1

2

Guntis Dišlers Latvijas Kristīgā akadēmija

3

PAR KO UN KĀ MĒS

PAR TO RUNĀJAM?

4

Nostāsti par viņiem ir «interesanti», tie mulsina, izraisa apbrīnu, liek apklust, jo tik tālu no mūsdienu cilvēka dzīves tie ir.

• KĀ tos lasīt? • KĀ tos saprast? • Vai mūsdienu valodā ir VĀRDI, kā aprakstīt tur notiekošo? • Vai LATVIEŠU valodā ir vārdi – kur tādu askētu nekad nav bijis? • Un – vai tos iespējams «pārtulkot» MŪSDIENU CILVĒKAM? • Un vai mūki mūsu dienās TĀ dzīvo? • Un – KĀPĒC? Kā vārdā? • Galvenais – kāpēc MAN to vajag? Es taču neesmu un negribu būt mūks.

5

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

KRISTIETĪBAS SATURS

IR ASKĒTISKS

6

Kristietības būtība ir askētiska. Vispirms bija atsevišķas idejas, no kurām vēlāk tika izveidota saskanīga askētikas sistēma. Šīs idejas ir gan Vecajā, gan Jaunajā derībā. Jānis Kristītājs un esēņu kopiena pie Nāves jūras. Kristus izteicieni: “Ja kas grib man sekot,tas lai ņem savu krustu un seko man” (Mt. 16:24, Mk. 8:34, Lk. 9:23), “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5:48). Kur atšķirība no jebkuras citas askētikas sistēmas? Garīgās pilnības kāpnes ir bezgalīgas, tāpat kā savā pilnībā arī Dievs ir bezgalīgs. Nav tādas pakāpes, kuru sasniedzot, tālāk vairs nav, kur iet. Likumu var izpildīt (vismaz teorētiski), bet pilnību sasniegt – nav iespējams. Askētikas būtība – apzināta piepūle, šo pilnību cenšoties izcīnīt.

7

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Kristietības būtība ir askētiska. Negatīvais aspekts un pozitīvais aspekts. Negatīvais: Vispirms ir jāatsakās no pārejoša labuma un īslaicīgiem priekiem. “Nemīliet pasauli un to, kas ir pasaulē: ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas iekāre, acu ieprieca un sadzīves lepnība – nav no Tēva, bet gan no šīs pasaules.” (1.Jņ. 2:15-16). Kas ir šī “pasaule” (kosmos)? – viss tas, kas ir atsvešināts no Dieva, kas nav Dievam pieņemams un kas ir pret Dievu. No pasaules nav iespējams norobežoties ne ar kādu sienu – tā ir tikumiskā, morālā atmosfēra, kādu rada cilvēka grēcīgā dvēsele, un šī pasaule ir visur, kur ir cilvēks. Tas nozīmē ka mīlestība uz Dievu un mīlestība uz pasauli nav savienojamas, lai ko par to [šo savienojamību] runātu. Šāda mīlestībācība ir ap.Pāvilam: “Tad nu esiet miruši grēkam, bet dzīvi Dievam Kristū Jēzū, mūsu Kungam. Tāpēc lai nevalda grēks jūsu mirstīgajā miesā” (Rom. 6:11-12).

8

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Kristietības būtība ir askētiska. Nobriedušai apziņai miesa izskatās kā objektīvi pretējs spēks, tāpēc askētika nozīmē ar Dieva svētības spēku pretoties 1) saviļņotas miesas spiedienam, 2) miesas izpostītāju dēmonu varai. Citiem vārdiem sakot, pretošanās “vecajam” cilvēkam nozīmē garīgo cīņu, ko īpaši pasvītrojis apustulis: “Mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet pret varām, kundzībām un valdībām šajā tumsas pasaulē, pret padebešos mītošajiem ļaunajiem gariem” (Ef. 6:12). Tā nav cīņa pret ķermeni kā tādu, bet gan cīņa pret grēka samaitāto miesu ar tās iekārēmun ar trulumu, ko šāda miesa uzdzen saprātam.

9

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Kristietības būtība ir askētiska. Pozitīvais: Kristietības jēga ir attīrīt, spodrināt sasmērēto un aptumšoto Dieva tēlu cilvēkā – bet cilvēks ir radīts Dieva tēlā. Tas nav kaut kāds abstrakts aicinājums, demagoģisks postulāts, - grēka samaitāta apziņa izslēdz jaunradi, dzēš cilvēcības dziļākos aspektus. Te meklējama kristietības oriģinalitāte: Tas spēks, kas apslēpts “gudrajiem un prātniekiem”, kas māca rēķināties ar šo pasauli un cilvēku filozofijas tukšību – bet ir atklāts “bērniem un zīdaiņiem”, “kam pieder debesu valstība”, tas “spēks, kas nespēkā varens parādās” (2.Kor. 19:9), noliek kaunā šīs pasaules gudros (1.Kor. 1:18-25 u.c.). Tāpēc kristietība pieejama katram, vai viņš jūds, vai grieķis.

10

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Kristietības būtība ir askētiska. Kristietība ir reliģija, kas cilvēku pārveido Pestītāja – Dievcilvēka tēlā un kas pārveido cilvēka miesu – no dvēseles miesas par garīgu miesu, - tā ir dievcilvēka reliģija un cilvēka dievpilnības reliģija. Tātad, ja negatīvā puse nozīmē novēršanos no “vecā” cilvēka, no dzīvnieciskās un organiskās dabas (grieķu v. bios), kas ir pakļauta primitīvām kaislībām, miesas iekārēm, tad pozitīvā puse nozīmē “apģērbt jauno cilvēku” (Kristu), cenšanos pēc Debesu valstības un mūžīgās dzīvības (zoē).

