II. Ainavas 1.Ievads - mk.gov.lvpetijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/file/VARAM_Dabas... · 2016-02-15 · nākotne), ainava kā izjūta (emocijas, impulss jaunradei, relaksācija)

Pētījums

„Dabas resursu un to procesu, alternatīvo/atjaunojamo energoresursu un ainavas attīstības struktūrplāna izstrāde” „Grobiņas novada ilgtermiņa attīstības plānošanas kapacitātes stiprināšana” 1DP/1.5.3.2.0/10/APIA/VRAA/093/021 ietvaros

2012

Konsultāciju uzņēmums Projekts 3i 104

II. Ainavas

1.Ievads

Vispirms - ko Grobiņas novadā redz vietējie iedzīvotāji? Ko saskata iebraucēji, ceļotāji? Gribētos teikt, ka tā ir apkārtējā ainava savās daudzveidīgajās izpausmēs. Ainava, kas veidojusies gadsimtiem ilgā cilvēka un dabas mijiedarbībā. Turklāt – ainavu var uzskatīt par šo attiecību hroniku, jo reālajās ainavu telpās saglabājas dažādu laiku ieraksti – dažādi dabas veidojumi, sētu vietas lauku ainavā, centri, ceļu tīkls u.c. Tikai jāprot lasīt, un tam kalpo ainavu pētījumi, kas palīdz atskatīties laikā.

Kaut arī šodienas ainavās redzamākās ir padomju gadu saimnieciskās un dzīvesdarbības pēdas (ražošanas ēkas, bieži pamestas, daudzstāvu dzīvojamās mājas, līvānu mājas, plaši meliorēti lauki u.c.), nekļūdīgi var saskatīt daudz senākas zīmes. Tās ir bijušo muižu centri, vecsaimniecību vietas, īpatnējas telpiskās struktūras. Visas tās saistītas ar cilvēku paaudzēm, ar atmiņām.

21. gadsimts nāk ar savām ietekmēm, attīstās urbanizācijas procesi, bet vienlaikus sarūk lauku apdzīvojums. Attīstās atpūtas saimniecība, tūrisms izvirza savas prasības apkārtējai ainavai. Veidojas jaunās ainavas, no kurām vietā minēt atraktīvāko – tā ir vēja parka ainava.

Dabiski, ka rodas jautājumi, it sevišķi ainavu plānošanas skatījumā, ko patiesībā iniciēja Eiropas ainavu konvencija, tās ratifikācija Latvijā. Kā vērtēt izmaiņas ainavās? Kas tajās ir stabilais un kas – mainīgais? Vai ainava ir tikai pagātne? Uz pēdējo jautājumu jāatbild noliedzoši - nē, jo ainavu veidošanās ir nepārtraukts process, tas notiek tik ilgi, kamēr vien nepārtraukta ir cilvēku klātbūtne ainavās. Tādēļ ne mazsvarīgi saprast, kāda nozīme ainavām ir mūsdienu sabiedrībā. Sevišķi – attīstības plānošanas skatījumā.

Šajā pētījumā pievērsta uzmanība Grobiņas novada ainavu vēsturei, kas vienlaikus ir arī cilvēku vēsture. Ziņas par ainavām var palīdzēt nostiprināt, atjaunot vai veidot piederības sajūtu vietām, kurās mājo cilvēki. Tās var būt arī savdabīgs attīstības resurss.

Vienlaikus pievērsta uzmanība tiem ainavu pētījumu aspektiem, kas nozīmīgi ainavu plānošanas kontekstā. Balstoties uz vietu izpētēm, esam izstrādājušas pirmos priekšlikumus novada ainavu plānam, izceļot tās ainavas, kam novadā mūsu skatījumā ir īpaša nozīme. Protams, sagaidām diskusijas.

2. Izmantotie materiāli un pieejas

Ainavu izpēte notika vienlaikus ar apdzīvojuma vēstures izpēti, tādēļ daļa no izpētes materiāliem detāliskāk tiks atspoguļota nākamajā pētījumu etapā. Šajā darbā galvenā uzmanība veltīta rezultējošiem secinājumiem - par ainavām, to veidiem, ainavu plānošanas iespējām un nozīmi kopējā attīstības plānošanas procesā.

Darbā izmantoti LVVA arhīva fondi:

• muižu dalīšanas lietas agrārās reformas laikā – 20. gs 20-30 gadi, pavisam 18 muižu lietas un kartes; tā ir informācija par muižu zemju telpisko struktūru, agrārās reformas gaitu un iznākumu – jaunsaimniecību un vecsaimniecību izveidošanu, jaunās attīstības sākumu, ko pārtrauca 20. gs. lielie politiskie notikumi – okupācija un Otrais pasaules karš;

• kroņa muižu – Grobiņas un Pērkones ziemeļu daļas regulēšanas materiāli, kas attiecas uz 19. gs. 70-80 gadiem un sniedz informāciju par zemes politikas izpausmēm, kas atspoguļojas gan apdzīvojuma attīstībā, gan ainavu veidolā, radot tam laikam jaunās ainavas (to iezīmes vērojamas vēl tagad);

• dažādas vispārējas kartes (arī no Nacionālās bibliotēkas krājumiem);

• dažādu laiku publikācijas, pētījumi un dažādi projekti.

Tradicionāli ainavu izpēti un raksturojumu saista ar tūrismam plānošanu, kā informāciju vispārējiem aprakstiem, parādot ainavu kā citu - redzēt vērto objektu fonu, sevišķi orientējot uz skaisto. Taču šajā

Pētījums


2012


darbā mēģināts parādīt iespējamo pieeju – kā pētīt ainavas plānošanas vajadzībām, ne tikai ainavu

plānošanas, bet kopējās attīstības plānošanā pašvaldības teritorijā.

Par to, kā vairumā gadījumu saprot vārdu ainava, būs runāts turpmāk. Šeit tikai atzīmēšu, ka plānošanas kontekstā ainavu saprotam kā visu redzamo apkārtni, kā telpu, kā teritoriju, kas atspoguļo gan dabas apstākļu īpatnības, gan gadsimtos ilgās cilvēka darbības pēdas.

Kopš Latvijas valsts 2007. g. pievienojusies Eiropas ainavu konvencijai (turpmāk tekstā EAK), tā būtiski ietekmē skatījumu uz ainavām, kā arī parāda dažādu risinājumu iespējamību. Tādēļ nedaudz par EAK.

EAK piedāvā trīs atslēgas vārdus, kas saistās ar ainavu politiku. Tie ir – ainavu aizsardzība, ainavu

pārvaldība un ainavu plānošana.

Pēc tradīcijas Latvijā lielākais uzsvars likts uz ainavu aizsardzību. Vienlaikus - ar to saistās arī zināmas bažas, ko rosina dabas aizsardzības prakses pieredze. Proti, spēcīga cilvēka darbības regulācija, kas saistās ar ierobežojumiem. Tomēr vērts ieklausīties, kā ainavu aizsardzība definēta EAK. Proti, tā „...nozīmē

darbības, lai saglabātu un uzturētu ievērojamas vai raksturīgas ainavu īpašības, ko apstiprina to

mantojuma vērtība, kas izriet no šo īpašību dabiskās konfigurācijas un/vai no cilvēka darbības” (EAK, 1. pants). Diezgan sarežģīti, tomēr būtība ir vienkārša – saglabāt tās ainavas, vai to īpašības, kam ir mantojuma nozīme.

Pašreiz Latvijā par ainavu plānošanu ir neskaidri priekšstati, taču vienkāršākajā variantā tā ir saistāma ar teritoriju attīstības plānošanas praksi visos līmeņos – vietējā, reģionālā un nacionālā. Plānošanas skatījumā būtiskais ir telpiskā/teritoriālā pieeja, atšķirīgo ainavu nodalīšana, to attīstības redzējums saistībā ar apdzīvojumu, zemes izmantošanu un attīstības mērķiem. Pēc EAK definīcijas – „ainavu plānošana nozīmē

spēcīgu uz nākotni vērstu darbību, lai nostiprinātu, atjaunotu vai radītu ainavas (1. pants)”.

Jauns un pavisam reti lietots vārds ir ainavu pārvaldība. Tā saturs EAK tekstā skaidrots šādi: „ ainavu

pārvaldība nozīmē pasākumus no ilgtspējīgas attīstības perspektīvas, kas nodrošina ainavas regulāru

ainavu kopšanu (uzturēšanu – piezīme mana, A.M.) ar mērķi virzīt un harmonizēt pārmaiņas, kuras rada

sociālie, ekonomiskie un vides procesi” (1. pants). Jāatzīst, ka tas mūsu apstākļos ir neskaidrākais jautājums, jo saistās ne tikai ar valsts un pašvaldību kompetencēm, bet arī (varbūt pat vairāk) ar ainavās dzīvojošo cilvēku attieksmēm. Svarīgākais ainavu pārvaldības faktors būs sabiedrības ieinteresētība, un galvenais – katra cilvēka līdzdalība ainavu attīstības procesos. Tādēļ jāpievērš uzmanība (teritorijas, attīstības, ainavu) plānošanas procesiem, jo tie ir sava veida sabiedrības līdzdalības katalizators.

3. Vispārējie jautājumi

Vispirms par dažiem vispārējas dabas jautājumiem, lai detāliskāk paskaidrotu pētījumā izmantoto pieeju. Kopumā – mēs balstāmies uz ainavisko pieeju plānošanā, kas atļauj pietiekami elastīgi risināt gan attīstības, gan aizsardzības un pārvaldības jautājumus. Katra vieta, katra ainava vienlaikus var pārstāvēt kādu mūsu universālā dabas un kultūras mantojuma daļu, gan kalpot par attīstības resursu vai stimulu.

3.1. Par ainavām

Joprojām mūsu sabiedrībā valda dažādi priekšstati par ainavām, dažādi saprotot arī pašu vārdu ainava. Daži piemēri.

Ainava kā skats (atspoguļo attiecības starp skatītāju un apkārtni), ainava kā telpa (satvars dažādiem procesiem un parādībām, mijiedarbībām starp dabu un cilvēku, attīstībai), ainava kā stāvoklis (tas, ko redzam, nedomājot par izcelsmes gaitu), ainava kā process (uzmanības lokā tās veidošanās vēsture un nākotne), ainava kā izjūta (emocijas, impulss jaunradei, relaksācija).

Retāki ir gadījumi, kad par ainavu runā kā par dzīves vidi. Domājams, tas tādēļ, ka pie mums vairumā gadījumu ainavas tiek vērtētas tūrisma un atpūtas vajadzību kontekstā. Taču cilvēki dzīvo un darbojas ainavās – vienalga, vai to ir maz vai daudz, vai tās ir lauku vai pilsētu ainavas.

Pētījums


2012


Ainava ir arī mantojums, ko mūsdienu paaudzes saņēmušas no iepriekšējām, kas ar savu darbu gadsimtu gaitā tās veidojuši. Šajā ziņā ainavas ir kā spogulis vai atspulgs, kas ļauj redzēt un saprast dažādās dabas un cilvēka mijiedarbības, to reālās izpausmes konkrētās vietās.

Kopumā – visi skatījumi nepieciešami ainavu izpētē, tā ir ainaviskā pieeja, kas atļauj saistīt vienā veselumā dabu, cilvēku, laiku, teritoriju, vietu, saskatīt šo faktoru lomu atšķirīgo ainavu rašanās procesā, jeb – telpiskās struktūras veidošanās procesā.

Tomēr gadījumos, kad runa ir par dažādām prakses jomām, nepieciešams kāds stingrāks pamats. Neiedziļinoties diskusijās, par labu vienošanās pamatu plānošanā un citās prakses jomās var uzskatīt vārda ainava skaidrojumu EAK. Proti - „ainava nozīmē teritoriju tādā nozīmē, kā to uztver cilvēki un kas

izveidojusies dabas un/vai cilvēku darbības un mijiedarbības rezultātā.”

Būtiskais šajā formulējumā ir tas, ka vienkopus minētas trīs lietas: (1) ainava kā teritorija/telpa, (2) cilvēku uztvere šodien, bet tās var būt arī atmiņas, (3) dabas un cilvēka mijiedarbība kā ainavas tapšanas un pastāvēšanas nosacījums.

Ar dažādām ainavu izpratnēm saistās plašs jautājumu loks, taču dažas atziņas ir visai būtiskas kopsakarībā ar ainavu plānošanu.

