atpakaļ!Abi kumeļam mugurā un nu tik jāj. Un, kas vēl tas labākais: nabags, upītē nomazgājies, paliek par

slaiku ķēniņa dēlu. Kāziniekiem par tādām lietām, zināms, ne jausmas. Bet pēc deviņām dienām ķēniņšatmozdamies tūlīt apķer citādi to lietu. Tas saka: "Tā jau domāju! Lai, lai, tūlīt likšu raganai pēdas jaukt,lai abi bēgļi mājas neatrastu, un tad pavēlēšu karaspēkam pakaļ dzīties. Tā notiek. Karaspēks panāk ganbēgļus, bet ķēniņa dēls ar savu zobiņu apkauj visu karaspēku, tāpat kā toreiz burvi klintīs. Tik viensatliekās un izbēg. Tas aiznes savam ķēniņam ziņu par karaspēka likteni. Ķēniņš tūlīt liek vēl otrai raganaibēgļiem pēdas jaukt un tad nolielās: "Pag, pag! Man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu visāmsaknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlec — laidīšu to vaļām. Lai tik nu jaunie ļaudissataisās."

Ķēniņš palaiž savu stiprinieku vaļām. Tas izrauj lielu ozolu visām saknēm un tad dzenās, ko tik māk,ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebija ne trīs lēcis, te vecais nabags jaunajiem palīgā,sacīdams: "Dēls, sataisies! Drīzi būs jācīnās, jo no- tāļumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis, pusēcilvēks, pusē zirgs. Bet nu ievēro: necērti ar savu zobiņu divreiz. Redzi, tu, vienu cirtienu cērtot, notrieksiviņu gar zemi, un tad pietiks: pus- zirgs sāks mieru līgt. Tomēr citādu mieru nelīgsti, kā tik tādu: viņam,vienkārt, jāapsolās tev līdzi iet; otrkārt, jāpalīdz tavs pretinieks, viņa paša ķēniņš, apkarot un, treškārt,jāapņemas mazākais divas raganas nonāvēt."

Līdzko vecais nabags bij aizgājis, te puszirgs ar lielo ozolu ik pa deviņdesmit asīm, ik padeviņdesmit asīm klāt. Ķēniņa dēls izrauj zobiņu un gāž zvēram pa ribām. Puszirgs noveļas gar zemi,sacīdams: "Liela vajadzība man priekš citiem dzīvību pazaudēt! Līgsim mieru!"

"Labi — līgsim."Nu salīgst tādu mieru: puszirgam jāiet līdz, jāpalīdz ķēniņš apkarot un jānonāvē mazākais divas

raganas. Labi — visi trīs aiziet kā draugi.

Te abas raganas — pēdu jaucējas — pie ķēniņa klāt: "Ko domā, puszirgs pārvarēts, puszirgs mierusalīdzis! Ko nu darīsi?"

"Ko nu citu darīt, jāiet pašam. Jauciet jūs divas viņiem pēdas, es steigšos ar karaspēku pakaļ."Tā notiek. Raganas jauc, un ķēniņš steidzās, steidzās, kamēr panāk. Nu izcēlās briesmīgs karš. Zeme

dimdēja, kauli krakšķēja. Kur ķēniņa dēls ar zobiņu deva, tur šķīda, kur puszirgs ar ozolu krāva, turlēveņiem bira. Tik izglābās kā ķēniņš ar raganām.

Ķēniņa dēls, viņa līgava un puszirgs pēc tik varenas kaujas domā vispirms labi atpūsties. Viņi ieietdziļāki mežā un atron mazu būdiņnu. Te visi trīs apņēmās kādu nedēļu padzīvot. Ķēniņa dēls būšot katrudienu medījumus pagādāt, un puszirgs atkal palikšot pie viņa līgavas mājā, lai raganas neuzbruktu. Šiem tāizlikās itin droši un derīgi esam. Bet ķēniņš ar raganām ncpuva vis aizkrāsnē. Tas sadabū vēl trešo raganuun tad izrīko darbus šitā: divām raganām jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu puszirgam un līgavai, untrešajai raganai jātiek galā ar ķēniņa dēlu.

Trešā dienā pēc kautiņa dēls aiziet medīt un puszirgs ar līgavu paliek mājā — būdiņā. Te appusdienas laiku divi lāči klāt. Viens lācis uzbrūk puszirgam, bet otrs paslēpjas. Kamēr nu puszirgs tovienu lāci žņaudz, tāmēr otrs lācis slepus no muguras puses puszirgam klāt un izrauj sirdi. Puszirgs, arnāvi cīnoties, pārplēš vienu lāci, pārplēš otru, bet tad arī pats atkrīt augšpēdus un izdziest.

Līgava to redzēdama, atstāj būdu un skrien ķēniņa dēlu meklēt, bet tam tāds pats liktenis gaidāms.Trešā ragana, par vilkaci pārvērtusēs, jauc pēdas ķēniņa dēlam un grib tādā bezdibenī ievilināt, kocilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomāties: visapkārt mīksta lāču sūna, un tā jau neaugs uzbezdibeņiem. Jau ķēniņa dēls bezdibeņa malā, jau domā kāju uz nevainīgo lāču sūnu spert, te tas sadzirdmeža biezumos līgavas balsi, līgavas ūkšķināšanu. Viņš atūkšķina pretim un paskatās atpakaļ. Ak, tavusbrīnumus! — vilkacis turpat uz papēžiem. Ko nu gaidīt. Liek vienreiz ar zobiņu — gatavs! Līdzko nuvilkacis atstiepjas, te ķēniņa dēlam atveras acis: mīkstā lāču sūna pārvērtusies par briesmīgu bezdibeni.Nebūtu līgava saukuse, tad raganai būtu izdevies. Līgava nu izstāsta savas briesmas un šis atkal savas.Abi bij priecīgi bez gala, ka tik laimīgi izdevies, bet tie lielākie prieki vēl bija tie: raganām mirstot,gadījās pazīstams teks, pa kuru jaunais pāris iziet uz tēva pili.

Otrā nedēļā tēvs darina savam dēlam tādas kāzas, kādas vēl nebij redzētas. Tur jāsaka, pus pasaulebij saaicināta: kam bij kumeļš, tas nāca jāšus, kam kumeļa nebij, tas nāca kājām, un, kas nevarēja ncjāšus, nc kājām, tas līda četrrāpus. Bet kāzās būt vajadzēja, lai būtu kā būdams.

LPII 35 AT707B*

Zilo avotu ieleja Kā nule lasījām, daudzi seni notikumi gadu tūkstošu gaitā pārvērtās pasakās. No tām secināms, ka

Dižā seja varējusi sniegt nozīmīgas ziņas. Vispirms apskatīsim pašu vienkāršāko veidu, kā to varējaizdarīt — proti, zīlējot nākotni no Ausekļa, t.i., Venēras kustības atspulgiem Dižajās acīs. Mūsu senčuviedie vecajie vēroja kā Ausekļa rietu, tā arī lēktu. Šiem vērojumiem bija praktiska nozīme dabas lieloauglības ciklu izzīlēšanā. Dažas norādes par to var atrast dainā par Saules meitu pirti, kur Auseklītis garumeta un seno svētvietu plānojumos. Nelielu papildus skaidrību Ausekļa, Saules meitas un Dieva dēluattiecībās sniegs garā daina:

Man māmiņa šautru svieda,Es iebēgu lejiņā.Es atradu lejiņāZelta pirti kuroties.Dieva dēli kūrējiņi,Saules meitas pērējiņas, Auseklītis garu lēja Ar sudraba biķerīti. Es tev lūdzu, Auseklīti, Lej gariņu

pamazām, Lai tā man neizkasa. Zelta slota peroties, Lai pārnestu māmiņai Jel ar vienu žagariņu, Jel arvienu žagariņu Par šautriņas sviedumiņu.

LD 33844Uzmanīgi izlasot šo dainu, redzam, ka galvenā loma šajā pirtī ir Auseklim. Pašas Saules meitas ir

tikai pērējiņas. Dieva dēli, kas dainās ieņem ļoti augstu vietu, ir pirts kūrējiņi. Tātad, runājot mūsdienutehniskajā valodā, Ausekli varētu uzskatīt par sistēmas operatoru. Ņemot vērā tik augstu simboliku,jādomā, ka dainas stāstītāja ir pati Zeme. Te varētu būt runa par mūsu tautu un zemi, kur tā dzīvo.Tādējādi šī daina ļoti mīļi un sirsnīgi stāsta par mazgāšanos kā pāratdzimšanas cikla daļu. Līdzīgasnorādes ir ari bārenes dainās.

Tomēr nule apskatītā zīlēšana nebūt nav vienīgā iespēja, kā iegūt ziņas par nākotni. Ši vieta varējabūt arī tālo kosmisko sakaru centrs, kurā varēja veikt darbības nākotnes vadīšanai.

Ar dainas sākumā minēto šautru domāti lieli, vēl mūsdienās saglabājušies, ļoti seni zemesveidojumi, kuru atveids kartē patiešām atgādina šautru.

Simbola/?jV/.v vienkāršākais (bet ne vienīgais) skaidrojums — tā ir akmeņiem izlikta svētieleja.Tādas atrastas Dobeles Pokaiņos, Itālijā, Peru. Šādu domu apliecina daina:

Dieva dēli pirti dara No sīkiem olīšiem. . .LD 33844 vlNākošais variants paskaidro, kas tie ir par olišiem.Dieva dēlis pirti kūra Ar Sudraba oliņām. Saules meita pērties nāca, Zelta slota rociņā. Zelta slota

rociņā, Zīžu kreklis padusē.LD 33844 v2Domājams, šī daina vēsta par darbošanos svētvietās, piemēram, Pokaiņu u.c. svētielcjās, kur valda

Sudraba (Yin, iņ) starojums. Jāpiebilst, ka svētielejas Baltijā veido savdabīgu, pie tam visai precīzusistēmu, kas pirmā tuvinājumā salīdzināma ar ugunskrusta zīmi. Sistēmas atzari aizņem visas Baltijasvalstis.

Papildu skaidrojums par Ausekļa darbu un iespējām dainā:Es atradu uz celiņa Dieva jātu kumeliņu: Caur segliem Saule lēca, Caur iemauktu Mēnestiņš.

Pavadiņas galiņā A useklītis ritināja.LD 33664 v3Simbols pavada izvēlēts īpaši veiksmīgi. Pavadā cilvēks ved zirgu, un tad tas viņam klausa. Bet

simbolu valodā zirgs apzīmē lielo spēku, kas dara lielo darbu. No tā izriet, ka Auseklis apzīmē ļoti gudru

un spējīgu zintnieku grupu, kura spēj apzinīgi un lietderīgi vadīt tai piešķirto lielo spēku — Dievakumeliņu.

Piektais apcirknis Milžu darbi šai zemē

Latvijas kalni ir maigi un mīlīgi, raksturojami kā oļu, grants, smilts un māla veidojums. Pa tiem vardroši staigāt jebkurā gada laikā, nebaidoties ne klinšu vai zemes nogruvumu, sniega vai dubļu lavīnu,vulkānu izvirdumu vai citu briesmu. Lai gan augstuma ziņā mūsu kalni šķiet necili, tie sevī slēpj daudzlielu noslēpumu.

Mums skolā mācīja un vēl šodien māca, ka Latvijas kalnus veidojuši ledus laikmeta šļūdoņi, kas noSkandināvijas nesuši klinšu atlūzas, pa ceļam tās saberžot grantī un smiltīs. Ja tā, tad mūsu zemeivajadzētu būt līdzīgai kā kartupeļu vagām, un visiem vienas vagas kalniem savstarpēji sarindotiemziemeļu-dienvidu virzienā. Tā nebūt nav. Daļa kalnu pat sarindoti rietumu-austrumu virzienā. Šajāvirzienā šļūdonis nevarēja izveidot pat nelielu pauguru.

Pavirši ieskatoties, šķiet, ka mūsu kalni izmētāti, kur kurais. Rūpīgāk raugoties, katru no tiem saistavairākas likumsakarības. Tā, piemēram, uz līnijām, kas saistīta ar Pokaiņiem, atrodas Krievu (lasi Krīvu)kalns — Kurzemes augstākais punkts, Valmieras Zilais kalns, Gaiziņš, kā ari Baltijas augstākā vieta, kasatrodas Igaunijā, netālu no Latvijas robežas—Lielais Munameģis (318 m vjl.).

Sena latvju teika vēsta, ka Dievs Zemeslodi radījis pilnīgi apaļu. Tās reljefs veidots vēlāk. Ģeologipie šādiem uzskatiem nonāca tikai 20. gadsimta 80. gados. Zinātnieki izpētījuši, ka mūsu zemes virsmuveidojuši daudzi ģeoloģiski laikmeti vairāku simtu miljonu gadu laikā. īpašos urbumos, kā arī zemesatsegumos, viņi saskatījuši likumības dažādu zemes kārtu secībā. Tās dod pietic-

kamu priekšstatu par norisēm, kas veidojušas mūsu kalnus un lejas, upju un jūras krastus.Katras fizikālas dabas norisi noteic zināmas likumsakarības, kurām jāpakļaujas matemātiski

formulētiem fizikas un mehānikas likumiem. Savukārt teorētiskās mehānikas, materiālu pretestības,hidraulikas u.c. likumi nosaka ierobežojumus, t.sk. minimālos apmērus tās vai citas norises teorētiskajaiiespējamībai.

Ģeologi, kas strādājuši citās zemēs, zina, ka viena veida ģeoloģiskās norises (procesi) aizņemvismaz daudzus desmitus tūkstošus km2 lielas platības. Latvijas zemi viņi uzskata par ģeoloģiski visaisarežģītu, jo šeit dažādas struktūras mainās ļoti nelielos posmos, ko teorētiski grūti vai pat neiespējamipamatot. Bez tam mūsu zemē ir daudz tādu un pie tam visai iespaidīgu veidojumu, kuru rašanās nekādi navskaidrojama kā dabīgo ģeoloģisko norišu sekas.

Mūsu senči daudzas Zemes reljefa veidošanās likumsakarības izprata labāk, nekā lielumlielā daļa20. gadsimta mācīto speciālistu. Tās vietas, kuru izcelsmi var pamatot ar jau minēto zinātņu likumiem,viņi uzskatīja kā Dieva liktas. Bet tās, kuras nevar būt ne Zemes viļņveida iegrimšanas vai celšanās sekas,vulkāna izvirduma, šļūdoņa sanesu vai citu ģeoloģisko norišu radītas, senči uzskatīja par milžu darbiem.Un tādu vietu nav mazums. Lai cik fantastiskas šķiet domas par milzīga auguma ļoti gudrām un spēcīgāmcilvēkiem līdzīgām būtnēm, šo ziņu ir pārāk daudz, lai par tām klusētu. Vēl jo vairāk, pat tad, ja tādumilžu senatnē nebūtu bijis, viņi būtu jāizdomā, jo milži šķiet vienīgais daudzu neparasto ziņu skaidrojums.

Milžu bērtie kalni Lai cik pārsteidzošas ari šķiet ziņas par izmirušajiem milžiem, vēl pārsteidzošāki ir viņu darbi. Tos

varam ieraudzīt daudzās Latvijas vietās. Savādi, bet mūsdienās izglītoti cilvēki, pat speciālisti, tos retikad pamana. Senie cilvēki labi izprata Zemes reljefa veidošanās likumsakarības un lieliski prata atšķirtģeoloģiskajos procesos radušos veidojumus no milžu darbiem. Arī mēs apskatīsim dažus 110 tiem.

Tostarp ir arī tādi milžu darbi, kurus vēl šodien nespētu izpildīt visas pasaules būvniecības firmukopdarbība. Tikai Latvijā vien veikto darbu saraksts aizņemtu vairāk kā lapas pusi. Šajā apcirknīapskatīsim dažus raksturīgākos, jo arī šie darbi ir mūsu dižās senatnes liecības.

Talsu centrā, blakus Talsu ezeram, paceļas puskilometru garš zemes valnis — Ķēniņa kalns. Kalnaaustrumu nogāze ir pārāk krauja, lai varētu uzskatīt, ka to veidojuši ģeoloģiskie procesi. Teikas stāsta, kašis kalns uzbērts kā mirušā ķēniņa kapa vieta. No citas teikas izriet, ka zeme ņemta no mākslīgi izraktāTalsu ezera. Darbu apjoms ap pusmiljons tonnu.

Tukuma rietumu malā saglabājusies daļa no Lielā kalna, kura garums ap 1 km. Arī šī kalna austrumunogāze ir ļoti stāva. Teika stāsta, ka Lielais kalns mākslīgi uzbērts, norādot vietu, kur ņemta grants. Darbuapjoms 1,5—2 miljoni tonnu. Vēl gan jāpiebilst, ka arī Tukuma pilsētas centrālās daļas reljefs kopumāuzskatāms par ģeoloģisku mīklu. Raugoties no bijušā Tukuma ezera gultnes, centrāla daļa ir līdzīga auguaugšanas (meristematiskajam) konusam, patiesībā kupolam, kādu biologi redz mikroskopā, novērojotpumpura attīstību. Vēl piebildīsim, ka pat kritiski noskaņotajiem ģeologiem nākas atzīt, ka Tukumaapkārtnes reljefu ievērojamos apjomos veidojušas apzinīgas būtnes.

Teikas stāsta par vēl lielākiem milžu darbiem. Atļausimics vēlreiz pievērsties jau minētajai LieloKangaru grēdas uzbēršanai pāri Lielkangaru purvam, bijušajam ezeram. Atbilstoši materiālu pretestībasmācībai no ziemeļiem nākošajam šļūdonim plaisas varēja rasties tikai ziemeļu-dienvidu virzienā. Bet 30km garie Lielie Kan- gari novietoti perpendikulāri šim virzienam, tātad tie nav šļūdoņa radīti un tosapratuši arī mūsu senči. Bez tam Kangaru kalniem ir vairākas pārāk stāvas nogāzes, lai tos varētuuzskatīt par ledus laikmeta veidojumiem.

Bet, ja jau senči saprata, ka Kangari ir mākslīgi uzbērti, tad kas gan varētu būt vienkāršāk, kāpaziņot, ka zeme kalna sabērša- nai ņemta no blakus esošās Lielkangaru purva ieplakas. Nē, teika stāsta,ka zeme ņemta no Viskaliem. Tie atrodas 35 km uz dienvi- daustrumiem no Kangariem. Šī nav vienīgāviela, kur materiāli milžu darbiem gādāti no liela attāluma. Šāda veida liecības nepārprotami pierāda, kasenčiem par milžu darbiem bijušas pārliecinošas ziņas, nevis izdoma.

Par vismaz daļēji mākslīgi bērtiem jāuzskata Talsu un Tukuma Milzu (lasi Milžu) kalni.Teiku apvīto un ģeoloģiski neizskaidrojamo mākslīgi uzbērto vai pārveidoto kalnu un pauguru, kā arī

milzīgi smago pārvietoto akmeņu kopējais skaits mērāms simtos. Tikai teikas jālasa uzmanīgi, jo visaibieži īstā vārda milzis vietā lietoti simboli. Vēl jāsaka, ka dažādās teikās minēti visai atšķirīgi lielouzdevumu veicēji. Tā, piemēram, kāda teika vēsta, ka Kangaru kalnus uzbēris pats Dievs. Citās to darījismilzis, vēl kādā citā — velns. Tas liecina par to, ka daļa teiku šai ziņā var būt kropļotas. Protams, mēsšobrīd nezinām, kā šie grandiozie darbi veikti, tomēr droši varam teikt — tas izdarīts ar Dieva spēku.

Kā to varēja izdarīt? Pilnīgi izslēgts, ka, lai uzbērtu Kangaru kalnus, kam nepieciešams 6 000 000m3 zemes, divarpusmetrigais milzis vienu dienu aizčāpoja uz Viskaliem, iebēra klūgu grozā pārdesmitkilogramu zemes un tad nākošajā dienā to nesa izbērt Kangaru purvā. Nav grūti izrēķināt, ka pat tad, jamilzis šajā darbā būtu iesaistījis visus tā laika tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotājus, Kangaru kalninebūtu uzbērti vēl šodien. Bet tic ir, un tie nebūt nav vienīgie milžu darbi. Kopējais šādu darbu apjomspārsniedz 50 miljonu m3 . Pie tam šajos vērtējumos nav ietverti kaut vai daļēji apstrīdami veidojumi.Mēģinot izvērtēt gan tos, gan jau sagrautās svētvietas, milzu darbu veikšanai ar akmens laikmetatehnoloģiju vajadzētu simtus miljonus darba dienu. Pirms sākt rēķināt, cik ilgā laikā varētu paveikt tos

darbus, kuri vispār tehniski nav iespējami, atgādināsim vēstures zinātnieku aprēķinus, ka akmens laikmetāiedzīvotāju skaits mūsu zemē bija 100 reižu mazāks kā mūsu dienās. Mūsu senči lieliski saprata, ka šādidarbi ne tehniski, ne fiziski nebija vietējiem iedzīvotājiem paveicami to gadu tūkstošu laikā, kas pagājušikopš ledāja atkāpšanās.

Vēlreiz atkārtosim, ka senči prata atšķirt tos reljefa veidojumus, ko radījuši dabas spēki, no tiem,kuri pēc tam papildus veidoti. Teikas stāsta, ka velis esot nesis pa gaisu lielus akmeņus. Citas teikas vēstapar kalniem, kurus ar mēteļu stūriem un cepu- rem sanesuši un sabēruši zaldāti. Tagad padomāsim —nešana ar cepurēm — tas nozīmē, ka strādāts ar galvu. Bet vēl labāku un uzbēršanas apstākļiem atbilstošuskaidrojumu dod tās teikas, kas stāsta, ka lielie smagumi nesti pa gaisu. Tā, ar viesuļa palīdzību, esotuzbērts tagadējās Rīgas sākums — Kubcs kalns. Kangaru kalnu virsma atbilst darbam, kuru varētu veikt arļoti lielu un spēcīgu smilšu strūklu.

Nu varam skaidri atbildēt uz jautājumu par milžu spēku. Tāds tiem bija, tikai tas nebija fiziskais, betgan garīgais spēks. Milžiem bija zināmi kādi citi. mums nezināmi darba paņēmieni. Tāpēc jāieskatāsdainās par mītiskajiem Dieva dēliem. Lūk, ko viņi darīja šai zemē.

Dieva dēli tiltu taisa, Vairāk zelta, ne sudraba; Saules meitas pāri gāja, Kā lapiņas drebēdamas, Kālapiņas drebēdamas, Kā ieviņas ziedēdamas.

FS 1654, 3959 ViesīteIespējams, ka šī daina stāsta par kādu no jau aprakstītajiem rietumu-austrumu virzienā orientētajiem,

mākslīgi bērtajiem lielajiem vaļņiem. Daudzās sakrālajos virzienos veidotās mākslīgās ielejas LieloKangaru kalnos liek tos uzskatīt par milzu svētvietu, kur darbojās dainās minētās Saules meitas.

Bet bez Kangariem ar šo tiltu varēja būt domāti ari Viesītes Āžu kalns, Bēnes Krūškalns vai kādscits no daudzajiem ģeoloģiski neizskaidrojamiem rietumu-austrumu virzienā orientētajiem vaļņiem.

Dainā minētajam simbolam Saules meita pats vienkāršākais skaidrojums ir saules stars. Senčisvinamajās dienās, un it īpaši Lielajā dienā, vēroja sauli tās lēkta laikā. Šajā dienā saule lec tiešiaustrumos un tās stars — meita — iet tieši austrumu-rietumu virzienā. Tāpēc visai iespējams, ka tādiemvaļņiem bija arī kāda astronomiska nozīme saules lektu un rietu vērošanai pavasara un rudens saulritu(ekvinokciju) dienās.

Lielo milžu lielās mīklasZiņu par milžiem un viņu darbiem šai zemē ir pārāk daudz, lai tām varētu vienaldzīgi paiet garām.

Tomēr mīklu ir daudz vairāk. Teikas liek domāt, ka milži bija šīs zemes iedzīvotāju neliela, bet ļotiapzinīga daļa.

Šī skaitliski nelielā daļa bija nozīmīga ar to, ka veica tādus darbus, ko nespēja paveikt parastiecilvēki. No citām ziņām var secināt, ka viņi vienlaikus bija gan zintnieki, gan svētnieki, gan arī valdnieki.Mēs varam pieņemt, ka milži zināja tādus dabas spēku vadīšanas noslēpumus, kādus mēs joprojām vēlnezinām.

Bioloģisko būtņu un to sugu attīstības gaitā katrai sugai ir bijis savs milžu laiks. Bija laiks, kad jūrāsdzīvoja haizivis vaļa lielumā, bija milzu krokodili, kuru garums sasniedza 15 m, augstums un platums 1 m.Atrasti neticami lielu putnu skeletu nospiedumi, pa sauszemi pārvietojušies zauri—dzīvnieki, kaspārvietojās uz divām kājām, bet bija smagāki par ziloni.

Pierādīts, ka mamuti, spalvainie degunradži, alu lāči un citi pirmsledus laikmeta dzīvnieki bijušidaudz lielāki, kā to radinieki mūsu dienās. Ja jau bija milzu dzīvnieku saime, tad varēja bul arī cilvēki —milži.

Tomēr katras dzīvās radības lielumam ir savas robežas. Pārāk liela auguma cilvēki pārvietojas argrūtībām, jo viņu mugurkauls tik tikko spēj noturēt savu svaru. Arī sagādāt sev pārtiku brīvā dabā šiecilvēki spēj tikai ar grūtībām. Bet, kā jau teicām, pārsteidzoši liels bijis šo cilvēku garīgais spēks un vēlpārsteidzošākas vinu zināšanas.

Grūti, pat neiespējami iedomāties, ka milži varēja rasties dabīgas attīstības ceļā kā cilvēku rases

sānzars. Lai cik tas skan fantastiski, daudz ticamāk, ka viņi ieradās no kādas citas planētas, kurgravitācijas spēks bija daudz mazāks.

Sēdus apglabāto, ipaši liela auguma zintnieku kauli liek domāt, ka daļa milžu darbojusies vēl samērānesen. Bet mūsu senči bijuši milžu laikabiedri, palīgi, zināšanu pārmantotāji un glabātāji.

Akadiešu eposā "Kad dievības bija līdzīgas cilvēkiem" aprakstīti cilvēku radīšanas iemesli, kas ļaujskaidrot milžu rašanos cilvēces vēsturē.

Eposā stāstīts, ka sākumā visus darbus uz Zemes veikušas tikai dievības. Viņas rakušas upes undarījušas citus smagos darbus. Tad divas dievību ciltis — Annuaki un Igiti, kas skan visai līdzīgi pirmocilvēku vārdiem latvju garamantās — Annai un Jēkabam — sāka kurnēt par grūtajiem darbiem unizdomāja, ka jārada cilvēki, kuri strādātu viņu vietā. Dievību ciltsmāte Beleta, kuras vārds tuvs vārdambalti, apņēmās radīt cilvēkus.

Šī ziņa saskan ar latvju dainās pausto, ka cilvēka uzdevums bija palīdzēt Dievam. Tomēr tās nebijakunga un verga attiecības. Milži veidoja informatīvās sistēmas (sk. devīto apcirkni) un ieguva galaktiskasnozīmes zināšanas, kuras viņi nodeva tālāk senbal- tu senčiem, un tādējādi tie kļuva par citu civilizācijuradītājiem.

Milži bija tie, kas cilvēkus virzīja uz civilizētu sabiedrību. Viņi darbojās daudzās zemēs, betgalvenokārt, šķiet, tomēr Baltijā. Par to liecina vārdi garš, gars un garīgs. Citās valodās šādu līdzību nav.Jaunākajās teikās milži dažkārt tēloti kā ļaunas būtnes. Tas uzskatāms par kropļojumu.

Ziņas par milžiem Milžus atceras gandrīz visas senās tautas. Mūsu zemē par tiem liecina milzu zemes darbi, pārvietotie

milzu akmeņi ar kāpnēm, sēdekļiem, kas piemēroti ļoti liela auguma cilvēkiem. Milžus piemin teikas unpasakas, bet to nav daudz. Domājams, ka tās sacerētas pēc Rama laika, kad liela auguma cilvēki nekādusdižos darbus vairs neveica.

Teikas par milžiem skaidro vairāku dižu kalnu, lielu akmeņu un citu ievērojamu vietu apzinīguizveidošanu. Pie tam teikas skaidro tikai to vietu radīšanu, kuru rašanos dabīgā ceļā mūsdienu ģeoloģijaszinātne nevar izskaidrot. Tādējādi, lai vai cik fantastisks liktos stāsts par milžiem, vismaz vēl šobrīd tasir vienīgais minēto objektu izcelsmes skaidrojums. Neapšaubāmi latviskais vārds milzis pazīstams arīcitur Eiropā. Tā, piemēram, Vācijā, netālu no Frankfurtes atrodas Milsenberga kalns, kuru uzskata parseno ķeltu priesteru — druīdu svētvietu.

Teikās nav tiešā milžu apraksta. Tomēr no tām izriet, ka viņi izskatījušies kā cilvēki, tikai atšķīrušiesar neparasti lielu augumu. Pie tam milži nebūt nebija ēteriskas būtnes, bet gan veidoti no kauliem unmiesas. Ari daudzu pasaules tautu senie mīti un akmens skulptūras saglabājušas ziņas par milzīga augumacilvēkiem.

Tomēr milžu galvenā atšķirība ir nejau dižajā augumā vien, bet gan iespējās. Arī mūsdienās laiku palaikam rodas ļoti gara auguma cilvēki, tomēr viņu fiziskās un garīgās spējas būtiski neatšķiras no citucilvēku darba spējām. Bet senie milži spējuši veikt tādus darbus, kurus nevarētu veikt vesela parastocilvēku armija.

Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu zemē nc tikai dzīvojuši, bet arī veikuši vadoņu un svētniekupienākumus apmēram 2,4 m gari cilvēki. Par viņiem saglabājušās daudzas materiālas liecības, un dala notām skatāmas un taustāmas vēl mūsdienās.

Milžu kāpnes. Šīs nebūt nav vienīgās liecības par senajiem milzīga auguma svētniekiem. Divos,savstarpēji salīdzināmos Latvijas augstajos svētakmeņos Vandzenē un Aizkrauklē iecirsti nelielipakāpieni svētnieku uzkāpšanai. Abi šie svētakmeņi ir ap 4 m augsti, apstrādāti tā, ka trīs to malas bezmazvertikālas, bet ceturtā— ieslīpa. Šo akmeņu augšdaļu veido speciāli apstrādātas horizontālas virsmas ariecirstām zīmēm. Nule minētie pakāpieni ik pa 0,9— 1,2 m ir pārāk tālu cits no cita, lai tos varētuizmantot mūsdienu cilvēki. Bet tic būtu pašā laikā cilvēkam, kura augums ir ap 2,4 m.

Pie viena atzīmēsim, ka Latvijā ir vairāki senie svētkalni, kuru uzbērums veidots līdzīgi kā jauminētie akmeņi — trim stāvām un vienu slīpu nogāzi. Viens no tādiem atrodas pie Unguru ezera, Cēsu-Stalbes šosejas malā un ir viegli pieejams. Teika stāsta, ka to uzbēris milzis. Kalna patreizējie nosaukumiir Ureles pilskalns vai ari Ureles baznīckalns, t.i., svētkalns senajai dievībai Uri. Bet Un- guru vārdsnorāda uz valdnieka mītni.

Visai līdzīgs ir Čāpuļu kalns Tukuma rajonā, blakus Kuldīgas šosejai, tieši pretī Velna (lasi Milža)akmenim Abavas krastā blakus Remežu mājām. Padomāsim par vārdu čāpuļi. Liela auguma cilvēki tačuiet savādāku gaitu kā parastie cilvēki, un šādu gaitu tautā sauc par čāpošanu. Nule minētie nebūt navvienīgie šāda veida kalni. To apveids nav skaidrojams ar dabīgām norisēm, bet gan ar milžu darbiem.

Milžu sēdekli. To, ka milži svētnieki darbojušies vēl pēdējos gadu tūkstošos, apliecina vairākassvētakmcņu kopas, kuras piemērotas ļoti gara auguma cilvēkiem sēdēšanai pilota pozā. Tādus salikumusvēl šodien var aplūkot Araišos, Mazsalacā, Pāvilostā, Pokaiņu Laimas kalnā un citur. Parasti tic ir diviakmeni. Uz viena akmens sēž, pret otai atbalsta kājas. Var apsēsties arī tagad, bet līdz otram akmenimkājas sniegtu tikai ap 2,4 m gariem cilvēkiem.

Šķiet, ka šie akmeņu salikumi domāti gaišreģu darbībai. Noteiktā laikā, vērojot Saules vai Ausekļa(Venēras) kustību (sk. piekto apcirkni) tie viedam cilvēkam ļauj ieskatīties gan pagātnē, gan arī nākotnē,gūt Dieva Padomu par nākotnes mainīšanu un vadīšanu. Tāpat šīs vietas noder domu pārraidei un, it īpaši,

vājinieku dziedināšanai no attāluma. Šīs iespējas nav zudušas arī mūsdienās.Valmieras Zilā kalna pakājē brīnumainā kārtā saglabājies akmens krēsls, kurā senais milzis —

svētnieks varēja ērti atlaisties spriedzes (stresa) noņemšanai. Krēsla pakājē izveidota ērta vieta kājuatbalstīšanai. Tas paredzēts cilvēkam, kura garums ap 2,4 m. Vienkāršāki milža sēdekļi ir Kaltenē,Pokaiņos, Sperjāņu kalnā u.c. vietās. Netālu no Ventspils pie Grīžiem atrodas liels akmens, t.s. Velnasēdeklis. 6 m garajā dižakmenī ar mūsdienās nezināmu paņēmienu izveidots prāvs iedobums, kur varētubūt ērta sēdēšana milžu pārim. Varbūt tā viņiem bijusi laulību vieta.

Vairākkārt jau pieminējām šo 2,4 īn garo augumu. Pilnīgi izslēgts, ka tā būtu sagadīšanās. Šādsauguma garums labi sakrīt ar seno grieķu autoru vēstījumu, aprakstot mūsu senčus kā sešas olektis garus.Vēl atcerēsimies, ka Anglijā, atverot leģendārā karaļa Artūra šķirstu, atrada 2,4 m garu skeletu.

Milži saistāmi ar jau pieminēto Unguru vārdu. Unguri Latvijā ir vairākās vietās, un tas vedina domāt,ka milži — svētnieki bijuši arī valdnieki.

Milžu gultas. Sliteres Zilo kalnu pakājē uz diviem milzīgiem akmens balstiem, līdzīgi kārakstāmgalds uz diviem skapīšiem, novietots ap 5 m garais olveidīgais Upsīšu akmens. Tā augšā iriedobe, kurā ērta guļa biitu milzim. Līdzīgas gultas ir arī Allažos, Sunākstē un pie Stupeļu pilskalna Ritespagastā (Jēkabpils raj.). Pie šiem akmeņiem cilvēkam var izraisīt gaišreģa spējas. Teika par Avotu purvu(netālu no Gaiziņkalna) stāsta, ka cilvēki redzējuši ļoti skaistu, neparasti gara auguma, sievieti ejam uzBolēnu svētavotu. Viņi to noturējuši par pašu Laimu. Vai tālā senatnē dainās minētās Saules meitasnevarēja būt milz.es, kas veica rituālus Saules dievībai Laimai…

Bībele par Dieva dēliem. Pārdomu vērti ir daži Bībeles Vecās derības 1. Mozus grāmatas 6. nodaļaspanti:

"… 2. Tad Dieva dēli redzēja, ka cilvēku meitas ir skaistas, un ņēma sev tās par sievām''." ….4. Tanīs dienās tie milzu vīri bija virs zemes, un arī pēc, kad Dieva dēli bija iegājuši pie

cilvēku meitām un sev bērnus bija dzemdinājuši, šie tie varenie, kas bija no iesākuma, slaveni vīri."Šeit redzams, ka ar vārdiem milzu vīri domāti Dieva dēli. Arī latvju dainās minētie Dieva dēli nebūt

nav domāti kā cilvēki.Latvju teikās pieminētas divu milžu, domājams, divu dažādu milžu dzimtu nesaskaņas un.pat cīņas.

Visai nepārprotami par to vēsta teikas par Kuldīgas rumbas izspārdīšanu viņu cīņas laikā undomstarpībām par to, kur celt Dobeles pilsētu. Viņi izvēlējās Dobeles Zilo kalnu.

Lielie zemes darbi. Latvijā vēl ir daudz ar milžiem saistītu vietu. Viņus uzskata par Lielo Kangarukalnu veidotājiem un lielo akmeņu nesējiem. Saldus Čāpātāju kapi būtu tulkojami kā Milžu kapi. Armilžiem saistāmi Tukuma un Talsu Milzu kalni. Bet vēl daudz vairāk ir vietu, kur viņu darbības pēdaspēdējos gadu tūkstošos piedēvētas Velnam.

Gan tiešo, gan netiešo materiāla rakstura pierādījumu ir pārāk daudz, lai drīkstētu par tiem klusēt vēlilgāk. Ļoti iespējams, ka milži patiešām bijuši un viņu loma mūsu zemes vēsturē bijusi ļoti liela.Iespējams, ka mūsu zeme ir skandināvu sāgās daudzkārt pieminētā milžu dzīves vieta.

Milžu kapi. Vairākās vietās Latvijā saglabājušās ziņas par milžu apglabājumiem. Teika vēsta, kaviņi paši sevi apbedījuši Dobeles Zilajā kalnā (norakts ap 1970. gadu). Par milža apglabā- jumu liekdomāt arī Ķēniņa kalns Talsos. Arī Pokaiņos varētu būt sevišķi gara auguma cilvēku apbedījumu vietas.

Gārsenē (Jēkabpils raj.) Katmilža kalniņā vietējie iedzīvotāji atraduši cilvēka stilba kaulu.Salīdzinot šī kaula garumu ar parasta cilvēka stilbu, atradēji secinājuši, ka apglabātā cilvēka garumsbijis ap 3 m, tomēr šis vērtējums šķiet pārspīlēts. Garu cilvēku kauli atrasti Talsu rajonā Lībagu ciemā unpie Dārtes. Pati par sevi šī ziņa nebūtu nekas sevišķs, jo laiku pa laikam dzīvojuši īpaši gari cilvēki.Atcerēsimies kaut vai 20. gadsimta otrās puses pasaulslavenos latviešu basketbolistus — Jāni Krūmiņu unUļjanu Semjo- novu, kuru garums pārsniedz 2,2 m. Tomēr minētie apglabājumi Talsu rajonā nebūt nav bijuši parasti. Šie milži apglabāti sēdus, tā kā vēl šodien Indijā apglabā dižos viedos cilvēkus — mahatmas.Līdzīgu apglabājumu Odesas apgabalā atraduši krievu arheologi. Tur svētnieks apglabāts sēdus uz īpaša

sēdeklīša — režģu veidā liktiem koka stienīšiem, kam bijis apvilkts apkārt aplis. Vairākas šādas augstosvētnieku sēdekļu zīmes saglabājušās Latvijā, Gaujas krasta Režģu klintīs..

Zināmi mākslīgi veidoti zemes pauguri ar lēzenu, vienmērīgi slīpu uzeju. Pārējas trīs malas ir stāvas.No latvju un igauņu teikām izriet, ka mūsu senči šos īpatnos kalniņus uzlūkojuši par milžu gultām,iespējams, arī kapiem. Tie veidoti tā, ka gulošā milža kājas un skats vērsts uz ūdeni. Spilgts piemērs bijaDaigoncs Milz- kalns (Tukuma raj., sk: Rusmanis J„ Vīks I. Kurzeme, 19—31). Līdzīgi virzīti arī citimākslīgi veidotie kalni, kas pirms gadu tūkstoša pārveidoti par pilskalniem, piemēram, Kandavā. Vēlcitos pārbūvētajos pilskalnos izveidoti uzbērumi — milža galvas vieta. Tā veidota tā, lai gulošā milžaskatiens būtu vērsts turp, kur aiztek ūdeņi — pie Čāpuļu kalna (Tukuma raj.), Aizkraukles pilskalna(Aizkraukles raj.) u.c. Šo kalnu iekārtojums atbilst dainu paudu- main par dvēseles pāratdzimšanu (sk.piekto apcirkni). Vienīgais izņēmums šai ziņā ir divu uzbērumu pilskalns Kangaros — t.s. Lielā vīra gulta,kura, šķiet, ir simbolizēta Veļu laiva.

Vēl jāpiebilst, ka jēdziens Milzu gulta vai Milžu gulta nav jāsaprot burtiski. Tās drīzāk ir bijušassvinīgo rituālu vietas.

Zelta vija Pasaulē, un tostarp ari Latvijā, ir daudz dažādu brīnumu. Tos varētu sadalīt trijās grupās. Vieni no

tiem ir tādi, kas izsauc izbrīnu tādēļ, ka neizprotam, kā gan tos varējuši radīt cilvēki pirms gadutūkstošiem ar mums nezināmiem līdzekļiem. Bet šos brīnumus var atkārtot ar mūsdienu tehnikas palīdzību.Pie šīs grupas pieskaitāmi daudzi lielie zemes darbi, tostarp Kangaru kalnu uz- bēršana.

Otrai grupai pieskaitāmi tie brīnumi, kurus mūsdienu tehnika gan vēl nespēj atkārtot, bet, ja tas būtunepieciešams, šādu tehniku varētu radīt. Piemēram, minēsim daudzus simtus tonnu smago svētakmeņunovietošanu Kapsēdē, Nīcgalē, Vandzenē un citur.

Paliek trešā brīnumu grupa. Tai pieskaitāmi tādi senatnē veidoti darbi, kurus cilvēki, iespējams,nevarēs atkārtot nekad. Viens no tādiem ir milzīgais krasta valnis — Zelta vija ap Baltijas zemju jūraskrastu. Par to stāsta daina:

Vij, Dieviņ, zelta vijuVisgarām jūras malu,Lai nenāca salta salnaŠai zeme ziedu traukt.LD 31032Milžu vaļņi. Pasaules kontinentu un salu krastu kopgarums ir vērtējams miljonos kilometru. Latvijas

krasta līnija ir 500 km gara. Mūsu zemes krasti ir īpatni un neparasti ar to, ka kopumā tie atgādina paplātiar uzvelvētu malu. Turklāt šī uzvelvētā mala ir samērā jauna — tā ir tikai kādus astoņus gadu tūkstošusvecs veidojums.

Mūsu senči apzinājās šo viju kā vienreizēju brīnumu, kam nav nekā līdzīga visā pasaulē un ko varējaradīt tikai ar Dieva palīdzību. Mūsdienu cilvēki pa šo brīnumu staigā, būvē ceļus, mājas, pat veselaspilsētas, neapzinoties, kas tas ir. Vai saprotat, ka runa ir par Baltijas jūras mākslīgo krastu? Jūras krasts?—jūs teiksiet, — vai tad tas ir kāds īpašs brīnums? Kur cietzeme saskaras ar jūru, tur arī ir krasts.

Šāds nekur citur pasaulē nepazīstams valnis stiepjas no Kre- tingas Lietuvā gandrīz līdz PērnavaiIgaunijā. Ja no attāluma staip šīm vietām atņemam vēl vienu citu brīnumainu veidojumu — Slī- teres Ziloskalnus, tad uzvelvētā krasta kopgarums ir ap 600 km. Šajā daļā gandrīz visu krastu veido uz augšu pacelts,vidēji ap 0,5—1 km plats valnis. Aiz tā atrodas bijusī jūras daļa, tā sauktie, lagūnu ezeri. Pie tiemBaltijas jūras daļai pieskaitāmi Papes ezers, Bārtas zemiene, Liepājas un Tosmāres ezeri, Ploces purvs,Sārna- tes ezers. Rīgas līča daļā minēsim kaut vai purvaines aiz Rojas, Kaltenes un Valgalciema, kā arīEngures, Kaņiera, Slokas, Babītes un vēl citus ezerus. Daļa no tiem ir aizaugusi, un no tiem vēlāk radušiespurvi gan Kurzemes, gan Vidzemes piekrastē, tāpat arī Lietuvā un Igaunijā..

Vidēji šī lagūnu zona iesniedzas piekrastē 15 km dziļumā. Tātad zelta vija mūsu zemes platībupadarījusi par apmēram 7000 km2 lielāku.

Nērijas. Tās ir šauras un garas pussalas Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā, kuras veidojušas jūrasstraumes, pagriežot upju tecējumu un pieskalojot smiltis. Vārda izcelsme saistāma ar angļu valodāsaglabājušos vārdu narrow — naurs.

Lielupes tecējums pagriezienā pie Slokas veido 20 km garu pussalu, bet tās vēl senākais tecējums —iepriekšējo nēriju starp tagadējo gultni un Babītes ezeru, arī tikpat garu. Tautā to sauc par Salu. Ap 6 kmgaru un ļoti šauru pussalu starp Apšuciemu un Klapkalncicmu veido Lāčupīte. Līdzīgi pagrieztas mazāsupītes abpus Kolkas ragam. Iespaidīgi zemes veidojumi novirza pa labi Ventas un Bārtas tecējumus.

Pats iespaidīgākais no šādiem veidojumiem ir Kuršu nērija, kuru kļūdaini dēvē par Kuršu kāpām. Tāir 98 km gara, līdz 70 m augsta. Tās platums šaurākajā vietā, tāpat kā Jūrmalas pussalai, ir tikai 300 m.Vēl tālāk uz rietumiem atrodamas divas, kaut ari mazākas, tomēr iespaidīgas nērijas, kuru kopgarums ap100 km. Austrumos no Vislas ietekas ir Mierzeja Vislana, bet ziemeļrietumos no tās — Mierzeja Helska.

Nēriju pastāvēšana ir dinamiska, kurā liela loma ir jūras straumei. Tomēr to rašanās saistāma arMilžu vaļņa rašanos vai radīšanu. Līdz šim publicētā versija par to, ka minētās nērijas un mūsu jūraspiekrasti izveidojis milzu meteorīta radītais vilnis, nav uzskatāma par korektu.

Kad tas notika? Vecākie arheoloģiskie atradumi zelta vijas jomā Pāvilostā, Ploces purvā, Purciemā,Sārnatē, Vārnu krogā un citur datēti kā 6,5 gadu tūkstošus veci. Tā kā kādreizējā jūras dibena smiltīsuzreiz dzīvot nevarēja, tad kā visai ticamu zelta vijas veidošanas nobeiguma laiku varētu pieņemt posmupirms 7,5 gadu tūkstošiem, tās sākumu pirms 8 gadu tūkstošiem.

Bet par to, kā tas noticis, varam tikai minēt. Milzīgais pacēlums sastāv no daļām, kuru ģeoloģiskāvienotība ir diskutējama. Rietumu daļā tas izpaužas ziemeļu-dienvidu virziena pacēlumā no Palangas līdzKolkai, austrumu daļā — no Rīgas līdz Pēr- navai tajā pašā virzienā, Abu šo pacēlumu savstarpējieattālumi ir 170 km — skaitlis, kuru šajā darbā pieminam otrajā un septītajā apcirknī. Šos paralēlospacēlumus vieno trešais — Milžu valnis, kas virzīts ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā un virzās noKolkas uz Rīgu. Šobrīd nav zināma neviena ģeoloģiska vai kosmiska rakstura dabas norise, kas varētuizskaidrot zigzagveida līnijas izcelsmi.

Jau minētās paralēlās nērijas Lielupes grīvā — Jūrmalas pussala un Sala, kā arī senās kāpas starpvēl senāko jūras lagūnu — Tīreļpurvu un Babītes ezeru liek domāt, ka Milžu vaļņi nav veidojušies uzreiz,bet gan vairāku secīgu notikumu gaitā. Par to liek domāt arī nedaudz tālāk aprakstītie atradumi lagūnās.Bet pēdējā posma notikumi varētu būt šādi.

Jūrā, vidēji ap 15 km no toreizējās piekrastes, no simts metru dziļuma sācis uz augšu celties ap 2 kmplats valnis. Līdz ar šo valni cēlusies plata josla abpus tā gan uz iekšzemes, gan jūras pusi. Valnimpaceļoties virs ūdens, starp to un senāko jūras piekrasti palika ap 15 km plata bijušo jūras ūdeņu josla.Par to, kā izskatījās piekraste pēc pacelšanās, var spriest, apskatot Kuršu jomu, Kuršu nēriju un tāmlīdzīgus zemes vaļņus jūrā tālāk uz dienvidiem. Atdalītā jūras ūdeņu josla ar laiku daļēji pārpurvojās.

Mēs nepārzinām dabas norises tik pilnīgi, lai katru veidojumu, ko ģeologi nespēj izskaidrot,uzskatītu par apzinīgu būtņu, tostarp milžu vai cilvēku veidotu. Tomēr nav arī pamata šādu iespēju pilnīgiizslēgt, jo minēto Milžu vaļņu dabīga izveidošanās neiekļaujas nekādās fizikas vai mehānikaslikumsakarībās. Lai cik ari tas skan fantastiski, visticamākais no Milžu vainu rašanās skaid- rojumiemliek domāt par to mākslīgu radīšanu.

Ja šādu veidojumu vajadzētu radīt, uzberot smilšu dambjus jūrā, tad to kopsvars būtu daudzi simtimiljardi tonnu. Mūsdienu cilvēcei šādi darbi vēl nav pa spēkam. Bet šeit nebūt nav notikusi tikai smilšuuzbēršana vien. Posmā Ķemcri-Klapkalnciems viegli izsekot, ka, veidojot jau minētā vaļņa pamatu,ievērojami uz augšu pacelts ari dolomīta paplāksnis, kura biezums ir vidēji 20— 30 m. Tikai viena pašapiekrastes kilometra robežās augšup celti līdz 2 miljardi tonnu dolomīta.

Tāpēc zelta vijas vaļņa pacelšanās nav skaidrojama ne ar sauszemes celšanos, ne jūras atkāpšanos,ne ar straumju izskalotām smiltīm, lielu meteorītu krišanu vai ar kādu citu mums zināmu dabas norisi vaiģeoloģisku procesu.

Zigzagveida vaļņus nevar skaidrot arī kā zemes pacēlumus pēc lielā apledojuma. Gan upju gultnes,gan nērijas, kas visas pagrieztas pa labi, liek domāt par ilgstošu, spēcīgu un apzināti virzītu darbību.

Izveidotais valnis ir sarežģīta kontūra, kuras dabīgā izveidošanās neiekļaujas līdz šim zināmajāsdabas procesu likumsakarībās.

Milžu darbi un moderna fizika Daļa lasītaju, iepazinušies ar šo apcirkni, teiks: "Nu gan par traku! Tas taču nevar būt tāpēc, ka tā

nevar būt! Un tas nav iespē- jams!"Šādi vai ļoti līdzīgi vārdi pēdējos gadu tūkstošos teikti daudzas reizes. Tos teica tad, kad izgudroja

pirmo buru laivu, pirmās ūdensdzirnavas un pirmo tvaika mašīnu. Franču zinātņu akadēmija savā laikāizlēma, ka meteorītu krišana no debesīm ir absurda, jo debesīs akmeņu neesot. Tāpat franču gudrākāsgalvas noraidīja tvaikoņa būves projektu, jo dzelzs ūdenī nevarot peldēt.

19. gadsimta vidū zinātnieki "pierādīja", ka vilcieni nedrīkstot braukt ātrāk par 40 km stundā, jolielāks ātrums cilvēkus nogalināšot. Līdzīgi "pierādīja" to, ka lidmašīnas ideja noraidāma pašā būtībā, betvēl 1950. gadā Anglijas zinātnieki pamatoja uzskatus par to, ka cilvēks nekad nevarēs lidot kosmosā.Šādu faktu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi.

1900. gadā Parīzē atklāja 20. gadsimta sākumam veltīto Vispasaules zinātnes un tehnikas sasniegumuizstādi. Tās laikā notika plaša, zinātnes attīstībai veltīta konference, kurā piedalījās pasaules gudrākāsgalvas. Cienījamie zinātnieki konferences lēmumā atzīmēja, ka 20. gadsimts solās būt visai neinteresants,jo visi nozīmīgākie atklājumi jau ir izdarīti. Ja kāds tajā laikā mēģinātu apgalvot, ka nepaies ne simts gaduun cilvēkiem kabatā būs mazas kastītes, kas ļaus sazināties ar draugiem un paziņām, kuri atrodas jebkurācitā Zemeslodes vietā un, ka, sēdot savās mājās, varēs sekot notikumiem visās pasaules malās, tad šāducilvēku nosauktu parjukušu.

