36 IevasVeselība 2017

Individuālā terapija (45 minūtes) pie profesores Ancānes maksā 150 eiro. Pēc sarunas, kas ilga trīs stundas, esmu saņē-mis atbildes, kuras naudā nevar novērtēt. Tās ir lasāmas arī tālāk. Un, tici man, te iz-skan daudzas dārgas patiesības, kuras ap-zinoties mūsu dzīves (tostarp veselības) kvalitāte augs.

smu dzirdējis versiju, ka Aus-trumu valstīs cilvēki slimo retāk nekā Rietumos.

– Rietumos ir labāka uzskaite un pārskats par to, kas notiek ar cilvēkiem. esmu lasījusi, ka visās valstīs mazāk izglītotie, nabadzīgie slimo vairāk nekā tie, kas ir pārtikuši.

Interesanti – valsts veselībā ieguldītā nau-da automātiski nenozīmē, ka cilvēki būs veselāki. Taču stāsts ir par ko citu... Kur pastāv milzu šķautne starp bagātajiem un nabagajiem, iedzīvotāju veselība ir sliktāka. sociālā nevienlīdzība cilvēkiem sāp. bet tur, kur veselībā naudu iegulda mazāk, visi jūtas vienlīdz tiesīgi un vienādi aprūpēti.

Tomēr slimo arī tie, kas ir ļoti pārtikuši, bagāti. Tas saskan ar aristoteļa teikto, proti, vidusmērs ir tas, kas ir tikumīgs. Viņš kā piemēru min drosmi. Ja tā ir ar mēru, tas ir tikums. Ja tikums ir vairāk vai mazāk par vidusmēru, tas pārvēršas par netikumu. Vienā gadījumā drosme pārtop par pārdro-šību, otrā – par gļēvulību. Tāpat šī shēma, manuprāt, ir svarīga, ja runājam par paš-cieņu. Ja tās ir par maz, parādās padevība, ja par daudz – arogance, uzpūtība. Diemžēl daudziem nav skaidrs, kāda ir atšķirība starp pašcieņu un egoismu. Pašcieņa ir psi-hiskās veselības pazīme. Viens no priekšno-teikumiem, lai cilvēks kopumā justos vesels.

– Cienot sevi, mēs labāk sevi arī izpro-tam – vai tā?

– Tā ir. Cienot sevi, cilvēks ir ieinteresēts sevi izprast, tai skaitā – kāds es esmu, ko es gribu un ko, atbilstoši, negribu. Tas ir veik-smīgas dzīves pamatā – nodzīvot tieši savu dzīvi. Piemēram, cilvēks jūt, ka viņš varētu būt foršs fotogrāfs, bet mamma viņam saka: tev jāstudē ekonomika. Par ekonomistu ir vērts mācīties tad, ja pats to gribi. bet tie,

kuri to darīs, lai izpatiktu citiem, nebūs dzīvē īstajā vietā. Tas, ko mēs patiešām gri-bam, vienmēr ar tūkstoš lietām ir pamatots mūsu organismā, tā funkcionēšanas veidā. Ja cilvēks nedara to, kas viņam patīk, iestā-jas hronisks emocionāls stress, kurš izpau-žas kādā sev un citiem nepatīkamā veidā – biežas slimošanas, atkarību izraisošu vielu lietošana, pastāvīga raizēšanās, īgnums, neapmierinātība. Un tas visa mūža garumā priecāšanās par dzīvi vietā. (Pieceļas un no kafijas kannas ielej kafiju. Uz galda, līdzās grā-matām ir arī cukurs un cepumi.)

– Pateicos! Šodien aizrit otrā diena, kopš nesmēķēju, tāpēc neatteikšos no ka-fijas, tā asinās uztveri.

– Nezinu, cik smēķēšana asina vai neasina uztveri, bet nesmēķēšana ir dzīvības jautā-jums. Ir tādi, kuri saka: kaimiņš smēķēja un

dzēra un nodzīvoja līdz astoņdesmit... bet, ja to nedarītu, iespējams, dzīvotu līdz simts.

