Krimināltiesību normu interpretācija

Ievads

Šī raksta saīsinātā versija tika publicēta 2010.gada 19.oktobra Jurista Vārdā Nr.42.

Raksta pilnajā versijā, kas tagad nodota publicēšanai Latvijas Prokuroru biedrības mājas lapā, kontekstā ar rakstā apskatāmo problemātiku papildus analizētas vairākas citas tiesu praksē izskatītas lietas par šādiem jautājumiem – Krimināllikuma (KL) 47.panta pirmās daļas 3.punktā minēto atbildību mīkstinošo apstākli, krāpšanas priekšmetu (KL 177.p.), dokumenta jēdzienu (KL 275.p.), kas ir likumīga darbība KL 320. un 324.panta izpratnē u.c. Bez tam ievērojami plašāka ir raksta pirmā nodaļa “Krimināltiesību normu interpretācijas vispārīgie principi”.

Krimināllikumā, tāpat kā citos likumos, tiek lietoti termini ar dažādu abstrakcijas pakāpi. Jo vispārīgāki ir šie termini, jo komplicētāks kļūst tiesību normas interpretācijas process. Šajā procesā nozīmīgu vietu ieņem gan judikatūrā, gan tiesību zinātnē izteikto atziņu izmantošana un analīze. Dažādu viedokļu kritisks vērtējums veicina juridiskās domas attīstību, kā arī pareizākā risinājuma rašanu.

Nepretendējot uz „vienīgo pareizo viedokli”, šā raksta mērķis ir veicināt diskusiju par krimināltiesību normu interpretācijas jautājumiem. Pirms pievērsties konkrētu lietu analīzei no tiesu prakses, tiks sniegts ieskats par krimināltiesību normu interpretācijas īpatnībām.

Krimināltiesību normu interpretācijas vispārīgie principiTiesiskās noteiktības princips noteic, ka indivīdam jābūt iespējai uzzināt spēkā

esošo tiesību normu saturu, lai viņš varētu attiecīgi plānot savu rīcību. Tāpēc likumam jābūt pietiekami skaidram un paredzamam.1

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka kriminālsodāmai darbībai ir jābūt precīzi definētai ar likumu. Tomēr nepieciešamība novērst pārlieku neelastību un pielāgoties mainīgiem apstākļiem ir iemesls tam, ka daudzi likumi, tai skaitā KL, neizbēgami lieto jēdzienus, kas vairāk vai mazāk ir nenoteikti. Šāda pieeja rada, t.s., pelēko zonu, nosakot likuma robežas. Tomēr tas vēl nedod pamatu atzīt tiesību normu par neatbilstošu Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.pantam, ciktāl lielākā vairumā gadījumu tā ir pietiekoši skaidra.2 Vienmēr būs nepieciešams atrisināt neskaidrus jautājumus, piemēroties mainīgiem apstākļiem. Tāpēc ir pieļaujama tiesību normu sīkāka skaidrošana tiesu spriedumos. Taču tiesību normas izpratnes attīstībai jāatbilst pārkāpuma būtībai un jābūt paredzamai.3 Pēc vispārīgā principa tiesību normas adresātam ar likuma teksta palīdzību jābūt iespējai paredzēt, vai tā rīcība ir krimināli sodāma. Robežgadījumos jeb, t.s., pelēkajā zonā

1 Levits E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība. Likums un tiesības, 2003, nr.6, 167.lpp. 2 Demko D. Keine Strafe ohne Gesetz. Das Gesetzlichkeitsprinzip des Art. 7 EMRK in der Rechtsprechung des EGMR. Online Zeitschrift für Höchstrichterliche Rechtsprechung zum Strafrecht. 1/2004. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/archiv/04-01/index.php3?sz=7

Citēts pēc: ECT 1996.gada 15.novembra spriedums Cantoni pret Franciju.Sk. arī Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: 3 StR 506/95, Beschluß vom 15.03.1996.

http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/3/95/3-506-95.php3?referer=db3 Satversmes tiesas 16.12.2008. spriedums „Par Krimināllikuma 230.1 panta pirmās daļas atbilstību Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7.panta pirmās daļas pirmajam teikumam un Latvijas Republikas Satversmes 64. un 65.pantam un 92.panta otrajam teikumam.”

personai šādā veidā ir vismaz atpazīstams risks tikt sodītam (in Grenzfällen ist auf diese Weise wenigstens das Risiko einer Bestrafung erkennbar – vācu val.).4

Arī ģenerālklauzulas un nenoteikti juridiski jēdzieni, kas piepildāmi ar noteiktu saturu, no konstitucionāli tiesiskā viedokļa nerada šaubas (unbedenklich ist – vācu val.), ja tiesību norma sniedz drošu pamatu tās piemērošanai un interpretācijai (eine zuverlässige Grundlage für ihre Auslegung und Anwendung bietet - vācu val.) vai tiesību norma pārņem konstantu tiesu praksi, tādā veidā iegūstot pietiekamu noteiktību (wenn sie eine gefestigte Rechtsprechung übernimmt und damit aus dieser Rechtsprechung hinreichende Bestimmtheit gewinnt – vācu val.).5

Piemēram, Šveices Federālā Augstākā tiesa precizējusi Šveices Krimināllikuma 172.pantā lietoto terminu „manta nelielā apmērā”, atzīstot, ka mantas zādzība nelielā apmērā konstatējama, ja nozagtās mantas vērtība nepārsniedz 300 Šveices frankus. Pamatojums: šī robeža nosakāma objektīvi, vienoti un skaitliski, tāpēc cietušā materiālais stāvoklis nevar būt kritērijs. Lai gan šai pieejai piemīt zināms nejaušības elements, taču no tā nav iespējams izvairīties, jo tas nepieciešams tiesiskās vienlīdzības un vienveidīgas tiesību piemērošanas nodrošināšanai. Nosakot šo robežu, ņemti vērā šādi kritēriji: 1) panta sankcijas salīdzinājums ar citu mantiska rakstura noziegumu sankcijām; 2) uzskati tiesu praksē un dažādos sabiedrības slāņos, kāda varētu būt šī robeža.6 Kontekstā ar Šveices Krimināllikuma 144.panta trešo daļu, kas paredz atbildību par mantas bojāšanu lielā apmērā, atzīts, ka mantisks zaudējums 10 000 Šveices franku apmērā ir lieli apmēri šīs normas izpratnē.7

Vācijas Federālā Augstākā tiesa, interpretējot Vācijas Krimināllikuma 306b.pantu, kas paredz atbildību par ļaunprātīgu dedzināšanu, ja radīts veselības kaitējums lielam skaitam cilvēku, atzinusi, ka pazīme „veselības kaitējums lielam skaitam cilvēku”, katrā ziņā konstatējama, ja šāds kaitējums radīts 19 personām. Pamatojums: termins „lielam skaitam cilvēku” ir noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme ar normatīvu raksturu. Tā interpretācija nav iespējama, balstoties tikai uz šī jēdziena burtisko nozīmi, jo no tā izriet vienīgi tas, ka „liels skaits cilvēku” katrā ziņā ir kas vairāk, nekā daži vai vairāki cilvēki. Savukārt termini „daži”, „vairāki” aptver jau trīs cilvēkus. No likuma sistēmas izriet, ka kvalificējošā pazīme „lielam skaitam cilvēku” attiecas uz visu to objektu dedzināšanu, kas uzskaitīti Vācijas Krimināllikuma 306. un 306a.pantos, tātad arī tādu objektu dedzināšanu, kuros veselības apdraudējuma varbūtība nepārredzami lielam skaitam cilvēku ir maz iespējama. Bez tam analoga sankcija, kādu paredz kvalificējošā pazīme „veselības kaitējums lielam skaitam cilvēku”, paredzēta par smaga veselības kaitējuma nodarīšanu vienam cilvēkam.8 Abi šie argumenti liecina, ka minimālā skaitliskā robeža, interpretējot terminu, „lielam skaitam cilvēku” nevarēja tikt uzstādīta pārlieku augsta.

Būtiska nozīme krimināltiesību normu piemērošanā ir tajā lietotiem terminiem. Tā veicama, izmantojot tradicionālās interpretācijas metodes – gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko. Tomēr par piemērotāko atzītās interpretācijas metodes rezultāts nedrīkst sasniegt analoģiju par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.9 4 Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas lieta: Beschluss vom 02.04.2009, 2 BvR 1468/08. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/bverfg/08/2-bvr-1468-08.php?referer=db5 Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas lieta: Beschluss vom 21. 11. 2002, 2 BvR 2202/ 01. http://lexetius.com/2002,31186 Šveices Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 6.11.1995, BGE 121 IV 261. http://relevancy.bger.ch/cgi-bin/JumpCGI?id=BGE-121-IV-261&lang=de&zoom=OUT&system=clir

7 Šveices Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 31.05.2010, BGE 136 IV 117. http://relevancy.bger.ch/cgi-bin/JumpCGI?id=BGE-136-IV-117&lang=de&zoom=OUT&system=clir

8 Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 11.08.1998, 1 StR 326/98. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/1/98/1-326-98.php3?referer=db

9 Demko D. Keine Strafe ohne Gesetz. Das Gesetzlichkeitsprinzip des Art. 7 EMRK in der Rechtsprechung des EGMR. Online Zeitschrift für Höchstrichterliche Rechtsprechung zum Strafrecht. 1/2004.

Piemēram: Maldīties šī vārda īstajā nozīmē var tikai cilvēks, nevis tehniska ierīce.10

Minētā iemesla dēļ, aizpildot likuma robu, ārvalstu Krimināllikumos paredzēts speciāls sastāvs gadījumiem, ja „maldināta” tehniska ierīce (sk. arī Latvijas KL 177.1pantu).

Patvarīga elektroenerģijas lietošana nav uzskatāma par zādzību, jo enerģija nevar tikt apzīmēta kā ķermeniska lieta.11

Garā slimas personas nolaupīšana ar tās faktisku piekrišanu, kas juridiski nav saistoša (ir nenozīmīga), nevar tikt vērtēta kā nolaupīšana “pret personas gribu”.12

Galvenais kritērijs, pēc kura tiesību normas interpretācija norobežojama no analoģijas, ir likuma vārdiskais teksts. Ja interpretācijas rezultāts vairs nesedzas ar likuma burtisko tekstu, sasniegts analoģijas slieksnis. Likuma vārdiskā teksta jēga nosaka pieļaujamās interpretācijas robežas, kurās interpretējams katrs jēdziens atbilstoši tiesību normas jēgai un mērķim. Atkarībā no tā, pieļaujama gan sašaurināta (restriktīva), gan paplašināta (ekstensīva) interpretācija.13

To, vai sasniegts analoģijas slieksnis, dažkārt ir grūti novērtēt.Šajā kontekstā var minēt vardarbības jēdziena (Gewalt – vācu val.) interpretācijas attīstību

Vācijas tiesu praksē. Šī termina interpretācijas attīstība iedalāma trijos posmos. Sākotnēji par vardarbību tika uzskatīta fiziska spēka pielietošana, ar ko tiek pārvarēta sagaidāmā vai izdarāmā pretošanās. Vēlāk vardarbība definēta kā fiziska darbība, kas ir cēlonis sagaidāmās vai izdarāmās pretošanās novēršanai, neatkarīgi no pielietotā spēka intensitātes. Šī pieeja par vardarbību ļāva atzīt arī tādas darbības, ar kurām vainīgā persona personīgi fizisku spēku pret cietušo nepielieto (piemēram, ja cietušā griba tiek lauzta, izmantojot narkotiskās vielas u.tml.). Visbeidzot trešajā posmā vainīgās personas iedarbība uz cietušā ķermeni zaudēja savu noteicošo nozīmi pavisam. Tika atzīts, ka pietiekoši, ja ar nelielu spēka piepūli vainīgā persona izraisa vienīgi psihiski determinētu procesu, ar kuru izdara neatvairāmus spaidus (piespiešanu) uz cietušo (es genüge, daß der Täter mit nur geringem Kraftaufwand einen lediglich psychisch determinierten Prozeß in Lauf setze und dadurch einen unwiderstehlichen Zwang auf den Genötigten ausübe – vācu val). Izšķiroša ir cietušā brīvu gribu ietekmējoša (paralizējoša) piespiedu iedarbība. Tādējādi par vardarbību tika atzītas arī tādas darbības kā ceļa aizšķērsošana, durvju aizslēgšana u.tml. Jo īpaši aktuāla termina „vardarbība” interpretācija kļuva saistībā ar publiskām protesta akcijām, kuru laikā protestanti aizšķērsoja publiskus ceļus. Tiesu prakse neviennozīmīgi risināja jautājumu, vai šādas darbības atbilst vardarbības jēdzienam. Vācijas Konstitucionālā tiesa, lai arī ne vienbalsīgi, tomēr atzina, ka šāda termina „vardarbība” interpretācija nesasniedz analoģijas slieksni.14

Analoģijas slieksnis būtu sasniegts tad, ja par vardarbību tiktu atzīta personas fiziska klātbūtne, kas rada tikai psihiska rakstura iedarbību uz cietušo. Tomēr pietiekoša ir arī samērā neliela fiziska spēka iedarbība, lai to atzītu par vardarbību. Konkrētā lietā protestanti, lai paralizētu automašīnu iebraukšanu būvlaukumā, bija pieķēdējuši sevi pie vārtiem, kas atradās pirms iebraukšanas būvlaukumā. Šādas darbības tika atzītas par pietiekošām, lai tās kvalificētu kā vardarbību.15

http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/archiv/04-01/index.php3?sz=7

10 Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: 1 StR 482/03, Beschluss vom 31.3.2004. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/1/03/1-482-03.php3?referer=db

Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: 5 StR 127/07, Urteil vom 6.6.2007. http://www.hrr strafrecht.de/hrr/5/07/5-127-07.php?referer=db

11 Vācijas Reiha tiesas lieta:Strafsenat vom 01.05.1899, Rep.739/99. http://www.jurakopf.de/liste-ausbildungsrelevanter-urteile/strafrecht/rgst-32-165-stromdiebstahlsfall/12 Roxin C. Strafrecht. Allgemeiner Teil. Band I. München: Verlag C.H.Beck, 2006, S.151.13 Roxin C. Strafrecht. Allgemeiner Teil. Band I. München: Verlag C.H.Beck, 2006, S.149.-150.

