Annotation

Vija KociņaEs, tu, vins, vina ...

Humoreskas

Izdevniecība «Liesma» 1975Redaktore I.Vaitmane.

Mākslinieciskais redaktors A.Klodāns.Tehniskā redaktore S.Zandberga.

Korektore I.BriedeMākslinikes Elmārs Ozoliņš

Es, tu, viņš, viņaEs un mana draudzene LiānaCik viegli būt labam!

Lekcija «parunāsim par skaudību»IekārtošanāsVājais dzimumsMīklaPrasme klausītiesIztulkojiet šo sapni!Vajag tikai mācēt!Dikti smuki svētkiĪsts ceļojumsViesmīlības upuriKaut kas par aktieru dzīviKas uz sirds, tas uz mēlesVērtīgas sarunas smalkās aprindasTas bija tik aizkustinošiGreizsirdības suņa JāņiVai cik skaisti!ŪnikumsDots devējam atdodasRudenīga skice

Veci rēķini

Es, tu, viņš, viņa

Jums droši vien ir pazīstams jēdziens«sievietes loģika». Atļaujiet norādīt — tasir nezinātnisks! Kā liecina enciklopēdija,tādas «sievietes loģikas» nemaz nav. Ir

formālā loģika, dialektiskā loģika,matemātiskā loģika, un ir… loģiskaskļūdas, ko pieļauj abu dzimumu pārstāvji.Loģiskās kļūdas savukārt dalāsparaloģismos un sofismos, tas ir, netīšāsun tīšās kļūdas. Domāju, ka «sievietesloģikas» izgudrošana pieskaitāma pievīriešu dzimuma netīšajām kļūdām.Vīrieši droši vien būs balstījušies uzizņēmumiem, uz šauru pieredzi, uzatsevišķu sieviešu atsevišķām loģiskāmkļūdām. Un tad kļūdīties ir viegli, tadpilnīgi saprotams, kāpēc, piemēram,vīrieši, sastādot satiksmes drošībai veltītuaptaujas lapu, vienā no punktiemuzdrošinās jautāt: ar kādu ātrumu jūsbrauktu pa apledojušu ceļu, ja blakus jumssēdētu a) līgava, b) sieva, c) sievasmāte?— Saprotams, bet vai attaisnojams? —

savukārt jautāju es, un tas ir pilnīgidabisks un loģisks jautājums, jo no līgavukategorijas esmu atskaitīta krietni sen,tātad man vairāk izredžu nosisties …Kāpēc, par ko?

Loģisku kļūdu dēļ bojā iet negribu.Gribu, lai loģiski nevainojams unneapgāžams būtu spriedums — «vissdzīves daiļums nāk no sievietes» Tādēļšajā grāmatiņā atrast un šaustīt kļūdas, kosavā rīcībā un spriedumos pieļaujgalvenokārt sievietes. Bet ne jau viņasvien! Aiz «ves» un «tu» taču stāv «viņš»un «viņa», arī «mēs» un «jūs», un šievietniekvārdiņi var tikt attiecināti arī uzvīriešiem…

Autore

Es un mana draudzeneLiāna

Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzeneLiāna, es droši vien tā arī neuzzinātu, cikesmu stipra un nesalaužama, cik daudzspēju panest. To viņa man atgādinājusineskaitāmās un visdažādākajās situācijās…

— Ausma, tu esi mans vienīgaiscerību stars, — sacīja Liāna jau skolasgados ikreiz, kad tuvojās kontroldarbstrigonometrijā.

— Ausmulīt, tu esi stipra un topārcietīsi, — viņa teica jaunībā, kad bijaatvīlusi manu puisi un pasteigusies to

bildināt.— Nevienu citu es neiedrošinātos tā

apgrūtināt, — viņa dievojās man —savam gaismas staram — pēc gada, kadbija izšķīrusies no mūsu pirmās mīlestībasun dzīvokļa trūkuma dēļ uz laiku apmetāspie manis.

— Tādi cilvēki kā tu ir pasaules rota,— jūsmoja viņa pēc pieciem gadiem, kadstarplaikā starp otro un trešo vīru nodevamanā pieskatīšanā savu puiku un patiaizbrauca uz dienvidiem atpūsties. Noturienes viņa man atrakstīja aizkustinošuvēstuli, kurā salīdzināja mani ar spēcīgokorķozolu, kas ar saviem stiprajiemzariem nes sauļup arī viņu — vārgoefeju…

Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzeneLiāna, man nebūtu ne jausmas, ka tādiem

stipriem cilvēkiem kā es dzīvot irārkārtīgi viegli. To šī trauslā būtne arjūtīgo sirdi pierādīja man nepagurdama.Katrā izdevīgā gadījumā…

— Labi gan, ka tu visam tik vienkāršitiec pāri. Es tavā vietā nespētu pat uzbrīdi šķirties no Andrīša, — teica Liāna,kad es pēc diviem gadiem palūdzu viņuņemt savu puiku atpakaļ, jo man pa tolaiku jau bija uzradies pašai savs unturklāt vēl pienācis valsts eksāmenu laiks,Kas nekait mācīties tādiem kā tev kamnervi kā striķi! — viņa nopūtās, kad espēc neilga laikā aizstāvēju kandidātesdisertāciju. — Bērni taču mājās mūžīgitaisa neciešamu troksni, viņa piebilda unpameta sagurušu skatu uz savu Andrīti, kasnu dzīvoja pie mums tikai vasarā.

— Tik viengabalains cilvēks gan irapskaužams! — nopūtās Liāna, vērojot,manu ģimenes dzīvi. — Tu apprecējies unnodzīvosi ar vienu un to pašu vīru visusavu mūžu… Tu nepazīsti šaubas, mīlas

sāpes, objekta izvēles grūtības, kas tānomoka manu daudzšķautņaino dvēseli!

— Cik tu esi laimīga, Ausma, ka tevnekas neķeras pie sirds! — viņa apskaudamani, kad mūsu abu šuvējai izdarīja aklāszarnas operāciju. —- Es neguļu jau veselunedēļu, kreņķēdamās par to, kas nu tagadpašūs manu jauno kostīmu.

— Jā, drosmīgs cilvēks var atļautiespat tādu greznību kā dzīvot nomalē, zaļajāzonā. Man tumsā pat centrā bail vienaipaiet tos pāris soļus no tramvaja pieturaslīdz mājai, — viņa žēlojās, kad es kārtējoreizi vadīju to no sava Ziepniekkalna uz.Ļeņina ielu…

Ja pasaulē nedzīvotu mana draudzeneLiāna, es galu galā nesaprastu arī, ka tādistipri, drosmīgi cilvēki kā es, kam dzīvotir ārkārtīgi viegli, tomēr ir nožēlojami. To

viņa man atklāja pēc tam, kad, atgriežotiesno Liānas pavadīšanas mājup, mans vīrs,lecot pēdējā tramvajā, lauza kāju. Gadupēc liktenīgā atgadījuma viņa apciemojamūs, aiz nejaušības atnākdama tieši manādzimšanas dienā, kad māja bija pilnaviesu.

— Tas ir briesmīgi, tas irnožēlojami, ja cilvēks ir kā no dzelzs…— ieraudzījusi manu sasarkušo seju unsadzirdējusi čalas viesistabā, viņapārsteigta murmināja. — Kā tu aplaupisevi, tā nocietinādamās! Es, nabadzīte,visu šo gadu esmu pagalam nomocījusies,domādama, kādā tērpā pie jums ierasties,kādiem līdzjūtības vārdiem jūs abusapveltīt… Es… es biju gatava aizbiedriskuma pat nokrāsot skaisti sirmusmatus! Tu, skatos, esi to izdarījusi, tomēr

nekaunies sava nelaimīgā vīra priekšā vēllīksmot… Tev patiesi nav sirds krūtīs!Nē, tik jūtu nabagam cilvēkam es savuAndrīti šovasar vairs nevaru uzticēt!

Jā… Ja pasaulē nedzīvotu manadraudzene Liāna, es varbūt tik drīz arīnebūtu tikusi pie sirmiem matiem unnezinātu, kas ir īsta draudzība.

Cik viegli būt labam! Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Vienmēr

cilvēks var uzzināt kaut ko jaunu, ja tikaitur ausis vaļā. Pirms gada, piemēram, esuzzināju, ka esmu «viens nejauks cilvēks».Nemūžam nebūtu tam ticējusi, bet fakti irvisspēcīgi. Viens divi tie nolika mani uzlāpstiņām, pat pilnīgi apdullināja.

Pirmais fakts man uzbruka darbavietā.

— Tā nu gan ir no koka, — nejaušidzirdēju mūsu saimniecības daļas vadītājusakām. — Nu īsta «kocene» — neparkoneaizdos pusstopam.

Otrs fakts man viltīgi aizlika kājupriekšā viesībās.

— Viņai tu gan to nestāsti! —

dzirdēju divas savas paziņas dudinām. —Viņa ir nejauks cilvēks — mazāko grēciņuotram nepiedos. Viena nejūtīga dvēsele,kad es tev saku!

Trešais fakts kails un draudīgsnostājās manā priekšā, kad, labas gribasvadīta, pastaigājos ierastajā sabiedriskopienākumu jomā.

— Kad viņa reiz liks cilvēkus mierā!Kāds velns to dīda?!

Ceturtais fakts iebelza man pa pieri,kad, iznākot savas mājas pagalmā, pēkšņidzirdēju iesaucamies:

— Čaļi, laižamies! Nāk atkal tābaigā čūsku vecene, kas mūžam piekasās!

Bija vēl arī piektais un sestais fakts,bet man jau pietika ar šiem četriem. Essapratu, ka runa ir par mani, lai gan tiešivārdā nosaukta netiku. Skaidrs, ka mans

pienākums bija laboties, — kura sievietegan to cietīs, ka viņu dēvē par nejauku?

Nezināju tikai, ar ko sākt. Manī ciešibija iesakņojies uzskats, ka labam būt irārkārtīgi grūti… Kā citādi lai izskaidrorunas, ka labu cilvēku esot tik maz, betnejauku — pilna pasaule?

Jauks vai nejauks, cilvēks ir cilvēks,un, ko viņš nezina, to viņš var uzzināt. Essāku domāt, kā kļūt labai. Domāju tikintensīvi, ka gandrīz nekā vairs nedarīju,tas ir, savā tiešajā darbā jau šo topačibināju, bet visus sabiedriskos darbusnoliku maliņā — lai pagaida, kamēr kļūšulaba. Iegrimu domās tā, ka saimniecībasdaļas vadītājs varēja turpat manā degunagala atkorķēt veselus divus pusstopus, betes pat nekā nesaodu. Es domāju, es parkatru cenu gribēju kļūt laba.

Un tas man izdevās! Turklāt ļoti ātriun viegli. Jūs neticat? Lūdzu, te būs fakti.

Pirmais fakts: kad notiek sapulce pardarba disciplīnas pārkāpumiem, esvienkārši tur neierodos, jo esmu iejūtīgaun saprotu, ka saimniecības daļas vadītajsdzer aiz bēdām.

Otrs fakts: kad viena kolēģe otrurupji apvaino, es izliekos neko nedzirdam,jo esmu smalkjūtīga un nejaucos citudarīšanās.

Trešais fakts: kad klusā Mežaparkastūrīti nejauši satieku kādu paziņu ar citassievas vīru, es izliekos, ka redzu viņai pierokas mazu, piecus gadus vecu puisīti.

Ceturtais fakts: kad pagalmā bērnilauž kociņus un bradā zāli, es novēršos, jotā nav ne mana cūka, ne mana druva.

Ir vēl ari piektais un sestais fakts, bet

no šiem četriem vien jau redzams, cik labscilvēks tagad esmu. Un cik man tagad irviegli! Agrāk, kad vēl biju nejaukscilvēks, es bieži nevarēju, tā teikt, pat pārlūpu pārspļaut. Kā es biju nomocījusies,pa visādām sadzīves, vecāku, kultūras unražošanas komisijām noņemdamās! Tagadlieku cilvēkus mierā — un miers ir arīman pašai. Tagad neko vairs «neņemugalvā» un arī citiem to iesaku, bet biežākgan nesaku nekā, tikai smaidu un piekrītotloku galvu.

Tiesa, sākumā man vēl vajadzējaizlikties, ka nekā nedzirdu un neredzu. Un,jāatzīstas, bija brīži, kad nācās sevi stingriturēt rokās. Bet vajag tikai pierast — jagribi visiem būt labs, bez izlikšanāsnekādi nevar. Ar laiku tas ieiet asinīs, untad cilvēks patiešām vairs neko neredz un

ne par ko neuztraucas, viņš visu saprot…Starp citu — mazs padoms tiem, kasgribētu sekot manam paraugam: nevienmēr vajag izlikties visu saprotam,reizēm ir labāk, ja nesaprot neko. Un vēl:nekādā gadījumā netiecieties pēc atbildīgadarba — jums vajadzēs no padotajiemdaudz prasīt, un viens otrs tad sacīs, kaesat «viens nejauks cilvēks». Dariet savumazo darbiņu mierīgi un klusiņām, nekurnejaucieties tad jūs nievelēs arī nekādossabiedriskos amatos! Mani, piemēram, jauvairs nekur nievēlē.

Ek, būtu es agrāk zinājusi, cik vieglibūt labam! Tad nemūžam par mani nebūtuizgājušas tādas nevalodas. Saka gan, katikai muļķis klausoties, ko katrs par viņurunājot, tikai muļķis cenšoties izdabātvisiem … Nez vai gudram būt ir grūti?

Lekcija «parunāsimpar skaudību»

1. dala. KA ES SKAUDU2. daļa. KĀPĒC ES ATTEICOS NO

SKAUŠANASDEBATESPIEREDZES APMAIŅAPaskatieties jel uz šo afišu! Jūs tādu

nekur neesat redzējuši? Nē? Un neredzēsitari, jo šī lekcija nenotiks. Labā iecere irsamīdīta kājām, vērtīgā iniciatīvanožņaugta, dīglī apslāpēts drosmīgs dzīvespieredzes apmaiņas mēģinājums. «Kas toizdarīja?» jūs jautājat. Mūsu kultorgs, kas,starp mums runājot, ir tīrais zvērs, nevis

cilvēks. Kad es viņam parādīju šo afišu,viņš pārvērtās ģīmī.

— Jūsu lekcijai nav adresāta! Jūsuafiša ir skandaloza, tā apvaino visu mūsukolektīvu! — viņš notaurēja.

Es sapratu, ka ar šo ziloni man navko runāt, un atnācu uz redakciju.

Nu, paskatieties jel uz afišu! Tajātaču nav nekā skandaloza, vai ne?«Parunāsim par skaudību» — vienkārši unskaidri! Pat pierasti! Tā taču mēdz —parunāt par mīlestību, par žūpību, pardzeju, par māņticību … Mūsu kolektīvāšādas parunāšanas notiek ik mēnesineatkarīgi no tā, vai tām adresāts ir vainav. Par mīlestību šogad parunājām divasreizes, lai gan vairums mūsu darbiniekutādas lietas nemaz vairs nedrīkstētu ņemtgalvā. Parunāšana par žūpību izvērtās reti

sirsnīga, lai gan neviena dzērāja nebijaklāt. Reliģiju un māņticību esam izrunājušikrustām šķērsām, lai gan mūsu vienīgāticīgā — naktssardze, visu apskausta, šailaikā parasti saldi guļ… Tā ka galvenaisnav vis adresāts, bet gan klausītāji. Unviņiem jāzina, ka skaust ir ļoti slikti.

Kas to vislabāk pateiks? Protams,cilvēks, kam tā ir sirdslieta, persona arzināmu skaušanas pieredzi, šai gadījumāes. Tiesa, neprotu analizēt skaušanasprocesu tik daiļrunīgi kā dižskauģisSaljēri, bet lekcijā man viss bija izdomātsvareni — paskatieties, lūdzu, vēlreizafišā!

Un nu iztēlojieties… Pilsētas lielākāzāle. Prožektori, projekcijas aparāti,tribīnē. Pirmā daļa: «Kā es skaudu». Esuzkāpju tribīnē, tērpusies dzeltenzaļā tērpā

(simbolikai). Jūs redzat sagrauztu,skaudības izsūktu būtni, kas arbezkrāsainām, plānām lūpām vārgi izdveš:«Tas sākās sen». Uz ekrāna projicējasattēls — smaidoša sārtvaidze, kas gatavaapskaut (nevis apskaust!) visu pasauli. Jūssaprotat.— tāda es izskatījos, kad vēlneskaudu. Es stāstu, ka vispirms sākuskaust draudzeni kleitu dēļ. Jūs smīnat —jums tas liekas nenozīmīgi un sīki. Kādabaritona starpsauciens: «Sievu runas!»Tad es atzīstos, ka līdz nāvei apskaududraudzeni viņas brūtgāna dēļ un centosabus sanaidot. Dažas no jums kļūstnopietnas.

Es turpinu. Cits pēc cita krītliekulības plīvuri. Mana skaudības saēstāsirds atklājas gluži plika. Tā drudžainiraustās ritmā: viņam ir, man nav, viņam ir,

man nav. Jūs riebumā novēršaties. Essaprotu, kāpēc, — briesmīgais skaudībasnetikums jums svešs. Starp jums navneviena, kas kādreiz klusībā būtu sodījies:«Kāpēc man nav tā kā viņam!» Jūs skaļisakāt: «Kā es priecājos par viņu!» — vai:«Kā tas prot!» Kolēģes panākumi jumsnekad nav laupījuši naktsmieru,kaimiņienes bērnu piecnieki — ēstgribu.Laimestu izlozes dienās jums neienākprātā, ka parasti laimējas tiem, kam tasnemaz nav vajadzīgs. Jūs neticat man, kazemiskajā skaušanas darbā grūts ir patsiesākums. Bet vajag tikai sākt, un tad varapskaust visus un par visu ko — tievospar tievumu, resnos par resnumu, gudrospar gudrību, stulbos par stulbumu.Skauģim principā ir vajadzīgs viss, kāviņam nav, bet kas otram ir, — ieskaitot

pat augoni uz sēžamvietas. Jūs sašutušipielecat kājās, «Nav tiesai Neapmelojietmūsu cilvēkus!» Publika svilpj. Dažiatstāj zāli. Es iedzeru ūdeni. Pāreju pieotrās daļas.

«Tā bija,» es saku, izslejos, un mansžultaini dzeltenais vaigs kļūst saulains.Mainās apgaismojums, un jūs saprotat, kaesmu atteikusies no skaušanas.

«Atteicos no skaušanas tāpēc, kamūsdienās tas neatmaksājas.» Mani vārdiir tēraudtvirti. «Prakse pierādījusi, katiem, kurus apskauž, dzīvē ārkārtīgiveicas.»

Zālē — nāves klusums. Lieliatklājumi sākumā arvien šķiet neticami. Espierādu. Minu savu draudzeni, kuru esmuskaudusi, cik spēka. Un kas no tā iznācis?Vīrs viņu tomēr nav atstājis, figūru viņa

vēl arvien nav zaudējusi, puikam kārtībāpiecnieki nāk griezdamies … «Un jūs?» esuzrunāju aiz šausmām pamirušosklausītājus. «Vai jūs nevarat nosauktcilvēkus, kas saskaņā ar jūsu slepenopārliecību gluži nepelnīti gūst panākumus,saņem goda nosaukumus, lai gan tiepienāktos jums, tiek ievēlēti prezidijos,lai gan tur vajadzētu sēdēt jums, jums untikai jums?»

«Alksnis! Kārkle! Vārpata! Nātriņš!»Zālē saceļas tāda rosība, ka es netieku pievārda. Uzvārdi birst kā no pilnības raga.Sākusies trešā daļa: pieredzes apmaiņa.

Tagad esmu pārsteigta es. Tonecerēto laimi — atradies adresāts! Ir vēlpasaulē man radniecīgas dvēseles! Citapēc citas tās pielec kājās, sašutušas kliedzpar likteņa brēcošajām netaisnībām,

atmasko, nosoda … Kāda vienprātība!Daudzi paģībst — mans atklājums tiemlaupījis pēdējās cerības, izrāvis, tā teikt,pamatu zem kājām. Un tad es nosaviļņojuma drebošā balsī saku:

«Mīļie skauģi! Vēl viss nav pagalam!Mēs vēl viņiem varam iegriezt arneskaušanu! Un tikai ar to. Ticiet man —vislabāk var noskaust ar neskaušanu.Neskaudiet, un jūs dabūsit visu, kā jumsnav, bet kas otram ir. Vēl vairāk — viņisāks apskaust jūs…»

Tālākais vairs nav aprakstāms.Gaviles. Ovācijas. Visi pieceļas, paceļkritušos domu biedrus, sadodas rokās.Kāds uzsāk dziesmu. Saucieni: «Uzpriekšu!» šķīstīšanās asaras. Katarse.

Jā, tā tas bija iecerēts. Tā būtu bijis,ja kultorgs, šis karjerists, nebūtu

noskaudīs. Viņam koda kaulā manadrosme, fantāzija, panākumi, ko man būtuatnesusi šī lekcija. Un kas no tā iznāca?Mana afiša ieraudzīja dienas gaismu, unsavu sakāmo es tomēr pateicu. Jā, navvairs tie laiki — noskaust var tikai arneskaušanu …

OrientācijaMan patīk ieklausīties jauniešu

valodās — tā ir aizraujoša un ļoti derīganodarbošanās, kas izklaidē, ļauj daudz kouzzināt, pārbaudīt, — tā ir, es teiktu,audzināšanas metode numurs viens.

