ŠOKS (šucmaņu orģijas kara sākumā)socparty.lv/documents/books/soks.pdf · 2013-05-06 · Nē, par tādu iespējamību pat domāt negribējās. Apziņa it kā meklēja gaišus,

1

Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā (ŠOKS)

ŠOKS (šucmaņu orģijas kara sākumā)

„Mēs, cilvēki esam gatavi noticēt jebkam, izņemot patiesību. … Nekas tā nesekmē aizmiršanu kā karš. Mēs visi klusējam un

cenšamies sevi pārliecināt, ka viss, ko esam redzējuši, darījuši un iemācījušies no sevis un citiem, ir tikai ilūzija, pārejošs murgs. Karam nepiemīt atmiņa, un neviens nemēģina to izprast. Līdz pienāk brīdis, kad nav palikusi neviena balss, kas varētu pastāstīt par notikušo. Karš atgriežas tieši tad, kad neviens to vairs nepazīst. Tas atgriežas ar citu seju un citu vārdu. Lai aprītu to, kas vēl palicis.”

(K.R. Safons ”Vēja ēna”, Zvaigzne ABC, 2009.)

2


Šucmaņu Orģijas Kara Sākumā

SaturS

I NĀVES SPRIEDUMA NEBIJA ................................................

Es izbēgu nāvei ..........................................................Ienaidnieku vidū ........................................................Bēgot nošauts ............................................................Kā nogalināja manu tēvu? ..............................................Bende sveicina savu upuri ..............................................

II BAISĀ ĢEOGRĀFIJA .......................................................

1941. gada 14. oktobris ................................................Mēs gaidījām atbrīvotājus ..............................................Tērvetes fašistu rokaspuišu darbs .....................................Kā Augstkalnes aizsargi rīkoja cilvēku medības .....................Fašisma upuris ...........................................................Zvārdes pagastā .........................................................Asiņainās pēdas ..........................................................Vecsaules kūdras purva briesmoņi ....................................Auce okupantu jūgā .....................................................Kā hitlerieši iznīcināja Jelgavas iedzīvotājus .......................

III ACULIECINIEKU STĀSTI ..................................................

Jelgavas dedzināšana ...................................................Posta vētra lauku sētā ..................................................Fašistiskā cietuma pēdējās dienas Jelgavā ..........................Dobeles atbrīvošanu atceroties .......................................Lāsts slepkavām .........................................................

IV PA CILVĒKU MEDNIEKU PĒDĀM ..........................................

Bads .......................................................................Dēlus nomocīja ..........................................................Viņš bija komjaunietis ..................................................

3


Viņu nodeva brālis .......................................................Viņus laida saplosīt zvēriem ...........................................Aktīvists Voldemārs Zeilers ............................................Viņiem vajadzēja asiņu .................................................

V NĀVES NOMETNĒS ........................................................

Nometnes šausmas ......................................................Atgriešanās no katorgas gaitām .......................................Četrās nāves nometnēs .................................................Arī viņu nonāvēja fašisti ................................................Ko es pieredzēju nāves nometnē Vācijā? ............................

VI KUR IERAKSTĪS MANA TĒVA VĀRDU? ...................................

Pērkona lietus noskaloja… .............................................Četrdesmit pirmā gada vasara.........................................Mamju ģimenes piemiņai ...............................................Atmiņas par Raņķiem ...................................................Rudzu laukā ..............................................................Pionieru vadītāja ........................................................Šai naktī, pirms gailis dziedās… .......................................Upuru vizītkartes ........................................................Par manu dzimto pusi Zasu 1941. gadā .............................SD tīkls Latvijā ...........................................................Pavēles un izpildījums ..................................................Misija –piepildīt vēsturi ar savām asinīm ............................

VII MĒS - ČETRI .............................................................

VIII KUR TAISNĪBA MĪT? ......................................................

Andrejs – taisnības meklētājs ..........................................Vecīša padoms ...........................................................Saruna ar meiteni .......................................................Kunga taisnība ...........................................................Ceļinieks – skrandainītis ................................................Zemnieka nedienas ......................................................Agronoma sūtība .........................................................Inteliģences maniere – vārdu un žestu laviere ......................

4


Un pārvērtās cilvēku šāvēji… ..........................................Tikai tad, ja sapratīs ļaudis lietu gaitu ..............................Latvju zeltenes pārdotas kā verdzenes ..............................Kam nauda, tam taisnība! ..............................................Dzelteni pīļdīķa burbuļi ................................................Valstij nav naudas un beigta balle… ..................................Nabags par bagāto balso kā traks .....................................

IX ARĪ TĀDS BIJA RĪTS .......................................................

X IEDĒSTIET ROZES… ........................................................

XI GORDIJA MEZGLS .........................................................

XII MŪSU STRĒLNIEKIEM PĀRNĀKOT ......................................

XIII „ES ŅEMŠU SEV PALĪGOS TOS ČETRUS!” .............................

XIV KAD NEBŪS VAIRS NEVIENA… ..........................................

XV VILKA KAUCIENS .........................................................

XVI TIKAI FAKTI (fragmenti no Vēsturnieku komisijas Rakstu 16. Sējuma) ....................................................

5


PrieKŠvārdS

”Visvairāk pakļauts ir tas, kurš iedomājas esam brīvs.” (J.V.Gēte).

”Patiesība ne nieka necieš no tā, ka kāds to neatzīst.” (Fridrihs Šillers)

Vesels cilvēka mūžs – 70 gadi pagājuši kopš tās dižās slepkavošanas, ko klāj aizmirstības putekļi un melu piramīdas. Ai, cik daudz lappušu pierakstīts par vagoniem, Sibīriju un represētajiem! Tā vien liekas, ka tikai tāda ir Latvijas vēsture. Bet tā nav visa patiesība, tā ir pavisam maza aisberga daļiņa. Pats aisbergs ir neredzams, bet vai tāpēc neesošs?

Sabiedriskā doma pašlaik tiek veidota aizmirstības, puspatiesību un noklusēšanas gaisotnē. It kā nebūtu bijušas cilvēku nošaušanas tepat Latvijā. Bez vagoniem un izvešanas, bet - bez cerībām izdzīvot.

Mans tēvs Arnolds Cīrulis bija to 179 skaitā, kurus 1941. gada 14. oktobrī no Jelgavas cietuma izveda uz nošaušanu. Nošāva 178, manam tēvam izdevās izbēgt no bedres malas. Un tikai tagad es apjaušu, cik tā bija milzīga laimes loze. Lasu šos aculiecinieku stāstus un apzinos ļaunumu, kuru nedrīkst aizmirst, lai neatkārtotos kas līdzīgs. Tieši tagad, kad puspatiesības un citādos vārdos nosauktas patiesības melu veidolā atkal virmo gaisā, un nacionālisms runā viltus mēlēs.

Padomju aktīvisti – cilvēki, kas toreiz ar sirds degsmi veidoja jaunu dzīvi, kas gribēja labklājību ikkatram, nevis tikai izredzētajiem. Vispārēju labumu visiem – tā ir humānisma augstākā raudze, morāls pārākums.

Varbūt tāpēc šodienas Latvijā ir morāla krīze un humānisma deficīts? Viens no iemesliem tas ir pavisam noteikti.

Cieņā un pateicībā par viņu mūžu es veltu šo grāmatu tiem, kas dzīvo ar šo pašu ideju – labklājību visiem!

Literārā redaktore un izdevuma sastādītāja A.Zusāne

6


7


8


NāveS SPriedUMA NeBiJAArnolds Cīrulis

eS izBēgU Nāvei

Karš! Karš! Karš!Ne vārdi, bet vesera sitieni apziņā. Desmit kilogramu smaga

vesera, kādu lietoju vēl pirms pāris gadiem celmu malkas sagatavošanai. Kā tad tā? Tik nemanāmi, tik pēkšņi šis karš uzbrucis! Vai tikai nesapņoju? Atmodīšos, un kara nebūs. Viss ritēs ierastu gaitu, Jaunauces pagasta izpildkomitejā nāks un ies cilvēki, jaunie darba zemnieki, lai tuvāk uzzinātu par valsts palīdzību siena pļaujas laikā. Vasara solīja bagātu gadu, un siena pļauja bija sākusies.

Tagad pār lekniem laukiem soļos kara dievs, un neviens pļāvējs nevarēs līdzināties viņam.

***

Ar mani bija biedri. Diendienā esmu dalījies ar viņiem savās domās, viss allaž likās pareizi, labi, un šķita – tā būs vienmēr.

Taču pēkšņi jutu, ka manas atziņas par lietām un parādībām ir ļoti nepilnīgas. To pierādīja triju padomju aktīvistu saruna. Tajā piedalījos es, komsorgs Arvīds Pāvuliņš un komjaunietis Osvalds Bullis.

- Mums būs grūti! – bilda komsorgs.Osvalds viņam piekrita. - Vai tu nepaskaidrotu savu domu tuvāk? – jautāju mazliet

ieērcināts. - Aizsargi celsies kājās, - mierīgi un pašpārliecināti atbildēja

komsorgs.Es dedzīgi atspēkoju šo domu. Runāju par septiņsimt gadu

verdzību, ko latviešu tauta cietusi vācu baronu jūgā, par to, ka visi par šo verdzību esam mācījušies skolās. Nevar taču būt, ka šie aizsargi, kaut arī viņi ir saimniekdēli, gribētu iet fašistu pavadā.

9


Vai tāpēc, lai baltvāci varētu piepildīt savus draudus – jūgt arklā latviešu zemnieku?!...

Arvīds ar Osvaldu palika pie sava. Viņi atgādināja par vācu izpletņu lēcējiem, kas it kā parādījušies pie Mizaišiem un Bramaņiem jau kara otrajā dienā.

Tādas lietas es nebiju dzirdējis. Bet kas tur liels! Pieņemsim, ka tā ir taisnība. Ienaidnieks cer uz daudz ko un savā labā cenšas izmantot visus līdzekļus. Bet tas viņam nekā nedos. Ko gan lielos notikumos var nozīmēt daži cilvēki!

- Bet šie cilvēki radīs atbalstu, organizēs nekārtības, - neatlaidās komsorgs.

Nē, par tādu iespējamību pat domāt negribējās. Apziņa it kā meklēja gaišus, tīrus cilvēkus. Meklēja, lai augtu morālais spēks. Šī tieksme bija tik valdonīga, stipra un reizē naiva, ka tā lika aizmirst šķiru cīņas loģiku, kuru dzīve man bija mācījusi.

Atcerējos 1939. gada vasaru, kādu saulainu svētdienu, kad kopā ar savu paziņu Ēriku Martinsonu biju iegājis Jaunauces aizsargu namā. Es raudzījos, kā jaunieši spēlē galda tenisu. Pēkšņi pie manis piestājās jauneklis ar spožām pogām – jaunsargs, aizsargu sportists Rihards Vite.

- Jūs esat aizsargs? – mani sasniedza jautājums, spalgs kā šāviens.

- Nē, - atteicu izbrīnīts. - Tad jums šeit nav ko meklēt! Aizsargu namā, izņemot

sarīkojumu laiku, ieeja atļauta tikai aizsargiem. Gāju uz durvīm, un manī uzvirda dīvains lepnums, ka neesmu

biedrs šajā priviliģētajā organizācijā. Domu biedru draudzīgo plecu izjutu arī kara pirmās dienas

vakarā, kad pagasta izpildkomitejā sanāca aktīvs. Par cīņu un nepieciešamību mobilizēt visus spēkus, par pašaizliedzīgu darbu aizmugurē runāja partorgs Žanis Timmermanis.

- Vai ir kādi jautājumi? – partorgs pārlaida skatienu klātesošajiem. Kādi jautājumi gan varēja būt? Klusumu pārtrauca kāda jauna balss:- Hitleru mēs miltos samalsim!

10


Vērīgi ieskatījos jaunajā cilvēkā. Nez kāpēc viņa patētiskais sauciens man likās neīsts. Tas taču bija Rihards Vite – tas pats, kas kādreiz mani kā suni izraidīja no aizsargu nama. Daudzsejainais cilvēks – jaunsargs Vite, aizsargu sportists Vite, beidzot – komjaunietis Vite. Daudzi brīnījās, kā gan Rihards Vite varēja iegūt komjaunatnes biedra karti.

Manā zemapziņā nogūlās tumša aizdomu ēna.

***

Mēs, grupa komjauniešu un jauniešu, bijām apņēmušies stāvēt sardzē pie pagastmājas līdz galam. Kāds šis gals būs – par to mums nevienam nebija skaidra priekšstata. Mēs bijām spriega spēka pilni un gatavi ienaidniekam dot pretsparu. Mums bija telefona sakari ar Auci un apkārtējiem pagastiem. Mēs pastāvīgi sazinājāmies ar kaimiņiem.

Jelgavas apriņķa rūpniecības kombināta direktors Artūrs Hermansons atveda sešas kaujas šautenes – taisni tik, cik mūsu grupā cīnītāju. Līdz ar šauteni katrs saņēmām trīsdesmit patronu. Katru nakti pie pagastmājas izlikām posteņus. Paši uzturējāmies pagasta izpildkomitejas telpās.

Mūsu vidū nebija pagasta partorga, pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja Leļa, projām komsorgs Pāvuliņš un arī Osvalds – viņi jau pirms vairākām dienām devās uz austrumiem. Atceros, kā Arvīds centās mani pierunāt iet viņam līdzi. Bet radio skaļi sauca: “Nepadodieties panikai!”

Mēs negribējām padoties panikai un palikām. `Ap mums kļuva arvien drūmāk, arvien vientulīgāk. Apkārtējās

pagasta izpildkomitejas vairs neatbildēja. Uz mūsu zvaniem no Rubas drīz sāka atsaukties citas balsis, kaut kādi “brīvie latvieši”, kas solīja mūs izkvēpināt. No Zvārdes atklīda tumšas baumas, ka tur visi padomju aktīvisti esot noslepkavoti. Baumu kļuva arvien vairāk. Tās runāja par vācu izpletņu lēcējiem, kas izmesti no lidmašīnām vienā vai otrā pagasta malā vai arī kaimiņu pagastos. Vislielāko satraukumu radīja ziņa, ka rietumos no mums vairs nav padomju karaspēka daļu. Kādu dienu izpildkomitejā ieradās pāris pagasta vecsaimnieku. Pagrozījās pieņemšanas telpā, paklausījās

11


mūsu savstarpējās sarunās un, neizteikuši nekādu vērā ņemamu vajadzību, aizgāja.

- Spiegi! Saki, ko gribi, tie bija spiegi! – pārliecinoši apgalvoja Augusts Vītols, kas bija pats vecākais mūsu grupā.

Komjaunietis Bruno Bērmanis pēc kādas savas sardzes reizes man ziņoja, ka rīta agrumā novērojis kādu noslēpumainu tipu signalizējam ar karodziņiem meža malā. Nav bijis iespējams noskaidrot, kam šis, aizsargkrāsas drēbēs tērpies vīrs, signalizējis.

Klusums kļuva nomācošs. Tā vien gribējās to sašķelt ar ieročiem, ar cīņas troksni sadrupināt tūkstoš gabalos. Lai nāk kaut vācieši – mēs, seši komjaunieši un jaunieši, cīnīsimies! No Auces milicijas mums apsolīta palīdzība. Mēs noturēsimies savā no akmens celtajā pagastmājā, kamēr atsteigsies palīgspēki. Droši vien, pirmie vācieši būs kādas nelielas izlūku grupas, kuras mēs varēsim atturēt...

***

28. jūnija dienas nogalē klusumu pāršķēla spalgs telefona zvans. - Jūs nolieciet karotes! – kāda balss kliedza vada otrā galā. - Kas, kas? – es nesapratu. Sveša balss skaidrā latviešu valodā atkārtoja uzkliedzienu. Tas

arī bija viss. Dūkoņa aparātā liecināja, ka runātājs uzkāris klausuli. - Kas zvanīja? No kurienes? – ieskrējis telefona centrālē, es

jautāju. Kalsnais telefonists Johansons neatcerējās. Viņam liekoties, ka

piezvanīts no Ķērkliņu centrāles. - Muļļa! – nenoturējos neizlamājies. – Ķērkliņu centrāle jau

vairākas dienas nestrādā. - Bet zvanīja! – plātīja rokas kalsnais. Ārā dunēja šāvieni. Telefonists nodrebēja, nobālēja un ar roku

krampjaini tvēra pēc krēsla atzveltnes. Šķita, ka viņš zaudēs samaņu.

- Vai jūs baidāties? – jautājumā centos ielikt tik daudz nicinājuma, cik vien spēju. Taču telefonists to pat nesajuta. Viņš tikai atzinās: jā, ļoti baidoties. Jaunā vara viņu pakāršot.

- Kāpēc? - Tāpēc, ka es kalpoju boļševiku telefonu centrālē.

12


Man likās, ka runāju ar cilvēku, kas atvadās no dzīves...Paķēru savu šauteni un metos ārā. Tā jau biju pārāk ilgi noņēmies

ar šo bailuli.

***

Klusums bija pāršķelts. Ārā stāvēja mani puiši – Jānis Strautiņš, Kārlis Butnāris, Bruno

Bērmanis, Antons Statkus, pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Augusts Vītols.

- Kas šāva?- Mēs paši, - man atbildēja, - izmēģinājām šautenes.Sarunu pārtrauca Vītola mājiens uz Apšupurva meža pusi:- Sākas!No meža uz mūsu pusi strauji devās ar šautenēm bruņoti vīri.

Pa vienam viņi pārskrēja Ezeres upes laipai un platā frontē centās ielenkt pagastmāju.

Iesteidzos izpildkomitejā, lai pa telefonu izsauktu solītos palīgus no Auces.

- Tieciet paši galā! – man atbildēja. - Bet jūs taču solījāt, - mēģināju atgādināt. Dūkoņa aparātā liecināja, ka Aucē mūsu rūpes nesāp. Ārā puiši bija apjukuši. Viņi gaidīja manus rīkojumus. - Ieņemt pozīcijas, izvērsties ķēdē uz Vītola mājas pusi! – es

teicu. - Vai mums pirmajiem šaut?- Jā, varat šaut arī pirmie! Uzbrucēji vienmēr ir uzbrucēji!Puiši steigā ieņēma pozīcijas. Pretinieks pats atrisināja dilemmu:

pretējā pusē atskanēja šāvieni, un pirmās lodes aizspindza pār mūsu galvām.

Šķita, ka manās krūtīs sastingtu cietas, līdz galam savilktas stīgas. Tās bija spīvas naida jūtas. Naida jūtas pret nezināmo. Taču šis nezināmais jau bija kļuvis par zināmo. Tas bija karš, kas nule atnācis arī līdz mums.

Tagad pret mums vērsās uguns brāzma. Veseliem spietiem spindza šauteņu raidītās lodes. Mūsu frontes kreisajā flangā, upmalas

13


pusē, kur atradās kurpnieka Šauļa māja, steidzīgi un nervozi rēja automāts. Kveķšķu balsīs skanēja revolveri.

Man iepretim, aptiekas mājas bēniņu logā, parādījās šautenes stobrs, kas uz mūsu pusi raidīja vairākus šāvienus. Ietvēru stobru savas šautenes mērķekļa lodziņā un izšāvu. Pajuka stikli un ķieģeļu drumslas. Stobrs pazuda.

- Ahā, viens ienaidnieks beigts! – caur zobiem noteicu, kaut gan aiz gandarījuma gribējās kliegt.

Abās pusēs dārdēja šāvieni. Ienaidnieks jau labu brīdi nebija samanāms. Tas tikai pa biezo āboliņu līda tuvāk. Varēja redzēt, kā kustējās zāle. Aplencēji mūs apņēma arvien šaurākā lokā. Pēkšņi, metrus piecdesmit attālu, ieraudzīju gaišmatainu galvu. Nomērķēju un izšāvu. Galva pazuda un vairs nerādījās.

- Otrs! – likās, skaitīja mana sirds. Labu brīdi šāvis, pēkšņi apjautu, ka citas šautenes manā pusē

vairs nerunā. Kur palikuši pārējie? Šis jautājums dunēja nevis apziņā, bet asinīs. Katra lāse kliedza

pēc biedriem. Kliedza un nesagaidīja atbildi. Pirmo reizi izjutu šausmas – nomācošas, paralizējošas, bezprātīgas. Izslējos visā augumā un metos skriet uz Mežvidu ceļa pusi. Aiz manis dārdēja nekārtīgu šāvienu jūklis. Likās : šauj visi uzbrucēji, un nav iespējams šai uguns ellei iziet cauri. Kuru katru brīdi gaidīju nāves triecienu mugurā. Kuru katru mirkli, lai pēc tam sabruktu... Nē, jādzīvo, jādzīvo!...

Iekritu ceļa grāvī neskarts. Bet līdz mežam vēl tālu. Diezin vai līdz tam tikšu. Pēkšņi man priekšā grāvī – kāds stāvs, tērpts zaļganās drēbēs. Tāds kā formas tērps... Vai viņam nav arī šautene? Vai tas nav viens no uzbrucējiem? Izšaut pirmajam, tad būšu glābts. Tikai pirmajam...

Acumirklī piemetu šauteni pie vaiga. Nē, iedomātais pretinieks pacēla roku. Viņš bija kā sastindzis aiz

šausmām. Tas bija jaunais darba zemnieks Dmitrijs Luns. Uzsaucu, ka jālien atpakaļ – uz meža pusi – bet viņš joprojām nekustējās. Aizspraucos nekustīgajam ķermenim garām un devos tālāk.

14


Mežā mani sagaidīja biedri. Jutos labi, gandrīz jautri, jo kritušo, no kā visvairāk baidījos, mūsu vidū nebija. Nervu spriegums atslāba.

Sākām ceļu uz austrumiem. Uz priekšu izstiepuši šautenes, devāmies cauri mežam, gatavi briesmu gadījumā aizsargāties. Rīta pusē Mucenieku mežsarga mājās palūdzām maizi un pienu. Mums atteica. Sapratām – šiem cilvēkiem esam ienaidnieki.

- Mums ir šautenes! – norādījām uz saviem ieročiem, un tūdaļ galdā parādījās prasītais.

Rītausmā šautenes noglabājām mežā pie pašas Auces, lai pilsētā mūs neuzskatītu par diversantiem. Padomju varas iestāžu te vairs nebija. Visi apstākļi no jauna viesa mulsumu un neziņu.

Aucē mūsu pulciņš izklīda. Palikām tikai trijatā – es, Jānis Strautiņš un Kārlis Butnāris. Devāmies tālāk uz austrumiem.

- Jāiet, - drošināju abus draugus, kas bija mazrunīgi un noslēgti. – Jāiet! Tur būs citādi nekā šeit! Tur uz ienaidnieku šaus no katra krūma. Tur nav aizsargu...

- Mēs nekur netiksim!- Vai cauri frontei iespējams izlauzties? - Ko tad mēs esam noziegušies? Esam tikai stāvējuši par

pienākumu līdz galam. Esam bijuši godīgi līdz galam. Nav pasaulē bijusi valsts, kur to uzskatītu par noziegumu.

- Hitlera radio jau runā par Maskavas ieņemšanu. Kur un kad mēs varam panākt fronti...

Jā, kur un kad? Bez ceļiem, pa mežiem, pāri platām upēm, purviem. Tiltus apsargā. Biedru prātojumos daudz taisnības. Pat nemanīju tajos bezgalīgu naivitāti un bērnišķību.

Pavērsāmies uz Jaunauces pusi, gājām mājās, un nekad mājupceļa soļi nav bijuši tik smagi.

***

Karš līdz nepazīšanai pārvērtis mūsu mājas. Piederīgos pastāvīgi terorizē. Vecākus vai katru dienu sauc uz pagastmāju, vēlāk uz mežniecību, kur novietojies “pašaizsardzībnieku” štābs. Tur pratina, tirdī par dēliem, draud: ja dēli nepieteiksies – nošaus visus piederīgos un radus. Nošaus tēvu, māti, māsu, nošaus vecos Butnārus, Strautiņus, varbūt netaupīs pat Jāņa brāli Indriķi – šo

15


raudulīgo činkstuli, kas savu nožēlojamo dzīvi jau sen saistījis ar aizsargiem.

Nopietns atgādinājums – piederīgos sodīs, kā iepatiksies. Mūsu drāma sāka noslēgties jau slēpšanās pirmajās dienās.

Kārtējo reizi uz aizsargu štābu aizsauca manu un Kārļa tēvu. Nez kuro reizi tirdīts, vecais Butnāris nav izturējis un pateicis:

- Kārlis rudzos!Mans tēvs, kā vēlāk pats stāstīja, tikko noturējies, lai neatvilktu

roku un neiesistu pļāpam pa seju. - Lai nāk ārā! – iekliedzies Ulmaņa laika policists Jēkabsons,

tūlīt gan piebilzdams, ka nekas ļauns nenotikšot. Būšot tikai viss jāpastāsta.

Jau dažas dienas pirms šīs sarunas mežā biju palicis viens. Kārlis ar Jāni, nekā neteikdami, no manis aizgāja. Bet pēc tam, kad viņus kopā ar citiem padomju aktīvistiem ieslodzīja pagastmājas pagrabā un virs durvīm uzlika uzrakstu “Jaunauces pagasta izpildu komiteja”, mans stāvoklis šķita bezcerīgs.

Traģisma pilnie apstākļi, atbalsta trūkums citās padomju iestādēs un organizācijās, izmisīgie un veltīgie zvani uz Auci pēc palīdzības, apkārtējās sabiedrības vēsā attieksme pret mūsu cīņu, piezīmes par “puiku blēņošanos”, kad patiesībā “viss jau bija cauri”, - visa tā pietika, lai radītu drūmu, izmisuma pilnu noskaņu. Bija sairis pat mūsu nelielais pulciņš. Pēdējā brīdī vairs neviens nebija domājis par biedriem, par kolektīvu. Mani šausmināja, cik ļoti, ļoti maz cilvēku sirdīs vēl bija iesakņojusies kolektīvisma un biedriskuma humānā ideja.

Mani apcietināja radinieks Roberts Rusmanis, kas jau okupācijas pirmajās dienās bija saistījies ar “pašaizsardzībniekiem”. Es atcerējos, ka šī radinieka laukos pirms kara , gājējs būdams, tiku lējis ne mazumu sviedru.

Bija saulaina piektā jūlija diena, un dabā nekas neliecināja par sākušos traģēdiju.

***Skolas saimniecības ēkas nelielajā telpā bijām saspiesti

septiņpadsmit cilvēku. Nu jau vairākas dienas atradāmies te.

16


Pagastmājas pagrabs bija vēl šaurāks. Mūsu cietuma iekārtošana šeit aizsargiem visādā ziņā izdevīga. Tuvāk štābam, var apcietinātos izsaukt kurā katrā brīdī, kad vien iepatīkas, tālāk no lielceļa, pa kuru, ko var zināt vēl var iet garām kāda neatbruņota sarkanarmiešu daļa.

Jūlija pirmajās dienās Jaunauces “pašaizsardzībniekiem” Rubas kaimiņi ziņoja par lielāku sarkanarmiešu daļu, kas virzoties pa Ezeres ceļu uz Jaunauces pusi. Štāba vīri steidzīgi apspriedās. Ko darīt ar apcietinātajiem padomju aktīvistiem?

Lielsaimnieki Voldemārs Dombrovskis, Roberts Līrums, Mentelis un vairāki citi bija par nošaušanu bez kavēšanās. “Irbju” saimnieks Nāruns piedāvāja klusāku nogalināšanas veidu. Nošaušana nevar notikt bez liela trokšņa. To tūlīt uzzinās visā pagastā. Bet ne gailis pakaļ nedziedās, ja ieslodzītos nogādās vientuļajās “Irbju” mājās, ieslodzīs pagrabā, to apliks ar salmiem un pielaidīs uguni. Ieslodzītie nosmaks tik klusi, ka nevienu kliedzienu nedzirdēs... Bet, kad Padomju Armijas daļa nāks cauri Jaunaucei, “pašaizsardzībnieki” varēs mierīgi izklīst. Sapulcēsies pēc tam, kad daļa būs aizgājusi.

Lai gan “Kunkuļu” saimnieks Moruss enerģiski iebilda, taču štābā Nāruna ieteikumu pieņēma. Padomju aktīvistus no tādas izrēķināšanās paglāba jauns zvans no Rubas: sarkanarmieši esot aizgājuši pa citu ceļu, no Līkupēniem viņi nogriežoties uz Reņģes pusi.

Taču paši apcietinātie par šādu likteņa karāšanos mata galā nekā nezināja. Es savās pirmajās apcietinājuma stundās biju ironijas pilns. Ne par ko negribēju redzēt traģisko. Augsti paceltu galvu iegāju pagastmājā, demonstratīvi kāpdams garām par kājslauķi noklātajam sarkanajam pagasta izpildkomitejas karogam.

- Ā, Cīruļa kungs! – telpā, kur kādreiz strādāju par pagasta izpildkomitejas sekretāru, mani sagaidīja brīnumlaipnu un priecīgu aizsardžu balsis.

Viņas piedāvāja brokastis un rādīja patiesi apbēdinātas sejas, kad no ēdiena atteicos. Tepat gadījās arī “Mizaišu” saimnieks Arnolds Janševics. Viņš sniedza roku, laipni apjautājās, kā iet.

17


- Labi! - es teicu. – Redziet, kādreiz es, šeit sēdēdams, biju tikai biedrs, bet tagad kā apcietinātais – kungs.

- Būs labi! – viņš drošināja. – Ilgi jau nebūsiet apcietinātais. Noskaidros un palaidīs. Un ne tikai palaidīs, bet varbūt pat vajadzēs te pagastā sēdēt un strādāt.

Negribējās ticēt savām ausīm. Tātad šie budži nemaz nav tādi zvēri, kā biju domājis. Viņa runa turpināja tecēt kā urdziņa pār valgmes izslāpušu zemi. Draudzīgi apjautājās, kas sadursmes laikā šāvis aptiekas lodziņā.

Jā, es jau zināju, ka upuru apšaudes laikā nav bijis. Taču jautājums manī radīja interesi.

- Es šāvu! – manu atbildi caurauda puiciska dižošanās. - Tā jau domāju, - platu smaidu redzēju Janševica sejā, - kas

gan cits tik labi šaus, ja ne mūsu sekretārs. Nesastapu nekādu naidu, nekādu zemiskumu. Viss liecināja par

sirsnīgu pieklājību, par pildīta pienākuma izpratni. Arī izmeklētājs Jēkabsons bija īpaši laipns. Viņš sniedza roku

pāri galdam, draudzīgi paspieda manējo, apjautājās par manu labsajūtu.

- Nerakstiet! – viņš pamāja manam bijušajam palīgam Artūram Vālodzem. Tas sastinga krēslā pie mazā galdiņa kā koka dievs, mazliet sānis atbalstījis roku ar kāškrusta zīmi.

- Mēs parunāsim tāpat, - teica Jēkabsons, draudzīgi man acīs vērdamies. – Par jums pagastā ir ļoti labas atsauksmes... Mēs negribam visļaunāko...

Vārdi manā apziņa iesita kā veserīši. Tātad runa var būt arī par visļaunāko...

- Jā, mēs negribam visļaunāko! Mēs domājam par jūsu atbrīvošanu.

- Bet kā tad ar pārējiem? – es jautāju. - Ko katrs būs pelnījis, to arī saņems! – Jēkabsona sejā ievilkās

cieta rieva. Tad pašieceltais izmeklētājs sāka runāt par dzīvi vispār un par

komunismu. Brīdi pa brīdim viņš pajautāja manas domas. Draudzīgi, lai es pazaudētu priekšstatu, ka manā priekšā ienaidnieks.

18


- Ko jūs domājat par komunismu? – viņa draudzīgais tonis neizmainījās. – Šķiet, ka komunisms galīgi izgāzies. Komunisti neturas kopā, katrs cenšas glābt savu ādu. Jūsu pašu partorgs Timmermanis – kāpēc viņš nebija kopā ar jums līdz galam?

- Viņam bija jābrauc Padomju Armijai līdzi, viņam bija iespēja aizbraukt... – es atspēkoju.

- Vai jums nebija tādas iespējas?- Man nebija... Izpildkomitejas dokumenti, nauda. Nebija

rīkojuma. - Bet, ja būtu bijis rīkojums? Būtu braucis? - Kā tad citādi? – brīnījos par jautājumu. - Bet komunisms, ko jūs domājat par komunismu? - Ideja ir vislieliskākā, tikai cilvēki bieži vien nav tās cienīgi. Sekoja mājiens Artūram Vālodzem:- Rakstiet!Un atkal jautājumi, pirms brīža jau dzirdēti, līdz apnikumam

vienkārši. - Vai būtu evakuējies kopā ar boļševikiem, ja būtu bijusi pavēle? - Kā tad citādi? Būtu! Vārdus tūlīt aprija rakstāmmašīnas klaboņa.

***

Ārā spīdēja gaiša jūlija saule, bet apcietināto telpā, kur septiņpadsmit vīru gulēja cits pie cita, bija tumši un smacīgi. Parka lapās šalkoja vējš, bet šīs šalkas mūsu cietumniecību darīja vēl drūmāku.

Pārmaiņas sagādāja vienīgi gājiens uz pratināšanas telpu divu vai triju šucmaņu pavadībā. Tad, soļojot tos pāris simtus metrus, izjutām sauli un vēju. Tad brīvības priekšstats iekrita sirdī ar skaudru tiešumu. Katra doma sāpēja. Tās bija dīvainas garīgas sāpes, kas palielinājās ar rūpīgi pārdomātu psiholoģisku spīdzināšanas sistēmu.

- Varonīgā vācu armija jau ieņēmusi Ļeņingradu, rīt, vai, vēlākais, parīt kritīs Maskava, - kādu dienu mums triumfēdams stāstīja Jēkabsons.

Atceļā mēs vairs nejutām ne sauli, ne vēju.

19


***

Mūsu steigā ierīkoto cietumu stingri apsargāja. Te stāvēja drūmi vīri ar šautenēm, ar akmens dievu nežēlīgajām sejām, kurās nemēdz pakustēties ne vaibsts. Šie “pašu pagasta cilvēki” bija gatavi cilvēku nolaist no kājas par katru neatļautu vai neapdomātu soli. Īsts drūmuma paraugs bija Jānis Dvelis. Varēja redzēt, ka šim gājējam kalpība pie saimniekiem bija nākusi par labu. Uz mums viņš skatījās kā uz zemākiem radījumiem un nekad neielaidās nekādās sarunās. Mēs vienmēr brīnījāmies, ka tik zemu var krist strādnieks, saimnieku kalps.

Daudz cilvēciskāks bija “pašaizsardzībnieks” Indriķis, Jāņa Strautiņa brālis. Ieslodzītie bieži redzēja viņa saraudātās acis. Bet viņš bija vājš...

Bija arī sargi, kas mīlēja dižoties ar savu tālredzīgumu. Manas cietumniecības trešajā dienā pie durvīm stāvēja Rihards Vite. Tas pats, kas pirmajā kara dienā solīja Hitleru samalt... Tagad viņš žēlīgi mums atļāva pastāvēt cietuma durvīs, paelpot svaigu gaisu un parunāties ar viņu. Atspiedies uz šautenes, viņš teica:

- Es zināju, ka Lielvācija uzvarēs, tāpēc arī laikus nostājos īstajā pusē.

Nodevība svinēja savu uzvaru! Tā dižojās ar netīrību, ar zemiskumu, dižojās, nosaukdama to par augstāko gudrību. Es apmetos durvīs, lai dotos uz apcietināto piesmakušo telpu. Likās, ka tur tomēr gaiss ir tīrāks. Man sekoja Jānis Strautiņš un Kārlis Butnāris.

- Viņš ir brīvs, - es bildu, - bet mūsu liktenis nav zināms. Varbūt aizvedīs uz mežu... Vai tu viņu apskaud?

- Nē! - teica Jānis. – Vai tad tā ir brīvība? Savu likteni es nemainu pret viņa. Viņš nav godīgs.

- Nevajag runāt ar to cūku! – mums pievienojās arī Augusts Vītols.

Jā, cietumā gaiss tomēr bija tīrāks.

20


***

Nodevības un neģēlības mērs vēl nebūt nebija pilns. Kādu dienu, pakāpušies pie loga, ieraudzījām satriecošu ainu.

Daži šucmaņi caur parku veda apcietināto partorgu. Tā gribējās domāt, ka Žanis Timmermanis atrodas kaut kur tālu un cīnās pret neliešiem. Viņš taču aizgāja jau kara pirmajās dienās.

Vēlāk uzzinājām, ka Žaņa Timmermaņa sieva Alma ieradusies šucmaņu štābā un lūgusi aizsardzību pret savu vīru. Viņai ar to neesot nekā kopēja. Viņa tikai gribot, lai vīrs no jaunās varas saņemtu pelnīto sodu. Viņa vienmēr esot nosodījusi komunismu... Tagad lai noziedznieks pļaujot, ko esot sējis.

Ja pats fīrers, kura mērķis bija iznīcināt cilvēka sirdsapziņu, uzzinātu par Almas Timmermanes “varoņdarbu” sava vīra un triju bērnu tēva nodošanā, droši vien viņai piešķirtu dzelzs krustu...

***

Skaitījām aizvadītās dienas. Katra no tām mūs aizrāva tālāk no dzīves.

Kādā naktī aizveda skolotāju Strazdiņu. Pārējiem biedriem miegs tūlīt bija kā ar roku atņemts. Pirmo reizi kādu no mums izsauca naktī. Strazdiņš atgriezās pēc pāris stundām. Viņš bija možs, kaut arī viņa stāstījums modināja šausmas. Viņš esot aizvests uz aizsargu namu un sists, metodiski, nežēlīgi. Sitējs bijis Jēkabsons. Klāt bijis pats “pašaizsardzībnieku” priekšnieks Roberts Līrums, kura vadībā 28. jūnija nogalē notika uzbrukums pagasta izpildkomitejai.

Otrā rītā izšķiršoties mūsu liktenis – tā Strazdiņam teikts aizsargu namā.

Nākamajā rītā pie mūsu cietuma piebrauca smagā automašīna. Pa vienam vien mūs izdzina un pavēlēja saliektiem ceļgaliem nosēsties uz mašīnas grīdas. Ar muguru pret šofera kabīni. Pie šofera kabīnes atsēdušies šucmaņi - laikam jau tie, kas bija paši uzticīgākie fīrera varai – Frīdis Vite, Urga, Danenbergs, Kārlis Rudzītis un vēl daži. Bet visvairāk šucmaņu izvietots parkā. Kur vien skaties – visur posteņi. Taisni brīnums, kā vienā pagastā var būt tik daudz vācu fīrera draugu! Ja gribētu izbēgt, diez vai tas būtu iespējams.

21


Pēc vairāku stundu ceļojuma nonācām Jelgavā. Pašu pagasta ļaudis mūs nodeva cietumā, piesakot cietuma priekšniecībai, ka esam sevišķi bīstami noziedznieki.

Tas bija 16. jūlijā.

***

Ticība dzīvei un cīņai atjaunojās pamazām. Tā atjaunojās ar cietumā nejauši iekļuvušiem laikrakstiem, kas gan izvirda melnu naidu pret visu strādniecisko, taču nebūt neliecināja par Ļeņingradas ieņemšanu, nestāstīja par kaujām Maskavas pievārtē.

Jelgavas cietuma dzīvās sienas, vairāk par 1200 ieslodzīto, kas smaka lielās un mazās kamerās, tomēr radīja spēka izjūtu, atvairīja vientulību. Tūkstoš plecu vienmēr ir spēks. Šis spēks iestrāvoja manā sirdī. Šis spēks lika domāt par cīņu arī visgrūtākajos brīžos.

Bet ienaidnieks darīja visu, lai mūs nomāktu. Laikraksti, kas ar piederīgo sūtītiem pārtikas sainīšiem nonāca mūsu rokās, liecināja par komunistu iznīcināšanu. Kāds skribents Jelgavas laikrakstā “Nacionālā Zemgale” aizrunājās tik tālu, ka ieteica iznīcināt visus strādniekus, jo tad vairs nebūšot vides, no kā rodas komunisti. Kādā “Nacionālās Zemgales” numurā bija iespiesta Bukaišu pagasta lielsaimnieku vēstule Zemgales apgabala komisāram brīvkungam fon Mēdemam. Viņi pateicās vācu kungam par atbrīvošanu no boļševiku varas, paziņoja, ka ziedojuši vairāk nekā tūkstoš rubļu Lielvācijas armijai, un izteica vēlēšanos, lai apcietinātie padomju aktīvisti nekad vairs neatgrieztos pagastā.

Šis naids jau bija gluži dzīvniecisks. Ienaidnieks lielā kolektīva miesā cirta jaunus un jaunus robus.

Mūs sasniedza ziņa, ka 26. jūlijā uz nošaušanu no cietuma korpusa izvesta trīsdesmit cilvēku liela grupa. To vidū bijis arī Jaunauces pagasta aktīvists veikalvedis Šmēls. Līdz mums atnāca ziņas par citiem upuriem, kas nogalināti gan mežā, gan tepat – cietuma pagalmā. Redzēti pie cietuma mūra sabrukuši, asinīm noplūduši cilvēki, bet pēc to aizvākšanas smiltīs un bruģa akmeņos palikuši brūni plankumi un ložu pēdas.

22


***Atvasarā saule pār cilvēkiem un dabu lēja tikpat daudz gaismas kā

vasaras sākumā. Varbūt tā likās tāpēc, ka mūsu acīs sāka atmirdzēt tālas cerības gaisma. Bija aizgājuši jau mēneši, taču šie nolādētie nebija ieņēmuši ne Maskavu, ne Ļeņingradu. Kaut kur cilvēki cīnījās un noturēja tērauda lavīnu.

Atvasaras saule pārsteidzoši krāšņi mirdzēja arī apcietinātās lietuviešu meitenes gaišajos matos. Pa visu cietumu izplatījās leģendas par šo astoņpadsmitgadīgo varoni. Viņa piedalījusies bruņotā cīņā ar ienaidnieku, bet kritusi tā rokās. Lai kā mocīta, meitene klusējusi, nav izdevusi nevienu.

Es neatceros šīs meitenes uzvārdu, taču tas nav svarīgākais. Arī leģendas deva mums spēku. Dažreiz viņu ieraudzījām īsajās pastaigu reizēs. Arī viņu veda

pastaigāties. Vienmēr vienu. Viena viņa pavadīja dienas un naktis vieninieku kamerā. Reiz sastapāmies, kad meiteni veda no pastaigas atpakaļ kamerā. Es paraudzījos viņai sejā. Nekad vēl nebiju redzējis tādu garīgu spēku, tādu lepnumu un mieru.

Drīz meiteni aizveda. - Uz priedēm! – cietumā čukstēja ik kakts. Viņas dzīvība pat cietumā ienaidniekam bija bīstama.

***

1941. gada 5. septembrī mēs atkal vaigu vaigā sastapāmies ar ienaidnieku.

Uzraugi jau no paša rīta skraidīja pa kamerām kā apsviluši. Gaidāms kāds lielāks priekšnieks no politiskās pārvaldes. Pēcpusdienā šis lielais priekšnieks bija klāt. Kamerās skanēja komandas “mierā!”.

Cietumu inspicēja Jelgavas politiskās pārvaldes priekšnieks Reķelis. Viņš ienāca, uzmanīgi sperot katru soli, nenolaižot acis no mums, kas bijām sastājušies abpus kamerai. Tā vien likās: cilvēks baidās, ka šie “boļševiku nezvēri” varētu viņam negaidot uzbrukt.

- Par ko sēdi? – viņš pievērsās tuvākajam. Pēc atbildes tūlīt sekoja viņa komentāri:

23


- Ahā! Iegribējās viegli maizi ēst! Redz, kā! Bet neizdevās vis, draudziņ!

- Biju tikai jaunais darba zemnieks, - atbildot izslējās jaunaucnieks Gelziņš.

- Vai tiešām vairāk nekas? – brīnījās priekšnieks. – Vajadzēs tomēr atbildēt. Arī iekārot cita zemi Lielvācijā ir noziegums.

Ienaidnieks ņirgājās un tīksminājās. Viņam patika sajust mūsu nespēku, cerību trūkumu. Likās, viņš staigāja pa cietumu, lai salasītu šo bezcerību un lai neģēlība augtu spēkā.

Es saspringu kā uzvilkta stīga. Tikai nepazemoties, neizrādīt nespēku, bezcerību!

- Par ko Jūs sēžat? – bija pienākusi mana kārta atbildēt. - Par to, ka biju pagasta izpildkomitejas sekretārs! – es izslējos. - Tā? – jautātājs ņirdza. – Un kas Jūs bijāt pirms tam? - Grāvracis!- Khe, khe, khe! – priekšnieks laida vaļā smieklus. – Vai tiešām

Jums nebija kauns strādāt pagastā? - Nē, nebija kauns! – mans lepnums kā zobens cirtās pretim viņa

izsmieklam. - Kā tad tā? – viņš brīnījās. - Man ir lielāka izglītība nekā Ulmaņa laika sekretāram...- Varbūt Jums skolā slikti gāja?- Tieši otrādi. Trīsdesmit skolēnu lielā klasē sekmju ziņā biju

otrais. Reķelis steidzīgi pievērsās nākamajam apcietinātajam. Kad visi bija iztaujāti, Reķelis jautāja visai kamerai:- Vai ir kādas vēlēšanās? Vēlēšanās, protams, bija. Cits lūdza blakšu pulveri, cits izteica

kopējo vēlēšanos, lai ātrāk tiktu izskatītas mūsu lietas. - Nu, mēs lietas izskatām pamatīgi, lai katrs saņemtu tam

pienākošos sodu, - teica Reķelis. Viņa sejā atainojās spīvs naids. - Mēs gribētu, lai no cietuma bibliotēkas izsniegtu lasīšanai

grāmatas, - izteicu savu vēlēšanos. - Tās jūs dabūsit! – apsolīja nelūgtais ciemiņš. Pēc tam man iedeva Dostojevska grāmatu “Piezīmes mirušo

namā”.

24


No piecpadsmitā septembra sākās ”melnais mēnesis”. Uzraugi apgalvoja, ka tas izsludināts, lai paātrinātu izmeklēšanu. Nu bija jāiztiek tikai ar brūno suslu rītos, ko sauca par kafiju, un nelielu gabaliņu maizes, vāju sakņu zupu pusdienās, nožēlojamu putru vakaros. Mēs jutām badu.

Uz mūsu kameras durvīm parādījās burti – SU – sevišķā uzraudzība. No sevišķās uzraudzības kamerām nevienu nesauca uz pratināšanu. Kas to lai zina, vai vispār kādu sauca. No ārpasaules nebija nekādu ziņu, un mēs ar jaunu sūrumu sajutāmies kā mirušo namā.

***

Burti, kas norādīja uz sevišķo uzraudzību, nenozuda arī no jaunās kameras durvīm. Tagad mūsu kamera atradās trešajā stāvā, cietuma korpusa ziemeļrietumu stūrī. Tajā bija piecpadsmit vietu, bet mēs bijām apmēram četrdesmit. Te atradās daudzi Jelgavas strādnieki, kas maz pļāpāja par sevi un savām sāpēm un izturējās visai piesardzīgi. Kameras vecākais bija jelgavnieks Žeimis, gadus trīsdesmit piecus vecs strādnieks, arodbiedrības darbinieks. Šad un tad viņš mēdza apgalvot, ka ar politiku viņam neesot nekāda sakara. Te bija arī kāds dīvains un šausmīgs tips – Martinsons. Pasīks vīrelis, bālu, neveselīgu seju. Ulmaņa varas laikā sēdējis cietumā par zādzību.

- Vācu laikraksti savās slejās raksta visu – ir patiesību, ir nepatiesību. Jo lielāki meli par boļševikiem, jo labāk, - reiz sacīja Martinsons.

Mēs saausījāmies. - Vai jūs atceraties, - vīrelis turpināja, - bija “Tēvijā” tāds

raksts par diviem vagoniem nonāvētu bērnu, kas bijuši paredzēti nosūtīšanai uz Krieviju, bet aizturēti Rēzeknes stacijā.

Jā, viens otrs atcerējās. Šo rakstu, gluži kā citus – līdzīgus – pavadīja pretīgas lamas par komunistiem.

- Tad ziniet, ka tas raksts bija mans! – knēveļa sejā atmirdzēja lepnums.

- Tavs?- pārjautāja Žeimis. – Vai tad tā bija patiesība?- Nebija patiesība! - zaglis smējās. – Pats izdomāju. Vācieši jau

tā grib – jo trakāk par boļševikiem, jo labāk!

25


- Ak tu, tārps tāds! – Žeimis teica ar riebumu. – Kāpēc tu esi pie mums?!

Skaidru atbildi nesagaidījām, bet Žeimis turpināja:- Zēni, neviens vairs nedrīkst runāt ar šo smurguli! Jūs dzirdat?

Kurš runās, to sodīsim!Kamerā sākās boikots pret vienu ieslodzīto. Lēmumu par boikotu

izpildīja ļoti konsekventi, vienprātīgi, saliedēti. Mums bija lielisks kameras vecākais!

***

Kameras bija pārpildītas, bāztin piebāztas. Un aresti vēl arvien turpinājās. Baigā neziņa jo dienas, jo smagāk uzgulst apziņai: kas būs?

Pirmdiena, 13. oktobris. Jau tumst. Atkal diena pagājusi, atkal pievīlusi, kā visas iepriekšējās.

Noskrapšķ atslēga kameras durvīs. Mums pasniedz vakariņas – pavisam šķidru sakņu zupu. Dažas kāpostlapu strēmeles, viena vai divas mazas kartupeļu šķēlītes. Tas viss. Dažs lādas par ūdeņaino zupu, kas kļūst jo dienas, jo šķidrāka. Cits klusēdams tukšo savu bļodiņu. Retajam maizes kumosiņš. Lielākā daļa niecīgo maizes devu, kas domāta visai dienai, apēd jau no rīta. Izsalkums moka. Pusdienās un vakariņās atliek tikai šķidrā zupa.

Gaidām 15. oktobri. Tad beidzas „melnais mēnesis”. Tad atkal saņemsim rūpīgu roku sagatavotos piederīgo sūtītos pārtikas sainīšus. Tas viens. Otrs – cietumā cirkulē baumas, ka 15. oktobrī noskaidrosies mūsu liktenis: cik ilgi vēl būs jāvārgst restotajos būros, mēneši, gadi vai arī – nemaz.

Lielākā daļa ir optimisti un cer, ka jau parīt būs savās mājās. Viens otrs tikai domā, ka jāsēd būs līdz kara beigām.

Blākš...Kaut kas smags iegāzās kameras durvīs. Pēc brīža tajās stāvēja

bravūrīgais, tuklais virsuzraugs Lodziņš ar slaidu vācu virsnieku ātru valodu un kustīgām acīm.

- Neguļ, lopi tādi! – kliedza Lodziņš.

26


Mēs saskatījāmies. Dīvaini! Šajā novakara stundā, kad katrs gaidīja vājo vakariņu putru, nevienam nekad miegs nenāca. Piktumam pēc mūsu domām nebija iemesla.

Viņi tur rokā katrs pa aprakstītai papīra lapai. Bet virsuzraugs, steidzīgi un nikni bērdams vārdus, turpināja:- Ir nolemts jūs nodot vācu komandantūras rīcībā nosūtīšanai uz

Rīgu. Agri no rīta jūs nosūtīs.” Tas atstāj bumbas sprādziena iespaidu. Mēs nobālam. Jūtams,

ka tuvojas kaut kas nelabs. Varbūt koncentrācijas nometne ar briesmīgu badu, bada nāvi, varbūt vēl kas līdzīgs, vai drausmīgāks.

- Kādēļ? - daži klusi iejautājās. - Tā ir nolemts, - skan atbilde. - Tos, kurus es nosaukšu pēc

saraksta, nolemti aizsūtīšanai un tiem tūliņ jāpārvietojas uz otrā stāva desmito kameru.

Un papīra loksnē skatīdamies, viņš sāk saukt. Milzīgais saraksts sākas ar jaunaucniekiem, un mans uzvārds ir pirmais. Sekoja pavēle nosauktajiem pāriet kādā no apakšējām kamerām.

Pēc saraksta nolasīšanas satraukumā dodamies lejā. Daži pavisam apmulsuši. Rūdolfs Rāmutis no Lielauces, vidēja auguma, ģērbies zilos svārkos un adītā kamzolī, apmēram 30 gadu vecs, kļūst bāls kā linu drēbe. Izgājis uz kāpnēm viņš it kā apstulbst un jautā kurp iet.

- Ak tu, riebekli, nezini? – iekliedzās Lodziņš. Tajā pašā mirklī viņš jautātājam ietrieca sejā savu lielo dūri.

Ieslodzītais pakrita, un viņa seja noplūda asinīm. Es paeju viņam steidzīgi garām, lai viņš apjukumā nestāvētu vēl, bet sekotu man.

Ko tas nozīmē? Mēs esam nesaprašanā. Mēs zinājām par spīdzināšanu izmeklētāju kabinetos, politpārvaldes pagrabos, bet sišana visas kameras acu priekšā – tas bija nepierasti un satriecoši.

Ko gan nozīmē “nodos vācu komandantūras rīcībā”? – domu spieti joņoja apziņā un atsitās pret neziņu kā melnu sienu. Laikam jau kaut ko ļoti ļaunu. Tūlīt pēc tam, kad bijām nolikuši mantas jaunajā kamerā, sekoja pavēle pulcēties pārbaudei.

No kamerām iznāk bāli, neziņas pārņemti cilvēki. Daudz daudz viņu.

Apmēram trīsdesmit metrus garajā gaitenī sarakstā nosauktie aizņem četras rindas no gaiteņa viena gala līdz otram. Dažs mierina

27


sevi, redzot bālo seju rindas, domādams, ka tik daudzus nevar gaidīt visļaunākais. Tā domā daudzi, bet neviens neuzdrošinās ne vārda bilst.

Mulsi raugāmies cits citā. Vai tiešām tik daudz cilvēku varētu vest uz nāvi.?

Man blakus stāv pārējie jaunaucnieki. Trūkst vienīgi partorga Timmermaņa. Es stāvu atkal pirmais, tāpat kā sarakstā mans vārds.

Augšā uznāk četras sievietes. Durvis un kāpnes, pa kurām tās uznāk, atrodas taisni lielā koridora vidū, tā kā ienācējas ir diezgan tālu no mums. Starp tām ir arī Pipara sieva. Viņām liek iet uz koridora otru galu. Pēkšņi viena no viņām, palielu augumu, ģērbusies pelēkos svārkos, atpaliek no citām, paliecas pret mums un sauc:

- Arnold, esi mierīgs, es cietīšu arī par Tevi!”Sargi viņu dzen sekot pārējām. Mēs izbrīnā saskatāmies. Kuram

tas domāts? Viņa vēl atsitas atpakaļ un norāda apmēram uz mani, man kļūst pavisam neveikli. Es taču viņu nepazīstu.

***

17.oktobrī 1944. gadāMūžīga piemiņa : Tu, kuras vārdu nekad neesmu zinājis vai arī

tam pārslīdējis pāri kā kaut kam neievērojamam! Tu, kas slimnīcā izjuti manu dzīvību kā savu! Tu, kas nebeidzi mani vienīgo mīlēt vēl pēc gadiem, kad tevi biju pavisam aizmirsis un gāju tev garām kā svešam cilvēkam, esi sveicināta dienā, kad visu atceros!

Es guris un sveicinu tevi, tu, kas nu jau vairāk kā trīs gadus dusi kapsētā. Lai sveicināta tava karstā, mīlas pilnā sirds, kas pukstēja tikai man. Kāds draugs man teica par tevi: „Tā ir sieviete, kas tikai vienu mūžā var mīlēt!” Es tam ticu, jo brīdī, kad visi domāja par sevi, brīdī, par kuru nevar iedomāties drausmīgāku, tad tu domāji vēl par mani un tikai par mani. Tu pat atcerējies tādu sīku manu rakstura īpašību kā nojautas un līdz pēdējam brīdim tu nebeidzi saukt manu vārdu. Tu gribēji mirt ar mani kopā, pat nāve ar mani kopā tev likās salda.

Un es neatcerējos tevi, es nepazinu tevi, kaut tu nebeidzi saukt manu vārdu. Tu izslējies stāvus, lai vieglāk varētu saukt mani, lai

28


gan tevi par to sita ar šauteņu laidnēm. Tu gribēji mirt ar mani, un, ja es būtu to sapratis, tad nekāda pasaules vara nebūtu mūs šķīrusi. Es būtu miris kopā ar tevi, jo mana dzīvība pieder tev – to kādreiz tu glābi. Tava sirds bija tik tīra, ka tu par sevi nemaz nedomāji, bet, kad tev pateica, ka esmu izglābies, tu iesaucies:

- Paldies Dievam! Atkal glābts!Un šis sauciens skanēja ar tādu pateicību Dievam, ar tādu sevis

aizmiršanu, tas likās tik pašaizliedzības pilns un svēts, ka piepildīja visas debesis un skanēja kā brīnišķīgs zvans.

Ak, kaut tu vēl būtu dzīva, kaut es varētu lūgt tev piedošanu par šo briesmīgo, cilvēka necienīgo aizmiršanu! Bet viss ir par vēlu.

… Es tevi garā sveicinu!

( Lasītāji, kas lasījuši A. Cīruļa autobiogrāfisko romānu „Es esmu dzīvojis” atpazīs militārā hospitāļa medmāsu Rīgā. Sīkāk par viņu rakstīts romāna 2. sējumā „Važas”)

***

Nostādītos atkal pārbauda pēc saraksta. Mans uzvārds atkal bija pirmais, bet pēc tam sekoja citi jaunaucnieki – Žanis Timmermanis, Roberts Lekuzis, Teodors Strazdiņš, Augusts Vītols, no Rubas pagasta Pipars un viens no brāļiem Tiučiem, no Vadakstes pagasta Hartmanis, vecaucenieks – pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs- Gustavs Zeltiņš, Lielauces mašīnu un zirgu iznomāšanas punkta vadītājs Rūdolfs Rāmutis un daudzi daudzi citi. No visiem apriņķa pagastiem. Arī no kaimiņu apriņķiem. Jelgava taču varēja lepoties ar prāvu cietumu.

- Kas ar mums būs? – jautā man svešs, divdesmit gadus vecs puisis, ko dažreiz biju redzējis mazgājamās telpās.

- Es nezinu, - saku viņam, - man liekas, labāk daudz nedomāsim.- Jā, viņš atteic, - tikai neuztraukties, jo ar to mēs neko

negrozīsim Tā mierinām cits citu, gribēdami izbēgt domām, kas gulst pār

mums svina smagumā. Mūsu sarunu pamana uzraugi un izsauktos dzen tūliņ atpakaļ kamerās. Mani pirmo. Pie durvīm uzraugs

29


Kānbergs. Jautāju viņam, kas ar mums būs. Atbilde asa, ka ārpusē un durvīs nedrīkst stāvēt.

Tukšajā kamerā brīdi esmu viens. Briesmīgi smagi ir šie mirkļi. Tad sāk nākt arī citi jaunaucnieki, un man kļūst labāk.

- Cik labi, ka mēs, jaunaucnieki, visi esam kopā, - priecājas Strazdiņš. – Vienīgi Vītola vēl nav.

Saukšana turpinās. Kamerā sarodas ap 35 cilvēki. Beidzot ienāk arī Vītols, kas bijis darbos Emburgā. Viņam stāstīts, ka vedot nopratināt, lai tad atlaistu uz mājām. Gluži apmulsis viņš klausās mūsu ziņojumu, ka esam nodoti vācu komandanta rīcībā.

Manā priekšā nostājas Pipars. Viņa seja skumja un nopietna, vaibsti tik cieti, it kā viņš būtu gatavs iet vispēdējo ceļu.

- Tu arī te esi? – viņš brīnīdamies jautā. - Kur lai es citur būtu?Man liekas, ka Pipars visu zina, kas būs rīt. Viņš tikai slēpj

savas nojautas. Novērsies no manis, viņš sāk staigāt pa kameru, nebiedrodamies nevienā barā. Viņš kaut ko pārdomā, un, liekas, jau tagad stāv visam pāri. Vai tiešām šis nopietnais vīrs, aktīvs 1905. gada revolucionārs, vēlākais emigrants Amerikā, tagad aizies bojā?

Aizeju pie galda. Tur divi dambretes komplekti. - Redzi, - es saku piespiesti jautri savam pastāvīgajam

līdzspēlētājam, - divas dambretes, cik labi.Viņš gluži bāls. Niecīgi pasmaida un saka:- Kam nu vairs tie? Muļķības! Nevajadzēs vairs nekā …- Kas, domā, būs? – es jautāju.- Vakars, - viņš atteic.Balsī tumša skaņa. Pats – jelgavnieks, amatnieks, četru bērnu

tēvs. Varbūt viņš pašlaik domā par tiem.Atslēdz durvis un ienāk uzraugs. Pavēl nodot valsts mantas. Pa

visu kameru salasa dažas koka karotes. Man grāmata. Paņem arī to. Sekoja jauna pavēle – nodot vērtslietas. Kaut tikai kādam

nepaliktu kāds gredzens!- Varbūt arī zelta zobus? – kāds ieslodzītais dzēla pretim. - Nē, tos jums tāpat izlauzīs!Mēs domājām, ka tas ir briesmīgs joks.

30


***

Simt septiņdesmit deviņu sarakstā nosaukto cilvēku bailes ar saviem melnajiem spārniem sitās pret kameru durvīm un sienām, ar skatieniem atdūrās logu stiprajās restēs, lai atkal kā putni asiņainām krūtīm bezcerīgi saplaktu dvēselēs. Pēc brīža, mazliet aprimušas, tās atkal cēlās augšup – izmisīgi, neatlaidīgi un bezcerīgi...

Vai tiešām bezcerīgi? Nē, spēku bailēm celties atkal un atkal augšup deva vārgas cerības, pareizāk sakot, cerību drumslas, kuras apziņa ar mokām sameklēja.

Cerību drumslas deva bailēm spēku... Vai te nebija pretruna? Laikam jau ne. Cilvēka apziņā bailes un cerības vienmēr sadzīvojušas roku rokā. Tām abām viens uzdevums – celt cilvēka gribas aktivitāti.

Cits apcietinātais domās atkal un atkal svēra savu vainu, cits nodevās trulām sāpēm. Te bailes jau bija nomākušas katru gribu. Cik tomēr trausls tāds cilvēka cerību trauks!

- Kas gan slikts mums var draudēt? – skaļi domāja Skuja no Skaistkalnes. - Vai esam kādi lieli priekšnieki bijuši? Taču ne. Un šeit, Jelgavā, pat nopratināti neesam...

- Tu neesi nopratināts? – viņam pārjautāja Augusts Vītols.- Nē!- Es arī ne! – cits pēc cita atsaucās. - Tādus uz priedēm neved! – nekavējās cerību pilns secinājums. Ļaudis sastājās kameras vidū bariņā un turpināja “vainas

izsvēršanu”. - Es biju tikai jaunais darba zemnieks! – teica jauns cilvēks no

Augstkalnes pagasta. - Vairāk nekas? - Vairāk nekas!- Un tu? – jautājoši acu pāri pievērsās jaunaucniekam Ādolfam

Grantiņam.- Man, biedri, ir cita lieta, - atbildēja pastalās apāvies vīrs. –

Mēs esam pieci brāļi – vecsaimniecības mantinieki. Vecākais brālis grib dabūt mani nost no kājas, lai nebūtu jāizmaksā mantojuma daļa ... Uz mani neskatieties!

Nevis klusums, bet ledus sastinga gaisā.

31


Kamerā ieradās jauns ieslodzītais – valgundietis Semjonovs, astoņpadsmitgadīgs jaunietis.

- Mani pakalpojumi virtuvē vairs nekad nebūšot vajadzīgi, - viņš teica.

- Ko dzird no uzraugiem? – tūlīt pievērsāmies viņam.- Liekas, mums pienācis vakars, - teica uzrunātais. – Virtuvē

divi cietumuzraugi sarunājās, ka rīt lielu grupu ieslodzīto vedīšot uz mežu. Viens no viņiem bija ļoti uztraukts un jautāja otram, kas notikšot, ja boļševiki atgriezīsies. Ja tādas masas vedot uz mežu, tad arī uzraugiem būšot jāatbild. Nē, nē tādu atbildību viņš nevarot uzņemties. Jau rīt pat iesniegšot atlūgumu. Uzraugi runājuši klusi, tikai uztrauktā balss bijusi stiprāka.

Semjonova stāsts bija ļoti ļauna zīme. Kamerā atkal klusums pārvērtās ledū. Viss norāda uz ļaunāko.

- Nu, ko Jūs domājat? – jautāju rubeniekam Tincim un skaistkalnietim Andrejam Skujam.

Tincis ir pavisam drūms un nesaka neko. Instinktīvi pievēršos Skujam, kā meklējot gaišāku noskaņojumu. Man nepieciešams gūt cerības no citiem.

- Būs labi, - teic Skuja. – Kad nāks mūsu laiks, tad pasauc mani, mēs atriebsim!

- Bet vai tad arī atriebsim, ja tiksim dzīvi vaļā, - es šaubos. - Vienalga, - viņš enerģiski izsaucas, - kas iet ar vācieti, tam

vakars! Fašistiem vakars!- Vakars, - iesaucas kāds pienākušais, kuru nepazīstu, - Beigas

mums ir… Gredzeni … Vispirms aplaupa, un tad … bedrē…Es nobālu. Ir tā, it kā ledaina roka glāstītu manu galvu un lēni

slīdētu uz leju, uz sirdi. Ledainu aukstumu jūtu galvā, kaklā. Nespēju nekā vairs domāt. Šķita, ka manas bailes aug augumā un kļūst par kaut kādu matēriju, tik lielas un asas tās bija. Skatiens bezcerīgi atdūrās tumšajos, restotajos logos. Bailes pārvarēja prātu, apziņu, paralizēja visu ķermeni. Bailes palielināja neziņa. Zinātu kaut ko – varētu drošāk skatīties acīs notikumiem. Bet tagad viss bija netverams kā receklis. Kaut paziņotu....Kaut būtu kaut kas līdzīgs spriedumam ...

32


Šķita, ka dzīvotgriba mani nosmacēs, bet bailes pašas salauzīs restes.

- Rīt jābēg katrā ziņā un jebkuros apstākļos! – teicu biedriem. Vienīgi tāda apņemšanās vēl varēja cerībām dot spēku. Taču

mani neatbalstīja.- Jā, kad tevi vedīs uz nošaušanu, tad tu gan izbēgsi, - sīks

smiekliņš iegūlās rubenieka Pipara sejā. – Tad apsardzība būs tāda, ka par izbēgšanu nebūs ko domāt.

Mani kaitināja šī bezcerība, gatavība padoties liktenim. Es vienmēr biju domājis, ka cilvēks pats ar savu gribu veido likteni. Viss atkarīgs no viņa gribasspēka.

Kaut man būtu stipra griba! Sevišķi rīt, kad pienāks izšķirīgie mirkļi!....

Pēkšņi sajutu lielu nespēku. Sirds stājās. Reibonis sagrieza visu kameru un biedrus otrādi.

- Kas Tev ir, - iesaucas Skuja, paskatījies manī. – Apsēdies! Tev slikti?

Nokrītu uz piestumtā ķebļa un tūliņ man kļūst labāk. - Tev bailes? – viņš līdzjūtīgi pasmaida. - Jā, man ir bailes, - es atzīstos. - Man liekas, ka vēl visādā ziņā

vajadzētu dzīvot. Vēl kaut kas būtu jānokārto. Un tad – man liekas, ka mēs mirstam par neko. Tas ir smagi. Vajadzēja kaut ko vairāk izdarīt, tad būtu vieglāk… Ja mūs vedīs šaut, tad zini, vienalga, kādi arī būtu apstākļi, jāmūk, jāmūk. Zaudēt vairs neko nevarēs, tikai iegūt.

- Protams, - atteic Skuja. - Nedomājiet tikai to tagad teikt, bet arī pildīt!Viņi apsola to. Pienāk Pipars. Un tad es turpinu kā zvērestu:- Ja kādam no mums būs lemts izglābties, tad ziniet, kam tā

dzīve jāziedo, - visi spēki, visa griba!- Jā, mēs zinām, - apkārtējie atsaucas. - Tad labi, - es saku, un tas mani nomierina. Jūtu, ka izteiktais ir

liels zvērests, kaut kas ļoti svarīgs. Gribējās savu nespēku pārvērst jokā, tāpēc teicu:

- Šķiet, ka es no visiem esmu vislielākais zaķapastala....

33


Biedri mani uzlūkoja līdzjūtīgi, it kā es būtu vienīgai nāvinieks.Mans skatiens atdūrās pret Hermani no Auces. Es nekad vēl

nebiju redzējis tādu seju. Nevis bāla, bet zaļgana aiz šausmām. Un acis spiedās ārā no dobumiem. ...Man šķita, ka visas viņa šausmas atbalsojas manī. Varbūt arī visu pārējo bailes un šausmas.

Vakara pārbaudes laikā kāri klausāmies, vai priekšniecība, ko neteiks, taču velti. Mums zināms tikai, ka rīt jāceļas agrāk un jāgatavojas ceļam.

***

Cilvēks negrib samierināties ar bezcerību, negrib ticēt apstākļiem, kas norāda - izejas nav. Vismelnākajā naktī cilvēks tver tālu zvaigžņu starus, un tie viņam liekas visbrīnišķīgākā cerību gaisma.

Tā bija ar mani, kad dzirdēju skolotāju Teodoru Strazdiņu. Nez no kurienes viņš bija dabūjis dzirdēt par cīņām Krievijā. Viņš stāstīja, ka fašistiem tur ejot grūti, ka pat ieņemtajās pilsētās un sādžās uz ienaidnieku vēl šaujot no katra loga. Un šaujot ne tikai pieaugušie, bet arī bērni – pionieri. Stāsts manī uzreiz radīja veselu pasauli.

Es pacēlu balsi:- Ja mums rīt jāmirst, tad arī mēs zināsim, par ko: uzvara būs

mūsu!- Mēs uzvarēsim, un mēs nemirsim! – Strazdiņš smaidot vērās

manī. - Fašisti neiedrošināsies mūs nonāvēt!- Neiedrošināsies! – žilbinošos spārnos pacēlās cerības kameras

kaktos.- Mūs nenošaus! – Strazdiņš turpināja apgalvot, – Man politiskajā

pārvaldē strādā, ja to var saukt par darbu, skolas biedrs.... Viņš solīja mani izglābt, ja man draudēs kas slikts. Un redzat – esmu kopā ar jums, tāpēc nekas ļauns nevar draudēt.

- Esi mierīgs, būs labi! – pie manējā pieskārās mierinošais Skujas plecs, – Redzēsi: rīt iesim uz mājām.... Iesim mājās un gatavosimies cīņai. Tad, kad sauksi, es būšu pie tevis un cīnīsimies.

- Skaistkalne no Jaunauces ir tālu, - es bildu.

34


- Nekas, tālumi nekritīs svarā.Kāpēc viņš mani uzskatīja par vadītāju gaidāmajā cīņā? Šajās

baigajās stundās nebiju no stiprajiem. Varbūt tāpēc, ka manī ļoti spilgti atbalsojās visa kolektīva noskaņas, dzīvotgriba un bailes, cīņas alkas un bezcerība, spēks un nespēks.

Kamerā turpinājās “savas vainas izvērtēšana”. Ieslodzītie cits citam atgādināja tādus apstākļus, kas liecināja par labām iespējām, par dzīves cerībām. Jaunaucnieks Augusts Vītols teica:

- Bet es šodien braucu no Staļģenes, kur biju izdots strādāt pie budža. Un braucām ar uzraugu kā brāļi...

- Caur mežu arī iznāca braukt? – kāds jautāja.- Jā. Un bija visādas iespējas izbēgt. Vai tad tā ved nāviniekus?…Cīņa ir dzīves visdižākais apliecinājums. Šo patiesību vispilnīgāk

var izjust tikai cietumā. Tālā cīņa Krievijas iekšienē, padomju cilvēku varonība kļuva par

dzīves apliecinājumu arī mums. Un ne tikai par dzīves apliecinājumu, bet arī par spēka avotu visbargākajās stundās.

Veidojās kopēji priekšstati, kopējas atziņas, kuras acumirklī pārtvēra visi kameras iemītnieki, kopējas cerības, kas balstījās uz vienādiem argumentiem par savas vainas niecīgumu, uz slēdzieniem, ka arī fašistiskajā Vācijā droši vien esot sava likumība; cits citam atgādina, ka nevienam nav pasludināts nāves spriedums.

Secinājumus pieņēma kolektīvi, tā tie bija pārliecinošāki, tiem bija lielāks morāls svars. Bet pret šiem pieņēmumiem atkal un atkal nostājās briesmīgie fakti, kurus pauda Semjonova stāstījums, uzraugu pretrunīgās komandas un norādījumi. Tas atkal un atkal lika augt bailēm un šausmām. Un dīvaini – arī šīs bailes kļuva kolektīvas. Katra atsevišķa ieslodzītā bailes ar drūmu, šķietami liktenīgu spēku atbalsojās biedrā, daudzkāršojās un tiecās nomākt visu gribu, visu saprātu, visu apziņu.

Es nekad un nekur neesmu lasījis par kolektīva šausmām. Laikam psihologi nav skāruši jautājumu par to, kā kolektīva bailes atbalsojas indivīdā, kādu kolosālu posta izjūtu tās rada. Tajās briesmīgajās stundās ar šo psihisko stāvokli iepazinos pilnīgi.

Un, kaut arī vairums biedru parādīja lielu, drūmu vīrišķību, taču gandrīz neviens nepacēlās līdz apņēmības pilnai gribai pārvarēt

35


visus apstākļus. Daudzi domāja: ja pats ļaunākais liktenis nolemts, tad arī nav spēku, kas to varētu novērst. Bet man tik ļoti gribējās biedrus pacelt līdz apziņai, ka tikai pats cilvēks ir sava likteņa kalējs.

- Ja notiks visļaunākais, par katru cenu un jebkuros apstākļos jābēg, - es sacīju vēl un vēl. – Tad, kad ved uz nāvi, ar bēgšanu nekā nevar zaudēt, var tikai vinnēt!

Un es centos ar atsevišķiem cilvēkiem konkrēti sarunāt par situācijām, kad vajadzētu uzsākt bēgšanu, taču sastapos ar neticību un neatsaucību.

***

Mēs taisījām guļasvietu, kaut arī nevienam miegs nebija prātā. Man blakus apgūlās Grantiņš. Viņš nebeidza mani mierināt:

- Mūs vedīs darbos. Tu tikai redzēsi. Darbs gan būs grūts. Droši vien zemes rakšanas darbi, bet mēs esam ģērbušies, kā vasarā. Rīt vajadzēs saplēst vienu salmu maisiņu. Būs katram pa kājautu pārim...