(1) Cilvēka darbība gadsimtu gaitā veidojusi šodien redzamās ainavas, tādēļ ir pamats īpaši pievērsties tieši dažādajām cilvēka darbībām, to veidiem, kas tradicionāli turpinās no gadsimta uz gadsimtu, veidojot savas ainavas, sauksim tās par darbības ainavām (piemēram, lauku ainava saistīta ar zemes izmantošanu un apdzīvojumu, u. tml.). Cilvēka darbība turpmākajos laikos arī uztur ainavas, tādēļ dažādos plānos patiesībā jāorientējas uz šodienas un nākotnes darbībām, kas nepieciešamas vai nu ainavu uzturēšanai, vai jaunu ainavu attīstībai. Vienlaikus tas nozīmē, ka cilvēki ir ainavas daļa, kaut arī viņu loma dažādos laikos izpaudusies un izpaužas dažādi.

(2) Ainavas var skaidrot kā procesu, turklāt divējādi: - kā vispārējo ainavu vēstures gaitu, un - kā konkrētas ainavas (vietas) attīstības gaitu. Zināms, ka ainavu attīstības process nav lineārs, laika gaitā izlīdzināts, ka krasu politisko, ekonomisko un sociālo pārmaiņu laikos mainās arī ainavu attīstības nosacījumi, veidojas jaunas attiecības starp cilvēku un ainavu. Tādēļ var teikt, ka laika gaitā mijas dažādi ainavu stāvokļi. Katrā jaunā attīstības posmā ainavās notiek laikam raksturīgās pārmaiņas, vai arī veidojas jaunas ainavas. Tas noticis agrāk un notiek pašreiz.

(3) Par ainavām varam runāt vispārīgā veidā – kā par nepārtrauktu ainavu klājumu, kā tēlu, kurā robežām nav nozīmes. Bet plānošanas mērķiem no klājuma jāizdala ainavu areāli, kas ir gan telpas, gan teritorijas (kartogrāfiskā skatījumā). Tādā izpratnē ainavas ir reāli saistītas ar vietām, tātad, ar vietvārdu, un atspoguļo ilgstošas cilvēka un dabas mijiedarbības izpausmes šajā konkrētajā vietā.

(4) Tāpat vispārīgā veidā – visas ainavas ir vērtība, jo tās atspoguļo Latvijas vai kāda konkrēta apvidus dabu, vēsturi, un ir galvenais piederības sajūtas nosacījums. Un atkal – plānošanas mērķi izvirza savas prasības. Proti, ja runa ir par reālām, konkrētām ainavām, tad tikpat konkrēti jāizvērtē un jānosaka to nozīme - attiecībā pret nacionāliem vai lokāliem mērķiem, pret dabas un kultūras mantojuma aizsardzības mērķiem, attiecībā pret ainavu attīstības procesiem utt. Nozīme ietekmē plānošanas lēmumus, it sevišķi – plānotās rīcības.

3.2. Ainavu attīstības etapi: par laika ietekmēm

Kā jau minēts, ainavas veidojušās un attīstījušās gadsimtu gaitā, taču process nav bijis vienmērīgs. Dažādu apstākļu ietekmē ainavu attīstības gaitā notikuši lūzumi (kari, politiskās un ekonomiskās situācijas maiņas u.c.), kas ietekmējuši ainavu attīstības turpmāko gaitu. Balstoties uz vēsturisko informāciju un ainavu izpētes materiāliem, Latvijas ainavu klājuma attīstībā nodalāmi vairāki etapi. Šeit nepievērsīsimies tālākai senvēsturei, taču nenoliedzot to, ka tai bijusi noteikta loma ainavu veidošanās aizsākumos.

Nodalītie un viegli identificējamie ainavu veidošanās/attīstības etapi ir šādi. Tajā pat laikā – tos nevar strikti norobežot, jo jaunais vienmēr rodas vecā ietvaros, kā arī novērojamas dažādas pēcietekmes, pat pēc ilgāka laika.

Pētījums


2012


(1) Muižu laiki no 15.-16. gs, bet skaidrāk – no 18./19.gs mijas līdz zemes reformai brīvās Latvijas apstākļos pagājušā gadsimta 20.-30.gados. Šajā laikā blakus muižu centriem pastāvēja zemnieku saimniecības, kuru izpirkšana par dzimtu sākās 19.gs. vidū (vēlāk tās nosauks par vecsaimniecībām), izveidojās ceļu tīkls, sabiedriski nozīmīgu ēku izvietojums. Būtiska nozīme bija tam, ka muiža kā teritorija (nevis tikai centrs, kā to uztveram tagad) sastāvēja no divām vai trim atšķirīgām daļām: bija muižas zemes, zemnieku zemes (ar sētām), kā arī meža zemes. Vēlāk tas ietekmēs ainavu attīstību tādējādi, ka muižu zemes 20.gs. tiks sadalītas jaunsaimniekiem.

(2) Latvijas valstiskās neatkarības laiks – sākās pēc Pirmā pasaules kara un neatkarības pasludināšanas 1918. gadā. Ainavu attīstības kontekstā izšķiroša nozīme bija zemes reformai: notika jaunsaimniecību veidošanās, sadalot muižu zemes, kā arī vecsaimniecību nostiprināšanās. Vecsaimniecību un jaunsaimniecību skaita un kopējo platību attiecības dažādās vietās bija visai atšķirīgas (skat. turpmāk, 1. tab.). Jaunsaimniecību veidošanās ietekmēja ainavu tādējādi, ka veidojās jaunas lauku sētas, paplašinājās aramzemes platības, daudzviet – uz mežu rēķina. Muižu centru liktenis bija visai atšķirīgs, un to var redzēt vēl šodien (daudzviet par tām liecina tikai saglabājušās saimniecības ēkas vai to drupas). Šajā laikā notika saimnieciskās darbības uzplaukums, kas atspoguļojās arī lauku ainavas veidolos.

(3) Padomju varas gadi sākās ar lieliem lūzumiem – Otro pasaules karu un Latvijas neatkarības zaudēšanu. Šī laika būtiskākā ietekme ir zemes nacionalizācija, kam sekoja kolektivizācija, zemnieku saimniecību robežu nojaukšana, vēlāk zemes masveida meliorācija un lauku sētu nojaukšana. Sekojot politiskajām nostādnēm (izlīdzināt atšķirības starp pilsētām un laukiem), notika jaunu ciemu veidošana, lai varētu koncentrēt iedzīvotājus centros. Palielinājās urbanizācijas ietekme, auga pilsētas, bet lauksaimniecības zemju platības samazinājās. Būtiskākās ietekmes ainavās ir divējas. Pirmā – meliorēto zemju masīvu vietās veidojās plašas, klajas lauku ainavas, kurās vairs nebija daudzo sīko ainavas elementu (savrupi koki vai koku grupas, alejas, ežmalas u.c.) un galvenais – kādreizējo lauku sētu. Tā veidojās visai vienveidīgas jeb unificētas ainavas, kas dažādās Latvijas vietās it kā izdzēsa reģionālās vai vietējās īpatnības, kultūras mantojumu. Otrā ietekme – lauku sētu pazušana, kuras cēlonis bija ne tikai zemes meliorācija, bet arī citi apstākļi (dzīve pierobežas zonā, pārcelšanās uz pilsētām u.c.). Kā atzīmē vēsturnieks H. Strods, laikā no 1950.g. līdz 1985. g. lauku sētu skaits samazinājās par 54% (vēl vairāk, ja ņemam vērā Otrā pasaules kara postījumus). Pretējais process lauku sētu izzušanai bija iedzīvotāju koncentrēšanās centros. Pēc pagājušā gadsimta 90to gadu ziņām, centros dzīvo vairāk par 50%, bet dažos rajonos - 70-80% iedzīvotāju, tikai nedaudzos to īpatsvars ir 40% robežās.

(4) Mūsdienas - laiks pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Arī tas bija krass lūzums, kas ietekmē ainavu turpmāko attīstību, vietām mainot tās virzienu uz renaturalizāciju, tas ir, dabas apstākļu atjaunošanos, kuras pirmais vēstnesis mūsu apstākļos ir krūmi. Būtiskākais notikums - īpašumu denacionalizācija un jaunā zemes reforma. Tā notiek uz lielu demogrāfiskās situācijas izmaiņu fona: laukos dzīvo vairs tikai ~ 30% no iedzīvotāju kopskaita pret ~ 70% pirms kara. Kā liecina tā laika dati, vairums zemes pieprasītāju dzīvoja Rīgā, daudzi – citās valstīs, kur bija atraduši mājvietas pēc Otrā pasaules kara. Bija izmainījies lauksaimnieciskās ražošanas veids, un pēc reformas it kā vajadzēja atgriezties pirms kara pastāvošajā viensētu jeb individuālo saimniecību sistēmā. Ne tikai tas – laika gaitā bija parādījušās jaunas lauku funkcijas (tūrisms un atpūta, dabas aizsardzība, otrais mājoklis u.c.). Kopumā – joprojām Latvijas laukos notiek dažādas ainavu izmaiņas, turklāt visai atšķirīgi dažādās vietās. Par to var pārliecināties katrs.

Pašreizējā ainavu telpiskajā struktūrā atspoguļojas visu iepriekš minēto attīstības etapu iezīmes, un uz tām projicējas tās izmaiņas ( to pazīmes, izpausmes u.c.), kas raksturīgas pēdējiem desmit – piecpadsmit gadiem, tajā skaitā – dabas aizsardzība, ainavu saglabāšanas un attīstības motīvi. Proti, tādā veidā izpaužas dažādu Eiropas Savienības vai starptautisku dokumentu (direktīvas, konvencijas, vadlīnijas, plāni u.c.) ietekme, kas pauž kopējās, globālās pārmaiņas vērtību sistēmā, attieksmi pret dabas un kultūras mantojumu.

Tāpat kā visā Latvijā, Grobiņas novada teritorijā (un ainavās!) vērojamas padomju gadu un pirmo atjaunotās neatkarības gadu ietekmes un pēcietekmes. Arī tas ir ainavu veidošanās apstākļu fons, turklāt tas ir vieglāk uztverams (jo saskatāms) un ietekmē sabiedrības priekšstatus par ainavām, to vērtībām un nozīmi mūsdienu sabiedrībai un konkrētiem cilvēkiem. Tikai dažas no pēdējo 50 gadu ietekmēm.

Pētījums


2012


• Izmainījusies vai zudusi darbība, kas gadsimtu gaitā veidoja un uzturēja konkrētas ainavu telpas; sevišķi tas sakāms par lauku ainavām. Gadsimtu gaitā lauku ainavas uzturēja daudzu saimnieku individuālā darbība, bet padomju varas gados to nomainīja kolektīva, plānota darbība. Pašreiz notiek it kā atgriešanās sākotnējā situācijā – tikai lielu zaudējumu un dziļu pārmaiņu fonā.

• Mainījušās un mainās vietu nozīmes – veidojas jauni centri un jaunas nomales, un kā sekas – pamestas vietas, drupas (agrāk tās sauca par tukšainēm).

• Izmainījies iedzīvotāju sastāvs, vispirms – padomju varas gados, tagad – atgūstot īpašumus; ienācējiem no citiem apvidiem nav atmiņu par vietām, kurās viņi tagad mājo.

• Ainavu vērtējumos dominē skats no malas (tūristi, ceļotāji, sabiedrisko organizāciju pārstāvji, plānotāji u.c.), bet mazāka loma ir vietējo iedzīvotāju viedokļiem un attieksmēm. Lielā mērā to var skaidrot ar izmainījies iedzīvotāju sastāva izmaiņām un padomju varas gados realizēto lauku politiku, kas pamatos sarāva organisko saiti starp cilvēkiem un vietām, kurās viņi mājo.

Izvērtējot padomju varas gados notikušās ainavu pārvērtības, jāatzīst, ka lielākā nozīme bija zemju vienlaidus meliorācijai, it sevišķi pagājušā gadsimta 80. gados, kad tā vienlaikus ar ciemu veidošanu kļuva par politisku uzdevumu. Gan meliorācijas objektu teritorijas, gan tolaik veidotos ciemus (kādreizējo kolhozu un sovhozu centrus) redzam kā šodienas ainavas veidola pašsaprotamu daļu, neatkarīgi no to vērtējuma. Interesanti liekas tas, ka pašreiz klajās, pārskatāmās meliorētās ainavas tiek uztvertas kā estētiska vērtība. Tātad – tās pēdējo paaudžu laikā atzītas un pieņemtas, kaut gan meliorācijas darbu aktivizēšanās laikā sabiedrībā bija asi protesti pret koku izciršanu un lauku sētu nojaukšanu.