“Tajā, ka garam jācīnās ar garu, nav nekā pārsteidzoša. Īsts brīnums ir tas, ka cilvēks, kurš mājo mies un pastāvīgi cīnās pret šo naidīgo un veiklo [t.i.,

viltīgo] miesu, spēj sakaut bezmiesīgos ienaidniekus.” Pakāpnieks, 15.

11

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Daži likumi Kalna sprediķī, kas ievirza askēzē: “Svētīgi garā nabagie, svētīgi sirdsšķīstie, svētīgi tie, kas raud”, “Mīliet savus ienaidniekus”, “Svētījiet tos, kas jūs lamā un lād”. Kas attiecas uz mīlestību – tā nav abstrakta un vispārīga pret visiem pēc kārtas. Nelaime, ka šis vārds ir pārslogots, tāpēc šī vārda jēgu vairs nav iespējams uztvert tieši. Kristīgā skatījumā mīlestība ir konkrēta, vērsta uz konkrētu cilvēku; tā ir saistīta ar spēju ticēt. Pats galvenais – mīlestība aizved pie apvērsuma cilvēkā (grieķu metanoia).

12

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Kristietības būtība ir askētiska. Visbeidzot – kristīgajai askētikai ir eshatoloģiska dimensija. Cīņa pret grēku, “vecā cilvēka” apkarošana bija / ir saistīta ar skaidru apzināšanos par par piederību Dieva valstībai. Tas nav ārējs institūts, bet gan iekšā cilvēkā arvien topošs jaunradošs spēks, kas paceļ no zemes uz zebesīm. Tai pašā laikā “Mana valstība nav no šīs pasaules” (Jņ. 18:36), t.i., zemes dzīvē tā nav sasniedzama. Lai kā tu cīnies un cik, vienmēr tā paliks nesasniedzama. Būtisks noteikums ir paša cilvēka cīnīšanās, viņa sasprindzinājums, pastāvība un izturība. Jo tikai tiem, kas “ar spēku laužas tajā iekšā”, tā tiks dota (Lk. 16:16). Askēze nav kādu “izredzēto” nodarbošanās, tas nav aicinājums snobiem, tā ir prasība ikvienai kristīgai dzīvei.

13

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

NO TUKSNEŠA PIEREDZES

UZ…

14

Stāsti intriģē. Patiešām, mūsdienu monasticisms – kur šīs ikonas tapušas – nav tāds, kāds tas bija Ēģiptē pirms gandrīz 2000 gadu. Šīs bildes rāda drūmus večus un kārnas sievas, bet acīm tīkamā veidā. Kā izskatās skarbums, ko rāda skarbiem līdzekļiem? Sekojošās bildes ir Teofāna Grieķa (14.gs.).

15

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

16

17

18

19

20

21

22

23

Tuksneša klosteru karte Ēgiptē – uz dienvidiem no Aleksandrijas. 24

Tēbu Pāvils (m. 341) tiek uzskatīts par pirmo, kurš aizgāja tuksnesī, lai tur dzīvotu kā vientuļnieks askēts.

25

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Antonijs Lielais (apm. 251–356) ap 270.g. svētdienā, noklausījies sprediķi par bagāto jaunekli (Mt. 19:21), saprata, ka arī viņš nevar ieiet Debesu valstībā, ja savu mantu neatdod nabagiem. Izgājis no baznīcas, tā arī izdarīja, pārdeva visu un aizgāja tuksnesī.

26

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Antonija klosteris Ēģiptē; nākošajās bildēs kāpnes uz viņa alu un pati celle. 27

28

29

Tuks

nesis

– p

rom

no

pilsē

tas –

sas

kaņā

ar

tāla

ika

prie

kšst

atie

m b

ija d

ēmon

u va

lstīb

a.

Aiej

ot tu

ksne

sī, c

iolv

ēks u

zņēm

ās b

riesm

īgu

cīņu

. Bild

ē –

Anto

nija

cīņ

a pr

et d

ēmon

iem

.

30

“Dažas kaislības rodas dvēselē un no tās ieiet ķermenī, bet citas – otrādi. Pēdējais attiecināms uz cilvēkiem, kuri dzīvo pasaulē,

bet pirmais – uz tiem, kuri dzīvo mūka dzīvi, jo viņiem nav pamudinājuma [t.i., kārdinājuma] no ārpuses.”

Pakāpnieks, 15. Tātad runa jau nav “par mūkiem”. Runa ir par tādu dzīvi, ko neizposta kaislības, miesaskāre, meli, izlikšanās, rijība, mantkārība, aprunāšana utt. “Mūka dzīve” – tas nekādā ziņā nav pašmērķis. Tas ir gan līdzeklis, gan arī rezultāts.

31

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Staba Simeons (apm. 388 – 2 459) kļuva slavens, dzīvodams 37 gadus uz nelielas platformas staba galā (Sīrijā). Viņa piemēram vēlāk sekojuši daudzi.

32

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Paho

mijs

.

33

Ēģip

tes M

arija

.