- Varbūt, - es nenoteikti piekritu.Cik gan daudz varēja runāt citkārt klusais Grantiņš. Viņam atkal

padomā stāsts, kas liecina, ka viss būs labi. ... Viņš piedalījies Pirmajā pasaules karā. Kritis gūstā. Vairākus gadus nodzīvojis gūstekņu nometnē Vācijā, cietis badu, daudzas reizes bijis tuvu nāvei. Tad viņš iepazinies ar kādu vācu virsnieku, kas pret gūstekni izturējies visai cilvēcīgi. Abi sadraudzējušies. Ādolfs būtu aizgājis bojā, ja šis virsnieks nebūtu palīdzējis. Un, kā par brīnumu, abi atkal tikušies tagad, pirms neilga laika. Vācu virsnieks bijis ļoti sirsnīgs, solījis painteresēties politiskajā pārvaldē, kā atvieglināt Ādolfa Grantiņa likteni.

Kaut kas dīvains un neiespējams bija šajā stāstā. Kur gan Ādolfs, diendienā atrazdamies divu augstu žogu apjoztajā Jelgavas cietumā, varēja sastapt vācu virsnieku?

- Vai ienaidniekam var ticēt? – es pajautāju. - Jā, var, - Ādolfs atbildēja. – Arī ienaidnieku vidū ir cilvēki, kas

ir pret šo karu. - Varbūt, - es neskanīgi atbildēju.

36


Ādolfs man pārāk atgādināja pirmskara sliktos propagandistus, kas apgalvoja: imperiālisti nedrīkst uzsākt karu pret pasaulē pirmo sociālisma valsti. Tikko imperiālisti to darīs, pret viņiem vērsīsies pašu strādnieki. Bet tagad plosījās visbriesmīgākais karš, pirmā sociālistiskā valsts cieta zaudējumu pēc zaudējuma, bet mums nebija zināms neviens fakts, kas liecinātu par sairumu pašā Vācijā.

Taču Ādolfs Grantiņš izlietoja visus savus morālos spēkus, lai balstītu mani, lai padarītu vieglākas manas pēdējās stundas. Pats par savām pēdējām stundām viņš nedomāja.

Šausmas atkal mācās virsū ar joni. Ak, tikai aizmigt, lai nejustu šo nomācošo neziņu, lai varētu atgūt spēkus. Rīt jābūt spēcīgam!

***

Miegs pārgāja uzreiz. Cik gan varēja būt pulkstenis? Vai bija dziļa pusnakts stunda, vai

agrs rīts? Vai daudzi biedri nomodā, vai arī tos pārvarējis murgains pirmsnāves miegs?

Varēja just, ka miega vienmērīgā elpa atstājusi arī Grantiņu. Droši vien jau sen. Varbūt vīrs ar sirmajiem deniņiem, kurš nekad nav dzīvojis savu, bet tikai sava vecākā brāļa dzīvi, nebija aizvēris acis visu nakti. Kā iet Augustam Vītolam un Teodoram Strazdiņam? Vai viņu cerības arvien vēl tikpat stipras kā iepriekšējā vakarā? Jā, ir taču neiespējami ticēt visļaunākajam, ja tavs vienīgais noziegums ir tieksme būt dzīves saimniekam. Cilvēki pirmo reizi mūžā ir gribējuši būt dzīves saimnieki, bet Hitlera Vācijas priekšā tas ir pats smagākais noziegums.

Durvīs noskrapstēja atslēga, un tajās parādījās uzraugs. Viņš runāja gandrīz čukstus:

- Celties! Ir laiks! Drīz jūs vedīs projām...Tik klusi uzrunā vienīgi mirušos. Un tomēr uzrauga balsi visi

dzirdēja un sāka rosīties.- Varbūt paņemsim un pārplēsīsim šo maisiņu kājautiem? –

Grantiņš moži teica. - Nav vērts! – atmetu ar roku. Likās, ka Ādolfā kaut kas sabruktu. Viņš bija zaudējis cīņā ar

manu izmisumu.

37


Pēc brīža ieslodzītie, kas saģērbās pirmie, devās uz mazgātavu. Diena it kā ievirzījās normālā gultnē. Atgriezušies viņi prasīja brokastis. Klusais, briļļainais uzraugs samulsa un pievērsās virsuzraugam Kānbergam.

- Ko, ēst? – virsuzraugs ņirdza. – Brokastis jūs vairs nekad neēdīsit!

Vēl viens pierādījums visļaunākajam. - Vai būs jābrauc ar visām mantām? – mēs pajautājām. - Nē, - uzraugs atbildēja tikpat klusi, kā mūs modinot. – Tālu

jau nebūs jābrauc...Uzrauga seja bija neparasti bāla. Skaidrs, ka viņš runāja ar nāvei

nolemtajiem. …Pienāk vēl kāds uzraugs un smejas par mums. Tad viņi aizslēdz

durvis. Man ir tā, ka visa griba jāveltī bēgšanas domai, ka nedrīkstu par citu ko domāt. Savas labās kurpes atstāju maisiņā. Kājās paturu nonēsātās gumijas čības ar gumijas zolēm – labākai bēgšanai. Arī pārējie jaunaucnieki ir pavisam nopietni.

- Bet mēs taču neesam pratināti, - ieteicas Vītols.- Jā, tik vien kā pagastā, - Lekuzis atsaucas.- Bet vai tad te ir tādi lieli noziedznieki? – kāds jautā, - un

Grantiņš, tas pats nezina, par ko sēd. - Mani nodeva brālis vienkārši par to, ka pateicu: kas būs, ja

krievi nāks atpakaļ? Tas viss…- Kāda nejēdzība!- Un Semjonovs, punkta strādnieks, par ko tas?- Tāpēc, ka – krievs… Noskrapšķ atslēga. Atveras kameras durvis. Mūs izsauc,

sastāda pa grupām un tad dzen pa kāpnēm lejā. Kādus piecpadsmit sešpadsmit cilvēkus dzina no korpusa ārā.

Mūsu nelielā kolona saņēma pavēli apstāties pirmajā stāvā līdzās apmēram tikpat lielai ieslodzīto kolonai, kas atradās jau priekšā.

Pēkšņi kāds ieslodzītais no blakus kolonas sniedza man roku.- Ah! Jūs arī te?- Jā!

38


Manās acīs atspoguļojās mulsums un neziņa. Lai kā arī piepūlēju savu atmiņu, nudien nevarēju atcerēties šo cilvēku. Nejaušais sarunu biedrs to redzēja un aizvainojās.

- Vai neatceraties mani?- Nē.- Ai, ai, ai! Kur nu ir jūsu filozofija? - Filozofija?- Jā, filozofija. Jūs kādreiz tik ļoti mīlējāt par to runāt. - Jā, mīlēju,- es apstiprināju. - Vai arī tagad jūs varētu runāt par filozofiju? – svešais jautāja. - Jā, kāpēc ne? – es izslējos, it kā tālā vēlme arī šajos apstākļos

dotu spēku. - Tā? – sarunu biedrs brīnījās. – Varbūt arī uz kapa malas jūs

filozofēsiet? Varbūt jūs varat arī izbēgt no kapa? - Varu! Tam vajag tikai stipru gribu...- Un jums ir šī stiprā griba? - Ir!- Nu tad bēdziet no kapa! – viņš pasniedza man roku un smējās. Par mani smējās arī viņa biedri – tie, kas bija līdzās viņam. Un

pēkšņi es gaiteņa puskrēslā sev visapkārt ieraudzīju ģindeņus, kas spocīgi smejas man pretī. Ar mokām apspiedu kliedzienu.

Drausmīga vīzija. Atkal man bija pilnīgi skaidrs, ka ejam pēdējā ceļā. Laikam visa

notiekošā iespaidā izskatījos dīvaini, jo mani biedri jaunaucnieki vērīgi un pētoši raudzījās manī.

- Cilvēks vairs nepazīst labu paziņu, - klusi teica Vītols. Roberts Lekuzis jautāja:- Vai mūs tu pazīsti?- Kas par muļķībām? – es pasmējos. – Lekuzis, Strazdiņš, Vītols.

– Katra krūtīm piedūru pirkstu.

***

Pagalmā mūs apstādina. Tad atveras durvis un mūs izlaiž ārējā pagalmā. Četrus pirmos vien, bet aiz mums aizcērt durvis. Vai gan tepat šaus, es domāju. Tad slikti – nevarēs bēgt.

39


Izlaiž arī pārējos. Atkal pavēle iet tālāk. Mūsu grupai pievienojusies otra mazā grupa – tā, kurā atradās mans paziņa. Nu šī trīsdesmit trīs cilvēku lielā grupa jau virzījās pa cietuma ārējo pagalmu. Tai pašā brīdī atveras cietuma ārējie vārti. Ejam kolonā pa divi. Es eju pirmais, man ieblakus Grantiņš.

Redzu briesmīgu ainu. Uz ielas zils autobuss, tāds, kādus kādreiz lietoja uz līnijas Rīga – Jugla. Līdz tā durvīm stāv divas rindas baigi klusējošu vīru aizsargu formās, zaļām lentēm ap rokām ar uzrakstu „Drošības dienests”. Bruņoti revolveriem. Abas rindas viena iepretim otrai, tā, ka paliek šaurs celiņš - mums.

Netālu no vārtiem mūs apstādināja. No cietuma priekšnieka Ducena kabineta iznāca kāds virsuzraugs un aizsauca Strazdiņu. Mēs saskatījāmies. Atkal ļoti ļauna zīme.

Mana griba bija kā uzvilkta stīga. Tikai būt stipram, tikai nepakļauties apstākļiem! Izgāju pa vārtiem ar augsti paceltu galvu un lepni, salti pasmaidīju. Jā, pat pasmaidīju. Manuprāt, tas atbilda cilvēciskās cieņas prasībām.

Šķita, ka šucmaņu vidū uz mirkli iestātos mazs apmulsums. Varbūt viņi cerēja te redzēt tikai morāli sabrukušus cilvēkus, kas būs spējīgi vienīgi žēlastību lūgties.

- Galvas uz zemi! Noliekt galvas!Nu kliedzieni krita pār mums kā lavīna. - Galvas noliekt!- Ātrāk, riebekļi!- Tagad jūs reiz atbildēsiet par visu!Sitieni ar revolveru spaliem, kāju spērieni, lamas. - Ātrāk, maitas! – kliedz viņi un sit un kājām sper, kurš tik vien

var piekļūt. Slepkavas sacenšas viens ar otru. Aiz manis tūlīt nāk Grantiņš. Patiesībā mēs skrienam skriešus, pustupus caur „stroju”. Grūšus mani iegrūž automobilī, kur arī jau priekšā stāv trīs vai četri slepkavas. Piespiež notupties, sakņupt uz acīm, lai nekā neredzētu.

- Nekustēties! Pie mazākās kustības šausim!Kaut arī mašīnā sadzīti visi, visi noguldīti ar seju pret grīdu,

sitienu žļaksti, rupjas lamas, kāju spērieni tomēr neaprima. Slepkavas tik briesmīgi lādas, it kā mēs nupat būtu gribējuši atņemt

40


viņiem dzīvības, būtu laimīgi pārspēti un tagad nelaimīgie upuri atriebtu sevi taisnības vārdā.

Tikai nenoliekt galvu likteņa priekšā! Tikai būt stipram! Līdz galam stipram! Kā būtu, ja nokomandētu celties un uzsāktu cīņu ar slepkavām?! Kristu daudzi, droši vien es - pats pirmais, taču cīņa ir tūkstoškārt labāka nekā šīs bezspēka mokas. Kas notiks pēc tam? Šoferim mēs nevaram piekļūt, bet tas mūs pēc dažām minūtēm nogādās mežā, kur droši vien gaida jauni slepkavas. Un ja nu uz manu komandu neviens neceļas?! Visi ir kā sastinguši nāves bailēs.

Galvā domu haoss. Tikai viena skaidra, pati galvenā : bēgt, bēgt, bēgt! Par katru cenu bēgt, kad mūs dzīs ārā no mašīnas, vai arī drusku vēlāk. Vai tā doma, vai tikai mežonīga instinktu brāzma? Kāds pacēlis galvu. To var noprast pēc tā, ka slepkavu lāsti kļūst sevišķi skaļi, un nepārtraukti klakšķ revolveru spalu sitieni. Man blakus sakņupis kāds cilvēks ar acenēm, pamaza auguma. Viņa galva zemāk par manējo, uztraukumā viņš elpo smagi un dziļi.

- Bēgt, - es čukstu, - tik bēgt!Viņš kā sapratis paloka galvu. Man kļūst vieglāk. Nejūtos vairs tik

vientuļš. Esmu atradis domu biedru savam bēgšanas plānam. Griba saspringa kā loks pirms bultas izšaušanas.

Slepkavas sāk atkal sevi uzjautrināt, sitot mums pa galvām. Atkal tūkstoš haotisku domu apziņā.

Braucam apmēram minūtes piecas. Tad autobuss apstājas. Ar troksni atkrīt durvis. Pa vienam mūs pieceļ, grūžot un sitot. Pārējiem neļauj kustēties. Es kā pirmais nācis, palieku pēdējais. Tad arī man uzdunckā un izgrūž ārā.

Mūs nostāda pa divi. Paceļu galvu un cenšos vienā skatā uztvert apkārtni. Pa labi, kur kārtoja salīkušu, sadauzītu cilvēku rindas, ceļš ved mežā. Abās pusēs tam grāvji un dzeloņdrāšu žogs. Un cik daudz slepkavu! Gar šosejas malām aizsargu un bijušās Latvijas armijas zaļajās formās, spožos zābakos, ciešās rindās viņi tur stāv, mūs ielenkuši no visām pusēm. Iekšējās rindas apbruņotas revolveriem, ārējās – šautenēm.

Mašīna bija apstājusies uz Bauskas šosejas, apmēram trīs kilometrus no Jelgavas. Abās pusēs šosejai stiepās mežs. Līdzās – Nikolaja kapsēta. Aiz tās mežā veda stiga. Mums jāstājas to divu

41


rindu vidū, kas atrodas stigas malā. Skaidrs, beidzot viss ir skaidrs – mūs vedīs pa stigu mežā...

Nu sita ar šauteņu laidēm. Lika sastāties pa divi, saliekties uz priekšu. Katram jāieķeras iepriekšējā plecos tā, lai paša rokas aizsegtu skatienu uz sāniem. Tā mūs dzen, cik tik vien ātri var. Pie mazākā mēģinājuma paskatīties sāņus, sit sevišķi zvērīgi. Esmu pēdējais. Man blakus kāds svešs.

- Neskatīties sāņus, sumpurņi tādi! – mežā atbalsojās kliedzieni. - Neskaties, draņķi! Es teicu – neskaties!Šauteņu laižu nemitīgie būkšķi pa mugurām, revolveru spalu

žļaksti pa galvām.- Sit pa galvu, sit pa galvu! – juku jukām skanēja komandas. - Ja ģībst, tad durt ar durkli!Kā gan cilvēks var izturēt tādu sitienu un naida brāzmu? - Bēgt! – apziņā sita doma. – Par katru cenu bēgt!Es laikam dabūju visvairāk sitienu. Bēgšanas doma šai brīdī man

visdzīvāka, un tādēļ es mēģinu šad tad pavērot apkārtni. Mana galva kaila, pa seju straumēm tek asinis.

Es mazliet pacēlu galvu pāri labajai rokai. Varbūt tepat... Izrauties no ķēdes un skriet... Bet nē! Sānis grāvis, aiz tā dzeloņstiepļu žogs.

- Neskaties, zemcilvēk! – es saņēmu tik stiprus sitienus, ka sagrīļojos un tikko nezaudēju samaņu. Tūlīt it kā atslāba gribas groži. Laikam neizbēgšu...

Taču nepakritu. Tāpat kā citi, turpināju grīļodamies soļot, turpināju saņemt sitienus un lamas. Bet tomēr atkal: jāmūk, jāmūk, jāmūk! Lai tur vai kas! Iespējams tikai iegūt! Ko zaudēt vairs nav. Sasniegt ko var tikai cīņā. Un arī tā ir cīņa, mukt tad, kad ap tevi atrodas slepkavu bars, kad tev pašam tukšas rokas, un tu esi sadauzīts zils un asiņains. Pēc brīža paskatījos sānis atkal. Šoreiz līdzās neliels meža dīķis. Arī te nevarēju piepildīt savu nodomu.

Slepkavas runā latviešu valodā. Nevaru izprast, kas tie varētu būt. Viens ierunājas arī vāciski, otrs tam tāpat atbild. Vai tie būtu repatriējušies Baltijas vācieši, kas tagad atgriežas?

Cerība mani neatstāj – varbūt varēs izbēgt, varbūt vēl… Pastāvīgi mēģinu paskatīties pāri rokām, pagriežot galvu sāņus, vai noliecot

42


to zemu, lai varētu redzēt pa roku apakšu. Jutu, kā priekšējā biedra pleci drebēja – briesmīgi un nevaldāmi.

Pēkšņi pavēle – gulties. Bēga aucenieks Hermanis. Tāpēc vajadzēja mūs noguldīt, lai lielāku uzmanību pievērstu bēdzējam. Kliedzieni, nekārtīgi šāvieni. Dzenas pakaļ izbēgušajam, šauj, sauc, kliedz – gluži kā medībās. Te laikam izbeidzas dzeloņstiepļu žogs. Arī man rodas neatvairāma vēlēšanās tūliņ bēgt, bet ar sitieniem un kliedzieniem esam noguldīti pie zemes.

- Neskrien! – kāds šucmanis sauca otram. – Redzi, viņš jau nokrita.

Laikam jau biedram bēgšana neizdevās. Bet varbūt tas bija teikts vairāk mums, lai mēs zinātu: katrs tāds mēģinājums nenovēršami beigsies neveiksmīgi. Atkal mūs briesmīgi sit un sper ar kājām. Zābaku purni triecas pakaušos un sejās, notašķīdamies asinīm.

- Šaus tepat nost maitas, citādi mēģinās vēl kāds! – ieteica kāds bende.

- Kas tad viņus te savāks? – skanēja atbilde. Ar sitieniem mūs piecēla un dzina tālāk. Šis kilometru vai

pusotra garais ceļš likās ļoti garš un reizē ļoti īss. Garš tāpēc, ka tajā likās sagāzts visas pasaules naids un mežonība, īss tāpēc, ka te no jauna vajadzēja pārdzīvot dzīvi, to izsvērt domās un atkal un atkal koncentrēt visus gribas spēkus bēgšanai.

Es nedrebēju, bet ap manu sirdi it kā turpināja augt ledus skavas.Tā vien likās, ka bojā iesim ne tikai mēs, nāvei nolemtie, bet

gan daudz kas vairāk. Ies bojā cilvēks, cilvēks ar lielo burtu.Cilvēks ar lielo burtu! Ja simti liek dzīvību ķīlā, lai glābtu vienu,

tad viņi glābj ne tikai tā vienu dzīvību. Viņi glābj cilvēciskumu sevī, viņi glābj cilvēku ar lielo burtu. Bet, ja masas iet uz nāvi bezjēdzīgi, ja tev līdzās iet cilvēki, parasti darba cilvēki, kas nekad nekā cita nav pazinuši, kā vien darbu, un starp tiem ir arī tādi, kas nekad nav pat domājuši cīnīties pret šo nolādēto Hitlera valsti?

Cilvēks līdz pēdējam elpas vilcienam sajūt sevi par kolektīva, sabiedrības locekli. Sabiedrība ir tā, kur, kā Gorkijs teica, realizējas indivīda nemirstība, kas kops un auklēs tālāk viņa darbu, viņa centienus. Cilvēks, kuram jāiet pēdējā gaitā, arvien atcerēsies, ka pēc viņa paliks sabiedrība, kas piepildīs viņam tik dārgos ideālus.

43


Bet, ja tu jūti, ka aiz tevis paliks tikai mežonība, patvaļa, asinskāre, visu cilvēcisko principu kājām mīdīšana? Tad nāve ir tūkstoškārt grūtāka..

Es vienmēr esmu domājis par nāves daudzveidību. Nevis dzīves, bet nāves daudzveidību. It sevišķi pēc 14. oktobra.

Kā būtu, ja man nāktos noklausīties spriedumu – “Vācijas impērijas un vadoņa vārdā... par noziegumiem pret Eiropas jauno kārtību... par bruņotas sadursmes organizēšanu pret spēkiem, kas palīdzējuši Lielvācijas armijai... piespriesta nāve nošaujot...”?

Kā būtu, ja pēc sprieduma nolasīšanas es tiktu izvests uz nāvi viens? Būtu bezgala grūti, māktu ārkārtīga vientulības sajūta, taču paša gals būtu loģisks un likumsakarīgs. Es taču būtu pacēlis ieroci pret šo melno varu. Bet, pulkiem vien dzenot cilvēkus uz nāvi, šī melnā vara atklāja visu savu bezdibenīgo šausmīgumu. Tas tiecās paralizēt katru domu, stindzināja katru cerību.

Un tomēr - palika vēl gribas drumslas (varbūt es neatrodu pareizu apzīmējumu), kas atkal un atkal tiecās apvienoties mērķtiecīgai darbībai. Palika mežonīga spīts nepakļauties, akmenscieta vēlēšanās dzīvot.

Apzināšanās, ka arī tā ir cīņa, deva spēkus.…Domas virpuļo arvien ātrāk un ātrāk. Viss griežas. Vai tikai

nenāk ārprāts? Vēl arvien gribas paskatīties sāņus. Galva skan kā kālis, kad slepkavas to dauza ar saviem ieročiem. Mugura būkšķ vien no šauteņu laidņu sitieniem. Beidzot tā vairs nesāp nemaz – pārāk jau sadauzīta.

Vēl kādā vietā uzmācas vēlēšanās bēgt. Paskatos sāņus – blakus purvaina dūksts. Vai neskriet tanī? Varbūt nav dziļa? Un lai arī ir nāve tūliņ!

Taču mani sit par daudz briesmīgi. Varbūt trulums, varbūt bezcerība tā bija, kas mani pārņēma: nē, nav vērts, tikpat neizbēgšu…

No kāda sitiena tikko nepaģībstu. Taču atkal saslejos un pa viršaino meža ceļu turpinu gaitu līdzi citiem.

- Ja ģībst, durt ar durkli! – kāds pavēl. - Ja skatās, nogriezt ausis! – kliedz kāds cits.

44


„Ausis nogriezt, ausis nogriezt,” atbalsojas man apziņā. Kur gan es bez ausīm iešu? Tas, laikam, izskatītos ļoti neglīti. Bet vai nav vienalga? … Būšu taču kapā… Vai tiešām nav glābiņa. Līdz šim vienmēr esmu izglābies. Nē, neticu, kaut kas nāks!

Kāds pastāvīgi man tur revolveri pie deniņiem. Kāda cita revolvera stobrs otrā pusē man iebāzts ausī. Pa reizei viņš dauza mani, līdz beidzot zūd pēdējā cerība izglābties. Ir grūti ciest. Pārāk sāp galva, pārāk tek asinis.

- Es taču nemukšu, - iestenos pēc kāda sāpīga sitiena. Viss velti. Viņu dusmas ar to nav remdinātas. Vairs necenšos

skatīties. Tā vismaz sit vairāk pa muguru, ne tik daudz pa galvu. Bet mugura vairs nesāp. Tā jau pilnīgi nejūtīga.

Mēs elšam no straujā gājiena. Rindas ļodzās un grīļojas, ejot pa ciņiem un bedrēm. Tad mūs atkal nogulda zemē, sit, mīda un spārda. Mani pārņem trulas, dzīvnieciskas nāves šausmas.

***

Beidzot mūsu gājienu pagrieza pa labi no stigas. Te bija melleņu un zileņu mētrām aizaudzis priedājs. Te pa gabaliņu – mūsu kapi. Briesmīgais ceļš nu ir galā. Šaurā un garā izcirtumā izraktas divas lielas bedres. Viena mazliet īsāka par otru. Kāpēc smilšu krāsa tik sarkanīga? Varbūt no rāvas ūdens rudeņos un pavasaros. Bet šis rudens bija sauss.

Vēlreiz mūs nogulda un sit, un sit…Tad sāk nostādīt rindu. Vispirms Martinsonu, tad – mani. Kur

gan palicis Grantiņš, kur pārējie jaunaucnieki? Vakar kamerā ar Martinsonu biju runājis par bēgšanu. Viņš jelgavnieks un pazīst apkārtni. Bijām runājuši, ka viņš bēgs pirmais un es – aiz viņa. Taču tagad man liekas, ka nedrīkstētu bēgt, jo, kad ciešanas kļuva neizturamas, devu slepkavām solījumu nebēgt. Es negribu melot, kaut arī viņiem. Dzīves beigās gribu būt pavisam tīrs…

Noklab šauteņu aizslēgi.Nu galvu varēja pacelt augstāk. Priekšā stāvēja šāvēji, kas saņēma komandu sagatavoties. Pēkšņi pa kreisi ieraudzīju spraugu apsargu vidū. Apmēram metru platu.

Jābēg! Ir laiks, ir pēdējais laiks!

45


Ir jāgatavojas lēcienam.- Nekustēties! – noskanēja asa komanda.Laikam instinktīvi sakustinu galvu, skatoties uz spraugu. Kāds

slepkava man uzkliedz, pieskrien klāt un ar revolvera spalu dauza pa galvu. Savādi, galva vairs nesāp, bet tikai skan.. Vai tad sāku jau šķirties no dzīves? Nē, nē! Es gribu dzīvot! Likās, ka manī kliedz ik nervs. Bende aiziet atpakaļ pie citiem

Bet kāpēc vēl nešauj? Izmisuma pilns gaidu šāvienus. Tikai nevaidēt! Rādīt cietu un lepnu seju! Tie ir mēsli, ne cilvēki, kas mūs slepkavo. Tikai nevaidēt un nedot iemeslu viņu priekam! Kāpēc vēl nešauj? Vai tomēr labāk nemirt bēgot? Ir tik grūti! Labāk ātrāk nejust vairs nekā!

Jābēg! Visā būtnē sajūtu šo dzelžaino pavēli. Sasprindzinu muskuļus. Atskan šāviens. Tajā pat mirklī taisu divus varenus lēcienus un esmu jau pa labi, slepkavu vidū. Apsargu vidū izcēlās apjukums.

- Stāt! Stāt!Šāvieni atskanēja, tikko biju ticis no apsargu loka laukā. Tik daudz

šāvienu, vesela dārdoņa, ka grūti bija ticēt laimīgam gadījumam. Domāju: droši vien esmu jau ievainots. Tikai asinis bezprātīgi joņo dzīslās, tāpēc ievainojumu nejūtu....

...Skriešu, līdz nokritīšu... Nu jau es skrēju pa krūmiem. Kāds dzinās man pakaļ. Uznāca

nāvīgs nogurums. Mani spēki bija galā. Jāpakrīt vien tepat!... Varbūt, kad pieskries vajātājs, es jau būšu miris un nejutīšu, kā sper manā sejā ar zābaku....

Ak, es jau krītu!Tikko ar roku pirkstgaliem pieskaros biezas salnas pārklātajai

zemei, manās smadzenēs iešāvās doma: - Varbūt es nemaz neesmu ievainots!

Acumirklī atgriezās spēki, es izslējos un skrēju tālāk. Nokrīt mana pēdējā čība, palieku zeķēs vien. Pieskrējis pie lielām priedēm, uz mirkli apstājos. Nē, vajātājs nesekoja. Viņš bija atgriezies un kaut ko ziņoja. Un tad es pavisam skaidri sadzirdēju Roberta Līruma balsi, tā paša Līruma, kas 28. jūnijā vadīja uzbrukumu pagasta

46


izpildkomitejai, tā paša, kas pēc “pašaizsardzībnieku” uzvaras ar savu parakstu izlaida apkārtrakstu visiem pagasta iedzīvotājiem, kurā izteica gaviles par boļševiku varas satriekšanu. Tagad viņa balss bija sašutusi:

- Tas cilvēks nav nonāvējams, cik pagastā uz viņu nešāva!Un tad iestājās klusums, un šis klusuma brīdis apliecināja

slepkavu nevarību un radīja manī pirmo uzvaras sajūtu. Bieza, balta sarma klāj zemi un kokus. Salta, gaiša migla. Laiks

– īsi pirms saules lēkta. Skrienu viegliem soļiem, viss sasprindzis uzmanībā. Manas plānās zeķes jau noplīsušas. Kājas kaist aiz sala. Liekas, ka staigātu pa karstiem dzelžiem. Pēdas kļūst sarkanas kā asinis. Cauri skrajiem priedājiem un bieziem brikšņiem, uzmanīgi sperot ik soli, lai zemes duna kādam nenodotu manu klātbūtni. Manī bija kāpināta vajāta zvēra sajūta, līdz vispilnīgākajam asumam saspringti pašaizsardzības instinkti.

Nē, nav taisnība maniem dabaszinību skolotājiem, kas kādreiz mācīja: dzīvniekiem ir vispilnīgāk attīstītie instinkti. Cilvēkiem tie esot kultūras dzīves notrulināti.

Es skrēju stundām ilgi, taču nejutu noguruma. Tikai vienu reizi, vērojot kādu priedi vientuļa meža ceļa malā, kurai ratu ass augstumā mizā bija aprepējis robs, jutu, ka mežā biju apmetis lielu loku: šo priedi redzēju otro reizi. Bet varbūt arī šī maldīšanās bija instinkta diktēta. Bija taču vajadzība pēc iespējas jaukt pēdas. Ko var zināt – varbūt drīz vien sāksies vajāšana. Mežā dosies ķērāji ar ieročiem un pēdu dzinēji suņi... Labi, ka no gaisa sāka krist slapjš sniegs, kurš zemē drīz vien atkal izkusa. Pēc kāda laika mani nevarēs sadzīt neviens asinssuns.

Es turpināju skriet viegliem lūša soļiem. Basās kājas kaita kā ugunī, taču jutos bezgalīgi labi. Biju brīvs!

Skrēju un pēkšņi metos zemē. Cauri biezajiem krūkļiem izlīdu rāpus, rāpus līdu pāri stigai. Jā, soļus piecdesmit no manis stāvēja šucmanis. Par laimi, viņš skatījās uz otru pusi, un es nemanīts varēju stigai pārlīst pāri.

Domas joprojām joņo kā putni negaisā. Policijas suņi, posteņi, vaļējais kaps, biedri, kas tur palika un bailes, bailes, bailes… Tik skriet, skriet! Un klusi! Kas gan tad mani glābs, ja ne mežs?

47


Visi apstākļi, liekas, ir pret mani. Tik neticama šķiet izglābšanās iespējamība. Sasists līdz nāvei, slepkavu barā. Vai tiešām, vai tiešām man laimēsies?

Apstājos un raugos, vai nepaliek pēdas. Nē, redzami tikai pirkstu nospiedumi. No sadauzītās galvas plūst asinis un pil baltajā sarmā. Izņemu kabatas lakatiņu un turu to pie sejas, lai pats sevi nenodotu.

Un nu tikai tālāk, tālāk! Saule jau lielā gabalā. Mans ceļš ved pa retu priežu mežu, pa jaunaudzēm, pa zemās vietās saaugušiem niedrājiem. Zemu noliecies, pārskrienu arī dažam klajam izcirtumam. Kājas joprojām briesmīgi salst. Aptinu tās ar kabatas lakatiņiem.

Sāk snigt lielām, mitrām pārslām. Zeme pārklājas plānu, kūstoša sniega segu. Nu es atstāju aiz sevis jau labi saskatāmas pēdas. Baidos iet tālāk. Apsēžos zem mazas eglītes un sarauju kājas zem sevis. Kaut kur man aiz muguras nemitīgi dun un dārd pilsēta.

Sniegs ātri vien kūst. Saltā sega top plānāka. Varu skriet atkal tālāk.

Parādās lauki un mājas. Kaut kur mežmalā noskan sauciens:- Stāt! Stāt!Atskan arī daži šāvieni. Vai tie domāti man? Lodes gan nedzirdu

svilpojam. Varbūt tās raidītas citam? Mežā tomēr posteņi nostādīti. Četrrāpus pa grāvi pārlienu lauku stūrim. Drīz nonāku pie šosejas.

Zileņu ceros un vaivarājos slēpdamies, pielienu tai pavisam tuvu un sāku izlūkot apkārtni. Gribu tai pārkļūt pāri. Tur būtu drošāk.

Ieraugu – netālu uz ceļa postenis. Bandīts skatās uz otru pusi un tāpēc neredz mani. tagad pārkļūšana riskanta un man jādodas atpakaļ.

Ir ap pusdienas laiku. Pēc lielās skriešanas jūtu stipru izsalkumu. Guļu nometies zileņu ceros un lasu retās ogas. Atrodu arī dažus riekstus. Tās – manas pusdienas.

Reizē ar bailēm un nožēlojamā stāvokļa apziņu jūtu dziļu prieku par katru dzīves mirkli: esmu taču izglābies! Esmu izlīdis no kapa! Ja arī šī izglābšanās būtu tikai pagaidām, taču nāvei esmu izrāvis kaut dažas dzīves stundas. Arī tā ir cīņa. Un pagaidām uzvarējis vēl esmu es. Bet, ja sagaidīšu vakaru, tad, varbūt, izglābšos pavisam.

48


Pēcpusdienā pieskrēju pie bieza, diezgan plaša niedrāja. Uzmācās kārdinājums ielīst niedrēs un sagaidīt nakti. Bet nē. Labāk tālāk, tur, kur būs jaušama meža mala, lai tālāko ceļu turpinātu naktī. Varbūt dzīsies pakaļ asinssuņi? Varbūt būs jau uzoduši pēdas. Ja ātrāk pārskriešu pāri vairākām stigām, tad slepkavas nepagūs izlikt posteņus, un tiem nebūs ne jausmas, cik tālu jau esmu. Bet varbūt viņi gribēs pat noslēpt, ka esmu izbēdzis. Tas taču kauns, ka var izbēgt no simts apbruņotiem bendēm.

Līdz vakaram jātiek vēl līdz meža malai. Nakts ar biezo mākoņu segu būs briesmīgi tumša. Tikai uzmanīgi tikt līdz meža malai!

Sniega vietā sāk līt lietus. Drēbes piemirkst un kļūst smagas. Eju lēnāk, jo skriešana prasa milzīgu piepūli.

Lai gan visu laiku klausos un uzmanu āra trokšņus, tomēr esmu nomaldījies. Kādā vietā stigā ieraugu ratu sliedes un ass gala ieskrambātu priedīti. Atceros, ka taisni tajā vietā biju jau priekšpusdienā. Esmu apmetis līkumu.

Vēlā pievakarē sasniedzu meža malu. Uzmanīgi, pa augstām papardēm līzdams, vēroju apkārtni. Plaši lauki ar retām mājām pieslejas mežam. Tikai pie paša apvāršņa saskatāma kāda cita meža tumšā svītra. Netālu laukos – maza birztaliņa. Vai nenokļūt līdz tai? Taču būtu tālāk iets. Bet – ja nu te kāds sargs? Laukā arājs. Arī tas varētu mani pamanīt un ziņot. Tad – beigas. Labāk iet tikai naktī.

Atsēžos zem bērza. Kājas satinu paparžu lapās, saraujos un gaidu vakaru. Rupjas lāses pil man virsū no koka zariem. Nu esmu jau gluži slapjš. Drebu aiz aukstuma un mierinu pats sevi, ka drīz būs vakars un ceļu varēšu atkal turpināt.

Nakts pienāk ideāla: melna kā piķis. Tuvāko koku nevar saskatīt. No bezzvaigžņu debesīm kā spaiņiem gāž lietus. Bet es pieceļos, un man gribas kliegt aiz prieka: - Glābts!

Es izgāju no meža, uzņēmu kursu uz tālu tālu uguntiņu un devos turp pa dubļainiem laukiem. Bet pēc tam, kad biju kādus pāris simtus metru no šīs uguntiņas vientuļā logā, metu līkumu un turpināju ceļu uz jaunu tālu uguntiņu. Lai nezaudētu virzienu uz Lietuvu.

Kad esmu tā dažas stundas gājis, sāku just milzīgu nogurumu. Kaut kur laukā atrodu cukurbietes. Tās – manas vakariņas. Atrodu

49


arī nelielu saulespuķes galvu. Sēklas vēl nav ienākušās. Graužu tās ar visām mīkstajām čaumalām.

Taču nogurumu nevaru pārspēt. Uzdūries kādam šķūnim, nolemju atpūsties. Ielienu auzu pantā un tūliņ arī aizmiegu, sakņupis uz ceļiem, kā kamols.

Pamostos, kad saule jau pēcpusdienā. To var manīt pa šķūņa sienas dēļu spraugām.

Sētā sarunājas krieviski. Laikam gūstekņi, kas šeit strādā lauku darbos. Tad runā arī latviski. Var noprast, ka no kaimiņiem atnests apkārtraksts. Man atkal uznāk bailes no slepkavām. Ja nu man dzenas pakaļ! Tālu taču nebiju no vakarējās šausmu vietas.

Diena tomēr paiet laimīgi. Vakarā noplēšu rokas savam kamzolim un ar tām aptinu kājas. Turpinu atkal savu ceļojumu. Zeme cieta sasalusi, un mani apavi labi noder.

Nakts ļoti auksta, un es salstu. Kādā laukā uzduros labības pantam. Sameklējis zirnājus, iztaisu no tiem galvas segu, lai kaut drusciņ būtu siltāks. Tomēr man no tās jāatsakās, jo pie katra soļa mana cepure čab un traucē mani. Gluži nemanot tā var uzskriet kādam slepkavu postenim.

Pāreju Meitenes šosejai un dzelzceļam. Tikai desmit soļu no manis pa šoseju aiziet vācu patruļa. Nepamana. Atkal man smaidījusi laime.

Noāvis kājas, pārbrienu kādai upei. Drīz vien mani apavi atkal sašķīst. Steidzoties nokrīt pēdējās strēmeles, un es palieku atkal basām kājām. Liekas, ka būtu jāstaigā pa briesmīgi aukstiem dzelžiem, kuriem pieskaroties, tiktu norauta āda. Katrs solis ir grūts. Katra minūte ir gara. Nav viegli nepārtraukti sāpes ciest.

Dienu pārguļu kādā salmu pantā. Nakti eju taisni pa ceļu. Nespēju vairs iet pa sasalušajiem lauku gruvežiem. Arī šeit ir grūti, tomēr labāk kā pa lauku.

Baigas dienas, baigas naktis. Šķūņi, salmi, pelavas. Asiņainas, sūrstošas kājas, sasalusi, cieta zeme, bailes no posteņiem, bailes no cilvēkiem. Tāds ir mans ceļš.

Trešās dienas vakarā izlienu no kāda šķūņa. Līst lietus, kas uz ceļiem un laukiem pārvēršas slidenā atkalā. Tik ļoti negribas iet

50


šonakt, bet līst atpakaļ šķūnī un gulēt. Taču saņemos un eju. Drīz atkala nokūst. Sāk stiprāk līt, un ceļš paliek vienos dubļos.

Uzduros tādai kā pilsētiņai. Vilnas kārstuve un slūžas. Minu, kas gan tā varētu būt. Vai Bēne? Tomēr nepazīstu.

Saņemos un dodos tai tieši cauri. Lietus līst straumēm. Gaišas gaismas strēles krīt no logiem uz ielas. Mani skaidri var redzēt. Eju sīkiem, ātriem soļiem, lai kādam, mani satiekot, es liktos pēc pilsētnieka, kas nupat iznācis, steidzas pie kāda paziņas. Ja uzskrietu patruļai, žigli mēģinātu nozust kādā šķērsielā.

Mokas mani padara trulu. Bet nostiprinās arī pārliecība, ka nepazudīšu, ka izglābšos.

Te izbeidzas iela. Man priekšā tumšs, baigas neziņas pilns ceļš, bet es skaidri apzinos: esmu izbēdzis nāvei un eju – uz dzīvi.

ieNAidNieKU vidū

Esmu ceļā uz brīvību, bet šis ceļš ir briesmīgi tāls un grūts. Nezinu, kā sauc šo pilsētu, kurai nupat, briesmīgam negaisam plosoties, esmu cauri izgājis. Vēlos to kādam pajautāt. Varbūt varēs palūgt arī maizi. Trīs garas, šausmu pilnas dienas neesmu ēdis gandrīz nekā, ja neskaita sauju zileņu un gabalu cukurbietes. Domājot par maizi, man mute pieskrien siekalu pilna. Sajūtu dīvainu bada reiboni.

Ceļa malā saskatāmas mazas, tumsā tikko saskatāmas būdiņas. Pie kādas no tām apstājos. Mazs vienrūts lodziņš met vāju gaismu. Būdiņas pamati apmesti mēsliem tā, ka nevar saprast, kas gan tā par ēku – dzīvojamā vai kūts.

Aizeju gar būdas galu un pieklauvēju pie durvīm. Tās atver veca sieviete, bet pamanījusi mani, iekliedzas, atraujas atpakaļ, atkal aizcērt un sāk briesmīgi lamāties svešā valodā.

Es lūdzu maizi. Pats brīnos, cik man aizlauzta balss. Jautāju, kas šī par pilsētu.

- Žagare, - teic sieviete. Tad viņa turpina lamāšanos, lai dabūtu mani prom.

51


Pēkšņi tai pievienojas kāda vīrieša balss. Tā skan latviski:- Ko Jums vajag?- Kādu gabalu maizes, un pasakiet, kas šī par vietu! pa kuru

ceļu var tikt uz Kurzemi, un vai tā vēl tālu? Vīrietis atver durvis. Mani kā dzīvnieku pārņem asas bailes.

Viņš tur vējlukturi rokās, ar kuru apgaismo manu dubļu notašķīto apģērbu.

- Kur tad Jūs – šinī briesmīgajā laikā? - Es izbēgu no nelaimes, - saku viņam klusā balsī. Viņš aiziet, atgriežas ar maizes gabalu un pasniedz to man. Es

pateicos. Sievietes lādēšanās kļūst klusāka.- Pliku galvu! - turpina brīnīties vīrietis, skatīdamies manī. Viņš paceļ vējlukturi augstāk un skatās uz manām kājām. Mēģinu

tās noslēpt sliekšņa ēnā. - Jā, notika nelaime, - tikpat klusi turpinu. Prasu ceļu uz Sniķeres baznīcu. Viņš nāk man ar vējlukturi līdzi

un rāda mazu, braukšanai reti lietotu ceļu. - Es Jums pateicos, es Jums ļoti ļoti pateicos, - es aizgrābts

viņam saku, kad atvadāmies. Viņš atsaka, ka tas taču neesot nekas – cilvēkam iedot maizi

un parādīt ceļu. Tik tagad tas laiks esot briesmīgs. Es zinu, ka tā teikdams, viņš nedomāja lietu, bet šo laiku, kad valda slepkavas.

Tikai vēlāk uzzināju, ka tajā pašā dienā bija nošauti vairāki simti Žagares ebreju. Tad, lūk, ko nozīmēja vecīša pieminētais briesmīgais laiks. Ne jau rudens lietus gāzes un vējš.

Viņš savēcina vējlukturi un aiziet, pēc brīža pazuzdams aiz mājiņas stūra. Es kāri kožu iegūtajā maizes gabalā un eju tālāk.

Kad aiz noguruma tikko kājas velku, ielienu kādā vecā šķūnī, iekārpos salmos un pārguļu atlikušo nakts daļu un visu turpmāko dienu.

Kāds vīrietis un sieviete ienāk šķūni. Viņi redz manis izplēstos salmus un brīnās par tiem.

- Kas gan te varētu būt? – klusi, ar slēptām bailēm jautā sieviete. Arī vīrietis brīnās, kaut ko klusi pasaka un aiziet.

Es sastingstu šausmās. Drīz vien varēja būt klāt ķērāji. Taču šie ļaudis nebija tik ļauni, kā to varētu spriest no viņu klusajām

52


sarunām. Dienas trokšņi norimst, bet ķērāji neierodas, atvieglots uzelpoju un klusi izlienu ārā. Atkal visapkārt nakts tumsa. Debesis segtas biezu mākoņu segu. Zeme tumša, mikla un mīksta. Būs labi manām basajām kājām – nodomāju.

Kā prazdams, aptinu pēdas ar vecajām, dubļainajām lupatām, kas noplīsušas vienās skrandās, un turpinu ceļu.

Drīz sāk atkal līt lietus, un manas drēbes atkal kļūst smagas un tikko panesamas. Ap pusnakti ceļmalā saskatu lepnas mājas. Lietū grab skārda jumti. Man tik ļoti gribas atkal ēst un vajadzētu arī sērkociņus.

Iemetu zemju piku kādā otrā stāva logā. Mans aprēķins ir vienkāršs: ja iztraucētais būs kāds nelabs cilvēks – aizsargs, kas gribēs mani noķert, tad, kamēr viņš nokāps pa trepēm, es jau būšu gabalā. Melnajā naktī mani neatradīs neviens.

Kāds vīrs atver logu un prasa, ko vajagot. Pateicu savu vajadzību. Viņš nomet maizi un sērkociņus. Pastāsta arī ceļu.

Otrā rītā agri, kā tas vēlāk noskaidrojās, viņš tomēr paziņoja par mani pagasta vecākajam kārtībniekam. Nodevējs ir Ukru krejotavas vadītājs Voldemārs Bērziņš. 14. oktobrī Jelgavā viņš piedalījās padomju patriotu slepkavošanā, un 19. oktobrī, pulksten vienos naktī es prasīju savam slepkavam maizi un uguni.

… Eju visu nakti. Pēc piecām dienām rītausmā uzmanīgi soļoju caur Auces nomali. Par laimi, ne Vītiņu, ne Jaunajā ielā nesastapu nevienu cilvēku. Man liekas, ka pelēkais rīts nāk pārāk ātri. Vēl gribu pāriet pāri upes tiltam un iziet cauri pilsētiņai. Tā ir Auce.

Es esmu dubļiem notašķījies līdz ausīm. Citkārt brūnie svārki ir gluži pelēki. Kāju lupatas ejot sitas gaisā un tašķa dubļus.

Steidzos, taču esmu tik noguris, ka eju daudz lēnāk, nekā parasti ļaudis iet.

Daži strādnieki iet pa ielas otru pusi. Tie aizdomīgi skatās manī. Tad viņi aiziet, un es palieku viens.

Un tad man vairs nav drosmes iet tālāk. Ir pārāk liela diena, lai bez briesmām izietu cauri pilsētas stūrim. Iegriežos Jaunajā ielā un eju pie drauga. Ceru, ka viņš nenodos mani, jo mēdza sevi dēvēt par vecu komunistu. Mani tik ļoti kārdina iedoma par siltu istabu.

53


Plaši atvērti vārti uz sētu. Izeju pa tiem. Pieklauvēju pie pirmā stāva loga. Neviens neatsaucas. Tad iesviežu grants sauju otrā stāva logā. Tērpies kreklā, acīmredzot, tikko uzcēlies, draugs atver logu. Tad iekliedzas balsī, kas man liekas briesmīgi skaļa:

- O, Arnolds mājās! Atlaiduši gan! Viņš pat neievēro manu kailo galvu, lēkšķēs salipušos matus un

briesmīgo izskatu. Viņš sāk steidzīgi ģērbties, uzsaukdams, lai es eju pie viņa no ielas puses. Viņš tūlīt ielas durvis atslēgšot.

Es sastomos un pamīņājos uz vietas. Baidos iziet uz ielas. Ja nu kāds mani pamana?!

Īsi pārlicis, tomēr dodos atpakaļ. Tur vēl neviena nav. Gustis atver durvis, pamet skatu manī un mirkli sastingst klusumā. Seja zaudē priecīgo izteiksmi un pārvēršas dziļi nopietna. Bet es steidzīgi spraucos durvīs, lai mani neieraudzītu kāds pēkšņi parādījies ielas gājējs.

- Kur tu?... Kas tev ir? – viņš kārto jautājumus. Bet es nespēju parunāt. Kaut kas karsts un smacējošs kāpj no

krūtīm kaklā.- Nāc augšā, nāc augšā, tu esi nosalis, - un viņš steidzīgi ved

mani augšā. Tur arī drauga sieva mani sagaida ar skatiem, kuros līdzcietība

jaucas ar dziļu izbrīnu. - Nu, pastāsti, kas tev ir, - viņš jautā. - Esmu izbēdzis no nāves, - es iesaucos, un elsas smacē manu

kaklu, asaras sakāpj acīs. Viņi sastingst šausmās. Es otrreiz atkārtoju savu teikumu. Man

liekas, ka viņi aiz bailēm tūliņ mani dzīs prom. Tad Gustis pagriežas pret sievu un tik bargi iesaucas, it kā no tā atkal būtu atkarīga mana dzīvība:

- Vāri tēju!- Jā, uguni, uguni, - iesaucās sieva. – Viņš taču ir nosalis, Gusti

saplēs skalus!Bet es steidzos atgādināt:- Vai jūs zināt, kas draud par manis pieturēšanu? - Jā, mēs to zinām, - teica draugs, - bet nekas nekavēs mums

būt cilvēkiem.

54


Ne velti Gustavs Čaibe visus Ulmaņa reakcijas gadus savā mājā aiz spāres saglabāja K.Marksa “Kapitāla” sējumus. Es nebiju maldījies un varēju viņam pilnīgi uzticēties.

Drīz vien plīts mutē jautri sprēgā uguns. Pārņem mājīguma sajūta. Bet atmiņās ir jāpieskaras briesmīgajam gājienam, stāstu draugiem par atvērtajām bedrēm, kas gaidīja uz mums, par to, kā ir, kad nevar vairs acis pacelt pret gaismu, par sitieniem, par cilvēkiem ar nogrieztām ausīm (jo es zinu, ka kādam no upuriem tas tika izdarīts), par gulēšanu asiņu paltīs, par drebošajiem, sadauzītajiem ķermeņiem. Stāstu, kā ir tad, kad asinīm aptašķīti zābaki triecas sejā, kā ir tad, kad aptvērām plaukstām savus pakaušus, it kā tas varētu mazināt nāves mokas, kā spiedām sejas smiltīs, lai apspiestu vaidus.

Viņi nodreb, to dzirdot. Esmu sabrucis pasniegtajā krēslā. Kājas kaist un sāp. Nu esmu tik nespēcīgs, ka nevaru spert ne soli. Pieceļoties rokas meklē atbalstu, bet kājas tā sāp, ka jākliedz gandrīz pie katra soļa.

Drīz zupa gatava. Man liekas, ka nekad neko tik gardu neesmu ēdis.

***

Laikam pēdējie spēki mani atveda pie drauga. Pēc spēcinošām brokastīm mani atguldīja gultā, no kuras es vairs nepiecēlos ne tajā dienā, ne naktī, tik nākamajā dienā. Kājas nevarēja balstīt uz zemes, pēdas kaisa kā apdedzinātas: gandrīz visu laiku biju gājis basām kājām, bet dažu nakti jau pieturējās sals.

Draugs domāja, ka Aucē es ilgi nevaru slēpties. Vislabāk tomēr uzņemt sakarus ar vecākiem Jaunaucē. Uz viņiem aizdomas kritīšot vismazāk. Jābūt trakam, lai nāvei nolemtais dotos uz savām mājām. Tieši tā domāšot šucmaņi.

- Kā tu domā slēpties? – jautā Gustis.- Salmos vai sienā iztaisīšu alu un dzīvošu tur. Būs tumšs. Bet ko

man vajag? Varbūt varēs pa reizei vējlukturi iedegt – tik daudz, lai nepaliktu akls.

- Ar petroleju grūti.

55


- Vai tad māte kaut kā nedabūs. Man jau nevajadzēs daudz. Ļāvos lieliskajai sajūtai, ka vakarā man nebūs jāturpina ceļš.

Līdz pat rītdienas vakaram es varēšu pavadīt šeit, siltā istabā, atlaisties gultā… Uzmācas gan arī nedrošības sajūta, bet to pārvaru ar šķietami loģisku apsvērumu: šeit viņi nenāks…

Drauga sieva ierauga manu roku augšpus delnai. Tā bija zilgana. - Kas Jums tur? – viņa jautāja. - Tā viņi mūs sita, - paskaidroju. – Tik zila visa miesa. - Ak tā, tik briesmīgi!- Nu, es jau Jums stāstīju, - kļūstu gandrīz īgns. Ir it kā neveikli būt nožēlojamā lomā. … Kad atmostos, draugs noskaņo vijoli un spēlē. Viņš sāk arī

dziedāt, un es piebiedrojos. Drauga sieva mūs apsauc. - Kas ir? – es jautāju, - logi ciet, un neviens nevar dzirdēt.- Ak, ne jau tādēļ! - viņa saka un labu brīdi klusē. Tad piebilst:

- Jūs tāpat kā gailis, kas izbēdzis no cirvja un tūliņ dzied…Es iesmejos. Mans stāvoklis pašam vairs neizliekas tik traģisks.

Lūk, draugs spēlē „Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, šo dziesmu nevaru klausīties bez asarām. Atkal un atkal man slepus jāslauka acis.

Ārā šalc rudens lietus gāze. Pelēku, biezu un vienmērīgu mākoņu sega klāj debesis. Visas pazīmes liecina, ka tāds laiks būs ilgstošs.

Tumst vakars. Lietus vēl aizvien līst straumēm. Viss tinas pelēkumā. Priekšā gara gara rudens nakts, kuru pavadīšu siltā istabā. Un arī briesmas nedraud.

Bet naktī dzirdam apakšstāvā klauvēšanu. Es sastingstu bailēs. Kādu brītiņu klauvētāji pagrabinājās, tad aizgāja.

Vēlāk uzzināju, ka tai naktī no Auces policijas tiešām bija sūtīti slepkavas mani gūstīt. Man ir izdevies uzzināt arī viena patruļnieka vārdu: tas bija Arvīds Sarcevics.

Otrā rītā draugs aizgāja uz Jaunauci, lai izpētītu apstākļus un ziņotu man, vai aizsargi ir izlikuši posteņus vai nav.

Pirmdienas pievakarē Gustavs atgriezās un teica:- Gaiss tīrs. Ej tik uz Jaunauci un skaties – ja “Līču” ceļa galā

pie stabiņa nolikta skujiņa, tad viss kārtībā. Ej tālāk! Pie mājas tevi sagaidīs tēvs vai māte...

56


Kad uz vakara pusi nolaidu kājas pie zemes, pēdas vēl arvien dega.

Vakarā drauga sieva man iebāž kabatā sausas maizes gabalu, apgādā ar pastalām, un es varu atkal iet.

Nakts ir melna kā piķis. Ceļu klāj dziļi dubļi. Nemeklēju nomales takas, meža stigas. Eju taisni pa ielu, tad pa šoseju un lielceļu. Arī sasniedzot Jaunauci, es vēl arvien esmu tik pārdrošs un eju pa ceļu. Lietus un vējš kapāja puskailos kokus un zemi. Gāju tieši pa lielceļu, turot vaļā acis un ausis. Pie Jaunauces pagastmājas pēkšņi likās: kāds skrien aiz manis. Soļi steidzīgi žļakst pa slapjo zemi. Acumirklī pavērsos atpakaļ. Vējš dzenāja nolauztu zaru.

Vai tur, pie vecā kroga ēkas, nepavīdēja posteņa ēna? Nē, tikai vējš un lietus dzirdams.

Netālu no „Līču” ceļa gala, kur upe ar savu alkšņu krauju pienāk pie paša lielceļa, pēkšņi šķita, ka no upes puses kāds mani sauktu. Bet varbūt tie bija tikai vēja čuksti? Pagāju uz stāvās kraujas pusi. Klausījos. Sauciens atkārtojās. Es zinu, ka tas domāts man, un neesmu maldījies.

Kad eju pāri lielceļa grāvim, man priekšā izaug tēva stāvsNekad nebiju redzējis tēvu raudam, un nu viņš mani apskāva un

iešņukstējās kā bērns:- Dēliņ, tu vēl esi dzīvs...- Jā, - es atbildu smagu balsi. - Viņi mani nenonāvēs nekad! Es

uzvarēšu fašistisko nāvi!Viņš bijis „Līču” ceļa galā un noņēmis tur drauga atstāto egles

zariņu, kas pēc norunas nozīmēja briesmas, jo netālu no ceļa sabijājies vācu automobilis ar kareivjiem. Mēs ejam pāri upei, pa pļavu, tad atkal atpakaļ pāri upei, pāri laukiem uz „Igauņiem”.

Tēvs jau lielajā labības šķūnī uz auzu pantas uznesis segas: man būs silta gulēšana. Un ejot es atkal stāstu par mūsu drausmīgo nāves gājienu.

Mājās viņš domā, ka iet istabā tagad būtu pārdrošība, bet es esmu salijis pavisam slapjš, un man gribas uzvilkt slapjo drēbju vietā kaut ko sausāku. Mēs cieši aiztaisām un nostutējam slēģus un ejam istabā. Šovakar arī ir visdrošāk, jo nākot neesam neko

57


aizdomīgu redzējuši. Es apsolos, ka pēc šī vakara es ātrāk istabā neiešu, kamēr būs atkal brīvība.

Māsa, sasveicinoties ar mani, ir gluži bāla. Bet mātes nav mājās. Viņa aizbraukusi uz Jelgavu, lai nodotu man paciņu.

Es atkal sāku no gala savu stāstu, bet tagad daudz sīkāk. Tēvs reizēm nodreb un izsaucas:

- Slepkavas! Slepkavas!Tēvs mani pavada uz šķūni un parāda man auzu pantu. Ierokos

auzās, sasedzos un guļu. Liekas, ka nu man būs jāizguļ visa mūža nogurums, lai pēc ilga ilga laika celtos jaunai dzīvei. Aizmiegot mani pārņem priecīga sajūta: esmu mājās, mājās, mājās!

Tā es pārnācu pa ceļiem un cauri pilsētām, bet slepkavas mani gaidīja mežā. Netālu no „Igauņiem” katru nakti mežā stāvēja posteņi. Bet, kā vienmēr, viņi mani gaidīja velti. Savu slēpšanos sāku lielās mājās, kur daudz ļaužu: jo nedrošāk, jo drošāk.

Vecāki, māsa Alma, padomju karagūsteknis ukrainis Jāzeps Čumaks par mani pašaizliedzīgi gādāja, palīdzēja slēpties no okupantu pakalpiņiem, parādīja nesatricināmu vīrišķību viskritiskākajos brīžos, kad likās : viss zaudēts, šucmaņu patruļas mani jau atradušas. Pastāvīgi riskējot ar dzīvības briesmām, viņi piegādāja man pārtiku, bet draugs Gustavs garām policistu postenim pat atveda pāris rokas granātu.

Tēva tēls manī pastāvīgi dzīvos kā vīrišķības, nesavtības un drosmes paraugs.

- Ja mani nošauj – tas nav nekas, esmu jau vecs, - viņš reiz teica, atnācis manā slēptuvē kādā novembra naktī. – Bet tev ir jādzīvo! Vācieši te ilgi nepaliks. Mūsējie jau tuvojas. Un pēc kara jaunām rokām būs daudz darba, - un tēvs atstāja man dažas grāmatas un par speķi iemainītus rakstāmpiederumus.

- Lasi, dēls!Tēvs neslēpa naidu pret fašismu. Ne vienu reizi vien vietējiem

varasvīriem sacīja taisnību acīs par asiņaino režīmu, pateica, ka agri vai vēlu visiem bendēm būs jāatbild par saviem darbiem.

Naktī no 9. uz 10. maiju, tieši gadu pirms Uzvaras svētkiem, pagasta šucmaņi Artūrs Smilškalns, Voldemārs Dombrovskis un

58


Eduards Pudzis tēvu izcēla no gultas, aizveda mežmalā un zvēriski nogalināja.

- Jauno nedabūjām, bet saņem savu veco! – ar asinskāru gandarījumu, rādot uz tēva līķi, raudošajai mātei teica Jaunauces vecākais policists Dauginovičs. Viņa šautenes spalā bija iegriezts četrdesmit robu – tik daudz padomju aktīvistu un karagūstekņu viņš bija aizraidījis uz viņpasauli. Pats ar savu roku...

BēgOt NOŠAUtS

Gari un drausmīgi ir stāsti par to, kā fašistiskie bendes slepkavoja padomju ļaudis pārpildītajos cietumos un koncentrācijas nometnēs. Masu kapos atrastie nomocītie upuri ir neizdzēšama apsūdzība izdzimteņu šausmu darbiem.

Bet padomju ļaudis nomocīja līdz nāvei un iznīcināja ne tikai šim nolūkam savervētie hitleriskie briesmoņi – gestapovieši. Ar tādu pašu centību katrā Latvijas lielceļa malā un meža stūrī to darīja arī latviešu vācisko nacionālistu bruņotie kalpi – šucmaņi. Mūsu rīcībā ir hitleriskās policijas telefonogrammas, kas apliecina, kā bendēti padomju ļaudis, izskaidrojot to ar parasto frāzi – bēgot nošauts.

Telefonogramma Nr. 145.Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka š.g 2. augustā Jaunauces pagasta Sediņu mājās pie

lauksaimnieka Jāņa Vītola nodarbinātais brīvlaistais kara gūsteknis – ukrainietis, apmēram 25 gadus vecs – Koļedņiks Sleda no plkst. 9 līdz 12 aizgājis no mājām, sacīdams, ka iešot uz Jaunauces pagasta valdi. Noskaidrojot, izrādījās, ka Sleda pagasta valdē nav bijis. Radušās aizdomas, ka viņš uztur sakarus ar izbēgušiem gūstekņiem no Jaunauces gūstekņu novietnes.

Š.g.3.augustā plkst. 2.00 Sleda apcietināts un no Sediņu mājām vests nopratināšanas dēļ pie Jaunauces pagasta virskārtībnieka. Vedot uz virskārtībnieka dzīves vietu, viņš meties bēgt un bēgot nošauts.

59


Izziņa ievadīta un tiks jums iesniegta papildām. Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieks

Bet ko stāsta civiliedzīvotāji

Par augšā minētiem un pilnīgi sagrozītiem un samelotiem notikuma iemesliem un apstākļiem civiliedzīvotāji stāsta: Gūsteknis Sleda strādājis pie minētā saimnieka lauku darbos un nekur nav izgājis. Viņš apcietināts pilnīgi bez iemesla, ja par tādu neskaita saimnieka un šucmaņu asinskāri. Apcietinot mežonīgi spīdzināts, tad pavests mežā un – iegrūsts bedrē…

Šo slepkavību izdarījuši Jaunauces aizsargu priekšnieks Smilškalns, viņa palīgs Ābols un citi.

Bieži gadījās, ka izbēgušos gūstekņus atbalstīja darba zemnieki, par ko tiem bija jācieš no šucmaņiem un gestapoviešiem.

Telefonogramma Nr.98.Aucē, 1943. g. 7. jūnijā, plkst. 7.10. Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka šā gada 6. jūnijā plkst. 12.45 ieradies pie Jaunauces

pagasta vada komandiera Smilškalna palīgkārtības sargs Eduards Pudzis un ziņojis, ka tā paša pagasta Latu māju saimnieks Goba esot zvanījis viņam, ka viņa mājās iegājusi kāda nepazīstama persona un prasījusi ēst.

Uz minētām mājām nosūtīti kārtības sargi, kuri arī apcietinājuši svešo vīrieti. Pēdējais sevi nosaucis par Semjonu Aleksandroviču Kičinu un stāstījis, ka izbēdzis šī gada aprīļa mēnesī no Klaipēdas, kur strādājis ogļu raktuvēs. Izteicies arī, ka strādājis Vecauces pagasta Ģerķu un Lielbuļļu mājās. Pēdējos divus mēnešus to uzturējis Jaunauces pagasta Vinteru māju saimnieks Šņore. Apcietinātais krievs ticis pārmeklēts no palīgkārtības sargiem un ievietots pagastmājas pagrabā. Pēc apmēram 2 stundām, pārbaudot pagrabu, atraduši to pakārušos ādas siksnā. Saimnieks Šņore tika apcietināts un atzinās, ka krievu pieturējis. Tika izlikti slēpņi pa

60


nakti apkārt Vinteru mājām. Izziņa ievadīta un tiks turpināta no uzrauga Tomsona. Biju izbraucis personīgi uz notikuma vietu.

Jelgavas iecirkņa policijas IV iecirkņa priekšnieka palīgs (Trencis)

Bet civiliedzīvotāji stāsta, ka nelaimīgais padomju gūsteknis spīdzināts un tā nonāvēts. Ļaudis, kas tai laikā gājuši garām pagastmājai, no pagraba dzirdējuši sitienu trokšņus, apspiestus kliedzienus un vaidus. Tā viņš arī nosists.

Tai laikā Ezerkrogā ciemojās pie sava tēva brīvprātīgais Rihards Šaudvids. Viņš nepalaida garām šo reto izdevību izrēķināties ar neapbruņotu un sagūstītu pretinieku, kuram pie tam vēl sasietas rokas. Viņš un Raudis Stasis nomocīja šo gūstekni.

- Tādas lietas – padod tik Šaulim rokās, - smējušies šucmaņi.Slepkavības viņiem ir bijušas sports un bauda. To pierāda Kārļa

Skujas (Ārijās) vaļsirdība pie šņabja galda. Tas stāstījis par kādu nakti stacijā, kad viņš tur bijis norīkots sardzē. No rīta agri viņa postenim tuvojies kāds dzelzceļnieks ar dažādiem metāla darba rīkiem rokās. Viņš labojis sliedes. Tas bijis vecs dzelzceļa darbinieks, kas nekad par politiku nav interesējies.

Skujam uznākusi vai nepārspējama vēlēšanās strādnieku nonāvēt.

- Vienkārši nošaut un … cauri.Pēc tam viņš būtu pateicis (tā pats vēlāk stāstījis), ka strādnieks

viņam draudējis ar skrūvju atslēgām. Un Skuja ļoti nožēlojis, ka viņš to nav izdarījis. Būtu vismaz redzējis, kā ir, kad cilvēku šauj.

Mežonība un zvērība svinēja uzvaru. Vecais Šaudvids, divu slepkavu tēvs, katrā vietā, kur salasījies lielāks ļaužu bars, kļuvis lielīgs un kā gorilla pirms cīņas sitis ar dūrēm sev pa krūtīm un skaļi saucis:

- Vai vēl ir otrs tāds tēvs, kas būtu izaudzinājis divus brīvprātīgos?Šo ļaužu kāre pēc asinīm nav izmērojama. Ka viņiem nav

sirdsapziņas un goda, tā sen zināma lieta. Taču dažreiz viņu rīcība pārspējusi katru iedomas spēju.

Viņi izlietoja savas sievas par makšķerēm, lai tā vieglāk rastu ieganstu iznīcināt padomju gūstekņus. Par to stāsta šāds notikums.

61


Telefonogramma Nr.133. Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka šī gada 28.jūlijā, plkst. 22.20, sakarā ar Jaunauces

pagastā notikušo slepkavību uz aizdomu pamata par gūstekņu uzkūdīšanu apcietināts Rubas pagasta Podnieku mājās dzīvojošais krievu kara gūsteknis (ukrainis) Sergejs Rudņikovs, kurš, nogādājot no Podnieku mājām uz Rubas ciemu, mēģinājis izbēgt. Rudņikovs bēgot nošauts.

Aucē, 1943. gada 29. jūlijā, plkst. 10.05,Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieks.

Podnieku mājas atrodas mežā. Vieta slepkavībām ļoti izdevīga. Un mežs ap Podnieku mājām slēpj daudz to nelaimīgo gūstekņu kapu, kas bija nodoti šeit vergu darbam. Agri vai vēlu tiem pienāca gals. Šo māju saimnieks, briesmonis Klaips, nonāvējis vai licis nonāvēt daudz kara gūstekņu.

Rudņikovs smējies, kad to no iepriekšējo likteņa brīdinājis Igauņu māju gūsteknis Čumaks. Viņš teicis, ka tik briesmīgam liktenim viņš nedošot nekāda iemesla. Viņš neskatīšoties uz saimnieka sievu, kā divi iepriekšējie to it kā būtu darījuši. Taču tas bija vienalga. Arī Rudņikovs nonāvēts un aprakts Podnieku māju mežā. Jaunauces pagasta virskārtībnieks Rumpis nekautrējoties stāstīja, ka gūstekņa vaina esot tā, ka tas skatījies uz viņa sievu. Varbūt viņš pat esot sagājies ar to. Tāpēc esot bijis nepieciešams to nonāvēt.

Slepkavas un laupītāji. Fašistiem slepkavības bija labs ienākuma avots. Nonāvēto

padomju patriotu un ebreju īpašumus viņi nolaupīja. Mūsu rokās nonākuši Auces pilsētas ebreju mantu saraksti. Šīs manta piesavinājušies šucmaņi, bet paši ebreji nonāvēti masu slepkavībās Putnu mežā, netālu no Auces.

Sarakstā uzskaitītas dažādas mantas. Norādīti arī šo mantu saņēmēji— šucmaņi, kas visi arī bija ebreju slepkavas. Taču daudzi iemesli mums liek domāt, ka sarakstā minēta tikai maza mantu daļa. Mantas ir novērtētas arī naudā — par ļoti zemu cenu. Vērtslietas uzskaitītas atsevišķā sarakstā, to vērtība nav konstatēta. Un kur tad nu vēl nereģistrētās vērtslietas. Vienam pašam ārstam— Zālamanam

62


esot nolaupīti 7 kilogrami zelta. Pēc paviršāka aprēķina Aucē un apkārtnē fašisti nolaupījusi civiliedzīvotājiem ap 5 miljoni rubļu.

Kā NOgAliNāJA MANU tēvU?

Mūsu rokās nonācis arī fašistu meklējamo saraksts — vesela grāmata. Šajā grāmatā ir ap 7000 cilvēku vārdu, starp tiem arī mans un mana tēva vārds. Atrodami pat 10 līdz 12 gadu vecu bērnu vārdi.

Tūliņ pēc manas izglābšanās no nāves, aizsargi Jaunaucē sasauca sapulci. Sapulces namam aizsedza visus logus, bet ārpusē nostādīja bruņotus sargus. Viss notika ārkārtīgi slepeni. Aizsargi uzstājās ar runām. Runātāji ieteica vakaros katram aizsegt un aizbarikādēt savas mājas logus un cieši aizslēgt durvis. Ievērot vislielāko uzmanību.

- Mūsu slepkava var ierasties kuru katru nakti, — teica šucmaņi. Tajā pašā sapulcē tika izsolīta prēmija - 3000 marku par manu

nodošanu, noķeršanu vai nonāvēšanu. Bet mans slepkava Janševics pēc tam naktis pavadījis maizes krāsnī. Un tad sākās pastiprināts terors pret maniem vecākiem un māsu. Tiem neizsniedza pārtikas kartiņas, tiem bija liegts ārsts un slimnīca, tiem bija liegts viss. Tad viņi nolēma, ka mans tēvs iznīcināms. Tie nolēma viņa vārdu ievietot meklējamo personu sarakstā un apzīmēt to ar F, kas nozīmē, ka meklējamais pieder pie bīstamākajiem, ka atrašanas gadījumā jābūt uzmanīgiem, jo iespējama pretošanās ar ieroci. Lēmums bija apcietināt un nekavējoši to nogādāt tuvākajā cietumā.

Bet mans tēvs ara budžu zemi un nezināja par to nekā. Vēlāk šis lēmums bija mazliet grozīts. Atrada iespēju sirmgalvi aizsūtīt vācu armijā kā „brīvprātīgo”. Un tas arī notika. Es toreiz slēpos mitrā zemes alā. Viņš atnāca pie manis naktī un stāstīja, ka kāds šucmanis nupat atnesis pavēsti. Viņam jāierodoties darbā. Saiešana pie pagastmājas. Maizi ņemt līdz dažām dienām. Nebija nekas teikts par darba vietu un laiku. Es iedomājos, ka viņu pavedīs kaut kur mežā un nošaus. Tēvs nedomāja tik ļauni.

63


- Esi mierīgs, - viņš šķiroties mani mierināja.- Kad mēs tur aiziesim, tad tur būs viss... Tur būs aģitācija, un tur būs sabotāža... Es jau mierā nestāvēšu.

Pēc viņa aiziešanas pagastā klīda baumas, ka viņš aizgājis armijā „brīvprātīgi” kāda šucmaņa vietā. Šis šucmanis bija Kantiševs, kura šautenes spals lepojās ar septiņām iegrieztām svītrām — tik daudzus cilvēkus bija nonāvējis šis nezvērs. Baumas apstiprinājās. Tēvs atrakstīja vēstuli no apmācību nometnes Bolderājā. Vēlāk pārbrauca atvaļinājumā. Pateicoties viņa sirmajiem matiem, viņš bija paaugstināts par kaprāli. Bija labā noskaņā. Viņš stāstīja, ka savu grupu jau esot sagatavojis frontes pārbēgšanai Sarkanās Armijas pusē. Jaunie zēni, kas tāpat mobilizēti piespiedu

64


kārtā, jau pilnīgi pakļaujoties viņam. Neviens šāviens netikšot raidīts no viņa grupas pret Sarkano Armiju. Es smējos kā kutināts, redzot savā priekšā šo fašistu armijas kaprāli. Arī viņš smējās un domāja, ka mūs nesalauzīs nekas.

Viņš aizbrauca atkal un turpināja, cik vien spēja savu ārdīšanas darbu. To manīja priekšniecība, kas viņu bija paaugstinājusi par instruktoru. Tā viņu atbrīvoja no armijas ar motīvu, ka viņš vecs un slims. Pagasta šucmaņiem un budžiem tas bija nepatīkams trieciens. Vajadzēja meklēt jaunus ceļus viņa iznīcināšanai.

Tad viņi atcerējās, ka tēva vārds ir meklējamo sarakstos. Paši taču to tur bija ielikuši. Šucmaņi nolēma, lai reizi par visām reizēm dabūtu nevēlamo nost, paturēt viņu vēl uz brīvām kājām pēc iespējas ilgi. Tad arī viņu varēs apvainot, ka viņš ilgi slēpies.

Tēvu apcietināja rudenī, 4. oktobrī. Viņš pašlaik ara budžu zemi. Viņu turēja par tik bīstamu, ka tūliņ izsūtīja uz Rīgas Centrālcietumu. Pagasta budži berzēja rokas : tas vairs neatgriezīsies. Bet pēc pieciem mēnešiem viņš bija atkal mājās. Bijis apvainots, ka slēpies no 1943. gada. Viņš parādījis apliecību, kas pierādījusi, ka viņš vēl šogad bijis leģionā. Apsūdzība atkritusi pati no sevis.