Šādā noskaņojumā pagāja viss 20. gadsimta pirmais ceturksnis. Atzīmēsim, ka 1922. gadā ASV, kastolaik skaitījās tehniski visprogresīvākā zeme, pašas gudrākās galvas ilgi sprieda par to, vai nevajadzētulikvidēt patentu birojus, jo viss jau esot izgudrots un pēdējos gadu desmitos neviens būtiski jaunsizgudrojums neesot radīts.

Ne reizi vien nācies dzirdēt to cilvēku iebildumus, kas sevi uzskata par zinātnes aizstāvjiem, kaaugstāk minētie fakti runājot preti zinātnieku atklātajiem un izpētītajiem dabas likumiem. Atbilde te irvienkārša —ja kāds fakts neatbilst kādam likumam, tad vaina meklējama cilvēka izdomātajā likumā. Tejāpiebilst, ka mūsdienu zinātne apjēguši tikai pavisam nelielu daļu no visiem dabas likumiem. Latvjugaramantas un mūsu senču veiktie darbi liek domāt, ka viņi zināja vairāk.

Nav pagājuši pat vēl divi simti gadu kopš tā laika, kad angļu fiziķis M. Faradejs sāka pētīt elektrību,berzējot dzintaru ar vilnas lupatiņu. Toreiz neviens pat nesapņoja par elektrības rūpniecisko ražošanu untās lietošanas iespējām. Šobrīd jautājumā par dabas spēku izmantošanu mēs esam tādā pat līmenī, kā savālaikā M. Faradejs. Būtu smieklīgi noliegt to, kas ir acīmredzams.

Neskaitāmi fakti rāda, ka mūsu tālie senči zināja daudzus tādus dabas likumus, par kuriem mūsdienuzinātnei nav pat nojautas. Tieši tas viņiem palīdzēja veikt milzu darbus. Mēs nevaram apgalvot, ka milzudarbu veicēji bija milžu augumā, bet to, ka viņi bija gara milži, nevar apšaubīt neviens.

Minējumi. Arī mūsdienās laiku pa laikam pasaulē piedzimst un izaug cilvēki, kuru garums ir 2,4 mvai pat vairāk. Šie cilvēki pārvietojas ar grūtībām, jo ķermeņa spiediens uz mugurkaula lejas daļasskriemeļiem ir pārāk liels. Viņi nevarēja būt nekādi kalnu gāzēji, kā to apgalvo teikas. Lai skaidrotu milžupastāvēšanu un viņu darbus, iespējami vairāki minējumi.

Pirmkārt, uzskats, ka viņi prata vadīt gravitācijas laukus ap sevi.Iespējams arī, ka tālā senatnē Zemes gravitācijas lauks bija mazāks. Par to liecina milzīgie izmirušie

zauri — veikli skrējēji uz divām kājām, kuru svars dažkārt pārsniedza 100 tonnas.Vēl pastāv trešā iespēja, ka milžu darbus tālajā senatnē veica cita enerģētiska tipa būtnes — Dieva

dēli, kas daudzkārt minēti dainās. Bet Saules meitas — priesterienes prata sazināties ar Dieva dēliem.

Sestais apcirknis Dižā sagša

Lielie zīmējumi Iezīmējot Latvijas kartē lielākās senču svētvietas un savienojot tās ar līnijām, rodas zīmējums, ko

varētu pielīdzināt Stāmerienas sagšas rakstiem. Par šādu sagšu aušanu vēsta vairākas dainas, piemēram:Saules meita sagšas auda Vidū gaisa stāvēdama: Metus ņēma tīra zelta Audus tīra sudrabiņa.FS 958,2816Katra svētvieta sagšas ornamentā atrodas divu svētvietu līniju — metu un audu — krustpunktā.

Katras svētvietas attālumi no citām ir stingri noteikti. Šajā grāmatā apskatīsim tikai dažas līnijas, kurassaistāmas ar Galveno meridiānu. Jāpiebilst, ka svētvietu Dižās sagšas zīmējumi nav tik vienkārši kāStāmerienas villainē, jo Latviju klāj vairākas svētvietu sistēmas. Katrai no tām bijuši savi uzdevumi.

Popes līnija Šajā sadaļā apskatīsim vienu no Dižās sagšas ornamenta metu līnijām, kas divas reizes šķērso jūru.

Saules meita audumu auž un ritina saules gaitas virzienā, t.i., no austrumiem uz rietumiem. Tāpēc metiematbilst rietumu-austrumu līnijas. Bet lielās līnijas, kas to šķērso pāri visai Baltijai un vēl tālāk, saucamaspar audiem.

Sirpjveida kalns. Braucot no Ventspils uz Rīgu, šosejas abās pusēs līdz Usmai ir gandrīz tikai vienipurvi. Tomēr 20 km no Ventspils Rīgas šoseja šķērso pacēlumu — kādu visai īpatnu zemes veidojumu,kas virs apkārtējā purvainā līdzenuma paceļas 50 m augstumā. Ģeologi domā, ka tajos aizvēsturiskajoslaikos, kad gandrīz viss tagadējais Ventspils rajons vēl bija tikai jūras licis, šī vieta pacēlusies virs ūdenskā sala jau pieminētajā Baltijas ledus ezerā. Tās visai stāvie ziemeļrietumu krasti patiešām šķiet kā viļņugrauzti. Pēdējos gadu tūkstošos uz salas izveidojies Popes ciems.

Visai īpatns ir šīs salas apveids, ko varētu salīdzināt ar stipri padilušu Mēness sirpi. Tā rādiuss irap 1,7 km, kas atbilst vienai tūkstošai daļai no Mēness rādiusa. Sirpja centrs meklējams ap 0,7 kmdienvidos no Popes kapiem. Šīs salas apveidu var salīdzināt arī ar vēju sapūstu parabolisku kāpu.

Pope ir mežu vidū, tāpēc grūti atrast vietu, no kuras varētu apskatīt šo salu kopumā. Šķiet vienīgāvieta, no kurienes, kaut aptuveni, iespējams vērot augšup pacelto salu, ir Jaunmuiža austrumos no Popes.

Tā Popes sirpis skatās uz ziemeļrietumiem, uz jūras krastu pie Ovišiem, kas arī veido līdzīgu loku.Tāpat uz Ovišiem lido arī iedomātā milzu spāre, kuras spārnus veido Spāres ezeri. Un vēl bez tam uzziemeļrietumiem raugās Dundagas pacēluma augstākā daļa — Slīteres Zilo kalnu pusloks. Vēl pieminamšīs vietas tāpēc, lai norādītu, ka Popes salas apveids un sirpja virziens nav nejauši, bet izsaka kāduvairākkārt sastopamu likumību Kurzemes pussalā.

Popes salas sirpja centrālā daļa ir arī pati augstākā vieta. To veido ap 0,1 km plats un 0,6 km garšpacēlums ar visumā nolaidenām malām, ja neskaita kraujo sirpja rietumu malu. Šī paugura garenassvirzīta ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā. Bet sirpja ragi, kas atrodas pa labi un pa kreisi no šipaugura, salīdzinoši lēzeni nolaižas apkārtējā līdzenumā.

Tās Popes salas daļas apjoms, kas paceļas virs apkārtējā līdzenuma, vērtējams ap 30 miljoniemkubikmetru. Šodien ne tikai grūti, bet pat neiespējami iedomāties un modelēt tādu ģeoloģisko procesu, kasbūtu varējis radīt šo milzu sirpi, kā mēdz teikt, dabīgā ceļā.

Vēl jāatzīmē, ka Popē atrodami vairāki sīkāki reljefa veidojumi, kuru mākslīgā izcelsme irneapšaubāma, piemēram, terasētās noejas no pilskalna un terases muižas parkā.

Kalns padodas enerģētiskai ieskaņošanai. Tā, piemēram, ja pavasarī Popei iet pāri pirmais pērkonalietus, tad negaisi te plosās līdz vēlam rudenim. Parkā daudz zibens skartu koku. Bet, ja pirmais negaissiet garām, var gadīties, ka visu vasaru nenolīst ne pilīte.

Raugoties pāri mežiem uz ziemeļrietumiem, t.i., uz jūras pusi, vienmēr redzama zila migla.Jau vairākkārt minējām par Popes kalna saistību ar ziemeļrietumu virzienu, kur noriet Saule Jāņu

vakarā. Tas norāda uz Jāņu nakts rituālu vietu. Latvju garamantas stāsta par Jāņu nakts gājieniem.Iespējams jau minētās noejas bija vieta, kur sākās un arī beidzās šādi gājieni apkārt visam Popes sirpim.

Neparastais kalns savā laikā bijis visa novada garīgais centrs. Vēl šodien tas atstāj spēcīguiespaidu.

Teikas un nostāsti. "Senos laikos tur, kur tagad Popes pilskalns, bijusi senā latviešu pils. Pilsapburta un nogrimusi zem kalna. Vēl ilgi pēc tam uz kalna varējuši saskatīt divas ar zāli aizaugušasbedres. Tās bijušas pils skursteņu vietas. Barons licis pili atrakt. Bet cik strādnieki pa dienu atrakuši, tikdivi melni suņi pa nakti aizbēruši."

Tāpat kā citas, arī šī teika ar mums runā simbolu valodā. Pils vai klostera nogrimšana nozīmē, kazudušas senās zināšanas un dzīves kārtība. Bet, ja vien zina īstos vārdus, pils var atkal celties augšup.

Zināšanas un dzīvesziņu var atjaunot, un tad arī radīsies īstie vārdi.Pēdējais Popes barons Bērs bijis lāga vīrs, bet viņa pārvaldnieks Renne — nežēlīgs un cietsirdīgs.

No tā laika šajā apkārtnē daudzus suņus sauc par Reņiem."Kad nomiris iepriekšējais barons, šķirstu ar nelaiķi novietojuši medību pilī un sulaiņiem vajadzējis

aizgājēju vāķēt. Naktī pirms bērēm ārā sacēlies negants viesulis. Kaut arī telpā nebijusi manāma nevēsmiņa, pēkšņi nodzisušās visas sveces. Kad vēlāk tās pašas no sevis atkal iedegušās, barona šķirstsbijis tukšs. Cita padoma nezinādami, sulaiņi šķirstu aiznaglojuši un tā arī tukšu apglabājuši."

Tur, kur pilskalns, kādreiz bijis sieviešu klosteris. No turienes apakšzemes eja vedusi uz muižas ēku.Vēl Pilskalnu māju vecais saimnieks Jēgers zinājis rādīt, kur caur viņa mājas pagalmu gājusi šīapakšzemes eja.

"Pa to Popes muižas puiši gājuši pie mūķenēm. Tad vienu nakti, kad visi sēdējuši pie labi klātiemgaldiem, ēduši un dzēruši, sacēlies negants viesulis un klosteris nogrimis. Palicis tikai skurstenis. Ja tajāieskatoties, varot redzēt dzīrotājus. Ja iemetot akmeni, ilgi dzirdama skaņa, bet, ja ielaižot pīli, tā izpeldotmuižas dīķī."

"Kad muižu cēluši, vajadzējis daudz strādnieku. Lai zinātu, vai visi atnākuši, katram vīramvajadzējis traukā iemest pupu. Ja trauks nebijis pilns, tūdaļ kļuvis skaidrs, ka nav sanācis vissvajadzīgais skaits, un meklējuši, kura trūkst."

Popes pilskalns. Popes sirpjveidīgais kalns ir ļoti neparasts veidojums. Mūsu senčiem tā bijusi svēta vieta. Tās

centrs atrodas kalna augstākajā daļā. Pēdējos gadu simtos tur apbedīti vietējie baroni. Blakus kapiemmežu vērošanas un sakaru torņi. Diemžēl kā arheoloģijas piemineklis aizsargāts tikai pilskalns. Tasizveidots visai īpatnā vietā — nevis kalna augstākajā daļā, bet gan tā nogāzē, ap 100 m rietumos nokapiem. Tomēr arī šo pilskalnu nevar uzlūkot tikai par aizsargātu vietu Popes aizstāvjiem, tāpēcpakavēsimies pie šīs īpatnās vietas ilgāk.

Kalna augstākā vieta paceļas 75 m virs jūras līmeņa un ap 50 m virs apkārtējā līdzenuma. Rietumunogāze stāva, ap 25 m augsta. Kalna ziemeļu malā vairāki, neapšaubāmi mākslīgi dari- nāti veidojumi.Tās ir terases, kas līdzinās milzīgiem pakāpieniem..

Pilskalns izveidots kraujas malā. Tas aizņem 40 x 60 m ar ap 2 m platu vaļņveida noeju ieslīpi uzziemeļrietumiem. Iespējams, pa to gāja priesteri Ziemassvētku saullēktā un Jāņu vakara saulrietā.

Pilskalns atrodas divu enerģētisko līniju krustpunktā. Viena paugura ass orientēta ziemeļrietumu-dienvidaustrumu virzienā. Tā iezīmē jau minēto Saules rieta virzienu Jāņos. Otru līniju ziemeļ- austrumu-dienvidrietumu virzienā, t.i., perpendikulāri pirmajai, iezīmē skaņu kanāls caur estrādi uz muižas dīķiem.Skatoties no pilskalna, te lēc Saule Jāņu rītā.

Ko nozīmē Popes vārds? Pope ir plašas apkārtnes augstākā vieta, bet tāda tā bijusi, ne tikai fiziskā,bet arī garīgā nozīmē. Tāda pati nozīme vārdam Pope bijusi ne tikai mūsu, bet arī daudzās citās zemēs.Lai gan pati Pope Latvijā un visā pasaulē ir vienīgā vieta ar tādu nosaukumu, tomēr no šī vārda saknesatvasināto vietvārdu ir daudz ne tikai pie mums, bet arī visā pasaulē, īpaši bieži to tos sastopam ezerunosaukumos

Latviešu konversācijas vārdnīcā vārdam pope ir daudz skaidrojumu. Kurzemē ar to apzīmē purvu arciņiem, staignu, dumbrai- nu vietu. Pope vai popis ir arī cinis, sūnains pauguriņš purvā. Amatnieki šovārdu lieto mīkstu, popētu mēbeļu apzīmēšanai. Vēl ir daži citi līdzīgi vārdi:

popenis — pāri ezera malai pāraugusi līgana pļava; popa zeme — nosusināta purva zeme,dumbraina zeme; popiena, popiens — purvs; popējs — staigna, dumbraina vieta; popains — purvains,nelīdzens, ciņains. Citu zemju Popes. Kā redzam, latviešu valodā Popes vārdam ir visai piezemētanozīme. Toties citur pasaulē ar šo vārdu izsaka augstas garīgās vērtības. Salīdzināsim šīs vietas vārdu arMeksikas lielā vulkāna Popokatepetla (5452 m vjl.) vārdu. Tāpat vairākus tukstošus kilometru uzdienvidiem, Bolīvijā atrodas Po- po ezers. Popo ir viens no lielākajiem augstieņu ezeriem pasaulē. Tāplatība ir 2530 km2 — tātad lielāka par visu Ventspils rajonu.

Iespējams, ka Popes vārds cēlies no Urālu somugriem, kas ar vārdu pup ap/.imēja gan savu dievību,gan ar to saistītos akmens stabus. Arī polinēziešu dievība Popa nozīmē "pamats", "akmens".

Skitiem bija dievība Popai. Kopā ar sievu Api viņi ieņēma ļoti augstu vielu skitu dievību panteonā.Popai pielīdzināms grieķu augstākai dievībai Zevam. Rietumslāviem bijusi sena dievība — Popela. Jauvēlāk, reizē ar kristietību, radās slāvu priesteru vārds pops un katoļu baznīcas augstākās amatpersonasnosaukumspa- pa jeb pāvests.

Nule minētās sakarības izskaidro arī Apekalna (Alūksnes raj.) vārdu.Cik Latvijā ir Popes? Latvijā ir daudz Popei līdzīgu vietvārdu. Mēs nedaudz pie tiem pakavēsimies,

jo tālākajā gaitā šo vārdu jēgai var būt sava nozīme.Netālu no Kuldīgas pie Ventspils ceļa ir Popāņu mežniecība. Abrenes novadā atrodas Popava un

Popureva. Vēl Latgalē, Ludzas rajonā, austrumos no Rundēniem ir mazā Popsuiķu sādžiņa, bet Viļānos,pagasta ziemeļu daļā bija Popovas ciematiņš.

Atgriežamies Kurzemē. Pie senā Popervāles-Talsu ccļa, Sas- makas ezera dienvidu galā, Popragā,bijusi sena svētvieta. Netālu no tās aug interesanta liepa ar 24 stumbriem.

Poprags atrodas šaurā un garā Sasmakas ezera galā. Jāatzīmē, ka nekādu zemes ragu te ieraudzītnevar. Bet pats ezers gan ir kā rags, un šī ezera raga gala apzīmēšanai Popraga vārds ir īstajā vietā. Vaitik ūdens klajumam senāk nav bijis Popezera vārds? Bet šī paša, tagad Sasmakas, ezera ziemeļu gals irvisai tuvu jau pieminētajai Popervālei. Tā iezīmē seno jūras krastu, bet ceļa braucējam tā liekas kā valnis(angliski — wall, mūsu vietvārdos — valle, šeit vāle). Tādā gadījumā, vārdu Popervāle varētu tulkot —"valnis pie Popes ezera".

Bet vārdu Pope varētu tulkot arī tā — "kalns, kas izcēlies no purva". Paliek jautājums — kāpēc untieši šajā vietā? Kā tālāk redzēsim, šī vieta nepavisam nav nejauša.

Popes līnija. Popes kalns atrodas uz ziemeļu platuma 57°24' paralēles.Domās virzoties pa karti uz austrumiem, pēc 43 km nokļūstam vietā ar līdzīgu vārdu —jau minētajā

Popervālē. Popes kalna austrumu pakājē, t.i. uz tās pašas rietumu-austrumu līnijas, jeb precīzi uz tās pašas57°24' paralēles atrodas arī 1771. gadā celtā Popes baznīca. Dodoties tālāk uz austrumiem, tieši uz šīsparalēles atrodas 1793. gadā celtā Arlavas baznīca. Zinot, ka līdz 19. gadsimta vidum kristīgo baznīcasmūsu zemē cēla tieši uz senču svētvietām, var droši teikt, ka tā nav sagadīšanās.

Tagad ar labas kartes palīdzību paceļosim pa nule minēto ģeogrāfisko paralēli, ko nosauksim parPopes līniju. Ja domās šķērsojam visu Kurzemes pussalu un tālāk arī Rīgas līci, tad izrādās, ka šī paralēleir vienīgā, uz kuras Kurzemes pussalas platums ir vie-

6. att. Popes līnijanāds ar Rīgas līča platumu. Kurzemes pussalu un Rīgas līča dienvidu daļu var uzskatīt kā vilni, kur

pussala veido viļņa pozitīvo, līcis — negatīvo daļu. Izrādās, ka šim vilnim var atrast materiāla raksturaizpausmes gan uz rietumiem, gan arī uz austrumiem. Kurzemes pussalas un Rīgas līča Latvijas piekrastesveidotā viļņa garums ir 170 km. Tieši tāds pats ir attālums no Kurzemes līdz Got- landei.

Ja pa Popes līniju dodamies rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai, tad, veicot tik lielu attālumu, kas irlīdzīgs Kurzemes pussalas un Rīgas līča platuma summai, nonākam tieši Gotlandes salas augstākajāpunktā — Tora kalnā. Tā ir senas skandināvu dievības — Tora svētvieta. Tā apzīmē pilnā viļņa garumu.

Ar 170 km garu vilni sastopamies arī otrajā un septītajā apcirknī, apskatot seno svētvietu sistēmas.Tas iezīmē superīsviļņu starojumu ap Pokaiņu svētvietu. Uz tā paša meridiāna, uz kura atrodas Pokaiņi,viens no otra 170 km attālu atrodas senās Apollona un Asklēpija svētvietas Grieķijā. Pa šo pašumeridiānu 170 km no Pokaiņiem uz dienvidiem ir Nemunas upe. Var nosaukt vēl citus piemērus, bet jauno minētajiem ir skaidrs, ka tālā senatnē radīto svētvietu savstarpējie attālumi atbilst Pokaiņu starojumarādiusam, kuru 20. gadsimta 70. gados uzzināja zinātnieki, fotografējot Zemi no kosmosa superīsviļņudiapazonā.

Mūsu minētie lielumi — Pope-Popervāle — 43 km un Lielā viļņa garums 170 km un tā pusvilnis —Kurzemes pussala, t.i., Rīgas līča platums, uz Popes līnijas mērots senās mērvienībās — zviedru jūdzēs.Tās garums 10,7 km. Pilns viļņa garums ir 16, pusvilna — 8, viļņa ceturtdaļas — 4 zviedru jūdzes. Šīmērvienība ietilpst seno kosmisko mēru sistēmā.

Duntes mīkla. Dodamies pa Popes līniju tālāk uz austrumiem. Rīgas līča Vidzemes daļā līnija ietcaur Dunti. Domājams, ka šeit bijusi sena svētvieta. Viduslaikos tās vietā ierīkota muižiņa, kas līdzmūsdienām gan nav saglabājusies. Duntes vārds nāk no somugru vārda tont — "rēgs", "spoks","parādība". Bet cits ļoti līdzīgs somugru vārds tontt ir tulkojams kā rūķītis. Te nav pretrunu, jo rūķītis tačunav fiziska būtne, bet gan parādība. Senskandināvu sāgās rūķīši kala ieročus augstākai dievībai Toram.Tādejādi Duntes vārds varētu būt saistīts ar Tora vārdu. Atcerēsimies Tora kalnu Gotlandē, kas atrodastieši uz šīs līnijas. Sagadīšanās? Diez vai.

Gan uz ziemeļiem, gan arī dienvidiem no bijušās Duntes muižas ir itin jaukas vietas. Vai esatpadomājuši, kāpēc gan Dunte atrodas tieši tur, kur tā ir, nevis kaut kur citur? Iemesls ir tikai viens —tāltālie senči ļoti labi zināja, kurā vietā Popes līnija krusto seno krasta līniju. Un vēl kāda Duntes un Toravārdu saistība. 8 km aiz Duntes uz austrumiem Popes līnija šķērso Aģes upes pieteku Toru, kuras tuvumāir Kalntoru mājas. To vārds norāda uz Tora svētvietu. Vēl tuvumā ir dzelzsceļa stacija Inte. Tāsnosaukums ņemts no tuvējo māju vārda, kas savukārt saistāms ar seno Saules vārdu Inti. Neizslēgsimiespēju, ka šis vārds saistīts ar jau minēto Indra vārdu. Tātad šeit varēja būt sena Saules svētvieta. Arlielu pārliecību var apgalvot, ka tā nevar būt tikai sagadīšanās.

Zvejnieku un jūrnieku vidū Duntei nav laba slava. Jūrā iepretim Duntei laiku pa laikam sākasnegaidītas un neviena neparedzētas vētras, kas prasa cilvēku dzīvības. Varbūt ka enerģētisko līnijukrustpunkti prasa papildu uzmanību un aprūpi, ko mūsdienās cilvēki aizmirsuši..

Dodoties vēl tālāk pa Popes līniju uz austrumiem, pēc mums jau zināmā pusvilna attāluma —astoņām zviedru jūdzēm — nonākam pavisam īpatnējā kalnā pie Smiltenes, kuru tagad dēvē par Cērtenespilskalnu.

Cērtenes pilskalns atrodas uz tās pašas 57°24' paralēles. Tā atrašanās vieta, mērot no Duntes, atbilst jau pazīstamajam

astoņu zviedru jūdžu ritmam.Cērtenes pilskalns ir mākslīgi veidots. Tas ir viens no mūsu senajiem dubultsvētkalniem.

Interesantākā ir ziemeļu daļa. Tās garums ap 150 m, platums 50 m, augstums ap 15 m. Nogāzes ir pārākstāvas, lai tās uzskatītu par dabīgām. Ziemeļu nogāzē redzamas triju terašu pēdas. Zemes darbu apjomsvērtējams ap 150 tūkstošiem tonnu.

Cērtenes senajam dubultsvētkalnam ir arī vairākas citas tālās saistības. Tieši dienvidos, mūsdienumērvienībās 30 km no tā, at

rodas citas, ļoti ievērojamas senu svētvietu kopas centrs. Tas ir Zosens, tagad Zosēni. Tā iratsevišķa apskata vērta sistēma, bet šajā darbā pie tās nekavēsimies.

Cērtenes dubultsvētkalna ziemeļu daļu grūti iedomāties citādi, kā senu rituālu vietu Jāņu svinīgajiempasākumiem (ceremonijām). Nav jābūt diez kādam seno kara lietu speciālistam, lai saprastu, kadubultsvētkalna valnis ir pārāk tuvs dienvidu daļai, kuru sauc par pilskalnu. Tādējādi ziemeļu kalnsnekādi nevarēja noderēt pils aizstāvēšanai. Tas, ka šeit un tāpat arī daudzos citos senču svētkalnosuzbūvēts militārs objekts, jāvērtē kā posta laika darbs, bet tas vēl nemazina senatnes dižumu.

Vēl padomāsim, kāpēc gan tāltālu senatnē tika veikts tik milzīgs zemes darbu apjomu. Toreiz vēlSmiltene nebija pilsēta, pat

7. att. Svetvietu sasaistes Kurzemēnc miests un muiža. Te gan gāja garām sensens ceļš: Cēsis-Rau- na-Cērtene-Grundzāle-Apekalns-

Lielais Munameģis vai arī Pe- čori, bet diez vai tirdzniecības apjomi bija tik lieli, lai būvētu tik lielusvētkalnu. Tātad šī kalna būvētājiem bija kāds cits uzdevums. Tālie senči, kas dzīvoja ap Cērtcni unsvētvietu sistēmā ap to, labi zināja, ko viņi dara, kāpēc dara, un zināja arī to, tieši kas kurā vietā jābūvē.

Pēdējos gados ap Cērteni atklāts seno svētvietu loks. Tā rādiuss ap 15 km. Šajā lokā ir daudzobjektu, kuru vecums vērtējams daudzos gadu tūkstošos. Tostarp jāmin 1998. gadā atrastais Emīlubļodakmens. Tā vidējais diametrs 3 m. Viegli ovālais apveids ir precīzi viena simtmiljardā daļa noZemes orbītas ap Sauli (300 miljoni km). Ovālais apveids atbilst Zemes orbītas saspiedumam.Bļodakmens nebūt nav vienīgais īpaši apstrādātais akmens, kura izmēri atbilst decimāldaļai no kādakosmiskā lieluma. Smiltenes apkārtnē zeme samērā neauglīga, tāpēc iedzīvotāju blīvums neliels. Tomērsvētvietu loks ap Smilteni vienlaikus varēja uzņemt daudzus tūkstošus cilvēku, kas simtām reižu

pārsniedza šī novada seno iedzīvotāju skaitu. Visu šo sistēmu kopumā varam vērtēt tikai kā vienu nosenbaltu civilizācijas centriem. Atliek secināt, ka šīs vietas bija paredzētas lielam svētceļnieku skaitam.Jau minēto attālumu līdz Zosēniem var izteikt ar citām senajām mērvienībām — četrām krievu (lasi —krīvu) jūdzēm (7,5 km).

Jāsaka, ka Cērtene senatnē bijusi ievērojams un nozīmīgs plašas apkārtnes centrs. Šeit iedomātosvētvietu sagšas metu diegu šķērso trīs audu līnijas. Tas būtu: Munameģis-Cērtene-Pokaiņi; Trikāta-Cērtene-Ranka un Piebalga-Cērtcnc-Saule (pie Valkas). Vietvārdu Cērtene varētu tulkot, ņemot parpamatu somugru vārdu tsaori — "valdnieks". No šī vārda radies krievu cars, nevis otrādi. Tātad Cērtenevarētu būt "valdnieka dēla vieta". Tā uz Popes līnijas, sākot no rietumiem, bija dievības Tora vieta, svēt-nieka vieta — Pope un austrumu daļā — valdnieka vieta. Šī saistība ir loģiska. Bet varbūt jāskatās vēltālāk. Ap 0,5 km uz ziemeļiem no Cērtenes pilskalna atrodas lielas, mākslīgi veidotas bedres. Nostāsti,kas vijas ap tām, liek domāt, ka bedrēm bijusi kāda zintnieciska nozīme. Bet tā jau ir cita, ar kosmiskiemnoslēpumiem saistīta sistēma.

Upju grīvas un svētvietu līnijas. Upju iztekas no ezeriem, bet vēl jo vairāk upju grīvas, senatnē bijasvētas vietas. Dainas vēsta, ka vietā, kur upe ienes jūrā mirušo dvēseles, notiek to pār- atdzimšana (tuvāksk. piekto apcirknī). Tāpēc Latvijas lielāko upju grīvas sakrīt ar svētvietu līnijām. Tā, piemēram, Popeslīnija Baltijas juras Kurzemes krastu šķērso tieši tajā vietā, kur jūrā ietek Venta. Līdzīgi Zosēnu līnijaiziet uz Rīgas jūras līča krastu tieši tur, kur ietek Gauja. Savukārt Salacas grīvas vieta saistāma ar LielāMunamcģa-Kolkas-Skagcna raga (Dānija) līniju. Tāpat nozīmīgas ir Sakas un citu upju ietekas.

Dažkārt šķiet, ka nevis svētvietas pielāgotas upju grīvām, bet gan otrādi. Tā, piemēram, navsaprotams, kāpēc Venta pēc savienošanās ar Abavu nav šķērsojusi nelielo zemieni iepretī Sārnatei, pakuru tek Užava. Ventu no šīs zemienes — bijušā jūras dibena atdala ģeoloģiski samērā neliels zemesvalnis, vietām tikai pāris kilometru platumā. Lai gan pieņēmums, ka 30 km garo valni Ventas ūdeņuievadīšanai jūrā iepriekš paredzētā vietā tieši caur minēto Popes līniju veidojušas apzinīgas būtnes skanvisai pārdroši, tomēr tas ir ticamāks, nekā nejauša sagadīšanās.

Lielās mīklas. Svētvietu līnijas turpinās arī jūrā un šķērso salas. Tāpēc jādomā, kāpēc viena vai otrasala atrodas tieši tur, kur tā radusies un kāpēc tā radusies.

Gotlandes sala ir samērā jauna, tā radusies vai radīta pēc ledus laikmeta. Salas vārds, ticamākais,tulkojams kā Dieva (radītā) sala. Arī tas vedina uz domām par tās radīšanu. Tā aizņem 2960 km2 un irtikpat liela kā viss Ventspils rajons. Gotu cilts vārds nācis no salas vārda, nevis otrādi. Vēl tagad navsaprotams, kāpēc tā izcēlusies no jūras tieši tur, kur tas ir noticis, un kāpēc tās augstākais punkts —Torakalns atrodas tieši uz Popes līnijas, precīzi tajā vietā, kas izsaka līnijas viļņa garumu.

Mēģināsim no šīs salas novērtēt Popes līnijas galvenās vietas. Skatoties no Gotlandes Tora kalna, uzPopes līnijas austrumu gala atrodas:

Kurzemes lielākās upes — Ventas grīva;Vienīgais pacēlums plašā apkārtnē — Popes kalns un baznīca tā pakājē;Sena svētvieta (bija svētezers) Pesteli, kas saistāms ar angļu the best — "vislabākais", kā ari pestīt,

pestītājs. Šie vārdi saistāmi ar makroķeltu valdīšanas laiku.Popcrvāles jeb Arlavas baznīca, Dunte, četru svētlīniju krustošanās vieta Cērtenes dubultsvētkalnā

— visas šīs vietas atrodas precīzi uz vienas 57°24' ģeogrāfiskā ziemeļu platuma paralēles. Tā šķērsoKurzemes pussalu un Rīgas jūras līci tieši tajā vienīgajā šķēluma vietā, kur abu šo vietu platums irvienāds. Savukārt attālumi starp tām pakļauti noteiktai ritmikai, ko nosaka sena mērvienība — zviedrujūdze.

Dabā, tāpat kā mūsu dzīvē, daudz kas var sagadīties reizi, divas, trīs. Bet te jau kopā ir deviņassagadīšanās, tātad jārunā par likumsakarību. Bet, ņemot vēl vērā to, ka attālumi starp šīm vietām irnoteikti ar vienotu mērvienību, jārunā par divreiz deviņām brīnumainām sakritībām. Var jau dzīvē kādreizkaut kas arī sagadīties, bet te šo sagadīšanos ir stipri par daudz.

Jebkura no šeit minētajām vietām pati par sevi nav nekāds brīnums. Jo, kas gan tur sevišķs, ja nojūras izceļas sala? Nav arī nekāds brīnums, ja kādā vietā, teiksim Popē, paceļas kalns. Jau rakstījām, kaPopes izveidošanās jāvērtē saistībā ar paša vārda tulkojumu — t.i., izaugums no purva. Pope atgādinamilzu kāpu, bet tā tomēr nav smilšu kāpa. Pope drīzāk salīdzināma ar Dundagas pacēlumu.

Interesenti var uzlikt lineālu uz Baltijas kartes tā, lai lineāla mala skartu Popi un Dundagas pacēlumaaugstākās daļas — Slī- teres Zilo kalnu līnijas ģcomelrisko centru —Aučus ( salīdziniet ar angļu out). Šīslīnijas turpinājums dienvidu virzienā iet caur Užavu, ziemeļu virzienā tā šķērso Roņu salu un Igaunijaskrastu. Šajā līnijā Užava-Pope-Auči-Latvijas krasti-Roņu sala-Igaunijas krasti katrs viegli atradīssavstarpējo attālumu ritmiku. Tas liecina, ka Popes līnija ir izvērsta milzu zīmējumā ne tikai caur Cērteni,bet arī citos punktos.

Iepriekšējā apcirkni jau stāstījām par vairākām lielām zemes svārstībām pēc ledus laikmeta.Esam nonākuši pie lielas mīklas, kuru šodien atminēt vēl nav iespējams. Bet tas nenozīmē, ka

nedrīkstam mēģināt minēt. Patiesībā jau daba nav mīklu, ir tikai cilvēku neizpratne un nevēlēšanās domāt,meklēt un izprast. Lai arī cik skeptiski vērtētu ar Popi saistītās mīklas, tās tomēr iekļaujamas lielo, ļotinozīmīgo senatnes dižo darbu skaitā.

Dižo darbu noslēpumi. Mēģināsim vērtēt Popes līnijas kopsakarības, lai varētu spriest par tāsveidotājiem.

Četrās vietās uz Popes līnijas ir redzams cilvēku roku darbs. Un tas būtu: Popes baznīca (1771);Popervāles jeb Ārlavas baznīca (1793); Duntes muiža; Cērtenes dubultsvētkalnu terases u.c. cilvēkuveidojumi.

Neapstrīdami, ka abas baznīcas, līdzīgi kā daudzas citas, celtas senču svētvietu vietās. Citādi nevarizskaidrot to, ka baznīcas nav celtas pašos augstākajos punktos, bet būvētas tieši tur, kur iet Popes līnija.Attālums starp abām baznīcu vietām, t.i., senajām svētvietām, ir četras jau minētās zviedru jūdzes. Šisattālums ir tieši puse no Kurzemes pussalas platuma. Vai atkal sagadīšanās? Jāpiemin vēl vienasagadīšanās — tieši vidū starp tām atrodas jau minētie Pesteļi. Tātad no Pesteļiem līdz Popes baznīcai ir2 jūdzes un tieši tikpat tālu līdz Ārlavas baznīcai Popervālē. Kā varēja senie cilvēki šajā mežainajā unpurvainajā apvidu precīzi atrast tās vietas, kur ierīkot minētos objektus? Tas nav izdarāms bez labāmkartēm un instrumentiem. Bet mūsu zemē šādas iespējas radās tikai 19. un 20. gadsimtu mijā.

Bet tieši divreiz lielāks attālums, t.i., 8 zviedru jūdzes ir: Kurzemes pussalas platums uz Popeslīnijas; Rīgas līča platums uz šīs līnijas; attālums no Duntes līdz Cērtenei. Un vēl, precīzi divas reizeslielāks attālums ir no Ventas grīvas līdz Tora kalnam Got- landē. To, ka senie cilvēki zināja šīslikumsakarības, pierāda arī mūsu zemē agrāk lietotā mērvienība zviedru jūdze — 10,688 km. Daudzvietminētie 170 km labi atbilst 16 šādām jūdzēm un kļūda ir mazāka par Bet jau minētais attālums no Popesbaznīcas līdz Ārlavas baznīcai Popervālē atbilst 4 jūdzēm.

Vēl piebildīsim, ka šī nav vienīgā senā mērvienība, bet Popes līnija pakārtota tieši zviedru jūdzei.Atgriežamies pie Tora kalna Gotlandē. Tā vieta uz šīs līnijas ir gan pārāk precīza, gan pārāk labi

atbilst daudzām citām seno svētvietu līniju savstarpējām saistībām, lai varētu runāt par sagadīšanos.Daudz kas var sagadīties, bet šī ritmika ir pārāk precīza, lai to nosauktu par dabas spēku izpausmi

vai rotaļu. Tajā pašā laikā Tora kalns Gotlandē ir pārāk grandiozs, lai to uzdrošinātos dēvēt par cilvēkuroku darbu. Pagaidām pieņemsim, ka tā ir mīkla, vēl viens no nenovērtētiem pasaules brīnumiem. GanTora kalns, gan Popes kalns, gan Popcrvāle ir šī brīnuma sastāvdaļas, bet tās nebūt nav vēl visas.

Mēs šeit galvenokārt pieskārāmies diviem jautājumiem — palsenajām kartēm un senajām zemesmērīšanas iespējām. Bet bez abām šīm paliek vēl trešā un visgrūtākā mīkla — kā un kas izcēla no zemesPopes kalnu vai Gotlandes salu, turklāt īstajā vietā? Savstarpēji salīdzinot, Ventas iegrožošana jau irtīrais sīkums, tikai 600 miljoni m3 zemes darbu, t.i., 300 lielās Ēģiptes piramīdas apjomu. Tas viss skanneticami, bet miljons reižu neticamāk būtu teikt, ka viss aprakstītais ir tikai netīša 18 kārtīga sagadīšanās.

Objektu novietojums uz Popes līnijas ir pārāk precīzs, lai to varētu veidot dabas procesi. Dažādu

fizikālu, ģeoloģisku un enerģētisku blakus faktoru dēļ dabas ritmika nevar būt tik precīza. Bet, no otraspuses, darbi ir pārāk lieli, lai tos veiktu cilvēki.

Daba var radīt brīnumus, bet arī tai ir savu iespēju robežas. Pope un objekti uz tās līnijas drīzākuzskatāmi par mums nezināmu, apzinīgu būtņu veidotu brīnumu. Bet, ja šīs vietas rašanās tiešām būtusagadīšanās, tad tas būtu vēl lielāks brīnums.

Lai cik ari šīs ziņas šķiet pārsteidzošas, tomēr Popes līnija nebūt nav vienīgā seno svētvietu līnija.Dažas līnijas šķērso ne tikai Latviju, bet pat visu Eiropu, atsevišķas pat visu pasauli. Šīs līnijas irsvētvietu sagšas pamatnes. Visu Latviju klāj vairākas svētvietu sagšas, kas liecina par ļoti senām unneticami augstām senču zināšanām. Audēji zina, ka auduma rakstus veido gan meti, gan audi. Tas pilnībāattiecas arī uz dižo svētvietu sagšu pāri Latvijai. Protams, Popes līnija tajā nebūt nav vienīgais metudiegs. No fizikālā viedokļa šī līnija pielīdzināma vibrējošai stīgai. Citas stīgas iet pāri Burtniekiem,Kolkas ragam, Valmieras Zilajam kalnam, Pāvilostai, jau iznīcinātajam Liepājas Saules muižas Saulesakmenim un citām dižām vietām. Par dažām līnijām autors rakstījis enciklopēdiskajā izdevumā"Kurzeme". Šo līniju lielajos mezglu punktos senči ierīkojuši daudzas svētvietas. Lai veidotu tik sarežģītusistēmu kopu, kas būtu saskaņota ar Latvijas zemes pauguriem, upju gultnēm un jūras krastu, vajadzētu ilgumūsdienu lieljaudas datoru darbu. Ikviens svētvietu plānojums ir viens no izciliem senču augstā intelektapierādījumiem.

Kangaru trejžuburis Vairākās vietās Latvijā atrodamas pauguru kopas, kas veido milzīgas zīmju sistēmas. Viena no ērtāk

pieejamām atrodas starp Ogri un Siguldu. Tā aizņem vairāk kā 30 x 20 km lielu laukumu un sastāv no trimdaļām. Pirmajā tuvinājumā tās visas raksturojamas kā gari uzbērumi, kuru augstums vietām līdz 30 m,vidējais platums augšdaļā pirms postīšanas bijis ap 10 m. Šīs daļas salīdzināmas ar līnijām, bet bez tāmir ari vairākas paugurainas vietas — kalni, kā arī laivas veida iedobes. Par šīm vietām ir neparasti daudzteiku; tās stāsta, ka šos veidojumus esot uzbēris milzis.

Visas trīs daļas atveido it kā milzu bultu, kuras smaile vērsta uz rietumiem, pret Daugavas senākoieteku Rīgas līcī pie Vecākiem.

Sistēmas ziemeļu daļa — Mazie jeb Allažu Kangari ir divu grēdu kopums. Ziemeļu daļas —Lakangara austrumu gals pagriežas uz ziemeļiem. Starp ziemeļu un dienvidu daļu ir divas lielas laivasveida iedobes. Šī līnija, kuras garums ap 20 km, sākas

no Podkājas un turpinās līdz Allažmuižai. Tās centrālās daļas garums ap 5 km. Centrālais kalnspēdējos gadu desmitos norakts grantī. Pirms tam nekādi zinātniski pētījumi nav izdarīti.

Sistēmas vidējā daļa ir Lielie Kangari. Tic sākas pie Bajāriem, beidzas netālu no Suntažiem. Vaļņagarums ap 20 km. Tas ir apmēram viena augstuma uzbērums uz dažāda augstuma pamatnēm. Lielkangarupurvā, bijušajā ezerā, uzbēruma augstums ir ap 25 m, bet vietās, kur pamatne ceļas augšup — ir tikai ap0,5 m vai pat tikko samanāms. Pāri Mazajiem un Lielajiem Kangariem iet lielceļi.

Teikā saglabājusies ziņa par to, no kuras vietas ņemta zeme Lielo Kangaru uzbēršanai. Loģiskidomājot, šķiet, ka grants un smiltis ņemtas tepat no Lielkangaru purva — bijušā ezera. Bet teika vēsta, kazeme ņemta no 25 km attālajiem Viskaliem. Tas šo teiku dara daudz ticamāku par ortodoksālās zinātnesuzskatiem, jo norāda šādiem darbiem piemērotu vietu. Jāpiebilst, ka Lielajos Kangaros ir vairākassenčiem nozīmīgajos saules lēktu un rietu virzienos vērstas noejas, tādēļ šo uzbērumu var uzskatīt parvietu lielu pasākumu rīkošanai.

No Lielo Kangaru vaļņa ziemeļu daļas noejas iet ziemeļrietumu virzienā — uz saules rietu Jāņos, betno vaļņa dienvidu daļas uz dienvidaustrumiem — saules lēkta virzienu Ziemassvētkos. Šīs noejas navuzskatāmas par baļķu ceļiem vai citiem saimnieciskiem darbiem paredzētām vietām. Ziemeļu daļas līnijasir it kā dienvidu līniju turpinājums. Vēl jāpiebilst, ka Kangaru nogāzes daudzās vietās ir pārāk stāvas, laito veidotāji varētu būt bijuši dabas spēki.

Sistēmas dienvidu daļa iet gar Daugavas labo krastu. Tās sākums varētu būt Saulkalnē, beigasRembatē, sastādot ap 22 km garu posmu. To šķērso Ogres upe. Rietumu daļā — Ogres Zilajos kalnos irpacēlums un liels paplašinājums, ko dēvē par pilskalnu. Ziemeļos no tā ir arī neliela paralēla grēda. Tāmpa vidu iet Tīnūžu šoseja.

Šīs līnijas austrumu gala — Ogres Kangaru augstākā vieta bija Ķentes kalns, kas norakts granti 20.gadsimta vidū. Tomēr grandiozie darbi, kuru kopapjoms vērtējams ap 8 miljoni kubikmetru, pārsteidz vēlšodien. Mēs varam tikai minēt, kādēļ šie darbi veikti.

Iespējams, ka trīs minētās daļas atspoguļo galvenās svētvietas gar Daugavas ūdensceļu. Kopējāssistēmas trīs daļas ir trīs Daugavas galveno ceļu modelis mērogā 1: 20 000. Tomēr tas ir tikai pašazemākā līmeņa minējums. Daudz ticamāk, ka šeit modelēti debesu atspulgi (sk. sesto apcirkni), kas vienodebesu Daugavu ar šo zemi.

Sistēmā ir arī vairāki cilvēku darināti veidojumi, kas radīti pēc pēdējā ledus laikmeta sakrālāmvajadzībām, kā, piemēram, astronomiski nozīmīgos virzienos veidots svētkalns, ko tautā dēvē par Lielāvīra gultu.

Jāpiebilst, ka ģeoloģiski tos nekādi nevar uzskatīt par pēdējā ledus laikmeta veidojumiem. Nav tādamodeļa — ne matemātiska, ne tehniska, kas varētu izskaidrot šo veidojumu rašanos dabiskā ceļā.Teorētiskās mehānikas, hidraulikas un materiālu pretestības likumi izslēdz iespēju, ka uzbērumus varējaradīt šļūdoņa plaisās iebirušie oļi un grants.

Nevar uzskatīt par korektu ari citu skaidrojumu, ka minētos rietumu-austrumu virzienā veidotosuzbērumus esot radījusi šļūdoņa apstāšanās. Tādā gadījumā šīs sistēmas veidošanās bija iespējama tikaitad, ja šļūdonis kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ apstājās piecas reizes, un katru reizi dažu metru posmākusa tikai pats šļūdoņa gals. Šādu versiju var dēvēt tikai par pilnīgu aplamību. Nav itin nekādu šķēršļu,kas iepriekš minētajā sistēmā būtu piecreiz bremzējuši šļūdoni un nav itin nekādu iemeslu, kāpēc lai kustutikai pats šļūdoņa gals.

Pārāk naivi būtu domāt, ka milzīgie zemes uzbērumi, kuru kopapjoms vērtējams ap 3,5 miljonikubikmetru, bērti tikai tāpēc, lai tālie pēcteči saprastu, kādi spēka vīri bijuši viņu tēvutēvi. Trīsaprakstītie Kangari kopumā veido piecdaļīgu sistēmu, kuru nosacīti varētu salīdzināt ar vienas rokaspieciem pirkstiem. Uz ziemeļiem pavērstais Lakangars atbilstu īkšķim. Pagaidām šīs rokas uzdevums irmīkla, tomēr šķiet, ka tās risinājumam atslēgu dod teika par Kangaru uzbēršanu, lai veidotu ceļu uz Rīgu.

Simbolos Rīga nozīmē "vadības vieta". Tātad šī diemžēl jau papostītā sistēma kalpojusi kādu ļotilielu darbu vadīšanai.

Zelta ķēdes trīsstūri Šajā sadaļā apskatīsim četras audu līnijas, kas kopā veido t.s. Pitagora trīsstūrus. Tā sauc taisnleņķa

trīsstūrus ar veselos skaitļos izsakāmām malu attiecībām.Mēs visi skolā mācījāmies Pitagora teorēmu, kas daudziem likās visai neizprotama. Bet tai ir liela

nozīme seno izbūvju plānojumos. No teorēmas varēja secināt, ka taisnleņķa trīsstūri veidotu virve, kurastrīs nostiepto malu garumi attiektos viens pret otru tāpat kā 3:4:5. Šāda virve (aukla, ķēde) būtuvienkāršākais no veidiem, kā konstruēt taisnu, t.i., 90° leņķi.

Grieķu matemātiķis un filosofs Pitagors, kā zinām, dzīvoja 6. gadsimtā p.in.ē. Bet vai gan Pitagorateorēma un tās secinājumi bija zināmi jau pirms Pitagora? Ārzemēs jebkuru atradumu, kas šādu iespējuapliecinātu, uzskatītu par brīnumu. Zinātnieki pēta izbūves, kur atrasti savstarpēji perpendikulāri virzieni,un cenšas izprast, kā tās ir plānotas. Bet mums Latvijā ir liela Pitagora trīsstūru kopa, kuru malukopgarums pārsniedz 500 km. Tas ir viens no mūsu dižas senatnes brīnumiem, kam nav nekā līdzīga visāpasaulē. Nejau velti senie grieķi raksta, ka Pitagors par savu

9. att. Zelta ķēdes trijstūriskolotāju uzskatījis mūsu senču zintnieku Abarisu, kurš dzīvojis vismaz vairākus gadu tūkstošus

pirms Pitagora.Pitagora trīsstūri ārzemēs. Iepazīstot senās izbūves, zinātniekus pārsteidz to precīzais plānojums.

Ārzemju literatūrā vairākkārt nācies iepazīt pētījumus, kas mēģinājuši izprast, kā gan senie celtniekivarējuši dabā nospraust precīzu, t.i., 90° leņķi.

1998. gadā latviešu valodā izdots viens no tulkotiem darbiem, kurā kā brīnums pieminēti senatnēveidotie Pitagora trīsstūri. Tā ir Lara Fišingera grāmata "Dievu laiki". Tās 200. lpp. lasām: "Arī parceltnieku mērījumu metodēm nav nekādas skaidrības… Kā redzams megalitiķi (lielo akmens veidojumuceltnieki — I.V.) izmantojuši savas zināšanas par Pitagora trīsstūriem! Pie Lemene- kas, rietumos noKromlehas, izveidoti divi trīsstūri, kuru malu attiecība ir 3:4:5…

Kāpēc megalitiķi ainavā iekombinējuši vienkāršo — taisnleņķa trīsstūri, var tikai minēt. Vai viņitādējādi būtu gribējuši pierādīt savas precīzās zināšanas ģeometrijā?"

Gan minētās, gan arī citu grāmatu autori, pieminot senās izbūves ar Pitagora trīsstūru attiecībām,vērtē to kā ļoti pārsteidzošu zināšanu izpausmi. Vēl piebildīsim, ka runāts tiek par samērā nelielāmizbūvēm. Visu rietumu autoru aprakstīto šāda veida izbūvju izmēri mērāmi dažos simtos metru.

Protams, seno celtnieku precīzie mērījumi mūsdienu cilvēkam šķiet brīnums. Bet neizsakāmi lielāksbrīnums ir divi milzīgie taisnleņķa trīsstūri Latvijā. Lielākā trīsstūra apvilkšanai vajadzētu 300 km garuķēdi. Šos trīsstūrus veido vismaz 10 svētkalni, kas atrodas vidēji 40 km attālu cits no cita. Salīdzinājumāar ārzemju zinātnieku apbrīnotajiem Kromlehas trīsstūriem Latvijas trīsstūri ir brīnumu brīnums.

Lielie darbi Tērvetes ielejā. Daudzi no lasītājiem pabijuši skaistajā Tērvetes parkā, A. Brigaderesmuzejā, izstaigājuši An- neles un Sprīdīša takas, uzkāpuši arī Tērvetes pilskalnā un priecājušies parskaisto ainavu, kas paveras no tā. Tikai 200 m ziemeļrietumu virzienā no pilskalna atrodas otrs, nedaudzzemāks paugurs, kura īstais vārds ir Svētkalns. Tas līdzīgs milzu burtam "U", atvērtam uz ziemeļiem. Abišie kalni šķiet veidojušies vai drīzāk gan veidoti kā salas Tērvetes upes ielejā. Vai tiešām citādi rāmāupīte šeit būtu plosījusies ar neiedomājami negantu sparu, veidojot ap 2,5 x 1,5 km lielu ieleju?

Līdz Tērvetei upīte rāmi tek vienā gultnē, tāpat arī lejpus tās. Bet te, tikai 2 km garā posmā Tērvetesupe veidojusi daudzas jaunas gultnes. Tērvetes sanatorijas un Kalnamuižas apkārtnē var saskatīt vecupjuielejas un ezeriņus, kas liecina par upes senajām gultnēm. Pētot tās un savstaipēji salīdzinot ar citām šīnovada upēm, grūti iedomāties, ka tās visas būtu tikai dabas spēku rotaļas. Daudz ticamāk šķiet, ka gultņumaiņas veiktas apzināti, lai izveidotu divu seno svētkalnu pāri. Tad, kā vedina domāt teika, no šī svētkal-na sāka plānot citus svētkalnu pārus un tos veidot jau pēc iepriekš sastādīta plāna.