34

Klostera drupas tuksnesī. Tomēr no eremītu alām un cellēm nekas nav saglabājies. Šis ir bijis vareni liels. 35

Sākumi. Vecā Derība. Esēņi un terapeiti 1.gs. pr. Kr., kas ņēma paraugu no Elijas un Jāņa Kristītāja. Agrīnā kristietība. Imitējot Kristus 40 dienas tuksnesī pirms kalpošanas sākuma. Eremītu monasticisms. Pilnīga aiziešana no sabiedrības (grieķu v. eremos „tuksnesis”), vārdu pacēla Antonijs Lielais (3.gs.), vēlāk to pieņēma citi, bet Sīrijā viņus sauca par «Derības dēliem». Sievietēm nebija iespēju vienām dzīvot tuksnesī, tāpēc ar bīskapa atļauju viņām ierādīja alu (istabu) ar logu uz baznīcu – pa to viņas saņēma Vakarēdienu. Bija vēl divi citi logi, pa kuriem lai padeva ēdienu un lai sarunātos ar tiem, kas atnākuši pēc padoma. Kenobītu monasticisms. Pirmās kopienas Ēģiptē Skitā un Nitrijā. Makarijs Lielais Kelijā (328). Tie bija eremīti, bet viņi sanāca kopā svētdienās uz dievkalpojumu. 346.g. Pahomijs izveidoja pirmo kenobītu klosteri Ēģiptē. Šāda klostera priekšnieks ir abba. Kenobītiem ir savas stingas kopdzīves regulas, ēkas aiz augstas sienas, mūki dzīvoja kopīgās istabās līdz pat 40 (dalīti pa amatiem).

Jordāna pie Nāves jūras, kur sludināja Jānis Kristītājs. 36

…UZ ŠĪS PIEREDZES APKOPOJUMU

37

Galvenie Tuksneša tēvu tekstuālie avoti: • «Tuksneša tēvu izteicieni» - galvenais izteicienu krājums no 5.gs.; sarunas

starp vecajiem un jaunajiem, atbildes uz jautājumiem utt. • «Tuksneša tēvu dzīvesstāsti» - izaug no iepriekšējā avota, • «Etiopijas klosteru tekstu krājums» – ietver daudzus izteicienus, kas nav

iekļauti lielākajā krājumā; 5.gs., • Galatijas Pallādija «Lausa grāmata» - īsas epizodes no dzīves, izteicieni;

pieejama latviski, • Sv. Atanāsijs (apm. 298 – 373) «Svētā Antonija Lielā dzīvesstāsts» - viens no

izcilākajiem t.s. Baznīcas tēviem, teologiem, • Jānis Kasiāns Romietis «Institūti» un «Konferences» - runa ir par klosteru

ārējo iekārtu (I) un mūka iekšējo cīņu pret astoņām galvenajām «kaislībām» jeb «netikumiem» (K). Nozīmīgs, jo Austrumu mantojumu translē Rietumiem (benediktīnieši, vēlāk trapisti).

Eremīts redzēja kādu smejamies un teica viņam:

«Mums jādod atskaite par visu savu dzīvi debesu un zemes priekšā, un tu spēj smieties?»

38

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Filokālija. No grieķu v. φιλοκαλία, φιλία"love" + κάλλος «skaistums»: «mīlestība uz skaisto, t.i., uz labo un cildeno». Tas ir 4.-15.gs. Austrumu hesihastu tekstu krājums 5 sējumos, ko izveidoja 18. gs. Lai gan teksti bija zināmi jau senāk, apkopojums vienā izdevumā atviegloja pieejamību un izplatību, kā arī veicināja pārtulkošanu citās valodās. Tas ir principiālais garīgais teksts visām Austrumu baznīcām, tā iespaids uz Austrumu baznīcām ir pat lielāks nekā Bībelei. Baznīcslāvu valodā 1793.g. (Paīsijs Veļičkovskis, Добротолюбие), krieviski 1857.g. (Ignātijs Brjančaņinovs) un 1877.g. (Teofans Vientuļnieks). Pēc tam tulkojumi rumāņu, itāļu, franču, angļu u.c. valodās. Latviski neliela izlase 1990-o gadu beigās (ar nosaukumu «Labestība»).

39

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Tuksnesī kādu laiku dzīvojuši vairāki izcili teologi – Aleksandrijas Atanāsijs, Jānis Zeltamute, Jānis Kasiāns Romietis (kurš Tuksneša atziņas iznesa tālāk uz Rietumiem, uz Eiropu). Daļu no viņu mantojuma arī mēdz pieskaitīt Tuksneša tradīcijai. Šīs tradīcijas tika attīstītas Austrumu un Rietumu baznīcu monasticismā. Atsevišķi teologi teorētiski ar argumentiem pret opozīciju nopamatojuši kādus monasticisma aspektus – lai jaunās kustības Tuksneša mantojumu nesagrozītu aplamā virzienā. Tāds strīdīgs jautājums, piemēram, ir hesihasms (ko aizstāvēja pret sagrozījumiem Gregorijs Palama, 14.gs.). Mūsdienās spēcīga tendence ir hesihasma un Tēvu pieredezes “salaulāšana” ar hinduisma, bet lielākoties ar atsevišķiem budisma elementiem.

40

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Jānis Kasiāns Romietis (apm. 360-435). Askēts, ar saviem sacerējumiem godināts kā svētais gan Austrumos, gan Rietumos. Dzimis mūsd. Rumānijā vai Bulgārijā turīgiem vecākiem, tāpēc labi izglītots – bilingvāls (grieķu un latīņu). Jaunībā ceļojis pa Palestīnu, pēc tam devās uz Sketu Ēģiptē, vēlāk Konstantinopolē satikās ar Jāni Zeltamuti, tika ordinēts par diakonu. Baznīcas lietās nokļuva Romā, tur saņēma ielūgumu doties uz kādu klosteri Marseļā, kur izveidoja savējo (sv. Viktora) klosteri. Jāņa uzskati lielā mērā ir pamatā benediktīniešu, cisterciešu un trapistu uzskatiem. Rakstīja vēlu un maz, tikai tad, ja to lūdza kādi augsti kungi. Viņa vienīgais avots bija Pontas Evagrijs; viņa darbi “Par kenobītiem”(“Institūti”) un “Sketa tēvu mācības” (“Konferences”). Pirmajā runa par klosteru ārējo iekārtojumu, bet otrais skaidro “iekšējā cilvēka vingrināšanu un sirds pilnveidošanu”. Jānis pielika mūkus pie roku darba, sakārtoja, viņaprāt, haotisko dzīvesveidu un mācīja, kā uzvarēt galvenos netikumus: rijību, netiklību, lepnību, dusmas, skaudību, izklaidību un plātīšanos. Šos tekstus vēlāk benediktīnieši lasīja pirms vieglajām maltītēm. Teksts latīniski, tiešā un vienkāršā valodā. Drīz tika pārtulkoti grieķiski – tas nozīmē, Austrumi viņu atzina par savējo.

