Saturs

Gājēji........................................................................................................................................... 3 PirkstiĦš sāp ................................................................................................................................ 7 Tēli ............................................................................................................................................. 13 Bērzu kalni ................................................................................................................................ 19 Lādētāja................................................................................................................................... 23 Balsis .......................................................................................................................................... 28 JāĦi............................................................................................................................................ 32 Trīs skroderi................................................................................................................................ 35 Sējējs ......................................................................................................................................... 39 Slīperu cirtējs ............................................................................................................................ 41 VecmāmiĦa............................................................................................................................. 45 Ėekatas nāk! ............................................................................................................................ 49 Nabagu dzīres ......................................................................................................................... 53 Driėītis ........................................................................................................................................ 58 Dieva galds.............................................................................................................................. 64 Zemes meklētāja..................................................................................................................... 70 Čigāni ....................................................................................................................................... 73 Amerikas braucējas................................................................................................................ 77 Medus maize ........................................................................................................................... 83 AĦus .......................................................................................................................................... 92 Zilie brīnumi............................................................................................................................... 96 Tēva palīgs ............................................................................................................................. 103 Vakara stāsti .......................................................................................................................... 110 Baltais zārciĦš......................................................................................................................... 120 Kad pūpoli zied ..................................................................................................................... 126 Ganu diena ........................................................................................................................... 139 Jelgava .................................................................................................................................. 150 Bargā sieva ............................................................................................................................ 161 Smejamās zāles ..................................................................................................................... 167 CeĜa jūtīs................................................................................................................................. 176 Jaunās mājas......................................................................................................................... 187 Trūkums................................................................................................................................... 194 Kārumi..................................................................................................................................... 197 Cilvēki nāk.............................................................................................................................. 204 Četrkājainie draugi............................................................................................................... 212 Dzimšanas diena................................................................................................................... 216 Kāzu kurpes............................................................................................................................ 224 Rudens.................................................................................................................................... 234 Rīgas māsīca ......................................................................................................................... 238 Bailes ....................................................................................................................................... 246 Prieki un bēdas ...................................................................................................................... 252 Nav tā, kā domāja ............................................................................................................... 259

Gājēji Iekšā, ārā šaudījās ganu Ludis, pamezdams durvis vaĜā kā vārtus. Neviens viĦu neapsauca. Neviens vairs nesargāja siltumu kā ziemā. Vējš skrēja pa durvīm, pa logiem. Kakti bij tukši. Tos mēza un slaucīja sieva, kas aizgāja, lai nebūtu vēlāk jādzird kurnēšana no jauniem atnācējiem par pamestiem mēsliem un tīmekĜiem. Ludis bij šīs vasaras lielais gans, tepat no kaimiĦiem salīgts. ViĦš pazina Kamenes kā savu delnu, jo atskrēja vai katru pārdienu Tur nebij nekā ko pētīt. Tomēr viĦš bij ieradies jau agri, lai savām acīm redzētu, kas no Kamenēm aiziet un kas atnāk Jurău dienā. Cik reiz iešāvās istabā, tā pie Anneles. “Kas tavs tēvs, māte?” “Gājēji.” “Kurp viĦi iet?” “Uz otru pasaules galu.” “Kur ir otrai pasaulei gals?” “Aiz saules, aiz mēneša, aiz trejdeviĦām jūrām,” Annele skaitīja, galvu klanīdama un pūlēdamās visiem spēkiem izrunāt grūto “r”. Ludis gardi un skaĜi iesmējās, apsviedās uz papēža kā ripa un aizskrēja, bet drīz bij klāt atkal, vaicāt Annelei, kas viĦas tēvs, māte un kur otrai pasaulei gals. Tas jau bija pa trešo lāgu. Annele saknieba cieši, cieši lūpas un ierāva kaklu. Nu vairs nē. Lai gan Ludis bij no tiem cilvēkiem, kas baudīja Anneles uzticību, bet te bij iemesls aizdomām. Ko viĦš tik daudzreiz prasa un par ko tā smejas? “Nu saki, meitēn, saki, uz kurieni tu iesi? Uz otras pasaules galu? Kur ir otrai pasaulei gals?” Ludis tincināja, nopūlēdamies izvilkt Annelei to gudrību, kuru viĦš pa daĜai pats bij viĦā iepūtis. Annele palika mēma. “Nu labi, labi, neteic, tad tu arī nedabūsi zināt, kas ir gājēji,” Ludis spītēja. “Nu, pasaki, kas ir gājēji?” Izgaidījies velti atbildi, Ludis apskaitās. “Nu tie tak tavi tēvs, māte, muĜėīte! Nu tu nezini. Te nu bij! MuĜėīte, muĜėīte, ko nu ar tādu!” Ludis iegrūda bērnam duncku un bij projām. Annele palika savīkstīta kā pauna, divatā ar mātes vērpjamo krēslu, uz kura tā bij nosēdināta. Jau no agra rita viĦu satina lakatiem un vēlāk vēl pietina klāt dažus, kas bij aizmirsti ielikt lādē, nu viĦa bija tik gara, tik resna un nevarēja ne no vietas. Kad pašėieba galvu, varēja redzēt, kā pa sētsvidu skraida uztraukti lielie: māte, māsa un brālis. Māsai bij noslīdējis lakatiĦš no piesarkušās sejas, brāĜam sabristas jaunās pastalas, kurām tas vakar ar asarām bij izcīnījis tiesību šodien tikt pirmoreiz uzautām. Bet māte to

neredzēja. ViĦai nebij vaĜas bārties. Patlaban tā izveda Pērli un piesēja pie sētas. Pērle rāvās, dancoja un māva. No visām kūtīm atmāvās pretī. Tās bij ardievas. Aizskrēja pār sētsvidu aitu pulciĦš ar baltiem trīcošiem jēriĦiem, aiz tā dzinās māsa un brālis, garas stibas vicinādami. Māte atraisīja Pērli un aizvilka to steigšus pakaĜ. Divi vezumi, mantām piekrauti, izbrauca gāzelēdamies pa grumbaino ceĜu un pazuda. Annelei satumsa acis. Kas tas bij? Neviens pie viĦas vairs nenāca? Neviens nesauca? ViĦa bija aizmirsta. Ko nu viĦa darīs tai tukšajā kaktā, kur bij stāvējusi mātes augstā gulta ar skaisto rūtaino segu un baltajiem spilveniem un kas tagad bij tukšs, melns un nemīlams! Vai tad tie nu bij tie lielie, gaidītie, daudzinātie Jurăi! Tepat būs jāpaliek. Jāpaliek vienai, vienai pašai. Asaras mācās virsū, dūrās acīs kā ugunīgas adatiĦas, Annele turējās visiem spēkiem preti tumšām aklām bailēm. Kliegt nevarēja ne par ko. Tad atkal smiesies Ludis. Bet izturēt arī vairs nevarēs, ja neviens nenāks. Ludis svilpoja ārā un kaut ko sauca. Otra balss atsaucās. Tas bij Anneles tēvs. Tēvs! ViĦš bij vēl tepat. ViĦš krāva pēdējo mantu vezumu un apstaigāja tad vēl vecās malas, vai nav kas aizmirsies. Ludis tam ticīgi pa pēdām. Nu bij labi. Tēvs nāks, tēvs nāks! Un tēvs nāca, paĦēma Anneli, un Ludis pēdējo mātes krēslu. Istaba nu bij pavisam tukša. Luda gultiĦa un lādīte vēl stāvēja sētsvidū. Saimniece nogaidīja atnākam citus “gājējus” un tad tiem ierādīs vietas. Tēvs pacēla Anneli roku galos un uzsēdināja uz vezuma. Meitenei drusku aizrāvās elpa, bet tā bij līksme, ne bailes. Kas viĦai ko bīties uz tēva vezuma? Tēvs tak bij Anneles “stiprā pils”. No ilgas sēdēšanas viĦai bij nošĜukuši lakati. Tēvs pakāpās uz vezuma un sasēja kā mācēdams. Annele papurināja smiedamās galvu, un visi lakati bij atkal nost. Tad tēvs bargi pakratīja pirkstu un sasēja tos ciešāk. Annele nu vairs nedrīkstēja. Redzams: tēvs spēlēties nesaprata. Kad rati sāka kustēties, Ludis ieėērās rokām vezuma virvē un, kājām atspēries, šĜūca kādu laiku līdz, kamzoĜu stūrus pa dubĜiem slaucīdams, Annelei par lielu jautrību, jo viĦa mēle kā sarkana uguntiĦa šaudījās gar slaido, dzelteno tīni drīz vienā, drīz otrā. Tad to pamanīja tēvs un savicināja pātagu. “Vai tu, resgali, nemaz vairs neproti kauna?” Ludis nolēca, kur pašlaik bij, lielā dubĜu pančkā un tur ir palika, ratiem pakaĜ skatīdamies. Vēl, kā piepeši atminējies, uzkliedza: “Annele, kas tavi tēvs, māte?” Bet par atbildi dabūja mutē skarbu vēja grūdienu un aizrijās. Plaisādami sadila mākoĦi debesu vidū un noskrēja kā ūdeĦi ar vēju. Atvizēja zila, zila debess ar dzirkstošu sauli.

Kad atskatījās ceĜa līkumā, Kamenes sāka drupt. Piepeši pazuda rija, tad klēts, istaba, dārzs. Vēl kādu brīdi stiepās akas vinda kā rādītāja pirksts, tad tuvu pienākušie krūmi arī to paslēpa. Kamenes ar visu Ludi bij kā zemē iegrimušas. Bet tad iznāca no tāluma citas mājas, kuras Annele bij tik daudz reiz dzirdējusi saukājam pie vārdiem, kad vēl dzīvoja Kamenēs. “Tur ir GrāvmaĜi,” tēvs rādīja ar pātagas kātu. Grāvmali bij saīgušas, vecas mājas. Istabas sliecās pret ceĜu kā tusla vecene ar pāršėiebtu zodu. Bet otrā pusē saulē spīdēja pretī Vilki, balti un stalti kā kannas. Vilku sētsvidū bij tukši un piekrauti pajūgi, raibi lakatiĦi zibēja, lopi māva. Tad palika arī tas viss aiz muguras un nozuda. CeĜš gāja kādu laiku pa purvainu krūmāju, kur zemu pār cērpiem un ciĦiem šaudījās ėīvītes un dziĜajos ceĜa grāvjos spīdēja brūns ūdens, tad laukā, kur līdz mežu ielokam ritinājās jauns zelmenis un no zilā gaisa cīruĜi bez sava gala kā sudraba pērĜu virknes bārstīja savus treĜĜus, tad bij krustceĜš, kur kā no kamoliĦa attinās četri ceĜi uz visām debesu pusēm un pa visiem vadājās tie paši gājēji, zvārguĜiem džingstēdami, šurpu turpu kā milzīgā polonēzē. Anneles tēva manta pārkrustoja lielceĜu, bet paturēja ieĦemto virzienu. Piepeši ceĜš notrūka. Uz dziĜas gravas malas vezumi apstājās un tad lēnām sāka grimt lejā. Annelei aizrāvās elpa. Tik bezdibenīga dziĜuma viĦa nekad nebij redzējusi. Un kas tas tāds, kas tur skrēja lejā, kaklu lauzdams, putodams un krākdams! Tik bezgalīgi liels un varens pret mazo cilvēka puteklīti uz vezuma! “Tēte, tēte, kas tas tāds, kas tur tā šĦāc?” meitene rādīja bijīgā brīnumā tēvam. “Tā ir Tērvete, meit. Tie vēl pavasara plūdi, tāpēc viĦa ir tik liela.” “Tērvete,” domāja Annele un palika viena ar savu brīnumu, jo no tēva paskaidrojuma viĦa netika gudrāka. “Tērvete, Tērvete, tā ir Tērvete,” skaitīja bez mitas. Kā viĦa skrej, kā šalc, kā puto! Un viĦai likās, ka krūtīs tāpat šalca, dziedāja un krāca tāda jauka, jauka, skanīga dziesma! Apakšā pārbrauca pār tiltu. Ūdens, atsizdams putu, griezās melns un baigi dziĜš un skrēja tik ātri, ka ne vēji, ne mākoĦi to nepaspēja. Lejā bij aizvēnis un silts kā podiĦā. Tur bij jau priekšā māte ar Pērli, brālis un māsiĦa ar aitām. ZaĜš, mīksts mauriĦš bij gar upmali, tur varēja paganīt lopus un atpūsties. Atpūtas visiem vajadzēja. Vīri apstādināja zirgus un uzmauca tiem galvās tarbiĦas. Anneli nocēla no vezuma. Māte izĦēma no viena vezuma aizsaini. Tur bij puskukulis maizes, vidū izgrieztu robu. Robs piepildīts jaunkultu sviestu un aizvākots ar garozu. Māte sagrieza rikas un apsmērēja katram. Visi sasēdās zālē kā čigāni. Tikai lielos bērnus nevarēja sasaukt. Tie bij aizskrējuši pretī šalcošai Tērvetei, viens pēc kārklu svilpēm, otra pēc puėēm, kuru te jau bij raibin raibs saziedējis. Anneli nekur nelaida, un viĦa arī nevarēja paiet. Kā soli spēra, tā sapinās lakatos un novēlās, bet citi gardi smējās. Kur viĦai arī vajadzēja iet! Māsa atskrēja ar puėēm, tās visas Annelei, brālis ar kārklu stabulēm, un arī tās Annelei.

Atlikušo maizi sadrupināja jēriĦiem, bet garozas dabūja Pērle. Vīri vēl sapīpoja un tad taisījās tālāk. Pa stāvo gravas ceĜu augšup veda katru vezumu atsevišėi un katru pavadīja tēvs stumdams un pieturēdams, jo pavasara plūdi pēc ilgas un bargas ziemas bij izrāvuši vietvietām tādas grumbas kā grāvjus. Kad tēvs, nosvīdis un pietvīcis, nonāca pēc pēdējā vezuma, tad arī visi cēlās. Prom no jaukās lejas. Jērus kā mazus bērnus uznesa nešus kalnā, lai pārāk nepiekūst. Kalnā uzkāpušus sagrāba ass un skarbs vējš un krietni sapurināja. Te bij jauna pasaule. Tā atšėīrās kā grāmata bezgala tāla un plaša, te atkal sarāvās šaura un maza, te atspulga varena un mirdzoša, izceldama kā viĜĦa galā baltas mājas, gaišzaĜas birzes, tālus, tālus kalnus, te atkal satumsa zem liela peldoša mākoĦa, kas pārlaidās pār sauli, draudoša kā nezvērs. Visi šie neizsīkstošie, bezgalībā mainošies tēli iegāja Anneles acīs un tur palika. Ilgi, ilgi, līdz beidzot galva no viĦiem tapa smaga un skumja un sāka klanīties kā vārpa. Meži, lauki, pĜavas, mākoĦi gāzās Annelei virsū un gribēja to nospiest. ViĦa iekliedzās. “Annele, turies! Acis platas!” Annele ieplēta acis, cik vien jaudāja, un redzēja tēva smaidošo, gaišo seju. “Kur māte?” “ViĦa jau tālu priekšā.” “Vai vēl nav otras pasaules gals?” “Nu jau drīz būs.” Vējš uzreiz aprāvās, it kā kāds tam būtu iesitis pa muti. Kā vizošs, viĜĦains audekls ar zaĜu ieloku priekšā aizplētās bērzu mežs. Tur viĦi brauca iekšā. Bārkstainas ēnas šūpojās pār ceĜu, lipīgi, bārbalaini zari čokurainām lapiĦām glāstīja Anneles vaigus. Kukū, kukū, kukū! Tuvu, tālu skanēja dzeguze. “Tēt, kas tas tāds, kas tur tā sauc?” “Tas ir meža lielais pulkstenis.” “Meža lielais pulkstenis?” brīnījās Annele. “Kukū, kukū, kukū!” atsaucās otrā malā. “Un tur tie mazie pulksteĦi,” tēvs rādīja spārnoto saimi, kas čivināja un pogāja zaros. Aha! Nu jau Annele saprata. Jā, tādi bij tie pulksteĦi. No tiem gan skanēja mežs. KrāšĦāki un daudzbalsīgāki vēl nekā skaĜā, žiglā Tērvete. Jo dziĜāki mežā, jo jaukāki. Nu bij gan atkal pilnu acu un ausu ko skatīties un klausīties. CeĜš iztecēja gaismā. Pa labi mežs atkāpās, apiedams līkumu ap plašu meža pĜavu, bet pa kreisi auga ceĜam kā dzīva, mirdzoša siena. Kur abi pēkšĦi nobeidzās, bij mežsarga mājas Kaltini. Tur jau bij citi Anneles Ĝaudis priekšā. Vezumi apstājās sētsvidū. Gājēji bij mājās. Lielais solis no Jurăiem uz Jurăiem bij sperts, un varēja sākties sīkās gaitās. Divas lielas meitas rozā jakās, platām, piepūstām piedurknēm un dzeltenām bizēm apstāja Anneli, skaĜi čaloja un smējās, un par vari gribēja dabūt to sev draugos, solīdamas brīnišėas lietas. “Skaties nu, skaties, Annele, tās jau tev radu meitas,” skubināja māte. Bet Annele iebāza galvu piedurknē, kā putniĦš dūnās un nekā vairs negribēja redzēt. Acis bij pilnas visa skatītā un smagas kā puėes no rita rasas. Vāki aizkrita ciet.

PirkstiĦš sāp Pavasaris auga pret vasaru, un jo lielāks tas auga, jo lielāki auga darbi. ěaudis teciĦus vien gāja. Mātes gaitas bij nebeidzamas. Bet Annele, tik pie mātes brunčiem turēdamās, jutās droša. Jo kas varēja uzticēties šais nezināmās mājās tiem svešajiem kaktiem, tām svešajām sejām, kas dažreiz no lielcilvēku augstumiem noplaka lejā pie mazā cilvēciĦa, smiedamās, zobgalīgi biedēdamas vai arī labinādamas. Jā, par tām vēl nekā nevarēja zināt, vai tās draugi vai ienaidnieki. Mātei apnika neatlaidīgā līdztecētāja, un viĦa to bieži noraidīja: lai nu dzīvojoties vien viena pati. Bet uzĦemties dzīvi uz savu roku Annele vēl nekā nesamanīja. Kādu rītu Annele tupēja pie ugunskura, kur māte steidzīgi gatavoja brokastu. Blakus, uz melna kāša, kupliem garaiĦiem vārījās liels katls. Liesmas jautri sprēgāja, sarkanas sodrēju krelles joĦu joĦiem atsvītrojās, apsitinādamas skrejošām virtnēm katla resno dibenu. Anneli vareni kairināja piešaut šīm krellēm pirkstu. Bet cik reiz to pastiepa, māte brīdinādama bargi uzsauca: “Nu, sargies, deg!” un viĦa to atkal nolaida. Bet, kad katrreiz klausīs māti, kā tad dabūs zināt, kas tas ir: deg? Šaus tik klāt! Un Annele piešaun. Ai, vai, to svelošo dzēlumu caur kaulu kauliem, caur dzīslu dzīslām! Annele nu zina, kas tas ir: deg, deg, deg! Zina arī: pati vainīga, balsi palaist nedrīkst, ko nu tad darīs? Raus balsi cik spēdama uz iekšu. Bet kur iekšā liksi? Iespiežas balss kaklā, un, kad nu sprūk ārā, tad ar tik varenu šalti, ka mātei aizkrīt ausis un pavārnīca izveĜas no rokām. PirkstiĦš izlecis stāvu kā zaėītis. Māte saėer to, apskata: nav ne asiĦu, ne pušuma. Un par tādu nieku raudāt! Par veltu izbiedēšanu un nepaklausību Annele dabū ātru duncku sānos. Māte sita! Tas sūrstēja vēl briesmīgāki nekā apdedzinātais pirkstiĦš. Bet nevarēja pateikt kur. DziĜi, dziĜi iekšā. Annele uzspieda roku uz krūtīm un, žēli gaudodama, vilkās čokurā kā tāsīte. Deg, deg, deg! Bet nezināja, kur deg. Mātei tas nekas liels. ViĦa paėer traukus un skries tūlīt laukā. Bet tā vis nebūs. Annele piespiedīs viĦu atzīt to lielo pārestību, ko tai nodarījis nejaukais katls. Vismaz krietni izbārt katlu vajaga. Un tad apmīĜot un appaijāt briesmīgi svelošo sāpi. Un tā - kur māte pagriežas, Annele tai pa kājām, atgrūž vienu roku, viĦa ieėeras abām un, kājas ievilkusi, karājas mātes brunčos kā ābols zarā, uzsauc viĦai, lai cieš klusu, viĦa spiedz kā uz iesma, kad māte, spaini vienā pusē un Anneli otrā, grib ar joni iet laukā pa durvīm, viĦas iespriežas abas, Annele dabū otru duncku sānos un tik vēl jaudā, kā saėert stenderi un tā noturēties uz kājām. Bet māte aiziet, nosolīdamās atgriezties ar rīkstēm.

Annele, pie stenderes pieplakusi, žĦaudza to un slaka gaužām asarām. Visiem viĦa durvīs pa kājām, bet nost nekustas. Kas iet garām, to pagrūsta: “vai, vai, kā tev nav kauna? Liela meita, dīc kā tele.” Kā nu Annelei nav kauna? Kauns ir, ka nevar acu pacelt. Bet ko darīsi, kad nevar pakustināt to sāpju un spītes smagumu kaulos? Nu pienāk arī tā lielā radu meita, kas Jurăos iznāca pirmā pretī ar piepūstajām rozā piedurknēm. Tā ir liela smējēja. Kā ierauga Anneli, tūlīt skaita: “Skatat, Ĝaudis, skatat: Bucītis aizskrēja, RadziĦus pameta! Meklējat, Ĝaudis: Kur bucīša radziĦi? Lūk, lūk: Anneles pierē Aug asi kā nadziĦi! ” Un viĦa rāda ar pirkstu Anneles pierē. Annele, nāvīgi izbijusies, aizrauj elsu un piešauj pie pieres to pašu savu sāpošo pirkstu: “Vai, Die'! Ja nu pierē tiešām aug ragi! Nē, glums kas glums, berzē cik gribi. Bet lielā meita stāv un smej locīdamās. ” Annele nu redz, ka ir piemānīta, un asaras tai atkal saskrien acīs. Vai tai lielajai meitai arī vēl vajaga smieties par cita nelaimi! Ak, nav nekur vairs labi. Kur skatās, viss lūst un jūk, nekā vairs neredz skaidri, tik kā caur miglu kaut kur māte skraida, laikam gan rīkstes meklē, bet, ja ar tām atnāk, tad viss ir beigts. Nē, nekas cits neatliek: jābēg tikai pasaulē, prom, prom no visiem tādiem Ĝaudīm. Kājas Anneli aiznes, kur tā nekad vēl nav bijusi, tālu, tālu. Aiz klētīm, aiz dārza, kas viĦai vairs daĜas! Nu jau viĦa pat aiz rijas. Jaunais rudzu lauks aizpeld viĜĦodams kā zaĜa upīte. Lai viĦš peld. Annelei jābēg. Bet pēkšĦi rodas priekšā liela, liela bedre, vai uz kakla iekšā krītama. Nav vairs kur likt soli. Annelei jāstāv. Bet kas tur varētu spīdēt dziĜi, dziĜi tai bedrē? Tas tak jāiet palūkot. Annele noliekas uz vēdera un kopā ar lipīgu mālu spilvenu nošĜūc lejā kā pa ledu. Bet kas tur lejā ir? Tur ir brūns ūdens, vidū apgāzta muca un uz pašām ėimenēm liela zaĜa varde. Tā spīd saulē un kurkst: “Labrīt, Annele!” Annele vēl labi nezina, vai ar vardi ir pazīstama vai nav. ViĦai liekas, ka ir. ViĦa notupjas uz sava mālu spilvena un sūkā: “PirkstiĦš sāp.” “ZaĜa zāle, zaĜa zāle,” varde laiž caur vienu piepūsto nāsi. Annele pašėiebj galvu. Kur?

Jā, ir gan. Bedres mala atrotīta mīkstu samtainu velēnu. Būtu labi to aptaustīt, bet Annelei vēl smagi jānopūšas: “Gaužām sāp!” “Balti bērzi, balti bērzi,” varde laiž caur otru nāsi. Annele atmet galvu pavisam atpakaĜ. Jā, turpat viĦš stāv, bērza vīrs, ar vienu kāju tik ne bedrē iekāpis un aiz viĦa vēl pulka, pulka citu tādu viru. Un pats pirmais bērzu vīrs ieaudzis debesu dzelmē tik dziĜi, dziĜi, ka gala nevar saredzēt, skaties cik gribi. To tā nevar atstāt, jāiet tak meklēt, kur viĦam tas gals. Bet bedres mala vairs nelaiž augšā. Kur kāju liek, lec mālu spilventiĦi un, priecīgi kūleĦodamies, liek lejā līdz ar visu Anneli. “Nevar,” Annele raudulīgi sūdzas vardei. “ZaĜa zāle, zaĜa zāle,” varde pamāca. Jā, kad ar zaĜo zāli, tad var, tad tā lieta iet. ZaĜā zāle pasniedz kumšėīti te vienai rokai, kur pieturēties, tur otrai, tur abām divām, un Annele ir augšā. “Bērza virs, bērza vīrs, kur tev gals?” Annele nu meklē ap bērzu riĦėī skriedama. Gala nekur un nekur. “Tu esi daudz, daudz, daudz lielāks nekā KaltiĦu rija.” ViĦa brīnās. “Kas nu KaltiĦu rija? Ko azotē iebāzt!” bērza vīrs lielās. “Silta, silta tev azote.” Annele pieglauž vaidziĦu baltai zīžu tāsei. Silta! Paijā, glāsta, skūpsta. Lokano zaru vijums noglāsta arī Anneli kā viegli smaržojošs vilnis. “Gari gari mati,” Annele apbrīno, mērīdama šmaugo zaru pīni ar savām baltajām, skrubinajām peĜastītēm, kas gredzeno visapkārt ap dzelteno lakatiĦu. “Man nav tik gari.” “Būs, būs! Augs, augs!” mierina bērzs. “Kur tev balss?” Annele meklē, atmetusi galvu. “Meklē, meklē!” Nu, kur citur būs, kā tai zaĜajā vijumā, tai zili zilajā dziĜumā? Tur viĦa sēd pašā, pašā augšā, un plivina spārnus. “Hū!” Annele pārgalvīgi ūjinādama liksies atkal pie bērza un mēăinās to apvīt savām īsajām roėelēm. Nevar. “Resns, resns!” “Visi resni, visi labi,” dzied bērza balss pašā galotnē. Jā, visi labi. Tur jau viĦi stāv. Pulka. Annele ies tos skatīt: “Viens, divi, pieci, viens, divi, pieci!” Bet kā nu noskaita tos, nāk citi: kā noskaita tos, atkal citi. Viens, divi, pieci, viens, divi pieci! Annele iet soĜiem, Annele skrej skriešus: balts un balts. Visi kā viens, viens kā visi: viens, divi, pieci!

Bet, kad daudzi jau ir noskaitīti, bērza vīri sāk slēpties. Pazūd viens, pazūd otrs, izkāpj gara, gara rinda citu, tādu zemu, druknu, zaĜiem, bieziem mēteĜiem līdz zemei sasegušies. Stāv cits pie cita un nekur nelaiž cauri. Annele nedroša, bet vai tāpēc neies? Kā paiet zaĜajiem tupētājiem tuvāk, zeme sāk līgoties, pasper vēl soli, kāja iegrimst kā spilvenā. PastaliĦa pieseĜas kā silīte, hu! Ledaini auksts izskrej caur kauliem. Annele pieliek otru kāju pirmajai klāt, arī tā piesmeĜas. Nu ir divas silītes. Brūnus burbuĜus sizdama, sūcas upīte pāri auklām, līdz kauliĦiem. DziĜāk, dziĜāk. Vai! Kas tas? Annele nevar vairs kustēt. Annele iemūrēta. Tas ir kas Ĝauns. ZaĜie, satupušies vīri nav labi. Klaks, klaks - noklakst biezoknī. Vai! Annele atskatās atpakaĜ. Visi bērza vīri jau tai aiz muguras. Ko viĦi var darīt? ViĦi arī iemūrēti. Bet visi viĦi labi. “Bērza vīri, bērza vīri, palīdziet!” “Svied rokas! Rauj kājas!” Jā, to Annele var. ViĦa met rokas gaisā, speras atpakaĜ, vicina, līdzsvaro sevi, izrauj jau vienu kāju, otru, grimst atkal, bet tad nu ātri, ātri, neĜauj vairs sasmelties silītēm, un, kad kājas uz cietas zemes, turp vien, kur bērzu baltie stumbri, ar bailēm uz papēžiem, visiem garām, visiem garām, turp vien, kur tālumā māj un vizmo klajuma zelts. Annele izskrej saulē. Te ir pĜava, te tek gar mežmalu tas pats ceĜš, pa kuru viĦa Jurăos atbrauca. Tad tas bij melns, tagad zaĜš, zaĜš, nobārstīts zelta zvaigznītēm. Vietām tās jau izdzisušas. Tur stāv puduriem saraini “polīši” baltgalvīši. Kā vējš piesitas galviĦām, sariĦi sabirst un aizlaižas, pa gaisu gaisiem peldēdami. Ko vējš prot, arī Annele prot. ViĦa piepūš pilnu krūti un laiž pati tādu vēju “polīšiem” virsū, ka uz reiz vesels lēviĦš nobīstas un izjūk kā spaĜi. Bet Annele, vējodama kā plēšas, viĦiem visur pakaĜ un pakaĜ riĦėu riĦėiem pa pĜavu, kamēr beidzot “polīši” kur kurais nobēdzis un noslēpies un neviena vairs ko dzenāt. Kad nu tas darbs labi padarīts, Annele var atstiept kājas. Ir jau arī puspasaules noiets. Zāle bieza, bieza, smilgas stāv lielas, uz slaidiem kātiem visapkārt šūpojas iesārtas vai zaĜganas podziĦas. Kas tur tajās podziĦās varētu būt iekšā? PodziĦas cietas. Ai, cik cietas! Annele spiež, cik jaudas. Beidzot pārspiež gan. Annele, Annele! Sūrstoša, degoša sāpe viĦai iesit pa pirkstiem. Tas tev bij par nedarbiem! Lielā apdeguma tulzna pārgājusi pušu. “Vai, kā sāp, pirkstiĦš sāp!” Annele, galvu šūpodama, gaužas uz vienu, uz otru pusi. Nav neviena. Nav nekā. Annele meklē izbijusies. Vai, vai, kas tas? Kur mājas? Vai, kur mājas? Bieza zāle, smilgas, slaidi pumpuroti kāti. Māju nav. Mājas pagalam un prom no pasaules.

“Nāc šu, nāc šu!” Annele sauc un gaida, un nezina, kas varētu nākt. Bēdas krūtis savelkas smeldzoši smagas, kāp kā mākonis kaklā, un nu arī sāk līt asaru tūce. Kur mājas, kur mājas? Raudādama meitene uzraušas kājās un skrien meklēt mājas, bet ietek arvien dziĜāk pĜavā. ViĦa ir tik maza, ka nevar saredzēt pĜavai pāri, kur aiz lēzena paugura, aiz jaunā rudzu lauka tup KaltiĦu rijas jumts. PĜavas vidū saplaucis puduris koši sarkanu neĜėu. Kā Annele tur iekšā, tā tās viju vijumis tai apkārt kājām ar saviem lipīgiem kātiem, un Annele turpat gar zemi kā nostiepta. No kritiena iztraucēts liels zaĜš sienāzis ielec Annelei pašā klēpī un brīnās. Annele aprauj raudas. Bailes uz reiz pāriet. Sienāzis! - Tas ir vecs draugs un paziĦa. “Si, si, si: Zila debess, zila debess!” cilādams drīz vienu ragu, drīz otru, sisina sienāzis. Annele norausta elsas, kā negaisam pārejot. Zila, zila debess. Labi. Sienāzis cilā drīz vienu ragu, drīz otru un bolās. “Si-si-sii Saule, saule, saule!” Un ar vienu lēcienu Annelei pa pieri un pĜavā. Saule karsta kā pirts. Anneles izstieptās kājas kūp, pastalas raucas čokurā. Ilgām, neatlaidīgām pūlēm, vienu kāju braukot gar otru, izdodas gan pastalas noraut no kājām, bet kā attaisīsi sabriedušās auklas? - Labi! arī tā labi. Būtu pavisam labi. GuĜa mīksta kā spilvenā, rokas, kājas kaist gaišas, gaišas, bet kaut kur nav tā kā vajaga, kaut kur tumšs. PirkstiĦam tumšs. Nē, ne pirkstiĦam vien, vēl kaut kur krūtīs smeldz maza, maza tumsiĦa, tai saule iet apkārt, tā piesit kā saukdama ar āmuriĦu: tuk, tuk! bet Annele nezina pateikt, kas tas ir. Ilgi, ilgi Annele skatās debesī un domā. Galva paliek smaga. “Aijā, žūžū!” vējš iečukstas smilgās. “Si-si-si! Saule, saule, saule!” zāle, puėes, pumpuru vālītes, tūkstošbalsīgi līgodamās, glāsta Anneles vaidziĦus. “Aijā, žūžū!” iesmejas vējš un iekrīt kā ūdenī. Jā, vējš nozudis, bet kas nu tur nāk? Lūk, pabāž galvu sieva liela: liela sieva - kā būtu vecmāma, bet nav vecmāma, ar vienu roku aizsedz sauli, ar otru velk garu, garu lakatu un lien taisni Annelei virsū, taisni pašās acīs: “Dod man to pirkstu!” sieva sauc. Un Annelei jādod. Bet kā Ħem pirkstu, tā paĦem pašu Anneli, ar lielā lakata stūri aizspiež tai acis, un nu tik iet kā ar vēju. Annele jūt: nemaz vairs viĦu netur, tūlīt laidīs vaĜā pavisam un, kad tad kritīs, tad izkritīs zemei cauri, un, kad nebūs zemes, tad it nekur vairs nebūs kur nokrist. Ak tās lielas, lielas bēdas! “Turi mani, turi!” Anneles kaklā kāds kliedz, kliedz, bet nevar izkliegt. Kad nevar izkliegt, Annele nu ar varu - lai tad iet, lai iet acis vaĜā! Un ko redz Annele, kad acis vaĜā? Ne lielās sievas, nekā. Bet viens gan skrien pa pĜavu, viens sauc: “Annele, Annele!”

Tā jau māte, Anneles pašas mīĜā, mazā māmucīte. Ai, bēdas, kur nu visas jūs palikāt! Bet vai māmucītei rokā nav rīkstes? Nevar labi zināt. Droši būs aizšaut priekšturamās bruĦas. “PirkstiĦš sāp!” Annele gaužas jau pa gabalu mātei pretī. Māte ir klāt kā ar vēja spārniem. “Nesāpēs vairs, nesāpēs! Apsiešu, pamīĜošu manu mīĜo, mazo, manu mīĜo, mīĜo mazo” Un māte paĦem un aiznes Anneli uz rokām, skūpsta un glāsta, tik skūpsta un glāsta vien un nepiemin ne par rīkstēm, ne par neklausīgu bērnu, ne par sabristām kājām, it ne par ko. Un saule meklē un neatrod vairs Annelē neviena tumšumiĦa.

Tēli Neviens nezina, kā tas gadījies, bet Annele var sasaukt kopā. Vai tā ir grāmata, vai veca avīze, nomests pudeĜu papīrs, vai sadzeltējusi papīra strēmele, uzlipināta gar aizsargu logu. Annele saliek burtu pie burta, sasauc kopā un iznāk vārds. Ak to brīnumu! Un kā vārds, tā turpat arī tēls. Tik brīnišėi rādās tas, kā nemaz nav. Izsauc: z-ie-m-a-ziema, un tūdaĜ redz baltus laukus, kupenām pienestus dārzus un bērnus pa lauku ar ragutiĦām, gluži tā, kā tas bij Kamenēs, bet, kad izlasa p-u-ė-e-s-puėes, tad tā ir krāšĦā KaltiĦu pĜava dzelteni sarkana no gundegām un skābenēm, izsauc s-a-u-l-e-saule, un tūlīt viĦa stāv dzirkstoši balta pār akas liepu pakāpusies un dedzina sarkanu istabas galu. Kā vārdu izsauc, jauns brīnums. Tāda ir jaukā, neapnicīgā rotaĜa, ko nu prot Annele. Bet dažbrīd Annelei bēdu reize. Izsauc vārdu, bet tas paliek mēms, grozi kā gribi. Prasīs mātei, ja vaĜas, tā pasaka, ja nevaĜa, Annele dabon īsu tiesu: “Tas tev nav jāzina. Ja visu gribēsi zināt, paliksi ātri veca.” Veca! Par to nu būtu maza bēda. Nu, lai ir! Un kas tas ir: veca, un kā viĦa var palikt veca? Tas būs pēc tūkstoš, tūkstoš gadiem, kad mācēs visus vārdus un pratīs visus darbus. Bet cik ilgi tā staigās, smaga ar neziĦu, kā pielijusi vārpa. Kad māte nesaka, ies pie tās pašas lielās radu meitas, kas sēd klēts priekšā, lāpa maisus un svelpj kā puisis. Annele notupstas radu meitai tuvu klāt, uzstutē elkoĦus uz ceĜgaliem un skatās kādu laiku, kā lielā adata zibēdama skraida pa lāpāmiem diegiem. “Teikt vai neteikt!” Annele pārliek. Ar radu meitu Annele ir tā uz pusrata. Dažreiz gribētos viĦai ticēt, bet dažreiz tā ir tik ēverăēlīga, ka Annele nevar izprast, kāpēc lielie viĦu tāpat nenorāj un neapsauc kā Anneli nerātnās reizēs. Tāpēc viĦa kādu laiku arī šaubās. Bet tad jau ir izsprucis vārds, kā nesaėerams putns. “Kas tas ir: ci-lā-jies?” Lāpāmā adata apstājas, svilpe notrūkst, pelēki zilas acis pazibsnī. “Ci-lā-jies? Kas tas ir?” “Jā.” “To tu gribi zināt?” “Ijā.” “Vai tu proti lēkt?” “Ijā.” “Nu tad palēkā. Tad tu cilāsies.” Annele padomā un papurina galvu. “Tas neiznāk.” “Kas neiznāk?” “Tur vel citi vārdi klāt.” “A-k dvē-ē-sle.” “Dvēsle!” radu meita iesmejas pilnā kaklā, “ak tu sisenis tāds, kur tu Ħēmi tādus vārdus?” “Dve-ē-sle, jā, kas tas ir par vārdu? Pasaki!” “Ak, lai šim to pasaku, tādam ėēmam! Papriekš pasaki man, kur tu Ħēmi tādu vārdu?”

“Grāmatā stāv.” “Kādā grāmatā?” “Lielajā.” “Lielajā grāmatā? Kā tu to zini?” “Nu es tak redzēju.” “Rādi šurp grāmatu,” radu meita pavēl īsi un ātri. Annele ietek kā irbulis istabā pēc grāmatas. Uz mazā skapīša, kur tā arvien stāvēja, grāmatas vairs nav. ViĦa uzkāpusi pāri vecāku gultas līkstīm piestiprinātā plauktā. Annelei jātaisa trepes un jākāpj pakaĜ. Papriekš krēslu, uz tā ėeblīti, tad gulta. Gultas virsa ir tik nodevīgi grimstoša kā izkurtējis sniegs pavasarī, tik, kad Annele saveĜ pikā abus baltos galvgala spilvenus un saliek vienu uz otra, dabon pamatu zem kājām. Sniegt nu varētu asi šėautnaino grāmatas stūri, kas izlecis pār plaukta malu, bet paĦemt nevar. Annele strādā kādu laiku vaiga sviedros ar pirkstgaliem urbdama, ar visu prātu aicinādama, nepacietīga, tvīkdama, un panākums ir tik piepēšs kā lavīne: grāmata noveĜas gar Anneles deguna galu baltajos spilvenos un tad ar visiem spilveniem un izbijušos Anneli uz klona. Bet nekas Ĝauns nav noticis ne vienai, ne otrai. Kad grāmata rokā, Annele liek laukā kā zibenis. Bez radu meitas palīdzības viĦa uzšėir vietu un, pirkstu pa burtu vagām vadīdama, lasa: “Ci-lā-jies, -āk dvē-ē-sele mī-ī-Ĝā.” SkaĜi smiedamās, radu meita izrauj Annelei grāmatu un to ēverăēlīgi vicinādama, kliedz pa visiem vējiem: “ěaudis, Ĝaudis, vai dzirdat, sanākat! Tas spoks māk lasīt!” Annelei nodreb sirds. Ka tik nu tāda kliegšana būtu uz labu! Un tā jau ir, ka nav vis uz labu. Radu meita izbaida Anneles māti un veco AmaĜu, kas turpat dārzā plūc lapas. “Kas tur ir ar to meiteni?” AmaĜa jautā stingri, izsliedamās taisna. “ViĦa sauc grāmatā. Nākat, klausaties!” “Ko tu smejies, trakā, vai Dieva vārds smejams?” Vecā AmaĜa tūlīt pamet savu darbu, nāk ārā no dārza un dusmīgi izrauj radu meitai grāmatu, to no visam pusēm apskatīdama, vai tā ir bijusi grēcīgās rokās vai nē. Jā, ir bijusi. AmaĜa, kas ir lielās kalpu sievas Blicenes mātes māte, ir visu piedzīvojusi pa-saulē, bet to vēl nē, ka tik mazs bērns kā Annele varētu būt tik vīzdegunīgs un Ħemt un “ėēmoties” ar Dieva vārdu grāmatu, no kuras pūš tik stiprs gars, ka var appūst pat tādu nosūnojušu kāršu rozi kā AmaĜa, kur nu vēl ne tītenīti Anneli. “Ak pasaule, tavu traku audzināšanu!” AmaĜa, nolikusi grāmatu uz klēts bruăa, bargi krata pirkstu uz Anneles māti. Māte arī iznāk no dārzā, jo Annele tak viĦas bērns. ViĦa vairās. ViĦa nav Annelei spiedusi lasīt, ne arī tai grāmatu devusi. “Kas tad šo māca! Tā jau viĦa buldurē pati no sevis, ka tik atrod kur ko drukātu. Vai tad tur kāds grēks?” “Ak tā, nav grēks! Sajuks galvā, tad tev nebūs grēks. Vai maz tādu pārgudru, kas grābj Dievam acīs. Pastiepusies kā bērzlapa, bet jau prot drukātu, Ĝauj tik vaĜu, iebuldurēs rakstītu arī. Nu, es tik tev saku, tu to piedzīvosi!” Un, ieraudzīdama, ka Annele pa to starpu atkal paĦēmusi grāmatu, AmaĜa pārcērt ar stingru pavēli:

“ĥemt nost grāmatu! Uz pēdām Ħemt nost! Noglabāt!” Annele tur grāmatu kā zobos iekodusi. “Tā mana! Tā mana!” “Nu redzat nu! Vai es neteicu? Redzat nu, kas izaugs! Ak, pērienu tik!” AmaĜa tītina un ar lielām dusmām ieskrien dārzā un rauj šĦākdama lapas. ViĦas dēĜ lai nu arī audzinot Anneli par grēka gabalu. Sveša bērna dēĜ viĦa nevarot dabūt lēcāju pakrūtē un vēl mirt nost. Bet Dieva sods jau tik un tā nākšot. AmaĜu strupi noraidīt māte nevar, jo AmaĜas dusmas ir svētas dusmas, un tās ir kājās dievvārdu dēĜ. Ja Annele sodāma, viĦa jāsoda, likums skaidrs. Bet, vai tas, ka Annele var saukt grāmatā, ir vaina vai nevaina, tas mātei arī nav skaidrs. Sāks Anneli noklaušināt, tad izrādīsies. “Kas tev vēlēja Ħemt grāmatu?” Tas ir pavisam neatbildams jautājums. “Kā tu varēji paĦemt grāmatu?” Cik ietiepīgi un savādi var tak jautāt tādi lieli cilvēki? Kā lai Annele to pasaka? Annelei ir liela sirds. ViĦa nelūdzas. ViĦa nebirdina asaru. ViĦa stāv kā buks. “Ko tu, māte, domā piedzīvot no tāda bērna?” AmaĜa sauc no dārza kā no kanceles. Annele dabon duncku sānos, kas to ievada istabā. Un tur nu redz visu to godību! Tur guĜ novārtā un putekĜos mātes baltie spilveni un sega kā Anneles vainas desmitkārtīgs pierādījums. Ar otru duncku Annelei jāiet kaktā. Ko tas līdz, ka viĦa tagad pa plakstu apakšu var novērot, kur māte noglabā grāmatu jaunā vietā. ViĦai tās vairs nevajaga. Lai viĦa tur guĜ simts gadu! Kas Annelei daĜas! Kam vajadzēja ielaisties ar to radu meitu? Kam vajadzēja tā gribēt zināt? Un kāpēc tā nobeidzās visas tās karstās gribēšanas? Nē, nu gan vairs Annele nejautās, nekad un nevienam. Labāk domās pati. Domās, domās, kamēr izdomās. Šepat kaktā var sākties liela un gara domāšana. Kas tad tā īsti ir par lietu ar to grāmatu? Anneli sola pērt par to, ka viĦa var sasaukt kopā, bet pērnziem, Kamenēs, Ăedenes Kristapeli pēra par to, ka tas nevarēja sasaukt kopā. Nevarēja un nevarēja. Kā Annele iedomā par Kristapeli, viĦai noiet viss rūgtums, kas iespiedies kaklā, un sāk nākt smiekls. Jocīgs bij Kristapelis. Katru rītu grāmatā saukšana jau sākās ar bāršanos. Kā Ăedene nosēdās pie ratiĦa un atvēra grāmatu ar ielikto irbuli, KristapeĜa nebij. Kur Kristapelis? Skraidīja un prašĦāja. Neviens nezināja. Kristapelis mācēja ielīst tādās vietās, kur viĦu ne pele nebūtu atradusi. Bet Ăedene atrada. Ăedene drīz vien to iedzina, bārdamās un stibu no muguras vicinādama. Kristapelis ienāca garām, stīvām kājām, plecus tik augsti savilcis, ka kamzoĜi uzskrēja pāri bikšu jostai. Kad nosēdās, vēl ilgi, ilgi toĦājās un kasījās, kamēr Ăedene iegrūstīja ratiĦu pareizā vietā. Mātei vajadzēja tam ielikt rokā irbuli un grāmatu, pats nejaudāja, kad māte uzsauca, sāka gari, gaudeni vilkdams un ar irbuli katru vārdu badīdams “bokštierēt” katėismu: e-ese-e-ese-eme-u-mū-es esmu, te-a-ese-tas-es esmu tas, ka-u-ene-ga-ku-ne-ga-ese.

“Kungs, kungs,” Ăedene tam iegrūda sānos. “Kungs, kungs,” Kristapelis tādā pat balsī atkārtoja. “Vai tu, pagāns, mani mēdīsi? Vai tur stāv divi reiz “kungs”, ko? Tur tik stāv vienreiz. Saki: kungs.” “Saki kungs,” Kristapelis atkārtoja raudulīgi. “Še tev: saki kungs,” Kristapelis atkal dabūja pa muguru. Vai tu, resgal, domā Dieva vārdu zaimot?” Un paceltā, dusmu māktā balsī Ăedene bĜāva Kristapelim priekšā: “Es esmu tas Kungs. Saki pakaĜ.” “Es-es e-esu tas kungs,” Kristapelis svilpa elsodams, un lielas piles tam ritēja pa deguna galu. Tā viĦi abi cīnījās ik dienas. Kristapelis peldēja pa katėismu, līdz tas bij samircis kā pirts slotiĦa. Tad Ăedene to tam nikni izrāva, un KristapeĜa deguns tūlīt nostāja pilēt. Kamēr māte pārmija katėismi ar lielo dziesmu grāmatu, viĦš pašėielēja apkārt un uz Anneles pusi, lai kā tur bija, saliecies kuprī, ar abiem īkšėiem paplēta muti līdz ausīm, citus pirkstus drausmīgi izšėirstināja un tā izvieba to nejaukāko ăīmi, kādu vien tas mācēja. Bet Annele jau vairs nebij mazā, ko tik viegli var nobiedēt, viĦa tik smējās un vācās tuvāk Kristapelim, ko pa katėisma bokšterēšanas laiku nekad nedarīja. Dziesmu grāmata tai patika, bet katėisms nepatika. Dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viĦš to tik atsauca, un Annelei arī viĦā bij kā mājās, jo, kopš sniegs bij uzkritis, Kristapelis to sauca dien no dienas. Visas dziesmas, kuras Kristapelis sauca, iegāja arī Anneles galvā. Kad saucējam kāds grūts vārds samisās, Annele, tuvumā maisīdamās, palīdzēja atminēt un tas aizslīdēja viegli gar Ăedenes uzmanību, mazliet dūcošā ratiĦa iežūžotu. Par to Kristapelis atdarīja labu. Kad dabūja notvert grāmatu ārpus saucamā laika, tad, varen gudrs un lielīgs, izrādīja Annelei visus viĦas noslēpumus. Tos stingros gā un kā, to vīzdegunīgo hā, tos mīkstčaulīšus eĦes un eĜes, tos niknos ešes un čā un visus citus viĦu brāĜus un māsas. O, tā bij Kristapelim pavisam citāda saukšana nekā ar māti. Un, kad Annele jau pazina katru burtu pa vienam, kas tad viĦai tur bij ko nesasaukt kopā! Kad Annele savā kaktā tā bij izdzīvojusies pa Kamenēm, izsaukusi visas dziesmas un patlaban heidi! laidās ar citiem bērniem pa KameĦu lauku ar ragutiĦām, ienāca māte. Ja Annele būšot rātna, varot iet. Kādē| lai Annele nebūtu rātna? ViĦa to uz pēdām apsola, lai tik var dabūt kājām vaĜu un aizlaisties kā vējš. Bet māte paĦem to pie rokas, un viĦas abas aiziet uz klēti. “Māt, māt, tu iesi pie lādes, tu rādīsi lakatus!” Annele lēkā no vienas kājas uz otru. Jā, māte iet pie zaĜas, sarkaniem gaiĜiem rotātās lādes. Kad smagais vāks aizkrīt lādei aiz muguras, Annele sasit plaukstas. ViĦai vairs nevajaga celties uz pirkstgaliem vai staipīt kaklu, viĦa, pati uz savām kājām stāvēdama, var ieskatīties lādes dziĜajā noslēpumā. “Māt, mūsu lāde ir sarukusi maziĦa,” viĦa brīnās. “Nē, tu esi izaugusi liela,” māte saka. “Liela?” Annele liek sev roku uz galvas, “kā tad es augu?” Un viĦai jādomā par to tik ilgi, kamēr māte jau izsitinājusi un izpurinājusi visas zīdaines un patlaban ceĜ augšā smago vāku no lādes aizmugures. Līdz ar vāku uzlēc vesela rinda dīvainu vīriĦu un sieviĦu, sablīvējušies vāka iekšpusē.

“Māt, kas tie tādi? No kurām mājām tie ir?” “Tie nav no nekādām mājām. Tie ir dāmas un kungi.” “Dāmas un kungi!” Annele sauc aizgrābta, aizėērusies abām rokām aiz vāka un nelaizdama to ciet. Mātei jāĜauj apskatīt. Tad tādi ir kungi un dāmas! Vienam ir garas zeėes, pāri ceĜiem un kurpes zelta sprādzēm, bikses īsas, ap gurniem piebāztas ka pūšĜi, plecos karājas īss, zaĜš paltraciĦš un pie cepures līgojas gara, balta spalva. Vienā pusē tam zobens, otrā duncis. ViĦš stāv lepni uzskrullētām ūsām, vienu roku iespiedis sānos, otru uz zobena spala un skatās taisni uz Anneli: “Nu, ko tu par mani saki?” “Don Juan,” lasa Annele apakšā rakstīto. Otrs, citādu raibumu un augumu stāv tālāku. Platām rokām atritinājis garu, garu rakstu, viĦš kaut ko rāda. “Leporello,” Annele lasa apakšā. Un tad nāk dāmas, tik kuplas un krāšĦas, ka acis žilbst. “Donna Anna,” rokas kā pātaros salikusi, “Donna Elvīra” abām rokām sev krūtis žĦaugdama. Un tur vēl daudz, daudz citu ērmotu un jauku ko redzēt, bet mātei ir apnicis un diezgan. Iekams Annele var paplēst muti un kaulēties, māte aizsit vāku ciet, visi Donžuāni un donnas iekrīt zaĜajā lādē atpakaĜ kā kapā. Bet tas velti. Kas viĦus vairs var aprakt, kad tie parādījušies no lādes iekšām. Kur Annele iet, viĦi līdz un klāt. Aiziet uz savu lielo Ciekuru pili mežmalē, kur Annelei visāda labierīcība ar dārziem, kūtīm, istabām, lieliem ganāmiem pulkiem, viĦi visur maisās pa pulku. “No kurām mājām jūs esat?” Annele droši uzprasa. “Mēs no lielajām cilvēku mājām,” viĦi pateic sīkām balstiĦām. Un lepni nemaz. Dāmas un kungi dara visu, ko vien liek Annele. Donna Anna un Donna Elvīra saceĜ savus zīda svārkus un iet slaukt govis, Leporello iet sērt rijas un Don Žuāns jāj pieguĜā. Paskat, kā nozib vien viĦa baltā spalva gar pirts vītoliem! Bet, kad Annele taisa dzīres, tad tik ir ko redzēt! Tad sabrauc Ciekuru pilī ne vien viesi no zaĜās lādes, bet arī mātes un tēva radi un radu radi, bērnu tad ir kā skudru un kungu un dāmu tāds lēviĦš, ka nav vairs Ciekuru pilī telpu un viĦi jāgrūž pa logiem ārā. Bet Ĝaunā viĦi neĦem. Turpat ir bezgalīga pĜava, kur visi “polīši” ir prinči, bet smilgas un puėes daiĜas princeses, tur var izieties un izdzīvoties pēc patikas visādās rotaĜās un spēles, lai arī cik augsts un smalks kungs un cik lepna dāma ikkurš būtu. Tā tas iet cauru vasaru, bet, kad tuvojas ziema, ar lielajiem saliem un puteĦiem, Annele ievācas ar saviem tēliem kādā klusā istabas kaktā un viĦai netrūkst nenieka, jo tā izpleš savas fantāzijas zelta audu un iegūsta tajā visu pasauli. Bet tad nāk kāds tumšs rīts, un Annelei pamostoties liekas, ka kāds viĦas plakstus būtu aizlipinājis ar vasku un rokas un kājas ar pinekĜiem piesaistījis pie gultas. Kad ar varu atpleš acis, redz: visos kaktos sagulusi melna migla, un lūk, no viĦas izkāpj Don Žuāns ar savu garo spalvu, Leporello, donna Elvīra un daudzi citi, raibinraibs, jukdami viens caur otru kā mākoĦēnas, izstiepjas gari kā diegi, platām izpūstām sejām, paliek par drausmīgiem ėēmiem, mācas virsū, aizspiezdami acis, gulstas uz pašiem vākiem, krīt kā blāėi uz krūtim, karstu svelmi dvašodami un elpu žĦaugdami. “Māt, māt!” Annele tik paspēj vēl iekliegties un kā no kapa viĦa dzird mātes balsi un redz kā no miglas pastiepjamies viĦas rokas, un tad viĦa nekā vairs nezina. Ilgi Annele ir tēlu varā, kas to pa tumšiem, tāliem labirintiem grib aizviĜināt līdz savai ēnu valstībai, un tikai pēc garām maldu nedēĜām, atmiĦa pa smalku, baltu zīda pavedienu to atved atpakaĜ gaismā.

Un tad jau svilpo strazdi, ir atkal Jurăi, un gājēji aun kājas uz jaunu dzīves gaitu.

Bērzu kalni Ar tādu pašu aizrautību un nemieru, ar tādām pašām slepena prieka gaidām kā pirms gada Annele jau no paša rīta šūpojas šās dienas gaitā kā ūdens zāle steidzīgā straumē. Rati stāv sētsvidū. Krauj vezumus. Govis mauj, aitas blēj, vējš rūc un purina KaltiĦus, kas stāv savā meža stūrī pret pašiem ziemeĜiem. Lai kā purina, bet no vietas izpurināt tos nevar. Tā viĦi ir atrasti še tupot, kā viĦus še pametīs, bet Annele aizlaidīsies kā pelēkais strazds: te svilpoja bumbierē, te jau, paskat vien, pāri galotnēm un mežā prom! Kaut tik nu ātrāk tas būtu! Bet šis rīts ir piedzīvojumiem tik garš un raibs kā vesela nedēĜa. Cik reiz Annele nav lielajiem izmaisījusies pa kājām un par to dabūjusi duncku sānos, cik reiz nav izraudājusies un atkal bijusi priecīga, cik reiz nav izbārta un atkal apglaudīta, kamēr beidzot tas brīdis klāt, kad visa manta vezumā un aizgājēji atvadās no palicējiem, asaras slaucīdami. Annele neraud. Vai neesot žēl šėirties, viĦai jautā. ViĦa purina galvu. ViĦa nezina, kas ir: šėirties. Tēva vezumam, pašā augšā, uzsiets galds, kājām pret mākoĦiem. Tur Annelei vieta. ViĦa tur sēd kā baldahīnā, kura jumts ir no zila debess zīda, baltām mākoĦu rozēm izrotāts. Lipīgi, plaukstoši zari glāsta viĦai vaigus, tāpat kā priekš gada, un dzeguze sauc: Kukū! Kur nu? “Uz citu vietu, uz citu vietu!” “Kukū! Kur nu? Uz kādu vietu?” “Saulei preti, saulei pretī!” Mežs, ar visu vēju, paliek dziedādams aiz muguras. Tāpat garu dziesmu dūdodama, Anne brauc. Ilgi brauc. Tad rati sāk ritēt gāzelēdamies, un viĦai liekas, ka tie nupat pārmetīs kūleni. ViĦai paliek bail. Kur viĦa tad paliks? No apakšas iznirst tēva galva. “Nu, nu, turies, meit! Mēs tikai braucam no kalna. Es jau tepat esu.” “Vai tālu vēl brauksim?” “Tepat jau drīz.” Tad no kalna, tad caur saulainu leju, pāri tiltiem, tad augšā, kalnā, un tieši Avotu sētsvidū iekšā. Bet sētsvidū stāv maza, maza, salīkusi vecenīte un gaida atbraucējus. Tā ir Anneles tēvmāmiĦa, kuru neviens citādi nesauc kā par Avotu māti. ViĦas pirmie vārdi ir: “Vai tā mazā meitenīte, kas tur tup augšā, ir tā tava Annele?” “Tā jau ir,” tēvs atbild, Anneli no vezuma celdams. Un kā vecmāmiĦa paĦem Anneles roku, tā arī vairs vaĜā nelaiž. “Iesim nu iekšā, varbūt būs kaut kas sataupījies tai manā skapī.” Un kā viĦas ar vecmāmiĦu iet, gadās uzreiz vēl trīs tādas bērzlapītes, kā trepītes uz leju kāpdamas. Tās ir Lulīte, Tincīte, Julcīte, arī vecmāmiĦas dēla meitiĦas no tuviem kaimiĦiem. Nākušas skatīties Jurău dienu Avotos. VecmāmiĦa izĦem no skapja baltu mantiĦu, kā krīta stienīti. Uzliek uz tā nazi un ar vieglu āmura sitienu atšėiĜ katram bērnam pa gabaliĦam, bet stienīti atkal noglabā skapī. Tikai Julcīte savu iemet tūlīt mutē un kož, skraukšėinādama un tīksminādamās, Annele nezina,

ko ar savu iesākt, un noslēpj to saujā, bet Lulīte čukst: “Kad piekož pie bērzu sulām, tad ir gards.” Tikko vecmāmiĦa atlaiž meitenes savvaĜā, Lulīte tūlīt vedina: “Iesim nu pie lielā tēva.” “Pie lielā tēva,” atkārto Tincīte. “La, la! Lielā tēva,” lalina Julcīte. Visas trīs grib turēt Anneles roku. Bet Annelei tikai ir divas. Lulīte tur cieši vienu, bet abas mazās cīnās ap otru roku, viena otru nost grūzdamas. “Ko ėircini bērnu?” Lulīte aizdzen Tincīti, un Julcīte nu patur virsroku un iet lepna ar Anneli. “Ko kiltini bērnu?” iet, rādama Tincīti. “Kur tad ir lielais tēvs?” jautā Annele. “Bērzu kalnā,” Lulīte atsaka, jau pa gabalu rādīdama: “Āre, kur lielais tēvs!” “Āle, ku lielait tēt,” Julcīte krata tāpat savu sārto pirkstiĦu. Lielais tēvs ir liels, liels bērzs pašā kalna galā. “Dzi, ku tek!” Lulīte ausina. “Nevienam bērzam nav tik garda sula.” “Galda sula,” šmuikstina Julcite. Annele kāpj un brīnās. Tik augstā kalnā viĦa nav vēl kāpusi. Avoti ar visiem jumtiem paliek zem kājām, bet kalns tikai aug augumā. Lielā tēva sulu avotiĦš urdzēdams urdz. Ap to lēkā baskājis puika, nātna biksītēs un ar matiem kā linu kodeĜa. “Nāk šu! Es jums ko parādīšu,” kliedz puika. Kad meitenes pienāk, viĦš pilnām saujām smeĜ bērzu sulas un šėiež tām acīs. Lulīte piesit kāju pie zemes. Bargi uzsauc: “Vai iesi prom, nejaukais puika.” “A, neiešu vis,” puika tītina. “Parādīšu tai svešajai meitenei, kur ciekuri aug.” “Kur t' aug? Priedē!” Lulīte atsaucas ziĦkārīga. “Nav vis!” puika atcērt. Un no savas delnas ar knipi iebliež resnu ciekuru Annelei pašā degungalā. “A? Sāp gan, ko?” viĦš ar lielu baudu, kā cukura sūkstīdams, noprasa. Sāpēt sāp nejauki, bet Annele jau nu to tam puikam neierādīs. “Skāde, ka nav ziema, tad es tai svešajai skuėei parādītu, kur Rīga!” puika, acis bolīdams, lielīgi priecājas. “Kur t' ir Rīga?” Lulīte atkal nezina. “A! Tas ir, saproti, tā. Nokaitē naža asmeni ledū pavisam baltu un tad - žvikt! pie mēles. Tad tūlīt redz Rīgu.” “Tu nemaz viĦā neklausies,” Lulīte pamāca, it kā Anneli pārstādama un varen droša izlikdamās, vedina meitenes pie bērzu sulām un Ĝauj katrai pa kārtai nogaršot gardo dziru, pie tam pastāvīgi karodama ar puiku, kas tīkodams tīko bērniem iesist knipi pakausī, iebĜaut nejauši ausī vai kaut ko citu nerātnu izdarīt. Lulīte pati noliecas pie sulu trauka, puika, aizmuguris, pielien meitenēm, noguĜas tām garšĜaukus cieši pie kājām, un, kā nu viĦas visas uz reizi griežas apkārt, tā arī visas uz reiz gubā. Kāds nu izbīlis, kliedzieni un dusmas, un kādi nu puikam gardi smiekli! Bet par to viĦš arī dabū no Lulītes tādu bārienu kā lietu. Annele nevar saprast, kur Lulīte Ħem tādus nedzirdētus baramos vārdus. Un ko Lulīte saka, to atkārto Tincīte, un, ko

Tincīte teic, to lalina Julcīte. Bet puika ne traks nebīstas no bārējām, lec no vienas kājas uz otru un tītina meitenes. Piepeši lejā dzirdas zirgu zviegšana un suĦu reja. Puika kā bulta “aizdiedz” no kalna. “Tu nebaidies no viĦa,” mierina Anneli Lulīte. “Tas ir negants puika, bet viĦš drīz aizbrauks. ViĦa māte tam nāks pakaĜ un nodos to ganos. Kur lai citur liek tādu rakari.” “Tādu lakali,” Julcīte atbalso. Kad nu puika prom, būtu netraucēta padzīvošanās pa bērzu kalnu. Tur zied palegzdītes, jau plaukst gaiĜu pieši, zem pērnām lapām viens otrs vesels rieksts, vēl citu bērzu sulu spainīši būtu jānogaršo, bet tāds garš: Ūū! atskrej no nezināmas vietas bērzu kalnā. Lulīte saslejas taisni un ausās, no kurienes nāk garais: Ūū! “Tā mūsu māte. Sauc mājā.” Lulīte skatās pāri, uz kaimiĦu mājām, kuru sētsvidus redzams kā uz delnas. Tur stāv sieviete, aurē un baras: “Ak tu lielā, kur aizrāvusi tos bērnus! Pāri uz Avotu kalniem! Pagaid, nu tik tu dabūsi, kad nāksi mājas.” “Māte sauc. Iesim, iesim!” “Māte sauc, māte sauc!” “Taut, taut! Ietim, ietim!” Visas trīs mazās, rokās saėērušās, uz Anneli vairs ne acu nepamezdamas, veĜas no kalna. Un kur gadījies atkal tas puika, izlec no krūmiem, kliedz viĦām nopakaĜ: “Lūk, lūk, kur skrien podiĦš ar divām osiĦām!” Kad Annele pie Avotu klētīm liec uz sētsvidus pusi, izskrej preti liels, melns pinkains suns, šėērsām saraujas un paliek uz vietas. “Sunīti, sunīti, laid!” “Nē, nē, nē!” platrīklis atkliedz. Ko nu darīs? Annele ne soli uz priekšu, suns ne soli atpakaĜ. “Citron, Citron, vai tev kauna nemaz nav, ko?” sauc no sētsvidus kāda jauna meita, nomet nēšus no pleciem un skrien glābt Anneli. Krietni izbar lielo pinkaino: “Vai bērni jārej, ko? Vai neredzi, ka tā jauna mājeniece? Nu, rāms! Tūlīt dod ėepu!” Suns nostāj riet. “Paglaudi nu viĦu!” saka Annelei. Nedroši meitene uzliek roku pinkainajam uz galvu. Citrons pieglauž ausis, iegrūž tai saujā purnu. Bet kas tai saujā? VecmāmiĦas cukura gabaliĦš. Tas nu Citronam kā oga. “Tā, nu jūs esat draugi. Citrons vairs tevi neries.” Jā, aprijis cukuru, Citrons vēl izlaiza meitenei sauju un luncinās vien. Jaunā meita aiziet atkal pie nēšiem. ViĦa ir liela, sārta, kupliem, dzelteniem matiem. Tepat saule jau riet. LīziĦa nāk, sauc Anneli. Tūlīt, tūlīt jāiet gulēt. ViĦa tai parādīs vietu. Jaunajā vietiĦā ir svaigs salmu maisiĦš, balts, balts paladziĦš. LīziĦa gulda meiteni un ir Ĝoti steidzīga. Laukā, kaut kur no tālienes, līgo skaĦas! “Klau, kāds garš, garš pulkstenis!” “Tas nav pulkstenis, tur meitas dzied. Līgo pavasarī. Mēs arī tūlīt iesim. No Avotu kalniem vareni skanot! Pagaidi tik, kad mēs tūlīt sāksim savas balsis laist pretī!” “ĥem mani līdz! Mani arī līdz!”

“Nevar, nevar! Tu vēl esi maza. Tevi aizkurks vardes. Mēs tikai lielās. Māte lai nāk līdz. ViĦai balss iet tālu. Būs vēl citas sievas. Un meitas Luze un Karlīne.” “Vai Karlīne ir tā ar tiem dzeltenajiem matiem?” “Jā.” “Smuka.” “Guli nu, guli un klausies. Mēs tūlīt līgosim.” Un LīziĦa ir prom. Annelei nu vajadzētu skumt, ka viĦu neĦēma līdz, bet raiba virkne tēlu aizstājas skumjām priekšā. Tie visi vēl jālaiž garām. Tur ir KaitiĦi. Pavasara mežs. Zilā debess. Baltie mākoĦi. VecmāmiĦa. Lulīte, Tincīte, Julcīte. Nātnbiksainais puika. Citrons. Karlīne. Bērzu kalns. Piepeši no tā paša bērzu kalna uzšalc skaĦu vilnis un noskalo visus tos tēlus. Gari, gari izskan tālumā savīdamies ar citiem smalkiem, no kaut kurienes šurp klīstošiem. Nav vēl izdzisis tas, jau uzsitas atkal jauns, kā no mutuĜojoša dziĜuma. SkaĦi dzied, gari velk. Nekur vairs nav tukšuma. Pilns lauks, pilnas mājas, pilna Anneles sirds. Gardas, gardas skaĦas! Gardākas nekā saldākās bērzsulas. Viegli raisa, šūpodamās ceĜ, kaut kurp augstu nes. Skan un skan! “Tie še tagad ir Avoti,” domā Annele.

Lādētāja Bērzu sulas vēl tek. Kalnā, pie lielajiem bērziem sulu trauki rītos iet pāri. Dažā traukā sulas ir tik saldas, ka līp pie lūpām kā medus. Tēvs kāpj bieži kalnā raudzīties, vai bērziem nedara pāri. Kad diezgan dots, bērzu noslēdz. IzĦem silīti un caurumā iedzen tapu. No jaunajiem bērziem meslu neĦem. Tie drīkst brīvi izlaist savu spēku pa zariem un lapām. Mirdzēt un smaržot. Annele sēd sētsvidū uz zaĜi samtaina mauriĦa un brīnās. Cik te augstu ir izliecies tas debesu loks! Tik dziĜš un zils! Gala nevar saredzēt ne vienā pusē, ne otrā. Tais Avotos gan laikam ir tas pasaules vidus! Un kas te brīnumu! Nemaz nemana, cik viegli aiziet diena. Tikai pret vakaru viĦa paliek smaga kā grozs, kas pielasīts skaistu raibu puėu. Nu būtu laiks, nu varētu no salasītām sākt pīt vainadziĦu, bet acis miga cieti. Apsitās rokas ap grozu, un pati puėu lasītāja iemiga. Bet rītā bij atkal cits grozs un citas puėes. Avotos ir daudz daudz putnu, jo bagātā Meža pilsēta tepat vārtu priekšā. Un Ĝaudis te iet viegliem soĜiem. Jāskrej kalnā - lejā. Visi viĦi runā ar Anneli. Meitene nezina, no kauna kur likt acis. Kas nerunā, tas smejas, kas nesmejas, tas smaida, kad iet garām, paskatās uz Anneli. Tikai Kaminskene nesmaida. Žogmalā pie dārza sēd tas pats vakarējais zēns ar dzeltenu matu kodeĜu un baida zvirbuĜus, kliegdams un akmeĦus mezdams. Annele būtu labprāt zinājusi, kā vīnu sauc. Bet kā to lai izzina? No lejas, no kalpu klētīm nāk troksnis. Tur baras sievas. “Hi-hī,” atkliedzas puisēns ar dzelteno matu kodeĜu, “dzi, kā Kaminskene ārdās!” Kam viĦš to teica? Uz zvirbuĜiem skatījās, uz Anneli nē. Bet Annele iepleta acis. “Kaminskene ārdās? Vai Die! Nez kā viĦa to dara?” Ar to zēnu varētu runāt. ViĦš nemaz vairs neliekas tik negants, kā vakar. “Manmāte teic, ka tā Kaminskene esot liels nemiera mantelis.” Annele uzdrošinās caur pieri paskatīties uz runātāju. Nemiera mantelis? Vajadzētu tam puikam teikt, ka Kaminskenei mugurā nav vis mantelis, bet kažociĦš. Bet kas to var tā izteikt? “Manmāte teic, ka tā Kaminskene skrejot ar skaudību kā vērkulis.” Ar skaudību skrejot? Kā tad viĦa to dara? Vai Die! Un tur jau viĦa nāk, tā Kaminskene. Annele sēd kā sasalusi. No lejas, pa taciĦu uzskrej sieva, katliĦu pie stīpas vicinādama. ViĦa ir gara, vāja, drusku uz priekšu salīkusi. Plati krokoti brunči tai plandās ap kājām. Mugurā īss nosmulēts kažociĦš, apakšā ar platu vilnas vīli. Galvā liela nieraina tiptene, apaĜiski aptīta kā turkam. Lielas melnas acis svaidās uz visām pusēm un nikni deg. Viss viĦai bēg no ceĜa. Vistas ėērkdamas, spārnus sizdamas, pīlēni veldamies čiepdami.

Gaisma šėiras viĦas priekšā kā Sarkanās jūras ūdeĦi priekš IzraēĜa bērniem. Liekas, ka aiz viĦas paliktu melna vaga. ViĦa atrauj namā durvis. Aiz tām, namā aizkavējies, smilkstēdams nogaidījies stāv Citrons. Tikko durvis paveras, tas spraucas ar joni ārā. Belziens ar katliĦu pa vieniem sāniem, pa otriem, un kaukdams, šĜūceniski, ar šausmām atskatīdamies, Citrons aizdiedz pār pagalmu. Annele un puika žogmalā sēd nekustēdamies, katrs savā vietā, un skatās viens otrā. Annele baiĜu acīm. “Hi-hi, nu viĦa lādēs,” teic puika. Lādēs? Annele brīnās. Tā vārda viĦa nepazīst. “Manmāte teic: kā špetna, tā kukĦā. Un ceĜos. Un pelni uz galvas un lād nost!” “Kā tad vīna lād?” Annele vaicā puiku. “Nu tā: - lād! Manmāte teic, ko nolād, tas paliek melns.” “Ko nolād?” Annele brīnās. “Vai dzīvu lād? Cilvēkus?” “Cilvēkus, suĦus, kaėus. Kas nāk! Manmāte teic.” Kaminskene atrāva nama durvis un nošĦāca kā vējš bērniem garām uz kalpu klēti. Zēns no žogmales uzlēca kājās un viĦai aiz muguras salika rokas kā tauri un taurēja: “Hi-bī, hi-bī! Lādētāja! Tu-tū! Lādētāja!” Un tad aizdiedza pa to pašu ceĜu, kur Citrons. Annele arī bij kājās. ViĦai gribējās ko darīt, viĦai vajadzēja ko darīt. ViĦa karsti kāroja dzirdēt, kā Kaminskene lād. Annele zināja, kā tas iet. Ilgi ir bailes un nedrošība iesākt kādu lietu, un tad uz reizi paĦem drosmi un izdara. ViĦa paĦēma drosmi un ātri kā zibenis ieskrēja kukĦā, kamēr Kaminskene vēl nebij atgriezusies. Iespiedās pašā tumšākā kaktiĦā un gaidīja. KukĦas sienas spīdēja melniem sodrēju zvirgzdiem un kāpa, kāpa. Uzkāpa skurstenī līdz pašām zilajām debesīm. Pār ugunskuriem, melnos kāšos karājās katli. Ugunskuri bij tumši. Tik vienā katliĦā bij zem trijkāja aprušināta uguns, uz tās Kaminskenes katliĦš. Kamēr acis nebij apradušas, viss bij tumšs, jo gaisma tikai iekrita caur skursteni. Kaminskene ieskrēja un aizcirta durvis, tā ka uguntiĦa, izbiedēta, pasitas sānus. Nokrampēja. Annelei sirds sastinga. Kādu laiku sieva rīkojās ap katliĦu. Bēra, maisīja, rausa uguni. Uz vāji apgaismotās sienas viĦas ēna spokaini kustējās līdz, kā mēdīdama. Tad viĦa uzlika katliĦam vāku, nošĦaucās un ilgi slaucīja acis. Nosēdās pie ugunskura, apĦēma ceĜus rokām un sāka tos šūpot. Šūpoja - iešūpojās, sāka lēnām šĦukstēt, tad stiprāki un stiprāki, un uz reiz sāka skaitīt. “Nu pašlaik lād!” Annele domāja trīcēdama. Kaminskene “lādēja”: “Satriec manus ienaidniekus, ak Kungs, satriec manus ienaidniekus! Nogāz viĦus no viĦu troĦiem, no viĦu lepnām vietām, no viĦu augstiem krēsliem. Ārdi viĦus, plosi viĦus, liec viĦus par pameslu zem manām kājām. Lai saule tiem vairs nespīd dienā, nedz mēness naktī. Lai viĦu mēle līp pie viĦu žokĜiem. Lai viĦi sakalst un savīst, lai viĦi sakalst un savīst kā zāle, ko nopĜauj!

Lai viĦu vairs nav! IzspĜauj tu viĦus no savas svētās mutes, un lai viĦu vairs nav! Satriec manus ienaidniekus, satriec manus ienaidniekus, Kungs! Lai saule aptumšojas, lai zvaigznes izdziest kā sveces, satriec, satriec!” Annele vairs neklausās. ViĦa aizspiež ausis dūrēm un pieplok ar seju pie sodrainās sienas. Sakož zobus, lai neizspruktu elsas. “Vai, vai! Ko nu darīt! Nu es esmu pagalam, nu ir viss pagalam! Saule melna, zvaigznes izdzisušas. Vai, vai! Nu es esmu kapā! Nu neviens mani nevar vairs atpestīt. Kaminskene nolādējusi.” Lai gan ausis aizbāztas, Annele tomēr tagad dzird, ka Kaminskenei citāda balss. ViĦa saĦem dūšu un atskatās. Kaminskene stāv kājās, plātās pār ugunskuru un baras: “Ūja, nešpetnais, negantais ūja! ūjā! Nu jau viss būs pa lauku! Nu jau viss izskries gaisā! Trakais! A! Te nu bij! Nu ir visu izlaidis pa gaisu!” Tas ir Kaminskenes katliĦš, kas visu savu saturu izlaidis pa gaisu. Aplieta uguns čūkst, pilns skurstenis baltu garaiĦu. Kaminskene norauj katlu no uguns, nosviež to pelnos un pati izšaujas ārā uz klēti, durvis plati vaĜā atstādama. Aiz viĦas tūlīt izlaižas Annele kā spārnos noturēts putns. Izlaižas karstajā priekšpusdienas gaismā. Saule! Saule ir dzīva! Annele liek pār pagalmu, ko kājas nes. “Annel, kurp tu skrej, meitēn? Klausi! Nāc šu! Vai tu negribi maizes?” vecāmāte sauc no klēts. Annele klausa. Vecāmāte, tā ir Avotu jaukākais brīnums. Tās divas dienas jau viĦa tik pazīstama ar Anneli, ka mūžu būtu kopā nodzīvojusi. Tad sūta turp, tad to liek padarīt. Vecaimātei ir daudz darbu ko dot. Ar Anneli runā kā ar lielu cilvēku. Noglauda galvu. Pateic mīĜu vārdu. Un, kad atver novītušo roku, tad tur arvien ir kāds brīnišėīgs pārsteigums. Vecaimātei rokā rika maizes ar biezu kārtu jaunkulta sviesta. “Vai gribi, meitēn?” Annelei spīd acis: Kā nu viĦa negribēs maizes ar sviestu? Tas ir rets gardums. Ziemu, viĦas agrākās mājās, tā nebij. Mātei bij gan Brūnīte, bet tā ziemu piena nedeva. Kad Annele prasīja, kāpēc tas tā esot, tad lielie smējās un teica: lai gaidot, kamēr paiešot tie septiĦi bada gadi. Tad atkal tecēšot piens. Un nu viĦi bij garām tie septiĦi bada gadi. To jau akls varēja redzēt. Annele tur brītiĦu sviestmaizi saulē paceltu, lai krietni sasilst, tad uzmanīgi atbīda ar zobiem sviesta kārtu un nokož pirmo gardo kumosu. Nākošo tāpat. Lai aug sviesta dambītis. Lai viss labums un treknums krājas uz beigām, pēdējiem kumosiem! Bet arī Citrons jau saodis maizes smaržu. Nāk, asti kuldams, lieliem lēcieniem. Nāk atjaunot vakar iesākto draudzību. “Nu, ko tavi sāni? Nesāp vairs belziens no Kaminskenes?” Annele vaicā. Kurnu! Saule jau tos sen izdziedējusi. Citronam gribas maizes ar sviestu. Luncinās Annelei priekšā un sauc: “Do, do! SkaĜi un droši. “

Annele nolauž gabaliĦu no savas rikas un iemet Citrona rīklē kā bezdibeĦā. Citronam tas kā nebijis. “Do, do, do! “ viĦš sauc atkal. “Nu, še vēl!” Annele iemet otru kumosu. Citrons stāvu gaisā. Ėetnas mezdams uz Anneles drēbēm un rokām: “Do, do, do! “ Annelei liekas, ka vairāk nekādā ziĦā nevajadzētu dot. ViĦa šaubās. Ar Citronu vēl maz pazīstama. Bet tomēr viĦam nepieklātos vairāk uzstāties un tā prasīt. ViĦam vajadzētu prast kaunu. “Do, do! “ Citrons sauc, ar asti apstiprinādams. Redzams: neprot kaunu. Metīs vēl trešo kumosu tai bezdibenā. Bet pēc trešā kumosa Citrons kā raėete Annelei krūtīs. Melnās acis, kāri degdamas, svaidās kā Kaminskenes pierē. Pats melns un pinkains. Citrons prasa visu. “Do! “ cērt Annelei pie pašas auss. Priekšėetnas tai sviezdams pāri pār galvu. Nu nav labi. Annelei sametas bail. “Še, še!” Iesviež tam rīklē visu riku. Ar trekno dambīti, ar jaukajiem pēdējiem kumosiem. Nu ir miers! Citrons pateicīgi nošĦaukā un ir atkal pieklājīgs suns. Aplaiž ap Anneli prieka riksi, laipni pavēcina ar asti. Bet palikt vēl ilgāki Anneles tuvuma tam nu vairs nav aprēėina. Annelei nu nāk raudas pēc sviestmaizes, bet, acis izberzusi, viĦa ierauga vietu, kur tā vēl nav bijusi. Pie bērzu kalniem stāv kadiėu krūms un viens koks skatās šurp simts sārtām acīm. Skries paskatīties! Tā ir mežābele, kas rīt ziedēs. Annele guĜ zem mežābeles un domā. Domā par Kaminskeni. Kas tā tāda ir tā Kaminskene? Tāda lādētāja! No kurines viĦa nāca? Annele iebrauca pa Jurăiem Avotos pa vieniem vārtiem, viĦa pa otriem. Niknuma pilna. Un kas tie tādi bij, tie viĦas “ienaidnieki”? Un kāpēc viĦa tos lādēja? Un ko viĦa tagad dara? Vai nu tup atkal pavardā un ber pelnus uz galvu? Un skaita tos briesmīgos vārdus? Un vai tad nāks ar tās lielās briesmas pār viĦas ienaidniekiem? Pa Avotu skursteni izkāpj liels dūmu stabs. Vai Die! Lūk, lūk! Tā jau tur ir pati Kaminskene! Redz kā! Izkāpj, izplešas liela. Pastāv kā pabrīnēdamās par lielo gaismu, par zilo debesi. Apgāžas lēnām apkārt, peld pār laidara pavālu. Margojošā jumta sūna nobīstas un paliek melna. Kaminskene līkst pret kalpu klēts pusi, bet zem vītola izšaujas vējš un apsviež to divreiz riĦėī. Tā saveĜas uz sāniem kā klīstošs ăelzis: nupat lādēs! Bet vējš jau tai lēveros. Kas nost - nost, citu satin kamolā, svaida un šūpo. Šūpo - šūpo vējš kādu laiku un

uzreiz - vairs nekā! Kur bijusi, kur palikusi tā lielā lādētāja! Ierausta gaismā kā ogle mīkstā sniega kupenā. Nav vairs nekā. Tikai zilais, krāšĦais, varenais debesu loks! Un nenolādēja ne sauli, ne zvaigznes, ne cilvēkus. Nekā! Te nu bij lielā lādētāja!

Balsis Šodien izskraidīti visi celiĦi, izdzīvotas visas vietas pie mājām, bet palicis vēl garš dienas gabals pāri un nezina, ko ar to iesākt. Nu, kad nezina, ko iesākt, Annele liksies dārzmalā uz saulainā mauriĦa un klausīsies uz balsīm. Gan jau tad atkal zinās. Balsis? Kas tās par balsīm? O, viĦu ir daudz. ViĦas ir dažādas. ViĦas māca, brīdina, stāsta, čalo. Bet seviški divas ir tādas, kas arvien savā starpā strīdas. Ja viena ko grib, otra negrib, ja viena droša, otra bailīga. Tā gribīgā balss ir kā viena no tām Vārava septiĦām lielajām govīm. ViĦa var aprīt sauli, mēnesi, zvaigznes, zemi, un kā nav viĦai gana, tā nav. Kamēr beidzot viĦa aprij arī to negribīgo balsi un tad viĦai virsroka. Bet kāpēc virsroka? Tāpēc, ka tad viĦai klausa rokas un kājas. Annele nu klausīsies, ko viĦai šodien vajaga, tai gribīgai balsij? Un lūk, ko: šodien viĦai vajaga meža, lielā, drausmīgā Avotu meža. Un tā viĦa skubina. “Nu, Annele, kad tad tu vienreiz iesi uz to mežu? Tepat jau viĦš ir, tev deguna galā, roku sniedzams. Tik zaĜš un tik varens.” Bet negribīgā balss brīdina, tikpat kā pirkstu pacēlusi. “Neej, Annele! Vai mazs bērns drīkst iet tik drausmīgā silā! Tur bailes glūn aiz katra kadiėa. Ieiesi, izcelsies bailes lielas, un tad tik tu redzēsi, kas notiks.” Un tā viĦas strīdas tālāk. Gribīgā atbild: “KaltiĦu mežs arī bija liels. Kā tur tev nebij bail?” Negribīgā preti: “KaltiĦu mežs bij gaišs un caurredzams. Tur stāvēja bērzi reti un resni kā vīri svētdienas rītā - viens pret otru. Kas tad tur bij ko baidīties?” Gribīgā: “Un kas tad te ko baidīties? Tu neesi vairs mazais bērns, bet liela meita. Kauns tev baidīties! Ir tak Ĝaudis, kā tā pati vecā AĦus, kas vienā galā mežā ieiet iekšā un otrā atkal iznāk laukā, un nekas viĦiem nenotiek. Un cik ilgi tu tā gaidīsi? Vienreiz tak tai mežā jāiet. “ “Jā, jāiet gan,” domā Annele, pārdrosmē nu uzšaudamās stāvus. Un tūlīt klausa rokas, klausa kājas, un viĦa laižas ar savu drošo balsi mežā. “Uz priekšu, uz priekšu!” sauc jau tā kā bezbēde papriekšu smiedama, te no meža kalna, te no pašas augstākās, saules šūpotās virsotnes. Bet Annele tūlīt nevar vis līdz tādai trakulei. ViĦai jāizpētī, kas tie tādi zaĜi, zaĜi, mīksti spilveni, kuros grimst kājas. Grimst, bet neiegrimst. Un kas tas tāds meža kalns pats, apstarots baltām zvaigžĦu puėēm? Un tie paegĜi tupētāji, aiz kuriem tāda zaĜgani vizmojoša gaisma? Un kas tie par sarkanėekarainiem mētru puduriem? Un kas tās priedes pašas debess zilos mēteĜos?

Annele iet no vienas pie otras, kamēr ar visām pa draugam. Kamēr zina, kas šie visi tādi te ir: koki, krūmi, puėes, mētras, klusums un saule, kamēr zina, ko šie jautā: “Nu, Annele! Bail nav?” “Nav bail,” Annele pasaka visiem droši acīs un kāpj tāĜāk. Annele ir kalna virsotnē. Bet tai pretī, kā aiz dziĜa ezera, atkal tāda pati virsotne. Vēl otra, trešā. Bet aiz tām biezs meža mūris. “Uzmanies, Annele! Nupat būs kas,” piepeši tai uzsauc bailīgā balss no paša sirds kaktiĦa. Un zvana tai tieši ausīs: “Tur kāds nāk! Tur kāds nāk!” Bet tad pati, gluži pamirdama noslēpjas. Jā, nāk gan! Aiz lielā, spārnplētu kupla lazdu krūma aizskrej ēna, nolūst troksnis. Aiz lazdu krūma kāds stāv. Kurā lazdu lodziĦā Annele ieskatās, vai pa labi, vai pa kreisi, vai uz augšu, vai uz apakšu, visur tai stāv priekšā kāda galva. Kas tas tur bija tāds neizprotams? Acu dobumos sāka dzelt un dzirkstīt. Ka tik nenāk vēl asaras un neaizmiglo acis, ko tad lai iesāk? “Bet tev tak nav bail? Nav bail!” atsaucas kaut kur tuvu drošā balss. Annele nopurina sastingumu, pasper soli uz priekšu. Labi, lai parādās tas stāvētājs! “Vau!” iekrīt lazdu krūmā, kā resns ciekurs no egles. Tā kā kad rietu Avotu lielais Citrons. Bet tas gan nav Citrons. Kad tas sāk riet, tad vaui birst viens aiz otra kā zirĦi, bet šis te ir atkal kluss, tik kluss, ka Annele dzird viĦa savādo elpu aiz lazdu lapām. Tā viĦi abi stāv un elpo labu bridi. “Vau!” noskrej atkal tirpinādams Anneli līdz pirkstu galiem. Un tas: vau! ir niknāks un liekas jautājam: “Kas tu esi? Ko tu stāvi? Ko tu gribi?” Ko viĦš tā jautā? Ko viĦš tā biedē? Kas tas ir tāds par stāvētāju? Tikko Annele pasper soli sānis, arī stāvētājs dara to pašu. Un nu viĦš tai ir pretī, tāds, sāniski pagriezies, priekšėepiĦas ievilcis. Slaidkājains, slaidviducains, melnas aušteles nikni sacēlis. Divas kvēlainas acis deg uz Anneli un aiz atĦirgtiem zobiem tāds rūcējs kā dzirnavas: Rrrrr! “Tas ir meža zvērs!” domā Annele, un sirds viĦai nodreb. Tāds brīnumains, skaists, nekad neredzēts meža zvērs! “Rrrrr! Rrrrr! MuĜėe meita, tu! Bēdz!” meža zvērs rūc aiz atĦirgtiem zobiem. Nē, bēgt gan Annele nebēgs. Ko tad šis tai darīs? Un lēni, lēni, par miera zīmi, viĦa paceĜ roku. Bet meža iemītnieks saliecas atpakaĜ. “Vau!” izkrīt tam vēl steidzīgi no sarkanās mutes, tad pasitas kuplā aste kā vilnis pār galvu. Viens lēciens, un viĦš ir pazudis zaĜajā lejā.

Un tai pašā acumirklī izlec arī no Anneles krūšu slazda bailīgā balss un pāršĜāc tai pār galvu kā salti ūdeni. “Bēdz, Annele!” Labi nu, ka pastalas slīd kā slieces no kalna, labi, ka aiz kuplas lazdu lejas ir baznīcas ceĜš un aiz tā laukmala! Un kā Annele, aizelsusies, izskrej laukmalā, ir jau klāt arī abas viĦas strīdīgās balsis. “Redz nu, kā tev izgāja,” tītina negribīgā. “Būtu tas lielais meža zvērs tevi sagrābis!” “Jā, ko tad tas lielais meža zvērs padarītu,” priecīgi atsaucas drošā balss, “tam lielajam meža zvēram jau bij pašam bail. Bail no Anneles. Par to jau viĦš aizdiedza.” Jocīgi! Annele domā. Bet kāpēc tad bij tās bailes. Zvēram no viĦas un viĦai no zvēra. Tā viĦi stāvēja viens pret otru, bet starp viĦiem kā upe. NeĜāva pārbrist pāri, neĜāva paraudzīt, cik garš un silts tas mežinieka skaistais kažoks, cik samtaini maigas viĦa melnās austiĦas. Tā ir aizgāja. Redzējušies nu ir gan, bet iepazinušies nav. Starpā aizstājās bailes un niknums. Rrrr! rūca meža zvērs. Nenāc tu manā pasaulē! Tomēr labi, ka ir būts mežā. Ir nodarīta liela lieta. Tagad jau zina, ka var gan viĦā ieiet un atkal no viĦa iznākt, un nekas Ĝauns nenotiek. Mežs ir iekarots. Mežs ir pa draugam. Un pēc tik labas izdošanās Annelei prātā vēl citas pārdrošas lietas. Kairinošāks nekā mežs ir lielais lauku kalns, kura piekājē guĜ mājas. Tam Annele vēl nav uzdrošinājusies tuvoties. Nevis tāpēc, ka tas būtu tik stāvs, ka nevarētu viĦā uzkāpt. Skriešus vien tajā uzskrietu, vienā paĦēmienā, bet bailīgā balss arvien ir brīdinājusi nekāpt. Kad uzkāpšot pašā kalnā, tad redzēšot tādas lietas, ka tūdaĜ apstāšoties sirds. Bet lai nu arī apstājas sirds, šodien ir un ir jākāpj. Gribīgā balss Anneli dzen. Kas īsti varētu būt redzams tur augšā? Varbūt jūra? Jūra gan! Jūra ir tas varenākais, ko vien Annele var iedomāties. Visi par viĦu runā, bet redzējis to nava neviens. Arī vecā AĦus nē, kura tak visu zina. ViĦa sakās nomiršot, bet jūru nebūšot redzējusi. AĦus zina tikai to pašu, ko visi: jūra esot bez gala un bez malu. Kā var būt kaut kas bez gala un bez malu, tas ir visu brīnumu lielākais. Un ja nu to saredz tai kalnā! Kāps gan augšā! Un Annele kāpj. Avoti nogrimst zem kājām ar visām ēkām un dārziem, jumti izlaižas lēzeni. Varētu pa viĦiem pastaigāties kā pa sētsvidu un nepavisam nebūtu bailes no viĦu baismīgā stāvuma, kā tas ir no apakšas skatoties. Bet kaimiĦmājas pieplok pie zemes kā vārnas izplestiem spārniem. Jaunas vietas aug augdamas kā no zemes: koki ar galotnēm papriekšu un mājas ar skursteĦiem un jumtiem. Tāli lopu bari liekas būt nekustoši zaĜajās ganībās kā Anneles ciekuru gotiĦas, bet mājas guĜ pa pakalniem kā paijiĦas celīšu tīkliĦā. Tik daudz svešu, jaunu, neredzētu malu! Annele uziet pašā kalngalā, un augstāki vairs nav kur kāpt. Liels mākonis, sudrabu sijādams, apvāzis sauli, un pa viĦa tālajām ēnu apmalām kāpj tik un kāpj lauki, pakalni, meži, mājas, bet aiz visa tā zils, zils, zils bez gala un bez malu.

“Jūra, jūra!” Bet ieskatījusies meitene purina galvu. Nē, tā nebūs vis jūra. Zilais loks plešas, plešas, sviezdams prom ēnu viĜĦus ar vēja ātrumu. MākoĦu vāks aizpeld pelēki dzisdams. Jau atmirdz saulē KalniĦas un Lejasciems tik gaiši, ka Annele var salikt ēku pie ēkas un koku pie koka. Tur ir ābele un bumbiere, liepa un bērzs. Kāda meitene skraida pa celitēm un lasa veĜu no žogiem. Atmirdz arī plašā upes pĜava un parāda siena grābējus, kas zibina baltos linkreklos. Atmirdz augstais sils sarkansārtas simtžuburainos lukturos. No ēnām izskrej laukā lielais ceĜš, norit vizēdams no Cīpes kalna un, uzkāpis otrā, aizšaujas tālu caur rudzu laukiem. Braucēji un kājnieki kustas pa viĦu kā melnas vaboles, smilšu mākoĦus aiz sevis putinādami. Lielais ceĜš! Kur gan viĦam sākums, kur gals? Mazie ceĜi tek no mājas uz māju, cits aizliecas garām, cits ietek sētā un tur nobeidzas, bet Lielajam ceĜam nav nekur māju, kur ietecēt. Lielie Ĝaudis saka: varot ar lielceĜu apiet visas pasaules malas un atnākt atkal atpakaĜ tai vietā, kur izgājis. Diez, vai tas tā ir? domā Annele. Lielais ceĜš nākot no pasaules un ejot pasaulē. Bet kur ir pasaule? Un piepeši meitenei liekas, ka daudz, daudz skanīgu balsu atsauktos no pĜavas, no upes, no meža, no tāĜaizritošā ceĜa: “Še jau viĦa ir, Annele, še jau viĦa ir tā pasaule!” Annele saliek rokas un klausās mēma. Lielā, plašā pasaule! Tur viĦa ir, kur aiztek ceĜš, kur skan balsis. Nu, tad skanat ar', skanat jūs, balsis!

JāĦi Steigšus steidzamos darbos skraidīja meitas. Vēji vien līgoja. Kurināja krāsni, cepa karašas, berza grīdas, galdus un solus, mazgāja logus. Annele, kur vien pietapdama, bij strādājusi līdz tādā pat darbības karstumā. Bet nu likās viss apdarīts. Karlīne pabeidza pēdējo. Kājas pūtinādama, meitene savilka tās uz noberztā sola un jautāja Karlīnei: “JāĦi, JāĦi! Kas tie tādi ir tie JāĦi?” “Un tu to vēl nezini? Esi gan tu muĜėe meitene,” Karlīne zobojās. “A, lai ir!” Annele spītīgi atcirta. “Tad ej nost no sola!” Karlīne dzina. Annele negāja. Karlīne to krietni sapurināja. Vēl negāja. Par to viĦa nu dabūja sūrumu plecā: “A, neklausi nu! Redz, kā iet!” Mājas pieplūda svaigu karašu tvana. Ap palaunaga laiku katram bij rokā gards, smaržīgs rausis ar gaĜu. Kopa nu bij apkopta. LīziĦa un Karlīne apvilka tīras jakas, uzsēja ciema lakatiĦus. Katrai bij uz rokas kurvītis ar dzijas kamoliĦu un nazi. Annele zināja: viĦas ies uz Tērvetes līčiem pēc ozolzariem. Bet Karlīne šodien bij nikna. Līdza jau viĦu neĦems. Meitene izskrēja laukā. Nostājās pie dārziĦa. Gaidīja kārām acīm. Vai tad tiešām paies garām? Vai tad viĦu nepasauks? Karlīne jau zināms nē. Tā aizskrēja lieliem soĜiem. LīziĦa aiz viĦas. Bet pie lielās laidaru liepas atskatījās atpakaĜ. “Na, meitēn, ko tu tā stāvi un kārni. Nāc! Aši, aši, ka panākam Karlīni.” Tas Annelei nebij divreiz jāsaka. Ai, kā nu viĦām abām veicās skriešana! Karlīnei tās jau bij teju, teju. Ka tik tā būtu drusku pagaidījusi. Bet tā negaidīja. Mežmalā tikai atskatījās. Palika gluži nikna. “Nu, LīziĦ, ka tu to kverpli velc līdz, tad ardievu, tad es tevi vairs negaidu.” Aizskrēja, ka ceĜš vien noputēja. Annele rija elsas: “Kverplis, es esot kverplis!” Acis tai migloja. Nevarēja paiet. “Ej nu ej, vai tā Karlīne tevi sauca par kverpli? Tas jau bij tas kovārnis, lūk, priedes zarā!” “Kovārnis jau nevelkas, bet laižas.” “Nu tad tā būs bijusi vabolīte. Skat, kāda tepat zemē, zeltotiem spārniĦiem.” “Vabolīte jau arī laižas.” “Nu tad laidīsimies mēs arī. Parādīsim tai Karlīnei, ko mēs varam,” LīziĦa priecīgi teica. Tā viĦas izskrēja mežam cauri svešā laukmalē. Karlīnes tur nejauda. Lai skrien! Gāja vienas pašas, uzmeklēdamas, kur taisnāks ceĜš. Cauri biezam rudzu laukam brida, pa šauru ežu. LīziĦas galva, saules apspīdēta, gāja pāri vārpām, Annelei vārpas slīdēja pāri galvai. Eža izbeidzās pie āboliĦa lauka. Laukā ēda divas stirnas. Pacēla galvas un nekustīgi skatījās, ko darīs nācējas. Vai būs no tām jābēg, vai varēs palikt. Kad nācējas nogriežas sāĦus uz Tērvetes krasta nogāzi, stirnas sāka atkal mierīgi ganīties.

Nogāze bij augsta un stāva, visādiem lapu kokiem krāšĦi noaugusi. Bet visskaistākie bij ozoli, kas pacēlās rindām vien pašā lielākā stāvumā. Ozoli, ozoli! Ai, cik stalti, cik kupli! Annele vēl tādus kokus nebij redzējusi. Lai gan ozoli likās laiduši savus zarus pavisam zemu, pietikt viĦiem bij grūti, jo zeme atkāpās straujā slīpumā. LīziĦa velti izlēkājās gar kokiem no vienas, no otras puses. Piepeši tai izslīdēja kāja. Jautri iekliegdamās, kā rautin norauta viĦa bruka uz leju, Anneli līdz raudama. Gan turējās abas pie krūmiem, pie zālēm, aiz kazeĦu stīgām, bet līdzsvaru atdabūja tikai pašā lejā, kur varena puėaina pĜava aizplētās priekšā kā mūris. Līču loču mirdzēja Tērvete. To ieslēdza augstās, kupli noaugušās krastu nogāzes. Pāri viĦām auga lielais skuju mežs. Putni čivināja krastos, meža ūbeles dūca, par visiem skaĦāki sauca kāda žēla pogotāja balstiĦa. “Purva lakstīgala, dzi! Žēl, ka nedzied vairs īstā. Tad tev būtu ko brīnīties.” Annelei ir tā bij ko brīnīties. Kādi koki še bija, kāda pĜava un kādi vareni līči! Savādāki putni, citas, savādas puėes nekā Avotos. Zilgalvītes ziedēja tik cieši kopā kā saaustas spilgtu dzelteni zilu raibumu greznotā villainē, pīpenes staroja lielām zvaigznēm, dīvainas puėes zeltoti ziedošiem kātiem, kāpa stāvu Annelei pār galvu, un LīziĦa deva viĦām tik lepnu vārdu: karaĜcepteris! “Avotos nav tādu puėu.” “Avotos klejo vēji pār kalniem, bet šite kalns stāv lielajiem vējiem priekšā un sargā puėes. Un, ja kalns dod savu pavēni, saule savu siltumu, Tērvete savu valgumu, kas puėēm še ko jauki neziedēt!” Pa taciĦu, lēzenākā vietā, meitenes uzkāpa atkal kalnā. Te nu bij vesels līdums jaunu ozoliĦu, kuru zari bij vieglāki pievarami, te varēja bagātīgu nodevu Ħemt no viĦu kuplā zaĜuma. Salauzusi pa pazarēm ozolpušėus, LīziĦa atsēdās uz kraujas nogāzes un sāka čakli pīt vaiĦagus, bet Annele pakāpās augstāk skatīties svešo apkārtni: kādi še bij citādi kalni, krasti, dziĜas pĜavas, atkal kalni, svešas mājas, birzes, meži. No diviem rudzu laukos iegrimušiem skursteĦiem kāpa stāvi, skaisti zili dūmu stabi. Bet pāri laukiem Ħirbēja un drebēja sasilušais gaiss saules slīpajos staros, sīksīkiem vilnīšiem. “Kas tie tur par skursteĦiem?” Annele čukstot jautāja, it kā baidīdamās traucēt saulainā klusuma. “Tur ir Laukmales. Mums tuvi radi. Turp iesim kādreiz ciemā.” Ilgi stāvēja meitene. Pasaule pasaule! Jaukā, klusā. Skarbi nobijās, kad no pakalna, pāri upes lejai uzšāvās pirmā dziesma: JāĦi, JāĦi, kas tie JāĦi, līgo, līgo! Kas tos JāĦus ielīgoja, līgo, līgo! Kas tos JāĦus ielīgoja, līgo, līgo! Pirmie gani, pēc arāji, līgo, līgo! Tūlīt arī atsaucās pretī no otra pakalna: Pirmie gani, pēc arāji, līgo, līgo! Visupēci jaunas meitas, līgo, līgo! Tad vēl pati māmuliĦa, līgo, līgo! JāĦu zāles lasīdama, līgo, līgo!

Un tā nu ieskanējās tuvienē, tālienē, šaipus upei, viĦpus upei. Gani līgoja, visi gani līgoja. “Klausies nu! Nu sākas JāĦi. Gani jau tos ielīgo.” Bet tad kāds skaĜi, skaĜi ielīgojās turpat tuvumā, gravā. Ai, Jānīti, Dieva dēlis, līgo, līgo! Ko tu vedi vezumāi, līgo, līgo! Meitām raibas zīĜu rotas, līgo, līgo! Puišiem caunu cepurītes, līgo, līgo! “Dzirdi nu, kā tur līgo! Tā ir Karlīne! Cits neviens. Tā viĦai iet dziesmu tiru tirumis. Uū, Karlīne, ūū! Mēs te esam.” Karlīne atsaucās. Turpat iznāca. “Ūū! Un tu domā, es jūs nedzirdēju? Es jau tepat biju, tikai nelikos dzirdis, jo gribēju ātrāk nopīt vaiĦagus nekā tu. Bet par to man arī ir skaistāki! Lūk! Vai tev ir tādi?” Karlīne papurināja uz rokas stilba savērtos vaiĦagus. Tad izĦēma no vidus kādu, paslepus turētu, un uzmeta galvā Annelei. “Tas tev par to kverpli!” un gardi smējās. VaiĦags bij no zemeĦu mētrām, biezin biezs, sulotām sarkanām ogām. Laba bij Karlīne. “Tikai mazlietiĦ pagaidi, tad es arī būšu gatava, tad iesim reizē,” teica LīziĦa. “Ne acumirkli negaidīšu. Vārti vēl jāpušėo, lopi jāsagaida, puišiem vakariĦas jādod. Kad Ingam nav uz galda laikā, viĦš sper zemes gaisā. Un kur nu vēl šovakar, kad jāgatavo lampas!” Rudzu lauks nokustēja. Karlīne aizsteidzās pa ežu. Vēl tālumā dzirdēja to līgojot: DieviĦš brida rudzu lauku, līgo, līgo! Ar pelēku mētelīti, līgo, līgo! Brien, DieviĦi, lēni, liegi, līgo, līgo! Lai ziediĦu nemaitāji, līgo, līgo! Nu arī LīziĦa bij ar vaiĦagu pīšanu galā. VecmāmiĦai no tīriem ozoliem vien, tēvam pārmijus ar sarkano un balto amoliĦu, mātei ar rudzu puėēm, tēvocim Ansim ar pīpenēm. Nu varēja iet mājā. Pretējā krastā sarkanas iekvēlojās priedes. ZaĜgani sārtajā debesī pār tumšo mežu iedegās spoži balts mēnessirpis. Viegli balts miglas mākonis aizklāja vienu upes kārklu. “Līgo, līgo, līgo!” nemitīgi skanēja gaisā no pakalna uz pakalnu, no tuvienes uz tālieni. Birzes un druvas stāvēja klusas, klusas, kā elpu aizturēdamas, kā priekā klausīdamās, cik jauki skan cilvēku balsis.

Trīs skroderi Jurīša māte Zete jau ilgāku laiku bēdājās, ka viĦas vīram Zangum vajagot jaunu nātna bikšu uz siena pieĜaujamo laiku, bet skroderi neviens nerādoties. Kad nevajadzējis, tad vazājušies viens iekšā, otrs ārā, jo tādas mantas tak neesot trūkums, kur tepat vai pie durvīm žīdu pilsēta Žagare, bet nu neredzot neviena. Viendien, atkal tā bēdājoties, kā saukts veikli un ātri durvis atgrūzdams, ienāca Joske ar mazo Joskeli. Joske bij diezgan iecienīts skroderis, vēl gluži jauns, bet Joskeli jau dēvēja par savu dēlu. To viĦš darīja joka dēĜ, jo mazais žīdēns bija tikai viĦa māceklis. Joka dēĜ viĦš to arī saukāja pēc sevis par Joskeli, lai gan tam bij pavisam cits vārds. Tā viĦu arī tad sauca citi un mēdza teikt, visādus niėus un stiėus gan iemācīšot lielais Joskis mazajam Joskelim, tikai nu ne skrodera amatu. Tikko Joske bij ienācis istabā, mazais Joskelis nolīda kā īlens maisā. Nostāk no lielā Joskes acīm viĦš attīstīja drudžainu darbību. Ar slepus mājieniem un saucieniem sapulcējis ap sevi sava vecuma cilvēciĦus, vins ar visādiem, pa dažādām mājām kā kažoks rogu pielasījies, niėiem apstulboja tiem acis un ausis. ViĦa kabatas bij pilnas raibu lupatu, krāsainu stiklu, pakavu naglu, tukšu diegu spolīšu un lielu daudzumu dažāda apmēra krīta gabaliĦu. No krīta žīdēnam kabatas putēja kā miltu maišeli. Bez tam viĦam bij vēl laba sauja nosmulētu trumpju, div, trīs un piecaču. Ar krītu un trumpām viĦš rīkojās kā pats lielais burvis. Aizsietām acīm atminēja, kāda trumpa katram citam rokā, bet kāda viĦam - neviens uzminēt nevarēja. ViĦš varēja apsviest glāzi ar ūdeni apkārt tā, ka neviens piliens neizlīst, viĦš uzvilka noslēpumainus lokus un žuburainas figūras ar vienu vilcienu, neatĦemdams roku, bet lai to viĦam kāds izdara pakaĜ! Nevarēja. ViĦš cirta ar krītu strīpas galdā un skaitīja, acis aizmidzis, katru uzsvērumu: Cerrte,, cerrte, ko es cerrte, Ees uzcerrte piecpadsmit, Ja netice, nāc aprauge, Vai nav vise piecpadsmit. Un viĦam iznāca arī tikai piecpadsmit, bet citi sešpadsmito strīpu nevarēja nekā un nekur nobēdzināt, lai dara kā grib. Visu šo mākslu dēĜ Joskelis bij loti iecienīts pie visu māju bērniem. ViĦam nebij kur steigties, jo lielais Joske, kur iegāja, tur palika pa pusdienām. Lielajam, tāpat kā mazajam neapnika mēĜot, un citiem arī neapnika ar viĦu. ViĦš precināja puišiem brūtes un meitām brūtganus, piedāvādamies arī pats par tādu, pie kam lepni sevi rādija, atmezdams ėerraino galvu un izsliedams zodu, kas izleca uz āru asi apcirptā ėīla bārdiĦā kā āzim. ViĦš zināja visas jaunas ziĦas, prata arvien citas ziĦăes par dažādām pazīstamām personām, dejoja pa klonu un arī, kad pavisam traks, pa galdu, meitas viĦš dažreiz tā prata nokaitināt, ka tās tam dzinās pakaĜ ar pavārnīcām un slotas kātiem, bet paskaties vien: drīz viĦš jau atkal bij ar tām salabis un lai vēl tad kādam citam žīdam tik augsti gāja kā viĦam. Joske nu būtu atnācis īstā reizē šūt Zangum bikses, un varēja domāt, ka viĦš tūlīt arī ėersies pie darba, bet nekā! ViĦš sēdēja un mēĜoja, un par to ir nedomāja, cik tuvs siena laiks un ka Zangum tad nav ko vilkt kājās. ViĦš tielējās ar Zeti: var šūt un var arī nešūt. Ja Zete maksā pusrubli, tad var šūt.

Zete šam ies maksāt pusrubli! Tādu nedzirdētu naudu! Tad jau viĦa būtu driăenes saēdusies. Nē, nē, tas nav. ViĦai vēl skaidrs prāts. Vairāk par divdesmit kapeikām nātnu bikšu šūšana nemaksā, un kad tas arī būtu vistuvākā siena laikā. Nu lai viĦas arī kauču maksā divdesmit kapeiku. Joskem nevajaga šo divdesmit kapeiku. ViĦam nevajag arī Zetes pusrubĜa. Ja viĦa arī to dotu. ViĦš ir saimnieku un puišu, bet ne kalpa vīru skroderis. ViĦš ir paradis strādāt sēdus, uz lielā puišu galda, bet kas viĦam Ĝaus Zangus bikses šūt uz lielā puišu galda? Jo Zangus ir sievas vīrs. Tad labāk viĦš tās bikses nešuj nemaz. Jeb vai lai viĦš lien šūt Zetes kaktā? Nē, tas viĦam ėeras pie goda. Par to ir suĦi smietos. Un Joskis pats smejas gardi. Zete nemaz nesmejas, bet skaišas. Skaišas no visas tiesas, un viĦa nu arī Joski nežēlo: viĦai nemaz nevajagot Joska un viĦa āža bārdas. Vakar vecā AĦus, mājās nākdama, redzējusi velkamies pa lielceĜu Lēno JaĦėeli. Tas būs kaimiĦos izgulējies pa nakti un šodien nāks uz Avotiem kā likts. Kurp citur lai gan viĦš ietu? Labi. Lai nāk Lēnais JaĦėelis un šuj kauču par piecpadsmit kapeikām. Joskem nav žēl. Par piecpadsmit viĦš tev šūs un par piecdesmit viĦš tev apēdīs,” Joske priecājās, vēl vairāk Zeti sakaitinot. Un JaĦėelis nāk. Kad saule sāk spiest uz dienvidu, viĦš kāpj kā saukts no Avotu lejas pa šauro taciĦu, kas iemīta no kaimiĦu mājām, kāpj tik lēni, it kā tam ar savu olekti būtu jāizmēro katrs solis, ko tas sper pasaulē. Bet viĦš tos vis nemēro. DiedziĦā ievērto olekti viĦš laiž ap sevi džingstēt kā vēja ratu, tā vairīdamies Citrona, kas, neganti riedams, lēkā tam apkārt, bet džingstoĦas bēg aiz bailēm, ka tam neizraibo purnu. Aiz JaĦkeĜa muguras ačgārni turēdamies, kāpj viĦa iĦăelis, eršinādams suni ar sprunguli. Lēnais JaĦėelis nav bijis Avotos kā priekš Lieldienām. Pa laikam viĦš arvien bij ierīkojies tā, ka viĦam še iznāca šabu svētīšana. Bet reiz, piektdienas vakarā, sildoties namā pie ugunskura, vecmāmiĦa viĦam bij uzdevusi uzmest pa pagalei kuram, lai sasildītu ūdeni maizes iejāvam. JaĦėelis uz to nekā neatbildējis, bet, kad vecmāmiĦa no savām gaitām atkal ietecējusi namā, redz: uguns galīgi izdzisusi, bet JaĦėelis sēd uz kuramiem, pats nosalis zili melns. “Ak tu, slinkais žīd, vai tā tu man kuri uguni!” vecmāmiĦa sirdījusies, bet JaĦėelis atbildējis: “Oi, vai es jūse nieke ugune dēl pa savam sabem lai pārkāpe save bauslība?” “Bet manu maizi tu gribi ēst, un tā ir papriekš jāizcep,” vecmāmiĦa bārusies, un no tās reizes noliegusi JaĦėelim nākt Avotos savas šabas svētīt. Bet tas jau nu ir labi tālu atpakaĜ, un JaĦėelis domā, ka tā reize aizmirsta un viĦam, vairs Ĝauna nepieminēs. Kad Lēnais ienāca istabā un dabūja dzirdēt, ka to gaida še darbs, viĦš izbijies tūdaĜ salēcās stāvu un griezās uz durvju pusi. Šūt? Nē! ViĦš nesus. ViĦš ies uz Springupiem. Tā bij viĦa pastāvīgā izrunāšanās, kad tas negribēja strādāt. Un strādāt tas nekad negribēja. Springupi bij mājas tālu aiz meža. Neviens nevarēja zināt, kādi JaĦėelim tur neapdarāmi darbi, bet droši vien tādu tur nemaz nebij, jo no Springupiem tas tāpat loba prom, kad tam tur grasījās kādu darbu dot, teikdams, ka tam tūlīt jāiet uz citām mājām. Strādāt viĦš nekur nestrādāja, bet, ja neizbēgami bij spiests kādu darbu pieĦemt, tad to pameta pusē padarītu un bēgtin aizbēdza.

Kad Lēnais dabūja dzirdēt, ka arī Joskem piesolīts šujamais, bet tas to nav Ħēmis, viĦš apmierinājās. Nu viĦš varēja droši palikt. Ja Joske nešuva, tad arī viĦš nešūs Zangus bikses, ne par piecpadsmit, ne par divdesmit, ne arī piecdesmit kapeikām. Kāda viĦam vajadzība! ViĦš ies uz citām mājām, kur darba kaudzēm. Bet pagaidām viĦš neies nekur, jo dienvidus nāk virsū un saule spiež. Ja Joske ir palicis, viĦš arī paliks. ViĦš izlaižas garšĜauku kaktā, uz puišu sola, ieliek galvu saujā un klausās, ko viĦam tik jocīgi stāsta Joske, žīdiskus vārdus pa muti veldams un savu āža bārdiĦu lecinādams. Par to visu JaĦėelis, laiski valstīdamies, smejas un smejas, pie kam viĦa šaurās acis, asaras birdinādamas, pavisam iegrimst tuklajos vaigos. Bet Zete, staigādama iekšā un ārā, nikni skatās uz žīdiem un domā: nu, tiem slamstiem nu gan vajadzētu! Bet ko viĦa var darīt? ViĦa ir tikai kalpu sieva un valdniece pār savu kaktu. Vairāk nekā. Kur ir, tur rodas. Uz pašu dienvidu pārbrauc Zangus no sudmalām, bet aiz viĦa jož, olekti stalti vicinādams, vēl viens žīdu skroderis, kuru Zangus sastapis ceĜā un tūlīt uzaicinājis un arī nolīdzis pie savu bikšu šūšanas. Tas ir trešais, labi pazīstamais adatas meistars, tā sauktais Ātrais JaĦėelis. Ātrajam JaĦėelim, tāpat kā Lēnajam, nebij labas slavas kā darba darītājam. Lai gan viĦš no darba neizvairījās, bet to rautin izrāva vai no rokām, kur tik tādu vien atrada, neviens, kas to jau tuvāk pazina, viĦam labprāt strādāt nedeva. Bet Zangus jau viĦa nepazina, un Zete priecājās, ka nu abi jau priekšā esošie žīdi vairs nevarēs viĦu tītināt un ar kaulēšanos blēĦoties, bet ka nu būs viens, kas viĦiem attrumpo un darbu padara, tāpēc tā tūlīt atnesa Ātrajam drānu. Ātrais, ne acu uz saviem tautas brāĜiem nepametis, izrāva galdu istabas vidū, uzsvieda uz tā audekla baėi, un: šĦirk, šĦirk! cirta tajā ar savām lielajām šėērēm. ViĦš bij apsolījis Zangam pa dienvida laiku pašūt bikses, jo pĜāvējiem jau tajā pašā dienā bij jābrauc uz novadiem. Nu viĦam, protams, bij jāsteidzas. Bet abi pirmējie skroderi niekojās un smēja Zeti joprojām. Lēnais teica, ka Ātrais gan pašūšot pa dienvidlaiku bikses, bet viĦas arī turēšot tik ilgi, kamēr Zangus nobraukšot no sētsvidus, bet Joske pat apgalvoja, ka tas laiks vēl esot par ilgu, viĦas turēšot tik ilgām, kamēr Zangus iejūgšot zirgu. Uz to viĦš bij gatavs saderēt. Ja viĦš zaudēšot, viĦš došot no sava adatu krājuma Zetei vienu šujamo un vienu lāpāmo adatu, bet, ja Zete zaudēšot, tad lai viĦa šam dodot tikai tādu nieku kā vienu teĜādu, vienu jērādu un pāris saujas cūku saru. Tā viĦš mānījās un plijās Zetei virsū, roku uz līkopu tai uzspiezdams, un, lai gan viĦa vairījās, sita tam pa nagiem un nekā negribēja dzirdēt par tādām derībām, viĦš tomēr palika pie sava: šie nu esot saderējuši un nu viĦam jānogaidot, kamēr Ātrais pašūs bikses, lai redz, kas vinnē. Bet ko par to laiku sadarīs? Ielīdīs abi ar Lēno siena šėūnī un noraus dienvidu, jo pa pašu tveici klaiĦot uz citām mājām arī nebij nekāda prāta. Visi aizgāja dienvidū. Tikai mušas sīca un Ātrais šuva, uzklupis darbam kā vanags. Roka ar adatu šaudījās tik ātri, ka vējš ap Ātro plīvoja kā ap dzirnavu spārniem. Arī paēst viĦš sev nedeva miera. Kad dēlēns bij izvārījis ēdienu un ienesa grāpeli, viĦš turpat iekampa pāra kumosu mutē un skrēja atkal pie darba. Kad pēc pāra stundām, gorīdamies un žāvādamies, ienāca Joskis ar Lēno, Ātrais jau bij pie bikšu pogām. Bet šie nostājās katrs pusē un glūnēja kā vilki, kā Ātrais katru pogu pierauj pie drēbes. Tikko tas bij noticis, viltīgie žīdi abi reizē, katrs no savas puses iešāva biksēs savas olektis un uzrāva tās stāvu gaisā kā uz pīėiem. Ātrais spārdījās, draudēja, kliedza, gaiĦājās, viĦa nemierīgās acis skraidīja no viena uz otru, bet viĦš nekā nevarēja izdarīt. “Zete, Zete, Zete!” kliedza Joske.

Zete ieskrēja. “Kas še notiek?” “Es tik tev gribēje pierādīt, ka es vinneje save derībe,” Joske teica un, paėēris bikšu vienu kāju, pasvieda Lēnajam otru. Abi tās vienā galā un otrā cieši pievilka, it kā izstieptu virvi. Tirrr! tirkšėēja šuvas. “Oi, Gevalt!” Ātrais saėēra galvu. Zete nesamanīja, kam ticēt. “Trakie žīdi, vai jums nemaz vairs nav prāta!” Bet Joske rāva tikai vien uz priekšu gavilēdams: “ViĦas irst, viĦas irst, viĦas irst!” “Trakie žīdi, trakie žīdi, ja nelaidīsiet vaĜa, jūs redzēsiet!” Zete, pārskaitusies un nesamanīdama, kur vēl atrast citus vārdus, biedināja un cirta tagad jaunajā šuveklī arī vēl savas stiprās rokas. “Es jums gan rādīšu! Vai laidīsiet vaĜā?” Bet neviens vaĜā nelaida. Un, tā kā visi trīs reizē rāva, cik katrs jaudāja, biksēm vajadzēja plīst. Un viĦas plīsa. Šėērsu, pāri šuvām ar lielu troksni pāršėīda jaunais audekls. Kad tas bij noticis, visi trīs reizē nosvieda bikses uz galda. “Te tev nu bij!” Zete tik izgrūda. ViĦa bij tā noskaitusies, ka vairāk nevarēja pateikt. “Nu, tu redzi, ka es vinneje save derībe, bet es tev vine skinkoje, es nekā no tevis negribe,” Joske blēdīgi lielījās un ar vienu aci jau meklēja savu paunu, jo, kad Zete būs apdomājusies savās dusmās un sāks saukt savu vīru Zangu, tad vairs joki neies tik gludi. To zināja arī Lēnais un, cik ātri vien viĦam iespējams, sēja arī savu paunu mugurā. “Žīde, žīde, ko tu kliedz: žīde! Kad nebūte tā žīde, kur tu dabūtu pasmieties,” Joske piebāza Zetei savu galvu it tuvu un iesmējās acis. Tad pazuda aiz durvīm. Zete pakampa Ātrā JaĦėeĜa olekti un dzinās tam pakaĜ, bet jau vairs nepanāca. No pārplēstajām biksēm iznāca Jurīšam kārta, bet Zangum Ātrais izgrieza citas. Bet šujot Zete sēdēja klāt un skatījās Ātrajam uz pirkstiem, lai šuvas sašuj tā, ka turas kopā.