Kamēr stāvam uz Tērvetes pilskalna vien un vērojam apkārtni, šķiet pilnīgi dabīgi, ja upe dažkārtmaina gultni un šur tur noskalo pa krasta gabalam. Tomēr, skatot līdzīgas, upes grauztas ielejas ap Busesun Kandavas pilskalniem (abi Tukuma raj.), bez matemātikas neiztikt. Tāpēc mēģināsim izteikt skaitļostos darbus, kas veikti Tērvetes ielejas veidošanai. Mūsdienu, t.i., pašreizējās Tērvetes upes gultnes kreisokrastu lejpus "Sprīdīšiem" veido augsts paugurs, uz kura plešas Tērvetes sils. Senākā gultne atrodas 2,5km uz austrumiem. Tās labais krasts ari ir paugurs, uz kura bijušas Pokaiņu mājas. Šīs grāmatas septītajāapcirknī šī vieta dēvēta par Pokainiem 4.

Izstaigājot upes izgrauzto ieleju, varam vērtēt, ka Tērvetes upe nograuzusi veselu kalnu, kura tilpumsap 25 miljoni m\ Valda uzskats, ka Tērvetē pilskalns izveidots vēlākais pirms diviem gadu tūkstošiem.Tātad pēcledus laikmeta Tērvetē katra upe varēja strādāt tikai 10 gadu tūkstošus. Vidēji tas būtu 2500 m3gadā. Tas ir pārāk daudz Tērvetes upes caurtecei. Lejpus Tērvetes pilskalna upe rāmi tek gultnē, kuruierobežo augsti krasti. Straume lēna, nule minēto nogulšņu daudzumu tā neaiznestu. Tāpēc jādomā, ka ganTērvetes, gan Buses un citu līdzīgu pilskalnu veidošanā ielikts arī cilvēku darbs, apzinīgi vadot upestecējumu.

Teika par zelta ķēdi. Katrai teikai ir savs materiālas dabas pamats. Tai ir arī savs slēptais saturs,tikai to vajag atminēt un iztulkot. Sāksim ar seno, it kā vienkāršo vēstījumu par Zelta ķēdi Tērvetespilskalnā:

"Reiz vecos laikos viena meita ganījusi pilskalnā cūkas. Viņa pamanījusi, ka raibais vepris kaut korok. Gājusi klāt. Kā tad! Veprim mutē zelta ķēdes gals. Aizdzinusi vepri un sākusi ķēdi vilkt no zemes ārā.Vilkusi, vilkusi — ķēde jau garu garā. Te meitai uznākušas šķavas. Kā nošķaudījusies, tā ķēde izsprukusino rokām atpakaļ zemē. Neviens vairs ķēdi nekad nav manījis."

Teikā minētajai meitai neizdevās ķēdi izvilkt līdz galam. Vilk- sim ķēdi vēlreiz, jo nu jau mēs zinām,ka tā jāvelk no Tērvetes pilskalna. Tā būs pilskalnu ķēde.

Šajā rakstā pilskalnus pieminam tikai kā vietvārdus. Patiesībā tās ir seno svētkalnu vietas. Pilskalnuveidošana uz svētkalniem sākta tikai pēdējo 2—3 gadu tūkstošu laikā, tātad pavisam nesen.

Ieskatoties kartē, redzam, ka gandrīz vienādos attālumos un uz vienas taisnes gan uz rietumu, ganaustrumu pusi no Tērvetes izvietoti vairāki pāru pilskalni. Citiem vārdiem sakot, tā ir pāru pilskalnu ķēde,kuru "kala kārtīgs kalējs", jo visi ķēdes locekļi ir gandrīz viena garuma. Tā ir senu svētkalnu ķēde, kurdaži kalni pārveidoti militārām vajadzībām.

Uz austrumiem no Tērvetes pilskalna 40 km attālumā atrodas Mežotnes pilskalni. Turpinot ceļu pa šopašu iedomāto līniju, pēc 37 km ir divi Skaistkalnes pakalni. Varbūt te domāts Skaistkalnes centrs, kur

tagad atrodas baznīca un bijušā klostera ēka.Tomēr šie Skaistkalnes divi pakalni ir ap 3 km dienvidos no teorētiskās līnijas. Tā iet caur viegli

paugurainu vietu, kuru dēvē par Deviņzari. Parasti to saista ar Deviņzares avotu, kas ietek Mēmelē. Betvarbūt šim vārdam ir kāda dziļāka jēga, kas saistīta ar Pitagora trīsstūriem.

Bet bez tam šī ķēde turpinās arī uz rietumiem. Pēc 40 km no Tērvetes (atcerieties šo skaitli) irKokmuižas pilskalns. Vēl pēc 40 km nonākam ziemeļos no Nīgrandes pie Luku Gariskalna un AlšuSkujkalna, vēl pēc 36 km — Krotē pie Misiņkalna un Elku kalna. Tātad uz vienas un tās pašas taisnesgandrīz vienādos attālumos atrodas seši dubultkalni.

Aprakstīto ķēdes posmu kopējais garums ir 193 km. Vērīgs lasītājs jau pamanīja, ka malējie ķēdesposmi ir nedaudz īsāki.

Šie seši punkti uz kartes veido it kā piecus ķēdes locekļus. Tas atbilst gan vienas rokas pieciempirkstiem, gan arī daudzkārt latvju dainās paustajam it kā dīvainajam skaitlim pieci seši. Paskatieties uzsavas rokas pirkstiem. Trīs vidējie no tiem gandrīz viena garuma, divi malējie manāmi īsāki. Līdzīgi irarī ar Zelta ķēdi. Protams tā ir tikai tāda ārēja līdzība. Nedaudz vēlāk redzēsim, ka katram no minētajiemattālumiem ir sava nozīme.

Dubultkalni uz vienas līnijas. Vēlreiz atzīmēsim, ka visas šīs līnijas svētvietas ir dubultsistēmas.Katrai no šīm vietām blakus atrodas divi acīmredzami speciāli veidoti kalni. Tiesa, daži no tiem pēdējosgadu tūkstošos pārbūvēti par militāru nocietinājumu vietām — pilskalniem. Bet tas nemazina senomērnieku un celtnieku darba dižumu. Visi šie dubultie svētpauguri ir saistīti ar teikām. Bez tam NīgrandesAlšu Skujkalns saistāms ar teiksmainā Velna (lasi Milžu) akmens vietu.

Visai īpatns ir divu svētkalnu izvietojums pie Nīgrandes Ventas un Zelta ķēdes krustojumā. Upeskreisajā krastā atrodas Sku- jukalns, labajā pie bijušās Luku muižas — Gāriskalns. Tie atrodas iepretimviens otram uz ziemeļu-dienvidu līnijas, kas atbilst Ventas tecējuma ģenerālvirzienam. Venta ap šiemkalniem veido divus lielus lokus. Skatoties kartē, šie loki atgādina seno Zalkša zīmi. Kopā ar abiem jauminētajiem kalniem tā veido Austrumu filosofijā pazīstamo ln — jaņ zīmi.

Zelta ķēdes līnija nav gluži rietumu-austrumu virzienā, kā lielākā daļa svētvietu metu līniju, tostarparī Popes līnija. Varam tikai apbrīnot seno mērnieku pārsteidzoši augsto precizitāti, veidojot svētvietusagšas metu līnijas. Tērvetes ķēdes slīpums nav nejauša kļūda. Šīs līnijas ģeogrāfiskais azimuts 94°5\ t.i.,no Tērvetes pilskalna jāskatās nc gluži uz austrumiem, bet nedaudz arī dienvidu virzienā. Šis, pavisamnelielais slīpums saistāms ar tālaika pasaules mēroga plānojumiem, par kuriem jau runājām otrajāapcirknī.

Apskatītās līnijas slīpums dažādos posmos mazliet atšķiras. Ne tikai šī, arī citas svētvietu līnijas navideāli taisnas, bet gan salīdzināmas ar vibrējošu kontrabasa stīgu, kas jebkurā bridi ir viegli viļņota.Vismazākā ķēdes slīpuma posms ir Dobes kalni — Tērvete. Bet šai posmā savienojošā līnija visaiprecīzi iet pāri vairākām pauguru virsotnēm, svētvietai pie Romjiem un ļoti īpatnajam Ligu svētakmenim,kurā var saskatīt ķēdes attēlu. Tā kā pagaidām pasaulē zināms tikai viens šāds attēls un viena Zelta ķēde,tad tā nekādi nevar būt kaut kāda nejauša sagadīšanās.

Tas, ka sešas senās svētnīcas un dziednīcas, kas konstruktīvi veidotas no dubultpauguriem, atrodasuz vienas taisnes noteiktos attālumos, nekādi nevar būt nejaušība. Te pilnīgi noteikti jārunā par Zeltaķēdes sistēmas apzinīgu veidošanu.

Visi minētie punkti atrodas vietās, kur starojums ir ļoti labvēlīgs cilvēkam. Zelta ķēde ir senčudziednīcu simbols. Dažkārt to apliecina paši vietvārdi. Piemēram, vārds Tērvete varētu būt cēlies nosomugru ter\'a — "veselība".

To apliecina tas, ka šie apvidi bijuši visai apdzīvoti. Mežotnē, Tērvetē un vēl citās vietās arheologiatraduši visai plašus kapulaukus. Pirms gadu tūkstoša Mežotnē bijis vairāk iedzīvotāju kā toreizējā Rīgasciematā.

Jau minējām, ka triju iekšējo ķēdes locekļu garums ir 40 km. Tā nevarēja būt nejaušība. Neatkarīgi

no tā, kādas mērvienības lietojam, minētais attālums atbilst vienai tūkstošai daļai no Zemes apkārtmēra,kas mūsdienās zināms kā 40076 km. Tiesa, šo lielumu aptuveni noteica tikai 19. gadsimta beigās, betminēto precīzo lielumu tikai 20. gadsimta otrajā pusē. Ne tikai minētie ķēdes locekļu garumi, bet arī cituseno svētvietu izmēri liecina, ka senie cilvēki zināja gan Zemeslodes, gan arī citu Saules sistēmasķermeņu izmērus. Bija taču kāds būtisks iemesls, kāpēc attālums 40 km uzsvērts veselas trīs reizes.

Lielie trīsstūri. Atgriežamies pie Pitagora trīsstūriem. Zelta ķēde ir milzīgs, seno svētvietu veidototrīsstūru pamats. Trīsstūru virsotnes veido vēl viens dubultkalns, — proti, Māras kalni Engurē pie pašasEngures upes ietekas jūrā. Ari Māras kalni ir mākslīgi veidoti. Par Māras kalniem stāsta teika, un nebūtnav jābūt ģeologam, lai saprastu, ka tie nav nejauši sapūstas kāpas. Citur apkārtnē kāpu nav un jūra šeitpārāk akmeņaina, lai viļņi no tās nestu ārā smiltis un vēji sapūstu kāpas. Dubultkalna dienvidu daļāredzamas mākslīgi veidotu terašu pēdas, līdzīgi kā Cērtene. Engures upes labajā krastā saskatāma ieplaka,no kurienes ņemtas smiltis kalna uzbēršanai.

Zelta ķēdes viduspunkts atrodas pie Bēnes "Saulītēm". Varbūt, ka šis vārds ir tikai sagadīšanās,tomēr tie ir interesanti pauguri. Pieļaujam domu, ka pauguros pie Auces upes senatnē bijusi Saulessvētnīca.

Iedomāta līnija, kas savieno Engures Māras kalnus ar ķēdes viduspunktu, ir perpendikulāra ķēdei unveido divu Pitagora trīsstūru kopējo malu.

Uz taisnes, kas vieno ķēdes vidu ar Enguri, ir vēl arī citas ievērojamas vietas. Trīsstūru kopējā malaiet caur Pokaiņu centru — Dižo seju (sk. septīto apcirkni), senām svētvietām — Annenieku Karsto kalnuun Tukuma Milzu kalnu, līdz pie Rīgas līča krasta nonāk Engurē. Turklāt abi nule izveidotie trīsstūriBēnc-Krote- Engure un Bēne-Engurc-Skaistkalne ir pilnīgi vienādi taisnleņķa trīsstūri.

Tātad blakus atrodas divi Pitagora trīsstūri. Katram no tiem malu garums vienāds. Kopīga ir īsākatete — 75 km, garā katete ir puse no ķēdes, t.i., 96,5 km, hipotenūzas — pa 121 km. Malu garumuattiecības ir 3:4:5. Vidējā atkāpe no jau minētās attiecības veido apmēram 1,5%.

Apskatītajā Pitagora attiecību sistēmā 3:4:5, bāze, kas atbilst skaitlim 1, ir 24,4 km. Ar gandrīz 1 %precizitāti tā atbilst 15 senām mērvienībām — t.s. angļu jūdzēm (1,61 km). Bez tam katra Pitagoratrīsstūra perimetrs (292,5 km) labi atbilst Zemes orbītas diametra (299 miljoni km) miljonai daļai.

Lielais trīsstūris. Bez šiem diviem Pitagora trīsstūriem Zelta ķēdes iekšējā daļa veido pamatni vēlvienam vienādsānu trīsstūrim. To sastāda trīs iekšējie posmi no Tērvetes līdz Nīgrandei. Katra posmagarums ir 40 km, kopgarums —120 km. Šī vienādsānu trīsstūra augstumu — 75 km jau minējām. Tā izmēriatbilst pieci tūkstoši reižu palielinātas Heopsa piramīdas sānskata projekcijai (Gizā, Ēģiptē). Atgādinām,ka Heopsa piramīdas augstums ir 147 m, pamatnes malas garums 230 m. Tātad Heopsa piramīda atšķirasno Lielā trīsstūra par 4%.

Var jau būt, ka šāda sakritība ir nejauša. Bet, ja tā nav nejauša, tad jādomā, ka Zelta ķēdes pamatilikti jau pirms ledus laikmeta, bet Heopsa piramīdai tikai pirms trim gadu tūkstošiem. Vairāki zinātniekisecinājuši, ka Heopsa piramīdas izmēri norāda uz Zemes diametru, tās attālumu līdz Saulei un citiemkosmiskiem lielumiem. To pašu var attiecināt arī uz Lielo trīsstūri. Tā, piemēram, dubullsvētkalnusavstarpējais attālums (40 km) atbilst vienai tūkstošai daļai no Zemes apkārtmēra. Lielā trīsstūraaugstums (75 km) atbilst vienai pusmiljonai daļai no Zemes attāluma līdz Saulei. Ir arī vēl citas saistības.

Lai ari cik skeptiski vērtētu minētās sakarības, tās nevar noliegt. Apskatītie trīsstūri jāuzskata parnozīmīgiem senbaltu civilizācijas pieminekļiem. Neapšaubāmi bijuši kādi svarīgi iemesli, kāpēc šietrīsstūri veidoti un tieši ar šādiem, nevis kaut kādiem citiem izmēriem.

Kur raugās Māras kalni? Engure ir skaista vieta pie Engures upes ietekas Rīgas līcī. Ne velti tā no18.gs. vidus bijusi iecienīta muižnieku atpūtas vieta. Kaut plašākā apkārtne ir visumā līdzena, pie upesietekas jūrā paceļas divi pauguri — katrs savā upes krastā. Tie apvīli teikām un nostāstiem, tādēļ arī šeitmēģinājuši rakt naudu. Hercoga Jēkaba laikā Engures grīvā aiz Māras kalniem bijusi osta, kur patvislielāko vētru laikā bijis ļoti mierīgi, kā saka vecie zvejnieki: "kluss kā šķūnī". Tātad šie kalni nav

vienkārši smilšu sabērumi, bet spēj radīt spēcīgu enerģētisko barjeru.Jau stāstījām, ka Zelta ķēdes pamatne nav gluži rietumu-austrumu, bet nedaudz pagriezta Saules

kustības virzienā. Tieši tāpat pagriezts vai sašķiebts ir trīsstūros vienādsānu vidusperpendikuls. Iedomātālīnija, kas vieno abus Pitagora trīsstūrus, vēl turpinās arī ziemeļos no Engures. Nejau tikai tāpēc mūsusenči izveidoja daudzās svētvietas, lai parādītu, ka zina Pitagora teorēmu un prot ļoti precīzi izmērīt savuzemi. Līnijai Dižā seja Pokaiņos-Karstais kalns-Tukuma Milzkalns-Engurcs Māras kalni ir tālāka nozīme.Raugoties tepat pāri līcim, šīs līnijas turpinājums iet pāri lielākajam dziļumam Rīgas līcī, bet tālāknorāda uz seno izeju no līča

Baltijas jūrā starp tagadējo Muhu salu un Igaunijas rietumu krastu. Bet vēl tālāk šī līnija ietcaurTunturi kalniem, līdz nonāk Eiropas un arī Eirāzi jas tālākajā ziemeļu punktā — Nordkapā, kas irSkandināvijas un Kolas pussalas saskares vieta.

Vispārpieņemtā nozīmē par Nordkapu sauc nedaudz tālāku punktu — Magerē (Mageroy) salas stāvo,ap 300 m augsto klinšu ragu Barenca jūrā. Tā koordinātes ir 710 10' ziemeļu platumā un 25°47' austrumugarumā. Tomēr tas ir tikai Magerē salas tālākais punkts. Paša kontinenta tālākais ziemeļu punkts atrodasapmēram pusgrādu uz rietumiem un ir sākums pasaules galvenajai līnijai, kas iet gan caur Latvijas, ganGrieķijas Idus pakājēm, Valmieras Zilo kalnu un citām ievērojamām vietām. Tad lūk, tieši uz šo vietu arīraugās Pokaiņu-Engures līnija.

Kad trīsstūri veidoti? Visai precīzi var noteikt laiku, kad senči varēja uzbērt Māras kalnus. Tas navnemaz tik sen un saistāms ar tālāk aprakstītās Zelta vijas un Litorinas jūras veidošanās laiku. Vēl tikaipirms 6,5 gadu tūkstošiem to piekrastes daļu, kur tagad atrodas Engures ciems, klāja Ancilus ezera ūdeņi.Kad Rie- tumskandināvijā sauszeme iegrima, Ancilus ezers savienojās ar okeānu un pārtapa par Litorinasjūru. Tātad diez vai Māras kalni veidoti agrāk kā pirms 6 gadu tūkstošiem. Šim laikam ir būtiska nozīme,jo tas liecina, ka mūsu senči vēl šajā laikā bija saglabājuši ļoti augstas zināšanas. Blakus Māras kalniemredzama ieplaka, no kuras ņemtas smiltis kalnu uzbēršanai.

Mūsu apskatītā Popes līnija un Zelta ķēdes trīsstūris ir tikai divas no seno svētvietu sagšas līnijām.Tās nc tikai klāj Latvijas zemi, bet tām ir tālas sasaites. Šādus darbus varēja veikt tikai augsti attīstītacivilizācija ar spēcīgiem valstiskiem veidojumiem, kas labprātīgi iekļāvās šīs civilizācijas mērķos. Varsecināt, ka vēsturnieku domas par pirmatnējām kopienām arī šajā gadījumā nebūs patiesība.

Bet trīs Lielo trīsstūru pamatne — Zelta ķēde — veidota daudz senāk. Šeit atkal un jau kuro reizisastopamies ar lielajiem senatnes noslēpumiem. Kā gan mūsu senči uzzināja, kurās vietās ierīkot senāssvētvietas? Mūsdienās tas nebūtu iespējams bez kosmosa foto, precīzām kartēm, daudzu variantuaprēķiniem ar datortehniku, precīziem instrumentiem un kvalificētiem zemes icriko- tājiem. Šādu zeltaķēžu ierīkošanu nevarētu veikt ātrāk par 20. gadsimta beigām. Bet šis neticamais darbs veikts tad, kad,pēc ortodoksālo vēsturnieku domām, mūsu zemē dzīvoja tikai pirmatnējās akmens laikmeta kopienas. Vaišīm kopienām bijušas kādas kartes un tehniskas ierīces, kas gājušas bojā, vai arī šo vietu atrašana unierīkošana veikta ar kādiem citiem, mums nezināmiem paņēmieniem? Tas jājautā vēl un vēl, jo šī Zeltaķēdes dubultkal- nu sistēma nevar būt nejauši radusies. Šeit, tāpat kā skatot Popes līniju, atrodam senčuprecīza darba liecības. Visi Zelta ķēdes kalni ir piesaistīti upēm. Tas plānošanu dara ievērojami grūtāku.Lai šādu ķēdi izplānotu mūsdienu cilvēkam nepietiktu tikai ar labām kartēm. Vēl vajadzētu strādāt armoderno datortehniku, lai lielākos ķēdes posmus sasaistītu ar upju gultnēm. To varētu izdarīt tikai pēcīpašas programmas sastādīšanas un variantu analīzes.

Senie plānojumi nav skaidrojami bez labām kartēm. Pētot Latvijas seno svētvietu kopas, ar šojautājumu saskaramies ik uz soļa. Pasaulē ir zināma t.s. admirāļa Piri karte, kas rāda Antarktiīdu tādu,kāda tā bija pirms miljons gadiem. Tātad kartes patiešām ir bijušas. Nejaušs nav arī jautājums pardatortehniku. Tai vēlreiz pieskarsimies devītajā apcirknī.

Jo nopietnāk iedziļināmies ziņās par Zelta ķēdes trīsstūriem, jo tālāk pagātnē atbīdās iespējamais tāsveidošanas laiks. Uztverot Zelta ķēdes posmus kā Pokaiņu Dižās sejas "barošanas elementus", jāsecina,

ka tic radīti vienlaikus (sk. septīto apcirkni) pirms 220 gadu tūkstošiem. Bet šīs nodaļas sākumā minētaisEngures Māras kalnu uzbēršanas laiks jāattiecina uz sistēmas atjaunošanu pēc ledus laikmeta.

Bet varbūt sagadīšanās? Ja Rietumu speciālisti, skatot dažus simts metrus garos senos veidojumus,uzskata par brīnumu to, ka veidojumu malu attiecības atbilst Pitagora trīsstūrim, tad ko gan viņi teiktu parmilzīgajiem dubultsvētvietu trīsstūriem, kuru apvilkšanai vajag bezmaz pustūkstoša kilometru ķēdes? Šeitstingri noteiktās vietās atrodas septiņi dubultsvētkalni un vēl vismaz trīs citas senās svētvietas. Nevar šokopumu vērtēt citādi, kā vismaz vienu no lielajiem pasaules brīnumiem. Diemžēl jāņem vērā, iespējams,radīsies skeptiķi, kas visos nule aprakstītos dubullsvēt- kalnus, Zelta ķēdi un trīsstūrus var vērtēt tikai kāsagadīšanos. Mēģināsim novērtēt skeptiķu izteikumus ar matemātikas palīdzību, nosakot izteikumaticamību.

Sāksim ar visai plaša rakstura vērtējumu, ka Baltijā dubultsvēt- kalnus sastopam vidēji ik pēc 10000 km2 , t.i., ik uz 100 x 100 km platības. Tādā gadījumā ticamība, ka kāds no tiem atrodas noteiktā 1km2 lielā platībā, būtu vērtējams kā 1:10000. Septiņu dubult- svētkalnu atrašanās noteiktā vietā būtujāvērtē ar skaitļa 10 ceturto pakāpi, kas savstarpēji reizināta 7 reizes, ar ko iegūstam 4x7, t.i. 28. pakāpi.

Bet vēl triju citu svētvietu atrašanās noteiktās vietās šajā sistēmā aprēķināto skaitli palielinātu vēlkādu miljonu reižu.

No tā izriet, ka ticamība skeptiķu ortodoksāliem izteikumiem par sagadīšanos jāvērtē ar skaitli 0,000000 000 000 000 000 000 000 000 000 0001. Cilvēkus, kam matemātika nav īsti tuva, šis garais skaitlisvar mulsināt. Tad paskaidrosim to tā —ja ticamību apgalvojumam varētu salīdzināt ar visu minēto kalnuun dubult- kalnu svaru, tad apgalvojums par sagadīšanos nav pat viena putekļa vērtībā. Te jāpiebilst, kalīdzīgs varētu būt vērtējums izteikumam par jau aprakstīto Popes līniju kā sagadīšanos.

Protams, var lietot ari citas metodes, lai aprēķinātu šāda svētkalnu kopuma nejaušu izveidošanos.Aprēķinu var sniegt ar kādu citu skaitli, tomēr rezultāta būtība nemainās.

Mēs apskatījām tikai divas senās svētvietu sistēmas — Popes līniju un Engures-Pokaiņu trīsstūrus,Te jāpiebilst, ka šīs nebūt nav vienīgās sistēmas.

Nobeidzot sadaļu par Zelta ķēdi, vēl piebildīsim, ka senajām svētvietām bijuši daudzi uzdevumi.Mēs šeit pieskārāmies tikai seno svētkalnu izvietojumam. Dažas ziņas par pašu svētvietu darbību varēsiettuvāk iepazīt aprakstā par dižo Pokaiņu svētvietu.

Septītais apcirknis Pokaiņi

Pokaiņi raksturojami kā milzīga seno svētvietu veidojumu kopa. Kopējais zemes darbu apjoms tikaiPokaiņu centrālajā daļā vien vērtējams vairākos miljonos kubikmetru. Ari speciāli meklēto un daļējiapstrādāto, no tālienes nesto akmeņu skaits vērtējams vairākos miljonos. Lai cik skeptiski un pieticīgivērtētu kopējo darbietilpību Pokaiņu radīšanai, tā varētu būt ap simts miljoniem darbadienu.

Tomēr nule teiktais ir tikai Pokaiņu centrālās daļas vērtējums. Visai precīzas sakarības starp Krievu,Rakažu un Immas kalnu saistību ar Dižo seju, liek domāt, ka šie kalni, kaut vai daļēji, ari ir mākslīgiveidoti. Nepārprotami tas jāsaka par Krievu kalna virsējo daļu un ieleju starp Immas kalniem.Neapšaubāmi mākslīgi veidota ir bijušā Bramaņu ezera apkārtne un sala, Spārnu kalns un, domājams, arīezers. Bet pieskaitot mākslīgi veidolos vai pievei- dotos apkārtnes paugurus, kopējais darbu apjomsjāpalielina.

Neapšaubāmi, ka šādu milzumlielu darba apjomu veica, lai pildītu kādu ļoti lielu, kaut arī šodiengrūti apjaušamu uzdevumu. Iepazīstot atsevišķu veidojumu biocnerģētisko raksturojumu, jāsecina, ka katrano veidotajām vietām ir rūpīgi pārdomāta kādas lielākas sistēmas daļa. Kopumā to seno svētvietusistēma, kas saistīta ar Pokaiņiem aizņem apmēram 40 x 20 km lielu platību un vērtējama kā lielākāapzinātā seno svētvietu kopa pasaulē.

Uz Pokaiņiem var raudzīties dažādi. Liela daļa apmeklētāju priecājas par skaisto Zemgales ainavu,daļa meklē šeit mistiku un brīnumus. Bet netrūkst arī tādu, kuri ievēro īpatnos paugurus, savdabīgoskanīgumu un atbalsis, apstrādātos un liktos akmeņus, kā arī samērā līdzīgo akmeņu neparasti lielodaudzumu (blīvumu) atsevišķās vietās. Tas tūkstošiem reižu pārsniedz līdzīgu akmeņu blīvumu citurLatvijā un izslēdz jebkādu iespēju ieraudzīt līdzīgus akmeņus tuvāko 100 km rādiusā.

Speciālisti saprot, ka Pokaiņu reljefu nevarēja izveidot dabas procesi. Arī akmeņu krāvumus un tosvienojošās priesteru takas, kā arī dažādos bruģējumus, varēja veidot tikai apzinīgas būtnes. Bet, laiatbildētu uz jautājumiem — kas, kad un kāpēc veicis neaptverami darbietilpīgo Pokaiņu iekārtošanu,vajadzīga ilga un rūpīga izpēte. Tomēr jāapzinās, ka uz lielāko daļu šādu jautājumu mūsdienu zinātnenespēj atbildēt arī pēc vispusīgiem pētījumiem. Tāpēc jāieklausās visdrošākajā ziņu avotā — tautasgaramantās. Tās, kopā ar senatnē lietotām izziņas metodēm, ar pietiekamu pārliecību atļauj izteiktspriedumus un minējumus par Pokaiņu nozīmi un uzdevumiem. Vēl jo vairāk, daudzkārtēja un ilggadīgapieredze liecina, ka, lai ari cik pārsteidzoši pirmajā brīdī var likties šādā veidā iegūti secinājumi, tic irvisticamākie, t.i., visvarbūtīgākie, salīdzinot ar tiem, kurus varētu iegūt zinātnisku pētījumu ceļā.

Ziņas latvju grāmatās Tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu atrodamas vairākos desmitos latvju garamantu.

Sāksim ar teikām.Nostāsts vēstī, ka Pokaiņu krogā reiz nakšņojusi pati Krievijas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī

liekas dīvaini, kāpēc gan dižajai valdniecei butu vajadzējis nakšņot necilā krodziņā labu gabalu 110 lielāVāczemcs ceļa. Jau minējām, ka mūsu vectēvi daudzas ziņas par tāltālās pagātnes notikumiemievērojamām vietām un varoņiem izteica simbolos. Lai stāstītu par seno laiku varoņiem un valdniekiem,kā simbolus izmantoja samērā nesenus, visiem zināmus valdniekus, piemēram, zviedru ķēniņu

Kārli XII, Krievijas caru Pēteri I, carieni Katrīnu Lielo un citas labi zināmas personas. Gudrie tosaprata un šīs vielas sargāja.

Visā pasaulē, un tostarp arī Latvijā, neskaitāmas reizes pārbaudīts, ka teikas nebūt nav izdomātas,bet satur senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras rūpīgi glabājusi tautas atmiņa. Par Pokaiņiem un to apkārtnisaglabājies samērā daudz teiku, kurās vēstītas neparastas ziņas. Tas liek Pokaiņus un to apkārtni vērtēt kāsevišķi izcilu vietu un censties pēc iespējas uzmanīgāk ieklausīties katrā senatnes liecībā.

Lai īpaši izceltu kādas vietas nozīmīgumu, tā simbolos rādīta kā jaunāku laiku valdniekuapmeklējumu vieta. Ar teiku par Krievijas carienes ierašanos Pokaiņos vien jau pietiktu, lai apliecinātuPokaiņu dižumu. Bet, iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par dižu cilvēku apciemojumiem vēstadivas teikas. Otra, būtībā līdzīga teika stāsta, ka tuvējo Spiņņu māju saimniekam Kurzemes hercogsdāvājis sudraba kausu. Visai savādi — kāpēc kausu, nevis kādu naudas gabalu? Šķiet, ka te atkal irnorāde uz mākslīgi veidotajām svētielejām, kuru saistība ar vārdu kauss ir nepārprotama.

Neapšaubāmi, šīs abas teikas apliecina, ka tālākā senatnē Pokaiņus apmeklējuši ļoti augsti viesi.Tas, ka gadu tūkstošu gaitā pazaudēti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina.

Trešā teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Pašā tuvākā Īles apkārtnē nekādu dabisko bedrunav. Tāpēc jādomā, ka teikās minētās bedres ir Pokaiņu svētielejas — lielie kausi.

Vairākas citas teikas ir vēl mīklainākas. Tās vēstī par ugunsāderēm jeb ugunsceļicm — augstienerģētiskām joslām, kas iet caur Pokaiņiem. Patiešām, Pokaiņos krustojas daudzas nozīmīgas svētvietulīnijas. Tuvāk par to sk. nākošajā apcirknī.

Visai interesantas ir arī teikas par tuvāko apkārtni — Spārņu kalnu, par baznīcas celšanu Īles Zilajā,t.i., Svētajā kalnā u.c. īpaša vēsturiskā nozīme ir teikai par Naudas kalnu, kas atrodas Pokaiņu dienvidumalā.

Vēl jāpiemin kāda ļoti neparasta pasaka, patiesībā teika, par spēka vīru īliņu. Vairāki iemesli liek šoteiku saistīt ar Pokaiņiem tuvāko lielāko apdzīvoto vietu — Iii. Sī pasaka ir visai gara, pārstāstām no tāstikai vienu mazu daļu. Proti, Īliņš jaunībā bijis pavisam slims. Tad Dievs viņam par labo sirdi devisveselību un spēku. To izmēģināšanai Dievs, kas parādījies kā mīļš vecītis, īliņa sētā uzslējis akmensstabu un licis to pagriezt. īliņš kā griezis, tā apgriezis apkārt visu pasauli. īliņa (īstais vārds Illinkou) tēlssaistāms ar "Kalevalā" aprakstīto debesu kalvi Ilmarinenu un Pokaiņu iekārtošanu. >

Pārdomu vērta ir arī ziņa par to, ka īliņš no Dieva saņēmis tādu spēku, ka varējis apgriezt visupasauli. Tā ir visai noteikta norāde uz Pokaiņos veiktajiem senbaltu civilizācijas dižajiem darbiem —pasaules mēroga pasākumiem. Ne jau velti Pokaiņu svētvietas pieminējumi vēlāk pārvēršas visā Eiropāpopulārajā teikā par Grāla kausu.

īliņa teikā ieskanas vēl kāda neparasta ziņa par Dieva likto akmens stabu, kam var rast pilnīgitaustāmu skaidrojumu. No Liepājas līdz Īlei bijusi 118 km gara, ar akmeņiem izlikta līnija (sk. RusmanisS., Vīks I., Kurzeme, 26. Ipp.). Atzīmēsim, ka neparastā līnija nav bijusi vienkārša laukakmeņu rinda. Tāsgarums ir 108. daļa (Saules sistēmas pārejas jeb bāzes skaitlis) no Zemes diametra. Savukārt Saulesdiametrs ir 108 reizes lielāks par Zemes diametru, bet attālums no Zemes līdz Saulei — 108 reizes lielāks

par Saules diametru. Objektu novietojums uz šīs līnijas liek domāt, ka šī līnija veidojusi Saules sistēmasmodeli.

Ja šādu nozīmīgu līniju iekārtoja blakus Pokaiņiem, tad diez vai tā būs nejaušība. Līnija no Īlesgājusi cauri svētvietām pie Svētaiņu ezera, Pampāļiem, šķērsojusi Ventu. Te iezīmējas tieši puse līnijas.Atlikušās puses vidū atrodas vieta Vidi. Līnijas galu iezīmējis ap 800 tonnu smagais Pērkona akmens,kuru spēkavīrs Ķints nolicis Liepājas ceļa vidū, netālu no tagadējās rūpnīcas "Metalurgs". Bet uz otrupusi —austrumiem aprakstītā līnija turpinās caur Viļāniem un Ludzu.

Ļoti nozīmīgi ir garamantu vēstījumi par Dižo seju. Tos apskatīsim nedaudz tālāk.

Skats no kosmosa Mūsdienās Pokaiņu nozīme apjaušama, raugoties pasaules kartē un fotogrāfijās, kas uzņemtas 110

kosmosa. 20. gadsimta 70. gados gan AS V, gan PSRS Kosmisko pētījumu centri no Zemes mākslīgajiempavadoņiem fotografēja tos Zemeslodes mikroviļņu starojumus, kuriem ir biocncrģētiska nozīme dzīvībasradīšanā un attīstībā. Uzņēmumos bija vērojamas īpatnas, no Zemes neredzamas riņķveida struktūras. Patiiespaidīgākā no tām ar 340 km diametru (jeb 1/10 daļa Mēness diametra) ietver gandrīz visu Latvijasteritoriju, tās centrs ir Pokaiņos. Pokaiņiem ir arī citas visai izteiktas kosmiskās saistības ar Mēnessdiametru.

Viena Mēness diametra šķēlumā iegrimis Ziemeļu ledus okeāns apmēram uz Spicbergenas platuma.Divu Mēness diametru šķēlums iet pa kritisko griezumu zonu Baltijas jūrā un cauri Latvijai. Pokaiņi

atrodas šīs zonas un Zemeslodes galvenās līnijas krustpunktā.Pokaiņi ir vienīgā vieta uz Zemeslodes, kas trīskārtīgi atzīmēta ar kosmiska rakstura līnijām. Nākošā

aiz Pokaiņiem ir Grieķija. Tā ietilpst joslā, kur Zemes Galvenā līnija šķērso to šķēluma zonu, kurā ietilpst3 Mēness diametri. Nedaudz tālāk redzēsim, ka šeit radīti veidojumi ar kosmisku nozīmi — Dižā seja, kassaistāma

10. att. Pokaiņu ģeogrāfiskas struktūras un Mēness diametru saistībaar Marsu. Mūsu senči labi izprata šīs vietas nozīmi. Sena mērvienība — t.s. angļu jūdze (1,608 km)

ietilpst jau minētā enerģētiskā strāvojuma rādiusā (170 km) 108 reizes, tas ir senais svētais Saulessistēmas skaitlis.

Minētā apļa ārējā daļā notiek enerģijas riņķojums, kura iedarbība ir acīm redzama. Riņķojumavirziens atbilst pulksteņa rādītāja virzienam, t.i., Saules virzienā—uz labo pusi. Tāds gadu miljoniembijis Latvijas zemes attīstības virziens, kas noteicis daudzu būtisku notikumu gaitu. Nule minētā riņķojumarezultātā Kurzemes upju tecējums pagriezts uz labo pusi, un tās līdz ietekai jūrā labu gabalu tek paralēlikrastam. Sevišķi izteikti tas redzams Irbes, Lāčupītes un Lielupes Icjastecē. Tātad Pokaiņi ir unikālavieta, kuras starojums rada vislielāko riņķveida struktūru pasaulē. Atzīmēsim vēl, ka jau minētāmikroviļņu starojuma ziemeļrietumu daļa iezīmē Latvijas jūras piekrasti, ziemeļaustrumu daļa atbilstVidzemes centrālajai augstienei. Acij neredzamo starojumu līnija krusto Daugavu pie Krustpils. Šīs vietasvārdu mēģina skaidrot ar visai naivu izdomājumu par krustnešu laika arhitektūru. Daudz ticamāk, ka mūsusenči devuši šai vietai vārdu jau sen pirms krustnešu ienākšanas, apzinoties jau minēto starojuma līniju.

Uz šīs līnijas atrodas vēl citas ievērojamas vietas — Valmieras Zilais kalns, Jūdžu akmens, Ramasievas Kaikejī svētcentrs Piebalgā — Kaikaži. Katra no minētajām vietām savukārt ir citu mazākusvētvietu centrs.

Lietuvā neredzamā apļa dienvidu daļa pieskaras Nemunai. Nule pieminētajam starojumam irnepārprotamas viļņa izpausmes. Pusvilna garumā, t.i., 85 km attālu rietumos no Pokaiņiem, atrodasKurzemes rietumu pacēlums — pauguraine ap Embūti ar Krievu (Krīvaišu, t.i., pašu augstāko Krīvu)kalnu. Bet divu viļņu (R = 340 km) austrumu daļa visā dabā iezīmē Daugavas un Veļikajas ūdensšķirtni,t.i., Latgales augstieni, ziemeļaustrumu daļā — Hānjas augstieni ar Baltijas augstāko punktu — Lielo

Munameģi. Šīs varenās materializētās izpausmes lieku reizi apliecina Pokaiņu starojuma spēku.Unikālais enerģētiskais veidojums saistāms ari ar Latvijas augstajām enerģētiskajām īpašībām. Par

tām sk. otro un devīto apcirkņus. Tomēr vēl pārsteidzošāk ir tas, kā senči pirms daudziem gadu tūkstošiemzināja novērtēt Pokaiņu izcilo lomu uz Zemeslodes. Vēl 20. gadsimta beigās vēsturnieki un citi speciālistišeit saskatīja tikai vietu vandaliskai mežu izciršanai un egļu stādīšanai.

Pasaulē lielākā enerģētiskā strāvojuma gredzena avots, pēc ģeologu domām, atrodas 200 km zemzemes. Tā atrašanās tieši šeit un nevis kaut kur citur nebūt nav nejauša. Šīs grāmatas otrajā apcirknī jaurunājām par Galvenā meridiāna Māras līniju. Tā iet caur Pokaiņiem un tieši šeit šķērso jau minēto Baltāšķēluma joslu. Atgādinām, ka tas atbilst tādam Zemeslodes šķēlumam, kurā var ietilpināt divos mūsuZemes pavadoņa — Mēness diametros. Bet jau apskatītais Melnais šķēlums atbilst trīs Mēnessdiametriem.

Mūsu senči apzinājās arī šīs sakarības, izteicot tās ar simbolu, t.s. Sirds zīmi, kas daudzkārtatveidota īpaši apstrādātos akmeņos.

Atgriezīsimies pie jau minētā starojuma gredzena. Lai cik tas ari skan pārdroši, neizslēgsim iespēju,ka šis gredzens ir apzinīgu būtņu veidots. Modernajā radiotehnikā varam atrast neskaitāmus piemērus, kurgredzenveidīgas konstrukcijas rada spēcīgu elektromagnētisko lauku, lai to izmantotu apzinīgi vadāmuimpulsu — t.i., informācijas pārveidošanai, pastiprināšanai, raidīšanai un līdzīgiem uzdevumiem. Tas arīskaidro mūsu zemes vēsturisko nozīmi senajā pasaulē, izcilo zintnieku daudzumu tieši šeit un jauaprakstītos milžu darbus. Nule teikto apliecina arī lielie mākslīgie veidojumi Pokaiņos. Zem tiem atrodastādi starojumu avoti, kurus grūti, pat neiespējami, uzskatīt par dabīgi veidotiem. Neapšaubāmi, kamilzīgie veidojumi nav iecerēti kā pašapliecinājums, bet kādiem visai Zemei nozīmīgiem mērķiem.

Arī šodien Pokaiņi ir izcila zemeslodes vieta, kas atspīd un atskan debesīs gan šī vārda vistiešākajā,gan arī pārnestā nozīmē. Mākoņu vāli, kas tuvojas Pokaiņu trejdeviņu svētvietu vainagam, pagriežas unapiet to. Tāpēc Pokaiņos Saule spīd biežāk, kā citur šajā apkārtnē.

Ap Pokaiņiem griežas ne tikai kilometriem biezie mākoņu vāli. Teika par īliņu vēsta, ka ar Dievapalīdzību ap tiem pagriezta visa pasaule. Pokaiņus kā ievērojamu zintniecības centru apliecina visāpasaulē zināmie mīti par kosmiskajām dzirnavām un Rietumeiropā izplatītās teikas par brīnumaino Grālakausu. Senin- diešu svētajā valodā — sanskritā vēstīts par tālo ziemeļu zemi, kur dzīvoja "gudri unlaimīgi cilvēki. Ap šo vietu griezās apkārt Saule, Mēness un debesu spīdekļi". Visai līdzīgas ziņas, pietam ļoti daudzas reizes, apliecina sengrieķu autori. Un, pats galvenais, daudzkārtīgus Pokaiņu aprakstus,tiesa, nenosaucot vietas vārdu, varam atrast pasaulē senākajā un viedākajā ziņu krājumā — latvju dainās.

Svētcentru kopa To, vai kāda vieta ir tikai parasts mežs, pļava, kalns, vai tā ir svētvieta, senatnē noteica nevis

valdnieku vai priesteru iegribas, bet gan šīs vietas enerģētiskais raksturojums. Svētvietu nevar nepasludināt, nc apstiprināt. Ja vieta dod tās apmeklētājiem veselību, aizsardzības spējas, palīdz ieskatītiesnākotnē un to mainīt, iegūt citas dzīvei nepieciešamās ziņas, t.i., gaiši redzēt, tad tā ir svētvieta. Bramaņu(krīvu, priesteru) dziesmas, uzrunas un citas darbības savā būtībā ir svētvietas enerģētiska aktivizēšana,kas pēdējos gadu tūkstošos diemžēl bieži vien pārtapusi par ārišķīgām ceremonijām.

Pokaiņi ir seno svētvietu kopums, kas vēl šodien nav zaudējis savu nozīmi, jo to nemitīgi uzlādēdebesu un Zemes enerģijas.

Daudzas ziņas liek domāt, ka sirmā senatnē, pirms gadu tūkstošiem, Pokaiņus zināja ne tikai visāEiropā, bet arī tālu pasaulē. Ik gadus šeit ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzigaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk kā tūkstoti kilometru.Vismaz miljons gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, cik liels bijis to svētceļnieku grupu skaitspirms gadu tūkstošiem, kas nesa sev līdzi pa akmenim. Apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks parPokaiņos atnesto akmeņu skaitu, jo daļa ceļotāju neatnesa neko.

Par lielo apmeklētāju pieplūdumu liecina ari grandiozās sapulču vietas.Pokaiņi ir plašas senbaltu svētvietu sistēmas daļa, kuras izmēri ap 40 x 20 km. Ziemeļu daļu robežo

Pokaiņi-2 un Pokaiņi-4, rietumu daļu — Kokmuiža, austrumu — Pokaiņi-5. Sistēmas dienvidu malameklējama netālu no Penkules, kas tulkojumā no somugru valodām varētu nozīmēt — "galvas", jebgalvenais ciems — peakull, jo pea — "galva", kuli — "ciems".

Starp Pokaiņiem un Penkuli, apmēram 5 kilometrus ziemeļrietumos no tās, pie senā ceļa uzPokaiņiem bijušas Bramaņu mājas. Tagad te ir tikai brikšņiem aizaugusi vieta. Gan reljefs, gan mājuvārds un atrašanās vieta liek domāt, ka senāk te bijis apaļš ezers ar apaļu salu vidū, kur dzīvojuši seniepriesteri — bramaņi. Domājams, ka pie šī ezera pulcējušies svētceļnieki no tālām vietām, kuri bija gājušidažkārt pat tūkstoti vai vairāk kilometru. Tālāk, jau kopā ar bramaņiem, svētceļnieki devušies pāriSesavas upes ielejai uz Pokaiņiem.

No Pokaiņiem tālākais ceļš droši vien veda uz Krievu (lasi Krīvu) kalnu, Zebrus ezera Svēto kalnu,uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru. Šī svētceļojuma nobeigums varēja būt Kok- muižā vai tās tuvumāpie Svētaiņu ezera. Vājnieki devās uz Tērveti, ko raksturo pats vārds (somugru valodā terve nozīmē"vesels", "veselība"). Apmeklējamās vietās droši vien ietilpa Tie, Tuntuļu kalni, Dēliņkalns un citasapkārtnes ievērojamākās vietas. Visas tās ietilpst aplī ap Pokaiņiem, kura rādiuss apmēram 20 km.Daudzu šo vietu iekārtojums gan Zebrus baznīcas kalnā, gan Kok- muižā, Tērvetē, Krievu kalnā u.c.pārliecinoši rāda, ka tās paredzētas daudzu tūkstošu svētceļnieku apmeklējumiem. Arī citas pazīmes,tostarp vietvārdi un teikas, apliecina, ka šeit senatnē izveidotas savstarpēji saistītas, plašiem pasākumiemparedzētas vietas. To apjoms tālu pārsniedzis visas mums senatnē zināmās līdzīgās vietas pasaulē.

Šobrīd Pokaiņu un tuvākās apkārtnes apsekotās vietas varam dalīt trijās nosacītās grupās:1) vietas par kuru nozīmi varam izteikties ar apmierinošu pārliecību;2) vietas par kurām var izteikt minējumus;3) vietas, kuras ir tik ļoti izpostītas, ka par to nozīmi grūti izteikt pat minējumus.No pirmās grupas vietām ievērību pelna:— svētvietu kopa, kur viesi sagaidīja saules lēktu pāri Tun- tuļu kalniem;— svētvietu kopa, kur notika pareģošana;— dziednieku vietas Pokaiņos-1 un Pokainos-2;— svētvietu kopa jauno pāru līdzināšanai un ievadīšanai dzīvē.Minējumus varam izteikt par tādām vietām, kā:

— Dieva, Laimas un Māras svētvietu kopa augstiem viesiem;— lielo priesteru svētvieta un Dižā seja;— sapulču vieta vecajiem — Veču kalns;— auglības rituālu viela Dziļajā gravā;— Bramaņu ezers ar salu.Ap Pokaiņu vaiņagu vēl ir arī citi zemes veidojumi, kuriem savā laikā varēlu būt saistība ar lielo

sistēmu. Ar to nedomāju likai paugurus.Pokaiņi ir liela un sarežģīta sistēma, kuras robežas nosaka aplis apmēram 45 km diametrā.

Jāapzinās, ka Pokaiņi var pievilkt visai lielu ārzemju tūristu skaitu. Jau tuvākā nākotnē apmeklētāju skaitsvarētu pārsniegt miljons cilvēku gadā. Būs daudzi, kas vēlēsies tuvākā apkārtnē ierīkot viesnīcas,dziedniecības iestādes vai arī privatizēt zemi, kuras vērtība var pieaugt tūkstošiem reižu. Tādos apstākļosvar iet bojā lielas vērtības, tāpēc nepieciešama Pokaiņu izpētes un aizsardzības stratēģija.

Pokaiņu fizikālie raksturojumi jāpēta ar moderniem instrumentiem un metodēm. Diemžēl jāņem vērā,ka daļa pētnieku Pokaiņus pētīs nevis kā vietu laba darīšanai, bet gan kā psihotrono ieroču poligonu. Tadvar gadīties, ka Naudas kalna teikā minētais akmens nospiedīs tos, kas mēģinās darboties svešu spēkulabā.

Un visbeidzot, nedrīkstam aizmirst, ka Pokaiņi ir izcilāko senču apbedījumu vieta, mūsdienu izpratnē— valdnieku kapsēta. Tāpēc šajā vietā nav pieļaujamas nc medības, ne koku ciršana.

Pokaiņu ģeofiziskais un ģeoloģiskais raksturojumsJau visu 20. gadsimtu un vēl tagad skolās bērniem māca un stāsta par t.s. Zemgales līdzenumu. Tā ir

rupja kļūda, kur vainojami tie vēsturnieki, kas vāji pārzin 13. gadsimta notikumus, jo jēdziens Zemgaleattiecas tikai uz Dobeles rajonu. Tagadējie Bauskas un Jelgavas rajoni ietilpa senajā Upmales valstī,tāpēc būtu jārunā par Upmales līdzenumu šajos rajonos un par Pokaiņu pacēlumu vai augstieni Dobelesrajonā. Pokaiņi ir šīs augstienes ģeogrāfiskais un bioenerģētiskais centrs.

Pēdējos gadu desmitos ģeologi secinājuši, ka Zemes virsējā daļa (reljefs) vairāk vai mazāk irdziļumā gulošā pamatklintāja atspoguļojums. Tāpēc, lai labāk izprastu Pokaiņu pauguraines veidošanos unkopsakarības, jāieskatās apkārtnes ģeoloģiskajā raksturojumā. Tas iegūts no urbumiem Pokaiņu apkārtnē.

Vidēji ap 1,4 km dziļumā zem Pokaiņiem guļ pamatklintājs, ko veido granīti un granītgneisi. Tovirsējā daļa ir sadēdējusi. Virs tās atrasti kristāliskā pamatklintāja metamorfizētie un iņtruzīvie arhaja unapakšējā proterozoja ieži. Tos klāj biezs nogulumu iežu slānis, bet virs tā — kembrija nogulumi vidēji 1,2km dziļumā.

Zem Pokaiņiem kembrija nogulumi atrodas ap 1,2 km dziļumā. Šajā slānī atrasti rūpniecībā,dziedniecībā izmantojami, augsti mi- neralizēti ūdeņi ar paaugstinātu broma, hloridu un nātrijā saturusaturu, kā arī termālie ūdeņi, kuru siltumu tālākā nākotnē varētu izmantot visai plaši enerģētiskiemmērķiem

Kembrija nogulumos atrasti arī smilšakmeņu slāņi, kuru biezums 43 līdz 58 m. Smilšakmeņuhidrocaurlaidības pārbaudes liecina, ka šiem iežiem ir labas kolektoru īpašības. Tos sedz 25— 32 mbiezs blīvs apakšējā ordovika mālu slānis. Tam uzgulst or- dovika un silūra dolomitizētu un mālainukaļķakmeņu, merģeļu slāņkopas, kuru biezums sasniedz 436 m.

Apakšējā ordovika slāni veido māls ar retām tnerģeļa un mālaina kaļķakmens kārtām. Griezumavidusdaļā pārsvarā merģeļi un dolomītmerģeļi. Vietām sastopami dolomīti un mālaini kaļķakmeņi ar mālustarpkārtām. Augšējā daļā iegulst blīvi māli ar neliela biezuma merģeļu un kaļķakmeņu kārtām;austrumdaļā — kaļķakmeņi, bieži vien daudzkrāsaini, ar pikainu lekstūru.

Augstāk atrod kaļķakmeni ar merģeļu un mālainu kaļķakmeņu kārtām. Vietām sastopams melnu,kaļķainu argelītu slānis ar plānām merģeļu un mālainu kaļķakmeņu kārtiņām.