Kā visas metodes tā prasa pacietībuun nervus — to es nekad neaizmirstu.Vakar, piemēram, tikko biju izmazgājusiistabas, kad pēkšņi zvana: pie durvīmvesels bariņš meitas klases biedru. Pirmādoma man, tāpat kā daudzām mātēm šādās

reizēs, bija: «Stop, velni! Atkal pielāčosgrīdu!» Es tomēr pārvarēju sevi —neteicu, ka meitas nav mājā, neliku viņaiiet runāties ar biedriem ārā uz trepēm…Es lūdzu jauniešus iekšā, pat uzaicinājunovilkt mēteļus, jo tūlīt sapratu — parbaltu velti tāds bariņš šurpu nav gāzies,kaut kam tur jābūt.

Pēc brīža cauri sienai dzirdu: runāpar darbu, par to, kādu profesiju pēcskolas izvēlēties… Klausos un neticusavām ausīm — parasti taču viņi partādām lietām ne bū, ne bē! Cik nav stāstīts,cik nav skaidrots, cik runāts riņķī unapkārt tai pašai mūsējai, piemēram! Unnekad viņa ne vārda un citi taisni tāpat.Vai gan nav zināms no vecākiem, noValdiņas mātes, piemēram, kas ir arī mūsurajona dakterīte turklāt. Kā viņa priecātos,

dzirdot, ka viss viņas teiktais Valdiņai tiklabi pielēcis!

— Uz mediķiem nav ko iet, —Valdiņa saka. — Pēc beigšanas jābrauc uzpāķiem… Rīgā jau neatstās, nav ko cerēt.Bez tam — Rīgā visas labās vietasaizņemtas, bet līst poliklīnikā par iecirkņaārstu — tas tikpat kā cilpā. Tad jau labākuzreiz pakārties nekā skriet mēliizkārušam pa tām mājas vizītēm … Ārststagad ir kā tāds izsūtāmais par velti. Unslimnieki vienkārši bezkaunīgi — vai nunāk pie ārsta tad, kad nekas nekait, vai arītad, kad nekas vairs nelīdz. Nē, nē, tikaine par ārstu, tas ir viens šausmīgs darbs!

— Es gribētu par pārdevēju tāpat kāmamma, — turpina Ārija. — Bet mammaatrunā: cauru dienu rieties ar cilvēkiem —tas ir suņa darbs, viņa saka. Visu laiku tu

esi piesiets pie letes, un nepārtraukti tevjāvaktē, un mūžam tevi rausta uz priekšuun atpakaļ. Un, lai tur ir iekšā cik būdams,tas darbs nav to vērts — tā mamma rēķina.Labāk strādāt ar papīriem nekā arcilvēkiem.

— Aiz katra papīra tāpat ir cilvēks,— iebilst Ilona, kuras māte strādānotariāta kantori. — Un tie reizēm esot kālopi, it īpaši, kad naudas un mantojumulietas jākārtojot. Tā ka kantorī piepapīriem arī diez kas nav.

— Pie lopiem neesot ne tik, — sakaRudīte. — Man patīk gotiņas, bet mammakādreiz strādāja kolhozā par slaucēju,pirms atnāca uz Rīgu. Kas viņai tur bijisjāpārcieš, to ne izstāstīt nevar, un mēslitur nemaz neesot tas briesmīgākais.Strādāt par slaucēju — tas ir tas pats kas

labprātīgi iet cietumā… Tā slaukšana untā smaka tur esot nepārtraukti — bezbrīvdienām.

— Skolotājiem brīvdienas gandrīz

visu vasaru, bet vai viņu darbs nav tīrākatorga? — paceļ balsi Juris. — Kasmanai mammai to burtnīcu vien! Ko visuno viņas neprasa! Par visu viņai jāatbild:par divnieku, par to, ka kāds knauķis mājānav nomazgājis muti vai uz ielas paskrējiszem tramvaja … Cik reižu mamma navpārnākusi no skolas mājā gandrīzpusnemaņā un trīcošā balsī man teikusi:«Visu ko, Juri, tikai, lūdzu, nekad nestrādāpar skolotāju!»

Līdz manim atlidoja daudzbalsīgs«ah!» — tā kā smiekls, tā kā nopūta, unblakus istabā iestājās dziļdomīgs klusums.Es arī iegrimu pārdomās par vecākuieguldījumu profesionālās orientācijasjomā. Un pēkšņi atģidos — vēl taču nebijarunājusi manējā!

— Vai nav vienalga, ko strādā! Ka

tikai nāk nauda! — beidzot es izdzirdu arīsavas atvasītes, sava lolojuma un zeltagabaliņa balsi…

Iekārtošanās Viņi bija saskanīgs pāris un sāka ar

iekārtošanos vecāku izkārtotajā dzīvoklī:nopirka platu matraci gulēšanai, mazugaldiņu ēšanai, pāris ķebļu sēdēšanai undrēbju pakaramo priekšnamam.

— Vairāk neko mums arī nevajag, —viņi vienā mutē sacīja. — Lai ir kurapgriezties, kad atnāks ciemos cilvēki.

Atnāca kāzu gadadiena; atnācasievasmāte un vīramāte, apsēdās uzcietajiem virtuves ķeblīšiem. Abas dziļiievilka elpu un grūši, grūši nopūtās.

— Pie jums jau nemaz nav kā piecilvēkiem. Vai tad tagad kāds tā dzīvo? Uzplikiem dēļiem ar plikiem dibeniem …

Viņš un viņa apvainojās — vispirms

taču jāiekārtojas dzīvē, tad dzīvoklī! Viņitaču nebija velti šo gadu tērējuši, nebijasteigušies sev sasaistīt rokas un kājas arbērnu autiņiem, viņi bija meklējuši unatraduši labum labos robus, no kuriematsperties. Viņi paši zinot, ko un kā, esotredzējuši pie cilvēkiem — nevis kautkādas tur miera laiku grabažas kā vecākumājās, bet īstu mūsdienu superklasi. Bijusitikai nauda!

Atnāca kāzu otrā gadadiena, atnācasievasmāte un vīramāte, iekārtojāstievkājainos klubkrēsliņos, priecājās parsekcijmēbeļu spožajiem stikliņiem,plauktiņiem, skapīšiem un atvilktnītēm,kurās bija iegulusi arī par pārdotajām«mierlaika grabažām» iegūtā naudiņa.

Viņam un viņai vaigs tik spoži kājaunās mēbeles nespīdēja.

— Diez kas jau nav… Mūsu pašuražojums … Redzējām pie vieniem leišusekciju. Mēģināsim izkārtot to.

Atnāca kāzu trešā gadadiena, atnācasievasmāte un vīramāte.

— Te nu tie leiši ir. — Viņš un viņanervozi rādīja. — Igauņi tomēr esotlabāki. Ak, ja varētu dabūt ungārus vaivismaz poļus! Tad nebūtu kauns arīcilvēkus aicināt.

Uz kāzu piekto gadadienu sievasmāteun vīramāte sasparojās un nolēmauzdāvināt viņam un viņai ungāru garnitūruun čehu kristāla komplektu — lai tačubeidzot iekārtojas kā visi, lai var jubilejasreizē pasēdēt kopā ar cilvēkiem. Pēdējābrīdī aizelsušies atskrēja viņš un viņa —nevajag, viņiem padomā pavisam citsiekārtojums. Viņi pilnīgi pārkārtošoties.

Tie pulētie skali un kristāls jau esotvisiem. Bet tagad vajagot tā kā nevienam,kā tikai retajam. Mākslai tuvi cilvēki —tie zinot. Senatnīgums, primitīvisms,latviešu antikvitātes! Tāpēc viņš un viņatagad braucot uz laukiem: pēc pūra lādes,pēc skapja ar stārķiem, pēc tovera.

Sievasmāte un vīramāte no satrauktāsātrrunas uztvēra tikai vienu vārdu —stārķis… Un, svinību vakarā pustumšajāistabā samatījušas bērna gultiņasredelītes, abas apraudājās — beidzot!

Tās tomēr nebija bērna gultiņas, betgan ratu redeles: lielākās istabas vidūstāvēja veca, apskretusi vienzirga ore, tajā— iesprāgusi abra, abrā — zirņi unpīrāgi. Kaktā bija ieslieta maizes lize, taiblakus nolikts ķipītis, pie griestiemkarājās «sikspārnis», zem «sikspārņa» —pastalas, uz televizora stāvēja ratiņš, logibija aizklāti ar tīklu, durvīm rokturu vietāpiesiets pinekls, un dzīvoklis bija pilns ar

cilvēkiem, kas visi dikti smējās.Zirņus grāba tieši no abras, pīrāgus

laida apkārt no lizes, šampanieti smēla arkoka karoti no tovera, konjaku dzēra noķipīša. Pēc trešā ķipīša visbagātākapmatotais mākslai tuvais cilvēks turējarunu:

— Man šite patīk — vienreizējiprimitīvi. Gandrīz kā pie primātiem. Unvienreizēji mā-mākslinieciski. Augstaklase, šitais skapis par piemēru.Supertalants, reta skola. Kas tas par putnute uzgleznots — neviens nepateiks… Nestārķdzērve, ne dzērvjstārķis…

— Varbūt flamings? No flāmuskolas? — viņa bikli ievaicājās, unvispārējai sajūsmai nebija robežu…

Atnāca nākamā kāzu gadadiena,sievasmāte, vīramāte; mākslai tuvie

cilvēki neatnāca. Viņš un viņa pagalamnokreņķējušies — bija paklīdušas baumas,ka šādam iekārtojumam vajadzīgasatbilstošas telpas. Dienaskārtībā tādēļienāca … vasarnīca.

— Tā būs guļbūve, — viņškategoriski paziņoja. — Kaut kas starpriju un vāgūzi. Tur labi iederēsies tā ore.Mašīnas taču mums nav un nebūs — tā irdaudziem.

— Nekādu vāgūzi! — viņa iebilda.— Neviens cilvēks tad pie mumsnebrauks! Būs tā: melna māja, sarkanavīteņroze, zaļš maurs, balts vientuļš bērzsun tumši violets klematiss ap tā stumbru…

— Kāds Matīss?— Klematiss. Tāds tagad modē.— Ko tu tur muldi! — viņš

eksplodēja.

Un saskanīgais pāris sastrīdējās.Strīdējās vienu gadu, otru, un, kad atnācakāzu desmitā gadadiena, abi bija spiestiiekārtoties sanatorijā.

Vājais dzimums Es viņu ievēroju tūlīt. Kā gan ne

klusa piestātne klusā rajona pilsētiņā,autobuss pustukšs, katrā sēdeklī pa vienamvien pasažierim. Vienīgi mēs ar vīrudivatā, un es vienīgā Sieviete vāģī.

Viņa iekāpa pa priekšējām durvīm,protams. Tāpēc, ka bija apkrāvusies arnesamajiem, protams. Un dabiski, ka brīdiviņai vajadzēja atvilkt elpu.

Elpa izlīdzinājās, bet viņa vēl arvienstāvēja pie šofera kabīnes, vērīgiielūkodāmās pasažieros, kas savukārtvērās ārā pa logiem. Viņas skatiens bijaneizprotams — tā kā gaidas, kāaicinājums, kā pārmetums, lūgums,drauds…

— Ko viņai vajag?- — es iečukstējuausī savam Alfonam.

— Vīru!… — pat nepaskatījies uz topusi, Alfons nicīgi norūca, bet man caursmadzenēm izšāvās atziņa, ka šī stāvēšanaun skatīšanās vedama sakarā ar sēdēšanu.Notikumu turpmākā attīstība toapstiprināja.

— Vai kāds neiedotu man vietiņu? —viņa sirsnīgā, uzticības pilnā balsīiejautājās.

Nekādas atbildes un klusa neizpratne— autobusā taču brīvas vietas vēl bija.

— Es citur nevaru kā tik pie loga.Citu dūša netur.

Kalsns jauneklitis aizmugurē sākanegribīgi celties.

— Es tik tālu pakaļā nevaru. Nervipar švakiem. Es varu tik līdz trešajam

solam.Trešajā sēdeklī pie loga sēdēju es.

Neko darīt, slējos augšā.Vīrs paskatījās uz mani, izteiksmīgā

žestā pacēla roku līdz deniņiem unpārsēdās solu tālāk. Viņa pavērās manī araizkustinājumu un pateicību.

— Sieviete sievieti vienmēr sapratīs.Viens dzimums taču — vājais, tā sacīt.—Viņa nopūtās, atkrizdama sēdeklī un papusei man klēpī. — Vīriešiem jau tiestresi bijuši nebijuši. Smakas, piemēram.Benzīns viņiem taisni patīk, bet es no tāātri vien zaļa. Vai arī šņabis, teiksim.Pamēģini braukt autobusā, kad tas pilns arpaģirainiem kāziniekiem, piemēram. Kopāar zakuskiem tas dod tādu dvaku, kamutauts pie deguna vien jātur.

Iedomājos, ka mēs ar vīru vakar arī

bijām viesos, un steigšus izstiepu roku, laiatvērtu logu.

— To gan ne! — viņa iebilda. —Tagad jau visi lauki nolaistīti ar toamonjaka ūdeni. Viens briesmīgssmirdeklis, es jums saku. Tā kā pēc vecāmolām, pēc vanckariem. Mans deguns toneņem pretī. Līķu smaka tad ir labāka, esjums saku.

Vīrs palūkojās atpakaļ, stipripārvērties ģīmī. Es arī laikam bijunobālusi, jo viņa sāka man spricēt virsūodekolonu «Neļķe».

— Tas palīdzot tikai pret odiem,nevis pret ģīboņiem, — es atvairījos.

— Nesakiet vis! Kad eju skatītiesavārijas, es vienmēr turu to pie deguna.Morgā tāpat bez tā nevar. Pagājušo nedēļues tur biju meklēt kaimiņienes onkuli.

Kamēr visu izstaigā, visu izskatās,atrod… Nevar jau tā uzreiz pazīt, dažsvienos plankumos.

— Apturiet! — pēkšņi iekliedzāsmans vīrs. Nespēdama bilst ne vārda,noskatījos kā viņš bāls ietenterēja mežā.

— Tas cilvēks ir slims. Laikamgripas sekas — vīrietis, kaut pieder piestiprā dzimuma, to slikti pārcieš. Vajagvairāk ēst šitos te. — Viņa izņēma nosomas ķiplokgalviņu.

Pēc tam autobuss apstājās vēlvairākkārt. Jo tuvāk nāca Rīga, jo mazākbraucēju palika un jo skaļāk skanēja viņasbalss. Netālu no Juglas tilta šoferisizdvesa:

— Tālāk nebraukšu, nevaru …Nespēju… ka neiznāk avārija.

Arī es paliku sēžam grāvmalā. Un ar

neizskaidrojamām jūtām sirdī noskatījos,kā vāja dzimuma pārstāve ar švakajiemnerviem sparīgi aizsoļo uz pilsētas pusi.

Mīkla Miķelis Rūķītis un Žanis Celms

risināja krustvārdu mīklu. Ko citu viņivarēja darīt, ja pusdienas jau paēstas,kafija padzerta, vakardienas hokeja spēlekrustu šķērsu pārrunāta, bet Juris Tārpskaut kur nozudis? Trijatā varētu kaut vaizolīti uzsist, bet pa diviem… ja nu vienīgidambreti vai šahu. Diemžēl Miķelisnemācēja spēlēt šahu, bet Žanis —dambreti. Varētu, protams, paniekoties apnovusu, bet netikās atkal iet pēc galda, unnav jau arī divatā nekāda sportiskā azarta,un no rīta jau tas novuss bija spēlēts līdzriebumam.

Tā ka atlika vienīgi krustvārdu mīkla.Miķelim gan labāk patika tematiskās,

nevis tāds rasols kā šī — sports, politika,literatūra, opera, ekonomika un vēl velnszina kas. Tematiskās mīklas risinātvieglāk — sameklē plauktā attiecīguliteratūru — un kārtībā. Bet tagad —divdesmit trīs horizontāli: viena nogalvenajām padomju cilvēka dzīvesnepieciešamībām. Ej nu sazini!

— Žani, domā, domā! — skubinājaMiķelis. .

— Ar kādu burtu sākas? — Žanis pēcbrītiņa painteresējās.

— Ar «d», — Miķelis atņurdēja. —Un beidzas ar «s».

Abi iegrima pārdomās. Dzīvesnepieciešamība, viena no galvenajāmturklāt… Žanis nožāvājās.

— Man tagad dikti nepieciešamsbūtu dīvāns.

— Neder! — pēc brītiņa Miķelisatteica. — «Dīvānā» ir seši burti, bet tainepieciešamībā tikai pieci.

— Pieci, pieci… Varbūt «dūzis»?— Tev, Žani, vienmēr kārtis galvā!

Būtu jel kaunējies — vai tad dūzis ir kādadzīves nepieciešamība?

— Nu tad es nezinu. — Žanisapvainots sapūtās.

Iestājās saspringts klusums. Noblakus istabas skanēja sieviešu čalas.Miķelis nervozi pavērās pret durvīm unaizkaitināts iesaucās:

— Ei, jūs tur! Viena no galvenajāmcilvēka dzīves nepieciešamībām!

Mirkli arī blakus istabā valdījanāvēs klusums, tad kāda balss atjautāja:

— Ko, kas?— Dzīves nepieciešamība, pieci

burti, pirmais «d»!Smiekli, čalas, un tūlīt ari pirmie

ierosinājumi:— Daile!— Drēbe!— Deķis!— Domas! Domāt cilvēkam vajag,

Miķelīt, domāt!Miķelis atmeta ar roku — ko gan

sievietes sajēdz no dzīvesnepieciešamībām! Pašas nav tālāk parlupatām aizdomājušās, vēl ņems un mācīsviņu!

— Metam mieru, nākamajā numurāizlasīsim! — Žanim jau sāka apnikt šīsaspringtā domāšana.

Tas bija pret Miķeļa principiem —viņš bija paradis visu padarīt līdz galam,lēnām, kārtīgi. Dzīvoklī viņam viss bija

izremontēts, nokrāsots, dārza mājiņā visslīdz galam pārdomāts un uz godanostrādāts. Nē, tā to atstāt nedrīkst!

Miķelis domāja, Žanis snauda, kadpa durvīm paraudzījās izbrīnījusies sejiņa.

— Ko tad jūs? Traki, vai, palikuši —darbs jau piecas minūtes ka beidzies!

Žanis pielēca kājās. Miķelis, kāatmodies no transa, pārjautāja:

— Kā, kā tu teici — darbs?Paķēra zīmuli, ierakstīja. Nudien —

darbs! Der!Ap sirdi palika tik viegli, mājās

varēs iet ar mierīgu prātu — labs tasdarbiņš, kas padarīts!

Prasme klausīties Jūs jau būsit dzirdējuši, ka prasme

klausīties ir apbrīnojama un ārkārtīgi retisastopama īpašība — to pēdējā laikāapgalvojis ne viens vien žurnālists,gribēdams padarīt interesantāku savupozitīvo varoni. Sekodama šai modei,steidzos, piedāvāt jūsu uzmanībai intervijuar cilvēku, kam šī īpašība patiešāmpiemīt.

Un tā — mūsu priekšā MīleStrautiņa. Uzreiz redzams, ka viņa irvienkāršs cilvēks, kas nav pieradis piežurnālistu apmeklējumiem, lai gan gaduritums jau aiznesis viņu pāri pensijasslieksnim. Matiņi Mīlei pašķidri, tačuzilās actiņas raugās pretī vērīgi un laipni,

vaigos sakāpis sārtumiņš, mutīte aiz lielasziņkārības puspavērusies — viņa ir gatavaklausīties un atbildēt.

Jautājums. Biedre Strautiņa, ko jūssaprotat ar vārdiem «prasme klausīties»?

Atbilde. To… nu to, ko jūs teicāt. Kavajag prast, vajag mācēt klausīties.

Jautājums. Vai zināt, ka šīapbrīnojamā īpašība jums piemīt?

Atbilde. Kā tad, kā tad, kā nu ne!Cilvēki ir teikuši. Mans vecais ir licismanīt.

Jautājums. Kādā veidā?Atbilde. Nu tā — diezgan nesmukā.

Ka es visu ko noklausoties, nez kosaklausoties, bet pēc tam stāstot tālāk …

Jautājums. Tātad jūs uzskatāt, kaprasme klausīties ir cieši saistīta arprasmi stāstīt?

Atbilde. Kā tad! Tāpēc jau klausās,lai būtu ko pastāstīt. Ja šito patur prātā,cilvēks var klausīties otrā stundām ilgi unar prieku, īpaši, ja priekšā nāk visādubēdu un briesmu stāsti. Protama lieta,savai apķeršanai ir jābūt — jāzina, ko,kur, kā un kāmī klausīties.

Jautājums. Interesanti! Vai jusnevarētu sīkāk raksturot šo «ko, kur, kā».Varbūt sāksim ar to «kāmī»?

Atbilde. Nu, par piemēru, savā vīrājau nu nav ko klausīties. Ko mans vecismuld, tas man pa vienu ausi iekšā, pa otruārā. Bet, āreče, ko runā cilvēki, to klausosar patikšanu.

Jautājums. Un kur jūs šos cilvēkussatiekat?