Un tomēr pēc nopratināšanas viņš vēl neticis laists mājās. Viņam gribējuši piesiet vēl citas lietas. Bet tas neizdevies.

Kad viņš pārnāca, stāstīja par spīdzināšanām, masu apšaušanām, par badu cietumā.

Bet pagasta budži palika gluži traki. Pēdējais pagasta komunists nebija iznīcināms.

Lieljāņos pie Voldemāra Dombrovska un viņa sievas – rajona ārstes – sanāca slepena sapulce. Bez mājas saimniekiem apspriedē piedalījās Moruss, Strautmanis, Lēvis, Dauginovičs, Smilškalns, Pudzis, Zavickis, Kantiševs. Mentelis un Blachins.

Latvija ir jāiztīra, saukusi Dombrovska sieva. Sapulce nolēmusi nekavējoties nonāvēt manu tēvu, bet māsu

un Čumaku apcietināt un iznīcināt vēlāk. Bez viņiem tika sastādīts vēl kāds saraksts ar 60 pilsoņu vārdiem. Visi tie aizsargiem kritiskā brīdī bija jāiznīcina.

65


Un tā naktī no 9. uz 10. maiju sirmgalvi, nogurušu darbā, izrāva no gultas un, sievai un meitai vaimanājot, aizveda nezināmā un baigā ceļā.

Otrā rītā viņu atrada lielceļa malā pie meža. Sasists zils, viņš gulēja asiņu paltī un viņam bija ar nazi izgāztas zarnas. Viņš bija drausmīgi spīdzināts, un tikai beigtam viņam bija iešautas lodes krūtīs.

Viņu aizveda trīs – Smilškalns, Dombrovskis, Pudzis. Tie paši arī viņu nokāva. Tie mocīja viņu uz lielceļa un gribēja piespiest to bēgt. Mežmalā viņu gaidīja divi citi bandīti – Dauginovičs un Zavickis. Taču tēvs nebēga, un viņi to bija spiesti nonāvēt uz lielceļa. Tad viņi to vilkšus pārvilka lielceļa grāvim un tālāk līdz mežmalai, kur Pudzis tam vēl iešāvis lodi krūtīs. Asiņaina sliede bija redzama ceļmalas smiltīs, kur viņš bija vilkts.

Tajā pašā naktī tie paši slepkavas nonāvēja arī vienu gūstekni, bet kādu citu sadauzīja tā, ka tas bija pusdzīvs aizvests uz Auci. Arī māsu aizveda nezināmā virzienā.

Kad daudzkārtējais slepkava – kārtībnieks – Dauginovičs atnācis nopratināt māti, viņš, niknumā saviebies un rādot uz tēva līķi, teicis:

- Jaunā Cīruļa līķis!Ārste, protams, konstatēja – bēgot nošauts. Bet kādās mājās,

kur runāts par šo gadījumu, viņa vienkārši teikusi – trieka… Šī pati ārste aizsargu sapulcē, kur pat daži aizsargi bijuši

nesaprašanā par šīm mežonīgajām slepkavībām, teikusi:- Ko tad vajadzēja nošaut, ja Cīruli nē? Tāds liels komunists!

***

Liels ir to kauna darbu saraksts, ko savā trulajā naidā pret latviešu strādniekiem un darba zemniekiem vācu okupācijas gados pastrādājuši latviešu vāciskie nacionālisti un viņu bruņotie rokas puiši – šucmaņi.

Jo skaidru liecību par to dod viņu pašu atstātie dokumenti.

66


Telefonogramma Nr.9. 3.02.1943. plkst. 11.30Jelgavas apriņķa priekšniekamZiņoju, ka šī gada 3. februārī plkst. 7.00 Penkules pagastā no

Gulbju mājām izbēdzis krievu kara gūsteknis Vasilijs Ivanovskis, pasakot saimniekam, ka darbā viņš vairs neiešot. Pie Penkules pagasta nama izbēgušais gūsteknis aizturēts. Radušās aizdomas, ka gūstekni bēgt sakūdījis šo māju kalps, Lietuvas pavalstnieks, Pranas Grigaļūnas, kurš jau agrāk turēts aizdomās gūstekņu kūdīšanā. Vācu leitnants Grigaļūnasu aizturējis un apsargāšanai pielicis kareivi. Grigaļūnas bēdzis un apmēram 100 metru no mājām nošauts. Izziņu izdara un to nodod jums

Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieks Nikolajs Upītis (paraksts)

Telefonogramma Nr. 129.Jelgavas apriņķa priekšniekam27.jūlijā 1943. gadā plkst. 21.15 uz Auces – Lielauces šosejas,

4 km no Auces, Putnu mežā, bēgot nošauti divi kara gūstekņi: Mišakovs Jānis un Žigalovs Jevgeņijs, brīvlaistais kara gūsteknis Kaganovs Oskars. Visi trīs apcietināti un vesti uz policijas iecirkni par gatavošanos bēgt. Izziņa sekos.

Aucē, 27. jūlijā 1943.g. plkst 23.00Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieka palīgs Ž.Tomsons

Telefonogramma Nr. 135. Jelgavas apriņķa priekšniekam1943. gada 23. jūlijā, apmēram plkst 22.20 Vecauces pagasta

kārtībnieks Dauginovičs uz ceļa Auce – Bīlēķi aizturēja kādu nepazīstamu personu, kura apmēram 6 km no Auces bēgot nošauta.

Pēc ārējām pazīmēm bēguļojošs kara gūsteknis. Sīkākas ziņas sekos.

Ž.Tomsons (paraksts)

67


Jelgavas apriņķa policijas IV iecirkņa priekšnieka vietā

Kādēļ šie cilvēki nošauti? Trīs turēti aizdomās par gatavošanos bēgšanas mēģinājumam, par vienu bijušas aizdomas, ka tas it kā būtu kūdījis uz bēgšanu, trešais nošauts vienkārši tāpēc, ka bijis nepazīstams.

Formas pēc visiem piezīme – bēgot nošauts. Viegli saprotams, ka šie briesmu darbi nav atsevišķo slepkavu

izgudrojums, bet viens no tiem praktiskajiem secinājumiem hitleriešu mācībai par citu tautu iznīcināšanu, lai atbrīvotu teritoriju „augstākajai rasei”.

***

Ausa pelēks novembra rīts. Pagalmā dzirdēju balsis. Tā kā būtu krievu valoda. Vai tiešām?

Šķūņa sienā iecērtas cirvis un atsit manas slēptuves dēļus. Bija atnākuši Padomju armijas karavīri. Es pirmajam kritu ap kaklu.

- Dēls, tavi atbrīvotāji! – teica māte, nevarēdama valdīt asaras.

BeNde SveiciNA SAvU UPUri

Otrajā dienā pēc uzvaras pilnu krūti baudīju brīvi un sauli Jelgavā netālu no Dobeles vārtiem. Pa ielu nemitīgi traucās mašīnas pilnas ar Padomju armijas karavīriem. Jelgavnieki tiem māja sveicienus. Tad visu ielu aizņēma liela vācu gūstekņu kolona. Netīri zilgani un nožēlojami viņi vilkās uz pilsētas centra pusi.

Pirmo reizi redzēju tik daudz vācu fašistu kopā. Es nodrebēju aiz naida. Tie ir viņi, kas sešus gadus visu Eiropu turēja necilvēcības tvanā un nāves ēnā, kas ar ieroču spēku balstīja un cēla “jauno Eiropu”. Tie ir viņi, kas darīja visu, lai īstenotu pustrakā fīrera ideju par cilvēka sirdsapziņas iznīcināšanu! Tie ir viņi, kuriem jāpateicas par Osvencimu un Maidaneku, par simtiem lielu un

68


mazu koncentrācijas nometņu, par miljoniem nobendēto, par nobendētiem sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem, arī par trīs tūkstošiem nobendētu jelgavnieku.

Un no jauna manā atmiņā ar neizdzēšamu spēku iekvēlojās masu gājiens uz nāvi. 14. oktobris, tūkstošu kaps Jelgavas šaujamlaukā, masu kapi Ērmiķu priedēs, desmitiem zināmu un vēl nezināmu kapu.

Gūstekņi iet man garām, bet es gara acīm redzu tos, ar kuriem reizē gāju uz nāvi. Redzu citkārt tik optimistisko Augustu Vītolu ar pelnu pelēku seju. Drīz būs četri gadi, kopš viņa acis klāj masu kapa smiltis... Iet arodbiedrības darbinieks Roberts Lekuzis, skolotājs Teodors Strazdiņš, kas allaž mīlēja ironiski pasmaidīt. Es atceros viņa pārliecības pilno: “Mēs nemirsim, un mēs uzvarēsim!” Pastalās autām kājām, uzlūkojot ar drošinošu smaidu, man lēnām aiziet garām Ādolfs Grantiņš. Un nāk prātā viņa vārdi: “Man, biedri, ir cita lieta... vecākais brālis... grib ietaupīt manu mantojuma daļu. “ Un pagasta vecākais Mentelis, “pašaizsardzībnieku” priekšnieks Roberts Līrums, pagasta valde, kurā viens no redzamākajiem locekļiem bija Kārlis Rudzītis, visu to akceptēja. Nebeidzamā virtenē man garām iet citu masu kapu upuri. Es redzu savu draugu Jāni Strautiņu, kas nomira badā, strādājot 1943. gadā vergu darbā. Oh, kādu žēlastību parādīja okupācijas varas iestādes, izdodamas Jāņa līķi piederīgajiem. Viņi apbedīšanas ceremonijai Sodnieku kapos palūdza mācītāju Ķirsonu, kas savā svētrunā Jāni pielīdzināja Kristus nodevējam Jūdasam. Bet lai piederīgie daudz nesāpinot savas sirdis: Jānis varbūt piedzīvošot žēlastību tur augšā aiz zvaigznēm... Arī Jūdass varot cerēt uz žēlastību...

Tā, tik tālu nu esam! Cilvēks, kas godīgumu uzskatīja par pašu augstāko principu, pielīdzināts Jūdasam!

Pēc šīs mācītāja runas daži vecāki ļaudis pateica:- Visu mūžu esam mācītāju cienījuši, bet tagad – pietiek!Pēkšņi mans atmiņu pavediens pārtrūkst. Redzu: kāds no

gūstekņu rindas mani sveicina. Gluži parasti, kā mēdz sveicināt cilvēks cilvēku.

Man sašutumā aizrāvās elpa. Kas tā par bezkaunību! Kāds sakars man ar šiem te... Bet kas tad tas bija? Vai nebija Sinaušķis, ar kuru

69


draudzējāmies Lielauces skolā? Tas pats, kas konfliktos ar lielajiem zēniem, vienmēr nostājās manā pusē? Jā, tas pats! Bet cilvēces likteņu konfliktos viņš bija nostājies fīrera pusē.

Viņš droši vien zināja par manu likteni, noteikti zināja, jo Auces pusē visi to zināja. Pie katras pagastmājas bija izlīmēts papīrs, ka par manas atrašanās vietas paziņošanu drošības policijai ziņotājs saņems 3000 marku lielu pateicības maksu.

Un tagad mani kā labu paziņu sveicina!

***

Arī es pazīstu savus un biedrus slepkavas. Tie bija latviešu šucmaņi no visiem Jelgavas apriņķa pagastiem. Ieslodzītie tos sauca par zaļajām nāvēm. No Jaunauces pagasta bija 7 šāvēji – Līrums, Jēkabsons, Dombrovskis, Janševics, Vite, Kārkliņš, Rudzītis. Pieci lielsaimnieki, no kuriem viens – iegātnis, kurš sevišķi drebēja par precību ceļā iegūto īpašumu. Divi nodzērušies skrandu proletārieši. Atceros, ka Žanis Kārkliņš kādā ballē no manis aizņēmās dažus latus pusstopam. Manai nāvei vajadzēja likvidēt šo parādu.

Pie šaušanas es neredzēju neviena vācieša. Visas komandas, visas izdarības tika noteiktas un precizētas latviešu valodā. Vācu fašisti varēja pilnīgi uzticēties latviešu fašistiem.

Soli pa solim - no pašu slepkavu lielībām, no ieslodzīto atmiņām konstruējās visa 14. oktobra priekšvēsture un norise.

Toreiz fašisti uzskatīja, ka uzvara tiem jau tikpat kā rokās. Tāpēc mīlēja dižoties arī mūsmāju fašisti, nebaidīdamies, ka par visu nāksies arī kādreiz atbildēt. Frīdis Vite par savu braucienu uz Jelgavu palielījās Jaunauces veikalā.

- Mums, grupai jaunaucnieku, vajadzēja piedalīties svarīgā pasākumā Jelgavā. Vajadzēja apsargāt boļševiku zirgus... Viens zirgs izbēga, un to nekādi nevarējām dabūt rokā...

Šī alegorija atklājās, kad oktobra beigās kādu dienu pie maniem vecākiem ieradās pagasta vecākais policists Rumpis. Ieradās bez noteiktas vajadzības, “tāpat vien – aprunāties”, bet vērīgi apskatīja vecāku istabas katru kaktu.

- Gribu jums kaut ko pateikt! – kā lielu noslēpumu atklādams, promejot teica policists, - Jūsu dēls izbēdzis!

70


- No kurienes izbēdzis? – nesaprata māte. - Vests darbos un izbēdzis! Lai nu viņam vieglas kājas!Varbūt šis policists, kas nāviniekam vēlēja vieglas kājas, domāja

par alibi, ja kādreiz laiki mainītos.Bija stāsti ne tikai par izbēgušiem zirgiem, bet arī par šaujamiem

cilvēkiem. Detaļas atklāja kopainu. ... Šāvēji ieradās Jelgavā 13. oktobrī. Pēc spēcinošām pusdienām

šāvēju grupa no Rubas vēlējās apskatīt cietumu un ieslodzītos. Viņiem sagādāja prieku redzēt, kā paši izteicās, nāves kandidātus. Apmeklējot kameras, katrs viņu žests un vārds pauda neremdināmu naidu un asinskāri.

13. oktobra vakarā bija saradušies visi, kuriem vajadzēja piedalīties “lielajā akcijā”. Atkal sātīgas vakariņas ar krietnu devu stipro dzērienu. Tad vācieši sasauktos nofotografēja. Visus kopā un katru atsevišķi.

- Kāpēc? – brīnījās šucmaņi. - Katram gadījumam! – smējās vācieši. – Kā tad jūs domājat:

ja boļševiki nāks atpakaļ, mēs nebūsim vainīgi. Mēs parādīsim fotogrāfijas un teiksim – lūk, kas šāva!

Šucmaņi bija sašutuši, taču sulaiņu sašutums nekad nav ilgs. Vācieši izdarīja savu, bet šucmaņi turpināja mieloties. Viņi nedomāja par to, ka arī vācu baroni vagarus un bendes izraudzīja no pašas latviešu tautas vidus.

- Lai dzīvo Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers! – bez mēra sauca tostus piedzērušies un noslienājušies šucmaņi.

- Un lai tie, kuriem paredzēts braukt uz elli, rīt šajā laikā jau būtu zem zemes! – kliedza citi.

Asinskāre kā biezs tvans apņēma dzērājus. Aizvainojums, ko izsauca fotografēšana un vāciešu nicīgās piezīmes, labi noslīka alkoholā. To palīdzēja noslīcināt arī bendēm raksturīga psiholoģija – lepnums, ka esi kungs par neaizsargāta cilvēka dzīvību un nāvi.

Vācieši varēja būt apmierināti: labākus bendes grūti iedomāties. No rīta, izvadot šucmaņus akcijā, vācieši piekodināja būt

nesaudzīgiem un nežēlīgiem. Tas nemaz nebija jāatgādina.

71


Mana izbēgšana gan radīja mazu disonansi paredzētajā “plānveidīgajā akcijā”, taču eksekūcijas organizētāji pilnīgi piekrita Roberta Līruma secinājumam:

- Nu nekas, tālu jau viņš netiks!Citādi nemaz nevarēja būt. Ja mežs aplenkts un uz katras stigas

šucmaņu posteņi. Pat žurka cauri netiks veselu ādu, kur nu vēl cilvēks.

Jaunauces šucmaņus vairāk satracināja skolotāja Strazdiņa iztrūkums pirmajā grupā. Kas gan tā par nejēdzību! Roberts Līrums saprata: Teodoram Strazdiņam cenšas palīdzēt kāds ietekmīgs paziņa. Nē, to nedrīkstēja pieļaut!

Pie nākamās grupas saņemšanas bija klāt arī Roberts Līrums, Voldemārs Dombrovskis un Jēkabsons. Viņi cietuma priekšniekam kategoriski pieprasīja Strazdiņu.

Strazdiņu izdeva. Lai izvairītos no jauniem bēgšanas mēģinājumiem, nākamajās

grupās visiem nāvei nolemtajiem sasēja rokas. Vēlā pēcpusdienā akcija bija pabeigta. Šucmaņi atbrauca

cietuma pagalmā ar visām asiņainajām lāpstām un cietuma pirtī tās apmazgāja. Un, kaut arī trīsstāvu cietuma logus aizsedza finiera kastes, bija acis, kas notikušo novēroja. Pa cietumu izplatījās ziņa par pašu lielāko apšaušanu. Otrā rītā īso pastaigu dalībnieki pētīja melno tāfeli, kur katru dienu atzīmēja cietumnieku skaitu. Tas bija samazinājies par 179 cilvēkiem.

Ieslodzītie dzirdēja uzraugu strīdus par nošauto atstātajām mantām. Sevišķi badīgi un nepiepildāmi bija virsuzraugi Kānbergs, Lodziņš un Immertreiss.

Cietumā izplatījās arī ziņa par kādu, kas aizbēdzis no bedres malas. Kaut gan Hermīne Liepiņa bija devusi solījumu nekad ne ar vienu nerunāt par Jelgavas pievārtes mežā redzēto, tomēr viņa cilvēkiem pastāstīja patiesību. Un par Hermīnes redzēto uzzināja arī viss cietums. Uzzināja un elpoja naida un cīņas gaisu.

... Es biju izsaukts par liecinieku Frīda Vites lietā. Beidzot šo prāva apjoma slepkavu tiesās. Pagājuši jau četri gadi pēc kara pērkoniem. Viņu stingrā apsardzībā veda garām liecinieku

72


pulciņam. Viņš pacēla acis uz mums, pārlaida aukstu skatienu saviem kādreizējiem upuriem, kas brīnumainā kārtā palikuši dzīvi. Sekundes desmitdaļu šis ledainais noziedznieka skatiens sastapās ar manējo. Jā, viņš pazina mani; viņš pamāja sveicienam galvu.

Arī viņš sveicināja savu upuri. Sākās tiesa. Viens liecinieka stāstījums sekoja otram. Cik daudz

bija šo liecinieku! No Jelgavas, Jaunauces, pat no Baltkrievijas. Un katrs atnesis sev līdzi naidu, ko izelpojusi pati zeme, kas paņēmusi desmitiem Vites upuru.

Es stāstīju par 14. oktobri Jelgavā, par biedriem, kurus nonāvēja un iegrūda masu kapā, un par to, ka slepkavu vidū pavisam skaidri redzēju Frīdi Viti.

Cēlās kājās liecinieces no Baltkrievijas. Kāda sirma sieviete vēstī par nonāvētiem vecīšiem, sievietēm un bērniem, par degošām sādžām, par drupu kaudzēm, kas palika aiz latviešu atsevišķā policijas bataljona ceļa.

Tiesneši jautā par Frīdi Viti. Kā izpaudusies viņa darbība. - Viņš bija viens no zvēriskākajiem, - stāsta lieciniece. –

Viņš iemeta abus manus bērnus degošajā mājā. Savu bērnu slepkavu es mūžam atcerēšos.

- Ko bērni kaitēja Lielvācijai? – jautāja tiesnesis apsūdzētajam. Vite paraustīja plecus. Tā rīkojušies policisti vispār, ne tikai viņš

vien. - Bet Jūs bijāt policistu vada komandieris! – atgādināja tiesnesis. - Tā darīja visi policistu vadi, - paskaidroja apsūdzētais. Vites lieta aizņēma veselu sējumu. Kā iespējams panest tādu

lielu vainu cilvēku priekšā? Tiesas sēde beidzās vēlu vakarā. No lieciniekiem vienīgi es

sagaidīju sprieduma pasludināšanu. Pārējie bija aizbraukuši. - ... Par organizētajām masu slepkavībām, kurās gāja bojā

simtiem sieviešu, bērnu un sirmgalvju, ... par uzbrukumu kara pirmajās dienās Jaunauces pagasta izpildkomitejai organizētā bandā, ... par zvērisku metožu pielietošanu cīņā pret partizānu kustību... Vitem piespriests nāves sods...

Tiesnesis nolasīja piezīmi, ka mana liecība par 14. oktobri nav ņemta vērā. Katram noziegumam, lai par to varētu sodīt, vajadzīgi

73


divi liecinieki. Bet es esmu tikai viens. Divu izbēgušo nav. Pēc sprieduma pasludināšanas pie Vites tūlīt steidzās aizstāvis.

Viņš runāja par apžēlošanas lūgumu PSRS Augstākās Padomes Prezidijam. Tūlīt abi apsēdās pie maza galdiņa, lai šo apžēlošanas lūgumu uzrakstītu. Advokāts uzsvēra Vites strādniecisko izcelšanos, apmainījās domām par citiem izmantojamiem argumentiem. Runāja par fašistiskās propagandas radīto mulsumu, par to, ka šī propaganda vainīga arī Vites liktenī.

Skaisti! Vainīgs nav Frīdis Vite, bet apstākļi!- Kad mūs veda uz nāvi, mums nebija advokātu! – es nevarēju

noturēties, skaļi nepateicis.Vite dzirdēja. Viņa sejai pārlaidās viegla ēna. Bet jau nākamajā

brīdī viņš drudžaini meklēja jaunus argumentus sevis attaisnošanai.

***

Izmeklētāja kabinetā, kurā atrados kā liecinieks, ieveda iesirmu vīru. Grūti tajā pazīt tajā kādreizējo Jelgavas cietuma virsuzraugu Lodziņu. Toreiz viņš bija pašapzinīgs zaļoksnis, bet tagad seja pelnu pelēka

Viņš vērīgi paskatījās manī un pasveicināja.Dīvaina šausmīga bijušā nāvinieka un virsuzrauga konfrontēšana.

Nē, viņš mani neatceroties. Caur Jelgavas cietumu izgāja tūkstoši, uz masu kapiem aizgāja tūkstoši, kā gan vienu var atcerēties. Tas no viņa tiešām prasīts par daudz....

Bet viņš pie šiem masu kapiem neesot vainīgs. Nemaz arī ne. Tāda bijusi toreizējā kārtība. Un, ja arī viņš būtu pretojies, tas neko nebūtu līdzējis. Tikai vēl vairāk pasliktinātos apcietināto stāvoklis.

Es centos atsaukt viņa atmiņā 1941. gada 13. oktobri, viņa ienākšanu mūsu kamerā kopā ar slaido vācu virsnieku, spēcīgo sitienu Rūdolfa Rāmuta sejā, Rūda pakrišanu, viņa sejas noplūšanu asinīm. Pēc manām domām, tas bija labi trenēts sitiens.

Taču viņš neatceroties. Nejūtoties vainīgs cilvēku nāvē. Viņš tikai nāvei nolemtos pavadījis līdz vārtiem un nodevis drošības policijas vīru rīcībā.

74


Es viņam atgādināju savu rakstu Jelgavas apriņķa laikraksta “ Zemgales Komunists” slejās. Tur biju aprakstījis viņa piedalīšanos apšaušanā Ērmiķu priedēs.

Ja, vienīgi Ērmiķu priedēs viņš esot bijis. Toreiz trūcis pavadoņu, apcietināto pavadīšanai no cietuma līdz mežam. Bet tas arī esot viss. Vairāk vainas viņam tiešām neesot.

Šie mūsmāju fašisti līdz galam atgādināja blāvu, pelēku recekli. Arī šis ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējiem.

***

Kad strādāju Aucē – tas bija piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, - biju jau pavisam pieradi pie bijušo šucmaņu sveicieniem. Viens no maniem šāvējiem strādāja LLA saimniecībā “ Vecauce”. Šad tad nācās viņu sastapt uz ielas. Tad viņš vienmēr ar šķietamām cieņas jūtām mani pasveicināja.

- Es neesmu redzējis spilgtāku karātavu humora piemēru,- toreiz teica kāds mans paziņa, - bende sveicina savu upuri!

Pienāca 14. oktobra divdesmitā gadskārta. Ne ar ko citādāka par citām gadskārtām. Atmiņa, tāpat kā citkārt, pārdzīvotās šausmas mani ar šiem tēliem vienoja tūkstoš saitēm. Šīs šausmas, kas nu jau bija ieguvušas daudznozīmīgu jēgu, nepazina noilgumu.

14. oktobra priekšpusdienā ierados pilsētas izpildkomitejā un pajautāju pēc Kārļa L. Adreses. Jā, viņš dzīvoja šinī pašā pilsētā, Alkšņu ielā...

Mani nez kāpēc tirdīja neatvairāma vēlēšanās savas nāves divdesmitajā gadskārtā aiziet pie kāda no tiem, kas toreiz bija noteicēji par dzīvību un nāvi, un parunāt par dzīvi.

Pienāca brīnišķīgi skaidrs vakars, pilnīgs pretstats tam, kādu sagaidīju viens mežā pie Jelgavas pirms divdesmit gadiem.

Ļaudamies vakara mieram soļoju uz Alkšņu ielu. Pētīju māju numurus. Jā, te jau šis numurs bija. Gandrīz pašā ielas galā, pie purvainās pļavas, kur pilsētnieki ganīja savus lopus. Viegli vērās mazie treliņu vārtiņi, aicinošs ”Jā!” pēc klauvējiena lika man vērt tumšās durvis.

Pēc šī viena vienīgā “ Jā!” nakts vidū es būtu pazinis Kārli L., cilvēku, kas piedalījās 14. oktobra slepkavībā.

75


Par manu apmeklējumu viņš bija pārsteigts. Ko es vēloties? Ar ko viņš man varot pakalpot?

- Pakalpot? – es pārjautāju. – Jūs esat gatavs man pakalpot?Jā, kāpēc gan ne, to viņš varot. Tas pat esot viņa cilvēciskais

pienākums.- Kā tad tā? – es biju nesaprašanā. - Varbūt arī 14. oktobrī,

toreiz, pirms divdesmit gadiem, jūs bijāt gatavs man pakalpot?- Tas ir... kādos apstākļos?- Tur Jelgavā, aiz Nikolaja kapiem...Viņš centās novērst sarunu uz citu pusi. Taču es atkal un atkal

pievērsos liktenīgajiem notikumiem mežā pie Jelgavas.Mani it kā kāds dīdīja. Šī cilvēka psiholoģija mani patiesi

interesēja.Viņš nezaudēja mieru. Droši vien es esot pārskatījies. Vai nu

mazums līdzīgu cilvēku. Bet viņš manu stāvokli saprotot. Tādos apstākļos es esot varējis redzēt arī to, kas nav patiesībā. Droši vien tā esot bijis, es varot viņam ticēt. Un lai nedomājot, ka viņš par kaut ko nebūtu padomju varai atbildējis. Viņš atbildējis par visu savu darbību vācu okupācijas laikā, par ko arī izcietis sodu...

- Vai arī par savu darbību okupācijas laikā pagasta valdē, kad jūs bijāt pagasta valdes loceklis un viens no pārliecinātākajiem ”jaunās kārtības” realizētājiem?

Nē, viņš neatcerējās, ka būtu darījis kaut ko nelikumīgu. To viņš tiešām neesot darījis, es varot viņam ticēt.

- Varbūt arī to neatceraties, ka manai mātei, kas pagasta valdē lūdza piešķirt pastalu ādas, pateicāt: “ Komunisti un žīdi lai staigā basām kājām!”?

- Un vai es nepiešķīru? – viņš manī pavērās ar cerībām, ka pastalu ādu varbūt tomēr piešķīris.

- Nē, nepiešķīrāt!Es viņam skaidroju, ka ne jau piešķirto pastalu ādu dēļ iznākusi

šī satraucošā saruna, bet simtu cilvēku izlieto asiņu dēļ, mana nonāvētā tēva dēļ, par kuru dzīvību tāpat lēma tieši pagasta varas vīri. Un ka ne jau personīgās atriebības alkas mani atvedušas pie viņa, bet gan to cilvēku, ar kuriem es pirms divdesmit gadiem kopā gāju uz nāvi, ciešanas, kuras es nevaru aizmirst.

76


Jā, viņam esot zināma vaina, ka vispār tajā laikā iejaucies politikā. Bet tagad, ja pienāktu tamlīdzīgi apstākļi, viņš nekad tādas kļūdas vairs neatkārtotu. Nekad!

Arī šis cilvēks viegli atteicās no sava bijušā “ es”.Manus biedrus pārveda uz Jelgavas pilsētas Brāļu kapiem.

Bezgalīga šķirstu rinda, un aiz tiem milzīgs sēru gājiens. Cik vien tālu acis redz – tikai vainagi vien...

Gulst šķirsti Brāļu kapu smiltājā. Un līdz ar janvāra sniegpārslām tos apsedz bieza ziedu villaine.

Asaras, tik daudz asaru! It kā šāvieni Jelgavas mežā būtu atskanējuši tikai

vakar...

BAiSā ĢeOgrāFiJA

1941. gAdA 14. OKtOBriS

1941. gadā strādāju kā bibliotēkas vadītāja Zaļenieku pagastā. Mans vīrs bija pionieru vadītājs Zaļenieku nepilnajā vidusskolā.

Iebrūkot mūsu zemē vācfašistu bandām, divdesmit pieci vietējie aizsargi 2. jūlijā ielenc mūsu mājas un arestē manu vīru, brāli un māsu. Atceros, ka arestēšanā piedalījās veterinārs Kugrēns, lielsaimnieks Edmunds Bīskaps, bijušais pagasta kārtībnieks Valdemārs Strazdiņš, Žanis Strazdiņš un citi.

5. jūlijā Kugrēns, Bīskaps un vēl divi aizsargi arestē mani, neskatoties uz to, ka guļu uz slimības gultas. Sevišķi briesmīgs ir Kugrēns. Visneķītrākiem vārdiem lamā manu veco māti. Mani pašu, slimu un puskailu, izrauj no gultas un aizved uz vietējo komandantūru

77


Pļavmuižā, kur par komandantu toreiz bija buržuāziskās valdības laika pulkvedis Apsītis.

Mani ievieto lauku šķūnī uz sapuvušiem liniem. Tur ir vēl daudz citu apcietināto padomju pilsoņu. Pēc trim dienām aizsargi mani kopā ar citiem apcietinātajiem aizved uz Jelgavas cietumu, kas pārpildīts ar ieslodzītajiem darbaļaudīm.

Katru nakti cietuma pagalmā dzirdam nelaimīgo cilvēku kliedzienus un automašīnu motoru rūkoņu. Tur fašisti ved uz nošaušanu padomju ļaudis.

17. jūlijā nošauj apmēram 20 cilvēku, starp tiem manu brāli Kristapu Bindžulānu, Tērvetes pagasta komsordzi Zentu Šūberti, Šķibes pagasta partordzi Almu Daģi un citus. Lielākā masu slepkavība notiek 14.oktobrī.

5.oktobrī agri no rīta paveras kameras durvis, un skarba balss sauc:

- Liepiņa, saņemiet savas mantas!Pārējās kameras biedrenes priecīgas un saka:- Tu iesi uz mājām!Bet es zinu, ka tā nebūs.Izejot koridorā, uzraudze saka, ka man jāpāriet 7. kamerā. Uz

jautājumu, kāpēc, skan strupa atbilde – nezinu. Kamerā redzu: Judoviča apķērusi A.Ivanovu un raud. Nesaprotu,

ko tas nozīmē. Pēc maza brīža ieved biedrenes A.Pipari un A.Lapatkinu no Vilces. Uzraudze skubina Judoviču:

- Nu jau pietiek atvadīties!Redzu, cik grūti šķirties abām biedrenēm, kuras, kaut arī kopā

pavadījušas tikai dažus mēnešus, ir ļoti iedraudzējušās. Paliekam kamerā tikai četras. Lapatkina saka:- Meitenes, mūs laidīs mājās, šodien tikai kungiem kaut kas nav

kārtībā. Ivanova drūma, viņai paaugstināta temperatūra. Pirmdienas

rītā Pipare, kā parasti, iet savā darbā – veļu mazgāt. Gaidām ar nepacietību, ko viņa atnākusi mums jaunu pastāstīs. Pusdienlaikā atnes ziņu, ka arī vīrieši esot sagrupēti…

78


Uz mūsu nemitīgajiem jautājumiem, kāpēc esam atšķirtas no pārējām, saņemam tikai ņirdzīgu zobošanos.

Pienāk pirmdiena – 13. oktobris. Ivanova ir atkal vesela un atguvusi savu parasto jautro garastāvokli. Ienāk uzraudze un saka:

- Lapatkina, jūs iesiet atpakaļ uz savu kameru!Paliekam vēl lielākā neziņā, kas būs. Pēcpusdienā kameras

apstaigā trīs civiluzvalkus ģērbušies drošības pārvaldes bendes. Ieslodzītos tie vēro nicinošiem skatieniem, izteikdami aizskarošas piezīmes.

Pēc vakariņām ienāk virsuzraugs Grigaļūnas un saka:- Rīt agri jūs pārsūtīs uz Rīgu. Tāpēc esiet gatavas, sakārtojiet

savas mantas!- Kāpēc? – es jautāju. - Tur būs tiesa.- Vai ilgi vēl būs jāsēž? - Es domāju, ka nē. – atbild resnais virsuzraugs un ļauni nosmīn.

- Pie pārsūtīšanas nedrīkst būt klāt vērtslietas, tās atdodiet man!Un viņš paņem manu vienīgo vērtslietu – gredzenu. Ejam gulēt. Naktī uzraugi ļoti bieži dedz uguni un skatās, ko

darām. No rīta mūs pamodina ļoti agri, izlaiž pat nomazgāties. Sākas nepacietīga gaidīšana: kas būs?

Ienāk uzraudze.-Man jūs jāizkrata! – viņa teic, apskata mūsu nedaudzās mantas

un izkrata arī pašas. Te ierūcas aiz vārtiem mašīna. Ivanova noskūpsta mani un saka:- Ja pirmā nokļūsti mājās, pasveicini manus piederīgos!Arī es pasaku savas mātes adresi. Kad sāk svīst maza gaismiņa, mūs izved ar visām mantām

koridorā. Tur, uzraugu ielenkti, stāv ieslodzītie biedri, blakus pa divi, ar sejām uz izeju. Viņu vidū ieraugu arī savu vīru. Visiem nopietnas, pelnu pelēkas, izmocītas sejas. Mums pavēl viņiem uzgriezt muguras, lai nevarētu saskatīties. Pēc brīža liek arī mantas atnest atpakaļ kamerā. Nu saprotam, kas noticis, ka pienācis mūsu pēdējais rīts…

Mūs stingri uzmana Grigaļūnas, Imertrejs, Lodziņš, Pudzis un citi uzraugi. Cietuma priekšnieka palīgs, buržuāziskās valdības

79


laika virsleitnants, dzērājs Purmals dod pavēli atvērt durvis, un ieslodzīto gājiens – skaitā ap 40 cilvēku – sāk kustēties. Mums, sievietēm, pavēl pievienoties gājiena beigās. Biju pati pēdējā.

Starp pirmajiem un otrajiem vārtiem gājiens apstājas. Redzu Zaļenieku pagasta komjaunatnes sekretāru Ansi Strautmani, Žani Strazdiņu un savu vīru. Uz mirkli viņi visi atgriežas un atvadām paceļ cepures.

- Uz neredzēšanos! – dzirdu vēl sava vīra pēdējos vārdus. Veras lielie cietuma vārti. Aiz tiem mūs sagaida „zaļās nāves” –

bars apbruņotu šucmaņu aizsargu formās. Pavisam tuvu vārtiem stāv autobuss, kurā mūs visus sadzen, pavadot sitieniem, grūdieniem un lamu vārdiem. Mašīnā visiem liek saliekties tā, lai pa logiem nekas nebūtu redzams. Mēs, sievietes, tupam uz ceļiem. Tikko kāds mazliet pakustas, to nežēlīgi sit pa galvu un seju ar revolveru spaliem.

Pēc maza brīža mašīna apstājas un mums pavēl izkāpt. Ārā mūs sagaida fašistu rokaspuišu šucmaņu slēgtas ķēdes. Pavēl sakārtoties blakus pa divi, uzliekot rokas iepriekšējam uz pleciem. Sākas mūsu pēdējais gājiens. Mūs ved no šosejas pa meža ceļu. Galvas jātur zemu noliektas. Pie katra mēģinājuma pacelt galvu vai paskatīties sānis, slepkavas mūs nežēlīgi sit ar šauteņu laidēm pa galvu un pa seju.

Kad esam gabaliņu pagājuši, kāds bēg. Atskan šāvieni un lāsti. Mūs piespiež nomesties ceļos un atkal sāk nežēlīgi sist, it sevišķi tos, kas šai briesmu brīdī piemin savus mazos bērnus un tuviniekus.

Atgriežas ķērāji, kas bija dzinušies pakaļ bēglim, un lielīgi nosaka:

- Tāpat jau palika guļam. Nu, ko lai darām ar tiem maitām? Būs jāsit nost tepat.

Tomēr mums liek piecelties un turpināt ceļu. Sākas atkal dauzīšana, vēl nežēlīgāka, vēl briesmīgāka. Nogriežamies no ceļa mežā. Iešana pa ciņiem un vaivarājiem grūta. Kāds biedrs pakrīt, tam sper ar kājām, sit un lamā. Biedrei Piparei nokrīt kurpe. Viņa grib to uzaut, bet asinssuņi neļauj – nu jau vairs neesot tālu ko iet.

80


Tiešām – priekšā redzam divas garas bedres. Tuvumā stāv bars piedzērušu slepkavu. kāds resns, aizsargu formā tērpies, fašists pienāk un nolamā mūs, sievietes, rupjiem vārdiem.

Nodrebu. Rokas savelkas dūrēs. Gribas cirst šim nelietim sejā, atmaksāt par apvainojumu.

Atkal pavēl nomesties visiem ceļos un noliekt galvu līdz pašai zemei. Pienāk kāds gestapovietis un pēc saraksta izsauc mūsu vārdus. Man jautā, kad esmu dzimusi. Kad atbildu, mani paceļ aiz rokas un ved. Domāju – man jāmirst pirmajai. Aizved līdz bedres malai, tad tai garām, tālāk iekšā mežā.

Bēg atkal kāds. Atskan šāvieni. Bēdzējs ir tikai ievainots un, nokritis dažus soļus no manis, sāpēs vaid. Piedzērušies šucmaņi visu laiku lamā mūs par suņiem un bandītiem.

Mežā mani sagaida civilā ģērbies, gara auguma gestapovietis tumšās raga acenēs.

- Kas ar mani būs? – es jautāju. - Tas Jums nav jāzina, - viņš strupi, griezīgi atcērt un liek man

nosēsties ar muguru pret izraktajām bedrēm. Sākas slepkavošana. Pametusi īsu skatu, redzu, ka mani biedri

saļimst fašistu ložu ķerti. Kāds no briesmoņiem man uzkliedz, lai neskatos, un tad ved mani atpakaļ uz ceļu. Mežā ar maziem pārtraukumiem skan šāvieni. Šosejas malā tas pats autobuss, ar kuru atbraucām, un kāda vieglā mašīna. Mani nosēdina ar muguru pret šoseju, lai neredzētu manu seju. Pēc brīža liek iekāpt vieglajā un ved atpakaļ uz pilsētu. Redzu, ka esam atbraukuši pa Bauskas šoseju gar Nikolaja kapiem.

Cietuma sardzes telpās priekšnieka palīgs Purmals liek man parakstīt solījumu, ka par 14. oktobrī redzēto nekā neizpaudīšu, pretējā gadījumā piedraudot ar nošaušanu.

Mana mēteļa mugura notašķīta asinīm. Purmals liek to novilkt un salocīt, lai citi neredzētu, no kurienes esmu atgriezusies. Tad mani ievieto otrā stāva vieninieku kamerā. Tā ir tumša un netīra. Nokrītu uz nāras un tikai tagad jūtu, cik ļoti esmu nogurusi un nosalusi: no rīta bija stipra salna, un manas kājas gluži kailas.

Pēc kāda laiciņa mani ved uz kantori. Tur priekšā bars fašistu un viņu rokas puišu. Man jautā, vai esot bijusi izbraukusi šorīt ar

81


A.cīrulis piemiņas mītiņā

Upuru pārapbedīšana Jelgavā

82


mašīnu uz mežu. Sākumā pajūku. Ko lai atbildu? Bet tad apķeros – esmu devusi solījumu. Ja to neizpildīšu – nāve. Un mana atbilde skan, ka nekā nezinu. Kaut ko vēl jautā gan pa vāciski, gan latviski, bet es klusēju. Tad liek mani vest atpakaļ uz kameru.

Pēc tam vēl, vairakkārt pratinot, ar viltu mēģina izdabūt no manis atzīšanos par redzētajiem briesmu darbiem. Bet es klusēju.

Es nojautu, ka nāks reiz diena, kad brīvi varēšu stāstīt par darbaļaužu ciešanām un moku ceļiem; par to, kādi briesmoņi ir visas cilvēces niknākie ienaidnieki - vācu fašisti – un viņu iztapīgie kalpi – šucmaņi, aizsargu formās tērpušies latviešu nacionālisti.

Pēc trīs gariem ieslodzījuma gadiem Jelgavas cietumā un Sieramuižas koncentrācijas nometnē, 1944. gada 28. jūlijā mazai gaismiņai austot, sadzirdam pirmos tanku šāvienus: steidz brīvības nesēja, varenā Sarkanā Armija un atbrīvo mūs no fašistisko izdzimteņu ķetnām.

Hermīne LiepiņaZK Nr.72. Sestdiena, 12.05. 1945.

MēS gAidīJāM AtBrīvOtāJUS

1944. gada 27. jūlijā, kā parasti no Sieramuižas apcietināto nometnes, ejam darbā uz lauka ravēt. Ap pusdienas laiku no pilsētas atskan sirēnas – uzlidojums. Pēcpusdienā ejam atkal darbā uz lauku. Drīz augstu gaisā parādās daudzas lidmašīnas. Strauji pikējot, tās met bumbas uz stacijā stāvošiem munīcijas vilcieniem. Mēs sakrītam pie zemes.

Kad beidzas uzlidojums – deg stacija un sprāgst munīcija. Gaiss dūmu pilns. Redzu pārējo biedreņu sejās bailes, bet es smejos, jo jūtu: ir tuvu brīves stunda.

Pieceļamies no zemes un mums pavēl iet uz māju. Redzu, pāri laukam man māj biedrene Timeniece. Izmantoju apjukumu un aizskrienu pie viņas, ielienam grāvī un steigā viņa man stāsta:

83


- Drīz būs mūsējie Jelgavā! Bauskā jau ir. Man tikai bail, kaut pēdējā brīdī jūs nenobendētu! Tu bēdz katrā ziņā! Nāc man tūlīt līdzi! Iesim uz mežu, ilgi jau vairs nebūs jābaidās!

Bet es esmu strīpotā cietuma kleitā, un kur lai tāda eju? Mūs pārdzen mājās un ieslēdz kamerā. Vakariņu laikā ir otrs

uzlidojums. Mūs nelaiž laukā no kameras. Birst stikli un kaļķi uz galvas, pārējās sievietes kliedz un dauza kameras durvis.

Vakarā atdzen no Jelgavas cietuma ieslodzītās sievietes, jo cietums ir sadauzīts. Ir stingra apsardzība. Blakus cietumsargam iet vēl leģionāru sardze. No cietuma atnākušās biedrenes stāsta savus baisos pārdzīvojumus.

Ienāk pie mums cietuma priekšnieks Ducens un saka:- Nu redzēs, ko lai ar jums daru… Rīt kādu daļu laidīsim mājā,

citas – uz kūdras purvu. Vakarā ir tik baiga sajūta, bet reizē arī prieks. Lai būtu, kas

būdams, kaut tikai ārā no šīm mokām! Apnikums! Jau trīs gadus un 23 dienas esmu pavadījusi apcietinājumā.

Ejot uz vakariņu trauku mazgāšanu, steigā pārmainu dažus vārdus ar b. Stīgu. Viņš spiež man roku un saka;

- Neuztraucies! Viss būs labi. Drīz būsim brīvi!Naktī izziņo trauksmi. Mūs izdzen patvertnēs – grāvjos, kas

izrakti nometnes pagalmā. Starp ieslodzītajām no cietuma ir daudzas mātes ar bērniem. Mazie bērniņi raud. Uzraugi kliedz, lai izturamies klusāk.

Pēc brīža dzen mūs atpakaļ kamerās. Paskatos un redzu – gar žogu ir vesela ķēde sargu, tātad pastiprināta apsardzība! Pārlaižam nemierīgu nakti.

No rīta mazā gaismiņā pamostos. Dzirdams tanku lielgabalu šāvienu troksnis. Vai tiešām sarkanā Armija? Negribas vēl ticēt, ka šis rīts būs pēdējais šai moku vietā. Neviens mūs nenāk saukt uz darbu – govis slaukt, kur parasti bija jāiet tik agri.

Raustām un dauzām durvis – neviens neatsaucas. Paņemu solu un izsitu aiznagloto logu. Redzu, sētā staigā biedri, visi privātās drēbēs, uztraukti. Dzirdami šāvieni, tie liekas tik tuvu. Es izlienu pa logu sētā. Dzirdu, sauc mani Tamāra Lihaņina:

84


- Nāc, vārti vaļā! Iesim mājās!Tiešām, visi „varoņi” ir jau aizlaidušies, vēl tik redz vienu otru

staigājam, sarāvušos un bālu. Negribas ticēt, ka brīves stunda pienākusi. Saķeramies rokās ar Tamāru un ejam. Līdzi mums plūst pārējie. Skrienam uz mežu, tur apstājamies un spiežam viens otram rokas. Vārdu nav, tikai acīs ir asaras. Vai tiešām brīvi? Jā, ir atnākusi varenā Sarkanā Armija, atnesdama mums brīvību un tiesības uz dzīvi. Tie, kas bija trīs gadus dzīvi aprakti, atkal ir atdoti atpakaļ dzīvei.

Hermīne Liepiņa

14. oktobrī noslepkavotos biedrus pieminot

1941. gada 14. oktobra rītā Jelgavas tuvumā, mežā, Bauskas šosejas malā notika viena no tām masu slepkavībām, kuras plānveidīgi diendienā izdarīja nodevīgā kārtā mūsu zemē iebrukušie vācu fašisti, izvedot praksē savu sen izstrādāto teoriju par „austrumu telpas” atbrīvošanu kolonizatoriskiem mērķiem. Nāves ceļu aizgāja cietumā izvārdzinātie, gestapoviešu spīdzinātie Jelgavas apriņķa jaunie darba zemnieki, kuru „noziegums” bija tas, ka padomju vara bija piepildījusi viņu sensenās ilgas – pašiem būt saimniekiem savā zemē.

Nāves ceļu aizgāja godīgi padomju ļaudis – sirmgalvji, vīri, jaunekļi, sievietes – pilsētas un lauku aktīvisti: arodorganizāciju, komjaunatnes, padomju iestāžu un skolu darbinieki, kas atklāti un godīgi bija stāvējuši par padomju varu, kam paši darbaļaudis bija uzticējuši pienākumus – būt pirmajiem un darbīgākajiem sociālistiskās iekārtas veidošanā un stiprināšanā mūsu zemē.

… Divi ļaunākie mūsu tautas ienaidnieki: hitleriskais fašisms un latviešu buržuāziskais nacionālisms bija sadevušies rokās, lai izdarītu šausminošus noziegumus. Ar aukstu, velnišķīgu aprēķinu tika realizēts „fīrera” kaldinātais plāns – iznīcināt latviešu mazo, strādīgo tautu, lai atbrīvotu telpu ekspansijai uz austrumiem.

85


Senseno kaklakungu nepārprotamais nolūks bija vispirms noslepkavot darbaļaužu aktīvistus, kas nekad nebūtu samierinājušies ar vācu un buržuju virskundzību, bet citus ar cilpām, cietumiem un koncentrācijas nometnēm turēt pastāvīga terora draudos un ātrāk tos nospiest pilnīgā verdzībā.

Šim aprēķinam pievienojās mūsu budžu necilvēcīgā, zemā atriebības kāre. Atriebties viņi gribēja par to, ka tiem bija jāzaudē daļa savas pārpilnības un jādod zeme kalpiem – bezzemniekiem, kas līdz šim visu mūžu diendienā no saules līdz saulei savus sviedrus bija lējuši lielsaimnieku tīrumos.

Atriebties gribēja arī pilsētas buržuji, jo padomju varas laikā viņu izšķērdīgās dzīves avoti bija kļuvuši par visas tautas mantu. Apriņķa budži savāca 11 tūkstošus marku, ko nesa kā asinssnaudu uz pili Mēdemam, lai tikai nelaižot komunistus ārā no cietuma. Jebkādu goda izjūtu pazaudējuši, kā padevīgi sunīši tie laizīja viņam stērbeles, dāvinādami gan zirgus, gan kamanas, lai tikai nodrošinātu sev šī masu slepkavību organizatora labvēlību.

Uzvilkuši šucmaņu – aizsargu formas, zvēriskā priekā tie brauca pa pagastu pagastiem, kad hitlerieši tos aicināja palīgā slepkavot.

Vācfašistu komandēti budžu un pilsētas buržuju dēliņi bija tie, kas 1941. gada 14. oktobra rītā, zvēriski spīdzinot un dauzot, mežā pie Nikolaja kapsētas noslepkavoja labākos mūsu strādnieku un darba inteliģences pārstāvjus.

Paturēsim prātā, ka padomju iekārtas radīšanai mūsu zemē škiru cīņā kritušie biedri devuši dārgāko – savas dzīvības.

Z.K. Nr.160., 1945. g. 14. 10.

tērveteS FAŠiStU rOKASPUiŠU dArBS

Karam sākoties, vāciešu rokaspuiši – aizsargi – gribēja iznīcināt visus, kas bija uzdrīkstējušies piedalīties padomju iekārtas darbā.

86


Bandas vadonis Ž.Butkus ar savu palīgu Rozenfeldu bija nopirkuši par degvīnu un papirosiem dažādus cilvēkus, kas darīja visu, ko viņu kungi pavēlēja. Pirms vācu okupantu ierašanās viņi gribēja ieņemt pagasta māju, traktoru staciju un citas vietas ar visiem darbiniekiem. Tā nu viņi kā zvēri no mežiem bruka virsū, bet mūsu uzmanība arvien šiem neliešiem aizsteidzās priekšā un viņi, nekā nepanākdami, aizlīda savos midzeņos.

Kad mēs bijām atstājuši iestādes, viņi sabruka iekšā, plēsa nedzīvas bildes un mina kājām, it kā tās viņiem būtu bīstamas. Kad tas bija padarīts, tad sākās cilvēku medības.

Līdz nesamaņai piedzērušies, tie brauca pa mājām, vāca kopā un grūda pagrabos katru, kas tik bija drīkstējis pateikt patiesību. Tā briesmoņi atņēma bērniem tēvus un mātēm bērnus. Nelīdzēja ne asaras, ne vaidi. Tie bija zvēri, kas rēca pēc asinīm. Viņi izrāva no gultām gulošus cilvēkus un lielījās, ka noķēruši mežā.

Četru bērnu tēvu, kas bija vienīgais savas ģimenes apgādnieks, aizsargi Pārups, Rozenfelds un Petrovičs izrāva no raudošo bērnu vidus un nošāva tikai tāpēc, ka runāja „kungiem” pretim.

Butkus un Rozenfelds bija iedomājušies sevi par ārkārtīgiem varoņiem un bija uzdrošinājušies uzbrukt lielākai sarkanarmiešu grupai, bet dabūjuši ātri pazust. It sevišķi garais Avotu Jānis dabūjis tā mukt, ka ilgi vēl smējušies Avotu māju ļaudis.

Šiem nejēgām vēl nepietika ar asinīm, tie izgāza savas dusmas pie nedzīviem priekšmetiem – pie 1905. gada un 1919. gada cīnītāju pieminekļiem. Viņi sadauzīja tos veseriem. Cilvēki, kas labprāt roku nepieliek darbam, tagad strādāja vaiga sviedros.

„ZK” Nr.80., 27.05.1945.

Kā AUgStKAlNeS AizSArgi rīKOJA cilvēKU MedīBAS

Kādā no 1941. gada jūnija mēneša pēdējām dienām pie Augstkalnes pagasta „Indrānu” mājām agrā rīta stundā bija

87


sapulcējušies vairāki aizsargi. Viņu vidū grozījās arī kāda aktīva aizsardze līkām kājām, kas vēlāk izrādījās aizsargu sakarniece. Aizsargi mazos pulciņos devās Lietuvas virzienā. Uzzināju, ka Lietuvas pierobežā noorganizējusies lielāka banda no Augstkalnes un citu pagastu aizsargiem.

Apsprieduši cilvēku iznīcināšanas plānus, viņi atgriezās atpakaļ pagastos. Sākās aizsargu pielabināšanās vāciešiem un mierīgo iedzīvotāju vajāšanas.

Augstkalnes aizsargi un daži viņiem līdzīgie vāciešus sagaidīja rozēm, vīna pudelēm un tortēm. Viens no viņiem ieskrēja izpildkomitejas telpās un sarkanajā stūrītī. Norāvis padomju valstsvīru ģīmetnes, viņš izliecās pa logu un dzīvnieciskā priekā tās saplēsa. Šis pats cilvēks nozaga izpildkomitejas rakstāmmašīnu, bet vēlāk par to lika ciest apcietinātajiem padomju darbiniekiem.

Pēc tam aizsargi un daļa, tā sauktās, augstākās sabiedrības pārstāvju rīkoja cilvēku medības, kurās dažreiz piedalījās pat ap simts šo neliešu. Kādā reizē četrus cilvēkus noslepkavoja uz vietas, kaut gan viņiem nekādu vainu nevarēja pierādīt.

Vācu varas pirmajās dienās Augstkalnes pagastā apcietināja 24 cilvēkus, no kuriem 14 nošāva. Daudzus apcietināja vēlāk. Daļu no viņiem aizsūtīja vergu darbos uz Vāciju.

Tad pat vissvētākais augstkalnietis – mācītājs Kundziņš – šauteni rokās stāvēja sardzē pie apcietinātajiem padomju varas darbiniekiem.

Kādu reizi aizsargi bija uzzinājuši, ka es atrodos „Ērģelnieku” māju tuvumā. Salasījās gandrīz simts Augstkalnes aktīvāko mednieku un uzsāka mani meklēt. Mēs ar sievu paslēpāmies māju tuvumā, rudzu lauka veldrē. Aizsargi mums pagāja garām trīs metru attālumā, bet viņiem neizdevās mūs pamanīt.

Sagājuši pagalmā, aizsargi uzbruka manam tēvam, mātei un astoņus gadus vecajai meitenei, prasīdami mūsu atrašanās vietu.

Nesaņēmuši atbildes, aizsargi sāka manu bērnu un māti grūstīt un sist. Visvairāk to darīja plecīgais spēka vīrs Vilis Budavs. Pārējie aizsargi iegāja istabās, kur pārmeklēja visus kaktus, skapjus un kastes. Pēc tam pagalmā lika pat aizdomīgākās vietās zemi uzrakt, lai pārbaudītu, vai mēs neesam kur paslēpti.

88


Šinī reizē lielāko aktivitāti uzrādīja Fuksis, Valdnieks, Galevics, Dreijers, Kusēvics un Griķis.

Redzēdams aizsargu briesmu darbus, nolēmu nekad dzīvs viņiem rokās nedoties.

Turpināju bēguļot un dzīvot pa mežiem un purviem, līdz atbrīvotāja sarkanā Armija deva iespēju atgriezties dzīvē.

R.Neimanis

FAŠiSMA UPUriS

Padomju varas laikā 1940.- 1941. gadā Tērvetes pagastā darbojās skolotājs Vija – Čubis, kas visu mūžu atbalstīja progresīvo domu. 1940. gadā, strādādams Tērvetes nepilnā vidusskolā par skolotāju, Vija – Čubis palīdz pagastā noorganizēties padomju iekārtai. Vēlāk viņš vadīja komjaunatnes pirmorganizācijas politiskās mācības, noorganizēja kori un aģitkolektīvu, pats uzņemdamies to vadību.

Pirmajās fašistu varas dienās viņš pieredzēja vācu iebrucēju un vietējo fašistu atbalstītāju briesmu darbus. Tik daudz moku fašisti sagādā saviem upuriem.

Biedra Vija – Čubis nervi neiztur un viņš beidz savu dzīvi no paša rokas 1941. gada 3. jūlijā.

”ZK” Nr. 48., 30.03.1945.

zvārdeS PAgAStā

Sevišķi zvērīgi vācu okupanti un viņu palīgi – latviskie nacionālisti - izrēķinājās ar Zvārdes pagasta iedzīvotājiem. Pēc nepilnīgām ziņām Zvārdes pagastā nošauts apmēram 100 pagasta iedzīvotāju. Uz vienas trešdaļas atbrīvotās pagasta teritorijas konstatēti 50

89


cilvēku nošaušanas gadījumi. Nošauto skaitā daudz sievietes, bērni un sirmgalvji.

Galvenie slepkavas bija pagasta aizsargi. Nošauti visi, kas nav patikuši vietējiem aizsargiem un budžiem. Pieticis tikai norādīt kādu personu, kas it kā būtu izrunājusies par labu padomju varai, un cilvēks nošauts.

Šāda iemesla dēļ nošauts „Ziemeļnieku” māju iedzīvotājs invalīds Krišs Dreimanis. Tāpat nošautas sievas, kam vīri aizgājuši Sarkanajā Armijā. tā nošauta pagasta komsorga Pūces sieva. 1941. gada jūlijā nošauts „Birznieku” saimnieks Štāls, jo viņam dēls un znots bijuši Sarkanajā Armijā.

Aizsargi zvērīgi izrēķinājās ar visiem, kas padomju varas laikā strādājuši dažādās iestādēs. Starp viņiem bija sarkano stūrīšu vadītāji, bibliotekāri un pat veikalu darbinieki. Viņi nošauti vai izsūtīti vergu darbos uz Vāciju. Nošauto skaitā ir Markevics, Madelis, Reinholdi (tēvs ar dēlu), Rediņš, Šeniņš un citi.

Zvārdes pagastā bija vairāki jaunieši, ko mobilizēja vācu armijā, bet kas dezertēja un aizgāja partizānos. viņu skaitā bija arī „Krūmiešu” māju saimnieka Silkalna dēls. fašisti nodedzināja Silkalna saimniecību un pašu nošāva. Zvārdes pagastā ir daudz līdzīgu gadījumu.

Galvenais slepkavību organizētājs bija aizsargu priekšnieks Voldemārs Polikovs. Viņam aktīvi palīdzēja slepkavas Alberts Grīslis un Sākums. Šie vāciskie latviešu nacionālisti ar saviem briesmu darbiem bija pazīstami plašākā Zvārdes pagasta apkaimē.

Zvārdes pagastā apcietināja apmēram 70 cilvēku. Apcietinātos turēja pusbadā. Nereti aizsargi papriecājās apcietinātos spīdzinot. Sevišķs prieks tas bija Albertam Grīslim. Parasti viņš nostājās pie apcietināto durvīm, uzrotīja rokas un pasauca pāris miesas sargus. Tikai tad pietika drosmes likt atvērt apcietināto durvis. Miesas sargus atstājis durvīs – katram gadījumam, pats devās apcietināto telpās. Pēc brīža no turienes atskanēja sitienu trokšņi un sāpju kliedzieni. Bende tik ilgi sita kādu no apcietinātajiem, kamēr tas vairs nekustējās un nevaidēja. Nesamaņas brīži nelaimīgos atbrīvoja no ciešanām.

90


Tā padomju patriots Kārlis Gromovs nereti pēc Grīšļa apciemojuma gulēja nesamaņā.

Ne mazāks bandīts bija Arvīds Krūza no Ģeriņiem. Arī tas lietoja Grīšļa metodi. Apcietinātos dauzīja ar gumijas stekiem, kurus piegādāja vācieši. Tā nelaimīgos spīdzināja apmēram mēnesi. Tad briesmoņi sarīkoja sev varenas dzīres. Viņi dzēra – kā paši teica – apcietināto bēres. Mielasta naktī izveda 18 cilvēku uz nošaušanu. Mežā tiem pašiem sev bija jāizrok kapi. Kurš to nedarīja, to spīdzināja sevišķi nežēlīgi. Cilvēkus sita, kamēr tie zaudēja samaņu. Daudzus nenosita pavisam un apraka pusdzīvus.

Pēc dažām dienām izveda vēl deviņus. Viņu liktenis bija tāds pats.

Ir zināms, ka Zvārdes šucmaņi nonāvējuši ap 45 padomju patriotus, kas dzīvoja Zvārdē. Un kur tad vēl upuri, kurus nezina neviens – gūstekņi un bēgļi!

Daudz padomju patriotu kapu slēpj lielie Zvārdes meži. Taču slepkavām pagasts bija pārāk šaurs darbības lauks. Kad Saldū notika lielās čigānu apšaušanas, tad slepkavas komplektējās no šī reakcionārā pagasta. Paši slepkavas lielījās, ka terora ziņā Zvārdes pagasts ir uzstādījis rekordu. Atzinība arī nāca – apkārtējo pagastu aizsargi cildināja Zvārdes slepkavas. Tā kāds Jaunauces pagasta šucmanis K. Valteris nožēloja, ka Jaunaucē apcietinātie padomju patrioti nav pataisīti tik „mīksti” kā Zvārdē.

A.Cīrulis, Z.K.Nr.45., 1945.g. 25.03.

ASiņAiNāS PēdAS (Ozolnieku pagasts)

Kārlis Landsmanis 1941. gadā ir pagasta aktīvists. Viņš pilda uzliktos pienākumus, tāpēc izpelnās pagasta reakcionāro elementu naidu. Cik liels ir naids, to pierāda laiks, kad mūsu dzimtenes laukus bradā fašistu naglotais zābaks.

91


Kārli Landsmani apcietina un ievieto cietuma fermā Jelgavas ārpilsētā. Lai novērstu katru bēgšanas mēģinājumu, tad, bez daudzajiem sargiem, šeit cietumniekus ietekmē arī psiholoģiski. It kā bez nolūka paši uzraugi „draudzīgi” pastāsta, ka no cietuma korpusa Jelgavā atkal izlaisti cietumnieki. Protams – uz mājām. Pie gadījuma viņi apgalvo, ka vācieši un „nacionālie” latvieši jau neesot tādi, kā „lūk, jūs…”

Pienāk baigais, neziņas pilnais 13. oktobra vakars. No fermas izņem četrus cietumniekus. To starpā arī Landsmani. Stingrā apsardzībā viņus aizsūta uz korpusu. Pārējie cietumnieki ir neziņā, bet cietumsargi smejas.

Mēs jau neesam tādi kā jūs… Viņus aizsūtīja uz pratināšanu. Pēc tam paredzama atbrīvošana.

Bet četri, kas aizsūtīti no fermas, 14. oktobra rītā kopā ar daudziem korpusa un Siermuižas biedriem iet drausmīgo ceļu uz masu kapiem.

13. oktobrī sieva Marija Landsmane fermā apjautājas par „melnā mēneša” izbeigšanos. Viņa cer vīram, kā agrāk, nest pārtikas sainīšus, lai remdinātu tā izsalkumu.

- Ar Jūsu vīru tumšas lietas, - viņai atsaka.Vairāk neko. Sieva nāk atkal pēc kāda laika. Kad viņa jautā pēc sava

vīra, uzraugi Āva un Jansons vaļsirdīgi pastāsta, kādā ceļā viņš aizvests. Abi vēl bravūrīgi piebilst, ka viņi gan sevi tā neļautos aizvest uz nošaušanu.

Kā gribēdami atbrīvot savu robusto sirdsapziņu no kādas draudošas ēnas, viņi steidzas piebilst, ka nav drausmā asinsdarba vaininieki.

Nelaimīgā sieva „nes pārtikas sainīti” uz Jelgavas cietumu. Cietuma priekšā viņa redz daudz raudošu sievu, tēvu, vīru, dēlu un meitu. Visus māc drausmīga nojauta. Pie cietuma priekšnieka viņa redz grāmatu ar cietumnieku vārdiem. Viņas vīra vārds pārsvītrots ar sarkanu svītru. Tā pārsvītroti daudzi. Visiem piederīgiem pasaka, ka meklējamais aizsūtīts uz koncentrācijas nometni. Tās atrašanās vietu nedrīkstot izpaust, jo upuri atrodoties vācu komandanta rīcībā.

92


Landsmane tomēr vēl cer. Gribēdama pieķert fermas uzraugus pie meliem, viņa iet tiem jautāt, kur vīra kaps. Viņi apgalvo, ka nezinot. Kā ironija skan ieteikums sievai iet uz dzimtsarakstu nodaļu: tur visus kapus zinot.

Sieva baidās tur iet. Pēdējā noteiktā ziņai viņai var būt pārāk smaga. Viņa labāk reibinājas ar cerībām. Taču apstākļi nepārprotami nežēlīgi rāda patiesību.

Šucmaņi, kas piedalījās drausmīgajā slepkavībā, tagad smaida vien. Pagasta zvērīgākie bandīti – Linde, viņa māte, tāpat Jēkabsons rokas vien berzē aiz prieka. Viens no vistrakākajiem rīdītājiem pagastā – Tomsons – attiecībā uz visu Landsmaņu ģimeni saka:

- Grēks, ka tādi staigā pa to Dieva zemi…Tomsons pagasta šucmaņiem bija rezerves spēks. Viņš kalpoja

tiem materiāli un morāli, taču viņu organizācijā nesaistījās. Tomsona vārdi atrod atbalsi pārējo slepkavu starpā. No vistumšāko elementu vidus sāk uzpirkt palīgspēkus. Tomēr nodomu izjauc Sarkanās Armijas straujais uzvaras gājiens. Tā atbrīvo cietējus no bandītu terora un nāves šausmām.

„ZK” Nr.53., 8.04.1945.

vecSAUleS KūdrAS PUrvA BrieSMOņi

Kad 1941. gadā hitleriskās bandas iebruka mūsu zemē, sākās mierīgo padomju pilsoņu apcietināšanas un masu slepkavības. Bieži cilvēkus nošāva „par biedinājumu”, nemaz nemeklējot kādu citu iemeslu. Protams, slepkavu upuri nebija bagātnieki, bet godīgi darba ļaudis. Tā, iebrūkot Bauskā, tūliņ tilta galā nošāva desmit mierīgus pilsētas iedzīvotājus, ko turpat saķēra, izvēloties no ielas gājējiem tādus, kas pēc ārējā izskata nepārprotami bija strādnieki.

93


Vecsaules purvā kūdras fabrikas teritorijā ierīkoja koncentrācijas nometni. Tur ieslodzīja visus Bauskas ebreju tautības iedzīvotājus. Pēc divām nedēļām gestapoviešu komandētie šucmaņi tos aizdzina uz bijušo aizsargu šaušanas laukumu, 6 km attālumā no Bauskas, un noslepkavoja.

Augusta mēneša beigās tajā pašā vietā nošāva arī politiskos ieslodzītos – inteliģenci un strādniekus, kas bija darbojušies padomju iestādēs, vai citādi apliecinājuši lojalitāti padomju varai. Aculiecinieki stāsta, ka pēc slepkavības nozieguma vietā atrasti noplēsti sieviešu mati, nogriezti pirksti, salauztas rokas.

Citus politiskos apcietinātos ieslodzīja koncentrācijas nometnē Vecsaules kūdras purvā, kur tos apsargāja vietējie saimniekdēli – šucmaņi. Nometnes priekšnieku – bijušās buržuāziskās armijas lidotāju seržantu Lembergu – viņa necilvēcīgās izturēšanās dēļ ieslodzītie, savā starpā runājot, sauca par „purva velnu” vai ”melnajām briesmām”. Viņa palīgs Kopštāls, saukts „zaļās briesmas”, bija sevišķi centīgs sišanā un spīdzināšanā.

Pavisam sardzē bija 30 šucmaņi, no kuriem ar savu nežēlību sevišķi izcēlās divi Dalbiņi, divi Gramsti, Bračkus, Valners un Vītols, kurš zināms kā tiešs slepkavību dalībnieks.

Ieslodzītie bija pakļauti pilnīgai sargu patvaļai. 1941./1942. gada ziemā paredzētās pārtikas devas vietā izsniegts tikai silts ūdens, jo produktus apēduši sargi paši. Bijis jāiztiek no tā, kas laiku pa laikam atļauts iesūtīt no mājām.

Kad „kungi” uz kādu ieēdušies, sev par uzjautrinājumu likuši tam līdz nesamaņai skriet ziemas laikā basām kājām, apkārt barakām.

Sevišķi grūti klājies ieslodzītajām sievietēm. Piedzērušies šucmaņi naktīs tām uzbrukuši, uzmākušies, dauzījuši un izvarojuši. Šāda rīcība piederējusi pie nometnes dzīves kārtības un bijusi parasta lieta.

1942. gada maija beigās no Jelgavas cietuma un Sieramužas nometnes uz kūdras purvu aizsūtīja 180 politisko ieslodzīto. Tur viņus, rokas atlocījis un neganti lādēdamies, sagaidīja briesmonis Lembergs, piesolot dzīvus līdz kaklam ierakt zemē un nobraukt ar ecēšām pa virsu.

94


Sākās kūdras rakšanas darbi. Ieslodzītos iedalīja brigādēs pa 25 cilvēkiem un noteica dienā izrokamo normu – 180 kubikmetru.

Darbs bija ārkārtīgi grūts. Pirms varēja sākt rakt, bija jānoskalda metru biezā sasalušās zemes kārta. Izraktās bedres, kuru dziļums sniedzās līdz četriem metriem, ātri pieplūda ar ūdeni. Par katru mazāko neveiksmi darbā uzraugi sita ar šauteņu resgaļiem un spēra kājām.

Ja, pārnākot no darba, vakarā viņi kādu apsūdzēja priekšniekam par gausu strādāšanu, tad tam soda kārtā pārbaudē bija jāskaita pātari. Kas neprata – to aizrāva uz spīdzināšanas kameru – tumšu istabu blakus virtuvei, vai kanceleju, kur tad nelaimīgo trīs četri šucmaņi apstrādāja revolveru spaliem un īpašu četrkantīgu gumijas steku.

Nereti gadījās, ka no purva pārnākušai darba grupai lika skriet apkārt barakām. Kas to vairs nespēja un pakrita, tos dauzīja bez žēlastības līdz pilnīgai nesamaņai un pat sakropļošanai. Tā bende Dalbiņš kādam tikmēr sitis pa seju, kamēr izsitis zobus un pārlauzis žokļa kaulu.

Spīdzināšanas bija sistemātiskas, bet pat smagi cietušajiem medicīnisko palīdzību nesniedza nekādu.

Bez grūtā darba un spīdzināšanām ieslodzītos mērdēja arī badā. Lielāko daļu ieslodzīto uzturam paredzētos produktus nometnes priekšnieks izbaroja savām cūkām. Daži kartupeļi vakariņās, šķidra biešu lapu zupa pusdienās un puslitrs brūna šķidruma brokastīs bija viss, ar ko bija jāpārtiek cilvēkiem, kurus diendienā dzina pārliecīgi smagā fiziskā darbā. Pienesumus no mājiniekiem pieņēma, bet produktus paturēja šucmaņi paši, izsniedzot ieslodzītiem tikai veļu.

Šādā laupīšanas kārtā savākto pārtiku negauši – bendes tad aprija jo bieži rīkotajās šucmaņu ballītēs. Bet apcietinātie, pārmērīgi grūtā darba un bada nomocīti, novājēja un izdila, kļūdami līdzīgi skeletiem.

Cik drausmīgas bijušas bada mokas, liecina tas, ka nelaimīgie ēduši visu, kas vien licies ēdams. Ceļa malā, pa kuru apcietinātie vesti uz darbu, noplūkta pēdējā zālīte, bet uz iesma cepta varde vai čūska jau bijusi rets gardums.

95


Nevarēdami mokas izturēt un skaidri paredzēdami nepārprotamo bojāeju, apcietinātie mēģināja bēgt. Kā viens no pirmajiem izbēga jelgavnieks Jānis Meiers. Naktī viņu tomēr saķēra apkārtējie šucmaņi. Otrā dienā, turpat purva malā viņu noslepkavoja nometnes priekšnieka palīgs Kopštāls un uzraugs Bračkus.

Uz vakara pārbaudi briesmonis Lembergs lielīgi paziņoja:- Tas suns nu ir beigts! Tā jūs visus nošaus!Šie draudi tomēr ieslodzītos no bēgšanas neatturēja. Piecās

reizēs izbēga ap 15 cilvēku. Daļu no tiem gan atkal saķēra, jo ieslodzīto pašu vidū bija spiegi un nodevēji, kas par bēgšanu tūliņ ziņoja šucmaņiem.

Viens no šādiem neģēļiem bija Rīns, kas ne tikai piedalījās izbēgušo ķeršanā, bet sistemātiski ziņoja bendēm par ieslodzīto izturēšanos, sarunām utt.

Pēc nežēlīgas spīdzināšanas saķertos nosūtīja atpakaļ uz Jelgavas cietumu, kur daļu no viņiem nošāva, to starpā karagūstekņus – Kļimovu, Kazancevu, Maļenkovu, Birukovu.

1943. gada septembrī, baidoties no partizāniem, hitlerieši nometni likvidē un ieslodzītos pārsūta gan uz Salaspili, gan – Jelgavas cietumu.

Vecsaules kūdras purva nometnes šausmas savukārt parāda, kādi nezvēri ir hitleriskie bendes un viņu iztapīgie algotņi – latviešu nacionālisti.

O. Beikmanis,Z.K.Nr.53., 1945.g. 08.04.

AUce OKUPANtU Jūgā

1941. gada vasarā no Auces nodevējiem sastādītā delegācija ar puķēm, desām, ceptu zosi un gaļas tirgotāju vācieti Andersonu priekšgalā skrēja sagaidīt okupantus jau divus kilometrus ārpus pilsētas robežām. UIztapīgais līdējs kalējs A. pie ūdens sūkņa tirgus laukumā izkāra kāškrusta karogu. No bijušajiem aizsargiem

96


sastādījās slepkavu banda. Tajā starp citiem piedalījās arī fabrikas direktors Strazds, šoferis Grīnbergs, Medens, Grietēns, Bambals, Alksnis, Balodis, Jirgensons, Freimanis un Zeidels.