14 Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas lieta: Beschluss vom 11.11.1986, 1 BvR 713/83. http://www.servat.unibe.ch/law/dfr/bv073206.html15 Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas lieta: Beschluss vom 24. Oktober 2001, 1 BvR 1190/90 – 1; BvR 2173/93 - 1;  BvR 433/96.

Tiesību normas paplašināta interpretācija var būt vēlama, ja tās mērķis ir viennozīmīgs un acīmredzams. Šādā situācijā tiesību normas adresāts var paredzēt, ka tā rīcība ir kriminālsodāma.16 Savukārt sašaurinātas interpretācijas viens no tipiskākajiem gadījumiem ir šāds – darbību, kas atbilst krimināltiesību normas burtiskajam tekstam, pieļauj citu tiesību nozaru normas. Piemēram, tas, kas ir atļauts civiltiesībās, nevar kļūt aizliegts krimināltiesībās.17

Analoģijas aizliegums par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, attiecas gan uz KL vispārīgās, gan sevišķās daļas normām, gan panta dispozīciju, gan sankciju.18 Savukārt analoģijas piemērošana par labu personai pieļaujama neierobežoti,19 ja vien, protams, pastāv analoģijas piemērošanas priekšnoteikumi. Piemēram, analoģija pieļaujama sodu mīkstinoša, sodu izslēdzoša un sodu atceļoša pamata gadījumos.20 Tāpat analoģijas piemērošana par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav izslēgta arī, interpretējot KL sevišķās daļas normas.

Piemēram, analoģijas piemērošana būtu apsverama šādā situācijā: KL 324.pants paredz personas atbrīvošanu no kriminālatbildības par kukuļdošanu, ja kukulis izspiests. Tai pat laikā likums neko nesaka par situāciju, ja kukulis izspiests, bet tas nav nodots, par ko kukuļa pieprasījuma adresāts nav ziņojis tiesību aizsardzības iestādēm. Lai gan persona, no kuras izspiests kukulis, nav izdarījis kukuļdošanu, tomēr formāli, neziņojot par kukuļa izspiešanas faktu, šāds nodarījums atbilst KL 315.pantā paredzētajam noziedzīgajam nodarījumam.

Ja persona, kurai kukulis izspiests, nav nodevusi kukuli, bet riskējusi ar to, ka kukuļa izspiedējs varētu pieļaut viņas likumīgo tiesību aizskārumu, šādai personai jābauda tāda pati privilēģija, kā personai, kura kukuļa izspiešanas gadījumā nav uzņēmusies šo risku un pakļāvusies kukuļa pieprasītāja prasībām, izdarot noziedzīgu nodarījumu (kukuļdošanu). Persona, kura nav pakļāvusies kukuļa pieprasītāja prasībām, bet vienīgi nav ziņojusi par kukuļa izspiešanu, ir izdarījusi salīdzinoši mazāku kaitējumu, nekā persona, kura pakļāvusies kukuļa pieprasītāja prasībām, samaksājot kukuli un neziņojot par izdarīto. Tāpēc no taisnīguma idejas un krimināltiesību vispārējiem principiem par netaisnīgu un nevienlīdzīgu būtu atzīstama situācija, ja, pamatojoties uz KL 324.pantu no atbildības par kukuļdošanu tiktu atbrīvota persona, kurai kukulis izspiests un kura reāli kukuli samaksājusi, savukārt pie kriminālatbildības par neziņošanu par kukuļa izspiešanu būtu saucama persona, kurai kukulis izspiests, bet kura kukuli tomēr nav maksājusi.

Par labu analoģijas piemērošanai liecina arī tas, ka pretējā gadījumā persona, no kuras izspiests kukulis, tiktu mudināta izdarīt kukuļdošanu, lai iegūtu KL 324.pantā paredzēto privilēģiju tikt atbrīvotam no kriminālatbildības. Šāda situācija savukārt nonāktu acīmredzamā pretrunā ar vienu no krimināltiesību pamatmērķiem – atturēt personas no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Likuma burtiskā teksta pārkāpšana iespējama divos virzienos, proti, ne vien interpretējot to pārlieku plaši (analoģija), bet arī, interpretējot pārlieku šauri (teleoloģiskā redukcija). Teleoloģiskā redukcija piemērojama, ja likumā ietvertais tiesiskais regulējums atbilstoši tā jēgai un mērķim izrādās par plašu (no „vārdiskās jēgas” viedokļa) un tādējādi aptver tādas situācijas, kuras tiesību normas mērķis (ratio legis) nemaz nevēlas aptvert. Teleoloģiskās redukcijas ceļā tiek ierobežota vārdiski

http://www.bundesverfassungsgericht.de/entscheidungen/rs20011024_1bvr119090.html

16 Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas lieta: Beschluss vom 04.12.2003, 2 BVR 1107/03. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/bverfg/03/2bvr-1107-03.php3?referer=db

17 Фойницкий И.Я. Мошенничество по действующему русскому праву. С.-Петербург, 1871 г. http://allpravo.ru/library/doc101p/instrum4175/18 Roxin C. Strafrecht. Allgemeiner Teil. Band I. München: Verlag C.H.Beck, 2006, S.157, 160.

19 Roxin C. Strafrecht. Allgemeiner Teil. Band I. München: Verlag C.H.Beck, 2006, S.159.

20 Zeitmanis M. Tiesību normu iztulkošanas un tiesību tālākveidošanas robežšķirtnes problēmas. Likums un tiesības, 2004, nr. 5, 185.lpp. Citēts pēc: Schönke A. Strafgesetzbuch: Kommentar. München: C.H.Beck, 2001, S. 48.

pārāk plaši formulētā tiesiskā regulējuma piemērošanas joma, saskaņojot to ar tiesiskā regulējuma mērķi.

Krimināltiesībās nav pieļaujama teleoloģiskās redukcijas piemērošana par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Piemēram, teleoloģiskā redukcija nav piemērojama nosacījumiem par labprātīgu atteikšanos no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas līdz galam,21 kriminālatbildību izslēdzošiem apstākļiem.22

Tipiski teleoloģiskās redukcijas piemērošanas piemēri krimināltiesībās ir neuzmanības un krimināli sodāmas bezdarbības interpretācija:

1. Pamatnosacījums atbildībai par neuzmanību ir kaitīgo seku paredzēšanas iespēja (sk. KL 10.p). Ja minēto normu tulkot burtiski, pietiekoša būtu jebkuru abstrakti-teorētisku seku paredzēšanas iespēja. Tomēr šādas interpretācijas rezultātā nāktos atzīt, ka aizliedzama ir jebkāda personas darbošanās, jo katra darbība, katrs izteikts vārds neveiksmīgu apstākļu sakritības dēļ var radīt šādas sekas un lielākoties šīs sekas vismaz teorētiski ir iespējams paredzēt. Tāpēc ne katrs personas nodarījums, kas rada kaitīgas sekas, vērtējams kā neuzmanība. Neuzmanības konstatēšanai nav pietiekoši jebkādu abstrakti-teorētisku seku paredzēšanas iespēja, jo teorētiski paredzamas ir jebkāda veida sekas. Šāda abstrakta bīstamība akceptējama tikmēr, kamēr darbības lietderība pārsniedz apdraudējuma intensitāti. Ir papildus jākonstatē īpašus apstākļus, kas personai konkrētu kaitīgo seku rašanās draudus „atklāj acu priekšā”, resp., dod tai dibinātu pamudinājumu paredzēt kaitīgās sekas. Tātad teleoloģiskās redukcijas ceļā ir ierobežojama KL 10.panta darbības joma, attiecinot to nevis uz abstrakti-teorētisku seku paredzēšanu, bet gan vienīgi saprātīgi paredzamām sekām.

2. Atšķirībā no krimināli sodāmas darbības, bezdarbība nav krimināli sodāma, ja darbība nav veikta līdzekļu, laika trūkuma, vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ. Iespēja veikt nepieciešamo darbību ir noziedzīga nodarījuma objektīvās puses elements. Šī ir nerakstīta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme.23 Tātad likuma burtiskais teksts tiek papildināts ar nerakstītu pazīmi, sašaurinot tā piemērošanas jomu. Teleoloģiskās redukcijas piemērošana tiek pamatota šādi:

atsevišķās KL normās darbības veikšanas iespējamības kritēriji minēti likuma tekstā, piemēram, no Vācijas KL 323.c.panta izriet, ka palīdzība nelaimes vai vispārēju briesmu gadījumā sniedzama, ja to iespējams izdarīt bez nopietnām briesmām sev vai cita būtiska pienākuma ignorēšanas24 (sal. Latvijas KL 141.p. – bez nopietnām briesmām sev un citām personām);

nevar uzlikt tādu pienākumu, kas nav reāli izpildāms.25

21 Markus W. Bis der Arzt kommt. Zeitschrift für das Juristische Studium. 4/2009, S.423. http://www.zjs-online.com/dat/artikel/2009_4_209.pdf22 Roxin C. Strafrecht. Allgemeiner Teil. Band I. München: Verlag C.H.Beck, 2006, S.157.23 Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: Beschluss vom 28. Mai 2002, 5 StR 16/02. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/5/02/5-16-02.php3

Austrijas Augstākās tiesas lieta: Geschäftszahl 13Os5/08x, Entscheidungsdatum 24.04.2008. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_20080424_OGH0002_0130OS00005_08X0000_000

24 Barthel M. (Un-)zumutbarkeit des erfolgabwendenden Tuns. Begriff und systematische Einordnung. Dissertation. Berlin: Tenea Verlag für Medien. 2004, S.164.-165. http://www.jurawelt.com/sunrise/media/mediafiles/13779/tenea_juraweltbd66_barthel.pdf25 Piemēram, ja tēvam ir iespēja izglābt no sadegšanas tikai vienu no diviem bērniem, būtu nepareizi apgalvot, ka, ļaujot aiziet bojā vienam bērnam, konstatējama noziedzīga nodarījuma objektīvā puse. Šādā situācijā nav pareizi uzskatīt, ka tēvam ir divi pienākumi – glābt katru no bērniem, bet gan tikai viens alternatīvi formulēts

Gadījumi, kad KL piemērošanā pārkāpts likuma burtiskais teksts, ir samērā reti. Biežāk sastopamas situācijas, kurās notikusi nepamatoti plaša vai šaura interpretācija likuma burtiskā teksta robežās, par ko lielākoties ies runa arī šajā rakstā.

Raksta turpinājumā tiks apskatīti vairāku KL normu interpretācijas jautājumi kontekstā ar šādiem terminiem – sagatavošanās noziegumam, motīvs un nolūks kā noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīme, krāpšanas priekšmets un sveša manta, dokumenta jēdziens, likumīga/nelikumīga darbība KL 320. un 324.panta izpratnē u.c.

Sagatavošanās noziegumam (KL 15.p. 3.d.)

A.M. tika apsūdzēts par to, ka viņš sagatavojies vismaz divu personu tīšai prettiesiskai nonāvēšanai vairāku personu dzīvībai bīstamā veidā, t.i., pēc KL 15.panta trešās daļas un 118.panta 2.punkta, kā arī par šaujamieroču iegādāšanās mēģinājumu, t.i., pēc KL 15.panta ceturtās daļas un 233.panta otrās daļas.

Apelācijas instances tiesa apsūdzēto attaisnoja pilnībā, atzīstot, ka notikusi labprātīga atteikšanās no noziegumu izdarīšanas līdz galam. Par pierādītiem tika atzīti šādi apstākļi: A.M. nolūkā izdarīt divu personu slepkavību sameklējis nelegālos ieroču pārdevējus, gājis tikties ar viņiem, noņēmis no konta bankā naudu šaujamieroča iegādei, pasūtījis konkrētu šaujamieroci, ieradies uz tikšanos, kad saņēmis ziņu, ka šaujamierocis sagādāts. Ierodoties uz tikšanos ar pārdevēju, A.M. uzstāja, lai ierocis viņam tiktu nodots citā vietā (mežā). Pārdevējs to darīt atteicās, tāpēc A.M. ieroci neieguva, bet neilgi pēc tam tika aizturēts.

AT Senāta Krimināllietu departaments (AT Senāts) pamatoti atzina, ka nav notikusi labprātīga atteikšanās no šaujamieroča iegādes. Pārdevējs atteicās izpildīt apsūdzētā nosacījumu – izdarīt ieroča nodošanu apsūdzētā norādītajā vietā. Tātad nodarījums netika pabeigts pārdevēja radītā šķēršļa dēļ.