Atbilde. Visur. Uz trepēm, sētā, uzielas, rindā. Visvairāk gan kapos. Tur tik

daudz ko klausīties, ka diena allažiņ parīsu. Reizēm uz visiem interesantajiemmiroņiem nemaz nevar paspēt. Parpiemēru, viņsvētdien, kad glabāja toveikala direktoru. Izrādās, tur sieva bijusivainīga. Dikti gribējusi pucēties. Katrudienu uz tirgu gājusi citā kleitē. Untovakar šī šim teikusi: tūlīt uz vietas dodman tūkstoš rubļu vai šķiršanos! Bet šisteicis: cietumā tu mani neiedzīsi, tad jaulabāk kapā! Un uzreiz ar infarktu zeme Šītik tad atjēgusies un bērēs bijusi taisvisvecākajā kleitē. Un dikti raudājusi, manstātīja. Es neredzēju, tobrīd biju pie tāgruzīņa, kas atskrējis no Odesas vienaikrāsotai blondīnei pakaļ un te nošāvies…

Jautājums. Tātad visu paša acīmredzēt nemaz nav vajadzīgs?

Atbilde. Iten nemaz ar nē. Tas tik

atņem laiku un reizēm vēl ir par skādi Parpiemēru, vakar kā bija. Uz mūsu stūravesels lērums ļaužu un tramvaji stāvstrīpā. Pieeju, klausos — tramvajavadītājs bijis pilnā un viena sieviete esotsabraukta. Jauna un ļoti smuka bijusi,rītvakar kāzas. Tīri vai apraudājos unspiedos tuvāk — apskatīt to nelaiķabrūtīti. Izrādās, puikas uzvēluši uz sliedēmakmeni, neviena līķa, nekā! Un viss stāstsar vējā, un tik tās ziņkārības pēc — sak,paskatīšos, vai tā ir, kā dzirdēju.

Jautājums. Cik saprotu, tadvislabprātāk jūs klausāties tieši šādusbēdu un briesmu stāstus?

Atbilde. I-jā. Tā ir.Jautājums. Un ko vēl jūs protat

klausīties?Atbilde. Visu ko. Mīlestības

piedzīvojumus, par piemēru, lai gan turdikti liela pacietība vajadzīga. Tie allažiņbriesmīgi vienādi iznāk, sākumā jauzināms, kas un kā, kurš ar kuru, kad unkāpēc. Labprāt paklausos arī to, kasdzirdams rindā pie bodes. Pēdējā laikāman dikti iepatikusies stāsti par slimībām— ko tik nedabū dzirdēt par ārstiem!Mūsu poliklīnikā, par piemēru, tiebriesmīgi dzerot un bez pusstopa zālesnevienam neizrakstot. Viens ķirurgs, tādsjauniņš, esot tāds, kas pats pa naktīmpiesitot cilvēkus, lai dienā būtu ko ārstēt.Laikam jau būs no tiem zadistiem, vai nucitādi būtu tādu amatu izvēlējies… Nē, esjums saku, stāsti par slimībām nudien irpamācoši, lai gan reizumis tiem beigunevar sagaidīt. Tad ir jādara tā: kadstāstītājs jau nez kuro reizi atkarto, kur

viņam dūries pirms ēšanas un kur pēc unkā viņam tvincinājies viens un kā otrsloceklis, tu saki — man ir taisni tāpat, šitovainu es zinu. Tad stāstītājs uzreiz apklust,viņš itin kā apvainojas, ka otram var būttikpat smalka kaite kā viņam.

Jautājums. Vai tad klausīšanāsprasmes tehnoloģija ir tik vienkārša?

Atbilde. Ko-e?Jautājums. Nu — jūs te pieskārāties,

tā teikt, klausīšanās tehnoloģijai.Pastāstījāt, kā pārtraukt pārāk ieilgušuklausīšanos, pieminējāt, ka klausotiesvajadzīga pacietība, ka vajag ticēt visamuz vārda..

Atbilde Ticēt vajag par visiem simtprocentiem un vēl mazu bišķīti pa virsu.Citādi jau nebūs ko stāstīt tālāk.

Jautājums. Saprotu, bet vēl gribētos

sīkāk uzzināt, kā jūs izturaties, kad jumsko stāsta?

Atbilde. Visu laiku uzticīgi verosstāstītājam mutē un nepārtraukti loku galvupar piekrišanas zīmi. No sirds dzīvojunotikumiem līdz, manā vaigā redzams ganizmisums, gan šausmas, gan sajūsma, ganpārsteigums — kas nu kuru brīdivajadzīgs. Pati neko daudz nerunāju, tačuīstā reizē iespraužu pa vārdiņam vaiizsaucienam — «Vai tas var būt?». «Kojūs sakāt!», «Kaut kas traks!», Var arīuzdot pa jautājumam, kas neko daudz visneizsaka, taču dara stāstītāju jestrāku.Vārdu sakot, kad klausos, rīkojos akurāttā, kā jūs tagadiņ.

Jautājums, (kas neprasa atbildi),Paldies, biedre Strautiņa! Par «prasmiklausīties» lasītājam tagad viss skaidrs.

Iztulkojiet šo sapni! Neesmu nekāda vecā, vismaz tāda

nejūtos, taču pie jauniem sevi pieskaitītnevaru un negribu — man tie mūsdienujaunie diez kā nepatīk. Paslinki, pārgudriviņi ir un par sevi vien domā. Tolaik, kadmēs augām, tad tā nebija.

Neesmu nekāds filozofs, taču domājupar šo lietu dienu un nakti, jā, jā, arī naktī:lieku pagalvī pedagoģijas grāmatas …Dienā veros dzīves grāmatā unnepārtraukti — darbā, mājās, uz ielas,perot savējos, kauninot svešos, aprunājotkaimiņu bērnus, skatoties televizoru un vēlvakariņas ēdot, — es gremoju vienu un topašu domu: kāpēc tie mūsdienu jaunie irtādi, kur tā vaina?

Jūs teiksit: kas tur ko domāt, lietaskaidra — tas viss no vieglas dzīves, tiebērni pārāk viegli aug. Piekrītu, tik tālu espati arī biju aizdomājusies un visu smukipa plauktiņiem salikusi, bet tad vienunaktviss atkal sajuka — redzēju tādu savādusapni…

Redzēju visu ļoti skaidri un noteikti— braucu tā kā tramvajā, tā kā autobusā,ta kā uz darbu vai jūrmalu, rokā man tā kātīkliņš, tā kā rozes vai petrolejas kanna.Braucu un stāvu tā kā uz vienas kājas, tākā uz abām, uzreiz — skatos — turpat manpriekšā viens sēž… Zaļknābis, protams!

Rokās viņam nekā, gadu nastasplecos nekādas, bet sēž, vella bērns tāds!Man iekšā viss sagriežas — taisni tā kādzīvē, bet tai pašā laikā es arī it kā zinu,ka tas ir sapnis, tādēļ ari nekā nesaku,tikai piespiežu savu nesamo — tā kā torti,tā kā siļķes — pie viņa baltajām biksēm.Šis augšā. «Lūdzi sēdieties!» Es atkrītusēdeklī, ievelku elpu, lai sāktu pārspriest

mūsdienu jaunatnes uzvedību, bet šispasteidzas pirmais: «Kāda gan tagad tāvecā paaudze! Ne paldies par laipnībupateikt neprot… Agrāk gan vecie tādinebija!» Apstulbusi paveros zaļknābī,redzu — tas taču mans nelaiķa, onkulis,viņš arī svētdienās uzcirtās tādās baltāsbiksēs! Un tad atkal šis tā kā vairs nebūtuonkulis, bet gan mans tēvs. Un ņemasnosodoši kratīt pret mani pirkstu, lai gantāpat ir miris.

Uzreiz — kā nu tur bija, kā nebija —es sēžu mājās, un man sāp galva. Taisnipušu plēš: meitēns otrā istabā dragāmagnetofonu. «Nu, kas tā par mūziku, kotāda var dot sirdij!» es saucu, izmisumārokas lauzīdama un skaidri sajuzdama, kāmans bērns iet bojā. Un es nezinu, kāviņam palīdzēt, kā vest pie prāta, man

trūkst padoma un, galvenais, laika, jo kurukatru brīdi — kauns taisni sacīt — varatnākt mans mīļākais, bet es vēl nemazneesmu saposusies un meitēns ta kā parspīti no istabas ārā nekust. «Še trīs rubļiun aizej uz kino!» man prātā iešaujasglābēja doma. Esmu laimīga —. kinouzvedīs manu bērnu uz pareizā ceļa, un,tikko meitēns pa durvīm laukā, es lūpuzīmuli rokā, un, tikko mīļais pa durvīmiekšā, es viņam pie krūtīm… Bet krūtisviņam tādas savādas, un viņš stenēdamsraisa nost lakatu un manas vecmāmiņasbalsī saka: «Kur tu, meit, atkal to bērnuvienu aizlaidi? Tā viņš tev pirms laikakļūst svešs. Mēs, āreče, gan tānedarījām…»

Tad es atkal pēkšņi esmu kaut kādālielā un svinīgā telpā — tā kā auditorija,

tā kā kultūras nams, tā kā tiesas zāle…Izrādās — esmu skolā vecāku sapulcē, betskolotāji tādi savādi, seno laiku tiesnešutalāros ģērbušies, parūkām galvā, bet mēs,vecāki, visi pliki! Sašutuši sēžam solos,kas ir par šauriem, lai pliks vecāks turvarētu kaut cik cienījami izskatīties…Atskan pērkondimdoša balss: «Kāpēc jūs,vecāki, nesekojiet savu bērnu māčībām?»Mēs korī atbrēcam: «Kas mums sekoja?!»— un viens tievs tētiņš pieceļas drosmīgiiziet priekšā un norecitē: «Bērniem jau tātagad dzīve ir tik viegla. Aug pie visagatava, vai mums vēl viņu vietā būsjāmācās?» Mēs pārējie šo vadmotīvu tūlītuztveram un pa balsīm kā īsta korī visādišo meldiņu variējam. Skan tomēr kaut kāpliki, jo nedrīkstam taču tādā izskatā saietvisi pulciņā, bet, kas vecākiem liegts,

skolotājiem ir atļauts: talarainie mirklīapvienojas, izkārtojas iespaidīgā grupā unrauj vaļā veselu kantāti par neobjektīviemvecākiem, kas negrib zināt, ka arī viņudzīve kļuvusi vieglāka… ka vecākiemtagad vairāk zināšanu, ka viņi vienkāršinevīžo audzināt savus bērnus, un tas skantik pārliecinoši, ka mēs visi sākam drebēt— tā kā aiz saviļņojuma, tā kā aizaukstuma, — un tad nāk bungu grāviens unbeigu akords: «Agrāk tādu vecāku nebija-a-a!» — un talārainie norauj parūkas, un,izrādās, tie nav vis skolotāji, bet gan tā kāmūsu — vecāku vecāki un reizē arī tā kāmūsu bērni… Tā kā būtu un atkal tā kā ne— nevar saprast. Sakiet — ko gan tādssapnis varētu nozīmēt?

Vajag tikai mācēt! Regīnai ir gaiši mati un lielas,

nopietnas acis. Viņai ir kluss raksturs unsavs kārtīgs frizieres amats. Bez tamRegīnai ir tante, pret kuru viņai lielabijāšana. Un vēl Regīnai ir 27 gadi, betnav — vīra!

— Kaut kas traks! Man tavos gadosbija jau otrais vīrs! Kas ar tevi īsti ir? —saka mājās tante.

— Tu vēl neesi apprecējusies?Ārprāts, nevar būt! Vienīgā no mūsuklases… — brīnās uz ielas sastaptā skolasbiedrene.

— Man tevis žēl, Regīnīt! Tik vienzini kā darbu, — nopūšas kolēģe, kamskauž Regīnas izcīnītā pirmā vieta frizieru

konkursā. — Būtu tev vīriņš, varētunestrādāt …

— Regīnai nav piekrišanas. Pašasvaina — staigā apkārt kā tāda klusā daba.Vajag taču mācēt! — noskalda Izolde.

Tas Regīnai ir kā duncis sirdī. Izoldešajā frizētavā strādā tikai otro mēnesi,taču viņas vārds te visiem mutē. Arvienretāk dzird sakām «mūsu čaklā Regīna»,arvien biežāk atskan — «mūsu skaistāIzolde». Vīriešu frizētavu, kursarkanmatainā Izolde strādāja agrāk, visaRīga pazīst ar nosaukumu «Pie skaistāsIzas». Tikai vīrieši, viņas acu varaspārņemti, zem naža nav varējuši mierīginosēdēt. Un, kurš reiz pie Izoldesnoskuvies, tas tūlīt viņu bildinājis. Arī teIzoldei nav miera no pielūdzējiem —vairāk iznāk runāt pa tālruni nekā strādāt

pie sieviešu galvām. Uz tām viņa nemazneskatās Strādājot Iza aplūko spogulī patisevi piemiedz acis, aplaiza lūpas, sakārtosprogas.

— Vajag mācēt patikt! To es tevsaku, Regīna! Ko līdz tavas lielās acis, jatu neproti koķetēt! Vai tu, piemēram, mākiiegrimt vīrieša acīs? Skaties, kā es tofrizētavā darīju: ar vienu roku saņemuviņu aiz deguna, otrā, man nazis,pieliecos, klāt… — Un Izolde «iegrimst»acīs, kādai skolniecei, kas atnākusinogriezt bizes. Kad skuķēns izbijiesaizsedz seju ar plaukstu, Izolde triumfējošiiesaucas: — Beigts ir! Un tā ir ar visiem!Pret šito koķetērijas mākslu neviensvīrietis nespēj noturēties. Viens tipiņš pēcšitāda seansa tā saķērās manī, ka kļuvarupjš un teica„ lai es neākstoties…

Patiesi, Regīna nekad nav tāiegrimusī acīs savam Uldim. Regīna nekadnav saņēmusi viņu aiz deguna, kur nu vēlvazājusi aiz tā, lai gan Izolde saka, kavīriešiem tas trakoti patīkot. Daudz koviņa nav darījusi no tā, ko iesaka likt lietāIzolde… «Aušīgi smiekli», «dziļdomīgasnopūtas», «aizgrābti izsaucieni», «vārgičuksti», «pēkšņas garastāvokļa maiņas»,«šarmanti untumi», «sievišķīga neziņa unnaivitāte» un, galvenais, «acu valoda»…Nekā no visa tā nav bijis Un varbūt tāpēcUlda runas par precēšanos pēc diplomasaņemšanas ir tikai izvairīšanās?

Kad Regīna pēcpusdiena parnākmājās, viņai acis pilnas asarām un ausisskan Izoldes gudrības: «Katrā ziņāizliecies muļķāka par viņu.» Regīnadrudžaini domā — astoņos viņai norunāta

satikšanās …— Pinkšķi? — jautā tante. —

Nojūdzās gan tas tavs studentiņš? Tā jaues domāju. Tu jau šinī ziņā esi gatavā aita!

Regīna negribēja būt aita. Viņasameklēja paciņu hennas, un pulkstenastoņos lejā uz stūra Uldim elkonī iekārāsaušīgi smejoša sarkanmate.

— Labsvakars, hi-hī! Skaists vakars,ha-hā! Kurp iesim, hi-hi-hi! Ha- hā!

Rezultāts neizpalika, tas ir — Uldispalika kā uz mutes sists. Aiz sajūsmas,jādomā. Pēc brīža viņš atjēdzās, un abiaizgāja uz parku paklausīties estrādeskoncertu.

Kad orķestris uzsāka pirmoprogrammas numuru, Regīna jau rāva vaļāotru «aizgrābti izsaucieni». Tas viņaiizdevās lieliski, jo labi saskanēja ar

mūzikas raksturu. Nākamais numurs «vārgičuksti», par nelaimi, pilnīgi pazuda maršadziesmiņas taktī. Lai atgūtu nokavēto,starpbrīdī Regīna ķērās pie «šarmantiemuntumiem».

— Atnes man saldējumu!Uldis atnesa.— Ak, ne Jau «Eskimo»! Plombīru!Uldis atnesa plombīru.— Ak, ne jau šokolādes! Krējuma

plombīru!Un Regīna koķeti izsita saldējumu

Uldim no rokām, atkārtodama «aušīgossmieklus». Redzēdama, cik ļoti tieiedarbojas,. Regīna nekavējoties pārgājapie «sievišķīgās neziņas un naivitātes».

— Kas tas ir? — Viņa rādīja uzspožo misiņa tauri.

— Taure.

— Un ko ar to dara?— Pūš!— Patiešām? Bet kāpēc?Kad koncerts beidzās, cauri bija arī

gandrīz visa Regīnas programma.«Dziļdomīgas nopūtas» viņi izpildījaduetā, palikuši sēžam divi vien uz sola, joUldis no dubultās programmas bija tāpārņemts, ka nevarēja pat pakustēties.Netika laista apgrozībā vienīgi «acuvaloda» — lai kā gribēdama, Regīna pavisu vakaru ne reizi nevarēja un nevarējapaskatīties Uldim acīs, kur nu vēl tajāsiegrimt… Tad viņa par laimi atcerējās, kapalikušas vēl «pēkšņās garastāvokļamaiņas», pielēca kājās un aiziedamastrupi izmeta:

— Apnicis! Rīt tai pašā laikā turpat!Otrā dienā Regīna norunātajā vietā

neieradās. No vienas puses, tā skaitījās tāsaucamā «vazāšana aiz deguna», no otras— Regīna vēl nejutās pietiekami stipra«acu valodā». Kamēr Uldis gaidīja uzstūra, Regīna ar Izoldi staigāja pa ielām.Kad Izolde satika kādu savu paziņu,Regīna pagāja malā un skatījās, kā tad īstivajag mācēt. Viens otrs garāmgājējs arīapstājās un sāka skatīties. Un bija koredzēt: Izoldei acu baltumi vien zibēja,plaksti te noslīga, te pacēlās, skatiens teizvairījās, te aicināja. Smiekli mijās areksaltētiem izsaucieniem undaudznozīmīgām nopūtām, un visu topapildināja dzīva vaibstu spēle un gurdaļodzīšanās no vienas kājas uz otru.

Pēkšņi Regīna ieraudzīja gājēju;drūzmā Uldi. Viņš izskatījās sagrauzts.Abu skatieni sastapās. Uldim sejā iegūlasmaids un Regīna spējā iedvesmā metāsviņam pretim.

Labsvakars, hi-hī!! Skaists vakars

ha-hā! Kurp iesim, hi-hi-hī, ha-hā! —Regīna miedzās, bolījās, šķobījās. Uldisbrīdi stingi raudzījās viņā, tad saķēragalvu un skriešus metās prom.

Triumfēdama piesteidzās Izolde:Tas nu ir beigts uz mūžu! Vai es tev

neteicu, ka vajag tikai mācēt?

Dikti smuki svētki Mīļo māsiņ!

Tu droši vien esi pārgaidījusiesmanu vēstuli, jo nu jau nedēļa apkārt, kopšLūcītes Dace ievadīta pieaugušo kārtā, betTu vēl arvien nekā nezini. Teikšu uzreiz,ka bija jau dikti smuki, bet vēl smukākbūtu bijis, ja mēs, visas trīs māsas, atkalreiz kopā būtu parādījušās dzimtajampagastam. Tāpēc ļoti žēl, ka Tu nevarējitikt, par abām mēs to lietu būtu vēl labākizkārtojušas, no Lūces jau nekā nav — Tutak zini, viņa mums tāda čamma jau nobērnu dienām, un ar gadiem tie apgriezienikļuvuši vēl lēnāki.

Šoreiz arī — kad es atbraucu,

iedomājies, Dacēns vēl bija pavisampliks. Lūce ar vīru izdomājuši, ka meitēnsuz pilngadību varot iet tai pašā izlaidumakleitā. Balta esot, jauna arī, tikai otro reizimugurā. Es, protams, nostājos kā siena,teicu — tikai pār manu līķi vai arī es tūlītbraucu prom, cilvēkiem par apsmiekluman te nav jāgrozās, visi tak zina, ka estam meitēnam krustmāte! Lūce sākačinkstēt: kur to naudu lai ņemot, cik uzgalda vien nebūšot jāsagāž, un, pēc viņasprāta, šitanī reizē galvenais neesot štāte,galvenais esot — sirds! Es teicu: sirds varspīdēt kā zelts, tikpat neviens to neredzēs,bet, kas Dacēnam mugurā, to redzēs visskolhozs! Tā es pateicu un cirtu atpakaļ uzRīgu, man, paldies dievam, vienā otrākomisijas bodē vēl ir blats.

Tici vai netici, mīļo mās, bet tai pašā

dienā kleita man bij rokā. Un kāda!Importa — no paciņas, no mežģīnēm, nuviena varen smuka kleita! Smalks un diktinītlīgs musturis — puķīte, lapiņa, atkaļpuķīte, apkārt caurumiņi un tādi kā stariņi,kā zvaigznītes, apmēram uz to modi kāmanai Ingūnai izlaiduma kleita, tikai tābija japāņu, bet šitai šilti lāgā nevarējasalasīt. Un tik balta tā kleita, kad pacelpret gaismu, tad zili mirdz, un teili es vēlsmuki nošuvu ar pērlītēm. Ja vien Tev irizdevība, atbrauc apskatīties — tas ir tovērts.