Par degvīnu un labu vietu solījumiem tie apcietināja un slepkavoja mierīgus iedzīvotājus, izkratot viņu dzīvokļus un nolaupot vērtslietas. Bandas priekšgalā atradās skolas direktors Rudzuroga. Viņš pavēlēja visiem ebreju tautības iedzīvotājiem 24 stundu laikā pārcelties uz pilsētas dienvidaustrumu nomali. Pēc trim dienām tos visus, skaitā ap 200 cilvēku, aizveda Lielauces virzienā un mežā nošāva.

Padomju iestāžu darbiniekus turēja apcietinātus studentu internātā. Vēlāk tos aizveda uz Jelgavu un nobendēja. Jau pieminētā slepkavu banda vēlāk tika nosaukta par šucmaņiem . To uzdevums bija terorizēt iedzīvotājus, gūstīt dezertējušos leģionārus un, kā vien var, izrēķināties ar padomju ļaudīm.

Kādu vakaru policijas iecirknī bija dzirdami sitieni, vaidi un nikni kliedzieni. Vēlāk izrādījās, ka no ieslodzījuma atlaists kara gūsteknis bija nācis uz kino, bet nelaimīgā kārtā saticis piedzērušu šucmani. Tas nu centās parādīt savu zvēra dabu, bez iemesla sitot cilvēku, kas nespēja sevi aizstāvēt.

Frontē saņemtie gūstekņi vispirms tika novārdzināti badā nometnē un tad nodoti pie saimniekiem, lai radītu pārliecību, it kā padomju karavīri nebūtu pienācīgi apgādāti. Katrs saimnieks bija arī šucmanis, kam par gūstekni bija neierobežota vara, neizslēdzot pat nošaušanu.

Šucmaņu brutalitāte neizpaudās tikai pret gūstekņiem vien, bet arī pret citiem strādniekiem. Tā fabrikas strādnieks E. Andersons uz direktora norādījumu tika aizvests uz iecirkni un piekauts līdz nesamaņai par to, ka kādam gūsteknim iedevis papirosu. Viņu atbrīvoja tikai pēc nedēļas, piedraudot ar nošaušanu, ja notikumu izpaudīšot.

Saslimušos gūstekņus saimnieki veda uz policijas iecirkni, no kurienes tos nogādāja tālāk uz Līgotņu kalnu un nošāva.

Vēl pēdējo kauna un briesmu darbu šucmaņi – aizsargi paspēja izdarīt 1944. gada vasarā. Pateicoties nejaušībai, atrasts saraksts, pēc kura bijis jāiznīcija 160 ģimenes. Cik īsti no tiem nobendēts,

97


tas pilnīgi noteikti nav zināms. Drošas ziņas ir par to, ka fašisti nogalinājuši strādnieku Orsti un viņa sievu, Apini un vēl citus.

Sarkanās Armijas triecieni fašistiskajam nezvēram darīja galu šīm zvērībām un bendēšanām. 1944. gada 27. septembrī beidzās vācu okupantu vara Aucē.

Z.K.Nr.8. 1945. g. 28. 01.

Kā hitlerieŠi izNīciNāJA JelgAvAS iedzīvOtāJUS

Pirms četriem gadiem – 1941. gada 29. Jūnijā plkst 13.00 Jelgavā iebruka hitlerisko nezvēru ordas un aklā prūsiskā stulbumā, sadistiskā asinskāres priekā, izpildot savu fašistisko fīreru pavēles, sāka slepkavot mūsu pilsētas mierīgos iedzīvotājus, lai „augstākai rasei” iegūtu „dzīves telpu” (vācu fašistisko ideologu daudzināto „Lebensraum”)

Toreiz neviens nebūtu ticējis, ka šodien mēs noziegumus atklāsim, nodosim tos visas pasaules sabiedriskās domas kritikai un taisnīgi prasīsim atbildību par noziedznieku asinsdarbiem.

Toreiz bija sagrautas visas ētiskās normas, plaši atvērtas ļaunuma slūžas, un ar baigu spēku pa tām gāzās noziegumu straume, aizraudama spīdzināšanas kamerās un moku nāvē tūkstošiem un atkal tūkstošiem nevainīgu upuru. Un tomēr visus cilvēkus iznīcināt nevarēja.

Cits izbēdzis no bedres malas, cits, gadiem ilgi izstaigājis koncentrācijas nometnes, cietumus un vergu darbu gaitas Vāczemē, mūsu varonīgās sarkanās armijas atbrīvots, tagad atgriežas atkal mājās un teic savu patiesības vārdu par visu to, kas pārciests no vēsturiski profesionālajiem laupītājiem un slepkavām vāciešiem un mūsu pašu tautas atkritumiem – latviešu kangariem.

Atrastie faktiskie materiāli – slepkavību vietas, upuru kapenes un šo cilvēku atmiņas un apliecinājumi par notikumiem, ko tie redzējuši un paši piedzīvojuši, ir vistiešākais vēstures avots laikam,

98


kas nesa tik raksturīgās baisās emblēmas – miroņgalvu un kāškrusta zīmi.

Visā okupācijas laikā no 1941. gada 29. jūnija līdz 1944. gada 28. jūlijam mūsu pilsētā fašisti izdarījuši daudz noziegumu.

Lai sagrauti politiskās pārvaldes bunkuri, drošības policijas pagrabi un sadeguši slepenās valsts policijas (gestapo) arhīvi, tomēr šodien vēstures un pasaules priekšā patiesību apliecina tie, kuru vārdi, kā fašistiem bīstamu cilvēku vārdi, bija rūpīgi un uzmanīgi ierakstīti nepārskatāmajās gestapoviešu aktu kaudzēs. Patiesības valodu šodien var runāt tie, kas zina, ko nozīmē pratināšanas kameras, kas nedēļām un mēnešiem baigā neziņā pavadījuši izmeklēšanas bunkuros.

***

Jau ar pirmajām okupācijas dienām vācu iebrucēji kopā ar viņu tiešā dienestā stāvošiem latviešu šucmaņiem un aizsargiem uzsāka Jelgavas apriņķa un pilsētas mierīgo iedzīvotāju masu arestus un iznīcināšanu.

1941. gada 30. jūnijā jau notika pilsētas padomju aktīva un uzņēmumu strādnieku, kas nebija paspējuši evakuēties uz Padomju Savienības tālākiem apgabaliem, masu aresti.

Tikai no nelielā Ādu fabrikas kolektīva vien līdz 1941. gada 2. jūlijam vien bija arestēti 32 strādnieki, to skaitā, b.Gribanovs, kas apcietinājumā bijis no 1941. gada 30. jūnija līdz 1944. gada 14. jūlijam, kad viņu no vergu darbu nometnes Karkaretas pilsētā Šerburgas rajonā (Francijā) atbrīvoja mūsu sabiedroto amerikāņu armija. Tur viņš bijis izsūtīts kopā ar 376 citiem ieslodzītajiem, tai skaitā, Linu fabrikas strādnieci, Augstākās Padomes deputāti Annu Grosi.

Gribanovs apliecina, ka vācu okupācijas otrajā dienā jau sākās masu aresti un nošaušanas. Jelgavas cietumā, kas celts apmēram 200 ieslodzītajiem, atradās vairāk par tūkstoš cilvēku, sabāzti cieši pieblīvētās kamerās. Gaiss bija nepanesami slikts, jo dabiskās vajadzībās ieslodzītos neizlaida – paraška atradās turpat, bet vēdināt neatļāva. Ēst deva divas reizes dienā: puslitru šķidras

99


balandu vai puspuvušu kāpostu zupas bez taukvielām un 20 gramu sliktas maizes. Vājās pārtikas, netīrības, milzīgā insektu daudzuma dēļ 1943. gadā ar tīfu saslima un nomira daudz ieslodzīto.

Ka vācieši ieslodzītos spīdzinājuši, par to līdzīgi citiem, stāsta advokāts Ivanovs:

- Pirtī es redzēju sadauzītus cilvēkus, kas sūdzējās, ka nopratinot, vācieši tiem devuši 50 sitienus ar gumijas nūjām. Pats personīgi arī redzēju, ka vācieši, atbraucot uz nopratināšanu, cietumā līdzi ienesa gumija stekus.

Cik ļoti iztapīgi vācu okupācijas varai bija vietējie budži, par to liecina toreizējā Jelgavas avīzē „Zemgale” publicētais fakts, ka Bukaišu pagasta vecākais atnesis uz pili apgabala komisāram Mēdemam no citiem budžiem savākto naudu – 11 000 marku, lai tikai nevienu ieslodzīto dzīvu no cietuma neizlaistu.

Kad arestu apmēri sasniedza tādu stāvokli, ka pie visa lielā sablīvējuma cietumā ieslodzītos vairs nebija kur novietot, 3 kilometrus no pilsētas iekārtoja īpašu koncentrācijas nometni – Sierumuižu, kur vidējais ieslodzīto daudzums vienmēr pārsniedza 300 cilvēkus. Šai nometnei cauri gājuši vairāk kā pusotra tūkstoša ieslodzīto.

Vienlaicīgi ar padomju aktīva un strādnieku arestiem kopš 1941. gada 30. jūnija sākās arī visu Jelgavas apriņķa un pilsētas ebreju tautības iedzīvotāju aresti. Pēc vācu okupācijas varas pavēles ebrejiem bija jāierodas policijas iecirkņos, no kurienes tos izvietoja tukšajās mājās Čakstes bulvārī. Tur viņus aplaupīja un spīdzināja, jaunās ebreju meitenes grupām atdeva vācu zaldātiem izvarošanai. Tad sākās masu apšaušanas.

Stāsta M.Neilande:- 1941. gada jūlija sākumā es personiski redzēju, ka divu dienu

laikā gar manu māju aizbrauca 25 vaļējās smagās automašīnas. Katrā bija apmēram 50 ebreju tautības iedzīvotāju, kurus veda uz šaujamlauku nošaušanai. Pēc tam divu nedēļu laikā katru dienu partijās pa 200 – 300 cilvēku 2 – 3 reizes dienā uz jau minēto vietu nošaušanai kājām aizdzina ebreju tautības iedzīvotājus. Vāciešiem atkāpjoties, 1944. gada augustā, Jelgavā vairs nebija neviena

100


ebreja. Tādā kārtā šaujamlaukumā iznīcināti vairāk par 6 000 ebreju, kuri turpat aprakti četros masu kapos (divu kapu izmēri: 3 x 60 metri, trešais - 3 x 65 m, ceturtais – 4 x 85 m).

Kā pierādījumu tam, ka visi Jelgavas ebreji iznīcināti, 1941. gada augustā paši vācieši pie visiem pilsētas vārtiem izlika dzeltenas izkārtnes ar uzrakstu: „Mitau – judenfrei!” (Jelgava – brīva no ebrejiem!)

1944. gada vasarā, lai slēptu savu ļaundarību pēdas, pirms atkāpšanās vācu iebrucēji šaujamlaukā sāka atrakt vienu kapu un sadedzināt līķus. Sarkanās Armijas straujais uzbrukums neļāva novest līdz galam šo slepkavu maskēšanās plānu. Atraktā kapa dibenā atrasti cilvēku kauli, sieviešu zeķes, kurpes un mati. Uz 12 x 10 metru liela laukuma skaidri redzamas ugunskura paliekas ar apdegušiem cilvēku kaulu gabaliem, zobu protēzēm, metāla pogām, aceņu ietvariem un citiem priekšmetiem.

Neskaitot sistemātiskās šaušanas pa mazām grupām visā okupācijas laikā un ebreju masveida apšaušanas, notika arī citu mierīgo iedzīvotāju un padomju karagūstekņu masu slepkavības. 1941. gada jūlijā nošauj 28 politiskos ieslodzītos, to skaitā,

Tērvetes pagasta komsordzi Zentu Šūberti, Šķibes pagasta partordzi Almu Daģi, Bēnes pagasta partorgu Grīsli un citus. 1941. gada 14. oktobrī meža stigā aiz Nikolaja kapsētas

nošauti 178,1942. gada 12. novembrī – 47, 1943. gada 10. februārī – 40

politisko ieslodzīto. 1942. gadā, naktī no 27. uz 28. maiju no Sierumuižas nometnes

uz nošaušanu aizveda 280 čigānus, no kuriem tikai 56 cilvēki bija pieauguši, pārējie pusaudži un bērni no vienas nedēļas līdz 16 gadu vecumam. Kopā ar čigāniem tajā pašā reizē netālu no Jelgavas, „Ērmiķu”

priedēs nošāva arī 39 padomju karagūstekņus, kurus 27. maija vakarā atveda uz Sierumuižu, novietoja šķūnī pie čigāniem, bet otrā rītā ar uz muguras sasietām rokām kopā ar citiem smagajās automašīnās nogādāja uz jau minēto slepkavības vietu.

101


1942. gada 8. janvārī ar Zemgales apgabala komisāra Mēdema pavēli no Ģintermuižas psihiatriskās slimnīcas izvesti un nošauti mežā, Garajos kalnos 440 slimnieki.

Vācu okupācijas laikā hitlerisko nezvēru noslepkavoto mierīgo iedzīvotāju vidū starp citiem minami šādi pazīstami cilvēki: laikraksta „Zemgales Komunists” atbildīgā redaktora vietnieks Paipala, Jelgavas pilsētas skolu inspektors Žanis Brūveris, skolas direktors Bovšovers, fabrikas direktors Jākobsons, medicīnas doktors Hiršfelds, ārsti Jakovski, Freidenšteins, Levitas, farmaceiti Grīnfeldi, advokāts Veismanis, E. Šneidere, Bēnes izpildkomitejas priekšsēdētājs Jonass, jaunaucnieks Grantiņš, Ādu fabrikas strādnieks Liepa, Dobeles pagasta milicis Robežnieks, Linu fabrikas strādnieks Vengris, students Jankovskis, Limbažu laikraksta „Komunists” redaktors Šulcs, Staiceles ceļa meistars Gailis, šoferis Ozoliņš, Valmieras kino direktors Zviedris, Bēnes stacijas darbinieks Kirilovs, Valgundes pagasta lauksaimnieks Gorskis, mehāniķis Lekuzis no Jaunauces, skolotājs Strazdiņš, Silaraups no Jelgavas celtniecības tresta, Zaļenieku nodokļu inspektors Strazdiņš, vircavnieki Zeilers un Zakss, pionieru vadītājs Liepiņš, Zaļenieku pagasta komjaunatnes sekretārs Strautmanis, Pipare, jelgavniece Ivanova.

Tiešie un netiešie mierīgo iedzīvotāju masu arestu, necilvēcīgo spīdzināšanu un slepkavību vaininieki ir vācu okupācijas vara un karaspēka pavēlniecība, pēc kuras pavēlēm tika izvesta sistemātiska un plānveidīga mierīgo iedzīvotāju iznīcināšana. Bet tiešie briesmu darbu organizatori uz vietas bija šādi: Zemgales apgabala komisārs, repatriējies Baltijas vācietis Valters Eberhards fon Mēdems, apgabala komisariāta nodaļas vadītājs, bij. Jelgavas mācītāja dēls Bekers, Mēdema personīgais adjutants fon Grabe, nodaļu vadītāji Bekers, Fēre, Bethers, Feierabends, studenti Mors un Čimals, ārsti Dargēvics un Sproģis, agronoms Vagulāns, kapteiņi Jursons, Šmits, Stirna, pulkvedis – leitnants Dzenītis, pilsētas galva pulkvedis Frickaus, pulkvedis Apsītis, pulkvedis – leitnants Druvaskalns, apgabaltiesas priekšsēdis Grodsala, politpārvaldes priekšnieki Henzels un Vencels, izmeklēšanas daļas vadītājs Mētra,

102


izmeklēšanas ierēdņi Ozoliņš, Lavreckis, Bērziņš, Rozenbergs, Jēkabsons, cietuma priekšnieks Ducēns, tā palīgi Purmals, Grigaļūnas, Sierumuižas vecākais uzraugs Apse, Jelgavas pilsētas komandants Veins.

Oskars Beikmanis

AcUlieciNieKU StāSti

JelgAvAS dedziNāŠANA

Gadu atpakaļ, 1944. gada 27., 28. un 29. jūlijā Jelgava un jelgavnieki pārdzīvoja smagas dienas. Hitlerieši izveda pie mūsu pilsētas „totāla kara” metodes, kas viņu izpratnē nozīmēja – visu iznīcināt, visu izpostīt. Jelgavā darbojās vācu dedzinātāji.

Par pārdzīvotām šausmu dienām stāsta pilsone Hanzena, kas toreiz dzīvoja Svētes ielā:

- Daudzi jelgavnieki, glābdamies no kara briesmām, jau izklīda no pilsētas 27. jūlijā, bet daudz bija arī to, kas to nepaspēja vai nevarēja izdarīt un bija spiesti palikt uz vietas, lai kādas briesmas arī būtu gaidāmas. Kādā Svētes ielas patvertnē bijām paglābušies vairāki apkārtnes iedzīvotāji, galvenokārt, sievietes un bērni. No šejienes tad arī redzēju un pārdzīvoju šausmu dienas, kad vācieši dedzināja un postīja mūsu veco Jelgavu.

Redzēju, ka brauca pa ielu vieglā automašīna, no kuras izkāpušie vācieši svieda namu logos pudeļveidīgus priekšmetus, un no logiem tūliņ plūda laukā dūmi un liesmas. Redzēju, ka pilsonis Burzijs, kurš

103


labi prata vācu valodu, lūdza dedzinātājus saudzēt viņa nelielo namiņu. Pēc ilgas lūgšanās vācietis, kā izsmiedams, piekāpās un teica:

„Jūsu namu neaizdedzināsim, bet ja tas nodegs no līdzās degošiem namiem, tad tā nebūs mūsu vaina.”

Tā kā nami stāvēja ļoti cieši kopā, un netālu no mūsu patvertnes bija redzami divi vācu kareivji, atstāti ar acīmredzamu nolūku aizkavēt uguns ierobežošanu vai dzēšanu no civiliedzīvotāju puses, tad saprotams, arī Burzija nams nodega. Viņš pats ar sievu pārnāca mūsu patvertnē.

Dūmi, visapkārt degošo namu sprakšķēšana, kuru pārtrauca atsevišķi šāvieni, neziņa par to, vai sardzē redzamie vācieši tomēr beidzot nevērsīs ieročus pret mums – tas viss mūsu stāvokli padarīja šausmīgu. Par to, ka bailes nebija nepamatotas, mēs drīz vien dabūjām pārliecināties. Pilsonis Burzijs izgāja no patvertnes, domājams, gribējis nokļūt pie sava nodegušā nama dārza. Kad viņš ilgāku laiku neatgriezās, viņa sieva gāja skatīties, kur viņš palicis. Pēc nedaudziem soļiem viņu ķēra lode un viņa ievainota pakrita. Tanī pašā laikā pazuda arī sardzē stāvošie vācieši. Tikai ar lielām pūlēm izdevās viņu ievilkt patvertnē un, cik iespējams, pārsiet. Vīram vairs neko palīdzēt nevarēja, viņš bija nošauts.

Tā, ugunsgrēku vidū, ik brīdi baidoties par savu dzīvību, mums un ievainotajai nācās pavadīt divas dienas, līdz ieraudzījām pirmo Sarkanās Armijas virsnieku. Uz mūsu saucieniem viņš pienāca klāt, un mēs dabūjām zināt, ka esam drošībā no vāciešiem. Virsnieks aizgāja, un tūlīt pēc tam ieradās viņa sūtītie palīgi, kuri ievainoto nogādāja drošībā.

***

Kad pērngad Sarkanā Armija iebrucējām fašistu bandām bija devusi tik smagus triecienus, ka „kungu rasei” izgaisa pēdējā cerība palikt par kakla kungiem mūsu tautai, hitleriskie nezvēri atkāpjoties centās aiz sevis atstāt tikai drupas un pelnus. Esmu šo notikumu aculiecinieks, un pats redzēju, kā vācu bandīti, gribēdami iznīcināt mūsu pilsētu un tās iedzīvotājus uguns liesmās, sistemātiski aizdedzināja namu pēc nama.

104


Tas bija 28.jūlijā ap pusdienlaiku, kad pamanīju degam kokrūpniecību Uzvaras ielā 49. Vairāki vīrieši steidzāmies palīgā dzēst, bet, mērķi nesasnieguši, pusceļā bijām spiesti griezties atpakaļ: Ausekļa un Uzvaras ielas stūrī apstājās kāda vieglā mašīna, un no tās izkāpušie hitlerieši aplaistīja mājas ar kādu šķidrumu un tad aizdedzināja. Paslēpāmies. Kamēr dedzinātāju mašīna aizdrāzās uz tirgus laukuma pusi, mēs apgāzām sētas, lai kaut cik ierobežotu uguns izplatīšanos.

Laikam mūsu darbību pamanījuši, vācieši skrēja atkal atpakaļ. Nu bija jābēg. Lai mēs netraucētu viņus postīšanas darbā, dedzinātāji pie manas mājas vārtiem nolika sargu, ēkas aplaistīja ar kādu šķidrumu un iešāva tajās aizdedzinātājus lādiņus. Desmit minūšu laikā dega visas mājas Uzvaras ielā un Čakstes bulvārī. Vēl trīs reizes atskrēja jau pieminētā vieglā mašīna ar dedzinātāju komandu pārliecināties, vai labi deg. Tikai, kad liesmas pilnībā pārņēma abas ielas puses, un karstums stipri pieņēmās, pazuda arī noliktais sargs.

Baidīdamies krist liesmām par upuri, izklīda arī iedzīvotāji. Es nolēmu glābt, ko vēl var. Man palīgā nāca kaimiņš Uršteins. Izlietojot ūdens rezerves, ko biju sakrājis kublos un mucās savā dārzā, ar rokas šļirci centāmies apturēt uguni, kas lauzās no ielas vārtu puses dziļāk iekšā sētā.

Mana sieva un meita nesa ar spaiņiem ūdeni no upes. Kad nemaz vairs nevarējām glābties no karstuma un liesmām, salējām uzvalkus un cepures gluži slapjus, bet neatlaidāmies. Tā mums pa četriem cilvēkiem izdevās nosargāt savu patvertni un pajūgu iebraucamo nojumi, kamēr visas apkārtējās mājas krita par upuri ļaundaru vāciešu apzinīgi un ar nolūku pielaistajai ugunij. Jelgavnieki nekad viņiem šo melno darbu nepiedos.

Mūsu pūles cīņā ar vācu ļaundarību atmaksājās. Izglābtās zirgu nojumes vienā galā esmu ierīkojis sev pagaidu dzīvokli, kurā gluži labi varu iztikt, kamēr uzcelsim mūsu padomju Jelgavu. Kristaps Ziemelis, Uzvaras 32.

105


***

Pagājušajā gadā, kad Sarkanā Armija, satriekdama fašistiskos iebrucējus, tuvojās jelgavai, vācieši, redzēdami savu neizbēgamo sakāvi, sāka postīt un dedzināt pilsētu. Pats esmu aculiecinieks tam, kā viņi mežonīgā ostītkārē tīšām pielaida uguni mājām, kas atradās Svētes ielas rajonā.

Jau 28.jūlijā dega tās Svētes ielas mājas, kas robežojās ar Pasta ielu, bet 29. jūlijā notālis vēroju, kā pie Skolotāju Institūta piebrauca kāda vieglā mašīna. No tās izkāpa trīs vācieši un sāka sviest institūta ēkas logos tādas kā pudeles, domājams, pildītas ar kādu degvielu. Pēc tam šāva deglādiņus, kam sekoja uguns uzliesmojums.

Tā pati vāciešu dedzinātāju komanda iegāja institūtam iepretim esošajā bijušajā Kultūras namā. Tikko viņi atkal iznāca, atskanēja sprādziens, un arī Kultūras nams sāka degt. Uguns nāca pa svētes ielu uz Slimnīcas ielas pusi.

Kad vācieši aizbrauca, sāku noplēst sētas, lai norobe;zotu namu no nama un aizkavētu uguns izplatīšanos.

Manu darbu šad tad pārtrauca vācu patruļas, bet es laikus no viņiem izvairījos. Biju dzirdējis, ka Krišjāņa Barona ielā tie svieduši dzēsējiem ar rokas granātām. Kad uguns tuvojās manai181 mājai, sāku izlietot jau iepriekš uzkrātās ūdens rezerves, jo vācieši ūdensvadu bija noslēguši.

Noplēšot un apdzēšot degošo sētu, pie pašām nama durvīm man izdevās uguni ierobežot un izglābt divas dzīvojamās un vienu saimniecības ēku, kamēr visas apkārtējās mājas aprija neliešu vāciešu ar nolūku palaistās uguns liesmas.

Jēkabs Jeksis, Svētes 41.

POStA vētrA lAUKU SētāS

Pilnas klētis un šķūņi, lopiem pilnas kūtis dega kā lāpas, un cilvēku un lopu izmisuma kliedzieni iezīmēja vāciešu atkāpšanās

106


ceļu. Zemnieku desmitu gadu pūliņi aizgāja bojā sprādzienos un neģēļu roku palaistās liesmās.

Citkārt skaitsā Auces pilsētiņa stāv drupās. Drupas un pelnu kopas redzamas arī tās apkārtnē. Tikai nomelnējuši pavardu skursteņi norāda vietas, kur reiz dzīvojuši cilvēki. Laukos un palikušās mājās var sastapt darba zemniekus, kam, vāciešus pieminot, sažņaudzas dūres un acis iemirdzas naidā. Bez 700 gados sētās naida sēklas šajos trijos gados naids audzis augumā. Auces apkārtnē vācieši ar ložmetējiem apšāvuši ganībās veselus ganāmpulkus. Nereti vācieši ganāmpulkus aizdzina mežā un, atkāpjoties, nespēdami tos paņemt līdzi, turpat nošāva.

Naudītes, Īles un Lielauces pagastos atlikušas tikai retas zemnieku mājas. Daudz cietis arī Jaunauces pagasts. Speciālas dedzinātāju komandas šeit joņoja pa mierīgajām zemnieku sētām un dedzināja saimniecības un dzīvojamās ēkas. Netaupīja pat pirtis.

Nodedzināts Jaunauces pagasta Svirpju māju labības pilnais šķūnis. Nodedzinātas Māliņu mājas. Šo māju saimnieks bija iazsargs. Kara sākumā kopā ar citiem pagasta bandītiem viņš uzbruka pagasta izpildkomitejai, cīnījās ar ieročiem rokās pret padomju patriotiem, apcietināja un apsargāja tos.

Uz ceļiem krizdams, viņš lūdzās vāciešus, lai tie apžēlojas un nededzina viņa mājas. Viņš piedāvāja vāciešiem speķi un miltus – visu, kas vien tam bija. Vācieši paņēma produktus, bet māju tomēr aizdedzināja.

Jaunauces Sodniekos vācieši aizdedzināja lielo kūti, kas bija pilna lopiem. Lai lopus neviens nemēģinātu izvest, vācieši novietoja posteņus degošās kūts tuvumā un ar nāvi piedraudēja katram, kas mēģinās kūtij tuvoties. Drausmīgi bija mājdzīvnieku nāves bļāvieni ugunsgrēka asiņainās blāzmas pielietajā melnajā naktī.

Rubas pagastā aizdedzināta vesela rinda māju – Jaundeltori, Deltori, Jaunundžas. Kāda aizsarga mājas dedzinot, vācieši postenī nolikuši pašu aizsargu, kura pienākums bija raudzīties, lai neviens dedzināšanu netraucētu. Aizsargs arī cītīgi pildījis savu „pienākumu”.

A.Cīrulis

107


FAŠiStiSKā cietUMA PēdēJāS dieNAS JelgAvā

Lūk, ko stāsta par Jelgavas cietuma degšanu fašistu sagūstītais Sarkanās Armijas karavīrs – izbēgušais cietumnieks Jāzeps Čumaks:

- Neskatoties uz daudzkārtējām masu apšaušanām, Jelgavas cietumā vēl smaka vairāk kā 1 000 cietumnieku. Katra kamera – līdz neiespējamībai ieslodzīto piebāzta. Cietumniekus stiprina tikai apziņa, ka tuvojas glābēja – Sarkanā Armija. Klusās rīta stundās dzirdama jau tāla artilērijas dārdoņa. Ar katru dienu tā nāk tuvāk.

Drudzim līdzīgs nemiers sagrābis cietumniekus. Spulgām acīm, pastaigājoties šaurajā cietuma pagalmā, viņi uzlūko padomju sarkanzavigžnotās lidmašīnas, kas arvien biežāk un biežāk uzlido virs vācu kara objektiem pilsētā.

Kādā skaidrā dienā iestājas klusums. Sargtorņos, kas ķēdē apņem cietuma pagalmu, pie ložmetējiem vairs nedežūrē šucmaņi. Tie aizbēguši. Tikai vientuļo ložmetēju stobri, reizēm tuvo sprādzienu viļņu sadrebināti, raugās cietuma restotajos logos, kā senāk. Cietuma uzraugi vēl arvien soļo koridoros.

Pēkšņi pavisam tuvs, drausmīgs grāviens. Korpuss sagrīļojas un, liekas, tūlīt sagāzīsies drupās. Tad dzirdami ugunsgrēka sprakšķi. Karsti, kodīgi dūmi, kas spiežas visās kamerās. Cietumnieki slāpst gaisa trūkumā. Korpuss deg visās malās. Cauri sprādzienu pērkonam un liesmu rūkoņai dzirdami satricinoši cietumnieku kliedzieni un vaidi, kas nāk no visām kamerām. Cietumnieki kliedz cietumsargiem, lai atslēdz kameru durvis. Sargi dreb bailēs, bet cietumnieku prasības atsakās pildīt.

Kamerās jau dzirdami sitienu trokšņi. Ieslodzītie satver kameras solus un galdus un triec tos galeniski durvīs. Briesmu sajūta vairo spēkus. Pēc brīža durvis ir sadauzītas, un cietumnieki plūst ārā. Lai arī liesmas un dūmi gaisu dara neciešamu, viņi palīdz sadauzīt vēl neatvērtās kameru durvis.

108


Cietuma austrumu puses, kur bija vieninieku kameras, vairs nav. Koridors it kā atbalstās uz drupām, kas slīpi nolaižas dārzā. Cietumnieki pa tām tuvojas brīvībai.

Līdz ar citiem Čumaks turpina skrējienu. Dārzā cietumniekiem pretim stāj uzraugi, kas mēģina tos apturēt, rokās vicinot gumijas stekus un pistoles. Taču viņu vara ir sagruvusi tāpat kā viņu cietums. Šaut uz skrejošajiem cietumniekiem viņi tomēr neuzdrošinās.

- Laidiet!- kliedz cietumnieki un uzraugi saduguši padod tiem ceļu.

Nokļūstot ielās, cietumnieki redz, ka pilsēta deg kā stepe. Ielās vairs nav vāciešu un šucmaņu. Brīvība ir klāt.

J.Mežs

dOBeleS AtBrīvOŠANU AtcerOtieS

27. jūlijā melni dūmu mutuļi virs Jelgavas liecināja, ka izšķirošās dienas ir klāt. Iedzīvotāji, baidīdamies vācu zvēriskās izrēķināšanās, lielā vairumā atstāja Dobeli un apmetās apkārtējās lauku saimniecībās. 28. jūlija vakarā degošās Jelgavas blāzma bija labi saredzama, un dobelnieki ar bažām domāja par savas pilsētas likteni.

Naktī uz 29. jūliju vācieši aizdedzināja stalto Dobeles nepilnās vidusskolas namu, kurā tie bija iekārtojuši medikamentu noliktavu. Vācu karavīri un virs pilsētas lidojošās lidmašīnas gādāja, lai nenotiktu nekādi dzēšanas darbi. Līdz ar medikamentiem gāja bojā lielas kultūras vērtības - sadega skolas bibliotēka ar 2 000 sējumiem un viss skolas inventārs.

Vācieši bija sagatavojušies iznīcināt arī Dobeles vidusskolu, staciju un citas sabiedriski un saimnieciski svarīgas celtnes, bet vietējo iedzīvotāju modrība un laika trūkums neļāva to izdarīt.

30. jūlijs pagāja vispārējā satraukumā. Austrumos debesis sedza melna dūmu sega, caur ko saule izskatījās kā apaļa sarkana ripa. Gaiss bija karsts un dūmu pilns.

109


31. jūlija rītā Sarkanās Armijas daļas ieņēma Dobeli un, izgājušas tai cauri, turpināja uzbrukumu.

Z.K. Nr.118., 29. 07. 1945.

lāStS SlePKAvāM

1942. gada vasarsvētku priekšvakars. Jelgavas koncentrācijas nometnē gaiss elektrizēts: tiek pastiprināta apsardzība, ko nojauš katrs ieslodzītais. Vai sagaidāma jauna akcija? Tādi jautājumi apstaigā nometni. Uzraugi kā šakāļi, saozdami asinis, palikuši nervozi, atturīgi; apskata dzeloņžogus. Mazrunīgi…

Kaut kas gaidāms, jo no pēdējām šaušanām pagājis garāks laiks. Tuvojas vakars, bet čigānu transporti uz nometni turpinās. Tos novieto nometnes parkā un šķūnī.

Zied ceriņi un mostas vasara. Atvesto lielākā daļa bērni - divu nedēļu līdz 16 gadu vecumam. Bērni basām kājiņām, rociņās saķērušies, dejo liepu alejā, bet lielie mazākās grupiņās ved nospiestas sarunas.

Mans otrā stāva logs iziet tieši uz dārzu. Vakars kluss, un dzirdama katra mazākā skaņa. Klusumu pēkšņi pārtrauc automašīnas rūkoņa. Visi steidz vērot, kas atbraucis. No mašīnas izlien līdz zobiem nobruņojušies divi gestapo bendes. Tos tūliņ godbijīgi saņem nometnes paklausīgie gariņi un no pilsētas atbraukušais cietuma priekšnieka palīgs. Tie lien gandrīz rāpus.

Pirmais gājiens uz parka šķūni, tad pa tā apkārtni. Mums lieta skaidra: bendes apskata darba vietu un ģeogrāfisko stāvokli, lai naktī varētu orientēties.

Lielie izklīduši, sagājuši šķūnī, bet bērni vēl liepu alejā dejo… Bendes, tiem garām ejot, kaut ko vaicā uzraugiem. Tie atbild, un bende skaļi saka: „Nošaut!”

110


Tātad, tomēr… Nervozums kamerās pieņemas. Ārā nevienu nelaiž. Viens otru cenšas pētīt, uzminēt domas. Sāk tumst. Redzam, ka sardze dubultojas. Pie logiem neļauj iet, un no apakšas atskan uzraugu kliedzieni – netuvoties logiem. Nervi visiem sasprindzināti līdz pēdējam. Pagājusi laba stunda, un kāds, slepus piegājis pie loga, vēstī, ka sētā vācu kareivji ar vilku suņiem. Pametu skatu satumsušā sētā, un tiešām iespaids, ka esam ielenkti. Jaunie sāk izsamist, un viena otra acīs asaras. Sākam piespiesti jokot, lai izkliedētu ļaunās nojautas. Tas pa daļai izdodas, un iestājas klusums.

Migla apakšā izklīst, un parādās mēness, kura gaismā gan vērojami sētā pāris vilku suņu, bet tie ir nometnes „valdnieki”. Kareivjus nevar saskatīt, bet apsardzība trīskārtīga. Neviens neguļ, bet klausās tālus lakstīgalas treļļus.

Laiks iet uz rīta pusi. Pulkstenis var būt ap diviem, kad pēkšņi atskan vairāku smago transporta mašīnu troksnis. Klausāmies, vai brauks mūsu nometnē. Daudzi nenociešas un iet pie logiem. Jā, brauc. Dažas jau pie paša šķūņa. Pēkšņi no apakšas atskan piedzēruša uzrauga kliedziens:

- Nost no logiem! Šaus virsū!Līdz ar to no šķūņa puses atskan izmisuma pilni sieviešu

kliedzieni:- Dieviņ, dieviņ, neatstāj mūs!Tās ir pēdējās cilvēciskās skaņas, ko no šķūņa dzirdam, jo pēc

pirmajiem kliedzieniem tiek iedarbināti septiņu automašīnu motori. Visu nakti dzirdam mašīnas ejam un nākam, līdz pat rīta ausmai.

Kā pēdējos no šķūņa aizveda trīsdesmit deviņus gūstekņus. Visi viņi rīta ausmā, uz muguras sasietām rokām, dārzā pie šķūņa brašā stājā gaidīja savu Golgātas brauciena kārtu uz Ērmiķu priedēm. Viņus no cietuma vakara krēslā atveda šeit, cik redzams, lai sasietu rokas, un bendēm būtu dota iespēja maskēt savu asinsdarbu.

Mūs ceļ vēlāk, kā citiem rītiem. Visos uzraugos vērojamas nakts dzīru pēdas un asiņainas acis (vārda tiešā nozīmē). Viņi mazrunīgi un it kā nezina, kur acis likt.

Atbrauc mūsu grupai pakaļ mašīna, lai vestu parastajos katorgas darbos. Braucot garām nometnes pagrabam, redzam, ka uzraugs

111


pamanījis ceriņu krūmā noslēpušos vecu, izbiedētu čigānieti. Tai bijusi laime nepamanītai no šķūņa izlīst dārzā un sagaidīt rīta gaismu, bet tas arī viss… Viņu atrod un nodod uzrauga Šteina rīcībā, kurš to aizved mežā un nobeidz.

Mēs klusēdami braucam darbā un domās meklējam atbildi, vai arī mūsu vergu gaitas tāpat nenobeigsies Ērmiķu priedēs.

1942. gada vasarsvētkos nobendēja 255 čigānus. Bendes domāja savu darbu meistarīgi noslēpuši, bet otrā dienā nometne jau zināja kapu vietu, kā arī to, ka mazos bērnus šķūnī, aiz kājām saņemot, nosituši pret stabiem un metuši mašīnās kā malku…

L.Eihmanis

PA cilvēKU MedNieKU PēdāM

BAdS

Jēkabs Sproģis 1941. gadā strādā kādā Jelgavas virvju darbnīcā. Fašistiem iebrūkot Latvijā, viņš mierīgi turpina savu darbu. Viņš domā, ka viņam nav iemesla baidīties – viņš nav sastāvējis nevienā organizācijā ne padomju laikā, ne pirms tā.

Bet fašistu terors vēršas ne tikai pret padomju darbiniekiem, tas vēršas pret latviešu tautu un jo sevišķi pret strādnieku šķiru.

Sproģi norīko strādāt kādā kokapstrādāšanas darbnīcā. Viņš neklausa rīkojumu un paliek strādāt savā arodā. Nāk rīkojums pēc rīkojuma. Beidzot Sproģi nozīmētajā darba vietā aizved ar policiju. Divas dienas viņš tur strādā, tad atkal atgriežas savā virvju darbnīcā.

Šāda fašistu rīkojumu nepildīšana nevar palikt nesodīta : Sproģi 1942. gada rudenī norīko vergu darbam Vācijā.

112


Savervētos līdz zobiem bruņotu šucmaņu patruļas noved uz staciju un ievieto preču vilcienos. Vagonus cieši noslēdz, lai novērstu katru bēgšanas mēģinājumu.

Sproģis nonāk Kēnigsbergā, viņu norīko strādāt kara invalīdu iestādē. Viņš ir sētnieks, strādā pulvera darbnīcās, tīra kanalizācijas caurules, dara visnetīrākos darbus. Uzturs vājš. Pastāvīgi māc izsalkums. Pie vislielākās taupības nedēļas devu noēd 3 vai 4 dienās.

Darbnīcās un pilsētā sadzīti strādnieki no visām Eiropas malām. Šeit ir krievi, poļi, franči, čehi utt.

Strādnieki dzīvo barakās. Ēd parazīti. Naktīs grūti gulēt. Baraku spraugas pilnas blaktīm. Strādnieku masās naids pret fašismu aug kā pali. Visi tic padomju uzvarai.

Aiz briesmīgā bada strādnieki no armijas vezumiem vai noliktavām zog drēbes un apavus, lai pret tiem iemainītu pārtiku. Daudzus pieķer un notiesā.

Tā izsūtītie velk savas dzīvības. Vācu kungi – uzraugi – strādniekus lamā un sit, ja tie nekustas pietiekoši ātri. Daudzus piekauj līdz nesamaņai.

Ar 1944. gada sākumu nometnē trauksmains stāvoklis. Iemesls – lielās Sarkanās Armijas uzvaras. Sasprindzinājums pieaug ar vasaras uzbrukuma lielajiem panākumiem.

Pilsētai sākas uzbrukumi no gaisa. Kādā augusta naktī pamalē iedūcas bumbvedēju eskadras. Sāk krist bumbas. Katra no tām kauc kā sirēna, izsaukdama fričos baiļu trīsas, bet no visām Eiropas malām savervētos strādniekos, neskatoties uz nāves briesmām - prieku. Šis atriebšanas prieks, naida prieks ir stiprāks par dzīvības instinktiem.

Friči slēpjas dziļās patvertnēs, bet strādniekiem patvertņu nav. Par laimi nometnes tuvumā ir parks. Tur strādnieki atrod patvērumu.

Pēc viena bumbvedēju viļņa nāk otrs. Tuvojas Sarkanā Armija. Baumas un minējumi pārņem strādniekus. Tad pilsētu sasniedz tāla, nepārtraukta artilērijas rūkoņa. Pienācis jau 1945. gada janvāris. Nu izsūtīto dienas velkas smagi kā tanki, jo tās ir degošu brīves gaidu pilnas.

Dienām un naktīm apvārsni klāj biezu dūmu aizsegs. Arī debesis sārtojas dienām un naktīm. Artilērijas vilnis veļas arvien tuvāk.

113


Un kādā dienā artilērija apšauda tieši pilsētu. Vāciešu sajukums ir milzīgs. Strādniekiem pavēl nekavējoties pārcelties uz Pilavu. Tos dzen kājām ap 60 kilometrus. Pārceļas arī priekšniecība.

Daudzi strādnieki, gribēdami ātrāk sagaidīt atbrīvošanas stundu, neklausa fašistu rīkojumus un paliek pilsētā, lai gan ir draudi palicējus nekavējoties nošaut. Tie nav tikai draudi – daudzi strādnieki krīt, fašistu ložu ķerti.

Pilavā izsūtītie 5 dienas strādā pie maisu kraušanas vagonos. Maisos pārtikas produkti. Pēc tam pienāk pavēle pārcelties uz Dancigu. Satiksmes līdzekļu nav.

Ceļi uz Dancigu atgādina pāri krastiem ejošas palu straumes – tik pilni tie cilvēku, ratu, zirgu, mašīnu. Ārzemju strādnieki, gūstekņi, lopu bari, vācieši – bēgļi. Ceļmalās daudz kritušu lopu. Izsalkušie strādnieki un gūstekņi pielavās tiem un izgriež labākos gaļas gabalus. Neviens šajā haosā nerūpējas par pārtikas devu izdalīšanu izsūtītajiem un gūstekņiem, tāpēc kritušie lopi ir izmocīto ļaužu laime.

Bet ceļmalās guļ arī daudzi badā miruši cilvēki. Līdz nāvei noguruši, strādnieki nonāk Dancigā. Tur tos

nekavējoties sasēdina vilcienā un aizved uz Keslinu. Šeit viņus novieto bēgļu nometnē. Vēl joprojām neizsniedz nekādas pārtikas devas. Bada nāves gadījumi ir arvien biežāki.

Sproģis, kāds latgalietis un divi beserābieši griežas pilsētas valdē, lai dabūtu kādus paskaidrojumus pārtika slietā. Tur norāda ielu un iestādi, kur jāgriežas, lai saņemtu pārtikas kartiņas.

Četri draugi pieiet pie norādītās iestādes durvīm. Pārņem nemiers: visas pazīmes rāda, ka šeit darīšana ar militāru iestādi. Latgalietis ieiet un atgriežas nevis ar pārtikas kartiņu, bet ar rīkojumu nākošajā dienā nekavējoties iestāties „Vērmahtā”.

Protams, uz šāda jauna veida lielgabalu gaļas vervēšanu iekrita daudzi ārzemju strādnieki.

Nevarēdams vairs ciest badu, Sproģis iet uz darba biržu. Viņu novieto darbos uz dzelzceļa. Strādnieku barakā ap 150 dažādu tautību ļaudis. Darba smagumu pavairo bads. Katrs strādnieks dienā saņem pavisam mazu gabaliņu maizes un šķidru biešu zupu. Nelaimīgie grauž lopbarības bietes. Tie izdilst kā ēnas un strādājot

114


bieži krīt nesamaņā. Tad viņi neiet darbā, bet katru rītu vācu karavīri pārbauda telpas, palicējus piedauza līdz asinīm un tomēr izdzen.

Pēc divām nedēļām Sarkanā Armija atkal ir klāt. Padomju tanki apšauda pilsētu. Strādniekos liela pacilātība. Visi cer, ka beidzot pienākusi atbrīvošana. Diezgan soļots nogurdinošos gājienos, diezgan vergots līdz nāvei! Tik izturēt!

Bet kādu nakti strādnieku nometni aplenc „Volkšturma” kareivji, izdzen tos ar šauteņu laidnēm uz ielas un dzen Kolbergas virzienā. Atkal ceļmalās krituši lopi un cilvēku līķi, sadragātas mašīnas, saiņi, mēbeles.

Netālu no Kolbergas vācu bēgļu straume griežas atpakaļ: priekšā jau esot padomju tanki. „Volkšturmieši” nesaprašanā, dzen strādniekus mežā. Tie nepadodas fašistu rīkojumam, mīņājas uz vietas ceļa otrā pusē, kur klajš lauks, un mežā neiet. Kas zina, kāds liktenis viņus tur sagaida? Varbūt – masu nāve.

Tanku rūkoņa tuvojas. Gaisā nepārtraukti dūc padomju sarkanzvaigžņotās lidmašīnas. Vācieši bailēs dreb un beigās paši pazūd mežā.

Un tad nāk lielais brīdis, kad visu nāciju strādnieki pateicībā skauj savus atbrīvotājus – Sarkanās Armijas karavīrus.

dēlUS NOMOcīJA

1940. gadā padomju vara Glūdas pagastā strādniekam Jānim Makševicam piešķir 10 ha saimniecību. Piepildījies vecā kalpa mūža sapnis: viņš tagad ir saimnieks pats uz savas zemes. Nekad viņš vairs nears budžu tīrumus, kas vienmēr prasījuši tik daudz strādnieku sviedru.

Makševica jaunākais dēls Jānis Krasts ir milicijas pilnvarotais Svētes pagastā, bet Roberts – Lielplatones un Vilces pagastos.

Bet miera dzīve nav ilga. Sākas fašistu iebrukums padomju zemē. Abi Makševica dēli evakuējas uz dziļāku aizmuguri, bet pats nepaspēj aizbraukt. Ātri visus ceļus piepilda fašistu armija,

115


bet mazās mežu takas un tumšos biezokņus, padomju patriotus meklējot, izložņā mūsu tautas atkritumi – aizsargi.

Dusmās, ka abi dēli aizbraukuši, aizsargi teroru vērš pret tēvu – atņem jauno saimniecību, lopus, bet pašu apcietina.

Smagas ir vecā vīra cietumniecības dienas. Tās atvieglo vien apziņa, ka dēli cīnās Sarkanajā Armijā. Saikne ar ārpasauli ir sieva.

Īss ir dēlu cīņas ceļš. Jau augustā, cīnoties Igaunijā, viņi abi reizē krīt fašistu gūstā. Ienaidnieka necilvēcīgā apiešanās nesola neko labu.

Padomju gūstekņu fašistiem liekas par daudz. Jau pirmajā naktī no gūstekņiem atdala 100 cilvēku grupu un stiprā apsardzībā, skanot rupjiem, zvēriskiem kliedzieniem, kas jaucas ar sitienu žļakstiem, aizdzen uz tuvējo mežu. Pēc desmit minūtēm jau atskan šāvieni un upuru kliedzieni.

Šajā nāvinieku grupā aizgāja arī Jāņa brālis Roberts. Jānis vēl pagaidām paliek pie dzīvajiem. Bet viņiem sākas tik smagas dienas, ka dzīvība šķiet smaga nasta, un daudzi apskauž mirušos.

Gūstekņus dzen kājām cauri Igaunijai un Vidzemei. Karstajās dienās bezgalīgā izsalkuma vietā stājas vēl mocošākās slāpes. Dažs nespēj vairs tikt līdzi nāves kolonai. Atpalikušos zvērīgie pavadoņi vienkārši nošauj. Līķi iezīmē gūstekņu ceļu.

Rīgā daļu no gūstekņiem ievieto Tērbatas ielas cietumā. Turpinās bads. Piederīgajiem, kas nejauši uzzinājuši savējo cietumu, aizliegts pienest pārtiku. Drīkst iesūtīt tikai drēbes.

Māte dēla gūsta vietu uzzina 1942. gada februārī. Pagasta aizsargi priecājas, ka kāds komunists esot aiz restēm, no kurienes ātri nokļūšot īstajā vietā…

Māte zina arī, ka Jānim ir tikai plānas vasaras drēbes. Viņa sasaiņo atlikušo vīra uzvalku un brauc uz Rīgu. Drēbes gan nodod, bet ar dēlu tikties neatļauj.

Veļu un drēbes Jānim bieži piegādā arī māsa. Reiz viņa saņem veļā iešūtu, slepeni rakstītu zīmīti. Īsos vārdos brālis pastāsta par Roberta nāvi un gūstekņu ciešanām.

Maijā 1942. gadā Jāni pārsūta uz Jelgavas cietumu.

116


12. novembris. Trīs pilnas mašīnas nāvinieku rīta miglainajā krēslā atstāj Jelgavas cietuma vārtus un dodas uz Ērmiķu priedēm. Uz muguras sasietām rokām, ar seju pret grīdu nāvinieki saguldīti mašīnās. Slepkavas izgāž uz tiem savu zvērisko naidu. Skan lāsti, sitieni, vaidi un mašīnu grīdas krāsojas asinīm.

Pēc neilga brauciena noklust motoru troksnis. Nāves karavāna apstājas uz lielceļa, kura abās pusēs augsts priežu mežs. Gūstekņus izgrūž no mašīnām un nostāda rindā. Lai gan upuriem sasietas rokas, taču apsardzība ir reti stipra. Vairāk kā simts šucmaņu ciešās rindās ielenc nāviniekus.

Sākas īsts sadistisks ārprāts. Ar šauteņu laidēm un revolveru spaliem bendes sit nelaimīgos upurus pa galvām, pa seju – kur tikai pagadās.

Baigais gājiens ievirzās mežā. Ātri dzen nāviniekus pa meža taku garām lielām grantsbedrēm. Priedēm apaugušā kalnā redzamas trīs jau vakar izraktas bedres…

Nāviniekus nostāda bedru malās un slepkavas sāk savu asiņaino darbu.

Pēkšņi divi nāvei lemtie saslejas. Neizprotamā kārtā viņu rokas ir brīvas. Tas mirkli it kā sastindzina bendes. Bet abi gūstekņi, cik ātri vien var, dodas biezajai šucmaņu rindai cauri. Liekas, kāju vietā tiem tērauda atsperes. Jau zib pelēkbrūno priežu stāvi. Priekšā – dzīvība, aiz muguras – nāve. Bet tā negrib viņus izlaist no savām rokām. Skan slepkavu lāsti, tad -neskaitāmi šāvieni. Lodes spieto bēdzējiem pakaļ un – garām. Abi izbēg slepkavu skatiem. Viņus sasniedz tikai šāvienu trokšņi un palikušo biedru vaimanas.

Ilgi viņi skrien pa šauro meža taku. Straujais asiņu vilnis dzīslās mazinās. Savādi: sāk atkal mākt bezcerība. Rodas briesmīgs nogurums…

***

Divi cietuma uzraugi steidzas pa meža taku.Kaut tikai mēs nebūtu nokavējuši, - teic Imertrejs, - kaut tikai

viss jau nebūtu izdarīts. Tad – nebūsim pelnījuši.

117


Un Imertrejs stāsta par dzīrēm, kas gaidāmas pēc slepkavības. Pēkšņi viņi apstājas. Vai pa meža taku kāds neskrien?

Rūdītais slepkava Imertrejs acumirklī aizslēpjas aiz tuvējās priedes un sagatavo šaušanai savu automātisko pistoli. To pašu dara viņa palīgs. Soļi tuvojas. Nu bēdzēji ir tikai dažus soļus no bandītiem. Acumirklī slepkavas izlec upuru priekšā. Kā zibens gūstekņus ķer stindzinošas šausmas. Tajā pašā mirklī skan šāvieni, un bēdzēji, kam šķita sasniegts jau brīvības slieksnis, sabrūk.

Slepkavas aizvelk savus upurus uz masu kapiem. Aiz sevis tie atstāj divas, gandrīz kilometru garas, asiņainas sliedes meža sūnās.

Un viņu pūles nav veltas – galā viņi saņem upuru zābakus un šņabi…

***

Baigas, sirdi stindzinošas baumas klīst pilsētā par lielo slepkavību Ērmiķu priedēs. No kādas sievietes, kura pazīst cietuma uzraugus, māsa uzzina brāļa drausmīgo likteni jau otrā dienā. Bet grūti vēl ticēt.

Tikai, kad cietuma priekšnieks vēsi paziņo par brāļa nāvi, kad to pašu pasaka arī politiskajā pārvaldē, ir jātic, lai arī cik smagi tas nebūtu.

***

Jānis Makševics no cietuma atgriežas 1944. gada februārī. Sieva viņu tikko atpazīst. Viņš ir kalsns un bāls, bet matos daudz sirmu stīgu.

Sarkanā Armija atnāks, - viņš drošā pārliecībā saka paziņām. Gaišā jūlija dienā ceļi pārplūst ar bēgošo fašistu bariem. Tautai

un mocekļiem atraisās saistītās rokas. Nāk sarkanzvaigžnotie pulki. Garā briesmu nakts ir beigusies.

118


viņŠ BiJA KOMJAUNietiS

Roberts Liepenbergs ir Glūdas pagasta komjaunietis. Draugi nevar iedomāties, ka kādam varētu būt skaidrāka un atklātāka sirds kā viņam. Liepenbergs mīl cilvēkus un darbu.

Sākas karš. Fašistu zemiskais uzbrukums padomju zemei rada sašutumu katrā pagasta komjaunietī. Pēdējā sanāksmē viņi visi apsolās cīnīties pret fašismu līdz tā galīgai satriekšanai. Pagaidām viņi spiesti evakuēties uz Padomju Savienības iekšieni.

Ceļš ir bīstams. Mežos lodā ienaidnieka izpletņu lēcēji un aizsargu bandīti.

Jaunieši nokļūst Rīgā. Ienaidnieks jau pienācis pie pašas pilsētas. Trako piektā kolona. Kur vien aktīvisti nokļūst, bandīti uz tiem šauj un met dažādus spridzekļus. Stāvoklis sarežģījas. Jaunieši novēlo izbraukšanu no Rīgas. Fašistu vilnis aizveļas priekšā.

Komjauniešu grupa izklīst. Liepenbergs slēpjas viens. Trako terors.

Viņš brauc uz Vircavas pagastu pie vecākiem. Šeit viņš vairs neslēpjas un sāk strādāt pie kāda saimnieka. Maldīgi viņš iedomājas, ka budžiem vajadzīgi tikai strādnieku sviedri. Ir pienācis asiņu laiks.

13. jūlijā Liepenbergu apcietina aizsargu bandīti. Viņu aizved uz pagastmāju, kur novietojies bandītu štābs. Sākas mokošās pratināšanas un spīdzināšanas. Viņš tikai klusē. Sakož zobus un cieš.

Pagasta bandīti aizsūta Liepenbergu uz Glūdu. Nu spīdzināšanu atkārto Glūdas pagasta bandīti.

Putekļains lielceļš. Tā abās pusēs viļņojošas labības druvas. Ir priekšpusdiena, un saule kāpj zilajā debess jumā. Ceļa malā kādā vietā riņķo zilganu mušu mākonis. Pa lielceļu gurdi kustas kāds braucējs. Viņš vēro abas ceļa puses. Ieraudzījis mušas un gulošu cilvēku, viņš aptur zirgu. Te guļ kāds zvēriski noslepkavots cilvēks. Drēbes viņam asiņu piemirkušas, un pats guļ sarecējušu asiņu peļķē. Netīrās mušas barojas no tās.

119


***

Braucējs zaglīgi paskatās apkārt, tad izkāpj no ratiem, pārlec ceļa grāvim un pieiet pie mocekļa. Rupji viņš satver to aiz kājām un velk uz ratiem. Klusi lādas, kad putekļainajā ceļmalas zālē paliek asiņaina sliede.

Iecēlis upuri ratos, viņš noslēpj to netīrajos salmos ratu dibenā un aizbrauc uz Jelgavas pusi.

Ceļš kļūst atkal tukšs. Tik vējš griež ceļa putekļus un klāj ar tiem moku un nāves vietu…

Pēc neilga laika Jelgavas fašistu melu lapā „Nacionālā Zemgale” parādās ziņa, ka Zaļās muižas ceļā, 18. kilometrā no Jelgavas atrasts nošauts kāds nepazīstams jauns cilvēks. Nošautajam klāt nav atrasti nekādi dokumenti.

Vecie Liepenbergi izlasa ziņojumu, bet neiedomājas, ka nošautais ir viņu dēls. Bet Glūdas aizsargu bandīti stāsta mātei, ka viņas dēls aizvests uz Jelgavas cietumu.

Mātes klaudzināšana pie Jelgavas cietuma un politiskās pārvaldes durvīm ir velta: šeit par Liepenbergu nezina nekā.

Vecāki sāk Glūdas pagasta iedzīvotāju izjautāšanu. Lauksaimnieks Ercus izmisušajai mātei pastāsta, ka viņas dēls vairs neesot starp dzīvajiem. Lai nomierinoties. Viņš atdusas Jelgavas Nikolaja kapos.

viņU NOdevA BrāliS

Jaunauces pagasta „Mizaišos” dzīvo pieci brāļi. „Mizaiši” ir lielas un labas mājas. Maizes šeit pietiek visiem. Taču brāļu starpā nav vajadzīgās saskaņas. Kaimiņu budžiem tas arī liekas parasti un saprotami – uz mājas mantinieku ir par daudz.

Nesaticības atmosfērā viens brālis zaudē prātu. Pārējie brāļi iekārto nelaimīgajam dzīves vietu kādā istabā, kura nu kļūst par briesmīgāko cietumu. Vienīgo logu aizsit ar dēļiem, tāpat aizsit durvis. Istabā maza lāviņa ar sapuvušiem salmiem. Uz māla klona

120


– ūdens trauks. Griestos caurums, pa kuru brāļi pasniedz ēdienu. Dabiskās vajadzības gūsteknis dara turpat istabā. Telpā mūžīga tumsa un neciešama smirdoņa.

Brāļi ir apmierināti: nelaimīgajam vairs nav tiesības prasīt savu mantojuma daļu. Viņu varētu sūtīt arī uz slimnīcu, bet tas dārgi maksās. Bez tam – varbūt slimnīcā nelaimīgais izveseļojas…

Nāk 1940. gads ar padomju varu. Varbūt jaunais laiks pārcirtīs brāļu sarežģīto sadzīves mezglu?

No lielās saimniecības padomju vara vecākajam brālim atstāj 30 hektārus, bet pārējiem piešķir pa 10 ha. Bet viļas tas, kas domā, ka brāļu starpā viss nokārtots.

Sākas karš un pagastā sāk saimniekot fašisti. Apcietina darbaļaudis. Saimnieki atsvabinās no saviem nepatīkamajiem gājējiem un piesavinās viņu mantu.

Vecākais brālis domā kādu grūtu domu. Arī viņš grib pavairot savu mantu. „Kaut jel mūsu būtu mazāk”, viņš domā, - bet divi no brāļiem ir aizsargi, kā tiem lai tiek klāt?”

Reiz pie pusdienas galda brāļi pārrunā par darbaļaudīm, kas atkal apcietināti. Ādolfs piezīmē:

- Bet kas būs tad, kad krievi nāks atpakaļ? Ko darīs darbaļaudis?Jautājums paliek neatbildēts. Vecākais brālis ceļas no galda

un aiziet pie kaimiņa Menteļa, kas ir viens no galvenajiem vīriem bandītu štābā.

Pēcpusdienā Ādolfam pienāk ziņa aiziet uz muižu. Viņš iet reizē ar brāli aizsargu, kam pienākusi kārta apsargāt apcietinātos darbaļaudis. Ādolfs nezina, ka jau tagad viņš skaitās apcietinātais.

Vecākais brālis apmierināts noraugās abiem pakaļ. „Tas vairs neatgriezīsies, - viņš domā.

Muižā brālis kļūst sava brāļa pirmais cietumsargs. Pārējie apcietinātie Grantiņu uzlūko ar neuzticību. Kas zina, varbūt viņš ir spiegs…

***

Jelgavas cietuma 2. stāva 10. kamera. Nakts no 13. uz 14. oktobri. Apcietināto vidū nemiers. Moca baigā neziņa par rītdienu. Daudzi gaida visļaunāko.

121


- Bet vai tas varētu būt iespējams, - kāds šaubās, - šāda civiliedzīvotāju masu slepkavība? Ko tad mēs esam nodarījuši? Piemēram, Grantiņš ir bijis tikai jaunais darba zemnieks…

- Mani nerēķiniet, - atsaucas Grantiņš, - brāļi mani grib dabūt nost no kājām. Padomju vara man piešķīra 10 ha zemes. Tagad es esmu te tāpēc, lai uz „Mizaišiem” būtu mazāk mantinieku…

- Un budzis izmanto izdevību, - rūgtā izsmieklā teic kāds cietumnieks.

Otrā rītā agri no Jelgavas cietuma 179 cilvēkus aizveda uz masu kapiem. Ādolfs Grantiņš gāja uz nāvi kā viens no pirmajiem.

viņUS lAidA SAPlOSīt zvērieM

Lielgabalu dārdoņa diendienā tuvojas. Katru dienu Zvārdes pagasta darba ļaudis ilgi vēro austrumu pamali, domās skatīdami atbrīvotājus – Sarkanās Armijas karavīrus. Cietās, dzelžainās skaņas ir aizdzinušas klusumu no laukiem un mežiem. Tā vien liekas, ka austrumos kāds censtos atraut milzu cietuma durvis, bet kāds ļauns milzis tās pastāvīgi aizcirstu.

Tumšas baumas klīst pagastā. Šucmaņi gatavo jaunus terora aktus pret darba ļaudīm.

Komunistus mēs izravēsim ar visām saknēm, - saka pagasta aizsargi un viņu barvedis Alberts Grīslis.

Bailes un mocošo neziņu par rītdienu viņi grib noslīcināt darbaļaužu asinīs. Cilvēki ir uzmanīgi: jau pirmajā savas varas gadā bandīti noslepkavoja piecdesmit padomju patriotus. Vai kāds brīnums, ka viņi sarīko jaunas asins orģijas?

Ļaudis bariem mūk mežos, kur slēpjas no fašistu acīm. Viņiem nav ieroču, tāpēc vēl nav iespējama atklāta cīņa pret bandītiem. Ar pārtiku viņus atbalsta vairāki uzticami darba zemnieki.

122


Frontei tuvojoties, vācu vienību skaits pagastā pieaug. Taču šucmaņi no mežiniekiem nejūtas droši. Viņi atstāj pagastu un bēg uz rietumiem.

Augusta sākumā Sarkanā Armija ieņem Auci. 13. augustā pie darba zemnieka Zemtura mežmalas mājiņā

ienāk partizāni, lai dabūtu pārtiku un jaunākās ziņas par fronti un stāvokli pagastā. Diena ir rāma un saulaina. Nekas nevēsta par briesmu tuvumu.

Pēkšņi uz tuvējā ceļa apstājas vāciešu pilns smagais auto. Viņi ātri izlec un, izvēršoties ķēdē, māju aplenc. Klusi kā zebiekstes viņiem seko un sniedz paskaidrojumus no Saldus līdzi atbraukušie šucmaņi – Grīslis un vēl daži pagasta bandīti. Viņi pazīst vietējos apstākļus un ir teicami nodevēji.

Cilvēku medniekiem seko policijas suņi. Nācējus ieraugot sētā, nevarīgi, kā noķerts putns, iekliedzas kāds bērns. Stindzinošs bālums ir mājinieku sejās. Ledainas šausmu skaujas… Pretim raugās desmitiem aukstu šauteņu stobru un naidā zvērojošas bandītu un suņu acis. Kā dubļu straume gāžas lamas. Tad – sitieni.

Khe, - sadistiskā baudā smejas Grīslis, - boļševiku bandīti!Mājās šai dienā sadzīti ap 20 vietējo iedzīvotāju. Viņus izdzen sētā. Uzrīda suņus. Rēkdami tie metas uz

upuriem. Vācu un latviešu bandīti nepaliek suņiem iepakaļ. Viņi mīda upurus kājām un sit gumijas stekiem. Viņu zilpelēkie stāvi jaucas ar suņu pelēkajiem. Un nevar izšķirt, kuri no viņiem ir mežonīgāki – divkājainie vai četrkājainie zvēri.

Pēc brīža, kad bandīti piekusuši, viņi apsauc arī suņus. Mocekļiem pavēl piecelties. Paģībušajiem uzlej pa spainim auksta ūdens, lai arī tie varētu pavēli izpildīt.

Šausmu pārņemtajiem bērniem, uzskatot gūstekņus, liekas, ka nekad viņi nav redzējuši drausmīgāku ainu. Vēl tikai nožēlojamas skrandas turas vīru mugurās. Tās nespēj aizsegt asiņainās brūces un asinis, kas sīkām straumēm krāso pagalma smiltis. Sejas saplosītas līdz nepazīšanai. Ir brīnums, ka šādi cilvēki vēl var būt dzīvi.

123


Uzrīda atkal suņus. Viss iepriekšējais atkārtojas no jauna. Tā astoņas reizes nelaimīgos plosa suņi un bandīti, cenšoties mežonībās viens otru pārspēt. Beidzot mocekļi vairs nevar piecelties. Nelīdz vairs ne ūdens, ne sitieni, ne durkļu dūrieni. Tad bandīti viņus ievelk mašīnā. Netaupa arī septiņdesmitgadīgo māti – Natāliju Zemturi. Vācieši gribēja vecenīti atstāt mājās, bet briesmonim Grīslim gribējās arī viņas asiņu.

Mājās palika tikai bērni – Zemturis Edgars, Dzidra un Rita. Kad atnāca Sarkanā Armija, viņi pastāstīja par briesmoņiem cilvēku izskatā.

***

Stāvs ezera krasts. Tajā kāds saplēstu solu iežogots laukumiņš. Kādreiz šeit cilvēki dejoja, skanēja mūzika un nekas neliecināja par šausmām. Tagad šeit zeme šāviņu un šķembu izvagota. Dziļas granātu bedres. Zālē kā lielas zemes asaras slēpjas daudz šāviņu šķembu. Te daudzas neatrastas mīnas, un vai tam, kas spers neuzmanīgu soli nost no takas. Nāve šeit staigā vēl tagad. Kokiem nav lapotnes, bet debesīs raugās saplosīti stumbri. Šo ainu var raksturot pilnīgi, ja saka – šeit vairāk kā pusgadu bija fronte.

Šajā gigantiskās gaismas un tumsas cīņas vietā, kādā masu kapā, ko uzrādīja šucmaņu sievas, 15. jūlijā 1945. gadā Zvārdes pagasta izpildkomiteja un milicija atrok septiņus 13. augusta mocekļus. Līķi labi uzglabājušies. Zeme taupījusi arī mocekļu moku zīmes. Atracēji redz, ka divi cilvēki ir pilnīgi suņu saplosīti. Sejas miesa no vaigu kauliem pilnīgi norauta. Līķi sadurstīti un saplosīti. Citiem sadragāti galvaskausi. Visiem rokas sasietas dzeloņdrātīm.

Satriecošas ainas redzamas pie atvērtā masu kapa. Kāda sieviete pazīst savu dēlu un, aizmirstot neciešamo līķu smaku, apkampj to. Citi pazīst komsorga tēvu – veco Silkalnu.

124


AKtīviStS vOldeMārS zeilerS

Voldemārs Zeilers cīnījies pilsoņu karā par padomju varu. Cīņās pret Deņikinu viņš kļūst invalīds. 1940. un 1941. gadā Zeilers Vircavas pagastā izpilda pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieka un bibliotekāra pienākumus.

Neaizmirstamas ir fašistu iebrukuma pirmās dienas. Nevienam aktīvistam nav skaidru ziņu par frontes stāvokli. No dienvidiem lielgabalu dunoņa veļas tuvāk, tad tā kā sagumst. Dzirdami atsevišķi tuvi šāvieni.

Aktīvisti gatavojas evakuēties uz Padomju Savienības iekšieni. Ātri organizējas aizsargu bandas, kas ķer un spīdzina šeit palikušos

padomju patriotus. Kā medību suņi pagastā skrien aktīvākie aizsargi – Pogulis, Pfafrāts Marģers, Pfafrāts Arnolds, Meimanis, Šaubergs, Zariņš, Bitriņš, Gulbis, Šulcs un Barons.

Zeileru bandīti apcietina jau tad, kad pagastā vēl nav parādījies neviens vācietis. Tikpat steidzami apcietina arī vairākus citus pagasta aktīvistus. Tikai pēc vairākām dienām pagasta bandīti iet uz Meitenes šoseju ar rozēm sagaidīt vāciešus.

Apcietināto Zeileru nosūta uz Jelgavas cietumu. Pār skumjo piederīgo pulciņu pie drūmajiem cietuma vārtiem kā

pacelts šķēps virmo stindzinošas nojautas, kas savstarpējās sarunās un domu apmaiņā pārvēršas šausmās.

Daudzi politieslodzītie 14. oktobrī esot nošauti mežā aiz Nikolaja kapiem. Rīta agrumā no cietuma mašīnās izvests daudz cilvēku kravas…

Vēl agrs. Vēl neveras lodziņš pie cietuma vārtiem, aiz kuriem drūzmējas politieslodzīto piederīgie, gaidot kādas ziņas par tuviniekiem. Cietuma administrācijai nav kur steigties.

Pēc ilgas gaidīšanas lodziņš atveras. Sieviete, kas stāv pie lodziņa, min sava vīra vārdu. Virsuzraugs skatās lielā grāmatā un atbild:

Nodots koncentrācijas nometnē, vācu rīcībā.Gandrīz nemanāmas šalkas pārviļņo pūlim. Liekas, ka nojautas

kļūst stindzinoša īstenība. Gandrīz visiem gaidītājiem saka, ka piederīgie atrodas kaut kur koncentrācijas nometnē. Virsuzrauga

125


atbildes kapā gaidītājus kā pātagas cirtieni. Grāmatā, kur skatās cietuma virsuzraugs, daudzu cietumnieku vārdi strīpoti ar sarkanu tinti. Par tiem arī trafaretais ziņojums.

Katrs tāds paziņojums kāpina izmisumu. Liekas, ka katra atsevišķa gaidītāja izmisums atbalsotos un kāpinātos blakus stāvētāju apziņās. Šņuksti. Asaras…

Kāda sieviete, kurai nupat pateikts par „koncentrācijas nometni”, nepārvaramās dvēseles mokās apķeras ielas stabam un izmisusi krampjaini raud. Cits raud skaļā balsī, cits -sakostiem zobiem, un tā elsas izklausās kā vaidi. Citos ir cieta apņemšanās – klusināt, klusināt elsas! Šādā gribas sasprindzinājumā daudzi paši nemaz nejūt, kā pār vaigiem līst lielas, smagas asaru lāses, kas slaka ielas bruģi…

Kāda sieviete iesaucas:Komunistu sievas neraud! Nerādiet asaras!Neraudiet, neraudiet! - viņai atbalso citi. – Nerādiet viņiem

savas asaras! Aizejiet mājās un raudiet tad…Lai arī cik smaga un tāpēc neaptverama liekas nojautu teiktā

patiesība, daudzi piederīgie to pieņem. Bet daudziem cerības vēl negrib mirt. Viņi iet uz politisko pārvaldi. Arī Zeilera sieva, kurai vīra likteni paziņoja tāpat kā citiem, iet turp. Asi kā zirņi uz skārda noskan tur sniegtā paskaidrojuma vārdi.

Mēs nekādas ziņas nesniedzam!Kā, nesniedzat? – neatlaižas Zeilere, kas grib izravēt sirdī

mostošās muļķīgās cerības, - kur tad varēja palikt cilvēks? Mēs nesniedzam. Ejiet prom!Tad jums nav dūšas pateikt, ka viņš nošauts? Kāds šucmanis noskatās uz viņu naidpilnām acīm. Redzot viņas

uztraukumu, viņš pieiet tai klāt un izgrūž vārdus:Viņš ir pie mums stingrā apsardzībā. Izmisuma nomākta un mostošos cerību spārnota, sieva atgriežas

mājās, lai pēc divām nedēļām atbrauktu atkal. Nu fašistu varas vīriem ir drosme pateikt, ka Voldemārs Zeilers nošauts 14. oktobrī.

Viena apņemšanās pārņem Zeileri – izturēt, izturēt, izturēt. Neliekties melnās, neģēlīgās varas priekšā. Visu fašisti var nolaupīt, izņemot padomju cilvēka lepnumu un godu.

126


***

Es redzēju kādu šucmani, kas piedalījās lielajā 14. oktobra masu slepkavībā pie Nikolaja kapiem. Viņš stāvēja tiesas priekšā.

Nepārspējamā bezkaunībā viņš tiesai teica:Es esmu tīrs padomju cilvēks… Es redzēju kādu aizsardzi, kas 1941. gada jūnija dienās spiegoja

aizsargu bandai, kas gatavoja uzbrukumu kādai padomju iestādei. Viņas vīrs bija pazīstams slepkava. Baidoties par savu nožēlojamo likteni, viņa raudāja un lūdzās kādu izbēgušu 14. oktobra nāvinieku.

Bet es zinu, nāvinieki neraudāja arī tad, kad viņi gāja uz masu kapiem. Jūs varbūt domājat, ka aizsardzei radusies sirdsapziņa? Nē, zvēriem sirdsapziņas nav.

viņieM vAJAdzēJA ASiņU

Grāmatu kalnus var sarakstīt par vācu un viņu rokaspuišu briesmu darbiem okupācijas laikā. Nakts, kas sedza okupantiem pakļautās tautas un zemes, bija tik drausmīga, ka daudziem likās, ka tumsa beidzot aprīs visu – atvērsies viens vienīgs milzīgs masu kaps un visa pasaule pazudīs tajā. Fašistiskā nāve – nāve ar melno kāškrustu uz rokas, to apraks.

