Uzvedība un traucējumi
Uzvedība…
…indivīda rīcības ārēja izpausme, izturēšanās,
attieksme konkrētās situācijās, ko nosaka
vitālās vajadzības un vides apstākļi,
tuvākajā apkārtnē vai plašākā sabiedrībā
pieņemtās estētiskās, tikumiskās normas un
etiķete (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca,
2000).
…cilvēka dziļākās iekšējās būtības izpausme.
(Skolotājs, 2/2005)
Problēmuzvedība (1)
Sevišķi pastiprināta aktivitāte: biežas, straujas un
bezmērķīgas kustības;
Traucējoša uzvedība – iziešana no vietas, citu
aizskaršana, spēlēšanās un trokšņošana;
Agresīva, uz upuri vērsta uzvedība ar nodomu
nodarīt tam pāri;
Mēģinājumi darīt pāri sev vai citiem;
Krimināla uzvedība – zagšana, melošana, likumu
pārkāpšana;
Domu traucējumi (dīvainas idejas);
Problēmuzvedība (2)
Noslēgtība, vairīšanās no sociālās mijiedarbības,
ieslīgšana sapņainībā;
Spēlēšanās vienatnē, nespēja pēc uzaicinājuma
sadarboties ar citiem;
Piepešas uzvedības vai noskaņojuma izmaiņas bez
redzama iemesla;
Monotonas, kroplīgas vai pārspīlētas emocionālās
reakcijas;
Savas vainas neapzināšanās pēc sliktas rīcības;
Vienaldzība pret citu jūtām (Geidžs, Berliners,
1999).
Definīcijas
Nespēja veidot vai saglabāt savstarpēji
apmierinošas attiecības ar vienaudžiem un
pieaugušajiem; neatbilstoši uzvedības vai jūtu
izpausmes veidi normālos apstākļos (Geidžs, Berliners,
1999).
Bērni ar uzvedības traucējumiem (angļu children with
behaviour disorders) - visi nepilngadīgie ar problēmām
pašregulācijā un /vai soc. mijiedarbībā ar
pieaugušajiem un vienaudžiem.
Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. (2000) Rīga, SDSPA "Attīstība“
Definīcijas
Bērnu ar uzvedības traucējumiem kategorijā ietilpst:
a) bērni, kas izjūt uzmanības trūkumu (angļu attention
deficit disorder);
b) bērni ar emocionālām problēmām (depresija, bailes,
sasprindzinājums, naids, utt.);
c) autiskie bērni;
d) bērni ar psihiskām aizturēm (g.k. intelekta sfērā);
e) bērni ar pazeminātu spēju mācīties;
f) bērni ar soc. uzvedības novirzēm;
g) pusaudži, kuru diagnoze ir anoreksija un bulīmija.
Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca. (2000) Rīga, SDSPA "Attīstība“
Uzvedības traucējums
organiskas un/vai sociālas izcelsmes
vispārpieņemtām normām neatbilstošs
uzvedības modelis (pattern), kas vairāk vai mazāk nelabvēlīgi ietekmē
psihosociālo attīstību un sociālo integrāciju.
SSK – 10
Starptautiskā slimību, traumu un nāves cēloņu
slimību (ICD – International Classification of Diseases)
klasifikācija
Eiropā kopš 1994. gada,
Latvijā kopš 1996. gada.
F00...F99 Psihiski un uzvedības traucējumi
Informācija - Slimību profilakses un kontroles
centrs, http://www.spkc.gov.lv/ssk10/ tālāk uz Kodu
tabulsaraksts un skaidrojumi
SSK – 10 F00...F99
F00...F09 Organiski psihiski traucējumi, ieskaitot
simptomātiskos.
F10...F19 Psihiski un uzvedības traucējumi
psihoaktīvu vielu lietošanas dēļ.
F20...F29 Šizofrēnija, šizotipiskie traucējumi un
murgi.
F30...F39 Garastāvokļa [afektīvie] traucējumi.
F40...F48 Neirotiski, ar stresu saistīti un
somatoformi traucējumi.
SSK – 10 F00...F99
F50...F59 Uzvedības sindromi, kas saistīti ar
fizioloģiskiem traucējumiem un somatiskiem
faktoriem.
F60...F69 Pieaugušo personības un uzvedības
traucējumi.
F70...F79 Garīga atpalicība.
F80...F89 Psihiskās attīstības traucējumi.
F90...F98 Uzvedības un emocionāli
traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā
un pusaudža vecumā.
F99...F99 Neprecizēti psihiski traucējumi.
SSK – 10 F90...F99
F90 Hiperkinētiski traucējumi (UDHS)
F91 Uzvedības traucējumi
F92 Jaukti uzvedības un emocionāli traucējumi,
t.i., persistējoša agresīvas, asociālas vai izaicinošas
uzvedības kombinācija ar spilgtiem depresijas
simptomiem, trauksmi vai citiem emocionāliem
traucējumiem.
F93 Emocionāli traucējumi ar bērnībai specifisku
sākumu, biežāk – normālu attīstības tendenču
pārspīlējumi (šķiršanās trauksmes, fobiskas trauksmes,
sociālās trauksmes, brāļu/ māsu sāncensība /
greizsirdība).
SSK – 10 F90...F99
F94 Sociālas funkcionēšanas traucējumi ar
bērnībai vai pusaudža vecumam specifisku sākumu
(mutisms, pieķeršanās traucējumi/ neapvaldīta
pieķeršanās)
F95 Vokāla un/vai motoriska rauste (tic)
F98 Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas
parasti sākas bērnībā un pusaudža gados (neorganiska
enurēze un/ vai enkoprēze; ēšanas perversijas (pica) un
stereotipi kustību traucējumi, stostīšanās; runas juceklis)
Statistika
Uzskaitē esošo bērnu sadalījums pa
diagnožu grupām (2010) Avots: Slimību profilakses un kontroles
centrs, http://www.spkc.gov.lv
Diagnoze Kods Uzskaitē Uzņemti
2011 2012 2013 2011 2012 2013
Hiperkinētiski traucējumi F90 1015 1060 1134 185 149 143
Uzvedības traucējumi (kopā) F91 526 590 633 64 76 65
Uzvedības traucējumi ģimenes
ietvaros F91.0 54 58 59 9 5 4
Nesocializēti uzvedības traucējumi F91.1 146 160 174 21 22 18
Socializēti uzvedības traucējumi F91.2 252 285 308 22 33 30
Opozicionāri izaicinoši traucējumi F91.3 43 48 49 4 7 6
Jaukti uzvedības un emocionāli
traucējumi F92 746 880 1027 174 176 165
Rūpīgāk pētīsim...
F90 Hiperkinētiskie traucējumi
F90.0 Aktivitātes un uzmanības traucējumi
Uzmanības deficīts (traucējumi ar hiperaktivitāti,
hiperaktivitāte, hiperaktivitātes sindroms)
F90.1 Hiperkinētiski uzvedības traucējumi
Hiperkinētiski traucējumi kopā ar uzvedības
traucējumiem
F90.8 Citi hiperkinētiski traucējumi
F90.9 Neprecizēti hiperkinētiski traucējumi
Neprecizēta hiperkinētiska reakcija bērnībā vai pusaudža
vecumā, neprecizēts hiperkinētiskais sindroms
F90 Hiperkinētiskie traucējumi
Traucējumu grupai raksturīgs:
agrīns sākums (parasti – pirmie pieci dzīves gadi),
nepastāvība nodarbēs, kas saistītas ar izzināšanu un
mācīšanos,
tieksme pārslēgties no vienas nodarbes uz citu,
nepabeidzot iepriekšējo,
dezorganizēta, nekārtīga un pārmērīga rosīšanās,
pārgalvība un impulsivitāte,
disciplīnas pārkāpumi (biežāk neapdomīga
noteikumu neievērošana nekā tīša nepaklausība),
F90 Hiperkinētiskie traucējumi
Traucējumu grupai raksturīgs:
augsta nelaimes gadījumu riska pakāpe,
nesavaldība, normālas distances, piesardzības un
paklausības trūkums attiecībās ar pieaugušajiem,
rezervēta citu bērnu attieksme un izturēšanās,
tādēļ var tikt izolēti,
[bieži] kognitīvo funkciju traucējumi,
neproporcionāli bieži novērojama specifiska
motorās un runas attīstības aizture,
dissociāla uzvedība un zems pašvērtējums
[sekundārās komplikācijas].