4. Grobiņas novada ainavas

Novada teritorijas izpētes gaitā pievērsām uzmanību divām lietām:

• fona – dabas un vēsturiskā - apstākļiem, lai saprastu ainavu veidošanās/tapšanas vispārējās sakarības,

• vietas/vietu apstākļiem, kas kļūst par telpiskās diferencēšanās faktoriem un dažādos veidos ietekmē ainavas.

4.1. Dabas apstākļu fons

Tā ir tradicionālā pieeja – sākt ar dabas apstākļu raksturojumu. Taču tikpat labi varētu vispirms raksturot vēsturisko fonu. Tas nozīmē, ka patiesībā abi minētie lielie faktori – daba un vēsture - darbojas vienlaicīgi, turklāt pastāvot vēl trešajam faktoram – laikam. To jau iepriekš parādīja ainavu attīstības etapu īsais apskats.

Dabas apstākļu raksturojumā mēs izmantojam faktoru pieeju, pievēršot uzmanību tiem dabas apstākļiem vai to raksturlielumiem, kas atstāj tiešu ietekmi ainavās, to telpiskajās aprisēs, struktūrā vai vizuālajā veidolā.

No dabas faktoriem Latvijas apstākļos par spēcīgāko uzskatāms reljefs. Tas nosaka ainavu telpas raksturu, piemēram, pauguraiņu un līdzenumu neapstrīdamo atšķirību, dabas procesu dinamiku, mitruma apstākļu krasās atšķirības nelielos attālumos, zemes izmantošanas iespējas un īpatnības, dabasskatu dažādību, kā arī ļauj kartēs norobežot atšķirīgās ainavas un nosaka to konfigurāciju.

Reljefa apstākļi dažādos veidos ir ietekmējuši cilvēku darbību. Piemēram, konstatēts, ka senākās apdzīvotās vietas (par tām liecina vien senkapi un pilskalni) atradušās vietās ar labākiem dabiskās drenāžas apstākļiem, un tikai pakāpeniski apdzīvojums paplašinājās uz nosacīti sliktākajām vietām. Līdzenumos daudzviet redzams grāvju tīklojums, bet vēlāk tās nomainīja segtās meliorācijas sistēmas.

Īpaša nozīme ir nogulumu sastāvam, ko labi var redzēt Grobiņas novadā. Apvidos, kur valda mālainie nogulumi, veidojušās auglīgākās augsnes, tur dominē lauksaimnieciskā darbība. Savukārt smilts nogulumu izplatība Piejūras zemienē ļoti labi atspoguļojas lielo mežu masīvu areālos. Atšķirīgās pakāpēs apgūtās ainavas atšķiras arī ar savām vizuālajām īpatnībā, dabasskatu dažādību un bioloģisko daudzveidību.

Pētījums


2012


1.attēls.Reljefa apstākļu nosacītās ainaviskās vienības Grobiņas novada teritorijā [A.Melluma, J.Skudra, 2012].

Pētījums


2012


Savukārt pašā jūras piekrastē vērojami dažādi procesi – krasta noskalošanās, smilts masu uzkrāšanās, kāpu veidošanās, smiltāju ceļošana. Jau 19. gs. trīsdesmitajos gados sākās smiltāju nostiprināšanas darbi, pastāvēja arī kāpu sargu dienests.

Grobiņas novada teritorija atrodas divu dabas rajonu robežās – tā ir Piejūras zemiene un Rietumkurzemes augstiene. Tās norobežo izteikta līnija – Baltijas ledus ezera senkrasts. Dabā vislabāk to var redzēt, dodoties no Grobiņas Ventspils virzienā – tā ir senā jūras krasta krauja. Taču arī virzienā no Grobiņas uz Gaviezi un Sustu senais krasts ir vismaz sajūtams, jo gar to lauksaimniecības zemes nomaina meži. Pirms dzelzceļa līnijas izbūves apmēram pa to pašu vietu gājis zemes ceļš. Tas redzams senākajās kartēs, par to liecina arī seno krogu vietas.

Atzīmējamas vēl citas līnijas, kuru veidošanos nosacījis reljefs, un kuras dažādos veidos ietekmējušas cilvēka darbību, tās izplatīšanos. Tās ir mazāk izteiktā Litorīnas jūras krasta līnija Liepājas ezera austrumu malā, kā arī Vārtajas senleja un Ploces-Alandes senleja.

Balstoties uz reljefa apstākļu atšķirībām, Grobiņas novada teritorijā nodalītas vairākas ainaviskās vienības, kurām doti brīvi izvēlēt vietvārdi. Tas darīts tādēļ, lai katra ainaviskā vienība saistītos ar noteiktu, atpazīstamu vietu vai apvidu. Taču turpmāk vietvārdu izvēle precizējama, rēķinoties ar sadzīvē lietotajiem.

Nodalītās ainaviskās vienības ir šādas (skatīt 1. attēls):

(1) Šķēdes piekraste; (2) Tosmares zemumi; (3) Matras paceltais līdzenums; (4) Tāšu – Rolavas leja ar nogāzēm; (5) Iļģu mežs; (6) Ālandes leja ar piegulošo joslu; (7) Liepājas ezera zemumi; (8) Dubeņu līdzenums; (9) Gaviezes nolaidenums; (10) Kradzes līdzenums; (11) Vārtajas senleja ar piegulošo joslu; (12) Bārtas sala; (13) Vītiņu meži.

Balstoties uz dabas apstākļu un ainavu izpēti, tika nodalītas vietas, kur ainavas ietekmē un turpmāk ietekmēs dažādi riski (saistīti ar dabas procesiem, ar īpašu novietojumu, ietekmēm no malas u.c.). Tā ir būtiska informācija (nepieciešams papildināt, rēķinoties ar mērogu iespējām) arī teritorijas plānojumam (skatīt 2. attēls).

Protams, pievērsām uzmanību ainavu vizuālajai struktūrai, un tika nodalītas vizuāli pievilcīgās vietas, kur to mazāk vai vairāk nosaka tieši dabas apstākļi. Tās saistās ar senlejām, to malas joslām, Baltijas ledus ezera senkrastu. Šajā gadījumā formāliem ainavu (skaistuma) vērtējumiem nav nozīmes, jo patiesībā jebkura vieta var kļūt vizuāli pievilcīga.

Šajā sakarā interesi radīja informācija par pagastu dabas jaukumiem ( tā tolaik rakstīja), kas atrodama pagājušā gadsimta 30. gadu izdevumos (A. Maldupa pagastu apraksti, LKV informācija u.c.). Daži piemēri.

Medzes pagastā (citās robežās, nekā pašreiz) par tādām nosauktas Kārļupīte, Lenkupīte, Grīzupe, Zviedu kalns, Spicais kalns, Ruņģu kalns un Saraiķu Rožu birzs (tagad atrodas citā novadā). Medzes pagasta aprakstā (Liepājas apr., 1936, 38-39. lpp.) pieminēta ‘garā kalnu grēda’ (tas ir skats uz Baltijas ledus ezera senkrastu no lejas ceļa), kas esot senās jūras kāpa. Bārtas pagastā minēta Bārtas upes ieleja, tās skaistie krasti. „Bārtas upe izceļas ar saviem gleznainajiem krastiem un daudzām gravām.” Grobiņas pagastā –Alandes upe, Grobiņas pilskalns, Iļģu mežs. Gaviezes pagastā – Otaņķes un Vārtajas līči, Elku (Elkas) kalns, Tāšu pagastā – muižas parks, dzirnavu dīķis.

Šodienas skatījumā šķiet dīvaini, ka Medzes pagasta aprakstos nav minēta jūrmala. Toties tās apraksts atrodams V. Veldres 20. gs. 30. gadu ceļojuma piezīmēs (1991). „Kāpu meža te nav. Jūrmalā pie kāpām ir smilšains klajums, apaudzis ar dažiem retiem kārklu puduriem. Tur ap mājām viens otrs stādīts koks un ceriņkrūms” (33. lpp.).

Pētījums


2012


2.attēls. Dabas apstākļu radītie riski [A.Melluma, J.Skudra, 2012].

Pētījums


2012


4.2. Vēsturisko apstākļu fons

Ainavas veidojušās gadsimtiem ilgā dabas un sabiedrības mijiedarbību procesā. Tāpat kā sabiedrībai, arī ainavām ir sava vēsture. Viens no diskutablākiem jautājumiem ainavu vēstures pētījumos ir - cik tālā pagātnē atskatīties?

Ainavu pētījumu pieredze rāda, ka tas varētu būt laiks kopš 17. gs., bet it sevišķi kopš 19. gs. sākuma, jo tajā laikā parādās kartes un plāni, kas ļauj pietiekami korekti salīdzināt dažādu laiku informāciju, tajā skaitā - par ainavu telpiskās diferencēšanas likumsakarībām. Turpmāk neliels ieskats vēstures ziņās.

3.attēls.Liepājas apkārtnes plāns, 1637.g.[Avots:Grāmata: Liepājas 300 gadu jubilejas piemiņai, 1925.g., 74.lpp.]

Viena no pirmajām kartogrāfiskajām ziņām par Grobiņas pilsētu un tagadējā novada daļu ir 1637.g. zīmētā (skatīt 3. att.) Liepājas apkārtnes karte ( Liepājas 300 gadu..., 1925). Redzams jūras krasts ar kuģiem, zemes ceļi līdz Liepājas ezeram, bet pāri tam – senā Grobiņas pilsēta (baznīca, pils, Amt - Grobiņas muiža), Gavieze un Dubeņu ciems, Bārta (Ober-Bārtavas muiža), arī Otaņķes un Bārtas upes.

Vēsturnieks E. Dunsdorfs (1984) apraksta tā saucamo Stuarta karti, kas sastādīta 1702. g. kara vajadzībām. Komentāros pie tās ir ziņas par muižām, kas pastāvējušas kopš 13. gs 50tiem gadiem (Medze, Tāši, Liepāja, Grobiņa, Iļģi, Rolova, Gavieze, Susta, Oberbārtava (tagad – Bārta), Krūte).

Nedaudz vēlāk – 1747. g. , bet jau daudz tuvāk šodienas attēlojumiem, izdota t.s. Barnikela Kurzemes karte (skatīt 4. attēls). Bet situāciju jau 19. gs. sākumā, tas ir – pēc pievienošanas Krievijas impērijai, parāda 1837. g. izdotā Kurzemes pārskata karte (skatīt 5. attēls). Tajā redzams atpazīstamais meža masīvu izvietojums, ceļi – gar tiem krogi, kā arī muižu un pusmuižu vietas, kas arī lielākoties redzamas šodien (tiesa, izmainītā veidā).

Pētījums


2012


4.attēls.Barnikela Kurzemes kartes fragments, 1747.g. [Avots:LVVA, 6828.f., 2.apr.,208.l.]

Pētījums


2012


5.attēls. Kurzemes guberņas pārskata kartes fragments, 1846.g.[Avots: LVVA, 6828.f., 2.apr.,24.l.]

Par muižu kā teritoriju zemju struktūru runāts jau iepriekš. Turpmākie notikumi parādīja, ka tā būtiski noteica zemes reformas iznākumu pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Proti, muižu zemes (kas pārgāja valsts zemes fondā) sadalīja jaunsaimniecībām, bet pastāvošās sensaimniecības nostiprināja savu statusu (atsevišķos gadījumos ar platību regulēšanu) un tika nosauktas par vecsaimniecībām.

Pētījums


2012


Tās ir vispārzināmas lietas, tomēr interesanti tas, ka laikā pārmantojas seni ainavu areāli (kā telpas), iegūstot citu nozīmi. Vispārējā tendence bija šāda. Atšķirībā no vecsaimniecībām, jaunsaimniecību platības bija mazākas, iegūtajās zemēs lielākoties nebija ēku (skat. turpmāk 1. tab.). Tādēļ varam iedomāties, ka pakāpeniski (varbūt ātri un vienlaikus?) kādreizējie muižu zemju areāli aizpildījās ar sētām, kur tās bija blīvāk novietotas, nekā vecsaimniecību areālos. Var teikt, ka izveidojās lauku ainavas ar atšķirīgiem ritmiem.

Tomēr process nebija tik vienkāršs, jo zemes politika un attiecības dažādos vēstures laikos bija atšķirīgas privātās muižās un kroņa muižās.