Nākošajā — silūra griezumā — atrodams karbonātiežu slānis: kaļķakmeņi ar merģeļu kārtām.Dažviet tie mālaini, brekčijveida, ar smalkgraudaina pirīta ieslēgumiem. Silūra iežus klāj devona

nogulumi.Pats augšējais slānis pēc pašreizējiem ģeologu uzskatiem ir leduslaikmeta šļūdoņu sanesas, kas satur

ievērojamu daudzumu oļu un akmeņu piejaukumu. Vietām šajā slānī sastopamas mālu lēcas, kā arīizskaloto smilšu materiālu starpkārtas un lēcas. Nogulumu biezums pārsvarā no 5 līdz 20 m. Atsevišķāsvietās augstienes rietumos tas sasniedz 30 m.

Fizikālie lauki Izteiktas hipotēzes par iežu lūzuma zonu saistībām ar fizikālo lauku maiņu, tomēr autora rīcībā nav

tādu mērījumu, kas šos izteikumus ļautu tieši saistīt ar Pokaiņiem. Kompartijas laikos par gra- ♦ vitācijaslauku izmaiņām runāja maz. Tomēr ir zināms, ka tieši Dobeles rajonā šīs izmaiņas bijušas visai jūtamas.Bet, tā kā šī bija sevišķi slepena informācija, nekādu sīkāku ziņu par to nav.

Zināms, ka šajā apkārtnē magnētiskā lauka raksturojums uzskatāms par visai sarežģītu.Jau minējām, ka zem Pokaiņiem un arī apgabalā ap tiem konstatēti visai silti pazemes ūdeņi, kurus

varbūt kādreiz izmantos rūpnieciskām vajadzībām. Ģeologi vēl šobrīd nezina iemeslu, kāpēc gan tiešišajā rajonā pazemes ūdens ir ļoti plašā apgabalā. Tomēr grūti atteikties no domas, ka pazemes ūdeņupaaugstinātā temperatūra saistāma ar paaugstināto bioenerģētisko starojumu. Savukārt visai īpatnējāsPokaiņu pauguraines reljefu ģeoloģijas zinātņu doktors R. Griškjans skaidro kā milzīga enerģiju virpuļaveidolu.

Pokaiņi ir vieta, kas "it kā atspīd debesīs". Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk kā citurapkārtnē, vai arī to nav nemaz. Dažkārt visapkārt drūzmējas biezi mākoņu vāli, bet virs pašiem Pokaiņiemdebesis pavisam skaidras un tīras. Tas liecina par spēcīgu, augšup virzītu bioenerģētisku starojumu.

Varenie zibens ceļi. Ap Pokaiņu vaiņagu bieži savelkas negaisa mākoņi. Parasti pērkons tālāk netiekun zibeņo šī vaiņaga malās. Bet, ja kādreiz negaiss tomēr tur ielaužas, tad plosās neparasti bargi. Vecieiedzīvotāji to zināja, un, redzot negaisa tuvošanos, nekavējoties steidzās prom.

Parasti Latvijā zibens meklē saskari ar zemi gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu,līdz atrod ieeju pazemē. Zibens ceļu iezīmē apsvilusi zāle. Tā tas ir citur, bet ne Pokaiņos. Vecpokaiņusaimnieks man stāstīja, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt

Debesu velve. Debesīs virs Pokaiņiem biežāk kā citur var redzēt mākoņu ccļu, veidu un blīvumaizmaiņas. It īpaši to var novērot virs Dižās sejas, kur mākoņi šķiet izvel vēti.

No Staru kalna pakājes interesanti vērot, kā vējš dzen mākoņus. Tic atduras it kā pret neredzamusienu un to apiet — daļa pa labi, daļa pa kreisi. Šo skatu var vērot un apbrīnot. Jāpiebilst, ka Pokaiņos palaikam tomēr līst un snieg. Likumības, kuras nosaka meteoroloģiskos procesus, vēl jāpēta. ZiemāPokaiņos pat daudz vairāk sniega, kā apkārtnē.

Skanas. Debesīs virs Pokaiņiem izveidojusies sarežģīta enerģētiska struktūra, kas rada neparastasatbalsis. Te var iepazīt daudzos skaņu kanālus un arī atbalsis no debesīm, pie tam ne tikai vienkāršasatbalsis, bet daudzkārtīgas, ar skaņu pastiprinājumu. Tātad Pokaiņi ne tikai atspīd, bet arī atskan debesīs.Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz cita, dažkārt visai attāla paugura, ja tos vieno skaņukanāli. Netālu no Naudas kalna kādā izcirtumā, kuru nosaucām par amfiteātri (Mārītes Balodes telefilmāšeit redzami balto akmeņu krāvumi), palūdzām dziesminieku Ramantu Jansonu ar stabulīti uzspēlēt kāduno mūsu tautas melodijām. Paši aizgājām aiz kalna, pareizā vietā. Tiešo skaņu nevarēja dzirdēt, toties labidzirdējām vairākas atbalsis no debesīm nedaudz atšķirīgos toņos. Likās, ka no debesim stabulē veselsansamblis. No debesīm atbalsotās skaņas ir neparasti maigas, rada neaprakstāmas izjūtas. Pokaiņos variepazīt tādus akustiskus brīnumus, kā reti kur pasaulē.

Pokaiņos ir arī skaņu kanāli ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 mattālu dzird bezmaz vai čukstus. Bet, ja klausītājs grib čukstētājam atbildēt, jākliedz pilnā balsi. Visiminētie novērojumi liecina par smalko enerģiju plūsmas izpausmēm uz fizikāla rakstura procesiem.

Tajā pat laikā jāatzīmē, ka Pokaiņi ir mūsu senču svēto apbedījumu vieta, kurā nav pieļaujamaklaigāšana, izklaides koncerti, medību troksnis un mums svešu rituālu rīkošana.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan neredzama, bet var redzēt tās darbību.Īpatnības attēlos. Smalko enerģiju plūsmu rezonanses krustpunktos dažādas īpatnības ir ne tikai

dzirdamas, bet arī redzamas. Pokaiņos, tāpat kā citās svētvietās, neskaitāmas reizes uz fotogrāfijām un

videofilmām parādījušās nedabīgas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi un citas materiālistiskineizskaidrojamas īpatnības. Dažkārt attēli ir miglaini, it kā aizplīvuroti. Minētie defekti nav ne filmas, neaparāta, ne fotogrāfa vaina. Fotografējot ar to pašu filmu citā vietā, defektu nav. Tos rada smalko enerģijukoncentrācijas izpausmes. Vienmēr jāatceras, ka daļa uzņēmumu, iespējams, neizdosies.

Akmeņu temperatūra. Pārbaudot ar roku dažādu bruģējuma akmeņu temperatūru, jūtama manāmastarpība. Tā nav skaidrojama ar apsūnojumu vai citām virsmas atšķirībām. Tas liek domāt, ka akmeņiatrodas enerģētiskas mijiedarbības režīmā. Vienkāršotā veidā varētu teikt, ka Pokaiņi turpina darboties.To apliecina arī iepriekš minētie kosmisko aparātu sniegtie dati.

Viss minētais liecina par ilgstoši pastāvējušu, rūpīgi pārdomātu zintniecisku kopumu Pokaiņusvētvietu apkalpošanai.

Pokaiņi ka bioenerģetisku starojumu centrsVārdam bioenerģētika ir vairākas nozīmes. Parasti ar to saprot fizikāla vai ķīmiska rakstura procesus

dzīvā organismā. Tehnikā ar to apzīmē deggāzes iegūšanu, raudzējot fekālijas. Runājot par svētvietām, aršo vārdu domājam saistības ar t.s. torsionu jeb smalko enerģiju plūsmām, kuras ietekmē gan dzīvo būtņuapziņu un veselību, gan arī vairākus Zemes veidošanās procesus.

Smalko enerģiju starojumi nepieciešami gan, lai dzīvība rastos, gan, lai tā pastāvētu. Bioenerģētiskāstarojuma rezonanses zonas, kuras agrāk tautā dēvēja par ceļiem (ugunsceļiem un ūdensceļiem), bet 20.gadsimtā par āderēm, iet pāri visai Zemeslodei tāpat kā stīgas pāri koklei. Senie cilvēki labi apzinājās šīstarojuma nozīmīgumu, tāpēc centās savas mītnes ierīkot labvēlīga strāvojuma joslās. Tādējādi senāspilsētas, ciemi, apmetnes bieži vien izvietotas uz vienas līnijas, taisnas kā kokles stīga. Pasaulē pastāvdaudzas šādas stīgas, kas krustojas dažādos leņķos. Biežāk izplatītu līniju virzieni atbilst t.s. Auseklīšazīmes līniju virzieniem.

Smalko enerģiju fiziskā jauda, salīdzinot ar citiem dabas spēkiem, ir niecīga. Tomēr tā gadu miljardugaitā ietekmējusi zemes reljefa veidošanos. Ļoti bieži uz vienas un tās pašas līnijas ir upju senās grīvas,apkārtnes augstākie pauguri, kā ari senču likto svētakmeņu kopas, arī jau pieminētie svētkalni, senčusvētvietās celtās baznīcas, senie ciemi un apdzīvotās vietas. Pie tam bieži vien varam atrast visai izteiktassavstarpējo attālumu vienkāršās attiecības (proporcijas).

Sevišķi spēcīga starojuma vietās cilvēki nedzīvoja, bet iekārtoja tur svētvietas. Vēlākos laikos daļamūsu seno svētkalnu pārbūvēti par pilskalniem, citās senajās svētvietās celtas kristīgo baznīcas. Pokaiņusšķērso vairākas lielas bioenerģētisko plūsmu līnijas.

Lielie tālie stari. Saules lēktu un rietu vietas gadskārtās noteica virzienus, kas mūsu senčiem bijasvēti. Šajos virzienos ik pēc noteiktiem attālumiem senatnē bija izveidotas svētvietas. Laika gaitā daļa notām pārtapa par apdzīvotām vietām, pat pilsētām.

No Pokaiņiem kā centra atiet vairākas šādas līnijas. Tās šķērso ne tikai Latviju, bet arī visu Eiropuun pat okeānu. Neapšaubāmi, ka šādu līniju izveidošana prasīja loti augstas zināšanas. Jau minējām, kaPokaiņi atrodas uz Zemeslodes Galvenā meridiāna joslas rietumu līnijas. Ģeogrāfiski tā atbilst austrumugaruma 23°06\ Grieķijā uz šīs pat svētlīnijas atrodas Asklēpija templis, bet nedaudz tālāk uz dienvidiem— vēl divi Apollona tempļi.

Ziemclrietumu-dienvidaustrumu virzienā caur Pokaiņiem iet transkontinentāla līnija Stokholma-Ventspils-Pokaiņi-Minska- Erevāna. Atcerēsimies Armēnijas galvaspilsētas vārda līdzību ar vienāsasaistē ietverto seno Eridanu. Bez tam jau pieminējām dicn- vidu-rietumu virziena transkontinentālolīniju uz Peru.

Bez tam Pokaiņus šķērso 350 km gara līnija — Lielais Mu- nameģis-Pokaiņi-Kretinga. Tā iezīmēGaujas lejteces gultnes ģenerāllīniju. Tālāk šī svētlīnija šķērso Rīgu, Bērzi, Dobeli, Pokaiņus, Iii. Senčišo līniju zinājuši, jo Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas nav celtas rietumu-austrumu virzienā kā parasti, betgan uz vienas līnijas, vienā un tajā pašā 60° azimutā, kas atbilst Saules lēktam Ūsiņos. Šīs līnijas sākumsir sevišķi interesants, jo Munameģis ir ne tikai Baltijas augstākā vieta, bet ari apļveida struktūras centrs.

Bez tam ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tāsmaterializēts apliecinājums. Uz šīs līnijas atrodas četri Baltijai nozīmīgi punkti:

a) fiziski augstākā vieta Baltijā — Lielais Munameģis;b) garīgi augstākā vieta — Pokaiņu Dižā seja;c) senatnes administratīvais centrs — Rīga;d) tālās senatnes piemiņas vieta — Kretinga.Četru šādu punktu atrašanās uz vienas līnijas noteikti nevar būt nejaušība.Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu dalu šķērso jau minētās līnijas — Liepāja-Ile-Viļāni-Ludza un

Zelta ķēdes līni ja, kuras galvenie posmi ir Nīgrande-Kokmuiža-Tērvete-Mežotne-Skaistkal- ne. Šī,pēdējā līnija, kopā ar Pokaiņu vaiņagu veido milzīgu zīmējumu, kas kartē atgādina Lielā Lāča zvaigznāju.Paši Pokaiņi atbilst tā kausam.

Nav pasaulē zināma otra tāda vieta, kurā krustotos tāds liela mēroga svētlīniju daudzums. Tas liekureizi norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietu. Lielo līniju krustošanās Pokaiņos veido visaisarežģītu enerģētisko struktūru Pokaiņu vaiņagā. Tā savukārt izsauc fizikāla rakstura procesu īpatnībasPokaiņos, kuras var vērot visu gadu.

Šo daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie Laimas akmens, caur kuru ietdeviņas Zelta plūsmas jeb ugunsāderes. Tas ir ļoti rets gadījums. Nejau velti šim akmenim dota vēl vienaiesauka — Kartes akmens.

Seno svētvietu, tostarp arī Pokaiņu, centros mēraparāti, ar kuriem nosaka lādēto daļiņu plūsmas,uzrāda paaugstinātu starojumu. Tas nav bīstams apmeklētājiem, tomēr jānorāda, ka senās svētvietas navpiemērotas nakšņošanai.

Vadātājs. Līdzīgi kā citās senču svētvietās arī Pokaiņos ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks. Tādēļ daudzi

cilvēki, pat labi šīs vietas zinātāji, Pokaiņu mežā apmaldās. Kā tautā saka, piesitas vadātājs. Kādasieviete stāstīja, ka, Pokaiņos sēņojot viņa tā apjukusi, ka pārgājusi divus lielceļus un neko nemanījusi,līdz pievakarē atjēgusies 10 km attālajā Slagūnē. Tāpēc iesakām nenoiet no iezīmētajām takām un ceļiem,neklaiņot pa Pokaiņu mežu kur pagadās. Te bieži vien novirzās arī kompasa adata.

Trešie Pokaiņi Gan unikālais starojuma aplis ap Pokaiņiem, gan arī daudzās ziņas par fizikālo lauku īpatnībām liek

meklēt materiāla rakstura skaidrojumus. Iespējams, ka tie saistāmi ar vietām, kuras turpmāk dēvēsim parTrešajiem Pokaiņiem.

Vārdu "Pokaiņi" vietu un māju nosaukumos, bez jau apskatītiem, sastopam vēl četrās vietās. Patiinteresantākā no tām atrodas dienvidos no Dobeles, Bērzes un Sesavas satekā. Atgādināsim, ka Sesavasupe apliec Pokaiņus. Kopā ar Bērzi tā apliec kādu mīklainu vietu, kuru ģeologi dēvē par Dobelesanomāliju.

Ģeologs V. Segliņš to pētījis no 1986. līdz 1989. gadam. Par šo vietu izvirzītas daudzas, pie tamvisai pretrunīgas hipotēzes. Pazīstamākā no tām apgalvo, ka šeit guļot lielākais apzinātais meteorītspasaulē. Tas atgādina apgāztu konusu, kura diametrs ir 4 km.

Rajona galvenā upe — Bērze — lejpus Dobeles izteikti tek uz dienvidiem, līdz pie Velna kalna tajāietek Sesava. Tii ir izteikta ieleja, kura augštecē apliec Pokaiņus, bet lejastecē ieleja virzīta uzziemeļiem-ziemeļaustrumiem. Bērzes ģenerālvirzieni līdz un pēc satekas ar Sesavu veido visai asu, ap330° leņķi, ko varētu salīdzināt ar saliektu elkoni. Vēl atcerēsimies, ka šajā ziemeļu- ziemeļaustrumuvirzienā raugās arī Dižā seja. Tā pirmā hipotēze neparasti aso Bērzes pagriezienu saista ar meteorītanovietojumu minēto upju satecē.

Kāda cita hipotēze uzskata, ka struktūra veidojusies, vairākkārtīgi atjaunojoties tektoniskai darbībai,pie tam tektoniskām kustībām raksturīgi dažādi virzieni; vienlaicīgi ārzemes svārstībām notikusipārkarsušu ūdens tvaiku un gāzu eksplozija. Autors izdala 3 attīstības posmus.

Visai interesantas ir nākošās hipotēzes, ka Dobeles anomālija izveidojusies vulkāniskās darbībasrezultātā. Par to varētu liecināt gan vulkāniskais stikls, gan magnētiskas, gan ari nemagnētiskas iežulodītes, minerāli — dimantu pavadoņi. Vēl jāpiebilst, ka zinātņu doktors R. Griškjans uzskata, ka zemPokaiņiem varētu atrasties ieži, kas satur visai lielus dimantus. Kā gan šeit neatcerēties senās leģendas, kaatlanti esot veikuši milzu darbus ar lielu dimanta kristālu palīdzību.

Vēl cita, sufozijas hipotēze uzskata, ka anomāliju radījusi ģipšakmeņu šķīšana un izskalošana,dolomītu dēdēšana — sufo- zija. Sufozijas un karsta brekčiju veidošanās izsaukusi slāņu nosēšanos,iebrukumu, noslīdēšanu. Hipotēzes autors noraida jebkādu slāņu nobīdi (novirzi) un stratigrāfiskāgriezuma nepilnību. Bet vienlaicīgi pieļauj sedimentācijas pārtraukumus, kā arī nogulumu virsmuizskalojumus.

Visai interesants ir meteorīta hipotēzes papildinājums, doma par to, ka Dobeles anomālijaveidojusies, milzīgam kosmiskam ķermenim ietriecoties zemē. Sprādziena rezultātā izveidojusiesgredzenveida forma un izjaukts normālais iežu sagulums, ieži un slāņi deformēti, sadrupināti;deformācijas novērojamas atsevišķos minerālos (kvarcs, laukšpats). Hipotēzes autors uzsver, ka"saārdītais" konuss varēja izveidoties triecienviļņa iedarbības rezultātā. Bez tam ieži un slāņi sajauktitikai griezuma augšējā daļā (līdz 250— 350 m dziļumam), dziļāk iežu stratigrāfiskā secība ir normāla unizturēta. Magmatisma pazīmes konusā nav fiksētas.

Kāds cits autors mēģinājis meteorīta un sufozijas hipotēzes apvienot. Viņi izteikuši pieņēmumu, kaDobeles anomālijas struktūra veidojusies, meteorītam uzsprāgstot Zemes atmosfērā (2—3 km augstumā).Triecienviļņa iedarbība izraisījusi sufozijas procesus laikā, kad agrā triasa posms jau bija beidzies.Slāņu nosēšanās, iežu sablīvēšanās un sufozijas procesi, pēc autora domām, notikuši vēlajā triasā, betpirms pleistocēna nogulumu veidošanās. Autors noliedz, ka meteorīta triecienvilnis varētu izraisīttektoniskās svārstības iežos un ilgstošu slāņu relaksāciju.

Meteorīta un tektoniskā hipotēze paredz ari iespēju , ka debesu ķermenis ietriecies Zemē unapakšzemes eksplozijas vilnis izraisījis tektoniskās svārstības un ilgstošu slāņu relaksāciju. Tektoniskās

kustības izmainījušas nogulumu pirmatnējo hipsometrisko stāvokli. Autors izsaka varbūtību, ka bloks, kasatrodas starp Do- beles-Babītes un Penkules lūzumiem, ticis iesaistīts sprādziena viļņu ilgstošāsrelaksācijas procesā, kas, sākoties augškarbona laikā, turpinājies līdz kvartāra nogulumu veidošanāssākumam. Anomālijas veidošanās laiks bijis ilgstošs. Tas atļāvis nogulsnēties augšpermam unapakštriasam ar vidējo biezumu virs 41 m. Autors noliedz sufozijas procesu, kas varētu ietekmētstruktūras nosēšanos par 41m. Jāpiebilst, ka nule minētajā blokā ietilpst arī Pokaiņi.

Iepazinis augstāk minētās hipotēzes un faktisko materiālu, baltkrievu ģeologs E. Gromovs secinājis,ka Dobeles gredzenveida anomālija ir astroblēma, kas veidojusies, lielam meteorītam ietriecoties zemēun eksplodējot. Meteorīts nokritis laika posmā starp apakšējo karbonu un augšējo permu.

Vietā, kur atrodas Dobeles anomālija, agrāk bijušas Pokaiņu mājas. Visas minētās ģeologu hipotēzesliecina par grandioziem notikumiem pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, kas varēja radīt tādasbūtiskas ģeofiziskās izmaiņas, kuru dēļ senči izveidoja Pokaiņos svētvietu. Vienlaikus nule teiktais arīatbild uz jautājumu, cik veci ir Pokaiņi.

Pokaiņu reljefs Gan Pokaiņu centrālās daļas, gan arī tai piegulošo Krievu kalnu sikreljefa veidojums šobrīd ir

ģeoloģiski neizskaidrojama mīkla. Daudzu pauguru un arī dažu ieleju nogāzes ir pārāk stāvas, lai tāsskaidrotu ar mitru zemes masu uzkrāšanos šlūdona sanesumos vai ledāja plaisās. Reljefs ir pārāk sīks unsarežģīts, lai to veidotu kūstošo ūdeņu straumes. Vēl jo vairāk, daļai pauguru uz visām pusēm no plakumair stāvas konusveida nogāzēs, kas nevarēja rasties dabīgā ceļā. Tāpat itin nekādi mums zināmieģeoloģiskie procesi nevarēja veidot savstarpēji paralēlas rietumu-austrumu virziena pauguraines.

Tāpēc, lai cik tas arī pārsteidzoši skanētu, jārunā nc tikai par apzinīgu būtņu veiktu atsevišķu pauguruvai to daļu pārveidošanu, bet, vēl jo vairāk, par apzinīgu reljefa veidošanu visai plašos mērogos un lielosapjomos ar mums nezināmiem paņēmieniem. Diemžēl mūsdienu zinātnes līmenis vēl neļauj apjēgt ne šospaņēmienus, ne arī mērķus, kāpēc veikti milzu darbi, kuru apjoms jāvērtē miljonos kubikmetru.

Līdzšinējā apkārtnes izpēte liek domāt, ka Pokaiņu sīkreljefa formas klātas uz samērā līdzenaspamatnes, kas viegli ieslīpa uz dienvidiem un veido Sesavas upes ieleju. Sevišķi interesanti ir tas, kavairāki pauguri ar iegareniem vai ovāliem plakumiem un stāvām nogāzēm savā starpā veido ģeometriskisaistītu sistēmu. Tādu sistēmu varētu radīt, mākslīgi pastāvinot dabīgo reljefu, bet

11. att. Pokaiņu reljefa karte

vai Pokaiņu reljefs radies šādā veidā, var noteikt tikai nopietna ģeoloģiskā izpēte. Patlaban daudz

ticamāk šķiet, ka gan šie pauguri, gan citas vietas veidotas, berot sausus materiālus.Diemžēl jāatzīmē, ka Pokaiņu unikālo reljefu 20. gadsimta otrajā pusē postījušas gan daudzās grants

bedres, gan baļķu vešanai izbūvētais ceļš. Neapzinoties šīs vietas un milzīgo, senču veikto darbu nozīmi,tālākie vietas pārveidojumi var nodarīt lielu ļaunumu. Tāpēc, kaut arī ziņu mūsu rīcībā maz, jādomā parsenču veikto milzu darbu jēgu.

Jau pieminējām Dižās sejas kosmisko saistību ar Marsa Dižo seju. Šo kosmisko sasaisti apstiprinaari atradumi Dieva dārza uzartajā daļā — akmens diski, kas uzskatāmi par Galaktikas simboliem. KādāAusekļa kalna akmeņu krāvumā šāds disks siīnbolizēja kosmiskās telpas piepildīšanu.

Vairākas mūsu pasakas stāsta par lidojumiem kosmosā, paužot ziņas, kas nav pieejamas tādaisabiedrībai, kas mitusi tikai uz Zemes. Tāpēc, kopumā ņemot, nedrīkst pilnīgi noraidīt ļoti pārdrošodomu, ka Pokaiņu pauguraines centrālās daļas reljefa veidojumi ir būtībā līdzīgi galaktiku superkopuattēliem. Tad tālāk izteiktā doma par Dieva dārza veidojumu kopumu visai loģiski iekļaujas pārējāskopsakarībās.

Neparastie kalni Pokaiņi pārsteidz arī tos Latvijas pazinējus, kuri ne vienu reizi vien jūsmojuši par Gaiziņa vai Ērgļu

apkārtnes pauguriem, vērojuši ainavas pāri Abavai vai Gaujas senlejai, nolaidušies Siguldas gravās,kāpuši Veclaicenes pauguros un skaitījuši, cik ezerus var redzēt no Krāslavas Sauleskalna.

Pokaiņu paugurus no rietumiem un austrumiem apliec ap 2 km platā Sesavas upes ieleja. Upesnosaukums, iespējams, saistāms ar somugru kess ("centrs"). Tādējādi upes vārds apliecina senču izpratnipar šo vietu. Sesava ietek Bērzē pie jau minētā Dobeles meteorīta.

Ģeogrāfiski Pokaiņu pauguraini pieskaita Austrumkurzemes augstienes austrumu malai. Bez pašiemPokaiņiem šajā apvidū paceļas Tuntuļu kalni, Immas kalni, Rakažkalns un Krievu kalni. Kopumā minētāspauguru kopas ierakstāmas 5x5 km lielā taisnstūrī. Pokaiņu pauguraine iekļaujama ap 1,5—2 km2 platībā,pārējās ir mazākas.

Pokaiņu paugurus veido vai nu smilts, vai arī akmeņaina grants. Vietām uz tiem neliela mālu kārta.Tas vedina domāt, ka tie radīti vismaz divos secīgos posmos. Augstākās vietas (metros virs jūraslīmeņa):

Krievu kalns — 149 m, tā augšdaļa veidota mākslīgi;Immas (lies) kalni — 138 m;Staru (Pastaru) kalns— 121 m;Rakažkalns — 120 m;Tuntulu kalns — 119 m;Pokaiņu Baltais kalns — 113m.Pokaiņu pauguru loki atgādina viļņus vētras sabangotā līcī. Tā vien liekas, ka pauguraine veidota

kādā sensenā Kosmosa un Zemes milzīgu enerģijas plūsmu sabangojumā.Pokaiņi izceļas ar gleznām ielejām. Dažas no tām slēgtas, bez noteces, un atgādina milzīgus

iegarenus traukus. Iedobes bez noteces ir mitras. Tas liecina, ka kaut kur dziļāk ir arī ūdensnecaurlaidīgislāņi.

Dažas pa daļai atklātās nogāzes atgādina milzīgus U veida burtus jeb lielus pakavus. Pakava lokadaļa piekļaujas kalna korei, bet tā gali ieslīpi virzās lejup.

Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā svētkalnu gredzenu vai vainagu ap Staru kalnu. Gredzenaaustrumu malā — Tuntuļu kalns, ziemeļrietumu malā — Veču kalns. Pokaiņu pauguru virsotņu skaitsvērtējams ap 25—30. Vidējais attālums starp tām apmēram 200 m, relatīvais augstums parasti 10—15 m.Pauguri un lejas veido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru. To grūti attēlot vai uzzīmēt, jo tā ir telpiska.

Līdzīgus, tikai ievērojami plašākus veidojumus, ģeologi apzīmē ar nesen radušos terminu —šūnveida struktūras. Tā varētu vērtēt daļu no Latgales pauguraines. Tomēr Pokaiņos šīs struktūras ir visaiblīvas. Grūti, pat neiespējami iedomāties tādu fizisku procesu, kas dabas spēku nestajai, saberztajai iežugūzmai liktu grupēties šūnveida struktūrā.

Pokaiņu vainaga vidū no ziemeļiem uz dienvidiem iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās, liekas,ka esat nevis Zemgalē, bet Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot tikai ar šļūdoņa sanesu nogulumiemvai ar ūdens straumes izgrauzumiem. Varbūt gravu veidojuši kādi neotektoniski procesi, bet drīzāk ari taiir mākslīga izcelsme.

Uzmanīgāk vērojot skaisto Pokaiņu pauguraini, nākas atzīt, ka to nevar uzskatīt tikai par nejaušudabas (ģeoloģisku) veidojumu. Šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes.

Galvenie garenie pauguri orientēti rietumu-austrumu, citi, kas tos savieno — ziemeļu-dienviduvirzienā. Šādas kopas noteikti nevarēja izveidot nc apledojuma šļūdonis, ne kūstošie ūdeņi, ne Zemesgarozas krokošanās (neotektonika), ne kādi citi mums zināmi dabas speki vai norises. Savstaipējiperpendikulāri ir ari ieleju virzieni. Pokaiņos ir lieli zemes veidojumi, kas pilnīgi noteikti ir nevis dabas,

bet gan apzinīgu būtņu radīti vai vismaz pārveidoti. Lielie darbi nav darīti kādu mītņu vai aizsardzībasobjektu veidošanai. Šo nogāžu atsegumos nav manāmi dažādu, atšķirīgu nogulu slāņi, kas raksturīgiģeoloģiskiem veidojumiem.

Ģeoloģijas zinātņu doktors R. Griškjans domā, ka Pokaiņu reljefu veidojis spēcīgs enerģētiskaisvirpulis. Netieši to apliecina pauguri, kas atgādina stāvviļņos sabangotu ūdeni. Tādus viļņus redzējušicilvēki, kas lielā vējā pabijuši uz Burtnieka vai kāda cita ezera. Tomēr arī R. Griškjana hipotēze skaidrotikai daļu no veidojumiem.

Diemžēl jāpiebilst, ka 20. gadsimta pēdējos gados Pokaiņu skaistās vietas stipri bojājusi smagāmeža tehnika, kas, izvedot baļķus, atstājusi dziļas riteņu pēdas. Vēl jo vairāk, ar vēl vandāliskāku tehnikustādītas eglītes, atstājot zemē dziļas jo dziļas vagas. Vajadzīgi daudzi gadu simti, iekams aizdzīs šīscilvēku bez-

12. att. Pokaiņu centrālā daļa1) Veču (Vecajo) kalns; 2) Vecpokaiņu senkapi; 3) Staru kalns; 4) biļešu kase un autostāvvieta; 5)

Pokaiņu mājas; 6) Vecpokaiņu mājas; 7) Caunu mājas; 8) Tuntuļu kalni; 9) Metamais kalns. Senkapi.Avota vieta; 10) Kartes akmens (Atzīmēts nosacīti, atrodas tālāk uz austrumiem.); 11) Dižā seja — sk. 5.att.; 12) Dieva dārzs — sk. 13. att.; 13) Vīnkalni; 14) Priesteru kāpnes; 15) Baltais kalns; 16) Mātesakmens; 17) Diža grava; 18) Lielvārdes josta; 19) Mazās kāpnes; 20) Dziednieku kalns; 21) Zieduakmens; 22) Veselības avots; 23) Vilku akmens; 24) Skaņais kalns; 25) Zintnieku laiva; 26) Gaišreģaloks; 27) Naudas kalns; 28) Naudas akmens; 29) Sesavas upe; 30) Nāves ieleja; 31) Vārtu akmens; 32)Ogānu svētkalns (Zīmēts nosacīti, atrodas tālāk uz austrumiem.) atbildības radītās brūces. Vēl lielākuļaunumu nodarījusi zemes virskārtas sajaukšana, kas ievērojami apgrūtinājusi iespēju pētīt Pokaiņus kāarheoloģijas pieminekli.

Skaistās pauguraines lielākajā daļā nav skatu stigu, kas ļautu baudīt apkārtnes gleznainumu. Izkopjotšo vietu, to var padarīt par vienu no skaistākajām Latvijā. Labas gribas cilvēki ar Dobeles mežniecībasatbalstu šo darbu ir sākuši.

1990. gados ap Pokaiņu pauguriem izveidots jauns zemes ceļa posms izcirsto koku izvešanai, pa

kuru var ērti piekļūt Pokaiņu interesantākajām vietām.

Pokaiņu plānojums Pokaiņu centrālo daļu ierobežo Sesavas upe (25 km) un tās pieteka, kuru turpmāk dēvēsim par

Tuntuļu upīti. Tā sākas starp Staru un Tuntuļu kalniem. Šajā, dabīgu robežu ietvertajā daļā, bez jauapskatītās Dižās sejas, ir vēl vairākas seno svētvietu kopas. Tām, tāpat kā vairumam citu vietu, doti pašuizdomāti vārdi, jo īstos nosaukumus neviens vairs neatceras:

a) Dieva dārzs,b) Dižā grava,c) Vīnkalni,d) Dziednieku kalns,e) Naudas kalns,f) Metamais kalns.Ap šo daļu ir vēl citas lielo svētvietu kopas — Spārnu kalns, Immas kalni, Tuntuļu kalns,

Rakažkalns, Krievu kalni, Staru kalns u.c.Dieva dārzsDieva dārzs ir Pokaiņu svētvietu vaiņaga dienvidu loka centrālā daļa. Tas aizņem ap 0,8 x 0,6 km

lielu laukumu un pieguļDižās gravas rietumu krastam. Ziemeļdienvidu virzienā to dala senatnē bruģēta taka — Ķēniņu ceļš,

kas ved gan kalnā, gan lejā. Dieva dārza ziemeļos un dienvidos ir akmens krāvumu — seno apglabājumujoslas, kas orientētas rietumu-austrumu virzienā. Austrumos no Ķēniņu ceļa ir trīs pauguri — Dieva,Laimas un Māras kalni. Māras kalnā atrodas Līgavu akmens, rietumos no tā — Māras actiņa — laulībuvieta — un tai blakus Saderības akmens.

Terases. Pokaiņos ir gan nebruģētas, gan bruģētas terases. Pēdējās atrodas dienvidos no mežsargamājas, blakus arheologu 1996. gadā postīto krāvumu vietām.

Terases, raugoties no augšas, sastāv no divām viegli ieliektām daļām. Raugoties no ielejas augšup uzpauguru, kurš, mūsuprāt, būtu saucams par Dieva kalnu, redzama ļoti sena dzīvības zīme, kas atgādinalidojoša putna spārnus. Katra spārna vēziens ir ap 130 m. Bet, raugoties no kalna lejup, t.i., no otraspuses, šī zīme lasāma kā grieķu alfabēta pēdējais burts — omega, t.i., nāves zīme. Tā kā šeit lejā irvairāki senkapu krāvumi, arheologi vienu no tiem 1996. gadā atraka, pētīja, izvandīja un nesakārtotupameta.

Akmeņiem izliktās terases bija paredzētas augstākajiem zintniekiem, priesteriem un goda viesiem.Te rīta agrumā svinīgi sagaidīja uzlecošo sauli. Ap 100 m ziemeļaustrumos no terasēm atrodas divi,domājams mākslīgi veidoti pauguri, kas norāda Saules lēkta virzienu Jāņos. Šķiet, ka arī tic ir šī svētvietukompleksa sastāvdaļa.

Lielie akmeņi. Pokaiņos virszemē lielu akmeņu ir maz. Šajā nodaļā ar jēdzienu "lieli" apzīmēti tie,kuru lielākais izmērs pārsniedz 1 m. Pats lielākais guļ Baltā kalna rietumu pakājē. Lielo akmeņu krāsa irzilganpelēka, pat tumša. Tātad, kā tie, tā arī apaļie gaišpelēkie un dzeltenie ceļa bruģa akmeņi nāk nodažādām vietām, nevis no viena šlūdona sanesām.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pēdām novietoti atsevišķi. Tomēr arī tie saistīti savā starpā ar acīmneredzamām, bet zinātājam viegli izprotamām saitēm, kuras apzināmas ar īpašiem instrumentiem vaizintnieku rīksti. Ap šiem akmeņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Laimas galdiņš. Lieli akmeņi ir gan austrumos, gan rietumos no Dziļās gravas. Šīs grupas irsavstarpēji saistītas. Uz tām norāda īpaši zīmju akmeņi. Interesanta akmeņu kopa ir rietumu pusē,dienvidos no mežsarga mājām. Uz to norāda dobumakmens ar ūdens ekrānu, kura smailais gals vērsts uzLaimas galdiņu. Tas ir īpaši apstrādāts akmens stāvā nogāzē. Tā izmēri 1,6 x 1,4 x 0,5 m. Ar mumsnepazīstamām metodēm tā līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādāta glezna — Saules meita pie ugunskura.

Šis mākslas darbs, vērtējot ar senču paņēmieniem, veidots pirms ledus laikmeta. Šeit vārds "glezna"lietots nosacīti. Lielākā daļa cilvēku redz tikai akmens rievoto virsmu. Līdzīgi kā dažos citos tālāssenatnes darbos, minēto attēlu redz tikai nosacītos apstākļos. To ieraudzīt palīdz virsmas mitrināšana arsvētavota ūdeni.

Līdzīgi senās mākslas darbi, kas redzami tikai noteiktos apstākļos, zināmi vairākās vietās pasaulē.Latvijai tuvākais atrodas Dienvidkarēlijā.

Tā ir sevišķa māksla — radīt veidojumus, kas redzami tikai noteiktos apstākļos. Mūsdienās šīmāksla pilnīgi aizmirsta. Varbūt to var salīdzināt ar kodinātu foliju, kur attēlu redz tikai zem noteiktaleņķa. Tomēr folija tehnoloģija neļauj mākslinieka ieceri saglabāt cauri gadu tūkstošiem.

Latvijā ir vairāki līdzīga veida apstrādāti akmeņi. Pieņemts uzskatīt, ka tie ilgstoši gulējuši purvā,tos skalinājuši un kodinājuši skābie purva ūdeņi. Ja ticēt šādiem uzskatiem, tad Laimas galdiņš nejaušinokļuvis uz paugura, līmeniski novietots saistībā ar paugura akmeņiem, pie tam uz balstiem virzienos, kassaistās ar citiem akmeņiem. Protams, tā nebija, šis ir izcils tālas senatnes mākslas darbs.

Šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet mākslinieciskajā ziņā pats izcilākais gan.Visādā ziņā šis akmens pieskaitāms pasaules nozīmes vissenākajiem pirmsledus laikmeta mākslasdarbiem. Šim akmenim ir it kā cimda veidols, tā īkšķis rāda uz Līgavu akmeni. Šie un citi nosaukumi pašudoti, salīdzinot vietas iekārtojumu ar dainās vēstītām ziņām, jo senatnē katrai vietai noteikti bijis savsapzīmējums, bet tas jau sen izzudis no tautas atminas.

Šīm vietām ir vēl viena loģiska saistība. Ziemeļu-dienvidu virzienā no terasēm atrodas trīs pauguri,kurus nosaucām par Die-

13. att. Dieva dārzs1) Ziemeļu krāvumi; 2) vieta izcirtumā, kur atrada Galaktikas zinību akmens disku; 3) arheologu

izpostītais krāvums; 4) Terases (Virziens A — uz saules lēktu Jāņos, t.i. ziemeļaustrumiem caur virzienapauguriem); 5) Virziena pauguri; 6) Dieva kalniņš; 7) Lielā Lāča krāvums; 8) Akmens spogulis; 9)Galaktiku kalns; 10) Laimas galdiņš; 11) Laimas kalniņš; 12) Mazās sejas vieta; 13) Milža sēdeklis; 14)Saderības akmens (Skats B uz saules lēktu Ziemassvētkos virzienā uz dienvidaustrumiem); 1 5) Laulību

aleja; 16) Māras actiņa; 17) Dienvidu krāvums; 18) Māras kalniņš; 19) Līgavu akmens (Skats C uz sauleslēktu Lielajā dienā); 20) Zintnieku loks; 21) baļķu vedēju ceļš; 22) Kukažiņas akmens; 23) Ozolkalns

va, Laimas un Māras kalniem. Laimas galdiņš atrodas pie Laimas kalna. Šī kalna augšā ir vietagaišreģiem. Bet Līgavu akmens ir Māras kalnā. Tā katram kalnam ir dubultas sakrālās sasaistes.

Saderināšanas akmens. Uz to norāda Laimas galdiņš un Līgavu akmens. Ap 2,5 x 2,5 x 0,8 m lielaisakmens uzlikts uz pamatiem, tam apkārt apmēram 6 m diametrā ir mazāku akmeņu bruģis —jaunākopriesteru vieta. Šo akmeni var izmantot divu cilvēku saderības pārbaudei un stiprināšanai.

Akmens augšdaļā ir divi sēdekļi — līgavai un līgavainim. Abi sēž blakus ar skatu uzdienvidaustrumiem — Saules lēkta virzienu Ziemassvētkos. Šajā pat virzienā raugās arī jau minētā Sauleslenta. Skati un domas šai vietā vērsti uz Naudas kalnu. Tāpēc jādomā, ka šim akmenim bijusi nozīme ariZiemassvētku rituālos.

Ielejā pie šī akmens ir akmeņiem bruģēta iedobe — Māras actiņa. Lielajā kausveida ielejā ap to,šķiet, vēl atrodamas terašu pēdas. Iespējams, te notika laulību rituāls.

Līgavu akmens atrodas uz Māras kalniņa. Tas ir ap 2 m garš, tā augstākā, austrumu mala paceļas virszemes 1,2 m. Akmens lēni sairst. Gadu tūkstošu gaitā tam kārtu pa kārtai nolobījušies ārējie slāņi. Tāpēcsenās iezīmes, ja tādas bijušas, nav saglabājušās. Akmens forma ir trīsstūris gan skatā no sāniem, ganšķēlumā. Tas uzstādīts tā, ka paceļas no zemes virzienā no rietumiem uz austrumiem, t.i., uz uzlecošo,dzimstošo Sauli. Tātad tas ir saistīts ar auglību, ko senču uzskatos simbolizēja Māra. Uz tā var uzsēstieskā uz zirga. Akmens pakājē līdz 1996. gadam bija sirds veida akmens apmēram 20 x 20 x 10 cm ar smailipret lielo akmeni.

Mums šis akmens šķiet nozīmīgs auglības kulta rituālu elements. Varbūt uz šī akmens sēdušāssievietes, kuras gribējušas bērniņu. Tāda uzdevuma akmeņi vēl šodien redzami Indijā. Pat lielajāspilsētās tur ir saglabājušies akmens stabiņi — pēc formas un izmēra līdzīgi tiem, kādus Latvijā 19.gadsimtā lika parkos un ap kapiem ķēžu piestiprināšanai (ari tie ir senas atmiņas par auglības kultu).Indijā tos dēvē par šivalingamiem (dievības Šiva dzimumloceklis). Līdzīgi Vācijā pēc viduslaiku paražasvietām saglabāti veci lielgabalu stobri, uz kuriem sēžas sievietes, vēlēdamās vai gaidīdamas bērniņu.Protams, sēšanās uz lielgabaliem ir mūsdienu māņticība, bet tā ir liecība par senajām paražām. Apmēram2 km uz dienvidiem no šī akmens mežā atrodas kāds cits liels, apstrādāts akmens, kurš, mūsuprāt, domātsdzemdību pieņemšanai. Mūsdienu cilvēkam grūti saistīt vārdus akmens, kapenes, bērna ieņemšana undzemdēšana. Senie cilvēki visu uzskatīja pārdabisku. Valdnieču (ciltsmāšu) apglabājuma vieta devadzimtai, ciltij, valstij spēku, veselību, auglību.

Kukažiņas akmens. Netālu no Saderināšanās jeb Līdzināšanas akmens atrakts kāds cits akmens, kuraizmēri apmēram 2 x 2 x 1,5 m. Bedrē ap to 2000. gadā izveidots oļu bruģējums. Kādā fotoattēlā aiz šīakmens saskatāms melns, domājams, sievietes tēls. Pats akmens atgādina sēdošu sievieti, kurai pārpleciem pārmesta villaine, tāpēc šo akmeni varētu dēvēt visai mīļās, Poruka aprakstītās Kukažiņas vārdā.Iespējams, ka melnais tēls norāda uz Pokaiņu zintnieču nogalināšanas vietu. Pie šī akmens vai- padomātpar tiem, kas rūpējušies pārjums.

Mākslīgie veidojumi Pokaiņos ir daudzi apzinīgu būtņu radīti, ļoti nozīmīgi un izcili vērtīgi zemes veidojumi, cilvēku

nestu akmeņu salikumi un apstrādāti akmeņi. Tie visi ir senatnes pieminekļi, veidoti pēc kāda īpašauzdevuma plāna, kuru vēl neizprotam.

Visai droši var teikt, ka kraujā un dziļā Vidus grava, kas atdala Austrumu un Rietumu Pokaiņus,nosacīti sadala arī divas atšķirīgas zemes veidojumu sistēmas. Šo gravu nevarēja izveidot nekādas ūdensstraumes, tās izcelsme vismaz šobrīd ir mīkla. Varbūt tieši šeit mākslīgi pārveidotais zemes reljefs irvisinteresantākais, jo senie meistari nav žēlojuši pūles, lai tas būtu līdzīgs dabīgajam. Iespējams, teveidota mātes kulta vieta.

Pilnīgi noteikti par apzinīgu būtņu veidotām jāuzskata Dižā seja un Ogānu pilskalns. Nav arīiedomājami dabīgi procesi, kas varētu radīt garenu pauguru T veida salikumus. Tāpēc, lai arī cikskeptiski un pieticīgi vērtētu apzinīgu būtņu veidojumu kopapjomu, tas stipri vien pārsniegs miljonukubikmetru. Bet, ja ņem vērā arī tās vietas, kuras varbūt tikai daļēji pieveidotas, tad šo vērtējumujāpalielina desmitām reižu. Ka vismaz daļēji mākslīgi veidoti jāuzskata tuvējie Krievu kalni ar todienvidu daļu — Rakažkalnu, kā ari Immas kalni pie Īles. Kopā ar jau aprakstīto Dižo seju tie veidovairākkārt sasaistītu kopumu. Ziemeļdienvidu virzienā orientētie Krievu kalni un tiem perpendikulāririetumu-austrumu virzienā novietotie Immas kalni ar to turpinājumu uz Spārnu pilskalnu nekādi navuzskatāmi kā tikai ģeoloģisku procesu veidots kopums. Vismaz puse no šī kopuma veidota ar kādiem,mums vēl neapjaušamiem paņēmieniem, kādiem vēl neapzinātiem mērķiem.

Dižā grava Dižā grava ir vairāk nekā 100 m gara, tās krasti ap 15 m augsti, visai krauji. Grūti, pat neiespējami

iedomāties, kā gan šāds veidojums varētu rasties dabīgā ceļā. Pašā gravas dibenā sīka tērcīte. Grava irpārāk īsa, lai to veidotu izskalojumi vai neotektoniski procesi. Pilnīgi noteikti to nevarēja radīt arī arpēdējo apledojumu saistītie procesi. Atliek domāt, ka grava radīta mākslīgi. Iespējams, ka tai bijusinozīmīga loma auglības kulta rituālajās norisēs.

Svētieleju nozīme Bez nule apskatītām bruģētām ielejām ir vēl citas, arī mākslīgi veidotas, ar nelielām bruģētām ūdens

tilpnēm. Bez tam ir arī tādas ielejas, kuras, ja ne pilnīgi, tad vismaz daļēji ir apzinīgu būtņu veidotas.Protams, ja ieleju mākslīgi veidoja, tad šim lielajam darbam bija kāds noteikts mērķis. Dažas no ielejāmvarēja būt sapulču vai nelielu pasākumu vietas. Šo ieleju lielais skaits liek domāt, ka Pokaiņos vienlaikusritējuši daudzi pasākumi.

Pokaiņu svētieleju apveidi atgādina ovālus kausus vai traukus. Līdzīgas vietas zināmas arīDienvideiropā — tā sauktie grieķu amfiteātri Vidusjūras baseinā. Domājams, ka šie neapšaubāmimākslīgie veidojumi ir dainās aprakstītās ielejas, kur:

Dieva dēls pirti daraNo sīkiem olī šiem;Saules meitas pērties gāja,Zelta slotas padusē.Auseklītis garu lējaA r Sudraba biķerīti.Lej i, lej i, AuseklītiIzpatapu siltumiņuLD 33844 vlŠī daina nebūt nav vienīgā, kas vēsta par neparastu pirti, ko Dieva dēli būvē Saules meitai.Tie zintnieki, kas prot vadīt bioenerģētiskās plūsmas svētie- lejās, var tās ierosināt, radot patiešām

īstu pirti, kas varētu noderēt dziedniecībai vai citām vajadzībām. Tālab ar zināmu pārliecību var teikt, kašī un līdzīgas dainas varētu būt Pokaiņu svētieleju apraksti. Uz šo domu noskaņo arī biķerīša vārds, arkuru Auseklītis lēja garu. Cik zināms, pirtī garu lej ar ķipīti vai kādu citu trauku. Šajā dainā interesanta unnozīmīga ir Ausekļa loma, kas saistāma ar jau minētajiem gara gaismas nesējiem. Svētieleja būtībā ir šisbiķeris vai kauss (atcerieties latīņu—pokulum). Tā kā Baltijā nav zināmas citas līdzīgas olīšiem bruģētasielejas — kausi, tad ar pietiekošu pārliecību varam teikt, ka minētās un līdzīgas dainas vēsta parPokaiņiem.

Atgriežamies vēl pie pirmās 1994. gadā atklātās ielejas. No Līdzināšanas akmens īpaša taka ved uzakmeņiem izlikto trešo svētieleju. Gan pēc formas, gan bioenerģētiskā raksturojuma arī tā ir ļoti līdzīgagrieķu amfiteātriem Vidusjūras baseinā. Icdobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tasdarīts senos Vidusjūras baseina amfiteātros, tad tā neatšķirtos no līdzīgām vietām Grieķijā un Sicīlijā.Iespējams, ka bez jau minētās pirts svētielejās darīja vēl daudz ko citu, piemēram, vēroja zvaigžņuatspulgus, sagatavoja enerģētisko ūdeni dziedniecībai un rituāliem u.c.

Šķiet, ka mākslīgi veidots ir arī Spārnu ezers, kas atgādina lidojošu putnu. Tas jāskata kā svētvietukopuma daļa, kura ietilpst arī Spārnu kalns.

Vīnkalni Vīnkalni ir savstarpēji saistītu pauguru grupa ar stāvām nogāzēm, bet līdzenām virsmām —

plakumiem, kuri augšdaļā ir vidēji ap 100 m gari un ap 10 m plati, orientēti rietumu—austrumu virzienā.Šo un vēl dažu citu pazīmju sakritība liek tos uzskatīt par mākslīgi veidotiem.

Pauguru savstarpējos novietojumos un to savstarpējos attālumos atrodama visai izteikta ritmika,kuras modulis 150 m, t.i., viena miljardā daļa no Zemes attāluma līdz Saulei. Arī pauguru nogāžu stāvumsun plakumu novietojums rietumu-austrumu virzienā pilnīgi izslēdz iespēju, ka šīs pauguraines veidojisšļūdonis.

Vīnkalnu augstākajam — Baltajam kalnam plakuma virsma virs apkārtnes paceļas 12 m, bet virsjūras līmeņa — 108 m. Uz šo kalnu raugās Dižās sejas Saules lentes dienvidaustrumu gala turpinājums.Tātad šis kalns iezīmē jaunās gaismas dzimšanu. Vienlaikus tas atrodas uz vienas rietumu-austrumu līnijasar citiem pauguriem un tādējādi izsaka vienību ar senču Jauno gadu Lielajā dienā.

Jau teicām, ka Saules lente ir slīpa, tās augšgals atrodas Saules lēkta galā. Starp šo lēkta galu unBalto kalnu ir divi zemāki pauguri. Tiešo skatu patlaban aizsedz meži, bet, skatot augstumu atzīmes kartē,šķiet, ka Saules lēktu Baltajā kalnā vajadzēja vērot caur vizieriem, kas atradās minētajos zemākajospakalnos. Arī jebkuri citi šīs apkārtnes pauguri šķiet veidoti ar dziļu pārdomātu jēgu. Tas pats sakāms paruzejām un pārejām.

Kopumā Vīnkalnu plānojums ir viens no pārsteidzošākajiem diždarbiem pasaulē. Ja paugurusavstarpējo novietojumu it kā nosaka astronomiska rakstura saistības, tad to augstums, virsmas veidols,uzeju un noeju veidojumi darināti atbilstoši bioenerģētiskajām joslām — stringiem. Vienkāršotā valodātās varētu dēvēt par horizontālām āderēm. Tā nav nejaušība. Senči, pirms veidot paugurus, labi zināja to,kas atrodas virs Pokaiņiem, kādas ir šo horizontu bioenerģētiskās īpatnības un iespējas. Tādējādi Pokaiņiuzskatāmi par ļoti sarežģītu telpisku shēmu, kuru mēs šobrīd varam tikai apjaust.