F90 Hiperkinētiskie traucējumi
Apakštipi un to
atšķirības Neuzmanīgais tips
Hiperaktīvi –
impulsīvais tips
Pamana Sākumskolā Pirmsskolā
Dzimumu proporcijas Aptuveni vienādi Zēnu pārsvars
Galvenā problēma Sekmes mācībās Uzvedība
Raksturojums «Klusie ūdeņi»
«Sapņotājs/-a»
«Nedomā, ko
dara»
«Nemiera gars»
F91 Uzvedības traucējumi
F91.0 Uzvedības traucējumi ģimenes ietvaros (asociāla
vai agresīva uzvedība, kas saistās ar mājsaimniecību un
ģimenes locekļiem vai tiešiem mājiniekiem).
F91.1 Nesocializēti uzvedības traucējumi (asociāla vai
agresīva uzvedība individuālās attiecībās ar citiem
bērniem).
F91.2 Socializēti uzvedības traucējumi (asociāla vai
agresīva uzvedība indivīdiem, kuri labi iekļāvušies savā
vienaudžu grupā).
F91.3 Opozicionāri izaicinoši traucējumi (izaicinoša,
nepaklausīga un konfliktējoša uzvedība).
F91 Uzvedības traucējumi
Var būt arī citu psihisku stāvokļu simptoms.
Traucējumu grupai raksturīgs:
noturīga asociāla, agresīva, izaicinoša uzvedība,
vecumam piemērotu sociālo normu nozīmīgi
pārkāpumi (smagāki nekā parastu bērnu ļaunums vai
pusaudžu nepakļāvība).
F91 Uzvedības traucējumi
Traucējumu piemēri:
pārmērīgi kautiņi,
huligānisms,
vārdiska un/vai fiziska vardarbība pret cilvēkiem vai
dzīvniekiem,
būtiski mantas bojājumi, dedzināšana,
zagšana,
atkārtota melošana,
izvairīšanās no skolas vai bēgšana no mājām,
smagi dusmu uzliesmojumi un nepaklausība.
Uzmanības deficīta un
hiperaktivitātes sindroms (UDHS)
Raksturojums
Anketa vecākiem un skolotājiem visu laiku kustina pirkstus, plaukstas, rokas, pēdas, kājas;
staigā, skraida, trinas apkārt, kamēr citi sēž;
nevar sagaidīt pie līnijas, sākot spēli vai mainoties spēles laikā;
nevar pabeigt iesākto;
ātri, pēc īsa brīža viss apnīk;
ir sapņains vai šķiet, ka atrodas citā pasaulē;
runā vienlaikus ar citiem;
pildot mājasdarbus un skolas uzdevumus, ātri sadusmojas;
vispirms dara, pēc tam domā;
nevar noturēt uzmanību, koncentrēties, ja kāds staigā.
(ADHD Checklist, National Institute of Mental Health, 2004)
Anketa pieaugušajiem - uzdevums
Anketa pieaugušajiem - apstrāde
UDHS izpratnes vēsture
Vācu ārsts Heinrihs Hofmans (Heinrich Hoffmann)
1845.g. dzejolī “Nemierīgais Filips” (Fidgety Phil)
raksturoja hiperaktīvu bērnu
"Let me see if Philip can
Be a little gentleman;
Let me see if he is able
To sit still for once at table."
Thus spoke, in earnest tone,
The father to his son;
And the mother looked very grave
To see Philip so misbehave.
But Philip he did not mind
His father who was so kind.
He wriggled
And giggled,
And then, I declare,
Swung backward and forward
And tilted his chair,
Just like any rocking horse;-
"Philip! I am getting cross!"
See the naughty, restless child,
Growing still more rude and wild ,
Till his chair falls over quite.
Philip screams with all his might,
Catches at the cloth, but then
That makes matters worse again.
Down upon the ground they fall,
Glasses, bread, knives forks and all.
How Mamma did fret and frown,
When she saw them tumbling down!
And Papa made such a face!
Philip is in sad disgrace.
Where is Philip? Where is he?
Fairly cover'd up, you see!
Cloth and all are lying on him;
He has pull'd down all upon him!
What a terrible to-do!
Dishes, glasses, snapt in two!
Here a knife, and there fork!
Philip, this is naughty work.
Table all so bare, and ah!
Poor Papa and poor Mamma
Look quite cross, and wonder how
They shall make their dinner now.
UDHS vēsture
UDHS izpratnes vēsture
1902.g., Dr. G.F.Stils (Still!) žurnālā «Lancet»
UDHS ir nepietiekama morālā kontrole, t.i., (1)
kognitīvā saite ar īstenību, (2) apzinīgums un (3)
gribas darbība,
UHDS priekšnoteikumi rodas dzemdību traumas vai
iedzimtības rezultātā,
turpmākā UDHS attīstība atkarīga no morālās
kontroles attīstībai labvēlīgiem apstākļiem bērna
attīstības laikā,
pirmais atzīmēja, ka ar UDHS biežāk slimo zēni.
UDHS ir ...
Hiperaktivitāte
Neuzmanība Impulsivitāte
UDHS ietver noturīgus un bērna vecumam
neatbilstošus neuzmanības, hiperaktivitātes un
impulsivitātes simptomus.
UDHS simptomi
Neuzmanība (vismaz 6 no minētajiem regulāri
izpaužas vismaz pusgadu)
1) bērns nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām vai
arī pieļauj neuzmanības kļūdas mācību procesā vai
rotaļās;
2) nespēj ilgi fiksēt uzmanību mācoties vai rotaļājoties;
3) rodas iespaids, ka bērns nedzird, ko viņam saka;
4) bērns nespēj sekot norādījumiem un pabeigt
iesākto darbu;
UDHS simptomi
Neuzmanība (vismaz 6 no minētajiem regulāri
izpaužas vismaz pusgadu)
5) bieži traucēta darba un rotaļu organizācija (norise);
6) bieži izvairās no mājasdarbiem vai citām
aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli;
7) bieži zaudē priekšmetus, kas ir nepieciešami
noteiktu darbību veikšanai: skolas piederumus,
rakstāmlietas, grāmatas u. c.;
8) ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību;
9) ikdienas aktivitātēs ir aizmāršīgs.
UDHS simptomi
Hiperaktivitāte (vismaz 3 no minētajiem regulāri
izpaužas vismaz pusgadu)
1) bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nespēj mierīgi
uzvesties;
2) bez īpašas vajadzības pamet savu vietu klasē;
3) bieži nevietā sāk skriet vai kaut kur rāpties, kad tas
nav atļauts;
4) bieži spēlējas pārmērīgi trokšņaini vai ir grūtības
spēlēties klusumā;
5) ilgstoša, pārmērīga kustību aktivitāte, ko neietekmē
sociālā situācija vai aizrādījumi.
UDHS simptomi
Impulsivitāte (vismaz 1 no minētajiem regulāri
izpaužas vismaz pusgadu)
1) bieži izkliedz atbildes, pirms jautājums ir pabeigts;
2) nespēj stāvēt rindā, lai sagaidītu savu vietu grupu
rotaļās;
3) citus bieži pārtrauc un iejaucas (piemēram:
klātesošo rotaļās vai sarunās);
4) bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar
sociālo situāciju.
UDHS diagnostika
Diagnozes uzstādīšanas nosacījumi:
Sindroms sācies līdz 7 gadu vecumam (parasti
pamana 3 – 4 gadu vecumā).
Uzvedība ir būtiski atšķirīga no tā paša dzimuma
un vecuma bērnu uzvedības
Simptomu ilgums ir vismaz 6 mēneši.
Simptomi konstatēti divās vai vairākās vietās
(ģimenē, mājā, skolā) dažādās situācijās.