Lielie zemes īpašnieki Kurzemē bija valsts jeb kronis un privātie muižnieki, un atbilstīgi tam muižas dalījās kroņa un privātās muižās. Pārējie iedzīvotāji pārstāvēja zemniekus saimniekus un bezzemniekus, kuri dalījās kalpos, vaļeniekos un citādi nosauktos šīs grupas pārstāvjos. Būtiski, ka katra iedzīvotāju grupa gadsimtu gaitā savā veidā ietekmēja apdzīvojuma attīstību. Zemnieki, kas apsaimniekoja no muižām nomātās zemes, kopš 19. gadsimta otrās puses arī izpirktās zemes, veidoja vēlāk par tradicionālām uzskatītās lauku sētas ar ēku kompleksiem un dārziem.

Savukārt bezzemnieki dažādos veidos centās tikt pie iztikai nepieciešamās zemes un savas mājvietas. Īpaša loma apdzīvojuma attīstībā Kurzemē bija sīkzemniekiem. Uz kroņa un privāto muižu, arī saimnieku zemēm viņi ierīkoja savas sētas un sētu grupas. Apdzīvojuma attīstības skatījumā interesantas ir ziņas par šo saimniecību izvietojumu. Piemēram (Strods, 1987), Nīcas muižā 1836. g. no 214 babulniekiem uz zemnieku zemes dzīvoja 29,4%, pagasta ganībās – 42,5%, uz meža zemes – 16,4%, kāpās – 7,9% un uz muižas zemes tikai 3,8% (jeb 8 ) babulnieku.

1821.-30. gados ekonomiskā situācija pasliktinājās un muižu īpašnieki centās paplašināt savas apsaimniekojamās zemes, tās atņemot zemniekiem. Nereti esošās zemnieku mājas nojauca un apbūvei ierādīja jaunas vietas, galvenokārt mežos, kur zemes apgūšana sākās ar līdumu līšanu. Tātad – notika apdzīvojuma teritoriāla pārkārtošanās. Laikā no 1850.-1883. gadam muižu zemēm pievienoja 25% no visām zemnieku mājām (Latvieši. Agrārie ...., 1908., 2293. lpp.).

19. gadsimta otrajā pusē sākas zemnieku māju izpirkšana uz dzimtu. Tādējādi nostiprinājās zemnieku saimniecības, kuras vēlāk, 20. gadsimta 20. gados nosauca par vecsaimniecībām. Bija noteikts, ka mājas var izpirkt arī citi, ne tikai tie, kas zemi rentējuši iepriekš. Tas nozīmē, ka daļa zemnieku varēja zaudēt laika gaitā iekoptās sētas. Kurzemē 1864.-1873.gadā pārdotas 2744 mājas: agrākie nomnieki tās nopirkuši 75,7% gadījumos, citi zemnieki -19,5% un nezemnieki 4,8% gadījumos (Latvieši. Agrārie ...., 1908., 2297.lpp.).

Vēl jāpiemin tiesību normas, kas ietekmēja zvejniecības attīstību, bet – netiešā veidā arī apdzīvojumu. Par to raksta B. Laumane (1996) savā pētījumā, bet plašākā izklāstā 20. gadsimta sākumā izdotajā Konversācijas vārdnīcā.

Pēc Baltijas provinču likumiem (Latvieši. Zvejniecība., 1911., 2333. lpp.) Vidzemes muižu īpašniekiem, kuru zemes robežas piegāja pie jūras, bija tiesības zvejot pa visu savu krastmalu līdz 3 verstīm tālu no krasta, un tikai tālāk jūrā to drīkstēja darīt arī citi. Savukārt uz Kurzemes krastu attiecās norma, ka „jūra nav neviena cilvēka vai iestādes privāts īpašums, bet atļauta ikkatra brīvai izmantošanai, ar nelieliem izņēmumiem”. Tātad – likums noteica lielāku brīvību, un 3 verstu attālumā no krasta drīkstēja zvejot katrs, kas vien vēlējās un kur vien vēlējās. Likumā bijis arī noteikts, ka jūras piekrastes zemes īpašniekiem visgarām gar jūrmalu jāatstāj „noteikts brīvs klajums piekrastes slejai”, tādēļ zvejnieki tur (slejā jeb joslā – piezīme mana, A.M.) drīkstēja turēt laivas un zvejas rīkus, izžaut tīklus. Tā veidojās Kurzemes jūrmalai raksturīgie sedumi. Minēto atvieglojumu dēļ Kurzemē par zvejniekiem kļuva daudzi bezzemnieki. Un otrādi.

Daži piemēri, kas parāda sīksaimniecību izveidošanu un attiecas uz tagadējo Grobiņas novadu.

Pirmais – Grobiņas apkārtnē. Vēl 19. gs. pilsētai piederēja ievērojamas platības ārpus pilsētas robežām. Kā parāda Grobiņas pilsētas 1830. g. karte ( LKVV, 1679.f., 156. apr., 188. l.), jau tad uz ganību fona bija nodalītas sīksaimniecību zemes (skatīt 6. attēls). Un vēl. 19. gs vidū notika t.s. kroņa muižu regulēšana,

Pētījums


2012


kuras laikā tika sakārtoti zemju īpašumu tiesības. Materiālos konstatēts (LVVA, 183. f., 194.l. ), ka Grobiņas kroņa muižas Limbiķu ganībās muižas kalpi patvaļīgi izveidojuši savas sētas, minēts to kopskaits - 76.

6.attēls. Grobiņas pilsētai piederošajās zemēs iedalītās sīksaimniecības, 1830.g.

[Avots: LVVA, 1679.f., 156.apr., 188.l.]

Regulēšanas procesā nodalītas saimniecību zemes, līdz 3 ha platībā. To izvietojuma raksturu parāda 7.attēls - karte. Pēc Cariskās Krievijas 1869. g. 10.03. likuma zemes piešķirtas pastāvīgā lietošanā ar tiesībām tās izpirkt. Vēlāk izdots likums par zemes piespiedu pārdošanu. Nelielo zemes īpašumu blīvais novietojums būtiski ietekmē apdzīvojuma veidošanos. Proti, sētas atrodas tuvu viena pie otras, radot priekšstatu, ka tie ir ciemi. Šīm vietām tautā doti vietvārdi, nereti piemetinot vārdu ciems, taču tie nav ciemi šodienas izpratnē.

Pētījums


2012


7.attēls.Sīksaimniecības Grobiņas kroņa muižas Limbiķu ganībās, 19.gs.70.gadi.

Iezīmētas uz Grobiņas pagasta zemes vienību kartes, 1940.g.

pēc LVVA, 183.f., 167.apr., 66./2.l. informācijas

Otrais piemērs – Šķēdes apkārtne. Vēl 19. gs. sākuma kartēs tur iezīmēti smiltāji, vien ar mazu ēku zīmēm, acīmredzot, seno sedumu vietās. Pērkones kroņa muižas ziemeļu daļas (tā sniedzās no Liepājas līdz Šķēdei) regulēšanas laikā 1880. g. pašā jūras krastā, vietās, ko neizmantoja senās zemnieku saimniecības, iedala zemi bezzemniekiem (LVVA, 183. f., 167. apr., 222./2. lieta), izveidojot 21 īpašumu. Lielākoties – bez ēkām, smiltājos (atceramies V.Veldres aprakstu jau 20. gs. trīsdesmitajos gados). Pašreiz šī vieta dabā labi atpazīstama (pieejama kā atpūtas vieta), un ir labs piemērs tam, kā savā ziņā ekstrēmos apstākļos veidojās cilvēku dzīve, veidojot arī īpatnēju ainavu. Tādēļ ir pamats teikt, ka šeit ir izcils kultūrainavas piemērs, turklāt tādas, kas Kurzemes piekrastē sastopama vien nedaudz vietās.

Vēl jāpiezīmē, ka divas kroņa muižas Matras un Talsu (pie Liepājas), rakstos arī kā Telsu – sadalīja saimniecībās jau 19. gs. 60tos gados, pašreiz dabā tikai nojaušamas seno muižu centru vietas. Bārtas un it sevišķi Grobiņas (Amt Grobiņa) kroņa muižās zemes sadalīšanas process bija atšķirīgs, to ietekmēja cariskās Krievijas zemes politika, kā arī pilsētu tuvums. Par to sīkāk būs rakstīts apdzīvojuma vēstures kontekstā.

Pētījums


2012


Ir ziņas (LKV, 19. sēj., 26172.-26174. slejas), ka laikā pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas toreizējos pagastos - Bārtas pagastā bija 82 kalpu mājas, 16 zaldātu mājas, Grobiņas pagastā – 235 kalpu mājas un 85 zaldātu mājas.

Jāpiezīmē, ka sīkzemniekus un to zemes vēsturiski sauca dažādi, piemēram, par nameļiem un nameļniekiem, par mazmājām, par būdām un būdniekiem. Šādi pieraksti atrodami gan tekstos, gan rakstīti uz dažādiem plāniem, atzīmējot pierobežniekus. Domājams, ka minētie vārdi neattiecas tikai uz ēku apjomiem (tās ne vienmēr bija tiešām mazas!), bet gan uz sociālo statusu. Piemērs. Būdams Užavā, V. Veldre (1991, 50. lpp.) apraksta sarunu ar kādu zvejnieku, kurš viņam paskaidrojis, ka „viņš neesot saimnieks, bet būdnieks”.

Kā jau minēts, lielais vēsturiskais notikums pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas bija agrārā reforma, ko īstenoja 20. gs. 20.-30. gados. Tā kā reforma būtiski ietekmēja lauku apdzīvojumu, detaļās par to tiks runāts darba nākamajā etapā. Šeit tikai ilustrācijai dažas ziņas par jaunsaimniecībām un vecsaimniecībām Grobiņas novada pagastos (jāņem gan vērā, ka pagastu teritoriju aprises pašreiz ir savādākas).

1. tabula. Ziņas par saimniecībām Grobiņas novada pagastos, 20. gs. 30. gadi

Saimniecības Skaits Kopplatība, ha

Vidējā, ha Piezīmes

Bārtas pagasts LKV, 1. sēj., 1874. sleja

Vecsaimniecības 218 3996 18,3

Jaunsaimniecības 71 1317 18,5

Iedzīvotāji* - 2039

Gaviezes pagasts LKV, 5. sēj., 9864. sleja



Iedzīvotāji – 1578

Grobiņas pagasts LKV, 6. sēj., 10852-10855. sleja




Medzes pagasts LKV, 13. sēj., 26319. sleja




Tāšu pagasts LKV, 21. sēj., 42242. Sleja




Piezīme* - 1935. g. dati, pēc A.Maldups, Apriņķu un pagastu apraksti, 1937.

Pēc novada teritorijā esošo muižu sadalīšanas lietām aplēsts, ka izveidoto jaunsaimniecību kopskaits (dažādos avotos minēti dažādi skaitļi) ir 421. No tām 184 bija ar saimniecību ēkām, bet 237 (jeb 56%) bez ēkām. Nav zināms, kāda daļa no jaunsaimniekiem paguva uzcelt savas mājas. Taču drīz sekoja nozīmīgi notikumi (Otrais Pasaules karš, padomju varas gadi), kas kardināli ietekmēja cilvēkus un ainavas. Īsumā par to runāts jau iepriekš.

4.3. Ainavu tipi un veidi

Kopš cilvēki sāka apdzīvot tagadējo Latvijas teritoriju, veidot savas mājvietas, apstrādāt zemi, līst līdumus, pakāpeniski paplašinājās no meža atkarotās platības un izveidojās lauku ainavas, pietiekami labi norobežotas lauku ainavu telpas. Šo procesu zinātniskajā literatūrā sauc par antropogenizāciju, kas vienkāršā valodā varētu nozīmēt cilvēciskošanu. Var domāt, ka tas notika dabiski, it kā pats par sevi, laika gaitā vizuāli saplūstot blakus esošo saimniecību apstrādātajiem laukiem. Vismaz – to varam vērot šodienas lauku ainavās.

Vēstures gaitā laiku pa laikam aktīvā cilvēka darbība ainavās atslāba vai vietumis tika pilnīgi pārtraukta. Tas notika karu un pēckaru gados, pēc slimību epidēmijām, pēc krasām pārmaiņām politiskā un ekonomiskā situācijā vai citu apstākļu ietekmē. Šajos laikos ainavās pārsvaru gūst dabas procesi, tie nosaka turpmāko

Pētījums


2012


veidošanās virzienu. Zinātniskā literatūrā šo procesu sauc par renaturalizāciju, kas vienkārši varētu nozīmēt dabas spēku atgriešanos. Tā izpausmes - pakāpeniski sarūk atklāto lauku ainavu platības, tīrumi aizvelkas ar krūmiem, pēc tam aizaug ar mežu, bet pamestās mājvietas sabrūk. Katrs būs pamanījis, ka šādas ainavu attīstības izpausmes pašreiz vērojamas daudzviet Latvijā, tajā skaitā, Grobiņas novada teritorijā.

