Andrejs SkailisLucifers un viņa svīta1996

Pirmā dienaVējainā un pelēkā augusta

priekšpusdienā pa dubļainu ceļu arčemodāniņu rokā gāja sīks un smaidīgscilvēciņš. Viņš bija simt piecdesmitpiecus centimetrus garš un piecdesmitkomats piecus kilogramus smags. Blakusceļam pļavā ziedēja baltas margrietiņas.Smaidīgais cilvēciņš nolika čemodāniņu,kā lustīga blusa pārlēca pāri grāvim unsaplūca pušķīti. Hop, vēl viens lēciens, unviņš bija atkal uz .ceļa.

Nezinātājs viņu varētu noturēt parplānprātiņu - cilvēciņa smaidiņš likāspārāk labsirdīgs un zilās actiņas skatījāspasaulē tik nevainīgi, kā svētie skatās uzmums, grēcīgajiem, no vecām gleznām'.Un tomēr nē. Par plānprātību vai svētumu

runāt nebūtu pareizi, smaidīgais cilvēciņšpirms stundas bija izlaists no labošanasdarbu nometnes, tā sauktā lāģera, koviņam ar savu klātbūtni nācās pagodinātseptiņus gadus.

Katram no mums ir savs vārds, betsmaidīgajam cilvēciņam bija vairāki. Jamēs ieskatītos izziņā par atbrīvošanu, tajābūtu minēts Nikodīms Šindris, tačuplašākas aprindas viņu pazina kā PekinasSunīti un ļoti augstas klases speciālistu. JaPekinas Sunītim ienāktu prātā mazlietpajokot, viņš varētu izvilkt no kabatas arjūsu roku rakstītu parādzīmi. Tā un tā, es,tāds un tāds, esmu aizņēmies no NikodīmaŠindra kunga desmit tūkstošus latu unapņemos tos atdot pēc pirmāpieprasījuma. Tālāk sekotu jūsu pašrocīgsparaksts. Ja parādzīmi nodotu ekspertīzei,

visi mācītie kungi vienbalsīgi atzītu, ka jūsto esat rakstījis ar savu roku, un paraksts,neapšaubāmi, ir īsts. Taču nebīstieties,tādas cūcības Pekinas Sunītis nekad navdarījis un nedarīs. Gluži otrādi, viņšcilvēkiem labprāt ir sniedzis palīdzīguroku. Sacīsim, kādam simpātiskampilsonim attīstītā sociālismā laikā bijaradušies kvēla vēlēšanās iesēstiesvairumtirdzniecības bāzes prečziņa krēslā.Toreiz pastāvēja tādas bāzes ar ļotisiltiem prečziņu krēsliem. Ja simpātiskaispilsonis griezās pie Pekinas Sunīša, viņšpēc nedēļas pilsonim pasniedza diplomu.Tajā bija rakstīts, ka diploma uzrādītājs irbeidzis sacīsim, Barnaulas vaiTadžmahalas tirdzniecības institūtaprečzinību nodaļu ar teicamām sekmēm.Taisnība, diploms maksāja dārgi, pat ļoti

dārgi, taču katram meistardarbam irattiecīga vērtība. Ja vēlāk, uz siltāprečziņa krēsla, sēžot, pilsonimievajadzējās nedaudz pakoriģēt dažaspavadzīmes, viņš atkal griezās pie PekinasSunīša, un Pekinas Sunītis pavadzīmēsmeistarīgi ierakstīja to, kam tur vajadzējabūt. Tīri neticami, bet Pekinas Sunītissavas karjeras sākumā tipināja pa svētuceliņu, viņš bija mākslas darburestaurators. Kādu mākslas darbu?Svētbilžu mīļie, svētbilžu! Turklātrestaurēja ar ļoti labām sekmēm. PekinasSunītis vispirms izstudēja rakstus parsvēto dzīvesgājumiem, par visādiemeņģeļiem, ķerubiem un zeraviem, pēc tamapguva restaurēšanas tehniku, ievingrinājaroku un - atiet! Velns viņu zina, kā PekinasSunītim ienāca prātā uzgleznot un pārdot

dažas septiņpadsmitā gadsimta svētbildes,bet tas viņam izdevās lieliski. Tā nebijanekāda blēdīšanās, fui, nē! Ja kopiju naviespējams atšķirt no oriģināla, tad vainīgsnav vis gleznotājs, bet viņa meistarība.Pēc tam viņš pamazām sāka pievērstiesdokumentu restaurēšanai. Šis darbiņšPekinas Sunītim padevās vēl labāk, tāpēcpieprasījums pēc viņa darbiem bijamilzīgs. Viņš strādāja bez reklamācijām,bez brāķa, bez pārmetumiem. Un tomēriekrita! Nē, nevis iekrita, bet tika nodots,neģēlīgi no dots. Ko lai dara, pretzemiskumu cilvēks ir bezspēcīgs.

Pekinas Sunīša smaidīgā seja tomērliecināja, ka nosēdētie gadi viņu navpadarījuši par cilvēknīdēju, - nemaz arīne! Jūs, ļaunie ļaudis, mani gribējātcietumā novārdzināt, bet es eju pretī

jaunai dzīvei ar margrietiņu pušķīti rokāun cēliem nākotnes nodomiem dvēselē.

Jā, Pekinas Sunīša nākotnes nodomibija gan cēli, gan derīgi! Viņš gribējadarīt labu un reizē kļūt bagāts. Vismazturīgs. Un tie nebija rozā sapņi, ai nē!Vairāk nekā gadu Pekinas Sunītis visurūpīgi pārdomāja, konsultējās arspeciālistiem - tur, aiz dzeloņdrāšu žoga,ir visaugstākās klases speciālisti -izanalizēja dažādus variantus, un tagadviņam atlika vienīgi rīkoties. Bet, laivarētu rīkoties, vajadzēja tikt līdz stacijai,iekāpt vilcienā un braukt uz Rīgu.

Vilcienā Pekinas Sunītis tomērneiekāpa, uz Rīgu viņš aizbrauca ar druskusagrabējušu volgu. Tā stāvēja netālu nostacijas pie neliela veikaliņa. Savukārt pievolgas -stāvēja enerģiska dāma un lika

bagāžniekā kasti ar majonēzes burciņām.Otra kaste - ar olām bija nolikta blakusmašīnai uz asfalta. Visticamāk, tā bijaveikala īpašniece, kas neejošu precigribēja vest uz citurieni, kur pieprasījumsir lielāks. Pekinas Sunītis piegāja piedāmas, paklanījās un teica:

- Cienītā kundze, piedodiet manupārdrošību! Vai jūs, lūdzu, nebrauksietRīgas, virzienā?

Dāma uz pienācēju paskatījās varenbardzīgām acīm. Tāds skatiensdeviņdesmit deviņus kungus no simtapamatīgi pārbiedētu, viņi kaut konomurminātu un izgaistu. Pekinas Sunītisneizgaisa, viņš smaidīdams pasniedzabardzīgajai dāmai margrietiņu pušķīti unteica:

- Es būtu bezgala laimīgs un

pagodināts, ja brauciena laikā varētuatrasties jūsu sabiedrībā!

Un notika brīnums, dāmas actiņaskļuva laipnīgākas, jā, viņa pat mazlietpasmaidīja. Pekinas Sunītis, it kā tas būtupats par sevi, saprotams, jau kāpa mašīnā.

- Paldies, kundze, esmu jums ļotipateicīgs ! Kasti ar oliņām dodiet man, esturēšu klēpī, tā tomēr būs drošāk!

Viņš aizbrauca, klēpī turēdamsdāmas oliņas.

Todien uz Rīgu brauca vēl divaspersonas, taču tās .nesēdēja volgā, betsmagās mašīnas kabīnē Stūrēja Ķirmītis,garš un kaulains vīrs ar lieliempriekšzobiem. Tādus parasti sauc parvāveres ģīmjiem, bet Ķirmītis nepārtrauktipīpēja un pīpējošam cilvēkam ar vāverinav nekādas līdzības. Otrs braucējs,

brangs tēvainis ar resnu kaklu un drusku,piemiegtām acīm, sēdēja Ķirmītim blakuskā pārbarots ķīniešu dievs. Labās rokasdelms viņam bija aprakstīts krievuburtiem, taču nekvalitatīvi, jo izlasīt nekonevarēja. Krievu burti it kā norādīja uzbrangā vīra slāvu izcelsmi, bet par tovarēja šaubīties - latviski viņš runājapilnīgi bez akcenta. Aprakstīšanavisticamāk bija notikusi aiz restēm, kurtetovēšana latviešu valodā nav modē.Krekls nebija rūpīgi aizpogāts, tāpēc uzbrangā vīra krūtīm varēja redzēt skumjucilvēku ar riņķi- virs galvas. Ja krekluatpogātu pavisam, mēs ieraudzītu, kaskumjais cilvēks patiesībā ir eņģelis.Rokā viņš turēja ugunīgu zobenu un,spārnus vicinādams, kādam cirta. Drošivien velnam, kas gan nebija redzams, jo

velnus uz vēdera tetovēt nav pieņemts.Korpulento vīru sauca par Piena Zobu.Kāpēc tieši tā, to mēs nezinām, un tas arīnav svarīgi.

Sēdēdams blakus Ķirmītim un vieglišūpodamies, Piena Zobs dziedāja,pareizāk sakot ķērca. Tur nu nekā nevarējadarīt - tiklīdz viņš iekāpa mašīnā, unmašīna sāka braukt, tūlīt uzmācāssnaudiens. Pēc minūtes Piena Zobs jaukrāca, turklāt briesmīgi. Bet aizmigšanuvarēja novērst ar dziedāšanu, kas arī bijabriesmīga, taču klusāka par krākšanu. Patsgalvenais, ka dziedādams Piena Zobsnegāzās virsū blakussēdētājam. Ja šoferimbrauciena laikā gāžas virsū simt trīsdesmitkilogramu smaga persona, var notiktnelaime, tāpēc Ķirmītis Piena Zobamaizmigt nejāva. Tiklīdz atskanēja pirmie

krācieni, viņš grūda tam dūri sānos unbrēca:

- Eu, ļurīgā miesa, uzdziedi!Piena Zobs noraustījās, drusku

pavēra acis un sāka vilkt: «Gospoģi,pamiluj...» Nezināmu iemeslu dēļ viņarepertuārā bija vienīgi sakrālās dziesmas,bet katram ir tiesības dziedāt to, ko viņšgrib.

Dziedāšanas laikā Piena Zoba acisbija gan drīz aizvērtas, taču redzēt viņšredzēja visu. Arī tobrīd, dziedādams unšūpodamies, Piena Zobs saskatīja kaut konelabu un iesaucās:

- Stop! Žagata pārlaidās!- Sēdi mierīgs, - Ķirmītis vienaldzīgi

atbildēja, izvilka no kabatas cigareti uniesprauda zobos. Tam sekoja jaunāscigaretes aizsmēķēšana un vecās izmešana

pa logu.- Žagata ir slikta zīme. - Piena Zobs

Ķirmītim uzbrēca - Nāvīgi slikta! Griezatpakaļ, brauksim pa otru ceļu!

-Tas ceļš ir bedraina elle.- Griez atpakaļ, tev saka!Ķirmītis drusku noskaitās..- Tarataiku gribi salauzt? Ja mēs tajā

ellē iesēdīsimies, ko tad?Jā, ko tad? Lai gan mašīnas kravas

kastē atradās tikai trīs piķa mucas, riskētnedrīkstēja. Turklāt Ķirmītis par mašīnubija atbildīgs, viņam tika skaidri pateikts:«Brauc prātīgi, netrako! Ja tava dullumadēļ sanāks mēsli, hanā.» Ko nozīmē hanā,to Ķirmītis zināja nolādēti labi - tā,kulturāli izsakoties, bija traģiska bojāeja,bet traģiski bojā iet Ķirmītis īpašinevēlējās. Arī Piena Zobs laikam saprata,

ka meklēt citu ceļu būtu pārāk liels risks,tāpēc viņš aprobežojās ar paskaidrojumu,cik bīstami ir žagatai nepievērst uzmanību.Žagata var atnest desmitreiz lielāku postunekā melns kaķis, un vienīgi čūska irbīstamāka. Ja čūska pārlien pāri ceļam untu mierīgi brauc tālāk, tad fiksi atvadiesno sievas un bērniem, jo tevi gaida kaps.

Tā nebija tukša muldēšana, ai nē!Sliktās zīmes Piena Zobs pārzinājaperfekti, tāpēc viņam droši varēja ticēt, unĶirmītis par to tūlīt pārliecinājās. Aizceļa līkuma viņi iebrauca mežā unieraudzīja vieglo mašīnu, kas stāvējašķērsām šosejas vidū. Viens cilvēksgulēja uz asfalta, un divi noliekušiesviņam stāvēja blakām.

- Tam čabrakam ir izspiestas zarnas,- Piena Zobs izteica savu viedokli.

Ieraudzījuši smago mašīnu, abistāvētāji sāka vicināt rokas un skrējapretī. Ķirmītis nobremzēja.

Pirmais pieskrēja jauneklītis vējjakā.Kamēr Ķirmītis, nolaidis loga stiklu,gaidīja, ko viņš teiks, jauneklītis žigliiegrūda roku kabīnē. Tikai tagad Ķirmītisun Piena Zobs pamanīja, ka jauneklīšarokā ir baloniņš. Tai pašā brīdī Ķirmītisgrūda durvis vaļā, lai notriektu jauneklītizemē. Bet bija par vēlu, kaut kas nošņāca,pasaule sagriezās baigā vērpetē unizgaisa. Pilnīgi izgaisa.

Pēdējos gadu desmitos ap Rīgu bijasavairojušies dārzkopības kooperatīvi.Inteliģenti cilvēki tur rakņājās pa zemīti,elpoja svaigu gaisu un brīnišķīgi atpūtās.Tagad kooperatīvi sākuši jukt, bet dažituras puslīdz stabili. Dārziņos joprojām

aug ābelītes, kaut kādi krūmiņi, īpašniekidzīvo smukās mājiņās, vasarnīcās vaišķūnīšos, ēd zaļumus, gavilē un jūtaslaimīgi. Visi, izņemot bijušo milicijasmajoru Āmuriņu. Majors Āmuriņšnegavilēja un pārāk laimīgs nejutās, viņamrakņāšanās pa zemīti un svaigā gaisaelpošana bija mazmazdrusciņ apnikusi.

Bet ko citu majors Āmuriņš varējadarīt? Viņam, tāpat kā pārējiempensionāriem, bija pasludināts spriedumsatrasties beztermiņa pelnītā atpūtā.Kādreiz, protams, pelnītā atpūta beigsies,taču, ņemot vērā majora Āmuriņaparadumu no rīta vingrot, kā arī viņasātīgo ēšanu, nepīpēšanu un šņabjanedzeršanu, pelnītā atpūta draudēja ieilgtgadus divdesmit. Varbūt pat vairāk, to tikprecīzi nevar pateikt.

Kā jau visiem mirstīgajiem, majoramĀmuriņam bija dažas vājības - viņš mīlējadzert stipru kafiju un uzmākties ar padomudošanu. Pašreiz gan pie padomu došanasviņš netika, jo sieva meitas ģimenēauklēja mazbērnus, bet kārtībassargāšanas orgāni no viņa laimīgi bijatikuši vaļā. To nu var droši sacīt - jamajors Āmuriņš nebūtu priekšniecībainepārtraukti devis padomus un aizrādījis,viņš tagad staigātu ar pulkveža uzplečiem.Vismaz ar pulkveža, jo viņa profesionālāvarēšana bija liela, neparasti liela. Bet kotas līdzēja, ja operatīvajās sanāksmēs viņšatļāvās kritizēt vadošos norādījumus unizteikt savus apsvērumus, kas vēlāk allažizrādījās pareizi. Tas bija visļaunākais, jopriekšniecībai obligāti ir jābūt gudrākaipar padotajiem, citādi tā nav nekāda

priekšniecība. Izklausās neticami, betmajors Āmuriņš atļāvās dot padomus patministriem. Reiz, rupji ignorēdamspieņemto kārtību, pēc vadošu norādījumudošanas viņš piegāja pie ministra un viņibrītiņu sarunājās. Viens no kolēģiemdiezgan skaļi pačukstēja otram: «Skaties,Āmuriņš grib kaut ko ieskaidrotāmuriņam!» Ļoti drīz pēc tam modīgoteicienu zināja visi, arī ministrs, un šisapstāklis Āmuriņa karjerai pielika punktu.Ja majors atļaujas pamācīt ministru, tadmajors būs un paliks tikai majors, augstāk,viņš netiks nemūžam. Āmen!

Tā jau nebija, ka majoru Āmuriņudzītin dzītu projām. Līdz pensijai viņamļāva strādāt, bet tad - saulainu taciņupelnītā atpūtā. Un labi fiksi, ja drīkstamlūgt. Kad mainījās laiki, karogi un

priekšnieki, majoram Āmuriņam radāsnaiva cerība, ka jaunie kungi viņu sauksatpakaļ. Nacionālo kadru briesmīgi trūka,un majors Āmuriņš bija nacionālais kadrsar pieredzi un varēšanu. Ar lielu pieredziun ļoti lielu varēšanu. Bet nesauca vis! Unpareizi darīja - kam vajadzīgs cilvēks,kurš jebkurā brīdī augstāk sēdošāmpersonām var ielēkt acīs? Un ne tikaiaugstāksēdošām, arī kolēģiem majorsĀmuriņš mēdza izteikt pamācības tad, jatās neviens no viņa neprasīja. Smagarakstura cilvēks, kā parasti par tādiemmēdz teikt.

Majora Āmuriņa draugs un bijušaismāceklis Jūlijs Krišpaps, kas tagadstaigāja ar pulkveža uzplečiem, ļotienerģiski mēģināja viņu atvilkt atpakaļ,bet atvilkšana kaut kā neveicās. Nu, ja tā,

tad majors Āmuriņš mierīgi audzēsburkānus, elpos svaigu gaisu un kārtīgiizgulēsies pēc trīsdesmit gadusnegulētajām naktīm.

Todien viņš kaplēja kartupeļuvadziņu.

- Dieviņš palīdz, priekšniek! - pievārtiņiem noskanēja sidrabaina balstiņa.

Majors Āmuriņš atskatījās. Tāds kāpazīstams cilvēciņš... Nē, tas taču nevarbūt Pekinas Sunītis! Bet bija gan, kā nu ne.

- Bā! - majors Āmuriņš iesaucās. -Cik ziemu, cik vasaru neesam redzējušies?

- Septiņas ziemas, priekšniek, unseptiņas vasariņas! - Pekinas Sunītis, mīļismaidīdams, atbildēja.

- Nāciet iekšā, vecais draugs!Pekinas Sunītis, protams, ienāca, un

majors Āmuriņš ar viņu sarokojās.

- Un kad tas jūs, tā sakot...- Šorīt, priekšniek!Cik aizkustinoši, šorīt cilvēks izlaists

no lāģera un pēcpusdienā viņš apciemo to,kas viņu lāģerī iesēdinājis! Jā, PekinasSunīti majors Āmuriņš pazina labi, patpārāk labi. Izklausās neticami, tomēr viņuattiecības vienmēr bijušas korektas, varētupat teikt, viņi viens pret otru jutuši tādaskā savstarpējas simpātijas. Kad PekinasSunīti apcietināja. un majors Āmuriņšsāka tīt vaļā viņa raibās dzīves kamoliņu,ap Pekinas Sunīša galvu iemirdzējās kautkas līdzīgs mocekļa oreolam.

Tā nav ciniska asprātība, bet PekinasSunītis pēc savas iekšējās konstrukcijasbija mūžīgs mīlētājs. Un nesmīnēsim, jomīlestības priekšā jānoliec galva, turklātdiezgan zemu. Toreiz, šķirstot

izmeklēšanas materiālus un klausotiesPekinas Sunīša paskaidrojumus, majoramĀmuriņam brīžam sažņaudzās sirds.

- Ja es ieraugu burvīgu sievieti, -Pekinas Sunītis skumjā balsī stāstīja, - armani ir cauri. Es viņu pielūdzu, es guļupie viņas kājiņām, kamēr viņa manisabradā.

Tas, protams, bija tēlaini sacīts,pareizāk būtu teikt - izputina un piekauj.Cik reizes sievietes Pekinas Sunīti bijasitušas, to viņš pats neatcerējās. Saulainārakstura dēļ uz varmācīgajām dāmām viņšļaunu prātu neturēja. Pat dziedātāju, kasviņam bija iesviedusi ar ģeniālākomponista Bēthovena bisti pa galvu,Pekinas Sunītis atcerējās ar skumjusmaidu. Kāda iemesla dēļ dāmas viņufiziski iespaidoja? Greizsirdība!

Tiklīdz dāma, ar kuru viņš tobrīddraudzējās, uzzināja, ka Pekinas Sunītisvienlaikus jūt simpātijas pret vēl pārisdāmām, notika skandāls un varas darbi.Nepārtraukta Pekinas Sunīša sajūsmasobjektu maiņa bija pār iemeslu ne vienviņa fiziskajām ciešanām, bet arīmūžīgajam naudas badam. Sākumā majorsĀmuriņš tam neticēja - lai nu kas, betmeistarīgs dokumentu viltotājs nekad navpliks un nabags! Patiešām, par savāmpūlēm Pekinas Sunītis saņēma daudz. Bet,ja cilvēks nepārtraukti pērk gredzenus,kažokus, dārgas smaržas, īstus frančukrūšturus, ja viņš pērk visu ko, tad viņamjābūt plikam un nabagam, jo tāds ir dabaslikums.

Pirkšanai un dāvināšana turpinājās,kamēr nabaga Pekinas Sunīti iesēdināja.

Kaut kādi džentlmeņi ar viltotām kā gā bēapliecībām naktī bija tikuši bankā,sasējuši sargus, piebāzuši pārisčemodāniņu un - ar to dieviņu!

Kad džentlmeņus nogrāba, viņi,riebīgie nodevēji, darīja zināmu, kaapliecības kas bija apstulbinājušas bankassargus, viņiem uztaisījis Pekinas Sunītis.Ak debess, kāda bardzība nāca pārPekinas Sunīša mazo galviņu! Tiesāt,piespriest un izpildīt! Ko piespriest unizpildīt? Augstāko soda mēru, protams!Tas ir briesmīgs noziegums, ko viņšizdarījis, tā ir bandītisma veicināšana, tāir drošības orgānu diskreditēšana unvalsts nodevība! Absolūti neticami, tomērPekinas Sunītis tika cauri ar septiņiemgadiem. Viņam laimējās, jo viņuaizstāvēja Šrepe, jauns un ārkārtīgi

talantīgs advokāts. Vai nu tas bija debesubrīnums, vai Šrepes pārdabiskaisadvokāta talants, bet Pekinas Sunītisaizgāja savu laiciņu atsēdēt parastajārežīmā. Un nu viņš stāvēja majoraĀmuriņa dārziņā. Vai, cik šite esot skaisti!Zaļumiņi, saulīte, gaisiņš. Bet ne jauzaļumiņu saulītes vai gaisiņa dēļ PekinasSunītis te atradās, to majors Āmuriņšsaprata uzreiz. Interesanti, kā viņšuzzinājis, kur majora Āmuriņa dārziņšatrodas?

- Tur tajā slēgtā tipa iestādē, kur manbija tas gods drusku uzturēties, visu zina, -Pekinas Sunītis atbildēja. - To, ka jūsaizlaiduši pensijā, to, ka jūs audzējatbietes...

- Bietes es audzēju maz, - majorsĀmuriņš paskaidroja. - Galvenokārt

burkānus, tie man garšo daudz labāk.- Jā, laiki ir grūti, tādiem slaveniem

cilvēkiem jāēd burkāni... Starp citu, manarī garšo burkāni, bet es atļāvos jūstraucēt cita iemesla dēļ.

- Savu iespēju robežās esmu jūsurīcībā.

- Turu jūs pie vārda, priekšniek! Jūspalīdzēsiet man, es palīdzēšu cilvēkiem.

- Tas ir labi, ka jūs palīdzēsietcilvēkiem! Un kā?

Pekinas Sunītis paskatījās uz majoruĀmuriņa zilām, vientiesīgām actiņām.

- Man, priekšniek, ir droši zināms, kaRīgā nāk iekšā paštaisīti zaļie. Dolāri,priekšniek!

- Tam es ticu.- Ziņas ir precīzas. Tur, tajā slēgta

tipa iestādē, dažu personu informētības

līmeni var apbrīnot.Par to nu majors Āmuriņš nešaubījās.

Tik ilgus gadus lauzīdams galvu, kāatminēt kārtējo kriminālrēbusu, viņšpilnīgi droši zināja, ka tur, aiz restēm sēžpersonas, kas visu ar pirkstu būtuvarējušas parādīt. Skaties, Āmuriņ, tas irto seifu atknibinājis, tas viņam irpalīdzējis, tur nolikta izķeselētā naudiņa,kas tiks sadalīta uz četrām galviņām. Tamtik, tam tik un tam tik. Tāpēc, ja PekinasSunītis apgalvo, ka Rīgā ienāk viltotidolāri, tad majors Āmuriņš viņam tic. Untālāk?

- Es, priekšniek, gribētu to zaļopapīrīšu taisītājus dabūt rokā.

- Dabūt rokā? Bet tad viņi vispirmsir jānoķer.

- Par ķeršanu nav runas. Es uzzināšu,

kas ved, kad ved un kam ved, pēc tamaiziešu uz policiju un teikšu: «Vienamkungam mugursomā ir miljons paštaisīto.»

- Cēla rīcība.- Paldies, priekšniek! Jā, starp citu,

Latvijas-Japānas biznesa firma«Latjapbiz», kam viltotie dolāri nodaraievērojamus zaudējumus, izsludinājusiprēmiju. Tam vai tiem, kas sniegs precīzasziņas par paštaisīto papīrīšuimportētājiem, izmaksās desmit tūkstošusīsto papīrīšu. Bet tas, protams, navgalvenais. Galvenais ir ētiskais aspekts.

- Bez šaubām. Vai jums ir konkrētainformācija?

- Nē, nav. Es vienīgi zinu, ka zaļospapīrīšus ieved lielās partijās un tesazortē. Daļa paliek Rīgā, daļa aiziet uzpoļiem. Ieved tikai sīkos, desmit un

divdesmitniekus. Tas tagad būtu viss, koes zinu.

- Maz jūs zināt, maz. Ar tāduinformācijas nabadzību jūs zaļo papīrīšutaisītājus neatradīsiet.

Majors Āmuriņš skatījās uz PekinasSunīti, un Pekinas Sunītis skatījās uzmajoru Āmuriņu!

- Bet kāpēc tieši man viņi būtujāatrod? Ejiet uz policiju!

- Tas būs pa tukšo. Tur šobrīd navīsto. Starp mums runājot, slēgtā tipaiestādē ir sastādīts gudrāko, piedodiet,mentu reitings. Jūs esat pārējiem tālupriekšā.

- Nu, nu!- Tas ir speciālistu viedoklis,

priekšniek. Un neaizmirstiet, ka viņiemnav vajadzības kādam pielīst. Jums jau

vismazāk, jūs taču esat pensijā!- Godātais viesi, es patiešām esmu

pensijā, un pensionēti policisti naudasviltotājus neķer Ja viņi grib nodarboties ardetektīva praksi, viņiem jāizņem patents.

- Par ķeršanu taču nav runas! Jumsabsolūti nekas nebūs jādara, jūs manivienīgi konsultēsiet. Un pateicības algumēs dalīsim uz pusēm.

Majors Āmuriņš uzsita PekinasSunītim uz pleca.

- Malacis! Jūs visu esat izdomājis,izņemot mazu sīkumiņu - vai es tampiekritīšu.

- Bet kāpēc ne? Man, priekšniek,vecajā profesijā ar dokumentiņiem strādātbūs grūti, redze par švaku, vajadzēs atkalsākt gleznot septiņpadsmitā gadsimtasvētbildes. Taču konkurence tagad ir

milzīga, tāpēc ārzemnieki kļuvuši ārkārtīgiaizdomīgi, bildes viņi pēta un skatās cauriar mākslīgiem stariem. Nē, ja es neatroduzaļo papīrīšu taisītājus, mani gaida postsun nabadzība!

- Saprotiet, godātais viesi, jūsuiecere ir nereāla. Informācijas nekādas,pieturas punktu nekādu, raustīšanās patumsu, un tikai. Vai par to jūs esatdomājis?

- Vairāk nekā gadu! Viss ir izpīpētslīdz pēdējam sīkumam! Es jūs lūdzu,priekšniek, padomājiet jūs arī! Vai manbūtu atļauts rīt piekāpt vēlreiz?

- Ir atļauts. Piekāpt var vienmēr.Pekinas Sunītis kļuva priecīgs, jo

majors Āmuriņš atvadoties viņamuzdāvināja burkānu buntīti. Diezgan lielubuntīti.

Ja cilvēks pamostas nosalis, viņšsaka smagu vārdu. Ja viņam, galvupaceļot, pasaule sāk griezties, viņš sakaļoti smagu vārdu. Ja viņam turklāt irnozagta mašīna ar trim piķa mucām, viņšsaka tik smagu vārdu, ko uzrakstīt naviespējams. Un Ķirmītis pamodies teicatieši šo vārdu, taču, par laimi, neviens tonedzirdēja - tuvumā atradās vienīgi PienaZobs, bet tas vēl nebija nācis pie sajēgas.

Metās jau krēsla, tāpēc apkārt nekoskaidri nevarēja redzēt. Reizi pa reizeipazibēja gaisma un kaut kas norūca.Skaidrs, tur garām pa šoseju braucmašīnas. Un vēl bija skaidrs, ka Ķirmītisun Piena Zobs ir ievilkti krūmos - jaizstiepa roku, varēja sataustīt durstīgusžagarus. Laikam mežrozes.

Nolādēts, nauda un mašīnas papīri,

protams, ir nofenderēti. Nē, nav vis!Iebāzis roku azotē, Ķirmītis sataustījakabatas portfeli. Stop, nu vairs neiet galikopā! Ja fenderē mašīnu un uzpūš šoferim,tad noteikti tiek izčamdītas arī viņakabatas. Un nav vēl pasaulē redzēts, kafendermaņi atstātu naudu. Izskaidrojumsvar būt tikai viens - viņiem ir briesmīgidegusi pakaļa. To var saprast, pa šosejumašīnas brauc strīpām vien, tāpēc ilgimuļļāties nedrīkst. Vispirms jāatrauj abāspusēs kabīnes durvis, lai izvēdinās.Pamēģini līst kabīnē, kur vēl smird pēcgāzes, un tu nogāzīsies kā beigts zirgs.Kad gaiss ir tīrs, nopūstos večus izraujārā, ievelk krūmos, un tas darbiņšpadarīts. Jā, tā viņi ir nostrādājuši, untagad tu, cilvēks, vari bļaut ar abiemgaliem, nekas vairs nelīdzēs. Pagalam

mašīna, pagalam piķa mucas ...Ķirmītim pār muguru noskrēja vēsas

skudriņas. Vo vells, nu vienreiz ir bļodiņapilna ar mēsliem un pāri vēl paliek! ToPiena Zobs viņam trīs reizes bija iebļāvisausī: «Tās mucas mums jāsargā vairāknekā savi pauti! Pielēca?» Te nu ir tāsargāšana... Jā, pieļauta kļūda, rupjakļūda! Bet ko tik daudz stenēsi, Ķirmītisnav slima govs, viņš sliesies stāvus un...Oi, oi. tiklīdz paceļ pauri, pasaule gāžasapkārt!

Ķirmītis aizvēra acis. Ja tā prātīgipadomā, viņam galvu nost neskrūvēs. Kasviņš ir? Šoferis un tikai. Viņam uzsvilpaPiena Zobs, viņam piedāvāja šanci, viņamdeva lielu naudu, un viņš teica: «Atiet!»Lika braukt riņķī pa Slāviju, un viņšbrauca. Lika klausīt un nepļurkstēt pretī,

viņš klausīja un nepļurkstēja. Ko jūs vēlkungi, no Ķirmīša gribat?

Tās atbilda patiesībai. Ķirmītispatiešām bija kārtīgs puika. Stūrēt viņšprata normāli, varbūt pat drusciņ labākpar citiem. Un vēl viņš prata turēt muti,bet cilvēku, kas prot turēt muti, zināmāsaprindās vērtē ļoti augstu. Tādamcilvēkam var uzticēt kravu, par kuruneviens it neko nedrīkst zināt. Tādacilvēka priekšā džentlmeņi var durties,šauties un žņaugties, viņa priekšā pasaulevarat bojā, bet viņš neko nezinās, nekonebūs redzējis, un neko nebūs dzirdējis.Tieši šīs ārkārtīgi vērtīgās neredzēšanasun nedzirdēšanas dēļ Ķirmītim uzticējastūrēt mašīnu ar trim piķa mucām kravaskastē. Uzticēja... Bet nu vairs nebija nemašīnas, ne piķa mucu, bija vienīgi Piena

Zobs, kas gulēja tepat blakus, un lopiskikrāca.

Pagāja stunda, kamēr Ķirmītis spējauzslieties stāvus. Tā, un tagad jāsākbakstīt augšā Piena Zobu. Celies, ļumīgāmiesa, celies! Pagāja vēl stunda, un tikaitad viņš sāka vārstīt ačteles. Tiklīdz tasbija noticis, Piena Zobs uzrausās sēdus.Dulls gan vēl bija, muldēja galīgišķērsām.

- Kāds šmataks mani šite ir ievilcis?Tūlīt es pūtīšu. Kas tās par svešāmsievietēm?

- Mašīnu nofenderēja! - Ķirmītisviņam uzsauca. - Mašīnu!

Kur nu, Dieviņ! Piena Zobam līdzsaprašanai vēl bija tālu, viņš kaut ko ķērcapar galvas sasišanu, saindētu šņabi unvecām olām. Pamazām Piena Zobs tomēr

sāka atjēgties un, kad drūmā patiesībaaizgāja līdz viņa saprašanai, uzbļāvaĶirmītim:

- Tu, pakaļa, pie visa esi vainīgs! Estev teicu - žagata pār ceļu pārlaidās! Oi,iekšas tūlīt nāks ārā!

- Nebauro! - Ķirmītis aizrādīja. - Vēltevi uz slaktūzi nedzen.

- Es tāpat nosprāgšu. Briesmīgudraņķi tas šmataks mums ir uzpūtis. Nekas,nekas, nekur viņš nepaliks! Es ar viņu mīļiparunāšu, vai, cik mīļi!

- Papriekš viņš ir jādabū rokā.- Dabūsim, dabūsim! Un tad viņam

tiks iedota atslēga, smuka atslēdziņa!Ķirmītis drusku sarāvās. Viņš zināja

nolādēti labi, ka Piena Zobs pa tukšonemuld. Tātad būs slapjā lieta .. . E kādaviņam tur daļa? Ne viņi ko redzēs, ne

dzirdēs. Bet tas jauneklītis, kas iegrūdamašīnas kabīnē gāzes baloniņu, tas ilgimaizē vairs nekodīs.

Par to šaubu nevarēja būt, jo ĶirmītisPiena Zobu pazina. Un ne jau viņš vien!Piena Zobi savā nozarē bija speciālists, jatā var izteikties. Viņš deva atslēgas.Kādas atslēgas? Debesvalstības, mīļie,debesvalstības! Taču izbīlim nav iemesla- tie, kam Piena Zobs deva iespēju atslēgtparadīzes vārtus, nebija kārtīgi cilvēki, tiebija pēdējie draņķi un mēsli. Starp mumsrunājot, atslēgu došana notika par zināmuatlīdzību. Netrūka džentlmeņu, kas PienaZobam bāza kabatā dolāru paciņas unlaipni sacīja «Še, ņem un nopērc sevkonfektes! Pēc tam iedod vienamšmatakam atslēgu!» Nē, Piena Zobs tānebija ar mieru! Vispirms kungi, esiet tik

laipni un pārlieciniet Piena Zobu, kaattiecīgais šmataks patiešām ir pēdējaisdraņķis un mēsls, tikai pēc tam varēs būtruna par atslēgas došanu. Tikai pēc tam!Bieži vien Piena Zobs uzklausījadžentlmeņu paskaidrojumus, padomāja unpakratīja galvu. Jā, tas šmataks, protams,ir draņķis, taču viņa draņķība navpietiekami liela, tāpēc es tur neko nevarulīdzēt. Pardon, un kratieties tālāk! Ir vēlviens apstāklis, kas liek atturēties nopārāk bargas Piena Zoba kritizēšanas.Viņš skaidri zināja, ka cilvēka likteni jauiepriekš izlemj augstāki spēki. Tātad, jakādam Piena Zobs iedod atslēgu, tadvainot vajag nevis Piena Zobu, betaugstākos spēkus, kas tādu likteniattiecīgajai personai ir izlēmuši. Ja kādsto nesaprot, tad viņam, pardon, nav

smadzenes, bet dubļi paurī!Diemžēl personu ar dubļiem paurī

pasaulē netrūkst, tāpēc Piena Zobam bijanācies diezgan ilgi sēdēt aiz čugunagardīnēm. Bet nav ļauna bez laba -sēdēdams viņš iepazinās ar svētusirmgalvi, kas cieta ticības dēļ. Unsirmgalvis viņam darīja zināmus daudzusļoti svarīgus noslēpumus, no kuriemsvarīgākais bija par gaismu. Ja kādreiz tuesi postā un nezini, ko darīt, tad nevajagtrīcēt, nevajag Dievu zaimot, bet gaidītgaismu no augšas. Īstajā brīdī gaisma nākspār tevi, tu visu redzēsi un zināsi, kasjādara. Patiešām Piena Zobs vēlāk par topārliecinājās neskaitāmas reizes.Vienmēr, kad viņš bija nonācis strupceļāun nesaprata, ko tālāk darīt, pār viņu noaugšas nāca gaisma, viņš tūdaļ saskatīja

izeju, rīkojās bez kavēšanās, un viss bijapa pirmo.

Ja paskatījās uz Piena Zoba ļumīgorumpi, varēja rasties šaubas, vai atslēgudevēja amatam viņš ir īsti piemērots - asiedžekiņi pirmajā tešanās reizē tādu gaļaskasti sabakstīs kā sietu. Bīstami maldi!Cilvēki, kas tā domā, vairākkārt bijamēģinājuši viņu novākt un smagiapdedzinājušies. To var izskaidrot ļotivienkārši - Piena Zoba reakcija parsekundes desmitdaļu apsteidza asosdžekiņus. Ar to pietika. Kamēr viņam sita,viņš jau bija iesitis, kamēr viņu dūra,dūrējs dabūja drusciņ pa sprandu unvairāk negribēja, jo miroņi, redziet, nekadnav vairāk gribējuši. Pēdējos gados nācismodē mērkaķoties pakaļ visādām karatē,kung-fū un nindz-jū, ākstībām. Piena Zobs

tam spļāva virsū, viņš atzina tikai vienu,pašu elementārāko un tūkstoškārtpārbaudīto gājienu - vispirms, tankš, pavēderu, un, kad sistais instinktīvi noliecasuz priekšu, trahs, ar plaukstas malu pasprandu. Tas izklausās pilnīgi neticami, kaļumīgs cilvēks, kas prot tikai vienu, pašuprimitīvāko cīņas paņēmienu, momentānosit jebkuru karatē lielmeistaru. Tankš,un skaitās!

Pateicoties viņa zibenīgajaireakcijai, džentlmeņi Piena Zobu angažējane tikai atslēgu došanas uzdevumiem vien,viņu lūdza arī pavadīt vērtīgas kravas unsūtījumus. Šajā gadījumā pie slavenāPiena Zoba bija griezies BriljantaBērniņš. Viņš runāja īsi un skaidri:

- Gādā, lai mucām neviens taustekļuspa ceļam klāt neliek. Ja kāds pieliks,

Caurspīdīgais būs dusmīgs. Saprati?- Nerausties, - Piena Zobs, atbildēja.

- Mucas tiks turētas acīs.Turētas acīs ... Nolādēts, šitādu

ūdeni gāzt! Kad šmataks skrēja mašīnaiklāt, Piena Zobam vajadzēja savā pusēpagrūst kabīnes durvis vaļā. Tiklīdzparādītos baloniņš, viņš gāztos ārā, un tad,varat ticēt, tās lietiņas tagad karātospavisam citādi. Jā, ko nu vairs, BriljantaBērniņš no viņa prasīs mucas vai galvu.Tātad, vajadzēja dabūt atpakaļ mucas. Betkā? Par to Piena Zobs smadzenesnelauzīja, īstajā brīdī pār viņu nāksgaisma, un viņš visu redzēs.

- Lienam ārā! - Piena Zobs uzbrēcaĶirmītim un lēnām piecēlās. - Balsosimmašīnu!

Mašīnu nobalsot viņiem, protams,

neizdevās. Kurš šoferis būs tik traks unnakts laikā uzlasīs no šosejas divuspieļurbājušos tēviņus! Tā nu tas bija - nePiena Zobs, ne Ķirmītis stabili nostāvētvēl nespēja. Un tomēr viņi drūmāneatlaidībā balsoja katru mašīnu. Bija jaupāri pusnaktij, kad atradās neprātīgais, kaspieturēja un atļāva viņiem iekāpt kravaskastē pie cūkām, kurām rīt pašā agrumāvajadzēja Rīgā iebraukt pa kautuvesvārtiem. Protams, tādā veidā pārvadātpasažierus ir aizliegts, taču šoferis pretgrīļīgajiem večiem juta zināmassimpātijas, jo pats nebija skaidrā.

Otrā dienaKamēr Piena Zobs un Ķirmītis rāpās

kravas kastē, Okultajā templī tika izsauktselles ķēniņš Lucifers. Izsaukšanas brīdītempļa mistēriju zālē atradās četri

klātesošie - tempļa priesteriene, medijs,sirma dāma un sirms slikti audzinātskungs. Abas sirmās personas bija klienti,kas gribēja elles ķēniņam Luciferam lūgtinformāciju un padomu.

Kāpēc sirmo kungu var uzskatīt parslikti audzinātu? Tāpēc, ka templī viņšatļāvās smīnēt un ironiski krekšķēt, bet tasbija nepieklājīgi. Ja kāds netic pārdabiskospēku eksistencei, lai viņš uz okultiemtempļiem neiet, bet, ja iet, lai izturaspieklājīgi.

Taču sirmā kunga uzvedību zināmāmērā var noprast - viņš uz templi bijaatvests pret paša gribu. Tas notika tā.Pirms divām nedēļām nezināmi ļaundarinozaga sirmā kunga mašīnu, vēl puslīdzlabu žiguli. Policija, protams, noplātījarociņas. Sludināšana pa televīziju un

avīzēs, ka cietušie ir gatavi maksātpateicības algu ikvienam, kas sniegtukādas ziņas, palika saucēja balss tuksnesī.Sirmais kungs un sirmā kundze pamazāmsāka aprast ar domu, ka viņi savu žigulītiturpmāk redzēs vienīgi rozā sapņos, betnotika brīnums. Nelaimīgajiem piezvanījanepazīstams cilvēks. Kur atrodas nozagtāmašīna, viņš nezināja, taču tam nebijabūtiskas nozīmes.

- Ir kāds, kas visu var pasacīt, -nepazīstamais kungs teica. - Man arī bijanozagta mašīna, un man pasacīja, kur tāatrodas. Jā, pateica precīzu adresi!

Pie telefona bija sirmā kundze, unviņa, to dzirdēdama, ārkārtīgi uztraucās.Ak Dievs, kur ir tas labdaris, kas visu varpasacīt, un cik viņam jāmaksā? Atbildebija ļoti pārsteidzoša - labdaris ir

Lucifers, jā, elles ķēniņš Lucifers, un viņšsavas konsultācijas sniedz Okultajātemplī, adrese tāda un tāda. Jāmaksā navnekas, vienīgi jāziedo templim piektā daļano mašīnas pašreizējās vērtības. Taisnība,tas nav maz, bet labāk ziedot piekto daļunekā zaudēt visu. Blēdība? Pilnīgi izslēgts- jāziedo tikai pēc mašīnas atgūšanas...

Sarunai sekoja neliels ģimenesskandāls. Sirmais kungs paziņoja, ka prātuviņš, paldies Dievam, pagaidām vēl navizkūkojis, tāpēc pie pesteļotājiem neies.Sirmā dāma atbildēja ļoti īsi - tu iesi gan!Tūlīt sākās diskusija, kas pāraugakliegšanā. Es negribu kļūt pār pasaulesmērkaķi! Bet es negribu palikt bezmašīnas! Neprasi no manis neiespējamo!Bet tu visu mūžu esi bijis egoists! Nekāscits neatlika, kā lietas izlemšanu nodot

ģimenes padomei, kurā piedalījās sirmaisun ārkārtīgi uztrauktais kungs, sirmā unārkārtīgi uztrauktā kundze, divas meitas undivi znoti. Diskusija bija karsta, betbeidzās ar kompromisu. Protams, garusaukšana ir ākstīšanās, taču intereses pēcvar pamēģināt. Neviens jau pa galvunesitīs, vai ne? To sirmais kungs nevarējaapstrīdēt - okultos seansos pa galvutiešām neviens nesit. Tātad jautājums bijaizšķirts, un sirmā kundze diskusijai pielikapunktu. Mēs iesim, un tūlīt pat! Bez pretīmurkšķēšanas!