Uzvedība ir sociālās mijiedarbības un mācību
traucējumu cēlonis
Bērns ar UDHS sabiedrībā
Bērni ar UDHS
apzinās, kādu uzvedību citi gaida, tomēr to neīsteno (nespēj
īstenot),
ir trokšņaini, un ļoti aktīvi, tomēr aktivitātes izpausmes
neiederas sociālajā kontekstā.
Bērni bērnus ar UDHS raksturo kā apnicīgus,
ietiepīgus, neiejūtīgus un sadarboties nespējīgus.
Problēmas attiecībās ar vienaudžiem rodas
3 līdz 20x biežāk nekā bērniem bez UDHS (21.1% vs.
7.3%, citā pētījumā 20.6% vs. 2.0%) (Strine et al., 2006)
Bērns ar UDHS sabiedrībā
Problēmas rodas gan pozitīvas gan negatīvas uzvedības
gadījumā; uzvedībā trūkst iepriekšēja nodoma,
apdomas.
Pat pozitīva uzvedība kaitina un izraisa stresu
pieaugušajos, skolotājos, vecākos, klasesbiedros, brāļos
un māsās.
Neprasme regulēt emocijas (Melnick, Hinshaw, 2000) veicina
sliktu reputāciju (Bicket, Milich, 1990; Erhardt, Hinshaw, 1994).
UDHS, drošība un veselība
Bērni ar UDHS biežāk (4,5%) gūst sadzīves traumas
nekā veseli bērni (2,5% no 57 909 ) (Xiang et al., 2005).
4880 vienas kohortas bērnu izlasē (7,5% UDHS): nopietni ievainojumi (59% vs. 49%), hospitalizācijas (26% vs. 18%), dienas stacionāri (41% vs. 33%), astma (22% vs. 13%), mājas vizītes (81% vs. 74%) (Leibson et al., 2001).
Biežāka iekļūšana satiksmes negadījumos, braukšana reibumā, CSN pārkāpumi (Woodward et al., 2000).
Vai TAS ir tas, ko domājam?
Hiperaktivitāte kā līdzeklis...
Dž.Boulbijs
1907 –1990
Boulbijs Dž. (1998)
Drošais pamats,
Rīga, Rasa ABC.
Piesaiste (pieķeršanās)
Pieķeršanās uzvedības sistēma (attachment behavioral
system)
iedzimta psihiski bioloģiska sistēma,
motivē cilvēkus meklēt iespējamos/ pieejamos
nozīmīgos apkārtējos – pieķeršanās figūras
(attachment figures) (Bowlby, 1969, 1982),
nodrošina svarīgākās regulatīvās funkcijas visos
vecumposmos
izvairīšanos no draudiem, un
stresa samazināšanu,
visnozīmīgākā ir agrā bērnībā (Boulby, 1973, 1988; Shaver, Mikulincer,
2007)
Piesaiste (pieķeršanās)
Pieķeršanās sistēmas darbība ir atkarīga no
pieķeršanās figūras pieejamības, atsaucīguma
(responsiveness)
un tās sniegtā atbalsta.
Sadarbība ar pieejamu un atsaucīgu pieķeršanās figūru
nodrošina optimālu pieķeršanās sistēmas darbību,
veido pieķeršanās drošības izjūtu (sense of attachment
security) (Shaver, Mikulincer, 2007)
Piesaiste (pieķeršanās)
Pieķeršanās uzvedība –
bioloģiski pamatota evolucionāra nepieciešamība, jo
paaugstina izdzīvošanas un reproduktīvo funkciju
īstenošanas iespējas.
Izpausmes:
aizsargājošas pieķeršanās figūras meklējumi,
novērošana un mēģinājumi izveidot tuvību,
pieķeršanās figūras kā „ droša pamata”, no kura pētīt
nepazīstamu situāciju un sajūtas izmantošana,
pieķeršanās figūras atkārtota meklēšana satraukuma
brīžos.
Piesaiste (pieķeršanās)
Pieķeršanās figūras emocionālā pieejamība ir
nozīmīgāka nekā tās fiziska klātbūtne, jo
pieķeršanās uzvedības mērķis ir drošības izjūta.
Drošības izjūta kā subjektīvs stāvoklis ir atkarīga
no pieķeršanās figūras fiziskās klātbūtnes,
no bērna iekšējās pieredzes, ko nosaka viņa
fiziskais stāvoklis,
garastāvoklis un
iztēle.
Darba (iekšējais) modelis
Agrīno pieķeršanās attiecību pieredze ir noteiktas
kognitīvās «shēmas» jeb «darba modeļa» (internal
working model) pamats.
Darba modelis = bērna priekšstats par
pieķeršanās figūru (1),
tās atrašanas (sasniegšanas) paņēmieniem (2),
pieķeršanās figūras iespējamo reakciju (3),
sevi (4),
atbilstību pieķeršanās figūras prasībām (5),
likumsakarībām (6), kas ir nepieciešamo (vēlamo)
komunikācijas (uzvedības) un pašizpausmes (uzmanības
pievēršanas) stratēģiju pamatā.
Piesaiste (pieķeršanās)
Piesaistes darba modeļi ir nosacīti mainīgi, tos var
daļēji pārveidot ar jaunas pieredzes palīdzību.
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Droša piesaiste
…primārā pieķeršanās stratēģija
bērna emocionālie signāli → atbilstošas aprūpētāja
reakcijas,
aptur tālāku pieķeršanās sistēmas aktivizēšanu,
ļauj bērnam būt patstāvīgam,
attur no lielākas tuvības meklējumiem,
ir labvēlīga vide bērna afektu (emociju) attīstībai.
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Nedrošā piesaiste
rodas mijiedarbībā ar nedrošu aprūpētāju,
atspoguļo pieķeršanās sistēmas deaktivāciju vai
hiperaktivāciju.
= mēģinājums panākt labāko rezultātu sliktā
situācijā - pielāgoties pieķeršanās figūrai, kuras
spējas regulēt bērna afektu drošās pieķeršanās
attiecībās ir traucētas vai nepietiekamas.
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Boulbija terminoloģijā – aizsardzība (defensive state)
ja māte novēršas atbildot uz bērna distresa signāliem
un lūgumiem pēc tuvības,
ja māte uzmācīgi kontrolē, noraidot bērna jūtas,
neatjauno viņa emocionālo līdzsvaru, bet rada
emocionālo pārslodzi ar savām pārmērīgajām
rūpēm un uzmācību .
Abos gadījumos bērns nesaņem piemērotu palīdzību –
spēju tikt galā ar jūtām.
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ja bērna signāli netiek uztverti, attīstās spēja
pārmērīgi apspiest savas jūtas un emocijas,
un distancēties no tām.
Deaktivējoša stratēģija ir saistīta ar kreisās
smadzeņu puslodes un parasimpātiskās
nervu sistēmas aktivāciju.
Emocijas, vēlmes un apmierinātības sajūta, kas
saistās ar tuvām attiecībām paliek neintegrētas (Siegel, 1999).
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Boulbija terminoloģijā – protests (protest)
mērķis - pastiprināta tuvuma nodrošināšana,
pieķeršanās sistēma visu laiku tiek darbināta
pastiprināti.
ja mātei ir neprognozējama vai neatbilstoša reakcija
uz bērna emocijām, bērns iemācās pastiprināt savus
afektus (emocijas), lai palielinātu iespēju pievērst
sev mātes uzmanību.
Uzvedība ietver pielipšanu, kontroli un spaidu darbus
(Clinging, Controlling, Coercive behaviors)
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Bērnam pievērstās uzmanības kvalitāte un kvantitāte
parasti neatbilst viņa vajadzībām.
Bērns iemācas, ka
izrādot vajadzību saņemt atbalstu, bieži neizdosies gūt
vēlamo rezultātu,
iegūt mierinājumu (komfortu) iespējams, pastāvīgi
augstā līmenī paužot distresu.
Iespējamas atsevišķas hiperaktivitātes un UDHS
pazīmes.
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
nostiprinās savas bezvērtības sajūta, (tas kavē iespējas
integrēt savā pieredzē pozitīvas ar sevi un citiem saistītas
emocijas)
izveidojas pārmērīga atkarība, kas
iedragā pašvērtību
provocē atraidījumus, no kura bērns neapzināti tiecās
izvairīties,
apgrūtina savstarpējo sapratni attiecībās,
kavē patstāvīgu domu un darbību veidošanos,
rada nespēju pašam regulēt afektus.
