Skola - kopienas attīstības resurss

Laikraksta „Izglītība un Kultūra” Nr. 18 speciālizdevums sadarbībā ar Sorosa fonda–Latvija iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” 2. kārtu „Skola kā kopienas attīstības resurss”

2013. gada 24. oktobris

Kopienas skola kā tilts starp šodienu un nākotni

Mūsu dzīve ik brīdi veidojas no

izvēlēm – lielākām un mazā-

kām, bet tik un tā tās visas kopā veido

notikumus un attieksmi, mūsu šodienu

un rītdienu. Jautājumi par skolas lielu-

mu, dārgumu, kvalitātes indikatoriem

bieži vien tiek skatīti atrauti no lielā-

kiem un dziļākiem jautājumiem – kas

tad ir tas, ko mēs visi kopā vēlamies no

šodienas skolas? Kādas zināšanas par

sabiedrības (ne tikai valsts pārvaldes)

darbību, kādas prasmes, attieksmi un

izjūtas vēlamies dot ceļamaizē saviem

bērniem un skolēniem? Vai koncentrē-

jamies uz līderu atrašanu un audzināša-

nu vai spēcinām savas dzīves līderi un

arhitektu katrā? Tie ir principiāli jautā-

jumi, un no atbildēm ir atkarīgs, kāda

nākotne mūs sagaida.

Panaceja nav arī tehnoloģijas. Nesen

lasīju domu, ka „centieni ar divdesmit

pirmā gadsimta tehnoloģijām lāpīt kla-

šu sistēmu, kas izgudrota pagājušajam

laikmetam, un skolu sistēmu, kas tika

pakāpeniski izveidota pēc grāmatu ie-

spiešanas izgudrošanas Eiropā pirms

vairāk nekā piecsimt gadiem, nevar dot

sekmīgus rezultātus”, un tai ir jāpiekrīt.

Tehnoloģijas ir laba iespēja, tās ļauj da-

rīt ātrāk, vairāk un būt kopā pāri robe-

žām un kontinentiem. Taču dzīve prasa

atvērtību, saziņas un sadarbības pras-

mes, arī tepat, blakus, esot, bet mēs,

pa klasēm, mācību priekšmetiem un

soliem sapakoti, joprojām esam vientu-

ļi, garlaikoti vai stresā – gan skolotāji,

gan skolēni, jo „nav jau laika aprunāties

un sadarboties”. Ir. Ja paceļam galvu,

iztaisnojam plecus, padomājam un tikai

tad darām – jēgpilni, situācijai un vaja-

dzībām atbilstoši.

Es allaž esmu piekritusi viedoklim, ka

skola nu reiz ir tā sabiedrības institūcija,

kur līdztiesīgā un taisnīgā vidē sastopas

gan nākamais prezidents, gan uzņēmējs,

gan jebkura cita darba veicējs un kur ik-

viens nostiprina savu pašvērtību un iegūst

pārliecību, ka ikviena pienesums ir vaja-

dzīgs un vērtīgs, bet arī mācās, ka tam ir

jābūt atbildīgam un godprātīgam piene-

sumam. Manuprāt, skolai nav jābūt vie-

tai, kur „iemācās cīnīties”, kā tas nupat,

šonedēļ, izskanēja plašsaziņas līdzekļos; ja

nu vienīgi ar sevi, savu nedrošību, bailēm

vai slinkumu, bet arī tad – ne cīnīšanās

būs labākais risinājums. Cīņās vienmēr ir

ievainotie un sakautie, un tās allaž atstāj

mieles. Skolā būtu jāaug cilvēkam, kurš

apzinās savu vērtību, spējas un spēku un

ir gatavs un vēlas to visu izmantot savā

un citu labā.

Izmisīgās prasības, lai valsts nosaka,

cik un kādi speciālisti būs vajadzīgi tajā

un tajā gadā, ir tik lielā pretrunā ne vien

ar futūristu stāstiem, ka lielākā daļa sa-

mērā tuvas nākotnes profesiju vēl nav

pat radušās, bet arī ar ikdienas realitāti.

Jau Vāclavs Havels savā darbā „Vasaras

pārdomas” rakstīja: „Skolu uzdevums

nav veidot „speciālistus idiotus”, kas

izpildītu tikai tautsaimniecības atšķirīgo

sektoru specifiskās vajadzības, bet gan

mērķtiecīgi attīstīt skolēnu individuālās

spējas, sagatavot domām bagātus jau-

niešus, kas spētu izprast daudz plašāk

savas specialitātes sociālos, vēsturiskos

un filozofiskos aspektus. (..) Skolām tā-

pat jāpalīdz jauniešiem kļūt par pašpaļā-

vīgiem, darbīgiem pilsoņiem. Ja ikviens

neinteresēsies un neiesaistīsies politikā,

tad tā kļūs par darbības jomu cilvēkiem,

kuri tai vismazāk piemēroti.” Nesakiet,

ka mūs nebrīdināja!

Savukārt „Harward Business Re-

view” nesen dalījās atziņā, ka šodienas

pasaulē, bet jo īpaši „grūtajos laikos”,

kas nereti tiek piesaukti, „vairāk nekā

izglītība, vairāk nekā pieredze, vairāk

nekā mācības tieši cilvēka elastīguma lī-

menis noteiks, kurš gūs panākumus, bet

kuram būs lemta neveiksme”. Elastība

rodas no iespējas mēģināt. Mēģināt at-

kal, mēģināt tā un citādi, šo un to, līdz

izdodas, līdz ir īstais. To var darīt skolā,

kas ir personības izaugsmes, ne stundu

norises vieta – ja arī pati skola prot un

grib būt elastīga.