– Vecā Derība runā par cilvēkiem, kas dzīvoja pat līdz 700 gadiem.

– Nespēju atzīt reliģisko domāšanu. Precīzāk – maģisko, kas ir pretstats kritiski analītiskajai domāšanai. Viens no maniem darbības lauciņiem ir psihiskā veselība, un viena no psihiskās veselības pazīmēm ir tā, ka cilvēki ticēšanas vietā domā. Pirms vēlē-šanām ne mazums ļaužu cits citam jautā: «Kā tu domā, par ko balsot? Kam tu tici?» Tas norāda, ka mēs vēl neesam gatavi dzī-vot demokrātijā, jo tā nav paredzēta maz-izglītotiem un nenobriedušiem cilvēkiem. Demokrātija senajā Grieķijā nozīmēja pārtikušās un izglītotās tautas daļas varu. Pārticību un izglītību nevar iegūt bez do-māšanas. Tātad, ja mums ir kritiskā masa,

kas domāšanas vietā izvēlas ticēt, mēs ne-varam cerēt uz labklājību un plaukstošu dzīvi latvijā.

– Kas uz ceļiem nospiež mūsdienu cil-vēku?

– audzināšanas tradīcijas. Te ir stāsts (ilga pauze) par vecākiem, kurus kāds ir nolicis uz ceļiem, tā nedomājot, un viņi automā-tiski noliek savus bērnus. Zviedru kolēģis dakteris Jēkubšons reiz jautāja: «Kā jūs tie-kat galā ar to, ka jums nav reālu nacionālo tautas varoņu? Dažos brīžos man ir svarīgi atcerēties, ko darīja Gustavs XVI un apru-nāties ar viņu.»

latviešiem nav tāds bērnu kults kā, pie-mēram, itāļiem, kur bambino ir teju svēta lieta un ikviens, kurš atrodas bambino tu-vumā, parūpēsies, lai tas justos labi. starp citu, bērni, izjuzdami cieņu, izaug par cil-vēkiem, kas pazīst cieņu un ir spējīgi un griboši to dot otram.

Mēs bieži vien bērnu neturam par vērtī-bu, audzināšanas tradīcijas ir atstumjošas un atgrūžošas. Tev neviens neprasa, ko tu gri-bi. Lielie runā, ej prom!

skolu obligātajā literatūrā ir milzum daudz psihopatoloģisku tēlu un neveiks-minieku, par kuriem spiežam lasīt. Gribas cerēt, ka veselākie vecāki sargā savus bēr-nus, sakot viņiem – to tu nelasi. Kad mani bērni gāja skolā, viņiem bija jālasa Regīnas ezeras stāsts par kaķi un peli. lasot mēs identificējamies ar tēliem. bērns varēja sevi identificēt ar kaķi, kas patiesībā bija mocī-tājs, vai peli, kuru mocīja. Ļoti apšaubu, vai šādi darbi būtu jālasa pusaudžu gados, kad veidojas cilvēka personība. Turklāt pārtiku-šie ir sliktie, bet nabadziņi labie. Nav brī-nums, ka daudzi apziņas un zemapziņas līmenī par labiem uzskata tos, kam slikti iet. Tiklīdz kāds pieliek enerģiju, centību un izdomu un kļūst pārticis, ir jārēķinās, ka viņu sauks par biezo vai blēdi.

Mēs esam gudra tauta, mums tikai jāat-tīsta emocionālā inteliģence.

– Tas tiesa, latvieši ir gudri!– starp citu, latviešiem piemīt pat daudz

gudrības. Mums tikai jāatgūst savas saknes! Tas, kā latvieši izprot veselību, cik pamatos gudri! Vesels un veselums ir ar vienu vārda sakni. Tikai tas, kurš ir vienā veselumā, var būt vesels. Tu nevari būt vesels veselums, ja tev kaut gabaliņš ir bojāts. Janīna Kursīte rakstīja, ka sakne ves- mūsu brāļu tautas senprūšu valodā nozīmē – jautrs, līksms, dzīvespriecīgs. arī tas ir ļoti gudri, ja veselī-ba nozīmē to, ka vari priecāties.