Bieži uzskata, ka Latvijas meži ir dabiskā ainava. Taču arī meži nes ilgstošas cilvēka darbības pēdas un to attīstība notiek, piedaloties cilvēkam. Savulaik mežos līsti līdumi, to vietās atkal ataudzis mežs, vēlāk meža apsaimniekošana kļuva mērķtiecīga, izveidojās mežsaimniecība. Mežs kā dabas veidojums un dabas sistēmas elements laika gaitā ir ieguvis papildus nozīmi – tas ir nozīmīgs resurss, par kura izmantošanu un uzturēšanu katrā laika posmā atbildīgi cilvēki. Tādēļ mežs varētu būt tikai potenciālā dabiskā ainava, kas atbilst Zemes zonalitātei.

Jāņem vērā, ka dabas apstākļi mainās no vietas uz vietu, tāpat arī cilvēka darbība nekad nav bijusi vienmērīgi izplatīta. Ir vietas, kur tā ritējusi ilgstoši, gadsimtu gaitā veidojot kultūrainavas, un ir vietas, ko cilvēka darbība skārusi mazāk, vai vismaz – tās pēdas nav saglabājušās. Tātad var teikt, ka kultūrainavas ir saistītas ar vietām, vietvārdiem, ar tiem notikumiem laika gaitā, kas bijuši tikai šajā vietā, to reālajās izpausmēs. Tādēļ tām ir izteikti individuālas pazīmes, kas ļauj tās atpazīt, ja tās ir nosauktas vārdā. Nosaucot vārdā kādu kultūrainavu, mēs to izdalām no kopainas, no kopējā ainavu klājuma, sasaistām ar vietu, tādējādi saskatot paši un dodot iespēju citiem saskatīt kādas vietas attīstību telplaikā.

Apkārtējo ainavu reālā dažādība ir vispāratzīts fakts. Tomēr tās uztvere var būt visai atšķirīga, tas pats attiecas uz ainavu dažādības aprakstīšanas veidiem. Vērojot apkārtējās ainavas savā dzīvesvietā vai ceļojumā, saskatāmās atšķirības (dažādie ainavas elementi, mežu un lauku mija u.c.) pārsvarā uztveram kā vienotu plūdumu, emocionāli, intuitīvi vērtējot pēc estētiskiem kritērijiem, bet – lielākoties neredzot kādas ainavu telpu robežas.

Pētniecības, bet it sevišķi prakses (šajā gadījumā – plānošanas) vajadzībām svarīgi ainavu dažādībā atrast atšķirīgas, bet līdzīgas grupas (jeb tipus), turklāt – to pazīmes jeb kritēriji var būt dažādi. Bieži to nosaka konkrētais mērķis. Turpmāk – par dažām pieejām ainavu tipu nodalīšanā.

4.3.1. Ainavu ģeogrāfiskie tipi

Latvijas apstākļos ainavu tipoloģijas jau kopš pirmajiem pētījumiem pagājušā gadsimta 30tos gados lielā mērā balstās uz reljefa apstākļiem, kas ir spēcīgs faktors un nosaka gan ekoloģiskās, gan vizuālās ainavu īpatnības, gan arī cilvēka dzīves un darbības iespējas. Reljefu šajā gadījumā var uzskatīt par indikatoru. Tādēļ var nodalīt ainavu tipus, kas veidojušies dažādos, atšķirīgos dabas apstākļos, un atšķiras ar ainavu uzbūves īpatnībām, vizuālo veidolu, dabas procesu norisēm, ekoloģiskajām sakarībām, pārmantotajām cilvēka darbības ietekmēm un nosacījumiem cilvēka darbībai šodienas situācijās.

Pēc reljefa apstākļiem nodalāmas šādas ainavas.

• Plaši pārstāvētās: tās ir (1) līdzenumu ainavas un (2) pauguraiņu ainavas, kas Latvijas teritorijā veido ainavisko fonu.

• Lokālās, ģeogrāfisko apstākļu nosacītās: tās ir (3) upju ieleju (Latvijas apstākļiem vidējo un lielo) ainavas, (4) ezeraiņu ainavas, (5) purvaiņu, (6) jūras piekrastes ainavas.

Otra viegli identificējamā pazīme ir cilvēka darbības izpausmes un to sekas – ainavu veidošanās. Šajā gadījumā runa ir par senajiem un gadsimtu gaitā praktiski nepārtrauktajiem darbības veidiem. Neņemot vērā dažādo tehnoloģiju izmaiņas laika gaitā, tos var uzskatīt par primārajiem darbības veidiem. Tie ir šādi.

1. Teritoriālie jeb lielākās platībās īstenotie; laika gaitā tie noteikuši ainavu telpu aprises, kā arī izvietojumu Latvijas teritorijā: lauksaimniecība un mežsaimniecība.

2. Lokalizētie darbības veidi, kas noris vēsturiski pārmantotās vietās vai mērķtiecīgi izvēlētās vietās: pilsētbūve, atpūtas saimniecība, rūpniecība.

Pētījums


2012


Latvijas apstākļos arī pilsētu veidošanos var uzskatīt par senu darbības veidu (vecākās pilsētas veidojušās jau 13. gs.), bet atpūtas saimniecību un rūpniecību var uzskatīt par sekundāriem – tie ir jaunāki laika ziņā, kā arī to teritoriālā izplatība ir lokāla, saistīta ar īpašiem priekšnoteikumiem. Tie var būt dabas apstākļi, arī - novietojuma apstākļi, kādu specifisku resursu pieejamība. To teritoriālais apjoms pašreiz paplašinās, taču nav salīdzināms ar primāro darbību izplatību.

Jauns, sociāli nosacīts darbības veids ir dabas aizsardzība, kas savā koncentrētākā veidā izpaužas īpaši aizsargājamās teritorijās (savi nosacījumi, kas var ietekmēt cilvēku dzīvi un ainavas dabisko attīstības gaitu).

Būtībā cilvēka darbības attīstība laika gaitā un lokalizēšanās kādās vietās ir darbības jeb funkcionālo

ainavu veidošanās process, kas notiek ilgā laikā, pakāpeniski uzkrājoties pārmaiņām ainavu telpā, un kura līdzsvarotību izjauc krasas politisko, ekonomisko vai sociālo apstākļu izmaiņas.

Kombinējot divas minētās pazīmes – reljefa tipus un cilvēka darbības veidus, iespējams izveidot vienkāršu ainavu tipoloģiju. Tā, piemēram, lauku un meža ainavas līdzenumos un paugurainēs Latvijā veido ainavisko fonu, ainavu klājuma pamataudumu, vizuālo īpatnību, kas atbilst kopējam dabas apstākļu raksturam meža zonā, apvidos ar tūkstošgadīgu cilvēka darbības ietekmi. Citos reljefa apstākļos ar lokālu izplatību – ielejās, ezerainēs, jūras krastā – arī lauku un meža ainavas iegūst lokālu raksturu, ko nosaka cilvēka darbības īpatnības.

Taču šādai vienkāršai ainavu tipoloģijai vairāk ir izziņas vērtība, to viegli lietot, piemēram, novadpētniecībā un populāros ainavu aprakstos. Plānošanas mērķiem tā noder tādā veidā, ka ainavu tipi satur elementāru ekoloģisko informāciju.

4.3.2. Darbības ainavas

Iepriekš redzējām, kāda ir cilvēka darbības nozīme ainavu veidošanās gaitā. Turklāt no cilvēka puses darbība allaž bijusi mērķtiecīga – dzīvot un saimniekot. Tā tas ir arī šodien, un ilglaicīgie darbības veidi būtībā uztur mūsu dienās vērojamās darbības ainavas ( to areāli veidojušies senāk).

Balstoties uz dabas apstākļu, zemes izmantošanas un apdzīvojuma vēstures savstarpēji (telpiskā skatījumā) sasaistīto analīzi, darbības ainavas tika nodalītas Grobiņas novada teritorijā (skatīt 8. attēls). Raugoties EAK nostādņu kontekstā (sīkāk skat. turpmāk) – tās ir ikdienas ainavas, kurās noris cilvēku dzīve un darbība, kas ir attīstības resurss un pašas atrodas attīstības un veidošanās procesā. To ietvaros, konkrētās vietās, konkrētās situācijās var nodalīties īpašās nozīmes ainavas.

Turpmāk dots vispārējs darbības ainavu raksturojums, kas sāka veidoties jau agrāk – Kurzemes reģiona plānojuma sakarā (Melluma, 2002). Šādā veidā sakārtota informācija ļauj labāk saprast darbības ainavu jēgu un nozīmi, it sevišķi, turpmākās attīstības plānošanas skatījumā.

Pētījums


2012


8.attēls.Darbības ainavas Grobiņas novada teritorijā [A.Melluma, J.Skudra, 2012].

Pētījums


2012


Lauku ainavas jeb laukaines ir viens no teritoriāli izplatītākajiem ainavu tipiem. Tās veidojušās apvidos, kur ilgstoši notikusi lauksaimnieciskā darbība. Ainavas raksturo mežu, lauku, viensētu un lauku ciemu mija. Lielākoties tās ir mozaīkveida ainavas ar potenciāli lielu bioloģisko daudzveidību. Tomēr vērā ņemamas ir lauku ainavu atšķirības paugurainos un līdzenumu apvidos. Pauguraiņu lauku ainavas raksturojas ar lielu ekoloģisko apstākļu dažādību, tie mainās nelielos attālumos no vietas uz vietu Tās ir daudzveidīgas un vizuāli pievilcīgas. Līdzenumu lauku ainavas ekoloģisko apstākļu ziņā viendabīgākas, tās veidojušās apvidos ar auglīgākām augsnēm, vai arī vietās, kas izdevīgas izmantošanai sava novietojuma dēļ.

Otra būtiska pazīme, kas atšķir lauku ainavu tipus, ir kolhozu un sovhozu laikā veiktā vienlaidus zemju meliorācija, ko pavadīja lauku masivizācija, daudzviet lielu klajumu veidošanās. Ja tādās vietās pārsvarā ir smilts augsnes, tad veidojas labvēlīga situācija augsnes vēja erozijas procesu attīstībai. Arī pauguraiņu ainavās meliorācijas rezultātā vienkāršojusies telpiskā struktūra, samazinājusies daudzveidība, jo iznīcināti mazie ainavas elementi, kas nodrošināja tās (daudzveidības) pastāvēšanu. Līdz ar to pazeminās ainavu ekoloģiskā stabilitāte, attīstās augsnes erozijas procesi, pastiprinās vēja ietekme.

Attīstības iespējas: lauksaimniecība, tajā skaitā ekoloģiskā un alternatīvā, lauku tūrisms, dabas tūrisms, dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas paraugobjektu veidošana.

Problēmas: vides kvalitātes uzturēšana, tajā skaitā, zemju, ūdeņu, mežu kvalitātes un ilgtspējības uzturēšana/atjaunošana, nelabvēlīgo dabas procesu attīstības ierobežošana vai novēršana, ainavas telpiskās struktūras uzturēšana/veidošana atbilstīgi ekoloģiskām un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas prasībām, saimnieciskās darbības regulēšana upju un ezeru piekrastes aizsargjoslās, estētiski augstvērtīgo ainavu saglabāšana/uzturēšana, skatu vietu pieejamības nodrošināšana, iekārtojamo atpūtas vietu un teritoriju izmantošanas intensitātes regulēšana.

Meža ainavas (jeb mežaines) ir otrs izplatītākais ainavu tips. Tie ir lielie meža masīvi, galvenokārt smilšainos līdzenumos. Vietām mežvidos vērojamas apgūtas “salas”, vietām purvi ( kā atsevišķu ainavas tipu tos var nodalīt citā mērogā) vai kāpu grēdas. Kopumā ņemot, meža ainavas ir bioloģiski daudzveidīgas, tomēr saimnieciskās darbības intensificēšanos pavada meža vides izmaiņas. Tādēļ mežu tā šodienas veidolā tikai nosacīti var uzskatīt par dabiskās ainavas prototipu. Mazāki pārveidojumi skāruši mežus rezervātos un dabas liegumos.

Attīstības iespējas: mežsaimniecība, tajā skaitā nenoplicinošā, ekoloģiskā izglītošana, dabas tūrisms, aizsargājamo teritoriju apsaimniekošana, medības, dažādi sporta veidi.

