Ēvalds Krieviņšatvaļināts pulkvežleitnantsGunārs Opmanisatvaļināts majors

Cēsu kaujas lauks- aizmirstās epizodes

Tas jau ir pierasts, ka tuvojoties kārtējai „kalendāra dienai” ar steigu tiek meklēti veci un jaunāki raksti par notikumiem šajos datumos...

Cēsu kaujas piemiņas pasākumi notiek vienu reizi gadā un jau ir kļuvuši par rutīnu. Tomēr, vēlreiz pārlasot vecos rakstus par to laiku notikumu epizodēm, kas tad šķita nenozīmīgas vai pašas par sevi saprotamas, no šodienas skatu punkta daži notikumi var likties pat šokējoši.

Viena no šādām epizodēm ir ķīmisko kaujas vielu izmantošana Cēsu kaujas laikā...Neliela atkāpe vēsturē. Pirmais pasaules karš nereti tiek saukts par „ķīmiķu karu”.

Kaujas gāzes pavēra jaunas iespējas pozīciju kara gaitas izmaiņā. Ar dažādiem attaisnojumiem ķīmiskos ieročus ražoja un izmantoja visas karojošās valstis. 1914. gada augustā 260 mm asaru gāzes šāviņus izmantoja Francija. Vācu karaspēks to pat nepamanīja... Bet „ķīmiķu karš” bija sācies. No oficiāli uzskaitītajiem 88498 ar ķīmisko vielu izmantošanu uzbrukumos kritušajiem, 56000 bija krievu armijas karavīri, tai skaitā apmēram 200 latviešu strēlnieku.

Ķīmiskā munīcija bija pielāgota visu karojošu valstu lielgabalu kalibriem sākot no 75mm līdz pat 260mm. Vācijas ķīmiskās munīcijas arsenāls tika pilnveidots un šāviņus sāka ”marķēt”. Viegli gaistošas- smacējošas vielas saturošo munīciju marķēja ar apzīmējumiem zilas, dzeltenas, zaļas vai baltas krāsas riņķiem vai krustu. Tā radās nosaukumi „Blaukreuz”, „Gelbkreuz”,  „Grünkreuz”, „Weißkreuz un „Buntschieβen”, kas bija jauktie šāviņi.

1919. gadā bijušās ķeizariskās Vācijas karaspēkam bija uzkrāta milzīga pieredze ķīmiskās munīcijas izmantošanā. Pirms katras tās pielietošanas, tika veikta pretinieka pozīciju un apvidus izlūkošana, novērtēti meteoroloģiskie apstākļi, optimālais nogādes līdzekļu, audzums, munīcijas aprēķini, sarūpēts nepieciešamais munīcijas tips un atbilstošais tās daudzums.

Rīgas frontē vācu armija pirmo reizi kaujas ķīmiskās vielas no gāzes baloniem pret krievu pozīcijām pielietoja 1916. gada  8. oktobrī Ikšķiles priekštilta nocietinājumā. Nāves salā aizgāja bojā viens no labākajiem krievu pulkiem – 173. Kameņeckas kājnieku pulks. Iegūtā pieredze tika izmantota 1917. gada septembrī „Rīgas operācijas” laikā, forsējot Daugavu pie Ikšķiles.

Analizējot liecības par Cēsu kaujām 1919.gada jūnijā, jābalstās uz pieņēmumiem, ka vācu VI korpusa, kuru komandēja vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, štābam bija zināms, ka Latvijas un Igaunijas armiju vienībām nav gāzmasku un karavīri ir slikti apmācīti.

1919. gada jūnijā Baltijā ķīmiskā munīcija bija tikai VI korpusa valsts vācu regulāro un valsts vāciešu brīvprātīgo (Freikorpa) vienību artilēristu rīcībā..

Tāpēc baltvācu Landesvēra kaujas grupām tika piekomandētas valsts vāciešu baterijas, kas izvietojās pozīcijās pie „Lībaniem”, „Kunčiem” „Bitēm” un Garkalnē. Kopā ķīmiskos šāviņus varēja izšaut vismaz 17 lielgabali.