41

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Jāņa Kasiāna Romieša ceļojumi pa Austrumiem un Rietumiem. Tas ir arī Tuksneša tēvu pieredzes ceļojums.

42

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Jānis Pakāpnieks (šī gan nav viņa ala) – 40 gadus vientuļnieks, apkopojis tuksneša tēvu pieredzi grāmatā, ko tagad pazīst visā kristīgajā pasaulē. 43

DZĪVE TUKSNEŠA KOPIENĀ

44

Vecā Derība Esēņi un terapeiti 1.gs. pr. Kr., kas ņēma paraugu no Elijas, vēlāk Jānis Kristītājs. Agrīnā kristietība Imitējot Kristus 40 dienas tuksnesī pirms kalpošanas sākuma. Eremītu monasticisms Pilnīga aiziešana no sabiedrības (grieķu v. eremos „tuksnesis”), vārds nāk no Antonija (3.gs.), vēlāk daudzi citi, bet Sīrijā viņus sauca par „Derības dēliem”. Sievietēm nebija iespēju vienām dzīvot tuksnesī, tāpēc ar bīskapa atļauju viņām ierādīja alu (istabu) ar logu uz baznīcu – pa to viņas saņēma Vakarēdienu. Bija vēl divi citi logi – lai padotu ēdienu un lai sarunātos ar tiem, kas atnākuši pēc padoma. Kenobītu monasticisms Pirmās kopienas Ēģiptē Skitā un Nitrijā. Makarijs Lielais Cellēs (328). Tie bija eremīti, kas sanāca kopā svētdienās uz dievkalpojumu. 346.g. Pahomijs izveidoja pirmo kenobītu klosteri Ēģiptē. Šāda klostera priekšnieks ir abba, vēlāk garīgais skolotājs. Kenobītiem ir savas stingas kopdzīves regulas, ēkas aiz augstas sienas, mūki dzīvoja kopīgās istabās līdz pat 40 (dalīti pa amatiem). Pahomijam nomirstot, Ēģiptē bija ap 3000 šādu kopienu. No turienes – Palestīnā, Jūdejas tuksnesī, Sīrijā, visur Romas impērijā. 4.gs. beigās Bazils Lielais monasticismu pārnesa uz tag. Turciju, bet Jānis Kasiāns Romietis – uz mūsd. Franciju, Augustīns (4.gs.) uz Itāliju, Benedikts Itālijā (5.-6.gs.)

45

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Tuksnešu apdzīvošana notika kristietībai būtisku pārmaiņu laikā – Diokletiāna laika vajāšanas bija pēdējās Romas impērijā. Sākās jauns laiks, kad kristietība tika impērijā atzīta. Un tas nozīmē, ka baznīcā sagāja daudz to, kuri iepriekš bija kristietību vajājuši. Pārmaiņas notika diezgan strauji un tikpat strauja bija reakcija uz “ērtās kristietības” veidošanos. Jo kristietības saturs ir radikāls. Askētisks pēc būtības. Tie, kas aizgāja uz tuksnešiem, radīja pēc būtības alternatīvu kristīgo sabiedrību. Tuksneša kopienas parādījās vienlaicīgi Ēģiptē, Sīrijā un Palestīnā. Antonija un citu eremītu (“vientuļnieku”) piemērs drīz piesaistīja simtiem, vēlāk tūkstošiem sekotāju – viņi dzīvoja pilnīgā askēzē, atteikušies no veselīgas pārtikas, pirtīm, miesas priekiem, miega un atpūtas. Tie bija lielākoties vīrieši, bet netrūka arī sieviešu.

Un tomēr tas nebija pašmērķis. Viņu dzīves saturs bija: “Nevis nomirt Kristus dēļ, bet nomirt līdz ar Kristu”.

Pirmais ir neveselīgs fanātisms, otrais ir askētika – gara uzvaras svētki.

46

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Askētiskās dzīves modeļi Ēģiptē ar laiku izveidojās trīs galvenie monasticisma tipi: 1. Eremīti – vientuļnieki, kāds bija Antonijs un viņa sekotāji Lejasēģiptē, 2. Kenobīti (no “koinonia”, sadraudzība) – mūku (vīriešu un sieviešu, protams,

atsevišķi) kopienas Augšēģiptē; tās veidoja Pahomijs, 3. Daļēji eremītu dzīvesveids, lielākoties Nitrijā, Cellēs un Sketā, rietumos no

Nīlas – to iesāka Amuns. Tās bija mazas grupiņas, divi līdz seši mūki kopā ar savu garīgo skolotāju. Grupas sanāca kopā svētdienās, lai noturētu kopīgu dievkalpojumu, pēc atkal aizgāja katrs savos kambaros un vairs nesatikās.

Krievu valodā vārdi skit, kelija; latīņu celle – nāk no šiem vietvārdiem.