Arī te kāds ciešanu stāsts: Oskars Melderis jau ar padomju varas nodibināšanos Latvijā

1940. gadā, strādā kādā padomju iestādē. Savu darbu viņš veic apzinīgi, un pienākums viņam ir nepārkāpjams likums.

Kad sākās karš ar Vāciju, Melderis evakuējās uz Padomju savienības iekšieni, taču savus vecākus nepaspēj evakuēt. Viņi paliek Jelgavā. Vācieši iebrūk pilsētā, un līdz ar to sākas masu slepkavības. Vāciešiem locīdamies pakalpo aizsargi un Ulmaņa laika

127


policisti, kas arestē katru, uz kuru krīt aizdomas par simpatizēšanu padomju varai.

Cietumi ir pārpildīti. Viena cietuma vietā radušies veseli trīs. Arī Jelgava tagad var lepoties ar savu Centrālcietumu. Centrālcietumā nonāk arī Meldera vecāki, kuru vienīgais „noziegums” – dēls darbojies padomju iestādē – radniecības noziegums. Paši šie vecīši nezina no politikas nekā.

Viņi cieš visas fašistiskā cietuma mocības. Viņi jūt, kā izved viņu biedrus uz nāvi. Cietumnieku dzīvi raksturo: masu kapi, bads, slimības, utis, blaktis, šausmas, tirdoša neziņa par savu likteni. Vecie Melderi domā, ka ik diena, ko viņi vēl dzīvo, var būt pēdējā. Briesmoņi viņus pratina un mežonīgi spīdzina.

Tad – 1943. gada martā – māti aizved nezināmā virzienā, bet tēvu sūta smagajos spaidu darbos. Nelaimes gadījumā vecītis pārlauž kāju. Taču nelaime ir izdevība fašistu asinskāres apmierināšanai. Kājas kaulus saaudzē tādā veidā, lai vecītis paliktu kropls uz visu mūžu. Kad tuvojas izveseļošanās, pie kājas tiek piekārts smags smilšu maiss. To vienkārši piesien ar drātīm. Tās griežas cilvēka miesā arvien dziļāk. Pārgriež miesu, dzīslas un griežas kaulā… Drausmīgas sāpes.

Šādi sabendētu viņu izņem no „slimnīcas” un atkal ievieto kamerā. Slepkavām ir tikai viens mērķis – upurim ciešot vislielākās mokas, viņu aizraidīt no šīs dzīves. Taču šo viņu nodomu izjauc Sarkanā Armija, kas 1944.gada jūlija beigās iztriec no Jelgavas necilvēkus.

Kaujas gaitā puse no cietuma sagāžas drupās. Vecais vīrs tiek pa daļai aprakts gruvešos. Bet betona un tērauda sprosts ir sagāzies, ložmetēji sargtorņos klusē. To apkalpotāji – šucmaņi, ir aizbēguši. Viņš, neskatoties uz satricinošām sāpēm, atbrīvo sevi un izlien no cietuma. Brīvība!

Bet vācieši nāk pretuzbrukumā, un pilsēta uz 24 stundām krīt atkal viņu rokās.

Viņš slēpjas, cik vien var, pilsētā, kas gandrīz visa pārvērtusies kūpošās drupās. Viņš uzturas sagāzto māju krāsmatās, veselo – pažobelēs un pagraba telpās.

128


Atkal nāk Sarkanā Armija, kuras rindās visus šos gadus cīnījies dēls Oskars. Tagad viņš piedalās dzimtās pilsētas atbrīvošanā.

Tad viņš meklē vecākus. Viņš atrod tēvu uz dēļu kaudzes, istabā, kuras grīda piebārstīta stikla drumslām, bet logu un durvju vairs nav. Vecītis ir tuvu nāvei.

Līksma ir atkalredzēšanās šīs postažas vidū. Dēls jautā pēc mātes, bet tēva galva noliecas un ilgi klusē. Tik pēc ilga laika dēls dzird, ka māte aizvesta nezināmā virzienā…

Vai viņi satiksies kādreiz? Varbūt māte aizdzīta verdzībā uz Vāciju, kur vergoja visas Eiropas tautas. Varbūt… Un dēls baidās tālāk domāt.

A.Cīrulis, Z.K.Nr.45., 1945.25.03.

NāveS NOMetNēS

NOMetNeS ŠAUSMAS

Latviešiem šausmu pilnas sākās 1941. gada jūnija dienas, kad fa šistiskie slepkavas okupēja Latvijas PSR. Iesākās asiņainas cilvēku medības. Visdziļākie meža biezokņi un staignākie purvi tika izmeklēti. Apcietinātos sameta cietumos un nometnēs, tad izveda mas veidīgai nogalināšanai.

Mani apcietināja 1941. gada jūlijā. Šucmaņiem darba bija daudz. Bez tiesas, bez sprieduma, pēc acu mēra apcietinātie bija jāšķiro un jāved uz mežu nogalināšanai. Pēc 48 stundu smakšanas bun-kuros mūs, apmēram 100 cilvēkus kolonnā pa 4, stiprā šucmaņu ap-sardzībā, noveda Jelgavas cietumā. Virsuzraugs Stankevičs atņēma ap cietinātiem vērtslietas. Nāves ēnā pagāja nedēļas un mēneši. No ma nas kameras nošāva Ozolnieku pagasta sabiedrisko darbinieku J. Landsmani, ar kuru bijām 1940. -1941. gadā kopā. Gaidīju arī savu

129


kārtu. Tomēr man bija lemts no nākt Sierumuižā. Arī no šejienes turpinājās apcietināto pazušana. Pēc apmēram pusotra gada mani, kopā ar 60 citiem apcietinātiem, no sūtīja uz Vecsaules kūdras raktu-vēm spaidu darbos. Nometnes priekšnieks Lembergs un tā palīgs Kopštāls solījās bēgšanas gadījumā vai par citiem pārkāpumiem mūs stāvus zemē sadzīt un ar ecēšām galvas nolīdzināt. Nometnes šucmaņi ar Lembergu priekšgalā zvē rīgi noslepkavoja b. Meijeru no Teteles pagasta. Leinbergs kopā ar Kopštālu aplaupīja apcietinātos. Šie izdzimteņi nekautrējās noraut pat pēdējo kumosu no mutes. Kaut gan ir sakāmvārds — vārna vārnai acīs neknābj, tomēr šoreiz draugi sakāvās un Lembergs ar Kopštālu paši tika apcietināti.

Vasaras beigās mans ceļš kopā ar 100 pārējiem biedriem aizveda uz Salaspili, jo tur vajadzēja vergu rokas, kas ceļ sev un citiem bara kas un apvelk tās ar drāšu žogu. Tur plosījās riebīgie izdzimteņi un slepkavas oberšturmbanfīrers Lange, oberleitnants Tone un šārfīrers Nikels. Šiem nezvēriem jāatbild par tūkstošu un atkal tūkstošu noslepkavoto, badā nomērdēto, no sisto un pakārto cilvēku. Ja Salas pils smilšu kalni un sīkās priedītes spētu runāt — cilvēka nervi to neizturētu.

Salaspils nometnē pa kreisi bija 3 barakas. Tur atradās ieslodzīti 2400 Vācijas un Čehoslovakijas ebreji, kas visi kādā dienā tika no-galināti un samesti milzu bedrēs. Nometnes centrā bija uzstādītas ka rātavas, kurās pakārtie dažreiz ka rājās vairākas dienas. Sanitārie apstākļi barakās neaprakstāmi — tajās ņudzēja miljardiem blakšu, utu un blusu.

Pēc kāda laika atkal mani ielika melnā Bertā. Atkal mani mocīja doma par pēdējo ceļu uz priedēm. Bet nē, šoreiz Rīgas centrālcie-tums kļuva par manu mītni. Kad mani atveda, bija pašlaik pusdiena. Apcietinātiem izsniedza 50 g mai zes un 0,5 litra šķidras lopbarības. Vakarā bija 150 g maizes un melna, plāna kafeja, rītā 5 kartupelīši ar visu mizu. Arī šeit apcietinātos mocīja utis un blaktis.

Izrādījās, biju izsaukts uz prati nāšanu. Vāciešiem bija sevišķa pratināšanas kultūra un tehnika. Parasti pratināšana beidzās ar metāla stīpas aplikšanu ap galvu, ko skrūvēm savilka kopā. Moceklis sa kož zobus un klusē. Tagad stekas neskaitāmas reizes krusto

130


cietum nieka skrandās tērpto miesu. Tad nagloti zābaki bīstami dragā galvu. Mirkli moceklis redz virs sevis zvēriski izviebtas bandītu se jas, tad iestājas tumsa, zudusi sa maņa.

Tādu ceļu vācu okupācijas laikā staigāja labākie Latvijas dēli un meitas. Sarkanā Armija mūs iz glāba no nāves un iznīcināšanas.

E. Beitiņš Z.K., 21.decembris, 1944.

AtgrieŠANāS NO KAtOrgAS gAitāM

1943. gada otrā pusē Latvijas cie tumos un koncentrācijas nometnēs lielā noslēpumainībā vācfašisti sāka sastādīt izsūtāmo sarakstus katorgas darbiem uz Vāciju. Kautgan fašisti to izdarīja vislielākā slepenībā, tomēr tas nebija mums nezināms. Lai to maskētu un mūsu domas novirzītu citā virzienā, tad cietuma gariņi pa laida baumas, ka tiekot sastādīti saraksti apcietināto atbrīvošanai. Mūsos šī atbrīvošana varēja ienest vienīgi satraukumu, jo frontes stāvoklis mums bija ļoti labi zināms un tāpat mūsu tautiešu latviešu vācisko nacio nālistu «labvēlība», kuri ne vienu reizi vien bija pat veselas delegācijas sūtījuši uz Rīgu pie masu slepkavām šrēderiem un jekelņiem, lai izbeigtu mūsu dzīvības.

Kad pēc astoņu diennakšu pavadī šanas «tumšajā» un smagas operā cijas atgriezos nometnē un cietumā ievāktās ziņas pateicu tuvākiem biedriem, tad izrādījās, ka tās tik spēcīgi bija iedarbojušās uz ieslo dzītiem, ka man draudēja no jauna atgriešanās uz cietumu un «tumšā» atkārtošana. Spiegu tīkls darbojās, bet šoreiz tas par laimi pagāja secen un neizjauca manu kategorisko bēg šanas plānu, par ko rakstīšu vēlāk.

Mani darbos ārpus nometnes vairs nelaida. Bija novērojama ne tikai pret mani, bet arī vispār pastiprināta ap cietināto uzmanība. Tā pienāca 1944. gada 7. janvāris, kad uzrau dzības pastiprinātība sasniedza kul minācijas punktu, un visas vergu ko mandas tika atsauktas no darbiem jau priekšpusdienā. Jāpiezīmē, bija tādas komandas, kas strādāja mežā un ķieģeļu iekraušanas darbos un

131


dzīvoja vairākas nedēļas, pat mēne šus ārpus nometnes. Tās slepus bija izsauktas uz nometni jau dienu iepriekš. Tām pārbraucot, aiz vār tiem izdarīja pastiprinātu izkratīšanu, pat kājas bija jānoauj. No nomet nes iežogojuma neizlaida pat lopu kopējus.

Ieradās galma bende, virsuzraugs Imertrejs ar papilduzraugiem un sa rakstiem. Sākās pa kamerām izsū tāmo izsaukšana un «valsts mantu» nodošana, vai drīzāk atņemšana, jo apcietinātiem vajadzēja no tām iz ģērbties un apvilkt savas gadiem izvalkātās lupatas.

Šīs procedūras sākumā pēkšņi pienāca ziņa, ka izbraukšana uz «citu darba vietu» atlikta, jo Salas pils nometnē uzlikta karantīna tīfa dēļ.

Lielākā daļa atlikšanai neticēja, arī es nē un pie pirmās izdevības no lēmu bēgt, ko arī izdarīju trešā dienā, 10. janvārī.

Savā izbēgšanas laikā dabūju dzirdēt, ka mani kolēģi tiešām martā izsūtīti līdz ar salaspiliešiem. Tu vākas ziņas nevarēja iegūt un tikai pēc Jelgavas atbrīvošanas no oku pantiem izdevās lasīt no Jelgavas koncentrācijas nometnes izsūtītās Annas Solovjovas vēstuli no Šerburgas (Francijā), kurā tā lūdz savus bijušos darba devējus pēc sausiņiem un apģērba un ziņo, ka izsūtītās sie vietes no Šerburgas tiek sūtītas uz Vāciju.

Šajās dienās Jelgavā, caur Murmansku ieradies b. Gribānovs stāsta: No Jelgavas koncentrācijas nometnes mūs š. g. 13. martā, pīkst. 10 rītā noveda uz Jelgavas cietumu, bet 22. marta nakti zem stipras cietum sargu uzraudzības nosūtīja uz preču staciju. Bijām 360 apcietināto, to starpā 80-90 sievietes. Stacijā mūs zem cietuma priekšnieka «Šķībā» (Ducena) stingras kontroles nodeva vācu kareivju apsardzībai. Ešelons bija garš, un trīs ceturtdaļas no tā aizņēma salaspilieši, kuru lopu vāģu logi un durvis bija nosietas ar dze loņstieplēm. Mūs sabāza vagonos pa 45 cilvēkiem. Braucām caur Lietuvu, Poliju, un tur mūsu ešelonu papildi nāja ar jauniem izsūtāmo vāģiem. Ēst un dzert visu ceļu nedeva: cie tām badu un slāpes. Brauciena vir zienu nezinājām, un par bēgšanu ne bija ko domāt lielās apsardzības dēļ. Tā izbraucām cauri Vācijai un Fran-cijai. Normandijā, Šērburgā, — mūs atdalīja no sievietēm un ar transportmašīnām izsūtīja pa dažādām apcie tinājumu būvēm. Dzīves apstākļi bija drausmīgi: netīrība un bads vārda tiešā

132


nozīmē. Dzirdējām, at sūtītās sievietes to nevarējušas pa nest, un tādēļ sūtītas atpakaļ uz Vā cijas iekšieni. Mēs tikām spīdzināti apcietinājumu darbos, kamēr mūsu sabiedrotie — angļi un amerikāņi — mūs sagūstīja, noskaidroja, kas mēs esam, un uz laiku novietoja atbrīvotā franču teritorijā. Franču iedzīvotāji mūs ļoti atsaucīgi uzņēma un palī dzēja gan ar drēbēm, gan centās paēdināt ar pienu un vīnu.

Pēc tam mūs pārveda uz Angliju, kur novietoja līdz lietas noskaidrošanai gūstekņu nometnēs. Izdeva mums visiem tīras, jaunas drēbes un veļu. Ēdināja ļoti labi, tāpat kā angļu ka reivjus. Nometnē vēlāk sāka pie nākt citi mūsu biedri, kuri bija no vietoti citās apcietinājumu būves vietās. Daudzi no tiem ar franču patriotiem kā partizāņi cīnījušies pret fašistu okupantiem. Franču patrioti mūsu biedrus ar ieročiem atbrīvojuši no vācu bendēm, un tie pārgājuši partizānos. No Anglijas mūs grupās pārveda mūsu plašā Padomju Dzim tenē. Tur, Murmanskā, mūs sagai dīja un apsveica Padomju Valdības pārstāvji.

Tikai žēl to izsūtīto sieviešu, kuru likteni sedz necaurredzams plīvurs fašistiskajā Vācijas katorgā.

L. Eichmanis,«Zemgales Komunists», 16.decembris, 1944.g.

ČetrāS NāveS NOMetNēS

Nesen no Vācijas atgriezās Lielauces sabiedriskā darbiniece Marija Gaujeniete. Lūk, ko viņa pastāstīja:

Pēc gandrīz divu gadu cietumniecības mani no Sierumuižas aizdzen uz politisko pārvaldi. Šucmaņi mani iegrūž kādā bezlogu telpā. Griestos zilgani pelēka spuldze, kas vāji apgaismo nomelnējušās sienas.

Brīdi esmu viena. Pieeju sienai un satricinošā pārsteigumā apstājos – tā visa pārklāta sarecējušām cilvēku asinīm. Tāpat otra, trešā, ceturtā.

133


Apziņa, ka esmu vienā no daudzinātiem fašistu moku kambariem, skar katru manu nervu kā ledaina roka.

Atveras durvis, kas tikpat asiņainas kā sienas, un ienāk četri vīri. To rokās gumijas steki. Mirkli vēlāk viņi lamādamies man uzbrūk. Steki man trāpa visur – pa galvu, kaklu, pleciem, muguru, krūtīm, gurniem, kājām. Plānais apģērbs nemazina sitienu spēku.

Visu mūžu atcerēšos kādu spīdzinātāju, sarkanīgiem matiem, asiņu pieplūdušām, mežonīgām acīm.

- Ak, tad tāda tu, putniņ, esi, - viņš izsaucas. – Saki, kur citi! Saki, kur citi! Viņi nav aizbēguši, viņi ir šeit!

- Tad meklējiet!, - es atkliedzu sakostiem zobiem. Nekad mūžā neesmu jutusi tik daudz spēka kā tagad. - Viņi jau atrasti, viņi jau izdevuši tevi, vienīgi tu esi muļķe!- Nekā neuzzināsiet, - es atkliedzu mokās. Acis pieplūst kā sarkanu gaismu, tad vairs nejūtu neko. Mani

atmodina sarkanmatainā vārdi:- Jūsu iznīcināšanai mums ir daudzi līdzekļi. Velti pretojaties.

Tik un tā mēs uzzināsim visu.Bet viņi neuzzina neko. Kopā ar Irmu Dikneri un Grebežu mani aizsūta uz Rīgu. Pēc

Reimersa ielā pārciestām spīdzināšanas šausmām mani ievieto Centrālcietumā.

Gandrīz katru nakti mēs jūtam, kā aizved pēdējā ceļā mūsu biedrus. Katrs gaidām savu kārtu.

Tad Salaspils nāves nometne. Nometnes pavēlnieki arī šeit ir cilvēki ar viszemiskākajiem instinktiem. Ieslodzītie nezina, kā izturēties. Iet pa nometni aizliegts – tikai skriet. Ja kāds skrienot paskatās sāņus, to bez žēlastības sit līdz nesamaņai. Mūs sit arī par to, ka prasām ūdeni. Mums šeit viss, ieskaitot arī pašu dzīvību, ir noziegums.

Daudzi mirst badā, daudzus aizved uz priedēm – pēdējā ceļā. Mani uztur pie dzīvības lielā brīvības cerība: Sarkanā Armija tuvojas. Varbūt sagaidīsim, jo ir jau 1944. gada pavasaris.

134


***16. maijs. Kā parasti „melnā berta” aizved nāvei nolemtos uz

priedēm. Kā parasti, mēs palikušie, dzirdam šāvienus un kliedzienus. Kad nāvinieku automobilis atgriežas, lai uzņemtu nākošo kravu,

arī es esmu starp izsauktajiem. Mūs sadzen pilnu mašīnu un cieti noslēdz durvis. Katrs no mums

domā, ka braucam pēdējo ceļu. Bet mūs aizved uz staciju. Fašisti organizē ieslodzīto ešelonu, ko sūtīs uz Franciju.

Nāves šausmas pamazām atkāpjas. Rodas ne mazāk mokoša sajūta: domājam, ka aizbraucam no dzimtenes uz visiem laikiem.

Mēs braucam cauri Lietuvai. Šeit lieli meži, kur slēpjas un cīnās daudz partizānu. Ešelons ir ceļā starp Paņevēžu un Kauņu. Abās pusēs dzelzceļam mežs, sliežu ceļš ved kalnā. Lokomotīve smagi elš. Pēkšņi daļa no vilciena sastāva atkabinājas, palēnina gaitu un slīd atpakaļ. Katrs saprot, ka tas partizānu darbs. Bet, kā viņi vagonu atkabināja, to no mums neviens nevar izprast. Katram vagonam galā speciāls paaugstinājums, kur stāv divi vagona apsargi. Atkabināto vagonu apsargi bija latvieši.

Vilciens samazina gaitu, tad iet atpakaļ. Vācieši ir nezināšanā, vai atkabinātā sastāvā ir ieslodzītie, vai nav. Kad piebraucam vagoniem, izrādās, ka no restotajiem vagoniem izlauzušies un aizbēguši 12 apcietinātie. Aizbēguši arī 2 apsargi. Pārējie apcietinātie nav paspējuši izlauzties.

Atkabinātos vagonus piekabina sastāvam. Vilciena komandants pārkārto apsardzi. Lai neatkārtotos apsargu bēgšana, katram latviešu apsargam pieliek vācieti.

Mēs braucam uz Kauņu. Kauņā izrādās, ka ešelons, pie kura mūsu ešelons bija jāpievieno, uz Franciju jau aizgājis. Priekšniecība nevar saprast, ko darīt. Vairākas dienas mūsu vilciens stāv Kauņā. Gar vagoniem staigā lietuviešu dzelzceļnieki, kas aicina mūs bēgt. Viņi solās mūs apgādāt ar pārtiku un patvērumu. Bet vagonu lodziņi ir mazi, un nav iespējams pa tiem aizbēgt.

Beidzot braucam atpakaļ uz Poņevežu. Stacijā pārsteigums – 200 SS vīru slēgtās rindās pavada mūs – 130 apcietinātos – uz koncentrācijas nometni.

135


Nometnes vārtos, katrā pusē daudzi rungām bruņojušies vīri, kas katram no mums sit, cik spēka.

- Tas ir nometnes apsveikums, - sitienus pavada sitēju smiekli. Pusdzīvi šai sitienu ellei tiekam cauri. Tad mūs sakārto rindās.

Resns vācietis, milzīgu, zarainu paegļu nūju rokās, apskata mūs un mūsu mantas. Visu, kas mums līdz – kurpes, kažociņus, mēteļus – nolaupa.

Nometne ir īsta rungu valsts. Katram „priekšniekam” (un viņu šeit ir daudz) resna paegļu runga. Tās vicinādami un sitienus izdalīdami, rundzinieki sadzen mūs barakās, kas ir pilnas kukaiņu. Netīrajos guļvietas salmos ņudz utis un blusas, bet sienu spraugas ir sarkano blakšu pilnas. Netrūkst arī prusaku.

Šie kukaiņi kļūst par vienu no mūsu lielākām mocībām. Smagā dienas darbā pārmocītie ļaudis naktīs nevar aizmigt. Kuru uzvar nogurums, tas no rīta atmostas jēlu, vietām bezādas, miesu.

Mūsu dienas uzturs ir mazs, ziepēm līdzīgs, gabaliņš maizes. Dienu no dienas mūs dzen kūdras rakšanas darbos. Cilvēki saļimst aiz nespēka, bet tos uzmodina un liek strādāt uzraugu zarainās rungas.

Tos, kuru spēki zūd, izlasa no pārējiem, sadzen smagajās automašīnās un aizved uz mežu. Viņu pēdējais darbs – izrakt pašiem sev kapu. Kad tas padarīts, nāvei lemtos sadzen bedrē un iemet tajā rokas granātas. Nepārbaudot, vai cilvēki dzīvi vai miruši, to ķermeņiem steidzīgi uzber plānu kārtu smilšu. Tikai vēlāk lapsas un suņi pa apkārtni vazā apgrauztus cilvēku locekļus.

Poņevežas nometnē ir 11 000 ieslodzīto. Katru dienu mirst desmiti un simti, bet nometnes iemītnieku skaits nemazinās: bieži pienāk jauni apcietināto transporti.

Reiz apmēram 20 vīriešu liela apcietināto grupa, izgājusi meža darbos, nosit savus apsargus un aizbēg. Tas ārkārtīgi sanikno nometnes vadību. Visus nometnes apcietinātos izdzen laukumā, kā pagadās izlasa 20 cilvēku no mūsu vidus un tos nošauj visu acu priekšā.

Bieži mums pavēl noskatīties, kā slepkavo mūsu biedrus. Skaidri atceros asiņu straumes, kas krāsoja nometnes smiltis. Atceros tikai

136


17 gadus vecu kara gūstekni, kas izmisis sauc, ka neesot vainīgs. Bet bendes viņi nošāva ņirgādamies – skaisti krītot…

Slepkavas uzjautrinās turpat nometnē iekārtotā prieka namā. Šeit kalpo nometnē izmeklētās skaistākās ieslodzītās. Katru, kas pretojas doties uz prieka namu, sagaida jaunas spīdzināšanas. Nometnes pirts ēkā ir istaba, kur dumpīgās sit līdz nesamaņai. Paģībušo sievieti aiznes uz prieka namu.

Reiz no Rīgas latviešu šucmaņi atved 200 Francijas ebreju, kas labi ģērbušies, krietniem mantu saiņiem. Viņus sagaida parastā rungu krusa pie vārtiem. Četrus ebrejus nosit jau „sveicinot”.

Ebrejiem ir tulks, kas jautā vāciešiem, kāpēc ar viņiem tā rīkojas.- Tas ir nometnes apsveikums, - bendes atsmej. Viņus sadzen nometnes laukumā un pavēl izģērbties. Saiņus un

drēbes nolaupa, bet to vietā izdod skrandas. Vēlāk ebreji jautā, vai nav iespējams nopirkt produktus. Par šo

jautājumu rundzinieki atkal vairākus nosit. - Vajag tos kāros zobus izdauzīt, - slepkavas smejas, - tad

negribēs ēst… Ebrejus sit vēl vairāk kā mūs. Sakropļo līdz nepazīšanai sejas,

salauž locekļus. Strādājot kūdras purvā, ebreji sarunājas franciski. Sargi, domājot, ka ebreji runā par viņiem, runātājus sit, līdz nosit.

Tuvojas fronte. Jau dzirdam vareno lielgabalu mūziku. Apsargi kļūst nedroši. Vakaros daudzas apcietināto grupas vairs no darba neatgriežas – tās aizbēgušas. Neatgriežas arī apsargi: noziedznieki mūk no nozieguma vietas. Mēs pacilāti domājam, ka kuru katru dienu atnāks brīvība, bet zem nometnes barakām SS vīri novieto lielus spridzināmo vielu lādiņus.

Kādu rītu kā zibens no skaidrām debesīm mūs pārsteidz trauksme. Desmit minūšu laikā mēs sagatavojamies ceļam un nostājamies nometnes laukumā. Stingrā apsardzībā mūs aizdzen uz staciju. Nometne paliek gandrīz pilnīgi tukša.

Mums ir tāds garastāvoklis, it kā būtu jāpārdzīvo tūkstoš nāves.Vēlāk no apsargiem uzzinām, ka Poņevežas nometnē pēc mūsu

aizbraukšanas atsūtīti 37 000 apcietināto, kas, tuvojoties frontei, ar visām nometnes barakām uzspridzināti.

137


Mēs ceļojam caur Lietuvu. Fronte ar lielgabalu dārdoņu dzenas pakaļ. Kādu nakti, kad lielgabalu dārdoņa pārspēj vilciena klaboņu, ešelons apstājas. Fronte ir tik tuvu, ka dzirdami pat ložmetēju šāvieni.

Mūsu apsargi un vilciena vadība apspriežas, ko darīt – vai mūs pamest likteņa ziņā un pašiem bēgt, vai mūs apšaut.

Tad fronte it kā pārstāj trokšņot. Lokomotīve nopukstas, un mēs sākam tik ātri braukt, ka vagoni svaidās kā sērkociņu kastītes.

Vagonos mums ir sliktāk kā lopiem. Stāvama un guļam paši savos izkārnījumos. Daudzi aiz slāpēm mirst, un vairākas reizes no vagoniem jāizmet līķi. Mirušo vietā stacijās pie mums iedzen jaunus apcietinātos. Kēnigsbergā vagonus pieblīvē līdz neiespējamībai.

Kādu dienu esam galā – lielajā Štuthofas nāves nometnē. Mūs sadzen kādā lielā barakā un pavēl izģērbties. Mūs atbrīvo

no visa – no drēbēm un cilvēka vārda. Tiem, kam mutē atrod zelta zobus, tos izlauž. Izdod strīpainos katordznieka apģērbus un numurus. Neesmu vairs Marija Gaujeniete, bet Nr. 41011. Apavus neizsniedz.

Nometnē ir vairāk kā 100 000 ieslodzīto. Tā iekārtota pie jūras, uz kādas pussalas. No trim pusēm mūs apņem ūdens, taču fašisti ar šo dabisko iežogojumu nav apmierinājušies: nometni iežogo augsts augstsprieguma strāvas vadu un dzeloņdrāšu žogs.

Nometnes vidū atrodas karātavas, kuras lieto pie mazākā ieslodzīto pārkāpuma. Atmiņā vienmēr paliks divi kara gūstekņi – brāļi.

Ir parastākais kāršanas laiks – pēcpusdiena. Nevienu nelaiž darbā, visiem jānoskatās, kā tiek pakārti mūsu biedri. Mūs sadzen karātavu laukumā. Vecākā brāļa kāršanas laikā jaunākais brālis pagriežas pret mums un saka:

- Biedri, atriebiet mūs! Mēs neesam noziedznieki! Mēs tikai cīnījāmies par savu dzimteni! Biedri, atriebiet!

Nometnes krematorija ir ārpus baraku novietnes – atsevišķā nožogojumā. Tās garais dūmenis kūp dienu un nakti.

Krematorijai vajag upuru – vienalga, pusdzīvu vai mirušu. Kad pietrūkst to, nometnē atnāk resnvēderi – vācieši, nosēžas divās

138


rindās nometnes lielākajā barakā un pavēl apcietinātajiem kailiem defilēt garām. Kas viņiem liekas pārāk novājējis, vai arī kura skats nerāda pietiekošu padevību, tos izvēlas krematorijai. Drīz viņiem jāiet pēdējais ceļš.

Dienas, kad notiek upuru izlase, ir visbaigākās. Pirms dīvainās un baisās parādes ieslodzītie, nebēdājot par sāpēm, rīvē savu ādu līdz uztūkumam. Katrs grib izskatīties brašāks un brangāks.

Reiz par krematoriju mums pastāsta, kad ir labā garastāvoklī, kāds šīs nāves fabrikas darbinieks, kas nereti ir klāt arī pie upuru izlases.

Lūk, ko mēs uzzinām:Tos, kas izraudzīti krematorijai, sadzen lielajā blokā Nr.30. Tas ir

nāvinieku bloks – klaja un vienmuļa telpa bez guļamlāvām. Parasti šī telpa pilnīgi pieblīvēta nāviniekiem. Cilvēki šeit guļ cits citam virsū. Daudzi mirst šeit, nesagaidot krematorijas svelmi.

Pārtiku nāvinieku bloka iemītniekiem neizsniedz, lai arī cik ilga būtu gaidīšana, līdz pilnās krematorijas krāsnis iztukšojas. Pēc vienas vai divām dienām daļu no nāvei nolemtiem dzen tālāk – tagad tieši uz krematoriju.

Krematorijas ēkā milzīga krāsns. Virs kurtuves sīku restīšu grīda. Priekštelpas grīda – blīva metāla plāksne. Nelaimīgos sadzen priekštelpā, paceļas krāsns telpas noslēdzēja siena, un metāla grīda ar visiem ļaudīm bīdās krāsnī. Kad tas noticis, aizveras krāsni noslēdzošā siena, un metāla grīda slīd atpakaļ priekštelpā, bet cilvēkus no tās noslauka aizkritusī siena. Tie paliek uz sīkajām restēm. Viņus apņem dūmi un nāvējoša svelme. Nāves agonijā cilvēki taisa visdīvainākās kustības un kliedz, tad liesmu rēkoņa pamazām apklusina vaidus.

Cilvēki pārvēršas pelnos, kas krīt cauri sīkajām restēm. No pelniem pagatavo superfosfātu. Tā nekas neiet zudumā.

Krematorijas milzīgā krāsns uzņem atkal jaunus upurus. Nereti dūmi un deguma smaka tā pārklāj nometni, ka grūti elpot.

Lai saglabātu savus nervus, cenšamies nedomāt. Kaut tikai desmitu tūkstošu biedru nāve neaizietu līdz apziņas centram!

139


Kādu nakti pēkšņi nometnē trauksme. Deg krematorija! Nometnes sargi ceļ milzīgu traci, šaujot ar šautenēm un ložmetējiem. SS vīru ķēdes apņem krematoriju.

Pēc ugunsgrēka izrādās, ka krematorija ir pilnīgi izpostīta. Izbēgušie cietumnieki, nevērojot dzīvības briesmas, pārkļuvuši krematorijas aizžogojumam un krematoriju aizdedzinājuši.

Vēl šodien man nav skaidrs, kā viņi tik pamatīgi to varēja izdarīt. Bijām ļoti maldījušies, domādami, ka ar krematorijas iznīcināšanu

mūsu dzīve uzlabosies. Tagad mūsu nonāvēšanai pielieto indes. Nereti mums pasniedz saldu, smaržīgu tēju. Pēc tās lietošanas mūs pārņem neciešamas slāpes. Kā neprātīgi cilvēki vārtās pa baraku grīdām, laiza noslēgtos, sausos ūdens krānus, laiza ateju vietās uz grīdas sakrājušos šķidrumu. Visur krājas līķi. Apcietinātie – līķu vācēji tos iznes no barakām un krauj grēdās kā malku.

Kādu nakti nometnē aiz slāpēm nomirst 115 cilvēku. Kas iztur ellišķās slāpes, paliek dzīvs.

Pašus apcietinātos nozīmē līķu pārmeklēšanai. Mums ir jāpārmeklē savu mirušo biedru mutes un tajās atrastie zelta zobi jāizlauž un jānodod fašistiem. Miroņiem nolaupītās vērtības kļūst par greznojumu vācu grētām un hildām.

Apcietinātie, kas pret pašu gribu redzēto aptver, kas nevar izbēgt domām, kļūst vājprātīgi. Milzīgi daudz ļaužu mirst bada nāvē, bet nometnes iemītnieku skaits nemazinās. Katru dienu nometnē atsūta četrus piecus simtus jaunu apcietināto.

Mātēm atņem bērnus. Apsargi stāsta, ka bērnus sūta uz kādu pilsētu, kuras vārdu neizpauž. Tie, kas saņem bērnus aizsūtīšanai, mums pastāsta, ka šajā pilsētā viņus pārdod par 5 markām gabalā. Vācu ģimenes tos pērkot un audzējot par paklausīgiem vergiem. Zēnus kastrējot.

Kādai sievietei ir četri bērni, bet zemcilvēki tos atņem uz aizsūta pārdošanai verdzībā. Sieviete neiztur šo briesmīgo triecienu un kļūst vājprātīga. Nereti, ieraugot vāciešus, viņa skrien tiem klāt un kliedz:

- Lūk, lūk, tie ir manu bērnu slepkavas! Es pazīstu tos! Zinu, ka manus bērnus pakāra. Bet es zinu – arī viņi drīz karāsies. Es jau redzu to.

140


Citreiz viņa plēš no sevis atlikušās skrandas, krauj tās kaudzē un saka, ka drēbes jātaupa bērniem.

Lai mūsu ciešanas būtu lielākas, ārprātīgos nešauj, viņus neved arī nekur citur, bet atstāj nometnē.

Reiz divas ebrejietes – māsas - apsargi tā spīdzina, ka viņas kļūst vājprātīgas. Kā mēnešsērdzīgas viņas klīst gar mūsu barakām un kjliedz:

- Redzi, redzi, nāks atkal kungi mājās! Nesīs atkal pirkstus ar visiem gredzeniem, zobus ar visiem žokļiem.

Kādu dienu māsas pievāc vienu no daudzajiem līķiem, noliek to mūsu barakas priekšā, sakrauj uz tā dažādas lupatas un kaudzi aizdedzina. Ap sārtu viņas griežas, virpuļo un kliedz:

- Lūk, lūk, vācietis! Tagad mēs viņu dedzinām. Tad vācieši māsas pievāc un nonāvē. Kad vājprātīgo skaits pavairojas, fašisti ap 50 metrus no

nometnes drāšu aizžogojuma ierīko otru – niedru aizžogojumu. Tā tuvējā šaursliežu dzelzceļa strādnieki vairs neredz nometnes vājprātīgo ālēšanos.

Vājprātīgo sarodas tik daudz, ka arī pārējie sākam šaubīties par savu prātu. Dienu un nakti nometnē skan ārprātīgo kliedzieni un slimo vaidi.

Drausmīgas ainas rada ēdiena izdalīšana. Kublos, kas atgādina kastes, atrodas melna zupa, kurā peld dažas nesagrieztas, ar visām zemēm vārītas kāpostu lapas. Tikko kubli parādās nometnē, apcietinātie gan rāpus, gan salīkuši kā ģindeņi steidzas pēc ēdiena. Pie kubliem nejēdzīga drūzmēšanās. Uzraudzes – vācietes – laiž sitamos darbā. Dēļu gabali un rungas šņāc gaisā. Saņemto porciju katrs steidzas ātrāk apēst, lai kāds ārprātīgais biedrs to neatņemtu.

Pēc ēdiena saņemšanas vienmēr izrādās, ka vairāki mūsu biedri nosisti, nospiesti vai noplaucēti.

Zirgu vietā visu nometni apkalpo paši ieslodzītie. Pa 16 vai 20 mūs sajūdz speciālos ratos un dzen darbā. Mūsu aizjūgs – platas lentas, kas pārņemtas pār pleciem un krustiski krūtīm. Vedam atkritumus, produktus priekšniecībai, zupu ieslodzītiem, vedam arī

141


līķus. Velkot vezumu, mūs katrā pusē pavada divi spēcīgi vācieši – sitēji, kas mūs pastāvīgi dauza ar rungām.

Par mazāko pārkāpumu mūs soda. Gadās, ka vācietim nākot, mēs nepaspējam laikā atvērt durvis (vācieši negrib pieskarties durvju rokturiem, baidoties no slimībām). Vācietis pavēl nolikt soliņu pie augstsprieguma dzeloņdrāšu žoga. Ar seju pret žogu vainīgajam piecas stundas jāstāv uz soliņa, paceltām rokām, bez kustēšanās. Kas rokas nolaiž, to sit, līdz visas ieslodzītā drēbes piemirkst asinīm.

Daudzi šādu sodu neiztur: stāv, stāv un nokrīt, lai no nesamaņas vairs neatmostos nekad. Uzraugs pieiet pie beigtā, pasper ar kāju un pavēl līķu vācējiem to pievākt.

Nereti mēs gribam nelaimīgo atvietot. Atvietotājs klusi pieiet pie vainīgā, atlaiž to, un pats nostājas uz soliņa. No pazīšanas nav ko baidīties: mēs visi atgādinām ģindeņus. Ja to uzzina uzraugi, tad to, kas nelaimīgo atvietoja, noliek blakus agrāk nosodītajam. Atvietotājam jāstāv desmit stundu. Parasti viņi mūsu vidū vairs neatgriežas.

Dažas ieslodzītās iet strādāt armijas virtuvē. Maldīgi domāt, ka šeit mēs varam paēst (strādājam ārpus nometnes īpaši ierīkotā darba nometnē). Par kartupeļa vai burkāna šķēlītes paņemšanu – nāve. Taču cilvēki, nedomādami par briesmām, nereti paņem kādu kartupeļu mizu. Par šo pārkāpumu virtuvē katru dienu daudzus nosit.

1944. gada rudenī nāves nometnei blakus ierīko kādu citu nometni, kurai apjoztās dzeloņdrātis nepiesātina ar elektrību. Mums par pārsteigumu tur novieto bēgļus no Baltijas republikām – šucmaņu, aizsargu ģimenes un citus tautas atkritumus. Mēs zinām – viņus šeit atdzinušas trulās, dzīvnieciskās bailes no taisnā soda un zeme, kas piesūkusies viņu noslepkavoto mocekļu asinīm. Vīri kopā ar sievām un bērniem ir nometnē. Kad mēs mēģinām ar tiem sarunāties, viņi uzpūtīgi saka:

- Jūs esat ieslodzītie, un mums aizliegts ar jums runāt.Kad vācieši viņus aplaupa tikpat pamatīgi kā mūs – tas notiek

apmēram nedēļas laikā – viņus novieto pie mums, „tautieši” par to

142


ir sašutuši. Viņi izvēl pārstāvi, kas jautā vācu priekšniecībai, kas ieradusies pie mums:

- Kāpēc mēs esam novietoti pie arestantiem? Vācietis atbild īsā runā, kas nodevējiem cērt asi kā pātagas

cirtieni. Ar viņiem sadzīvojam kā suns ar kaķi. Nu mūsu vidū ir zemiski ļaudis, kas kalpo ienaidniekam. Spiegi

ir labi paēduši. Šie netīrie cilvēki nav zaudējuši cilvēcīgo izskatu, bet tas šeit modina riebumu. Mums liekas, ka viņi barojas no mūsu asinīm.

Viņu izpriecu vakari ar vāciešiem notiek turpat barakās. Katrā barakā atrodas kāda mazāka telpa, kur dzīvo spiegi vai spiedzes.

Spiegu tuvumā mēs nerunājam, bet viņi nodod saviem kungiem katru mūsu kustību. Mūs soda par viņiem nepatīkamām kustībām. Nometnē redzami cilvēki nogrieztām ausīm, izdauzītām, iztecējušām acīm, izsistiem zobiem un sakropļotiem žokļiem.

Bet tie bēgļi, kas nepagūst iekļauties spiegos, pēc laika izskatā kļūst līdzīgi mums.

Veselākos un spēcīgākos no mums izlasa un aizsūta. Apsargi stāsta, ka tos sūtot darbos. Bet pēc kādām nedēļām daži aizsūtītie atgriežas sakropļotiem locekļiem. Viņi bez ieročiem dzīti frontes priekšējās līnijās. Tos, kas bēga Sarkanās Armijas pusē, nopļāva vācu ložmetēji. Lielākā daļa no viņiem krita.

Nāk laiks, kad arī līdz mums atnāk kara trokšņi. Neviens vairs nedomājam par nāvi. Izšķiršanās tuvojas. Artilērijas dārdi kļūst nepārtraukti. Sprādzienu saviļņotā zeme dreb. Jau redzam artilērijas lādiņu sprādzienu uzliesmojumus.

Pie mums sarodas daudz vāciešu. Mūs izsauc, sastāda rindās. Kāds vācietis jautā, kas grib palikt nometnē, kas - iet viņiem līdzi. Mēs nezinām, ko atbildēt. Baidāmies, ka palicējus nonāvēs.

Pēc īsa klusuma sakām, ka sekosim pavēlei. Tīfa un dizentērijas slimie paliek nometnē. Mūs puskailus

februāra sniegā un salā dzen kājām Vācijas iekšienē. Tai pašā dienā uzzinām, ka pēc mūsu aiziešanas nometnes

barakas aplietas ar benzīnu un aizdedzinātas ar visiem slimajiem.

143


Mūsu grupā ir 60 000 ieslodzīto. Bargajā salā daudzi nakts apmetnēs nosalst. Kas nespēj gājienam sekot aiz bada un nespēka, tam dzīvi izbeidz fašistu lodes.

Dažiem mums ir koka tupeles, dažiem nav pat to. Nelaimīgie kailās, aiz sala sarkani uztūkušās, kājas cenšas tīt dažādām skrandām, kas noplēstas mirušiem biedriem.

Desmit dienas mēs tā riņķojam tikai ap Dancigu. Visi ceļi, kas ved prom no pilsētas – slēgti. Mūs pastāvīgi pavada lielgabalu dārdoņa.

Naktīs mūs sadzen šķūņos. Pēdējā apmetne – šķūnis – netālu no Šturthauas pilsētas. Kad rītā pamostos, vienā pusē sev saskaitu piecus, otrā – septiņus līķus.

Pienāk arī mana kārta. Kājas vairs nejūtu līdz ceļiem. Staigāju kā uz stabiem. Pārņem nespēks, un es pakrītu.

Caur lēni krītošo sniegu redzu pie manis pienākošo vācieti. Viņš jau paceļ ieroci.

- Ak, vai tiešām vairs dzimteni neredzēšu?- kā murgos čukstu. Vācietis nolaiž ieroci un pieliecas man.- Kā, latviete? - viņš izsaucas latviešu valodā. - Jā, - es apstiprinu. Tas ir tautas nodevējs – latviešu šucmanis, bet man ir laimējies.

Viņš paņem mani, gabalu nes un ieliek kādos ratos. Dzirdu fašistu apspriedi un strīdus. Tad salasa visus nespēcīgos, tos vairs nenošauj, bet saliek ratos.

To dara tuvie Sarkanās Armijas lielgabalu dārdi. Mūs aizved līdz kādam klosterim un pamet klostera baznīcā. Mūķenes mūs paēdina ar siltu zupu. Bet nāve vairs neatstājas no mums; šeit atkal daudzi mirst.

Tad mūs aizved uz nometni Kokoškino, kas atrodas 12 km no Dancigas. No 60 000 ieslodzītiem esam palikuši tikai 20 000. Pārējie aizgājuši bojā briesmīgajā ceļā.

Šeit atkārtojas tās pašas mocības, kas Štuthofā. Tāpat dienu un nakti kūp krematorijas dūmenis, tāpat masām mirst cilvēki. Marta sākumā nometnei uzbrūk tīfa un holēras epidēmijas. Neslimojošos vācieši aizdzen uz frontes priekšējām līnijām – sev par bruņām.

144


Fronte pavisam tuvu. Lādiņi sāk krist tieši uz nometni. Kāds lādiņš sadauza nometnes virtuvi. Nu vairs nav arī melnās, ar visām zemēm vārītās biešu lapu zupas. Pārtiekam no nometnes samīdītā sniega.

Artilērijas dārdoņa kļūst nepārtraukta. Sprādzienu satricinājumos izbirst baraku logu rūtis, izgāžas durvis. Dažas barakas lādiņi pilnīgi sadragā. Arī starp mums ir kritušie un ievainotie.

Tad Sarkanās Armijas artilērija nometni sāk apšaudīt mazām granātām. Tās krīt taisni tur, kur atrodas vāciešu mītnes. Arī sarkanzvaigžņotās lidmašīnas apšauda tikai vācu mītnes. Mēs brīnāmies par šo precizitāti, bet saprotam: Sarkanās Armijas izlūki ir pastāstījuši, ka šeit atrodas nāves nometne.

Kādu rītu pie mums ierodas nometnes priekšnieks, kas uzaicina mūs sev līdz. Mēs kā vienā balsī atbildam, ka, lai ar mums notiek kas notikdams, mēs paliksim nometnē, jo neesam spējīgi paiet.

Drīz sākas spēcīgs padomju lidmašīnu uzbrukums. Vienu otru no bendēm nošauj ar klāja ieročiem. Ar to pietiek, lai zemcilvēki dzīvotu pastāvīgā panikā. Aizmirstot mūs, viņi aizbēg.

Baraku durvis un nometnes vārti paliek vaļā. Kas var kustēties, tas aiziet. Visapkārt mums vācu kareivji. Bet nezvēram jau izlauzti zobi: neviens vairs par mums neinteresējas.

Esmu saslimusi ar tīfu. Pusnesamaņā palieku nometnē. Piecpadsmit dienas dzīvoju ar sniegu vien. Barakās mūsu vidū ir

daudz līķu. Neviens vairs viņus nesavāc. 15. martā barakā ienāk Sarkanās Armijas izlūki. Saceļas milzīgs

troksnis. Katrs no mums kaut ko prasa – ūdeni, maizi vai vienkārši – glābiņu. Mums atnes prasīto. Pēc niecīgā daudzuma iebaudītā ēdiena atkal daudzi mirst. Bet palikušie – ejam uz dzīvi, nobeidz savu stāstu Gaujeniete.

Es skatos viņas sirmajos matos un man liekas – tie dreb gluži kā sidraba zirnekļa pavedieni rudens vējā.

- Stāstot man viss it kā otrreiz jāpārdzīvo, - viņa paskaidro. To neatcerēsies vien cilvēki, to atcerēsies cilvēce. Ka fašisms ir labāko cilvēku nāve, to redzēja visi. Ka fašisms ir tautu nāve, to redzējām mēs, visas Eiropas tautu piederīgie, kas izgājuši caur Vācijas nāves fabrikām. Ka fašisms ir civilizācijas un kultūras nāve – mēs zinām.

145


- Slava Sarkanajai Armijai, kas izglābusi cilvēces brīvību, kultūru un mūsu dzīvības!

A.CīrulisNr. 196. (16.12.1945.) – Nr. 201. (24.12.1945.)

„Zemgales Komunists”

Arī viņU NONāvēJA FAŠiSti

Hitleriskās Vācijas zaldāti, kas vēl tikai pirms dažām nedēļām cīnījās pret Sarkano Armiju, dažu sargkareivju pavadīti, garās kolonās tagad soļo uz gūstekņu nometnēm. No tā brīža, kad viņi nolika ieročus, tie atrodas padomju likumu aizsardzībā. Saņem vajadzīgo pārtiku un medicīnisko palīdzību. Viņi nes savas dienesta pakāpju un citas nozīmes. Ar aukstajiem ieročiem vienību priekšgalā soļo virsnieki. Pilsētas ielās bieži dzirdam pat viņu dziesmas.

Kā hitleriskie kara kalpi izturējās pret padomju gūstekņiem, par to varam lasīt vācu ļaundarību izmeklēšanas VĀK plašajos ziņojumos.

Arī šai rakstā lasītājus gribam iepazīstināt ar kāda padomju karagūstekņa drūmo likteni, kuru, kā tūkstošiem citus, nomocītu un badā izmērdētu, noslepkavoja fašistiskie bendes – šucmaņi un gestapovieši.

***

Zied ābeles un ķirši. Zilajās debesīs mirdz maija saule. Virmo sakarsušais gaiss.

Granīta pils uz ezera krasta. Te Gaujienas vidusskola. Citkārt skolnieku čalu pilnā celtne stāv klusa. Miris kāds skolotājs, kas bija ne vien skolnieku, bet arī apspiestās strādnieku šķiras draugs.

Roberts Paipala šodien nedomā par grāmatām. Klusā dārza stūrī viņš sasaucis skolnieku masu sapulci. Draugiem viņš runā kvēlus, dumpīgus vārdus. Tas ir izaicinājums vecajai pasaulei. Roberta mati izspūruši, citkārt sapņainās, rāmās acis deg. Viņa runa daudzus aizrauj. Brīvības vārdu viņš bieži met zēnu barā.

146


Otrā dienā skolas direktors zina visu. Viņš ilgi tirda Robertu, bet zēns sakniebj lūpas un klusē.

Direktors liek atsaukt uz skolu Roberta mātes māsu, pie kuras viņš dzīvo un kas maksā viņa skolas naudu.

- Mēs negribam audzināt komunistus! – kliedz direktors ienācējai pretim. – Šis puika no skolas ir jāizslēdz!

Tikai ar lielām lūgšanām Roberts var palikt skolā un turpināt mācības.

***

Taču dzīve kāpj saules kalnā. Viņš studē universitātē tautsaimniecību. Lai arī bieži viņam trūkst naudas un dažreiz jācieš bads, tomēr viņš ir apmierināts – krājas zināšanu spēks.

Naudu dažreiz atsūta jaunākais brālis Pēteris, kas strādā uz kāda tirdzniecības kuģa par kurinātāju. Bez tam viņš apgādā Robertu ar nelegālo literatūru, ko nereti atved no Ļeņingradas. Literatūru Pēteris izdala arī citiem strādniekiem.

Tad nāk nelaime. Buržujiskā policija pie Pētera atrod aizliegtās grāmatas. Roberts redz, ka bruņotie buržuju varas kalpi brāli aizved uz Centrālcietumu.

Pēteri notiesā uz vairākiem gadiem. Izbeidzas katra palīdzība no ārpuses. Robertam ir jāizstājas no augstskolas līdzekļu trūkuma dēļ.

Valsts iestāžu durvis viņam ir slēgtas, jo viņu skaita par komunistu. Viņš sasaiņo savas grāmatas un darba drēbes un brauc uz Jaunauci pie mātes māsas.

Viņš ir mežstrādnieks, grāvracis, laukstrādnieks. Brīvajos brīžos lasa Marksa „Kapitālu”, ko glabā aiz jumta spāres.

Pagasta aizsargi glūnīgi vēro viņa gaitas. …Dzīve ir šaura kā gliemežvāks. Pēc kāda laika izdodas tikt uz

dzelzceļa par konduktoru. Darbs šeit ir vieglāks, un Roberts vairāk var nodoties grāmatām. Līdztekus darbam viņš mācās arī Egles literatūras studijā.

Šauro dzīvi pāršķeļ 1941. gada 17. jūnijs. Roberts stāv Rīgas galvenās stacijas laukumā, vēro līksmos ļaudis un padomju tankus. Viņa zēna dienu sapņi sāk piepildīties.

147


Tad viņš brauc uz Jaunauci pie brāļa, drosmīgā lauku puiša, kas pirmais pie aizsargu nama mastā uzvilka sarkano brīvības karogu. Kopā ar brāli viņš šeit organizē padomju aktīvu un laukstrādnieku arodbiedrību.

Kad pagastā viss noorganizēts, viņš pāriet strādāt apriņķa laikraksta „Zemgales Komunists” redakcijā. Te viņš ir atbildīgā redaktora vietnieks.

***

Mierīgo darbu pārtrauc nodevīgais fašistu uzbrukums padomju zemei. Roberts deg cīņas nepacietībā un brīvprātīgi pieteicas cīnītāju rindās.

Kad izdod pēdējo „Zemgales Komunista” numuru, Roberts saka:- Tagad mēs aiziesim karot. Varbūt mēs atnāksim atpakaļ kā

kropļi, varbūt pavisam vairs neatnāksim, bet uzvara noteikti būs mūsu.

Drīz viņš jau cīnās frontē. Nokļuvis ielenkumā 10. augustā 1941. gadā, netālu no Peipusa ezera viņš krīt gūstā.

Gūstekņus dzen kājām uz Rīgu. Apavi noplīst, un daudzi paliek bez tiem. Neizsniedz arī pārtiku. Daudzi mirst aiz bada un slāpēm.

Rīgā Robertu ievieto Tērbatas ielas cietumā. Sākas gūstekņu masu slepkavības. Roberts kā stingumā gaida savu kārtu. Bada izmisums dara trulu.

Briesmīgās 1941./ 1942. gada ziemas janvārī Roberts aiz nespēka ir tuvu nāvei. Ejot pa kāpnēm, augšā var tikt tikai rāpus.

Beidzot, kad Roberts vairs neceļas no cietās cietumnieka lāvas, ārsts atļauj saņemt pienesumus. Stāvoklis nedaudz uzlabojas. Roberts sūta piederīgajiem veļā iešūtas zīmītes, kurās ir tikai trīs vārdi: „Maizi, maizi, maizi!”

***

1942. gada 1. maijā Robertu pārsūta uz Jelgavas cietumu. Pēc ilgām pūlēm viņa dzīves biedre dabū tikšanās atļauju.

Abus šķir biezs stiepļu žogs. Tuvinieki viens otram liekas kā miglā. Bet aiz sievas muguras cementa klonā cietus soļus sper uzraugs.

148


Roberts ir pavisam uztraukts. Acis kļūst valgas, un asaras vairs nav valdāmas. Smags, mocošs klusums. Sekundes rit smagi, bet ātri, jo katra it kā dun apziņā: „Laiks iet. Laiks iet.”

Klusumu izbeidz gluži parasta saruna par saimniecību. Kā degošs vilnis apņem sirdi, kad runā par mazo Āri – mīļo dēlu.

- Man ir tik daudz Tev ko teikt, - Roberts mulsumā saka, - bet tagad nevaru nekā.

Tad atjēdzas, stāsta par gūstā krišanu un cietumu, par daudzu biedru bada nāvi, par paša bada mokām.

Tā bija pēdējā tikšanās.

***

1942.gada 17. oktobris. Pie cietuma piebrauc liels, zils autobuss. No vārtiem līdz mašīnai nostājas šucmaņu rindas. Tad vārti atveras. Pagalmā, cietumsargu ķēžu ieslēgta, stāv grupa bālu gūstekņu. Kāds šucmanis cietu balsi saka, ka izsauktos nosūtīs uz Rīgu un nodos vācu komandanta rīcībā.

To cietumnieki dzirdējuši jau daudzreiz. Tā saka visiem, kas lemti pēdējam ceļam.

- Lai dzīvo Padomju Savienība! – kāds kliedz, un vārdi skan vareni un gaiši.

Tas ir Roberts. Viņam tūliņ atsaucas kāds cits:- Nāvi fašistiem!Šie saucieni šucmaņus ķer kā pliķis. Naidpilna pavēle liek doties

uz mašīnu. Divdesmit astoņi mocekļi sāk grūto ceļu. Sitienu pavadīti, pa vienam tie iet uz autobusu. Tur katram

sasien rokas. Kad visi sadzīti mašīnā, šucmaņi drošāk var izgāzt savu naidu. Nāviniekus dauza līdz nesamaņai.

Pārņem skaudras, apziņu plosošas šausmas. Grūti mirst cerības, tās vēl grib tverties šaubās: vai tiešām ienaidnieks ir tik zemisks, ka nonāvēs aizsargāties nespējīgus, sasietus gūstekņus?

Netālu no cietuma, augstā bēniņu logā parādās bāla sieviete. Viņas seja raustās sāpēs. Ķermenis ietrīsas un sakņūp uz palodzes.

Atkal aizveda!Un vēl cauri asarām, cauri motora dūkoņai viņa no slēgtā auto

dzird šucmaņu riebīgās, zvēriskās lamas un sitienu trokšņus.

149


Šai sievietei vīrs moku ceļā aizvests jau sen. Šodien augstajā logā dežūrē viņa. Rītdien šeit cietumu vēros kāda cita. Katru nāvinieku, katru viņu vaidu un asiņu lāsi viņas grib saskaitīt. Viņas zina: reiz nāks diena, kad slepkavu priekšā cels lielo asaru un asiņu rēķinu.

Mašīna brauc pa Rīgas šoseju, tad nogriežas meža ceļā un apstājas. Automobili ielenc slepkavu bars, kas jau gaidījis mežā. Pa vienam triec ārā sadauzītus, asiņojošām sejām, tikko pusdzīvus nāviniekus.

Biezoknī jau gaida kapi. Kādai gūstekņu grupai pavēlēts tos izrakt jau vakar.

Roberta apziņā viss griežas un jūk. Nu vairs nav nekādu cerību. Tik doma grūta un vienmuļa kā izmisums: es taču esmu gūsteknis, vai tiešām fašisti…? Šausmas nerada tikai bailes par savu dzīvību, vairāk doma par visa cilvēcīgā nāvi.

Meža klusumā kliedzieni un šāvieni. Tad – satricinošs miers.

***

Jelgavas politpārvalde. Kancelejā ieiet kāda kalsna sieviete, pelnu pelēku seju. Viņa jautā:

- Vai es kaut ko varētu dabūt zināt par savu vīru Robertu Paipalu?- Ko Jūs gribat zināt? – viņā saltu skatu veras resns vācietis. - Kur viņš palicis? Esmu tik daudz viņu meklējusi… - sievas balss

skan gurdi un aizlauzti. Liekas, ka to smacētu kapu smilts. - Šodien nē, kādu citu reizi, - skan izvairīga atbilde. - Es gan gribētu zināt. Man tik tālu mājas…Tad vācietis pārlasa kādu papīru un paziņo, ka viņas vīrs miris.

Bet, lai nebēdājot, par ģimeni tikšot gādāts. Sievas acīm pietrūkst gaismas, uz mirkli viņa zaudē samaņu.

Atguvusies viņa ātri, cik vien varēdama, steidzas ārā no šīs briesmīgās mājas. „Nekad nekā es negribēšu no šīm asiņainajām rokām,” viņa domā. Cieti un sveši liekas pašas soļi. Bet sāpēs un mēmā izmisumā dzimst tvirtā atziņa – izturēt un nepiedot.

150


***

Un šodien, kad nebeidzamas fašistu gūstekņu rindas iet cauri izpostītajai pilsētai, liekas, drēbes tiem klāj ne ceļa putekļi, bet to kapu smiltis, kurus viņi atstājuši visās Eiropas malās.

„ZK” Nr.86., 1945. g. 5. Jūnijs

Jānis Budris

KO eS PieredzēJU NāveS NOMetNē vāciJā?

Uz vāciju

1944. gada jūnijs Salaspils koncentrācijas nometnē. Jau ilgāku laiku aiz Daugavas dzirdama lielgabalu dunoņa. Noprotams, ka fronte vairs nav tālu. atbrīvotāja Sarkanā Armija tuvojas.

Ko darīs ar mums – ieslodzītajiem? Vai iznīcinās, vai vedīs uz Vāciju? Šie jautājumi tagad dzirdami visā nometnē.

Jūlija sākumā mūs vairs darbos nedzen. Pēc gestapo ( Vācijas slepenās valsts policijas) sastādītiem sarakstiem tiekam izsaukti un pārbaudīti. Tad mūs sablīvē barakās, kurām visapkārt stāv bruņoti SD vīri.

Cilvēku ļoti daudz. Gaiss neciešami smacīgs, bet no barakām mūs vairs neizlaiž. Klīst baumas, ka ceļš uz Vāciju jau nogriezts, ka nav iespējams mūs vairs izvest. Vīru skatos lasāms baigais jautājums: kas būs?

Tā paiet dienas piecas. Beidzot tomēr jau no agra rīta mūs izdzen nometnes laukumā. Atkal skaita, atkal rindo, sit ar nūjām un dzenā. Atņem visus katliņus, traukus, nažus, bārdas nažus un labākos apģērba gabalus.

Sākas gājiens. Esam ap tūkstoš cilvēku. Stacijā mūs sadzen vagonos – pa sešdesmit un vairāk katrā.

151


Gaiss drīz kļūst nepanesami sutīgs – ir pats vasaras vidus. Bet durvis un logi ciet- aizskrūvēti, aiznagloti, dzeloņdrātīm aizrežģoti.

Ar paslēptiem nažiem, ko neatrada SD vīri, izgriežam vagona sienā spraugas – gribam vērot ceļu.

Lai kā cenšamies uzturēt možu garastāvokli, tomēr katrs nojauš, ka braucam pretim baigai, nezināmai nākotnei – uz Vāciju, uz fašisma citadeli.

Tumsā izbraucam cauri Jelgava. Tālāk vilciens dodas Liepājas virzienā, bet ne uz Meiteni. Noprotam, ka tur jau ceļš ir slēgts. Brīvība ir tik tuvu, bet mūs ved verdzībā.

Priekule, Kretinga, Klaipēda, Tilzīte. Dienas tveicīgas. Mēs gurstam aiz nespēka un slāpēm.

Dodiet mums ūdeni! - sakām SD vīriem. Priekš komunistiem šeit ūdens nav! Slāpstat nost, jūs, bandīti! –

tie kliedz un lamājas. Daudzi jau saslimuši. Ceļa grūtības visiem uzspiedušas savu zīmi:

bālas sejas, iekritušās acīs bezcerība. Ščecina. Hamburga - galamērķis. Milzu pilsēta, bet tagad tikai

drupu kaudze. Sabiedroto lidotāji veikuši savu. Gar dzelzceļa malām vāļājas sasistas lokomotīves. Te darbojušies gigantiski spēki: milzu dzelzs stieņi sagriezti spirālēs. Vagonu drupas, izjaukti tilti, nevienas veselas ēkas.

Skatāmies un saprotam: šis dragājošais spēks sagraus fašismu, atnesīs brīvību mums, visām tautām, visai cilvēcei.

vācu rīcībā

Lēni kustas vilciens pa nedrošo uzbērumu un apstājas tālu pilsētas nomalē. Mums pavēl izkāpt. Esam nometnē.

Visapkārt elektrizēts dzeloņdrāšu žogs. Lielu suņu pavadībā ap to staigā mašīnpistolēm bruņoti sargi. Tagad esam vācu rīcībā. To tūliņ arī sajūtam: nūjas netiek taupītas. Briesmoņi lamājas un kliedz katram tik labi pazīstamo: „Los! Los!”

Vērojam savus likteņbiedrus, kas šeit atvesti jau pirms mums. Uzkrītoši, ka ieslodzītajiem pa galvas vidu ar matu mašīnu

152


izdzīta stiga. Vēlāk uzzinājām, ka paši arestētie to iesaukuši par „Hindenburga aleju”.

Daudziem ir strīpainie cietumnieku uzvalki, bet kam civilapģērbs, tam pār muguru un cepuri ar sarkanu krāsu pārvilkts krusts un strīpa pār biksēm.

Šeit ir visu Eiropas tautu piederīgie. Redzam pat Amerikas nēģerus. Staigā arī vesela grupa franču garīdznieku vēl savos amata tērpos – kardināli un bīskapi.

Skaitīšana beigusies. Mūs sadzen kādas ēkas pagalmā. Tur mums nogriež matus un apskata mantas. Vienam otram vēl ir līzi no Latvijas cūkas gaļa. To atņem.

Sevišķi centīgs ir kāds feldfēbelis. Katram viņš uzprasa: Hast du Speck?Kādam jaunam zēnam, vandoties pa sainīti, atrod gabaliņu

gaļas. To tūliņ pievāc un ņirgādamies saka:Puisi, puisi, tā tev Vācijā ļoti pietrūks!Mati ar neasām matu mašīnām ir kaut kā noplūkāti. Tagad uz

pirti. Tur atņem visu, kas vēl palicis. Caur pireti jāiet ļoti ātri. Mazgāties nemaz neļauj. Izejot vairs

neatdod mūsu drēbes un apavus, bet vecas skrandas ar krustiem uz muguras un koka tupeles. Esam vācu kultūras dzīvie liecinieki – skarndās un koka tupelēs.

Viss jādara ļoti ātri. Nemitīgi mūs uzmudina sitieniem. Vīri ar gumijas nūjām stāv visos stūros. Nelaimīgs ir tas, kas nokļūst viņiem par tuvu. Tad sitieni birst kā krusa pa nelaimīgā galvu un muguru.

Sētā redzamas karātavas – Vācijas nometņu obligātais piederums. Cilvēkus kar par visu ko – par „nestrādāšanu”, disciplīnas pārkāpumiem, un arī vienkārši tāpēc, lai sarīkotu uzbudinošus skatus esesiešu virsniekiem.

Runājam ar ieslodzītajiem vācu biedriem. Tie paskaidro, ka cilvēka dzīvībai šeit nav nekādas vērtības – pakar, nosit, noindē gāzu kamerās, dzīvus samet bedrēs, aplaista ar benzīnu un sadedzina.

Nepaiet ilgs laiks, un mēs pārliecināmies, ka tā ir taisnība.Atkal mūs sastāda rindās, atkal skaita. Beidzot atdala no

atvestajiem latviešiem 450 cilvēku. Visiem liek uzvilkt strīpainos

153


cietumnieku uzvalkus, koka tupeles un sadzen vagonos – sūtīšot darbā.

Pēc vairāku dienu bezgala grūta brauciena piesmakušos vagonos nonākam Buhenvaldes koncentrācijas nometnē.

vainīgs vai nevainīgs – šeit ir tava tēvuzeme

Buhenvalde pie Veimāras ir viena no Vācijas centrālajām nometnēm, kurā atradās ap 90 000 ieslodzīto. Uz vārtiem drausmīgais uzraksts – Schuldig oder unschuldig – hier ist dein Vaterland.(vainīgs vai nevainīgs – šeit ir tava tēvuzeme).

Atkal rindošana, skaitīšana, dauzīšana. Pēc pirts – karantīnas barakās. Uz krūtīm un biksēm katram uzšuj numuru un sarkanu trijstūri ar tautības nosaukuma pirmo burtu: krieviem – R, angļiem – E, beļģiem – B, latviešiem – L utt. Tā apzīmētus visus arī nofotografē.

Buhenvaldē mūs tomēr nepatur, bet sūta tālāk. Pēc triju dienu brauciena ar vilcienu nonākam Cvībergā, Buhenvaldes palīgnometnē, 6 km no Halberštates pilsētas.

Šī nometne atrodas triju kalnu iežogotā ielejā. Īsta bedre. Vācieši šeit sākuši rakt tuneli apakšzemes lidmašīnu fabrikas būvei. To, protams, nepabeidza, jo darbus pārtrauca sabiedroto armijas tuvošanās. Bet zem kalna izraktais ap 5 kvadrātkilometri lielais tunelis kļuva par visu Eiropas tautu kopēju moku vietu.

Sākas dzīve šajā derausmīgajā vietā. Ne dzīve, bet – iznīkšana. Jau pulksten četros no rīta mūs izdzen laukumā un sadala grupās,

saprotams, ar nūju palīdzību. Grupai, kurā es nokļuvu, jābūvē ap kalnu dzelzceļš. Mūsu

uzdevums ar kapļiem dzīt zem gulšņiem akmeņu šķembas. Darba laiks – divpadsmit stundas. Uz 12 cilvēkiem četri uzraugi, kas seko, lai mēs strādātu ar lielāko piepūli: sargs – esesietis, meistars, meistara palīgs un priekšstrādnieks no pašiem apcietinātajiem, kāds vācietis – kriminālnoziedznieks. Visi šie vīri bruņoti nūjām. Tie redz katru mūsu kustību. Apstāties, atliekt nolīkušo muguru – neatļauj.

154


Rokas, smagos kapļus cilājot, kļūst tulznainas, bet uzraugiem liekas, ka mēs tomēr strādājam par maz. Tie kliedz uz mums, lamā par nolādētiem suņiem, sit ar nūjām.

Cilvēki, kas šeit strādā jau ilgāku laiku, tā novārguši, ka nogurst jau pēc dažām stundām. Kapļi cilājas aizvien gausāk, toties sitieni pa mūsu galvām kļūst arvien spēcīgāki.

Man blakus strādā sirms vīrs, kāds franču armijas majors. Redzu, ka viņa spēki jau galīgi izsīkuši. Kaplis izslīd viņam no rokām. Meistars lamājas, nosit veco virsnieku gar zemi un spārda ar kājām.

Līdz nāvei nogurušais vecais vīrs uzraušas ceļos un lūdzas:Meistara kungs, atļaujiet kaut dažas minūtes atpūsties! Es vairs

nevaru, nav spēka. Vācieša seja savelkas ļaunā priekā. Augšā! Augšā! – viņš kliedz. - Te nav atpūtas vieta. Un sper atkal

ar kāju. Duismas un īgnums pārņem mūs visus. Nosist šo nelieti! Bet par

to tiktu pakārti piecdesmit mūsu biedri. Drīz vien jau mēs vairs neredzējām veco franču virsnieku. Viņš

bija miris – nosists, nomocīts. Darbs rit tālāk. Jo dienas, jo mūsu rindas kļūst retākas. Tuvojas

ziema. Laiks lietains un drēgns, pa starpām krīt sniegs. Mēs saprotam – tā ir pēdējā kara ziema, diemžēl, pēdējā arī daudziem no mums.

Maizes normu samazina aizvien mazāku. Zupa ir vairs tikai kartupeļu mizas ūdenī. Bet darbā dzen un triec ar vēl jo lielāku niknumu.

Nometnē nav ūdens, nav kur nomazgāties. Veļa ir tā pati, ko saņēmām, iebraucot Vācijā. Tā noplīst uz muguras. Esam novājējuši, kukaiņu pilni, netīri. Cilvēki kļuvuši ēnām līdzīgi.

Vācieši izdomā mums dažādas mocības. Rītos un vakaros trīs stundas un ilgāk jāstāv nometnes laukumā lietū, salā, sniegā un vējā. Sevišķi ilgi pārbaudes ievelkas vakaros. No darba atgriežamies septiņos, bet laukā mūs notur pat līdz vienpadsmitiem.

Cilvēki nevar nostāvēt. Daudzi bezspēkā sabrūk. Citiem biedriem tie nešus jāaiznes uz barakām, kas ir ļaužu pieblīvētas un neizsakāmi netīras.

155


Aukstas un drūmas ziemas dienas. Tumsā izejam darbā, tumsā atgriežamies. Tie, kas strādā tunelī, nemaz vairs sauli neredz. Naktīs - barakās, dienās viņus sadzen tuneļa tumšajā rīklē. Strādā arī nakts maiņas.

Nespēkā ļimst paši stiprākie vīri. Drēbes ziemai nav piemērotas. Bads un sals pļauj īstu nāves pļauju. No pieciem tūkstošiem cilvēku ik diennakti mirst ap divi simti.

Sāk pietrūkt strādnieku. Barakas paliek tukšas, līdz atkal no Buhenvaldes pienāk jauns sūtījums nāvei nolemto.

Novēroju, ka cilvēks šeit var iztirēt apmēram pusotru mēnesi. Tad ir beigas. Pēdējā dzīvības sula izsūkta, un neizbēgami iestājas nāve.

Tumšajos ziemas vakaros vērojami skati, kuri katram, kas nav galīgi pazaudējis cilvēcību, liek nodrebēt līdz sirds dziļumiem.

Lēni velkas ieslodzīto kolonas pa slideno ceļu. Nogurušie ļaudis nes vēl savus biedrus, kas nav varējuši izturēt garo darba dienu un sitienus. Tie ir jau miruši vai vēl tikai ar vājām dzīvības zīmēm. Arī paši nesēji ir tuvu nāvei.

Daudzi tunelī saindējušies ar gāzēm. Pa muti tiem krīt zaļas putas. Kad nesējiem pietrūkst spēka, slimos noliek uz sasalušās, sniegainās zemes, lai kaut drusciņ atpūstos. Bet esesietis sit ar šautenes laidni un dzen uz priekšu.

Nometnē galīgi novārgušos ievieto slimnīcas barakā, kur tie saņem vēl samazinātu tā jau trūcīgo ēdiena devu. Parasti otrā vai trešā dienā slimais ir jau miris.

Mirušos sasviež kaudzē. Nometnes tuvumā izraktas milzu bedres. Vakaros pēc darba mums miružie jāaiznes un jāsamet šajās bedrēs. Dienā nomocījušies, tikko spēdami pakustēt, nesam savu biedru līķus, krītam, klūpam, baramies.

Savām acīm nevar ticēt, kādi izskatās šie mirušie: nevienas muskuļu šķiedras, tikai kauli, kam pāri pārvikta āda.

Neganti briesmoņi ir vācu meistari un esesieši. Tikko kāds, bada un pārcilvēciska darba nomocīts, pakrīt, tie novārgušo nekavējoties sit ar kokiem pa galvu, seju, muguru, kamēr cilvēks vairs nekustas.

Sadauzīto atstāj guļot sniegā līdz vakaram, kad tas citiem jāaiznes uz nometni. Parasti nelaimīgais nomirst jau ceļā.

156


Vācijas nometņu likums ir tāds: kas pakritis, tas miris, bet, ja ir vēl mazliet dzīvība, tad esesietis vai meistars no tās atbrīvo ar nūjas sitieniem.