Dacēns pats sākumā gan nemaznegribēja kleitu mugurā vilkt — špicesķeroties klāt pie asajām, sastrādātajāmrokām, saplēsīšot vēl. Tāpēc jau vēlāk,kad gāja pēc apliecības, turēja tās rokas tāpaplētis, laikam visu laiku par kleitu

domāja. Tur nu es vainīga — vajadzējajau arī garus cimdus, bet tēvs neļāva —neesot nekāda brūte, cilvēki smiešoties.Bet cilvēki tagad nemaz tik muļķi nav, itīpaši uz laukiem. Divreiz cilvēkos arvienu kleitu tur neviens vairs neiet, turtagad katrs pazīst drēbi, to es Tev, mās,pavisam nopietni saku. Tev vajadzējaredzēt, kā viņi viņu nopētīja un cik ilgisačukstējās, pat kājās piecēlās, kadapliecību saņēma kāda sevišķi smukakleita. Un var teikt, ka visas kleitas savāziņā bija smukas, tāpēc arī svētki iznācaļoti skaisti.

Pati pirmā kleita (pavisam septiņas)gan nekas sevišķs nebija — tāda diezganprasta drēbīte un parasts šuvums. Otrābija no baltas vilnas — puskļošā un argarām rokām, tikai tā vilna — kā jau vilna

— tāda iedzeltena. Trešā un ceturtā bijavienādas — zini, tās dvīnītes noPurmaļiem. Abas plandošas un arvolāniem. Piektā bija no tiem biezajiemzīdiem ar pretfalti priekšā. Sestā — īstsminī, kas vairs nav mode. Un tad Dacēnsimporta spicēs. Cārts un balts kā gulbītisno «Mirstošā ezera», tiesa, drusku tā kāsakaunējies un neveikls, bet vispār —vienreizīgs, dikti smuks paskats. Zāleiuzreiz pārvēlās tāda kā šalkoņa, bet, koīsti čukstēja, sadzirdēt nedabūju, jo cēlosun gāju apsveikt (man mugurā bijasalātzaļā, to te neviens nebija redzējis).

Jā, tās apsveikšanas dēļ man iepriekšiznāca liels cīniņš. Šie tur kultūras namābija izdomājuši katram pilngadniekamnoskaitīt kādu pantiņu vai nodziedātdziesmiņu, tāpēc izsaukuši māksliniekus

no Rīgas. Tas jau nebūtu nekas slikts, betšie negribēja arī, ka dziedāšanas vaispēlēšanas laikā apsveicēji taisītu troksni,tāpēc dāvanu un puķu pasniegšanu nolikauz beigām, visiem kopā. Tu tikai padomā,kā tas būtu izskatījies — visi barā. nekānevar saprast, kas kam ko pasniedz, kādaskuram puķes un cik… Nu, es pret tonostājos kategoriski, es viņiem teicu, lainesamaitā pašu skaistāko brīdi, laiiedomājas, ka pilngadības svētki ir kādasveco laiku iesvētības, kad puķespasniedza, nākot ārā no baznīcas!

Es savu panācu, un Tu, mās, vari būtmierīga — Dacēnam bija tik daudz puķukā nevienam. No Elzas tantes — baltāslilijas, no Lilijas tantes — baltas neļķes,bet visas pārējās — rozes! No Paeglīšiem— trīs, no Bērziņiem — piecas, no

Liepiņiem — septiņas, no Ozoliem —vienpadsmit, no priekšsēdētāja sievaspiecpadsmit. Baltas un rozā, rozā unbaltas. Bet no manis deviņpadsmit čerijizini, tās koši sarkanās, kas tagad trakimodē. Visi, protams, palika mēmi. Mantas bija pats skaistākais brīdis, pat acis uzmirkli aizmiglojās un nevarēju vairsdāvanām izsekot. Vēlāk gan visunoskaidroju un varu Tev tagad galvenāsuzskaitīt: trīs dzintara krelles (dzintarstagad, kā zini, ir dārgs), trīs komplektinažu un dakšiņu, viena sudraba zupaskarote (no Elzas tantes), vesels lērumstējkarotīšu, četras kleitu drēbes (3 vilnas,1 zīda), deviņas vāzes (čehu stikla uncitādas), divas kafijas servīzes, piecigaldauti, divi parasti pulksteņi un vienszelta — no manis un Kārļa, protams. Tad

vēl visādi sīkumi — kad atbrauksi, patiizskatīsies. Es tā rēķinu, ka kopsummāviss izdotais ir dabūts atpakaļ, prasījuLūcei, bet tā jau nekā nevar pateikt, staigātāda kā apdullusi. Pašā pilngadības dienābija galīgi apmāta: mutauts visu laiku pieacīm un tikai pūš — cik smuku gabalu tasmākslinieks Dacēnam nospēlējis un cikžēl, ka visu tai apsveikšanas troksnī navvarēts sadzirdēt. Prātīgu runu no Lūces vēlšodien nedzirdēsi, ap to vien viss griežas,ka Dacīte liela, Dacīte iziet pasaulē. Tāvien liekas, ka viņa savā aprobežotībānemaz nav pamanījusi, cik smukipilngadības svētki bijuši meitai.

Vēl varu Tev pateikt, ka galds bijnogāzts varens — kā tēva laikos. Vismaztik daudz Lūce bija pratusies. Mūsmājāsbija arī viss kolhoza zieds —

priekšsēdētājs, brigadieris un citipriekšnieki. Bet par to visu, kadsatiksimies, dikti jau gribas parunāties arkādu no sirds. Ar Lūci nekas neiznāk, betmans Kārlis, kā jau visi vīrieša cilvēki,sievietes sirdi neizprot. Starp citu, viņšman te ēdas virsū un grib pierakstīt dažasrindiņas tavam Žanim.

P. S. Sveiks, švāģer! Kāpēcneatbrauci uz pilngadības svētkiem —baigais plosts bija! Uz galda ik pa desmitcentimetriem polšs! Kā sestdienas vakarāsākām, tā pirmdienas rītā beidzām. Smaginosvinējāmies, žēl, ka neatbrauci, būtukopā uzrāvuši to dziesmu «Dzīvē tikaireizi astoņpa-ā-dsmit ir…».

P. S. Ko viņš te muld! Ar sveicienu

Frīda.

Īsts ceļojums Kā visi cilvēki, kas seko modei, es

daudz ceļoju. Esmu bijusi Gostiņos pietantes, Plācī pie onkuļa un arī pie citiemradiem kāzu, bēru, pilngadības unbērnības svētku reizēs. Gandarījumutomēr man šie ceļojumi nesniedza, un esjau sāku šaubīties vai visa tā lieta navizrunāta. Tagad zinu: tie nebija īsticeļojumi, ceļot vajag nevis vienatnē, betbarā! Un galvenais — vajag ne tikai ceļot,bet arī šo ceļojumu aprakstīt! Nedrīkstvērtīgo guvumu paturēt sev, vajag dalītiesiespaidos!

Īsts ceļojums ir tāds ceļojums, koorganizē arodbiedrība. Vietējās komitejasiedvesmots daudzdienu brauciens ar

autobusu, tā sacīt. Pamatsastāvs — vienasiestādes darbinieki plus viņu vīri unsievas, un paziņas. īstā ceļojumā patssvarīgākais ir tā garums, ilgums unceļojošo personu skaits. Pavisamnesvarīgs ir maršruts. Ir pilnīgi vienalga,uz kurieni dodas, galvenais, lai būtu ilgi,tālu un barā. Tāds ceļojums cilvēkamdaudz ko dod. Ko — tas atkarīgs nocilvēka paša.

Es šādu ceļojumu izmantojumaksimāli — iepazinos ar cilvēkiem,savācu daudz vērtīga izziņas materiāla,uzkrāju veselu lērumu svaigu iespaidu.Dalīšos ar lasītājiem pašā galvenajā.

Ilgi, tālu un barā ceļojot, es uzzinājušādas interesantas lietas: ka mūsu jaunāpriekšniece, ko mēs apskaudām labāsšuvējas dēļ, visu šuj sev pati (acīmredzot

aiz skopuma);ka mati viņai krāsoti, jo ceļojuma

otrās nedēļas beigās pie priekšniecespieres apvāršņa paradījas sirma svītra(patiesību nenoslēpsi!);

ka visneglītākais no līdzbraucējiemir viņas vīrs, turklāt otrais pēc skaita (komeklē, to dabū!);

ka abi bērni viņai ir no pirmā vīra,ko viņa nav mīlējusi, jo bērēs nemazneesot raudājusi (jā, cieta sirds!);

ka viens no viņas tēvabrāļiem bijisdzērājs, bet vecākais puika redzētsmētājamies ar akmeni (savu durvjupriekšu neredz);

ka viņa nevienā vietā ilginenoturoties un arvien tiekot paaugstināta(kas māk, tam nak).

Ilgi, tālu un barā ceļojot, es labi

iepazinu šādus cilvēkus:savu istabas biedreni darbā, kura

izrādījās pavisam tukšs cilvēciņš, kas tovien zina kā skatīties pa autobusa logu ungalīgi neprot interesanti patērzēt;

viņas māsīcu — lielisku sievieti, kasbrīnišķīgi orientējas sveša apvidus bodēs;

šās māsīcas vīru, kas māk iedzertsavu šņabīti un labi spēlē zoli;

šās māsīcas vīra brālēnu — omulīguvīrieti labākajos gados, solīdu unneprecējušos, kas visu laiku nesa manukoferi un cēla man telti;

pārējos mūsu iestādes darbiniekus,viņu vīrus un sievas, skaitā pavisam 40cilvēku.

Ilgi, tālu un barā ceļojot, man radāšādi iespaidi: ka Ellas draudzība ar Noruir cauri;

ka Ellai, tāpat kā Norai, patīk Zariņšbet nekas nesanāks ne vienai, ne otrai;

ka Ella dzīvo pāri saviem līdzekļiem,jo katru dienu maina kreklu;

ka Nora ir liekule, jo pārāk uzsversavu tieksmi uz mazgāšanos;

ka Ella nav īsti šolaiku cilvēks, jodivās nedēļās nodziedāja trīs veclaikudziesmas;

ka Norai vajag būt daudz uzgrāmatiņas, jo viņa maz ēd;

ka Ellas un Noras izredzētais Zariņštīšām nenoķēra nevienu zivi, lai nebūtu tāsjāliek kopīgajā katlā;

ka visas mūsu iestādes sievietes krācdaudz nesmukāk nekā es;

ka daudzas : — atvainojos! — ciešno aizcietējumiem, jo bieži devāsmežainajos kalnos gluži vienas un ilgi tur

uzturējās;ka iestādē man netrūkst nelabveļu, jo

daudzas manas kolēģes labprātāk runājāsar gluži svešiem vietējiem iedzīvotājiemnekā ar mani;

ka visiem patīk sēdēt priekšā unnevienam — pakaļā.

Bez šās kolosālās garīgās bagāžas esno sava tālā un ilgā ceļojuma pārvedu arīveselu kaudzi bilžu, uz kurām ir redzamasvisas manas jaunākās kleitas. Vērtīgsieguvums ir arī citi garderobes nieciņi.Interesentus lūgtu atnākt pie manis, un tades tiem izrādīšu un pastāstīšu visu — arītādas lietas, kas parasti nemēdz būtceļojuma aprakstos. Tad noteikti arīviņiem iegribēsies doties tādā ceļojumā,varbūt pat kopā ar mani…

Viesmīlības upuri Tuvojas maijs, visiem cilvēkiem būs

svētki, mums atkal nekā. Mēs labprātaizietu viesos, bet mums jāiet dzert un ēstpie Paukšēniem. 2. maijā; — kā katrugad.

Neiet pie viņiem mēs nevaram.Tāpēc ka mans vīrs ar Paukšēnu kopādienējis. Un pēc dienesta kopā ar viņuaizgājis pie savas skolas biedrenesEmmas. 2. maija. Paukšēns tad viens patsEmmu uz karstām pēdām bildinājis. Kopštā laika viņš uzskata sevi par Oskaraparādnieku un nu jau daudzus gadusrevanšējas. Ar viesmīlību, protams. Viņiregulāri aicina mūs viesos un mīlē… Unmēs ejam un ļaudamies viņu viesmīlībai.Citādi Paukšēns nodomātu, ka Oskars tur

uz viņu ļaunu prātu, bet Emmai liktos, kaes esmu greizsirdīga.

Paukšēns vienmēr saka, ka «priekšOskara» viņam nekā nav žēl. Emmanesaka nekā. Emmai Oskara žēl. Būtu viņaizgājusi pie Oskara, tas būtu tikpat apaļška Paukšēns — tā viņa domā un tādēļ cep,sautē, vāra, marinē, aicina ciemā utacienā. Tā ir bijis, tā būs…

— Ed, Oskar, — viņa teiks, tikkoPaukšēns būs manam vīram norāvis mēteliun apsēdinājis pie galda, — šito lasīti,lūdzu! Un gal ertiņu! Ar sinepītēm vaimārrntkiem? varbūt krabīšus apetītesierosināšanai? Zutīti marinādē? Sķiņķīti,rasoliņu, siļķīti, pildītu oliņu?

— Dzer, Oskari — sacīs Paukšēns,kad Emma būs piepildījusi Oskara šķīviar kaudzi. — Dzer, vecais puika, šito labo

eksporta šņabi, lai glumāk iet lejā!Pirmais lai iet tāds gruntīgāks mērs! Untūlīt otru — lai ir pamats!

Oskars nesacīs nekā — viņam ir vājšraksturs. Turklāt viņam būs pilna mute arrasolu, acis ar asarām, viņš klepos, jo navradis ne pie tādiem mēriem, ne grādiem.Pēc desmit minūtēm Oskars būs tikpatsarkans kā agrie tirgū pirktie tomāti, koEmma kraus viņam uz šķīvja.

— Iekod, Oskariņ, pirms ķeramiespie ēšanas! — viņa teiks. —Zoss gan manvēl cepeškrāsnī, bet cūkas cepetis irgatavs, tūlīt varēsim sākt.

— Oskar, tev nesmeķē manszakusks? — redzēdams, ka Oskars atvairaEmmas roku, iesauksies Paukšēns. —Emma, vai es tev neteicu, ka Oskaramvajag vairāk piparu — viņam tāds

nesmeķē! — Un Paukšēns uzbērs Oskarampiparus, un Paukšēns pielies glāzēs.

— Neņem ļaunā, Osīt, veco zēn!Piedod Emmai, un iedzersim!

Un Oskars neņems Jaunā. Viņšpaņems glāzi, iedzers un uzkodīs, lai ganciest nevar piparus. Tur nu nekā nevarēsdarīt, jo Emma ir gribējusi tikai labu, unOskaram viņai ir jāpiedod. Tas pats būsjādara arī man. Un par pierādījuma zīmi,ka mēs «tiešām neņemam ļaunā un kamums tiešām smēķē», mums būs jāpaņemno bļodas pati lielākā cepeša šķēle. Unkāposti. — Trekni, labi kāposti, ņemietkārtīgi! — Paukšēns neatlaidīsies! Kadtomēr vilcināsimies, Emma pati uzliksmums «kārtīgi», Paukšēns ielies, un būsatkal kārta dzert. Šai brīdī Oskarssadūšosies, pirmoreiz ņems vārdu un

teiks, ka tik daudz, tik strauji un tik stipruviņš ne…

— Osi, kāpēc tu uzreiz neteici? Manir spirtiņš! Atšķaidi, Emma! Osīt, tupiedod, man tak bij prātā, ka tu labākeksporta… Atšķaidi, Emma, un, kamērsaēdīsies, ieraujam pa «kristāliņam». Lailabāk vedas runas! Pro!

Runasvedīsies apmēram tā: —Aiziet! Priekā! Ed, Oskar! Tukšu, Zelma,tukšu! (Zelma — tā esmu es.) Emma,pasniedz. .. Nu, paceļam? Ko tu, Oskar?Tu jau lauzies kā jaunkareivja gados …Zelma laikam tev neļauj… Vai tu variiedzert ar mani vienu šņabi vai ne?

Oskars «vienu» vēl varēs.Viesmīlība jau būs pakļāvusi viņu savaivarai. Mēmā padevībā liktenim viņš ēdīs,dzers, pacels, saskandinās, ļaus, lai Emma

uzliek viņam uz šķīvja divus zoss stilbusuzreiz … Viņš darīs visu, ko liksnamatēvs, tikai kļūs bālāks, piere viņamnorasos lielām sviedru lāsēm, rokas sāksmazliet drebēt. Iespējams, ka viņš sāksžagoties, un tad Paukšēns turēs runu parkuņģi.., par savējo, protams.

— Ek; nav vairs tie kuņģi, kas agrāk… Vo, manam vecajam, tam bija kuņģis!Un man pašam, ko? Visu ņēma pretī. Esvarēju jaukt šņabi ar vīnu, alu ar konjaku,šampanieti ar liķieri, un nekad nekas,saproties! Tagad es nejaucu neko, untomēr otrā dienā nav lāgā … Tā kāgriežas, tā kā kāpj uz augšu …

Oskars šai brīdī būs krampjainiieķēries galdautā un stīvi lūkosies sienā,cenzdamies tā kā kaut ko pārvarēt, vai.Runas laikā viņš droši vien būs mēģinājis

tikt vaļā no zoss stilbiem, tikai navzināms, kur viņš tos šoreiz liks — iegrūdīskabatā, pabāzīs zem galdauta vai iemetīsman klēpī kā pērn. Paukšēns apcerējumupar savu kuņģi beigs ar vārdiem:

— Tas tāpēc, brāl, ka neko neuzkož,ka neko neēd. Ņem zakusku, Osīti Emma,kāpēc tu ciemiņu neuzpasē?

Emma trūksies kājās, piedāvās,pasniegs, lūgsies, stāstīs, ka viņa tācentusies, tā nostrādājusies — un nuciemiņiem negaršo, nu viņi smādē, nuviņai taisni jāraud… Oskars vairs ne uzko nereaģēs un brīžam pat snaudīs.Paukšēns saņems Oskaru aiz žaketespogas, ilgi viņu tā turēs un centīsiesiestāstīt, ka tagad, kad vienreiz Oskars iratnācis, kad viņi pa ilgiem laikiem atkalsatikušies, kad viņš «priekš viņa visu», —

ka tagad gan «vienu» taču vajadzētu …Man diemžēl nebūs ne spēka, ne laika kautkā ietekmēt notikumu gaitu — man biežibūs jāpiecejas no galda… Pēc brīžaEmma būs uzvārījusi kafiju, uzliks man uzšķīvja pustortes, un es pēdējiem spēkiemrunāšu, runāšu, runāšu kaut ko par to, ciktorte laba un garšīga, bet Emma teiks: —Bet tu tak, Zelma, nemaz neēdi! — Un, kadviņa uz mirkli, novērsis acis, es iemetīšutortes gabalu rokassomiņā, un tad Emmateiks: Ņem taču vēl!

Otrā rītā es aizgulēšos, puikanokavēs skolu, bet Oskars būs slims. Esiešu pēc zālēm, vārīšu slimniekam putriņu,nesīšu Oskara uzvalku uz tīrītavu, sodīšospar sabojāto rokassomiņu. Visu maijamēnesi mēs nevarēsim atkopties…. Tā tasir bijis jau vairākus gadus. Tā būs arī

šogad.

Kaut kas par aktierudzīvi

Vai jums patīk dziesma «Aktieramūžs»? Man patīk. Brīnišķīga melodija,izjusti vārdi, noskaņa, smeldze … Bezgalaskaisti, nudien!

Tomēr šai dziesmai piemīt viensliels trūkums — tā satur pārāk maz izziņasmateriāla. Par aktieru dzīvi tā informētikai ļoti vispārīgos vilcienos — dziedi šodziesmu kaut vai desmit reižu pēc kārtas,tik un tā nekā konkrēta neuzzināsi.Šausmīgi, vai ne? Jo vairāk tāpēc, ka citasdziesmas par aktieriem nav. Nav arīintriģējošu stāstu un romānu, intīmuaprakstu par slavenu mākslinieku dzīvi.

Radies tāds nenormāls stāvoklis, kacilvēki ir spiesti iet uz teātri un skatītiesizrādes, lai iepazītu aktierus un varētu parviņiem runāt.

Skaidrs, : ka ilgāk tas tā turpinātiesnevar, ir jāmeklē citi kanāli, pa kuriemapmierināt savu zinātkāri. Jāiet jauni ceļiaktieru dzīves izsekošanā un nav jāatsakāsarī no veciem, sen pārbaudītiempaņēmieniem, piemēram, tiešajiemkontaktiem. Dažkārt tie ir visai auglīgi, laigan es personiski tos diezin cik augstunevērtēju — pārlieku darbietilpīgi un grūtiorganizējami vairāku, objektīvu iemesludēļ.

Pirmkārt, ar aktieriem grūtikontaktēties tāpēc, ka viņi ir ļoti aizņemti— pārāk bieži spēlē. Teiksim, jūsVecgada vakarā rīkojat vakariņasdivpadsmit personām un desertam esatnolūkojis kādu slaveni aktieri, bet viņšielūgumu noraida — izrāde! Jūsneatlaižaties, pierunājat, gaidāt viņu pēcizrādes, saķerat, iesēdināt mašīnā, atvedatmājās un pasniedzat saviem viesiem —

viņš izskatās saguris un nav formā! Jūsielejat viņam trīs soda sitienus pēc kārtasun ķeraties vērsim pie ragiem sak,pastāstiet kaut ko par aktieru dzīvi! — betviņš klusē, mīklaini smaida un tikai skatāsuz pulksteni.

