Lelde Stumbre

FOXTROTS Luga 2 cēlienos

Darbojošās personas:

Odīle – dzimtas māte, 89 gadus veca

Dāvids, Odīles dvīņubrālis – viņš spītīgi dzīvo Doles salā un nebrauc no tās prom, jo tur dzīvoja un nomira viņa mīļā sieva Austra

Zigfrīds –Zigis, Dāvida un Austras dēls, viņš dzīvo savā sētā, netālu no Lielsētām

Anna, Ziga sieva un dēls Olafs, 10 gadus vecs, kuram svin 10 gadus jubileju

Niks, 35 gadus vecs, Odīles mazdēls, dzīvo pilsētā

Madelīna, Nika tēva pirmā sieva

Gunārs, Madelīnas otrais vīrs, abi dzīvo savā mājā, netālu no Lielsētām

Francis, Nika pusbrālis, Madelīnas un Nika tēva bērns

Ella, Madelīnas un Gunāra meita, apmēram 40 gadus veca

Berta, Madelīnas un Gunāra meita

Pāvels, Bertas vīrs

Karloss no Spānijas, Ellas vīrs

Māra, Ellas un Karlosa meita

Alise, Franča sieva –

Kornēlija, apmēram 89 gadus veca, Odīles līdzdzīvotāja Lielsētās

Divas sievietes birojā

Sētniece

Darbības vieta: Birojs pilsetā, iela, lielā istaba-zāle Lielsētās

Žanrs: Liktenīgu apstākļu un neticamu notikumu sakritības drāma

Pirmais cēliens

Lieldienu laiks. Piektdienas pēcpusdiena. Pilsēta. Daudzstāvu ēka centrā. Birojs.

Rakstāmgaldi, skapji, datori, papīru kaudzes, rakstāmie, īsi sakot, biroja aprīkojums. Telpa atdzīvināta ar spilgtiem ceļojumu reklāmas plakātiem pie sienām – pilis, muižas, krāšņas dabas ainavas, gan no pasaules vietām, gan Latvijas, medību un makšķerēšanas skati. Telpā ir arī istabas augi un pie sienas, redzamā vietā, kā telpas galvenais noformējums - neliela, vecu ieroču kolekcija, kas glīti ierāmēta – tajā ir pāris veclaicīgas pistoles, viena veclaicīga, krāšņi izgreznota šautene , daži vecmodīgi naži un zobens, kā arī viens arbalets. Tie ,

saprotams, nav īsti ieroči, tikai sienas dekors, bet tagad arī dekoru var uztaisīt tādu, ka tas izskatās kā īsts.

Divas sievietes pļāpādamas novāc savus galdus, savāc mantas un taisās uz promiešanu.

Pie trešā galda sēž Māra, jauna meitene, nesteidzas doties prom, bet pie ceturtā galda - Niks, steidzīgi vēl kaut ko raksta datorā. Viņš grib, lai visi beidzot aiziet.

1. sieviete. Četras Lieldienu brīvdienas, burvīgs laiks, bet vīrs grib braukt uz motosacīkstēm! Jau kuro gadu! Kā klāt pavasaris, tā atkal viss atkārtojas! Lieldienu brīvlaikā viņam jābrauc uz sacīkstēm! Un tagad viņš grib ņemt līdzi arī dēlu! Tu vari iedomāties? Bet puikam ir tikai pieci gadi! Tas nozīmē, ka man arī jābrauc!

2. sieviete. Egoists. Paņem puiku un brauciet pie mammas.1. sieviete. Bet viņš puikam jau piedziedājis pilnas ausis – sacīkstes, sacīkstes!

Kā es to ienīstu! Stulbā, trulā vīriešu pasaule! Ko tu darīsi brīvdienās? Nikiņ, un tu? Ir kādi plāni?

Niks. (paceļ galvu no datora.) Ko? Ā, brīvdienas... Jā, jā es braukšu... visticamāk, uz vienu pirti, pie drauga... Ballīte...

2. sieviete. Es arī gribu kārtīgi izdejoties! Tā arī pateicu Tomasam – vai nu dejas vai es meklēšu kādu citu, kurš nav tāds nolādēts mājās tupētājs! Johaidī! Vīrietim knapi pāri trīsdesmit, bet dirn pie teļļuka kā tāda vecene!! Ir viens tāds klubiņš, kur spēlē orķestrītis, īsts orķestris ar klavierēm, sitamajiem un čellu...jā, laikam tas ir čells. Un dejas – tango, fokstrots... burvīgi! Nik, tu māki dejot fokstrotu? Es speciāli mācījos – skatījos internetā un – pa kreisi, ass pagrieziens, atpakaļ, atkal pagrieziens...! Tomēr vissvarīgākais ir partneris, saproti? Ja tas nejēdz soļus, tad sanāk tikai putra. Un, protams, mūzika. Jāmāk atšķirt lēno fokstrotu no klasiskā, angļu. Nemaz nav tik vienkārši, starp citu.

1. sieviete. Ak, es arī gribu! Tu tiešām iemācījies internetā?2. sieviete. Jā! Piespiedu Tomasu piecelties no dīvāna un dejot. Un, zini, kāds

bija efekts? Mēs abi burtiski pārvērtāmies! Mugura taisna, smaids sejā, rokas stingras! Kolosāla sajūta!

1. sieviete. Nu, parādi, parādi, kaut vai dažus soļus!2. sieviete. Nav jau mūzikas!

1. sieviete. Pameklēsim radio... Pagaidi! (uzgriež radio un kā par brīnumu tiešām – atskan fokstrots!)

2. sieviete. Jā, jā, tas ir īstais! Nu, nāc, pamēģināsim... Tas ir lēnais, tev būs vieglāk atcerēties soļus...

(Abas lēnām mēģina dejot. 2. sievietei sanāk tīri labi, 1. sieviete samulsusi smejas, bet galu galā arī iekļaujas un abas patiešām pārvēršas – no steidzīgām biroja darbiniecēm par elegantām dejotājām)

Niks. (paceļ acis) Paklau... vai jūs nevarētu... Man jāpabeidz darbs, dieva dēļ!

1. sieviete. Skaties, Nik, nu paskaties taču! Mārīt, kā tev patīk?Māra. (smaidot skatās) Jums sanāk! Patiešām labi!

(Abas dejo arvien saliedētāk. Mūzika beidzas.)

1. sieviete. Laimīgā... Vai nav netaisnība? Man būs jārij automašīnu izplūdes gāzes un jāsalst kaut kādā draņķīgā teltī, bet Lillija tikmēr dejos fokstrotu un jutīsies kā princese! Netaisnība!!! Velns parāvis, kur manas mašīnas atslēgas?

2. sieviete. Tepat vien ir. Nu ko, ejam? Māriņ, aizslēdziet durvis un neaizmirstiet par signalizāciju! Nik!

Niks. (atjēdzas un atraujas no sava datora) Jā, jā, aizslēgšu! Priecīgas Lieldienas, dāmas!

1. sieviete. Tev arī ! Čau, Māriņ!Māra. Priecīgas Lieldienas...

2. sieviete. Man vēl jāieskrien veikalā, gribu nopirkt to tumši oranžo kleitu, atceries? Tā būs ideāla dejošanai! Negribi atnākt līdzi? Šopavasar modē ir oranžā un zaļā krāsa. Kā tev liekas, man piestāvētu? Žurnālos jau izskatās smuki, bet dabā...