– Kāpēc attīstīt emocionālo inteliģenci ir svarīgi?

– Jo mazāk cilvēks saprot savas emo-cijas, jo nepilnīgāka un plakanāka ir

IevasVeselība 2017 37

GUNTA ANCĀNE

Psihoterapeite

Psihosomatikas klīnikas vadītāja psihoterapeite GUNTA ANCĀNE ir sava aroda ikona. Saku to no personīgās pieredzes, jo, kad, tiekoties ar ārstiem, piemini profesores vārdu, kolēģi cieņā reaģē tā: «Ja to ir teikusi Ancāne, man atliek pierakstīt un iegaumēt.»

36 IevasVeselība 2017

-

Foto

– P

ictu

re A

genc

y un

no

Gun

tas

Anc

ānes

per

soni

skā

arhī

va

E

{Tava ārste}

ANAM NĒ ZE

•Ārste psihoterapeite. •Darbības jomas: medicīna, psihiskā veselība, psihoterapija, psihosomatika, medicīnas studentu, ārstu un sabiedrības izglītošana, ārstēšana, arī pētniecība, vadīšana, organizēšana.•8 izgudrojumu autore.•2009. gadā saņēma Latvijas Ārstu biedrī-bas Sudraba nozīmi, 2013. gadā – Latvijas Ārstu biedrības Goda zīmi par izciliem sasniegumiem medicīnā. •Piekrīt atziņai, ka cilvēks ir ļoti trausls veidojums un vienlaicīgi tieši tikpat stiprs un spēcīgs.•Garīgo pasauli piepilda māksla: tautas dziesmas, Monteverdi, Bēthovens, Kranahs, Emīls Dārziņš, Janis Rozentāls, Džeina Ostina, Makss Ernsts, Glens Gūlds, Mārtiņš Brauns, Raimonds Pauls, Elīna Garanča un Džordžs Mārtins. Un visi pārējie lieliskie.

Tas ir veiksmīgas dzīves pamatā –nodzīvot tieši savu dzīvi.

Ralfs Dravnieks

38 IevasVeselība 2017

–

dzīve. Dažiem dzīve ir kā taisna izolīnija – ne viņi ir īsti priecīgi, ne īsti bēdīgi, ne īsti smaida, ne īsti niknojas. alus pudele, tele-vizors... dzīve... tāds ķirbis dobē. bet kas ir cilvēka dzīve? Tās ir nemitīgas emocijas ik sekundes simtdaļu – prieki, baudas, dus-mas, bailes, aizvainojums, cerības, vilšanās, gandarījums. Psihiski vesels cilvēks nemitī-gi iet cauri dažādām jūtām, pārdzīvo tās un tādējādi izbauda dzīvi visā tās krāsainībā.

– Tā ir nemitīga izaugsme.– Nemitīga attīstība un pilnveide, manu-

prāt, ir dzīves jēga. Piemēram, bērns visu laiku kaut ko grib – darīt, saprast, uzzināt, ko jaunu varēt. Jo vairāk bērnam jautā – Ko tu gribi un ko negribi? –, jo vieglāk tam sevi iepazīt. bet tas nenozīmē, ka vecāki izpilda visas viņa vēlmes. Vecākiem nākas skaid-rot, ka mēs nevaram pa nakti aizlidot uz mēnestiņu, bet mēs varam uz to lūkoties.

