Embed Size (px)
Citation preview
OJĀRAM
VĀCIETIM
80
***Kā es tevi vakar slānīju, dzīve!Tu biji to darījusiUn-to darījusi, Tavi vēji bij glupji un āboli – sīvi.Vai, cik daudz, dzīve,Tu vakar man biji nodarījusi!
Es biju tik stingrs un prasīju kā vekselisUn punktīgs – kā hronometrs,Un kā cietuma utsVeselīgs.
Es biju vakar nederīgs.
Es biju kā augonisNo nelāgas vielu maiņas,Es biju aizmirsisSavu sugu.
Tā gadās, kad aizmirst,Kas ir – iet kājiņām, Un kad ļoti gribas uz kādas
Muguriņas.
Tas ir – kad deg ūdensUn nedeg benzīns,Tas ir – kad aug šausmasUn neaug priedes.
Bet tu man naktīKā ubagamPasviedi savu Mēnesi.Un man tagad jāsakopj zeme,Kur viņu iedēstīt.
**Vai tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst, -Tikai to es tev gribēju jautāt,Kad apbļauts un aprunātsPārspēru kāju pār tavējo slieksni.
Tev kustas lūpas,Un es vēl nemāku nolasīt,Es tikai redzu,Kas tas nav „jā”.
Cik tas ir labi,Ka mēs vēl redzam...Un, lai parauj velns, ja arī jāsaskata,Cik esam kontuzēti.
Dod man papīru,Un es tev rakstīšuAr asiņojošiem, kliedzošiem burtiem:„Ieliec drošinātāju ausīs,Izņem radioaparātam, televizoram,Velns zin kam izoperēUn ieliec sev ausīs.
... ja tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst.”
***Šodien man nav nekāda tur trešdiena,,Šodien ir mana klusā diena:Ka es māku pļāpāt, tas sen jau ir skaidrs,Bet reizēm gribas tik traki kā ēstPārbaudīt sevi – vai tu māki klusēt?Tā ir viena varena mācēšana,Kad puķes zied klusāmUn vilcieni noiet no sliedēm bez trokšņa,Un neklaudz durvis, un nečab soļi,Bet gaidītais atnāk un nosēžas pretī,Un sākas tā varenā runāšana,Kur vārdi nav vajadzīgi.
Naktsvijole
Balto koncertu laiksbaltā miglāun spīgojot jāņtārpiņiem,lai var redzēt notis.
Bet naktijnemaz tās nav jāredz,nakts zina savu dziesmuno galvas
Un galva reibstno tās smaržīgās dziesmas,ko naktstagad spēlē uz naktsvijoles.
Un visi noreibstun arī pats muzikants,un viņa vijole
***Brauciet tikai pilnos kilometrus,skatieties ar vaļā diafragmu,fiksējiet ar asumu vislielāko,citādi nav starpības starp Birmuun starp pirmo mīlestību – pelēks, izjusts, izbaudīts un izēstspretī nāk viss pirmais, kas ne reizi neatkārtosies.
Ieprogrammējiet to visu dziļumā – nervu šūnas vismazākajā planētiņā,padariet par savu neatņemamo,neiedomājamo bez jums, nepārtraukto,tikai tad tā ietietkņudēšana,tikai tad tā redzētniezēšanaar jūsu pašu dzīva kļūs un dzīvosun būs katrai stundai nevainība,un būs katram notikumampirmā nakts.
Zemi šupojošs,zaļš rītspēc pirmās.
***
Ir tāds mūzikas instruments – rīts,viņš pats iespēlē pirmo akordu,pārējo visu tev pašam jāatmin un līdz vakaram jānospēlē,un, ja nospēlēsi, tev tikstuvā Gauja un tālā taiga,zilgans vakars un pūkains rītstavā bezmiegā nožļarkstēs asikā uz cementa krītoša dzelzs, jo tur saplīsīs jaunā diena,kurai nobeigtās māsas žēl.
Ir tāds mūzikas instruments – rīts,ir tāda prtitūra kā - dzīve,ir tādas lietas kā – spēks un nespēks.
Un saule iedod tev pirmo stīgu.