(Abas sarunādamās aiziet un Māra un Niks paliek vieni. Viņš neievēro meiteni, bet atviegloti uzelpo un turpina steidzīgi rakstīt, lai pabeigtu darbu. Māra pieceļas un sakārto biroja telpu.)

Māra. Nik... vai tu brauksi uz Lielsētām?

(Niks nedzird. Māras balss ir klusa un mierīga.)

Tev taču arī atnāca ielūgums, vai ne?

Niks. ( dzird viņu tikai pa pusei) Uz Lielsētām... nē, laikam šoreiz atturēšos... Vēlāk...

Māra. Tur visi šogad sapulcēsies... Tiešām visi un tas pasākums laikam būs grandiozs...

(pieiet pie plaukta, kur paņem paciņu ar vēstulēm. Izskata tās.)

Nik, te ir tavs ielūgums!

Niks. Ā...jā... noliec tepat. (turpina rakstīt)

Māra. (noliek ielūgumu viņam blakus uz galda, bet Niks neuzmet tam ne skatienu.)

Odīle grib visus redzēt... viņai laikam jau diezgan daudz gadu.

(Niks neatbild, bet turpina rakstīt. Māra saprot, ka nekas vairāk nav gaidāms un paņem savas mantas, lai ietu prom.)

Māra. Es aizeju. Tu visu aizslēgsi?

Niks. ( nepacietīgi) Nu, aizslēgšu taču, dieva dēļ!

Māra. Priecīgas Lieldienas...

Niks. (vēl nepacietīgāk) Jā jau jā, es visu izdarīšu!

(Māra uz mirkli viņā noskatās, jo tas nav bīstami – viņš to nejūt. Tad nopūšas un dodas projām.

Kad viņa iziet un aizver aiz sevis durvis, Niks paceļ galvu, redz, ka neviena nav, turpina rakstīt, bet tad beidzot nospiež beidzamos taustiņus un atviegloti un apmierināti iesmejas, saberzē plaukstas, īsi sakot, darbs padarīts un var pieslēgties pārējai pasaulei.

Niks lēnā garā sāk vākt kopā savas mantas, nokārto galdu. Viņam nekur nav jāsteidzas. Viņš paņem somu, mēteli un dodas laukā, aizslēdz biroja durvis, saspiež signalizācijas kodu pie durvīm un iet prom.

Pēkšņi sastingst. Sāk meklēties pa kabatām, ieskatās somā, īgni saviebjas un nomurmina kaut ko niknu. Pagriežas un iet atpakaļ uz biroju.

Pie durvīm pārsteigts apstājas – tās ir pusvirus. Bet viņš taču nupat tās aizslēdza! Vēl vairāk – aiz durvīm dzirdamas balsis – vīrieša un sievietes. Abi smejas un sarunājas. Niks strauji ieiet birojā un ierauga divus dīvaiņus – vīrieti un sievieti, bet abi tērpušies patiešām savādi – tādos kā lapsu tērpos, pat sejas augšdaļas nosegtas ar lapsu maskām. Abas „lapsas” stāv pie atvērta biroja dokumentu skapja, pēta papīrus, kaut ko meklē.)

Niks. Ei?... Ko jūs te darāt?

(Abas Lapsas strauji pagriežas pret Niku pieķertas nozieguma vietā. Vienai rokās jau ir kaut kāds papīrs, kuru abi zagļi atraduši un priecājušies par ieguvumu.

Lapsas strauji metas katra uz savu pusi, Niks pakaļ, izvēloties to, kurai rokās ir papīrs. Bet tā papīra lapu strauji iegrūž otrajai un pēkšņi ar slaidu lēcienu un garu, gaistošu kliedzienu izlec pa logu.

Niks apstulbis noskatās, šausmās par redzēto. Pieskrien pie loga, cenšoties saskatīt izlēkušo lapsu, kura pilnīgi noteikti ir nositusies. Tad atkal metas pakaļ otrajai lapsai, visai neveikli mēģinādams to noķert. Lapsa ir krietni veiklāka. Viņi šaudās pa biroja telpu starp krēsliem un galdiem un Niku vienkārši ķircina.

Lapsa. Ku-kū? Hallo! Te es esmu!

(Lapsa smejas un graciozi izvairās no Nika klamzīgās pakaļdzīšanās. Niks paliek arvien niknāks. Nav cerību, ka viņš lapsu noķers.

Nika dusmas aug augumā un galu galā viņš pēkšņi paķer no sienas arbaletu, sākumā mēģina ar to lapsai vienkārši iesist, bet tad – viss, man pietiek! Niks uzvelk stopu, ieliek bultu un izšauj to lapsas virzienā.

Lapsa spalgi iekliedzas un saļimst. Niks apstulbis saprot, ka ir trāpījis. Lapsa guļ beigta. Iestājas nāves klusums. Niks ir šausmās. Viņš izrauj lapsai no rokām papīra lapu un metas projām no biroja. Vienkārši skrien, pārbijies un kā neprātā.

Uz ielas nokļuvis, viņš, smagi elsodams apstājas, nespēdams saprast, uz kurieni lai iet. Viņam garām ar slotu un liekšķeri lēnā garā virzās sētniece.)

Sētniece. Kur ta nu, tik aizelsies. Tā vēl dabūsiet sirdstrieku...

Niks. Ko? Jā... par traku... Tas bārs tur ir vaļā?

Sētniece. Kā nu citādi, skaidrs, ka vaļā. Nu tik sāksies, brīvdienas veselas četras dienas, tad jau šiem labākais ķēriens... Es jau no rīta te nogāju, saimniekam nepatīk, ja iela netīra vai atkritumu bomzele pilna, tagad atkal, vakarpusē vēlreiz. Viņš man par to piemaksā kādu latiņu un, vai tad man grūti...

(Sētniece pastiepj roku uz Nika pusi)

Kur ta liksiet to papīru? Droši, ka nometīsiet zemē, tāds saburzīts. Do šu, ielikšu savā maisā...

(Sētniece nāk tuvāk un grib izņemt Nikam no rokām papīru, ko viņš atņēmis lapsai)

Niks. Ko? Nē, nē, tas man...tas ir vajadzīgs...

Sētniece. Dod taču, re, kāds saburzīts, kam tev tāds...

(Sētnieces balss kļūst tāda kā draudīga. Niks apjucis atkāpjas.)

Niks. Nē, paldies... man tas ir vajadzīgs, liecieties mierā!

(Viņš izvairās no Sētnieces un grasās iet prom, bet viņa tomēr seko un balss viņai kļūst arvien spalgāka un ļaunāka)

Sētniece. Dod to papīru... nometīsi taču, kā kādu atkritumu... dod! (iespiedzas dusmās) Ja nedosi, es tev iekodīšu!

(Niks pārsteigts uz viņu atskatās, bet nepaspēj neko pateikt, kad blakus nobremzē mašīna, atveras durvis un smaidīgs un apmierināts, pilnīgi laimē starojošs parādās Zigfrīds jeb vienkāršāk – Zigis.)

Zigis. Nik, velns par stenderi! Re, kā notrāpīju! Bet man tak nav tava telefona, domāju, trāpīšu vai ne un, re, notrāpīju! Ja būtu nošāvis garām, tante Odīle man šito nepiedotu! Bet es tevi pazinu! Man ir tā – ja kādu cilvēku, zvēru vai lopiņu kaut vienreiz ieraugu, tad vēlāk pazīšu starp tūkstošiem!