Piesaistes darba modeļi (stratēģijas)
Drošā piesaiste
Nedrošā piesaiste
Izvairīgā piesaiste
Ambivalentā piesaiste
Piesaiste un uzvedības modeļi
Nedrošie pieķeršanās stili jeb modeļi ir visai
neelastīgi un noslēgti, bērni attiecībās ir mazāk
patīkami un prognozējami kā drošā pieķeršanās
stila bērni:
Izvairīgie, deaktivējošās stratēģijas bērni (saīguši,
augstprātīgi, opozicionāri) bieži vien ir vardarbīgi pret
citiem,
Ambivalentie, hiperaktivējošās stratēģijas bērni
(pielīpoši, nevarīgi, infantili) nereti kļūst par
vardarbības upuriem...
Piesaistes modeļi sabiedrībā
66
(Hazan, Shaver, 1987)
UDHS cēloņi un attīstība
UDHS dinamika
Ģenētiskie faktori (korelācija 0,75 – 0,92)
1. Alkohols, nikotīns un narkotikas grūtniecības laikā. 2. Sarežģīta grūtniecība
1. Dopamīnerģiskās sistēmas traucējumi 2. Pieres daivu un bazālo gangliju anomālijas
UDHS mehānisms
Pēdējo gadu molekulāri ģenētisko pētījumu rezultāti
pierāda, ka UDHS ir saistīts ar
dopamīna
receptoru
aktivitātes traucējumiem,
dopamīna transporta un dopamīna bēta hidroksilāzes
disfunkciju (regulē norepinefrīna sintēzi). (Andrēziņa, 2010)
Neironi saziņai izmanto dažādas ķīmiskas vielas, starp
kurām dominē serotonīns un dopamīns.
Neseni pētījumi
The risk of depression increases about 80% when
you compare teens with the lowest-quality diet, or
what we call the Western diet, to those who eat a
higher-quality, whole-foods diet.
The risk of attention-deficit disorder (ADD)
doubles.
(Miller K. Can What You Eat Affect Your Mental Health?
Aug. 20, 2015, MedicineNet,
http://www.medicinenet.com/script/main/art.asp?articlekey=190177 ).
Iespējamie risinājumi
Vairāk par Feingolda diētu: www.feingold.org, www.ADHDdiet.org, www.diet-
studies.com, www.school-lunch.org, www.caveman-diet.org,
British Medical Journal (May 2008) argued that removing dyes and
preservatives should be a standard part of ADHD treatment.
UDHS dinamika
Nespēja aizkavēt neadekvātas reakcijas
Ar operatīvo atmiņu un pašregulāciju saistīto kognitīvo procesu traucējumi
Neuzmanības, hiperaktivitātes, impulsivitātes simptomi (UDHS)
UDHS dinamika
Sociālās mijiedarbības traucējumi, iespējamas mācību problēmas
Saspīlētas attiecības ģimenē
Uzvedības traucējumi, opozicionāra izaicinoša uzvedība
UDHS izplatība
Somijā – 1% (Sahlberg, 2013)
UDHS: Smadzenes un dusmu izpausmes
13 japāņu zēniem ar UDHS (ADHD)
(vecums 8–12 gadi, M=10.0, SD=1,25) un 13
japāņu zēniem bez UDHS (TD) (vecums 8–12
gadi, M=9.75, SD=1,25) rādīja attēlus, kuros
redzama priecīga un dusmīga seja.
Attēlu demonstrēšanas laikā tika mērītas
oksihemoglobīna un deoksihemoglobīna izmaiņas
smadzenēs, izmantojot infrasarkanā starojuma
spektroskopiju.
Pētījuma dizains un sensoru novietojums
Avots: Ichikawa H., Nakato E.i , Kanazawa S., Shimamura K., Sakuta Y. , Sakuta R.,
Yamaguchi M.K., Kakigi R. (2014) Hemodynamic response of children with
attention-deficit and hyperactive disorder (ADHD) to emotional facial
expressions. Neuropsychologia, Vol. 63, pp 51- 58.
http://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0028393214002735
oxy-Hb izmaiņas deoxy-Hb izmaiņas
UDHS: Smadzenes neatpazīst dusmu
izpausmes
Bērniem bez UDHS vērojot abus attēlus aktivizējās labā
smadzeņu puslode.
Bērni ar UDHS aktīvi reaģēja tikai uz priecīgās sejas attēlu;
dusmīgo seju vērojot, smadzeņu aktivizēšanās netika
konstatēta.
Iespējams, ka bērnu ar UDHS nespēja uztvert dusmu izpausmes
mīmikā ir vienaudžu atstumšanas neiroloģiskais pamats.
P.S. Bērniem, kuri auguši bērnu namos konstatēta labāka audiālā
uztvere, nekā vizuālā; bieži novērojama prosopagnozija
((grieķu: "prosopon" = "face", "agnosia" = "not knowing")) –
nespēja atpazīt sejas (Bowles et al., 2009; Pollak et al, 2010; http://www.theguardian.com/science/2014/nov/23/faceblindness-prosopagnosia-kate-szell-
wellcome-trust-science-writing-prize-face-blindness )
UDHS un citi traucējumi
Vairāk nekā 80% bērnu ar UDHS konstatēti citi
uzvedības un emocionālie traucējumi (Jensen,Martin, Cantwell,
1997; Plizska, 2000)
50% zēnu (7 gv. un vecāki) ar UDHS konstatēti
opozicionāri izaicinoši uzvedības traucējumi (Barkley, 1998;
Biederman, Faraone, Lapey,1992).
UDHS ir nozīmīgākais opozicionāri izaicinošās uzvedības
priekšvēstnesis (Loeber, 1990; Mannuzza, Klein, 1992; Taylor, 1995).
30 – 50% bērnu ar UDHS konstatēti uzvedības
traucējumi (F91.1, F91.2) (Barkley,1998; Biederman et al., 1992)
UDHS un citi traucējumi
Aptuveni 25% bērnu ar UDHS (lielākoties jaunākiem
zēniem) konstatēts paaugstināts trauksmes līmenis (Mennin,
Biederman, Mick, Faraone, 2000; Tannock, 2000).
Vismaz 20% bērnu ar UDHS cieš no depresijas (Jensen et al.,1997; Willcutt, Pennington, Chhabildas,Friedman, Alexander, 1999).
P.S. Hipotēze, ka UDHS un uzvedības traucējumiem ir kopīga
izcelsme neapstiprinās, UDHS saistīts ar kognitīvo iemaņu
trūkumu un neironu struktūras attīstības
traucējumiem, uzvedības traucējumi – ar nelabvēlīgu
ģimenes un sociālo vidi un vecāku psihiskajām
patoloģijām (Schachar, Tannock, 1995).
UDHS norise un prognoze
Vecums Klīniskās izpausmes
1 – 3 Neuzmanīgi, trokšņaini, nepakļaujas lūgumiem un
aizrādījumiem
4 – 6 Zems pašvērtējums, grūtības iekļauties pirmsskolas
nodarbībās, pielāgošanās grūtības.
7 – 10 Sliktas sekmes skolā, socializācijas problēmas,
destruktīva uzvedība klasē un ģimenē.
11 - 13 Opozicionāri izaicinoša uzvedība, disforija (grūtsirdība
+ aizvainojamība), subdepresija, agrīna tieksmju un
dziņu izpausme.
14 - 17 Antisociāla uzvedība, nespēja pabeigt mācību iestādi,
atkarības slimības, augsts delinkventas uzvedības risks.