Tomēr AT Senāts atzina, ka sagatavošanās slepkavībai nav notikusi. Pamatojums – apelācijas instances tiesa pareizi atzina, ka sagatavošanās noziegumam nav pabeigta, jo apsūdzētais A.M. šaujamieroci nebija ieguvis. Atsaucoties uz diviem juridiskās literatūras avotiem,26 tika secināts, ka ar nozieguma līdzekļu (rīku) sameklēšanu jāsaprot to iegūšana vainīgā lietojumā, valdījumā vai īpašumā.27

Šie argumenti ir kļūdaini. Lēmumā ir pareizi citēts juridiskajā literatūrā paustais viedoklis. Tomēr apšaubāms, vai tas uzskatāms par izsmeļošu sagatavošanos raksturojošo darbību uzskaitījumu kontekstā ar nozieguma rīku (līdzekļu) iegādi. No valodnieciskā viedokļa, atvasinājums „–šana” lietojams, ja jānosauc process tā aktīvajā norisē, piemēram, runāšana, rakstīšana.28 Tātad ar terminu „līdzekļu (rīku) sameklēšana”, tāpat kā ar terminu „sagatavošanās”, no valodnieciskā viedokļa jāsaprot procesu kā tādu – darbības, kas vērstas uz nozieguma rīku (līdzekļu) valdījuma iegūšanu.

Arī teleoloģiskās interpretācijas rezultāts nedod pamatu restriktīvai interpretācijai – jebkādām aktīvām darbībām, kas vērstas uz nozieguma izdarīšanu,

pienākums, jo abas darbības (izglābt abus bērnus) vienam un tam pašam pienākumu adresātam izpildīt nav iespējams. Savukārt prasīt ko neiespējamu, no tiesību viedokļa ir nepareizi. Münchner Kommentar. Strafgesetz §§ 1-51.München: C.H.Beck Verlag, 2003, S.462.-463.26 Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2000, 135.lpp.

Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 1999, 50.lpp.27 AT Senāta 2009.gada 24.novembra lēmums Nr.SKK-532/2009. http://www.at.gov.lv/files/archive/department2/2009/skk532.pdf

28 Skujiņa V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003, 56. lpp.

piemīt noteikta bīstamības pakāpe. Jo tuvāks ir nozieguma mēģinājuma slieksnis, jo lielāka šī bīstamība. Likums kriminālatbildību paredzējis par sagatavošanos tikai smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem. Tātad jau šajā aspektā ir ierobežota iespēja saukt personu pie kriminālatbildības. Kriminālsoda piemērošanas nepieciešamība neatkrīt tamdēļ, ka persona nav „pabeigusi sagatavoties” noziegumam. To, ciktāl sagatavošanās noziegumam pietuvojusies mēģinājuma slieksnim, jāņem vērā vienīgi pie soda noteikšanas, ievērojot KL 53.panta prasības.

Bez tam tiesas iegūtais interpretācijas rezultāts rada nevienlīdzību – citāda tīšu labvēlīgu apstākļu radīšana nozieguma izdarīšanai ir jebkādas citas likuma tekstā tieši neminētas darbības nolūkā atvieglot nozieguma izdarīšanu, piemēram, nozieguma vietas iepriekšēja izpēte, iespējamo šķēršļu izzināšana un novēršana u.tml.29 Tas nozīmē, ka analogas un pat mazākas bīstamības darbības, salīdzinoši ar tām, ko tiesa konstatēja konkrētajā lietā, būtu kvalificējamas kā citāda tīša labvēlīgu apstākļu radīšana, kamēr ievērojami intensīvākas un bīstamākas darbības (ieroču meklēšanas process) paliktu krimināli nesodāms.

Izšķirošu nozīmi nevar piešķirt tam, ka konkrētajā lietā apsūdzēto bija iespējams sodīt par ieroču iegādāšanās mēģinājumu, jo sagatavošanās slepkavībai var izpausties arī tādu rīku vai līdzekļu (piemēram, cirvja) iegādē, kas pēc atsevišķa KL panta nav sodāma.

KL 15.panta trešajā daļā atsevišķu sagatavošanos raksturojošu darbību uzskaitījumam ir tikai skaidrojoša nozīme. Faktiski sagatavošanos tikpat labi var definēt kā tīšu labvēlīgu apstākļu radīšanu nozieguma izdarīšanai. Tātad jebkura darbība, kas rada labvēlīgus apstākļus nozieguma izdarīšanai, vērtējama kā sagatavošanās noziegumam. Līdz ar to pat tad, ja ar rīku (līdzekļu) sameklēšanu būtu saprotams tikai konkrēts rezultāts, nevis process kā tāds, bija nepieciešams vērtēt, vai šaujamieroču meklēšanas process nav tīša labvēlīgu apstākļu radīšana nozieguma izdarīšanai.

Krievijas juridiskajā literatūrā atzīts, ka par sagatavošanos noziegumam uzskatāma jebkāda vainīgā apzināta darbība, kas rada vēlamos priekšnoteikumus nozieguma izdarīšanai (любая умышленная деятельность, создающая желаемые виновным условия для реализации преступления – krievu val.).30 Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa (KK) 30.panta pirmās daļas formulējums ir ļoti tuvs Latvijas KL 15.panta trešās daļas formulējumam. Atšķirība ir tikai tā, ka Krievijas Federācijas KK 30.panta pirmajā daļā ir plašāks sagatavošanos raksturojošo darbību uzskaitījums.31

Tātad darbībām, kas kvalificējamas kā sagatavošanās noziegumam jābūt, kā minimums, tādām, kas iziet ārpus nodoma atklāšanas vai nozieguma plānošanas savās domās. No otras puses darbība nedrīkst būt tieši vērsta uz nozieguma izdarīšanu, t.i.,

29 Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski-praktiskais komentārs. Vispārīgā daļa. Rīga: Firma „AFS”, 2003, 68.lpp.

30 Под ред. Наумова А.В. Уголовное право России. Практический курс: учебник. Wolters Kluwer Russia. 2009, с.110.-111.

Адельханян Р.А. Уголовное право России. Практический курс: Учеб.-практ. пособие: Учеб. для студентов вузов, обучающихся по специальности «Юриспруденция». Wolters Kluwer Russia, 2004, с.88.-89.

31 Приготовлением к преступлению признаются приискание, изготовление или приспособление лицом средств или орудий совершения преступления, приискание соучастников преступления, сговор на совершение преступления либо иное умышленное создание условий для совершения преступления, если при этом преступление не было доведено до конца по не зависящим от этого лица обстоятельствам.

nedrīkst būt sasniegta mēģinājuma stadija.32 Konkrētajā lietā šādi apstākļi neapšaubāmi tika konstatēti.

Nolūks kā noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīme Motīvs un nolūks (mērķis) ir vienas no noziedzīga nodarījuma subjektīvās

puses pazīmēm. Motīvs ir iekšējais pamudinājums, kas virza personas gribu uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Mērķis jeb nolūks ir rezultāts, kuru persona vēlas sasniegt.33

Šāds skaidrojums sasaucas ar šo terminu valodniecisko izpratni. No valodnieciskā viedokļa ar nolūku tiek saprasts paredzētais, nodomātais, sasniedzamais (rīcības, darbības) rezultāts. Ar mērķi tiek saprasts tas, ko vēlas, cenšas īstenot, sasniegt, arī kā sinonīms vārdam „nolūks.” Savukārt ar motīvu tiek saprasts tas, kas rosina, pamudina (uz kādu darbību, rīcību).34 Tātad termini „nolūks” un „mērķis” var tikt atzīti par sinonīmiem, taču tie nav identificējami ar terminu „motīvs.”

Par obligātām noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīmēm motīvs un nolūks (mērķis) kļūst tad, ja tās norādītas KL sevišķās daļas panta dispozīcijā.35

Atšķirībā no nolūka (mērķa), nodarījuma motīvs, kā nodarījuma obligāta pazīme, tiek lietota visai reti.36

Noziedzīga nodarījuma izdarīšanas motīvu nošķiršanai no nolūka (mērķa) ir būtiska praktiska nozīme. Var minēt vairākus piemērus, kuros šie termini nav strikti nodalīti. Piemēram, vienā no lietām mantkārīgs motīvs konsekventi lietots tur, kur pēc jēgas faktiski domāts mantkārīgs nolūks.37 Lai gan šajā gadījumā tas nebija par iemeslu nepareizam secinājumam par personas vainīgumu, tomēr nepareiza šo terminu nošķiršana bieži vien liks izdarīt kļūdainu slēdzienu.

Tā, S.R. tika apsūdzēta par nodarījumu, kas paredzēts KL 298.panta otrajā daļā, par to, ka policijas darbiniekiem sniedza apzināti nepatiesu ziņojumu nolūkā panākt krimināllietas ierosināšanu par kaķa „Volgas sfinksa” zādzību Ls 2000 vērtībā no dzīvokļa.

Pirmās un apelācijas instances tiesa apsūdzēto attaisnoja. Kasācijas instances tiesa apelācijas instances tiesas lēmumu atstāja negrozītu. Pamatojums – viens no KL 298.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem ir personas, kura sniedz apzināti nepatiesu ziņojumu, nolūks panākt krimināllietas ierosināšanu pret kādu personu. Konkrētajā lietā konstatēts, ka S.R. šāda nolūka nebija, bet apzināti nepatiess ziņojums sniegts kādā citā nolūkā, t.i., lai izveidotu videomateriālu televīzijas vajadzībām par policijas darbu.38 32 Šādā nozīmē sagatavošanās noziegumam definēta arī Vācijas juridiskajā literatūrā (sk. Maurach R., Gössel K.H., Zipf H. Strafrecht. Allgemeiner Teil. Teilband 2. Karlsruhe: C.F.Müller Juristischer Verlag, 1978, S.7).

33 Precizitātes labad jānorāda, ka šajā definīcijā tiek izdarīts papildinājums – „izdarot noziedzīgu nodarījumu.” Acīmredzot tieši šis papildinājums ir tas, kas praksē „jauc galvu” un bieži vien mudina motīvu vai personas galējo mērķi pielīdzināt nolūkam. Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski-praktiskais komentārs. Vispārīgā daļa. Rīga: Firma „AFS“, 2003, 51.lpp. 34 http://www.tezaurs.lv/sv/35 Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski-praktiskais komentārs. Vispārīgā daļa. Rīga:Firma „AFS“, 2003, 51.lpp. 36 Termins „motīvs” KL sevišķajā daļā netiek lietots vispār. Tikai izņēmuma gadījumos no panta dispozīcijas formulējuma var izsecināt, ka nodarījuma subjektīvā puse aptver noteiktu motīvu. Piemēram, KL 293.pants paredz atbildību par apzināti nelikumīgu aizturēšanu vai piespiedu atvešanu, ja tā izdarīta aiz atriebības, vai citas personiskas intereses dēļ.37 AT Senāta Krimināllietu departamenta 2009.gada 5.marta lēmums Nr.SKK-121/2009. http://at.gov.lv/files/archive/department2/2009/skk-121-09_e.doc38 AT Senāta 2003.gada 21.oktobra lēmums Nr.SKK-574. LR AT Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2003. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2004, 222.-223.lpp.

Šādi tiesas argumenti liecina, ka personas rīcības motīvi pielīdzināti nolūkam. Apsūdzētās rīcības iemesls bija vēlme izveidot sižetu par policijas darbu. Tātad tas bija motīvs jeb iekšējais pamudinājums, kura dēļ apsūdzētā nolēma izdarīt noziedzīgu nodarījumu.

Tomēr pat tādā gadījumā, ja griba sagatavot sižetu par policijas darbu tiktu pielīdzināta nolūkam (mērķim), apsūdzētās attaisnošana tiesu nolēmumos norādītā iemesla dēļ nebūtu pamatota. Nolūks (mērķis) izveidot videomateriālu televīzijas vajadzībām par policijas darbu tika īstenots, iesniedzot apzināti nepatiesu ziņojumu. Tātad apzināti nepatiesa ziņojuma iesniegšana bija tuvākais mērķis, caur kuru īstenojams tālākais, proti, videomateriāla sagatavošana. Ja šis tālākais mērķis (videomateriāla sagatavošana) tiek sasniegts ar apzināti nepatiesa ziņojuma iesniegšanu, nevar apgalvot, ka nav bijis mērķa (nolūka), lai tiesību aizsardzības iestādes uzsāk kriminālprocesu. Šis tālākais mērķis nepadara par nebijušu (neeksistējošu) tuvāko mērķi (nolūku) – iesniegt apzināti nepatiesu ziņojumu. Nebūtu saprotams, kāpēc persona, kura pilnībā apzinās sava nodarījuma raksturu, resp., to, ka iesniedz apzināti nepatiesu ziņojumu, nebūtu sodāma tikai tāpēc, ka tās rīcības pamatā bija citi mērķi (konkrētajā gadījumā – sagatavot videomateriālu par policijas darbu). Vispārinot tiesas iegūto interpretācijas rezultātu, var nonākt tiktāl, ka jebkurā noziedzīgā nodarījumā, kurā nolūks (mērķis) ir obligāta noziedzīga nodarījuma pazīme, persona nebūs saucama pie kriminālatbildības, ja spēs atsauksies uz kādu citu alternatīvu mērķi (nolūku), kas nav attiecīgā KL panta sastāva obligāta pazīme.