Otrkārt, reti kāds aktieriskontaktējoties pastāstīs jums par aktierudzīvi to, ko jūs vēlētos dzirdēt. Parastiviņi tādās reizēs runā par teātrarepertuāru, vārdu sakot, atkārto to, kas jaulasīts avīzēs. Man domāt — viņiem grūtiuzreiz aptvert, ko mēs saprotam arjēdzienu «aktieru dzīve», un viņi nezina,ko atbildēt — teātrī taču pierasts katrudialogu daudzas reizes samēģināt…

Treškārt, ir aktieri, kas vispār negribkontaktēties un domā, ka viņu uzdevums irspēlēt, mūsu — skatīties un ka ar to tā

lieta ir cauri. Tā domā iedomīgi aktieri, unviņi jūs drīzāk dezinformēs, nevis godīgiatskaitīsies par savu dzīvi. Piespiesti piesienas, viņi ar smaidu uz lūpām sapūtīsjums tādas lietas, ko jūs nevarēsitiesmērēt nevienam, pat ar visbagātākofantāziju apveltītam interesentam. Aršādiem aktieriem nav ko laiku tērēt,viņiem skaidri un gaiši jāpasaka:«Nespēlējiet, te nav teātris!» — un jāiettālāk.

Ceturtkārt, stipri klibo arī kolektīvākontaktēšanās forma — tikšanās araktieriem dažādos pārrunu vakaros,skatītāju konferencēs un citās publiskāsakcijās. Tur parasti valda stīva atmosfēra,aktieris redzams tikai pa gabalu, ap viņuvisādi priekšnieki, kuru klātbūtnē naviespējami īsti saturīgi jautājumi, tādi kā:

«Sakiet, lūdzu, vai grims dikti saēdseju?», «Vai jūsu bērniem arī irmākslinieciskas tieksmes?», «Ko sakajūsu vīrs, ka jūs tā katru vakaru uzskatuves bučojaties ar citu?» untamlīdzīgi.

Kā redzat, pastāvošajai tiešokontaktu sistēmai ir trūkumi. Kā tosnovērst? Radikāli jālauž visi vecieaizspriedumi teātra darbā, aktierudomāšanā, skatītāju rīcībā vispirmsjāpanāk, lai aktierim nevajadzētu tik daudzspēlēt. Tad viņam atliks vairāk laikaaktiera dzīvei un tās popularizēšanai.Vienā nedēļā vien tad varētu tik daudzpaspēt!

Pirmdiena — korespondenču diena.Aktieris uz mēģinājumu neiet, izrādesviņam nav. Aktieris sēž mājās un pavairo

uz hektogrāfa vēstules par tematu «Kā eskļuvu aktieris». Dod pionieru pulciņiemrakstveida piekrišanu saukties viņa vārdā,pieņem pasūtījumus visai nedēļai, izdarotattiecīgus ierakstus piezīmju kalendārā,piemēram: «Ceturtdien kafijas vakars pieB. — sagatavoties īsai izziņai par aktieraA personisko dzīvi.»

Otrdiena — aktieris sakopj savuveselību un kontaktējas ar sava talantapielūdzējiem poliklīnikas apstākļos, kurviss ir kā uz delnas. Reģistrācijas nodaļāizkārti lieli plakāti ar datiem parslavenāka aktieru un aktrišu vidukļaapjomu un kurpju numuru. Dežurējošāmāsiņa par pieejamu cenu pārdod aktierusirds rentgenuzņēmumus. Reizi gadārentgena kabinetā tiek sarīkotas publiskasaktieru caurskates, bet kosmētiskajā .

kabinetā — grumbu skaitīšana.Trešdiena — radošā diena. Aktieris

pilnīgi nododas mākslai. Dienāmēģinājums, vakarā — izrāde. Starplaikā;viņš teātra foajē nolasa referātu «Kā esstrādāšu pie nākamās lomas». Vakarā pēckatra cēliena aktieris mutiski atbild uzrakstveidā iesūtīsajiem jautājumiem: vaiviņš tā arī domā, kā spēlē, un ko viņsdomā, kad spēlē.

— Ceturtdiena — darbs priekš sevisun citiem. Aktieris pelna naudu filmā unradiofonā, kristī bērnus, izvada pensijā,ievada pilngadībā un pavada uz kapiem.

Piektdienai vajadzētu būt viesībudienai, jo vairumam cilvēku tagadsestdienas vakars iekrīt piektdienā.Saskaņā ar teātra administrācijas iepriekšsastādīto plānu aktieri tiek izsūtīti pa

pilsētu ar tādu aprēķinu, lai katraikompānijai tiktu vismaz pa vienam.Aktieris ierodas viesībās skaisti ģērbies,izklaidē klātesošos, taisa jokus un visādasatrakcijas, bārsta anekdotes iz teātradzīves, skaidro, ko aktieris ēd pa ziemu.

Sestdiena — algas un bohēmasdiena. Saņēmuši algu, aktieri barā dodasuz īpašu mākslinieku krodziņu un taisabohēmu ar šampanieti, vīnu un sievietēm.Bohēma notiek uz paaugstinājuma, laiapkārt novietojusies mirstīgā publikavarētu visu labi redzēt. Aktieriem uzmuguras ir atšķirības zīme ar iniciāļiem,lai vēlāk pārrunās viss nesajuktu un vienaizdarības nepiedēvētu otram.

Svētdiena — atvērto durvju dienaaktiera dzīvoklī. Priekšpusdienāinteresentiem tiek dota iespēja pārbaudīt

aktiera bērnu mākslinieciskoapdāvinātību, pie reizes ieskatoties arīviņu skolas burtnīcās. Pēc tam aktieralaulātā draudzene atskaitās, kā viņa dzīvoar savu vīru, neko neslēpjot un nekoneizskaistinot. Kā uzskates līdzekli viņaizmanto ģimenes ķildu un izlīgumuierakstus magnetofona lentā. Aktieris vaiaktrise iepazīstina interesentus ar savubudžetu, uzrāda krājkases grāmatiņu,izrāda visas savas kleitas vai uzvalkus.

Protams, šajā aktiera darba nedēļasshēmā ne tuvu neietilpst viss, ko no tiemgaida ar fantāziju bagātīgi apveltītieskatītāji. Lai viņus nepieviltu, katramaktierim un aktrisei vismaz reizi sezonāvajadzētu aiziet no mājām un grasīties uzlaulības šķiršanu. Neprecētu aktierupienākums būtu parādīties sabiedrībā

katrreiz ar citu meiteni. Visiem aktieriemun aktrisēm vajadzētu ziedot daudz vairākpūļu intrigu taisīšanai — skatītāju vidūpieprasījums pēc teātra intrigām vēlarvien ir visai liels.

Tiesa, var jau sanākt kopā un iztirzātpašu intrigas, pārrunāt «kaut ko» no pašuiestādes, uzņēmuma vai sētas dzīves. Bettas jau vairs nebūs tas. Kādu interesi,piemēram, var izraisīt paziņojums, kamans dzīvokļa kaimiņš pa naktīm krāc? Kaēdot es čāpstinu? Nekādu. Cita lieta, ja tovar pateikt par slavenu aktieri, kas filmāstēlo cēlus varoņus. Uzreiz pašam mierīgākap sirdi.

Tādēļ — neesiet kūtri, aktieri!Klājiet taču beidzot vaļā visu par sevi unteātri!

Kas uz sirds, tas uzmēles

Esmu atklāts cilvēks. Ko domāju, torunāju. Tieši, bez aplinkiem. Kas man uzsirds, tas arī uz mēles — dūci azotē nekadneesmu nēsājusi.

Vienam otram tas tomēr nepatīk. Kāizdzird atklātu vārdu, tā tūlīt spuras gaisā.Dažs nekā nesaka, taču apvainojas unuzmet lūpu. Dažs drebinās, sarkst un bālē,dažs atkal nobīstas un lokās kā zutis uzpannas — ņenosmieties! Kā tur lainesmejas, ja cilvēks tā baidās no atklātavārda!

Viena mana paziņa, piemēram, jaulabu laiku no manis bēg pa gabalu. Un

kāpēc? Tāpēc, ka viņa slimo ar kuņģi,briesmīgi slikti izskatās no ģīmja un essatiekoties to katrreiz viņai pasaku. «Tevitas kuņģis acīmredzot nobeigs,» reiz viņaiteicu, un šī tā sabijās, ka manā acu priekšāgandrīz vai gar zemi nogāzās. Vēlāk, kadatjēdzas, pārmeta — tas bijis netaktiski,man nevajadzējis tā teikt… Bet ko es varudarīt, ja patiešām tā domāju? Tāpēc kaviņai beigas, es jau neiešu liekuļot.

No slima jau daudz nevar prasīt,slimam atklāts vārds varbūt tiešām parstipru, bet kāpēc to nepanes arī dažs labsveselais? Piemēram, mana skolasbiedrene Anna, kam nekait nekas un kas irbriesmīgi resna. Satiekamies reti, vai nuteātri, vai kaut kur viesībās, un, viņuieraugot, es priecīga allaž iesaucos:

— Sveika, Anna, vai, cik tu resna!Annai šie mani vārdi nepatīk, un

pēdējā reizē viņa mēģināja atkosties,-skaļi atbildēdama:

— Sveika! Vai, cik tu aprobežota!

Cik tevi satieku, tik par manu resnumuvien interesējies!

Uz to nu man nebija ko sacīt, jo aizpārsteiguma nezināju, ko domāt. To ganievēroju, ka Annas vīrs koši piesarka.

Atklāti runājot, ja kāds no mums trimir aprobežots, tad tas ir Annas vīrs —taisījās aizstāvēt disertāciju, bet nekasneiznāca, it kā laika neesot bijis vai kautkādi tur komandējumi visu izjaukuši, betes gan savas domas par to pateicu Annaiacīs pavisam skaidri un gaiši: «Tev tasvīrs, Anna, tik tāds Zaļāsmuižas akāspļāvējs vien ir…» Arī toreiz Annaapvainojās, lai gan izteicos daudzdelikātāk, nekā domāju.

Parasti tomēr to nedaru. Parastivārdus neapsveru, neizvēlos. Kas ienākprātā, to tūlīt šauju ārā — citādi jau nemaz

nepaspētu pateikt visu, ko domāju. Undomāju es ļoti ātri — kā kaut ko ierauguvai padzirdu, tā man par to spriedums jaugatavs. Aši izsaku to un gandrīz tai pašābrīdī arī aizmirstu — atklātam cilvēkamnav sevī ko perināt, kas viņam prātā, tasmēles galā un pasaulē prom.

Diemžēl visi cilvēki nav paratklātību. Kaut vai tā pati Anna. Izrādās,viņa atceras visu, ko kādreiz esmu teikusi,un tagad uzrakstījusi man vēstuli, kurāmurgots par kaut kādām čūsku unlakstīgalu mēlēm … Princips «kas uzsirds, tas uz mēles» derot tikai tādiemcilvēkiem, kas spējot otram pateikt arīkaut ko labu. Ja cilvēkam ļauna sirds,mēlē viņam jāiesienot mezgls …

Nu nē — lika drusku pagaidīt! Navtāda likuma, kas ļautu vienam siet otra

mēlē mezglus. Tas jau būtu tas pats kaskritikas apspiešana — tik daudz arī essaprotu. Kamēr atklātība nebūsatcelta, espie tās turēšos stingri. Plāšu vaļā visu, kodomāju, un bez jebkādiem sirdsapziņaspārmetumiem.

Žēl tikai, ka man nav draugu. Esmudzirdējusi, ka pret draugiem varot būtatklāts līdz galam. Ja man būtu kādspārītis draugu — kā tad es dotu vaļā! Unkā viņi man pretī! Sirds pret sirdi, mēlepret mēli — tam jābūt kaut kamvienreizīgam.

Nesaprotu, tik tiešām nesaprotu,kāpēc man nav draugu. Būs jāpaprasaAnnai.

Vērtīgas sarunassmalkās aprindas

— Cik bagāts galds! Sen kaut ko tāduneesmu redzējusi. Cik gan tāds nemaksā!

— Ko jūs, ko jūs…— Nē, patiešām, te jau uz galda ir

vesels kapitāls! Un lasis arī! Kur jūs todabūjāt un par cik?

— Ai, neprasiet… Galvenais jau navnauda, bet tās pūles un laiks, kamēr to visusameklē… Cik pa to laiku vien varnopelnīt!

— Un cik skaista servīze! Tā jums irjauna, vai ne? Cik par to samaksājāt?

— Ai, bail sacīt… Bail par to domāt.Bail tasīti rokā ņemt, kur nu vēl mazgāt.

Bet mēs ar Eidi jau tādi esam — lai mumsnav daudz, bet, kas mums ir, tas mums irlabs… Un cik tad nu par to aldziņu ar varnopirkt?

-— Dzeriet, ciemiņi, dzeriet droši!

Armēņu konjaciņš, to jau nemaz tik vieglinevar dabūt. Es vakar desmit pudelespaņēmu — par naudu, kas no gleznaspalika pāri.

— Kā? Jūs pirkāt gleznu?— Ārprāts! Kur? Salonā?— Nē. Pie mākslinieka mājās. Caur

pazīšanos … Bijām nolikuši priekš tāčetrsimt rubļu, bet dabūjām par divsimt ..Cik, divi simti?! Tur jau ledusskapisiznāk!

— Maksi mēteli var izspiest…— Pieliek vēl divus simtus, un iznāk

krāsainais televizors — katru brīdi citabilde!

— Ko jūs! Mākslā jau tā nevarrēķināt.

— Tas jau nu gan. Māksla nav dzīve— dzīvē, par piemēru, zem letes vissdārgāk, maksā. Dzīvē katrai lietai cena irzināms, bet kas pateiks, cik par tādu bildiaizgrūsts?

— Nebanalizējiet, Fričonkul! Priekštā taču uz gleznas ir paraksts!

— Fričonkuls joko. Bet nopietni —kas jums izlīdzēja? Aina, vai? Viņa jautajās aprindās grozās. Pati arī ko nopirka?

— Nē, neesot naudas.— Tas nu gan ir brīnums! Viņai taču

brālis rakstnieks. Nesen viņam grāmataiznāca. Interesanti, cik viņš par to dabūja?

— Aina neteica. Nezinot. Viņi par

tādām lietām nerunājot.— Ko jūs sakāt! Tad nu vienreiz pa

īstam sastrīdējušies, ja jau vairs viens arotru nerunā …

-— Redzu, jūs atkal esat bijuši

ārzemēs! Kuro reizi jau! Es arī taisos…Bet sakiet — vai tas ir to vērts?

— Ziniet, es teikšu tā: tas atkarīgs nocilvēka paša. Dažs jau tiešām izbrauc patukšo. Kāds aizbrauc, tāds atbrauc — bezbagāžas. Tā pati Aina. Ja jūs viņu uz ielasjūs nepateiktu, ka viņa šovasar bijusiārzemēs…

— Nevajag, ziniet, braukt uz dullo.Vajag iepriekš sagatavoties, painteresētiesliteratūrā… Tā jau mēs ar sievu arpirmoreiz uz Somiju aizskrējām — nekāmums nebija līdzi. Skaidrs, ka tajā

braucienā neko arī neiemantojām.— Toties Islandes brauciens bija ļoti

vērtīgs. Vēl tagad visu atceros, lai gan tasjau tik sen. Par to, ko no turienes atvedām,mums pēc tam iznāca nākamais brauciens.

— Tiešām? Cik tad jums toreizIslandē mainīja?

— Ai, neprasiet.. Tagad jau nekurvairs tā nav. Tagad ļoti jāriskē, laibrauciens atmaksātos.

— Nu, kas neriskē, tas nevinnē!Sakiet tikai: ko, kā un cik?

— Ai, to ir grūti pateikt… Ap Eiropubrauc viens kuģis, pa Donavu — pavisamcits…

— Esot tāds kuģis, kas piestājKanāriju salās. Tur varot apģērbties parvelti!

— Baumas, mīļā! Par velti nekur

neviens nekā …-— Pie jums gan ir jauki: var sirdi

atpūtināt. Mājās mūžīgās rūpes, bērni..— Vai, piedodiet mums, tiem

bezbērnniekiem, — nemaz nepajautājām,kā jūsu bērniņiem iet?

— Nu jau nekas. Nu jau būs izauguši,Andris jau sāk pelnīt.

— Ko jūs sakāt! Cik viņam iznāk?— Ap simt astoņdesmit. Bet tas arī

viss…— Kā, prēmiju nav?— Nav, un trīspadsmitās arī nav.— Šausmas! Kā tad Andrim tā

iznācis? Viņš taču jums vienmēr bija tādslabs rēķinātājs…

— Jā, bet Inese tagad rēķina labāk.Gribam, lai viņa studē, bet šī neparko.

Saka: to, kas man galvā, neredz neviens,to, kas man mugurā, redz visi… Tāpēcdabūjām nopirkt viņai kažociņu.

: — Par cik?— Lētu. Sintētisko. Tēvs uz dārgāku

nebija pielaužams. Saka: cik vēl nebūsjādod, kamēr apprecēsies…

— Jā, kad cilvēkam ir bērni, maciņiviņam rokā un vaļā vien jātur… Mēs arEidi jau visādi izrēķinājāmies — nu,vienu varbūt mēs varētu atļauties… Laigan citi saka, ka divi nemaz neiznākotdaudz dārgāk…

— Iznāk gani Andris, par piemēru,tagad motociklu prasa. Es jau gan negribu,ka pērk, — sasitīs vēl un pats nositīsies,un nebūs vairs ne naudas, ne… nekā…

— Pareizi, pareizi! Tad visa nauda,ko jūs divdesmit gados priekš viņa

izdevuši, būs kā zemē nosviesta… Nē,ārprāts, ja tikai padomā, cik tāds bērnsgan neizmaksā! Ko par to naudu nevarnopirkt!

Tas bija tik aizkustinoši Aizvadīts 8. marts, un es esmu

aizkustināta līdz asarām. Atmiņās vēl unvēl kavējos pie šīs neaizmirstamās vīriešugadskārtējās uzmanības skates…

Ak, patiesībā tā jau nebija vienadiena vien. Svētku noskaņojums vēdījagaisā jau visu pirmo marta nedēļu. Mūsukantori tonedēļ vīrieši savus kārtējosdarbus uzticēja mums, bet paši koridorānepārtraukti apspriedās, kā mūs labākiepriecināt, kā pārsteigt. Ak, to vajadzējaredzēt, kā viņi, nabadziņi, tur nopīpējāszili, kamēr izdomāja, ka pasniegs mumskatrai pa ziediņam! Ar kādu slepenībuizsauca mani koridorā, lai es palīdzētuviņiem noorganizēt divpadsmit Alpu

vijolītes plus vēlamo dāvanu sarakstu! Uncik mīļi palūdza mūs uzšūt dažas kleitasoriģinālam pašdarbības numuram —svētku koncertā viņi bija iecerējušipārģērbties par sievietēm … Taisniaizkustinoša bija viņu vēlēšanās šogadvisu darīt pašiem, pašiem vien.

Tāda pati pacilāta rosme bijavērojama arī uz ielām un sabiedriskāsvietās. Jau 6. martā atsevišķi vīrieši sākapalaist sievietes sev pa priekšu,saskrejoties veikalu durvīs. 7. martā, kaduzņēmumos un iestādēs notika svinīgieakti, pieklājība pret sievieti jau bijakļuvusi par masu

parādību. Lepnumā sasarkuši, vīriešitramvajos visi kā viens stāvēja kājās,mezdami apkārt atzinību gaidošus skatus.Tikai daži atsevišķi tipi atļāvās sēdēt (irvēl viens otrs, kas ir neapzinīgs caurugadu) un burkšķēt kaut ko par vienlīdzību.Toties jo vairāk iepriecināja parādības,kas liecināja par vīriešu uzmanībasizpausmi jaunā kvalitātē. Runāja pat, ka uz

Dzirnavu un Stučkas ielas stūra viensvīrietis pacēlis avīzi, kas izkritusi kādaisievietei no somas, — atcerēsimies, kaagrāk šādos gadījumos vīrieši mēdzapakustināt tikai rādāmo pirkstu, uzsaucotprasto: «Ei, jums nokrita!»

Mani personiski tomēr visvairākaizkustināja pašas vīrs. Jau februārabeigās viņš cāka tincināt, kādu dāvanu esvēlētos saņemt. Teicu, ka labas būs tāspašas tradicionālās kafijas krūzītes, koviņš 8. martā arvien dāvinājis un tai pašādienā, traukus mazgājot, allaž sadauzījis.Viņš pastāvēja uz «karalisku» dāvanu unvienā pusdienā izrāva mani cauri visiemRīgas veikaliem, nepārtraukti jautādams:«Vai tas tev patiktu? Tas noderētu?» Kadviņš svētku priekšvakarā, priekāstarodams, pasniedza man sešus puķotus

virtuves priekšautus, aiz pārsteigumanevarēju dabūt ne vārda pār lūpām. Tačugalīgi valodu zaudēju tad, kad vīrsizdomāja, ka man par godu viņš rīkosmājas viesības.

Viņš bija izdomājis, un viņš arīrīkoja. Visi viesi bija no vīra darbavietas, visi ēdieni — no restorāna. Manatlika tikai uzlikt tos uz galda, salikt rokasklēpī un skatīties, kā vīrs priecājas.