150 m no Baltā kalna atrodas otrs, zemāks paugurs, kura pla- kums arī ir rietumu-austrumu virzienā.Uz tā 1999. gadā novietoja ozolkoka stabu, kurā Dobeles mākslinieks Sandris Konrāds iegriezisLielvārdes jostas rakstus.

Kalnu virsmas un nogāzes stipri bojātas 1990. gadu sākumā, kad šeit zāģēja kokus un izveda baļķus.Uz Baltā kalna vēl bija palikusi sirds veida akmens šķila ap 0,8 x 0,8 m.

Jāpiebilst, ka vārdam Vīnkalni nav nekā kopīga ar vīnogu audzēšanu. Tas saistīts ar seno Venēras,t.i., Ausekļa vārdu, kura gaitai senči vērīgi sekoja, lai izzinātu nākotni.

Apskatot paugurus kopumā, to telpiskos veidojumus, nogāžu veidus un stāvumu, jāsecina, ka tieveidoti, berot sausus materiālus — oļainu granti un smiltis ar mums nezināmiem tehnoloģiskiempaņēmieniem. Jau atzīmējām, ka gan plakuma, gan pamatņu novietojums pilnīgi izslēdz domu, ka tāsvarētu veidot apledojuma plaisās iebirušās klinšu šķembas vai citi to sadrupšanas materiāli. Pauguruvirsmas ir samērā līdzenas, kas arī liek domāt par to uzbēršanu sausā veidā. Tādējādi visa šī pauguraineuzskatāma par senču zinātnes un tehniskas pieminekli.

Dziednieku kalns Dziednieku kalns ir rietumu-austrumu virzienā novietots paugurs, kas būtībā noslēdz Vīnkalnu

sistēmas dienvidu daļu. Kalna garums ap 100 m, platums ap 60 m, augstums ap 8 m. Kalna rietumu galssavienojas ar citu līdzīgu pauguru, arī rietumu-aus- trumu virzienā novietotu pauguru ķēdi, kuraskopgarums pārsniedz 0,5 km. Kopš 1990. gadu sākuma gar tā dienvidu malu izveidots ceļš baļķuizvešanai. Tas bojājis daļu kalna pamatnes. Ari šis ir mākslīgi uzbērts kalns, jo šī vieta ļoti piemērotadziedniecībai. Atbilstoši bioenerģētisko plūsmu sazarojumiem attiecīgās vietās novietoti īpaši apstrādātiakmeņi dažādu vainu dziedināšanai. Pareizu dziedināšanu šajās vietās var veikt tikai pieredzējušispeciālisti. Pēdējos gados kļuvuši zināmi daudzi pārsteidzoši izdziedināšanas gadījumi. Tomēr jāpiebilst,ka vairākos pašdziedināšanās gadījumos apmeklētāju stāvoklis pasliktinājies.

Dziedniecības akmeņi atrodas tajā pašā Dziednieku kalna nogāzē, kur Ziedu akmens. Netālu no tiemakmens bļoda, iespējams ginekoloģisku vainu dziedināšanai. Dažos akmeņos iestrādātas vietas sēdēšanai,gulēšanai vai citām vājiniekam ērtām pozām. Katrs akmens novietots tādā vietā, kur torsionu plūsmasrada dziedināšanai labvēlīgu lauku.

Ziedu akmens atrodas nogāzē, apvedceļa malā. Mūsu senči neatzina asiņainus upurus, lai ganvēsturnieki, kas nepārzina senatni, cenšas iegalvot pretējo. Akmenī iekalts plauktiņš ziedu likšanai.Līdzīgi akmeņi Latvijā ir daudzās vietās. Jau minējām, ka R. Rozīte līdzīgus plauktiņus redzējusi arī Peru(sk. piekto apcirkni). Bet Latvijā līdz šim nav zināms neviens akmens, kuru pamatoti varētu dēvēt parupurakmeni.

Vilka galva. Dziednieku kalna austrumu galā izplūst avoti ar dziednieciskām īpašībām. To ūdenimpiemīt baktericīdas spējas. 1997.—1998. gadā avota izteku attīrīja no zemes slāņa, kas bija uzkrājiespēdējā gadu tūkstoša laikā. Blakus atsegts kulta akmens, kas atgādina vilka galvu.

Dziedniecība. Saglabājušās ziņas par to, ka vēl 20. gadsimta sākumā sasirgušie Pokaiņu apkārtnesļaudis gājuši uz seno svētvietu. Viņi padzēruši veselības avota ūdeni, pasēdējuši uz dziedniecībasakmeņiem un kļuvuši veseli.

Pokaiņos atrastas divas senču dziedniecības vietas ar īpaši apstrādātu akmeņu kopām. Viena kopa irPokaiņu loka dienvidos uz īpaši uzbērta paugura. Otra atrodas apmēram 3 km ziemeļos, netālu no bijušāsPokaiņu mājas vietas. Abās vietās īpaši liktie akmeņi ir tā apstrādāti, lai piedotu tiem noteiktāmdziedniecības vajadzībām atbilstošu apveidu. Katrai no šīm dziedniecības vietām ir gan atšķirīgsiekārtojums un paši akmeņi, gan arī to apveids un dziednieciskās spējas.

Dziedniecības vietas un akmeņi savu spējas nav zaudējuši. Pārbaudīts, ka tie var dziedināt arīšodien. Ar katru gadu uzkrājas arvien vairāk ziņu par pārsteidzošiem izdziedināšanas gadījumiem.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi slimi vai ievainoti dzīvnieki, Līdzīga vieta ir Zebrus ezerakrastos. Abas vietas nelaimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Vēl pavisam nesen, 20. gadsimta sākumā, ārstu mūsu zemē bija maz un par vājiniekiem galvenāmkārtām rūpējās dziednieki. Jau minējām, ka senie grieķi pieminēja trīs izcilus senatnes dziedniekus —hiperborejieti Abarisu, Lētas mazdēlu Asklēpiju un Peānu, kuru uzskata par pašu Apollonu. Par izcilāmdzemdību aizgādnēm uzskatīja Kifeju, Apollona māsu Artemīdu. Bet, kad Lcta dzemdēja pašu Artemīdu,viņai dzemdībās palīdzēja no hi- perboreju zemes ataicinātā dziedniece Ilisija.

Visi šie dziednieki cieši saistīti ar mūsu zemi. Gan mūsu senču izcilā gudrība, gan šīs zemesspēcīgais bioenerģētiskais starojums, gan vērtīgie dziedniecības augi bija pazīstami tuvās un tālās zemēs.Vēl jāpiebilst, ka mūsu zemē ir vairāk enerģētisko svētvietu kā visā pārējā Eiropā. To apliecina ariRietumeiropā pazīstamā teika par Grāla kausu, kas dod veselību un laimi, kā arī seno grieķu autoru rakstipar to, ka šeit cilvēki dzīvojuši ilgi, laimīgi un nezinājuši, kas ir slimības.

Par Latvijas dziedniecības avotiem un augu brīnumainām spējām vēsta arī garamantas.

Tajā pat laikā jāatzīmē neticami augstās dziednieku spējas. Viņi sekmīgi veikuši visai sarežģītasķirurģiskās operācijas, tostarp ari galvaskausa trcpanācijas. Vienā no atradumiem redzams, ka nelaimesgadījumā vai cīņā cietušajam cilvēkam noņemta daļa galvaskausa, brūce sekmīgi sadziedēta un cietušaisdzīvojis vēl vairākus gadus. Mūsu dienās bez modernām iekārtām, instrumentiem un medikamentiem kautkur mežā vai laukā neviens ķirurgs neko tamlīdzīgu nespētu izdarīt.

Protams, šīs izcili augstās iemaņas ķirurģijā nebija domājamas bez plašam zināšanām vispārējādziedniecībā, kas izriet ari no seno svētvietu iekārtojuma.

īpaši pakavēsimies pie dažiem atradumiem, kas vēsta par labi saliktiem un sadziedētiem kaululūzumiem un galvaskausa operācijām. Lai tās veiktu, vajadzēja gan liela prasmi, gan ari augstaszināšanas. Pilnīgi izslēgts, ka tādas operācijas varēja izdarīt nemācīts cilvēks, vadoties tikai no intuīcijas.

Šodien neviens ķirurgs nevar iedomāties veikt galvaskausa operācijas meža būdiņā ar akmensšķēpelēm, bez antibiotikām, sterilām saitēm, dezinficējošām vielām utt.

Ķirurga zināšanas var iegūt vienīgi skolās. Tādas, mūsuprāt, bijušas vairākās vietās, daudzmaz tāssaglabājušās Briņķos, Sauļos (abi Valmieras raj.), Pokaiņos un Smiltenes apkārtnē. Šīs vietas varētusaukt ne tikai par akmens laikmeta ambulancēm un skolām, bet varbūt pat par sava laika akadēmijām, kurzinības ieguva gaili — Eiropas zintnieki un ari valdnieki, jo senatnē par valdniekiem izvēlējās gudrākoscilvēkus. Katrā no šīm skolām ir speciāli apstrādātu dziedniecības akmeņu salikumi, kur vājinieku varnosēdināt vai noguldīt vajadzīgajās pozās, pie tam vietu skaits ievērojami pārsniedz tuvējās apkārtnesvajadzības. Bioencrģētis- kais starojums seno ambulanču vietās var palīdzēt cilvēkiem arī šodien tāduslimību ārstēšanai, kur nepalīdz modernā medicīna.

Skaņā leja un kalns. Vēl tālāk uz austrumiem kalnam piegulst viena no lielajām ielejām, arī visaisapostīta. Tai pāri uzbērts ceļš baļķu vedējiem. 1995. gadā TV režisore Mārīte Balode šajā ielejā uzņēmadivas telefilmas. Virs ielejas ir visai interesantas bio- enerģētiskās plātnes, kas veido atbalsi.

1996. gadā dziesminieks Ramats Jansons ielejā pie gaišo akmeņu krāvuma spēlēja stabuli. Pārējiepakāpās kalnā, kur tiešā dzirdamība izzuda. Toties no debesīm varēja dzirdēt četras vai piecas atbalsis.Tās nāca tieši no augšas un bija visai spēcīgas. Skaņas nobīde laikā varēja būt sekundes simtdaļas.Kopumā šīs atbalsis veidoja brīnišķīgu debesu kvartetu vai kvintetu. Tomēr jāpiebilst, ka Pokaiņi domātimaigām senču melodijām, bet nc kliegšanai, aurošanai vai modernās mūzikas dārdiem.

Naudas kalns. Dienvidos no Pokaiņu pauguraines apvedceļa, Sesavas kreisajā krastā, atrodasNaudas kalns (102,3 m vjl.). Tieši austrumos no tā ir maizes kukulim līdzīgs paugurs, kuru vēsturniekinosaukuši par Ogānu pilskalnu. Abu šo vārdu cilme ir pārliecinoši ķeltiska, vietu nozīmi varētu saistīt arpavasara svētkiem. Paugura apveids rāda, ka tas nav bijis ne nocietināta aizsardzības, ne arī dzīvesvieta.Izcērtot skatu stigu uz Naudas kalnu, Ogānu varētu izmantot Saules kustības vērojumiem, kā ari rituāliem.

Gar tā dienvidu pakāji tek Sesavas upe, kurā guļ teiksmainais Naudas akmens.Teikas stāsta pardīvainu akmeni, kuru "skroderi" vēluši, vēluši, bet šajā kalnā uzvelt nav varējuši. "Skroderi" ir amatnieki,kas šuj apģērbu. Teikā skroderus nogalē un sakropļo viņu pašu veltais lielais akmens. Tas norāda, kaPokaiņos iecerētos darbus nav izdevies pabeigt un daļa darītāju gājuši bojā. Teika par Naudas kalnu liekdomāt, ka šeit bijusi sena, nozīmīga svētvieta. Vārda tulkojums ķeltu valodā liek pat domāt, ka makroķeltisavas valdīšanas laikā pirms apmēram 8 gadu tūkstošiem šeit iekārtojuši savas augstākās dievībassvētvietu, neaiztiekot senākās svētvietas. Diemžēl Otrā pasaules kara laikā Naudas kalns ļoti izpostīts unizrakņāts — tur bijuši ierakumi. Naudas kalna tuvumā ir arī vēl citas ievērojamas vietas — Nāves gravaun Vārtu akmens.

Kalna dienvidu nogāzē nedaudz paceļas garens zemes veidojums, it kā dambis, apmēram 10 m plats,0,5 km garš, līdz 2 m augsts. Iespējams, dambis ir kādas rituāla vietas sastāvdaļa, kas saistāma arBramaņu bijušo svētezeru.

Daudzas vietas, it īpaši mākslīgi veidotās, līdzīgi kā citās Latvijas svētvietās ir savstarpēji saistītas,pie tam parasti astronomiski nozīmīgos virzienos. Tā, piemēram, Ogānu t.s. pilskalns bērts tieši austrumos

no Naudas kalna.Naudas akmens. Naudas kalna pakājē Sesavas upē guļ t.s. Naudas akmens, kas saistīts ar jau minēto

teiku par akmens velšanu kalnā. Diemžēl piekļūšana pie tā visai grūta.Metamais kalns ir 98 m augsts paugurs. Tā nosaukums nāk no igauņu "metu", kas nozīmē "kaudzīte,"

tātad apzīmē kaut ko kopā samestu. Uz kalna ir seni akmeņu krāvumi. Bijis ari avots, bet pēdējos gadostas izsīcis.

Ap 0,5 km no Metamā kalna ir vieta, kur nelabvēlīga starojuma dēļ koki lūzt un iet bojā — Kokunāves paugurs. Tam blakus mīklainais akmens.

Akmens galvu krāvumi Pokaiņos bijusi vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākie ir gaišo

akmens galvu krāvumi, kuri atgādina apgāztu laivu. Tie ir gan pauguru virsotnēs, gan ielejās, gan nogāzēs.Tas liecina, ka 110 šiem krāvumiem veidots kāds milzīgs zīmējums. Akmeņi galvenokārt ir gaišas krāsas,ie- apaļi, apmēram cilvēka galvas lielumā. Šeit nav ne olīšu, ne šķilu, nav skaldītu vai apdarinātu akmeņu.Laika gaitā daži no krāvumos saliktajiem akmeņiem ūdens un sala ietekmē pāršķēlušics.

Krāvumos likti gandrīz tikai neapstrādāti akmeņi. To forma parasti atgādina olu cilvēka galvaslielumā, kuras diametrs ap 20— 25 cm. Dažkārt krāvuma galā ir viens lielāks akmens, parasti līdz 40 cmdiametrā.

Atsedzot atsevišķas kaudzes, atrasti daudzi akmeņi, kuros ieskrāpētas latvju rakstiem līdzīgas zīmes.Vienā no kaudzēm pat šķita, ka zīmes ir uz visiem akmeņiem. Retumis krāvumos ir l — 2 akmeņi ar rupjasapstrādes pazīmēm. Atrasts akmens ar iekaltu dzīvnieka pēdu. Atrasts arī ar reljefi (uz āru) veidotu(kodinātu?) krusta zīmi, kas orientēta ziemeļu-dienvidu un rietumu-austrumu virzienos.

Krāvumi ir visai atšķirīgi pēc veida un lieluma. Nepostītie krāvumi atgādina apgāztu laivu, tāsimboliski norādot uz aiziešanu Viņsaulē. To garums līdz 4 m, platums 2,5 m, virszemes daļas augstumsparasti ap 30 cm, kopējais augstums ap 1 m. Bet ir ari

tādi krāvumi, kuru veidols tuvs aplim. Lielajos krāvumos varētu būt apmēram 300—350 akmeņu,kuru kopsvars vērtējams ap 3 tonnām.

Bet lielumlielā daļa krāvumu ir mazāki. Citviet saglabājušies tikai atsevišķi akmeņi. Liekas, ka šiekrāvumi daļēji izlaupīti vai arī nav pabeigti. Bet varbūt atšķirīgi lielumi bijuši iecerēti jau pašā sākumāun krāvumu sistēma radīta tā, lai pildītu kādu kopēju grandiozu plānu. Iespējams, te veidota milzīgazvaigžņu karte. Tomēr šo domu grūti pārbaudīt, jo lielākā daļa krāvumu ir postīti. Ir ari citas nozīmeskrāvumi, piemēram, gaišu galvas lieluma akmeņu paplāte, kas veido pamatni jau minētajam Kroņakalnam.

Purvainās ielejās krāvumus ieraudzīt grūti. Vietām tos atsedza mežcirtēju kāpurķēžu traktoruiebrauktās sliedes. Šie krāvumi vai varbūt to krāvumu pārpalikumi, kuri saglabājušies nogāzēs; tie irapmēram 1,5 m diametrā. Virszemes daļa paceļas vidēji 30 cm augstu. Akmeņi nav pilnīgi balti, krāsa patvienā krāvumā ir atšķirīga, tie ņemti no dažādām vietām.

Krāvumi nav nejauši sasviestu akmeņu kaudze, tie ir salikti rūpīgi un pārdomāti, lai iekļautosapgāztas laivas vai konusa veidolā. Konstruktīvi krāvums veidots kā šūnas — katram akmenim pārsedzotapakšējo trīs akmeņu izveidoto tukšumu. Mūsu senči nelika akmeņus tieši vienu uz otra. Vienamkrāvumam vidū dobums kā skurstenis.

14. att. Tipisks akmens krāvums PokaiņosAkmens krāvumu postīšana saimnieciskām vajadzībām, galvenokārt mūra ēku būvei, sākās 19.

gadsimtā. Izcilais Latvijas vēstures pētīšanas patriarhs, baltvācietis Augusts Bīlenšteins(1826—1907) rakstīja, ka vēl 19. gadsimta sākumā Dobeles novada uz daudziem kalnu galiem bijuši

īpaši likti akmeņu krāvumi.Pokaiņu salikumus un krāvumus sāka postīt 18. un 19. gadsimta mijā. Tos bojāja arī Otrā pasaules

kara laikā. Tomēr vislielākais posts Pokaiņus piemeklēja pavisam nesen. Labāk saglabājušies tickrāvumi, kas atrodas tālāk no stigām vai ceļiem. Tas vedina domāt, ka krāvumi poslīti.

Pokaiņu krāvumu lielākā daļa ir pilnīgi izpostīta, stādot eglītes ar vandāliskām metodēm. Vēlneizpostītie atrodas galvenokārt pauguru vaiņaga dienvidu un rietumu daļā. Pēc vēl nepietiekošipārbaudītām ziņām postītu krāvumu atliekas atrastas ari Tuntuļu kalnu rietumu joslā apmēram 1 km2 lielāplatībā. Tur, ejot pa jaunaudzi, zem kājām var sajust daudzus akmeņus.

Nepostītajās platībās līdz šim atrasti ap 1500 akmens galvu krāvumi, bet pavisam to tur varētu būt nemazāk kā 2 tūkstoši. Ik gadus tiek atrasti arvien jauni veidojumi. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirmspostīšanas bijis ap 4—5 tūkstoši. Šis vērtējums tuvs jau šumēru minētajam svētvietu skaitam — Ešarra —3600. Dažu vēsturnieku atkārtotie apgalvojumi, ka starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši labības sējumi,nav korekti. Katra šāda "ģimenes lauciņa" lielums būtu pārdesmit kvadrātmetri.

Gaišo akmeņu mīkla Pavirši paskatoties uz Pokaiņu akmeņiem, tie šķiet gluži parasti. Tomēr, skatot vienus un tos pašus

akmeņus dažādos apstākļos— lietū vai sausā laikā, ēnā vai saules gaismā, nonākam pie pārsteidzošasecinājuma, ka šie akmeņi maina krāsu. Saulē tie ir gandrīz balti, ēnā — gaiši pelēki. Savukārt lietainālaikā to krāsa kļūst stipri tumšāka — zilgana, iesarkana utt., kā parastiem Latvijas laukakmeņiem.

Tiesa, arī tie, atkarībā no laika apstākļiem, nedaudz maina krāsu. Saulē tie izskatās gaišāki, lietū unēnā — tumšāki. Bet akmeņiem Pokaiņu krāvumos piemīt spēja mainīt savu krāsu pārsteidzoši plašāsrobežās. Lai gan speciālisti, kas pēta iežus (pctrogrāfi), akmeņu krāsu uzskata par otršķirīgu pazīmi,sakrālajos krāvumos tai ir liela nozīme. Pokaiņos akmens galvas, ja tās nomazgā un nožāvē, saulē kļūstneparasti baltas.

Ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te var atrastAlandu (Ēlandes) salu porfīru,'kā arī retu Karēlijas granīta gaišo paveidu, kurš nav sastopams dienvidosno Pēterburgas. Pie tam neviens no šiem iežiem nav atrasts ledāju šļūdoņu sanesās, tos varēja atnest tikaicilvēki.

Ieskatīsimies būtībā. Krāsa ir priekšmeta virsmas īpašība, ko nosaka noteikta garuma izstaroti vaiatstarotie gaismas viļņi. Tāpēc dažādos apstākļos vienam un tam pašam priekšmetam var būt visaiatšķirīga krāsa. Sirmo ne tikai cilvēki, sirmo arī akmeņi. Gadu tūkstošu laikā uz akmens virsmuiedarbojušies Saules stari, un tā kļuvusi gaišāka, it kā nosirmojusi. Tādējādi varētu skaidrot vārdus sirmāsenatne.

Mūsu senčiem tādi jēdzieni, kā gaišs un balts saistījās ar vecs, gudrs, tīrs, godīgs, cienījams, svēts.Visgodājamākie cilvēki bija viedie vecajie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltā apģērbā, kurubaltu izbalināja pati saule. Visās latvju garamantās balts ir pati godājamākā krāsa. Pokaiņu krāvumospirms to vandāliskās postīšanas varēja būt ne mazāk kā 1—1,5 miljoni akmens galvu. Ne tikai Dobelesapkārtnei, ne tikai Zemgalei, bet arī visai Latvijai neraksturīgu gaišu akmeņu. No kurienes tos atnesa?

Latvijas vēsturnieki vairākkārt apgalvojuši, ka šie akmeņi vākti no jau pieminētajiem "ģimenesdārziņiem". Nav nemaz tik grūti uzzināt, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, ne Dobeles,ne citās pilsdrupās nc citu vecu celtņu mūros gaišus akmeņus neatradīsiet. Šīs būves cēla no vietējiemtumšiem, tumši brūniem, zilganpelēkiem akmeņiem. No līdzīgas krāsas akmeņiem vēlāk būvētas daudzasmājas gan tagadējā Dobeles rajonā, gan citur Latvijā. Gaišu akmeņu tur tikpat kā nav. Bet Pokaiņos to irvismaz miljons.

Latvijā — gan krāvumos, gan lauku malās, upju gultnēs un gravās gaiši akmeņi sastopami ļoti reti.Tāds pats retums tie ir Ko- las un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp esot atnesis šļūdonis.Akmeņu krāsu tur galvenokārt veido tumši zilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu,gadās ari melni vai pavisam tumši. Gaiši akmeņi arī šajās ziemeļu zemēs ir retums.

Nav viegli atcerēties, kur gan Latvijā redzēti gaiši laukakmeņi. Pie Priekuļiem (Cēsu raj.) ceļaatzarojumā uz Raunu, atceroties K. Ulmaņa darbību šai novadā, novietots gaiši pelēks piemiņas akmens.Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ibdenes novadā ziemeļos no Mazsalacas. Domājams, tie abibijuši kulta akmeni.

Redzētas neskaitāmas mūra ēkas ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. Gandrīz visas tās celtasno tumšiem akmeņiem. Atceros tikai divas no gaišiem akmeņiem celtas ēkas — Sarkaņu baznīcu(Rēzeknes raj.) un Jaundrustu pili (Cēsu raj.). Kāds nostāsts vēsta, ka līdz Aglonas baznīcas uzcelšanaiSarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tieši gaišo akmeņu dēļ?

Senās akmeņu virsmas apstrādes metodes. Arī tad, ja pieņemam, ka krāvumu veidošanai miljonsgaišo akmeņu nesti no tālienes, nebūtu viegli savākt tādu daudzumu. Lai arī cik neticami tas šķiet,neizslēdzam iespēju, ka akmeņu gaišums iegūts ar kādiem mūsdienu zinātnei nezināmiem paņēmieniem.

Rūpīga svētvietu akmeņu apskate liecina, ka senči zinājuši tādus materiālu apdares paņēmienus, kurišodien ir aizmirsti.

Tā, piemēram, Latvijā, tostarp ari Pokaiņos, ir akmeņi ar apstrādātu, it kā kodinātu sīkreljefu, kasveido zīmējumus.

Skotijas ziemeļrietumos, netālu no Rainijas ciema pie Tepo- nota kalna (560 m.vjl.), saglabājiesliels akmeņu mūris, kurš pārklāts ar baltu vai viegli iezilganu glazūru. Mūra iežogotā laukuma sākotnējieizmēri bijuši 45 x 28 m. Mūsdienu zinātnieki nevar pateikt, kā šis mūris pārklāts, jo, pēc neorganiskāsķīmijas speciālistu domām, tam bija vajadzīga vismaz 1200°C temperatūra. Grūti, pat neiespējamiiedomāties, kā šo mūri varēja apdedzināt senatnē.

Pokaiņu sirmie akmeņi liek domāt, ka Saule tos balinājusi daudzu gadu tūkstošu garumā. Tas liekureizi apgāž izteikumus par to, ka akmeņi vākti tikai 20. gadsimta sākumā vai ari 14. gadsimtā kādas pilsbūvei u.tml.

Nesaprotami, kāpēc gan arheologi, kuri 1996. gadā pētīja akmens krāvumus, neizdarīja šo akmeņuekspertīzi. Bet tas, ka gaišie akmeņi nav savācami uz vietas, ir skaidrs arī bez ekspertīzes. Apvaicājotiesdaudzās Pokaiņu apkārtnes mājās par to, kādi akmeņi atrasti viņu laukos, ļaudis parasti atbild: "mūsuzemēs akmeņi neaug", vai tamlīdzīgi.

Apzinoties, ka diez vai visā Baltijā varēs savākt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to irPokaiņos, jāsecina, ka tic var būt tikai atnesti no lielas tālienes. Bet to apstrāde paliek noslēpums.

Nobeidzam šo nodaļu ar pārdomām par sirmo akmeņu vecumu. Latvijā un arī citās zemēs redzētidaudzi lieli, pilnīgi vai daļēji zemes virspusē guloši zilganpelēki vai citas tumšas krāsas akmeņi. Navšaubu, ka tie šeit atrodas vismaz kopš pēdējā ledus laikmeta beigām. Saule tos balinājusi daudzus gadutūkstošus, tomēr akmeņu krāsa mainījusies visai maz. No tā jāsecina, ka Pokaiņu spilgti baltie akmeņiskatījuši sauli vismaz simtiem tūkstošu, ja ne miljoniem gadu. Paliek tikai jautājums, vai tas noticisPokaiņos, jeb gaišie akmeņi atnesti no tālām malu malām.

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus? Mēģinot aizsargāt Pokaiņu svētvietas akmeņu krāvumus, autoram un viņa domubiedriem nācās

saskarties ar mūsdienu cilvēku šauri materiālistisko domāšanu. Daļa zinātnieku, kā jau minējām,apgalvoja, ka akmeņi novākti no lauksaimniecībai izmantojamām zemēm, citi — ka akmeņi vākti kādaspils būvei. Šos apgalvojumus viegli apgāzt ar vienkāršas aritmētikas palīdzību. Nav grūti aprēķināt, kasavākt no mikrolauciņiem vairākus tūkstošus tādu akmeņu kaudžu, kādas tās ir Pokaiņos, varētu tikai tad,ja šie akmeņi klātu apkārtni bezmaz vai blīvā slānī. Bet, ja ari tāds akmeņu klājums te kādreiz būtu bijis,nav domājams, ka normāls cilvēks tādā vietā pūlētos iekopt kaut nelielu lauciņu. Vismaz ne Latvijā.

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan visas pasaules liecina, ka akmeņu krāvumiem, tāpat kāatsevišķiem lieliem akmeņiem, bijusi izcila loma seno cilvēku dzīvē. Viņi uzskatīja, ka tie palīdzaizsargāties pret ļaunumu, izzināt un vadīt nākotni, veikt citus zintniecības pasākumus. Daži pētnieki nuleminētās akmeņu spējas saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informāciju, to uzkrāt un arī izstarot.Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu senči prata sarunāties ar dabu caur akmeņiem un šādā veidā virzītsavas zemapziņas norises. Tāpēc viņu dzīvē akmeņiem, tostarp arī to krāvumiem, bija liela nozīme.Jāpiebilst, ka tā joprojām nav zudusi.

Ko nozīmē akmens? Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja pardzīvības veidu, ar kuru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselibu, caur kuru gūt Dieva padomu. Svētceļnieki,kas senatnē ieradās Pokaiņos un uz dzel- tenīgajām, saules krāsas smiltīm ieraudzīja žilbinoši baltoakmeņu krāvumus un līdzās tiem bramaņus baltos ģērbos, izjuta pavisam ko citu nekā mūsdienu cilvēks,kas biezā mežā ierauga pelēku akmeņu čupiņu.

īpaša vērtība bija akmeņiem, kas likti bioenerģētisko plūsmu tīkla krustpunktos. Tos arī uzskatīja parsvētakmeņiem. Lūk, ko saka daina:

Ūdentinš, akmentinš,Tie dzīvoja saules mūžu.Ūdens zemju dibenā,Akmens kalna galiņā.V 1600, 7038Tātad īpaši godājams tikai "akmens kalna galiņā". Tomēr ar šiem vārdiem nav jādomā tikai par

fiziskās pasaules pauguriem. Ar tiem varēja apzīmēt arī t.s. āderu krustpunktus.Arī visi Pokaiņu krāvumi un salikumi atrodas oderu krust- punktos. Nevienam no pētītajiem

salikumiem nav bijis cita novietojuma. Katrs no tiem krauts rūpīgi izvēlētā vietā, un to var pārbaudīt ganar moderniem instrumentiem, gan ar sensenajiem rīkstniecības paņēmieniem.

15. att. Krāvumu izvietojums Balta kalna pārejā. Vieta iznīcināta 1995. gadāAizsardzība. Ziņas par akmeņu lietošanu aizsardzībai sastopamas ne tikai nostāstos. Ir dažas dainas,

kas stāsta, kā gatavo karavīru kaujai:Dzelzim dzimu, dzelzim augu,Dzelzim savas kājas āvu.Manas miesas, mani kauli,Tinaties pakulās,Lai nelien svina lode,Ne tērauda zobentiņš.Dieva dotu cirvi cirtuPelēkā akmenī;No akmena taukus ņēmu,Smērēj' savu augumiņu.Dzelzu pirti kurinājuTēraudiņa skaidiņām, Dzelzu slotu sutināju,Lai peras tas puisītis,Kam tērauda kažociņš.Man kažoka nav.LD 34! 11Šos aizsardzības vārdus skaitīja trīs reizes, lai no kara pārnāktu vesels.Kaut arī aizsardzības vārdu sākums un beigas stipri kropļotas, vidējā daļa saglabājusies labi un dod

nelielu ieskatu par iespējām sasaistīt cilvēka garu ar akmeņu starojumu, lai aizsargātu no iespējamāmnelaimēm. Mūsu senči kopš neatminamiem laikiem ir ticējuši Dievam un viņa spēkam, un šī ticība navizzudusi ari 21. gadsimtā. Saskarsme ar Radītāju īpaši izjūtama bija minētajās vietās. Visā pasaulēcilvēki kā talismanus nēsā vairāk vai mazāk apstrādātus akmentiņus, lielākoties iestrādātus rotaslietās.

Ja šodien pēc pārpalikušo akmeņu skaita vērtējam, ka Pokaiņos ieradies apmēram miljonssvētceļnieku grupu, tad pašu svētceļnieku skaits bijis vismaz 15—20 reižu lielāks. Norādes par tālāsziemeļu zemes apciemošanu var sastapt sengrieķu tekstos. Domājams, ka, rūpīgāk pētot cituRietumeiropas tautu teikas un citas garamantas, varētu atrast vēl citas norādes.

Vārds akmens senajā svētajā valodā — sanskritā tulkojams kā "savienojums ar debesīm". Interesantiatzīmēt, ka latviešu valodā vārda akmens otrā zilbe angļu valodā atbilst no angļu valodas saglabātāmvārdam men (raksta man) — "cilvēks". Daudzu tautu pasakās cilvēkus un dzīvniekus varēja gan pārvērstpar akmeņiem, gan arī atburt atpakaļ. Tā kā šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt ļoti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā un Lieldienu salās tāsbija milzīgas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Latvijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pieKaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm, t.s., Vellkalvu, kura senāk, iespējams, sauktapar Ilmatu kalvu.

Vēstures avotos ziņas par krāvumiem ir visai trūcīgas. Profesors V. Klive rakstā par latviešureliģijas tradīcijām (Viedas vēstis, 1996, Nr. 9/10, IX. lpp.) piemin Hupeļa aprakstu par Valkas apriņķi.Tur bijusi svētvieta — akmeņu kaudze, saukta par "Mājas Kungu", kur ļaudis upurējuši gaili un olu gan kāpateicību, gan lūdzot aizsardzību.

Tā kā mūsu senči dzīvu radību upurēšanu neatzina, tad šī ziņa liecina par seno paražu kropļojumu unRietumeiropas paražu ietekmi. Tomēr tā vērtējama kā, kaut vāja, tomēr seno zināšanu atblāzma, cieņa pretakmeņu krāvumiem. Diemžēl ar to vien vēl nav izskaidrojama citu, Latvijā vēl nesen atrasto krāvumunozīme. Tādēļ nedaudz par akmeņu krāvumiem dažādās pasaules vietās. Akmeņu krāvumi kā kulta objektizināmi visā pasaulē. Augstkalnu rajonos ceļš uz kalnu pāreju vienmēr ir bīstams. Ceļotāji uzskatīja, kabez Dieva palīdzības pāri kalniem netikt. Tāpēc kā ziedojumu nesa līdzi un vēl šodien nes nelielu akmeni,kuru kalnu pārejā noliek āderu krustpunktā. Tā gadu tūkstošu gaitā kalnu pārejās izauga akmeņu kaudzes.

Eiropā tās dēvē par tūrietn, Āzijā par obo.Līdzīgi akmeņu krāvumi nesen atrasti tepat Latvijā, Valkas rajonā. Par daudziem līdzīgiem

krāvumiem Ludzas rajona dienvidu daļā, stāstījusi ģeoloģe Silvija Mūrniece. Rakstos minēts, ka tādibijuši arī pie Alūksnes un citur. Tie atradušies pie svētozo- liem. Par akmeņu krāvumiem stāsta arī angļupētnieks Džo Frēzers savā izcilajā darbā "Zelta zars" (latviski nav tulkots). Akmeņus likuši ceļotāji,dodoties garā, bīstamā ceļā.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudzolīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Dabīgā ceļā šādu akmens olīšu kaudze tur nevarētu rasties. Olīši bijavirs zemes, nebija apsūnojuši, bet tas nevarēja būt arī bērnu darbs jo tuvumā māju nav. Acīmredzot šīparaža bijusi dzīva vēl 20. gadsimta sākumā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā, Tibetā, Japānā un citur.Norvēģijā tos dēvē par "Karaļu kapenēm" un, pats par sevi saprotams, tie atrodas valsts aizsardzībā.Tibetā vēl šodien ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie ciematiem ir akmeņu krāvumi — laces un Ihatlio.

Pēdējais vārds saistās ar Iha — Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Atkal līdzība ar Ietu tautas vārdu. Šīsziņas liecina, ka akmeņu krāvumi savākti cilvēka aizsardzībai vai, vel drīzāk, pareģošanai, zīlēšanai, laigutu Dieva Padomu aizsardzībai, ja jādodas bīstamos ceļos. Krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arīlīdzenumos.

Akmens krāvumi ir arī Japānā. Šeit tos sauc Sei-islii-seki, t.i. "Svētie akmens krāvumi". Japānasziemeļaustrumos, salīdzinot ar dienvidu daļu, akmens krāvumi ir samērā nelieli (1—1,5 m). Bieži tās irģeometriskas taisnes, kur akmeņi nolikti cits citam blakus. Naras apkārtnē ir lieli akmens krāvumi, kasnorāda uz apbedījumu vietām. Japānas ziemeļaustrumu daļas "Svētajiem akmens krāvumiem" mēdz būtaugšā akmens ar Dieva simbolu. Šos "Svētos akmens krāvumus" uzskata par vietām, kur notiekkontaktēšanās ar gariem (rei — gars). Iespējams, ka akmens krāvumi ir izveidoti arī ap avotiem. Kaut arīJapāna ir ļoti tālu, atkal atcerēsimies ļoti senās saites ar japāņu kultūru. Tas nozīmē, ka Pokaiņu krāvumuideja un līdz ar to arī konstruktīvais risinājums varēja pastāvēt ne tikai iepriekšējā starpledus laikmetā,bet varbūt jau agrāk.

Neapšaubāmi, ka senajiem cilvēkiem bija kādi nozīmīgi iemesli, kuru dēļ miljoni akmeņu nestitūkstoš un pat vairāk kilometru uz Pokaiņiem. Šķiet, ka šī svētceļojuma garīgā nozīme bijusi tik augsta, kamūsdienu domāšanai tā nemaz nav izprotama. Bet pie neizprotamā vienmēr jāpieiet ar cieņu, nevis arcirvi un lāpstu.

Pokaiņi kā senkapi Pokaiņos 20. gadsimta beigās vandāliski iznīcināti apmēram 2 tūkstoši kapeņu krāvumu. Jādomā, kā

tas varēja notikt un kas būtu darāms, lai tādas lietas vairs nekad neatkārtotos.Vēl līdz Otrajam pasaules karam vietējie iedzīvotāji Pokaiņu akmens krāvumus uzskatīja par

senkapiem. Diemžēl arheologu interese par Pokaiņu mežu bija gaužām pavirša. Viņi krāvumu tuvumāatrada agrīno viduslaiku apbedījumus, bet neievēroja, ka tic atrodas tur, kur akmens krāvumu nav. Pašuskrāvumus viņi nepētīja.

Diemžēl to valsts algoto cilvēku attieksmi, kam jārūpējas par senatnes pieminekļu aizsardzību, nevarskaidrot tikai ar vāju izglītību un senvēstures nezināšanu. Te drīzāk jārunā par vairāk vai mazāk apzināturīcību, lai iznīcinātu tos vēstures pieminekļus, kuri neatbilda ortodoksālajām nostādnēm. Līdzīgas il kāpaviršības, kļūdas vai aplamības, bet būtībā noziedzīgas darbības pieļautas (lasi — veiktas) arī daudzāscitās Latvijas senvietās, un tādējādi iznīcinātas izcilas senatnes vērtības.

Pirms gadu tūkstoša senči savus labākos cilvēkus bijīgi apglabāja krāvumu malā, uzberot nelieluspauguriņus, bet neaiztiekot pašus krāvumus, jo apzinājās tos kā svētus. Tā mūsu senči senatnes vērtībasapzinājās labāk kā 20. gadsimta zinātnieki.

No krāvumu izvietojuma pret Dižo seju un Dieva kalnu izriet to dalījums. Pa kreisi no Dižās sejasvarētu būt sieviešu, pa labi — vīriešu apbedījumi. Ausekļa kalns, kas atrodas uz dienvidiem no Kroņakalna, atbilst valdnieku, bet Dieva kalns visaugstāko priesteru apglabājumiem. Tie ir tik seni, ka navcerību atrast ne kaulus, un it ne pavisam kādas senlietas vai citus priekšmetus.

Akmens krāvumu kapi Latvijā saglabājušies daudzās vietās. Varētu domāt, ka šī paraža ienākusi notām vietām, kur mūžīgā sasaluma vai klinšaina pamata dēļ mirušo nevar zemē ierakt. Latvijas zemē šāduproblēmu nav. Tomēr akmens krāvumi nav tikai fizisko apstākļu noteiktas paražas ievērošana vien.Akmens krāvumam enerģētiskā vietā ir nozīme pati par sevi. Ja tas likts uz ievērojama apbedījuma, šīnozīme pieaug.

Vairākas faktu drumstalas par senajiem laikiem liek domāt, ka mūsu senči zemē raktajās bedrēs, t.i.,skeletkapos, guldīja tikai vergus, varbūt arī kalpus. Pamatiedzīvotājus sadedzināja uz sārta, pelnus bēraozolkoka urnās, kuras lika noteiktās vietās, vēlāk bēra ari ūdeni. Domājams, ka Pokaiņos dedzināja tikaibramaņus un svētvietu kalpotājus, pelnus bēra Spārnu ezerā. Par to liek domāt attēls uz akmens, kasnosaukts par Laimas galdiņu. Daļa cilvēku tur saskata sievieti, kura raugās Spārnu ezera virzienā. Taiblakus ugunskurs.

Pāratdzimšana caur ūdeni daudzkārt pieminēta dainās, par to jau lasījām piektajā apcirknī. Kuršisavus aizgājējus sadedzināja sārtos lidz 15. gadsimtam, jo uzskatīja, ka tāda gadījumā dvēsele pie Dievanonāk tūlīt. Dedzināja kopā ar rotas lietām, to sakusušās atliekas atrastas Talsu Vilkmuižas ezerā. Tomērtraucēt Spārnu ezera mieru nevajag. Jo runa ir par tik seniem laikiem, kad metālu vēl nepazina. Turklātmūsu senču priesteri rotas nenēsāja.

Uz sārtu cilvēki devās labprātīgi tad, kad juta pēdējās stundas tuvošanos. Viņi paši nogūlās uzmirstamā akmens vai tieši uz sārta. Tādas ziņas saglabājušās par grieķu varoni 1 lēraklu. Latvieši nesakamirējs, bet gan aizgājējs, piemēram, dainā:

Mana mīļa māmulītePār kalniņu pārtecēja…Spārnu ezera apveids atgādina lidojošu putnu. Putns lido vispirms uz Bramaņu ezeru, tad caur Medni

uz Augstkalni. Augstkalnē augstu kalnu nav, tā ir tikai norāde uz rituālu vietu. Putna lidojuma virziens uzdienvidaustrumiem, kur lēc saule Ziemassvētku rītā, atbilst senajiem uzskatiem par pāratdzimšanu. JoZiemassvētki ir gan Saules, gan Zemes, gan Visuma dzimšanas svētki.

Domu par senkapiem un pāratdzimšanu apstiprina arī Dzīvības zīme, ko veido akmeņu krāvumi

terasē pie Dieva kalna un jau apskatītie Pokaiņu vārda tulkojumi. Šajā nodaļā izvērtējām augstākopriesteru apglabāšanas būtību un izteicām dažus minējumus par jau sen aizmirstām paražām. Pārmeklējotar modernām analīžu metodēm Spārnu ezeru un augsni vietās, kur varēja notikt apbedīšanas rituāli, mēsvarētu gūt ne tikai priekšstatu par senajām paražām. Iegūtās ziņas dotu iespēju 21. gadsimta cilvēkiematgūt tās zaudētās senās zināšanas, kas vajadzīgas mūsu zemei un tautai.

Arheoloģiskie atradumi. Akmeņu salikumus nedrīkst pētīt ar graujošām metodēm. Ar tādām patsekmēm malkas cirtējs ar savu cirvi varētu pētit televizora, pulksteņa vai kāda cita smalk- mehānismauzbūvi.

Diemžēl ļoti līdzīgas ir pašreizējās arheologu metodes akmens salikumu apzināšanā. Artām labākāgadījumā var inventarizēt viduslaiku kapus. Bet šīs metodes ir barbariskas un pētāmo objektu pilnīgisaposta. Tāpēc tas nav pieļaujamas, pētot tādas senās civilizācijas pieminekļus, kuras garīgais mantojumstālu apsteidz šīsdienas cilvēces saprašanu.

Gan Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, gan arī citu zemju arheologi 19.—20. gadsimta laikā pētīja senāssvētvietas galvenokārt ar graujošām metodēm. Tomēr materiāla rakstura priekšmetus viņi atrada visaireti. Pilnīgi skaidrs, ka nevar senvietas pētīt ar līdzšinējām primitīvi rupjām metodēm.

1996. gadā Dobeles rajona pašvaldība piešķīra vienu tūkstoti latu Pokaiņu arheoloģiskās izpētessākuma darbiem. Par šo naudu 1996. gadā ar graujošām metodēm atraka un pārcilāja vairākus krāvumuspie terasēm un tādējādi tos pilnīgi iznīcināja. Bet vēl pat 2000. gada beigās Dobeles rajona pašvaldībapārskatu par darbu veikšanu nebija saņēmusi. (!)

Raugoties uz šiem izrakumiem, pats vērtīgākais bija secinājums, ka krāvumu akmeņi likti tieši uzgaiši dzeltenās smilts un oļu pamatslāņa. Tas pilnīgi apgāž pašu godājamo vēsturnieku iepriekšējoapgalvojumu, ka akmeņus 19.—20. gadsimtu mijā sakrāvuši zemnieki, lai atbrīvotu zemi sējumiem. Navziņu, ka pēdējos gadsimtos Pokaiņu baltajā akmeņainajā gruntī kāds hercogs vai barons būtu ierīkojisvairākus tūkstošus mikrolauciņu. Lai šādas aplamības novērtētu, nav pat vajadzīgs agronoms. Jebkuršcilvēks ar kaut cik veselu saprātu, ieraugot gaišo oļaino smilti, tūlīt apjēgs, ka te nevar augt ne graudaugi,ne dārzeņi. Akmeņu krāvumu senumu apliecina arī tas, ka to pamatnes ir apmēram 0,5 m zem patreizējāzemes līmeņa. Šāda līmeņu starpība nevarēja rasties ne vienā gadsimtā, ne gadu tūkstotī, tai vajadzīgidaudzi gadu tūkstoši. No tā, ka lielais krāvums likts uz pamatslāņa, var secināt, ka akmeņi krauti vismazpirms astoņiem gadu tūkstošiem.

Pēdējā gadu tūkstotī akmeņu krāvumi pārklājušies ar līdz 10 cm biezu sūnu un trūdu kārtu, ko veidonobirušās lapas, skujas un arī pašu sūnu trūdēšana. Zem krāvumiem nav atrasti nc kauli, ne bronzas vaidzelzs lietas, ne bultas vai citi priekšmeti. Akmeņu apakšējās kārtās it ka esot atrasti labības putekšņi, koieskalojuši lietus ūdeņi. Iespējams, tic radušies no savvaļas vārpau- giem, jo krāvumu likšanas laikākultūraugu nebija. Bet šie putekšņi vēlreiz apliecina, ka krāvumi kopti, neļaujot tiem ieaugt sūnās, līdz 13.gadsimtam, kad kopēji kopā ar ķēniņu Nameju aizgāja no Zemgales.

Jaunāko laiku apglabājumi. Pokaiņu ziemeļu daļā divās jaunāko apbedījumu vietās — Metamajākalnā uz ziemeļiem no autobusu pieturas "Pokaiņi" atrodas 2.—6. gadsimta kapi. To izpētē nav pamanītastādas vērtības vai ziņas, kas liecinātu par šo samērā jauno kapu saistību ar Pokaiņu senatni. Šādas saiknestrūkums ir vairāk kā dīvains, tas liek domāt par būtiskām nepilnībām agrīno viduslaiku kapu izpētesmetodikā.

Pauguraines dienvidos daļā vēl palikušas Otrā pasaules kara ierakumu pēdas. Vēl šeit vietāmmanāmas grantsbedres, veidoti jauni ceļi.

Lielo zīmējumu noslēpums Lielā Lāča kauss. Jau rakstījām, ka akmens krāvumu izvietojumu Pokaiņos var salīdzināt ar zvaigžņu

karti. R. Rozīte, apsekojot Dieva kalna krāvumus, secināja, ka to novietojums atbilst Lielā Lāčazvaigznāja apveidam. Šis R. Rozītes izteiktais salīdzinājums ar Lielā Lāča (Greizo ratu) zvaigznājupelnījis plašāku izvērsumu.

Akmeņu krāvumus līdzīgus Pokaiņu krāvumiem Tibetā dēvē par lace, svētā pilsēta ir Lhasa. LielāLāča zvaigznājs veido ko līdzīgu kausam ar kātu. Atcerēsimies gan Pokaiņu latīnisko salīdzinājumu(pokulum) ar kausu, Pokaiņu paugurveida formu, kausa veida svētielejas. Eiropas seno gudrajo domas parPokaiņu kausiem atspoguļotas teikā par Grāla kausu.

Apskatot Zemgales lielās svētvietas — Kokmuižu, Pokaiņus, Dobeles Zilo kalnu, Zebrus Svēto kalnuun citus kalnus, Tērveti, • Mežotni, Skaistkalni kā sistēmu, redzam, ka to kopums ir līdzīgs Lielā Lāčazvaigznājam. Skaistkalne, Mežotne un Tērvete veido Lielā Lāča zvaigznāja kausa kātu, bet Pokaiņi —pašu kausu. Atkal jāatceras gan latīņu pokulum, gan daina par to sudraba kausu, ar kuru Auseklis lēja garuSaules meitai Dieva dēlu pirtī. Iespējams, ka gan Pokaiņu pauguraines kausiņi, gan bruģētie svētielejukausi, gan pārējie, nebruģētie, ir vienotas sistēmas atspulgs. Savukārt nav izslēgts, ka visas Daugavaslejteces kreisā jeb Kurzemes krasta svētvietas veidojušas vienu vienotu sistēmu ka zvaigžņotās debess tāsdaļas atspulgu, kas ietilpst Lielā Lāča zvaigznājā.

Astronomi, pētot citu zvaigžņu planētas, konstatējuši Lielā Lāča zvaigznājā ap Lielā Lāča 47.zvaigzni planētu sistēmu līdzīgu mūsējai. Šajā sistēmā konstatēta planēta, kas atrodas tikpat tālu nocentrālās zvaigznes kā mūsu Zeme no Saules.

Nule paveiktais atklājums izsauc dažādas pārdomas. Atcerēsimies, ka daudzas ziemeļu tautas tiešilāci uzskata par savu ciltstēvu (senāks variants — ciltsmāti). Šīs daudzās teikas atbalsojas mūsu Lāčausī.Tā redzam, ka krāvumu grupai, kas veidota terašu pakājē, saistība ar Lielā Lāča zvaigznāja kausu ir daudznozīmīgāka, nekā tas šķiet pirmajā brīdī.

Kāpēc gan zvaigznājs nosaukts par Lāci? Varbūt tāpēc, ka dzīvnieks lācis ir galvenais mežadzīvnieks, kuru jāuzlūko ar cieņu. Kas zin, no kurienes esam nākuši. Varbūt arī mums uz Lielā Lāčazvaigznāju, it īpaši 47. zvaigzni, jāraugās kā iespējamo baltās rases dzimteni.

Zvaigžņu kartes. Ari vēl citur Latvijā zināmi akmeņu izvietojumi, kam, pēc atradēju domām, varētubūt līdzība ar zvaigžņoto debesi. Dainas apliecina, ka mūsu senči vērojuši zvaigžņu kustību un labipārzinājuši astronomiju. Pokaiņu skaidrās debesis ļoti piemērotas vērojumiem. Iespējams, ka zvaigžņulūkotavas atradušās īpaši veidotajās ielejās. Vēlreiz uzsveram, ka seno cilvēku zināšanas par debesuspīdekļiem pārsteidz vēl šodien (sk. piekto apcirkni). No 21. gadsimta speciālistu atziņas šīs zināšanas uninterese par zvaigznēm daudzkārt pārsniedz tās seno cilvēku vajadzības, kādas mēs spējam iedomāties.No tā jāsecina, ka senčiem bijušas kādas mūsdienās vēl neapjaustas zināšanas un darbības mērķi, kuruizpildīšanai viņi lūkojās zvaigznēs. Pokaiņu izpēte dod pavedienu tālākiem meklējumiem. Viens nošādiem pavedieniem ir bramanu celi.

Pokaiņu krāvumi savā starpā ir savienoti ar akmeņu bruģa taciņām ko sauksim par bramanu ceļiem.Šie ceļi rūpīgi bruģēti ar gaiši dzelteniem akmeņiem, kas atšķiras no krāvumos liktajiem baltajiem ungaiši pelēkajiem akmeņiem. Kopumā šie ceļi izveido milzīgu tīklu. Bramanu ceļu kopgarums vērtējamsvairākos desmitos kilometru. Ceļu tikls vērtējams kā kāda diža objekta modelis, bet, vēl ticamāk, tassalīdzināms ar viļņu vadu. Gadu tūkstošos sabirušās lapas, skujas, sūnas apsegušas senos ceļus ar trūduslāni, tāpēc parastai acij tie nav ieraugāmi. Ar laiku, attīstoties zinātnei, šie ceļi varētu sniegt ļoti vērtīgasziņas.