Amerikāņu inženieris Čārlzs Kete-

rings teicis: „Mani interesē nākotne, jo

es gatavojos tajā aizvadīt atlikušo mūža

daļu.” Viesojoties pārmaiņu skolās un

kopienās, lasot un klausoties vēstis par

notiekošo, man ir pārliecība, ka tur dzī-

vo un strādā cilvēki, kurus interesē nā-

kotne – sava personīgā, visas kopienas

un pat valsts – un kuri nevis gaida, bet

jau dara. Ka no „vēlmes izdzīvot” pama-

zām notiek virzība uz vajadzību attīstī-

ties un prasmi dzīvot skaisti. Vēl tikai jā-

apgūst iemaņas un jāsaņem dūša parādīt

un pierādīt savu pieredzi un pārliecību

tiem, kuri ir Rīgā, ministrijā, televīzijā

vai vienkārši skolā sen nav bijuši.

Nule notikušajā Latvijas Vecāku

forumā tika apspēlēta doma, kuram

gribas 32. augustu (ak, lai tā skola vēl

nesākas!) un kuram tīri labi patiktu arī

32. maijs (jo te ir tik interesanti un tik

daudz ko var darīt!). Atļaušos apgalvot,

ka lielā daļā pārmaiņu skolu pulkstenis

un kalendārs vairs nav vienīgie, kas no-

saka, kad jāmācās un kad jābūt skolā.

Tās ir cilvēku vajadzības, intereses un

iespējas, efektīva un godprātīga resursu

izmantošana, ticība sev un uzticēšanās

apkārtējiem, kas apvienojas un veido

darbīgo skudru pūzni ar gaišajiem lo-

giem. Ir gan vēl kas, ko nepieciešams

panākt arī formālajā līmenī: lai vecāki

(un pat plašāk – kopienas cilvēki) tiktu

uzskatīti par pilntiesīgu un neatņemamu

mācību procesa īstenošanas sastāvdaļu.

Par spīti visam arī labas ziņas izplatās,

un aizvien biežāk, it īpaši jaunie vecāki,

man jautā: „Bet ko lai mēs darām? Mēs

dzīvojam lielā pilsētā. Kur mums atrast

tādu pārmaiņu skolu?” Risinājums laikam

ir tikai viens – pašiem būt vienotiem,

uzsākt vai turpināt sarunas ar skolas va-

dību un kolektīvu un kopīgi izvēlēties,

kādas ir šīs skolas pamatvērtības. Vai tā

ir „vieta, kur jāzina” vai „vieta, kur mā-

cās”? Vai tajā ir vieta daudzveidīgām in-

teresēm? Vai tajā ir mājīgi? Vai tajā tiek

sniegts atbalsts vecākiem viņu ikdienas

skrējienā, tā vienkārši un praktiski?

Par pārmaiņu vai kopienas skolu ne-

var kļūt ar likumu vai rīkojumu. Tā pa-

cietīgā darbā un diskusijās ar sevi un ap-

kārtējiem jābūvē pašiem, kopīgi – sko-

lotājiem, vecākiem, pašvaldībai, ikvie-

nam apkārtējam, jo kopienas skola gan

dod, gan pieņem: zināšanas, pieredzi,

praktiskas lietas, un viss tiek likts lietā,

un visa kļūst vairāk. Bet vissvarīgākais ir

tas, ka, šādi darbojoties, gan bērni, gan

pieaugušie kā demokrātiskas sabiedrī-

bas locekļi attīsta izpratni par kopīgām

rūpēm, saprot, ka viņu intereses sakrīt

ar citu interesēm un ka viņu labklājība ir

cieši saistīta ar citu labklājību.

Tas ļauj cerēt, ka nākotnē būs jābū-

vē mazāk žogu. Gluži kā Turlavā, par

ko stāstām šajā numurā, kur „savējā” un

„mūsējā” izpratne un attieksme pamazām

paplašinās ārpus savas mājas vai dzīvok-

ļa sliekšņa. Un, kas zina, varbūt arī kādas

Latvijas skolas bibliotēkā, datorklasē vai

darbnīcās varēs ieiet jebkurā diennakts

stundā, jo – kāpēc gan lai notiktu kas

slikts? Jautājums ir par to, kādu nākotni

vēlamies sev un saviem bērniem un ko

šodien darām, lai līdz tai nokļūtu.

Aija Tūna, SFL iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” vadītāja

Foto: A

ndris

Bēr

ziņš

No „vēlmes izdzīvot” pamazām notiek

virzība uz va jadzību attīstīties un prasmi dzīvot skaisti.

Skola - kopienas attīstības resurss2 Skola - kopienas attīstības resurss

Ierodoties Puzē uz mazo rūķu

skolas atklāšanu, mūs sagaida ne

tikai ar krāsainām vīnstīgu lapām

rotājusies vadītāja Revita Kraule

un lieli sarkani āboli uz palodzēm,

bet – galvenais – daudz mazu rū-

ķīšu – Endija, Valters, dvīnītes Līva

un Laura, Valts, Kristiāns, Klāvs,

divi Emīli, Patrīcija un Emīlija.