Patiesībā dzīve notiek caur nemitīgām krīzēm. Tiklīdz ceļā gadās pārmaiņas, pir-mā doma bieži vien ir – ar to es netikšu galā. Tomēr 90 procentos gadījumu cilvēki krīzes veiksmīgi pārvar. Te ir svarīgi divi aspekti – psihiskā veselība un emocionālais atbalsts. Diemžēl ģimenēs emocionālais atbalsts mēdz arī izpalikt. Vecāki bērnus pārlieku kritizē, sakot – Ko tad tu, tev jau nesanāk! Tu neiedomājies, ka varēsi noskriet labāk par citiem! Dažkārt šī agresīvā varmā-cība tiek ietērpta pseidomīlestībā. Tā spēlīte saucas «es par tevi taču uztraucos». Mīļais, nedari to. Es par tevi tā uztraucos. Vai tev tas nebūs par grūtu? Tās ir visbriesmīgākās mātes, kas šādā veidā saviem bērniem at-ņem ticību pašiem sev un veido atkarīgas personības, kurām agri vai vēlu, bet parasti

ap pusaudža gadiem, sākas trauksmes, pa-nikas lēkmes un citas atkarīgas personības pazīmes. Tad cilvēks sāk slimot vai arī lietot narkotikas vai alkoholu.

Te nāk prātā stāsts par zilonīti, kuru piesien desmit metru garā pavadā pie koka. Kad viņš vēlas iet tālāk, aukla sāpīgi iežņaudzas kājā, un viņš iemācās: tālāk iet nevajag, tas sāp. Un, izaudzis liels, kad viņš spētu no zemes izraut piecus lielus kokus ar visām saknēm, zilonītis tomēr stāv jo-projām pie koka, jo reflekss ir – ja iešu pats savu ceļu, sāpēs. Un te nu netrūkst piemēru no dzīves, kad aizbildinās, sakot – Ko tad es, tas jau tikai mans personīgais viedoklis...

– Kādas ir jūsu domas par vārdiem – ne-zinu, negribu, nevaru?

– Ja jūs ārstam jautājat, kā ārstēt galvas sāpes, ko viņš dara? Viņš vispirms diagnos-ticē sāpju iemeslu. Jo iemesli var būt daudzi. Ārstēšana atšķiras. Mums ir jāsaprot, kas to saka. Vai tas ir psihiski vesels cilvēks? Ļoti bieži vecāki saviem bērniem cenšas uzspiest savas nepiepildītās vēlmes. Tādā gadījumā bērna veselīga atbilde ir: es negribu. Mums te, katedrā, ir tāds joks – «Kas ir jaka? Tas ir ap-ģērba gabals, ko uzvelk bērnam, kad mātei kļūst auksti.» Vēl pie šīs kategorijas pieder teiciens – «Nu, kā tev var negaršot šis ēdiens? Man tas tā garšo!» Tātad, lai nosargātu savas personības robežas, negribu ir vērtīgs.

Ja cilvēks audzis ģimenē, kurā pašvēr-tības un pašcieņas izjūta nav iedota – jeb, pareizāk, atņemta –, tad tā vietā, lai cilvēks pateiktu – Man ir patoloģiski daudz baiļu, kau-na vai vainas izjūtas, viņš saka – Es to negribu. Te iederas Ēzopa fabula par lapsu, kura ie-rauga sulas pierietējušas vīnogas. Tikai no

skatīšanās vien viņa jūt, cik saldas un sulī-gas tās būs. bet, kad ogām klāt netiek, pie-pūlēties pat nemēģina un tikai nosaka – Es nemaz negribu tās skābās vīnogas. Cilvēki arī tā mēdz darīt. Tad negribu ir emocionālas neveselības izpausme, kas dziļākajā būtībā nozīmē – Es jūtos nevarīgs un nespējīgs iegūt to, ko vēlos.

Ir ļoti svarīgi izprast savas vēlmes, jo tas ved pie labsajūtas. Un kas ir labsajūta? Tā ir veselība. Fiziskā un emocionālā veselība.

– Piekrītu, bet man ir sajūta, ka ļoti dau-dzi nezina, kā viņi jūtas.