(Andrēziņa, 2010)
UDHS terapija
Sākumposma terapija
Intensīvas terapijas posms
Papildterapija
UDHS sākumterapija
• UDHS simptomu samazināšana
Medikamenti
• Destruktīvas uzvedības formu izskaušana mājās
(ģimenē)
Vecāku kompetences
paaugstināšana
UDHS sākumterapija
• Sociāli pieņemamu uzvedības formu un pašregulācijas iemaņu apgūšana
• Konfliktu samazināšana ģimenē
Vecāku kompetences
paaugstināšana
UDHS sākumterapija
• Destruktīvās uzvedības izpausmju izskaušana klasē
• Sociāli pieņemamu uzvedības formu un pašregulācijas iemaņu apgūšana
• Mācību sasniegumu paaugstināšana
Pedagoģiskā korekcija
UDHS pamatterapija
• Intensīva terapeitiskā nometne 7 nedēļu garumā + vecāku kompetences paaugstināšana + medikamenti (Pelham et al., 1996; Pelham & Hoza,
1996)
Vasaras ārstniecības
kurss
UDHS papildterapija
• Ar UDHS saistīto individuālo un ģimenes stresa avotu likvidēšana, garastāvokļa un komunikācijas traucējumu terapija
Ģimenes konsultēšana
(terapija)
• Citu vecāku iepazīšana, pieredzes apmaiņa, emocionālais atbalsts Atbalsta grupas
• Uzticības pilnu attiecību veidošana bērna domu un jūtu izpētei Individuālās
konsultācijas
UDHS papildterapija
• Konfliktu pārvarēšanas un pozitīvu attiecību ar pieaugušajiem un vienaudžiem stratēģiju un taktiku apguve
Sociālo prasmju treniņš
• Problēmsituāciju novērtēšana, pašregulācijas kognitīvo un uzvedības reakciju pārvaldības un pašmotivēšanas prasmju apgūšana
Kognitīvi biheiviorāls paškontroles veicināšanas
treniņš
Uzmanības deficīta un
hiperaktivitātes sindroms (UDHS)
Risinājumi
Kā veicināt uzmanības noturības
veidošanos un paaugstinātas
aktivitātes un impulsivitātes
samazināšanos?
Labās prakses piemēri mazajās grupās
Ko darīt?
Kādā krāsā vilciena «stopkrāns»? Lidmašīnas?
Efektīva palīdzība ir atbilstoša bērna attīstības līmenim,
akceptē viņa stiprās puses, bērna un ģimenes vajadzības
(Waschbusch, Kipp, Pelham, 1998).
Lai kompensētu bērna pašorganizācijas problēmas,
prasmju trūkumu un pārtrauktu tos izveidojušos
attiecību un uzvedības modeļus, kuri uztur pieaugošu
opozicionāras uzvedības un ar to saistīto konfliktu ciklu,
nepieciešama labi strukturēta palīdzība labi
strukturētā dabīgā vidē (Barkley, 1998).
Kā palīdzēt bērnam ar UDHS?
Nosacījumi:
Mierīga (nehaotiska, nesaraustīta) vide.
Aktivitātes, kuras paaugstina (vai vismaz
nepazemina) bērna pašvērtējumu (bieži – mūzika,
deja).
Sociāli atzīti enerģijas izlādēšanas veidi (kādi?).
Aizliegumi kopā ar atļautās darbības piedāvājumu.
Prasmes atpūsties apgūšana rotaļās un spēlēs.
Kā palīdzēt bērnam ar UDHS?
Nosacījumi:
Skaidri un īsi noformulēti uzskatāmi noteikumi,
instrukcijas un norādījumi, kuri tiek regulāri no
jauna saskaņoti ar bērnu.
Pozitīvs novērtējums (uzslava), ja bērns pabeidz
iesākto.
Iespēja pabūt vienatnē (ja tas neapdraud drošību).
Izvairīšanās no pārāk biežas atrašanās pūlī vai
skaļos masu pasākumos.
Kā palīdzēt bērnam ar UDHS?
Nosacījumi:
Bērnam izvirzīto prasību izvērtējums (vai viņš
pašlaik, šajā vecumā, situācijā u.c. spēj tās izpildīt?).
Fiziskās aktivitātes (spēles), kurās raksturīgi īsi
darbības cikli.
Bērna psiholoģiskās situācijas izvērtējums (kā viņa
dzīves pašreizējie notikumi ietekmē aktivitāti un spēju
koncentrēties?).
Ēdienkartes uzlabošana (ogļhidrātu samazināšana,
pilnvērtīgs uzturs).
Kā palīdzēt bērnam ar UDHS?
Nosacījumi:
Spēles un rotaļas, kurās jāpabeidz darbība līdz galam.
Relaksācijas, atslābināšanās (sava ķermeņa vadības!)
treniņi.
Fiziskais kontakts ar bērnu (pieskārieni, piem.,
sasveicināšanās rituāli (dod pieci) u.tml.).
Bērnam saprotama ārējā atskaites sistēma, kas raksturo
viņa uzvedības pozitīvos (tikai!) sasniegumus (žetoni,
līmlapiņas sienas kalendārā u.tml.).
Pozitīva attieksme pret bērnu un ticība viņa spējām.
Ko darīt pieaugušajiem? Skaidra, nemainīga, konsekventa dzīves organizācija.
Skaidrs, īss un saprotams sasniedzamo rezultātu formulējums.
Vienmērīga, plūstoša pāreja starp aktivitātēm, (iepriekšēji brīdinājumi, piem., palikušas 3 minūtes).
Neaizpildīta laika posmu samazināšana, relatīvi liels jaunu uzdevumu īpatsvars.
Koncentrēšanās uz prasmēm (nevis uz bērnu), precizitātes un pozitīvas attieksmes uzslavēšana, iespēja gūt panākumus, sekmes (Geidžs, Berliners, 1999).
Ko darīt pieaugušajiem?
Pakāpeniska jaunu prasmju apgūšana balstoties uz
esošajām.
Samazinātas uzmanības novēršanas iespējas.
Maksimāla kārtība un organizētība klasē, pietiekami
resursi darbam (papīrs, rakstāmrīki, u.c.).
Pamatots un nemainīgs darba režīms.
Loģiski nobeigti īsi posmi instruēšanā (Geidžs, Berliners,
1999).
Ko darīt pieaugušajiem?
Skaidri un nepārprotami, īsi rīkojumi, kurus bērni
atkārto (lai pārliecinātos vai viņi sapratuši, kā arī lai
izveidotu kognitīvo pamatu tālākai rīcībai) «Pēteri,
lūdzu atnes ūdeni!».
Uzvedības noteikumu apspriešana kopā ar skolēniem,
uzskatāma noformēšana; noteikumiem jābūt
redzamiem ikdienā.
Vienaudžu iesaistīšana sadarbībā ar bērniem ar
UDHS (darbs pāros, mainoties lomās) (Geidžs, Berliners,
1999).
Ko darīt pieaugušajiem?
Rakstisku atgādņu izmantošana (reālās
dienasgrāmatas)
Vēlamās uzvedības uzslavēšana, pozitīva
pastiprināšana; tikai viens brīdinājums negatīvās
uzvedības gadījumā
Sodīšana atņemot: izslēgšanas (uz laiku atņemta
iespēja gūt pozitīvus stimulus vai piedalīties
patīkamos notikumos) vai maksas (sodanauda, brīvā
laika atņemšana) sodi, izvairīšanās no sodīšanas
dodot (Geidžs, Berliners, 1999).
Pastiprinājumi un sodi (biheiviorisms)
Dotā vai atņemtā vērtība
pozitīva negatīva
Reakcija
uz u
zvedīb
u
Iedošana (dabūsi pērienu!)
Pozitīvs
pastiprinājums
Sodīšana
dodot
Atņemšana (neļaušu iet uz...!)
Sodīšana
atņemot
Negatīvs
pastiprinājums
Pastiprinājumi un sodi (biheiviorisms)
Pastiprinājumiem jāseko ātri un tūlīt.
Hiperaktīviem bērniem pastiprinājumus jāizmanto
biežāk.
Reakcijām un pastiprinājumiem ir jābūt intensīvākiem,
spēcīgākiem un izteiktākiem.
Bieža pastiprinājumu un pamudinājumu maiņa
(hiperaktīviem bērniem ātri iestājas piesātinājuma un
pieraduma sajūta).
Savlaicīga plānošana un darbības strukturēšana.