21. jūnijā plkst. 2:30 iesākās vācu šauteņu un artilērijas uguns, kam sekoja landesvēristu uzbrukums 2. Cēsu pulka 1. bataljona sektorā no “Vārnām” līdz “Rubeņiem”.

1

Plkst. 7:45 vācu artilērija sakoncentrēja savu uguni uz Cēsu pulka labo spārnu „Vaguļu”, dzelzceļa un lielceļa krustojuma rajonā. Vācieši tagad pielietoja arī gāzu šāviņus. Artilērijas uguns bija sagrāvusi lielāko daļu viegli uzbūvēto ierakumu un ložmetēju ligzdas.

Pēc plkst 8:00 vācu baterijas uguni koncentrēja pa latviešu 1. un 2. baterijas lielgabalu pozīcijām. Ir zināms, ka latviešu kājniekus un artilēristus apšaudīja smagās vācu haubices no pozīcijām pie „Bitēm” netālu no Vaives dzirnavām. Kaujas laikā viena haubice kļūmes dēļ uzsprāga, divas tika sašautas. Tas būtiski ietekmēja ķīmiskā uzbrukuma rezultātu- vāciešiem neizdevās izvedot noturīgus ķīmisko vielu mākoņus. Ķīmiskos šāviņus vācu baterijas pielietoja šaujot pa 2. Cēsu pulka pozīcijām Dukuļu, Liepas un Jaunraunas muižu virzienos. Kļūdas dēļ vairums šāviņu „Vaguļu” apkārtnē nesasniedza pozīcijas. Intensīvi tika apšaudītas 2. baterijas pozīcijas pie „Struņķiem” un 1. baterijas lielgabali pie „Kalna kroga” vējdzirnavām, kas bija spiesti mainīt pozīcijas, līdz ar to pārtraucot uguns atbalstu 1. bataljonam, 7. un Skolnieku rotai pie Jaunraunas muižas. Latviešu artilēristi cīnījās pret pārspēku, tomēr saglabāja savas kaujas spējas un pat nodarīja pretiniekam jūtamus zaudējumus.

Landesvēra cerības, ka neapmācītās latviešu vienības gāzu uzbrukuma laikā panikā atkāpsies, neattaisnojās. Situāciju glāba tikko mobilizētie un no sarkanās armijas pārbēgušie vecie latviešu strēlnieki, kam jau bija pasaules kara pieredze. Tieši viņi noturēja pēdējās pozīcijas, kad daļa tikko mobilizēto panikā vienkārši pameta kaujas lauku un izklīda.

Gunārs Opmanis, atvaļināts majors, Nacionālajās aizsardzības akadēmijas bijušais pasniedzējs, masu iznīcināšanas ieroču speciālists, veica nelielu analīzi notikumu analīzi. Visticamākais, ka vācieši izmantota difosgēnu saturošu munīcija, mazāk ticams - difosgēna maisījumus ar hlorpikrīnu. Arī Bundesvēra speciālisti ir pārliecināti, ka tika izmantoti jauktie jeb „Buntschieβen” šāviņi.

Fakts par ķīmisko kaujas vielu izmantošanu Cēsu kaujās, kā tam laikam pats par sevi saprotams, ir palicis nepamanīts...tāpat kā fakts, ka VI korpuss tai laikā atradās Vācijas republikas pakļautībā, tātad var apgalvot, ka ķīmiskos ieročus pret Latvijas valsti faktiski izmantoja Vācijas republikas karaspēks...

Interesanti, ka, pēc Landesvēra un Dzelzs divīzijas militārās sagrāves pie Cēsīm un Stalbes, sabiedroto spiediena rezultātā Vācijas jaunais ārlietu ministrs H. Millers (Hermann Müller) 28. jūnijā parakstīja Versaļas miera līgumu. Fakts par masu iznīcināšanas ieroču pielietošanu pat nebija pieminēšanas vērts…. Latvijas Pagaidu valdība tikai 1919.gada 26. novembrī konstatēja, ka Latvijai ir iestājies kara stāvoklis ar Vāciju, pārtraucot ar to diplomātiskās attiecības.... Bet tas jau ir cits stāsts.

2