Citā lietā izteikts šāds viedoklis:„Viltota diploma izmantošana nolūkā saņemt atbilstošu darbu, ko piešķir attiecīgais diploms nav kvalificējama pēc mantkārības pazīmes. Personas nolūks iestāties darbā un pelnīt iztikas līdzekļus nav uzskatāms par mantkārīgu nolūku KL 275.panta otrās daļas izpratnē.”39

Arī šajā gadījumā griba stāties darbā un pelnīt iztikas līdzekļus ir bijis motīvs, kamdēļ persona nolēmusi rīkoties prettiesiski – izmantot viltotu dokumentu. Tomēr tas nenozīmē, ka persona nav rīkojusies mantkārīgā nolūkā.

Prettiesiska iedzīvošanās jeb mantkārība raksturīga ar to, ka personas mērķis ir panākt sava vai trešās personas saimnieciskā stāvokļa uzlabošanu, uz ko tai nav tiesību.40 Tas, vai personai ir šādas tiesības, nosakāms saskaņā ar materiālo tiesību normām.41 Ja bez attiecīga diploma iegūšanas personai nebija tiesību pretendēt uz attiecīgu amatu, nav pamata apgalvot, ka ienākums, ko tā cerējusi gūt, būtu vērtējams kā atļauta saimnieciskā stāvokļa uzlabošana. Tātad apsūdzētais, izmantojot viltotu dokumentu, bija rīkojies mantkārīgā nolūkā.

Pievēršoties ārvalstu tiesu praksei, atzīmējams, ka arī Vācijas un Šveices tiesu praksē nostiprinājusies atziņa, ka KL lietotais termins nolūks (Absicht – vācu val.) nav identificējams ar rīcības motīvu vai personas galējo mērķi. Šveices Federālā Augstākā tiesa, skaidrojot terminu „nolūks”, izteikusi šādu viedokli – ar nolūku nav jāsaprot kāds noteikts motīvs (Beweggrund – vācu val.), bet gan:

39 AT Senāta 2005.gada 5.septembra lēmums Nr.SKK-J-488. LR AT Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2005. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2006, 137.-138.lpp.40 Šveices Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 09.05.2008, 6B_54/2008/hum. http://jumpcgi.bger.ch/cgi-bin/JumpCGI?id=09.05.2008_6B_54/2008

41 Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta:, Urteil vom 16.12.1997, 1 StR 456/97. http://www.ejura-examensexpress.de/online-kurs/entsch_show_neu.php? Alp=1&Seite=3&Sort=2&Anz=58&sid=8267ab8241982375b06a5d83244a59b6&F_4=242+STGB&dok_id=3229&Pos=39

1) uz nākotnē plānotu rīcību virzīta griba (auf ein künftiges Handeln gerichtete Wille - vācu val.) vai

2) uz noteiktām sekām, kas vēl nav iestājušās, virzīta griba (auf einen noch nicht eingetretenen Erfolg gerichtete Wille – vācu val.).

Nolūkā panākt kriminālprocesa uzsākšanu persona rīkojas, ja tā vēlas šīs sekas, neatkarīgi no motīviem, kuru dēļ tās gribētas. Sekas ir gribētas ne tikai tad, ja persona tās vēlas „no visas sirds” (von ganzem Herzen erstrebt – vācu val.), bet arī tad, ja viņa zina, ka tās iestāsies, bet neskatoties uz to, no brīvas gribas nolemj rīkoties. Noziedzīga nodarījuma izdarīšanas motīvi ņemami vērā vienīgi pie soda noteikšanas. 42

Konkrētajā gadījumā tiesa konstatēja sekojošo: persona A. (lietā par apzināti nepatiesa ziņojuma iesniegšanu apsūdzētais) ar viltu pamudināja personu B. aizdot viņam naudu, kuru neatgrieza. Policijā no personas B. tika saņemts iesniegums par krāpšanu. Policija aptaujāja personu A, t.i., šajā lietā apsūdzēto, kurš apzināti nepatiesi paskaidroja, ka tajā pašā dienā, kad naudu bija saņēmis no B., viņš to aizdeva personai C., kura līdz šim, neskatoties uz atgādinājumiem, to nav atdevusi. Turpmāk tika veikta konfrontēšana starp A. un C., kuras laikā katrs palika pie iepriekš sniegtām liecībām. Vēlāk A. iesniedza iesniegumu policijā par personas C. izdarītu krāpšanu. Turpmākā izmeklēšanas procesā A. atzina, ka patiesībā no B. saņemto naudu bija iztērējis savām vajadzībām, bet personai C. naudu nekad nebija aizdevis. Ievērojot minēto, A. tika apsūdzēts un notiesāts par apzināti nepatiesa ziņojuma iesniegšanu nolūkā panākt krimināllietas ierosināšanu pret C. Kasācijas sūdzībā apsūdzētais izvirzīja argumentu, ka viņam nav bijis nolūka panākt krimināllietas ierosināšanu pret C., jo tā bija rīkojies, lai izvairītos no aizdomām par krāpšanas izdarīšanu pret B. Minētais arguments tika noraidīts, atzīstot, ka griba izvairīties no aizdomām par krāpšanu pret B. faktiski ir bijis nepatiesa ziņojuma iesniegšanas motīvs.43

Vācijas Federālā Augstākā tiesa par prettiesisku iedzīvošanās nolūku paudusi šādu viedokli – ja prettiesiskas iedzīvošanās nolūku gribētu atzīt tikai gadījumos, kad mantiska labuma gūšana ir personas tuvākais, tiešākais vai vienīgais mērķis, tiesnesis būtu spiests ieslīgt bieži vien bezcerīgā lietas apstākļu noskaidrošanā. Tai pat laikā visbiežāk cilvēka apzinātas rīcības pamatā ir nevis viens motīvs, bet gan virkne vēlmju, tieksmju. Atkarībā no tā, cik lielu nozīmi katram no tiem persona piešķir, tie savstarpēji var būt gan līdzvērtīgi, gan pakārtoti. Tādējādi tiesnesim tiktu uzdots bieži vien neatrisināms uzdevums no šādas motīvu buķetes rast noteicošo vai vismaz pārsvarā esošo. Tas savukārt būtiski apdraudētu sekmīgu noziedzības apkarošanu. Tāpēc arī no krimināltiesību politikas viedokļa pietiekoši, ja prettiesiska labuma gūšanu persona akceptējusi kā savas rīcības drošas un vēlamas sekas, kaut arī tam līdzās pastāvēja citi mērķi, turklāt arī tad, ja sekas (prettiesiska mantiska labuma gūšana) bija tikai līdzeklis cita tālāka mērķa sasniegšanai.44

42 Šveices Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 8. Juli 1954, BGE 80 IV 117. http://relevancy.bger.ch/cgi-bin/JumpCGI?id=BGE-80-IV-117&lang=de&zoom=OUT&system=clir

43 Turpat.

44 Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: Beschluss vom 23.02.1961, 4 StR 7/61. http://www.ejura-examensexpress.de/online-kurs/entsch_show_neu.php?Alp=1&Seite=7&Sort=2&Anz=164&sid=0f6a6be295d523f2bd314c3720f2415e&F_1=1950&F_6=2&F_8=01%2F01%2F1975&dok_id=3630&Pos=78

Citas personas izdarīta nozieguma atklāšanas sekmēšana (KL 47.p. 1.d. 3.pnkt.)

Saskaņā ar KL 47.panta pirmās daļas 3.punktu par personas atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams tas, ka vainīgais sekmējis citas personas nozieguma atklāšanu.

Tiesu praksē izteikts viedoklis, ka KL 47.panta pirmās daļas 3.punktā norādītais apstāklis par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams gadījumā, ja citas personas vainīgums apstiprinās ar procesuālu nolēmumu (lēmumu, spriedumu) šajā lietā vai ar spēkā stājušos nolēmumu citā lietā. Šāds secinājums pamatots ar KL 1.pantu un Kriminālprocesa likuma (KPL) 380.pantu. 45

Minētais interpretācijas rezultāts iekļaujas likuma vārdiskā teksta robežās, jo nozieguma atklāšanas sekmēšana ir katrā ziņā notikusi tad, ja personas vainīgums apstiprinās ar procesuālu lēmumu, kas stājies spēkā. Tomēr diskutabli, vai tas ir vienīgais nosacījums šī atbildību mīkstinošā apstākļa konstatēšanai.

Termins „atklāšana” nozīmē - konstatēt un darīt citiem zināmu (ko slēptu), atmaskot, būt par cēloni tam, ka kļūst zināms, dot iespēju uzzināt.46 Kā redzams no šī skaidrojuma, normas gramatiska interpretācija aptver jebkuru situāciju, kurā persona paziņo par citas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Tomēr, no teleoloģiskās interpretācijas viedokļa raugoties, būtu pamatota zināma atturība termina „atklāšana” interpretācijā. Par sekmēšanu nebūtu atzīstama jebkura personas sniegtā palīdzība. Tai būtu jābūt pietiekoši nozīmīgai. Ja persona sniedz informāciju, kuru nav iespējams pārbaudīt, diezin vai tā būtu atzīstama par citas personas izdarīta nozieguma atklāšanas sekmēšanu. Pretējā gadījumā tiktu radīta augsne nepatiesiem apmelojumiem nolūkā „nopelnīt” papildus atbildību mīkstinošu apstākli. Tāpēc termins „atklāšana” būtu jāsaprot ne tik daudz sarunvalodas, bet gan juridiskā izpratnē.

Tai pat laikā būtu pārlieku daudz prasīts, lai apsūdzētā palīdzības rezultātā būtu nolēmums, kas apstiprina personas vainīgumu. Gadījumā, ja persona no savas puses izdarījusi visu iespējamo sadarbībā ar tiesību aizsardzības iestādēm, sniedzot būtisku informāciju, kas apstiprinājusies ar citiem pierādījumiem lietā (piemēram, uz sniegtās informācijas pamata celta apsūdzība), tad tiesību aizsardzības iestādes pieļautās kļūdas vai neveiksmes tālākā izmeklēšanā (piemēram, ja taisīts attaisnojošs spriedums), nedrīkstētu nākt par sliktu apsūdzētajam. Ņemot vērā, ka personai ir iespējams sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par citas personas izdarītu noziegumu, kuru iespējams pārbaudīt ar citiem pierādījumiem, bet tai pat laikā nav iespējams kontrolēt tiesību aizsardzības iestāžu rīcību un ietekmēt to pieņemtos lēmumus, būtu nesaprātīgi prasīt, lai katra palīdzība vainagotos ar notiesājošu spriedumu vai citu nolēmumu ar nereabilitējošu raksturu (KPL 380.p.). Šādā situācijā persona, apzinoties neiespējamību ietekmēt pirmstiesas procesu, drīzāk atteiktos no sadarbības. Tādējādi šāds interpretācijas rezultāts neveicinātu apsūdzēto sadarbību ar tiesību aizsardzības iestādēm, kas ir viens no KPL pamatprincipiem (KPL 21.p. 2.d. 3.punkts). Līdz ar to, domājams, ka šī atbildību mīkstinošā apstākļa piemērošanā ir jārod saprātīgs līdzsvars starp personas, kurai tiesības uz aizstāvību interesēm labvēlīgāka soda piemērošanā un tiesību aizsardzības iestāžu interesi citu noziegumu atklāšanā. Tāpēc tikai katrā konkrētā gadījumā atsevišķi būtu nosakāms, vai palīdzība bijusi tāda rakstura, kas ļauj to atzīt par patstāvīgu atbildību mīkstinošu apstākli. Līdz ar to AT Senāta paustā tēze,

45 AT Senāta 2007.gada 25.septembra lēmums Nr.SKK481/2007. http://www.at.gov.lv/files/archive/department2/2007/kd2509071.doc46 http://www.tezaurs.lv/sv/

ka KL 47.panta pirmās daļas 3.punktā norādītais apstāklis par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams tikai gadījumā, ja citas personas vainīgums apstiprinās ar procesuālu nolēmumu (lēmumu, spriedumu) šajā lietā vai ar spēkā stājušos nolēmumu citā lietā, nebūtu absolutizējams.

Krāpšanas priekšmets (KL 177.p.)Iekļaujot likumā norādi uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu, tiek

sašaurinātas krāpšanas piemērošanas robežas. Ja KL 177.pantā ir iekļauta norāde uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu (manta/tiesības uz mantu), tad Vācijas, Šveices un Austrijas likumdevējs to nav darījis. Arī 1933.gada Sodu likumā krāpšanas formulējumā norāde uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu nebija iekļauta.

Tāpēc saskaņā ar šobrīd Latvijā spēkā esošo likumu krāpšanas nav, ja vainīgā persona ar viltu izvairās no mantiska rakstura izdevumiem. Šāds nodarījums būs krimināli sodāms tikai tad, ja atbildīs kādam citam speciālam noziedzīga nodarījuma sastāvam, piemēram, izvairīšanās no nodokļu nomaksas.

Cits piemērs – ja saskaņā ar Vācijas, Austrijas un Šveices KL par krāpšanu sodāma persona, kura ar viltu panākusi, ka viltus upuris neizmanto tam piederošu civiltiesisku prasījumu,47 tad saskaņā ar Latvijas KL šāds nodarījums nebūs krimināli sodāms, jo ar šādām darbībām persona neiegūst nedz mantu, nedz tiesības uz mantu, bet gan izvairās no saistību izpildes. Līdz ar to šādas darbības būs krimināli sodāmas tikai ierobežotos gadījumos, piemēram, ja nodarījums atbildīs KL 220.pantā paredzētajām darbībām, kas paredz atbildību par mantas nobēdzināšanu nolūkā izvairīties no parāda maksāšanas vai citu saistību izpildes.