(Barkley. 1990)
Spēles uzmanībai Ieteicams vienlaicīgi vērst uzmanību tikai uz vienu funkciju. Varianti:
1. Uzmanība
2. Relaksācija, atslābināšanās
3. Darbības vadība
4. Saskarsme
Skaņu avotu noteikšana ar aizvērtām acīm (Ko tu dzirdi?).
Landolta testa variācijas (noteiktu burtu izsvītrošana vai
kļūdu atrašana tekstā) – kurš ātrāk un precīzāk.
Teikums par priekšmetu (katrs pasaka vienu teikumu par
rokās esošo priekšmetu, atkārtoties nedrīkst, spēlē
divatā).
Spēles uzmanībai
Ēdams – neēdams. Bumbu ķer, ja..., un neķer, ja...
(variants – ja vārdā ir/nav skaņa)
Muša. Klasika.
Karsts – auksts. (Apslēpto mantu meklēšana).
Antonīmu un sinonīmu atrašana, pretējo kustību
atveidošana.
Atrodi n atšķirības (attēlos, tekstos). Atrodi paslēpušos
dzīvniekus u.c.
Kopīga zīmēšana uz vienas lapas. Katrs, otram neredzot,
papildina zīmējumu ar kādu nebūtisku līniju. Zīmētājam
jāatrod papildinājums.
Spēles relaksācijai
Taktilās spēles. Pieskārieni ar... Uzmini kas tas ir?
(iepriekš ļauj apskatīt iespējamos variantus).
Kareivis un lupatu lelle (muskuļu sasprindzināšana un
atslābināšana)
Bumbas pumpēšana (mainoties lomās) – no ļengana
ķermeņa līdz stingriem muskuļiem un atpakaļ (izlaižot
gaisu).
Spēles darbības vadībai
Reakcija uz signāliem (zīmēm): skaļi, klusi, nemaz (runa,
kustības u.c.).
Intervijas ar aizturi. Bērns atbild uz jautājumiem tikai
tad, kad tiek parādīta noteikta zīme (pēc noteikta skaita
jautājumu abi mainās vietām).
Laiks, kurā visu drīkst un laiks, kurā neko nedrīkst. Ja –
tad nosacījumi.
Jūra bango (Замри!), Lēnāk iesi, tālāk tiksi. Klasika.
Spēles ar sasmīdināšanu un pretošanos tai.
Spēles saskarsmei
Dažādu tēlu attēlošana klusumā. Mēmā šova variants,
kurā atminētājs pieraksta (nevis pasaka) savu versiju.
Mainās lomām.
Teikuma nodošana ar žestu un mīmikas palīdzību.
Noteikumi iepriekšējie.
Kopīga zīmēšana ar vienu zīmuli vai otu. Abiem jāturas
pie rīka.
Zīmēšana ar aizsietām acīm. Zīmētajam vārdiskus
norādījumus dod partneris.
Pieaugušā instruēšana. Pastāsti man, kā [paveikt noteiktu
darbību]... Pieaugušais burtiski izpilda teikto un jautā, vai
pareizi izdarīts.
Uzvedības traucējumi
(conduct disorders)
Raksturojums
Destruktīva
Nedestruktīva
Atklāta Slēpta
Uzvedības traucējumi
Uzvedības traucējumi
Opozicionāri izaicinoši
traucējumi
F91.3
Traucējumi ģimenes ietvaros
F91.0
Nesocializēti uzvedības traucējumi
F91.1
Socializēti uzvedības traucējumi
F91.2
Opozicionāri izaicinoši traucējumi
(F91.3)
Atklāta nedestruktīva uzvedība (strīdi, nepiekāpība).
Atsevišķs traucējumu veids, kas izteikti negatīvi
ietekmē attiecības ģimenē, īpaši bērnu – vecāku
attiecības (Green, Doyle, 1999).
Aptuveni 75% bērnu no trūcīgām ģimenēm, kuriem
nepieciešama psihiatriskā palīdzība ASV, atbilst
opozicionāri izaicinošo traucējumu kritērijiem (Keenan,
Walkschlag, 2000).
Opozicionāri izaicinoši traucējumi
(F91.3)
Negatīvi noskaņotas, naidīgas un opozicionāras
uzvedības modelis, kurš tiek īstenots vismaz
6 mēnešus, kurā izpaužas vismaz 4 no nākamajā
slīdā minētajām pazīmēm, ja
to izpausme ir biežāka kā tā paša dzimuma,
vecuma grupas un attīstības pakāpes bērniem
tajā pašā kultūrā!!
netiek konstatētas uzvedības traucējumiem
raksturīgās pazīmes (F91.0...F91.2)!!
Opozicionāri izaicinoši traucējumi
(F91.3)
... vismaz 6 mēnešus, ...vismaz 4 pazīmes
1. nespēj sevi kontrolēt, zaudē savaldību,
2. bieži strīdas ar pieaugušajiem,
3. atsakās pakļauties citu pieaugušo noteikumiem vai
prasībām vai aktīvi tos noliedz,
4. tīši traucē (kaitina) citus,
5. dusmīgs un aizvainots,
6. vaino citus par savām kļūdām vai slikto uzvedību,
7. jūtīgs, viegli aizkaitināms un aizvainojams,
8. ļauns un atriebīgs.
Opozicionāri izaicinoši traucējumi
(F91.3)
Iekļauti DSM (Diagnostic and Statistical Manual of Mental
Disorders) lai dotu iespēju konstatēt dissociālas un
agresīvas uzvedības izpausmes pirmsskolas un jaunākā
skolas vecuma bērniem.
Strīdi, naidīguma izpausmes, nesavaldība šajā vecumā
ir bieži sastopamas uzvedības izpausmes;
Profesionāļu vidē nav vienprātības par kritēriju
izmantošanu un par uzvedības kategorijas praktiskās
izmantošanas lietderību kopumā (Angold & Costello, 1996; Kirk &
Hutchins, 1994).
Izplatība – ap 12% (Nottelman & Jensen, 1995)
Uzvedības traucējumi (F91.0...2)
Uzvedības traucējumi (F91.0...2)
Pastāvīgs un noturīgs uzvedības modelis, kurā tiek
pārkāptas citu cilvēku tiesības un/vai vecumam
atbilstošās sociālās normas un noteikumi, un, ja
Gada laikā konstatētas 3 pazīmes, vismaz viena
pazīme iepriekšējo 6 mēnešu laikā.
Pazīmju grupas:
1. Agresija pret cilvēkiem un/vai dzīvniekiem
2. Īpašuma bojāšana vai iznīcināšana
3. Krāpšana vai zagšana
4. Noteikumu pārkāpšana
Uzvedības traucējumi (F91.0...2)
Agresija pret cilvēkiem un/vai dzīvniekiem:
1. Draud un iebiedē, bieža huligāniska uzvedība,
2. Uzsāk kautiņus
3. Izmantojis/-jusi ieročus, ar kuriem iespējams nodarīt
būtisku kaitējumu (nūja, nazis, ķieģelis, “rozīte”, u.c.)
4. Cietsirdīgs pret cilvēkiem
5. Cietsirdīgs pret dzīvniekiem
6. Apzog uzbrukuma upurus, izspiež naudu, aplaupa
7. Piespiež veikt netiklas darbības
Īpašuma bojāšana vai iznīcināšana
8. Tīši aizdedzina ar mērķi nodarīt būtisku kaitējumu
9. Tīši iznīcina svešu īpašumu
Uzvedības traucējumi (F91.0...2) Krāpšana vai zagšana:
10. Iekļūst citas personas dzīvoklī (mājā) vai auto.
11. Bieži melo lai iegūtu mantas, labvēlību, lai izvairītos no
noteiktu pienākumu pildīšanas
12. Nenodarot fizisku kaitējumu piesavinās vērtīgas mantas,
nodarbojas ar viltojumu izgatavošanu
Būtisku noteikumu pārkāpumi
13. Neskatoties uz vecāku aizliegumiem, nenakšņo mājās (līdz
13 gadu vecumam)
14. Vismaz 2x naktī atstājis vecāku vai aizbildņu mājas (vai 1x,
bet uz ilgu laiku)
15. Bieži neapmeklē skolu (līdz 13 gadu vecumam)
«Once Upon a Time in America (Reiz Amerikā)»
A former Prohibition-era Jewish gangster returns to the Lower East Side of Manhattan over thirty years later, where he once again must confront the ghosts and
regrets of his old life.