Ja saprātīgam cilvēkam jautātu, kāds,pēc viņa domām, izskatās okultais templis,saprātīgs cilvēks atbildētu apmēram tā:«Tas ir celts no melna marmora, sienāsiekaltas asinssarkanas kabaliskās zīmes,tempļa iekšpusē zārkos iekrauti

miroņkauli un apkārt tiem laidelējasvampīri.» Aplam, mīļie, pilnīgi aplam!Okultais templis, pie kura vārtiemklauvēja sirmais kungs un kundze, it nemazneatšķīrās no gluži parastām Rīgaspriekšpilsētas mājiņām. Taisnība, mājiņabija vecmodīga un blakus tai augasimtgadīga liepa, tāpēc ļoti iespējams, kasiltās vasaras naktīs ap templi patiešāmkaut kas laidelējas, bet jāšaubās, vai tie irvampīri. Ielas pusē gar diezgan augstudēļu žogu stiepās nātrēm aizaudzis grāvis,rotāts ar pāris sarūsējušām bļodām unvanniņu. Vārti bija pamatīgi, bezjebkādiem uzrakstiem vai norādēm. Ardzeltenu krāsu uzvilkts mājas numurs, untikai. Pie vārtu staba drāts galā karājāstāds kā sprungulis, kā raujamais.

Sirmais kungs tūlīt saprata, ka

minētais kareklis ir domāts zvanīšanai, unenerģiski to pa raustīja. Pēc zināmalaiciņa aiz vārtiem iedunējās smagi soļi,tie atvērās un sirmā kunga priekšā stāvējatempļa priesteriene, varena, lai neteiktutitāniska auguma dāma. Viņas āriene bijapadrūma - melni, iesirmi mati,tumšsarkans lakats, ap pleciem melnsapmetnis un kājās melnas kurpes.

- Es jūs uzklausu, ak, cilvēki! -priesteriene sacīja dobjā un ļotinoslēpumainā balsī

- Mums ir nozagta mašīna, - sirmākundze nedroši atbildēja. - Esiet tiklaipna, palīdziet.

- Šobrīd planētu stāvoklis ir visainelabvēlīgs, Saturns aizēno Jupiteru unčetras lielas komētas veido krustu. Esnezinu, vai mēs dzirdēsim balsis, ak,

cilvēki!- Bet varbūt mēģināsim ... Mēs tai

mašīnai septiņus gadus naudu krājām! Tasir sarkans žigulis, ko nozaga pieBastejkalna.

Priesteriene domāja.- Labi, mēģināsim, - viņa pēc

domāšanas sacīja. - Atnāciet pusnaktī, betneņemiet līdz ne ieročus, ne zeltu, ak,cilvēki!

Un tieši pusnaktī sirmā kundze unsirmais kungs atnāca atkal. Lai novērstunepatīkamu pārpratumus, kungs bijanopietni brīdināts, lai garu saukšanas laikāviņš tur muti un neuzdos muļķīgusjautājumus. Ja sirmais kungs kaut kozaimīgu pasacīs, sirmā kundze tūlīt sāksraudāt. Lūk, viņa jau paliek validolu zemmēles.

Vai nu šī vai cita iemesla dēļ sirmaiskungs no provocējošu jautājumuuzdošanas atturējās, toties viņš ironiskismīnēja. Lai visi redz, ka viņam šeit bijisjānāk, pakļaujoties citu gribai, tačupesteļošanai viņš netic un neticēs!

Priesteriene ieveda klientus mistērijuzālē, kas atgādināja gluži parastu istabu.Tur, protams, nebija ne zārku, ne ģindeņu,kas par muļķībām! Tur bija ar sarkanudrēbi pārklāts galdiņš, ērts klubkrēsls,divi parasti krēsli, postaments ar kristālalodi, sveci un galvaskausu.

Par to nav jāuztraucas, jo okultajostempļos galvaskauss ir nepieciešams, turnu nekā nevar darīt. Logam bija aizvilktiaizkari, taču svece dega, tāpēc taustītiespa tumsu nevajadzēja.

- Sēstieties, ak, cilvēki! -

priesteriene teica un norādīja uz abiemkrēsliem. - Tieši pusnaktī viņš ienāks, unmēs sauksim Ēnu Valdnieku.

Kas ienāks, to klienti nezināja, unsirmajai kundzei kļuva drusku baigi. Viņasāka stāstīt, kad mašīna nozagta un kādosapstākļos tas nolicis.

Priesteriene pacēla roku.- Ēnu Valdnieks visu zina, viņam

nekas nav jāskaidro. Un tagad iegrimsimmeditācijā, ak, cilvēki!

Meditācijā iegrima vienīgipriesteriene, sirmais kungs joprojāmsmīnēja, bet sirmā kundze palika zemmēles otru validola tableti.

Kaut kur pulkstenis sita divpadsmit.Atvērās durvis, un ienāca medijs, vārgscilvēks ar cikeļbārdiņu un mocekļa seju.Viņš paklanījās, apsēdās klubkrēslā un

aizvēra acis. Sirmais kungs ironiskinokrekšķinājās. Sirmā kundzenekavējoties viņam iegrūda dunku sānos -rimsties, muļķi!

- Ja Ēnu Valdnieks ieradīsies unrunās ar medija muti, tad nebīstieties, ak,cilvēki! - priesteriene savānoslēpumainajā balsī sacīja. - Jums itnekas ļauns nenotiks!

Tad viņa pacēla rokas un baigiiekliedzās:

- Lucifer! Mēs tevi saucam, Lucifer!Nekādas atbildes. Vēl baigāks

kliedziens. Nekādas atbildes. Pavisambaigs kliedziens. Sirmais kungs atkalgribēja ironiski krekšķināt, bet atskanējasmiekli. Šaušalīgi, sātaniski smiekli, tielika drebēt locekļiem un stindzināja sirdi.Vēl baigāka par smiekliem bija medija

seja. Sveces spokainajā gaismā spīdējaplatas, izvalbītas acis, tās bija ārprātīgasacis, kas sirmajam kungam uzreiz izdzinakrekšķināšanas tieksmi. Tiklīdz sātaniskāsmiešanās apklusa, priesteriene kliedzaatkal.

- Lucifer, vai tu esi klāt?Jautājums, protams, bija lieks,

šaušalīgā smiešanās nepārprotamiapliecināja, ka elles ķēniņš noteikti ir klāt,taču priesteriene uzskatīja par vajadzīguievērot pieklājības normas un apjautāties.

Par atbildi atskanēja rēciens. Nuvairs šaubu nevarēja būt, Lucifers noteiktibija klāt! Saruna kļuva lietišķa.

- Lucifer! Cilvēkam, kas atrodas tavātemplī, ir nozagta vieglā mašīna. Tu zini,kur tā atrodas! Jel pasaki mums to, akLucifer!

Un Lucifers ar medija muti sākarunāt. Patiesībā tā nebija runāšana, tā bijatarkšķēšana, vārdi tika izkliegti neticamāātrumā:

- Ača, rača, šrā, šrā! Omnia, momnia,bomnia, fū! Kloaka, bloaka, kaļ, kaļ,paka], konslio, ponsilio, doz, doz,švandoz! Bene, fene, žene! Brak, brak,čabrak!

Tālāk Lucifers vārdus sāka bērt artādu skubu, ka saprast tos vairs nebijaiespējams. Tad sekoja rēciens un iestājāsklusums, baigs šausminošs klusums.

Klusumu pārtrauca priesterienesbalss. - Mēs pateicamies tev, ak, Lucifer!

Līdz ar to saruna bija beigusies.Priesteriene nolaida paceltās rokas unpagriezās pret klientiem.

- Jūsu mašīna atrodas Rīgā, Purķu

ielā, šķūnītī ar bleķa jumtu, ak, cilvēki!Klienti pirmajā brīdī neko

neatbildēja, viņi bija pārāk saviļņoti.Sirmā kundze, dziļi iztrūkusies, skatījās uzmediju, kas joprojām sēdēja kā sastindzisun vērās nebūtībā stiklainām acīm. AkDies, vai tas cilvēks nav miris? Ūja,kāpēc miris! Medijs nemaz nebija miris,viņš pamazām sāka nākt pie sajēgas unsašļuka kā balons, kam izlaiž gaisu.

Sirmais kungs lēnām piecēlās. Viņšvairs nesmīnēja, par krekšķēšanu nemaznerunājot. Sirmā kundze brīdi minstinājās,jautāt vai nejautāt. Nē, tomēr jāpajautā!

- Sakiet, lūdzu, vai tam, ko mēsdzirdējām, var ticēt?

- Jā gan, ak, cilvēki! - priesterieneatbildēja. - Melo vienīgi mirstīgie,astrālās būtnes nemūžam!

Tātad Purķu ielā, šķūnītī ar bleķajumtu... Roland, vai tu dzirdi?

Sirmais kungs sarāvās.- Jā... jā, protams!- Tad vajag rīkoties bez kavēšanās!

Viņi var aizdzīt mašīnu citur!- Var aizdzīt, var ... Izskatījās, ka

sirmais kungs ir pārāk iztrūcies, lairedzēto un dzirdēto spētu apjēgt. Sirmākundze viņam iedeva validola tableti, unviņš to tūdaļ palika zem mēles.

Okultā tempļa klienti nebija vienīgie,kas tolaik negulēja, aizmigt nevarēja arīmajors Āmuriņš. Te, dārza mājelē, viņšparasti gulēja kā pravietis, ko nespējtraucēt ne odi, ne suņi, ne briesmīgi sapņi.Un kāpēc lai majors Āmuriņš negulētu?Viņam vairs nav jāķer žuļiki, noķertie navjāpratina un nav jādomā, kā dabūt rokā

nenoķertos. Majors Āmuriņš varēja gulētmierīgi, un to viņš arī darīja. Bet tonaktmiegs aizlaidās kā izbiedēts zvirbulis.

Pēc sarunas ar Pekinas Sunītimajoram Āmuriņam par dīvaino viesi bijajādomā atkal un atkal. Kāda ārprātīgaiedoma - absolūti bez jebkāda pieturaspunkta ķert dolāru viltotājus, lai tiktu piepateicības algas! Bet varbūt iedomanemaz tik ārprātīga nav? Varbūt PekinasSunītim ir šis tas tuvāk zināms! Nē, tadviņš nenāktu pie majora Āmuriņa, tad viņšsamestos kopā ar kādu no bijušajiemlāģera kolēģiem un rīkotos uz savu roku. Irvēl viena iespēja - tur, aiz dzeloņdrātīm,viņu izjokojuši, ņēmuši un vientiesītimiestāstījuši baltas blēņas.

Un atkal nē! Majors Āmuriņš zinājaļoti labi, ka viltota valūta Latvijā ir

parādījušies vienmēr, un kāpēc lai tagadtas nenotiktu? Toreiz tā parādījās noRietumu puses, un puslīdz droši varējapateikt, ar kuru kuģi paštaisīti dolāriatpeldējuši, taču vedējus rokā nedabūja.Vienīgais, ko noķēra, bija zvejas flotestraļa meistars, bet izrādījās, ka viltotiedolāri viņam iesmērēti tur, viņā krastā,par slepus aizvestām dzintara krellēm. Undaudz jau to paštaisīto papīrīšuneparādījās. Ja arī ienāca lielākaspartijas, tad tās klusi aizgāja uz mātuškupa tiešo. Otrā virzienā dolāri negāja, tasnebija dzirdēts. Viltoti rubļi noaustrumiem gan ienāca, turklāt meistarīgiviltoti. Lai nu ko, bet naudas viltotājusagrāk ķēra cītīgi, un dažus arī dabūja rokā.Īstos meistarus gan ne, tie bija pārākgudri, pārāk labi konspirējušies un

produkciju izlaida nelielos daudzumos.Reizēm, kad kļuva par karstu, viņidrukājamo mašīnu apturēja, pēc tamklusītiņām atkal laida vaļā. Daži stāstīja,ka mašīna klabot Taškentā, citi rādīja uzOdesu, Maskavu un vēl desmit vietām.

Tā tas bija toreiz, kad majoruĀmuriņu aizvadīja pensijā. Bet tagad?Tagad, kad Krievijā plosās briesmīgainflācija, ar rubļu taisīšanu varētunoņemties vienīgi idioti, tas ir skaidrs.Kas vēl ir skaidrs? Veca patiesība - labsmeistars savu amatu nepamet, it īpaši, jaamats nes milzīgu peļņu. Tātad, ar prātuspriežot, kaut ko viņi drukā. Un nevis kautko, bet valūtu. Visticamāk, dolārus. Japaštaisītie dolāri no Krievijas ienāk, tadtos drukā vecie, labie rubļu meistari. Tačuprodukcijas izplatīšanas metodikā noteikti

jābūt izmaiņām.Agrāk rubļus ražotāji centās izmētāt

pa visu savienību nelielās porcijās. Vienāvietā pāris sainīšu, otrā, trešā un tā tālāk.Turklāt neregulāri, lai - nedod, Dieviņ! -kāds nevarētu paredzēt, kad gaidāmsnākamais sūtījums. Paštaisītos papīrīšuslaida apgrozībā vienīgi lielos veikalos,kur ir burzma un pūlis, kur kasē sēdošāsdāmas nevienu maksātāju atcerēties nevar,jo to ir tūkstošiem. Ja vēlāk, kad nauda irnonākusi bankā, izdodas kādumājražojumu pamanīt, maksātāju rokādabūt praktiski nav iespējams.

Šaubīgu dolāru laišana pasaulē navtik vienkārša. Daudzos maiņas punktoskatru papīrīti apskata ar elektronisku aci,un tā pasaka nemaldīgi, vai papīrītis irtaisīts viņpus dīķa vai tepat, kādā

darbnīciņā.Tas rada nelielas neērtības, taču

prātīgs cilvēks savu preci mierīgi varaizlaist melnajā tirgū, ja vien melnaistirgus attiecīgajā vietā ir pietiekami plašs.Rīgā, paldies Dievam, bija lieliskasvalūtas aizlaišanas iespējas, turklāt tešiverējās melnie, respektīvi, dienvidzemjukomersanti. Viņi Rīgā izandelēja savupreci, iepirka valūtu un izgaisa tālēszilajās. Tātad Pekinas Sunīša vārdi, kapaštaisītie dolāri nāk uz Rīgu, no zilagaisa grābti nebija.

Ļoti jauki, bet kāpēc par tādāmproblēmām nakts vidū būtu jādomāgodīgam pensionāram? Kāpēc viņš nevarpagriezties uz otriem sāniem un sapņotsavus bezvainīgos pensionāra sapnīšus?

Tas bija ļoti savādi, jo majoram

Āmuriņam ar īpašām rūpēm kautiesnevajadzēja. Viņa znots strādājaplaukstošā komercstruktūrā par tādu kākomercdirektoru, un sava kašķīgāsievastēva pensijas latiņiem blakus varējanobērt vēl pāris sauju, nemaz ne juzdams,ka viņa kabata kļūst vieglāka. Tātadmajora Āmuriņa laimīgās vecumdienasvarēja ritēt bez jebkādām rūpēm, viņambija iespējams nepārtraukti elpot svaigugaisu, nodoties cildenajam dārzkopībaspriekam un atpūtas brīžos bagātināt savugarīgo pasauli ar grāmatu lasīšanu.Vientulība? Bet it nemaz! Pie viņapietiekami bieži atbrauca sieva, meita armazbērniem, viņas priecājās par skaistodārzu un apjautājās, vai papiņam konevajag. Turklāt tie nebija vienīgie viesi,šad tad majoru Āmuriņu apciemoja

pulkvedis Krišpaps. Tās nebijapieklājības vizītes - ai nē! Krišpapaapciemojums parasti sākās ar vārdiem:«Paklausies, vecais, man atkal ir kaklāviena ķēpīga lieta. Es tev pastāstīšu, un tupaprovē visu nolikt pa plauktiņiem!» Nejau vienmēr majoram Āmuriņam tāsalikšana pa plauktiņiem izdevāsnevainojami, tomēr pareizo virzienu viņšpateica.

Jā, bet tādiem vienatnē dzīvojošiempensionāriem mēdz būt gari vakari, viņiemnav ar ko parunāties. Majoram Āmuriņambija, ar ko parunāties, zem viņa dzīvojamāķēķa, tā sauktā ķēķkabineta grīdas dzīvojaDžūlija, sirma, ļoti gudra un cienījamažurka. Arī Džūlijai bija nelāgs raksturs,viņa necieta tuvumā citas žurkas, dzīvojalepnā vientulībā un katru vakaru iznāca no

pagrīdes, lai painteresētos, ko majorsĀmuriņā viņai kaktā ir nolicis. Ja noliktoDžūlija atzina par labu, sākās nesteidzīgaēšana, ar vienu noteikumu - majoramĀmuriņam vajadzēja sēdēt mierīgi.Džūlijai nebija iebildumu, ka namatēvsēšanā noskatās un apjautājas par viņasveselību, bet tuvoties viņš nedrīkstēja, toDžūlija uzskatīja par nepieļaujamufamiliaritāti.

Tātad majora Āmuriņa dzīve bija ļotiharmoniska un ļoti mierīga. Ja labipadomā, varētu pat teikt, ka viņa dzīvebija drusku par daudz harmoniska undrusku par daudz mierīga. Varbūt tiešitāpēc viņam tonakt miegs nenāca nelūdzams. Ej nu sazini, bet aizmigt viņšaizmiga tikai piecos, kad ārā jau svīdagaisma un sāka čivināt zvirbuļi.

Pēc četrām stundām, tātad deviņos,pie Okultā tempļa vārtiem piebraucažigulis. No tā izkāpa sirmais kungs, betsirmā kundze palika mašīnā. Sirmajamkungam nācās raustīt zvanu četras reizes,un tikai tad iedunējās smagie soļi, tikai tadpavērās vārti un savā noslēpumainajāvarenībā parādījās tempļa priesteriene.

Šoreiz sirmais kungs nesmīnēja,šoreiz viņš diezgan zemu paklanījās unsniedza priesterienei polietilēna kulīti arnaudas sainīšiem.

- Atļaujiet, kundze, jums izteiktvisdziļāko pateicību! Jūs man ļotipalīdzējāt! Redziet, mašīna ir rokā!

Priesteriene paskatījās uz žiguli,paņēma kulīti un, skumji smaidot, sacīja:

- Es jums neko neesmu palīdzējusi,ak, cilvēk! Jums palīdzēja Lucifers.

Gluži pareizs šāds apgalvojumsnebija, galvenie nopelni nozagtās mašīnasatrašanā bija nevis Luciferam, betMisenei, jaunai, šarmantai un absolūtiskaistai dāmai. Kā arī, protams Okultātempļa priesterienei Etērijai Kukušvillīkundzei.

Viņas tētiņš, ugunīgs un neparastikvēls kalnietis, tūlīt pēc kara apprecējagaišmatainu latviešu jaunavu, jodienvidnieki neizprotamu iemeslu dēļgaišmatainas dāmas vērtē ārkārtīgi augstu.Dažus mēnešus pēc kāzām jaunais vīriņšsāka just neizturamas ilgas pēc dzimtenesun pazuda Kaukāza virzienā. Viņa meitaizauga līdzīga tētiņam - melnām,caururbjošām acīm, kas spēja suģestēt unielūkoties dvēselē. Būtu ļoti dīvaini, jadāma ar tādām acīm nekļūtu par augstākās

klases zīlnieci un pareģi. Jo vairāk tāpēc,ka suģestējošās Kukušvillī kundzes ārienebija ļoti impozanta. Ja jūsu liktenīielūkojas sīka, izkaltusi būtne ar čiepstošubalstiņu, pārāk liela ticība viņas vārdiemnerodas. Bet, ja to dara kolosālu apmērudāma, kas turklāt runā dobjā aizkāpa balsī,jebkuras šaubas par viņas pareģojumiematkrīt pilnīgi un

Etērija Kukušvillī kundze savaskarjeras sakumā nākotni uzzināja,ielūkodamās maģiskajā kristāla lodē, unviņas vārdi vienmēr izrādījās pravietiski.Viņa runāja ļoti noslēpumaini, jo mūsunākotne ir atkarīga no zvaigžņu stāvokļa,no liktens līnijām, no visādām komētām unzīmēm. Ielūkojusies kristāla lodē, viņanekad neteica: «Tad un tad notiks tas untas!» Nekā tamlīdzīga! Pareģojumi skanēja

ļoti noslēpumaini - ja jūsu ceļānenostāsies tumša dāma, jūs satiksietcilvēku, kas kļūs par jūsu likteni. Ja lielāsplanētas veidos krustu, viņa jūtas diemžēlbūs nepastāvīgas. Viņa sirds piederēs vēlkādai...

Daži varbūt sacīs, ka ļautiņi parmiglainu runāšanu nemaksā. Ai nē, tādsviedoklis ir gluži maldīgs! EtērijaiKukušvillī kundzei darba netrūka. Netrūkatāpēc, ka visas klientes aizgāja no viņaspriecīgi pacilātas. Lai arī cik miglainiviņa runātu, galvenā doma bija pilnīgiskaidra - par spīti visiem šķēršļiem,nodevībām un sliktajiem zvaigžņustāvokļiem galu galā jūs būsiet laimīga.Un kas var būt jaukāks par gaidāmu laimi?

Izklausās neticami, bet Kukušvillīkundzes teikto puslīdz regulāri nāca

uzklausīt arī dažas augstu, pat ļoti augstusēdošu biedru likumīgi piereģistrētāssievas. Tieši šim apstāklim viņa varējapateikties par iespēju piekopt savu amatubez bailēm no vajāšanas. Tajos gadosvisas zīlnieces atradās stingrā stūra mājasuzskaitē, bet tās, par kurām augsti sēdošiebiedri aizlika vārdiņu, varēja zīlētmierīgi. Protams, šad un tad notikapārbaudes, pie Kukušvillī kundzes ieradāsattiecīgi instruētās dāmas, bet Kukušvillīkundze kā augstākās kvalitātes rentgenaaparāts instruētajām dāmām redzēja caurun cauri. Re, šitā vambolīte ir atklibojusino turienes! Nu, ļoti patīkami, tūlīt mēsviņai apvārdosim zobus, tūlīt viss būskārtībā! Un apvārdoja, un bija kārtībā -instruētā dāma noziņoja, ka zīlniece irpilnīgi apolitiska, pretpadomju

propagandu nedzen un izsaka vienīgipozitīvas prognozes. Ja tā, tad iebildumunav. Lūdzu, pilsone, lūriet savā kristālalodē, kamēr jums nelabi paliek!

Ko nu par nelabumu, ko nu par to!Daudz vairāk nekā nelabums Kukušvillīkundzi biedēja konkurence. Kad nācalielās brīvestības laiki, zīlnieču,ekstrasensu un astrologu bari savairojāsbīstamos apmēros. Lai arī ļautiņimasveidā sāka pievērsties mistikai,Kukušvillī kundzes klienšu skaits saruka,bet tikai uz brītiņu. Tiklīdz Okultajātemplī tika atvērta maģiskā zāle un to sākapagodināt ar savu ierašanos Lucifers,krīzei pienāca gals. Viss atkal bija štokos!

Ar ko tad Lucifers sākumānodarbojās? Ar konsultācijām. Viņšsniedza izziņas, vai tāds un tāds kungs pēc

savas nāves nav nonācis ellē. Par togalvenokārt interesējās atraitnes. Nomira,sacīsim, kādai kundzītei vīriņš, kas visumūžu bija skrējis pakaļ svešiem brunčiem.Dabiski, ka atraitne gribēja zināt, vaiviņas izlaidīgais mūža draugs nonācisaugšā vai apakšā. Ikreiz pirms Luciferaizsaukšanas Kukušvillī kundze atraitneiuzmeta vērīgu actiņu. Ja kliente bijanoraudājusies un sērās tērpta, tad viņasvīriņš pie Lucifera neatradās, tātad viņamvajadzēja būt tur, augšā! Bet, ja atraitneblenza uz Kukušvillī kundzi ar saltučūskas skatienu, ja viņas balstiņa skanējacieti un bardzīgi, Lucifers darīja zināmu,ka nelietīgais brunču mednieks sēž katlākā mīļais. Atraitne bija gandarīta, viņaatriebīgi pasmīnēja un teica: «Nu ja, to jauvarēja gaidīt! Cik, lūdzu, man jāmaksā?»

Katram inteliģentam cilvēkam irskaidrs, ka izsauktie gari var runāt vienīgiar medija muti, tātad Kukušvillī kundzeibija vajadzīgs medijs. Nekādu problēmu -ja cilvēkam ir žūpīgs brālītis, kas protsātaniski smieties, jautājums ir atrisināts.Patiesību sakot, medijs nebija Etērijasbrālis, bet pusbrālis. Drīz pēc tam, kadviņas ugunīgais tētiņš aizlaidās Kaukāzavirzienā, māmiņa apprecējās otrreiz, unEtērijai radās brālītis Leopolds, kastrīsdesmit piecu gadu vecumā bezcerīginodzērās. Etērija viņu pievāca savāpaspārnē, un, kad radās ideja par Luciferasaukšanu, brālītis tika apmācīts medijaamatā. Nekas īpašs viņam nebija jādara -jāsēž ērtā klubkrēslā, sātaniski jāsmejasun jāpasaka daži vārdi. Tas viss! Ak jā,katru vakaru Leopoldam vajadzēja būt

pilnīgi skaidram, tā bija obligāta prasība,toties pēc okultā seansa viņš savā istabelēdrīkstēja pielakties, nogāzties uz kušetesun gulēt līdz nākamās dienas vidum.Citiem vārdiem, viņam nācās ievērotregulāru dzīvesveidu. Leopolds to saprata,klausīja Etērijai uz vārdiņa. Ļoti jauki, betkā Lucifers tik precīzi varēja zināt, kuratrodas nozagtās mašīnas? PateicotiesMisenei.

Misene savulaik ieradās pieKukušvillī kundzes un lūdza pateikt, vaiviņai turpmāk vērts dzīvot vai ne. Tas bijaneparasts jautājums, tāpēc Kukušvillīkundze uz Miseni paskatījās vērīgāk.Jauna un glīta dāma. Ļoti jauna un ļotiglīta. Gredzenotie pirkstiņi tik tikko trīc.Lūpiņas sakniebtas, un skatiens pilnīgivienaldzīgs. Ehe, cālīt, tu savu vēso mieru

vari pakārt uz nagliņas, Kukušvillī kundzetev redz cauri un cauri - tu esi izmesta pārbortu! Labi, vispirms parunāsimmazdrusciņ.

Sarunas sākumā Kukušvillī kundzeuzlika dāmas trīcošajiem pirkstiņiem savuvareno roku. Tad nu tā, pirms ieskatīšanāsnākotnē drusku, ieskatīsimies pagātnē.Citiem vārdiem, izkrati iekšas, cālīt, mantu vari uzticēties! Ja es nekļūdos, bet esnekļūdos nekad, tev pašreiz nav neviena,kam uzticēties.

Pilnīgi pareizi, Misenei tiešāmnebija neviena, kam uzticēties. Viņapaskatījās uz Kukušvillī kundzi, pārisreižu pamirkšķināja actiņas, likās - tūlīties vaļā lielais kauciens, bet negāja vis.Misene bija cieta dāma.

Kā jau tas mēdz gadīties, viņas

traģēdiju varēja izteikt pāris vārdos - tiecūkas vīrieši. Viņi savā stulbumā nespējsaprast, ka Misene ir viena novērtīgākajām Latvijas dāmām. Precīzākizsakoties, vīrieši to spēja saprast, tik tassaprašanas laiciņš bija nenormāli īss.Pāris mēnešos kārtējā kunga jūtas apdzisa,un viņš, idiots tāds, aizskrēja pakaļ citai.Kāpēc, to Misene galīgi nespēja saprast.Skolā viņa bija meitene numur viens, visipuikas viņas dēļ juka prātā. Skolu viņanebeidza, bet skaistās meitenes navdomātas, lai dienu un nakti zubrītos, viņāmjādomā par nopietnākām lietām. Parpiedalīšanos skaistumkonkursā, piemēram.Un Misene tur arī piedalījās, taču līdzfinālam netika. Viņai kāju priekšā pašāvabriļļains stulbēniuss, kas interesējās parviņas garīgo pasauli. Vai viņa ir

mācījusies dejot, vai prot gaumīgi ģērbtiesun atbildēt uz šiziķu jautājumiem. Ak, jacilvēku grib noēst, tad iemeslu vienmērvar atrast. Tad, redziet, nav no svara, kacilvēkam ir cirtaini mati, ideālas krūtis,lieliski gurni un kājas, pie kurām vīriešimasveidā krīt ceļos. Kāda sevišķi pretīgaun iesirma čūska pārbaudes noslēgumāMisenei jautāja: «Bet ko jūs, jaunkundz,vispār protat?» Uz to Misene mierīgiatbildēja: «Es protu dzert šampanieti!» Untā bija taisnība, šampanieti viņa tiešāmprata dzert. Graciozi satvēra glāzi, pacēla,uzsmaidīja klātesošajiem kungiem unmaziem malciņiem izdzēra. Skaistiizdzēra!

Lai būtu kā būdams, par mis Latvijuviņa netika, bet par Miseni gan - pēckonkursa neviens viņu citādi vairs

nesauca. Misene, un diezgan! Taisnība,pielūdzēju mazāk nekļuva, pat vairāk -skaistumkonkursa dalībniece kā nekā, betjūtas tam pielūdzēju baram nočūkstēja unizdzisa tikpat ātri kā agrāk. Lūk, tas arībija tas iemesls, kāpēc Misene gribējazināt, vai viņai ir vērts vēl dzīvot vai nav.

Pēc iekšu izkratīšanas Kukušvillīkundze noglāstīja Misenes cirtaino galviņuun teica:

- Labi, cālīt, paskatīsimies, kas tevinākotnē gaida!

Un, ko domājat, kristāla lodē skaidrivarēja redzēt, ka Miseni gaida laime,slava un bagātība. Ļoti liela bagātība! Vaibrīnišķā nākotne Misenei pavērsies pēcpiecām minūtēm vai pieciem gadiem, taskristāla lodē nebija saskatāms Tātad navizslēgts, ka viņas ceļā vēl var būt ciešanas

un vilšanās, bet kāda tam nozīme?Galvenais taču ir zināms - pienāks laiks,un viss pareģotais piepildīsies! Lai nukam, bet Kukušvillī kundzei tu, cālīt, variticēt!

Kad pareģošana bija galā, Miseneapjautājās cik viņai jāmaksā. Kukušvillīkundze no pieredzes zināja, ka šitādasklientes parasti ir pilnīgi uz sēkļa, tāpēcnotika kaut kas neparasts - pareģoneizņēma no atvilktnes piecsimtnieku unpasniedza to Misenei. Nebrīnies cālīt,lieta ir ļoti vienkārša - vecā Kukušvillīkundze grib tev pielīst. Viņa taču skaidrizina ka tevi gaida bagātība, tātad ir drošascerības nākotnē saņemt atpakaļ desmitreizvairāk.

- Tūkstošreiz vairāk! - Miseneiesaucās un nobučoja Kukušvillī kundzi.

Nu viņa patiešām ticēja, ka šitā milzīgā unresnā dāma ir ieskatījusies viņas liktenī paīstam. Tātad Misene būs laimīga, slavenaun bagāta. Kolosāli, vai ne?

Kāda zīmīga sakritība - drīz pēcnākotnes zīlēšanas Misene iepazinās arLopārstu. Tas jau bija lidojums augšup.Lopārstam klausīja astoņi džekiņi, kasniekojās ar mašīnām, turklāt niekojāsaugstā profesionālā līmenī. Lopārsts - tonevar noliegt - bija puika ar veselusaprātu. Viņš ļoti labi redzēja, ka mašīnufenderētāji Latvijā nupat ir savairojiesbaigi daudz, bet lielākā daļa strādā kāšinderi. Mašīnu pievākt viņi prot, bet ar tovēl, redziet, ir par maz! Ja tu nevaripievākto mašīnu fiksi aizlaist tālāk, tadneķeries klāt! Bet ko šinderi dara?Sametās kopā daži kretīni, pievāc mašīnu

un sāk bābas vizināt. Citi, vēl dullāki,pievāktās mašīnas dzenāja uz leišiem, uzkrieviem, pie mellajiem uz Kaukāzu. Turnu būs tie īstie pircēji, tur nu tev grūdīsfeņas pa abiem galiem iekšā! Cik tu,muļļa, dabūsi par mašīnu bez papīriem?Trīsreiz pa purnu, vairāk neko!

Lopārsta džekiņiem bija pavisam citadarba kultūra. Tiklīdz mašīnu pievāca, totūlīt aizlaida Bizainajam. Starpniekam,citiem vārdiem sakot. Bizainais jauiepriekš zināja, kam vajadzīga mašīna,turklāt viņam rezervē bija noformētasdokumentu blankas. Ar visiem zieģeļiemun parakstiem! Atlika vajadzīgajās vietāsierakstīt dažus vārdiņus, dažus cipariņus,un mašīna lika pasniegta pircējamcelofānā un pārsieta ar rozā bantīti. Lūdzu,ņemiet, te būs dāvaniņa par nieka naudiņu,

un te būs dokumentiņi, pilnīgi un galīgi īstidokumentiņi! Lai jūsu sirsniņa, mīļaispircējiņ, ir mierīga, neviens suns it nekāaizdomīga nesaodīs!

Protams, džekiņi tā varēja strādāttikai tāpēc, ka viņus saturēja stingra roka.Kurš džekiņš neklausīja, kurš murkšķējapretī, tas dabūja kārtīgi pa zobiem. «Estevi, lops, no dulluma izārstēšu!» - tādabija stingrās rokas devīze. Un izārstēja,taču pats ārstētājs dabūja Lopārstaiesauku. Bet viņu tas neuztrauca. Nekas,lai sauc kā grib, ja tikai darbiņš iet unmēslu nav.

Ko nu par mēsliem runāt, džekiņiLopārsta lieliskajā vadībā strādātu mūžībuun trīs dienas, bet notika neparedzētais -kļūdu pieļāva pats dievišķais Lopārsts.Liktenīgu kļūdu!

Kopš pasaules radīšanas dižas unvaldonīgas personas savu uzmanībupievērš vienīgi skaistām dāmām. Par to,ka Lopārsts ir diža un valdonīga persona,šaubu nevarēja būt. Tāpat šaubu nevarējabūt arī par Misenes skaistumu, unKukušvillī kundzes pareģojums sākapiepildīties. Laime, slava un bagātība, tātaču bija sacīts! Dāmai, ar kuru draudzējāspats Lopārsts, ir jābūt laimīgai. Slavena?Nu, protams, paša Lopārsta draudzene!Bagātība ... Vai Lopārsts bija bagāts?Smieklīgs jautājums, ja mašīnu pievācējufīreram nebūs naudas, kam tā atļaujietjautāt, lai nauda būtu?

Jaukā, karstā un burvīgā draudzībailga veselu mēnesi. Pēc mēneša Lopārstspieļāva savu liktenīgo kļūdu - viņš sākadraudzēties Šanhajas Princesi, mazu

ieapaļu otrās zortes seksbumbiņu. To viņšnekādā ziņā nedrīkstēja darīt - ja LopārstsMiseni būtu nomainījis pret superforšudāmu, to Misene vēl varētu saprast, ja arīne piedot. Bet Šanhajas Princese! Šīsmirdīgā sūdu muša, šitā... Tālākossalīdzinājumus saprotamu iemeslu dēļminēt nav iespējams, bet tas lietas būtībunegroza. Tā nu Misenei nācās klusisamierināties ar demobilizāciju, joLopārsts greizsirdības lēkmes necieta -tiklīdz kāda no viņa bijušajām dāmām cēlaskandālu, tai pa zobiem un - lasies! Bet, jademobilizētā dāma bija prātīga, draudzībaepizodiski varēja turpināties, kāpēc ganne? Ai, kā šoreiz Lopārsts kļūdījās - viņšneapjēdza, ka Misene nav parastāstandartdraudzene, nē, Misenei bija čūskaiekšā!

Pēc negulētās nakts majors Āmuriņšpiecēlās tīri mundrs, izgāja dārzā,pabaroja zvirbuļus un paskatījās, vai kādsnav aplasījis viņa plūmes. MajoramĀmuriņam auga divas plūmes, vienadzeltenās, otra tumšās zortes. Savādi, katieši dzeltenās plūmes pievelk zagļusvisvairāk, lai gan tumšās ir saldākas. Nē,plūmes neviens nebija aizticis, tātadneapzagtais dārza saimnieks varējamierīgi paēst brokastis. Torīt viņamvajadzēja tikt galā ar divdesmit lielām,žāvētām reņģēm. Ja iepriekšējā dienāpirktās reņģes laikā neapēd, tāssadusmojas un sāk smirdēt. Divdesmitreņģes vienam pensionāram ir pārākdaudz, bet, ja atnāk viesis, problēmanerodas. Precīzāk sakot, viesis nevisatnāca, bet atbrauca ar simtdivdesmitpiecu

kubikcentimetru motocikliņu. Skaties,vakar ticis uz brīvām kājām, bet šodienjau brauc ar simtdivdesmitpiecukubikcentimetru motocikliņu! Un tik smukiģērbies! Mugurā ādas jaka, drusku ganapvalkāta, galvā zila ķivere, rokās cimdiun kājās pilnīgi jaunas krosenes. Njā,Pekinas Sunītim ir apgriezieni, to nu nevarnoliegt.

Motocikliņš atplirkšķināja brīdī, kadmajors Āmuriņš sēdās pie brokastu kluča.Viņam palika ēst dārzā, tur gan nebijagalda, toties pieliekami liels klucis, kovarēja aizvelt tur, kur spīd saulīte unpārklāt ar vaskadrānu.

- Stumiet plirkšķi iekšā un nācietšurp! - majors Āmuriņš uzsauca. -Dzersim kafiju ar reņģēm!

Majora Āmuriņa vārdi Pekinas Sunīti

aizkustināja. Viņš nebija cerējis, ka viņulūgs pie galda, respektīvi, pie kluča, uncienās ar kafiju. Sēdēdams aiz drāšu žoga,cilvēks ātri iemācās saprast, kur ir viņaīstā vieta, un turas maliņā.

Pekinas Sunītis samirkšķināja zilās,nevainīgās actiņas.

- Pateicos, priekšniek! Pēdējo reiziīstu kafiju es dzēru pirms septiņiemgadiem.

- Šī nav īsti laba, - majors Āmuriņšatbildēja un pasniedza Pekinas Sunītimtasīti. - Es to pirku Centrāltirgū, un maniesmērēja nostāvējušās pupiņas.

- Nē, tā ir brīnišķīga, esmu patīkamipār steigts.

- Tās reņģes jāapēd visas, - majorsĀmuriņš sacīja, - ledusskapja man,redziet, nav Un pirkstus slaucīsim avīzē,

bet galvas un asakas metīsim zem krūma.Tur katru vakaru staigā ezis, viņš nokops.Jā, jūsu priekšlikumu es pār domāju.

Pekinas Sunītis nolika tasīti uz kluča.- Es ceru, ir cerību stariņš!- Par stariņiem nav ko runāt, tā būs

taustīšanās pa tumsu.- Jūs, priekšniek, uztaustīsiet! To es

zinu.- Tas arī ir viss, ko jūs zināt. No

kurienes paštaisītie dolāri nāk, navzināms, un tas ir slikti.

- No krieviem, priekšniek, nokrieviem!

- Bet varbūt caur krieviem, varbūt tostais kaut kur citur. Kas ved, nav zināms,kam ved nav zināms, kas laiž melnajātirgū, nav zināms, nekas nav zināms!

- Jums ir pieredze, priekšniek!

- Bet nav palīgu! Ko tagad vajadzētudarīt? Paturēt acīs valūtas maiņas būdas,kurā ir aparāti īsto dolāru atšķiršanai nopaštaisītajiem.

- Un aizturēt visus, kas grib iesmērētpaštaisītos!

- Ūja! Kāpēc aizturēt? Mainīt nākstikai godīgi cilvēki, žuļiki būdām, kur irpārbaudāmie aparāti, ar līkumu skriesapkārt. Vai jūs saprotat, godātaiskompanjon, mums jāaprunājas ar tiem,kam paštaisītie dolāri ir iesmērēti! Tikaitā var kaut ko uztaustīt!

- Ļoti labi, mēs valūtas maiņas būdaspaturēsim acīs!

- Bet tikai vienu! Pie visām uzreizstāvēt mēs nevaram! Tātad mūsu cerībaskaut ko uztaustīt ir minimālas.

- Un tomēr cerības ir!

Majors Āmuriņš pagrozīja galvu.- Cerības ... Cerības pagaidām

pakārsim uz nagliņas un runāsim skaidruvalodu. Pirmais. Iespēja, ka mēs kaut kopanāksim, ir minimāla. Otrais. Agrāk pietik miglainas lietas es nebūtu ķēries.Trešais. Ja šodien es to daru, tad ar manusaprātu kaut kas nav kārtībā. Ceturtais. Tāir traģēdija. Piektais. Jāsāk darīt kaut koprātīgu, jāēd reņģes.

Tā viņi arī darīja. Kad reņģes bijaapēstas, galvas un asakas tika pasviestaszem krūma, kur tās vakarā nokopa ezis. Unreņģu vairs nebija.

Tūlīt pēc tam, kad Lopārsts Misenidemobilizēja un sāka draudzēties arŠanhajas Princesi, Misene ieradāsOkultajā templī pie Kukušvillī kundzes,lai paziņotu, ka pareģojums par bagātību,

laimi un slavu tomēr nepiepildīsies, joviņa tiks nodurta. Bet tas nekas, riebekliLopārstu pēc tam tiesās par neskaitāmumašīnu zagšanu un slepkavību. Viņamiedos augstāko, un viņš tiks nošauts kākraupains suns.

Stop, stop, stop! Kukušvillī kundzeMiseni apsēdināja, noglāstīja viņaigalviņu un palūdza izstāstīt visu no gala.Kas tas riebeklis Lopārsts tāds ir, ko viņšizēdis un kāpēc jānošauj kā kraupainssuns. Misene izstāstīja pilnīgi visu. To, kaLopārsts ar saviem džekiņiem fenderēmašīnas un aizlaiž Bizainajam, betBizainais tās uzsit gaisā kundēm. O,Misenei par Lopārstu un viņanoziegumiem ir zināms pilnīgi viss! Kādasmašīnas kad un kur viņš nofenderējis, unkam Bizainais tās uzsitis gaisā. Tagad to

uzzinās policija, un notiks tas, ka jānotiek- Miseni aiz atriebības nodurs, Lopārstupar to nošaus. Un amba!

Nu, ļoti jauki, bet kādēļ tas Lopārstsjānostučī? Kāpēc viņš tik briesmīgulikteni ir pelnījis? Ak tā, te ir iejauktaviena sūdu muša, Šanhajas Princese! Vissskaidrs, jautājumu nav.

Kukušvillī kundze bija cilvēks ar asuprātu. Viņa uzreiz saprata, ka Misenei irzināms, kādas mašīnas nozagtas un kur tāsatrodas. Tātad viņas maģiskā kristāla lodevarētu palīdzēt šīs mašīnas atrast, vai ne?Nē, nevis kristāla lode, bet elles ķēniņšLucifers - lūk, kas apzagtajiem palīdzēs!

Tad nu tā, cālīt! Uz policiju tu neiesiun nestučīsi, pilnīgi izslēgts! Tu dzīvosimierīgi tālāk. Un dzīvosi daudz labāk nekāsūdu muša respektīvi, Šanhajas Princese.

Katru mēnesi tu dabūsi trīsdesmittūkstošus. Jā, jā, trīsdesmit tūkstošus! Betar vienu noteikumu - tu nedrīkstēsi nedzert, ne pļurkstēt. Tam, ko mēs runājam,jāpaliek starp mums un tikai starp mums.Saprati?

- Nē, - Misene atbildēja, un tā bijataisnība, viņa patiešām nesaprata it nekā.