Sējējs “Nāc līdz, Annele, iesim pie tēva.” “Kur ir tēvs?” “LielceĜa laukā, aiz kalna.” Labprāt, labprāt. Annele ir priecīga līdzgājēja, lai aiz kādiem kalniem, lai vai cik tāĜu. Māte tai nevar dot nevienas rokas, tās pilnas nesamā. Annele ieėeras mātei brunčos un Ĝaujas uzvilkties kalnā. Kalns vidū ir ieliecies kā mulda. Pār lēzenām malām jumjas zila debess, meža ierotīta. Visi pārziedējušo puėu kāti, sausā smilga, apkapātie rugāji, pat meža koki un krūmi pievērpti vieglu sidrabainu pavedienu. Daudziem tādiem nav kur likties. ViĦi plūdo šūpodamies gaisā, līp abām gājējām pie drēbēm, pie matiem. Balta rasa vēl guĜ meža malā. Švīkstēdama pārskrēj ēna. It kā noskanēja sauciens: “Ardievu, Annele!” Annele atmet galvu atpakaĜ un skatās gaisā. Melns trijstūris, viegli grīĜodamies, aizslīd tālā zilumā. “Kas tie ir, māt?” “Gāju putni. Bēg no ziemas.” “Uz kurieni viĦi bēg?” “Uz siltām zemēm.” “Uz siltām zemēm? Uz cik siltām? Vai tā, kā pa JāĦiem?” “Laikam gan. Tur jau neesot ne sniega, ne sala.” “Ne sniega, ne sala! Tad tur arvien zied vizbuli un bezdelīgactiĦas un kūko dzeguze?” “Nemāku teikt, neesmu tur bijusi. Bet, kas bijuši, stāsta brīnumus.” “Stāsta brīnumus! Kāpēc mēs neejam uz siltām zemēm, māt?” “Mums nav naudas. Kam nav naudas, tam nav ceĜa uz siltām zemēm.” “Vai tad putniem ir nauda?” “Ej nu, niekalbīt!” “Nu jā, nu jā. Kāpēc putni zina ceĜu? Vai viĦiem ir nauda zem spārniem?” Māte neatbild. “Kāda tad ir tā nauda? Un kur viĦu Ħem? Vai tad mēs nekur un itnekur nevaram dabūt naudu?” “Nevaicā nu tik daudz. Skaties labāk, kur tēvs.” “Kur ir tēvs?” ViĦas jau pārgājušas kalnu. Otrā pusē izplešas līdzens lauks pret sauli. Lauks ir gluži melns, svaigi noecēts. Kāds cilvēks baltā kreklā un baltās biksēs staigā pa lauku. “Vai tad tas vīrs tur ir tēvs?” “Vai tad tu to nepazīsti?” “Kāpēc viĦš ir ataudzis atpakaĜ? ViĦš ir tikpat liels kā es.” “Tas tāpēc, ka mēs stāvam kalnā, bet tēvs lejā. No kalna viss izskatās mazāks. Bet tas, kas stāv kalnā, izskatās lielāks.” “Kāpēc tas tā?” “Ko nu tev visu var izstāstit!” Annele stāv lielā izbrīnā. Jocīgi staigā tēvs. Augsti celtam, vieglam, it kā diedziĦā iekārtām kājām. Kā ceĜ vienu kāju, roka slīd lielā, kaklā pakārtā groza, kā ceĜ otru kāju,

roka kā zibens aizsviež pelēku migliĦu. MigliĦa tūlīt iegrimst zemē. Nekad kāja nepaminas ātrāk vai roka pagausina savu sviedienu. Un tā bez gala. Ko viĦš tur sviež? Tie varētu arī būt tik lieli putniĦi kā puteklīši. Vie-nā! paėer no groza. Di-vi! aizsviež pa lauku. Vie-nā! Di-vi! Vie-nā! Di-vi! Annele skaita. Un viĦai liekas, ka arī viĦas kājas sāk tā cilāties kā tēva kājas. Kad tēvs nonācis sava gājiena malā, viĦš apsitas apkārt tik veikli, kā ripa uz apaĜas malas un viegli, viegli iet to pašu ceĜu atkal atpakaĜ. Vie-nā! Di-vi! Vie-nā! Di-vi! “Nāc nu, meitēn, ko tu tā skaties?” “Kāpēc tēvs tā danco?” Annelei nāk gardi smiekli. “ViĦš nedanco, bērniĦ, viĦš sēj jaunu maizīti. Nesmejies vis, tas ir svēts darbs.” Annele paliek klusa. “Svēts darbs! Tas ir svēts darbs?” Nu viĦas ir nokāpušas lejā, pie tēva. Tīruma malā, uz ežas, māte izklāj baltu dvieli, izĦem karoti, maizi, noliek krūzu kunkuĜu putras. Bet tēvs ātrāk nenāk ēst, kamēr viĦa grozs ir izsēts. Tad viĦš pienāk smaidīdams saviem parastiem soĜiem. “Nu, vai atnāca man talcinieki? Kā domā, mazā, vai varēsi stāties manā vietā? Še sētuve!” Un jokodams tas grasās kārt sētuvi meitenei kaklā. Turēdams saitēs, Ĝauj tai viegli noslīdēt uz pleciem. Annelei tā liekas kā dzirnavu akmens. Otro malu tā nevar ne domās sasniegt ar savu mazo roku. “Vai, vai, vai cik smaga!” “Un sētuve tak' tukša. Bet, kad tēvs pieber to pilnu līdz malām un nes to cauru dienu, kamēr visi lielie lauki apsēti, tad gan ir ko saukt, ka smaga.” Jā, Annele to atzīst. ViĦa nevarētu vis izdancot pa lauku tēvam līdz ar sētuvi plecos. To darbu viĦa nevarētu izdarīt. Tēvs noslauka pieri un seju, aplaiž skatu zilajam debesu laukam un sāk mierīgi ēst. Sudraboti pavedieni mirdzēdami lidinās tam apkārt. Atkal jauns sauciens gaisos. Baltu spārnu švīka. Visi trīs atliec galvas. Ilgi skatās. Kamēr aizgrimst zem saules un apvārkšĦa kustīgais dzīvais trijstūris. “Gāju putni.” “Meža zosis. Visu rītu dzird klimstam. Būs agra ziema.” “Tad saule paliks auksta?” jautā Annele. “Tā jau būs.” “Kas dos mums, kā putniem, redzēt siltās zemes,” māte saka tā skumji. “Nekas. Atgriezīsies arī mūsu siltā zeme kā gāju putns. Tepa, šai melnajā tīrumā, liksim nākamgad izkaptis iekšā. Vārpas šĦāks, locīsies ka mežs. Mēs Ħemsim, kūlīšos siesim. Būs jauna maizīte. Tad tik būs ko redzēt. Vai ne tā, meitēn?” tēvs jautā, skatīdamies tieši uz Anneli. “Jā,” Annele atbild, smiedamās tēvam acīs. Kamēr tēvs Avotu laukā, šepat ir tā siltā zeme.

Slīperu cirtējs Kādas divi nedēĜas no vietas saimes istaba bij pilna slīperu cirtēju. Pārnāca ar tumsu no lielā meža ar salēkšėējušām kājām, apsirmojušām bārzdām un pārpludināja visu istabu ar mitrumu un neomulību. Lielā istaba skanēja kā bišu strops, kad slīperu cirtēji ar savām rupjām balsīm stāstīja savus piedzīvojumus. Bet nu tie bij prom. Istaba bij izslaucīta un izkvēpināta ar kadiėiem. Tikai viens slims viĦu biedrs bij palicis. Tas gulēja kaktā, uz dēĜu lāviĦas. Kad paliks vesels, tūlīt aizies. No kuplās, apaĜi apcirptās bārzdas un gari noaugušajiem matiem viĦa seja - sārta, ar baltāku un spožu pieri - atdalījās kā gulošs pusmēness no lietus mākoĦiem. ViĦš nenēsāja kaklautus, kā tie citi, bet vatētu melna lastiĦa krāgu, īsu pelēku vadmalas žaėeti un “nankina” bikses, kas ap ceĜgaliem, kur tās beidzās garos stilbu zābakos, spīdēja, it kā tās katru dienu apēstu pusmārciĦu tauku. ViĦš runāja maz, bet, kad runāja, tad zināja visu labāk un visus pamācīja vai arī pa lielākai daĜai norāja. Pats viĦš nekad ar saviem piedzīvojumiem un ar savu zināšanu neplātījās, bet likās, ka visi ticēja viĦa pārākumam un viĦa labākzināšanai. Bārzdainais laikam nekā no tam nemanīja, ka biedri bij aizgājuši un atstājuši viĦu vienu. ViĦš gulēja smagā miegā, tik šad un tad grūti ievaidēdamies. Mājas Ĝaudis tam pastarpām piegāja klāt, skaĜā balsī, it kā tas būtu no kaut kurienes jāatsauc, apprasījās, kā tam ejot, piedāvāja piena putru, kamus, kāpostus, kartupeĜus ar siĜėi un kāds gardums nu katram bija, bet slimais nekad neatsaucās, tikai meitas Karlīne sūdzējās, ka lielo dzelteno māla krūzi nespējot vien pildīt ar ūdeni. Klons noslaucīts, slīperu cirtēji aizbraukuši, un LīziĦai ir grāmata par Priežkalna Rozi! Šovakar būs liela lasīšana. Meitas sanesa ratiĦus istabas vidū, LīziĦa nosēdās apakš lampas, bet Annele notupās zemē, cieši viĦai klāt pieglauzdamās, lai nepamana māte, jo citādi to sūtīja gulēt. Apklusa viens ratiĦš pēc otra. Tikai meitas vēl vērpa un LīziĦa lasīja. Vēl bij daudz ko klausīties par Priežkalna Rozi, kad jau iznāca vecmāmiĦa un skubināja gulēt. Meitas negribēja vēl gulēt. Lai nu lai, vai nu no miega maizi cepšot. Vienai vērkulis jāpabeidz, otrai cimds jānorauc. Darbi, kurus uz ritu nevar atlikt. “Iztērēsiet tik man eĜĜu vien. Rau, bundža jau patukša,” vecmāma rādīja. “Bundža” bij vecmāmas nosaukums lampai, tas bij vispārīgi tāds viĦas vārds kādiem nekādiem jaunizgudrojumiem. “Kam t' mums lampas vajag,” ganu meitene Luze iesaucās, “vai ta' mēs nevaram iededzināt skalus?” “Skalus, jā. Vai ta' pavisam vairs māki skalus plēst?” vecmāte it kā sērīgi noteica. Luze uzlēca kājās. “Man kukĦā vesels klēpis skalu. Spīd no sveėiem kā zīda lentes un līp kā medus. Sprēgā vien, kā deg. Dodiet tik lākturi!” “Vai man lākturis?!” “Ir gan, pagultē noslēpts. Es pati to redzēju. Turelis nomaukts, bet lākturis pagultē.”

Meitas smējās, jo zināja, ka vecmāmiĦa glabā lākturi. “Skaties, kur vīzdegune! Na, manis pēc, Ħemat ar! Tikai nepaliekat vien līdz gaiĜiem nomodā,” vecmāmiĦa nobrīdināja. Meitas nu saspiedās tuvāk ap lākturi, ratiĦi rāmi tirkšėēja kā pavadījums LīziĦas skanīgajai balsij. Kā uz klusiem tauriĦu spārniem aizlaidās domas ar Priežkalna Rozi, mīlēja un cieta ar viĦu. Annele nenolaida acu no LīziĦas sejas: tādai vajadzēja izskatīties Priežkalna Rozei. LīziĦa lasīja pati aizgrābta. ViĦas seja mirdzēja, vaibsti katru mirkli mainījās, smalkās nāsis trīcēja, zeltbrūno cirtu vaiĦags, kas tai ap pieri vizēja, lēni cilājās no skalu liesmas svelmes. Brīžam tā pacēla melnos garos plakstienus un saskatījās ar Anneli. Tad tās sapratās, tās bij tālu prom, pavisam uz citas pasaules, tikai viĦas abas. Ne Zete, ne Karlīne, ne Luze tur nevarēja tikt līdz. Tikai viĦas abas tur bij ar Priežkalna Rozi, un, kad tā atkal tika iecelta godā un laimē, viĦa tās izvadīja pa savas pils vārtiem ārā un tur stāvēja viĦas kariete, glāžu kariete ar sniegbaltiem zirgiem, un viĦa uzaicināja, lai kāpjot iekšā Annele un LīziĦa. Un tā viĦas brauca. Kariete palika par baltu mākonīti. Balts mākonītis cēlās - cēlās līgodamies, Annele slīdēja, krita un bailēs sagrāba cieši LīziĦas rokas. “LīziĦ!” Meitas skaĜi iesmējās. LīziĦa patlaban aiztaisīja grāmatu. “Te nu bij vāėētāja. Celies nu! Iesim uz čučumuižu.” “Nē, nē, nē! Man miegs nemaz nenāk! Vai tad lielās meitas ar' jau ies gulēt?” Lielās meitas gatavoja kaut ko noslēpumainu. Uz pirkstu galiem sanesa ratiĦus pa kaktiem. Atlēca atkal uz pirkstu galiem atpakaĜ. Klusu, klusu sačukstējās. Ko tik nu viĦas darīs? Izrāva skalu no lāktura, apmina uguni ar kāju, lākturi ienesa kaktā. Platajā gaismas lentē, kuru mēness, pašā logā stāvēdams, ieritināja istabā, klons, skalam nodziestot, palika apsudrabots. Žuburainā, piesnigušā ābele loga priekšā pilna mēnesstaru, gaišzila mēness gaisma, sniega vizuĜiem piebārstīta, dzirkstīja kā dimants, un debess pār tumšo silu bij pilna mirdzošu zvaigžĦu. Lielās meitas un LīziĦa nu nostājās četrstūri viena no otras patālāk un sāka dejot. Pazibēja mēness gaismā viena galva, otra, treša, pazuda tumsā, parādījās atkal no jauna, tik ātri, acis apreiba. Saėērās tad visas četras kopā, griezās virpuli, vējš vien nodžingstēja gar ausīm. Atlaidās vaĜā, turējās gari izstieptās rokās, sametās atkal kopā, griezās pāros. LīziĦa sauca un komandēja. ViĦas garās matu pīnes vijās drīz vienā istabas galā, drīz otrā: viĦa slīdēja gandrīz nemanot, kā kad kājas pie zemes nepiedurtos. Beidzot aizkusušas no dejošanas un smiekliem, meitas iekrita gultā un aizraudamās sauca: “Es vairs nevaru, es vairs nevaru.” “Es arī nē!” “LīziĦ, stājies nu mierā!” Meitas elsa un smējās, LīziĦa palika pie loga gaismā stāvot. ViĦa nesmējās, viĦas elpas vilcienus nevarēja sadzirdēt, tik redzēja, ka krūtis cilājās. ViĦas seja bij tikpat aizgrābta kā pirmīt lasot, lūpas pa pusei atvērtas, nāsis trīcēja, acis lielas, klusas un mirdzošas, raudzījās, kā kad neviena neredzētu. Tad viĦas augums atkal sāka slīdēt tumsā - gaismā

tumsā - gaismā ar apbrīnojamu ātrumu, viegli kā miglas tēls. Meitas piegrūda viena otrai, apklusa, skatījās. Un Annelei tā bij, it kā līdz ar LīziĦu un maigo mēness gaismu visa istaba pieplūstu noslēpumainu dejotāju, it kā liels pulks baltu kurpīšu veltos pār loga bēăeli, un pilna istaba pieklīstu vieglu spārnotu, sniegbaltu, mirdzošu tēlu. Kā sniega mākonīši virpuĜoja ap LīziĦu. Žuburainās ābeles dārzā, dzirkstošie salmu jumti - viss bij ar tiem apsēsts. Ka nebūtu ienākusi Luze ar skalu rokā! Nošvīkstēja vien, un baltā mēnesstaru josta, kas kā dzīva mirgoja un Ħudzēja, izstiepās klusa un auksta. Baltās mirdzošās kurpītes izkusa, izgaisa vai salipa ap ledus puėēm logā kā mīkstas, baltas dūniĦas! Luzei rokā vēl bij zaĜš osains pods. ViĦa rādīja to augsti paceltu, kāri, noslēpumaini smaidīdama. “Minat, kas man!” “Kas ēdams? Vai, kā gribas! Do' šurp! Kas tev tur ir?” “Pigarica! Saldinskāba kā vīns. Medus klāt! Nākat šu'! Došu visām.” Visas salipa ap Luzi un ar vienu karoti, palaizīdamās ēda gardo nakts maltīti - rupju maizi, iedrupinātu saldenā ūdenī. Piepeši bārzdainais vīrs kaktā tā savādi iekunkstējās. Karlīne piegāja viĦam tuvu, klausījās. Slimais nemierīgi mētājās ar rokām. “Vai jums gribas dzert?” Karlīne vaicāja. Nekādas atbildes. Visas gaidīja. Slimnieks, kā redzams, nekā nejuta. “Dzert laikam tak negrib. Pāries varbūt tāpat. Bet mēs tik nu gulēt!” Karlīne skubināja. Te slimnieks atkal pa otram lāgam tā gari, vāji - karkšėēdams ievaidējās. “Vai, DieviĦ! Kas tas? Tas nav labi!” Zete satrūkās. “Vajag modināt citus! Skat, kā viĦš raustās!” “Un karkšėun karkšė. Tā ir. Ka tik nu nemirst?” “Vai, nepiemini, nerunā tālāk, man bail! Luze, aizsedz skalu! Vajag modināt māti.” Bet vecmāmiĦa jau lēni attaisīja durvis. “Ak tu ēverăēles tādas,” viĦa rājās, “paĜauj tik tu tādām vaĜu, un viĦas dzīvo līdz pusnaktij kā klabarjaktī. Vai iesiet gulēt!” “Kur nu iesim! Bārzdainais, rau - raustās... vaid...” “Un visu vakaru tak gulēja tik mierīgi,” Luze teica, it kā pārmezdama slimajam par traucējumu. VecmāmiĦa piegāja slimniekam, paskatījās tam sejā. “Ej, pamodini tēvu,” tad teica LīziĦai. “Kas ir, kas ir?” meitas jautāja. “Mirst!” “Vai, DieviĦ! Mirst!” “Tā jau es domāju, ka nebūs labi. Mirst.” “Vai modināt Ĝaudis?” “Modināt, kā tad! Vai tad nu Ĝaus cilvēkam tā aiziet. Tā ir svēta stunda.” “Lai mani tagad nosistu, es neietu vairs kukĦā,” Luze čukstēja trīcēdama. Meitas modināja saimi. “CeĜaties, ceĜaties! Mirst!” “Kas ir? Kas mirst?” “Svešais mirst. CeĜaties!” “Dievs, apžēlojies par mums nabaga grēciniekiem. Mirst! Kas to būtu domājis! Taču vēl vakar. Un nu - mirst!”

Visi sanāca ap mirēju. Sameklēja dziesmu grāmatas. “Vai tad mēs jau tagad dziedāsim?” “Nē, lai aiziet papriekšu Dieva mierā. ViĦam jau tikpat vairs samaĦas nav. Ar viĦa dvēseli lai Dievs pats runā. Mēs jau tik pazemībā varam locīt ceĜus Dieva priekšā” vecmāmiĦa klusi teica. “Diez, vai nevarētu vēl kā līdzēt?” kāds iejautājās. “Jā, kā tad: ej tur ar to stiprinieku cīnīties! Ja nāve nāk, tad nāk.” BrītiĦu visi apklusa. Un tad čukstoši viens otrs ierunājās. “Ilgi jau nu tas vairs neies.” “Varbūt līdz gaiĜiem.” “Kur nu! Tepat jau dzisīs!” “Un neviens nezina, kur cēlies, kur nē, no kādas pasaules malas.” “Kā no meža atnāca un kā mežā atkal ieiet.” “Vai ta' tas nav ar mums visiem?” “Gan jau taču varbūt kāds nāks meklēt, kad pagasts izsludinās.” “Kas tad atkal viĦam par to, vai nu nāk vairs kāds meklēt vai nenāk.” “Briesmīgi gan tā mirt svešā malā - ne rada dvēselītes klāt.” “Kāpēc? Vai ta' mūsu kapa kalniĦā zeme sliktāka kā citur. Un vai mēs viĦam pēdīgo godu neparādīsim?” “Kuš, nu kuš!” vecāmāte pārtrauca runātājus. “Skaitīsim nu tēvareizi.” Visi salika rokas un nometās ceĜos. Tad iesāka lēni dziedāt miršanas dziesmu. Annele gulēja pie LīziĦas, vecāsmātes istabiĦā. Mēness, apgājis ap istabas stūri, sāka lodziĦā izklāt savus baltos palagus. Bet Annelei nenāca miegs: sirds tā tik trīcēja vai šausmās, vai žēlabās, nevarēja izprast. Pazagšus pacēla galvu un skatījās, vai LīziĦa guĜ. Nē. Acis tai bij plati vaĜā, meitenei likās, ka lielas asaras ritēja tai pār vaigiem uz spilvena. “LīziĦ!” meitene čukstēja. Un cieši piespiedās lielajai māsai. Tā saėērušās, abas iemiga.

VecmāmiĦa VecmāmiĦa runāja maz un nemīlēja arī klausīties garās runās, sevišėi ja tas notika darba dēĜ. Tad viĦa varēja īsi pateikt: “Runāšana nekā nepalīdz, darīšana palīdz,” un, kamēr meitas vēl strīdējās, kurai jāiet uz avotu pēc ūdens, viĦa jau bij paĦēmusi nēšus un sīkiem solīšiem notecēja lejā kā irbīte. Bet uzkāpt kalnā bij grūti, pār slieksni, pilniem nēšiem, vēl grūtāki. Tad viĦa dažreiz tā smagi nopūtās: “Ak tu, spēks, spēks, kur tu esi palicis, kur nē?” Bet tā arī bij visa viĦas nopūta un vaidēšana. Annele daudz domāja par to spēku, kas vecmāmiĦai būtu nozudis. Un kā dažkārt, reiz viĦai domas paspruka skaĜi: “Spēks, vecmāmiĦas spēks, kur tu esi palicis?” Vecā AĦus to izdzirda un atbildēja: “Jā, kur tad nu palika tas vecmāmas spēks? Tepat jau viĦš izgāja ar to lielo kalnu gāšanu.” “Ar kalnu gāšanu?” “Kur t' bij tie kalni?” brīnījās Annele. “Tepat jau tais Avotos bij.” “Vai lieli kalni bij? Vēl lielāki kā tagad?” “Nu ko tad tu domā!” “Un kur t' viĦi palika?” “Ārē, tur arī viens tāds kalns iet,” AĦus radīja pacēlusi savu bozi. Bet tas, kas tur gāja, bij Anneles tēvs. Nu viĦa nesaprata. Bet AĦus stāstīja tāĜāk. “Un tādu, kā tas tavs tēvs, tavai vecmāmiĦai bij seši. Un divi meitas. Un vēl pāris, kas tagad guĜ apakš zemes. Un tad lopi un lauki, verstēm skrejamie. Un rijas kulšana un miega negulēšana. Un tad tie Ĝaudis, kas vēl pienāk no lauka: čigāni, žīdi, nabagi, tad vēl no malu malām tie palīdzības meklētāji, tie, kas nāk savās slimībās un likstās. Pasaki, vai tas viss nebij tik liels kā kalnu gāšana? Es saku: viens ėēniĦš savā pilī arī nebūtu varējis vairāk padarīt, nekā tava vecmāmiĦa šai saulē ir darījusi. Pieci reizi ap pasauli apgājusi būtu, ja kāds viĦas soĜus izmērotu.” Nu Annele saprata gan, kas tie tādi par kalniem, kas vecmāmiĦai bijuši gāžami. VecmāmiĦa stāv uz divu laikmetu sliekšĦa un glabā viĦu abu atslēgas. Ko viĦa dara, ko saka, viss iznāk citādi nekā citiem Ĝaudīm. Un ko viĦa dara, ko saka, tiek kāri uztverts. No tās mazās pakaĜtecētājas un visu sevišėu smalki novērotājas, kāda ir vecmāmiĦas mazā dēlmeita Annele. No Avotu sliekšĦa izzaroja daudz celiĦi kā stari no savas saknes. Bet tie, kuru nostaigātais soĜu garums, ja viĦus kāds būtu skaitījis vecmāmiĦas mūžā, varētu apmērot pieckārt pasauli, kā AĦus teica, bij sevišėi trīs. Viens tāds celiĦš gāja uz avotu lejā. Garu, garu gadu virkni vecmāmiĦa še bij staigājusi ar nēšiem pret kalnu. Vasarām, pa darba laiku, kad meitas strādāja tīrumā, bij jākopj vienai pašai lielā bērnu un Ĝaužu saime un arī lopi.. Daudzas citas nēšu nesējas bij nākušas un gājušas, viĦa palikusi arvienu tā pati, visu spirdzinātāja un apkopēja, par visiem gādātāja un domātāja. Otrais celiĦš gāja tieši pār lauku mežā un tad stāvu kalnā, uz baznīcas ceĜu. Cik reižu pa to vecmāmiĦa nebij gājusi! Baznīca bij vienīgā tālākā vieta, kurp tā gāja, tā bij viĦas

ciems, pilsēta, satikšanās vieta ar tālākiem radiem un pazīstamiem. Un lai cik nogurusi un nevarīga tā jau bij, baznīcā arvien vajadzēja iet kājām, kausēt svētdienā zirgu bij it kā grēka darbs. Tas nebij nekad darīts vēl viĦas jaunajās dienās, un vecumā tā turējās stingri pie reiz bijušā un negribēja bojāt teicamās parašas. Trešais Anneles laikā jau aizaugušais celiĦš gāja uz slieteni. Tā vietu vēl apzīmēja divi pāri palikuši akmeĦi. Apkārt auga tēvoča Anša stādītās ābelītes, jo še viĦš bij ierīkojis jaunu dārzu. Slietenis bij bijusi mālu apmesta būda, kas vecmāmiĦas jaunajā saimnieces mūžā, kad nodegušās istabas vietā muiža dzīvojamai telpai uzmeta tādu pat mālu būdu, bet toreiz bez pavarda - bij ierīkota ar skursteni un dzelzs kāšiem kā ugunskura un ēdienu vārāmā vieta. Uz šo cauro būdu bij tecējušas jaunās saimnieces gaitas vairāk kā desmit gadu, ziemu un vasaru, no rīta līdz vakaram. Sevišėi ziemas rītos, ar gaiĜiem celdamās, viĦa pirmā jau gāja turp, ar bažām domādama, vai tik vēji un sals nebūs atraduši un izdzēsuši rūpīgi apraustās un dziĜi pavarda pelnos glabātās dzirksteles. Slikti bij, ja jāsāk kurt uguns ar šėiltavu un krama palīdzību, jo sērkociĦus tais laikos pazinuši vēl maz. Bet, ja kāds labais gars bij pasargājis dzirkstes un tās, siltas dvašas atdzīvinātas, sprēgādamas uzliesmoja sausa skala galā, vai brūnos paegĜu zaros, un gaisma kā slaucīt noslaucīja ėēmīgās ēnas no melnajām būdas sienām, tad tas bij priecīgs ievads visai nākošai darba un rūpju dienai. Aizslēgt klētis, apskatīties, vai paēdināti suĦi, apraust dzirkstis pavardā, kā tas no jaunām dienām parasts, ir arī vēl tagad vecmāmiĦas pēdējie dienas darbi. Sevišėi uguni apraust viĦa neuztic nevienam citam. Kad nodauzītas gailējošās ogles un galīgi apdzēstas vēl kurējošās pagales, vecmāmiĦa tās saliek vienvietu, kvēlojošās ogles un dzirkstis ierušina dziĜi pelnos, aprauš ap tām papriekš silto, tuvējo pelnu kārtu, tad tālāko un pēdīgi pavisam tālo, jau galīgi auksto. Kad kaudzīte sarausta piramīdveidīgi un viĦas ārpusē nav vairs redzams nevienas dzirksts, vecmāmiĦa viĦai pārmet krustu, pie tam kaut ko klusi skaitīdama. Tas varētu būt: Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars! Tas varētu būt: Ugunsmāte, Ugunsmāte, uzturi, saudzi, glabā, neĜauj izdzist pavarda svētajai dzirkstij. Kaut gan vecmāmiĦa pati izbrauc no mājas reti, dažādu ciemiĦu Avotos nebij trūkums. Īsti par ciemiĦiem daudzus no tiem gan nevarēja saukt. ViĦi atbrauca vai atnāca tik vienreiz un pēc tam vairs netika redzēti. Tie nāca pie vecmāmiĦas pēc palīdzības visādās lopu vai arī savās pašu likstās un slimībās. Brauca sievas ar bērniem, pat žīdenes no Žagares vai vēl tālāk. Bērni izskatījās izdēdējuši, nesamērīgi lielām, ērmotām galvām, un teica, ka vecmāmiĦa tādas galvas varot padarīt atkal samērīgas un veselas. Par vienu žīdeni stāstīja tā: vecmāmiĦa žīdenes bērnam, tāpat kā arī citiem maziem slimniekiem, izglaudījusi un izmeklējusi visus locekĜus, tad to nosvērusi, pēc tam iedevusi bērna mātei zāĜu pudeli un sakĦu vīkstokli, piesacīdama, kā tie lietājami un kā bērns kopjams un ik dienas sakĦu novārījumā mazgājams. Bet žīdene, vai nu citus padomus aizmirsusi, vai arī nevīžojusi bērna kopt, vai arī domājusi, ka par visām lietām svarīgāka ir svēršana, tad nu ar' svērusi un svērusi savu bērnu ar bezmēru rītā un vakarā, bet bērns dilis un dilis. Pēc tad atbraukusi atkal Avotos raudādama: “Es svēre un svēre tā save ingele, bet tā bezmēre nepalīdz un nepalīdz!” To žīdenes izteicienu Avotos daudzināja, kad kāds gaidīja iznākumu no kādas aplami saprastas padarīšanas. Tādu palīdzības meklētāju pieĦemšana un klusā ar viĦiem izrunāšanās pa laikam notika ap dienvida laiku. Arvien vecmāmiĦa jautāja un slimnieks vai arī viĦa sūtnis atbildēja. Kas bij agrāk atbraucis un nebij tik pārāk steidzīgs, tam vajadzēja gaidīt līdz dienvidam, kad mājā bij miers un vecmāmiĦa pati vaĜīgāka. Bet arī tad viĦa uz vietas nevarēja rimt.

Kad bij, pa lielākai daĜai uz pelēka vai zila cukurpapīra - arvien klusi noslēpumainus vārdus čukstot, ar krītu no vienas vietas savilkti riĦėi, ar krustu vidū, viĦa gāja ar to savās gaitās uz klēti vai pagrabu, noslēpumaino Čukstēšanu vēl savas noliktas reizes turpinot un viegli ar labās rokas pirkstu galiem pār krustoto papīru braukājot. Tad pat Citrons, viĦai ceĜā pagadoties, nolīda klusi sānis, it kā neuzdrošinādamies tai apkārt luncināties. U n tikai pazagšus noskatīties, nekā nejautāt, tās vienīgi bij arī tādās reizēs Anneles tiesības. Uz istabas augšienes, pie spārēm, karājās daudzu kaltētu ziedu un sakĦu vīšėi, kuru dziedinošie spēki bij zināmi tikai vecmāmiĦai. Dažus tādus ziedus vajadzēja lasīt ar saules lēktu, citus dienvida stundā, citus vēlā vakarā. Bij saknes, kuras raktas pavasari, citas - rudenī, vienas kaltēja tikai lēnā pavēnī, otras saulē, trešās krāsnī, ātrā un lielā siltumā. Lielu tiesu dziedinošo augu savāca vecmāmiĦa pati, sevišėi tādu, kuri auga turpat pazīstamā apkārtnē un kuru atrašanās vietu viĦa jau pazina gadu no gada, bet daudzus viĦai arī pienesa tālu nācējas sieviĦas, pret miltu vai putraimu kulīti iemainīdamas. Arī kāda veca čigāne, tāda pat liela dziedinošu augu pazinēja, šad tad atnāca ar kādu retu, neredzētu augu, ar visu sakni izceltu kādā biezoknī. VecmāmiĦa tad to rūpīgi apskatīja: berzēdama saknes, nogaršodama lapu sulu, izšėirdama ziedus, un, kad bij ar nesumu apmierināta, čigāne par maksu nevarēja sūdzēties. Iekam vēl nebij sākušies lielie vasaras darbi, Avotos bij “perves” dienas. Tad visas sētas noklājās ziedainiem dziju gabaliem. VecmāmiĦai bij podu podi ar visādu krāsu ziedu, mizu un sakĦu novārījumiem un raudzēm. Skaisto indīgo zilumu tā prata tā izkrāsot kā neviena cita saimniece. Krāsošanas mākslu tā vēl jo lielākā mērā bij piekopusi jaunās dienās. Stāstīja, ka reiz tēva tēvs bijis aizmirsis pārvest no pilsētas krāsošanai vajadzīgo spranckrītu vai citu kādu mākslīgu piedevu, ko pielikt novārījumam, lai ziedu krāsas nokožas spilgtākas un pastāv izturīgākas. VecmāmiĦa to tam pārmetusi taisni tādā brīdi, kad tēva tēvs dienvidū, pārnācis no lauka, sēdējis un āvis nost kājas. Pārmetums viĦam tā grauzis, ka tas tūlīt uzlēcis stāvu, vienu kāju vēl apautu, otru basu, ielēcis sētsvidū vēl neizjūgtos mēslu ratos, aizskrējis uz pilsētu un, kamēr Ĝaudis cēlušies no diendusas, jau bijis ar vajadzīgo iepirkumu atpakaĜ. Pēc tam devis padomu visiem vīriem: ja sievām uznākot pervēšanas indeve, tad lai nerādoties labāk tām acīs. Lāgiem Anneles guĜvietiĦa ir vecmāmiĦas kambarītī. Un, kad viĦa kādreiz naktī atmožas, viĦa redz mazā lodziĦa krēslā: vecmāmiĦa sēd un viegli džingstēdamas, kā niecīgi rūėīšu zvārgulīši, skan lielās adāmās adatas. VecmāmiĦa ada garu zeėi, pelēku kā pati nakts krēsla. Bet lūpas viĦai čukst. ViĦa kaut ko skaita. Kā apakš zemes burbuĜojošs strauts rit vārdu ritmiskās rindas. Tad viĦa savij adāmo, saliek rokas un skaitīšana nu top vēl dziĜāka, sirsnīgāka, gaužāka, it kā viĦai priekšā stāvētu vistuvākais draugs, ar kuru tā sarunātos nakts tumsā par kaut kādu lietu, ko nedrīkst dzirdēt cilvēki un pasaule. Bieži skaidrās naktīs vecmāmiĦa uzceĜas, pieiet pie loga un ilgi lūkojas zvaigznēs. ViĦas soĜi ir tik klusi kā vēsma. Annelei tad liekas, ka vecmāma būtu aizgājusi tālu, tālu un ka nedrīkstētu viĦu tad pasaukt, jo viĦa nav viena. Kas tie tādi, kas ap vecmāmiĦu, Annele nezina. Bet labi gari viĦi ir. Avotu Ĝaudis var dusēt mierā.

Kādā skaidrā ziemas dienā, Annele, skraidīdama pa lauku, ierauga vecmāmiĦu stāvam pie dārza žoga un skatāmies uz vakaru pusi. Kas tur tā būtu ko skatīties, meitenei gribas zināt. Bet vecmāmiĦa it kā nemaz nejustu meitenes tuvuma. Vējš šĦāc un purina drēbes, un uz vaigiem tai nenožuvušas asaras. Un kas tur uz vakaru pusi tik tukšs un klajs? Kas tur trūkst? Vai, vai! Annele pēkšĦi nobīstas. Tur tak vairs nav lielā bērzu kalna! Tas ir: kalns jau gan stāv, bet nav vairs uz viĦa neviena bērza, ne cita kāda koka. Viss nodzīts kā ar bārdas dzenamo nazi. Lielās grēdās guĜ bērzu varenie augumi savos baltajos kreklos. “Kur bērzu kalns, vecmāmiĦ! Kur bērzi?” “Tu jau redzi, bērns!” “Kas to darīja, vecmāmiĦ?” “Lai nu kas darīja,” vecmāmiĦa atsaka kā negribēdama. “Bet kāpēc tu Ĝāvi?” “Ko nu es vairs! Kad bērni lieli, iet tie paši ar savu galvu un vecāku prātu vairs nepieĦem. Būtu jau varējis gaidīt, kamēr manas acis aizkrīt, bet saka: tā labāki! Lai nu varbūt labāki, bet citu vasaru krāšĦumiĦu vairs neredzēsim.” Annele noprot, ka bērzus licis nocirst tēvocis Ansis, un vairs nekā nevaicā. Atnāks vasara, un nebūs vairs bērzu krāšĦumiĦa. Nebūs vairs ne saldo sulu trauku, ne brīnišėo puėu, kas auga ēnainajā kalnā, ne tās saulgozainās taciĦas starp bērziem un druvu, kur vārpas gāja pāri galvai. Tā viĦas stāv abas pie dārza žoga un skumst par jauko bērzu kalnu.

Ėekatas nāk! Ziemassvētki sabraukuši Rakstītām kamanām! Jā, nu viĦi ir klāt, tie bezgalīgi gari gaidītie Ziemassvētki! Līgo un gavilē jau Anneles dvēselē! Apdarīti svētku sestdienas darbi. Novakarēs meitas atrauj durvis uz āru līdz galam vaĜa. Pelēka, salta gaisa straume gāžas visos kaktos un aizskalo jaunceptu plāceĦu un vārītas gaĜas smaržas. Tad aizdedzina svaigas kadiėu slotiĦas un apskraida kaktus. Tad izskrien atkal ārā un atgriežas ar lieliem klēpjiem egĜu zaru, kas ir pa vakariem slepus nopušėoti garām, mākslīgi izrobotām baltām, sarkanām, zilām, dzeltenām papīra lentām. Apsprauž griestus, tā ka nav vairs redzams neviena nokvēpuša dēĜa, un tad izmēž klonu. Nu ir svētki. Viens pēc otra atnāk Ĝaudis no pirts, viegli un sārti. Baltos linu kreklos sēstas ap tīri noberzto galdu, uz kura sieks plāceĦu un milzīga bĜoda ar gaĜu. Un katrā kakta uz balta krēsla vai maza kā dūrītis galdiĦa tas pats: plāceĦi un gaĜa. Svētku mielasts! Pirmā svētku iejūta apĦem visus kā liegi trīcoši viĜĦi. Nav skaĜu vārdu. Ir tikai klusas runas un smaidi. Griestu lampa, gandrīz nozudusi zaĜajos zaros, rāmi mirdzina kā sasapĦojies spīgulītis puėainā pĜavā. Un tad? Tad vairāk nekā. Visi laikus pie miera, jo ir cēlušies šorīt jau priekš gaiĜiem. Darbdienas smagums vienreiz krietni jāizguĜ. Rīt nav kurp steigties. Apklust viens kakts pēc otra. Meitas nokopj traukus un pazūd. VecmāmiĦa pēdējā, nāk un nodzēš lampu. Tūlīt iedziedās circenis krāsns kaktā. Bet vai tas būs viss? Ai nē! Tas tak svētku vakars! No visiem svētkiem pats svētākais! Anneles sirds pukst. Un jautā un gaida. Miegs viĦai nav prātā. Lai viĦš šūpo visus citus kā rāms ezers plūdā un atplūdā. Kā var gulēt, kad logā stāv zili krēslaina svētā nakts, visu pasauli ietinusi savā lielajā zvaigžĦu mētelī. ViĦa paĦem Anneles domas un aiznes tās pār zvaigžĦu apstarotiem sila galiem tai lielajā noslēpumā, kuram nedrīkst būt lieciniece neviena cilvēka acs, ne auss, kad pusnakts brīdī zvēri, putni, koki un akmeĦi atmostas tūkstošbalsīgā slavas dziesmā. Tālos augstumos lidinās Anneles domas! Un, kad viĦas atkal atgriežas mājā, piepildījušas sirdi ar svētlaimību kā biti ar ziedu sulu jūnija rītā, tad tā nav vairs darba dienu istaba, tā ir kāda burvju pils ar sudraba vizošu klonu, ar zaĜa dārgakmeĦa caurspīdīgiem logiem, ar sirmpērĜainām, vizuĜainām sienām un griestiem, kas smaržo kā jauna atauga pavasarī. Svētku rītu istabā un kambaros klons nokaisīts sniegbaltu smilti un kapātām skujām. Un tad sāk ritēt svētku stundas, vieglas un pārplūstoši pilnas. Nespēj nemaz saĦemt, ko katra grib dot. Bet, jo vairāk viĦu jau prom, jo raucas tās īsākas. Tomēr sirds nebeidz un nebeidz gaidīt un jautāt: vai tad tas būs viss? Vēl tak vajaga nākt kam pavisam nebijušam. Bet te jau klāt otri svētki.

Un otros svētkos, kad jau nolaižas krēsla, kāds piepēši atrauj durvis. “Ėekatas nāk!” Nu, lūk! Nu viĦš gan laikam ir klāt, tas nebijušais! Kur palicis saucējs, kura balsi neviens nepazīst? Kur citi mājnieki? Visa jaunā tauta ir prom. Tuvojas kaut kas noslēpumains. Ėekatas nāk! Ėekatas! Kas tie tādi? Kādi vīni būs? Briesmīgi vai vēlīgi, baigi vai jautri? Vai nebūtu gudrāki kur nobēgt? Bet, ai kā gribētos viĦus redzēt! Un kur tu izbēgsi, kad jau klāt. Klau, kā nāk! Klau, kā nāk! Ėekatas nāk no visām debess pusēm. Dārd jumti, dreb sienas, gar logiem švīkst rīkstes, drausmīgas balsis šaudās un klaigā. Dimd smagi soĜi. Atsprāgst durvis. Nama tumsa pildās daždažādiem tēliem. Virmo, kustas, sačukstas, sprauslā. Un tad uz reiz, virpodami kā negaisi, gāžas iekšā neizpētāmi: sievas vai vīri nejēdzīgiem ăīmjiem, atĦirgtām nekustīgām mutēm un dobām acīm. Kliedz un dzied pārvērstām balsīm: “Mēs nākam, mēs nākam, no tālām zemēm nākam!” “Kur ir tās jūsu zemes?” klaušina mājnieki, ne mazāk kliegdami. “Aiz trejdeviĦiem kalniem, aiz trejdeviĦiem mežiem, aiz trejdeviĦām jūrām!” “Kādas ir jūsu jūras?” tā atkal mājnieki. “DziĜas kā baĜĜas un sāĜas kā sālims.” “Kādi tie meži?” “Biezi un lieli kā susekli.” “Kādi tie kalni?” “Augsti kā gaiĜa lakta.” Tā mājinieki tik jauta un jauta, jo grib zinat, ka izskatās Ėekatu zemē, ko tur ēd, ko tur dzer, kādus darbus tur strādā. Ėekatas atbild, ka viĦu zemē ēdot siseĦu spārnus, strebjot gaisa putru un tik esot tā darba, kā sist vēju. Vislielākā jautātāja ir vecā AĦus, kas sēd savā lāviĦā pie durvīm. Neviens viĦai nevar spēt atbildēt, bet viĦa uz visiem jutājumiem atsit tā, ka ėekatas grib plīst no smiekliem. Ėekatas apstājas puslokā ap AĦu, jo viens pats nevar spēt viĦai atbildēt. Kā nu visi saspiežas ap veco AĦu, tā ielec viens vidu, šaudīdamies ka sisenis. Gari melni šēzu svārki tam sasprandzēti ap resnu vēderu, galvā augsta papīra cepure ar plīvošām zaĜām un sarkanām lentām. ViĦa liekais ăīmis ir briesmīgi uztūkušiem vaigiem un atliektu degunu. “Augstā lielmāte, es jūs uzlūdzu uz danci,” viĦš klanās un griežas uz vienas kājas, lai AĦus viĦu arī labi varētu apskatīt no visām pusēm. “Augstais lielskungs, es jums tencinu,” AĦus saka pretī un nokāpj no ėeblīša ar visu savu bozi un pīpīti lūpu kaktā. AĦus ir lielmāte. “Kur ir mūzikanti?” AĦus sauc, uzsizdama ar bozi uz klona. Un uz lielmātes pavēli dancodami ielaižas pār slieksni trīs: viens vijoĜu čīgātājs, otrs trumuĜa bungotājs un trešais uz ėemmēm pūtējs. “Dodat garu!” lielmāte AĦus sauc atkal, un mūzika un dancis iet vaĜā uz rāvienu. Vienā pusē boze, otrā ėekatu kungs un AĦus pa vidu. AĦus pagorās šā, pagorās tā, izsvaida

ērmoti kājas, griežas riĦėī un šĜūc krusteniski, bet ėekatnieki visu dara tai pakaĜ. Visi smejas un plaukšėina, ėekatas saėeras ar mājniekiem un laiž apkārt sudmaliĦu riteni, ka lēvari lec: lielkungu pāri vairs ārā nelaidīšot. Bet AĦus ir manīgāka par visiem: piepēši trakajā ritenī pasitas viĦas boze, ritenis kūleĦodams sagāžas tādā kĦadā, ka ilgu laiku katrs pats savu kāju un roku vairs neatrod. Bet AĦus pa tam jau sēž atkal savā lāviĦā, pakšėina pīpīti un, it kā nezinādama ne rita, ne vakara, vairās no kĦadas atžilbušiem uzbrucējiem: “Ūja, ūja, vai nu vairs kauna nav! Pat vecam cilvēkam virs miera nedod.” Bet acis viĦai zib un lūpas smej. Nudien, ja tā ir vecā AĦus, tad viĦa ir uzlikusi tādu pat lieko ăīmi, kā arī ėekatas, tikai vienu no brīnum jaukajiem. Bet kas tad tur? Aiz muguras istabas vidū atskan graujoši saucieni. Kliegdami visi aizbēg no AĦus, arī paši ėekatas slēpjas pa kaktiem. Klonā stāv dīdītājs - ar briesmīgu zvēru, kurš nekas cits nevar būt kā lācis. Stoi! Smirna! Kuda! Smirna! Dīdītājs kliedz savā mēlē, un zvērs visu saprot: danco uz vienas kājas, uz trim kājām, griežas riĦėī, rūc, lecina ripu, met kūleni. Kad visi diezgan izsmīdināti, dīdītājs noĦem lācim saiti no kakla un uzsauc: Ėer meitas! Tik gudram zvēram to nevajaga divreiz sacīt. Ėetnas sacēlis, tas gāžas meitu pulkā, bet nepagūst ne atjēgties, kad ir apsviests riĦėī un gar zemi, un sitieni birst tam no visām pusēm kā krusa. Še tev meitas! Še tev meitas! Cik ilgi lai nabaga lācis tā ciešas! ViĦš izlaiž garu kaucienu papriekš, un, kad tas nelīdz, sāk lūgties tādā spocīgi cilvēcīgā balsī: “Oi, Gewalt! Gewalt! Nesitiet. Es tas ese! Joskele!” Un no kažoka apakšas izsprūk sarkansprogainais skroderpuika, jokainā skrodera Joskes māceklis, uz visiem stiėiem un niėiem pirmais akotnieks. Vakar vakarā tas vēlu aizskrējis no Žagares, kur nevarējis rimties, kamēr Kurzemē svin svētkus. Izkritis no lomas, Joskelis ar visu lāčādu glābjas namā, kur gatavojas jauni pārsteigumi. Kad nu atkal sāk lēkt ėekatu dancis ar klaigām un dziesmām, mūzika čīgā, vecā AĦus plaukšėinādama pabalsta takti, kāda aša roka nogriež lampu un vispārējā izbīlī un klusumā lēnām, lēnām atveras durvis. Pār slieksni nedzirdamiem soĜiem ienāk balts tēls. ViĦa drēbes velkas pa zemi, viĦa spicā galva atduras griestos. Vaigi kā kaĜėis, acis kā dziĜi dobumi. Starp zobu rindām tas vēš sarkanām gunīm piėi un sēru kā pūėis. “Nāve! Prom, spitāli! Ko nāc bērnus baidīt!” visos kaktos kliedz. Bet nāve nu tik grasās visiem tuvāk, briesmīgi zvērodama. Bet elles uguns tomēr ir viltīga. Kā nāve dziĜāki to iekampj, tā elpojamais ciet. “Va velnu, nosvila mēle!” nāve iekliedzas pavisam pazīstamā cilvēcīgā balsī un, izsprauslādama visu piėi un zēveli, vispārēju smieklu pavadīta, metas pa durvīm laukā. Tikai baltā papīra galva paliek karājoties griestos pie egles zara. Kad atkal iedegta lampa, redz, ka lielais saimes galds klusītiĦām pielikts visādu Dieva dāvanu. Tur ir kreceklis un gaĜa, tur ir plāceĦu kaudzes un siltas desas. Vecāmāte aicina ciema bērnus Ħemt visu par labu. Nokrīt liekie lēvari un liekie ăīmji. Un nu redz, ka tie ir tepat visi labie un pazīstamie kaimiĦu Ĝaudis. Nu sākas jautra tērzēšana un visa pārdzīvotā izbaudīšana no jauna. Iztirzā uz karstām pēdām, cik laimīgi katrs izvedis savu lomu un cik labi pratis sevi tajā noslēpt. Ielien arī

Joskelis un dabū plāceni un desas struĦėi, jo visi zina, ka viĦš nebūt nav stingrs “eks koserem” un ir aprijis dažu labu šėiĦėa šėēli, ka tik to nedabū zināt viĦa meistars, kura Joskelis gan arī diez kā nebaidās. Kad ėekatas pamieloti, tie sapošas un taisās prom, jo ir vēl jāparādās citās mājās. Tos, kas pratuši ėekatiski labi uzvesties, paĦem visus līdz. Arī Joskeli. Aiziet viĦi tencinādami un smiedamies, rībēdami un dziedādami. Ilgi vēl birst viĦu vārdu un smieklu vārslas pār sniegaino klajumu. Lietais prieks ir galā, bet vēl var palikt augšā kādu laiku. Var iet lapsastēs, sprēslīcās, kurpniekos, dālderos, un, kad nu daudzi jaunie ir aizskrējuši ar ėekatām, nāk visi lielie pulkā padzīvoties ar mazajiem un arī vecā AĦus ar savu bozīti ir pati lielā jokotāja un smīdinātāja. Tad arī tam ir jābeidzas, un beidzot atskan tie skumjie, nepatīkamie vārdi: “Nu ir jāiet pie miera.” Aizplūdis lielais vilnis, Ziemassvētki aizgājuši, un liekas, ka viĦi būtu atplēsuši gabalu no sirds, tik žēl viĦu, tik žēl. Vecā AĦus jau krāc. KristalzaĜā loga mijrkēslī cilājas viĦas krūtis, baltu pūku noaugušais zods viegli trīc un izskatās tik nepielūdzami ciets un bargs. Ar simtjūdžu zābakiem steidzas prom Ziemassvētki.

Nabagu dzīres Bet pēc svētkiem nāca vēl atsvētāmas dienas. Viena tāda bij ceturtie svētki. jo tad Avotos bij nabagu diena. Liels gaĜas grāpis vārījās kukĦā. VecmāmiĦa atnesa pilnu sieku svētku bulku un salika tos galdā divās kaudzītēs. Tad sāka nākt viesi, kas bij vecmāmiĦas aicināti atnākt svētku starpā. Pirmais atnāca Vilītis. ViĦam bij tālu ko nākt, un viĦš bij saposies jau no rīta agri. Vilītis nebij ne jauns, ne vecs, bāli zilām acīm un tā sakrunkojies, it kā viĦam nebūtu brīv izliekties taisni. Atnācis nabagos, viĦš nekad pātarus neskaitīja, tikai nosēdās un gaidīja. Kad meitas jokodamas viĦam uzjautāja: “Vilīti, kur tava brūte?”, tad viĦa bālās acis sāka bailīgi skraidīt un šaudīties kā irbes bērni, kurus baida vanags, un viĦš izgrūda nesaprotamus vārdus. Kad vecmāmiĦa to redzēja, meitas dabūja bārienu. Stāstīja, kā Vilītis bijis skaists, stalts puisis. lepns saimniekdēls. IemīĜojis kalpu meitu, bet vecāki neĜāvuši to Ħemt. Meita tad kādu dienu nozudusi. Tad Vilītis iegrimis dziĜās domās un sācis to meklēt. Gājis, meklēdams, dienām un naktīm, arvien tik savām mājām apkārt, jo neviena ceĜa vairs nepazinis. No tā laika, kaut arī drusku atlabis, bet pie pilna prāta nav vairs nācis. Darba strādnieks nav vairs bijis. Citi mantinieki pamazām viĦam visu atrāvuši un arī paši no viĦa atrāvušies, tā viĦam tik palicis ubaga spieėis. Vilītis, ciemā atnācis, tāpat ăērbies, kā ikdienas, savā pelēkā, vecu siksnu apjoztā mētelī, tikai kulītes viĦam nav kaklā. Nedrošs un bikls nesēžas pie galda, kurp to aicina sēsties un gaida. Nu nāk arī vecā Karlīne pār pagalmu, bailīgi apkārt skatīdamās, vai tik Citrons tai nekritīs virsū. Bet Citrons, visu tādu svešu nācēju sīvākais ienaidnieks, šodien, uz vecmāmiĦas pavēli, ieslēgts un kā rūkdams lauva ārdās pa siena šėūni. Vecā Karlīne, tāpat kā arvienu, nodzied savu vienīgo dziesmu par dēlu, kas aizdzīts uz Sibīriju, par savām lielajām bēdām un savām nabadzes gaitām. Lai gan visi šo dziesmu jau dzirdējuši, tomēr arvien no jauna visiem to patīk klausīties. Kad dziesma galā, Karlīni arī nosēdina pie galda blakus Vilītim, un mājnieki ar viĦu apietas kā ar ciemiĦu. Neaicināts iebrauc pagalmā vecais Zurausis vai Zuraušėis, kā viĦu visi, kaitinādami, saukā. Tas ir nikns un uzstājīgs nabags. ViĦš nekad nav apmierināts ar to, ko tam dod, bet prasa arvien vairāk un prasa tā, kā lielskungs. ViĦam ir maza, vāja ėēvene, iekabināta mezglainos grožos un iejūgta niecīgos rateĜos. Pats viĦš sēd uz salmiem, bez maisa, nevis tāpēc, ka viĦam tāda nebūtu, bet tāpēc, lai vairāk izskatītos pēc nabaga. ViĦš sauc stiprā balsī, lai nāk kāds un palīdz tam no ratiem izkāpt, jo viĦš ir klibs uz abām kājām. Kad ieklibo iekšā, tūlīt neaicināts nosēstas pie galda starp Vilīti un veco Karlīni. Bet mīlīgs viĦš nav, kā pienāktos viesim. Stipriem izsmiekla vārdiem tas vispirms nonicina ir Vilīti, ir Karlīni, tā ka šie klusi un kā baidīdamies savelkas savos kaktiĦos cik iespējams maziĦi. Lai gan pats mazs no auguma, Zurausis sēž starp abiem kā bajārs, jo ir tīrīgi un labi apăērbies. ViĦam ir vesela un stipra sieva, kas apkopj ne tik vien pašu Zurausi, bet arī vēl četrus bērnus. Tāds viĦš ir vīrs. Liels uz savām tiesībām kā zirdzenieks nabags, labs gaudotājs un žēli sūdzētājs. Tālu, pat pārnovadu apkārt braukādams, viĦš prasīja bagātāku lomu nekā sīko tarbiĦu apkārttecētāji. Un nevar teikt, ka tam ietu slikti. Sāka jau savus bērnus caur skolām vadīt, vēl labāki par dažu saimnieku. Ar Zurausi nevarēja vis dzīt jokus, kā dažreiz ar citiem nabagiem, jo varēja tad pats sadzelties kā pie nātru

kūĜa, tik adataina un Ĝauna tam bij mēle. Tāpēc viĦš arī tagad rāda, cik pārāks tas ir par Vilīti un veco Karlīni, kurus tas tikai saukā par vientiesīšiem vai vēl nicinošākos vārdos. SkaĜām balsīm labdienodamies, ienāk reizē baznīcas nabagi: SkriemeltiĦš ar sievu, Pupalaksts, Žiglene, lielā Knābene un vēl pāris citu. SkriemeltiĦi ir vecmāmiĦas radu kapu kopēji, pati Skriemeltene vasarā dārzu ravētāja un visādās sīkās gaitās tecētāja. Šos vecmāmiĦas radu kapus Skriemeltene saĦēmusi kā mantojumu no savas krustmeitas Anlīzes, kādreiz ievērojamas baznīcas nabadzes, kurai tā, pārmaiĦus ar vīru, pēdējos dzīves gados gājusi kā palīgs pie rokas. Ar Anlīzes novēlējumu tad arī SkriemeltiĦi nesen vēl tik bij ietikuši baznīcas nabagos. Bet viĦu stāvoklis bij vēl diezgan nedrošs, un Skriemeltene sevišėi centās to nostiprināt, gan paklausot bez pretrunas, kad pie kopējiem darbiem viĦai kā jaunākai, uzdeva grūtāko tiesu, gan iztopot un pa prātam runājot pirmajām nabadzēm, sevišėi lielajai Knābenei. Kad vecmāmiĦa viĦu bij aicinājusi atnākt svētku starpā, viĦa tūlīt arī bij iesaukusies: “Un Knābene nē? Vij, kā tad tā! Tā jau neiet. Knābene jau ir jāsauc!” Un, kad Knābene bij atvē-lēta saukt, Skriemeltene vēl arī gribēja aicināmus Pupalakstu, Žigleni un pāris citus, kuru acis tā varēja uzreiz iegūt lielāku spožumu un pat priekšrocības, vēlāk aizrādīdama, cik nopelnu viĦai pie tā, ka šos nu visus tagad ieaicina Avotos. Knābenes īsto vārdu reti kāds zināja. Par Knābeni viĦu sauca tāpēc, ka viĦai bij liels, uz āru izliekts deguns kā putna knābis. Tādu degunu ne aplam varēja sastapt. Pāri degunam tai spulgoja lielas melnas acis, un zods bij apaudzis kā palielam puišam. Ka viĦa bij varenākā baznīcas nabadze, to varēja redzēt jau acu uzmetis. Teica, ka viĦa pat ėesterim ceĜa negriežot, kur nu vēl zvanim un citiem vienkāršiem Ĝaudīm. Tikai mācītājam viĦa prata tā izkalpot, kā labāk to neviens nebūtu varējis. Kad viĦa tam patapa nobučot svārku stūri, tad tas bij izdarīts priekš visiem un citus nabagus, kas arī kādreiz pēc tā tiecās, viĦa ar vienu rokas mājienu piespieda atkāpties. Kad mācītājs iesvētīja kapu, tad tikai Knābenei bij izkarota tiesība turēt lāpstu ar zemi pie mācītāja labās rokas. Kad mācītājs veda iesvētāmos bērnus apkārt baznīcai, Knābene bij pirmā ceĜa kai-sītāja un tikai aiz viĦas nāca citas. Tā tas bij arī citās ievērojamās reizēs. Visiem, kam ar mācītāju bij tiešas darīšanas, kā kāzniekiem, kristībniekiem vai bēriniekiem, Knābene parādīja tāpat cienību un padevību, bet lai Dievs sarg', ja kāds neaicinātais uzdrošinājās vīzdegunīgi, bez viĦas atĜaujas, iepriekš ieskatīties izpušėotā kapā vai pāriet puėēm un baltu smilti nokaisītu celīti, kas bij sagatavots tās svētdienas godinājamiem, sevišėi, ja tie bij no ievērojamiem pagastĜaudīm. Tad Knābenē neskopojās ne ar savu aso mēli, ne vēl asākiem skatiem, ne arī ar nūjas draudiem, no kuriem gan tikai bēdza mazas kājas, kā sienāži aizlekdamas. Bijāšanu viĦa tomēr uzturēja, cik tālu tik sniedzās viĦas vara. Kad Knābene ienāca Avotu istabā, viĦa cieši ieskatījās tais sejās ap galdu: kas tie tādi bij, kas še jau sēdēja priekšā? Par Vilīti un veco Karlīni viĦa neko daudz neteica. Lai sēd vien. Tādi nabadziĦi un vientiesīši jau tik vien ir. Iesākt ar tiem nebij ko. Bet Zurausi viĦa tūlīt Ħēma cieši uz grauda. Tas bij vīrs, ar kuru tā bij paradusi sisties vārdiem kā ar spriguĜiem. Jo Zurausis bij skaĜš un nekaunīgs, jo Knābene vēl pārāka. Beidzot Zurausis bij apakšā. ViĦa mēlei bij asums, bet nebij atjautas. Nikns atmeta ar roku un teica: “Kas tavu muti var aizrunāt!” Knābene smējās gardus smieklus, jo viĦa bij uzveikusi Zurausi, un ar viĦu visi citi. Arī Vilītis un Karlīne smaidīja.

“Nu redz,” Knābene teica, “man ir mute, man ir rokas, man ir izdarīšana, bet kas tev ir? Nu pasaki, kas tev ir? Tev tikai ir kā tava nekaunīgā mute.” Zurausis bij atkal saĦēmis spēkus un taisījās cirst preti, kad atvērās durvis un ienāca vecais BungatiĦš ar koka kāju. “Sveiki, maizes devēji, sveiki, maizes ēdēji, lai tas Kungs jūs iepriecina,” viĦš teica, laipns un iepriecināts, pats, redzot kopā tik daudz paziĦu un necerētu viesu. Sadevies ar visiem rokas, viĦš nosēdās blakus Zurausim, noĦēma cepuri, noglauda matus, nokāsējās un skaitīja: “Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak Kungs, cik mīlīgas ir Tavas māju vietas.” Noskaitīja visu šo Dāvida dziesmu, bet nabadzes, rokas salikušas, tā taisīja, it kā arī viĦas skaitītu līdz, lai gan BungatiĦa skaitīšanu nemaz nemācēja. Zurausis, gan uz vienu un otru pusi bolīja vēl savu niknumu, bet neuzdrošinājās to grūzt starpā. Pa skaitīšanas laiku jau bij ienākusi meitas Karlīne ar lielu kūpošu bĜodu grūdeĦa ar gaĜu. Aiz viĦas nāca vecmāma ar māla šėīvjiem un karotēm. Karlīne nolika bĜodu un teica BungatiĦam: “Nu, BungatiĦ, būtu tu nupat dzirdējis, cik mīlīgas še bij tās mājvietas, tad tu gan pabrīnētos,” un pameta acis uz Zurauša un Knābenes pusi. Bet šie abi vai nu jutās kā norāti no BungatiĦa dievvārda, vai aizkustināti no gardā grūdeĦa bĜodas ar cūkas snuėi, neteica vairs ne vārda. “Ko nu, meit, ko,” BungatiĦš pameta ar roku, “cilvēka sirdsprāts ir Ĝauns no mazām dienām, bet Dieva prāts padara to labu un gaišu. ěaujies tik tu viĦam.” “Ēdat nu ēdat!” vecmāma skubināja. “Bet tu ar' nāc, Avotu māt. Piesēdi pie nabagiem un saĦem viĦu svētību. Jo svētīgs ir tas, kas nabagu apgādā, tas Kungs izglābs viĦu Ĝaunā dienā,” BungatiĦš vēl arvien runāja svinīgi. Knābene nepacietīgi sakustējās un savilka villaini ap pleciem. “Ūja, tas jau te vai visu Bībeli noskaitīs. Rakstu mācītājs tāds, ko domā.” Piepēši arī Zurausis bij ar viĦu vienis prātis. “Neesi jau nu tu vien tas gudrais,” viĦš bāra BungatiĦu. Abiem lielmaĦiem nepatika, ka BungatiĦš bij dievvārdā par viĦiem pārāks. Bet BungatiĦš tikai pasmaidīja: “Ko nu, bērniĦi, skaišaties, viss ir labs, kas Dieva pasaulītē.” Tā kā no vecmāmiĦas otrais aicinājums vēl nebij nācis, neviens pie bĜodas neėērās. Visi gaidīja. Bet, kad tā atkal ienāca, ar aizkorėētu pudeli dzidra brūna šėidruma, kas bij nostājies pār biezu sakĦu un pumpuru nogulsni pudeles dibenā, ar glāzīti kā pirkstenīti otrā rokā, viesi paskatījās kārām acīm. Vecmāma ielēja un pasniedza BungatiĦam. “Uz tavu labo sirdi,” tas pamāja viĦai ar galvu un iemeta kā ogu. “Tad lai iet uz smagajiem kauliem,” noteica Zurausis, saĦemdams ar prieku. “Stiprs, bet labs,” slavēja Knābene, izdzērusi. “Lai tad ar Dieva palīgu,” teica Pupalaksts.

“Vells ar' ārā, kur tu Ħem šitādu spēku,” brīnējās SkriemeltiĦš. Un tā katrs pateica savu teikšanu, bet Vilītis ar Karlīnīti neteica nekā. Tikai nopurinājās, tikko pie lūpām pielikuši, un atdeva glāzīti neizdzertu. “Nu, ėeraties nu klāt,” vecmāma vēl reiz aicināja, griezdamās tieši pie Knābenes. “Vārds vietā!” Knābene atteica un tūlīt iesāka. Nu arī visi citi steigšus pildīja savus šėīvjus. Eda un lielīja barību, tencinādami un slavēdami, tā ka Karlīnei drīz vien bij jāiet pēc jaunas bĜodas. Kad visi bij paēduši, visi izskatījās jautri un priecīgi, nemaz tādi, kā kad nāca nabagos. Pat Zurausis sēdēja kā nogludināts ar skroderdzelzi un mēăināja citus ar jokiem smīdināt, kas viĦam gan neko nepadevās. Visi klausījās vairāk uz BungatiĦu, jo tik jauki neviens nemācēja izrunāt. Zurausis noskaitās. “Ko tas pravietis! Te viĦš piemin Dieva vārdu, te pĜukšė jau niekus!” tas nicināja vienkāji. “Viss ir labs, kas nāk Dieva pasaulītē,” BungatiĦš atbildēja jautri. “Savs laiks skaitīt pravieša vārdus, savs dziedāt blēĦu dziesmas. Tagad mēs ēdam svētku tiesu pie Avotu galda, kā teikt, cepures kuldami, bet pērngad bij bada gads, tad dažam labam bij zobi vadzi jākar, tad, Avotu māt, nabagi krita tev mājās kā sniegs pa Vastlāvjiem. Bij jau visur zināms, ka Avotu kalnos labība līgojusies kā Gozenes zemē. Vai tā nebij, ko? “Kā nu nē,” atsaucās vecmāmiĦa, “tad jau pa dienas gaitu sliekšĦa akmeĦi atdzist nedabūja. Sevišėi tie leišinieki tecin tecēja, jo tos jau bads spieda vēl ciešāk nekā mūsu zemi. VisĜaunāk bij pavasarī, tūliĦ pēc Jurăiem. Uzdevām, lai bērni skaita, cik dienā ienāk, cik iziet. Tie lika katram nabagam pa skaliĦam un tad vakarā saskaitīja. Vienu dien bij sanākuši līdz četrdesmit. Lūk, tur tā pati merga bij tā lielā skaliĦu licēja. Vēl jau ar to skaitīšanu pašai diez kā neiet.” Un vecmāmiĦa parāda Anneli, kas spiežas kaktā, lai tā, nepamanīta, varētu labi noskatīties, kas pie galda notiek. Visi paskatās uz meiteni. “Tā jau laikam dēla meita?” Knābene noprasa, meiteni cieši acīs Ħemdama. “Tā jau ir,” vecmāmiĦa atbild, bet BungatiĦš mīĜi aicina, uzcirzdams uz savu koka kāju. “Nāc šu', sienāzi, palecināšu tevi uz sava koka zirdziĦa.” Tūlīt Knābene lielā zobotāja. “Gadījies lecinātājs, noturies tikai pats, ka nenokrīti klonā.” “Tā tu vis nesaki,” BungatiĦš nu arī lielās. “Tu pati vari droši nākt uz mani ar visām četrām, un es ne tik vien noturēšos, bet vēl pašu tevi, nepakustējies no vietas, nogriezīšu ar vienu roku klonā kā vārpu.” “Ūja, ūja, lielība!” Skriemeltene šauj starpā. “To es gribētu redzēt,” Knābene lepni atvēzējās uz sola. “Nu tad nāc šū', ja gribi redzēt,” BungatiĦš to tieši uzaicina, uzceldamies un nostādamies istabas vidū. “Vadzi, un kad nu es nāku,” Knābene draudoši sakustas. “Ko tu lielies kā sesks,” BungatiĦš izstiepa roku. “Šitā roka ir no dzelzs, tā vēl var kaut kuru sievišėi pārvarēt.” “Un šitā ar' nav no māla,” Knābene atcērt, ātri uzceldamās un savu lielo lakatu nomezdama. “Tā vajaga, tā vajaga,” citas sievas Knābeni skubina.

“Es tev, kovārni, gribu pierādīt, kā iet, kad lielu muti brūėē,” Knābene lepna nostājas istabas vidū. “Še man roka!” BungatiĦš kliedz, uzcēlies kājās: “Pakustini, ja vari!” “Nometīšu tevi klonā ar mazo pirkstiĦu!” tā Knābene. “Nepakustināsi mani ne no vietas!” “Es tev parādīšu, kur prusaki mājo,” Knābene, arvien karstāka. “Es, saproti, esu ar turku ăenerāĜiem kāvies!” Un Knābene nu iet pret BungatiĦu gan no labās puses, gan no kreisās, gan ar vienu savu roku, gan ar abām, bet BungatiĦu pakustināt nevar. Visi smejas, kliedz, plaukšėina. Sievas turas Knābenes pusē, bet vīri vairāk Bungatina, un tāpat vienas, kā otri uzmudina savu cīkstoni saucieniem, smiekliem, uzslavām, bet pretinieku nežēlīgi zobo un tītina. Sevišėi tas sakāms par SkriemeltiĦu pāri. Jo Knābene niknāki uzbruka, jo BungatiĦš turējās pietvīcis kā vēzis un nežēlīgi lielījās: “Ko tu tam padarīsi, kas turku zemi izstaigājis.” Šai lielajā kĦadā atvērās durvis un ienāca puiša Ingus. Kā savām acīm neticēdams, palika pie durvīm stāvot, pagriezās tad it kā atkal jau gribētu iziet, paplēta muti un atkal aizvēra, it kā būtu atradis lieku še teiktu vārdu, tomēr beidzot to izteica gan un tik stipri, ka nabagi nobijās. “Nu kas tad še notiek? Vai tad tiešām tie Avoti jau nabagu mājā pārvērtušies?” Knābene izlietāja pātraukumu, lai godam pamestu savu pretinieku neuzveiktu: ko šī iešot ar tādu nabagu niekoties! Bet BungatiĦš, uzvaras priekā pagriezās pret Ingu: “Neskaities vis, dēls,” viĦš teica, “še nestāv nekāds nieka vīrs. Kad es biju tavos gados, biju puisis kā ozols. Lai nāca tad vai pieci pret mani vienu, man tas nebij nekas. Bet kur nu ir šīs pasaules godība? Lūk, palika turku karos. Tā var iziet beigās tev ar'.” Pastiepa Ingum roku, bet tas to atgrūda: “Ej pupās, vecais nabags!” Tik nikns tas bij. Pienācis pie galda nometa cepuri un, pieri saraucis, jautāja: “Vai pusdienas šodien nemaz nebūs?” “Tūlīt, tūlīt būs,” Karlīne iztapīgi novāca galda stūri. Tencinādami un visu labu vēlēdami, nabagi viens aiz otra aizgāja. Bet, kad Ingus, pār grūdeĦa bĜodu pārplēties, viens pats garšīgi ēda, pienāca vecmāmiĦa un klusi tam teica: “Redzi, dēls, tā nevar vis pret nabadziĦiem. Neesi vēl pats sava mūža gala ar roku apraudzījis! Dievs vien zina, kāds katram lēmums. Nu, vai nav tā?” Un Ingus, pilnu muti grūdeĦa, tomēr kā nokaunējies atrūca: “Tā jau ir.” Ko viĦš varēja daudz pretī sacīt: vecmāmiĦa bij ne tik vien Avotu saimniece, bet arī Avotu māte.

Driėītis Nerātne, nerātne! Šodien visi saukā Anneli. Bet kādēĜ nerātne, viĦa nesaprot. Tad jau vējš lielāks nerātnis, kas tā purina sētas mietus un brakšėina, vai nost lauzdams vēl puskailos kokus un zarus. Un Annelei jau tik gribas paskrieties vējam pa sviedienam. Lai pagriež ripeniski, un kad vairs nevar ar viĦu līdz, tad iekliegt viĦā savu skaĦo balsi, lai aizrauj to pār mežu galiem līdz pašiem augstajiem skrejošiem mākoĦiem. Bet, kad šis pats skarbais vējš viĦu beidzot iepūš istabā, sarkaniem vaigiem, nosalušām rokām, lielie viĦai bargi uzsauc: “Nerātne meitene, vai dzīvosi pa iekšu!” Nu labi. Dzīvos ar' pa iekšu. Šodien jau visur diezgan vaĜas un telpas. Skarbi vēsā pavasara svētdienā Avotu Ĝaudis ir pa ciemiem. Arī Anneles tēvsmāte. Un tāpēc tagad var piedzīvot pilnus visus tukšos kaktus un telpas. Tāpēc tagad var izvest visādas gribēšanas, kas kūsā kā raugs pret sprūdu. Bet nelaime tā, ka tādas pārgalvīgas gribēšanas sakrustojas ar citām svešām gribēšanām, un nu ir negals. Tūlīt Annelei rodas kakla kungi un pavēlētāji. Viens apsauc, otrs norāj, trešais sola pērienu vai pat kaktu. Bet Annele jau nu šos klausīt neies. Kas tad tie tādi par apsaucējiem? Nav jau nekādi tēvi un mātes! Visi jauna tauta! Lai zinās tik paši par sevi! Bet, kad Annele neviena neklausa, neviens viĦu arī vairs neaizstāv. Kad neviens neaizstāv, viĦa paliek spītīga. Jo spītīga, jo lielie ėircina to tā, ka nekas cits neatliek, jālaiž darbā visi palīglīdzekĜi, kā tik vien var aizstāvēties pati: gan dūres, gan nadziĦi, gan tāda spiegšana, lai lielajiem ausis trīc. Un pašā šajā kĦadā vēl viens no lielajiem saka, rādīdams uz kambara durvīm: “Nu pagaid, nu tu redzēsi, kā tev ies, kad tas iznāks no kambara.” Annele paskatās drusku iebiedēta, bet neticīga. No kambara? Kas tur var iznākt! Tur jau neviena nav. Bet tomēr ir tā neomulīgi, jo uzreiz visi apklusuši, skatās uz durvīm un gaida. Durvis iečīkstās, un “tas” tiešām kāpj no kambara laukā. Svešs, garš vīrs pārkāpj pār slieksni. Bargi jautā: “Kas še par troksni?” “Meitene nerātne,” viĦam atsaka. Un visi apsūdzēdami skatās uz Anneli, tā ka tā gribētu vai zemē ielīst. Garais vīrs iet taisni pie Anneles, kas viena pati stāv savā kaktā, nostājas cieši klāt un krata tai zem deguna garu, izstieptu pirkstu: “Nu pagaid tik! Es visu dzirdēju. Visu pateikšu tavai mātei.” Un tad, pacēlis otru roku ar tādu pat izstieptu pirkstu, pie kura karājas tik gara pīpe kā vecās AĦus boze, svešais vīrs apgriežas un iet atpakaĜ kambari.

Annele stāv kā sastingusi. Kas tas tāds par vīru? Tāds neviens un nekad vēl nav redzēts Avotos. Tādi gari, pelēki svārki tam bij līdz papēžiem, apjozti sarkanu zīda auklu lieliem pušėiem, tāda bārda, izsukāta no zoda nost uz abām pusēm kā slota, tādas ūsas, ka galus varēja aptīt ap ausīm, tāds celiĦš, pāršėirts no pieres līdz pat pakausim, kāds nebij redzēts ne uz viena cita vīra galvas. Kad svešais vīrs Anneli izbāris, lielie ir atkal ar viĦu labi un pastāsta, ka svešo saucot Driėītis. Driėītis atbraucis vakarā vēlu, no tālām zemēm, kur tas ilgus gadus kalpojis pie augstiem kungiem par kambara sulaini. Tagad tas esot vecs un izbrāėēts un atlaists uz pagastu ēst žēlastības maizi. “Kambara sulainis, kambara sulainis!” prāto Annele. Kam tādam vajadzēja rasties, kam viĦam vajadzēja taisni nākt uz Avotu kambari, kurš tak visu laiku bij izticis bez sava sulaiĦa? Tāds smags sadugums aizklāja meitenes jautro prātu kā mākonis aprīĜa sauli. No tā garā vīra, no viĦa draudošā garā pirksta nav nekas labs gaidāms. Un tā arī ir. Kad viĦa pēcpusdienā no saulainā bērzu kalna ierauga atgriežamies māti no ciema un pazūdam istabā un tad pati ar vētrainu skubu laižas no kalna zemē un dodas tai pakaĜ, ko viĦa ierauga! Garais vīrs stāv jau pie mātes un stāsta: mazā meitene bijusi nerātna, nerātna. Neviens nav varējis to savaldīt, nevienam tā nav klausījusi. Annele dzird to, un sirds viĦai pamirst. Rokas nolaižas gar sāniem. Ko teiks māte? Bailīgi viĦa meklē mātes acis. Tās nav tādas, kā pēc tik daudz stundu ciema atkal pirmreiz ieraudzījušas Anneli. ViĦas ir pietumsušas un bargas. “Ko tu esi izdarījusi? Kāds kauns man jādzird? Sūdzība no sveša cilvēka, kas tevi pirmoreiz redz! Atzīsties!” Annele stāv kā miets. Ko lai viĦa atzīstas? Ko viĦa ir izdarījusi? Lai vai sit nost, viĦa nezina. “Nolūdzies!” garais vīrs skubina. Par ko lai viĦa lūdzas? Un lai arī sirds dzītin dzen pie mātes, kad šitas vīrs te stāv un gaida, un skatās, tad nē un nepavisam. Un Annele klusē, zobus kā akmenī iekodusi. “Redz, kas viĦai par dūšu! Kas jums no tādas izaugs? Laba goda jūs no viĦas nepieredzēsiet. To es saku. Bet tas jau ir: prasti Ĝaudis neprot savus bērnus audzināt. Paskataties, kā to dara kungi. Tur jāklausa: marš! un uz vārda. Un uz vietas. Tur nedrīkst vis rādīt tādu lielu dūšu, kā šitāds skuėis. Nē, nē, nē! Vajaga audzināt, vajaga audzināt! Tā tas vairs neiet.” Un garais vīrs tūlīt sāk audzināt Anneli.

“Nu, vai tu nevari nolūgties māti? Nobučot roku tev grūti? Pateikt: es vairs tā nedarīšu? Tas tev tik grūti, ko? Jā, liekas gan, ka grūti, pat neiespējami. Un lai viĦi ar māti viens par otru Ħemas audzināt Anneli kā grib, viss velti un velti. Anneles rokas un kājas ir stīvas un neklausīgas, viĦas sirds ir sasalusi un neklausīga. ViĦas sirds prasa: lai tas vīrs iet prom, lai viĦš nozūd pavisam no pasaules, tad viss būs labi, tad viĦa tūlīt klausīs. “Redzat nu, ko jūs iesāksiet ar tādu spītnieci,” saka nopūzdamies svešais vīrs pēc garajām pūlēm. Anneli stumda, Anneli grūsta, bet viĦa paliek mēma un stīva. “Nu, kad jau viĦa tāda, kas pati Ħem savu galvu un dara ko grib, tad jau man vairs še nav vietas. Tad jau es iešu atkal turp, no kurienes nākusi.” Tā saka māte un paĦem noautās jaunās kurpes un aun atkal kājās. “Tad jau es atkal aizeju, kad manis še nevajaga,” māte saka atkal to pašu, lai pa to laiku apsietu galvas lakatiĦu un paĦemtu villaini. Karsts asinu vilnis iešĜāc Anneles sejā. Kas tas ir? Ko dara māte? Kāpēc viĦa ăērbjas? Vai tad viĦa atkal aizies? Tiešām aizies? Nē, nē, to tak viĦa nedarīs. ViĦa pasmiesies, un viss būs labi! Bet viĦa nesmejas nemaz. Ilgi gan iet, kamēr viĦa apsien lakatus, bet beidzot tas tomēr ir padarīts. “Tad nu ar Dievu,” teic māte un iet uz durvīm. “Māte, māte,” kliedz Anneles sirds. ViĦa iekliedzas pati. Un nezina, kā tas noticis, bet jau viĦa ir pie durvīm, jau mātei priekšā, viĦai villainē, jau viĦas rokās. “Redz, tā vajag audzināt,” nosaka garais vīrs apmierināts un pazūd kambari. Annele pieglaužas mātei cieši, cieši. Un nu atkal varētu būt viss labi, bet nav labi. ViĦai nav pat nekas jāatzīstas vai jānolūdzas, kā tādos gadījumos mēdz ar bargiem sodiem prasīt. Šoreiz māte pati saka: “Zinu, zinu, tā tu vairs nekad nedarīsi,” un atglauda tai no pieres asaru piemirkušās matu šėipsnas. Un būtu labi, bet nav labi. Kaut kas tumšs aizgulies priekšā. Kā tas tak bija ar māti? Annele domā un domā smagu domu. Vai māte tiešām gribēja darīt tā, kā viĦa draudēja, un aiziet projām no Anneles uz visiem laikiem? Un vai viĦa varēja to izdarīt? Jeb tas tikai bij joks un māte gribēja to piemānīt, sacīdama, ka iešot, un nekur nebūtu gājusi, ja arī Annele nebūtu aizsteigusies tai priekšā? Bet vai māte varēja tā jokot ar Anneli? Tās ir smagas domas un dziĜas, vientuĜas bēdas, kas padara atlikušo dienu svešu un skumju. Bet Driėītis turpina dzīvot Avotos un ēst savu žēlastības maizi, kuru Annele ir paguvusi diezgan labi izpētīt. Žēlastības maize ir cepta gaĜa ar olu kulteni, pārmijus ar rīsu putru, bīdelētām pladām vai “tārpiĦiem” un tēja. Kad citiem Ĝaudīm svētdien kviešu ėiĜėeni, pirmdien tauku putra, otrdien balandas, trešdien piena putra, ceturtdien atkal ėiĜėeni,

piektdien grūdenis, sestdien biezputra - Driėītim arvien tikai sava ēsma un vairāk nekā. Garlaicīga ir žēlastības maize, domā Annele. Kad Anneles māte vai tēvmāmiĦa cep olas, tad tās ir gaišdzeltenas kā vasks, bet kad Karlīne ir pagatavojusi kulteni, tad tas ir melns, un Driėītis atsviež šėīvi galdā un baras tā, ka ūsu gali raustās. Meitām Driėītis nekādu nekārtību garām nepalaiž. Ja nav ienests tīrs ūdens, baras, ja nav pakārts dvielis, baras, ja nav laikā izslaucīta istaba, baras. Un, kad Driėītis baras, meitas skrej kā spoles. ViĦš zina, kā vajaga, viĦš bijis pie kungiem. Driėītis arī pats ir kustīgs, kā dzīvsudrabs. Kad jauks laiks, tad pa dārzu. Ar lielām šėērēm, ar zāăi, ar lāpstu. Izgraiza kokiem liekos zarus, nozāăē sausos, izgrūž celītes un nograntē tās dzeltenu granti. Tad ir nometis pušėiem jostos svārkus un Ħemas baltās krūtīs un raibā samta vestē. Tādu raibu samta un zīda vestu Driėītim ir Ĝoti daudz, arī Anneles tēvam viĦš vienu iedāvājis. Ir tādas dienas, kad Driėītis dzied un trallina, tad viĦš arī ir devīgs, seviški meitām, pašaudams šo to zaĜos un sarkanos ietinumos, un tad tās skrien, kaklu lauzdamas. Bet Anneli Driėītis nevar pielabināt ne ar ko, lai gan vairākkārt mēăinājis. No tās pašas pirmās satikšanās Annele bēg no viĦa pa gabalu un tajās vietās, kā kambarī un dārzā, kur valda Driėītis, nav vairs iespērusi kāju. Bet domāt viĦa domā daudz par Driėīti. KādēĜ tā? KādēĜ jauko un mīĜo cilvēku, kā māsas LīziĦas, nava mājā, bet tā caurām nedēĜām dzīvo pie Aku krustmātes, kur mācās rokdarbus, bet tāds Driėītis dievaneliekams slamstās pa Avotiem. Vai tāds labāk nevarētu iet uz Āėiem mācīties rokdarbus? Un Annele nemāk izgudrot pasaules lietas un kāpēc pa laikam notiek tas, kas nepatīk, jo viĦa vēl ir maza muĜėīte. Kad laiks lietains, Driėītis dzīvo pa iekšu savos garajos svārkos un rokā viĦam ir mušu sitamā pletne, plegznaini plata pie spoži pulēta kāta. Tādām acīm kā laupītāju virsnieks bildē, kas Karlīnei pie sienas, viĦš uzglūn mušu pūĜiem uz galda, uz logiem, pie sienām un griestiem. A - tā - tā! Sistu! Einscveidrei! Un - švaps! nokrīt pletne, un mušas sabirst kā spaĜi un ir beigtas. Kad iekšā visas mušas apsistas, Driėītis iet ārā un ar savu pletni aplasa arī tur no sienām un logiem un iztaisa visu māju tik tīru, ka par Avotiem brīnās atnācēji Ĝaudis: kas tās par mājām, kur neesot mušu! Tā jau esot kā kungu zāle. Nerunājot nemaz par Kaminskeni, arī AĦus ir Driėītim kā kaut kura nieka sieva. Svētdienas pēcpusdienās, vai arī vakaros, kad sanāk Ĝaudis istabā, tad tik ir ko dzirdēt no Driėīša! Lai tik viĦa mutē vien skatās un klausās. AĦus gan turas pretī, cik jaudas, bet kā atturēsies! Kas ir viĦas kungi pret Driėīša kungiem? Pelavas! Kad AĦus uzbrauc ar savu kungu divdesmit zirgiem, piecdesmit suĦiem un trīsdesmit muižām, tad Driėītis tūlīt pretī ar savu kungu piecdesmit zirgiem, pieci simti suĦiem un simts muižām un pilīm, kas tiem visās pasaules malās. AĦus kungs ir grāfs - paša ėeizara staĜĜa kungs un tikpat kā viĦa mazais pirkstiĦš, bet Driėīša kungs ir firsts, ėeizara kambara kungs un tikpat kā viĦa labā roka. Kad AĦus par saviem runāja, tad allaž tik padevīgā balsī: “cienīgs žēlīgs lielskungs, cienīga žēlīga lielmāte,” bet Driėītis savus kungus sauca vienkārši: “vecais” un “pati”, bet viĦu bērnus vēl vienkāršāki - par Miėeli, Lēonu, SoĦu un Mašu. Un šie viĦu atkal tikai par Žani. “Klausies, Žani, izdari mums to un to!” Un nav bijušas lietas, kas Driėīšžanim nebūtu bijušas pa spēkam izdarīt. Tāds viĦš ir bijis vīrs. Kad AĦus velti izmēăinājusies Driėīša runā dabūt pastaipi, kur ieplest arī savu muti, viĦa tikai nospĜaujas un nosaka: “Lielības velns tāds.” Un aiziet. ViĦa negrib vairs dzirdēt tāda pasaules piebĜāvēja.

Kad Driėītis ar saviem stāstiem Ĝaudis diezgan izbrīnējis, viĦš pazūd kambari, un, kad atkal iznāk, tad tas vairs nav tas Driėītis, bet pavisam svešs vīrs. Tam ir citi mati un cita bārda un mugurā gari, melni, cēli sapogāti svārki, galvā spīdīga gardibene, bet rokā tieva nūjiĦa ar spožu pogu. Tagad viĦš apiet visus, klanīdamies, rokas svaidīdams, skatīdamies uz visiem caur vienā acī iekniebtu stikla gabalu un nesaprotamā valodā ar visiem runādams, bet, kad visus tā krietni izsmīdinājis, noĦem liekos matus, un uzreiz ir atkal Driėītis. Jā, tā viĦš esot staigājis - dienu savā īstā izskatā, bet naktīs - šādā, ar Miėeli vai Lēonu pa tādām pilsētām, kur ielu vietā esot dziĜas upes, kurās braucot ar laivām, un pa tādām pilsētām, kuru ielas esot stāvas kā jumtu pāvāli, bet dziĜi zem kājām krācot jūra, un pa tādām pilsētām, kuru ielas tik šauras, ka varot sasniegties no viena nama uz otru, un pašā augšā tik kā gaišs diedziĦš plaismojot zila debess. Tur šis staigājis ar Lēonu vai Miėeli pa namiem, pa akmeĦu velvēm, pa pulētām, kā glāze, zālēm, kuras bijušas spožas kā elles. “Nu ko jūs meklējat tur štā vazādamies?” prasa Ingus un izskatās pavisam nikns par tādiem Driėīša stāstiem. “Tak tos pašus velna bērnus,” atteica Driėītis smiedamies. Annelei, notālēm klausoties, nodreb sirds par tādu pārdrošību, bet Driėītis ir izdarījis vēl lielākus darbus. Citreiz viĦš atkal ejot ar SoĦu vai Mašu uz slepenu satikšanos ar tādiem “velna bērniem” vai nesot no vieniem pie otriem, turp un atpakaĜ, rakstītas grāmatas, tad viĦam dažreiz nākoties kāpt pa striėa trepēm, gar baltiem namiem, pie logiem un balkoniem, kas karājoties pie mūriem kā baložu būri. Un tas viĦam viss kā nekas. Un citreiz viĦam jāsargājot, lai neuznākot sveši Ĝaudis tai vietai, kur viĦa kungu bērni padzīvo ar velna bērniem. Vai arī, lai neuznākot pats firsts, kas vēl briesmīgāki. Tad viĦš, zīmes dodams, ar rīkli un mēli izparkšėinot kā stārks, izkūkojot kā dzeguze, vai arī izklabinot kā vēja dzirnavas, kā tik vien grib. Reiz vecais firsts pats nākot dzenāt pēdas sniegā, bet, kad atnākot, tad tur vairāk nekā neredzot, kā no vienas vietas tur sviedies svaigajā sniegā Žanis, drīz uz muguras izplestām rokām, drīz uz mutes ar deguna un pieres iedobumu sniegā, drīz uz sāniem ar garajām ūsām kā runcis. Un vairāk nekādu pēdu un nekā, tā ka firsts nospĜaujoties vien, atmetot ar roku un ejot projām. Tā Driėītis ar saviem garajiem stāstiem apspieda AĦu pavisam, un tā staigāja nikna un nebij vairs salabināma. Bet ar laiku tā atkal tā lēnām uzpeldēja virspusē, jo viĦai, pa muižu maisoties, katru dienu pienāca kas jauns klāt ko pastāstīt, bet Driėītim tik ir bij, kā tas, kas jau sen noticis. Un vai nu gluži tāpēc, bet bij jau dzirdēts vienotru reizi izmests vārds, ka Driėīšam Avotos vairs nepatīkot. Un kādu dienu stāvēja pagalmā aizjūgts zirgs un meita nesa Driėīša kastes un somas siksnām aizsiksnotas un spožām pogām apsistas. Un tad iznāca Driėītis pats garā, melnā mētelī un pelēkā platmalē, kā kungs. ViĦš aizbrauca. Citi teica: apnicis esot arvien ēst ceptu gaĜu ar olu kulteni, braucot, kur smalkāki galdi. AĦus teica: esot še diezgan izmelsies un ejot nu citu pasauli piepūst ar saviem niekiem un blēĦām. Annele nu varēja atkal skraidīt pa visām tām vietām, kurās bij valdījis Driėītis. Viss bij kā senāk. Kambarī tā pati viena gulta, galds pie loga, kaktā tikšėēja pulkstenis, grīda balti

izmēzta, kā kad gaidītu Driėīša sarkano rita kurpju, tikai ne vēsts no visa tā, ko Driėītis dažādos laikos bij iznesis no kambara kā no noslēpumainas klēts. Diez, vai šito brīnumu trūka, vai trūka paša Driėīša? Kaut kā trūka un par kaut ko Annelei kĜuva skumji.

Dieva galds Avoti spīd un laistās. Katrs logs dabūja vai nēsi ūdens. Ūdens un smiltis arī nav taupītas pie galdiem un kambaru grīdas, tie žūst kā krīts. Luze un Karlīne tekā kā skudras. Viena par otru čaklāka, viena par otru klausīgāka. Kura tik vairāk un ātrāk var ko padarīt. ViĦas nerūc un nebaras ne savā starpā, ne ar citiem, neviens viĦas nedzen un nerīko, viĦas rit pašas kā uzvilkti vilciĦi. Tādas brīnišėas meitas! Kas tas var būt? Vai rīt kādi svētki? Lieldienas? Nē, Lieldienas, saka, būšot tuvu Jurăiem. Un Jurău vēl nav. Ērkšėu ogulājiem tikai vēl mazi, mazi zaĜi pumpuriĦi. Kad viss zaĜš, tad tik būs Jurăi. Jo Annele gribētu zināt, kas būs rīt, jo lielās meitas to nesaka. Kad viss tīrs un spodrs, bet vakars vēl gabalā, meitas citu darbu starpā kopā vien līp. “MīĜā māsiĦ” un “mīĜā māsiĦ”! Lai gan Luze ir pirmo gadu par meitu, viĦa ir daudz bagātāka nekā Karlīne. ViĦas lāde ir pilna mantu, bet Karlīnei pavisam nav lādes, viss, kas ir, glabājas tādā brūnā zaldātu kastītē, Luzei ir gādīga māte un krietni radi, bet Karlīne ir bārene. Karlīne grib zināt, kādu lakatu rīt sies Luze. Un Luze nemaz nevar izdomāt, kurš no viĦas piecām zīdainēm būtu rītdienai vispiemērotākais. Ja sietu varavīksnaino, būtu varbūt labāki derējis siet brūno, ja sietu brūno, būtu varbūt atkal labāki bijis dzeltenais! Nē, sies tad jau labāk balto. Lai gan vēl ir gavēĦa laiks, tomēr tas Luzei piestāv par visiem labāki. Kad Karlīne to dzird, viĦa žēlojas: “Vai, māsiĦ mīĜā, kad tu ar savu balto zīdes, tad jau es tik aiz tevis pa gabalu. Kur tad lai es tev lienu klāt kā čigāniete no Krūmu muižas, ja tu ar savu balto zīdes. Tad jau man jākaunas - vai zemē iekšā.” Nē, nē! Karlīnei lai nav jākaunas! To Luze negrib pielaist ne miĦā. ViĦai tak lakatu diezgan. Lai Karlīne izmeklējas, kāds tai patīk. Lai Ħem vai to pašu balto, viĦa to dos ar mīĜu, mīĜu sirdi. “Ak, mīĜā māsiĦ, es nekad nebūtu domājusi, ka tu tik laba!” Karlīne nomutē Luzi skaĜi, skaĜi uz abiem vaigiem, un abas, rokās saėērušās, aizskrien uz klēti izmeklēt rītam lakatus. Priecīga kā putns Annele ielaižas pie mātes. “Māt, zini ko, māt, zini ko? Luze un Karlīne nu ir māsas.”

Māte neatbild neko. ViĦa cilā un saliek svētdienas drēbes un kaut ko klusi skaita. Tas velkas tik gausi, gausi. Annele redz, ka atbildes patlaban nedabūs un laiks būs par velti notērēts. Jāpaskatās, ko dara citi Ĝaudis. Katrā kaktā un katrā kalpu klētī notiek kas savāds, bet ar visiem kopā tomēr kas līdzīgs. Mēž, tīra, poš, ne tikai iekšā, bet arī ārā. Kaminskene, uz ėeblīša pakāpusies, ar garu slotu izkārnī pat savu pažobeli no pērnajiem tīmekĜu audumiem un putnu sanesumiem. Un neviens par to nebrīnās. Tikai AĦus rūc, bet tas jau nevarētu zīmēties uz Kaminskeni. Vislielākai mēslu kaudzei vajagot visgarāko sekumu! Kaminskene jau nu ir gan garākā sieva Avotos, bet AĦus jau arī nav no īsajām. Tomēr labi gan, ka Kaminskene nav dzirdējusi šādu AĦus runāšanu. Ja Kaminskene pa savu klēti, tad AĦus pa sētsvidu ar visu savu guĜvietu. Spilveni un segas izsvaidīti pa vabām. AĦus kuĜ tos ar velējamo vāli, ka putekĜi jūk, biezi kā rudens migla. Pašai AĦui no tiem nemitīgi jāšėavā, tā ka kaĜėītis ne domiĦu nevar noturēties lūpu kaktā. Kā Ingus iet AĦui garām, viĦam tūliĦ niez mēle. “Tā, tā, nu AĦus kuĜ metienu! Tādu sutu tās panckas laikam nav no pasaules radīšanas pieredzējušas?” “Nu būs atkal bāršanās uz līdzenas vietas,” baidās Annele. Bet nekā. AĦus tikai paviebjas tā drusku un nosaka. “Bērnam bērna valoda.” Par tādu teikšanu nu gan Ingus zvēros! Nu gan šis AĦu vai miltos samals! Nekā! Arī Ingus tik pašėielē drusku, paviebjas un ieiet istabā. “Kur meitas?” Ingus sauc. Saimnieks vēlējis mest svētvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti un pie miera. Nu, un kā ir? Vai ūdens sasildīts, vai dvieĜi un krekli sagatavoti? “Ir, viss ir!” Karlīne, atrotītām piedurknēm un baltā linu priekšautā, izskrien kukĦā un no kūpošā katla salej spaiĦos ūdeni, tad atkal pie Ingus, kas stāv platkājus istabas vidū un gaida. “Še, un taisies kā tiec!” Uzmet tam uz pleca smalku, baltu, mīksti novangalētu kreklu. Ingus neko. Lai met vien uz pleca! Pastāv brītiĦu tāpat, tīksmīgi smaidīdams, tad metas laukā kā vējš un, lūk, jau redz viĦu skrienam pār pagalmu ar savu kūpošo spaini, ka šĜakatas vien lec. Aiz viĦa lēnām aiziet arī citi vīri, kā pēdējais Jurīša vecais tēvs, tenterēdams sīkiem solīšiem ar savu mazo ūdeĦa spainīti. Meitas atkal pie darba. Pār gultām viscaur pārklāti balti palagi, uz kuriem kaltējas izvangalētas, viegli miltiem apveltas, mīklas pladas. Kad diezgan sausas, tad liek uz tīra galda, sadala slejās, kuras saliek vienu uz otras un tad ar asu nazi, kā kapādamas, griež “tārpiĦus”. Jo ātrāki sit nazis, jo smalkāki tārpiĦi, jo žiglāka un izveicīgāka meita. Tiktik, tiktik, tiktiktik! Tas iet ātrāk, nekā jaunais gailis uzlasa graudus.

Pienāk Anneles māte un atlaiž meitas uz kopu, lai neiznākot par vēlu. ViĦa pabeigšot, cik te vēl darāms. Nu ir Anneles reize. ViĦa vairs nevar nociesties, lai gan cikkārt šodien ar savu jautājumu atraidīta. Māte tak kaut ko pateiks. “Vai rīt būs Lieldienas?” Annele gan skaidri zina, ka Lieldienas rit nebūs, bet viĦa neprot citādi pajautāt. “Nē, bērns,” māte atsaka mīĜi, “rit mēs iesim pie Dieva galda.” “Pie Dieva galda!” Annelei aizraujas kaklā izsauciens. Un tik pēc brīža viĦa attopjas izmantot mātes labo prātu uz atbildēšanu. “Kur?” “Baznīcā!” Annele pietvīkst līdz matu galiem. “Vai mani arī Ħems līdz?” “Ej, nu ej, muĜėīte!” māte atsaka smaidīdama. Annele zina. Ja atsaka, ka muĜėīte, tad ir velti vairāk jautāt un lūgt, tad nekas neiznāks. Tiktik! Tiktiktiktiktik! sit mātes nazis, un darbs viĦai plok un šėiras zem rokām vairāk, nekā divas meitas spēj padarīt, bet tad lai viĦai neviens nenāk ar jautājumiem. Annele domā. Dieva galds. Ak tu brīnišėīga lieta! Tad tādēĜ visi tā taisās un pošas un ir tik mīĜi un labi, tik spīdīgi kā saulītes. Redz, ko lielie Ĝaudis var! ViĦi ies droši baznīcā, uz to svēto vietu aiz tiem baltajiem treliĦiem, kur uz purpura segas stāv zelta trauki, pārklāti zeltbārkstainiem dvieĜiem. Abās pusēs mirdz sveces, bet vidū skatās Pestītājs un gaida izplestām rokām lielos Ĝaudis. Jā, tur ir Dieva galds! To Annele ir redzējusi, kad māte to viĦvasar ieveda parādīt baznīcu. Annele apiet dārzu. Brūnganie, sīkie pumpuri it kā šodien palikuši resnāki. Annele paglāsta dažus zarus, patausta vienu, otru. Vai jūs ar' zināt, kas būs rīt? viĦa jautā. Un šie arī it kā sazinoties ar Anneli: Zinām, zinām! Citrons sēd durvju priekšā. Arī viĦam labi. Neviens to šodien nav trencis ar rupju: Sē! “Vai tu arī zini, kas būs ritu?” Annele apkampj Citrona pinkaino galvu. “Ja-ū!” Citrons atkaucas pusžāvus, žokĜus mežăīdams un pumu gar Anneles plecu glaimīgi slaucīdams.

“Zinu, zinu! Es visu zinu!” Bet nu nāk pirts Ĝaudis, un jāskrej tie skaĜi apriet. Ko šie tā skrej tā dīvaini, pusteciĦus, bolīdamies ar savām sarkanajām galvām un basajām sarkanajām kājām! Jauks, kluss un mīlīgs ir šis vakars. Smieklu viĦā nav, bet tāda svēta un liela gaidīšana. Kad vīri no pirts mājā, iet sievas un bērni, un visa māja tad ir tīra līdz pēdējai vīlītei. Smags, salds miers zilo no meža un no rūsganām, tikko sniega segu nometušām pĜavām. Svētrīts atnāk vēl klusāks, vēl neparastāks. Liekas, ka visi Ĝaudis ietu uz pirkstgaliem. Un pat no runāšanas izvairītos. Pavardi auksti, jo šorīt brokastu nevāra. Kad noskaita pātarus, garus, garus, ar visiem galvas gabaliem, kur vēl visi sēd parastajās drēbēs, mājas Ĝaudis pazūd pa saviem kaktiem un klētīm un pošas uz baznīcu. Tad atkal visi salasās lielajā istabā un kaut ko klusi gaida. Iznāk tēvmāmiĦa, un nu sākas tā savādākā lieta visā rītā. Visi noskūpsta papriekšu tēvmāmiĦai roku, tad saskūpstās savā starpā: sievieši ar sieviešiem, vīri ar sievām, jaunie skūpsta rokas visiem vecākiem Ĝaudīm, arī AĦui un Kaminskenei. Viss tas notiek bez vārda runāšanas. Sievietes slauka asaras, pat šĦukst. Kaminskene tā raud, ka viĦai pāra reizes dziĜi jāatelso. ViĦai, tāpat kā citām vecām sievām, papierē raibs zīda lakats ap kruzuĜu aubi un pār to atkal cits, melns zīda, sarauts tūteniski pāri acīm. ViĦas galva izskatās kupla kā kartupeĜu grozs. Visapkārt švīkst drēbes, mīĦājas smagie svētdienas apavi. Tad visi iziet tāpat klusi pa durvīm, pa vienam vai pāros. Karlīne iet ar Luzi, bet otrā pusē tai iet Ingus. Un Karlīnei ir galvā Luzes baltais lakats, jo viĦas jau abas mīĜas kā māsas. Nu ir brīvība! Visi lielie prom! Var darīt, ko grib, var iet, kurp grib. Zēnu bērni, pakampuši savu rīta maizi, aizdiedz, iekam vēl Ciema krustmāte, kura atnākusi vārīt pusdienu un pieskatīt māju, spēj tiem piesacīt, lai Ħemot grāmatu un pa dievvārdu laiku lai uzvedoties rātni un godīgi. Kur šie būs rātni! Skrien tik savas svētdienas grāmatas skaitīt! Gan pārnāks uz pusdienu sabristām kājām, pūpolzariem, vai veselu klēpi, un pilnām ėešām jaunmauktu kārkla svilpju. Bet ko darīs Annele? Ciema krustmāte iziet rīkoties pa āru, apskatīt kūtis un klētis. Pusdienu gatavot vēl par agru. Pusdienai tēvmāmiĦa jau ir nolikusi sieku tārpiĦu un bĜodu sagrieztas gaĜas, jo pusdienas mielasts šodien ir visiem kopīgs. Annele ir viena pa iekšu. Mājas tādas kā vēl nekad. Var izdzīvoties ar paijām, izrunāties visvisādās mēlēs, izdziedāties svētdienas un nieku dziesmas. Nav neviena, kas teiktu: ko tā meitene! Neviena, no kura būtu jāraujas vai jāklusinās. Kad Annelei pietrūkst dziesmu, viĦa dzird, ka urdz kur vēl cits runātājs. Lielais pulkstenis kambarī tukst nemitīgi kā uzticams sargs: es esmu te, es esmu te! Bet sienas, snaudelīgi klusas, liekas sakām: Mums viena alga. Mēs ar visu ar mieru. Izdzirdot pulksteni, Annelei iemirdzas acis: Mēs divi dzīvie. Nu būs runāšana! Un tūliĦ arī dodas pie otra dzīvā. Bet dziĜi, dziĜi pukst pulksteĦa sirds. Neaizskarama un nepieietama, vai ir kāds mājā vai nav.

Bet vai gluži tā būs, ka nevarēs tai pietikt? Annele aizlien kastei aiz muguras, izskrāpējas ar nadziĦu gar sienām, izurbjas pa atslēgas caurumu: velti! nekas nekustas, nekas neatdarās! Ja uzkāpj uz krēsla, var tikai apglaudīt pukstētāja apaĜo ăīmi. Tas ir gluds un auksts. Ap viĦa mēnešainām apmalām stāv stundas, kuras Annele jau prot skaitīt. Trīs reizes viĦa apvada tām apkārt pirkstu, ik katrai vaicādama: vai tu tā esi? Un pulkstenis uz visu atbild: tuktuk! Vairāk viĦam nav ko sacīt, un tā ir drīz ar viĦu visas runas izrunātas. Kambarī baltā smilts un zaĜais skuju kapājums vēl svaigi un neaizskarti. Kādu laiku te Annelei darbs. ViĦa nopūlas nomīdīt to līdz pašiem kaktiĦiem tikpat plakanu kā istabas klons. Tas viĦai arī pēc krietnas pastrādāšanas puslīdz izdodas. Bet tad tai uzreiz iekrīt prātā, ka jāiet taču steigšus vien pie Dieva galda. Lielie jau būs baznīcā. Jāăērbjas steigšus, steigšus. Un Annele nu sanes drānas no visuvisādām klētīm. Lielā vecmātes tiptene, mātes jaka, mutes dvielis, kāda raiba, nomesta prievīte - visas labas lietas. Tipteni apaĜiski, dvieli pāri un no mātes jakas ar prievīti apkārt iznāk tāds priecīgs paltraks, vai īsti mežā braucams. Kad nu pārăērbta un pātari noskaitīti, jāsāk atvadīties. Annele noskūpsta vispirms tēvmāmu (lielo pulksteni), tad tēvu un māti (abus lielos galdus) un tad pa visiem kaktiem saimes Ĝaudis, kur viĦu ir biezs. Tad iziet svarīgiem soĜiem laukā. Kad iziet laukā, jāpameklē ceĜš. Tas jau turpat pa kājām. Bet kur tad būs Anneles baznīca? Ilgi meklē un nevar nekur lādas atrast. Viens ērkšėogu krūms aizvēnī jau zaĜš. Gandrīz zaĜš! Kur tas varēja rasties? Kā varēja viens atmosties, kad citi visapkārt vēl guĜ? Vai tas nav tāpēc, ka tas nav vis nekāds krūms, bet ir baznīca? Jā, te ir baznīca! Tikai vēl jāiztaisa un jāsapušėo. Annele nu sastāda krēslus, sakarina lukturus, nosprauž treliĦus, noliek baltu akmens galdu. Un pašā vidū stāvēs Pestītājs, izplestām rokām. Jā, tur jau viĦš ir! ViĦa zilās, mirdzošās acis skatās taisni šurp. “Annele, tu vēl neesi labi uzposusi Dieva galdu.” “Kā tad vēl vajaga?” “Nu, vai tu neredzi?” Jā, Annele redz gan. Zelta segas nav. Kur Ħemt Dieva galdam zelta segu? Kur Ħemt zelta segu? Annele skumst. “Še, Annele!” Saule izpeld piepēši no dziĜas mākoĦu plaisas, saule uzmet Annelei uz rokām zelta segu. Ritina to ēnām virsū, pāri Anneles rokām, pāri viĦas baznīcai, pāri pagalmam, iesviež to laukos, apsitina to ap tālajiem pauguriem, izklāj to pār vēl tālākajiem zilajiem mežiem. Ai, nu! Kāds bezgalīgi plašs ir tagad Dieva galds! Vispāri noklāts lielo zelta segu! ViĦa ritinās margodama no vienas debess malas līdz otrai. Un kas tā te nu par baznīcu! Annelei nu ir cita baznīca, zilām debesu sienām. Ies pie lielā Dieva galda! Annele var

sērst pie viĦa visās malās. ViĦai vajaga tagad būt visur klāt, kur tas zeltaini margo, kur nozudušas ēnas. Un, tā kā smagās baznīcas drānas kavē, viĦa norauj tās vienu gabalu pēc otra un aizlaižas ar sauli, ka gaišie mati plivinās kā palaista linu kodela. Bet kur palika laiks? Jaukais priekšpusdienas laiks! Laiks jau ir aizgājis, kā smilts izbirst caur pirkstiem. ViĦi nāk! skaĜi iesaucas Citrons, kas visu laiku tupējis aiz kalna, uz baznīcas ceĜa, un gaidījis Karlīni, savu barotāju. ViĦi jau nāk! Citrons skaĜi taurē, lēkdams un riĦėus diegdams ap pirmo pāri, kas jau atgriežas no baznīcas. Tie ir Ingus ar Karlīni. “Ēst! Man gribas ēst, meitēn! Vai sūkalu zupa gatava? Vai smilšu pīrāgi izcepti?” kliedz Ingus jocīgi skaĜā balsī, ieraudzījis Anneli. Un garām ir, cepuri pakausī atmetis. “Še, meitēn, kukulis!” Karlīne iemet Annelei klēpī pušėīti pirmo palegzdīšu, bet pavisam sažĦaudzītu un saĦurcītu. Arī viĦa ir garām. Baltais zīda lakats tai nokritis uz pleciem. Tik ātra viĦa, jautra un pietvīkusi. Bet Luze, kas nāk gabalu aiz viĦas, nepavisam. Luzei nav labs prāts. “ViĦai žēl, ka devusi Karlīnei balto lakatu,” Annelei jādomā un tai paliek pavisam skumji. Redz nu: nav, nav vairs māsas Luze ar Karlīni! Bet tagad Annelei iekrīt prātā, smagi kā akmens, pašas grēki. Kur drānas? ViĦa pietvīkst kā biete. Ja nu pārnāks māte un redzēs visus nedarbus, tad bāriens kā lietus. Steigšus jāmetas iznīcināt visas pēdas. Jāsameklē drānas, jānoslēpj, lai nebaras māte. Tā ir arvien ar tiem lielajiem. Tikko viĦi parādās, beigta visa brīnišėā burvība. Pēcpusdienā lielie Ĝaudis ir tādi pat kā arvienu, un nevienam nav tik žēl jaukā Dievgalda svētrīta, kā mazajai Annelei.

Zemes meklētāja Svētdienu pēcpusdienās bieži atnāk no apkārtējām mājām vīri Avotos ciemā. ViĦi nesit kārtis, jo nav bezbēdīgi kā puiši. ViĦi neiet apstaigāt Avotu laukus, apskatīties zirgus un ēkas, kā to dara ciemā atbraukušie saimnieki, jo viĦiem pašiem nav ne zirgu, ne lauku, viĦi ir vīri citās mājās, tāpat kā Anneles tēvs ir vīrs Avotos. Pie tēva viĦi arī atnāk uz runāšanu. Annelei patīk skatīties, kādi tie vīri un kā viĦi runā. Ăelžu Miėelis ir mazs, sīks vīriĦš rūtainās biksēs un gaišpelēkos zetora svārkos, kurus sakās esam šā brūtgāna svārkus. Ienākot istabā kaut kāds pārgalvis viĦam pa laikam sauc pretī: “Nu, Miėeli, saseĜas, saseĜas, sīruĜi jau zied.” Uz to Miėelis atbild: “Are nu, pagāni tādi, pateisat Dievam, ka jums mēle lokana.” Un vairāk viĦš neĦem Ĝaunā. Apradis ar to, ka viĦu jau zobo no puiša dienām, ka tas nevar izrunāt dažas skanas un reiz citus puišus rītā modinājis, lai “saseĜas, ka zied jau sīruĜi”. Miėelis lie!s runātājs nav, bet par to tas klausās acīm, ausīm un paplestu muti. Un katrreiz, lai kurš beidzis runāt, apstiprina: “Nu kā tad, jā. Es jau ar' tā saku.” Un bāli zilās acis viĦam spīd un iesārtie vaigu gali laistās, tā viĦam patīk katrs runātājs. Rudmetu Vilis ir atkal tik karsts un nikns kā švirkstošs kadiėis: lai kur kāds runā, viĦš tūdaĜ pretī ar savu, arvien draudēdams nez kam. ViĦš staigā svīzdams biezos, adītos kamzoĜos, sarkano bārdu pacēlis un šad tad kuplos, sprogainos matus ecēdams. Tad lai neviens viĦam pa kājām nenāk. Vīri runā par svešām, tālām zemēm, par kariem un mieriem, par firstiem un ėēniĦiem, par kungiem un kalpiem. Bet par visu vairāk viĦi runā par zemi. Kā avoti strautā un strauti upē, tā visas viĦu valodas beidzot satek vienā runā, un tā ir par zemi. Visu runu vidū ir Anneles tēvs. Kad viĦš runā, citi vīri vērīgi klausās un pat Rudmetu Vilis nekrīt starpā. Tēvs visvairāk stāv istabas vidū un citi tam apkārt. Kas karstāki un jaunāki, tie stāv, kas vecāki un vēsāki, sēd. Daudz, daudz reizes Annele ir dzirdējusi runājam par zemi, kamēr ir izpratusi, ka vīriem zemes vajaga un ka zeme ir tāda lieta, kas visnotāĜ jāmeklē. Puiši neko daudz par zemi neiztaisa. Ingus saka: “Kas man tā jūsu zeme... Man viena galva, viena bēda.” Bet tēvs šam tad atbild. “Būs sieva un bērni, bēdāsi mūsu bēdu.” “Nav taisnības pasaulē, nav,” sirdās Rudmetu Vilis. “Ja būtu taisnība, būtu arī katram savs zemes stūris. Bet tagad: tam ir un man nav. Kāpēc nav man?” “Nu kā tad, jā! Es ar tā saku,” tūdaĜ piesteidzas Miėelis. “Taisnībai vajaga būt pasaulē. ViĦa tikai jāmeklē,” spriež Zangus, Jurīša tēvs. Bet Rudmetu Vilis pārcērt: “Ar rungu rokā viĦa jāmeklē. No kā spīd muižas? No kā spīd kungi? Vai ne no mūsu sviedriem, ko? Kas dos nabagam taisnību, ja pats to nemeklēs? Un es tik saku, ka ar rungu.”

Rudmetu Vilis šaudās kā skala ogle, vicināta tumsā, bet Anneles tēvs saka rāmi: “Vai pumpurs uzziedēs, ja tu viĦu atplēsīsi ar varu, priekšlaikā? Vai tu vari piespiest, lai tīrums dod rudzus pĜaut pa Jurăiem? Visam ir savs laiks. Es tik tev saku: vienreiz taisnība nāks un zeme būs.” “Nu jā, kā tad. Es jau ar tā saku,” Miėelis priecīgi piekrīt. Un Rudmetu Vilis arī nošĦaukā un ir rāms. Tā viĦi runā. Arvien nomierinādamies no Anneles tēva vārdiem, bet citu svēt-dien sāk atkal par jaunu. Līdz Annele skaidri zina: zemi meklēt ir taisnību meklēt. Un kādu rītu viĦa uzmostas ar to karsto gribēšanu: šodien no visiem steidzamiem darbiem steidzamākais ir - atrast zemi un to apstrādāt. Bet izstaigājusi laukā visas malas: nekur uziet tādas zemes kā vajaga. Nav brīnums, ka arī vīri to nav atraduši. Tā ir grūta lieta. Būs jāiet tālu, tālu. Jāiet pamatīgi meklēt. Bet papriekš tad krietni jāsapošas. Un Annele dodas istabā, kur mātes lāpāmā kurvī ir Šis un tas lietājams. Iznāk ir priekšautam, ir plecu seăenei, ir galvas aptinumiem. Bet taisnais ceĜš uz āru viĦai uzreiz sajūk, kad tā pamet acis uz logu. Tur patlaban meitas Karlīne šėetina pelēku linu dziju. Uz tā paša loga ir Jurīša vectēva lielās acaines, raga rāmjos. Kad vectēvs nevar ko saredzēt vai sameklēt, viĦš arvien uzkabina acaines uz deguna un tad tūlīt redz. Nu Annele arī zina: kā uzliks acaines, ieraudzīs zemi. Droša lieta. Bet ko teiks Karlīne? Nu, tad jau dzirdēs! Annele pielien klusu logam. “Vai to var Ħemt?” viĦa paceĜ mazliet pirkstu pret acainēm. “Vai turas pretī?” Karlīne atjautā. “Nu paraugi, vai var Ħemt.” Vai tad nevar? Annele domā un šaubās, un izstiepj roku ar stipru apĦemšanos: “Es Ħemšu.” “Ja vari paĦemt, Ħem!” Un Annele ne tik vien paĦem, bet uzliek acaines uz paša degungala, un Karlīne ne tik vien nekā par to nesaka, bet palīdz vēl Annelei aptīt ap abām ausīm tureĜu saitītes. Tikai smej tā, ka arī Annelei jāsmej. Jā, kad nu ar acainēm iziet sētvidū, tad nav necik ilgi jāmeklē, jau zeme rokā. Un viĦa guĜ tik jaukā noslēptā vietā, ka neviens cits, izĦemot Anneli, to ne redz, ne dzird. Vajaga tik izlīst uz vēdera augstai dēĜu sētai pa apakšu un tad var strādāt vaiga sviedros. Zeme, kuru Annele laimīgi atradusi, ir apaĜa, uzvelvēta kā maizes kukulis un visapkārt tai, kā mežš, kupli, lieli laksti, bet viĦā pašā ir vārgi, rūsgani stādini ar nedaudz sīkām lapiĦām. To Annelei nevajaga. ViĦa nolasa tos pa vienam un noliek starp lakstiem.

Tad tā Ħemas zemi apkopt. Uzar, uzecē, izvago birzēs un ar gudru ziĦu apgādā visus, kam nav zemes. Jurīštēvam iestāda kartupeĜus, Ăelžu Miėelim iesēj miežus, Rudmetu Vilim rudzus, kā lielam lauku pĜāvējam. Bet savas pašas tēvam sagatavo visu lielāko gabalu kviešu sējai. Un, tā apstrādājot un pastarpām laukus aptekot: vai nav jau sazēluši un kur nav, atkal no jauna pārsējot, ir jānomet visas ceĜa segas un pat acaines, zemi atradušas un tā savu uzdevumu ixpildījušas, aizslīdējušas nez kur un izzudušas no prāta. Nez ko Annele nebūtu visu paspējusi izaudzināt, kad pašā lielajā darba jaukumā to nebūtu nobiedējis nejauks bĜāviens, kas dārdēja kā pērkons no augšas. Kad viĦa paskatījās, tad turpat virs galvas, pārkārušās pār dēĜu sētu kratījās Kaminskenes pelēkā galvas lakata bārkstis un zem tām šaudījās melnās, niknās acis. Un tā viĦa kliedza: “Mana dobe, mana dobe! ěautiĦi mīĜie, skataties, ko man dara! Vai tie ir cilvēki, kas tā palaiž savu bērnu! Un vai tas ir bērns? Tas ir meža lops! Kas no tā iznāks! Tas negriezīs ceĜa ne Dievam, ne cilvēkiem... Bet es necietīšu! Lai man atlīdzina! Lai man samaksā līdz pēdējai kapeikai” Annele redz, ka ir pats pēdējais laiks pamest savus tīrumus un bēgt. Un viĦa bēg, skaĜi pukstošu sirdi, caur lakstiem un nātrēm. Bet kur izbēgt? Pasaule saraujas šaura, šaura, savelkas čokurā, līdz beidzot vairāk nekā nav, kā viena sodoša roka. Un tā ir Anneles mātes roka. Tuvu, tuvu, ak, par daudz tuvu! Un šīs dienas lielais, jaukais darbs nobeidzas un izjūk dziĜā un garā elsošanā. Visu pēcpusdienu Annele ir skumja, skumja. ViĦa aiziet labāk pie priedēm mežmalā, pie neaizmirstelēm purva grāvi nekā pie cilvēkiem. Neaizmirsteles un priedes drīkst ziedēt un augt, drīkst darīt, kas tām tīk, bet Annelei ir bijis svēti jānosolās: nekad vairs tā nedarīt, kā darījusi šodien. Un, lai šo solījumu neaizmirstu, viĦa bij dabūjusi pērienu. Par pērienu nekas. Tas pārgāja viegli, ievērojot veiksmīgu muskuĜu ievilkšanu sodāmā vietā. Bet, kas nejauki sāpēja, tā bij tā zīme starp diviem laikiem un divām saprašanām. Ar kādu saldu prieku Annele bija izgājusi meklēt zemi un taisnību, un tagad izrādījās, ka taisnība un zeme abas piederēja niknajai Kaminskenei. Kad elsas jau sen bij pāri, Karlīne, gadījusies garām iedama, pakratīja Annelei ar pirkstu. “Nu, palūko, ka es nebūtu pievākusi tās vecātēva acaines, tad tu būtu dabūjusi vēl pavisam citus piparus.” Annele neprata uz to atbildēt neviena vārda. Tā runāja Karlīne, kura tak šorīt bij tāds draugs un sabiedrotais, pati palīdzēja uzlikt acaines un pati tik sirsnīgi un jauki smējās?