Rūķu skolas vadītāja viņiem

stāsta, ka turpmāk ne tikai kastaņ-

koks metāsies ar kastaņiem, bet

spēļu istabā ripos un velsies mil-

zums bumbu, iepriecinās daudz-

krāsainas lietas, lai trenētu pirksti-

ņu veiklību, austiņas sadzirdēs ne-

parastas skaņas, līdzīgas vējpūtām

un lietus pakšķināšanai. Mazulīši ar

māmiņām un tētiem klausās, bet

dažs jau izmēģina rāpties uz lielā

piepūšamā riņķa un ar rociņu sa-

tvert gaisa balonus.

Ieradušies arī dziedoši sveicēji

no bērnudārza „Rūķītis” un vieš-

ņas Karamelle un Ģitarella no

Ventspils dziedošā bērnu centra

„Karamele”. Atskan:„Labdien tev,

labdien man, labdien visai pasau-

lei!”

To, ka sapņi un ieceres piepil-

dās, Puzē pirmā pierādīja Anda

Lejniece, kad 2009. gadā uzrakstīja

projektu, pēc kura apstiprināšanas

darbību varēja uzsākt sākumsko-

las vecuma bērnu dienas centrs

„Pužiņš”. Sekoja nākamais pro-

jekts, un ar SFL atbalstu Puzes

pamatskola viņas vadībā kļuva par

daudzfunkcionālu centru, durvis

vēra arī Puzes amatniecības centrs

„Darbīgais pužiņš”.

Novadā pirmā

skola bēbīšiem

„Svarīgākais ir radoši un izdo-

mas bagāti cilvēki, jo nauda vien

neko nespēj,” atzīst Ventspils no-

vada izglītības pārvaldes vadītāja

Aina Klimoviča un priecājas par

novada pedagogu paveikto.

„Puzē šis nav pirmais SFL pro-

jekts, un ir vairākas skolotājas, kas

ar sirdsdegsmi dara šo darbu. Pa-

teicoties viņu aktivitātei, pagasta

iedzīvotājiem jau pieejami daudz

dažādu pasākumu, kas ir ļoti bū-

tiski. Līdz šim uzmanības pietrūka

tieši vecākiem ar maziem bērniem

un māmiņām gaidībās. Tagad vi-

ņiem būs, kur satikties un paru-

nāties, bet bērniem būs iespēja

piedalīties attīstošās nodarbībās.

Šāda bēbīšu skola ir pirmā mūsu

novadā,” stāsta A. Klimoviča.

Arī Puzes pamatskolas direkto-

re Nellija Sileviča piekrīt, ka Andai

un Revitai ideju netrūkst un, kad

visas trīs sanāk kopā, domā, ko

jaunu un interesantu atkal uzsākt.

„Nekas neradās gluži tukšā

vietā, jo pamazām tika iekārtots

rotaļu laukums, sagādāts sporta

inventārs, pašu spēkiem izremon-

tētas telpas, bet ierosmi rūķīšu

skolai deva SFL,” stāsta R. Krau-

le. Augustā pagasta svētkos viņa

izdomājusi vismazākos izšūpot

vēl baronlaika šūpulītī, tad arī SFL

pārstāvji iedrošinājuši piedalīties

konkursā, lai kaut ko uzsāktu bēr-

niem vecumā no trim mēnešiem

līdz pusotram gadam. Steidzīgi

rakstījusi projektu, un ideja pie-

pildījusies. „Jaunu sparu deva SFL

rīkotā vasaras skola Smuku muižā,

kur bija salasījušies visi tādi trakie,

kam ideju pilnas galvas,” smejoties

saka Revita. Viņa ir pirmsskolas

pedagoģe, līdz šim strādājusi ar

piecgadīgajiem bērniem, vada arī

Puzes pagasta kultūras namu.

Reizi nedēļā mazo rūķīšu sko-

lā notiks četrdesmit minūšu ilgas

attīstošās nodarbības: dziedāšana,

muzicēšana, vingrošana, pirkstiņu

spēles, pantiņu skaitīšana, rotaļas,

darbiņi smalkajai un lielajai moto-

rikai, masāža u. tml.

Nodarbības palīdzēs bērnam

apzināties sevi un apkārtējo pasau-

li, attīstīs mazuļu uztveri, drošības

sajūtu un veidos draudzīgu attiek-

smi pret vienaudžiem un pieaugu-

šajiem.

Bēbīšu skoliņā satiksies topo-

šās un jaunās māmiņas ar līdzīgām

interesēm, problēmām un prie-

kiem. „Interesi jau izrādījušas arī

apkārtējo pagastu sievietes, bet

patlaban gana daudz esam tepat,”

par savu brīvprātīgo sirdsdarbu

atklāj Revita, piebilstot – ja domā

par cilvēkiem, tad labā enerģija at-

griežas dubultā.