Latvijas tiesu praksē ir izjūtama šī krāpšanas sastāva nepilnība. Ir gadījumi, kad par krāpšanu notiesātas personas, kuras gan darbojušās ar viltu, taču nav ieguvušas nedz mantu, nedz tiesības uz šādu mantu. Kamēr krāpšanas definīcijā nav izdarītas attiecīgas izmaiņas, šāda prakse no tiesību normas piemērošanas viedokļa nav pieļaujama, jo vērtējama kā analoģijas piemērošana par sliktu apsūdzētajam.

Tagad pievērsīšos dažiem piemēriem no tiesu prakses. Pirmajā piemērā persona notiesāta par krāpšanu, kas izpaudusies kā izvairīšanās no mantiska rakstura izdevumiem, proti: Ē.P. notiesāts par to, ka, nebūdams viņam lietošanā nodotās zemes īpašnieks, nolūkā ar viltu iegūt ciršanas apliecinājumu — dokumentu, kas meža īpašniekam dod tiesības bez celma naudas samaksas cirst kokus [autora izcēlums], mežzinim J.N. iesniedzis pašrocīgi rakstītu meža ciršanas pieteikumu. Minētā pieteikumā Ē.P. ierakstījis viena viņa lietošanā nodotā zemes gabala kadastra Nr.[..]. Maldinādams mežzini, apsūdzētais apgalvojis, ka ar zemesgrāmatu viņam viss esot kārtībā un lūdzis izsniegt ciršanas apliecinājumu. Mežzinis, būdams pārliecināts par neesošu faktu — Ē.P. īpašuma reģistrāciju zemesgrāmatā, devis rīkojumu mežziņa vietniecei uz iesniegto dokumentu pamata rakstīt divus meža ciršanas apliecinājumus, kas arī tika izsniegti apsūdzētajam. Bet pēc tam apsūdzētais nocirtis 124 priedes un 205 egles. Par minēto koksni nav samaksāta celma nauda Ls 984,47 un pievienotās vērtības nodoklis Ls 177, tā radot virsmežniecībai zaudējumus par Ls 1161,47 [autora izcēlums]. Senāts notiesājošo spriedumu atstāja negrozītu, norādot sekojošo – novērtējot pierādījumus, apelācijas instances tiesa pareizi secināja, ka Ē.P. ar viltu ieguva tiesības uz svešu mantu, nesamaksājis

47 Austrijas Augstākās tiesas lieta: Geschäftszahl 11Os17/85, Entscheidung vom 21.5.1985. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19850521_OGH0002_0110OS00017_8500000_000

Dundagas virsmežniecībai celma naudu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, par kopējo summu Ls 1161, 47 [autora izcēlums].48

Lai gan AT Senāta lēmumā minēts, ka apsūdzētais ieguva tiesības uz svešu mantu, taču nav norādīts, kādas tiesības un uz kādu mantu iegūtas. Apejot šo jautājumu, pamatojums tiek turpināts ar to, ka viltus rezultātā apsūdzētais izvairījās no celma naudas samaksas un pievienotās vērtības nodokļa samaksas, resp., mantiska rakstura izdevumiem.

Krāpšana konkrētajā situācijā būtu konstatējama tad, ja apsūdzētais ar viltu būtu ieguvis tiesības cirst svešu mežu. Tomēr šajā lietā konstatēts, ka zeme, uz kuras atradies mežs, bija nodota apsūdzētā lietošanā, par ko norādīts apsūdzībā. Tiesu praksē atzīts, ka gadījumā, ja mežs nodots personas lietošanā, tad to nevar uzskatīt par svešu mežu. Tā kā apsūdzētais nebija ieguvis nedz svešu mantu, nedz tiesības uz šādu mantu, likuma piemērošanā ir acīmredzami pārkāpts likuma burtiskais teksts, resp., sasniegts analoģijas slieksnis.49

Citā gadījumā persona notiesāta par piesavināšanos, kas izpaudusies kā izvairīšanās no parāda atgriešanas, izmantojot viltu, proti: J.Š. notiesāts par to, ka laika posmā no 1994.gada 25.jūlija līdz 29.novembrim noslēdzis aizdevuma līgumus, ar kuriem P.M. aizdevis akciju sabiedrībai „Vikss” valūtu kopsummā 78 100 ASV dolāru. 1994.gada 28.decembrī P.M. ticis nogalināts. Uzzinājis par P.M. nāvi, apsūdzētais J.Š. 1994.gada 29.decembrī nolēmis piesavināties no P.M. noguldītās naudas 50 000 ASV dolāru. Piesavināšanās nolūkā 1994.gada 31.decembrī izgatavojis dokumentu, kurā norādījis, ka P.M. 1994.gada 27.decembrī no akciju sabiedrības „Vikss” saņēmis atpakaļ 50 000 ASV dolāru un dokumentā viltojis P.M. parakstu. Izgatavojot apzināti nepatiesu dokumentu par to, ka P.M. 1994.gada 27.decembrī saņēmis no akciju sabiedrības „Vikss” 50 000 ASV dolāru un viltojot P.M. parakstu uz tā, apsūdzētais J.Š. uzsācis darbības, lai piesavinātos viņam uzticētos un P.M. atdodamos 50 000 ASV dolāru. Pēc sarunām ar policijas darbinieku V.M. un P.M. sievu, J.Š. savas darbības nav turpinājis. Apelācijas instances tiesa nodarījumu kvalificēja pēc Latvijas KK 144.panta ceturtās daļas un 166.panta.

AT Senāts, atstājot negrozītu apelācijas instances lēmumu, norādīja, ka likuma izpratnē Latvijas KK 144.pantā paredzētais noziegums ir pabeigts ar mantas paturēšanas brīdi. Viltojot P.M. parakstu it kā par 50 000 ASV dolāru saņemšanu, faktiski notikusi tiesājamam uzticētās P.M. mantas izņemšana un nodalīšana 50 000 ASV dolāru apmērā no kopējās uzticētās mantas naudas masas. Kā pareizi secinājusi apelācijas instances tiesa, J.Š. kā akciju sabiedrības „Vikss” valdes priekšsēdētājam un vienīgajam faktiskajam akciju īpašniekam, ar P.M. paraksta viltošanas brīdi par 50 000 ASV dolāru saņemšanu zuda saistība pret P.M. vai viņa mantiniekiem par parāda atdošanu 50 000 ASV dolāru apjomā. To ievērojot, apelācijas instances tiesa pareizi secinājusi, ka izdarīts pabeigts noziegums.50

Pievēršoties lietas apstākļu juridiskajai analīzei, konstatējams sekojošais – saskaņā ar CL 1934.pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā

48 AT Senāta 2000.gada 18.aprīļa lēmums Nr.SKK-49. LR AT Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2000.Rīga: Latvijas tiesnešu mācību centrs, 2001, 159.-159.lpp.

49 AT Senāta 1998.gada 2.jūnija lēmums Nr.SKK-135. LR AT Senāta krimināllietu departamenta lēmumi 1998. Rīga:Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1999, 130.lpp.50 AT Senāta 1998.gada 19.maija lēmums Nr.SKK-177. LR AT Senāta krimināllietu departamenta lēmumi 1998. Rīga:Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1999, 137.-140.lpp.

daudzumā. Tātad no civiltiesiskā viedokļa aizdevuma tiesiskajās attiecībās saņemtā nauda uzskatāma par aizņēmējam (konkrētajā gadījumā – apsūdzētajam) piederošu.51

Nolēmumā nav arī nekādu ziņu par to, ka aizdotā nauda bija izlietojama aizdevēja saimniecisko interešu nodrošināšanai. Līdz ar to arī no saimnieciskā viedokļa nevar teikt, ka manta aizņēmējam (apsūdzētajam) bija sveša.

Tātad nodarījums nevarēja tikt kvalificēts kā svešas mantas piesavināšanās.Nepareizs ir lēmumā norādītais apgalvojums, ka ar paraksta viltošanu zuda

saistība pret P.M. vai viņa mantiniekiem par parāda atdošanu. Saistību izbeigšanās pamatus regulē CL Saistību tiesību 10.nodaļa (CL 1811.-1911.p.). Viltota dokumenta (paraksta par naudas saņemšanu) izgatavošana nav pieskaitāma nevienam no gadījumiem, kad izbeigtos saistību tiesība.

Apsūdzētā darbību mērķis bija izvairīties no iepriekš saņemtā aizdevuma atgriešanas, maldinot P.M. mantiniekus, ka parāds dzēsts, t.i., lai P.M. mantinieki neizmantotu tiem piederošu civiltiesisku prasījumu par aizdevuma atgriešanu. Šīm darbībām ir zināma līdzība ar krāpšanu. Tomēr te iztrūkst viens no krāpšanas sastāva elementiem, proti, pielietojot viltu, t.i., sastādot un izmantojot viltoto dokumentu, apsūdzētais nebija ieguvis nedz svešu mantu, nedz tiesības uz šādu mantu. Faktiski apsūdzētais ar viltu panāca, ka SIA „Vikss” izvairījās no mantiska rakstura izdevumiem, kas draudēja gadījumā, ja mantinieki izmantotu savas prasījuma tiesības. Tātad nodarījums nevarēja tikt kvalificēts arī kā krāpšana.

Turpinājumā divi piemēri no Latvijas pirmskara tiesu prakses, kuros nodarījumu bija iespējams kvalificēt kā krāpšanu pēc tā laika likuma redakcijas, bet tas nebūtu iespējams, piemērojot šobrīd spēkā esošo KL 177.panta redakciju.

Apgabaltiesa sodījusi apsūdzētos par to, ka viņi apzināti kopīgi rīkojoties, pēc 1931.gada 15.decembrī sarīkotās izlozes, kurā uz lozi Nr.3862 kritušas klavieres Ls 400 vērtībā pēc laimestu saraksta šās lozes uzrādītājai, nezināmai sievietei klavieru vietā izsnieguši paplāti Ls 2 vērtībā, paturot klavieres biedrībai par labu, apzināti nepatiesi iegalvojot lozes Nr.3862 uzrādītājai, ka uz šās lozes kritusi tieši paplāte. AT Senāts atzina, ka tiesa pamatoti nodibinājusi apsūdzētā nodarījumā pabeigtas krāpšanas pazīmes. Tiesa arī pamatoti konstatējusi pielietotā maldināšanas līdzekļa veidu un tā derīgumu aprādītā mērķa sasniegšanai.52

Pieņemot, ka nodoms klavieru vietā izdot paplāti radies pēc izlozes procesa pabeigšanas, no cietušās – loterejas dalībnieces nebija iegūta nedz manta, nedz tiesības uz mantu, bet gan apsūdzētie ar viltu izvairījās no saistības izpildes. Tātad pēc KL 177.panta pašreizējās redakcijas nodarījums nebūtu kvalificējams kā krāpšana. Šobrīd persona varētu tikt sodīta vienīgi par KL 220.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, kas paredz atbildību par mantas noslēpšanu nolūkā izvairīties no saistību izpildes.

Otrs piemērs: apsūdzētais, noskaitot uz galda naudu un sagatavojoties to maksāt cietušam, ar tādu rīcību radījis cietušā apziņā pārliecību, ka apsūdzētais grib patiesībā nokārtot sava parāda saistību. Ar šāda viltus līdzekļa palīdzību apsūdzētais,

51 Piesavināmais nevar atrasties piesavinātāja īpašumā. Tāpēc aizņēmuma līguma gadījumā, kad aizņēmējam pārnes īpašuma tiesības, nevar būt runa par piesavināšanos, kad aizņemto naudu neatdod (Mincs P. Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Rīga: Latvijas Universitāte, 1939, 348.lpp.).

Analoga kļūda konstatējama arī citā lietā – AT Senāta 1998.gada 25.augusta lēmums Nr.SKK-241. LR AT Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 1998. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 1999, 172.-174.lpp.

52 AT Senāta 1935.gada 30.marta/25.maija spriedums Nr.204. Senāta Kriminālā kasācijas departamenta nolēmumi 1932-1935. Oficiālais izdevums, 5971.-5973.lpp.

rīkojoties mantkārīgā nolūkā, ieguvis no cietušās pierādījumu naudas samaksai, nenododot cietušam attiecīgu ekvivalentu.53

Arī šeit viltu pielietojusī persona cietušajam neko nebija atņēmusi, resp., nebija ieguvusi nedz cietušā mantu, nedz tiesības uz viņa mantu, bet gan mēģinājusi izvairīties no parāda samaksas, ar viltu iegūstot pierādījumu par parāda samaksu. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo KL redakciju šāds nodarījums nebūtu sodāms nedz pēc KL 177.panta, nedz pēc KL 220.panta.

Dokumenta jēdziens (KL 275.pants)2010.gada 17.septembra lēmumā lietā Nr.350/2010 AT Senāts atzinis, ka

braukšanas talons pilsētas sabiedriskajā transportā nav uzskatāms par KL 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu.

