Eiropas PadomeEiropas Padome

Svarīgākie vēsturiskie faktiSvarīgākie vēsturiskie fakti

50tie 1949.gada 5.maijs Londonas līgums – 10 valstis nodibina EP

1950.gada 4.novembris – paraksta ECtK (Eiropas Kultūras Konvencija)

Beļģija, Francija, Dānija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija Zviedrija,

Turcija, Lielbritānija (1949) Islande Vācija (1950) Austrija (1956)

60tie 1960.gads pirmā EctT sēde

Pirmās specializētās ministru konferences

1965.g. Stājas spēkā Eiropas Sociālā harta

Jaunu institūciju veidošana

1967.-69.g. Grieķijas krīze

Kipra (1961) Šveice (1963) Malta (1965)

70tie 1974.g. Grieķija atgriežas; Kipras krīze

1974-1976.g. Portugāles demokratizācija

1975.-1977.g. Spānijas demokratizācija

Portugāle (1976) Spānija (1977) Lihtenšteina (1978)

80tie 1981.-1984.g. Turcijas krīze

1985.g. CAE demokratizācija

1989.gada deklarācija

Sanmarino (1988) Somija (1989)

90tie 1993.gads – pirmā Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju tikšanās Vīnē: Tiesas reforma (98), minoritāšu tiesības (95), tolerances veicināšana

Ungārija (1990) Polija (1991) Bulgārija (1992)Igaunija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Slovēnija (1993)Andora (1994)Albānija, Latvija, Maķedonija, Moldova, Ukraina (1995) Krievija, Horvātija (1996) Gruzija (1999)

2000-

45 dalībvalstis + 1 kandidātvalsts (Monako) +5 novērotāji MK

Armēnija, Azerbaidžāna (2001) Bosnija un Hercegovina (2002), Serbija un Montenegro (2003)

Eiropas Padome mērķiEiropas Padome mērķi

Aizsargāt cilvēktiesības, parlamentāro demokrātiju un likuma varu Noslēgt vienošanās, kas standartizētu sociālo un tiesisko praksi Veicināt Eiropas identitāti, kas balstīta uz vienotām vērtībām

+ Politisko procesu un cilvēktiesību uzraugs post-komunisma valstīs Palīgs CAE valstīm politisko, tiesisko un konstitucionālo reformu

īstenošanā papildus ekonomiskai reformai Know-how devējs cilvēktiesību, vietējās demokrātijas, izglītības,

kultūras un vides aizsardzības jomās.

Dalība Eiropas PadomēDalība Eiropas Padomē

Dalībvalstij jāakceptē (3.p.): - likuma varas princips- Cilvēktiesības un pamatbrīvības- Padomes mērķi

“Valsts, kuru uzskata par tādu, kas spēj un vēlas pildīt 3.p. noteikumus var aicināt kļūt par EP dalībvalsti”

Asociētās dalībvalstis (5.p.) – īpašos apstākļosLatvijas gadījums: pieteikums 1991.gada 13.septembris. 1992.-1993.

Parlamentārais monitorings. 1994.gads pozitīvs atzinums ar uzdevumiem.

Dalības EP izbeigšanāsDalības EP izbeigšanās

Ja 3.panta normas ir pārkāptas darbību MK var:

- apturēt (9.p.);

- apturēt un lūgt izstāties (8.p.)

- var izslēgt (8.p.)

Pieļauta izstāšanās (7.p.)

Galvenās institūcijasGalvenās institūcijas

Ministru komitejaKonsultatīvā asamblejaSekretariāts Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību

kongressCilvēktiesību komisārs Dažādas ar MK lēmumu izveidotas

komitejas, līguminstitūcijas

Ministru komitejaMinistru komiteja

Sastāvs: dalībvalstu ārlietu ministri Kompetence: - veicināt Padomes mērķus pieņemot konvencijas,

līgumus, veidojot kopīgu politiku, rekomendācijas- ar saistošu spēku izlemt organizācijas iekšējos,

finansiālos, administratīvos jautājumus- Izveidot tehniskās un padomdevēju komisijas un

komitejas

Balsošana:

Vienbalsīgi(20.p. (a)): rekomendācijas valdībām, ziņojums KA un ar KA saistīti jautājumi, grozījumi 7., 15.,20. un 22.p.

2/3: dalībvalstu uzņemšana

Ar vienkāršo balsu vairākumu: kārtības ruļļa jautājumi un finansiāli administratīvie jautājumi

Sēdes konfidenciālas

Parlamentārā AsamblejaParlamentārā Asambleja

Proporcionāls vietu skaits valsts lielumam; šobrīd 626 pārstāvji

Nozīmē nacionālie parlamentiDarbs politiskās grupās un komitejāsRekomendējoša rakstura institūcija MKSanāksmes publiskas

EP darbība cilvēktiesību EP darbība cilvēktiesību aizsardzības jomāaizsardzības jomā

Eiropas Cilvēktiesību konvencija (1950)Eiropas Sociālā harta (1961; 1996)Konvencija par spīdzināšanas un

necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu (1987)

Mazākumtautību aizsardzības ietvarkonvencija

Kas ir mazākumgrupas? Kas ir mazākumgrupas?