„Šādu iespēju gaidījām jau kopš

2006. gada, un beidzot cerība ir

piepildījusies. Žēl, ka lielākie bērni

jau izauguši bez tā visa,” teic trīs

bērnu māmiņa Lana Koščejeva

un priecājas, ka ir daudz sekotāju,

kas brauc ar bērnu ratiņiem. „Gā-

dāju sev darbu,” smaidot atklāj

bērnudārza audzinātāja Guna An-

deršmite, jo ģimenē piecgadīgajam

brālītim drīz piebiedrosies jaunā-

kais. Guna izdomājusi un visiem

divpadsmit mazajiem pati sašuvusi

rūķīšu lellītes.

Aktīvo kļūst vairāk

„Darbīgā pužiņa” idejas auto-

re A. Lejniece atklāj, ka turpmāk

amatniecības centru vadīs Puzes

pamatskolas vizuālās mākslas sko-

lotāja Inga Gulbe, bet viņa pati

strādās bibliotēkā, tā ka aktīvo da-

rītāju kļūst arvien vairāk. Reizi ne-

dēļā te auž, pin, šuj, filcē, ada, glez-

no, zīmē, lej ziepes, dekupē utt.

„Pirmajā stāvā par SFL līdzek-

ļiem paši savām rokām veicām

remontu. Talkā nāca gan bērni,

gan pieaugušie. Slīpējām veco dēļu

grīdu, taisījām skapjus. Visu labāk

paveikt palīdzēja mēbeļu restau-

rators Jānis Veģis, galdnieks Jānis

Ekšteins, elektriķis Igors Veckā-

gans, darbmācības skolotājs Aivo

Kriņģelis,” stāsta Anda, izrādot

darbnīcu, kur jau salikti ēvelsoli un

plauktos kārtīgi sarindoti dažādi

darbarīki, sagādāti kokmateriāli.

SFL projekts „Pužiņš atklāj jaunus

darbus” tagad paver jaunas iespē-

jas darboties gan skolas puišiem,

gan visiem citiem pagasta iedzīvo-

tājiem.

Vasarā rīkojuši nometnes.

Par projekta līdzekļiem sagādāts

transports un braukuši ekskursijā

uz Tukumu, Jaunpili, apciemojuši

kalēju, koktēlnieku un vērojuši,

kā viņi darbojas. Anda uzskata, ka

daudzveidīgi iepaidi rosina pašiem

iemācīties atkal ko jaunu.

Prieks, ja izdodas

„Esam maza skola, bet veido-

jam radošas darba grupas, mek-

lējam iespējas piesaistīt projektu

līdzekļus, pat vismazākos. Anda

ienāca mūsu kolektīvā, un viņai

izdevās, tas iedrošināja pārējos. Ie-

saistās arī vecāki. Prieks par katru

darbu, kas izdodas,” teic Puzes pa-

matskolas direktore N. Sileviča.

Uz visām skolas logu palodzēm

greznojas puķu podi, gaiteņos ir

daudz zaļumu – akcijas „Zaļās pa-

lodzes” laikā tos sanesuši apkār-

tējie. Puzēnieši var lepoties arī ar

ekoskolas vārdu.

Puzē viesojamies, kad tiek svi-

nēta Skolotāju diena. 9. klases

skolēni uz visu kabinetu durvīm

uzlīmējuši asprātīgus izteicienus

un atziņas, piemēram: „Skolotāju

dienas vakarā vajagot uzkāpt pli-

kam uz skolas jumta, tad drīzumā

gaidāms algas pielikums”; „Jo vai-

rāk skolotāji smaidīs, jo gaišākas

kļūs debesis”.

Ar ziediem bija ieradies arī Pu-

zes pagasta pārvaldnieks Viesturs

Pudulis-Indāns, bet Ventspils no-

vada izglītības pārvaldes vadītāja

A. Klimoviča novēlēja, lai ikdiena

ir piepildīta ar skolēnu atzinību,

R. Kraulei dāvāja zelta pildspalvu,

ar kuru pierakstīt jaunu projektu

idejas.

Idejas piepildās, ja darīts ar sirdsdegsmiIlze Brinkmane

Aija Tūna:

„2009. gada nogalē, atklājot amatniecības

centru Puzē, paši darī tāji teica, ka tas ir veids,

kā pavērt durvis uz jaunām iespējām, un ceļa-

maizei ņēma l īdzi Olgas Lisovskas vārdus: „Dur-

vis. Durvis. Durvis./ Aiz katrām – citādi viss./ Pa

nākošajām vairs neiziesi,/ Kāds biji te ienācis.”

Iepriekšējos gados Puzē tiešām notikušas lie-

las pārmaiņas, un vislielākās – pašos cilvēkos,

kuri apjautuši savus spēkus. Anda, Ginta, Revita

ar skolas vadības atbalstu pamazām vien iekus-

tinājušas vietējos ļaudis, un nu Puzes centrs tie-

šām ir dzīvības pilns. Mazā skola ar lepnumu

apzinās savu vietu kopienā, organizē darbu tā,

ka mācīšanās rezultāts ir ieguvums pašu vaja-

dzībām, piemēram, izremontētas telpas; prie-

cājas par katru jaunu ģimeni ar bērniem, kuri

papildina skolēnu saimi; ir gatava ar darbiem

pierādī t, ka arī Latvijā neliela lauku skola spēj

nodrošināt kvalitatīvu izgl ī tību un dzīves vidi.”

Svarīgākais ir radoši un

izdomas bagāti cilvēki, jo nauda vien neko nespēj.