47

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Kopienu organizācija. Sākumā Antonijs un citi dzīvoja kā vientuļnieki vai grupiņās pa diviem, trim. Pahomijs (apm. 292–348) sāka kopdzīvei piešķirt organizētu un disciplinētu izskatu, tā tapa klosteri ar savām regulām – disciplīnu, paklausību, pienākumu strādāt, klusēšanu, gavēņiem un ilgām lūgšanām. Daži uzskata, ka stingro k’rtību ietekmēja tas, ka Pahomijs kādreiz bija romiešu zaldāts. Pirmajā Pahomija klosterī vīrieši un sievietes dzīvoja atsevišķos kvartālos, pa trim vienā istabā. Viņiem bija trīs gadus ilgs pārbaudes laiks, kas noslēdzās ar pilntiesīgu uzņemšanu kopienā. Kopīgs īpašums, kopīgas maltītes klusumā, gavēnis divreiz nedēļā, vienkāršs zemnieka apģērbs ar kapuci. Viņi pina grozus un matračus, un šai vienmuļajā darbā pie sevis teica lūgšanas. Vairākas reizes dienā sanāca kopā, lai lasītu Rakstus un kopīgi lūgtos. Pahomijs radīja arī abbas un ammas statusu, tie bija atbildīgi par pārējo brāļu (māsu) garīgo dzīvi. Viens no agrīno kopienu apceļotājiem bija vēlāk labi zināmais Bazilejs Lielais, Cēzarejas bīskaps, viens no t.s. Kapadoķiešu tēviem. Viņš Pahomija regulu pārnesa uz Austrumu baznīcu, bet ne tikai – iesaistīja mūkus un mūķenes arī kopienas darbos slimnīcās, nabagu patversmēs kalpošanā nabagiem.

48

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

VIŅU VĒRTĪBAS

49

Vai var sākt uzreiz un viens pats? Tas var šķist vilinoši – tik ļoti, ka cilvēki nereti pēc tuvības Dievam ilgojas. Galu galā pati dzīve bieži ar savu stresu rada šādu vēlēšanos – aiziet no visiem “tuksnesī”. Tomēr dzīvošana vienatnē tikusi uzskatīta par augsta garīga brieduma liecību. Pilnīga noslēgtība – aizmūrētā alā, pa laikam atverot mazu lodziņu, lai saņemtu kādu gabalu maizes vai ūdens krūzi. Kad lodziņš vairs neatvērās, visi saprata – vientuļnieks ir miris, un lodziņu aizmūrēja uz visiem laikiem. Un Jānis Pakāpnieks brīdina, ka vēlēšanās uzreiz sasniegt augstāko pakāpi liecina par ārprātu (saprāta zudumu) un galu galā ne katrs ir piemērots dzīvei vienatnē. Vispirms ir jāiet cauri (ļoti grūtai) fāzei – dzīvei brāļu kopienā. Un nav tā, ka klostera brāļu raksturs ir viesmīlīgs un laipns – tie ir skarbi vīri, nekāda glamūra. Šī perioda jēga ir lepnības un iedomības salaušana. Pazemības tikums ir visu citu garīgo tikumu māte, un to iespējams apgūt, tikai kopā dzīvojot.

“Kā tu varēsi pastāvēt pret dēmonu uzbrukumiem neredzamā veidā un vienatnē, ja iepriekš nebūsi cīnījies kopā ar brāļiem?”

Pakāpnieks, 1. 50

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Vai var sākt uzreiz un viens pats? “Cilvēks, kurš slimo ar dvēseles kaislību un mēģina dzīvot vientulībā, ir līdzīgs tam, kas lec no kuģa jūrā un iedomājas, ka droši aizsniegs krasu uz dēļa.. Tev vajadzīgs Eņģeļa spēks, ja esi nolēmis dzīvot kā vientuļnieks.” Pakāpnieks, 27

51

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Hesihasms. No grieķu v. „klusums, miera stāvoklis“ – svētdzīves tradīcija, kas sākusies Tuksneša kopienās. Pakāpnieks, 27. Viņš atzīstas, ka negrib par to runāt, lai „nedotu barību kādam garāmskrejošam sunim“, kas, kaulu no galda nozadzis, to aizlien notiesāt „vientnē“. Kas ir šī „vienatne“? Vispār Jānis daudz lieto simbolus un metaforas, un šī ir viena no tām. Vienatne – subjektīva interpretācija, askētiskās dzīves likumiem neatbilstoša Vārda izmantošana. Vispirms ir cīņa, kurā „nezaudē spēku“. „Kaķis uzmana peli, bet klusētāja garīgā pele ir domāšana.“ Cīņa ar nelietīgām, zemiskām domām ir pati grūtākā cīņa. Un vispār –“ kaislību vergam kam ir bīstami ķerties pie teoloģijas“. Pakāpnieks, 27. 52

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Hesihasms. Hesihasms bija pirmkārt „iekšējā klusuma un nepārtrauktās lūgšanas“ prakse. Tika attīstīts Bizantijā līdz 14. gadsimtam, cieši saistot ar t.s. Jēzus lūgšanu („Kungs Jēzu Kristu, esi man, grēciniekam, žēlīgs“). Prakse pamatojas ap. Pāvila 1. un 2. vēstulē tesaloniķiešiem, tā ir „sirds lūgšana“. Pats lūgšanas saturs nāk no Tuksneša tēva Filemona, to pieminējis Makarijs Lielais, Pontas Evagrijs, vēlāk Nīsas Gregorijs. Tā tika teikta klusumā, aizvērtām acīm – „bez redzes tēliem“, lai pilnībā koncentrētos uz Dieva klātbūtni. Sākotnēji „hesihasts“ bija „eremīts“ – pretēji kenobītiem, kuri dzīvoja kopā. Ar šo vārdu var apzīmēt gan iekšējo, gan ārējo klusumu, tomēr Tuksneša tēvu izteicienos to saprot iekšējā klusuma stāvokli (vai to vispār latviski var aprakstīt? – angļu v. tranquility). Neviens nevar sasniegt teozi, ja nedzīvo šķīstu dzīvi, ko vainago uzticīga, nesadalīta, klusa, nebeidzama, silta Sirds lūgšana. Teozes gaitā notiek transformācija – kā mācīja Gregorijs Palama (14.gs.), cilvēku piepilda Tabora gaisma. Tas ir sinerģijas rezultāts, proti, Dieva žēlastība, kas tiek dota askētam.