Sitamos kokus vācietis daudz neizmeklē. Viņš uzbrūk apcietinātajam ar to, kas pirmais gadās pie rokas: dēļa gals, nolauzts miets vai cits kaut kas. Notiek arī tā, ka sitamais salūzt. Tad briesmonis lādēdamies meklē citu. Liekas, ka tik neģēlīgi var būt tikai primitīvi, neizglītoti cilvēki, bet tas nav tiesa. Jo „izglītotāks” ir kāds vācu fašists un jo augstāku stāvokli tas ieņem, jo tas ir negantāks un neģēlīgāks.

Atceros šādus gadījumus. Mūsu darba kolona pašlaik izkrāvusi no vagoniem kokmateriālus un pārnes tos uz būves vietu. Soļojam diezgan ātri ar smagajām nastām plecos. Tieši šajā laikā brauc garām visu būvju vadītājs – galvenais inženieris. Auto apstājas. Lielā steigā viņš metas ārā, paķer no zemes dēļa galu, uzbrūk mums sizdams pa galvām un visu laiku kliedz:

Ātrāk, ātrāk, nogurusī kolona!Izkraujam no vagoniem ogles. Kāds vecāks vīrs saslimst. Ļaujam

viņam vagona stūrī mazliet atpūsties. Nepamanām, ka pienāk kāds augstas pakāpes esesiešu virsnieks. Ieraudzījis slimo, tas metas vagonā un ar koku veco vīru sit tik ilgi, kamēr tas zaudē samaņu. Galva asiņo, tā pārsista vairākās vietās. Drīz vien sadauzītais mirst.

Šādi gadījumi notiek katru dienu. Un mēs zinām: ja kāds nokļūst esesiešu augstāko virsnieku rokās, tas dzīvs vairs nepaliek.

Tāda ir fašistu augstākā „inteliģence”, kas piesūkusies nacionālsociālisma mācības. Citi cilvēki viņiem ir tikai vergi, kam jāstrādā tikmēr, kamēr spēki izlietoti. Tad tos – nosit.

Ārpus nometnes mūs sit un moca SS sargi un meistari, bet nometnē – nometnes policisti, kas izraudzīti no kriminālnoziedznieku vidus. Viņi paši ir ieslodzītie, bet nēsā uz rokas lentu ar uzrakstu „Lagerschutz”.

Šie deģenerāti ir īstie esesiešu kalpi un sit pārējos ar vēl lielāku niknumu, nekā paši SS vīri. Par to viņi labi paēduši un apģērbušies.

Nometnes policistu vecākais ir kāds Klaipēdas vācietis – kriminālnoziedznbieks. Liekas, viņā sakopots viss ļaunais, kas vien var cilvēkā būt. Viņš apmācījis vilku sugas suni un rīda to virsū

157


apcietinātajiem. Suns sagrābj cilvēku, nogāž gar zemi, plosa un kož. Piesteidzas arī pats saimnieks, un sākas nežēlīga sišana.

Esesieši ir noorganizējuši visu tā, lai apcietinātos varētu galīgi izsūkt un jo ātrāk nobeigt. Katrs, kas iedomājas pateikt kaut vienu vārdu pretim meistaram vai sargam, tiek atzīts par nometnes disciplīnas grāvēju, tādēļ to pakar.

Pakar arī visus tos, kas, nevarēdami vairs izturēt briesmīgo dzīvi, mēģina bēgt, bet tiek atkal saķerti.

Kad nometnē notiek kāršana, tad visus apcietinātos sadzen skatīties. Ieslodzītajiem pašiem liek kārt savus biedrus, bet, ja kāds atsakās, tad to pakar pašu.

Neskatoties uz to, politisko ieslodzīto starpā ir noruna - nekad nepalikt par bendi. Šo norunu arī godam pilda: neviens politiskais ieslodzītais nav kļuvis par noziedznieku.

1944. /45. gada ziema ir pēdējā mūsu verdzības ziema. Bet tā ir drausmīga. Līķu kaudzes kļūst arvien lielākas, gājiens ar kastēm, kurās aiznes mirušos – aizvien garāks. Bedres aiz nometnes pieņem milzu apmērus. Tās ir visu Eiropas tautu kaps.

Mūsu rindas kļūst arvien retākas. Arī latviešu nometnē palicis pavisam maz. Krīt strādnieki, krīt inteliģenti.

Grūtā darba un bada nomocīts, marta mēnesī mirst Pūres izmēģinājumu stacijas direktors, agronoms Grīslis, aprīlī – Garozes pagasta skolotājs Frišmanis, strādnieks Brikmanis no Rīgas, Valsts Konservatorijas vijoļu klases audzēknis Gūtmanis, mehāniķis Krasts no Vidzemes un vēl daudzi daudzi citi.

Tuvojas pavasaris. Sarkanā Armija un sabiedroto armijas jau dziļi iespiedušās Vācijā, bet mūsu nometnē viss rit pa vecam. Tikai mirušo ar katru dienu ir vairāk.

Beidzot mūs darbā vairs nedzen. Baidās, ka nebēgam, jo sabiedrotie ir jau pārāk tuvu. Nometnē klīst baumas, ka mūs atstās uz vietas līdz sabiedroto karaspēka atnākšanai. Šīs ilūzijas izkliedē nometnes komandants, pārbaudē paziņodams, ka tas, kas domā, ka mūs nodos sabiedroto rokās, ir idiots.

Seko rīkojums nostāties uz laukuma pa tautībām. Mūs formē evakuācijai.

158


No 450 latviešiem palikuši tikai 60. Pārējie - miruši vai atrodas slimi barakās.

Sarindo gājiena kolonas pa seši simti cilvēku katrā. Saulei rietot, izejam pa nometnes vārtiem, bet mūsu slimie biedri paliek barakās.

Palikušo vidū fotogrāfs Fridrihsons no Jelgavas, strādnieks Grasmanis no Tērvetes, Kušķis un Ivanovs no Rīgas, Daugavpils uzņēmuma kadru daļas vadītājs Antiņš un citi.

Gājiens notiek tikai naktīs, katru nakti noejot apmēram 40 kilometru. Pārtiku samazina. Cilvēki nespēj izturēt, nogurst un nokrīt ceļmalā. Aizmugurē dzirdami šāvieni. Tur esesieši apšauj pakritušos.

Straujā gaitā mūsu gājienam seko sabiedroto armijas daļas. tuvumā krīt pat granātas, bet esesieši mūs triec uz priekšu.

Mūs pārlido sabiedroto lidmašīnas, bet neuzbrūk, jo redz, kas mēs esam. Tagad gājiens turpinās arī dienās. Arvien vairāk ir nespēkā saļimušo. Pēc kāda atpūtas brīža daudzi vairs nevar piecelties. SS vīri spārda tos ar kājām un sauc:

Augšā! Augšā!Bet, kad viņi neceļas, nobeidz tos ar šāvieniem pakausī. Neviens

nevaimanā un neraud. Tikai izmisušās acis neizmērojamās skumjās raugās uz slepkavām. Šajos skatos lasāms viss par bezgalīgo netaisnību un pārestībām. Tā mirst ļaudis, kuru ciešanas gājušas pāri cilvēku spēkiem.

Gājiens turpinās. Jūtam, ka tālu vairs neaiziesim: arī mūs panāks nāve. Jelgavnieks Albiņš ir jau gluži pie beigām:

Ardievu, biedri! Sveiciniet dzimteni! – viņš saka un nespēkā nokrīt ceļmalā.

SS vīri kļūst arvien nekrietnāki. Viņi vairs negaida, kamēr cilvēks pakrīt, bet tos, kas jau drusku streipuļo, izrauj no rindas, iegrūž grāvī un nobeidz ar šāvienu pakausī.

Arī es jūtu, ka tālu vairs netikšu, spēki ir galā, un arī mani sagaida šāviens pakausī.

Vai tad tiešām nav izejas? Jābēg! Jābēg no slepkavām!

159


glābšanās

Mūsu ceļš iet caur mežu. Esesieši atkal šauj sagurušos biedrus. Izdevīgā brīdī metos pāri grāvim mežā. Atskan šāvieni. Uz priekšu! Tikai uz priekšu!

Skrienu jau kādu kilometru bez apstājas. Tad mazliet piestāju. Kāds nāk. Izrādās – tie divi biedri, kas arī izbēguši. Tie ir Brauska no Rīgas un Jurcevs no Jelgavas. Esam glābti!

Steigšus dodamies tālāk mežā. Tikai pret vakaru liekamies atpūsties un noguļam līdz otram rītam.

Kauju troksnis dzirdams jau ļoti tuvu. Lai gan esam izsalkuši un noguruši, iet nekur nedrīkstam savu svītraino tērpu dēļ. Guļam cieši piespiedušies viens otram, lai nenosaltu.

Tā paiet dienas piecas, sešas. Te dzirdam – sarunājas vācieši. Tie nostādījuši savu artilēriju 50 metrus no mums un apšauda sabiedrotos. Iedegas kauja.

Pēkšņi sajūtu sitienu, tad arī sāpes labās kājas celī. Esmu ievainots. Plūst asinis. Ceļgalā iedūrusies šāviņa šķemba. Izrauju to, un biedri palīdz apturēt asiņošanu.

Artilērijas uguns kļūst arvien spēcīgāka. Pierunāju biedrus glābties un doties tālāk. Tad palieku viens.

Drausmīgās mokās paiet divas dienas un naktis. Beidzot mani atrod kāds latvietis no Grobiņas, kas arī izsūtīts darbos uz Vāciju.

Vācieši padzīti. Šeit amerikāņi. Mani nogādā tuvējās pilsētiņas slimnīcā. Pa to laiku atgājušo amerikāņu vietā ienākusi Sarkanā Armija.

Kad atgūstu samaņu, redzu jaunu sievieti kara uniformā. Uz jautājumu, kur esmu, saņemu laipnu atbildi:

Esat pie savējiem!Tagad saprotu: Sarkanā Armija glābusi mani, glābusi visas

Eiropas tautas no briesmīgām ciešanām un iznīcības, ko tām nesa fašistiskie zvēri.

Z.K. Nr. 172. – 177.

160


KUr ierAKStīS MANA tēvA vārdU?

ARVĪDS CELMIŅŠ

Manu tēvu, Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta (Leimaņu) zemnieku, bijušo latvju strēlnieku (5.Zemgales pulks), brīvības cīņu dalībnieku nošāva 1941.gada jūlijā. Vienkārši – paņēma un nošāva. Kad paaugos, centos noskaidrot iemeslus. Uzzināju tikai to, ka tēvs nekad nav sastāvējis ne partijās, ne organizācijās, nepilngadīgs brīvprātīgi iestājies latviešu strēlniekos, piedalījies Ziemassvētku kaujās, cīnījies Latvijas atbrīvošanas armijā - par to viņam piešķirta Goda zīme un liels augļu dārzs, kur vēlāk rosījās vectēvs ar savu bišu dravu. Viens nošaušanas iemesls bija nesen nopirktais velosipēds, jo, mūsmājās iebrūkot, pirmais pašaizsardzībnieku sauciens bija: “Riteni atdodiet!”

161


PērKONA lietUS NOSKAlOJA…

Par tēva noslepkavošanu Krievija kompensāciju nemaksās; Vācija – tāpat, jo ne jau vācieši tēvu nogalināja, bet gan latvju bāleliņi. Iznāk, ka man kompensācija pienāktos no Latvijas valdības. Gatavojos par to rakstīt Valsts prezidentei, bet tad pārdomāju – nerausti tīģeri aiz astes!

Mana drauga Visvalža Meira tēvs palika dzīvs – Embūtes un Vaiņodes pašaizsardzībnieki braukuši viņu šaut, bet mašīna iestigusi puvainajā ceļā, un drauga tētis palicis dzīvs. Vēlāk paši iecerēto upuri izrājuši: “Ko tu. Meiri, ceļu nesalabo! Šoreiz izspruki, nākamreiz – diezin vai!”

162


Drauga tētis izsprucis, jo rudens pusē vācu varas iestādes piebremzēja izrēķināšanos kaimiņu vidū – profesionāļi šāvēji bija nepieciešami citur – Baltkrievijā, Ļeņingradas apkārtnē, vēlāk frontē.

Tagad tie paši un viņu pēcnieki iecerējuši Koknesē, aiz Daugavas, Likteņdārzu ierīkot, kur katram būšot iestādīts savs koks un arī memoriālā plāksne - uz mūžīgiem laikiem.

Mana tēva vārda tur nebūs. Bet vai būs nīkrācnieku Mamju ģimenes – tēva, mātes un piecgadīgās meitenes vārdi? Ģimeni iznīcināja 1941.gada jūlijā Nīkrāces pagastā. Tā esot bijusi “kļūda”. Tātad – arī viņu vārdi netiks minēti. Bet kā ar “kļūdas” autoriem? Laikam jau būšot ierakstīti - esot politiski represēti.

Vai Likteņdārzā atradīsies vieta arī tiem 178 tautiešiem, kurus nošāva Jelgavas mežā pie Sieramuižas? Vai ēdolniekam Fricim Jermalovam un snēpelniekam Albertam Zeberiņam, kuriem pašaizsardzībnieku lodes nāvi atnesa tieši dzimšanas dienā? Vai mediķim Ernestam Tintem, kam tikko apritējuši 20 gadu, kad par Hipokrāta zvēresta godpilnu izpildi “vietējie kadri” viņam izlēma nāves sodu (04.07.1941.)? Nedaudz vēlāk nošāva Alfrēdu Bulavu. Arī viņa mūžs apklusa, tikko sasniedzis divus gadu desmitus.

Iespējams, ka sarakstā iemūžinās Osvalda Ārgaļa vārdu. Bet viņa konvojētie Zasas pamatskolas skolotāja Kāsīte un Zasas vetklīnikas šoferis Leonards Lucs tā arī paliks Pelītes upītes krastos pie Jēkabpils. Tur tajā reizē esot nošāvuši ap 70 cilvēku. Kur iegravēsim nošauto vārdus?

Viņu un daudzu citu. Un ebreju! Vēl šodien gados vecāki līvānieši atceras Zoroha Cukermana ģimeni. Viņus nošāva, jo daži alka asiņu un, protams, arī Cukermanu mantas. Bet tagad daudziem kriminālnoziedzniekiem dāsni piedēvē “politiski represētā” statusu Benno Heimansona, Kuldīgas vidusskolas absolventa, vārdu plāksnē noteikti neatradīsim, bet kā būs ar Valdi Granovski, Juri Krišjāni, Fībiku, brāliem Briķeriem, kuri 1941.gada vasarā tik naski cilāja plintes un izdzēsa ne mazums dzīvību? Lai nerastos pārpratumi, drošības labad silti iesaku painteresēties šādā iestādē: Ofifice of Special Investigutions, 1001 G Street N W Suite 1001, Washington,

163


SC, 20530. Tur diezgan precīzi atradīsim arī tos uzvārdus, kurus vairākiem mūsējiem šķiet nepieciešams ievietot, bet cilvēcības vārdā viņu uzvārds ierakstīts pavisam citā sarakstā.

Ja nu esam tik padevīgi ASV pakalpiņi, tad palūgsim arī šoreiz viņu padomu un tikai tad kalsim memoriālās plāksnes. Bet ko gan citu sagaidīs no bendēm un viņu tuviniekiem, kuri paši kaldina sev vēlamajiem memorālās plāksnes?

Mūsmājās izveidotā Vēstures komisija došot novērtējumu. Vai objektīvu? Cik nu objektīvs tas var būt, ja to finansē ieinteresētas personas? Vēstures svārki tiek pāršūti un pielaikoti pašreizējiem vadoņiem...

...Manu tēvu nošāvāt. Daudzus tēvus, mātes, brāļus un māsas! Tagad kalsiet akmeņu plāksnes ar vārdiem, kuru cieņu un godīgumu daudzi apšaubīs... Kalsiet par valsts naudu, par nodokļu maksātāju sūri grūti pelnītiem latiem. Jūs celsiet pieminekli sev un savējiem, sava goda un slavas dēļ, šķeļot tautu.

Es paņemu rokā Raiņa dzeju un lasu:

...Bērnus, tēvus, vīrus jūs mums kāvāt, Visu Latviju un svešu zemi Pilnu pielējāt ar viņu asnīm. Jūs mums parādā tās dārgās asins! Un šo parādu mēs nepiedosim, Kā jūs nepiedevāt, it nevienam. Kā jūs piedzināt līdz pēd’jam grasim, Tā mēs piedzīsim līdz pēd’jai lāsei!

1941.gada jūnija pēdējās dienās aiz bijušā Biržu pagasta vecākā Melderu Jāņa ganībām ceļmalā gulēja divi ebreju pusaudži. Nošauti. Vāci vēl nebija parādījušies, bet upuri jau bija. Vēl šodien nezina, kas tie par puikām, no kurienes nākuši un kurp devušies. Nezina arī tos, kas varmācīgi izdzēsa zēniem dzīvības.

Vakarpusē Melderu saimnieks paņēma lāpstu un skaļi, savas mājas gājējiem dzirdot, sacīja: “Ir nu gan laiki pienākuši! Agrāk pat beigtu suni apraka, tagad šauj cilvēkus, velēnu kapa vietai neuzmetot...”

164


Tā bija pirmā jaunās Eiropas ienākšana manā bērnības pusē......Jūlijs bija karsts, ar pērkona lietiem, kas nereti noskaloja

cilvēku asinis... Kas bija šie ļaudis, kuru mūža ritums tik piepeši aprāvās tajā

tālajā, karstajā un pērkoniem bagātajā jūlijā?Tagad gan saka: tie bija komunisti, viņu līdzskrējēji, čekisti un

nodevēji.Cik man zināms, starp 1941.gada jūlijā nošautajiem grūti

sameklēt draudzēšanos ar padomju varu. Kas bija ar to saistīti, tie atkāpās reizē ar sarkanarmiju. Mājās palika tie, kuri bija pārliecināti un lojāli Latvijas zemnieki un pilsētu ļaudis, kas jutās droši jebkuras varas apstākļos.

Diemžēl pievīlās! Ai, kā pievīlās... Līdzās dzīvoja arī tie, kas alka savu kaimiņu mantas. Bet lai to paņemtu, vajadzēja arī asinis. Bija jāšauj. Bija jāatšauj paredzētais skaits. Katrai dienai savs... Tikai tā var izskaidrot rakstnieka Miervalda Birzes (Bērziņa) izglābšanos: kad izsauca viņu uz nošaušanu, aizgāja viņa tēva brālis. Šāvējus interesēja tikai skaits.

Karstais laiks smacēja. Bet pērkona lietus vai ik vakarus noskaloja izlietās asinis, kuru bija vairāk nekā “melnajai sotņai” pēc deviņsimt piektā gada trakojot.

Es brīnos: kāpēc neskaitāmo atceres dienu vidū vēl joprojām nav ierindota 1941.gada vasaras upuru piemiņa un vācu okupācijas laikā nobendētos vispār nepiemin? Vai viņi nav mūsu tautas daļa?!

Bet ko nu atmiņās gremdēsies – toreiz jauno Eiropu cēlām ar durkļiem, asinīm un masu kapiem. Tagad citi laiki, un kā mēdz sacīt: “Cits runčuks – cita ņaudēšana.”

Tagad esam pavisam citā Eiropā. Eiropas Savienībā. Brīvprātīgi iestājušies. Brīvprātīgi balsojuši, no visas sirds, pēc labākās sirdsapziņas, demokrātiski...

Brīžiem gan šķiet, ka vēlēšanās piedalījušos procents paknapi liecina par demokrātijas principu ievērošanu. Bet lielie gudrinieki apgalvo – viss noticis likumīgi un demokrātiski.

165


Tomēr – gribi vai negribi – arī pašos meklēsim vainu – kurā demokrātiskā valstī redzēts, ka darba devējs ar darba ņēmēju iet vēlēšanu vienjūgā. Viņiem katram ir savi atšķirīgi uzskati, vēlmes un rīcības programmas. Izrādās, ka mūsu Dievzemītē ap 80 procentiem trūcīgi dzīvojošo intereses saskan ar tiem simtiem miljonāru, par kuriem nesen aprakstīts žurnālā “Klubs”. Dīvaini? Ja ne vairāk...

Masu mēdiju publikācijas brīžiem pārsteidz – atvainojiet, bet “plikadīdas” bieži vien labējos slavina vairāk. nekā to atļaujas paši naudas maisi. Tas nešaubīgi liecina, ka lielai daļai darba ņēmēju sevis noniecināšana un vēlme nezināt paša atrašanās vietu politiskajā arēnā joprojām ir modes lieta un labējo uzjundītā “patriotisma” turpinājums.

Žēl, ka arī ne visi vadoņi kreisajā flangā nav tālāk tikuši. Piemēram, sociāldemokrāti. Viņi citē Raini un sevi dēvē par lielā dzejnieka partiju. Diemžēl galīgi piemirsuši Raiņa vārdus: “Tas spēks, ko neredz pilienā, top liels un varens kopumā.” Ja atcerētos, tad droši vien vismaz vēlēšanu laikā savstarpēji neplēstos.

Šķiet taisnība vien būs Rietumu vēsturniekam Uldim Ģērmanim: “Latviešu sociāldemokrātiem nāktos rūpīgi izstudēt savas partijas vēsturi, lai tā neatkārtotu kļūdas... Šīm kļūdām jau atkārtoti bijušas liktenīgas sekas Latvijas vēsturē.”

Diemžēl bez sociāldemokrātiem arī vairākas citas “kreisi orientētas partijas”, joprojām cīnoties par “pirmās vijoles” tiesībām, atraisa brīvas rokas tiem, kuru intereses un mērķi nekad nav un nekad nebūs darbaļaužu pusē. Žēl!

Un mēs – pavērtām mutēm - brīnāmies par straujo cenu pieaugumu – un, vainīgos meklēdami, aizmirstam, ka ik pēc četriem gadiem paši Saeimā ievēlam tos, kuri sarūpējuši šo “dāvanu”.

Taisnība vien būs Raimonda Paula dziesmai: “Rudenī vēlu, vēlu – vainosim paši sevi. Dzeguzi nē...”

166


ČetrdeSMit PirMā gAdA vASArANo atmiņu krājuma “Man dzīvē šai laimējies ļoti”

Kāds saucējs sauc pie Daugavas Rau! Svešas tautas nākušas! Tās Daugav’s malā apstājas, Uz latvju zemi noskatās.

Ram, ram, ra ra ra ra eu rā. Ra ra ra ra eu rā, ra ra ra ra rā!.Ganu lopus netālu no ceļa. Viņi brauc mašīnā noputējuši,

noskranduši, novārguši... Dzied… Kaut ko sērīgu, sirdi aizraujošu. Kaut ko tādu, kas izraisa

skudriņas pār muguru skrejam un tomēr vieš pārliecību... Kam…?Krievu karagūstekņi. Tie ir viņi - boļševiki. Viņi strādās mūsu

labā, jaunās Eiropas un jaunās kārtības labā!Pirmajā mašīnā viņi, otrajā bruņoti vīri, kas apsargā gūstekņus.

Pirmajā - dzied. Otrā – klabina šauteņu aizslēgus, stobrus pagriežuši pret gūstekņiem. Vienmēr gatavi šaut…

Pirmajā mašīnā dzied: Ram, ram, ra ra ra ra eu rā...Es iegaumēju melodiju. Tā ir drūma, smaga un sērīga. Šo dziesmu

otrreiz dzirdēju pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem TV filmā par krievu emigrantu atgriešanos PSRS un viņu traģisko bojāeju.

Ram, ram, ra ra ra ra eu rā! Ra ra ra ra eu rā, ra ra ra ra rā!Un tad kādu vakaru Katjuša. Mana vecā, mīļā, uzticīgā Katjuša...Saspringts raugos, vai starp viņiem nav arī mana drauga Mišas. Nē. Tās ir svešas, drūmas un pelēkas sejas. Mišas starp tām nav...Vēl neesmu lopus mājās pārdzinis, kad mežniecības pusē sākas

bļaustīšanās un šaudīšanās. Steidzīgi griežu savu saimi uz māju pusi ej, nu sazini, kas var atgadīties?

Vakars arī sāk krēslot, laiks lopiem doties pie miera...... Osvalds, vai kā viņu parasti dēvē - Strupmēļu Osis ir vienkāršs

lauku puisis. Būdeļnieks .Prātiņa gan tā paknapāk, runā mēli stipri piespiezdams tāpēc jau arī tā iesauka.

Četrdesmitajā viņš savai būdai piedabū nelielu piegriezumu, lai iznāktu visi desmit hektāri.

167


Četrdesmit pirmajā, vāciešiem ienākot, pirmais uz mežniecību. - Et tos boltevikus tiest nevalu...- Bet manus hektārus sagribējās gan? Tāpat arī saimnieka gods

galviņā sakāpa, konstatē strupmēļa kaimiņš, kuram atsavinātajā zemes pleķī Osvalds vēl nesen kā dīžājās.

- Taimniek, al pinti pielādīšu! Dod tik al ko taut...Osvaldam iedod šauteni un pieliek pie gūstekņu sargāšanas -

šāvējos jau tāds neiederas.Viendien Leimaņu virsmežzinis Zommers izdomā strupmēli

krietni izjokot. Pasaucis vienu no dūšīgākajiem gūstekņiem un pateicis:

- Šovakar tevi, kā parasts, vedīs uz pirti. Tev jābēg! Līkumo pa ciematu un nedodies strupmēlim rokās. Pats personīgi viņa šautenei izņemšu patronas. Ja labi izlavierēsi, dabūsi speķi, ja nē tad viss var gadīties...

Osvaldam tiek dots uzdevums vest gūstekņus uz pirti atutot. Tā ir parasta lieta katru trešdienu.

Tikko šis ar gūstekņiem iet gar virsmežniecības lievenēm, notramdītais krievs metas bēgt.

Osvalds uzreiz:- Tāt! Tāt! Taušu, taušu!Klikšķinājis gan šauteni, bet patronas patiešām izņemtas.Vaņģinieks bēguļo, Osvalds klaigā un skraida pa pēdām, bet

uz lievenēm smejas, vēderus turēdami, un sulīgiem vārdiem uzmundrina gūstītāju.

Bet vai tur aiz šķūņa strupmēļa saucieni neattālinās uz meža pusi?

Patiešām vajātājs izmisis brēc:- Vinc aibēg, vinc iemūk...Tikai tagad apjēdz, kāda kļūda izdarīta: krievs nav nemaz muļķis

un ne no bailīgajiem.- Tvert boļševiku! ierēcas mežzinis Zommers un, mašīnpistoli

paķēris, skrien pāri ielai.Pārējie seko.Mežmalā rokas plāta un tukšo šauteni vicina Osvalds.

168


- Man pinte tuksa... Automātu kārtas sāk kapāt tuvējos krūmus.- Stāt! Stāt!...Šāviens seko šāvienam, kārta kārtai.Sasnieguši mežmalu, vajātāji apstājas. Mežā neiet. Sāk krēslot

un, lai arī četrdesmit pirmais gads, vakaros prātīgāk ikvienam izvairīties no meža. Pēc saules rieta mežā nav labi.

Vēl pāris zalves izšāvuši, visi atgriežas virsmežniecībā. Šnabis tiek dzerts. Pārējie gūstekņi turēti “zem šautenes”.

Ciest dabū arī strupmēlis, viņš ielej, bet pats drīkst lūpas slapināt tikai pēc desmitās glāzes.

Kad atgriežas krievi, Osvalds Ārgalis atkal piedāvā savus pakalpojumus - šoreiz fašistu apkarošanas jomā. Taču viņu pavisam drīz apcietina. Tikai nesen uzzinu, ka nu viņš skaitās politiski represētais.

Skaties un brīnies!...

MAMJU ĢiMeNeS PieMiņAi

Arvīds Celmiņš “Pa kuru laiku” 2004.

Ritēja okupācijas trešā nedēļa, kad Nīkrācē atkal pēc “boļševiku” pratināšanas dzīroja jautra kompānija ar pašu saimniekpapu priekšgalā. Kad šņabis jau krietni iekāpis galvā, saimnieks sāka erroties uz kurpnieku Mami.

- Tu domā, viņš nav boļševiks? - saimnieks noprasīja kaimiņam. - Tu domā...

- Zemi neprasīja, ar sarkanajiem nepinās, - uzrunātais izvairīgi atbildēja.

- Tu domā! - jautātājs kļuva agresīvs. - Tu domā... Bet es domāju valstiski kā Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers! Atceros četrdesmitā gada ziemu, kad šis subjekts man goda zābakus šuva. Atceros...

- Viņš taču labs meistars.

169


- Ej, tu pa gaisu! Es tagad runāju: “Kas ir, tas ir - kas nav, tas nav!” - saprati? – varonis pārjautāja.

- Saprotu, saprotu, - uzrunātais noņurdēja, negribēdams strīdā ielaisties - viņam ne vienmēr pie sirds gāja geupas vadoņa bravūra. Tad pārējie bija nulles.

- Saproties. Bet vispirms, lai iet vēlreiz pa klunkšķītim! Heil! Es viņu, to sarkano kurpnieku atmaskošu. Heil!...

Tika iedzerts un saruna turpinājās:- Sarkanais Mamis man šuj zābakus. Labi pašuj, par to nav

runas. Bet dārgi prasa. Es viņam saku - tik latu, bet šis - tik... Nu, samaksāju arī. Neesmu sīkstulis un sīkmanis. Bet aizmirsis neesmu. Nepiedošu! Ne-pie-do-šu... Tagad viņš man par brīvu šūs... Par brīvu...

Atkal pudele apceļoja glāzes.Kāds savā falsetā uzsāka populāro Latviešu zēni šauj žīdus Ventmalā. Šauj žīdus Ventmalā, šauj žīdus Ventmalā... Plinte tik viena, bet žīdu vesels bars. Bet žīdu vesels bars, bet žīdu vesels bars...Otrs piebalsoja.- Dumiķi tādi!- saimnieks pārskaitās. - Mūsu pagasta robežās

nevienu žīdu Ventmalā nonolikām - visus uz apriņķi un pēc tam pif - paf... vienā mežiņā... otrā, lai liekas bedres nav jārok un zeme jāpiemaitā.

Bet par to Mami, to sarkano kurpnieku, tu zini, tu iegaumē, muļķa desa tāds. Viņš ir boļševiku spiegs... Spiegs - es tev saku... Spiegs! Visi plikadīdas prasīja zemi, viņš - ne. Lielie boļševiki aizlaidās uz Padomiju - šitais palika... Kāpēc? Lai iz-spie-go-tu Liel-vā-ci-ju! Skaidrs tev, auna galva, tāds? Nopratināsim viņu šovakar uz karstām pēdām. Šovakar pat...

Sadusmotais “kārtības sargs” piecēlās, apjoza siksnu, uzkāra plecā mašīnpistoli.

170


- Ejam!- Varbūt atliksim uz rītu?- Nekādu rītu!. - Šovakar pat! Vēl aizmuks...Visi trīs bruņotie vīri izgāja laukā un devās uz nelielo mājeli,

kurā mitinājās Mamju ģimene.Skaļš klauvējiens iztraucēja vakara klusumu.- Nāc ārā, boļševik! Parunāsimies... Mami izveda pagalmā. Sieva ar mazo meitenīti izsteidzās līdz.- To kuci ar kucēnu - atpakaļ! - komandēja vadonis. Taču nebija, kas izpilda pavēli - abi padotie tenterēja, ieročus

klabinādami.- Tu esi boļševiku spiegs? - pie šķūņa stūra Mamim noprasīja.- Kur nu, saimniek, - arestētais centās, cik vien iespējams,

mierīgi atbildēt. - Ar boļševikiem man nekad nav bijusi darīšana.- Bet par zābakiem tu man noplēsi, lai būtu Sarkanajai Palīdzībai

ar ko revolūciju taisīt.Atzīsties!- Ak, spītēsies! Nu es tev parādīšu!...Šucmanis nospieda ieroča mēlīti un raidīja šāvienu kārtu.Mamis kā nopļauts nokrita zemē. Pār pagalmu skrēja sieva, aiz

viņas klunkuroja mazā meitiņa.- Manu mīļo, labo draudziņ... Ko iesāksim, ko mēs tagad

iesāksim... - viņa vaimanāja, nokritusi ceļos pie nogalinātā. Mazule piesteigusies skaļi raudāja.

- Gāz viņām! - sauca vadonis - Gāz!Viens nospieda sprūdu. Reizē ar šāvieniem sievas nedzīvais

ķermenis pārļima vīram. Meitenīte, saķērusi kājiņu, skaļi raudāja - gaišā zeķīte krāsojās tumši sarkana - lode bija izgājusi caur meitenes lielu.

- Lops tāds! – grupas vadonis gānījās. - Vai es tev liku šaut? Es teicu: “Gāz... gāz ar laidni!”

- Es domāju... – šāvējs taisnojās.- Tītars arī domā... - vadonis bija saērcināts. - Tagad labāk

padomā, kā tikt no ķezas laukā. Par abiem boļševikiem man nospļauties, bet kur liksi kroplu bērnu? To krupi, sasodīto...

171


Pa to laiku mazāk aktīvais šucmanis, noņēmis sievai lakatu, nosaitēja mazajai cauršauto kājiņu.

- Zini, priekšniek, - viņš ierunājās. - Par komunistiem - sūds, bet skuķi vedīsim uz tavām mājām. Cik ilgi kāju ārstēs? Drīz būs vesela, varēs saimniecībā palīdzēt. Šitāds par vēderu tev visu mūžu nokalpos. Paaugsies - varēsi vēl piešļūkt... Ha, ha..

Padoms šķita pieņemams.- Labi, ejam! - viņš mazo vilka aiz rokas.Kad par notikušo uzzināja sieva, viņa sāka skaļi vaimanāt:- Vai manu Dieviņ! Kādus grēka darbus esam izdarījuši, ja tas

kungs mūs tā pārbauda? Ko iesāksim ar kroplu meiteni? Vai tad, vīrs, tev nemaz prātiņa nav?. Ja jau Dievs, tas kungs pieņēmis abus boļševikus, lai arī pioniere seko vecāku pēdās!

Pārējie klusēja. Un pamanījās pat izdzert glāzi degvīna.- Ko, bail? – sieva ārdijās. - Vai patronu pietrūcis?Saimnieks izvilka pistoli, izdzēra vienu glāzi, tad otru, trešo...- Ejam, - satvēris mazuli, viņš to izvilka pagalmā.- Ej pa priekšu! - komandēja.Kad mazā bija atkal pie savu vecāku līķiem un sāka skaļi raudāt,

nospieda sprūdu. Vēl un vēlreiz, līdz aptvere bija tukša, un mazais ķermenītis, asinīm noplūdis, nekustīgs gulēja tētim pie kājām. Labā rociņa uz priekšu pastiepta, it kā pēc kaut kā sniedzoties...

AtMiņAS PAr rAņķieM

Artūrs Rumbenieks

Visvaldis Lācis grāmatā “Uz ežiņas galvu liku” apgalvo, ka nacionālie partizāni nekalpoja nevienai svešai varai.

Gribu pastāstīt par saviem novadniekiem, kuri pēckara gados kļuva par nacionālajiem partizāniem.

1941.gada 22.jūnijā, kad sākās karš starp PSRS un Vāciju, es biju piecgadīgs zēns. Protams, tādā vecumā grūti atcerēties visu

172


notikušo. Taču tas, ko uzzināju no vietējiem iedzīvotājiem, deva iespēju uzrakstīt šīs atmiņas.

Lauku saimnieku lielākā daļa, kuri pirmskara Latvijas neatkarības gados sastāvēja aizsargos, bija paslēpuši savas šautenes komunistu varasvīru vērīgai acij. Vēl vācu karaspēks nebija ienācis Raņķu pagastā, kad šie ieroči tika vērsti pret padomju varas aktīvistiem. Galvenokārt tie bija laukstrādnieki, kuri simpatizēja padomēm, cerēdami, ka atnākuši jauni laiki. Tā, piemēram, Zanders, kurš uzstājās ar runām un dziedāja Internacionāli vietējo iedzīvotāju sapulcēs, pazuda bez vēsts. Par to, kas bija noticis ar šo laukstrādnieku, kāda raņķeniece uzzināja, nejauši noklausoties bijušo aizsargu sarunas. Zanders esot ievests mežā un nošauts jau tad, kad vēl risinājās kaujas pie Liepājas. Un to izdarīja nevis vācieši, bet latviešu kārtības sargi

Kad Blūmentāls uz motocikla devās projām, viņu nošāva Vārmes mežā. Tāds pat liktenis draudēja arī pārējiem pagasta aktīvistiem. Un tikai laimīgs gadījums paglāba viņus no drošas nāves. Paslēpušies krūmos pie Skrundas - Kuldīgas ceļa, bijuišie aizsargi gaidīja arī pārējos aizbraucējus. Ieraudzījuši, ka priekšējos ratos par vedēju, grožus rokās turēdams, sēdēja šīs grupas vadītāja I.Kārkliņa sievastēvs, viņi atcēla izplānoto uzbrukumu.

Kas attiecas uz krievu karavīriem, tad viņi, atkāpjoties no Liepājas, ienāca arī Raņķu pagastā. Te viņus sagūstīja, atbruņoja un nodeva vācu varas iestādēm. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc šie novadnieki, baidīdamies no padomju varas atriebības, kļuva par nacionālajiem partizāniem pēckara gados. Bija arī tādi, kuri kalpoja vācu varas iestādēm. Tā, piemēram, Jānis Kārkliņš tika iecelts par Raņķu pagasta vecāko, izpildīdams visus okupācijas varas rīkojumus. Tas attiecās uz pagasta jauniešu iesaukšanu leģionā un darba dienestu. Viņa brālis Ansis par sevi stāstīja, ka 1942.gada pavasarī esoot iestājies latviešu kārtības bataljonā, kas tika aizsūtīts Ukrainas šahtu apsargāšanai. 1944. gada rudenī viņš iestājās Meža kaķos (Jagdverband Ostland), kurus komandēja vācu majors Glize. Pēckara gados viņi un pārējie nacionālie partizāni meklēja sakarus ar ārzemju izlūkdienestiem. Tas deva iespēju čekai

173


iesūtīt pie viņiem savus aģentus, kas bija galvenais brāļu Kārkliņu iekrišanas iemesls.

1941.gada jūnijā līdzi aizbraucējiem devās arī mans tēvs Ansis Rumbenieks, kaut gan viņš savā mūžā nav bijis komunists. Tēvs nepiedalījās šīs varas pasākumos. Viņu laikam nobaidīja vācieši. Jau pirmā kara laikā, atstādams ģimeni, no Raņķiem aizbrauca mans vectēvs, kurš vēlāk no asinssērgas nomira Valmierā. Mani vecāki tā arī neuzzināja, kur atrodas viņa kaps. Tajā laikā Kurzemē tādu bēgšanu veicināja cariskās Krievijas propaganda, biedēdama vietējos iedzīvotājus no vācu varasvīru cietsirdīgās izturēšanās iekarotajās zemēs. Taču 1941.gada notikumi liecināja, ka visvairāk vajadzēja baidīties no saviem tautiešiem, nevis vāciešiem un krieviem. Mans tēvs aizbrauca tikai līdz Rīgas stacijai. Un tad, nevēlēdamies pamest savu dzimteni, atgriezās mājās. Pa to laiku, uzskatīdami, ka viņš aizgājis līdzi komunistiem, pie mums, lauku mājās “Ozolnieki”, ieradās bruņoti vīri. Viņi atņēma manai mātei dažas personīgās mantas - divus velosipēdus un radioaparātu.

Kara beigās, kad krievu karaspēks bija jau ienācis Kurzemē, šie vīri, baidīdamies no atriebības, ieradās pie mana tēva atvainoties.

- Ansi, - viņi samierinoši sacīja. “Tu taču neņem ļaunā par to, ko mēs toreiz izdarījām.”

Ansis bija labestīgas dabas cilvēks. Viņš nedusmojās uz šiem vīriem un nenodeva viņus.

Tomēr bija arī nodevēji. Tā, piemēram, Ernests F. kara sākumā ziņoja vāciešiem par tiem, kuri simpatizēja komunistiem, bet pēc kara - Kuldīgas čekai. Kad raņķenieki par to atgādināja čekas priekšniekam, tad saņēma atbildi:

- Mēs jau to visu zinājām, tomēr pagaidām mums ir noderīgs šis cilvēks.

No aizsargiem, kuri kalpoja vācu okupācijai, visnegantākais bija Kopmanis. Sadzēries lauku mājās “Brūveri” kandžu, viņš trakoja, draudēdams nošaut visus apkārtējo māju iedzīvotājus, kuriem nebija nekādu saistību ar politiku. Tajā laikā viņš bija mežsargs un pagasta vecākā J.Kārkliņa tulks. Pēckara gados viņš drīz vien iznāca no meža un padevās čekistiem.

174


Tagad, kad rakstu šīs rindiņas, visi pieminētie Raņķu pagasta ļaudis aizgājuši veļu valstībā. Es nevēlos viņus noniecināt, ne arī slavināt savās atmiņās. Gribētos tikai tuvināt šos notikumus vēsturiskajai patiesībai.

Netradicionālās Ziņas # 206. 2003.gadā.

rUdzU lAUKā

Pusdienlaikā sētsvidū atkal iebrūk bariņš bruņotu vīru. Šoreiz viņi ir ļoti steidzīgi. Sagrābj mani un ved sev līdz. Māte sāk kliegt un pūlas zēnu atņemt, bet bruņotie vīri nelaiž viņu pat tuvumā.

Barvedis kā par brīnumu, šoreiz runā ļoti mierīgi:- Neuztraucieties, kundze! Jūsu zēnam nekas ļauns nenotiks.

Pēc stundas, ilgākais - divām viņš sveiks un vesels būs jums blakus. Ja viss labi veiksies, arī jums vairs nedraudēs nekādas nepatikšanas. Mēs puisi iesaistīsim mazā operācijā bez dzīvības briesmām. Viņam pat mats nenokritīs no galvas.

Bet māte nerimstas un mēģina mani atņemt.- Es tev jau teicu, ka puikam nekas nenotiks, - vadonis noskaišas.

- Ej tu, junior un Ādolf! Pievaldiet veceni! No jums abiem tik un tā lāga šāvēji neiznāk… Ja dāma vēlas vīrieša glāstus, nekautrējieties izpildīt viņas sirdsvēlmes - pāris nedēļas taču nav jutusi tēviņa smaku.

- Bet varbūt šis tepat kā buciņš kaut kur paslēpies un gods godam pilda vīra pienākumus, - Ādolfs plēš vaļā.

- Nu tad jau par puikas prombūtni tā neuztrauktos. Zellis nav vairs mazais bērns, lai nesaprastu, ko veči čabinās pa gultu. Pionieris lai…

Viņš ar viņu un ar ziņu, Iztais‘ mazu cilvēciņu. Rokas, kājas, galva, rump‘s - Vēdergalā - ūdens pump‘s. - Ādolfs noskaita bez misēšanās.- Bet varbūt iznāk “gūžiņa” un “slūžiņa” ,- Voldis nenociešas.

175


- Tā nav mūsu darīšana! - atcērt grupas vadonis - Ejam…Viņš tik stingri tur mani pie krekla apkakles, ka par izbēgšanu

nav ko sapņot. Ātrā gaitā bruņotie ar gūstekni dodas uz kaimiņmāju pusi.

- Vai nevajadzētu šim šmurguļpuikam apsiet saiti ap kaklu kā manam Džekam? Uzdevums taču abiem viens - izokšķerēt boļševikus. Atšķirība tikai tā, ka viens lēkšo uz divām, bet otrs - četrām kājām. Uzmestu cilpu kaklā un lai šis tikai paprovē mukt krūmos. Man te viens auklas gabals vēl ir…

- Vai liksi puiku mierā? Ko tu viņam tā uzplijies? Ko viņš tev ļaunu izdarījis? – viens šucmanis neiztur.

- Viņš mans labākais draugs, - atņurd Voldis un liekas mierā.Arī es neizprotu Volda manieres. Esam sen pazīstami, pat

draugi šķitām. Saimniecību robežas saiet kopā. Bet tagad - risinu saverkšķēto domu kamolu tālāk - kāpēc viņš tā: svētdien mani sita, arī šodien tik ļauns… Kāpēc… Sitis kāds cits - daudz, daudz mazāk sāpētu. Bet tagad sit Voldis…

- Tagad klausies, - no pārdomām ikdienā atsauc šucmaņu vadoņa balss.

Atrodamies kaimiņmāju Medesnieku sētsvidū.- Tu iesi bezrūpīgi pa šo celiņu, - man rāda nelielu taku, kura

aizvijas pāri kaimiņu pļavai un pie izcirtuma sasniedz mežmalu. Kad nonāksi pie avenājiem, mazliet paknosies, it kā ogas meklēdams. Pavēro sētsvidu. Kad mēs pa vienam to atstāsim un nāksim uz mežu, tu pa taku dodies dziļāk krūmājā. Nesteidzies. Ej lēnām. Ja kādu satiec, nebaidies, sāc runāties. Par mums - ne vārda! Runājies ar viņu, aizkavē aiziet, galvenais - novērs viņa uzmanību no mežmalas, kur mēs būsim sapulcējušies. Ja satiec savu tēvu, arī viņam ne vārda. Sāc rotaļāties ar ieroci, lai viņš to izlaistu no rokām. Ja sākas šaušana, krīti gar zemi un paliec guļot. Neskrien nekur, jo tad nejauša lode var tevi skādēt. Guli mierīgi, kamēr viss beidzas. Pēc tam ej uz mājām. Saprati?…

- Jā…- Nedomā šmaukties. Mēs tevi no acīm neizlaidīsim. Viens pif-

paf un tevis vairs nebūs! Ja izpildīsi visu, kā nākas, nenožēlosi… Un tagad dodies ceļā!

176


Bruņotie vīri paslēpjas kūtī, un pagalms paliek tukšs un kluss. Tikai es viens pats stāvu un lūkojos saules tveices pielietajā pļavā, pār kuru aizvijas šaura taciņa un pazūd izcirtuma avenājos.

Sāku iet. Cits jau nekas neatliek ko darīt…Pag, pag… Taka aizliecas gar kūts stūri un tikai netālu no

izcirtuma pagriežas pa labi un no kūts durvīm pārredzama. Kūts galā nav neviena loga. Tātad taka nav novērojama. Ja, mazliet pagājies, mestos pa kreisi uz vecajām grantsbedrēm, kas priedītēm apaugušas? Tālāk liels rudzu lauks. Tad ganību krūmāji… Pa kūts sānlogiem vīri droši vien neblenzīs, bet lūrēs uz taku mežmalā. Jātiek tos nepilnos piecdesmit metrus līdz grantsbedrēm…Tātad - aiziet uz glābtuvi!

Vēl atlikuši pēdējie lecieni, kad sadzirdu bļāvienus:- Stāt! Stāt! Šausim!Un automātu kārtas sāk kapāt priedītes. Bet es jau atrodas

grantsbedru aizsegā. Tagad tikai uz priekšu! Zari sitas sejā, bet sāpes nejūtu. Kur kājas tik lunkanas gadījušās, kur tām tik daudz spēka!

Šāvieni vēl turpinās, bet tie bēgli vairs nespēj sasniegt.- Suni, laid pakaļ suni! - kāds sauc.- Cui, Džeka, cu-ī-ī…- Nenošauj suni! - brēc cits. Tas laikam būs Voldis. Šāvieni apklust pavisam. Esmu jau pie rudzu lauka. Dzirdu: kāds

skrien caur priedītēm, ka zari vien brīkšķ. Esmu jau rudzos, bet arī dzinējs elsdams ir man līdzās. Par laimi tas ir Džeks. Labais draugs, ar kuru ne reizi vien esmu plosījies.

- Džekiņ, Džekiņ, rimsties, rimsties… - cenšos atgaiņāties. Suns, savu rotaļnieku pazinis, gāž vai no kājām nost. Bet tagad

nav rotaļu laiks. Nedrīkst arī suni projām dzīt - kāda garantija, ka neatved ļaunos onkuļus?

- Džekiņ, Džekiņ, - mierinu suni un abi skrienam dziļāk rudzos.Beidzot šķiet, ka pietiekami tālu no briesmām. Sirds dauzās un

vai pa kaklu skrien laukā. Aizelsies arī Džeks. Abi nokrītam zemē. Saņemu suni aiz siksnas un glaudu tam galvu. Šāvieni apklusuši, klaigas aprimušas. Apkārt šalko rudzu lauks.

177


Piepeši Džeks kļūst nemierīgs. Ošņā gaisu.. Ar vienu roku ieķēries suņa kakla siksnā, ar otru glāstu tam galvu. Lūpas pašas no sevis čukst:

- Mīļo, labo, sunīt! Lūdzu, lūdzu nesāc riet un nenodod mani! Lūdzu, Džekiņ… Džekiņ…

Acīs sariešas asaras un rit pār puišeļa vaigiem.Par laimi, it kā lūgumu uzklausījis, suns nomerinās, ar mēli

nolaiza man seju. Atļauju, lai dara, ko grib, tikai lai guļ mierīgi.Piepeši pavisam netālu ierunājas:- Sasodīts, kur tas suns ellē ielīdis!Tā ir Volda balss. Džeks spicē ausis, bet paliek mierīgi guļot.- Būs uz mājām aizdiebis, - bilst otrs. - Viņam tavi komunisti un

pionieri pie vienas vietas…- Tā tu vis nesaki…- Ha, ha, ha… - otrs sāk skaļi zvaigāt. - Kur tev gudrs suns

atradies! Viņam šķiru naids laikam iedzimts no tevis. Skat, vai vēl nav tavs ārlaulības dēls? Ko-o? Ha - ha - ha…

- Muļķis! Ne jau tā es domāju…- Kā tu domāji, to nezinu, bet, ko pateici, tas man pilnīgi

skaidrs, - un atkal smiekliņš skan turpat netālu.Vīru aprunāšanos piepeši pārtrauc šauteņu sprakšķi un automātu

kārtas.- Nav te ko gaidīt! - tā Voldis. - Ja sarkanie laužas laukā, tad

tikai šeit. Divi mēs viņus neaizkavēsim. Domā, viņi neprot šaut? Lai citi pacīnās. Mēs pieliksim punktu. Aiz - iet…

Dzirdu, kā abi aizskrien, rudziem nošvirkstot. Tagad var uzelpot. Cik maz trūka, un būtu virsū uzgājuši. Tad visam beigas…

Šāvieni vēl dzirdami kādu laiku. Tad apklust. Un atkal apkārt šalko rudzu lauks…

Bezgala lēnām velkas laiks. Mājās iet neuzdrošinos. Varbūt tur gaida Voldis un pārējie briesmoņi. Žēl mammas. Viņa noteikti raud un domā, ka dēls nav vairs starp dzīvajiem. Bet līdz krēslai vēl tālu…

Džeks atkal kļūst nemierīgs. Varbūt kāds nāk? Palaižu Džeka kakla siksnu vaļā. Suns pieceļas, izstaipās, pārlaiž mēli maniem

178


sasarkušajiem un noraudātajiem vaigiem un aizskrien pa rudziem māju virzienā. Palieku pilnīgi viens lielā rudzu lauka vidū, kur visapkārt briesmas un nāve pastaigājas. Kļūst mazliet baigi. Saraujos kā ezītis kamolā un pieploku ciešāk zemei. Tā liekas siltāk un drošāk…

Piepeši uztrūkstos. Vai kāds sauca? Atveru acis. Saule jau norietējusi. Pamazām sāk krēslot. Metas mazliet vēsi. Pieceļos un. it kā negribēdams, dodos uz māju pusi. Bailīgi zogos gar žogu. Istabā vāja gaisma. Pieploku logam un mēģinu ielūkoties telpā. Mamma un vecāmāte ar māsu. Tikai viņas vien. Raud…

Steidzos iekšā.- Labvakar, māmulīt, vecomāt, māsiņ… - paklusu saku.- Tu, puisīt? Viņas ir augšā, apskauj un bučo atnācēju.- Tev nekas nav noticis? Itin nekas?- Nē, nē… nekas…Stāstu savus šāsdienas pieredzējumus. Uzzinu arī jezgas iemeslus

- esot dzinuši kaut kādiem armijniekiem pēdas, domājuši, ka arī mūsu tētis viņu vidū, tāpēc mani grābuši sev līdz. Nekā nebijis. Vienīgi paši leimanieši ar zasiešiem savstarpēji sašaudījušies. Bailēm taču lielas acis…

- Promejot šķendējās un lamājās, jautāja arī par tevi, teicu, ka nav. Vairāk neprasīja. Vienīgi vadonis noburbuļoja: “Lai skrien ratā!”

- Mēs tā baidījāmies, tā baidījāmies par tevi, mazulīt, manu puisīt…

PiONierU vAdītāJA

Jēkabpils apriņķa Zasas pamatskolas pionieru vadītājas ĻUBOVAS KĀSĪTES piemiņai

Burtus pazinu un lasīt mākā orientējos, vēl neiedams skolā. Vienlīdz labi lasīju gan jauno, gan veco druku. Nu jau vairākas

179


nedēļas biju skolas bērns, sadraudzējies ar klases biedriem, vairākkārt sastrīdējies un pat sakāvies ar otrklasniekiem. Lielākajiem baidījos ar sīkajiem kulaciņiem pierādīt savu taisnību.

Septembra beigās pionieru vadītāja Ļubova Kāsīte rīkoja lielo sapulci. Uzaicināti bijām visi, bet apmeklējums nebija obligāts.Bet kā neiesi, ja Ļuba aicina? Viņa – pašu pagasta meitene, beigusi pagasta skolu; labi mācījusies. Vārdu sakot – meitene uz goda, ar autoritāti. Sapulces mērķis – izveidot pionieru organizāciju. Lielos uzņemšot bez jebkādas aizķeršanās – labi jāmācoties, priekšzīmīgi jāuzvedoties, bet mums, pirmklasniekiem gadiņš vēl jāpagaidot – esot par mazu.

Tātad – vēl nevar būt pionieris, bet man bija neremdināma vēlme nēsāt sarkano kaklautu, piedalīties pionieru pulciņos un pasākumos. Izmantodams savu lasītmāku, kāri tvēru pat lielajās avīzēs un žurnālos ikvienu rakstu par pionieru organizāciju un tehniskajiem pulciņiem brālīgajās republikās. Man līdz šim visa rotaļu tehnika bija caura petrolejas kanna un pāris veci bišu skapīši. Kādi plašumi tagad pavērās! Tikai jāpiedalās visos pionieru rīkotajos pasākumos. Un es to arī darīju.

… Vecajos Zasas muižas vāgūžos iekārtots mašīnu un zirgu iznomāšanas punkts. Būšot arī kāds traktors ar kāpurķēdēm. Mēs, puišeļi, nepacietīgi gaidām tā ierašanos. Taču pirms tam esot jāsakārto telpas. Arī te pirmklasnieki nestāv nomaļus. Talkas diena pienāk drīz pēc jaungada brīvdienām.

Svētdiena. Laiks atkusni atmānījis arī Zasas parkā. Atnākuši gandrīz visi pirmklasnieki. Arī no vecākajām klasēm. Jaunie pionieri Ēvalds Gafe, Mārtiņš Štauers, Valija Staģīte, Ilga Meijere, Velta Skudra, Feldmane un pārējie lielie pionieri pārkrauj plankas un dēļus. Mums uztic drenu caurules un zirnekļu tīklu slaucīšanu no sijām: visam jāmirdz un jālaistās, traktoru sagaidot.

Nemanot pienāk pusdienlaiks. Lielie apsēžas turpat uz planku kaudzes un tin vaļā savas pusdienmaizes. Arī mēs ņemam no kulītes laukā, ko nu katram mamma sagādājusi maltītei. Skolotāja Keistere parūpējusies par karstu tēju ar zemeņu ievārījumu, bet Ļuba Kāsīte atnesusi savu patafonu.

180


Kad paēsts un padziedāts, skolotāja Keistere ierosina apskatīt parku, kas ietīts ziemas plīvuros. Lielie nesteidzas, bet mēs, sīkuļi, visi kā viens esam nācēji.

Pie tilta alejas galā apstājamies. Skolotāja Keistere stāsta par bijušajiem baroniem, par piekto gadu un rāda uz vecajām pilsdrupām Dzirnupītes stāvajā krastā. Mēs raugāmies turp, un piepeši mūsu vidū iekrīt mīksta sniega pika. Tad vēl viena un vēl... Kas tad te mētājas? Vai tiešām baronu senču gari mūs izraudzījuši par mērķi, lai atriebtos par nodedzināto pili, par atņemto muižu, par pašu aizdzīšanu atpakaļ, no kurienes viņi atnākuši? Veramies apkārt, bet tuvumā neviena svešinieka nav. Tikai pārdesmit soļus alejas galā stāv mūsu Ļuba un šķelmīgi smaida, dūraiņos tērptās rokas berzēdama. Vai tikai viņa nav metusi sniega pikas, jo baronu gari, tāpat kā īstie, tikai ar uguni un zobenu mētātos.

Pionieru vadītāja pieliecas, pagrābj sniegu, un atkal pika lido mūsu virzienā.

- Kas vēlas pikoties? Skolotāja Keistere nepaliek atbildi parādā un met sniega lādiņu

un iesācējas pusi. - Izaicinājums pieņemts! - sauc Ļuba, veikli izvairīdamās no

Keisteres mestā lādiņa - Sadalīsimies divās grupās un tā pa īstam izpikosimies. Šodien

tāds jauks laiks un mīksts sniegs - vai pats pikās veļas. Esam krietni pastrādājuši un tādu atpūtu godam nopelnījuši. Nu tad - kas pie manis, lai nāk šurp. Kas pie skolotājas Keisteres, lai nekust no vietas.

- Es iešu pie Ļubas, - saka Jānis.- Es arī... Pie Ļubas aizjožam lielākā daļa. Meitenes vairāk turas Keisteres

nometnē.- Tā neiet, - Ļuba protestē. - Arī es savā karapulkā vēlos

meitenes redzēt! Dažiem zēniem jāiet atpakaļ pie skolotājas.Kad karapulki beidzot noformēti, par kaujas lauku izvēlamies

aizsalušo upi starp krastu un Mīlestības saliņu. Lido lodes, skan klaigas un smiekli - tāpat kā Plūdoņa dzejojumā “Rūķīši un meža vecis”. Brīžiem vieni, brīžiem otri gūstam virsroku.

181


Pēc krietnas pikošanās, Ļuba pūš svilpīti. Tas cīņas beigu signāls. Elšam un pūšam, bet sajūta tik laba kā nekad. Pa to laiku uzradies fotogrāfs un ierosina visiem, tādiem ar sniegu apmētātiem, iemūžināties bildē. Divreiz nav jāsaka. Abas “naidīgās” nometnes saklūp draudzīgā pulkā ar abām virspavēlniecēm pašā vidiņā.

Tad dodamies mājup. Nogurums māc, bet prāts tik priecīgs un līksms, ka smieties un dziedāt vien gribas.

Visu kara laiku saglabāju šo foto. Vēlāk mani pierunā kartīti nodot skolas pionieru muzejam. Pārliecina mani. Diemžēl, laikiem mainoties, muzejs ar visu kartīti tiek izmests mēslainē. Žēl! Žēl, ka palikušas tikai atmiņas!

Ļuba Kāsīte Zasā izveidoja pirmo pionieru pulciņu. Ļuba jeb pilnā vārdā Ļubova Griņivecka bija poļu tautības meitene, kas 20.gadu beigās un 30.gadu sākumā mācījās Zasas pamatskolā. Skolas pārzinis Ādams Klucis savā dienasgrāmatā viņu ierakstījis to skolēnu sarakstā, kuri vairākus gadus no vietas čakli apmeklēja skolu, nekavējot nevienu dienu. Ļubas māte Olga Sergejeva (šķīrusies no Griņivecka) ar jauno vīru Pauli Sergejevu (Ļubas patēvu) kā poļu viesstrādnieki kalpoja pie pagasta vecākā Jāņa Baloža Voičuku saimniecībā. Vēlāk dzīvoja Strautmaļos. Kad Ļuba apprecējās ar Jāni Kāsīti (ap 1938.g.), jaunā ģimene dzīvoja skolas mājā, tā sauktajā Baltajā mājā. Vēlāk arī Ļubas vecāki pārcēlās uz šo ēku.

… Gatavojamies Maija svētku koncertam. Koris mācās populāro “Varen plaša...”, “Suļiko”, kā arī toreiz nemitīgi drillēto:

„Ja mums rītu draud karš, Ja mūs rītu jau sauc - Esam gatavi šodien pat iet...”Paies vēl divi mēneši, un būsim liecinieki šai “lielajai gatavībai”.

Bet tobrīd pat prātā neieskrien, ka varētu būt tā, kā tomēr bija. Katram uzdod iemācīties dažus dzejoļus. Izteiksmīgākie runātāji piedalīšoties koncertā. Mārtiņš (šoreiz nav īstais vārds) arī sasparojies un atnācis. Viņam esot pašam savs priekšnesums. Vienīgi nezinot, vai ņemšot pretī. Mēs degam ziņkārē, kas tas var būt par numuru, bet autors sola iepazīstināt tikai pēc mēģinājuma. Tikko esam brīvi, aplencam Mārtiņu, bet viņš, mūs kaitināt gribēdams,

182


cenšas atrunāties ar nevaļu. Taču pašam degtin deg uzzināt mūsu spriedumu un vērtējumu. Kad esam palikuši tikai puikas vien, Mārtiņš nostājas klases priekšā, izriež krūti un sāk deklamēt:

- Hitlers sēd uz gumijkok’, Vējš to koku stipri lok’. Tas tik būs joks, Kad lūzīs gumijkoks!Visiem dzejolis ellišķīgi patīk. Šo noteikti vajag Maija svētkiem!

Mārtiņš paceļ roku, mūs nomierinādams.- Ir arī citi vārdi. Ieklausieties uzmanīgi un pasakiet, kuri labāki! Hitlers sēd uz gumijkok’ , Mušas dejo lambetvok’ ..Domas sāk dalīties. Taču zēnu lielākā daļa, arī es un Jānis,

paliekam pie pirmā varianta.- Lai tās mušas dejo, cik tām tīk, - Modris cenšas pārliecināt

opozicionārus - tik un tā tur nav nekāda pārdzīvojuma. Mušas var aizgaiņāt ar pletni vai noķert ar mušpapīru. Noliec pudeli ar sūkalām un visas, muļķes, salīdīs iekšā. Bet ar to koku! Ja jūs būtu redzējuši pērnvasar, kas notika ar bērzu pie “Ataugu” dīķiem? Es skatos - griezdamies nāk viesulis. Bērzs, nu ziniet - divas manas rokas, nu pie pleca, tādā resnumā - sāk locīties kā tāds pātagas kāts. Tad viesulis to gandrīz uz augšu paceļ, un žvīks - gar zemi, kā likts. Un, ja tādā kokā sēž Hitlers? Kā viņš pārbīsies...

- Tu pats nepārbijies? - ieminas Atis, kurš parasti tikai klausītājos piedalās.

Visi sāk smieties. - Bet tas vēl nav viss, - Mārtiņš turpina. - Man ir vēl viena

dziesma.Čalas aprimst. Visi uzmanīgi raugās savā biedrā, kurš, vēl lepnāk

krūtis izriezis, deklamē:- Pāri leišiem, pāri poļiem Hitlers nāk ar milzu soļiem. Bet pie Liepāj’s ostas moļiem Puikas apmētā to oļiem. Šis pants mums vēl vairāk iet pie sirds - te jau kaut kas rokām

sataustāms un puiku līdzdalība pilnīgi neapstrīdama.

183


- Šito nu gan vajag deklamēt! - pirmais vārdos zēnu sajūsmu ietērpj Atis.

- Ja lielais klusētājs ir par to, tad rīt ar Ļubu jānorunā, - Mārtiņš nosaka un tur nevienam nav vairāk ko iebilst.

Taču visu atzītie dzejoļi sagādā nepatikšanas pēc nepatikšanām. Nākamajā rītā Jānis atnāk uz skolu gaužām sapīcis. Ne dzirdēt negrib mūsu krāšņo pantiņu. Kad pavaicāju par īgnuma cēloņiem, zem deguna norūc:

- Ej tu pa gaisu...Neko nesaprotu un tincinu tālāk. Beidzot viņš izstāsta, kā vakar

vakarā izgājis. Jau pagalmā braši iesoļodams, mammai noskaitījis divus pantiņus bez misēšanās, pat izbrāķēto variantu neaizmirsis. Mamma neko neteikusi, bet arī sajūsmu neizrādījusi. Nodomājis - ko sievieši no tādām lietām saprot. Tikko tēvs pārradies no lauka, tā arī viņam dzejoļus nodeklamējis. Tēvs visus pantus noklausījies, pārjautājis, kur tos dzirdējis, kāpēc iemācījies. Pēc tam satvēris puiku aiz apkakles, norāvis uz ceļgala, bikses nost un ar siksnu pa pliku dibenu tā nozilinājis, ka vēl šobrīd lāgā apsēsties nevarot. Pēc tam pateicis: “Lai tamlīdzīgas dziesmas turpmāk nedzirdētu!”

Kamēr mēs ar Janci pārrunājam lielo pērienu un vēl lielāko netaisnību, Mārtiņš bijis pie Ļubas, kur saņēmis noraidošu atbildi: “Mums ar Vāciju noslēgts neuzbrukšanas līgums. Nedrīkstam ķengāties par viņu valsts vadītāju.” Vēl piekodināts arī starpbrīžos šādus pantus nerunāt.

Bet dziesmiņa mums patīk. Sevišķi pēdējā panta abas beidzamās rindas.

- Ziniet ko, - nākamajā starpbrīdī saka Mārtiņš. - Dziedāsim tikai rindas:

- Bet pie Liepāj’s ostas moļiem Puikas apmētā to oļiem.- Ko tad puikas tur apmētā? - neapmierināts bilst Modris. - Varbūt

tevi, kad aizbrauc vasarā pie savas krustmātes? Viņa dzīvojot kaut kur ostmalā...

Zēniem atkal lielais smējiens. Mārtiņš sapīcis parāda mēli un atmet ar roku. Atis izlīdzinoši saka:

184


- To Hitleru nenosauksim skaļi. Bet pārējo varam skaitīt, cik nagi nes.

Visi piekrīt. Tikai Jānis klusē. Viņš par šo dziesmu vairs nerunā.…Maija svētkos mani uzņem pionieros - Četrus mēnešus vai

astoņpadsmit nedēļas pirms oficiālā vecuma sasniegšanas. Es tā vēlos kaklautu. Pat lūgšus lūdzos. Nu tas man ir apsiets!

Bet jau tajā pašā vakarā es sastopos ar kara elpu - Maija svētkos, kad balle sasniedz kulmināciju, kāds novada saimnieks (uzvārdu neatminos) izrauj revolveri un sašauj milicijas pilnvaroto Mārtiņu Ļaudānu. Pēc tam izlec pa logu un pazūd tumsā. (Šos notikumus daļēji esmu attēlojis savā grāmatā “Pa kuru laiku...” 2004.g.) Vāciem ienākot, saimnieks no meža laukā un... zinām jau, ko dara. 1943./1944. gada ziemā šis pats vīrs naktī sašauj vairākus savus kaimiņus lielsaimniekus un atkal iešmauc mežā. Nu jau viņu nemeklē komunisti, bet šucmaņi un vācieši, lai sodītu. Kad ienāk krievi, viņš ir no meža laukā un kļūst par sarkano atbalstītāju, bet jau pēc mēneša - mežā nu jau pret krieviem. Tur arī aiziet bojā. Interesanti kā viņu tagad novērtē “vēstures speciālisti”? Tāda ir dzīve ārpus skolas sienām.

Bet skolā? Jau - tūlīt pēc padomju aktīvistu aizbraukšanas ( 27.jūnijs) te ievācās pašaizsardzībnieki un ēkas 2. un 3.stāvu pārvērta par pagasta iedzīvotāju cietumu (līdz oktobra vidum).Vietējie aizsargi ar apcietinātajiem rīkojās pēc savas patikas, sitot un spīdzinot.

Ļubu Kāsīti un visus, kam nebija izdevies evakuēties, apcietināja un ievietoja jaunajā cietumā (skolā). Viņu vidū arī Zasas komsorgu Leonardu Lucu. Veltīgi bija vetārsta V.Skroma mēģinājumi glābt šoferi Leonardu Lucu. Trešā stāva klasē blakus zālei bija saglabājies ar naglu sienā ieskrāpēts uzraksts:

„Nez, kas ar mums notiks, bet ļoti gribas dzīvot.” Uzraksts saglabājās visu vācu laiku, padomju gadus. Tagad, protams, tas nav vēlams un aizkrāsots. Ļubu Kāsīti, Leonardu Lucu, Jāni Svarānu, kopskaitā ap 70 cilvēku 10.septembrī nošāva pie Pelītes upes, Jēkabpils tuvumā. Kādu dienu vēlāk „Pilskalnos” nošāva vēl desmit zasiešus.

185


15.oktobrī Zasas pamatskolā cietumu likvidēja. Sākās mācības.Pavisam netālu slepkavošanas vietai, otrpus Daugavai Kokneses

pusē pašlaik top Likteņdārzs Vai piemiņas vietas rīkotāji kaut ar pušplēstu vārdiņu pieminēs savu radinieku noslepkavoto tautiešu vārdus? Pašlaik šķiet, ka ne. Likteņdārzs rādās būt svētvieta tiem, kuru rokas līdz elkoņiem slacītas savu tautiešu asinīm.

ŠAi NAKtī, PirMS gAiliS dziedāS...

Četrdesmit pirmā vasarā viņš un vairāki viņa vienaudži pameta Bikstus un ar velosipēdiem devās Austrumu virzienā. Gulbenes pusē viņam iznāca pirmā nopietnā saķeršanās ar nacionāļiem; netālu no Alūksnes kāds mežsargs centās ievilināt mežinieku lamatās. Nākamā gada februāra beigās viņš kļuva pilngadīgs un brīvprātīgi iestājās latviešu strēlnieku divīzijā.

Demjanskas kauju laikā tikai gadījums viņu paglāba no drošas nāves. Pēc kara viņš strādāja par partorgu, bet no 1951.gada par rajona avīzes redaktoru, bija galvenais ideologs, diendienā propagandēja sociālisma un komunisma idejas

Par cīņām antihitleriskajā koalīcijā viņu apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni un citiem padomju laika apbalvojumiem.

Nupat 23.aprīlī daudzajām goda zīmēm viņš pievienotu vēl vienu – Krievijas Federācijas medaļu par cīņām pret ... (precīzi nezinu medaļas nosaukumu)...

Pievienotu... ja tikai pārietu ielas otrā pusē un kopā ar citiem saviem cīņu biedriem kavētos atmiņās par tām tālajām dienām, kad ieroči runāja.

Bet viņš neatnāca! Ne jau slimības sagrauzts vai cita prātu aptveroša iemesla dēļ. Nē! Pašlaik viņš sadraudzējies ar tiem, kas cīnījās Hitlera pusē. Ar saviem asinsbrāļiem saites sarāvis, viņš kļuvis par savu ieroču biedru nodevēju.

Un prātā iešāvās Mateja evanģēlijā sacītais:: “Šai naktī, pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.”

186


Dažu upuru vizītkartes

UZVĀRDS VĀRDS

DZIMŠANAS DATI

VIETA NĀVES GADS

VIETA DARBA VIETA

Beļajevs Vasīlijs

20 g. vecs 1942.22.01 NošautsRaņķu Savenieji

Kara gūsteknis, meža darbos

Spinga Fricis 1894.15.02. Jaunjelgava 1942.11.01. Nošauts Kuldīgā..

Kuldīga, Valsts muzeja nodaļas pārzinis

Medinskis Jāzeps

1896.21.09. Kuldīga 1941.g. jūlijs Kuldīga kurpnieks

Feite(Veit) Gizele

1900.15.12. Vīnē 1941.02.08. Kuldīgā Mājsaimniece Kuldīgā. Ebr.

Jermolovs Fricis

1908.04.09. Ēdole 1941.04.09. Kuldīga

Aupiņš Augusts

1905.29.03. Bauska 1941.04.09. Kuldīgā

Pavlovskis Helēna

1890.10.02. Kuldīga 1941.04.09. Kuldīgā.

Tinte Ernests 1921.25.04. Kuldīgā 1941.04.07. Kuldīgā Sanitārs, par palīdzību ievainotajiem

Grundmanis Ženija

1906.08.10. Pilsberģē 1941.06.07. Kuldīgā.

Gecevičs Vēra

1908.25.09. Rīga 1941.05.07. Kuldīgā Sanitāre, par palīdzību ievainotiem

Hamanis Ādolfs

1903.06.04. 1941.05.07. Kuldīgā Padures partorgs

Švāns Arnolds 1911.13.01. 1941.05.07. Kuldīgā Sanitārs, par palīdzību ievainotiem

Švangeradze Aleksandrs

1905.15.06. Rīgā. 1941.06.07 Kuldīgā Ārsts. Par palīdzību ievainotiem

187


Leimane Marija

1941.05.07. Kuldīgā nošauta

Bogdanovičs Ādolfs

1941.05.07. Kuldīgā nošauts

Ridzis(Rūdis) Alfrēds

1917.16.10. Lutriņu pag 1941.06.07. Kuldīgā

Jaunzems Artūrs

1906.04.03. Kuldīga . 1941.06.08. Kuldīgā

Ābols Fridrihs 1917.27.07. Krievijā 1941.04.08 Kuldīgā

Zeberiņš Alberts

1909.05.09. Snēpeles p. 1941.04.09. Kuldīgā

Dombrovskis Jēkabs

1893.22.12. Kuldīgas p. 1941.04.08. Kuldīgā

Riepa Krišs 1887.23.11. 1941.jūlijā Kuldīgā

Jansons Kristaps


Salmgriezis Indriķis


Magone Juris 1887.08.09. Snēpeles p. 1941.04.09. Kuldīgā

Skore Jānis 1896.17.05. Snēpeles p. 1941.11.09. Kuldīgā

Eida Kristaps 1906.25.07. Snēpeles p. 1941.11.09. Kuldīgā

Ķesteris Fricis


Bulavs Alfrēds

1921.02.03. Krievijā 1941.04.09. Kuldīgā

Feldmanis Kārlis

1905.21.01. Planīcas p. 1941.04.09. Kuldīgā

Kurnovs Indriķis

1894.17.06. Kabile 1941.11.09. Kuldīgā

Birkmanis Artūrs

1909.07.06. Kabile 1941.04.09. Kuldīgā

Pētersons Amālija

1941.jūlijā Kuldīgā.

Balkins Roberts

1941jūlijs Kuldīgā

Korns Kārlis 1941.jūlijs Kuldīgā.

188


Brencis Jānis 1904.11.02. Īsvalta 1941.11.08. Kuldīgā.