Foto: n

o pe

rson

iskā

arhī

va

Skola - kopienas attīstības resurss Skola - kopienas attīstības resurss 3

Kad 2009. gadā slēdza Kaz-

dangas Profesionāli tehnisko sko-

lu, kazdandzniekus pārņēmis pat

zināms izmisums: licies, ka dzīve

apstājusies un iestājies tukšums.

„Mūsu garu nedaudz pacēla Daigas

un Alda Bitinieku nodoms organi-

zēt Kazdangas pilī latviešu ģimeņu

3x3 nometni, tur guvām ierosmi,

ka nevajag nolaist rokas, bet īsts

uzrāviens dažādām aktivitātēm

bija SFL pārmaiņu skolu projekts

2010. gadā, kura laikā iesākušās

daudzas aktivitātes veiksmīgi tur-

pinās joprojām. Pils logi atkal bija

gaiši katru dienu, jo varējām or-

ganizēt nodarbības pavisam ma-

zajiem, jauniešiem un senioriem,”

stāsta Biruta Konrāde. Cilvēki

no visa Aizputes novada nākuši un

braukuši, lai mācītos svešvalodas,

apgūtu datora lietošanas prasmes,

papildinātu zināšanas dārzkopī-

bā. Rokdarbus darināja mazi un

lieli, sievietes sāka aktīvi vingrot,

bērni – dejot un dziedāt, varēja

izvēlēties kādu no sešpadsmit no-

darbēm.

Sarosījās jauni un veci

„SFL projekta laikā dārzkopības

interesenti brauca ekskursijā uz

Baltezeru, Tukumu un Babīti un

pārveda košuma krūmu stādus,

kurus kopīgi te, pie saieta nama,

iestādīja,” atklāj Biruta, un varam

redzēt, kā tie skaisti sakuplojuši.

Kopīgi izstaigājam saieta namu,

tā vadītāja Inese Selderiņa stāsta,

ka Kazdangas pamatskolas bērni

te labprāt uzturas, kamēr sagaida

pagasta autobusu, kas aizved no

skolas mājās.

B. Konrāde atzīst, ka SFL ra-

dījis iespēju satikt daudz dažādu

cilvēku, nodibināt kontaktus arī ar

citām skolām un kopienām. Labi

padomdevēji citu projektu rakstī-

šanā atrasti biedrībā „Kopienas at-

tīstības centrs”, un par iegūtajām

finansēm sagādātas galda spēles –

galda teniss, hokejs, futbols u. tml.

Sporta angārā atklāta alpīnis-

ma kāpšanas siena. „Mūsu resurss

jaunsargu instruktors Kaspars Ru-

dītis organizēja pasākumus zēniem

un meitenēm arī plašākā mērogā,

trenēja izdzīvošanas mākā, kad

bija jāiziet nakts trase ar tūrisma

elementiem, šķēršļu josla utt. Ta-

puši divi volejbola laukumi,” skaid-

ro projektu vadītāja.

Vairāk nekā piecus gadus Kaz-

dangā darbojas nevalstiskā organi-

zācija „Kodols”, un, tās dalībnie-

kiem aktīvi rīkojoties, tapuši vai-

rāki atbalstīti projekti, ar līdzfinan-

sējumu piedalījusies arī pašvaldība.

Tādējādi varējuši iekārtot telpas,

lai uzņemtu viesus, kas vēlas uz

laiku apmesties Kazdangā, iepazīt

arī pili un tās 196 hektārus plašo

parku. 2. stāvā apskatām viesu

istabas, ierīkota arī pirts un citas

atpūtas telpas.

SFL projekts licis sarosīties

pensionāriem, un viņi nodibinājuši

savu klubiņu. Tagad kopīgi nūjo,

dzied, brauc ciemos un aicina

pie sevis interesantus cilvēkus, lai

uzzinātu ko jaunu un ikdienā no-

derīgu. Ar biedrības „Kopienas

attīstības centrs” atbalstu izdevies

realizēt projektu „Palīdzot sev, pa-

līdzu citiem – kvalitatīvu dzīvi pen-

sionāriem”, un 2011. gadā seniori

varēja vingrot, klausīties dažādas

izglītojošas lekcijas par veselības

aprūpi, uzturu, paši darināt rok-

darbus un gatavot ēdienu kulinā-

rijas nodarbībās.

Kā daudzi pārmaiņu skolu pro-

jektā sāka, tā joprojām turpina ap-

meklēt nodarbības pie Sandras

Krūmiņas, kura pati prot adīt,

tamborēt, pērļot, filcēt, batikot un

apgleznot zīdu – vieglāk esot pa-

teikt, ko viņa neprot. „Mans dēls

Kārlis pulciņu apmeklē jau kopš

sešu mēnešu vecuma,” smejoties

stāsta Sandra, kad jautāju, kāda ir

viņas skolojamo vecuma amplitū-

da. Biruta piebilst, ka atceras, cik

rūpīgi Kārlēns vēris pērlītes jau

pusotra gada vecumā. Esot iera-

dušās meitenes, kam nebija iema-

ņu pat diegu ievērt adatā, bet kas

tagad jau šuj tērpus.

Par tradīciju esot kļuvis Zie-

massvētkos apciemot veco ļaužu

pansionāta „Rokaiži” iemītnie-

kus, aizvest pašu rokām darinā-

tas dāvanas.