Bet pašlaik varam tikai minēt par milzīgās tīklveida struktūras nozīmi. Diez vai tie ir tikai rituāliezīmējumi, līdzīgi kā Naskas tuksnesī Peru. Bet varbūt te attēlota sena pasaules karte? Mūsuprāt, vēl

ticamāk šo ceļu tīklu salīdzināt ar milzīgu elektronisko shēmu vai cilvēka smadzeņu izvērsumu, kassaistāms ar Dižās sejas darbību. Šobrīd tie ir tikai minējumi, bet tie nepieciešami, lai mēs būtu gatavisaprast to, ko rādīs tālākie pētījumi. Tiem nav vajadzīgi atsegumi. Bramaņu ceļus un zīmējumus varnoteikt arī citādā veidā. Pat paši pieticīgākie vērtējumi liek domāt, ka milzīgajam darbam, veidojotzīmējumu tīklu starp tūkstošiem krāvumu, bijis kāds ļoti svarīgs mērķis.

Arī šīs takas lieku reizi pierāda, cik absurdi ir dažu Latvijas vēsturnieku apgalvojumi, ka Pokaiņukrāvumi radušies, novācot no tīrumiem akmeņus, kā citās vietās Latvijā. Bet tur akmeņi vai nu sakrautivaļņos gar lauka malām vai sagāzti kaudzēs. Un tur vienuviet ir gan lieli, gan mazi akmeņi. Nekad unnekur šādas kaudzes nekrauj rūpīgi, bet akmeņus tajās vienkārši sasviež. Nekad un nekur no laukiemnovākto akmeņu kaudzes nesavieno ar rūpīgi bruģētām taciņām. Šīm kaudzēm nav arī īpaši izvēlētasvietas āderu krustpunktos.

Pokaiņu mežs. Līgavu akmens

Pokaiņu mežs. Mātes akmens

Pokaiņu mežs. Dižas sejas "acs" un Priesteru taka

Pokaiņu mežs. Ziedu akmens

Pokaiņu mezs. Pokaiņu uzbērtie kalni

Pokaiņu mežs. Laivveida krāvums

Pokaiņu mežs. Saules josta

Pokaiņu mežs. Auglības akmens

Pokaiņu mežs. Zintnieku loks

Pokaiņu mežs. Laimas galdiņš

Pokaiņu mežs. Ivars Vīks pie gaišo akmeņu krāvuma Zilo avotu ieleja

Pokaiņu mežs. Skaņais kalns

Pokaiņu mežs. Ķeveles svētavotiZīmes. Senatnē zīmēm bija liela nozīme. Pokaiņos sastopam daudzas un dažādas zīmes. Jau

aprakstījām sargājošo U veida zīmi. Zintnieku lokā ir telpiskas laivas. Terases veido dubultzīmes, kastulkojamas atbilstoši tam, no kuras puses tās lasa. Ari pašas trīspakāpju terases ir zīmes. Vairākās vietasir terašu vai kāpņu veida akmens salikumi.

Krāvumos liktajos akmeņos atrodam daudzas ieskrāpētas zīmes. Varbūt tādā veidā licējs atzīmējasavu akmeni. Vēl ticamāk, ka šīs zīmes ir jaunākas, pēdējo gadu tūkstošu darbs. Tikai jāpiebilst, ka šīszīmes nav uzskatamas par rakstiem mūsdienu nozīmē.

Dažos akmeņos iekaltas norādes zīmes — būtībā ceļa rādītāji. Bet netālu no Tuntuļu kalniem kādāakmenī iekalts kartei līdzīgs zīmējums.

Salīdzinot kopējo līdz šim ieraudzīto zīmju akmeņu skaitu ar domājamo kopējo akmeņu skaituPokaiņos, jāsecina, ka tādu akmeņu skaits, kuros ieskrāpētas vai iekaltas zīmes, pārsniedz simts tūkstošus.

Sevišķi lielus zīmējumus veido mākslīgie zemes vaļņi un akmeņu salikumu kopas.

Kad Pokaini veidoti? Lielo kopsakarību vijumi. Viens no lielajiem Visuma uzbūves likumiem nosaka mikropasaules, mūsu

pasaules un mak- rostruktūru savstarpējo līdzību un dažādu struktūru atspulgus katrā ķermenī. Dižās sejasatspulgu varēja ieraudzīt jau aprakstītajā akmens portretā Laimas kalniņā ar tūkstoškārtīgu samazinājumu.Savukārt desmit reižu lielāks Dižās sejas attēls saskatīts uz Marsa.

Jau apskatīto Pitagora trīsstūru daļas veido milzīgu zīmējumu — vienādsānu trīsstūri 75 x 120 km,kura augstuma un pamatnes attiecības ir tādas pat kā Heopsa piramīdai Gizā. Šī trīsstūra virsotnes atrodasEngurē, Mežotnē un Nīgrandes Alšos. Velkot perpendikulu pret pamatni, tas sakrīt ar jau aprakstītoPitagora trīsstūru kopējo malu, kas iet caur Pokaiņu Dižo seju, Annenieku

Karsto kalnu un Tukuma Milzu kalnu. Šis veidojums ir vecāks par Heopsa piramīdu, tāpēc jāvērtē,ka tās plānojums varētu but aizņemts no senbaltu civilizācijas un sastāda 1/5000 no nule aprakstītā senosvētvietu plānojuma Latvijā.

Vienlaikus Dieva kalns varētu atbilst Polārzvaigznes vietai zvaigžņu kartē. Bet svētvietu līni jaSkaistkalne-Mežotne-Tērve- te-Pokaiņi atbilst Lielā Lāča kausa kātam.

Mūsdienu cilvēkam dažādu simbolu un atspulgu pārklāšanās var likties pārāk sarežģīta. Seno cilvēkutas nemulsināja. Dižās sejas piere pāriet Auna ragos, kas vienlaikus ir arī kronis. Mūsu dainās dažkārt varbūt vairāku līmeņu skaidrojumi, un tie nebūt cits citu neizslēdz, bet gan papildina, paskaidro un patapstiprina.

Dižā seja un Spārnu ezers nav ne vienīgie, ne paši lielākie veidojumi Latvijā. Šķiet, ka pats lielākaisno zīmējumiem ir Lielā Lāča kausa atveids, kur kausu atveido visi Pokaiņi kopā ņemti.

Mūsdienu zinātne vēl nespēj izskaidrot, kāpēc gan veidoti lielie zīmējumi un milzīgās zvaigžņu vaicitas kartes. Tomēr, lai kādas ari būtu atbildes, pilnīgi noteikti var teikt, ka neveidoja taču šīs zīmes tāpatvien. Tām neapšaubāmi bija kāda ļoti svarīga, kaut arī vēl neatminēta nozīme. Bet ar vēl lielākupārliecību varam teikt, ka tūkstoši seno krāvumu un miljons vai miljoni akmens galvu jāsaista ar Dižoseju, ko latvju garamantas dēvē arī par Milža galvu. Šī Milža galva un miljons mazo galvu jāvērtē kāvienots kopums.

Akmeņu salikumi Pokaiņos atrasti vairāk kā 10 akmeņu salikumu veidi, kuriem nav sasaistes ar jau aprakstītajiem

krāvumiem: svētieleju un terašu bruģējumi, bruģētie akmens laukumi un ceļi, dziedniecības akmeņu kopas.Bez tam vismaz vairāki simti apzīmētu vai daļēji apstrādātu akmeņu ietilpst lielākos salikumu tīklos, kasklāj visus Pokainus.

Daži akmeņi nolikti atsevišķi, bet to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šādi akmeņi ietilpstsalikumos, tikai katrs akmens no nākošā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70—200 m attālu. Tomēršie salikumi darbojas kā viena kopa. Līdzīgi, it kā savrupi un tomēr vienotām kopām piederīgi akmeņiatrasti Pāvilostā, Smiltenes apkārtnē, Koknesē un citās Latvijas svētvietās.

Vairākas akmeņu kopas liktas un izmantotas dziedniecības pasākumiem. Tādas sastopamas vaiņagadienvidu 1111 rietumu daļā.

Visi šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko jeb torsionu plūsmu rezonansesjoslām, t.s. āderēm. Arī samērā nelielie akmeņi savā starpā "sajūgti" ar šīm rezonanses līnijām. Šīsbioenerģētiskā starojuma plūsmas var pētīt gan ar speciālu aparatūru, gan ar rīkstītēm un citiem zintniekupaņēmieniem.

Akmeņu salikumi Pokaiņos vispirmām kārtām norāda šo plūsmu mezglu vietas. Katra akmeņu kopalikta ar savu noteiktu uzdevumu. Nebūt nav izslēgts, ka daļā akmeņu ierakstīta informācija, kura var zust,mainot to stāvokli.

Katra salikumu vieta ir kopējās sistēmas daļa un nav no tās atdalāma. Bramaņu ceļus starpbruģētajām laivām un Dižās sejas acīm jau apskatījām. Nākošajās nodaļās uzzināsim par terasēm,zintnieku laivu un dziedniecības akmeņiem. Ari tālāk aprakstītie Lielie akmeņi ir salikumu daļas. Uz šīmvietām norāda īpaši norādes akmeni.

Atsevišķi pieminēsim tikai pareģu krēslu. Tas ir divu akmeņu salikums, kā jau minējām aprakstā parmilžiem. Tie ir nelieli 2— 3 akmeņu salikumi. Uz viena sēž, pret otru atbalsta kājas, pie kam to varizdarīt tikai ļoti liela auguma cilvēki.

No seno svētvietu izpētē gūtās pieredzes var strikti apgalvot, ka neviens 110 salikumiem, neviens noakmeņiem nav likts tāpat vien. Gan katram salikumam, gan katram akmenim tajā bijis kāds noteiktsuzdevums. To izprotot, var iegūt ļoti vērtīgas ziņas, kuras varētu noderēt gan mūsu, gan nākošajāmpaaudzēm. Būtiskas ziņas var sniegt gan salikuma vieta, gan veids, izmēri, orientācija. Bieži vien tasattiecas uz katru atsevišķu akmeni. Tāpēc jebkura salikuma saglabāšana, pat ja tas šķiet bojāts, irnozīmīga tam laikam,

kad pieaugs cilvēku izpratne. Nekādā gadījumā mūsdienu neizpratnes dēļ nav pieļaujama salikumupostīšana.

Bruģētie laukumi. Arī Pokaiņos, līdzīgi kā citās Eiropas svētvietās, priesteru vietas un ceļi irbruģēti. Tā Kurzeme bruģēti laukumiņi atrasti Purciemā (sk. Rusmanis S., Viks I., Kurzeme, 13, 106) unMatkules Baznīckalnā (turpat 15, 117) u.c. Tāpat kā citās kulta vietās Eiropā tie bijuši tikai nelielilaukumi. Pokaiņos atrastie akmeņu bruģa ceļi un bruģētās terases liecina par lielu, sazarotu un rūpīgipārdomātu sistēmu. Lielākais no līdz šim atsegtajiem bruģētajiem laukumiem ir jau minētā Saules lentestarp Dižo seju un Kroņa kalnu. Tā platība ir ap 240 m2 . Visai sens šķiet rituālu laukuma bruģējums pieSaderības akmens.

Kopējā bruģēto laukumu un ceļu platība Pokaiņos vērtējama ap 5000 m2 . Bruģēto ceļu un laukumuiekārtošana bija ļoti darbietilpīga. Acīmredzot gan ceļiem, gan terasēm bi jusi nozīmīga loma visāPokaiņu darbībā. Mūsuprāt, tie salīdzināmi ar viļņu vadiem modernajā elektrotehnikā.

Bramunu ccii. Iepriekšējā sadaļā jau stāstījām par sazaroto ceļu tīklu starp atsevišķiem svētvietucentriem. Ap 100 m rietumos no terasēm, nonemot sūnu slāņus no akmeņu krāvumiem, 'i ? ļ '

1995. gadā atrasti pirmie bruģa celi, kas krāvumus savieno. Tas liek domāt par bramaņu rituālajiemgājieniem no viena krāvuma uz otru. Pats ceļš nav paredzēts iešanai, bet gan informatīvo tor- sionuplūsmu pārraidei.

Daudzi cilvēki uz atsegtajiem ceļu akmeņiem saskatījuši zīmes. Iespējams, ka tās ieskrāpētasjaunākos laikos, jo tiešajiem uzdevumiem veidotajām zīmēm vajadzēja jau izdēdēt.

Vēl piebildīsim, ka šo ceļu būvei izlietoti ap 200 tūkstoši akmeņu. Tas ir vērā ņemams darbs pat tad,ja ceļi kalpotu tikai greznumam.

Milžu kāpnes. Vairākās vietās Pokaiņu pauguru nogāzēs atrasti akmeņu salikumi, kurus varētu dēvēt par šaurajām

terasēm. Bet drīzāk gan tās salīdzināmas ar apmēram 0,8 m platām kāpnēm. Tajās gan ir tikai trīspakāpieni. Šie salikumi domāti kādam noteiktam rituālām. Iespejams, ka tuvāku skaidrojumu var rastdainas vārsmā:

Es uzkāpu debesīs Pa tiem pupas zariņiem.

Zintnieku laiva Jau stāstījām par akmeņu salikumiem, kas atgādina telpiski veidotas laivas. Bet vēl ir arī salikumi,

kas uz zemes veido laivas kontūru. Ap 100 m dienvidaustrumos 110 t.s. Skaņās lejas baltajām akmenskaudzēm paugurā pie ceļa izlikta senas laivas — buru kuģa kontūra ar stūres airi.

Salikums ir samērā rupjš, bet līdzība ar laivas apveidu un stūres airi nepārprotama. Kontūra izliktano akmeņiem, kuru vidējais diametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām t.s. Velna laivām Kurzemē. Šīzintnieku laiva ar stūres airi ir vienīgais šāds saglabājies veidojums Latvijā. Laiva dodas uzdienvidaustrumiem — uz Saules lēkta virzienu Ziemassvētku rītā. Tā brauc it kā no Svētā ezera pusescaur terasēm, caur Skaņās lejas krāvumiem uz Milžu kalnu — Dēlinkalnu. >

No teiktā secināms, ka vietas izvēle nav nejauša. Ja kāds sauc, dzied vai runā no balto akmenskrāvumu vietas, tad atbalss atsaucas no debesīm, virs laivas centra.

Šāda tipa laivas — buru kuģus būvēja apmēram 7. gadsimtā Iespējams, ka šī laiva ir viens nopašiem jaunākajiem veidojumiem Pokaiņos. Kurzemē vēl 1960. gadā bija ap 20 līdzīgu salikumu. Gandrīzvisas šīs Velna laivas samaltas šķembās.

Iespējams, ka šī vieta paredzēta tālākas nākotnes pareģojumiem. Dainas māca, ka zintniekam, kuršvēlas izzināt nākotni, vakarā pirms saules rieta jāiesēžas laivā un tajā jāpavada visa nakts. Par šādāmlaivām vēsta vairākas zintnieku dainas, piemēram:

Vakarā iesasēduOzoliņa laiviņā,Rīgā man gaisma ausa, Vāc zemē saule lec, Rīgā man tēvs, māmiņa, Vāczemē līgaviņa.LD 52134Runa nebūt nav par jauna puiša braucienu uz Rietumeiropu. Vāczeme dainās simbolizē veļu valstību

— Viņsauli. Tā zintnieks domās dodas uz nākošo dzīvesvietu, lai noredzētu, tālo nākotni. Laivai blakusneliels U veida salikums nākotnes iespēju izvēlei.

Brīdinām no eksperimentiem. Nesagatavotam cilvēkam nakts veļu laivā var beigties gauži bēdīgipārmērīga enerģētiskā lādiņa dēl.

Zintnieku loki Somu-karēļu eposā "Kalevala" dižais debesu kalvis llmarinens vispirms izkala loku stopu), tad laivu

un visbeidzot brīnumdzirnas Sampo. Pēdējam atbilst visi Pokaiņi kopā ņemti, bet par laivām nulerunājām. Pēdējos gados atrasti arī vairāki tādi salikumi, kas atbilst strēlnieka loka apveidam. Tos varētusaukt arī par U veida salikumiem.

Saules un zvaigžņu kustības vērotājam no Zemes atgādina U veida loku. Burta U atveids saistāms arlatiņu vārdu uterus — mātes klēpis, dzemde, dzemdēšana, t.i., radīšanas vieta. Tās simboliski attēliredzēti vairākos Latvijas svētakmeņos. Latvijā atrasti vairāki U veida akmeņu salikumi. To lielums no 2 x2 līdz 30 x 30 m. Katram no tiem bijusi sava nozīme. Pokaiņos pagaidām zināmi tikai divi šāda veidasalikumi. Lielākā izmērs apmēram 20 x 20 m, mazākā — 2 x 2 m.

Šī zīme pieminēta pasakās, teikās, ticējumos un dainās. Tikai tur tā izteikta ar citiem simboliem —pakavu vai kumeļa pēdu. Zintnieciskās darbības šajās vietās veicina labu un iedarbīgu domu pārraidi,slimu vai citādi novājinātu cilvēku dziedināšanu un spēcināšanu. Šis darbības pēdējo desmit gadu laikādaudzkārt pārbaudītas ar labiem panākumiem.

Zintnieku loka salikumi pēdējā pusotrā gadu tūkstotī izmantoti kristīgo baznīcu altāra daļasveidojumā. No altāra loka mācītājs var daļēji hipnotizēt draudzi, stāstīt tai par labiem darbiem, garīgispēcināt, iedrošināt u.tml. Mēs to varētu salīdzināt ar bultu šaušanu no strēlnieka loka, šoreiz tikai labānozīmē.

Zintnieku loki bieži sastopami dažādos zemes veidojumos, kur atrodas jeb bijušas senās svētvietas.Tos labi var saskatīt Andrupenes Ļitviņos (Krāslavas raj.), Allažu Kalna Rautānos (Rīgas raj.), Brantumežā (Valkas raj.) gandrīz pie robežas ar Cēsu rajonu u.c. vietās. Te jāmeklē līdzība ar prožektoru, kasvar raidīt spēcīgu gaismas staru, arī ar kristīgo baznīcu altāra daļām.

Akmens tēli Pokaiņos atrasti arī vēl citi pārsteidzoši paleolītiskās mākslas veidojumi. Noteikti jāpiemin izcilo

polieikoniskās mākslas darbu — akmens galvu. Skatot to no dažādām pusēm, var saskatīt trīs atšķirīgusveidojumus — delfīna, zirga un cilvēka galvu, kuri simbolizē kolektīvā saprāta attīstību. Bet tā nav šeitvienīgā. Viena no tām, t.s. Mazā seja, kas atradās Laimas kalniņā, bija Dižās sejas atveids. Apmēram 3mm dziļi akmenī bija iegravēta mute, deguns, acis, virs galvas kronis. Pirmā brīdī šķiet, ka valdniekakronis varēja rasties tikai bronzas laikmetā, tomēr atcerēsimies milzīgo zemes veidojumu — Dižo seju artās kroni. Diemžēl šī galva 1995. gadā rudenī nozagta.

Citādāku, arī izcilu veidojumu, tā atradēja R. Rozīte nosauca par Lāčausi. Tā vidējā daļa — tumšs,apstrādāts laukakmens ap 15 x 8 x 8 cm. Katrā sānā, pie tam ļoti simetriski, pa gaišam atšķirīga sastāvaakmenim, kas veido milzu ausis. Tās šķiet piemetinātas ar mūsdienās aizmirstiem paņēmieniem. Tomērģeoloģe 1. Ulmane uzskata, ka senie meistari Lāčauss veidošanai atraduši slāņainu gneisa laukakmeni artumšiem minerāliem bagātinātu

dzīslu. Bet arī tādā gadījumā Lāčouss ir izcils dižās senatnes mākslas darbs.Senās vērtības. Unikālie paleolītiskās mākslas priekšmeti atrasti zemes virspusē vandāliski uzartajās

vietās. Nav tiem līdzīgu ne Latvijā, ne Baltijā un diez vai visā Ziemeļeiropā. Liela daļa no šajā darbāminētajiem senču mākslas darbiem veidoti ar metodēm,

kādas mūsdienu tehnika nepazīst. Bet cik vēl tādi nav palikuši uzartajā slānī? To skaits jāvērtētūkstošiem reižu lielāks par atrasto priekšmetu skaitu.

Pokaiņi slēpj sevī lielas garīgās un materiālās kultūras vērtības, kuras mūsdienu zinātne nespējapjaust un izskaidrot, bet tehnika nevar atkārtot. Diemžēl dažu vēsturnieku bezdarbības rezultātā, kurugrūti vērtēt citādi kā noziedzīgu ļaunprātību, dižā svētvieta jau smagi postīta un bojā var aiziet arī citasizcilas vērtības. Jauno eglīšu saknes un to izdalītā skābe jau sākušas irdināt tos unikālos priekšmetus, kurivēl atrodas zem zemes. Tā 21. gadsimtā aiziet bojā, iespējams, pasaules senākās civilizācijas vērtības.

Celš uz Pokainiem Ceļš līdz šī pētījuma publicēšanai bija garš, ievērojami garāks, nekā to var iedomāties. Tas ir

daudzu cilvēku ilgs kopējs darbs, un ne tikai Pokaiņu tiešajiem atklājējiem, bet arī tiem, ar kuriem kopālauzām ceļu mūža garumā, lai varētu Pokainiem tuvoties.

16. atr. Mazā seja. (Akmens cilvēka galvas lielumā ar šādu iegravējumu atradāsLaimas kalnā. Nozagts 1995. gada rudenī. Zīmēts pēc atmiņas)Daudziem no maniem draugiem, ar kuriem kopā atklājām sen- baltu civilizācijas noslēpumus, kā arī

man pašam, vispirms bija jāredz AItajs, Karpati, Kaukāzs, Sajāni, Pamirs, Tjanšans, Urāli un vēl daudzascitas vietas. Tikai pēc tam sākām saprast Latviju.

Jo ne toreizējā, ne tagadējā izglītības sistēma nedod kaut cik apmierinošu izpratni nedz par Latvijasģeogrāfiju, nedz tās vēsturi.

Katrā tālā ceļā, un ari šajā, ir vietas un notikumi, kurus nedrīkst aizmirst. 1988. gadā Republikastūristu kluba pasākumu virknē gatavojām vakaru par Latvijas svētakmeņiem kā par senas Ietu zemescivilizācijas pieminekļiem. Tas bija ziņojums par daudzu gadu darbu, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Biju patpārsteigts, cik gan lielākā daļa klausītāju šo ziņojumu uzņēma labvēlīgi. Tas iedrošināja pēc pusotra gadaKultūras fonda kongresā ziņot par sen- baltu civilizācijas atklāšanu.

Nedrīkst aizmirst Pokaiņu atklāšanu un izpēti. Un ne tikai tāpēc, ka tā šķiet kā fantastiskupiedzīvojumu stāsts un gaišredzības uzplaiksnījumu kopums. Šis stāsts ir arī pamācošs, jo latvju zemē vēldaudz neatklāta un netrūkst negodīgu cilvēku, kas dažādu iemeslu dēl centušies iznīcināt mūsu dižāssenatnes liecības. Po- kaiņu sākumi saistāmi ar jau minētajiem Marduka laikiem vai pat vēl senākiemstarpledus laikmetiem.

Pokaiņu apmeklētāji mēdz taujāt — cik veci ir Pokaiņi? Kad tie radušies? Pie tam jautātāji bieživien gaida stāstījumu par senas naudas, rotaslietu, šķēpu uzgaļu, seno mītņu paliekām un citiem līdzīgiematradumiem. Te uzreiz jāsaka, ka svētvietās šādas lietas veltīgi meklēt, jo tur nebija mītņu dzīvošanai, turnerīkoja mielastus vai dzīres.

Senas svētvietas vecumu nevar mērīt tikai ar kāda šajā vietā celta vai veidota materiālistiskarakstura objekta vecumu. Mēs jau minējām, ka svētvietu nosaka tās bioenerģētiskais starojums. Tāpēc,salīdzinot ar cilvēces pastāvēšanas laiku, Pokaiņi ir mūžīgi. Vietas vecuma noteikšanai noderēs to vai cituakmeņu pārvietošanas, novietošanas veida, apstrādes, apdares vai citu tehnoloģiju salīdzinājumi.

Pokaiņu vēsture ir gara. Jau minējām, ka tā aizsākusies pirms simtiem miljoniem gadu. Tic ir ne tikaipēdējie desmit gadu tūkstoši. Pokaiņu enerģētiskais starojums, kas nosaka šīs vietas nozīmi pastāv jausimtiem miljoniem gadu. Ļoti iespējams, ka šī svētvieta bijusi jau iepriekšējos starpledus laikmetos.

Pokaiņu ka svētvietas sistēmas vēsture jāskata kopā ne tikai ar Eiropas, bet visas pasaules vēsturi.Pokaiņi veidoti un attīstījušies ilgā laika posmā. Ziņas par Dižās sejas radīšanu liek domāt, ka tās

sākumi veidoti vismaz iepriekšējā starpledus laikmetā, ja ne vel senāk. Tikpat seni varētu būt pirmiegaišo akmeņu krāvumi un zemes vaļņi. Bet ir arī tādi akmeņi, kuri novietoti tikai pirms dažiem gadu

tūkstošiem. Tomēr visus nule teiktos vērtējumus nepieciešams pārbaudīt vai vismaz salīdzināt ar citādāveidā noteiktām ziņām.

Mūsdienu zinātnei ir daudzas metodes, kā noteikt tā vai cita objekta vecumu. Apmierinošas ziņas variegūt tad, ja saglabājies kāds priekšmets, kurš satur oglekli, piemēram, koka detaļas. Tās sadedzinot,nosaka oglekļa izotopu saturu un no tā objekta vecumu. Vietas vai būvdarbu vecumu nosaka arī pēc kādaatrasta priekšmeta.

Zināmu norādi uz iespējamo laiku, kad veidoti akmeņu krāvumi, varētu dot tieši to krāvumu izpēte,kuri atrodas ielejās. Daudzos gadu tūkstošos Latvijas zemē bi jis visai atšķirīgs ūdens līmenis. Mūsudienās tas ir zems. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē tas bija augstāks. Vēstures avoti liecina, ka 13.—14.gadsimtā kuģi devušies pa Teb- ras upi uz Aizputi, pa Svētupi uz Limbažiem, pa Salacu un Rūju uzRūjienu. Tagad te grūti braukt pat ar tūristu laiviņu. Bet pirms apmēram 4,5 gadu tūkstošiem bija vēlsausāks kā šodien.

Acīmredzot akmeņi, vismaz ielejās, krauti tad, kad tur bija sauss. Jo, ja jau ielejas starp Pokaiņupakalniem šodien ir mitras, tad pirms simts gadiem tām vajadzēja būt vēl mitrākām, pirms trim četriemgadu simtiem — pilnām ar ūdeni. Bet pirms pieciem gadu tūkstošiem šīs ielejas, iespējams, bija sausas.

Tikai tajā laikā akmeņus varēja kraut ielejās. Diez vai senči būtu veidojuši skaistus krāvumus zemūdens. Tā esam noskaidrojuši laiku, kad veidoti akmens krāvumi ielejās. Bet krāvumi pauguru galos unnogāzēs, domājams, ir daudz vecāki.

Vēl vienu norādi uz šīs vietas senumu dod vietvārds Metamais kalns, kur atrasta daļa senkapu. Nekasno šī paugura nav mests. Vietvārds radies, baltu ciltīm pārveidojot seno somugru vārdu mātas (izrunāmetas), kas tulkojumā nozīmē cinis, paugu- riņš. Tas rāda, ka vietai vārds dots somugru valdīšanas laikā,bet akmeņu krāvums ir senāks.

Jau minējām, ka kopējais akmeņu krāvumos likto akmens galvu skaits jāvērtē ap miljonu. Jo uzPokaiņiem devās svētceļotāju grupas, un nejau katrs nesa akmeni. Visa grupa nesa vienu — ilgi meklētoakmeni no savas zemes. Bet nāca arī pa vienam vai diviem, kas neatnesa neko. Tātad kopējais tālosvētceļnieku un apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par akmeņu galvu skaitu. Protams, šos akmeņusatnesa nejau vienā simtgadē, bet vairākās, varbūt pat daudzās tūkstošgadēs.

Vieta, kur atrodas Pokaiņi, ir milzīgās jau aprakstītās apļveida struktūras pats centrs ar sevišķipaaugstinātu strāvojumu. Šajā, pasaules lielākajā apļveida struktūrā, kas pie tam atrodas Baltā šķēlumajoslā, risinājušies daudzi cilvēces vēsturei nozīmīgi notikumi. Par pierādītu jāuzskata indoeiropiešuvalodu un līdz ar to arī tautu veidošanās (sk. devīto apcirkni). Tagadējā Dobeles rajona senais vārdsSemigallia un Pokaiņu svētvietas plānojums liecina, ka šeit ilgstoši pastāvējusi seno Eiropas dižpriesteru— gailu augstākā skola.

Tomēr šīs izcilās pasaules vietas nozīme vēl maz apzināta. Pārdrošu minējumu līmenī iespējams, kašeit veidota balto cilvēku rase. Bet citas, jau apskatītās ziņas apliecina, ka šī vieta ir pasaules senocivilizāciju šūpulis (sk. piekto apcirkni). Mūsuprāt, Pokaiņi ir tik seni, cik sena mūsu Zeme. Mēs varamrunāt tikai par to, kad veidots viens vai otrs kalns, novietots tas vai šis akmens vai veikti kādi citi darbi.Bet arī tad Pokaiņu senums iesniedzas iepriekšējos starpledus laikmetos. Zinātne nezina kā to noteikt, mēsvaram teikt tikai to, ka tagadējā, pēdējā starpledus laikmeta Pokaiņu atjaunošana, sakārtošana un papilduveidošana ietver sevī daudzus darbus.

Divās senajās teikās — par īliņu un Naudas kalna skroderiem gūstam svarīgas ziņas par Pokaiņuvēsturi. Teika par Iliņu vēsta, ka Dievs šai vietai devis lielu spēku.

Ģeologu pētījumi par klimatu senatnē liek domāt, ka Pokaiņu ziedu laiki sākušies ap 6. gadu tūkstotip.m.ē., beigušies ap 2700. gadu p.m.ē. Šķiet, tajā laikā senči pratuši regulēt klimatu, jo tas bijisievērojami siltāks un maigāks, kā mūsu dienās. Savukārt teika par Naudas kalnu jau stāsta par ziedu laikubeigām, kad kalnā veltais akmens saspieda un sakropļoja skroderus.

Melnie laiki. Teika, kas stāsta par Naudas kalnu un skroderiem, kurus tur nogalēja viņu pašu veltais

akmens, nemin iemeslu, kāpēc tas sāka ripot lejup.Papildus ziņas sniedz senskandināvu "Jaunākajā Edā" pieminētais gudrais vīrs Kvasīrs, kas ceļojis

pa pasauli, mācīdams cilvēkus. Punduri Fjalārs un Galārs (t.i. ārieši) Kvasīru nogalina un no viņa asinīm(variantā arī no smadzenēm) gatavo dzērienu. Kaut ari mīts stipri kropļots, tajā var saskatīt ziņu par senoiebrucēju ķeltu priekšteču vardarbībām — Pokaiņu priesteru nogalināšanu uz akmeņu krāvumiem, kaspielīdzināti smadzenēm.

Pamazām aizsērēja Dižās sejas acis un tajās vairs nespoguļojās Saule un neatmirdzēja zvaigznes.Vairs nerunāja mute, nedzirdēja ausis, klusēja smadzenes. Tas notika pirms 5 gadu tūkstošiem. Akmenskrāvumus vēl tīrīja un kopa līdz krustnešu iebrukumam 13. gadsimtā. Pēc tam tie sāka pārklāties ar sūnuun trūdiem. Tomēr visa sistēma kopumā palika neskarta. Un tikai pēc daudziem gadu simtiem Pokaiņukrāvumi atkal ieraudzīja Saules gaismu 1996., 1997. gados, kad te notika pirmās kopšanas un tīrīšanastalkas.

Paši briesmīgākie postījumi Pokaiņos notika 1995. gadā, kad, uzarot kailcirtes, iznīcināja lielākodaļu smadzeņu, t.i., akmens krāvumus, sarāva saites ar pārējām svētvietām. Kā jau tas vēsturē bijis nevienu vien reizi, zemākās, t.i. 20. gadsimta civilizācijas pārstāvji iznīcināja augstākas civilizācijas darbu,pat neapjaušot ko viņi dara.

Satrauc, ka arheologi, pilnīgi neizprotot krāvumu nozīmi, plāno izpostīt arī vēl atlikušos.Postīšana mūsdienās. 20. gadsimta nogalē pilnīgi izpostītas vismaz 2/3 no Pokaiņu svētvietas

centrālās daļas kopējās platības. Diemžēl daļēji bojātas arī tās platības, ko uzskatām par neskartām.Tāpēc ļoti svarīgi ir saglabāt to, kas vēl palicis.

Kopumā jāvērtē, ka Pokaiņos 20. gadsimta beigās iznīcināti tādi senās kultūras pieminekļi, kurusvismaz patreizējā 21. gadsimta zinātne un tehnika nespēj ne novērtēt, ne radīt, ne atjaunot.

Jau runājām par Dižo seju un tās īpašībām, kuras pārsniedz pat ļoti spilgtas fantāzijas lidojumu.Citās neskartās vietās atrodas tādi izcili veidojumi, kuru nozīme pagaidām nav pat apjaušama.

Veiklie mērījumi un aprēķini jauj noteikt darbu apjomu, kāds bija vajadzīgs Pokaiņu radīšanai —vairāki miljoni darba dienu. Bet tā ir tikai apjaušama daļa. Tas, ka zinātnieki vēl šodien nespēj apjēgtPokaiņu radīšanas un iekārtošanas nozīmi, nedrīkst, kā līdz šim, kalpot par ieganstu to iznīcināšanai.

Pokaiņu vēl nepostītajā daļā nav pieļaujami nekādi patvaļīgi izrakumi. Varbūt tieši tajā vietā, kur jūsdursiet lāpstu, vērīgā arheologa acs, uzmanīgi atsedzot slāņus, var atrast kādu jums šķietami sīku, betarheologiem nozīmīgu lietiņu, kas var palīdzēt veikt būtisku atklājumu.

Katra, pat šķietami necila, salikuma postīšana var nodarīt lielu ļaunumu. Šai ziņa Pokaiņus varsalīdzināt ar retu rokrakstu bibliotēku. Katrs senais, ilgi glabātais raksts ir tikai vienā eksemplārā, tāpēctas jāsaudzē, cik vien iespējams. Vai jums, godājamais lasītāj, nav gadījies, ka dāvinātā grāmata pirmsdažiem gadiem likās nevērtīga, bet, augot jūsu zināšanām, tagad ta kļuvusi par vienu no pašāmvajadzīgākajām. Līdzīgi tas var būt ar jebkuru šķietami necilo akmeņu salikumu Pokaiņos.

Diemžēl Pokaiņiem nākas izciest to pašu likteni, kā jebkurai jaunatklātai svētvietai. To apmeklē netikai ekskursanti, bet arī īpatņi ar psihiskām novirzēm, tāpat nelieši un zagļi. Nule minēto grupu izdarībasizpaužas sekojoši:

a) daļa salikumu apzagta, vērtīgie akmeņi aizvesti. Lai kaut daļēji zagšanu slēptu, vietā atvestidolomīti un melnas akmens šķilas. Paskaidrosim, ka ne dolomītus, ne šķeltos un it īpaši melnos šķeltosakmeņus mūsu senči savās svētvietas nelika. No viltus akmeņiem, kas atgādāti zagto vietā, veidoti tādisalikumi, kādus mūsu senču senajās svētvietās nekur un nekad neatradīsiet. Melnās šķilas slietas augšupkā kaujas raķetes. Citi akmeņi likti viens otram uz galvas. Veidoli mazi riņķi u.c. netipiski salikumi;

b) ap dažiem akmeņiem zeme izrakņāta, bet oļi sakārtoti apaļā valnī, radot it kā svētvietas iespaidu.Akmentiņi, kuriem bijusi kāda vērtība, nozagti.

Gudrie "pārveidotāji" nereti ir zagļi. Ar viņiem labprāt sadarbojas latvju garam naidīgu sektupārstāvji. Viņi priecājas, ka neko nezinoši ekskursanti ne tikai apbrīno viņu rakņājumus un saslietās

šķilas, bet pat liek ziedus, domājot, ka ar to izrāda cieņu senčiem.Pokaiņu atklāšana 20. gadsimtā sākās nevis dabā, bet pie rakstāmgalda. 1988. gadā, skaitļojot

Kurzemes un Zemgales svētvietu kopumu, līnijā Stokholma-Ventspils-Erevāna, aprēķini rādīja, kaiespējamā bioenerģētisko plūsmu līniju mezgla vieta jāmeklē ap Īli. Vārdu Pokaiņi toreiz vēl nezināju.

1990.gadā mana palīdze Biruta Vītoliņa, gatavojot izrakstus no literatūras par Dobeles rajonu, atradaKārļa Ieviņa romānā "Pie

17. att. Kārlis leviņš. 20. gadu vidūteiksmotā ezera" (1938. g.) vietu, kur Pokaiņu krāvumi pieminēti kā senkapi. Tāpēc jāpasvītro, ka

Pokaiņi nekad nav bijuši ne noslēpums, nc jaunatklājums. Jau rakstnieks Kārlis Ie- vinš pirms Otrāpasaules kara savā daļēji dokumentālajā romānā "Pie teiksmainā ezera", kuru iespieda žurnālā "Atpūta",rakstīja par mākslīgajiem akmens krāvumiem Pokaiņos kā iespējamiem senkapiem. Mūsuprāt, tic varētubūt arī seno priesterieņu valdnieču rituālo apbedījumu 17. att. Kārlis leviņš. 20. gadu vidū vietas.

1991. gadā gatavoju Dobeles rajona ievērojamo vietu sarakstu, kur pieminēti arī šie krāvumi.Vienu šī saraksta eksemplāru nodevu Dobeles rajona muzejam, lūdzot piezīmes un papildinājumus. Tāpaša gada beigās rakstīju uz Auci savai skolniecei Diānai Ozolai un lūdzu uzzināt, kur šie krāvumiatrodas.

1992. gada sākumā saņēmu no D. Ozolas pirmās ziņas. Viņa bija iztaujājusi bijušo Pokaiņumežsargu Ziedoni Mitrēvicu. Drīz vien, 1992. gada pavasarī, mans draugs, vēstures skolotājs EgilsBrāķis, pēc mana lūguma sarīkoja Rīgas skolotāju izbraukumu, lai apskatītu krāvumus. Mums tos laipniparādīja mežsargs Aivars Klūga. Spēcīgais bioenerģētiskais starojums rādija, ka šeit ir teorētiskiizskaitļotais lielais svētvietu mezgls. Nu sākās daudzi klusi pētnieku braucieni uz Pokaiņiem. Kaut arīmūsu grupai jau bija visai ievērojama pieredze seno svētvietu izpētē un ne mazums atklājumu, Pokaiņossaskārāmies ar daudzām citur nepieredzētām problēmām. Pārsteidza šīs vietas grandiozums unnozīmīgums senatnē.

Vēl jāpiebilst, ka 1999. gadā R. Rozītes grupa uzstādīja Pokaiņos ozolkoka stabu, kurā SandrisKonrāds iegriezis Lielvārdes jostas rakstus. Pārsteigti konstatējām, ka stabs nejauši novietots blakusielejai, kur 1992. gadā ieraudzījām pirmos krāvumus. Bet neviens no staba licējiem pat nenojauta, kavieta, kur stabs likts, ir vēsturiska, jo no šejienes sākās Pokaiņu izpēte dabā.

Pēc ietilpīga un spraiga darba 1994. gada beigās bija izstrādāta sistēmā apkopota Pokaiņu būtībasapjausma (koncepcija). Atzīmēsim, ka daudzie jaunie atklājumi tālākajos sešos gados šo apjausmu navbūtiski mainījuši.

1995. gada martā mūsu grupas dalībnieki no Dobeles paziņoja, ka uzarta un pilnīgi izpostīta Pokaiņu

centrālā daļa. Dažu dienu laikā sagatavoju rakstu avīzei "Zemgale". Dobeles muzejam nosūtīju jauminētās apjausmas izklāstu — 20 mašīnraksta lappuses, kas to tālāk nodeva zinātnieku rokās. TV režisoreMārīte Balode par Pokaiņiem uzņēma divas filmas. Tā gada vasarā Po- kaiņus parādīju arī R.Rozītei.

Nobeidzot šo nodaļu, ar vislielāko sašutumu jānovērtē atbildīgo vēstures darbinieku paziņojums, kaziņas par Pokaiņu krāvumiem viņiem bijušas jau no musu gadsimta 30. gadiem. No tajasecina, Pokaiņusizpostīja noziedzīgas nolaidības dēļ.

Pokaiņu izglabšana Ziņa par to, ka Latvijas senatnes pētnieku grupa Pokaiņos veikusi izcilu atklājumu, radīja lielu

satraukumu Latvijas-Somijas kopuzņēmumam "Silva" un visiem, kas guva tiešus vai netiešus ienākumusno Pokaiņu meža cirsmām, jo to slēgšana nozīmēja ienākumu samazināšanos. Bet Latvijas vēsturniekiemun tiem, kam jāatbild par senatnes pieminekļu aizsardzību, tas bija milzīgs kauna traips, jo senās kultūraspieminekļu izpostīšana Pokaiņos bija viņu nolaidīgā darba rezultāts. Šie darboņi acīmredzot atcerējāskompartijas diktatora Staļina iemīļoto teicienu, un no tā tapa viņu lozungs: ir Pokaiņi — ir problēmas,nebūs Pokaiņu — nebūs problēmu. Tikai tā vērtējama to zinātnieku rīcība, kuras gala mērķis bija senāscivilizācijas pieminekļu iznīcināšana. Vadošo vēsturnieku, Kultūras ministrijas un Zinātņu akadēmijasnostāja Pokaiņu jautājumā bija vērsta uz to iznīcināšanu.

Saspīlējums turpināja pieaugt. Pokaiņos ieradās Latvijas vēstures zinātņu doktors, profesors unakadēmiķis Jānis Graudonis un pašpārliecināti paziņoja, ka, izņemot skaistu vietu, te nekā ievērībascienīga neesot. Vēlāk Rīgā, Mākslas darbinieku nama rīkotajā pasākumā, nācās uzklausīt spriedelējumus,ka Pokaiņu krāvumi esot nekas vairāk kā tikai 20. gadsimta sākumā no laukiem novākto akmeņu čupas.Likās, ka Pokaiņi nolemti iznīcībai.

Uzskati var būt dažādi. Tomēr visā pasaulē īstu zinātnieku vidū pastāv viens vienīgs princips —aizsargāt un pētīt arī mīklainos gadījumus. Ja kaut ko nezini, tad neiznīcini! Diemžēl pie mums šo principuneievēro.

Pokaiņu glābšanai nodibinājām komisiju, kuru apņēmās vadīt Latvijā labi pazīstamais zinātņudoktors Jānis Ligers. Bet nelīdzēja ne viņa pūles, ne Dobeles pašvaldības vēstules. Vēstures speciālistipalika pie uzskatiem, ka Pokaiņos nav nekā ievērības cienīga, izņemot skaistu ainavu. Situācija kļuvapilnīgi bezcerīga.

Lai varētu spēkoties ar tik vareniem pretiniekiem, vajadzēja rīkoties enerģiski. Latvijas senatnespētnieku grupu vajadzēja pārvērst par oficiālu organizāciju. Tā tapa Latvijas Nacionālo vērtībuapzināšanas fonds (VAF), kura vārdā rakstīju vēstules dažādām organizācijām.

1995. gada novembra beigās Vides aizsardzības klubs (VAK) pēc mana ziņojuma pieņēma nozīmīgulēmumu —ja turpināsies Pokaiņu postīšana, VAK aktīvisti pieķēdēsies pie traktoriem, rīkos starptautiskuskandālu un ar citu Eiropas valstu Zaļo biedrību palīdzību izsauks uz Pokainiem ārzemju zinātniekus. Šispaziņojums stipri mazināja augsti titulēto darboņu pārlieko pašpārliecību, jo tad atklātos nekaunīgie meli.

Bija brīdis, kad likās — Latvijas vēstures zinātne izveidojusi nesagraujamu dzelzsbetona sienu, kuruvēl piedevām balsta saimnieciski ieinteresēti censoņi. Un tomēr daudzu godīgo cilvēku enerģiskā rīcībato sagrāva. Pirmām kārtām tas bija VAF darbs, ko atbalstīja VAK un Dobeles rajona padome. Lielspaldies ģeoloģijas zinātņu doktoriem Lijai Bērziņai un RišardamGriškjanam, kuri pārliecinoši sagrāvavēsturnieku domas par t.s. "ģimenes lauciņiem" 20. gadsimta sākumā, akmeņiem piļu būvēšanai untamlīdzīgi. Bet par tagadējo vietas uzturēšanu paldies Dobeles virsmežniecībai.

Tad pašā vistumšākajā brīdī nāca Dieva padoms, un, proti, — uzrakstījām vēstuli vēstures zinātņudoktorei Ilgai Kreitusei, kuru parakstīja rajona padomes deputāti. Piebildīsim, ka tērvetniece I.Kreitusetoreiz bija arī Saeimas priekšsēdētāja. Viņa reaģēja ātri. Augsti godāto zinātnieku dziļi principiālieuzskati pēc vēstules saņemšanas vienā mirklī pagriezās uz otru pusi gluži kā vēja rādītājs. Nu jau viņi parPokaiņu akmeņu krāvumiem rakstīja: "Tie ir kultūras pieminekļi, kas ņemami valsts aizsardzībā."Diemžēl, cik autoram zināms, cienījamie vēsturnieki savu solījumu piecu gadu laikā nav izpildījuši, unpar to, ka Pokaiņu postīšana beigusies, jāpateicas vienīgi meža darbiniekiem.

Tomēr cīņa par Pokainiem, kas būtībā ir Vispasaules nozīmes senās civilizācijas piemineklis, navbeigusies. Vietai vēl arvien nav sava statusa. Bez tam pēdējo gadu jaunie atradumi liek domāt paraizsargājamās joslas paplašināšanu.

Pokaiņu aizsargāšanas vēsturi nedrīkst noklusēt. Citādi ap 2070. gadu, kad cirtīs tās egles, kasizaugušas vandāliski izpostīto krāvumu vietās, pētnieki var izdarīt rupjas kļūdas.

1996. gada februārī Dobeles rajona padome izlēma par Pokaiņu aizsardzību, bet — izrādījās, ka šimlēmumam nav likumīga spēka, jo Pokaiņi atrodas uz valsts fonda zemes. Sākās vēl viens cīņas posms, kasilga vairākus mēnešus. VAP viceprezidente Ilze Jansone neskaitāmas reizes devās uz Zemkopībasministrijas Valsts meža dienestu. Gods kam gods, mežinieki pēc tam, kad viņiem izskaidroja lietas būtību,nepretojās Pokaiņu aizsardzības idejai, lai gan viņiem tas nozīmēja ienākumu samazināšanos. Problēmabija pavisam cita, un proti, — viņi no sirds brīnījās, kāpēc nekādu ziņu nebija devuši tie zinātnieki,kuriem jārūpējas par pieminekļu aizsardzību. Un tomēr Zemkopības ministrijas valsts sekretārs A. Vītols1996. gada 6. maijā parakstīja vēstuli par Pokaiņu meža apsaimniekošanas režīmu. Skan pārsteidzoši, betšis VAF viceprezidentes 1. Jansones, teiksim tieši, "izplēstais" dokuments šobrīd ir vienīgais, kas sargāunikālās Vispasaules nozīmes senās kultūras vērtības no pilnīgas iznīcības. Diemžēl par Pokaiņiem jauinteresējas privatizētāji.

Diena saules svētvietu vaiņagā Sudrabina man matiņiZeltu pīņu vaiņagā;Trejas tautas pakaļ nācaPa vaiņaga spīdumiņu.K1148, 2695Vairāk kā skaidrs ka, šī daina nav par kādu fizisku personu un tās vaiņagu. Bet par ko tad, ja ne

Pokaiņu svētvietu vaiņagu? Jau skaitļojām, ka gadu tūkstošu laikā to apmeklējuši 15—20 miljoni cilvēku.Ņemot vērā šādu ceļojumu sezonas raksturu, varam teikt, ka ik gadus Pokaiņos pulcējās daudzi tūkstošisvētceļnieku, kas bija nākuši tālus ceļus. Vidēji sezonas laikā ik dienas te pabija vairāki desmiti, bet,iespējams, bija gadījumi, kad ieradās simts un pat vairāk. No otras puses, lielā svētvietu kompleksaposmā no Bramaņu ezera līdz Svētaiņu ezeram vajadzēja daudz bramaņu un viņu palīgu. Vajadzēja aripalīgus, kuri sagaidīja un aprūpēja viesus, apkopa svētvietas un to apkārtni. Visai iespējams, ka bez jauatrastajiem priesteru ceļiem bijušas ari gājēju — svētceļnieku taciņas.

Diez vai svētceļnieks vai svētceļnieku grupa mēroja garo, nedēļām vai pat mēnešiem ilgo ceļu, lai,uzmetot Pokainiem skatienu, tūlīt dotos atpakaļ. Tāpēc, lai izprastu Pokaiņu kā diža svētcentra darbību, šīvieta jāapjauš kā liela sistēma ar daudziem tās apkalpotājiem.

Svētceļnieku lielākā daļa Pokainiem tuvojās no dienvidiem, līdz nonāca pie Apguldes ezera. Šīsvietas vārds liek domāt, ka te bijusi atpūtas un nakšņošanas vieta.

Tālākais ceļš uz Bramaņiem veda garām Dēliņkalnam, ko senatnē, iespējams, sauca ari par Garo vaiMilžu kalnu (salīdziniet angļu valodā saglabāto vārdu tall — garš, liela auguma. Šo domu apliecinatuvējo māju vārds — Tēļas.

Senās tradīcijas liek domāt, ka Sesavas upi šķērsoja rītausmā, lai pirms Saules lēkta nonāktuPokaiņos — līdzenumā virs Skaņās lejas. Vasarā, skatoties no šīs vietas. Saule lec pār Tuntuļu kalniem.Senatnē gan Pokaiņos, gan Tuntuļos bija izkoptas svētbir- zis, skatam vajadzēja būt īpaši skaistam.Vairākas pazīmes liek domāt, ka te bijusi priesteru vieta saullēkta vērošanai.

Tuntuļu vārds nav saistāms ar tuntulošanos. Mūsdienu tulko- jumā igauņu tont, somu tonttu ir spoks,parādība, arī rūķis. Šim vārdam kādreiz bijusi plašāka pielietojamība, jo līdzīgas nozīmes atrodam ķeltuvalodā. Arī netālā Ogānu pilskalna vārdam skaidrojumu var atrast, ņemot palīgā ķeltu valodas.

Pēc Saules lēkta bramaņi sveica ceļotājus, pēc tam uzklausīja vinu lūgumus.No Skaņās lejas pa kreisi atrodas Zintnieku laiva, kas kalpoja nākotnes izzināšanai. Pa labi sākās

dziednīca ar svētavotu.Pievakares rituālie pasākumi notika pie svētielejām. Kad aiz Veču kalna rietēja Saule, visi kopā to

pavadīja.Pēc Saules pavadīšanas svētceļnieki varēja doties pāri Tun- tuļu kalniem līdz Naudītei. Šeit atkal

vajadzēja būt kādai aprūpes vietai, arī naktsmītnēm. Te ceļi dalījās.Daļa svētceļnieku nonāca Slagūnē, lai līdzīgu dienu pavadītu pie Zebrus ezera. Citi devās uz

Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru.Nule izklāstītajiem redzējumiem un pieņēmumiem par pierādījumu kalpo vietvārdi un svētvietu

iekārtojums. No iespējamiem secinājumiem izvēlēti tie, kurus nosaka loģika un kuri šķiet visticamākie.