Niks.( skatās uz Zigi un nepazīst) Ē... jūs...

Zigis. Ko nu jūsojies, radagabal! Lec iekšā, es te nedrīkstu stāvēt! Lec taču!

(Niks steidzīgi iekāpj mašīnā, bet Sētniece aiz mašīnas loga viņu nez kāpēc lamā un vīsta dūres, kas ieģērbtas oranžos cimdos...)

Ko tā tur ņemas, tu viņai esi parādā? (smejas pats par saviem jokiem.) Velns, kā paveicās, ko? Man tak atnāca īsziņa – sešos paņem Niku no biroja. No kāda biroja? Kur, kā? Zvanu sievai, tā arī neko jēdzīgi nezina. Domāju, labs ir, gan paveiksies! Un paveicās, ko? Nu Odīle mani bučos, nu būs laimīga!

Niks. (cenšas iespraukties ar savu sakāmo) Odīle?... Vai tad...

Zigis. Odīle ir tante uz goda, tu jau zini. Ja ko saka, pamēģini tikai runāt pretī. Es Andersonam šito pateicu jau laicīgi – ja esi ko Odīlei apsolījis, mirsti, bet lai ir izpildīts! Un nevis šā tā, bet – pa pirmo! Tu tak saproti? Bet Andersons.... tu tak viņu atceries? Viņam meita aizprecējās uz Austrāliju, man gan liekas, ka viņai tikai vajadzēja pa pakaļu un likt pie kārtīga darba, atradusi laimes zemi – Austrāliju!

(Zigis brauc kā zvērs un Niks ik pa brīdim vārgi iestenas aiz bailēm. Viņš iekrampējies sēdeklī un laikam jau domā, ka šis ir pēdējais brauciens viņa mūžā. Bet Zigis tik pļāpā!)

Zigis. Tad nu Andersons... nu, tas pats! Odīle gan man simtreiz teikusi – gribi nepatikšanas, pasauc Andersonu! Un toč! Pasaucu! Viņam jāved segas, saproti? Nu, lai visiem pietiek. Sarunāts ir kā bankā – divdesmit segas, jāaizbrauc tikai pakaļ! Un, ko tas mērglis? Zvana, ka nevarot...ļeru-ļeru... Darbs un sieva un vēl nez kādi ķēmi. Nevarot, johaidī, velns par stenderi! Tad nu es viņam sadevu tā, ka ne rīta ne vakara... Brauks un vedīs! Lai pat i nedomā, ka nevedīs! Nu stāsti, kā tad tev iet? Lielsētās neesi bijis nez cik gadus, ko?

Niks. Vai tad mēs uz Lielsētām?...

Zigis. A kur tad citur, dēls? Uz mājām, kur citur! Lielsētās lielā balle, tā tik turies!

Niks. (īgni) Bet es nevaru braukt, man ir citi plāni! Es nemaz neesmu gatavojies...

Zigis. Būs labi! Lielsētās ir viss, kas vajadzīgs, par to nesatraucies! Man bagažnieks pilns ar dzeramo un ēdamo, izpirku to sūda lielveikalu tukšu! Ko es saku, tā arī būs, nekā ar Andersonu... Tava masīca Ella saka: tu, Zigi, esi vienīgais vīrietis pasaulē, uz kuru var paļauties. Padomā tik! Bet šī tak visu pasauli izbraukājusi, redzējusi visādus brīnumus. Nupat atbrauca no Tibetas vai Ķīnas, jeb no Taivānas, vairs neatceros. Jeb tā bija tā otra māsīca, kas pa to Ķīnu vazājās, Annele? Viena bija smukā, otra- gudrā, atceries? Smuko un gudro? (smejas) Un onkulis Dāvids arī, es paliku mēms! Atčāpojis no savas Doles salas, laikam jau Pāvels viņu atveda.

(strauji bremzē, Niks gandrīz ietriecas priekšējā stiklā. Zigis izliecas pa logu un auro)

Zigis. Velns, tu akls esi, vai? Acis ar sūdiem aizlipušas, tu, pašnāvniek! Gribi mirt nelabā nāvē? Bet, lūdzu! Iebāz rīklē banānu un turi!

(ielien atkal kabīnē un jautri uzsit pa pedāļiem. Apmierināti iesmejas) Tagad pilni ceļi ar visādiem, jātur acis un ausis vaļā! Bet nu jau drīz būsim klāt, re, kur pagrieziens.

Niks. Pagrieziens? Paklau, laidiet mani te laukā, es tiešām netaisījos braukt uz Lielsētām, mani gaida pavisam citā vietā...

Zigis. Kādā vēl citā vietā? Kur citur tu Lieldienās vari būt, ja ne Lielsētās? Vecais, atčohnies! Tu taču ielūgumu saņēmi?

Niks. Kādu ielūgumu? Lai brauktu uz Lielsētām, man nekāds ielūgums nav vajadzīgs.

Zigis. A, re, ka šoreiz bija ielūgumi! Nesaņēmi? Anna dievojās, ka visiem izsūtījusi...

Niks. Bet man nav pienācis! Tā kā, es neesmu lūgts! Laidiet laukā!

Zigis. Bet, re, kur Lielsētu ceļš! Pagājušā gadā uzlikām kārtīgu šilti, skaties! Tad nu šodien visi sabrauks, neviens nepaskries garām. Malace Odīle, ko? Sasauca dzimtu aš no visas pasaules. Un pareizi. Puikam desmit gadi, tas arī jānosvin! Kur nu vēl Lieldienas! Ko mēs mūžīgi tikai bērēs vai kāzās satiekamies, a? Ja puikam desmit gadi, arī tas ir notikums! Re, jaunais krogs! „ Lapsas aste”!

Niks. (saslejas) Kas?

Zigis. Jau garām. Rīt varēsi atčāpot, paskatīties. Tur tālāk, aiz kokiem, jaunās siltumnīcas, tās pieder Linardam, tas laikam tev brālēns no tēva puses. Nē, otrās pakāpes brālēns. Kā ķerts uz puķēm, nemaz ne kā vīrietis! Bet laikam jau pelna ar kaut ko, ja tā sabūvējies. Re, tur tālāk skola un baseins. Sīkie plunčājas un Odīle arī brauc divas reizes nedēļā peldēt. Malace tā mūsu Odīle! Nu, re, esam klāt! Fū, paldies dieviņam! Mani tā pilsēta beidz vai nost, bet , kad iebraucu mūsu ceļā, viss atkal ir štokos! Skaties, skaties, te jau kā paradīzē... un ballīte laikam iet pilnā sparā!

(Zigis apstādina mašīnu un tad uzreiz no visiem krūmiem un kokiem parādās cilvēki un bērni, saģērbušies dzīvnieku maskās. Jau iestājies vakars un dažam labam rokās lāpas un tas padara šo dzīvnieku parādi tādu kā noslēpumainu. Skan mūzika, gājiena dalībnieki dzied „ Kas dārzā, kas dārzā...” un pamazām pazūd mājā, kas tepat vien ir.

Starp gājiena dalībniekiem ir arī kāda Lapsa, kas noiet Nikam pavisam tuvu garām un ar savu kuplo asti maigi noglāsta viņa vaigu. Tad nosmejas un pazūd..)