Viņš ēda, viņš dzēra, viņš smējās,viņš runāja. Stāstīja jocīgus atgadījumusno mūsu laulības dzīves, atzinās, kavienreiz pats lāpījis savu zeķi, lielījās, kamāk pagatavot divus ēdienus no olām untrīs zupas no koncentrātiem. Viņšfilozofēja par sievietes dvēseli un pareizei paplikšķināja man pa plecu. Viņambija liela piekrišana, un es jutos pagalam

aizgrābta.Viesību noslēgumā saviļņota mazgāju

traukus, kamēr vīrs pavadīja uz mājamkādu neprecējušos viešņu. Viņš ilgi neatgriezās, bet es stāvēju pie loga un domājupar to, ka šodien ir svētki visām sievietēmne tikai man. Jautru vīriešu skaļie bariņiuz naksnīgās ielas labi papildināja manunoskaņojumu. Un es laidos pašā pirmajāmiegā, kad pārnāca vīrs un svinīgideklarēja, ka tik laba sieva kā viņamneesot nevienam un ka visjaukākie svētkitomēr esot Sieviešu diena.

Arī es nevaru tos aizmirst. Stāvottramvajā vai pie plīts, atkal un atkalatceros svētkus, mielastu un summu, kasman šomēnes jāietaupa. Kantorī man tosatcerēties liek darbu pārpilnība, jo mūsuvīrieši arī vēl dzīvo svētku atskaņās.

Mājās nāku tik aizkustināta, ka knapi turosuz kājām, un nekas nespēj mani atgrieztatpakaļ ikdienībā, pat ne draudzīgā dunka,ko šodien uz ielas saņēmu no kāda vīriešalīdz ar vārdiem: «Velkas kā aizmigusi!»Es tikai smaidu un atceros…

Greizsirdības suņa Jāņi Viņšatkal savam greizsirdības

suņam ir padevis kaulu, ko grauzt.J. Jaunsuārabiņš

Tas nebija parasts suns. Ne aitu suns,ne klēpja suns, ne ķēdes, ne ganu, ne putnusuns, ne arī asinssuns. Tas bijagreizsirdības suns. Un dzīvoja viņš ErnasActiņas sirdī.

Ernai Actiņai bez suņa bija arī vīrs,bet vīram savukārt māsasdēls. Abi Jāņi —Jānis Actiņš un Jānis Balodis. Pa JāņiemActiņi bija aicināti pie Baložiem. Sunsnebija aicināts.

Toties abi Actiņi tika ielūgti ārkārtīgimīļi.

«Saproties, onkul,» bija rakstītsvēstulē, «ja jūs abi šoreiz neatbrauksiet,tad Tu vairs neesi nekāds Jānis un es vairsnebūšu Tavs krustdēls. Mainīšu vārdu unsaukšos par Teni, Frici vai varbūt pat parZiedoni, kā tagad mūsu pusē pasākušisaukt jaunos sugas bullēnus. Reiz taču Tuvarētu izkustēties no savas migas…»

Tik sirsnīgam un izjustamaicinājumam Jāņa Actiņa sirds nespējapretoties.

— Ernuci, braucam! Padomā tik, pēcilgiem gadiem vienreiz tā pa īstam uzlīgot!Pa Jāņiem kolhozā! Mēs vispār kolhozāneesam nemaz bijuši! Janka taču turgalvenais, redzēsi, kā uzņems! Nē, estiešām nesaprotu, kāpēc mēs vienmēresam tupējuši mājās, kas mūs te tur —bērnu nav, lopu arī ne …

Tā runāja Jānis, jo viņš par suni nekānezināja. Suns bija Ernas noslēpums, unviņa to turēja ieslēgtu savā sirdī. Ernazināja, kāpēc viņi pa svētdienām unsvētkiem vienmēr sēdēja mājās, spēlēja«Ričuraču» vai uz «cūkām». Ne jau tāpēc,ka suns to tā būtu gribējis. Ernas suns, kājau visi suņi, bija maišķis. Cik reižu viņšnebija mīlīgi lūkojies Ernai acīs, viltīgiluncinājis asti, it kā sacīdams: «Vaineaiziesim, ko? Es tā kā ilgi nekur nebūtubijis…» Pāris reižu viņa arī bija tādamuļķe un paklausīja, domādama, kazi,varbūt lopiņš pieradīs pie cilvēkiem,nerūks tik trakoti un neņirgs zobus, tiklīdzJānis pametīs skatienu uz citu sievietineba jau meža zvērs … Kas to deva! Ernanomocījās līdz nāvei, cenzdamāsnešķīsteni savaldīt, lai neviens un

visupirms Jānis nekā nemanītu. Vai navzināms, ka greizsirdība nokauj vīramīlestību? Bija gan reizes, kad gribējāsvisu Jānim izstāstīt, bet suns viņubrīdināja: «To nedari, Erniņ! Tad man —tas ir, tev — būs beigas! Sķir-r-r-šanās!»Un, tā kā Erna bija lepna sieviete ar gaišugalvu, tad tajā drīz vien iešāvās ģeniāladoma — labāk suni nevis radināt, bet ganbadināt. Tāpēc Ernai drīz pēc kāzām pasvētdienām sāka sāpēt galva, tāpēc viņaiemācījās spēlēt kārtis, tāpēc viņi skatījāstikai populārzinātniskās filmas (tur nebijasliktu piemēru), tāpēc Actiņi nebrauca uzpludmali, bet plunčājās pa klusām,seklām, alkšņiem aizaugušām upītēm.Tiesa, tādas vietas mudžēt mudžēja nonikniem, asinskāriem odiem, bet turvismaz neklaiņoja pusplikas, vīriešu kāras

sievietes, un kas gan ir oda dūriens pretsuņa kodienu!

Jā Erna to visu zināja, un viņa zinājaarī, ka šie upuri nav nesti velti. Jo sunstagad bija beigts. Nobadināts. Kur tad.dzirdēts, ka suņi dzīvotu divdesmit piecusgadus? Piecpadsmit, divdesmit — to jā,bet arī tikai pie labas kostes. Un, kadJānis jautaja: — Erna, vai tu tiešām gribi,lai mans māsasdēls Jānis, kaut arī pēcizglītības zootehniķis, mūsu dēl sāksaukties lopa vārdā? — viņa viszinošāpārākumā pasmaidīja un maigi atbildēja:

— Negribu, Jancīt. Mēs brauksim!Kā viņi posās! Kā uz pašu kāzām!

Kad pāris dienu pirms Jāņiem pa radiosāka skanēt Līgo dziesmas, Erna klusiņāmdungoja līdzi, pletēdama savu balto linukleitu, izšūtu vēl jaunības dienās

podrdūrienu tehnikā. Tikpat spodra likāsarī viņas sirds — ne suņa smakas turnebija palicis. Kaut kur pašā kaktiņāvarbūt jautās tads kā melnumiņš, kāsmagumiņš, kaut kas tā kā mudināja Jānimvisu izstāstīt… Bet to viņa tomērnevarēja. Kad viss bija sakārtots, Jānisvēl nopirka dāvanas — māsasdēlam kākolhoza priekšsēdētājam naudas maku, betjaunajai sieviņai brošu — divas zeltītassirdis, savienotas kopā ar ķēdīti unatslēdziņu. Ernai jau nu dikti patika.

Tos piecus kilometrus no stacijaskolhoza centram viņi pieveica vienāstiepienā, sirdsskaidrā saderībā naskikātodami plecu pie pleca. Kad aiz jaunāābeļdārza jau bija redzams kolhoza valdesēkas šīfera jumts, Erna pēkšņi attapās, katrūkst paša galvenā — kroņu. Un, tā kā

saule vēl bija labā gabalā, abi iegriezāstuvējā upes līcītī. Zem kupla ozolapiekalnītē sēdēdama, Erna nopina kroņus— sev no margrietām un rudzupuķēm,Jānim — no ozolzariem un sarkanāāboliņa. Tad vēl pa kronim abiemjaunajiem un vieni sevišķi skaistu rezervē.

— Tas būs tev, Jancīt, kad, ar meitiņpār ugunskuru lecot, vienu pazaudēsi, —Erna smējās. Jā, tagad viņa varēja sevatļauties tādus jokus …

Pēc brīža laimīgais pāris jau bijasētsvidū. Ieraugot durvīs māsasdēlu, JānisActiņš rešņi uzsāka:

Pa gadskārtu Jānīts nāca, līgo, līgo!Savus bērnus apraudzīt’i, līgo!

— Pa gadskārtu?! Onkul! Cik gadu

velti gaidu?! Vai tik neesi pa ceļam jauiestiprinājies, ko? — smējās JānisBalodis, turpmāk saukts Janka.

Sasveicinājās. Nomazgājās. Uzkodasieru un, jāatzīstas, mazliet arī iedzēra,īstu miežu alutiņu, protams. Tad abi Jāņiaizgāja pie darvas mucu rīkošanas, betErna palīdzēja Jankas sievai Ainiņai unklētniecei sanest siera rituļus un pīrāgu uzbalti apklātiem galdiem zem kuplajāmkastaņām.

Pašā vakarā, kad līgotāju jau bijasaradies kādi duči trīs, Jānis Actiņšnejauši sataustīja kabatā līdzatnestāsdāvanas. Viņš par tām bija piemirsis. Nunekas, publiski tā lieta iznāks vēlsirsnīgāka. Kad Jānis pasniedza Jankamnaudas maku, teikdams: — Bāz tik savākabatā, dēls! — kolhoznieki nez kādēļ

briesmīgi smējās. Tikpat sirsnīgā veidāviņš piesprauda Ainiņai brošu. Ernai noaizkustinājuma acīs bija asaras, un klusībāviņa nodomāja: «Aiz šīs atslēgas drošībābūs ne tikai vīrs, bet arī suns! Turi viņu,nelaid laukā, kamēr nosprāgsti» Tačubrīdī, kad vīra roka sāka grābāties garAiniņas sārto blūzīti, Erna sirdī sajutatādu kā grūdienu, kā auksta suņa purnapieskārienu … Vai tiešām… Ernašausmās pieķērās galdam.

— Tantiņ, jums slikti? — Ainaiejautājās, redzot kraso pārmaiņu Ernasvaigā. — Man … nē … tas ir, jā …galvā… laikam no alus… — Ernamurmināja.

— Bet jūs, tantiņ, taču nemaz neesatdzērusi!

— Nu tad no siera … jā, no siera…

vēderā… Es tūlīt… — Erna aizskrēja aizmājas stūra un atslīga uz soliņa pieziedošā jasmīnkrūma. Niknums unaizvainotība viņu smacēja vai nost.

— Ak tā, ak tad šitā… Šitā tu man.—viņa, skaļi elsodama, stenēja.

— Šitā, šitā! — suns mākslotā mierāatkvekšķeja pretī. — Vai nu tu sava Jāņanepazīsti! — Viņš glaimīgi luncināja asti,saceldams veselu vētru Ernas sirdī.

— Es ne par Jāni. Es par tevi,nešķīstais, runāju: tumaniapmānīji! Tugadiem klusēji! Tu izlikies par beigtu!

— He-hē! — suns ieņirdzās. — Esesmu nodzīvojis pasaulē vismaz simtreizilgāk par tevi un nemaz netaisos mirt jeb,kā tu prasti izteicies, sprāgt. Es tikai esmupagalam novārdzis. Gadiem ilgi nevienakārtīga kaula… Bet es jau tev nekā

nepārmetu. Kamēr vien tu pametīsi mankādu aizdomu vai neuzticēšanās skrimslīti,es tevi neatstāšu un nemeklēšu citasaimnieka … Un šovakar tu manipamielosi, šovakar mēs palīksmosim…Reizi par visām reizēm… Kā jau paJāņiem!

— Nekauņa! — Erna šņāca,spiezdama abas rokas pret sirdi, kur it kāvajadzēja atrasties sunim. — Tu manneņirgsi zobus! Es vairs neesmu tik dumjakā pirms divdesmit pieciem gadiem, kadJāņa vēl nepazinu! Pamēģini tik smilkstētun izkārpīt manu sirdsmieru! Pamēģini tikriet! Pateikšu Jānim! Viņš tev uzliksuzpurni!

Laikam suns patiešām nobijās, jo,kad Erna atgriezās pie galda, viņas sejā nopirmītējā apmulsuma . nebija ne vēsts;

Lepni paceltu galvu viņa apsēdās agrākajāvietā.

— Tātad jūs, Ainiņ, sakāt, ka rudzijau pļaujami? — viņa droši un skajinoprasīja pāri galdam. Ainai no izbrīna unpārsteiguma pavērās mute, bet klētnieceun vēl dažas sievas palaida skaļu smieklu.«Pamanījuši…» Ernas smadzenēsatplaiksnījās doma, bet viņa nepadevās.

— Tāds jau tas lauku darbs ir. Tasnegaida. Tikām skatīsies, skatīsiet…tikām skatīsies… skatīsies… — Ernanetika nost no šī vārda kā daždien plate, joviņa bija ieraudzījusi, ka kāda pajaunakolhozniece ar spožu medaļu pie krūtīmvelk Jāni uz ugunskura pusi, no kurienesatskanēja līksma dziedāšana.

Er-err-rrr-niņ! — cauri balsu jūklimviņa izdzirda, suņa brīdinošo ņurdu. —

Ejam, Errrniņ!«Ne soļa!» Erna nodomāja. «Ja es

tagad iešu un skatīšos, un kaut koieraudzīšu, tad ēsmu pagalam.»

— Rau, rau! — suns kaut kur iekšāneatlaidīgi kvekšķēja. Kādu brīdi Erna vēlpalika sēžam pie galda, bet nekā vairs nedzirdēja, ne redzēja, ne apjauta. Kāds kaut.ko prasīja, viņa kaut ko atbildēja.Juzdama, ka seja: savilkusies nedzīvā,akmeņainā vaibstā un Aina viņu tā dīvainiuzlūko, Erna piecēlās. Pašai nemanot,kājas viņu aiznesa pie darvas mucām.

— Rau, rau! — Erna atkal izdzirdasuni rejam un ieraudzīja Jāni, kas,medaļniecei blakus stāvēdams, priecīguģīmi stiepa Ernai pretī alus kausu undziedāja:

Jāņu nakti nepazinu, līgo, līgo!Kura sieva, kura meita, līgo!

Tieši tā viņš dziedāja, ne pār matusavādāk! Ernai viss bija skaidrs. Kasnedzērušam uz sirds, tas iedzērušam uzmēles. Viņa Jānim nebija nekas! Ernailikās viņa sadegs pieviltas mīlestībasmokās. No sirdssāpēm viņa atspērās unlēca iekgugunskurā, taču sirdssāpes bijapar lielām, un viņa pārlēca pāri. Tad Ernanolēma aizbēgt. Lai Jānis paliek te! Viņaaizbrauks tālu, tālu, prom no Jāņa, nekāviņai vairs nevajag, vienā kleitiņāaizbrauks, tāda, kā te stāvēja …

Taču Erna palika tepat, līgotāju lokā.Baltā, spodrdūrieniem rotātā kleita bijāpavisam apkūpējusi, bet Ernai tas bijavienalga. Kā nemaņā viņa gāja pa apli,

nenovērsdama stingu skatienu no Jāņa, kaspašlaik bija vidū. Viņš it kā nāca aicinātErnu, bet kaut kas lika viņai pacirst galvuuz otru pusi. — Ja jau nav, lai nav! —viņa drudžaini nočukstēja un samiedzaplakstus, lai neredzētu Jāņa acis. KadErna savējās atvēra, Jānis pašlaik likamedaļniecei galvā skaisto Ernas pīto kroniun dziedāja:

Es tev’ lūdzu, lakstīgala,Nāc man līdzi uz Kurze-ē-mi!

Tas nu bija par daudz!— Ai-ī-ī! — tai pašā mirklī griezīgi

iesmilkstējās ausīs…— Nu jau sāks vest mājās! — Un

Erna metās abiem virsū, norāva meitaikroni no galvas un iemeta ugunskurā,

bezsamanīgi kliegdama:— lai put! Lai deg! Lai šķīst!No ugunskura pašķīda dzirksteļu

kūlis. Dūmos un liesmās Erna pēkšņi šķitaieraugām lielu, sarkanraibu, izkāmējušuklamzaku ar kroni galvā un alus krūzi ķepā… Gandarījumā ņirgdams, viņš saprotošiun draudzīgi mirkšķināja uz Ernas pusi…Līgotāju pulkam pārvēlās skaļa smieklubrāzma… «Ieraudzījuši manu suni!»izšāvās Ernai caur smadzenēm. Viņaapsviedās kā dzelta, izsaucās: — Jāni,glāb! — un iekrita vīram rokās.

Vai cik skaisti! Grāmatvedis neesot spējīgs izjust

skaistumu, grāmatvedis nemīlot dabu,grāmatvedis jau pēc profesijas esot saussun to vien zinot kā citiem piesieties…Grāmatvežiem vispār neesot sirds, sakaNellija.

Bet es saku: ir grāmatvežiem sirds,un arī man tā ir! Turklāt šobrīd pavisampilna. Tik pilna, ka nav manos spēkos toneizkratīt.

Nu labi, nu lai nu es būtu sauss —izvēloties profesiju, es, tiesa kas tiesa,nekāda slapjuma nemeklēju. Bet, ka esbūtu vienaldzīgs pret skaistumu, — tastaču runā pretī faktiem! Tad jau es nebūtuapprecējis Nelliju — šo maigo mūzas

kalponi, lakstīgalu ar zemo krūšu balsi nokora «Saskaņa»! Un, ja es nemīlētu dabu,vai Nellija būtu varējusi paņemt manilīdzi nedēļu ilgā koncertizbraukumā paVidzemi? Es biju tiešām priecīgs, kadautobuss pašā ziedu laikā vizināja mūs ārāno putekļainās pilsētas. Es pat pirmaisklusu pačukstēju blakus sēdošajaiNellijai: «Cik skaisti!» — kad braucāmgarām ziedošai mežābelei ceļmalā, tā kaNellija tūlīt skaļā aizgrābtībā varējaatsaukties: «Bezgala…»

Un vai tad vēlāk, kad pirmajāpīppauzē apstājāmies pie tilta pār upīti, esuzvedos stīvi vai neiejūtīgi? Kad vīriešigluži kā pēc komandas pārlēca šosejaslabajam grāvim, bet sievietes kreisajam,tūlīt sapratu, kas par lietu, un nesekoju visNellijai. Tiesa, talkā man nāca

ievingrinātā grāmatveža apķērība, betgluži bez iejušanās spējas tur arī nebija.Tikai īsu brīdi ļāvu skatam pavadītNelliju, kas, rokas iepletusi, traucās uzaizaugušo krastu, saukdama: «Cikskaisti!» pēc tam darīju to, ko parastimēdz darīt uz tilta, — pārkāros margām unskatījos ūdenī. Tātad manā rīcībā nebijanekā tāda īpaši sausa. Un, kad Nellijaatgriezās ar lielu pureņu pušķi, es klusāpriekā pielīdzināju ziedus mazām,dzeltenām saulītēm…

Otrajā pīppauzē es skatījos, kāNellija no Gaujas tilta met ūdenī jaupavisam noļekušās purenes, dziedādama:«Dažu skaistu ziedu Gaujā ka-aisīju,» —un pat dungoju līdz. Es nekā neteicu arītad, kad Nellija piecas minūtes vēlākatkārtoja šo pašu operāciju ar tikko

salauztiem vēlīni ziedošas ievas zariem,lai gan kaut kas manī tā nejauki sagriezāsun es biju spiests iespļaut ūdenī. Un vai esesmu vainīgs, ka vēlāk, kad Nellija iekāpaautobusā ar veselu klēpi ceriņu, manpēkšņi kļuva nelabi? Pieteicās managrāmatveža sirds, kas nevar mierīginoskatīties, ka bez vajadzības lauž ziedusun žņaudza pa rokām… Bet Nellija, grūdavisiem pēc kārtas degunā pašu kuplākozaru un gavilēt gavilēja: — Cik skaists!Cik pasakaini skaists! — Visi autobusākļuva pavisam klusi, tikai bass priekšējāsolā norūca: — Sākas…

Un ar to arī sākās… pareizāk sakotbeidzās mana labā pašsajūta. Ak, bijis eslabāk bezjūtīgs vai bez sirds, kā Nellijasaka! Trešajā pīppauzē Nellija iznāca nokrūmiem līdzīga nimfai — daždažādiem

zaļumiem apkrāvusies, vainagu galvā,puķu vīšķi padusē. Pirmītējie Ceriņi tikaiestūķēti tīklā virs galvas, un braucotNellija nopina vēl trīs vainagus. Viens notiem tika man, viens basam.

— Cik skaisti! — Nellijanopriecājās.— Žēl, ka neiznāca visiem!

— Nekas, gan paspēsit! Jūs jaunovītu kaut simtu, bijušas tik puķes! —Bass nosmīnēja.

— Redz nu. Nellīt, — es pārmetošiieteicos, bet viņa nogrieza kā ar nazi:

— Ko tu! Zieds domāts plūkšanaitāpat kā lops kaušanai. Tas ir skaisti! Tā irdabas lielā mērķtiecība!

Un tad Nellija, kas pārmeta man, kaes piesienoties citu vājībām, sākapiesieties apkārtnes dabai.