Čigāni Šorīt pamostoties Annelei pirmās domas ir: čigāni. Vai redzēs tos šodien, vai nē, un kad redzēs, kādi gan tie izskatīsies? Vakar ganu Jancis stāstīja: Čigānu kalnā esot sabraukušas četras kulbas no rīta un četras vēl atbraukušas pēc pusdienas. Mātītes aizgājušas mangot uz ZaĜenieku pusi. TēviĦi ar zirgiem slamstoties pa lauku. Pret vakaru atbraukusi muiža čigānus skatīties. Kontese uzĦēmusi uz papīra plikus čigānu bērnus. Par šīm Ĝaunām zinām ir daudz ko domāt. Čigānu kalns. To Annele pazīst labi. Tas ir sauss uzkalniĦš lankas malā, meža piekājē, tik bieži noaudzis jaunām, kuplām priedītēm, ka pret vēju stāv kā mūris. Bet saule, ap debesi riĦėodama, liekas, pa Čigānu kalnu vien dzīvo. Vai rīts, pēcpusdiena vai vakars, Čigānu kalnā arvien saule. Bet mātītes un tēviĦi! Kādi tie gan bij? Vai viĦi lēca uz divām kājām kā zvirbuĜi. Un vai viĦiem spārni arī ir? Mātītes un tēviĦi! Nudien jocīgi! Tad: muiža atbraukusi skatīties un kuntese uzĦēmusi čigānbērnus uz papīra? Vai tad muiža pati var sēsties uz kulbas un atbraukt, un vai tad čigānbērni ir tik viegli kā spalvas, ka viĦus var uzĦemt uz papīra? Par visām šīm lietām būtu jāprasa mātei. Un, tā kā Annele ir dabūjusi pašlaik no kādas ciemenes, kas atbraukusi pie vecāsmātes, svaigu kviešu karašu, kas pavasarī ir tik reta un neredzēta manta, un to līdz vakaram, kamēr pārnāks māte, lecināt pa rokām neiekostu iznāk par daudz ilgi, tad viĦai ir divkāršs iemesls un divkāršs prieks aizskriet pie mātes uz lauku, kur tā ir līdz ar meitām pie mēslu ārdīšanas. Par karašu papriecājas ir māte, ir lielās meitas, bet atsakās kaut ko no tās baudīt, novēlēdamas to Annelei vienai pašai. Nu Annele varētu tūliĦ par čigāniem jautāt, kas tai visvairāk deg uz mēles, bet kā nu prasīs par tiem tēviĦiem un mātītēm un muižas braukšanu uz Čigānu kalnu, kad turpat ierauga Karlīnes zobgalīgās acis. TūliĦ mēlei aizšaujas priekšā: nē, nebūs labi. Karlīne smiesies, un tad būs jākaunas. Vajadzēs labāk pašai izdomāt, kā tas īsti ir ar tām mātītēm. Varbūt jau viĦas būs kad redzētas. Un viĦa pavelk māti aiz svārkiem un klusi jautā: “Māt, vai es čigānus jau esu redzējusi?” “Čigānus?” brīnās māte. “Nē, nevar vis būt. KaltiĦos viĦi nenāca un Kamenēs tu vēl biji pārāk maza, lai ko noăistu. Nebūsi vis redzējusi.” Karlīne jau arī to runāšanu ir padzirdējusi un sauc jautri, savus sekumus kratīdama: “Ak tad tu kāro gan to augsto viesu? Nu, pagaidi tik! Rīt pat jau tie mums uzklups kā siseĦu

bars. Pasaki tik vecaimātei, lai jauc cepienu maizes un vāri nēša grāpi putras. Badi jau nāk nākdami.” “Badi jau nāk nākdami!” Tā lieta ar čigāniem paliek arvien mīklaināka. Tā nu Annele iet šorīt, par čigāniem domādama, lai nu gan kāre ar tiem iepazīties nav vairs tik karsta kā vakar. Tagad vistuvākā lieta ir tā pati karaša, kas, sataupīta no vakardienas, pa rokām glaudot ir tapusi tik brūna un gluda kā nodrāzta paijiĦa, un būtu nu galīgi nobriedusi apēšanai. Ilgāki vēl glabājot tā varētu sapelēt vai sakalst, kā to Annele jau ir piedzīvojusi ar dažu labu gardumu, kas neviĜus redzēts vecmātes vai mātes skapī, izdēdējis tādēĜ, ka nav laikā atdots bērniem apēšanai. Tāpēc papriekšu patērēs karašu, un tad redzēs, kā būs ar čigāniem. Bet kur to patērēs? Istabā jau nu ne par ko. Tai vietai, kur patērēs karašu rīta maizei, jābūt acīm tik pat gardai un tīkamai, cik mutei pati karaša. Kā Annele tā ar savu nodomu izskrien laukā, tā nāk, skaĜi riedams un plēsdams, Citrons no lejas ceĜa, pasviež ziĦu: “Vau, vau, sveši Ĝaudis!” līdz mājas slieksnim, un tad dodas atkal kā vējš atpakaĜ aizturēt visiem spēkiem nelūgtos viesus. Bet tas viĦam neizdodas. Garām bozēm vicinādamas un lādēdamas patlaban izkāpj no lejas trīs lielas sievas, izplūdušiem ogĜu melniem matiem, platiem skrandainiem lakatiem, pārkrūtis sietiem spožiem spaiĦiem un bērnu uz vienas rokas, bet pie otras tāpat pa bērnam vai pa diviem. Sievas? Nē, nav sievas, tās ir mātītes! Annelei izšaujas kā dzelons līdz kāju pirkstiem un skriešus tā dodas uz klēti. “Čigāni, vecmāt, čigāni!” viĦa iekliedz vaĜējās klēts durvīs, kur vecmāmiĦa rīkojas gar tīĦiem. TūliĦ viĦa iznāk laukā un, klēts durvis ātri noslēgdama, skubina Anneli skriet pakaĜ čigānietēm, kas patlaban, ar Citronu kaudamās, pazūd jau namā. “Skrej, meit, skrej, tev čaklākas kājas, ka nenorauj kādu segu no gultām, dvieli vai kreklu neiegrūž savās ėešās.” “Tad tādi tie čigāni!” domā Annele, uztrauktu sirdi skriedama istabā. Visas trīs sievas jau pa to starpu nosēdušās, viena uz sola pie galda, divas kā īstas viešĦas vecās AĦus gultā un sarunājas skaĜā nesaprotamā valodā. Bērni čīkstēja un kāvās, bet viĦas iztina no lakatiem vēl savus mazos knēveĜus un gluži kailus palaida tos klonā, kur tie rāpoja kā brūnas vaboles. Visas melni liesmainās acis skatījās uz Anneli, urbdamās kā ar īleniem. Sievas smējās savā starpā. “Ai, ai! Zelta matiĦi, dimanta actiĦas, rožu vaidziĦi: kontesīte kas kontesīte,” viena teica otrai un, kamēr Annele skatījās kaktos nobijusies un izbrīnējusies, kur tā tāda kuntesīte, tā juta sevi piepēši apžĦaugtu: divi kaili čigānēni bij iekodušies viĦas brunčos kā ērces un ar melnām netīrām rokām rāvās pēc viĦas nepatērētās karašas, kas tai vēl gulēja rokā gluži aizmirsusies.

“Dod, zelta kuntesīte, dod nabaga čigāniĦam. Dievs tev atdos Simtukārt,” teica tā pati čigāniete. Annele nu dzirdēja gan, ka viĦa pati ir tā zelta kuntesīte, kurai jāatdod sava karaša, un redzēja arī, ka to jau vairs neglābs. Nost, nost! ViĦa gan dzina, gan sauca, gan mēăināja nokratīt mazās vaboles, bet tad pieskrēja vēl trešais lielākais čigānzēns no mugurpuses, lika kā ar āmuru savu kulaku uz meitenes stilbu un izsita tai kāroto kukuli no rokām. Tas aizritēja pa klonu, kūleĦodams kā ripa, un tam pakaĜ brēkdami metās visi trīs čigānēni. Nolaistām rokām Annele bēdīgi noskatījās. Abi mazie sakampa karašu reizē. Bet, tikko no tās paspējuši katrs atraut pa gabalam, kad lielais, abus krietni saduĦėējis, izrāva tiem maizi no nagiem, iebēdza otrā kaktā, kur pāra acumirkĜos karaša bij notiesāta. Mazie nu laida atkal vaĜā savas taures. Bet vecās čigānietes gardi smējās, . plaukšėināja rokām un nebēdĦiem uzsauca kaut ko g laimīgu savā valodā. Annele ir mēma. ViĦai žēl karašas un bail nekaunīgo sievu. ViĦa ir kā cālēns starp krauklēniem, kurus vecās krauklenes vēl uzmudina plēst, cik vien jaudā. Tā ir sveša, neizprotama pasaule, kas viĦu apvaino, aizdod tai dusmas un īgnumu, bet viĦa sakož zobus un cieš klusu. Ienāk vecmāmiĦa. Tūlīt visas čigānietes reizē sāk prasīt putru, pienu un maizi. “Ejat sētsvidū, tur ir nolikta putra un maize,” vecmāmiĦa īsi pasaka. SkaĜā balsī čalodamas, gribīgās viešĦas nu gāžas laukā un aplīp lielu putras bĜodu uz mauriĦa. Pa to starpu uznāk sētsvidū vēl citas čigānietes un krīt arī neaicinātas pie putras. Steidzīgi un badīgi tās sviestin sviež ēdienu mutē, pie tam ne acumirkli neapstādamas čalot savā skaldarīgajā valodā. Drīz putras bĜoda ir sausa, bet nu vēl nava dabūjuši “nabaga čigāniĦi, plikiem vēderiĦiem”, jo papriekšu ir paēdušās pašas lielās čigānes. Vecmātei jānes vēl bĜoda putras. Bet ar to nav gana. Nu vēl visas reizē sāk prasīt “dimanta galviĦai”, “baltai rociĦai”, “lielajai Avotu saimniecei, kas sēž savās mājās tik plata un liela kā lielmāte savā pilī”, tai nu skalderīgās viešĦas uzstāj, lai dod pienu, sviestu, miltus, putraimus, gaĜu, kreklus viĦu plikvēderiĦiem, brunčus un lakatus viĦām pašām un spilvenus un segas viĦu guĜvietām. Par visu to viĦas sola no Dieva simtkārtīgu un tūkstoškārtīgu atdošanu. Bet vecmāmiĦa saka: nu ir gana. Un vairāk nekā. Lai nu iet prom. Bet čigānietes neiet. VecmāmiĦa turpina savas gaitas no istabas uz aku, no akas uz laidaru, bet čigānietes tai visur pakaĜ, un viĦu mutes maĜ kā sudmalas. Kad viĦām vairs pavisam neatbild, viĦas paliek vēl jo negantas, domādamas, ka māja tukša no Ĝaudīm. Tikpat pārmērīgi, kā slavinājušas, viĦas sāk tagad lādēt un lamāt. Annelei sirds sāk trīcēt no bailēm, tā viĦas lamā. Nekad viĦa nav dzirdējusi sakām tādus negantus, skalderīgus vārdus, un vēl uz mīĜo, labo vecomāti, kuru visi cienī, visi mīl: žīdi, nabagi un sveši Ĝaudis. Jo vecmāmiĦa paliek klusāka, jo čigānietes brēc skaĜāki, un, kad nu viĦa pavēršas uz klētspusi, čigānietes gāžas tai arī tur pakaĜ, rokas pa gaisu svaidīdamas un no melnajām acīm dzirkstis šaudīdamas. Annele nu nekā cita vairs nedomā, ka čigānietes grib nodarīt Ĝaunu vecmāmiĦai, un iekliegdamās metas tām priekšā.

“Vai! vecmāmiĦ, vai! Kas glābs? Kas nu glābs?” Piepēši notrinkšėēja logs un tai pašā brīdī arī atsprāga vaĜā. Pa logu izlēca tēvocis Ansis, vienā kreklā, basām kājām un izpūrušiem matiem, kā patlaban no gultas cēlies. Rokā viĦam bij gara, balta pātaga. Lielās, zilās acis dusmās dzirkstīja, un bārdas gali plīvoja no uztraukuma. “Es jums gan rādīšu!” viĦš sauca. “Jūs nāksiet lamāt manu māti! Nu sargaties tikai!” Un pātaga švīkstēja gaisā. Čigānietes acumirklī ieplēta mutes kā pārakmeĦotas. Neviena nebij domājusi, ka mājā ir vīrietis un vēl pats saimnieks. Tad, skaĜi iekliegdamās, viĦas metās pie bērniem un, sakampušas tos klēpī, deva kājām vaĜu. Bet aiz viĦām laidās Citrons, nežēlīgi riedams un papēžos klupdams, un tēvocis Ansis ar garo pātagu. No šitāda jandāliĦa Annele briesmīgi nobijās, ne mazāk arī no tēvoča bardzības, un it kā līdzvainīga aizskrēja aiz koka. Turpat arī bij nobēgusi viena no vēlāk pienākušām čigānietēm. Tikko tā redzēja, ka pagalms skaidrs, viĦa pieskrēja putras bĜodai, iegāza to savā skārda spainī, pašaudīja acis uz vienu, uz otru pusi un aizdrāza pretējā virzienā. Krusttēvs atnāca no čigānu dzīšanas saīdzis un aizelsies. “Te tev nu bij par tavu labo sirdi,” viĦš teica vecmāmiĦai. “Vai nu tie lamu vārdi tevi izmācīja, ka nevar vis pildīt tik nelietīgas mutes?” “Vai tad nu tie lamu vārdi man pielips?” atteica vecmāmiĦa. “Bet vai tad tie Avoti ir patiesi tāds neizsmeĜams avots, ka viĦi var visu pasauli paēdināt?” “Dieva svētība, dēls, ir neizsmeĜams avots,” vecmāmiĦa tāpat rāmi noteica. “Ko lai dara! Vai nu es iešu ar tevi bārties,” krusttēvs pameta ar roku un iegāja istabā. Bet, kad vecmāmiĦa gribēja paĦemt putras bĜodu, viĦa redzēja, ka čigāniete to izlējusi ar visām karotēm. “Ak tu nešpetne!” viĦa nobrīnējās, nopurinādama galvu. Redzams, ka karošu viĦai bij gan žēl. “Ai, čigāni, čigāni!” Annele tāpat nobrīnējās, purinādama galvu, “tie ir gan tauta!”

Amerikas braucējas Pa Jurăiem Avotos bij iebraucis vecais Pērkons ar gultu, brūnu koka skapi. galdiĦu un krēslu un lielu daudzumu dažādu darba rīku: slīmestu, vārpstu, kaltu, cirvju, vecu izkapšu un citu daiku. Pie Pērkona no dažādām pusēm tad bij arī atbraukušas viĦa trīs meitas: Trīne, Luze un ČiepiĦa, katra ar zaĜu, gaiĜaini puėotu pūra lādi un ratiĦu. Pērkons un viĦa meitas nevadājās istabā, bet tukšā puišu klētiĦā, jo nenāca uz ilgu dzīvi. Neviens no viĦiem vairs nebij līdzis pie saimnieka. ViĦi salasījās Avotos kā rudeĦos gāju bezdelīgas uz telegrāfa drāts. ViĦi arī bija tādas gāju vezdelīgas, jo taisījās laisties uz Ameriku. Viskarstākā Amerikas gribētāja bij ČiepiĦa, kas pērngad dzīvoja pagasta otrā galā savu pirmo meitas gadu. Tur bij uznākusi tāda Amerikas sērga, un tādu gājēju saradies pa visām mājām. Tik daudz bij spriests un sarunāts, un ČiepiĦa tā sakārdināta visu to labumu un brīnumu, kas aiz tālām, tālām jūrām gaida Kurzemes Ĝaudis, ka uz ziemas beigām, kāda rīta agrumā, vēl ar melnu tumsu, tā bij atskrējusi KūĜu muižā, kur dzīvoja tēvs ar vidējo māsu Luzi, un ar visu savu lielo gribu uzstājusi, ka šiem tūliĦ jānojaucot te, kur nekā laba sadzīvot nevarot, visa iedzīve un jāejot uz Ameriku meklēt vieglas dienas, kur tās tā veicīgi paĦemamas kā puėes ceĜmalā. ČiepiĦai vārdi nāca kā no upes, un iekams tēvs un māsa bij paguvuši aptvert, kas tā par lietu un kas par Ameriku, jau viĦa bij prom, uz Lielmežiem, pie vecākās māsas Trīnes. Trīne bij liela, resna un grūti iekustināma. Kas par Ameriku? Kur tāda Amerika? ViĦa ilgi pavisam nesaprata, ko ČiepiĦa tur grab, un kad saprata, negribēja. Nē, un pavisam nē. Bet cik ilgi lai atturas pretī? Kad ČiepiĦa ko bij uzdomājusies, tad tas bij gluži velti. Jau no mazām dienām tai bij tāda griba, liela galva, kurai nevarēja pretoties ne tēvs, ne māte, ne māsas. Un nu māte bij mirusi un ČiepiĦa palikusi tā jaunākā, lutināmā, vēl tīrais bērns. To tak nevarēja vienu laist ar svešiem Ĝaudīm? Un, kad jau brauca vecākā un jaunākā māsa, ko lai dara Luze kā no vidus izrauts zobs? Un, kad jau bērni prom, kur lai paliek tēvs kā vecs koks bez zaru? Kad braukt, tad braukt visiem. Tas Dieva likums. Un tā viĦi bij nolēmuši braukt. Katru rītu Pērkons aizgāja ar cirvi, ar zāăi vai kādu citu lietu ar nolūku vai nu to pārdot, atstāt kādam radam piemiĦai, vai aprunāties ar gudrākiem, kā būtu, ja varētu tādu lietu arī paĦemt līdz, jo drošs ir drošs, un kas ir drošāks, kā ja pašam sava manta klāt. Bet it neviens padoms Pērkonam neizlikās labs diezgan, jo vakarā, kā likts - viĦš atkal bij ar to pašu savu lietu atpakaĜ. Un tad sākās jauna pārspriešana par to pašu ar meitām, ar mājniekiem, bet arī te Pērkons prata visus labos padomus noraidīt: jā, izdot no rokām ir viegli, bet no kā tu vēlāk paĦemsi, kam prasīsi? Un tā tas palika arvien kopā ar savām lietām. Laiks gāja, bet ar mantām izšėirties nevarēja. Vienreiz pārnāca nikns un spĜaudīdams vien. Sasauca kopa meitas un bargi noprasīja, vai šīs maz padomājušas, kur likt tās savas lādes. Vai gan viĦš lai ar tām arī vēl vazājoties? Vai gan katra no viĦām domājot, ka šī, kā uz siena vezuma sēdēdama un kājas kustinādama, varēšot uz savas lādes iebraukt Amerikā? Ahū, māsiĦ! Nekā tam līdzīga! Tur stingri kungi, ne tā kā pie mums. Cik uziet mugurā un cik lielu nastu no savas

mantas vari uzcelt plecos, tik ir varēsi Ħemt un vairāk nekā. Tāda bij tā ziĦa, ko pārnesa Pērkons. Un tāda viĦa pēdējā teikšana. Nevienas lādes! “Kā? Nevienas? No visām trim lādēm nevienas pašas?” sauca trīs mutes reizē. Nu tad varbūt - ar lielām, lielām lūgšanām - varbūt ka vienu, bet par trim neesot ne ko domāt, ne cerēt. “Nu tie gan ir muĜėī,” brīnējās Trīne, “par ko t' šie neĜauj mums Ħemt līdz visas mūsu lādes?” Pērkons nostājās cieši Trīnei priekšā un sacīja dobjā, svarīgā balsi: “Tā, par ko viĦi neĜauj Ħemt? Vai tu ar' zini, kur tā Amerika īsteni ir?” “Nu, kur t' viĦa ir?” Trīne jautāja. Tad Pērkons pacēla roku augstu un ar izstieptu rādītāja pirkstu šāva to taisni pret zemi tai vietā, kur tas patlaban stāvēja, un noteica tā, ka pretī runāt tam būtu lieki: “Tā Amerika, saproti, ir tur.” Visas trīs māsas nobijušās saskatījās. “Jā, nemaz tā neskaties! Zemei cauri, otrā pusē, tur esot tā jūsu Amerika.” Trīne saĜima uz klēts sliekšĦa, bet ČiepiĦa atmeta galvu un teica droši: “Nieki, nieki! Tas viss izdomāts. Ir tak Ĝaudis, kas jau tur aizbraukuši un grāmatas atlaiduši, tie gan nebūs vis zemei cauri līduši.” Vai nu taisni zemei cauri jālienot, Pērkons nemācēja labi pateikt, varbūt ka varot apbraukt ap vienu stūri, bet tas viss notiekot ar lielām grūtībām, un savas trīs lādes lai meitas tāpēc metot vien no galvas laukā. Tad Trīne, Luze un ČiepiĦa pieskrēja katra pie savas lādes, uzrausās virsū un teica, lai viĦas gabalos sasperot, bet no savām lādēm tās nešėiršoties. Trīne savu bij mantojusi no mātes, Luze no vecāsmātes un ČiepiĦa no krustmātes, kas bij nomirusi meitās un atstājusi tai to līdz malām pieblīvētu ar savu pūru, un no tā nevarēja atdot ne gabaliĦa. Un tad visas trīs sāka gauži raudāt. Tad Pērkons redzēja, ka tās ziĦas, kuras viĦš bij šodien pārnesis, nekam nederēja un rit bij jāiet ievākt citas ziĦas. Bet meitas sāka apradināties ar domām, ka būs jāšėiras no lādēm. Pa druskai jau katru dienu māsas bij pārcilājušas mantas, bet tai dienā, pēc lielās raudāšanas, viĦas Ħēma līdz pamatam. Viss saturs bij jāizvēdina. Trīne noĦēma sētas daĜu no klētīm līdz istabai, Luze uz pirts pusi, bet ČiepiĦa savas mantas sakrāva uz ābeĜdārza žoga, lai nesajauktu ar māsu mantām, jo bij dažas lietas visām vienādas, tikai viĦai, kā jaunākai, mazāk apvalkātas un spilgtākas.

Mazā Annele ap Pērkona meitām vien tinās. Tur bij tāda izskatīšanās, ka acis žilba. Sevišėi labi varēja sadzīvot ar ČiepiĦu. Kad tā noklāja žogu savām dzīparainajām segām un villainēm un arī vēl izsitināja citas pa krūmiem un zāli, tad saulainā aizvējiĦā ČiepiĦai nekas nebij pretī, ka Annele ar kādu pavisam jauku lakatu aizgāja uz “baznīcu” vai “ciemu”. ViĦa pati arī taisījās līdz. Nemaz lepna. Un, kad tās abas, rokās saėērušās, sāka pa tiem ciemiem lielo danci, raibās prievītes un zvīĜotās zīdaines vējā mirdzinādamas un juku jukām jaukdamās, viĦas izskatījās, kā lielas irisas vai pujenes, kas izkāpušas no dobes. loga priekšā, un sākušas dejot. Kad māsas savas mantas atkal bij sanesušas klētī un salikušas katra savā gubā, viĦas nosēdās un sprieda: ko tad būs darīt, ja nu tomēr nelaidīs iebraukt ar lādēm Amerikā? Vai tad būs jāsien viss nastās? Un, ja nastās, vai tad tās varēs panest? To vajadzēja tūlīt izmēăināt. Un viĦas uzspurga kā vāveres katra no savas nastas. Paklāja katra savā klētstūri vienu no lielākām segām un krāva kas kraujams. Apakšā nešūtu vadmalu, audeklus, palagus, spilvenus, augšā visu vieglāko un smalkāko. Nesagāja vēl ne puse, kad nasta jau bij tik liela, ka, stūrus kopā sadabonot, bij jāstrādā vaiga sviedriem. Ar lielu spēku tomēr sadabūja. Nu Trīne sauca Luzi, lai tā palīdzot viĦai pirmai nastu uzdabūt plecos. Kad tas bija noticis un nasta ar piepēšu: oopā! uzlēkusi mugurā, Trīne gan tā dīvaini sastreipuĜojās puslokā, tomēr viĦai izdevās nostāties uz kājām un iziet gluži taisni pa durvīm. Abas māsas ar ziĦkāri noskatījās, kā Trīne pusteciĦus aizdipināja ar savu nastu līdz istabai, tad līdz kūtīm, tad pagriezās pa labi un nozuda lejā uz baznīcas pusi, un tikai pēc laba laika atkal parādījās, ar vienu roku saturēdama segas stūrus, ar otru priecīgi mādama un gredzenus gaisā griezdama par zīmi, ka izmēăinājums izdevies labi, nasta plecos jūtas viegli un par to vairs nav vērts lauzīt galvu. Jā, Trīnei jau nu gan gāja viegli, jo viĦa bij otrtik liela kā katra no jaunākām māsām: tās tādu Trīnes nastu ne celt nebūtu varējušas, kur nu vēl panest. Un lai nu arī nasta kur nasta, ko darīt ar tām mantām, kas neiegāja nastā? Tēvs bij sacījis, ka varot vēl Ħemt līdz tik, cik uziet mugurā. Vajadzēja izzināt, cik uziet mugurā. Pārpalikušās mantas bij gandrīz tikai brunči un lakati. ČiepiĦa saskaitīja divpadsmit brunču un tos nu vajadzēja savilkt. ViĦa iesāka: apakšā vecmātes rožainos, pāri par simts gadiem, un pie jostas sīki piekroėētus kā harmonikas. Tad pāri tiem savilka kārtu kārtām gan zobainus, gan zvaigžĦainus, joslainus, lāsainus, krustainus, kamēr apakšējie bij noslīdējuši līdz gurniem un vilkās gar zemi, bet virsējie, ar jostu zem pašām krūtīm, tik sniedzās līdz ceĜiem. Un, ka viĦa tā, no apakšas uz augšu, salapoja kā jorăīne, viĦa smējās vienā smiešanā. Tādus ērmus vajadzēja visiem redzēt. ViĦa izskrēja sētsvidū kā dāma krinolīnā, griezās riĦėī un, plaukstas sizdama, sauca: “Sanākat, Ĝaudis!” Sanāca arī Karlīne no istabas, Zete no dārza, Vecā Kaminskene no savas klēts brīnējās pa gabalu: kā tās Pērkona meitas gan savā lielajā vaĜā neizdzīvojās un neizālējās! Un Kaminskenei kā par spīti izlēca sētsvidū arī vēl Trīne un Luze ar lakatiem un dzīparainām segām notinušās kā uz ėekatām. Sāka blēĦoties, dzenājās lapsastēs, sapinās vien gar otru, tīšām klupa, sakrita gubā, novēlās velšus no sētsvidus kalniĦa un, savā klētī iekšā kur katra uz savas nastas pakritusi, jaudāja no smiekliem vai mirt. Kā jau tādi vaĜas Ĝaudis!

Sievas ienāca klētī skatīties, kas tas tur ir par jandāliĦu un, kad redzēja visu to bagātību uz grīdas, kā mēmas sasita rokas. Visi gan runāja, ka nelaiėe Pērkonene bijusi tikusi sieva un liela krājēja, bet, ka tā meitām bij salocījusi tādus pūrus, par to tomēr bij ko brīnēties, jo kalpa cilvēks vien bij bijusi. Karlīne, kas pati bij bārenīte, teica žēlā balsī: kad šai no savas mātes būtu tikai desmitā daĜa mantu, tad lai vai debesi sola, šī neietu pa Amerikām blandīties un mantu pa pasauli putināt. Kaminskene ieskatījās vienā kaktā, otrā, baltām acīm, nospĜāvās un izgāja laukā. ViĦas klēts bij tepat līdzās, un viĦai bij atnākusi viešĦa, vecā Graudene no Upenēm. Pērkona meitas salika katra savas mantas atpakaĜ, un smiekli viĦām bij pārgājuši. ViĦas sprieda, ka ar mantu savilkšanu mugurā un sasiešanu nesamās nastās gan tik tāda niekošanās vien būšot, un, ja tā, tad pavisam neesot vērts. Bet pašlaik nekā cita nevarēja darīt, kā gaidīt tēvu. Sēdēja katra uz savas lādes un skuma. Annelei nu arī vairs Pērkona klētī nebij nekāda prieka. Visas mantas bij izcilātas un meitām mēmā reize. Pašlaik viĦa gribēja sviesties pa durvīm laukā, kad ČiepiĦa uzsauca: “Kuš!” un sastinga taisna kā kārts un ar izstieptu kaklu kā dzērve un pašėiebtu ausi uz Kaminskenes klēts pusi. Māsas darīja tāpat. “Vai dzirdat, ko tās raganas tur vārī?” ČiepiĦa kliedza. Un nemaz tak tā nevajadzēja, jo māsas jau nebija kurlas. Arī Kaminskene nebij kurla, un viĦas ausis bij tepat aiz sienas. “Dzirdat, Ĝaudis, tās raganas laikam tak esam mēs,” kliedza tik pat stipri no otras klēts pretī Kaminskenes balss. “Kā vistas. Pašas dējējas, pašas kladzinātājas,” Luze teica rāmi, bet kodīgi. “Mēlneses! Tenku kules!” ČiepiĦa laida vēl skaĜāki. “Acīs lēcējas! Pasaules klaidones! Amerikas braucējas!” nāca no otras klēts. Vai Die', kā par to vārdu noskaitās ČiepiĦa. Atbraucīja rokas un ielēca klēts durvīs. “Ak tā! Amerikas braucējas! Mēs tās Amerikas braucējas, bet jūs tās labās! Nu, pagaidat, pagaidat tik!” Annele metās tik ātri pa durvīm laukā, it kā klēts tai grūtu uz galvas. Nu vairs nesaprata neviena vārda. Vienās klēts durvīs stāvēja ČiepiĦa ar māsām, otrās Kaminskene, aiz kuras attālumā turējās Graudene. Visas kliedza bez mitēšanās un mētājās ar vārdiem kā ar akmeĦiem. ČiepiĦa bēra kā no maisa. Ja Annele nupat nebūtu redzējusi, ka tie ir ČiepiĦas lindraki un sarkanraibais lakats, kas tagad švīkoja pa gaisu, viĦa nekad neticētu, ka tā ir tā pati ČiepiĦa, ar kuru tā šorīt tik jauki izdzīvojās, tik briesmīga viĦa tagad izskatījās. Arī citas māsas izskatījās tā, ka būtu bail iet viĦu tuvumā. Par Kaminskeni jau nemaz nerunājot, tā arvien bij briesmīga, bet tagad viĦa bij melna kā nakts. Kaminskenei nebij vaĜas ne izspĜaut, ko viĦa arvien mēdza darīt, kad bij nikna. No lielas kliegšanas viĦai bij pārmetusies balss, un kā sita uz augšu, tā nočūkstēja vien. Pa to starpu ČiepiĦa ar māsām dabūja virsroku. Kaminskene tik plātīja muti un sažĦaugtās rokas mētāja pret debesīm, kad atdabūja drusku rīkles, tad sāka kliegt un saukt Ĝaudis: lai nākot, lai nākot, lai glābjot šīs no plēsīgiem zvēriem. Vai tad Ĝaušot šo dzīvu aprīt tam briesmīgam elles Levitānam.

Bet ko viĦa domāja ar to elles Levitānu? Vai tā tik nebij ČiepiĦa? Tomēr, kā Kaminskene arī pēc palīdzības sauca, glābt viĦu neviens nenāca, lai gan Ĝaužu bij visapkārt diezgan. Ne tik vien kā stāvēja notālēm Karlīne un citas sievas un meitas, arī vīri patlaban nāca dienvidū un nostājās skatīties. Annelei par lielu brīnumu viĦi visi izskatījās tā, it kā Pērkona meitas un Kaminskene tur taisītu kādus lielus jokus, tā visiem smējās baltie zobi platajās mutēs. Un puisis Ingus vēl sauca: “ĥem tik pa krietnam! Sadod tik! Tā tik vajaga! Lai lēveri lec!” Neviens nezināja, kam īsti jāsadod, bet ČiepiĦas dūres sāka tā bīstami griezties pa gaisu. “Vai Die', vai Die'!” Kaminskene iekliedzās un izspruka no klēts. Un, it kā durvīm būtu izlēcis sprūds, tūlīt aiz viĦas izlaidās Graudene un pazuda aiz ēkām kā zibens. Kaminskene ieskrēja savā sakĦu dārzā. Tur viĦa bij droša. Tur neviens vēl nebij uzdrošinājies iespert kāju. Nu viĦa atdabūja savu spēku un balss dārdoĦu. Nu gāja slikti Pērkona meitām. Kaminskene solīja viĦām Dieva sodību un elles zaĦėi. Pie mācītāja viĦa iešot. Pie lielkunga. Pie visām augstām tiesām. Pie sināta un superdenta. Tad redzēšot, kas notiek, ja zaimo Dieva izredzēto. Tad redzēšot, ka eĦăeĜi izved viĦu ar savu labo roku kā Latu no Sodomas un Gomoras. Anneles vecmāmiĦa nāca ar pilnu piena spaini. ViĦa nolika to pagalma vidū, jo vienā paĦēmienā līdz istabai viĦa to vairs neveica, un teica rāmi: “Vai nu metīsiet reiz mieru! Kā jums nav kauna tā palaist savas mutes. Redzat tak, ka jau kaimiĦos stāv Ĝaudis un par jums smejas.” Tad viĦa pacēla atkal spaini un iegāja istabā. Visi paskatījās uz kaimiĦiem pāri. Jā, tur pagalmā stāvēja rindā sievas un bērni un vēroja, kas notiek Avotos. No tā beidzot aizrāvās visas niknās mutes, un kari bij izbeigti. Kari nu bij izbeigti, bet diena palika kaila un nabaga, nekur nepatikās. Kas tad bij noticis ar dienu? Niknas, izspīlētas acis viĦai bij priekšā aizplētušās. Tās ČiepiĦas, kas šorīt dejoja dārzā ar zaigajiem lakatiĦiem, nebij vairs nekur. Pērkona meitas nesmējās, nerunāja ne ar vienu, un ar viĦām arī neviens nerunāja. ViĦas gāja sapūtušās, bet Kaminskene šĦākdama. Nepatikās ne uz sievu klēts pusi pavērsties. Bikliem soĜiem Annele tecēja līdzi vecmāmiĦai. “Nu, kas tev ir, meitēn?” Ko tu tā, degunu nokārusi?” tā beidzot uzprasīja, paskatījusies skumja sejiĦā. “Kāpēc viĦas tā, kāpēc viĦas tā darīja?” Annele jautāja. “Ko tad darīja?” “Nu, tā nejauki bārās?” Vecmāte padomāja un saprata. “Tā iznāk kādu reiz. Ko tur var darīt. Tāds ir tas cilvēku prāts.” Un tik ir bij paskaidrojuma. “Tā iznāk kādreiz. Bet kāpēc tad tam vajaga tā iznākt?” Annele prātoja. “Kas tas tāds bij tas cilvēka prāts, kas tāds Ĝauns?”

Vakarā pārnāca Pērkons, pabija kādu laiku klētī, parunājās ar Avotu māti un atkal aizgāja. Karlīne zināja, kas ir. ViĦa pateica Zetei, kas kasīja kartupeĜus durvju priekšā: “Nu jau rīt braukšot. Saimniekmāte teikusi, ja gribot dzīvot, tad ar godu, bet tādu gilstoku laiviĦas mājās vairs netaisot. Un tad vecais tūlīt saskaities un aizskrējis meklēt zirgu.” “Lai jau brauc. Kas t' šās tur?” Zete atteica vienaldzīgi. Otra rītā trīs rati izbrauca no Avotiem, katros pa zaĜai lādei un diviem sēdētajiem. CeĜš gāja mājam ar līkumu, pa priekšu pa mežu, tad atpakaĜ pa lauku. Laukā, uz akmens, sēdēja Annele, kājas ierāvusi. Kad ceĜš pietuvinājās mājām, visi sēdētāji pagriezās uz Avotu pusi. Un skaidri varēja dzirdēt, ka ČiepiĦa teica: “Vai tā nav tā mazā meitene, kas tur tup uz akmeĦa?” “Tā ir gan,” atteica Luze. Tad ČiepiĦa norāva savu lakateli un vēdināja. Annele nepamirkšėināja ne acu. ViĦa nezināja, ko darīt. LakateĜa viĦai arī nebij, ko vēdināt pretī. Un sirdī tā skumji un nemierīgi smeldza. Tās pašas Čiepinas dēĜ. Ja nu Amerikas Ĝaudis dabon zinat par tādu dusmu pūci un nemaz nelaiž pa saviem vārtiem iekšā? Tad ČiepiĦai jābrauc cauri visai pasaulei un atkal atpakaĜ ar savu zaĜo lādi.

Medus maize Šosvētdien Annelei apsolīts lielais ciems: Laukmales. Kā no baznīcas ejamā laikā viĦa jau skraida, durvis dauzīdama, iekšā ārā, vienreiz ar Karlīni pašās krūtis saskriedamās. “Kur tad nu, kur tad nu kā sisenis spārnos?” “Uz Laukmalēm, laid!” “Ak tad nu gan uz to Kānaāna zemi, kur tas piens un medus tek.” “Kā tu to zini?” Annele brīnās, jo arī māte patlaban teikusi: “Laukmalēs nu pats lielais medus laiks. Ērkšėogas arī jau nāk gatavas.” Ērkšėogas ir ērkšėogas. Tās jau Annele pazina visu vasaru. ZaĜas un cietas podziĦas. Skābas, skābas! Lielie saka, ka viĦas, ar lielu gaidīšanu, kādreiz arī paliekot mīkstas un saldas, bet to jau nu gan Avotos nepiedzīvos aiz tā vienkāršā iemesla, ka viĦu vairs nemaz nav, ne pie viena krūma. Bij, bet nu vairs nav. Bet kas ir medus? Lai Annele taujā kuram prātam grib, neviens nekā par to nezina. Tikai tik daudz dzirdēts, ja lielie gribēja atzīmēt ko jauku, tad gardinādamies teica: “Salds kā medus! Gards kā medus!” “Kāds tas medus īsti ir?” Annele vaicāja māti, kad tās bija ceĜā uz Laukmalēm. “Vai tāds kā tītiĦi, vai tāds kā naktsvijoles?” “Ej nu ej, muĜėīte! TītiĦi un naktsvijoles! Vai tās ēdamas? Tās jau ir puėes. Nu, ko es tev varu pateikt? Nu jau tu pati redzēsi,” māte atteica. Tā jau bija arvienu. Lielie nekad nekā nezināja pateikt uz svarīgiem jautājumiem. Tik ir bija: “To jau tu pati redzēsi.” Izejot no meža, Laukmales ne tik vien jau nāca redzamas, bet drīz arī dzirdamas. It kā jau no tāluma saucot, viešĦām skanēja pretī plēsīga kĦada. Rēja visos stūros. “Vai, kas suĦu!” Annele nobijās. “Nekas, nekas! SuĦi mūs nemaz neredzēs,” mierināja māte, nogriezās no ceĜa un taisni, pa iemītu papuves taciĦu, gāja uz dārzu, kura aizmugurē bij mazi, žogā it kā paslepus ietaisīti vārtiĦi. Iegāja dārzā un bij drošībā. Kāds suns gan bij izskrējis pretī, uz papuves lauku, bet redzēdams nācējas nozudušas, noostīja vēl riedams pēdas līdz dārzam, tad izkauca garu kaucienu un aizskrēja. Redzams, ka atnācējām še bij izcilas tiesības, pret kurām būtu bijis velti karot. Dārzā stāvēja rindā lielas ābeles, rindā ērkšėogu krūmi dzeltenām ogām. Annele pārskrēja viĦām ar priecīgu iepazīšanās skatu, lielos puduros smaržoja biškrēsliĦi, ziedēja danckas, ėeizarkroĦi, kurpītes, bet pie pašiem istabas logiem vēl bij sevišėi aizžogots puėu dārziĦš, apaĜām dobītēm, tajās auga svešādas puėes, no kurām Annele tik pazina kriĦăeles un samtenes, citas māte nosauca svešos vārdos: asteres, lefkojas, lauvmutītes.

Dobīšu starpas un plašā istabas paspārne bij tīri atslaucītas un dzeltenām smiltīm nokaisītas. Verot vārtiĦus, šaurajā istabas lodziĦā pasitās pretī sievietes seja. Tūlīt dzirdēja durvis atbultējam un laipni runājam: “Tādi ciemiĦi, tādi mīĜi, sengaidīti ciemiĦi! Nākat tik nu iekša, nākat! SuĦa te vairs nav.” Tā būt saĦemamai Annelei loti patika un gandrīz viĦa būtu piemirsusi nobučot Laukmalietei roku, kā bij cieši pieteikusi māte, tā bij jāskatās, no galvas līdz kājām, kāda tā Laukmaliete: gara, kalsnēja, drusku uz priekšu salīkusi, prāvu degunu, lielām dziĜi zilām acīm, taisni atšėirtu celiĦu, gar ausīm apglaustiem tumšiem matiem, raibu, īsu katūna jaku, strīpainu svētdienas priekšautu un tik mīlīgu balsi, kādu Avotos neviens neprata izrunāt. “Vai tā tā tava mazā?” viĦa jautāja mātei un arī pati atbildēja, kā arī atbildēja uz mātes jautājumiem. “Nu kā tad. Nu kā tad! Atnācis nu gan reiz tas ciemiĦš tai manai Ancītei arī. Gaidīšana jau bij liela. Dievs tu pas', kāds nu būs prieks, kad pārnāks. Nē, nē, manas meitas jau nav vis mājā. Aizgāja papum līdz apstaigāt laukus un tad līdz upei arī aizskries. Uz upi, uz upi! Tur jau viĦai tā lielā laušanās, bet ar meitām vai ganu meiteni nedrīkstu vis laist. Kad nu šodien papum vaĜa, tad jau nu novēlu ar to prieku. Bet nu jau labs laiciĦš kā prom, drīz vajaga būt mājā. Nākat nu tikai iekšā, lielajā kambari, atpūtināt kājas.” Tikko bij pārkāpts kambara slieksnis, bet pats kambaris vēl tikai migloja Anneles skatā, kad no kaut kurienes nokrita dzelteni pelēks pluskatains kamols un ar niknu: “Vau, vau, vau!” pievēlās viešĦām pie kājām. Laukmalietes: “Sē, sē!” atgrūsts nost, atsprāga ripeniski uz otru kaktu, bet atkal no turienes: “Vau, vau, vau, vau!” drāzās atnācējām no jauna virsū. Šis negaidītais uzbrukums Anneli nobiedēja mēmu: Laukmalēs nāca suĦi no visiem kaktiem. “Sē, sē, fort, Bižū, fort! Wirst du wohl! Fort!” Laukmaliete sauca bez apstājas un rāja vācmēlē mazo negantnieku, bet nevarēja to ātrāki savaldīt, kamēr neietvēra plaukstā viĦa pluskataino galvu. Bet vēl no plaukstas ārā tas nikni rūca, zobus Ħirgdams un melnas, spožas ačteles pret viešĦām šaudīdams. “Nebaidies, nebaidies! ViĦam jau tik tā riešana. Kost jau viĦš nekož. “Tas jau tāds nieciĦš, kā klēpja sunītis,” teica māte. “Tāds jau arī ir. Dabūjām no lielmātes Ledijas. Mana Ancīte dikti tādu kāroja un tad nu arī darījām bērnam to prieku.” “TādēĜ jau ar tik vāciski vien prot,” teica māte. “Nu kā tad citādi, tāds mazs, smalks nieciĦš,” Laukmaliete Ĝoti labvēlīgi paskatījās uz rūcošo kamolu. Annele nu dzirdēja, ka LaukmaĜu meiteni, ar kuru tā bij vārda māasa, nesauca vis Anneli, bet Ancīti un viĦai bij pašai savs suns, un vēl klēpja suns! Tā bij varen smalka, lielmanīga lieta!

“Apsēžaties un paciemojaties, es tūlīt ienākšu,” Laukmaliete teica un: “ruhig, Bižu, nu!” norādama šuneli, pazuda no istabas. Annele nu netraucēti varēja apskatīt kambari. Tas izskatījās daudz mazāks nekā Avotu lielais kambaris, bet lietu viĦā bij trīsreiz vairāk. Augstiem spilveniem uztaisītas gultas, spožs, dzeltens skapis, liels galds, krēsli un pie vienas sienas tāds kā sols, kā gulta ar muguras un sānu atzveltnēm, melnu ādu pārvilkts. “Kāda jocīga gulta!” Annele čukstēja, pirkstu pacēlusi, pret kuru no tās pašas “gultas” plukstainais kamols atkal izlēca ar savu “vau, vau, vau!”. “Tā nav gulta, to sauc par zopādi, tā ir tāda smalka kungu lieta.” “Zopāde, zopāde, bet ko Laukmaliene dara ar tādu zopādi?” “Nesaki: Laukmaliene. Tā ir LaukmaĜu mamma. Bet tu viĦu sauc par tanti un papu par onkuli. Tu zini: tas ir tēva brālis.” Jā, to Annele zina. “Mama, papus, tante, onkulis,” viĦa skaitīja un domāja, ka būtu labi, ja nevajadzētu tos nosaukt ne šā, ne tā, jo mazajiem cilvēkiem ir kauns lielos saukt vārdā, un vispāri viĦu runas ar lielajiem meitenei daudzreiz šėita pavisam nevajadzīgas. LaukmaĜu mamma ienāca un tūlīt uzĦēma atkal valodu par Bižū: “Tā jau tā. Citam kādam jau lielmāte ne par ko nebūtu devusi kucenu no savas Ledijas, bet, kad nu papus ieprasījies tai savai meitai, tad jau gan žēlīgi novēlējusi.” Un viĦa stāstīja vēl daudz par kucenu un viĦa niėiem. Runādama viĦa nebūt neapsēdās ar viešĦām, bet rīkojās pa istabu, tā vairākas reizes savās gaitās iekšā ārā iedama, bet runas pavedienu ienākot arvienu tai pašā vietā piesiedama, kur tas izejot bij notrūcis. Pēdīgi tā ienāca no otras puses un aicināja: “Nākat nu, nākat pacienāties ar medu, lai līdz palaunagam paiet īsāks laiks un nesāk vēl gribēties ēst.” Ieveda viešĦas nelielā pieliekamā kambari, kurā bij dažādi podi, grozi ar olām, pie sienām un griestiem pakārti saimniecības daikti, uz galdiĦa dziĜa, sietiĦu apsegta mulda. Bet mazajā lodziĦā, gar rūtīm, rindām vien spindza un džingstēja lapsenes un, tikko noĦēma sietiĦu, sāka griezties ap galvām, krita gubām uz muldu. Muldā bij dzintardzeltens, biezs šėidrums, kas tecēja laukā no lielas, stieĦos sakrautas vasku kaudzes, kā sula no koka. “Ak tu to smaržu!” priecājās māte. “Tikko šodien nācis no stropiem, tad jau ar īsti to jūt. Nu, švēăeren, ėeries nu klāt,” LaukmaĜu mamma laipni skubināja māti, pasniegdama tai gabalu maizes. Otru tādu riecienu notriepa biezu kārtu caurspīdīga, dzeltena medus un pasniedza Annelei, sirsnīgi novēlēdama: “Nu, bērns, ēd nu un mielojies!” “Nenotriep zemi, nenotriep drānas!” māte tūlīt laida pakaĜ savu biedinājumu, jo medus no rieciena vida sāka kustēt kā dzīvs uz visām pusēm.

“Zini ko, bērns, ej labāk dārzā. Tur jau ir gatavas ērkšėogas, varbūt vēl kāds ėirsis kur atlicis un šāda tāda oga. Tur bērniem pašlaik īstā vieta,” tā LaukmaĜu mamma, lai dabūtu meiteni no acīm, pavēra durvis un izbīdīja to dārzā. Annele stāvēja nezinādama, kā īsti ėerties pie savas maizes. Medus tecēja uz pirkstiem. ViĦa aplieca rikas malas uz iekšu, ieslēgdama kā muldiĦā lipīgo straumi, bet tā čakli uzmeklēja katru burbulīti cepumā un izspiedās laukā ar nevaldāmu varu. Vajadzēja palikt abas rokas apakšā un turēt riku, līdzenu kā ūdeni. “Nu, bērns, ēd nu!” viĦa sevi skubināja LaukmaĜu mammas vārdiem, bet klausīt neklausīja. Jā, ēd nu! Bet papriekš tak vajadzēja zināt, kāds viĦš īsti bij, tas medus. Bij jānogaršo viens pats. Gan jau tad ēšanu panāks. Un, labi novērojusi rikas vidu, meitene uzmanīgi iebāza tajā savu smeilo mēlītes galiĦu. Lipīgs, salds, dzēlīgi kĦudošs! Gards? Nē! Nemaz! Bij jānopurinās. Annele nogaršoja vēlreiz. Gards? Nē, nē! Otrreiz arī nē, un trešoreiz nepavisam. Katrreiz tāda saldi dzēlīga kĦudoĦa pārskrēja mēli, smaganas, rīkli, izlaidās tirpinoša līdz kāju pirkstiem, sapurināja meiteni. Nē, nē, nē! Medus maize tai nebij pieĦemama. Bet ko teiks māte? Tas tak pasaules lielākais gardums! Un tik tādēĜ, lai dabūtu medu, viĦu Ħēma līdz ciemā. Pamēăinās vēlreiz. Gariem zobiem paskrubināja rikas apmalas. Vēla un viĜināja kumosu ilgi pa muti, norīt nevarēja. Neko darīt: medus maizi tā nevarēja ēst. Bet kur tad to liks? Kur to liks? Ilgi meitene domāja, ko darīt. Nesīs atpakaĜ, atdos LaukmaĜu mammai, pateiks: “Tante, es negribu.” Taisni tā ir pateiks. Bet kā to izdarīs? Vai to tā tik vienkārši varēs? Medus tak bij pie cilvēkiem augstā cieĦā. Tik liels un rets gardums, ka visi uz viĦu sūkstījās, lūpas laizīdami, un nu tāda maza muĜėe meitene, svešās mājās ciemā atnākusi, ies un pateiks, ka viĦa to negrib. Ko tad sacīs LaukmaĜu mamma, kas tik mīlīgi un vēlīgi viĦai nupat iedeva maizi? Kādām acīm viĦa tad uz to paskatīsies? Un Anneles pašas māte, atvedusi to ciemā, visādi piekodinādama tai rātni uzvesties un nu redzēdama, ka tā atraida tik retu ciema kukuli, ko tā teiks? Un ja arī nekā neteiks, bet tikai paskatīsies vien, tādām acīm, kādas Annele nemaz nemīl un nekad negribētu redzēt, ka liekas sakām: tīri posts ar to meiteni. Nemaz kā citi bērni. Pat medus maizi negrib. Vai tas kur dzirdēts! Nē, nē, maizi atpakaĜ atdot

nevar. Sejas, kas bij tik vēlīgas, padarīt bargas vai arī tikai vaicājošas un norājošas, nē, tad labāk - labāk tad noslēps maizi kaut kur, zem krūmiem, zālē. Annele nu meklēja tādu vietu, nogāja garo ogulāju rindu, pilnu ėekarainu, sulīgu, kārdinošu ogu, zem krūmiem nebij tik garas zāles, kurā varētu noslēpt maizi, un, ja arī tāda tur bij, Annele šaubījās tur noslēpt nevēlamo dāvanu, jo - cik viegli viĦu še varētu atrast pati Laukmalu mamma, pat pēc tam, kad Annele jau būtu aizgājusi, un ko tad gan viĦa domātu par Anneli! Kas tā par meiteni, kas tik nerātni nometusi Dieva dāvanu, un kas tā par māti, kas uzaudzinājusi tādu nelāgu meiteni! Un, ka arī neviens nomesto maizi neatrastu, viĦa tomēr zinātu par to pati un viĦai būtu vienmēr kauns par tādu savu izdarīšanu. Tā meitene nonākusi dārza malā līdz žagariem pītam žogam. Tas nav augsts, mieti pa vabiĦu starpām vēl zemāki, apaĜiem, plakaniem galiem, kā galdiĦi. “Uzliec še tavu maizi,” viĦai uzreiz pasaka gudrais prāts. Jā, labākas vietas vairs nevar atrast - Annele priecājas, palecas uz šėērskārts un noliek maizi kā uz paplāti. Lai apēd to putni. Lai paĦem to kāds ārpus dārza garāmskrējējs kārumnieks. Maize nav ne apnicināta, ne novārtā nomesta. Kad nu tas ir izdarīts un rokas brīvas, meitene noglauž tās rūpīgi gar zāli, gar lapām, lai noiet lipīgums un saldums. Steidzoši izdara to visu, jo tur jau skrien kāda meitene šurp, saukdama un meklēdama. Tā ir LaukmaĜu Ancīte. ViĦas sadodas rokas un ir tūlīt valodās un lielos draugos. Kambaris tukšs. LaukmaĜu mamma aizvedusi māti skatīties teĜus un barojamos lopus. Ancīte ir liela runātāja un arī degtin deg parādīt ciemenei visas savas mantas: lelles un spēles. Lai tik šī skatās un brīnās. Bet viešĦa neprot neko skaĜi apbrīnot vai uzteikt, un mazajai saimniecei liekas, ka vēl būtu jāparāda tāda lieta, kas to padarītu stīvu no brīnumiem. “Bet vai tu jau redzēji Bidžu?” viĦa jautā ar uzsvaru, domādama nu tak reiz parādīt ko neredzētu. “To pluskataino šuneli? To jau sauc Bižū.” “Mamma viĦu tā sauc, bet es saku: Bidžus. Tāpēc ka Bidžus ir tikpat pluskatains kā čigānu Didžus. Un tādu es viĦu māku iztaisīt, to es tev tūlīt parādīšu.” Ancīte nu izvelk stipri Ħurdošo šuneli no siltas zopādes vietas, atsien tam krēpaino galvu uz abām pusēm kā bārdu, iesprauž tam vienā ėetnā skaliĦu par džindžalu un nu vadā šo pa istabu, uz pakaĜkājām dancinādama un dīdīdama, un, jo šunelis rej un spirinās, jo skaĜāki smiedamās un to visādi eršinādama. Bet Bidžus, visu laiku zobus Ħirgdams un vai pat apēst draudēdams, plēšas un laužas - nevis pret Ancīti, kā to īsto vaininieci, bet pret viešĦu, it kā pareizi nojauzdams, ka tā īstenībā ir visa šā nemiera cēlonis. “Tas nu bij Didžus, bet nu nāks Didžene,” Ancīte pārgalvīgi sauca, palaida pagaidām šuneli brīvā, iekāpa vienā no augstajām gultām, kurā bij kaudze glīti saliktu LaukmaĜu mammas baznīcas lakatu, kā tā bij pārnākusi no dievvārdiem un nebij vēl paspējusi aiznest uz klēti. No lakatu kaudzes meitene izvilka garu, spilgti raibu zīda šalli, kāda vienīga tik bij LaukmaĜu mammai un kādu tā sēja baznīcā vai godos, visām citām

saimniecēm par skaudību. Ar šalli rokā Ancīte tuvojās Bižum, kas bij jau atkal paguvis saritināties savā siltajā vietā uz zopādes un, acis blisinādams, neuzticīgi vēroja, kas nu vēl nāks, un šad tad iekukstēdamies, biedināja: “Netaisi nu vairs jokus. Izies slikti.” Bet vai nu Ancīte šo klausīs! Lai tas rūc vai Ħurd, lai rej vai pat grasās zobus iecirst nerātnajās rokās, Ancīte ir liela, bet Bižus mazs, viĦš dabū pa purniĦu, ja negrib tā kā Ancīte, un tad nu viĦš, lai gan žēli smilkstēdams, grib ar un Ĝaujas apsieties šalli tā kā Didžene: papriekš ap galvu, tad krusteniski pār krūtīm ar lielu mezglu uz muguras un gariem galiem kā asti. Aiz galiem turēdama, Ancīte patlaban sataisās no jauna dancināt pa čigāniski savu Bidžu, kad atveras durvis un pāri kāda vīra lielajām kājām ar šmaugu lēcienu iešaujas istabā balti raibs runcis. Nu ir uguns pakulās! ŠĦācoša švirkstoĦa, Bidžus pret runci, runcis uz krēsla, no krēsla gultā, no gultas uz skapja. Bidžus, nevaldāms, pakaĜ, kaukdams, smilkstēdams, riedams, veldamies kā kamols ar visu zīda šalli un ar visu šallē ieėērušos Ancīti. Tad Bidžus dabon negaidītu spērienu un kaukdams noglābjas pagultē, bet Ancīte kūleniski noveĜas pie ienākušā varenā vīra lielajām kājām. Bet ienākušais ir pats LaukmaĜu papus. Gludu, mierīgu seju, spulgām acīm skatās tai jandāliĦā, bet nesaka ne vārda. Mierīgi paceĜ novārtīto un saplēsto zīda drānu, noliek to gultā, mierīgi paceĜ pirkstu, paskatīdamies, kur tā nerātnā meitene. Bet tā ir kā zibens kājās. Tā jau ir paėērusi savu viešĦu aiz rokas: “Laukā, laukā, iesim nu laukā!” Un, iekam papus paspējis apgriezties, istaba tukša. Lai nu viĦš izbaras viens pats ar Bidžu un ar Muri par viĦu lielajiem nedarbiem. Sētsvidū Anneli sagaidīja jauns pārsteigums. Tur stāvēja kāda sieva ar novazātu maizes gabalu rokā un gaidīja LaukmaĜu mammu, kas kopā ar Anneles māti nāca no kūtīm, kur tās bija apskatījušas teĜus un citu jaunu radību. Kad abas bij pienākušas tuvāk, sieva teica: “Redzat, mamm, kādi jums Ĝaudis! Rādat nu labu sirdi! Kas tas tāds par grēka gabalu, kas jau tik izlepis, ka met suĦiem riecienus medus maizes!” “Kādiem suĦiem?” jautāja LaukmaĜu mamma stingri. “Šim pašam Turim,” sieva rādīja uz melnu suni, kas stāvēja, asti ievilcis un purnu pie zemes, it kā dziĜi savas vainas apzinādamies. “Rādi šurp,” mamma teica, pienākdama klāt un tūlīt, ne labi nepaskatījusies, sāka bārt suni: “Ak tu, pagāns! Tā jau ir tā maize, ko es iedevu nupat tam ciema bērnam. To viĦš ir izrāvis meitenei no rokām. Vai ne tā?” viĦa griezās pie Anneles un tūdaĜ arī pati pa savam ieradumam atbildēja: “Kā tad, kā tad, viĦš jau mums pieklīdis čigānu suns, rauj svelošu, gluži čigāna daba, kā jau sacīt: kāds kungs, tāds kalps. Bet tu, bērniĦ, nebēdā, nāc, dabūsi citu maizīti.” Un ne vārda vairāk. PaĦēma aiz rokas Anneli, kura aiz kauna un vainas apziĦas nejaudāja pat elpot. Grēka gabals, bargi un nikni bij teikusi sieva. Tas grēka gabals bij viĦa. LaukmaĜu mamma pasauca mīĜi arī pati savu meitu: vai tā negribot medus maizes?

“Es nē!” Ancīte atteica droši un palika laukā. “Ak, ka tā varētu es arī pateikt! Tad būtu vaĜā!” Annelei izskrēja caur galvu priecīga doma, bet mute palika mēma. ViĦa bij ciema bērns, bij vainīga, nedrīkstēja runāt pretī. Ar izbailēm skatījās, kā otru gabalu LaukmaĜu mammas labā sirds mēroja vēl lielāku nekā pirmo. Ko nu tagad ar to darīs? Nobēdzināt to nekur vairs nevarēja, jo Ancīte bij tagad biedros. Citādi nekas neatliks: būs jāapēd par sodu pirmītējam nedarbam. “Nu ēd tak, tev jau medus tek lejā pa pirkstiem!” Ancīte skubināja saīgusi. ViĦai kaut kas nebij pa prātam. Varbūt tā medus maize. “Es nevaru,” Annele stomījās. “Kāpēc tu nevari?” “Negribu.” “Tad tu ar esi atēdusies medus tāpat kā es. Dod šurp to maizi!” “Ko tu ar to darīsi?” “Atdošu Turim! Sē, sē, sē, Turi!” viĦa skrēja sesinādama suni, kas tecēja līdzās, kāri tai uz rokām skatīdamies. ViĦa laidās prom no Ĝaužu acīm, uz dārza iekšieni. “Vai, Ancīt, kad atkal atdos Turim, tad mēs būsim grēka gabali. Sieva tā teica.” “Nu lai viĦa teic. Ies klausīties, ko visas sievas kūko,” Ancīte, galvu atmetusi, teica tik lielmanīgi, it kā to būtu sacījusi pati LaukmaĜu mamma. “Bet Turis nemaz nav vainīgs. Tā jau mana maize. Es viĦu noliku uz sētu. Es jau esu tas grēka gabals,” Annele atzinās. Bet Ancīte to nemaz neieskatīja par kaut ko sevišėu. “Ak tā bij tava maize? Mamma iedeva, bet tu negribēji? Nu, kad to Turis pievāca, tad viĦam šitā ar jāpievāc!” Tad tā salauzīja maizi mazos gabaliĦos un piedāvāja Turim. Bet Turis apošĦāja maizi, kaunīgi pagrozīja galvu un gribēja nolīst prom. “Turi!” Ancīte draudoši piesita kāju. “Vai Ħemsi?” Turis neĦēma. “Tā! arī čigānu suns atēdies medus. Un mamma tik grib, lai mēs ēdam.” “Bet pagaid, Turi, tā vis nebūs,” Ancīte draudēja, “ja tu neĦemsi, atdošu Bidžum, atdošu citiem suĦiem. Su, su, su, Bidžu, Remi, Pluska! Še maize!” meitene sauca kaut kur tālumā skatīdamās un iedomātos suĦus aicinādama. Tas ėērās Turim pie goda. Citam sunim savu piesolīto daĜu atdot, to nevarēja. Nē, nē! Ja jau jārij, tad labāk norīs pats. ZaĜganajās acīs iedegās kāre. Bet Ancīte tūlīt vis nedeva, bet krietni vēl sakairināja suni, kamēr tas pats lēkādams un riedams atprasīja kumosu pa kumosam, skaliem rējieniem apkārtni apdraudēdams, sak: “Mans, mans! Uzdrošināties tik iekārot to, kas mans!”

Kad maize bija novietota suĦa vēderā, ciemošanās LaukmaĜos palika gluži jauka. Iekšā tagad dzīvoja lielie, un tādēĜ meitenes labāk maisījās pa āru. Ancīte izvadāja savu viešĦu pa visam augšenēm, pa visiem paspārĦu kaktiem, kur bij viĦai iemīĜotas rotaĜu vietas, izrunājās par savām un ievērojamāko LaukmaĜu Ĝaužu gaitām, meitenes izskatījās pa visiem lūkiem, no kuriem varēja labāku un tālāki pārredzēt dārzus un pĜavas, viĦas drīkstēja ieiet pa visām durvīm, jo Ancīte slēdza un aizslēdza kā pati saimniece. Annele iepazinās ar jaunu pasauli, viĦai patikās klausīties māsīcas stāstā, jo viĦai bij citādi, jocīgi vārdi un izteikšana, viĦai bij tādi LaukmaĜu vārdi, kādus nedzirdēja Avotos. Tā nemanot ēnas palika garas, un jaukās spēles un runas nepatīkami iztraucēja mātes balss: “Nāc nu, bērns, saule jau pie meža, jāsteidzas mājā.” Ai bēdas, bēdas! Te jau viĦa atkal bij, tā mājās steigšanās! Bet vēl jau nu nē, vēl bij jāsalasa ogas ciema kukulim, vēl jāapēd palaunags. LaukmaĜu mamma sauca iekšā. “Nu gan Ancītei izies slikti, kad mamma būs redzējusi saplēsto zīda lakatu,” Annele domāja, bažās par jauno draudzeni. Bet lai gan LaukmaĜu mammai, acis uzmetušai - ko viĦa arī darīja - vajadzēja redzēt, kas noticis ar šalli, jo papus to tāpat bij uzmetis uz gultu, kā pacēlis, viĦa nelikās tā zinot. ViĦa izpurināja skaisto drānu, salocīja to kārtīgi un ar visu lakatu kaudzi aiznesa steigšus uz klēti. Ka Ancīte nedabūs ne bāriena, ne arī kādas citas tirdīšanas, tas bij skaidri redzams. LaukmaĜu mamma pavadīja viešĦu līdz vārtiem, bet Ancīte skrēja vēl lielu gabalu līdz, pa ežu, gar rudziem, rudzu puėes un kokāĜus plūkdama un Anneles pušėī likdama. “Ej nu atpakaĜ, bērniĦ, nāk jau mežs,” teica Anneles māte. “Lai nāk. Man nav bail. Es varu izskriet visam mežam cauri,” Ancīte lielījās, bet tad uzreiz paskatījās ciešāk uz mežu, aprāva soĜus, padeva ātri roku un tad laida atpakaĜ, nemaz vairs neatskatīdamās. It kā ciemiĦu nemaz vairs nebūtu bijušu. Bet Annelei katra vārda galā vēl bij Ancīte un Ancīte. Tik pilna viĦa bij no jaunā ciema un no šīs dienas piedzīvojumiem, ka par to vien runāja. Kad mātes atbildes nāca visai trūcīgas, viĦa domās vēl staigāja pa Laukmalēm. Bet viena doma paspruka skaĜa: “Kāpēc man nav tā kā Ancītei?” “Kas tas ir, kā tev nav?” jautāja māte. “Nu tā, visa kā,” atbildēja meitene. “Ancītei ir liela vaĜa, tev tādas nevar būt,” māte teica kā norādama. “Nevar būt, nevar būt,” meitene atbalsoja, un viĦai likās, ka aiz tā “nevar būt” nostājās kaut kas smags. Bet tagad nebij laika par to domāt. Mežs nāca pretī ar vakara vēsmām un saldām, saldām smaržām. Kad viĦas gāja garām kādai avotainai vietai, kur lielos pulkos baltoja varenā smaržu izplatītāja, ėekaroti ziedainā vībotne uz augstiem, trausliem kātiem, Annele palika stāvot, pievilka krūtis pilnas gaisa kā plēšas. “Māt, skaties, skaties!” “Kas tur ir?”

“Lūk, kāda man vaĜa. Kāda man liela vaĜa! Tāpat kā Ancītei.” Un bungoja abām dūrēm savu krūti. “Kur tev ir tā vaĜa?” “Smaržo, smaržo!” meitene čukstēja, aizgrābti dvašodama, it kā gribētu izdzert visu mežu. “Jocīgs bērns!” māte smaidīja un papurināja galvu. “Kas šim tā par vaĜu.”

AĦus Ja Kaminskene ir liela sieva Avotos, tad AĦus ir vēl lielāka. Un daudz, daudz vecāka. Bez šaubām. Tik veca, ka neviens nevar izskaitīt viĦas gadus. Annele par to ir apjautājusies ir šim, ir tam. Bet kas to zina pateikt? Tik atsaka: AĦus dzīvojot jau šais mājās no mūžības. Bet mūžība? Kur tai gan sākums, kur tai gals? Tālu būtu ko staigāt, līdz tos atrastu. Bet Annelei kājas vēl mazas. Varbūt AĦus ir tikpat veca kā zeme vai putekli uz lielā baznīcas ceĜa, kad ilgi nav lijis lietus. Jo viĦa ir tikpat pelēka kā tie. Pelēki ir viĦas platie krokotie brunči, pelēks viĦas puskažociĦš, pelēks turciski apsietais lakats, pelēkas lielās acis čokaraini grumbainajā sejā. Un viĦas guĜas vieta pie pašām durvīm ir no visām vietām pati pelēkākā. Bet, kad pienāk svētki, tad lai paskatās uz šo AĦus vietu. Lai paskatās un iepleš acis. Tad ir no klēts atnesti slēžu palagi un lieli spilveni izrakstītiem galiem un segas: zili dzelteni melna Ziemsvētkos, zaĜi sarkana lieldienās, zeltaini lillā Vasarsvētkos, bet JāĦos tāda sīkrozīšu simtgadene, ka ir acis apžib. Tad lai nāk katrs un brīnās: redz, kas tai AĦu par mantām! Tās gan nākšot meitai pūrā! Bet, kas tā saka, tam AĦus nikni atcērt: “Ko, vai es jau guĜu zārkā, ka tu manu mantu dali? Vai tev skauž mana vieta pasaulē? Vai es tavu kapu aizmiršu?” Un tā tālāk. Tādas runas dēĜ Ĝaudis saka, ka AĦus esot gan bagāta, bet glabājot savu naudu kā pūėis. Vēl trīs lietas ir AĦui, kādu nav nevienai citai sievai. Tās ir: boze, pīpe un kurvis. Boze ir no baltnomizota kadiėu koka ar krietnu knaăī galā un tik gara, ka tā iet viĦas nesējai līdz padusei, pīpe ir brūns nokvēpis kaĜėītis un turas arvien AĦus mutes kaktā, ja tai pašlaik nav lielo runāšanu vai bāršanās, mazas runāšanas dēĜ AĦus to no zobiem laukā neĦem, un kurvis ir smalku klūdziĦu pinuma, ar strīpotu vāku un rokturi, kurvis ir kungu kārtas, un AĦus saka, ka to esot reiz nēsājušas smalkas rokas. Tikai ar šīm trim lietām AĦus ir tāda, kādai viĦai vajaga būt. Nav nemaz iedomājams, ka varētu būt vēl cita tāda veca, gara sieva, kura uzdrīkstētos sevi saukties par AĦu. Ja tāda būtu un viĦas abas ar īsto AĦu sastaptos mežā vai laukā, tad būtu tāda kaušanās ar garajām bozēm, kamēr viena no viĦām paliktu par pelnu kopiĦu, bet otra aizietu stāva, taisna un gudra kā Zālamans. Un tā būtu tad tā īstā Avotu AĦus. AĦus mūžam daudzinātais vārds ir muiža. Bet AĦus muiža ir tāda: dārzs pie dārza, pagalms pie pagalma, māja pie mājas. Lielkungam sava, muižkungam sava, kučieriem, sulaiĦiem un citiem kalpiem sava. Un suĦiem sava. Bet, ja suĦu māja jau ir kā pils pret katru zemnieku māju un kaut tā arī būtu ar kārniĦu jumtu, tad var iedomāties, kādas muižā tās cilvēku mājas! Tur nedzīvo vis divdesmit cilvēku vienā istabā kā Avotos, bet vienam cilvēkam ir divdesmit istabu. Lielkunga istabas neviens vēl nav izskaitījis, bet to gan var domāt, cik viĦu, kad jau muižkungam katrai darīšanai sava istaba: ēšanai sava, dzeršanai sava, gulēšanai, pīpes smēėēšanai un kāršu sišanai sava. Un tad to kalpu, to ir tāds biezums, ka ne ar pirkstu pamaisīt! Lielo kalpu un mazo kalpu. Lielie visi lielkungam, bet mazie atkal lielajiem kalpiem. SulaiĦiem rokas puiši un spīzmanēm rokas meitas. Kad lielskungs pavēl kučierim braukt, tad kučieris atkal pavēl mazajiem kalpiem, un tie Saskrej savas vietas. Viens sukā zirgus, otrs jūdz, trešais mazgā karieti, ceturtais - kāpšĜus, piektais sien kučierim jostas un sestais tik ir dara, ka pasniedz grožus un pātagu. Bet, kad iznāk pats lielskungs ar lielmāti, tad aiz kalpu biezuma pat AĦus tos dažreiz dabūn

saredzēt kā aiz miglas, jo, kad jāskatās lielkungi, tad arī viĦa tikai ir “viens prasts cilvēks”. Labi, ka vēl kuru dienu pamana pa acu galam to sulaini, kas pa trim istabām nes lielmātes zilās zīda kleitas asti. Lielmates zīda kleita aiztek kā ūdens, bet viĦa pate reti rādās Ĝaužu acīm. Bet, kad rādās, ir žēlīga. Tāda ir muižas lielmāte. Vakarā, kad sāk kūpēt skursteĦi, AĦus kurvis, kas stāvējis viĦas gultā, cieši aizvāzts, atver savu noslēpumu. Ar devīgu roku AĦus pazūd drīz vienā kaktā, drīz otrā. Tanī pašauj “buĜānu” (buljona) kaulu, tam “apaĜtina” (apelsīna) mizu, tam gaiĜa galvu ar kājām. Tad atjož melni pinkainais Citrons, ostīdams un riedams. Un kukĦā no AĦus ugunskāša izplūst tāda lielmanīga smaka, kas piepūš mājas Ĝaudīm nāsis un visiem stāsta: cepetis. Tikai Annele vairās muižas kukuĜu, cik spēdama. No tā laika, kamēr viĦai, ar asarām acīs, bij jānorij tāda briesmīga “apaĜtina” miza, viĦa zina: tas, kas derīgs muižas Ĝaudīm, ir nebaudāms māju Ĝaudīm. Ir vēl viens Avotos nejauks par muižas devastiem. Tas ir puiša Ingus. Kad ienāk durvīs, pakausi atmetis, paosta, ir sarauc degunu: Muižas smaka! Un laiž dusmās cepuri, lai skrien, kurā kaktā grib. Un, ja AĦus tuvumā, bāršanās uz līdzenas vietas. Jo tie divi Avotu varenie nekad viens otram ceĜa negriež. “Muižas smaka! Vai tu re! Vai tu, balamute, sevi nevarētu pievaldīt. Ko tev tā muiža dara? Ja nebūtu muižas galvas, vai tad ar būtu kas tavam muĜėa vēderam? Prasi!” Tā AĦus. Bet Ingus pretī. “Ko? vai man muiža ko dod? Es dodu muižai. Ja nebūtu manu veselo locekĜu, tad tu redzētu, kas paliktu no tavas muižas. Oho! Ne muiža man dod maizi, es dodu muižai maizi.” Tā Ingus runā un rūc vēl ilgi, putru strēbdams, kājas noaudams un pastalas pa roku galam aizmezdams: “Muiža, muiža! Ko man tā tava muiža!” AĦus viĦam par tādām pretestības runām sola grēku un Dieva sodību. AĦus īstais laiks ir vakaros. Tad viĦa sēd savā gultā, kājas uz ėeblīša pūtinādama, ar bozi blakus, pakšėina dūmus un runā par visiem skaĜāki un par visiem gudrāki. Visupirms muižas lietas: vai lielkungi mājā, vai aizbraukuši, kur aizbraukuši, kādās darīšanās braukuši, ar kādu karieti, cik suĦu, cik piėieru līdz, cik vārdu žēlīgi par katru runāts, kādas kuntesēm kleitas un kāda liel-mātei - par visu to AĦu ir vissīkākās ziĦas. Ja lielkungu mājās nav, valodas par muižu ātri izbeidzas. Tad Ħem priekšā pagatas notikumus, jo AĦus visas ārlietas labi pārvalda. Un kā viĦa par katru noteic, tā paliek. Ko var viĦai pateikt pretī Anneles māte, jauna sieva, kurai tik pienākas ausīties un krāt prātu un saprašanu, kas vird no AĦus kā no gudrības akas. Ko var zināt meitas ar saviem “kaėa mūžiem”? Lai pamēăina tik “brūėēt muti”, gan dabūs simtu pret vienu. Kad kāds netīši vai tīši aizkaitina AĦu, tad viĦas acis iedegas kā ogles un viĦa krata gaisā savu garo nūju. Sevišėi barga tā ir pret meitām. Ne tās prot izcept labu maizi, ne noberzt tīrus galdus un solus, ne izvelēt baltus kreklus. Ne tām izšūdinātu krietnu brunču, ne tādu izrakstītu priekšautu, cimdu un zeėu, kas darītu meitām godu. Ne tām ir kāds tikums, ne arī tās prot to pašu mazumu tā sargāt kā pienākas.

Labi, ka vēl ir viena meita pasaulē, kas glābj pagasta godu. Un tā nav nekas cits, kā AĦus pašas miesīgā meita Trīne. Trīne nav redzēta Avotos. ViĦa dzīvo pagasta otrā galā, kur viss pagasts no viĦas spīd un laistās. Kad viĦa vēl dabūs reiz mātes sakrāto pūru, tad tā būs pirmā meita pagastā. Pagaidām viĦa dzīvo un krāj pati savu slavu un savu godu un sargā savu meitas kroni, kā to darījusi AĦus savos garajos meitas gados. Un kā gan trūkst AĦus meitai? It nekā! ViĦai ir papēžu kurpes un tulētas jakas, un strīpoti brunči, viĦai ir tādas plores kā katrai freilenei. Ikdienas viĦa staigā tādā rotā, kas spīd un laistās. Kad AĦus sāk slavēt savu Trīni, tad sievas un meitas pa kaktiem sāk sačukstēties un skaust. Lai viĦas skauž! Lai parāda, kur vēl ir otra tāda! Tik izvedīga un tikusi darbos. Un uz puišiem ne aci! Lai rauga kāds piešaut AĦus Trīnei nagus, tad redzēs, kā tie noskries. Ai meita, meita, varenā AĦus meita, ka to reiz dabūtu arī redzēt Annele! Un pienāk diena, kad viĦa dabon to redzēt. Ir jauka pavasara svētdiena un AĦus sēd mierīgās pārdomās savā gultā ar bozi un pīpi, kad piepeši atsprāgst durvis un ieskrien drukna, apaĜa meita zili sarkaniem vaigiem un nokrīt AĦui pie rokām. AĦus nobīstas. Izrauj tai savu roku un izrauj arī pīpi no mutes. Nesaka labdienu, bet tūlīt uzsauc: “Trīne! Kādās darīšanās tu nāc?” Bargi viĦa jautā un paskatās baltām acīm. Bet svešā nokrīt tai pie kājām un pūš skaĜām elsām un gaužām asarām. AĦus uzlec kājās un sakampj savu bozi. “Trīne, tu nenāc labās darīšanās,” viĦa sauc vēl arvienu it kā draudēdama, un, kad meita nerimstas, viĦa sakampj to aiz rokas, čukst: “Neāksties! Lai nedzird Ĝaudis. Nāc līdz uz klēti.” Kad viĦas pazūd pa durvīm, Annele redz, ka Trīnei viena pastala nošėiebusies un šĜūc no papēža. Annele visu to redz un paliek kā sāls stabs. Vai tā bij AĦus Trīne? Vai tā bij tā meita, kas gāja slavā un godībā? Vai tad tā ir tāda, zili sarkaniem vaigiem, noraudātām acīm? Nodriskātiem brunčiem un nošėiebtām pastalām? Nē, nē, nē, to nevarēja ticēt! Trīne tak staigāja daiĜa kā princese, izrakstītos priekšautos, izšūdinātos brunčos un tai plorē, kas lidinājās pa gaisu kā spārni.

Bet tomēr bij jātic. Kad Annele bij izskraidījusi celiĦus, uzreiz gadījās tai pretī AĦus ar svešo meitu, ka tikko paspēja no kājām pabēgt. AĦus izskatījās kā pērkona vakars. Trīcēja viĦas garās kājas un baltā boze, uzsizdamās uz ceĜa. Trīne arvien vēl klusi elsa. ViĦas deguns pilēja. Garš villaines stūris putināja zemi. Trīne laikam bij nodarījusi lielus nedarbus, ka māte viĦu tā bāra. Un tas tagad bij skaidrs: lai nu kas bij visu meitu kronis, AĦus Trīne tā vairs nebij. Bet vai viĦa kad kādreiz tāda bij bijusi, kā AĦus viĦu slavēja? Par to vajadzēja pamatīgi pārdomāt.

Zilie brīnumi Ikrītus aiziet vecā AĦus bodra un taisna ar savu garo bozi, loktura kurvi un pīpi mutes kaktā. Aiziet kā pelēka ēna caur meža zaĜo svaigumu uz muižu, kur tai, starp citām svarīgām darīšanām, ir jānoplūc cāĜi lielkungu galdam. Un, ja zina, ka lielkungi tik ir ēd, kā cāĜu cepeti ar baltmaizi, tad var katrs viegli noskārst, kāds stāvoklis AĦui ir muižā. Pret vakaru viĦa nāk mājās, smaga no darbošanām, smaga no muižas labumiem, kas noguldīti kurvī, un smaga no jaunām ziĦām. Sevišėi šoruden, kur muižā gatavojas notikt lielas lietas, AĦus mutē visi klausījās kā Bībelē. AĦus arī neslēpj nekā. Lai nāk visi un klausās. Lai nes pa pagastu. Lūk, kādas ir tās lietas: Jaunais lielkungs ved savu jauno lielmāti, rādīt tai tēva muižu. Ar jaunajiem lielkungiem brauc arī vecie. ViĦi ir jau ceĜā. ViĦi brauc no tālām zemēm, dienām un naktim, viĦi brauc pa ūdeĦiem un pa zemes ceĜiem, viĦi brauc ar dzelzs zirgiem un ar ugunīgiem ratiem. Ir jau apziĦots viss pagasts, lai nāk tos sagaidīt. Ir jau atskrējuši no citām muižām foreiteri un piėieri ar desmit jājamiem zirgiem un divdesmit suĦiem. Ir jau atvestas no māju mājām visas jumtu trepes, lai varētu celt goda vārtus un pušėot palodes līdz jumtu korēm. Ir jau apziĦots visa pagasta sievām iet pa mežiem plūkt mētras un nest uz muižu. Ir jau atdzīti vērši un barojamie lopi, nezin cik, un ir izveltas no brūža divpadsmit mucas alus. Saimniekiem dos ēst pils priekšā, zem Ĝovenēm, ar mēru, bet kalpiem dos tikai dzert, apakšā, pie brūža, bet par to, cik tik ieiet. Ir jau atnākuši divdesmit tauru pūtēji un ielaisti lauka šėūnī. Ir jau atbraukušas divas spīzmanes ar piecām jumpravām. Ir jau atskrējis viens uguns skunstnieks, kas laidīs gaisā ugunsvēmējus pūėus, šĦācošas čūskas un zvaigznes kā sudmalu ratus un izpūstos lukturos sadegs zilas, zaĜas un sarkanas ugunis, kas degs kā liesma un nekad nesadegs. Ir vēl daudz, daudz citas lietas, kuras pat gudrā AĦus mēle nevar ne izteikt, ne izstāstīt. Ar vārdu sakot: muižā būs redzami visi zilie brīnumi. Zilie brīnumi! domā Annele. Kādi gan tie būs? Vai tik lieli, kā kad atvērtos debesis? Vai tādi, kā sapnī, kad nes uz spārniem augstu, augstu, līdz aizraujas elpa, un jāaiztaisa acis aiz bailēm, lai nebūtu vairs jāskatās? Ai, jā. Kas viĦus dabūs redzēt, tos brīnumus! Visi taisās kā uz kāzām, bet par Anneli neviens ne miĦā. Lielā diena nāk un pienāk. No palaunaga jau atlaiž visus Ĝaudis, lai pošas un ăērbjas. Arī AĦus ap to laiku pārskrej pēsumis apraut baznīcas drānas. Un ierauga Anneli, kas vēl pelēka staipās ap vienu un ap otru, skumjām, gaidu pilnām acīm.

“Ko tā meitene? Kāpēc vēl neposta?” AĦus uzprasa bargi mājniekiem. Par meiteni neviens nav domājis. Tur bērnam neesot vietas. Par to AĦus noskaišas zvērodama. “Kā, nav vietas? Kad jau iet kropĜi un tizli, un tādi veci āži, kas ar vienu kāju kapā!” to AĦus mērėē uz Jurīša vectēvu, kas nupat aizdipina uz muižas pusi, pusteciĦus, pusteciĦus, sīkiem solīšiem, nemaz zinis nelikdamies, ka viĦš būtu tas āzis. Jā, un kad ejot kropĜi un tizli, tad lai neietu bērns, kas dabūs tur redzēt tādus brīnumus par piemiĦu visam mūžam. Tādas lietas tik nāk dzīvē priekšā vienreiz, un tas būtu kauns un grēks, ja palaistu tās kāds garām neredzējis. Jāiet, jāiet, tur nekas nelīdz. ViĦa jau pati paĦemtu bērnu līdz, bet viĦai jābūt tur, kur lielkungi. Katrs var iedomāties, kādas viĦai šodien darīšanas, kur visa muiža kājās, viss pagasts. Kad AĦus ko noĦēmusies, viĦa to arī izdara. Ne tikai vien pierunā Anneles māti laist meiteni uz muižu, viĦa dabū arī vēl notvert vienu no māju Ĝaudīm, kas nav vēl aizskrējis. Tā ir Luze, kas aizkavējusies ar mājas kopu. Luze ir pirmā gada meita Avotos un viĦai pienākas to darīt, ko tai liek. Ja jau pa laikam bij parasts paklausīt AĦus noteikšanai, tad vēl jo vairāk šodien, kur viĦa, kā muižas cilvēks, bij visu to lielo brīnumu līdzlēmēja un līdzvēlētāja. Tā arī Luze, kaut arī kurnēdama, uzĦēmās rūpēties par meiteni. Anneli nu berza, mazgāja, posa pa kaklu, pa galvu, bet matu pinumu pārsukāja to pašu rītējo, jo Luze nebij ar mieru gaidīt, kamēr “to mežu izmēzīšot par jaunu”. Luze stāvēja jau pilnīgi saposusies pie durvīm, nepakustināja pie Anneles uzpošanas ne pirksta, arī nesmaidīja. Varēja redzēt, labs prāts tai nebij. ViĦa gribēja būt Ĝoti labināma un tencināma par to, ka tā stāv un gaida Anneli, kad visi citi jau nokūpējuši kā migla. Tā nebij vis ne mātes, ne māsas LīziĦas roka, kas rāva Anneli pusaulēkšus pa saknēm un zariem, lai panāktu citus. Lai gan viĦas abas skrēja, ko jaudāja, Luze vēl meiteni pastāvīgi purināja: velcies ātrāk, velcies ātrāk! Tas Annelei krimta sirdī. Pirmkārt, viĦa nekad nevilkās, bet laidās spārnos, otrkārt, Luzes nelabais prāts viĦu dziĜi ievainoja. Ja tā dara labu, tad labāk lai nemaz nedara. Ar tādu steigšanos nemaz nedabūja pabūt mežā ar jaukām domām tādā neparastā laikā, kad ēnas auga augumā un noslēpumaina tumsa stāvēja ceĜam priekšā kā mākonis. Vēl nebij pārgājusi pirmā sirdspukstēšana, kad jau bij mežam cauri. Citus mājniekus panāca tikai pie muižas, jo tie bij rikšojuši ne mazāk ātri. Pa visiem vārtiem plūda muižā Ĝaudis un sacirtās kā saskrējušies zirgi, pēkšĦi apturēti: kur nu? Pils priekšā bij milzīgs apaĜums, kurā auga puėes un koki, visapkārt tecēja grantētas celītes. No celitēm nost nedrīkstēja paspert kāju. Tā noteica pie ieejas vīri ar zaĜām zīmēm pie cepurēm.

ěaudis spiedās ap rondeli kā ritenī un staipīja kaklus pēc zilajiem brīnumiem. Tādi cilvēki kā Annele nobadījās gar sieviešu platajiem brunčiem un vīru vamžu stērbelēm un neredzēja nekā. “Klausaties! Kad tad jūs reiz sāksit!” sauca uzraugiem Ĝaudis. “Tūlīt būs luminācija!” šie atsaucās. “Luminācija, luminācija! Nu būs gaišs kā diena!” Ĝaudis priecājās. Vīri ar zaĜajām cepuru zīmēm skraidīja pa krūmiem un aizdedzināja tievas svecītes krāsainos papīra pūslīšos. Melnajā ēnu biezoknī atzaigoja zilzaĜsarkani gaišumiĦi. Koki un krūmi atmirgoja austošā un nekad neataustošā kvēlumā. ěaužu bars viĜĦoja pa viĦu kā vietumis aizsprostota, vietumis palaista straume turp un atpakaĜ. Bet, kad vairāk nekā nerādīja, tūlīt sāka kurnēt. “Kur ugunskunstnieks? Kur pūėi un čūskas?” jautāja Ĝaudis. “Tūlīt, tūlīt!” solīja vīri ar zaĜajām zīmēm. Un tur jau viĦi nāca. Ššš! Uzšāvās viena briesmone no paša tumšākā parka stūra, pāri Ĝaužu galvām. Pūėis, pūėis! Čūska! “Bīstaties. ViĦa spĜauj ugunis!” biedināja uzraugi. ěaudis bēga kliegdami un pie zemes plakdami. Krakkrakkrak! izsprāga gaisā. Nolija dažas krāsainas pārsliĦas. “Gaidat nu! Tas tik bij sākums!” ěaudis gaidīja uz augšu paplestām mutēm. Bet nekas tālāk nenāca. Gaidīja ilgi. Kas tur bij? Kāpēc sola un nekā nerāda? tincināja uzraugus, kas skrēja nosvīduši. Uguns skunstes neejot vairāk vaĜā. Skunstnieks teicis, ka viĦas nepanesot šitādas debesis. Uzraugi beidzot paskaidroja nolaidušies. ěaudis paskatījās uz augšu. Ko šis tur dzied! Debesis tādas kā arvienu. Bet Annelei likās, ka tā vis nav. Debesis bij zilpelēkas, dīvaini zemas un tuvas. Jocīgas! Kas nu bij tie zilie brīnumi? Varbūt ap pils Ĝovenēm, kur bij gaišākās ugunis? Tur pastarpām skaĜi uzdziedāja. Bet uzraugi tur tuvumā nelaida Ĝaudis: tur tik esot lielkungi, vāckungi un priekšnieki.

Annele arī nekur nevarēja paieties nost no Luzes, kura to turēja pie sevis kā piesietu. Katram, kas Luzi aicināja pakustēties vai tālāk apskatīties apkārt, viĦa nikni atcirta: “Kur tad ar to gnīdas skuėi! Es jau pie tā esmu piesieta kā krievs pie sīpolu vezuma.” Un viĦai tad atbildēja: “Nav jau, nav nekāda reize, ar mazu bērnu tādā burzmā!” Ak, cik vainīga un grēcīga tad jutās Annele, to dzirdēdama. Gribējās vai zemē ielīst. Kaut kur sāka pūst taures. “Nu nāks līksmība!” Ĝaudis priecājās. Un nāca arī līksmība. No pils Ĝovēnēm noskrēja kāda tāda: ne bērns, ne liels cilvēks, un virpuĜoja, griezdamās pa celitēm šurp, pie Ĝaudīm. ViĦa lēca plānās kraėu kurpītēs, kā uz stabiĦiem. Plecos tai bij melna zīda salube, bet galvā sarkans, mazs, pasmakrē sasiets zīdautiĦš, kura stūri slējās pakausī kā radziĦi. ViĦa izrāva no pūĜa drīz vienu puisi, drīz otru. Tancen, tancen! Kad puiši negribēja ar vācmeitu iet, viĦa parādīja tiem mēli. Tā bij pavisam ēverăelīga meita. Nu viĦa pieskrēja kā zibens kādam jaunam puišam un iešāva tam ar trim pirkstiem krūtīs. Puisis no nejaušā grūdiena iekrita pāri drāts žogam puėēs, bet viĦa aizdrāzās smiedamās un svilpodama. Dullā jumprava! Ĝaudis to sauca, bet smējās. Uz viĦu vien tik skatījās. Te viĦa bij prom, te atpakaĜ. Kā bezdelīga. Sarkanais cekuls griezās pa Ĝaužu vidu. Smiekli plūda viĦai līdz kā skaĜš vilnis. Visi kakli stiepās tai pakaĜ. “Veg, veg! Tancen!” Jau no tālienes bij dzirdams, ka tā nāca atkal šurp. Iznira no pūĜa, cēli izliektu vienu roku paceltu pār galvu, bet ar otru - vai, DieviĦ! - ar otru tā turēja Jurīša vectēvu, dancinādama un trallinādama. Un Jurīša vectēvs arī tāpat klanījās, griezās, svaidīja kājas un piesmacis dziedāja. Cepure viĦam bij nokritusi, veste vaĜā, nāca redzama krūts, gariem baltiem matiem. No kurienes viĦa to bij izrāvusi! Vai, cik nelāgi! Annele nobijās un noslēpa acis. “Kas kaiš Jurīša vectēvam?” izbijusies jautāja. “Kas šim kaitēs! Sameties kā Mika,” visi smējās. Annelei smiekli nenāca. ViĦai bij žēl vectēva.

Pils jumprava apsitināja vecīti pāris reizes sev apkārt un nolaida no rokas. Tā viĦš paklupa, palika guĜot, elsa un krekšėināja. Kas viĦai daĜas! ViĦas acis šaudījās uz Anneles pusi. “Vai! Ka tik nu neierauga mani!” baidījās Annele un slēpās, cik spēdama, aiz Luzes. Bet bij jau ieraudzīta. Jumprava nāca kā vējš taisni uz meiteni, satvēra to aiz rokas un vilka priekšā. “Du, Gör, komm mit, Gör!” Un tagad Luze tūlīt palaida vaĜā Anneli un raidīja: “Ej, nu ej!” Visi citi tāpat: “Ej, ej nu!” Neviens Anneli neaizturēja un neglāba. Pati gan viĦa spirinājās visām varēm prom no jumpravas, bet viĦas spēki bij par daudz niecīgi, viĦai beidzot vajadzēja dancot līdz sarkancekulainajai meitai, tāpat kā bij dancojis tai līdz Jurīša vectēvs. ViĦu ierāva pašās spožākās ugunīs un pie kāda tukša galda, pils priekšā. Tas bij piekrauts šėīvjiem, glāzēm un ēdienu atliekām. Svešā jumprava piegrūda tai glāzi brūna šėidruma pie lūpām: “Trink!” Annele iekampa mazu muti. Sūrs kā tabāks, bet bij jārij. Kur lai liek! Jumprava skatījās un gaidīja, kamēr kludziens pārkāpa pār rīkles galu, kā pār kalnu. Annele nokratījās kā drudzī. Tad noslēdza lūpas un saturēja ar roku: Vairāk nē! Bet jumprava tik vidžēja gar galdu. Tur paėēra desas struĦėi, tur gaĜas gabalu, tur maizi, salika visu uz šėīvja Annelei priekšā: “Iss!” Pati tad aizšāvās pa Ĝovenēm pilī. Annele stāvēja stīva kā miets, nolaistām rokām: Neēdīs, lai vai sit nost, neēdīs! Zināja jau tagad tos muižas devastus. Bet prom kustēt arī nekustēja. Vajadzēja kaut ko izzināt: kas šite bij? Vai sapni, vai spoki? Vai zilie brīnumi? Pa dārza ēnām murdēja Ĝaudis, no brūža, lejā, nāca bĜāvieni, tur pĜerkšėēja taures, pilslogi bij vienās ugunīs, arī no turienes skanēja smiekli un mūzika. Bet debesis! Kad uz debesim paskatījās, palika pavisam baigi. Debesis bij kā uz muti apvāzts, zilpelēks katla dibens. Nē, tā vairs nebij tā pasaule, kas bij kĜuvusi mīĜa un mīĜāka ik no katra rita. Še muižā, pasaule bij pavisam citāda. Annele pakustināja pirkstus. Lunkani gan! Asinis tomēr tecēja. ViĦa pasitās nost no galda. Varēja kustēt. Bet, tikko pasitās, kad jau bij krūtīs ar melno vācieti. Tā turēja viĦai priekšā pilnu sauju sarkanas cukurmaizes. “Da! Kuchen! Iss!”

“Nē!” Annele paplēta muti. Bet nedabūja to vairs vairs aiztaisīt, kad tā piešėīda pilna līdz lūpām pūpēdiski šėidras curkurmaizes, saldas un lipīgas kā līme. Tas velti. To Annele neris. “Nēē,” viĦa kliedz un atplēš muti vēl platāku, atplēš to cik jaudā un spĜauj visu laukā, kārpīdama, slaucīdama, berzēdama, purinādama lūpas un vaigus, līdz pēdējai kripatai. Prom! Visu prom! Nost! Lai ne miltiĦa nepielīp. IzspĜaut! Visu izspĜaut! Ne tik vien to lipīgo saldumu, arī tās bĜaustīgās taures, to zili melno debesi, to piemētāto galdu, to sarkancekulaino meitu ar visu viĦas muižu un viĦas cukurmaizi! Nekā, nekā Annelei nevajaga no tādas muižas. Tik spītīga viĦa ir. Divas niknas, melnas acis iedur kā dzeloĦi Anneles acīs. Un viena roka sagrābj to kā dzelzīs un sažĦaudz un sapurina tā, ka visas pils ugunis danco Annelei apkārt. Lai viĦu purina! Bet sarkanā curkurmaize guĜ smiltīs un ir pagalam. To viĦa neēdīs! “Du, Gör! Stockdummes Bauerngör, du! Bauerngör, du!” vācmeita nikni baras un grūž, purina un grūž Anneli. Sviež viĦu, lai klūp. Bet Annele neklūp vis. Sasitas pretī ar visu spēku, izraujas vācietes rokām un ir brīva. Brīva! Atdabūjusi kāju lunkanību, ieslīd tumsā kā sikspārnis. “Gör. Stock. Bauer. Dummes. Gör. Stock. Bauer. Dummes.” Annele skrej un skaita, skrej un skaita, elsas rīdama. Kas tie par vārdiem, viĦa nesaprot. Bet labs prāts viĦos nav. Tikpat maz laba prāta, kā Luzes “gnīdas skuėī”. Ugunis nodzisušas. Parks, mežs un debesis ietinušies biezā tumsā. Bet Annele tik dodas tālāk. Kaut kur Tad to kāds satver aiz rokas. Sveša balss sauc: “Šurp, Luze, šurp! Te jau ir tā tava meitene!” Piesteidzas abas Avotu lielās meitas. Laiks iet mājās. Visi sāk aizplūst. Luze ir tikpat nikna pret Anneli, kā visu šo vakaru. Bar un tricina bērnu. Kur šī vazājoties? Nevarot sameklēt! Vai visu mūžu būšot sust pa tiem krūmiem? Rīt arī vēl esot jādzīvo. “Kas te gan vainīgs, kā tu pati. Ko tu viĦu dzini ar to vācieteni? ĥem nu vien bērnu plecos un iesim,” saka Karlīne.

To nu gan Luze nedarīs. Ne par kādu naudu viĦa nestieps tādu “pelu maišeli”. Annele nemaz vairs negrib dzirdēt, ko vēl teiks Luze, viĦa jūt, ka Karlīne tagad viĦas aizstāvis. Izraujas Luzei un pieglaužas cieši, cieši lielajai meitai. Karlīne arī vairs nerunā. PaceĜ Anneli savās stiprajās rokās un piespiež sev cieši klāt. Luze ar Karlīni ir lielajā. Luze gribējusi iet dejot, bet Karlīne nē, un, kad Karlīne nē, tad arī Luze nē, un tā viĦas ir Ĝaunas. Bet Annelei tas nāk par labu. Annele iespiež galvu kā ligzdiĦā Karlīnes matos un iet ar Karlīnes kājām. Bet tumsa spiežas virsū ar saldu smagumu un smacē domas. Tikai visapkārt dirn aizejošu soĜu dipināšana, un viĦai liekas, ka visi šie soĜi būtu nemierā ar zilajiem brīnumiem, kas rādīti muižā. Ai, jā, zilie brīnumi! Cik jauki jūs bijāt, kad jūs neviens vēl nebij skatījis!

Tēva palīgs “Kad būs rudens? Kad būs rudens? Ar tādu jautājumu Annele moka māti no tā laika, kad tā Annelei pateikusi: “Kad pienāks rudens, tev jābūt tēvam par palīgu. Liela nu diezgan esi.” Neskaitāmas reizes Annele to savukārt atkal pateikusi katrai priedei mežmalā un katram krūmam dārzā: “Kad nāks rudenis, es būšu tēvam par palīgu. Liela nu diezgan esu.” “Labi, labi, Annele,” atsaka priedes, klusas un gudras kā mātes. Un tad arī ir jau klāt rudens, pats vēlais rudens, kad dārzā vairs nav neviens lapas un visi lauku darbi apdarīti, un var sākties iekšas darbi. Tumšs aust rīts pēc MārtiĦiem, bet Annelei mostoties sirds pulkstenītis zvana priecīgi: “Zini, šodien nu ir tā tava diena. Nu tu būsi tēvam par palīgu.” Bet vai tēvs jau šodien uzsāks darbu? Jā, kad Annele uzceĜas, ir jau šėērskoki istabas vidū ar lielajām tītavām un vēji iet no viĦiem uz visām debesu pusēm. Tēvs tin šėēriĦu pirmajam audumam. Pie tā darba Annele palīdzēt nevar. ViĦai tik jāmanās no kājām. Tikai kad šėēriĦš notīts, viĦa drīkst uzsēsties uz šėērskoka kājas un tēvs viĦu pasit ripā, ka mati plīvo un elpa aizraujas. Bet, kad tēvs nosaka: diezgan, tad jāpietiek. Šėērskoki jānes laukā no istabas. Kamēr tēvs uztin šėēriĦu uz veĜboma un sarīko nītis, Annele varētu vēl paklenderēt, bet aiz bailēm, ka viĦas vietā nepaĦem kādu citu palīgu, viĦa nekur tālu neaiziet, un, tikko tēvs sauc, ir klāt kā zibenis. Tēvs to ieceĜ strellēs, uz dēĜa, vienā rokā iedod nošėi šėēriĦa un pamāca, kā ar otru roku jāatšėir no nošėa ik pa dzijiĦai un jāuzmet uz tēva ėeksīti, bet tēvs izvelk šėēra dzijiĦu caur katru nīšu aci. No sākuma Annelei vis nevedās jaunais darbs un tēvam uz viĦu labi jāpagaida, bet drīz viĦa tā iemanās, ka viĦas diedziĦš jau īstā laikā pie nīšu vārtiem, un kad viĦa vēl jo vairāk iemanās, viĦai iet vēl ātrāki kā tēvam, un tā viĦi sāk viens ar otru sacensties, kā rakstā. Bet diedziĦi visi ir pelēki, pelēki. Annele domā: cik jauki būtu pa starpām arī zili, sarkani vai dzelteni diedziĦi. Kā tad, acis, paskraidījušas, zinātu, kur apstāties un roku vadīt: no zilā līdz zilam, no sarkanā līdz sarkanam. Bet jāiztiek arī ar pelēkajiem vien. Annele domās, ka pelēkie diegi visi ir ceĜi. BubuĜaini un līdzeni, kalnaini un lejaini. Un jauki ir iet pa viĦiem. Annele nobrauc pa katru no lielā VeĜbomju kalna un ieskrien Nīšu vārtos. Heidi! Tā tas iet kādu laiku un nemaz nepiekūst. Bet, kur tik daudz sīku, mazu celiĦu, tur vajaga arī kāda krusta ceĜa! Annele tūlīt to uztaisīs no resnā dziju nošėa, kas tai kreisajā rokā. Bet, tikko viĦa to izdarījusi, tēvs paskatās: “NesapĦo, Annele! Darbs nav miegs!” balss norāj stingri. Annele nobijusies saraujas. Paskatās tēvam acīs. Laipnas gan tās un siltas, bet nopietnas: “Darbs nav joks, meit,” viĦš saka.

Labi, Annele to zinās. Izturēs un domās, ka šėēriĦa diegi nav vis ceĜi, bet tikai diegi. Un, kad Annele būs izdevusi tik daudz nošėu, cik viĦai pirkstu, tad jau darbs būs tālu, tālu un varēs atpūsties. Bet iziet tik daudz nošėu, cik Annelei pirkstu, iziet vēlreiz tik daudz, bet gala kā nav, tā nav. Annelei liekas, ka laiks vairs nemaz neiet uz priekšu. Laiks ir nogulies kā lācis, viĦš laikam ir iekritis Anneles kreisajos sānos un grauž tos tā, ka nupat vairs nevarēs izturēt, nupat viĦš sniedzas arī pēc Anneles labā pleca un spiež un tirpina visu roku tā, ka divi reiz jau tai ir izšĜūcis diedziĦš no pirkstiem. Kad tik nu Annele vēl varētu kādu nieciĦu izturēt, lai neapmiglotos acis, jo dziĜi acu dobumos dzeĜ asaras. Bet tēvs jau arī ievērojis šo Anneles indevi. “Paskat nu, kādu jauku tiltu mēs abi esam uztaisījuši. Tā iet darbs, kad tāds varens palīgs!” tēvs saka smaidīdams un Anneli mundrinādams. Jā, kad nu tēvs pats saka, ka tilts, tad ir gan jauks tilts! Annele paskatās. Pavediens pie pavediena guĜ līdzeni nītis kā baĜėis pie baĜėa, neviens ne augstāk, ne zemāk. “Vai tad nu atstāsim pustaisītu?” Jābeidz vien tas. Kā tu domā, Annele?” “Zināms, jābeidz,” Annele piekrīt. “Nu tad saĦemies, meiten!” Un Annele nosēstas taisni kā svece, smagais lācis noveĜas no sāniem, laiks sāk atkal griezties un nezin vēl, kā bij, kā nebij, kad jau pēdējais diedziĦš ėeksītī, un viss tilts galīgi nobeigts. Tikko Annele drīkst kustēties, viĦa nokrīt no streĜĜu dēĜa kā putns no zara. Pasvaida rokas un brīnās: lunkanas, vēl lunkanākas šėiet kā bij, lai gan nupat domāja, ka nevarēs viĦas vairs ne pakustināt. Arī kājas ir tādas nebēdīgas, ka gribas sviežamas vai pāri galvai. Bet tā svaidīt kājas drīkst tikai laukā, un, kad Annele, izskrējusi vējos, tā laižas no kalna lejā un atkal augšā līdz pašam mežam, viĦai liekas, ka tiešām tās vairs nav viĦas kājas, bet ka tēva strellēs viĦa dabūjusi spārnus. Tik viegli nekad viĦai nav gājis. Šodien visu dienu viĦa var skraidīt pa lauku zilu degunu. Neviens viĦu neapsauc. Tikai vakarā, kad viĦa, istabā šaudamās, iešaujas vecai AĦui pašās krūtīs, šī nemaz nav Ĝauna. Bet, izĦēmusi pīpi no mutes, tikai saka: “Bizenē, nu bizenē, rīt jau piesies tavu bizeni.” Ko nu viĦa runā! Annele ir tagad tēva palīgs. Lai katrs to var! Ar tādu pat svētsvinīgu prieku ceĜas Annele arī otrā dienā. Šodien nu tik sāksies tas īstais lielais darbs! VecmāmiĦas kambari, kura durvis uz lielo istabu arvien stāv vaĜā, būs viĦas

darba vieta. Tur jau novietots spolējamais ratiĦš un tītavas ar uzstieptu dzijas gabalu. Tēvs jau sēž pie ratiĦa un sauc viĦu, lai ierādītu, kā jāstrādā. Ar Anneli reizē ieskrien arī Karlīne. Lai dodot šai spolēt. Ko tā meitene visur maisoties, kur lieliem darbs jādara. Veciem un bērniem esot vieta aizkrāsnī. Un bīdās tik tēvam priekšā un grasās atĦemt Annelei darbu. Bet Annele nav vairs mazā meita, ko var lieki iebiedēt. Pazīst jau viĦa tagad Karlīni un viĦas niėus. “Ej nu vien, ej pati pie sava darba,” viĦa pasaka tai ar darba cilvēka nopietnību. Savu jauko darbu jau nu viĦa Karlīnei nedos. Nē, nē! Tad viĦa ielaiž roku kurvītī un tīkami pačaukstina no gaišdzeltenās niedras grieztās spolītes, kuru tur ir vesels lēviĦš. Bet tēvs tūlīt brīdina: “Esi uzmanīga ar spolītēm, ka tu kādu nesaspied. “Tās nav spēlei, bet darbam.” Vai nu Annele to nezina! To jau viĦa vakar mācījās, ka darba lietas ir cienīgas lietas. Bet tomēr arī spolītes var būt vēl pavisam kas cits nekā spolītes! “Nāc nu un paskaties, kā tev jādara,” tēvs aicina. PaĦem vienu spolīti, aptin ap to dzijas galu un tad uzbāž uz smeilo ratiĦa turekli, pie tam pamācīdams, ka nekad nedrīkst uzgrūzt spolīti par dziĜu uz turekli, lai nesaplaisā, jo saplaisājusi spolīte vairs pa atspoli ritēt nevar. Tad ar vienas rokas pirkstiem vadīdams dziju, ar otru roku griezdams ratiĦu, tēvs pierietina spolīti, arvien mācīdams: “Lūk, tā tu vispirms aptin dziju tava mazā pirksta platumu no gala, tad laid līdzeni tecēt līdz otram galam, kur tu atkal atstāj tikpat platu malu kā pirmā galā, tad tecini rindu arvien īsāku, slīpu kā kalniĦā kāpdama, ne par ciešu turēdama, ka dzija nenotrūkst, arī ne par mīkstu, ka pavediens neieraujas iekšā, kad esi tā uzkāpusi līdz kalna galam un spolīte pilna ka kukulītis, tad būs laba.” Ko nu tēvs tik daudz skaidro un māca, kad Anneles gribīgie pirksti deg vien, lai laiž viĦus klāt, kad viĦa to darbu jau neskaitāmas reizes noskatījusies un zina, ka tas tik viegls, kā spalviĦa paceĜama. Bet, tikko meitene ar visu sparu metas griezt ripu, ratiĦš uzreiz samijas, ripa atlec atpakaĜ, un ratiĦš stāv. Pa to starpu pirksti ar dziju nobrukuši no spolītes. Kā Annele ciešāk pagrūž, spolīte pušu. Vai! Annele piesarkst līdz ausīm un paskatās zagšus uz tēvu, kas turpat stāv un lūko, kā viĦai veiksies. Ko nu tēvs teiks! “Nekad, nekas!” mierina tēvs, “viss iesākums ir grūts. Sāc no jauna.” Un pats viĦš atrežăī dziju un uztin to atpakaĜ uz tītavām. Annele sāk no gala, bet neiet labāki. Rokas ir nemākulīgas un smagas. Ne par ko viĦas negrib darīt katra savu, bet abas tiecas darīt vienu un to pašu. Bet Annele jau nevar iedomāties, ka viĦas rokas ir tik neveiklas. Nē, tikai ratiĦš ir nelāgs un dzija pavisam nelietājama. Tēvs Ĝauj viĦai tā pietecināt dažas spolītes, bet Annele redz gan, ka viĦas nav nekur liekamas. Acis kaist no kauna un nepacietības. Dusmīgi tā grūsta ratiĦu. “Lēni, meit, lēni, Ĝauj, lai darbs tevi māca. Kad tu būsi viĦu uzvarējusi, tad tu varēsi viĦu mācīt. Palaid nu tagad mani.”

Un tēvs piesēstas atkal pats pie ratiĦa un piespolē pilnu kurvīti. Un zem tēva rokām ir it kā cits ratiĦš un cita dzija: abi tek kā iesmērēti. “Kāpēc man netek?” gaužas Annele. “Tāpēc, ka tu gribi darīt sev prieku un nevis darbam,” saka tēvs. “ĥem sevi rokā un mācies.” Labi, Annele domā, lai ir kas būdams, bet tagad man ar tecēs. Un Annele Ħem sevi rokā. Pilnām acīm vēro, lai negrieztos ripa ātrāk, nekā roka veiksmīga to pagriezt, lai otra roka nebūtu nepacietīga vadīt dziju līdzeni, ka tā neskrietu kur nevajaga, un tā piespiežoties it nemanot izaug spolīte zem pirkstiem tāda, kādu tēvam drīkst rādīt. Un, kad nu tēvs sauc: Annele, vai ir? Annele var droši pateikt: jā, ir! “Iemanījusies jau esi. Strādā nu tik tālāk,” saka tēvs. Kad tā kādu laiku čakli spolējusi, ienāk vecmāmiĦa. “Kā nu iet ar darbu? Vai nekož kaulā!” smaidīdama jautā. “Nē, kaulā nekož, bet rokā,” meitene atteic sūrstinādamās. Pāri saujai, no radītāja pirksta, tek sarkans celiĦš, kuru izgrauzusi spaĜainā dzija. “Mācies dziju turēt tā, ka nekož, tad tikai vēl tu pratīsi darbu.” Labi. Annele mācās ar. Tā nu tas iet dienu no dienas. Tai darbā jau sen vairs Annele nav mācāma. Jau sen ir atritinājies tas sastrēgums, kas bij sastājies no darba gribēšanas un klāt netikšanas. Roku kāre, acu kāre, zināt kāre bij apmierinātas. Bet vēl arvien viĦai vajadzēja sēdēt pie ratiĦa, kur tak pasaule bij pilna visādu jaunu, vēl nedarītu darbu. Ka tik kāds nāktu un sauktu viĦu prom! Patlaban atspīd saule, gariem, bāliem stariem ielien Avotu istabā, un Annelei liekas, ka tā nākusi vienīgi pie viĦas un sacītu: “Nu, Annele, vai tad\ laukā vairs nemaz nenāc?” “Iešu, iešu, tūlīt iešu!” Annele ir kājās un uz pēdām seko saules aicinājumam. Novembris šonakt jau krietni strādājis. Pāri visiem kruvešiem stikla laipas, pāri peĜėēm un grumbām glāžu tilti. Mazās peĜėes jau ledus izdzertas sausas, kad laižas pāri, skrimstalas vien lec, kā kad brauktu ar sešjūgu, bet lielās ir dziĜas kā grāvji. Kā Annele arī tur ar savu sešjūgu, spraišĜi lūst, un Annele šĜakstēdama ar visām pastalām iekšā līdz auklu vietām. Ūdens dzeĜ kā nātres. Tomēr darbs jāpadara. Tilti jāsagāž. Tad prāts mierīgs. Tad Annele var laisties uz mežmalu, kur vasarā arvien ir bijusi neapnicīgi jauka dzīve. Bet tagad mežmala ir kā māja izsistām durvīm un logiem. Bērzi un lazdas laiž cauri vēju kā pa vaĜējiem vārtiem, un viĦš dzīvo pa meža iekšu kā izsalcis vilks. Annele aizstājas aiz kadiėu krūma un skatās, kādus darbus vējš strādā. Kā viĦš brāzieniem veĜas augšup no klajās

lankas, bangas pār galvu sizdams, kā pakampj klēpi čaukstošu lapu, virpuĜiem trenc tās priežu galotnēs, kas krakšėēdamas purinās, kā tad nokrīt kaut kur biezoknī, aizkrācas elsdams un šĦākdams, tad ar vienu lēcienu ir atkal laukā, lai no jauna kā spārnots nezvērs sviestos starp zemi un debesi. Rudens! Vēlais, dziĜais rudens! Nelaipns un skarbs ir dabas vaigs, kaut arī saulīte dažreiz šur tur zaru galos iešūpojas. Bet lai arī nelaipns. Annele stāv un stāv. Neapnicīgi ir klausīties vēja varenajā dziesmā, un viĦa varētu, tā stāvēdama, sastingt kā stiebriĦš bālas, sakaltušas zāles, kas tai pastāvīgi dreb pie kājām, ja to piepeši neuztrauktu balss, iesviesta vējā: “Annele, Annele! Pagaid vien! Nu tu dabūsi!” “Ahū!” Annele nobīstas, “neĜaus vis man vairs skriet, kur gribu. Piesieta nu esu. Piesieta tava bizene,” viĦa sevi skumdina ar AĦus vārdiem. Tēvs pats sēž jau pie ratiĦa. Bet viĦa bāršanās jau nav liela. “Padari pa priekšu darbu, tad vari skriet savā vaĜā,” viĦš saka. Bet Annele jau zina, ka tēva klusēšana bargāka nekā bāršanās. “Jā, padari darbu,” viĦa domā ar spītīgu garu, “kad to darbu var padarīt!” Un ar tādu pat spīti un nepatiku viĦa nosēstas savā vietā. ViĦa ir nikna kā mežs, kuram rudens vējš dara pāri. RatiĦš negriežas, dzija netek. Kaut nu iedrāztos tas pats vējš un aiznestu ratiĦu un tītavas! Divas reizes tēvs atsviež spolītes atpakaĜ, lai pārspolē par jaunu. Un pie otras reizes viĦš paskatās pavisam nopietni: “Tu nolaidies, meit.” Tas kremt Anneli. Diena ir gara, un viĦa pie darba ir piekalta. KādēĜ tas tā? Diena ir gara, un viĦas bēdas vēl garākas. Tās viĦa sūdz pati sev, jo nav kam sūdzēt. Visi ir ienaidnieki, ir cietumsargi, bet viĦa nabaga notiesātā. Labi, lai arī ir tā. Visi stāsti par nevainīgi notiesātiem cietumniekiem, par kuriem viĦa dzirdējusi, atmostas un nāk līdz ar viĦu žēloties. ViĦai liekas, ka šie stāsti tagad piepildījušies pie viĦas pašas. ViĦa sēd dziĜā pagrabā, ratiĦš ir viĦas cietuma durvis, tītavas viĦas ėēdes. ViĦa ir nevainīgi notiesāta. Kā Simsonam jāmaĜ filistriešiem, tāpat viĦai jāspolē un jāspolē, lai tik varētu aust audeklus citu pēc cita, simtiem jūdžu garus. ViĦai jāstrādā no rīta līdz melnai naktij, kā tiem vergiem, kuri pieėēdēti pie laivām un kuriem mūžīgi jāairē, dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Ko tur palīdz niknums un spīte? Nabaga notiesātie tik var raudāt. Un Annele raud. Asaru viĦai liekas būt daudz, jo galva jūtas ka spainis. Strauti tek no acīm un deguna. ViĦa spēj apraudāt ne tik vien pati savu grūto likteni, bet arī nelaimīgo Simsonu, pieėēdētos vergus un visus citus nevainīgos cietējus. Bet ar bēdām un spīti tomēr darbs labi vedas, un, kad tēvs vel uz kādu laiku aiziet no austuves, Annele dabon visas spolītes pilnas. Tad viĦa nolien aiz austuves savā nodabā, iemīĜotākā vietā, un grib tur izbēdāt savas bēdas vēl tā īsti pa krietnam. Bet kad ienāk tēvs, viĦai tās vairs nešėiet tik dziĜas, ka vajadzētu ar viĦām vēl ilgāk savrūp nodoties. ViĦai jāskatās uz tēvu. Kā tas veikli izceĜ sēstu, iesēstas strellēs un kā tad tūdaĜ sāk klaudzēt mestava, šėirties nītis, mīties paminas. Atspole slaidos metienos laižas no labās rokas kreisā, no kreisas labā. Viss mijas un zib vien priekš acīm. Kad spolīte

tukša, tēvs to ātri apmij pret jaunu, un darbs rit tālāk bez pārtraukuma, bez apstājas ilgu laiku. Bet dažreiz tēvs piepeši apstājas. Abas rokas paliek tad uz audekla dusot, kā aizmirsušās, viĦš pagriežas pret logu, bet nevis lai tur pēc kā skatītos - Annele to zina - bet tāpēc, ka tā grib viĦa domas. Kaut kas tāds savādi brīnišės tad atzaigojas tēva sejā. Zaigums paliek it kā smaids ap viĦa lūpām un acīm un nenozūd arī tad, kad atkal sāk klaudzēt mestava. Cik mīĜa un skaista ir tad tēva seja! Kur viĦš tagad ir? Kādas domas viĦš domā? Gan ne par ėēdēm un cietumu, un tumšiem pagrabiem, kā Annele nupat, jo tad jau viĦš izskatītos nikns un drūms. Nē, tēva domas ir kā putni zeltītiem spārnu galiem, viĦas lido augstu augstu, pa svētām vietām, pa debesu klajumiem, un strelles ar visām paminām lido tām līdz. Bet, ja tēvs ar savām strellēm pa debesu klajumiem, kādēĜ arī Annele to nevar ar savu ratiĦu? Ai, kāds tvīkstošs kauns viĦu pārĦem par šo nebalto dienu! Cik mazs un niecīgs ir viĦas darbiĦš pret tēva darbu, cik gadu jau, ziemu un vasaru, no saules lēkta līdz rietam viĦš strādā, strādā, bet nekad vēl darba dēĜ nav bijis nikns vai saīdzis! Cik viegli, kā spēles, kustas viĦa rokas un kājas, kā mirdz viĦa acis, un mute ir tāda smaidīga un laba, it kā tā gribētu teikt Annelei kādu mīĜu, mīĜu vārdu. Kaut nu arī teicis šo mīĜo vārdu! Lēnām, it kā sevi stumdama, Annele pievirzās tuvu tēvam. Kad viĦš apstājas darbā, lai apmainītu spolītes, viĦa tam pieglaužas, bikla un nedroša. Tēvs uzliek tai uz galvas savu plato, silto roku: “Nu, meitēn, kur tavs snīpis? Tavs snīpis jau ir gluži sarkans.” Un abi viĦi pasmejas viens otrā siltām, mirdzošām acīm. Annelei paliek tik viegli, it kā pielijušu zāĜu nasta tai noveltos no pleciem. Drīz Annele mācījās atzīt, ka darba prašana vēl nekas nava, vajaga to tā izmācīties, ka tas priecīgi un veiksmīgi laižas no rokām. Tad arī nāk ar viĦu priecīgas domas. Kad varēja spolēt divi, pat trīs reiz tik ātri, kā tēvs patērēt, tad bij starpbrīdis, salds un dārgs bridis, darba pelnīts. Laikus gan viĦš pārskrēja tik ātri, ka vēl nebij vaĜas padomāt, ar ko sevišėi brīnišėu viĦu varētu piepildīt, kad jau bij pāri, bet laikus šādā starpbrīdī varēja izdarīt neticamas lietas. Tagad viĦu arī lielie vairs tik bieži neapsauca, viĦa varēja sev dažreiz atĜauties sevišėas priekšrocības. Tā tumšās un aukstās ziemas dienās, kad kājas tai bija pie ratiĦa sastingušas, viĦa drīkstēja uzrausties uz plīts mūrīša un neviens viĦai to neliedza. Varēja tupēt kājas zem ceĜiem savilkusi un visu istabu pārredzēt. Kā katrs izskatījās pie sava darba. Karlīne sēdēja tuvu kambara durvīm, viĦas zeltainie mati plīvoja no ratiĦa vēja, pie tam viĦa dungoja kādu dziesmu vai arī skaldīja valodu, gaišu un jautru, tā ka visiem citiem bij ko smiet. Luze bij arvien tuvāk raudām nekā smiekliem, dziesmas viĦai tikai patika, vai: “Es blieėu dārzā biju,” vai, “Antonijus, mīĜš vārgulīts”, vai arī citas, vēl bēdīgākas. Plikām cisciĦām pa klonu šĜūca mazais Jurītis. ViĦa māja bij viss lielais kakts pie krāsns, bet viĦš to maz ievēroja, šĜūca tik pa lielo saimes istabu, kurp vien tam iegribējās. Aiz pašas lielās krāsns dzīvoja viĦa vecāmāte. Tā bij neredzīga. Tikko viĦa pakustējās no sava kakta, ar bozīti ceĜu taustīdama, tūlīt Jurītis, lai būtu kur būdams, nedrošiem, Ĝodzīgiem solīšiem pats steidzās to izvadāt aiz rokas, it kā būtu lielu lielais vīrs, pie tam ar saviem skatiem visu istabu izaicinādams: redz, ko es varu! Un visi viĦu slavēja kā lielu un spēcīgu vīru. Un, kad ienāca puiša Ingus no lauka, brašs un pavēlīgs kā bajārs, tad nebija necik ilgi ko gaidīt, tad tas jau bij karos ar meitām, kurām arī palīdzīgi piebiedrojās sievas. Nespēja Annele visu to atskatīties, kad jau no tēva strellēm atskanēja sauciens, un Annelei bij atkal jāskrien pie darba.