Problēmas: meža ilgtspējības uzturēšana, bioloģiskās daudzveidības uzturēšana un saglabāšana, meža izmantošana, ņemot vērā tā daudzās funkcijas, izmantošanas slodžu regulēšana, meža vides saglabāšana, īpaši aizsargājamo dabas objektu un biotopu saglabāšana/apsaimniekošana.

Urbānās ainavas. Ainavas tipu teritoriāli pārstāv pilsētas un ap tām esošie lauku urbanizācijas areāli, kuru attīstību ietekmē pilsētas tuvums. Ainavu kodolu veido raksturīgā pilsētu apbūve, ap pilsētām atrodas lauku ainavas, ko pastiprināti ietekmē pilsētas tuvums, lauku ciemu robežas nereti saplūst ar pilsētas robežām, bet lielāko pilsētu tuvumā izveidojušās vasarnīcu kolonijas. Pašreiz pilsētas un to tuvējā apkārtne ir tās vietas, kur notiek straujākie attīstības procesi, par ko liecina būvniecības procesu attīstība.

Attīstības iespējas: visdažādākās lielākajās pilsētās, ierobežotas mazajās pilsētās, sevišķi tajās, kur padomju varas gados pastāvēja viens vai divi ražošanas uzņēmumi, kas neatbilst šodienas iespējām un vajadzībām. Apkārtējos lauku apvidos attīstība var saistīties ar piepilsētas tipa lauksaimniecību, tajā skaitā netradicionālo, atpūtas vietu iekārtošanu/apsaimniekošanu, otrā mājokļa būvniecību.

Problēmas: vides kvalitātes saglabāšana, piesārņojuma novēršana, apstādījumu un parku saglabāšana/kopšana/veidošana, antropogēno slodžu regulēšana un normēšana, kultūras mantojuma saglabāšana, tajā skaitā pilsētvidē, un it sevišķi – senajās pilsētās; lauku ainavās ap pilsētām - ainavas mērķtiecīga ekoloģiskās struktūras veidošana, lai novērstu nelabvēlīgo procesu attīstību.

Transporta koridoru ainavas ir saistītas ar autoceļiem, dzelzceļiem un citām līnijveida būvēm, un reāli tās ir platākas, nekā formālās ceļu aizsargjoslas. Tās ir lineāras un izteikti specifiskas ainavas, kuru ietekmi var

Pētījums


2012


vērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Tieši tādēļ ir lietderīgi pievērst uzmanību transporta koridoriem plānošanas skatījumā.

Transporta koridoru pozitīvā ietekme izpaužas tādējādi, ka tajos aktivizējas attīstības procesi, nereti paaugstinās urbanizācijas pakāpe un pieaug zemes vērtība. Braucot pa ceļiem, cilvēki gūst vizuālos iespaidus, iepazīstas ar Latvijas laukiem un pilsētām. Tādēļ ceļus var uzskatīt par tūrisma attīstības resursu. Jo labāk uzturētas vai mērķtiecīgi sakārtotas būs ceļu ainavas, jo augstāk tās tiks vērtētas, un jo tālākā apkārtnē izplatīsies šī vērtējuma ietekme.

Transporta koridoru negatīvā ietekme izpaužas tādējādi, ka tie ir paaugstināta riska teritorijas, tajās rodas un izplatās vides piesārņojums. Plānošanas procesā būtu jālīdzsvaro pozitīvo un negatīvo ietekmju izpausmes un līdz minimumam jāsamazina riska pakāpi.

Nosauktās ainavas saistās ar tiem darbības veidiem, kas ir seni, un kas jau sākotnēji noteikuši dažādo, atšķirīgo ainavu izvietojumu un telpiskās aprises. Laika gaitā, attīstoties sabiedrībai, radā un nostiprinājās jauni darbības veidi, ko attiecībā pret senajiem var uzskatīt par sekundāriem. Tie sāk būtiski ietekmēt ainavas, katrā laikā veidojot jaunas ainavas tajās vietās, kur dažādu iemeslu dēļ radies impulss to attīstībai. Jaunās darbības ainavas telpiski it kā pārklājas pāri primāro darbības ainavu areāliem.

Rūpniecības ainavas to nelielo izmēru dēļ kā atsevišķas ainavu telpas reģionālā līmenī nevar nodalīt, bet to var izdarīt vietējā līmenī (pilsētās, lauku apvidos – bieži kā lauku ainavas struktūras elements).

Rekreācijas ainavas pašreiz vēl ir lauku ainavas sastāvdaļa un kā tādas ir vietējā līmeņa plānošanas objekts. Plašākas teritorijas, kurās noteicošais attīstības faktors būtu tūrisms un atpūta, vēl nav izveidojušās/izveidotas.

Kā atsevišķs funkcionālo ainavu tips – tiesiskās jeb juridiski noteiktās ainavas – ir lielās īpaši aizsargājamās

teritorijas, kur attīstības plāni un procesi jāizlīdzsvaro ar ierobežojumiem, ko nosaka katras aizsargājamās teritorijas izveidošanas mērķis. Arī tās pārklājas primārajām darbības ainavām.

Īpašs ainavas tips Kurzemei ir jūras piekraste, kas gan tieši neatbilst darbības ainavām iepriekš aprakstītā veidā, bet ietver sevī gan ģeogrāfisko, gan darbību ainavu pazīmes, turklāt tās ir tik cieši savstarpēji vienotas, ka iespējams nodalīt īpašos piekrastes ainavu tipus. Lai gan Grobiņas novada teritorijā ietiecas tikai neliels krasta posms, šeit runāsim par piekrasti plašāk, jo attīstības skatījumā nevajadzētu aprobežoties ar administratīvām robežām (kā zināms, tās mainās un tās var izmainīt).

Raksturīgās pazīmes: atrašanās jūras krastā, pastiprinātā/tiešā jūras ietekmē ( liels vēja ātrums, krastu noskalošanās vētrās, smilšu uzkrāšanās un pārpūšana ), apgūtu, arī blīvi apdzīvotu vietu (pilsētas, lauku ciemi ) un cilvēka darbībā maz pārveidotu posmu mija, daudz un lielas aizsargājamās teritorijas, liela biotopu daudzveidība, bagāts un unikāls kultūras mantojums, pastāvošie ierobežojumi, kas saistās ar likumā noteikto piekrastes aizsargjoslu un tās izmantošanas noteikumiem.

Attīstības iespējas: krasta zvejniecība, ar ūdeni saistītie sporta un atpūtas veidi, jahtu ostu attīstība, atpūtas un tūrisma objektu veidošana/apsaimniekošana, ekoloģiskā tūrisma attīstība, dabas un kultūrvides saglabāšanas paraugobjektu veidošana un demonstrēšana.

Problēmas: vides kvalitātes saglabāšana, nepieļaujot nekāda veida piesārņojumu, piekrastes aizsargjoslas nosacījumu ievērošana, smilts masu “ceļošanas” novēršana, apdzīvoto vietu aizsardzība no vēja ietekmes, cilvēka darbības neskārto vietu, biotopu, aizsargājamo teritoriju saglabāšana, ietverot šo mērķi vietējos attīstības plānos, atpūtas un apmeklējumu vietu izmantošanas intensitātes normēšana, kultūras mantojuma un īpatnējo ainavu elementu saglabāšana un attīstība jaunos apstākļos. Īpaša problēma ir krastu noskalošanas riska novērtēšana stāvo krastu posmos, jo tā saistāma ar apdrošināšanu pret risku, kā arī ar zemes vērtības noteikšanu. Par īpašu problēmu jāuzskata blīvi apdzīvoto vietu, jeb urbanizēto ainavu atrašanās piekrastes aizsargjoslās. Tas uzliek par pienākumu attīstības plānos atrast veidu, kā līdzsvarot pieaugošās izmantošanas tendences ar dabas aizsardzības nodrošināšanu attīstības vārdā.

Nosaukto tipu ainavu telpas labi nodalās Grobiņas novada teritorijā (skatīt 8. attēls). Ja arī laika gaitā reālo ainavu areālu robežas ir mainījušās uz vienu vai otru pusi (par to var spriest pēc vēstures avotiem, it sevišķi

Pētījums


2012


– pēc kartēm, kurās redzami meži), kopumā tie ir ilglaicīgi. Darbības ainavu areālu nodalīšanai var būt tikai informatīva nozīme, taču gadījumā, ja ainavu plānošana tiks skatīta plašāk, proti, ainava iegūs attīstības resursa nozīmi, lielāka uzmanība pievēršama dažādiem ainavu ekoloģijas aspektiem, kas tieši vai netieši ietekmē dažādos cilvēka darbības veidus.

4.3.3. Ainavu dalījums pēc nozīmes

Vēl viens paņēmiens, kā var nodalīt ainavu areālus, ir ainavu struktūras (un konkrēto ainavu areālu) izvērtējums pēc to nozīmes, piemēram, atbilstīgi novada attīstības stratēģijas uzstādījumiem. Izmantojot EAK nostādnes, var nodalītas ikdienas ainavas un īpašas nozīmes ainavas, jeb īpašas nozīmes ainavu areālus. Tieši pēdējie ir ainavu plāna mērķa objekts. Šāda pieeja tika izmantota, izstrādājot Siguldas novada ainavu plānu (Melluma, 2011).

Ikdienas ainavas – tās ir visas cilvēku apdzīvotās ainavas, kurās joprojām norisinās mijiedarbības starp dabu un cilvēku, un kuras uztur vai tālāk veido cilvēka darbība. Šajās ainavās valda pašiniciatīva, tikai vispārējo prasību līmenī pastāv normas vai ierobežojumi, kas lielākoties attiecas uz labās saimniekošanas

prakses prasībām. Citiem vārdiem sakot, tās varētu būt vietas kur realizējas ainavas kultūra, kā aktīva attieksme pret ainavu šodien, bet ar domu par nākotni (atstāt ainavu kā mantojumu nākamajām paaudzēm).

Tās ir Latvijas fona ainavas, kurās noris cilvēku dzīve un darbība, kurās tāpat kā īpašās nozīmes vai aizsargājamās ainavās, glabājas nozīmīga dabas un kultūras mantojuma daļa, tikai tās nav nonākušas valsts tiesiskās aizsardzības interešu lokā.

Īpašās nozīmes ainavas – to nodalīšana saistāma ar situāciju novadā (reālā ainavu struktūra un vēsture), ar vērtībām, cilvēku atmiņām, nākotnes plāniem. Nodalāmas kultūrvēsturiskās, jaunās un bojātās ainavas. Visām ir nozīme novada attīstības plānos, vietu attīstībā (ainavas – tās ir vietas un otrādi), vizuālā tēla veidošanā, cilvēka un vietas saiknes veidošanā, nostiprināšanā un atjaunošanā.

Kultūrvēsturiskās ainavas atspoguļo lauku ainavu veidošanās vēsturi kopš muižu laikiem, un senāk, dažādo faktoru ietekmi, vizuālās struktūras veidošanos, tās saikni ar dziļākajiem ainavu procesiem. Šīm ainavām ir vienotā dabas un kultūras mantojuma nozīme, tomēr tās nevajag uzskatīt par tādām, kuru attīstība ir beigusies un kas turpmāk saglabājamas muzeja vai īpaši aizsargājamas teritorijas statusā. Ainavu pastāvēšanā un turpmākajā attīstībā joprojām galvenā loma ir un būs cilvēka darbībai. Atšķirībā no ikdienas ainavām, īpašās nozīmes ainavās cilvēku darbību var ietekmēt katra atsevišķā ainavu areāla nodalīšanas mērķi, ar tiem saistītās specifiskās darbības (kas nebija tajos laikos, kad ainavas tapa).

Jaunās ainavas veidojas katrā ainavu attīstības procesa lūzuma brīdī uz agrāko ainavu fona, un to veidošanās iekšējā nepieciešamība saistīta ar sociālo un ekonomisko apstākļu maiņām, jaunām prasībām un iespējām, ko piedāvā katrs jaunais ainavu attīstības etaps. Tās neveidojas vienlaidus, savās spilgtākajās izpausmēs tās ir lokalizētas. Piemēram, vasarnīcu attīstības vietas 19. /20. gs mijā (Iļģu vasarnīcas pie Grobiņas!), jaunsaimniecību veidošanās areāli pēc pagājušā gadsimts 20.-30to gadu zemes reformas, meliorētās ainavas pagājušā gadsimta 80tos gados, pļavu ciemi pašreiz.

Kā jau minēts, jaunās ainavas veidojas dažādās situācijās uz pārmantoto ainavu fona. Tādēļ jārēķinās ar to, ka mūsdienu ainavas vienlaikus ir senas un jaunas. Taču jauns nav sinonīms vārdam labs, jauno ainavu izvērtēšana būs viens no uzdevumiem, kur neiztikt bez sabiedrības piedalīšanās.