Subjektīvais elements: – Pašidentificēšanās – Grupas atzinība– Valdības neiejaukšanās

Objektīvais elements:

Nacionālā vai etniskā izcelšanās, valoda, kultūra, reliģija, pilsonība (?)

Ilgstoša uzturēšanās valstī Skaitliskais faktors (mazāk par 50%)

Mazākumgrupu tiesību Mazākumgrupu tiesību pamatelementipamatelementi

Diskriminācijas nepieļaujamība Avoti: ANO Statūti, Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskie pakti (1966), CERD (1965), CEDAW (1979), CRC (1989), SDO Nr. 111( 1958), Konvencija pret diskrimināciju izglītībā (UNESCO, 1978), ECtK (1950, 14.pants)Izņēmumi: ja pastāv leģitīms mērķis un pielietotie kritēriji ir saprātīgi un objektīvi

Īpašie pasākumiAvoti: Genocīda konvencija (1948), CERD, ICCPR, CRCIzņēmumi: nevar radīt privilēģijas, jo to mērķis ir nodrošināt pēc

iespējas lielāku vienlīdzību ar vairākumu

Mazākumgrupu tiesību īstenošanas Mazākumgrupu tiesību īstenošanas starptautiskā pārraudzībastarptautiskā pārraudzība

Politiska

pārraudzība

Neatkarīgās pārraudzības institūcijas

Tiesiskās un kvazitiesiskās

institūcijas Īpašie ziņotāji; darba grupas

Valstu ziņojumi (CtK, ECOSOC, RDIK, SDIK, BTK, SK, SDO, VMAK)

CTK, RDIK (14.pants)

Rezolūciju mehānismi (1235, 1503)

Starpvalstu sūdzības ILO, UNESCO

NVO, starpniecība (EDSO)

Pasaules Bankas Inspekcijas panelis (?)

ECtK

Vispārējā mazākumtautību Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija (1995)aizsardzības konvencija (1995)

Tapšanas vēsture: 1949-1995

Mērķis: noteikt juridiski saistošus tiesiskos principus, kurus valstis apņemas ievērot, lai nodrošinātu mazākumtautību aizsardzību.

Pieeja un pamatjēdzieni:

1) Programmātiska tipa normas bez tiešas piemērojamības;

2) Nedefinē terminu ‘mazākumtautība’;

3) Neatzīst kolektīvās tiesības, bet tiesību realizāciju individuāli vai kopienā ar citiem.

VMAK struktūraVMAK struktūra

Preambula

I daļa – pamatprincipi

II daļa – specifisku principu katalogs

III daļa – Konvencijas interpretācija un piemērošana

IV daļa – īstenošanas pārraudzība

V daļa – standarta nobeiguma noteikumi

VMAK I daļaVMAK I daļa

Uzsvērts individuālais tiesību raksturs; Definēts mazākumtautības subjektīvais

elements; Mazākumtautības objektīvais elements

atstāts valstu kompetencē.

Igaunijas deklarācijaIgaunijas deklarācija

Igaunijas Republika saprot terminu ‘mazākumtautības’, kas nav definēts VMAK, sekojoši: par ‘mazākumtautību’ tiek uzskatīti tie Igaunijas pilsoņi, kuri:

- pastāvīgi dzīvo Igaunijas teritorijā; - uztur ilgstošas, ciešas un pastāvīgas saites ar Igauniju; - atšķiras no igauņiem pēc to etniskām, kulturālām,

reliģiskām vai lingvistiskām iezīmēm; - ir motivēti saglabāt savas kulturālās tradīcijas, savu

reliģiju vai valodu, kas kalpo par pamatu viņu kopīgai identitātei.

VMAK II daļaVMAK II daļa4.-6.pants: nediskriminācija un īpašie pasākumi (4); identitātes būtiskie

elementi un asimilācijas nepieļaujamība (5), neiecietības, diskriminācijas, vardarbības nepieļaujamība (6).

7.-9.pants: mazākumtautībām īpaši piemērots ECtK 9-11.panta formulējums

10.-11.pants: tiesības lietot savu valodu, vārdu un vietvārdus

12.-14.pants: starpkulturālais dialogs (sk. 6.pantu), tiesības dibināt skolas, mācīties valodu, mācīties savā valodā, pienākums apgūt valsts valodu, mācīties tajā.

15.-19.pants: efektīva piedalīšanās valsts dzīvē, asimilācijas nepieļaujamība (sk. 5.pantu), biedrošanās brīvība (sk. 7.pantu), starptautiskā sadarbība, iespējamie ierobežojumi.

VMAK III daļaVMAK III daļa

Mazākumgrupu idivīdu pienākumi (20.p.)VMAK attiecības ar:

- starptautiskām tiesībām;

- nacionālām tiesībām;

- Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

VMAK IV daļa VMAK IV daļa

Ministru komitejas pārraudzības funkcijas; Padomdevēju komitejas pienākumi; Valstu pienākums iesniegt regulārus

ziņojumus.