Gūtlands Ernests

1901.07.10. 1941.jūlijs Kuldīgā

Kaltnieks Juris

1921.17.01. Padure 1941.11.08. Kuldīgā

Matrozis Andrejs

1912.05.09. 1941.05.07. Kuldīgā nošauts

Grīnvalds Vilis

1887.17.03. Aizpute 1941.jūlijs Vārmes p. Ķirši

Grīnvalds Lība

1913.19.10. Lutriņu p. 1941.jūlijs Vārmes p. Gaismas

Rožkalns Kristaps

1894.18.09. 1941.05.07. Kuldīgā. Kurmāles p.IK sekretārs

Naura Anna 1911.17.07. Īvande 1941.jūl. Kuldīgā.

Eņģelis Jānis 1905.26.05. Alšvanga 1941.jūlijs Kuldīgā.

Ezerkalns Mārtiņš

1895.02.03. Ēdoles p. 1941.jūlijs Kuldīgā.

Rožkalns Jānis

1911.13.11. Valtaiķi 1941.05.07. Kuldīgā.

Širmelie-Širmanis Kārlis

1899.30.09. Piltene 1941.05.07. Kuldīgā.

Biksons-Bikse Mārtiņš

1905.20.09. 1941.02.08. Kuldīgā.

Brūders Jākabs-Viktors

1914.13.02. 1941. jūlijs Kuldīgā.

Cinovskis Jānis

1884.02.08. 1941. jūlijs Kuldīgā.

Brikše-Kloks Fricis

1983.28,10. Lielrenda 1941.04.09. Rendas p.Kloki.

Zaigmars Jānis-Eduards

1914,12,06. Raņķu.p. 1941. jūlijs Kuldīgā.

Janmeijs Jānis

189915.12. Skrunda 1941.11.08. Kuldīgā.

189


Kristapsons Fricis

1898.29.04 Nabes p. 1941. jūlijs Planīcas p. Silkalni

Aprīlis Alberts

1941.02.08. Kuldīgā.

Upenieks Jēkabs

1941.02.08. Kuldīgā.

Daugavietis Teodors

1941.02.08. Kuldīgā.

Kāposts Jānis 1886.18.02. Kursīši 1941.11.08. Kuldīgā.

Līdaka Roberts

1914.11.08. Kursīši 1941. 04.09. Kuldīgā.

Grundmania Alberts

1917.31.01. 1941.04.09. Kuldīgā.

Trušelis Antons

1941.jūlijs

Gružins Pāvils

1941.jūlijs

Brāmanis Fricis

1896.28.07. 1941.jūlijs

Sīna (Bergmanis) Jānis

1907.23.05 1942.27.p1.

Bumbieris Kristaps

1914. Klostere 1941.11.04. Pie Sv.Pētera baznīcas

Klosteres pag IK loceklis 01.04.1941. tautas nama vadītājs.

Mamju ģimene: vīrs, sieva, pirmskolas vecuma meitene

1941.jūlijs Nīkrāces pag.

Kurpnieks. Pārskatīšanās kļūda

Zanders Kārlis

1900. 1941. 09.07. Raņķi

1940/41. uzstājies ar runām, dziedājis Internacionāli

Blūmentāls 1941.jūnija beigas Raņķi

Nošauts atkāpjoties, no slēpņa, Skrunda.

190


Knipšis Pēteris

1941.jūlijs Kuldīgas milicis, no 1941.apriņķa prokurora v.

Švalbe Jānis 1941.jūlijs Raņķu p. IK pr-tājs. MZIP vadītājs

Ēdelmanis Anna

1911. Pazudusi Laukstrādniece Raņķos, sagādes aģente.

Brauns Krišs 1913. Pazudis Raņķu pag. Liepājas MZIP darbinieks

Bloks Nošauts Padures pag. aktīvists

Vašulis Teodors

1904. 1941.vasarā „Vulkāna”strādnieks, kritis Igaunijā

Bikse Ansis 1896. Kokamatnieks Ēdolē, 1941.g. vasarā

1940.pag.vecākais Zemes ierīcības kom. pr-tājs

Brūders Viktors

1941.g. jūlijā Sagādes aģents Īvandē

Zvejnieks Krists

Liepājā nošauts

Partorgs Valtaiķos, Sieksātē

Brūns Pēteris 1914. Alsungā 1941.g. Rīgas Centrālciet.

Pagrīdnieks, Aizputes apriņķa..PK instruktors

Janmeijs Jānis

1941.11.08. Silenieku m.

Palīgdienesta loceklis

Salms Ernests 1893. Skrunda 1941.g. Kuldīgas apr.IK pr-tājs

Dziesma Aleksandrs

1945.III-IVcīņās ar bandītiem

Kuldīgas apr.IK pr-tājs

Ēdelmanis Jānis

1909. 1941.g. Raņķu IK MOPR

Erviks Kārlis 1914. 1941.g. Sieksātes pag. IK pr-tājs

Fersters Krišs 1941.g. Valtaiķu IK,

Melderis Kārlis

1903. 1941.g. Snēpeles pag.vec.IK

Valners Jānis 1912. 1941.14.01. Liepājas ciet.

Dzirnavu vad., Alsungas lauks. Arodb-bas pr-tājs.

Birziņš Ints 1941.Liepājā Rudbāržu pag. aktīvists

191


Fersters Indriķis

1941.g. Valtaiķu pag. aktīvists

1941gada jūlijā nošauti Kuldīgas ģimnāzijas audzēkņi (ebreji)

Abramovičs DāvidsFleišers BennoFleišere EstereGoldingersGotlībs DāvisHaimansone Benita Heimansons Benno Hiršsons Estere

Hiršsons Zamuels Jekabsons Kulers Mothe Leve Mozus Levenšteina Elija Levina Fanija Propis Naums Rove Boriss

Sepšelovica Paula Šteikerte Gizela Šteikerts Jankelis Šumahers FanijaŠvarcs Beierfelds Zamuels

Celmiņš Arvīds

Iecava 1896.01.04. 1941.jūlijs Jēkabpils Dignājas ceļmalā aiz stacijas.

Zemnieks Leimaņos MPRa Biržu sekretārs

Kāsīte Ļubova

Zasa 1941.10.09. Jēkabpils, pie Pelītes upītes70 zasieši

Pionieru vadītāja Zasā

Svarāns Jānis Voldemārs

Zasa 1941.10.09. Jēkabpils, pie Pelītes upītes 70 zasieši

Svarāns Kārlis

Zasa 1941. augusts

Nošāva Zasas skolā Kažoksilā

Zasas zemnieks

Ķerubiņš Juris

Zasa 1941. augusts


Zasas zemnieks

Lucis Leonards

Rubene 1941 10...septembris

Jēkabpils, pie Pelītes upītes 70 zasieši

Komsorgs Zasā

Sergejevs Paulis

Pilskalni Vidsalā Biržu p.

Kalpi Zasā

Sergejeva Olga

Pilskalni Vidsalā Biržu p

Kalpi Zasā

Mikitovs 1941. augusts


Arvīds Celmiņš(No Kuldīgas, Jēkabpils dzimsarakstu nodaļu arhīviem)

192


PAr MANU dziMtO PUSi zASU 1941. gAdā

„Lielas jukas valdīja arī Zasā. Šucmaņi gūstīja palikušos sarkanarmiešus, kas virzījās uz austrumiem. Sagūstītos kareivjus veda uz Zasas skolā noorganizēto komandantūru, kur apsargi rīkojās pēc saviem ieskatiem. Tos ļaudis, kas nebija izbraukuši, bet padomju varas laikā ieņēmuši kādus amatus, arestēja un turēja apcietinājumā Zasas skolā. Visas klases 2. un 3.stāvā bija pilnas ar apcietinātajiem.

10.septembrī Ļubu Kāsīti, Leonardu Lucu un zasieti Jāni Svarānu kopā ar citiem arestētajiem, kopskaitā ap 70 cilvēku, nošāva Pelītes upes krastā pie Jēkabpils.

Kādā rītā no skolas ar automašīnu Biržu virzienā aizveda septiņus ieslodzītos un bez kādas izmeklēšanas Pilskalnos nošāva. Starp nošautajiem bija arī Ļubas Kāsītes māte un patēvs Sergejevs.

Pēc daudziem gadiem, remontējot elektrības ierīces skolā, atrada Leonarda Luca ieskrāpētu atvadu sveicienu: „Nez, kas ar mums notiks, bet ļoti gribas dzīvot.”

Gaida Svilpe„Zasa un tās ļaudis Sēlijas novadā”

R.,MC.Ābols, 2005. 166.lpp.

1941.gada 8.jūlijā avīzē „Kurzemes Vārds” Liepājas komandanta korvetkapteiņa Briknera paziņojums: sakarā ar to, ka pēdējās naktīs atkārtoti raidīti šāvieni uz vācu posteņiem, nošauti 30 ķīlnieki. Piedraudēts par katru ievainotu vācu kareivi nošaut 100 ķīlnieku.

*

Kuldīgas slimnīcā 25.-27.jūnijā ieveda lielāku skaitu ievainoto Liepājas aizstāvju. Slimnīcas galvenais ārsts Švangaradze pēc tautības gruzīns, kas 1934.gadā beidza LU Medicīnas fakultāti, tāpat viss pārējais slimnīcas personāls, darīja visu, lai glābtu

193


ievainoto dzīvības Bija reizes, kad A.Švangeradze 14 stundas bez pārtraukuma darbojās operāciju zālē. Mediķi pašaizliedzīgi rūpējās par visiem slimniekiem arī pēc Kuldīgas okupācijas.

Kad kāds viegli ievainots padomju virsnieks gribēja atstāt slimnīcu, A.Švangaradze kopā ar sanitāriem Veru Geceviču, Arnoldu Insbergu-Švānu un Ernestu Tinti sagādāja virsniekam privātas drēbes, pastāstīja virsniekam tuvāko ceļu uz frontes pusi.

Par šo gadījumu kāds nodevējs paziņoja Kuldīgas latviešu „pašaizsardzības” vadītājiem.. „Pašaizsardzībnieki” jau 4.jūlijā arestēja A.Švangaradzi, V.Geceviču, A.Insbergu-Švānu un E.Tinti. Slepkavas tanī pašā dienā nošāva Veru Gecēviču un Ernestu Tinti, A.Švandaradzi un A..Insbergu-Švānu vēl veselu diennakti spīdzināja, bet 5.jūlijā Kuldīgas-Planīcas ceļa 7.kilometrā viņus abus nošāva.

Jānis DzintarsNeredzamā fronte

R.,Zvaigzne,1968. 22.-24.lpp.

Sd tīKlS lAtviJā

Galvenais štābs Rīgā Filiāles: Jūrmala, Ogre, Sigulda, Madona, Gulbene, Stokmaņi.

Štābi: Daugavpils Filiāles: Daugavpils-Dagda, Krāslava, Līvāni,

Rēzekne-Malta, Varakļāni, Ludza-Kārsava, Vecslabada, Abrene, Balvi-Liepna.

Liepāja Filiāles: Ventspils-Dundaga, Piltene, Talsi, Kandava, Kuldīga, Saldus, Aizpute, Alsunga, Priekule.

Jelgava Filiāles: Ilūkste, Jēkabpils, Bauska, Tukums.Valmiera Filiāles: Valka, Smiltene, Alūksne, Cēsis, Rūjiena,

Limbaži, Jaunpiebalga, Ainaži,

194


M.Vagulāns Jelgavā – žīdu slepkava.H.Teidemaņa SD grupa Valmierā.

Latviešu SD izvietojums no 1942.-1945. Rīgā – 338 vīri.Otrs – Baltkrievijā, galvenokārt Minskā 1942.- pret ebrejiem, 1943.g. - medīja partizānus.Trešā – Salaspils nometnes apsardze.Madonas grupu vada Alberts Vidulis Sargi nometnes iekšpusē.Laikraksti: 1.jūlijs “Brīvā zeme”,“Tēvija” (izdeva E.Kreišmanis, Arturs Kroders, Andrejs Rudzis, Pauls Kovaļevskis).

V.Arāja komanda - ap 26 000 noslepkavoto. Biķernieki 1941g. jūlijs - septembris 5 000Biķernieki – ārzemju eb.1942.janv-marts 8 000Province 1941.jūlijs- decembris 9 000Čigāni un garīgi slimie 2 000 Latvijas komunisti 2 000 KOPĀ 26 000 (218.lpp.)

V.Arājs piedalījās, ar zilo autobusu braukāja: Bauska, Ventspils, Talsi, Kuldīga, Jēkabpils, Krustpils, Valmiera, Viļāni, Litene, Ape, Rēzekne. No apm 21 000 mazpilsētu ebrejiem Arāja vīri nošāva apm. 15 000. (221.lpp.)

Pirmā slepkavība Latvijā. Pirmā ebreju slepkavība 23. jūnijā, Grobiņā.. Šajās dienās arī Biržu pagasta Leimaņos pie Skrīveru ezera nošāva 2 svešus ebreju pusaudžus.

No 1. Līdz 11.jūlijam galvenie ebreju likteņa noteicēji Rīgā bija latvieši. 1.jūlijā pa radio skanēja „Dievs, svētī Latviju” un „Horst Wessel-Lied”. Slepkavības sākās 2. jūlijā. (Nakts akcija). 4.jūlijā - sinagogu dedzināšana.

195


Štālekera apkopotie rezultāti līdz 1941.g. 15.oktobrim:

Rīga un tās apkārtne 6378Jelgavas apriņķis 3576Liepājas apriņķis 11 860Valmieras apriņķis 209Daugavpils apriņķis 9843 ebreji 9256 komunisti 589KOPĀ 31 868 30 025 1843

Liepājā trīs dienās nogalināja – 2731 ebreju. Liepājas geto līdz 1943.g. rudenim. Iznīcināšanas operācijas Liepājas un Aizputes apriņķī (1941.-1942.)

PAvēleS UN izPildīJUMS

1941.gads4. jūlijs Raiņa parkā 200 – 300 ebreju7. jūlijs - 30 ķīlnieku8.- 10. jūlijs 300? 20. jūlijs Pirmā Arāja komandas akcijaJūlija beigas Akcijā “Ullerweit” ap 15 ebreju 22. septenbris Liepāja - 61 ebrejs 24. septembris Liepāja - 37 ebreji.26. septembris Apcietināti 80 ebreji un komunisti. 30. septembris. 21 ebrejs.? Kurzemē. 15-18 psihiski slimo un ap 20 ebreju.3. oktobris Liepājā 37 ebreji. 4. oktobris Liepāja 18 ebreji, 2 komunisti.8. oktobris Liepājā 36 ebreji.11. oktobris Liepāja 67 ebreji.Ap oktobris Šķēdē akcija “Brükenwacke”- 200 ebreju.

196


Oktobris 25 (?) ebrejiOktobris 50-80 (?) ebrejuOktobris Liepājā komunistu grupas.Oktobris Šķēdē akcijā Linards 30 vīriešu un 3 sievietes.1. novembris Priekulē un Vaiņodē 123 ebreji.Oktobra beigās dažāda vecuma un abu dzīmumu 80 personas.Oktobra beigās Priekulē 20 ebreju 3. novembris Aizputē 386 ebreji 6. novembris Liepājā 2 ebreji un 3 komunisti10. novembris Liepājā 30 ebreji un 26 komunisti Decembra sākums. Šķēdē ap 100 cilvēku. 15.-17. decembris. Šķēdē 2749 ebreji (vīrieši, sievietes un bērni.)15.decembris. Pie Liepājas Kara ostas 270 ebreju Decembris. Psihiski slimo noslepkavošana

1942.gads15. februārī Šķēdē.Marta sākumā Šķēdē ap 20 komunistu.Aprīli Šķēdē ap 15 – 20 vīriešu. Marta beigās. 20 latviešu.

Andrievs Ezergailis “Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941.-1944.” R., LVI, 1999.Avots: The records of the Grauel trial 334-335.

197


Pavēle Nr. 01 Ventspils pašaizsardzības grupu priekšniekiem 1941.gada „ „ Jūlijā, Ventspilī

$1.Nekavējoties arestēt visus kārtas žīdus no 16 līdz 60 gadiem. Ārsti un aptieku vadītāji žīdi atstājami, ja nav iespējams atvietot. No arestētajiem nekavējoties jāatņem visas vērtslietas, foto, radioaparāti, velosipēdi, motocikli, rakstāmmašīnas. Par atņemto sastādāms akts. Par dzīvoklī atstāto mantu sastādāms akts. Arestētie žīdi turami līdz rīkojumam, bet, ja iespējams, nekavējoties sūtīt uz Ventspili.$ 2. Nekavējoties arestēt visus komunistus un iesūtīt apvainojošos dokumentus līdz 15.VII plkst. 24.00.Par šīs pavēles izpildīšanu nekavējoties ziņot.Oriģinālu parakstījis (datums rokrakstā) 13.VII.41. Ventspils apriņķa pašaizsardzības spēku priekšnieksPulkvedis-leitnants (Kārlis Lobe)Pareizi norakstītsAdjutants leitnants Kants (paraksts) 348.

Geto apsardzes komandieris Alberts Danckops 1941.12.XII (4 dienas pēc akcijas) saņēma uzslavu. Arī kapteinis Porietis un kapteinis Mihelsons.

Imants Leokens 1942.18. II - uzslavu par civilpersonas arestu ieiet geto, piedāvājot maizi. 19.II sodīti Jēkabs Grunte un Nikolajs Birkāns ar 5 dienām arestā par geto sargposteņa atstāšanu; 1942.26.II Roberts Baklāns, Jānis Kuprišs, Ernests Bušs – ar 7 dienām ieslodzījuma par geto posteņa atstāšanu; 19.III Donāts Indāns apzadzies geto. 1942.3.III Hugo Kalniņš saņēmis komandiera uzslavu par izcilu pienākumu izpildi geto

Leitnants Pēteris Balodis atbrīvots no pienākumu pildīšanas geto. Uz vienību (371.)

198


Skoņinā – Minskas tuvumā. Dažiem geto ieslodzītajiem izdevās izbēgt, vīrieti un divas sievietes noķēra.. Vīrieti pēra ar pātagām un lika pāroties ar abām sievietēm. Viņš sacīja, ka ir par vecu, un tomēr viņu piespieda. (18. bataljona kaprāļa K.Zirņa liecība) (374.)

Pusotra mēneša 556 vīru lielais latviešu 22. Daugavas šucmaņu bataljons un 403 vīru liels 272. Daugavgrīvas šucmaņu bataljons (31.VII-1.IX) apsargāja Varšavas geto. (375.)

“MiSiJA – PiePildīt vēStUri Ar SAvāM ASiNīM”

Ebreju šaušana sākās ap 20.jūliju. Pašaizsardzības priekšnieks Oskars Baltmanis.

Subate. 28.jūnijs – vācu okupācijas pirmā diena, lai gan no vietējiem latviešiem to vēl nezināja. .Pašaizsardzības komandants Krišjānis Lielausis (Prodes pagasts) „Latviešu soda vienībā iestājās cilvēki, kuri neieredzēja padomju varu: bijušie namīpašnieki un tie, kuriem 1940.\41.g. bija nacionalizēts īpašums, bijušie aizsargu organizācijas biedi, bijušie policisti un buržuāzisko organizāciju dalībnieki, kā arī strādnieki. Subates soda vienībā bija kādi 24 cilvēki.”

Šaušanas diena – 21.jūlijs. Aknīste. Pilsētas komandants J.Valdmanis. Ierindnieks V.

Tunkelis. Silene (Borovka) Šaušana 28.jīlijā. Šāva pat ar rokas ložmetēju.

15 minūtēs beidza. Eglaine (Lašu pagasts). Vācieši bija tiešie līdzdalībnieki. Nošāva

brutāli ap 123 cilvēku. Rīkojums ar Baltmaņa parakstu.Grīva un Kaplava. Pirmajās vācu ienākšanas dienās Kaplavā

nošauti 15 ebreji. Grīvā it kā 126, arī komunisti.Masveida izrēķināšanās Neretā un Viesītē.

199


LiepājaPēc 18.armijas štāba ziņām, Liepājā cīņās pret vāciešiem bija

iesaistījušies arī civiliedzīvotāji. Tāpēc iz šejieni papildus EK 1.a nodaļai pavēlēts nosūtīt arī EK 2.nodaļu ar uzdevumu atbilstošā situācijā rīkoties nesaudzīgi.

Ereignismeldungen 1941.g.1.jūlijs 1941.g.1.jūlijā Liepājas komandants korvetkapteinis Šteins

izdeva paziņojumu par 10 ķīlnieku nogalināšanu jebkāda sabotāžas akta vai laupīšanas gadījiumā.

***

Pēc vācu ienākšanas Latvijā sāka veidoties pašaizsardzības komandantūras. Latvijas pašaizsardzības spēku priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Plensners 1941.gada 8.jūlijā aicinājumā latvju karavīriem, aizsargiem, policistiem formulēja turpmākos uzdevumus. Tie bija tieši un vienkārši - cieša sadarbība ar vācu karaspēka vienībām un iestādēm.

Tūlīt pāc vācu ienākšanas izveidoja ap 700 pašaizsardzībnieku komandantūru (1939.g. Latvijā bija 517 pagasti). Šodien vēstures taisītāji pulkvedi A.Plensneru ceļ vai debesīs, jo tieši viņš esot uzturējis “latvisko garu”.

“Latvisko garu” uzjundīja Pauls Kovaļevskis fašistu ruporā “Tēvija”:

“Vēsturei vienmēr vajadzīgs cilvēku materiāls, kad viņa sper savus lielos soļus... Šo ļaužu misija ir eksistēt un piepildīt vēsturi ar savām asinīm, elpu un sviedriem. Cīņa, kopā ar nāvi iedama, ir dzīvības nesēja un tās uzturētāja. Karš vēl nav galā. Un tāpēc nekad un nekur nedrīkst attālināties no domas, ka šai karā mēs esam iesaistīti ar to vienīgo visaugstāko, kas mums ir - ar savām dzīvībām... Neviens līdzeklis nav par bargu, neviens upuris nav par lielu.”

200


MēS – Četri Arvīds Skude

Tēvs jau zināja, ko nozīmē karš. Zināja arī to, ka šā kara galvenais virziens tiek vērsts pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti - Padomju Savienību. Ar starptautiskā kapitālisma palīdzību tika atdzīvināts vācu militārisms. Tas, līdz zobiem bruņots, nerēķinājās vairs ar saviem saimniekiem.

Ko izjutām mēs, jaunieši? Saklausījušies vīru spriedumus par kariem, par šā jaunā kara vaininiekiem, arī mēs tēlojām lielus politiķus. Kā nu nē! Visi brāļi, izņemot māšeli Austru, bijām beiguši pamatskolu. Vidējais brālis Valdis šajā rudenī gatavojās iestāties Aizputes ģimnāzijā. Naids un niknums pret vāciešiem mums jau iedzimts no senčiem. Ar sirdi un dvēseli piekritām to ļaužu spriedumam, un to bija lielum lielākais vairākums, ka visas pasaules labas gribas cilvēkiem būtu jāapvienojas un kopīgiem spēkiem jāsatriec šie mēra sajūtu zaudējušie hitlerieši. Šī, ar romantismu pārsātinātā interese bija tik reāla, ka mēs ticējām, ka tāds brīdis tiešām pienāks. Un drīz tas arī pienāca.

201


Lieli, grandiozi notikumi risinājās, pārkāpjot četrdesmito gadu slieksni. Karš vērsās plašumā. Hitlerieši sagrāba gandrīz visu Eiropu. Neizturēja Mažino līnija, sakūdītie baltsomi pārkāpa Padomju Savienības robežu Karēlijā. Un tādā sarežģītā starptautiskā situācijā jaunu vēstures lapaspusi vēra arī Baltijas tautas. Nobriedušu revolucionāru pārveidojumu apstākļos tās nokratīja fašistiskās diktatūras žņaugus un nodibināja tautas varu.

Visspilgtāk to dienu notikumi iespiedušies atmiņā mums, to dienu jauniešiem. Ar jūsmīgu prieku mēs sagaidījām lielās pārmaiņas. Mums taču nebija ko zaudēt.

Bet zaudētāji bija. Viņi - gāztās varas balsti: aizsargi, policisti, pagasta dižvīri un citi Ulmaņa pakalpiņi. Nu tie skraidīja, kā glābiņu meklēdami, viens pie otra, bet: „Kas jūs pieņems, kas jūs glābs, ja kalni un lejas pēc atmaksas slāpst!” (J.Rainis)

Atceros visu kā šodien: bija 1940. gada pats vasaras sākums. Revolucionārie notikumi tikai brieda. Apriķu tautas namā ar koncertu viesojās netālu (Cīravā) izvietotās Padomju Armijas daļas karavīri. Zāle bija stāvgrūdām pilna ar pagasta iedzīvotājiem, pa lielākai daļai jauniešiem. Mūsu ģimene ar tēvu priekšgalā piedalās koncertā. Tēvam pēc tam, kā labākajam krievu valodas pratējam, jāpateicas Padomju karavīriem par koncerta sniegumu.

Tēvs jau mums bija teicis: „Dēli, nu pienācis mūsu laiks!”Tad nāk jūnija notikumi: Ulmaņa diktatūra gāzta. Apriķu tautas

namā pagasta iedzīvotāju mītiņš. Tiks vēlēti Padomju varas pārstāvji uz vietām. Pirms tam ar smago automašīnu Apriķos bija ieradušies strādnieku puiši no Liepājas un Aizputes, kuri apbraukāja visas aizsargu mājas un atņēma tiem ieročus. Likās, ka viņus vadīja Liepājas apriņķa komjaunatnes sekretārs Imants Sudmalis. Mītiņa laikā viņi ienāca arī Apriķu tautas namā. Tautas namā pie sienas vēl karājās Ulmaņa bilde. To ieraudzīja viens no atnācējiem - Bloks. Norāvis bildi no sienas, viņš to nosvieda zemē, uzrunādams mītiņa dalībniekus, ka mēs taču vēlam Padomju varu, un šeit nav vietas vecās varas atribūtiem.

Un tā Apriķos tika ievēlēta izpildkomiteja, izveidotas partijas un komjaunatnes pirmorganizācijas. Skolā sāka darboties pionieru organizācija, kuras sastāvā iestājās arī māsa Austra. Mums visiem

202


bija liela darbošanās griba Padomju varas nostiprināšanā uz vietām. Mani un tēvu izvēlēja par „desmitmāju” pilnvarotajiem. Kad sākās Valsts iekšējā aizņēmuma izvietošanas kampaņa, mani un tēvu apstiprināja arī šajā darbā par pilnvarotajiem. Šos pienākumus veicām pēc labākās sirdsapziņas. Tēvs skaitījās partijas, es - komjaunatnes aktīvists. Mācījāmies politpulciņos, piedalījāmies pašdarbības un fizkultūras kolektīvos.

Dzīve bija kļuvusi tik interesanta, jauka un vērienīga, ka nemaz nemanījām pienākam 1941. gada Līgo svētkus. Tajā dienā Aizputē bija jānotiek novada dziesmu un deju svētkiem. Un pēkšņi kā melns mākonis šim priecīgajam notikumam pārsedzās pāri karš.

Kā melna nakts pār mūsu skaisto dzīvīti pārklājās vācu okupācijas režīma varmācības, kas sākās ar padomju aktīvistu apcietināšanām un tūlītējām apšaušanām, ar ebreju šaušanu.

1941. gada 22. jūnija rītausmā vācu fašistiskie varmākas nodevīgi iebruka mūsu zemē. Nākošajā dienā to karapūļi bija jau Liepājas pievārtē. Klausoties radiopārraides no Maskavas, dzirdējām Molotova, pēc tam Staļina uzrunas tautai. Visspilgtāk iespiedies atmiņā viņu aicinājums izlietot visus līdzekļus vācu fašistu ordu sagrāvei. Tauta tika aicināta izvērst plašu partizānu kustību ienaidnieka uz laiku okupētajos apgabalos.

Tēvs tajās drūmajās, neziņas pilnajās dienās saka:„Nu, dēli, turēsimies. Karš būs nežēlīgs - uz dzīvību vai nāvi.

Arī upuri būs, bet mums tajā jāpiedalās, pienākums pret Dzimteni mums jāizpilda līdz galam.”

Un mēs gājām. Tēvam un man izsniedza ieročus un iesaistīja kaujas grupā, kuras uzdevums bija apsargāt pagasta svarīgākos objektus - tiltus, izpildkomiteju u.c. Bija arī jāpiedalās operācijās vācu diversantu un vietējo, mežos sabēgušo aizsargu un citu bandītu likvidēšanā. Tā, vienā trauksmē pagāja kara pirmās dienas.

Liekas, ka tas bija Jāņu dienas vakarā, kad Apriķu izpildkomitejā ieradās Aizputes apriņķa milicijas daļas priekšnieka vietnieks Andrejs Macpāns un atveda ieroču papildinājumu. Viņš arī paskaidroja par stāvokli frontē. Pastāstīja, cik varonīgi cīnās Liepājas aizstāvji. Vispārējo stāvokli raksturoja kā smagu. To jutām arī mēs. Virs

203


Liepājas dienu un nakti gulēja melnu dūmu mākonis. Liepāja dega, bet turējās.

Un tā, kādu dienu, liekas, 26. jūnijā Apriķos tika saņemta pavēle atkāpties caur Tukumu uz Rīgu. Mēs ar tēvu bijām pārnākuši mājās atpūsties pēc nakts dežūras. Ap pusdienas laiku, no jauna aizgājuši uz izpildkomiteju, atradām tur tikai rakstvedi J.Bruģi. Viņš mums pavēstīja, ka visi jau evakuējušies un ka vācieši drīz būs Apriķos. Apkārt jau ložņāja drošākie aizsargi. Mēs ar tēvu nolēmām pagaidām paslēpties mežā, jo atkāpšanās ceļš uz tālāku aizmuguri bija jau nogriezts. Tā mēs slēpdamies nodzīvojām līdz 1941. gada 3. jūlijam, kad pie mums ieradās māsa Austra un pavēstīja, ka atnākuši kaimiņi un grib ar mums aprunāties. Mēs ar tēvu ieradāmies mājās „Iesalniekos”. Izrādījās, ka kaimiņi, bijušie aizsargi, atbraukuši mūs apcietināt. Līdzko iegājām istabā, pret mums tika pavērsti stobri.

Sākumā mūs aizveda uz Apriķu mežniecību. Tur jau priekšā bija apcietinātie: pagasta komjaunatnes sekretārs A.Kopštāls, viņa tēvs - izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks I.Kopštāls, izpildkomitejas locekļi J.Miklavičs, J.Rušmanis u.c.

Izņirgājušies par mums, aizsargi nogādāja mūs uz Aizputi, nododot tālāk tādiem pašiem tautas nodevējiem. Mūs izvietoja cietuma kamerās, kuras bija jau stāvgrūdām pilnas. Vietas atlika tikai sēdēšanai uz akmens klona. Vācu okupanti vēl Aizputē nebija. Varu bija sagrābuši bijušie aizsargi un policisti. Viņi tad nu lielā asinskārē steidza izrēķināties ar padomju aktīvistiem. Dienā pratināja un sita - naktīs veda uz nošaušanu. Apšāva Aizputes bagātāko ebreju ģimenes. Zeltu, dārglietas, pārējo mantību bendes sadalīja savā starpā.

Pēc tam, kad cietuma kameras bija tik pārpildītas, ka tajās nevienu vairs iespiest nevarēja, mūs, vieglākos noziegumos apvainotos, izvietoja izdemolētajā ebreju sinagogā, blakus cietumam. Tagad tur ir Aizputes kultūras nams. Tur mēs, uz dievlūdzēju soliem gulēdami, ap 300 mocekļu, gaidījām savu tālāko likteni. Man blakus bija tēvs, kurš mani visādi centās morāli atbalstīt, nezaudēt cilvēcisko cieņu. Bet, kā jau tādos apstākļos, arī

204


viņa tēva jūtu izturībai kādu vakaru radās nopietns pārbaudījums. Acīmredzot, buržuāzisko nacionālistu, aizsargu plānos bija radusies tieksme izrēķināties ar visiem ķīlniekiem - padomju aktīvistiem.

Tika sastādīti precīzi saraksti ar visu vainu apliecinošiem pierādījumiem un pirmkārt likvidējamo aktīvistu uzvārdiem. Nezinu, kādēļ pašā šo noziedzīgo akciju sākumā parādījās apriķnieku uzvārdi. Varbūt tam par iemeslu bija padomju varas laikā no Rīgas padzītais Ulmaņa laika policijas varasvīrs Šefanovskis, kas bija konspirējies Apriķos, un, vācu fašistiem iebrūkot, tagad pacēlis savu galvu? Varbūt no Apriķiem Aizputē saskrējušie varaskārie aizsargi – bet fakts palika fakts, ka kādā dienā, jūlija mēneša nogalē uz nošaušanu izsauca mani, apriķnieku Jāni Miklāviču un divus aizputniekus – Arnoldu Garausi un Augustu Majevski. Vietējais policijas apsargs Pelītis kopā ar tādu pašu sadistu Sīli ienāca mūsu apcietinājuma vietā un paziņoja, ka tādiem un tādiem nav atļauts gulēt, bet jābūt gataviem pārvietošanai. Kas tā pārvietošana tāda ir, mums jau bija skaidrs no iepriekšējām apšaušanām. Gods kam gods – visam 300 vīru lielajam kolektīvam, kuri gan morāli, gan fiziski mūs – nāvei nolemtos – stiprināja. Vispirms jau tēvs, saņēmis visus spēkus, izrādīja visam notiekošajam reālas sekas. Mums bija pavēlēts neiet gulēt, bet gaidīt turpmākos rīkojumus, un šo starplaiku mums palīdzēja izmantot visi apcietinātie aktīvisti.

Mēs – četri - sākām pat ar interesi gaidīt – kas būs. Mūs morāli ietekmēja pat tādai kā lielai kaujai ar šiem latviešu tautas bendēm.

Kā tēvs, tā pārējie mums sagādāja ieročus no ebreju baznīcas lustru paliekām. Un jāatzīst, ka tie tiešām atgādināja zobenus. Tos mēs nomaskējām, paslēpjot savu bikšu starās. Tika doti padomi, kurā laikā šie ieroči laižami darbā pret bendēm un kur pēc tam bēgt.

Tā kā mūs apsargāja mūsu gadagājuma jaunieši, pat mūsu skolas biedri, mēs arī ieguvām informāciju par to, kā notiek cilvēku apšaušana. Un viņi lielīdamies stāstīja: komunistu apšaušana esot bīstama – tie vienmēr izrādot pretestību. Ebreji ejot uz apšaušanu kā teļi uz kautuvi… Nu labi, mēs jums parādīsim, kā padomju aktīvisti aizstāv savas dzīvības.

205


Un tā mēs gaidām šo stundu. Bet tā nenāk. Visi ir satraukti. Iestājas jau nakts, un reizē ar to sākas pērkona negaiss. Ugunīgas bultas apgaismo mūsu „katedrāli”, un lietusgāzes apskalo tās sienas. Ik pa brīdim ienāk arvien vairāk piedzērušies bendes un apjautājas, kur ir tie – izsauktie. Mēs stāvam pulciņā un sakām, ka esam gatavi. Galvenais starp viņiem, liekas, aizsargs Pelīte, mūs pārskaita pēc uzvārdiem un saka, kad pāriešot lietus, tad mūs izsaukšot.

Tā pagāja nakts vienā negaisā un lietū, bet mūs vairs neviens neizsauca. Nākošajā rītā mēs, apcietinātie, manījām, ka notikušas pārmaiņas. Varu Aizputē bija pārņēmuši vācu fašistiskie okupanti. Tie sākuši ievest kārtību. Kaut arī fašistu nāves dzirnas turpināja malt mūsu dzīvības, bet to neatļāva darīt vairs vietējiem latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem.

Ar pulksteņa precizitāti okupantu drošības dienests mūs sāka klasificēt pēc „nozieguma” smaguma. Tiem, kuriem pēc viņu domām bija pierādīta piederība komunistiskajai partijai vai komjaunatnei – nošāva uz vietas, Aizputē. Mēs ar tēvu vēl nebijām paspējuši oficiāli iesaistīties organizācijās – to izjauca karš.

Mēs kopā ar citiem augusta nogalē tikām pārsūtīti uz Liepājas cietumu, Dārza ielā 4. Šeit mūs ar tēvu izšķīra. Sākās vienmuļās cietumnieku dienas īstā cietumā. Un vācu fašistu nāves dzirnavas mala tālāk. Apcietināto padomju aktīvistu sišana, piekaušana bija ikdienas parādība.

Atceros, ka biju vienā kamerā ar Liepājas laikraksta „Komunists” redaktoru Arnoldu Krievu, ar komjaunatnes sekretāru Borisu Pelnēnu, Liepājas aizstāvjiem Kristapu Vidiņu, Aleksandru Lavrenovu, Žani Jēkuli, tēvu un dēlu Mamjiem, Sleini, Viktoru Lipinski, Mauriņu, Štreifeldu, Dobeli u.c. No mūsu puses bija vēl Gudenieku pagasta jaunieši Jēkabs Siliņš, Jānis Akots, Jēkabs Grundmanis, Lipšņu tēvs u.c.

Mums visiem šajā drūmajā kazemātā ieslodzītajiem, katru dienu sistajiem un bendētajiem, nebija nekādas cerības no turienes dzīviem izkļūt. Un tomēr mēs jutām cilvēku varonību, viņu uzticību komunisma ideāliem. Šīs varonības atbalsis nonāca līdz mūsu kamerām.

206


Neiedomājami smagajos apstākļos viņi organizēja bēgšanas. Daudziem tas izdevās, daudzus saķēra un nošāva. Mums, dzīviem palikušajiem, nekad neizgaisīs no atmiņas varonība, ar kādu uz nošaušanas vietu gājuši – pionieru vadītāja, Liepājas aizstāve Līna Jansone, komjaunatnes sekretārs Boriss Pelnēns, laikraksta „Komunists” redaktors Arnolds Krievs un daudzi daudzi citi varoņi.

Apstākļi cietumos visos laikos bijuši smagi. Bet, ja tos pārvērš par „nāves dzirnavām”, tad tie tam arī kalpo. Tad tie top par tādām pašām nāves nometnēm, kādas jau darbojās – Salaspils, Buhenvalde, Maidaneka, Štuthofa un daudzas citas. Liepājā vēl pastāvēja, tā saucamais, „sieviešu cietums” jeb nāves cietums, kā to bijām iesaukuši mēs. Šajā fašistu ellē notika, tā saucamā, „šķīstīšana”. Kurš uz Šķēdes jūrmalu nošaušanai, kurš uz koncentrācijas nometni. Cita ceļa šeit nebija. Šajā „šķīstīšanas ellē” 1942. gada februārī nokļuvām arī mēs ar tēvu. Vācu fašisti mūs apvainoja par to, ka esam ņēmuši rokās ieročus un cīnījušies pret fašistiskajiem iebrucējiem, pret „jaunās Eiropas” kārtības dibinātājiem. To, protams, noliedzām. Tā kā ne tēvs, ne es oficiāli nesastāvējām nevienā organizācijā, mūsu stāvokli tas zināmā mērā atviegloja. Un tā, pateicoties mātes sameklētajiem „iespaidīgu” personu galvojumiem, tēvu un mani no apcietinājuma 1942. gada 13. februārī atbrīvoja.

Kā vēlāk izrādīsies, tā būs bijusi liela kļūda fašistisko drošības orgānu funkcionēšanā.

207


KUr tAiSNīBA Mīt?

BAlāde – PASAKA

Ādams Krivāns

Veltījums brālim Andrejam, kuru nošāva vācu fašisti un Rīgas šucmaņi 1941. gada 6. novembrī. Vienpadsmitos vakarā izsaukts no Rīgas centrālcietuma 4. korpusa 14. kameras. Kapa vieta nav zināma. Iespējams, ka Biķernieku mežā – tur, kur ebreji.

Andrejs bija godīgs cilvēks. Ne zaglis, ne dzērājs, ne blēdis vai huligāns. Nošauts vienīgi par to, ka bija godīgs. Fašistiem godīgie nav vajadzīgi.

ANdreJS – tAiSNīBAS MeKlētāJS

Andrejs – godīgs puisis - ļaudis teica tā.Jauns, vesels un stiprs, jautrs un zinātkārs.Andrejs brālim prasa - Tu zini, kur Taisnība mīt?Domīgs pakausi kasa, varbūt pēdas tai dzīt?

Dzīvē nav, ko nevar rast, vajag tikai mācēt, prast!Zināt, kuru ceļu iet, gudriem ļaudīm pajautāt.Andrejs – Taisnības meklētājs, tālu ceļu gājējs,Bija meža cirtējs, zemes arājs un sējējs.

Andrejs sevī juta, dzīve pārāk grūta,Sirdsapziņa viņu taisnību sameklēt sūta.Andrejs ceļā pošas, no sešiem brāļiem atvadās.Maizes kule tam pie rokas, lai ceļā labāk sokas.

208


vecīŠA PAdOMS

Ceļā pirmo satiek sirmu, vārgu vecīti.Puisim vecais patīk, laipnas viņam acis. - Labdien, veco tēv! Andrejs viņam saka.- Lūdzu, veco tēv, teic man gudru padomiņ’!

Saki, kur Taisnība mīt? Ar to kopā laimei būt.Kā šai gaismai pēdas dzīt? Un kā pašu laimi gūt?

Vecais tēvs:- Dēliņ, labais, mīļais, jaunais, stiprais un gudrais,Taisnība ar laimi kopā – dzīvē tās nedodas rokā.Taisnība aiz deviņām jūrām, aiz deviņiem kalniem,Desmitā kalna pazemē mīt, neviens to nevar ieraudzīt.

Tur Taisnība aiz deviņām atslēgām, deviņi velni to sargā.Viņi ikvienu dzen projām melu tumsā bargā.Daži centās atbrīvot, taisnību tautā vest.Velni prata tos apmelot, revolūciju varot nest.

Ja tu savu gaišo prātu, vareno spēku lietosi,Tu velnos radīsi naidu, sev cietumu iemantosi.Dēls, Taisnību tev neatrast, tik brīvību vari pazaudēt.No Taisnības sātani baidās, ar meliem no viņas gainās.

Tādēļ to pazemē tur aiz deviņām atslēgām,Šausmu leģendas bur, gaišo Taisnību nolādam.Krāpšanu slēpj leģendās, runājot caur puķēm.Prātam uzpūš paģiras, godu gāž no eņģēm.

Tādā prāta purvājā patieso Taisnību nogremdē.Ļauni gudrajā izdomā, priekā velni lēkā.Daži cilvēces ģēniji Taisnību gribēja atbrīvot.Visiem beidzās bēdīgi, vajadzēja dzīvību ziedot.

209


Šo varoņu vārdus neatceros, laikam aiz sirmā vecuma.Bet Taisnību meklē, dēls, grāmatās, kurās gara zelts glabājas.Netici,ja patiesību kāds tev karsti zvērēs, viņš tev prātu duļķos,Viegli atrast aplamību, paliksi Tu muļķos.

Tomēr gaišā ideja dzīvo, kas cilvēcību simbolizē.Mīlestība, saticība un cieņa katru mīļi aplaimo.Vērīgi ieklausies cilvēkos! Dažos Taisnība mīt.Viņu uzvedībā, vārdos, kaut to grūti ieraudzīt.

Kailumu slēpj drēbes, dažam arī skrandas - glītas.Dvēseles būtība zem mēles, dažreiz patiesība atklājas.Ej, pa kuru ceļu iedams, katrs ceļš būs labs.Patiesībai pēdas nesadzīdams, mūžā reiz būs kaps.

Laimīgu ceļu, dēls, vēlu Taisnību sastapt.Patiesības alkās tu kvēls, cilvēkiem gribi to nest.Ja tu vārgs un panīcis, vai tev priekšā tumsas sils,Pie vectēva trešā kalnā kāp, tur ir cerību gaišā pils.

Prāta atslēgu, ko dodu, savā sirdī paglabā!Nepazaudē tālā ceļā, ne dzīves vējā bargākā.Andrejs aizgāja klusi - plecu somā vēl kriksītis maizes –Uz to alku un ilgu pusi.Taisnību atrast – vienīgā raize.

SArUNA Ar MeiteNi

Pēc brīža Andrejs satiek meiteni skaistu un neredzētu.Viņam tā gaužām patīk. Kā būtu, ja bildinātu?

Andrejs :- Jūs sieviete esat, visam gals un sākums,Dzīvības misiju nesat, cilvēku spēks un vājums.

210


Meitene:- Tik puse vārdu Jums pareizi, gudri un saprotami.Otra puse skan greizi, kā nepatiesi tie noraidāmi.Sieviete nav lopu suga, kad lopi tikko saostas.Kam morāle nav no svara un bez kauna sajūtas.

Lūdzu noņemiet cepuri, kad Jūs ar meiteni runājat!Ievērojiet cilvēka morāli, sevi kā vīrieti nezaimojiet!Nezinu, kāds ceļš Jums ejams, kādu pielūdzat Dievu.Jūsu mērķis teicams, vai peļams, nē, nevaru būt mirkļa sieva.

Sieviete ir mūžam mānīta, tai, zelta pilis ceļot, krāpta.Gan uz rokām nēsāta, gan apkārt mājai dzenāta.Kaut sievieti bezgala slavē, par skaistuma eņģeli dēvē.Ar mīlestības dvēseli saldu tā prot ģimenei klāt galdu.

Dažreiz skaistuma eņģeli iegrūž visdziļākā zaņķī,Ja tai velns pagrūž vīreli, kas savu eņģeli lamā.Dievs sievietei devis viņas brīnišķo daili,Īsts vīrs, skaistumā samulsis, kalpo tai visu mūžu.

Sieviete Dieva veidota, kad stājas pie altāra.Tai spēks un nākotne, dzīvei laimes patvāris.Jūs prasāt, kur ir Taisnība? Sieviete pēc Taisnības alkst.Naidā un netaisnībā sievietes dvēsele salst.

Kas ir īstena Taisnība – to es pateikt nevaru.Dažam tā grezna bagātība, svešu roku sarausta.Citam, nabadzībā mūžu vadot, savai tautai kalpojot,Radiem, draugiem palīdzot, ne graša no tiem negaidot.

Andrejs:- Ai, meitene, tu jaukā, Tu – Taisnības dzirkstele,Kā tevi vārdā saukt man, kam tik skaista dvēsele?

211


Meitene:- Māte sauca par Ziedīti, ziedu laikā dzimušu,Tēvs, mazu auklēdams, Puķīti, Rozīti nosauca.Vēlu atrast cilvēcību, labus draugus, arī māju,Tavu zelta Taisnību, visiem siltas kājas.

KUNgA tAiSNīBA

Andrejs tālāk gāja par mūžīgo Taisnību uzzināt.Pilsētās un ciemos stāja ar cilvēkiem parunāt.Satika frakā un cilindrā kungu, gaitā un izskatā švītu.Rokā tas šūpoja lakotu rungu, stāvot pie mašīnas – spožas un glītas.

Kungs:Par kādu Taisnību melšat? Pliks ja vēl nav un galva zem jumta?Par dzīvokli, parādus dzēšot, ja procenti nav vēl pie simta?Par demagoģiju sodīsim! Vai nabagiem dzīve slikta?Lupatlašus cietumā bāzīsim, tur tiem kūrorta vieta.

Lai es vairs nedzirdētu: - Dodiet darbu un maizi!Es šitiem bļāvējiem uzlaistu ar steku pa dibenu pa reizei.Tad apkārt neklīstu, bļaustoties par Taisnību,Sev vietu gan atrastu – par kalpiem pie turīgiem strādātu.

Pabarota ģimene būtu, dzīvoklis par brīvu.Svētdienās uz Baznīcu aizietu, palūgtu Dievu.Pašreiz šie pagāni plikie nezina cilvēka cieņas.Visi kungi esot slikti, nabagiem vienīgi nievas.

212


Vajag galvas izskolot, izdzēšot vārdu “Taisnība”.Tiem mīļi vajag iegalvot – no bagātiem nāk pārtika.Kungs godā ceļams, kam tīrumi un šalko sils.Ne mūžam nav peļams, kam Jūrmalā grezna pils.

Kunga izpratnē Taisnības jēga – pils durvīs stipra atslēga.Lai klaidoņi nevar vaļā vērt, pilī svešas kājas spert.Meklējiet Taisnību, kur gribat, no kunga to neatņemt,Kam plaši lauki, grezna pils, apkārt pilij šalko sils.

Andrejs:Gods paliek kungam, rungas gals nabagam.Kur še atrast Taisnību? Kuru atzīt par vainīgu?Jāsatiek goda ļaudis, kam nav mantrausības grēks,Kas zem cepures nav snaudis, tīrā galvā jūtams spēks.

ceļiNieKS – SKrANdAiNītiS

Kas tur par brīnumu – redzu nākam cilvēku,Kam apģērbs vienos ielāpos, bet solis tvirts un sprigans gars.- Sveiks, ceļiniek, skrandainīt, kur tu dzīvo, kā tev iet?Varbūt, zini, kur Taisnība mīt, to, kaut tālē, ieraudzīt!

Strādnieks:Esmu strādnieks – bezdarbnieks, tādēļ skrandains ceļinieks.Divus gadus apkārt klīstu, seno dzīvi nepazīstu.Kungiem ziedu laiki, nauda tā kā krusa birst.Ļaudis māna melu tvaikiem, stājas rūpnīcas un mirst.

Nabags spiests savilkt jostu, lai kaut grasi ietaupītu.Tādu dzīves postu nevar apturēt ar jostu.Tam vajadzīgi gudri spēki, lai šo postu atvairītu.Dieva palīdzība, ne grēki, lai nelaimes aizslaucītu.

213


Mums nav nekādas tiesības, kungiem vien brīvība, demokrātija.Ja tu strādnieks, melns un mazs, Tava dzīve – traģēdija.Visur bezdarbs, nabadzība, jauki skan tā demokrātija.Kungi klaigā mikrofonā, visi drīkstot izteikties.

Kungs ar mikrofonu aiziet tālāk, no strādniekiem projām.Šie runāt varēšot vēlāk, šobrīd lai ejot uz mājām.Lauku ceļos vairs autobusi neiet, staigā vien, cilvēciņ, kājām.Baidās tev mikrofonu pasniegt, bail kailu Taisnību saklausīt.

Kungu politika zināma, mikrofonus stingri apsargā.Žurnālistus labi atalgo, tā savu demokrātiju pasargā.Tāda izrādījās “perestroika” galīgs ekonomikas sabrukums.Vadībā kungu “troika”, cilvēkus pārņem izmisums.

Gaišā Taisnība spētu visus bagātus padarīt.Kungi sauc to par grēku, ja Taisnību grib ieraudzīt.Šis grēka loks riņķo mūžam, liedz gaismu tas saredzēt,Troksnis rēc skaļi gaužām, neļauj Taisnību sadzirdēt.

Kūrortos, tā kā zuši, kungi tur priecājas.Lati šķīst, tā kā dubļi, nabagu nodokļu tiesa.Strādnieks pliks, kā pa nātrēm, cenšas lielkungus pabarot.Cilvēkam ar vēdersāpēm ārstam vēl vajag samaksāt.

Krīze pasaulē ilga bez gala, jo bezgala gara ir tumsa.Līdzko paspīd gaismas mala, visi mošķi tur aizgūtnēm skrien. Plēš nagiem un skrāpē un plosa tur Saulvedi, Antiņu, Dauku,Saldā mēlē velk šakālis dziesmu, esot jauki un nav taču briesmu.

Visas pilsētas un ciemus, rūpnīcu dūmeņus milzīgosCēla strādnieki, zemnieki vieni - tautas spēki varenie.Bet šim spēkam graša cena, tas no varas atbīdīts.Pēterīšiem, Miķelīšiem melots tiek un viņi tic.

214


Paies simti gadu, kamēr melu migla izklīdīs.Cik gan vēl cilvēku paaudžu aizies, Pirms Taisnības gaismu saredzēs?

zeMNieKA NedieNAS

Andrejs satiek zemnieku, kas zirgu izved ganībās,Čaklo zemes kopēju, kam visi darbi padodas.

Andrejs: Labdien, cilvēk labo, latvju tautas barotāj! Tu savu zemi dārgo pārvērt maizes ražotājā.

Zemnieks:Agrāk biju kolhoznieks, Dievzemītes kopējiņš.Nu jau individuālais zemnieks, savas tautas nabadziņš.

Andrejs: Vai varat sevi tā saukt? Jums pieder zeme, lopi. Varat svaigu pienu slaukt, krējuma pilni stopi.

Zemnieks:Pareizi, tas viss gan ir, vairāk tā, kā trūkst.Dzīve no laimes tālu šķir, darbā daudz kas lūzt.Nav neviena, kas palīdzētu. Dievzemītē Dievs no debesīmVienmēr steidzās ar palīdzību, mākoni atnesa, rezerves daļas.

Slapju sienu izžāvēja, sauso tūlīt sapresējām,Bija dzīve, saticība un nauda. Kopīgā darbā viss noritēja.Zemnieks plēšas, cik jaudas, ko līdz, ka zeme ir sava.Piens traukos rūgst, to nav kas savāc.

215


Piens jāved uz tirgu divdesmit kilometri ar zirgu,Bargā ziemas salā, vasaras dienā karstā.Zūd naudas kāre, pienu izleju grāvī.Tā zemniekam asa sāpe. Cik ilgi skatīšos rāmi?

Zemnieku dzīve nežēlo, ar sauli lopi jābaro.Ja gribi paēdis būt, arī parādos neiekļūt.Tās pašas vistu oliņas, ko tirgū pērk sieviņas.Ja sievām trūkst naudiņas, viņas vairs nepērk oliņas.

Vienmēr kabata tukša, nauda nebirst riekšā.Zemniekam nošļūk dūša, jauni darbi priekšā.Vēl nav kalpu biržu, kur cilvēkus pārdotu.Tikai - par ko lai tos nopērk, ja arī izdomātu.

Vienam ar skaisto sievu grūti kopt hektārus pārdesmit.Svētdienās pielūdzu Dievu, kāpēc, dzīvīte, tu tā sit?Zeme Dieva pamesta, visiem vējiem atdota.Nearta un nekopta, nezālēs šalkojoša.

Nezālēs privatizēja šo Dievzemīti svēto,Kungi sliņķiem iemānīja, lai aplaimotu bagātos.

AgrONOMA SūtīBA

Andrejs satiek agronomu, cilvēku glīti apģērbtu,Dārzā zemi rušinām pie ābeļu, bumbieru stādiem.

Andrejs :Labdien, dabas zinātniek, kam visa daba klausa.Ar gudru galvu cilvēkam dārzs ziedos plauka.

Agronoms:Daba – tā kā sieviete, gaida mīļu roku.

216


Arī skaistuma dieviete prasa sirds māku.Katrs koka bērns ar rokām auklējams.Kad to nomāc velēnas, tas kaitēkļiem graužams.

Visas puķes, gurķi, čaklu roku alkst.Kad cilvēki slinki, dārzā viss nīkst un kalst.Muļķību šņabis tik mīl, kā pļēguru ceļmalas grāvis.Tas tukšajos pauros mīt, lai velns viņu rāvis!

Katram agronomam pieklājas galvā turēt zināšanas.Viņa dārzam vajag brīnišķas ziedēšanas.

iNteliĢeNceS MANiere – vārdU UN žeStU lAviere

Nāk cilvēks ar bārdu, ar matiem gariem un nagiem,Kas bojā inteliģenta vārdu – īsts cilvēkāzis bez ragiem.Tam apģērbs glīts, gaita kareivīgi iedresēta.Skatā – elegants švīts. Acu izteiksme – izglītota.

Sveiks, inteliģenta kungs! Andrejs saka cilvēkam,Kas pretim smaida, kā draugs, ko pēc ilgiem gadiem satiekam.Sveicināti, sveicināti, ceļiniek, ar ko jums varu pakalpot?Redzu, esat zinātkārs, ko vēlaties uzzināt?

Andrejs jautā švītajam – vai esot dabas zinātnieks.Viss piemīt glītajam kā īstam zvaigžņu pētniekam.

Inteliģentais:Pret zinātni un zvaigznēm esmu gaužām vienaldzīgs.Man patīk vīns un meitenes, nauda un apģērbs glīts.

217


Andrejs:Kur jūs naudu ņemat, tik plaši dzīvojot?Vai naudu kā ūdeni smeļat, burvju aku atverot?

Inteliģents:Dieva dotajā valstībā krāpšana bija liegta.Šodien mūsu demokrātijā prāta veiklībai vieta.Kas guļ zem cepures, tas trūkumā un badā.Kam šķīst prāta dzirksteles, tam miljoni bankā.

Andrejs:Jūs interesanti runājat, it kā nauda papīri būtu.Stāstiet, kā naudu iegūstat, lai bagāts kļūtu.Ko nozīmē – demokrātija mūsu, vai tad tā dalās mūsu un jūsu?Cik nabagam labuma no blusām, tik no demokrātijas - jūsu!

Inteliģents:Cik apģērbā esat nabags, tik dzīves sapratnē bagāts.Bet jūsu godīgās krūtis ko palīdz, ja logiem nav rūtis?Ar godīgumu tālu netiksiet, baznīcā tik Dievu lūgsiet.Mūžīgi grēcīgs būsiet, un nabags un žēlojams.

Mana bagātība sena – tēva, mātes mantojums.Strādā Pēteris un Jānis, naudu atnes ražojums.Vai jūs nezināt cilvēkus uz visām blēdībām spējīgus?Inteliģents kalpo ar baudu tam, kas maksā naudu.

Tas godīgos krāpj un blēdī, cik vien prāts to spēj.Acis teātri spēlē, nabagam veiksmi vēlē.Šī inteliģences maniere ir iedzimta garīgā glazūra.Vārdu un žestu laviere, jauki skanoša klaviere.

Inteliģentu vidusšķira nekad badā neizmira.Apģērbti, mieloti tika, kungu kalpībā nira.Inteliģence augstāk vērtē sevi par strādniecību.Ar nievām un augstprātību viņi pārējos mērī.

218


Dzīvē izsisties - mērķis, naudu un nopelnus gūt.Ar glaimiem kā mušpapīru iztapt kungiem nav grūt’.Kad strādnieks ar savu kungu nonāk asā konfliktā,Inteliģents sit kara bungas, vienmēr viņš kungu saietā.

Blēdīgiem, glaimīgiem mīksta mēle, pa prātam izrunāt prot.No kunga galda krīt šķiņķa šķēle, jo nabagiem prot iegalvot.Inteliģence – labā roka aristokrātu atbalstam.Lakots spieķis – koka - pasniegts tiek par nopelniem.

Tāda patiesībā ir inteliģence, ar to lepojas visa cilvēce.Skaista dzīve – kā princese – mūžam paliek tik iecere.

Andrejs:Kādi dīvaini cilvēki mūsdienu inteliģenti!Viņi ar tīkamu baudu Dzimteni pārdos par naudu!Tomēr ne visi ir nodevēji, izglītotie – labi pārdevēji,Tiesās spējīgi advokāti, nadzīgi padomu devēji.

2002. gada 18. marts. Pēc septiņu gadu pārtraukuma poēma tiek rakstīta tālāk.

Andrej, brāli, celies un ej! Pasaulē ej meklēt Taisnību!Nevar būt, ka par Taisnību tik smej, un meli klaunu sejām apkārt dej.Andrej, ej pa visiem ceļiem, jautā visiem, jautā katram cilvēkam!Kur Taisnība dzīvo, kur tā mīt, pasaki, kur tai pēdas var dzīt!

Nevar būt, ka pasaulē Taisnības nav, ka netaisnība un posts vien valda.Ar meliem cilvēki nomākti jau, zagļi un blēži pie galda.Savu pārliecību saki skaļi, taisnīgus vārdus lai dzird,Lai visā pasaulē saklausa ik katrs, kam godīga sirds.

219


UN PārvērtāS cilvēKU ŠāvēJi…

Andrej, brāli, tu pastāsti, kurā mežā tevi nošāvaVācu un mūsu šucmaņi tajā trakajā četrdesmit pirmajā gadā!Tavas kameras biedri stāstīja, kad Ādams atgriezās no cietuma slimnīcas,Sestā novembrī tevi izsaukuši, Oktobra svētku priekšvakarā.

Jau nakti pulkstenis rādījis, vien stunda pirms pusnakts rit.Šucmaņi teikuši – mājās tiksi, jau rīt tavs liktens būs cits.Bet kameras biedri jau zināja, cik vērti šie solījumi.Jo mežā, nakts tumsas aizsegā zvēri asinsdzīres tur vīkša.

Un pārvērtās cilvēku šāvēji tur mežā par vampīriem baigiem,Par vilkačiem, sumpurņiem, sātaniem, ko cilvēku asinis baro.- Andrej, parādi savu kapa vietu, radi tur ziedus tev noliktu.Un asarām vaļu tur ļautu, cik tagad dzīve grūta, tev pastāstītu.

KlusumsZem zemes dzirdama klusa, dzidrā, skanīgā Andreja balss.- No cietuma naktī mūs aizveda, ne vārda runāt vairs neļāva.Kā pelavu maisus mūs dauzīja, it kā pasaules vainās mēs vainīgi.Līdz desmit dzīvības izgaisa mežā zem šauteņu sprakstiem.

Šucmaņi mūs visus apžilbināja ar prožektoru staru kūļiem,Neko vairs ne redzēt, ne saprast, kā ļaunākā murgā, kas īsts.Rit asinis, kā siltas lietus lāses - vēl pēdējais, kas prātā palicis.Un tā mēs guļam – asinsbrāļi desmit, pie Rīgas tuvu – kur - to nezinām.

- Andrej, brāli, Ādams tic, sen tu esi Debesīs. Sagaidīsi viņu drīz.Vēl dažus gadus gan padzīvot. Par tevi poēmu sarakstīt!Celies, Andrej, ej un meklē Taisnību, tautai šodien tā visvairāk trūkst.Melus, kas Taisnības apģērbā pošas, kādam tos vajaga atmaskot.

220


Nevar būt, ka no Taisnības bēgtu cilvēks savā neprātā.Un Taisnību otram liegtu savā dziļā neziņā.Meklē visur Taisnību, tā – gara gaisma cilvēkiem.Iedves katram pārliecību – Taisnība – glābējs nabagiem.

Andrejs pieceļas un nopurinās, nokratot no sevis putekļus,Ilgos gados krājušos, kā rūsu no savas atmiņas.

Andrejs:- Es gribu tev, Ādam, pastāstīt, ko pieredzēju šeit – viņsaulē.Ticīgos pieņem žēlsirdībā, nabagos morāli apžēlo.Jēzus Kristus esot ienīdis augļotājus un citādus neliešus.Bez kādām lūgšanām baznīcās godīgo dvēseles Debesīs cēlis.

Debesu Pēteris gan neatver Paradīzes vārtus tiem,Kas ar naudas žūksni sper kāju tuvāk Debesīm.

tiKAi tAd, JA SAPrAtīS ļAUdiS lietU gAitU…

Debesis var iemantot cilvēks ar dzīvi godīgu.Dievs spēj aplaimot tukšinieka dvēselīti.Nauda kalpo velnam un velna kalpu uzturam.Bagātība – mērķim melnam, nevis grēku izpirkšanai.

Kur nauda – greznība, tur izvirtība un grēcība.Melni elles suņi sargā naudas podus.Garīdznieks kā aktieris spēlē savu lomu,Rokas augšup pacēlis, izteic svešu domu.

Ja tu esi piedzimis, dzīvot vajag katram.Katram savu artavu dzīves ātrā skrejā.Tikai tad, ja sapratīs ļaudis lietu gaitu,Paši sev tad atvedīs citu dzīvošanu.

221


Blēdim liela alga, nabagam koka kāja,Zaglim ķēde valga, kungam grezna māja.Zvanam tikai zvanīt, grēciniekam lūgties,Mācītājam likt manīt, grēka vajag bīties!

Saule apģērbj koku, ziemu atvairot.Ūdens mazgā roku, maizi saņemot.Katrs savā vietā, Dievs tur Debesīs,Cilvēkam ar prātu jātiek laimei klātu.

Andrejs:- Atvainojiet, daiļā kundze, mana dvēseles raize -Nevis desa vai dienišķā maize, Taisnību gribu es sameklēt!

Skolotāja:- Bagāta es neesmu, tikai skolotāja. Taisnība sirdī katram tiek lolota.Savas domas tik pateikt varu, tās, kuras domāju vakaros garos.Vai pamats ir runām, ka bagātais nabagu baro,Vai ticēt var cilvēkiem, kas aplaupa tuvāko?

Nevar ticēt valodām,viens baro desmitus.Ja mēs tam noticam, dzīvi maz pazīstam.Tie taču meli būtu, ja bagātais naudu dotu,Lai nabags paēdis būtu, kā cilvēks dzīvotu.

Tu strādāt vari, uz ceļiem krizdams, vien slimības, nespēks būs balva.Un nieka graši, ko atmetīs saimnieks, un nosauks par darba algu.Patiesībā nabags baro savas dzīves kungu,To, kas sēd uz kamiešiem, āža kāju slēpdams.

Kad nabags kungu neklausa, kungam nodokļus nemaksā,Tāds brālis tad paliek bez darba un kaklā atkal ir ubaga tarba.Tādēļ paklausīgu garu diktē mūsu sadzīve.Kur tu iesi viens un nabags, dārga maize, dārgs ir tabaks.

222


Andrejs:- Es pateicos par šādām domām, kas tuvas mūsu ikdienai.Ja visi saprastu to postu, ja zinātu – tā Taisnība!Un tomēr Taisnība nav brīva, un tāda dzīvi nemainīs.Tā tikai dzejas labskanība un nevis ļaužu glābēja.

Skolotāja:- Tagad mums, skolotājiem, neprasa mācīt par TaisnībuUn labu bērnu uzvedību.Galvenais – jāmāca valsts valodu.Kungi prasa valsts valodu un maksā mazu algu.Skolotāji cieš trūkumu, mugurā audzē kūkumu.

Tāda dzīve brīvajā Latvijā, vai labāk dzīvosim Eiropā?Ar paceltām rokām turp skrejam, tukšu riekšu un kājām basām.Latvieši kā traki uz to – NATO, kā būs, kad bāzes NATOMūsu zemītē ierīkos, un baskāji iesāks karot?

Jautājums paliek vēl skanot, projām iet skolotāja.Pasmaida mulsi un skumji. Zina, ka atbildes nav.

Andrejs stāv domīgs, savu pakausi kasa,- Kas man galvu sasita? Andrejs Dievam prasa.Debess tāle it kā saka: Fašistu politika ir gauži traka.Tā 50 miljonus upuru paņēma, dzīvības, kā zāli nopļāva.

Viens trakais – Hitlers, kādas gan šausmas radīja!Un viņa palīgi – melu ministrs Gēbelss, meli kā reklāma, meli kā spēles.No kādām mātēm piedzima tie fašisti - tautu šāvēji?Vai vecmāmuļas tos auklēja? Vai kūmās tiem vampīri stāvēja?

Šausmu laiki aizgāja, ar vībotņu slotu Dievs aizslaucīja.Karā Taisnība uzvarēja, tautas no ciešanām izglāba.Fašisma ugunskurs nodzisa, jauna dzīve atdzima.Darbs un maize un siltums, katram virs galvas jumts.

223


Priecīgs prāts un kopības jūtas, skolas un ārsti bez maksas.Domāt var katrs nu domu grūtu, neredzēt to var tik akls.

Balss no debesīm:- Andrej, ej meklē Taisnību, šo īsto laimes māsu.Lai beidzot saulītē ieceltu visas Latvijas bārus.Lai atnāk Taisnība gaišā latvjiem par skolotāju.Lai kungi uzvedas rātni, nevis kā dīdītāji.

Ir pēdējais brīdis, lai varētu vēl ikviena dzīvi par labu vērst.Vēl kamēr par zvēriem vērtušies nav no ļaunuma cilvēku stāvi.Bez Taisnības Latvija pazudīs, jaunie “Gēbelsi” turpinās melot,Nacistu idejas slavinās, pie viltus vērtībām radinās.

Kauna lieta Latvijai pārdot cilvēkus kā vergus,Prostitūtas gūžām plikām, kuras pelna maizes rikai.

lAtvJU zelteNeS PārdOtAS KāverdzeNeS

Izsalkušas latvju zeltenes tiek pārdotas kā verdzenes,Lai bagātie “naudas maisi” dzesētu savu suņa kaisli.Nelietību neredz ne prokurori, ne kārtības sargi – policisti.Latvija Dieva pamesta, godīgu valdnieku aizmirsta.

Debesu Tēvs, nāc palīgā, no NATO nagiem pasargā,Par vēlu pelei kaķa nagos par dzīvošanu padomāt.Mēs kā vergi dzīvosim, svešas rokas laizīsim,Sēnalmaizi ēdīsim, svešiem zeltu sakrāsim.

224


Svešu kungu kalpi būsim, kungiem žēlastību lūgsimUn lepno latvju garu mums izdzīs kungs ar sparu.Tādi laiki sagaidāmi, NATO raķetes uzstādot,Paši dzīvot neprazdami, svešiem varu nododot.

Andrejs pielūdz Dievu : - Sargā manu dēlu, sievu!Dod man možu garu, atrast Taisnību lai varu!Drīzāk atrast viņu, īsto dzīves zeltu,Katram gara pilnību, prāta spēkā smeltu.

Andrejs Rīgā:Andrejs satiek dakteri, tādu sirmu mediķi,Andrejs lūdz padomu, kur var atrast Taisnību?

KAM NAUdA, tAM tAiSNīBA!

Mediķis:Klausies, ko dakters saka, – Kad nav tukša kabataUn naudas pilna banka, man tad pieder Taisnība.Slimnieks par savu sāpi man maksā smuku naudu.Bet kam naudas nav, tam klāt vakars jau.

Citas Taisnības neatradīsiet, kaut visā pasaulē meklēsiet.Man nauda pati nāk, ar gadiem bagātība klāt.

Andrejs:- Ar dievu – cilvēku glābējs, čaklais sev naudas krājējs.Mani aicina debess tāle, Jums pieder naudas kāre.

Kādā Rīgas ielā jaunu namu būvē, inženieris darbus vada.Vīri tēš un skrūves skrūvē, drīz vien darbi būs jau galā.

225


Andrejs:- Cik patīkami ir redzēt, būs cilvēkiem ko cerētUz siltām telpām un plašām, uz Jurģiem būs ļaudis jo aši.

Inženieris:- Kam nauda būs, tas dzīvos te, bet nabagi, tie velti cer.Šis nams, lūk, pieder bagātam, nekas, ka nauda zagta tam.Nav pierādīts, nav zaglis īsts, un ļaudīm prātiņš ir tik īss.Nu tad nav vainīgs it neviens, un tikai baumas zagļus sien.

Andrejs:- Namā nebūs Dieva svētības, lietas grēcīgas un aplamas,Rīgas bankas apzagtas, ļaužu masas apkrāptas.Šajā zemē grēcīgā gaišā Taisnība nemājo.Jāiet Rīga apskatīt, godīgus cilvēkus ieraudzīt.

Andrejs ienāk veikalā, tik brīnišķā pasaulē jaukā,Preces, spožas un glaunas no pašas Amerikas.Rīgas milzis – VEFs izpostīts, rūpnīcās viss sagrauts un izdauzīts.Strādnieki ielās izdzīti, klīst kā zvēri badīgi.

Kā šo brīvību var saukt, kad cilvēks aplaupīts?Drīkst krāpt un šmaukt, Rīgā noziedzība plaukst.Tauta nabaga un plika, tauta baro Ameriku.Pašai pietrūkst maizes rika, plauktos preces skābst un pūst.

dzelteNi PīļdīķA BUrBUļi

Andrejs satiek žurnālistu. - Sveiks, vārda meistar!Jums dabas dots talants tautai patiesību paust!

226


Žurnālists:Avīzē var rakstīt tikai to, mans saimnieks uzdod – ko.Es nedrīkstu vairāk neko, kungs man pasaka vajadzīgo!Ja es teiktu – kungi slikti, viņš mani norātu diktiUn, ja mājiens nelīdzētu, es ātri nokļūtu uz ielas.

Vienā dienā nabags kļūtu, ko es darītu tad?Ir tūkstošiem strādnieku no Rīgas rūpnīcām izdzītu.Taisnību nevajag ne tev, ne man, klausies, cik saldi meli skan.Smalko aprindu hronikas, kaut kur kaut kas kas notika.

Deputāts sievu mainīja, loterijā kāds vinnēja.Kāds dzērājs uz ielas nosala un Eiropā kāds mūs slavēja.Nu redzi, tā visa ir taisnība, dzelteni pīļdīķa burbuļi.Jo vairāk par tādiem tu domāsi, jo trulāks un dumjāks paliksi!Tā ar tiem masu mēdijiem, mēs jūs it bieži mēdījam.Taisnību - to mēs jums nesakām, ticiet vien avīžu pasakām!

Andrejs:- Varenais Debesu Tēvs, otrreiz lai nāk šurp Tavs dēls,Ievest kārtību šai dzīvē, kur cilvēkiem atņemta brīve!

Debesīs atskan: - Nepagursti, meklē tālāk, patiesība tuvu tev.Nebīsties, ej vēl pie ļaudīm, klausies vēstīs, ko tie paudīs!

Andrejs satiek glītu meiteni.- Sveika, jaukā daiļava, teiksiet man, ko strādājat?Studējat vai augstas mākslas, vai jums darba gaitas sāktas?

Skaistule:Strādāju bagātā firmā par sekretāri, prezidentam piesaku viesus.Alga man regulāra un laba, žēloties būtu grēcīga daba.

227


Andrejs:- Beidzot es sastopu cilvēku ik dienas, kas varētu smiet.Tad jau jūs patiesi laimīga varat pa pasauli iet.

Skaistule:- Apklustiet, es kļūšu pikta, un ticiet, man gaužām iet slikti.Vecis man gūžas, kad glauda, viņam tā esot bauda.Vai man to prieku tam liegt? Tūlīt viņš projām tad trieks.Studijām pietrūka latu. Nav jau man citādu “blatu”.

Andrejs:- Kāda grēcīga pasaule visapkārt, kur paveras skats!Vai tautai būs bojā jāaiziet? Uz elli ceļš paveras plats.

Andrejs satiek cilvēku mežsarga cepurē- Sveiks, brašais vīrs, vai neesi tu meža sargs,Kas kokus, zvērus sargā bargs?Kā jūsu mežā zvēriem klājas,Vai ir tiem midzeņi un mājas?Vai zaķi, stirnas savā vaļā,Vai vilkiem nav par lielu daļa?