Situāciju nedaudz sarežģī tas, ka tagadējās paaudzes ainavu veidošanās procesos piedalījušās fragmentāri. Turklāt dzīve un darbs laukos un pilsētās ir mainījies. Rodas jauni attīstības mērķi, jaunas saimniekošanas iespējas, kas tā vai citādi ietekmē ainavas, to uzbūvi, arī vizuālo veidolu. Tādēļ būtiski, kā tiek saprasta ainava – kā attīstībā un mainībā esošs veidojums, kas nes sevī dažādu laiku un paaudžu zīmes, vai arī kā dotums, stāvoklis, stabila situācija, arēna šodienas darbībai.

Bojātās ainavas – tas ir atsevišķs gadījums (savā ziņā tās arī ir jaunas), tās rodas vietās, kur redzama cilvēka darbības sarukšana (dilstošās vietas). Vai arī vietās, kur vērojamas jaunu darbības veidu agresīvākas

Pētījums


2012


izpausmes uz mantoto ainavu fona, it sevišķi, ja tām ir arī mantojuma pazīmes. Tomēr – katra situācija, katra vieta vērtējama atsevišķi.

4.3.4. Ainavu areāli un elementi

Iepriekš raksturotās ainaviskās vienības pārstāv ainavu lokālo jeb vietējo līmeni, un tas arī nosaka to lietošanas robežas.

Jāatzīmē, ka ainaviskajām vienībām atkarībā no pētījumu nostādnēm, tradīcijām vai ar plānošanas darbiem saistītajiem mērķiem, doti dažādi nosaukumi. Ģeogrāfiskajā literatūrā Latvijā tās sauc par vietienēm un savrupienēm, un to nodalīšana un kartēšana balstās uz pasen izstrādātām teorijām (K. Ramans, A.Krauklis) pietiekami detalizētiem dabas apstākļu pētījumiem. Tā vairāk ir zinātniskās pētniecības joma. Daudz plašāk, arī iepriekšējā tekstā, lietots jēdziens ainavu telpas, tādējādi uzsverot ainavas trīsdimensionālo (kā telpas!) raksturu, kas ir būtiski plānošanas gadījumos.

Gan ainavas, gan to iekšējo uzbūvi un struktūru noteikusi gadu tūkstošiem ilgā cilvēka un dabas mijiedarbība kādā konkrētā vietā, konkrētajos apstākļos. Iekšējo uzbūvi atkarībā no mērķa un ar to saistītajiem mēroga nosacījumiem var skatīt ar dažādu detalizācijas pakāpi. Proti, var izdalīt

• ainavu telpas, kuru veidošanos un aprises noteikusi vēsturiskā zemes izmantošana, atklāto lauksaimniecības zemju un mežu mozaīka, kultūrvēsturisko elementu klātbūtne;

• atsevišķus ainavas elementus, kas ir vai nu dabiski, vai pusdabiski - veidojušies ilgstošā cilvēka un dabas procesu mijiedarbībā, vai arī cilvēka darbībā radušies objekti ( artefakti).

Ainavu telpas vienlaikus ir telpiski un teritoriāli (kartogrāfiskos tēlos) veidojumi. Tās aizņem lielāku vai mazāku platību un tās var norobežot pēc noteiktiem kritērijiem. Ainavu telpu robežu noteikšanā var vadīties, piemēram, pēc šādām pazīmēm:

• telpiskās struktūras īpatnībām, tajā skaitā, tās ir vizuāli labi norobežotas telpas,

• spilgtām ainavu vēstures izpausmēm,

• raksturīgiem vai specifiskiem ainavu elementu sakopojumiem.

Ainavu elementi ir dabā vislabāk norobežotie veidojumi, tie ir vizuāli uztverami, samērojami ar cilvēku un viņa darbību, tie ir arī galvenie ainavu aizsardzības, pārveidošanas vai kopšanas objekti. Ainavu elementus veidojusi gan daba, gan cilvēks savā dzīvesdarbībā, gan arī – līdzdarbojoties dabai un cilvēkam. Katra ainava ir informācijas krātuve un ainavas elementi uzskatāmi par indikatoriem, kas liecina par nozīmīgiem procesiem dabā un sabiedrībā, kā arī liek saprast to maiņas laika gaitā.

Ainavisko vienību un elementu atšķirības parādītas 2. tabulā.

2. tabula. Ainavu elementi un ainaviskās vienības

Ainavu elementi Ainaviskās vienības

Dabas apstākļu vai procesu noteikti lokalizēti objekti, kam ir specifiska nozīme ainavas struktūrā (piemēram, koki, koku puduri, strauti, akmens krāvumi u.c.). Īpaša nozīme tiem elementiem, kas izceļ kādu reģionālu īpatnību, piemēram, Kurzemē - sarkanās lauku magones, dzeltenās madaras, vilkābeles.

Cilvēka dzīvesdarbībā veidoti objekti (lauku sētas, takas un ceļi, u.c.)

Pēc stabiliem dabas faktoriem norobežoti un funkcionāli vienoti zemes virsmas iecirkņi, ko raksturo ainavas elementu sakopojums

Forma: punktveida, līnijveida, laukumveida Forma: galvenokārt laukumveida

Nesadalāmi, labi saskatāmi un sevī norobežoti veidojumi

Ainavas elementu sakopojums, telpiska mozaīka, visu vienā skatā nevar aptvert

Pētījums


2012


Augšanas apstākļu ziņā +/-viendabīgi Neviendabīgi

Var iedarboties un pārveidot tieši Var iedarboties netieši, ja tiek pārveidoti vai iznīcināti ainavas elementi, ja atslābst cilvēka darbība

Pārsvarā projektēšanas objekti Pārsvarā plānošanas objekti

Plānošanas sakarā vēl jāpievēršas tādiem jēdzieniem, kā ainavas areāls (tas lietots jau iepriekš) un ainavas teritorija.

Vispirms, vispārējā nozīmē varam runāt, piemēram, par lauku un mežu ainavu areāliem, par urbanizācijas ietekmes areāliem utt., tātad, uzsverot kādas parādības izplatību. Savukārt lokālā līmenī šo jēdzienu ir ērti lietot gadījumos, kad jānodala kādas konkrētas ainavas, piemēram, īpašās nozīmes ainavas (skat. iepriekš).

Tātad, ainavu areāli ir aptuvenas kontūras, kas atspoguļo kāda ainavai būtiska faktora telpiskās aprises, bet tiem nav fiksētu vai juridiski noteiktu robežu. Kartēs (skat. 8. un 9. attēls) areāli attēloti kā plankumi, kas vizuāli viegli uztverami un labi parāda konkrēto areālu atrašanās vietas novada teritorijā. Citā mērogā, protams, areālu attēlojums var būt atšķirīgs.

Ainavu plāna izstrādes gadījumā uz pētījumu pamata iezīmētie ainavu areāli tiek pārveidoti, ņemot vērā konkrētā areālā ietilpstošo zemes īpašumu robežas, tie (areāli) iegūst teritorijas nozīmi. Tādā veidā paplašinās to informatīvā nozīme. Proti, rodas iespēja apkopot plānošanas darbiem nepieciešamo informāciju – par īpašumiem, par konkrētajiem cilvēkiem, ko apvieno ainava telpa. Tos var saukt par fiksētiem ainavu areāliem.

Plānošanas skatījumā var teikt, ka tādējādi izveidojusies cilvēku kopa, kurus vieno konkrētā ainavas telpa. Turpmāk viņu attieksme un piedalīšanās noteiks to, cik veiksmīga būs katra konkrētā ainavas areāla plānošana un praktiskā ainavas pārvaldība.

5. Priekšlikums Grobiņas novada ainavu plānam

5.1. Ainavu plāna nozīme

Pašvaldības teritorijas ainavu plāna izstrāde nevar būt pašmērķis, tas būtu jādara tikai gadījumā, kad ainavu plāns var sniegt kādu jaunu informāciju par teritoriju, par attīstības resursiem, to koncentrēšanās vietām. Vai arī - labākā veidā atklāj novada teritorijas iekšējo telpisko struktūru. Jau minēts, ka ainavas - gan kā areāli, gan kā teritorijas – savā veidā organizē cilvēku dzīvi un darbību. Piemēram, ainavu struktūras izpēte atļauj nodalīt pašreiz aktīvās un dziestošās vietas, kas savukārt signalizē par notiekošajiem sociālajiem procesiem.

Ainavu plānu ieteicams izstrādāt divos soļos. Vispirms, tas ir kopējais ainavu plāns visam novadam, pēc tam –tiek izstrādāti detalizētāki lokālie plāni konkrētiem ainavu areāliem (pēdējo izvēli var noteikt dažādi apsvērumi un mērķi).

Var teikt, ka pēc satura un formas kopējais ainavu plāns ir struktūrplāns. Tas atklāj novada teritorijas telpiskās struktūras lielos elementus, kam ir atšķirīga vēsture, pašreizējā situācija, nākotnes iespējas. Tomēr jāuzsver, ka plāna izstrādes procesā jāpanāk vienošanās – par to, kā saprotam dažādus vārdus, kādu jēgu tiem piešķiram, un kā to visu varam ietvert plānošanas jēdzienos, nosacījumos.

Kā minēts, lokālie ainavu plāni izstrādājami atsevišķiem ainavu areāliem, galvenokārt tiem, kam novada robežās piešķirta īpašā nozīme. Tādējādi, lokālā ainavu plāna mērķis ir (1) radīt priekšnosacījumus īpašās nozīmes ainavu saglabāšanas un attīstības priekšnosacījumus un (2) jaunās attīstības harmonizēšana, tradicionālā (izriet no ainavas vēstures) un jaunā savstarpējā līdzsvarošana. Koncepcijas līmenī to noteiks katra ainavu areāla kvalitātes mērķis, par ko runā arī EAK.

Pieredze rāda, ka viens no pamatjautājumiem ir jautājums par jauno apbūvi un jauno ainavu veidošanos uz senāko bāzes. Realitātē rodas dažādas situācijas, tādēļ nepieciešams vērtēt vietas apstākļus, ainavu

Pētījums


2012


attīstības tendences (augošās, dziestošās vietas), un tikai pēc tam – izstrādāt normējošus nosacījumus. Īpaši uzmanīgi vērtējamas kultūrvēsturiskās nozīmes ainavas, jo nepieciešams līdzsvarot saglabāšanas nepieciešamību un turpmāko attīstību (konkrēti jānosaka, tieši kas konkrētajā ainavā tiks saglabāts – atsevišķi telpiskās struktūras elementi, objekti, darbības veids u.c.).

Kopējā nostādne varētu būt šāda: īpašās nozīmes kultūrvēsturisko ainavu areālos nevajag plānot tādu jauno zemes izmantošanu, kas noved pie blīvi apbūvētu jaunu pļavu ciemu veidošanas. Jaunā apbūve plānojama saskaņā ar katras vietas īpatnībām (konkrētās ainavas telpiskā struktūra, apdzīvojuma veidošanās vēsture u.c. apstākļi). Un vēl – nepieciešams maksimāli samazināt vispārēju un ļoti krasu nosacījumu un ierobežojumu ierakstīšanu jaunajos pašvaldības saistošajos noteikumos.

Bieži lokālais ainavu plāns var pastāvēt kā dažādas savstarpējās vienošanās par rīcībām, jo ainavas jau pastāv un pastāvēs tikai tad, ja tajās būs cilvēki un ainavas saglabāšanai nepieciešamās darbības viņiem liksies saprātīgas un pieņemamas. Tas nozīmē, ka ainavu plānošanā nepārtraukti jāpiedalās ainavu areālos dzīvojošajiem, it īpaši tādēļ, ka viņiem novada īpašā ainava ir īstena ikdienas ainava.

5.2. Īpašās nozīmes ainavu areāli

Viens veids, kā nodalīt ainaviskās vienības, parādīts iepriekš (skatīt 1. att.). Proti, balstoties uz ģeogrāfisko faktoru dažādām kombinācijām, to atšķirībām. Kā redzams, ainaviskās vienības ir pārstāvētas kā areāli, tās atspoguļo it kā nemainīgo, statisko struktūru. Vietvārdi piešķir ainavām labāku atpazīstamību, katrs var identificēties ar vietu, ko pazīst. Šajā gadījumā ainaviskām vienībām ir reģionāla nozīme ( jeb subreģionāla, ja reģionam piešķiram plašāku saturu). Katrs areāls kopējā ainā ir indivīds, atspoguļo vietas apstākļus.