Senā aura,

kas iedvesmo

Ciemojamies arī kultūras namā,

un darbu organizatore Inese

Birkenfelde stāsta, ka te dzied

ansamblī bērni ar piecu gadu ve-

cumu, ir jauktais koris, pūtēju or-

ķestris, dramatiskais pulciņš pie-

augušajiem, darbojas Kazdangas

folkloras kopa un bērnu modes

deju grupa. „Vienu reizi mēnesī no

Liepājas pie mums brauc deju stu-

dijas „Harmony” pārstāvji un bez

maksas jauniešiem māca hiphopa

dejas,” teic Inese.

Kultūras nama lielā zāle atšķi-

ras no visām Latvijā redzētajām,

jo pēc mākslinieka Albīna Dzeņa

projekta tās sienas un griesti vei-

doti tautiskā romantisma stilā.

Savukārt koka lustras ir kazdandz-

nieka Ernesta Treimaņa darinātas.

„Apkārtnei un visām ēkām ir

īpaša aura, jo tās ir senas un vēs-

turiskas,” stāsta Biruta un atklāj,

ka kultūras un saieta nams atro-

das kādreizējā baronu Manteifeļu

muižas zirgu stallī.

Kazdangas pils pamatakmens

likts 1800. gadā, tā celta klasicisma

stilā un ir viena no lielākajām mo-

numentālajām pilīm Latvijā. Abpus

tās celtas arī divas citas ēkas. Vie-

na, kas kalpojusi par klēti, iesaukta

par kavalieru māju, un tajā, kad

1905. gadā kaimiņu pagasta ne-

miernieki pili nodedzināja, barons

Kārlis Vilhelms Manteifelis ar ģi-

meni apmetās dzīvot. Viņš bijis

progresīvs saimnieks, jo ierīkojis

cauruļvadu meliorāciju, bijusi sava

telefonu centrāle, vietējiem ze-

miekiem dalījis zemi, taču pēc pils

nodedzināšanas kļuvis nežēlīgs

un pret vairumu atriebīgs. Par to

visu interesanti un aizrautīgi stāsta

pils tagadējā saimniece jeb muze-

ja vadītāja Ilze Holštroma un

Kazdangas tūrisma centra vadītāja

Māra Tīmane.

Lai pils būtu apsaimniekota, ta-

gad tur izvietotas dažādas ekspo-

zīcijas, kas vēsta gan par pagasta,

gan pils vēsturi, par ievērojamā-

kajiem Kazdangas Profesionālās

skolas notikumiem un cilvēkiem,

kuru vidū ir tādi kā erudītais mā-

cībspēks Jānis Mežsēta un māksli-

nieks Ernests Treimanis, kurš pēc

A. Dzeņa metiem kokā darinājis

kultūras nama griestu lukturus,

rūpējies par parku, veidojis tehni-

kuma vēstures muzeju.

Vairākas pils telpas atvēlētas arī

Boju Meža muzeja ekspozīcijām,

un interesenti var iepazīt dzīvnie-

ku trofejas, mežsargu ikdienu, kā

arī uzzināt par parkā augošajiem

kokiem. „Pavisam tur aug trīssimt

svešzemju koku, starp tiem nepa-

rastais korķa koks, kļavu vien ir

septiņpadsmit veidu,” atklāj Ilze.

„Kad no rīta eju uz darbu, do-

māju, ar kādām acīm uz visu skatās

mūsu viesi. Vēlos parādīt arvien

ko skaistu,” teic M. Tīmane.

„Nupat, septembrī, Torķu mā-

jās mazākie kazdandznieki mācījās

cept maizi un iet rotaļās kopā ar

Ivetu un Vidvudu Medeņiem. Šo-

vakar kultūras namā būs skaists

koncerts,” viena caur otru stāsta

Biruta, Ilze un Māra. Vienā dienā

ne visu uzklausīt, ne redzēt, tādēļ

saprotam, ka te gan ciemiņi ir gai-

dīti, gan pašiem nerims vēlme da-

rīt un darboties arī turpmāk.

Kazdangā logos deg gaismaIlze Brinkmane

Aija Tūna: „Ir tik daudz apliecinājumu, ka pārmaiņu skolu iniciatīva

Kazdangas ļaudīm nākusi īstajā laikā, bet bez īstajiem

cilvēkiem arī nekas nenotiktu. Biruta Konrāde, kura

nenogurstoši un vienlaikus taktiski saved kopā īstos

cilvēkus, uzskata, ka katrs cilvēks atplaukst, ja pie

viņa atrod pareizo ceļu, un šo savu pārliecību aplieci-

na ikdienas darbā. Kopā ar citām biedrības „Kodols”

darbīgajām dāmām viņa pamanījusies pa drusciņai vien

atrast līdzekļus un darītājus visdažādākajiem darbiem,

tostarp – lai sakārtotu laivošanai piemērotās Alokstes

upes desmit kilometru posmu Kannenieki–Kazdangas

dīķis. Kopā sanāk bērni, jaunsargi, seniori un visi pārējie,

kas pa vidu, un notiek kopīga strādāšana pašu priekam

un labumam, strādāšana, kuras laikā atkal dzimst jau-

nas idejas. Pašu izveidota un kopta arī sadarbība ar

pašvaldību, jo mērķi taču kopīgi, un visu laiku jāturpina

mācīties – gan izprast cilvēku vajadzības, gan, kā saka

Biruta, „no mazbērniem – kā dzīvot vieglāk, jautrāk un

interesantāk”.”