53

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

54

55

Hesihasms Rietumos. Hesihasma prakse Austrumos lika kocentrēties uz sirds, domu un jūtu veselumu, sakopošanu fokusā uz saprāta skaidrību. Nepacietīgajiem tā ir “tuvošanās Dievam” (teoze). Tas ir mērķis, kuru neierobežo dabiskā dzīve un ved tālāk uz dievišķošanu. Vismaz līdz 17.gs. Romas katoļi pret šo konceptu izturējās negatīvi. Georgija Palamas doktrīnai praktiski nebija sekotāju Rietumos. Hesihasmu vērtēja kā “brutālu autosuģestijas formu”. – Tā var būt, ja nesaprot askētikas būtību. 20.gs. attieksme pret Palamu ievērojami mainījās, kas noveda pie viņa godināšanas atseviškās vietās Rietumos – lai gan bez oficiālas kanonizācijas. Daži rietumnieki uzskata, ka starp Palamas mācību un Romas katoļu uzskatiem nav pretrunu. Jānis Pāvils II starp “Austrumu baznīcas godājamām un senām tradīcijām” pieminēja Kapadoķiešu tēvu uzskatus jautājumā par dievišķošanu. Tās būtība izsakāma Ireneja vārdiem (2.gs.): Dievs kļuva cilvēks, lai cilvēks varētu kļūt kā Dievs.

56

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

VIŅU SVĒTDARĪŠANAS

SISTĒMA

57

Ēģiptes tuksnešu askēti garīgo ceļu sadalīja trijos posmos (lietojot latīņu apzīmējumus): Katharsis, Theoria, Theosis. Šie posmi atbilst katoļu teoloģijas trim ceļiem. Seko šo posmu sīkāks apraksts.

58

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Katharsis (latīņu v. purgatio) Katarse grieķu v. nozīmē “šķīstīšanos”, un tas attiecas uz domu un jūtu attīrīšanu, sevišķi no žēluma un bailēm. Šajā posmā mūks cīnās ar lūgšanām, atturību, pazemību, mācoties valdīt pār miesu – sevišķi, lai savaldītu ēdelību, dzimumtieksmi un mantkārību, bet galvenais – lepnību. Šis posms var būt vairāku gadu garumā. Tajā laikā tiek mācīts, ka jebkāds spēks, ar kuru iespējams turēties pretī šīm nešķīstajām domām, nāk no ārpuses un tāda spēka pašam cilvēkam nav. Tas nāk tikai un vienīgi no Svētā Gara. Tāpēc ir visu laiku jākāpj sev pāri. Un, ja dēmona uzbrukums ir liels, tad nedrīkst laisties miegā – tas nozīmētu gulēt dēmoniem klēpī.

Kāpēc tu, neguli, abba? – Dēmoni arī neguļ.

59

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Theoria (latīņu v. Iluminatio) Tā nav “teorija” mūsdienu izpratnē, bet gan “svētapcere” – tomēr neprecīzi, jo grieķiski pamatā ir “skatīšanās, redzējums”, krievu v. sozercaņije, bet vēl labāk tainozreņije (atceraties, ka ikonās svētajiem un sevišķi eņģeļiem, kas redz Dievu, ir paplašinātas acu zīlītes? – Viņi redz neredzamo.). Latīņu tradīcijā lieto vārdu “kontemplācija”, kas redzēšanu neietver, jo apzīmē apziņas darbību. Bet tas ir kas pilnīgi cits, nekā “redzēt Dievu un nemirt”. Nīsas Gregors saistīja to ar senebreju daāt, kas ir “zināšanas”, ietverot sevī pieredzi + visa cilvēka iesaistīšanos “zināšanā” + mīlestību attieksmē pret zināšanu objektu (piem., tādā nozīmē Ādams atzina savu sievu, 1.Moz. 4). Praksē kristīgā svētredze ir Dieva iepazīšana mīlestībā uz Viņu. Tā attīstās līdz ar Rakstu studēšanu, uzsverot to garīgās jēgas izdibināšanu, un priekš tam nav jābūt augsti izglītotam profesoram (bieži tiek uzsvērts, ka gluži otrādi).

60

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Ceļš uz Dievredzību ir t.s. nepārtrauktā lūgšana. Tai jābūt īsai, ko iegaumēt uz izteikt var vienā elpas vilcienā. • Jānis Kasiāns ieteica: “Ak Dievs, steidzies mani izglābt; ak Kungs, steidzies

man palīgā.” • Jēzus lūgšana. • Visīsākais vēlams vienzilbīgs / latviski divzilbīgs vārds – “Dievs”, “Mīlu”. Tēviem tas bija vingrinājums ar mērķi pārcelt domāšanā uzsvarus, bet vēlāk Bizantijā tā kļuva par patstāvīgu garīgu darbību, kas saistīta ar dažādiem teoloģiskiem izvērsumiem. Tāpēc daži mistiķi pievērš īpašu uzmanību elpošanas tehnikai – patiesībā runa nav par elpošanu kā tādu, bet par māku dzīvot kopā ar lūgšanu burtiskā nozīmē.