Mazajam Jurītim, Karlīnei, Ingum, pelēkajam runcim, kas plats un resns rūca uz plīts mūra, pinkainajam Citronam, kas zagās pagultēs no aukstā āra - katram radījumam un katrai lietai bij sava vieta Anneles ievērībā. Un ik ar dienu viss redzētais auga un pieĦēmās plašumā, plezdams līdzi arī Anneles apziĦas loku.

Vakara stāsti Novembra beigās sanāca bieza ziema ar salu un pārtrauca iekšas darbus. Vīri taisījās braukt mežā. Pienāca ziĦa, ka arī Leišos daudz sniega un laiks notaisījies uz ilgāku salu. Sazinājās ar apkārtējām mājām. arī tur bāza ceĜa kules un rīkoja ragavas. Meži, kuros grāfs deva cirst malku pagasta Ĝaudīm, bij ap desmit jūdžu tālu, staigni, purvaini un tikai ziemā iebraucami. Tad arī brauca turp no vairākām mājām kopā, jo jādzīvo bij nedēĜām ilgi, kamēr sagatavoja malku un varēja atgriezties pilniem vezumiem. Anneles tēvs, kā darba vadītājs, bij pirmais kājās. Strelles nu palika tukšas. Aužamo pārklāja ar baltu dvieli, lai nepieput. Spolējamo ratiĦu nolika kaktā, tītavas salocīja, vietas, kas tā bij aizĦemtas darba rikiem, nu bij brīvas un klajas kā svētdienā. Bet tomēr nebij tā, kā vajaga. Diena pagāja gara un garlaicīga. Lai gan varēja izšauties laukā, kad tik iegribējās, tomēr nebij par to tāda prieka, kā kad tāds izskriešanas brītiĦš bij noknapināts un atlicināts no pasteidzināta darba. DziĜais sniegs arī nekādas tālas gaitas nepieĜāva. Tad jau labāk ielīst klusajā kaktiĦā un paskatīties, ar neredzamajām acīm, kā iet pa lielo Ăirkanču silu. Un Annele to darīja. Kad tik aizvēra acis, tad viĦš turpat bij ar lāčiem un vilkiem, ar bezgalīgajiem ceĜiem, ar zaĜu skuju būdām meža vidū un lieliem ugunskuriem, ap kuriem vīri sēdēja vakaros un stāstīja pasakas, tur viĦš bij ar tumšo, tumšo nakti, ar tādiem biezokĦiem, ka ne adata neizlīda cauri, ar daudziem, daudziem strādniekiem, kas cirta, zāăēja, skaldīja, ka viss mežs dārdēja. Bet, kad ierunājās Aneles tēvs, tad lielais mežs atskanēja kā pulkstenis. Annele skaidri dzirdēja, ka runāja tēvs un ka klusi skanēdamas atbildēja vīnam lielās egles un priedes, un bērzi, viens par otru. Tēva balsi tālāk dodami, lielie koki to izvadīja cauri Ăirkanču silam, pāri lielajiem ceĜiem un laukiem, pie Anneles loga. Pret vakaru atbrauca paunu žīds Simkus un taisījās uz naktsmāju Ħemšanu. Bet padzirdējis, ka vīru nav mājā, nobijās un uztraucās: “Oi, kad es būte zinājuse, ka jums nav neviene vīre, es nebūtu braukus,” Simkus žēlojās. Jo kad nu apzināšot zagĜi, ka mājās nav stipru Ĝaužu un uzbraukšot taisni tādā naktī, kas tad lai glābjot viĦu un viĦa paunu? Ilgi žīds sēdēja uz garā sola pie galda, šĦāca caur lielajām nāsīm kā caur plēšām un nesaprotami žīdiski apspriedās ar sevi kā ar otru žīdu: braukt uz citām mājām vai palikt še? Bet uz kurieni lai brauc, kad visās mājās tā pati indeve. Beidzot viĦš tomēr nolēma palikt Avotos, kur jau bija izdabūjis naktsmāju atĜauju, nojūdza zirgu, krekšėēdams un vaidēdams iestiepa istabā savu paunu, novietoja kaktā zem puišu sola, savāca tad vecus maisus, pakulu kodeĜas un citas dažādas vērpuma atmetas un uzsvieda tai virsū. Nu tak neviens zaglis nezinās, ka tur guĜ Simkus pauna. Kad jau bij iedegta uguns un Karlīne, priecīga, uzprasīja Simkum parādīt lakatus un kartūnus, viĦš, bailīgi apkārt skatīdamies, klusā un rāmā balsī atteica: “Ko nu rādīs! Kad Dievs palīdzēs nodzīvot par to nakti līdz rītam, tad rādīs!” Pātarus nomurminājis un puslīdz apmierinājies, Simkus sēdēja pie galda stūra, kartupeĜus pie savas siĜėes astes lobīdams. Arī citi jau taisījās ēst vakariĦas, kad Citrons, kas jau visu laiku nemierīgi Ħurdēdams bij skraidījis ap māju, sāka tik piepeši un nikni riet, it kā kādam nupat kluptu uz papēžiem. Tam vajadzēja būt svešiniekam, un viĦš nāca tieši šurp, jo Citrons to jau plēsa pie pašām durvīm. Tūlīt viĦš vērs durvis un nāks iekšā. Simkum aiz

bailēm izkrita nazis no rokām, viĦš uzlēca kājās, bāls un drebēdams ieplēta rokas: “Lautine, lautine, vine nāk, vine nāk! Es ese pagalam!” Un nezinādams kurp, laidās uz AĦus kaktu. Bet vecā AĦus grūda to nost no savas vietas un kliedza tikpat stipri pretī: “Vai tu klusēsi, žīd, un Ĝausi, lai ienāk cilvēks istabā! Kādus laupītājus tad tu gaidi? Kas tevi gan nāks zagt? Varbūt tur nāk viens pavisam godīgs cilvēks.” Un tā arī bij, kā AĦus sacīja. Atvērās durvis un ar jautru, mīlīgu labvakaru ienāca vecais BungatiĦš ar koka kāju. Visi, kas nobaidījušies gaidīja ienākam kādu briesmīgu svešnieku, priecīgi atĦēma labvakaru, bet Simkus palika pat tik pārgalvīgs, ka kundziski uzsita BungatiĦam uz pleca un teica: “Nu, Bungatine, tu vece nabage, ko tu skrej apkārt pa lielēm tumsēm un baide Ĝaudis?” Tādā vakarā kā šovakar BungatiĦu uzĦēma visi kā mīĜu ciemiĦu, zinādami, ka nu būs liela stāstu stāstīšana un klausīšanās, jo vēlais atnācējs bij ne tik vien Bībeles un pātaru skaitītājs, bet arī daudz jautru dziesmu zinātājs, jocīgu un drausmīgu stāstu stāstītājs un visiem labs atjokotājs. Kas pazina labāki par BungatiĦu turku zemi, lielo turku karu, kurā tas vēl bij zaudējis savu kāju, un slaveno krievu bēgšanu no turkiem! Bēgšanā lai BungatiĦam neviens netiek līdz, tik labi viĦš to bij izdarījis. Bet kas arī vēl zināja ticamāki pastāstīt par pagasta vareno dzīvi un par muižas kungu dēkām? BungatiĦš stāstīja par visiem tā, it kā visus pats redzējis un pie visiem notikumiem būtu pats bijis klāt. Ar briesmīgo Ūgrāfu izrunājies kā ar brāli un lielajai vācu moderei, kas pavasaros ar lielu nūju, saulītē uz pilskalna sēdēdama, dzinusi gaitnieces ledainajā Tērvetē velēt lielos muižas audeklu blāėus, šai lielajai moderei viĦš pateicis: “Nu, mīĜo gaspažiĦ, ej nu, un paraug pati, kā ir, kad padanco iekš ledaino ūdentiĦu!” Jā, tā viĦš pateicis. Kas grib, lai netic. Nepacietīgi Annele grozās ap BungatiĦu. Nemaz nevar vērot, vai sāks viĦš reiz stāstīt savus stāstus, vai nē, tik gausi tas ēd kumosu pa kumosam, katru ar nazi nogriezdams un mutē iemezdams, pie tam plaši un gari izrunādamies par visu, ko ieprasās kāds no mājniekiem. Būs laikam lielu lūdzams un skubināms. Ka kāds jel to darītu, lai neaiziet velti laiks! Annele jau to nevar. Lai kāds no lielajiem. Beidzot arī Karlīne paliek nepacietīga. “Nu, kas tad bij ar to tavu stāstīšanu?” “Ko lai es stāstu? Es nekā nezinu.” “Ko nu mēĜo? Nezini! Stāsti vien.” “Par ko tu gribi dzirdēt?” “Lai nu par ko. Ka tik stāstīšana.” “Tu tak arī pazini Pelu?” ieprasās AĦus. “Kā nu nepazinu? Kā savu īkšėi.” “Vai tas tas vīrs, kam Ūgrāfs norāvis ādu ar visiem matiem no galvas?” tā Karlīne. “Tas pats.” “Nu tad stāsti par to pašu.” Labi. Kad par Pelu, tad par Pelu. Un BungatiĦš iesāk.

“Tas notika tā: Vienreiz brauc šis Ūgrāfs ar četriem zirgiem skriedams, kā daždien pats lielais lielskungs. Bet kā brauc, tā tajā ceĜa līkumā, mežā, kur tie stāvie krasti un kur nevar pagriezt ne pa labi, ne pa kreisi, gadās priekšā rinda siena vezumu, viĦa paša muižas darbinieku. Un pašā rindas priekšgalā - Pela. Ūgrāfs tūlīt zvēro: “Griez ceĜu, tu unsvat!” Tā uzkliedz Pelam, ka mežs dārd. Bet kā Pela pagriezīs, kad gar abām ceĜa pusēm stāvs kā siena. Nobaidījies, nabags, rausta zirgu gan šā, gan tā, bet Ūgrāfs tik dod virsū savu pērkonu. Un tā nu Pela laidīs gar pašu krauju. Bet kā gar pašu krauju, pakaĜējais ritens gravā iekšā, vezums apkārt un ceĜš pilns. Kā vezums apkārt, Ūgrāfs no savas karietes laukā. Sasauc darbiniekus. Darbinieki Saskrej un trīc. Ko liks darīt? Pelam jādod koki. Kā sola Pelam kokus, Pela mežā iekšā. Izrauj divu vīru auguma priedeni ar visām saknēm un griezt tik sev ap galvu: “Kas tuvosies, dzīvs nepaliks!” Ūgrāfs gan kliedz kā traks, draud un rīda, bet vīram, kas izskatās tāds, ka sašėaidīs galvu katram, kas nāks tuvu, tādam vīram neviens klāt neėeras. Kā nu Ūgrāfs Pelam nekā nevar izdarīt, tā pats karietē iekšā un prom uz muižu. Lai nāk arī citi darbinieki lenkt Pelu. Labi. Ies visi darbinieki. Bet kā šie klāt, Pela jau pa mežu kā zaėis! Izmeklējās, izsaucās - iet mājā, rokas plātīdami. Pelas nav. Pela dzīvo pa mežu. Bet cik ilgi tā dzīvosi. Kā nāk nakts, Pela, izsalcis un noskrējies līdz nabadzībai, zogas uz savām mājām. Pārnāk mājās, redz, Ūgrāfs licis aizvest uz muižu viĦa sievu. Bet sieva Pelam jauna un skaista, tikko to pašu gadu bijušas kāzas. Kā Pela redz, ka nav sievas, tā, nenoskaitījis ne tēvreizi, prom uz muižu. Muižā tam pasaka, ka Ūgrāfs licis sievu vest uz savu kukĦu. Pela tūlīt gājis iekšā Ūgrāfa kukĦā, kā Danielis lauvu bedrē. Jā, sieva, nabadzīte, sēd kaktā un raud. Pela pakampj sievu, izgrūž pa durvīm, lai skrien uz māju, nepagūst pats vēl pārkāpt slieksni, kad Ūgrāfa ėetna jau tam uz pleca. Nu starp abiem sākas laušanās kā uz dzīvību un nāvi. Jo Ūgrāfs stiprs un liels kā lācis, jo Pela vēl stiprāks. Nezin arī, vai nu Ūgrāfs nemaz nav kliedzis pēc palīga, vai arī katrs taisījies nedzirdīgs, sargādams savu ādu, bet to gan zin, ka neviena trešā tur klāt nav bijis. Beidzot Pela tomēr paguris no visas dienas lielajām bailēm un mocībām un pašlaik domājis: nu pēdējā stundiĦa klāt, kad uzreiz iekritis acīs vaĜējais kukĦas logs. SaĦēmis nu vēl visus spēkus, nogrūdis Ūgrāfu gar zemi, uzlēcis uz loga un nupat jau būtu bijis pāri, kad Ūgrāfs kā kaėis atkal bijis augšā un paguvis to sagrābt aiz matiem. Tā Pela palicis karājoties kā Apsalons, starp debesi un zemi, bet tad rāvies, rāvies, kamēr izrāvies. Bet galvas āda ar visiem matiem palikusi Ūgrāfam. Pela pārskrējis mājā, noplūdis asinīm, paĦēmis sievu un tai pašā naktī nozudis, kā zemē iegrimis. Arī Ūgrāfs nelicis šā meklēt. Tikai pēc tam atkal Pela uzklīdis pagastā, kad Ūgrāfa vairs nebijis starp dzīvajiem.” “Diez, vai tas arī viss ir tiesa,” Karlīne, plecus raustīdama, šaubās, kad BungatiĦš nobeidzis par Pelu. “Ej, pavaicā viĦam pašam, viĦš jau vēl būs kur atrodams starp dzīvajiem,” saka BungatiĦš. “Kā nu nebij tiesa!” AĦus steidzīgi piemetina. “Tie laiki vēl nemaz nav tik tālu, lai nezinātu, kāds bij Ūgrāfs. Tas varēja arī noraut ādu pār acīm. Lai Dievs katru pasargā no tāda! Lai tik pastāsta BungatiĦš.” Un BungatiĦš stāsta: “Jā, briesmīgs bij Ūgrāfs. Niknāks nekā meža zvērs. Tāds viĦš pats, tādi viĦa vagares un palīgi. Asaras un vaimanas viĦu gaidīja un vadīja, vai tas gāja, vai nāca. Koki bij viĦa rita pātari, koki viĦa vakara dziesma. Koki un koki par mazāko vainu, vai arī par it nekādu vainu. Bēdu un vaimanu nospiesti staigāja Ĝaudis. Un mājās nedzirdēja dziedam

priecīgas dziesmas vai pat skaĜi runājam, kā mēs tagad. Lai Dievs sargā! Katrs nokrustījās, kad tik Ūgrāfa vārdu pieminēja. Un tad pienāca viĦa laiks. Uznāca poĜu dumpis un sāka stāstīt šādas un tādas neticamas lietas. PoĜu Ĝaudis paši tiesājot muižniekus un aizdzenot no muižām. Kurzemes muižnieki arī visi par steigšanu nozuda un aizbrauca: cits uz svešām zemēm, cits uz Pēterburgu savās drošajās pilīs. Bet mūsu grāfa pilī dzīvoja Ūgrāfs kā dzīvojis un tāpat kā agrāk spīdzināja un kokoja Ĝaudis. Bet kādā vēlā tumšā rudens naktī, kad vētra krāca un lietus gāza kā ar spaiĦiem, pie pašām kungu durvju Ĝovenēm piejāja sveši vīri, straujus zirgus dancinādami, dauzīja durvis kā ar āmuriem un kliedza, lai laižot šos iekšā. Visi jau gulējuši pirmā miegā un Ūgrāfs, tikko uzrāvies un izdzirdējis sitienus lielajās durvīs, tūlīt noăidis, ka labi vairs nebūs. Un tā viĦu uzreiz sagrābušas lielas bailes par visiem tiem grēkiem, ko tas nodarījis. Tās bailes bijušas zināmas sirds mocības. Skrējis tad nu pa istabām un kliedzis pēc Ĝaudīm. Bet ko Ĝaudis vairs varēja darīt? Saskrēja gan, bet visi nobaidījušies trīcēja un drebēja. Arī pašam Ūgrāfam, negantajam un briesmīgajam spēka vīram, Ĝodzījušies ceĜi, bet ko darīsi? Ka neviens nav gājis durvis atvērt, tad beidzot gājis pats. Ienākuši vīri briesmīga izskata, liekiem ăīmjiem. “Kur Ūgrāfs?” klieguši, lai gan jau to pazinuši un tūlīt pavēlējuši Ĝaudīm pazust. Kad palikuši tikai ar Ūgrāfu, noslēguši durvis un nu Ūgrāfu tiesājuši. Pēc tam aizgājuši un nozuduši tā, it kā būtu iegrimuši zemē. Ūgrāfs no tās pašas reizes gan kādu laiku vēl dzīvojis, nevienam vairs nekā Ĝauna nedarīdams un no Ĝaudīm baidīdamies, bet tad ar to pašu arī miris. ěaudis gan pēc tam izrunājušies šā, gan tā, bet neviens nav dabūjis zināt, kas tie tādi tiesātāji bijuši. “Paldies Dievam, ka mēs vairs nedzīvojam tādos laikos,” Karlīne atvieglota uzelpo un lūdz BungatiĦu stāstīt kaut ko priecīgāku. Bet, kad stāstīšana ir iegājusi drausmīgos notikumos, tad nav tik drīz gala. Viens zina par laupītājiem, kas dzīvo dziĜos, dziĜos mežos vientuĜās būdiĦās un iziet izlūkos uz tādām mājām, kurās pašlaik atrodas maz vīriešu, otrs par spokiem, kas gaida uz krustceĜiem kapu tuvumā, vai citās noslēpumainās vietās, trešais par drausmīgajiem veĜiem, kas, Ĝauni savu mūžu vadījuši, nevar atrast miera, bet garajos rudens vakaros nāk uz mājām un, kad aizstāj vientuĜu cilvēku, rādās un plosās tā, ka tas cilvēks nekur vairs glābties, kā tikai uzskriedams uz istabas augšieni. Bet arī tur veĜi tam dodas pakaĜ, un cilvēks tik paspēj, kā uzraut vēl trepes aiz sevis. Bet arī par to veĜi maz ko bēdā. ViĦi sāk rāpties pa sienām pie cilvēka. Cilvēks cīnās ar viĦiem, gan krustu mezdams, tēvreizi bailēs skaitīdams, gan ar trepēm baltos spokus atpakaĜ grūzdams, bet tad sāk nākt spoku arvien vairāk un vairāk. ViĦu ir tik daudz kā melna nakts, un cilvēks redz, ka nekā vairs pret viĦiem nepaspēs. Cilvēkam jau sāk līt baiĜu sviedri, māja jau sāk krākt no veĜiem, koki laukā šĦāc un lokās. VeĜi ir jau uz istabaugšas, viĦi jau izstiepj ēnu rokas sagrābt cilvēku. Bet tad iedziedas gailis, uzreiz nobrūk gar sienu, kā kad zirĦus nobērtu, norimst vētra, norimst troksnis, nokūp gar acīm kā balta migla, un viss ir tāpat kā bijis. Lai arī cik lielās briesmās ir cilvēks ar veĜiem vai spokiem, Annele zina droši: nekas viĦam nenotiks. Īstā brīdī iedziedās gailis, un viĦš būs glābts. Un tā būtu dažreiz gribējies, lai tak gailis neiejauktos tik drīz cilvēku un spoku savstarpējās darīšanās un Ĝautu viĦiem pašiem visu nodarīt līdz galam, lai tad redzētu, kas tur iznāk. Bet nē: īstam stāstītājam, tādam kā BungatiĦam, gailis arvien pie rokas. Kā stāsts nogājis līdz tādai vietai, kad jau sāka mati celties stāvus, uzreiz nāca: “tad iedziedājās gailis”, un visi spoki bij beigti, un arī stāsts bij

galā. Bet šā stāsta galā stājās atkal cits stāstītājs, kas savu rindu gaidīt gaidīja, un sāka: “Bet tas vēl nav nekas. Kā tad toreiz bij, kad es gāju darbos...”. Tie bij tāli laiki, kad BungatiĦš, vecā AĦus un Jurīša vecā māte bij gājuši “darbos”. Kad bij mērojuši tumšās naktis garus ceĜus līdz muižu rijām, devušies laukā jau priekš gaiĜiem un tad, ejot garām bīstamām vietām, gaiĜu sauciens no kādām tuvām mājām īstā brīdī bij izkliedējis drausmīgas spoku ēnas. Un muižu rijās, lielajā darbinieku pulkā, bij reti kāds, kas nebūtu kādreiz redzējis tādas ēnas. Jaukajiem vecajiem teiku teicējiem Annele mutē vien skatījās. Nevarēja jau beigt viĦos atklausīties un atskatīties. ViĦu neskaitāmās grumbas vītušajās sejās bij it kā aiztecējušu dienu zīmes, kurām katrai bij savs īpatnējs stāsts. Bet kas viĦus visus varēja izstāstīt? Paši teicēji bij kā bezdibenīgi apcirkĦi, neskaitāmām slēptuvēm. Bet daudzas jau bij laika aizcietējušas un vaĜā vairs nevērās. Bieži, kad stāstītāji par kādu teiku vai tālu notikumu viens otram uzprasīja: vai tu vēl atceries toreiz? pēc kāda brītiĦa pārdomas nāca skumja atbilde: nekā, neatminu vairs! Un tas stāsts tad palika nestāstīts. Kad diezgan stāstīts, iznāk vecmāmiĦa. “Nu jau būs laiks mest pie miera to tenkošanu,” viĦa saka. “Patec, Karlīn, meit, laukā un paskaties, kur SietiĦš. Pulkstenis piestājies un nu ir par jaunu jānogruntē.” Kad SietiĦš jāskatās, skrien visas jaunās kājas. - Kurš pirmais atradīs? Kas cits kā Annele, kurai visgaišākās acis. Pirmā viĦa saskata lielajā zvaigžĦu barā septiĦu sīkzvaigznīšu pudurīti, kas izliekas it kā būtu noslēpies, nobēgdams tālu, tālu aiz visām spožajām, lepnajām debesu spulgotājām. ViĦa zina, kāds tad laiks, kad SietiĦš vira augumā, kad tas pāri jumtam vai liepas galotnē, zina, kad tad jāiet bērniem gulēt, kad meitām un kad jāceĜas lielajiem Ĝaudīm uz kulšanu vai citiem grūtiem un ilgi darāmiem darbiem. ViĦa var arī atrast Lielos ratus un Mazos ratus, bet vecmāmiĦa tos netur par tik uzticamiem laika rādītājiem, kāds ir SietiĦš. Debesis ir tik pilnas zvaigžĦu kā nobērtas. Apžilbinoši lielas viĦas un mirdzošas. Un šėiet tik tuvas, tik sirsnīgi mīĜas, ka Annelei acis kaist, viĦās skatoties. ViĦas liekas būt kā uzticami sargi, kas visi raugās uz Avotiem. Ai, cik jauki ir stāvēt zvaigžĦu apakšā! Annele drīkst gulēt pie mātes, platajā gultā. Tā ir jautra lieta, jo, kad viĦas abas vienas, tad nāk vēl liela dudināšana un stāstīšanās par Bībeles Ĝaudīm. Starp tiem ir Annelei draugi un nedraugi. Nežēlīgs viĦai šėiet Ābrams ar Zāru, kas izdzen Hagari un Ismaelu, lai tikai viĦu pašu puikam paliktu vairāk naudas un mantas. Viltīgs un nelāgs ir Jēkabs, kas, kazlēnu ādām apsedzies, pieviĜ vientiesīgo Ezavu un laupa tam pirmdzimtības tiesu. Nemaz viĦai netīk Ābrama un Izaka Dievs, kas viĦus pamāca tā darīt, kā nav labi, un kas nīd un iznīcina citu Ĝaužu bērnus, lai tik Ābrama bērniem būtu daudz vietas. Bet gaišs un jauks ir Jāzepa Dievs, kas soda viltīgos brāĜus tā, ka Jāzeps, ieticis augstā godā, tos var paēdināt bada laikā. Varens ir Mozus Dievs degošā un nekad nesadegošā ērkšėu krūmā, Sarkanās jūras uguns stabā un Zīnaja kalnā, kad tas Mozum rāda Apsolīto zemi. Daudz, daudz ir šo brīnišėo stāstu, kuriem nav gala, kurus grib dzirdēt Annele arvien no jauna un atkal no jauna, līdz māte saka:

“Guli, nu guli. Man arī nāk miegs.” “Vēl par EĦăeli. Tikai vēl to vienu stāstu par EĦăeli!” “Kuru stāstu tu gribi?” “To aitu stāstu.” “Labi, labi,” māte atsaka, un Annele nu klausās, klausās, kad nāks apsolītais stāsts. Bet nekā vairs nesadzird. Stāsta vietā tikai sāk vienmērīgi šĦākt dziĜi elpas vilcieni. Vairāk nekā. Māte iemigusi. Modināt viĦu Annele neuzdrošinās, un EĦăeles stāstu viĦa var izstāstīt sev pati. EĦăele ir bijusi mātes aukle tais laikos, kad māte bijusi vēl mazāka par Anneli. Nu jau viĦa sen guĜ smilšu kalniĦā, bet Annele to pazīst tikpat labi kā veco AĦu vai BungatiĦu, un viĦai arvien patīk klausīties par EĦăeli. ViĦa zina, kādas katrā laikā dziesmas dziedājusi EĦăele, kādus stāstījusi stāstus vai teikusi sakāmus vārdus. EĦăele bijusi maza auguma sieviĦa, arvien jautra un laba ar bērniem. Vīru un bērnus pazaudējusi lielā sērgā, tad atnākusi Mežsargos pie mātes vecākiem par bērnu aukli un sevišėi Anneles māti mīlējusi kā pašas bērnu. Anneles māte arī nekad neteica: to un to darīja mana māte, bet: to un to darīja EĦăele, to un to man mācīja EĦăele. Un, ko EĦăele stāstījusi, dziedājusi vai gudru mācījusi, to māte māca un stāsta tālāk Annelei. EĦăeles aitu stāsts ir no tiem laikiem, kad EĦăele bijusi tikko iesvētīta un sākusi iet darbos. Un stāsts ir tāds: Ir tumša tumša rudens diena. No asā vēja var tikai paglābties mežā. Lietus mērcē jau kādu nedēĜu. EĦăelei šodien muižā ganu diena. ViĦa izdzinusi ganīt muižas aitas, kuru ir nepārredzams pulks. Aitas ir baltas, melnas, rūsainas, pelēkas. Ik pa brīdi Enăele tās skaita, jo viĦai bail, ka neielien kādā kadiėu krūmā un nenoklīst. Mazs, melns Taksītis viĦai no mājām atzadzies līdz. Tas būtu labs aitu atgriezējs, to amatu EĦăele viĦam iemācījusi ar māju aitām, bet viĦa to uz muižas aitām nedrīkst rīdīt aiz bailēm, ka kāds neizdzird un nepateic vagaram. Kad Taksītim nav darba, viĦš tikai lien pie Eăeles, trīcēdams no aukstuma, viĦa paĦem to azotē un nu ir abiem silti. Abiem gribētos ielīst kadiėu krūmā, lai būtu kaut cik patvēra pret auksto lietu, bet EĦăele arī to neuzdrīkstas aiz bailēm, ka neiemieg. ViĦa tikai ar varu spēj noturēt acis vaĜā. Miegs mācas virsū kā māns, un pleci tik smagi, it kā tajos būtu drūzmām sasēduši visi rudens veĜi. Kā no pusnakts viĦa jau iznākusi no mājām kult muižu rijas un, ne brītiĦu atmiegu nedabūjusi, izdzinusi atkal ganos. EĦăele turas, turas, bet beidzot viĦai slīgst kājas zemē. ViĦa domā: “Tikai uz mirkli, uz vienu acumirkli piespiedīšos pie priedes. Tur, pie paša celma, redzas sausa vietiĦa. Piemiegšu acis. PaĦemšu bada tiesu miega.” Bet kā piespiežas pie priedes, tūdaĜ to pārvar miega badi, un viĦa nekā vairs nezina, kas notiek. Taksītis Ħurd, Taksītis rej, Taksītis rausta pie drēbēm, EĦăele ir kā akmens upes dibenā. Tad Taksītis iebāž arī savu galvu vēl dziĜāk EĦăeles azotē, un abi nu ritinās kā silts kamols caur biezu miega miglu. EĦăele cīnās ar miegu un ar sapĦiem kā ar ienaidniekiem, viĦa zina: jākāpj stāvi, augsti kalni, kā uz jumtu, jālaužas caur bieziem krūmiem, kuri plēš drānas, jābrien caur dziĜām upēm, kurās ūdeĦi līdz acīm, bet nekur nevar uzkāpt, nekā nevar izbrist, kājas klūp un

pinas, krūtis žĦaudz, jākliedz, jākliedz! Bet ko viĦa kliedz? Sešdesmit, septiĦdesmit, deviĦdesmit, simts! Simts, simts, simts! Un piepeši acis atiet vaĜā. Bet no aitām nav ne simtu, ne sešdesmit, ne vienas vienīgas! Ne ĜipiĦas vairs, ne sprodziĦas! EĦăele uzlec kājās kā zibens. No miega vairs ne vēsts. Skatās uz vienu pusi, uz otru: tikai lietus, lietus un pelēks piemiglojis mežs, kaili lazdu krūmi. Ne putniĦa, ne citas dzīvas dvēselītes. Kurp iesi! Kam prasīsi? Pacuinās Taksīti. Tas paskrejas šurp un turp, paošĦā pēdas, nošĦaukā tik, noluncinās, kā pats gudrības prasīdams, un lien pie viĦas siltumā. Neko darīt. PaĦem šuneli nešus un dodas uz laukmales pusi, vispirms meklēt uz jaunajiem rudzu sējumiem. Laukmalē ne zīmes, ne pēdas. EĦăele skrien atkal atpakaĜ uz mežu. No meža uz citu laukmali, no tās atkal uz mežu. Viss velti! ViĦa nejūt vairs savu kāju, ne citu locekĜu, viĦai tik vienas domas: muižas aitas! Ja pāriet bez tām mājā, tad pēdējā stundiĦa klāt. Ko viĦa vispār darīs muižā bez aitām? ViĦa nav ne tik daudz, kā nomests akmens ceĜmalā, kā sprunguls, atšėēlies no celma, vai sakaltusi rudens zāle. Ja neatradīs aitas, viĦa muižā acu rādīt nevar, viĦa klīdīs pa mežu līdz pašai mūžībai, līdz nokritīs bez samaĦas. Uznāk vakars un pēc tā ātra nakts. Tāda nakts, ka ne acī duramu neredz. Bet EĦăele tikai iet un iet, bez ceĜa un takas, no kalna lejā, no lejas kalnā, dažreiz nekā vairs nesamanīdama, tikai kājām un rokām ceĜu taustīdama. Ja neiesmilkstētos Taksītis padusē, viĦa nemaz vairs nezinātu, ka ir starp dzīvajiem pasaulē. Tā nu pati vairs nezina, cik ilgi gājusi, kad piepeši kājas nemaz vairs neatrod ceĜa. Kur liek, tur atduras kā pret sienu un klūp. EĦăele taustās, rokām grābstīdama, un satausta krustus. Nu viĦa nojauš, ka ieklīdusi kapsētā. Kad paceĜ acis, kā miglā, augstu pār galvu, var novērot kāda sabiezējuma slaidas apmalas: tas ir baznīcas tornis. Gar krustiem tālāk taustīdamās, EĦăele dodas uz baznīcas pusi. Piemirkušie zari sitas pār rokām, sitas sejā, apbirdinādami to ar lāsainu rasu. Bet pie katra sitiena EĦăele nodreb no bailēm, jo viĦai liekas, ka zarus birdina neredzamas rokas. PulksteĦu nams ar vaĜēju ieeju ir kā drausmīgi atplēsta melna rīkle. Bet ko darīsi? EĦăele ieiet viĦā uz pirkstu galiem, cenzdamās būt vēl klusāka nekā pati nakts, un noslīd kaktiĦā, uz viena no zemajiem koka soliem, kuri stāv katrā pusē gar sienu un uz kuriem svētdienās, pa dievvārdu laiku, sēd baznīcas nabagi. Noskaita tēvreizi, pārmet krustu un domā: lai nu Dievs dara ko darīdams, bet tālāk vairs nevaru. Taču vismaz jumts virs galvas. Kad ausīs diena, redzēs ko darīt un kurp iet tālāk. Un tūlīt smags kā svins viĦai uzveĜas miegs. Cik ilgi tā dungojusi, EĦăele nezina, bet piepeši viĦa ir atkal jautra, kad Taksītis, salēkdamies, ieĦurdas. OšĦā, nošĦaukā un atkal ieĦurdas. Klau! Nu arī viĦa dzird. Sadzird tālu soĜu dunoĦu. ViĦai pārskrien salts pār kauliem. Liekas, it kā viĦas slapjās drēbes grabētu uz miesām. Gari! viĦai izšaujas aukstums klabēdams caur zobiem. VeĜu laiks, tumša nakts, garu stunda! VeĜi nāk baznīcā! Visas teikas zina, ka tas tā notiek. Taksis izlaiž īsu rējienu, bet EĦăele to noslāpē. Piespiež šuneli cieši sev klāt, glāsta, klusina, saspiež tam purnu, un šunelis arī, it kā EĦăelei pa prātam vai arī pats it kā baidīdamies,

iekukstas un rimst, iekukstas un rimst. SoĜi top arvien skaĜāki. Nu jau tuvu. Nāk no labās puses, no kreisās, tik daudz, ka mūri dimd. EĦăele domā, nupat sprāgs vaĜā lielās baznīcas durvis, nupat iedegsies sveces, sāks dūkt ērăeles, bet kurš dzīvs cilvēks to visu redz, tam uz vietas jāpaliek par pelnu kopiĦu. Lai nepaliktu par pelnu kopu, EĦăele ievelkas pavisam dziĜi savā kakatiĦā, pārvelk segu pār galvu, lai ne redz, ne dzird, un padodas: lai nu notiek kas notikdams. Skatīties gan neskatīšos. dip! dip! dip! Pirmie soĜi jau pie ieejas, jau uz cietā ėieăeĜu klona. Dip, dip, dip! tiem pakaĜ citi un atkal citi, tik daudz, ka EĦăelei šėiet: tur nāk ne desmitiem, bet simtiem un tūkstošiem. Un tā arī vajaga būt. Vai mazums garu ir sapulcēti kapsētā pa mūžu mūžiem. Bet nekur tālāk tie neiet. Baznīcas durvis viĦiem neveras. Tie drūzmējas tāpat pulksteĦnamā, un EĦăelei liekas, ka gaiss stāvu stāv no viĦu pilnuma. Dīvainā klusā balsī murminādami un šĦākdami, tie spiežas ap EĦăeli kā mūris, slapji un silti tie spiežas ap viĦu, tik silti, ka EĦăelei liekas, ka gaiss jau sāk kūpēt no viĦu siltuma. Kas tie par gariem, kas tā kūp! kas ir silti? EĦăele domā un izbāž roku maėenīt no apsegas, paraudzīt, kas tur īsti ir, bet galvu vaĜā nesedz. Tikai pataustīs mazdrusciĦ. Kas tad notiek, notiek. Bet, kā ėer, tā turpat pie ceĜgaliem, ieėer garā, slapji siltā, mīkstā vilnā. Un kā nu vēl ar otru roku paiet pa vilnu pāri platai mugurai līdz galvai, līdz līkajiem ragiem: Nu kā tad! Tas jau ir pats līkraăelis, lielais, dārgais muižas teėis! Un tai pašā laikā, kad Taksītis, pasprucis no EĦăeles klēpja, ar priecīgu rējienu ielec aitās, arī EĦăele, iekliegdamās un prieka birstošām asarām, nokrīt ceĜos uz ėieăeĜu klona: ir pateicas Dievam, ir gribētu visas aitas spiest pie sirds aiz lielas, lielas laimes! Tik laimīgs nav neviens vēl gulējis pulksteĦnamā uz aukstā klona kā EĦăele tai naktī. No visas sirds Annele novēl EĦăelei šo laimi pēc tik lielām bēdām. Nu viĦa varēs paĦemt miega ne tik bada tiesu vien. Piespiedusies pie aukstā baznīcas mūra, viĦa gulēs kā Dieva ausī. arī aitas, nogurušas no lielas klejošanas un maldīšanās, sagulst uz dusu, sildīdamas gaisu ar savu dvašu. Lai gāž lietus, lai tek urdzēdams pa baznīcas jumta trūbām, lai klīst apkārt veĜi un gari, baznīcā tie šonakt iekĜūt nevar, jo aitas gubām guĜ tai priekšā. Kur EĦăele tagad? domā Annele. Vai viĦa klīst apkārt kā gars, un vai Annelei būtu no tās bail, ja tā tagad ienāktu? Nē, nebūtu bail, viĦa atbild savām domām. EĦăele tik mīĜa un laba - ko viĦa varētu Ĝaunu nodarīt bērnam? Bet vai viĦa ko zina par mani, kā es par viĦu? Vai viĦa nav jau ienākusi, vai nestāv pie gultas? Nē, nē, EĦăele tā gan nav, bet ir kāds cits. Kad visi aizmiguši, tikai Annele viena ar savu sirdi, tad viĦa dzird, ka tur ir tas, kas visu zina, kam nekas nav apslēpts, tas ir tas, kura zvaigžĦainais mētelis šonakt ietin visu pasauli. Vai tas ir Dievs? jautā Annele un padomājusi atbild sev. Dievs gan. Neviens cits. Un, kad viĦa tā domā, viĦa dzird savu elpu kaklā un viĦai ir tā, it kā tas, kas visu zina, būtu pienācis tik tuvu, tuvu un viĦas mazā sirds būtu kā satverts putniĦš uz viĦa delnas, un klusu, klusu to jautātu kāda balss: vai tu tā esi, Anele? Un tikpat klusi viĦa atteiktu, jā, tā esmu es. Un vairāk viĦa nevar pateikt. Nē: Visuspēcīgais, Varenais, Mūžīgais, kā tēvocis no sprediėu grāmatām lasa svētdienas rītos, tādu vārdu Annelei nevajaga. Ko teiks tam, kas visu zina? ViĦš jau pats atnācis ar to kvēlaino gaismu, kas pilda Anneles sirdi kā gaišākā vasaras saule. Nekas Ĝauns nevar tuvoties nevienam, jo Avotu istabā ir Dievs. ViĦš paskatās mīĜi uz visiem gulētājiem, un tikpat labs viĦam ir mazais Jurītis, kā

vecā AĦus, tāds pats BungatiĦš, kā Simkus. Nemaz nav Simkus labāks tāpēc, ka viĦš ir Izraēla bērns. It nebūt nē! ViĦš nav vis tikai Izraēla bērnu Dievs, bet visu cilvēku Dievs, un tā kā Mozum ērkšėu krūma uguns drānās, tāpat viĦš rādās visiem liesmaino debesspīdekĜu gaišumā. Mazu, mazu brītiĦu laiks liekas būt apstājies: visa sirds kaist bezgalīgā gaismā. ViĦš ir tur. Bet tas brītiĦš ir garām un nu ir tā, it kā tas, kas nupat bij, lēni, lēni atietu nost no gultas un izietu no istabas, kā ar lēnām dziestošu uguni. Lai gan ir pavisam vēl droši un labi, tomēr tā kvēlainā siltuma sirdī, kas bij nupat, vairs nav. Gulta ir visapkārt, locekĜi paliek viegli, viĦa pati sev pavisam tuva. Iegriežas mātes līkumā, labi tālu no ledaini zaigojošās sienas, jo gulta ir plata. “Tuk, tuk!” dzird krūtīs pukstam: “Tik, tik!” lēnāk kaut kur atbalso. Tas ir lielais pulkstenis tēvoča Anša kambarī. ViĦš ir viens pats, jo tēvoča nav mājā. Tik, tik! Padomā nu vēl manu stāstu,” saka lielais pulkstenis. “Labi, labi,”Annele nosaka, bet domāt viĦai vairs netīk. Viegli grīĜodamies, mīkstais tiktik kaut kurp aizšūpojas un nozūd. Aijā, aijā! Miegs, miegs, miegs! Bet nu piepēši atkal Simkus kaktā sāk murdēt. Kas tur notiek? Tālu pie durvīm, pretī logam uzcēlies, Simkus, bārdu gaisā izslējis, grābstās pēc ūdens krūzas, kas parasti stāv uz galda. Bet krūza laikam tukša. Simkus ceĜas gāzelēdamies kājās un iet stenēdams, pāri lielajai istabai, uz Jurīšmātes kaktu. Nu viĦš tur sameklējis dzēriena trauku: klunkš, klunkš! Simkus dzer. Bet tad pēkšĦi satricina kluso māju šausmīgs kliedziens: “Oi laudes, laudes! Glābet, glābet! Es esu pagalem!” Tā kliedz Simkus. Visās gultās balti stāvi: “Kas ir? Kas ir?” Samiegojušās balsis. Saucieni. Viens skrej ar skalu. Tā ir Karlīne. Simkus nokrīt uz klona. Vaimanā. Kukst: “Glābet, laudes, glābet!” Karlīne, sārta no miega, bāž Simkum zem deguna platu, sveėainu skalu: “Ko tu kliedz un baidi Ĝaudis! Kas tev noticis? Vai tu esi tūlīt jau traks palicis?” “Ko tu kliedz? Kas tev vainas?” visi grib zināt. Vaidēdams Simkus sūdzas: “Lautine, mīle lautine! Es ēde vakare tā sālīte silke. Un tā silke dedzine kā ugune eks mane vēdere. Un es gāje lesēt tā ugune. Un es atrade eks tem kaktem vene krūze. Un es dzēre no tem krūzem. Un, kā es dzēre no tem krūzem, tā es iedzēre jipte. Vine mane dedzine kā elles ugune. Glābet, mīle lautine. Eks tem krūzem bij jipte.” “No kādas krūzes tu dzēri?” prasa Zete. “No manas?” “No tem dzeltenem krūzēm.” “Vai manu die! Tas dullais žīds ir iedzēris gaĜas sālimu. Tai krūzā bij ieliets gaĜas sālims. Ko viĦš dauzījās tai katā! Krūza bij novākota.” “Gale sālime? No kāde gale? no cūke gale?” vaimanā Simkus. “Nuka, no cūkas. Vai tad man vēl cita kāda gaĜa ir?” atsaka Zete, ieskatīdamās krūzā: “Pagāns tāds! Kampis kā nejēga!” “Gale sālime! Sālime no cūke gale!” kliedz Simkus, abas rokas gaisā vētīdams. “Oi, gevalt! Es ese pārkāpuse bauslībe! Es ese iekampuse jipte! Es ese pārkāpuse bauslībe!”

“Karlīn, meit, iztec manā kambarī un ienes viĦam krūzīti piena,” vecmāmiĦa mierīgi saka Karlīnei un tad nomierina Simku: “Kuš nu, kuš, Simku, nav jau uz nāvi. Gan būs viss atkal labi. Kas tad ies teikt, ka tu esi pārkāpis savus baušĜus.” Karlīne ar visu skalu pazūd smiedamās namā. Bet Annele tik to vēl ir redzējusi. Tad viĦa apsitina ap pleciem abas rokas, kas ir pilnas miega kā mākoĦu.

Baltais zārciĦš Kādu dienu pēc Ziemsvētkiem atnāca Avotos sveša sieva. Padeva labdienu, nosēdās uz sola pie lielā galda, bet valodu nesāka. VecmāmiĦa, iedama cauri istabai, apstājās pie svešās, kura, kā likās, gaidīja viĦu: “Tāda kā redzēta. Vai no Aizpriedēm, vai?” “Tā jau ir,” atteica svešā. “Nu ko pie jums? Vai veseli?” “Tagad jau nu veseli,” svešā teica, pacēla lakata stūri un slaucīja acis. “Kā tā? Vai tad bij kāds ar lielo guĜu vai citādi slims?” vecmāmiĦa cieši un, kā sliktu paredzēdama, noprasīja. “Bij jau nu gan. Nebaidaties tik. Bij, bet nu ir vesels. Un vienmuĜā balsī svešā piepeši skaitīja: “Saimnieks un saimniece sūta labdienas un sestdienas vakaru lai brauc bērēs.” “Bērēs! Vai manu! Kas tad ir? Kas tad jums miris?” Svešā paslēpa atkal galvu lakatā, it kā pavisam vairs nevarētu runāt, tad skaĜi ieelsojās un šĦukstot izsaucās: “Jānītis miris!” “Jānītis? Ko? Tas jaukais, stiprais zēns? Ar ko tad tas?” “Kā žĦaugt nožĦaudza. Vēl vakarā - nekas. Slims jau bij, bet runāja vis. Un tad nakti - kas uznācis, kas nē - Dievs vien zina, tā nebij nekad redzēts - sācis neganti svaidīties, krākt - Ħem nabagam elpu ciet - un tā ar to pašu, nekā darīt, Saskrej gan visi apkārt, bet kaut vai uz rokām nēsā, ko tu pret nāvi! Tā aizgāja. Raud nu tēvs, raud māte, raud visa māja.” “Jānītis miris, Jānītis miris!” Annelei liekas, ka tā grimtu, ar tādu pēkšĦu smagumu, dziĜi, bezdibenīgi dziĜi un tālu, tikko dzirdamas, aizskanētu atbalsodamās cilvēku balsis, kā kādā tumšā zvanā: “Jānītis miris.” Un kā no sabiezējušas, vēja aizpūstas miglas izceĜas tuvi priekšmeti, tā pie šiem vārdiem viĦa uzreiz atminas un redz, kas ir Jānītis. Jānītis ir Aizpriežu zēns. Kad Annele bij maza, maza, tikai vēl sprīdi gara, viĦa arī dzīvoja Aizpriedēs. Kā pa miglu tur skraidīja daudz bērnu - un viens no tiem bij Jānītis. ViĦai gribējās ar to dzīvoties, bet viĦš to dzina nost, rāva tai no rokām mantiĦas, bet, kad mātes nāca vidū, tad bij dažreiz liela raudāšana. Bet daudzreiz viĦš atkal iedeva tai tik jauku mantiĦu, ko pats bij uztaisījis. To Annele ir naktī nelaida no rokām. Tādas jaukas spēlītes Jānītis prata taisīt no priežu mizām, skaidām un klucīšiem. ViĦš drīkstēja arī Ħemt visādus sava tēva rīkus un ar tiem strādāt kā liels vīrs. Tēvs viĦu arī labprāt sūtīja kaut ko izdarīt vai pateikt, un tad viĦš gāja, lepni izceltu galvu kā pats saimnieks.

Reiz Annele redzēja, ka Jānītis skrēja pār pagalmu uz istabu. ViĦa aiztupās aiz durvīm. ViĦa gribēja to tāpat sabaidīt, kā Jānītis to dažreiz baidīja. Kad viĦš atcirta vaĜā durvis, viĦa uzšāvās stāvus. Jānītim rokā bij smagā, lielā klēts atslēga, un vai nu aiz nobīĜa, draiskulības, vai pārsteiguma, bet atslēga nokrita Annelei uz galvas. No sitiena viĦa pati pakrita uz klona un zaudēja samaĦu. Kad atmodās, viĦa bij mātei klēpī, un Jānītis arī tur bij ar savu māti. Jānītis kliedza un elsoja tik stipri, ka tam krūtis cilājās kā plēšas. Bet viĦa māte sirdīgi bārās, draudēja un vicināja tam ap galvu rīkšu šauju. Annele domāja, ka nu atkal Jānīti grib sist, un kliedza cik jaudāja: “Nē, nē, nē! Nesit! Nesit!” Abas mātes paĦēma katra savu bērnu. Anneli ielika gultā, bet viĦa kliedza vēl arvien: “Nē, nē, nē! Nesit!” Pēc kāda laika Jānīša māte pieveda savu zēnu pie Anneles. “Nolūdzies nu mazo māsiĦu!” viĦa teica. Jānītis stāvēja un nelūdzās. Annele pastiepa pretī rociĦu. “Nesit, Jānīti!” viĦa žēli teica. Bet Jānītis tikai zināja, kā atkal sākt elsot un nekā no viĦa nesaprata. Pēc tam, kad bij viss atkal labi, Jānītis reti vairs dzina Anneli nost no kājām. ViĦa arvien dabūja jaukākās lietiĦas un viĦš parādīja vēl, kā ar tām dzīvoties, kad Annele skrēja pakaĜ viĦa čaklajām kājām un nevarēja to panākt, viĦš to pagaidīja, paĦēma aiz rokas un gāja lēnāk, tecinādamies pats līdz meitenes mazajiem solīšiem. Tā viĦi sarada kopā. “Jānīti, Jānīti,” Annele sauca rītos, tikko pamodusies. Un Jānītis bij tur, bij rītā, bij vakarā, bij cauru dienu. Bet tas jau bij nu sen, sen. Bij pagājusi viena vasara un pēc tam vēl viena, un tas bij aiz tām divām vasarām. Bet tagad vairs tas nemaz tā nebij kā aiz divām tālām vasarām, tagad tas bij kā nupat vakar vai šodien: Jānītis sēdēja uz klona, kājas iztiepis, drāza lietiĦas, skraidīja tālu ar Anneli, nāca pa durvīm ar lielo atslēgu, turpat, turpat. Un nu viĦa vairs nebij. Nē, nevarēja būt, ka Jānītis tāpat nozustu kā tas svešais mežu cirtējs, kuru nomirušu aizveda no Avotiem un kurš nekad vairs neatgriezīsies. Nē, Jānītis tak bij tepat, Aizpriežu zēns, tuvs radu bērns, visi, visi viĦu pazina. Kā viĦš varēja pazust? Bet, lai kā neticēja, kad svešā sieva žēlodamās runāja un visi mājnieki žēlodamies runāja līdz, bij jātic. Annelei nekas vairs netika darīt. ViĦa skatījās sienās un sūdzējās: “Jānītis miris!” “Jā, miris gan,” sienas likās vienaldzīgi atbalsojam.

ViĦa skatījās laukā un nopūtās: “Jānītis miris.” “Tā jau ir,” likās, tie atbildēja. ViĦa ielīda savā kaktiĦā, aizvēra acis un dzirdēja tikai lielo pulksteni. “Jānītis miris,” viĦa tam čukstēja. “Zinu, zinu, bet tur nekā nevar darīt,” tikšėēja lielais pulkstenis un kāpa tālāk savu kāpšanu kā nepiekusis staigātājs. “Jānītis miris,” viĦa, rītos pamostoties, tūlīt teica nākošai dienai, un tā palika drūma un skumja. Kad pienāca sestdiena, māte teica vecmāmiĦai: “Es domāju Ħemt to mazo arī līdz. Lai pēdējo reiz paskatās Jānīti.” VecmāmiĦa, brītiĦu padomājusi, atteica: “Jā, dari gan tā, meit. Tas viĦai varbūt būs visu mūžu piemiĦai.” Kad novakars tuvojās, Annele brauca ar tēvu un māti caur tumstošo mežu uz Aizpriedēm. Drūmi šalca mežs, un priedes izskatījās lielas un skumjas. ViĦas visas zināja, ka šovakar Jānīša bēres. Aizpriedēs visos logos mirdzēja ugunis. Sētsvidū stāvēja puiši ar vējlukturiem, saĦēma atbraucēju zirgus un aizveda tos apkopt. Pie durvīm pats Aizpriedis saĦēma viesus, parādīja vietu kur noăērbties un tad lūdza iekšā. Aizpriedene bij Anneles tēvmāsa un īstā krustmāte. ViĦa noglaudīja Annelei galvu: “Labi, labi, ka tu arī atbrauci paskatīties vēl mīĜo brālīti. Vai mazumu kopā dzīvojāties. ViĦš jau bij tāds, kas mazākus labprāt pieĦēma.” Vārdi nosmaka elsās. “Lai, nu lai,” Anneles māte mierināja. “Dieva prātam jāpadodas. Nav jau tā, kā kad paĦem pēdējo bērnu. Tev jau vēl paliek Dieva svētība.” “Bet nav vairs mazā, nav vairs mazā, tas bij tas mīĜākais,” krustmāte saka, asaras slaucīdama. Bet tad parastā balsi aicina viesus iekšā. Vienā kambarī jau klāti galdi, lai negaidot aicinājuma, bet tik ejot paši un dodot arī bērnam, kas būšot izsalcis, ceĜu braucot. Pie mātes rokas Annele ieiet Aizpriežu istabā. Starp eglītēm un degošām svecēm vidū stāv balts zārciĦš, bet apkārt tam Ĝaužu kā siena. ViĦas abas paliek vairāk pie durvīm un gaida, lai citi nošėiras. Istaba smaržo sveėaini salda, kā pa Ziemsvētkiem. Griesti un sienas - viss pušėots kā lielos godos, kaktos stāv kuplas egles. Abās pusēs gari galdi, ap kuriem sēd Ĝaudis no vienas vietas, grāmatām rokās. Māte pavelk tuvāk Anneli zārciĦam, un viĦas, noliekušās, noskaita tēvreizi. Sākas dziesma, un sievietes no galdiem spiežas tuvāk. Annele redz, ka galvgalā jau atkal stāv krustmāte un gauži, gauži raud. Raud tik ilgi, kamēr dzied dziesmu. arī citas sievas slauka bez mitas acis.

Kad dziesma nodziedāta, krustmāte iet starp viesiem un klusā, laipnā balsī aicina kambarī. Anneli pati paĦem pie rokas un ieved. Kambarī tāpat, apkārt sienai balti klāts galds ar kūpošām bĜodām un gubām baltmaizes pa vidu. Pa gabaliem deg pudelēs iespraustas resnas sveces. Ap galdu jau cilvēks pie cilvēka. Meitene stāv cieši sakniebtām lūpām un nav pierunājama kaut ko iebaudīt no bagātām Dieva dāvanām. “Kā tad tā? Vai tad tas bērns nekā neēd?” Aizpriedene, galdu aptecējusi, atkal piestājās pie abām, rūpīgi jautā. “Nekā, nekā. ViĦai jau laikam sirds sāp par to Jānīti,” māte atsaka, meitenē raudzīdamās. “Ka tak mani liktu mierā,” Annele skumji domā un, kā citu acīm izbēgt gribēdama, lūkojas griestos. Tāpat kā lielajā istabā, arī še griesti krāšĦi nopušėoti skujām, garajām vecvīru bārdas vītnēm, raibām, pārslaini vieglām papīra bārkstām un pūkainām auklām, kurās šūpojas zili, zaĜi, sarkani un dzelteni papīra putniĦi. “Vai tev patīk?” krustmāte vaicā, sekodama meitenes skatam, “te jau meitas strādāja caurām naktīm, visus šos pušėus darinādamas.” “Ir jau, ir, kā uz kāzām ir pušėojušas,” atsaucas Vilcene, cita Anneles krustmāte, kas jau turpat otrā pusē sēd, melniem zīda lakatiem sasegusies. “Ir jau arī rīkots nekā bērēs, bet kā kāzās. Radu radi aicināti, vai viss pagasts kopā,” saka kāda cita radoĦa. “Tās jau nu arī ir viĦa kāzas. Citu jau vairs nebūs. Citu jau vairs nepiedzīvos,” Aizpriedene klusi skumst. Runā arī Aizpriedis, kas stāv aiz viesiem, tos skubinādams un mielodams. “Vai nu es viĦam ko žēlošu vai liegšu. Bij man kā labā roka. Paklausīgs uz vārda. Ja jau viĦu kur aizsūtīja, ja tik bij pa spēkam, izdarīja kā lielu lielais.” Un atkal teica Vilcene: “Jā, atbrauca ruden ciemā. ViĦš tūlīt zirgiem pie galvas. Tīri jāsmejas! Aizbraukšot uz šėūni paēdināt, piekopt. Un tā arī tūlīt izdara. Ielec stāvus ratos un aizbrauc kā liels. Puisis to labāk neizdarītu.” “Kas nu tas viĦam! Jau cik gadus atpakaĜ, kad vēl bij tikko galda lielumā, no zirga ne tik nebaidījās kā no jēra. Un tagad jau pie vadāšanas bij pats pirmais. Neviena vezuma nav apgāzis,” teica atkal Aizpriedis rāmi, skumjā valodā. “Jā, lielu darbu darītājs jau būtu izaudzis.” “Un gāmatau jau arī mācēja?” vaicāja cita radoĦa. “Ko nu par grāmatu! Tik drukātu, tik rakstītu lasīja, ka prieks dzirdēt. Ko no lielajiem noklausījās, tas viĦam iegāja galvā kā spēlīte. Nu jau pats priecājās uz skolu, jo vienpadsmitais gads jau nāca. Bet nu Dievs pieĦēma par savu.”

“Mūsu lielākie bērni jau viĦu arī tā ieredzēja kā savu acuraugu,” tā atkal Jānīša tēvs, “tas pats lielais brālis visu miršanas nakti lāgu lāgiem uz rokām iznēsāja, un neapnicis būtu nēsājis ir dienu, ir nakti, ja tik būtu varējis ienest atpakaĜ dzīvē.” “Kas tad viĦu nemīĜoja, kas nepieĦēma! Kā pulkstenītis skanēja no rīta līdz vakaram. Visus smīdināja, visus priecināja. Tās pašas meitas, raud tagad vienā raudāšanā. Kā nu vēl būs, kad aizvedīs smailtainē. Tukšas, tukšas nu visas mūsu maliĦas!” tā Aizpriedene, galvu lēni šūpodama. “Jā, bij jau bij viĦš jums vecākiem acu prieks. Kur vēl Ħemt cita tik gudra un, teikt, smuka bērna. ViĦš jau bij kā bilde. Sārts kā ābols, dzelteni skrullaini mati, lielas, zilas acis. Tādu zaudēt, tur jau mātes sirdij vai lūzt vajaga.” Tā viens par otru, tēvs, māte un radi žēloja Jānīti. Istabā nemitīgi dziedāja. Skumji dziedāja, žēli locīja, gari vilka. Par laicību un par mūžību. Par nāvi un dzīvību. Kāda jauna meita pacēla Anneli, lai ieskatās zārciĦā. Nu viĦa redzēja Jānīti. Cik svešs, cik savāds tas izskatījās! Kā būtu piepeši lielāks izaudzis, tā tas gulēja garā baltā kreklā, starp pirkstiem zaĜu mirtes zariĦu. Kā cietā miegā gulēja. Dzeltenie mati vizēja sveču gaismā kā zelta vaiĦadziĦš. Tas bij Jānītis un arī nebij. Tāds tuvs un pazīstams un tāds svešs un savāds, kā no tālas citas malas. “Jānīti, Jānīti, kur tu esi?” dziĜi krūtīs vaicāja kāda maza nobēdājusies un nekā nesaprotoša sirds. Un likās, it kā saite, kas tik ilgi to bij apžĦaugusi, pārtrūka, un pāri gāzās mutuĜojoša elsu un asaru straumīte. Annele nu vairs nevarēja aizturēt elsu, tādu elsu, it kā tai sirds lūztu. “Ko tas bērns tā raud?” brīnējās sievas, “vai nu tāds vēl ko zina, vai.” “Nevajadzēja vis man viĦu Ħemt līdz. Varbūt miegs arī jau nāk. Kas no tāda daudz var zināt,” bažījās māte. Anneli aiznesa virtuves galā, kur vēl atradās kāda neiznesta gulta, un nolika to gulēt. Kad tā uzmodās, bij jau liela diena. Pagalmā sajūgtie zirgi zviedza un kašāja zemi. Pie pašām durvīm gaidīja pārjūgs lielos ratos. Zirgi un rati bij nopušėoti zaĜām vītnēm, sarkanām, dzeltenām un baltām papīra rozītēm, raibi cimdi karājās pie ilksēm, bārkstaini pušėi plivinājās zirgiem no muguras un no krēpēm. Māte nāca Anneli modināt. ViĦai līdz ienāca tā meita, kas Anneli vakar bij aiznesusi gultā. Abas bij ăērbušās kā uz ceĜu. “Nu ko darīsiet ar to lielo raudātāju? Vai to arī Ħemsiet līdz uz kapiem?” jautāja lielā meita tā, it kā būtu jābrauc uz kādiem lieliem priekiem. “NeĦemšu vis. Lai paliek vien tepat. Te jau viĦas viežu nav tagad trūkums,” atteica māte un pagriezās pret kādu vecāku sievieti, kas jau tur stāvēja ar diviem bērniem, Anneles auguma, pie rokām. “Vai to manu meitu arī pieĦemsiet?” “PieĦemšu, pieĦemšu, braucat bez bēdu. Gan jau paēdināšu, gan pievaldīšu. Man jau, ače, tepat ieveda arī Vilcene savus bērnus uzskatīt. Tad jau pie viena. Kur' vēl kāds gadīsies.”

“Un es atkal ar jums tad uz kapiem tā skuėēna vietā. Bet es jau nu gan pēc tā Jānīša tā neraudāšu kā šī merga,” teica jautrā meita un smējās. Annelei nepatika viĦas runāšana. Kā varēja smieties un tik skaĜi runāt, kad Jānītis bij miris. arī ar svešajiem bērniem viĦai negribējās palikt, un viĦa spiedās iziet kopā ar māti. Jānīti vēl gribējās redzēt. Lielajā istabā bij vēl vairāk Ĝaužu nekā vakar, jo daudzi bij atbraukuši vēl klāt no rita. Arī bērnu bij diezgan pa pulku. Stāvēja stāvus dziedādami. Aizpriedene, sarkani saraudātām acīm, melnu zīda lakatu dziĜi pārsējusi pierei, ienesa kaudzi baltu dvieĜu un raibu cimdu. Tuvenieki sagāja ap zārku atvadīties, bet Anneli māte vairāk tuvumā nelaida. “Tu jau vakar redzēji. Paturi tā acīs Jānīti.” Aizveda meiteni pie loga. “Stāvi nu tepat un skaties.” Visiem bēriniekiem dziedot, četri jauni puiši iznesa zārciĦu un iecēla izpušėotajos ratos. Tad sasēdās pa divi katrā pusē. Jānīša lielais brālis paĦēma grožus un ar otru roku apkampa zārciĦu, jo ceĜš bija nelīdzens. Tad pirmie rati sāka kustēties. Bērinieki nu sasēdās arī savos pajūgos, gara, gara rinda. Kad visi sāka braukt, pirmie rati nozuda. Bet ceĜa līkumā viĦi atkal izlocījās laukā un nāca priekšā redzami. ZārciĦš tagad izskatījās jau daudz mazāks. Ratu rinda attālinājās. Netāl no meža zārciĦš bij vēl redzams tik kā balta strīpa. Nu arī tā sīka, sīka. lesīka zaĜajā mežā un nozuda.

Kad pūpoli zied Pūpolu sestdiena. Tēvam uz stellēm pēdējais audekls. To šodien nobeigs un jaunu vairs nesāks. Vasaras darbi jau gaidīt gaida. Ērkšėogām ir mazas iezaĜganas podziĦas kā kniepadatgalviĦas. Pūpolu sestdiena! Vēl viena nedēĜa, un gavēĦlaiks būs projām. Lai viĦš iet! Negribas vairs viĦa. Vēl gan nāk lielā Ciešanu nedēĜa. Bet kas par to! Tā jau ir pie pašu Lieldienu sliekšĦa. Ciešanu stāsti jau arī visi lasīti. Nu, bet izlasīs tos vēl reiz. Tad varēs mierīgu prātu, kā pēc izpildīta darba, skriet laukā, saulē. Annele noceĜ pusbībeli no plaukta un nolien pie loga. Bet lasot tai mazliet nodreb sirds, kā vainas apziĦa: nemaz vairs šie stāsti neizliekas tik bēdīgi kā tad, kad bij vēl sniegs un sals, un bargie pavasara puteĦi. Tiesa gan. Pasaule jau sastinga sāpēs, kad Golgātas kalnā nodzisa saule un Kristus sauca: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis!” Bet tomēr: zināja jau, ka pēc trim dienām būs augšāmcelšanās. Augšāmcelšanās, saulei lecot! Ciešanu stāstus apstaroja Lieldienu saule! Bet vienu tomēr nē. Tas palika kā drūma ēna dvēselē un ierakās tur dziĜām žēlām. Tas bij tas stāsts, kurā Pēteris noliedz Kristu. Tāda tumša, tumša nakts. ěaužu pulks ar kara kalpiem aizved Kristu pie augstā priestera Kaivasa. Visi mācekĜi aizbēguši. Tikai Pēteris vien seko no tālienes. Pēteris nosolījies iet Kristum līdz un kaut to arī cietumā vai nāvē vestu. Kaivasa Ĝaudis sakūruši uguni pagalma vidū un apmetušies sildīties. Pēteris arī apsēstas starp viĦiem un sarkanās uguns blāzmas spīdumā viĦu pazīst kāda meita un saka: “ Tu arī biji ar Jēzu no Galilejas.” “Es nemaz nezinu, ko tu runā,” Pēteris brīnās it kā par kādu viĦam gluži svešu lietu. Un labāk pieceĜas un aiziet no uguns patāĜāk, lai viĦu vairs nesaredzētu. Bet tas neko nelīdz. Arī tur viĦu pazīst kāds kara kalps un saka: “Šis te arī bij pie Jēzus no Nācaretes.” Un atkal Pēteris kliedz: “Es nemaz nepazīstu to cilvēku.” Tad pienāk vēl citi un runā to pašu: “No tavas valodas vien jau var noprast, ka tu arī esi no tiem, no Galilejas.” Nu Pēteris, pavisam saniknots, sāk lādēt un dievoties: “Es neesmu no tiem, es nepazīstu šo cilvēku un nezinu, par ko jūs runājat.” Bet tai pašā brīdī dzied gailis un Kristus, kuru kara kalpi ved garām, pagriežas un uzlūko Pēteri. Nu Pēteris atminas tā Kunga vārdus: “Pirms gailis divreiz dziedās, tu mani trīsreiz aizliegsi.” Tad viĦš iziet laukā no Kaivasa nama un gauži, gauži raud. Kad stāsts noiet līdz šai vietai, tad tas paliek kā akmenī iecirsts. Nekas vairs nenotiek, nekas vairs nepārveidojas.

Liekas, ka Kristus tur stāv un stāv, caur mūžīgiem laikiem. ViĦa skats ir kā upe, kas nekad nevar beigt aizplūst un iztecēt, un šis skats meklē Pēteri. “Vai tu mani pazīsti, Pēteri?” jautā Kristus skats. Un Pēteris, ar sirds drebēšanu, ar gaužām asarām un mūžīgi mūžos tik var atbildēt: “Jā, Kungs, es tevi pazīstu.” Arī šis stāsts šorīt gribas ātrāki izlasāms un izdomājams, it kā grāmatai būtu liela steiga tikt atpakaĜ plauktā. Viegli ir nolikt svēto grāmatu, kad laukā smej saule un zied balti mākoĦi. Šodien jau viĦu vairs nepaĦems! Varbūt arī rītu nē. Jo pa garu ceĜu nāk citas grāmatas. Tās nāk ar māsu LīziĦu no tām tālajām mājām, kurās LīziĦa pavadīja visu ziemu mācībā pie savas gudrās krustmātes. Šodien viĦa nāk mājā un paliks visas Lieldienas un grāmatas tā atnesīs, cik vien varēs dabūt, jo svešajam krusttēvam viĦu ir liels daudzums un viĦš tās dod labprāt. Annelei nu vairs nav cita darba, kā gaidīt māsu. ViĦa aizskrien tālu laukā, māsai preti, notupjas uz lielā akmens un ievelk kājas. Akmens vienā pusē sakarsis kā plīts, bet otrā dzeĜ kā ledus. Ziemels sitas ap viĦu šĦākdams un aurodams. “Vēl par agru tev diemēt uz akmens,” viĦš kliedz. “Ā, lai ir!” meitene atbild spītīgi un turas cik spēj. Norauj lakateli un aizpleš to vējam priekšā kā buras. Par - par - par, par - par - par! lakatelis parkšė gar vaigiem un ausīm, notraukdams tai bizes no galvas. Bet kas par to! ViĦa sasien bižu galus kopā, iekaras tajās abiem ceĜiem un šūpojas saulē kādu laiku. Ir labi un silti. Un iekšā viĦa neies. “Oho! Ak neies vis. Nu, to es gribu redzēt!” atkal iekliedzas vējš kaut kur dziĜi lejā un ir jau klāt. Melnu mākoni griezdams, pasviež sauli zem ēnas un meiteni kūleniski noveĜ no akmens. Ledains aukstums izskrej durdams caur locekĜiem. Nu gan jābēg. Neko darīt. Un viĦa dod kājām vaĜu līdz pašai istabai, kuras platā paspārne to ieĦem kā klēpī. Bet paskatoties atpakaĜ, redz, ka LīziĦa skrej tieši pār lauku. ViĦa ir jau to ieraudzījusi. Ar vienu roku vicina savu rokas kurvīti, it kā ko labu solīdama, bet ar otru biedinādama māj, lai mazā neskrien ledainajā vējā. Ieraudzīdama māsu, Annele satrūkstas aiz pārsteiguma, aiz prieka un arī it kā aiz kādām bailēm. Tik ilgi gaidīja, gaidīja, nenāca, un nu uzreiz - nāk! Kā putnam gribētos laisties māsai pretī, bet kaut kas ir, ko nevar pārvarēt. Tāda bijīga kautrība. Nē, labāk skries iekšā un noslēpsies. Un viĦa to dara pukstošu sirdi klausīdamās, kā māsa tuvojas. LīziĦas balss jau namā, jau aiz durvīm. Labdien, labdien! Kā zvaniĦš ieskrej istabā. Visas galvas paceĜas pret viĦu, visas acis smaida. Ar visiem tā sadodas rokas, skatās apkārt. Anneli neredz. “Kur mazā meitene? ViĦa tak bij laukā. Kur palika? Ā, tur tu esi!” Un LīziĦai jāvelk māsiĦa ārā no kakta. Kur noslēpties no viĦas asajām acīm. “Tāda muĜėa meitene! Nu par ko tu slēpies? Vai tev bail no manis? Vai par

to nedēĜu jau mani esi aizmirsusi?” Annele nezina pateikt. Lai cik karsti gaidīta māsas pārnākšana, bet, kad nu viĦa klāt, tā izliekas pavisam jauna, pārsteidzoša, piepēša. Kāda nu tik viĦa būs pati? Vai nebūs palikusi par daudz cienīga un gudra? Vai nebūs svešumu pārnesusi no svešajām malām? Garas dienas bij starpā. Un par tām Annele nekā nezināja, ko tad bij darījusi lielā māsa. Bet LīziĦa viĦu tik tā paĦem. Pievelk cieši sev klāt, apskaudama abām rokām. “Tu jau esi lielāka izaugusi, kamēs es nebiju mājās.” “Tas jau ir visas ziemas augums. Bet to tik tagad var redzēt, kad nāk pavasara saule,” atsaka tēvs un smaidīdams skatās uz abām. Meitenes nu ieiet vecmāmiĦas kambarītī un aiztaisa durvis. Tur jau stāv LīziĦas kurvītis ar savu noslēpumu. Kas tur gan varētu būt iekšā? Daudz, daudz laba un skaista tur ir iekšā. Daža sakaltusi cukurmaizīte, kas garšo skarbi, appūsta pavasara vēja, tur ir rūpīgi satīti sainīši ar krāsainām lupatiĦām, dzīparu galiem, prievīšu atgriezumiem. Tie ir par garo nedēĜu sakrāti mazajai no lielās māsas darba. Un kā viĦi tā izbirst caur pirkstiem daudzkrāsaini, dažādi un savdabīgi katrs, viĦi piepilda istabu ar svešādu bagātību, jo pie katra ir savs tēls un sava stāstīšana. Tur ir visa LīziĦas darba nedēla. Sarkanais par piemēru būtu KriĦăeĜu Sape. Tai ir tāda jaka, nupat no Āėu krustmātes pašūta. Un Annele tūlīt dabon zināt, kāda tā Sape ir. Sape ir maza, resna un skaĜa kā pērkons. ViĦa var nest divpūru maisu. Puiši par to skaišas. ViĦa tāpat skaišas uz puišiem. Kad kāds tai pieskar roku, viĦa arī nevalda savu un tā dod, ka zilums paliek. ViĦa iet tikai skriešus. Īsos pelēkos brunčos un sarkanā jakā viĦa laiž pa āru kā sarkana bērzlape, kuru vējš pakampis mežā un iztrencis uz lauka. Un tur ir tumšzaĜas vadmalas stūrītis. Tāda ir Āėu Līnītes baznīcas kleita. Līnīte ir Āėu vecākā meita. ViĦa ir liela, kaulaina auguma, stipri palīka, bet runā čukstoši maigi, pašā lūpu priekšā, kā maza labināma meitene. Tāda runāšana viĦai palikusi no mazām lutināmām dienām, kad tā ilgu laiku bijusi vecāku vienīgais bērns. ViĦa ir Āėu saimniece pie neprecētā brāĜa, un, lai gan viĦai ir daudz vēl ērmotu īpašību, visi viĦu ieredz un labprāt tai paklausa, jo mājās nav neviena, kuram tā klusībā neiedotu kādu labu kumosu, nepateiktu mīĜu vārdu vai arī nepaglaudītu. ZilzaĜsarkanidzeltenā prievīte zina pateikt, kāds ir Druvmalis, Āėu kaimiĦš. Labi jau gados, bet neprecējies. Katru dienu nāk uz Āėiem, daždien reizes divas. Tādas prievītes, kādu viĦam vajaga, prot tikai noaust Āėu jaunākā meita Līzīte, kas ir jau pieminētā Anneles māsas Līzītes krustmāte. Kamēr viĦa tās auž, Druvmalim patīk sēdēt klāt un skatīties. Kad noausts, tūlīt var uzmērīt. ViĦš nēsā īsas bikses līdz ceĜgaliem un garas, koši indigo zilas zeėes, kas pāri lieliem krusteniski Ĝoti skaisti notītas šādām prievītēm. TādēĜ viĦam to prievīšu vajaga. Arvien jaunu un arvien skaistu. Bet, kad nu reiz tās mantas diezgan, viĦam tomēr patīk sēdēt Āėu Līzītes istabā un runāt neizsīkstošas valodas. Bet krustmāte Līzīte viĦu norunā arvien, lai arī kā tas prot mēĜot. Tad tam beidzot jācieš klusu. Projām viĦš tomēr neiet. ViĦš paĦem krustmātes šėēres un sāk no papīra izgriezt visādus zvērus, putnus, cilvēkus un lietas. Cilvēkus viĦš prot izgriezt tā, ka katrs sevi var gan pazīt, bet izskatās Ĝoti jocīgs. Ar to viĦš citus smīdina, citus arī dažreiz nežēlīgi nokaitina, bet pats

par to priecājas ir vienā gadījumā, ir otrā. Druvmala izgriezto figūru LīziĦai ir vesels žūksnis līdz, un te nu var redzēt, kāds tas vīrs pats un ko tas strādā. “Bet vai grāmatu nav?” meitene nu vairs ilgāk nevar nociesties, nevaicājusi. “Nu, patausti, patausti,” LīziĦa tagad atvāž kurvīti galīgi vaĜā un liek meitenei bāzt roku līdz dibenam. Ā, tur jau viĦas guĜ gludas, raibos vākos, klusas un mīĜas! “Kā viĦas sauc?” “Amanda un Florida.” Annele paplēš acis. “Amanda un Florida? Vai tās no tālām zemēm? No Afrikas un Austrālijas?” LīziĦa skaĜi iesmejas. “Kāpēc tu domā, ka viĦas no Austrālijas?” “Nē, es jau nedomāju tās grāmatas, bet tās - tās Floridas,” Annele pietvīkst. ViĦa zina, ka kaut ko sacījusi, kas nav pareizi, un nu viĦai kauns. “Viena grāmata gan ir no tālām, tālām zemēm. No Indijas. To mēs lasīsim pirmo. Bet ne tagad. Vakarā. Tagad iesim pūpolos,” LīziĦa ātri lemj. Annelei jau vairs nav jāgādā par sevi. To dara lielā māsa. Izdabūjusi mātes atĜauju Ħemt mazo līdz uz Skujenes līčiem pūpolos, viĦa to apăērbj un paēdina. Tad viĦas aizskrien, pretī vējam, kas nu nemaz vairs neliekas būt ass un salts. Anneles mute arī iet pa vējam kā dzirnaviĦas. Nu viĦa var jautāt bez gala. Nu ir kāds, kas viĦu nekad neizzobo, nenoraida vai paliek atbildi parādā uz svarīgiem jautājumiem. Vispirms tie Āėi! Vislielākās runas ir par tiem. Āėi ir lieli un lepni, ir vecmāmiĦas cilts mājas. No tiem tā pārvesta uz Avotiem sešpadsmit gadu vecumā. TādēĜ nav ko brīnīties, ka viĦa savu jaunāko brāli, tagadējo veco Āėi, tikpat daudz ir redzējusi kā kuru svešu. Āėi guĜ nomaĜus no lielā ceĜa, uz otru pusi no baznīcas un grūti iebraucami pavasaros un rudeĦos, tādēĜ vecmāma arī bijusi sava tēva mājās tikai vēl pāra reizes savā garajā mūžā. Āėi, baznīcā braukdami, pa reizi gadā, iebrauca Avotos ciemos. ViĦiem bij lepni zirgi un rati. Ciemi bij tik stalti, ka Annele tiem tuvumā labāk nemaz nerādījās. Un pie šitādiem radiem nu gāja LīziĦa. Tur tad arī bij ko jautāt, kāds katrs izskatījās. Vecais Āėis bij cienīgs vīrs. ViĦš esot šolaiku cilvēks, teica LīziĦa. Šolaiku cilvēkam tādam laikam vajadzēja būt. ViĦš pīpēja garu pīpi un prata runāt vāciski ne tik vien ar žīdiem, bet arī ar mācītāju, ėesteri un kuru katru kungu. Mājas atdevis vecākajam dēlam, kas saimniekoja kopā ar masu Līnīti, viĦš visu savu dienu vadīja tā: staigāja pa laukiem viens pats, lasīja grāmatas vai arī nāca runāties ar krustmāti Līzīti. Tad viĦi visi runāja vāciski, un darba stundas arī LīziĦai bij jāmācās svešā valoda, krustmāte uz to stingri raudzījās.

Bez abām jau minētām māsām un brāĜa, Āėu tēvam bij vēl viena vidēja meita un pats jaunākais dēls. Visi dzīvoja neprecējušies un zem tēva tik mīĜi un saticīgi, ka neviens nejauda nošėirties, ne arī citi viĦu laida. Par visiem skaistāka un gudrākā bij Līzīte. ViĦai vēl tagad nāca daudz precinieku, un tas pats Druvmalis viĦu Ħemtu kuru katru dienu abām rokām, bet viĦa negribēja šėirties ne no tēva, ne māsām un brāĜiem, ne no mīĜajām mājām. Kas tad arī paliktu no Āėiem, ja viĦa aizietu? ViĦa bij visu māju košums un spožums. Padomu devēja, kārtību dibinātāja, visas malas skaistinātāja. Par šo krustmāti LīziĦai ir visvairāk ko stāstīt un Annelei ko klausīties un apbrīnot. “Ka viĦa tik laba, tad laikam tevi nekad nebar,” meitene jūsmo. “Kā nē? ViĦa mani bar vienā bāršanā. ViĦas lielās, spožās acis jau redz visu, ko nelabi dara.” “Bet tad tak tev jāraud?” “It nemaz nē. ViĦa tā prot bārt, ka tikai smiekls vien nāk. ViĦa jau pati nekad nebar ar niknumu, bet tikai ar smiekliem.” “Tad viĦa tā bar kā mūsu tēvs, vai nē?” Annele priecīgi iesaucas. “Jā, nu tu trāpīji, gluži tā,” atbild māsa. ViĦas iet kādu laiku. LīziĦa, pagriezusi galvu uz Āėu ceĜa pusi, domīgi raugās tālumā. “To celiĦu es nu vairs neiešu,” viĦa teic, nopūzdamās. “Kāpēc tu neiesi?” “Pēc Lieldienām mani dos mācībā uz Jelgavu, vai tu to nemaz nezināji?” “Vai!” nobijusies meitene sasita rokas un palika uzreiz stāvam. “Uz Jelgavu! Tā ir vēl tālāku nekā Āėi? Vai, vai!” “Tas jau vēl ilgi. Kur Lieldienas, vēl par nedēĜu, bet tas vēl pēc tam! Un vasarā tu brauksi pie manis ciemā, tad dabūsi redzēt Jelgavu, tā tik būs lieta!” Jā, Annelei arī liekas, ka tas vēl tāls, tāls laiks, kad LīziĦa brauks uz Jelgavu. Skujenes līči jau klāt. Un, lai Annele vairs nekā nedabūtu atbildēt vai bēdāties, lielā māsa paėer to aiz padusēm un, kā cielaviĦa pa ciĦiem lēkādama, pārnes pār rāvaino vietu līdz krastam, kurš jau ir galīgi nosusis. Melna, liela, virteni griezdamās, ap līci locīdamās, skrej upe. Lūk, kāda! Vasarā gausa, tikko kustīga, tagad laiž, putas kuldama, kā tramīgs kumeĜš. Krastmalas kārkli līdz pusei ūdenī. Ūdens lielums ierauj sevī šmauganos apakšējos zarus un tricina augšējās pelēkās pūpolu galviĦas. Šur tur, kārklos ieėēries, vēl slēpjas pa ledus gabalam. Nevarīgi kustēdamies, kā zivs murdā, tas gaida kādu atsvabinātāju. Bet neviens ledus gabals

vairs nenāk gar malām. Kas vēl kur atlikušies, no strautiem un ezeriem iznesti, ierauti pašā straumes vidū un šaujas prom kā bultas. Annelei žēl šo krastā izmesto, kuriem bēdīgi jānoskatās, kamēr citi viĦu brāĜi tik brauc uz leju. ViĦi būtu jāatsvabina, meitene lūdzas. Jā, to var, piekrīt LīziĦa. Un viĦas sāk strādāt. Sameklē krūmos pa nokaltušam alkšĦa zaram, pamestam mietam vai kārts gabalam, sanes tos krastmalā, un nu sākas atlikušās ziemas urdīšana. Nav viegla lieta dažu pa vairākkārtām sablīvējušos ledus blāėi izdabūt no kārklu sprosta. Tur jālēkā veiksmīgi no ciĦa uz cini un dažreiz cinis ar visu kāju pazūd brūnajā ūdenī, bet, kad iemanās strādāt, pūles tiek ātri vaiĦagotas. Cik labi tad tādam ledainim, kad tas, pasprucis laukā no savas aizgaldiĦas, apsitas kā dejotājs pāra reizes pats ap sevi un tad iejoĦo zibeĦātri lielajā straumē! Katru vienu meitenes pavada skaĜiem prieka saucieniem: brīvs, brīvs, brīvs! līdz tas, te celdamies, te grimdams un pa straumi lejup skriedams, acīm ir pazudis. Kad krasts, cik tālu vien piesniedzams, apkopts, meitenes, pietvīkušiem vaigiem, bet Ĝoti apmierinātas, met mieru un nomeklē kailo pĜavas līci, vai nedīgst jau kur bezdelīgactiĦas, pienenes, gaiĜu pieši, bet nekas vēl nav jūtams, tikai šur tur kārklājā, ap ciĦiem, sniedzas laukā pa zaĜai pureĦu lapai, bet zieda vēl neviena. Bet kas tur tā tik zeltoti mirdz pašā krūmu vidū, triju jaunu priedīšu saulgozī? Pūpoli zied! Pūpoli zied! Vesels pūpolu krūms! Cik brīnišėi kupls viĦš stāv savā dzeltenā rotā, apmirdzēdams visu citu nespīdīgās pelēkās galviĦas. No tā nu ir jāĦem pirmie pavasara mesli, tur nekā nevar darīt. Bet kā viĦam tiks klāt? Kā citādi, kā ar lielu veiksmi un labu gribu, pa ciĦiem šūpojoties, laipiĦas metot un nežēlojot kājas pie reizes no aukstā slapjuma. Kad meitenes ar pūpolu klēpi uzkāpj augšā pa līča nogāzi, viĦas vēl ilgi paliek stāvot, vēja purinātas, apdziedātas un apsvilpotas. LīziĦa sauc: “Skaties, skaties, cik skaisti! Kā straujo vilni! Ai upe, upe! Cik tagad liela, cik plata! Ai, putojošie, melnie pavasara ūdeĦi!” Jaukā, bagātā diena pagājusi. Kad saule, tuvu apvārksnim, sarkana kvēlo mazā kambara logā, nāk vēl pats jaukākais brīdis, tikpat kā pēc gardas maltītes vēl uzēdām pats gardākais kumoss: grāmatas! Abas māsas iesēžas dziĜajā loga dobumā, uz baltās bēăeles, un LīziĦa lasa to brīnišėo teiku par Indijas ėēniĦa dēlu: “Tas bijis tālā, tālā, tālā Indijas zemē. Un tur bijis ėēniĦš, varens un bagāts, pār plašām zemēm valdnieks. Tam ėēniĦam bijis daudz bērnu, bet visi viĦi miruši viens aiz otra kādā lielā sērgā, un palicis tikai viens, jaunākais dēls. Un ėēniĦš nolēmis, ka šis dēls nekad nedrīkst redzēt ne vecumu, ne slimības, ne nāvi, un viĦš licis uzcelt varenu pili, baltu kā sniegs, debess ziliem, zeltotiem torĦiem. Kā divpadsmit gredzenos pili ieslēguši divpadsmit dārzi ar vārtiem viens pret otru stāvošiem un visādos dārgos izrotājumos mirdzošiem kā saules. Šie dārzi bijuši kā paradīzes dārzi, ar kokiem, kas savas galotnes līdz mākoĦiem snieguši, ar puėēm, tik lielām, kā cilvēka galvas, ar brīnišėiem putniem un tauriĦiem, kuru spārni mirdzējuši visādās varavīksnes krāsās. Katru dienu ėēniĦdēls izjājis uz balta ziloĦa ar zelta kāpšĜiem, sēdēdams zelta būrītī. Caur visiem vārtiem, vistālākos dārzos tas drīkstējis jāt, tikai caur divpadsmitajiem vārtiem vairs nē. Pilī valdījusi mūžīga līksmība: no rīta līdz vakaram smiekli un dejas. Divpadsmit sulaiĦi dienu un nakti apkalpojuši ėēniĦdēlu un divpadsmit rotaĜu biedri arvien bijuši viĦa tuvumā. Tie bijuši

izlasīti visskaistākie un veselīgākie jaunekĜi no visām lielā ėēniĦa valstīm. Neviens ėēniĦdēlam nedrīkstējis tuvoties citādi, kā tikai ar smaidiem sejā. Pilī nav dzirdēts neviena Ĝauna, saīguša vai skarba vārda, ne arī redzēts kāds sāpīgi savilkts vaigs. Ka pasaulē ir arī nabadzība, slimības vai pat nāve, no tā ėēniĦdēls nezinājis nenieka. Bet kādā dienā piepeši saslimis ėēniĦdēla mīĜākais rotaĜnieks. Bez kavēšanās viĦu attālināja no pils, un viĦš tai pašā dienā nomiris. Bet ėēniĦdēlam melojuši, ka tas izgājis pastaigāties divpadsmitajā dārzā un laikam tur nomaldījies. ĖēniĦdēls bez miega un barības dienu un nakti gaidījis un gaidījis pārnākam savu rotaĜnieku. Bet tā vietā viĦam atveduši baru citu jaunekĜu, vēl apburošāku un skaistāku nekā zudušais, lai viĦš sev izmeklētu jaunu biedru. Tomēr ėēniĦdēls visus tos atraidījis. MīĜā biedra vietā viĦš nevēlējies neviena cita. Jo ilgāki viĦš velti gaidījis zudušo, jo karstākas kĜuvušas viĦa ilgas pēc tā, jo asākas viĦa žēlabas. Ne deju, ne dziesmu, ne smieklu tas vairs gribējis dzirdēt, ne arī pats vairs smaidījis. Bez pavadoĦiem tas klīdis pa dārziem. ĖēniĦš Ĝāvis tam vaĜu, cerēdams, ka viĦa sēras drīz mitēsies. Bet tas nebijis vis tā. ĖēniĦa dēls tik palicis kluss un ne ar vienu vairs nerunājis. Un kādu nakti, kad visi sulaiĦi un galma Ĝaudis bijuši iemiguši, ėēniĦdēls viens pats piecēlies, izgājis cauri visiem sargiem, visiem dārziem un ar rita ausmu iznācis pie divpadsmitajiem vārtiem. Samiegojušies sargi neuzdrošinājušies pretoties ėēniĦdēla pavēlei, kad tas tik pēkšĦi parādījies viĦu priekšā un licis attaisīt smagās slēdzes un aizšaujamos un izlaist to caur vārtiem. ĖēniĦdēls nu gājis, gājis. Aiz viĦa nozudusi pils ar divpadsmit torĦiem, divpadsmit dārziem un divpadsmit vārtiem, bet viĦš vairs nedomājis iet atpakaĜ, tikai uz priekšu. Saule briesmīgi dedzinājusi, viĦu mocījušas slāpes un izsalkums. CeĜa malā bijuši atstāti ciemi, nabadzīgas, pussagruvušas būdas, bet neviena cilvēka, lielas sērgas un bads bijuši postījuši zemi un cilvēkus. Vēlu, pret vakaru, tas ieradzījis sēžam ceĜa malā vecu, vecu vīru, skrandās tērptu un vātīm apklātu. ĖēniĦdēls, kas vēl nekad nebij redzējis nabadzību, vecumu un slimību, palicis vecā vīra priekšā stāvot, šaubīdamies un brīnīdamies, vai tas ir cilvēks vai tikai kāds cilvēkam līdzīgs radījums. Bet vecais vīrs teicis: “Esi sveicināts, ak, ėēniĦdēls! Es tevi jau gaidu kā no rīta ausmas. Tu esi tagad pie ceĜa jūtīm. Aiz tevis ir bagātība, laime, prieks, gods un slava. Griezies atpakaĜ, un pēc īsa brīža tu būsi atkal sava tēva pilī, un būs tā, it kā tu tikai būtu vienu mirkli nomaldījies un ritu tu to jau būsi aizmirsis. arī savu rotaĜu biedru tu būsi aizmirsis, it kā tu to nekad nebūtu redzējis. Nekādas sāpes un nekādas bēdas par viĦu tevi vairs nemocīs, un tu dzīvosi kā līdz šim, nepārtrauktā mierā un laimē.” Tā runājis vecais, vāšainais vīrs ceĜa malā. Bet ėēniĦdēls negribējis vairs iet atpakaĜ, tikai uz priekšu. Ko līdzējusi bagātība, prieks, laime un slava, kad tie nav vairs varējuši viĦam atdot mīĜo rotaĜu biedru un neviens pilī nav zinājis pateikt, kurp viĦš aizgājis. “Labi, ja tu gribi nākt ar mani, tad tu mācīsies saprast un zināsi, kurp aizgājis tavs rotaĜu biedrs,” teicis ubags. “Tikai tad tu vairs nebūsi ėēniĦdēls, bet līdzīgs man, kas es esmu pēdējais ubags tava tēva valstī. Kurp mēs iesim, mums nāks pretī nabadzība, ciešanas un visas pasaules posts un Ĝaunums, ja tu esi ar mieru to visu saĦemt, tad nāc!” Lai ir kas būdams, man vajaga visu zināt, domājis ėēniĦdēls un gājis ar veco ubagu. Uznākusi tumša nakts un briesmīgs negaiss. ViĦi iegājuši dziĜa meža. Lietus gāzis, pērkons grāvis un zibeĦi šaudījušies tik bieži, it kā viss mežs kurētos vienās liesmās, bet viĦi tik gājuši un gājuši. Visapkārt aurojuši plēsīgi zvēri.” Vai LīziĦa tiešām to lasa no grāmatas, vai stāsta pati saviem vārdiem, nevar vairs labi zināt, jo nevar pat vairs saredzēt burtu rindas. Saule nogājusi, un gaisma lodziĦā ātri

dziest, bet uguns degamais laiks vakaros jau ir beidzies ar pavasara sākumu. Tai vietā stāstā, kur nāk “plēsīgie zvēri”, LīziĦa aizsit grāmatu ciet un nolec no loga. “Nu ir diezgan! Vecāmāte nāk. Ātri, ātri pie miera!” VecmāmiĦa guĜ savā gultā, bet meitenes otrā, pie pretējās sienas. Annelei nemaz nav pa prātam, ka stāsts uzreiz pārtraukts, bet tur nekā nevar darīt. Kad vecmāmiĦa jau guĜ, tad lielu jautāšanu un čukstēšanu vairs nevar turpināt. Bet ar savām domām viĦa nevar atstāt ėēniĦdēlu taisni šai brīdī, kur tas dodas šādās briesmās. ViĦa jau gan pati tam nekā nevar palīdzēt, bet viĦai jāizrunājas par to ar Dievu. Un viĦa runā. “MīĜais Dievs, Debesutēvs! ĖēniĦdēls tak nav Ĝauns, ka viĦš aizgājis no pils? To Tu viĦam par Ĝaunu nevari pielīdzināt. ViĦš mīl savu rotaĜbiedru un negrib neviena cita viĦa vietā, tas ir labi, viĦš atstāj visu greznību un iet to meklēt, tas ir labi. Bet ak, cik bēdu viĦam būs, kad tas dabūs zināt, ka tas, kas miris, nekad, nekad vairs nav atrodams. Un, kad tas visu dabūs zināt par slimībām, ciešanām, trūkumu un nāvi, tad tam būs vēl vairāk bēdu. Bet Tu viĦam palīdzēsi pārciest. Vecais vāšainais ubags ir Tavs labais Gars, gan tas izvadīs ėēniĦdēlu caur visu Ĝaunu. “Bet ja nu viĦš ir Ĝauns gars?” Annelei iešaujas starpā cita doma, bet viĦa tūlīt sevi mierina: ja viĦš ir Ĝauns gars, tad Tu dosi ėēniĦdēlam tik daudz spēka, ka tas pie laika var ieraudzīt, cik tas Ĝauns, ka tas visu var atzīt un visu pārvarēt. Un Tu izvadāsi viĦu caur negaisu un biezo mežu un izsargāsi no plēsīgiem zvēriem. Nē, Tu ėēniĦdēlu nekad neatstāsi, lai gan viĦam ies Ĝoti, Ĝoti grūti” “Klau, meitēn, vai tavai tēvreizei šovakar nemaz nav gala?” čukstoši jautā LīziĦa. “Es nemaz neskaitu tēvreizi.” “Ko tad tu dari?” “Tāpat - es - es tik pasaku.” “Kam tu pasaki?” Tagad gan meitenei negribētos ne par ko atbildēt. Bet viĦas sirds ir kā rita debess bez mākoĦiem un māsai ko noslēpt viĦa nevar un tikko dzirdami dveš: “Dievam.” Uz to LīziĦa vairs nekā nesaka, bet meitenei liekas, ka viĦa tā savādi, zem apsegas, nokukst, tā, it kā noritu mazu smiekliĦu. ViĦa paceĜ mazliet galvu un klausās. Dziestošo atspīdumu logā pārgriež sarkana rieta svītra. Pūpoli smaržo krūzē istabiĦas kaktā. LīziĦa jau dziĜi elpo. Par to smiekliĦu viĦa laikam būs pārklausījusies. Saldi, saldi smaržo pūpoli!

Ik ar dienu nu pūpoli uzziedēja krāšĦāki. Kurš nāca no lauka, pāri upei, atnesa pa zaram, iesprauda vai nu griestos, vai ielika lielā traukā, kalni saldu smaržu vēlās no viĦiem. Un svētki arī bij jau it kā katru dienu. Jo kas tad tās nu bij vairs par darbdienām starp Pūpolsvētdienu un ZaĜo ceturtdienu? Tās jau visas bij svētas un gaišas, tikai skaĜas vien tās nedrīkstēja būt. Un tā viĦas arī bij visjaukākās. Lai saulei un vējam klusā klusumā būtu vaĜas aust krāšĦo Lieldienu tērpu. ZaĜā ceturtdiena, kad meitenes stādīja mirtes un citas podu puėes, lai labi augot, lielā Piektā, kas bij tik noklusināta, ka nedrīkstēja skala vārda, pagāja vienā aizturētā nemierā, bet sestdiena vienos smieklos, lai lielie par to baras vai ko dara. Un kad atmodās Lieldienas rītu - jā, tad nu viĦas bij klāt! Pie gultas uz krēsla gulēja jaunais svārciĦš un baltraibs lakatiĦš. LīziĦa izsukāja un sapina garās bizes papriekšu sev, tad mazajai, apăērba jaunos svārkus, un tā saposušās tās izgāja lielajā istabā. Bija pats pēdējais laiks. Visi jau savās vietās. Tēvocis pie galda ar lielo sprediėu un dziesmu grāmatu apkalumos. Dziesmas viĦam jau ielocītas, pateic numuru un tūlīt sāk “Kristus augšām cēlies!”. Jā, nu patiesi bij Lieldienas klāt! Annele dzied LīziĦas grāmatā, un, kad viĦa šad tad nomaldās, LīziĦa parāda atkal īsto vietu. ViĦa pazīst visas meldijas, un kopā ar LīziĦu dziedāt ir tik viegli. Bet tad meitene grib arī pati dzirdēt, kā skan visiem kopā, un klausās kādu laiku. Lielie dziedātāji ir tēvs, māte un arī tēvocis, bet, kad LīziĦas balss vijas visām cauri, tad nemaz vairs neklausās vārdus, skaĦas vien vizuĜo un laistās kā svecītes lielajos baznīcas lukturos. Citi māju Ĝaudis nav lieli dziedātāji, viĦi vairāk tikai rūc, smagi locīdami, jo neprot jaunās meldijas, Karlīne varētu dziedāt, bet tēvocis viĦai piekodinājis labāk savu balsi nelaist pātaros, jo tā ejot viena pati uz savu roku un plēšot kā taure. Pēc dziesmas nāk garie pātari. Kas tos var izskaitīt līdz! Lai lielie tiktu ar tiem ātrāk pie gala, Annele Ĝauj savām acīm drusku pastaigāt. Ir arī šorīt ko redzēt no istabas un no Ĝaudīm. Klons nokaisīts baltu smilti un sakapātām skujām, griesti pušėoti pūpoliem, skujām un raibām papīra bārkstīm, gultas noklātas jaunām dzīparotām segām un baltiem spilveniem, vīri sniegbaltos kreklos, meitas vēl neredzētos lakatiĦos un jaunās katūna jakās. Un Anneles jaunā, LīziĦas paslēpus šūtā kleite jau arī nav zemē metama. Tā tik gaidīt gaida tikt parādāma melnajiem strazdiem, kas tik skaĜi svelpj bumbierē aiz loga. Laukā vien aicina arī saules stars, kas Annelei plati iegulies klēpī. Bet tēvocis nu tikai vēl sāk savu sprediėi. Tomēr arī visgarākajam sprediėim ir savs “āmen”. Tad vēl nāk dziesma, tad: “Dievs Kungs”, kā jau augstos svētkos, un tad - jā, nu tik sākas īstās Lieldienas! Bez citiem Lieldienu priekiem šodien būs vēl kaut kas sevišės: LīziĦa gaida viešĦu. Un taisnību sakot, reizē ar LīziĦu to gaida visi. Ap pusdienas laiku ieskrej Karlīne. “LīziĦ, ej nu pretī, saĦem! Nāk jau, rau kur, tā tava ciemene, asi kaltiem zābaciĦiem, prēlene kas prēlene.” LīziĦa izskrej laukā, pretī viešĦai, bet, kas istaba, sievas un meitas, visas pie logiem. “Tā jau PrieciĦu Alma. Es jau tur dzīvoju vienu gadu par ganu,” stāsta Luze. “Vareni izaugusi. Kā niedra. Brīnums, kā māte šo laiž. ViĦa jau to tā turēja, ka lai vēsmiĦa neuzpūš.” “Smuka gan, pagāns!” nosaka Karlīne.

“Jā, citu viežu, bet gandrīz tikpat smuka kā mūsu Līžele,” arī Zete pasteidzas pateikt savu un vairāk jau arī nevar, jo LīziĦa ar ciemeni ienāk istabā. Alma ir tikpat slaida kā LīziĦa, pelēkos svārkos un tādā pat jaunmodes šūtā jakā, ap galvu balts lakatiĦš. Tūlīt redz, ka lielmaĦu meita. Sveicina droši, visiem roku dodama. Uz otras tai guĜ skaists, zeltaini mirdzošs pūpolu pušėis. “Nu, vai jūsu mājās arī tik lieli pūpoli?” jautā Alma, savus pūpolus rādīdama. “Nē, tik lielu un skaistu gan mums nav.” “Tādi pūpoli jau tik aug PrieciĦu līčos,” Luze saka iztapīgi. “Par to jau jums tās mājas arī sauc PrieciĦus, ja jau viss tur tik skaists. Vai tā nebūs?” ieprasās Karlīne. “Ko nu PrieciĦi! Tur jau nekā liela. Jums jau gan te esot daudz skaistāki, tādēĜ jau arī nācu skatīties,” atsaka Alma, kā jau viešĦas mēdz, ciema Ĝaudīm pa prātam. LīziĦa to vada dziĜāki, lielajā kambarī. Bet Annele no patumšās blakus istabas caur vaĜējām durvīm var redzēt, kāda tā jaunā ciemene. No sākuma viĦa izlikās sveša un tā kā nepatika, bet, kad tagad ieskatās, ir gan skaista. Tādas meitas laikam tikai auga PrieciĦos, jo nekad tāda vēl nebij redzēta. Annele domāja, ka visas lielās meitas ir platām, zilām acīm, dzelteniem matiem un sārtas kā brūklenes, bet Alma bij pavisam citāda. Acis un mati melni, vaigs smalks, bāls, it kā caurspīdīgs, bet lūpas sarkanas kā ėirši. Lai nu novelkot virsdrēbes, LīziĦa aicināja viešĦu, visādi godādama. Alma negribēja, vilcinājās. Nepalikšot jau ilgi, māte gaidot mājā, pasēdēšot tāpat, kā nākusi. Tomēr LīziĦa neatlaidās, un tad arī viešĦa beidzot noĦēma virsjaku un lakatiĦu. Jā, tā bij atkal cita Alma! Nāca redzama skaista, balta jaciĦa, gari zelta auskari ausīs un zelta sakta pie krūts. LīziĦa visu to ievēroja un apbrīnoja, bet Alma, plecus paraustīdama, domāja, ka tas jau nekas sevišės neesot, tā viĦa katru svētdienu staigājot. LīziĦa nu steidzās sanest galdā svētku kukuli, medu, sviestu un citu labu, aicināja un skubināja, bet viešĦa ilgu laiku neaizskāra nekā, beidzot, par lielu lūgšanu, paĦēma naža spalu divos pirkstu galos un, to kādu laiku tā pašūpojusi, sāka griezt maizi sīkos gabaliĦos, uz katra, iekām bāza to mutē, uzlikdama pa pickiĦai medus. Kad tai ielēja tēju, viĦa tāpat, cēli izliektu roku, paspēlējās ar karoti, iekām tai Ĝāva ieslīdēt glāzē. Visu viĦa darīja tik ērmoti, kā nebij vēl redzēts. Diezin, kāpēc tas tā? - domāja Annele. Vai tas tāpēc, ka grib rādīt, ka ir lielu Ĝaužu? Vai tāpēc, ka lai skatās uz viĦas pirkstiem? Pirksti Almai bij balti un smalki. Lielās meitas sāka tagad garas valodas, un Annelei vairs nebij ko skatīties. Alma tāpat kādu laiku bij gājusi mācībā pie Āėu krustmātes, kur tad ar LīziĦu bij iepazinusies. Tāpēc abām bij daudz ko triekt. Bērzu kalnā, pie šūpolēm, bij sanākuši kaimiĦu Ĝaudis. lieli un mazi. Mazie tupēja un gaidīja savu kārtu ziliem deguniem, ietīstīti lakatos kā baėīši. Katram bij rokā sīpolnīcās vārīta un skudru pūznī raibota ola. Tā bij jādod šūpotājam. Izturīgākie šūpotāji bij abu māju nākošās vasaras gani, lieli mazo ėircinātāji un olu prasītāji, bet beigās tomēr neviens no tiem nepaĦēma, bet izšūpoja visus par velti.

Pēc kāda laika iznāca arī Alma ar LīziĦu, bet uz šūpolēm paskatījās tikai notālēm. Alma, kā rādījās, negribēja nākt tuvāk. LīziĦa tad izvadāja viešĦu pa Avotu saistākajām vietām, un, kad bija izstaigājušas, Annele viĦas redzēja mežmalā, preti šūpolēm, pie varenās liepas, kura ar savām saknēm bij uzcēlusi veselu kalnu. “Uhū! Annele, nāc šu!” sauca LīziĦa uz bērzu zaĜumu. Meitene nobijās. Kā? Vai tad viĦu tur sauca? ViĦa nekustējās. “Nāc tak šu, meitēn! Dzirdi ar, kad sauc.” Jā, nu vairs nebija šaubu. Sauca. Un, kad māsa tā sauca, bij jāiet. Bet tas bij grūti. Abas lielās stāvēja un skatījās tai pretī. Bij jāiet tieši klāt. “Un tā tā grāmatniece?” jautāja Alma. “Jā, tā ir mūsu mazā meitene. Dod nu roku,” LīziĦa pastūma meiteni tuvāk. Annele pakniksēja, bet acu nenogrieza no svešās sejas, kas nu bij tik tuvu. Kā mainījās acis, drīz tumšas, drīz smieklaini jautras, kā vijās mati ap pieri, kā vaibstījās lūpas. Un kāpēc viĦa Anneli tā vēroja, un ko viĦa no tās gribēja? “Pātarniece arī tu esot?” Pātarniece? To Annele nesaprata. Saknieba lūpas cieši un purināja galvu. “Nu jā, vai tad tu Dieva nelūdz, pātarus neskaiti?” “Vai tad pātaros lūdz Dievu?” “Nu, tā ir meitene!” izsaucās Alma, izbrīnējusies. “Ak, tu pātaros nelūdz Dievu?” Meitene purināja galvu. Kad LīziĦa redzēja, ka Annele riskē pazaudēt labo slavu, kādu tā viĦai bij sagdādājusi pie Almas, tā steidzās palīgā. “ViĦa jau pati izdomā savas lūgšanas un tās viĦa tad nesauc par pātariem. Vai ne, Annele? Pātari ir pātari, bet Dievu tu lūdz viena pati?” “Jā,” Annele atteica, pagrozīdama plecus, it kā tos kas smags spiestu. ViĦai nepatika tāda tirdīšana. “Nu, pasaki mums kādu no tavām lūgšanām, Alma arī labprāt gribētu dzirdēt.” Nekādas atbildes. “Vai tu esi visas aizmirsusi? Nē, to tu tak neesi? Nu, pasaki mums kaut ko.”

Un piepeši viĦai iekrita prātā. Draudzīgi tā noliecās pie mazās māsas. “Zini, kā tu lūdzi tovakar par to ėēniĦdēlu. To tak tu atceries? Nu pasaki mums to.” Jā, Annele jau gribētu darīt māsai pa prātam. Bet kāpēc viĦa to prasa? Vai tad iespējams skaĜi izteikt tādus vārdus? Ka tak viĦa nostātos prasīt! Bet viĦa nenostājas. Klusāk turpina, kā norādama. “Ja tu tā ietiepies, Alma domās, ka tu esi nerāta meitene.” Tas, kā liekas, Annelei ir vienalga, ko domā Alma. ViĦa nevar dabūt muti vaĜā. “Redz, kāda tu esi. Arī mani vairs neklausi. Man par prieku tu gan varētu pateikt. Citādi man jādomā, ka tu nemaz vairs neesi mana mīĜā māsiĦa.” Ilgāk meitene vairs nevar izturēt. Kad māsa tā saka, viĦas pretestība ir salauzta. Lai kas būdams, nu ir jāsaka. Vārdi kāpj kā pār kalnu, smagi un auksti. Bet vai tie ir viĦas vārdi? ViĦi skan kā ar svešu balsi, nedzīvi, dreboši, bāli. ViĦai kauns no tiem. ViĦai sāp no tiem. ViĦa gribētu zemē ielīst. Kaut tak reiz viĦi būtu galā. Piepeši iesitas starpā guldzoša skaĦa, kā smiekli pret saspiestām lūpām. Annele paskatās uz svešo ciemeni. Tā tur abām rokām vaigus, it kā nevarētu vairs starp tiem aizturēt smieklus, kas nu gāžas laukā, skaĜi un nevaldāmi. ViĦa nedomā beigt. Pasitas locīdamās sānis ar visu augumu, smej un smej, tik gardi, it kā nekad nebūtu dzirdējusi tik smejamu, kā to, ko nupat teica šī mazā meitene. Annele paliek kā uz muti sista. Karsts vilnis viĦu pārlej no galvas līdz kājām. Tad viĦa apgriežas uz vietas un metas bēgt, ko kājas nes. “Annele, meitene, pagaid tak! Nāc atpakaĜ!” ViĦa neklausās. Nu viĦa zina, ka nevajadzēja klausīt, nevajadzēja padoties. Lai arī māsa kā gribēja. Bet viena balss iekšā, krūtīs, tak visu laiku bij saukusi: nē, nē, nē, nesaki, Annele! Tai vajadzēja klausīt. Nu bij par vēlu. Nevarēja vairs saėert izteiktos vārdus. Un Almas smiekli, tie nu skanēs, vai nāks rīts vai vakars. Grēks bij nodarīts. Jā, nu viĦa zināja, kas ir grēks. Kad pasaka skaĜi visiem par smiešanos to, kas bij sacīts Dievam vienam. Un LīziĦa! Tas bij tas rūgtākais. KādēĜ viĦa to bij gribējusi? KādēĜ Anneli piespiedusi? Vai ne tādēĜ, lai tikai Almai dotu pasmieties? Ja tāda bij māsa, tad Annelei vairs nebij māsas. Tā skrēja meitene prom, ar rūgtumu un dusmām, ar žēlabām un spīti. Pie šūpolēm viĦa vairs negāja, jo prieks bij pretīgs. Viena pati aizlīda gar rūsgano grāvmali, lejā, līdz strautiĦam, kur bij daudz pūpolu. Citi pilnos ziedos, bet citi jau noziedējuši, apbārstīdami

zemi kā ar zelta smilti. Bet arī pūpoli vairs nepriecināja. Lieldienas pašas likās būt noziedējušas. Uzkāpdama pa meža celiĦu mājup, Annele pēkšĦi ieraudzīja lielo māsu nākam turpat pretī. ViĦa bij pavadījusi Almu un nu atgriezās atpakaĜ. Prieka pilna māsa izpleta rokas un gaidīja, lai tajās, kā arvien, ielaižas mazā. Bet to viĦa nesagaidīja. Annele, kā nobijusies, tūliĦ noleca no ceĜa un skrēja pretējā virzienā, cik jauda. Tomēr māsas soĜi bij divreiz tik gari. Te jau viĦa bij tai priekšā, saėēra ap vidu, piespieda sev klāt, piespieda paskatīties sev acīs. Acis bij siltas, jautājoši mīĜas. “Meitēn, meitēn, mazā pūcīte, tu nu gan esi dusmīga uz mani. Tā jau nevajadzēja. Bet kas tad to zināja, ka tā iznāks.” “Tā Alma,” Annele laida vaĜā aizkrājušās elsas. Jo vairāk dusmas pret māsu kusa, jo vairāk tās gribēja uzvelt svešajai, nemīĜajai meitenei. “Alma nav Ĝauna, bet viĦa jau arī nezināja. Visa vaina ir mana. Kā es varēju tā uzstāties! Bet nu būs atkal viss labi, jā? Būs labi.” Annele nostāja elsot. ViĦas gāja, abas cieši kopā saėērušās, un Lieldienas likās būt atkal Lieldienas. Bet kaut kas sāpīgs smeldza un palika tomēr. Tā bij mācība, ka ir tādas lietas, kuras nevar teikt pat vismīĜākai māsai. Tikai Dievam vien.

Ganu diena “Augšā, augšā!” kāds sauc Annelei tuvu pie galvas un norauj segu. “Augšā! Saule jau gabalā. Kas tas par ganu, kas vēl migā!” Saucējs izskrien ārā. Annele satausta segu, sarauj to līdz kaklam un sapĦo. Vēl ir gara, gara nakts... tik gara kā līdz Lejniekiem, vēl garāka, tik gara ka līdz Pētermuižai, vēl garāka... varēs vēl ilgi gulēt, - ilgi, ilgi, - un tik saldi sapĦot. Durvis asi noklinkst. “Annele, Annele, vai, vai! Ja nu māte nāk ar žagaru!” Tā ir Anneles vecmāmiĦa. ViĦa pienāk klāt, novelk Annelei segu līdz kājām un to apvīksta. Bet gulēt neĜauj. “Dzen nu miegu prom ar koku, dzen! Vai nu no miega maizi cepsi! Tec, izskalo acis avotiĦā, noies miegs kā mākulis.” Annele tup gultā kā zaėītis, bet plaksti tai salipuši. “Es dotu visas pasaules bagātības, kaut tik man Ĝautu gulēt,” viĦa pussapnī čukstēdama sola kaut kam, tikpat nebijušam kā viĦas “pasaules bagātības”. Vecāmāte atkal ienāk, redz Anneli sēdus un slavē: “Tā, tā, meit. Tas labi. Te būs maizes nuciĦa azaidam. Šodien jau tev brokastu neviens nenesīs. Darba laiks.” Annelei vēl plaksti salipuši. Acis satītas segā. “Vecāmāt, vai šodien saule, vai lietus?” “Vai, vai, meit, vai tad tev acu nav? Kaunies, kaunies! Vēl tu kaujies ar to miegu!” Lielā istaba ar biezajiem vecajiem mūriem ir drēgna un salta kā pagrabs. Annele atsit ātri rokas ar segu no acīm un skatās: jā, saule! Lielā ābele, kas aizplētusi visu logu, pilna saules raibumu kā zeltotu putnu. Annelei miegs noiet kā “mākulis”. Priekšnams pilns saules līdz griestiem. Turpat viĦa stāv, tikko uzkāpusi laidara jumtā. Māte jau izdzinusi ganāmo. Gaida aiz vārtiem un sauc Anneli. “Nevar un nevar iznākt tā meitene! Steidzies tak! Man deg pirksti, tā vajaga skriet pie darba. Nu, vai tev viss ir? TarbiĦa? Stiba? Aizdaru ieliki? Tad laid tik uz krāci. Tur no rīta puses jauka ganīšana. Un es tad zināšu pasaukt mājā. Nu laid, nu laid!”

Māte sirsnīgi teic pēdējos vārdus, bet Annele jau ir prom, Annele laiž ko māk pakaĜ savam baram, kas, kā kūleniski veldamies, urkšėēdams un kviekdams, liek uz krāci. Kad Annelei kāds jautā: “Cik ilgi tu jau ej ganos?”, tad viĦa savelk pieri divās dziĜās grumbās, labi padomā un saka: “Vai, jau ilgi, ilgi. Kā no Jurăiem.” Bet tagad jau būs drīz JāĦi pie durvīm. Annele bij klāt, kad nolēma viĦas ganu likteni. Tēvam algas noteikumos bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena. “Ko nu lai darām? Nevar tak algot ganu,” māte bažījās. “Jā, bet jāĦem vien būs. Ko citu lai dara?” tēvs ātri atbild. “Es tā domāju - lai iet tā meitene...” Un māte skatās cieši uz Anneli. “Vai tā mazā?” tēvs brīnās un uzliek Annelei roku uz galvas. “Kas nu par mazo? Jau septiĦi.” “Rudeni tik paliks.” “Lai nu ir rudeni. Kājas garas, kā deviĦu, prāts ar paaudzis, vai t' nu nenoganīs.” “Kā t' nu nenoganīs!” tēvs tik smejas. “Lai mācās, lai, cik ilgi, tad būs jāiet par lielo ganu un ik dienas.” Un tā Annelei tagad iegriezās arvien divas vieglās dienas, bet trešā grūtā, divas jaukas dienas, bet trešā - bieži vien visjaukākā. Krācē Annele “novalda” savu pulku. Apskrien apkārt, sagriež kopā un dod tām “mācību”. Mācību pastāv stibas šmuikstoĦā pa gaisu: bargāku sodu Annele neatzīst. Ganāms pulks gremdējas gardajās papuves saknēs. Krācei vienā pusē lielais sils, līdz pašai laukmalai pieaudzis biezs kā mūris, otrā - bērzu kalni, noauguši jaunu smuidru smalci. Meža garajā ēnā zāle vēl pilna baltas rasas. Annele aizskrien, izbradā rasaino zāli, kas paliek izrakstīta platām, melnām vīlēm. Viss birums tai apavos. Bet prāts tai nav mierīgs. Aizskrien līdz bērzu kalniem. Bērzu galotnes stāv nolīkušas debesīs kā zilā ezerā, tik šur tur, kur uzlec putns, zars sašūpojas, citādi ne lapiĦa nedreb. Annelei tā kĦud kājas, ka vajadzētu un vajadzētu kur vēl aizskriet. Tik daudz jau ir nokavēts, tik žēl, ka nav agrāki būts augšā, rīts kaut ko atnesis, kas nav vēl redzēts, nav nekad vēl bijis tik brīnišėas dienas kā šodien, jāskrien, jāskrien būtu saulei priekšā, lai tā slepus neizdara savus brīnumus, iekām nevar būt pats klāt un visu redzēt.