Zigis. Tā bija Alise, es lieku galvu ķīlā. Tāds sievišķis, ka var tikai elst, gan redzēsi... Paga, skaties, man arī ir!

(Zigis izrauj no mašīnas zirga galvas masku un jēra galvas masku. Zirga galvu uzliek sev, jēru – Nikam, kaut arī viņš neveikli pretojas.

Tikko gājiena dalībnieki ierauga vēl divus „ dzīvniekus”, tā ierauj tos savā vidū un, gribi vai ne, jāskrien līdzi.

Skaistā, elegantā lapsa maigi piespiežas Zigim-zirgam un viņš, protams, ir sajūsmā. Lapsa viņam uzliek” klapes” uz acīm un tik vadā un tik vadā, kur viņai ienāk prātā un zirgs iet klupdams krisdams, ar pieri sienā, bet ļaujas... Visiem smiekli, visiem jautrība.

Visi kaut kur aizdanco, bet Zigis ar Niku pēc mirkļa atgriežas. Zigis jau iejuties zirga lomā – lēkā, dipina, kārpa zemi un zviedz, cik skaļi vien spēj. Pats joprojām sajūsmā. Niks norauj jēra masku un mēģina atelsties.)

Zigis. Nu, vai nebija feini? Man tādi pekstiņi patīk! Un kāda lapsiņa man gadījās, no smaržas vien apreibu... Nāc, krausim laukā bagažnieku, nesīsim iekšā. Tu noliec virtuvē, bet pats uzreiz pie Odīles, viņa jau gaida...

Niks. (paņem no bagžnieka pāris maisus un dodas uz māju.)

Lielsētas. Tā ir liela, divstāvu koka māja, ar daudzām istabām, gaiteņiem, lielu virtuvi un goda zāli mājas vidū. Tā ir veca, laikam nav neko moderna pēc mūsdienu standartiem, tomēr sarkani krāsoti radiatori ir katrā istabā, tātad ar malku te nekurina, lai dabūtu siltumu, tikai virtuvē ir liela plīts, ko iekurina tādās reizēs kā šī – kad daudzi sabraukuši.

Niks apjucis lēnām ieiet mājā, viņam garām skrien bērni, steidzas pieaugušie, laipni vai sajūsmināti viņam uzsaucot: „ Sveiks, Nik!” „ Nik! Tas esi tu?” „ Sveicināti mājās...” „ Re nu, beidzot atbrauci!” „Noliec te tos maisus, ej uz zāli, Odīle gaida...” Galu galā viņam sāk likties, ka no visiem kaktiem, stūriem un griestiem skan laipni, aicinoši un mīlīgi: „Nik, Nik, sveiks mājās... sveiks...”

Niks tiek atbrīvots no maisiem un dodas uz ēkas galveno telpu – istabu, kas atgādina zāli – tajā ir divi plaši logi, starp tiem – durvis uz dārzu, vēl ir durvis pa labi un pa kreisi uz pārējām istabām.

Zāles malās sabīdīti galdi ar dzērieniem un uzkožamajiem, visur salikti arī dažādi sēžamie, var apsēsties gan grupā, gan viens pats, gan divatā...

Pašā vidū pie neliela galdiņa, uz kura stāv vīna glāze, sēž Odīle – veca sieviete, bet skaisti saģērbusies, mežģiņotā kleita, skaists plecu lakats.

Viņai apkārt sastājušies vai sasēdušies viņas dzimta – brālis Dāvids, viņa dēls Zigis, tas, kurš atveda Niku uz Lielsētām, Ziga sieva Anna un viņu mazais dēlēns Olafs, Madelīna, kas ir Nika tēva pirmā sieva, bet vienmēr tepat vien kaimiņos dzīvojusi, ar savu vīru Gunāru un viņu jau pieaugušie bērni – Ella ar vīru Karlosu, kurš ir no Spānijas, viņas māsa Berta ar vīru Pāvelu, Māra, kas ir Ellas un Karlosa meita. Tā nu viņi visi ieruga Niku un daudzbalsīgi iesaucas, viņu sveicot. Starp viņiem ir arī Māra, kas ir sevišķi priecīga, Niku ieraugot, bet viņš pūlī viņu neievēro. Ir arī tā ļoti skaistā sieviete, kas gājienā tēloja lapsu... kuru Niks ievēro, bet viņš sasveicinās ar visiem reizē. Odīle sasit plaukstas un veikli pielec kājās, lai mestos viņam pretī un apskautu un sabučotu.

Odīle. Nikiņ! Manu puisīt! Re, nu, atbrauci! Tomēr atbrauci! Es zināju, zināju! Es taču teicu, ka viņš atbrauks!

Niks. Sveika, Odīle... piedod, ka es tik vēlu...

Odīle. Klusu, klusu, puisīt, nemaz tā nerunā! Galvenais, tu esi te, tas ir galvenais! Karlos, atnes glāzi, Kornēlij, pavirzies, es gribu, lai mans mazdēls apsēžas blakus...

(Visi sarosās. Karloss kā vējš aizskrien pēc glāzes un ielej vīnu, Kornēlija, gluži sačākstējusi večiņa, bet smaidīga kā mēnestiņš, Odīles vecumā, drusku pavirzās, lai Nikam būtu vieta blakus un sajūsmināta arī nenolaiž no viņa skatienu.)

Odīle. Re, tā... nu ir labi! Skaties, skaties, puikiņ, skaties un brīnies! Visi esam sanākuši, visi sapulcējušies pie vecās Odīles! Tu pazīsti labi ja trešo daļu, pa šiem gadiem tā mūsu dzimta tā izpletusies, ka knapi var saprast, kurš ir kurš. Re, vecā Kornēlija, mana draudzenīte un līdzdzīvotāja... tā mēs te abas čūkstam! To taču tu atceries?

Niks. Sveicināti, Kornēlij. Nemūžam to pērienu neaizmirsīšu, kad biju ielīdis tavā ķiršu dārzā. (Kornēlija ķiķina) Bet nekur pasaulē nav tik garšīgi ķirši kā pie tevis... (Kornēlija simtreiz atmet ar mazo, bālo rociņu un piesarkst laimē)

Odīle. Tu nebrīnies, viņa ar svešiem nerunā, dikti kautrīga, bet saprot visu gluži labi. Veca jau, nabadzīte... Vai, bet tu taču gribi ēst? Visu dienu nav nekas ēsts, bet es te sēžu un neko nedaru!

Niks. Paldies, Odīle, gan jau es vēlāk...

Odīle. Nekādā ziņā! (sauc) Kurš tur no jums ir tuvāk galdam, atnesiet šķīvi manam puisītim!

(Ciemiņi metas izpildīt Odīles lūgumu un viņam tiek pasniegts milzīgs, tukšs sķīvis.)

Odīle. Redzi nu, tagad tev ir šķīvis! Tagad tu ēdīsi un brīnīsies! Bet jūs visi... ejiet, ejiet, vai nu trūkst, ko darīt... Ejiet, ejiet, es ar savu mazdēliņu te gribu drusku aprunāties.

(Visi nekārtīgā barā dodas prom, bet no istabas kaut kur skan mūzika, bērnu un pieaugušo balsis. Zāle iestājas relatīvs klusums. Odīle skatās uz Niku.)