– Precīzi. Un, ja nezina, kā jūtas, neko ne-var mainīt. Kad cilvēks ilgstoši emocionāli nejūtas labi, bieži sākas slimošana jeb soma-tizācija. Proti, jebkurai emocijai seko reakcija no iekšējo orgānu puses. smadzeņu daļas, kurās zemapziņā veidojas sajūtas un emo-cijas, ir tās pašas struktūras, kur notiek visu iekšējo orgānu darbības regulēšana – vai tas būtu kuņģis, vai sirds un asinsvadu sistē-ma, vai nieres, plaušas, imunitātes sistēma. emocijas ir bioķīmisks process. Ir tādas, ku-ras labvēlīgi ietekmē ķermeņa kopējo funk-cionēšanu – kā prieks, gandarījums, interese. Ir fizioloģisks pamats teikt, ka prieks ir labas zāles. Un ir tādas, kuras ārda, – kā bezpalī-dzība, izmisums, sarūgtinājums, nevarības izjūta, kauns, bailes, vaina.

– Mēdz gadīties, ka cilvēkam ir sūdzī-bas par sāpēm vēderā, bet pēc izmeklēju-miem gastroenterologs neko neatrod.

– Jā, jo iemesls nav orgānā, bet sakrājušos smagu emociju bioķīmijā. Diemžēl tā vie-tā, lai pateiktu, kas ir – emocionālie trau-cējumi –, bieži vien ārsts steigas dēļ pasaka tikai to, kā nav, – jums nekas nav vai vēders sāp uz nervu pamata. Protams, cilvēks nevar pieņemt, ka saslimis ar to «kā nav». Šiem

pacientiem nepieciešams izskaidrojums par emocionālo faktoru nozīmi ķermeņa funkcionēšanā. Kā tas notiek, ka emocijas saslimdina ķermeni. Tad cilvēki sāk apzinā-ties līdz šim neapzināto trauksmi un pani-ku un mazāk fokusēties uz ķermeņa simp-tomiem kā neizbēgamu panikas lēkmes sastāvdaļu – tie ir sirdsklauves, elpošanas grūtības, reiboņi, svīšana un citi simptomi.

– Izstāstīšu jums savu pieredzi ar pa-nikas lēkmēm. Pirms sešiem gadiem pa-vasarī gāju pa Čaka ielu. Te pēkšņi zeme zem kājām saviļņojās, mājas šķita krītam virsū. Šīs jocīgās sajūtas pavadīja elpas trūkums un sirdsklauves. Nonākot mā-jās, sāku analizēt cēloņus. Biju drošs, ka esmu vesels un tas, kas ar mani notiek, ir izskaidrojams. Ar laiku, ejot ārā, sapratu, ka uzmanība no domām par elpas trūku-mu un reiboni ir jānovērš. Sāku klausīties mūziku, un šīs nepatīkamās sajūtas atkā-pās un pazuda pavisam.

– Šis stāsts liecina par labu psihisko ve-selību. Kaut arī jūsos kādas jūtas sašūpojās, jums ir labs līdzsvars starp jūtām un prātu, un tas palīdzēja palikt veselības pusē. Tā var būt. bet lielākoties tā nenotiek. Izejot zināmu ciklu, šie cilvēki nonāk pie mums. Mēs pētām jūtas, kas rada šos regulācijas traucējumus. Godīgi sakot, izārstēt no an-giodistonijas ir salīdzinoši vienkārši.

– Tiešām?– (Domā.) Ok, es jums izstāstīšu vienu

piemēru. Divi džentlmeņi, aptuveni četrus gadus veci dvīņi, skraida pa istabu un abi reizē ieskrien sienā. Un te abiem sejā parā-dās satraukuma un ciešanu izteiksme. Tad viņi abi dodas pie savas mīļās vecmāmiņas. Zēniem palaimējies, viņa ir sirdsgudra. Vispirms viņa aplūko viena zēna pieri un saka: «Nē, te nav puns.» Tad viņa apskata otru zēnu un saka to pašu. Un tad norāda uz satraukuma un ciešanu patieso avotu – bailēm: «Jūs abi droši vien nobijāties.» abi džentlmeņi pagriežas un viens otram saka: «Mēs nobijāmies.» Tas, kā mēs tagad jūta-mies – mēs jūtamies nobijušies.