Kukū! sauc mežā. Annele lieliem lēcieniem, pāri krācei, izšaujas kā bulta caur lapu mūri. - Kukū, kukū! - sauc jau tālu otrā malā: kukū! - atkal tuvu. Annele pieplok pie lazdas. Klusa kā pele. Turpat, viĦai virs galvas, lielajā priedē birst: kukū, kukū un kukū bez gala. Annele redz caur zariem, ka kūkotājam pie katra sauciena klikst galva kā izmežăīts ăelzis. “Ku, diezgan, ku!” viĦa kliedz un smejas. - Ku -, dzeguze izgrūž steigā un izbailēs aizlauž saucienu un jau tālā meža gabalā tik izmet otro pusi - kū? Annele vairs neklausās viĦā. Ausis tai reibst no visām balsīm, kas čivina, trallina, svelpj, pogā, tricina mežu. ViĦa arī sauks tur iekšā, tais balsīs! “Uhū!” viĦa iesauksies lēni. Balss nokrīt turpat zaĜajās palegzdēs. Annele pavelk to garāk, aizlaiž līdz galotnēm: “Ūū!” Putni kliedz pāri. Annele nu pavelk krūtis pilnas, paceĜ balsi augstu un laiž garu saucienu pāri visiem putniem un galotnēm, tālu, tālu, līdz krūts saplok un pielīkst pie muguras: “Ūū... ū!” nobeidz ar uzviju. SkaĦu gali, slaiki kā sudraba irbali, aizslīd, vairs nesadzirdami. Visi putni nobrīnās: vai velnu! Annele atminas ganāmā, pietrūkstas, laižas uz laukmali, ka zari brīkš. Pārskaita, pirkstu vicinādama. Visas! Dagle, meža zagle, gan jau tuvu mežam, bet, kad garā stiba to norāj, apgriežas, kājas sperdama un dusmīgi urkšėēdama, iegrūž pumu papuves gušĦās. Papuve raibin raiba. Sanākušas lielās kumeles, pīpenes, atraitnītes, patlaban čubinās tītiĦi un magones, saule pienāk tiem klāt: augšā, augšā! norauj apsegu katram nost, kā šorīt Annelei māte. Puėes zied, mežs gavilē, debess mirdzumā laistās koki, Anneles sirds kā pieplūdis trauciĦš, kam sprūdi uzlikti: gribētos skriet mežā, kur visas stigas saules pievērptas, uz jauno ataugu aiz bērzu kalniem, kur - kazi - jau zemenes sarkst, uz pĜavu, kur purva gravī jau vakar redzētas neaizmirsteles, gribētos, jā! bet nevar! nedrīkst! Pienākums kājas aukliĦā piesējis. Uzreiz Annelei piesarkst piere, acīs zibeĦi iešėeĜas. Lieliem lēcieniem tā liek pie ganu tarbas, kas nomesta mežmalas ēnā. Aptausta tarbu: bieza! Nu viĦa zina. Vakar vakarā ko pa miegam vēl dzirdēja sakām māsu LīziĦu. Tarbā LīziĦas jaunā grāmata! Annele glāsta un spiež tarbiĦu: Ak tu, mīĜā labā, ak tu, mīĜā labā! “MīĜā labā” ir LīziĦa, kurai Annele neuzdrīkstējās prasīt grāmatu, bet LīziĦa redzēja kārās acis un iedeva pati. Grāmata ir LīziĦas iesvētāmās dienas dāvana, maza, melnu vāku un zeltītām salipušām lapām “jaunas modes”, teic vecāmāte. Pašā priekšā Pestītāja bilde. Annele saliek rokas un ilgi viĦā skatās. Skatās un jūt, ka kāpj viĦā kā dedzinoši ūdeĦi acīs līdz kaklam, līdz pirkstu galiem. Grāmata ir kā veca pazina jaunā uzvalkā. Īsas lūgšanas, gabaliĦi no Bībeles stāstiem un dziesmas. Daudz, daudz dziesmu! Annele visām zina meldijas. Ar locījumiem un bez - pa jaunai modei. Kad pie pātariem visi loka, viĦas abas ar LīziĦu “notur” balsi un uzvelk skaĜi

un augsti pāri visiem līgodamas. Neviens tā nevar dziedāt kā viĦas ar LīziĦu, viĦas “piedzied” visas malas, kā vecāmāte saka. Annele šėirsta un meklē. Visas dziesmas ir skaistas, bet nav vienas vis-skaistākās. Tās, kura pateiktu visu, kas šodien mežā un debesī, laukā un sirdī. Un te viĦa ir. Brīnišėīgākas nav vairs nevienas! Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu Un mute tūkstoškārtīga, Tad Dieva teicējos es kĜūtu Pat pirmā, pirmā vietiĦā! Anneles balss iesāk, viegli trīcēdama, gavilēs augdama, skrej pāri krācei zaĜajā kalnā, pāri galotnēm zilajā debesī. Kā koklīte trīc Annele pati, līdz pirkstu galiem pieaugusi “tūkstoš balsīm”, sirmais sils un papuves puėes un dzirkstošais debess plašums klausās viĦas dziesmā, acis tai pieplūdušas karstu valgmi, viĦa nedrīkst ne kustēt, ne atskatīties, viĦa zina: Dievs stāv tai aiz muguras un skatās pāri plecam grāmatā ar zeltītajām lapām. Dienvidus. Annele skrien pār pagalmu. “Ej nu gulēt, Annele, šorīt jau nevarēja uzcelt, pavakarē pavisam miegs aizstās!” Annele - žviks! - pasitās sāĦš aiz žagaru strēėa, rokas aiz muguras un rokās krūžele. Stāv, deg saulē un gaida. Izskrien “lielie” bērni, katrs no savas malas, satek pudurī, sačukstas, laiž auĜiem vien uz mežu. Annele pakaĜ. Barvedis atskatās: ātrāk, ātrāk! pavēl. Nekā! Anneles garās kājas turpat uz papēžiem. Pie meža viss puduris kā uz rāvienu atsitas atpakaĜ, draudošs pret Anneli. Annele arī stāv, kā būtu kājas zemē iecirstas, un ne acu nepamirkšėina. Barvedis kliedz: “Vai iesi uz māju, ko! Vai zini, kurp mēs ejam?” “Ogās!” “Neka, nekā! Nav vis!” “Par ko t' jums azotēs krūželes?” “Bet tu nedrīksti nākt līdz, nu! Vai tu arī zini, kurp mēs ejam?” “TādēĜ! Vai tu ar zini, kas tā par vietu, tu?” Kā nu Annele nezinās! Annelei sirds jau sen, sen deg pēc Iršu dārza, kur naktī ne dzīva dvēselīte nedrīkst garām iet, jo citādi to aprītu zilas un sarkanas ugunis, kas tur šaujas un sprēgā, un dienvidū, kad tur viens staigā, tad aiz katra krūma baltas sievietes rādās. Iršu dārzs ir aizliegts noslēpums, brīnišėa vieta, mežsargs nežēlo neviena, ko tur noėer. Iršu dārzā var cilvēks uzreiz pazust acu priekšā, un neviens nezina, kur tas palicis. Iršu dārzā

var dzirdēt uzreiz brīnišėas balsis dziedam, bet ej tik meklē pēc dziedātājiem, tad gan redzēsi, kur tevi aizvedīs! Iršu dārzā ir putni ar tik mirdzošām spalvām, ka apžilb acis skatoties, un Iršu dārzā ir tik lielas zemenes kā īkšėu gali. “Nu, pamēăini tik tu vilkties mums līdz! Mēs aizskriesim, noslēpsimies, tevi ieraudzīs ragana ar zaĜām acīm, tūlīt paliks galva kā piesieta.” “Aizkūkos tevi nelabs putns, nedabūsi krusta pārmest, ir spranda būs riĦėī.” “Uzreiz tevi sauks kāds balsī, tu atskatīsies atpakaĜ un paliksi par sāls stabu kā Lata sieva.” “Uznāks mežsargs, mēs būsim aizbēguši, bet tevi viĦš sakamps un iemetīs bedrē kā Jāzepu.” “Jā, slepkavu bedrē!” “Iršu dārzā slepkavu bedres no vienas vietas.” Annele nemirkšėina ne acu un nesaka ne vārda. Tik visas zīmes rāda, ka viĦa noĦēmusies iet līdz, un kaut arī Iršu dārzs būtu briesmu tik pilns kā pūrs ar kaudzi. Jānomierinās un jāizlīgst. “Lai skrien līdz, ja jau tā grib. Labāk lai skrien līdz, nekā kad izdzird mājās to ăilstoku, tad ir viss prieks ar lauku.” “Lai skrien! Bet manu vainu lai tad nesaka, ja kas notiek.” “Kas t' šai notiks! Lielai meitai. Iet tak jau ganos!” Kāda meitene saėer Anneli aiz rokas, un ar to strīdus nobeigts. Viss puduris nu laižas lejā - kalnā, kalnā - lejā, lejās meitenes saėeras rokās, gar biezumiem paslīd platas, iespīlētas acis: nav nekā! Ir pašos biezumos meža klons kā ezers, piesēts dimantoliĦām, kas šūpojas pār melnajām ēnām. Uzreiz sils nobeidzas kā nogriezts pie liela, versmaina, smaržojoša gaišuma. Iršu dārzs! Tā ir liela atauga, četriem stūriem. Jaunas priedītes, labi pusaugā, pa vienai vai puduriem kopā, izkāpj pie pašas zemes no kupliem, sulīgiem zariem, ceĜas slaidi kā mazas neskaitāmas baznīciĦas līdz galotĦu krustiem. Starp visiem krustiem līst straumēm saules. Bites, spāres, siseĦi, irši, dunduri “peras kā pa pirti” pa balto versmi. Jo ap kuplajām ēnām noklāts puėu, kā izrakstītu vilnainīšu. Bet augstajos zāĜu spilvenos - zemeĦu kā piebērts! Visi sakrīt turpat uz vietas. “Es pirmais!”

“Nē, es! Nenāc! Nost, eita nost! Tās manas ogas. Eita, meklējat paši!” Un viens izplešas pār ogām un gaiĦā citus nost. Sauc atkal otrs: “Nāciet, nāciet! Te var grābt riekšavām! Nāciet! Lai rij tas badmiris viens pats savas!” Un visi sakrīt atkal ap otru puduri. Tā nevar. Tā tiek vairāk saspiests un samīts nekā nolasīts. Lielais zēns nolemj, ka vajag lasīt katram par sevi. Tik neizklīst tālu un itin klusu, īsi sasaukties tā: ū! lai nedzird mežsargs. Acis jau ar brīnumiem apradušas. Neviens vairs nekliedz, kad turpat aiz savas vietas, tur un tur, un tur! redz vēl vairāk zemeĦu un vēl skaistākas, zina jau, ka Iršu dārzā zemeĦu vai grābt var un ka tās vienā dienā nenolasīs. Te ir pašas pirmās, pašas pavasarīgās, jo mežā vēl zemeĦu nekur neredz. Anneles krūzīte pilna. Kaudzē uzliktas vienviet pašas treknākās un sārtākās ogas. Annele iespiežas priedītes ēnā un izlaiž kājas. Nu var atĦemt elpu, atberzēt pielipušo kreklu no muguras. PaveĜas uz vieniem sāniem, uz otriem, apgriežas uz muti, cik tālu roka sniedz, visas ogas ielien mutē. Bet turpat aiz pirkstu galiem ėekari skaraini, pūkainu neĜėu un brīnišėi smaržojošu meža vijolīšu. Tiklīdz Annele celsies, viĦa tās noraus. Bet, ko Annele taisās celties, viĦa paliek tik smaga kā svins. Un neĜėes sāk augt un augt vai līdz pašiem mākoĦiem un nāk Annelei virsū. Ak brīnums, brīnums! Nav vairs ne neĜėu, nekā, bet liels, pelēks vīrs ar zaĜām acīm. Annele grib kustēties, bet nevar. ViĦa ir piekalta pie zemes. Un zaĜās acis izlec vīram no galvas un - bums! dod Annelei pa pieri un pazūd. Un pēc tam atkal divas. Bums! iesit Annelei pa pieri un pazūd. Un trešās tāpat. Nu Annele vairs neizturēs, bet tūlīt kliegs. Bet vēl nevar paplest muti, kad jau pats pelēkais vīrs kliedz, ka ausis dārd: “Mežsargs, bēdz!” Annele nokrīt kā no plaukta. Kā gan viĦas galva tika priedei zem zaĜajiem zariem pie paša celma? Nav vaĜas domāt. Visapkārt čaukst un kust zari, katrs trūkstas no savas vietas, pazib garām kā bulta, skriedams čukst: “Prom, prom, ātri, ātri, ātri!” Annele paėer krūzi un liek pakaĜ. Tālu, viĦai pa priekšu, nokust zari no skrējējiem, viĦa pati pēdējā. Bailes, durstīdamas kā adatas, skrej tai līdz matu galiem. Visi notikumi par raganām, spokiem, trakiem suĦiem, čūskām skrej tai līdz, min uz papēžiem. Ātrāk, ātrāk, dzen sirds, kājas tikko pieduras pie zemes. Ar lēcienu viĦa izlec iz Iršu dārza, iekrīt silā, tur jau stāv citi bērni un viĦu gaida. Stāv klusēdami, tik baiĜu pilnās acis sauc un aicina Anneli iz šausmīgā Iršu dārza. Kad Annele ir pie citiem, tik tad arī viĦa uzdrīkstas atskatīties. “Kas tur bij?” kāds skaĜi ievaicājas, un visiem uzreiz nokrīt kā lietuvēns. “Mežsargs!” “Vai tu redzēji?” “Nē, es nē!” “Kas tad?” Visi klusē. Neviens nav redzējis.

“Bet es dzirdēju, ka čab. Kā liecos pēc ogām - turpat tādas kā dūres: čab! Domāju: nu būs čūska! Bet es skaidri dzirdu, ka nāk kāds, caur zobiem svilpodams, nāk un zūd, nāk un zūd!” “Un es tik redzu: visi skrej, ka zari vien līgo, un domāju: traks suns, cits nekas. Un tā tik es pakaĜ!” Un tā visi smejas un čalo. Katrs nobijies pats no savām bailēm, bet nu grib būt liels varonis un pasmieties par cita bailēm. Tūlin pēc dienvida ir Annele atkal krācē. Bet nu ganīšana vairs nav tik viegla kā šorīt. Tikai pēc ilgas, neatlaidīgas cīĦas Annelei izdodas novaldīt pulku, kas laužas atpakaĜ vēsajās kūtīs. Tik tad, kad sarainie nemiernieki, smagi elsdami, ierokas un sagulst zemē, Annele redz, ka paturējusi virsroku. Liekas, ka viss tagad gribētu iebēgt zemē. Puėes nolaidušas lapas, galotnes sarukušas, mežs kluss, pat saule nespodra un slinka, uz gariem, baltiem iesmiem balstās. Kā stāvētu vēl turpat, kur bij dienvidā, tik vēl karstāk dedzinātu. Vai tik arī nestāv vien uz vietas? Annele saraujas. Vai tik nekaujas kur Dieva tauta ar saviem ienaidniekiem, kā citkārt Jozuus laikos Ăibeona ielejā, kad Jozuus pavēlēja: stāvi klusu, tu saule iekš Ăibeona un tu mēnesi iekš Ajolona ielejas? Pēdu aiz pēdas likdama, Annele ātri izmēro ēnu. Aha! tomēr garāka kā bij Iršu dārzā! Tātad saule iet gan, tikai Ĝoti gausi, kā tas jau domājams pie tik liela karstuma. Annele ievelkas ežmalā, vilku ābelītes ēnā, un nokrīt. Tveice tai guĜ locekĜos un skumjas sirdī. Kur tagad skaidrais gaviĜu rīts! Kur līksma! Nu visiem grūti, kā tur var vairs lēkāt un smieties. Annele pieplok pie zemes un domā. Domā garas domas: Kāpēc viĦiem bij jāskrien slepus uz Iršu dārzu? Par ko tur neĜāva lasīt ogas? Nominot zāli! Bet neviens jau zāles tur nepĜāva, un jaunās priedītes bij tik lielas, ka bērni pret tām bij kā punduri. Par ko mežsargs plēsa Ĝaudis un bērnus, kas gāja Iršu dārzā? Nolasot ogas? Bet ogu bij tik daudz, ka viss pagasts tās aplasīt nevarēja - grāfs esot aizliedzis. Bet grāfs pats jau ogu tur nelasa. Kas viĦam Iršu dārzs! ViĦam tik daudz mežu, ka vienā dienā tos apbraukāt nevarēja, cik tālu acis sniedzas, kur tik bij mežs vai birze, viss grāfa, vecais Mikus, kad bij dzīvs, teica, ja viĦam tik viena priede gadā būtu, tad viĦam pietiktu kuramā, bet grāfam bij miljonu miljoniem priežu. Par ko gan viĦam vienam bij tik daudz mežu? Ko gan dara tāds grāfs? Lielie kādreiz saka, ka tik ēdot un guĜot. Bet tā vis nebūs. Vai nu to kāds cilvēks var izturēt! Bet varbūt grāfs nava nemaz īsts cilvēks? Nē, būs gan! Un būs tā, kā puiša Ingus teic: grāfs cauru dienu skaitot naudu. Tā gan! Jo visi tak nes grāfam naudu. Vecaimātei kad trūkst miltu vai sveču, vai cukura: nevarot, nevarot pirkt, pienākšot rudens, ko tad grāfam nesīšot. Tēva brāĜi tāpat. Kad aiziet pie tiem ciemā un tie ar tēvu, apstaigājuši laukus, pārnāk - piere krunkās: lai nu paši kā izsitoties, ka tik būtu grāfam ko aiznest. Tēvs gan grāfam nenes, bet cauru gadu tas tik iet un strādā, lai krusttēvam būtu ko aiznest grāfam.

Nē, cauru dienu grāfs ar vis naudas neskaitīs! Lai ir grāfs, bet to tak nevar izturēt. Kādreiz viĦš varbūt ir pajādējas. Tā: uzvelk baltas uzspīlētas piėa bikses, galvā sarkanu micīti, un laiž! Tā kā tas, kas ieskrēja viĦnedēĜ sētsvidū līdzi trakajai kuntesei. Ai, kā nāca abi kā vēji no meža, kalnā! Kuntesi viens zirgs aiz krēpēm pie rokas, pati otram mugurā. Tas dižlājas un ceĜas stāvus, bet kuntese līp kā piekalta. Visi saskrien gar durvīm un logiem, bet krusttēvs sētsvidū pretī. Krusttēvs klūp, bučo kuntesei roku. Jocīgi! Jaunam cilvēkam! Kuntese, kumeĜu dancinādama un ar spalvu seksti galvā līgodama, tā “ākstās” ar mēli kā ganu Janka dažreiz: “Mīl saimnek, kāpēc tu dzen ār to čiganiĦ no to tav ganīb? Kur lai vin ēt, to čigan.” Krusttēvs torīt čigānus bij izdzinis no savas daĜas čigānu kalnā, čigāni tam pĜavu bij noganījuši, tie jau krusts Ĝaudīm: zog, nogana laukus, katru dienu nāk mangot. Bet trakā kuntese čigānēniem liekot rutkus stādīt un tad tos mālējot. Krusttēvs nu tik kasa pakausi, bet kuntese, ar seksti līgodama un ar kumeĜiem riĦėi griezdamās: “Paldēs, mīl saimniek, paldēs,” un aizlaiž atkal kā vējš. Sarkanmicis pakaĜ. Jocīga gan tāda kuntese! Redzams, sievišėis ir, bet atkal tā kā nav. Diez vai tik ar' kuntese ir īsts cilvēks? Daudz jau tāda pasaulē, kas nav tā kā vajag. Krusttēvs, piemēram, tas nekad nestrādā tā kā citi. Tāpat visi saimnieku bērni. Tie ganos neiet, ziemu var skriet pa lauku, jo darba tiem nedod, skolā tie var iet, kamēr vēl nemaz nav pienākusi viĦu ziema. Saimnieku bērni daudz, daudz ko drīkst darīt, kas Annelei “grēks”. Diez' kāda gan ir tā pils, kur grāfs un kuntese dzīvo? Vecā AĦus teic: zīda krēsli, zelta sienas, porceĜa trauki un glazūra grīdas. Vij! Kā tas tur gan viss laistās! Annele jau gan bij pie pils tai vakarā, kad rādīja zilos brīnumus, bet vai iekšā tika? Nekā. Bet lai nu pils kur pils! Uz pili varēja aiziet. Vecā AĦus gāja diendienu, krusttēvs arī, visi, kas nesa grāfam naudu, gāja uz pili. Bet grāfs ilgus laikus nav mājās. Kad visu naudu paĦem, aizbrauc uz svešām zemēm, kur saulīte pa zemes virsu lidinās. Svešas zemes! Lūk, tā ir lieta! Turp laidās rudeĦos gāju putni. Turp neviens, neviens no mūsu Ĝaudīm nevar aiztikt, turp, kur var aizbraukt grāfs, kam naudas kā spaĜu. Bet aizbraukt var. Lai arī tik grāfam vien, bet visas svešas zemes ir aizbraucamas. Bet kas tur ir, kur neviens aizbraukt nevar? Kas tur ir aiz visiem, visiem mežiem, aiz debesīm, aiz tās vietas, kur saule uzlec un kur atkal tā noiet? Tur gan ir tas, ko neviena cilvēka auss nav dzirdējusi un neviena cilvēka acs nav redzējusi! Vai tur var aiziet, kad mirst? Vai tur tagad ir vecais vaĜenieks Mika, kas ziemu nomira, nodzīvojis Avotos īsu īsu laiciĦu? Pats jau nu gan nē, pašu ielika zārkā un aizveda uz kapsētu, bet kur palika viĦa dzīvums un balss? Katru dienu, kamēr vien varēja domāt, viĦš staigāja, runāja, bārās, un uzreiz viĦa vairs nebij! Lai gaidīja cik ilgi, vai starp visām balsīm neskanēs arī Mikas balss - nekā! Visi skanēja, bet Mika vairs neskanēja, lai skatījās cik ilgi uz durvīm, sak: nupat, nupat vērsies un ienāks Mika - nekā! kur viĦam bij jābūt, tagad tukšs.

AĦus teic, ka Mika nu esot debesis. Bet AĦui vis tūlīt tā nevarēja ticēt. Cik reiz, kad Mika vēl dzīvs bij, viĦa teica, ka tas nākšot ellē, tāpēc ka tik briesmīgi lādot. Un ko viĦa vēl toreiz teica par tiem zilajiem brīnumiem, tas arī nebij tā. Lādēt gan lādējās Mika. Spēra suĦiem, kad gadījās tie pa kājām, bet māte jau saka, ka Mika esot “no darba sagrauzts”. Un bērnam viĦš nevienam Ĝauna vārda neteica un uz sliktu nemācīja. Nē, ellē Mika vis neies. Un, ja arī Dievs gribēs, Pestītājs nelaidīs. Pestītājs paĦems Miku pie rokas un tik ilgām lūgsies, kamēr Dievs nebūs Mikum visus grēkus piedevis. Un Dievam - kas tad viĦam no tā, ka Mika ellē! Kas gan priekš viĦa ir Mika grēki? Tam, kam acis kā rīta zvaigzne un drēbes kā saules mirdzums, kas tad tam ko nenomazgāt Mika grēkus ar izopu, ka tie kĜuva balti kā sniegs? Jo Dievs tak ir visspēcīgs un visur klātbūdams. Bet vai ar vienmēr ir visur klātbūdams? Šorīt bij. Šorīt, kad Dievs skatījās Anneles grāmatā, tad sirds izpletās kā pasaule un dedza kā ērkšėu krūms Mozus tuksnesī, bet nu viĦa tā sarāvusies kā kukainītis, kas grib zemē ielīst. Dievs stāv no tālienes un nevelk to vairs pie sevis. KādēĜ Dievs nevelk vairs sirdi pie sevis? Būs tā palikusi grēcīga. Annele smagi nopūšas. Grēcīga gan! Cilvēks jau grēkos ieĦemts un piedzimis. Kur tad izbēgsi grēkam? Nevajadzēja iet uz Iršu dārzu. Vajadzēja iet gulēt, kad sūta. Tā bij nepaklausība. Bet vai nu ar arvien varēja paklausīt? Tad jau tik ej vien nost no pasaules, jo dzīvot jau nemaz tad nevar. Bij daudz tādu laiku, kad bij grēks lēkāt un smieties, svētdienās bij grēks lasīt citu grāmatu, kā tik Dieva vārdu, un darba dienās atkal grēks pavisam lasīt grāmatu, jo tad jāstrādā, daudz, daudzreiz pat nevarēja izzināt, kas grēks ir un kas nav. Vecā AĦus gan teic, ka par daudz nevajagot gudrot, jo cilvēka sirdsprāts esot Ĝauns no mazām dienām un šėīstīties cilvēkam tāpēc vajagot vienmēr. ěauns, Ĝauns. Annele to jūt. Acīs tai duras asaras un sirds tik smaga, ka vairs nevar izturēt. Un viĦa skaita skaĜi, asarām birstot uz saliktajām rokām: “Radi iekš manis, ak Dievs, šėīstu sirdi un atjauno pastāvīgu garu. Neatmet mani no sava vaiga un neĦem savu svētu garu no manim.” Nu ir labi. Tāds vieglums pārĦem sirdi. Domas aiziet kur katra, ierušinājas. Annele ievelk ceĜgalus krūtīs un piemieg acis, var jau arī caur plakstiem pa mazu mazu starpinu redzēt, ko dara ganāmais. Tā Annele sēd. Laiks izstiepjas garš, garš un gauss kā tārps. Piepeši aiz meža uzsitas dobja dārdoĦa, izdrebinās cauri mežam, aizveĜas dzisdama pāri kalniem un papuvei.

Annele iepleš acis. Bargums? ViĦa brītiĦu gaida. “Nē, nebūs vis! Būs bijuši miegi.” Bet tomēr liekas, ka kalni, koki, puėes savilktos sevī un gaidītu. Klusums. Annele noliec galvu uz ceĜgaliem. Atkal - un vēl stiprāk uzšĜakst dārdoĦa. Mežs pašā vidū sakratās nikns un draudošs kā zvērs, kas mostas. Annele uzlec kājās, paskrej nostāk no meža un atmet galvu. Jā, negaiss, negaiss! Viss jau turpat! Visa debess puse aiz meža pieaugusi pilna melniem mākoĦu kalniem ar vieglām pelēkām šėautnēm. Saule patlaban viĦos iegrimst ar visiem balti kvēlojošiem staru iesmiem. Zibina. Annele skaita, vai vēl tālu negaiss, bet viĦai jūk, sirds, līdz kaklam pukstēdama, jauc. Nevar vēl līdz seši izskaitīt, kad atkal dārdoĦa uzskrej trīcinādama stāvu vai līdz pašam debesu galvgalim. Gaisos krāc! Mežs stāv kā stāvējis, palsā gaismā, lapas kā salipušas, ne zālīte nekust, krākšana dobji atbalsojas klusajā mežā un liekas skrejam milzu soĜiem šurpu, rūsgani balti mākoĦu blāėi kā putās sakulti kūsā pāri pelēkajiem. “Nāk! Jau tepat! Jau uz galvas!” Annele sauc, bet nekust no vietas. Kaukdams, virteni griezdamies, iekrīt mežā viesulis. Brakšėēdamas gāžas galotnes platiem vāliem, nedabū krusta pārmest, viss mežs jau aukas lauzmās. Bet krācošie mākoni jau virs galvas, nosit viesuĜa troksni. Un nu žvākstēdams drāžas caur mežu mākoĦu izvirdums kā piepešs oĜu birums milzīgā skārdā! “Krusa, krusa!” Annele čukst sažĦaugtam rokam, skrien ka nesapratnē uz to pusi, kur cūkas, bet no tām vairs nejūt ne vēsts. “Uz māju, uz māju!” Bet nekā vairs nevar saredzēt. Viss nogrimst putojošas gāzēs. Krusa milzīgiem graudiem, pat gabaliem, kapā Anneles muguru, plecus, kaklu, viĦa mēăina plaukstām segt un aizsargāt galvu, skrien uz labu laimi uz māju pusi - tad piepeši nošėīst priekš acīm lāsmaini zibeĦi un viĦu notriec pie zemes... Annele attopjas no pērkonĦa grāviena. ViĦai klab zobi, locekĜi stīvi, viĦa pastiepj vienu kāju - otru: var kustināt. “Gan pāries, gan, izcietīs gan! Nenositīs vis, nenositīsi” viĦa pati sevi mierina, pieceĜas atkal un skrej tālāk. Iz šĜācošajām gāzēm ātri iznāk tai pretī cilvēks, tikai kreklā un biksēs, kailu galvu. Tas ir Anneles tēvs.

Ne vārda neteicis, tas paceĜ Anneli plecos un lieliem gariem soĜiem, ka airēm airēdams, aiznes to pāri straumainajiem ūdeĦiem. Kad tēvs ar Anneli ienāk istabā, viĦi visu apllūdina. Kur nostājas, tur tek strauti. Ienāk vecāmāte, lielu, rupju seăeni uz galvas, cūkas visas bijušas pa dārziem, tik ar mokām dabūjusi kūtī. Annelei iesitas karsts vaigos. “Āre nu! ko t' nu līdzēja!” viĦa domā nolaidusies: “Nenoganīju!” Annele guĜ gultā sausi saăērbta, bet viĦai sarkanas acis. Par ko viĦai sarkanas acis, māte grib zināt. “Vai dikti tevi krusa sasita?” “Sasita gan.” “Vai tad tik gauži sāp?” “Nē!” “Nu par ko tad tu raudi?” Annele klusē. “Vai tu loti nobaidījies?” “Nobaidījos gan.” “Vai tu par to raudi?” “Nē, kur t' es par to raudāšu!” “Nu tad teic, par ko tad tu raudi?” māte bargi uzstājas. Tad Annele izgrūž caur elsām: “Neno-ganīju, neno-ganīju!” Māte pilnu plaukstu apĦem Anneles galvu, purina to, smiedamās. “Ej nu, muĜėīte, ej! Sasista zili melna: nenoganīju! Tur ir lielais nebūtu noganījis.” Istaba klusa un vēsa kā šorīt. Nečakst ne pelīte. Annele no galvgala skatās saulē, kas tagad istabai otras puses logā un jau pie pašas zemes. Nupat joslām vien vēl sarka lielā bumbiere, jaunais āboliĦa lauks dega... nu jau nodzisis. Saule kā krišus krizdama grimst zemē - nu tik vēl puse - nu mala - vēl maliĦa - nu tik vien vēl divi gari, gari zelta ragi... Divi gari zelta ragi paliek Annelei plakstos karājoties.

Jelgava Tikko LīziĦa bij aizbraukusi uz Jelgavu mācībā, Annele nebeidza domāt un minēt: redzēs gan, vai tēvsmāte brauks pie LīziĦas ciemā vai nē: vai Ħems mani arī līdz, vai nē? Solīt bija solīts, kā atmaksa par noietajām ganu dienām, bet par to vēl nevarēja būt drošs, ka arī izpildīs. Cik reiz tāds lielajo dots solījums it kā aizmirsās un tad arī palika neatminams uz visiem laikiem. Visdrošāk bij ar tiem solījumiem, kurus izpildīja tūlīt uz pēdām. Bet tādi bij reti. Kaut kādas cerības jau nu gan bij. LīziĦai pēc garākiem starpbrīžiem vajadzēja piegādāt pārtiku. Tēvs ar māti runāja šad tad par Jelgavas braukšanu un tad tā pasmīnēdami paskatījās arī uz Anneli. Varbūt, varbūt! Cerības sāka pieĦemt jau pavisam īstenības veidu, kad atbrauca lakatu Simkus, kā arvien saceldams kājās visu māju. Kad viĦš, skraidīdams un šĦākdams, sauca savu: “Sanāk, sanāk, sanāk pie skaistem lakatem, katunem, sircem, spilvendrēbem!” meitas un sievas nāca no visiem kaktiem, klētīm un dārziem, jo bij vasaras sākums un liela vajadzība pēc vieglām vasaras jakām un lakatiem. Simkus klāja vaĜā savu preci, svaidīja lakatus un drēbju gabalus no vieniem sāniem uz otriem, slavēdams un lielīdams, bet svešām rokām neĜaudams tām pieskarties. Arī Anneles māte stāvēja klāt, skatījās un pētīja, acīm redzot, ko pirkt kārodama. “Nu, ko jūs grib? Priekš kā jums vajag?” Simkus tai īsi noprasīja, “Tur tai meitenei vajaga. Jāved Jelgava rādīt, un tad jāšuj jaunas kleites,” māte, pa pusei pret Simku, pa pusei pret citām sievām pagriezusies, teica, Prieka trīsas noskrēja Annelei līdz kāju pirkstiem. Tātad tomēr vedīs uz Jelgavu! Un pirks vēl jaunu kleiti! Ai māte, māte, cik viĦa laba! Tādu laimi ne sapĦos nevarēja iedomāties. Nē, pie kleites gan meitene nebija kavējusies ne ar pušplēstu domu. Saldi bij vēl dzirdēt, ka arī citas sievas piekrita šādām mātes domām. Protams, protams - nevarot jau bērnu sautēt nost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti. Pilsētā jau tā esot karstāks nekā uz laukiem. Pilsētā jāăērbjoties citādi. Katrai vietai vajagot savas piemērotas drēbes. Simkus pa to starpu izvandījis savu preci, kā grāmatas lapas pa pirkstiem šėirstīdams, izvilka kādu gabalu un uzmeta to lielmanīgi virspusē. “Nu, te vine ir!” Un sāka slavēt. Te šam esot tāda manta kā eĜĜa. Labāku tādam skuėam nevarot vairs atrast ne Žagarē, ne Dobelē.

Ak tu nejaukais Simkus, viebās Annele! To viĦš laikam tikai meiteni kaitinādams bij izrāvis. Tāda drēbe jau tik derēja vecai AĦui vai Kaminskenei, kad tai atkal uznāca kāre gulēt pelnos un lādēt. Drēbe bij tumši rūsgana, kā apsūbējis katla dibens, ar sīkiem melniem un brūnganiem lāsumiĦiem, netika ne paskatīties! Bet Simkus tik viĦu šėobīja un plātīja gan pret gaismu, gan pret ēnu, gan pielaikodams to sev, gan Annelei, kura ar īgnumu rāvās no tās nost un slēpās, kā pazust gribēdama. Ko labāku vēl varot atrast, Simkus lielīja. Meitene varēšot ar šādu drēbi iet gan ganos, gan mājās, gan tirgos, gan baznīcā, viĦa valkāšot to, kāju pieminusi, desmit gadu uz vienu pusi un desmit uz otru, jā, pat līdz miršanas dienai to nevarēšot noplēst, ja tik vien pietaupīšot. Un pie visiem šiem lielajiem labumiem viĦš to atdošot par pusvelti, jo tik vēl esot šim atlikušās kā tās pāra olektis, taisni kā likts tādam kaėēnam kā šī merga. Ar izbailēm meitene vēroja, ka māte ne tik vien klausījās uz Simkus vārdošanu, bet arī pati pārbaudīja drēbi, staipīdama to un berzēdama un, kā rādījās, par labu atrazdama. Tāpat arī citas sievas vienbalsīgi atzina, ka drēbe esot tādam bērnam labu labā: ne tā balojot, ne pieĦemot putekĜus, ne arī esot uz tās kāds traips saredzams. Tikai Karlīne, tikko pienākusi, paraustīja plecus un skaĜi teica: “Kur nu bērnam tādu drēbi! Tas jau īstais miroĦa auts.” Par to Simkus neganti uz to noskaitās un zvērodams un acis bolīdams sodījās: lai tāda meita še vis tādus niekus neplukšėot, visas lielās saimnieces saviem bērniem tādu drēbi par labu atradušas un sapirkušās, un tad tā būšot vēl par sliktu “prēks viene dumje kalpa skuėe”. Un, nikni šĦākdams, viĦš atsvieda savu preci atpakaĜ, it kā viĦam būtu vienalga: Ħem vai neĦem. Visiem spēkiem Annele centās iespaidot māti: nepirkt tak šo nejauko kleiti, gan to pie drēbēm raustīdama, gan ar pirkstu rādīdama, kur plētās laukā no Simkus preces rozā, zaĜas, dzeltenas un sarkanas blāzmiĦas. Tur iekšā, sak, bij jaukumu bez gala! Bet viss velti. Dzeltenais bij par gaišu, rozā par šėidru, sarkanais par dārgu. Nē, nē, tā pati drēbīte bij laba, tā vienīgā bij laba. Un māte to nopirka. “Neko darīt, meitēn, tāds tavs liktenis!” smējās Karlīne. Meitene, dziĜi noskumusi, nolīda prom. Kāpēc viĦas liktenis nebij gaiši rozā, zaĜais, dzeltenais vai sarkanais, bet šis nosmulētais katla dibens? To viĦa nesaprata. Tas bij vērmeĜu piliens saldajā cerību piepildīšanās kausā. Svētdiena, nolemta Jelgavas braucienam, nāca arvien tuvāk. Annele domāja un gudroja, ko labu viĦa varētu LīziĦai aizvest kukuĜam. Un izdomāja to labāko. Krūzīti saldu zemeĦu, pušėīti pirmo naktsvijoĜu. Visa sestdienas pēcpusdiena pagāja, meklējot šīs retās mantas. Svētdienas rītu bij jābrauc pirms saules lēkta. Miega vēl gluži noreibušu, meiteni saăērba, iesēdināja ratos, tur tā snauda tālāk. Melnā kroga drausmīgajās lejās viĦa galīgi atmodās, jo asi iedzēla acīs pirmais saules stars. Āa! Tā še bij lielā laupītāju leja!

Zibenīgi viĦa šaudīja skatus vienpus ceĜa, otrpus, vai neizlīdīs no biezokĦa kāds no tiem laupītājiem, par kuriem tik daudz stāstīja teikas, bet tikai putni čivināja un dziedāja, kaut kur, dziĜi, urdza sīka tērcīte. Laikam arī laupītājiem traki nāca miegs tik jaukā svētdienas rītā, un viĦi Ĝāva, lai braucēji nemanīti pašmauc tiem garām. Kalnā uzbraucot, nobeidzās mežs. Klaji, līdzeni lauki, lepnas, sarkanjumtotas mājas, lielas muižas staltiem vārtiem, zaĜiem, stāvmūru nolīdzinātiem, augošiem žogiem. Pāri kupliem koku kroĦiem plivinājās karogi. Lepnas, lepnas! Tā viĦas iegāja Anneles skatā. Bet tās tik vēl bij muižas, un kur nu vēl pilsēta! Kāda gan tā izskatīsies! Annelei iešāvās prātā dziesma: “Jeruzāleme, augstā pilsēta.” Vai Jelgava ir tāda kā Jeruzāleme? Un vai Jeruzāleme tāda kā Jelgava? Kad nāca līdzeni lauki un atkal lauki, no jauna uzmācās snaudiens. Rati rībēja: Dar - dar - dar, dar - dar - dar! Annele brauca uz Jeruzālemi. Stāva kā siena pacēlās augstā pilsēta. Un tur bij jābrauc augšā. CeĜš palika tik tievs kā diedziĦš. Kā nu tik še uz šāda ceĜa varēs noturēties! Pa vienu pusi vai otru vajadzēs nogāzties bezdibeĦā. Bet kur viĦš bij, tas bezdibens? Kaut kas briesmīgi klaudzēja. Kaut kur kala: stuk - stuk- stuk - stuk! Nu viĦi bij Jeruzālemē. Jeruzālemes Ĝaudis izskrēja nikni lauka: kas tur tik briesmīgi klaudz? Kas tur tā tik sāpīgi uzmodina no miega? “Skaties nu Svēti!” Annele izdzirda mātes balsi, un platajās acīs iestājās upes brasls, kuru tie nupat bij pārbraukuši. Tēvs piegrieza zirgu ēnā, zem kokiem, uzkāra tam kaklā auzu tarbiĦu. Lai nu braucējas izkāpjot attirpināt kājas, laipni vēlēja. Sperdama pirmo soli pie zemes, meitene paklupa pār kaut ko garu. Kas tas bij? Aplaida skatu gar savu augumu. “Sargies! Pacel jauno svārciĦu, ka nenomin un nesaplēs,” māte bārās. Ai jā! Annelei bij mugurā jaunā kleitei Gara tā bij līdz zemei, platu atšuvu, tā valstījās pie katra soĜa pa kājām kā pineklis. Piedurknes sniedzās līdz nagu galiem. “Drusku pagara ir,” māte teica, acīm Anneles uzvalku mērodama. “Kā jau bez mēra šūta. Vakar vakarā vēlu tikai atnesta. Es jau nu gan šuvējai teicu, lai uzlaiž izauguma tiesu, bet viĦai padevies vēl bagātīgāki. Nu, pēc trim, četriem gadiem būs tev taisni laikā,” viĦa sevi mierināja, apĦēma meitenes svārku visapkārt uz augšu, piekodināja to saturēt cieši un nelaist vārtīties pa zemi. Paskatījusies uz rokām, meitene ar izbailēm ieraudzīja, ka naktsvijoles bij nolaidušas galviĦas. Ko nu aizvedīs LīziĦai? “Atžirgs, atžirgs,” mierināja māte, “ieliksim Svētē.” ViĦa paĦēma puėes un iesprauda tās krastmalā, starp akmentiĦiem. “Bet Svēte ir pavisam sekla,” brīnījās meitene, jo bija to iedomājusies kā pasakaini plašu, krāšĦu straumi.

“Nav vis sekla. Mēs nogriezāmies no ceĜa un braucām pār braslu, tādēĜ ka tēvs gribēja padzirdīt un paēdināt zirgu. Bet ceĜa vietā, kur tagad uztaisīts tilts, ir tāds dziĜums, ka agrāki daudzreiz slīkuši tur ir lopi, ir cilvēki.” Čalodami saules mirdzināti sīkvilnīši locījās cauri akmentiĦiem, zivtiĦas šaudījās, Annele lekāja tam pāri. “Svēte, Svēte, kādēĜ tevi sauc Svēte?” viĦa jautāja upei. “Un vai es neesmu svēta?” atbildēja mirdzoša čala, rasas pielijušie krāšĦie krasti. “Vai tev no manis nepaliek tik svēts un priecīgs prāts?” “Jā, paliek gan,” Annele domāja, ilgi noskatījusies krastos, “bet Tērvete ir tāda pati. Un Skujene ar.” “Nu, mīĜā, vai tad tu mani nepazīsti? Es jau esu tā pati Skujene, tā pati Tērvete. Arvienu veca paziĦa, tikai jaunās mājās!” Svēte it kā atjokoja un steigšus urdzēja tālāk. “Vai tas varētu būt?” Annele prātoja. Nevarēja izprātot, kad jau māte sauca. Puėes bij atdzērušās, zirdziĦš paēdis, tēvs steidzināja braukt tālāk. Pēc neilgas braukšanas tēvs pacēla pātagas kātu un rādīja tālumā. Lūk, Jelgava nāk nākamo. Tirpinošas dzirkstelītes izskrēja Annelei caur krūtīm. Jelgava! Kur viĦa ir tā Jelgava? ViĦa skatījās augstumā. Tur nekā nebij. ViĦa skatījās zemumā. No pelēkās miglas auga laukā neredzēti jumti un torĦi, bet mirdzēt nemirdzēja nemaz. Kas tā par Jelgavu, kas nav augsti celta un nemirdz? Nē, tāda kā Jeruzāleme laikam gan nebūs tā Jelgava. Uzbrauca uz akmeĦu ielas. Rati dārdēja, it kā braucot pāri Svētes braslam. Gar abām pusēm stāvēja pelēkas mājas ar maziem pelēkiem, apputējušiem dārziĦiem. “Kas tās par mājām?” “Jelgavas mājas.” Atkal dažus soĜus tālāk. “Kas tās par mājām?” Jelgavas mājas. “Bet kā viĦas sauc?” “Jelgavas mājas.” “Kas tur par vīru, kas mums nāk pretī?” “Jelgavas vīrs.” “Un tie citi tur?” “Jelgavas Ĝaudis.” “Kāpēc viĦi nesaka labrītu?” “ViĦi mūs nepazīst. Jelgavā dod labrītu tikai pazīstamiem. Kur tik daudz Ĝaudīm var spēt dot labrītu!” “Bet mēs tak neesam daudz.” “ViĦu ir daudz.” “Bet kur ir pati tā Jelgava?” “Kādu Jelgavu tad tu gribi? Te jau viĦa ir.”

Annele purināja galvu. ViĦai likās, ka tā nav tā Jelgava. “Tagad jau vēl agrs. Kungi visi guĜ. Pagaid, kad celsies kungi. Tad būs visas ielas pilnas. Un neprasi nu tik daudz. Skaties pati!” Kā nu Annele neskatīsies! Tik daudz neredzēta viĦai mācās virsū pa acīm, ausīm, nāsīm, pa visām porām. Mājas jau stāvēja cieši viena pie otras, pa retumis starpā kāds koks, vēl retāki kāds dārzs, augstu žogu, neviens neredzēja, kas tur iekšā, daudzi logi vēl bij aizslēăoti, citi plati vaĜā, sniegbaltiem aizkariem. Pa vienu logu skaĜi pogāja kāds putns, pa kādu citu izkārās galva naktsmice, vēroja ielu uz vienu pusi, uz otru, nikni paskatījās uz braucējiem un pakratīja roku, bet šie lēni un skaĜi ratatināja pa kluso bruăi, it ka vienu akmeni pret otru dauzīdami, tad galva ierāvās iekšā. Logs aizcirtās. SuĦi skrēja pretī, paceltiem purniem, it kā kāpjošo sauli ostīdami, bet neviens nerēja. Tad no māju rindas piepeši izlēca zelta kriĦăelis pie garas kārts, otrpus ielas pie tādas pašas kārts šūpojās varens zābaks, droši vien tas bij tam pasaku septiĦūdžu gājējam nomucis. Tad atkal zelta kriĦăelis. Pastarpām daždažādas bildes: uz vienas vīrs baltā skotelē un zilās biksēs, atgāzis otru vīru krēslā un ieziepējis tam bārdu, skuva tam nost putas no vaiga, uz otras - skroderis vienam kungam Ħēma mēru, bet citi kungi melnās, spožās gardibenēs, zaĜiem un sarkaniem Ĝipainiem svārkiem, baltām vestēm un baltiem cimdiem, rokās smalkus spieėīšus vicinādami, stāvēja mēra Ħēmējam apkārt un tā kā uz kādu lielu brīnumu skatījās. Vēl uz kādas citas bildes briesmīgs, sarkani tukls vīrs balta skotele atvēzējies, grasījās ar platu cirvi pāršėelt galvu lielam vērsim. Vērsis gaidīja, uz visām četrām atspirinājies, ragus iecirtis, bet turpat otrais vērsis jau bij beigts un asinis tam plūda straumēm no kakla. “Vai, māt!” Annele nobijusies iekliedzās un satvēra mātes roku, paslēpa seju. ViĦa vairs negribēja skatīties. “Tādi briesmīgi vīri!” “Ko tu baidies,” drošināja māte. Tās jau tikai izkārtnes, lai pilsētnieki zina, kur var dabūt gaĜu, kur maizi, kur likt taisīt drēbes un zābakus vai nodzīt bārdu. No tiem nav ko baidīties!” ViĦi nu iebrauca lielā, četrstūrainā, akmeĦiem bruăētā sētā. Kāds vīrs zilā skotele un slotu rokā pienāca tiem klāt. Izskatījās laipns un pazīstams. Tēvs viĦam nodeva zirgu, un viĦš apsolījās to pabarot, padzirdīt un visādi par to rūpēties, lai esot gluži bez bēdu un ejot tik savās darīšanās. Māte izcēla sainīšus no ratiem. No viena izĦēma svaigas karašas, izdalīja pa vienai tēvam, Annelei un arī Jelgavas vīram. Tas tūlīt, mazus gabaliĦus lauzīdams, sāka garšīgi kost, pie tam lielīdams, cik maizīte mīksta un garda, ilgi tādu neesot ēdis. Ēda turpat, draudzīgi uz ratiem sēdēdami. Tikai Annelei nekā lāga negribējās. Jelgavas garša vienmēr līdza mutē līzdama nelāgoja. Varbūt bērns esot izslāpis, ieminējās Jelgavas vīrs, aiztecēja un atnesa krūzu ūdens. Visi padzērās tencinādami. Ūdens bij garšīgs, un Jelgavas vīrs jauks un izpalīdzīgs, ceĜa Ĝaudis vēl pa vārtiem izvadīdams un īsāko ceĜu uz LīziĦu ieteikdams. Sainīšiem apkrāvušies, visi trīs nu gāja uzmeklēt LīziĦu. Annele tāpat vēl, ar vienu roku saturēdama apsprausto bruncīti, otrā nesdama savas meža balvas, kuras ne par ko

negribēja izlaist no rokām. Piepeši lielajā augstumā nodunēja varenas skaĦas, atraudamas viĦas galvu bijībā un izbrīnā atpakaĜ. Turpat stāvēja milzīga ēka ar nesaredzamu torĦa galu. Dun - dun - dun! skaĦas ducināja, dziedāja, tricināja gaisu, kas likās kā noreibis grīĜojamies un drebam it kā apšu koks vējā. “Vai tā ir baznīca?” meitene jautāja, kā nesapratnē. “Annas baznīca. Kā tad,” māte paskaidroja. “Vai, kāda liela, liela!” “Jā, tajā var iebāzt trīs tādas kā mūsu.” Jā, tūlīt redz, kas ir Jelgavas baznīca! Annele gāja klusa. ViĦai bij ko darīt. Blakus dzimtenes baznīciĦai vajadzēja novietot lielo Annas baznīcu ar visiem torĦiem un pulksteĦiem. ZaĜā iela! Tas izklausījās jauki! Tā bij gan gluži tikpat pelēka kā citas ielas, bet viĦā bij māja, kurā dzīvoja LīziĦa. Kad mūsu Ĝaudis, numurus skaitīdami, to māju bij atraduši, tēvs apskatīja to no viena mūra līdz otram, no apakšas līdz augšai, pārgāja otrpus ielas un tāpat ilgi apskatīja un vēroja, it kā logus un durvis skaitīdams. Tā gan Jelgavā laikam vajadzēja skatīties uz namiem. Pēc tik pamatīgas apskatīšanas tēvs pārnāca pāri, atvēra droši durvis, un nu kāpa lēnām viens aiz otra pa čīkstošām koka trepēm uz augšu. Trepju galā bij trejas durvis uz dažādām pusēm. Tās atstāja neapskatīdami un kāpa vēl vienu trepi augstāk. Tur bij vairs tikai vienas durvis. Tēvs nu nolika sainīšus, izĦēma lakatiĦu, noslaucīja pieri un seju, saglauda matus, apraustīja svārkus visapkārt gludus un tad lēni, ar vienu pirkstu, pieklauvēja. Neviens neatvēra. Čukstošā balsī māte teica, lai tak jel klauvējot diktāk. Kad arī otrs klauvējiens palika bez panākumiem, māte piegāja apĦēmīgi droša un piesita durvīm ar dūri. Jā, tūlīt kaut kur no iekšas dimdēja skrejoši soĜi, durvis ātri atvērās, durvīs stāvēja LīziĦa. Iekliedzās, sasita rokas, apkampa māti, nobučoja tēvam roku, pacēla Anneli, pieglauda cieši cieši viĦas vaigu pie sava. Jā, nu gan še bij Jelgava! “To prieku! To negaidīto prieku! Un arī mazā līdz! Nu, nāciet, nāciet!” LīziĦa aicināja, noĦēma tēvam visus sainīšus, it kā nu tie būtu diezcik grūti nesami, citu padusē, citu rokās slēpdama, žigli tecēja caur divām pustumšām, visādām lietām piekrautām istabām,, un ieveda kādā gaišākā telpā. Te bij plīts, liels, balts galds, visādi trauki uz plauktiem. Pie galda sēdēja iesirma madāma melnā kleitē un melnā aubītē un no baltas krūzītes kaut ko dzēra. LīziĦa pateica kādus vārdus vāciski, madāma piecēlās, apsveicinājās ar tēvu un māti, paglaudīja Anneli: lai augot liela un esot tikpat čakla un izveicīga kā lielā māsa. Uzsita LīziĦai uz pleca, it kā parādīdama to tēvam un mātei: “Gutes Kind, gutes Kind. Ven lab bērn!” Māte iztina savu kukuli: pudeli salda krējuma un bĜodiĦu sviesta. Madāma laipni pieĦēma, tencināja un jautāja savā jocīgajā mēlē, kura dažreiz skanēja skaidri, bet dažreiz pavisam buldurīgi: “Kafiju jūs tokš esat jau padzēruši, nicht wahr?” “Kā tad,” māte pasteidzās atbildēt, “padzērām jau iebraucamā vietā.” “Jocīgi,” Annele domāja, “aukstu ūdeni, ko dzer iebraucamā vietā, Jelgavā sauc par kafiju!” LīziĦa nedeva viesiem miera še ilgāki kavēties. Lai nākot augšā, pie viĦas.

Vēl pa vienām durvtiĦām, pa īsu, šauru trepīti un tad jau nama augšienā, zem paša jumta, kas it kā kūpēja tagad no saules stariem. Tur bij tīri izmēzts un uzposts stūrītis, pie dziedra uzkārtas un ar baltu palagu aptītas LīziĦas drēbes. Galda vietā kāda veca kaste, ar dvieli pārklāta. Uz tā skārda bundžiĦā pušėītis lauku puėīšu. Nu arī Annele atcerējās savu zemeĦu un naktsvijolīšu. Vai, kādas tās bij sakratītas, bet puėes novītušas! Kaunīgi pasniedza māsai. Bet LīziĦa priecājās kā saulīte, sirsnīgi nomutēja meiteni par jaukajām balvām. Zemenes šai esot pavisam neredzēts gardums un puėes viĦa tā protot atdzīvināt, ka vēl veselu nedēĜu būšot par tām ko priecāties. Arvien runādama, viĦa iegāja dziĜāk bēniĦos, iznesa kādu vecu krēslu, vēl pāris malkas klucīšu, kur viesiem atsēsties. Māte bažīgi skatījās bēniĦu dziĜumā: “Nakti tu taču te neguli?” “Nē, nakti guĜu pie madāmas. ViĦai, apakšā, bail vienai.” “Es jau tā domāju.” Māte apmierinājās. “Šite jau īstens žurku miteklis!” “Nav tik traki,” LīziĦa smējās, “ja viĦas gudras, es arī esu gudra, tā protu savas mantas nobēdzināt, ka viĦas nevar tām pietikt, lai vai zobus lauž laukā.” No spožajām acīm varēja redzēt, ka LīziĦa ar prieku prot karot ar žurkām. Māte nu gribēja zināt, kā LīziĦa sadzīvojot ar madāmu. Madāma bij tā pati, pie kuras mācījusies savā laikā Āėu krustmāte un kura to bij arī ieteikusi LīziĦai kā labu cilvēku un krietnu sava darba pratēju. LīziĦa teica, ka varot iztikt labi. Madāma gan esot dažreiz jocīga - iesmējās un aprāva - jā, bet iztikt varot. Darba gan Ĝoti daudz. Starp madāmas kundēm esot arī dažas iedomīgas baroneses un konteses, un dažreiz darbu vajagot tā steigt, ka jāĦemot ir nakts palīgā vai pat svētdiena. Sevišėi tas esot neizdevīgi, ka viĦa vakaros nevarot vis aiziet un tad būt brīva kā citas mācekles, kas nedzīvojot pie madāmas. Bet sliktumam esot arī savs labums. ViĦa mācoties divkārt tik ātri un divkārt vairāk nekā citas. Tā dabonot ne tik vien visus sevišėos un smalkos darbus, bet madāma viĦu arī raidot pie ievērojamām pasūtītājām mājās uzlaikot, palaižoties pilnīgi uz viĦas aizrādījumiem un garšu. Kur viĦa reiz bijusi, jau pasūtītājas pašas lūdzot madāmu, lai laižot tik to zeltbrūno meiteni pie uzlaikošanas, ar to varot būt pilnīgi mierā. “Un tev nemaz nav bail uzĦemties tādu atbildību,” bažījās māte, “ja nu kādreiz ko samaitā? Tu jau vēl esi tīrais bērns.” “Līdz šim arvien izgājis labi. Paldies Dievam! Es katrai dāmai izdomāju kaut ko tādu, kas tikai viĦai vienai piestāv, un neviena cita tai nevar taisīt pakaĜ. Tas visām patīk. Un man arī tur savi labumi. Es varu biežāk izskriet pa lauku, redzēt citas mājas un citus Ĝaudis un - kaut ko arī nopelnīt.” Šo teikusi, viĦa sasita plaukstas, it kā kādu sevišėu pārsteigumu pauzdama, pieskrēja pie savas lādītes un, izĦēmusi no tās mazu, krāsainu drēbes maisiĦu, pažvadzināja: tajā džinkstēja sudrabiĦi.

“Lūk, meitēn, gribi? Par to es tev šodien nopirkšu visu Jelgavu,” lielīgi teica Annelei. Māte smējās. arī tēvs pasmaidīja, sacīdams: “Te nu bij. Un es krāju, krāju, lai tev kādu grasīti atvest varētu.” “Man nevajag. Taupi tik dēlam! Jā, tēvs, māte: zēnu gan jums vajaga laist augstākās skolās. Par to es jums gulēšu ausīs dienu un nakti. Un tāpat arī šo mazo,” LīziĦa tagad teica, palikusi pavisam nopietna. “Jā, bērns, vai tad mēs būtu pretī,” tēvs tāpat nopietni atrunājās, “bet tu jau zini to mūsu rocību. Jelgavas skolas! Kur to lai nabaga rokpelnis iespēj!” “Nesaki nekā, nāks laiks, nāks padoms!” LīziĦa paĜāvīgi pacēla galvu. “Bet nu iesim. Ko mēs te pa iekšu kvernam, kad diena tik jauka. - Nāc šu, meitēn.” Paėēra Anneli aiz padusēm un pacēla pie jumta lodziĦa. Ai to jumtu, jumtu, to mežu sarkano jumtu! Viens pie otra, viens aiz otra! Pastarpām pa kokam vai pa vairākiem, šur tur pa augstam tornim. Bet tālumā varena, balta ēka, koku kuplumā, kā zaĜos mākoĦos. Kā zila lente locījās apkārt liela, liela upe. “Galva nereibst?” “Nē.” “Patīk?” “O, jā!” “Tur ir pils.” “Un tā platā, zilā?” “Lielupe!” “Ir gan jauka!” “Tagad mēs iesim turp. Uz pili un pilsdārzu. Tikai mazlietiĦ pagaidiet.” LīziĦa pazuda aiz sava drēbju aizkara. Pēc īsa brītiĦa iznāca baltā kleitiĦā, zaĜām apšuvām un zaĜu cepurīti galvā. Visi pārsteigti saskatījās. Tik skaista bij LīziĦa kā kāda augstmaniete. “Bērns, bērns, kur tu varēji sev uztaisīt tik dārgu un skaistu kleiti!” “Tā ir lētākā drēbe, ko varēju dabūt, māmucīt. Tas dārgums tikai manos pirkstos. Pati izšuvu, pati uzšuvu. Arī cepurīti pati uzspraudu.” Tēvs noskatījās, pagrozīja galvu, nopūtās. “Jā, meit, tebe nu, vai tev pašai arī nebūtu derējušas tās augstās skolas?” “Ko nu par mani runāt!” LīziĦa aprāva. Madāma sēdēja vēl pie galda un lasīja. “Wart!” uzsauca LīziĦai. Apgrozīja to. Noskatījās no galvas līdz kājām. “Hübsch, sehr hübsch! Nu, ko jūs sak? Vai jūsu meita nav kā maza freilenīte? Bet kā tad tā, Lieschen? Ohne Sonnenschirm? Pagaid!” Madāma nozuda istabu tumšumā un drīz atgriezās ar mazu, baltu, kruzulainu

saulessargu. “Tas no manu brūtes laiku,” viĦa teica. “Bet man nav žēl. Sie ist gar zu hübsch, tā jūsu Mädel. ViĦa ir pa daudz smuka.” Iela bij jau saules piesilusi. Tveicīgi elpoja akmeĦu bruăis, mājas gar malām. Daudz Ĝaužu steidzās šurp un turp. Visi likās krāšĦi ăērbti. Dāmas baltas, zilas, sarkanas, apakšā kuplas kā riteĦi, mākoĦaini vieglas, mazas cepurītes uz augsti saceltiem matiem. Saulessargi šūpojās pāri galvām kā daudzkrāsainas puėes. Kungi maisījās pa pulku raibās zīda un samta vestēs, spožās gardibenēs vai baltās salmenēs. “Laid nu vaĜā tu ar savu lindraciĦu,” māte piegrūda Annelei paklusu, baidīdamās būt skaĜa, it kā baznīcā iegājusi. Meitene tūlīt paklausīja, bet kā gāja, tā pinās, kā gāja, tā pinās: bij tik grūti tikt lielajiem līdz, jo nevarēja jau skatīties uz kājām. Jelgava bij vēl jāuzĦem ar acīm, ausīm un arī ar muti. Uz trotuāra stāvēja sarunādamies palieli skuėi īsās rozā kleitiĦās un vēl kāds puika biksītēs arī kā uz lekšanu. Tiem bij jāiet apkārt ar līkumu, jo viĦi jau ceĜa negrieza. Ieraudzījis Anneli, mazākais skuėis piegrūda otram: “Sieh, dies Gör!” “Echtes Bauernogör!” puika laida vaĜā arī savu. Un visi trīs skaĜi iesmejas. Annele sastinga. Tur bij atkal tas vārds, kas viĦu vienreiz tik Ĝoti nobiedējis. “Atkal viĦi mani sauc par gēru, dzirdi!” meitene uztraukti sūdzējās LīziĦai. “Kas ir? Kas tevi sauc?” LīziĦa ātri jautāja un paskatījās uz vācbērniem. Sekodama svešo meiteĦu izsmejošiem skatiem, mēroja Anneli no galvas līdz kājām. “Jā, bet kāda tad tu arī izskaties! Māt, māt, kā jūs to bērnu esat saăērbuši! Tajā kleitā jau viĦa pa pieciem gadiem nevar ieaugt. Tad jau arī nav nekāds brīnums, ka Ĝaudis smejas. Nē, tā viĦa nevar iet. Pagaidat še, kamēr mēs iesim sakārtot viĦas apăērbu.” Uz ātru roku LīziĦa paĦēma meiteni un gāja atpakaĜ namā. Un, kamēr zem viĦas pirkstiem, spraužot, mērojot un šujot, nelāgais tērps, kā uz burvja mājienu, pieĦēma citu veidu, Annele sēdēja klusu un asaras viĦai bira. KādēĜ viĦa bij nosaukta tādā pašā vārdā, kā toreiz no tās vācietes, kad gāja uz muižu zilos brīnumus skatīties? Kas tas bij par vārdu? Kāpēc viĦš tā sāpēja? Un kādēĜ viĦu vien tā nosauca? Vai viĦa bij tik slikta, muĜėīga, neglīta? Kāpēc, kāpēc? ViĦa jutās dziĜi aizvainota un pazemota. “Ko tu raudi?” LīziĦa, nu tik ievērojusi meitenes šĦukstus, ātri uzprasīja. Bet atbildes nedabūja. “Vai tu raudi tās vācu skuėes dēĜ? Nu, tas tik vēl trūka. Par tādu raudāt! Ja tu katru iesi klausīties, kas ceĜmalā ierunājas, kurp tad tu tiksi? Ja tev ir skaidra sirds, tad tu nebaidies ne no viena.” “Skaidra sirds - jā - skaidra sirds, bet - bet - viĦa mani - sauc - par gēru.” “Nu lai viĦa sauc! Klausies, ko viĦa sauc! Jelgavas skuėiem lielas mutes.” “Bet vai tas ir kāds slikts vārds?” Annele neatlaidās. “Kas tas nu par sliktu! ViĦa pati ir tāds gērs. Kā dzeguze viĦa izkūkoja pati savu vārdu. Bet nu iesim. Nu neviens vairs tevis nesmiesies.”

Annele stingri uzmanīja katru pretimnācēju, bet tiešām neviens vairs to neievēroja. Lieli un mazi, veci un jauni, ja uz viĦu pusi paskatījās, tad ne uz Anneli skatījās, bet tikai uz LīziĦu. Paldies Dievam! ViĦi pārgāja dziĜu, tumšu upi, iegāja skaistā dārzā grantētiem ceĜiem, lieliem ziedošiem krūmiem, un tad nāca tā otrā lielā, vareni plūstošā upe. Jā, tā nu bij Lielupe! Tad baltā pils, it kā zirgiem apkārt skrejama, logu rindām kā kreĜĜu virknēm greznota! Izgājās gar to lāgu lāgiem, izskatīja un apbrīnoja, beidzot nosēdās pie Lielupes uz sola un izrunājās par Jelgavas lielumu un krāšĦumu. Ka vēl varētu tikt ėeizara istabās un zālēs, kuru pilī veselu divdesmit vai vairāk, tad tik būtu ko ieplest acis! Bet tur retumis laida iekšā Ĝaudis. Arī LīziĦa vēl tur nebij bijusi. “Bet ko tas viss līdz,” LīziĦa nobeidza savu stāstīšanu par Jelgavu, “nav jau lauki. Un, kad tā visu dienu nosēdējies tais tumšajās sienās, tad tā gribas lauku, tā gribas lauku kā iztvīkušajam ūdens.” Un visi smaidi bij nodzisuši no viĦas sejas. “Ko lai dara, meit. Kur darbs liek, tur jābūt. Darbs neprasa, vai tev pašam ir labi, vai slikti, vai tev patīk, vai nepatīk. Nevienam jau mums nav viegli.” Un tēvs uzlika savu roku uz LīziĦas roku un sirsnīgi viĦu uzskatīja. Tad tā atkal sāka smaidīt. “Bet tad es jums to atkal saku, tēvs, un nebeigšu sacīt: zēnu vajaga laist augstākās skolās. Lai viĦam dzīvē vieglāki nekā man. Es arī pelnīšu un palīdzēšu, cik spēšu. Bet pēc tam mēs visi, kopējiem spēkiem, skolosim to mazo.” “Ko nu, ko nu, meit, es jau zinu, tev vīra dūša,” tēvs smaidīdams apskāva LīziĦas roku silti un cieši, bet Annele pielipa tai otrā pusē kā dadzītis. Tā visi četri sēdēja un runāja, kamēr saule jau sen bij pāri dienvidum. Nu tēvs sāka vedināties. Esot laikus jāizbrauc, lai varot ar gaismu vēl tikt mājā, jo rīt sākšoties siena pĜauja. Nu LīziĦa, kā aizkavējusies, atminējās, ko visu tā vēl gribējusi nopirkt Annelei, ko visu vēl izrādīt. Bet meitenei nekas vairs tāds nelīda acīs, kas modinātu viĦas iekāri. ViĦa bij pilna no Jelgavas un vairāk nekā negribēja. Kājas bij smagas, akmeĦu piekusušas, grauza. Kurpes, no LaukmaĜu māsīcas aizĦemtas Jelgavas braucienam, par platu un par īsu. ViĦa gāja klibodama. Māte palika nepacietīga. “Posts vien ar tādu! ĥem nu vēl otrreiz līdz. Nevar ne no vietas. Sapurinies un nāc!” Izbārusi pati to vēl krietni sapurināja. Bērns bij tuvu raudām. “Rāmi, rāmi, gan būs viss labi,” mierināja LīziĦa, nosēdināja meiteni zālē, noāva kājas, izpurināja zeėes, izglaudīja iegulušās krokas, un, kad nu apāva kurpes - jā, nu varēja atkal iet. Bij pavisam labi. Apstaigāja vēl tirgu, kas, kā jau svētdienā, bij diezgan plāns, nopirka no zivju sievām reĦăes un plekstes, no bulku sievām kriĦăeĜus un tad gāja taisni uz iebraucamo vietu, bet LīziĦa pārskrēja mājās apmainīt drēbes, jo dzīrās vēl pēc tam lielu gabalu pavadīt savus ciemiĦus. Sētas vīrs tāpat vēl staigāja kā uzraugs pār lielo pagalmu, bet ar mūsu Ĝaudīm nebij vairs tik draudzīgs, kā šorīt. Tur bij pajūgs ar diviem brangiem zirgiem, zaĜi spīdīgiem ratiem un ādas sēdekli, ar to viĦš tagad likās būt vairāk pazīstams.

Kad bij atnākusi LīziĦa, visi atspirdzinājušies ar tirgū iepirktajiem kukuĜiem un sētas puiša labo ūdeni, laiks bija braukt. Cauri pilsētai brauca soĜiem, jo meitenēm, sēdot priekšā uz ratu dēĜa, bij jāsargā mēle, lai nenocērtas, sitot ratiem bedrainajā akmeĦu bruăī, bez tam visi pēc iespējas gribēja pavilkt garākus īsos šėiršanās brītiĦus. Kad mājas, atiedamas no ceĜa, deva vietu kokiem un klajumam, māte bažīgi teica: “Nu jau tev būs laiks iet atpakaĜ!” “Nē, nē, vēl ilgi nē!” LīziĦa atsaucās un sāka ātrāk runāt par visādām dziĜām lietām, kas bij aizmirsušās un nu steigšus vēl jāizrunā, “Nu gan ej atpakaĜ. Man rūp, ka tu tik tālu brauc līdz,” māte pēc kāda brīža atkal ierunājās. “Es esu tagad tā nosēdējusies. Skriešu atpakaĜ kā putns. Kas tad tur ko bēdāt.” “Lai nu, lai. Man tomēr rūp.” “Nu labi. Tad vēl tur līdz viĦiem kokiem. Un tad tālāk vairs nē. Bet tēvs lai brauc lēnāki.” Lai cik lēni brauca, pie kokiem tomēr piebrauca. Tad tēvs pieturēja. Beidzamais brīdis. Jāšėiras. Tēvs teica: “Kāp nu lauka, bērns. Mums jau nu arī tagad jāskubinās.” LīziĦa izkāpa, ardievojās ar visiem pa pirmo, pa otro, pa trešo lāgu, tad rati sāka kustēties. ViĦa palika uz vietas. Ilgi viĦu vēl redzēja Annele, pretī sēdēdama, kā tā stāvēja un māja ar roku, tad ar mutautiĦu, pagāja knaši uz Jelgavas pusi, atkal atskatījās, māja. Baltais lakatiĦš plīvoja. Un tā arvien, līdz tā palika mazāka un mazāka, beidzot par tikko saredzamu punktu uz taisnās šosejas, un tad nozuda acīm tik piepeši, kā nebijusi. Bet braucējiem smaržoja pretī birzes, druvas, āboliĦa lauki pašā pirmplaukā. Annelei sirdi smeldza dzēlīgās žēlas. KādēĜ LīziĦai vajadzēja iet atpakaĜ apputējušā, akmeĦainā pilsētā? “Kur darbs liek, tur jābūt,” bij sacījis tēvs. Vai darbs bij tik varens pavēlnieks, ka tam nevarēja pretoties? Vai arī Anneli paĦems kādreiz savā varā? Tās domas vajadzēja izdomāt, bet nevarēja. Jo tuvāk vakaram, jo saldāk smaržoja lauki. Tīkams gurdenums spieda acis ciet. Kad iebrauca bīstamajā Melnajā mežā, Annele bij cieši aizmigusi, un, kad atmodās, viĦa gulēja savā vietiĦā, un laukā mirdzēja rīts. Nu bij pirmais skrējiens dārzā, uz lauku, līdz mežam. Vai viss vēl turpat, vai puėes tikpat spilgtas un putni tikpat skaĜi? Vai nav viĦiem nekas noticis pa garo prombūtnes laiku? Jā, viss vēl bija savā vietā. Un tik brīnišėi zaigojošs, smaržojošs un skanīgs kā vēl it nekad.

Bargā sieva Un atkal bij ziema. Vairāk kā nedēĜu bij vīri prom pie mežu ciršanas. Tad viĦi pārbrauca ar lieliem malkas vezumiem. Nosarmojuši kā vērkuĜi, čīkstošām kamanām. Bet pa otru lāgu aizbraukt vairs nepaspēja. Atkusnis uznāca pēkšĦi. Otrā rītā jau stāvēja ap mājām bieza, balta migla kā nazi griežama. Drīz sāka tecēt paspārnes. Sniegs kĜuva pelēks. Pēc pāra dienām tas bij pārvērties melnos neizbrienamos dubĜos. Gaiss bij atkal smags un mitrs kā vēlā rudenī. Cilvēki staigāja kā prieku zaudējuši. Viens otrs sūdzējās par smagumu kaulos. Vīri stāstīja, ka pa ceĜam, dažās mājās, atraduši vai visus iedzīvotājus guĜam uz gultas, degošus kā ugunīs. Lielā guĜa! minēja nospiesti mājinieki. Jā, lielā guĜa, pateica vecā AĦus, pārnākusi no muižas. Tur visus jaunus notikumus zināja par visiem ātrāk. Daudzām mājām jau viĦa bij uzkritusi. “Jā, tā ir barga sieva,” noteica vecā AĦus, domīgi savu pīpi kūpinādama, “tā dažu labu no mūsu vidus paĦems sev līdz. Ar labu jau viĦa garām nepaies.” Lielā guĜa! Bargā sieva! Annele dzirdēja tos vārdus pirmo reiz. Kas tās tādas bij? Ko viĦas gribēja? KādēĜ viĦas nāca? Kāpēc viĦas laida mājās iekšā? Vai tad neviens nevarēja stāties pretī? Ne tēvs, ne māte, ne vecmāmiĦa, neviens? Laikam gan nevarēja. ViĦas nāca kaut kur no ārienes. Tāpat kā negaiss, kuram arī nevarēja izbēgt, bet tikai pacietīgi to gaidīt un izturēt, kamēr tas pārgāja. Tā nu arī Annele gaidīja ar katru dienu bargo sievu nākam. Lai kāda viĦa, bet gribējās to redzēt. Bet šī gaidīšana bij tāda drausmīgi baiga. Tāda, kā vakarā, kad pēc saules sagulstas ēnas un nezina, ko atnesis nakts. Visu nakti pilēja paspārnes, bet no rīta nāca sniegs ar lietu. Kāds svešs vīrs uzkāpa no lejas un nāca šurp, krūti pret vētru saliecis un ar pātagas kātu gainīdamies no Citrona, kas gāzās tam virsū, pa ūdens peĜėēm apkārt šĜakstīdams. Svešais ienāca istabā un, labdienu padevis, skatījās uz Anneles tēvu. Tēvs tāpat cieši skatījās svešajā un nāca tad klāt. “Kas par lietu?” “Mani sūtīja pie jums. Saimnieks vakar bij Jelgavā. Jūsu meitene tur palikusi ar lielo guĜu. Lai braucot pakaĜ.” Annele cieši pieėērās tēvam pie rokas, tā viĦa drebēja. Lūk, kur viĦa bij: bargā sieva! Bet tēvs arvien vēl stāvēja un skatījās svešajā nācējā. Nekā tam nebij vairāk ko jautāt, ne arī svešajam vairāk ko teikt, tomēr viĦš arvien vēl mēmi skatījās. Piepeši Anneles roka izkrita no tēva saujas. Tik ātri vins apgriezās, sauca Ingu, sauca māti, steidzās ăērbties. Māte nesa vienu apăērba gabalu pēc otra, tāpat neteikdama ne vārda, tik šad tad acis slaucīdama. Ienāca Ingus. Vai būšot jājūdz zirgi? Jā, steigšus,

steigšus. Ragūs vai ratos? “Kāds ceĜš?” jautāja svešajam puisim. Vēl apakšā esot sasalis un gluds. Ar ragūm varot braukt droši, - atteica svešais. Esot jau tak vēl ziemas laiks. Tikpat steidzīgi, kā tēvs ăērbās, Ingus jūdza zirgus. Svešais vīrs vēl pastāvēja sētsvidū pie Ingus, šo to pateikdams vai padomu dodams, tad lēnām laipodams aizgāja pa sētsvidu un nogrima lejā. Māte iznesa spilvenus un kažoku, noslēpa tos ragavās, lai nepaliktu slapji no lietus. Nesamanīja, ko vēl atnest, lai vedot mājā LīziĦai būtu labi. Un tā ne māte vien, bet visi mājnieki, kad zināja, ka LīziĦa slima, žēloja to un viens par otru centās parādīt mīĜu sirdi. Jaunā meita Luze atskrēja pat ar savu balto zīdes lakatu, kuru tā turēja sevišėā cieĦā. Tagad viĦai nebij žēl: lai apsienot to, tik mīkstu, glaudīgu un siltu LīziĦai galvā, kad vedīšot mājā. Bet māte bij jau par visu domājusi un Luzes lakatu tai nevajadzēja. Kad tēvs aizbrauca, Annele domāja, ka laiks palicis uz vietas stāvam. ViĦa nezināja, kur likties. Kādu laiku skraidīja mātei pakaĜ: varbūt varēs ko pavaicāt par LīziĦu, par bargo sievu, par visu, kas tik gauži kremtās krūtīs, bet, kad māte gāja pati savās domas, viĦa bij mazrunīga un varēja katru jautājumu strupi atraidīt. Tad tas bij rūgtāki nekā ciest klusu. To Annele zināja. Laiks gulās plecos kā lietū piemirkusi villaine. Bēdas nebij tā kā prieks, kas grūti savaldāms, lauzās ārā, gribēja smiet un klaigāt, bēdas spieda aiziet klusumā, lai neviens tās neredz. Annele to darīja. ViĦa aizlīda aiz strellēm, pie tēva loga. Tur bij kaktiĦš, kas saĦēma draudzīgi arvienu visu, kas dziĜi slēpjams. Smagums bij arī laukā, kur sniegs melnēja un kusa zem pelēkiem, vētras trauktiem padebešiem. Domas par bargo sievu, kas paĦēmusi LīziĦu savā varā, nevienu acumirkli neatstājās, žĦaudza krūti un padarīja negardu un rūgtu ēdiena kumosu pusdienā. Ap pusdienas laiku lietus piestājās, bet ap vakaru sāka atkal līt. Kad bij iestājusies tumsa, lopi apkopti, Ĝaudis visi istabā, piepeši kaut kas neparasts uztrauca prātus. Logā atvizēja sārts atspīdums. Tas nevarēja celties no saulrieta, jo saule jau bij sen nogājusi. Kas pieskrēja pie loga vienā pusē, redzēja visu debesi sarkanu, kas pieskrēja otrā pusē, redzēja to arī tādu. Visi saskatījās. Baigi viens otru jautāja. Kas tas ir? Ko tas nozīmē? Vai kaut kur kaimiĦos bij ugunsgrēks? Vai dega šepat mājās? Izsteidzās laukā, bet no ugunsgrēka nebij ne vēsts. Debess viscaur kvēloja pelēksārta, tā it kā lielas liesmas lauztos caur biezu, pelēku miglu. Sārtums bij augšā gaišāks, pret apvārksni biezāks, tumšāks, tuvu un tālu visas lietas bij saredzamas tumšām apmalām, kā no augsti celta, kaut arī vāju gaismu dodoša svečtura. Tuvā, kalnā kāpošā meža augstes noslēdzās ar sārtu robotu līniju, ēnaini atdalījās tuvie dārza koki, laidars, klētis, Ĝaužu puduris sētsvidū. Svešādi bij, ka visi viĦi izskatījās vienādi, galvas atliekuši, bet paši it kā uz priekšu sarukuši, kā uz muguras kādu nastu nesoši. Runāja klusu, it kā no kā baidīdamies. Ne vecās AĦus mutei vairs bij drošās visu zināšanas, ne meitas Karlīnei skaĜuma, ne puiša Ingum spītīgā lepnuma. “Kas tas ir?” Annele klusi jautāja mātei, cieši pie tās turēdamās. “Kas to lai zina, bērns. Dabas spēki! Kas tos var saprast,” atteica māte. “Dieva darbi, Dieva darbi tie ir,” AĦus teica, kā norādama, “ViĦš rāda, lai to bīstas.” Neviens nerunāja pretī, arī Ingus nē. Redzams: neviens vairāk nezināja pateikt.

Lietus lija kā caur smalku sietu sijādams. Sārtajā blāzmojumā skaidri varēja saredzēt, kā sīkās lāsītes krita no lieliem augstumiem mīdamās un krustodamās un nozuda turpat tuvumā zemē. Bet tālumā vizmoja spokaini svešas kaimiĦu mājas, pakalni, birzes. Tā nemaz vairs nebij tā pasaule tik svešādi baiga, bet arī savādi skaista. Tā labu laiku visi stāvēja nekustoši, lai gan lietus lija. Tad tikpat piepeši kā sārtojusies, debess sāka dzist. Apvārksnis palika vispirms melns, ātri ieslīdēja necaurredzamā tumsā, tajā iegrima arī mājas, mežs, biezi mākoĦi uzpeldēja zenītā. “Tas ir uz lieliem kariem un asins izliešanu,” noteica AĦus kā baidīdama, kad visi bij atpakaĜ istabā. “Ko tu nu stāsti savas pasakas,” Ingus jau rūca pretī, bet lielāka bāršanas viĦiem neiznāca, jo visi bij diezgan nospiesti no šīs dienas bēdīgajām ziĦām un baigajām zīmēm un taisījās agri pie miera, tikai Anneles māte gatavojās kā uz nakts gaidīšanu. Annele cerēja, ka arī viĦu atstās augšā sagaidīt LīziĦu, bet māte īsi noteica tai iet gulēt. Tik sliktā laikā un ceĜā varbūt tēvs šonakt pavisam vēl nevarēšot pārbraukt, un, ja arī pārbrauktu, tad Annelei nemaz tur nevajagot maisīties pa kājām. Annele paklausīja, bet noĦēmās neaiztaisīt acu. Šīs dienas piedzīvojumi šėitās tik lieli, ka nevarēja viĦus viegli noguldīt aiz plakstiem. Sevišėi nupat redzētā dabas parādība, tik neizprotama un baigi skaista, neizdzēšama stāvēja acu priekšā. Kā debesis bij pārplētušās visam pāri, kā ar liesmainu manteli, un zemes lietas tādas svešas un maziĦas, bet it nekur slēpties nespēdamas, bij atspīdējušas viĦu apaĜumā! Un cilvēki sevī saknupuši un bailīgi klusi, it kā arī no tā lielā un neizprotamā nevarētu vairs viens pie otra patvēra atrast. “Dabas spēki,” bij teikusi māte, “Dieva darbi” - vecā AĦus. Annele ilgi par to domāja, viĦai likās, ka sarkanā debess stāv kaut kādā sakarā ar Bargo sievu. Un kas tas bij: dabas spēki? Vai tie bij Dieva paklausīgie kalpi? Jā, tā gan būs. LīziĦa bij pārvesta nakti un gulēja tēvoča Anša kambari. Māte gāja pie viĦas iekšā, ārā, klusi durvis virinādama, bet Anneli, kas ap slimnieces durvīm vien spiedās, nekad līdzi neĦēma. It kā neredzētu viĦas lūdzošo acu, ne roku pieskāriena. Bet nāca vēl Ĝaunāk. Vienreiz māte, iznākdama, paĦēma meiteni pie rokas, noveda to savrūp un cieši, ar barga soda piedraudējumu piekodināja, nespert pie LīziĦas ne kāju. Meitene nobijās tik stipri, ka piepeši sāka rūgti raudāt. Kāpēc viĦu nelaida iekšā? Kas bij ar LīziĦu? Vai viĦa negribēja vairs Anneli redzēt? Bet kas viĦai to teiks? ViĦa mēăināja no mātes sejas, no visu citu mājenieku sejām nolasīt, ko tie zina par LīziĦu. ViĦa visur bij klāt, kad par to runāja. Bet vēstis bij Ĝaunas. LīziĦa nekā nezināja no pasaules. ViĦa gulēja murgos. Neviena nepazina. “Slikti, slikti,” AĦus grozīja veco galvu, “ja nenāks līdz sviedriem, tad taisat tik zārku.” No tādiem AĦus vārdiem māte sāka skaĜi raudāt. Tikai vecmāmiĦa mierināja māti: “Nesaki nekā, meit. Ja Dievs būs licis, nāks cauri. Bet pret ViĦa gribu mēs nekā nepaspējam.” Nepacietīgi Annele gaidīja novakares. Tad bij tāds bridis, kad visi gāja pie mājas kopas, pa lauku. Arī māte, lai gan šoreiz ilgi vēl kavējās istabā, beidzot tomēr izgāja. Tikko māte bij izgājusi, meitene kā zaglītis, pukstošu sirdi, ieslīdēja pie slimnieces. Istaba, kurā tā gulēja, bij ar diviem logiem, vēsa un klusa. Nebij viĦā vairāk lietu, kā galds ar solu, lielais sienas pulkstenis un gulta. Balti, augsti spilveni vizēja novakara krēslā. Spilvenu ēnā gulēja LīziĦa. LīziĦas kuplās bizes bij izsvaidītas, cirtainie mati pa pusei pārklāja seju, kura bij sarkana, kā no lielas uguns. ViĦa elpoja ātri, nemierīgi, kaut ko murmināja, pa reizei iesmējās - Annele neuzdrošinājās tuvāk, bet palika blakus

pulkstenim, saliktām rokām. “Nu viĦa mani redzēs, pasauks,” viĦa domāja. Bet neviens viĦu nesauca. “LīziĦ, paskaties, es tak te esmu. Vai tu mani neredzi? Pasauc tak mani!” čukstēja meitene. Neviens neskatījās. Pavisam svešāda bij slimnieces seja. ViĦai nebij gar Anneli nekādas daĜas. ViĦai pašai bij it kā kaut kas steidzams jādara, kaut kurp jāiet, ar kaut ko neredzamu jācīnās. Bet viĦa nekā nevarēja. ViĦa mētājās kā saitēm saistīta no vienas puses uz otru, bet vaĜā tikt nespēja. Ilgi Annele skatījās uz māsu kā uz kaut ko svešu un nesaprotamu. Velti izcerējušos, ka viĦu pazīs un pasauks, velti izgaidījušos uz atbildi, meiteni pārĦēma savāda baisma un viĦa tikpat klusi kā nākusi izslīdēja no slimnieces istabas. ViĦa noslēpās savā kaktiĦā un domāja, domāja. Nu viĦa zināja, cik dziĜi ir LīziĦa bargās sievas varā. Bet kā to atpestīt! Neviens to nespēja. Neviens padoma nezināja. Tikai Dievs to varēja. Vajadzēja lūgt Dievu. Bet vai viĦa to mācēja? ViĦa jau gan katru vakaru pateica Dievam savas dienas priekus un bēdas un lūdza ViĦu, lai tas pasargā visus, kas Avotos elpo, bet līdz šim jau bij visi veseli un priecīgi, bet tik lielas bēdas, kādas nu bij uzbrukušas, kā tās lai mācēja ielikt lūgšanā? Nebij jau nemaz tādu vārdu, ka visu to varēja izteikt, kas Dievam sakāms. Tā meitene bēdājās un skatījās uz Dieva palīdzību it kā ilgodamās un no tālienes stāvēdama. Bet tad piepeši, kā putniĦš zarā, uzlēca krūtīs viĦas priecīgā, drošā balss. “Nu tu muĜėe meitene, vai gan Dievam vajaga tādu vārdu.” “Nu jā, ka nevajaga,” viĦa atsaucās tikpat droši un paĜāvīgi. ViĦš tak pats visu zina un saprot. Lai kā iznāk, būs labi. Un tūdaĜ viĦa lūdzās: “Dievs, Dievs, Debesu Tēvs! Nu padari LīziĦu atkal veselu. Nu palīdzi viĦai, palīdzi! Jo citādi nemāku. MīĜais, mīĜais Debesu Tēvs. Tu jau visu zini. Palīdzi nu!” Viegli, viegli palika. Lēnām sāka ritēt asaras. Lai nu viĦas rit. LocekĜi gurdi un tīkami paĜāvās. Meitenei likās, ka tā brauktu viegli, kā pa dziĜu, karstu strautu, līdz piebrauca pie vareniem, mirdzošiem vārtiem. Aiz tiem bij liels spēks, liela vara un palīdzība. Vajadzēja tik tos atdarīt un satvert Dieva roku. Un tur jau arī viĦa bij. Nu nemaz vairs vārdu nevajadzēja. “Palīdz, palīdz LīziĦai!” pukstēja katrs sirds sitiens. Un Dievs nu visu dzirdēja, un viss bij labi. Bet dienas nāca un gāja, un slimnieces stāvoklis nelabojās. Annele cerēja un šaubījās, cerēja un šaubījās. Arī Anneles tēvs un māte sūdzējās par karstumiem un nogurumu kaulos, bet uz gultu likties viĦiem nebija vaĜas, teicās: gan pārvarēšot slimību tāpat staigādami. Uz nedēĜas galu pārnāca Anneles lielais brālis ar varenu brūna šėidruma zāĜu pudeli. To viĦš bij dabūjis no muižas ārsta, vācieša, kas ārstēja arī skolēnus. Šodien to bijis sanācis bariem un visi viĦi dabūjuši tādas pašas zāles ar piekodinājumu iet tūlīt mājās, likties gultā un dzert zāles: “Seš reiz par den ven ēdam karot.” Brūnais šėidrums ar salkanu piegaršu bij visiem slimniekiem labi pazīstams, teica, ka dakteris citādas zāles nedodot. Bet, ja brūnās zāles dabonot, tad slimība arī neesot uz nāvi, nāves slimībām dakteris pavisam vairs nedodot zāĜu.

BrāĜa slimība arī tiešām drīz griezās uz labo, atspirga arī tēvs ar māti, tikai LīziĦa vien nē. Cik reiz, kad māte rītiem iznāca no slimnieces un mājas Ĝaudis vaicāja: “Kā ir?” - viĦa skumji pagrozīja galvu: “Tāpat vien vēl.” Un vairāk nebij ko jautāt. Annelei izlikās visas šās dienas kā smagi nomākušās. Netikās skriet laukā, lēkāt, smieties, pat runāt negribējās. Kad tā ielīda savā kaktiĦā, tad bij tā, it kā tā ielīstu tumšā alā, kurā arī Dievs vairs neiemeta savu aci. ViĦa bij maza meitene, nemācēja Dievu lūgt kā vajaga, ne arī pateikt kādam cilvēkam savas bēdas. No tās reizes, kad tā novakarē ielīda pie slimās māsas, vairs nebij radusies neviena tāda izdevība, lai gan viĦa katru dienu tādu gaidīja. Lauku kopu padarīja tēvs, lai mātei nebūtu jāatstāj uz ilgāku laiku slimā kopjamā. Bet kādu dienu tēvs steidzīgi izsauca māti uz kūti. Tur bij ieradies jauns teliĦš. Apmetusies lakatu māte tūlīt izgāja līdz, un tajā pašā brīdī Annele bij kā zibens pie slimās māsas durvīm. ViĦa neprata tās atvērt klusi. Durvis iečīkstējās, un no māsas gultas pavērās pretī divas lielas tumši zilas acis. Annele sastinga. No prieka nespēja kustināt pirkstu. LīziĦa! LīziĦa bij uzmodusies no garā, garā miega. Slimā skatījās uz viĦu ilgi, nekustoši, kā pavisam nesaprazdama, kur tā atrodas. Nekustošas rokas, bālas kā vasks, gulēja uz segas. Smaids kā dzirkstelīte nolija no acīm, lūpas čukstēja kā izbrīnā: “Meitene! Mazā meitene!” Tad acis gāja tālāk: pār lielo pulksteni, pār griestiem, grīdu, pagriezās pret logu un atkal atnāca pie Anneles. “Mazā meitene. Kur tu te radies? Nu nāc tak šurp! Nāc!” Annele pieskrēja, nokrita ceĜos pie gultas, bet ne vārda nevarēja izteikt. Liels kumoss kaklā tiem bij aizspriedies priekšā. LīziĦa čukstēja kaut ko. Nevarēja saprast. ViĦa gribēja pacelt roku, Anneli noglāstīt, tā nokrita uz segas kā nedzīva. Bet smaids palika kā dzirkstelīte acīs, kas skatījās, skatījās uz Anneli tik ilgi, kamēr tās pieplūda lielām asarām. Ienāca māte. Kas te bij noticis? ViĦa nepaguva aptvert, ne arī izbārt Anneli, ka tā atradās šeit. ViĦa tik redzēja LīziĦu. “Manu meitiĦ, manu meitiĦ! Nu tu būsi vesela. Nu tu esi cauri!” Un tad izsteidzās pasaukt vecomāti. Vecāmāte tāpat steigšus ienāca, prieka pilna pataustīja LīziĦai pieri un rokas. “Cauri, cauri! Gods un slava Dievam!” Slimniece gari un dziĜi nožāvājās. “Tas viss uz labu,” vecāmāte teica apmierināta. Slimniecei solīja ēst. “Man vairāk nāk miegs. Bezgala nāk miegs,” viĦa tikko dvesa. “Brīnums. Es tak tik ilgi laikam gulēju, bet arvien vēl nāk miegs.”

“Ieēdīsi un tad gulēsi. Plānu, plānu zupīti ieēdīsi, tas tev nebūs par grūtu,” vecāmāte teica un izejot paĦēma Anneli aiz rokas un izveda laukā. “Tu nedrīksti tagad pie māsiĦas skriet iekšā un ārā. Nepavisam nē.” Annele lēca pa istabu, it kā dabūjusi jaunas kājas. Ir mazo Jurīti noglaudīja, lai gan tas par to tai skrāpēja un plēsa acīs, katru lietiĦu būtu gribējusi noglaudīt, tik labs viss likās. Izskrēja namā. Tur pie ugunskura bija Karlīne un vecā Kaminskene, šī gaužam bargā sieva. Bet Annelei ne no kā tagad nebij bail. Apsitināja rokas Karlīnei ap vidu un smējās. Grieza Karlīni riĦėī un smējās. Smieties gribējās par traku. Karlīne tikko noturējās kājās. “Nu ko tad tu, meitēn? Kas tad nu lēcies? Tu jau biji kā akā ielīdusi visas šīs dienas. Vai nu atkal esi laukā? Vai nu māsas bij tik žēl, vai, kad tā kūkoji?” “Nu ko tad tu domā,” teica Kaminskene, “es jau arī visu laiku vēroju to mergu. Staigāja jau bāla kā nāve. Tai jau liela cilvēka prāts.” “Bet nu jau māsai vairs zārka nevajadzēšot taisīt, tāpēc jau šī tā lēkā kā kumeĜš,” Karlīne smējās. Bet Annele jau bij laukā un aulekšiem laidās ar Citronu, kas savas pinkainās ėetnas un lielo galvu, riedams, svieda tai gan vienos sānos, gan otros, līdz beidzot, kājās ieklūpot, to ievēla kupenā, par ko tam Annele atdarīja, līču loču skrējienos to visādi mānīdama un velti kausēdama, ko gan Citrons nebūt neĦēma Ĝaunā, bet, jo nevaldāmāka kĜuva jārēšanās, jo vēl nevaldāmāks tas kĜuva savās prasībās pēc tām. Jā, ar Citronu gāja jauki! Lai gan visi Ĝaudis šodien bij tik mīĜi un labi, pat bargā Kaminskene, tomēr Annelei likās, ka tikai īsti Citrons vien zina, ko tas nozīmē, ka nu lielā māsa LīziĦa paliek vesela. Bet šie prieki beidzās piepeši. Citrons varēja nu lēkāt, kult asti, riet, cik skaĜi gribēja, izaicinoši skatīties meitenei acīs, tā nekā vairs ne redzēja, ne dzirdēja. ViĦa gāja klusa, it kā visām savām acīm kādā lielā gaišumā iegrimusi, lūpas kaut ko čukstēja. Ja Citrons būtu sapratis, viĦš varētu dzirdēt kaut ko tādu: “MīĜais Debesu Tēvs, mīĜais, mīĜais, mīĜais Debesu Tēvs, paldies nu! Paldies nu, ka LīziĦa vesela!”

Smejamās zāles Kādu svētdienu, kad jau sāka novākt laukus, māte sūtīja Anneli uz Melnzemēm, lai pārnesot smalko sietiĦu. Par to jau bij runāts ilgāku laiku, bet šodien māte bij noteikti vēlējusi: “Aiztec nu pēc sietiĦa. Šodien Melnzemenei kaz' būs laika tev to iedot. Vari arī kādu brītiĦu paciemoties, tikai ne par ilgu. Proties pie laika kauna nākt mājā. Negaidies sūtāma.” Tāda reize, kad Annele gāja ciemā viena pati, gadījās Ĝoti reti. Un tad ciems arvien bij Melnzemes. ViĦas jau arī bij tepat kaimiĦos, roku sniedzamas. Noskrēja pa taciĦu gar avotu, tad gar plato grāvja malu, kurā visu vasaru ziedēja neaizmirstules - tad pār nelielu leknu pĜaviĦu, kuru pārskrejot taciĦš līgojās kā spilvens, un tad jau sāka riet Melnzemju suĦi. Annele gāja, vilcinādamās un puėes lasīdama. Kā arvienu, viĦa negāja uz ciemu ar drošu prātu. Un tā papriekš viĦa sev iztēlojās, ko teiks, ko darīs, kad ieies Melnzemēs. Vai būs jādod labdiena, vai labāki būs neteikt nekā. Ja pados labdienu skaĜi un gaiši, kā lielie, Ĝaudis domās un skatīsies: kas tad tur tāda liela viešĦa atnākusi ar tik platu muti? Bet ja nekā neteiks, stāvēs tik un gaidīs, kamēr kāds uzrunā? Tas jau būtu gan daudz vieglāk izvedams, tā viĦa arī redzējusi darām citus bērnus, bet iznākt tas iznāk muĜėīgi. Tā vien, it kā tādiem bērniem nebūtu ne mēles mutē, ne tik daudz prāta, ka tie varētu pateikt, kādēĜ nākuši. Nē, Annele tā darīt nevar. Lai arī grūti nākas, bet būs jāpadod vien labdiena un jāpateic skaidri, kas sakāms. Tikai skaĜi vien lai neiznāk, jo tad tūdaĜ ir visas galvas uzreiz apkārt un skatās taisni virsū, tā ka dažreiz nezina, kur savas acis likt. Šoreiz visas Anneles bažas bij veltīgas. Lulīte jau to bij ieraudzījusi, izskrēja pĜaviĦā pretī, priecīga, uztraukta. Lulītei nevajadzēja nekādu apsveicināšanās teikšanu vai runāšanu. ViĦa neĜāva nemaz viešĦai vārdu, bet pati vien jautri čaloja. “Māte ar tēvu aizbrauca ciemā. Kristapeli lai paĦēma līdz. Lai Ħem. ViĦš tik kaujas, kad mājā. Man jāuzmana mazie, bet es varu darīt, ko es gribu. Mēs visi varam darīt, ko mēs gribam. Aukle ir, bet ko man aukle var darīt? Lai sēd kambari un lai valčo pupalellīti. Es jau nu neklausīšu aukli. Lai klausās mazie bērni. Un mazie bērni arī neklausīs.” Izveda Anneli caur sētsvidu, pie kūts durvīm piesietajam Krancim garām. Tas lauzās un rēja, ėēdi zvadzinādams un atnācēju vai nokost grasīdamies. Lulīte Kranci visādi izbāra, apsauca, kaunināja kā liela sieva, bet tas bārienam nepiegrieza ne mazākās vērības. Tikai, kad meitenes ieskrēja namā, Krancis lorneta tām pakaĜ vēl pāris sirdīgu rējienu un tad ielīda atpakaĜ būdā. ViĦš bij darījis, kas darāms. Mazie bērni bij Tincīte, Julcīte, Mincīte. Tās tūlīt apstāja Anneli, katra savu sūdzību sūdzēdama un taisnu tiesu no Anneles gaidīdama. Tincīte vicināja augstu gaisā paceltu, mazajiem nepiesniedzamu, brūnu māla gotiĦu. “ViĦi grib manu gotiĦu! Manu gotiĦu!” “Tā mana gotiĦa. To man tēvs pārveda. Lai viĦa man atdod. Saki, Annele, lai man atdod.”

“Nekā. ViĦa melo. Tā mana gotiĦa. Man tēvs to pārveda. Saki viĦai, Annele, lai man atdod.” “Mana gotiĦa, mana gotiĦa! Man tēt pārveda, man tēt pārveda,” Mincīte kliedza, mezdama zemē visas citas paijas, kādu tai bij pilnas rokas, lai tikai dabūtu gotiĦu, rāvās pēc tās gar Tincītes drēbēm plēsdamās un skrāpēdama. “Tā nav viĦas. Lai viĦa mani liek mierā,” sauca Tincīte. “Tā ir gan atal mana. Lai viĦa man atdod!” brēca Julcīte. “Mana gotiĦa! Tēt pāveda,” vienu un to pašu pūta Mincīte. “Atdod gotiĦu bērnam,” Lulīte īsi pavēlēja. “Ado bēnam, ado bēnam,” Mincīte nu bij liela, zinādama, ka tā uzstājoties viĦa, kā pa laikam, dabūs virsroku. Tincīte gotiĦu nedeva. “Atdod gotiĦu!” Lulīte pastiprināja pavēli ar kāju pie zemes. “A, kas tev par daĜu.” Tincīte neklausīja. “Nu tu dabūsi!” Lulīte draudēja un metās atĦemt gotiĦu ar varu. Tincīte piekrita Annelei un iegrūda tai paijiĦu saujā. “Šē! Tu glabā un nedod nevienam.” “Kam tā gotiĦa pieder?” Annele nedroši vaicāja, gotiĦu rokā svarodama. “Lai nu pieder kam piederēdama, atdod Mincītei. Tad būs miers.” “Kā es varu atdot, kad man Tincīte iedeva to paglabāt.” “Ak, nu tu te lielu izmeklēsi? Tu nemaz nezini, kādi mums bērni. Dod man gotiĦu!” Lulīte aši izšėīra lietu un patlaban grasījās paĦemt Annelei gotiĦu no rokām, lai atdotu to Mincītei, kad Tincīte paguva pieklupt pirmā, izrāva Annelei gotiĦu un trieca to gar sienu, cik tik spēka. “Džin! džin!” asi nošėindēja. GotiĦa bij drupās. Tincītes pārdrošībai sekoja neaprakstāms troksnis. Lulīte kliedza uz Tincīti. Tincīte kliedza un bēdza. Abas mazās bĜāva savu bĜāvienu, gan bez asarām, bet toties kā uz iesma. Kāda sieviete atrāva durvis no blakus istabas, bet patapa tikai paplātīt rokas, it kā no visa tā trača palikusi bez valodas, tad tūlīt iesteidzās atpakaĜ blakus istabā, kur to dzirdēja ar niknu “aijā-ā, aijā-ā” klusinām mazu bērnu, kas aizrāvies kā lēkādams spiedza, šūpuĜa līkstij uz augšu, uz zemi asi čīkstot un zāăējot. Tur aukle klusināja Pelīti, Lulītes vēl mazāko māsiĦu. Pēc brīža, kad kĦada pavisam negribēja rimties, aukle atkal parādījās durvīs. Nu tik tā ieraudzīja Anneli. “Aha,” viĦa teica, “tā jau es domāju, ka te vajaga būt kādam trokšĦa meistaram. Nekā, nekā! Lai man neiestāsta! Mūsu bērni vien jau tāda gilstoka netaisītu, kad nebūtu te tās Avotu meitenes.” Un atkal aizcirta durvis. Annele nobijās mēma. Kā tas varēja būt! ViĦa stāvēja mierīgi kaktā, vairīdamās, lai neapgāž viĦu kaudamās un viena aiz otras apkārt dzenādamas Tincīte ar Lulīti, bet viĦu noturēja par vienīgo vainīgo. “Es iešu mājā,” viĦa griezās pret durvīm.

“Nemaz tu neiesi,” Lulīte uzreiz pārtrauca dzenāt Tinci un skrēja Annelei priekšā. “KādēĜ tad tu nāci?” “Es nācu pēc sietiĦa.” “Nu ko tad tu iesi mājā, kad nāci pēc sietiĦa. Tad tev jāgaida, kamēr pārbrauks māte, tad dabūsi.” “Tas būs ilgi. Iešu gan labāk mājās.” “Neiesi, neiesi! Meitenes, nelaidiet viĦu,” Lulīte uzsauca savu mazo māsu baram, un uzreiz Annele bij ielenkta. Tincīte turēja viĦas vienu roku, Julcīte otru, bet Mincīte, ieėērusies tai brunčos, lalināja vienā laidā: “Nelaidat, meitenes, nelaidat, meitenes!” Un visas tagad bij jaukākā saticībā un vienprātībā. Otrā istabā Pelīte par jaunu laida vaĜā savu pūšamo. “Aij-ā, aijā-ā!” aukles balss sitās nikna pāri un pastarpām skaĜi bāra meitenes, visādus sodus tām solīdama. “Iesim laukā! Iesim uz šėūni!” Lulīte aicināja. Jā, to tūlīt. Visas izlaidās kā spārnos. Aizskrēja uz šėūni, kur, jaukam laikam pastāvot, bij sākts ievest jaunais atāls. Beidzamā pants bij tikko sākts kraut un kāpa kā pa trepītēm līdz pašiem dziedriem. Meitenēm bij viegla lieta uzrāpties pa siena pantu uz dziedra. Lielākām veicās vareni, bet mazās bij stumjamas un velkamas, līdz visas tupēja augšā kā bezdelīgas uz kārts. Tad sākās lēkšana sienā, jaukākā no vasaras izpriecām, kura arī Anneli tā valdzināja, ka tā sen aizmirsa savu apĦemšanos iet ātrāk uz mājām. Lēca pa vienai, vai visas reizē. Lielākās uzmeklēja bīstamākās, dziĜākās vietas, mazākās uzdrošinājās nokrist sienā tikai pāri pēdas dziĜumā un tādēĜ turējās pie tās paspārnes, kurā pants jau bij gandrīz dziedra augstumā. Neapnicīgi bērni turpināja šo rotaĜu, līdz viss pants bij nošĜaukts kā zāle pēc krusas negaisa. Te varēja Ĝaut vaĜu nebēdai, smiekliem, pārgalvībai, neviens lielais nedzirdēja, neviens neapsauca. Pēc laba laika tik ārā dzirdēja aukli. Tā gāja pa sētsvidu, bērnus meklēdama, par nozušanu bārdama un atkal par to visu ko nelāgu solīdama. Dzirdot aukli, smiekli un kĦada šėūnī uzreiz notrūka. “Iešu mājā,” Annele apdomājās pirmā. ViĦai nepatikās aukles acis. “Nekurp neiesi. Es zinu, kur atslēgas,” Lulīte noslēpumaini čukstēja Annelei. Tā lāga nesaprata. “Nu lai tu zini.” Lulīte satvēra to cieši pie rokas: “Bet mājā tu neiesi.” Un droši viĦa to veda auklei pretī. “Nu, nebēdnes lielās, pagaidat tik, kad pateikšu mātei, tad gan dabūsit,” aukle bārās, bet ne jau vairs tik bargi, kā iekšā, laikam gan tādēĜ, ka viĦa labi nezināja, ko īsti mātei pateiks, jo bērniem bez siena ziediem drēbēs un matos nekādu citu nedarbu nevarēja nomanīt. “Ej nu pie Pelītes, es tikmēr paraudzīšu pusdienu,” aukle teica Lulītei. “Ko tu raudzīsi?”

“Kas jau nu būs. Pasildīšu biezputru.” “Nē, nē, ne biezputru. Māte teica, lai tu vārot mums bīdelētus ėilėenus.” “Vēl kas jauns!” aukle brīnījās. “Kad tad teica? Tev teica?” “Māte teica! Bīdelētus ėilėenus!” “Bīdelētus ėilėenus! Jā, jā! Māte teica! Bīdelētut ėilėenut! Jā, jā!” kliedza Julcīte, Tincīte, Mincīte visas reizē. “No kā es vārīšu tos kiĜkēnus? Kur ir milti?” “Klētī.” “Kur ir atslēgas?” “Es zinu.” “Nu, kad tu zini, atnes man miltus, tad es tev vārīšu. Man tur nav nekādas daĜas. Ko man liek, to es daru,” aukle atteica un iegāja namā. “Nāc līdzi, tu redzēsi.” Neatlaizdama vaĜā Anneles roku, Lulīte ieveda to kambarī. Te tā pierāva krēslu pie skapja, uz krēsla uzlika ėeblīti un, pa abiem pakāpusies un uz pirkstgaliem pastiepusies, sameklēja atslēgas. Vienu lielu lielu klēts atslēgu, otru mazu. Abas nocēla no augšas. Mazo noglabāja gultā zem spilvena, bet lielo lepni rokā vicinādama, gāja atslēgt klēti. Annele brīnījās, ka Lulīte visu tā izdara. “Vai tev māte rādīja, kur glabā atslēgas? “Nē, es pati redzēju.” “Bet vai tad tu drīksti Ħemt?” “Klētī tak milti.” “Bet vai māte vēlēja Ħemt miltus?” “Ko tad mēs ēdīsim? Vai tad mazie bērni lai mirst badā?” “Aukle tak gribēja sildīt biezputru.” “Jā, biezputru! Ēd tu biezputru, kad viĦi ciemā ēd pankūkas.” “Bet, kad māte nav vēlējusi, tad tak nevar Ħemt.” “Kā nu nav vēlējusi? Kad māte būtu mājā, viĦa arī vārītu bīdelētus ėiĜėenus. Vienreiz viĦa teica: svētdien izvārīsim bīdelētus ėiĜėēnus. Un šodien ir svētdiena.” Annele vairāk nekā nezināja sacīt. “Nāc, palīdzi man atslēgt klēti,” Lulīte sauca, atslēgu iebāzusi slēdzenē, bet nevarēdama to apgriezt. Arī Annele nevarēja apgriezt atslēgu. Izmocījās abas, bet kā negāja, tā negāja. Lulīte aizskrēja pasaukt aukli. Aukle atslēdza durvis, bet pati iekšā negāja. Aiz Lulītes sabruka klēti visas mazās, pakampa ko patapdamas no šitik noslēpumainās, aizslēgti turētas vietas, Julcīte sakaltušu garozu no groza, Mincīte pat cāĜu barību no dēlīša, par ko Tincīte, kas jau prata smalkāki izšėirt, kas labs un kas nē, viĦas izsmēja un nokaunināja. Tikko Lulīte bij ar miltu groziĦu pie maisa, pieskrēja Julcīte ar Mincīti priecādamās: “Bīdelēti ėiĜėēni! Bīdelēti ėiĜėēni!” Mincīte iepakškāja abām rokām maisā, ka noputēja vien visapkārt un, vienu sauju bīdeles pakampusi, iesvieda to Julcītei acīs. Tādu mantu atsviest atpakaĜ Julcītei

bij turpat pie rokas un nekā tas vairāk nemaksāja, kā tikai: še tev! bet Mincīte to saĦēma briesmīgi aizvainota, ar tādu bĜāvienu, ka tai pašai aizrāvās elpa un citiem aizkrita ausis. Pat Lulīte tā nobijās, ka nometa tūlīt miltu grozu, sadunckāja Julcīti par to, ka tā kaitinājusi bērnu, Tincīti par to, ka tā vispār skrējusi līdz uz klēti, un izgrūda tās abas laukā, bet Mincītei izslaucīja acis no miltiem, nopurināja seju, nopurināja drēbes un nomierināja: “Paga, paga, lielās, kad pārbrauks māte, tad pateikšu, ko darīja bērnam, tad dabūs pērienu kā lietu.” “Pēlienu, kalietu,” Mincīte, elsas noraustīdama, draudēja savām iedomātām pāri darītājām. Tā Lulīte arvien aizstāvēja mazāko, vai tā nevainīga, vai vainīga, tagad Mincīti, tāpat kā agrāk Julcīti, un ar to panāca, ka viĦa arvien bij tai pusē, kurai lielāka vara: mātes, aukles un pašas Mincītes vara. Pēc neilga laika, kad aukle bij saĦēmusi miltus, viĦa ienesa kūpošu bĜodu baltas putras, kurā lieli cieti ėiĜėeni stāvēt stāvēja. Melnzemēs varēja ēst bīdelētus ėiĜėenus. Kviešu zeme te bij ieslavēta, un Melnzemis, sekodams tēvoča Anša padomam, arī sācis ienesīgāki izmantot druvu ražīgumu, bīdelēdams labību un pārdodams miltos, tāpēc arī Lulītei ar gardajiem ėiĜėeniem vien nepietika, jo tos jau ne vienreiz vien ēduši, bet viĦa uzstāja auklei dot klāt mērci. Aukle ne-gribēja par mērci ne dzirdēt. Tad Lulīte gāja uz klēti pēc sviesta. Auklei bij jāiet līdz atslēgt durvis. Durvis tā arī atslēdza, bet iekšā, tāpat kā pirmāk, negāja. Lulīte atnesa sviestu, ielika labu picku vienā šėīvī sev ar Anneli, otrā visām trim mazajām kopā. Sviestam uzlaida virsū ėiĜėenus, glumus un karstus, un Ĝāva, lai tas izplūdo un izkūst dzeltens kā vasks. Aukle pa to starpu izdrāza no skala katrai garu, baltu koka irbuli, kuru, kaudamās un viena otru nost grūzdamas, rāva tai no rokām mazās, jo ātrāki, jo labāki, tik Ĝoti viĦām gribējās ėiĜėenu. Aukle uzmetās ar elkoĦiem uz galda. Annele juta, ka tā skatās uz viĦu. Jā, kad tā pacēla acis, tā sastapās ar dziĜām, brūni urbjošām citām, kas likās sakām: “Nu ko tā Avotu meitene nāk ēst tos mūsu bērnu ėiĜėenus!” ViĦai aizspriedās kumoss kaklā, un tā nebūtu varējusi to norīt, ja aukle nebūtu izgājusi ārā. Izgāja, ne vārda nesacījusi. Mazās drīz vien sāka ap saviem ėiĜėeniem trokšĦot, plēsties, grūstīties. Visnerātnākā bij Mincīte. Lai gan mazākā, tā grūda abas lielākās māšeles no šėīvja projām, meta ėiĜėenus uz galda, meta tos atpakaĜ bĜodā, vai kur tik patapa, bet Julcīte ar Tincīti varēja Lulītei sūdzēties raudādamas, taisnību dabūja tikai Mincīte. Tikai kad Lulītei pašai iekrita Mincītes sviestais ėiĜėens klēpī, viĦa zaudēja pacietību un draudoša pagriezās pret Mincīti. Mincīte nosvieda karoti un bēdza, bet Lulīte, dzīdamās Mincītes, biedēja: “Nu tu dabūsi, pagaidi! Tagad tu būsi slima, iesi gultā un dabūsi zāles.” Mincīte iebēga kaktā un sāka skaĜi dīkt, lūrēdama pa pirkstu starpu, vai Lulīte būtu tiešām tik varena izvest savus draudus, un kādas būtu tās zāles, kas tai tiek piesolītas.

“Tūlīt, tūlīt tu dabūsi zāles,” Lulīte uzturēja spēkā piedraudējumu, jo arī Mincītei nevarēja vis Ĝaut tā ārdīt Lulītes virskundzību. “Redz, zāles ir tēva skapī, es tagad paĦemšu atslēgu un no lielās pudeles tev ieliešu. Un tās tev būs jāizdzer.” Lulīte izĦēma pirmīt zem spilvena pabāzto atslēgu. Tā bij skapja. Ar to atslēgu Lulīte varēja slēgt bez aukles palīdzības. Mincīte jau vairs nedīca. Rokas uz muguras un dibenu pie sienas, viĦa skatījās kāri, kas gan labs var nākt ārā no tēva skapja. Lulīte pakāpās uz krēsla un izcēla lielu pudeli, vidū apjoztu ar sarkanu papīri. Sameklēja turpat mazu kājainu glāzīti. “Nāc nu, būs zāles!” “Kas tās ir par zālēm?” jautāja Annele, pētījoši skatīdamās pudelē. ViĦa pazina labi dažādas vecmātes zāĜu pudeles, bet tādu sarkankrūtainu starp tām nebija. “Tās ir tādas zāles, kādas dzer tēvs, kad sabrauc ciemiĦi. Tēvs dzer un ciemiĦi lai dzer. Visu pudeli izdzer.” “Bet vai tu drīksti tā Ħemt bez tēva ziĦas?” “Ko tu vienmēr: drīksti, drīksti! Kāpēc es nedrīkstu, kad mātes nav mājā,” Lulīte spītīgi atteica, tā, lai Annele vis nedomā, ka viĦa nezina, ko dara. ViĦa ielēja glāzīti pusē. “Piešauj nu mēli,” aicināja Anneli. Tā purināja galvu. Tad Lulīte darīja to pati, garšodama. “Salds, bet kož. Paraugi!” Annele nu arī iemērca mēles galu. “Sīvas zāles,” vīna slaucīja no mutes lipīgo sīvumu. “Nav vis sīvas,” Lulīte tiepās. “Saldas? Dod man ar',” prasīja Tincīte. “Man ar', man ar',” sauca Julcīte. Bet Mincīte jau nāca kā kūlenis no sava kakta. Ko? ViĦai solītās zāles gribēja izdzert citas? ViĦa jutās piekrāpta. Nekā, nekā! To vien viĦa nepieĜaus. “Manat dālet! Manat dālet!” viĦa kliedza, ar dūrēm sev ceĜu pie galda izlauzdama. Un, iekam Lulīte attapās to aizturēt, satvēra glāzīti un ielēja to mutē. “Re, kur dūšīga mazā meitene. To jūs nevarat neviena,” lielīja Lulīte. Tas Mincītei patika loti. ViĦa aizsita muti cieti un uzmeta glāzīti uz galda.

“Vēl!” Annele arvien vēl bij tā bailīgā. “Nelej viĦai vairāk! Visas zāles nav labas.” “Kas tad zālēm var kaitēt? Lai tik dzer,” Lulīte pielēja glāzīti pavisam pilnu, jo viĦai arvien patika darīt to, kam citi bij pretī. “Lai tik dēl!” Mincīte lalināja pakaĜ. “Izmet cauri,” Lulīte teica, kā to bij dzirdējusi sakām vīrus, un cēla Mincītei glāzi pie mutes. Mincīte iekampa pilnu muti, aizrijās, rāvās elpas, nevarēja ieraut. Lulīte dauzīja tai pa muguru, izbrīnījusies iebilda: “Kas nu notika? Kas nu notika?” Beidzot Mincīte ar satricinošu bĜāvienu atdabūja elpu, bet tad kā vētras liekts zariĦš savilkās čokurā: “Tūlt, tūlt!” “Pāries, pāries,” Lulīte žēloja, pati nobijusies. “Es teicu, ka visas zāles nav labas,” Annele bij pavisam nobijusies. “Ak, ko tu nu zini,” Lulīte īdzīgi atcirta, jo vainīga būt tā ne par ko negribēja. “Gan pāries sūrums un būs labi.” Bet pudeli tomēr novietoja atpakaĜ skapī, pēc tam arī atslēgu noglabāja agrākā vietā. Sūrums Mincītei tiešām likās pārgājis. ViĦa nemaz vairs neraudāja, bet sāka smieties. Smējās, vēl ar asarām un apaĜajiem vaigiem, smējās tik un gāja grūstīdamās gar citām meitenēm, streipuĜoja, novēlās gar zemi, vāĜājās, nebij pieceĜama, tik Ĝenkana tā likās, un tik smējās, smējās, smējās. Kas nāca tuvumā, tam sprauslāja acīs, tik nerātna bij Mincīte, mēdījās, siekalāja, izgrūda pavisam nesaprotamus vārdus un tik smējās. Sākumā meitenes smējās līdz, bet Mincīte bij tik nesaprotama un jocīga, ka arī Lulīte palika domīga: kas ar bērnu esot noticis. “Tas būs no tām zālēm, saki, ko gribi,” teica Annele. Lulīte arī vairs nepretojās. “Jā, tā būs gan. Un zini ko: tās būs bijušas smejamās zāles. Tēvs arī, kad ar ciemiĦiem viĦas iedzer, tad smejas un smejas, un runā tik daudz, kā citā reizē nemaz nē. Un ciemiĦi tāpat smejas un smejas, bet vēlāku, kad smejamais pāriet, tad ir atkal kā citi cilvēki. Tu redzēsi, Mincītei arī pāries smejamais.” Smejamais gan arī pārgāja Mincītei, bet tad tai uznāca krācamais. Bērns palika piepeši pret visu nevērīgs, tad iekrita miegā, krāca, murgoja, svaidījās un bij pietvīcis kā no uguns.

“Vai, vai, nav labi, nav labi!” Lulīte vaimanāja un skrēja saukt aukli. “Kas tam bērnam? Kur viĦam uzreiz tādi karstumi? Vai tik nepārēdinājāt ar tiem ėiĜėēniem?” aukle uzprasīja, un Annelei likās, it kā viĦas spožās, niknās acis viĦu vien kā vainīgo meklētu. Tad tā paĦēma Mincīti, pārlika to pār roku ar galvu uz leju un ievadīja savu resno pirkstu labi dziĜi bērna mutē. Tas deva tūlīt vēlamos panākumus, un Mincīte izmeta laukā visas smejamās zāles. “Kas tam bērnam ir iedots? Ko viĦš ir iedzēris? ViĦš tak smird pēc brandvīna!” “Es viĦam tik iedevu zāles,” raudulīgi murmināja Lulīte. “Kas par zālēm! Tas tak ir brandvīns. Ak trakās, trakās!” “Vai brandvīns ir tik briesmīgs?” vaicāja nobijusies Annele. “Ak tā! Nebūs vēl diezgan briesmīgs! Laikam tas ir kā pieniĦš un medutiĦš, ko? Ak trakās, trakās! Nebūtu nu es ieskrējusi, būtu tepat vai izdzisusi nabaga mazā dzīvībiĦa,” tā aukle runāja, bērnus vēl galīgi samulsinādama. Mincīte bij pa pusei kā bez samaĦas, raudāja, ka sāpot galva. Aukle uzlika slapju dvieli uz pieres, un bērns palika gan mierīgāks, bet tad atkal iegrima it kā nesamaĦas miegā. Lulīte ar Anneli nemaz neatgāja no slimnieces. “Ko tik nu teiks māte?” Lulīte vaimanāja. “Ka tik nepārbrauktu vēl, kamēr Mincīte paliek vesela.” Bet sētsvidū jau piebrauca rati. Tincīte ar Julcīti jau pirmās izskrēja mātei pretī: Mincītei iedotas smejamas zāles. Mincīte tad palikusi traka un tagad nu guĜot ar karstumiem gultā. Melnzemene ieskrēja ar visām ciema drēbēm. Kas noticis? Kas noticis? Lai stāstot aukle. Aukle izlikās pavisam mierīga. Nekas, nekas. Dzīvojušies, plosījušies, kā jau bērni. Vai nu par daudz satrakojušies, vai par ātru kas ieēsts, viĦa klāt nav bijusi, viĦa neka nav redzējusi, grēks viĦai būtu ko teikt, bet kad arī kas nelabs būtu ieēsts, viss jau, paldievs Dievam, laukā, bērns guĜ un, kad guĜ, būs drīz vesels. Tā, tā, tā! Bet kur tas vainīgais? Kur tas vainīgais, Melnzemene bargi taujāja un skatījās pēc rīkšu saujas. Ko nu vainīgs? Kur nu sameklēs to? Melnzemju bērni jau ir labi bērni, viĦiem jau prāts nenesas uz niėiem. Lulīte pat, tai jau var atstāt pašu mazāko, viĦa to izšūpos un izaijās labāk par katru lielo. Bet, kad jau ieronas citi meistari no citām mājām, tad jau pavedina uz nedarbiem pašus labākos bērnus. Un. ka te ir strādājuši citi meistari ar savām gudrībām, tas jau nu skaidri pierādīts, jo vai Melnzemju bērni vieni paši kad kādreiz tādas lietas ir izdarījuši? Nē, it nekad. Nu, tāpēc!

Melnzemene skatījās meklējoši apkārt, un viĦas acis krita tieši uz Anneli. Lulīti viĦa nemaz neredzēja. Visu laiku runādama ar saimnieci, aukle bij nostājusies tā, ka Lulīte varēja aiz viĦas muguras nepamanīta izšmaukt laukā. Palika Annele kā vienīgā vainīgā. Jā, par tādu viĦu turēja ir aukle, ir Melnzemene, to viĦa tagad redzēja skaidri. ViĦa pietvīka līdz ausīm. Kājas un rokas tai notirpa, it kā kāds tai būtu svešu nastu uzmetis plecos. “Nu, vai nu redzi arī, kāda tagad Mincīte,” Melnzemene norādīja uz guĜošo bērnu, it kā izteikdama ar to graujošāko pārmetumu. “Atnāk un stāv visu dienu,” aukle teica savai saimniecei, Annelei pāri, it kā viĦas tur nemaz nebūtu. “Vai māte tevi nemaz negaida mājās?” jautāja Melnzemene tieši. Pie šī jautājuma Annele izrāva savas rokas un kājas no sastinguma, apsviedās apkārt un bij kā zibenis laukā pa durvīm. Krancis dabūja redzēt tikai viĦas papēžus. Noskrēja pāri pĜaviĦai, pārlēca robežgrāvim, nokrita uz grāvmalas. “ViĦas mani tur par vainīgu, viĦas mani tur par vainīgu,” sūdzēja grāvmalei. “Vainīga, vainīga, vainīga!” likās sakām aukles brūnās acis. “Nekā, nekā! Lulīte vainīga. Kas izĦēma atslēgas no paslēptuves - to tak nedrīkstēja, kas gāja uz klēti pēc mi/tiem un lika vārīt ėiĜėenus - to tak nedrīkstēja, kas izĦēma no skapja smejamās zāles un iedeva bērnam - to tak nedrīkstēja. Lulīte vainīga.” Bet kas dzīvoja līdz? Kam tāpat patika ēst ėiĜėenus ar sviestu? Kas tāpat piešāva mēli smejamām zālēm? Un smējās vēl par Mincīti, kad tā jau kā pusdzīva griezās virteni? Kas Ĝāva tāpat visam notikt? Kas neaizskrēja jau sen mājā, lai gan redzēja, ka auklei tā nav pa prātam. Palika un palika, lai gan sen jau vajadzēja iet. Ak kauns, kauns! Vainīga, vainīga! Tā nepārmeta vis Melnzemju auklei, tā pārmeta dziĜi krūtis kāda cita Anneles neatvairāma balss. “Lulīte vainīga!” To viĦa varēja teikt, cik gribēja, bet tā pati otrā balss arvien atkārtoja: “Lulīte vainīga, tu arī vainīga. Lulīte palika Melnzemēs, tu ej uz Avotiem. Tu nepārnes vis sietiĦu, pēc kā sūtīja māte, tu nepārskrēji vis tūlīt mājā, kā vajadzēja. Tu paliki Melnzemēs un dzīvoji visus nedarbus līdz.” Ēnas garas, sirds smaga, kaklā elsas. Vainīga, vainīga! Pēc sietiĦa gāja, bet kaunu pārnesa, tik lielu melnu kaunu, ka ilgi to vajadzēja mazgāt gaužām asarām.