***Mīļais, kāp debesīs,pētī – kā sniegi krīt,tausti ar pirkstiem – no kā var lietus līt,krīti,lai zini,kā ir, kad krīt.
Ja gribi lidot rīt.
Mīļais, kāp debesīs,tur acis mīt,ar kurām pasauliieraudzīt.
***Lai bērni plūc pienenes.Bērniem piemīt ass saules trūkums
Bet tev es neļaušu bradāt.
Nē, es neaizstāvukaut kādu puķi – es aizstāvu savu sauli.
Man ir kaprīza saule – tā nespīd,ja nespīd pienenes apakšā.
Un tajā dzirnavu dīķītu auto nemazgāsi.
Ne ēdamo karpu dēļ, bet tāpēc, ka es te atdzeros,sālītu standartu pārēdies.
Un buldozers tev iedots,lai tu kļūtu badains buldogsun izkamptu dzīvu gabalu
no manas dzimtenes miesas.
Bet tu esi badains.Baigs ir tas bads – no lietu,domuun jūtupārēšanās.
***Kas ir aizsniegti griesti?Apziņa, ka par zemiem.Un kas ir noķerts vējš?Tas, kas par lēnu skrien.Kas ir sveloša sāpe?Ziņa, ka nesadzīst.Un kas ir tavs paša mūžs?Atzīšanās, ka īss.
Kas ir tas, kāpēc stāvi?Bailes, ka varu sasniegt.Kas ir bailes, ko sasniegt?Bailes, ka nāksies iet.
Un kas ir iešanas bailes?Bailes, ka sasniegšu atkal.Un tās bailes no – atkal?Tas, ka būs jāiet atkal.
Kas ir tās iešanas šausmas?Tas, ka es nesaprotulietas, kurām nav beigu.
***Ja es necienu pretinieku,Tad es necienu savu cīņu,
tad es apsmeju savu gribu,apšaubu savu spēkuun viltoju, dzīve, tevi,par ko es vēl netieku cietumā,bet netverams gaisāpār galvujau karājas spriedums.
Ja es nespēku neatzīstu,Tad man navUn dot nedrīkst manSpēku.
Slaloms
Es nepiedalos tajā slalomā,Kur notis detonē,Kur krāsa degradē,Kur vārdi dezertēNo savām pozīcijām...
Es zinu elpu aizraujošo – Lejup!
Bet kāpju elsodamsun atstāju aiz sevisbaltu “skujiņu”.
Tāpat kāpj egles debesīs – ar skujiņu.
Man tajās tukšās debesīsnav it nekā ko darīt – man vajag tikaipašu kāpumu.
Pār savu nespēku,
pār savu nevaļu,pār savu kūkumu,pār savu kūniņu...
Cik mūmiju nav teikušaska tūliņ piedzims tauriņš.Bet manas dzimtās zemes debesīskāpj egles,un grūts ir kāpums,
tāpēc kāpj ar skujiņu.
Klusums
Tāds klusums, kuram pāri stāvētvien sena tautasdziesma drīkst.Tāds klusums, kāda tikai nāvei…Varbūt pat tai nav vajadzīgs.
No dziesmām atbrīvoti zari,un viļņu skaļās mutes ciet,un basām kājām pavasarispār ūdeņiem kā Kristus iet.
Tāds visaptverošs klusums ir te,Lai atjēgtos no dzīves pirts,Jo tādā klusumā var dzirdēt – Vai tev ir palikusi sirds.
Un tajā klusumā man stāvēt,Lai mūži pāri galvai krīt.Tāds klusums, kuru tikai nāveVēl klusāku var padarīt.
***Man bail no zināšanas.Bail.Bet dzīves stundasnedrīkst kavēt.Es kāpju kailā kalnā,un, zinādams, kas no tā pavērsies, es nezinu.kā sakne plēšuzināšanas akmeniun nezinuvai tas nav bezgalīgsun visu laiku mankā sunim kaulutikai cīnīšanās mokasatmetīs…Es kāpju.Kailais kalnsno šķidras miglas tinas,tās skrandas
tūlīt pievāclupatlaši vēji…
Man plašums paveras.Tas plašumsman nav zināms!Man bail no zināšanas.Un es esmu Uzvarējis.