— Kalns! Upīte! Cik skaista!

Bērziņš! Tiltiņš! Ai! Vai! Pirtiņa — cikmaziņa! Cik zaļš! Cik zils! Cik dzidrs!

— Cik dubļains! — nervozi ierūcāsbass, bet tad mierīgāk turpināja: — Re,govs! Zirgs …

— Cik balti jēriņi! — viņu pārtraucaNellijas gavilējošais sauciens.

— Un cik stulba un melna aita! —piebasēja bass.

Sekoja varena smieklu šalts.Es arī smējos. Kas tiesa, tas tiesa,

neliedzos. Atzīstu, ka tas varbūt tiešāmbija iejūtības trūkums. Bet vai tad es vēlāknecentos visu griezt par labu?Grāmatvedis būdams, es pēc ieilgušaklusuma brīža darīju, ko spēju, lai glābtufirmas godu.

— Kas par tīrumu! Te tik būs rudzi!Traktors kā strādā — ko? Re, kukurūza!

Kas par skābbarības torni — būs lielāksnekā tas, ko redzējām pērn! — es skaļirunāju, pa starpu steidzīgi čukstot: —Nellīt, parādi savu apvārsni… — Unturpināju: — Jauns kultūras nams!

— Apvārsnis?! Kur? Ak jā, : cikskaisti… — pavārgi atsaucās Nellija.

Labi, ka ceļš drīz bija galā. Kāapstājāmies, es makšķeri rokā — un prom.Varbūt tas nebija pareizi. Varbūt manvajadzēja palikt pie Nellijas… Jo, kad espāris stundu pirms koncerta sākumaiegriezos kultūras namā, Nellija ģērbtuvēuz galda šķiroja dažādas apvītušu zāļu unlapu čupiņas.

Man vaicāja bajāriņš:«Jau nomira nabadziņš?»Nabadziņš gavilēja,

Šautru lapas vārīdams…

Nellija dungoja un, pacēlusi gaisāstriebuli, aizgrābta iesaucās: — Cikgudra, cik daudzveidīga ir daba!

Jā, es vairs nepazinu savu Nelliju…Vispirms viņa uzlika ceļmallapu

kompresi manam ieskrambātajampirkstam, tad saņurcīja sīpolloku un devāsuzbrukumā basam, kas bija dabūjis iesnas.Īsā laikā viņa pierunāja basu sabāzt pilnasnāsis ar sīpoliem, un vēlāk tas lāga vīrsšķaudīja vienā šķaudīšanā, nemaznevarēja padziedāt. Galvenajai solisteiNellija dedzīgi ieteica raspodiņus, kasatjaunojot… Čellistam viņa piedāvājaasins zālīti pret aukstām rokām un kājām,tad ņēmās apjūsmot romantiskobiškrēsliņu kas labi līdzot pret tārpiem, un

beidzot noprasīja, vai kādu nav sakodistraks suns, jo esot atradusi vīgriezessakni…

— Kam ir kārpas? — izvilkdama nočupas struteni, viņa triumfējoši iesaucās.— Vai tad nevienam nav kārpu? Cik žēl!Cik skaisti būtu izmēģināt! Oskar, tev arīnav? Nāc šurp, tev taču kaut kur bija!

Šai brīdī es, izskriedams ārā, esotparādījis savu grāmatveža šaursirdību —tā vēlāk Nellija man teica. Tad es viņaiarī šo to pateicu…

Kā tad, tā jau viņa esot domājusi, kaes neizjūtot dabas skaistumu. Ka es tādaslietas nesaprotot. Bet mākslinieks esot nocitādas vielas!… Viņš .izprotot…izjūtot… sirds plūstot pāri… uznākotekstāze… No dabas lieluma… Skaistuma!Bet es, skaitīkļu grabinātājs, esot skaitījis

šos svētos mirkļus… šos noplūktosziedus, kas bijuši tik skaisti, tik skaisti!…;Es arī makšerēdamslaikam skaitot…tārpus … debetā un kredītā… Es visuredzot «cik?», viņa — «kā!». Viņanezinot, cik jēriņu bijis, bet zinot, ka tiebijuši balti… Te nu Nellija sākanevaldāmi raudāt. Es klusēju. Pēc brīžaviņa izvilka no somas lielu dadža lapu,uzlika uz pieres un aizmiga.

Otrā rītā Nellija piecēlās pavisammierīga. Moža viņa rosījās pa istabu, glužitāda pati kā agrāk Rīgā, un es sajutusirdsapziņas pārmetumus. Nu ko es viņaivakar piesējos — cilvēks reiz ticis laukāno pilsētas! Pirmā sajūsma — vai tad tonevar saprast! Un, nepieminēdamivakardienu, mēs devāmies uzsapulcēšanās vietu, lai kopīgi aizstaigātu

līdz Skaņajam kalnam Salacas krastā.Sastapšanās ar pārējiem mani

nomierināja pilnīgi. Neviena pārmetošavārda, neviena zīmīga skatiena. Garāvirknē izstiepies, viss bars labu brīdiklusēdams soļoja pa saules un ēnuizrakstīto meža ceļu: klusums runā, unmanai grāmatveža sirdij ir tik labi, kapateicībā saspiežu klusējošās Nellijaspirkstus. Bass, nākdams aiz muguras, piesevis nosaka:

— Vārdus, arī visskaistākos,apvalkā, nomet kā darbdienas kārtu…

— Cik skaisti sacīts! — izdvešNellija, un es sastingstu šausmīgāpriekšnojautā. Un drīz vien Nellijaatraisās no mana elkoņa, ieklūp zaķukāpostos un, pilnām mutēm ēzdama baltosziediņus, stāsta, ka tie ir ne vien skaisti,

bet arī bagāti vitamīniem. Pēc brīža jauviss mežs trīc Nellijas izsaucienos. PieRaganu priedes viņa sauc — cik līka! PieVelna alas — cik dziļa! Klints pretējākrastā — cik skaisti sarkana! Skābumabaļļas avotiņš — cik skābs! Debess — cikdzidrai Un ūdens cik slapjš! Nē, to viņagan neteica, tas izspruka man, kad esstreipuļoju viņai pakaļ lūgdamies: —Nellij, netaurē, netaurē pagaidām! Laiatbalsis paliek Skaņajam kalnam!

Nekā nebij! Skaistuma ekstāze bijastiprāka par skaitīkļiem. Nellija aurēdamaaiztrauca pa stāvo krastu, un drīz vien noSkaņā kalna atskanēja tik pazīstamais:«Cik skais-ti-i-i!» — tūkstoškārtpastiprināts un atbalsots. Tas bija varenssauciens. Dominēja Nellijas sonorās balssapakšējie, mazliet ķērkstošie, ne gluži

mei- tenīgie toņi. Es paliku stāvam Velnakancelē un, pats to nemaz neapzinādamies,laikam no liela nervu satricinājuma skaļiun gauduligi iesaucos:

— NellijI Kāds velns tevi ir apsēdis,sieva? Kas tevi ir padarījis aklu un kurlu?Apklusti, ieklausies, ieskaties! Atgriezies,sieva!

Par laimi, es drīz atguvos. Atgriezosnaktsmītnē, paķēru mantas un ar gadījumamašīnu atdrāzos uz Rīgu. Aizpārskatīšanās paķēru arī Nellijās saini arārstniecības augiem. Tagad sēžu Rīgā,gaidu Nelliju atgriežamies un sirdī mantikai viens konts — atriebībai

Un to darīšu tā: sagaidīšu mājāNelliju, padzirdīšu ar driģeņu tēju,atguldīšu uz papardēm, rādīšu bildes ardabas skatiem un pēršu ar nātrēm, visu

laiku saukdams: «Vai, cik skaisti-i-i!» Pēctam likšu viņu raspodiņu vannā —atjaunoties.

Ūnikums Jūs esat progresīvs cilvēks?

Māņticību neatzīstat, brīnumiem neticat,nekad nekādus mošķus redzējis neesat?Dabiski! Kā lai jūs tos redzētu, ja dzīvojatjaunā masīvā, mājā bez vārtu rūmēm untumšiem pagrabiem, atsevišķā dzīvoklī!Komunālu dzīvokli ar šauru, puskilometrugaru koridoru jums grūti pat iedomāties,kur nu vēl iztēloties, kas viss tajā varnotikt…

Atbrauciet pie manis — es dzīvojušādā komunālā dzīvoklī, kas savā ziņā jauir retums. Vēl vakar, 31. decembrī, tastomēr bija parasts komunāls dzīvoklis…Bet šodien tas ir ūnikums starp visiemkomunālajiem mitekļiem. Vecajā gadā

mums dzīvoklī bija sieviete velns, jaunajā— sieviete eņģelis! Vienotība, kopējssaderības gars, pat kopēja manta! Unisonsūnikumā!

Šodien uz manas vecās, ķirmjusagrauztās kumodes zem stikla vāka visāvarenībā mirdzinās bronzēts puspudapulkstenis. To vakar ienesa dzīvokļasaimniece — tā mēs pa vecam paradumamdēvējam bijušo dzīvokļa īpašnieciAmāliju Puntuli. Šodien es sēžu uz gultasmalas, nolicis plikās pēdas uz AmālijasPuntules mīkstā persiešu tepiķa. Manāspensionētā viesmīļa nāsīs iesitas patīkamacepeša smarža, un ausis glāsta vienotakastroļu burbuļošana un pannu čurkstoņa.Es uzsveru — vienota, jo zinu, kapirmoreiz mūsu dzīvokļa pastāvēšanasvēsturē tur uz kopējās plīts sirdsskaidrā

saderībā čurkstina visi četri orderi.Bibliotekāres Birutas Miltiņas katliņš, kastrīs gadus stāvēja istabā grāmatskapī,šodien pirmoreiz redz īstu plīti. Plakātugleznotājs Valentīns Vēciņš pusdienāsēdīs karstu, sulīgu karbonādi, nevisauksto, glumo vinegretu no kulinārijasbodes. Un es?

Es uzmetu nicinājuma pilnu skatienunaktspodam, zem kura visus trīs pēdējosgadus mēdzu paslēpt elektrisko plītiņu, unsaku šādus vārdus:

«Tagad man vairs nevajadzēs panakts melnumu tumsā ap tevi nojēgties. Esatstumju tevi, jo vai gan tu spēj saprast,kāda starpība ir starp kafiju, kas vārīta uzstraujas uguns, un kafiju, kas sildīta uztavām tievajām drāšu ribām? Tu,nožēlojamais stiepļu mudžekli, ar

naktspodu kombinētais sutināšanasagregāt, skaties — es tagad ceļos un ejupie īstas kopējas podiņu plīts!»

Pēkšņi virtuvē noklaudz durvis unatskan paskaļš, sirsnīgs «labrīt». «O, vecoPendel,» es saku sev, «atstāj savusseptiņdesmitgadīgos kaulus vēl kādu brīditepat uz gultas malas un paklausies, kāšorīt skan citkārt tik bailīgās, ietramdītāsBirutas «labrīt». Cilvēks atguvispašcieņu!»

— Nu redziet, cik ilgi Jaunajā gadānogulējām! Vēders Jau prasa pēcpusdienām! — turpina Biruta.

— Gulēt, to jau tagad tie jaunie tikprot! Un tad brīnās, ka pašiem nekā nav,un skauž otru, kam kas ir. — Es dzirduAmālijas Puntules balsi un jūtos kājaunībā, kad policijas priekšnieks

«Klostera pagrabā» apšmauca mani parveseliem diviem latiem.

— To trumuli, lūgtu, neaiztieciet!Vārošs ūdens man pašai vaj’dzīgs…

— Es jau tikai tasīti tējas…— Tasīti vai veselu spanni!

Vaj’dzēja agrāk uzcelties. Kad es beigš’,lūgtu! Es nebūš’ jums te nekāds kalps!

— Sveiki Jaunā gadā, saimniecītl —pēkšņi atskan Vēciņa patīkamais nedzērājabaritons.; — Kā jūtaties pēc mūsuvakardienas rauta? Es lieliski — tas ir,morālā ziņā lieliski, bet fiziski gan pēc tasnepierastās glāzīšu cilāšanas mazlietšķebīgi ap dūšu. Nekas, ieiešu aukstādušā…

— Dušā? — Amālijas Puntules balsspaceļas par toni augstāk. — Jūs grib’ ietfušā? Stāvēt manā vannā, ko mana mutere

pirkus’, kur man šodien kā pie vaļīgākabrīža iemērkta veša, un ņemt un visupiešmucēt?

— Kāpēc piešmucēt? — apmulsisiebilst Vēciņš.

— Zināms, ka piešmucēt. Jūs irpiedzēries! Kurš kārtīgs cilvēks ietJaungada dienā dušā? Katrs nomazgājaspie vecā gada. Jūs bāž’ savu dulno galvu,kur grib’, tikai ne tur, kur jūs to tāiedomāsies. Vismaz par savu vešu es takvēl varēš’ ko teikt!

— Bet kā tad tā, biedrene Puntule?Pēc vakardienas…

— To vakardienu labāk nemaznepieminēt! Ja jūs ir vakar sadzēries, tades jums šodien nebūš’ nekāds šinders! Unes jums nav nekāds biedrs! Tas vecais

mērkaķ’s Pendels, tas krog’sžūpa unpļēgurs, tas ir jūs’ biedrs! Tas to viendomā kā ar kaut kādu tur «ūnikum» no otrako izkrāpt. Un lasās ārā no mana ķēķ’, kades vismaz vienreiz gadā grib’ paēst kācilvēks! Lasās! Citādi jums var iziet, vot,šitā te…— Un pa durvīm manā mazajāmeitas istabiņā ielido tukša Ungārijasliķiera «Unicum» pudele.

Noklaudz durvis uz koridoru, nikninosķind kastroļa vāks. Viss apklust.

Ja kāds tagad ir dabūjis aukstu dušu,tad tas gan laikam esmu es. Manas vecās,plikās pēdas uz mīkstā tepiķa kļuvušasaukstas kā ledus. Es vairs neapjaušu, kodaru. Pārkāpdams ilgajos gadosizstrādājošos konspirācijas likumus, esnoņemu naktspodu no plītiņas, noliekuplītiņu uz ķebļa un pievirzu to pie gultas.

Gaišā dienas laikā pie neaizslēgtāmdurvīm es ieslēdzu elektrības rīku. Esieliekos garšļaukus gultā, pielieku kājaspie plītiņas un uzvelku deķi pāri galvai.Es esmu tik apmulsis, ka pašlaik nevarētupateikt, kāda starpība ir starp a lafourchette un parasto viesību galdu.

Bet tad man ataust gaisma. Dzīve kāveca ķēve kratījusi mani uz savaskaulainās muguras, bet visu saprātu tomērnav izkratījusi. Kā gan es uzreiznesapratu? Vakar taču bija Jaungadanakts!

Es nekad neesmu ticējis mošķiem.«Gaisā ķēmu nav!» — tā vienmēr ir bijusimana devīze. Man ne prātā neienācapiedēvēt pārdabisku nozīmi faktam, kavannas istabā pie sienas vakarpēcpusdienā parādījās zili izšūta drāna ar

rūķiem un uzrakstu: «Nāc mazgāties, noūdens nebaidies!» — «Amālija gaidaciemiņus,» es nodomāju.

Ak, būtu es bijis māņticīgs, es sevbūtu teicis: «Stop, Pendel! Uzmanies!Liktenis gatavojas tev kaut ko pasūtīt unnemaksāt! Turi vaļā savas vecās acis!»

Taču vakar es vēl tāpat kā jūs šodienbiju reāli domājošs cilvēks, kas neticļaunu spēku visvarenībai un irpārliecināts, ka katrā — atļaujos uzsvērt— katrā cilvēkā paslēpts labais. Un tā eskļuvu par ieroci nelabu spēku rokas.Protams, neapzināti, būtībā esmu bezvainas kā nazis, ar kuru kāds ēd zivi vaigriež vārītu kartupeli. Kā tad tas īstinotika?…

♦ ♦ ♦… Brokastlaiks. Amālija koridorā

trallina: «Ko dosi man par pārcelšan’,pārcelšan’, tu daiļā zeltene?…» Viņaizvada Zoržiku. (Zoržiks ir tā kā Amālijascivilvīrs, tā kā apakšīrnieks, gadusdivdesmit par viņu jaunāks. Viņš nekurnestrādā.) Šorīt, kā parasti svētku dienās,viņš dodas peļņā ar Amālijas «Volgu».(Tās numurs reiz «Asajā slotā» bijaminēts to mašīnu skaitā, kas pie baznīcasizvadā iesvētāmos.)

… Pusdienlaiks. Pie durvīm zvana.Puntuliene atver. Gaitenī atskan čuksti, tad«.oh!» un «vai man dieniņ, ko lai iesāku!».Nezināmais atnācējs aiziet.

… Launaglaiks. Amālija ienāk ķēķī.Dzied: «Tas briesmīgs ienaidnieks, kamgrēku darīt prieks…» Kā nožēlas, kāsāpes, kā aicinājums skan viņas balsi…

… Amālija, tas ir, pats ļaunā

iemiesojums jēra izskatā, ienāk pie manis.Vai tad nesalīgšot mieru? Ar Jauno gadujauna laime, miers un saderība… Kā tādusaderības zīmi viņa gribot nodot manlietošanā tepiķi. «Tie reimatisma knikšķijūsu ceļos rauj man sirdi no krūtīm.» Nezvai tas vecums vai gadu mija, gribotiesuzsākt jaunu dzīvi, kļūt labākai. Varbūtvarētu tā smuki visi kopā sagaidīt Jaunogadu. «Tādu mazu ambrāžiņu, ko? Jūs,Pendelīt, tad nu manā vārdā parunājiet arcitiem ar!»

… Es nedrošs pie Miltiņas durvīm.Viņa tūlīt asarās. «Cik jauki, ka ikvienācilvēkā labs kodols!»

… Es pārliecināts pie Vēciņa. Viņšzviedz kā fūrmaņa zirgs. «Ha, ha, hā! Jūsticat, ka, sākot ar Jauno gadu, viņa vairsnelūrēs pa atslēgas caurumu! Jūs neesat

pensionēts viesmīlis, jūs, naivais! Jūs esatBlaumaņa laika iesvētāmais bērns! Labi,es piedalos! Bet tikai jūsu dēļ, tēvociPēter!»

… Es, Miltiņa un Vēciņš iniciatīvaspilni pie Puntules. Viņa kaunīga. Vissviņas izskats it kā saka: «Piedodiet, kaeksistējul»

… Es svīstu pie aukstās zviedruplates; Miltiņa ar spaini un lupatucaurstaigājamā istabā; Puntule plītīdedzina uzrakstus: «Caurejamā istabāstāvēt aizliegts!», «Lūdzu nolaist ūdeni»,«Pie manis antrejā nebjaustās».

To vietā Vēciņš uzkar plakātus:«Atļauts lietot līdzatnestos alkoholiskosdzērienus», «Pie mums smēķē».

Amālija noliek koridorā trimoKopīgiem spēkiem izvelkam

caurstaigājamā istabā klavieres, četrusklubkrēslus. Pie sienas parādās gobelēns.Tas viss ir Amālijas.

Miltiņas skapī tiek iekārts Amālijaskažoks. Viņai pašai iemetušās kodes. UzMiltiņas grāmatplaukta tiek noliktas trīsAmālijas kristāla vāzes. Puķēm.

Amālija ienes torti, servīzi un liķieraglāzītes. Tādas esmu redzējis tikai pieSvarca.

Mēs — «ah!» un «oh!»Es ienesu pudeli «Unicum».Amālija — «oh!» un «ah!».… Ceļas glāzes. Vēciņš apcer

svešvārdu «ūnikums». Viņš attiecina togan uz saimnieci, gan uz pudeli un runubeidz ar vārdiem: «Problēma? Nē, sīkums— un tomēr!» Vēciņš kā politiskiizglītotākais uzsauc tostus:

«Par mierīgu līdzāsvārīšanu pieplīts!»,

«Bez strīdiem nomaksāsim elektrībasrēķinus!»,

«Vannas istaba pieder visiem!»,«Kopīgiem spēkiem ieskrūvēsim

spuldzi koridorā!».Tostus sauc Amālija:«Par īstu kaimiņu būšanu!»,«'Par to, lai roka roku mazgā!»,«Par Zoržiku, kas tagad ar visu manu

«Volgu» sēž milicijā!».Par Zoržiku mēs nedzeram. Tas

slaists un spekulants mums nepatīk. Mēsmierinām Amāliju, ka bez viņa būs labāk.Par «Volgu» mēs cīnīsimies. Mēsneļausim darīt pāri vecai, labsirdīgaisievietei, kas dzīvo no ietaupījumiem …

… Amālija raud. Viņa vairs negrib

Zoržiku. «Tikai kreņķi ar viņu. Piekratīšanas var nonākt!» sauc viņa, sit sevpa dekoltētajām krūtīm, krīt man ap kakluun šļupst: «Pendelīt, jūs tik ir cilvēks! Bezjums nekas nebūtu iznācis … Iedzer,Pendelīt!» …Amālijai slikti. Viņa grib ietgulēt. Koridorā uz atvadām spiežas manklāt un murmina: «Pendelīt, pagalīt…Viena pagale nedeg… Miltiņ’ jaunkundz,jūs man ir kā pašas bērns! Vēciņ’ kungs!…»

Brīnums bija noticis.Jūs varbūt teiksiet, ka nekāda

brīnuma tur nav? Ir! Un ne tikai viens, betveseli divi. Viens — kā Amālija no velnapārvērtās par eņģeli, otrs — kā viņa tikaatpakaļ par velnu. Un īstā viesmīļadiskrēcijā varu jums pačukstēt, ka to viņaipalīdzēja izdarīt spoks, jo, kad es nupat

piecēlos un drebošām kājām stiepuAmālijai atpakaļ bronzēto briesmoni, pavannas istabas durvīm iznāca spoks …Virs baltā palagā tērptā stāva šūpojāssarkans, pārbarots ģīmis — tik līdzīgsZoržikam. Es varu zvērēt, ka tas bijaspoks, nevis Zoržiks pats, jo milicija tačuviņu nebūtu palaidusi vaļā…

Dots devējam atdodas Es uzaugu pie vecāsmātes un tādēļ

zinu daudz sakāmvārdu. Neviens cits tikdaudz nezina. Jūs neticat? Lūdzu! «Kasnemāk trīcēt, tas ātri nosalst». — «Kurasgovis laižās, tās drīzi badās». — «Noviena vella mūc, otra ellē iekšā». Un, jakāds tagad gribētu mani apklusināt arteicienu «Gudrais ar gudrību nelielās», esviņam tūlīt uz vietas atbildētu: «Ko tu zinino riteņiem, ja neesi no braucējiem!»