Pieaugot šie cilvēki sapratīs, kurās si-tuācijās viņi ir nobijušies, kad nepatīkamo pašsajūtu nosaka bailes, un kurās to nosaka sāpes pierē. bet, ja nav šādas gudras vec-māmiņas bijis, ja gadījumā ir vecmāmiņa, kura saka: «Vai, vai, kas nu būs, nu parādi, kas tev tur tai galvai. Vai stipri sasities?» saskaroties ar šādu pieredzi, bērnam pie-augot būs grūti atšķirt – vai tās ir emocionā-las vai fiziskas ciešanas. Tas ir viens no an-gioveģetodistonijas rašanās mehānismiem.

– Bet mans piemērs parāda, ka cilvēks arī pats sev var palīdzēt.

– Jā, un nozīmīgs ir personības brieduma

līmenis. Viens no veidiem, kā to veicināt, ir – savas izpratnes par dzīvi pilnveidoša-na, lasot vērtīgas grāmatas. īpaši grāmatas, kurās aprakstīts vienas dzimtas ceļš, laikam ritot. Kā paaudžu paaudzēs attīstās emo-cionālie un sociālie procesi. Kas tos nosaka.

– Jums ir divi dēli, sakiet, kādas atziņas un vērtības jums bija svarīgi dēlos ielikt?

– Galvenais – drosmi izdzīvot savu dzī-vi un izbaudīt savu varēšanu. Vēlmi gribēt pēc iespējas daudz, izbaudīt pēc iespējas daudz un izmēģināt pēc iespējas daudz, un, protams, priecāties ļoti daudz.

– Vai šajos jautājumos atrast vienprātī-bu ar vīru bija viegli, ņemot vērā, ka arī viņš ir psihoterapeits?

– Vecāki ir vecāki, un profesijas te nespē-lē īpašu lomu. Protams, zināšanas palīdz. Tomēr bērnus jau neaudzina ar teoriju, bet ar tik daudz mīlestības, uz kādu dotajā šķērsgriezuma punktā vecāki kā personī-bas ir spējīgi.

– Jums ir kāda ģimenes tradīcija, kuru nemainīgi piekopjat līdz pat šodienai?

– Droši vien tādas ir daudzas, kuras no-tiek jau automātiski, – dziesmoti apsveiku-mi dzimšanas dienas rītos un tamlīdzīgi. Tomēr domāju, ka par tradīciju ievērošanu svarīgāk ir būt gataviem jaunu tradīciju iz-veidošanai.

– Intervijā 2000. gadā teicāt, ka laime ir priecāties, cīnīties un mīlēt. Vai šodien, pēc sešpadsmit gadiem, domājat tāpat?

– Jā, es tam joprojām piekrītu.– Tad sakiet, ko jūs saprotat ar vārdu –

cīnīties? Tas ir diezgan smagnējs vārds.– (Domā.). Vai tad cilvēkam ir liela izvēle?

Vai tad ir iespējams necīnīties? Cīņa (ne-jaukt ar kautiņu), filozofiski ņemot, ir viens no dzīves būtības un attīstības pamatele-mentiem. labas lietas nenotiek pašas par sevi. Dārzs aizaug ar nezālēm, ja ar tām necīnās. brīvība, piemēram, ir jāizcīna un pēc tam nemitīgā klusā cīņā jānotur. Ja runājam par cilvēka attīstību, jebkuras jaunas zināšanas un prasmes, no vienas puses, ir saistītas ar zinātkāri tās iegūt. bet, no otras, tur ir zināms cīņas elements pa-šam ar sevi – ar nevarēšanu, ar sajūtu, ka šo darbu nespēšu veikt. Vēl es domāju, ka cīņa ir skaista, ja mēs cīnāmies par kaut

ko, nevis pret kaut ko. Tad tas ir jēgpilni. – Jums ir astoņi izgudrojumi. – ar vienu no izgudrojumiem lepojos