Odīle. Tad nu atbrauci...

Niks. Es jau gribēju ātrāk, bet visu laiku darbi un darbi...

Odīle. Ej tur, pie tā galda, tur ēdamais vai no visas pasaules, katrs kaut ko uztaisījis un atvedis. Pašā vidū ir lielā pīrāgu bļoda!

(Niks pieiet pie galda un paņem vienu pīrāgu. Atgriežas pie Odīles)

Tos trīs dienas un trīs naktis cepa Made, cepa un dziedāja, cepa un dziedāja... Tava tēva pirmā sieva, atceries?

Niks. Atceros. Te ir tik daudz cilvēki un bērni...

Odīle. Visi tavi radi un radu radi, visi kā viens!

Niks. Bet es gandrīz nevienu nepazīstu...

Odīle. Iepazīsies, kas nu tur liels! Katru gadu uz Lieldienām atbrauc kāds, ko pārējie vēl nepazīst, tā tas notiek. Es arī – knapi varu atcerēties visus bērnu vārdus, man pat ir tāda maza burtnīciņa, tur es pierakstu. Nē, nemaz neprasi, tad jāņem burtnīciņa! Un tad tie pasaules gājēji vēl atved kādus savus vīrus, sievas un draugus, re, Karloss, Elliņas vīrs, te jau trešo reizi. Buldurē kaut ko spāniski, bet latviski arī laužas...

Niks. Kā tev klājas, Odīle?

Odīle. Labi.

Niks.Tu izskaties skaista.

Odīle. Kā tad! Ja es te čurnētu veca un neglīta, kas pie manis brauktu? Bet tu izskaties bēdīgs. Stāsti savai vecajai omei, kas par lietu?

Niks. Nē, nē, es tikai... darba daudz un neesmu atjēdzies... Zigis mani burtiski parāva šurp tā, ka nepaspēju ne iepīkstēties!

Odīle. Zigi tu nepārkliegsi, bet viņš ir labs cilvēks. Gribēsi atpūsties? Tava istabiņa vēl turpat.

Niks. Tiešām?

Odīle. Kad es tev saku. Nevienu tur iekšā nelaižu – Nika istaba un nekādas runas! Un tā ir prom no visiem trokšņiem, varēsi kārtīgi izgulēties. Izstāsti, kas tev uz sirds.

Niks. Nekas jau tāds nav...

Odīle. Nemelo, puika! Citādi nebūtu atbraucis.

Niks. Nē, patiešām, nekas! Un es atbraucu, jo...

Odīle. Sirds pilna. Es taču redzu. Tu vienmēr skrēji pie manis, kad sirds tev bija pilna. Tad izkliedzies, izrunājies, izraudājies un kļuva vieglāk. Abi izdomājām, ko darīt un kā visu labot. Un salabojām.

Niks. Jā... bērnībā... Tad bija viegli – atskriet un izraudāties.

Odīle. Pēdējo reizi tu atskrēji, jo gribēji precēties, bet tava meitene brauca prom uz Zviedriju vai Somiju...

Niks. Uz Norvēģiju.

Odīle. Labi, uz Norvēģiju. Tad tu atbrauci un klaiņoji pa māju kā dieva nepieņemts, sēdēji man blakus virtuvē, pupas tīrīdams, un runāji bez apstājas. Atceries?

Niks. Jā... Ļāvu viņai braukt un pareizi. Tev bija taisnība – tā arī viņa atpakaļ vairs neatbrauca. Kā tu zināji?

Odīle. Ko nu es vairs atceros... Vējaslota ir tikai un vienīgi vējaslota. No tāluma smuka, gaisīga un jautra, bet tuvumā – nekā nav, caurumi vien. Lai nu tas paliek. Kas noticis šoreiz?

Niks. (svārstās) Nē... nekas. Vienkārši Zigis mani iekrāva mašīnā un te es esmu. Kad esmu Lielsētās, pilsēta paliek tāla un nenozīmīga... kā murgs...Vai nav dīvaini, Odīle? Tur it kā visu laiku kaut kas notiek, bet, kad nokļūstu šeit, tas vairs neliekas tik svarīgi.

Odīle. Nu, skaties, puika, tu jau zini labāk. Bet, ja kas – es vienmēr esmu pa rokai. Un vēl vesels pulks tavu radu. Pat tavs pusbrālis...

Niks. Kā? Vai tiešām Francis ir te?

Odīle Kad es tev saku – visi! Francis gan atbrauca pavisam sanīcis, tāds kā slims, vai. Aizgāja tūlīt gulēt, bet gan jau sieva par viņu rūpējas. Bet mēs, pārējie, taču svinam Lieldienas! Lielo augšāmcelšanos, pavasara atnākšanu! Rīt no rīta jāiet upītē mazgāties, jāmeklē olas pa dārzu, jāšūpojas, jādzied un kārtīgi jāēd, bet mazajam Olafam šogad Lieldienās iekrīt dzimumudiena – veseli desmit gadi! Olafiņš ir Ziga un Annas dēls, bet tu laikam viņu nekad neesi redzējis.

Niks. Ak dievs... tad jau nāksies ar visiem iepazīties...

Odīle. Nāksies gan...

(Ienāk Dāvids un aiz viņa atkal viss bars. Dāvids ved Kornēliju, kura tik smaida, tik smaida...)

Dāvids. (dusmīgi) Kas nu, Odīle, tu mūsu veco, labo Kornēliju esot izdzinusi laukā! Tu gribi, lai večiņai piemetas sirdstrieka no bēdām? Odīle. Nāc, nāc nu šurp, mana vecā, labā draudzenīte... Sēdies atkal tepat vien, man blakus... Kornēlij, netaisi tādu ģīmi, man bija jāaprunājas ar Niku un nav ko apvainoties! Nē, nu īsts bērnudārzs! (Kornēlija tik smaida un dažbrīd arī ieķiķinās, jo viss, ko saka Odīle ir pareizi un vērā ņemams. Dāvids arī atgāžas krēslā turpat blakus.)

Dāvids. Tauta grib vakariņas, bet tu ar Niku esi ieslēgusies ēdamzālē.

(Visi dodas pie galda un sarunādamies ņem šķīvjus un liek uz tiem ēdienu, novietojas kur nu kurais. Sarunājas, bet ar vienu ausi ieklausās, ko runā pie „ troņa”. Skaistā sieviete –lapsa tagad koķetē ar Pāvelu, kurš , muti atplētis, klausās. Viņš stāv ar savu šķīvi rokās, bet izvēlas ēdienu un liek to uz sievietes-lapsas sķīvja. Liek un liek tos labākos gabalus, bet pats paliek tukšā. Tikko sievietei-lapsai sķīvis pilns, tā viņa aizslīd pie nākamā vīrieša – Gunāra, kurš arī viņai visādi pakalpo – atnes krēslu, gandrīz vai izraudams to no citas sievietes dibenapakšas.)

Odīle. Mīļais dievs, ieslēgusies!

Dāvids. Un Nikam uz šķīvja viens vienīgs Mades pīrāgs. Smalki gan tu uzņem ciemiņus, mās.

Niks. Viss kārtībā, es vienkārši nepaspēju...

Dāvids. Par to jau es arī runāju. Viņa tik pļāpā un vāvuļo, bet cilvēks galu galā paliek neēdis. Māriņ, atnes man kaut ko garšīgu no tā lielā galda!