Bet lietas būtība bija ļoti vienkārša.Ja Kukušvillī kundzei par Lopārstazagtajām mašīnām un mašīnu likteni būspuslīdz droša informācija, viņa sāksrīkoties. Ko viņa darīs? Viņa rūpīgi sekossludinājumiem avīzēs, televīzijā un tātālāk. Sacīsim, tādam un tādam kungam tadun tad, tur un tur ir nozagta tāda un tādamašīna. Ja minētie dati sakritīs arLopārsta darbības rādītājiem, Kukušvillīkundze zinās, kurš ir tādas un tādas

nozagtās mašīnas likumīgais īpašnieks. Kovēl viņa zinās? Pašu galveno - kur mašīnapašreiz atrodas. Apzagtā kunga telefonanumurs sludinājumos vienmēr ir minēts, unko tad vairāk vajag? Apzagtajam kungampiezvanīs cits kungs un pavēstīs, kaOkultajā templī notiek seansi, kuru laikāvar precizēt nozagtu mašīnu tālāko likteni.Kas būs šis zvanošais kungs? Medijs,protams, Leopolds, Kukušvillī kundzespusbrālītis. Savu vārdu viņš nenosauks,viņš uzdosies par cilvēku, kam šādāvisnotaļ pārdabiskā veidā ir laimējiesatgūt nozagto mašīnu, un ieteiksapzagtajam kungam iet to pašu celiņu. Tasviss!

Vai Kukušvillī kundze Misenei savuieceri izskaidroja? Nē, tas nebijavajadzīgs, tāpēc viņa vēlreiz noglāstīja

Misenes galviņu un sacīja:- Tev, cālīt, nekas arī nav jāsaprot,

klausi mani uz vārdiņa, un viss būsbrīnišķīgi! Šurp tu vairs nenāc, citādi mēsvaram apdedzināties, Es tev iedošu vienaskosmetoloģes adresi, viņa savedīs kārtībātavu fasādi un pateiks to, ko tev vajadzēszināt. Bet tu viņai pasaki, kādas mašīnastiek nofenderētas un kur tās paliek.

- Un par to es dabūšu katru mēnesitrīsdesmit stabus?

- Noteikti! Tie stabi tiks noliktibankā uz tava vārda un grāmatiņa iedotatev. Bet atceries, ko es teicu: nedzer unnepļurksti!

Notika tas, kam jānotiek - trīsdesmittūkstoši Misenes atriebības uguni apdzēsa,ka nočūkstēja vien, taču LopārstamKukušvillī kundzes spožā ideja pēc

zināma laika maksāja galvu.Sākumā notikumi risinājās tieši tā, kā

tiem vajadzēja risināties. Nezināms kungsapzagtajiem zvanīja un ieteica grieztiesOkultajā templī, bet tur savukārt Lucifersdarīja zināmu mašīnas atrašanās vietu. Pēclaimīga fināla apzagtais ziedoja templimpiekto daļu no atgūtās mantas vērtības, unvisi bija apmierināti - apzagtais, Okultātempļa personāls, Lucifers, Misene. Itīpaši Misene!

Protams, teorētiski pastāvēja iespēja,ka laimīgie nozagto mašīnu atguvēji varaizmirst savu morālo pienākumu ziedotOkultajam templim tik un tik. Nē, to viņineaizmirsa vis! Lai gan mašīnu atguvējibija pietiekami inteliģenti cilvēki, kasneticēja ne debesīm, ne ellei, Luciferupiešmaukt viņi tomēr baidījās. It īpaši pēc

tam, kad okultā seansa laikā bijadzirdējuši elles ķēniņa šaušalīgossmieklus.

Kukušvillī kundzei pietika prāta, lainesāktu pārāk vētrainu mašīnu atrašanaskampaņu. Lucifers mēnesī pateica vienas,reti kad divu nozagto mašīnu koordinātes,vairāk ne. Bet arī tas bija jauki, pat pārākjauki, lai brīnišķais sapnis būtu mūžīgs.Viss, protams, notika ārkārtīgi slepeni,taču Kukušvillī kundze saprata, ka agri vaivēlu Lucifera pārdabiskās spējas atrastzagtas mašīnas kļūs zināmas plašampersonu lokam, un tad vajadzēs domāt, kodarīt tālāk.

Tieši tā arī notika. Agri no rīta,kratīdamies kravas kastē kopā ar cūkām unĶirmīti, Piena Zobs par nozagto smagomašīnu ar piķa mucām daudz nebēdāja.

Gan jau par viņu nāks gaisma, un viss būsskaidrs. Kā tad, pār Piena Zobu patiešāmnāca gaisma, viņš atcerējās dīvaināsrunas, ka Rīgā esot templis, kur ellesķēniņš Lucifers palīdz atrast nozagtasmašīnas. Vai tam varēja ticēt, to PienaZobs nezināja, bet viņš zināja ko citu -provēts nav zaudēts. Ja tā, tad provēsim!

Piecos no rīta mašīna apstājās piegaļas kombināta vārtiem. Piena Zobspaspieda šoferim roku, pasacīja: «Grandmersī, tu mūs izručīji! Ja vajadzēs, esizručīšu tevi!» un kopā ar Ķirmīti devāsnoskaidrot, kur tas Okultais templisatrodas. Un vienpadsmitos viņi stāvēja pietempļa vārtiem.

- Ievēro, ka templī ar dūmkokužaunās iet nedrīkst. Spļauj ārā! - PienaZobs Ķirmītim aizrādīja.

- Paspēs, - Ķirmītis rāmi atbildēja. -Šitā ampelēšanās būs pa tukšo. Turedzēsi!

Ķirmīša vārdi izrādījās maldīgi. Pēctrešās zvanīšanas atvērās vārti un viņupriekšā stāvēja priesteriene Kukušvillīkundze. Piena Zobs tūlīt norāva no galvasnosmulēto bereti. Nu moins, tik varenumatušku viņš vēl nebija redzējis!

- Ko jūs vēlaties, ak, cilvēki? -priesteriene jautāja. Noslēpumainā balsī,protams.

Tālāk sekoja Piena Zobapaskaidrojums, ka viņiem vakar nozagtasmagā mašīna ar visu kravu un viņi gribzināt, kur tā krava atrodas. Lai gan planētustāvoklis bija nelabvēlīgs, lai gan Saturnsaizēnoja Jupiteru un četras lielās komētasveidoja krustu, viņiem tika atļauts

ierasties īsi pirms pusnakts. VarbūtLucifers ieradīsies, bet varbūt arī ne.

Kukušvillī kundzes nenoteikto atbildivar saprast, jo Piena Zobs un Ķirmītis bijapirmie, kas ieradās pēc informācijasneaicināti. Tātad, Kukušvillī kundzesdrūmais paredzējums bija piepildījies.Kur atradās abu kungu mašīna, to viņapagaidām vēl nezināja, jo zādzība bijanotikusi vakar, bet Misenei piekosmetoloģes vajadzēja iet šodien. Tātad,ja izrādīsies, ka minēto mašīnu irpievākuši Lopārsta džekiņi, Lucifers tiksizsaukts, ja zagļi būs bijuši citi, planētustāvoklis būs ļoti nelabvēlīgs, tāpēcLucifers, lai arī kā viņš to vēlētos,ierasties nevarēs. Bet drūmās prognozesnepiepildījās, Lucifers ieradās gan unpateica vārdus, kas pasprūdīja vaļā

briesmīgu notikumu lavīnu.Sākumā viss noritēja normāli. Piena

Zobs ar Ķirmīti ieradās tieši laikā, kā bijasacīts - īsi pirms pusnakts, un uzvedās ļotilabi. Īpaši dziļu cieņu Luciferam izrādījaPiena Zobs. Pirms ienākšanas mistērijuzālē viņš novilka kurpes, nobučojapriesterienes rociņu un, kad priesterienesāka saukt Luciferu, nokrita ceļos. Drošivien tāpēc Lucifers šoreiz tik šaušalīginesmējās un nozagtās mašīnas atrašanāsvietu pateica diezgan sīki: tā atrodas piepašām leišu robežām, Pidru pagastā. Tonopircis zemnieks, kam pieder vecā teļuferma. Bet kur ir krava, trīs piķa mucas?Vai tās joprojām atrodas kravas kastē?

Šo jautājumu Lucifers diemžēlnesadzirdēja. Droši vien tādēļ, ka Saturnstobrīd pilnīgi noēnoja Jupiteru un četras

lielās komētas veidoja krustu, kas ļotiatgādināja zārka naglu.

Trešā dienaKad uzlēca saulīte un modās putniņi,

Pidru pagasta brīvais zemnieks Kveksteizgāja pagalmā un sāka pētīt dzimtenesdebesis. Būs tas nolādētais lietus vainebūs? Lietu nevajadzēja, nekādā ziņānevajadzēja! Ja kārtīgi nogāž, tad ceļikļūst neizbraucami, un tas brīvajamzemniekam Kvekstem varēja sagādātievērojamus zaudējumus.

Pēc brītiņa pagalmā iznāca viņamammiņa, paņēma kaplīti un aizgāja piešķūņa bietes ravēt. Tagad, siltajā unlietainajā laiciņā, balandas auga kāārprātīgas, bet to kārtīgs cilvēks nevarpieļaut. Viņas dēls brīvais zemnieksKvekste ar ravēšanu nenoņēmās, viņš bija

gudrāks par mammiņu, viņš saprata, kazemnieki, kas urķēsies pa zemi,neizbēgami izputēs. Dzīvos vienīgi zemesurķa un biznesmeņa hibrīdi, apsviedīgie,fiksie un šiverīgie. Protams, arī zemītikopt ir vēlams, tāpat lopiņus turēt unputniņus perināt, to visu var darīt, betvajag arī biznesam rociņu pielikt, citādi tunoiesi dibenā ar visu zemīti, ar visiemlopiņiem un putniņiem.

Vai brīvais zemnieks Kvekste bijapietiekami apsviedīgs, fikss un šiverīgs?Jā, jā un vēlreiz jā! Kad vietējais kolhozssāka šļūkt uz jukšanas pusi, viņš bezkavēšanās pieprasīja sava tēva īpašumu,piecpadsmit hektārus aramzemes undesmit hektārus meža. Pēc tam viņšpievāca trīs traktorus, divus kombainus,pāris pļaujmašīnu, kā arī citus sīkumus,

salika visu glīti šķūnī un sāka saimniekot.Pareizāk sakot, viņa kaimiņi sākasaimniekot, jo brīvais zemnieks Kvekstesavu zemīti izrentēja kaimiņiem. Nelielupleķīti, kur mammiņai rušināties, viņšatstāja arī sev, bet pats pūlējās ap zeltabedri. Citiem vārdiem, ap teļu fermu. Jā,liktenis brīvajam zemniekam Kvekstembija ārkārtīgi labvēlīgs - uz viņa zemītespie paša meža atradās varen liela kūts, kurpirms gadiem četriem vēl māva kādreizējākolhoza kādreizējie teļi. Kad teļi kļuvanerentabli, kūts palika Dieva un cilvēkuziņā. Dievs kūtij nekā slikta nedarīja,toties cilvēki aizvāca visu, ko varēja. To,ko aizvākt nevarēja, rūpīgi salauza unpameta turpat uz vietas. Taču kūts sienasun šīfera jumts palika vesels. Tādā izskatākūts nonāca brīvā zemnieka Kvekstes

īpašumā. Tad notika kaut kas negaidīts -uzradās trīs kautrīgi kungi. Viņi lūdza, laikūts īpašnieks, respektīvi, brīvaiszemnieks Kvekste pret attiecīgu samaksuatļauj kūtī nolikt dažas precītes. Kādsabsurds - kūtī precītes! Tur taču dārgietautieši brāļi tās nospers piecās minūtēs!Kautrīgi kungi teica, ka nesperšot vis. Viņiar kūts īpašnieka laipnu atļauju ielikšotizlauztos logus un durvis, kā arī gādāšot,lai nepiederošas personas kūtij nenāktupārāk tuvu. Un tiešām, nepiederošaspersonas turpmāk ap kūti meta līkumu. Pēclogu un durvju ielikšanas visapkārt kūtijuzcēla drāšu pinuma žogu, aiz kuraskraidīja trīs mīļi sunīši. Sunīšus ēdinājaglauni jaunekļi, kas mītnē uzturējāspārmaiņus. Viens vienu diennakti, otrsotru un trešais trešo. Amizantākais bija

tas, ka viņi sunīšus barot no Rīgas braucaar folksvāgeniem. Jā, viņiem katram bijapa mirdzošam folksvāgenam! Kas attiecasuz precītēm, tās veda ar brezentu pārklātāsmašīnās. Jaunekļi kopā ar šoferiem tāskrāva, krāva, krāva, kamēr milzīgo kūtipiekrāva līdz jumtam.

Mazāk inteliģenti cilvēki, protams,teiks: «Aha, spekulanti nobāza precītes ungaidīja cenu celšanos!». Muļķības!Kautrīgie kungi, kam precītes piederēja,nebija spekulanti, bet komersanti. Unprecītes viņi nevis nobāza, bet pieturēja.Atļaujiet akcentēt - pieturēja! Nekāducenu celšanos kautrīgie kungi negaidīja, jonožēlojamie rubļi tiem nebija vajadzīgi.Precītēm liktenis bija lēmis ripot tālāk, uzbrīvību mīlošo poļu zemi pēc dolāriem.Tas, starp citu, bija tā sauktais Varšavas

svētceļojumu laikmets. Tiktāl viss būtuskaidrs, bet kāpēc kautrīgie kungi savasprecītes nolika tik tālā nostūrī? Tāpēc, kaviņi prata ielūkoties rītdienā! Kautrīgiekungi paredzēja, ka drīz sāks grieztiesnelāgs birokrātijas karuselis, tiks prasītasVisādas licences, atļaujas un muitasnodevas. Bet šeit, tālajā nostūrī, uz leišuzemi varēja smuki aizbraukt pa mežaceliņiem - kūts taču atradās pašā mežmalā,bet robeža pusotru kilometru tālāk!

Lai neceltos liekas valodas, precītesceļu uz kaimiņzemēm sāka tumšāsnaksniņās. Kad īstā reize bija klāt,mašīnas kabīnē blakus šoferim apsēdās...Nu, kas tur apsēdās? Pareizi, brīvaiszemnieks Kvekste! Lai braukšana būturomantiskāka, lukturi netika iedegti, un tasarī nebija vajadzīgs, jo brīvais zemnieks

Kvekste šajā pusē bija dzimis, audzis unpazina katru meža celiņu kā savu kabatu.Lūdzu, ievērojiet - kabatu! Tieši kabatabija tā, kāpēc viņš īrēja savu kūti un naktīskratījās smagās mašīnas kabīnē. Kautrīgiekungi pēc katra sekmīga brauciena viņamkabatā iebāza oi, oi, cik pamatīgu žūksnīti!Lūk, tāpēc brīvais zemnieks Kvekste norītiem tik rūpīgi pētīja debešus. Ja kārtīginogāza lietus, braukšana kļuva riskanta -tur, mežā, bija zemas vietas un iesēstiesvarēja itin viegli. Bet ārā jau tika, brīvaiszemnieks Kvekste aizskrēja mājās,atbrauca ar vienu no saviem traktoriem unmašīnu izvilka. Taču mīcīšanās bijabriesmīga, tāpēc vajadzēja cītīgi vērotdebesis un izzīlēt, kad ir braucamais laiksun kad nav.

Ja cilvēks naktīs kratās pa tumšiem

meža ceļiem, viņam pakausī iemirdzasgaisma. Viņš sāk apjēgt, ka preču vešanapāri robežai drīz mainīs virzienu. Nepaiesilgs laiciņš, un preces vedīs otrādi - nevisno Latvijas, bet uz Latviju. Sakiet, kāpēcviņš nevarētu vest nevis laipno kungupreces, bet savas? Noliktu pats savā kūtīun pēc tam aizlaistu, kur laižams. Tādāgadījumā brīvā zemnieka Kvekstes kabatākristu desmitreiz vairāk nekā tagad.

Tāds laiks, kad preces apsviedīgivīri sāka vest paklusām pāri robežai otrāvirzienā, patiešām pienāca, un brīvaiszemnieks Kvekste nolēma rīkoties. Viņanodomi bija ļoti slepeni, tāpēc viņšnevienam neteica ne pušplēsta vārdiņa.Nebija jau arī neviena, kam teikt. Brīvaiszemnieks Kvekste dzīvoja vientulīgi, josievu turēt šajos grūtajos laikos cilvēks

nevar atļauties, sievas ļoti daudz ēd unļoti maz strādā. Kā brīvais zemnieksKvekste tika galā gar saimniecību? Ļotilabi, jo viņam taču bija mammiņa, vārīt,ravēt un mazgātspējīga večiņa. Diemžēldalīties savos nodomos ar mammiņunebija iespējams, viņa visu bez liekaskavēšanās izstāstīja kaimiņu vecenēm. Kolai dara, ja brīvajam zemniekamKvekstem nav uzticama cilvēka, nekas,viņš iztiks, pats visu izdomās un nonākspie pareiziem secinājumiem.

Tā arī notika, brīvais zemnieksKvekste nonāca pie ļoti pareiziemsecinājumiem. Vispirms, viņam vajadzīgasmagā mašīna, bet mašīnas tobrīd vislabākvarēja iegādāties Rumbulā, tur pārdevavisu, no košļenēm līdz ložmetējiem. Jā,mašīnas Rumbulā bija visdažādākās, taču

vieglās un tikai vieglās. Lai tiktu piekārtīgas smagās, vajadzēja aprunāties armākleriem. Brīvais zemnieks Kveksteiepazinās ar lietišķu jaunekli, kas matusnēsāja sasietus bizītē. Jauneklis runājaskaidru valodu - pašreiz solīt mēsnevaram neko, bet gan jau kāda tarataikauzpeldēs, taču tad vajadzēs rīkoties fiksi.Nepaķersi tu, paķers cits. Protams,pircējam nīkt Rumbulā un gaidīt navnozīmes, tāpēc atstājiet adresīti. Tiklīdzkaut kas gadīsies pa zobam, mēs tarataikuaizrullēsim pie jūsu pils lievenēm. Un kurtad jums ir tas gods piemist? Ak tā,Kurzemes pusē pie pašām leišu robežām!Tas nekas, mums no leišiem nav bail, mēsbūsim klāt. Naudiņu gan turiet pa rokai,par mantu būs jāmaksā tūlīt un skaidrā. Pietā arī palika. Brīvais zemnieks Kvekste

pārbrauca mājās drusku sašļucis, viņšnecerēja, ka mākleris viņu atcerēsies.Desmitiem šodien kāro pēc smagajāmmašīnām, un visiem naudas ir kā mēslu,cik prasa, tik grūž. Bet notika jaukāk, nekācerēts, mākleris pēc pāris mēnešiem bijaklāt ar tīri labu kasti. Paskaties, mīļaispircēj, te tā mantiņa ir! Par pieciemtūkstošiem. Nu, protams, par dolāriem,nebūsim taču idioti. Jā, mantiņa što nado,tu pats redzi. Akumulators gan druskunojāts, to tev vajadzēs nomainīt, unātrumkārba reizēm ķeras, bet ļoti maz. Nu,kā būs?

Njā, viss liekas jauki, tikai... Kā arpapīriem, lūdzu? Pa pirmo, papīri uzgoda! Re, te būs akts par mašīnasnorakstīšanu. Tā un tā, Krievijasfederatīvās republikas Pskovas guberņas

Fantomasa vārdā nosauktā kolhoza smagāmašīna - motora numurs tāds un tāds,šasijas numurs tāds un tāds - tieknorakstīta kā nolietota un pārdota parlūžņu vērtību. Re, priekšsēdētāja paraksts,komisijas locekļu paraksti un zieģelis. Betšite ierakstīsim, mīļais pircēj, tavuvārdiņu. Viss pa pirmo!

Paga, paga, ja mašīna norakstīta, kābrīvais zemnieks Kvekste varēs saņemtnumuru? Lūžņiem, redziet, numurusneizsniedz. Mākleris paskatījās uz brīvozemnieku Kveksti ar skumju smaidu.Mīļais pircēj, numuru izsniegs ka nemetas,neviens taču nevar aizliegt norakstītumašīnu restaurēt! Tu šancēsi kā senaispravietis dienu un nakti, pucēsi,piepravīsi, stellēsi un ķīlēsi. Nav, redzi,tāda likuma, kas aizliegtu norakstītu

mašīnu restaurēt! Pēc tam tu tarataikuizgrūdīsi cauri tehniskajai apskatei, unviss štokos! Kā tu izgrūdīsi, tā ir tavaproblēma Dod, kam jādod, un klanies,kam jāklanās. Tas viss! Nu, kā būs, ņemsivai neņemsi? Un brīvais zemnieksKvekste mašīnu paņēma. Te jums, lūdzu,būs dolāriņi! Viens stabs, divi stabi, trīs,četri, pieci...

Tā, tiktāl mēs būtu. Tagad brīvāzemnieka īpašumā bija puslīdz jaunalūžņos norakstīta smagā mašīna. Nē, te navnekā paradoksāla! Pašreiz, kad kolhozi jūkviens pēc otra, jaunas mašīnas tieknorakstītas masveidā, priekšnieki tāspievāc par sīknaudu, piecās minūtēsrestaurē un - atiet!

Ko par mašīnas pirkšanu teica brīvāzemnieka Kvekstes mammiņa? Biedinošus

vārdus viņa teica. Tu, dēls, ar to autiņunositīsies, visi tagad sitas. Paskatiesapkārt, un tu kropļus vien ieraudzīsi!Eriņam pārlauztas kājas, Kundziņam ribaspušu, Matrozim sakratītas smadzenes, unBambelovičam atsistas pilnīgi visasnieres! Kad tu, dēls, gaudens uz kruķiemapkārt vilksies, tad mēs būsim pēdējāpostā! Ko ēst mums nebūs, ko ģērbtiesnebūs, nekā mums nebūs!

Tajā liktenīgajā rītā, kad brīvaiszemnieks Kvekste stāvēja pagalmā,mammiņai drūmos pareģojumus atkārtotnebija laika - ja nāk lietus, tad bietes ravētjāiet mudīgi, lai var paspēt. Jā, mākoņivilkās, un brīvais zemnieks Kvekste,pagalmā stāvēdams, nosprieda, ka šonaktbraukšana uz leišu pusi laikam nesanāks.Izmirks tie meža ceļi, izmirks ... Gluži

negaidīti pagalmā ieripoja gaiši zaļšmoskvičs un apstājās netālu no saimnieka.Izkāpa divi nepazīstami tēviņi - viens vājššķeista ar lieliem priekšzobiem, otrsbrangs ar piemiegtām ačtelēm.Nepievērsdami saimniekam nekāduuzmanību, viņi sāka apstaigāt pagalmu.Palūrēja aiz malkas grēdas, aiz žagarukaudzes, atvēra vāgūža durvis, kūtijpagāja garām un aizvilkās uz šķūņa pusi.

Brīvais zemnieks Kvekste, nelabujuzdams, gāja nopakaļ. Jā, abi svešie gājauz šķūni! Šķūņa durvis bija aizslēgtas,tāpēc brangais palūrēja pa šķirbu. Tūlītpēc turēšanas viņš vilka no vējjakasiekškabatas lauznīti un - kraks! - atlauzatās. Pēc durvju atvēršanas svešajiem mīļiraudzījās pretī smagās mašīnas lukturi.Šajā brīdī pie šķūnīša pieskrēja brīvais

zemnieks Kvekste.- Ar kādām tiesībām? - viņš uzbrēca

durvju lauzējam.Lauzējs Kvekstem joprojām

nepievērsa nekādu uzmanību, patnepaskatījās uz viņa pusi. Otrs, vājaisšķeista ar lielajiem priekšzobiem iegājašķūnī, pieķērās pie kravas kastes unpalēcās.

- Nu? - brangais jautāja.- Tukšs! - šķeista atsaucās un iznāca

no šķūņa. - Pievākuši, maitas!- Ar kādām tiesībām? - brīvais

zemnieks Kvekste brēca atkal, un šoreizviņa brēciens bija diezgan negants.

Nu brangais viņu pamanīja, pagriezagalvu un mierīgi sacīja:

- Turi žaunas.Kamēr Kvekste domāja - brēkt

trešoreiz skriet uz kaimiņiem un kliegt pēcpalīdzības, šķeista jautāja:

- Cik tu viņiem sagrūdi?Lai nu kas, bet brīvais zemnieks

Kvekste bija saprātīgs cilvēks, viņš juta,ka kliegšana un skriešana neko nelīdzēs,tāpēc nekas cits neatlika, kā ielaistiessarunās.

- Es tomēr gribētu zināt...- Tu gribētu zināt, vai mēs tev

izsitīsim zobus tūlīt vai vēlāk, - brangaisviņu pārtrauca - Laikam jau vēlāk.

- Cik tu viņiem sagrūdi? - šķeistaatkārtoja jautājumu.

- Piecus stabus, - brīvais zemnieksKvekste paklausīgi atbildēja.

- Zaļos?- Jā...- Lēti atdevuši. Vai kravas kastē nekā

nebija?- Nē. Bet mašīnu es nopirku kopā ar

dokumentiem.- Ar tiem tu vari atslaucīt, - brangais

pamācīja un izvilka no kabatas mašīnastehnisko pasi. - Še, aposti! Mašīna piederfirmai «Muha un Kātiņš».

Nu brīvais zemnieks Kvekste juta, kapaveras bezdibenis, un mainīja toņkārtu.

- Saprotiet, es nezināju, es mašīnupirku sev! Man padomā ir feins biznesiņš!

Šķeista izvilka no kabatas cigaretes.Vienu iesprauda zobos sev, pēc tampastiepa paciņu uz brangā tēviņa un brīvāzemnieka Kvekstes pusi.

- Ak, biznesiņš? Pogā tagad visuvaļā!

Brīvais zemnieks Kvekste ar druskudrebošiem pirkstiem paņēma cigareti,

sapīpēja ar abiem viesiem un sāka stāstīt.Jā, ko tur vairs liegties, ko mudžināt,jāliek kārtis galdā, un viss! Nu tad tā,mašīna kādreiz sarunāta Rumbulas tirgū,māklers bijis pajauns ar bizīti, pēc tamnācies gaidīt, kamēr mašīna atvesta unpiedāvāta kopā ar norakstīšanas aktu.Beidzis stāstīt, brīvais zemnieks Kvekstenoplātīja rokas. Dariet ar mani, ko gribat,vairāk es neko nezinu.

Tā jau laikam būs bijis, - brangaisdomīgi teica. - Kāds tas šmataks, kasmašīnu pārdeva, izskatījās? Ar bizīti? Unpagarš? Labā rokā divi gredzeni? Žokļosviens zelta zobs? Vai neizskatās bišķi pēcčigāna? Nē? Mugurā krekls ar uzrakstuCamel? Labi, mēs viņu rokā dabūsim. Untagad klausies! Vai tas šmataks tev kopāar mašīnu nepiedāvāja trīs piķa mucas?

Nē? Skaidrs. Šķeista uzdeva tikai vienujautājumu: - Cik bākā ir benzīna? Brīvaiszemnieks Kvekste atbildēja, ka bāka esotpilna. Ar to tad saruna arī beidzās. Šķeistaiesēdās smagās mašīnas kabīnē, resnaisaizgāja un iekāpa gaiši zaļajā žigulī.Aizbrauca...

Kad tas bija noticis, brīvaiszemnieks Kvekste juta, ka šķūņgalāsakustas nātres. No nātrēm izlīdamammiņa. Skaidrs, viņa ir pametusi biešuravēšanu, ielīdusi nātrēs un klausījusies,ko dēls runā ar svešajiem kungiem. Tātadto, ka brīvajam zemniekam Kvekstematņemta smagā mašīna, rīt zinās visaspagasta vecenes. Dies', kāpēc tu vienucilvēku tik briesmīgi piemeklē un citusne?

Tie, kam nav pārāk stipra skleroze,

noteikti atcerēsies pirmās būdas, kurmainīja valūtu. Būdas kā jau būdas, betblakus tām stāvēja milicis ar pistoli piejostas. Gabaliņu tālāk no miliča slaistījāsmelnūsaini Kaukāza džentlmeņi Tiklīdzkāds cilvēks ar zaļajiem papīrīšiemtuvojās būdai, viens no melnūsainajiempieslīdēha klāt un dedzīgi čukstēja:«Daragoi, ņeļez tuda, ja dam ķebe boļšeģeņeg!» Pēc tam mainītkārajam cilvēkampieslīdēja otrs melnūsainais čukstēja vēldedzīgāk: «Ņe slušai etovo bolvana, jadam ķebe ješčo boļše ģeņeg!» Gods kamgods, viņi patiešām deva vairāk, taču tasbija saistīts ar nelielu risku. Ja cilvēksnolēma valūtu mainīt ar melnūsainajiem,tādā gadījumā vajadzēja paiet drusku tālākun tur, kādā kaktā vai vārtrūmē, finansiālāoperācija tika īstenota. Dažs par saviem

dolāriem patiešām dabūja rubļu paķeli,cits dabūja pa galvu, cits nazi mugurā, kānu kurš. Tas atkarājās no melnūsaināfinansista temperamenta un nosliecēm.

Vēlāk, kad maiņas būdu saradāsarvien vairāk un vairāk, klientu pārtvērējisavus pakalpojumus tik masveidīgi vairsnepiedāvāja. Bet būdas vairojās joprojām,un drīz vien katrā daudzmaz solīdā veikalāstāvēja pa būdai. Turklāt dažās būdās bijamazas, glītas kastītes, un tās prata atšķirtpaštaisītus dolārus no īstajiem. Tīrineticami, kā maza kastīte var būt tik gudra.Bet bija! Majors Āmuriņš un PekinasSunītis parādījās tieši pie šādas būdas,kurā atradās gudrā kastīte. Lai nekļūtuuzkrītoši, viņi stāvēja gabaliņu tālāk unsarunājās. Lūdzu, ievērojiet - sarunājās.Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēkus, kas

sarunājas, neievēro, ievēro tos, kas stāvun glūn. Par ko majors Āmuriņš ar PekinasSunīti runāja? Par septiņpadsmitāgadsimta svētbilžu viltošanu.

- Ņemiet vērā, priekšniek, - PekinasSunītis stāstīja, - uzgleznot svētbildi ir parmaz, to obligāti vajag nokvēpināt. Jūsuuzgleznotā svētbilde taču stāvējusi vismazdivsimt piecdesmit gadus istabas kaktā, unpie tās degusi eļļas lampiņa, bet lampiņasdrusku kūp. Nu, lūk, jums bilde vispirmsir jānokūpina un pēc tam kvēpi jānotīra.Kā to dara? Ar eļļā samitrinātu vatiārkārtīgi rūpīgi un uzmanīgi, tā, laineciestu gleznojums, bet tikko manāmaskvēpu pēdas šur tur tomēr paliktu. Tas būspierādījums, ka svētbilde patiešām...Kāda liela sieviete!

Majors Āmuriņš paskatījās - pilnīgi

neuzkrītoši, protams - un ieraudzīja varenuun cēlu dāmu, kas nenovēršami tuvojāsvalūtas maiņas būdai. Jā, tur soļoja Okultātempļa priesteriene Etērija Kukušvillīkundze. Viss bija noticis loģiski - tūlīt pēcsmagās mašīnas atgriešanas Piena Zobssaprata, ka viņam jānokārto ar Luciferufinansiālās attiecības. Zagļi mašīnu bijapārdevuši par pieciem tūkstošiem dolāru,templim pienācās piektā daļa, tātadtūkstoti vajadzēja atdot. Un Piena Zobsatdeva. Zemu paklanījās, nobučojapriesterienes rociņu un pasniedza simtdesmitdolāru banknotes. Mersī, madam,mūsu pateicība ir nāvīgi liela!

- Jums jāpateicas nevis man, betLuciferam, ak, cilvēk! - priesteriene sacījaun cēli paņēma zaļos papīrīšus. - Viņšjums palīdzēja, viņš!

Nu, brīnišķīgi, tātad tempļa rīcībātagad bija pietiekama naudas summa, lainopirktu malku un pārējo noliktu drošāvietiņā, kur to neviens, atskaitotKukušvillī kundzi, nevarētu atrast. Kasattiecas uz malku, tad tā tagad bijavelnišķīgi dārga, turklāt, malkas vajadzējadaudz - ja ziemā templis nav pietiekamisilts, uz konsultāciju izsauktais Lucifersvar saaukstēties viņš taču ellē ir pieradispie mūžīgā karstuma.

Tā nu Kukušvillī kundze ar trīsdesmitzaļajiem papīrīšiem tuvojās naudasmaiņas būdai. Lūk, viņa pasniedz būdāsēdošajam jauneklim dolāru žūksnīti.

Pēc pāris minūtēm majors Āmuriņšun Pekinas Sunītis dzird dusmīgu balsi:

- Absurds! Pārbaudiet vēlreiz!Pārbaude laikam pierādīja to pašu, jo

varenā dāma pateica vēl vienu vārdiņu:- Cūcība!Tā nu tas bija, no trīsdesmit

papīriņiem pieci izrādījās paštaisīti.Tiklīdz dāma, paņēmusi samainīto naudiņuun piecas izbrāķētās banknotes, ar barguseju pagriezās un devās prom, pie viņaspiegāja majors Āmuriņš un paklusāmsacīja:

- Piedodiet, kundze! Ja nemaldos,kāds jums ir iedevis viltotu naudu.

Dāma paskatījās uz majoru Āmuriņu,kā valdniece skatās uz gnīdu, kasparādījusies majestātes redzeslokā.

Atbilde bija ledaina.- Tas attiecas tikai uz mani!Saruna ar to arī būtu beigusies, bet

parādījās Pekinas Sunītis. Viņšpietipināja, izbūra no žaketes iekškabatas

neaizmirstuļu pušķīti, pasniedza to dāmaiun teica:

- Kundze, mūsu nodomi ir viscēlākie!Mēs cenšamies pasargāt sabiedrību noļauniem cilvēkiem ... no naudasviltotājiem! Un tagad atļaujiet jūsiepazīstināt ar manu kolēģi - majorsĀmuriņš, kas ilgus gadus ķērisvisbīstamākos noziedzniekus. Bet mansvārds ir Šindris, Nikodēms Šindris,speciālists viltotu dokumentu lietās.

- Ar milzīgu pieredzi, - majorsĀmuriņš piebilda. - Jums, kundze, savsvārds nav jānosauc, mūs interesē vienīgiapstākļi, kādos banknotes ieguvāt.

Kukušvillī kundze domāja. Viņa bijagatava uz asu, ļoti asu sarunu, bet pēkšņi -puķes. Un tik simpātiski kungi... īpaši tasmazais, smaidīgais.

Lai nu kas, bet Kukušvillī kundzebija loģiska sieviete, pieradusi visu mērītar vēsa prāta olekti. Tātad kungi ir nopolicijas. Protams, Kukušvillī kundze varatteikties sniegt jebkādus paskaidrojumus,bet policijai ir tiesības noskaidrot tocilvēku personības, kas mēģina viltotunaudu izdot. Tāda noskaidrošana būtuārkārtīgi nepatīkama. Grozies, kā gribi,policija neizbēgami uzzinās, ka gaišreģei,kam viss jāzina jau iepriekš, ir iesmērētipieci viltoti zaļi desmitnieki. Anekdote,vai ne? Bet šī anekdote apskries pasaulimērkaķa ātrumā, par to Kukušvillī kundzebija pārliecināta.

Kamēr viņa domāja, Pekinas Sunītisatkal teica laipnus vārdus.

- Šeit, kundze, sarunāties nav ērti.Pāris soļu tālāk ir kafejnīca, un mēs justos

laimīgi, ja jūs parādītu to godu . ..Ļoti taktisks priekšlikums. Ja

Kukušvillī kundze ar policistiem runātulielā veikalā, kur garām iet simtiemcilvēku, viņa var pievērst sev uzmanību,bet tas atkal nav vēlams. Kafejnīca irpavisam kas cits. Bet vai tur būs brīvsgaldiņš?

Kā nu ne, tagad, dienas vidū, visāskafejnīcās ir brīvi galdiņi. Kundzeapsēdās, bet kungi to darīja tikai pēc tam.Tad mazais kungs pasūtīja trīs kafijas unkūku. Kundzei, protams. Līdz ar to sarunavarēja sākties.

Tātad kungus interesē cilvēks, nokura Kukušvillī kundze saņēmusi viltotosdolārus. Viņa vārds kundzei nebijazināms, taču izskatu tā atcerējās ļoti labi.Korpulents, ar drusku piemiegtām acīm,

rokas tetovētas, apģērbs drusku nevīžīgs.Vecums tā ap četrdesmit.

Paldies, kundze, bet kādā sakarībāviņš jums naudu deva?

Tā, nu Kukušvillī kundze bijakrustceļos. Viņa varēja vai nu žigliizdomāt kādu pēc iespējas ticamākuiemeslu, vai runāt patiesību. Diezin koKukušvillī kundze būtu atbildējusi, betmazais kungs uz viņu paskatījāsnevainīgām, debeszilām actiņām,piespieda roku pie sirds un sacīja:

- Varat man ticēt pilnīgi! Viss teiktaispaliks starp mums, un tikai starp mums! Esapsolu, kundze!

Tā droši vien bija intuīcija, kas likaKukušvillī kundzei izstāstīt visu patiesību.Par Okulto templi, par nozagto mašīnu,par seansu, kura laikā Lucifers pateicis

mašīnas atrašanās vietu.Kungi klausījās ārkārtīgi uzmanīgi.

Kad viņa bija beigusi, mazais kungs uzlikasavu rociņu uz Kukušvillī kundzes varenāsrokas.

- Jūs, kundze, esat cilvēks arbrīnišķīgām spējām! Kāda laime, ka esmujūs saticis!

Kukušvillī kundze drusku piesarka.- Katram no mums ir kādas spējas, -

viņa teica.- Izņemot mani! Es spēju vienīgi

noliekt galvu jūsu priekšā, kundze!To Pekinas Sunītis arī darīja.

Juzdams, ka ieruna kļūst druskunekonkrēta, majors Āmuriņš to pagriezacitā virzienā.

- Tātad korpulentais kungs gribējauzzināt, kur atrodas viņa mašīna.

- Un mašīnas krava, trīs piķa mucas.Tās viņu interesēja visvairāk.

Majors Āmuriņš paskatījās uzPekinas Sunīti. Ir vēl viens būtiski svarīgsjautājums, bet to uzdodiet jūs, godātaiskompanjon, jums viņa droši vien atbildēs.Vai godātais kompanjons uzminēs, kasmajoru Āmuriņu interesē? Uzminēja gan!

- Mūsu pateicība, kundze, būtubezgalīga, ja mašīnas atrašanās vietu arīmēs drīkstētu zināt!

Atpakaļceļa vairs nebija, toKukušvillī kundze saprata, un abi kungiuzzināja, kur atrodas nozagtā mašīna. Pēctam, no panākumiem atskurbis, PekinasSunītis jautāja, vai viņš drīkstētu būt tikpārdrošs un ierasties Okultajā templī, laiuzzinātu savu nākotni, kas droši vien būsvisai drūma. Arī tas tika atļauts, tāpēc

kungiem neatlika nekas cits, kā pasūtīt vēltrīs kafijas un vēl vienu kūku. Patiesībāgan būtu vajadzējis pasūtīt piecas kūkas,bet kungiem tas neienāca prātā.

Tūlīt pēc sarunas ar brīvo zemniekuKveksti un mašīnas atdabūšanas pār PienaZobu nāca gaisma. Viņš saprata, ka tūlītkārtīgi jāmaksā Luciferam un mudīgijādabū rokā kretīns ar bizīti, kas mašīnubija pārdevis. Bet, lai dabūtu rokā kretīnuar bizīti, jārunā ar Ķotku.

Ķotka, iesirma vecene, kafejnīcā«Zelta ragi», kas patiesībā nebijakafejnīca, bet ieskrietuve, novāca nogaldiem netīros traukus un palīdzējanabagiem. Ja kādam džentlmenim pēkšņiuznāca naudas vajadzība, viņš aizgāja uz«Zelta ragu», paņēma pāris belašu, glāzikafijas, nostājās pie galdiņa un sāka

gremot. Kad Ķotka viņam brauca garām arnetīro trauku ratiņiem, viņš pāris malkosizdzēra kafiju un glāzi ielika ratiņos piecitām glāzēm.

- Ienāc, dēls, ankambarī, - Ķotkaviņam mīlīgi teica.

Džentlmenis mierīgi apēda savusbelašus, noslaucīja pirkstus salvetē unizgāja pa durvīm. Pēc tam viņš caurvārtrūmi ieslīdēja pagalmā. Blakus ķēķadurvīm bija vēl vienas, ar skārdu apsistasdurtiņas. Tiklīdz tās pavērās, džentlmenisiegāja. Tur starp gaļas kastēm, miltumaisiem un eļļas blašķēm stāvēja diviķeblīši. Uz viena apsēdās džentlmenis, uzotra Ķotka.

- Cik tev vajag? - viņa jautāja.Džentlmenis nosauca summu. Ķotkabrītiņu padomāja. Ja nosauktā summa

atbilda džentlmeņa iespējām parādu atdotkopā ar procentiem, viņa īsi atbildēja:

- Rīt sešos stāvi uz tā un tā stūra. Tevpiebrauks.

Un piebrauca. Džentlmenim blakusapstājās paveca, bet labi uzturēta volga,kam pie stūres sēdēja Čingizhans, solīdskungs ar drusku iešķībam acīm. Viņšizpildīja tādas kā Ķotkas pilnvarotāfunkcijas, kārtoja finansu jautājumus unrūpējās, lai parādi tiktu laikā atdoti.

Tiklīdz Čingizhans ar volgupiebrauca, džentlmenis atvēra mašīnasdurtiņas un apsēdās viņam blakus. Mirklivēlāk Čingizhans iegrieza volgu pārējomašīnu straumē. Sākās lietišķa saruna.

- Kad tu atdosi?- Pēc mēneša.- Simt divdesmit.

Tā bija procentu likme, undžentlmenis zināja.

- Skaidrs.Kad formalitātes bija nokārtotas,

Čingizhans izvilka no azotes nelielu sainītiun ielika džentlmenim klēpī.

- Kur tu gribi izkāpt? Džentlmenisnosauca vietu, tika tur aizvests un laipniizsēdināts.

Pēc mēneša parādnieks atkal ieradāskafejnīcā «Zelta rags», un viss sākās nogala. Viņš paņēma belašus, paņēma glāzikafijas un gaidīja, kad Ķotka ar traukuratiņiem brauks garām. Tiklīdz tas notika,viņš glāzi ielika ratiņos pie citām glāzēm.Šoreiz viņš netika aicināts uz ankambari,šoreiz Ķotka pateica, uz kura stūra uncikos rīt viņam jāstāv.

Tālāk notika tas, kam bija jānotiek -

džentlmenis stāvēja, volga piebrauca,Čingizhans atvēra durtiņas, džentlmenisiekāpa un volga aizbrauca. Bet šoreiz tābrauca diezgan tālu, līdz Rīgas nomalei.Tur klusā vietā volga apstājās, undžentlmenis pasniedza Čingizhanambanknošu sainīti. Čingizhans visu rūpīgipārskaitīja un, ja summa atbilda aizdotajaiplus simt divdesmit procentu, pateicavienu vienīgu vārdiņu:

- Klapē.Pēc tam džentlmenis tika aizvests tur,

kur viņš gribēja izkāpt, un darījumssekmīgi bija beidzies.

Ar tiem džentlmeņiem, kas parādulaikā neatdeva, Čingizhana saruna bijatikpat īsa. Tiem. viņš pateica trīsvārdiņus:

- Es ieslēdzu skaitītāju.

Tas nozīmēja, ka, sākot ar šo brīdi,par katru nokavēto dienu jāmaksā parceturto daļu vairāk. Ja arī skaitītājaieslēgšana nelīdzēja, viņš parādniekusmagi piekāva. Un parādnieks nedrīkstējapīkstēt, citādi notika traģēdija. Bet tik tālulieta aizgāja ārkārtīgi reti, jo Ķotka pardžentlmeņiem un viņu finansiālajāmiespējām bija informēta pietiekami labi.Daži džentlmeņi, kas bija nodzērušies unnopietnu darbiņu vairs nevarēja strādāt,Ķotkai pienesa visas vajadzīgās ziņas, unĶotka maksāja atkarībā no viņu vērtības.

Piena Zobs to zināja lieliski -kādreiz, pirms gadiem desmit, viņš neilgulaiciņu bija izpildījis Ķotkas parādupiedzinēja funkcijas, tātad viņu zināmāmērā varēja uzskatīt par Čingizhanapriekšteci. Pēc tam viņš aizgāja nedaudz

pasēdēt un vēlāk nodevās nopietnākamdarbiņam, taču viņa attiecības ar Ķotkujoprojām bija labas.