61

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Ceļš uz Dievredzību ir t.s. nepārtrauktā lūgšana. Lūgšana tomēr nav maģija un tā nav mantra – lai gan šad tad var uzduryies, ka tā raksta. Blefs. Visa būtība ir “saprāta skaidrība”. Ja jau Dievs radījis cilvēku un iedevis viņam Dievišķā saprāta ķīlu, tad svarīgi ir šo saprātu izmantot un šī saprāta teritoriju paplašināt. Dažreiz to sauc par modrību, par nomodu u.tml., spēju un prasību saslēgties gribā ar šo Dievišķo saprātu un izmantot tā spēku pret ļaunā uzbrukumiem. Sirds? Vai tas ir, ko Bībelē sauc par sirdi? – ja ar “sirdi” saprot “gribu”, ja ar “sirdi” saprot cilvēka spēju mobilizēt gribu, tad, jā.

“Vientuļniekam vajag lielu iekšējo modrību un neizkliedētu prātu.” Pakāpnieks, 27.

62

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Ceļš uz Dievredzību ir t.s. nepārtrauktā lūgšana. Pilnīga nejēdzība ir izklaidība. Ja cilv;eks ir izklaid;igs, tad viņa vazājas apkārt, tās ir paviršas, nekam tās nespēj pievērsties noturīgi un noenkuroties. Koncentrēšanās, saprāta skaidr;iba, fokuss. Sirdī jāatrodas vienīgi Dievišķajam prātam, kuru radījis Dievs (kas ir Viņa “investīcija”). Viss pārējais ved pie muļķīgiem iespaidiem un kaislībām. Izklaid;igam cilvēkam pār sirdi valda kaislības un iedomas (kroievu val. pomisli).

63

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Theosis (latīņu v. unitio) Tā ir augstākā pakāpe, kurā dvēsele saplūst ar Dieva Garu un tam nav īsti vārdu cilvēku valodā. Šis stāvoklis dažreiz tiek aprakstīts, izmantojot Salamana Augsto dziesmu, kas stāsta par mīlestību, ilgošanos un galu galā laulības savienīb. Lai šo stāvokli sasniegtu, eremīti devās prom no cilvēkiem tuksnešos, mežos, lai noslēgtos pilnīgā vientulībā.

Tas sasniedzams tikai sinerģijā – cilvēks un Dieva neradītās enerģijas kopā.

Daudziem Baznīcas tēviem teoze nav tikai cilvēka atjaunošana tajā stāvoklī, kādā viņš atradās pirms Grēkā krišanas Ēdenes dārzā, - izskan pat apgalvojums, ka Kristus būtu kļuvis cilvēks arī tajā gadījumā, ja cilvēks nebūtu kritis grēkā.

Kā šo salīdzināšanos iespējams panākt? – Vispirms, tā ir Dieva dāvana, kas nav iegūstama tāpēc, ka «gribas».

64

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Šī salīdzināšanās sākas, ja cilvēks cīnās lai sevī piepildītu Kristus attēlu. Pamatā ir prakse, bez kuras nav arī īstas ticības – bet ticība aizved pie rīcības, un bez rīcības (darbiem) ticība ir mirusi. Cilvēkam ir jāsakopo griba, domas un rīcība vienā veselumā. Viņam jārīkojas tā, lai viņa dzīve kļūst par spoguli. Ap. Pāvils – spoguļoties Dieva attēla spožumā utt. Gregorijs Palama uzskatīja, ka ir iespējama cilvēka vienotība ar Dievu Viņa enerģijās, jo Dievs ir transcendents un „pilnīgi cits“ – tāpēc ar pašu Dievu savienošanās iespējama nav (t.i., nav iespējama ontoloģiska savienošanās). Tas, kas pirmajā brīdī liekas pilnīgs absurds, kļuvis iespējams, pateicoties Kristum, kas Sevī apvieno divas dabas, dievišķo un cilvēcisko. Tā nav cilvēka ieplūšana Dieva transcendentālajā būtībā (apofātisms); tomēr visu radīti pasauli caurvij Dievišķās enerģijas, tā ir Dieva imanence.

65

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Maksims Apliecinātājs: “Droša garantija tam, ka varam ar cerību raudzīties uz nākamo cilvēka dabas dieviškošanu, ir Dieva iemiesošanās, kas cilvēku dara par dievu tik lielā mērā, kādā Dievs kļuva cilvēks… Tāpēc lai topam par vienīgā Dieva attēlu, nesot sevī ne tikai zemišķo, lai mēs varam salīdzināties ar Dievu un kļūstam par dieviem, saņemdami no Dieva spēju būt kā dievi. Jo ir skaidrs, ka Viņš, kas kļuva par cilvēku bez grēka (Ebr. 4:15), dievišķos cilvēka dabu, to nepārvēršot par dievišķu dabu, un uzcels to pie Sevis paša tādā pašā mērā, kādā Viņš pazemojās cilvēka dēļ. Ts ir, ko svētais Pāvils svētnoslēpumaini māca, sacīdams: “lai nākamajos laikmetos Kristū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību” (Ef. 2:7)"

66

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

Dzimumdzīves šķīstība / jaunavība / atturība. Dvēseles, domu un sirds vienotība, ko neizjauc grēks. Grieķu valodā sofrosinē, krievu valodā celomudrie – tas izteic «veselumu», visas cilvēka personības sakopojumu. Ir tomēr atšķirība: • Jaunavība (partenia, ģevstvennost) – pa spēkam tikai dažiem, • Šķīstība (sofrosinē, celomudrije) – pieejama un pa spēkam katram, arī

precētiem. Vēl vairāk – tā ir sakārtotas tikumu dzīves norma. • Atturība – atraitņiem / atraitnēm. Pakāpnieks, 15. «Iedomu, t.i., fantāziju nomērdēšanai seko nomērdēts ķermenis.»

