(Ievads) Kādā ģimenē dzīvoja mamma, tētis un četri bērni. Divi brāļi un divas māsas. Pirmdienas bija tās dienas, kad vecākais dēls Roberts devās pakaļ pienam, bet, tā kā šodien bija uzsnidzis pamatīgs sniegs, arī brālis Dāvis gribēja Robertam pievienoties.

1. “Pasteidzies, Dāvi!”, sauca Roberts2. Pēc mirklīša viņš atkal nepacietībā sauca:

“Pasteidzies taču, ja gribi, lai mamma pēc iespējas ātrāk pagatavo pankūkas! Ģērbies ātrāk..!”

3. „Es arī gribu doties kopā ar jums. Paņemsim līdzi ragaviņas!”, izsaucās Betija.

4. „Es arī gribu pavizināties ar ragaviņām, pagaidiet mani!”, sauca Sāra.

5. Brāļi izveda no šķūnīša ragavas un sarunājās par to, cik ātri viņiem izdosies izvizināt māsas.

6. Betija iesēdās ragavās un rokās stipri turēja tukšo burku, bet Sāriņa cieši ieķērās māsas kažokā, jo viņa vēl nebija tik drosmīga kā Betija.

7. „Visiem paiet malā!” sauca Roberts. „Mēs esam ātrie ziemeļbrieži!” sajūsmināts pievienojās Dāvis.

8. „Viss ir tik aizputināts- vai mēs spēsim atrast, kur dzīvo piena pārdevēja?” Dāvis jautāja.„Jā, es domāju, ka neapmaldīsimies, bet, ja nu tomēr apmaldīsimies, tad būs jāseko zvaigznei,” iesmējās Roberts. „Kādai zvaigznei?” jautāja Sāriņa.

(Teicējs) Viņa vēl nekad nebija bijusi svētdienas skolā un tāpēc nezināja par ko Roberts runā. Vai jūs, bērni, saprotat, kas tā par zvaigzni, ko viņš pieminēja?

(Tā ir zvaigzne, kas rādīja ceļu pie jaundzimušā Dieva Dēla. Par godu viņam, mēs svinam Ziemassvētkus, jo Viņš piedzima, lai mūs atbrīvotu no grēkiem, bēdām un slimībām. Viņam nekas nav neiespējams!)

Tā nu Roberts Sārai pastāstīja Ziemassvētku notikumu, par Jēzus dzimšanu un to, ka Jēzus ir ļoti varens un vēl joprojām piepilda cilvēku lūgšanas, ja tās nāk no visas sirds.

9. Bērni pat nepamanīja, kā, klausoties Roberta stāstā, paskrēja laiks. Viņi jau bija piebraukuši pie piena pārdevējas mājas.

10. „Jūs nu gan esat labo palīgi savai mammai,” smaidīja Rasmas tante. Viņa ielēja pienu burkā, aizvēra to un iedeva bērniem. (Rasmas tantei pieder vairākas gotiņas, tādēļ viņa apgādā ar pienu visus tuvākos kaimiņus.)

11. Paņēmuši piena burku, bērni devās atpakaļ mājās. „Kā tu domā, vai Austrumu gudrie arī devās pie Jēzus ar ragavām?” Dāvis jautāja Robertam. „Nē, viņi drīzāk ceļoja ar kamieļiem pāri tuksnešiem,” atbildēja Roberts. „Tad nu gan viņi ilgi ceļoja, jo kamieļi taču ir tik lēni.” Teica Dāvis.

12. „ Mēs gan esam ātrie ziemeļbrieži!” sauca abi un sāka skriet cik nu ātri varēja.

13. Pēkšņi, ragavas sasvērās uz vienu pusi, un meitenes izkrita no tām- iekrita tieši kupenās.

14. „Vai redzējāt? Mēs abas iekritām ar sejām sniegā!” smējās Betija.

15. „Jūs nesasitāties?” māsām jautāja Roberts, palīdzot rūpīgi notīrīt sniegainās sejas. „Nē, viss kārtībā!” teica Sāra. „Nu man ir skaidrs, kāpēc Austrumu gudrie jāja uz kamieļiem, jo viņiem rokās bija vērtīgas dāvanas, ko uzdāvināt Jēzum. Ar ragavām tās būtu saplīsušas!” smējās Betija.

16. „Eu, bet tev taču arī rokās bija vērtīga lieta- piena burka. Kur tā ir palikusi?” jautāja Roberts. „Ak, vai, piens! Burka man izslīdēja no rokām! Jāsameklē!” satraukusies sauca Betija.

17. „Es tūlīt atradīšu!” teica Roberts un sāka pārbaudīt katru sniega kupenu. „Nekur nav! Varbūt burka saplīsa, un piens ir izlijis,” teica

Roberts. „Ko nu darīsim? Mamma būs ļoti bēdīga par to, ka esam bijuši tik neuzmanīgi,” skumji teica Betija.

18. Mazā māsa Sāra paskatījās uz visiem, un izbrīnīta jautāja: ”Jūs taču tikko man stāstījāt par Jēzu, ka viņš ir dzīvs un varens Dieva Dēls, kurš uzklausa un piepilda cilvēku lūgšanas. Mēs visi kopā varētu palūgt, lai Jēzus mums palīdz atrast piena burku. „Tā ir laba doma,” visi piekrita. Bērni notupās uz celīšiem, salika rokas lūgšanā un sāka lūgt. „Mīļais Dievs, paldies, ka tu sūtīji uz zemes savu Dēlu Jēzu, lai Viņš atbrīvotu mūs no visiem grēkiem. Jēzu, piedod, ka mēs šodien bijām neuzmanīgi un pazaudējām piena burku. Palīdzi mums to atrast, jo mēs negribam, lai māmiņa bēdātos, bet gan lai uzceptu mums pankūkas. Āmen!” lūdza vecākais brālis Roberts. Un visi piebalsoja: „Āmen!”

19.