īpaši. Tas radās, rakstot doktora disertāciju par divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimību. stradiņa slimnīcas Gastroenteroloģijas cen-trā bija izcils ārstu un zinātnieku kolektīvs, un man bija divi brīnišķīgi zinātniskie va-dītāji – gastroenterologs profesors Nikolajs skuja un psihiatrs profesors Imants eglītis. Un izgudrojuma jēga bija – par cilvēka psi-hisko stāvokli iespējams spriest pēc divpad-smitpirkstu zarnas gļotādā lokalizēto ente-rohromafīno šūnu skaita. Garastāvokļa regulācijā ir iesaistīts serotonīns. svarīgi tā producētāji organismā ir enterohromafīnās šūnas. Šīs šūnas lielākoties atrodas centrālajā nervu sistēmā un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas gļotādā. skaitot šūnas divpadsmit-pirkstu zarnas kriptās, to daudzums korelē ar garastāvokļa nomāktības pakāpi. Jo ma-zāks šūnu skaits, jo cilvēks sliktāk jūtas.

– Vēl pavisam īsi. Divi jautājumi. Kas jūs dzīvē ir pārsteidzis?

– (Iesmejas.) Kopš man pasliktinājusies redze, man ir ļoti daudz pārsteigumu. Piemēram, man šķiet, ka tur zemē guļ no-kritis kāds dārgums vai brīnišķīgs mākslas darbs, un izrādās, tā ir nodzeltējusi kļavas lapa. Citreiz kāds žagariņš. Ir viena lieta, kas mani pārsteidz katru reizi, kad paskatos debesīs, tie ir mākoņi – vienmēr pārsteidzo-ši skaisti. Man tiešām patīk mākoņi. Katru mēnesi mani pārsteidz kāda jauna grāmata. Un katru reizi mani pārsteidz simfoniskās mūzikas koncerti. Tiešām pārsteidz visas tās krāsas, ko tur var dzirdēt...

– Dzirdēt krāsas?– Nu, vai tad ne?!– Tad vēl mani interesē, ko jūs dzīvē

esat sapratusi?– Pirmkārt, es jūtos sapratusi visu to, ko

mēs šodien izrunājām. Vēl esmu sapratusi, ka brīvība ir tikpat

svarīga, cik veselība. Ne par kādu naudu vai citu cenu es nebūtu gatava atgriezties Padomju savienības vai kādā citā totalitārā režīmā. Tajā pašā laikā man ir tapis skaidrs, ka brīvība nav viegla. līdzko cilvēkiem ir brīvība, rodas grūtības saistībā ar milzīga-jām izvēles iespējām un atbildību par izda-rītajām izvēlēm. Izdarot izvēli, brīvs cilvēks uzņemas atbildību. Tāpēc daudzi bēg no brīvības.

Viena no pirmajām, spēcīgajām atziņām manā dzīvē bija – cik svarīgi ir neļaut sevi sasaistīt bailēm, kaunam vai vainas apziņai. Jo tad cilvēks ir pazudis. Un tas tad ir tas «smagais liktenis». liktenis nav kaut kas tāds, kas darbojas uz cilvēku no ārpuses. Tas ir kaut kas, ko cilvēks veido pats.

Jaka ir apģērba gabals, ko uzvelk bērnam, kad mātei kļūst auksti.

38 IevasVeselība 2017 IevasVeselība 2017 39

Pasaules elPa. strādājot eiropas ārstu asociācijas valdē.

Vienmēr zirgā! «un, ja esi indijā, nedrīkst neizbaudīt pastaigu arī ziloņa mugurā.»

sKaTiens. «Te man ir 18 gadu.»

3 mīļas fotogrāfijas