Māra. (Nenolaiž acu no Nika. Steidzīgi izpilda Dāvida lūgumu un nāk pie viņa ar šķīvi. Niks pārsteigts.)

Niks. Māra? Kā tu te gadījies?

Odīle. (priecīgi) Nu, re nu, vai es neteicu? Nu sāksies iepazīšanās! Māriņ, nāc šurp. Dod to šķivi Dāvim, lai tas rīma ēd un paklusē kaut brīdi! Re, tā ir Māriņa, tāda kā tava pusmāsīca – Elliņas un Karlosa meitiņa, Mades mazmeitiņa...

Madelīna. (sauc no vietas, kur viņa sēž) Jūs tak abi bērnībā bijāt kā salipuši, vai neatceries? Pa upīti bradājāt, burkānus kopā grauzāt... Neatceries?

Niks. Bet mēs... mēs strādājam vienā birojā!

Odīle. Kā nu ne, visi mēs strādājam vienā birojā, tāda nu ir tā Latvija.

Māra. Es tev šodien vaicāju, vai tu brauksi uz Lielsētām...

Niks. Bet, kāpēc tu neteici, ka mēs esam radi? Jau trešo mēnesi strādājam kopā, bet viņa klusē kā partizāns.

Māra. Es gribēju, tikai... kaut kā nebija īstais brīdis. Galu galā izdomāju, ka gan jau satiksimies Lielsētās un tad tev būs ko brīnīties.

Niks. Velns parāvis, tas tev tiešām izdevās!

Odīle. Re, kā izdevās, nu tik labi!

(Kornēlija klusu un sajūsmināta sasit plaukstiņas)

Tagad viss būs labi! Varam iet gulēt un rīt sāksies olu kaujas un vēl visādi brīnumi! Paga, olas taču gatavas? Es vairs nevaru atcerēties, vai krāsojām vai ne...

Visi cits caur citu. Kā tad, ka krāsojām... sīpolu mizās... pilns katls... re, kur lielā bļoda...

(Madelīna paņem lielu bļodu, kas pilna ar olām un pienes Odīlei)

Skaties, viss ir kā nākas. Puikas noslēps dārzā, tā kā rīt būs īstais jampadracis.

Niks. Tu esi nogurusi, Odīl, ej vien pie miera.

Odīle. Tā arī darīšu. Dāvi, tu arī slejies un čapo vien uz savu istabu. Pa ceļam arī mani iesviedīsi...

(Dāvids pieceļas un te nu izrādās, ka Odīle visu laiku sēž ratiņkrēslā, kājas viņu vairs neklausa. Niks apjucis noskatās, kā Dāvids lietišķi sagroza krēslu un dodas prom)

Niks. Pagaidi, es aizvedīšu!

Dāvids. Stāvi mierīgs, es zinu labāk!

Odīle. (Sūta visiem gaisa skūpstus un viņai pakaļ tek Kornēlija, smiedamās un arī gaisa skūpstus dalīdama) Ar labunaktu, mīļie, lai visiem salda dusa! Nikiņ,

tu vēl pasēdi, parunājies, gulta tev jau uzklāta! Rīt tiekamies jau pavisam agri, pie upītes!

(Visi novēl Odīlei un viens otram labu nakti un dodas projām, paliek tikai Māriņa. Niks satraukti staigā turp un šurp)

Niks. Johaidī... es nemaz nezināju! Viņa nevar paiet, viņa... Cik ilgi jau tas tā ir? Velns lai parauj! Es nu gan esmu cūka!

(Māra grib sākt stāstīt, bet tad durvis atkal atveras, šoreiz vidējās, no dārza puses, kā nakts karaliene, cēli un skaisti ienāk Alise, sieviete-lapsa. Niks uzreiz pilnībā aizmirst Māras klātbūtni un pievēršas viņai, kura nāk tieši klāt, smaidīdama savu visapburošāko smaidu.)

Alise. Nik! Beidzot arī mēs varam sasveicināties! Es tā skatos, ka tu te esi uz izķeršanu! Te visi tevi tik ļoti gaidīja un, kad Zigis zvanīja un teica, ka esot noķēris tevi burtiski uz ielas, kādas bija gaviles! Vai iedzersim vīnu jeb esi sataisījies uz gulēšanu?

Niks. Nē, kur nu... jā, protams... Es īsti nesaprotu...

(ielej vīnu Alisei un sev, Māru vairs neievērodams, un viņa arī klusām aiziet.)

Ar ko esmu izpelnījies tādu uzmanību?... Protams, Odīle ir mana vecmāmiņa, viņa mani uzaudzināja pēc vecāku nāves... Vai tev ir stāstījuši, kā viņi aizgāja bojā? Lieldienās, kaut kādā kalnu grēdā, viņus apraka sniega lavīna... Man bija trīs gadi. Mans tēvs bija Odīles vienīgais bērns... Jā... tagad es sāku apjēgt, kādēļ visi pulcējas šeit tieši Lieldienās! Tu to zināji?

Alise. Protams, ka zināju. To te zina visi.

Niks. (satraukts un nobažījies)Velns, velns, velns! Visi, tikai ne es! Un tad viņi mani sagaida kā tādu princi! Bet es esmu tikai nožēlojama kāda biroja žurka, kurš nevar piecelties un aiziet uz autoostu, lai vienkārši atbrauktu! Es gandrīz nevienu te nepazīstu, jo visu laiku esmu bijis prom... Kad vispār es te biju pēdējo reizi? Šķiet, pirms gadiem trim, kaut kad vasarā, jēziņ, bet varbūt vēl ilgāk, pirms gadiem pieciem... Velns, un es nezināju par Odīles kājām! Varbūt

viņai vajag kaut kādas zāles, no pensijas taču neko nevar nopirkt! Es esmu īsts kretīns!

Alise. (paņem vīna glāzi) Nomierinies, esi nu rāmāks. Tev viss te tiek piedots.

Niks. Un vecā čāčiņa Kornēlija? Kurā brīdī viņa te apmetusies uz dzīvi? Kā viņas te vispār tiek galā?

Alise. Kā redzi, lieliski tiek galā, ja jau var sarīkot balli trīs dienu garumā...

Niks. Varbūt Zigis un Anna palīdz? Viņi laikam dzīvo kaut kur tepat blakus? Un Madelīna? Tā, kas dziedādama cep pīrāgus... Johaidī, te ir kaut kāda pavisam cita dzīve... Es to nepazīstu.

Alise. Par ko tu tagad tā cepies? Viss iet savu gaitu arī bez tevis. Vai tu pēkšņi esi iedomājies, ka no tevis kaut kas ir atkarīgs?

Niks. Nē, protams, bet es... es taču varu palīdzēt, varu būt noderīgs... es domāju, Odīlei. Jēziņ, cik viņai vispār ir gadu?

Alise. Astoņdesmi deviņi.

Niks. Ak kungs... (atjēdzas un iedzer vīnu) Piedod... es te runāju kaut ko galīgi nesakarīgi. Bet mēs... (norāda uz sevi un Alisi) mēs taču, cerams, neesam radinieki?

Alise. (skaļi iesmejas) Ak Dievs, nē! Es esmu dzimusi Polijas mežos!

Niks. Kur?

Alise. (smejas) Polijas tumšajos, biesmīgajos mežos! Ciematiņā ar nosaukumu Pločniki, esi dzirdējis?