Uzvedības traucējumi (F91.0...2)
Ak, par ļauniem bērniem nākas
Dzirdēt daudz, kad runas sākas!
Tā, lūk, Makss ar Morici
Abi lielie nedarbji.
Mācības lai diez cik labas,
Neatgriež šīs ļaunās dabas.
Tie par tam vēl pasmejas,
Paslepeni zobojas.
Bet uz ļaundarībām, jā,
Tur tiem prāts ir diezin kā! —
Lopus mocīt, ļaudis mēdīt,
Ābolus no dārziem blēdīt —
Tas ir tiešām jautrāki
Un turklāt daudz vieglāki
Nekā baznīcā un skolā
Rātni sēdēt savā solā. —
Bet vai! vai! es iesaucos,
Kad uz galu noskatos! —
Ak, tā lieta bija vāja,
Kā tiem abiem galā gāja,
Tādēļ šo te nedarbi
Bildēs, rakstos salikti.
/V.Bušs/
Uzvedības traucējumi (F91.0...2) Saistība ar citiem traucējumiem, % (n=300) (Manor-Binyamini, 2011)
Uzvedības traucējumi (F91.0...2)
Uzvedības traucējumi
Agrā bērnībā konstatētie (childhood-
onset CD),
vismaz viena pazīme izpaudusies līdz 10 g.v.
Pusaudža vecumā konstatētie (adolescent-
onset CD)
Uzvedības traucējumi (F91.0...2)
Vecumam ir nozīme:
Bērniem, kuriem traucējumi izpaužas agrā bērnībā
(childhood-onset CD) (biežāk – zēniem), tiek konstatēti
agresīvākas uzvedības simptomi, kas izpaužas
neproporcionāli lielā likumpārkāpumu skaitā un
saglabājas uzvedībā bērnam pieaugot
Pusaudžu vecuma traucējumiem (vienādi zēniem un
meitenēm) raksturīga mazāka agresivitāte un
traucējumu samazināšanās pusaudžiem pieaugot
(Waldman, Lilienfield , Lahey, 1995; Lahey, Goodman et al., 1999).
Uzvedības traucējumu attīstība
1. variants. Pusaudža vecuma traucējumi.
Iespējamie iemesli:
1. vēlēšanas pēc iespējas ātrāk sākt izmantot pieaugušo
privilēģijas (sekss, apreibinošās vielas, neatkarība, brīva
naudas izmantošana)
2. + modelis atdarināšanai = dissociāla uzvedība
Sasniedzot pilngadību uzvedība zaudē nozīmi, jaunietis
atgriežas pie sociāli pieņemtiem uzvedības modeļiem
(Moffitt, Lynam, Silva, 1994)
Diemžēl, reizēm pārāk vēlu atgriežas – nespēj
pacelties...
Uzvedības traucējumu attīstība
2. variants. Uzvedības traucējumi mūža garumā
(life-course-persistent path)
Raksturīga aptuveni 7% gadījumu
Dissociāla uzvedība sākas agrā bērnībā un turpinās visu
mūžu
...4 gadu vecumā viņš koda un spēra, 10 gados sāka zagt un kavēt
skolu, 16 gados tirgoja narkotikas un zaga mašīnas, 22 gadu vecumā
sāka laupīt un izvarot, un 30 gadu vecumā kļuva par naudas
izspiešanas grupas līderi (Moffitt, 1993).
Raksturs nemainās, pieaugot kļūst pieejamas citas iespējas
(Patterson, 1993).
Biežāka apreibinošu vielu lietošana (īpaši meitenēm) un ar to
saistīta suicidāla uzvedība
Uzvedības traucējumu (F91)
attīstība
Nezāle (The Vile
Weed: How Violent
Behavior Is Rooted in
Early Childhood)
Adaptēts no Patterson, G. R.,
Reid, J. B., Dishion, T. J. (1992)
A Social Learning Approach,
Volume 4: Antisocial Boys,
Eugene, OR: Castalia.
Neiroloģisko un sociālo faktoru
mijiedarbība
Vardarbības bāze:
temperaments,
baiļu trūkums,
uzvedības regulēšanas (vadības) traucējumi (conduct disorders).
Pamatpieņēmumi:
Indivīdi ir atšķirīgi savās vardarbības tieksmēs, un šīs atšķirības izpaužas agrā bērnībā;
Agresivitātei un vardarbīgumam ir stabilas, personības iezīmēm līdzīgas, noturīgas īpašības;
Pamatotas, mērķtiecīgas agresivitātes un vardarbības cēloņi ir sociāli un neiroloģiski.
Kolēģu viedoklis (A.Juhna)
Bērnam (jaunietim) raksturīga
nepietiekama iekšējās kontroles mehānismu
darbība,
neadekvāta, pašam cilvēkam un sabiedrībai
bīstama rīcība, un
pakāpeniski pieaugoša nepieciešamība viņu
kontrolēt ar ārējiem līdzekļiem.
Uzvedības traucējumi rodas ekstremālas, NE-normālas,
psiholoģiski nelabvēlīgas, traumējošas un vardarbīgas
pieredzes rezultātā, kuru pats bērns vai jaunietis
parasti neapzinās un nenovērtē kā tādu.
Ģimenes ietekme Vecāku asociālās uzvedības ietekme:
Pastāv cieša korelācija starp vecāku, īpaši – tēvu (Lahey,
Piacentini et al., 1988; Frick et al.,1992) personības traucējumiem
(dissociāli personības traucējumi) un bērnu uzvedības
traucējumiem (Faraone, Biederman, Keenan & Tsuang, 1991).
Sic! Minētā sakarība nav atkarīga no tēva ģimenē
(mājās) pavadītā laika un tēva – bērna attiecību
rakstura! (Tapscott, Frick, Wootton & Kruh, 1996)
Ideālai problēmmātei raksturīga samākslota neīsta,
demonstratīva vai depresīva uzvedība, paaugstināta
emocionalitāte (Patterson, 1996), tomēr sakarība nav tik cieša
kā tēviem.
Dissociāli personības traucējumi (F60.2) Augstāko emocionālo jūtu trūkums,
nespēja ievērot sociālās normas,
tieksme uz spēcīgiem pārdzīvojumiem,
zems agresivitātes slieksnis,
vainas apziņas trūkums,
atbildības sajūtas trūkums,
nespēja mācīties no savām kļūdām,
stūrgalvība, spītība, melīgums,
cietsirdība pret citiem, kā arī
rīcības prognozēšanas grūtības,
vāja savas iepriekšējās pieredzes izmantošana,
gribas funkcijas vājums,
pastāvīgi izmainīta uzvedība (kopējās PT pazīmes).
Attīstās vismaz 40% bērnu ar UT!
Pieredze un novērojumi
Rūdīti noziedznieki
visbiežāk auguši bez vecākiem,
tikuši bieži nodoti no vienas audžuvecāku ģimenes citā,
uzturējušies bāreņu namos (D.Goulmens).
Daļai indivīdu, kuri ir vardarbīgi ģimenēs un sabiedrībā
raksturīga vardarbība «vēsā vienaldzībā», ko raksturo
sirdsdarbības palēnināšanās vardarbības laikā (T.Lūiss, F.
Amini, R. Lenons).
Kā cilvēks veidojas, attīstās un mācās?
Kā aug un veidojas smadzenes?
Lūiss T., Amini F., Lenons R.
(2003) Mīlestības teorijas
pamati, Rīga, SIA „Madris”.
Lewis, T., Amini, F., & Lannon, R. (2000) A
general theory of love. New York: Random
House.
«Mīlestības teorijas pamati»
Agresivitāte ir sarežģīta izturēšanās, kam
nepieciešama precīza neiroloģiskā vadība:
pārāk mazs naidīgums samazina indivīda
izdzīvošanas iespējas,
pārāk liels – [samazina] veiksmīgu savstarpējo
sadarbību, kas nepieciešama sociāliem dzīvniekiem.