Tā nu Piena Zobs ieradās kafejnīcā«Zelta rags», bet parastā ceremonija arbelašiem un kafijas glāzi viņam nebijaobligāta. Tikko Ķotka izbrauca ar saviemtrauku ratiņiem, viņš tai pamirkšķināja unizgāja pa durvīm. Pēc piecām minūtēmviņi tikās zināmajā ankambari.

- Ir tāda neliela vajadzība, - PienaZobs sacīja. - Man nāvīgi fiksi jāatrodviens šmataks.

Noklausījusies bizainā jaunekļaārējās pazīmes, Ķotka aizdomīgipaskatījās uz Piena Zobu. Viņš saprataĶotkas domas un tūlīt piebilda:

- Slapjā lieta nebūs. Dodu vārdu.Ja tā, tad var runāt. Un Piena Zobs

uzzināja, ka viņam jāiet uz tādu un tādukrogu, kur bizainais vakaros pūš saksi.Nu, ļoti labi, jautājumu vairs nav, unPiena Zobs dodas aprunāties ar simpātiskucilvēku.

Dažos Rīgas krogos orķestri sākčīgāt un pūst jau piecos pēcpusdienā, betčīgātāji un pūtēji ierodas agrāk, jo viņiemgribas ēst. Rets ir tāds kroga īpašnieks,kurš būtu tik liels gnīda un orķestrantiemnenovēlētu vieglas vakariņas. Tā tas irbijis no pasaules gala, un tā tas ir arī šajosposta laikos. Paēdis cilvēks izskatāspriecīgāks, bet, priecīgus ģīmīšus redzot,arī viesi kļūst priecīgi un pasūta vairāk.

Tā nu mīlīgā novakarē, kad,dzejnieka vārdiem runājot, zila krēsla liekroku uz pleca, puslīdz glaunā Rīgas krogāsētas puses durvīm tuvojās bizains

mākslinieks ar saksofona kasti rokā. Kādsviņam uzlika roku uz pleca. Nē, tā nebijazilā krēsla, tas bija Piena Zobs.

- Pardon, - viņš teica, - tikai pārisvārdiņu. Tajā tarataikā, ko tu aizlaidi tampāķim pie leišu robežām, bija krava. Kurtā krava palika?

Visu cienību, bizainis nemēģināja nemukt ne muļķi tēlot, viņš mierīgi atbildēja:

- Nebija kravas.- No kā tu tarataiku dabūji?- No Lopārsta.- Un kur to Lopārstu var satikt?- Goda vārds, nav informācijas.- Es tev visus zobus ietriekšu rīklē.Bizainais paskatījās uz sarunas

biedru un saprata, ka tieši tā arī notiks.- Parunā ar vienu džekiņu, tas noteikti

zina.

- Tu mani tūlīt aizvedīsi pie šitādžekiņa.

- Man pēc pusstundas jāspēlē.- Es tev visus zobus ietriekšu rīklē.

Šite pat.Ar to tad arī debates tika pārtrauktas.

Bizainis pagriezās un kopā ar Piena Zobuizgāja uz ielas.

Brīvā zemnieka Kvekstesparedzējums, ka mammiņa par zagtomašīnu pastāstīs katram, kas būs ar mieruklausīties, izrādījās pilnīgi pareizs.Tuvākās apkārtnes vecenes par notikušoviņa jau bija paspējusi informēt, un tagadvajadzēja pēc iespējas ātrāk joņot uz bodi,lai savu nelaimi darītu zināmu abāmpārdevējām un visiem pircējiem, cik nutobrīd bodē būs sanākuši. Bet nekas no tāsjoņošanas neiznāca, dēls bija tik apdullis,

ka tūlīt aizskrēja Dies' zina kur, un mājutukšu pamest nedrīkst nekāda ziņā. Nomājas, ko pametuši saimnieki, laupītājibez kavēšanās pēdējo lupatiņu iznesīs un,ko nevarēs iznest, to sadedzinās uncirvjiem sacirtīs. Tā nu mammiņa sēdējaķēķī pie loga un uztraucas ar katru brīdivairāk - kamēr viņa sargā māju, kaimiņuvecenes noteikti skrien uz bodi un bodēvisu izļerinās, turklāt nepareizi, jocilvēks, kas paša acīm notikušo navredzējis, var vienīgi muldēt un murgusstāstīt.

Taču mammiņai laimējās, kaut kasnopļirkšķināja, un pagalmā iedrāzāsbraucamais, kam virsū bija uztupusies divicilvēki - viens tāds plecīgs un otrs mazsmazītiņš. Abiem podi galvā un brilles uzģīmja. Kamēr mammiņa gāja ārā, šie jau

bija nokāpuši no braucamā un podusnoņēmuši. Labdien, kundze, piedodiet partraucējumu, mēs gribētu saimnieku satikt.

Nav, mīļie, saimnieka mājās, nav,viņš ir piekrāpts, aplaupīts un deviespasaulē glābiņu meklēt. Vai tas var būt!Un kā aplaupīšana notika? Ja mēsdrīkstam lūgt, pastāstiet, cienītā kundze,labi sīki!

Lūgums par sīko stāstīšanu bijapilnīgi lieks, jo citādi stāstīt mammiņaneprata. Viņa vispirms atgādināja, kaposts nupat nāk stāvus virsū, ka pasaule irpilna ar žuļikiem, un citādi arī nevar būt,jo bērni vairs vecākus neklausa nemaz.Atbraucēji mammiņai pilnīgi piekrita. Jā,posts patiešām nāk stāvus virsū! Jā,pasaule ir pilna ar žuļikiem! Jā, bērnivecākiem nemaz neklausa! Viss, pilnīgi

viss, ko kundze saka, atbilst patiesībai.Bija skaidrs, ka atbraucēji ir prātīgicilvēki, ar kuriem var vienu otru vārdiņuparunāt. Tāpēc mammiņa teica, lai viņināk iekšā, pagalmā tikai suņi rejas, cilvēkirunā istabā.

Tā nu abi viesi tika ievesti,nosēdināti pie galda, un mammiņa sākastāstīt, kādi trakumi te notikuši. Dēlam,redziet, uznācis ārprāts, viņš nopircissmago mašīnu, lai vēlāk ieskrietu stabā,paskrietu zem vilciena, sasistos kopā arcitu mašīnu, tiktu briesmīgi sakropļots unlīdz mūža galam uz kruķiem vazātos padzīvi. Tā nu viņš savā apmātībā aizbraucisuz Rīgu un iekritis pašu lielāko žuļikunagos. Tie viņam pilnīgi sajaukuši galvu,un dēls nopircis zagtu mašīnu. Visunaudiņu atdevis un palicis kā pliks

muļķītis. Cik viņš samaksājis? Tomammiņa nevarēja pateikt, taču viņa jaupašā sākumā bija skaidri zinājusi, kamašīnas pirkšana beigsies ar krustu ungolgātu. Tā arī noticis, divi tēviņi klātgan! Un sāk dēlu tirdīt, sist sola, žņaugtsola, durt un visādi bendēt. Kādi tie tēviņiizskatījušies? Riebīgi. Viens vājš, itin kānāvei parādā būtu, otrs noēdies un ļumīgs,tas tad arī bijis dēla galvenais tirdītājs.Kur krava palikusi, to prasīja pašu pirmo,tātad nav vis tukša mašīna zagta, tātadzagļi nav vis muļķi bijuši!

Te nu plecīgais cilvēks mammiņupārtrauca, atvainojās un lūdza, lai viņalabi padomā, vai svešie patiešāmvispirms interesējušies par kravu. Jā, tomammiņa varēja apzvērēt šeit un Dievatroņa priekšā! Viņi uzlauzuši šķūni,

lūrējuši mašīnā un tad sākuši dēlu tincināt,kur trīs piķa mucas palikušas. Ne tādasmucas dēlam bijušas, ne tādas viņamvajadzīgas! Kas noticis pēc tam? Pēc tammašīna paņemta un aizbraukta projām, jotā piederot vienam Muham un kātiņam.Nē, nē, neko mammiņa navpārklausījusies, neko viņa nav sajaukusi,tieši tā ļumīgais tēviņš teicis - mašīnapiederot vienam Muham un kātiņam! Betlai nu kam mašīna pieder, tā ir pagalam,pagalam ir nauda, viss ir pagalam.Mammiņa par to nebrīnās nemaz, jo tas,kas neklausa vecāku padomus, klups ik uzsoļa, viņš zemē kritīs un vātīs staigās!

Arī tam abi viesi piekrita. Un vēlviens jautājums, kundze. Vai tie tēviņi navtaujājuši, kāds izskatījies mašīnaspārdevējs? Ir, ir taujājuši! Tam

pārdevējam bijusi bizīte, jo tagad visijaunie vīrieši ar bizītēm staigā. Tā nu tasir, drīz pasaule būs viens trako nams unvairāk nekas. Pieminiet šos vārdus!

Viesi apsolīja mammiņas vārduspieminēt. Paldies, kundze, par jaukosarunu, un gan jau jūsu dēls kļūs prātīgāks.Nē, tam nu gan mammiņa neticēja. Viņasdzīvesbiedrs, nelaiķis, tāds pats pavieglsvisu mūžu bijis un palicis, tāpēc navcerību, ka dēls būs labāks. Nav tāducerību, nav!

Tik drūmu vārdu pavadīti, viesiuzlika podus galvā, sēdās uz braucamā unaizbrauca ar lielu pļirkšķēšanu. Mammiņapārmeta krustu. Lai Dies' viņiem palīdz,tiem diviem cilvēkiem!

Tiklīdz Kukušvillī kundze ar PekinasSunīša dāvātajām neaizmirstulītēm

atgriezās Okultajā templī, medijsLeopolds viņai pavēstīja drūmu jaunumu -Misene apcietināta! To padzirdusi,Kukušvillī kundze smagi nopūtās unatslīga uz ķeblīša. Smagajai nopūtai bijadivi iemesli. Pirmkārt, pārāk stiprisavilkta korsete, un otrkārt, sāpes parMisenes likteni. Misene, šitādzīvespriecīgā un simpātiskā jaunkundzesēž aiz čuguna gardīnēm! Ak, kā tas varējanotikt? Ļoti vienkārši tas varēja notikt -Misenei nezin kāpēc bija uznākuši, kā viņapati izteicās, melnie un skumjas pārdomas.Ek, dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī... Bet kasMisenei no tādas šūpošanās par labumu?Atskaitot sliktu dūšu, nekas. Jā, ir jautaisnība, Kukušvillī kundze pareģojusi, kaMisene no laimes, slavas un bagātībasizbēgt nevarēs, bet kad tā slava un

bagātība nāks? Laiciņš skrien nolādētiātri. Vēl pāris gadu, un Misene būs vecsmatracis, kam federes lien ārā. Ko darīt?Uzspļaut uz visu un brīdi aizmirsties, lūk,ko vajag darīt!

Pārdomām sekoja gājiens uz samērāsolīdu restorānu. Tas vēl nebūtu nekas,taču, ierazdamās restorānā, viņa rupjipārkāpa svešu ietekmes sfēru robežas.Samērā solīdais restorāns atradās citudāmu pārziņā, un ieklīdenes tur netikaciestas.

Sākumā viss ritēja brīnumjauki. Drīzpēc Misenes parādīšanās viņu pie savagaldiņa pierāva lustīgu jūrniekukompānija, un šis apstāklis vietējo dāmudusmas it īpaši uzkurināja. To var saprast,jo jūrnieki tiek uzskatīti parvisvērtīgākajiem objektiem. Tiklīdz viņi

izkāpj krastā, tūlīt sāk svaidīties ar naudu.Kā krastā, tā svaidās... Bet te, skaties,sveša vabole ņem un pierāpo tieši pievisvērtīgākajiem! Nekas, nekas, drīzpienāks tas skumjais brīdis, kad tevdrusku sados pa purnu! Un, ja tuskrāpēsies, ja tu brauksi ar nagiem acīs,dabūsi dakšiņu pupos!

Skumjais brīdis, kad Miseneivajadzēja dabūt drusku pa purnu, pienācapirms restorāna slēgšanas. Jūrniekukompānija kopā ar Miseni pacēla enkuruun līgoja uz izeju, lai sēstos taksī.Kompānijai restorānā bija apnicis, tāpēcjūrnieki nolēma braukt pie veciem čomiemun vēl drusku palustēties. Pirms došanāsceļā katrs jūrnieks oberim lika atnest pazvaigžņotam trauciņam, bet Misenepalūdza vienu šampanieti. Ko, vienu? Nē,

lēdij, par vienu nevar būt runas! Ober,sešus šampaniešus, aber fiksi! Tā nu katrsjūrnieks rokās nesa divas pudeles, betMisene tikai vienu. Toties tā bijašampanieša blašķe, un šim apstāklimizrādījās nopietnas sekas.

Ārā, aiz restorāna durvīm,kompānijai brīdi nācās gaidīt, kamērpiebrauc taksis, un Misene paspēra pārissoļu sāņus. Tūlīt no tumsas iznira divascīnītājas par taisnību un, iebrēkušās: «Tu,vecā sterva!», metās Misenei virsū. Vienaviņai gāza pa ģīmi, otra ar kreiso rokuieķērās matos, bet labajā vicināja dakšiņu,lai pretošanās gadījumā bez kavēšanāsdurtu svešajai bābai pupos. Pēc mirkļaMisenei vajadzēja būt gar zemi, tad viņaipāris reižu tiktu iesperts pa ribām, unatriebējas pazustu tumsā. Bet notika citādi

- Misenei izdevās parauties sāņus unatvēzēt šampanieša pudeli. Tā, kura viņaibija iegāzusi pa ģīmi, ar kārtīgu zvēlienutika apdullināta pirmā. Dāma, kamlabpatika vicināt dakšiņu, drusku apjukaun dabūja nākamo zvēlienu, taču tas bijakrietni stingrāks. Tā nu abas cīnītājas partaisnību gulēja pie Misenes apburošajāmkājiņām. Viena tūlīt atjēdzās un pusrāpusatstāja kaujas lauku, bet otra neatjēdzās, tāpalika nekustīgi guļam.

Kustēties vai nekustēties ir katrapersoniskā darīšana, bet, ja nekustēšanāsieilgst, tad uz skatuves parādās restorānašveicars un policija. Visi jūrnieki, kaspavadīja Miseni, liecināja ka cīņu sākušasabas vietējās dāmas un Misene vienīgiaizstāvējusies. Tika minēta arī dakšiņa, konekustīgi gulošā dāma bija dūšīgi

vicinājusi. Diemžēl dakšiņu policijaneatzina par dzīvību apdraudošu ieroci, untā nu nekustīgi dāma tika aizvesta uzreanimāciju, bet Misene uz drošu vietu.Pirms aizvešanas viņa paspējajūrnieciņiem nosaukt Kukušvillī kundzestelefona numuru. Piezvaniet, puikas, unpasakiet, ka mani pievāca! Lai slavajūrniekiem, viņi to arī darīja. Tā un tā,burvīgajai dāmai gadījies neliels misēklis,un viņa pašreiz sēž.

Okultajam templim Misenesiesēdināšana bija trieciens. Tagad, kadviņa sēdēja aiz čuguna gardīnēm, Lucifersvarēs smieties, cik sātaniski viņš grib,taču pasacīt, kur nozagtās mašīnas atrodas,vairs nespēs, un līdz ar to Okultajamtemplim nāksies iztikt bez pateicībasziedojumiem. Tas bija sāpīgi, bet vēl

sāpīgāk Kukušvillī kundze pārdzīvojaMisenes sēdēšanu. Ja pasistā dāmaatstiepsies, ja lieta nonāks līdz tiesai,Misenei var iedot četrus gadus. Pēcatsēdēšanas viņa būs apvītusi, drūma unneganta bestija, kas palēnām grims arviendziļāk un galus atlaidīs renstelē.

Izklausās neticami, bet dzelžaināKukušvillī kundze apraudājās, vismazdesmit asariņas viņai nobira, un tas jaubija daudz. Dienas atlikušo daļu viņanosēdēja savos privātajos apartamentosun izsmēķēja divus cigārus. VarbūtKukušvillī kundze būtu izsmēķējusi trešo,bet septiņos vakarā ieskanējās vārtuzvaniņš. Viņa piecēlās, izskaloja muti aršļuku odekolona, lai nebūtu manāmatabakas smaka, izspļāva odekolonu ungāja skatīties, kas tur zvana. Pie vārtiem

stāvēja abi policisti, ar kuriem Kukušvillīkundze bija iepazinusies pie valūtasmaiņas būdas. Mazais policistiņš turējarokā puķu buķeti un torti. Un torti!

Sasveicināšanās bija ļoti sirsnīga unsmalka. Tūkstoškārt piedodiet, kundze, partraucējumu, bet mēs uzdrošinājāmiesizmantot jūsu laipno atļauju ... Un tā tālāk.Viņi arī lūdza, vai nedrīkstētu iestumttempļa teritorijā savu minimotociklu - uzielas atstātu to nozags ar garantiju.

Kukušvillī kundze ne vien atļāvaiestumt minimotociklu tempļa teritorijā,viņa arī lūdza abus policistus templī. Kājau labi audzināti cilvēki, viesi toapskatīja ar godbijību. Plecīgais policistsīpaši pievērsa uzmanību galvaskausammistēriju zālē.

- Tas ir iznīcības simbols, -

Kukušvillī kundze paskaidroja. -Atgādinājums, ka mēs esam vienīgi pīšļi.

- Es viņu apskaužu! - mazais, īpašisimpātiskais policistiņš iesaucās. - Viņš,kundze, redz katru dienu! Un cik skaista iršī stikla bumba!

- Kristāla lode, - Kukušvillī kundzeskaidroja. - Tajā atspīd noslēpumainagaisma un redzamas lietas, kas stāv pārimūsu saprašanai.

Kad lode bija apbrīnota, Kukušvillīkundze lūdza policistus savosapartamentos.

Jā, bet kāpēc abi kungi atradāsOkultajā templī? Tāpēc, ka PekinasSunītis pēc sarunas ar brīvā zemniekaKvekstes mammiņu bija jutis lieluvajadzību nopietni parunāt ar majoruĀmuriņu. Kad viņi brauca ar plirkšķi

atpakaļ uz Rīgu, Pekinas Sunītis apturējabraucamo.

Majors Āmuriņš domāja, ka PekinasSunītim uznākusi mazā vajadzība, betkļūdījās - Pekinas Sunītis gribēja pārrunātpēdējos notikumos.

- Vai jūs ievērojāt, priekšniek, kamašīnas meklētāji galveno vērību pievēršnevis mašīnai, bet piķa mucām?

- To es ievēroju, godātaiskompanjon! majors Āmuriņš atbildēja.

- Vai jums neliekas dīvaini, kameklētāji piķi uzskata par vērtīgāku nekāmašīna?

- Man tas liekas dīvaini.- Vai jums nerodas tāda pārliecība,

ka piķa mucās ir kaut kas paslēpts?- Man rodas tāda pārliecība.- Un vai jūs nedomājat, ka paslēptais

varētu būt viltotie dolāri?- Nē, to nu gan es nedomāju! Tas,

godātais kompanjon, ir izslēgts!Pekinas Sunītis bija pārsteigts. -

Izslēgts?- Pilnīgi. Tie, kas ved viltotu valūtu,

paši to neizdod. Nekad!- Nekad?- It nekad! Tam nu jūs varat ticēt!- Jūs gribat teikt, ka paštaisītos

papīrīšus mucu vedējiem kāds iesmērējis?- Droši.Pekinas Sunītis smagi nopūtās.- Tad nekā...Majors Āmuriņš Pekinas Sunītim

uzlika roku uz pleca.- Godātais kompanjon, man ir

uznākusi ārkārtīgi liela vēlēšanās tiktskaidrībā, kas tajās piķa mucās īsti ir

iekšā.- To mēs neuzzināsim nekad.- Nesakiet vis. Mums vajadzētu

aizbraukt un aprunāties ar impozantodāmu, kas jums tik ļoti patīk!

Un tā nu viņi sēdēja Kukušvillīkundzes apartamentos, ēda atnesto torti undzēra kafiju. Saruna pamazām kļuvalietišķa. Tātad kungi vēlas uzzināt savunākotni?

- Bez šaubām, - majors Āmuriņšatbildēja. - Bet vēl vairāk mūs interesēcilvēks, kas nozadzis smago mašīnu.Varbūt jūs, kundze, to varētu pajautātLuciferam?

Kukušvillī kundze pievēra acis. Viņasaprata ļoti labi, ka šajā brīdī sākas spēlepar augstām likmēm. Par bīstami augstām.Ja Misene nesēdētu aiz čuguna gardīnēm,

Kukušvillī kundze laipni atbildētu, kaplanētu stāvoklis pašreiz ir ļotinelabvēlīgs, tāpēc konsultācijas arviņpasauli par minēto jautājumu nevarnotikt. Un viņas atbilde būtu ļoti pareiza,jo visi gaišreģi turas pēc iespējas tālāk nojaukšanās pogaino un džentlmeņuattiecībās. Lai policija ķer žuļikus arDieva palīgu, pārdabiskie spēki turneiejaucas!

Bet Misene sēdēja aiz čugunagardīnēm, pēc Kukušvillī kundze izvēlējāskompromisa variantu.

- Lucifers jums labprāt palīdzētu,taču viņu ārkārtīgi nomāc kādas dāmasliktenis.

- Kas tā par dāmu?- Burvīga meitene, kam uzbrukušas

divas ielenes un mēģinājušas nodurt ar

dakšiņu. Viena no ielenēm uzbrukumabrīdī dabūjusi galvu ar šampanieša pudeli.Nu viņa ir iesēdināta!

- Ļoti pareizi darīts. Ja uzbrūk ardakšiņu tad vajag sēdināt.

- Ai nē, iesēdināta ir burvīgāmeitene. Ieleni iesēdināt nevar, viņa guļreanimācijā

- Tā, tā ... Vai ir pilnīgi pierādāms,ka ielenes burvīgajai meitenei uzbrukušaspirmās?

- Jā, mans kungs, tas ir pilnīgi skaidripierādāms.

- Un uzbrukušas ar dakšiņu?- Patiešām, to viņas ir darījušas!Sarunā iejaucās Pekinas Sunītis.- Tādā gadījumā cerības ir ļoti lielas,

cienītā kundze! Es personiski pazīstuvienu no labākajiem Latvijas advokātiem

Eiženu Šrepi. lietas būtība patiešām irtāda, viņš burvīgo dāmu no cietuma dabūsārā jau rīt. Varat man ticēt!

Kukušvillī kundze lēnām piecēlās,izstiepa savu vareno roku, pierāva mazopolicistiņu klāt un nobučoja. Pirms majorsĀmuriņš spēja attapties, arī viņš tikapierauts un nobučots.

Līdz ar to kungi varēja būt pilnīgidroši, ka Lucifers noskaidros mašīnaszagļa personību Un darīs to zināmu tempļapriesterienei Kukušvillī kundzei.

Ceturtā dienaIr dzirdēts teiciens, ka padomju laikā

juristi un sētnieki pelnījuši vienādi. Tasnav pareizi, sētnieki varēja nopelnītvairāk. Viņiem, slavenās strādnieku šķiraspārstāvjiem, likums ļāva noformētiesdivās darba vietās un saņemt divas algas,

bet nestrādāt nevienā. Juristiem tādupriekšrocību nebija, tie vai nu sēdējakantorīšos, vai sniedza konsultācijas, vaiarī cīnījās ar likuma pārkāpējiem. Pašinožēlojamākie bija tā sauktie uzņēmumujuristi, par viņu maciņu lēma direktorsvienpersoniski. Ja bija labs garastāvoklis,atmeta juristam mazu prēmijiņu, ja nebija- neatmeta, un punkts!

Eižens Šrepe, jauns un dumjšbūdams, ļāva, lai viņu pēc augstskolasbeigšanas noliek panīkušas fabriciņasjuridiskā konsultanta pusbada maizē.Paldies Dieviņam, viņš pietiekami ātriapjēdza, kādā postā ir nonācis, unnepagāja ne gads, kad Šrepe jau sēdējaadvokāta krēslā. Kā viņam tik zibenīgi tasizdevās, nezina neviens. Un ļoti labi, kanezina, jo katrai profesijai ir morālas

tiesības sargāt savus amata noslēpumus.Sākumā Šrepes aizstāvamie bija

sīkmaņi un gnīdas, no tiem nekas atlēktnevarēja. Bet, arī gnīdas aizstāvot, jaunsadvokāts var pierādīt, ka viņam galvasvietā nav ķirbis. Pagāja vēl viens gadiņš,un Šrepe jau aizstāvēja dūžus, turklāt arneparasti spožiem panākumiem. Viņampiemita maģiskas spējas noskaņottiesnešus un piesēdētājmadāmas uzžēlsirdības viļņa. Tad nāca patsģeniālākais Šrepes meistardarbs, PekinasSunīša aizstāvēšana. Par tādiem jociņiem,ko bija nostrādājis aizstāvamais, tiesavarēja iedot bezmaksas biļeti pie Pētera.Tā vien likās, ka labākais, ko advokātsvarēs panākt, būs divpadsmit gadiņistingrā režīma. Bet tiesa aprobežojās arseptiņiem, turklāt, parastajā kolonijā.

Brīnums? Nē, pareiza aizstāvības taktika.Pekinas Sunītis neliedzās, Pekinas Sunītispastāstīja visu, kā bijis. Vai viņš atzinasevi par vainīgu? Kā tad, pilnā mērā!Kāpēc nostājies uz dokumentu viltošanasnoziedzīgās taciņas? Tāpēc, ka vajadzējisnaudu. Kur noziedzīgi iegūtos līdzekļuslicis? Atdevis sievietēm, kuras mīlējis,kuras dievinājis un bez kurām nav varējisdzīvot. Vai viņš nožēlo savu noziedzīgorīcību? Jā, nožēlo gan, bet nu jau viss irvienalga. Viņa mīlestība nodota, laimesabrukusi, dzīves jēga zaudēta... Šrepesgalavārds visam uzlika kroni. Augstātiesa, jūs taču redzat, kāds cilvēks stāvjūsu priekšā! Vientiesītis, naivs jūsmotājsar dzejnieka dvēseli! Atradās nelieši, kasviņam teica: «Vilto dokumentus!» Un viņšviltoja. Atradās sievietes, kas viņam

teica: «Nopērc to un to!» Un viņš pirka.Redziet, mans klients drusku pieklibo, bettas ir tāpēc, ka varmācīgas sievietes viņuvairākkārt izmetušas pa logu, viņam irsviests pa galvu ar smagiem priekšmetiemun virtuves piederumiem. Taču viņšnevienam nepārmet, viņš atzīst savusmaldus un smagās kļūdas. Es apelēju pieAugstās tiesas žēlsirdības un sapratnes, eslūdzu vēl un vēlreiz pārdomāt, vai tiešāmšis naivais sapņotājs ir pelnījis pašubargāko sodu, vai tiešām viņš būtu uzilgiem gadiem izolējams no pasaulēhumānākās sociālistiskās sabiedrības.Laikam jau arī Augstā tiesa saprata, kasociālistiskā sabiedrība pārāk ilgi bezPekinas Sunīša nevarēs iztikt, unaprobežojās ar necerēti vieglu sodu. Laislava talantīgajam advokātam Šrepem!

Taču skauģu nekad nav trūcis, unpaklīda valodas, ka Šrepes brīnumaināpanākuma noslēpums esot pavisamvienkāršs: Pekinas Sunītis viņampačukstējis dažu ļoti ietekmīgusaimniecisko darbinieku vārdus, kuriemvajadzētu atgādināt, ka apsūdzētais tiesāvar nosaukt arī vigus, jo arī viņiem bijusivajadzība pakoriģēt dažus dokumentiņus.Tiklīdz ietekmīgie biedri padzirdējuši,kādas nepatikšanas var rasties, sekojusizibenīga rīcība. Uz kādiem taustiņiem Viņispieduši, mēs varam vienīgi minēt, betrezultātā augstākā soda mēra vietā PekinasSunītis dabūja septiņus sēdamos gadiņusun tikai. Nu i nu!

Pēc žilbinoši spožajiem panākumiemtiesas zālēs, īstais Šrepes lidojums augšupsākās vēlāk, kad sagruva Lielā Matuška un

juristi ar vienu rāvienu no sabiedrībaszemākā ķeblīša uzlēca uz augstākā, uz tā,kur sēdēja spekulanti, politiķi un baņķieri.Vēl augstāks bija vienīgi mafijas ķeblītis,taču to Šrepe ignorēja, jo šis ķeblītisdrusku ļodzījās. Klusi, bez lieka trokšņaŠrepe atvēra mazu juridisko konsultācijukantorīti. Tādu pašu nabagmāju kā tosdrūmos iestādījumus, kur juristi pēdējospiecdesmit gadus sniedza konsultācijaspar rublīti gabalā. Apžēlojieties, vaiŠrepem ķieģelis uz galvas ir uzkritis?Nekā tamlīdzīga! Jā, Šrepe sniedzakonsultācijas, bet tās bija ļoti īpatnējaskonsultācijas. Sacīsim, kaut kādam siā,firmas vai akciju sabiedrības pārstāvimvajag uz kāda papīriņa dabūt parakstiņu,zieģelīti, rezolūcijiņu vai kaut kotamlīdzīgu. Viņš paķer savu papīrīti un

ierodas ministrijā, departamentā, valdē,bankā vai citā ārkārtīgi respektablāiestādē. Kas notiek tālāk? It nekasnenotiek. Visur jāgaida, visur rindas, visurpriekšnieki aizņemti, sekretāres ledainivienaldzīgas, visur birokrātija unstrupceļš. Ja arī pārstāvim izdodas iekļūtkādā kabinetā, kur atrod par iespējamuviņu uzklausīt, rodas citi šķēršļi, viņamskaidri liek manīt, ka papīrītis, uz kura irvajadzīgs parakstiņš, zieģelītis,rezolūcijiņa kaut kas tamlīdzīgs, nav glužitīrs. Redziet, kungs, jūsu iecerētaispasākums ir pretrunā ar tādu un tādulikuma punktu!

Ko nu? Ja pārstāvis uz papīrīšanedabūs attiecīgo parakstiņu, zieģelīti vairezolūcijiņu - viņam aizies gar snuķi ļotiizdevīgs darījums. Lai tas nenotiktu,

pārstāvis dodas uz Šrepes kunga mazokantorīti lūgt konsultācijiņu. Un viņš šokonsultācijiņu saņem! Redziet, cienījamaisklient, jums vajag griezties pie tā un tācilvēka! Nē, viņš nebūs tas, kas papīrītiparakstīs, apzieģelēs vai citādi padarīsderīgu, viņš lietu novirzīs pa attiecīgajiemkanāliem. Lūdzu, ievērojiet - paattiecīgajiem! Tā arī notiek. PateicotiesŠrepes kunga konsultācijai, neticami īsālaikā lieta ir nokārtota un komercstruktūranopelnījusi... Cik tā ir nopelnījusi, tas laipaliek komercnoslēpums.

Taču kuram katram Šrepe savuspadomus nesniedza, uz viņa palīdzībuvarēja cerēt vienīgi ieteikti cilvēki.Vispirms kādam no Šrepes draugiem vailabiem - labiem! - paziņām vajadzējapiezvanīt. Tā un tā, pie tevis ieradīsies

tāds un tāds kungs. Tas ir kārtīgs cilvēks,tam tu vari uzticēties.

Te rodas jautājums, vai tikaltruistiska rīcība Šrepi nenoveda līdzubaga spieķim. Grūti pateikt. Var jau būt,ka spieķis viņam bija, bet viņš ar tonestaigāja, viņš brauca ar vieglajāmmašīnām. Sākumā Šrepe sēdēja jaunākāmodeļa žigulī, pēc tam folksvāgenā, tadsekoja bē em vē un beidzot poršs. Ak jā,un vēl viņš atvēra nelielu kontiņu bankā.Ne jau šeit - fui, nē! - Šrepe atvēra kontiņutās zemes bankā, kur Alpi slej savasgalotnes pret zilajām debesīm. Tomēr viņšjoprojām bija saulains un atsaucīgscilvēks. Visi, kurus Šrepe kādreiz bijaaizstāvējis tiesā, varēja pie viņa grieztieskatrā laikā, un ne vien griezties, bet arīcerēt uz neliekuļoti sirsnīgu saņemšanu.

Ko es redzu, mans vecais draugs! Lūdzu,nāciet iekšā un izkratiet sirsniņu!Mēģināsim viens otram palīdzēt tāpat kāvecajos laikos!

Pekinas Sunīti Šrepe uzņēma īpašisirsnīgi. Viņa slavenākais klients, viņaslavenākā prāva un spožākais panākums!Nu, kā tad klājas, vecais draugs, kā esatiekārtojies, kas par problēmām? Ko nupar problēmām runāt, problēmu nebija unnevarēja būt, vienīgi mazs sīkumiņš.Redziet, ir tāda nelikumīgi iesēdinātadāma... Te nu Šrepe sāka skanīgi smieties.Oho, ho, ho! Uzmanieties, vecais draugs,uzmanieties! Kas bija par iemeslu Trojasbojāejai? Sieviete! Kādēļ grūst impērijasun ķeizari kļūst par nerriem? Sieviešu dēļ!Nu labi, cerēsim, ka jūsu dāma nebūs pariemeslu tik briesmīgām kataklizmām.

Tātad izstāstiet lietas būtību, espainteresēšos tālāk!

Gods kam gods, Šrepe patiešāmpainteresējās tālāk. Tūlīt bez kavēšanās!Painteresējās, saķēra galvu. Vai, dieniņ,kur mēs dzīvojam, Āfrikā vai civilizētāzemē? Cilvēkam uzbrūk ar dakšiņubruņota persona, cilvēks, savu dzīvībuglābdams, aizstāvas ar līdzekļiem, kastobrīd ir viņa rīcībā, un viņu par toiesēdina!

Būdams pietiekami prātīgs, Šrepeskandālu necēla, viņš gluži koleģiālipolicijai palūdza vēlreiz padomāt, vaiMisenes arests nav bijis druskupārsteidzīgs. Policija padomāja unsaprata, ka drusku pārsteidzīgs tas laikambūs bijis gan. Jā, ir pieļauta neliela unviegli labojama kļūdiņa, ko attiecīgās

amatpersonas fiksi izlabos. Žip, rip, unkārtībā!

Divas stundas pēc izlaišanas noiepriekšējās izmeklēšanas izolatoraMisene tikās ar Lopārstu. Par viņasparādīšanos Lopārsts īpaši pārsteigtsnebija.

- Ha! - viņš teica. - Kā tie cilvēkimuld! Vakar man stāstīja, ka dūži tevi esotnolikuši pie brīvas paikas.

Tas Lopārstam patiešām bija stāstīts,turklāt diezgan sīki - par Misenesierašanos svešajos medību laukos, parkautiņu, par šampanieša pudeli, ielauztugalvaskausu un braucienu kroņa ratos uzmeķi. Gan kautiņš, gan Misenesiesēdināšana Lopārstu stipri uzjautrināja.Viņš sirsnīgi smējās, pārjautāja, kā tas īstinoticis atkal smējās un galu galā sacīja:

- Jā, dulla Trīne viņa bija. Kas ir, tasir!

Ar to atmiņām par Miseni bijapielikts punkts, un citādi arī nevarēja būt.Lopārsts bija pārāk aizņemts, lai sīkamnotikumam pievērstu lielu uzmanību.Tagad viņš nemaz vairs neatgādināja biklojauneklīti, kas pirms diviem gadiem pirmoreizi atmūķēja sveša žiguļa durtiņas.Toreiz viņam asistēja tikai viens džekiņš,un tas pats bija stipri nobijies. Tagadlietiņas karājās citādi, Lopārstam atlikauzsvilpt, un astoņi džekiņi bija klāt kādresēti suņi. Jā, Lopārsts gādāja parkārtību. Kurš džekiņš neklausa, tam zobiārā, kurš neklausa, tam ārā! Bezkomentāriem. Vispār Lopārstam daudzrunāt nepatika. Viņš darīja. Tieši tāpat kālieliskie supermeņi filmās. Tie arī daudz

nemuld, tie gāž. Tinkš, tankš un skaitās!Taču nevajag domāt, ka Lopārstssupermeņiem mērkaķotos pakaļ. It nemazviņš nemērkaķojās! Lopārsts bija kļuvispar cilvēku, kas apzinās savu vērtību,ellīgi lielu vērtību. Nevar teikt, ka viņšbūtu pats dižākais autiņu pievācējs, tačusavu amatu Lopārsts piekopa profesionāli,un to apliecināja fakti - divu gadu laikā,intensīvi strādājot, neviena iekrišanasgadījuma. Noņemiet cepures dižaspersonības priekšā, kungi!

Viens otrs no Lopārsta džekiņiem uzviņu lūrēja ar čūskas aci, bet padarīt nekonevarēja. Provēs nobakstīt? Lai provē, notā Lopārsts nebaidījās. Nav nemaz tikdaudz džentlmeņu, kas prastu no desmitsoļu attāluma nazi iesviest mazā aplītī, kasuzvilkts ar krītu uz kapličas durvīm, bet

Lopārsts prata. Uzmetiet gaisā pudeli, unLopārsts to sašaus. Viņš staigāja,bruņojies ar pistoli, ar dunci un sitamoriņķi jeb španneri. Atliek piebilst, kaLopārsts prata sešus visbriesmīgākoskaratē sitienus un piecus kung fūspērienus. Līdz ar to katram skaidrs - tiklabi bruņotu un mācītu džentlmeni uzvarētnav iespējams.

Pats par sevi saprotams, ka Lopārstssavu vērtību zināja, un tas rada nelielupašapziņu. Viņš uz pasauli skatījās ar vēsusmīniņu, kā gribēdams teikt: «Rāpojietvien, cilvēciņi, man pagaidām nav nekaspretī!»

Todien, tiekoties ar Miseni,Lopārstam pirmajā brīdī likās, ka viņa irdzērusi, bet nē, nebija vis.

- Tevi, Gunča, grib piešūt, - viņa

teica pārvilka pirkstu pār rīkli.Lopārsts drusku sarāvās, bet tūlīt

uzlika savu parasto, tikko jaušamosmīniņu.

- Nu nū, mani grib piešūt! Un kas, jadrīkstu zināt?

- Divi baigie. Vienam lieli zobi,otram ļaunas acis.

- Oi johai, tad nu gan būs vakars!- Tas, Gunča, ir nāvīgi nopietni.- Kas tev to papūta?- Čigāniete. Es sēdēju ar viņu vienā

skapī. Aiz gardīnēm, saproti.- Viņa mani pazīst?- Nē. Es viņai parādīju tavu

gredzenu, un viņa tūlīt visu pateica. Todāvinājis tumšmatains, straujš cilvēks,kam nāve ir tuvu. Bet tu vari glābties.

- Re, cik labi! Un kā tad es varu

glābties- Tev var palīdzēt tikai Lucifers.. -

Kas, kas?- Lucifers. Velns, nu! Viņam Rīgā ir

okultais templis. Aizej, viņš tevi glābs!Lopārsts drusku sadusmojās.- Jei bogu, tu esi dulla Trīne!- Gunča, tā čigāniete nemuld pa

tukšo! Kad mani iesēdināja, viņa tūlītpateica, cik stundu man tur būs jāsēž. Unprecīzi! Gunča, uzmanies!

«Es viņai vēl patīku,» Lopārstsnodomāja un kļuva laipnīgāks.

- Neņem galvā, ko bābas pļerkst! To,kas mani gribēs piešūt, es piešūšu pirmais.Mierīgi!

Misene vēlreiz sāka runāt parLucifera templi, bet Lopārsts sarunaipielika punktu.

- Ja tev nav nekas prātīgāks, kograbēt, čau!

Pēc tam viņš noskatījās, ka Misene,gurnos šūpodamās, aiziet, un pārdomāja,vai nevajadzētu viņu šovakar pievākt. Tānu tas bija, Lopārsts neturējās pieprincipa, ka izspļautu kožļeni mutē vairsneņem. Ciniski, protams, bet katrs vardarīt, kā viņam tik. To, ka Misene viņamvēl skrien pakal, Lopārsts uzskatīja parpilnīgi normālu parādību. Ja viņam bābasneskries pakaļ, kam tad, atļaujiet jautāt,tās skries?

Bet patiesība bija drusku citāda.Misene Lopārstam neskrēja pakaļ, viņatobrīd Lopārstu pabīdīja kā šaha figūriņu,kuru pēc dažiem gājieniem neizbēgaminositīs. Nekāda čigāniete ar Misenicietumā nebija runājusi, ar viņu bija

runājis sirms un plecīgs vīrs pelēkāmacīm un rāmu, labestīgu balsi. Bet tasLopārstam nemūžam nevarēja ienākt prātā,un viņš, bruņots ar divām pistolēm, dunciun španneri, vēsi smīnēdams, devās pretīsavam liktenim.

Patiesību sakot, arī Misene labineapjēdza, kas todien īsti notika.Arprātības un murgi no vienas vietas! Kadviņu izveda no kameras, viņa nešaubījās,ka sāksies pratināšana kautiņa sakarā.Nekā tamlīdzīga - sekoja nevispratināšana, bet briesmīgi apkampieni,tādi, no kuriem ribas brakšķ. Tik sirsnīgiapkampt var vienīgi Kukušvillī kundze, unviņa to arī darīja. Pēc apkampieniemMisene dzirdēja, ka pogainie norukšķneticamus vārdus - viņa pagaidām vartīties! Tad nāca brauciens taksītī uz Okulto

templi, kur Miseni gaidīja šampaniešaglāze un dulla saruna.

- Cālīt, visas ziepes tev ir aizmuguras, - Kukušvillī kundze nodūdoja, -tūlīt tu aprunāsies ar diviem kungiem, kastevi izpestīja no būra. Viņi tev lūgspasacīt dažus vārdus tam Lopārstam.

- Un pēc tam man ar tiem kungiemvajadzēs gulēt, vai ne?

- Fui, cālīt, fui! Pēc tam tev būs jāietuz salonu «Dibello». Tu esi pieņemta parmanekeni.

- Es?- Tu.Tajā brīdī Misenes iekšas vairs

neizturēja, viņa sāka histēriski raudāt unkliegt:

- Neķer mani uz pliko! Es zināju, kaesmu sūdos līdz acīm! Visa dzīve ir sūdi,

visi vīrieši sūdi! Sūdi, sūdi, sūdi!Kukušvillī kundze mīļi ievilka

Misenei divas pļaukas. Raudāšana unkliegšana tūlīt aprāvās.

- Nomierinies, cālīt! Tu esi daudzcietusi, bet tas nu ir garām, tagad tavs ceļšpa taisno ies pretī laimei, slavai unbagātībai. Tā tam arī jābūt, jo es toparedzēju. Bet tiem diviem kungiem tuvari uzticēties pilnīgi.

Kas cits Misenei atlika? Viņanoslaucīja asaras un devās uzklausīt tosdivus kungus.

Tie bija jocīgi kungi. Viens sirms unplecīgs, otrs baigi sīkais ar zilām idiotaactiņām. Sākumā runāja tikai plecīgais.Viņš jautāja, vai Misene nevar pēciespējas ātrāk tikties ar Lopārstu unpateikt viņam dažus vārdus. Kāpēc ne, jo

jau varētu, bet kas tie ir par vārdiem? Nutā, divi baigie tevi grib piešūt, vienamlieli zobi, otram ļaunas acis. To jūs esatuzzinājusi cietumā no čigānietes. PalīdzētLopārstam var vienīgi Lucifers. Un tagad,jaunkundz, lūdzu, atkārtojiet! Miseneatkārtoja. Lai nu kas, atmiņa viņai bijalaba. Bet, ja Lopārsts viņu sāk izjautātsīkāk, ko tad?

Sirmais un plecīgais kungs druskupadomāja un pasacīja, kādi būs Lopārstajautājumi. Vārds vārdā pasacīja! Kā viņšto jau iepriekš zināja, Misene vēl tagadnespēj apjēgt.

Arī Pekinas Sunītis tobrīd nekonesaprata. Vēlāk, kad Misene bijaaizgājusi, majors Āmuriņš viņam teica:

- Godājamais kompanjon, esiet tiklaipns un turpmāk katru dienu piezvaniet

Okultā tempļa priesterienei. Mašīnaszaglis drīz ieradīsies templī.

Pekinas Sunītis pagrozīja galvu.- Priekšniek, jūs viņam neko

nevarēsiet pierādīt.- Es neko negribu pierādīt, es gribu

uzzināt, kur viņš izgāzis piķa mucas. Unmucas noteikti ir izgāztas, viņu tačuinteresējusi mašīna!