Niks. Polijā?

Alise. Nebaidies, tā ir tikai vieta, kur es piedzimu. Divpadsmit gadu vecumā jau biju aizskrējusi uz Varšavu, bet astoņpadsmit gados staigāju pa Parīzi.

Niks. Apprecējies?

Alise. Kā gan citādi! Mans vīrs bija sešdesmit divus gadus vecs turks, nodarbojās ar restorānu biznesu. Zini, kas man patika vislabāk – tā viņa mūžīgā aizņemtība! Viņam nebija laika pievērsties jaunajai sieviņai, viņš tikai izsniedza naudu un sūtīja mani izklaidēties uz veikaliem. (smejas)

Niks. (pasmīn) Nu gan tu man stāsti pasaciņas...

Alise. (pārsteigta) Tu netici? Redz, kāds...

Niks. Bet, ja tev tā tīk – lūdzu! Lai būtu turku sultāns.

Alise. (smejas) Burvīgi! Tu netici! Tad jau neticēsi arī tam, ka esmu izklejojusies pa visu pasauli? Nevienā vietā neesmu ilgāk par mēnesi. Un kādēļ gan? Darbiņš padarīts, naudiņa nopelnīta un var traukties tālāk! Kā man patīk ceļojumi! Lidostas, automašīnas, autoostas, vilcieni... tās ir cilvēku pilnas vietas, kur neviens neuzturas ilgi un ir tāda burzma... Tu taču strādā ceļojuma birojā, vai ne?

Niks. Diemžēl tas nenozīmē, ka es ceļoju. Un, lai notiek – es tevi apskaužu! Savu esi panākusi. Es sēžu birojā, lūru datorā un rezervēju viesnīcas... Stulbs darbs. Apriebies līdz nāvei, bet nav jau citas izejas. Kā man tas krīt uz nerviem – ja tev ir darbs, tad gribi vai ne, pie tā jāturas ar zobiem un nagiem.

Alise. Bet tu gribētu?

Niks. Ceļot? Dotos uz lidostu jau rīt pat! Te mazliet Spānijā, te Turcijā, tieši kā tu saki – padari kaut ko un - prom!

Alise. Tad viss ir vienkārši – tev vajadzīgs darbs, kur var ceļot.

Niks. Jā...vajadzīgs... Daudz kas vajadzīgs...Tev ir tāds darbs?

Alise. Kaut kas uz to pusi...

Niks. Tu tiešām esi poliete?

Alise. Apmēram viena piektdaļa. Vēl ir arī ebreji, franči, vācieši un portugāļi.

Niks. Augstā debess, tas tik ir kokteilis!

Alise. Un nemaz tik slikti negaršo! (iesmejas) Es esmu pasaules blandoņa, tādēļ pat nebrīnos, ka Lieldienās piepeši atrodos šeit. Bet tu gan esi sasiets ar šejieniešiem kājām un rokām, vai ne? Kaut arī neesi te bijis nez cik gadus. Tomēr saites ir stipras, praktiski nesaraujamas... Kādreiz es domāju – varbūt arī es justos laimīgāka, ja būtu tikai poliete. Vai ebrejiete. Vai francūziete. Vai latviete... Kaut kas viens vesels. Varbūt tad es patiešām justos laimīgāka.

Niks Tu nejūties laimīga?

Alise. (iesmejas) Laime? Kas tā tāda? Nē, nē, nomierinies, esmu laimīga un apmierināta, vienkārši mēs dzeram vīnu, filozofējam par šo un par to un cenšamies drusku iepazīties. Vai ne?

Niks. Es cenšos. Par mani tev jau sastāstīti galvu reibinoši stāsti.

Alise. Tevi te visi dievina. Odīles dēļ? Visi viņai pakļaujas bez ierunām un tas nav tikai tādēļ, ka viņa ir invalīde.

Niks. Nu, nez vai nu pilnīgi bez ierunām...

Alise. Tu esi vienīgais, kurš nav pakļāvies, vai tā? Aizbrauci uz pilsētu un – ar galiem, ierodies tikai tad, kad gribas vai, kad atved gandrīz vai ar varu.

Niks. Kā tu zini?

Alise. Esmu acīga. Un man ir nepārspējama oža. Es ar degunu sajutu, cik tu biji apjucis un pārsteigts, kad ienāci zālē.

Niks. Vai tad tas kaut kā smaržo?

Alise. Un kā vēl!

Niks. Laikam nav jēgas noliegt... Bet jūtos draņķīgi. Odīlei kaut kāda vaina ar kājām...

Alise. Tā vaina saucas – vecums. Un, tici man, tas viņu netraucē visus izkomandēt uz velna paraušanu. Mani viņa lāga neieredz...

Niks. Odīle? Nekad neesmu dzirdējis, ka Odīle kādu noniecinātu, sevišķi ciemiņu...

Alise. Gan jau redzēsi. Kad es tuvojos, viņa rauc degunu. It kā es smirdētu... (pieiet Nikam tuvāk) Vai tiešām es smirdu?

Niks. Protams, nē...

Alise. Tad nāc, dejosim... Fokstrotu? Tas tevi izsitīs no drūmuma un sirdsapziņas mokām, uzmundrinās un iztaisnos tavus plecus...Tu izskaties pelēks, saburzīts, noguris un ne savā ādā.

Niks. Fokstrotu? Paga, kur es dzirdēju, ka fokstrots pārvērš cilvēkus no vienkāršajiem par izcilajiem?

Alise. Pareizi dzirdēji... Nu, nāc, pamēģināsim ļauties nelielai burvībai.

(Alise izņem no kabatas savu telefonu, nospiež tur kādu pogu un, ak brīnums! No tā atkal atskan tā pati fokstrota mūzika, kas skanēja Nika birojā.)

Niks. Es pat šo mūziku esmu kaut kur dzirdējis...

Alise. Tad jau viss kārtībā...

(Alise un Niks dejo un nevienam nekas nav jāmācās, abi dejo kā perfekts pāris. Kādā straujākā pagriezienā Niks noskūpsta Alisi. Viņi apstājas.)

Alise. Kas tas bija?

Niks. Vai paskaidrot?

Alise. Fokstrotā tas nav paredzēts.

Niks. Burvība! Viss mainās un pārvēršas! Man te ir istaba... paņemsim vīnu un iesim?

Alise. Tu esi pārliecināts?

Niks. Nāc... Pie velna, es gribu aizmirst visu... šodiena bija vienkārši baiga... Nāc!

Alise. Tavā istabā, kārtīgi saklātā gultā? Nē... tas ir garlaicīgi!

Niks. Kur tad?

Alise. Tepat, Odīles troņa zālē...

Niks. Kāds var ienākt...

Alise. Pat neceri! Te visi iet gulēt kopā ar vistām!

(Alise lēnām novelk kādu savu apģērba gabalu, novelk Nikam žaketi un grib to aizmest, bet tad ierauga Nika žaketes iekškabatā salocītu, bet labi redzamu papīra lapu, to pašu, kuras dēļ birojā Nikam gadījās dīvainais piedzīvojums ar lapsām.)

Alise. Kas tas?

Niks. Kas?

Alise. Tas... papīrs tavā kabatā... Tu tiešām lieto papīru? Es gan visas ziņas saņemu vai nu e-pastā vai telefonā.