CeĜa jūtīs Iekam Annele nedzīvoja Avotos, viĦa arī neko nezināja no laika. ViĦai priekšā bij tikai rožainas miglas, no kurām izpeldēja brīži un mirkĜi kā zeltoti torĦu gali, izdzīvojās, izplaksnījās brīnišėā mirdzumā un atkal nogrima miglās. Bet iebraucot Avotos laiks piesēja savu pavedienu pie pēdējā ceĜa rādītāja un nu tikai ritināja laukā no sava lielā kamola dienas un naktis, vasaras un ziemas, nedēĜas un mēnešus, mēnešus un gadus. Dažreiz laiks aizskrēja ar visām balvām kā ar putna spārniem, dažreiz tas gulēja smags un nekustīgs kaulos kā lielā guĜa. Bet ko viĦš paĦēma, to tas vairs neatdeva, ko aizveda, tas vairs neatgriezās. Tā kādreiz no Āėu puses katru sestdienu bij steigusies mājā LīziĦa. Tagad viĦa dzīvoja Jelgavā. Bet bieži, kad pienāca sestdiena, Annele, kā citkārt, iegrimusi logā, skatījās tālumā un gaidīja. ViĦa gribēja, lai LīziĦa nāktu. Lai nebūtu vairs starpā tā laika, kas aiznesis māsu uz citu pusi. ViĦa gribēja, lai būtu saraustīti laika pavedieni un tos varētu aizmest prom. Un, kad viĦa vairs nebij, LīziĦa varēja nākt. Gauži, lūgtin lūdzās meitene, saliktām rokām čukstēdama: “LīziĦ, nāc! LīziĦ, nāc!” Aizvēra acis un domāja: “Kad nu atdarīšu, celiĦš vairs nebūs tukšs un melns. LīziĦa nāks, tāpat kā agrāk.” Bet nekā. LīziĦu tik varēja redzēt ar neredzamām acīm. Tad viĦa nāca kā vējš, smaidīdama, savu kurvīti vicinādama, kā citkārt. Un tad jau viĦa bij istabā. Viss palika gaišs un silts. Tēvs smaidīja, māte, visi Ĝaudis. Un tad jau viĦas abas skrēja pa lauku, ziemā LīziĦa to nesa pāri kupenām, vasarā tās bij mežā, skaĜajās putnu balsis, puėēs. Un runāja, runāja abas. Sirds palika viegla. Atšėetinājās kā samezglojies kamoliĦš. Bet citas reizes, kad bij nevarīga Anneles iedomu spēja, viĦa labāk nemaz negāja pie loga. NemīĜoja vairs šo vietu. ViĦa zināja, lai skatījās, cik gribēja, celiĦš palika tukšs, tukšs. LīziĦa vairs nekad nenāks no tās puses. Tas laiks bij aizgājis. Annelei likās, ka laiks ir divējāds: balts un melns. Agrāki laiks bij bijis arvien balts, tikai retumis ar nelieliem melniem raibumiĦiem, tas bij tādās reizēs, kad dabūja bārienu vai arī duncku par kādu padarīšanu, ko lielie sauca par nedarbu. Nu lai viĦi arī to sauca kā saukdami, liela bēda par to nebij. Pastāvēja kādu laiku kaktā, jo pret pārspēku nekā cita nevarēja iesākt, noskūpstīja sāpi, izbirdināja asaru rūgtumu, pasviedās uz vienu kāju, uz otru, un laiks bij atkal balts un spožs kā pati baltā saulīte. Bet nu vairs tā nebij. Dažreiz laika melnie raibumi izlaidās pāri mirkĜiem, brīžiem, pāri stundām. Un dažreiz Anneli mocīja kāda neatlaidīga un neatdzenama doma, kas jautāja pie šāda vai tāda gadījuma vai notikuma: jā, bet diezi vai tas arī ir tā, kā rādās, vai pavisam citādi? Nojauta gan, ka lietas un notikumi nav tādi vien, kā tie rādās acīm, bet ir arī vēl citādi skatāmi vai jaušami, tā kā tie nemaz acīm nerādās. Un tā viĦai arī dažreiz likās, ka cilvēki runā citādi, nekā viĦiem vajadzētu runāt, un dažreiz smejas, kad pavisam nebij ko smieties. Tad viĦi varēja ar smiekliem vaigā otram pateikt tādus vārdus, ka tas otrais no dusmām, no īgnuma, no sāpēm līdz asarām bij satriekts. Seviški to darīja sievas viena otrai, kad tās piepeši, kā no zilām debesīm, sāka bārties un teikt nelāgus vārdus. Neizprotams bij, ka cilvēki zaimoja un kaitināja viens otru it kā sava prieka dēĜ. Bet kas tas bij par prieku, kas nenāca no tā, ka patīk, tik gauži patīk saule, puėes, putni, mežs, LīziĦa, vecmāmiĦa, tēvs un visi citi mīĜi, mīĜi cilvēki, bet patīk turēt dusmas un bārties, to Annele nesaprata. Tas laikam arī tad bij tāds melns prieks. Tāds prieks, kas nedarīja labu.

Darbs Annelei tagad bij tikpat kā lielajiem it kā dienišėa maize. Vasaru, jau otru še, bij jāatiet trešā ganu diena un ka no rudens to atkal iecēla pērnajā vietā pie spolīšu spolēšanas. Bez tam vēl bij vasarā kā ziemā tādi darbi, kas bērniem veicami, kā: ravēšana, zāĜu plūkšana, lapu šėīšana, adīšana, šūšana, vilnas plucināšana un kāršana. Darbs jau nebija par sliktu. Katru jaunu jau sāka ar lielu, karstu gribu, bet kas nebij patīkams, tā bij tik apnicīgā klātsēdēšana tādam darbam, vēl arvien un arvien, kad domās tas jau bij vai simtkārt padarīts, izdarīts un nobeigts. Domas nevarēja samierināties ar roku gauso gaitu, un dažreiz domas aizmirsa rokas, aizskriedamas tālu, tālu, jaunu pasauĜu klajumos. Tad: sitiens pa plecu. “Kur tavas domas, meitēn? Vai tā vajag strādāt?” Domas tad gan kā zibenis atskrēja atkal atpakaĜ pie rokām, izlaboja roku kĜūdu, bet viĦām sāpēja sitiens, viĦas palika skumjas, skumjas. Domām bij daudz darba, viĦām bij jāveido jaunas pasaules, bij jāpiepilda tās daždažādiem tēliem, viĦas nāca un gāja, viĦas Ħēma savu pašu vaĜu. Ko Annele tur varēja darīt, ja viĦas dažreiz aizveda citu ceĜu nekā to, kurp tā sūtīta? Ja viĦas izsvieda ko no rokām vai lika aizmirst to, kas lielajiem bij tik visai svarīgs? Tai laikā viĦai Ĝoti bieži atgadījās, ka tā pie savas miesas izbaudīja jūtīgu atgādinājumu: nevajaga domāt, nevajaga sapĦot. Ja tāds atgādinājums nāca no mātes, tad tas dažreiz sāpēja gauži. Kā māte tā varēja darīt? Kā varēja viĦu sodīt par kaut ko, par ko tā nejutās vainīga? Tad māte likās kā tālāk atgājusi, kā svešāka palikusi. ViĦa laikam nekā nezināja par Anneles domām. Nē, laikam nezināja vis. Jo bieži, kad Annelei dažreiz tīri neviĜus paspruka laukā no domu virknes kāds jautājums vai izteiciens, par kuru lielie dažreiz sirsnīgi smējās vai arī paraustīja plecus, no mātes viĦa dabūja par to bārienu vai pat pĜauku: citā reizē lai tik muĜėīgi nerunājot. Tas bērnu stipri iebiedēja. Ne tik vien viĦa sāka rūpīgi slēpt savas domas un spēles no lielajiem, bet arī sajust, ka tai dara pāri un taisni tie, kas ir vistuvākie. Kad viĦu nosodīja, tad tā domāja: lielie soda tādēĜ, ka lielajiem ir vara sodīt, vienalga, vai tāds sods pelnīts, vai nepelnīts, un tādēĜ tas jāizcieš, bet nekad neraudāja, netielējās un nelūdzās, lai sodu atlaiž. Par to Anneli teica spītīgu. Citi bērni arvienu raudot un lūdzoties, bet viĦa nē. Bieži citas sievas gulēja Anneles mātei ausīs, ka no tās meitenes viĦa liela prieka nepiedzīvošot, tā Ħemšot pati savu galvu, jo nemaz tāda neesot kā citi bērni. Tas pamudināja māti vēl stingrāki raudzīties uz to, lai Anneles mazais dzīvības kociĦš nelaistu liekus asnus un neplestos nepiedienīgā kuplumā un spītībā. Kaut kas jau nu Annelē bij, kas gāja cīĦā ar lielo pasauli, bet pašai viĦai likās, ka tai nemaz nebij spītes, pati viĦa bij bēdīga par to, ka tā nav tāda kā citi bērni, viĦa bija tāds mazs nieciĦš, kas tikai gaidīt gaidīja, lai pamet tai ar mazo pirkstiĦu, lai pasmaida pretī, un tūlīt viĦa būs pie mātes kakla, pie mātes sirds. Bet mīlināties ar bērnu, novērot viĦu, iedziĜināties viĦa pasaulē, kas to deva darba Ĝaudīm? To tik varēja bagātnieki, varēja kungi savās lepnajās pilīs un savā lielajā vaĜā. LīziĦas gaišumiĦa trūka Avotos, bet arī jautrā Karlīne bij palikusi mazrunīga un mazsmaidīga. Un vienreiz, ieejot vecmāmiĦas kambarītī, Annele redzēja tur stāvam Karlīni sarkani noraudātām acīm. Nekad vēl nebij redzēta raudam priecīgā un smukā meita. “Kāpēc Karlīnei jāraud?” meitene bažīgi jautāja. Ne tūlīt atbildēja vecmāmiĦa. ViĦa aiztaisīja papriekš lielo dziesmu grāmatu, to grāmatu, kas tikai bij viĦai vienai, ar skaistu garenu bildīti katras dziesmas sākumā, ar loču līkumiem un viju vijumiem izpušėotu pirmo dziesmas burtu un arī ar citiem burtiem tik lieliem, ka varēja aptaustīt rokām, atlika grāmatu plauktā un tad tik teica:

“Karlīne ar Ingu taisās iet pie mācītāja.” Kāpēc Karlīnei bij jāiet taisni ar Ingu pie mācītāja, meitene nesaprata, bet, ka bij tādā gadījumā jāraud, par to viĦa vairs nebrīnījās, jo visi, kas teicās iet pie mācītāja, mēdza raudāt. Tomēr Annelei bij nez kāpēc Karlīnes žēl. Žēl tā laika, kad viĦa bij smējīga un skaĜa, kaut arī bieži ėircināja Anneli. Daudz kā bij žēl. Daudz kas sāpēja. Tas nu bij tas melnais laiks, kas bieži spiedās starp rožaino balto. “Ko tā meitene tāda?” daudzreiz jautāja lielie. “Vai tev kas sāp?” jautāja māte. Ko nu Annele varēja teikt, kas sāp. “Tu audz. Tad jau sāp šur un tur. Vienā loceklī, otrā. Tas viss no augšanas.” Avotos vairs tā nebij, kā agrāk. Kaut kas taisījās pārgrozīties. Un Annele tumši nojauta, ka tas stāv sakarā ar viĦiem visiem un arī ar tēvoci Ansi. Tēvocis Ansis bij Avotu saimnieks un vecmāmiĦas jaunākais dēls. Katrs vecākais, kad bij pārlaists ložu laiks, bij izgājis no mājām par labu jaunākajam, jo, kas saimnieks, tam nevajadzēja tos laikos iet krievos. Un lai glābtu no krievos noĦemšanas, katrs darīja priekš savējiem ko spēja, jā, daudz vairāk, nekā kad tie būtu jāglābj no slimības vai pat nāves. Tā Avotos, mainoties vienam pēc otra vecmāmiĦas dēliem, beidzot bij palicis par saimnieku pats jaunākais. Annelei attiecības ar tēvoci Ansi jau kopš paša pirmā laika nebij visai draudzīgas. Pie pirmās sastapšanās, kad viĦa bij atbraukusi no KatliĦiem, tēvocis, to ieraudzīdams, bij izplētis rokas, it kā pārsteigts iesaukdamies: “Ā, tur jau patlaban ir atbraukusi tā mana mazā brūtīte! Na, nāc šu, nāc šu!” un bij mēăinājis meiteni saturēt un nomutēt, bet Annele bij kliegusi, skrāpējusi, situsi un, pasprukusi laimīga vaĜā, nekur citur patvēra nezinādama, zem gultas glābusies. Nogaidījusi, kamēr viss klusu, tā beidzot bij līdusi droši laukā, bet te no kādas paslēptuves tai bij atkal uzbrucis tēvocis, pacēlis to savās lielajās stiprajās rokās un nobučojis, neskatoties ne uz kādu meitenes kliegšanu vai pretošanos. Par to viĦa, vaĜā palaista, bij raudājusi un dīkusi vai veselu stundu, kamēr māte, nezinādama šādas dīkšanas iemeslu, bet domādama tikai iespītēšanos, to bij ieraidījusi vēl dziĜāk kakta klusumā uz ilgāku pārdomu. No tās reizes Annele vairījās tēvoča, cik vien varēja, lai gan novērot, ko tas darīja, ko runāja, tai patikās visai daudz. Tēvocis bij bieži ārpus mājas. Un, kad mājā, tad reti dzīvoja viens, bet tad sabrauca pie tā viesi. Daudzreiz viĦš arī tādus pārveda sev līdz. Teica: esot studenti. Visi bij jauni un līksmi. Dzīvoja dažreiz dienām. Dzēra un dziedāja. Svešas dziesmas vācu mēlē, retumis latviski. Paši arī visādās mēlēs sarunājās. VecmāmiĦa tad vārīja tēju trumuli pēc trumuĜa un cepa gaĜu. Bet varēja nojaust, ka tie ciemiĦi viĦai nepatika, daudz reiz dzirdēja no viĦas tādu vārdu, kā: bulduri. Vairāk viĦa nesacīja, bet tas pats viens vārds labs nebij. Viesu zirgus viĦa lika nojūgt un pabarot. Ja to nedarīja, viĦi zviedza un kašāja zemi,

nevarēdami sagaidīt savus braucējus. Bet daudzreiz braucēji aizskrēja kā lielā steigā. Tad vajadzēja uz karstām pēdām zirgus sajūgt, un viĦi aizlaidās kā vēji, tēvocis līdz. Daždažādus jaunus rīkus un traukus pārveda tēvocis, ko lietot saimniecībā. VecmāmiĦa viĦus ieslēdza skapī un nekad neaizskāra. ViĦai nevajadzēja nekādu tādu “bundžu”. Bieži, kad runāja par tēvoci Ansi, vecmāmiĦa mēdza teikt: “Jauni laiki, jauna pasaule, es vairs to nesaprotu, bet lai jau dara kā grib.” Anša iemīĜoto izbraucamo zirgu vairāk glāstīja un baroja nekā citus, dudinādama: “Noskrien, noskrien to nabaga zirdziĦu.” Tēvocis arvien bij steigā, visur ieradās pašā pēdējā brīdī, kad citi bij nogaidījušies un uztraukušies līdz nabadzībai viĦa dēĜ. Arvien tas bij pilns jaunu plānu un nodomu. Mājas dienvidpusē tēvocis sāka rīkot lielu dārzu un gribēja to paplašināt ik ar gadu. Citi brāĜi raustīja plecus. “Vai tas bez naudas izdošanas? Un ko tāds dārzs?.. Vai tas tev dos maizi?” Tagad vēl, protams, nē. Bet reiz tas man var ienest lielu naudu,” tēvocis atteica un stādīja tālāk. Ne tik vien savu, bet arī citu saimnieku labību tas uzpirka un veda uz sudmalām, sabīdelēja miltos un šėūtēja uz pilsētu. Par to viĦu citi saimnieki sauca par kupči. Bet lai arī kupčis, tēvocim tas nekas. ViĦš pavadīja lielāko laiku pa pilsētām, pa krogiem un arī pa tiesām, jo prāvnieks tas bij liels. Iepērkot par dzimtu savas mājas, tas bij sanācis strīdū ar pašu grāfu kādas tam šai gadījumā nodarītas pārestības dēĜ, un viĦš nebūt no prāvas ar to neizvairījās un tik smējās vien, kad citi sacīja, ka šajā prāvā lauzīšot kaklu. Tēvoci bieži aicināja godos, sevišėi bērēs kā izvadītāju un slavēja, ka neviens mācītājs tik jauki neprotot runāt kā Avots. Svētdienās, kad pātaros sprediėi lasot, iegulās istabā tāda miegainība, tēvocis pacēla acis no grāmatas un sāka runāt pats saviem vārdiem no galvas. Tad uzreiz bij visas sejas viĦam pievērstas, visas acis platas. Klausījās kā bez elpas, asarām birstot. Viegli kā straume viĦam plūda vārdi, un visiem tie bij saprotami, tuvi, daudz tuvāki nekā mācītāja vārdi, jo viĦš zināja, kas katram sāp un kas katram dara prieku. Bet, kad Annele redzēja dažreiz pret vakaru stāvam vecmāmiĦu sētsvidū un ilgi pētījam tālumu, kurā saredzams lielais ceĜš, vai nakti klusi uzceĜamies un kā ēnu nostājamies pie loga, tad viĦa zināja, ka tā gaida tēvoci Ansi un ka neviens viĦas bērns nedara tai tik daudz rūpju, kā šis lielais platplecu puisis. Reiz, pret pavasari, tēvocis piesauca Anneli klāt. “Nāc šu, meitēn! Zini, kas nu būs? Nu, atmini, atmini! Nevari? Tad es tev pateikšu. Pa Lieldienām pārbrauks māsa. Nu! Tagad taču tu man vari teikt paldies!”

Annele sasita rokas. Pietvīka no liela prieka un laimes, bet paldiesu palika parādā. Tēvocis arī laikam tā negaidīja. Pūpolu svētdiena atnāca silta silta. Kalpu klēts galā, saulītē, uz šaura koka soliĦa, sēdēja tēvs, māte un vecmāmiĦa. ViĦi bij dziĜās runās un izskatījās noskumuši. Ko lielie tur runā? bažīgi skatījās Annele. Māte tai klusi pamāja un, kad tā, jautājoši, pienāca, ieĦēma to klēpī, cieši sev pieglauzdama. Meitene bij mēma no laimīga pārsteiguma. Kur tāda reize bij gadījusies! ViĦa drīkstēja būt klāt un klausīties. “Vai tad it nekādas izredzes nav vairāk? Vai tas pēdējais lēmums?” vecmāmiĦa jautāja, kā nespēdama kaut ko neticamu aptvert. “Mans pēdējais lēmums gan, māt. Šorīt mēs ar Laukmali galīgi nolēmām. Pa Jurăiem jāiet,” tā tēvs. “Laukmalim gan būs labi. Es jau viĦam tevi novēlu, jo tas tāpat mans bērns kā citi, bet kas būs ar Avotiem, ja tavas acis vairs nelūkos, kas te notiek?” “Kā nu jūs runājat, māt, kas būs ar Avotiem? Kas tad te par bēdu? Te tak paliek par saimnieku ne kropls, bet vesels cilvēks. Un pie tam gudrs cilvēks.” “Tas nav bijis un arī nekad nebūs arkla gājējs. To jau tu zini.” “Kad būs jāiet, ies.” “Nē, nē, dēls! Ansis par daudz viegli audzis. Kamēr tu še biji, tos gadus viss gāja uz augšu, prieks bij redzēt. To laušanu, to strādāšanu, to neviens svešs nevar izvest. Bet tā ir jāstrādā, ja grib Avotos dzīvot un maizi ēst. Mazam spēkam tie kalni nekā neizdod.” “Nu labi, labi, māt. Bet, tā kā es še strādāju, tā var tik strādāt tad, kad neviens starpā nemaisās. Ansis to nedarīja. Bet rudeni tas taisās precēties. Kā tad būs, kad nāks svešs starpā, kas to lai zina? Bet par rūgtumu un par nepatikšanu es negribu nevienam būt, sev nē un arī citiem nē.” “Lai nu, lai tas svešais kur tas svešais, bet tās ir tavas tēva mājas.” “No kurām es esu izgājis ar baltu spieėi rokā.” “Tiesa, bērns, tiesa,” vecmāmiĦa nopūtās. “Ka tas būtu gājis pēc manas gribas, tad tā nebūtu noticis, bet es nekā nevarēju darīt. Vai tu domā, ka tas mazumu manu sirdi grauž?” “Un tie, kas varēja, kam vajadzēja to darīt, tie nekā nedarīja. BrāĜi bij devuši man mutes solījumu tikt pie mājām, pie iedzīves, jo viĦi katrs bij Ħēmuši no tēva ligzdas savu pilno daĜu, tikai es nē. Man nedeva mantu, man deva solījumus: kad vajadzēs, dabūsi. Un kad nu vajadzēja, kad gadījās pirmā vieta, kuru varēju paĦemt, kas bij pirmie atrunātāji? Tikai brāĜi. Tur nebij labi, un nākošreiz atkal nebij labi un pēc nākošās tāpat. Tad es noskārtu, ka viĦi mani atrunās no katras vietas, aiz bailēm, ka nav man jāsniedz palīdzīga roka, pēc taisnības jādara tas, kas viĦiem Dieva priekšā pienāktos darīt. Tad es apslāpēju ilgošanos pēc sava zemes stūrīša un liku prātu ar mieru. Ja viĦi man arī būtu

gribējuši palīdzēt, nekad šai ziĦā vienprātības starp viĦiem nebūtu bijis. Un sevis dēĜ sacelt naidu brāĜu starpā, to es negribēju.” “Tik jau tev ir tās bagātības, kā tas taisnais prāts.” “Jā, netaisnība man ir rūgta un nebrīvība tāpat. Zem cita strādāt man būtu pārāk grūti. Tāpēc es nodomāju, iešu pie LaukmaĜa viĦa jaunceĜamās mājās. Darbs būs grūts. Nāksies plēsumu plēst, jo tur jau tikai kaila atmata, bet vai es tāds pirmais, vai būšu pēdējais? Vismaz man tur būs darba vaĜa darīt, kā es par labu atrodu, un nevis, kad man kāds nāks ar neprātīgu pavēli, kuru dažreiz pašam kauns izpildīt. Jā, kā tur būs, es vēl nezinu. Pie Laukmala neesu vēl dzīvojis. ViĦš ir taisnīgs. Varbūt būs tas labākais brālis. Un vēl viena lieta: tur turēsim vairāk lopu, pārdos vienu otru mārciĦu sviesta, lai iznāk tam zēnam tās augstās skolas. Jā, nu ko tur vispār vēl vairāk runāt. Tā ir nolemts, un tam tā jābūt.” “Un varbūt tā arī ir labāki.! Lai tad notiek Dieva prāts.” VecmāmiĦa cēlās un nevarēja piecelties. “Smagas kājas,” viĦa smaidīja, “sēdot pavisam notirpušas. Tas ir tas pavasaris, kas kož kaulā.” Tēvs palīdzēja viĦai un pavadīja to kalnā. Māte nebij visu laiku sacījusi neviena vārda, tikai šad tad acis noslaucījusi. ViĦa arī tagad klusēja. Tādu runu, kā starp tēvu un vecmāmiĦu, Annele vēl nebij nekad dzirdējusi. NeziĦā viĦa skatījās no viena uz otru. Ko tas nozīmēja? Kas tad jau bij noticis? Kas vēl notiks? “Vai tēvs ies projām no Avotiem?” viĦa jautāja ar izbailēm, kad tās ar māti bij palikušas vienas. “Ne tēvs vien, mēs visi iesim.” “No Avotiem?” “Jā.” “No Avotiem prom? Pavisam prom?” meitene neticēja savām ausīm. “Jā, bērns, jā. Tagad pat, pa Jurăiem.” “Nē, nē!” Annele purināja galvu. “Nu tu gan stāsti jokus? Tu gribi mani mānīt, es zinu.” “Tu tak dzirdēji, ko runāja tēvs visu laiku? Vai tie bij joki?” “Bet kā tad mēs varam aiziet no Avotiem?” “Vai tad tu domāji, ka mēs še varēsim mūžu dzīvot? Tās jau nav mūsu mājas. Mums nekur nav māju. Tu vari to dzirdēt. Esi jau diezgan liela. Pa Jurăiem mēs iesim prom.” Jā, tā tas bij. Viss tiesa. Tēvs nekad nedzina jokus, un māte nebij mānījusi bērnu. Annele dzirdēja to visu kā kaut ko tālu, tālu, bet saprast neko nesaprata. Nekad, nekad, nekad viĦa nebūtu varējusi iedomāties, ka kādreiz būs jāiet prom no Avotiem. Tēvs bij atkal pienācis un nosēdies uz sola. “Nu tev arī sāksies grūtākas gaitas,” viĦš teica Annelei. “Katru dienu ganos.”

“Kas tas nu par lielo ganu,” māte žēloja, glāstīdama meiteni, “tikko astoĦi gadi. Un tad vēl tas lielais aitu bars, ko LaukmaĜi dzīrās atdzīt ganīt pa vasaru. Kā to apskraidīs tik mazas kājas?” “Nav tik traki. Nevajag baidīt ar darbu, kas nav vēl pierādījis ne savu grūtumu, ne vieglumu. Ganība liela, verstēm plaša, lauku un tīrumu, kas būtu sargājami, vēl pagaidām nav. Un mūsu bērns nav izlutināts. Pa mazumam jau pieradis pie darba. Nu kā tu domā, meitēn? Vai varētu izkalpot par lielo ganu?” tēvs smaidīdams, bet it kā aiz smaidiem skumdams, paskatījās uz Anneli. Meitene nesamanīja, ko atbildēt. Viss dzirdētais viĦu samulsināja, satricināja. Kā viss bij nācis tik negaidot, kā jau sen nolemts un norunāts, ka nekā Annele vairs nevarēja grozīt, nekur izbēgt no tā, kas nāk, un ka viĦai pašai Ĝāva ieskatīties šais nākošos notikumos un viĦa redzēja nākošo darbu nevis kā rotaĜu, bet kā grūtu pienākumu, to visu viĦa piedzīvoja pirmoreiz. Un viĦai tas drīzāk izlikās kā sapnis nekā patiesība. “Jā, ko tur var darīt? Vai es ar vieglu sirdi eju prom no tiem pašiem Avotiem? Te stāvēja šūplis, te pagāja bērnība. Un tā paša mīĜuma dēĜ esu tos gadus še plēsies. Un vai ir patīkami pa katriem Jurăiem noārdīt savu ligzdu? Bet tāda nu ir tā dzīve!” “Dzīve? Dzīve? Kas tā tāda ir, tā dzīve?” Annele ka izbijusies pacēla galvu. Bet tēvs un māte it kā nesaprata viĦas jautājošo acu, bet turpināja savu sarunu. “Redz nu,” teica māte, “varbūt, ja tu būtu paklausījis toreiz brāĜiem, tev vairs nevajadzētu staigāt no vietas uz vietu, bet tev jau būtu pašam sava māja un iedzīve. Vai brāĜi, kamēr bij neprecējušies, tevi mazumu veda no vienas mājas uz otru, kur bij meitas mantinieces, lai tu izmeklētos, kur iet iegātĦos. Bet tu negribēji. PaĦēmi nabaga meiteni, tāpēc tas nu tā ir.” “BrāĜi gribēja, lai es dzīvoju, kā viĦi to vēlas, nevis kā es pats gribu. Un es gribēju labāk ar tevi nabadzībā, nekā ar nemīlamu sievu lielā mantā. Tu biji krietna, skaista, tikusi darbos, ko man vēl vairāk vajadzēja.” “Un man toreiz nemaz tāds prāts uz tevi vēl nebij,” teica māte ar tādu tālu, klusu smaidu. “Vai tas tam bērnam jādzird?” tēvs bažīgi paliecās pret Anneli, it ka gribētu to prom raidīt. “Vai tas kas Ĝauns?” māte atjautāja preti, pie tam pievilkdama bērnu vel ciešāki sev klāt. “Es domāju, ko mēs runājam, var arī bērns dzirdēt. Jā, mans prāts stāvēja toreiz uz citu pusi, un es gaidīt gaidīju, lai tu novērstos no manis un ietu kaut kur iegātĦos. TādēĜ es arvien vilcinājos un vilcinājos tev dot atbildi. Upesmuižā, kur jau mēs visi toreiz kalpojām, bij kāds puisis, varbūt tu atceries?” “Jirăēns?” tēvs izbrīnēts iesaucās. “Tas pats Jirăēns. ViĦš bij par tevi gaišāks no vaiga un uz visādiem niėiem.” “Zinu, zinu. Viegls!”

“Vai jauns to vēro! Man viĦš patika. Bet vecāki brīdināt brīdināja. Ko nu Jirăēns, pasaules gājējs! Neviens ne zināt nezinot, kādu tas Ĝaužu. Šodien te, rītu tur. Bet Avotu dēls, tas esot visu mutē kā krietns cilvēks, pie tāda vīra es būšot arvien maizi paēdusi. Un tā - vai nu vecāku padoms, tava nesatricināmā uzticība, Jirăēna vējainība - vai arī viss kopā - nezinu, kas tur īsti bij vainīgs, ka mans prāts sāka grozīties, bij jau grozījies, iekām es pati to nojaudu. Un tā, kādā pavasara dienā, vēlāku vēl kā tagad, kad jau ievas ziedēja, esu kādu svētdienu pie vecākiem, Mežsargos, un dzirdu lejās, kā skan mežs, dzirdu, kas tur nāk dziedādams. Tik jauki, jauki skanēja tava balss! Un tad man uzreiz nokrita kā zvīĦas no acīm: cik krietns un labs bij tas cilvēks, kas tur tā dzied. Un ka nav vis nekur labāka. Un tajā pašā reizē es noĦēmos: iešu pie tevis.” Annele sāka šĦukstēt. Visi šie nedzirdētie vārdi viĦai bija kā pārsmaga nasta, kuru kaut kā gribējās atvieglot. Māte apklusa, it kā nobijusies: varbūt tomēr nebij labi visu to runāt bērna klātbūtnē. Tēvs ieĦēma meiteni klēpī. “Ko tu raudi, bērns? Mēs visi vēl esam kopā. Dzīvi. Veseli. Dzīve mums priekšā. Gan Dievs palīdzēs, gan viss būs labi.” Un lielām starojošām acīm noskūpstīja bērnu. Pēc tam arī māte to noskūpstīja, apĦēmusi mīĜi viĦas galvu. Tie bij kā kādi nepiedzīvoti un nedzirdēti brīnumi. No mājas durvīm vecmāmiĦa ūjināja tēvu. TeciĦiem viĦš uzskrēja kalnā, paklausīgs kā bērns. Bet māte vēl necēlās no sola. ViĦa likās kaut kur tālu būt ar savām domām. “Ko jūs abi darījāt tai Upesmuižā?” jautāja meitene. “Ak tai Upesmuižā? Tēvs tur bij par priekšsaimnieku, bet es pie istabām. Man tāpat kā viĦam pavisam jaunai bij jāiet no mājas, jo vecākiem bij tik kā tā mazā mežsargu vieta un mēs daudz bērnu. Kalpošana Upesmuižā bij mana pirmā un pēdējā. Kungi bij pēc cilvēkiem, ne tā kā citi vācieši, un man neviens darbs nebij par grūtu. Tad arī nebij ko sūdzēties. Abus mūs nebūtu gribējuši laist projām, lai gan mūsu precībai bij labvēlīgi. Bet tēvs domāja, ka Aizpriedēs man būs vieglāka dzīve, nekā paliekot muižā. Nebij jau slikti arī Aizpriedēs. Kamēr jauns, visur var iztikt. Bet tā klīst no vienas vietas uz otru, tikko iedzīvojies un apradis, tas ir rūgti. Grūti bij šėirties no Aizpriedēm, kur nodzīvots pirmais laulības laiks, dzimuši bērni, vēl grūtāki būs aiziet no šejienes.” “Un kādēĜ tēvs aizgāja no Aizpriedēm?” “Redzi, tas ir tā. Turēt uz kādu cilvēku greizu prātu, to tēvs nevar. Ar Aizpriedi, kā ar māsas vīru, viĦi sadzīvoja labi. Pie algas tēvam bij pielīgts tīruma gabals, kuru tas pats apkopa un iestrādāja. Un kad? Pa novakariem, pa dienvidiem, miega negulēdams. Šai tēva tīrumā labība arvienu padevās varena. Nu, un tad to iekāroja cits. Atnāca uz Aizpriedēm paša saimnieka brālis. Tas domāja, ka tēvs būtu dabūjis to labāko gabalu zemes un ka tas gabals pienāktos viĦam, kā tuvākam radam. Gulēja ar to Aizpriedim ausīs tik ilgi, kamēr to piedabūja. Bet tēvs nevarēja paciest pārestību, ka viĦa sviedriem iekopto zemi nepelnītā kārtā iedalīja citam. Tā viĦš aizgāja.”

Un ar Kameni iznāca gandrīz tāpat. Te viĦam bij līgumā dabūt iesētu pūru kviešu labākā zemē, bet Kamenis to pievīla un kviešu sēšanai iedalīja no savas vissliktākās zemes, tā ka to vasaru tikai lāčauzas vien nopĜāvām. Šito sava brāĜa viltību tēvs nekad nevarēja aizmirst un uz otru gadu vairs nepalika, lai gan Kamenis, redzēdams, kas tēvs par varenu strādnieku, runāja tam apkārt no rīta līdz vakaram, lai jel tak paliekot, un nez ko tam sasolīja. Bet tēvs viĦam vairs neticēja.” Redzēdama tēvu nākam no kalna, māte apklusa. Ar to izbeidzās šis dienas runāšana. Annele aizgāja lēnos soĜos, nesdama savu domu nastu. ViĦai likās, ka šai vienā stundā tā būtu izlaidusi un apjaudusi visu šo savu pieaugumu, kas bij nemanot nācis pa šiem četriem gadiem, nodzīvotiem Avotos. Vecāku sarunu viĦa uztvēra ne tik vien kā kāda notikušā vai notiekošā atstāstījumu, bet arī kā šī notiekošā sakarību ar sevi, ar savu apkārtni. Un sevi tā juta sakarīgu ar kaut ko nezināmi dziĜu. Lai arī sāpēja, ka jāaiziet no Avotiem, lai arī bij rūgtas vecāku dzīves gaitas, tēvam nodarītās pārestības un ciešanas, kaut kas tomēr bij, kas lika uzelpot kā kam plašam un tālam pretī, kaut kur bij kāds nezināms spēks, kas solīja palīdzēt tikt visam pāri, lai nāktu kas nākdams. Gandrīz visi līdzšinējie mājenieki taisījās nošėirties katrs uz savu pusi. Tēvocis negribēja vairs turēt neviena precēta kalpa un bij salīdzis tikai puišus un meitas. Karlīne ar Ingu bij salīguši kopā uz kādām pārnovada mājām. Vecajai AĦus muižā vairs darba nedeva un tā aizgāja dzīvot pie savas meitas. Zangus ar savējiem bij aizgājuši jau pērn. Tēvocis Ansis turēja vārdu. Lieldienu nedēĜā viĦš pārveda LīziĦu sev līdz no Jelgavas. Līdz pašiem Jurăiem viĦa varēja palikt un gribēja savējiem palīdzēt aizvākties uz jaunajām mājām. LīziĦa bij pastiepusies garāka, un Annelei likās, ka tā kĜuvusi daudz daudz skaistāka, bet arī kā svešāka. Karlīne viĦā ilgi skatījās, pati tāda skumja. “Bet bāla, bāla palikusi mūsu ērkšėrozīte tai pilsētā,” viĦa teica. “Pagaid, pēc nedēĜas būšu tikpat sārta kā senāk. Nu sāksies atkal skriešana pa laukiem un mežiem. Iekšā jau nesēdēšu nevienas liekas stundas.” Daudz, daudz vēl izskrējās abas ar Anneli pa mežu un līčiem. Bet valodas vairs nebij senās. Bieži LīziĦa, skatīdamās tālumā, bij sevī nogrimusi. Kā pati ar savām domām kaut kur kavēdamās, un mazā meitene baidījās viĦu traucēt. arī viĦai pašai savas valodas ar kalniem, ar kokiem. “Annele, Annele, tu gribot iet no mums projām,” ikviens no tiem jautāja, it kā brīnīdamies un pārmezdams. “Nē, nē, nē,” Annele iekliedzās. “Aiziesi un aizmirsīsi.” “Kad arī aiziešu, nekad neaizmirsīšu, nekad, nekad, neviena mīĜa koka, neviena kalna.” Lieldienas atnāca. Kalnā, starp diviem vareniem bērziem, bij uzkārtas šūpoles. Tās bij palīdzējušas uzkārt Ingus stiprās rokas. Lai vēl pieminot viĦu Avotos. Sanāca kaimiĦu bērni un jaunekĜi šūpoties. Visi slavēja vieglo un augsto šūpoĜu sviedienu.

Otros svētkos pat muižu Ĝaudis atnāca. Viens slaids smuks puisis, spožos stulmju zābakos, sarkanā cepurē, kā pie LīziĦas piegāja, tā kā dadzis pielipa. Annele skatījās uz viĦu, cik tik sevī niknuma jauda, bet viĦš kā nepratījās, tā nepratījās iet tālāk un, kad arī aizkustējās uz brītiĦu, tomēr drīz bij atkal klāt. Bet Annele, tāpat ticīgi, turējās LīziĦai tuvu. Kad smukais puisis to pamanīja, viĦš laipni bildinoši paskatījās meitenes acīs. “Nu, meitēn, būsim draugi!” Bet atbildi Anneles acīs viĦš varēja gaiši lasīt šādu: “Nebūsim vis draugi, ej projām!” Bet LīziĦa paskatījās uz abiem, iesmējās un papurināja galvu. Tad aizskrēja un ielēca šūpolēs. Tūlīt divi nākošās vasaras ganu zēni pievilka virvi. “Cik augstu var laist?” “Cik tik jums spēka.” To nu viĦi gribēja pierādīt. Šūpoles laidās kā atspoles ar katru sviedienu augstāk un augstāk. Netāli no šėērskoka, tad līdzās, tad pāri tam zibēja zeltotā LīziĦas galva ar kuplajām matu pīnēm. “Ai, cik tālu es redzu! Zilus kalnus, zilus mežus, sarkanas mājas! Tik tālu jūs neviens nevarat redzēt,” viĦa gavilēja. Bet uz smuko muižas puisi vairs ne ar vienu aci neskatījās. Vēl pēc Lieldienām nāca divi svarīgi notikumi. Svētku nedēĜā Ingus ar Karlīni atkal brauca pie mācītāja un šoreiz tiem līdzi arī tēvs un tēvocis Ansis. Bet mājās vecmāmiĦa vārīja “tārpiĦu” zupu un cepa gaĜu Ingus un Karlīnes mielastam. Pārbraukušos aicināja visus līdzās pie galda. Bet tūlīt nesēdās vis. Svinīgi tēvocis Ansis salika rokas un runāja tikpat svinīgi un it kā nokaunējušies stāvošiem Ingum un Karlīnei par jaunu dzīvi, par priekiem un bēdām, par saticību un mīlestību. Karlīne visu laiku šĦukstēja piedurknē. Pēc runas visi balsi noskaitīja tēvreizi. Annele nu nojauda, ka Ingus un Karlīne ir tagad vīrs un sieva. Labi jau tas laikam bij, bet tā vairs nemaz nebij tā Karlīne. Lieldienas atsvētē iesvētīja brāli. Kad redzēja to lielu un staltu jaunajās pusvadmalas drānās ar balto kaklautu, Annele tīri nobijās un bijīgi atkāpās atpakaĜ. Vai nu brālis bij kā liels cilvēks cienā un godā turams? Vai nu pavisam vairs nevarēja atĜauties pret viĦu būt nerātnai vai pat nepaklausīgai, tas vēl bij labi jāpārdomā. Visu pēcpusdienu pēc baznīcas viĦi abi ar māsu vien gāja, ar māsu vien runāja par to, kas nu nāks, ko darīs, Annelei tur tuvumā nebij ko klausīties. Pēdējās dienas krita kā uz galvu bezdibenī, tik ātras, ātras. Vēl varēja saskaitīt piecas līdz Jurăiem, tad tikai trīs, un tad pienāca pēdējais vakars Avotos. Visi bij klusi. VakariĦas aiznesa neaiztiktas.

Ausa Jurău rīts, tik daudz iztēlotais, izdomātais, bet sirdij arvien vēl neticams, arvien vēl nepieĦemams. “Aizskriešu vēl līdz mežmalei, līdz lielajam bērzam, līdz avotiĦam,” domāja Annele. “Nenoklīsti, meitēn, mēs tūlīt dosimies ceĜā, tev jāpalīdz dzīt lopi,” māte cieši noteica, tā atraisīdama meitenes domas no visa tā, kas bij, un piesaistīdama tās jaunam pienākumam. Šais Jurăos Anneli neviens uz vezuma vairs necēla. ViĦai bij jāskraida gar ceĜmalu savā pusē un rūpīgi jāuzmana, lai lopi neiekrīt jaunajos dīgstošos tīrumos. Cik reiz pameta acis atpakaĜ - Avoti atgāja tālāk. Tālāk ar sveėaini smaržojošo kalnaino silu, ar avotainajām lejām, ar plaukstošajiem ābeĜu dārziem.

Jaunās mājas Debesis bij atkal jaunas un zeme jauna. Gaisus tricinādami un savus treĜĜus neapnikuši uz zemi bērdami, cīruĜi viens aiz otra iznira no bezgalīgās zilgmes kā knapi jaužamas drebošas punktiĦas, bet, tikko ieraudzīti, jau arī nogrima debesu ezerā, aizsviezdami dziesmas kā nepārtrauktas kreĜĜu virknes gar abām ceĜa malām. Puėes, tās pašas mīĜās un tomēr arvien jaunās, paskatījās no grāvmalēm un pĜavām un palika aiz muguras, lai dotu vietu atkal un atkal citām. Saule un vēji rotājās ap svešu māju sienām un plūkāja caurus jumtus, kas savā nabadzībā tomēr aprīĜa saulē izskatījās tik mīĜi un tādi nomazgāti skaidri. Annele nu gāja pa to ceĜu, kas bij saredzams no Avotu kalna. Tas veda pasaulē. Bet, kad gājēji bij nonākuši pie krustcelēm, mantas vezumi, kuru pirmo vadīja tēvs, nogriezās negaidītā virzienā, prom no tā gaišā ceĜa, kuram pretī tiecās meitenes prāti un kas kaut kur tālumā likās kalnā augam. Lopi aizskrēja vezumiem priekšā. Pie pirmā tiltiĦa, kas savienoja kādu lauku ceĜu un lielceĜu, māte apstājās un sauca vējā: “Vai še jānogriežas?” “Tālāk, tālāk!,” atsaucās tēvs. Nu viĦi gāja vēl labu gabalu. Tikai pie trešā tilta tēvs rādīja un māja nogriezties pa labi. Vezumi iegrima dubĜainā lauku ceĜā un tikai lēnām virzījās uz priekšu. Dzinējiem bij jāpiegriež visa uzmanība lopu pudurītim, lai tas svešajiem tīrumiem nenodarītu ne mazākā Ĝaunuma. Bet Annele, lai gan vienmēr atgādināta turēt acīs pienākumu, tomēr paguva ievēlot visu, kas vien bij redzams šai Jurău ceĜojumā. Mājas gar ceĜmalām bij skaistas un staltas. Tur nu bij tās ar sarkaniem un spožajiem jumtiem, kas no Avotu kalna rādījās pie apvārkšĦa. Ēkas kā kannas, žogi veseli, dārzi lieli. Labi būtu apmesties un dzīvot arī te, ja jau nu vairs nevarēja palikt Avotos. Še bij durvis un vārti, kas it kā aicināt aicināja: dārzos jauki, noslēpumaini stūrīši, kuros varēja ieiet kā mežā. Un, kad pienāca pavisam tuvu tādām mājām, sudrabots strautiĦš piepeši izskrēja no alkšĦu pudura un burbuĜoja patiltē. Vienas, kā otras no tām varētu būt jaunās mājas, kurās būtu patīkami ierīkoties, bet gājēji visām tām aizsteidzās garām. Annele arī nevienam nevaicāja, vai vēl tālu līdz galam, kad pienāks, tad jau redzes pati, bet līdz tam varēja pa ceĜa malām izmeklēties arvien tās skaistākas vietas, kur acīm un domām uzmesties un pasērst kā putniem gāju ceĜā uz svešu kuău mastiem. Bij jau labi pret vakaru, kad aiz muguras palika visas mājas un notrūka arī ceĜš kā pārrauta stīga. Priekšā izpletās plašs klajums, ne pĜava, ne lauks, ne nora, ar zilu meža strīpu norobežots. Rūsgana, vārga zālīte tikko līda laukā no zemes. “Varat laist lopiem klīst brīvi. Te jau nav vairs ko sargāt,” teica tēvs. Māte apstājās, salika rokas un klusi grozīja galvu. “Ak tad te nu ir tā atmata?”

Vairāk neteica nekā. Vezumi brauca taisni tur iekšā. Brauca gāzelēdamies pa ciĦiem un pari muklājiem, kur vietu vietām bij saredzamas riteĦu pēdas. Te laikam taisījās jauns ceĜš. Bet kurp viĦi brauca? Pašā atmatas vidū un pašā viĦas zemākā vietā kāda ēciĦa ar baltu salmu jumtu spīdēja pievakara saulē. Uz to ēciĦu brauca vezumi. “Kas tā tur par būdu?” Annele jautāja. “Tās jau ir tās Jaunās mājas.” Annele palika kā uz mutes sista. Divas pretējas jūtas viĦai uzreiz saspriedās kaklā. Smiekli uzlēca pirmie par to jocīgo namiĦu, kas tik nevarīgi stāvēja plašajā atmatā kā raganas namiĦš uz vistas kājas pasakā un saucās Jaunās mājas, bet smieklus tūliĦ nožĦaudza kāds dzēlīgs rūgtums - jā, te nu tas bij, ko sirds negribēja pieĦemt, te nu tas bij un neizbēgams. Un kaut kas smags, nemīlams un vēl pavisam neizprotams likās kā draudošs mākonis guĜam ap jauno vietu. Tai brīdī no meža izšāvās liels, mutuĜojošs dūmu stabs un laidās kā putns pa melnu stigu, vilkdams aiz sevis garu rindu tādu dīvainu namiĦu. “Re, atkal būdiĦas! Un skrej!” - meitene izsaucās lielā pārsteigumā. Un tūliĦ nosarka, redzēdama citus par šiem vārdiem gardi iesmejamies. “Neesi nu tik muĜėe,” pamācīja lielie, “tas, kas tur skrien, ir dzelzceĜa vilciens: priekšā lokomotīve, un, ko tu turi par būdiĦām, ir vagoni. Vagonos sēž Ĝaudis kā istabā un brauc tālus ceĜus.” Annele iepleta acis. DzelzceĜa vilciens, lokomotīve, vagoniI Tas te bij tomēr kaut kas, par ko Avotos nekā nezināja. Jo nāca tuvāk, jo jaunā mītne likās augam. Kāpa ārā no zemās vietas. “Bet kādēĜ viĦa tik zemā vietā?” jautāja meitene. “Lai būtu tuvāk ūdenim, muĜėīte,” atkal to pamācīja. Aiz salmu apjumtās mājiĦas atradās vēl kādas ēkas sākumi. Tie bij laidari, kas auga brūnām mālu sienām. Pie vienas bij pagaidām uzceltas diezgan prāvas, apjumtas aizgaldas, kurās ievietot lopus. Pāra desmit soĜu nostāk viĜĦoja plats ūdens. Lai gan smagums kājās bij liels, Annele steidzās to izpētīt. Tik liels ūdens! Vai tas tik nebij ezers? Ezeru viĦa vēl nebij redzējusi. Tas būtu kaut kas jauns. Ūdens vieta visapkārt bij ciĦaina ka bruăis. CiĦi šĜakstēja un grima zem kājām. No katra ciĦa izspurdza cekulots putns, šāvās meitenei pāri, šāvās atpakaĜ, metās cilpām ap galvu un pieri, matus skardams un žēli, uztraukti kliegdams: “ėīvīt, ėīvīt, ėīvīt! Prom, prom, prom!” Kā citcitai ziĦu dodamas, gan gaisā šaudīdamās, gan pa ciĦiem tekādamas un nemitīgi kliegdamas, ėīvītes sacēla kājās visu ūdens malu. Kur vien meitene lika kāju, ap viĦu švirkstēja kā odu bars. Putniem bij bail par saviem perēkĜiem, kas še starp ciĦiem bij milzīgā vairumā.

Par velti bij salikt rokas un apliecināt: “PutniĦi, ėīvītes, negribu jums Ĝauna. Nedarīšu jums pāri!” Ėīvītes neklausījās. Ėīvītes to turēja par ienaidnieci, par iebrucēju, kurai nav vietas viĦu valstībā, un kliedza bez mitas: “ėīvīt, ėīvīt! Prom, prom!” Annele jau zināja viĦu “prom!”. Zināja, ka ėīvītes, gudrinieces, arvien citā virzienā skraidīdamas, maldināja nācēju prom no savām ligzdām un gribēja to ievadīt tālu atmatā. Gan viĦas redzēs, ka es neĜauju aizmanīties, ka viĦām nekā Ĝauna nedaru, ka viĦām būs ar mani jāapron, viĦa domāja un gāja tālāk, bet ėīvītes to vadīja, vēl jo skaĜāk un žēlāk brēkdamas. EzeriĦa virsma zem vakara debesīm zaigoja kā stikls. Patiesībā ezeriĦš tikai bij tāda laba lāma. Visa atmata ieliecās kā lēzena mulda, un še bij tā dziĜākā vieta. No Jauno māju tievā skursteĦa kūpēja dūmi. Stāvu kāpa debesīs zils, augsts stabs. “Nāc nu šurp!” aicināja Anneli. Kur citur? Turp vien nu būs jāskrien. Katru dienu, katru stundu, jo tās jau nu bij viĦas mājas. Maza, maza bij jaunā istaba. It kā viĦas cēlēji būtu baidījušies iecirst dziĜāku robu atmatas lielajā palagā. Rupji tēstas baĜėu sienas sūnām nobāztām šėirbām sveėaini smaržoja. LodziĦš, četru rūšu, ielaida gaismas, cik spēja. Viss jau bij kā ar rokas apsviedienu novietots un iekārtots. Pie mazā galda sēdēja divi LaukmaĜu vīri, kas bij palīdzējuši atvest mantas. Viens no tiem bij Ăelžu Miėelis. Tas tagad dzīvoja Laukmalēs. Māte vedējiem bij izcepusi gaĜu ar olu kulteni. Tadu cieĦu mēdza dot Jurăos. ViĦi ēda nesteigdamies, lai gan ceĜš atpakaĜ nebij īsais. “Gan jau pārbrauks. Mājas nav zaėis. Nekur neaizskries.” - tā teica Miėelis, arvien smaidīgs un runātnīgs, bet kārs arī klausīties citu runās. “Nu, Krišjān,” viĦš teica. “Nu tev ir zeme, nu tev ir būda. Lai nu gan nav paša, tomēr plēsties tev še pietiks līdz mūža galam. Ko līdz mūža galam! Piecus mūžus arī te var ielikt vienas darba rokas. Tā postaža še jau ir verstīm gara!” Tēvs bij domīgs un nerunīgs. Noglauda matus, norūca kaut ko, Miėelim atbildes negribēja dot. Tā valodas palika kā apsalušas. Annelei likās, ka Miėelis šoreiz runāšanu bij sācis no nepareizā gala. Neviens to tālāk neritināja. Vīri atvadījās. Attālais mežs atsarka rietā. Miėelis, kāpdams ratos, ausi pašėiebis, garu brīdi noklausījās atmatā. “Lai arī tuksnesis, bet viĦam savi karapulki,” tas teica. “Tikko vieni nogūluši, otri jau kājās! Dzirdat to ăilstoku?” EzeriĦa apkārtnē, kur nesen vēl bij šaudījušās izbiedētās ėīvītes, tagad kurca vardes. Neizskaitāms pulks varžu. Un kādu gabaliĦu tālāk atkal cits. Vēl tālāk cits. Cik tālu sniedzās dzirde, miljoniem varžu tricināja atmatas zemi.

Bet Avotos reiz bij tādi Jurăi, kad sievas un meitas no Avotu kalniem ielīgoja visā pasaulē pavasari. Kad tas bij? Kur tas bij? Annelei likās, ka simts gadi būtu pagājuši no tā laika, kad viĦa no Kaitinu puses Jurăos iebrauca Avotos. Tur lakstīgalas, še - ėīvītes un vardes. Domas aizlidoja uz Avotiem un izskraidīja visus celiĦus, aplūkoja dārzā katru pumpuru, kuram rīt jāplaukst. Un pusmiegā vēl sevi manīja: nebūs tā, nebūs tā, kad rītu uzmodīšos, būšu atkal Avotos. Šie māĦi bij saldi māĦi. Ar tiem viĦa iemiga. Agra vēl bij rīta saule, kad māte modināja. Lopi jālaiž laukā uz ganībām, jo no vecām mājām barības nekādas nav atvests līdz. “Jā, tas nu ir tas sākums,” Annele domāja, ātri ăērbdamas. Kājas un rokas jau tai bij knašas un klausīgas, bet sirds arvien vēl neticīga. Vai nu tiešām būs pienācis tas laiks, par kuru jau tēvs runāja pirms lieldienām Avotos? Vai tad tiešām tanī neizbēgamā nepavērsies kēda sprauga, pa kuru varēs izšmaukt cauri, brīvībā? Sirds tam negribēja ticēt. Māte jau gaidīja ārā rīta dzestrumā. “Nu, vai tev viss ir?” Annelei nebij nekā. Kā tad ganam vajadzēja? Ar nepacietīgu roku māte to ievadīja atpakaĜ istabā. “Vai tu neredzi, kur tavas lietas? ĥem apsegu!” Pacēla no krēsla smagu segu. Ne sega tā bij, bet tādi rupjas vadmalas brunči, saitē piekrokāti. Tikai meitene nekur nebij redzējusi, ka māte tādus būtu valkājusi. Tie sevišėi laikam viĦai bij gatavoti gana apsegai. Ko lai ar tiem dara? Vai tos lai tā mauc galva ka Kaminskene un vecā AĦus, kad lietainā laikā staigāja pa Avotiem, pārsegušās rupjajiem kroku brunčiem? “Es negribu! Man nevajaga tādas apsegas kā vecajām sievām!” Annele vairījās abām rokām. Bet māte ar visu varu pārmauca tai segu pār smagajām bizēm. “Nerunā nu niekus - kā vecām sievām! Vai tu arī zini, ka te nav ne krāces, ne koka, aiz kura paslēpties no vēja, no lietus, teiksi vēl paldies, ka tev ir tāda apsega! Pa garo dienu var uznākt visāds laiks. Nav vēl vasara, kad dzīs dienvidū mājā. Labi, ka pa visu dienu lopiĦi pielasīs vēderu. Atmata, cik tālu redz, jau vēl kaila kā delna. Te tev būs stiba. Te kurvītis.” “Kas tai kurvītī?” “Iesākts adīklis un maizes doniĦa azaidam. Pusdienu tev aiznesīšu, ja palaidīsi tuvāk mājām. Un nu laid droši! Sākumā lopiĦi būs nemierīgi, meklēdami treknāku zāli. Tu pati nesnaud, aplaid acis, kur labāk! Gan jau redzēsi.” “Labi, labi,” atteica Annele, “bet cik tālu var laist?” “Jā, to es arī nezinu! Cik tālu var laist?” - māte jautāja tālāk tēvam, kas pie jaunsāktajiem laidariem aptēsa resnu baĜėi. ViĦš bij izkreklojies. ViĦa spožais cirvis zibēja saulē. Nu viĦš atliecās taisni un rādīja ar roku:

“Uz saules pusi laid līdz platajam grāvim - tu jau redzēsi - uz pusnakts pusi arī līdz tādam pašam grāvim, uz rītiem nedrīkst laist pāri tam lauku ceĜam, ko tu tur redzi, un uz vakariem ne tālāk kā līdz retajām priedēm un krūmiem, kas nāk pretī no lielā meža. Tās tavas robežas. Starp krūmiem un mežu ir pĜava, turp lauzīsies lopi, bet tu labi uzmani - tur ir sveša daĜa.” “Un mežs?” “Arī mežs ir sveša daĜa. Tajā ne pēdu!” “Labi,” - Annele saka, bet nekustas. Cirvis priecīgi lec uz augšu un krīt atpakaĜ spožs gaismā, tumšs ēnā. Lielas skaidas šėist no baĜėa - sveėaini sulīgas. Mirdzošas sviedru lāses rit tēvam no pieres. Nu viĦš vēl varētu paskatīties, varbūt vēl kaut ko pateikt Annelei, bet nē, viĦš vairs neskatās. “Meitēn, kur nu tu aizsnaudies? Lopi jau gabalā!” “Jā, jā, tūlīt, tūlīt!” Lieliem lēcieniem Annele laiž pakaĜ savam pulkam. Atduras pie lielā grāvja, kuru minējis tēvs. Tas ir dziĜš, plats, svaigi rakts. Kas to raka? Vai atmatā vēl dzīvo kādi Ĝaudis? Nē, cilvēku pēdu neredz nekur. Otrpus grāvja ir reti krūmi, ciĦi, rāvains pavasara ūdens. Aiz robežceĜa ir Dakšu lauki. Tur kāds zēns ganīja aitas. Tālāk varēja redzēt Dakšas, brangas mājas koku pudurī. Vakar viĦi tām bij braukuši garām. Zēns pienāca ar aitām tuvu ceĜam. Annele palika šai pusē. Abi stāvēja kā mieti un skatījās viens otrā. Zēns bij labi lielāks par Anneli, baltiem linu matiem. Kad bij diezgan izskatījušies, zēns izĦēma no kabatas stabuli un stabulēja. Nekas liels no tā neiznāca. Bet Annelei stabules nebija, un viĦa tikai varēja turpināt skatīties. Stabule bij izspēlēta. Zēns nu izĦēma nazi un izspēlējās arī ar to: atvāza to leĦėī, apsvieda gaisā apkārt, satvēra atkal pie spala. Pēc tam tas izrādīja, kādas lietas var izdarīt ar akmeĦiem. Pa diviem, pa trim reizē tas lika tiem lēkāt pa rokām tādā ātrumā, ka acis žilba. Pēc katra šāda sava numura tas uzskatīja Anneli izaicinoši lielīgi, sak: to varu es, bet ko vari tu? Tas viss jau bij labi. Bet kāpēc tas zēns nerunāja? Vai viĦš bij mēms? ViĦai neiekrita prātā, ka arī viĦa nerunāja. Nē, mēms tas zēns nebij. Piepeši tas izkliedza kādu pavisam nelāga vārdu, pakampa no zemes garu pātagu ar mezglotu auklu gala, savicināja to drausmi un iezvēla pa kājām Anneles lielajai, baltajai aitai, kas bij pārnākusi pār ceĜu, bez šaubām, draudzīgā nolūkā, sasaukdamās ar Dakšu aitām. “Kur acis? Es tev gan rādīšu līst svešā tiesā!” Un vēl pāri ceĜam zēns laida nošmuikstēt savai garajai pātagai. Baltā iebēdza ar šausmām citu aitu vidū, un viss pārbiedētais pūlis kā viesulī aizputināja pa atmatu. Annelei karsts vien pārskrēja. Tad tāds bija tas zēns! Nē, ar to gan nekāda sadzīvošana nebūs! Neparasts sauciens trizuĜoja gaisā. Lielas ēnas pārlaidās pāri galvai. Vareni putni pelēkiem zīžu spārniem, kā lielā kāsī saėērušies, slīdēja lejup, nolaidās ciĦainajā krūmājā aiz grāvja. Kas tie par putniem? Tikko tiem tuvojās, biedinošs sauciens skrēja tai pretī: nenāc! Putnu bars pacēlās un nolaidās citā vietā.

Tā tas gāja vairākas reizes. Visu priekšpusdienu meitene iztīkojās piekĜūt putniem tuvāk. Velti! Biedinātājs-saucējs bij modrāks. Tas bij arvien tas pats putns. Kamēr citi ar saviem garajiem knābjiem čakli pārmeklēja rāvainos ūdeĦus, tas viens tikai stāvēja, galvu izcēlis, un vēroja, kur paliek neaicinātā traucētāja. Meitene gan šā, gan tā izmanījās piekĜūt tam no muguras, bet bez sekmēm. Tas bij tāds nepiemānāms uzmanītājs. Īstais kaprālis. Māte iznāca ar pusdienām. “Māt, māt, tādi lieli, lieli putni!” “Kur tava apsega?” - māte uzprasīja savukārt. Annele tvēra pie galvas: apsegas nebij. Apsviedās pati ap sevi: arī tur tās nebij. “Tā jau es domāju, ka tā apsega vairāk sildīs to atmatu nekā tevi pašu,” māte teica, bet jau pa pusei smaidīdama. Un skubināja, ielikdama meitenes rokās siltu dzeltena māla bĜodiĦu: “Nu, ēd nu!” “Jā, māt, bet tādi lieli, lieli, pelēki putni!” “Tās ir dzērves! Purva putni. Visa tā atmata jau ir īstā putnu valsts.” “Dzērves? Bet viĦas nelaiž sev tuvumā.” “To es ticu. Dzērves ir Ĝoti gudri un tramīgi putni. ViĦas izstāda sargus. Tie stāv kā zaldāti. Tur lai tiem cilvēks netuvojas!” “Bet ja tāds cilvēks, kas viĦām nekā Ĝauna nedara?” “Ej nu prasi viĦām pašām, kas viĦām nedara Ĝauna! Putniem ir sava gudrība un sava zināšana.” “Bet es arī gribu viĦu gudrību zināt!” “Tad tev jādara, lai viĦas stāv un tevi gaida, tā kā muĜėa Miėelis darījis.” “Kā tad viĦš darījis?” “ViĦš uzkaisījis zvirbuĜiem sāli uz astes un tad tos varējis noėert. Varbūt tas der arī dzērvēm.” Ja māte tā runā, tad Annele arī tā var. ViĦa paskatās ar vienu aci uz mātes pusi un saka: “Tas jau laikam droši vien ir bijis mūsu pašu Ăelžu Miėelis, kas šitā darījis.” Māte uz to neatbild nekā. Saspiež viegli divus savus pirkstus un pasit Annelei knipi tieši zem paša deguna. Sāpēt jau nesāp, bet brīdinājums tas ir: “Vai tev tā jāpalaiž mute par lieliem Ĝaudīm?” Pret vakaru no Dakšu uzkalniĦa kāpj liels aitu bars ar divām dzinējām. Dakšu aitas tās nevar būt, jo viĦas pāriet robežu ceĜu un skrej iekšā atmatā. Viena dzinēja aizstājas aitām priekšā, bet otra iet uz Jaunajām mājām. Drīz tā atkal iznāk ar Anneles māti, un nu visas trīs sievietes pagriež aitu baru un dzen uz meža pusi, taisni klāt Anneles ganāmpulkam. Nu viĦa zina: lielais bars ir LaukmaĜu aitas, kuras atdzītas ganībās uz atmatu. Tās pašas, par kurām ieminējās tēvs jau Avotos. Aitas applūst meiteni kā ūdens. Mazas mutes, lielas mutes murmina, bubina, blēj, brēc. Zīle un RaibaĜa gariem, izbrīnījušiem māvieniem it kā jautā: “Jā, ko tad tas īsti nozīmē?

Kas tad šīs tādas?” Bet Anneles pašas aitu pulciĦš, bailīgi satraukts, nobēg sānis. Stalta meita drusku pabāliem vaigiem nāk pie Anneles un saka: “Labdien, ganīt! Redz nu, ko mēs tev atdzinām. LaukmaĜu mamma tev sūta kukuli un labdienas un liek tā sacīt: ja tu būšot savu ganāmo labi noganīt, tad rudenī pāris kurpju kā likts.” “Dzirdi nu!” māte priecina. Bet meitene, liekas, ne dzird, ne redz. ViĦa pat nepakustina pirksta, lai saĦemtu LaukmaĜu mammas kukuli. Ciema meita to ieliek tai azotē. Redz, kāda tā dzīve! Teica, ka atdzīšot ganīt LaukmaĜu aitas, un atdzina ar. Nekur no tām nevarēja izbēgt. Tādas bij meitenes domas.

Trūkums Annele bieži bij dzirdējusi māti sakām: “Lai nu kā, bet trūkuma mēs nekad neesam cietuši, savs maizes rieciens mums arvien ir bijis, arī citam nebaltā dienā esam varējuši pasniegt roku. Ko tad vairāk var prasīt no dzīves?” Klīzdama ar savu lopu baru pa atmatu, Annele atminas visu, ko runājuši lielie Ĝaudis. Un viĦa apsver to savā prātā. Maizes? Jā, maizes viĦai nekad nav trūcis. Katru rītu viĦai ir maizes rika kurvītī ar vidū iegrebtu sviesta bedrīti, kas gan nekad nav tik dziĜa, ka pietiktu visai riciĦai. Bet, kad prot iedalīt un pusi no maizes noēd sausu, tad ar otru pusi jau var itin izšėērdīgu maltīti noturēt. Matēs ceptā maize arī sausa ir tik garda kā vīns un medus. Par maizi nav ko runāt, tās nav trūcis un arī netrūkst, bet vai maize jau ir viss? Luk, par ko tagad ir jāšaubās. Avoti, Avoti! Jā, tur gan bij viss. Bet atmatā nav. Atmata ir trūkums. Avotos nāca pavasaris tik pilns, ka nevarēja ar desmit rokam to saĦemt. Jaunie berzi, pūpoli, purenes, pieneĦu zelta klājs! Un gardās skābenes, gleznie zaėu kāpostiĦi, kurus bērni pavasarī ēda pilnām inu tem! Nemaz jau par berza sulām nerunājot. Tas bij dzēriens, kādu pašam ėēniĦam trūka. Katra diena tur auga ar sauli, ikkatra diena deva vel nebijušu, ābeĜu, ėiršu, zemeĦu ziedi solīja brīnišėu vasaru, bagātu rudeni. Atmatā, no visa tā nejuta nekā. Kad pakāpās uz ciĦa, varēja redzēt, ka tāluma ap svešam mājām kūpēja un nokūpēja ziedu dārzi, bet atmata gausi līda asni no nosūnojušās zemes, kaunīgas kāpa lauka nabadzīgās bada puėītes, gušĦas un dadži. Lopu bars lauztin lauzas uz alkšĦu krūmiem, kur ēnā auga treknāka zāle, tur arī ziedēja pa zemeĦu ceram, bet aitu asie zobi tos nogrieza kā ar dzirklēm. No tiem gaidīt kādreiz ogas būtu veltas cerības. Un vai tas viss nu nebij trūkums? Pavasaris ieilga vēls un auksts. No dažādiem debesu kaktiem skrēja lieli vēji pari atmatai. Vienurīt saule izkāpa no žilbinoši baltas segas ka ziemā. Sniegs bij tik irdens un maigs kā saberzts cukurs un jau ap brokastlaiku aiztecēja sīkiem strautiĦiem. Tad tikai saka nakt siltākas dienas. Un tad jau stāvēja vasarsvētki pi iekš durvīm. Vasarsvētki! Tas bij vārds, kas Anneles sirdī uzausa kā rīta stars, Vasarsvētki bij burvju sledze vasaras brīnišėām klētīm, tie bij sakums neskaitāmu vēlēšanos un garo ziemas sapĦu piepildījumiem. Jā, tādi bij vasarsvētki Avotos! Bet kādi viĦi varēja būt še, atmatā? Nu, to jau redzēs! Kad vasarsvētku sestdienā Annele pārdzina dienvidū, viĦa ar ātru apkārtskatu pārliecinājās, ka abriĦā rūgst mīkla. Tātad karašas bus gan. “Bet.. . jā .. . bet.. . vai meiju nebūs?” viĦa piepeši pietvīkusi jautāja mātei. “Meiju?” māte atjautāja izbrīnījusies. “Nē, bērns, kur tad mēs še Ħemsim meijas?” “Vai tad bērzu šeit nemaz nav?” “Un tu domā, tēvs ies meklēt bērzus svešā tiesā? Slapstīties vēl, ka nenoėer?” māte runāja stingri, bet, redzēdama, ka Annele jau tā stāv nokaunējusies, nobeidza maigāk: “Nē, nē, bērns, to tu negaidi!”

Annele nolīda prom, skumji pakratīja galvu: “Nē, nē, bērns, to tu negaidi!” Bet tas bērns, kam viĦa to teica, bij ietiepīgi ticīgs. Nebēdīgi viĦš pameta galvu atpakaĜ. Tā jau nu nebūs, ka vasarsvētki bez meiju! Kur tas bij redzēts? Gan jau viĦas kaut kā radīsies. Meijas jau nāca noslēpumaini arī Avotos. Puiši nekad iepriekš nerunāja, bet tikai kaut kur nozuda, un pēc tam - paskaties tik! Šalkoja nams, šalkoja istabas, kad nāca smaržainie klēpji kā pats lielais mežs! Jauki bij gaidīt vasarsvētkus. Visu pēcpusdienu Annele meklēja sīkas atmatas puėītes, ko kroĦus pīt govju pušėiem. Maz bij tādu, kas to apmierināja. Zīlei nopina no rožu sārtajām kaėpēdiĦām. Tās bij pūkaini gleznas kā rieta debestiĦi. Bet Zīle tik ilgām svaidīja ragus, kamēr atritināja vainadziĦu, kamēr viens gals nokārās zemē. Ar plato, sārto mēli viĦa to ielaizīja mutē - un tad bij beigas. Zīle bij tāda gremotāja, ka pat akmens viĦas zobu neizcieta. Jau laikus Annele sāka skatīties uz māju pusi, vai mate nesauks jau mājā. Bet nekā! Pret saules rietu māte iznāca pati pretī: vajagot kaut kur palaist lopus treknākā zālē paganīties. Jā. Annele atcerējās gan. Vasarsvētku un JāĦu vakaros govis laida pa grūti noganāmam vietām, kur aizsargātā zāle trekna brieda. Bet kur tādu Ħems? Māte laikam labāk zināja. ViĦa palaida lopus uz lāmas pusi. Vieta bij lekna un sulīgi zaĜa, ar platu grāvi, ūdens nosūkta. NedēĜu atpakaĜ tēvs šo grāvi bij izracis. Tagad viĦš nolīdzināja zemes, uzmezdams valni. Laipni uzlūkoja meiteni, smaidīja. Annele arī smaidīja. ViĦa arvien priecājās būt tēva tuvumā. “Liela izganīšana jau nu šoreiz jums neiznāks,” teica tēvs, “bet pagaidi, kad te pēc pāra gadiem viĜĦos āboliĦa lauks, tad tik redzēs, kas te govīm būs par prieku!” “Vai te kādreiz augs āboliĦš?” Annele jautāja stīva no brīnumiem. “Jā, jā, meit, un kā augs! Ne tikvien āboliĦš, arī rudzi, mieži, auzas un kvieši. Kvieši te augs kā mūris. Paskat šo zemi! Tā ir zelta bedre!” Tēvs pagrāba lekno zemi, palecināja to saujā kā graudus, kuru smagumu sver. Meitene nekā nesaprata, bet ticīgi skatījās tēvā. Cik labi bij, ka tēvs priecājās! Māte pagrieza galvu sāĦus: “Būs jau, būs! Bet vai tas būs tavs lauks?” Annele ātri pameta acis uz tēvu. Ko nu tas atbildēs? Laikam gan viĦš tūliĦ atbildes nezināja. Bet smaids ap lupām palika. Un pēc brīža tas teica: “Lai nu arī nebūs mans, lai! Bet vai tāpēc es nepriecāšos?” Tad raka tālāk. Nu arī māte pasmaidīja, pameta ar roku: “Tāds tu esi!” Annelei acis piekaisa. Ko arī tēvs teica, viĦai patikās dzirdēt. MīĜš, mīĜš bij tēvs. Stipri, stipri domāja Annele, ka, vakarā istabā ieejot, redzēs meijas. Bet viĦu tomēr nebij. Piena bĜodiĦa bij, un karaša bij, bet kas tā nu par vasarsvētku karašas ēšanu nepušėotā istabā! Piens bij gan ar pakrejām aiztaisīts, tomēr tāds pats parastais. Bet īstais vasarsvētku ēdiens tak bij pūtelis. Arī tā trūka.

Ar karoti piena bĜodiĦā Annele aizmirsās un sapĦoja. Lūk, kur viĦa gulēja Avotu sētsvidū baltajā saulē uz mauriĦa, un līdzās tai bij liels, balts palags izklāts, bet uz palaga saulē kaltēšanai izbērta bieza kārta pūteĜa barības: novārīti zirĦi, kviešu un miežu grūšĜa un citi graudi. Tie bij jāsargā no putniem. Annelei tas bij patīkams darbs. Bet viĦa pati gan bij tas lielākais putns. Skanēdami un skrinkšėēdami skalojās mutē pūteĜa graudi. Gardi viĦi bij! Bet vēl gardāki, kad rupjās dzirnās saberztus tos iebēra pūtelim sagatavotā pakreju pienā. Neviens ēdiens tā negaršoja pēc pavasara kā tas! To i mirdams varēja ēst! “Vai pūteĜa uz vasarsvētkiem nebūs?” Annele nesen bij uzprasījusi mātei. “Nevaicā nu, kārumniece! Kur tādus kārumus Ħems?” māte bij atbildējusi. Un tas bij viss. Jā, ja pūtelis kārumi, tad jau nekā. Kārumu atmatā nebij. “Nu ko, vai jau sasapĦojies? Ēst negribas?” Annele izdzirda mātes balsi. “Es jau ēdu.” Annele sāka maisīt bĜodiĦā. Tumsa jau bij sabiezējusi ap pusnakti, bet Annelei acis vēl platas. ViĦa domāja. Vasarsvētku nakts! Visi celiĦi nu ir noslaucīti, visās mājās ir pušėotas palodzes un durvis, visi griesti nosprausti pīlādžiem, vilkābelītēm, ceriĦiem. Meijas noslēpumaini šalkoja, ja neviĜus tām kāds pieskārās, sapĦos izstiepdams roku. Bet Ĝaudis jau mierīgi guĜ savos baltajos linkreklos, viĦi nezin, ko meijas runā ar pīlādžiem, ceriĦiem un irbenājiem, kā pieplūdina gaisu saldām smaržām. Kā viĦi var tik mierīgi gulēt? Kā viĦi nekāro dzirdēt, kas tanīs smaržās, kas tanīs ziedos un ko viĦi stāsta? Vasarsvētku nakts! Lauki rasas pilni, meži un dārzi - ziedu un lapu. Visi pumpuri žigli, žigli iet briedumā, lai var uzziedēt ar rīta sauli. ViĦa nezināja, kas tas bij par smagumu, kā īsti viĦai gribējās, kā īsti viĦai bij žēl, ka tāds liels vilnis ar dziĜu uzelsu ielēca kaklā. ViĦa nobijās, aprāva elpu, iekoda mēli zobos. Bet mātes galva jau pacēlās no lielās gultas: “Kas ir, meitēn, vai tu slima?” Annele bij klusa kā pelīte. “Vai tev kas sāp?” “Jā, un, kad ar teikšu, ka kas sāp, tad māte atbildēs: tu audz,” domāja meitene. Ko lai viĦa saka? Pati nezin. Vai viĦa elso tādēĜ, ka nav meiju? Ja viĦa to teiktu, tad jau māte gardi pasmietos. Un būtu viĦa tad arī smejama. Nē, par tik mazu muĜėīti viĦa nevar sevi parādīt. Ievelkas labāk dziĜāk palagā un izliekas guĜam. Bet laukos aug liela vasarsvētku nakts.

Kārumi Ir pats dienvidus. Annele guĜ mazajā sētsvidū uz mutes un cīnas ar miegu. Varētu jau iet arī gulēt, bet viĦa domā: kā ies gulēti! Kur paliks vasarsvētki? Tie tak ir jāizdzīvo, cik ilgi vien var, cik gari vien var. Acis gan mācas ciet. Tēvs to šorīt nav guldinājis, kā tas citus svētrītus mēdza darīt, jo tēvam šodien baznīcā iešana un tālais ciems Avotos. ViĦi abi ar brāli jau agri prom. Bet lai nu arī kā: vasarsvētkus nedrīkst nogulēt. Un viĦa apsviežas pret sauli. Bet ko nu darīs? Kā vadīs dārgo savvaĜas laiku? Avotos zinātu. Tur būtu simtu ceĜu, ko noskriet, simtu vietu, ko nomeklēt, kādi jauni brīnumi radušies vasarsvētku naktī. Jo ir taču šodien ārkārtīga diena, un tad arī vajag būt notikušām ārkārtīgām lietām. Bet domā, cik gribi: atmatā nekā ārkārtīga nav, ko meklēt. Daudzreiz, kad Annelei kaut kā iegribas, kā tas bij agrāk, māte saka: “Ko nu, meit, par to! Tie ir kārumi.” Kas tas ir - kārumi? Arī pūteli māte sauca kārumu, bet Avotos to tā nesauca. Avotos to varēja dabūt viegli, jo tēvmāmiĦa taisīja katru launagu pūte|a pienu. Tas nebija nekas liels. Bet te to nevarēja dabūt. Vai tad viss tas, ko nevarēja dabūt, bij kārums? Arī viss tas, ko bērnam liedza? Un vai tad tāds kārums bij kas Ĝauns vai arī grēcīgs? Lai nu tas būtu kā būdams, bet kaut kāda tāda kāruma Annelei tagad Ĝoti gribējās. Noteikt gan nevarēja, ko īsti kāroja jaunā mute. Viss būtu labs. Vai nu tāda labi liela karote pūteĜa, vai sauja sulīgu skābeĦu, vai arī cieto, zaĜo ērkšėogu podziĦu, kādas Avotos tagad varētu grābt riekšavām pa visām ceru pakarēm, vai arī - o, bez šaubām, kādā saulgozī jau varbūt bij aizmetušās zemenes, pirmās baltās podziĦas ar iesārtiem vaidziĦiem! Maijpulkstenes, naktsvijoles, irbenāji! Un starp tiem zemenes! Varbūt jau balto un sarkano Avotu mežs no viĦām. Gardums un smaržas! Kad Annele to iedomājās, viĦai uznāca tāda kāre pēc šiem kārumiem, ka tā degtin dega. Mute tvīka un kaisa kā pinkainajam Citronam Avotos, kad tas neatlaidīgi tekāja ap meiteni un skaĜā rīklē atprasīja viĦas sviestmaizi. Mute būtu norijusi vai visu Avotu mežu. Jocīgi ar šiem kārumiem! Kur viĦi radās? Naktī arī viens tāds dzina elsas kaklā kā ūdeni uz slūžām. Tad mute negribēja nekā, bet kārums tad arī bij liels, liels, degošs ka uguns.

Tam tikpat karsti tad gribējās pušėotas istabas, gribējās meiju un lielās, zilās vasarsvētku nakts, un vēl nez kā, pavisam tāda neizsakāma, un sirds skaudri sāpēja, ka nekā tāda nebij. Tad bij gandrīz tāpat kā tagad un tomēr pavisam citādi. Kas tad bij tas kārotājs? “Laikam gan tā būs bijusi dvēsele,” domā meitene. Par dvēseli viĦa vēl arvien nav skaidrībā, kas tā tāda un kāpēc viĦai citas kāres nekā mutei. Kādu laiku tad arī viĦa uz mauriĦa peld kā pa ziliem ūdeĦiem, meklēdama dvēseli, bet miesas nemierīgās iegribas nerimstas, tās skubināt skubina: “Neguli nu tā, Annele, dari kauc ko!” Jā, bet ko lai nu dara? Un, kā nu meitene pagrozās uz vienu, uz otru pusi, kā izeju meklēdama, viĦai iekrīt acīs - durvis. Jaunas durvis bez slēdzenes, tikai ar kliĦėi aizkrampētas un ar koka tapiĦu aizbāztas. Kas tās par durvīm? Kā Annele, arvien tik asi redzīga, nebij ievērojusi, ka tēvs platajā mājiĦas paspārnē bij uzcēlis mazu pieliekamo apjumīti? Tā bij tik aizvakar pabeigta un tēsta no jauniem, baltiem dēĜiem. Smaržoja kā mežs. Tas taču brīnums, ka Annele šīs durvis vēl nebij virinājusi! Tūlīt to nu varēja izdarīt. Bet māte? Ko tā teiks? Nez vai tur drīkstēja ieiet bez atĜaujas? Tā gulēja kaut kur dienvidū. Lai viĦa guĜ! Annele jau tik paskatīsies, kas tai apjumītē. Durvis atvērās viegli, viegli. KliĦėis pats izslīdēja no rokām. Apjumīte bij maza kā cimdiĦš, bet vēsa. Balts plaukts vizēja pretī. Uz plaukta rindā stāvēja podiĦi un bĜodas. Kas tajās varētu būt iekšā? Tik augstu nesniedza Anneles acis. Brūno, osaino podiĦu pašā vidū meitene gan pazina labi. ViĦa varēja saderēt, ka tas ir krējuma podiĦš. Nokrejodama piena traukus, māte arvien tajā salika visas svaigās, samtaini gludās, saldās piena virsas. Krējums, ai, krējums! Annelei izskrēja priecīgas trīsas un iesvieda viĦā ar vienu rāvienu kā uguni salmos lielo krējuma kāri. Krējums tak bij tā visusaldākā kāre! Tā aprija visas citas tālklīstošās un nenoteiktās kāres pēc skābenēm vai cietām ērkšėogu pogām, jo krējuma kāri bij iespējams apmierināt tepat uz karstām pēdām. Tiesa, kad tādā gludā, samtainā piena virsā iespieda tik mazo pirkstiĦa galu, tad tā zīme nebij vairs ne ar ko izdzēšama. Bet kas tādu zīmi nomanīs veselā podā krējuma ar negludu virsu, ar paradumu arvien robus sapludināt kopā? O, tur varēja būt bez bēdu! Un vai tad tā nu arī kāda liela lieta! Viens mazais pirkstiĦš ar krējumu! Vairāk jau viĦa neĦems. Bet podiĦš nebij tik lēti noĦemams no plaukta. Annele izstiepa sevi no kājām līdz roku pirkstgaliem, ritināja vienā malā, otrā malā podiĦu sev tuvāk, bet tas nekustējās. PodiĦš likās būt neganti smags un neklausīgs. Bet, ja ne ar labu, tad ar varu. Meitene nepacietīgi pagrūda no visa spēka - un piepeši, pavisam negaidot, tas padevās. Viegli kā vēja piepūsts gumijas pūslītis tas ielēca tai plaukstās, no plaukstām notenterēja uz plecu, no pleca dancodams novēlās pāri mugurai un ieripoja kaktā.

Neizlija ne lāsīte? Jā, ko tad tas nozīmēja, vai podiĦš tukšs? Uz sāniem apvēlies, tas gulēja. Tukšs gan! Meitene izvilka to no kakta. Liels robs tam bij sānos. Karsts vien pārskrēja pa kauliem. ViĦa bija saplēsusi podiĦu. Un tukšu podiĦu! Tukšu! Te tev nu bij lielie kārumi! Ja māte to tā atrada, vai die'! Meitene zināja, ko tas nozīmē. Nevarēja taču katru dienu pirkt podiĦu. Turpat gulēja atplīsušais gabals. BrītiĦu viĦa stāvēja bez padoma plīsumu vienā, podiĦu otrā rokā. Kā nu sadabūt tos atkal kopā, kas bij uz mūžu izšėīrušies? Tas nebij vairs iespējams, bet tam vajadzēja būt iespējamam. Kad pielika vienu pie otra, atplēstais gabals ielipa veselā kā roka cimdā. Bet vai stāvēja? Nestāvēja, pagāns! Māte to varētu gan izdarīt, ka stāv viens pie otra. Māte prata salāpīt podus un bĜodas. Ieurba ar īlenu vienā malā caurumu un otrā, sašuva plēsuma malas ar rupju diegu, aizėitēja ar maizi plaisu, izlika saulē sakalst - un pods bij atkal labs. Bet vai Annele drīkstēja iet pie matēs un tai visu izstāstīt? Nē, to nevar. Tad bij vai zemē jāielien no kauna. Kaut kāds troksnis iedimdēja ausīs. Vai arī tās bij bailes, kas to sagrāba! Bet uzreiz gudrais padoms bij pie rokas. PodiĦu vajadzēja atlikt tā atpakaĜ, ka nekā nemana. Jā, tā gan. Tad viss būs labi. Krampjaini turēdama atlūzušo gabalu plīsuma vietā, meitene atkal stiepās visā garumā atsniegt plauktu, un tiešām likās, ka tā izaugusi piepeši garāka, ka, pārdabīgiem spēkiem cenšoties, neiespējamais kĜuva iespējams: podiĦš stāvēja atkal plauktā un stāvēja tā, ka no malas nevarēja redzēt, ka būtu ar to notikusi kāda katastrofa. Kā nu tas tur tā laimīgi stāvēja, meitene kā zibens izšāvās pa durvīm. Uzlika kliĦėi uz āėa, aizbāza tapiĦu, apsvieda acis apkārt: klusums, kā bijis. Neviens ne redzējis, ne dzirdējis. Nu jau būtu viss labi, bet viĦa bēdza. Prom, prom no tās vietas! Lieliem lēcieniem un uz pirkstgaliem, cik tik tālu varēja skriet, aizšāvās kā sikspārnis. Arī viĦas lielā kāre bij aizlaidusies kā sikspārnis. Ne acumirkli viĦai nebij ienācis prātā painteresēties arī par tiem citiem podiem plauktā. Nē, nē, nē! Tas bij cauri! Tā kā pirmīt to bij dedzinājusi kāre, tā tagad nu dedzināja kauns. Kauns, kauns! ViĦa aizbēga aiz laidariem, bet tas nebij necik tālu, viĦa aizskrēja līdz tēva izraktajam jaunajam grāvim, aizlaidās, cik tālu vien varēja, pa pašu grāvi, ka galva vien nokustēja. Bet labāk nepalika. Kauns dzinās pa pēdām. Nelāgs, nelāgs, nelāgs bij viss.

No tā paša gala, kā ieraudzīja tās durvis, kā zaglīgi tās atvēra, kā mangoja podiĦu, kā plīsumu gribēja atmānīt par nebijušu, ka atkal aizkrampēja durvis, lai nekā nemanītu, un kā nu tagad bij jābēg, jābēg! Nelāgs, nelāgs bij viss! Krējuma kāre un visas citas kāres bij pārvērtušās mute par tādu rūgtumu, ka bij jāizspĜauj. Bet rūgtums bij un palika. Ilgi meitenes galva kustējās pa grāvi, bet cik ilgi bēguĜos! Mate sauca. Jālaiž laukā lopi. Klausīga tūlīt tā atskrēja. Slepus vēroja māti. Vai viĦa jau zināja ko par nedarbiem? Māte bij laipna. Palaunagu būšot iznest pati uz ganiem. Kā citkārt Annele šo laiku būtu gaidījusi ar lielāko prieku, tā tagad tā to gaidīja ar trauksmīgām bailēm. Bet, kad māte atnāca, tā nomierinājās uz laiku. Vēl nekas. Māte piena kambarītī, kā rādījās, nemaz vēl nebij bijusi un nekā nezināja. Gan pāries labi. Bet nepārgāja. Jo ilgāk, jo smagāk gulās kaulos nepatīkamā pada rīšana. Ja māte tagad būtu jautājusi: “Vai tev kas sāp?” - un uz meitenes: “Jā!” - atbildi būtu atteikusi: “Tu audz,” - tad Annele to nekādi nebūtu varējusi ticēt. Pavisam tam pretēji viĦai likās, ka tā ar podiĦa krišanu pati būtu iekritusi zemē un sarukusi maziĦa, maziĦa. Otrā rītā tēvs to gribēja paguldināt. Bet Annele jau dzirdēja, ka tas izgāja agri, viĦa pa pavērtiem plakstiem redzēja māti vairāk reizes ejam un izejam. Arvien pētīdama, ko teiks viĦas mute un acis. Vai nepaskatīsies bargi un sodoši uz viĦas pusi. Tu, nelāga meitene - ko tu esi izdarījusi? Pamētājās vēl kādu laiku ar cauru miegu, tad saăērbās klusiĦām un aizgāja uz ganiem. Notālēm jau dzirdēja, ka tēvs jaukā un skanīgā balsī dziedāja: “Izej, ak, sirds, papriecāties!” Citreiz arī meitenes sirds būtu priekā salēkusies, dzirdot tēvu dziedam, jo reti, reti viĦš to darīja vairs atmatā, bet šoreiz viĦai ne būtu tiesības priecāties par dziesmas skaĦo jaukumu. “Nu, ko tu jau nāc tik agri?” tēvs brīnījās. “Vai miega badu jau tik ātri atgulēji?” “Nemaz vairs miegs nenāca,” meitene klusu teica. “Nu tu gan mānies! Lai nu tev vēl ēst negribētos, bet miegu tu tak nekad nedabū krietni izgulēt, tu, mazo sisenīt! Viegla jau tev tā celšanās rītos nav - to gan es pats zinu. Esi jau vēl pārāk maza.” Un tēvs mīĜi, mīĜi paskatījās uz meiteni. Annelei asaras saskrēja acīs. Tas bij tik jauki, ka tēvs zināja, ka viĦa katru rītu kāvās ar miegu. Bet viĦa bij nospiesta un izvairījās tēva skatiem. Lai kur kāda galva kustējās pār plašo atmatu, Annele to tūlīt ieraudzīja. Pēc launaga viena tāda parādījās aiz kalna no Strautu puses. Vēl nācējs nebij redzams līdz kājām, kad jau Annele zināja, kas tas tāds. Tas bij Jānis, kas kalpoja Strautos par puisi un vai ik svētdienas atnāca ciemos pie tēva. “Krietns puisis!” Annele bij dzirdējusi par viĦu sakām tēvu kādu vakaru, ilgi noskatoties aizejam Jāni.

“Un patīkams no vaiga. Laimīga būs tā mātesmeita, kas to kādreiz dabūs,” māte bij atbildējusi. Tā kā Annele nekad nebeidza gaidīt, ko atvedīs diena, tad arī Jānis arvien bij viĦas gaidīts. “Nāks svētdiena, atnāks Jānis,” viĦa jau priekš nedēĜas gala priecīgi domāja, jo Jānis bij vai vienīgais ciemiĦš atmatā un pie tam jauks ciemiĦš. Stalts puisis tas bij - tēva lielumā, zilām, skaistām acīm un koši dzelteniem matiem, arvien smaidīgs un lēni jautrs. Kad atnāca, visiem deva roku pēc kārtas un arī par Anneles gaitām apjautājās, it kā būtu tā liels cilvēks, un atminēja vēl otrā reizē viĦas valodu un vārdus. Tas meitenei patika. Bet šoreiz viĦa negribēja satikties ar ciemiĦu. Steidzīgi sagrieza lopus un aizdzina tos tālu. Bet no tālienes vēroja, redzēja visu. Tēvs jau arī bij redzējis nākam ciemiĦu, izgāja tam pretī. Lēniem svētdienas soĜiem tie tuvojās viens otram. Annele zināja, kā viĦi abi smaida. Nu viĦi sadevās rokām, stāvēja un runāja. Tēvs aizkūpināja pīpi, bet Jānis nepīpoja. Nu tēvs veda ciemiĦu apkārt tīrumam. Tas bij šopavasar uzplēsts un apsēts, tagad jau zaĜoja biezs kā vadmala. Tad viĦi aizgāja līdz grāvim. Tēvs parādīja, ko tas par nedēĜu bij izracis. ViĦi nosēdās uz grāvmales, un tēvs izstiepa šad tad roku, rādīdams drīz uz Mājlauku, drīz uz Dakšu pusi. Arī ciemiĦš rādīja tāpat. Annele zināja, ka viĦi runā par apkārtējām mājām. Kādi tur Ĝaudis un kā viĦi dzīvo. Tas viss būtu bijis tik gardi dzirdēt, kā kad ēstu saldu cukurmaizi, un viĦa to būtu varējusi jo labi. Lopi varēja ganīties apkārt, jo tur zāles bij gana, un viĦa varēja sēdēt līdzās uz grāvmales un abu runās klausīties. Tēvs to ne tikvien nebūtu dzinis projām, bet būtu vēl aplicis tai roku ap pleciem un mīĜi piespiedis sev klāt, un Jānis to varbūt būtu noglaudījis. Bet nu nekā. Kā viĦa varēja rādīties Jānim acīs, kas bij tik krietns puisis, bet viĦa izdarījusi tādus neizlabojamus nedarbus! Kad vīri bij diezgan izsēdējušies uz grāvmales, viĦi iegāja mājiĦa. Nu viĦi ieturēs palaunagu un runās par tālām zemēm un svešam tautām, par kara un miera laikiem un kā tad ir bijis, kad vēl tēvi un tēvutēvi mazi bijuši. Annele zin, kā tas notiek. Redz, kā vīri nosēstas pie maza galdiĦa, kā Jānis nolauž karašu un uz katra kumosa uzliek ar nazi piciĦu sviesta un kā viĦš pie tam arvien laipni runā un stāsta, it kā nevis ēšana būtu tas svarīgākais, bet gan jaukās valodas, kuras tad ar tēvu triecas tik labi un viegli, it kā māla bumbiĦas viens pret otru rotādamies sviestu un atsviestu atpakaĜ. Lai skriedama uz kuru pusi apkārt lopiem, meitene notālēm paturēja acīs mājas durvis, un viĦai likās, ka par daudz ilgi ciemojas ciemiĦš. Beidzot visi trīs iznāca laukā. Palika durvpriekšā. Māte kaut ko teica, pamāja uz ganu pusi. Visi skatījās šurp. Tas iedūrās kā karsts asmens. Kas tur bij? KādēĜ skatās uz ganu pusi? Par ko viĦi runā? Par ko gan citu kā par viĦu pašu. Citādi nebij. Māte bij visu atradusi un tagad pastāstīja Anneles nedarbus. Lielie jau nežēlo mazos. Vai, vai! Nu bij visai pasaulei zināms! Kur nu lai lieku savas acis!

Jānis viĦu arvien žēloja. Vēl pagājušo reiz bij teicis: “Vai nav par grūtu tai mazajai? Katru dienu ganu diena.” Un, kad māte bij teikusi, ka Annele izpilda jau labi savu uzdevumu, tad bij tik jauki pasmaidījis: “Nekas! Būs dienās dūšīga darba darītāja!” Un nu? Ko lai nu viĦš saka? Domās, ka nemaz nav vērts uz tādu meiteni vairs paskatīties. Jānis aiziet gar jauno grāvi, un tēvs viĦu pavada. Tālu tēvs vada. ViĦu galvas nokust aiz kalna. Arī Annelei gribētos kaut kur aiziet un neatnākt. Tur, aiz tā meža kakta, kurā iegrimušas noslēpumaini svešās mežsargu mājas - Pūces. Par tām stāsta, ka reiz no viĦām vēlā vakarā izgājusi saimniece un nav vairs atgriezusies. Grūti Annelei. ViĦa saprot, ka var aiziet tālu, tālu, tālu un neatnākt. Saule jau pie apvārkšĦa. Laiks dzīt mājās, bet viĦa ir pie pašas galējās robežas, pie dzērvju krūmiem. Netīk māju pusē. Kad varētu kā slieka ielīst jaunajā grāvī, pašā dibenā, un nozust! Tēvs pavadījis Jāni vai līdz pašiem Strautiem, jo nu tikai tas atkal kāpj pār kalnu. Bet uz mājām neiet. Pagriežas un nāk taisni pie Anneles, cepuri rokā nesdams. Cepurē ir kaut kas. Nu jau viĦš smaida it tuvu. “Nāc šu, meitēn! Redzi, kas man!” Cepurē tam kuceniĦš dūres lieluma. Viscauri melns, ar vienu baltu aci. “Vai, tēt, cik jauks! Kas tev to deva?” “Jānis. Pasauca mani līdz un iedeva. Runājām, ka būs tev biedrs.” “Kur? Kad stāvējāt durvju priekšā?” Annele jautāja un juta, ka pietvīkst līdz ausīm. “Kādu durvju priekšā?” tēvs nesaprata. Meitene pietvīka vēl vairāk, noliecās pie kucēna, kuru tēvs nolika zeme. Tads kauns bija! Neviens viĦu nebij apsūdzējis, neviens nebij runājis par to Ĝaunu, bet pati viĦa bij iedomājusi visu sliktu. Tas viss nāca no sliktās šīs dienas izdarīšanas. Tēvs paskrējās nost, un kucēns Ĝepoja tam pakaĜ ar savām sprunguĜaini īsajām kājām, nejaudāja panākt, apveĜas ka kamols un žēli smilkstēja. Meitene uzcēla to rokās, apmīĜodama paspieda, bet nu tas iesmilkstējās kaukdams tā, ka viĦa nobijās un nolika to steigšus atpakaĜ zālē. “Kāpēc viĦš tā kauc?” “Tu spied viĦu par daudz cieši un vēl ap ausīm, kur viĦam visvairāk sap. ViĦš tak vēl vārīgs un gĜēvs kā visa jauna radībiĦa.” “Vai tad jaunai radībiĦai tā sāp?” “Pagaid', kad es tevi tā pa krietnam saspiestu šitajās plaukstās, tad redzētu, ko tu teiktu!” tēvs sāka smieties un rādīja plaukstas, tīšām lielas. Jaunai radībiĦai sāp. Jā, tēvs gan zin! Ja viĦam pateiktu par to, kas vakar bij, diez ko tad - ko tad viĦš teiktu? “Kā mēs sauksim to šuneli? Pasaki nu, meitēn!” tēvs jautāja. Annele pakratīja galvu. “Sauksim viĦu par Kranci - vai ne tā?” Nekādas atbildes. Tēvs pacēla kucēnu un ielika to atkal cepurē. “Padzirdīsim mājā ar pienu - un lai guĜ nost!”

ViĦš griezās uz māju pusi, bet pabrīnījies atskatījās, kad uzreiz meitene kā zibens paskrēja tam garām. ViĦa bija ieraudzījusi māti, kas nāca saukt to mājā. ViĦa skrēja, skrēja, kamēr aizelsusies iekrita mātei krūtīs: “Māt, māt, es saplēsu to podiĦu!” “Kādu podiĦu?” “Ar brūnajām osām.” māte padomāja. “Ak to! Tas jau bij ieplīsis. Es vairs piena viĦā neleju, bet gribēju podu vaĜas brīdī salāpīt. Bet kā tad tu tā - kur tu tiki pie podiĦa? Kā tu viĦu saplēsi?” Nu Annelei jāstāsta. Un viĦa stāsta. Bet nezin vai viĦa ir tā īsti izstāstījusi par to krējuma kāri vai ne, bet vakarā viĦa lec ap mazo būdiĦu atmatā uz vienu kāju, uz otru kāju neskaitāmas reizes. Viegli, viegli, viegli viĦai ir! Bet māte? Ko t' māte bij teikusi? Sapurinājusi tikai krietni Anneli pie pleciem un smējusies: ”Tā jau nu bērniem kādreiz iziet! Laba, laba bij māte. ”

Cilvēki nāk Tūlīt pēc vasarsvētkiem brauca uz Laukmalēm trīs rati cilvēku. Annele ganīja ceĜmalā un tos redzēja. Priekšgalā brauca LaukmaĜu vecākais dēls Aldis un viena no tām meitām, kas atdzina aitas pēc Jurăiem. Otros bija Krists, LaukmaĜu otrais dēls, ar Ăelžu Miėeli, bet trešos ratos sēdēja kādi četri vīri. Lauki nu bij apsēti, bet pĜaujas laiks vēl gabalā. Pa to starpu bij pabeidzami iesāktie laidari jaunajās mājās. Kad rati bij pienākuši vistuvāk tai vietai, kur Annele kā sālsstabs stāvēja un vēroja braucējus, Aldis pieturēja un sauca: “Ei, meitēn, vai tev nav garš laiks?” Izcēla no ratu priekšas grāmatu melnos vākos. Tā bij trīsreiz tik liela kā bībele. “Grāmatniece jau tu esot. Varēsi palasīties.” Annelei pleci sarāvās stāvus. Kur tāda grāmata! Aldis pašūpoja grāmatu rokās, lai gan tā likās būt birkavu smaga, iesvieda to atkal atpakaĜ ratos un savilka grožus. Citi braucēji jau bij aizlaiduši garām. ViĦš nesteidzās tos panākt. Lēnām iebrauca jaunajās mājās, visu laiku sarunādamies ar jauno meitu. Vīri bij drīz pie darba. Zāăēja, tēsa, cirta, ēvelēja. Tikai Krists noskatījās, rokas ėešās sabāzis. ViĦš nebij braucis strādāt ViĦam vajadzēja atbraukt atpakaĜ liekos zirgus un piegādāt pēc pāris dienām atkal trūkstošo materiālu, kā arī ēdamvielas. ViĦu lika pie viegla darba un visādi lutināja, jo teica slimīgu. Lai gan Kristam bij vieglākas dienas, Annelei likās, ka Aldis ir daudz priecīgāks un laimīgāks. Aldim bij jaukas, arvien smejošas acis un lokans augums, jā, kad labi ieskatījās, Aldis gandrīz bij skaistāks nekā Strautu Jānis. Tikai nedaudz mazāks tas bij. Bet Jānis tomēr bij laipnāks. Un tas Anneles acīs bij liela lieta. Aldis ar Anneles tēvu gāja arvien darbu priekšgalā. Kad bij jāpaceĜ baĜėis, tēvs sauca: “Aldi, Ħem pie otra gala!” Ar Aldi viss labi vedās. Kad citiem bij sviedri, Aldis svilpoja. Bij ko redzēt, kā ēka auga. Iekala dziedrus, sacēla spāres. Balti salmu kūĜi gulēja gubā, no tiem jums jumtu. Tēvs klāja un sēja, bet Aldis piesvieda tam kūĜus. Skrēja pa spāru redelēm kā kaėis, dažreiz tikai rokām līdzsvarodamies un pie tam tālumā lūkodamies. Annelei patika skatīties, kā jumts auga lielumā. Skatījās arī citi, meita Anlīze jau arvien, cikreiz skrēja pāri pagalmam. Tā stāvēt kā Annele, kad bij mājā no ganiem, viĦa, protams, nestāvēja, viĦai bij visiem tiem vīriem, kas tur strādāja, jāvāra ēst un jāizmazgā krekli. TādēĜ viĦa bij sūtīta no Laukmalēm. Bet viĦai viss gāja no rokas tikpat veicīgi kā Aldim - tā teica māte - un tāpēc viĦa varēja arī šad tad pamest acis, kā vīri strādā, un uzsaukt Aldim: “Vai, Aldi, pieturies taču! Ka nenokrīti!” “Es varu nostāvēt arī uz vienas kājas, ja tu gribi,” Aldis baidīja, līgodamies uz spāres. “Vai, Aldi, man bail!” Tad arī tēvs rāja: “Neniekojies, Aldi, un neizrādi aušību! Piemini, ka tu še būsi reiz saimnieks!”

“Es nē. Man te nepatīk. Lai Ħem Krists šīs mājas! Man vieta pasaule,” Aldis pameta ar roku. Bet kur Aldis bij licis atvesto grāmatu? Annele izmeklēja visus kaktus un pasekmes, kuru taču nemaz vēl nebij tik daudz jaunajās mājas, bet neatrada. Beidzot, kad, salmu kūĜiem sakāpjot jumtā, viĦu kaudze palika arvien mazāka, viĦa ieraudzīja aiz tās tādu kā pieguĜnieka būdiĦu no baltiem dēĜiem. Tur bij Alda guĜvieta. Balts spilvens, maiss, dzīparaina sega un pie paša pagalvja lielā grāmata. To laikam Aldis šėirstīja pa dienvidiem. Ilgi Annele svārstījās: ko darīt? Līst vai nelīst būdā, Ħemt vai neĦemt grāmatu? Vai drīkstēja tā darīt, ja jau Aldis nebij devis? Bet vai viĦš pats nebij to rādījis un kārdinājis, vai pats nebij it kā solīt solījis, saukdams viĦu par grāmatnieci? Pie tā vārda Annele turējās. Jo neviena kāre jau nebij tik stipra kā grāmatu kāre. Bet tā taču tomēr bij citāda kā citas kāres. Tā taču nevarēja būt grēks? Grāmata jau nebij apēdama. To varēja atkal atlikt atpakaĜ, un neviens neredzēja, ka tai kas nodarīts. Kam no tā celtos kāds Ĝaunums, ja viĦu paĦemtu? Taču nevienam. Bet tad jau Aldim varēja paprasīt. Varbūt viĦš neliegs? Jā, vai paprasīt bij tik viegli? Nevarēja jau nemaz zināt, kā Aldi uzrunāt: “tu” vai “jūs”. ViĦš jau bij gan radinieks, bet jau liels cilvēks, “tu” vai “jūs” - abi izklausījās kĜūmaini. Tā Annele ilgi domāja un tīkoja, bet beidzot ātri padarīja. Nemaz nezināja, ka tas bij gadījies, bet vienreiz bij slepus pieiets Alda grāmatai, grāmata pavilkta padusē - un viĦa zagās prom no laidara puses, bet nezināja, ka Alda spožās acis no jumta, kur tas sedeja un kūĜus klāja, visu saredz. “Ei, Ĝaudis, ėeriet zosu zagli!” Aldis piepeši iekliedzas. Zosu zaglis! Kas par zosu zagli? Annele nobijās un sastinga. Vienu soli paspērusi uz priekšu, tā i palika. Un tad viĦa redzēja visas sejas pret sevi pavērstas un visas acis smejam. Nu viĦa zināja, kur tas zosu zaglis. Grāmata slīdēja. Meitene ieklikstēja ceĜos, cenzdamās saturēt viĦas smagumu. Nezināja ne uz priekšu, ne atpakaĜ. Bet Aldis jau cita negribēja kā to sabiedēt un paėircināt. Redzēdams, ka to panācis, viĦš smējās: “Nu stiep, stiep vien to savu zosi! Lai tev labs cepetis!” Un tā nu Aldim bij laimīgi garām, bet kā ar māti, ja grāmatu gribēja līdzi ganos? Annele uzmauca smago apsegu galva, tad kurvīti uz vienu roku un grāmatu pasita otrā padusē. Māte to izvadīja ganos. “Ko tu šodien tik plata,” māte brīnījās, “un ar apsegu? Ko tu to smagumu vazā līdz?” “Būs lietus,” Annele ieminējās nedroši un jau aizskrēja zem segas saglaustiem elkoĦiem kā nolijušiem spārniem. Lai māte vairāk ne redz, ne dzird, kas tai tur glabājams. Kas tā nu bij par savādu grāmatu! Tikko pašėīra vaĜā - “Latviešu Avīzes” tur stāvēja, un pa divām lapām atkal - “Latviešu Avīzes”. Un tā bez gala, kā mieti starp sētas posmiem: “Latviešu Avīzes”.

Tā nebij tāda īsta grāmata, ko varēja lasīt, elpu aizturējis, no viena gala līdz otram. Tā bij drīzāk pelnu kaudze, kurā pamāte, Pelnrušėīti mocīdama, sabērusi zirĦus. Maz bij to graudu, kas Annelei garšoja. Bet nepiekususi viĦa pārmeklēja to arvien no jauna, pārbaudīdama un par labu atrazdama vēlāk i tos graudus, kas tai pirmsākumā tārpaini un iegrauzti likās. Dzērves vairs nebaidījās no Anneles, bet kaut kas tās tramdīja no otras puses. Vairāk reizes dienā sargs tām uzsauca: uzmaniet! Kā liels mākonis viĦas tad sacēlās gaisā, lielā lokā aplidodamas krūmus, atkal nolaizdamās, lai drīz saceltos no jauna. Kas viĦas biedēja? Un kādu dienu parādījās tas biedētājs. Starp krūmiem, pa ciĦiem lēkādams, nāca cilvēks. Pārlēcis grāvi, soĜoja tieši pie Anneles. Žigls un lokans tas nāca kā jauneklis, bet nebij vis tik jauns, kā varēja no soĜiem domāt. Sīks, šmaugs vīriĦš. Cepure ar spožu nagu zibēja saulē, balts krekls bez kaklauta, koši zilas zeėes, ap ceĜgaliem ar prievītēm aptītas, iznesīgi kājas ceĜot, tūlīt krita acīs. Valoda bij skaĜa kā taure: “Labdien, ganumeit! Kas tev tai padusē velk līkus sānus?” Annele pietvīka. Ja tik nu nesaka ko par zosi! Bet vīrs jau pats sev atbildēja, tikko uz grāmatu pametis acis: “Vecas “Latviešu Avīzes”. Redzu, redzu. Nu, ko tu ar šitādu varzu? Paliksi vēl greiza, to valčojot. Ja tu esi grāmatniece, tu no manis vari dabūt grāmatu, cik ieiet. Katru nedēĜu tev no mācītājmuižas varu atvest veselu kaudzi.” Likās, ka ganu meitenei nebij mutes, bet tikai acis. Tā svešais trieca tālāk: “Ko tu gan domā, kas es esmu? Tepat kaimiĦš. Tur no tām mājām.” “Kur?” Annele brīnījās, jo viĦš rādīja tieši iekšā krūmos. “Nāc te pāri! Parādīšu. Met nost to grāmatu!” tas sauca, redzēdams, ka meitene velk smagi. Abi pārlēca grāvi. “Te ir robeža. To izrakām jau pirms Jurăiem. Puiši klāt - un viens divi bij darīts. Mēs tik ilgi neėēpojam.” Annelei likās, ka pie pēdējā teikuma svešais vēl ko gribējis pielikt, bet nepielicis. Vai tik viĦš negribēja sacīt: “Mēs tik ilgi neėēpojam kā tavs tēvs un tavu māju Ĝaudis.” Nu, tad lai viĦš sargās! “Vai tu redzi tur tās ēkas? Tās manas mājas,” svešais rādīja. ViĦi stāvēja uz pakalniĦa. Jā, no šejienes, labu gabalu aiz krūmiem, varēja redzēt divas staltas, jaunas mūra ēkas sarkaniem jumtiem. “Ak tur tās?” meitene brīnījās. “Par tām es nekā nezināju.” “Krūmi aizsedz, bet rudenī tos visus pievāksim - tad tu redzēsi skaidri.” “Krūmus cirtīs nost?” “Cirtīsim nost, ka skaidas lēks!” “Bet kur tad paliks dzērves?” “Dzērves aizies latatā!” svešais smējās.

“Dzērves aizies latatā!” Annele nobijusies iesaucās. To vārdu viĦa dzirdēja pirmo reizi, bet saprata, ka tas dzērvēm nenozīmē laba. “Vai, tie jaukie putni!” viĦa žēloja. “Jaukie putni!” svešais nicinoši pārrāja. “Bērnam bērna valoda. Ko viĦi tev dod? Ko viĦi man dod? Tebe nu! Meža putni, meža zvēri nekā laba nedara. GotiĦas, aitiĦas - tās dara labu.” Šī svešā vīra valoda Annelei nepatika. Labi, ka viĦa ieraudzīja Zīli, galvu pacēlušu, kas gāja uz nedarbiem - un viss lopu bars tai pakaĜ. Tā viĦa aizskrēja priekšā, neatbildējusi svešajam. Tas nosauca tai pakaĜ: “Tu taču esi KrišjāĦa meita? Vai tēvs mājā?” Atbildes no Anneles nedabūjis, iznesīgi kājas cilādams, tas jau gāja tālāk un neapstājies vēl pār plecu pārsvieda vārdus: “Tās grāmatas tu dabūsi!” Annelei nāca smieklis. Tāds šis jocīgs ieradies kaimiĦš! Bet labi gan, ka redz cilvēkus. Annelei arī pēc tiem ir arvien acis kāras, un, kad tās uz ceĜu skatās, tad ko gan šās gaida? Cilvēkus! Atmatā viĦus redz maz. Būtu atkūlies jel reiz tas pats krekšėētājs Simkus ar savu lakatu paunu vai BungatiĦš ar koka kāju! Meitene būtu pat bijusi ar mieru ieraudzīt garo mēmo nabagu, kuru Avotos arvien piesauca, ja gribēja iedzīt bijāšanu maziem bērniem. “Pagaid' tik, atnāks Mēmais, pasitīs padusē, aiznesīs mežā!” - tā tos biedēja. Un nebij bērna, kas nebūtu palicis tūlīt kā uz mutes sists, kad pieminēja Mēmo. Mēmais bij spēka vīrs platu, sarkani zvērojošu seju. ViĦa garo augumu pastiepa vēl garāku melna, kumpaina gardibene, ko tas nez kādā noslēpumainā ceĜā bij mantojis. ViĦa nūja arī bij daudz garāka un resnāka nekā citu nabagu nūjas, jo, tā kā tas nesadzirdēja suĦu riešanu, tad, mājās ieejot, laida nūju lingot sev apkārt kā riteni, lai suĦi neiekristu lielos. Kad Mēmais iestājās kaktā, tas sāka neganti bĜaut un ar zīmēm izrādīt, lai dod maizi. Citas valodas tas neprata, cita darba nemācēja kā iet ubagos, lai gan bij tik stiprs, ka būtu varējis kalnus gāzt. Arvien viĦš izlikās būt nikns, pat zvērīgs, bērniem draudēja ar nūju. Bet tomēr nekad nevienam pāri nedarīja. Kad gāja pa ceĜu, viens pats ar sevi bĜaustījās, rokas svaidīdams un žestikulēdams. Tad viĦš, bez šaubām, sev kaut ko stāstīja. Žēl Mēmā. Žēl visu, kam nav draugu. Arī Annele pieder pie tiem. Cik labi būtu, ja atmatā būtu kāda meitene vai zēns viĦas vecumā! Bet nav tāda. Tik sutīga tveice šodien! Par to pašu varētu ar kādu parunāties. Govis iet ganīdamās uz Dakšu pusi. Gar kalniĦa pamali katru dienu slīd Dakšu zēna linu galva. Kad Annele laiž tuvāk, viĦš arī pakāpjas augstāk. Naăene pāri ausīm, pātaga pāri galvai. Tikko Anneles kāda aita pagrasās tam tuvāk, šmiuks! - noplīkšė pātaga ar bargu: “Nūū! Acu nav pierē!” Stāv viens, stāv otra. Klik-klak! Klik-klak! AkmentiĦi lēkā pa diviem, pa trim. To viĦš prot.

Tā kā mēms ir tas puika. Klik-klak! Klik-klak! Cik ilgi stāvēs! “Vai tu pati nevari runāt?” Annelei saka kāds gudrs prāts. Ko lai es ar viĦu runāju? Klik-klak! Klik-klak! Piepeši puika saraujas. AkmentiĦi izbirst. Izbailēs tas pasit rokas: “Skaties, kas tev aiz muguras!” Tai pašā mirklī nošėīst zibens. Grāviens, it kā debesis būtu pušu. Negaiss. Turpat jau virs galvas. Dakšu zēns ar savām aitām pazūd aiz kalna. “Skrej mājās, skrej mājās!” Anneli skubina baiĜu balss. Bet nē. Saule tak vēl deg kā ceplis. Vēl taču nekur neredz baltas lietus miglas. Paspēs! Un kad vēlāk to redzēs, ko redz tagad! Ar vēja ātrumu nāk negaiss. MākoĦu kodeĜas vērpjas, griežas. Sėautnaini iesmi, zibeĦus mētādami, gāžas pret sauli. Aprok. Pērkoni rībēdami nolec no vieniem mākoĦkalniem, nokrīt bezdibeĦos, uzskrej citos, sasaucas ar jaunām debesu balsīm, kas, dziĜi dunēdamas, pa apakšu strādā. Viss vēl tik gatavojas. Ne lapiĦa nekust. PērkoĦkalvji sprūdī vaĜā debesu akas. Grūž un grauj. Slēdzenes krakšė! Aizšautnes lūst! Nupat būs vaĜā! Annelei nav vairs prātā Avotos piedzīvotais negaiss. Tur nekad to neredzēja, ko redz te. Plašo debesu lauku tur aizklāja meži. Ai, brīnišėās debesu spēles, ko te spēlēja pērkoni un zibeĦi! Annelei likās, ka zeme un zāle savilktos sevī. Kā sitienu gaidot, lopi pasita galvas uz augšu, lēni ieīdējās kā jautādami, bet tad ēda atkal šĦākdami tālāk, badīgi, it kā būtu jāsteidzas pildīt kuĦăi, pirms uzbrūk posts. Viegli kā jātnieks uz aulekšu zirga izšāvās pie apvārkšĦa mākonis, skrēja pret debesu vidu. Skrēja un auga. Ierāva sevi citus mākoĦui, pērkonus, zibeĦus. Auga, auga, ierāva sevī mežu, laukus, iekrācās gaiss kā no tūkstoš rīklēm. Likās, ka galotnes nolūst ka niedres, ne ceĜas vairs. Viss pazuda putojošā šĜācē. Viesulis bij klāt. Mājā, mājā! Par vēlu bij kliegt. ŠĦācošām pātagām viesulis apvija lopus, satrieca gubā, pacēla kā uz spārniem, rāva tos sev līdz. ViĦa skrēja priekšā. Sauca, kliedza. Viesulis svieda to sānis, lielus šaltis kā no vaĜā parautām slūžām trieca to gar zemi. Lopi pazuda lietū kā pelēks, kustīgs mākonis. Nu jau viĦi garām mājām. Skrēja, kur viesulis tos trenca. “Lopi būs pagalam,” meitene čukstēja tuvu raudām. No mājām izskrēja jātnieks un pazuda šĜācošajā negaisā. Tas bij tēvs. Kas cits? Nu bij labi. “Ei, meitēn, kur tavi lopi?” kliedza no jauno laidaru paspārnes, zem kuras bija sabēguši darbinieki.

ViĦa neklausījās. Kas šiem par daĜu! Istabā tā palika pie durvīm, kā kaunēdamās to strautu, kas tai tecēja no galvas, no rokām, no kājām. “Kur tava apsega? ” stingri noprasīja māte. “Lai apsega kur - bet kur tava zoss? ” sauca Aldis no kakta. Paša viĦa nevarēja saredzēt, jo istaba bij tumša kā naktī, bet viĦa balss bij gaiša un zobgalīga. Annelei pārskrēja tirpas. Grāmata, jā! Kur tagad bij grāmata? Tai vietā, kur tā runāja ar jauno kaimiĦu. Tur viĦa gulēja. Tur viĦu kapāja lietus. Meitene metās uz durvīm. “Glābšu, glābšu!” viĦa iesaucās. Alda rokas saturēja durvju kliĦėi. “Nekā tu vairs neglābsi, muĜėa meitene! No tavas zoss vairs nekāds cepetis neiznāks, tikai putra vien.” Tā Aldis smējās, lai gan pērkons grāva un zibens šaudījās. Būtu labi, ja arī viĦš būtu rūcis un zibeĦus metis. Bet nu viĦš smējās. Izsmēja meiteni. Un tāda viĦa arī bij smejama. Lopi pa pasauli, apsega krūmos, grāmata lietū, un kā viĦa še tecēja kā strauts no visām vīlēm - neviens jau viĦu par visu to neies slavēt. Kā Avotos tēvs to no negaisa glābis, tā arī šoreiz. Lielai tai nu vajadzēja būt un gudrai, bet kas to deva! Kur tagad būtu lopi, ja nebūtu tēva? Rūgti bij domāt par visu tādu viĦas neizdevību. Tikko negaiss bij iztrakojies un tālumos nozudis, Annele skrēja pec savas grāmatas. No tās atrada tikai nožēlojamas atliekas. Viesulis to bij izrāvis no vākiem, lapas saplosījis, izmētājis, bet lielais lietus tās izmērcējis un pārvērtis par lupatām. Līdz vēlam vakaram viĦa nopūlējās no izsvaidītām driskām salikt kaut ko veselu kopā - nekas vairs neiznāca. Gan jau sen viĦai bij apnikušas vecās avīzes. ViĦa tās bij izšėirstījusi nepacietīgi kā izkultu salmu kūli, meklēdama kādu baudāmu graudu, bet nekā lāga vairs nebij atradusi. Ko tas avīžu vīrs rakstīja par englenderiem, estreiėeriem un sprancūžiem, viĦai izlikās velta laika tērēšana, bet stāstu par cilvēkiem vecajās lapās bij maz. Tomēr tagad, kad nu tās bij izirušas un līdz ar viesuli iznīkušas, viĦai likās - tajās bijis gan vēl kaut kas labs un neatrasts, ko tās nu aiznesušas līdz kā kādu neizdibināmu noslēpumu, un tā viĦai bij žēl. Laukmalis ar Kristu atbrauca divos zirgos pārvest darbiniekus uz Laukmalēm, jo tur jau sākās siena pĜauja un pēc tās nāca citi lielie vasaras darbi. Laidari bij zem jumta. Galīgi pabeigt tos varēja tik rudeni. Laukmalis apstaigāja jaunbūvi, apskatīja to pamatīgi no iekšas un no āras, kā vīri bij strādājuši, bet teikt neteica nekā. Krists staigāja tēvam pakaĜ, rokas bikšu ėešās sabāzis un caur zobiem svilpodams. Aldis arī svilpoja, sita naglas dēĜos un svilpoja. Tas Annelei patika, bet, kad Krists svilpoja - nepatika. Nez kāpēc viĦai likās, ka Krista svilpošana ir tāda, it kā viĦš Aldim teiktu: “Pagaid' vien, gan tu dabūsi - un tad tu vairs nesvilposi!” Vīri paēda pusdienu un aizgāja diendusā. Pa karsto laiku lielo ceĜa gabalu braukt nevarēja. Meita Anlīze novāca traukus, salika lietas kurvjos, izpurināja Alda spilvenus un segas, sasēja nastā, sagatavoja visu, lai pēc varētu doties ceĜā, jo pie vakara jau vīriem bij jāgriež pirmie vāli LaukmaĜu pĜavās. Tāpat arī māte pārmeklēja tēva kreklus un bikses,

kuras visbaltākās un veselākas, lai var godam rādīties pĜavās balts kā gulbis, jo tēvs brauca līdz pie siena vākšanas. Kur tāda liela sagatavošanās, arī Annele nevarēja vis iet diendusā. Bet, kā nu viĦa savā nemierā šāvās no lauka istabā vērot, vai arī tur kas savādāks nenotiek, vaĜējās durvīs viĦai nostājās priekšā tēvs un norājoši teica: “Bērniem nav savs deguns visur jārāda,” apgrieza to apkārt un izstūma atkal turp, no kurienes tā nākusi. Katrs tēva skarbāks vārds Annelei sāpēja. ViĦa taču negribēja Ĝauna. Un viĦa nekā nevarēja par to, ka tēva padusei cauri tā ieraudzīja istabā Aldi, Kristu un Laukmali. Laukmalis runāja ar Aldi. Bet tas stāvēja noliektu galvu. Vai viĦa tēvs to bāra? Krists sēdēja uz sola - kājas izstiepis un rokas bikšu ėešās. ViĦš vairs nesvilpoja, bet viĦa izstieptais zods bij tāds, it kā tas zinātu Ĝoti daudz. Aldis drīz iznāca laukā. ViĦš bij Ĝoti darbīgs. Smērēja ratus, sanesa zirgu lietas. Cepure tam bij dziĜi pāri acīm, un viĦš ne ar vienu nerunāja. Tēvs jūdza savu zirgu pie laidara. Annele sēdēja uz baĜėiem un dzirdēja, ko māte runā ar tēvu. Citi vārdi tai izkrita no prāta, bet citi palika - un par viĦiem bij daudz jādomā. “Nu ko tā Anlīze tā! Tāda krietna meita, tāda tikusi meita - ko viĦa ar tādu zēnu!” teica māte. “Bet Aldis?” atvaicājās tēvs. “Ko nu Aldis! Tāds jauns gailēns! Viegls prāts, viegls padoms. Un visas durvis tam vaĜā.” Tā runāja tēvs ar māti. Annele jau bij ganos, kad vīri aizbrauca. Pirmajos ratos sēdēja Laukmalis ar abiem dēliem. Pats brauca zirgu, un Aldis būtu varējis paskatīties uz meitenes pusi, kā toreiz atbraucot, bet viĦš to nedarīja. Anlīze ar kurvjiem un maisiem sēdēja pie Ăelžu MiėeĜa, kas runāja vienā runāšanā un ar pātagas galu rādīja uz apkārtējām tālajām mājām. Bet viĦš ar savām valodām palika viens. Anlīze, tāpat kā Aldis, skatījās sev priekšā un nepacēla acu. Abas rokas tai gulēja klēpī. Anlīze! Kas tā bij par meitu? Annele sāka domāt. Meitenei likās, ka līdz šim tā nemaz to labi nav pamanījusi, bet nu gan to redz. Anlīze darīja darbu ātri un veikli, bet runāja maz, smējās vēl mazāk. Māte teica, ka tā esot tikusi un krietna. Vai tad nu viĦai ar Aldi būs kāzas tāpat kā toreiz Avotos Ingum ar Karlīni? Nekā! Annele papurināja galvu. ViĦai likās, ka te tā lieta nav tāda, kādai tai vajadzētu būt. Ingus bij tumšs, bet Karlīne gaiša - tādam vajadzēja būt pārim. Aldis turpretim un Anlīze! Vai tie saderēja? Pavisam nē. Aldim nebija ne tā resnuma, ne tā lieluma, kas Ingum. Bārdu viĦš nemaz vēl nedzina, kā Ingus un arī citi vīri ik svētvakaru mēdza, un tādas īstas pīpes ar porcelāna galvu viĦam arī nemaz vēl nebij. Ko tu, zēns, tēvs bij teicis kā norādams, kad tas vienvakar bij paĦēmis viĦa pīpi. Nē, Aldis vēl nebij nekāds vīrs. Un Anlīze bij tumša. Reti smējās. Staigāja smagi un griezās gausi. Bet kādēĜ tas tā bij? Annele padomāja labi atpakaĜ. Anlīze laikam bij arvien bēdīga. Bēdīga? Tā gan, Anlīze bij bēdīga. Tad viĦai varbūt arī darīja kāds pāri tāpat kā Mēmajam.