Sorosa fonds–Latvija radījis

iespēju satikt daudz dažādu cilvēku, nodibināt kontaktus arī ar citām skolām un kopienām.

Foto: n

o pe

rson

iskā

arhī

va

Skola - kopienas attīstības resurss4

Turlava ir īpaša ar savu vēs-

turi, kuru tur godā, jo te mituši

kuršu ķoniņi un joprojām dzīvo

viņu pēcteči.

„Vēlējāmies sarīkot svētkus,

kuros pulcēt gan skolēnus, gan

vietējos un visus, kam šeit sak-

nes. Un tā 2010. gadā ar SFL un

novada domes atbalstu Turla-

vas pamatskola uzņēmās rīkot

kuršu ķoniņu dienu, kas kļuvusi

par tradīciju,” stāsta projekta

direktore Zanda Spuļģīte.

Skolā notika vēsturiskie lasīju-

mi, no Kuldīgas novada muzeja

uz skolu tika atvesti krātuves

materiāli.

Arī šogad, 24. augustā, Tur-

lavas skolas dārzā visi atkal pul-

cējušies uz kārtējo kuršu ķoni-

ņu dienu.

Pat savs spļāviens

Tā kā kopā esot varens spēks,

visos pasākumos aktīvi iesaistās

arī biedrība „Dzīvotprieks”. Uz

svētkiem atbraukušajiem izrā-

dīti ķoniņu brīvciemi, skandē-

tas dziesmas, notikuši vēstu-

riskie lasījumi. Ķoniņu vēsturi

aizrautīgi pēta rīdzinieks Agris

Dzenis. Zināšanās dalījusies arī

dievture Maruta Voitkus-Lūki-

na no Kanādas, kā arī dzejnie-

ce, kas bijusi trimdā, bet atgrie-

zusies Latvijā, Astrīde Ivaska:

pētot dzimtas koku, izrādījies,

ka viņa ir no ķoniņiem.

„Vēlamies, lai tā nav tikai

vēstures atcerēšanās, bet aktīva

darbošanās, atgādinot ko tikai

šai vietai raksturīgu, tādēļ savu

attapību un veiklību varēja pār-

baudīt desmit darbnīcās,” atklāj

Z. Spuļģīte, kura vada ne tikai

SFL atbalstīto projektu, bet arī

Turlavas kultūras namu un dar-

bojas skolas vecāku padomē.

Piemēram, stendā „Nepūt

pīlītes” ar jautājumiem par ķo-

niņiem pārbaudītas zināšanas un

erudīcija. Ja zināja atbildi, tad labi,

ja ne – atziņa: nepūt pīlītes!

„Kaut kas neparasts ir ķoniņu

spļāviens!” ne bez lepnuma vēsta

Zanda. Kad vēlamies izdibināt,

kas tajā īpašs, viņa smejas un

stāsta, ka „ar speciāli uztaisītām

šautriņām ar muti bija jāšauj caur

birstes kātu”. Vēlāk daudzi seci-

nājuši, ka tādu uztaisīs arī mājās

ciemiņu izklaidei, jo ieguldījums

neliels – birstes kāts, koka irbulī-

ši un putuplasts.

Citās darbnīcās izmēģināja

stellēs aust deķi, no doņiem

taisīt laiviņas, ko lielā vannā

vajadzēja pārpūst no viena gala

līdz otram ar vienu elpas pū-

tienu! No puzles detaļām bija

jāsaliek latvju rakstu zīmes. Un

vēl un vēl…

Turlavas pamatskolas sko-

lotāja Liene Kaltniece speciā-

li sarakstījusi lugu par ķoniņu

vēsturi, to iestudējuši divdesmit

vietējie aktieri – lieli un mazi

turlavieši. „Šis stāsts iz vēstures

radīja patiesu interesi, jo bija gan

par mīlestību, gan baroniem, un

tajā skanēja dziesmas,” teic Zan-

da. Par SFL līdzekļiem sagādāta

videokamera, un nu luga ir ie-

mūžināta, lai to redz arī nākamās

paaudzes.

Kuldīgas folkloras grupa „Kū-

rava” ieradusies kopā ar ciemi-

ņiem no Itālijas, Vācijas un Spā-

nijas. Viesi ne tikai kuplinājuši

skatītāju rindas un piedalījušies

dančos, bet arī bijuši tik dros-

mīgi, ka kāpuši uz skatuves un

visiem par prieku stāstījuši stās-

tu itāliešu valodā. Sabraukuši arī

ķoniņi no dažādām Latvijas vie-

tām – Liepājas, Ogres, Kandavas,

Rīgas, Grobiņas, Kuldīgas, Aiz-

putes, Snēpeles.

Dejo mammas

ar bērniem

„Manuprāt, liels ieguvums ir

tas, ka, pateicoties SFL atbals-

tam, mammas ar bērniem kopā

mācās tautasdejas. Ļoti svarīgi,

ka mammas redz, ko dara viņu

atvases, un pēc tam visiem kopā

vienreiz nedēļā ir mēģinājums

Ingūnas Zīlītes vadībā,” stāsta

Z. Spuļģīte un piebilst, ka viņas

darbu projekta laikā varējuši arī

atlīdzināt.