Niks. (cenšas turpināt iesākto, apskauj Alisi) Pie velna ar to... mēs gribējām darīt ko citu...

Alise. Protams, ka mēs to darīsim... Iedod paskatīties...

Niks. Ko?

Alise. Kas tur rakstīts!

Niks. Kur?

Alise. Uz tā tava papīra... Kas? Vēstulīte no sievietes?

Niks. Muļķības, es pats nezinu...

Alise. Kā tad tas iespējams? Tu turi savā kabatā papīra lapu un nezini, kas tur rakstīts?

Niks. Nezinu. Un mani tas pašlaik galīgi neinteresē...

(cenšas noskūpstīt Alisi un viņu pavedināt, bet viņa veikli izlocās. Kā spēlēdamās vai ķircinādamās.)

Kas notiek, Alise?

Alise. Iedod izlasīt!

Niks. Izbeidz...

(joprojām cenšas pavedināt Alisi, bet viņa piepeši izraujas un nervozi iesmejas)

Alise. Es nesaprotu, vai tas tiešām ir kaut kāds valsts noslēpums? Kāpēc tu vienkārši nevari man to iedot?

Niks. (pārsteigts) Bet es... Kāpēc tieši tagad? Tu jauc laukā visu fīlingu! Pie velna papīrus, mēs esam aizņemti ar ko citu, ja esi ievērojusi!

Alise. Nē, tas ir... tas ir principa jautājums! Sieviete tev kaut ko lūdz, burtiski smieklīgu nieku, bet tu nevari pacelt to savu sūda žaketi, izņemt papīru un iedot man! Tā ir tava atteiksme, vai ne? Kā pret visu, kas tev apkārt! Tu domā tikai par sevi, nekad ne par kādu citu! Esi vientuļais ērglis, ko? Nevis ēglis, bet pretīgs, egoistisks ķēms!

Niks. Paklau, ko tu runā? Tu viena papīra dēļ tagad taisi traci?

Alises.Tas nav tikai papīrs!

Niks. Kas tad?

Alise. Tā ir tava attieksme pret mani! Tu gribi nokniebties un visa pārējā pasaule var iet ieskrieties, jo Nikiņam uznācis gribulis!

Niks. Ei, ei, ei... Tu pati sāki visu šo fokstrotu...

Alise. (iebļaujas) Aizveries un iedod man to papīru! Vienkārši iedod, bez muldēšanas!

(viņa kļūst patiešām nikna un viņas balss... tā pamazām pāriet tādās kā rejošās skaņās. Niks atkāpjas, paņem žaketi, uzvlek to, satausta papīru, izņem to un grasās dot Alisei.)

Niks. Labi jau labi, tikai nomierinies. Viena papīra dēļ taču nesāksim kauties!

(Grib dot Alisei papīru, bet otrajās durvīs parādās Māra)

Māra. (iekliedzas) Nik, nedod!

Niks instinktīvi piespiež papīra lapu pie krūtīm.

Alise. Stulbais nīkuli, iedod taču, tev tas nav vajadzīgs! Tu pat neesi tajā ieskatījies! Dod! Nu! Dod, dod, dod taču!!!

(Niks, neskaidri saprazdams, ka kaut kas nav labi, piepeši iešļāc viņai sejā vīnu. Alise iespiedzas un metas prom, rīstīdamās un klepojot.)

Alise. (skrien garām Mārai, kas ienākusi zālē un piepši metas pie viņas, spiegdama nebalsī)

Ā, re, pelīte-pīkstīte!

(Alise iekož Mārai plecā. Māra iekliedzas.

Alise iesmejas vai ierejas, īsti nevar saprast un tad ļoti veikli pārlec pāri ceļā stāvošiem krēsliem un izmetas laukā gandrīz vai četrrāpus, pa dārza durvīm, pa kurām bija ienākusi. Niks apstulbis noskatās, bet tad skriešus metas pie Māras, kas satvērusi savu plecu.)

Niks. Ko viņa tev izdarīja? Viņa... iekoda?!

Māra. Nē... laikam ne gluži... caur drēbēm... bet sāpīgi...

Niks. Parādi! Tas nevar būt! Viņa... iekoda! Parādi taču, beidz ākstīties...

Māra. (novelk drēbes no pleca) Nav jau nekas, viņa netika līdz ādai. Varbūt būs tikai zilums... Bet tādas kā tirpas gan noskrēja pār visu ķermeni...(samulsusi iesmejas) Nebija nemaz tik nepatīkami.

Niks. Kaut kas neiedomājams! Nē, traks var palikt!..

Māra. Kas te notika? Es savā istabā dzirdēju kliedienus...

Niks. Nē, bet tu redzēji? Viņa nav normāla! Varbūt tev vajag iet pie ārsta?

Māra. Nē, nav tik briesmīgi... Tas vienkārši bija ļoti... negaidīti. Kādreiz jau cilvēki dusmojas, bet neviens parasti nekož.

Niks. Tas doši vien tādēļ, ka tu iekliedzies: nedod. Kāpēc tu tā iekliedzies?

Māra. Nezinu... Man likās, ka nevajag.... Viņa bija tik nikna. Ko viņa no tevis gribēja? Protams, tā nav mana darīšana, varbūt jums te bija kas privāts...

Niks. Dieva dēļ, nē taču! Vienkārši iedzērām vīnu un sarunājāmies, bet tad viņa pēkšņi sāka uzvesties kā aptrakusi. No kurienes viņa vispār te uzradusies?

Māra. Viņa ir Franča sieva.

Niks. Kas? Velns parāvis... Tas tikai man vēl trūka...

Māra. Tu nezināji?

Niks. Skaidrs, ka nē, kā lai es to zinātu! Es vispār nezināju, ka viņš apprecējies! Šovakar arī viņu neredzēju, esot slims un guļot savā istabā.

Māra. Viņi abi ieradās apmēram stundu pirms tevis.

Niks. Velns... nu es tiešām esmu pārguris. Un ne velna nesaprotu... kas ar viņu īsti notika? (nervozi iesmejas) Bet man ir tāda sajūta, ka tu mani no kaut kā paglābi.

Māra. No kā?

Niks. Nezinu... Šodien vispār iet kā pa trako māju... Es esmu šeit, bet patiesībā pat netaisījos braukt, ieraudzīju Odīli ratiņkrēslā, jūtos kā pēdējais idiots.

Māra. Tur jau tu neesi vainīgs. Un tagad tev vienkārši jāiet atpūsties. Rīt vajadzēs agri celties un diena būs gara.

Niks. Paklau, Māriņ... paldies. Nezinu, kāpēc un kādēļ, bet – paldies. Kā tu pati jūties? Galva nesāp, drebuļi nekrata? Paklau, es tev atnesīšu karstu tēju, ko? Ar medu, ar citronu...

Māra. (iesmejas) Paldies! Bet viss tiešām būs labi! Tu runā tā, it kā man būtu iekodis traks suns.

Niks. Nu... traka sieviete varbūt ir vēl bīstamāk...

Māra. Viss būs labi. Tiksimies rīt.

Niks. Vai pamodināsi mani? Pats jau nepamodīšos.

Māra. Pamodināšu. Ar labu nakti. (Niks pamāj un aiziet. Māra noskatās viņam pakaļ) Labi, ka tu atbrauci...

Pirmā cēliena beigas.