Nu, lūk, tā tas bij! Tur vajadzēja būt kam bēdīgam priekš Anlīzes, ka viĦa ar Aldi atbrauca vienos ratos, bet aizbrauca katrs savos, arī Krista svilpošana nevarēja nākt Anlīzei par labu, tāpat arī tas, ka tēvs Anneli nelaida istabā, kur bij LaukmaĜu papus, Aldis un Krists, un, ko viĦi tur runāja, arī nebij par iepriecināšanu Anlīzei, tāpat - ko runāja tēvs ar māti. Jā, jā! LaukmaĜu papus varbūt vēl meklēs izdevību Anlīzi izbārt tāpat kā Aldi. Un, ja viĦš to nedarīs, tad varbūt to darīs LaukmaĜu mamma. Un, ja arī tieši nebārs, bet runās strupu valodu un pa prātam tai nevarēs izdarīt, kas tad Anlīzei būs Laukmalēs par dzīvi! Par to viĦa varbūt domāja, kad aizbrauca. Nemaz tā neklausījās uz Ăelžu Miėeli, un rokas tai gulēja tik smagas klēpī. Bet ilgi kavēties pie bēdīgās Anlīzes meitenei nepatika, viĦa labāk gribēja priecīgu Anlīzi. Un to viĦa varēja dabūt. Kas viĦu kavēja sarīkot kāzas Anlīzei un Aldim? LaukmaĜu papa un mamma lai tur nemaz nemaisās pa kājām! ViĦa izpušėoja LaukmaĜu lielo istabu ar ozoliem un meijām, ar krāšĦākām puėēm, kādas patlaban auga Tērvetes līčos un lielajās LaukmaĜu pĜavās, viĦa iejūdza brangākos LaukmaĜu kumeĜus brūnajos izbraucamos ratos, un tur iekšā tad sēdēja Anlīze un Aldis. Tie bij pavisam citi nekā tie, kas patlaban bij aizbraukuši no atmatas. Aldis bij stalts spēka vīrs un Anlīze viegla kā bezdelīga. Tā saderēja kopā ar Aldi. Annele Ĝāva tiem braukt baznīcā, bet pati klāja priekš tiem mājās garus galdus ar baltiem linautiem no savas mātes lādes, jo LaukmaĜu mamma linautus dot negribēja. Tā Annele nodzīvoja visu pēcpusdienu ar Anlīzi un Aldi, tos vadīdama un gaidīdama. Izstaigāja garus, jaukus domu ceĜus arī ar citiem cilvēku bērniem, kurus tā bij iepazinusi Avotos un kuriem katram bij sava vieta viĦas dvēseles kambaros. Izdzīvoties domās ar cilvēkiem - tā bij viĦas jaukākā rotaĜa šai kailajā atmatā, kurā tik reti atmaldījās kāds cilvēks.

Četrkājainie draugi Krančelis auga. Trīsreiz dienā Annele to apgādāja ar pienu. Par to tas tai bij pateicīgs un īsts draugs. Gan viĦš skrēja smilkstēdams pa pēdām arī citiem mājiniekiem, bet tikai tad, kad Anneles nebij mājās. Tikko tā parādījās, Krančelis to apsveica ar priecīgu riešanu. ViĦa balss pieĦēmās kuplumā līdz ar spalvu. Tad vairs no Anneles neatstājās, apstrādādams ar savas draudzības asajiem zobiem viĦas pastalas, zeėes un svārku stērbeles, līdz tās izskatījās bārkstainas kā dvieĜu gali. Aiz šā iemesla Annelei bij jābūt drusku atturīgai un daudzreiz skarbi jāpārtrauc KrančeĜa prieka šaltis. Pakampa tad to aiz vaĜējās skausta ādas un aizstiepa midzenī. Krančelis saprata, ka nu jokiem beigas, ieraudājās vēl pāra reizes un tad miga nost. Miegs nāca tam neizgulams, bet nemiera gars to rāva augšā pie katra mazākā trokšĦa un sauca: “Krančel, uzmani, kas notiek pasaulē!” Kad Annele dzina laukā, Krančelis pacēla purnu no midzeĦa un gaudodams lūdzās: līdz, līdz, līdz! Annelei tur nekas nebūtu bijis pretī, bet māte stingri teica: “Sunim jāsargā mājas. Nav nekāda skriešana ganos!” Tad abi gribētāji pratās, ka jāklausa, un, kad māte tik draudoši vien pagrasījās, Krančelis, pakaĜčinkšĜus ievilcis, aizdiedza savā drošajā vietā. Vēl Krančelim bij jāgaida, kamēr cinkšĜi paaugsies tik stipri, ka tam paklausība vairs nebūs vajadzīga. Un viendien tas laiks bij pienācis. Krančelis nāca velšus no mājām ar vecu pastalu zobos. Annele paskrējās pretī, dzina to atpakaĜ, bet viĦš neklausīja. Rūca, rēja, Ħurdēja, drīz atlekdams atpakaĜ, drīz paskriedamies prom. Strupo asti priecīgi vicinādams, galvu pašėiebis, žēlīgi vēlēja, sak: Ħem nu tu tagad pamēăini, vai vari, drīz atkal sakampdams pastalu cieši jo cieši zobos, arvien rūkdams un aicinādams: “Cērt nu, Annele, savus zobus otrā pusē, būs varena raušanās mums abiem!” Annele mēăināja arī: kad ne ar zobiem, tad ar nadziĦiem, eršināja un jokoja šuneli, drīz griezdama pastalu pa gaisu, drīz aizsviezdama to prom, drīz vilkdama šĜūteniski veco ādas gabalu, kurā kucēna baltie zobi turējās ka jaunkalta dzelzs. Krančelis neĦēma Ĝaunā, bet pats nemitīgi aicināja meiteni palīgā klusināt savu nepiepildāmo jārēšanas kāri. Krančelis nu katru dienu skrēja līdzi ganos. Un, tā kā māte vai nu to neievēroja, vai arī tīšām nekādas ierunas necēla, tad tas palika tagad nolikta lieta: Krančelis ir līdza gans. Sākumā, gan tas, arvien gatavs uz jārēšanos, bij labāks spēĜu biedrs neka ganītājs. Anneles mīlule bij gada vecā tele ZiedaĜa. ViĦas āda bij brūna un spīdīga kā noviksēta. ViĦa Ĝāvās, ka meitene apvija rokām viĦas galvu un pieglauda savu vaigu pie siltā kakla. Krančelim tāda mīlināšanas nepatika. Nikni riedams, tas lēkāja ap ZiedaĜu, bet vajadzēja tik tai pabolēt savas lielās samta acis un pagriezt pret to asos, plaukstošos radziĦus, kad Krančelis aizdiedza, kājās iemiedzis asti. Tāpat viĦu arī biedēja aitas, sevišėi ragainais LaukmaĜu teėis, kas skrēja tam virsū, bramanīgi kapādams zemi saviem kaltajiem nagu zābakiem.

LaukmaĜu aitas Annelei likās būt visas vienādas. Vienādi kāras, vienādi neklausīgas, vienādi blējīgas un bailīgas. Pūlis bij arī par lielu, lai ar visām iepazītos. ViĦas turējās par sevi un bieži nošėīrās, lai dotos uz nedarbiem. Atmata viĦas nevarēja apmierināt, jo tās bij pieradušas pie labākām, kaut arī daudz šaurākām ganībām. Un tā tās klejoja, zagdamās visvairāk uz Dakšu pusi, lai tik varētu patapt ieraut kādu muti no Dakšu auzām vai āboliĦa. Annelei bij bieži jāskrien priekšā un jāatgriež. Krančelis skrēja līdz un mācījās. Un tad pienāca tā lielā diena, kad aitas no viĦa jaunās mākas - no viĦa piepešā rējiena muka, tā muka, it kā tās pēkšĦs viesulis atslaucītu no zemes un samestu gubā, tikai bij redzamas kā resnās pakaĜpuses ar villainajam ĜipiĦām. Bramanīgais teėis izslēja savus ragus no paša vidus - tā viĦš bij nobiedēts. Annele skaĜi smējās, Krančelis luncinājās priecīgs un uzvarošs. Meitene viĦu glaudīja. Anneles piecas aitas ar jēriem tai, protams, bij tuvākas un mīĜākas. Sevišėi viena baudīja viĦas īpašu labvēlību. Vēlu, pēc Jurăiem, tā bij atnesusies ar jēru, kas negribēja pieĦemties ne brangumā, ne spēkā. Kad bij auksts un lietains, tas stāvēja savilcies uz garām kājām ka uz stabiĦiem un trīcēja. Nespēja tecēt baram līdzi. Lielā aita palika tad ar to atpakaĜ un žēli blēja. Annelei nekas cits neatlika kā pacelt jeru uz rokām un nest līdz. Lielā aita sāka drīz iet barā un nelikās daudz zinot par savu bērnu. Annele plūca jēram labāko zāli, baroja ar savu rīta maizi un lietainās dienās ietina savā apsegā. Bet jēriĦš bij un palika tāds bēdīgs. “Ja paliks priecīgāks, būs dzīvotājs, ja ne, tad nekā nevarēs darīt,” meitene prātoja un centās visiem spēkiem iepriecināt mazo gauduli. Krančelis tai bij pirmais palīgs. Neapnicis tas vilka šurp skaidas, vecus ādas gabalus, kaulus un visādu varzu, pūlēdamies jēru uzmundrināt uz tādu pašu spēli, kā tas stundām Ħemas ar Anneli. Lēkāja tam priekšā, riedams un plosīdamies vai atkal drīz vienos sānos, drīz otros sprogas plucinādams, īso ĜipiĦu ėerstīdams, tomēr visu tikai tā it kā pa jokam, ar truliem zobiem, lai vārgulītim nedarītu pāri. Šīs neatlaidīgās pūles nepalika bez sekmēm. Jērs saka piegriezt vērību KrančeĜa lēkāšanai un riešanai, un, kad tas pirmo reiz, galvu pašėiebis un ausis saglaudis, skrēja virsū Krančelim, grasīdamies to nobadīt ar saviem smieklīgi niecīgajiem raăeĜiem, Annelei bij liela prieka smiešana, bet Krančelim vēl jo skaĜāka prieka riešana. No tās dienas jēriĦš, kaut arī lēnām, brieda arvien stingrāks un apaĜāks. Pēcpusdienā māte vienreiz izdzina lopiem līdz lielo vaislas cūku, lai iztirpinātu kājas, kuras tai, arvien aizgaldā guĜot, bij palikušas gandrīz trulas un nevarīgas. Smagā rukšėētāja, lai gan uz savām īsajām, sprungulainām kājām tik tā turējās, bij ganāmpulkā īsts nemiera gars. ViĦa grūda ar snuėi aitas augšā, kad tās bij nogulušās uz atdusu, gāja govīm virsū un mēăināja tām izraut zāli pat no mutes, bet, kad tās to biedēja ar ragiem, tā kvieca kā kaujama. To pašu viĦa darīja, kad Annele tai skrēja priekšā atgriezt no neceĜiem. Tad tā varēja tik neganti rūkt un galvu pretestībā svaidīt, ka bailes māca. Pastāvīgi staigāja urkšėēdama un ar resno snuėi uz visām pusēm urbdama. Pat tad, kad tā saulē nolaidās uz sāniem un izstiepa īsās kājeles, urdēja nemiera pilna: ruk, ruk, labi jau tā ir, bet es gribu vēl labāk. Es neesmu apmierināta, es nebūt neesmu apmierināta. Reiz, kad Annele uz īsu brīdi bij nogrimusi grāmatā, pēkšĦi to izbiedēja uztraukums lopos. Aitas, kā no kaut kā nejauša satrūkušas, sabruka gubā, žēli blēja, trīcēja, govis skaĜi māva. Krančelis kā krišus iekrita ganāmpulkā, plēsdams rēja. Kas bij noticis? Annele uzlēca kājās un ieraudzīja kaut ko briesmīgu.

Lielā cūka bij sakampusi zobos viĦas balto, smalko jēriĦu. Asie ilkĦi, asinīm pilēdami, bij iecirtušies dziĜi sprogainajā muguriĦa. Kājas un galva karājās gurdeni jau kā bez dzīvības. Neviena skaĦa nenāca no pusatvērtās mutes, kurā sārtā mēlīte kā liesmiĦa dzisa. Meitene kliedza, vaimanāja, skrēja cūkai priekšā, sita to ar stibu. Krančelis rēja un kauca kā traks, bet cūka nāca tiem virsū kā briesmīgs nezvērs, ceĜu negriezdama, nikni rūkdama, plosīdama un ilkĦos kratīdama nedzīvo radībiĦu. Krančelis, asti iemiedzis, kā šausmās bēgdams, laida uz māju pusi, un meitene devās tam pakaĜ, kliegdama pēc mātes. Tādu troksni vajadzēja mājās sadzirdēt. Māte tad ar iznāca un devās skriešus uz ganībām. Jau no tālienes redzēja, kas notiek. Meitene bij nokritusi uz mutes, skaĜi raudāja. Negribēja nekā vairs ne dzirdēt, ne redzēt. Māte aiznesa jēriĦu, bet cūku uz ganībām vairs nelaida. Visu pēcpusdienu Annele raudāja. Krančelis gulēja, ieglaudies tai azotē, drīz ieĦurdējās, drīz smilkstēja, drīz iegrūda tai mīlinādamies seja savu purnu vai laizīja rokas, nevarēdams savā ādā rimties, izrādīja visu savu nemieru ar to, ka nevarēja meiteni iepriecināt. Meitene viĦu pateicīga glaudīja: “Ko tas viss līdz, Krančeli, ko tas viss līdz! JēriĦa vairs nav un nekad vairs nebūs.” Ar skaudrām žēlām viĦa arī pati sevi kā vainīgu rāja. “Kad tikai mazu, mazu brītiĦu ātrāk es būtu paskatījusies, tad tas nebūtu noticis,” viĦa nebeidza žēloties. Bij vasaras vidus. Krak-krak! Krak-krak! - aiz meža sprakšėēja. “Kas tur sprakšė?” “Laikam šauj. Būs sākušās pīĜu medības. Aiz meža ezerā esot daudz pīĜu.” “Ezerā? Kādā ezerā? Dieva laistā?” “Nezinu. Tā jau stāsta.” “Pīles šauj? Kā tad viĦas šauj?” Māte smējās: “Kā lai tev to izstāstu! Neesmu bijusi pīĜu medībās.” Krak-krak! Krak-krak! Lieli bari putnu skrēja pāri atmatai. Lidu, lidu, ātri, ātri sita spārniem īsus gaisa viĜĦus. Liels uztraukums bij aiz meža. Putni glābdamies bēdza. Piepeši viens saka griezties gaisā, krist. Lēnām, tad ātrāk un ātrāk ka vītusi lapa no koka ar slīpu spārnu nāca uz zemi. Netālu no Anneles nokrita. Kuldams gaisu spārniem, vēl cēlās - krita, cēlās - krita, tad palika izstieptu kaklu, piekĜāvies pie zemes. “PutniĦ, putniĦ, kas tev notika, putniĦ?” Annele pieskrēja tam klāt, pacēla. ěengana nokarājās galva, kā dārgākais zīds mirdzēja spārnu spalvas, siltas, siltas bij maigās dūnu krūtis, kurās vēl drudžaini ātri sita kā pulkstenītis mazā sirds. Annele pieglauda to sev klāt: “PutniĦ, manu putniĦ!” Asinis pilēja tai uz pirkstiem. “Asinis!” Steigšus Annele devās uz māju. Varbūt māte ko zinās, varēs glābt.

“Māt, māt!” “Kas tev nu atkal?” “Putns, asiĦains putns.” “Meža pīle. Tādi jau ir tie šāvēji. Šauj un nevar nošaut. Viens spārns pagalam.” “KādēĜ viĦiem jāšauj?” “Ej prasi viĦiem!” “Vajag tam palīdzēt, māmiĦ!” “Ko tam vairs palīdzēs!” Putns noraustījās meitenes rokās. Izdzisa. “Atkal viena dzīvība pagalam,” viĦa žēlabaini gaudās. Un tad nikna: “Ne acu galā es negribu redzēt tādu šāvēju!”

Dzimšanas diena Siltas, siltas bij septembra dienas. Atmata bij apvērpta baltiem tīmekĜu pavedieniem. Pusdienās tie pacēlās no zemes un, viegli mirdzēdami, šūpojās gaisā kā vaĜā palaistas zīda buras. Annele skraidīja un pūta viĦus vējā: lai brauc uz siltām zemēm! Dzērves palika ik ar dienu nemierīgākas. Dzērvju purvā klaudzēja cirvji. Krūmu plīvuris palika arvien caurumaināks, šėidrāks, un vienu rītu jau skaidri bij saredzamas kaimiĦa divas staltās ēkas. Pats viĦš lēkāja no ciĦa uz cini un gāza alkšĦus kā niedras. Dzērves izstiepa skaistos kaklus, saklaigājās, aizlaidās un atkal pārlaidās, it kā gaidīdamas, vai tad tas cilvēku biedēklis reiz nenozudīs. Bet velti! Likās, ka viĦš gribēja izgāzt pēdējo krūmu un nolīdzināt pēdējo cini, aizdzīt dzērves: “Taisieties, taisieties! Te jums vairs nav vietas. Te jāstaigā arklam un ecēšai!” “Kad nu viĦš tām dzērvēm tak nekā nevarētu padarīt!” Annele domāja spītīgi, jo viĦa ar visu savu labvēlību bij dzērvju pusē. Kādā saulainā rītā dzērves pacēlās visas pāri purvam gaisā. Nemierīgi un juceklīgi lidoja, sasaucās. Sevišėi viena vairāk reizes aplidoja apkārt citām, arvien klaigādama, it kā bažīdamās, vai ir visas pacēlušās no purva. Tad tā aizlidoja priekšgalā. Citas sarindojās kāsī kā divos spārnos. Tās sāka slīdēt pret sauli. Maigi, aizplīvuroti atskanēja saucieni priekšā, vidū, rindas galos. Kā rakstā. Ko viĦas sauca? - Ardievu, ardievu! Annele izstiepa rokas. Dzērves! Skaistās, gudrās dzērves! Ka tā prastu lidot! Nenolaida acu, kamēr aiz balta mākoĦa aizgrima slaidās pasaules ceĜinieces. “Labrīt, meitēn,” kā nu sviežas? Tur bij tas kaimiĦš ar stibiĦu rokā un, tāpat kā pavasarī, zilās zeėēs, kas bij tik košas, kā nupat uzvilktas. Bet pats bij nodedzis brūns kā čigāns un daudz vājāks. Tā bij plēsies ar darbiem. “Meklēju darbiniekus. Vai tu arī negribi braukt līdz kartupeĜu talkā?” viĦš nu ievaicājās savā žirgtajā valodā. Annele nezināja, ko atbildēt. Ar svešiem tai valodas nešėīrās. Un to grāmatu jau arī kaimiĦš nebij atnesis. ViĦa bij par vārda turēšanu. Likās, ka kaimiĦš atmin viĦas domas: “Tās grāmatas tu dabūsi. Pāries darba laiks, aizbraukšu uz mācītājmuižu, atvedīšu.” Tad no mācītājmuižas viĦš gribēja vest tās grāmatas! Tad tur nekas liels neiznāks. Mācītājmuižas grāmatas Annelei atnesa LīziĦa, un viĦa jau visas bij lasījusi. Tomēr viĦa nekā neteica, jo kaimiĦš jau rādīja labu sirdi. “Nu, kā ir? Vai patīk braukt līdzi?” kaimiĦš neatlaidās.

“Uz kurieni?” “Uz Upesmuižas laukiem. Tur man stādīti kartupeli. Tur tu vari rauties pie lasīšanas.” Jā, tur viĦa brauktu labprāt. “Māte jau nelaidīs.” “Nu, gan jau laidīs,” kaimiĦš pārliecināts pasvieda zodu uz augšu, pavicināja stibiĦu un aizgāja uz Jaunajām mājām, viegli gūžās šūpodamies. AtpakaĜ nākdams, sauca jau pa gabalu: “Klau, meitēn, nāc tik šovakar laikus uz manām mājām! Māte tevi laiž.” “Māte mani laiž?” meitene brīnījās. Un tā tas bij. Pret vakaru māte atsūtīja Anneles vietā ganu, kādu vaĜenieci - vecenīti no kaimiĦmājām. Tā bij darba nespējīga un pāra reizes vasara bij aiznesusi arī no Anneles mātes pa maizes kukuĜam. Šoreiz arī atnākusi laikam ar to pašu vajadzību un labprāt bij gatava palaist Anneli lielajā muižas braucienā. Māte nu lika meitenei tūlīt posties: nomazgāties, sapīt cieši bizes, jo rītu agri priekš visa ta vairs nebūs laika - ar mazu gaismiĦu jāizbrauc. Atvēlēja vilkt svētdienas drēbes, siet jauno, rožaino lakatiĦu, bet pastalas aut tās pašas vecās, jo tā kā tā pieies pilnas zemju, bradājot pa vagām. Kurvīti deva savu rokas kurvīti, lai nebūtu ar svešu par smagu vai arī daudz par vieglu un citi nesmietos par tādu lasītāju. Mate bij neparasti laipna un vēlīga. Kad bij pateikusi visas labas pamācības, kā uzvesties svešās mājās, kā pie darba turēties godam, viĦa beidzot teica pašu mīlīgāko teikšanu: “Nu, ja jau nu rīt nebūtu tev tāda diena, tad jau nu gan es tevi nelaistu.” “Kāda tad rīt man ir diena?” “Rīt ir tava devītā dzimšanas diena,” māte teica, kā kad pasniegtu kukuli. Dzimšanas diena? Annele nesaprata. Kas tā par dienu? Devītā dzimšanas diena! Vai tā tik svarīga, ka nu to vajadzēja zināt? Laikam gan! Jo rīt viĦa taču izpildīja tik svarīgu uzdevumu: brauca līdzi kartupeĜu talkā kā liels cilvēks. No tā vien jau varēja redzēt, ka devītā ir gan kāda lieliska diena, lai gan meitenei tā bija pati pirmā. Apzinoties šo devīto dzimšanas dienu, ar pacilātu un drosmīgu garu meitene steidzās uz kaimiĦiem. Saule norietēja pie robežgrāvja. ViĦa sekoja kaimiĦa iemītai līču loču taciĦai caur krūmiem. Uznāca gan arī vecā nedrošība: kā nu tik ieies svešās mājās? Ko teiks? Ko darīs? Bet, atminēdamās, ka rīt tai deviĦi gadi, Annele no tādas nedrošības sakaunējās un noĦēmās tā turēties, kā tas šiem gadiem pienācās. Arvien jau tā ir, ka lietas un vietas no tālienes izskatās citādi nekā tuvumā. Arī kaimiĦu mājas tuvumā nemaz nesagājās ar tām, kādas tā bij iedomājusies, un nu viĦai bij daudz kas jāpārkārto. Daudz kas viĦai nebūt tā nepatika kā viĦas iedomu attēlā, un viĦa par to it kā ar kādu strīdējās: nē, tā tas nav. Tā nemaz nevarēja būt. Ēkas jau bij staltas. Aiz mājām uzkalniĦš noslīdēja, un lejiĦā parādījās vēl divas jaunsāktas ēkas. Sētsvidū logu priekšā bij arī puėu dobe ar jorăīnēm un asterēm, bet nātras un nezāles tās bij pa daĜai nomākušas. Sētsvidus bij piemēslots, celiĦi neslaucīti. Annele bij tā aizĦemta, visu apskatot un vērojot, ka pavisam aizmirsa iet istabā. Nu viĦa nobijās no kādas balss, kas sauca:

“Kas tad tā tāda par mergu! Bolās, ka nebūtu māju redzējusi! Vai izlūkos atnākusi, vai?” Aiz puėu dobes istabas vaĜējās durvīs stāvēja sieviete. Jauna, padrukna. Melnraibs lakats galvā bij it kā pārtieši uzmests - vienu ausi apslēpa, pār otru karājās matu šėipsnas, līda aiz jakas apkakles. Tā laikam bij kaimiĦu saimniece. “Labvakar! Es atnācu ...,” Annele teica nedroši. Sieviete bij pabāzusi roku zem lakata un kasīja pakausi. “Vai tu esi tā merga, kas grib līdz uz tiem muižu laukiem?” Grib līdz, grib līdz?! KaimiĦš tak pats nāca, pats aicināja. Annele brīnījās, bet pār lūpām viĦai nekas nenāca. Sieviete nekādas atbildes negaidīja. Apgriezās un iegāja iekšā. Annele tai sekoja. Saimniece izgāja atkal pa otrām durvīm, meitene palika viena. Istaba bij liela, gaišiem logiem, izvitētām sienām, bet rūtis biezin biezas - mušu nomētātas. Uz galda palags, it kā pērn mazgāts, virsū daždažādi trauki, gan tīri, gan nemazgāti, gan ar ēdienu paliekām, vēl dažādi drēbju gabali, saburzīts lakats, bērnu zeėītes, autiĦi. Gulta kā no pagājušās nakts - saveltu palagu stūrī, no maisa izmestiem salmu kumšėiem uz grīdas. Galds liels, spožām kājām, gulta augstiem galvgaĜiem, pie vienas sienas pulēta kumode, gar sienām krēsli. Bet uz visiem bij kaut kas: vai nu sietiĦš, vai miltu grozs, vai liekšėere, vai bērnu auti, kuru bij pilni visi kakti. Tik bij istabā brīvas vietas apstāties kā pašā vidū. Annele brīnījās. ViĦas istabiĦa mājās bij divtik maza, bet likās būt daudz lielāka, tīrāka un bagātāka. Aiz durvīm, aiz kurām bij izgājusi saimniece, dzirdēja divas sievietes balsis. “Tādam vīrietim tak ir bērna prāts. Iet pa mājām meklēt mergas pie kartupeĜu lasīšanas! Ko tāds knauėis var padarīt!” tā teica viena. Annele pazina saimnieci. “Divas rokas tomēr ir. Un to nekad nav par daudz. Bērns un vecs dažreiz vairāk padara nekā tādi slamsti, kā tev pagadījusies tas puisis ar meitu.” “Kas tos slamstus līga? Es nē. To jau darīja viĦš, jūsu gudrais dēls.” “Ko mans dēls dara, tas ir darīts, bet, ko tu dari, tur vēl piektajam pakaĜ jāstaigā.” “Bet man par visiem jādomā. Man visiem jāgādā un jābāž tās lielās maizes kules. Ko rīt vien spēs pieēdināt gan ar pavalgu, gan maizi!” Pie šiem vārdiem kaut kas smags nokrita zemē. Annele apsviedās uz papēža tik ar vienu domu: uz durvīm! Mājā! Vai viĦai vajadzēja kaimiĦu maizes vai pavalga vai viĦu kartupeĜu? Bet durvīm priekšā stāvēja ienākušais kaimiĦš. “A, nu tas ir labi, ka atnāci! Dzersim tēju, dzersim tēju! Pamielošu tevi ar zapti, a? ViĦa būs izvārījusi. Es pārvedu cukuru.” viĦš sāka atbrīvot galdu, likdams tur samestās lietas gan gultā, gan uz logiem vai krēsliem. Annele nevarēja vairs skriet prom. Ko teiktu kaimiĦš, ko teiktu mājās tēvs un māte? Un ko viĦa tiem teiktu? Palaista pirmoreiz svešās mājās - un nezin citu kā diegt atpakaĜ. Saimnieks izgāja pa durvīm, aiz kurām grāvējās saimniece. ViĦš runāja strupi:

“Kas ar tēju? Vēl nav? Dod galdā, dod galdā! Kur tā zapte, kuru ievārīji? Dod šurp! Maizi dod! Sviestu dod!” “Ūja, ūja! Nedeg jau! Desmit roku man nav. Saime, lopi, bērni, ceĜa kules jābāž.” “Lopus apkopj meita, bērnus apkopj māte, tik tev ir kā tas ēdiens, kaunies ar!” “No kā lai es kaunos? No tās vīzdegunes mergas?” Annele aizbāza ausis. ViĦa negribēja dzirdēt. Aiz tām durvīm visi bārās. Saimnieks ienāca, vienā rokā nesdams brūnu krūzīti un glāzi, otrā melnu trumuli, ielēja tumšu virumu papriekš Annelei krūzītē, tad glāzē pats sev. Aiz viĦa vecāka sieviete ienesa maizi un palielu podu notraipītām malām: “Te būs tā zapte. KuĜas kā sikspārnis pa pakulām!” vairāk viĦa nekā neteica, bet gāja laukā. “Ienesiet vēl sviestu, māt!” saimnieks sauca pakaĜ. “Pēc sviesta jau nu viĦa neies. Tur tu liec prātu ar mieru,” atteica māte. “Nu, iztiksim ar zapti vien - vai ne tā, meitēn?” saimnieks jautri uzaicināja Anneli izteikt savu piekrišanu. Annele nojauda, ka saimniece nekā nedeva labprāt, un viĦa nekā negribēja ēst, bet neēst arī nevarēja, lai neapvainotu saimnieku, kas bij sameklējis un aizdedzinājis sveces galu, jo istabā jau metās tumšs, pēc tam nogriezis lielu gabalu maizes un uztriepis tam biezu kārtu ievārījuma. Maize bij skāba, galodā sakritusi, bet ievārījums zili melns un rūgts. Bet saimnieks ēda garšīgi un ātri un tūlīt izsteidzās atkal laukā. Ienāca saimniece, pacilāja gultā un pa krēsliem izsvaidītās lietas, atkal atlika turpat atpakaĜ, pagrābstījās pa kumodi, laikam nekā neatrada, pienāca pie galda. Annelei likās, ka tā tikai uz viĦu vien skatās, koda nelabprāt savā maizē, vēla pa muti, nevarēja norīt, asa dzelzsgarša katram kumosam bij klāt, beidzot viĦa nolika maizi uz galda un vairs neaizskāra. Saimniece to pacilāja: “Redzu jau, redzu, kāda tu izlepusi merga esi.” Annele domāja: nu viĦa nokops traukus, bet turpat viss palika. Izgāja, kā nākusi. Saimnieka māte ienesa salmu maisu, sabīdīja pāra krēslus gar sienu, pārsvieda pār tiem maišeli: “Te tu vari pakrist. Kur tevi nu citur sūtīs!” nopūta sveces galu pudeles kaklā un izgāja. Annele padomāja brītiĦu, gaidīja vēl, nezinādama, ko iesākt. Bet neviens nenāca, nekāda cita padoma nebij kā likties uz ausi. Tāpat neizăērbusies viĦa izstiepās uz maisiĦa. Apsegas nebij, pagalvja nebij, nedrīkstēja arī kustēties, lai krēsli neaizbrauktu katrs uz savu pusi. Logā stāvēja tuvā ēka, salta un atraidoša - skumjas spieda plakstienus šais svešās mājās, kurās Annele jutās tik viena, viena - kā izdzīta tuksnesī. Tomēr beidzot tumsa aizspieda acis - un viĦa gulēja kādu laiku. Piepeši tā atmodās. Durvis uz virtuvi atdarījās, un sveces gaisma asi iedūrās istabas tumsā. Gaismai sekoja saimniece, nesdama lielu, piebāztu kuli. Nolika uz galda kuli, sveces galu, apsēdās līdzās uz krēsla, uzcēla uz galda arī vēl kāju un sāka no tās atritināt nebeidzami garu strēmeli netīras lupatas, no kuras izplūda nelaba smaka. Kājā bij dziĜš strutojums uztūkušām malām. Saimniece paĦēma sveces galu vienā rokā un ar otru sāka spaidīt vainu, pie tam lupas savilkusi sūkstīdamas un bezpalīdzīgi apkārt skatīdamās. Ieraudzīja Anneles acis.

“Sāp. Neganti sāp. Uzsēju gan govju mēslus, bet sāp, kas ir sāpējis.” “Mana māte tādai vainai liek virsū speėi vai arī biezpienu, vai sīpolus. Vēl ir dažādas zāles, bet es visas nezinu.” “Ej nu,” saimniece teica neticīgi, “Speėi, biezpienu, sīpolus! Vai tad tādai vainai ēst jādod?” “Kā viĦa it nekā nezina, ko visi zina?” meitene pie sevis brīnījās. Un pamācīja tālāk: “Un vainu vajag tīrīt. Krietni nomazgāt ar siltu ūdeni un ziepēm. Vainu pašu un visu kāju. ” “Ej nu! Ko nu ūdens daudz var līdzēt! ” “Ūdens, jā! Un, kad pavisam nekā vairs nevar izdarīt ar zālēm, tad vajaga liet to vainu, ” Annele dedzīgi stāstīja, jo viĦa bij redzējusi, kā pušumus dziedē. “Liet? Kā tad to dara? ” saimniece ziĦkārīgi jautāja. “Manam tēvam bij tāds pušums kājā, ka gāja līdz kaulam. Nedzija un nedzija. Pušumā bij iegājusi vilna no zeėes. Tad nedzīst. Nu sāka liet, un pēc nedēĜas bij vesela. Un tas, zināt, ir tā: novāra spaini ūdens un Ĝauj atdzist, kamēr ciešams, tad paĦem divas rudzu rogas, tās arī izvārītas ūdenī labas tīras, tad uzliek uz vainas un sāk ar kausiĦu tām pāri liet karsto ūdeni. Un tik lej un tik lej stundām, kamēr rogas izvelk vilnas plūksnas no pušuma - un tas sadzīst! ” “Ej nu, to nu tu man gan neiestāstīsi, ” saimniece neticīgi purināja galvu, ”tā būs tāda māĦticība, kā jau kalendāros raksta. - Ai, tu maita, kā sāp! ” viĦa piepeši ievilka atkal sūkstīdamās lūpas, pie kam viĦas mute, tuvās sveces apgaismota, izpletās tik liela un jocīga viena pati pāri citiem - ēnās nozudušiem sejas pantiem, ka Annele nepaguva ātri vien pagriezt galvu uz otru pusi un iekost maisiĦā zobus, lai nepaspruktu tai smiekli. Bet, kad nu viĦa atkal paskatījās uz saimnieci, tā sēdēja kā aizmirsusies, šūpodama kāju abās rokās, un skatījās domīga svecē. Annelei palika kauns, ka tā smējusies. “Vēl ir labi, kad sadauza ar cirvja pieti celmeĦu lapas un liek virsū. Tās arī noĦem karstumu un dziedē,” viĦa pasteidzās izlabot savu nerātnību. “Jā, man gan ir laikam vaĜas ėēmoties ar visām tādām blēĦu būšanām! ” saimniece īgni noteica un sāka atkal tīĦāt kāju tais pašās netīrajās lupatās. Tad pacēlās smagi un gāja laukā. Pie durvīm aizlika roku svecei priekšā un to nopūta. Melna tumsa bij laukā, Annelei likās, ka saimniece pati ir tumša un ieiet tumsā, un viĦai par kaut ko žēli iesāpējās sirds. Pelēka, neliela gaisma bij laukā, kad Anneli modināja. ViĦa bij galīgi nosalusi. Un nesasila arī braucot, jo bieza migla gaisu padarīja mitru un vēsu. Muižas lauks bij liels, ar bezgala garām vagām. Cik tālu miglā varēja redzēt, visur kustējās cilvēki kā skudras. KartupeĜi še bij dēstīti muižas kalpiem un ierēdĦiem, un šodien bij novākšanas diena, tādēĜ arī katrs steidzās novākt savu tiesu. KaimiĦš vēl pērn bij izpildījis muižā vagara vietu, aiz tā iemesla viĦš tik viegli cēla savas mājas, aiz tā iemesla viĦš arī vēl bij dabūjis savas kartupeĜu pūrvietas muižas laukos. Annele tecēja kā irbīte: ar diviem kurvjiem uz kaudzi, ar diviem atpakaĜ. Otru kurvi tā bij dabūjusi no kaimiĦienes. ViĦa bij ar savu vagu citiem priekšā: viĦa negribēja, lai domātu, ka tā nevar tikt citiem līdzi, ka kaimiĦienei tai par velti būtu jādod no savas maizes kules.

Piepeši pašėīrās biezā migla un izpeldēja saule, balta un kvēloša. Valdonīga kā karaliene tā iestājās lielajā debesu laukā. Nu gan bij skaisti! Viss atmirdzēja. Lielā muiža ar baltajām, brangajām ēkām, sarkanu kĜavu rindu gar balto lielceĜu, dzelteno bērzu puduri meža ielokos un pats varenais, arvien zaĜais mežs, kas visu likās ieskaujam platajās, tumšajās rokās. Vīri izmetās kreklos, jo saulīte kā pa zemes virsu lidinājās, tik mīĜi glāstīdama un sildīdama. Divtik ātri strādāja rokas, divtik ātri tecēja kājas, kad varēja uz mirkli acis iemest šai tik ilgi neredzētā sirdij gardā zemes jaukumā. Muižā zvanīja launagā, un kā uz mājienu visi meta darbu un steidzās pie maizes kulēm. KaimiĦš, ātrs pie ēšanas un ātrs pie darba, jau bij pie ratiem, zirgus izjūdza no arkla, pabaroja. Puisis un meita piesēdās pie kartupeĜu kaudzes, gaidīja launagu, bet saimniece vēl tūĜojās tālu savā vagā, laikam gribēdama to pabeigt. “Nu, ko viĦa nenāk!” - meita nepacietīgi sauca, sita plaukstās, arī saimnieks pagājās pa vagu pretī, lai gan ne tālu, apstājās, gaidīja. Tad nu viĦa arī nāca, kā sapinusies smagos, garos vai simtkroku brunčos. Saimnieks, rokas bikšu ėešās, it kā citādi tam tās nekur nebūtu valdāmas no darba, gan nekā neteica, bet acis viĦam nemierīgi skraidīja. Nu atsēja kuli un izĦēma lēnām no tās maizi, sviestu, gaĜu, bet visu acis kāri skatījās uz ratiem, kuros bij vēl liels skārda trauks un bĜoda. Trauks pats par sevi jau bij redzama lieta, tas nāca no muižas, māju saimniecībās tāda nebij. Gudri un gādīgi tas bij no saimnieces, ka bij domājusi par putru. To tagad varēja baudīt ar ne mazāku kārumu kā vasarā. Kad putra bij bĜodā, saimniece sāka čamdīties pa kuli, pa ratiem, pa savu plato brunču krokām - arvien ātrāk, arvien uztrauktāk, sakratīja kuli pa krietnam, apgrieza to apkārt, izpurināja. Nolaida rokas. “Nu, tās, maitas, ir palikušas mājā uz galda,” - viĦa teica kā vīlusies. Tās bij karotes, kuras tā meklēja un neatrada. Atkal Annelei izspruka smiekli. Ātri tos noslēpa lakatiĦā. Bet jocīga kaimiĦiene izskatījās, platu muti brīnīdamās, ka karotēm vajadzēja būt maizes kulē, bet viĦas, maitas, bij palikušas mājā uz galda. Un “maitas” tā teica par karotēm. Tik jocīga sieva! ”Karošu nav, bet putra ir, ” puisis noteica īsi, pacilāja bĜodu un lika pie mutes, divas mazas upītes iztecēja tam gar ūsām no lūpu kaktiĦiem, meita smējās, pagrūda to, lai neizsūc visu, liela daĜa bĜodas satura izlija zemē, meita atĦēma palikušo un izdzēra, bĜodā palika biezumi, kuriem klāt tikt nekā nevarēja. Saimniece iepildīja pa otru lāgu. ”Dzer nu tu ar, ” piedāvāja vīram. Tas piecēlās, noslaucīja nazi gar biksēm, ielieca to spalā, iebāza un klusēdams aizgāja. Tai brīdī visos pulciĦos, kas no vienas vietas visapkārt pusdienoja, iekrita kā raėete trauksme un smiekli. Visi salēcās kājās. No vienas kartupeĜu grēdas, kur gadījies, kur ne, bij izlēcis zaėītis un laida kājām vaĜu. Un viĦam pakaĜ visas tās jaunās kājas, kas bij notirpušas, pa vagām tupēdamas, un tagad nu salēcās kā uz saucienu: izskrieties! Kuram pulciĦam zaėītis lika garām, tas bij tūlīt kājās un laida pakaĜ. It kā mazais, knašais garausītis visus jauniešus: puišus, meitas, zēnus, meitenes vilktu aiz sevis kā diedziĦā piesietus. Kamēr tie apsīka viens aiz otra un smiedamies atmeta ar roku. Bet, kad zaėītis bij ārpus briesmām, tas apgriezās pret saviem vajātājiem, notupās, ausis saslējis, un

izaicinoši gaidīja: nāciet nu šurpl Jā, kas nu viĦam varēja ko darīt! Tur viĦš sēdēja uz pakalniĦa kā pats meža ėēniĦš. Saule spīdināja balto krūti, un mežs, plašu vaiĦagu vīdams, stāvēja tur, it kā to sargādams un uzbrucējiem draudēdams. “Nenoėēra vis, nenoėēra vis! ” priecājās Annele, acīm, ausīm un visu būtni dzīvodama līdz šai pusdienas jandāliĦā. Aiz muguras kāds runāja. Tā bij saimniece. “Te tev nu bij! Aizskrēja atkal kā aizsalušu muti, ne lāgā paēdis, ne padzēris. Un vai nevarēja tāpat padzerties kā tas puisis? Bet nē! Kas tad nu bij, ja to karošu nebij? Bet nē! Un tā arvien un it arvien. Kad tu ko varētu pa prātam! Uzăērb garus brunčus: ko tu valsties kā pīĜu māte! Uzăērb īsus: vai tev stērbeles suĦi apgrauzuši? Un tā arvien. Vai nevarētu viss būt labi? Bet nē! Ko lai ar tādu vīru? Bēdu dienas! ” Annele atskatījās. Ar ko runāja saimniece? Neviena. Tur nebij neviena. Puisis ar meitu bij prom ar zaėa ėērājiem. Bet saimniece skatījās taisni acīs meitenei. Vai man? Vai man viĦa to saka? Meitene nobijās. Pietvīka. Vai tad viĦa bij kāds liels cilvēks, ka ar šo tā runā? ViĦa nezināja, kur likt saimnieces vārdus. Vai tās bij bēdas, kas saimnieci spieda un ko tā sūdzēja Annelei? Aukstas un smagas tās uzgūlās, žēlums saskrēja sirdī. Kauns, ka pirmīt bij par saimnieci smējusies. Jā, citādi bij šie kaimiĦu Ĝaudis un citādas viĦu mājas. Labi, ka pienāca saimnieks ar savu ātro soli: “Pie darba, pie darba! Sarausim vēl labi šerpti, lai laikus var tikt zirgos! Nav jau vairs nekas liels atlicies. ” Bet tas “nelielais” nemaz vairs negribēja iet no rokas. Vismaz Annelei tā šėita. Kad viĦa nesa izbērt savus kurvīšus, viĦas kājas tā dīvaini Ĝodzījās, ceĜgalos berzēdamās. Un vagas likās būt divtik, trīs tik garas. Nemaz gala saiet. Un pēcpusdiena šėitās tik gara kā garākā vasaras diena. Pamet, cikreiz gribi, acis uz sauli, liekas - viĦa stāv vēl arvien turpat uz vietas. Un tad piepeši, lūk, viĦa jau pie mežgaliem. Sarkanas atsit kĜavas, sarkanas mežu kores. Pēdējā vaga nolasīta, ecēša jau tai pārskrēja pāri. Mājās! Mājās! Priecīgas ir atkal kājas, priecīga sirds. Mājās! Annelei liekas, ka vesela mūžība pagājusi, kamēr tā nav bijusi mājās. MīĜais tēvs! MīĜā māte! Krančelis! Kā tie nu viĦu gaidīs! Kā no tālām zemēm. No liela, paveikta darba. Cik mīĜi, mīĜi viĦi! Ātri tumst rudens vakars. Kamēr sakrauj maisus, sajūdz zirgus, jau nakts. Annele brauc pirmajos ratos ar kaimiĦu pāri. Iedobumā starp diviem maisiem saimniece paklāj pāri tukšos un aicina meiteni izstiepties garumā, jo tālo ceĜu tik un tā tā nevarēšot noturēt acis vaĜā. Neesot jau arī šī diena bijusi viegla tādam mazam seskam. Annele brīnās, ka saimniece tagad var tik mīĜi runāt. Saimnieks nu arī cildina kā čakla darba darītāju, kas lielajiem nemaz daudz nepalikusi pakaĜ. Abi viĦi runā saticīgi un laipni. Anneles prāts gan pretojas, viĦš grib izturēt ar lielajiem visas likstas, arī negulētu nakti, bet kājas pašas laižas guĜus. Saimniece pasviež tai savu lakatu, un ripojošu ratu ritums sāk to aijāt. Kā vatē iegrimst pakavu takts, braucēju dudinājošās balsis. Kalnā - lejā, kalnā - lejā šūpojas vezums.

Bet piepeši kaut kas aizmirsts kā ar varu atrauj acis vaĜā. Bij tak kaut kas . . . sevišėi ievērojams šodien . . . kas tas bij? Acīs skatās zvaigznes. Brīnišėas, mirdzošas zvaigznes pāri melnām priežu galotnēm. Galotnes ceĜas un grimst, nāk pretī, paliek aiz muguras, bet zvaigznes iet līdz nenovērsdamas, acīs skatīdamās. Un viĦas ir tās, kas atmin, kas šodien par dienu. “Nu, vai tu to aizmirsi? Šodien taču tava dzimšanas diena!” saka zvaigznes. “Dzimšanas diena!” Annele tikko skaĜi neiesaucas. ViĦas pirmā dzimšanas diena. Un tik jauka, jauka! Tik silta saule bij. Un tāds liels, padarīts darbs. Un nu zvaigznes! MīĜās zvaigznes! Miljonu miljoniem!

Kāzu kurpes “Kas tas tur par jātnieku ieskrēja sētsvidū? ” Annele skatās. Ieskrēja un, staltu zirgu dancinādams, pamīĦājās sētsvidū. Nu atsveicinās, garu roku cepuri griezdams, apsviež kumeĜu un aizaulekšo uz Dakšu pusi. Cepure tam uz vienas auss, un cepurei pie paša naga liela, sarkana papīra roze. Nags spīd gluži melns un jauns. Tā viĦš paskrien meitenei garām, un viĦa pavada to acīm, cik tālu vien var saredzēt. Māte iznes launagu. “Māt, māt, kas tas bij par jātnieku? ” “Kāzās lūdzējs. ” “Kā tad viĦš lūdza? ” “Daudz labu dienu no brūtgāna, no brūtes - un svētdienas rītu uz kāzām! ” “Uz kādām kāzām? ” “Uz Avotiem. Vai tu nezini, ka Avotu tēvocim svētdien kāzas? ” “Avotu tēvocim? Tēvocim Ansim? ” meitene sasit rokas, tad viĦa ieklikst viducī un smejas, smejas. “Nu, ko tu tā smejies? Vai tas tik jocīgi, ka tēvocis precu”? Laiks jau bij sen. ” “Es nezinu. Es nezinu. Bet kā viĦš sūta apkārt puisi un liek mušu tēvu lūgt! ViĦi tak ar tēvu ir brāĜi. ” “Lai arī brāĜi, bet nelūgts kāzās nevar iet. Tas puisis jau skrej otru nedēĜu. Pagastu pagasti aplūgti. Radu radi, draugu draugi, No vienas vietas. ” “Vai, to lēviĦu! Bet bērnus? Vai bērnus arī lūdz? Mani ar? ” “Bērnus paĦem tāpat līdz. Klēpī kā osainus podiĦus, ” māte smejas. Annele arī smejas. Tas nu gan reiz ir atkal prieks! “Bet kā tur ir - tādās kāzās? ” “Būs jau tad jābrauc skatīties. ” Tas viss Annelei patīk. Ja jau māte tā smejas un tā priecājas uz kāzām, tad jau varbūt Ħems arī līdz Anneli. Kad laime nāk, tad viĦa nāk, lēkdama uz abām kājām. Uz nedēĜas beigām atbrauca Ăelžu Miėelis ar abām LaukmaĜu meitām. Miėelis tēvam par palīgu un arī lai svētdien, mājiniekiem aizbraucot kāzās, būtu kāds māju apsargātājs un lopu kopējs, bet abas meitas bij atbraukušas līdz, lai pārdzītu LaukmaĜu aitu baru no vasaras ganībām. Laukmalēs bij visi lauki novākti un ar to nu radušās ganības, daudz zāĜainākas un treknākas nekā atmatā, steigšus tās bij jānogana, iekam neuznāk sals. Ar prieka šalti krūtīs Annele redzēja nākam meitas. Nokalpots, nokalpots! Tas darbs nu veikts. Aitas veselas, nevienai ne mazākā slimumiĦa, ar mierīgu sirdi Annele tās varēja atdot. Un tad būs brīva no tām. Abas meitas bij svešas. Jaunākā no tām, sprigani melnām acīm, nesa ko padusē. “Ganam gana alga. Te būs nopelnītais. Saimniekmamma iedeva, lai atnesot. ” Annele pačamdīja aizsainīti, papīrā ar aukliĦu pārsietu.

Kurpes! Un taisni kurpju viĦai vajadzēja, kur tēvoča kāzas pie durvīm. Bez kurpēm jau nemaz nevarēja iet kāzās! Tad nu gan dievs gādāja! Ai, tu vasara, vasara! Ka lokana kārklu klūga tā bij saliekusies gredzenā ar diviem galiem: viens bij tā diena, kad atdzina LaukmaĜu aitas, un otrs nu ir, kur viĦas aizdzen. Šepat, uz ganībām, Anlīze bij viĦai iedevusi LaukmaĜu mammas kukuli un apsolījusi gana algai kurpes. “Bet kur ir Anlīze? ” viĦa jautāja meitām. “Anlīze! Kas šai daĜas gar Anlīzi! ” smejas sveša meita. ”Šėirini labāk savas aitas! ” “Šėiru, šėiru, aitiĦas, šėiru! ” Annele šėirināja, bet aitas, visu vasaru saradušas vienā ganībā, vienā kūtī, neparko negribēja šėirties un bij jādzen kūtīs, lai tās izdalītu. Tas notika ar lielu aitu brēkšanu, meitu smiešanos un visu kopēju skraidelēšanu un dzenāšanos. Nedabūja ātrāk apskatīt tuvāk jauno mantu kā tikai vēlu vakarā, kad dienas gaitas bij galā. Bet tad lai arī neviens vairs nestājas ceĜā Anneles prieka skrējienam pie pelēkā papīrā ievīstītā aizsainīša! Bet prieks pārskrēja kā salmu uguns, Annele pacēla vienu kurpi, pacēla otru. ViĦas deguns likās stiepjamies arvien garāks. Melnas, cietas un smagas kā kluči bij kurpes. “Ko tad nu tā stāvi? ” jautāja māte. “Tās tak nemaz nav kurpes, ” Annele teica nolaidusies. “Kas tad tās ir? ” “Koka gabali, ” meitene izgrūda īgni. “Kādas tad tu iedomājies kurpes? ” “Tādas kā LīziĦai, mīkstas un glaudīgas kā zeėes. ” “LīziĦai ir pilsētas kurpes. Ar tādām uz laukiem nekur netiksi. Te vajaga brist pa dubĜiem un arumiem. Te vajaga stipru apavu. Tās tev vēl būs skolas kurpes. ” “Nevilkšu tādas kājās, ” meitene atteica spītīgi un atgrūda kurpes. Māti tas sakaitināja: “Nu, kā tu gribi! Bet, ja tās kājās nevilksi, kāzās arī netiksi. Jaunu kurpju jau tev nepirkšu. ” Jā! Kāzas! Te tev nu bij! Kāzas! Rādies nu kāzās ar tādām kurpēm! Bet kur Ħems citas? Ai, bēda, bēda! Māte ienāca pa otru lāgu no savām gaitām un redzēja vēl arvien meiteni turpat stāvam un par šīs vasaras izpelnīto algu asaras lejam. ViĦa nožēloja savu skarbumu. “Nu, ko tu stāvi? Uzmēri tak papriekš tās kurpes. Varbūt vēl ir labu labās. ” Meitenei vajadzēja nosēsties un uzlaikot kurpes. Maz tas ko līdzēja. Lai nu kam kurpes bij laikā, bet tik ne Annelei. Kad kāja cēlās, viĦas necēlās līdz, kad kāja locījās, viĦas nelocījās līdz. Kad soli spēra, kurpe - klauks, klauks, klauks! - atlēca no papēža, bet pirkstgalos kaut kas nejēdzīgi spieda un knieba. Bet māte gribēja, lai kurpes būtu laikā. “Nekas, nekas! Gan jau vēl ievalkāsies, ” viĦa mierināja.

“Ja Ħem vērā, ka kurpes bez mēra pirktas, tad viĦas vēl labu labās. Papēdī drusku par platu - tas nekas, uzausim divi pāri zeėu un starp abām zeėēm iebāzīsim vates kumšėīti, tad būs pilns. ” “Pirkstos grauž! ” “TādēĜ ka kāja slīd uz priekšu. Kad papēdis būs nostiprināts, viĦa nekur neslīdēs. Un vispār nedomā, ka ar kurpēm tu tā lidināsies kā ar pastalām, ” viĦa piebilda nepacietīgi. “Nedomā, ka jau nu tev vien tā iet. Cik no kāzām pārnāk ar jēlām kājām! Kas vainas? Nograuzušas kurpes. Iesmērēsim labi ar taukiem, ievalkāsi vēl katru dienu pa laiciĦam - un līdz svētdienai būs mīkstas kā no ziemišėa ādas. ” Redzēdama, ka māte grib un vēlas, lai viĦa tiek kāzās, un, vēlēdamās to arī pati, Annele nu vairs neuzdrošinājās nekā slikta ieminēties par kurpēm, jā, kad viĦa tā gulēja savā vietiĦā un redzēja, ka kurpes stāvēja tik mierīgi un saticīgi pie sienas, pieglauzdamās sānu pie sāna, viĦa nevarēja iedomāties, ka tās būtu tik Ĝaunas un nepadotos kājām, kas ar visām varēm gribēja lauzties uz kāzām. Bet, cikreiz Annele pamēăināja savas kājas iebāzt jaunajās kurpēs, visa viĦas būtne pēkšĦi pieplūda ar dedzīgāko vēlēšanos - cik ātri vien iespējams izdabūt tās atkal no viĦām laukā. Tad viĦa pietvīka nikna un deva tām ne visai glaimojošus vārdus. Svētdienas rītā jau agri bij visi kājās. Bij gabals, ko braukt. Rīts bij gandrīz tikpat jauks, kā kad Avotos taisījās pie dievgalda, var sacīt, vēl jaukāks, jo neviens jau netaisīja svinīgu seju un nerunāja pusbalsī, bet visi bij pacilāti priecīgi, runājās, jokoja un tēvs pat dziedāja: “Kur tu teci, gailīti manu?” Tēvs izskatījās tik stalts jaunajos, pelēkajos svārkos, baltās krūtiĦās ar augstu krāgu, ap kuru māte tam apsēja platu melnzīda kaklautu ar tādu mezglu, kādu tēvs nemācēja pats ne aizsiet, ne atraisīt. ViĦš teica: nu šis esot kā cietumnieks ėēdēs, bet viĦa zilās acis jautri smējās. “Ko t' nu tā priecājies? Vēl jau neesi kāzās, ” māte rāja, bet arī ar smaidīgu seju. “Priecājos, ka man tie brūtgāna svārki vēl arvien der. ” “Neplēt nu tik tās kules vēl platākas! ” māte tam iesita viegli pa rokām bikšu kulēs. “Es tik pamēăinu, vai vēl platas diezgan, kur nobēdzināt sastrādātās ėetnas no smalkajiem kāzu viesiem.” Nu arī māte posās. Annelei par lielu brīnumu, tā uzvilka jaunu alpakā kleitu, melni spīdīgu kā zīds. Galvā uzlika nevis lielo rakstu mici, bet mazu, jaunmodīgi spraustu vācmicīti. Uz pleciem uzklāja varvīksnaino zīdeni, kas bij no visām tā skaistākā. Nu varēja gan kāzās rādīties! Tēvs izgāja skatīties, cik tālu Miėelis ar zirgu. Annele, kas visu laiku bij vēl skraidījusi baskāju, ar mātes palīdzību nu žigli, žigli āvās. Nezin kāpēc abas kā uz norunu šo padarīšanu slēpa no tēva, it kā, pastāstot viĦam, varētu mazināt kāzu priekus un izjaukt jauko šīrīta saskaĦu. Lai tēvs labāk nezina, ka Annelei kurpes nav pēc mēra. Laba vilnas leėe, starp divām zeėēm papēdī iebāzta, krietni to nostiprināja, arī citur šur tur piepildītie liekie tukšumi neĜāva kājai berzēties, tikai kokaini cietās, lēznās virsas neganti spieda un nebij nekā izlabojamas. “Vai nu ir labi? ” jautāja māte, un Annele atbildēja, ka labi.

Tagad jau nu vairs nebij laika žēloties. ViĦa pati tam ticēja, ka labi. ViĦa centās celt kājas tā, kā tā bij redzējusi vīrus micam mālus jaunceĜamām ēkām. Tā locītavām vajadzēja kustēties mazāk, Un viĦa nedomāja par kurpēm. ViĦa domāja par kāzām, kādas tā brauca skatīties pirmoreiz savā mūžā, viĦa domāja par Avotiem, kurus tā tak nebij redzējusi pusgadu, viĦa domāja par Melnzemju Lulīti ar visām viĦas māsiĦām, kas nu būs paaugušas lielākas un gudrākas. Zirgs bij iejūgts brūnos dēĜu ratos, un uz sēdekĜa spīdēja mātes skaistā dzīparu sega. Miėelis turēja grožus, kamēr kāzinieki iekāpa, tad viĦš tos pasniedza tēvam, bet pats vēl aptaustīja širas, vai visi saišėi kārtībā, nogludināja Pelēcim muguru, lai gan tā jau bij no sukāta spoža kā zīds, un ar savu labo smaidu pavadīja braucējus uz ceĜa. Rīts bij sauss un skaidrs. Skanēdamas plīsa zem plānās ledus segas skrimstalas no pagājušās nakts salnas. Dārzi bij pilni zeltainu lapu. Kā lēnām ūdens lāsēm tās risa un ritēja no koku galotnēm, kas jau bij atrisušas gandrīz kailas un kā atvieglotas katra savā īpatnējā zarojumā priecīgas stiepās pret dzidro rītu, kam preti svieda arī apakšējie zari un zeltotais koku paklājs savu tumši sulīgo mirdzumu. Bet šur un tur rāmi dīėu spoguĜi zeltītos rāmjos pazibēja gar braucējiem. Uz lielceĜa sāka šėindēt pulksteĦi. Pie krustceĜiem jau viĦi nāca no rītiem, no vakariem, no ziemeĜiem, salējās vienā skaĦu skauda un plūda uz dienvidiem. Kāzinieki, kāzinieki! Kas piebrauca no muguras puses, tas bij jau arī garām un priekšā. “Pievelc nu tu arī grožus un parādi Pelēcim pātagu! ” māte mudināja. Arī Annelei būtu traki paticies laist līdz ar visiem pulksteĦiem, bet tēvs nebij zirga skrējējs, un pātaga viĦam gulēja mierīgi ratos. “Lai, lai, tajā pašā vietā vien nonāksim! ” viĦš pasmējās. Nu sitās rakstā astoĦi pakavi, četri pulksteĦi - nu laida garam divjūgā. Garāmbraucēji lepni paskatījās uz sīko bērīti un aizskrēja kā vējš. “Vareni zirgi! ” tēvs lielīja. “Jā, kam tie pieder, tam ir gan ko priecāties, ” teica māte. “Ja tev prieks par citu būs, cita laime tava kĜūs, ” atteica tēvs. “Jā, jā, tie arī ir arvien mani vārdi, bet ... ” “Bet nu bet, tu redzi, kā mūsu Pelēcis rikšo, it kā jaunas asinis dabūjis. Vai tad mēs nu nebraucam līdz viĦu laimei? ” Visi trīs jautri smējās. Tiešām, lepnajam pajūgam garām skrejot, Pelēcis bij uzreiz sacirties, nosprauslojies, galvu sapurinājis, ausis saskurinājis un laida tam pakaĜ slaidu riksi kā lepnu lepnais sacensības ērzelis. “Ja tev prieks par citu būs, cita laime tava kĜūs, ” Annele trallināja, bet ātri skrejošo ratu ritms sakapāja viĦas trallas. Lai! Tā viĦai tik īsti patika. Jo ātrāk gāja, jo labāk. Ja nu ne gluži reizē, tad drīz pēc lepnā pajūga iebrauca Avotos arī mūsu kāzinieki. ěaužu bij pilns nams un arī pilns sētsvidus. Zirgi bij piesieti gar visiem žogiem, kašāja zemi, zviedza, bubināja. ěaudis runāja skaĜi un priecīgi, it kā ar kādiem tālumiem

sasaukdamies. Jauni, sārti puiši, baltām zīda lentēm ap pleciem plivinoties, kailām galvām skraidīja iekšā ārā. Šad tad izšāvās pa namdurvīm kāda balta kleitiĦa un atkal steidzīgi pazuda. Vecāki vīri smagās vadmalas drēbēs kāpa gausiem soĜiem pār slieksni uz pretistabu, kur bij vīru galds ar pīpēšanu, šĦabi un uzkožamiem. Anneli tūlīt apstāja liels bars bērnu - dažāda lieluma un vecuma. Tur bij Lulīte ar savām māsām, kas arvien turējās pie rokām kā krellītes virknē, tur bij LaukmaĜu Ancīte, tur bij daudz radu un kaimiĦu bērni. Bet visiem cauri, it kā nezinādams, kur likt kājas un rokas, šaudījās drukns puika strupu, uzmestu degunteli un izspīlētām telēna acīm. “Kas tā par meiteni? ” viĦš jautāja, pie tam ātri samezglodams Lulītes kakla lakatu un iekārdamies tajā ar visu savu augumu kā šūpolēs. Lulīte slāpa nost un kliedza. “Vai būsi mierā, pagāns! ” ViĦa grūda un dzina nost zēnu. “Kas tā par meiteni? Kāda viĦai kleitene? ” Zēns dancoja ap Anneli un izrāva tai no rokām mētelīti, kas tik bij pa pusei novilkts. “Nav lāga meitene. Nav lāga kleitene, ” zēns savilka nicinoši lūpu, rādīja ar pirkstu uz Anneli un pie tam skatījās uz citiem, tā bolīdams acis, ka visi smējās. Tikai Lulīte ne. “Neklausies uz viĦu! ViĦš ir nejauks. Tava kleita ir smuka. ” “Smuka kā žīda paltraks, smuka kā vecās Kačas pelavu maiss! ” zēns lēkāja, tirinādamies uz vienas kājas. Nu arī Lulīte smējās. Tas Anneli sāpināja. Te nu bij viĦas tērps, ko tā domāja tik skaistu kā pasaku! Tagad nu to izsmēja. Citām meitenēm tiešām bij raibāki un dārgāki tērpi. LaukmaĜu meitenei un Lulītei vēl ar kruzulēm pie kakla un piedurknēm, kas izskatījās sevišėi skaisti. “Tu neskaties manu! Tā ir pataisīta no mātes vecās. Un lai arī ir smalkāka, bet tik smuki pašūtas kā tava nav nevienai, ” Lulīte mierināja. “Bet kas tas tāds par puiku? ” jautajā Annele. “Tas ir Kurmju Anšelis, tēvoča Anša krustdēls. Liels negantnieks. Māte teic, ka esot lēcies krustatēvā. ” Meitenes nu sadevās rokās un gāja skatīties kāzas. Lulīte jau bija visu redzējusi un zināja stāstīt: divpadsmit brūtes māsas, visai baltās kleitās, esot vienā kambarī ar brūti, bet priekš baznīcā braukšanas nevienam nerādoties. Priekšnamā stāvēja sievas no vienas vietas. ViĦu brunču kupĜums bij divreiz tik liels, cik pašas, un, kad meitenes spraucās cauri, viĦas bārās, ka bērniem nevajagot visur maisīties lielajiem pa kājām. “A, kur tad bērni lai paliek? ” Lulīte atteica, kauču arī ne dikti, un tik spiedās uz priekšu. ViĦa Annelei pačukstēja, ka šās sievas te vis neesot nekādas saimnieces, vagarienes vai kādas cienmātes, ka uz viĦām klausīšoties. Droši vien tepat kaimiĦu sievas vai pat vaĜenieces. Lulīte gribēja Annelei parādīt savu māti, kurai esot apkārt jaunas zīdenes, bet vakarā būšot siet atkal citas. Lielajā Ĝaužu istabā bij tikai atstātas kailas sienas ar garu galdu viscaur istabai vienā pusē un šauriem, jauntēstiem soliem cieši gar sienu. Uz šiem soliem sēdēja saimnieces un mātes cita pie citas. Anneles māte ar varvīksnaino zīdeni uz koši zila pamata un zilām bārkstīm un mazo jaunmodes aubīti izskatījās Ĝoti smalka. Melnzemene ne pusi tā, lai

gan arī lakats bij jauns un košs, par daudz košs, koda acīs. LaukmaĜu mammai bij kruzuĜu mice ar dzeltenu zīda pāpieri, bet ap pleciem viena no tām svešādajām šallēm, kas bij visu saimnieču skaudība. Daudz arī bij no citām ko skatīties, bet meitenēm patika vislabāk viĦu pašu mātes. “Mana māte no visām tā smukākā, ” teica Lulīte. “Nekā, tā ir mana māte,” Annelei bij uz mēles, bet viĦa apdomājās, ka Lulīte ir laba meitene, arī aizstāvējusi viĦu pret nerātno zēnu, un tā viĦa arī pielaida, lai jau paliek Lulītes māte tā smukākā. “Bet mana māsa LīziĦa atkal būs smukākā brūtes māsa, ” viĦa lielījās. Lulīte piekrita. ViĦai pašai jau nebij lielākas māsas. Nu sāka spiesties gar galdiem. Citi cēlās, citi sēdās. Drīz vajadzēja braukt uz baznīcu. Anšelis līda kā glodene cauri kāziniekiem. Meklēja bērnus, māja ar roku, sauca, lai visi skrienot uz būdu. Būda bij liela audekla telts, kādas mēdza redzēt tirgos. ViĦa bij celta Avotu dārzā sevišėi tagadējām kāzu vajadzībām. Tajā, tāpat kā istabā, bij gari galdi un neaptēsti, skabargaini soli. Kad bērni lielajiem bij kaut kur nevēlami, tie teica: “Ko jūs te maisāties pa kājām? Skrejiet uz būdu!” Tā bērni iedomājās, ka būda celta tikai priekš viĦiem, un tie to uzskatīja par savu. Bērni saskrēja būdā, Anšelis uzlēca uz sola, jo viĦš bij tik mazs, ka citiem pa vidu pazuda, un sauca: “Bērni, ziniet ko? Lielie tūlīt laidīs uz baznīcu, bet mēs laidīsim tieši pāri kalnam un gaidīsim bulkas.” “Ej, bulkas! Izdomājis ko! To jau mums še pilni galdi, ” gari vilka Lulītes brālis Kristaps, kas bij liels un gauss. AnšeĜa kustīgums tam nepatika. “E, kā tu ar nesaproti niėi! ” Anšelis tam atcirta. “Vai tad mums bulku vajaga? Mums tik vajaga tās skriešanas. Bērni, kas grib līdz? ” Visi, visi bij ap Anšeli. Visi gribēja līdz. Anšelis skrēja uz puišu klēti - un bērni tam pakaĜ kā meža zosis. Šai klētī bij Avotu Ĝaužu darba drēbes, kas šodien nebij vajadzīgas. PuskažociĦi, vatēti kamzoĜi, villanes, segas. Katrs rāva, ko dabūja, uzmeta galvā un ietina seju līdz acīm, lai nepazīst. Tā to pamācīja Anšelis. Tad visi aizlaidās pa ēku mugurpusi, jo sētsvidū jau lasījās kopā kāzinieki un gatavojās braucienam uz baznīcu. Puiši, kas bij lepnākiem saimniekiem līdz kučieros, brauca priekšā pajūgus, izaicinoši pātagas pliukšėinādami, barotie zirgi kašāja zemi, mīĦājās, sprauslāja un purināja galvas, un zvārguĜi šėindēja, un pulksteĦi mēlītēm nemitīgi klakšėināja. Baznīca no Avotiem nebij tālu. Ja brauca taisni cauri mežam, tad tik verstis trīs. Tur neiznāca kāziniekiem nekāds brašs laidiens, un tādēĜ bij nolemts taisīt slaidu līkumu apkārt laukiem, lai braucēju rinda varētu izvilkties kā polonēzē un tad visā varenībā parādīties uz lielceĜa. Tur arī bij goda vārti: vieni - kur beidzās Avotu lauki, otri - pie uzbraukšanas uz lielceĜa. Kad bērni bij kalnā, tie dzirdēja, ka braucēju rinda sāk kustēties. Rati rībēja, pakavi klaudzēja, zvārguĜi šėindēja, pulksteĦi skanēja, un viss tas saplūda milzīgā, žvākstošā

mākonī, kas skrēja ar vēja ātrumu caur dzidro rudens gaisu. Lai gan braucējiem bij jātaisa apkārt ass līkums lejā līdz ceĜa galam un tad jāuzbrauc stāvais kalns, tomēr bērni bij knapi paguvuši aizsniegt lielceĜu un sakrist grāvī, kad jau pirmās zirgu galvas izšāvās kalnā. Tas bij brūtes un brūtgāna vedējs, tas pats, kas četras nedēĜas barojis savus meĜĦus, ka vairs ūdens lāsīte tiem uz muguras neturējās. Kalnā skrienot, zirgi bij sabijušies no bulku gaidītājiem, kas tupēja lielceĜa grāvjos otrā pusē, un nu krākdami nesa un svaidīja ratus kā spalviĦu. Ratos pacēlās kājās tēvocis Ansis, ieėērās grožos un ar vienu rāvienu noturēja zirgus. Stiprs kā lācis bij tēvocis. Zirgi sacēlās uz pakaĜkājām, iecirtās priekškājām ceĜa grantī, gāja vēl auĜiem kādu gabaliĦu un tad izlaidās slaidā riksī. Tēvocis nosēdās. ViĦa spožās, platās acis zibēja kā tērauds un mute bij barga. Nu nekā vairāk nevarēja redzēt, jo bij jāsarga acis. Bulkas un karašas nāca griezdamās no kāzinieku ratiem. Kāzinieki steidzās tās aizmest prom, redzēdami gaidītāju pilnu grāvi un necerēdami vairs priekšā kādus sastapt, jo baznīca bij tepal drīz. Annelei traki gribējās visus redzēt, viĦai sega atritinājās no galvas un viĦa aizmirsa piesardzību - nerādīt seju. Bet zirgi skrēja par daudz ātri. No vieniem ratiem kāda galva skatījās ilgi un pamatīgi un it neticīgi atpakaĜ. Tā bij māte. “Nu gan nez vai tik bij labi,” Annelei iekrita prātā. Pašā grāvmalī, savilcies kā liela blakts, kāds pajūgs bij gaidījis kāziniekus aizskrienam. Nu viĦš čunčināja tālāk uz Avotu pusi Ratos sēdēja vecāka sieviete daudzos lakatos. “Bulkas, bulkas! Kam ir bulkas? ” Anšelis sauca, stāvēdams ceĜa vidū. ĥēma, ko tam sadeva pilnas rokas, un svieda braucējai pakaĜ. Citas bulkas ėēra tai muguru, citas galvu, dažas iekrita ratos, dažas aizlaidās garām un aizripoja pa ceĜu. Sieviete pagriezās atpakaĜ un draudēja ar pātagu: “Ai, bērni, bērni! Dieva neliekami. Izlepuši, palaidĦi bērni. Dieva dāvanu mētāt! Dieva dāvanu ripām laist! Nu, pagaidiet tik! ” Ilgi bārās un draudēja, kamēr zirgs aiznesa viĦu pašu un vējš viĦas vārdus. Anšelis neklausījās, bet metās bēgt. ViĦam pakaĜ rindā visi citi. Tikai Annele piepeši nevarēja vairs ne no vietas. Kājas sāpēja kā ugunis, un viĦa plaka pie zemes. Vilnas kumšėi, kam vajadzēja stāvēt spiedīgās vietās, bij izkustējušies un sakāpuši uz augšu. Tie bij tagad jādabon atpakaĜ, bet ne to Annele mācēja, ne Lulīte, kas to, kā jau īsts un uzticams draugs, bēdās neatstāja. “Pagaidiet, pagaidiet! ” Lulīte sauca. “Palīdziet Annelei! ” “Skatāt, bērni, skatāt, kas tai meitenei pa runguĜiem pie kājām! Vai tu esi kropla? ” Anšelis lēkāja apkārt un rādīja ar pirkstu uz Anneles kurpēs sabāztām vilnas lēkšėēm. “Nu, ko tu velcies uz kāzām, ja tev nav kurpju, kā vajaga? ” Visi smējās, bet Annelei spiedās asaras acīs. Tad tāds bij tas puika! Lai gan viĦa bija skrējusi tam līdz bulkas ėert, nu viĦš to nemaz nežēloja, bet tikai izsmēja un zoboja. Pašas pēdējās viĦas ar Lulīti pārskrēja Avotos. Citi bērni un Anšelis savas masku drēbes jau bij novietojuši puišu klētī, un viĦas ar līkumu arī devās turp. Tai pašā laikā no otras puses iebrauca tā sieva, kurai Anšelis bij ar bulkām muguru velējis. Anšelis, rokas bikšu ėešās, staigāja kā vagars pa sētsvidu. “Klau - vai tik tu neesi tas resgalis, kas to dieva dāvanu mētāja? ” sieviete, kas bij kāda attāla radiniece no Leišmales, kāpdama no ratiem, draudēja Anšelim ar vienu paceltu pirkstu un paceltu bulku.

Anšelis sarāva plecus līdz ausīm un grozīja tajos ierauto kaklu, it kā gribētu teikt: ko tā sieviete no manis grib? Nekā nesaprotu. “Bet tās mergas nu bij riktīgi tur klāt, ” svešā rādīja uz abām meitenēm, kas bailīgi līda laukā no puišu klēts. “Jā, jā, tās droši vien bij tur. Negantas meitas, ” teica Anšelis. Meitenes aizcirta durvis un metās bēgt. “Tu redz, kas ir muĜėes! ” Anšelis nosauca tām pakaĜ. Lai nu kas bij pirmais ieminējies, ka pašu kāzinieku bērni gulējuši lielceĜa grāvī un gaidījuši bulkas, kāzinieki to zināja. Mātes klaušināja. Anšelis savai mātei liedzās, ka ausis svila, un viĦa tam arī noticēja. Lai kas bij skrējis līdz lielceĜam, bet viĦas bērns ne. Citi vaininieki klusēja kā mēmi. Bet Annele jau savai mātei nekā nevarēja noslēpt. Jā, viĦa bijusi, tā pateica. “Vai, vai, meit, kāds man kauns jāpiedzīvo!” - māte aprāja un tā samaitāja meitenei visus kāzu priekus, jo, kad jau mātei kauns, vai tad viĦai nebij vēl lielāks kauns izdarīt nedarbus un tad maisīties starp šiem svešajiem Ĝaudīm, kas varbūt uz viĦu ar pirkstiem vien rādīja? Lulīte bij citādās domās: “Kad jau tik daudz klausīsies uz lielajiem, tad jau nekādus nedarbus nedabūs padarīt. Iesim labāk skatīties brūti! ” Meitenes izspiedās cauri kāzinieku drūzmai. Tur jau bij sasēduši ap galdu. Pašā galda galā pret puišu kakta sienu, kas bij nokārta vienām vītnēm, papīra pušėiem, karodziĦiem un rozēm, sēdēja tēvocis Ansis ar skaistu meitu lielām, brūnām acīm un vaigiem kā āboli. ViĦiem priekšā dega divas garas, baltas sveces, lai gan laukā vēl bij diena. Līgavai pa labi sēdēja rindā balti ăērbtas divpadsmit brūtes māsas un otrā pusē katrai pretī savas “brālis” ar mirtu pušėi un garām, baltām zīda lentēm pie labā pleca. Brūtes māsas uzlika mazus gabaliĦus uz šėīvja un tik drusku ar zobiem paknubināja, jo viĦas bij cieši iesprandzētas Ħieburos, bet ap gūžām platas kā mākoĦi. Galvās viĦām bij vainadziĦi un katrai savāds. PrieciĦu Almai sarkanas magones, bet LīziĦai ābeĜziedi. “Visas ir skaistas, bet LīziĦa par visām skaistāka, ” teica Annele tāpat kā pirmīt. “Tas ir tiesa. Tik skaistas meitas kā LīziĦa vairs nav, ” piekrita Lulīte, kritiski noskatījusies brūtes māsās. Jaunais pāris piecēlās un līdz ar viĦu viss galds. Tūlīt ap to sasēdās citi, kas gaidīja rindu. Divpadsmit muzikanti sāka pūst tā, ka Avotu biezie mūri drebēja, un mazajā laukumiĦā, kas bij atbrīvots lielistabā, jaunais vīrs izveda savu līgavu un pirmais sāka griezties dancī. Aiz viĦa tās divpadsmit baltās brūtes māsas ar saviem brūtgānbrāĜiem apkārt vien, apkārt vien kā balti puteĦu riteĦi ap melnām rumbām vidū. Nu jaucās iekšā arī citas platsvārces: zilas, zaĜas, sarkanas, dzeltenas. Telpas bij tik mazas, ka bij jāgriežas uz vietas. Taures pĜerkšėēja, katrs kliedza, cik jaudas, lai sarunātos ar savu kaimiĦu, no kambariem skanēja tāds pats apdullinošs troksnis, jo tur sēdēja ap galdiem vīri, trumpoja, stāstīja jokus, strīdēja zoboja viens otru, smējās un dzēra. Arā pret katru logu tupēja suns un kauca kas kaukšana. Avotu suns, pinkainais Citrons, savus kaimiĦu brāĜus bij pulcinājis pie savām labām lietām, kas krita no kāzu galdiem, un par to tie tam palīdzēja bēdas

ciest, kaukdami līdzi, cik cieta rīkles. Muzikanti atlaida šad tad uz īsu brīdi piepūstos vaigus, noslaucīja sviedrus, izdzēra pa kausam alus un rāva no jauna. Kamēr viĦi pūtās, meitas no lieliem ėipjiem slacīja klonu. Bet, tikko dejotāji atkal sāka mīdīties, putekĜi griezās kā migla. Kustīgs kā ūdenszāle Anšelis spraucās cauri viesiem un meklēja bērnus. Kuru atrada, tam uzsauca: “Ko te stāvat un plātāt mutes, kad sākas pašiem balle! Visi uz būdu!” Anšelis varēja izdarīt nez kādas negantības, bet, tikko viĦš atkal sauca, bij visi klāt. Būdā bij bērniem vien lielāks plašums neka istabā visiem viesiem un muzikantiem kopā. Mūzika skanēja pāri kā ar maisu uz galvas, bet vēl stipra diezgan, lai plēstu ausis, un suĦi, aizdzīti no logiem, satupuši dārza kaktā, gaudoja līdzi taurēm, ko jauda. Anšelis nostādīja bērnus pa pāriem un rīkoja fransēzi. Griezās pats, svaidīdamies uz labo pusi, uz kreiso, un svaidīja citus, klanījās pats, mācīja klanīties citiem, bet bij pārāk nepacietīgs, bargs un uzstājīgs un, galvenais, nekā pats neprata. Kad sauca “sudmaliĦas”, visi bērni zināja, kas jādara, kad sauca “šē!”, neviens nezināja. Šē bij šēne, ėēde jeb pīne, viena no iemīĜotākām fransēzes tūrēm. To Anšelis bij noskatījies un domāja, ka ar acīm var izvest to, ko redzējis, bet nekā. Šēne neiznāca, bet iznāca plūkšanās, jo zēni necieta, ka skolotājs, kas pats nekā neprata, tos sauca par lāčiem un māla pikām. Anšelis dabūja pilnu muguru un glābās aiz būdas. No ārpuses būdas audeklā iespiedās AnšeĜa tuklie vaiăeĜi, strupais deguns un gara, izkārta mēle. Tur viĦš atriebās. Kā roka tā bij, kas sodoša pacēlās pret šo izaicinājumu, neviens nav izdibinājis. Tas bij tikai acumirklis. Seja pazuda, un šausmīgs kliedziens tai sekoja: “Deguns! Mans deguns! ” “Nu ir AnšeĜa deguns ar lauku! ” nobijusies teica Lulīte, un visi sastinga, jo visi jutās vainīgi. Anšelis kliedza visā galvā un ar asiĦojošu degunu skrēja meklēt savu māti. Bērni sabēga būdas kaktā kā jēri no vilka. Kur lai viĦi paliktu! Laukā bij nakts un pie viesiem Anšelis. AnšeĜa māte nāca kā pats bargais tiesnesis. Kas darīja? Kas drīkstēja? Kurš mērėēja? Kurš trāpīja? Anšelis slaucīja degunu, no kura jau vairs nekas liels netecēja un rādīja no vienas vietas: tas un tas. Tas un tas. Visi bij vainīgi. Kad visi vainīgi, AnšeĜa māte bāra visus, un tā Anšelis dabūja visus par pretiniekiem. “Es vairs negribu ar tādiem! ” viĦš raudādams spiedza. “Jā, jā, brauksim, brauksim. Vai tad nu Ĝaus bērnu sist vai nost no tādiem razbainiekiem! ” atteica viĦa māte ar niknu skatu un aizveda savu dēlēnu, kā azotē glabādama. Tas bij fināls visiem kāzu priekiem. Annelei šai kĦadā bij nomītas kājas, un viĦas tik skaudīgi sāpēja, ka tai tik bij viena vēlēšanās: braukt mājās! Klibodama viĦa izlīda cauri kāzu namam un mazajā kambarī zilos pīpju dūmos, kas tur kā stāvus stāvēja, atrada tēvu. ViĦš kurināja savu pīpi un skatījās trumpmaĦos. Visas runas bij jau izrunātas, visi joki izstāstīti un pat smiekli lēnāki. Stuk, stuk! - trumpmaĦu dūres sita galdu. Meitene pienāca un pieglauda galvu savam tēvam. “Jā, jā, meit, tūlīt brauksim, ” tas atbildēja, uzminēdams viĦas domas.

TēvmāmiĦa, kas visu nakti bijusi nomodā, kā labais gars rūpēdamās, lai neviens nepaliktu neēdis un nepārbrauc tukšā, bez kāzu bulkām, pienāca un ielika ratos baltu kuli ar kāzu pīrāgiem. “Rīt pret vakaru tak vēl atbrauksat? ” viĦa jautāja. “Kur nu vairs rīt! Mums rīt darba diena. Un vai tad jums arī vairs bulku pietiks? ” “Cep jau atkal jaunas krāsnīs, ” vecmāmiĦa atbildēja. Pelēcis sāka rikšot. Taures skan, taures rimst. Arvien klusāk, klusāk. Kā ar vēju aiziedamas, beidzot ierūcās pēdējā - un nu beigas. Nakts, kā laukā savējus gaidījusi, apĦem braucējus mīksta un klusa kā māte. Meitene kukst un grozās, kukst un grozās. ViĦa nevar nosēdēt. “Kas tev ir? ” māte nepacietīgi jautā. “Kurpes ... ” ir viĦas knapi dzirdama atbilde. “Kurpes, kurpes! Kurpes ir labas. Tikai tavas kājas nekam neder. Tā tu arvien sūdzies. ” “Bet kāpēc man nav tādu, kādu vajaga? ” “Nu, kādu tev vajaga? Kad tik apavs! Bet tev jau kā būtu princeses kājas, ” māte to rāj un vēl piebilst: “Kā tad šorīt bij labas, kad brauci uz kāzām? ” “Kurpes, kurpes - kas ir ar kurpēm? ” jautā nu arī tēvs un aptausta meitenes kājas. “Vai zini, tās jau arī ir tīrie kluči! Aun nost! ” Annelei tas nav divreiz jāsaka. “Tos klučus mēs atdosim žīdam, ” smejas tēvs, paĦem Anneles kājas klēpī un apslēpj savā kažokā. Tad viĦš skaita jocīgā balsī pazīstamo parunu: “Uz kurieni? ” “Uz kāzām, uz kāzām! ” pats atbild braši, lecinādams meitenes kājas. “No kurienes? ” “No kāzām! No tām v-e-elna kāzām! ” viĦš imitē paăirās rūcošu balsi. Visi smejas. Annele visskaĜāk. “Nu, lūk, tā vajag braukt no kāzām! ” saka tēvs un pievelk grožus. Priecīgi sprauslādams, tek Pelēcis, un ceĜš paliek arvien gaišāks no tikko jaušama sārtuma austrumos.

Rudens Vējš, kas kādā tumšā rītā bij atsities no tā meža kakta, kur gulēja noslēpumainās mežsarga mājas, bij bargs un nepielūdzams. Atnācis uz ilgiem laikiem un nedomāja pārgrozīties. Pēdējās vasaras paliekas aizpūta. Meža kakts bij kā burvju katls, kas kūsāja un vārījās un raidīja pār atmatu nebeidzamus mākoĦu kalnus. Visi garaiĦi, likās, tai kaktā vispirms savērpās lietus biezumā un pelēkumā, un tad tos kāds neredzams mākoĦu pĜāvējs gāza pār pasauli bieziem, šĜakstošiem vāliem. Tāds pienāca rīts, tāds vakars. Katra diena ar jaunu aizmirstības segu pārsedza to, kas kādreiz bijis. Sudrabotā vasaras gaisma, dzērvju samtainās klaigas, vieglie soĜi un vieglais prāts - kur tie tagad? Rītos Annele izgāja, rūpīgi ietinusies apsegā, kas vasaru bij aizmirsta katru dienu citā atmatas stūrī. Apsega nepaguva izžūt nakti, smaga tā bij, vilka galvu atpakaĜ, izgaroja sārmainu smaku, be tomēr kaut cik aizsargāja un sasildīja vēju, kas ar nātrainu asumu nepiekusis meklēja jaunos locekĜus. Ganības gulēja pret vēju. Bet lopi nemīlēja lietus rīkstes acīs. Sāniski sašėiebtām galvām aitas, žēli blēdamas, viss bars stūrēja uz Dakšu pusi, un Annele, padodamās viĦu gudrībai, pastiepusi savu apsegu kā buru pret vēju, sekoja nepretodamās. Tik pie robežceĜa aizskrēja priekšā. Nu tāpat, sāniski pašėiebtām galvām, visi devās atpakaĜ pārtieši meža virzienā. Te bij kaut cik aizsargāta aizmugure. Aitas meklēja krūmus, bet lietus birga še bij vēl Ĝaunāka: pilošas, ritošas pērĜu strūklas no zaru zariĦiem bagātīgi papildināju debesu devumu. Pastāvīgi sūdzēdamās un žēli murminādamas, aitas steidzīgi ierāva šur un tur pa mutei zāles, bet nekur negribēju ilgāk ganīties. Drēgnais mitrums tik lopu, kā cilvēku uzturēja pastāvīgā kustībā. Bez pārtraukuma vilkās cēliens no rīta līdz vakaram, jo nu jau vairs nedzina dienvidū. Lauki bij tukši, ceĜi tukši. Acis izskatīties varēja pēc kāda cilvēka. Velti acis meklēja aiz robežceĜa arī Dakšu zēna balto galvu. Dakšās - kā labi iekoptās mājās - varbūt bij ēdamā diezgan un lopus jau turēja kūtīs. Skaudība iedzēla krūtīs, ka arī šī zēna nebij laukā. Kāpēc viĦam bij tik labi, bet Annelei tā? Debess dažreiz arī māna. Uz īsu brīdi mākoĦu biezums paliek bālāks, lāses retākas, nostāj pavisam. “Ja tagad, kamēr es izskaitīšu desmit, piecpadsmit, nē, divdesmit, uzlaidīsies kāds putns, lietus vēl šodien pāries un būs atkal jauks laiks.” Un Annele skaita: divdesmit, piecdesmit, simtu, divi simti - bet debess paliek kā izmirusi. Un, kad jau sen šī cerība tā kā tā ir zaudēta, iznirst starp mākoĦiem melns punkts, turas kādu laiku šūpodamies pret vētru un tad atkāru spārnu krīt uz leju kā akmens. Stundai sešdesmit minūtes, minūtei sešdesmit sekundes, sešdesmit soĜu - un viena minūte cauri. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz sešdesmit - cik bezgalīgi daudzreiz jāiet, līdz saiet stundu! Un vidū arvien sajūk. Tad jāsāk no gala. Droši vien jau nu vajag būt pagājušai tai stundai vai pat divām vai trim, tik daudz ir skaitīts, bet laiks, šėiet, nav ne par matu pavirzījies tālāk. Nav vēl tā gaišuma debesīs, kaut arī apmākušās, kas rādītu dienas vidu, un tā nevar vēl nogaršot pusdienas maizi. Citādi atlikušais cēliens var iznākt par daudz garš. Vējš šĦāc, un lietus birst nemitīgi, nemitīgi sīkā, sakapātā troksnī uz galvu, uz drēbēm. Lasīt nevar, adīt nevar. Dziesmas - tās jau gan arvien pie rokas, bet ar tām nekā iesākt. Lietus visur priekšā, nedod dziesmai ceĜa. Baismīgi tā ieraujas un pieplok dziedātājai, smagi top no viĦas.

Lopi paliek nemierīgi. Laužas uz māju. Atdzīt tos atpakaĜ pret vēju nav vairs iespējams. Lopi jūt vakara pusi. Var viĦiem aizstāties priekšā un tos aizkavēt, bet viss bars slīd neatturami. Kad tie pie vārtiem, arī krēsla ir jau turpat. Ātri biezē. Diena ir garām un ātrāk, nekā to domāja. PlītiĦa kuras. Annele skatās tai mutē, tupēdama kā zaėēns ar visām savām slapjajām gana drēbēm. Siltums lien locekĜos, un, jo silst, jo viĦa kūp kā garaiĦu mākonī. Krančelis spiežas tuvu ar savu vilnu, smilkstēdams un piedošanas lūgdamies. Neuzticīgs biedrs tas ir bijis un savu ādu šodien sargājis. “Piedod, Annele, piedod, tu taču saproti. Kad lietus līst, nevaru tev līdz. Tad man labāk būdā sausos salmos.” Jā, Annele to saprot. Vienu dien' gaiĜi dzied pēcpusdienā, dzied vēlu vakarā. Lielo Zeltcekuli dzird pat istabā. “Ak tu to skaĜo rīkli!” - māte priecājas. “Nu vienreiz būs citāds laiks. Nu vienreiz redzēsim atkal sauli.” Lietus beidzot pārgājis, bet saules nav. ViĦas vietā stāv biezi miglas mūri, ko neviens vējš neirdina. Simts soĜu no mājam – un māju jau vairs neredz. Izlec no miglas nokaltis dadzis, kupls kā krūms, neskaitāmām rudām pērlēm pierietis, visa atmatas zāle apkārusies ar šo smago asaru rotu. Kur lopi iet, paliek melnas pēdu rindas. Annele jau peld savās pastalās. Apstāties netīk ne ganam, ne ganāmpulkam, bet kur būs labāk? Lai iet kur iedams, migla ieslēdz baiga vientulībā, kur neredz vairs ne māju, ne apkārtnes, nevienas dzīvas būtnes. Piepeši laužĦa sitieni pāršėeĜ miglu. Blāvo uguntiĦa. Sirds priecīgi iedrebas. Atmata dzīva! UguntiĦa kuras lielajam akmenim uz galvas. Visapkārt līdz pašām kājām akmens jau atrotīts ar dziĜu grāvi, kas lēni sūcas pilns ar brūnu ūdeni. Tēvs tur strādā apkārt un, liekas, nemaz neredz pienācējus, kas ap viĦa uguni kā liptin aplīp. Tēvs strādā nopietnu darbu. Tad viĦš nemēdz skatīties un nemēdz arī runāt. Ja viĦa ko jautātu, abildi jau zin iepriekš. “Prasi acīm,” - tā tēvs atteiktu. It nikns tas izskatās, bet arī akmens šėiet nikns, un viĦi ir kā karā viens pret otru. Akmenim jābeidzas - tā ir nolemts. Bet Annelei žēl akmens. Visu vasaru tas ir bijis viĦas labais draugs un patvērums pret vējiem. Kā būs atmata bez viĦa? Kad nevarētu viĦam nekā padarīt, viĦa domā, bet pati tādas domas nevar pieĦemt, jo tad jau tēva darbs būtu veltīgs. Un tēvs jau arī nepadosies. To lai nedomā! Ko sācis, to izvedīs līdz galam. Sausa, balta malka stāv strēėītī, sveėiem kā medus lāsēm aplipusi. Kā tādu pagali uzmet, liesmas cērt sprakšėēdamas, dzirksteĜu kūĜus sviezdamas. Annele pieliek roku: akmens kaist kā no krāsns. Tēvs pakampj lauzni, iesit akmenim pāra reizes pierē, papurina galvu. Vēl nav diezgan. Rokās svērdams, izmeklē vēl smagākas sveėu pītnes. Nu jo augstāk uzšaujas liesmas. Šurpu turpu lēkājot, tēvam kāja ieslīgst līdz ceĜiem brūnajā ūdenī, no sveėu melnajiem dūmiem tam nokvēpusi seja, pār kuru, baltus celiĦus grāvodamas, tek lielas sviedru lāses. Tā viĦš met pagali pēc pagales, piesit ar lauzni, sabiksta ugunskuru: liesmas rūc, sveėi līst sprauslādami kā putas pār katlu, migla spiež atpakaĜ dūmus, plēvaiĦi birst. Tā kā elle. Bet Annelei patīk tāda elle. ViĦa nevar atkustēt nost. Bet nu viĦu ieraudzījis tēvs. Bargi uzsauc:

“Bēdz! Dzen tālāk lopus! Aizgriez muguru! Satin galvu! ” Apdullinošs sprādziens! Aitu bars aizšaujas kā bulta. Ap akmeni birst un sprakšė kā krusa. Bet laužĦa sitieni krīt tai krusā steidzīgi, nepārtraukti. Kad Annele atgriežas pie akmens, tēvs stāv un slauka piedurknē sviedrus. “Gatavs! Nāc nu skaties! ” Akmens guĜ, pāršėēlies krustām un šėērsām pašā vidū. Uz visām četrām pusēm atkāru tas guĜ savā kapā. Neskaitāmu šėilu bruăis pārklāj zemi. “Vai! ” iesaucas Annele. “Jā, redzi nu!” tēvs to uzskata smaidīgs un laimīgs. Kā vasaru vienā kreklā tas stāv, sakrustojis rokas, un drusku atpūšas, tad atkal pakampj lauzni, cērt vaĜējās plaisās, sviež tās pār grāvīša malu. “Apskaties nu! Vai tas nav kā liels putras ābols, kas nu pārvēlies pušu? ” “Jā, un iekšā viĦš ir tik laistīgs un mirdzīgs! To nekad nevarēja domāt no ārienes. Tik pelēks tas bij. ” “Tas ir granīts. No ārienes viĦa ādu vējš un lietus bij noberzuši gludu un pelēku, bet iekšā tas ir svaigs un sārts kā jauna miesa. ” “Vai tad akmens ir dzīvs? ” Annele nu jautā, nedroši meklēdama tēva acis. Bet tēvs jau vairs neatbild. Jautri un aši rit tālāk viĦa darba takts. Katrs atdalītais gabals nu ir jāsaskalda vēl mazākos gabalos. Atkal rūc uguns, līst sveėi, kāpj dūmi, birst plēvaiĦi, skan lauznis. Annele salasa šėiliĦas, kas iesārtas mirdz pelēkajā zālē. Katra šėiliĦa sakopota no neskaitāmām mazākām. Un tā viĦas ir saliktas kopā, it kā kāds to būtu darījis ar uzmanīgu roku. Cita ir spilgti sarkana, cita iezaĜgana, cita sirma, cita zilgana. Un katra izstaro tādu mazu, mazu mirdzumiĦu, bet visas kopā tā kvēlo, ka Annele arvien tiek pamudināta pielikt tām roku: vai nav siltas? Cik skaists iekšpusē ir akmens! Bet dārgakmeĦi tak ir vēl tūkstošreiz skaistāki? Un dārgakmeĦi slēpjas zemē. Tātad zeme ir gan brīnumu pilna. Varbūt šepat, zem kājām, tai atmatas zeme slēpjas tādi brīnumi, kādus nevar pateikt neviens mirstīgs cilvēks? Kāpēc cilvēki viĦus nemeklē? Nav dzirdēts, ka kāds tagadējs cilvēks būtu bijis Apakšzemē un redzējis kaut ko ievērojamu. Visi stāsti par brīnišėām lietām sākas ar: “Mans tēvatēva tēvs.” Tālāk kā līdz tēva tēva tēvam brīnums nerādījās. Viss, kas noticis, ir noticis vecos laikos. No tagadējiem laikiem brīnumiem bail. Vai nāks tādi laiki, kur viĦi atkal rādīsies? To gan Annele vēlētos piedzīvot! Māte nāk caur miglu ar pusdienu. Noliek to uz pāršėeltā akmens, apskata visu un saĦem rokas: “Vīrs, vīrs, ko tu esi padarījis! Ko tu te lauzies viens pats kā milzis! Pārmaktēsies vēl un paliksi slims. ” Ierauga, ka tēvs strādā vienos kreklos, un norūpējusies baras: “Vai tev prāts arī ir? Izkreklojies kā siena laikā! Pie tam migla mērcē kā svins. ” “Bet es taču te esmu starp vienām ugunīm! Un, kad arī viena otra vieta aukstumu pievelk, tas nekas. Ja tik tūlīt strādā tālāk, asinis sadala visu nelabumu, ” tēvs jautri atsaka.

Ēdiena trauks, karotes, maize saliktas uz sārtā akmens kā uz paplātes. “Vakar akmens iekšas vēl domāja mūžu mūžos neredzēt sauli, bet nu tās mums par galdu, ” teica Annele. “Jā, un drīz šis akmens milzis gulēs par pamatu jaunām ēkām. Celsim riju, celsim istabu. Tur viss tas noderēs, ” tēvs teica, saglauzdams ar roku matus un sakārtodams krekla apkakli un piedurknes, iekam Ħēma maizi. “Celsiet, celsiet, bet vai tās ēkas būs tavas, un vai tu tajās savu mūžu nodzīvosi? ” māte teica un nopūtās. “Vai es vien esmu cilvēks? Nedzīvošu es, dzīvos cits. Tāpat kā es esmu dzīvojis citu celtos mūros. Cilvēkam par cilvēku jāgādā. ” It nikna un ātra atbild māte: “Cilvēkam jādara savs darbs, bet tu dari pāri par mēru. Tu neprasi: vai man tas būs pa spēkam vai ne, tu tikai gāzies iekšā ka lācis. ” “Un šo to padaru ar' ar dieva palīgu, ” tēvs teic, mierīgi smaidīdāms un savu maizi lauzdams. “Jā, jā, tavi brāĜi ir gudri. Tā kā jau pasakās mēdz stāstīt. ” “Lai nu arī tā, māt! Bet es neesmu nekāds vergs, kuru dzen. Tas manis paša prāts, jo man patīk tāda raušanās. Avotos viss gāja pa vecam, un tas man apnika. Bet te ir vai katru dienu jauns darbs, pie kura tu vari likt savu spēku un padomu. Tā no nekā likt izaugt tīrumiem un ēkām zem paša rokām - vai tad tas nav nekas? ” “Jā, ja nu arī būtu paša, ” māte nopūtās, bet atbildes uz to vairs nebij. Tēvs sāka ko citu: “Es domāju, ka nu ir laiks mest mieru ar to ganīšanu. Ko to bērnu velti mērcēt caurām dienām! Atmata jau kaila kā delna. ” Māte bij vienis pratis. ViĦa arī tā bij domājusi. KaimiĦiem ar labākām ganībām jau lopi pāris nedēĜas kā kūtīs. Gadalaiks vēls, un kuru katru dienu var uzkrist sniegs. “Kad tikai nu tas sniegs arī drīz nāktu! Tad atbrauks Miėelis ar otru zirgu palīgos un mēs sāksim vākt akmeĦu materiālu pa visu atmatu kopā. Arī šo bagātību pāršĜūksim mājā. Tad tikai tev būs izvizināšanās! ” tēvs, Anneli jautrinādams, uzsit tai uz pleca.

Rīgas māsīca Dienas ir garas, dienas ir īsas. Garas tās ir, kad tās iet, vilkdamās viena aiz otras kā gliemeži. Pelēkas, tukšas. Un īsas tās izliekas, kad tās tā ir aizskrējušas, nepamezdamas nekādu atminamu notikumu. Pelēkas, tukšas. Tādu dienu netrūka atmatā. Kādu vakaru uz rudens pusi māte teica: “Rīgas tante ar MildiĦu un Einīti atbraukuši KaltiĦos. Varbūt jau rīt atnāks arī pie mums. ” Tā bij laba vēsts. Annele gāja kā spārnota ar priecīgām domām: “Nu būs labi, nu būs labi! Cilvēki nāks atmatā.” Par daudz agri tā otrā dienā sāka gaidīt. Nepacietība to nokausēja, un, kad tie nu nāca - trīs galvas kā punktiĦas viĦa ieraudzīja kustamies gar grāvja malu - tad jau gaidītāja bija kritiski noskaĦota: “Nu kur viĦi nāk? Pa grāvi! Tas tak iet tieši labības laukā. Kā šie neredz, ka tas tur izbeidzas un tad nevar vairs tālāk? ” ViĦa māja, sauca, meta ar roku. Nācēji to neredzēja. “ViĦi tikai redz, kas pie pašām acīm. Tālāk ne. ” Priekšā skriet viĦa nevarēja, jo gans nevar atstāt savu pienākumu. “Ak tu tādi! Pilsētnieki! ” Annele purināja galvu. Māte bij tos ieraudzījusi. Izskrēja pretī. Nu viĦi zināja, kur griezties. Annele saprata: ciemiĦiem vajadzēja atpūsties, aprunāties, paēst, bet tas viss vilkās par daudz ilgi. Milda tak sen varēja Izskriet uz ganiem. Pie paša vakara tā nāca. Nāca nevis lēkšus soĜiem, kā to Annele būtu darījusi šādā gadījumā, bet lēnu un cienīgu pilsētnieces soli. Kad tā, arī Anneli novaldīja sevi un Ĝāva ciemenei pienākt labi tuvu, iekams paskrējis tai pretī. Meitenes sadevās rokas un samutējās. “Kā nu labi iet? ” jautāja Milda. “Tu jau redzi, ” Annele atbildēja. Tā runa bij izrunāta. “Tu gan esi izaugusi liela! ” Annele apskatīja māsīcu, kas izskatījās bāla un izstīgusi. “Tās tik manas augstās apzeces, citādi es nemaz neesmu lielāka par tevi. ” “Kas tas ir - apzeces? ” Milda rādīja savus papēžus. “Nomērīsimies! ” teica Annele. ViĦas salika muguras kopā un mērījās. Nezin kāpēc Milda negribēja ierādīt, ka viĦa ir lielāka, kaut arī drusku, drusku. “Tev pastalas kājās - tāpēc, ” Milda paskatījās uz Anneles kājām. “Es gan pastalas nekad nevalkātu. Tās padara kāju lielu un lācīgu. ” Pietvīkusi līdz ausīm, Annele paskatījās. Vai Mildai tā vajadzēja teikt?

Atbildi tā palika parādā. Bij jāskrien atgriezt govis, kas, pamanījušas, ka gans aizĦemts, tūlīt gribēja aizlaisties savvaĜā. Kad Annele atnāca, Milda stāvēja vēl turpat drusku sarauktu degunu. “Tas štērē, ” viĦa teica. “Kas tas ir - štērē? ” “Traucē, es domāju. ” “Kas traucē? ” “Tu arī nekā nesaproti! ” Milda atcirta. Annele saprata gan, bet Mildas valoda to kaitināja. Nu viĦa ieraudzīja nākam mātesmāsu ar Einīti un aizskrēja tiem pretī. MildiĦas māte bij liela auguma, laipna, gaiša, bet drusku nevarīga. DrusciĦ līka. Vairāk aiz paraduma nekā aiz nevarības pastiepties taisni. ViĦas zilās acis zem biezajām, melnajām uzacīm, allaž smaidošas, raudzījās vērīgi un sirsnīgi. Einītis turējās pie mātes svārkiem. ViĦš nebij neko daudz mazāks par MildiĦu, bet visi viĦu turēja vārgu un mazu. Mati tam bij linu balti un tikpat gaišas bij uzacis un skropstas kuras gandrīz nemaz nevarēja saredzēt. Acu plaksti izskatījās arvien apsarkuši. GĜēvs bij tas puika kā ola. Tikko tam ciešāk pieskārās, sāka pinkšėēt. Annele nezināja, ko ar to iesākt. MildiĦa tai aizvien likās esam tuvāks rads nekā šis zēns, kas deva sapīkušas atbildes. “Einītis jau man tāds slimīgs,” teica tante. Žēloja un lutināja. Bet Anneles māte domāja, ka Einītim neesot pa krietnam izpērti sari. Tas esot viss. Tante - kā tāds jaunlaiku cilvēks - negribējusi ticēt tādiem māĦiem. Mātesmāsa noglauda un nomutē meiteni, paslavē par ganu dienām un iespiež saujā vīstoklīti. Tajā ir kriĦăelis un dažas standziĦas brūnā cukura. “Ko tu tā aizskrēji tukšām rokām? Kukuli jau vajadzēja tev iznest māsīcai, ” viĦa norāj MildiĦu. Tad izklaušina Anneli par ganāmpulku: kādas govis, kā sauc, cik daudz dod piena? Annele tūlīt ir labprātīga stāstītāja: Zīle un Pērle ir lielās govis, piena devējas. Zīle ir liela patvaldone, un viĦas gaitas arvien jāpatur acīs. Kur tā iet, tur viss bars pakaĜ. Pa gabalu jau tā saož, kur pĜava vai labības lauks. Galvu pacēlusi, tad spītīgi mauj un prasās turp. Kad atgriež, brīnās, ragus grozīdama. Klausa gan, bet tik tai reizei: kā izlaidīsi no acīm, nezini, kur tai gals. Pērle nav tāda biezgalve. Niėu izdomāšana nav viĦai pa spēkam. ViĦa ēd savu ēdamo un pielasa lielāku tiesu nekā Zīle, kas daždien noskrējās pēc kārumiem tukšu vēderu. TādēĜ arī viĦai mazāk piena. Magone un BrūnaĜa ir vēl bērnu kārtā. Magone tikai gadu veca, bet BrūnaĜa - trīs. BrūnaĜa ir skaistākā govs. Anneles mīlule. Nelieli, skaisti liekti radziĦi, spalva kā zīds. Platās, valgās acis tik gudras! Skatās un gaida, kad nāks Annele, apskaus kaklu, pieglaudīs tai galvu, pakutinās aiz ausīm. Tas viĦai patīk. Lai nāk Milda, lai pamēăina arī, cik mīĜa ir BrūnaĜa! “A, fui! ” Milda papurina galvu. Annele redz, ka ciemenes tik ar pusausi klausās, un tā viĦa pēkšĦi pietvīkst par savu aizpĜāpāšanos kā uz muti sista.

Tai dienā vēl ciemiĦi ir kā ciemiĦi, bet otrā - jau kā savās mājās. Lai taupītu pilsētas drēbes, Milda dabon mugurā Anneles svārciĦu, un arī mātesmāsa apvelk mātes svētdienas lindrakus un kurpju vietā uzaun pastalas, lai vieglāk kājai. Milda no pastalām atsakās. Graužot auklas. Tad drīzāk viĦa ejot basu kāju. Mātesmāsa labprāt piesolās kaut ko pašūt vai salāpīt. Bet šujamā nav, jo nav drēbes, ko jaunu taisīt, un lāpāmo jau māte ir izdarījusi pati. Tā nu abas māsas gudro, kādu darbu dos ciemenei, jo bez darba būt tā negrib. Beidzot izgudro ar - un mātesmāsa strādā. Uz ceĜiem tai ir gabals vecas vadmalas, kas kādreiz ir bijusi kāda tēva svārka mugura. Uz tās viĦa ar krītu izvelk visādus vijumus un locījumus, pa kuriem tad velak uzmanīgi izvada dzīparā ievērtu adatu. Tā iznāk vītnes, kati, lapas un ziedi. Tas būs paklājs mātei pie gultas vai arī pie sienas. Lai liek, kur grib. Visur skaista manta. Tikko Annele pārdzen dienvidū, tūlīt steidzas lūkot, cik puėu ir ieaugušu nodilušajā drānas gabalā. Sētsvidū ir kaudze būvkoku. Tur sēd mātesmāsa, ierāvusies sakrauto dēĜu īsajā ēnā. ViĦa ir atbraukusi uz laukiem skaidrā gaisā un zaĜumos, tādēĜ tā arī nesēd istabā, bet citu zaĜumu te nav kā tā zaĜā zāle, kas kā jau no pavasara aug netraucēta pa dēĜu starpām. Annele notupstas zemē pie viĦas un vēro, kā čakli skraida adata ar dzīparoto dziju. Šuvēja pārtrauc darbu un ar bālu, smalku roku noglauda tai galvu. Tad viĦas abas apskata izšūtās rozes. Tās ir visas vienādas: ar drusku sarkanuma vidū, drusku zaĜganuma lapās, bet cits viss ir pelēks, jo krustmātes dzīparu krājums pastāv pa lielākai daĜai no pelēkas, ārdītas vecu zeėu dzijas. Annele domā, ka rozēm gan vajadzētu izskatīties citādākām, bet viĦa to patur pie sevis. Dzīparu nav, un tāpēc arī nekādus brīnumus radīt nevar. Ir labi pasēdēt pie šīs Rīgas tantes un patērzēt. Annelei ir tik daudz ko stāstīt par Zīli, BrūnaĜu, Krančeli, par dzērvēm un ėīvītēm, par Zeltcekuli, vistu ėēniĦu, par lielo akmeni, ko rudeni tēvs saspridzināja un kā to iemūrēja rijas pamatos, par Aldi, Kristu, Miėeli un citiem vīriem, kas brauc uz Jaunajām mājām celt ēkas. Nevienam citam viĦa to nevar stāstīt, jo citi jau to zina paši, turpretī Rīgas tantei tas viss ir jauns, un viĦai tak laikam patīk klausīties, jo tā tik jautā un jautā, bet dažreiz saliek rokas vienu pār otru un smejas tā, ka asaras sasprāgst acīs. Meitene tad paskatās uz viĦu apjukusi: ko šī tā smejas, bet drīz atkal to aizmirst, viĦai pašai patīk, ka vārdi iet vaĜā kā parauts strauts un ka stāstot atkal viss izliekas citādi, nekā kad to redzēja ar acīm. Pilsētnieki ilgi guĜ. Tā ir viĦu mode. Annele ir izdziedājusies, izlasījusies grāmatu, izmērojusi vairākkārt ēnu, kas jau sen rāda brokastlaiku, izbārusies vienpatnē ar māsīcu, ka tā nevar un nevar atnākt ar brokasti, kā tas vakar norunāts - un tad nu beidzot tā arī nāk kā garu ceĜu un nemaz nesteigdamās. “Par daudz lēni, ” Annele kritizē. “Ko tu tik tālu gani? ” ir māsīcas pirmie vārdi. “Kā tu nezini! Es tak ganu tur, kur zāle. ” “Bet tad tu varēji gan man paskriet pretī, kad redzēji, ka es nāku. ” “Gans paliek pie saviem lopiem, ” Annele nosaka stingri. Gans nu nosēstas pie azaida un parīko Mildu: “Milda, paskrejies, atgriez Zīli!”

Bet Zīle jau mana, kāds tas gans, kas seko kā sapītiem soĜiem, un Mildai tik atliek noskatīties, kā aizgredzeno tai priekš acīm saceltā aste. Vienu kāju jau pāri Dakšu grāvim Annele noėer savu nebēdni “Es teicu: paskrejies, bet tu lien kā slieka! Tā nevar noganīt. ” Annele pamāca māsīcu. Tā sarauc degunu: “Es neesu nekāda lauciniece, kas paradusi skraidīt. Pilsētā neviens tā neskrien. ” “Jocīgi! ” Annele iesmejas, nezinādama, kā uz to atbildēt. Lopi nedod miera paēst ganam. “Tās aitas tu nu gan varētu atgriezt. ” “Atkal jau tu mani sūti? ” brīnās Milda. “KādēĜ lai es tev arvien eju atgriezt? Tas nemaz nav interesanti. Un smalki arī ne. ” Kā nopliėēta Annele jau ir kājās un pie sava pienākuma. “Vai tad tā bij, ka es Mildu arvien sūtīju atgriezt? Ne, ko viĦa stāsta! Taču ne arvien. Bet kādreiz gan. Retu reiz tik. Un par to es neesmu smalka? Ko viĦa stāsta! Jā, varbūt gan, varbūt gan. ViĦa tak mans ciemiĦš. Tad tak neklājas. Un kam man tā vajadzēja darīt ? Tikai mana palaišanās slinkumā - un vairāk nekas.” Nekad vairs Annele nesūta savu ciemeni atgriezt lopus. Ar māsīcu bieži iznāk citādi, nekā domāja. Kas viĦai patīk, Annelei nepatīk - un atkal otrādi. Tāpat ar to Rīgu, par kuru ir vislielākā runāšana. Tas iznāk citādi, nekā tam vajadzētu būt. Annele klausās, klausās, bet apmierināta viĦa nav. Mildas Rīga viĦai nepatīk tā kā viĦas pašas izdomātā Rīga, bet Milda necieš iebildumu “Ko tu gribi runāt līdz? Vai tu esi Rīgu redzējusi? ” Redzējusi jau nu viĦa to Rīgu nav, bet vai tāpēc tā nekā par to nezina? Visu garo dziesmu “Rīga, Rīga - tā dažs saukā” viĦa zin no galvas. Milda par to pat nav dzirdējusi. ViĦa klausās un purina galvu: nūja, lauciniekiem jau tāda dziesma ir laba diezgan. Annele redz Rīgu. Tā ir tāla, balti torĦaina, varena pilsēta un mirdz mūžīgā saulē. Kādi ir šie torĦi? Ko Milda zin par viĦiem? TorĦi? Jā, bez šaubām. Tādi ir - Pētera, Jēkaba, Doma. Viens, kā otrs melni un veci, čukuros tup gaiĜi. Ko par torĦiem stāstīt? Cita lieta: greznie nami, spožie skatu logi, lepnie kungi, skaistās dāmas! Un tā viĦas iet: uz augsta papēža un tikai pirkstgaliem pie zemes. Ar vienu roku pacēlušas svārku asti, otrā saulessargu, galvu cēli atliektu atpakaĜ, jo cepure uz augstā matu šinjona ir pie sprausta nogāzeniski pret degungalu. Dāmu smalkā mode ir savilkt acis, sakniebt lūpas, lai mutīte iznāk maza. Un kungu smalka mode tām pretī ir staigāt spīdīgiem cilindriem galvā, saskrullētam usain, uz abām pusēm izsukātām bārdām, viducī sapogātiem svārkiem, tieviem spieėīšiem rokā. Dāmām dodot labdienu, cilindris aizlec cēli atsviestā rokā, kungs pagriežas pret dāmu, smaidīgs pret smaidīgu, paskatās acīs, pamirkšėina plakstus, saka: mojn, mojn! Tā visu to izrāda Milda - gorīdamās, klanīdamās, vaibstīdama seju, grozīdama acis. Un tai Rīgā ir arī tādi kungi: ja gadās nākt Mildai pretī, tad skatās uz to, skatās tā, it kā acis no brīnumiem paliktu plakstos iespīlētas. Un tas nav vienreiz vai divreiz, ai, nē: tas notiek tik bieži, ka kungi iet garām un tik skatās. Liekas, ka Milda vien tad būtu pati liela Rīga un kungi grieztos tai apkārt, skatīdamies kā mēnesī.