- Fendermanis mucas varēja pārdot.- To viņš nedarīja, viņš ir pieredzējis

cilvēks! No mucām zaglim vajadzēja tiktvaļā pēc iespējas ātrāk. Kāpēc? Mucastraucē. Piķa mucām, salīdzinot ar mašīnu,ir nulles vērtība, tāpēc, visticamāk, tāspašreiz guļ kādā grāvī. Kur, to es nezinu.

- Jūs uzzināsiet?- Ir tādas cerības. Pašreiz

korpulentais kungs arī meklē mucas, bet

vispirms viņam jāatrod zaglis, un viņš toatradīs. Nepuriniet galvu, godājamaiskompanjon, viņš atradīs! Un drīz. Kasnotiks tālāk?

- Zaglis tiks piekauts.- Viņu piekaus pēc tam. Vispirms

zaglim dos laiku mucas atrast un atdot.- Atrast?- Jā. Tā viņam pateiks - tik un tik ilgā

laikā mucas jāatdod. Un tas nebūs pajokam teikts.

- Viņš mucas neatradīs.- Noteikti ne! Grāvī izgāztās mucas

kāds būs pievācis. Un tagad atkalpadomāsim, kas notiks tālāk.

- Tādu gabalu uz priekšu redzēt irgrūti.

- Vajag turēties pie ticamākāsversijas. Ja Lopārsts mucas neatradīs,

viņš atcerēsies, ko viņam teica jaunādāma, un atnāks uz templi, Te viņamvispirms pajautās, kur mucas ir izgāztas.Kad mēs to zināsim, iesim unaprunāsimies ar tuvumā dzīvojošāmpersonām. Jūs redzēsiet, mucas būspievākuši vietējie!

Te nu majors Āmuriņš rupji kļūdījās.Mucas nebija pievākuši vietējie.

*Tādu sīkumu kā sarunu ar Miseni

Lopārstam vajadzēja tūlīt aizmirst, betviņš to neaizmirsa. Pirmajā brīdī visslikās skaidrs - bābu muldēšana, un tikai.Miseni, protams, var saprast. Ja iesēdinatik fifīgu jumpravu un viņai draud gadiņi,tad švunkrats bišķi saiet ripā. Ir bijušigadījumi, kad dzelžaini veči tur, aizčuguna gardīnēm, sāk puņķoties un pātarus

skaitīt. Turklāt tā čigāniete ar Misenisēdējusi vienā skapī, un tad var ieborētvisu, ko vajag. Eh, uzspļaut tādām ļerām!

Un tomēr, un tomēr... Nevar pilnīgiizslēgt iespēju, ka Lopārstu tiešām taisāsnovākt. Nē, to izslēgt nevar! Kā Miseneteica, viens ar lieliem zobiem, otramļaunas acis? Tādus tēviņus Lopārstam navtas gods pazīt, bet uzmanīties vajadzēs.Šitajā mēslu bedrītē, ko mēs par pasaulisaucam, viss ir iespējams.

Tovakar pēc tikšanās ar MiseniLopārsts mierīgi, taču gatavs jebkurampārsteigumam, devās darba gaitās. Viņambija laimējies nosapņot, ka pietiekamiklusā piecstāvu nama pagalmā tiek turētspelēks opelītis, bet Bizainais vienuimporta kasti ir pasūtījis. Priekš čučmekubiznesmeņa, kas vairs neuzskata par

iespējamu savu turīgo pakaļu nolikt uzžiguļa beņķa, viņam, redzat, vajag kaut kocēlāku. Ja tā, tad jāpalīdz cilvēkam. Un arīopelītim būs labāk, jo tas vairs nestāvēstumšā pagalmā, bet ripos pa saulespielietajiem dienvidu ceļiem. Vispirmsjāuzmet actiņa, vai kaste nav pārāknodzīta, un jāpalūr, kāds izskatās pagalms.Klusos pagalmos dažreiz salien žūpas, untas darbiņu padara neiespējamu. Tagadžūpas ir visur, drīz viņi būs uz katra soļa.Re, tur stabu stutē viens būdīgs ziliķis!Nupat provē pārbīdīties tālāk, bet nevar,ļurba, nevar! Kā palaiž stabu vaļā, tāriņķī...

Brīdī, kad Lopārsts gāja būdīgajamziliķim garām, ziliķis atrāvās no staba unzibenīgi iesita Lopārstam pa vēderu.Pārāk stipri ne, tikai tā, lai sistais

instinktīvi noliektos. Tūlīt pēc noliekšanāssekoja sitiens ar dūri pa Lopārsta pakausi.Arī tas bija samērā viegls, bet saprašanaLopārstam no juka. Ja ziliķis viņu nebūtunogrābis aiz rokas, Lopārsts izstieptosgaršļaukus. Tajā brīdī piebrauca gaišzaļšmoskvičs, atsprāga pakaļējās durtiņas, unziliķis ar precīzu grūdienu ievirzījaLopārsta rumpi mašīnā. Tad nāca spēriensar celi pa ziemeļpolu, un Lopārsts bijaiekšā. Aiz viņa moskvičā tūlīt iemetāsziliķis, aizcirta durtiņas un uzsaucašoferim - Ir!

Moskvičs aizbrauca. Kopš sitiena pavēdera bija pagājusi pus minūte. Precīzāk,divdesmit septiņas sekundes.

Kad Lopārsts atjēdzās, viņš saprata,ka guļ vieglajā mašīnā. Viņa galva arsvešu zābaku bija piespiesta pie grīdas,

viena kāja pacelta un nezināms cilvēks toturēja aiz pēdas. Minūtes piecas Lopārstsgulēja mierīgi, un tad nolēma rīkoties.Sasprindzinājis muskuļus, viņš spēranezināmajam cilvēkam no visa spēka.Mirkli vēlāk noskanēja briesmīgsbļāviens. Bļāva Lopārsts, jo nezināmaisspēriena brīdī viņa pēdu asi pagrieza. Arto pašu dumpošanās bija cauri. Lopārstamatlika vienīgi sēkt un turēt kāju pēciespējas mierīgāk.

Kur mašīna brauca, to viņš nezināja.Visticamāk, brauciens beigsies tumšāpagrabā, kur viņu pratinās, sitīs un žņaugs.Un žņaugs... Bet iemesls? Iemesls? Ak,iemeslu varēja būt nolādēti daudz!Lopārsts atradās nezināmu briesmoņurokās, ar to viss bija pateikts.

Bažas par tumšo pagrabu izrādījās

nepamatotas. Kad mašīna apstājās unLopārstam tika pavēlēts izkāpt, viņšpirmajā brīdī apstulba - apkārt augaeglītes un ziedēja puķītes. Moskvičs bijaiebraucis meža pļaviņā. Lopārsta priekšāstāvēja divi cilvēki. Viens bija iepriekšredzētais ziliķis ar ļaunām un piemiegtāmacīm, otrs ar lieliem vāverespriekšzobiem un cigareti žaunās. Tātad tie,par kuriem viņu brīdināja Misene! Abistāvētāji turēja rokas bikšu kabatās.

- Izkrati zemē stroķus! - tas arļaunajām acīm mīlīgi sacīja. - Unbakstāmo ar'!

Nu Lopārstam būtu vajadzējissekundes simtdaļā izraut pistoli un - trahs,trahs! Bet tie divi izšautu pirmie. Jacilvēkam asā situācijā roka ir kabatā, tadrokā viņš tur stroķi, tas ir likums. Turklāt

Lopārstam pēc sitiena pa galvu mazlietšūpojās pasaule. Neko darīt, bija vienjāizvelk pistole un jānosviež zemē. Pēctam viņš izvilka nazi. Pļeks, nazis nokritablakus pistolei.

- Muldēšana būs īsa, - atkal ierunājāstas ar ļaunajām acīm. - Tavi šmatakinofenderēja mūsu mašīnu. Uzpūta mumsvējiņu un ievilka krūmos. Tu turpat esigrozījies.

Ko liegties, ko taisnoties ...- Nu, gadījās.Skaties, Lopārsta balstiņa nemaz

netrīcēja. Malacis!- Kur tu liki kravu? Piķa mucas.- Izgāzām. Gabaliņu tālāk.- Vietu atceries?- Jā.- Braucam!

Tas ar ļaunajām acīm pievāca pistoliun nazi. Pēc tam visi trīs iekāpa mašīnā.Šoreiz Lopārsts negulēja uz grīdas, šoreizviņš sēdēja aizmugurē blakus tam arļaunajām acīm. Nu Lopārsts bija pilnīgiatguvies un apcerēja stāvokli.

Skaties, priekšā sēž ģīmis ar vāvereszobiem.. . Nu, ļoti labi, atliek vienīginogaidīt, kad būs ceļa līkums, kad mašīnabrauks lēnāk. Tajā brīdī ar labo rokujāizrauj španneris un - tankš! - ģīmim padeniņiem. Nākamajā mirklī - žļeks! - divikreisās rokas pirksti jāgrūž blakussēdošajam tēviņam acīs. Pēc tam zibenīgijālec ārā un jāpazūd krūmos. Jā, tieši tāLopārsts rīkosies! Bet radās neparedzētsmisēklis.

Lopārstam blakus sēdošais tēviņš, tasar ļaunnajām acīm, kaut ko nomurmināja

un sāka klanīt galvu. Klanīja, klanīja,kamēr lēnām nošķiebās, atspiezdamies uzLopārsta pleca. Oh, cik riebīgi! Turpat pieauss gāja vaļā gārgšana, stenēšana unžļebināšana. Aizmidzis... Līdz ar to visasieceres par špannera izraušanu no kabatasun sišanu pilnīgi atkrita. Pamēģini sist arlabo roku, ja tev uz labā pleca uzvēliesļumīgs tēviņš!

Lopārstam aiz dusmām sākaraustīties lūpa. Nolādētā gaļas kaste, tevblakus sēž cilvēks, ko katru mirkli vajaguzmanīt, bet tu mierīgi pampsti!

Lēnām un neatlaidīgi Lopārstsmēģināja aizmigušo atbīdīt atpakaļ. Veltaspūles - tiklīdz ļumīgais bija atbīdīts, viņštūlīt gāzās atpakaļ kā nesaturīga lelle.Lopārsts smagi nopūtās un bēgšanasplānus pakāra uz nagliņas.

Vietu, kur bija pievākta smagāmašīna, vīrs ar lielajiem zobiem atcerējāsprecīzi.

- Te! - viņš teica un nobremzēja.Aizmigušais tūlīt pamodās, pablisinājaačteles un norukšķēja:

- Kā tad, kā tad, šitā ir tā mīļāvietiņa! Bet kur tu izgāzi kravu?

- Brauc uz priekšu! - Lopārstsatbildēja. Kas notiks tālāk? Tas arļaunajām acīm atkal aizmigs? Nē,neaizmigs vis! Viņš skatījās brīžam uzceļu, brīžam uz Lopārstu un tincināja:

- Nu? Šite?Nelielā līkumiņā tieši pie

deviņdesmit sestā kilometru stabiņaLopārsts iesaucās:

- Stop!Blakus ceļam bija krūmaina grava.

Kad viņi izkāpa, Lopārsts piegāja piegravas un parādīja ar pirkstu.

- Šite mēs tās mucas noripinājāmlejā! Tas ar lielajiem zobiem tūlīt nokāpagravā, līkņāja, skatījās, ielūrēja krūmos unuzsauca:

- Vai tu neizgāzi citur?- Nē! - Lopārsts sauca pretī. - Precīzi

šeit!- Bet, redzi, ne sūda te nav!- Tad kāds ir pievācis.- Kas?Uz šo jautājumu Lopārsts atbildēt

nevarēja, un lielzobainais sadrūmisizrāpās no gravas.

- Paklausieties, veči! - Lopārstssacīja.

- Es par to piķi samaksāšu. Ja vajag,dabūšu citas piķa mucas! Desmit!

- Aizveries, riebekli! - tas arļaunajām acīm viņu mīļi pārtrauca. -Mums vajag tās mucas. Saproti, tās! Untagad klausies. Es dodu tev trīs dienaslaika. Trīs! Ja tu mucas atradīsi, varēsisimt gadu pirzdams lēkāt saulītē. Janeatradīsi, es tev iespraudīšu spalviņurīklē. ..

Viņš pavicināja dūrē sažņaugtu laboroku, kaut kas noklarkšķēja un - skaties! -no dūres izšāvās asmenis.

Tas ar lielajiem zobiem iedevaLopārstam papīrīti. Uz tā bija uzskricelētiseši cipari.

- Kad piķis būs uzosts, piezvani.Dienu un nakti, tam nav nozīmes. Čau!

Lopārsts palika viens un noskatījās,kā zilais moskvičs aizbrauc Rīgasvirzienā. Viņa pirmā doma bija pazust,

izgaist kaut kur Austrumos. Bet ko tasdos? Ļumīgais vīrs ar ļaunajām acīm navno parastajiem džentlmeņiem, to Lopārstssaprata pilnīgi skaidri. Viņam ir sakari. Javiņš uzoda Lopārstu šodien, tad viņšuzodīs arī rīt un parīt. No policijasLopārsts varēja izgaist ar garantiju - pārirobežai var tikt katrs, kas nav kroplis vaiapaļš idiots, un neviens pa oficiālo līnijuviņu neatrastu. Pa oficiālo ... Tačuneoficiālā meklēšana viņu atrastu mēnešalaikā, un tad Lopārsts ar sniegbaltiemspārniņiem jauki uzlidotu tur augšā, aizzvaigznītēm. Tātad tunelis ar tumsu abosgalos. Bet ko teica Misene? Viņa teica, kaLopārstu var glābt Lucifers. Murgi,protams, bet šitiem murgiem kaut kas irapakšā. Noteikti ir! Nē, mistikai Lopārstsneticēja nevienu mirkli, tik dulls viņš

nebija, taču aizvērt acis arī būtu dullība.Tas, ko Misene bija teikusi par abiemvečiem, pilnīgi sakrita, tātad kāds raustījaneredzamus striķīšus. Un tas bija nāvīgilabi informēts raustītājs! Ja tā, tadmājienam uz Lucifera pusi ir pavisam citajēga. Varbūt viņam izvirzīs kaut kādusnoteikumus, varbūt viņu gribēs iepīt citāspēlē? Var būt, viss var būt ...

Uz modes salonu «Dibello» Misenegāja pamatīgi nobijusies. Pārāk bieži bijagadījies, ka liktenis viņai pagrūžspalvainu kāju priekšā, kam seko kritiensun - pļurkt! - jaukie sapņi ir pagalam. E,ko tur drebēt kā vecai zilcdesai, Miseneieraus vienu kārtīgu šampīzeri un ies! Tāarī notika, viņa ierāva vienu kārtīgušampīzeri, nokrāsoja lūpas, ietonējaplakstiņus un gāja. Napļevaķ, kas būs,

būs!Pie salona durvīm Misenei bailes

uznāca pa otram lāgam. Oi johai, ciksmalka bode! Logos tumšzaļi stikli, uzstikliem zelta burtiem uzvilkts vārdiņš«Dibello», un vestibilā mēbeles uz līkāmkājiņām. Galdiņam, krēsliem undīvāniņam - visiem līkas kājiņas. Totiesglauni ģērbtajam jauneklim, kas stāvējaiekšpusē un, mīļsmaidīgi klanīdamies,vēra vaļā durvis, kājas nebija līkas. Ai,tas bija nāvīgi stalts, frakots unpropellerots jauneklis, turklāt gudrs kādresēts suns - ienācējus viņš pratanovērtēt vienā mirklī.

Misenes priekšā jauneklis durvisatvēra, bet klanīties neklanījās.

- Uz kurieni, lūdzu?Misenei notrīcēja iekšas, bet tikai

iekšas, ārēji savu cēlo karalienes mieruviņa saglabāja pilnīgi.

- Ja jūs tas interesē, man jārunā arFišersona kungu!

- Kādā sakarībā?- Normālā.Jauneklis vienu sekundi nošūpojās,

laikam, kretīns, domāja, ko nozīmēnormāla sakarība, bet ar to pietika, laiMisene viņam mierīgi aiz peldētu garām.Nu, kas būs, skries pakaļ? Nē, neskrēja.Prātīgi darīts, ja viņš Misenei ķertos klāt,dabūtu pa ģīmi, ka nemetas.

Tātad iekšā Misene bija, bet ko darīttālāk? Iet augšā pa lielajām, sarkanatepiķa klātajām kāpnēm vai lasīt, kasrakstīts uz trim durtiņām vestibilā? E,Misene kāps augšā, salona vadība tačunesēdēs kaut kādā pirmā stāva kamorkā!

Tā bija pilnīgi pareiza rīcība -komercdirektora Fišersona kabinetspatiešām atradās otrajā stāvā. Nu tad,strinkš pa bundžām! Misene trīsreizpiesita pie durvīm un gāja iekšā.

Aiz liela rakstāmgalda sēdējaiesirms kungs kā nekustīgs un sprogainskoka dieviņš. Viņš skatījās uz Misenidrusku izvalbītām acīm, tad pielēca kājās- komercdirektora kājas bija nedaudz līkaskā mēbelēm vestibilā - un skrēja Miseneipretī.

Lai saprastu Fišersona kungasajūsmību, jāiepazīstas ar viņa biogrāfiju.Galvenajos vilcienos, protams. Zaļajājaunībā Fišersona kungu uzskatīja paruzlecošu padomju cirka zvaigzni. Toreizviņš meistariski žonglēja ar piecāmbumbiņām, bet gadu vēlāk Fišersona kungs

jau žonglēja ar paplāti, uz kuras atradāskarafīte, trīs glāzes, uzkožamie unminerālūdens. Šī žonglēšana nenotikavairs cirkā, bet restorānā. Visai drīzžonglēšanu viņš pārtrauca un sākamērķtiecīgi virzīties augšup. No oficiantapar vecāko oficiantu, tad par jaunākopārdevēju autoveikalā, par vecākopārdevēju autoveikalā, par benzīna tankaoperatoru, par šķirnes lopu iepircēju, parslimnīcas galvenā ārsta vietniekusaimnieciskajā darbā, par sakņu bāzesdirektoru un modes ateljē piegriezēju.

Patiesībā Fišersona kungs nekonepiegrieza, viņš bija ateljē labais gariņš,kas rūpējās, lai klienti rakstītu tikaipateicības, lai ateljē darbinieki pieklājīgipelnītu un priekšniecība Sadzīvespakalpojumu ministrijā būtu apmierināta.

Fišersona kungam - toreiz, protams,biedram Fišersonam - tas izdevās lieliski.Kad plānveida saimniekošana sāka bruktun jukt, Fišersona kungs no otrās šķirasateljē neticami īsā laikā radīja augstākāsklases modes salonu «Dibello». Arlabiem modelētājiem, manekenēm,ārzemju sakaru nodaļu, juridiskajiemkonsultantiem un komercdirektoru, kuragrūtos un atbildīgos pienākumus viņšuzvēla savos plecos. Visi, kas redzējamodes salona «Dibello» apbrīnojamistraujo augšupeju, bija pārliecināti, kadrīz šo vārdu minēs blakus «Burdai»,«Diorum» vai citām slavenībām. Tādomāja visi, izņemot Fišersona kungu.Viņš redzēja arvien skaidrāk un skaidrāk,cik grūti, pat neiespējami būs radītreklāmas bumu, bez kura iespraukties

pasaules tirgū nevienam modes salonamnav izdevies un neizdosies. Ļoti drīzpienāks laiks, kad «Dibello» sasniegssavus griestus un augstāk netiks. Nē,bankrotēt salons nebankrotēs, tas pāries uzeksistēšanas režīmu un eksistēs vēl ilgi,ļoti ilgi. Taču Fišersona kungseksistēšanai nebija ieprojektēts, viņštiecās augšup, tikai augšup! Tāpēc,vispusīgas stāvokļa analīzes rezultātā,Fišersona kungam radās ideja sevi ziedotuz relaksācijas altāra.

Vispirms atgādināsim, ka relaksācija,populāri izsakoties, ir zaudēto spēku unmundruma atgūšana. Mūsdienu stresanomāktie un vārdzinātie cilvēki bezrelaksācijas lēnām, bet nenovēršami ietbojā, ko pieļaut, protams, nedrīkst, tāpēcRietumos ir radušies privāti relaksācijas

klubi. Tajos mundrumu zaudējušie kungitiek ārstēti pēc senām un neskaitāmasreizes pārbaudītām austrumzemjudziednieku atziņas, kas pilnveidotas unpapildinātas ar mūsdienu zinātnessasniegumiem. Lai nerastos pārmetumi,tūlīt piebildīsim, ka relaksācijas klubiemnav absolūti nekā kopīga ar publiskajiemnamiem, tās ir divas dažādas iestādes,starp kuram vienlīdzības zīmi var liktvienīgi nejēga un stulbenis.

Tātad, kas īsti ir relaksācijas klubs?Tas ir nedaudz konspirēts iestādījums,kurā spēkus atgūst turīgi kungi nosabiedrības elitārās daļas. Parastirelaksācijas klubi atrodas klusāssavrupmājās aiz žoga un vārtiem, pakuriem vakara stundās nemanāmi ieslīdeleganti limuzīni. No tiem izkāpj stresa

nomocītie kungi un ieiet klubā. Vispirmsviņi nonāk grezni iekārtotā, taču mājīgābārā, kur valda puskrēsla, skan klusinātamūzika un plauktos sarindoti izcilaskvalitātes dzērienu trauciņi. Taču dzertdrīkst ļoti maz, tikai un vienīgi labanoskaņojuma radīšanai.

Kad nogurušā kunga noskaņojums irpietiekami labs, viņš tiek aicinātsrelaksācijas kabinetā. Ērts dīvāns, tepiķi,tropiski augi, pie sienām spoguļi unmazliet nerātni mākslas darbi.Relaksācijas kabinetā pacientamjāizģērbjas un jānogulstas uz dīvāna. Kadtas ir noticis, dziest gaisma. Pēc brītiņa tāatkal iedegas, un blakus dīvānam stāvburvīga dāma. Nē, viņa nav kaila - kas parmuļķībām! - dāma ir tērpta superminipeldkostīmā un apmetnī. Taisnība,

apmetnis ir caurspīdīgs, bet peldkostīmsne. It nemaz arī ne! Dāma rokā tur nelieluveltnīti, kas pievienots īpašai aparatūrai.Tiklīdz viņa ar veltnīti pieskaras pacientaķermenim, atskan tikko dzirdamasprakšķēšana - no veltnīša lec mazasdzirkstelītes, kas kungam rada ļotipatīkamu sajūtu.

Viņam pārsteidzoši ātri pāriet gannogurums, gan apātija, viņš kļūst mundrsun atraisīts. Pat pārāk atraisīts, tačukontaktēties ar ārstējošo dāmu irkategoriski aizliegts. Tiklīdz pacientaatraisītība pārsniedz pieļaujamās robežas,ārstnieciskais seanss tiek pārtraukts undāma atstāj kabinetu. Ja pacients mēģinato aizkavēt, kabinetā ienāk divi smokingosun lakkurpēs tērpti sanitāri, kas pārākmundro pacientu savalda ar fizisku spēku.

Kā jau noprotams, ārstēšanasrelaksācijas klubā nav gluži par velti, unsumma, ko nogurušie pacienti samaksā, irievērojama, lai neteiktu, ļoti liela. Sakarāar to kluba īpašnieks īsā laikā kļūst turīgs,bet pēc tam bagāts. Ir stipras aizdomas, kaFišersona kungs šo apstākli zināja, tačulīdz relaksācijas kluba darbībasuzsākšanai bija vēl ļoti, ļoti tālu.

Lai atvērtu minēto ārstniecībasiestādi, vajadzēja lielus līdzekļus. Labi,pieņemsim, ka Fišersona kungam izdotosieinteresēt Rietumu biznesmeņus nodibinātakciju sabiedrību un līdzekļus dabūt. Betkā atrisināt burvīgo dāmu problēmu? Tiešino dāmām atkarājas relaksācijas klubapopularitāte un līdz ar to klientu skaits.Lai Dieviņš klubu pasargā no garām unkaulainām manekeņu tipa briesmonītēm!

Izģindusi dāma var demonstrēt kleitas unmēteļus, taču supermini peldkostīmā uncaurspīdīga apmetnī tā pacientiem iedveššausmas. Tikpat bīstamas ir izblīdušās unļenganās - tiklīdz tāda parādīsiesrelaksācijas kabinetā, pacients piecelsiesno dīvāna, uzvilks bikses un kliegs, laiviņam dod naudu atpakaļ. Tātad, jaFišersona kungs gribēja nopietni ķertiespie relaksācijas biznesa, viņam bijanepieciešamas vismaz pāris augstākāsklases dāmas - šarmantas, burvīgas, arAfrodītes parametriem.

Kad Fišersona kunga kādreizējaispaziņa Nikodēms Šindris, alias PekinasSunītis, viņas piezvanīja un lūdza iekārtotdarbā par manekeni simpātisku jaunavu,Fišersona kungs nopūtās un piekrita. Labi,lai tā simpātiskā jaunava nāk šurp, gan jau

kaut kur viņa noderēs. Viens putnubiedēklītis vairāk vai mazāk, kāda tamnozīme? Bet notika kaut kas pilnīginegaidīts - Fišersona kunga kabinetāienāca Misene.

Lai nu kas, Fišersona kungs bija vīrsar un tūlīt saprata, ka rokās iekritisdārgakmens un līdz ar to relaksācijaskluba ideja kļuva reāla. Viņš uzlēca nokrēsla, skrēja ar savām līkajām kājiņāmMisenei pretī un sauca:

- Oi, oi, oi! Šis takš ir viens pilniglaimigs mirkels!

Piektā dienaLopārsts pie Okultā tempļa parādījās

nākamajā rītā pusseptiņos. Kāds neprāts -cilvēks nāk konsultēties ar astrālāmbūtnēm drīz pēc saulītes lēkšanas! Patplānprātiņi saprot, ka būtnes ir runājamas

tikai vēlu vakaros, tā ap pusnakti. Kadpirmoreiz iedziedas gailis, viņas izgaist.Čau, un būtņu vairs nav! Vai tiešāmLopārsts to nezināja?

Droši vien zināja, bet viņš negribējakavēties. Visu nakti Lopārsts bijadrudžaini domājis, kādus noteikumusneredzamā roka, kas pašlaik raustastriķīšus, viņam izvirzīs. Viņš domāja unizdomāja - tā būs visparastākā izspiešana.Kaut kāds riebeklis ir uzzinājis, kaLopārsts pievācis smago mašīnu ar piķamucām. Viņš arī zina, kur mucas izgāztas,tātad viņam ir spiegs starp Lopārstadžekiņiem. Nekas, gan tas džekiņš tiksdabūts rokā un tad būs īpaša runāšana. Bettās ir nākotnes problēmas, pašreizLopārsts ir nezināmā riebekļa nagos. Viņš,tas nezināmais, pastrādājis divas smagas

nelietības - pievācis mucas un pēc tampapūtis tiem tēviņiem, kam piederējamašīna, ka vainīgais ir Lopārsts un kurviņu var dabūt rokā. Elementāri, vai ne?Bet tagad nezināmais riebeklis Okultajātemplī nosauks summu. Noskaiti tik un tik,tad es pateikšu, kur mucas atrodas! Tjā,viss klapē kā kulaks uz acs ... BetLopārstam jābūt gatavam uz smagutriecienu - nosauktā summa būs ļoti liela.Un, ja nu tā būs tik liela, ka viņš nevarēssamaksāt? Nē, tik liela tā nebūs, riebeklimvajag Lopārsta naudu, nevis viņa līķi! Tā,un tagad paraustīsim tempļa zvanu!

Diemžēl sagadījās, ka medijsLeopolds bija slikti gulējis. Iemesls? Ļotivienkāršs - izsīkuši pēdējie konjakakrājumi. Parasti viņš sešos pamodās,nokārtoja mazo vajadzību, ieņēma vienu

šluciņu un krāca tālāk. Šoreiz medijsizvandīja skapi, izčakarēja pagulti -neviena trauciņa, kurā būtu kaut kas iekšā.Neko darīt, bija jāšļūc pie Marusjas, pievecās vaboles, kas dzīvoja tepat trīsmājas tālāk un jebkurā diennakts stundā padurvju šķirbu pasniedza to, ko viņai lūdza.Pusotras reizes dārgāku, protams Bet torīttrauciņa vietā pa durvju šķirbu tika izbāztsbārdains mūlis, kas norukšķēja: «Vsjopusto!» un - žliukt! - aizcirta durvis.

Tas mediju nopietni sarūgtināja.Apmācis kā padebesis, viņš devās atpakaļuz Okulto templi un ieraudzīja pie vārtiemnepazīstamu pižonu. Pižons stāvēja unlūrēja iekšā pa vārtu šķirbu - laikamgribēja kaut ko ieraut nāsī.

- Ko tu te pendelējies? - medijspižonam īsi pavaicāja.

- Es meklēju Okulto ... nu, templi! iLai arī cik miglains medijs torīt bija, viņšsaprata, ka šis būs tas autiņu fendermanis,par kuru mīļā māsiņa Etērija vakar viņuinformēja. Tātad atrāpojis pazemīgi lūgtLucifera palīdzību... Bet kad viņš iratrāpojis! Agrā rīta stundiņā, kad medijamir smagas paģiras un nav nevienasšļuciņas, ar ko salāpīties!

Tālāk sekoja diezgan asa saruna. Jā,te ir tas templis, bet tu esi nopavieglajiem. Tagad, kad saulīte lec unputniņi ķērc, Lucifers ar tevi nerunās, viņštaču nav galvu sasitis! Starp citu, ko tu artām piķa mucām izdarīji? Uzsiti gaisā?Vai es pareizi sapratu, gravā iegāzi?Dulls, kas dulls! Piķi taču nedrīkst gravāsgāzt, piķis, saproti, piesārņo dabu. Unkurā vietā tu izgāzi? Pie Mērgļu šosejas

deviņdesmit sestā kilometra stabiņa? Tevnu gan, vecīt, ir bijis prāta aptumsums.Piešļūc tā ap pusnakti, ātrāk ne.Nemurkšķi pretī, neko agrāk nevar,planētu stāvoklis ir nelabvēlīgs, unvispār... Un vispār lasies!

Medijs, mēreni līgodamies, iegāja patempļa vārtiem, lai izdarītu noziegumu, laiapzagtu savu mīļo māsiņu. Juzdams, kapaģiras kļūst arvien briesmīgākas, medijsbez atļaujas paņēma un izdzēra Kukušvillīkundzes lielo odekolona pudeli. Viņš būtuizdzēris vēl otru, bet to nevarēja atrast.Pēc tam medijs uzkricelēja uz zīmītes, kurmucas izgāztas, atstāja zīmīti blakustukšajai odekolona pudelei un uzkāpa savāIstabiņā. Trīs reizes nožagojies, viņš likāsgulēt.

Majoram Āmuriņam bija laba dzirde,

tāpēc Pekinas Sunīša motocikliņaplirkšķēšanu viņš dzirdēja pa gabalu. Oho,cik ātri laiž, tātad godātais kompanjonssteidzas!

Jā, tiklīdz motocikliņš pie vārtiņiemapstājās, Pekinas Sunītis nolēca nobraucamā kā atsperes sviests ķipars undrāzās majora Āmuriņa virzienā. Actiņasviņam mirdzēja un balstiņa aiz uztraukumaskanēja pavisam spiedzīgi.

- Priekšniek, es klanos jūsu priekšālīdz grīdai!

- Te grīdas nav, te ir zālīte, - majorsĀmuriņš sacīja. - Kas jums lēcies?

- Jūs visu esat paredzējis pareizi,viņš šorīt ir bijis templī! Mēs tagad zinām,kur mucas ar viltotajiem dolāriem irizgāztas! Brauksim, brauksim!

- Ja jūs tā vēlaties, brauksim ar'! Vai

tas ir tālu?- Stundas brauciens!Pie Mērgļu šosejas deviņdesmit sestā

kilometra stabiņa viņi nonāca pēc pusotrasstundas, jo majors Āmuriņš svēraastoņdesmit piecus kilogramus unmotocikliņš tādu svaru vest nebijapieradis. Re, diezgan mežonīga vietiņa -vienā ceļa pusē mežs, otrā krūmiemaizaugusi grava.

- Man laimējies nošaut šķībi! -majors Āmuriņš priecīgi iesaucās. -Mucas tomēr nebūs pievākuši vietējie.

- Kāpēc jūs tā domājat?- Tāpēc, ka vietējo te nav.

Acumirkli!Pekinas Sunītis gribēja tūlīt kāpt

gravā, bet majors Āmuriņš viņu saķēra aizstērbeles.

- Ar jūsu atļauju, godātaiskompanjon, es kāpšu pirmais. Man ir tādsnelāgs paradums visur līst priekšā.

Nekā īpaša gravā neredzēja - turauga asa zāle un dzeltenas puķes garoskātos. Pekinas Sunītis noplātīja rokas.

- Mucu te nav!- To būtu grūti noliegt. Bet tās te ir

gulējušas un aizveltas krūmu virzienā. Kojūs mani tā skatāties?

- Bet, priekšniek, kā jūs zināt, kurmucas ir aizveltas?

- Paskatieties uz nogāzi! Vai nogāzeir izspārdīta? Nē, tātad mucas augšā navveltas. Lai uzdabūtu trīs smaguspriekšmetus pa stāvu nogāzi, vīriemvajadzētu kārtīgi mīcīties. Tātad mucasjāmeklē gravā. Paskatieties uz zāli! Ko jūsredzat?

- Neko.- Pilnīgi pareizi, es arī neko neredzu,

jo pievelta zāle vēlāk pieceļas un augtālāk. Bet puķes lūst un paliek guļam. Re,pārdesmit dzelteno puķu ir nolauztas. Unkā tās guļ? Lielākoties uz krūmu pusi.Tātad, kas mums tagad jādara?

- Jālien krūmos!- Nē, vispirms jānostumj lejā

plirkšķis, citādi to nozags. Ar jūsu atļaujues nostumšu, man tas vieglāk padosies!

Majors Āmuriņš, ķerdamies pie zāleskušķiem, uzrāpās pa nogāzi un aizstūmaplirkšķīti metrus piecdesmit tālāk. Tur nošosejas nogriezis taciņa, bet no taciņasbez īpašām pūlēm motocikliņu varējaiestumt gravā. Kamēr viņš to stūma,Pekinas Sunītis sāka spiegt:

- Ir, ir, ir!

- Neaiztieciet! - majors Āmuriņškliedza proti. - Stāviet mierīgi!

Nē, krūmos mucas neatradās, tāsatradās drusku tālāk. Tur, aiz krūmiem,bija pļaviņa, bet pļaviņas otrā malā, pieneliela bērziņa - zaru kaudze, un zemzariem cita citai blakus gulēja trīs piķamucas.

Kad majors Āmuriņš pienāca,Pekinas Sunītis trīs reizes palēcās gaisā.

- Te, te, skatieties! Tas ir fantastiski!Es aiz prieka sajukšu prātā!

- No tā jums nav jābīstas, dolāri turiekšā nebūs.

- Bet kas mucas te varēja atvelt?- Kāds no augšas, no šosejas tās ir

ieraudzījis un paslēpis, lai vēlāk atbrauktuun pievāktu. Redziet, zari, ko viņšsasviedis mucām virsū, ir tikai drusku

apvītuši, tātad lauzti pirms pāris dienām.Sviežam zarus nost!

Zarus nosviest varēja viegli, betmucas stāvus uzcelt bija grūtāk, lai ganPekinas Sunītis majoram Āmuriņampalīdzēja no visa spēka. Viens, divi,reizē! Viens, divi, reizē! Un vēlreiz! Unvēlreiz!

Nu mucas bija stāvus. MajorsĀmuriņš izlika no kabatas tērauda stienītiun sāka pa mucu sāniem vieglītēmklaudzināt. Viņš izklaudzināja vienu mucu,izklaudzināja otru, trešo klaudzinājavisilgāk. Trešā muca vidū skanēja citādi.Paklaudziniet arī jūs, godātais kompanjon!

Jā, piesitot stienīti, skaņa mucas vidūbija mazdrusciņ dzidrāka. Un vēl kas -piķa virsējā kārta drusku cilājās!

Pekinas Sunītis pateica kāpēc.

- Kad mucas gāztas gravā, virsējākārta šitai mucai ir atdauzīta!

- Būtu neprāts jūs apstrīdēt! - majorsĀmuriņš piekrita. - Un tagad mumsvajadzīgi divi skrūvgrieži, tad mēs piķakārtu varēsim nocelt kā cepuri.

Bet plirkšķīša rīku somiņā bija tikaiviens skrūvgriezis, tāpēc majors Āmuriņšizvilka no kabatas nazi. Nu tad mēģināsim!

Nē, no cepures celšanas nekasneiznāca, piķis gar mucas malām drupa, untas arī bija viss. Tad viņi mucu nogāzaguļus un knibinājās atkal. Knibinājās,knibinājās, kamēr piķis sakustējās un lēni,milimetru pa milimetram sāka slīdēt nomucas ārā. Slīdēja, slīdēja un izslīdēja.Nu, kas tur ir?

Cieši sablīvēts zāģu skaidu slānis.Pekinas Sunītis ārkārtīgi uztraucās.

- Pačakarējiet, priekšniek, skaidas! -viņš čukstēja. - Tur būs polietilēnamaisiņi, un tajos maisiņos...

Zāģu skaidās nebija polietilēnamaisiņu, tur bija filcā ietīts liels, apaļšpriekšmets. Kad majors Āmuriņš filcuatritināja, parādījās spožs metāla cilindrsar uzrakstu krievu mēlē «Opasno».Dzīvību apdraudošs...

Kā neredzamas rokas rauts, PekinasSunītis atsprāga metrus desmit tālāk unspiedza:

- Mēs mirsim, priekšniek! Mēs esamapstaroti!

- Noteikti mirsim, - majors Āmuriņšpiekrita. - Bet vēlāk. Par to apstarošanunav ko bīties. Radioaktīvus cilindrusneiekašā zāģu skaidās.

- Vai tur iekšā netikšķ?

- Nē.- Priekšniek, man tas bundulis

nepatīk, es gribētu būt no tā pēc iespējastālāk!

- Jūs būsiet ļoti tālu. Jums pēciespējas ātrāk jātiek atpakaļ uz Rīgu, uzIekšlietu ministriju.

- Tur prasa caurlaides.- Lūdzu, te ir mana vecā caurlaide.

Dežurantam sakiet, tā ir majora Āmuriņa,un lieta ļoti svarīga, tāpēc majors Āmuriņšlūdz, lai dežurants tūdaļ sazvana pulkvediKrišpapu. Uz caurlaides ar zīmuliuzrakstīti trīs numuri - ministrijas,mobilais mašīnas un mājas numurs. BetKrišpaps droši vien būs ministrijā.Izstāstiet viņam, ko esam atraduši.

- Vai viņš man ticēs?Majors Āmuriņš izplēsa no piezīmju

grāmatiņas lapiņu un uzrakstīja: «Jūli,rīkojies! Es gaidu! Miķelis.» Lapiņu viņšpārlocīja un pasniedza Pekinas Sunītim.

- Un tagad jūs darītu ļoti pareizi, jaskrietu uz šoseju un nobalsotu pirmomašīnu.

- Es ...- Nē, nē, plirkšķis, lai paliek te, ar

mašīnu braucot, jūs Rīgā tiksiet divreizātrāk.

- Bet tie, kam tās mucas pieder, varatnākt un jūs nosist!

- Lai kādu varētu nosist, ir jāzina, kursitamais atrodas. Viņi to nezina, tāpēcnebēdājiet par mani un skrieniet, godātaiskompanjon, skrieniet!

Palicis viens, majors Āmuriņšvispirms apsedza cilindru ar zariem. Jakāds nāktu, viņš redzētu vienīgi trīs piķa

mucas un plecīgu, sirmu vīru, kas domīgssēž piesaulītē un gaiņā odus.

Jā, majors Āmuriņš patiešām bijadomīgs. Visapkārt dūca bitītes, lidinājāskukainīši, vējiņš čabināja krūmus, bet viņšto nedzirdēja un neredzēja, viņš domāja.Velna būšana, varbūt Pekinas Sunītimtomēr taisnība un cilindrā ir urāns vai kastamlīdzīgs? Nē, tomēr nē, tad cilindrs būtuielikts grafītā. Mucas skārds ir pārākplāns, lai aizturētu starojumu. Bet varbūtstarojuma ekrāns atrodas cilindrā? Arī ne,tad cilindrs būtu daudz smagāks.

Majors Āmuriņš pārcilāja citasiespējas - dārglietas, narkotikas, muzejaretumus, zeltu un visādas indes.Neiespējams jau tas nav, tomēr tomēr...Varbūt cilindrs ir tukšs? Muļķības, tad tiedivi vīri mucas tik neatlaidīgi nemeklētu!

Tātad kaut kas tur noteikti ir iekšā. Kautkas...

Saulīte jau sāka meža pusē grimt aizpriežu galiem, kad atskanēja soļi. MajorsĀmuriņš saslējās - kāds nāk! Jā, kādspatiešām nāca. No krūmiem iznirabārdains, izspūris vīrs tā ap gadiemtrīsdesmit pieciem, četrdesmit. Padusē araukliņu pārsieti kartona vāki, uz plecasoma mugurā zaļi svītrains krekls un kājāsvidēji tīras džinsenes. Bet basās pēdasiegrūstas nomītās sandalēs. Īpatnējscilvēks.

Ieraudzījis majoru Āmuriņu,īpatnējais pasmaidīja kā bārdaina saulīteun nāca klāt.

- Negribu būt uzmācīgs, - viņšierunājās skaidrā latviešu valodā, tačuakcentu uzreiz varēja manīt. Tikko jūtamu,

un tomēr. - Ja jūs, kungs, būtu tik laipns unatļautu, es ļoti drīz dabūtu gatavu jūsuportretu!

Majors Āmuriņš paskatījās uzīpatnējo vērīgāk. Seja inteliģenta un acislabestīgas.

- Kāpēc jūs gribat zīmēt tieši mani?- Tāpēc, ka tuvumā cita neviena nav.Tas atbilda patiesībai, tuvumā

patiešām neviena cita nebija. Betkriminālmeklēšanas darbiniekiem no laikagala nav paticis ne fotografēties, ne pozēt.Neviens nevar galvot, vai portrets pēc tamnetiks tiražēts un izdalīts džentlmeņiem.Uzmanību, no šitā mūļa vajag laisties, tasir dzinējsuns.

It kā saprazdams, kāpēc modelis parpozēšanu īpašu sajūsmu neizrāda,bārdainis teica:

- Tiklīdz portrets būs gatavs, es jumsto uzdāvināšu. Man patīk dāvinātportretus.

Tātad Dieva dots cilvēciņš. Nu, ja tā,lai zīmē! Bārdainais mākslinieks tūlītsarosījās, izņēma no kartona vākiempapīra lapu, izvilka no somas zīmuli un,pleznas sakrustojis, apsēdās zālē majoramĀmuriņam iepretī. Zīmēšana sākās.

- Man diemžēl nav tas gods būt īstammāksliniekam, - viņš teica. - Diletants,turklāt uzmācīgs.

- Un kāda ir jūsu pamatprofesija?- Cik jocīga sakritība, mēs esam

kolēģi!- Kā to saprast?- Pavisam vienkārši, es arī esmu

kriminālists. Lūdzu, neskatieties uz manitik cieši, tad mainās acu izteiksme un tas

zīmētāju traucē. Kādus desmit gadus esstrādāju ar slepkavām, - arī tur, viņpusjūrām, slepkavu pietiek - bet vēlāk manipievāca cits kantoris un nolika pie citadarba. Protams, es neesmu visaipieklājīgs, man vajadzētu nosaukt savuvārdu, bet mūsu profesijai ir zināmaspecifika. Pieņemsim, ka esmumākslinieks.

- Bārdains mākslinieks.- Protams, tagad visi mākslinieki ir

bārdaini. Par jums es šo to jau zinu.Pulkvedis Krišpaps man teica, jūs esotviņa draugs un saprotošs cilvēks. Šindrakungs apgalvoja to pašu.

- Vai viņš palika Rīgā?- O, nē! Šindra kungs pašreiz uz

šosejas sēž mašīnā un uzmana, lai kāds toneaizbrauc. Viņš man sīki izstāstīja, kā jūs

esat aiztaustījies līdz piķa mucām. Tā iraugsta klase, es esmu sajūsmināts, un tasman traucē zīmēt.

- Ieelpojiet trīs reizes labi dziļi, unjūs būsiet atkal mierīgs.

- Stipri šaubos, vai būšu mierīgs.Man pašreiz ir milzīgs emocionālspacēlums. Es šeit esmu jau vairākusmēnešus, bet mani panākumi bijuši līdzīginullei. Un pēkšņi jūs atrodat to, ko es tikneatlaidīgi meklēju! Kad pulkvedisKrišpaps man pastāstīja, kas noticis, esgribēju noskūpstīt viņu, Šindra kungu, jūsun visu pasauli.