Pamatojums - Krimināltiesību teorijā un judikatūrā nav izteikts viedoklis, ka braukšanas talons ir atzīstams par dokumentu KL 275.panta izpratnē. Krimināllikuma zinātniski praktiskā komentārā 326.-327.lpp. (Sevišķā daļa. 3.grāmata, U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Firma „AFS”, Rīga-2007.) norādīts, ka dokumenta juridiskais spēks ir dokumenta īpašību (pazīmju kopums, statuss), kas nodrošina iespēju izmantot to kādas darbības veikšanai, tiesību īstenošanai un likumīgo interešu aizstāvībai. Nozieguma objekts – pārvaldības kārtība, konkrēti – oficiālās dokumentācijas lietvedības noteiktā kārtība.

No 2010.gada 1.jūlija ir spēkā Dokumentu juridiskā spēka likums. Šā likuma 1.panta otrajā daļā noteikts, ka dokumenta juridiskais spēks nodrošina iespēju izmantot attiecīgo dokumentu tiesību īstenošanai vai likumīgo interešu aizstāvībai. Dokuments, kuram nav juridiska spēka, citām organizācijām un fiziskajām personām nav saistošs, bet ir saistošs šā dokumenta autoram.

Likuma 4.panta pirmajā daļā noteikts, ka, lai dokumentam būtu juridisks spēks, tajā iekļauj šādus rekvizītus: 1) dokumenta autoru nosaukumu; 2) dokumenta datumu; 3) parakstu. Iepriekš norādītie rekvizīti ir minimālās prasības jebkuram dokumentam, ja normatīvie akti nenosaka vēl citas obligātās prasības.

Līdzīgas prasības, lai dokuments iegūtu juridisku spēku, līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai bija paredzētas Ministru kabineta 1996.gada 23.aprīļa noteikumu Nr.154 (turpmāk – MK Noteikumi Nr.154) 18.punktā.

Braukšanas talonam nav KL 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetam – dokumentam, dokumenta raksturīgo pazīmju un juridiskā spēka. Braukšanas talona viltošana neapdraud arī KL 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektu.

Atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk – APK) 136.pantam personu var sodīt par braukšanu bez biļetes.

Līdz KL spēkā stāšanās brīdim bija spēkā LKK norma, kura noteica atbildību par braukšanas talonu viltošanu. (sk. LKK 190.2pantu). KL likumdevējs nav īpaši paredzējis atbildību par šādu personas darbību kā braukšanas talonu viltošanu, pārdošanu, izplatīšanu, izmantošanu.54

AT Senāta secinājums, ka braukšanas talons pilsētas sabiedriskajā transportā, nav dokuments, kas piešķir tiesības, ir apšaubāms sekojošu apsvērumu dēļ:

To, vai konkrētais dokuments ir uzskatāms par dokumentu, kas piešķir kādas tiesības, nav pateikts KL. Atbilde uz šo jautājumu ir meklējama citos normatīvajos aktos. Dokumentu juridiskā spēka likums un MK Noteikumi Nr.154 ir tikai neliela 53 AT Senāta 1934.gada 30.novembra spriedums Inkusa lietā. Mincs P., Lauva J. Sodu likums ar komentāriem. Valsts tipogrāfijas izdevums, 1937, 308.-309.lpp.54 AT Senāta 2010.gada 17.septembra lēmums lietā Nr. 350/2010. http://at.gov.lv/files/archive/department2/2010/skk%20350.doc

daļa no tās normatīvo aktu bāzes, pēc kuriem vērtējams, vai konkrētais dokuments piešķir tiesības vai atbrīvo no pienākumiem.

Ir vispāratzīts, ka vispārējā tiesību norma piemērojama tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Dokumentu juridiskā spēka likumā un MK Noteikumos Nr.154 ietvertās normas ir vispārējās attiecībā pret citos normatīvajos aktos ietvertajām speciālajām tiesību normām jautājumā par dokumentu rekvizītiem. Tāpēc nav izslēgts, ka speciālajos normatīvajos aktos paredzētas citas prasības, lai konkrēta tipa dokuments iegūtu juridisku spēku.

Braukšanas talonam tiešām iztrūkst daļa rekvizītu, kurus paredz MK Noteikumi Nr.154, kas bija spēkā uz nodarījuma izdarīšanas brīdi. Tomēr biļešu obligātie rekvizīti ir uzskaitīti MK Noteikumu Nr.843 „Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanas un izmantošanas kārtība” 51.-55.pantos, t.i., speciālajā normatīvajā aktā. Pilsētas nozīmes maršruta biļetē nav paredzēts nedz paraksts, nedz izdošanas datums. Šo noteikumu 17.pants nosaka, ka pasažiera braukšanas tiesības sabiedriskajā transportlīdzeklī apliecina biļete. Tātad braukšanas biļete nepārprotami ir dokuments, kas piešķir tiesības.

Ievērojot minēto, nepareiza ir tēze, ka Dokumentu juridiskā spēka likuma 4.pantā un MK Noteikumu 154. 18.pantā norādītie rekvizīti ir minimālās prasības jebkuram dokumentam, ja normatīvie akti nenosaka vēl citas obligātās prasības. Šāda tēze liecina, ka nav ņemts vērā princips, ka vispārējā tiesību norma piemērojama tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Arī pārējie AT Senāta argumenti neliedz braukšanas talonu uzskatīt par KL 275.panta paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu.

Fakts, ka par braukšanu bez biļetes paredzēta administratīvā atbildība, ir nenozīmīgs. Viltota braukšanas talona izmantošana sabiedriskā transportā ir kas vairāk par braukšanu bez biļetes. Tātad braukšana ar viltotu braukšanas talonu iziet ārpus APK 136.panta sastāva robežām. Saskaņā ar APK 9.panta otro daļu administratīvā atbildība par šajā kodeksā norādītiem pārkāpumiem iestājas tikai tad, ja par tiem pēc to rakstura nav paredzēta kriminālatbildība.

Fakts, ka LKK 190.2pants paredzēja atbildību par braukšanas biļešu viltošanu, bet šobrīd analoga KL panta nav, neizslēdz, ka šādas darbības aptver kāds vispārīgāk formulēts pants, konkrētajā gadījumā – KL 275.pants.

Tam, ka krimināltiesību teorijā un judikatūrā nav izteikts viedoklis, ka braukšanas talons atzīstams par dokumentu, nav nozīmes, jo neviens juridiskās literatūras avots vai tiesu nolēmums nevar pretendēt uz pilnīgu un visaptverošu KL 275.pantā paredzēto priekšmetu uzskaitījumu.

Pamatota ir gan tēze, ka par KL 275.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmetu var būt tikai tāds dokuments, kas apdraud pārvaldības kārtību. Tomēr šāds apdraudējums ir noticis arī konkrētā situācijā.

KL 275.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums, ja vien nav konstatējama panta otrajā daļā paredzētā kvalificējošā pazīme – būtisks kaitējums – ir pieskaitāms pie formāliem noziedzīgiem nodarījumiem. Formālie noziedzīgie nodarījumi raksturīgi ar to, ka to izdarīšana nerada konkrētus, bet tikai abstraktus draudus. Tāpēc tiesnesim nav nepieciešams katrā atsevišķā gadījumā pārliecināties par konkrēta apdraudējuma esamību. Tomēr pēc vispārējā principa noziedzīgam nodarījumam ir jāpiemīt zināmai bīstamības pakāpei, t.i., vismaz teorētiski jāpastāv draudiem radīt kaitējumu kādām ar likumu aizsargātām tiesībām vai interesēm. Darbība, kas no paša sākuma nerada nekādu apdraudējumu, neattaisno soda piemērošanu.55 Tāpēc

55 Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 08.12.1981, 1 StR 706/81. http://beck-online.beck.de/default.aspx?TYP=reference&Y=300&Z=BGHSt&B=30&S=285&CONTEXTDOCID=58996961

krimināltiesiskā atbildība par formālu nodarījumu neiestājas, ja konkrētā situācijā noziedzīga nodarījuma objekta apdraudējums ir pilnībā izslēgts.56

Tomēr konkrētā gadījumā pārvaldības kārtības apdraudējums nebija izslēgts. Ar pārvaldības kārtību saprotama tiesību normās noteiktā izpildvaras administratīvo funkciju īstenošana. Saskaņā ar likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 19.punktu par pašvaldības autonomo funkciju atzīta sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšana. Tas ir pašvaldības publiski-tiesisks pienākums. Pienākums organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus nozīmē, ka pašvaldībai ir jānodrošina iedzīvotājiem iespēja saņemt šo pakalpojumu. Savukārt tas, vai pašvaldība minētos pakalpojumus sniedz pati vai deleģē to sniegšanu privātpersonai, ir pašvaldības izvēle.57

Neatkarīgi no tā, vai pašvaldība šos pakalpojumus sniedz pati vai deleģē to sniegšanu privātpersonai, nevar apgalvot, ka viltotu braukšanas talonu izmantošana neapdraud pārvaldības kārtību, konkrētā situācijā – sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu. Pirmajā gadījumā apdraudējums izpaužas tajā, ka pašvaldība negūst ienākumus par pakalpojuma sniegšanu. Tas var radīt finansiālas grūtības un apdraudēt šī pakalpojuma sniegšanu turpmāk. Otrajā gadījumā apdraudējums ir mazākas intensitātes, tomēr joprojām saglabājas, jo finansiālas grūtības var ciest privātpersona, kas sniedz šo pakalpojumu. Tās atteikšanās vai nespēja sniegt pakalpojumus pilnā apmērā vai kādā daļā sašaurina pašvaldības izvēles iespējas izraudzīt pakalpojuma sniedzēju. Tātad braukšana ar viltotu biļeti sabiedriskā transportā vismaz teorētiski apdraud pašvaldības autonomās funkcijas pildīšanu, kas ir pietiekoši formāla noziedzīga nodarījuma konstatēšanai. Nevar teikt, ka konkrētā situācijā noziedzīga nodarījuma objekta apdraudējums ir pilnībā izslēgts.58

56 Beckemper K. Ende und Wiederaufleben der Insolvenzantragspflicht Anmerkung zu BGH 5 StR 166/08 – Beschluss vom 28. Oktober 2008. Online Zeitschrift für Höchstrichterliche Rechtsprechung zum Strafrecht. 2/2009. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/archiv/09-02/index.php?sz=6

Austrijas Augstākās tiesas lieta: Geschäftszahl 13Os75/78 (13Os76/78), Entscheidungsdatum 18.01.1979. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe? Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19790118_OGH0002_0130OS00075_7800000_000

57 Sk. AT Senāta 2009.gada 16.februāra lēmumu lietā Nr.SKA-16/2009 par pašvaldības kompetenci siltumapgādes jomā (likuma „Par pašvaldībām” 15.p. 1.d.1.pnkt.) un AT Senāta 2004.gada 7.decembra lēmumu lietā Nr.SKA-256/2004 par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu (likuma “Par pašvaldībām 15.p. 1.d. 1.pnkt.)”

58 Krievijas juridiskajā literatūrā saistībā ar pārvaldības kārtības apdraudējumu kontekstā ar patvarības sastāvu izteikts pat šāds viedoklis – „На первый взгляд при самоуправстве мы имеем дело только с конфликтом интересов частных субъектов, публичный интерес не затрагивается и порядок управления не страдает; однако, при чуть более глубоком подходе становится ясно, что это преступление посягает на саму основу порядка управления; власть перестает быть монопольной, она (в какой то части) начинает принадлежать виновному, то есть лицо, действуя самоуправно, либо присваивает себе полномочия суверена (органа управления), либо в своих действиях вообще выходит за рамки дозволенного кому либо.” Категория оспариваемости в составе самоуправства. http :// www . kollegia . net / articles . php ? serv =44& part =697

Šajā sakarā jāatzīmē, ka arī AT Senāta Krimināllietu departaments joprojām uzskata, ka krimināltiesiskas patvarības sastāvu, kas tāpat kā KL 275.pants, atrodas nodaļā “noziedzīgi nodarījumi pret pārvaldības kārtību” , veido civiltiesisku strīdu patvarīga risināšana (sk. arī AT Senāta 2010.gada 23.februāra spriedumu lietā Nr.SKK-102/10, nav publicēts). Tai pat laikā AT Senāta Administratīvo lietu departaments, skatot jautājumu par administratīvi sodāmas patvarības pazīmēm, atzinis, ka patvarīga civiltiesiska strīda risināšana pārvaldības kārtību neapdraud (sk. AT Senāta 2006.gada 27.oktobra spriedumu lietā Nr. SKA- 303/2006; AT Senāta 2008.gada 8.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-375/2008).

Tiesas sprieduma un lēmuma neizpildīšana (KL 296.pants)KL 296.pants paredz kriminālatbildību: 1) par tiesas sprieduma vai lēmuma

tīšu neizpildīšanu vai 2) izpildes kavēšanu. Raksta turpinājumā pievērsīšos jautājumam par tiesas nolēmuma neizpildīšanas subjektu.

Pirmās un apelācijas instances tiesa notiesājusi U.D. par to, ka apsūdzētais tīši nav izpildījis tiesas lēmumu. Tiesa konstatēja, ka pēc tam, kad ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu U.D. tika uzlikts pienākums atklāt laikrakstā publicētās informācijas avotu, viņš tīši neizpildīja spēkā stājušos lēmumu, t.i., neatklāja informācijas avotu. Nodarījums kvalificēts pēc KL 296.panta.