“Skatās? Nu kādēĜ tie kungi uz tevi tā skatās? ” Annele neizprot. “Ak, nu! Vai es zinu! ” Milda pamet galvu augstprātīgi atpakaĜ. Saule sāk ciešāk dedzināt. Milda sargā pakausi abām plaukstām, bet tas neko nelīdz. Un, tā kā nu jau ir daudz runāts un izrunāts, tad viĦa drusku steidzīgākiem, bet arvien vēl cēliem soĜiem dodas uz māju. Annele noskatās, kā Milda aiziet. Galvu sāniski drusku atpakaĜ, kājas rakstā, gūžās šūpodamās. Tā laikam iet Rīgas dāmas. Tie stāsti viĦai iet pa galvu. Dāmas, kungi un pati Milda. Ko viĦa arvien un arvien ir pieminējusi, ka kungi uz viĦu skatās? KādēĜ viĦi tā skatās? Nu, ja skatās, tad patīk. Un, kas patīk, ir skaists. Tātad Milda ir skaista? Jā, kad saliek visu kopā, ko Milda ir teikusi par sevi jeb, labāk sakot, stāstījusi, ko citi par viĦu teikuši, tad iznāk, ka Milda ir gan skaista. ViĦai ir kungu kārtas deguns, maza, sarkana mutīte, tumši, cirtaini mati, zilas acis, kas zem melnu skropstu plakstiem dažreiz izplešas tik lielas, ka baltums plati apskauj tumšos redzokĜus, sevišėi tas notiek tad, kad viĦa rāda, kā skatās uz to kungi. Ne uzreizi, bet šad un tad tas viss tā palēnām ir nācis klajā, un ne uzreizi, bet šad un tad tā palēnām Annele ir nākusi pie skaidrības, ka viĦa nav tas, kas Milda. Ne domāt! Ne viĦai ir kungu kārtas deguns, ne tāda maza kapeikas mutīte, ne tik cirtaini mati, ne tik gari skropsti. Un, ja Milda ar visām šīm īpašībām ir skaista, bet Annelei viĦu nav, tad ir skaidrs kā diena, ka Annele nav skaista. Nonākušai pie šīs atziĦas, Annelei drusku nāk smiekli. “Jocīgi, ” viĦa saka. Bet smiekli drīz noiet. Tie nolīst kā ledains lietutiĦš no galvas līdz papēžiem, un tie nav jau vairs nekādi smiekli, kad tie tā dīvaini kribina rokas un kājas, un mutē viĦi paliek rūgti, kā kad būtu skābā ābolā iekosts. Nav smuka, nav smuka. Bet vai nu tas īsti tā ir? Negribas ticēt. Spogulītis viens ir mājā pie sienas. Tas der paskatīties, vai pašėirts taisns celiĦš. Visu seju viĦš nerāda. Varētu pajautāt kādam. Bet kam? Māte pasmiesies un pateiks kādu joku, bet tēvam - kauns. Kā lai jautā tādu lietu? Bet meitenei tas nedod miera. ViĦa sēd pie krustmātes, runā šo un to un tad - itin ātri un piepeši: “Vai tad es nemaz neesmu smuka? ” “Tu? Kas tev vainas? ” krustmāte it kā atjauta. Tā nav pietiekoša atbilde. “Bet MildiĦa ir smukāka? ” “Kā kurām acīm. Katrai jums savs košums. ” “Dikti nesmuka tu esi. Tev ir raibs deguns. ” Tas ir Einis, kas Annelei nekad nesaka laba. “Pašam viĦam ir raibs snīpis kā ėīvītes ola, ” smejas krustmāte. Annele brītiĦu padomā un tad nosaka: “E, rauj piėis visu smukumu! Kam man viĦa vajaga! ” Citu reiz, kad meitenes runā par Rīgu, tad tā ir cita Rīga. Tā saucas Smilšu kalni. Tur dzīvo Milda. Un arī Milda tad ir cita. Nemaz vairs tā lepnā Rīgas dāma atgāztu galvu, bet pavisam vienkārša meitene. Un Smilšu kalni ir bezgala interesanti. Tur ir darbi kaudzēm. Tur izvelk jaunas ielas, atmērī vietas lieliem un maziem namiem, rok pamatus, ved

materiālus. Smilšu kalnos aug Rīga līdzīgi ka še Jaunās mājas. Tikai tur ceĜas ēka pie ēkas ar neticamu ātrumu un cilvēki tur mudž kā skudras. Nevis kā te, kad pietiek pie ēkas celšanas tikai tādos laikos, kad vairs nav tīrumā darbu. Rīgā ir bariem cilvēku, kas to vien dara kā ceĜ namus. Gar jaunizvilktajām ielām nopērk gabalu zemes, un tad tur aug mājas kā sēnes. Pusskriešus tad staigā cilvēki un kā ar mašīnām tad dzen uz augšu. Un šīs mājas ceĜ nevis kādi kungi vai vācieši, bet mužiku cilvēki vien. Kužas. Kas tie par vārdiem, brīnās Annele, jo daudzus Mildas izteicienus viĦa dzird pirmo reizi. Milda paskaidro, ka tādi kužas nekas cits ne esot kā tīrie latvieši, kas iekrājuši naudu un nu plātoties ar savām mājām pa Smilšu kalniem. Drīz viĦiem vien puse Rīgas piederēšot Tur sevišėi esot viens tāds vecpuisis. Namdaris vārdā, kam jau tagad naudas kā velnam pelu. Tam piederot vesela iela. Pie dividesmit māju jau sacēlis. Un, kura gatava, tā tūlīt pilna kā bišu strops. Jo dzīvokĜi esot gluži tādi, kādi vajadzīgi Smilšu kalnu Ĝaudīm: skaista istaba ar lielu logu, bet koridors ar daudzām virtuvītēm visiem kopējs. Viss plats, ērts, tīrs un skanīgs. Arī Mildas vecāki tur pāriešot ar rudeni no sava nelādzīgā pagraba dzīvokĜa. Namdaris esot pazīstams ar mammu un dažreiz pie viĦiem iegriežoties un tad lieloties, ka viĦa namos visi jutīšoties kā paradīzē. Par citu Namdaris nerunājot kā par saviem namiem vai arī par to, ka, sabūvējis namus, Ħemšot sievu. Mildas mamma tam tad dodot padomu, lai ar sievas Ħemšanu nekavējoties. Sacelšot namus, nākšot nauda, bet, jo nākšot nauda, jo atkal gribēšot celt citus namus, jo cilvēki, kam to vajagot, jau nākot klāt kā mušas vasarā. Un tā tas varot rauties līdz sirmiem matiem, kad būšot par vēlu Ħemt sievu. Jā, Namdaris arī jau esot par to domājis, un viĦš jau arī skatoties sievas, bet, kamēr skatoties, gads vai divi garām un tā meita, kuras lūkojies, jau tautās, bet, kas palikusi sēdot un gaidot, tā viĦam jau par vecu. Tā Milda stāsta veiklu Rīgas mēlīti, un smieklu tai pilna mute. Par to pašu Namdari, kas jau turpat esot līks un stīvs, jau iesirmu bārždeli, jau vecs, tā ap trīsdesmit vai vairāk, un kā šis lūkojoties, lūkojoties. Arī Mildu, protams, vai acīm aprijot, varbūt arī lielu gaidīdams. Bet viĦa jau nu nē. Pie tāda sakārĦa, pie tāda naudas pūėa jau neesot nekāda iešana, tādam lai tik visas meitas knipi gar degunu pasitot! ViĦa pati to darītu pirmā! Tā arī paps domājot. Paps Namdari nevarot ne acu galā ieredzēt. Vienmēr rūcot, ka šitādam muĜėim esot tik nekaunīga laime naudu kā no zemes paĦemt. Bet mamma aizstāvot Namdari. Mamma sakot, ka neesot slikti, ja cilvēks cenšoties. Kas cenšoties, tam arī kas tiekot. Namdaris protot nopelnīt naudu, bet tāpēc viĦš jau neesot slikts cilvēks. Nē, slikts Namdaris nav, atzīst Milda. Citi namu cēlēji ir sliktāki. Lielas īres viĦš neplēš, un skaidas no savām jaunceltnēm viĦš Ĝauj aiznest par velti. Kad amatnieki pavasarī aptēsa un notīrīja baĜėus un skaidu sakrājās lūzums, tad cauru dienu nāca bariem sievietes, bet visvairāk bērni. Atnāca tukšiem maisiĦiem un aizgāja rindā ka paunu žīdiĦi, tikai ne uz muguras, bet uz galvas nesdami savas paunas. Arī Milda visu pavasari ir gājusi skaidās. Malkas šėūnītis ir līdz malām pilns - un tikai viĦas vien pienests. Mammai sāp pakrūte: tā nevar ne celt, ne nest, un Einis ir vēl mazs un vārgs, mamma viĦu arī žēlo. Bet kuramais ir tik dārgs, un te viĦu var dabūt par velti. Kas cits kā Milda lai tad iet un to sanes! Kad Milda ir nonākusi pie skaidu nešanas, viĦas balss ir kĜuvusi tumša un žēlabaina. No tās vien jau var nojaust, kāda ir tā Rīga, kurā dzīvo Milda, un kā viĦai tur klājas. Agri no rīta jau mamma viĦu rauj augšā no miega. Jāsteidzas, lai rupjākās skaidas citi skaidu

nesēji neizlasa un neaiznes. Prom, tik prom! Par ēšanu nav ko domāt. Un nekad jau neaiziet tā, ka būtu tur pirmā. Apbūves laukums ir pilns. Daži amatnieki ir rupji, dzen bērnus no kājām, lai netraucē darbā, daži nesaka nekā. Tie ir tie labākie. Bet vistrakāk ir ar zēniem, kurus Milda dēvē par ielas zēniem. Tie reti kad nāk pa vienam kā meitenes, bet pa vairākiem kopā un kopā tad arī turas. Izlasa biezākās skaidas, baĜėu galus, klucīšus, visu rupjāko un labāko mantu, un sakrauj kaudzē. Un, kas kaudzē, tas viĦiem. Kamēr citi stiepj savus maisus uz mājām, citi paliek pie kaudzes un to apsargā. Tai, ja esi meitene, tuvumā nerādies! Lamājas, svelpj, grūsta, kniebj, rausta aiz bizēm. Dažreiz tāds troksnis, ka ausis plīst pušu. Tad labi, kad ierodas Namdaris. Tas puikām vaĜu nepaĜauj. Nelīdz viĦu sakrautā kaudze. Pašiem puikām Namdaris liek izdalīt visu līdzīgi pa daĜām. Ja kāds runā pretī vai pat lamājas, to prom no laukuma. Savu kaudzīti tā katrs bērns tad var nest līdz vakaram, neviens to vairs nedrīkst aiztikt. Ak jā! Skaidu nešana ir Rīgas nomaĜu bērnu elle. Vakarā galvas virsa no maisa spiediena sāp ka uguns, un nakti, cikreiz atmostas, Milda parauga, vai nav no lielas nešanas nogājuši visi mati, bet nē: mati tādi pat kupli un cirtaini, kā bijuši. “Jā, nedomā, ka Rīgā ir viegla dzīve, ” Milda tad saka, ar tādu piedzīvojuša cilvēka pārākumu pakratīdama galvu. ”Kas jums te nekaiš uz laukiem! Tava māte ieiet dārzā - parauj kartupeĜus, pašėin bietes, ieiet klētiĦā - pagrābj miltus, ieiet piena kambarīti - tur ir krējums un sviests, un piens. Apēst nevar. Bet kur mums ir klēts un piena kambaris? Viss bodē, un viss maksā naudu. Un, kad uz parāda Ħem, nedod vis labāko, bet sliktāko. Paps pelna tik maz, tik maz. Kā mēnesis cauri, viss jau iepriekš noēsts, un tā no parādiem nevaram izkulties. Paps jau varētu ieĦemt daudz lielāku vietu, bet viĦam nedod. Kā nāk labāka vieta vaĜā, ieliek citu, pavisam muĜėi kādu, pavisam nederīgu cilvēku, paps paliek bešā. Visu laiku, kad no darba mājās, paps par to vien rūc un pukojas, bet tas neko nelīdz. Mamma domā, ka papam ietu labāk, ja būtu laipnāks un izpaticīgaks, bet viĦš tāds nevar būt. Nav viegli ar papu, bet tāds nu viĦš ir. ” Kad Milda pie laba prāta, meitenes dzied kopā. Milda gan nevar balsi tik zemu nolaist, ne uzsviest tik augstu kā Annele, bet viĦai tumīgi skan pa vidu, un balsis tā jauki kopā šėeterējas. Bet ilgi tas neiet. Tās dziesmas, kas Annelei patīk, nepatīk Mildai. Par Ĝaužu dziesmām viĦa purina galvu. ViĦas acīs neatrod žēlastību ne “Pūt, vējiĦi!”, ne “Man pazuda kumeliĦis”, ne “Tālu, tālu vakarā” vai “Kur, priedīte, tavi zari” un citas, kas atmatā tik jauki un tālu skan. Milda saka, tās nemācot viĦas skolā un, ko viĦas skolā nemācot, esot prastu Ĝaužu būšana. ViĦa grib, lai Annele iemācās “Guter Mond”, “Aus dem Himmel ferne” un “Es braust ein Ruf wie Donnerhall”. Bet, ja Milda nepieĦem viĦas dziesmas, tad viĦa nepieĦem Mildas. “Guter Mond” un “Aus dem Himmel ferne” viĦai tikai ir tāda lēĜošana, tāda muĜėīga vācu būšana, bet tas “donnerhalls” viĦai nemaz neiet galvā. To viĦa skaidri pasaka. Lai Milda māca, cik grib, viĦa aizspiež ausis un neklausās. “Tev neiet galvā tāpēc, ka tu esi neapdāvināta. Kas apdāvināts, tam viegli iet galvā. ” “Lai es esmu neapdāvināta! ” Milda tad dusmīgi sacērtas uz papēža un aizskrien mājā. Kad Milda prom, Annele aizdzen savus lopus labi tālu un nu mēăina izdziedāt Mildas mācītās dziesmas. Jā, viĦa var it labi. Tikai tas “donnerhalls” vēl iet klibodams. ViĦa

nesaprot, kas tie par vārdiem. Bet beigas aiziet līku loču, ieguĜas galvā: “Lieb Vaterland magst ruhig sein, fest steht und treu die Wa-a-acht am Rhein. ” Arvien retāk nāk Milda uz ganiem. Kad saule spiež karsti, viĦai netīk, kad nomācies un līĦā, viĦai netīk. Rīgas valodās Annele klausās vairs tikai ar pusausi, un smalkās pilsētas manieres tā nepieĦem. Milda ik ar dienu gaišāk norāda uz atstatumu, kāds ir starp viĦu un tādu vienkāršu lauku meiteni, kāda Annele. Bet, kad Milda norādama saka: “Redz, kāda tu esi! ” Annele pamet spītīgi galvu: “Nu lai es esmu! ” Un reiz, kad Mildai atkal ir nācies aizrādīt, ka smalki Ĝaudis tā nedara un tā nedara, Annele pasitas kā zibens tai pretī un nosaka: “Ej pie velna ar visu savu smalkumu! ” Tas Mildai ir par daudz. ViĦa meklē atbildi un nevar tik ātri sameklēt, bet tad tā ir tāda: “Nu, pie aitām un cūkām jau citu valodu mācīties nevar. ” Un tā nu arī viĦu valodas ir izbeigtas. Rīgas viesiem atmatā ir maz zaĜumu, un tā viĦi sāk runāt, ka būšot atkal jāiet uz KaltiĦiem. Tur ir mežs ar visādām ogām pie pašām durvīm, tur arī dārzā sāk ienākties āboli un citi augĜi, un kādā jaukā priekšpusdienā Annele redz tos aizejam visus trīs uz KaltiĦu pusi. Māte ar baltu nastiĦu padusē viĦus pavada. Tas meitenei ir pārsteigums. Lai gan jau runāja par aiziešanu, tomēr viĦa neticēja, ka tas būs tik ātri. Un ardievu tak varēja viĦai pateikt. Šorīt jau gan, kad izdzina lopus, Rīgas radi vēl gulēja šėūnī saldā miegā, bet Milda tak vēlāk varēja uz brītiĦu atskriet ganos. Par to viĦa nav padomājusi. Tā, it kā Anneles nemaz nebūtu pasaulē. Asaras saskrej acīs aiz rūgtuma vai žēluma. Žēlums tomēr lielāks, un tas Ħem virsroku. Soli pa solim viĦa pavada gājējus acīm. Pie robežgrāvja tie apstājas, parunājas kādu laiciĦu, māte atdod savu balto nastiĦu Mildai un griežas atpakaĜ. Annelei liekas, ka tante papurinātu roku uz ganu pusi. Milda pat nepaskatās. Nu jau viĦi aizgrimst aiz bālējošā rudzu lauka. Te parādās vēl galvas, te zūd un nozūd pavisam. Bēdīgi ir, ka tā aiziet un pazūd. Annelei liekas, ka arī ciemiĦi aizgāja bēdīgāki, nekā atnāca. Varbūt te viĦiem nebij tā, kā domāja. Tas viss laikam tāpēc, ka Annele nebij tik laba, sirsnīga un jauka pret to, kā vajadzēja. Māte pavadīja ciemiĦus ar baltu nastiĦu. Tajā bij gaĜa un sviests, ko aizvest uz Rīgu. Annele atcerējās no pašas savas mazotnes, kad vēl Mildas vecāki dzīvoja uz laukiem, ka māte arvien pie viĦiem bij gājusi ar tādām nastiĦām. Arvien pilnā prom, tukša atpakaĜ, Mildas vecākiem gāja grūti. Bet, kādēĜ tas tā, Annele nesaprata. Milda aizies uz Rīgu, un atkal viĦai būs jānes skaidas, tai dabūtu kuramos. Annelei par kuramiem nav bēda - tēvs ziemu tos savedis. Un tas ir tiesa, kā Milda sacīja: Annelei ir kartupeĜi un maize, sviests un piens, un, kas tas visujaukākais - viĦai ir tēvs, kas nekad nerūc un nebaras, dažreiz gan nerunā un neatbild, kad strāda darbu, bet, kad runā, ir jauks un mīlīgs kā saulīte. Kad labi apdomā, Annelei iet gan daudz labāk nekā Mildai tai lepnajā Rīgā.

Bailes Pārdzinusi dienvidū, Annele dabūja zināt, ka rīdzinieki vēl kādu laiku palikšot KaltiĦos. Un tad nu bij norunāts, ka māte ar Ievu pēc kādām nedēĜām brauks uz Jelgavu apciemot lielos bērnus un aizvest pārtiku brāĜam, kas jau Avotu tēvocim līdz bij aizbraucis savā skolā. Tai reize tad nu Milda atnāks vēl pāra dienas uz atmatu pabūt biedram Annelei. Tā arī notika. Tais nedēĜās jau dienas bij palikušas manāmi īsākas un naktis tumšas. Kad māte, ceĜa drēbēs saăērbusies, modināja Anneli, vēlreiz piekodinādama visus mājas darbus, un noteica aiztaisīt durvis, varēja būt pusnakts, bet varēja vēl arī būt tikai vakara puse, jo uz tik garu braucienu kā Jelgava jau arvien skubinājās jo agrāk, jo labāk, tepat līdz lielceĜam vien jau grumbainais lauku ceĜš aizĦēma vai stundu, un Pelēcis jau nebij nekāds lielais rikšotājs. Tēvs gaidīja ārā. Sauca. Zirgs bij sajūgts. Māte steigšus pārsēja villaini pār krūtīm, pameta acis apkārt, vai nav ko piemirsusi. Pamācīja meiteni: “Jūs varat nu tagad iet abas lielajā gultā - tur būs siltāk un drošāk. Durvis aizšauj. Un baiĜu nekādu neturi! Kas še nu atkulsies, tai gaisa gabalā! Nav vēl nekad piedzīvots.” Pie durvīm bij tēva paša cirsta koka aizšautne. Kad Annele aizšāva bultu, viĦa dzirdēja, ka vecāki jau bij ratos, kaut ko vēl dudināja, Pelēcis nosprauslojās, tēvs sakustināja grožus, pamudināja zirgu, Krančelis - par slinku izrādīt izbrīnu vai pārsteigumu par tādu neparastu nakts braucienu - pāra reizes žēli iekunkstējās, bet palika savā būdā. Annelei likās nepiemēroti izlietot priekšrocību un līst vecāku gultā, kad Milda palika viena viĦu kopējā vietiĦā. Tā viĦa atgāja atkal atpakaĜ un nolikās blakus Mildai, kas gulēja ciešu miegu. Kaut kur tumsā pret Dakšu pusi vēl grabēja rati. Dažreiz troksnis bij stiprāks, it kā tuvodamies, dažreiz vājāks, it kā izdzisdams, bet to dzirdēja. RiteĦi lēkāja pa grumbām kā tāli, viegli sitieni pa zemi. Brauca, brauca, brauca. Ra-ta-ta! Ra-ta-ta! Brīnums, cik ilgi tie bij dzirdami! Tagad tie norībēja pār robežgrāvja tiltiĦu, nu tie vēlreiz stiprāk ierūcās, jo bij uz cieta ceĜa. Un tad pēkšĦi viss bij klusu. Annele pacēla galvu, klausījās no visa spēka. Nekā vairs nedzirdēja. Likt nu galvu uz spilvena un gulēt. Bet kas tas īsti bij? Vienreiz viĦai bij galva pret Mildu, otrreiz pret sienu, tad atkal pret Mildu, bet miega nebij. Milda šĦāca par daudz stipri. No tāda šĦāciena miegs palika nost kā aizpūsts. ViĦa aizbāza ausis, bet tas bij velti. Dzirdēja cauri. Nu, kad miegs nenāca, lai nenāk! Pasvieda apsegu tālāk un domāja. Mātes vārdi vēl skanēja ausīs: “Neturi baiĜu!” Un uzreiz viĦa zināja, ka tikai šie vārdi jau visu laiku viĦai bij bijuši ausīs. Nevis Mildas šĦākšana. “Neturi baiĜu, neturi baiĜu!” Tie vien visu laiku.

KādēĜ māte bij teikusi: neturi baiĜu? Kas tad bij bailes? Par tām nemaz tak nebij ne domāts, ne runāts. Milda bij atnākusi, lai Annelei nebūtu garš laiks tā gluži vienai. Un vai ar viĦu bij kāda drošība? ViĦa bij tāda gulētāja, ka nezinus ne rīta, ne vakara, kā pati teica. Tad jau drīzāk ar Krančeli. Pavērt durvis un pasaukt šuneli? Ne jau nu baiĜu dēĜ, bet biedram. ViĦam jau arī labāk istabā. Un, ja būs kas, atsauksies. ViĦš jau dzirdēja putna spārnu gaisā. Bij jau atgrūsta aizšautne, un patlaban vajadzēja atraut durvis, bet tad tā, it kā kāds iesistu pa roku - un bulta atkal aizskrēja priekšā. Jo: ja nu kāds tur taisni stāvēja laukā un gaidīja, lai uzreiz pa durvju atvērtni iespruktu istabā? Vai arī lai atsauktos uz saucienu šunelim ar savādu, svešu balsi? Ko tad? Tādas domas meitenei kā zibens ielēca galvā, bet viĦa tās tūlīt mēăināja aizdzīt. BlēĦas, blēĦas! Kas tur varēja stāvēt vai gaidīt, vai atsaukties? Neviena taču nebij. Un, ja arī būtu kāds, tad Krančelis to būtu rējis. Bet ja nu Krančelis bij nozāĜots ar nāves zālēm pildītu desu? Jā, ja nu bij jau nozāĜots? Sirds tā krampjaini stinga. Bet meitene stingumu nokratīja. BlēĦas, blēĦas! Kādas domas gan neienāca prātā! Viss bij kluss. Krančelis savā būdā un sargāja mājas. Un tā arī bij labi. Atstās viĦu tur. Sunim istabā nav vietas. Annele ielīda atpakaĜ vietiĦā. Ritinājās nosalusi. Gulēs - un vairāk nekā. Kad tad atmodīsies, būs jau klāt rīts un drošā dienas gaita. Bet kā varēja gulēt, ja Milda tā šĦāca? Cikreiz šĦāca, tikreiz rīklē tai kas ieknakstējās. Tos knakstienus Annele sāka skaitīt. “Kad būšu līdz simtam, tad jau gulēšu,” viĦa domāja. Knik-knik! “Viens .. . divi . . . trīs ...” Neizskaitīja līdz desmit, kad jau domas bij citur prom. Domas apskraidīja salto tukšumu, kurā tagad gulēja atmata ar Jaunajām mājām vidū un Anneli tur iekšā. Nekad vēl meitenei nebij licies šis tukšums tik liels, vientuĜš un salts. It kā aizritošie tēva rati ar saviem riteĦiem būtu izslaucījuši no tā visu dzīvību un siltumu. Tukšs un tomēr atkal ne tā kā tukšs. Kaut kas svešs un neizprotams bij pienācis tuvu. Klusēdams glūnēja. “Tev ir bail,” likās, kaut kur čukst kāda balss. “Kas par niekiem! No kā gan man būtu bail?” Annele atsaucas čukstētājam. “Tev ir bail, tev ir bail,” čukstētājs to kaitināja. Nebij jau pirmoreiz, kad tēvs ar māti bij ārpus māju. Pērnruden tie bij aizbraukuši baznīcā un atgriezušies diezgan vēlu, bet pavasari ar tādu pašu baznīcas braucienu un pēc tam īsu ciemu Avotos bij pārbraukuši pat ar lielu tumsu. Lai nebūtu lieki jākvern ar gaidīšanu, meitene ar vakara iestāšanos tad bij gājusi kopt lopus kā nu prazdama un spēdama. Un lielajā šėūnī taisni gājusi iekšā tai melnajā, draudošajā kaktā, lai paĦemtu salmu klēpi. Un, atpakaĜ nākot no kūtīm, nemaz nebij paātrinājusi soĜus, lai gan sirds ar ātru pukstu skubinājusi to darīt, jo tumsa aizmuguris it kā mina uz papēžiem. Ja nu toreiz tai nebij bijis baiĜu, tad tak arī tagad to nebij. Tīrie nieki! Kur viĦas abas ar Mildu tak vēl divi cilvēki! Bet kādēĜ nenāca miegs? Likās, ka jau stundām un stundām tā guĜ bez miega. Kur tagad varētu būt vecāki? Ja brauca pa vienu Jelgavas ceĜu - varbūt jau pie Lipsta, ja pa otru, tad droši vien aiz ZaĜās muižas. Bet tad jau drīz vajadzēja būt gaismai.

Ātri atplēta acis. Vai jau ausa? Nē! Tumsa pat vēl melnāka un biezāka likās. Spiedīgi smaga. Tātad vēl varēja gulēt. Mierīgi gulēt. Bet, kad plaksti taisījās slīgt nemaĦā, arvien tos kāds tā kā dzirdēts, kā nedzirdēts troksnis parāva atkal vaĜā: te sprāga sienā, te ieknikstējās durvīs, te kaut kas aizšĦāca pāri jumtam. “Pele. Vējš. Tas tik tā ausīs,” Annele tad ātri aizmānīja šādus trokšĦus. Klau! Nu jau skaidri dzirdēja, ka Krančelis ieĦurdējās būdā. Lēnāk. Stiprāk. Pavisam jau stipri. Četras suĦa ėetnas ar mīkstu troksni nopakšėēja pa iemīto celiĦu. Suns skrēja šurp. Istabas galā, savā parastā sargvietā, tas notupās un izlaida garu kaucienu. ĥurdēdams un rūkdams apskrēja apkārt mājai, atkal notupās un nu jau nepārtraukti raidīja savus biedinošos saucienus uz Dakšu pusi. Annele pacēla galvu. Klausījās. Likās, ka tai virzienā grab rati. Tālu kā vēju plīva atsviestas, kā aizmiglotas noplaka suĦu rejas Krančelis tātad nebij vis sasapĦojies. Laukā tiešām kas kustējās, brauca. Un nāca tuvāk. Nenogriežas vis pa robežceĜu vienā vai otrā virzienā, bet pārrībināja tiltiĦu un nu jau bij atmatā. Te vairs nebij cita ceĜa kā tieši uz Jaunajām mājām. Vai tie bij vecāki, kas brauca atpakaĜ? Vai bij kaut kas noticis? Nē! Ja būtu vecāki, Krančelis nerietu tik nikni. Būtu jau pretī. Un tā arī nebij ciešā, noteiktā dēĜu ratu rīboĦa, ar kādiem bij aizbraukuši vecāki. Tas braucējs bij tāds čunčinātājs, it kā mēslu ratos. Annele izlēca no gultiĦas un piegāja pie loga. Tumsa bij tik bieza, ka aizsedza visu. Varēja būt ap pašu pusnakti. Atmatā tomēr saredzēja melnu muskulu. Varbūt tas kustējās, varbūt arī stāvēja uz vietas. Riedams Krančelis pazuda tumsā, riedams un bēgdams laidās atpakaĜ, glābdamies aiz mājas. Mildas šĦācieni pēkšĦi notrūka. ViĦa uzrāvās sēdus. Pussamulsušai, pusizbiedētai tai jautājumi tik tā bira no lūpām: “Kas ir? Ko tu skraidi un neĜauj gulēt? Ko tas suns rej? Kur tavi vecāki? Vai jau prom? Kas še notiek? Tur tak brauc - vai tu nedzirdi, ka brauc? Kas tas ir, kas tur brauc? Ko tu skaties pa logu? Nāc šur! Man bail. Kas tas ir, kas brauc? ” “Es nezinu, ” Annele atbildēja no loga. “Kā? Tu nezini? ” “Nē! Kā lai es to zinu? ” “Bet kas tad lai zin! Vai man ir jāzin, kas pa tavu atmatu dauzās? Varbūt pilnīgi svešs cilvēks. ” “Laikam jau svešs, ” Annele atteica nedroši. “Svešs! ” Milda iekliedzās, dzirdot apstiprinām viĦas aizdomas, un tad čukstoši taisīja savu spriedumu: “Nu, tad nekas cits nevar būt kā tikai laupītājs vai slepkava.” “Nerunā blēĦas! ” Annele atcirta - dusmīga, ka tai nupat līdzīgas domas bij izskrējušas caur galvu. “Kur šis gadīsies, tāds laupītājs! ” “Nesaki tu man! ” Milda necieta pretrunu. “Laupītāju ir pilnas grāvmalas. ViĦš būs tupējis, ielīdis krūmos, un redzējis, ka tavi vecie pabrauc garām. Un tad nu domājis - ir īstā reize. Bērni vien mājās. ”

“Kur viĦš to var zināt! Un kas še viĦam arī būtu ko laupīt! ” “Bet te ir atstāta un tāla vieta. Taisni priekš laupītāja kā radīta. ViĦš var piekraut pilnu vezumu un aizbraukt, ka ne gailis nedziedās. Ko žuĜiki visu neizstrādā! Jūs, laucinieki, tur esat vēl pārāk vientiesīgi. Tāpat kā tavi tēvs un māte. Kā var atstāt bērnus vienus pašā pusnakts laikā un tādā tuksnesī! ” “Nekliedz nu! Ko tas tagad līdz! ” “Vai es kliedzu? Tu jau kliedz! Nāc nost no loga, lai viĦš neredz, ka te ir kāds cilvēks. Nāc! Man bail! ” Annele sameklē drēbes un sāk ăērbties. Milda steidzīgi dara to pašu. Starp raudām pūzdama: “Tas viss velti. Vai mēs vairs varam kur izbēgt!” Gausi, bet neatlaidīgi tuvojas rati. Suns plosās kā neprātīgs. Milda aizbāž ausis. Žēlojas: “Ak, kam man vajadzēja vakar še nākt šurp! Mamma jau tā negribēja. Sliktu paredzēja. Bet tā iet, kad tik domā par citiem! Kāpēc| es nepaliku KaltiĦos! Kas mums daĜas! Lai brauc, lai iet, kur grib katrs! Bet kas nu ir? Neredzēšu vairs ne mammu, ne papu, ne Einīti! ” “Kāpēc tā vajaga domāt? Nemaz tas varbūt nebūs slikts cilvēks. Tik nomaldījies no ceĜa un gribēs naktsmājas, ” Annele mierināja. “Naktsmājas, jā. Stāsti tu man! Pēc naktsmājām viĦš laikam brauks visām lielajām mājām cauri un šurp tavā tuksnesī! ” ViĦai bij taisnība. PēkšĦi Krančelis aprāva savu lielo rējienu. Rati bij tuvu, bet suĦa vairs nedzirdēja. “Ko tas nozīmē? Ja suns vairs nerej, tad tur būs kāds pazīstams. ” “Labs pazīstams, jā! Būs iegrūdis sunim ko rīklē, un tas tagad nu beidzas nost. Vai mazumu par tādām lietām lasīts avīzēs! ” Rati norībēja gar istabas galu. Meitenes aizturēja elpu. Bij skaidri dzirdams, ka suns lēkāja ap ratiem un braucēja balss dudināja tam pretī. Annele čukstot izteica prieku, ka Krančelim nekas vēl nav nodarīts. “Un tu domā, tas iet tik ātri? ” Milda čukstēja pretī. “Desa ar nāves zālēm ir salda un garda, un suns nu tikai lēkā, lai dod vēl. Bet pagaid' tik: uzreiz tam būs rīkle ciet. Vienreiz tas vēl iekamps elpu, iekauksies, tad būs gar zemi un beigts! Pagaid', tūlīt tas būs! ” “Ko tu runā! Nebūs nekas. ” “Pagaid' - kur nu viĦš brauc? ” Milda klausījās. Rati lēnām aizducināja un apstājās. “Pie laidariem. ” “Pie laidariem! ” Milda iesaucās priecīga. “Nu, tad es zinu. Tad viĦš ir atbraucis zagt lopus un uz istabu nemaz nenāks. Tad ir labi. Mēs tik būsim klusas, izliksimies, ka guĜam, lai viĦš dara, ko grib. ” Annele palika dusmīga: “Nerunā muĜėības! Kā viens pats cilvēks var nozagt lopus un aizvest! Tas nekad nebūs. ” “Vai tu viĦam pavēlēsi, kas būs, kas ne? Vai jums ir aizgaldā barokĜi? ” “Viens tāds pusčūks ir. ” “Nu redz! Tad viĦam vairāk nevajaga. To viĦš nomušīs, iesviedīs ratos un aizies, ka norūks vien, ” Milda teica ar dziĜu pārliecību. “Runā kā bērns! Tu nemaz nezini, kā rīkojas ar lopiem. Ne viĦš viens pats var pievārēt pusčūku, ne arī iecelt to ratos. ”

“Nu tu jau viĦu nemācīsi! ” noskaitās Milda. “Tev tik žēl tavu kustoĦu - tas ir viss. Tevis dēĜ labāk lai nāk un nomušī mūs pašas. ” “Nomušī, nomušī. Kas tie nu par vārdiem! ” Annele arī nu bārās pretī. “Klausies labāk, ko viĦš tur dara! Man liekas, viĦš jūdz nost zirgu. ” No laidariem nāca visādi trokšĦi. Dudināja cilvēka balss, sauca: ”tprrū! ” vai: ”apas! ” - mīĦājās zirgs. Nu nokrita ilksis, zirgam noĦēma vērzeles, paugas, nu izveda to no ilksīm, nebij šaubu, ka zirgs nojūgts un atbraucējs rīkojas kā mājās. SuĦa nemaz vairs nedzirdēja. Annele izteica par to savas domas. “Suns ir beigts. Par to jau es visu laiku runāju. Bet vai tu man tici? Tu arvien gribi būt tā gudrākā. Bet nu redzi, kas ir! ” Uz celiĦa nodima soĜi. “Vai! ViĦš nāk šurp! ” iesaucās Annele. Tai acumirklī atskanēja ausis apdullinošs kliedziens. Un Milda sauca, cik spēka: “Palīgā, palīgā! Glābiet! Slepkavas! Glābiet! ěautiĦi, ĜautiĦi! ” Kur lai būtu tie ĜautiĦi, kas glābj, viĦa pati nezināja Vai tie būtu kaut kur tuvumā kādi neredzami gari, vai to varētu sadzirdēt Dakšās vai pat KaltiĦos un nu šie palīgi atskrietu uz vēja spārniem, vai varbūt viĦa ar savu kliedzienu varētu kā ar lingas sviedienu atsviest atpakaĜ nepazīstamo briesmoni aiz durvīm, - viĦa nedomāja. Vienā elpas vilcienā tā kliedza visiem spēkiem pēc palīga, bet otrā atkal čukstoši brīdināja Anneli dieva dēĜ neattaisīt durvis, mudināji raut tām priekšā galdu, krēslus, solus, lielo lādi, skapi, bet nepaguva meitenes jau vairs nekā, kad durvīs iesitās dūre, kāda roka nepacietīgi grabināja kliĦėi. Milda izkliedza pēdējo “glābiet!”, iekrita gultā un apsedza galvu. Bet aiz durvīm kāds sauca: “Kas tur tā kvies? SaseĜas, saseĜas! ” Pazīstama, šĜupstoša balss. “Miėelis! ” Annele iesaucās ar tādu prieka šalti, ka galva aiz smiekliem pasitās pakausī. “Nebaidies, MildiĦ! Tas ir Ăelžu Miėelis no Laukmalēm. ViĦš nevar izrunāt “cē”. ” Milda aizsvieda spilvenu. “Kas tas par Miėeli? Nelaid iekšā, nelaid iekšā! Annele jau bij atbultējusi durvis. ” Atvērtnē milnēja Miėelis un bārās: “Ko tu tā kvies, muĜėa meitene! ” “Neviens te nav kviecis, ” aizstāvējās Annele. “Man ir ciemiĦš, un tas bij sasapĦojies. ” Atzīties par pārciestām bailēm Miėelim meitene neparko negribēja. “Nu jā, miegs makten nāk, ” Miėelis žāvādamies teica. “Es arī visu seĜu snaudu un šunšināju.” Miėelis gribēja šėūĦa atslēgu, kā pabarot zirgu un pakrist tur pašam uz naktsguĜu. Kamēr Annele atslēgu meklēja, pĜāpīgi stāstīja, kā vakarrīt jau LaukmaĜu papus tam noteicis braukt uz Jaunajām mājām, lai nav bail meitenei vienai, kad tēvs ar māti braukšot uz

Jelgavu. Bet kā tad Miėelis, domādams - gan, gan, pie vakara! - vēl aizgājis pirkt sivēnu uz Žagares tirgu, kas akurāt bijis tā kā vakar, kā tad sivēna gan nenopircis, bet ietaisījis drusku dūšu un pārnācis tikai ar saules rietu un kā tad nu tik šam iekritis prātā, kas pavēlēts. Tad nu vēl visu pārdomājis, pārlicis, paēdis, sapravījies, sataisījies, sajūdzies, un, kad tad laidis prom no sētsvida, jau bijusi tāda tumsa, ka pašu māju suĦi to vairs nepazinuši, bet rējuši kā svešu. Un kā tad nu braucis, miegu ciezdams, galvu vēsinādams un ar visādam likstām kaudamies: vienreiz vai tepat gar ceĜa akmeni nosizdamies, otrreiz gandrīz grāvī iegāzdamies, trešreiz pa nepareizu ceĜu iegriezdamies, jo zirgs, maita, ir žīda kraėis, kas paradis nogriezties pa katru ceĜu. Žīds šo savu nāvi pavisam nodzītu atstājis mitināties LaukmaĜu laukā, kur nu arī labi atsutis, un papus, savus žēlodams, to tad arī licis Ħemt nakts braucienam. Un Miėelis jau arī nekā nesaka, ko pavēl, to dara, bet vainīgs viĦš nav, ka tik tagad, jau viĦpus pusnakts, atkūlies. Lai teic, ko grib, bet viĦš nav vainīgs. Milda liekas guĜam un nekā nedzirdam, bet, kad Miėelis prom un durvis aizšautas.viĦa paceĜas sēdus un noprasa stingri: “Un tu nekā no tam nezināji, ka tāds muĜėis brauc šurp? ” “Miėelis nav nekāds muĜėis, viĦš tik nevar izrunāt “cē”, ” Annele aizstāvas. “Tas man vienalga. Bet tu gan zināji, ka viĦš brauc, un tu tik gribēji, lai es baidos. ” Ko gan tā Milda varēja sarunāt, Annele brīnījās. “Kā tad es varēju zināt, ja man pašai arī bij bail! Tu tak redzēji. ” “Tev nemaz nebij bail. Tu tik izlikies, ka būtu. Bet ne tu brēci, ne drebēji. ” Annele nu nesamanīja, kā atspēkot tādas aizdomas. “Un tavs tēvs laikam arī nekā nezināja un tev neteica? ” Milda tirdīja tālāk. “Var būt, ka tēvs ar LaukmaĜu papu bij tā norunājuši, bet, kad nu Miėelis vakar neatbrauca, tad domāja, ka tas ir aizmirsts sūtīt, un tā labāk nekā neteica, lai mums velti neiedzītu bailes, ka jāpaliek vienām, ” tā Annele izsekoja gadījumam ar Miėeli. “Tā iet ar lauciniekiem! ” augstprātīgi noteica Milda. Ne vienā lietā viĦiem nav ordnungas. “Ordnung, ordnung, ” Annele atkārtoja. Tāda vārda viĦa vēl nepazina. Bet nepaguva pavaicāt Mildai, kad to jau bij paĦēmis miegs

Prieki un bēdas Ziema un vasara, ziema un vasara. Ganu dienas, ganu dienas! Un aizgājis ir laiks. Vai atkal jau būs pavasaris? Ledus stabules. Tievas, resnas, robotas, bārkstainas, caurspīdīgas kā mežăīĦu bārkstis tās karājas gar paspārni. Uzlec saule. Ledus stabules sak dzintarīgi pilēt. Pakš, pakš, pakš! Kā medus no šūnu pakariem. Februāris taisās nost no kājām. Sveču dienā jau atkusa tik daudz, ka ne tik balodim, bet pat vērsim bij ko nodzerties. Tas nozīmē agru pavasari. Lai gan pēc tam vēl dažas nedēĜas neganti sala, bet nu jau katru dienu saule tērē ledu. Pakš, pakš, pakš! Saulains, saulains rīts. “Iesim nu uz kūti, ” vedina māte Anneli. Smaidīga, noslēpumaina. Atverot durvis, lopu mājā piepeši atdzīvojas: jēri murmina, aitas brēc, govis īd, sivēni rukšė. Māte visiem atbild: “Rāmi, rāmi! Gaidiet! Nav vēl jūsu reize. ” Ienācējas durvis pametušas vaĜā. Saule aiz viĦām ieskrej ar platu straumi. Lai nu skrej, lai silda! Nav jau vairs ziema, kad vajadzēja kā dārgu mantu glabāt kūts siltumu. Drusku āra gaisa tagad lopiem tik nāk par labu. Govis visas stāv kājās, gaida un ēd, galvas pagriezušas pret kopēju. Tikai BrūnaĜa guĜ uz liela klēpja dzeltainu salmu pakaišu kā čagani uzbužinātos spilvenos. ViĦa arī gribētu celties, bet nevar. Pagroza tikai nevarīgi galvu. Un māte to noglāsta un nomierina: “Guli tik nu, guli, BrūnaĜiĦ, guli! ” Annele jau ir ieraudzījusi, kas šai gulēšanai vainas. BrūnaĜai līdzās, mundri pacelta, raugās otra galva - ar baltu zvaigzni pierē. “Vai, māt, BrūnaĜai teliĦš! ” meitene priecīgi sasit rokas. “Jā, redzi nu! BrūnaĜa arī nu ir māte. Nu, kā tev patīk mazā gotiĦa? Dūšīga un stipra atskrējusi. To nu audzināsim. ” “Skaista, skaista! Būs tāda pati kā BrūnaĜa. ” Annele glāsta zīdaino spalvu, bet BrūnaĜa skatās neuzticīgi un iešĦākdamās pamet ragus uz Anneles pusi. “BrūnaĜa mani vairs nepazīst. Grasās badīt. ” “ViĦai bail, ka tu nedari pāri viĦas bērnam. Nu, kā sauksim jauno gotiĦu? ” “Zvaigzne. ViĦai zvaigzne pierē. ”

“Lai tad ir Zvaigzne! Un tā būs tava govs. Kad sāks dot pienu, krāsim sviestu un pārdosim, un, kas ienāks, būs tev priekš skolas. ” Annelei iedzirkstas acis. Skola, skola! Bet kad tas būs? Zvaigzne tikko piedzimusi, kad viĦa dos pienu? Viens gads, divi gadi, trīs gadi. Vai tik ilgi lai gaida ar skolu! “Ko lai dara? No tēva algas labi ka iznāk dienišėa maize. Tā nu tik tie lopi, kas dod lieku kapeiku. Bet cik ilgi tas būs? Jo lauki paliek lielāki, jo ganības šaurākas. Un, kad viĦu vairs nebūs, kas tad novēlēs vairs gājējam tik daudz kustoĦu - un lai arī tas gājējs cik tuvs rads būtu! Mājas arī ar skubu plešas lielākas. Riju cels šovasar, dzīvojamo ēku nākamvasar. Un, kad būs ligzda, nāks arī putns. Būs saimnieks. Ja Aldis, tad jau vēl nekas, bet, ja Krists - kas nu zina, kāds kuram tas prāts! Vēl jau nav ne dzīvojuši, ne valdījuši. ” tā runāja māte. Kad apkopti lopi, izslauktas govis, apmīĜoti sprogainie jēriĦi, kuru gandrīz katrai lielajai aitai pa diviem, māte skubina laukā un noslēdz kūti. Paspārnes vairs nepil, bet jau tek tecēšanu. Saule nu guĜ taisni pār jumtu. Dzidra urdziĦa satek apakšā un skalojas tālāk. LāmiĦas ledus mirgo kā noraudājies. Starp kupenām, kur kailāks sniegs, milst it kā tāda pabāzta, apėepējusi darba vīra dūre. Jo paskrējās atmatā tālāk, jo redz viĦu vairāk. Daža kupena vēl nes pa virsu, bet dažā iegrimst līdz ceĜiem - izčākstējušā kā tāss. Vējš pūš, saule silda, un abi tērē sniegu, ko māk. Drīz būs atmata tīra, zālīte dīgs un nāks pirmā ganu diena. Cik lopi tad būs skaĜi un priecīgi: govis, sacēlušas purnus gaisā, maus ilgi no vietas savu lielo prieka maušanu, aitas samurmināsies savā valodā, un jēri, kas pirmoreiz laukā, lēkās kā negudri uz visām četrām! To iedomājoties vien, Annelei nāk smiekli. Tā tik būs diena - kā svētki! VaĜā no tumšās istabas, laukā no šaurajām četrām sienām, cauru dienu plašajā atmatā ar ėīvītēm, cīruĜiem, dzērvēm, ar vējiem un skrejošiem mākoĦiem! Jā, tā tik būs dzīve! Lieldienu atsvētē atbrauca Laukmalis. Pirmās runas par lielajiem dubĜiem vien. Visi ceĜi vaĜā, krīt iekšā līdz rumbām, zirgs ne izvilkt nevar. Sevišėi atmata ar mālaino zemi vai gatava elle. “Bet par to tev arī viss te augs, veldrē griezdamies, ” tēvs priecina ciemiĦu. Vīri nu apskata ziemā savestos materiālus jaunbūvēm. Zeme ir nu vaĜā, un, kas zi', jaunnedēĜ jau varēs sākt rakt pamatus rijai. Ja tikai ceĜi apžūs, ka varēs atvest amatniekus un darbiniekus no Laukmalēm. Pēc tam apstaigā laukus, lēkādami pāri grāvjiem, kas jau tagad izrakti krustu šėērsu un piesūkušies mālaina pavasara ūdens. Krančelis tiem seko, dzenādams ėīvītes, kas brēkdamas laižas tam apkārt un krīt vai uz purnu kā mušas. Pie platāka grāvja tas apstājas, smilkst, rej un lūdzas, kamēr tad tēvs nāk un pārceĜ to pāri. Ko darīs ar tādu! Kustonis jau kā bērns. Māte pa to laiku ir jau izcepusi gaĜu ar olām un uzvārījusi tēju. Kad vīri pārnāk, ēdienu tūlīt liek galdā. CiemiĦš ēd nesteigdamies un pastarpām atbild uz visādiem jautājumiem: ko dara ikviens no viĦa māju Ĝaudīm, kā iet Avotos, kā Melnzemes? Paldies par jautājumiem pasaka. Laukmalēs viss pa vecam, bet Avotos, tāpat kā Melnzemēs, gaida jaunus dēlus vai meitas. “Ak tā gan, ” tēvs noteic - un vairāk nekā.

Māte nu ieminas, ka Laukmalis taču varējis līdz atvest savu Ancīti. Būtu arī viĦas meitenei tad īsāks laiks, jo cauru ziemu neviena sava vecuma bērna tā neredzot. Uz to Laukmalis drusku klusē, pasmīn, it kā sevī apmierināts, beidzot saka: “Garš ceĜš, lieli dubĜi. Ko nu ar bērnu! ” Bet tālāk: “Mana meita nu jau vairs nevar vis tā izlēkāt šur tur. Ir jau drusku piesieta. Sāk iet skolā. ” “Kurā skolā? ” jautā māte. “Pagasta jau nu vēl ne. Iet turpat muižā pie mamzeles. Pamācās valodu. Rakstīt, runāt. Muižā jau vācu mēlē vien iet. Kad tad vēlāk ies pie ForstmaĦa, viss kā šėirstin atšėirsies. ” “Tā jau ir, tā jau ir, ” saka māte, un viĦas seja savelkas skumja, jo viĦa domā: “Kad arī manam bērnam tā būtu!” “Lai nu dēliem bij kā ar tām skolām, bet meitai jau nu gan būs citādi, ” nosaka Laukmalis svarīgiem vārdiem. Būtu jau kauna reize, ja tu, rokpelnis, varētu laist savu dēlu uz Jelgavu un es to nespētu ar savu meitu. Nē, nē! Tā nu esam nolēmuši. Kad izies pagastskolu, meita ies uz Jelgavu un mācīsies par gubinanti, un tad es tai nopirkšu zilu zīda kleitu. Jau tas pirmais vārds par Ancītes skolā iešanu Annelei kā ar neasu naželi ir iedūris sirdī, un tā nu nāk vēl ik pa dūrienam klāti par to vācu mēli, par Jelgavas skolu, par gubinanti un, beidzot, par to zilo zīda kleitu. Nekā, nekā viĦai no tā visa. Kas tā gubinante īsti par lietu, viĦa gan nezin, bet kaut kas liels un varens jau nu laikam ir. LaukmaĜu Ancīte ir uz jauna ceĜa un iet pa to, bet viĦai jāpaliek ceĜmalā. Jā, viĦai šėiet pat, ka Ancīte būtu pacēlusies gaisos un lidinātos tai pāri līdzīgi tiem lielajiem svešādiem putniem, kas vakar vareniem plīviem pārskrēja atmatu un par kuriem māte teica, ka tie gan būšot meža gulbji. Noskatoties, kā tie aizskrien, bij tā jocīgi, it kā raudas nāktu, un tagad tās nu nāk no tiesas. Jūt viĦas uzkāpjam acu dobumos un žĦaudzam kaklā. Lai nu neuzbrūk ar elsām un nepadara kauna lielo cilvēku priekša, meitene ātri uzšaujas un metas pa durvīm laukā. Izskrējušai istabas galā, tai izlaužas pāra dziĜu elsojienu, bet tad viĦa savas raudas sažĦaudz krūtīs un atdzen atpakaĜ. Ko līdz raudāt? Vai ar to ko panāks? Tāds nemiers ir kājās, tāds nemiers krūtīs! Vajadzētu kur aizskriet, ko panākt. To Ancīti panākt, ka neaiziet viĦa par daudz tālu, nesamācās par daudz gudra. Ai, skolas, skolas! Ja nu būtu uz tām ceĜi vaĜā, tad gan soĜu nežēlotu, kā ar putna spārniem skrietu, nekas ne būtu par grūtu. Annele aiziet savu smago sirdi panēsāt ap ezeriĦu, kur ar jaunu pavasari visā apmalā ėīvītes izbrēc savas nerimstošās bailes par saviem pērkĜiem un bērniem. Nekad viĦas nepaliek gudras kā cīruĜi, kas savas dziesmas trīcina nesaredzamā augstumā, nebēdādami ne nieka par ligzdām, kas atrodas iemītā zirga pēdā vai arumu garozā, Nevienādi bij putni un viĦu likteĦi. Vārgas purenes, sīkas bezdelīgactiĦas auga muklājā ap lāmiĦu. Velti te meklēt tādus ziedus kā Avotu pĜavās. Tēvs nebij te vēl paspējis izrakt grāvjus un nosūkt zemei lieko ūdeni, tad bulu ziedi lieli, krāsaini un skaisti. Arī visām puėēm neklājās vienādi. Un tā arī visiem bērniem un cilvēkiem neklājas vienādi. To Annelei māca ik diena.

Kad māte rītos modināja, Anneles pirmais vārds bij: kāds šodien laiks? Un mātei arvien bij laba teikšana. Ja bij saule, tad tā bij tāda saule, kādas nekad nebij bijis: viĦa lidinājās tieši pa zemes virsu. Ja bij lietus, tad tas bij tāds jauks, silts lietiĦš, kas tik tā vien mirdzināja, rasināja un visu lielu audzināja. Ja bij vētra ar lietu, tad tā arvien bij tā labā vētra, kas aizdzen mākoĦus un atdod sauli. Bet, ja bij jau lijis divas, trīs vai vairāk dienas no vietas, tad modināmais rīts bij taisni tās dienas rīts, kas nu atdos sauli un darīs visām bēdām galu. Laiks arvien bij labs un gaidīja tikai ganīti laukā, lai izlietu pār to savu svētību. Vajadzēja tikai pašai būt labai. Ai, rīti, rīti ar savu agro celšanos! Annele turēja aizdomās māti, ka tā neĜauj un neĜauj tai gulēt līdz noliktam laikam. Arvien, kad pašlaik bij iebrists tai dziĜākā miega upē, sauca augšā. Galva jau dzirdēja, bet kājas un rokas neparko negribēja klausīt un celties, tās gulēja ka nosistas. Un tāpēc bij arī katru rītu tā jautāšana par laiku. Taču tik ilgi, kamēr sarunājās ar māti, varēja novilcināt un palaisties miegam. Un pēc tam varbūt vēl kādu drusciĦ gaidīt, vai mātei vēl nebūtu kāda teikšana. Bet nē! Tā bij aša kā zibens un, kā parasts, paslavējusi gaidāmo dienu, uzsauca: celies, celies! Pati jau pa durvīm laukā, un gandrīz tai pašā brīdī arī sāka taurēt govis vaĜējās kūts durvīs. Tad nu neko vairs slinkot un vāĜoties. Tad bij jādara kā visi tie teiksmainie labie bērni, ko māte arvien mēdza savai meitenei par paraugu uzstādīt. Ar vienu rāvienu laukā no gultas, galvu aukstā ūdenī un - viens divi drēbēs, pamatīgāku mazgāšanos un matu sukāšanu atstājot vakaram. Kad bij jau atmatā un izmērīja ēnu, tad tā nemaz nebij garāka ka citus rītus - mātei nevarēja nekādu pārmetumu taisīt, ka par agru cēlusi. Bet vai katru rīt tā necēla par daudz agri? Dienvidus. “Gulēt, gulēt, meitēn! Citādi atkal no rīta nevarēsi uzcelties.” Ko tā māte runā! Vai tad Annele kādu rītu nav varējusi uzcelties? Vai tādēĜ, ka no rītiem drusku samiegojies, lai iet nogulēt dārgo laiku, kad brīve darīt, ko grib? Tik daudz dažādu darīšanu! Pirmais gājiens pie puėu dobēm sakĦu dārziĦā. Ko tās dara? Puduriem iesakĦojušās zalvijas, dievkociĦi, biškrēsliĦi, kupli aug jorăīnes un kāršu rozes, visām šīm puėēm dēsti pārnesti no kaimiĦiem, jo puėes jau tā staigā no mājas uz māju kā dieva sūtīti draugi. Bet vairāk par visu Annelei rūp nezināmu puėu sēklu piesēta dobe. Sēklas pa lieldienām LīziĦa pārveda, un te nu tās ir sanākušas: garenas, apaĜas, stiebrainas, cerainas, bārkstainas, cīpslainas. Vārīgi pirkstgaliem pieskardamās, meitene tausta pa stiebru mezgliĦiem, vai nav jau kur pumpuri. Nav. Jāgaida, pacietīgi jāgaida. Saule cep. Ne skaĦas laukā, ne vēsmiĦas gaisā. VārtiĦi iečīkstas. Vai, kāds troksnis! - nobīstas Annele. Neviens nav dzirdējis. Visi guĜ dienvidu. Tikai Krančclis pārmetoši iesmilkstas būdā: “Nestaigā pa pašu dienvidu, Annele! Tu tak redzi: es nevaru līdz. Es sūtu nost.” un elš ar izkārtu mēli. “Guli vien, guli vien! Nevajaga tevis. ” Tikai ēna to pavada. Sarāvusies kamolā zem pašām kājām. Lielais grāvis rudzu druvā. Pirmais, ko izracis tēvs. Tas zied! Kā brīnišėi izrakstīta pērĜu josta ritinās caur rudziem. Visas puėes, kas laukā un pĜavā, te atradušas mājvietu. Kupla,

sulīga zāle, ne lopi mutes, ne cilvēka rokas neaizskarta. Kas zin! Varbūt arī zemenes ir starp puėēm. Ir, ir! Noliekusies pār smaržainiem zemes augĜiem, meitene paliek un klausās. Un domā. Kas tas viss ir? Klusums? Bet tas san un dzied. ZvaigžĦu zvaigznēm uzplaukušās pīpenes, margrietas, kokali! Un magones ar savu īso vienas priekšpusdienas mūžu dzirkst un zaigo. Un rudzu druva ar zaĜganbrūno vārpu mežu! Viss smaržo, san, tvīkst, raisās, elpo. Bet darba cilvēki guĜ saldi, guĜ, pakrituši vēsā telpā, smagu noguruma miegu. Cilvēki nezin, cik svēta un pilna ir dienvida stunda. Cik salda ir saules smarža, cik skanīga zemes elpa. Cik jauka var būt vasara tepat puėu pilnā grāvī starp rudziem lielajā atmatā. Jauka vasara! Svētdienas pēcpusdienā māte iznāk ganos parunāties ar meiteni, palaist govis pa grūtāk ganāmām vietām, lai ielasās svētdienas tiesu. Māte ierauga Annelei grāmatu padusē un saka: “Jā, mācies tik nu, mācies! Der jau tev tagad grāmatu cilāt. Pienāks ziema - un sāksies skolas gaita. ” “Ko? Šito pašu ziemu? ” Annele iesaucas. “Jā, jā. Tu redzi, kā ir pagājis laiks. Paies arī šī vasara, ganu dienas būs nokalpotas, bet tu domāji, ka tām nekad nebūs gala. Tā paiet visa dzīve kā rīta sapnis, ” viĦa nosaka. Kā ar kādas skumjas dziesmas vārdiem. Ak, to pārsteigumu! To pēkšĦo prieku! Annele nezin, ko sacīt. Ir arī kā kaut kā žēl. Ganu dienu? Bet vai tad tās jau tiešam būtu garām? Uz nekad neatgriešanos? “Ziemu tad nu es iešu skolā, bet nākošu vasaru - ko tad? Atkal ganos? ” “Cerēsim, ka ne. Kad Laukmalis bij te, mēs ar tēvu par to runājām. Nākamu vasaru viĦš grib līgt vēl vienu vīru, jo tēvs vairs nespēj darbus viens veikt. Un tam - ja atgadīsies tāds ar bērniem - pielīgs arī ganu dienas. Tad tu varēsi iet vasaras skolā. ” “Bet ja gadīsies tāds vīrs, kam nav bērnu? ” “Vai nu īsti Laukmalis tādu Ħems? ” māte pagroza galvu. “Vasaras skola! Tur mācās otrtik daudz nekā ziemas skolā? ” “Tā jau saka. ” “Māt, māt, vai tas nu arī viss būs tiesa? ” “Cerēsim, bērniĦ. Izpelnījusi jau tu nu to skolu esi. ” Kur iet, ko dara Annele, nu vairs par citu nedomā kā par skolu. Izskaitīti ir mēneši, nedēĜas un dienas. Katru vakaru iet viena diena nost no tā tukšā laika, kad vēl nav skolas. Gausi jau viĦas iet, tās dienas, bet, kura nodzīvota, tā arī uzvarēta. Un par velti arī viĦas neaiziet. Izskatītas tagad tiek par jaunu visas grāmatas, izskatītas visas mācības, kas jau ir kā pamats skolai. Bībeles stāsti guĜ galvā kā iemieti, katėisms ar baušĜiem arī turas, tikai arvien samisējas drusku tas: “Kas tas ir?” - Annele nesaprot, ko šito jautājumu arvien vajadzētu bāzt starpā. Tas dažreiz liek par bausli atbildēt pavisam citu, nekā domā. TādēĜ arī tas bieži jūk. Vienreizviens birst kā krelles, vai skaita no sākuma līdz galam vai atpakaĜ - no gala

līdz sākumam. Bet lielākais kalns, kas kāpts, ir Špīsa vācu valodas “Pārtulkotājs”. Tas jau ir iziets pāri pusei, un Annele cerēja līdz rudenim tam tikt cauri. Visai droša nu viĦa gan te nejutās. “Pārtulkotājs” bij kā ērkšėains krūmājs, kas dūra un badīja un daudzreiz pa maldu ceĜiem vadāja. Kad domāja: nu viss iet gludi un jauki, uzreiz atdūrās un paklupa kā pār celmu, kam nevarēja tikt pāri, un atkal bij jāmērī atpakaĜ noietais ceĜš. Ar šo “Pārtulkotāju” Annele karoja ar cīĦas karstumu. Tas bij jāpārvar kā liktenis. To viĦa zināja. Katram bērnam, kas gribēja uz augšu, bij jāiet caur “Pārtulkotāju”. Tad tikai nāca “Divi simts uzdevumu” klajā un saulainā zeme. “Pārtulkotājs” ir dienišėais, sūrais darbs, bet “Divi simts uzdevumu” - Anneles svētdienas prieks, cukurmaize uz kārās mēles, ko pamatīgi ēst tikai drīkstēs vēlāk. GrāmatiĦa ir uz pusi tik plāna kā “Pārtulkotājs” un ar savu vieglumu jau atstāj drīz pārvarama darba patīkamu iespaidu. ViĦā ir mazi stāstiĦi, pantiĦi, pasaciĦas. Pa lielākai daĜai Annele tos var saprast, bet, ja kur atduras pie nepazīstama vārda, tad iet tam tik ilgi ar domām apkārt, kamēr to atmin. Un viss paliek viegli prātā. Kad “Pārtulkotājs” būs reiz cauri, “Divi simts uzdevumu” iekritīs paši no sevis klēpī kā gatavi āboli. Tā mācīdamās, Annele arī jo bieži domā par savu nākamo skolotāju. Redzējusi viĦa to vēl nav, bet zin no citu stāstiem, ka tas ir stalts un stingrs vīrs tēva lielumā, platām, zilām acīm, kas zēnu nedarbiem pa pēdām seko un no kura paceltā pirksta un - bieži! - paceltā lineāla dažreiz dreb visa klase. Kad par to domā, tā jocīgi iekĦudas krūtīs. Bet Annele atraida bailes. Skolotājs nav stingrs vien, bet arī labs un jauks. Un Annele taču nav bērns, kas stāvēs pirkstu mutē un nekā nezinās. Jā, drīzāk jādomā, ka skolotājs būs izbrīnījies par viĦu: kur tā meitene tik daudz jau samācījusies! Un tad vēl gadīsies tā: visi bērni stāvēs ap katedri, un tiem kas jāuzsaka. Bet neviens lāgā nezinās. Te viens stomīsies, te otrs. Tad skolotājs savam spožajām acīm nomeklēs visu rindu, ieraudzīs Anneli. “Lai uzsaka tā atmatas meitene,” - tā viĦš parādīs ar pirkstu, jo Anneles vārdu starp tik daudz bērniem uzreiz tas nevarēs atminēt. Un to, kas uzsakāms, Annele nobērs kā zirĦus. Neatdursies nekur. Un tad skolotājs sacīs: “Labi. Lai tā atmatas meitene nāk pašā priekšā un sēd uz pirmā sola.” Bet uz pirmā sola tikai sēd tie bērni, kas mācībās par visiem pārāki. Ak, brīnišėais nākamais laiks! Viss, kas bij līdz šim, nu ir it kā noslēpies aiz prieka par tuvām skolas gaitām, aiz sagatavošanās drudža un nemiera. Agrākais pienākums nu tik vēl ir kā pa paradumam, sirds vairs nesaistās pie tā. Laiks gāja uz rudens pusi. Ikdien saule lieca īsāku savu uguns loku. Vējš atnesa no laukiem nogatavojušos vārpu smaržu. Tuvējā mežā atskanēja neparasti trokšĦi. Kauca kvekšėi, dūca taures, rībēja šāvieni. Vienu dien' pakalnā pie meža uzsviedās liels kamols un, nežēlīgi kaukdams, drāzās kā vējš pie Anneles. Tas bij Krančelis, kas tagad tik bieži zagās prom un nozuda veseliem cēlieniem. Pieskrēja klāt, drebēja un trīcēja ar izbaiĜu šausmām acīs, pakrita uz vēdera, līda, tā smilkstēdams, gaudodams, it kā barga soda bīdamies. Kad meitene noliecās pie tā, neticēja viĦas labvēlībai, bet atlēca atpakaĜ, kā sagaidīdams ko briesmīgu. Ilgi meitene labināja, sauca, kamēr suns vaidēdams pakĜāvās glāstam, līda tuvāk, laizīja rokas. “Kas tad bij, Krančel, kas tad notika, sunīt? ” ViĦam bij piedots. Bet kas? Ko šausmīgu tas bij pārdzīvojis mežā? Kas tas bij par nodarītu grēku, par ko jāizlūdzas piedošana? Lai nu kas tas bij, Annele izlietoja šo gadījumu,

pierunādama un biedinādama savu četrkājaino draugu: neskraidīt vairs pa svešām malām un sevišėi sargāties no meža, kurā varēja iziet slikti, jo tur glūnēja visādas briesmas. Krančelis bij par visu pateicīgs un atzinīgs, ko arī izradīja ar pēkšĦiem lēcieniem, skaĜu riešanu un prieka skrējieniem arvien riĦėī apkārt. Visu dienu tas bij uzticams sargs un biedrs, katru mazāko aitu mēăinājumu noklīst uz nedarbiem apstādināja uz vietas, katru Anneles vēlēšanos nolasīja tai jau no acīm, izrādīja savu rotaĜāšanās prieku, savu izmaĦu un izveicību, ar vārdu sakot, Krančelis tai dienā uzvedas tā, ka tam varēja dot vislabāko uzslavu, bet otrā dienā suĦa atkal nebij visu priekšpusdienu. Dienvidū pārdzinušai, Annelei bij pirmais vārds: “Kur Krančelis? ” “Nav redzēts. ” “Kad tik viĦam nav kas noticis! ” “Kas šim notiks! ” māte atteica viegli. “Paradis tikai blandīties apkārt pēdējā laikā. Mežā šauj, taurē mednieki. Tas viĦu uztrauc. Kvekšėim kvekšėa daba. ViĦš jau pats tāds puskurta, un nu viĦu dīda arī skriet līdz un dzīt pēdas. Gan jau atkal ieradīsies. ” Bet arī vakarā vēl bij ēdiens neizlakts, būda tukša. Suns nebij ieradies. “Nav KrančeĜa, ” Annele stāstīja katram mājiniekam, gaidīdama labvēlīgu atbildi. Bet lielajiem KrančeĜa liktenis bij vienaldzīgs. Miėelis pat smējās: “Būs atstiepis kājas tavs Krančelis. Un vajaga ar. Ko skrej slazdā! Ko nu gribēja, to dabūja. ” Tikai tēvs to mierināja: “Nebēdā! Būs aizkūlies līdz ar mednieku suĦiem. Gan pārskries. Nepārskrēja Krančelis ne otras dienas rītā, ne vakarā, kad pārdzina lopus. ” “Nu ir Krančelis pagalam, ” Annele teica, smagi grozīdama galvu. “Tā jau laikam gan rādās. ” Kad nu arī māte to apstiprināja, Annele nevarēja vairs izturēt, nometa, kas tai rokā, un skrēja uz meža pusi. Skaistā pĜava bij nopĜauta un izžuvusi. Tajā viĦa atdūrās. Sauca, aurēja, labināja. Bet vai tas nebij viss velti? To jau viĦa bij darījusi divas dienas. Varbūt suns gulēja kaut kur aizšauts, ievainots. Varbūt tas vēl varētu iesmilkstēties, iekaukties. Vakara klusumā viĦa būtu sadzirdējusi pat zāli augam. Bet viss palika kluss. Mežs bij paĦēmis Krančeli. Tumsa biezēja. “Krančeli, mans draugs, Krančeli, mans draugs ... ” meitene čukstēja un tad skumju prātu atgriezās uz mājām. Pāri atmatai, kurā bij noritējis KrančeĜa īsais mūžs. “Krančeli, mans draugs, mans draugs! ”

Nav tā, kā domāja Skola, skola! Te nu viĦa ir. Kā svētnīcā ieiet Annele. Lielas durvis, lieli logi, platas kāpes. Un istabas kā auĜi. Klauk, klauk! - skan soĜi uz ėieăeĜu klona priekšnamā. Krap, krap! - rīb neskaitāmi zābaki pa grīdotām lielistabām, pastalas šĜūc čabēdamas. Klases telpas, priekšnams, trepes ir grūdin pilnas skolas bērnu un viĦu pavadoĦu. Sauc, čalo, runā, dūc. Klusākie un bailīgākie stāv gar sienām vai kaktos un gaida, kamēr paliks šėidrāks, nošėirsies lielais vairums, lai tad arī viĦi varētu nodarīt visu, kas šodien darāms: ieiet pie skolotāja pieteikties, izlūkot guĜas vietu, apskatīties, uz kura sola klasē būtu labāka sēdēšana - no skolotāja drusku patālāk. Drošākie un uzĦēmīgākie iet, rībēdami kā pērkoĦmākonis, te zemē, te augšā un, viens otru pārkliegdami, stāsta, ko redzējuši. Kas savādāks nekā mājās, kas līdzīgs un kas tāds pats. Annele nepagūst atjēgties, kad jau viĦa ir ar kādu meiteni roku rokā, un viĦas sitas kā vilnis pa trepēm, krūtīs satriekdamās ar atpakaĜ plūstošu vilni. Meitene ar zaĜi raibu lakatu galvā to rauj uz priekšu. Nekā neredzējušas, tās izskrien cauri meiteĦu guĜam- un mazgājamai istabai un tad pāri koridoram zēnu istabā. Te tāpat ir skuba, steigšanās, troksnis, čala. Mazgājamā istabā iet skārda sile apkārt sienai. Siles dibens ir caurumains. Sveša meitene jau to visu pazīst. Cik reizes jau šodien tā nav te bijusi! Ar vienu meiteni, ar otru. “Tu gribi redzēt, kā tek ūdens? ” viĦa jautā un jau pagriež stūrī krāna kloėi. Ūdens drusku tek, jo rezervuārs ir tukšs. Svešā meitene vada ūdeni uz caurumaino vietu ar pirkstu, rādīdama, kā tad šĜāc ūdens, kad zēni rītos mazgājas - tad iet kā lietus no jumta. Viena vieta skārdā atplīsusi. Meitene parauj to labi krietni. Skārds grab. Vēlreiz parauj. Cik daudz jau viĦu nav tā raustījuši! Skārda gabals atlec nost un paliek tai rokā. Meitene nobīstas, apmet zibeĦātru skatu, vai nav kur šim nedarbam liecinieks. “Nu tu dabūsi! ” meitene piedraud Annelei, nosviež skaidu, izrauj savu roku no Anneles rokas - un jau nav vairs viĦas. Annele pietvīkst izbailēs, kaunā, neziĦā: ko lai nu dara? Grūstīdamies, trokšĦodami iet zēni istabai cauri. Neviens nekā nav redzējis. Nu, lai tad guĜ tas skārds! Apakšā gaida tēvs. Satur meiteni pie rokas: “Nenoklīsti nu vairs! Nāk mūsu reize. Iesim pie skolotāja. Annelei sadreb ceĜi. Ko nu visu jautās? Kā varēs uzsacīt, kad nesamisās? Un nu vēl tas skārds starpā! ” Skolotājs sēd pie liela galda un raksta. ViĦam ir liela galva kupliem matiem, kas karājas pār pieri. Knapi paceĜ acis uz Ienākušiem “Anna Avots? No kurām mājām? Ak tā: KrišjāĦa meita. Dzimusi? Mātes vārds? Lasīt jau prot? Labi. Nākošais. ” “Kur būs bērnam guĜvieta? ” tēvs vēl jautā. “Augšā. IeĦemt vietas pēc kārtas! To jau tur redzēs. Izlasīties nav atĜauts. ” Jā. Tēvs ātri saprot. Skolotājam daudz darba šodien. Ar katru bērnu nevar ielaisties valodās - un kauču tā arī būtu viĦa paša mazā meitene.

Tēvs atnes no ratiem mazo, brūno lādīti, kas jau kopā ar lielajiem bērniem ir gājusi skolas gaitās, un abi nu kāpj augšā. Garās rindās stāv brūnās gultiĦas. Vidū šaura eja. Gultas jau noklātas līdz istabas vidum. Uz daudzām sēd tēvi un mātes, parunādamies un saviem turpat stāvošiem bērniem pamācības dodami. Zēni un meitenes jaucas juku jukām, jo nav vēl izdota pavēle, ka zēni nedrīkst nākt meiteĦu istabā - un otrādi. Annele pārklāj savu gultiĦu ar mātes doto segu un uzliek spilvenu. Gulta ir gara, bet maisiĦš īss. Gabals dēĜu paliek nepārklāts, jo arī sega nesniedz kā arī to nestieptu. Plikie dēĜi saldēs kājas. Kad viss nu savā vietā, viĦi nosēstas ar tēvu uz gultiĦas un kādu brīdi klausās citu valodās, it kā pašiem nekā vairs nebūtu, ko runāt. Tad tēvs ceĜas. Vakars nāk virsū, bet mājas tālu. “Turies nu godam, meit! ” tēvs saka, un viĦa siltā, lielā roka apĦem meitenes galvu kādu brīdi kā svētīdama. ViĦa lūpas runā klusus vārdus. Tad viĦš uzliek cepuri, Annele iet līdz zemē pa trepēm, bet viĦš jau vairs neatskatās atpakaĜ. Annele nu klīst atkal pa lielajām istabām te augšā, te zemē, pastāv še, pastāv tur, tik daudz, tik daudz ir bērnu, viĦi iet pa diviem, pa trim un lielākos pulciĦos, bet viĦa neviena nav agrāk redzējusi, kur lai viĦa te paliek? Tur nāk tā meitene ar zaĜi raibo lakatu, ar kuru tā pirmīt skrēja roku rokā. To viĦa pazīst. Nu tā iet roku rokā ar citu. Annele paskrējās pretī, satur to pie piedurknes. Bet svešā meitene paskatās sveši, kā nekad neredzējusi Anneles, izrauj dusmīgi savu piedurkni un aiziet ar draudzeni. Un Annele varētu iedomāties, ka viĦa ir redzējusi to tikai sapnī, ja par daudz stipri nestāvētu prātā tas skārda gabals, ko šī pati meitene atrāva mazgājamā istabā. Metas tumšs. No āra ienāk pūlis zēnu sārtiem, vēja appūstiem vaigiem. ViĦi iet brašiem soĜiem un runā droši. Savā pulciĦā tie turas ap vienu zēnu, kas ir par pusgalvu lielāks kā citi. Prīmus, prīmus, prīmus! Tāds neapklust starp viĦiem sauciens. Prīmus ir tas lielais zēns. ViĦš un tie citi tam apkārt ir vasaras skolnieki. Prīmus redz, ka klasē jau tumšs, uzlec uz galda un sniedzas pēc lampas. Uzmanīgi katrai viĦa kustībai sekodami, stāv ap to zēni: vai nevajadzēs tam kāda pakalpojuma, vai nenokritīs sērkociĦi, vai pašam tam uz slīpā galda nepaslīdēs kāja? Katru acumirkli tie būs gatavi to stutēt un noturēt. Bet Prīmus ir drošs. ViĦš pastiepjas pat uz pirkstgaliem un, kad lampa aizdegta, pašūpojas rokās un ar slaidu lēcienu citiem pāri galvām nolec šaurajā ejā. Pirmziemnieki atstieptiem kakliem līp ap lampu. Tik liela sp žuma retais ir vēl redzējis savā mūžā. Prīmus ir pie lielās tāpeles. Tā ir sašvīkota krustu šėērsu. Krīta gabals izšėaidīts. “Kas to ir darījis? ” Prīmus bargi sauc iekšā klase un nepacietīgs, atbildes nedabūjis, tūlīt turpina: “Nu, pielūkojiet, ka tā būtu pirmā un pēdējā reize! Šodien lai tas vēl iet, bet rīt, ja kādu pieėers: pa nagiem, cik ieiet! Jūs neesiet vairs ganos, bet skolā saprotiet! ” Var būt, ka viĦu saprot. KĦada ir uzreiz noplakusi. Bet viĦš sauc jo stiprāk:

“Mierā tagad! Kārtību! Pa galdiem! ” Nošvīkst pa galdiem kā vāls no izkapts. Visi sēdus. Tikai Prīmus viens pats stāv kājās un gaida, kamēr visi norimst. Ko teiks Prīmus? “Tūlīt jūs iesiet vakariĦās, saprotiet? Un pēc tam augšā un gultās. Un nedomājiet pīkstēt un klerot, un vāĜoties! Te nav pieguĜa, bet skola, saprotiet? Un nedomājiet rīt pie mazgāšanas šĜakstīties ar ūdeni un visādi tērēt to nevietā! Priekš tā ūdens nav, saprotiet? Šodien mēs to sanesām priekš jums, bet rītu iesiet visi pēc kārtas, un ūdeni jums būs jānes tā priekš zēniem, kā meitenēm, jo meitenēm ir darbs kukĦā un pie traukiem. Saprotiet? ” Blakām zvanīja ar lielu ilkšu pulksteni. Klasē ieskrēja kāda prāva meitene: “VakariĦās, vakariĦās! ” Uz ēdamgaldiem kūpēja lielas bĜodas nemizotu kartupeĜu, mazākās bĜodās bij sagriezti siĜėu gabaliĦi. Kam nebij nažeĜa, ko mizot kartupeĜus, tas to darīja ar zobu un nagu palīdzību. Visas mutes kustēja. Annele nebij siĜėu ēdēja. Mājās to dabūja reti, un viĦa tad arvien atstāja. Bet nu viĦa domāja, ka to nedrīkst. SiĜėe bij sarkana un sausa, tik sāĜa, ka sūrstēja mēle. Annele pazagšus paskatījās sānis vai tad citi bērni to ēda? Daži jau ēda, bet daži pabīdīja zem kartupeĜu mizām uz galda. Kad tā, Annele to darīja arī ar savu gabalu. Noēda savu kartupeli, kas bij vidū pārsprādzis un miltains. Vairāk negribējās. Bet, kā gribējās, kas to zināja pateikt! Kaut kas apnicīgi smags gūlās virsū. Sirds skuma un tvīka. ViĦai nepatika kartupeĜu mizām piemētātie galdi. Un kādēĜ tie bij brūni? Mājās bij galds balts kā krīts. Pēc katra ēdiena māte to noberza ar grīsti un smiltīm. Mizas arī tā mājās nemētāja, bet lika tūlīt pie vietas, atsevišėā bĜodiĦā. Še nebij tādas kārtības. Še neizturējās tik cienīgi pret dieva dāvanu, kā būtu vajadzīgs. ViĦa pati bij paslēpusi savu siĜėes gabalu. Tāpat arī citi. KādēĜ neskatījās neviens uz pirkstiem? Kaut kas nebij lāgā. Kaut kas krimta, kaut kas kā par šauru. Caur plato logu skatījās plata tumsa. Tik neparasta un sveša. Neviens puėu podiĦš to neaizturēja. Mājās uz mazā lodziĦa Annelei bij divi: ăerānija un mirtīte. Cikreiz lēja, tik skaitīja jaunpieaugušās lapiĦas. Tās tur tagad stāv. Klusas un vientuĜas. Varbūt jau ir pārbraucis tēvs. Kas skries pretī? Nav vairs Anneles. ViĦi abi ar māti tagad nosēstas pie galda. Tēvs stāsta par skolu, par meiteni, māte saka: “Jā, nu mēs tagad esam še vieni paši tai atmatā.” Ass sūrums iedzeĜ acīs. ViĦa nevar vairs izturēt skatīties logā. Pasit galvu uz otru pusi. Tur ir zēnu galdi. Zēni, tāpat kā klasē, sēd pa kreisi, meitenes pa labi. Un viens zēns skaĜi saka: “SāĜas siĜėes, sāĜas siĜėes! Lūk, meitenēm jau sāĜums sprāgst pa acīm laukā! ” Zēnu galds smejas, bet Annele nobijusies ātri nodur galvu. Vai tas zēns to par viĦu teica? Jā, par ko gan citu? Vasaras bērni sēd tajā pašā klasē, kur pirmziemnieki. ViĦi ieĦem vienu trešdaĜu solu un ir nošėirti par sevi. Annele sēd astotā solā. Tur sākas mazo rindas. Tālu aiz viĦas tās vēl iet, līdz durvīm. Noliekušies pār saviem rakstāmdēlīšiem tā, ka tikai muguras redzamas, mazie velk pakaĜ burtus, ko skolotājs skaidrodams un stāstīdams ir lēni uzvilcis uz lielās tāfeles, lai visi pamatīgi var apskatīties, kā tas notiek.

Anneles tāfelīte jau sen ir pilna. Ko viĦa tur rakstīs no tiem burtiem! Tā tak priekš viĦas ir bērnu spēle. ViĦai nav ko darīt, un tā viĦa Ĝauj klejot savām acīm. Pirmais, kas tās pievelk, ir skolotājs. ViĦš ir liels un stalts un turas taisni. Arī viĦa stipri sārtā seja ir liela, acis stingras un caururbjošas. Uz sava krēsla aiz katedra viĦš sēd tikai tad, kad sasauc bērnus, lai tie uzsaka, bet, kamēr tie raksta vai mācās, viĦš, rokas uz muguras salicis, soĜo pa vidus eju no viena gala līdz otram lieliem, vienādiem soĜiem. ViĦa zābaki čīkst, labais vairāk nekā kreisais. Uz šī vairāk čīkstošā viĦš pie klases durvīm apgriežas un nāk atpakaĜ. Tad Annele nedrīkst vairs uz viĦu skatīties, bet nodur galvu. Citureiz viĦš saka priekšā teikumus vasaras bērniem, un tie tad raksta. Tad skolotājs pārmaiĦus atĦem rokas - lielas, mīkstas un baltas rokas - no muguras un, svārkus atbīdījis, iebāž tās bikšu ėešās. Annele nu redz, ka bikšu ėešas ir drusku apskrandušas, un ātri skatās prom, lai skolotājam nav par nepatikšanu, kad tas pamanīs, ka viĦa to redzējusi. Citureiz skolotājs ātri, kā ko atminējies, pārtrauc savu soĜošanu un ieiet otrā klasē. Otrā klasē ir jau drīz iesvētāmie bērni, un tos tur māca ėesteris, kas nedzīvo skolā, bet nāk rītos un vakaros iet atkal prom. Ėesteris ir vācietis un jocīgi runā. ViĦš māca baušĜus un bībelstāstus. Šī klase neinteresē Anneli. Ėesteris viĦas acīs ir ėesteris un nekāds skolotājs. Īsts skolotājs tikai ir tas, kas māca šajā klasē. Tikko skolotājs izgājis ārā, klase iezuzas, it kā vējš būtu ieskrējis lapotos zaros. Galvas augšā un acis apkārt. Tikai Prīmus, pats pirmais uz pirmā sola zēnu pusē, sēd, kā sēdējis, noliecies pār burtnīcu. ViĦa galva pasitas uz vienu, uz otru pusi, bet, tā kā liela trokšĦa nav, viĦš neatrod par vajadzīgu šai zuzēšanai dāvāt lielāku uzmanību. Pirmos solus zēnu pusē Annele var labi pārredzēt no savas vietas. Blakus Prīmum sēd divi zēni gaišām, kuplām galvām. Tūlīt var redzēt, ka tie brāĜi. Mati abiem vienu riežu, kupli un ėeraini, sejas arī līdzīgas, tikai vienam tā plāna, otram bieza. Tas ar to biezo seju Annelei nepatīk, bet tas ar plāno viĦai liekas glītākais zēns visā skolā. MeiteĦu prīma ir Dzelzskalnu Emma. Tā noteic, kurām meitenēm pēc kārtas jāiet palīgā virtuvē un pie galdiem. ViĦa ir slaida un glīta, brūnām acīm un iet lepni paceltu degunu. Meitenes spiežas ap viĦu, laimīgas, ja var tai pa prātam ko izdarīt, ja Emma pasaka viĦām kādu laipnu vārdu. Bet to viĦa reti dara. Ar pirmziemniecēm vispār tai nav nekādas runas, viĦa tikai dod tām savas pavēles. Vasaras bērni! Visi mazie kopā neatsver vienu no viĦiem. AnneIes acīs tie ir kā kungu kārta pret Ĝaužu kārtu. ViĦi iet savos pulciĦos, viĦiem ir savi smiekli, savas valodas, savi noslēpumi. ViĦi ir ap skolotāju kā vasaĜi ap ėēniĦu. Kad skolotājs viĦiem saka savas piezīmes vai norādījumus, tad tas notiek klusinātā balsī, kā jau saviem cilvēkiem, un pa lielākai daĜai vāciski, sevišėi Dzelzskalnu Emmai, kas bieži, skolotājam atbildēdama, pat paliek tāpat vien sēdot un netrūkstas kājās kā mazie, kad tiem skolotājam ir jādod kāda atbilde. Viens divi Annele ir galā ar saviem burtiem, un tad viĦas izsalkušās acis zagšus klejo pa klasi un kāri iesūc un patērē katru sīkumu. PēkšĦi to ir ievērojis skolotājs. Pārtrauc savu soĜošanu, nostājas viĦas sola galā: “Kāpēc tu neraksti? ” “Es jau esmu pierakstījusi. ” “Parādi! ” Skolotājs paskatās tāfeles vienā pusē, paskatās otrā. Diezgan ilgi, Annelei liekas. “Nu viĦš visu zinās,” viĦa domā.

“Tu proti jau visus burtus? ” “Jā. ” “Kas tevi mācīja? ” Kas tad nu mācīja? Annele īsti nezin. Atbild uz labu laimi: “Brālis. ” Skolotājs atdod tāfeli: “Tad tu vari norakstīt no grāmatas. ” Annele nu noraksta no grāmatas: “Kaėis un pele.” “Suns un kauls.” “Arājs un lemesis.” Raksta un slepeni pavelk plecus. Tāds darbs viĦai liekas veltīgs. Cik ilgi lai tādu dara? ViĦa taču neiet skolā uz priekšu, bet velkas atpakaĜ. Pa to laiku, kamēr viĦa te raksta, tā varētu visu to mācīties, ko skolotājs uzdod vasaras bērniem. Ja skolotājs tikai viĦu tiem pieskaitītu. Ja skolotājs zinātu un ievērotu, ka viĦa mācībās tak jau tālu priekšā. Bet kā lai skolotājam to pasaka? Tā reize, kad skolotājs ar viĦu runāja, ir garām. Tad vajadzēja teikt. Bet kā? Klasē tad bij tik klusu, ka dzirdēja grifeles čirkstam. Ja nu viĦa būtu runājusi, tad visas ausis būtu sacēlušās - un diezin kas tad būtu iznācis. Mācīties ir viegli, bet runāt ar skolotāju - grūti. Klusumā gan var. Un klusumā Annele lūdzas tā, kā lūgšanu kad skaita: “MīĜais skolotāj, nu laid mani pie vasaras bērniem! Tu redzēsi, kā es mācīšos. Es tak protu “Pārtulkotāju”, un “Divi simts uzdevumu” man arī jau ir galvā. Visu, ko tu stāsti vasaras bērniem, es saprotu. KādēĜ tad es nevaru mācīties ar viĦiem kopā? Es tak gribu izmācīties. Visiem priekšā es gribu. Arvien vairāk un vairāk. MīĜais, mīĜais skolotāj, laid tak mani uz priekšu!” Tādā lūgšanā Anneles acis deg uz skolotāju, lai gan viĦas lūpas ir mēmas. “Nu, Avots, tu atkal skaties apkārt. Vai tava tāfele jau pilna? ” skolotājs, kas jau nu atminas Anneles vārdu, saka no katedra. “Jā, ” meitene knapi dzirdami izdveš. “Nāc parādi! ” Annele iet. Sirds, liekas, dreb kaklā. Nu būs tā reize, kad skolotājs jautās. Nu varēs visu pateikt, ko toreiz nepateica. Tos vārdus, ko nupat domāja. Skolotājs paskatās vienā pusē, paskatās otrā. Bet kur Anneles vārdi, ko tā gribēja teikt skolotājam? ViĦa vairs nezin neviena. Kā izmisumā, it kā gribētu vārdus izlobīt no mutes kā kodolus no čaumalas, viĦa piespiež dūri pie lūpām. Kā lai nu iesāk? Kā lai nu iesāk? Skolotājs ātri paskatās viĦā, savelk pieri, bargi uzsauc: “Nekod nagus! ” Annele saraujas. Ko skolotājs sacījis, ir kaut kas tik negaidīts un neiespējams! “Bet es tak to nedaru! ” “Kā - tu nedari? Vai es esmu akls? ” To Annele nedrīkst apgalvot. Bet viĦa tak nav vainīga. Nav devusi iemeslu skolotāja dusmām. “Es neesmu to darījusi. ” “Nerunā pretī! ” Annele stāv mēma.

Jā, nu ir visam beigas. ViĦa tagad zin, ka tā nekad nevarēs lūgt skolotāju, lai Ĝauj tai mācīties kopā ar vasaras bērniem. Nekad, nekad. Skolotājs atdod rakstāmdēlīti. Sapīcis. “Norakstījusi jau tu esi pareizi, bet tavs rokraksts ir pavisam nederīgs. Kas tev tādu mācīja? ” “To es pati. ” “Tev jāmācās labāk rakstīt. Rīt tu paĦemsi no manis burtnīcas un tur tev būs rakstīts priekšā, kā jāraksta glīti. Glītrakstīšana. Saproti? ” AtpakaĜ uz vietu nākot, Annelei acis pašas no sevis paskrien uz to pusi, kur sēd gaišmatainais zēns. ViĦš paskatās baltiem zobiem tai pretī. Smīn. “Nekod nagus!” teic viĦa smīns. Nu! Uz to zēnu viĦa nekad vairs savu acu nepametīs. Kad viĦa nosēstas savā vietā, tai liekas, ka daudz galvas būtu pagrieztas pret viĦu ar daudziem smīniem. Un visi to pašu: “Nekod nagus!” ViĦas seja kvēlo. Un krūtīs tai ir tik šauri, it kā trūktu elpas. Visas klases priekšā viĦa ir norāta, bet viĦa tak neapzinās vainas. Vai skolotājam tas tiešām tā ir licies? Un, ja viĦam arī tā likās, ka tas tā būtu, vai viĦš nevarēja tad teikt klusi un mīĜi, tik viĦai vien dzirdami, kā tēvs to mēdza tādās reizēs: “Nedari, meit, tā, tas nav smuki!” Bet nu: lai visi to dzird. Lai citi visi paliek vienā pusē, bet viĦa, tā norātā, viena vienīga otrā. Vai viĦa vainīga vai nevainīga, kas to viĦai prasa vai tic? Tikai viena pati viĦa to zin. Un zin, ka skolotājs ir bijis netaisns. Skolotājs! Viss ir iznācis pavisam citādi, nekā domāja. Skolotājs ir it kā aizgājis tālu, tālu. Nesasniedzams viĦš ir palicis Annelei. Annele nopērk burtnīcu no skolotāja. Pašėirsta. “Māte māca meitu. Čigāns zog cūkas cinksli. Vējš veĜ vālus.” Izskaita līnijas. To ir daudz, un viĦai tās jāpieraksta. Desmit reiz no vietas viĦai jāmācās uzvilkt burti un vārdi tā, kā tie stāv pirmajā - priekšā rakstītā līnijā. “Čigāns zog cūkas cinksli. Vējš veĜ vālus.” Pirmā rindā viĦai izdodas kaut cik uzvilkt burtus tā, kā viĦi stāv augšā, otrā arī vēl tā, bet, jo vairāk uz leju, jo burti iet, kā viĦiem tīk, un vada rakstītāju pa viĦas pašas ceĜu. Skolotājs nav apmierināts: “Citi bērni iet uz priekšu, tu ne. ” ViĦš parāda klasei dažas burtnīcas ar skaisti, it kā izdreijāti uzrakstītiem teikumiem. Tās pieder vasaras bērniem. “Tā vajaga rakstīt, ” viĦš saka. Annelei tas aiziet gar ausīm kā vējš. Burtus dreijāt viĦa nevar izmācīties, un tur nekā nevar darīt. Kā ap nepiepildāmu uzdevumu viĦa nelaužas vairs ap to. Toties viĦa mēăina jo vairāk uztvert no tā, ko skolotājs māca vasaras bērniem. Un tas viĦai iet tik viegli galvā kā spēlīte. Bet arī tas nav daudz, un viĦa arvien jūtas kā izsalkusi: kad būs vairāk? Skolnieku guĜamistabas ir lielas un aukstas. Vakaros saskrien viĦās bērni čalu čalumis kā zvirbuĜu bari. Kamēr skolotājs vēl nav parādījies, ātri, ātri jāizmanto laiks. Tur laužas un

spēkojas, še atskan smiekli un saucieni, tur atkal spilveni lido pa gaisu. No daudzām mutēm elpa izkūp kā dūmi, bet drīz jau viĦu arī vairs neredz. Gaiss piesilis. Tad dzirdami uz trepēm skolotāja soĜi. Cik nu ātri var, visi pa gultām. Skolotājs gan papriekš iet zēnu istabā: vienreiz, divreiz, trīsreiz no viena gala līdz otram, bet tūlīt pēc tam nāk pie meitenēm. Tad jau visām jābūt gultās. Kad skolotājs pārstaigājis meiteĦu istabu, tas vēlreiz atgriežas pie zēniem, kamēr arī tur viss norimis, tad pastāv vēl kādu bridi trepju galā klausīdamies, un tad dzird viĦa soĜus aizdimam lejā pa trepi. Nu nokrīt kā alps. Nu vēl drīkst sačukstēties ar tuvējo kaimiĦu, pastāstīt kādu sevišėu noslēpumu vai apspriest kādu dienas notikumu. Bet bieži gadās, ka no kāda kakta pēkšĦi kā raėete izsprūk pa skaĜam smieklam vai iekliedzienam, tad pietrūkstas augšā visas galvas. Klausās. Un daudzreiz tāds smiekliĦš kā lipīga slimība aizskrien krikšėinādams pa visām gultām, tikai klusu, klusu tas skrien, no saujas saujā pasviests, jo zem meiteĦu istabas dzīvo skolotājs. Pāra reizes mēnesī atbrauc skolā žīdiĦš Meirītis. Tam ir mazs zirdziĦš un maza precīte. “Spices, mices, adatīnes.” Nekādus veikalus viĦš skolā nevar taisīt. Lai gan te cilvēku biezs, tomēr visi tie ir bez naudas. Skolēniem tas arī savu preci nemaz nepiedāvā. ViĦš vairāk uzturas skolotāja galā un arvien ir ierīkojies tā, ka paliek uz naktsguĜu. Lai gan Meirītis braukā ar paunu, viĦš nav tāds kā citi paunu žīdi. ViĦš apbraukā tikai tādas mājas, kurās dzīvo smalkāki Ĝaudis, un viĦu visur uzĦem kā viesi, gulda labā gultā un dod labu ēdienu. Skolotājs dzer ar Meirīti kopā tēju. Par viĦu iet baumas, ka tas kādreiz ir bijis bagāts žīds, tagad vēl ir smalks žīds un vispār gudrs žīds. Skolotājs ar viĦu runā cauriem vakariem. Kad skolotājs nāk uz augšu guldināt bērnus, Meirītis tam čāpā pakaĜ. Trīs soĜus aiz staltā skolotāja, kas pēc paraduma iet, rokas uz muguras salicis, nāk Meirītis - sīciĦš, maziĦš, baltu bārdiĦu, melnā, garā kaftānā, melnu piėa micīti galvā. Meitenes pazūd zem segām, jo viĦām jākož mēlē aiz smiekliem. Meirītis pastāvīgi kaut ko stāsta - gorīgs, kustīgs, svaida rokas, savelk plecus, bet skolotājs atmet tikai pa retam vārdam, dažreiz liekas, ka viĦš nekā nav dzirdējis. Bet tas Meirīti nesarūgtina. Dažreiz viĦa runa paliek tik klusa, ka. tā tik nomurminās vien baltajā bārdā. Tā viĦš laikam runā pats ar sevi, braukādams pa garajiem lauku ceĜiem. Neviens viĦam neatbild, un viĦam arī atbildes nevajaga. Par visu, ko tas redz, viĦš taisa piezīmes pats sev savā izloksnē. Skolotājs aiziet no meiteĦu istabas, bet, griežoties atpakaĜ, paiet trepju galam garām un nāk atkal iekšā tai pašā acumirklī, kad Anneles kaimiĦiene Skuju Minnīte ir uzdevusi meitenēm: “Atminat manu mīklu - liels, balts auns mazu, melnu ĜipiĦu,” - un uz visiem minējumiem tik atkliegusi: “Nekā, nekā, nekā!” Tad meitenes ir nākušas klajā ar visneprātīgākiem, pārgalvīgākiem minējumiem un viena pārdroša mute ir iesaukusies: “Tas ir skolotājs ar Meirīti!” Tam ir sekojuši tādi neparasti smiekli un kĦada, ka skolotājs tos ir sadzirdējis un nu nāk vēlreiz lūkot, kas tur notiek. Bet, tikko tas pār slieksni, meitenes atkal zem segām kā pīles zem ūdens. Segas dreb, segas plok no aizturētiem smiekliem. Annele ierokas dziĜāk zem saviem matiem. MaisiĦš tai īss, sega plāna. Tad viĦa vakaros mēdz atpīt matus un pārklāt tos sev pāri. Mati ir gari un biezi. Kad ievelk ceĜus, tie sniedzas līdz pēdām. Kā nu Meirītis pienāk pie viĦas gultiĦas, tas Ĝauj skolotājam iet tālāk, uzliek savas krunkainās, kaulotās rokas uz gultas kājgaĜu un, galvu šūpodams, dziedoši pūš caur savu garo degunu: oi, oi, oi, oi! Tuvākās gultas saviĜĦojas kā zemestrīcē. Tas ir tāds vilnis, kas nodreb līdz tālākam kaktam. Skolotājs pārlaiž neuzticības pilnu skatu visām gultām, kurās guldz kā apslēpti strauti, iemesla uzsaukt: “Mierā!” - tas neatrod, tomēr drošības pēc atgriežas no durvīm vēlreiz pārstaigāt istabu. Un, tāpat kā pirmoreiz, Meirītis paliek atkal pie šīs vienas gultas ar savu galvas šūpošanu un savu “oi, oi, oi, oi!”.

Aizgājis garais skolotājs un īsais Meirītis! Miers, miers! Meitenes zibeĦātri norauj segas no galvām. ViĦas ir vai noslāpušas aiz karstuma un smieklu kāres. Bet ar skolotāja iziešanu arī smieklu drebulis ir pēkšĦi nez kur aizskrējis un nekož vairs tā krūtīs. “Bet ko tas žīds pie manas gultas arvien apstājās un aijāja? Ko viĦš gribēja? ” Annele brīnās. “Un tad tu nezini! ” atsaucās Minnīte. “Tu tak izskaties kā ėēms ar to matu mežu. Nu, īstā meža ragana! Žīds skatās, skatās no viena gala līdz otram un nevar izgudrot, kur tādam spokam galva, kur kājas. Par to viĦš tad tā oijāja un savu balto galvu ar melno piėa mici kratīja. ” Pusdienas ir ieturētas, un pēc tam sākās garā brīvstunda. Garāka, kā parasts, tā būs, jo skolotājam atbraukuši ciemiĦi. To zēni jau ir uzoduši un vēl ar pēdējo kumosu mutē gāžas laukā pa durvīm ka sniega vals no kalna. Prom uz Tērvetes krastu aiz skolas! Tur šodien starp “turkiem” un “krieviem” vajaga sākties lielajiem kariem, jo nakti ir sakritis jauns sniegs. “Krievi” ir apakšā, krasta kārklos, labās pozīcijās. Tie rekrutējas pa lielākai daĜai no lielajiem zēniem - vasaras skolniekiem un ėestera klases. Kalnā ir “turki”, knišĜi, pirm un otrziemnieki. Tiem jābūt “turkiem”, jo “krieviem” būt ir lielo priekšrocība. Lai gan knišĜi, tomēr viĦu ir otrtik daudz kā “krievu”. Un dūšas tiem lielas. ViĦi ir ātri, kustīgi un spers trīs lodes pret vienu. Tik daudz viĦu ir. Slēgtās rindās kā odu mākonis ar dārdošu “urā!” tie brūk no kalna. Bet ienaidnieka lodes ir sāpīgas. Upes krastā ir vecs, sacietējis sniegs. Un “krievu” rokas otrtik platas un stipras. Upe ir turpat roku tverama un ir bagāta kritumiem un neaizsalstošam vietām, kur ūdens pār oĜiem burbuĜo. Uz “turkiem” sāk nākt smagi lādiĦi. Galvas un acis jau sargā, bet arī kājām un rokām iet plāni. Piepeši viens ir ėerts pierē un izlaiž bĜāvienu kā trompeti. Tas izsauc protesta vētru arī pie citiem “turkiem”: “AkmeĦi, akmeĦi! ViĦi laiž akmeĦus! Tie nav karotāji! Tie ir žuĜiki! ViĦi laiž akmeĦus! ” Meitenes stāv kalnā, rokas villainēs sabāzušas. Līdz karot viĦām ir noliegts, bet līdz kliegt tās var, cik jauda. Un viĦas kliedz un draud ienaidniekam, kas nedrīkst darīt pāri mazajiem, nedrīkst laist darbā akmeĦus, nedrīkst mērėēt ne uz galvām, ne deguniem vai acīm, citādi viĦas uz pēdām skries sūdzēt skolotājam. Ja tur grib iemaisīt skolotāju, tad nav vairs karošana. “Krievi” met mieru. Akmeni neviens no viĦiem nav sviedis. Tās tik viĦu stiprās lodes, kas “kož”, jo viĦi ir īsti karotāji un nevis tādi mīkstčauĜi, kam kaulu vietā biezputra. Tāda apvainojuma “turki” nevar atstāt uz sevis. ViĦiem nav neviena vīra, kam kaulu vietā biezputra. ViĦiem ir dūšas kā mieti. ViĦi ir jau sakārtojuši savas rindas. Lai nu tik “krievi” nāk! “Krievi” nē un nē. “Turkiem” jāsūta vēstnieki ar jaunu kara piedāvājumu, ar vārdu sakot: viĦiem jālūdzas, lai uzsāk atkal kaujas operācijas. Ilgi jālūdzas. Beidzot “krievi” dod atbildi: “Nu labi. Bet tad to pinkšėi laukā no rindas! Lai tas iet pie meitenēm. ” Tas “pinkšėis” turas, kā zemē ieaudzis. Trīs “turku” vīri viĦu nevar izkustināt. Beidzot to novāc ar pastiprinātiem spēkiem un iemet meiteĦu pudurī.

Tā ir nedzirdēta netaisnība un pārestība. “Pinkšėis” var apzvērēt, ka sviests ar akmeni, kas izlauzts no upes. ViĦam pierē puns. Un to viĦš necietīs. Tiklīdz būs kaujas lauks klajš, viĦš uzmeklēs akmeni un tad taisnā ceĜā uz skolotāju. Jā. Meitenes tam palīdzēs. Meitenes ies līdz kā liecinieces. Visas kā viena. Annelei ir šodien virtuves diena. ViĦa ir izsaukta kopā ar Skuju Minnīti un vēl divām mazajām. Otras četras ir lielās meitenes. Nu vasarniecēm viĦas rīko Dzelzskalnu Emma, lepna un pavēlīga ka ėeizariene. Mazajām jāsaved kārtībā ēdamistaba: jānovāc trauki, jānoslauka galdi un grīdas. Emma skatās, lai būtu tik tīrs, ka nav vaira ne puteklīša. Ierauga mazāko cīpslu: slauki no jauna! Minnīte turas pie darba kopā ar Anneli, bet viĦas prāti ir laukā pie kariem. Kuru trauku grēdu iznes virtuvē un tur tik steidzīgi nomet tā, ka brūk un jūk, tā atpakaĜ pie viena loga, pie otra. Ne tik ar acīm un ausīm viĦa redz un dzird, bet arī ar kājām, rokām un visu kustīgo ėermeni. ViĦa zin visu kā ăenerālis no attāluma, kas notiek uz krasta, vai domājas visu zinām un kliedz to citām meitenēm ausis. Kad krastā atskan vislielākās urjāvas, viĦa neizkust no loga, lai trauki iet, ja grib, uz virtuvi ar citu meiteĦu kājām, ne tā vairs viĦas daĜa. “Pie logiem, meitenes, pie logiem! Skatieties nu! Skrien šurp no krasta. Sauc skolotāju. Tur blāėis nosistu puiku. Ausis nost. Deguni pušu. Asinis skrien aumaĜām. Es jau domāju, ka tā iznāks. Lielie zēni būs laiduši ar sprunguĜiem, ar akmeĦiem. Lūk, skolotājs jau skrien. Nav bijis vaĜas ne cepuri uzlikt. Nu tik būs puikām drāziĦš! ” Minnīte to visu izkliedz ar skaudīgu prieku. Skolotājs tiešām steidzīgi aizskrien uz kaujas lauku, pavadīts no pulciĦa uztrauktu un viena caur otru runājošu meiteĦu, kuram pa vidu maisās “pinkšėis” ar punu pierē. Minnīte gatava tūlīt, ka stāv, skriet pakaĜ un lūkot, kas noticis krastā, bet pie durvīm to vel īstā laikā satver aiz pleca Dzelzskalnu Emma. Arī viĦa ir bijusi ieskrējusi klasē noskatīties cīĦas mutuli krastā, bet tagad ir atkal savu uzdevumu augstumā un ar stingrāko pieri. Visu laiku turēdama Minnīti aiz pleca, strostē: “Kas te notiek? Vai tā dara darbu? Vai jūs esat še norīkotas priekš logu stāvēšanas vai apkārt skraidīšanas? Vai ēdamistaba tīra? Trauki kārtībā? ” “Ēdamistaba tīra. Mēs visu novācām. Laid vaĜā! ” Minnīte krata savu plecu. “Nu, tad, marš, pie katla tīrīšanas! Tas vēl nav padarīts. ” Emma ierauga tuvumā Anneli. Pavēl arī tai: “Skuja, Avote, jums abām pie katla! ” Abas uzrunātās neticīgi saskatās. “Kā? Mums? Tas nav mūsu darbs. To tak arvien dara lielas meitenes! ” Minnīte brīnās. “Jūs esat lielas diezgan. ” “Bet mums tas nav jādara. Es nedarīšu. ” “Es arī nedarīšu, ” Annele atmet galvu atpakaĜ. “Mēs savu darbu jau padarījām. Mēs nevaram aizsniegt katla dibenu. ” “To es pati zināšu, vai jūs varat vai nevarat. Es te pavēlu, ne jūs. ” Ar vienu pagriezienu Minnīte izrauj savu plecu. “Tu mums neesi nekāda pavēlniece. Tu esi tāda pati meitene kā mēs. ” “Tu nedrīksti būt netaisna. Kā noteikts, tā tev jādara, ” saka Annele. “Tu neesi skolotājs, tu esi tāda pati meitene, ” tiepjas Minnīte. “Tas tik vēl trūka, ka sitās mergas man varēs noteikt, ko es drīkstu, ko ne! Marš, pie katla! ”

Abas atliec galvas vēl spītīgāk: “Ne nu iesim, ne. Taisni, kad tu pavēli, ne! ” “Labi. Tad es sūdzēšu skolotājam. ” “Mēs sūdzēsim papriekš. Re, kur skolotājs jau nāk!” Minnīte iesaucas un dodas uz durvīm. Skolotājs nāk gar logiem no karavīru tiesāšanas ātrs un pietvīcis. Tad nāk zēni un pēc tiem meitenes. Visi ir klusi un tāpat salien klasē. Vienam otram no puikām ir izplūkāti mati, bet kādus sevišėus punus vai brūces nekur neredz. Emma notvērusi Minnīti pie pašām durvīm un tur to ciet. Bet tā jau nu Minnītei nesāp, kā viĦa kliedz: “Skolotāj, skolotāj, Dzelzskalns žĦaudz manu plecu! ” “Tūlīt tu turēsi muti, jeb es no tiesas sūdzēšu! ” “Es pirmā sūdzēšu. Skolotāj, skolotāj! ” Skolotājs patlaban iet garām. Durvis atsprāgst - un viĦš ir virtuvē. “Kas še notiek? ” “ViĦas ir nepaklausīgas, ” Emma rāda uz mazajām. Un, iekams Minnīte ir paspējusi atvērt savu ašo muti, jau ir Annele starpā: “Nekā. Mēs neesam nepaklausīgas, bet Dzelzskalns ir netaisna. ” Skolotājs sarauc pieri: “Ko viĦa dara? ” Un, pagriezies pret Emmu, vāciski pavēl: “Stāsti!” Annelei nolaižas rokas. Te tev nu būs taisnība! Jau jau vāciski sāk runāt, tad jau zin, kurā pusē tā būs. Bet Emmai ir jāstāsta viss, kā ir, lai arī tā izliek vārdus priekš sevis, cik vien māk, labvēlīgi. Un skolotājs viĦai nedod vis taisnību. Kā noteikts, tā jādara, un uz savu galvu nevar ievest jaunu kārtību. Mazās ir mazās, lai arī cik garumā stiepušās. Un pāri darīt viĦām nedrīkst. Annele visu saprot, ko skolotājs runā, bet Minnīte tikai redz, kā Emma pietvīkst, nodur acis un, skolotājam izejot, ātri pazūd no virtuves. Ar to viĦai pietiek. Annelei turpretī paceĜas augstāk galva un pleci, un viĦai liekas, ka skolotājs ir tas, kas tos ceĜ, pats līdz pacel damies. Tomēr skolotājs bij arī labs un gudrs, un taisnīgs. Neklausīja vis Emmu, bet izsprieda tiesu, kā vajaga. ViĦa bij ar šo lielo tiesas dienu pilnīgi apmierināta. Vai tas var būt, ka tik ātri aiziet laiks? Nebij ne apskatīties, kad jau ziema raucās īsumā. Aukstajās mēnešnaktīs bij tāds savāds sarmains spīdums, kas it kā jau no kāda tāla pavasara atvizmoja. Salti vēsmainais gaiss, kas, nedaudz atbaidīts no daudzo krūšu izelpojumiem, brīvi plūda caur lielo telpu, Anneli tādās naktīs bieži uzrāva no miega. Laukā vizmoja nakts kā tāda liela, noslēpumaina vērpēja, kas ritināja no savas kodaĜas burvīgus pavedienus, kuros iegūstīja kā tīklā laukus, mežus un mājas. Viss bij citāds nekā dienā, kluss, bet dziĜas dzīvības pilns. Lielajos logos skatījās zvaigznes. ZvaigžĦu un staru pilno debesi noslēdza melna meža strīpa. Saldāks nekā miegs Annelei likās tādās reizēs gulēt vaĜējām acīm un domāt, kā tas viss bij pasaulē un šepat skolā. Ar kādu prieku bij rudenī atvērtas skolas durvis! Un nu vel tik dažas nedēĜas - un šī ziema būs galā. Vai ir iegūts tas, ko cerēja? Nav. Daudzreiz viĦai šėita, ka tā gājusi pa to pašu jau reiz nostaigāto ceĜu. ViĦa bij iedomājusies, ka viens divi izmācīsies visu, ko māca skolā, visu, ko zin skolotājs. Bet skolotājs staigāja tāpat diendienā caur klasēm, rokas uz muguras salicis, stalts un nepieietams, un likās, ka viĦam nekā nav, ko dot Annelei.

Un tomēr, kad atkal skatās otrādi, ir gan iets uz priekšu un vēl tādiem lieliem, brašiem soĜiem. Ka nu tagad daudz ko zin, kā agrāk nezināja. Kaut kur spīd gaismiĦa, kas arvien lielāka plešas. ViĦa nāk pati no sevis. Bieži ir nomocījies ar domām ap kādu lietu - un tad uzreiz atveras kā grāmata un viss ir skaidrs. Nevienam vairs nav jāprasa. Kā jau māte teica Annelei, vēl mazai, kad tā ko jautāja, uz ko lielie negribēja atbildēt: “Pagaidi, uzmodīsi pasauli, sapratīsi pati.” Jā, nu viĦa redz, ka tā sāk “uzmost pasauli” arvien dziĜāk. Dažreiz šī uzmošana ir rūgta, bet dažreiz tā ir brīnišėi salda un jauka. Kad kaut kas atveras un varētu būt izsakāms ne ar vārdiem, bet ar tādu dziĜu mīĜumu saprotams. Kā tagad sniegotais mēnešlauks, gaiša nakts, mežs un tepat guĜošās meitenes. Un tālāk - tēvs ar māti atmatas mājiĦā, māsa ar brāli tālajā Jelgavā. Tas viss jau gan ir pazīstams, bet tas citā reizē atkal parādās citādi, kā katru lietu parāda citādi roka paĦemta gaismiĦa. Un tas ir tas mīĜums krūtīs. Laikam ar to vislabāk var “uzmost pasauli”. Un, jo dziĜāk meitene domā, jo bezdibenīgāks tai šėiet tas mīĜums krūtīs, jo bezgalīgāka pasaule, jo aizrautīgāks prieks, kā varēs arvien vairāk un vairāk “uzmost šo pasauli”. Un nu ir tā diena, kad nekas vairs nav uzdots uz rītu. Rīt ir tikai vairs liecību izdalīšana un skolas slēgšana. Visu pēcpusdienu bērni ir brīvi. Nav vairs ne stundu, ne uzdevumu sagatavošanas. Nav vairs modra pār viĦiem skolotāja acs. Tas sēd savā istabā un raksta liecības. Raksta un rakstīs līdz pusnaktij. Prīmus tam palīdz. SkaĜi, brīvi, priecīgi zēni un meitenes juku jukām brāžas no krasta lejā. Atkususī zeme līgojas, kājas slīgst vienā, otrā dubĜu pančkā - kas to vēro? Strazdi svelpj, pūpoli zied. Tērvete gāžas krākdama, nikna, pelēki brūna. Meitenes laižas līdz šalkoĦas ritmam. Aizvējā jau uzplaucis šur tur pa purenim, bet krūmos var pieplūkt saujām palegzdīšu. Zēni pamaĜas vēl pa ziemas cīĦu vietām, kur ir gan uzvaru gūts, gan pametumi izciesti. Nu ir citas spēles. Laušanās, spēkošanās, skriešanās. Bet šodien vairs nav nesaskaĦu. Visi starpgadījumi izraisās viegli un ātri. Pāri tīrumiem pūš pavasara vēji. Nevaldāms ir brīves prieks. Kad tas ar saulrietu no lauka atkal ieplūst skolas sienās, tas tur grauj kā pērkons un iet rūkdams līdz skolotāja galam. Skolotājs izsūta Prīmu ar piedraudējumu, bet kas tam klausa? Skolas vara ir beigusies. Vai par trokšĦošanu paturēs vēl rītu skolā? Lai patur! Tā kā tā jau ir beidzamā diena. Prīmus iznāk atkal pēc laika, un nu viĦam ir grāmata rokā. Grāmatu sūta skolotājs. Tajā ir jauka lasīšana. Viens no bērniem lai lasa, un citi lai klausās. Tā vēlējis skolotājs. “Dod šurp to grāmatu! ” “Kas lasīs? ” “Kad iedosi, tad lasīs. ” “Tam, kas lasīs, es došu rokā grāmatu. Citam nevienam. Tā noteica skolotājs. ” Klusums. Prīmus gaida. “Nu, atsaucaties tak! ” “Jocīgi! Kas lai atsaucas? Dod vienam grāmatu - un lai lasa! ” kāds noteic gudri. “Tad še, lasi! ” Prīmus pastiepj grāmatu runātājam. “Es? Kāpēc tad es? Lai lasa BieĜa!” BieĜa ir viens no tiem gaišmatainiem brāĜiem, kas sēd Prīmām līdzās uz pirmā sola. “Laid tu mani mierā... mierā! ” BieĜa vairās abām rokām. “ViĦš nemaz nevar lasīt! ViĦš svelpj starp vārdiem kā dampis, ” iesaucas otrs gudrinieks. “ViĦš teic katru vārdu divreiz, lai pa to starpu var izburtot nākošo, ” piebalso cits.

“ViĦš iet pa grāmatu kā cālis pa pakulām, ” vēl trešais. Un tā iet ar katru zēnu. Neviens nevar izturēt to bargo kritiku, kas saceĜas ap to, tiklīdz Prīmus tam piedāvā grāmatu. Zēni nelasīs. Ne BieĜa, ne citi no pirmā sola. Par pārējiem nav ko runāt. Lai lasa meitenes! Priekš kam ir tas? Vai Dzelzskalnu Emma nevar lasīt? Pirmā skolniece! Lielā vācmeita! Lai nu klausa, kad liek, arvien labā un klausīgā! Emma atmet savu lepno galvu: “Es jums te gan lasīšu! Prātā nenāk. Es eju augšā salikt savas mantas. ” Arī citām vasaras meitenēm jāiet salikt savas mantas. Ja jau Emma nelasa, kura tad būs tā, kas lasīs? “Tad es zinu. Tad lai lasa Avot Anna! ” iesaucas Minnile, kas neatiet ne soli no Prīma ar grāmatu. ViĦai gribas redzēt, kas tur iekšā. “Tu gribi lasīt? ” Prīmus kā šaubīdamies paceĜ roku ar grāmatu pret Anneli. “Jā, jā, viĦai gaiša balss,” pasteidzas Minnīte. “Es nezinu, ” Annele vilcinās. “Kā tad: lasīs! ViĦai gaiša balss un iet viegli kā pātari. ViĦa lasīs, un mēs visi klausīsimies. ” Prīmus pašūpo grāmatu rokā ar šėietami ne visai lielu paliku “Gribi vai nē? ” Annele nobīstas. Kad tik nu nenes vēl grāmatu atpakaĜ! “Dod šurp! ” “Tu pielūko! Grāmatu nedrīkst apbružāt, aplocīt stūrus, ieplest lapas. Tev iedod rokā - no tevis prasīs atpakaĜ.” “Nu, dod tik vien! Vai nu viĦa nezinās! ” Minnīte nepacietīgi sauc starpā. Vidū klasē zem lielās spuldzes sēd Annele. Minnīte tai cieši pie rokas. Apkārt citas meitenes. Lielie zēni patālāk, tik izgudrēm, viĦi, protams, jau neies klausīties, ko lasa tāda merga-pirmziemniece. Grāmata ir vēl gluži jauna. Lapas līp un čarkst kā zīds. Daudz stāstu tur ir iekšā - ar daudziem virsrakstiem. Ko lai nu lasa? “Tādu labi jauku! ” vēlas Minnīte. “Kur atšėiras vaĜā, tur lasi, ” cita meitene dod padomu. Grāmatas vidū atšėiras vaĜā “Tērvetes varonis”. “Kas tā par Tērveti? Vai tā pati mūsu, kas tek gar skolu? ” jautā Minnīte. Jā, tā ir tā pati. Annele lasa. Par latvju sentēviem, kas dzīvojuši ciemos, bet virsaiši pilīs. Bagātas druvas tiem bijušas un lieli ganāmpulki. Tad atbraukuši ar kuăiem sveši karavīri, dedzinājuši, laupījuši, kāvuši un citus ar varu piespieduši kristīties. Bet senči kristību upēs nomazgājuši un arvien no jauna sacēlušies pret saviem apspiedējiem. Bet to nācis lieliem pulkiem no jauna klāt, un ieroči tiem bijuši tādi, kādus sentēvi nav pazinuši. Un, ko vēl ar ieročiem un uguni nepaspējuši, to tie izdarījuši ar viltību. Salūguši latvju virsaišus uz apspriedi, bet tad tos pārspējuši, sadzinuši šėūnī un šėūni tad aizdedzinājuši. Tā iznīcinājuši vadoĦus un nu varējuši viegli pārspēt izkaisīto un nepulcēto tautu. Bet visilgāk svešiem iebrucējiem

turējušies pretī zemgaĜi. Simtu gadu zemgaĜi cīnījušies par savu brīvību. Vareni virsaiši tiem bijuši. Par visiem slavenāks bijis Viesturs, kas valdījis Zemgalē un dzīvojis Tērvetes pilī. Varens karavīrs bijis arī Nameitis, kas nācis pēc Viestura. Kad zemgaĜi pēdīgi nepaspējuši cīnīties pret lielo pārspēku, viĦi tomēr nav padevušies, bet labāk nodedzinājuši savas pilis un aizgājuši svešumā. Anneles sirds deg un domas deg. Tāds pēkšĦs bangojums viĦas ceĜ. Brāzmaini viesuĜainas viĦas tai iet pāri. Latvieši. Senči. Brīvi. Brīvi varoĦi, tās šalc. It kā sirdī būtu atmodušās tūkstoš acu un ausu, kas redz un dzird šo tālo pagātni. Tādi laiki ir bijuši. Tāds lepnums un tāds spēks. CīĦas uz dzīvību un nāvi ir plosījušās šepat uz mīĜās dzimtenes zemes. Acs zibeĦātri raujas laukā pa lielajiem klases logiem: vai nav redzams, dzirdams kas, jo viss ir tik dzīvs. Margojošā gredzenā guĜ apvārksnis. Pasaule ir klusa. Tālu, tālu ir lielie laiki. “Ko tu nelasi? Lasi, lasi, Avote! ” Visi ir saspiedušies tuvu, meitenes un zēni. ViĦu kopā sakusušā elpa iet kā šalkoĦa un silda kā tvaiks. “Lasi, Avote, lasi! ” Balss pēkšĦi apraujas. Kas tur stāv durvīs? Jau labu laiku skolotājs ir stāvējis un klausījies. Un īsu mirkli, bet dziĜi, dziĜi Annele nu ieskatās tajās acīs, kuru ievērību tā bij cerējusi iegūt, nākdama rudenī uz skolu, un ko tā tomēr nebij ieguvusi. Un nu šis skats ir tāds pētošs un izbrīnījies un it kā gribētu jautāt: kas tā tur ir par meiteni, kas lasa, un kur viĦa še ir gadījusies? Tēvam nav bijis vaĜas atbraukt Annelei pakaĜ. ViĦa vietā atbraucis Miėelis un jau tik agri, kad vēl nevienam bērnam nav ieradies mājā vedējs. Annelei satumst acis. “Nekā nevar darīt, ” paskaidro Miėelis. Pavasaris nāk virsū, darba laiks, viĦam pašam arī vēl jābrauc uz Laukmalēm un jāizdara desmit darbu. Un tāpēc viĦš paĦem tikai Anneles mantas, bet pati viĦa lai iet kājām. Nav jau arī nekāda prieka braukt tajā dubĜu skrīnī. Krata kā traks. Lai tik Annele iet pa ceĜu vien, gan tad viĦš to pret vakaru panāks un pārvedīs. Pirmā skolas liecība. Rēėināšana - labi. Ăeogrāfija - labi. Ticības mācība - labi. Glītrakstīšana - puslīdz. Traki gan! “Puslīdz” ir tas pats, kas “slikti”. Šausmīgs ir liecībā tāds “puslīdz”! Latviešu valoda - Ĝoti labi. “ěoti” pasvītrots. “Varbūt tas tāpēc, ka skolotājs tai vakarā dzirdēja mani lasām, ” domā Annele. Dzestrs pavasara vējš pūš. Skriešus Annele aizskrien no skolas pulciĦā ar citiem skolniekiem. Visi paliek pudurīi pie meža un atskatās. Stāv tur staltā skolas ēka ar sarkano dakstiĦu junmtu. Paliek kā māte, kas aizlaiž pasaulē savus bērnus. Sāpīgi Annelei iesmeldzas krūtīs. Žēl skolas, bet vairāk vēl žēl, ka skola tai nav bijusi tāda, kā gaidīja, ka nav tai bijusi mīĜāka māte.

PulciĦš kūst ātri kā sniega lodīte saujā. Skolnieki, kas tepat netālās mājās dzīvo, aizskrien, ne ardievas neteikuši, pa blakusceĜiem, ka dubĜi vien šėīst. Beidzot vēl tikai viena meitene iet ar Anneli, bet, kad ir uzkāpušas kalnā, arī tā ir pazudusi. ViĦa ir nogriezusies pa ežu, kas iet taisni uz kādām mājām kalnā, un atpakaĜ vairs neskatās. Un tā ir arī aizgājuši tie, kas turējās dzīvāk atmiĦā: Skuju Minnīte, Dželzskalnu Emma, Prīmus, tie divi gaišmatainie brāĜi, aizgājuši un atpakaĜ vairs neatskatās. Vai viĦus vēl kādreiz satiks un redzēs? Kas zina! ViĦa iet viena pati to garo, garo ceĜu. Miėelis viĦu panāk tikai pie pašām mājām.