- Tas būtu darbietilpīgs process.Izkliedējiet labāk manas bažas - esbaidos, vai man neizkritīs atlikušie mati.Citiem vārdiem, vai tas objekts, ko jūs tāmeklējat, nav radioaktīvs.

- It nemaz. Tur iekšā ir kāda ieročakomponents, kas pats par sevi absolūti navbīstams.

- Tuvāk interesēties, protams, būtulieka laika tērēšana. Jūs taču nekoneteiksiet.

- O, kad es uzrakstīšu savusmemuārus, tur viss būs ļoti sīkipaskaidrots. Jā, man ir nosliece arī uzliterāriem sacerējumiem, tāpēc jums būsinteresanti lasīt.

- Ja es tik ilgi nodzīvošu.- Spriežot pēc jūsu izskata, noteikti!

Bet galvenajos vilcienos situācija ir šāda.Kā jau mēs to zinām, impērijām grūstot,saceļas lieli putekļi. Kad tie izklīst, šis tasir pazudis. Šajā gadījumā pazuda zināmsskaits konteineru, un katrā no tiem, kā jaues teicu, ir kāda ieroča komponents.

- Un jūsu priekšniecību šie konteineriinteresē.

- Tieši tādēļ jau es šeit tiku atsūtīts.Ir pilnīgi droši zināms, ka pazudušiekonteineri no Krievijas pamazām slīd uzRietumiem, kur tos pērk slikti cilvēki. Untas ir bīstami. Tas ir vairāk nekā bīstami!

- Cik es saprotu, konteineri slīd caurLatviju.

- Jā, caur Rīgu.- Un jūs interesē arī cilvēki, kas

konteinerus ved.- Mani šie cilvēki neizsakāmi

interesē.- Divi no viņiem rīt no rīta agri būs

šeit.Bārdainais mākslinieks tūlīt nolika

zīmējumu sāņus.- Vai jūs par to esat pārliecināts?

- Pilnīgi. Indivīds, kas nozaga smagomaliņu, kurā piķa mucas tika vestas,pusnaktī ieradīsies Okultajā templī unjautās, kur šīs mucas atrodas. Vai jūszināt, kas ir Okultais templis?

- Ak jā, Šindra kungs man stāstīja.- Un templī indivīdam Lucifers

paskaidroja, ka piķa mucas guļ šeit, gravā.Indivīds, savukārt, to darīs zināmu diviemkungiem, kas mucas veda.

- Vai viņš to noteikti darīs?- Noteikti! Citādi viņu nogalinās.- Paldies, es situāciju saprotu! Man

tūlīt jāsazinās ar saviem kolēģiem.- Apmēram divus kilometrus uz

Rīgas pusi šosejas malā ir veikals, turnoteikti jābūt telefonam... Piedodiet, esesmu naivs, jūs taču telefonu tūlītizvilksiet no bikšu kabatas!

- Šoreiz jūs maldāties. Telefonu esizvilkšu nevis no bikšu kabatas, bet nosomas.

Bārdainais mākslinieks izņēmanelielu kastīti ar vairākām podziņām.Vienu podziņu viņš piespieda, un tūlīt nokastītes izšāvās antena.

Majors Āmuriņš piecēlās.- Lucifers vēl nezina, kurā vietā

mucas atrodas, tāpēc man steidzīgijābrauc atpakaļ uz Rīgu.

- Jums esot motocikls. Tas piederŠindra kungam. Tātad mēs braucam uzRīgu?

- Bet es palieku šeit un gaidu savuskolēģus. Vēl daži vārdi. Es ļoti, ļoti lūdzuŠindra kungu par konteineriem nevienam itneko nesacīt. Pie jums ar šādu lūgumugriezties ir lieki, jūs pratīsiet klusēt.

- Man arī tā liekas. Bet kad jūspabeigsi manu portretu?

- Ja jums nav iebildumu, rīt ieradīšosvienos. Tad es izteikšu savu bezgalīgopateicību un pabeigšu portretu.

- Norunāts! - majors Āmuriņš sacīja.Sestā dienaJa kādam rastos vēlēšanās izzināt

Lopārsta noslēpumainās pazušanasapstākļus, viņam būtu jāizjautā trīsliecinieki: Okultā tempļa priesterieneEtērija Kukušvillī kundze, šī paša tempļamedijs Leopolds un elles ķēniņš Lucifers.Viņi visi liecinātu vienu un to pašu, tātadlieciniekiem varētu ticēt pilnīgi droši.

Notikumi risinājās tā. Pusnaktī pieOkultā tempļa piebrauca pelēka volga. Notās izkāpa Lopārsts un raustīja zvanu. Viņujau gaidīja un, kā tas pieņemts, Kukušvillī

kundze Lopārstam darīja zināmu, kaplanētu stāvoklis pašreiz ir nelabvēlīgs, joSaturns aizēno Jupiteru un četras lielāskomētas veido krustu. Cerēt uz stabilukontaktu ar astrālo pasauli tādos apstākļosIr grūti, tomēr mēģināt var. Tāpēcpriesteriene Lopārstu ieveda tempļamistēriju zālē, kur tūdaļ ieradās arī medijsLeopolds. Medijs jutās ļoti nelāgi, bet parto nav jābrīnās - ja cilvēks izdzer lielākudaudzumu odekolona, labi justies viņšnevar, tas neatbilstu cilvēka fizioloģijai.Taču sātaniski smieties odekolonu dzērismedijs var. To zinādams, viņš iesēdāsmistēriju zāles klubkrēslā un bez īpašaskavēšanās iegrima transā.

Tālāk viss ritēja normāli -priesteriene Kukušvillī kundze pacēlarokas un sauca Luciferu, Lucifers ieradās

un šoreiz runāja skaidrā latviešu valodā.Arī viņš bija sliktā garastāvoklī unnosauca Lopārstu, piedodiet, parsūdabrāli. Taču piķa mucu atrašanās vietuLucifers pateica precīzi: tās guļ gravā pieMērgļu šosejas deviņdesmit sestākilometra stabiņa. Mucas ieveltas krūmosun apsegtas ar zariem. Lopārsts bija ļotipārsteigts un iesaucās:

- Ko, gravā?Lucifers viņu sāka mēdīt un lamāt.- Koa, koa, koa! Ļurbaks tāds! Ja es

saku gravā, tad gravā! Un vispār, ej ellē!Tāda pavēle, protams, bija

netaktiska, taču Luciferam ir labāk zināms,ko viņš runā vai nerunā.

Pēc tam, protams, atskanējasātaniskie smiekli, un okultais seanssbeidzās.

Tā vietā, lai apjautātos, cik lielasumma templim jāziedo, Lopārsts druskunesakarīgi taujāja pēc telefona.Priesteriene Kukušvillī kundze viņuieveda privātajos apartamentos, parādīja,kur atrodas telefons, un izgāja no istabas.Taču tālu viņa neaizgāja, turpat aiz durvīmpalika un klausījās, ko Lopārsts runās.Saruna bija pavisam īsa.

- Te zvana sakarā ar mucām. Jā, eszinu, kur mucas ir. Sapratu.

Klausule tika nolikta. Lopārstsiznāca, pateicās un žigli devās projām.

Par tālākām Lopārsta gaitām nepriesteriene Kukušvillī kundze, ne medijs,ne Lucifers neko liecināt nevar, jo viņiLopārstam nesekoja. Un pareizi darīja, joizsekot Lopārstu būtu bijis grūti.

Tūlīt pēc Okultā tempļa atstāšanas

viņš žigli piegāja pie pelēkās volgas,iekāpa un aizdrāzās. Pēc divdesmitminūtēm Lopārsts jau bija stacijaslaukumā, apturēja mašīnu iepretī pastamun izkāpa. Tad sāka strauji iet pulksteņatorņa virzienā, bet atjēdzās, ka mašīnasdurvis palikušas neaizslēgtas. Atskrējaatpakaļ, aizslēdza durvis un pusteciņiemaizjoza pie torņa.

Desmit minūtes vēlāk kanālmalasapstādījumos parādījās Piena Zobs unsāka vērot Lopārstu, kas staigāja ap tornikā apdullis, riņķī vien, riņķī vien...Vērotāju no stacijas laukuma nevarējaredzēt, jo apstādījumi naktī ir tumši, betstacijas laukums gaišs, tur spuldzes deglīdz rītam. Brītiņu vērojis, Piena Zobsmierīgu soli iznāca no apstādījumiem,iekāpa tunelī, otrā galā izkāpa ārā un -

čau! - nostājās Lopārsta priekšā. Lopārstsgribēja kaut ko paskaidrot, bet Piena Zobsviņu pārtrauca.

- Tagad nepļurksti. Ejam!- Man te ir braucamais ...- Noraksti. Pēc piecām minūtēm tavi

draņķa rati būs nosperti. Es teicu, ejam!Tā jau bija pavēle, un Lopārsts gāja.

Taču Piena Zobs stipri pārspīlēja -Lopārsta volga stacijas laukumā nostāvējaneticami ilgi, līdz nākamajai naktij. Tad,protams, to nozaga.

Pie dzelzceļa viadukta viņi apstājāsun brītiņu gaidīja, kamēr piebrauca tā patismagā mašīna, ko Lopārsts pirms piecāmdienām bija nozadzis. Ķirmītis, pie stūressēdēdams, labajā pusē atgrūda durtiņas.

- Kraties iekšā! - Piena Zobs īsipavēlēja. Lopārsts ielēca un nosēdās

blakus Ķirmītim.Pēc tam ierausās Piena Zobs, aizcirta

durtiņas, un viņi brauca.Juzdams, ka pienācis laiks runāšanai,

Lopārsts darīja zināmu, ka mucas ir turpatgravā, kur izgāztas, tikai ieveltas krūmosun apsegtas ar zariem.

Piena Zobs paskatījās uz Ķirmīti unsavas domas izteica ļoti īsi:

- Tu esi muļļa.Ķirmītis neiebilda, un ko gan viņš

būtu varējis iebilst? Viņam taču aizvakarPiena Zobs lika ielīst gravā un palūrēt.Nu, Ķirmītis kārtīgi palūrējis nebija, tonoliegt nevar.

- Kad gravā, tad gravā, - viņš mierīgisacīja. - Un tagad nodziedi, kas tev topapūta. Ko, Lucifers? Templī! Kādāsakarībā tu tur ielīdi?

Lopārsts visu izstāstīja. Par savubābeli, kas viņam ieteikusi šļūkt uz Okultotempli, par čigānieti, kas šļūkšanusavukārt ieteikusi bābelei... Visu, visu,izstāstīja.

Piena Zobs atkal paskatījās uzĶirmīti, šoreiz ņirdzīgi, ar piemiegtāmačtelēm.

- Kurš bija tas stulbais, kas neticējaLucifera spēkam? Kurš padoma lūgšanuLuciferam sauca par mērkaķošanos? A?

Ķirmītis nopūtās. Kas dulls ir, tasdulls paliks, kamēr nosprāgs, tur nu nekānevar darīt! Pa naksnīgajām Rīgas ielāmviņš brauca prātīgi, bet, ticis uz šosejas,iespieda gāzes pedāli grīdā. Galāvajadzēja tikt pēc iespējas ātrāk, kamērtur, pie gravas, nav daudz garāmbraucēju.Jo mazāk svešu actiņu piķa mucas redzēs,

jo labāk.Pie deviņdesmit sestā kilometra

stabiņa viņi pieripoja, gaismiņai svīstot.Ķirmītis palika pie stūres, bet Piena Zobsun Lopārsts iešļūca gravā. Pašķirstījazarus tuvākajos krūmos - nav, gāja tālāk,šķirstīja atkal, ieraudzīja sasviesto zaručupu un, lūdzu, te tās mucas guļ!

Tad notika kaut kas negaidīts - PienaZobs nokrita ceļos, salika rokas unpaskatījās augšup. Nu Lopārsts skaidrisaprata, ka mucās patiešām ir kaut kasnāvīgi vērtīgs. Ļoti jauki, bet kā nāvīgivērtīgās mucas dabūt uz šosejas? Jāiet unjāskatās, kur te būtu kāda lēzenāka vietiņa.

Viņi gāja, skatījās un izdomāja, kamucas jāveļ metrus piecdesmit tālāk un turjāmēģina dabūt augšā. Mokas būsbriesmīgas, bet citas izejas nav!

Jā, mokas bija briesmīgas. Arlādēšanos, ar stumšanu un velšanu mucas -uh, ah, ah, nolādēts! - bija uz šosejas.Ķirmītis piebrauca mašīnu, paņēmazaldātu lāpstiņu, kam viena mala bijanoasināta kā bārdas nazis, un nocirtačetrus bērziņus. Tos pieslēja pie kravaskastes, vēlreiz uh, oh, ah, nolādēts! - unviss bija kārtībā.

- Darīts, meitiņ, apsedzies! - PienaZobs priecīgi sacīja. Ķirmītis neteicaneko, viņš aiztaisīja kravas kasti, betLopārsts noslaucīja ar plaukstu sviedrusno pieres. Tā, nu visi varēja atsēstiesceļmalā.

- Man, jei bogu, kāti trīc! - PienaZobs atzinās un aptaustīja savas resnāskājas. - Nu, baigi trīc!

Arī Lopārstam trīcēja kājas, taču

trīcēšanas iemesls bija cits. Viņš gaidīja,ko tālāk teiks Piena Zobs - no tāsteikšanas daudz kas atkarājās.

Piena Zobs sākumā neteica neko,viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli aruzskrūvējamu vāciņu. Nu tad, kristīgie,katram pa šļuciņai!

Tā bija laba zīme. Lopārsts iemetašļuciņu un juta, ka iekšas kļūst vieglākas.Varbūt viņam liks samaksāt tik un tik zaļospapīrīšus palaidīs vaļā. Tādām cerībāmpamats bija - Piena Zobs Lopārstam ielējaotru šļuciņu, tam trešo, paskatījās uz viņupiemiegtām ačelēm un teica tīri patīkamusvārdus:

- Tu, šmatak, esi no asajiem! Še,iemet vēl.

Un Lopārsts kļuva pļurkstīgs. Man,saprotiet, žēl! Jā, gadījās nodarīt skādi

kārtīgiem puikām, tā nu tas ir! Bet kam tadkādreiz nenoiet šķībi? Arī dzejniekam reizmisās, kad viņš gultā guļ un dzejo.

- He, he, he! - Piena Zobs smējās. -Tā ir, to mēs, prastie piķa vedēji,saprotam!

Tad notika traģēdija. Lopārsts iemetakārtīgu šļuciņu, ieķiķinājās un teicaliktenīgus vārdus:

- Jūs, vecīši, prastie piķa vedējineesat vis! Tur, tajās mucās, kaut kas iriekšā!

Ķirmītis paskatījās debesīs, it kāpārbaudīdams, vai Lopārsts tur varēsuzlidot bez aizķeršanās. Nu viņš vairsnebija glābjams - eņģeļa spārniņi, unaiziet!

Piena Zobs debesīs neskatījās, PienaZobs uzskrūvēja pudelei vāciņu un teica:

- Tu esi prātīgs puika, mēs tevipaķersim līdzi uz Rīgu. Kāp iekšā!

Lopārsts pasmaidīja jauku teļasmaidiņu, piecēlās un, nekā ļaunanenojauzdams, iekāpa mašīnas kabīnē.

Kamēr viņš kāpa, Piena Zobs paņēmazaldātu lāpstiņu un pabāza zem jakas. TadĶirmītis apsēdās pie stūres, Piena Zobsblakus Lopārstam, un mašīna ar trim piķamucām aizripoja Rīgas virzienā.

Tikko tas bija noticis, no meža iznirazils žigulis un aizbrauca smagajai mašīnainopakaļ.

Majors Āmuriņš pamodās tieši sešos.Parasti pēc pamošanās viņš kārtīgiizstaipījās, bet šoreiz tūlīt piecēlās sēdus.Tuvumā kāds smēķēja! Kas te varējasmēķēt un kur? Ķēķkabineta logs vakarābija pamests pusvirus, tātad smēķētājs

atradās ārpusē. Visticamāk, viņš sēdējapie durvīm uz soliņa.

Kā tad! Uzrāvis kājās bikses, majorsĀmuriņš pavēra durvis un ieraudzījaprivātdrēbēs ģērbtu pulkvedi Krišpapu.Krišpaps sēdēja uz soliņa, smēķējacigareti un, ieraudzījis majoru Āmuriņu,uzsauca: «Čau, vecais!»

- Ko tu te kvernē? - majors Āmuriņšjautāja.

- Sargāju tavu mieru. Jā, daži varatļauties mierīgi šņākt, kamēr citi strādā.Ko tu blenz uz mani, ej fiksi uzvāri tēju,man ir bišķīt vēsi!

Majoram Āmuriņam ķēķkabinetāvienmēr bija smalki saskaldīta malciņa, arto tēju varēja uzvārīt četrās minūtēs.

Kamēr ūdens vārījās, majorsĀmuriņš pulkvedim Krišpapam aizrādīja,

ka viņa gados vajag vairāk gulēt.- Kāpēc tu man to vakar neteici? -

pulkvedis Krišpaps atbildēja un saberzējarokas. - Jā, starp citu, tas bārdainais lūdzatev darīt zināmu, ka viņš tavā priekšānoņem cepuri. Tie trīs kungi nodancojatieši pēc tavas stabules. Atbrauca mazāgaismiņā un pievāca mucas.

- Tu viņus redzēji?- Kā nu ne. Viņi stipri mocījās,

kamēr mucas dabūja uz šosejas. Pēc tamaizlaida uz Rīgas pusi.

- Paņēma visas trīs mucas?- Visas trīs. Bārdainais ar saviem

puikām pirms tam tajā mucā, kur tu bijirakņājies, visu smuki sabāza atpakaļ.

- Aplam! Bunduļa vedēji to noteiktipamanīs!

- Nesaki vis. Bārdainajam ir augstas

klases puikas, viņi strādā smalki kāaptiekā.

- Un tu domā, ka otri nav augstasklases? Visu vajadzēja pamest, kā bija!Mucu veči būtu redzējuši, ka uzdarbojieskaut kāds tunšais, izķeksējis bunduli, navdabūjis vaļā un pametis, lai vēlāk piegadījuma atbrauktu un pievāktu. Bāztatpakaļ bija nāvīgi riskanti.

- Nu, viņiem labāk redzams.- Kur bārdainais palika?- Aizbrauca nopakaļ mucām. Tās no

acīm vairs netiks izlaistas, par to tu varibūt drošs!

- Uz mucām lūrēt nav lielas jēgas.Bet tā ir viņu darīšana.

- Ne gluži. Zini, kāpēc es atbraucu?Tevi apvārdot.

- Vispirms dzer tēju! Ko tu gribi ēst?

Man ir maize, zapte, biezpiens, olas unburkāni.

- Burkānus ēd pats. Vai tev ābolunav?

- Divi, vairāk ne.- Dod abus divus.Pulkvedis Krišpaps izdzēra trīs

tasītes tējas, aizpīpēja cigareti un novilkakurpes.

- Pēc negulētām naktīm man pampstkājas. Aiz vecuma laikam. Tev nepampst?

- Nē. Es, redzi, nepīpēju. Vai tasbārdainais tagad ir tavs priekšnieks?

- Ūja! Mēs sadarbojamies, un tikai.- Skaidrs. Tagad tu vari mani

apvārdot!Pulkvedis Krišpaps paskatījās uz

majoru Āmuriņu un pasmīnēja.- Tikai neuzej gaisā ar blīkšķi un

bļāvienu. Bārdainais grib tevi lūgt partādu kā konsultantu, kā padomdevēju.

- Šizofrēnija. Es taču neesmu lietaskursā!

- Un kas par to? Viņš tevi apgaismos.Vispār tā lieta slikti smird. Tu jauapmēram zini, kas noticis.

- Pazuduši bunduļi.- Konteineri. Septiņdesmit pieci, un

tas ir daudz. Katrā konteinerā esot iekšāsamontēts mīnas detonators.

- Es, dullais, pirmajā brīdī gribējuknibināt bunduli vaļā.

- Nekas jau nebūtu noticis. Tasdetonators ir tāds smalks daikts kopā armazu uztvērēju. Radioaparātiņu, saproti?Bet tā mīna, kam detonators domāts, navkaut kāda parastā, tā ir kodolmīna. Kāpēctu nenodrebēji?

- Es tūlīt nodrebēšu.- Un pareizi darīsi! Bārdainais man

šo to pastāstīja, tāpēc es drusku apjēdzu,kādi jociņi tur var sanākt. Šodien piekodoldegvielas tikt neesot pārāk lielaproblēma, urānu melnajā tirgū varot dabūtkatrs, kam ir naudas kule, bet kompaktu undrošu tālvadības detonatoru ne. Tas irmilitārs noslēpums. Un re, par konteinerušādi tādi kungi esot gatavi maksāt dullunaudu. Un daži jau esot samaksājuši.

- Vai šī nav pirmā bundža, kas aiziet?- Nav vis pirmā. Tu jautāsi, kas tās

pērk. To es nezinu. Laikam jau fanātiķi,pravieši, muhamedāņu fīreri vai kaut kastamlīdzīgs. Ja tāds pustraks tiek piedetonatora, viņš to klusītēm var pabāztviņpus dīķa kopā ar kodolmīnu zem kādadebesskrāpīša un pēc tam nodiktēt savus

noteikumus. Ja jūs nedarīsiet to un to, mēsnospiedīsim podziņu un debesskrāpītisuzbrauks debesīs. Tāpēc viņpus dīķaīpašie dienesti pēc konteineriem taustāsdienu un nakti. Krievu dienesti arī taustāsun, kā man liekas, kopā ar viņpusdīķadienestiem. Tik bīstamus bunduļus dabūtatpakaļ visi ir ieinteresēti.

- Es saprotu. Izņemot to, kāpēcbārdainais tieši man sienas klāt.

- Tāpēc, ka viņš tevi uzskata parizcili gudru veci. Tās, protams, irmuļķības, bet ej nu iestāsti.

- Un ko tu saki?- Palīdzi viņiem, Miķel, palīdzi!

Caur Rīgu pasaulē paklusām sāk slīdētvisādas draņķības.

- Tas tāpēc, ka te arvien vēl ir vecasun droši iebrauktas sliedes!

- Pati patiesība runā ar tavu muti, betno tā liela labuma nevienam nav. Vajagkaut ko darīt!

Majors Āmuriņš domāja diezgan ilgi.- Nu labi, - beidzot viņš sacīja. -

Pieņemsim, es bārdainajam šo to iesaku.Bet vai viņš mani klausīs.

- Kāpēc lai viņš tevi klausītu?Konsultants vienīgi izsaka savas domas,bet domas var būt visādas. Arī dumjas.Vai ne?

Okultā tempļa priesterieneKukušvillī kundze torīt pamodās vēlāk,vienpadsmitos. Viņa mierīgi nomazgājās,aplika korseti un aizsmēķēja rīta cigāru.Var droši sacīt, ka medija konjaciņš unpriesterienes cigāri cirta visdziļāko robutempļa finansēs, taču tā nu tas bija un ar tonācās samierināties.

Tikko priesteriene ievilka trešodūmu, pie vārtiem zvanīja. Viņa tūlītnolika cigāru, izskaloja muti arpretsviedru līdzekli «Antipot» -odekolonu, kā zināms, medijs bija izdzēris- un, tempļa grīdai viegli drebot, soļojapaskatīties, kāds klients tik agri irieradies. Viņpus vārtiem stāvēja jauna,neparasti eleganta dāma. Ērmīga cepurīte,pelēks kostīms, superīsi bruncīši, plecākrokodilādas soma, kājās lakādaskurpītes...

Ieraudzījušas vareno priesterienesfigūru, klientes parasti drusku apmulst, betelegantā dāma neapmulsa, viņa apķērāspriesterienei ap kaklu. Misene!

- Cālīt, vai tu tā esi? - Kukušvillīkundze ārkārtīgi pārsteigta iesaucās.

Misene trīs reizes Kukušvillī kundzi

nobučoja un piesita ar rociņu piekrokodilādas somas.

- Ietriepsim! - viņa priecīgi teica. -Man ir kaviārs un vēl šis tas.

Misenei ir kaviārs! Misenei ir vēl šistas! Ak, cālīt, nāk iekšā un stāsti, stāsti,stāsti!

Tieši tāpēc Misene jau bijaieradusies - paciemoties, pastāstīt, kāviņai klājas, un atvadīties. Ko, atvadīties?Jā, tā tās lietiņas ir iegrozījušās, bet pirmsrunāšanas viešņai nācās apsveicināties armediju. No rītiem viņam parasti bijadrūms skatiens uz dzīvi, tāpēc Miseneiviņš pateica nelaipnus vārdus.

- Par jums, jaunkundz, esmudzirdējis. Jūs man atgādināt korķi, kasvienmēr uzpeld virspusē. Tāpat kā,pardon, vēl kaut kas.

Medija vārdi Miseni ļotiuzjautrināja, bet Kukušvillī kundzesarauca pieri.

- Leopold, neaizmirsties! Tusarunājies ar dāmu! - viņa stingriaizrādīja. - Lūk, ko mans cālītis ir atnesis!

Paņēmis ārkārtīgi grezno pudeli,medijs izpētīja etiķeti un sāka vaimanāt.

- Saldais! Tas taču ir saldais urīns!Cilvēki, ko ļaunu es jums esmu nodarījis,kāpēc jūs gribat mani noindēt? Labi, jumspar prieku esmu ar mieru iet bojā! Ielejietman tējeni līdz pusei. Bet, ja jūs esatžēlsirdīgi un gribat manu agoniju saīsināt,tad lejiet pilnu!

Pēc tam sākās nopietna runāšana. Kātev, cālīt, klājas? Bjūtiful! Jā, Miseneibaigā tempā jāzubrī anglene, viņai,redziet, drīz jābrauc uz Rietumiem.

Kukušvillī kundze lēnām apsēdās uzīpaši izturīga ķeblīša.

- Cālīt, cik tev tajā modes salonāmaksā?

- Velns viņu zina! Cik man vajadzēs,tik pagrābšu no Eģika.

- No Eģika?- Tur ir viens tāds rumpītis ar

sprogainu un nāvīgi gudru ķirbi. Viņšvisus dancina, bet es dancināšu viņu.Mierīgi!

- Tas ir piepildījies! - Kukušvillīkundze svinīgi pasludināja. - Es redzējukristāla lodē tavu nākotni, tavu bagātību,laimi un slavu. Jā, tas patiešām irpiepildījies!

Lai drusku nomierinātos, viņa ielējasev kārtīgu šļuku un - priekā, cālīt!

- E, kas tā par bagātību! - Misene

atmeta ar roku. - Bet drīz es būšu zirgā.Mēs ar Eģiku taisīsim vaļā relaksācijasklubu. Kas tas ir? Vai es zinu! Turbagātiem rumpīšiem iepumpējot tonusu,poņimē? Drīz mēs brauksim pie misteriemkompanjonus meklēt, un tāpēc mananglene fiksi jāietriec ķobī. Es jau bišķiprotu - vērī vell, brauc uz ell!

Kukušvillī kundzei druskuaizmiglojās acis. Ak tu maita ne liktenis!Kāpēc tu agrāk neapžēlojies par šitoskuķīti? Kāpēc?

Misene nebija tik elēģiski noskaņota,viņa braši runāja tālāk. - Pie manis bijaatvilkusies džekiņi un meklēja Lopārstu.Jau trešo dienu esot izgaisis.

- Viņš, cālīt, bija atnācis uz templi unlūdza Ēnu Valdnieka palīdzību.

Misene pasmaidīja kā uzvaras

dieviete.- Ak, bija gan atvilcies! Tad tie

vecīši viņam ir iedzinuši kārtīgusdrebulīšus.

- Jūs, jaunkundz, tajās lietās vairsnejaucieties, - medijs sacīja. - Ja jums koprasa, jūs nezināt neko. Es arī nekonezinu, izņemot to, ka riebīgāks par liķierinekas nevar būt. Pro!

- Mierīgi! - Misene sacīja un pacēlabiķerīti. - Lopārsts ir pārākaisriebeklēvičs, un es viņam tagad šķauduvirsū ar abiem galiem. Pro!

Viņa eleganti iebaudīja, vēl šo topapļāpāja un - atā, es nu kratīšos! It is elong vēj to Tiparērī-ī-ī...

Kukušvillī kundze šķiroties atkalapraudājās.

- Lido, cālīt, pretī laimei un

bagātībai!- Nē, es nelidošu, - Misene atbildēja.

- Eģikam ir volvo, mēs brauksim ar volvo!Čau!

Un prom viņa bija.Bārdainais mākslinieks apciemoja

majoru Āmuriņu pievakarē, kad dienaskarstums ir pārskrējis, gaiss smaržīgs unodi vēl masveidā neuzbrūk. Šoreiz viņšbija stipri pacilāts un cieši paspiedamajora Āmuriņa roku.

- Cik jūsu dārzā ir burvīgi! - viņšiesaucās. - Es esmu pārsteigts!

- Es arī esmu pārsteigts, - majorsĀmuriņš atbildēja. - Jūs taču neesatmainījis savu ārējo veidolu! Lai ievērotukonspirāciju, jums šodien vajadzējaierasties kā absolūtam plikgalvim. Tad esjūs nepazītu un domātu, ka ieradies tiesu

izpildītājs, lai apķīlātu manas vecāsbikses.

- Jums, protams, taisnība, betmākslinieka āriene ir ļoti parocīga, tāviegli var kontaktēties ar cilvēkiem.

- Jūs portretus zīmējat par velti, untas uzreiz rada aizdomas. Tagadmākslinieki ir pliki un nabagi, viņi tāpatvien zīmēt nevar.

- Un atkal jums taisnība! Bet šo kļūduvar labot. Ja jūs man neļausiet par veltiēst ērkšķogas, es jūsu portretu nepabeigšu!

Viņi apsēdās zālē, un bārdainaismākslinieks iemeta mutē pirmo ogu.

- Jūs mani pārāk lutināt, mīļo kolēģi!Vakar konteiners, šodien ogas ... Manrodas aizdomas, ka patiesībā jūs esateņģelis. Atzīstieties, es nevienamneteikšu!

- Eņģeļi nav ziņkārīgi, bet es esmuļoti ziņkārīgs. Sakiet, kur palika trīs kungi,kas aizbrauca ar piķa mucām?

- Viens aizveda mucas uz Rīgu, divipa ceļam izkāpa un aizgāja.

- Skaidrs. Tie, kas izkāpa, bijakorpulentais kungs un jauneklis.

- Atļaujiet arī man būt ziņkārīgam.Kā jūs to zināt?

- Tā tam vajadzēja būt. Mašīnaszaglis noteikti saprata, ka piķa mucās kautkas ir paslēpts, citādi korpulentais kungstās nebūtu tik cītīgi meklējis. Bet to zinātnedrīkst neviens, tāpēc viņš kopā armašīnas zagli pa ceļam izkāpa. Un izkāpanoteikti kādā klusā un mežainā vietā.Korpulentais kungs ir profesionālis, par toes nešaubos. Mašīnas zagli viņš atradaļoti ātri, tātad viņam ir sakari zināmās

aprindās.- Pareizi! Un tagad es gribētu jums

jautāt kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Vai esdrīkstu cerēt uz jūsu konsultācijām arīcitos jautājumos?

- Pulkvedis Krišpaps man teica, kajums esot tāda vēlēšanās. Bet es tačuabsolūti neko nezinu par lietas būtību.

- O, lietas būtība ir ļoti vienkārša.Daži kungi nozog konteinerus, kas jādabūrokā par katru cenu. Lai konteinerus varētudabūt rokā, jāzina, kur viņi glabājas. Tomēs nezinām.

- Un ko jūs zināt?- Pirmkārt to, ka konteineri glabājas

Krievijā. Otrkārt, tos apsargā kungs, kosauc par Akašku. Treškārt, konteinerusūtīšanu uz Rietumiem pārzinaCaurspīdīgais, kas pašreiz atrodas Rīgā.

Te, lūdzu, ir šī kunga fotorobots.Bārdainais mākslinieks pasniedza

majoram Āmuriņam simpātiska cilvēkafizionomijas kompilāciju.

- Tik jauku seju es noteikti atcerētos,- majors Āmuriņš teica un atdevafotorobotu bārdainajam māksliniekam. -Par to, ko esat nodomājis darīt tālāk, esnejautāšu, tas būs lasāms jūsu memuāros.

- Visā pilnībā.- Labi, esmu ar mieru jums pateikt

savus apsvērumus, bet diez vai tie jumsbūs tīkami. Jūs, godātais viesi, esatpieļāvis rupju kļūdu. Jūsu cilvēki pašreizpatur acīs mucas, vai ne?

- Tā tas varētu būt.- Bet vajadzēja paturēt acīs abus

vedējus. Cik es varu saprast, korpulentokungu jūs esat izlaidis no redzesloka un

nezināt, kur pašreiz viņu meklēt.- Korpulentais kungs ir vienīgi mucu

transportētājs.- Pilnīgi pareizi, bet jums ar viņu

vajadzēja aprunāties! Starp citu, cik lielusummu jūsu kantoris ir gatavs maksāt tam,kas norādīs ap zagto konteineru atrašanāsvietu?

- Ja viņa informācija izrādīsiespareiza, simt tūkstošus. Dolāru, protams.

- Tad jūs esat aizlaidis garāmlielisku izdevību. Par desmito daļu nosimt tūkstošiem viņš izstāstītu visu, kozina. Tie kungi nestrādā idejas vai skaistuacu dēļ, viņi strādā par naudu.

- To arī es saprotu. Taču konteineruslēptuvi viņš nezina. Piķa mucas mašīnā iriekrautas kaut kur citur.

- Noteikti citur! Bet kur? Un kas

iekrāvis? Pats galvenais, viņam ir sakarizināmās aprindās. Ja jūs nežēlosiet naudu,viņš līdz mucai var aiztaustīties ātrāk nekājūsu kantoris.

- Tas būtu pārāk riskanti. TiklīdzAkaška vai Caurspīdīgais jutīs ko nelabu,viņi pazudīs kopā ar konteineriem. Līdz arto pavediens, ko jūs ielikāt mums rokās,acumirklī pārtrūks.

- Pavediens var pārtrūkt arī cituiemeslu dēļ, tas iepriekš nav paredzams.Bet korpulentais kungs pēc konteineriemtaustītos ļoti piesardzīgi. Vai jūs tikpiesardzīgi pratīsiet taustīties, es nezinu.Bet ko mēs tik daudz runājam, jūs tačumani neklausīsiet! Labāk pabeidzietportretu!

Bārdainais mākslinieks portretupabeidza. Majors Āmuriņš uz portreta

izskatījās dusmīgs, tāpēc pazīt viņu varējauzreiz.

Ja kādam inteliģentam cilvēkampajautātu, cik ezeriņu ir Rīgas apkārtnē,viņš droši vien paraustītu plecus. Dies' tozina, varbūt kādi seši septiņi sanāks.Vairāk gan, ezeriņu esot tā ap četrdesmit!Turklāt daži no tiem ļoti skaisti - stāvikrasti, ezermalā niedres, krūmi, tālākstaltas priedes un sirmas, domīgas egles.Nenopriecāties!

Tāda skaista ezeriņa vidū, saulīteirietot, bija ieairēta laiviņa, kurā sēdējadivi kungi. Priekšgals laiviņai jūtamiizslējās no ūdens, jo stūres galā sēdošā -persona svēra simt trīsdesmit kilogramu,tātad tas bija Piena Zobs. Viņš piemiegtāmačtelēm vēroja pretīsēdētāju un gaidījagaismu no augšas. Ja gaisma nāks un Piena

Zobs sapratīs, ka jāpaliek laivā, viņšpaliks, ja būs jālec ezerā un jāpeld uzkrastu, viņš peldēs. Diemžēl peldošamcilvēkam galva jātur virs ūdens, vismazreižu reizēm jāizbāž, lai ievilktu elpu, untajā brīdī var notikt kaut kas nepatīkams.Daži džentlmeņi, kas pašreiz tup kaut kurkrasta krūmos, tūlīt mēģinās noskaidrot,vai Piena Zoba galvai var trāpīt ar pirmovai otro šāvienu. Un šāvieni nebūsdzirdami, jo džentlmeņu stroķiem irklusinātāji.

Lai nu ko, bet tādu notikumupavērsienu Piena Zobs nebija gaidījis.Kad Ķirmītis piķa mašīnas un mucunodošanas pateica, ka šovakarpusdesmitos Piena Zobam jābūt tur un turpie tāda un tāda ezeriņa, viss likās gaiširozā. Būs saruna ar Briljanta Bērniņu, kas

Piena Zobu bija nolīdzis mucupavadīšanai un līdz ar to drošībasgarantēšanai. Tagad, kad mucas arnelieliem sarežģījumiem atradās tur, kurtām vajadzēja atrasties, Briljanta Bērniņšviņam noglāstīs galviņu un uzsitīs uzpleca. Malacis tu esi, vecais, labais PienaZobs, tik ātri no šķidriem mēsliem ārāizlīst var vienīgi kārtīgs puika! Ar teviCaurspīdīgais ir pilnīgi apmierināts, tāpēcše tev zaļie sotaki un laid kopā ar Ķirmītiuz slāvu zemi vēlreiz! Tā tam vajadzējabūt, un Piena Zobs uz tikšanos ar BriļjantaBērniņu gaišzaļajā moskvičā braucamierīgs un apskaidrots. Stūrēja Ķirmītis.

Brauciens bija visnotaļ patīkams.Taisnība, iegriežoties no šosejas, ceļamalā vecene ganīja kazu, bet vecenes navlaba zīme. Par laimi, to varēja viegli

neitralizēt - vajadzēja izkāpt no mašīnasun ceļa vidū nolaist ūdeni, ko Piena Zobsarī darīja. Kārtībā!

Drošs paliek nedrošs, netālu noezeriņa Piena Zobs Ķirmītim lika iebrauktkrūmos un būt gatavam jebkurā brīdī sistpa federi.

Tā bija tikai piesardzība, pagaidāmnekas neliecināja, ka gaidāmas ziepes unšķidri mēsli. Arī Briljanta Bērniņšizskatījās saldi laipnīgs. Viņš jau sēdējalaiviņā un, tiklīdz Piena Zobs parādījās,pamāja ar rociņu. Nāc šurp uz ziliemūdeņiem, tu, staltais jaunekli! IekāpšanaPiena Zobam padevās tāda ziloniska,laiviņa stipri sašūpojās, bet dibenānenogāja. Tiklīdz zvalstīšanās norima,Briljanta Bērniņš pāris reižu iemērcaairus, un viņi aizslīdēja uz ezeriņa vidu.

Piena Zobam viņš nepatika. Tādsriebīgi glauns, tāds nolaizīts un jaukismirdīgs. Jā, no Briljanta Bērniņa vienmērvilka pēc smalkām franču smaržām, unvisi runāja, ka Briljanta Bērniņš esot notiem. Tā tas varēja būt, jo viņš bijasasities kopā ar Mironi, ar plaši pazīstamumīksto. Mironis staigāja, mirdzinādamsskaistus zobus, bet tie nebija Miroņa zobi.Īstos zobus veči viņam izsita lāģerī paruzmākšanos, un kādu laiku Mironisstaigāja bez zobiem kā veca bāba.

Briljanta Bērniņš bija daudz gudrāks,tāpēc Caurspīdīgais viņam uzticējās kālabajai rokai. Kaklā zem krekla viņšnēsāja mazu zamšādas kulīti, kurā bijaakmentiņš, kas maksāja vājprātīgu naudu.

Ieairējis ezeriņa vidū, BriljantaBērniņš, mīļi smaidīdams, sacīja:

- Man jau stāstīja, kā jums, Dievaradībiņām, gājis. Mašīnu nofenderējuši.Ai, ai, ai, tā nu gan nevajadzēja darīt!

- Jā, paslīdējām uz gluma sūda, -Piena Zobs atzinās. - Bet mēs fendermanidabūjām rokā.

- Un fendermanis pēc tam jumsmucas mīļi atdeva uz šķīvīša ar zeltamaliņu?

- Uzreiz ne. Viņš nezināja, kur mucasir.

Piena Zobs lēnām izstāstīja, kā vissbija noticis. Briljanta Bērniņš klausījās,grozīja galvu un brīžam pārjautāja.

- Pagaidi! Ka tu zināji mašīnu meklēttemplī?

- Veči runāja, tur spējot pateikt, kurnobāztas fenderētās mašīnas. Un pateica!Lucifers, redzi, zina visu!

- Kā tad, kā tad, viņš zina pilnīgivisu! Nu, tālāk?

Kad Piena Zobs stāstīja parLopārstu, Briljanta Bērniņš viņu atkalpārtrauca.

- Tagad aizveries! Pasaki manskaidri un gaiši, kas to kretīnu, toLopārstu, sūtīja pie spoku dancinātājiem?

Piena Zobs sniedza sīkuspaskaidrojumus. Lopārstu, redzi,apskaidrojusi viņa bābele. Tā sēdējusimeķī, un tur viena čigāniete viņaipateikusi, kas notiks tālāk. Bābele topateikusi Lopārstam. Viss klapē!

Nu Briljanta Bērniņš vairsnesmaidīja.

- Un bābelei čigāniete pateikusi, kajūs nogrābsiet Lopārstu? Viņa pateikusi,ka Lopārstu var glābt tikai Lucifers?

- Pareizi! Tie ir Lopārsta vārdi!Vēlāk Lucifers templī viņam skaidripateicis, kur tās mucas guļ.

- Fju, fju, fju... Zini ko, man jārunāmašīnas fendermani, ar Lopārstu! Jaušonakt jārunā! Kur viņš ir?

Piena Zobs paskatījās augšup.Skatīšanās jēgu Briljanta Bērniņš uzreizapjēdza.

- Un kāpēc?- Viņš saprata, ka mucās ir vēl kaut

kas ir. Lai Dievs mielo viņa dvēseli!- Lai mielo, lai mielo!Briljanta Bērniņš domīgi skatījās uz

Piena Zobu, un Piena Zobam tas nepatika.- Ko tu lūri uz mani kā slims krupis?

Jā, gadījās ziepes, gadījās! Nu, un tad? Tuman liki atvest mucas? Liki. Vai esatvedu? Atvedu. Viss ir pa pirmo.

- Kā tad, pa pirmo! Tikai tāds mazssīkumiņš. Caurspīdīgais domā, ka mucaspēc fenderēšanas apostījuši sveši suņi. Unvēl viņš domā, ka ostītāji tevi ir nopirkuši,tāpēc grib tev noskrūvēt galvu. Tā, redzi,tās lietiņas karājas!

Nu Piena Zobs saprata, kāpēctikšanās notiek uz ezera. BriljantaBērniņam atliek pavicināt rociņu, unkrūmos sēdošie džentlmeņi Piena Zobamtūlīt ielaidīs svinu pakausī. Piena Zobssmuki atstiepsies uz laivas grīdas, betBriljanta Bērniņš pa ezeru vizināsies līdztumsai. Kad satumsīs, noskanēs pļunks, untas darbiņš padarīts! Tiklīdz Piena Zobs tobija sapratis, viņš sāka prātot, vai lēktūdenī vai nelēkt, bet izprātoja, ka jāgaidagaisma no augšas. Kā tad, gaisma nāca -Piena Zobam kļuva skaidrs, ka pagaidām

viņš Briljanta Bērniņam vēl ir vajadzīgs.Tā arī bija.

- Patiesībā tu neesi vainīgs, -Briljanta Bērniņš viņam teica. - Tavs teļaprāts ir ietaisīts tā, lai tu ticētu spokudancinātājiem un neredzētu, ka mašīnasfendermaņa bābele un mucu apostītāji irvieni un tie paši mēsli. Jā, tur nu nekonevar darīt, katram smadzenes ir tādas,kādas māte devusi... Bet tagad ieeļļo ausisun klausies! Pirmais. Dabū rokā to bābeli,kas mašīnas fendermanim likusi iet piespoku dancinātājiem. Otrs. Ar bābelirunāšu es. Trešais. Ja bābele mērkaķaātrumā nebūs rokā, Caurspīdīgais tevnoskrūvēs galvu.

- Būs rokā, - Piena Zobs mierīgiatbildēja. Briljanta Bērniņš neko vairsnesacīja, pieairēja laivu pie krasta un īsi

pavēlēja:- Tinies!Septītā dienaDesmitos piecpadsmit minūtēs

Pekinas Sunītis ienāca vismaz simt gaduveca trīsstāvu koka nama pagalmā. Tasbija gleznains pagalms, ko rotāja šķībimalkas šķūnīši un divi limuzīni. Viens ardurvīm un bez riteņiem, otrs ar riteņiem,bet bez durvīm. Kāpēc Pekinas Sunītisienāca tieši šajā pagalmā? Tāpēc, kaiepriekšējā vakarā viņš bija ticies armajoru Āmuriņu.