Niknums - cilvēka stāvoklis, kad pārējie orgāni apsteidz
smadzenes (TVNET, 05.05.2015).
Agresivitāte ir saistīta ar vadošo neironu saišu
daudzumu smadzenēs.
«Mīlestības teorijas pamati»
Apgūstot jaunas prasmes, smadzenes veido jaunus
neironu savienojumus, jo vairāk savienojumu, jo
sekmīgāk izdodas apgūt jaunas prasmes...
Ģenētiskais kods izveido tikai dažus neironu
savienojumus, pieredze papildina un izmaina pārējos.
Spoguļneironi
Itāļu zinātnieku pusdienas 1990. gadā...
smadzeņu šūnas, kuras kontrolē spēju iejusties cita ādā, apgūt
zināšanas un izmantot saziņai valodu.
atklāti arī primātiem un dažām putnu sugām (No Wikipēdijas).
Īpaša, [ar fiziskām darbībām saistīta] smadzeņu šūnu klase, kas
aktivizējas ne tikai pašam indivīdam veicot darbību, bet arī
novērojot citu cilvēku [veicam šādu darbību] (Society for Neuroscience,
http://www.sfn.org/search?q=Mirror%20neurons; http://www.brainfacts.org/Brain-
Basics/Neuroanatomy/Articles/2008/Mirror-Neurons )
Spoguļneironi
Pirms spoguļneironu atklāšanas dominēja viedoklis, ka cilvēki
iemācās izskaidrot un paredzēt citu cilvēku uzvedību
kognitīvi (domāšanas ceļā).
Spoguļneironu atklāšana maina uzskatus – ne caur domām, bet
caur izjūtām...
Spoguļneironi ļauj mums ne tikai ‘simulēt’ citu darbības, bet
arī ar tām saistītās emocijas un intences (nolūkus).
Redzot kādu smaidām (žāvājamies), aktivizējas ‘smaidīšanas
(žāvāšanās) spoguļneironi’ radot smadzenēs ‘smaidīšanas
(žāvāšanās) stāvokli (izjūtu)’.
Pēc tam var domāt par cita cilvēka smaida iemeslu, bet smaida
nozīme (jēga) jau ir piedzīvota tieši un bez piepūles.
Spoguļneironu sistēmas
aktivitātes un empātijas
mijsakarības
Spoguļneironu sistēmas
aktivitātes un starpersonu
komunikācijas kompetences
mijsakarības
Spoguļneironu sistēmas
atšķirības autiskā spektra
saslimšanu gadījumos
Avots: Mirellas Dapreto (Dapretto) pētījumi, Ahmanson-Lovelace Brain Mapping Center,
University of California, Los Angeles,
http://people.healthsciences.ucla.edu/institution/personnel?personnel_id=46838
«Mīlestības teorijas pamati»
Nervu sistēmas attīstību vada limbiskā
regulēšana (rezonanse) starp bērniem un vecākiem.
Bez limbiskās rezonanses pieredzes bērns nevar
iemācīties just ar savām limbiskajām smadzenēm,
noskaņoties uz kāda emociju kanāla un
prognozēt sevi vai citus.
Joseph LeDoux (1996)
The Emotional Brain.
The Mysterious
Underpinnings of
Emotional Life.
Simon&Schuster
Reakciju pārvaldība Baiļu un smadzeņu
impulsu kontrole
Mandeļveida ķermeņi, smadzeņu
mandeles
Draudu identificēšanas centri, izraisa
baiļu un satraukuma stāvokli,
gatavību cīnīties vai bēgt.
Funkcija - emocionālas uzvedības (īpaši – baiļu un
agresivitātes) mediācija (pastarpināšana) un vadība,
garastāvokļa izpausmes.
Ja smadzeņu mandeļu darbība ir nepilnīga, cilvēks
nespēj adekvāti novērtēt uztvertā afektīvo jēgu
(piem., savu attieksmi (patīk – nepatīk, u.c.) pret
konkrētu, pazīstamu cilvēku)
«Mīlestības teorijas pamati»
Darboties spējīgas neiroloģijas izveidošanai
zīdītājiem nepieciešama savstarpējā
pieķeršanās un atkārtojošies [mātes]
uzvedības modeļi.
Bez vecāku vadības
neiroloģiskie savienojumi uzkrājas un
atsevišķās daudzsološās izpausmes saplūst
vienā kopējā haosā.
Limbiskā rezonanse (regulēšana) praksē
Māte pieskaņojas bērna emocijām un
apstiprina, ka viņa nojauš bērna izjūtas (vidēji
1x minūtē!).
Pieskaņošanās nav imitēšana (atdarināšana), tā
ir tās pašas emocijas paušana citā veidā.
Limbiskā rezonanse (regulēšana) praksē
««Bērnunamā, kur mazulis pavada pirmos trīs dzīves
mēnešus, personāls nedrīkst viņu pārāk bieži
ņemt rokās, izrādīt mīlestību un pārlieku bieži
kontaktēties, lai bērniņš nevienam nepieķertos.
Bērnam tā ir trauma uz visu dzīvi. Vēlāk viņam ir
grūtības integrēties jaunajā ģimenē un arī ģimenei ir
sarežģīti uzņemt bērnu, kas pieradis pie atšķirīgas
vides,» saka glābējsilīšu projekta vadītāja.»
Avots: Mammu, nenogalini mani! Alise Jesenska, speciāli «Apollo», 27.02.2016,
http://apollo.tvnet.lv/zinas/mammu-nenogalini-mani/722418
«Mīlestības teorijas pamati»
Bērni, kas nav bijuši pietiekami aprūpēti, var izaugt
un apdraudēt paviršo sabiedrību, kas viņus
radījusi, jo...
Psihopāti (sociopāti) paši neizjūt bailes, tādēļ nespēj
«adekvāti nolasīt» upuru emocionālo stāvokli (D. Goulmens)
Pamestu bērnu smadzenēs iztrūkst miljoniem
neironu.
Terapija
Par perspektīvāko terapijas virzienu tiek uzskatīta dažādu
individuālās, ģimenes terapijas metožu apvienojums ar
sistemātisku un sistēmisku palīdzību skolas kolektīvam un
kopienai (Tolan & Guerra, 1994), ietverot blakņu (attiecību
pasliktināšanās ģimenē, ģimenes locekļa depresija,
vardarbība ģimenē) diagnostiku un korekciju.
Psihoterapija, grupu terapija, sodīšana, izdzīvošanas
programmas, mācību nometnes ir neefektīvas (Henggeler,
Schoenwald, Pickrel, 1995; Lipsey,1995), bet populāras, jo
nosacīti lētas (Tate, Repucci, Mulvey, 1995).
Terapija
Grupu terapija, kuras laikā asociāli pusaudži tiek
savākti vienkopus tikai uz nodarbību laiku, saasina
uzvedības problēmas (sadarbība ar vienādi domājošajiem
sniedz nevēlamu atbalstu) (Dishion, McCord, Poulin, 1999).
Katram vecumposmam un katram uzvedības traucējumu
tipam un smaguma pakāpei nepieciešamas savas terapijas
metodes
Jo vairāk attīstījies uzvedības traucējumu modelis,
jo intensīvāka iejaukšanās nepieciešama,
jo pesimistiskāka prognoze.
Terapija
Ja dissociāla uzvedība nav pārtraukta trešās klases beigās,
turpmākā terapija atgādina cukura diabētu – to nav iespējams
izārstēt, bet iespējams apārstēt vai nomākt ilgstošu
intervences procesu kombinējot ar atbalsta pasākumiem
(Kazdin, 1995).
Par efektīvākajām metodēm tiek uzskatītas:
Vecāku kompetences paaugstināšanas treniņi
Kognitīvie problēmu risināšanas treniņi
Multisistēmiskā terapija (Multisystemic therapy (MST) Scott Henggeler),
funkcionālā ģimenes terapija (Functional Family Therapy (FFT) Thomas L.
Sexton, James F. Alexander) un daudzdimensionālā iejaukšanās
audžuģimenē (Multidimensional Treatment Foster Care (MTFC) Patricia
Chamberlain)
Paldies par uzmanību un
sadarbību!
Jautājumi, komentāri, diskusijas...