Par SFL līdzekļiem sagādāts

audums un dejotājiem sašūdinā-

tas blūzes un brunči, nopirktas

pastalas, pašiem vien atlicis uz-

adīt valnīšus.

„SFL devis stimulu daudziem

apgūt jaunas prasmes, ko pro-

jekta laikā mācīja speciālisti, un

izmantot tās tālāk pašu un ap-

kārtējo vajadzībām. Piemēram,

no Aizputes brauca floriste, bet

tagad turlaviete Agra Šēle šo

amatu izmācījusies vēl papildu

kursos. Tāpat iedvesmojās mūsu

Mudīte Kobeļeva un, kļuvusi par

masieri, palīdz mammām masēt

mazos, sākot ar gada vecumu,”

atklāj projekta vadītāja.

Zanda ir pārliecināta, ka, līdz-

ko skola kļuvusi atvērta visām

paaudzēm, bērnu vecāki vairāk

uzzina un arī interesējas par dzī-

vi skolā.

Viņa rāda „Dzīvotprieka

skolas” plānu oktobrim, kurā

katru dienu paredzēti pasā-

kumi: pirmdienās – „Sajūtu

prieks” – sportošana ģime-

nēm; otrdienās šūdinās dāvanu

maisiņus, jo notiks nodarbības

„Dāvanu prieks”; trešdienās –

„Pūralāde” – dejas mammām

ar bērniem; ceturtdienās pa-

rasti sarunu vakari un dalīšanās

pieredzē, piemēram, „Turlavas

smeķis”, kad sievas atklāj ēdie-

nu receptes, „Saprasties prieks”,

kurā runās par attiecību līklo-

čiem; piektdienās „Sajūtu prie-

ku” turlavieši rod līnijdejās.

SFL veicinājis īstu kopā būša-

nu. Pasākumam „Baļķis skolai”

sagādāti baļķi, ko izmantos dažā-

dām veiklības spēlēm. Uzzinām,

ka tuvākajās dienās gaidāma tal-

ka, lai tos novietotu.

„Atliek tikai skolotājam Jurim

Zaueram pamest ideju, un viņš

ar zēniem dabū gatavu visu ko.

Piemēram, uztaisīja spēli „Kubs”,

āra boulingu, paši izgatavoja ķeg-

ļus,” aizrautīgi turpina Zanda.

Īsti malači esot seniori, jo vē-

las visur iesaistīties, iemācīties

ko jaunu, svētdienās daudzi ko-

pīgi nūjo…

Pirmā projekta laikā iemācī-

jušies uz grābekļiem tapot laka-

tus – no dzijas austus trīsstūra

lakatus ar bārkstīm. Rokdarbus

māca Līga Nikolajeva. Pensionē-

tā skolotāja Māra Strauta visus

aizrauj ar aušanas prasmēm, jo

tepiķīšus auž pat zēni, mācīties

gribētājiem jāgaida rindā. Darbi

vesti uz izstādēm Rīgā,” atkāj

Z. Spuļģīte.

Projekta laikā rokdarbnieki

pavasarī varējuši aizbraukt uz

Kuldīgas jauniešu centru uzzināt

visu par tautastērpiem: kā tos

darināt, kā pareizi valkāt.

Kuršu ķoniņi rod spēku savās saknēs un viens otrā

Aija Tūna: „Jau kops paša pārmaiņu skolu iniciatīvas sāku-

ma turlaviešiem bija skaidrs, ka viņi vēlas dzīvot-

prieka skolu, „izmantojot piedāvāto iespēju kvali-

tatīvi mainīties, saglabājot iespēju palikt skolai un

vienlaikus izmantojot šo procesu par labu vietējās

sabiedrības sadarbības un partnerības prasmju

stiprināšanai”, kā rakstīts 1. kārtas projekta pie-

teikumā. Taču diezin vai pat drosmīgās projekta

iniciatores apjauta, cik būtiskas pārmaiņas sāksies

brīdī, kad skola tiks atvērta un, kā jau 2010. gadā

teica skolas direktore Ināra Uzulēna, „apkārtējie

cilvēki sapratīs, ka skola nav tur, augšā, kur visi ar

augstāko izglītību un… iedomīgi”, bet pašu resurss

un iespēja. Pašlaik Turlavas skolas apkārtne prak-

tiski un simboliski parāda, ka te nav žoga starp

skolu un publisko telpu. Turpat, no vienas ēkas

uz otru, staigā skolēni, nelaizdami garām iespēju

noskriet pa baļķu taciņu, turpat ir Turlavas dīķi ar

savu gulbi, šūpoles, estrāde, kultūras nams, turpat

pastaigājas māmiņas ar ratiņiem un pirmsskolēni

uzsauc draudzīgu „Čau, Zanda!” garām ejošajai

kultūras nama vadītājai. Visi ir savējie, visiem rūp,

lai ir skaisti un draudzīgi. Plānu un darāmo darbu

saraksts tikai aug augumā, un nav ne mazākā ie-

mesla šaubīties, ka viss īstenosies.”

Ilze Brinkmane

Projekts daudzus

atraisījis un mudinā jis iepazīt apkārtni, vienam otru un pašam sevi.

Foto: n

o pe

rson

iskā

arhī

va