Ar prātu spriežot, Pekinas Sunītim uztikšanos vajadzēja iet nedaudznoskumušam - nu vairs nevarēja būtnekādu šaubu, ka bunduļos viltotu dolārunav. Jā, bet kas tad tur ir? Varbūt lielasvērtības, par kurām atradējam pienākas

pateicības alga? Tas ir ļoti iespējams,turklāt pateicības alga var būt lielāka nekāprēmija par naudas viltotāju atklāšanu.Daudz lielāka! Jaunu cerību spārnots,Pekinas Sunītis majora Āmuriņa dārzāietecēja mirdzošām actiņām un mīļismaidīgs. Labdien, priekšniek, vai mēsnevarētu drusku aprunāties?

Viņi apsēdās uz soliņa pieķēķkabineta durvīm un aprunājās. Sarunassākumā majors Āmuriņš pateicās PekinasSunītim par klusēšanu. Pats par sevisaprotams, priekšniek, bunduļa atrašanuPekinas Sunītis ir paturējis pilnīgā unabsolūtā noslēpumā.

Tad sākās saruna, kuras laikā majoraĀmuriņa viesis trīs reizes pielēca kājās untrīs reizes apsēdās. Kad saruna bijabeigusies, Pekinas Sunītis ar trīcošu

rociņu satvēra majora Āmuriņa žaketespogu.

- Priekšniek, vai es pareizi sapratu -nozagtie bunduļi glabājas Krievijā? Kastas ir par Akašku un kā viņš bunduļusapsargā? Nav zināms? Bet Caurspīdīgāizskats ir zināms! Kāpēc viņi nevar atrast?Izmainījis ārieni? Jā, tas var būt...

Tad majors Āmuriņš pateica vēldažus vārdus, un šoreiz Pekinas Sunītisnevis pielēca kājās, bet uzlēca gaisā.Majoram Āmuriņam tas nepatika, viņšsavam viesim diezgan vēsā tonī aizrādīja:

- Godātais kompanjon, nelēkājiet kāpipars uz pannas! Jā, tas, kas pateiks, kurbunduļi atrodas, dabūs simt tūkstošus. Betmēs to pateikt nevaram!

- Priekšniek, ja jums liktu bunduļusatrast, ko jūs darītu?

- Es meklētu tos divus, kas bunduļusveda.

- Nu tad meklēsim, priekšniek!Meklēsim!

Un tā nu Pekinas Sunītis ienācagleznainajā pagalmā, ko rotāja šķībimalkas šķūnīši un divi limuzīni. Viņšpagalma skaistumam nepievērsauzmanības un aizgāja līdz trepītēm, pakurām varēja nokāpt puspagrabā. Blakustām pie nama sienas bija neliela misiņaplāksnīte:

Muha un Kātiņš Transporta servissPar Pekinas Sunīša ierašanos minētā

firma varēja pateikties brīvā zemniekaKvekstes mammiņai. Sarunā ar majoruĀmuriņu viņa bija atcerējusies, ka nozagtāmašīna piederējusi Mukam un kātiņam.Tālākais nekādas grūtības nesagādāja,

majors Āmuriņš pašķirstījaprivātuzņēmumu sarakstu un - rokā! TagadPekinas Sunītim atlika vienīgi nokāpt paapdrupušajām trepītēm un aprunāties arfirmas vadību. Kas viņam jārunā, tomajors Āmuriņš bija pateicis stingri.Nekādu pašdarbību, nekāduimprovizāciju, lai Dies' pasargā! Brīvainiciatīva Pekinas Sunītim tika atļautavienīgi komplimentu teikšanā dāmām. Betvairāk ne!

Trepītes, pa kurām Pekinas Sunītiskāpa, bija apdrupušas, tāpēc kāpējamvajadzētu pieturēties pie margām, ja tādasbūtu. Pekinas Sunītis tomēr nokāpa laimīgiun drošu roku atvēra pirms ilgiem gadiemkrāsotās durvis.

Aiz sliekšņa bija pavisam citapasaule - elegants gaitenis, grīdsega,

ozola paneļi un galdiņš ar datoru, aiz kurasēdēja brīnišķīgi safrizēta vellata. TikkoPekinas Sunītis pārkāpa slieksni, viņaspalgi norēja:

- Ko vēlaties?Tādu balstiņu dzirdot, pār muguru

noskrien skudriņas. Pekinas Sunīti tasneuztrauca, viņš eņģeliski pasmaidīja unuz rējieniem atbildēja ar ūbeles dūdošanu:

- Kundze, es novēlu jums labu rītu!Tālāk sekoja grābiens žaketes iekškabatā,un Pekinas Sunīša rokā parādījāsneaizmirstulīšu pušķītis. Svaigs, burvīgs,ar rasas lāsītēm, kuras lustras gaismāmirdzēja kā sīkas pērlītes.

Vellata apjuka, bet ar to pilnīgipietika, lai Pekinas Sunītis paspētu noliktviņai priekšā neaizmirstulītes, vizītkarti -Nikodēms Šindris, grafiķis - un noskūpstīt

rociņu.- Kundze, jel piedodiet par

traucējumu, bet es būtu bezgala laimīgs, jadrīkstētu izteikt nelielu lūgumu. Piesakietmani firmas vadībai!

Notika tas, kam jānotiek - vellatapiecēlās, paņēma vizītkarti un iegāja papolsterētajām durvīm.

Pēc minūtes Pekinas Sunītis jausēdēja pretī baltkreklotam kungam, kasbija greznots ar pumpainu tauriņšlipsi.Sarunas sākums likās ārkārtīgi vēss.

- Es jūs klausos. Bet runājiet, lūdzu,pēc iespējas īsāk!

Pekinas Sunītis tieši tā arī darīja,viņš apmeklējuma iemeslu pateica ļoti īsi:

- Esmu nolēmis veicināt biznesu!- Kur pēdējā laikā strādājāt?- Cietuma ķēķī.

- Kur, kur?- Labošanas darbu nometnes virtuves

kompleksā.- Ak tā ... Un ilgi?- Septiņus gadus.Te nu sarunai būtu vajadzējis

beigties ar mājienu uz durvju pusi, betsaruna turpinājās. Tauriņšlipsotais kungsjautāja, kādā sakarībā apmeklētājamradusies iespēja septiņus gadus strādātvirtuves kompleksā. Kā jūs teicat, pardokumentu koriģēšanu? Ieiesim, lūdzu,blakus kabinetā!

Tur sēdēja otrs baltkreklots kungs,taču šī kunga tauriņšlipse nebijāpumpaina, bet melna. Noklausījies pirmākunga paskaidrojumu, otrs kungs izlasījaapmeklētāja vizītkarti, padomāja un teica:

- Šindra kungs, man nav tas gods jūs

pazīt.- Draugi mani sauc par Pekinas

Sunīti.Sarunas toņkārta uzreiz mainījās.- Tiešām? Atzīstos, jūsu ārieni es

biju iedomājies drusku citādu... Vai jumsbūtu kādi papīri?

Papīri bija. Izziņa par sodaizciešanu, pagaidu personības apliecībaun zīme, ka apmeklētājam nav konstatētasvenēriskas slimība

- Ļoti interesanti... Un kas jūs atsūtījauz mūsu kantori?

- Advokāts Šrepe man ieteicapievērsties komercdarbībai.

- Šrepe? Jūs pazīstat Šrepi?- Protams! Viņš mani savulaik

aizstāvēja tiesā.Nu ledus bija lūzis. Otrs

baltkreklotais kungs piecēlās, atvainojāsun izgāja no kabineta. Drīz viņš atgriezās.

- Tad nu tā. Esiet tik laipns, Šindrakungs, aizejiet uz foto mākslas ateljē, kasatrodas Mučovas un Pusmučovas ielustūrī. Ejiet tūdaļ, ja tas jums iespējams.Bet šeit jūs neesat bijis un mūs neesatredzējis, to atcerieties labi!

- Protams, ka neesmu ne bijis, neredzējis! - Pekinas Sunītis sacīja. - Kāpēcman šeit būtu jānāk?

Iedams ārā no kantora, viņš vēlreiznoskūpstīja vellatas rociņu un teica:

- Kundze, jums ir ļoti perspektīvabalss. Jums noteikti vajag mācītiesdziedāt!

Piena Zobs pie Lopārsta bābelesmeklēšanas ķērās tūlīt. Pār Piena Zobukārtējo reizi bija nākusi gaisma, un viņš

saprata, ka bābeli atrast varēs vienīgi tādāgadījumā, ja būs zināms, kur viņu meklēt.Visprecīzākās ziņas, protams, varētusniegt Lopārsts, taču zināma iemesla dēļdiez vai viņš spēs atbildēt uz Piena Zobajautājumiem. Labi, tādā gadījumā jārunāar citu cilvēku. Ar kuru? Ar Bizaino, tasLopārstu pazīst kā raibu suni, tāpēc PienaZobs nolēma doties uz krogu, kurBizainais iepriecināja cilvēci ar mūzikasskaņām.

Tālākie notikumi risinājās bezjebkādiem sarežģījumiem. Piena Zobsaizgāja uz attiecīgo krogu, nogaidīja,kamēr parādās Bizainais, un uzlika viņamrociņu uz pleca. Nekritīsim pārspīlējumosun neteiksim, ka Bizainais, ieraudzījisPiena Zobu, no prieka iegavilētos. Nē, tasnenotika, taču arī ģībonī viņš nekrita.

Drusku pablisināja actiņas un apvaicājās,kam viņš var pateikties par laimi atkaltikties ar veciem draugiem. Pretenziju pretviņu taču nevarētu būt, vai ne?

- Nesāpini manu jūtīgo sirdi! - PienaZobs atbildēja. - Viss ir iekš rozā, esgribu vienīgi izdiedelēt tādu mazukonsultācijiņu. Vairāk neko!

Nu Bizainajam vajadzētu atvieglotiuzelpot, taču viņš pagaidām nouzelpošanas atturējās. Tātadkonsultācijiņu... Kāpēc ne, to jau varētu,taču Bizainais tik nolādēti maz zina,mašīnu bizness iet arvien švakāk unšvakāk ...

- Tas nekas, - Piena Zobs atbildēja. -Mašīnām šajā momentā spļausim virsū. Esgribētu uzmest actiņu Lopārsta bābelei.

Bizainais bija pārsteigts. Mamma

mia! Ja kungs domā, ka Bizainā funkcijāsietilpst bābu piegādāšana, tad viņš traģiskimaldās. Turklāt jautājums ir mazlietneprecīzs.

Piena Zobs sarauca pieri.- Neprecīzs? Es tev prasu par

Lopārsta bābeli!- Jā, jā, bet atjaujiet jautāt, par kuru?

Lopārstam, redzat, ir tāds mērens bābeļubataljons.

- Mani interesē stabilā, kapitālābābele!

- O, tas jau ir konkrētāk! Līdz ar topersonu loks kļūst ievērojami šaurāks.Lopārstam bija astoņas stabilās bābeles -Infuzorija, Mellā Soņa, Anna Kareņina,Muša, Šanhajas Princese. Merlīna Murdo,Sīknauda un Misene.

Oi johai, problēma kļūst nopietna!

Taču Piena Zobs palika pilnīgi mierīgs unrāmi apjautājās, kur šīs burvīgās dāmasvarētu sastapt.

Atbilde bija diezgan vispārīga.- Mēģināsim atcerēties. Sīknauda

andelējas ar medicīnu Centrāltirgū,Infuzorija cep čeburaškas, ŠanhajasPrincese un Muša dejo naktsbārā, AnnaKareņina dzīvo no alimentiem, MerlīnaMurdo ielikta trako mājā, Mellā Soņa vācziedojumus. Bet Misene sēž aiz čugunagardīnēm. Ņemiet par labu, precīzāku datumanā rīcībā nav!

Piena Zobam nekas cits neatlika, kāņemt par labu. Jā, bet kā lai no minētodāmu buķetes atrod īsto, kas Lopārstamieteikusi griezties pēc palīdzības Okultajātemplī? Neko darīt, jāsāk meklēt no vienagala. Ja attiecīgā bābele, padzirdējusi par

Okulto templi, blisinās ačkas, Piena Zobsredzēs, vai blisināšana ir īsta. Ja būs īsta,viņš meklēs nākamo bābeli. Mokas būslielas, jāstrādā būs daudz, bet darbs mīl,ka to dara. Kuru dāmu Bizainis minējapirmo? Sīknaudu? Lai notiek, sāksim arSīknaudu?

Bizainā vārdi atbilda patiesībai -Sīknauda Centrāltirgū andelējās armedikamentiem. viņas varēja dabūt visu,sākot no pretvēža drapēm līdz cērmjuzālēm. Turklāt Sīknaudas prece bijaievērojami lētāka nekā tās pašas zālesaptiekās. Formālisti un birokrāti varbūtiebilstu, ka lētā precīte ir mazliet veca.Lietošanas termiņi, redziet, garām! Un kaspar to! Sīknaudas zāles palīdzēja lieliski,citādi neviens tās nepirktu, vai ne? Tā nuSīknauda grozījās pa tirgu. Plecā liela

soma, vienā roka dažas ampuliņas, otrātabletītes, un cilvēki tūlīt saprata, ko fifīgādāma piedāvā.

Piena Zoba saruna ar Sīknaudusākumā nebija visai mīlīga.

- Paklausies, - Piena Zobs sacīja, -kas tev lika Lopārstam teikt, lai viņš šļūcuz templi? Nu, runā!

Sīknauda, protams, runāja.- Ja tev, bļemak, slapjums sakāpis

galvā, aizej un nolaid!Nē, šī tomēr nebūs īstā! Jāmaina

toņkārta.- Mierīgi, madam, tikai nelielu

uzziņu! Viena lēdija ir papūtusiLopārstam, ka viņam jāiet uz Okultotempli. Un man ar to lēdiju jāparunā. Kā tudomā, kura tā varētu būt?

Lai Sīknauda labāk spētu domāt,

Piena Zobs iebāza viņai saujā desmitdolārus. Nu toņkārta patiešām mainījās.

- Tā ir Mellā Soņa, - Sīknauda teica.- Pārākā šamaniete, viņa to džekiņupiebūra. Sākumā viņš Mello sūtīja uzvienu vietu, bet viņa dabūja džekiņabikses un trīs dienas valkāja uz plikasmiesas. Kad džekiņš pēc tam biksesuzvilka, viņš palika galīgi dulls un veselumēnesi skrēja Mellajai Soņai pakaļ kākuilītis.

Re, cik jauki! Un kur Mellā Soņamētājas pašreiz?

Sīknauda paraustīja plecus. Nu jaulabs brītiņš, kopš nav redzēta. Esot vākusiziedojumus, pēc tam sasitusies kopā arčigāniem un aizbraukusi uz Moldāviju.

Tā. Skaidrs. Mellā Soņa navatrodama. Tātad Briljanta Bērniņš un

Caurspīdīgais Piena Zobam gribēs iedotatslēgu. Gribēs, bet neiedos, jo PienaZobs pasteigsies pirmais un atslēgas iedosgan Briljanta Bērniņam, ganCaurspīdīgajam. Darbiņam patīk, ka viņudara.

Pēc tam, kad Meža kapos noķēramaniakālo slepkavu un izvarotāju, tantiņasvairs nebaidījās nākt pie saviemdārgajiem aizgājējiem. Taču modrībuviņas nav zaudējušas un turas tālāk nojauniem, aizdomīgiem vīriešiem. Tie arsirmajām galvām tantiņām neliekasbīstami, tāpēc majoram Āmuriņam viņasvērību nepiegrieza. Cik tādu vecīšu arkanniņām un grābeklīšiem te nestaigā,visus acīs paturēt nevar. Arī PekinasSunītis par bīstamu uzskatīts netika. Viņšar neļķu pušķīti lēnām gāja blakus

majoram Āmuriņam un kaut ko klusistāstīja.

Nezinātājs noteikti domātu, ka majorsĀmuriņš ar Pekinas Sunīti Meža kapostiekas konspirācijas dēļ, bet tā vis nebija.Majoram Āmuriņam pēc aiziešanaspensijā bija radies brīvs laiks, un viņšreizi mēnesī brauca apkopt tuviniekukapus. Ja majors Āmuriņš pēcpusdienā irRīgā, tad kāpēc Pekinas Sunītis nevarētutikties ar viņu kapos un pastāstīt, koredzējis firmā «Muha un Kātiņš»?

Klusi runādami, viņi aizgāja pagalveno aleju, nogriezās pa labi unapstājās pie kapa, kur nelielā piemineklībija iecirsti divi vārdi: «ĀMURIŅUDZIMTA».

- Mūsu dzīves ceļš ir visai īss, -Pekinas Sunītis sacīja un nolika uz kapa

neļķu pušķīti. - Vai šeit, priekšniek,atdusas jūsu vecāki?

- Jā, pavisam te guļ pieci Āmuriņi.Es bušu sestais. Tagad apsēdīsimies, mandrusku jāpadomā.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka majorsĀmuriņš domāja par to, ko bija stāstījisPekinas Sunītis. Kapsētā par tādām lietāmaiz ētiskiem apsvērumiem nevajadzētustāstīt, bet ko lai dara, ja firma «Muha unKātiņš» cilvēku aizsūta uz fotoateljēMučovas un Pusmučovas ielu stūrī.

Ikvienu, kas atvēra ateljē durvis,pārsteidza pie sienām izkārto uzņēmumuskaistums. Uz katra no tiem varēja redzētapburošu dāmu vispievilcīgākajā pozā.Kad ienācēja pirmais sajūsmas vilnis bijanedaudz noplacis un pulss pierimis, aizneliela galdiņa sēdošais kungs laipni

paskaidroja, ka fotomākslinieku rīcībāateljē nodod lieliski iekārtotu studiju,augstākās klases aparatūru, apgaismesierīces un modeli par pilnīgi pieņemamucenu.

Lai gan studija patiešām bija lieliskiiekārtota, lai gan aparatūra, apgaismesierīces un modelis atbilda nevisaugstākajām, bet visaugstākajāmprasībām, nevarētu teikt, ka klientupieplūdums būtu pārāk liels. Patiesībusakot, klientu tobrīd nebija, tāpēc PekinasSunīša saruna ar ateljē vadību varējanotikt pilnīgi netraucēti. Ko viņi turrunāja, neuzzināja neviens, izņemotmajoru Āmuriņu, jo Pekinas Sunītis viņamsarunu atstāstīja ļoti sīki.

- Runa, priekšniek, par dokumentiem.Fotoateljē sadarbojas ar firmu «Muha un

Kātiņš». Ateljē palīdz firmas klientiemtikt pie preču pavadzīmēm, atļaujām,licencēm un tā joprojām. Jūs saprotat?

- Nē.- Tas ir elementāri vienkārši.

Iedomāsimies neticamu un neiespējamusituāciju. Majors Āmuriņš nopircisKrievijā par ļoti izdevīgu cenu tūkstotizagtu teļādu. Nē, nevis zagtu, bet tādu, kaspēkšņi nokritušas no gaisa. Tādāmteļādām, protams, nekādu dokumentu nav.Ko majors Āmuriņš dara? Viņš iet uztransporta servisa firmu «Muha unKātiņš». Lūdzu, atvediet no Krievijas uzRīgu tūkstoti teļādu un parūpējieties, laiteļādām rastos visi vajadzīgie dokumenti.Kādi tie dokumenti ir, es nezinu, bet firmazina un tūlīt griežas pie ateljē vadības.Pēc tam vadība pasūtījumu nodod tālāk

speciālistiem, un speciālisti dokumentussagādā. Visi pelna, un visiem ir labi.

- Es saprotu. Bet, dokumentusgādādams, jūs mucu vedējiem tuvāknetiksiet. Godātais kompanjon, pastāstietvēlreiz, ko jūs runājāt ar sekretāri «Muhasun Kātiņa» kantorī!

Pekinas Sunītis pastāstīja. MajorsĀmuriņš atkal padomāja.

- Tātad jūs teicāt, ka viņai irperspektīva balss?

- Jā, priekšniek, tā es teicu!- Labi. Tagad atkal klausieties

uzmanīgi!Un Pekinas Sunītis klausījās

uzmanīgi.Astotā dienaMajora Āmuriņa dārza pumpim bija

tikpat stingrs raksturs kā viņa īpašniekam.

Ja pumpis nolēma, ka šodien būs sausādiena, tad sausā diena arī bija - pumpē,cik gribi, ūdens ne piliena! Tādās reizēsmajors Āmuriņš uzvilka vecās bikses,paņēma uzgriežņu atslēgu un pumpiizjauca. Meklēja, skatījās, nekādu vainuneatrada un salika pumpi atkal kopā. Jā,nu ūdens nāca ar joni! Ir tomēr pasaulēlietas, kas stāv pāri cilvēka saprašanai.

Torīt pumpis bija nolēmis, ka šaidienai jābūt sausajai. Nu, ja tā, nav daudzko gudrot, jāvelk vecās bikses un jāķeraspie jaukšanas. Izjaukt pumpi majorsĀmuriņš paguva, bet salikt vairs ne. Kautkas norūca, nočīkstēja bremzes, un -skaties! - pie dārza vārtiņiem stāvēja zils,pavecs žigulis. No žiguļa mudīgi izkāpabārdainais mākslinieks, ienāca pavārtiņiem un nobēra:

- Kolēģi, labrīt, lūdzu brauciet manlīdzi tūlīt, lieta ļoti svarīga!

Majors Āmuriņš pameta izjauktopumpi, aizcirta ķēķkabineta durvis unkopā ar mākslinieku skrēja pie zilā žiguļa.

Kas par uzrāvienu! Tādā ātrumāneviena mašīna pa bedraino dārziņu ceļuvēl nebija braukusi. Majors Āmuriņšmēģināja aplikt drošības jostu, bet kur nu -ja tevi mētā kā tenisbumbiņu, tadiekrampējies rokām sēdeklī un mēģininesadauzīt galvu pret mašīnas griestiem!

Pie šosejas bārdainais mākslinieksdrusku nobremzēja, lai palaistu garāmlakā un niķeļos mirdzošu importabriesmoni, kas aizšāvās Rīgas virzienā.Tūlīt arī sagrabējušais žigulis bija uzšosejas. Bārdainais mākslinieks pieliecāsstūrei tuvāk, un notika neiespējamais -

žigulis, viegli vibrēdams, sāka tuvotiesimporta briesmonim.

- Nepārkāpiet dabas likumus! -majors Āmuriņš aizrādīja. - Žigulis tik ātrinevar braukt.

- Viņš to nezina, - bārdainaismākslinieks atbildēja.

- Kur deg?- «Muhas un Kātiņa» kantorī. Tur

pašreiz notiek akcionāru sapulce.Ieradušies četri kungi, kuru katru brīdiviņi var nākt laukā, un es gribu lūgt, lai jūsuz viņiem paskatītos. Man ir nelielacerība, ka dažus no tiem jūs pazīsiet.

«Skaties!» majors Āmuriņšnodomāja. «Viņi uztaustījuši firmu! Pēcmašīnas numura, protams.»

Skaļi viņš savas domas neizteica,skaļi viņš sacīja kaut ko citu.

- Es viņus varēšu pazīt tikai tajāgadījumā, ja mēs nenositīsimies. Starpcitu, cik zirgus jūs šajā kastē esat ielaidis?

- Pāri par divsimt vajadzētu būt. Mēsbraucam ar hibrīdu. Krievu virsbūve, vācuriteņi, japāņu motors. Bet stingri turaskopā. Ja nositīsimies, kas ir ļotiiespējams, tad tā šofera, nevis mašīnasvaina.

- Jūsu vārdi mani nomierināja, -majors Āmuriņš sacīja.

Tātad būs jāvēro akcionāri... Žigulisapstāsies kaut kur netālu no firmaskantora, bārdainais mākslinieks pasniegsmajoram Āmuriņam binokli, un majorsĀmuriņš lūrēs. Kas jādara, tas jādara.

Tā tomēr nenotika. Žigulisnobremzēja pie liela piecstāvu nama.

- Lūdzu, kolēģi, uz augšu, pretī

zvaigznēm!Viņi skrēja augšā pa kāpnēm, kas

labi sen nebija slaucītas. Otrais stāvs,trešais, ceturtais, piektais... Piektajā stāvābārdainais mākslinieks žigli atslēdzadurvis un - lūdzu!

Aiz sliekšņa bija parasts divistabudzīvoklis. Otrajā istabā pie atvērta logastāvēja statīvs ar pelēku kastīti galā, betistabas stūrī uz galdiņa čemodāniņš aratvērtu vāku. Vāka iekšpusē bija ekrāns.No kastītes uz čemodāniņu stiepās tievsvadiņš.

- Jaunmodīgi lūramie, - majorsĀmuriņš teica. - Jā, mana vieta ir muzejā,ar šitiem es neprotu rīkoties.

- Muzejā gan nestāviet, tur jūs pārāknoputēsiet, - bārdainais mākslinieksatbildēja un piegāja pie loga. - Redziet,

starp tiem diviem namiem ir pagalms. Aizpagalma trepītes, kas ved puspagrabā, undurvis.

- Neredzu!- Skatieties uz ekrānu.Uz čemodāna vāka majors Āmuriņš

ieraudzīja durvis ar visām spraugām unatlupušo krāsu.

- Tātad pa tām nāks ārā akcionāri?- Kuru katru brīdi. Par dažiem es šo

to zinu. Būtu ārkārtīgi labi, ja jūs parviņiem zinātu kaut ko vairāk.

Majors Āmuriņš apskatīja istabu.Dīvāns, skapis, galds, krēsli, vecašujmašīna... Te dzīvojuši cilvēki knaposapstākļos. Tātad bārdainais māksliniekssagādājis viņiem citu mitekli unsamaksājis. Jā, viņa varēšana ir liela,šaubu nav, iet vaļā nopietna lieta, un

nauda netiek žēlota.Trakā braukšana izrādījās lieka -

akcionāru kungi parādījās pēc minūtēmdivdesmit.

Pirmais no puspagraba izkāpa garaauguma vecis.

- Pitrulevičs, - bārdainaismākslinieks sacīja. - Ja mūsu informācijaatbilst faktiem, viņš ir atraitnis, mitināsmazā dzīvoklītī bez ērtībām, trīsdesmitgadus bijis direktors vojientorgā. Vai esšo vārdu pareizi izrunāju?

- Gandrīz, Armijas bodes sauca parvojentorgiem.

- Paldies! Pitrulevičam dažādāsbankās un akcijās ir ieguldīti, dolārosrēķinot, astoņsimt tūkstoši.

- Ar šo kungu man darīšanu nav bijis,- majors Āmuriņš piebilda. - Viņš ir

zadzis gudri un pamazām!Tad nāca Manteļnieks, bijušais

sanitārās epidemioloģijas stacijas ārsts,kas tagad piedalās mežu izsolēs un uzpērkzāģmateriālus. Viņam pieder četri pārtikasveikali, trīs maksas tualetes un benzīnauzpildes stacija. Divreiz šķīries unčetrreiz precējies.

Pēc Manteļnieka parādījās diviakcionāri uzreiz - Lutkins un Lēvenhercs.Lutkins bija akls, tāpēc Lēvenhercs viņuveda zem rokam. Par viņiem bārdainajamnebija daudz ko teikt. Lutkins līdzinvaliditātei strādājis par juvelieri,Lēvenhercs mantojis Rīgas centrā trīsnamus. Brālis dzīvo Izraēlā, māsaHolandē un bērni Amerikā.

- Tas tad ir viss, vairāk akcionārufirmai nav, - bārdainais sacīja un izslēdza

ekrānu. - Nu, kolēģi, kuru no šiem jūspazināt?

- Nevienu.- Tātad esmu jūs veltīgi traucējis.- Nekādā ziņā, - majors Āmuriņš

atbildēja. - Jūs mani pacienāsiet ar kafiju,un tā noteikti būs laba kafija.

Bārdainais mākslinieks izņēma noskapja bundžu ar zeltītu uzrakstu.

- Tādu jūs esat dzēris?Majors Āmuriņš atskrūvēja bundžas

vāku un ielūrēja.- Granulētais šķīsteklis. Laikam jau

ne. Vāriet ūdeni!- Nav jāvāra, ūdens man vienmēr ir

termosā. Kad naktīs jādomā, kafijai unūdenim jābūt pa rokai.

- Naktī dzerta kafija piebāž galvu arvati. Domas nāk un iet, tādas vieglas,

vieglas, bet neturas kopā.- Un rītos?- Un rītos no kafijas nāk apskaidrība.

Dažreiz, protams. Tagad es gribu izmantottiesības izteikt savas domas, kuras jūs,protams, neņemsiet vērā. Paturiet acīsLutkinu.

- Kāpēc viņu?- Ja kādam firmas akcionāram ir

sakari ar Caurspīdīgā kungu, ko jūsmeklējat, tad visticamāk - Lutkinam.Pitrulevičs, kam ieguldīti astoņsimttūkstoši, neriskēs, viņš nav muļķis. VaiManteļniekam ar viņa ienesīgajām bodēmun atejām ir vajadzība visu likt uz vienaskārts? Nav. Par Lēvenhercu pat runasnevar būt. Bagāti ebreji ielaižas trakāsspekulācijās, bet tik bīstamām lietām viņimet līkumu. Tātad aklais Lutkins. Vai jums

ir pistole klāt?- Nav.- Tādā gadījumā es pievākšu jūsu

kafijas bundžu. Pretoties nav nozīmes.- Bez šaubām, jo noziedzība kļuvusi

masveidīga. Bet šito bundžu neņemiet, šitāir pustukša. Es jums iedošu pilnu.

- Diena sākas laimīgi, - majorsĀmuriņš teica.

Piena Zobam diena sākās vēllaimīgāk. Pār viņu bija jānāk gaismai, ungaisma nāca. Tūlīt pēc gaismas nākšanasviņš aizgāja pie Staba. Stabs sēdēja tupeļulāpīšanas darbnīcā pašā Rīgas centrā parpieņēmēju. Tagad, kad tupeļu lāpīšanamaksā ārprātīgu naudu, klienti nāca reti,tāpēc darbnīcā štati bija samazināti trīsreizes, un Stabam tupeles vajadzēja ganpieņemt, gan lāpīt.

Brīdī, kad ienāca Piena Zobs, Stabs,klusi lādēdamies, nagloja pusizjukušukirzas zābaku. Ja pieņēmējam jālabo vecidraņķi, ko agrāk svieda miskastē bezrunāšanas, tad pieņēmējs ir īgns unsadrūmis. Šī iemesla dēļ Staba dialogs arPiena Zobu nebija visai garš.

- Ko tev vajag?- Man jārunā ar Bērniņu.- Ko lai viņam saka?- Tā bābele ir rokā.- Atpeldi pēc divām stundām. Vsjo!Kā Stabs sazināsies ar Briljanta

Bērniņu, to Piena Zobs nezināja. Viņšzināja ko citu - tagad divas stundas varmierīgi pasēdēt saulrietā un paēstbrokastis. Piena Zobs rāmu soli aizgāja uztirgu, nopirka kukuli baltmaizes, līkumuputraimu desas, piena pudeli un ķiploka

galviņu. Sabāzis pirkumus tarbā unpārmetis tarbu pār plecu, viņš gāja uzDaugavmalu. Tur rīta stundās ir miers, turir saulīte, tur cilvēks var izklāt uz soliņaavīzi, salikt uz avīzes ēdamo un paēst.Piena Zobs paēda kārtīgi. No pirkumapalika pāri vienīgi desas āda, tukša pienapudele un baltmaizes drupačas. Desas āduPiena Zobs iebāza pudelē un pudeliiesvieda Daugavā, bet drupačas atdevabaložiem. Baložus viņš cienīja, īpašibaltos, jo baltie baloži ir svētā gara putni,tie pavada šķīstas dvēseles uz debesīm.Piena Zobam iešāvās prātā dīvaina doma -vai Briljanta Bērniņa dvēseli baložišodien pavadīs uz debesīm vai ne. Laikamjau ne, Briljanta Bērniņš bija liels maita.Veči, kas viņu pazina, stāstīja smirdīgaslietas. Pie lielā akmentiņa, ko Briljanta

Bērniņš nēsāja tuvu savai glumajaisirsniņai, viņš esot ticis nāvīgi slapjāvīzē. Cik jocīgi - un šodien, ja viss jaukiizdosies, lielo akmentiņu, kas maksāpusmiljona zaļos, iebāzīs kabatā PienaZobs. Ja viss izdosies.. . Bet pagaidām vēlvar pasēdēt saulītē, tikai aizmigt nedrīkst,tāpēc Piena Zobs sāka paklusām dziedāt.

Pie Staba viņš atgriezās precīzi pēcdivām stundām. Šoreiz saruna bija vēlīsāka.

- Divpadsmitos nulle, nulle tev jābūtpie Torņkalna nabagmājas vārtiem.Piebrauks Mironis.

- Pielēca.- Šļūc!Pie nabagmājas vārtiem Mironis

piebrauca ar spožu bē em vē. IeraudzījisPiena Zobu, viņš saviebās. Mazdrusciņ,

tomēr saviebās. Viņam, kārtīgamdžentlmenim, jānoņemas ar šitādupuspērtiķi! Bet, ja priekšniecība liek...

Piena Zobs piegāja pie limuzīna.- Glauni līķrati, - viņš teica un atvēra

priekšējās durtiņas. - Kad tādos ieliekpakaļu, eņģeļi sirdī sāk dziedāt. Uz kurienimēs kratīsimies?

- Tad jau redzēs, - Mironis vēsiatbildēja. - Oh, nu man būs jāvemj, tu esiķiplokus pierijies!

- Uzpīpēsim, tad nejutīs! - PienaZobs sacīja, izvilka saņurcītu cigarešupaciņu un pastiepa roku uz Miroņa pusi.

Mironis uzmeta paciņai acis.- Prīma... Mersī, es labāk sūdu ņemu

mutē nekā šito.Piena Zobs grābstījās pa kabatām. -

Velns, špicku nav!

Mironis no savas elegantās ādasjakas izvilka šķiltaviņas un uzšķīla uguni.

Līdz ar to viņa liktenis bija izlemts.Ja Mironis noticēja šoreiz, ka PienaZobam nav sērkociņu, un uzšķīla uguni,tad viņš uguni šķils arī otrreiz, un tas būsviņa gala sākums. Āmen!

Viņi brauca ārā no pilsētas, un PienaZobs saprata, ka viņš nav kļūdījies -runāšana būs brīvā dabā. Tad viss ir papirmo!

Kilometrus divdesmit aiz Rīgasrobežas viņi nogriezās pa šauru sānceļu.Brauca, brauca, tad nogriezās vēl pa vienuceliņu un šis jau bija pavisam šaurs. Galugalā viņi aizbrauca mežmalā pie veca,pussagruvušā šķūņa. Tur viena mašīna jaustāvēja.

Mironis piestūrēja tai blakām,

apturēja un teica:- Gāzies nu ārā!Piena Zobs lācīgi un neveikli izkāpa.

Kas nu būs?- Stroķis tev ir? - Mironis, roku

kabatā turēdams, viņam jautāja.- Man stroķis nav vajadzīgs, - Piena

Zobs rāmi atbildēja. - Es iztieku bez.- Ejam!Viņi iegāja šķūnī. Tur uz bluķīša

sēdēja Briljanta Bērniņš un mīļi smaidīja.Ko darīs Mironis? Viņš pagāja dažussoļus sāņus un izvilka pistoli. Tā bijazīme, ka Piena Zobs ampelēties nedrīkst.Visai ass brītiņš, ko tu neteiksi!

- Man stāstīja, - Briljanta Bērniņšierunātus, - tu esot to bābeli dabūjis rokā.

- Mierīgi. Tā ir prātīga bābele, viņaipatīk zaļie papīrīši.

- Nu re, cik labi! Un kad ar viņuvarētu aprunāties?

- Kad vajag. Uzsvilp, un viņa būsklāt.

- Ej, ej? Bābele ir no tām?Spriegums uzreiz kļuva mazāks.

Piena Zobs izņēma no kabatas cigarešupaciņu, vienu cigareti iesprauda zobos unpagriezās pret Mironi.

Mironis saprata, ko Piena Zobamvajag. Viņš paspēra soli tuvāk un iebāzakreiso roku kabatā, bet labajā pistolepalika piepacelta. Pēc tam izvilkašķiltaviņas un uzšķīla.

Piena Zobs ar cigareti pieliecāstuvāk, bet viņš neaizpīpēja, viņš pūta. Nocigaretes izšāvās balts pulvera mākonītisun trāpīja Mironim acīs. Tālākais notikazibenīgi. Mironis briesmīgi iebļāvās,

nosvieda šķiltavas, nosvieda pistoli unsaķēra acis.

Briljanta Bērniņš tajā brīdī grūdaroku kabatā, bet Piena Zobs viņam jau bijablakām. Tankš, pa vēderu, tankš pasprandu, un Briljanta Bērniņš smuki gulējazemē. Tā, rociņas atlauztas, celis uzmuguras, viss normāli.

Ko dara Mironis? Rēc, tur rokas pieacīm un streipuļo. Pistole guļ zemē.Varbūt viņš velk uz to pusi? Kur nu,Mironim pistole nav prātā Nu, ja tā, varsākties saruna ar Briljanta Bērniņu.Bērniņš stāvokli ir jau apjēdzis unmurkšķ:

- Es varu maksāt... Nāvīgi daudz ...varu ... Cik tev vajag?

- Necik, - Piena Zobs rāmi atbildēja.- - Man vajag ar Caurspīdīgo aprunāties,

tu pateiksi, kur viņu var satikt.- Dieva vārds, es nezinu! - Briljanta

Bērniņš stenēja. - Ir jāzvana ...Piena Zobs parāva Briljanta Bērniņa

rociņas uz augšu. Vienreiz, otrreiz,trešoreiz. Oh, cik lopiski bļāvieni! Pietiekbļauts, pietiek, tagad runāsim tālāk. Esiprātīgs, Bērniņ, tu visu pa teiksi tā kā tā!

Pēc desmit minūtēm, kad Piena Zobsiznāca no šķūņa, viņš zināja visu, kasviņam jāzina. Tā, tagad varēja kopties.Piena Zobs atvēra Miroņa mašīnasbagāžnieku, izņēma benzīna kannu unnesteigdamies aplaistīja šķūņa sienu Pēctam pārējo uzšļāca Briljanta Bērniņamašīnai.

Vai te tuvumā nav sausas zāles? Irgan! Piena Zobs saplūca divus kušķīšus.Iebāza rokas bikšu kabatā un izvilka

sērkociņus. Re, viņam tomēr bijasērkociņi! Čiks, un viens zāļu kušķītisdega. To Piena Zobs uzsvieda šķūņasienai, bet otru Bērniņa mašīnai. Oi, kādsrūciens, kāda uguntiņa!

Aizbraucis līdz šosejai, Piena Zobsmašīnu apturēja un izvilka no kabatasmazu zamšādas kulīti. Kad pakratīja,plaukstā iekrita neliels akmentiņš. Unšitāds draņķītis maksā pusi miljona! Nu ja,smuki jau spīd un smuki vizuļo ...

Sešpadsmitos desmit minūtēs firmas«Muha un Kātiņš» kantorī uz negantāssekretāres galda iedūcās telefons.Sekretāre pacēla klausuli un īsi norēja:

- Hello, hello!Klausulē ieskanējās sidrabaina

balstiņa.- Piedodiet manu pārdrošību, kundze,

jūs traucē vakardienas apmeklētājs. Esesmu sarunājis dziedāšanas skolotāju.

- Hello, jūs kļūdāties!- Ai nē, kundze, es pazīstu jūsu

perspektīvo balstiņu! Atcerieties, vakarman bija tā laime ar jums runāt!

Nu sekretāre atcerējās. Pareizi, tasjocīgais minicilvēciņš vakar teica, kaviņai jāmācās dziedāt! Un viņš ir sarunājisdziedāšanas skolotāju? Ārprāts!

Pirms viņa attapa, ko sacīt, klausulējau skanēja sīkāki norādījumi.

- Kundze, esiet tik laipna, es šodienastoņpadsmitos jūs gaidīšu pie kafejnīcas«Raibais putniņš». Turpat netālu dzīvodziedāšanas skolotājs. Uz drīzuredzēšanos, kundze!

Tū, tū, tū! Tātad klausule nolikta...Tālāk notika kaut kas pilnīgi

neticams, sekretāre nosarka. Viņu aicinauz tikšanos miniatūrs plānprātiņš! Betvarbūt tas ir blēdis un naudas izspiedējs?Varbūt afērists, varbūt bandīts, varbūtizvarotājs un seksuāls maniaks? Nē, tamviņš ir par sīku!

Tikai tagad sekretāre atjēdzās, kaviņa vēl nav nolikusi klausuli. Lēnām, kātransā viņa to nolika un paberzēja pieri.Nekas tamlīdzīgs viņai vēl nebijagadījies, bet viņa par sekretāri strādājajau piecpadsmit gadu!

Te rodas jautājums, kāpēc firma«Muha un Kātiņš» bija pieņēmusi darbātik negantu sekretāri? Parasti taču firmasraugās, lai sekretāres būtu burvīgas,laipnas un pievilcīgas. Parasti... Bet«Muha un Kātiņš» nebija parasta firma,kur klientus gaida atplestām rokām. Tie,

kas lūdza «Muhas un Kātiņa» transportapakalpojumus, ar firmas vadību sazinājāsnevis caur kantori, bet neoficiāli.Vispirms viņi piezvanīja un pēc tam kautkur paklusām aprunājās. To var saprast -nu, kurš būs tik traks un pilnā rīklēnokliegs: «Es esmu nopircis šādas tādaszagtas mantiņas, tāpēc pagādājiet manattiecīgus dokumentus un visu glītiaizvediet tur un tur!» Nē, firmai piesekretāres galdiņa nebija vajadzīgaapburoša jaunava, firmai bija vajadzīgadāma, kas prot atbaidīt okšķerus, cīnītiesar ieklīdeņiem un uzlaist drebulīšusrevidentiem, Jo ilgāk sekretāre domājapar minicilvēciņu, jo skaidrāks viņaikļuva, ka šajā gadījumā ir darīšana arnelietību. Ar kādu, to viņa vēl pagaidāmnezināja. No tūkstoš dāmām deviņsimt

deviņdesmit deviņas nelieša aicinājumu uzsatikšanos noraidītu bez kavēšanās,«Muhas un Kātiņa» sekretāre nolēmasarīkot kārtīgu skandālu. O, kā zemiskaisgnīda dabūs trūkties, o, kā viņam savuneģēlīgo nodomu nāksies nožēlot!

Kad sekretāre ieradās pie kafejnīcas«Raibais putniņš», gnīda viņu jau gaidījaun mierīgi sasveicinājās, it kā sekretāresierašanās būtu pilnīgi pašsaprotama.

- Nikodēms Šindris, - viņš nosaucasavu vārdu un noskūpstīja sekretāresrociņu. - Iedzersim tasi kafijas, mums vēlir pusstunda laika.

Tad sekoja kaut kas negaidīts -cilvēciņš mierīgi pateica, ka viņu pirmsastoņām dienām izlaiduši no cietuma.

- Jums, kundze, tas jāzina, jo slēpttādus faktus būtu negodīgi. Pēc izglītības

esmu svētbilžu gleznotājs, labi pārzinusvēto dzīvi un ciešanas, bet vēlāk sākuviltot dokumentus. Tagad esmu morālipiecēlies un savā atlikušajā dzīvē gribudarīt cilvēkiem labu.

Sekretāri tāda augstsirdība pirmajābrīdī aizkustināja, bet viņa tūdaļ saņēmās.Tas noteikti ir nelietīga vīrieša nelietīgsgājiens!

- Ja jūsu vārdi ir patiesi, - viņasacīja, - tad esiet atklāts līdz galam unpasakiet tikpat godīgi, kāpēc gribat manivest pie mūzikas skolotāja.

- Jā, kundze, es pateikšu! Redziet,auguma dēļ dzīve, tēlaini izsakoties, manipaspērusi sāņus. Un, lūdzu,neapvainojieties, jūs droši vien zināt, kotas nozīmē.

Mini cilvēciņš paskatījās ar savām

zilajām actiņām uz sekretāri un turpināja.- Es saprotu, jums pašreiz ir

aizdomas par maniem nodomiem, tačuvarat būt mierīga, es dzīvē kļūdas vairsnepieļaušu, es, kā jau minēts, darīšu labu.

Te nu sekretāre pasacīja dažusvārdus, ko citkārt viņa nemūžam nebūtuteikusi.