Kasācijas instances tiesa atcēla abu instanču nolēmumus, bet kriminālprocesu izbeidza. Pamatojums – pirmās un apelācijas instances tiesas, izskatot lietu, paplašināti un nepareizi tulkojušas KL 296.panta dispozīciju un nepamatoti atzinušas U.D. par šī kriminālpārkāpuma subjektu. Saskaņā ar KL 296.panta dispozīcijas jēgu par tiesas sprieduma un lēmuma tīšu neizpildīšanu pie kriminālatbildības var saukt personu, kurai saskaņā ar likumu vai darba pienākumiem jāizpilda tiesas spriedums vai lēmums, kurš stājies likumīgā spēkā, un kura to tīši nav darījusi. No likuma jēgas un tiesu prakses izriet, ka šīs personas parasti ir amatpersonas (piemēram, tiesu izpildītājs, juridiskās personas vadītājs, u.t.t.). Apsūdzētais U.D. nav tāda amatpersona, kurai ar likumu uzlikts par pienākumu izpildīt tiesas spriedumu vai lēmumu.59

Arī vienā no 2010.gadā izskatītām lietām izteikta līdzīga tēze, proti, tiesas nolēmuma tīšas neizpildīšanas subjekts ir amatpersona, kuras pienākumos ietilpst tiesas sprieduma vai lēmuma izpildīšana.60

Kasācijas instances tiesas viedoklis ir kļūdains. KL 296.pants nemin šā noziedzīgā nodarījuma subjektu. Tāpēc par izejas punktu jāuzskata vispārīgais princips, ka nodarījuma subjekts ir jebkura pieskaitāma 14 gadu vecumu sasniegusi persona. Jautājums ir tikai par to, kādos gadījumos privātpersonai ir pienākums izpildīt tiesas nolēmumu. Tas, ka parasti tieši amatpersonas ir šī noziedzīgā nodarījuma subjekts, nenozīmē, ka nav gadījumu, kuros pienākums izpildīt tiesas nolēmumu ir fiziskai personai (sk. Civilprocesa (CPL) 197.p., KPL 154.p.). Nosakot, kad privātpersonai ir pienākums izpildīt tiesas nolēmumu, izšķiroša nozīme ir tiesas nolēmuma rezolutīvai daļai. Piemēram, parādnieks nebūs atbildīgs par tiesas nolēmuma neizpildīšanu, ja tiesa nospriedusi piedzīt no parādnieka noteiktu naudas summu. Tāds nolēmuma rezolutīvās daļas formulējums liecina, ka parādniekam nekāds pienākums izpildīt nolēmumu nav uzlikts. Ja parādnieks to neizpildīs labprātīgi, šis pienākums būs tiesu izpildītājam, kuram nodots izpildei attiecīgais izpildu dokuments. Tomēr, ja parādnieks sprieduma izpildes stadijā var izturēties pasīvi, t.i., neizpildīt nolēmumu labprātīgi, tad viņam nav tiesību likt šķēršļus tā izpildei. Pretējā gadījumā pēc KL 296.panta viņš būs atbildīgs par tiesas nolēmuma izpildes kavēšanu.

Atgriežoties pie šajā nodaļā analizējamās lietas, uzdodams jautājums, kurai gan citai personai tad bija pienākums izpildīt tiesas lēmumu atklāt informācijas avotu, kas zināms tikai apsūdzētajam? Atbildes uz šo jautājumu lēmumā nav un tas ir arī likumsakarīgi, jo šādu pienākumu varēja izpildīt tikai pats apsūdzētais. Saskaņā ar KPL 322.pantu spēkā stājies nolēmums, tai skaitā tiesas nolēmums, ir obligāts un 59 AT Senāta 2007.gada 4.decembra lēmums Nr.SKK-688/2007. http://at.gov.lv/files/archive/department2/2007/kd0412071.doc60 AT Senāta 2010.gada 8.aprīļa lēmums Nr.SKK-161/2010. http://at.gov.lv/files/archive/department2/2010/skk%20161.doc

izpildāms visiem. Pirmām kārtām šis nosacījums attiecas uz personu, kurai šāds pienākums noteikts ar tiesas nolēmuma rezolutīvo daļu.

Juridiskajā literatūrā pausts viedoklis, ka par tīšu tiesas nolēmuma neizpildīšanas subjektu uzskatāms parādnieks, kurš nepilda ar tiesas spriedumu uzlikto pienākumu izpildīt noteiktas darbības.61 Nav pamata atšķirīgi vērtēt situācijas, kad tīši netiek pildīts tiesas nolēmums, kas pieņemts kriminālprocesa ietvaros.

AT Senāta lēmumā nav arī motivācijas, kāpēc notikusi atkāpšanās no agrākās prakses, proti, iepriekš vairākkārt atzīts, ka par tiesas nolēmuma neizpildīšanas subjektu atzīstama jebkura fiziska persona, kas ir pieskaitāma un sasniegusi 14 gadu vecumu.62

Tieši gadījumos, kad pēc uzliktā pienākuma rakstura tiesas nolēmumu var izpildīt tikai konkrēta persona, nolēmuma neizpildīšana visbūtiskāk apdraud jurisdikcijas intereses. Ja tiesas nolēmumu, kuru iespējams izpildīt piespiedu kārtā, neizpilda tiesu izpildītājs vai to izpildi kavē trešās personas, šos šķēršļus zināmā mērā iespējams novērst (piemēram, uzdodot nolēmuma izpildi citam tiesu izpildītājam un tml.). Taču, ja tiesas nolēmumu neizpilda persona, kura uzliktā pienākuma rakstura dēļ ir vienīgā, kas to var izpildīt, nolēmuma izpilde ir paralizēta pilnībā. Tātad nepieciešamība pēc personas sodīšanas ir ievērojami lielāka. Tas ir vienīgais veids, kādā iedarboties uz to, lai tiesas nolēmums tiktu izpildīts. KPL par tiesas nolēmuma neizpildīšanu, atšķirībā no CPL, neparedz arī procesuālas sankcijas.

Faktiski AT Senāta interpretācijas rezultāts robežojas ar nepamatotu teleoloģiskās redukcijas piemērošanu – ja KL 296.pants neierobežo tiesas nolēmuma neizpildīšanas subjektu loku, tad tiesa to uzskata par nepieciešamu ierobežot attiecībā uz privātpersonām situācijā, kad personas sodīšanas nepieciešamība ir ievērojami lielāka nekā tad, ja nolēmumu neizpilda amatpersona.

Komplicētāka situācija veidojas, ja būtu lemjams jautājums, vai pēc KL 296.panta sodāma persona, kura neizpilda pienākumu, kas tai uzlikts ar tiesas spriedumu civillietā. Par šādu pārkāpumu CPL paredz arī procesuālas sankcijas (sk. CPL 620.p. 4. un 5.d.).

CPL 70.pants paredz, ka personas, kuras ar savu darbību vai bezdarbību traucē tiesas darbu, līdztekus likumā paredzētajām procesuālajām sankcijām likumā noteiktajos gadījumos var saukt pie kriminālās atbildības. Šis pants attiecas arī uz tiesas sprieduma izpildes stadiju, tai skaitā uz CPL 620.pantā paredzēto procesuālo sankciju piemērošanu.63

Termina „līdztekus” sinonīmi ir „reizē”, „vienlaikus”, „paralēli.” Tomēr CL 70.panta burtiska piemērošana var tikt apšaubīta procesuālo sankciju līdzības dēļ ar kriminālsodu. Gan Latvijas pirmskara Senāta praksē, gan juridiskajā literatūrā atzīts, ka atsevišķām procesuālām sankcijām piemīt kriminālsoda pazīmes.64 CPL 620.pantā paredzēto procesuālo sankciju nosaukums, kā arī piemērojamā naudas soda apmērs vedina domāt, ka to piemērošanas mērķis ir ne vien

61 Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums. K.Torgāns (Zin.red.). Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2001, 593.lpp.62 AT Senāta 2001.gada 27.novembra rīcības sēdes lēmums Nr.SKK-406. LR AT Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2001. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2002, 109.lpp.

AT Senāta 2001.gada 23.oktobra rīcības sēdes lēmums Nr.SKK-358. LR AT Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumi 2001. Rīga: Latvijas Tiesnešu mācību centrs, 2002, 251.lpp.63 Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums. K.Torgāns (Zin.red.). Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2001, 80.lpp.64 Konradi F., Valters A. Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu izvilkumi. Tieslietu Ministrijas Vēstneša pielikums Nr. 6, 1936/1937, 401.-403.lpp.

Preisbergs J. Strīds par akta viltojumu. Rīga: [B.i.], 1935, 8.lpp.

piespiest parādnieku izpildīt tiesas nolēmumu, bet arī sodīt par nolēmuma neizpildīšanu. Tātad paralēla procesuālo sankciju un kriminālsoda piemērošana var nonākt pretrunā dubultas sodīšanas (ne bis idem) aizliegumam. Par procesuālo sankciju, tai skaitā naudas soda raksturu, un to paralēlu piemērošanu kopā ar administratīvo un kriminālatbildību piesardzīgi ir izteikusies arī Ā.Meikališa un K.Strada-Rozenberga.65

Šveices Federālā Augstākā tiesa attiecībā uz ilgstošiem nodarījumiem, pie kuriem pieskaitāma arī tiesas nolēmuma neizpildīšana, atzinusi sekojošo. Soda piemērošana rada cezūru (bewirkt Zesur – vācu val.). Prettiesiskā stāvokļa saglabāšana pēc sodīšanas ir patstāvīgs nodarījums (selbständige Tat – vācu val.). Tāpēc atkārtota sodīšana par nodarījumu, ko neaptver sākotnēji piemērotais sods, nenonāk pretrunā dubultas sodīšanas aizliegumam. Tomēr, nosakot sodu, jāraugās, lai kopējais sods būtu atbilstošs vainas pakāpei un nepārsniegtu likumā paredzēto maksimālo sodu.66 Vadoties no šiem principiem, gadījumos, ja civilprocesuālo sankciju piemērošana nav devusi vēlamos rezultātus, nebūtu izslēgta personas sodīšana pēc KL 296.panta, taču tikai par laika periodu pēc civilprocesuālo sankciju piemērošanas.

Tomēr zināma neskaidrība joprojām paliek par to, vai pirms personas saukšanas pie kriminālatbildības procesuālo sankciju piemērošana ir obligāta, ja jā, cik reizes šīs sankcijas piemērojamas. No CPL 620.panta piektās daļas izriet, ka tās var tikt piemērotas vismaz trīs reizes.

Šā raksta ietvaros šis jautājums tiek atstāts neizlemts (atklāts). Lai novērstu šo neskaidro situāciju, būtu vēlams apsvērt jautājumu par civilprocesuālo sankciju atcelšanu, par tiesas nolēmuma tīšu neizpildīšanu paredzot tikai kriminālsodu, jo, kriminālatbildība kā bargāks juridiskās atbildības veids var efektīvāk pildīt prevencijas funkciju.

Kukuļa izspiešana un pieprasīšana (KL 320.p. 2. un 4.d.)KL 320.pants paredz divas kvalificējošas pazīmes – kukuļa pieprasīšanu un

izspiešanu. Abos gadījumos kukuļošanas iniciators ir valsts amatpersona. Kritērijs šo kvalificējošo pazīmju norobežošanai ir to darbību raksturs, par kuru izdarīšanu vai neizdarīšanu kukulis prasīts.

Ar kukuļa izspiešanu jāsaprot:1) kukuļa pieprasīšana par likumīgu darbību izdarīšanu, 2) kukuļa pieprasīšana, kas saistīta ar draudiem kaitēt personas likumīgajām

interesēm (KL 324.p. 2.d.).

65 Tādas procesuālās sankcijas kā piespiedu naudas piemērošanu (sodīšanas mērķis) būtu jābūt uzmanīgiem situācijā, ja par to pašu pārkāpumu personai var piemērot administratīvo vai kriminālsodu. Šī piesardzība nosacīta ar atzīto principu, ka personu nevar sodīt divreiz par vienu un to pašu. [..] Ja netiek ņemts vērā priekšlikums no KPL svītrot tās pašreizējās procesuālās sankcijas, kam piemīt soda pazīmes, tad būtu jānorāda, ka gadījumā, ja par procesuālā pienākuma nepildīšanu paredzēta administratīvā atbildība vai kriminālatbildība, iestājas pēdējā. (Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pārmaiņu laiks kriminālprocesā. Procesuālie piespiedu līdzekļi un sankcijas. Jurista Vārds, 2006. 4.jūlijs, nr.26 (429) .

66 Šveices Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil Urteil vom 4.November 2008, 6B_114/2008. http://www.polyreg.ch/i/informationen/bgeleitentscheide/Band_135_2009/BGE_135_IV_6.html

Šveices Federālās Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 8. Februar 2006, 6S.485/2005/sza. http://jumpcgi.bger.ch/cgi-bin/JumpCGI?id=08.02.2006_6S.485/2005

Pretējs viedoklis, proti, ka vairākkārtēja sodīšana par ilgstošu noziedzīgu nodarījumu nonāk pretrunā dubultas sodīšanas aizliegumam, pausts juridiskajā literatūrā – Kahlo M., Zabel B. Schuldgrundsatz und Strafklageverbrauch. Zugleich eine Besprechung von BVerfG 2 BvR 1895/05, Beschluss v. 27. Dezember 2006, HRRS 2007. S. 107. http://www.hrr-strafrecht.de/hrr/archiv/hrrs-fezer-festgabe.pdf

Visos pārējos gadījumos, kad kukuļošanas iniciators ir valsts amatpersona, konstatējama kukuļa pieprasīšana.