Pokaiņi ka maciba To cilvēku skaits, kuri pēdējos gados apmeklējuši Pokaiņus, mērāms desmitos tūkstošos. Šeit

pabijuši arī daudzi ārzemju speciālisti un devuši par šo vietu ļoti augstas atsauksmes. Šeit bijuši izciliLatvijas botāniķi, ģeologi, ģeogrāfi, vēsturnieki un citu specialitāšu pārstāvji, nemaz nerunājot paržurnālistiem un literātiem. Par šo vietu Latvijas televīzijas skatītāji redzējuši vairākas tai veltītas filmas.Pokaiņu problēmai veltīti daudzi avīžu raksti ar visai atšķirīgiem viedokļiem. Ļoti lielu darbu šīsievērojamās vietas izpētē ir veikuši Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanas fonda, galvenokārt RasmasRozītes grupas aktīvisti. Viņi izpēti un ari kopšanu veikuši bez valdības vai citu iestāžu finansiālaatbalsta.

Pokaiņu izpētes gaitā daudzkārt pārliecinājāmies, ka tos nedrīkst vērtēt ar 20. gadsimta cilvēkaskatu. Senatne jāpēta ar senatnes metodēm. Tās liecina par šo zemi kā senas, ievērojamas civilizācijascentru.

Cilvēki, kuri ne tikai ciena, bet arī mīl savu zemi un tās vēsturi, paveikuši lielu darbu. Viņi uzvarējacīņu ar pseidovēsturnie- kiem, kas ne tikai sava mundiera goda, bet drīzāk gan citu iemeslu dēļ vēlējāsPokaiņus iznīcināt. Nespeciālisti izdarījuši daudzus svarīgus atklājumus. Viņu darbs vēl būs vajadzīgs.Jālikvidē egļu audzes, no saknēm jāatbrīvo virszemes slānis.

Nevar neatzīmēt ari daudzo, minētajās grupās neiesaistīto labas gribas cilvēku lielo un nesavtīgodarbu, piedaloties šīs vietas sakopšanā. Pokaiņi būtībā atkal kļuvuši par latviešu tautas svētvietu, un tāssakopšanā piedalās daudzi cilvēki no visas Latvijas, pat Lietuvas. Un neviens nav īpaši jālūdz pieliktsavu roku, lai ko labu darītu vai dotu savu padomu. Paldies par to ne tikai rīdziniekiem, bet arī cilvēkiemno Apes, Engures, Lielvārdes, Liepājas, Mazsalacas, Ogres, Rēzeknes, Saldus, Valmieras, Ventspils unvēl daudzām citām vietām. Un pats par sevi saprotams, arī talciniekiem no Dobeles, Jelgavas un citastuvākās apkārtnes. Tāpat nedrīkst neatzīmēt to ieguldījumu, ko Pokaiņu saglabāšanā un sakārtošanāieguldījusi Dobeles pašvaldība, mežniecība, laikraksts "Zemgale", Dobeles muzejs un citas organizācijas.

Tai pat laikā pats svarīgākais ir kopsakarību apjaušana un Pokaiņu darbības atjaunošana. Uz mirkliiedomāsimies, ka, lietojot pašas modernākās metodes, visā pilnībā izpētīta Pokaiņu vēsture. Bet ko no tāiegūs mūsu tauta un zeme, visa cilvēce?

Nebūt nenoliedzot, ka arheoloģiskā izpēte var sniegt interesantas ziņas, tai tomēr ir tikai pakārtotaloma. Pokaiņi jāpēta pilnīgi citā līmenī. Jāapzinās, ka debesu un zemes enerģijas, kas deva Pokainiemspēku, tādu spēku, ka ap tiem griezās visa pasaule, staro vēl šodien. Senči šo spēku izmantoja garagaismas nešanai. Mūsdienās to vajag ne mazāk kā senatnē. Pēdējos gadu tūkstošos pasaulē valdaideoloģijas, kas cilvēci novedušas ne tikai dziļā purvā, bet ari bezdibeņa malā. Pokaiņi ir vieta, kas atkalvar pagriezt cilvēci no iznīcības uz patiesas attīstības ceļa.

Pokaiņu kopvērtējums Pokaiņi ir jāapzinās kā izcils senās pasaules centrs, kā visu laiku ievērojamākais atklājums

Ziemeļeiropā. Pokaiņi ir ne tikai milzīgs svētvietu komplekss, tā ir arī grandiozas, vēl nepieredzēti lielasseno svētvietu sistēmas centrālā daļa.

Mežu vandāliski izcirta ar ārzemēs jau aizliegtām metodēm. Tādējādi ne tikai nežēlīgi sapostītaaugsnes virskārta un pilnīgi iznīcināti daudzi arheoloģiskie pieminekļi, bet arī mežā palikušas dziļasretas. Jauno egļu audzes padara zemi skābu, saknes plēš akmeņus. Šī skābe iznīcinās liecības par senatni,kurai kādreiz bijusi un, cerams, reiz atkal būs sava garīgā nozīme. Tāpēc eglītes iespējami ātrāk jānocērtun šeit jāizveido parks.

Pokaiņi, viena no izcilākajām Zemeslodes vietām, ir pati lielākā Latvijas Republikas nacionālāvērtība. Tāpēc Pokaiņus nekādā ziņā nedrīkst ļaut izlaupīt, šeit atrodamās vērtības ir izcila pasaulesvēstures daļa. Pokaiņi jāpēta, savienojot tālās senatnes metodes ar pašiem jaunākajiem zinātnessasniegumiem, lai saudzētu, nevis grautu.

Pokaiņi kā senās pasaules centrs. īsi atgādināsim dažas jau apskatītās ziņas.1. Šo vietu iezīmē kosmiskā starojuma aplis un lielākais sejas atveids pasaulē. Velkot ap Pokaiņiem

iedomātu apli, kura rādiuss ap 9 tūkstoši km, tajā visai precīzi iekļaujas Ziemeļu puslodes sauszemesdaļa.

2. Uz Pokaiņu meridiāna būvētas senās svētvietas Grieķijā. Ar Pokaiņiem saistāms senās inkuvalsts centrs Dienvidamerikā un seno maiju valsts centrs Centrālamerikā. No Pokaiņiem nākuši senieEiropas priesteri un valdnieki — gaili.

3. Latvju garamantas par Milža galvu kā padoma devēju liek vērtēt Pokaiņus kā senatnē nozīmīguinformatīvo centru. Pokaiņu Dižās sejas sasaiste ar Marsa Dižo seju nav zudusi. Vairāki nosacījumi liekdomāt, ka Pokaiņu sistēma vēl arvien darbojas. Attīstoties zinātnei, Pokaiņi varēs palīdzēt mūsu zemei untautai veikt būtisku lēcienu Kosmosa informatīvo sakaru jomā.

Protams, laiki mainījušies un 21. gadsimtā ne mūsu zeme, ne Pokaiņi neieņem nozīmīgu vietupasaules apritē. Bet dabas likumi vēsta par cikliem. Ja kaut kas reiz senatnē bijis, tas var atkārtoties arīnākotnē.

Pokaiņi nekādā gadījumā nedrīkst nonākt kādas privātpersonas, personu grupas vai valstiskinekontrolējamas struktūras īpašumā. Šādi mēģinājumi jau ir, aiz tiem stāv ārzemju kapitāls. Pokaiņi drīkstbūt tikai Latvijas valsts īpašums.

Ja jau īliņam reiz bija spēks apgriezt apkārt visu pasauli, tad kāpēc mūsu tauta to nevarētu izdarīt vēlvienu reizi? Tikai būsim saprātīgi, ņemsim vērā gan "skroderu", gan Iliņa pieredzi, rīkosimies tā, laispēku pietiek un varam dziedāt:

Dievs, dod mūsu tēvu zemeiZiedu laikus piedzīvoti,Ziedu laikus piedzīvotiSaules mūžu nodzīvoti.Secinājumi. Pokaiņi daudzos skatījumos ir izcila Zemeslodes vieta, nozīmīgs Scnbaltu civilizācijas

centrs, kurš pastāvējis jau pirms pēdējā ledus laikmeta.Pārvarot negodīgu zinātnieku pretestību, bez valsts, pašvaldības vai kādu labdaru atbalsta, ar senču

gaišredzības metodēm Pokaiņos veikti daudzi izcili atklājumi.Daudzu labas gribas cilvēku nesavtīgs darbs Pokaiņus paglābis no tālākas vandāliskas iznīcināšanas.

Tie sakopti kā parks. Šai vietai jāpiešķir pasaules mēroga senatnes pieminekļa statuss. Pokaiņosjāaizliedz jebkura postoša darbība, arī medības. Pokaiņos apglabāti pāri par pieciem tūkstošiem mūsuizcilāko senču, un kulturāli cilvēki kapsētās medības nerīko.

Pokaiņu — senas svētvietas vērtība nav zudusi. Te cilvēki var iegūt garīgu pacēlumu, mieru,atveseļoties garīgi un fiziski.

Pokaiņu jaunatklāšana un daudzie pārsteidzošie atradumi nav izskaidrojami no vulgārā materiālismaviedokļa. Tas ir viens no lielajiem Dieva brīnumiem pēdējo gadu tūkstošu laikā. Šī gaismas pils, kasceļas augšā, ir kalpojusi un nākotnē vēl var kalpot augstiem un cēliem mērķiem. Pienācis laiks pārvērtēt,cienīt un celt godā senču dižo mantojumu.

Astotais apcirknis Mūsu zeme kā brīnums

Dižas senatnes liecības Liecības par senatni var vērtēt visai atšķirigi. Varbūt vispirms padomāsim, vai tautai darījuši godu

iekarotāji, kuru dēļ gājuši bojā simti, tūkstoši un pat miljoni cilvēku? Mūsu senči nav centušies iekarotpasauli tā, kā to darīja Aleksandrs Lielais, Pēteris I, Napoleons, Hitlers, Staļins.

Vai uzskatīt par vērtīgām celtnes, kuru vienīgā atšķirība ir to lielums? Vai Bābeles tornis ir kaut kodevis cilvēcei? Mūsu zemē nav atrastas senu cietokšņu, pilsētu vai milzu izbūvju drupas. Bet ari tas vēlnenozīmē, ka mūsu zemē senatnē nav bijis nekā ievērības cienīga.

Mūsuprāt, patiesi diži darbi ir tie, kas paliek citu kultūras lautu atmiņā vēl daudzus gadu tūkstošus.Ar lielu lepnumu varam atkārtot, ka par mūsu viedo senču gudrību pašus cildinošākos vērtējumus devušigan senie grieķi un romieši, gan citas senās tautas. Mūsu zemē bijuši tādi milzu darbi, kurus 21. gadsimtatehnika vēl nevar atkārtot.

Mūsu zemes un tās dižo senču piemiņa uz mūžu mūžiem glabā pašas spožākās debesu daļas zvaigžņuvārdi (Rīgels, Eridona, Kursa u.c.). Lielāku godu visas pasaules vēsturē nav saņēmusi neviena tauta,neviena zeme, neviena civilizācija.

Un, visbeidzot, devītajā apcirknī pieskarsimies pašam būtiskajam — mūsu valodai un latvjugaramantās saglabātajām senču zināšanām. 21. gadsimta zinātne vēl tikai sāk tuvoties to izpratnei.

Iepazīstot faktus par atsevišķu novadu cīņām, jāsecina, ka daudzos gadījumos šo novadu rīcība bijavienota, kas liecina par to, ka senču valstiskie veidojumi turpināja pastāvēt vēl līdz 13. gadsimtam.

Musu vieta pasaulē Tiem, kuri radīja pirmos mūsu senčus, ko tautas atmiņā dēvē par Jēkabu un Annu — baltās rases

sēklu un kodolu, neapšaubāmi bija iespēja izvēlēties vietu, kur to darīt. Jāsecina, ka Baltija bija patipiemērotākā vieta jaunas, ievērojami augstākas civilizācijas radīšanai un labākā vieta citu civilizāci juiedīgļu veidošanai. Lai izprastu mūsu zemes iespējas, vispirms mēģināsim to apzināt, apjaust un novērtēt.

Mūsu zemei ir daudz tādu izcilu iezīmju, kuras, šeit dzīvojot, ir ikdienišķas un pierastas. Tās redziebraucēji, bet paši pamanām tikai tad, kad esam kādu laiku pabijuši ārzemēs. Šīs īpašības sajutušitūkstošiem cilvēku, tās skar mūsu veselību un labsajūtu. Tāpēc daži jautājumi.

Vai esat padomājuši, kāpēc gan tieši Latvi ja pļavas un meži ir tik spēcinoša aromāta pilni? Kāpēcgan pie mums audzētie dārzeņi un augļi ir smaržīgāki un garšīgāki? Kāpēc gan šeit ir tik daudz spēcīgusvētavotu? Kāpēc gan tālā senatnē no visas tai laikā zināmās pasaules tieši uz Latviju devās cilvēki atgūtveselību un meklēt padomu?"

Visvienkāršāk būtu saistīt šīs iezīmes ar Latvijas maigo klimatu un dabu. Nekur citur pasaulē uz 57.platuma grāda jeb paralēles nav tik maiga klimata kā Latvijā. Gan uz austrumiem Sibīrijā, gan uzrietumiem Amerikas kontinentā šajos platuma grādos valda mūžīgais sasalums. Bet te, Latvijā, nav nepārmērīga karstuma, ne briesmīga aukstuma, nav mežonīgu virpuļviesuļu, cunami. Pat jūrā nav kaut cikmanāmu lielu paisumu un bēgumu.

Bet tagad ziņkārīgais lasītājs taujās vēl neatlaidīgāk — kāpēc gan tas tā ir tieši Latvijā un nevis kādācitā vietā, teiksim, Uguns- zemē, kas atrodas Dienvidamerikā apmēram tajos pašos platuma grādoskāLatvija?Te par pamatu jāmin jau fizikāli nosakāms raksturojums — Latvijas zemes izcili spēcīgaisbioenerģētiskais starojums. To var izmērīt ar instrumentiem, un to var sajust. Tie, kuri sajūt šo starojumuun daudz ceļojuši pa pasauli, apliecina, ka pat visspēcīgākajām citu tautu svētvietām Tibetā un Mekāstarojums ir daudz vājāks. Senie cilvēki to zināja un prata novērtēt. Nejau velti senatnē mūsu zemi ļotiaugstu vērtēja tāpēc, ka šeit dzīvoja un strādāja izcilākie pasaules viedie cilvēki. Nejau velti tieši mūsuzemē bija slavenākie dziednieki, nejau velti gan seno grieķu autori, gan hronists Brēmenes Ādams vēstīja,ka uz šo zemi pēc padoma un veselības cilvēki devušies no visas pasaules.

Neparasti augstā starojuma iemesls ir Latvijas vieta uz Zemeslodes. Lai par to runātu, jāpieiet pieglobusa vai pasaules kartes. Kaut vai tikai pavisam pavirši apskatot Zemeslodi, redzam visai interesantassakritības. Sauszeme aizņem tikai tās trešo daļu. Pie tam sauszeme izvietota pagalam nevienmērīgi.Gandrīz pusi Zemeslodes aizņem Klusais okeāns, kurā sauszemes tikpat ka nav.

Lielākā daļa no sauszemes izvietota Ziemeļu puslodē — 100 miljoni km2 sauszemes un 155 miljonikm2 okeānu un jūru ūdeņu. Dienvidu puslodē attiecīgi ir 49 un 206 miljoni km2 . Ievērojot to, ka Dienvidupuslodē atrodas Antarktīda, var teikt, ka Ziemeļu puslodē atrodas trīs reizes vairāk cilvēku dzīvei derīgassauszemes. Vai gan tā būtu sagadīšanās, ka Ziemeļu puslode, kurā mēs dzīvojam, atrodas labākosapstākļos? Savā riņķojumā ap Sauli Zemeslodes ass ir pavērsta pret to tā, ka ziemā mūsu puslode saņemvairāk saules gaismas un siltuma nekā Dienvidu puslode attiecīgi savas ziemas laikā, bet vasarā tā sakarstmazāk.

Rūpīgāk ieskatoties kontinentu sadalījumā un atveidā, var atrast vēl interesantākas sakarības.Pieņemot, ka visa Zemeslodes platība ir 10 vienības, sauszemes platība Dienvidu puslodē aizņem 1,Ziemeļu — 2 vienības, bet ūdeņi attiecīgi 4 un 3. Bet vēl pārsteidzošāks ir pats sauszemes sadalījums.

Trīs zemeslodes balsti Senie mīti stāsta, ka Zeme balstās uz trim bruņurupučiem, ziloņiem vai valzivīm. Bērnībā, neizprotot

simbolu valodu, prātoju. kāpēc gan liesi uz trim? Kāpēc gan šo dzīvnieku nav kāds tūkstotis vai patmiljons? Pagāja daudzi gadi, kamēr, pētot pasaules karti, sapratu, ka senie cilvēki lieliski zinājuši, kāizskatās Zemeslodes kontinenti, un ka skaitlim 3 ir dziļa jēga.

Paraudzīsimies uz kontinentu telpisko attēlojumu. Cietzemes gabali, kas izvietojušies ap Ziemeļpolu,gandrīz saskaras, veidojot gandrīz noslēgtu gredzenu. No tā atzarojas trīs kājas — senajos mītos minētiesimboli — trīs dzīvnieki (ziloņi, valzivis, bruņurupuči), kas balsta Zemi. Kājas nav vienāda lieluma. Kāspēcīgs centrālais balsts izceļas Eirāzija kopā ar Āfriku. Šī kontinentu bloka austrumu krastus apskaloKlusais okeāns. Pārējie divi balsti pret pirmo ir simetriski nobīdīti nedaudz vairāk par 1/4 noZemeslodes apkārtmēra. Kopumā sauszemes izskats atgādina tādu kā tabureti uz trim kājām. Rietumu kājuveido Amerikas kontinents. Tā ir nedaudz lika un vārga, salīdzinot ar centrālo daļu. Vēl vājāka iraustrumu kājiņa, kas iet caur Kamčatku, Japānu, Austrumāziju un Austrāliju.

18. att. Lielo sistēmu zīmeMilzīgās taburetes augšdaļu veido jau minētais sauszemes gredzens ap Ziemeļu Ledus okeānu.

Skatoties uz Zemeslodi kopumā, redzam, ka Dienvidu puslodē Antarktīdas kontinents pēc sava apveida unlieluma samērā labi atbilst Ziemeļu Ledus okeānam. Šie veidojumi liek atcerēties latvju teiku, kaZemeslodes reljefu veidojis Velns, spaidot vēl mīksto Zemi. Un tiešām — Ziemeļpolā Zeme it kāiespiesta uz iekšu, un tieši tikpat liels puns izspiedies Dienvidpolā. Šobrīd to katrs

var ieraudzīt pasaules kartē, bet ka gan to varēja zināt mūsu tālie senči?Turklāt kartē Latvija iezīmē visai nozīmīgu ziemeļu puslodes sauszemes daļu centru. Velkot ap mūsu

dzimto zemi apli, kura rādiuss ir 9000 km, tajā pārsteidzoši labi iekļaujas Ziemeļamerika, Āzija unĀfrika. Tātad Latvija atrodas Ziemeļu puslodes ģeometriskajā centrā. Droši vien tā nav nejaušība, kamūsu zemē atrodas lielākā enerģētiskā riņķveida struktūra pasaulē — Pokaiņu svētvieta, kuras rādiuss irpiecdesmit reižu mazāks par nule minēto. Tuvāk par to sk. Pokaiņu aprakstā septītajā apcirknī.

Pasaules meridiāns jeb galvenā līnija Vēlreiz ieskatīsimies pasaules kartē. Lielākā daļa sauszemes apvienota triju kontinentu — Eiropas,

Āzijas un Āfrikas blokā. Šī bloka galējais ziemeļu punkts ir Skandināvijas un Kolas pussalu savienojumā— Nordkapā, kas atbilst 25. austrumu garuma un 71. ziemeļu platuma grādam. 12 tūkstoš kilometru uzdienvidiem no šī punkta atrodas Āfrikas kontinenta dienvidu gals. Senie zintnieki ziemeļu-dienvidu līniju,kas šīs vietas savieno, uzskatīja par Zemeslodes Galveno līniju (zinātniskāk būtu teikt — Galvenomeridiānu). Tās garums tuvs Zemeslodes diametram (12756 km). Tā ir ģeogrāfiski nosakāmā un dabā arsenām svētvietām iezīmētā līnija, kura šķērso visas trīs Baltijas valstis, kā arī Somiju un Grieķiju.Lielvalstīm šis jēdziens ir netīkams, turklāt neviena no tām šim meridiānam pat nepieskaras.

Nav brīnums, ka šīs sakarības var ieraudzīt šodien, vērojot labas kartes. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsusenči šīs sakarības zināja jau pirms simts tūkstošiem gadu. Viņi savas zināšanas prata apliecināt, speciāliuzberot svētkalnus, apstrādājot un noteiktās vietās novietojot svētakmeņus. Tā, piemēram, Latvijasteritorijā mūsu senči šo līniju atzīmējuši vairākkārt, iekārtojot uz tās lielas svētvietas Idus Pantenē, Zilajākalnā (abi Valmieras raj.) un arī novietojot noteiktā vietā izcilu sava laika veidojumu — Pučurgas akmeni(Valmieras raj.), Meļķitāru akmeni (Aizkraukles raj.). Somijā uz šīs līnijas uzbērts Kumputunturisvētkalns.

1992. gadā sev par lielu pārsteigumu uzzināju, ka, nezinot par manis veiktajiem un vēlnepublicētajiem secinājumiem, tādu pat domu par pasaules galveno līniju, kas iet caur Viļņu, pilnīgineatkarīgi izteikusi lietuviešu zintnieku cilts pēctece AnželikaTa- maša. Viņa to uzzinājusi no sava tēva,bet viņš no vectēva. Vectēvi vēl noteikti nevarēja zināt par pasaules kartēm, jo Lietuvā tādas tautai kļuvapieejamas tikai pēc Pirmā pasaules kara.

19. att. Galvenā meridiāna sasaites GrieķijāPasaules galvenā līnija iezīmēta ne tikai Latvijā. Minēsim vēl kaut vai Suure-Jaani svētvietu Igaunijā

un Ģedimina kalnu — īpaši uzbērtu pauguru Viļņā. Bet sevišķi spilgtu saistību atrodam Grieķijā.Atbalss Grieķijā. Latvijas un Grieķijas senās svētvietas vieno visai pārsteidzošas sakarības. Lai tām

izsekotu, jāieskatās gan Latvijas, gan Grieķijas kaitēs. Pirmkārt, Latvijā uz jau minētā pasaules Galvenā

meridiāna pie senas apdzīvotas vietas Idus atrodas Pantenes Pujēnu svētvieta. Grieķijā, tieši dienvidos notā, atrodas Krētas salas Idus kalna pakāje. Grieķu mīti stāsta, ka tieši šeit, Idus kalna pakājē Diktēspakalnā dzimusi sengrieķu augstākā dievība un dievību panteona (visu dievību tempļa) valdnieks Zevs.Pievērsīsim uzmanību tam, ka par Zeva dzimšanas vietu izvēlēta nevis Idus kalna virsotne, kā tamvajadzētu būt atbilstoši seno laiku tradīcijām, bet gan pakāje, kas atrodas uz jau minētā pasaules Galvenāmeridiāna. Tas vedina domāt, ka Zeva dzimšanas vieta pakārtota Latvijas Pantenes Pujēnu svētvietai, kasatrodas ielejā pie jau minētā Idus. Šo vietvārdu var tulkot ar jau pieminētās japāņu valodas palīdzību.Iegūstam lielisku atbilstību gan Latvijas, gan Grieķijas Idum, jo vietvārds nozīmē — "vieta, kur dzimst(dievība)".

Tātad transkontinentālajā svētvietu kopumā noteicošā vieta bijusi mūsu zemes svētvietām. Tā kā šīsasaiste veidota pirm- sledus laikmetā, arī šis japāņu vārds radies un ienests senajā Hel- ladā pirms leduslaikmeta.

Seno grieķu autori stāsta par daudziem savstarpējiem ceļojumiem no Grieķijas uz ziemeļiem un arīpretējā virzienā. Arhitekti atzīmē, ka vecajām dzīvojamām mājām, kas Eiropā atrodas uz šī meridiāna, irapbrīnojamo līdzība, īpaši jumtu konstrukcijās.

Jau lasījāt septītajā apcirknī par mūsu dižās svētvietas Pokaiņu centra meridiānam pakārtotajāmApollona un Asklēpija senajām svētvietām Grieķijā, Peloponesas pussalā. Gan no nule teiktā, gan vēl jovairāk, no tālākā teksta varēs secināt, ka mūsu senči ļoti labi un neticami precīzi apzinājās Zemeslodesenerģētisko joslu krustpunktu vietas. Pirms pēdējā ledus laikmeta viņi lajos izveidoja senās svētvietas, laigan tas prasīja daudz pūļu un enerģijas. Tātad svētvietu iekārtošanu noteica kāds šodien vēl neapzināts,bet ļoti svarīgs virsuzdevums. Tc gan jāpiebilst, ka pagaidām apskatītie divi meridiāni ir tikai daļa nomūs vienojošo svētvietu līniju sistēmas.

Zemeslode kosmisko enerģiju virpuļos Galvenā līnija nebūt nav tik tieva kā taisni nostiepta vijoles stīga. Tā ir smalko enerģiju plūsma, ko

var salīdzināt ar starojuma joslu vai upi. Galvenos punktus vieno viegli viļņots līklocis. To, ka mūsu tāliesenči izprata minēto plūsmu fizikālos pamatus, apliecina arī to vietu vārdi, kas šim vilnim pieskaras, kāVilnius (Viļņa) Lietuvā un Viljandi (Vīlande) Igaunijā. Latvijā šo joslu iezīmē 25° 1T austrumu garumameridiāns.

Šai joslai ir maksimuma punkti, un galveno meridiānu divās vietās — ziemeļos un dienvidos —šķērso lielu ģeoloģisku izmaiņu joslas. Ziemeļu šķēluma josla izpaužas Baltijas jūrā un tās piekrastē, betdienvidu josla — Vidusjūrā un tās piekrastē. Ģeofi- zikālā skatījumā šīs joslas saistāmas ar Zemeslodesšķēlumiem rie- tumu-austrumu virzienā pa ģeogrāfiskajiem platuma grādiem jeb paralēlēm. Ziemeļukrustpunkts nosaka Latvijas īpašo vietu Zemeslodes enerģētiskajā tīklā.

Vietās, kur galvenā līnija šķērso Baltijas jūru un Vidusjūru, atrodas vissenākās kultūras zemes:dienvidos — abpus Vidusjūrai — senās hellēņu zemes, ziemeļos — ap Baltijas jūru — senās baltuzemes. Kāpēc gan minētās jūras it kā iešķeļ kontinentus tieši šeit?

Atbildi uz šo jautājumu var rast diferenciālvienādojuma aprēķinā, apskatot Zemeslodi kā rotējošulodveida ķermeni. Ar diferenciālvienādojuma palīdzību var aprēķināt tos šķēlumus, kur Zemei, ja tāmainītu rotācijas ātrumu, rastos kritiskie spriegumi. Izrādās, ka tādas bīstamo spriegumu joslas rastostieši tajos platuma grādos, kas atbilst Baltijas un Vidusjūras izvietojumam.

Šiem šķēlumiem atbilst arī paaugstināta bioenerģētiskā starojuma (torsionu lauku) joslas.Ģeoloģisko izmaiņu saistības ar torsio- nu laukiem apliecina progresīvo fiziķu un ģeologu kopīgiepētījumi. Zemes nozīmīgāko veidojumu izvietojumu likumsakarības nosaka teorētiskās mehānikas unfizikas likumi, izteikti ar matemātiskiem vienādojumiem. Bet vēl tālāk, jau kā sekas, nāk ģeoloģiskāsizmaiņas, kam seko klimatisko apstākļu maiņas. Šīs dziļās un senās sakarības sasaistās ļoti cieši, tāspārliecinoši veido lielo vēsturi un kultūru visā pasaulē un visos laikos.

Pirmajā apcirknī jau rakstījām, ka Pangejas pirmkontinents patiešām šķelies rietumu-austrumuvirzienā, sadaloties t.s. Laurāzijā un Gondvanā. Kādu laiku abas pusītes viena no otras attālinājušās.Vēlāk tās atkal daļēji savienojušās, atstājot vidū spraugas — Vidusjūru un tās turpinājumu — Melno unKaspijas jūru. Šis ģeologu atklājums arī skaidro Vidusjūras vārdu.

Par Baltijas un Baltās jūras veidošanos šādi pētījumi, cik zināms, pagaidām vēl nav veikti. Bet tā kāaprēķini arī šeit rāda bīstamo šķēlumu zonu, tad ar visai lielu pārliecību varam pieņemt, ka arī šīs jūrasveidojuši pirmkontinenta atšķelto daļu pārvietojumi.

Par to, ka Zemeslode ne reizi vien patiešām nonākusi kosmisko enerģiju virpuļu laukos, apliecinatas, ka mūsu planēta vairākas reizes mainījusi sava magnētiskā lauka polu vietas. Pēdējā šāda polu maiņanotikusi pirms 700 tūkstošiem gadu. Bet pēdējos gadu desmitos polu vietas sākušas "ceļot" ar ātrumu, kassimtiem reižu pārsniedz 19. un 20. gadsimtā līdz šim novēroto. Iespējams, ka tas norāda uz lielāmizmaiņām gan Zemes, gan cilvēces nākotnē. Daži speciālisti jau izteikuši domas, ka neparasti lielās dabaskatastrofas pēdējā gadu desmitā saistāmas ar kosmiskām enerģijām, kas pārvieto polus. PatlabanZemeslode bremzējas, palielinot diennakti viena apgrieziena laiku par divām sekundes desmitmiljonāmdaļām. Ņemot vērā tās masu un izmērus, šis skaitlis tomēr ir vērā ņemams.

Baltais un melnais šķēlums. Latvijas atrašanās sevišķā Zemeslodes vietā, divu paaugstināta līmeņabioenerģētisko plūsmu krustpunktā, nosaka tās augsto bioenerģētisko starojumu un līdz ar to dabasīpašības. Šie fizikālās dabas iemesli izsenis veicinājuši cilvēku darbīgumu un augstās garīgās spējas.Tāpēc šajos apgabalos attīstījušās senās civilizācijas ar izciliem kultūras pieminekļiem. Latvijā toapliecina dižās svētvietu sistēmas (sk. ceturto apcirkni), pārsteidzošie atradumi Dobeles Pokaiņos (sk.septīto apcirkni), Sunākstē, ap Smilteni, Talsu novadā, kā arī citās senajās svētvietās. Līdzīgi Pasaules

galvenās līnijas un lielā šķēluma krustpunkti zināmi arī Grieķijā.Arī dienvidu šķēluma joslā saglabātas daudzas senās zināšanas. To kopumu var salīdzināt ar vienu

no likteņdainā minētiem zelta zariem.Tomēr jāpiebilst, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp Zemes šķēlumiem caur Balto-Baltijas un

Vidusjūras-Melnās jūras šķēlumiem. Neviens senais, tostarp arī šo jūru, vārds nav radies nejauši un tāpatvien. Tāpēc jārunā par Balto jeb Baltijas, t.i., Ziemeļu un Melno jeb Dienvidu šķēlumu.

Viegli pārliecināties, ka, šķeļot Zemeslodi pa paralēlēm, šķēluma laukums, tuvojoties ekvatoram,pieaug. Dienvidu, t.i., Melnā šķēluma laukums vairāk par divām reizēm pārsniedz Ziemeļu šķēlumalaukumu. Lielāks šķērsgriezums, tāpat kā resnāka stīga kontrabasā, rada rupjākas svārstības. Ar šo modelivar izskaidrot, kāpēc tik augstu morāli un ētiku, kāda pausta latvju dainās, nesastopam citu tautugaramantās.

Katrai Zemeslodes daļai ir savs atšķirīgs starojums, kas rada gan iedzīvotāju ārējās (izskats), gan arīviņu uzvedības, morāles, ētikas un ideālu īpatnības. Tieši tas, ka Latvija atrodas Baltā šķēluma daļā, kurkrustojas divas lielās smalko enerģiju joslas, ļāva mūsu senčiem radīt izcilu civilizāciju. To apliecinaatradumi Pokaiņos, seno grieķu autori, kā ari hronists Brēmenes Ādains.

Baltā šķēluma apgabalā aizsākusies baltās rases indoeiropiešu tautu veidošanās. No šejienes nākušigara gaismas nesēji — pasaules seno civilizāciju radītāji. Šis apgabals saistāms ar senās dievības Urisekotāju — Uri ānu darbību. Godinot viņu darbu, senie astronomi šo vārdu un citus, kas senatnēatradušies šajā apgabalā, iemūžinājuši debesīs — Oriona zvaigznāja un tā spilgtāko zvaigžņu vārdos (sk.piekto apcirkni).

Laimas un Māras līnijas Kāda sena zīme (sk. 18. att.) rāda trīs stāvas līnijas, kas saiet vienā punktā. Vai senais mākslinieks to

būtu izdomājis tāpat vien? Nebūt ne, senatnē pastāvējusi daudzu tūkstošu km gara svētvietu līniju kopa,kas atbilst šai zīmei. Tā ir triju līniju kopa, kurai ziemeļos ir kopīgs sākuma punkts Tas sakrīt ar pasaulesGalvenā meridiāna sākumu Eirāzijas tālākajā ziemeļu punktā. Bet dienvidu virzienā divas sānu līnijasveido ar nule minēto Galveno meridiānu 5,5° lielu lenki.

Rietumu līnija uz pasaules kartes varētu savienot Nordkinu (Kontinenta tālākais ziemeļu punkts), arOlimpu Grieķijā. Somijā šī līnija šķērso Tunturi kalnus, Igaunijā — Hapsalu, Latvijā — Pokaiņus, Visassasaistes vietas ir senas, nozīmīgas un apzinīgu būtņu veidotas svētvietas, saistītas galvenokārt ar likteņavadīšanu. Tāpēc šo līniju varētu visai droši nosaukt par Māras līniju. Gaišreģi šo līniju redz zilu, tasatbilst Māras un jūras sadarbībai (sk. devīto apcirkni).

Austrumu līnija iet no Nordkina uz Gizas piramīdām Ēģiptē. Savā ziemeļu daļā tā šķērso Tunturikalnu austrumu daļu, Igaunijā Baltijas augstāko kalnu Lielo Munameģi (318 m vj 1.) un Mātes upi —Emajogi. Latvijā šī līnija iet pāri Alūksnei un Sauleskalnam pie Krāslavas, tādēļ tā būtu nosaucama parLaimas — likteņa lēmējas līniju. Šo domu apliecina arī Lielā Munameģa vārda tulkojums — Lielās Olas,t.i. Sākotnes kalns.

Vēl jo vairāk, šī kalna nosaukuma Suur Munameģi pirmo vārdu mūsdienās tulkojam kā dižs, varens,liels, taču senais vārds bija Saule. Bet Laima ir Saules dievišķā izpausme. Gaišreģe, kas nule teiktonezināja, šo līniju redzēja zeltainā saules krāsā, kas arī uzskatāma par liecību.

Vēl jāpiebilst, ka visu trīs minēto līniju svētvietas saistītas gan savstarpējā tīklā, gan ar citāmsvētvietām un to lielajām grupām Somijā, Latvijā un Grieķijā.

Šo, nule aprakstīto, svētvietu kopumu nozīme pasaules civilizācijas vēsturē ir neapšaubāma unnepārvērtējama. Tomēr, skatot kopumā ziņas, kas dotas tālākajos apcirkņos, jādomā, ka šo sistēmu nozīmemeklējama ārpus zemeslodes, varbūt pat ārpus Saules sistēmas robežām.

Daudzu ievērojamu svētvietu atrašanās uz minētām trim līnijām apliecina ievērojamu zinātnes unkultūras līmeni pirmsle- dus laikmetā. Eiropas nozīmīgāko svētvietu saistības un tām pakļautās Laimas unMāras līnijas apliecina šīs vietas kā vienotu pirmslcdus laikmeta sistēmu. Šis zināšanas nākušas no mūsusenču — Ietu zemes. Viņu intelektu un gudrību apliecina daudzi antīko zinātnieku darbi, daudzi un dažādimīti, kā ari vietu vārdi un senie svētakmeņi, lielo dievību — Lielā Tēva, Mātes un Dēla savstarpējisaistītās svētvietu kopas. Gadu tūkstošu laikā galvenās saistības bija zudušas, saglabājušies tikai toatspulgi. Tēva — senās dievības Uri parādīšanās vieta bijusi tagadējā Somijā. Pati galvenā — Mātesvieta ir mūsu senču zemē, Dēla vieta — Delosas salā Grieķijā.

Tunturi. Atcerēsimies, ko latvju dainas stāsta par Ziemassvētkiem. Tās vēsta, ka šajā laikā Dievspiedzima, kas, savukārt, norāda uz Saules jauno gaitu debesīs. Somijā par to saglabājies ticējums, kasmūsdienās kropļots un pārtapis stāstā par ļoti jauna personāža — Santa Klausa jeb Ziemassvētku vecīšapiedzimšanu Tunturi tundrās.

Vārds tunturi tiešā tulkojumā no somu valodas nozīmē kailie kalni, bet senākais un pareizākais šīvārda skaidrojums, šķiet, būtu "tunt Uri", t.i. vieta, kur parādās senā Saules dievība Uri. Tunturi ir plašsapgabals Polārā loka (66°33') un Pasaules meridiāna krustojumā. Ievērojamākās vietas ap 67° ir Yllastunturi — Dievības kalns (740 m vjl.) un Kumpa tunturi — Sabērtais kalns (583 m vjl.). Uz 67. paralēles,t.i. virs Polārā loka, atrodas Puha tunturi — Svētais kalns (539 m vjl.), kura pakājē Saule parādās drīzpēc Ziemassvētkiem, bet no paša kalna tās pagriezienam jābūt redzamam jau Ziemassvētkos.

Par Mātes zemi izsenis saukta tagadējā Vidzeme un Latgale, iespējams, arī Dienvidigaunija, ieskaitotLielā un Mazā Muna- meģa (Olas jeb Sākotnes kalni) augstienes.

Nekur citur pasaules tautu garamantās tik ļoti nav izcelta mātes loma kā mūsu zemē. Un kā atskaņa

nule teiktajam jāpiemin, ka vēl 13. gadsimta sākuma dokumentos Romas pāvests Inocentijs 111 mūsu zemidēvēja par Svētās Mātes zemi atšķirībā no Jeruzalemes — Dēla zemes.

Senajos uzskatos īstā Dēla zeme ir Delosas sala Grieķijā, kur Lēta dzemdēja savu dēlu Sauli —Apollonu.

Tātad pasaules Galvenais meridiāns šķērso Tunturi tundras kalnus, kuri atbilst jēdzienam par Tēvu,Lētas zemi, kas atbilst Mātes jēdzienam, un Delosas (Dēlos) salu — Dēla dzimšanas vietu. Šī centrālālīnija ir augstāko dievību līnija, mūsu senču izpratnē to varētu saukt arī par Dieva līniju.

Saistības sengrieķu svētvietās. Pasaules meridiāns bija zināms arī senajiem grieķiem. Deltusvētvietā, kur Apollona templī atradās slavenais orākuls, ir īpaši atzīmēta vieta, kuru grieķi uzskatīja parpasaules centru. Teika vēsta, ka Zevs pavēlējis diviem ērgļiem vienādā ātrumā lidot no pasaules rietumuun austrumu malas, līdz tie satiksies, lai tādā veidā noteiktu pasaules vidus punktu. Ērgļi satikušiesDelfos. Kaut arī šis punkts par trim ģeogrāfiskā garuma grādiem novirzīts uz rietumiem no pasaulesGalvenā meridiāna, šī ziņa apliecina seno zināšanu atblāzmu. Bet varbūt tā vienkāršotā veidā sniegta ziņapar Māras līniju.

Starp nozīmīgākajām sengrieķu svētvietām vērojamas nepārprotamas sakarības (sk. 19. att.). Teiktopapildināsim ar nelielu ieskatu citu dižo vietu kopējās saistībās. Tā Delfu orākuls atrodas uz viena 22°5'austrumu meridiāna ar Peloponesas pussalas augstāko punktu — Olimpu, ko uzskatīja par dievību mītni.Turpinot šo līniju uz ziemeļiem, Latvijā tā Šķērsos milzīgo, īpaši izveidoto valni —joni zīmi ap Cieceresezeru.

Pokaiņi savukārt saistīti ar Asklēpija un diviem Apollona tempļiem uz 23° austrumu meridiāna.Uz pasaules meridiāna atrodas Delosas (Dēlos) sala, 1os sala un Idus kalna pakāje Krētas salā, kur

dzimis Zevs. Delosas sala šķiet centrālā, jo tur dzimusi vien no vissenākajām dievībām — Apollons. Bet1os sala liek domāt par aizmirstu saistību ar vēl vienu teiku varoni — Zeva mīļāko Io. Viņa Zevamdzemdēja dēlu

Epafu — daudzu varoņu ciltstēvu. Divi viņa dēli — Hērakls un Pcrsejs ieradās ari Ietu zemē. No tāizriet, ka Dclosas sala ir nozīmīgs centrs pasaules meridiāna svētvietu rindā.

Domu par Delosu kā centru apliecina arī citas sakarības. Sala atrodas uz tā paša 37,4 ziemeļuplatuma grāda, kā jau minētais Asklēpija templis. Tā atrodas dienvidaustrumos no Olimpa un atbilstpasaules telpas astoņu virzienu dalījumam, kas iekļaujas mūsu zemes svētvietu plānojumos. Skaitot noOlimpa, tā saistāma ar Dieva piedzimšanu Ziemas Saulgriežos. No sacītā redzam, Hel- lādas galvenāssvētvietas cieši saistītas ne tikai ar mūsu senajām svētvietām, bet tai pat laikā arī savstarpēji (sk. 19. att.).Pagaidām tikai atzīmēsim, ka uz Galvenā meridiāna ir divi pāri Mātes un Tēva vietu, un Hellādassvētvietas kopē lielo pasaules sistēmu, līdzīgi kā dzīslojums uz koka lapas attēlo tā lielo zaru izvietojumu.

Devītais apcirknis Mūsu tautas trīs lielie brīnumi

Senču baltā gudrība Mūsu tālā senatne nesaraujami saistīta ar sava laika dižajiem darbiem — acīmredzamajiem

desmitiem miljonu kubikmetru lielajiem zemes veidojumiem un ne tik redzamo, bet pat grūti aptveramomiljardu kubikmetru lielo Zelta viju. Saglabājušies daudzi no simtiem tonnu smagajiem akmens bluķiem,desmiti tūkstoši apstrādātu, īpaši novietotu laukakmeņu, krāvumos saliktie gaišie galvas lieluma akmeņi,kuru jēgu mēs vēl joprojām neizprotam. Skatoties kartē, varam apjaust milzīgās svētvietu kopas ne tikaiLatvijā, ne tikai Baltijā, bet pāri visai Eiropai un pat pāri Atlantijas okeānam uz Amerikas kontinentu. Šiemilzu darbi, ko veikuši mūsu senči vai varbūt arī citas apzinīgas būtnes, pat pēc pašiem pieticīgākajiemaprēķiniem prasījuši simtu vai pat vairāk miljonu darba dienu. Domājams, ka 21. gadsimta tehnika šosdarbus vēl nespēj atkārtot. Vēl lielāks ir to darbu skaits, kas nebija pa spēkam 19. gadsimtā un vēl agrākugadsimtu tehniskām iespējām. Nespējot atbildēt uz jautājumu, kāpēc tas darīts, gan vēsturnieki, ganģeologi, gan citi zinātnieki centušies šos milzu darbus nepieminēt.

No otras puses, minēto darbu veikšanai senčiem vajadzēja tādas zināšanas, kuras nu nekādi neatbilsttām tehniskām iespējām, kādas spēj saskatīt 21. gadsimta arheologi. Lai iekārtotu precīzas svētvietusistēmas, vajadzēja gan labas kartes, gan zemes mērīšanas instrumentus. Lai pārvietotu lielus smagumus,vajadzēja ceļamās ietaises un transportu. Tāpat plašāka mēroga akmeņu apstrāde nebija domājama arkrama šķēpeli vien. Vēl jo vairāk, daudzas senās zinības liecina par pārsteidzošu izpratni astronomijā untādās fizikas nozarēs, kuras vēl 21. gadsimta sākumā pat nav sākušas attīstīties piemēram, torsionu unsarežģītu konfigurāciju vakuuma telpu pētīšana. Par visiem šiem brīnumiem runa jau bijusi ne vienu reizivien. Tomēr šajā devītajā, noslēguma apcirknī mēģināsim izzināt, vai gan starp nule minētajām divāmbrīnumu grupām nepastāv kāda saistība?

Pirms iebilst, ka ari citās zemēs veikti milzu darbi, atgādinām, ka gara gaismas nesēji, kas radījacivilizācijas citās zemēs un nesa uz turieni zinības, nāca no Ietu zemes Tāpēc visu šo, arī citu zemju lielodarbu noslēpumu sākums būtu jāmeklē mūsu zemē.

Nav daudz to autoru, kas mēģinājuši atminēt senču lielo darbu un zināšanu noslēpumus, bet pagaidāmnesekmīgi. Atrisinājumu var rast vienīgi tad, ja lielos senatnes darbus saista ar lielo zināšanupirmdzimteni — Baltā šķēluma joslu un tur radušos sen- baltu civilizāciju, ar gara gaismas nesējiem, arpasaules senāko un nozīmīgāko svētvietu — Pokainiem, ar lielajām zināšanām pasaules vissenākajos unvissvētākajos rakstos — latvju garamantās, un visbeidzot — ar latviešu tautu.

Mūsu tautas kodolu veido trīs brīnumi, kuros mēs dzīvojam. Tie ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsugaramantas. Ja to nebūtu, nebūtu arī pašas tautas. Šos un citus brīnumus mēs nemanām gan tāpēc, ka tie irmūsu ikdiena, gan tāpēc, ka daudzie okupanti, kurus nācies pārdzīvot tikai pēdējā gadu tūkstotī vien,nolieguši visu izcilo mūsu zemē, lai slavinātu paši sevi. Turpretī mūsu zemi, tautu, valodu, kultūruokupanti pēluši, kā vien mācējuši. Turklāt viņiem par nožēlojamiem Jūdasa grašiem, cik vien jaudājuši,piepalīdzējuši dažādi kangari, dienderi un līdzskrējēji.

Mēs nebūt nevēlamies nonievāt kādu citu zemi vai tautu, bet tikai atzīmēt tās brīnumu pilnāsīpašības, kādas piemīt mūsu pašu zemei.

Latvju garamantas Pateicoties Fr. Brīvzemniekam, Kr. Valdemāram, A. Ler- ham-Puškaitim, P. Šmitam, Kr. Baronam

un daudziem jo daudziem cilvēkiem ar latvisku domāšanu, Latvijas Zinātņu akadēmijā glabājas pasaulēizcilākais un ari pats dižākais pēc apjoma, vērtīgu un ļoti senu, tautas garamantu krājums — 2,9 miljonivienību. Nav zināma otra tauta pasaulē, kas būtu savākusi tik bagātīgu savas tautas garīgo mantojumu.Apmēram 3/4 visa dižā krājuma sastāda pantmērā rakstītas garamantas.

Mūsu dainas, tautas dziesmas, pasakas, teikas, gudrības vārdi jeb ticējumi, parunas, dziedniecības,aizsardzības un citi t.s. buramie vārdi, mīklas un citas garamantas pārsteidz gan ar savu neparasti lielodaudzumu, gan ar senumu, satura dziļumu, bet, vēl jo vairāk, ar tajās atrodamo izcilo zināšanu plašumu.

Cik liela un cik dziļa var būt cilvēka atmiņa par iepriekšējās paaudzēs piedzīvoto un pārdzīvoto? Tokatrs spēj pavisam viegli uzzināt, mēģinot atcerēties nevis lasīto, bet gan no vecmāmiņām, vectētiņiem uncitām iepriekšējām paaudzēm dzirdēto.

Sāksim kaut vai tikai ar 20. gadsimta sākumu, t.i., nepilnu gadu simtu. Ko jūs vēl atceraties noiepriekšējo paaudžu pārstāstītā par tādiem ļoti dramatiskiem notikumiem, kā 1905. gada revolūcija,Pirmais pasaules karš, Latvijas atbrīvošanas cīņas, 1920. gadu krīzes laiki? Vēlreiz atkārtoju — runa irnevis par lasīto, bet tieši no vecākās paaudzes dzirdēto. Vēl pajautājiet saviem vienaudžiem, ko viņiatceras no senākiem laikiem kā paaudžu mantojumu. Ja vidēji katrs desmitais kaut ko pa ausu galam būsdzirdējis un atcerēsies par Otro pasaules karu, čekas zvērībām, tas būtu pavisam labi.

Iesim tālāk. Vai starp jūsu paziņām ir tādi, kuru dzimtas atmiņas glabā kaut ko no 19. gadsimta? Unno 18. gadsimta? Mūsu ģimenē vecākais pārstāsts ir par notikumiem Vidzemē pēc 1710. gada kara unposta. Toreiz briesmīgais tirāns Pēteris Pirmais bija izdevis pavēli visus darba spējīgos latviešus aizdzītuz vergu tirgiem, pārējos nogalināt, mājas nodedzināt, lopus nokaut, sējumus izbradāt. Reti kāds glābās.Karam sekoja briesmīgs bads un tad mēris. Mana māte atstāstīja no saviem vectēviem dzirdēto, cik mazcilvēku palicis Vidzemē. Kad divi, pat pavisam sveši cilvēki satikušies, tad apkampušies, apsēdušies unviens otram stāstījuši, kā izdevies šo drausmīgo laiku pārdzīvot. Vēl māte zināja, kur viņas dzimtajāSvētciema pusē ir mēra kapi — Tota kalniņš. To vectēvi viens otram pārstāstīja. Protams, tad vēl nācapasakas, teikas un citas garamantas, kas saturēja nozīmīgas ziņas par senatni. Bet tās jau bijabezpersoniskas, jo stāstīja par varoņiem, kas nebija mūsu dzimtas senči.

Mūsdienu cilvēks vēl varētu saprast, ja šādā veidā saglabā kādas jaukas pasakas, teiksim, par mazopuisīti, kas uzvar velnu, kādu skaistu ziņģi par nelaimīgu mīlestību jeb ko līdzīgu, kas stipri aizkustinasirdi. Tomēr pārsteidzoši, ka mūsu tautā saglabājušās ne tik aizkustinošas, bet toties ļoti vērtīgas ziņas parvisai nozīmīgiem, seniem nolikumiem.

Mūsu garamantas galvenokārt pierakstītas 19. gadsimta otrajā pusē. Te var atrast arī sadzīviskarakstura tautas dziesmas, kas vēsta par cilvēka mūžu, darbu, paražām. Ir arī muižas grūtā darbapieminējumi, pat kunga un viņa vagara nolādējumi, bet šo dziesmu skaits nav liels. Zināms un arīvēsturiski pierādīts ir nostāsts par Brantu kungu, kuru sasituši labības kūlēji, tomēr šādi un līdzīgi stāstiveido pavisam nelielu daļu. Lielākās garamantu daļas vecums jāmeklē gadu tūkstošos.

Tautas garamantās tikpat kā nav uzglabāti pēdējā gadu tūkstoša notikumi. Tiesa, tur it kā atradīsiettādus valdniekus, kā jau minēto caru Pēteri Pirmo, kā Zviedrijas karali vai citus augstmaņus. Tomēr,rūpīgāk ieskatoties šajās teikās, jāsecina, ka tās ir ievērojami vecākas un to sākumi meklējami vairākosun dažkārt pat ļoti daudzos gadu tūkstošos. Tikai seno, jau aizmirsto varoņu vietā likti jaunāki. Arīvietumis sastopamiem senkapiem, ko sauc par zviedru kapiem, nav nekāda sakara ne ar 17. gadsimtazviedru okupantiem, ne ar 8.—11. gs. vikingiem. Tāpat tā sauktiem Krievu kalniem nav nekādas saistībasar tiem iebrucējiem, kas sāka pārvaldīt Māras zemi no 18. gadsimta.

Visās Latvijas malās zināmas teikas par nogrimušām pilīm, apakšzemes ejām, kas ved zem upes vai

ezera, par pīlēm, kas, ielaistas pils akā, izpeldot ezerā un tamlīdzīgi. Rūpīgāk pārskatot vēsturiskās teikas,jāsecina, ka tādu nostāstu, kas patiešām attiecināmi uz viduslaikiem, ir maz. Minētās teikas norāda uzdaudz tālāku senatni. No tā izriet, ka senči rūpīgi glabājuši pašas vissenākās ziņas, bet pēdējā gadutūkstoša notikumi viņiem šķituši mazāk svarīgi.