- Jūs esat daudz cietis.- Tā tas patiešām ir, no visa man

nācies atteikties. Es kādreiz ļoti gribējukļūt par sacīkšu braucēju, taču tas nebijaiespējams. Neviens mani nesaprata,izņemot kādu vīru, ar kuru es iepazinoscietumā. Viņš arī bija gribējis kļūt parsacīkšu braucēju. Mēs ļotisadraudzējāmies, bet viņu atbrīvoja, unkopš tā laika neesam vairs tikušies.

Tad sekoja klusuma brīdis, un

cilvēciņš turpināja.- Tas bija ļoti dvēselisks cilvēks.

Neparasti vājš, ar lieliem priekšzobiem.Viņš daudz pīpēja.

- Vai viņu nesauc Ķirmītis? -sekretāre jautāja. - Mūsu kantori reizēmtāds apgrozās.

- Jā, jā, Ķirmītis! Toreiz viņš ļotiraizējās, ka viņam pēc iznākšanas nocietuma nebūs kur dzīvot.

- Viņš tagad dzīvo Tukumā. Viņamesot pieci bērni.

- Tad manam draugam laimējies tiktpie vietas, - minicilvēciņš sacīja unpaskatījās pulkstenī. - Iesim, kundze,skolotājs mūs gaida!

Tovakar tikos un tikos - precīzs laiksjāpatur tur slepenībā - kaut kur sēdēja dažikungi. Sēdošo kungu skaits nav zināms, jo

sēdēšana notika slepeni. Droši varapgalvot vienīgi to, ka viņi sēdēja uzkrēsliem. Par klātesošo kungu ārējoizskatu vaicāt nav nozīmes, jo atbildi mēsnesaņemsim. Minēsim vienīgi to, ka viensno klātesošajiem bija bārdains,izspūrušiem matiem, zaļā kreklā,pietiekami tīrās džinsenēs un basās kājāsuzvilcis sandales. Taču nedomāsim, kaklātesošie kungi darīja kaut ko nosodāmu,nē, viņi ļoti uzmanīgi skatījās televizoru.Uz ekrāna bija redzams firmas «Muha unKātiņš» akcionārs, aklais Lutkina kungs.Labajā rokā turēdams baltu spieķi unkreisajā raibu saimniecības somu, kodaudzi nepareizi sauc par tašu, viņš iznācano kaut kāda nama vārtrūmes uz kaut kādasielas. Brītiņu apstājās, tad pagriezās un,taustīdams ar spieķi ceļu, devās tālāk.

Pamazām aklais attālinājās un likās, tūlīt,tūlīt pazudīs gājēju straumē. Bet nepazudavis! Lutkina kungs parādījās atkal, unšoreiz viņš nāca tuvāk. Tātad bija sākusiuzņemt otra kamera. Nosaukums ielai, pakuru Lutkina kungs gāja, uz ekrāna,protams, nebija redzams, taču zinātājsnemaldīgi pateiktu: «Eu, tā taču ir Marijasiela!» Var jau būt, mēs to nenoliedzam,bet arī neapstiprinām. Lutkina kungs gāja,gāja, kamēr apstājās ielas malā un pacēlabalto spieķi, tātad viņš gribēja iet pāri.Viņam pienāca klāt laipna sieviete,saņēma Lutkina kungu pie rokas, pārvedaielas otrā pusē un palīdzēja ieiet maizesveikalā. Pēc tam izpalīdzīgā sievieteaizgāja savu ceļu, bet Lutkina kungs iznācano veikala, apstājās ielas malā un atkalpacēla spieķi. Šoreiz ielu pāriet viņam

palīdzēja divi puišeļi. Tālāk varējaredzēt, kā Lutkina kungs atgriežas mājās.Viņš aiztaustījās līdz zināmā namavārtrūmei, pagriezās un iegāja. Līdz ar toskatīšanās bija galā.

Klātesošie kungi brīdi noslēpumainiklusēja. Pēc klusēšanas viens no kungiemsāka runāt. Varbūt viņš runāja latviešuvalodā - tas nav izslēgts -, bet varbūt kādāsvešvalodā - un arī tas nav izslēgts.

- Aklā persona, ko mēs nupatredzējām, - nezināma valodā runājošaiskungs sacīja, - pastaigas laikā divas reizesatguva redzi un divas reizes kļuvaneredzīga. Lūdzu atkārtot!

Bārdainais kungs nospieda pogu, unaklais Lutkins atkal iznāca no vārtrūmes,pagriezās pa kreisi un gāja.

- Ievērojiet, uz trotuāra ir bedrīte!

Aklā persona ar spieķi to neuztausta, betapiet apkārt. Un tālāk būs redzama tukšapapes kaste. Acumirkli... Lūk, te tā ir! Koaklā persona dara? Ar spieķi pasit kastītisāņus! Bet tas nav viss. Lūdzu, parādiet toskatu, kur aklais pāriet pāri ielai! Betlēnām.

Lutkina kungs tūlīt sāka kustēties kātransā, gausi cilāja kājas un lēnītiņāmtaustīja ar balto spieķi ceļu. Nezināmāvalodā runājošais kungs atkal sarosījās.

- Pašreiz aklais tuvojas ielaspāriešanas vietai... Viņš apstājas...Pagriež galvu, gaida... Lūk, gājēju straumēparādās dāma, kam rokā ir gluži tāda patisaimniecības soma kā aklajai personai...Kad dāma pienākusi pavisam tuvu, tiekpacelts spieķis... Kāpēc viņš necēla spieķiagrāk? Tāpēc, lai kāds cits žēlsirdīgs

cilvēks nepagūtu viņu paņemt zem rokasun vest pāri ielai... Lūk, sieviete ar raibosomu tūdaļ nāk aklajam klāt... Saņem viņuzem rokas... Abi iet pāri ielai... Viņusaizsedz trolejbuss ... Viņi ir pārgājuši...Sieviete viņu ieved maizes veikalā ...Sieviete iznāk no veikala un aiziet... Betuz kuru pusi? Sieviete ar somu rokā ietatpakaļ uz to pusi, no kuras nākusi! Tas irārkārtīgi svarīgi. Mēs varam droši teikt,ka somas ir samainītas. Sieviete aizgāja araklās personas somu, bet aklā persona - arsievietes somu. Viss.

Bārdainais kungs izslēdza televizoruun jautāja pārējiem kungiem:

- Somas saturs?Pārējie kungi minēja trīs ticamākās

versijas, ko slepenības dēļ nedrīkstizpaust. Pēc neilgām pārdomām

bārdainais kungs izteica savu viedokli.- Instrukcijas tur diez vai bija. To, ko

vajadzēja pateikt, sieviete Lutkinampateica, kad viņi gāja pāri ielai. Ieroči irvēl mazāk ticami. Es domāju, tur bijanauda. Jūsu domas?

Tās izteica noslēpumainais kungs,kas bija komentējis Lutkina kunga iešanupēc dienišķās maizītes.

- Ir vēl viena versija. Varbūtinstrukcijas, informācija, nauda vai kascits, ko sieviete nodeva Lutkinam, navdomāta viņam, varbūt viņš ir vienīgistarpnieks. Tādā gadījumā Lutkinssaņemto nodos tālāk. Bet izteiktprognozes, kas notiks rīt vai parīt,praktiski nav iespējams. Var notikt tas, koneviens nevar paredzēt.

Ja sapulce nebūtu pilnīgi slepena,

varētu teikt, ka noslēpumainais kungstrāpīja desmitniekā, taču sapulce bijapilnīgi slepena, tāpēc mēs nesakām neko.

Devītā dienaJau kopš agra rīta varēja just, ka

diena būs karsta. Nupat, nupat ielas vēlbija tukšas, bet - skaties! - tagad patrotuāriem jau ļautiņi tekalē nepārtrauktāstraumē, mašīnas drāžas cita aiz citas, itkā pēkšņi tās būtu patriektas no stāvvietāmun izdzītas no garāžām.

Pēc astoņiem paturēt acīs kādu gājējuilgāku laiku ir ļoti grūti. Biežņā, kur viensiet, otrs nāk, trešais nezin kāpēc paliekstāvam, vērotājs pēc īsa brītiņa redzvienīgi raibu kaleidoskopu, ko ilginedrīkst skatīties, citādi noreibs galva.Daži, ko reiboņi nebiedē, gājējus nezinkāpēc vēro ar fanātiķa neatlaidību, it kā

gribētu ieraudzīt kaut ko neparastu,sacīsim, sievieti Ievas kostīmā. Nekātamlīdzīga viņi, protams, neierauga, unneizprotama iemesla dēļ pēkšņi sākpievērst uzmanību kādai vienkārši ungaumīgi tērptai dāmai ar sarkanulietussargu rokā, lai gan tādu dāmu uzielas ir bez skaita.

Vienkārši tērptā dāma astoņos desmitminūtēs iznāca no vārtrūmes uz Marijasielas, pagriezās pa kreisi un steidzīgā solīsāka iet Daugavas virzienā. Daugavā lēktviņai nodoma nebija, to mēs varamapgalvot pilnīgi droši. Tādas neuzkrītošasdāmas mūsdienās domā nevis par lēkšanuDaugavā, bet par zupas kauliņiem vai lētoaknu desu. Lai arī cik tas dīvaini būtu,tiklīdz vienkārši tērptā dāma parādījās uzielas, viņu sāka vērot vismaz trīs personas

un katru viņas soli uzņēma divasvideokameras. Kāpēc viņai tika pievērstatāda uzmanība, mēs varam vienīgi minēt.Varbūt tāpēc, ka viņa bija Lutkina kunganeoficiālā sieva, varbūt tāpēc, ka viņarokā turēja sarkano lietussargu, ej nusazini.

Kuri tieši bija neoficiālās Lutkinakundzes vērotāji, mēs nezinām. Varbūtviņu vēroja tantiņa ar kartupeļu tīkliņu;varbūt briļļainais kungs ar vēderiņu,varbūt čigāniskais vīrietis, varbūt rokāssaķēries pārītis, varbūt... Ak, ja iela irgājēju pilna, tad minēt nav jēgas!

Vienkārši un gaumīgi tērptā dāmaaizgāja līdz stacijas laukumam un devāstam pāri. Tūlīt čigāniskais vīrelis pielikasoli, un tas bija prātīgi darīts. Ja dāmasteidzīgi ieietu stacijā, uzskrietu pa trepēm

un ielēktu vilcienā, kas teju, teju aties, tadarī vīrelim noteikti jāpaspēj ielēkt, citādiviņa būs bezcerīgi pazaudēta.

Bet vienkārši tērptā dāma vilcienānelēca, viņa izgāja stacijai cauri unnokāpa Gogoļa ielas tunelī. Tūlīt pēcdāmas tunelī pazuda arī čigāniskais vīrelisun briļļainais kungs ar vēderiņu.

Iznākusi no tuneļa, dāma iejuka tirguspūlī. Kā viņu tur varēja paturēt acīs, mēsnezinām un mums tas nav jāzina. Bet tirgūdāmu acīs paturēja jau četri cilvēki, unvisi četri skaidri redzēja, ka vienkārši ungaumīgi tērptā dāma apstājās pie būdas,kur vitrīnā bija izliktas brīnumskaistasārzemju pudeles, bundžiņas, turziņas,kastītes un tāfelītes. Viņa paskatījāspreces, kaut ko jautāja būdā stāvošajampārdevējam un, neko nenopirkusi, gāja

tālāk. Dāmai pa pēdām sekoja tikai viensacīs turētājs, pārējie trīs palika, grozotiesbūdas tuvumā. Cik tomēr cilvēks ir acīgs -viņi bija pamanījuši, ka vienkārši ungaumīgi tērptajai sievietei vairs navsarkanā lietussarga, jo lietussargu viņazibenīgi iemetusi būdā. Iemetusi būdā!

Turpmākajās piecās minūtēs gar būduaizgāja vismaz simt cilvēku. Dažipaskatījās uz brīnišķīgajām precēm, betpirkt neviens nepirka. Tad uzradās divijauneklīši, un vienam padusē bija soma.Viņi drusku savā starpā parunāja. Tas arsomu palūdza pārdevējam, lai viņamparāda, vot, to pudeli. Jauneklīši pudeliapskatīja, atzina par labu un nopirka.

Desmit minūtes vēlāk kaut kādscilvēks piegāja pie stacijas laukumāstāvošā zilā žiguļa, atvēra durtiņas un

apsēdās blakus bārdainam kungam.Bārdainais kungs izstiepa roku, uniekāpušais viņam iedeva sešpadsmitfotogrāfijas. Uz visām bija redzamspārdevējs. Kā viņš skatās, kā viņšsniedzas pēc pudeles, kā viņš pudelinoliek uz letes un kā saņem naudu.Izvēlējies fotogrāfiju, uz kuras pārdevējuvarēja redzēt visskaidrāk, bārdainaisfotogrāfijai blakus nolika Caurspīdīgāfotorobotu. Mirkli paskatījies, viņšiegrūda iekāpušajam cilvēkam dunku ribāsun iebrēcās:

- Ir!Iekāpušais cilvēks saķēra dunkotāju

aiz bārdas, purināja un klaigāja:- Ir, ir, ir!Pēc tam viņi skatījās viens uz otru un

smējās. Kā plānprātiņi.

Vēl pēc desmit minūtēm satelīts, kaskarājās milzīgā augstumā virs Baltijasjūras, uztvēra nesakarīgu cipariņu virkni.Satelītam nesakarīgie cipariņi nebijavajadzīgi, tāpēc viņš tos tūlīt noraidījatālāk. Kad cipariņi bija noraidīti, kaut kuriedūcās telefons. Drusku noguris vīrspacēla klausuli, paklausījās un, nekoneatbildējis, klausuli nolika. Pēc tam viņšpagriezās pret otru drusku nogurušu vīru.

- Viņi ir atraduši Caurspīdīgo, -pirmais vīrs teica.

- Bija jau laiks, - otrs vīrs atbildēja.Kādā valodā drusku nogurušie vīri runāja,nav zināms, taču latviešu valoda tānoteikti nebija. Un vēl viena dīvainība -lai gan cipariņi tika noraidīti no rītaastoņos piecdesmit piecās minūtēs, tur,kur tos uztvēra, bija nakts.

Desmitos četrdesmit piecās minūtēsslepenās operācijas pārsviedās uzTukumu. Stacijā Tukums Pirmais novilciena izkāpa neparasti sīka augumakungs. Nevienam tukumniekam - bet tādutuvumā bija simtiem - neradās aizdomas,ka sīkais kungs ir Pekinas Sunītis, kasminētajā pilsētā ieradies, lai spiegotu.Parasti iebraucēji, izkāpuši no vilciena,tūlīt skrien uz Tukuma tirgu, jo tur gaļareizēm ir lētāka nekā Rīgā, taču spiegi tonedara. Viņi vispirms ieiet stacijas tualetēun pēc tam dodas uz pilsētas nomali.Padomju varas laikā pilnīgi visi spiegiaizgāja slepenā kara aerodroma virzienā,lai fotografētu lidmašīnas, kas paceļas nopazemes angāriem. Tagad, kad lidmašīnutur vairs nav, spiegi sīkiem solīšiem tipinakur pagadās un neuzkrītoši šķielē pa labi

un pa kreisi. Ievērojiet - pa labi un pakreisi! Ko viņi šķielēdami vēro? Viņivēro tukumniekus, kas rušinās savosdārziņos vai grozās ap mājiņām.

Pirmo slepenais aģents sāka iztaujātogļu kratītāju. Glītas mājiņas pagalmāsprauns večuks pie ogļu čupas ar lāpstubēra ogles sietā un kratīja. Pēc kratīšanasrupjākās viņš aizsvieda sāņus, betsmalkumus atstāja, kur tie bija nobiruši.Tagad, kad ogles kļuvušas vājprātīgidārgas, cilvēki pērk pašas lētākās, atsijāsmalkumus un kurina. Savu prašanu turvajag - vispirms ieber rupjās, un, kad tāsiedegušās, ber virsū smalkumus.

Taču spiegs par oglēm neinteresējās,viņš interesējās par mēsliem. Labdieniņ,kur te, lūdzu, dzīvo tas šoferis, kas vedmēslus?

- Mēslus? - spraunais večukspārjautāja. - Vai tas ir šķidro mēsluvedējs?

Jautājums bija būtisks, jo večukszināja divus vedējus, viens veda šķidros,otrs - rastos kūtsmēslus.

- Viņš ved visu ko, - spiegspaskaidroja. - Mēslus, kūdru un sapropeli.Tāds vājš, lieliem priekšzobiem. Viņusauc Ķirmītis.

Kādi ciniski meli, Ķirmītis mēslusnekad nebija vedis! Večuks to nezināja,viņš mierīgi apjautājās:

- Cik viņš prasa?- Trīs tūkstošus par kravu. Nu,

piecpadsmit latus!- Tā ir pieņemama cena. Bet tāds nav

dzirdēts.Ja nav, tad nav. Spiegs teica:

«Piedošanu!» un gāja tālāk. Re, tantiņadārzā pļauj zāli, tātad viņa tur trušus vaikazu. Bet dārzs ir liels, ar trušu vai kazasmēsliem vien nepietiks, tik pamatīgamdārzam jāpērk kūtsmēsli. Tātad, cienījamākundze, kur te dzīvo vājš šoferis ar lieliempriekšzobiem? Viņu sauc Ķirmītis un viņšved mēslus.

Tantiņa spiegam visu paskaidrojasīki un skaidri. Jums, mīļais cilvēk, šoferinav ko meklēt, visi šoferi ir zvēri unplēsēji. Vajag aiziet uz tirgu un parunāt arpiena sievām. Viņas savukārt parunās arsaviem večiem, un veči atvedīs. Bet cūkumēslus gan nevajag ņemt, tad tu varistādīt, ko gribi, viss lapās vien saiet, betapakšā nekā nav.

Spiegs teica, ka viņš iešot tūlīt uztirgu parunāt ar piena sievām, bet negāja

vis. Līdz trīspadsmitiem nulle nullespiegam izdevās aprunāties ar četriemvečukiem, trim tantiņām un trim vīriemspēka gados. Mēslus viņiem veda vairākišoferi - viens tāds pajauns ar nodzertumūli, divi krievi un Skaidrīte. BetSkaidrītei vajadzēja braukt līdzi ar šķipelipie sviešanas, viņa mēslus veda no vienaspamestās fermas. Tur gan briesmīgismirdot, jo fermā guļot badā sprāgušielopi, taču mēsli esot pa pirmo zorti unSkaidrīte daudz neplēšot, seši lieliešņabji, un pietiek.

Tad sekoja saruna ar jaunekli, kassētā žāva veļu. Jauneklis žauj veļu!Absolūti nenormāla situācija, bet tā tasbija, un viņa sniegtā informācija izrādījāsārkārtīgi svarīga. Pēc neilgām pārdomāmveļas žāvējs teica tā:

- Zināt, ir viens tāds šoferis arvāveres ģīmi. Viņš dzīvo krietni tālu,otrpus sliedēm. Bet mēslus neved, viņamesot labs robs, braukājot tālos reisos.

Lai tev mūžīga pateicība, veļužaujošais jaunekli! Trīspadsmitostrīsdesmit Pekinas Sunītis ieraudzījaĶirmīti vaigā. Ķirmītis pašreiz no nelielasmājeles pagalma stūrēja ārā gaišzaļumoskviču, un viņam blakus, ērti atgāzies,sēdēja tukls vīrs ar piemiegtām acīm. Kadmašīna brauca garām, Pekinas Sunītissaoda svaigas krāsas smaržu.

Tā, tas darbiņš padarīts! Nu spiegsvarēja ceļmalā saplūkt puķītes un ietatpakaļ uz staciju. To viņš arī darīja,turklāt diezgan steidzīgi, jo pamalē sākavilkties tumši padebeši.

Piecpadsmitos piecās minūtēs Rīgas

Centrāltirgū parādījās Piena Zobs,tādējādi lieku reizi apliecinādams savuuzticību principam: «Labs darbiņš, kaspadarīts». Kurā šķirbā Caurspīdīgaisielīdis, to Piena Zobs zināja precīzi jauvakar, bet viņš zināja arī amatniekavecumveco bausli - pirms darbiņaapskaties, kā to labāk padarīt. Piena Zobsapskatījās un redzēja, ka darbiņš prasa vēlvienu veci un ratus. Citiem vārdiem, bijavajadzīgs Ķirmītis un gaišzaļais moskvičs.Bet te nu radās nelieli sarežģījumi, jomoskvičs stāvēja šķūnī ar iebuktētiemsāniem. Kaut kāds ārzemju kretīns arsaviem ratiem bija ņēmis un iedevisĶirmītim pa ribām. Vai, kā Piena ZobsĶirmīti izlamāja! Kur galā tev, muļļa, iracis, kā tu drīkstēji neredzēt, ka sveši ratināk virsū! Un nežvanksti, ka viņš bija

vainīgais, man tas ir pie pakaļas, saproti?Rati ir vajadzīgi, rati! Gādā, lai rīt no rītaviss būtu saķīlēts pa pirmo! Skrien, meklēfiksus večus, ved mājās un rambājietmērkaķa ātrumā cauru nakti! Tas ellīgimaksās? Nav problēmu, es lieku, cikvajag!

Ķirmītis saprata, ka deg arsmirdīgiem dūmiem. Viņš aizskrēja piefiksiem večiem, fiksie veči metāsgaišzaļajam moskvičam virsū ar āmuriem,baulēšanas ieriktēm, krāsu podiem, ķitēmun smidzinātājiem. Tomēr laiks gāja, unPiena Zobam laika iešana nepatika. JaCaurspīdīgais paspēs saost, ka BriljantaBērniņš un Mironis dabūjuši debesuatslēgas, viņš izgaisīs tai pašā brīdī, unotrreiz Piena Zobs nemūžam viņuneuztaustīs. Toties Caurspīdīgais uztaustīs

Piena Zobu, un tad atslēgu dabūs PienaZobs. Lai tas nenotiktu, viņš moskvičaķīlēšanu vēroja personīgi, laiku pa laikamvečiem atgādinādams:

- Ja rīt uz brokastlaiku viss būs papirmo, katram zaļais sotaks zobos. Ja ne,pa rīkli!

Veči saprata un atbildēja vienu pašuvārdiņu - būs!

Un bija arī, taču brokastlaikā glužine, veči pindzeles un pūšamos nolika tā appusdienu. Rati ir pa pirmo, saimniek,rāpies iekšā un brauc uz elli vai kur citur,kā nu tev pašam patīk!

Uz elli Piena Zobs nebrauca, viņšaizbrauca uz Centrālo tirgu, kur vienā noglaunajām būdām stāvēja laipnīgs kungsun andelējās ar visu ko, kas sirdij undvēselei vajadzīgs. Vai viņš juta, ka Piena

Zobs ir tuvumā? Noteikti ne, citādilaipnīgais kungs vienā sekundē būtupārvērties par tukšu vietu.

Droši vien tāpēc, ka laiks bijabriesmīgi spiedīgs, viņš nepievērsauzmanību arī tam, ka iepretī viņa būdaiandelmaņu strīpā stāv briļļains tēviņš arskanošu japāņu magnetolu rokās. O, tasbija tramīgs tēviņš - tiklīdz parādījās kādspolicijas puišelis, magnetola tūlītieslīdēja maišelī un tās vietā uzradāslietotas kafijas dzirnaviņas. Katrs, kasnebija pilnīgs idiots, saprata, kamagnetola briļļainā tēviņa nagos nonākusilīkā ceļā. Bet, lai arī cik tas dīvaini būtu,vēl uzmanīgāk nekā policijas puišeļus viņšvēroja laipnīgo kungu un viņa pircējus. Unvēl briļļainais tēviņš vēroja debesis, jobija skaidrs, ka melnums tūlīt būs virs

galvas un briesmīgo sutoņu aizskalosbriesmīgs gāziens. Ko tādā brīdībriļļainais tēviņš darīs? It neko, uzmetīsuz galvas lielu plēves kuli, paraus apakšāmaišeli ar magnetolu un gaidīs, kamērgāziens noskrien. Arī tad, ja pasaule ietubojā, izlaist no acīm laipnīgo kungu viņšnedrīkstēja. Tikai ne to!

Bet pasaule negāja bojā, notika kautkas briesmīgāks. Tajā brīdī, kad pajukabalta uguns, norībēja spēriens un debesīsatrāvās slūžas, garām laipnīgā kungabūdai, no šļāciena glābdamies, skrējakorpulents kungs. Uz mirkli viņš apstājās,iegrūda kreiso roku caur logu būdā, saķēralaipnīgo kungu aiz matiem un izrāva viņagalvu šaipus lodziņa. Nākošajā sekundēkorpulentais ar labās rokas plaukstas malutrieca pa laipnīgā kunga sprandu, pēc tam

palaida viņa galvu vaļā un skrēja tālāk.Laipnīgais kungs atmuguriski iegāzās būdāka pudeles vien nodžinkstēja. Vienlaikusar kunga iegāšanos būdā briļļainais tēviņšnorāva no galvas plēves kuli, nosviedamaišeli ar magnetolu un metāskorpulentajam pakaļ.

Viņš to noteikti būtu panācis, bettobrīd spēra atkal, rībēja atkal, un lietusvairs nelija, bet šļācās straumēm. Visiskrēja, visi glābās, un tirgus laukumājezga bija ārprātīga. Korpulentā kungamugura ļaužu jūklī uz pāris mirkļiempazuda. Kad briļļainais tēviņš to atkalieraudzīja, starp viņu un korpulento jaubija cilvēku pūlis. Briļļainais pūlimizsitās cauri. Viņš paguva ievērot, kakorpulentais ielec gaišzaļā mašīnā, aizcērtdurvis un mašīna ar spēju rāvienu, peļķēm

šķīstot, drāžas prom. Bet apkārt vēl arvienļaudis skrien, spiedz un mēģina paglābtieszem kādas nojumes vai ieskriet tunelī.

Mieru saglabāja vienīgi laipnīgaiskungs. Viņš gulēja savā būdā augšpēdus unnekustējās, ka jau tas kārtīgam līķimpieklājas.

Deviņos vakarā sāka krēslot. Pēctrakā gāziena pēcpusdienā līšana brītiņupiestāja, tad debesis aizvilkās atkal,mākoņi karājās virs koku galiem unsmidzināja silts sēņu lietutiņš. Nenormāli,protams, pēc negaisa vajadzēja kļūtvēsākam, bet, re, nekā tamlīdzīga.

Majora Āmuriņa ķēķkabinetā sēdējatrīs personas - pats namatēvs, pulkvedisKrišpaps un cilvēks ar slapjiem, pakausimpielipušiem matiem, samirkušu bārdu unbasām kājām, jo viņa sandales žāvējās

ķēķkabineta plīts ierītī. Nē, tas nebijabārdainais mākslinieks, tā bija bārdaināmākslinieka ēna, kas pašreiz dzēra kūpošukafiju, kustināja kāju pirkstus un blenzakaut kur pasaules telpā. PulkvedisKrišpaps turēja zobos cigareti, bet nebijatai pielaidis uguni. Varbūt aiz izklaidības,bet varbūt viņš nevarēja izdomāt, vai šajātelpā drīkst vai nedrīkst pīpēt. Ķēķī pīpētdrīkst, to viņš zināja, kabinetā nedrīkst, toarī viņš zināja, bet ķēķkabinetā? Uz galdabija šķīvis ar nokasītiem burkāniem, tačutos grauza vienīgi majors Āmuriņš.

- Tātad, kāpēc? - pulkvedis Krišpapsierunājās. - Pirmā versija. Korpulento iruzsūtījuši Caurspīdīgā konkurenti. Kas tiepar konkurentiem, mēs nezinām.

Bārdainā mākslinieka ēna pakasījabārdu un pēc tam slapjo roku nobraucīja

gar biksēm, kas arī, starp citu, bijaslapjas.

- Šaubos, - ēna teica druskupiesmakušā balsī. - Ja Korpulentais būtuuzsūtīts, viņš Caurspīdīgo nosistu citur.Tirgū sist ir riskanti.

- Mūsu domas saskan, - majorsĀmuriņš piebilda. - Tā izskatās, ka sišanuKorpulentais nav spējis atlikt ne brīdi.

- Otra versija, - pulkvedis Krišpapsturpināja. - Korpulentajam nav samaksātsvai pārāk maz samaksāts par mucu vešanu.Var arī būt citādas finansiālas nesaskaņas.

Bārdainā mākslinieka ēna un majorsĀmuriņš reizē papurināja galvu. Tasnozīmēja, ka nemaksāšanas iespēja tieknoraidīta ar balsu vairākumu.

- Trešā versija. Tika kārtotipersoniski rēķini.

- Nē, Jūli! - majors Āmuriņš iebilda.- Rēķinus kārto līdzīgs ar līdzīgu, betKorpulentā un Caurspīdīgā rangu starpībair pārāk liela. Ierindnieks un ģenerālis. Tāizskatās, ka Korpulentajam sišanasvajadzība radusies pēkšņi. Kas tā parvajadzību, mēs neuzminēsim. Bet tagad, jaman būtu atļauts, es vēlreiz visu gribētusalikt pa plauktiņiem. Tātad, ko mansgodātais kolēģis grib panākt? Viņš gribatrast Akašku, tas ir pats galvenais. Javiņš zinās, kur atrodas Akaška, konteineribūs rokā, jo Akaška konteinerus apsargā.Ļoti vienkārši. Lai atrastu Akašku,godātais kolēģis vispirms gribēja atrastCaurspīdīgo un turēt viņu acīs.Caurspīdīgais agri vai vēlu būtu viņuaizvedis pie Akaškas. Nu tas diedziņš irpārtrūcis. Kādi diedziņi vēl palikuši?

Mucas un Lutkins. Diemžēl man par muculikteni nekas nav zināms, bet gan jau es toizlasīšu kolēģa memuāros.

- Manos memuāros būs rakstīts, kamucas stāv «Muhas un Kātiņa» garāžā, -bārdainā mākslinieka ēna atbildēja. -Neviens par tām nav interesējies.

- Tas nozīmē, ka viņi jūt kaut konelabu. Mucas garāžā stāvēs mūžīgi, betpārējie konteineri aizies pasaulē pa cituceļu.

- Tieši no tā mēs baidāmies. Unnākamo pavedienu uztaustīt būs ārkārtīgigrūti, tagad viņi uzmanīsies desmitreizvairāk.

- Vēl paliek aklais Lutkins. Viņšnoteikti meklēs kontaktus.

- Lutkins ir tikai maza skrūvīte.Viņam lika noorganizēt mucu atvešanu,

viņš noorganizēja, viņam vakar sakarnieceiedeva somu ar naudu, viņš šodien sūtījasavu dāmu naudu nodot Caurspīdīgajam,un dāma nodeva. Es stipri šaubos, vaiLutkins Akaškas vārdu vispār ir dzirdējis.Atļaujiet man būt atklātam - pašreizgaismu tuneļa galā es vairs neredzu.

Ķēķkabinetā iestājās drūms kapličasklusums. Majors Āmuriņš pārtraucaburkāna graušanu, bārdainā māksliniekaēna vairs nekustināja kāju pirkstus, unpulkvedis Krišpaps sēdēja aizvērtāmacīm.

Pēkšņi viņš acis atvēra un - bliuks! -uzsita ar plaukstu pa galdu.

- Jādabū rokā Korpulentais! Viņšnoteikti kaut ko zina!

- Korpulento vajadzēja meklēt pirmspiecām dienām, - majors Āmuriņš

piebilda. - Tagad viņš ir jau tālu.Bārdainā mākslinieka ēna smagi

nopūtās.- Ja jūsu plītī būtu pelni, es tos

kaisītu uz galvas. Bet līdzēt tas tik un tāneko nelīdzētu.

Pēc šiem vārdiem ķēķkabinetā atkaliestājās kapličas klusums.

Teikdams, ka Piena Zobs ir jau tālu,majors Āmuriņš bija kļūdījies. Piena Zobsnebija tālu, viņš stāvēja pie Okultā tempļavārtiem. Vēl arvien lija, un Piena Zobavējjaka lietu laida cauri, tāpēc viņš bijanepacietīgs un raustīja zvanu, kadžinkstēja vien.

Priesteriene Kukušvillī kundzeneganto džinkstēšanu, protams, dzirdēja,bet nesteidzās, jo priesterienes visu daralēnām, ar cieņu. Rāmiem soliem viņa

aizgāja, atvēra vārtus un iztrūkās. Vaidieniņ, ko tas cilvēks dara - viņš nokrītceļos, ka nopļekšķ vien! Nokrīt ceļos unsniedz priesterienei mazu zamšādas kulīti.

- Madam, atļaujiet Luciferam ziedotvienu akmentiņu!

Tikai tagad priesteriene viņu pazina -tas taču ir korpulentais vīrs arpiemiegtajām acīm, kam bija nozagtasmagā mašīna! «Viņš ir ārprātīgais!»priesterienei iešāvās prātā. Mieru, tikaimieru, netracināt korpulento un darīt, koviņš vēlas!

- Mēs tev pateicamies, ak, cilvēk! -priesteriene sacīja, paņēma zamšādaskulīti un lēnām aizvēra vārtus.

Ienākusi templī, viņa iegāja savosapartamentos, apsēdās pie galda unizkratīja no kulītes zirņa lieluma

akmentiņu. Spīguļo gan, bet arī stikliņispīguļo ...

- Leopold! - priesteriene iesaucās. -Nāc šurp, Leopold!

Medijs tovakar dīvainā kārtā bijapilnīgi skaidrā un ieradās bez atkārtotaaicinājuma. Padzirdējis, ka cilvēks arpiemiegtajām acīm sajucis prātā unziedojis templim stikliņu, viņš to paņēmaplaukstā. Tā, tagad noliksim plaukstu ēnā... Oi, oi, oi, cik gaiši dāvinājumsuzdzirkstīja!

- Tas nav stikliņš, - medijs teica. -Turpmāk es dzeršu tikai franču konjaku.Bet dzīve tomēr ir liela traģēdija - šitoakmentiņu nodzert man pietrūks laika.

Kas attiecas uz Piena Zobu, tadKukušvillī kundzes vārdi, ka viņš esotsajucis prātā, bija bez pamata. Nē, Piena

Zobs nebija sajucis, gluži otrādi, viņarīcība bija gudra un loģiska.

Pašreiz viņam ir jāpazūd, un viņšpazudīs. Turpmāk Piena Zobs savu amatupiekops kaut kur Maskavā, Petrogradā, piečučmekiem vai citur, tas nav svarīgi.Svarīgi ir kas cits, lai viņu nevarētu dabūtrokā. Bet rokā viņu mēģinās dabūt veselsbars - policija, milicija un Caurspīdīgākompānija. Tieši šī kompānija bijavisbīstamākā. Nē, Piena Zobs nav zaļšsmurgulis, kuru var atrast un nobakstīt,viņš pratīs turēties ēnā. Bet Piena Zobuvar nodot. Kurš? Tas, kam viss ir zināms.Un kam viss ir zināms? Luciferam! Nu re,līdz ar to Pienā Zoba rīcība kļūstsaprotama.

Skaidrs, vispareizākais būtuLuciferam iedot atslēgu. Tankš, pa vēderu,

tankš, pa sprandu un - skaties! - Lucifersuzlido debesīs. Taču tehnisku iemeslu dēļtas nav iespējams, tāpēc atslēgas vietāLuciferam jādod akmentiņš. No savasbagātās dzīves pieredzes Piena Zobszināja vienkāršu patiesību - tas, kam tuuzdāvini kaut ko vērtīgu, ziepes tevnevārīs. Ja tā, tad Piena Zobs tagad varbūt mierīgs. Dzinējsuņi viņa midzeni uzostnespēs, bet Lucifers okultajos seansosturēs muti.

Mierīgu sirdi Piena Zobs piecēlās,nopurināja slapjās bikses un aizgāja,pazuzdams tumsā un lietū.

Desmitā dienaRīts pēc lielās līšanas bija

brīnumjauks. Spīdēja saulīte, pūta vieglsvējiņš, un čiepstēja zvirbuļi. Stipričiepstēja. Kad majors Āmuriņš pamodās,

viņš tūlīt saprata, ka zvirbuļus tepat durvjupriekšā kāds baro - tik skaļi mīļie putniņičiepstēja tikai tad, kad bija pabērtasdrusciņas un gāja vaļā kaušanās. Kas tasdrusciņu bērējs varēja būt?

Skaties, Pekinas Sunītis! Turklāt ļotismaidīgs un klanīgs.

- Labrītiņ, priekšniek! Piedodiet, kaparādos tikai tagad! Vakar es bijuatbraucis, bet pie jūsu vārtiņiem stāvējadivas mašīnas, tātad jūs uzņēmāt viesus.

- Godātais kompanjon, runājiet parlietu!

- Es tagad zinu, kur dzīvo Ķirmītis.- Ķirmītis?- Tas vājais kungs ar lielajiem

priekšzobiem.Majoram Āmuriņam nosarka

pakausis. Stipri nosarka, tātad viņš

nopietni uztraucās.- Tūlīt es, priekšniek, izstāstīšu, kā

man izdevās ...- To vēlāk! - majors Āmuriņš

Pekinas Sunīti pārtrauca. - Kur viņšdzīvo?

- Tukumā, priekšniek! Mazā, glītāmājiņā. Starp citu, Tukums ir skaistapilsēta.

No majora Āmuriņa dārza līdz Rīgaiar mazu motocikliņu var aizbrauktčetrdesmit piecās minūtēs, no Rīgas līdzTukumam - pusotrā stundā, tāpēc pieĶirmīša mājeles viņi bija īsi pirmsdesmitiem. Majors Āmuriņš kratījāsaizmugurē bez sevišķas sajūsmas, jocerība satikt Ķirmīti bija niecīga. Pēcvakardienas notikuma Centrāltirgū viņšbūs pazudis kopā ar korpulento kungu uz

ilgu laiku. Ja Ķirmītis atradīsies savārezidencē, tad tur jābūt kādam īpašam,neparedzētam iemeslam. Piebraucot pieĶirmīša rezidences, majors Āmuriņšredzēja, ka tādu iemeslu ir pieci. Tiklīdzmotocikliņš plirkšķēdams ieripojapagalmā, no šķūnīša, kas atradās iepretīmājelei, izskrēja divi suņi un pieci puikas.Visi puikas smaidīja, un visiem bija lielipriekšzobi. Kur tad, jaunie cilvēki, jūsutētiņa kungs? Re, tur jau šķūnīša durvīsviņš stāv ar cigareti lūpu kaktiņā unmierīgi skatās uz atbraukušajiem kungiem.

Pekinas Sunītis un majors Āmuriņšnokāpa no motocikliņa, atstutēja to pretstabu un noņēma ķiveres. Tā, nu viesivarēja sasveicināties ar namatēvu.Labdien, Ķirmīša kungs, vai mēs drīkstētuparunāt dažus vārdus?

- Kādā sakarībā? - Ķirmītis vaicāja.- Bez jebkādas sakarības, - majors

Āmuriņš atbildēja. - Mēs aiz ziņkārībasgribētu šo to pajautāt par jūsu kopdarbībuar kādu korpulentu kungu, kam ir nelielanosliece uz slepkavošanu. Būtu labi, jasaruna varētu notikt zem sešām acīm.

Ķirmītis to uzklausīja pilnīgivienaldzīgi, it kā sacītais neattiektos uzviņu.

- Ienāciet tepat šķūnītī!Tad viņš pagriezās un uzsauca

puikām, kas stāvēja pie motocikliņa.- Negrābstieties ap kloķiem!Šķūnītis bija īpatnējs, tikai ar trim

sienām, ceturtās sienas vietā divos stāvosdzīvoja truši. Būros, protams. Šķūnīšavidū stāvēja trīs tukši, otrādi apgāzti būri,ko Ķirmītis nupat bija remontējis. Ja

tukšam trušu būrim uzklāj avīzi, uz tā varļoti labi sēdēt, un līdz ar to kungiiekārtojās pavisam ērti.

- Ilgi mēs jūs netraucēsim, - majorsĀmuriņš pēc apsēšanās sacīja. - Ja jūsgodīgi atbildēsiet uz dažiem jautājumiem,mūsu ziņkārība būs apmierināta un mēsaizbrauksim.

Ķirmītis aizpīpēja jaunu cigareti.- Jautājiet vien.- To, kāpēc jūs ar korpulento kungu

braukājāt kopā, es nejautāšu, atbilde manjau iepriekš ir zināma, - vajadzēja naudu,lai piebāztu piecas rīkles. Cik cilvēkuminētais kungs nositis, arī es nejautāšu,jūs taču to nezināt, jūs neko neesat neredzējis, ne dzirdējis. Ar tādām personām,kas neko neredz un nedzird, man daudzkārtnācies runāt. Turklāt es esmu cieši

pārliecināts, ka savu roku jūs patiešām pieslapjām lietām neesat pielicis.

- Neesmu.- Ticu, ticu. Un tagad pasakiet godīgi,

kur jūs ņēmāt piķa mucas!- Mucas iekrāva mašīnā uz šosejas.- Kur tas notika?- Tālu krievos, šaipus Murmoveckas.

Mēs naktī stāvējām, piebrauca smagais unveči pārkrāva.

- Kādi veči?- Es viņus neredzēju, man lika sēdēt

pie stūres.- Ko viņi runāja, jūs, protams,

nedzirdējāt.- Neko viņi nerunāja. Kad piebrauca,

viens teica: «Privet ot Čudotvorca!»Pekinas Sunītis pielēca kājās, gribēja

kaut ko sacīt, bet aprāvās. Lūdzu,

ievērojiet - pielēca kājās, bet aprāvās!Pēc tam viņš atkal apsēdās uz trušu būra,taču majors Āmuriņš Pekinas Sunīšapielēkšanu kājās redzēja, jo viņš nebijaakls.

Neskatoties uz nelielo starpgadījumu,Ķirmīša izjautāšana turpinājās.

- Vai jūs pazīstat Čudotvorcu?- Nē.- Kas notika tālāk?- Mašīnu ar visām mucām mums

nozaga.- Bet zagli jūs noķērāt, mucas dabūjāt

atpakaļ, un pēc tam korpulentais kungsviņu nosita. Vai jums ir zināms, kas mucāsbija iekšā? Tikai nesakiet, ka piķis.

- Tur bija magoņu sula. Opijs.- Kas jums to teica?- Pārinieks, ko jūs saucat par

korpulento kungu.Majors Āmuriņš piecēlās un sniedza

Ķirmītim roku.- Paldies, jūs visu pateicāt. Bet tagad

uzklausiet manu padomu, Ķirmīt! Jums irgadījies ieķēpāties nelāgā lietā, tāpēctagad kādu laiciņu pazūdiet. Tie, kas jūssūtīja uz Krieviju, ir ieinteresēti, lainebūtu liecinieku.

- Viņi savas mucas ar opiju dabūja.- Mucās nebija opijs, tur bija kas

bīstamāks. Un tāpēc uz pāris mēnešiempazūdiet no redzesloka.

Ja cilvēki šķiras pieklājīgi, visiem irpatīkami. Ja namatēva puikas viesumotocikliņam nevienu kloķi nav aiztikuši,ir vēl patīkamāk. Tāpēc paliec sveiks,namatēv, viesi liek galvā ķiveres, sēžas uzplirkšķīša, pamāj ar rociņu un - aiziet!

Tālu viņi neaizbrauca. Tiklīdzmotocikliņš bija izplirkšķinājis ārā nopilsētas, Pekinas Sunītis to iestūrējakrūmos.

- Priekšniek, parunāsim! Vai jūszināt, kāpēc es pirmīt pielēcu kājās?

- Tāpēc, ka jūs pazīstat Čudotvorcu.- Jums taisnība, priekšniek. Es

kādreiz jaunībā restaurēju svētbildes, bettiem, kas noņemas ar svētbildēm, šis tasjāzina par svēto dzīvi. Redzat, daudzi nosvētajiem ir brīnumdarītāji, čudotvorci.Jūs saprotat, kāda liktenīga sakritība?

- Nē.- Ko Ķirmītis teica? Mucas ir

iekrautas mašīnā šaipus Murmoveckaskopā ar sveicienu no Čudotvorca. Bet turir čudotvorca Akakija klosteris! Tādsmaziņš, bet ir! Vai tagad jūs saprotat?

- Pie kā atrodas nozagtie bunduļi?Pie Akaškas! Bet Akaška ir tas patsAkakijs!

Ko teica majors Āmuriņš? Neko viņšneteica. Tikai vēlāk, kad Pekinas Sunītisaiz prieka apraudājās, majors Āmuriņšsacīja:

- Godātais kompanjon, uzklausietmanu padomu! To naudiņu, ko jumssamaksās bārdainais mākslinieks,neaizlaidiet ar dāmām, pietaupietvecumdienām! Bet diez vai jūs maniklausīsiet.

Pekinas Sunītis noslaucīja asariņasun atbildēja:

- Jums atkal taisnība, priekšniek!