Ar teikto es negribu sacīt, kasakāmvārdu nezinātāji būtu kaut kādi otrasšķiras cilvēki. Katram putnam savadziesma. Bez tam — visi sakāmvārdi navpareizi. Par dažiem esmu sākusi šaubīties,lai gan tie izklausās smuki un prasīties

prasās mutē ņemami.Piemēram — «dots devējam

atdodas». Daudziem cilvēkiem šissakāmais ir, tā teikt, viņu dzīvesvadmotīvs. Man arī. Līdz šim es vienmērun visur paturēju prātā, ka tas, ko aizdoduprom, pēcāk nāks atpakaļ. Ar šo domumierināju sevi ikreiz, kad laidu rubli nopirkstiem laukā. Kad pirku dāvanassaviem draugiem un paziņām. Jo tiešiapdāvināšanās taču šodien ir tā sfēra, kurpatiesība par došanu un atdošanu parādāssevišķi skaidri. Kā tu man, tā es tev. Kādssveiciens, tāda atbilde.

Piemēram — uz kādu atbildi varcerēt cilvēks, kas neaicināts atnācisapsveikt mani vārdadienā ar pliku vīnapudeli rokās? Uz mazu uzkodu, nekovairāk. Lai iedzer, lai uzkož un lai arī runā

— es pacietīgi klausīšos un nodomāšu:tavs pusstops, tava taisnība. Kad aiziešupie viņa, būs otrādi.

Cik ar dzeramiem tā lieta vienkārša,tik sarežģīta ar puķēm, Teiksim tā —brāļasieva atnāk pie manis vasarā ar lepnurožu buķeti. Skaisti superstāri, zieds kādūre, kāts pirksta resnumā! Vienreizīgsefekts un maksā tīro nieku —. augstākais70 kapeiku gabalā. Bet brāļasievai pašaidzimšanas diena iekrīt ziemā, kad rozessen jau novītušas, kad rožu vispār nav un,ja ir, tad tikai tirgū un vismaz piecreizdārgākas. Par to pašu naudu iznāk tikaiviens kāts, nevis buķete. Bet brāļasievaiģīmis šķībs, un kā gan ne — viņa manparādīja sirdi, bet ko es viņai? Un es viņusaprotu, tāpēc saku: attiecībā uz puķēm«Dots devējam atdodas» nav spēkā. Puķes

dāvināt nav vērts.Cita lieta — manta. Tās vērtība visos

gadalaikos ir vienāda. Mantu dāvinot,rēķins ir vienkāršs — es viņam par desmitrubļiem, viņš man tāpat. Preču apmaiņa, tāsacīt. Ja pazīst savu paziņu raksturus unnaudas makus, viss iet kā pa sviestu.Grūtības var rasties vienīgi tādā gadījumā,ja vienā mēnesī ļoti daudz visādu jubileju.Teiksim, jums februārī iekrīt piecpadsmitdzimšanas dienas: piecas — draudzenēm,piecas — radiem, piecas — kolēģiem …Katru otro dienu kaut kur jāiet, kaut kasjāpērk, bet pašam jums dzimšanas diena29. februārī — pa četriem gadiem reizi!Skaidrs, ka tādā gadījumā jums kādevējam uz atdošanu nav ko cerēt.

Diemžēl sakāmvārdā nav arī skaidripateikts, par kādu atdošanu ir runa — par

vienkāršo vai par paplašināto. Tādēļ tas,kas negrib palikt kaunā, atpakaļ dod aruzviju. Teiksim, viņš man kafijasdzirnaviņas, es viņam mikseri… Viņš manbezpajumtnieku kaķi, es viņam sugassuni… Viņš man putekļu sūcēju, es viņamveļas mašīnu … Viņš man vēlreiz, un esviņam atkal, taču, augstākais, līdzpusotram simtam, tad tā draudzība ircauri. Ko nevar celt, to nevar nest. Tājāsedzas, ka villaine sniedz.

Jāpiebilst, ka smalks cilvēks tomērlīdīs vai no ādas ārā, taču otrupārtrumpos. Jo viņš satiekas ar tādiempašiem smalkiem cilvēkiem. Kāds podiņš,tāda osiņa. Un, ja maks netur, varizlīdzēties ar lētāku dāvanu, bet tai nujābūt tādai, ko pats velns ar vējlukturinevarētu sameklēt. Tirdzniecības

organizācijas šo smalko apdāvināšanostikai veicina. Ja jums, piemēram, pašlaikir kāda paciņa importa veļas pulvera,lieciet celofānā iekšā un lenti apkārt! Tādadāvana būs īsts furors, kaut arī naudasizteiksmē tās vērtība tīri niecīga.

Jā, ir tādas reizes, kad dots devējamtomēr neatdodas. Dažkart devējs, tas ir —dāvinātājs, uz to jau arī nemaz necer —viņu neinteresē materiāli labumi, bet gangarīgas vērtības. Šādā gadījumā vilšanāsir sevišķi sāpīga. Teiksim, es ribu, laimanu bērnu skolā labi ieredz, un doduviņam līdzi kilogramu «Lācīšu», laiuzcienā biedrus un skolotāju, bet viņa ņemun ieraksta piezīmi par papīručaukstināšanu stundā. Es, teiksim, algasdienā darbā izmaksāju, kam vajag, betpretī saņemu rājienu. Un pavisam dumji

iznāk tad, kad dāvanu ņem un nosauc parkukuli, lai gan cilvēks vienkārši gribējisbūt pateicīgs un zinājis, ka pie zivīm sālinav ko taupīt.

Šādas kļūmes devēju tomēr varpiemeklēt tikai tad, ja viņš ar savu dāvanuatklāti laužas oficiālās durvīs. Privātādzīvē durvis dāvanām plaši atvērtas. Un,jo lielāks sainis, jo plašāk tās paveras. Itīpaši, ja tās ir radu durvis. Radu starpā šīlieta bieži vien ir nostādīta tā — skopulisun cūka der tikai pēc nāves. Tāpēc radi,dzīvi būdami, dikti cenšas vai arī…nesatiekas. Mani radi pagaidām vēlsatiekas. Un skopi viņi nav. Kad manamāsīca pabeidza 8. klasi, viņa iekārtojamazu vitrīnu ar tantu, onkuļu un vecākudāvinātiem rokaspulksteņiem. Kad viņasvinēja astoņpadsmit, bija jāpērk jauns

skapis kleitu drēbēm. Kad precējās, klētībija ierīkota dāvanu izstāde —saimniecības preču veikals ar traukiem,veļas mazgājamām mašīnām,ledusskapjiem. Tagad radi ielūgti uzsālsmaizi viņas jaunajā mājā, bet šoreizgan neviens neiešot — ar pliku dibenuneesot nekāda dancošana.

Jā, nieciņš pie nieciņa iztaisasieciņu. Tā nu tagad esmu spiesta sēdētmājās pie sava tukšā sieciņa un mierinātsevi ar visvisādiem sakāmajiem. Nekasjēdzīgs gan prātā nenāk. Saku sev: «Nekāpar desu debesīs!» — bet, ko tas īstinozīmē, nezinu. Dāvināšanas drudzisacīmredzot mani traumējis ne tikaimateriāli. Jūtos nospiesta un vientuļa —kur palikuši mani draugi? Vai tad viņusieciņš arī tukšs? Tātad dots devējam

atdodas?

Rudenīga skice Jā, tas ir mans portrets. Tik bēdīgs

pēdējā laikā rādās mans daudzcietušaisvaigs. Nesmuks, jūs sakāt? Taisnība. Betko tu padarīsi, ja nav vairs tie gadi?Pusmūžs! Lai kāds meistars mani zīmētu,Botičelli «Pavasari» tas no mana ģīmja tikun tā neiztaisīs. Labākajā gadījumā viņamvar iznākt «Rudens» (visa mana dzīve ir,tā teikt, viena rudenīga skice), vislabākajā— «Briedums», bet šinī, kā redzat, iriznācis. «Vītums» vai arī kaut kas vēlsliktāks.

Nē, nē, nesteidzieties likt zem manaportreta parakstu «Pesimiste»! Gluži tiknelabojama tā lieta nav. Vēl nav teikts,kuros kapos zvanīs. Turklāt tik garš mans

ģīmis izstiepjas tikai rudeņos —meteoroloģisko apstākļu ietekmē. Tāvismaz apgalvo mans vīrs. Un tas ircilvēks, kas mani vislabāk pazīst. Tas ircilvēks ar pavisam citu ģīmi.

Paskatieties uz viņu — smaidīgs kāpavasara saulīte! Pat visdrūmākajā rudensdienā to neaptumšo neviens mākonītis.Vienmēr optimists. Allaž bezrūpīgs kātaurenītis — pat slapjdraņķī. Patīkamsģīmis, tā visi saka. Bet man tas krīt uznerviem.

Lieta tā, ka uz vienas kumodes divitik pretēji ģīmji nesader. Jo bezrūpīgāksmaida mans vīrs, jo bažīgāka un bēdīgākakļūstu es. Nekādas saskaņas. Kā mēs tikilgi esam varējuši nodzīvot kopā — tā ir,varētu sacīt, viena tumša bilde.

Rudenī, piemēram, es cilāju bērnu

ziemas drēbes, vīrs — rožainus sapņuspar bļitkošanu. Es rēķinu, cik hokejnūjupuikas šogad atkal salauzīs uz pirmāledus; viņš apgalvo, ka pērnziem mumsvisu gadu nekas neesot lūzis. Es uzaicinuviņu atteikties no tradicionālās aluspudeles pusdienās, jo puikām ikpārmēnesi vajadzēs jaunas kedas; viņšnaivi domā, ka fabrika šogad ražoslabākas un puikas sportos prātīgāk. Essaku, ka jāaizlīmē logi; viņš cer, ka vējššoziem no tās puses nepūtīs. Un vēl izrājmani — smaidīdams, protams.

— Ko tu, sievelīt, ik rudeni krītipanikā? — viņš saka. — Vai mūsu bērnikāduziem būtu rakstījuši ar pirkstu? Vaivējš mūs kādreiz ir izpūtis ārā? Kāpēctāds pesimisms, kāpēc domāt ļaunāko?

— Viņam taisnība — ar pirkstu

mūsmājās rakstīts nav. «Pirkstā ir tikaireizēm kosts un acīmredzot būs jākožvēl,» — pie tādas skumjas atziņas esnonāku ikreiz, noklausoties sava vīrakārtējo optimistisko tirādi.

Un viss tiek atstāts tā, kā ir, bet vīrsved mani izklaidēties. Mēs abi staigājampa zeltītām, rudenīgām alejām, viens nomums runā, otrs domā. Viņš rāda manrudens krāšņumu; es skatos uz savupabālējušo mēteli. Viņš runā par sievietesjūtīgo sirdi, ko tik viegli ietekmēatvasaras sērīgais skaistums, apmākusiesrudens diena, pirmās salnas. Viņš aicinanedomāt par pirmo sniegu, bet gan parpirmajiem sniegpulkstenīšiem… Escenšos, man neizdodas, es atkal cenšos, untad — tad man pēkšņi uzirst jaunā zeķe!

Jūs domājat — mana vīra smaidīgaisģīmis šai traģiskajā brīdī kļūst nopietns?Nekā nebija! Es sirdssāpēs sastingstu, esraudu, es šķendējos par «Auroras»optimistiem, kas vieglu sirdi laiž tirgūtādu brāķi, bet mans vīrs tikai smaida. —

Nu ko tu bēdājies vienas zeķes dēļ — Essaku, ka man ir gan jābēdajas, jo runa navpar vienu, bet gan divām, trim, četrāmzeķēm divu nedēļu laikā. Viņš saka, katāda esot dzīve un tur neko nevarot darīt— pat Anglijas'karaliene, uz teātri ejot,ņemot somiņā līdz divi pāri jaunu zeķu. Unes saprotu, ka viņš mani nesaprot, jo estaču neesmu Anglijas karaliene, un no visatā man kļūst vēl bēdīgāk un rudenīgāk apsirdi.

Mans vīrs turpretī nemaz navnoskumis. Viņš rāda man, kā pārvaramasdzīves grūtības — ies turpat stūrsveikaliņā un nopirks jaunas zeķes. Viņšnesadrūmst arī tad, kad, izrādās, manāizmēra zeķu tur nemaz nav. Viņš zeķu vietāman nopērk cimdus —. ar smaidu uzlūpām! Es mokos drūmā priekšnojautā —

un kā tad! Vēlāk mājās noskaidrojās, kacimdus tagad ražo uz pusi īsākiempirkstiem. Mans vīrs turpretī ir kāspārnos. — Kāda faktūra! Pasaulesstandarts! — gavilē, bet mans ģīmispastiepjas vēl garāks.

Tāds nelabojams optimists ir mansvīrs. Jūs droši vien tagad jau saprotat, katieši šis optimisms ir mana pesimismasakne, un nebrīnīsities, jā atzīšos: pēcvisiem šiem notikumiem es šorudennolēmu no viņa šķirties. Es nolēmu meklētdvēseli, kas mani saprastu, nevis ģīmi, kasnepārtraukti smaidītu. Un mēs būtuizšķīrušies, ja atkal nebūtu kaut kasatgadījies.

Iedomājieties — es klīstu parūdenīgām ielām. Tas pats sagrauztaisģīmis, tās pašas skumjas vaigā. Nav

pasaulē sirds, kas palīdzētu man pūst unstenēt par visādām nebūšanām, nav… Unpēkšņi pamanu — man seko! Ar acskaktiņu paveros — pusmūža šatēns arnopietniem sejas pantiem, zilām, iejūtīgāmactiņām. Sirds pēkšņi sāk sist straujāk,solis kļūst vingrāks. Viņš pienāk līdzās,paceļ cepuri. Sveicina, vai saprotat? Manuzreiz vaigos : sārtums — sak, tā un tā, jūsbūsit pārskatījies…. Viņš vainīgi palokās.«Piedodiet, meitenīt!» Man tagadvajadzētu pielikt soli, bet vārdiņš«meitenīt» tā kā pinekls iemetas kājās unviņš turpina: «Vai mēs neesam reiz jaukaut kur tikušies?» Es pagalam samulstu— nē, nav gadījies. «Tad varbūt jūsatnāktu man līdzi? Ziniet, mums ir lūgšanunams, tur jums iedos kādu grāmatiņupalasīt… varēsit pagurušo sirdi

atveldzēt…»Es apsviežoš uz papēža un skrienu

pie sava optimista. Viņš pirmoreiz kļūstnopietns. Nobijies gan, ka ar savusmaidīšanu gandrīz iedzinis sievu sektantutīklos.

Re, kāda nozīme var būt vienamatsevišķam gadījumam — abus mūsizmācīja, Protams, tā jau nu pagaidām vēlnav, ka mans vīrs būtu nopietns no vienasvietas, bet es smaidītu vienā gabalā.Ģīmjus jau uzreiz tā nevar nomainīt.Galvenais, kas man vēl kremt: kā atmaksāttam baptistam, kas mani noturēja par vecu,prātu izkūkojušu tantiņu. Mani — ziedošupusmūža sievieti! Es vēl parādīšu, kā varuizskatīties!

Veci rēķini Katru gadu ap to laiku, kad kļūstu par

gadu vecāka, mani pārņem neskaidrasalkas nokārtot visus vecos rēķinus un sāktjaunu dzīvi. Dzimšanas dienu gaidot, esizmēžu visus, netīrumus no savas sirdspriekškambariem un kambariem unizoderēju tos ar iejūtību, izkvēpinu savubūtību ar pašpārmetumiem un piepildu toar klusu apņemšanos kļūt iecietīgākai unlabākai, taču parasti no visa tā nekasneiznāk. Acīmredzot klusībā nožēlotiemgrēkiem graša vērtība vien ir, vajag, laipar tiem zinātu plašāka sabiedrība, vismaztie, pret kuriem esi nogrēkojies, bijisneiejūtīgs, nesaprotošs, ļauns… Tāpēcpagājušā gada rēķinus gribu kārtot

publiski un vispirms gribu publiskiatvainoties

pārdevējai,

pret kuru izturējos ļeti nekaunīgi…Atcerieties, bija klusa, jauka rudens diena.Veikalā klusu, pie letes tikai viens solīds,kluss vīrietis. Klusu un neuzkrītoši jūsizņēmāt no letes apakšas tobrīd deficītāscigaretes «Elita», veikli pasniedzāt tāsviņam… un šo harmonisko klusumu pēkšņiizjaucu es ar savu: «Lūdzu, dodiet man arīvienu paciņu!» Atcerieties, es pateicu šorupjību, ne aci nepamirkšķinājusi, šķiet,nemaz neaptvēru, ko esmu izdarījusi, līdzsākāt mani kaunināt. Šitā izmantotsituāciju! Jūs gan nekad tā nedarot… «Kātad ne!» es turpināju būt rupja. «Jūs taču

izmantojat situāciju, ka «Elitas» trūkst, unturat to zem letes. Esiet laimīga, ka prasutikai vienu paciņu, nevis desmit…» Tasjums bija par daudz. «Kur tādi cilvēkirodas?» jūs šausmās iesaucāties, bet tadatsteidzās kastu vīrs, un jūs abi duetācentāties mani pārliecināt, cik negodīgi irredzēt to, kas nav jāredz, un vēl izmantotredzēto savtīgos nolūkos. Jūs bijātsašutusi, jutāties aizskarta. Bet es tikaismīnēju un izgāju no veikala, ne paldiesnepateikusi. Jūs droši vien nodomājāt, kapiederu pie kaut kādas pircēju mafijas,kas ēd pārdevēju dzīvi un dzīvuspārdevējus. Jums bija pamats tā domāt, jo— kāpēc gan es patiešām nepaprasījuvisas desmit paciņas? Atzīšos, man tiešitobrīd nebija klāt vairāk naudas, un šajāsakarā man jāatvainojas

zaglim,

kurš īsi pirms tam bija maniapzadzis, jo arī pret viņu es izturējosneiejūtīgi… Visupirms jau mannevajadzēja atstāt tukšā kantorī pievaļējām durvīm uz krēsla noliktu somiņuar visu savu algu. Tas taču ir briesmīgskārdinājums, bet kārdināt, kā zināms, navlabi. Varbūt viņš bija nācis pie manispateikt, ka nekad vairs nezags, un esviņam ar savu somiņu iecirtu, tā teikt,morālu pliķi. Pliķēju viņu trīs dienas,visādi gānīdamās, — sak, kas tas parzagli, kas nevīžo par tik vieglu un branguķērienu — piecdesmit rubļiem — atsūtītatpakaļ pasi un darba apliecību! Un tasbija netaisns pārmetums: pēc trim dienām

somiņa atradās — tā bija nomesta blakusmājas kāpņu telpā … un ar visu manualdziņu! Zaglis uztraukumā un steigā bijaizgrābstījis tikai sīknaudu no maciņa,aploksnē saliktos desmitniekus nemaznepamanīdams. Acīmredzot zagļa dzīvenemaz tik viegla nav, ja jau gadās tādasneveiksmes, bet man tas nebija ienācisprātā. Arī viņš bija par mani sašutis undroši vien būtu piezvanījis, sak, kas tā parmuļķošanos — likt tā riskēt nieka kapeikudēļ… Bet piezvanīt viņš man, liekas,nevarēja, jo ap to laiku savas kašķīgāsdabas dēļ biju konfliktā ar

telefona tīkla darbiniekiem,

kuriem arī gribu pie reizesatvainoties. Viņi taču vēlēja man labu —

mainīja telefona numuru, acīmredzotgribēja iedot smukāku. Un pārsteigumamoments arī tur bija klāt, jo neviens manipar šo maiņu iepriekš nebrīdināja. Esatkal savā prāta iedomājos to ļaunāko: kavisi draugi mani atstajuši…

Vārdu sakot, es atvainojos, un apsirdi man kļūst tik viegli, tik labi, tikpacilāti… Varbūt kāds, vecus rēķinuskārtojot, atvainosies arī man…

Loģiski, vai ne?