Jaunākās no simbolu valodā sacerētajām dainām vēsta par Laimu kā sadzīviskās veiksmes devēju.Būtībā tās vērtējamas kā seno zināšanu kropļojums, kas radies pirms četriem vai pieciem gadutūkstošiem. Tomēr tās ir tikai pašas jaunākās no dainām, kur minēta Laima. Pārējās ir vecākas. Vēlvecākas ir dainas par Māru un Dievu. Dieva vārds no mūsu zemes tika ienests Eiropā un vismaz pirmspieciem gadu tūkstošiem, ja ne daudz senāk, Indijā. Vēl senākas ir dainas, kuras vēsta par mūsu senčuaiziešanu no savas zemes pirms 100 gadu tūkstošiem, kad sakās pēdējais ledus laikmets. Bet pirmajāapcirknī minētās teikas stāsta par Zemes radīšanu.

Garamantu saturs Garamantas, un it īpaši dainas, satur izcili vērtīgas ziņas, bez kurām nav iespējams apzināt un izprast

senatni. Nebūt nenoniecinām arheologu pētījumus, bet tie sniedz tikai ļoti šauru un pagalam nepilnīguieskatu par pēdējiem gadu tūkstošiem. Bet garamantās var atrast vērtīgas ziņas par vairākus desmitusreižu ilgāku laiku. Tās īsā, lietišķā, tomēr saistošā izklāstā sniedz pašu būtiskāko par notikumiem, kasrisinājušies pirms daudziem gadu tūkstošiem, un šis ziņojums nav piesārņots ar nenozīmīgiem sīkumiem.

Daļa garamantu savā būtībā ir mūsu senču plašo zināšanu īsi izklāsti. Teikās par Zemes rašanos mēsrodam tādas ziņas, kuras zinātniekiem kļuva zināmas tikai 20. gadsimta pēdējā ceturtdaļā. Teikās vēstīts,ka Zeme agrāk bijusi pilnīgi apaļa, bez kalniem, bez ielejām. Pie šīs atziņas pasaules izcilākie ģeologinonāca tikai ap 1980. gadu, apstrādājot daudzos dziļurbumos iegūtos datus ar modernu datortehniku.Tātad mūsu senči zināja par apmēram 4 miljardus gadu ilgo Zemes ģeoloģisko senatni. Ne mazākpārsteidzošas ir ziņas par Visuma uzbūvi kā tādu. Mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez fiziskās pasaulespastāv vēl citas — neredzamās un netveramās citu dimensiju pasaules. Šiem uzskatiem mūsdienu gudrākiezinātnieki tikai vēl tuvojas. Šādu un līdzīgu piemēru ir daudz, tie apliecina, ka vairākās jomās mūsu senčuzināšanas ievērojami pārsniedza 21. gadsimta mūsdienu fundamentālās zinātnes līmeni.

Daudzas dainas uzskatāmas par lielāku vēstījumu atlūzām. Dainu variantu salīdzinājumi liek domāt,ka vienoti dainu tekstu pieraksti bijuši vēl pirms nepilna gadu tūkstoša. Pašus vēstījumus, šķiet,iznīcinājuši krustneši. 13. gadsimtā viņi iznīcināja gan mūsu viedos vecajos, gan viņu rakstus un cituskultūras pieminekļus. Šo vandaļu darbības rezultātā no pasaulē visnozīmīgākajām gara kultūras vērtībāmpalika tikai neliela daļa. Tāpēc mūsu priekšteču zināšanas jāmeklē milzīgajā garamantu krājumā kā takalielā mežā, kur īsto ceļu norāda reti iecirtumi kokos un akmeni ar virziena zīmēm. To klāsts tikaijautājumā par Visuma uzbūvi dainās vien ir ļoti bagāts.

Pētot Pokaiņu senatni, daudzi izcili atklājumi nāca no dainās smeltajām domām. Arī citu svētvietuizpētē dainas devušas tādas lieliskas norādes, kādas nav atrodamas it neviena mūsdienu zinātniekarakstos. Te vienīgi jāpiebilst, ka latvju garamantu, it īpaši dainu, nenovērtējami augsto praktisko vērtībuizprašanai jāzina simbolu valoda, kurā garamantas sastādītas.

Lai cik ari nebūtu pārsteidzoši garīgajā mantojumā atrodamie senču zinātnes atspulgi, vēlpārsteidzošāks ir latvju garamantu izklāsta veids, kas virza tikai uz labu darbu veikšanu. Salīdzinot ar citutautu garamantām un senajiem svētajiem rakstiem, pārsteidz latvju garamantu ārkārtīgi augstā morāle unētika, jo tajās nav ļaunuma filosofijas.

Pirms gadsimta trešdaļas Rīgā ieradās izcilais indiešu filologs, profesors Suniti Kumars Čaterdži(1890—1977), daudzu zinātnisku darbu, tostarp arī latviešu valodā tulkotās grāmatas "Balti un ārieši"autors. Sarunās ar dzejnieci un tulkotāju Mirdzu Ķempi ievērojamais zinātnieks uzsvēra, ka nav pasaulēgaramantu ar tik augstu morāli ka Latvju dainas. Lai tas lasītu, pasaulslavenais zinātnieks bija apguvislatviešu valodas pamatus.

Teiku un pasaku gudrība Mūsu garamantas atspoguļo zināšanas, kuras cilvēce uzkrājusi savā gadu miljoniem ilgajā aizvēsturē.

Tās apliecina iespēju aktīvi mainīt izzināto likteni. Šī pieredze pilnīgi apgāž vispārpieņemtos uzskatuspar nenovēršamo nolemtību.

Mūsdienās vārdu pasaka saprot kā vairāk vai mazāk pamācošu stāstiņu. Šāds uzskats ir aplams.Pasakas, ja tajās rūpīgāk ieklausās, ir senču gudrības glabātājas. Tikai tās veidotas viegli uztveramāstāstījumā, lai prātā iegultos pasaku pamatdoma, un proti — ar čaklu, godīgu darbu, ar sirsnību unmīlestību pret savu apkārtni, dabu, ari pret skudru un zāles stiebru, var sasniegt ļoti daudz. Pasaka ir tā,kas paskaidro varoņa likstu iemeslus un pasaka, kā tās pārvarēt.

Pasaku pamatā ir patiesi gadījumi un vēsturiski notikumi. No atmiņas tic pārvērtušies nostāstos, tadteikās un, visbeidzot, pasakās. īstajās mūsu tautas pasakās nav nedz gaušanās par likteni, nedz cituveiksmes apskaušana, nedz sliņķa sapņošanas par laimi, kas pati iekritīs rokās

Lielākā daļa īsto pasaku savā būtībā ir pamācoši likteņstāsti, izcils izziņas materiāls. Tās parastiapraksta kādu grūtu brīdi, likstā vai nelaimē iekļuvušu varoni, un rāda, kā viņš ar savu attieksmi pret dabuun cilvēkiem, savu gudrību, attapību, čaklumu un izveicību tiek ar visām likstām galā. Pasaku varonisnesūrojas par grūto likteni, bet gan strādā, cīnās un uzvar.

Pasaku vēstījumi ir ne tikai pamācoši, bet satur arī izcili vērtīgas ziņas par seno zintnieku darbību.Tāpēc pasakas mazāk domātas bērniem, bet vairāk pieaugušajiem, kuri spēj saprast pasakās slēpto. Tajāpašā laikā pasakas sacerētas tādā simbolu valodā, kas nemūžam nenoveco, un kuru spēj saprast arī bērni.

Šīs zemes mazajiem bērniem jālasa nevis svešzemju, bet mūsu pašu un kaimiņu — igauņu unlietuviešu pasakas. Nule teiktais nebūt nav šaura, aprobežota nacionālisma izpausme, bet gan včlmeieaudzināt un stiprināt mūsu tautai raksturīgās garīgās īpašības — čaklumu un darba mīlestību, godīgumu,cieņu pret vecākiem, dabas mīlestību, kas ietver sevī arī palīdzību vājākajiem.

Tie, kas savā laikā lasījuši citu tautu pasakas, piemēram, sērijā "Brīnumzeme", var salīdzināt dažādutautu morāli.

Kuru tautu pasakās slinks vecis, kas nevīžo pat cūku sili salāpīt, lūdz 110 zelta zivtiņas pili vai citasveltes? Un kuru tautu pasakas māca uzcītīgi strādāt?

Kuru tautu pasakās sliņķis, sēdēdams uz krāsns, brauc pie princeses precībās, un kuru tautu pasakāsvaroņi savu dzīvi uzlabo ar neatlaidīgu, godīgu darbu?

Kuru tautu pasakās mēs sastopam dažādas biežas ļaunuma izpausmes — blēdības, nelietības, un kurutautu garamantas māca labsirdību, līdzjūtību pret nabadzīgiem, pret dabu un dzīvām radībām?

To, kuras pasakas audzina drosmīgus un krietnus cilvēkus, kuras sliņķus un neliešus, domājiet pašiun paši arī seciniet. Kad bērni paaugušies, viņi var lasīt arī citu zemju pasakas. Arī tās stāsta parpatiesiem notikumiem, māca būt uzmanīgiem, tiekoties ar negodīgiem cilvēkiem. Tikai pie lielumlielascitu tautu pasaku daļas derētu vēl papildu jautājums — kā tu šo pasaku vērtē? Ko no tās vari mācīties?Pēdējo 10 gadu pieredze, virzoties uz Eiropu, rāda, ka citu zemju pasakas noder kā mācību lidzeklis netikai bērniem.

Pasakām ir liela nozīme. Pateicoties tām, mūsu tauta izturējusi ilgus un smagus okupāciju laikus. Tāizdzīvoja, pateicoties senajām zināšanām un čaklam darbam. Arī šodien mūsu tautu glābs nevis gaušanāspar grūto likteni, bet gan darbs.

Protams, var gadīties izņēmumi, piemēram, sliņķis saņem mantojumu, dienas zaglis laimē loterijā.Bet, kā likums, kas viegli nācis, arī viegli aiziet. Taču pasaku gudrības mācība paliek kā dzelzs likums.Mūsu sirmo pasaku gudrība nebūt nav novecojusi, viss ko senči tajās ir ielikuši pirms neskaitāmiem gadutūkstošiem, ir zelta vērtē arī šodien.

Mūsu pasaku gudrība dod lielu garīgo spēku. Ne jau velti svešas varas un reliģijas pret tām ir

cīnījušās un cīnās vēl šodien.Jehovieši pat pieprasa mūsu pasakas iznīcināt, jo no tām nākot Sātana spēks. Padomāsim pasija

labestība un godīgs darbs kādam nepatīk, kurš tad saucams par Sātanu.Antons Rupainis par dainu vecumuPirms turpinām skatīt mūsu zemes un tautas aizvēsturi kā vienotu kopumu, jāpiemin ortodoksālās

zinātnes noklusētais ģēnijs — Antons Rupainis, īstajā vārdā Ontons Rupaiņs.Viņš dzimis 1906.g. Bērzgales pagasta Purišķu ciemā. Miris ASV 1976. gadā. Viņa pelni 1991. gadā

pārapbedīti Bērzgales kapos (ziemeļos no Rēzeknes ). A.Rupainis bija skolotājs, dzejnieks, rakstnieks unsabiedrisks darbinieks. Vina darbu lielākā dala ' i >

veltīta kultūrvēsturiskiem jautājumiem. 1944. gadāA. Rupainis atstāja Latviju, vēlāk izbrauca uzASV. 1967. gadā ASV iznāca viņa mūža darbs, kas zinātnieku vidū izraisīja lielu interesi — "Ar-heolingvistika".

Šo darbu nav iespējams apzīmēt citādi kā par ģeniālu ieskatu tāltālā aizvēsturē. Liekot kopā jaunākāszinātnes atziņas un senos i

20. att. Antons Rupainis (Ontons Rupaiņs)mītus, ziņas par cilvēka attīstību un tā valodas veidošanos, kā arī pētot mūsu dainas, A. Rupainis

radīja metodi, kuru sekmīgi pārņēmuši vispirms amerikāņu, bet pēdējos 15—20 gados arī citu tautuzinātnieki. Rupaiņa metode cilvēces aizvēstures pētīšanā ļāvusi gūt daudzus pārsteidzošus atklājumus. Toizmantojot, A.Rupainis secinājis, ka latvju dainu vecums jāvērtē 60—65 gadu tūkstošu garumā. Protams,tas ir vērtējums, kuru tālākie atklājumi ļaus precizēt.

Piebildīsim: teiktais nav jāsaprot tā, ka pirms 65 gadu tūkstošiem cilvēki runāja un dziedāja tieši tākā šodien un dainu teksti precīzi atbilda Kr.Barona krājumā lasāmajiem. Droši vien valodas skaņas, tāsvārdi un gramatika tajos bija atšķirīga no mūsdienu runas. Bet dainu kā simbolos izteikta vēstījuma veidsun paši vēstījumi ir ļoti seni un, kā jau lasījām, ietver vēl senākas ziņas. Tāpēc dainas pieder pie pasaulesvecākajiem un viedāka- jiem, atļaušos pat teikt, pašiem svētākajiem vēstījumiem.

Mūsu tālākie dainu pētījumi apliecina šo datējumu. Tā bāreņu dainās, ko lasīsim šajā apcirknī,vēstīts par apmēram 75 gadu tūkstošus veciem notikumiem. Tomēr, uzmanīgi ieskatoties, tas nerunā pretīA.Rupaiņa darbam, jo viņš runā par tekstu pierakstiem, ne par pašu dainu rašanos vai to, cik senusnotikumus tās atspoguļo. Iespējams, ka dainas varētu būt vēl vecākas.

Latvju dainu tulkošana Latvju dainas ir senbaltu garīgās kultūras piemineklis Te tikai jāpiebilst, ka ar vārdu dainas

apzīmējam tikai simbolu valodā sacerētos vēstījumus pantmēros, atdalot atsevišķās grupās tautasdziesmas un ziņģes.

Mūsu dainu valoda ir sevišķi glezna. Tomēr šis gleznainums nav pašmērķis, bet apbrīnojama mākapateikt nozīmīgu domu vai svarīgu ziņojumu īsi, kodolīgi, skaistiem, viegli iegaumējamiem vārdiem. Kādainu pamatvārdi, tā to kopas simboli pauž ļoti nozīmīgas ziņas, tādejādi katra daina uzskatāma parzinātnisku vēstījumu dzejā. Izvēlētie vārdi ļauj pamatdomu pateikt vienlaikus vairākos līmeņos. Tāpēcmūsu dainu teksti nav tulkojami. Precīzs dainas visu līmeņu domu tulkojums citā valodā aizņemtu vairākaslappuses.

Nav pasaulē otra tāda garamantu kopuma ka latvju dainas. To vērtību nosaka ne tikai apjoms, bet,pats galvenais, — tajās pausto ziņu senums un nozīmīgums. Diemžēl liela latviešu daļa vēl nav tikuši pāribaltvācu mācītāja Vecā Stendera vērtējumam, kurš pirms divarpus gadu simtiem dainas nosauca par blēņudziesmām.

Šī neizpratne radusies tāpēc, ka mūsu senču viedie zintnieki pašus svarīgākos vēstījumus un norādessacerēja dabisko simbolu valodā. Tā ir valoda, ar kuru mums nozīmīgus vēstījumus sūta senču veļi noViņsaules. Tā ir pati nozīmīgākā un nekad nenovecojoša valoda, kas ļāvusi saglabāt caur gadu tūkstošiempasaules izcilākās un vērtīgākās ziņas. Diemžēl šī dabīgā simbolu valoda bija gandrīz aizmirsta. Tautasapziņā bija saglabājušies tikai daži, paši vienkāršākie sadzīves notikumu skaidrojumi. Neizprototsimbolu nozīmi, nav iespējams saprast ne dainās, ne pasakās, ne teikās, ne citās garamantās teikto.

Līdz šim izdotajos krājumos dainas klasificētas, neizprotot to patieso saturu. Lielākā daļa tautasdziesmu, kā zināms, apraksta cilvēka mūža gājumu un galvenos notikumus mūža ritumā. Bet, ja nopietnākieskatāmies katrā no krājumu nodaļām, mēs ikvienā no tām atrodam vairākas vēstījumu veidā atšķirīgasgrupas, kuras prasa savu, pilnīgi atšķirīgu pieeju. Pie pašām svarīgākajām pieskaitāmas ziņas par Visumauzbūvi.

Mēģināsim ieklausīties sekojošā dainā:Cīrulīti, cīrulīti,Ko redzēji debesīs?Redzēj' pili nodegam,Redzēj 'jaunu uzceļam…FS 1955,9056Ja atcerieties aprakstu par Ausekli, sapratīsiet, ka šeit, tikai ar citiem simboliem, aprakstīta ciklu

būtība.Dainu slēptais saturs. Lai saprastu garamantās vēstīto, nācās ilgi strādāt, līdz izdevās apgūt galveno

simbolu pamatjēgu, un tikai tad varēja sākt dainu tulkošanu. Apmēram 25 gadu laikā Latvijas senatnespētnieku grupas veiktais darbs ir ļāvis apzināt, ka mūsu dainas satur ļoti senas un vērtīgas ziņas parVisuma uzbūvi, tā vēsturi un norisēm, kā arī daudz būtiska par seno svētvietu iekārtojumu, zintniecību uncitus nozīmīgus vēstījumus. Ar pilnu atbildības sajūtu varam teikt: nav pasaulē otra tik sena, tik vērtīga,tik svēta zināšanu krājuma kā latvju dainas. Jau minējām, ka senču dainās slēptās ziņas dažkārt apsteidzmūsu zinātnes sasniegto. Vēl piebildīsim, ka bez dainu slēptā satura izpratnes nebūtu sākts šis darbs parmūsu dižo senatni.

Galvenajos pamatsimbolos ietilpst Visums un tā dalījumi. Latvju senči apzinājās Visumu visā tādaudzveidībā. Vadoties no cilvēka izjūtām un izpratnes, Visumu var dalīt divās daļās. Pirmajā —cilvēkam redzamajā un tveramajā daļā ietilpst Visuma vieliskā daļa — Kosmoss ar neskaitāmiemkosmiskajiem ķermeņiem— galaktikām, zvaigznēm, planētām u.c. veidojumiem bezgalīgajā trīsdimensiju

telpā.Otra Visuma daļa ir cilvēkam neredzama un netverama, jo tā atrodas citu dimensiju telpās —

paralēlajās pasaulēs. Caur šo pasauļu informatīvajiem laukiem mēs dažkārt varam ieskatīties gan tālāpagātnē, gan arī nākotnē.

Mūsu dainās tā Visuma daļa, ko cilvēki apdzīvo, simboliski dēvēta par Daugavas šo krastu, betparalēlās pasaules apzīmētas kā Daugavas viņš (pretējais) krasts. Protams, ka šeit ar vārdu Daugavanebūt nav domāta fiziskā upe, bet gan robeža. Cilvēks, nomodā būdams, tajā nevar ieiet, bet viedajossapņos iespējams noredzēt, kas tur notiek.

Es redzēju VecomātiDaugavā zvejojotSudrabina laiviņā,Zelta irklis rociņā.LD 30745Paralēlās pasaules nebūt nav šķirtas no Kosmosa. Tās viena otru caurvij un ir vienotas ar daudzām

sasaitēm. Katru cilvēku un arī katru bioloģisko radību ar paralēlajām pasaulēm vieno neredzams unnetverams bioenerģētisks veidojums—dvēsele. Tā caur zemapziņu ļauj izzināt to, ko nespēj prāts.

Mūsu sentēvi labi apzinājās arī abu minēto Visuma daļu savstarpējo mijiedarbību. Latvju garamantāspar to runāts daudz reižu. No tām izriet, ka mūsu senči pirms desmitiem tūkstošiem gadu par paralēlajāmpasaulēm zinājuši vairāk nekā mūsdienu pasaules izcilākie zinātnieki.

Viņsaule. Pirmā no paralēlajām pasaulēm ir Viņsaule — veļu valstība. Tikai jāpiebilst, ka latv jugaramantās Viņsaule nebūt nav tumša, drūma pazemes valstība. Tur ari rit dzīve. Par šo gaismas valstībustāstījuši daudzi cilvēki, kas atgriezušies no klīniskās nāves.

Aizsaule. Otra paralēlā pasaule ir Aizsaule, kur caur Viņsauli aiziet mana dvēselīte pie Dieviņadziedādama. Arī tā ir gaiša un starojoša, pārpilnām pielieta ar spožu baltu gaismu. Gan cilvēki, gan citasbioloģiskās radības no Aizsaules saņem dvēseli. Pēcnāves tās tur atgriežas atpakaļ.

Kosmoss sevī ietver kaut arī ļoti atšķirīga lieluma, bet tomēr savstarpēji līdzīgas struktūras. Mazākāno tām ir atoms. Tā uzbūve savā būtībā līdzīga lielāku struktūru — Saules sistēmas un Galaktikas uzbūvei.Visām šīm trim struktūrām centrā ir kodols, kur koncentrēta galvenā masa. Ap kodolu riņķo apskatāmāsstruktūras sīkākie elementi, un attiecīgi tie būtu — elektroni, planētas, zvaigžņu sistēmas. Zināmu līdzībusaskatām arī bioloģiskās dzīvības pamatelementā — šūnā. Arī šūnās ir centrālā daļa — kodols, kuruietver citoplazma ar atsevišķiem veidojumiem — orga- noīdiem. Šādas lielās līdzības var ieraudzīt visosVisuma struktūru līmeņos gan uzbūvē, gan norisēs. Šīs statiskās līdzības un savstarpējās dinamiskāsmijiedarbības izsaka ļoti būtisku Visuma uzbūves likumsakarību, kuru turpmāk dēvēsim par caurvijuprincipu. Ļielās struktūras atspoguļojas ne tikai statiski, bet arī dinamiski mazajās, un otrādi. Tādejādi netikai no lielās struktūras var. ietekmēt mazākās, bet arī no mazākās — lielāko. Gleznaini izsakoties, netikai Saule ietekmē cilvēku, bet cilvēks arī var ietekmēt Sauli. To daudzkārt sastopam latvju dainusimbolos.

Visuma un tā jebkuru atsevišķu struktūru dzīvības izpausme ir nemitīga kustība un daudzasmijiedarbības. Gan mūsu garamantas, gan arī daudzi fakti ļauj domāt, ka nule aprakstītais kosmosacaurviju princips darbojas arī paralēlajās pasaulēs, t.i., visā Visumā. Ar paralēlajām pasaulēm mūs vienocilvēka neredzamās un netveramās daļas — dvēsele un tās pavadonis — gars. Tās ir sa- saites struktūras,kuru raksturošanai, mūsuprāt, piemērotāka būtu salīdzināšana ar fotonu. Fotons ir elementārdaļiņa, kuravienlai- kus ir enerģijas kvants un arī vilnis.

Mūsu senči gan nelietoja vārdu fotons, bet viņi lieliski zināja, ka gan cilvēka dzimšana, gan visassvarīgākās viņa dzīves norises skaidrojamas kā kontakti starp vielisko pasauli un enerģētiskajāmparalēlajām pasaulēm. Kontaktu laikos neredzamo un netveramo paralēlo pasauļu viļņi pāriet mūsupasaulei uztveramu enerģijas veidu kvantos. Līdzīgā veidā mūsu psihes enerģija var pārvērsties paralēlo

pasauļu citu dimensiju viļņos.

Dzīvības veidi Visuma Viss, kas šobrīd pastāv, savā laikā radīts no pirmvielas. Kosmiskie ķermeņi pēc bojāejas pārvēršas

starojumā, no kura atkal rodas pirmviela. Tā sevī ietver gan vielisko pirmvielu, gan informācijas lauku.Dainās to apzīmē ar simbolu Jūra. Pārveidojamo vielu tajā ienes jau minētā Daugava. Bet starojumacentru apzīmē ar simbolu Saule.

Gan jau minētajā dainā par cīruli, gan citās garamantās stāstīts par lielajām pārvērtību norisēm,proti, vielas pāreju starojumā, starojuma pāreju pirmvielā, pirmvielas pārveidošanos vieliskosķermeņos. Garamantās atrodamās caurviju likuma izpausmes ļauj secināt, ka nule teiktais atliecas ne tikaiuz visu līmeņu vieliskām, bet arī uz enerģētiskām paralēlo pasauļu struktūrām. Šī doma attiecināma arī uzlielajām civilizācijām Zemes virsū. Līdzīgas domas, tikai plašākā izklāstā, pauž arī somu-karēļu eposs"Kaleva- la" un citu laulu senie mīti par Kosmiskajām dzirnavām. Visas šīs ziņas skaidri liecina, ka mūsutālie senči ļoti labi apzinājās lielās Visuma pirmvielas un starojuma savstarpējās pārejas.

Bez šīm lielajām pārejām visās Visuma struktūrās un visos līmeņos pastāvīgi notiek daudzas unnemitīgas mijiedarbības. Mēs jau minējām Kosmosa un paralēlo pasauļu savstarpējās iedarbības.

Katrā Kosmosa struktūru līmeni pastāv mijiedarbības kā starp kodolu un pārējiem veidojumiem, tāarī starp pašiem veidojumiem. Tāpat katrā līmenī pastāv mijiedarbība starp starojuma centru un pirmvielujeb simbolu valodā — starp Sauli un Jūru.

Saule gāja spēlētiesAr to jūras ūdentiņu.Saule meta zīdautiņuJūra putu gabaliņu.FS 35, 110Šī ir radīšanas daina. Jauna viela rodas 110 Saules un Jūras mijiedarbības. Lieku reizi atgādināsim,

ka šeit nebūt nav stāstīts par jūras viļņu vizuļošanu Saules staros un baltajām viļņu krēpēm.Bioenerģētisko lauku izmaiņas ap Zemeslodi rada ģeoloģiskas un klimata izmaiņas, tās savukārt

maina dzīves apstākļus bioloģiskās dzīvības veidiem. Ja ārējie apstākļi būtiski mainījušies un līdzšinējāsbioloģiskās būtnes nogājušas nepieciešamo attīstības ceļu, no tām ti ka radītas jaunas, sarežģītākas būtnesar plašākām iespējām. Tā arī tika radīti cilvēki.

Mūsu dievestība un modernā fizika Mūsu senču dzīvesziņa nebija reliģija šī vārda mūsdienu nozīmē, bet gan zinātniski pamatotu uzskatu

kopums. Dainās var rast ļoti nopietnus pamatojumus pašiem visaugstākajiem jēdzieniem par Dievu, tābūtību un izpausmēm.

Mēs jau apskatījām Visumu kā dzīvības veidu, un Dievs ir šīs dzīvības dvēsele. Bet, lai skaidrotu tāizpausmes — Laimu un Māru, jāieskatās dažos simbolos.

Ar simbolu Jūra domāts pirmvielas kopums — bezgalīgs pirmvielas okeāns, kas aptver un caurvijVisumu. Gan tas, ko redzam Kosmosā, gan arī Visuma neredzamās un netveramās struktūras radušās vairadītas no pirmvielas Jūra.

Dainu simbolos Saule ir Visuma starojuma avots, kas no gružiem un putekļiem rada pirmvielu.Tāpat kā struktūru uzbūvē, arī Visumā notiekošajiem pamat- procesiem piemīt caurviju princips, t.i.,

lielas būtiskās likumsakarības ir līdzīgas visos līmeņos. Tā, kaut arī cilvēks ir tikai niecīga daļa no visasVisuma esības, tomēr, runājot par cilvēka rašanos, dzīvi un likteni, dainās izmantoti tie paši lielie simbolilīdz pat aiziešanai Viņsaulē (pāreju cilā esības veidā). Latvju dainas ne tikai cilvēka, bel arī visubioloģisko radību apriti saista ar Jūras augstāko simbolu — Māru.

Savukārt Saules ka starojuma avota augstākā izpausme ir dievība Laima. Tiesa, pats Laimas vārds irjaunāks par vārdiem Dievs un Mara. Otrkārt, Laimas tēls dainās un tautas dziesmās gājis caur lielāmpārvērtībām. Ir bijis laiks, kad Laima likta pat Dieva vietā, bel ir bijis periods, kad tā nolādēta par Velnamāti. Tāpēc mūsu dainās vēstītais par Laimas kā senas Visuma starojuma centra organizējošās struktūrasizpausmi pieņemams tikai kā nosacīts modelis. Latvju garamantās gan nav tieša izklāsta par Laimas unSaules simbolu saistībām, jo tie viens otru nomainījuši pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Bet tās nav grūtisecināt, iepazīstot dainas kopumā. Piemēram, salīdzināsim dažas dainas par Sauli un par Laimu.

Trīs sarkanas ogas zied Vidu jūras uz akmeņa: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.V 72, 13770Nākošā daina vēsta gandrīz to pašu, tikai te raudāja Laima.Vidū jūras uz akmeņa 'Trīs sarkanas ogas auga; Tur Laimiņa sēdējusi, Asariņas birdinājusi.V 546, 943Daudzās citās dainās minēti Dieva dēli un Saules meitas.Es redzēju lejiņā(i) Siltu pirti kūrējam;Dieva dēli kūrējiņi,Saules meitas pērējiņas.V 1730, 41409Tomēr ir arī tādas dainas, kur blakus Dieva dēliem parādās Laimas meitas.Jūras un Saules mijiedarbība nebūt nav vienkārša. Katra matērijas izpausme, tostarp arī starojums,

nes sev līdzi informāciju. Katrai no enerģētiskajām izpausmēm, atbilstoši jau minētajam caurvijuprincipam, var atrast zemāka līmeņa izpausmes vieliskajā pasaulē.

Tādējādi varam teikt, ka mūsu senči apzinājās Visumu kā nepārtrauktu kustību, kur viela pārietenerģijā, tā pirmvielā, no kuras atkal veidojas viela. Ari daļa mūsdienu fiziķu nonākuši pie tā Visumamodeļa, kuru senči zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Cilvēce, izgājusi caur gadu tūkstošus ilgaigara tumsībai, atkal sāk tuvoties senbaltu zināšanām un pasaules uzskatam.

Noslēdzot šo nodaļu, vēlreiz uzsveram, ka mūsu senčus gan garīgajā dzīvē, gan praktiskajā darbībājau pirms simts un vairāk gadu tūkstošiem vadīja ne māņticība, ne mistika, ne maģija, ne ticība un nereliģija, bet gan zināšanas. Zināšanas, kurām 21. gadsimta cilvēce vēl tikai sāk tuvoties.

Kā senči sargāja savu svētāko vārdu Gan Kosmoss, gan Visums nav viendabīgi. Kā mūsu planēta Zeme, tā Saules sistēma un, iespējams,

visa mūsu Galaktika, ir piedzīvojusi neskaitāmas ārējo apstākļu izmaiņas, kas neapšaubāmi ietekmēja arībioloģisko būtņu izdzīvošanu, kas prasa gan gudrību, gan izveicību.

Lielais dabas likums. Radītājs dabā ir ieviesis kādu ļoti svarīgu likumu: nekas nedrīkst palikt pāri,citādi visa dzīvība pēc kāda laika aizies bojā pali savos atkritumos. Tāpēc katra radība pārtiek no kādascitas radības, un savukārt arī pati var kļūt par barību kādam citam.

Katrai bioloģiskai būtnei ir savs labvēlīgais laiks, kad tā vairojas strauji. Tad sakas jaunasteritorijas, jaunu izdzīvošanas iespēju meklējumi. Sājos meklējumos nākas saskarties un cīnīties arradībām, kas šīs teritorijas jau aizņēmušas. Dzīvnieku pasaulē tiesības dzīvot pieder tam, kas sevipierādījis par stiprāko, gudrāko un izveicīgāko. Tomēr, ja uzvarētājs neiekļaujas kopējos dabas likumos,viņam jāiet bojā. Pie Radītāja liktajiem lielajiem dabas likumiem pieder ari savstarpēja palīdzība

Radītāja apziņa. Mūsu senči Radītāju un viņa likumus apzinājās jau kopš neatminamiem laikiem.Vairāku ziņu salīdzināšana ļauj spriest, ka viņi to apzīmēja ar vārdu Dievs jau vismaz pirms 100 gadutūkstošiem (tuvāk par to sk. devītajā apcirknī). Sākoties ledus laikmetam, bramaņi šo vārdu aiznesa uzIndiju. Mūsu senči, kā indoeiropiešu tautu sākotne, to izplatīja pa visu Eiropu.

Daudzas un dažādas ziņas rāda, ka gadu tūkstošu gaitā Eiropu postījuši gan sveši iebrucēji, ganvietējās tautas karojušas pašas savā starpā. Ikvienu no kariem izraisa kāda valdnieka vēlme vairot savasbagātības uz citu tautu rēķina.

Ļaunumu mēdz dēvēt kādā citā vārdā. Iebrucēju viltīgie priesteri paziņoja, ka tas vai cits vārds esotslikts un nozīmējot pašu ļaunāko. Tā nu vismaz 100 tūkstošu gadu garumā mūsu senči ne reizi vien iraizstāvējuši Dieva vārdu. Šīm cīņām ar dažādu tautu uzskatiem varam izsekot pavisam vienkārši —pavērojot, kā gan tiek dēvēts pats lielākais ļaunums.

Ļaunā vārds. Gadās, ka dusmu brīdī kāds cilvēks savu pretinieku nosauc par velnu. Tā ir senaparaža.

Velna tēla pirmsākumi jāmeklē ļoti sen — baltās un melnās rases cīņās. Mūsu senčiem velns bijamelns. Līdzīgi krievu valodā velkamas paralēles starp čert (velns) un černij (melns). Viens no velnaveidiem bija Jods, kas atbilst senās melnās rases dievības Jod-he-ved-he vārdam. Bet ar laikuideoloģiskie pretinieki sāka cits citu apsaukāt paša nelabā vārdā, lietojot to kā lamu vārdu. Velna tēls irdaudzkārt mainījies. Katru gadu tūkstoti šim vārdam bijusi cita jēga, un, kā redzēsim, visai atšķirīga.

Mūsdienu cilvēkam jēdziens velns saistās ar pašu augstāko ļaunuma spēku virskundzības centru(egregoru). Bet, ja izsakāmies vienkāršāk, tad pēdējos gadsimtos lielai daļai cilvēku tas bija ļaunais garsvai ļauno garu vadonis, pasaules nelaimju vaininieks, 4. gadsimtā izgudrotās elles valdnieks, kas vedinacilvēkus grēkot. Viņu dēvē arī par sātanu, nešķīsto, Luciferu, šaitanu utt.

Velna tēls attīstījies pēdējos gadu tūkstošos, kad iebrucēji sāka mainīt Ūsiņa (Uānu) laikā iedibinātokārtību un Dieva dēlu izveidoto zemi. Velna tēla radīšanu sekmēja iebrukumi mūsu zemē, tad akmeņupārvietošana, bet it sevišķi lopkopības un zemkopības ieviešana. Tautas dziesmās, un jo vairāk dainās,šis tēls tikpat kā neparādās, jo, kaut arī tajās sastopami skauģi, burvji, raganas, tomēr nav pašas ļaunumaideoloģijas. Velna tēls ar ragiem, asti, āža kājām, šauru ģīmi un ķīļbārdiņu radās līdz ar lopkopību.

Tomēr neizslēgsim iespēju, ka ķeltu priekšteči, kas ienāca Ietu zemē, varēja būt visai melnīgsnēji.Indiešu mīti stāsta, ka Rama uzvarēja Ravanu. Šis laiks saistāms ar pasakām par princeses vai arī

trīs māsu nolaupīšanu un citām ļaundarībām. Kā vājākas atskaņas jāpiemin teikas par velna bikšu lāpīšanuun viņa padzīšanu no rijas, alas vai citas vietas. Šai laikā sāka plēnēt zināšanas. To vietā nāca reliģija unideoloģija. Zintnieciskās darbības rituālus aizstāja ārišķīgas ceremonijas. Tautas pretestība okupantiemsekmēja Velna tēla veidošanos.

Ar velna vārdu saistītas daudzas teiku vietas Latvijā, un it īpaši lielie, vairākus simtus tonnu smagiesvētakmeņi. Liekas savādi, kā gan paša nelabā nesto akmeni var saistīt ar vārdu svēts.

Te jāpiemin, ka daudzos gadījumos jaunās reliģijas mūsu senču svētajām vietām piedēvēja dažāduļaunumu, saistot tās ar paša nelabā vārdu. Bet seno svētvietu nosaukuma maiņai saknes jāmeklē dziļāk.Paskatīsimies paša velna tēla attīstības gaitu.

Atskaitot samērā jaunos nostāstus, kur velnam pielīdzināts kāds ļauns barons, vai arī tos, kurvadātājs vai cita iedomāta parādība maldina un mulko cilvēkus, velns lielumlielā daļā teiku rādīts kāneizdarīgs un viegli apmuļķojams. Bet ari tas ir senču uzskatu kropļojums.

Velna vārds līdz ar ļaunā gara ideju uzslāņots pavisam senam labajam senču garam — velim. Nejauvelli vecie ļaudis teica — velis. Šis vārds saistāms ar angļu well — labs, labi.

Savukārt angļu valodā no makroķeltiem saglabāta paraža ar mūsu vārdu Dievs saistīt pašu nelabo.Angļu valodā deviI nozīmē velns. No tā atvasināts vācu Teufel, kam savukārt tuvs ir slāvu djavol —sātans. Līdzīgi Tuvajos Austrumos ļaunos garus sauc par dēviem. Šis laipnības norāda uz ļoti senām unilgstošām cīņām. Var tikai apbrīnot, kā to ģermāņu pēcteči, kuri mūsu Dievu nosauca par Sātanu (Teufel),sākot no 13. gadsimta apgalvoja, ka viņi uz šo zemi esot atnesuši Dieva vārdu tumsonīga- jiem pagāniem.

Tātad jau tāltālā senatnē un gadu tūkstošiem ilgi mūsu vārdam Dievs un mūsu senčiem bijuši varenipretinieki. Bet tas savukārt nozīmē, ka vareni bijuši arī mūsu senči.

Latviešu valoda ka brīnumsValodu var aplūkot dažādi. Ja uzklausītu tikai to, kā mūsu valodu vērtējuši un nievājuši okupanti un

viņu pakalpiņi, tad var iebraukt dziļā purvā. Neviens neiebilst, ka lielo tautu pilsoņi lepojas ar savuvalodu plašo pielietojumu, bet tas nedrīkst būt par iemeslu citu valodu noniecināšanai. Vēl jo vairāk tasnav jādara pašiem latviešiem.

Starp citu, arī lielo tautu tā sauktajām augstākajām aprindām laiku pa laikam bijusi tieksme parādītsavu inteliģenci, runājot kādā citā valodā. Tā, piemēram, Krievijas cara galmā 16. —17. gadsimtā parsmalko toni uzskatīja sarunāšanos poļu valodā. Bet krievu tauta šajā laikā runāja skaistā senkrievuvalodā, kas mūsdienās sastopama vairs tikai hronikās. Savukārt 18. gadsimta otrajā pusē par smalko tonikļuva franču valoda.

19. gadsimtā latviešu smalkās aprindas uzskatīja, ka bez vācu vārdiem nav iespējams pateikt patvienkāršas domas.

20. gadsimta otrajā pusē daudzi mūsu pašu titulētie zinātnieki to pašu teica par krievu valodu unsavos darbos lietoja rusicismus pat ja pēc tiem nebija nekāda vajadzība. Bet nu sācies anglicismu laiks.Brāļi Kaudzītes, savas puses sprukstiņu, kas nevarēja iztikt bez svešvārdiem, ļoti veiksmīgi nosauca parŠvaukstu. Varbūt, ka tagad būtu jāsaka — anglošvauksti vai neošvauksti.

Protams, dzīve iet uz priekšu. Rodas jauni izgudrojumi, tiem jāmeklē jauni vārdi. Tomēr, labiieskatoties, mūsu pašu valodā jebkura svešvārda vietā var atrast labus latviešu vārdus. Pagāja laiks,kamēr izdomājām, ka aeroplāna vietā var teikt lidmašīna, kompjūtera vietā — dators. Ļoti labskanīgi irjaunvārdi — vilciens, tālrunis u.c. Mūsu valoda ir ļoti bagāta, taču parastā sarunu un rakstu valodāizmantojam tikai daļu no plašā vārdu krājuma, pārējo uzskatot par novecojušu.

Latviešu valoda ir viena no visbagātākajām pasaulē: tās uzbūve pieder pie lielajiem brīnumiem, jovārdi viens ar otru vijas pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām mūsu valodu 110 vārdiem, kasradušies citu valodu ietekmē, nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, ka katrs senais vārdssaistāms ar veselu vārdu kopu. Daudzu kopu saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm, jeb,lietojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vairāk — šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodāsveidoti paši galvenie jēdzieni.

Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknesveidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram, ķīniešu valodā šospēku apzīmē ar skaņām — tsi, ci, či, ciguns. Mūsdienu latviešu valodā no šīs saknes veidotas daudzas

vārdu kopas. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad skatām vārdus — dzimt, dzimta, dzimtene, dzimte,dzimts u.c.

Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem veidoti dzīvības radīšanas vārdi —dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Vēl tālāk nāk dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vārdi —dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša darbība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dz.īsleneu.c. Vēl pie- mināmi vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana —zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā augļiem — zīlēm. Zīles nes un stāda putns silis.

Zilējot iegūst ziņas. Tās nes sīks putns zīlīte. Bet cilvēks, kas iegūst ziņas un prot tulkot zīlītes teikto,zīļu zīlēšanas, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiem vārdiem — ziņnesis,zināt un daudzi citi.

Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To daradziednieks. Viņš gatavo dziedinošo zāļu dziru. Ari vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā grupā.

Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgaskatram, kas grib saglabāt dzīvību, senie dziednieki savu darbību veicināja, dziedot dziedinošu dziesmu.Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Līdzīgi kā uguni rada no dzirksteles, dzirkstēja viņu valoda, jo tāsākās no dievišķās dzirksts — dz.i.

Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kas veidoti no saknes dzi kā varena uguns no mazas dzirksteles.Šo lielo vārdu kopu varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varens ozols. Tamvainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsu valoda dzirkstītdzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.

No šiem piemēriem redzams, ka vārdi, kas izsaka līdzīgus jēdzienus, arī paši ir savā starpā ļotilīdzīgi. Tas nozīmē, ka latviešu valodas vārdi nav radušies nejaušu jūtu uzplūdumos, bet šī valoda irapzinīgi veidota. Vēl jo vairāk, tā kalpojusi par izejas punktu citām indoeiropiešu valodām.

Daudzviet mūsu valodā jūtamas pašas dabas, t.i., Dieva dotās skaņas. Par valodas veidošanaspamatu kalpojušas zemes, iežu, upju, ūdenstilpņu, gaisa un citu dabas veidojumu rezonanses svārstības, kāarī vecāko bioloģisko būtņu — zāles, niedru, koku, mežu, zvēru un putnu valodas. Ar muzikālo dzirdiapveltītie mūsu senči tās pārvērta balsenes radītās skaņās. Piemēram, gan latviešu, gan somugru skanīgāsvārdu saknes saistāmas ar to izcelsmi no Ziemeļeiropas kristāliskajiem iežiem — granīta un gneisa. Mūsuvaloda vēl tikai 20. gadsimta sākumā skanēja kā dziesma. Tagad šādu izrunu valodnieki dēvē par stieptointonāciju. Vēl tagad var sastapt lauku māmuļas, kuru runa skan kā dziesma. Nejau velti tieši šajā valodāsaglabājies pasaules senāko, svētāko un vērtīgāko ziņu krājums — latvju dainas.

Mūsu dainu valoda ļauj izteikties īsāk un precīzāk nekā daudzas citas valodās. Tā ir tuvāka dabai,tad ari tās vārdu spēks ir lielāks. Nācies salīdzināt dažādu tautu dziedniecības un aizsardzības tekstus, t.s.buramvārdus. Latviešu valodā to teksti ir ļoti īsi, bel citu tautu teksti ir desmit un pat vairāk reižu garāki.Apmēram lidzīgi veidota ne tikai mums ļoti tuvā lietuviešu valoda, bet to varētu attiecināt ari uz armēņuvalodu.

Mūsu valoda ir ļoti tuva svētajai valodai — senindiešu sanskritam, ko augstu vērtē visacivilizētā pasaule. Pēdējā laikā arvien vairāk zinātnieku uzskata, ka sanskrits radies Eiropā. Tomērjēdziens Eiropa ir visai plašs. Tāpēc paskatīsimies dziļāk.

Valodu speciālisti mēģinājuši salīdzināt sanskritu ar dažādu tautu valodām, lai noteiktu svētāsvalodas izcelsmi. Par pamatu ņēma pašu senāko un svētāko tekstu — Rigvēdu pirmo himnu. Tajāsastopam 62 vārdu saknes. Līdzīgas vārdu saknes latviešu valodā ir 52, lietuviešu — 36. Pārējās Eiropastaulu valodās sakritību bija maz, piemēram, angļu, grieķu, latīņu un vācu valodās — 8—12. Tādejādi, kāarī ņemot vērā daudzos Latvijas vietvārdus, kur pieminēti Rama, Indra, Kāli u.c. tagadējās indiešudievības, varam izteikt minējumu, ka pasaules svētā valoda — sanskrits — cēlusies no mūsu senču —Ietu valodas. Senie svētnie- ki — bramaņi aiznesa to no Ietu zemes uz Indiju pirms pieciem gadutūkstošiem kopā ar lielajām zinībām.

Mūsdienu ārzemju valodnieki latviešu valodu atzīst par visvecāko dzīvo valodu pasaulē. Tiesa,paralēli pastāv vēl otrs uzskats, kas par nedaudz vecāku vērtē lietuviešu valodu. Ņemot vērā šo valoduradniecību, abi apgalvojumi savā būtībā nav pretrunīgi.

Ļoti cienījami ārzemju zinātnieki mācās latviešu valodu, lai varētu iepazīt mūsu gara mantās glabātāssensenās zināšanas. Latviešu valodu māca, Bonnas, Hamburgas, Prāgas, Minsteres, Stokholmas,Vašingtonas, Viļņas un vēl citās universitātēs. Mums nav jākaunas no savas valodas, bet gan jālepojas arto.

Vai pirms ledus laikmeta bija datori Salīdzinot latviešu un seno svēto valodu sanskritu, secināts, ka tas veidojies no senākās baltu (Ietu)

valodas. Tomēr pārdomas izraisa sanskrita gramatika, kas visai atšķiras no jebkuras indoeiropiešuvalodas. Ja jau pārņēma valodu, tad vajadzēja pārņemt arī gramatiku. Te slēpjas kāda mīkla.

Visai negaidītu iespēju rast šai mīklai risinājumu deva mākslīgā intelekta meklējumi, kas tika veikti20. gadsimta 70. un 80. gados. Vajadzēja atrast jeb ari radīt valodu, kas būtu piemērota datoram.Datorvalodai, no vienas puses, jābūt dzīvai un izteiksmīgai, no otras, — ļoti precīzai, it īpaši terminos,formulējumos un pierādījumos. Šie noteikumi izvirza daudzas visai stingras prasības. Izrādījās, kašķietami dīvainā sanskrita gramatika, salīdzinot ar citām līdzīgām valodām, ir vienīgā, kas ļoti labi atbilstmākslīgā intelekta stingrajām prasībām. Šis amerikāņu zinātnieka Rika Brig- sa atklājums ļauj atrisināt jauminēto mīklu. Mūsuprāt, radot sanskrita valodu no seno baltu (Ietu) valodas, radusies tik ļoti atšķirīgagramatika tāpēc, ka sanskritu izmantoja datoru vajadzībām. Šis pieņēmums skaidro arī to, kāpēc sanskritusauc par svēto valodu. Bet datoru valodu varēja veidot tikai tā civilizācija, kas datorus jau lietoja.

Akmens laikmeta Internets. Daudzas, pagaidām neatrisinātas senatnes mīklas risinās pašas no sevis,ja pieņemam, ka mūsu tālajiem senčiem bija sakaru sistēmas, kas salīdzināmas ar 21. gadsimta Internetu.Pirmkārt, kļūst skaidrs no kurienes cilvēki varēja saņemt pārsteidzošās zināšanas par Visuma uzbūvi,norisēm un vēsturi. Seno mēru sistēmas, svētvietu iekārtojumi, izmēri un savstarpējie attālumi ļaujsecināt, ka senči zināja attālumus starp Saules sistēmas ķermeņiem, to izmērus, kustības ātrumu un arīgaismas ātrumu. Lidz ar to kļūst saprotams, no kurienes varēja rasties zināšanas kartogrāfijā un citāsjomās.

Iekārtojot jebkuru informācijas sistēmu, tās nozīmīgāko daļu sastāda informatīvā bāze. Šobrīd visasinformatīvās sistēmas strādā ar pašu cilvēku radītām datu bāzēm, kuru apjoms ir ļoti ierobežots.

Salīdzinot senās un mūsdienu zināšanas, jāsecina, ka senči, izmantojot akmeņus un citus dabasveidojumus, pratuši pieslēgties ne tikai Zemeslodes, bet arī visas Saules sistēmas informatīvajam laukam.

Otrkārt, kļūst skaidra milzīgo darbu nozīme, iekārtojot senās svētvietas. Tās var salīdzināt ar milzīgushēmu, kur akmeņi un grants uzbērumi kalpo par informācijas uzkrāšanas, pārstrādāšanas, glabāšanas unizvades elementiem. Milzīgie veidojumi Pokaiņos —jau aprakstītā Dižā seja, kā arī daudzie tūkstošispeciāli likto akmens krāvumu un bruģētās takas, kas tos savieno, pielīdzināmi milzīgam datoram. Tāatmiņas apjoms ievērojami pārsniedz visu līdz šim radīto datoru jaudu.

Treškārt, t.s. Bļodas kalnos, Gulbenes, Aizkraukles un citos Latvijas rajonos atrasti īpatni zemesveidojumi, kas atgādina radaru antenas.

Un visbeidzot, iegūstam papildu pierādījumu tam, ka no šīs zemes nākuši seno civilizāciju radītāji— gara gaismas nesēji.

Bļodas kalni un paraboloīdiem līdzīgi apdarināti akmeņi Koknesē, Zasā u.c. vietās liek domāt, kasenči pratuši vadīt ziņas un saņemt tās no tālām zvaigznēm, izmantojot viļņus, kuru strāvojumi pārsniedzgaismas ātrumu. Šādu iespēju vācu fiziķi eksperimentāli pierādīja 1999. gadā.

Astroneti. Senču Interneti, varbūt pareizāk būtu teikt Astro- neti, bija veidoti no dabas materiāliem,tie izmantoja cilvēku domu enerģiju. Veiktas vairākas pārraides, kas liek domāt, ka nule teikto varētuatkārtot.

Vai atceraties senās garamantas par Saules sistēmas un pašas Zemes radīšanu, ko apskatījām šīsgrāmatas sākumā. Tās nekādi nevarēja saglabāt cilvēku atmiņā, jo cilvēkus radīja tikai pēc vairākiemmiljardiem gadu. Šīs ziņas nevarēja saglabāt arī Zemes iežu kristāliskās struktūras, jo tās radās tikaiapmēram pēc kāda miljarda gadu. Ziņas par Saules sistēmas rašanos un attīstību varēja uztvert tikai citusenāku zvaigžņu informatīvās sistēmas, kuru » sajūgumu pagaidām nosaucām par Astronetu. Minētie faktiliek domāt, ka cilvēce pirmslcdus laikmetā pratusi pieslēgties Astro- netam un iegul pašas svarīgākās

ziņas par Visumu, tā attīstību un nozīmīgākajām norisēm.Mēs šajā grāmatā ieskatījāmies dažos senatnes brīnumos. Tie ir godam pelnījuši, lai mūsu zemes

garīgās un senās materiālās kultūras pieminekļi tiktu iekļauti Vispasaules nozīmīgāko vērtību sarakstos.Diemžēl nācies dzirdēt citādi cienījamus cilvēkus sakām: "Jā, mēs zinām, ka ārzemju zinātnieki tā

domā, bet mēs viņiem nepiekrītam." Šādi izteikumi ir nevis zinātnisku salīdzinājumu, bet gan mazvērtībaskompleksa apliecinājums. Tā ir savas tautas noniecināšana un pat pulgošana. Atcerēsimies R.Blaumaņavārdus:

Mans zelts ir mana tauta,Mans gods ir viņas gods.Kas postīdams viņu šausta,Uz pekli lai rauj to jods!

SIA "GEIZERS O" tālr.: 9451155; 9247457Ivars VīksVi 390 Trejdeviņi Latvijas brīnumi. — R.: SIA "Geizers O", 2001. — 256 Ipp: il.