Tiesu praksē ir gadījumi, kuros šo pazīmju nošķiršana ir visai diskutabla. Piemēram, J.S. notiesāts par kukuļa izspiešanu šādos apstākļos: apsūdzētais, būdams persona, kurš tiesīgs pieņemt galīgo lēmumu par audzēkņu uzņemšanu skolā, kā nosacījumu bērnu uzņemšanai izvirzīja prasību samaksāt „ziedojumu” skolas remontam. No vecāku liecībām un celtās apsūdzības izrietēja, ka kukuļa pieprasījums notika laikā, kad uzņemšanas pārbaudījumi bija beigušies, bet daļa no bērniem tos nebija nokārtojuši.67

Šādā situācijā nav gluži pats par sevi saprotams, ka naudas pieprasījums noticis par likumīgas darbības izdarīšanu. Termins „likumīgs” ir jāsaprot tā plašākajā nozīmē, proti, ar likumīgu darbību saprotot gan darbības, kas minētas likumā, gan citos normatīvos aktos (piemēram, Ministru kabineta noteikumos un tml.).68 Nav iemesla diferencēt atbildību tikai pēc tā, vai konkrēto darbību reglamentē likums vai cits likumpamatots normatīvs akts. Tomēr par likumīgu var atzīt tikai tādu darbību, kas, nevis abstrakti ņemot, ir likumīga (bērna iekārtošana skolā kā tāda), bet likumīga ir tieši konkrētā situācijā. No KL 320.panta un KPL 405.panta izriet, ka apsūdzībā par kukuļdošanu un kukuļņemšanu jānorāda pietiekoši konkretizēta darbība (bezdarbība), kas veicama vai veikta kukuļdevēja vai citu personu interesēs. Šī darbība var izpausties arī kā privātpersonai labvēlīga lēmuma pieņemšana. No minētā likumsakarīgi izriet, ka, norobežojot kukuļa pieprasīšanu no kukuļa izspiešanas, jāvērtē apsūdzībā norādītās darbības (bezdarbības) likumība. Ja šī darbība izpaudusies kā lēmuma pieņemšana, jāvērtē pieņemtā lēmuma likumība. Pretējā gadījumā nepamatoti tiktu pasliktināts kukuļa pieprasītāja stāvoklis, jo nodarījums nepamatoti tiktu kvalificēts pēc smagākas panta daļas. Tai pat laikā nepamatoti tiktu priviliģēts kukuļdevējs, kurš saskaņā ar KL 324.panta nosacījumiem iegūtu tiesības tikt atbrīvotam no kriminālatbildības, lai gan viņa labā pieņemtais lēmums (veiktā darbība) konkrētā situācijā bijis nelikumīgs.

Konkrētajā lietā tas nozīmēja nepieciešamību noskaidrot, vai bērnu uzņemšana skolā pēc iestājpārbaudījumu neizturēšanas vai uzņemšanas termiņa izbeigšanās bija pieļaujama, un ja jā, pie kādiem nosacījumiem. Šajā sakarā bija nepieciešams analizēt noteikumus, pēc kuriem lemjams šis jautājums. Tomēr tiesu nolēmumu motīvu daļā tas nav atspoguļots.

Arī tad, ja konkrēta jautājuma izlemšanā valsts amatpersonai būtu piešķirta rīcības brīvība (konkrētajā gadījumā gan tiesības uzņemt bērnu skolā, gan atteikt uzņemšanu), tas nedotu pamatu uzskatīt, ka kukulis, kas prasīts par šādu lēmumu, prasīts par likumīgas darbības izdarīšanu tikai tāpēc vien, ka lēmums pieņemts piešķirtās rīcības brīvības ietvaros. Pamatojums – ar terminu „pretlikumīgs” (prettiesisks) jāsaprot ne tikai konkrētu tiesību normu pārkāpums, bet arī amatpersonas neobjektivitāte. Amatpersonai, pieņemot lēmumu, jāvadās no likumā noteiktiem kritērijiem, nevis labvēlības vai nelabvēlības pret kādu no pusēm. No minētā izriet sekojošais – ja amatpersonai jautājuma izlemšanā piešķirta rīcības brīvība, prettiesiskums (pretlikumīgums) konstatējams jau tad, ja mantiska labuma pieņemšana atstāj iespaidu uz lēmuma saturu, turklāt neatkarīgi no tā, vai lēmums formāli pieņemts piešķirtās rīcības brīvības ietvaros. Ja kukulis dots ar mērķi iegūt

67 AT Krimināllietu tiesu palātas 2009.gada 13.februāra spriedums Nr. PAC 119/2009. Nav publicēts. Ar AT Senāta 2009.gada 7.septembra lēmumu Nr.SKK-310/2009 apelācijas instances tiesas spriedums atstāts negrozīts. Nav publicēts.68 Sk. arī Постановление Пленума Верховного суда Российской Федерации № 6 от 10 февраля 2000 г. О судебной практике по делам о взяточничестве и коммерческом подкупе. Пункт № 10. http://www.supcourt.ru/vscourt_detale.php?id=1106

amatpersonas labvēlību lēmuma pieņemšanā, jāatzīst, ka tas nodots par nelikumīgu darbību.69 Piemēram, Austrijas tiesu praksē atzīts, ka kukulis pieprasīts un dots par nelikumīgu darbību arī tad, ja tas dots par to, lai amatpersona pieņemtu lēmumu iespējami īsākā termiņā.70

Tātad, ja kukulis prasīts par jautājuma izlemšanu, kurā valsts amatpersonai piešķirta rīcības brīvība, faktiski tas prasīts, lai valsts amatpersona ļaunprātīgi izmantotu tai piešķirto rīcības brīvību. Pie šādiem apstākļiem nav pamata uzskatīt, ka kukulis prasīts par likumīgas darbības izdarīšanu.

Kopsavilkums1. Būtiska nozīme krimināltiesību normu piemērošanā ir tajā lietotiem

terminiem. Tā veicama, izmantojot tradicionālās interpretācijas metodes – gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko. Tomēr par piemērotāko atzītās interpretācijas metodes rezultāts nedrīkst sasniegt analoģiju par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Galvenais kritērijs, pēc kura tiesību normas interpretācija norobežojama no analoģijas, ir likuma vārdiskais teksts. Ja interpretācijas rezultāts vairs nesedzas ar likuma burtisko tekstu, sasniegts analoģijas slieksnis. Likuma vārdiskā teksta jēga nosaka pieļaujamās interpretācijas robežas, kurās interpretējams katrs jēdziens atbilstoši tiesību normas jēgai un mērķim. Atkarībā no tā, pieļaujama gan sašaurināta (restriktīva), gan paplašināta (ekstensīva) interpretācija

2.Analoģijas aizliegums par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, attiecas gan uz KL vispārīgās, gan sevišķās daļas normām, gan panta dispozīciju, gan sankciju. Savukārt analoģijas piemērošana par labu personai pieļaujama neierobežoti, ja vien, protams, pastāv analoģijas piemērošanas priekšnoteikumi.

3. Likuma burtiskā teksta pārkāpšana iespējama divos virzienos, proti, ne vien interpretējot to pārlieku plaši (analoģija), bet arī, interpretējot pārlieku šauri (teleoloģiskā redukcija). Teleoloģiskā redukcija piemērojama, ja likumā ietvertais tiesiskais regulējums atbilstoši tā jēgai un mērķim izrādās par plašu (no „vārdiskās jēgas” viedokļa) un tādējādi aptver tādas situācijas, kuras tiesību normas mērķis (ratio legis) nemaz nevēlas aptvert. Teleoloģiskās redukcijas ceļā tiek ierobežota vārdiski pārāk plaši formulētā tiesiskā regulējuma piemērošanas joma, saskaņojot to ar tiesiskā regulējuma mērķi. Krimināltiesībās nav pieļaujama teleoloģiskās redukcijas piemērošana par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

4. Formālie noziedzīgie nodarījumi raksturīgi ar to, ka to izdarīšana nerada konkrētus, bet tikai abstraktus draudus. Tāpēc tiesnesim nav nepieciešams katrā atsevišķā gadījumā pārliecināties par konkrēta apdraudējuma esamību. Tomēr pēc

69 Austrijas Augstākās tiesas liela: Entscheidungsdatum 04.09.1980, Geschäftszahl 12Os46/80. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19800904_OGH0002_0120OS00046_8000000_000;

Austrijas Augstākās tiesas liela: Entscheidungsdatum 17.05.1983, Geschäftszahl 12Os121/82. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19830517_OGH0002_0120OS00121_8200000_000;

Austrijas Augstākās tiesas liela: Entscheidungsdatum 12.04.1984, Geschäftszahl 13Os49/84. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19840412_OGH0002_0130OS00049_8400000_000

70 Austrijas Augstākās tiesas liela: Entscheidungsdatum 07.03.1985, Geschäftszahl 13Os93/84. http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19840412_OGH0002_0130OS00049_8400000_000

vispārējā principa noziedzīgam nodarījumam ir jāpiemīt zināmai bīstamības pakāpei, t.i., vismaz teorētiski jāpastāv draudiem radīt kaitējumu kādām ar likumu aizsargātām tiesībām vai interesēm. Tāpēc tikai darbība, kas no paša sākuma nerada nekādu apdraudējumu, neattaisno soda piemērošanu. Līdz ar to atbildība par formālu nodarījumu neiestājas, ja konkrētā situācijā noziedzīga nodarījuma objekta apdraudējums ir pilnībā izslēgts.

5. Par sagatavošanos noziegumam uzskatāma jebkāda personas apzināta darbība, kas rada vēlamos priekšnoteikumus nozieguma izdarīšanai. Šai darbībai jābūt, kā minimums, tādai, kas iziet ārpus nodoma atklāšanas vai nozieguma plānošanas savās domās, bet tai pat laikā tā nedrīkst sasniegt nozieguma mēģinājuma slieksni.

6. Nolūks (mērķis) kā noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses pazīme ir rezultāts, kuru persona vēlas sasniegt. Tomēr nolūks nav tas pats, kas rīcības motīvs vai personas galējais mērķis. Ar nolūku persona rīkojas, ja tā vēlas noteiktas sekas, neatkarīgi no motīviem, kuru dēļ tās gribētas. Sekas ir gribētas ne tikai tad, ja persona tās vēlas „no visas sirds”, bet arī tad, ja tā zina, ka tās iestāsies un, neskatoties uz to, no brīvas gribas nolemj rīkoties. Sekas ir gribētas arī tad, ja tās ir tikai līdzeklis cita tālāka (arī sabiedriski derīga) mērķa sasniegšanai.

7. Ņemot vērā, ka personai ir iespējams sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par citas personas izdarītu noziegumu, kuru iespējams pārbaudīt ar citiem pierādījumiem, bet tai pat laikā nav iespējams kontrolēt tiesību aizsardzības iestāžu rīcību un izmeklēšanas gaitu, KL 47.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētā atbildību mīkstinošā apstākļa konstatēšanai būtu nesaprātīgi prasīt, lai apsūdzētā palīdzība vienmēr vainagotos ar notiesājošu spriedumu vai citu nolēmumu ar nereabilitējošu raksturu (KPL 380.p.). Tāpēc nav absolutizējama AT Senāta tēze, ka KL 47.panta pirmās daļas 3.punktā norādītais apstāklis par atbildību mīkstinošu apstākli atzīstams tikai gadījumā, ja citas personas vainīgums apstiprinās ar procesuālu nolēmumu (lēmumu, spriedumu) šajā lietā vai ar spēkā stājušos nolēmumu citā lietā. Tikai katrā konkrētā gadījumā atsevišķi būtu nosakāms, vai palīdzība bijusi tāda rakstura, kas ļauj to atzīt par patstāvīgu atbildību mīkstinošu apstākli. Notiesājošs spriedums vai cits nolēmums ar nereabilitējošu raksturu ir tikai viens no piemēriem, kad apsūdzētā sniegtā palīdzība iegūst tādu raksturu, kas ļauj to atzīt par patstāvīgu atbildību mīkstinošu apstākli.

8. Par krāpšanu saskaņā ar šobrīd spēkā esošo KL 177.panta redakciju nav kvalificējamas tādas darbības, ar kurām persona ar viltu izvairās no mantiska rakstura izdevumiem vai parāda atgriešanas. Šāds nodarījums būs krimināli sodāms tikai tad, ja atbildīs kādam citam speciālam noziedzīga nodarījuma sastāvam, piemēram, KL 218. vai 220.pantam.

9. KL 296.pants ir norma, kas paredz atbildību par tiesas sprieduma un lēmuma tīšu neizpildīšanu ikvienai fiziskai personai. Arī privātpersona var būt šī noziedzīgā nodarījuma subjekts. Nosakot, kādos gadījumos privātpersonai ir pienākums izpildīt tiesas nolēmumu, izšķiroša nozīme ir tiesas nolēmuma rezolutīvai daļai.

10. Kukuļa pieprasījums par likumīgu darbību, t.i., kukuļa izspiešana konstatējama tikai tad, ja personai ir tiesības prasīt no valsts amatpersonas darbību, par kuru prasīts kukulis, konkrētā situācijā, nevis tikai abstrakti.