67

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

JĀNIS PAKĀPNIEKS

68

Mūks 7.gs. Sinaja kalnā, viņu godina kā svēto gan Rietumos, gan Austrumos. Par viņa dzīvi praktiski nav ziņu. Tag. Katrīnas klosterī Sinajā ieradās 16 gadu vecumā, viņa garīgais skolotājs bija kāds Martīrijs. Pēc Martīrija nāves Jānis aizgāja vientuļnieka cellē, kur pavadīja 20 gadus – pētīja svēto dzīvesstāstus, daudz lasīja un galu galā kļuva par vienu no izglītotākajiem Baznīcas tēviem. 75 gadu vecumā mūki lūdza viņu kļūt par klostera priekšnieku. Viņš piekrita, bet uz īsu brīdi, jo atkal atgriezās savā cellē. Slavenā grāmata sarakstīta pēc Raifas klostera priekšnieka lūguma. Vispārīgi tā stāsta, kā tikt tuvāk Dievam, miesīgi un garīgi, - šis ceļš sakārtots “pakāpienos”. Katram pakāpienam ir sava tēma, to skaits atbilst Jēzus zemes dzīves gadu skaitam. Var redzēt trīs posmus: 1. Vispārīgi tikumi askētiskai dzīvei (1-7), 2. Kā pārvarēt konkrētus netikumu (“kaislības”) un tiem pretī veidot

atbilstošus tikumus (8-26), 3. Augstākie tikumi, uz kuriem virzās askēta dzīve.

69

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

70

71

30 pakāpieni: 1–4: Atteikšanās no pasaules un paklausība garīgajam tēvam 1. Περί αποταγής (Par novēršanos no pasaulīgās dzīves) 2. Περί απροσπαθείας (Par nepieķeršanos pasaulīgajam) 3. Περί ξενιτείας (Par svešatni) 4. Περί υπακοής (Par paklausību)

72

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

30 pakāpieni: 5–7: Grēku nožēla un sēras 5. Περί μετανοίας (Par prāta pārvērtību un grēknožēlu) 6. Περί μνήμης θανάτου (Par nāves pieminēšanu) 7. Περί του χαροποιού πένθους (Par sērām, kas rada prieku)

73

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

30 pakāpieni: 8–17: Cīņa pret kaislībām un kā iemantot tikumus 8. Περί αοργησίας (Par neusmošanos un lēnprātību) 9. Περί μνησικακίας (Par ļaunatminību) 10. Περί καταλαλιάς (Par aprunāšanu) 11. Περί πολυλογίας και σιωπής (Par pļāpīgumu un klusēšanu) 12. Περί ψεύδους (Par meliem) 13. Περί ακηδίας (Par grūtsirdību) 14. Περί γαστριμαργίας (Par nodevīgo valdnieku, kas laipns pret visiem – vēderu) 15. Περί αγνείας (Par dzimumdzīves šķīstību un atturību) 16. Περί φιλαργυρίας (Par mantkārību) 17. Περί ακτημοσύνης (Par nabadzību)

74

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

30 pakāpieni: 18–26: Kā izvairīties no slazdiem šajā ceļā (slinkums, lepnība, kūtrums) 18. Περί αναισθησίας (Par dvēseles nejūtību, t.i., par dvēseles nomirdināšanu un apziņas nāvi pirms ķermeņa nāves) 19. Περί ύπνου και προσευχής (Par miegu, lūgšanu un pslamu dziedāšanu kopā ar brāļiem) 20. Περί αγρυπνίας (Par ķermeņa nomodu un kā mēs ar tā palīdzību sasniedzam garīgo nomodu) 21. Περί δειλίας (Par nevīrišķīgo gļēvulību) 22. Περί κενοδοξίας (Par daudzveidīgo godkāri) 23. Περί υπερηφανείας, Περί λογισμών βλασφημίας (Par neprātīgo lepnību un nešķīstām zaimojošām domām) 24. Περί πραότητος και απλότητος (Par lēnprātību, vienkāršību, vientiesību, kas nāk nevis no dabas, bet ar pūlēm) 25. Περί ταπεινοφροσύνης (Par kaislību izravētāju, visaugsto pazemību, kas noglabāta neizdibināmās jūtās) 26. Περί διακρίσεως (Par nodomu un kaislību, u tikumu izšķirtspēju)

75

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

30 pakāpieni: 27–29: Hesihijas sasniegšana – dvēseles miers, lūgšana un bezkaislība 27. Περί ησυχίας (Par ķermeņa un dvēseles klusumu) 28. Περί προσευχής (Par svēto un svētlaimīgo lūgšanu, visu tikumu māti, un par apziņas un ķermeņa stāvokli lūgšanas laikā) 29. Περί απαθείας (Par debesīm uz zemes jeb dievlīdzīgo bezkaislību un pilnību, un par dvēseles augšāmcelšanos pirms vispārējās augšāmcelšanās) 30. Περί αγάπης, ελπίδος και πίστεως (Par tikumu triādi; īss grāmatas apkopojums) “Iekšējais klusums” – tas, protams, ir tikai simbols (vai metafora, katrā ziņā tas nozīmē ko citu). Pakāpnieks (27) raksta, ka hesihia ir “skaidra savu sajūtu un savas uztveres pazīšana. Dvēseles iekšējais klusums ir skaidra savu iedomu pazīšana un drošībā patverta dmāšana”. Pamēģināsim atšifrēt, ko šajā definīcijā izmantotie vārdi izsaka / vai neizsaka.

“Klusumā iegūtā ķermeņa bezkaislība biežā saskarsmē ar pasauli kļūst svārstīga.”

Pakāpnieks, 15. 76

© G

untis

Dišl

ers,

201

4

77

78

79