Otrs veids, kā nodalīt ainaviskās vienības, aprakstīts jau iepriekš. Proti, izmantojot tipoloģisko pieeju:

(1) nodalot darbības ainavas (8. att.): tās pārstāv tipus, bet katrā konkrētā vietā – tām var piedēvēt vietvārdu; tās var izmantot ainavu attīstības scenāriju izstrādē, ainavu ekoloģiskajā plānošanā, labas saimniekošanas prakses nosacījumu definēšanā.

(2) nodalot ainaviskās vienības pēc to nozīmes (novada telpiskajā struktūrā, attīstības stratēģijās, dabas un kultūras mantojuma saglabāšanā u.c.). Šajā gadījumā uzmanības lokā nonāk īpašās nozīmes ainavas (kā tips), kas katra ir individuāla, un katras saglabāšanai vai attīstībai nepieciešami savi risinājumi.

Balstoties uz izpētes materiāliem – vēstures avotiem, apsekojumiem dabā (stāvoklis, aktuālie procesi), novada teritorijā nodalītas īpašās nozīmes ainavas. Protams, tas ir apspriežams priekšlikums. Gadījumā, ja novada ainavu plāns tiks izstrādāts, ir skaidri jādefinē mērķi, ciešā saistībā ar apsvērumiem par novada teritorijas plānošanu.

Nodalītos īpašās nozīmes ainavu areālus turpmāk tikai nosaucam (skatīt 9. attēls), bet detāliskāks apraksts tiks dots nākamajā darba etapā (jo saistās ar apdzīvojuma izpētes materiāliem).

Pētījums


2012


9.attēls. Īpašas nozīmes ainavas Grobiņas novada teritorijā[A.Melluma, J.Skudra, 2012].

Pētījums


2012


Grobiņas novada teritorijā nodalītas šādas īpašās nozīmes ainavas.

A. Kultūrvēsturiskās:

• Jūras piekrastes smiltāju saimniecības (Šķēdē, par to rakstīts jau iepriekš),

• Baltijas ledus ezera krasts (malas josla, ieskaitot visus apdzīvojuma elementus)

• Grobiņas pilsēta un apkārtne (pilsēta, apkārtnes kultūrvēsturiskais areāls),

• Gaviezes stacijas apkārtne (laikā mainījušās nozīmes, kultūrvēstures pēdas),

• Krūtes baznīcas apkārtne (ietver vēsturiski nozīmīgu areālu ceļu krustojumā – baznīcu, kapus, mācītājmuižu, kroga vietu).

B. Jaunās ainavas ( tās ir vietās, kas piesaistījušas jaunus darbības veidus, atšķirīgus no visiem tradicionālajiem, un to ietekmē notiek ainavu veidošanās procesi):

• vēja mastu ainava,

• Cimdenieku ainava (arī – kultūrvēsturiska nozīme; lidlauka vietā bija senā Batu muiža un vēl 20. gs. sākumā minētās saimniecības - Upes Ostas vieta),

• vasarnīcas,

• dīķu ainavas,

• karjeru ainavas.

Mūsu pētījumā nav atsevišķi nodalītas bojātās ainavas. Dažu pašvaldību teritoriju plānojumos tās nosauktas par strukturāli un funkcionāli neskaidrām vietām, ko turpmāk var uzskatīt detālplānojumu vietām, kur nepieciešama renovācija ( ja tas atbilst attīstības mērķiem). Lielākoties bojātās vietas ir teritoriāli visai nelielas, un tās būtu jānodala teritoriju plānojumos, saistot ar nepieciešamajām darbībām.

Vērtējot pašreizējo situāciju, lokālie ainavu plāni vispirms būtu vajadzīgi tām ainavām, kurās izteikti savienojas senais ar jauno, atrodoties savstarpējās mijietekmēs un kurās šī iemesla dēļ var rasties konfliktu situācijas. Mūsuprāt, tās ir sekojošās ainavas:

o Baltijas ledus ezera krasts (malas josla no Medzes līdz Gūžām) – teritoriāli pārklājas dažādi, vispārējā skatījumā pretrunīgi mērķi (dabas un kultūras mantojuma saglabāšana, laikā senās ainavas pēdu saglabāšana, jaunās ainavas attīstība, dažādu risku novēršana, ierobežojumu un iespēju izvērtēšana).

o Grobiņas pilsēta un apkārtne – attīstības un kultūras mantojuma saglabāšanas mērķu līdzsvarošana, jaunās attīstības veidu meklējumi (piemēram, saistībā ar kultūras mantojumu.

o Jūras krasta smiltāju saimniecību ainava – tas pats: attīstības un kultūras mantojuma saglabāšanas mērķu līdzsvarošana, jaunās attīstības veidu meklējumi.

Viens no lielākajiem ainavu plānošanas izaicinājumiem būs jautājums: kā atrisināt objektīvo pretrunu starp tiesību aktiem piemītošo unifikācijas tendenci un ainavas mainīgo būtību? Atkārtošos - ainava ir ne tikai stāvoklis konkrētā laikā, bet arī ilglaika procesa stadija, laika nosacīto vērtību atspulgs un pretrunu izpausme.

5.3. Ainaviskie ceļi

Ainavu telpiskās struktūras skatījumā īpaša nozīme ir ceļiem, par to runāts jau iepriekš. Taču atsevišķi jārunā par ainaviskajiem ceļiem, tas ir, tiem ceļiem, kas ved caur atšķirīgām ainaviskām vienībām, un vislabākā veidā ļauj atklāt apmeklētājiem ainavu atraktivitāti, kā arī kultūras un dabas mantojuma vietas un objektus.

Pētījums


2012


Ainavisko ceļu areālus (redzamības joslas) var uzskatīt par īpašas nozīmes ainavām, jo tajos apvienojas tūrisma un vēsturisko ainavu uzturēšanas mērķi, jo ainavu uzturēšana noteiktā kvalitātē nepieciešama tūrisma attīstībai. Pēc ieceres – ceļiem/ceļu joslām jābūt tā uzturētām, lai būtu pārskatāmas tuvējās ainavas, lai arī pats ceļš kļūtu par ceļojuma mērķi. Ne tikai tas – nepieciešams sagatavot stāstus par apkārt redzamo, par ainavām un kultūrvēsturi, par cilvēku vēsturi. Labs piemērs varētu būt Gaviezes Elku kalna uztveres areāla vizuāli telpiskā analīze.

Ja turpmāk paredzēts plānot tūrisma un ceļojumu maršrutus, nepieciešams izstrādāt ceļa joslu ainavu plānus, kuru galvenais mērķis būtu padarīt braucienu uz kādu konkrētu vietu saturiski bagātāku, parādot apkārtnes ainavas. Šajā gadījumā ainavu telpu izdalīšanas (un norobežošanas kartē) noteicošais kritērijs ir skats no ceļa. Turklāt jāņem vērā braukšanas ātrums, jo tas nosaka apkārtējās ainavu telpas un tās elementu uztveri atkarībā no tā, vai ainavu telpas ir noslēgtas (piemēram, ceļš iet caur mežu) vai atklātas ( tuvie un tālie skati). Īpaši aprīkojami veloceliņi (drošība, informācija u.c.).

6. Nobeigumā

Šajā darbā parādītas dažādās iespējas, kā dažādos skatījumos raksturot kāda apvidus ainavas – sākot no elementārās ģeogrāfiskās informācijas, pārejot uz ainavu veidošanās cēloņsakarību skaidrošanu (darbības ainavas) un ainavu vērtējumu plānošanas vajadzībām, tas ir – redzot ainavu kā sociāli nozīmīgu veidojumu.

Tādā nozīmē var teikt, ka ainaviskie raksturojumi atklāj būtiskas telpiskās struktūras iezīmes un likumsakarības, un var kalpot par bāzi attīstības struktūrplānu izstrādei.

Uz pētījumiem balstītie priekšlikumi par Grobiņas novada ainavu plāna izstrādi, tajā skaitā – par īpašās nozīmes ainavām, ir turpmāko diskusiju priekšmets. Taču svarīgi domāt, ka ainavu plāns savā būtībā ir nepārtraukts process (tāpat kā nepārtraukta ir ainavas attīstība). Tādēļ tajā jāparedz arī mehānismi, kas ļautu sekot notiekošajam ainavās (rēķinoties ar objektīvo nenoteiktību), arī tam, kā mainās ainavās dzīvojošo cilvēku attieksme un rīcības. Ainavu plāns ir arī instruments, kas ļauj saskaņot pašvaldības un iedzīvotāju intereses, nodrošinot subsidiaritāti.

Darbā lietotie saīsinājumi

EAK – Eiropas ainavu konvencija LKV – Latviešu konversācijas vārdnīca LVVA – Latvijas Valsts vēstures arhīvs; f. – fonds, apr. – apraksts, l. - lieta KV – Konversācijas vārdnīca

Pētījums


2012


Izmantotie avoti

Dunsdorfs E. Kurzemes karakartes (17. un 18. gadsimtenī). Melburna, 1984. 178 lpp.

Grobiņas apriņķis. Konversācijas vārdnīca. 1. sēj. Rīga, 1906. 1123.-1126. lpp.

Latvieši. Agrārie apstākļi. Konversācijas vārdnīca. 2. sēj. Rīga, 1908. 2287 – 2298.lpp.

Latvieši. Zvejniecība. Konversācijas vārdnīca. 3. sēj. Rīga, 2332. 2333. lpp.

Likums „Par Eiropas ainavu konvenciju”. Latvijas vēstnesis. 2007.g. 18. apr.

Laumane B. Zeme, jūra, zvejvietas. Zvejniecības leksika Latvijas piekrastē. Rīga: Zinātne, 1996. 200 lpp.

LVVA, 1679. f.,172. apr.: 1133. l. – Medzes muižas sadalīšana; 1130. l. – Mātru muižas sadalīšana; 1122. l. – Kapsēdes muižas sadalīšana; 1140. l.– Meženieku muižas sadalīšana; 1085. l. -Bārtas muižas sadalīšana; 1105. l. – Gaviezes muižas sadalīšana; 1104. l. – Tāšu muižas sadalīšana; 1088. l. - Batu muižas sadalīšana; 1170. l. – Rolavas muižas sadalīšana; 1114. l. –Iļģu muižas sadalīšana; 1107. l. – Grobiņas (Amt-Grobiņas) muižas sadalīšana; 1109. l. – Grobiņas mācītājmuižas sadalīšana; 1097. l. –Dižkrūtes muižas sadalīšana; 1208. l. – Sustes (Zustes) muižas sadalīšana; 1159. l. – Pērkones muižas sadalīšana; 1111.-1112. l. – Grobiņas valsts mežniecības sadalīšana;

LVVA, 1679. f., 156. apr., 188. l. – Grobiņas pilsētas karte, 1830.g.

LVVA, 183. f., 167. apr., 203./7. l. – Meža stādījumu plāns valsts mežu aizsargjoslā, 1890.g. (attiecas uz Šķēdes jūrmalu)

LVVA, 183. f., 167. apr., 222./2. l. – Pērkones muižas ziemeļu daļas karte, 1880.

LVVA, 183. f., 162. apr., 194.l. un 195. l. – Amt-Grobiņas muižas regulēšanas projekts, 1864.-1881.

LVVA, 183. f., 162. apr., 206. l. – Pērkones kroņa muižas regulēšana, 1863

LVVA, 6828.f., 2. apr., 1158. l. – Grobiņas valsts mežniecības mežu plāns (19. gs.)

Melluma A. Ainava kā attīstības resurss: Kurzemes reģiona piemērs. Ģeogrāfiski raksti, X. Rīga, 2002. 5.- 15. lpp.

Melluma A. Ainavu politikas veidošana Latvijā: situācija, problēmas, iespējas./ Latvijas Zinātņu akadēmijas

Vēstis. A daļa: sociālās un humanitārās zinātnes. 5./6. Nr., 2009. - 52.-74.lpp.

Melluma A. Ainavu plāns Siguldas novadam. Latvijas architektūra. 2011, jūnijs/jūlijs. 102.- 108. lpp.

Strods H. Kurzemes kroņa zemes un zemnieki 1795-1861. Rīga: Zinātne. 237 lpp.

Veldre V. Dzīve pie jūras. Rīga: Latvijas Kultūras fonda (atkārtots 1938.g. izdevums). 192 lpp.

Documents

II. Ainavas 1.Ievads - mk.gov.lvpetijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/file/VARAM_Dabas... · 2016-02-15 · nākotne), ainava kā izjūta (emocijas, impulss jaunradei, relaksācija)