***Es reizēm brīnījos pats – kāpēc jāpētī vārdskā neredzēts zvērs,kā neiedomājamssvešzemju putns?
Var iztikt nepētījis.un visi vārdi kļūstzvirbuļi – acs neapstājas,visi vārdi kļūst gaiss – acs neredz.
Visi vārdi kļūstistabas temperatūras – acs neapstājas,acs neredz,auss nedzirdun āda nejūt.
Bet ja ir tā,
tad kāpēc tiem vārdiemdzīvot?
lai palieknekad vēl neieraudzītizvēri,nekad vēl neiedomātiputni,jo vārduikvienutu katrureiz izrunā pirmoreiz.
***Izdegušas ugunis pazīst pēc pelniem,izžuvušas upes – pēc smiltīm, cilvēku pazīstpēc nāves.
Tāpēc tik stipri, dzīvs būdams,viņš meklē sevi.
Pa zālēm.Pa mežiem.Pa debesīm. Zemi. Pa sakarībām. Un nesakarībām. Pa īstenībām. Un pasakām.
Bet pasakas arī ir īstenības –pasakas dzīvo pēc teicēja nāves un pēc pasakas pazīst tās teicēju.
Gaidīšana
Pār upju tušām, pār aizmigušām, es gaidu aršanas laiku un dzērves,kam sen bija jābūt jaupārnākušām.
Es gaidu sudraba tvaikupār tīrumu un sudraba cīrulipāri.
Es gaidu visu laiku, un gaidot es esmu vārīgskā asns no tās zemes, uz kuras es nedroši izrāpoju, bet kurā es ieiešu drošs.
Es zinu,
ka esmu šīs zemes bērns,nekāds viņas košumsvai kronis,reizēm tā zaļā zālīteun reizēm – pērn,bet it nekad – iztaponis.
Šai zemei es piederu ar visām jušanām, ar visiem smaidiem un veidiem, pār upju tušām, pār aizmigušām, vēI vienu savu piedzimšanu gaidīdams.
Ikdienišķais
Ar ikdienas sīkumiem nokāvies, ap viņiem noskrējies šmaugi, vairs debesis nejūti, no kā līst,un zemi nejūti, no kā aug tavs prieks, tava sāpe un bērneļi,un tad lielais apmāns uznāk – kā vista pa smiltīm pēries,tu domā, ka esi ko uzaris. Ne vella! Uz sēkļa uzskrējis,un laiviņai ribas lūst – tu sīkumus neesi uzvarējis,bet centīgi iesprucis gūstā.Un tagad ap tevi jautritas sīkumu cietumsargs ņerdz.Bet tā ir tā lielā dioprtija,ka sīkumus vispār neredzēt.Ja pātrūks prasība iekšķīgāpēc vienreizējā un dievišķā,tad pārvēršas ikdienišķajāpat mūsu maizīte dienišķā.
***
- Kas tev sāp? –bieži vien nejautā …«Kas radis rāpot,tas lidot nejaudā.»Tad kāpēc senes zaļu virzu redzu uz Mēnessun zaļu ķirzaku?Tad kāpēc zvaigžņu akāplaiksnī un zvīlun nepasakāmoman runā mīlestība?Kāpēc es, sīkais,saceļos pret,kad spalgā švīkākrītot mirst meteors?Mazs zemes rāpulises tiešām esmu;bet, ja tas man sāp,vai es tur jau neesmu?
Laiks
Es esmu redzējis – apstājas acisun nomirst laiks.
Laiks – mirstīgs,mums paliek tā atmiņas,fotogrāfijas un maģiska nojauta,ar kuru uz zibensmirklimēs reizēm ielecambijušā laikāun retie – nākotnē.
Man šodien apstājas acisno domām par to,kādi sev šķietamun – kādi pa īstamesam.Rets brīdis,Kad cilvēks ielecEsošā laikā.
Šo pašu svētāko tu neaizmirsti:Vai celies debesīs, vai jūras dzīlēs nirsti,Vai draugu pulkā dali savu prieku,Vai viens pats satiecies ar pretinieku-Tu esi Latvija!