Mežsargs:- Ai, zaļos mežos bēdīgs skats, tur zāģē, cērt un lauž un plēš,Jo naudas velns tais kokos sēž un ļaunā priekā skaidas tēš.Kur nokrīt – nātre izaug asa, kur nokrīt – ļaudīm nelabs prāts.Un zvēri prom no meža lasās, kas nepaspēj, teic lode – stāt!

Top ļaudis badīgi kā zvēri, un malu mednieks steidzas šurp.Tik retas jaunaudzes, kas zaļo, tik skumīgi šalc zaļais mežs.

228


vAlStiJ NAv NAUdAS UN BeigtA BAlle…

Andrejs drošā solī ienāk plašā Saeimas zālē, Latvijas valsts parlamentā.Apsargs pārbauda pasi, izraksta Andrejam caurlaidi.

Apsargs:- Klausīties jūs varat, savu viedokli paust – ne.Visu izlemj deputāti, tautas kalpi un pārstāvji.Ja jūs vārdu pateiksiet, ar to likumu pārkāpsiet.Mēs jūs tūliņ aizturēsim, varbūt, cietumā ieliksim.

Nedrīkst traucēt deputātus, likumus tie vētī, pētī.Visu izdara priekš tautas, lai tai jādomā vairs nav.Tikai viena sīka lieta paliek tautas pārziņā.Nodokļi un maksājumi, tas gan ļaudīm jāzina.

Andrejs:- Vārdos gan demokrātija, dzīvē gandrīz diktatūra.Šeit spriež un gavilē, nabagi tup vārtrūmē.No dzīvokļiem ģimenes izliktas, tā paredz valstiski likumi,Un bērni vairs pasaulē nepiedzimst, jo vecākiem lati nav mēnesī simts.

Kreisais deputāts:- Godātie kungi, deputāti, kreisā frakcija jums ierosina:Saeimā vajag pieņemt likumu – nedrīkst deviņas ādas plēst,Ir jārada darba vietas un darbi, lai nopelnīt maizi katrs spēj!Kungi, tas mums jādara, lai tauta nemirtu badā!

229


Labējais deputāts rāda ar pirkstu un smejas:- Kreisie stāsta pasakas un pretvalstiski domā.Vai mums ubagi jābaro un visādi dienaszagļi?Katram sava brīvība dota, katrs pa savam aplaimots.Valstij nav naudas un beigta balle, jāuzceļ jaunā Ledus halle,Tad vēl supermārketi daži, investoriem lai nebūtu bažas.

NABAgS PAr BAgātO BAlSO Kā trAKS

Labējo vairākums nobalso – Dzīvokļus nabagiem nedosim,Mūsu sabiedrība ir brīva un liberāla, dzīve tajā ir ideāla.Kāda tur bēda, ja plikiem salst pēdas?Un ja nav naudas, lai meklē sev baudas!

Un nav no svara, lai sasalst ragā,Vai krievs vai latvis nomirst badā.Valsts valoda lai visam pāri,Tā remdē badu, maizes kāri.

Andrejs:- Saeimā ir divas taisnības – viena ar otru pretpolos.Labējie aizstāv sevi un bagātos, kreisiem par tautu ir rūpe.Dīvains tikai šķiet nozīmīgs fakts – Latvijā 20 % turīgo un 80 % nabagu.Vai tad te tiešām tik tumšs ir šis kakts? Nabags par bagāto balso kā traks?!

230


Andrejs:- Brāli, netici bagātam, ka bagātais tevi baros.Vēlēšanās noticēt bagātam – sev maizi atņemt četros gados.Ja tauta balsot nemācēs, tauta mūžam badosies.Labējie kreisos tāpēc nīst, par saviem zelta kalniem trīc.

Kreisie Taisnību grib atbrīvot aiz deviņām durvīm tur, pagrabā,Aiz deviņām milzu atslēgām sauc Taisnība tautu palīgā.Ja Taisnība būs brīvībā, tauta dzīvos turībā.Tikai kreisie vēl to spēj - Taisnību vest virszemē.

Nelaime ir tautai viena, meliem tic tā katru dienu,Tādēļ laime paiet nost, garus gadus valda posts.Vienu reizi četros gados augšup ceļas Gaismas pils.Vēlēšanu dienā vara visai tautai ir paties’.

Vienu reizi, vienu balsi bagātajiem atdosi,Četrus garus posta gadus nabadzībā dzīvosi.Dievs, dod un palīdzi saprast viedu lietu,Pašu rokās brīnumnūja sevi glābt vai zudināt.

Obligāti vajag zināt, labējie ir bagātie.Viņu melu saldos tvaikos nesagaidīt citus laikus.Kreisā pusē tev dzīva sit sirds, asinis sarkanas dzīslās tev sāp.Nebīsties kreisos, ne sarkanās krāsas, ir tāda partija, kas tevi glābs.

Katram cilvēkam darbu un katram mēneša algu,Katram sirmam pensiju un bērnam brīvu skolu.Brīnumnūjiņa ir rokās reizi četrās gadskārtās,Tauta, lai tev beidzot sokas, visu labi pārdomā!

Balāde pabeigta 27. martā 2002. gadā.

231


Arī tādS BiJA rītSMiervaldis Birze

Sava tēva kapu es pirmo reizi varēju apmeklēt tikai 1945. gada septembrī, vairāk nekā četrus gadus pēc viņa nāves.

Ceļu man izstāstīja. Es gāju ātri, nevērodams ne rudenīgās dālijas, ne flokšus Valmieras nomales dārziņos, neapbrīnoju, cik lielas jau izaugušas liepiņas alejā uz Stāvajiem krastiem, kamēr esmu bijis projām. Es ‘ļoti steidzos, it kā sevī cerēdams – aiziešu tur ātrāk, varbūt sastapšu vēl viņu dzīvu, jo toreiz taču nepaguvu no viņa atvadīties…

Apstājos Gaujas līcī, jaunu priedīšu apņemtā smilšu klajumiņā, kuru no vakara puses ierobežoja augsta, lielām eglēm un priedēm apaugusi krauja. Šī krauja pārgāja plašā mežā.

Tēvu dzīvu vairs nesastapu, te bija trīs garas, garas iekritušas dobes… Vietām uz tām auga cietas smilgas. Šur tur no smiltīm rēgojās ārā apsūbējušas patrončaulas.

Apsēdos kraujas meža malā, pret kuru tai rītā vērsās šauteņu stobri. Es sēdēju ilgi, jo sen nebiju ticies ar tēvu, un kājas bija nogurušas tādēļ, ka mans ceļš uz šejieni sākās viņpus Elbas, kur aiz manis palika septiņi dzeloņstiepļu žogi un arī kapenes, vēl lielākas nekā šīs klusajā Gaujas līcī, ko sauca par Ķelderleju. Bet emblēma slepkavu pierē kā te, tā tur bija tie paši krustotie kauli.

Manā atmiņā atainojās, kas noticis te 1941. gada jūlijā un augustā.

Valmiermuižas tīrumu vidū kā divi lieli akmeņi guļ pelēki cietuma korpusi. 1941. gada jūlijā no „Kokmuižas viesnīcas” Valmierā, kur mitinājās, tā sauktā, latviešu drošības policija, mūs pārveda uz šo cietumu. Cietuma pagalmā atvestos, cilvēkus piecpadsmit, nostādīja rindā. Pagalma otrā malā pie augstā dēļu un dzeloņstiepļu žoga redzēju svaigi uzrakņātas mālainas smiltis. Vēlāk uzzināju, ka šis ir pirmais Valmieras masu kaps, jaunās varas vizītkarte, ka tur starp citiem guļ arī mans biedrs no universitātes – komjaunietis students Krievs.

232


Pie manis pienāca jauns zeņķis. Sarkanbaltsarkanā lenta ap piedurkni it kā norādīja viņa piederību Latvijai. Pielicis šautenes stobru man pie labajiem sāniem, jo biju malējais, viņš skaļi prātoja:

„Miervaldi, ja es tagad izšautu, cikiem lode izietu cauri?”Šis sargs mani pazina, kādreiz abi kopā mācījāmies Valmieras

vidusskolā. Patronu čaulas, kas dzeltenīgi vizēja saulē turpat man pie kājām, norādīja, ka tie var arī nebūt tikai teorētiski prātojumi. Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar Valmieras cietumu.

Latvijas laukos un pilsētās norisa vēl nepieredzētas apcietināšanas orģijas. Kad mūs no „Kokmuižas viesnīcas” pārveda uz cietumu, viens ierēdnis svarīgi piezīmēja:

„Nu reiz ar sakni!” Lai cik nesaudzīgi viņi cirta, saknes viņi neatcirta arī pa četriem

gadiem, jo tās Latvijas zemē ieaugušas pārāk dziļi. 23. jūlija pievakarē mani ieveda kādā I korpusa apakšstāva

kamerā. Tā sākumā bija gandrīz tukša, tad katru pusstundu sargi virināja durvis, ielaizdami jaunus un jaunus apcietinātos, starp tiem arī manu tēva brāli. Savās domās nogrimuši, pievakarē mēs soļojot vēl varējām mērot kameru - septiņus soļus garu un sešus platu. Pie sienas sešas nolaižamās lāviņas, jo te miera laikos bija mitināti seši ieslodzītie. Taču ap pusnakti uz grīdas neviens vairs nevarēja izstiepties uz muguras, visi gulējām uz sāniem, divi uz galda, zem galda, citādi visiem neiznāktu vietas, jo nu mēs bijām trīsdesmit trīs. Jūlijs togad turējās karsts. Vakara pārbaudē, kā cietuma simfonijā arfu spēlējot, uzraugs pārbrauca ar atslēgu pa loga restēm un tad aizslēdza pavērto logu ciet.

Tā bija smacīga, murgaina nakts. Bieži no pussnaudas uztrūkos: te blakus, tur zem galda atskanēja skaļi vaidi, murgos saukti vārdi. Kaktā sakņupis, klusi vaidēja sirms vīrs, kuram bija iesprūdusi bruka. Ārsts reiz esot viņu brīdinājis, ka tad jāoperējot divdesmit četru stundu laikā. Pieprasīto palīdzību viņam atteica, tomēr viņš nodzīvoja dažas stundas ilgāk par diennakti.

Kad otrā rītā mūs laida uzkopties, tāfelītēs virs citu kameru durvīm lasījām, ka arī tur sešu vietā sadzīti vairāk par trīsdesmit.

Kad jau spēru kāju pāri slieksnim, lai atgrieztos kamerā, pie gaiteņa uzrauga galda pamanīju vēl vienu no cita korpusa atvesto.

233


Mans tēvs! Mani viņš nepamanīja. Aiz manis jau aizkrita durvis. Viņa stāvu, pelēkās drānās tērptu, stulmu zābakiem kājās, sejas profilu, ja es būtu mākslinieks, varētu uzzīmēt arī šodien, kaut arī nezināju, ka tā ir pēdējā reize, kad tiekamies, un tādēļ vienam uz otru jāparaugās ilgāk. Vēlāk man stāstīja, ka viņš kamerā raizējies vienīgi par to, ka arī es esot apcietināts. Dēlam taču jāpaliekot dzīvam! Šodien saprotu, ka līdz divdesmitajam dzīvības gadam esmu bijis ļoti bagāts: man bija labs tēvs.

Protams, sarunās minējām savu nākotni. Latviešu tautā ir stipra kārtības un likumības sajūta. Varbūt daudzi nebūs dzirdējuši veco romiešu tiesību formulu: Nullum crimen sine lege – nav nozieguma bez likuma, tas ir, darbība nav noziegums, ja to nav aizliedzis likums, bet dzirdēju daudzus sakām: „Nav tāda likuma, ka mūs varētu tiesāt vai sodīt. Drošības ieslodzījums? Varbūt. Tāds bija jau Ulmaņa laikos.”

Politiski pieredzējušu biedru mūsu vidū bija maz, un, ai, cik maz visi pazinām Vācijā izaudzēto ”blondo bestiju” un Vāciju, ar kuru vēl pirms mēneša - ak, paradokss! – mūs saistīja neuzbrukšanas līgums…

Kāds no sargiem izteicās, ka mūs sūtīšot uz Cēsīm darbos. Tas varētu būt. Tagad sarunas bija par to, kā vienam sieva tiks galā ar nopļauto āboliņu, kā novāks rudzu gabalu, ja te paturēs vēl augustā, kas savāks govij barību, lai bērniem ziemā būtu piens.

„Man vienīgais – paziņot sievai, ka esmu dzīvs,” bēdājās jauns puisis no Mazsalacas. Viņš pat mēģināja par to ieminēties uzraugam, bet tas atmeta ar atslēgu saišķi:

„Pagaidi, parunāsim rīt!” Uz grīdas sēdēdami, abi ar tēva brāli Augustu pārrunājām mūsu

mājas lietas. Viņu apvainoja, ka, armijai atkāpjoties, savos ratos vedis kādu sarkanarmieti.

Vakarā uzraugs atkal noslēdza logu. Sekoja otrā murgainā nakts, netīri, sviedraini valstījāmies pa grīdu. Pēc pusnakts iesnaudāmies, kunkstēja tikai vecais ar bruku.

Tad, kaut neviens mūs nemodināja, visi reizē uztrūkāmies un klusēdami ģērbāmies. Vienam izdevās caur restēm atkabināt logu un atgrūst to pusvirus. Kamerā ieplūda svaiga rīta vēsma. Tā nebija

234


auksta, tomēr visi neviļus nodrebējām. Neviens nekā nebija teicis, mēs nekā nezinājām, dzirdējām tikai, ka cietuma pagalmā rūca smagais auto. Cietuma korpuss šķita neparasti kluss, kaut gan mēs taisni fiziski izjutām, ka visi, nomodā un elpu aizturējuši, klausās.

Drīz gaitenī sanāca ļaudis, skaļi sarunājās, skaļi klaudzināja papēžus. Gaiteņa viņā galā atslēdza kameras durvis un kādu izsauca. Tad vērās kamera pēc kameras, no katras kādus izsauca. Nožvadzēja atslēgas arī mūsu durvīs. Tās pavērās šaurā spraugā.

„Jāiet darbos! Iznākt!” melnajā cietuma uzrauga formā tērptais sargs nosauca četrus piecus uzvārdus, vārdus, tēva vārdus.

„Vai mantas jāņem līdz?” ieprasījās jauneklis, ģērbies pelēkā vadmalas uzvalkā, steigā audams kājas. Tas pats, kas bēdājās, ka jaunā sieva nezina, vai viņš dzīvs.

Sargs neziņā paraustīja plecus, bet gaitenī kāds nosauca:„Paņem ar, bet fiksi!” Jaunais vīrs steigšus iegrūda kabatā skārda krūzīti un paķēra

padusē baltās maizes kulīti. Gaitenī izcēlās drūzma, atskanēja dobji sitieni, apslāpēti vaidi,

līdz kņada apklusa, aizkrītot ārdurvīm. Drīz no jauna ierūcās auto. Mēs uzkāpām uz galda, tad kļuva redzams neliels tā ceļa gabals, kurš garām Valmiermuižas kūtīm veda uz pilsētas pusi. Parādījās viena, tad otra smagā mašīna. uz bortiem sēdēja daudz bruņotu sargu. Mēs brīnījāmies, kāpēc mašīnas brauc tukšā, bet tad pamanījām, ka tanīs uz grīdas kaut kas kustas. Tie bija mūsu biedri, kurus veda darbos uz Cēsu kaļķakmens lauztuvēm. Abām mašīnām sekoja mazs Forda – Eifeļa limuzīns.

Mašīnas pazuda aiz Valmiermuižas parka. Pagāja vēl brīdis, tad atskanēja pāris atsevišķu šāvienu. Sargi laikam ālējas, mēs nodomājām. Vēl pēc minūtēm desmit tai pusē mākoņu grēdā atsitās sārtās rīta saules stari, un tad tālumā izdzirdējām nekārtīgu šaušanu. Tā turpinājās labu brīdi.

Kad biju mazs puika, es neticēju, ka saule, kuru es taču varu aizsegt ar plaukstu, ir daudz lielāka par zemi! Mūsu prāts teica, ka notikusi slepkavība, bet jūtas vēl pretojās, jo grūti bija aptvert, ka cilvēki, ar kuriem varbūt vēl pirms mēneša tikāmies uz ielas, būtu spējīgi uz tik lielu un tik netaisnu šausmu darbu.

235


Mēs sēdējām un stāvējām kur kurais, runājām maz, bet skatieni, kurus mijām, līdzinājās klusam zvērestam. Mēs nu bijām ar asinīm vienoti kopīgā pārliecībā, kopīgās briesmās, un, kaut mūžam nāve katram sava, pie tās sliekšņa biedra plecs dod daudz. Tad sākām runāt, kā varētu pretoties, bet mašīnas jau atgriezās.

Atkal no ejas viņa gala sāka virināt kameru durvis. Kad atslēdza mūsējās, es gaitenī pamanīju vairākus cilvēkus stāvam cieši blakus, jo rokas ik pa diviem bija saslēgtas ar vieniem dzelžiem. Aiz viņiem stāvēja vīrs gaišā putekļu mētelī, policista zilpelēkās biksēs, naganu rokā. Viņa seju ar mednieka satraukumā spīguļojošām acīm un savādi stingos vaibstus atceros vēl šobrīd.

Liela auguma kungs labi gludinātā pelēkā uzvalkā iestājās durvīs. Saujā viņš turēja mazu brauniņu. Es pazinu – jurists Kaķis, bijušā apriņķa ārsta dēls.

„Viena vieta brīva. Vai nav kāda žīda? Brauc darbos.”Izveda Staiceles papīrfabrikas inženieri, ja pareizi atceros,

uzvārdā Lembergu. Kad durvis aizvērās, kamerā iemītnieku atkal bija mazāk.

Skatoties pa logu, šoreiz mašīnas šķita pavisam tukšas. Nē, tanīs tomēr kaut ko veda, šoreiz apsegtus ar brezentu. Bendes ātri apguva prasmi, kā drošāk pārvadāt upurus. Brezents viļņojās, un sargi visu laiku pa to zvēla ar šauteņu laidēm.

Kad vāca trešo nāves kravu, pie blakus kameras sauca: „Bērziņš Jānis Jāņa dēls!” Un klusu „Jā.” Tā pēdējo reizi dzirdēju sava tēva balsi.

Noslīgu pie galda. Brīdi pasaule kļuva tukša, pavisam tukša. Automātiski piecēlos un gāju uz durvju pusi, kad tās atvērās un atkal izsauca: „Bērziņš Augusts Jāņa dēls!”

Kamerā mēs bijām divi Bērziņi Augusti Jāņa dēli, tēva brālis un es, jo pēc pases skaitījos Augusts Miervaldis Jāņa dēls Bērziņš. Automātiski, vēl tēva pēdējam vārdam manī atbalsojoties, gāju uz durvīm, un jau nākošais solis tiktu sperts pāri slieksnim gaitenī, kurš neatgriežami veda uz masu kapu Gaujmalā. Bet te mani panāca otrs Augusts Bērziņš un pēdējā sekundes desmitdaļā šai sprintā dzīve – nāve ar elkoni mani atbīdīja sāņus, un soli pāri slieksnim spēra viņš.

236


„Valdi, es iešu!” bija viņa pēdējie klusi, bet skaidri teiktie vārdi., kuri - tāpat kā tēva „Jā”… - vēl šodien skan manī.

Šis stāsts, kura darbība norisinājās dažās sekundēs, pats par sevi ļoti liels un šai aprakstā ietilpināms nav.

Aizsteidzoties uz mirkli notikumiem priekšā, jāpastāsta, ka 1943. gada septembrī, kad pārvedot mani no Valmieras cietuma uz Salaspils nometni, man izsniedza pie apcietināšanas atņemto mantību, es saņēmu … tēva brāļa kabatas portfeli ar vecu papīra desmitlatniku, viņa meliorācijas biedrības biedra karti, Sarkanā Krusta slimnīcas izziņu, ka viņš Rīgā 1939. gadā operēts… un viņa bikšu siksnu.

Savas lietas nesaņēmu. Tātad it kā nošauts biju es, kaut savu dzīvību atdeva krusttēvs. Šo kļūdu vēlāk „neizlaboja”, kā to pierāda šī apraksta esamība. Tā, pirmo reizi mūžā saduroties ar neticamu necilvēciskumu, es sastapu arī ļoti lielu cilvēcību, bez kuras nebūtu saglabājis nedz dzīvību, nedz nepārtrauktu ticību Cilvēkam un Cilvēcībai.

Pēdējā vedumā upurus ņēma no korpusa otrā stāva, kur atradās sievietes. Koridorā vēlreiz noskanēja dzelži, uzkliedzieni, sieviešu elsas. Blakus mātēm un sievām, kuras nošāva, jo viņu dēli un vīri bijuši tādi, aizveda arī sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecas komjaunietes. Dažas no viņām ļaunus cilvēkus redzēja pirmo un arī pēdējo reizi mūžā.

Saule jau bija krietni brokastlaikā, kad Gaujas pusē nosprakstēja pēdējie šāvieni. Melnais cietuma uzraugs izvāca no kameras aizgājušo mantas. Divdesmit septiņu cilvēku atstāto mantojumu salika uz viena galda. Tur bija pāris lauku kurpnieka taisītu juhtādas zābaku, kurus kāds vairs nebija paspējis uzvilkt un aizgājis basām kājām, pāris māla bļodiņu, dažas krūzītes, linu audekla kulītes ar melnas maizes klaipiem, burciņa ar sviestu. Tās īpašnieks aizejot bija klusu noteicis: „Man nevajadzēs, varbūt jums…”

Uzraugs paņēma zābakus, ēdamo atvēlēdams mums. Pusdienā todien pasniedza ūdenī vārītas biešu lapas, tomēr atstātajam ēdamajam nepieskārāmies. Šķita, ka atstātā maize pārlieta asinīm.

237


Kad gājām uzkopties, melnās tāfelītes virs kameru durvīm vēstīja, ka vairs palikuši divi, trīs, četri cilvēki. Mūsējā bija palicis visvairāk – seši.

Tās dienas vakarā jutos tik noguris, it kā cietumā neatrastos vis septīto dienu, bet jau gadiem ilgi. Nezināju, ka mani gaida ne viena vien līdzīga diena.

Pavāri bija ieslodzītie. Pēc izmaiņām uztura ziņā mēs nošauto skaitu uzzinājām diezgan pareizi. Torīt uz Ķelderleju no cietuma aizveda 135 – 150. Cik tieši no Valmieras, „Kokmuižas viesnīcas” nezinājām. No cietuma 9. augustā vēl ap 50, augusta beigās laikam 29, vēl 110.

Septembrī kapenes sāka rakt citur: aiz Kauguru garnizona šautuves, mežā aiz Valmieras pagastmājas, vēlāk arī pie cietuma Iršu parkā.

Cīņa ar kailām rokām pret ieročiem bija sākusies jau dažās kamerās, kad upurus, tikai steku sitienu apdullinātus, iemeta automašīnā. Pirmajā braucienā dzirdējām atsevišķus šāvienus. Tur, ceļā notikusi cīņa. Arī mana pagasta jaunais darba zemnieks Melnbārdis, varena auguma vīrs, bija izsitis sargu no mašīnas, bet tad uz ceļa nošauts. Savainots, bet izbēdzis bija arī kāds milicis, tad iegriezies Trikātas pagastā pie viena saimnieka pēc maizes, tomēr atvests atpakaļ un nošauts.

Te nu es sēdēju pie trim iekritušajām dobēm – tā rīta asiņainā noslēguma vietas. pirms kara te bijusi aizsargu šautuve. Pret mežaino krauju, kur pašlaik atrados es, aizsargi novietojuši mērķus, zaļas cilvēku figūras ar koncentriskiem apļiem. Te nu ir redzams, ko viņi mācījās šaut. Pirmās slepkavības Valmierā izdarīja gan ar vāciešu svētību, bet ar vietējo rokām. Es negribu teikt „ar latviešu rokām”, jo latvieša vārdu allaž gribas turēt tīru.

Kaķis vecākais, jurists Oļģerts Ziediņš, bijušais politpārvaldes un tiesu ierēdnis, baņķiera Miljona audžudēls Herberts Teidemanis (vēlāk hauptšturmfīrers Rīgas SD), kāda Rīgas policijas iecirkņa bijušais priekšnieks Rozenbergs, Sapas dzirnavu īpašnieks Lazdiņš – daži no tiem, kuri Valmierā tais dienās stādīja sarakstus, lēma likteņus, brauca mazajā fordā aiz smagajām mašīnām un

238


revolveriem rokās sekoja, lai neviens nepaliktu dzīvs, treniņa pēc pa reizei iešaudami dzīvā mērķī. Netīrā darba lielāko daļu padarīja tie, kuri pievāca upuru drēbes un rāva no viņu kājām apavus.

Proskripcijas – jau iepriekš sastādītus sarakstus par iznīcināmiem pilsoņiem pirmais praktizējis Romas konsuls Lucijs Kornelijs Sulla pirmajā gadu simtenī priekš mūsu ēras. Romā uz proskripciju pamata Sullas karaspēks nokāvis un aplaupījis kādus simt senatorus un pāris tūkstošus citu pilsoņu. Par Sullas proskripcijām kā izcilu nežēlības un cinisma paraugu man 1933. gadā Rūjienas vidusskolā mācīja vēstures skolotājs. Bet ko gan Sulla!...

Vācu fašistu proskripcijas Latvijai vien bija biezu biezie saraksti. Paskatieties Revolūcijas muzejā! Tur ir tikai viens jau pēc pirmajām „attīrīšanām” izdots meklējamo personu saraksts, mērena grāmatiņa – cik uzvārdu tanī vien! Rīgā vesela iestāde ar nevainīgu nosaukumu „Latviešu kartotēka” nodarbojās ar latviešu dvēseļu pētīšanu, lai tad „nepareizās” likvidētu. Un vai pietiktu ar šīm proskripcijām vien? Mana pagasta aizsargu priekšnieks Gulbis tais dienās sajūsminājies tiktāl, ka saucis: „Ko, tikai pašus vien? Sievas un bērnus arī šurp, visus vienā bedrē. Kad ar sakni, tad ar sakni!”

Kas tad atdusas tais trīs bedrēs, kuru velēnai bendes lēma tikai smilgas, bet uz kurām tagad aug puķes? Uzaudzis tepat Ziemeļvidzemē, daudzus es pazinu jau agrāk, arī cietumā iepazinos ar daudziem, kurus no šejienes aizraidīja lielajā klusumā.

Kad mēģināja kapus atrakt, vienu no pirmajiem atrada cilvēku ar skārda krūzīti kabatā. Tas bija tas pats, kas dienu iepriekš tā lūdza cietumsargu, lai uz Mazsalacu paziņo sievai, ka viņš dzīvs.

Te – daži no garās rindas, kuri iekrita prātā. No mūsu kameras izveda kaugurieti Lācīti, zēnu, kurš ar saviem sešpadsmit gadiem jūsmas pilns bija darbojies komjaunatnē. (Starp citu, 1941. gada 17. novembrī, gatavojoties valsts svētkiem astoņpadsmitajā, Valmierā nošāva latviešu zēnu Grīnšteinu, kuram vēl nebija pilni četrpadsmit. Noziegums – rādījis ceļu strādnieku gvardiem, kad tie vasarā atkāpās).

239


Te [Ķelderlejā] guļ mūsu Kocēnu pagasta namdaris Cakars, kas, diezgan citiem namus cēlis, gribēja reiz dzīvot savā mājā un no valsts saņēma desmit hektārus zemes; te nošāva Pūku no mūsu pagasta, kurš, piekrizdams do mai, ka ģimenei trīsdesmit hektāru zemes ir diezgan, piedalījās zemes ierīkošanas darbos. Te guļ liels, brašs vīrs [Jānis] Paegle no Ķoņu pagasta, kura grēks tāds, ka viņa brālis Alberts bijis komunistu partijā. Arī viņš izgāja no manas kameras, tāpat kā Mazsalacas vidusskolas direktors Dārziņš, kurš aizstāvēja domu, ka izglītība nav pērkama par naudu. Te atrodas Rūjienas skolotājs Baunis, kurš visu mūžu bērniem mācīja rēķināšanu un nekad nav bijis nevienā politiskā partijā. Arī agrākais Rūjienas krimināluzraugs Leitmanis ar savu sievu atrodas te, jo, pēdējo gadu par grāmatvedi strādādams, viņš parādījis, ka ar padomju varu iespējams lojāli sadarboties.

Nav iespējams uzskaitīt ne niecīgu daļu no apraktajām dzīvēm. Te atdusas kalpi, strādnieki, zemnieki, skolotāji, sirmgalvji un jaunas meitenes, kurām dzīve vēl šķita smaržas pilns ievas zieds.

Kādu te nav? Nav neviena fabrikanta, lielsaimnieka vai citu bagātu ļaužu.

Starp nošautajiem bija cilvēki, kuri skaidri zināja, kas ir marksisms, sociālisms, komunisms, tomēr vairums šīs mācības lasījuši tikai dzīves grāmatā. To ganiņa gaitās mācīja negulētie rīti, to mācīja rudeņi, kad laimīgie aizceļoja uz skolām, bet mazturīgo bērns meklēja darbu ziemas iztikai, kā dzērve salauztiem spārniem nolūkodamies, kur tālē zūd gājputnu kāši. To mācīja Jurģi, kad katrs uz gadu pārdeva divas stipras rokas.

Ķelderleja ir tikai viena asiņu lāse no tās lielās straumes, kas plūdusi pār Latvijas zemi. Neliela leja pie Gaujas… Bet daudz mūsu mazajā Latvijā ir tādu leju un kalnu, smiltāju un priedāju, no kuriem kādreiz, tāpat kā tagad ceļas miglas vāli, cēlās asiņu tvans. Kur tagad skan netraucētas putnu dziesmas, kādreiz no kapenēm skanēja cilvēku vaidi un lāsti, kamēr tos pārtrauca šāvienu troksnis.

Tai septembra dienā man no mājas bija līdz violeti sārtu asteru pušķis. Es staigāju gar kapiem, bet manas acis nespēja cauri smilšu

240


kārtai ieraudzīt, kur guļ mans tēvs un viņa brālis, kaut gan viens no tiem, kas viņus te apbēris ar baltajām smiltīm, bija stāstījis, ka bedres vienā un otrā galā guļot pa Bērziņam. Bet kurā no trim? Un tā es staigāju, savus ziedus kaisīdams uz visiem trijiem kapiem, jo… visi ir brāļi – te ir brāļu kapi.

(Miervaldis Birze „Arī tāds bija rīts”, Liesma, 1972. 5. – 19.lpp.)

iedēStiet rOzeS…

Eižens Vēveris

ābols

Smags ir ceļš pret kalnu.Trejkārt smagāki soļiCeļā uz Mauthauzenu.Kolonna elso kā nodzīts zirgs.Sviedru sūrums skalo oļus.Slīd koka tupeles.Tikai neapstāties!Šeit nonāvē SS…

Ceļmalā Kā brīnums, kā mātes dāvanaGuļ ābols.Jauns francūzis,Gandrīz vēl zēns,Izstiepj roku:„M e r c i , c h e r i!...”

241


Viņš nokrita blakus savam sapnim – Mazs, zili svītrots kamoliņš,Smags zābaks uzkāpa ābolam,Un man likās – Naglots papēdis saminMirstošu sirdi.

Bērni

Manī noraugāsDivi pāri bērnu acu.Sen neesmu lūkojies zvaigznēs.Manām sarepējušām, sasprēgājušām plaukstām Pieskaras viegli bērnu pirksti. Sen nav nobiris pār mani Ķiršziedu sniegs.Man blakus vītero un čivina.Sen neesmu dzirdējis zvirbulēnus.

Viņus sauca Karels un Božēna,Un viņi gaidīja Savu kārtuUz gāzes kamerām.…………………Pret kuru akmeniLai es satriecuSavas bezspēcīgās rokas?

es ļoti mīlu suņus

Mūs dzina uz pazemi Kā kurmjus.Mēs klumpačojām pa pieciCaur miglu un tumsu.

242


Vērīgas spuldzes skaitīja mūsDzeltenām lūša acīm.

Ārietis,Stulmu zābakos un zibeņspodru automātu,Veda suni.Ārietis kā jau ārietis – smalks un truls,Smalks un vērīgs – suns.

Es ļoti mīlu suņus.Man patīk viņu gudrais skatiens,Metālspīduma spalvaUn vēso purnu miklais pieskāriens.

Tas, kurš soļoja līdzās automātam un stulmu zābakiem,Bija lielisks –Kā Džeka Londona Baltais Ilknis,Roka pacēlās glāstam…Tad lēca suns.Viņa zobi kā kaltiPārcirta manu delnu. „Bravo!” sauca esesietis.

Suns nolieca skaisto galvu –Kā aktieris pēc veiksmīgas debijas.Bet es raudāju.Ne jau aiz sāpēm,Ne jau asiņu dēļ,Kas izdzēsa Mana katordznieka tērpa svītras.Mani bija pievīlis draugs.

243


grēdas

Līst lietus.

Mēs kraujam, kraujam, kraujamKā šķilasMirušo grēdasPie krematorijām.Vakar izcirsts liels ļaužu mežs.

Vieglas un izkaltušas cilvēciskās šķilas – Kā pērnās skujasUn tomēr smagas jo smagas.Sirds vairs nespējCelt.

Līst lietus.

Kapo stingrs,Kapo akurāts:Galvas uz vienu pusi,Uz otru pusi kājasAr putekļiem no Padomju zemes,No Francijas,No Polijas.

Tikai rokas,Nepakļāvīgās, spītīgās rokas Lauž grēdu simetriju,Slej sastingušās dūres pret debesīm –Draud.

Līst lietus.Tāla māte raud.

244


Selekcija

„Atšaut!” saka mednieki,Un nederīgajiem aļņiem jāmirst.

„Injekciju uz viņsauli,” saka SS virsārsts,Un jāmirst tiem,Kuri neder vairs kaplim.Viņš stāv ar steku –Viņš šķiro.Un pakalpīgi raksta zilais krītsUz izģindušām mugurām Spriedumu.

Sviež nebēdnīgu dziesmu cīrulisNebrīves debesīs,Bet man uz pleca Vasjas roka dreb –Vēl tikai desmit kailu dzīvībuLīdz liktenim. Tad sešas.Divas.Cīrulis aprauj dziesmu.

Melns steks pret manu draugu – „Jauns!”Pret mani –„Spēcīgs!”Un zilais krīts jau raksta vīzu atpakaļUz dzīvi.

Aiz bloka saule smiltīs dēsta Mums vienu mazu cerības graudu.

Vai tiešām es raudu?

245


izņēmums

Viss kārtībā.

Ir urbji, kapo, akmeņi,Simts badmiru un sargs. Var sākt.

Kā parasti, zem urbjiem akmens kaucUn iespļauj mūsu sejās sīkas šķembas.Kā parasti, pret žogu atspiedies,Stāv sargs.

Un tomēr neparasti.Viņš automātu tur kā invalīda kruķus,Un acis apmulsušas noraugās uz mumsKā zēnam, kas ir apmaldījies Mošķu mežā.

Tad pēkšņi novēršasUn dodas prom.Bet brūns uz akmens krāvuma mums uzsmaidaKlaips maizes.

No rīta zīlePiesita pie loga:

Kāds sargs no jaunajiemIr nošāvies aiz žoga.

246


Mūžam dzīvie

No krematorijas krāsnīm raušu karstus pelnus, Ko raugāties, Rīgas torņi, uz vakariem?Viņi vairs nepārnāks.Viņi vairs ne. Un man kā pārgurušam peldētājam Gribas nolaist rokas un nogrimt.

Bet karstie pelni neļauj. Sabirzuši vīri,Kurus pat Salaspils nespēja salauzt,Bet viņi uzlikuši man savu spītu, savu spīvo naidu.Man jānes simtu un simtu nepiepildītās ilgasUn cieta kā Daugavas radze ticība brīvībai.

Šī nasta smagāka par simtgadu ozola bluķiem,Bet tā man jāiznesCaur Mauthauzenas bezcerības biezokņiem,Caur dienām ar asins lietuPa simt sešdesmit trim nāves kāpēm,Pāri alpu sniegotam klusumamLīdz pirmajiem baltajiem bērziem,Latvijas baltajiem bērziem.

PamošanāsPadomju Savienības Varonim ģenerālim Karbiševam

Mēs kļuvām truli kā celmi.Acis aizlipina asins sviedri,Granītbluķis nospiež ceļos,Uz kāpēm mirst biedri – Mēs gulējām lielo vienaldzības miegu.

247


Tad izveda viņu.Todien vējiem bija naži rokās,Sals – kā nokaitēta dzelzs.Un lējās ūdens,Lējās, lējās, lējās…Ledus ieskāva viņuKā liesmas Džordano Bruno.

Pēkšņi mēs atkal izjutām sāpes- Viņa sāpesUn spītu-Viņa spītu,Un niknumu- Kaujinieka niknumu.

Todien,Kad vējiem naži bija rokās, Mūs pamodināja Prometeja mokas.

Kaklauts

Mēs likām betonuKā apsējuUz kalnam cirstajām brūcēm .Trīs SS vīri skatījās,Un kapo centās. Mēs metām betonu,Un kapo centās.Pret vakaruTas sasita līdz nāveiAndreju,Kurš visu mūžu bija audzējis Puķes.

248


Pret rītu AndrejsNomira.

Bet es paņēmu Viņa asinīs samirkušo Kaklautu,Lai tas man dedzinātu sirdiKā Tilu- Klāsa pelni.

vilki

Vilkiem jāskrien – Kājas vilkus baro.

Skrien Latvijas vilkiPa zviedru klinšainām šērām, Reinas vīnogulāju klātām ielejām, Amerikas akmens džungļiem.

Vilki ir nosirmojuši,Bet ilkņi vēl veseli,Ilkņi vēl spīd.Un neviena balss neiesaucas: „Sargiet bērnus,Vilks mūsu vidū!”Neviena šautene nepaceļas,Jo vilkiem taupīšanas laiksZemēs, kur saule riet.

Tikai reizumis, Kad uzkrīt pirmais sniegs,Mirdzošā baltumā paliek sārtas pēdas, Kur pāri skrējis vilks.

249


Ļaudis rāda uz pēdām un saka: „Tās tur ir asinis no Biķernieku meža,Tās – no Ķelderlejas, tās – no Salaspils.”

Gadi aizvēlās kā lavīnas no kalna.Upes izgāja no krastiem.Orkāna lietus gāzes ieskaloja jūrāVeselus ciematus. Bet nekādi ūdeņi nav varējuši noskalotAsinis no vilku pinkainajām kājām .Un nenoskalosNekad.

(Eižens Vēveris „Iedēstiet rozes zemē nolādētā”, R., Liesma, 1971).

gOrdiJA MezglS

Andrejs Bužs

Bandītus vadīja viens mērķis – cīņa pret padomju iekārtu. Lūk, ko par pēckara laiku Viļakas apkaimē stāsta mans novadnieks, republikā plaši pazīstams sabiedrisks darbinieks:

„Pēckara bandas. Iznāca arī man ar tām tikties. Nāk prātā tāds salīdzinājums. Kara laikā tika daudz dzirdēts par uzspridzinātiem ešeloniem, bet neatceros nevienu iedzīvotāju aplaupīšanas gadījumu. Pēc kara bija otrādi – reizēm dzirdēja arī par uzbrukumiem padomju varas orgāniem, bet gandrīz pastāvīgi – par iebrukumiem vienās vai otrās mājās. Pāris reizes ieradās arī pie mums. Vienmēr, kad kaut kas bija pārdots – telīte, sivēni. Tātad, kāds no kaimiņiem zināja, kam pateikt par to... Nelūgtos viesus

250


interesēja gan nauda, gan, protams, pārtika un labākās mantas. Atmiņā palikusi sarkanbaltsarkana drēbes strēmelīte pie mēteļa atloka. Latvijas aizstāvji...”

…Četrdesmit devītā gada ziemā līdz Tutinavai atnāca ziņas – Kravales aplaupītas. Naktī pagalmā iebraukuši ragavu pajūgi ar bandītiem, nelaimīgās sievietes sadzinuši vienā istabā, durvis aizbarikādējuši, tad visu pārtiku – pa tīro! – sakrāvuši vezumos un aizlaidušies Mūravas virzienā (Lauku ceļš Balvi – Mūrava gāja gar Kravaļu pagalma malu). Kā vēlāk uzzināju no pazīstama Mežarijas iedzīvotāja A.S., ciemā drīz vien kļuvis zināms, kādi bandīti piedalījušies laupīšanā, kādi viņu atbalstītāji palīdzējuši, kas no tuviniekiem devis zirgus. Taujāts, vai par notikušo tika ziņots varas iestādēm, A.S. atbildēja:

„Par citiem nezinu, bet mans tēvs neziņoja, baidoties no Marijai Kazinovskai līdzīga likteņa. Tu taču par to zvērīgo gadījumu, droši vien, esi dzirdējis?”

Bez šaubām, tiku dzirdējis gan lauku „bezdrāts telegrāfa” ziņas, gan klausījies nelaiķes radinieku liecības. Marija cēlusies no Bužiem radniecīgās Grodņu dzimtas Egļukalna ciemā. Aizprecēta pāri Balupei pie Kazinovska. Vīra brālis pēc vāciešu padzīšanas dzīvojis kā pagrīdnieks. Padomju varas atgriešanos tuvie radinieki vērtējuši diametrāli pretēji. Vienā naktī, kad Marijas vīrs bija aizbraucis uz Viļakas slimnīcu, tuvais radinieks – bandīts! – saimnieci kopā ar uzticīgo suni nobendēja, mājas nodedzināja. Grodņi Egļukalna kapos bērēja tikai dažus nodegušo ēku krāsmatās atrastos Marijas kauliņus, vēlāk uzstādīja piemiņas kapakmeni...

Par Marijas nogalināšanas iemeslu valodoja arī savādāk, kas liekas visai ticami. Bandītiem, slapstoties Garstērdeles (apdzīvota vieta) apkaimē, nācies iet arī garām M. Kazinovskas sētai, par ko nekavējoties ar skaļu riešanu saimniekiem ziņojis modrais suns. Mežinieki pavēlējuši „ziņotāju” nonāvēt. Kad pavēle netika izpildīta, vilkači nonāvēja i saimnieci, i suni.

Kā vispār radās bandītisma sērga? Četrdesmit ceturtā gada vasarā sākās Latvijas teritorijas

atbrīvošana no fašistiskajiem iebrucējiem. Kopā ar vērmahta

251


daļām atkāpās arī latviešu leģiona 19. divīzija. Otra - 15. divīzija – pierobežā cieta tik smagus zaudējumus, ka tās atlikušās vienības aizsūtīja uz Vāciju pārformēšanai un papildināšanai. Viena daļa karavīru, kas bija noklīduši no saviem formējumiem, vai arī apzināti aizgājuši no tiem, palika Latgales mežos.

Varmācīgā kārtā leģionā iesauktiem puišiem nokļūstot dzimto vietu tuvumā (latgaliešiem, vidzemniekiem), radās lielākas iespējas un vēlēšanās bēgt no sakāvei nolemtās ordas. Izdevības tika izmantotas diezgan plaši. Tā, no leģiona dezertieriem „komplektējās” viena daļa mežabrāļu. Otru mežinieku daļu galvenokārt veidoja tādi jaunieši, kā Ikertu šķūnī mirušais bērzpilietis. Trešā daļa sastāvēja no personām, kas vācu okupācijas laikā sadarbojās ar fašistiem, izdarīja nežēlīgus noziegumus, taču dažādu iemeslu dēļ neaizmuka uz Rietumiem. Šajā bandītu daļā ietilpa arī hitleriešu specdienestu apmācītie spiegi, diversanti, kuri parasti darbojās kā grupu barveži. Tādus „vērtīgus kadrus” vēl pēc Austrumlatvijas atbrīvošanas fašisti no Kurzemes katla ar nakts lidojuma lidmašīnām desantēja uz Latgales, Vidzemes mežiem. Tā, piemēram, četrdesmit ceturtā gada oktobrī Balvu novadā ar izpletni nolaidās barvedis S.

Starp citu, varbūt tu nezini, kā radās Kurzemē ielenktā vācu grupējuma dažādi nosaukumi. Runājot par karaspēka ielenkumu, vācieši lieto vārdu „Kessel”, kas kā militārs termins nozīmē katlu, maisu (Latvieši, šo vārdu patapinot no fričiem un mazliet pārveidojot, lieto citādā nozīmē). Kad Kurzemes pussalā karojošā vērmahta daļa tika atšķelta no sauszemes saiknes ar reihu, hitlerieši par to tā arī runāja, ziņoja. Vēlāk virspavēlniecība, sapratusi, ka no katla izsprukt neizdosies, ar propagandas ministra Gēbelsa parasto, demagoģisko nekaunību katlu nosauca par cietoksni. Ar šo pašapmāna „konfekti” nekavējoties sāka iebarot arī latviešu leģiona ģenerālinspektors R. Bangerskis un citi nacionālie fīreri. Kaujas „cietoksnī” sāka saukt par ... Lielkaujām, utt.

Pēc kapitulācijas, kad sākās maisa izkratīšana, ne visi latviešu militāristi, kuri kalpoja vācu armijā, nolika ieročus un devās uz filtrācijas centriem. Tā radās bruņotu noziedznieku bandas Kurzemē. Austrumlatvijā no trim minētajām mežinieku sastāvdaļām, pirmo

252


divu – puišu vairākums - pagrīdē gaidīja kara beigas, lai tad sāktu mierīgu dzīvi. Tāpēc viņi centās nesaistīties ar mežinieku trešo, ar bandītu grupējumu, un neaptraipīt rokas ar tautas asinīm.

Tautas, pārcietušas kara gadu upurus, šausmas, mokas, postu, gribēja dzīvot mierīgos apstākļos, centās ātrāk atjaunot sagrauto tautsaimniecību, uzlabot dzīves apstākļus, skolot bērnus, priecāties par visu labo, daiļo, patīkamo, kas vien ielīksmo cilvēku sirdis. Neviena valsts nevar pieļaut, ka kaut kādi tūkstoši bandītu terorizē līdzpilsoņu miljonus. Padomju varai bija ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizsargāt savus mierīgos iedzīvotājus

Kāpēc pēc imperiālistiskās Japānas sakāves Indoķīnas un citas tautas samērā ātri tika galā ar džungļos klīstošajām samuraju bandām? Ļoti vienkārši – agresīvajiem japāņu militāristiem neviens nepalīdzēja izdzīvot.

Citādi apstākļi pēckara bandītu izdzīvošanai izveidojās Latvijā. Viņus atbalstīja tuvinieki, kuri dzīvoja izklaidus izvietotajās lauku viensētās; līdz 1949. gada vasarai daudziem piederēja meži, pat vairāku hektāru platībā, kas bieži teritoriāli saskārās ar citiem mežiem. Tas viss apgrūtināja noziedzīgo mežinieku noķeršanu un saukšanu pie kriminālatbildības. Un, ja nav notverts galvenais vaininieks – liecinieks, kā lai tiesā atbalstītājus, līdzdalībniekus?! Tika pieņemts valstisks lēmums šo sarežģīto jautājumu atrisināt, izsūtot uz Padomju Savienības attāliem rajoniem apzinātus bandītisma atbalstītājus, kuru īstenoja 1949. gada 25. martā. Par to, ceru, vēl parunāsim turpmāk. Vienā problēmas punktā gan savu nostāju izteikšu uzreiz. Proti, ja jau tika nolemts tādā veidā pārcirst Gordija mezglu, tad vajadzēja nodrošināt visu - lai izsūtāmie, it sevišķi bērni, veci un slimi cilvēki neciestu. Tu, varbūt, bildīsi, ka, lai novērstu nevajadzīgus upurus, operācija bija jāgatavo slepeni, ātri un pēckara vispārējos materiālās knapināšanās apstākļos visu paspēt nevarēja. Jā, protams... Un tomēr. Ja jau viņus pārvietoja uz dzīvošanu citā vietā, tad nedrīkstēja pieļaut nehumānu lēmuma izpildi.

253


Pēc marta notikumiem bandītisma sērga sāka strauji izzust. Tev var rasties neskaidrība, kāpēc notvertie bandīti par savām neģēlībām nesaņēma augstāko kriminālsoda mēru – nāvessodu. Pat paši briesmīgākie slepkavas – nē. Lieta tāda, ka sakarā ar lielajiem cilvēku upuriem Lielajā Tēvijas karā, Padomju Savienībā tiesām ar likumu aizliedza nāvessoda piemērošanu (Likuma darbības gadus vairs neatceros).

Šodienas Latvijas valstī visus (!) bijušos mežiniekus sauc par Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, materiāli atbalsta vēl dzīvos, uzstāda dažādus pieminekļus un sumina valstiskā līmenī. Par to gadu slepkavībām, laupīšanām, vardarbību „dzeltenie„ mediji klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši... Reizēm gan parādās (droši vien, dažu redaktoru nolaidības un nepietiekamas modrības dēļ) patiesības liecības. Tā, 2008. gada 5. jūlija „Vaduguns” brīvbrīža ievietotajā rakstā „Pasaules lietu kārtība jeb puiss uz vusuom kantēm” Viktors Locāns no Viļakas apkaimes Medņevas pagasta pasaka patiesību par bandītismu; mežiniekus „godā” ne par Latvijas nacionālajiem partizāniem, bet viņu īstajā vārdā – bandītiem, kuri 1945. gadā nošāva viņa 22 gadus veco māsu.

(A.Bužs „Testamentā … Modus Vivendi” 1.d., 85., 86.lpp.)

MūSU StrēlNieKieM PārNāKOt

19. jūnijs ir jauka, saules gaismas pielieta diena. Daudz cietusī Jelgavas pilsēta šodien līksmo. Pilsētai tuvojas varonīgā latviešu N. divīzija, kas atgriežas no kauju gaitām. Atgriežas tie, ar kuriem smago cīņu laikā kiopā bija visas tautas domas un jūtas.

Pie Dobeles vārtiem pulcējas jelgavnieki. Lūk, ziediem un meijām rotātā LK(b)P pilsētas un apriņķa komitejas tribīne. Iestāžu darbinieki un uzņēmumu strādnieki stāv ielas malās. Daudz

254


skolnieku. Gandrīz visiem rokās ziedi. Kur gan drupu pilsētā var rasties tik daudz ziedu? Vējš kavējas ziedu smaržu dzīt pār drupām klajumā. Atgriežas tie, kas nežēloja savas asinis un dzīvības, lai sagrautu fašismu.

Pilsēta līksmo. Tuvojas strēlnieku soļu duna. Divīzijas priekšgalā iet gvardes pulkvedis Kalniņš. Sagaidītājus pāršalc dziļš aizkustinājums. Daudziem acis kļūst spožas un valgas. Daudziem, kam fašisti piederīgos nonāvējuši vai aizveduši, asaras vairs nav valdāmas. Prieks pārvēršas gaviļbrāzmā – skaļos „Lai dzīvo!” un „Urrā!” saucienos.

Smagus soļus sper kaujinieki. Viņu krūtis grezno ziedi. Daudziem tie ir arī rokās. Ziedi, gaisā slaidus lokus apmetuši, uz cīnītājiem krīt arī no veselo namu logiem. Krīt uz ieroču stobriem. Un rīki, kas nesen spēja tikai nāvi nest, šai varenajā brīdī geznojas ziediem.

Vējā pland divīzijas karoga zīds. Daudzi karavīru rindās ierauga piederīgos. Lūk, pretī tribīnei,

kāda sieviete redz savu vīru. Viņas kliedziens mirklī pārskrien pāri drūzmai un gājienam „Jāni – tu?” Cīnītājs, jelgavnieks, Stefenāgens pasmaida un, acīm starojot, viņš paspiež tās roku, kas domās ar viņu bijusi kopā visbriesmīgāko kauju ugunīs.

Pavadītāju soļi maršu un dziesmu taktī iet līdzi karavīriem. Pilsētai grūti šķirties no cīnītājiem. Kāds sarkanarmietis – krievs – netālu no Driksas tilta sajūsmā sveicinot, paceļ roku un jūsmīgi strēlniekiem sauc:

- Slava jums, brāļi!Tad cietie soļi jau dimd pār tiltiem. Aiz tiem karavīri nedaudz

atpūšas. Man priekšā jauns zēns – cīnītājs. Kauju vējos norūdīta viņa

seja, un tanī redzams aizkustinošs bērnišķa maiguma un vīrišķīga stingruma sajaukums. Mēs uzsākam sarunu. Jaunākais seržants Jānis Jerošenko pirms kara dzīvoja Ludzas apriņķa Nirzas pagastā. Tagad mājās dzīvo tikai viņa māte. Reiz dzīvoja tēvs un brālis, bet tagad viņu vairs nav. Tēvs miris, bet brāli moku ceļos aizveduši fašisti. Tagad par viņu nav saņemtas nekādas ziņas. Tikai ļaudis Ludzas apkārtnē zina stāstīt, ka pēc brāļa apcietināšanas no cietuma uz nošaušanu izvests daudz ļaužu.

255


Jauns sarkanarmietis ar sanitāra sarkanā krusta somu steidzas man klāt. Tas – mans draugs, vecākais sanitārs Antons Statkus. Viņš priecīgi sveicina, un es neesmu mazāk aizkustināts, kā viņš.

Birst jautājumi un atbildes. Kavējamies atmiņās par kara sākumu, kad kādā sadursmē kopā cīnījāmies pret aizsargiem. Pēc tam viņš cīnījies partizānu rindās Ilūkstes apriņķa mežos.

Arī viņa naidam dziļš pamatojums: jau 1941. gada jūlijā viņa tēvu apcietināja fašisti, un šodien par viņa likteni nekas nav zināms.

Man blakus, uz lielgabala sēd artilērists jefreitors Jāzeps Peipers. Viņš atgādina miera pilnu darba zemnieku, kas nobeidzis smagu pļauju.

- Smagas cīņas ar hitleriskajiem pasaules iekarotājiem mums bija pie Kambariem. Tad – kauja pie Blīdenes Jaunāsmuižas. Mēs uzvarējām!

Vienības turpina ceļu. Satieku vēl daudz pazīstamu. Lūk, Straume un Vālodze no Jaunauces lūdz pasveicināt piederīgos. To pašu vēlas Fausts no Rubas. Viņš stāsta, kā tauta sagaidījuis strēlniekus Dobelē.

… Virs ratiem, automašīnām, lielgabaliem un mīnu metējiem, kas rotāti zaļumu vītnēm un ziediem, redzami lozungi. Šie teikumi kā gravīras ierakstītas arī katra karavīra apziņā.

Karš beidzies. Ikviens karavīrs zina, par ko viņš cīnījies un uzvarējis.

A.Cīrulis

„eS ņeMŠU Sev PAlīgOS tOS ČetrUS!”

… Un pēkšņi, kādu dienu, kad jau ilgi biju maldījies pa vientuļo dzīves mežu, es nonācu pie izdzisuša ugunskura. Tūkstoš nojautas radās dvēselē, šķita, ka kaut kas pazīstams un mīļš šalkotu tuvajās

256


eglēs; šķita, ka ugunskurs būtu kādreiz manis paša kurts, bet tagad sen aizmirsts, nu atkal rasts, un velti es cenšos saskatīt baltajos pelnos kādu sārtu oglīti. Neviļus es nopūšos, nemanot ir grūtsirdība atnākusi un atmiņu smagums sagumis man pāri. Ak, kādēļ viņam bija izdzist?

Bet cerība, šī mūžīgā sirds baltā dūja, negrib atstāt mani vēl arī tagad, un es nolaužu sausu egles zaru. Tas gan notiek vēl pilnīgi neapzināti, bet kad zars man jau rokā, es zini, ko ar viņu darīt. Es paņemu zara resnāko galu rokā un ar tievo es rušinu pelnos. Uzmanīgi, kā baidīdamies notraukt ziedlapiņas kādai brīnišķai un teiksmainai pelnu rozei.

Jā, te jau viņa ir – šī brīnumainā puķe. Es esmu uzrušinājis mazu mazu oglīti, arī pār to jau sākusi pārvilkties palsa pelnu kārtiņa, bet es uzpūšu savu elpu tai un oglīte iegailas. Man nedzirdami ir sākušas šalkt egles. Es esmu pēkšņi sācis dzīvot citā pasaulē, un darbība, ar kuru es sagādāju sīkus un sausus egles zariņus, paiet tīri mehāniski. Vienai domai tagad dzīvoju – es uzkuršu no šīs sīkās oglītes ugunskuru, tādu pašu, kā senāk jau kūru. Tādām pašām liesmām viņš degs, tāpat viegli dūmos un ap mani šalks tas pats laiks, kas senāk. Nebijuši man izliksies un vēl nākotnē esoši, aizgājušie gadi. Senākās domas un jūtas virmos manī, un senākā laime nāks ciemos pie manis. Ak, ko es saku? Laime nekad nav nākusi sērst pie manis, tās iespēja tikai kaut kur plandījusies tuvumā, bet arī tā ir labi.

Un tad jau es esmu uzkūris ugunskuru. Nu jautra man izliekas visa pasaule, laiks, šķiet, iet ar milzu soļiem atpakaļ, un egles šalc jautrāk. Biezi dūmi ceļas no mana ugunskura, jo es esmu tam uzmetis zaļas skujas. Diezin caur kādiem mežu biezokņiem atauļojis vējš baltos dūmu lāņus sajauc un izārda un kādu klēpi iemet man sejā, bet es nevairos dūmu sūruma. Šoreiz, kā par brīnumu, dūmi ir smaržīgi un patīkami, un, man liekas, es aizpeldu līdz ar tiem tālu prom. Ir piepildījies mans zēna dienu sapnis, es lidoju dūmiem līdz, un pats es esmu tuvs rads tiem kļuvis. Kā neatmaņā tagad laiks iet, vēl joprojām atpakaļ viņš iet, un man ir neizteicami labi. Šķiet, Laimes māte auklē mani vieglām, gandrīz nemanāmām

257


rokām. Skumji man ir drusciņ un tomēr bezgala labi, kā bērnam, kurš raudājis, līdz to apklusinājis šūpuļa čīkstējums.

Svaigs vēja pūtiens atkal man atnes vēsu gaisu, tas atvēsina manu karsto pieri un aizdzen sapņu dūmus… Pats liktenis man neļauj dzīvot atmiņās, tas liek atcerēties kādu citu ugunskuru, ko esmu kūris viņā meža malā, nesen pagājušos gados. Tikko aizgājušie gadi kā trenkti rumaki atauļo pie manis un ar skubu izjauc tālā atceri, un vējš neatnes vairs nevienu atmiņu dūmu mutuli, bet tikai vēsu gaisu, no kura es drebēt sāku, lai gan tepat jautri sprēgā ugunskurs. Par daudz, par daudz vēsa gaisa nes vējš!

Tikko aizgājušie četri gadi! Desmit citus es atdotu par to vien, lai tikai viņu nebūtu bijis, nebūtu dvēselē to rūgto vērmeļu, ko ir atstājuši šie četri. Desmit citus gadus es atdotu, kaut arī viņi būtu bijuši, bet lai viņi nebūtu atstājuši atmiņas, lai es varētu atgriezties pie jauno dienu ideāliem. Vai man tas izdosies? Liekas, ka pat egles šalc, klusi drebēdamas.

Kaut kur smejas liktenis: „O, es ņemšu sev palīgos tos četrus, ja tu dumpoties sāksi!”

Aizgriežos un nu pie manis nāk savādi tēli. Pēkšņi es pazīstu tos. Es nodrebu kā pirms kādas soda dienas un tomēr ar zināmu interesi veros tajos. Lūk, nāk Cerības. Dažādas ir viņas, gan kā mūķenes melni tērpušās, gan baltas kā iesvētāmās meitenes. Viņas nāk saldi un reizē sēri smaidīdamas un man tuvu garām, tik tuvu, ka man liekas, ka es jūtu viņu svārku vēdas.

Kāda no viņām noliecas pie manis un saka kaut ko, maigi un rūpīgi kā grūti slimam:

- Kāpēc tu mūs necienīji? Mēs būtu tev remdinājušas dažu labu sāpi un visu tavu dzīvi būtu saldinājušas. Bet pārāk straujš un iedomīgs tu biji un spītīgs bez gala. Bet tagad tu tomēr esi salūzis savā lepnumā un gribi mūs atpakaļ saukt. Bet… Kā būs lēmis Liktenis?

Un viņu savādais gausais gājiens pazuda tumšajās eglēs. Aiz viņām nāca Ilgas. Visas viņas bija baltās drānās tērpušās, un vieglas kā dūjas viņas bija. Šķita, ka katra no viņām izdvestu skumju laimi, kaut ko mieram līdzīgu, bet tikai sajauktu ar ilgošanos pēc kaut kā. Arī kāda no viņām man ko teica:

258


- Vairāk mūs vajag godāt, pats būsi laimīgāks! Godājis gan esi mūs, bet tas ir par maz! Pēdējā laikā tu apmierinies ar to, ko dzīve tev sniedz, un mūs esi atstājis pavisam novārtā. Tāpēc pats jūties kā sašķelts daudzās daļās un esi nelaimīgs. Skumju laimes sajūtu dod mūsu cieņā turēšana, bet skumjā laime jau vislabākā!

Un arī viņas aizgāja to pašu ceļu ko Cerības.Melns pulks tad nāca, un skumjas bija katras nācējas sejā. Bet,

kā par brīnumu, skumjas šīm nācējām tā piestāvēja, kā nekas cits nebūtu piestāvējis. Lēnāk kā iepriekšējās nācējas, Skumjas gāja man garām, un es sapratu: viņas tikai gribēja man parādīt Skumju varenumu. Klusēdamas viņas to panāca labāk, nekā, ja kāda man būtu par to stāstījusi. Bet ko gan man viņas var teikt? Skumjām es arvien esmu bijis uzticams vasalis. Viņas laikam zināja to, jo, likās, ka viņām nebija cita pienākuma, kā vien to man atgādināt un ņemt vērā. Viņu skatieni, vēl aizejot, bija dīvaini pazīstami, mīļi un smeldzē aizplīvuroti.

Un tad nāca karaliene – Mīlestība. Tā ir tā būtne, kas visā manā dzīvē vienmēr teikusi galveno vārdu. Gaiša, smaidoša un jautra viņa bija, un man likās, ka viņai ir visas pasaules piemīlība. Bet es klausījos viņas runā:

- Tu esi pārpratis mani, un nevēlamus ceļus tu staigā! Liels egoists tu esi, jo tu skaties daudz uz to, kā tu tiec mīlēts. No tā ir atkarīga tava mīlestība, bet tā nevajag mīlēt! Nevajag skatīties, vai tu tiec mīlēts, vai ne. Mīlestība ir visa garīgā māte, tā raisa pašā cilvēkā visdziļākās jūtas, un daudz ko mīlētājs var mantot no tā vien. Īsts mīlētājs ir arī upurētājs, kurš ir gatavs uz mīlas ziedokļa likt visu, savu sirdi un godu ieskaitot. Un liels ir tikai devējs, nekad – ņēmējs!

Savāda garīga dvesma bija viņas vārdos, un pati viņa man uzsmaidīja gaiši un meitenīgi, it kā gribēdama teikt – tas nav grūti izdarāms!

Un es atcerējos savu pirmo mīlestību ar savādo garīgo dvesmu un sapratu Mīlestību. Sapratu arī visas iepriekšējās viešņas, kuras man lika mīlēt, ciest, cerēt, ilgoties…

259


Dūmojošajam atmiņu ugunskuram es uzmetu jaunu zaru. Vienmuļi un tomēr jautri sprēgāja ugunskurs, izplatīdams siltumu un gaismu meža tumsā.

Izgaisa visas ilūzijas, man palika vientulīgi un mazliet skumji, atkal varēju saklausīt pakluso un drūmo egļu šalkoņu. Kaut kur kokos vēl čabēja nobirt nepaguvušās lapas. Šī čaboņa šķita nedaudz jautrāka par egļu šalkoņu un vairāk rada jautrajai ugunskura sprēgāšanai.

Laiks gāja, un jo tālāk viņš gāja, jo mazāk iespaidu es jutu no aizgājušām vīzijām. Ak, tās jau visas tikai iedomas vien! Vienīgais, kāpēc sildos pie šī ugunskura un kāpēc man te labi, ir tālā atcere. Mīlestība ar garīgo dvesmu. Un atkal es atceros katru sīkumu šajā mīlestībā, un laimi staro man šie sīkumi vēl tagad no tālās pagātnes.

Bet, man liekas, kaut kur smejas Liktenis:- O, es ņemšu sev palīgos tos četrus, ja tu dumpoties sāksi!Un es ļauju izdzist ugunskuram, ļauju tam nogrimt nakts

melnumā, meža šalkoņā un drūmās domās.

Arnolds Cīrulis

KAd NeBūS vAirS NevieNA…

Mans brālis Arnolds Cīrulis gāja bojā 1981. gada rudenī autoavārijā. Kad sākās Atmoda, es domāju - labi, ka viņš to nepieredz. Jo mūsu ideāli bija citādi. Vispārējs labums visiem, nevis kādai elitārai sabiedrības daļai.

Bet toreiz mēs par visiem sargājām manu brāli kopš brīža, kad viņš pārnāca cauri mežiem, garām šucmaņu sargposteņiem vēlā rudenī 1941. gadā līdz 1944. gada 2. novembrim, kad Jaunaucē ienāca padomju karavīri.

260


Viņš slēpās siena šķūņos un kūtīs, ziemās un vasarās. Par viņa dzīvību bija apsolīta asinsnauda, un dusmojoties, par to, ka viņš bija aizbēdzis no nošaušanas vietas, un tātad, bija kļuvis nevēlams liecinieks tā saucamo „sugas latviešu” briesmu darbiem, 1944. gada naktī uz 9. maiju šucmaņi no mājām izveda un nošāva mūsu tēvu Kārli. Šodien, 70 gadus pēc tā baisā laika, es apzinos, kāda tā bija milzīga laimes loze, ko izvilka mans brālis – palikt dzīvam, kad trakoja asinskāre un naids. Un mums izdevās viņu nosargāt.

Drīz pēc viņa atnākšanas ausīs nonāca šifrēta šucmaņu saruna par nošautiem zirgiem, tikai viens esot aizbēdzis, bet nekur tālu jau arī viņš netikšot. Tad paklīda runas, ka Arnolds esot Lietuvā kopā ar partizāniem. Un tikai tagad, lasot Latgales partizāna A. Raškevica grāmatu „Partizāna piezīmes”, es tajā atradu Latvijas karti ar tajā atzīmētām partizānu darbības vietām. Jaunaucē tādas nebija, un arī kartē tas redzams. Nebija manam brālim, kurp iet, lai cīnītos. Pārdomājot to laiku un izlasot Kurzemes partizāna Arvīda Skudes grāmatu ”Pa atmiņu un mežu takām”, domāju – varbūt viņiem abiem – manam tēvam un brālim pa mežiem un naktīm vajadzēja doties turp – uz Kuldīgas novadu? Taču – kā bija, tā bija.

Lai būtu drošāk, pārcēlāmies uz „Mītnieku” mājām –uz vecsaimniecību dziļi mežā, kur īrējām istabiņu un kūti. Aiz kūts bija rija, kur slēpās brālis, un māte katru dienu gāja uz kūti ne tikai ar

261


lopiņu barības spaiņiem, bet arī ar spaini, kam virsū bija uzmesta lupata, un kurā atradās ēdiens gūsteknim. Vērīgajam saimniekam tas likās aizdomīgi, un viņš bija ziņojis pagasta varasvīriem, kuri nekavējoties atsūtīja meklētājus, kuri krustām šķērsām pārmeklēja saimniecības ēkas un māju. Bet.. . neko neatrada.

Par galvenajiem meklētājiem bija norīkoti sagūstītie padomju karagūstekņi, kuri vēlāk teica, ka nebūtu nodevuši meklējamo arī, ja atrastu. Vai nu šucmaņi, kas stāvēja blakus, nebūtu ko manījuši, kas to lai zina. Arī šoreiz liktenis bija labvēlīgs. Tomēr ar turpmāku likteņa labvēlību rēķināties vien vairs nevarēja.

Pārcēlāmies dzīvot uz „Līčiem”, bet Arnoldu iekārtojām slēptuvē „Igauņos”, lielā vecsaimniecībā lielceļa malā, kādus divus kilometrus attālu.

Nedaudz atkāpšos no tēmas, lai pastāstītu, cik dažādi cilvēki ir bijuši visos laikos. Arī saimnieku kārtas ļaudis. „Igauņi” piederēja saimniekam Beķerim, un pirmajā padomju varas gadā, kad kalpiem piešķīra zemi, no viņa saimniecības atdalīja zemi veselām sešām jauno darba zemnieku ģimenēm, un pašam viņam vēl palika likumā noteiktie 30 hektāri. Tagadējos laikos to atzīst par milzīgu netaisnību, ka zemi, to pašu zemi, kas nav neviena cilvēka radīta, bet nākusi līdzi no aizmūžiem visam cilvēku dzimumam, lūk, padomju vara iedeva arī kalpiem. Tāpēc esot arī radies tas lielais naids pret padomju varu un tās īstenotājiem, pret padomju aktīvistiem.

Bet Beķeris - lielsaimnieks – kuram pēc šīsdienas vēsturnieku un politiķu nostādnēm taču vajadzēja kļūt zaļam no dusmām un, cik vien ātri iespējams, stāties tā saucamajos pašaizsardzībniekos, bet patiesībā un tautā sauktajos šucmaņos, lai atriebtu pāridarījumu, rīkojās pilnīgi citādi. Bet viņš… Ko viņš? Viņš bija iedalījis savu rudzu lauku visiem sešiem jaunsaimniekiem, lai viņiem ziemā netrūktu maize uz galda. Tāds cilvēks, protams, šucmaņos neiestājās. Varbūt tādēļ, varbūt cita iemesla dēļ, bet vienā kara naktī viņu aizveda no mājām kopā ar zirgiem. Un tā vairs neviens par viņu ne dzirdēja, ne zināja. Pazuda arī zirgi.

Katru dienu mēroju ceļu uz „Igauņiem”. To bija ievērojis karagūsteknis ukrainis Jāzeps Čumaks, kas tur strādāja. Viņš mani

262


tik ilgi tincināja, līdz atzinos un izstāstīju visu par brāli. Pēc tam baidījāmies – ja tikai nepasaka kādam. Tomēr visus kara gadus viņš saglabāja mūsu noslēpumu.

Reiz, veicot kārtējo pārgājienu, man sekoja mūsu kādreizējais kaimiņš Pēteris, sens pazīstams, bet kara laikā cilvēki pārvēršas, tāpēc jāuzmanās ik uz soļa, ik no vārda. Nesu kanniņu, jo māte bija izvārījusi piena ķiļķenus, kas brālim ļoti garšoja. Pēteris par visu vari gribēja zināt, kas man kanniņā. Pieliku soli, gribēju aizbēgt, bet Pēteris neatstājās. Tad pateicu pirmo, kas ienāca prātā. Ka nesu Juzim alu.

Ai, nevajadzēja man to teikt! Pēteris kļuva pavisam uzstājīgs, lai pacienājot taču arī viņu, un es metos bēgt. Paveicās, izbēgu, un Pēteris, droši vien, palika brīnīdamies par manu skopumu.

Tas laiks… Tas nenormālais, tas baisais, necilvēcīgais laiks, kad cilvēka dzīvībai nebija vērtes. Caur gadu pieredzi skatoties, es redzu, ka tas atgriežas. Ar līdzīgiem saukļiem un vārdiem, ar necilvēcīgu jēgu. Kas notiks tad, kad mēs, vēl dzīvie aculiecinieki, visi nomirsim? Kad nebūs vairs neviena, kas pastāsta patiesību? Vēsture ir tikai kaili fakti un katram sava personīgā pieredze. Interpretēt var tik dažādi. Tik daudz melu dzirdu no masu medijiem par tiem laikiem, par vēsturi, ka vairs neklausos.

Kad 1940. gada 17. jūnijā mēs, Ropmuižas seši jaunieši, liktenīgas nejaušības dēļ Rīgā noskatījāmies, kā ar ziediem rokās un smaidiem sejās cilvēki sveic padomju karavīrus, mēs brīnījāmies. Patiesi brīnījāmies, jo bijām ticējuši K.Ulmaņa ideologiem un pat dusmojāmies – kāpēc cilvēki tik priecīgi. Toreiz mēs bijām aizbraukuši ekskursijā ar velosipēdiem – mans brālis un vēl trīs puiši, es un vēl viena meitene. Vēlākie notikumi mūs rūdīja, solis pa solim, notikums pēc notikuma mums atvēra acis un lika nostāties cilvēcības pusē. Un mēs kļuvām komunisti, kaut arī ne vēl ar biedra kartēm kabatā, bet pēc savas pārliecības.

Pirmajā padomju varas gadā Jaunaucē pulsēja dzīvība. Dziesmas, dejas, dramatiskais pulciņš. Skolotājs Strazdiņš, kuru brālis minējis savā atmiņu vēstījumā „Nāves sprieduma nebija”, ar kuru kopā aizgāja līdz bedres malai un kurš tur arī palika, bija Arnoldam labs draugs. Reiz, kad kādā sarīkojumā deklamēju J. Raiņa dzejoli,

263


tā arī pieteicu – Jē Rainis - viņi abi par to tik ļoti smējās, ka es vairs turpmākā mūžā dzejoļus neesmu deklamējusi. Dramatiskajā pulciņā gan piedalījos, dejot un dziedāt arī patika.

Jā, mēs visi bijām revolucionāri pēc rakstura. Tēvs, latviešu sarkanais strēlnieks bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā, bet bija arī izmetis no vilciena kādu augstāku virsnieku par netaisnu rīcību.

Kad vācu laikā pa mājām staigāja ziedojumu vācēji, es iemetu 10 feniņus un pateicu: „Lai iet – leģionāriem priekš zārkiem!”

Aizsauca māti uz pagasta valdi, pratināja, tincināja, ko tas nozīmē. Māte izlikās par vientiesi un pārliecinoši stāstīja, ka es jau neko sliktu neesmu teikusi, ka laikam jau esmu baidījusies, ka tikai viņus neapglabā bez zārkiem. Citāda zemteksta jau nu tur galīgi neesot.

Kad vietējie sauca tēvu par komunistu, viņš lepni atbildēja: – Pienāks laiks, kad Tu gribēsi, lai Tevi par tādu sauc, bet neviens

nesauks.

264


Kad šucmaņi viņu nošāva, un raudošā māte sakņupa mirušā tēva priekšā uz ceļiem, kāds no šucmaņiem ar gandarījumu teica:

- Dēlu nedabūjām, še savāc savu veco!Māte ar dažām kaimiņienēm zirga pajūgā veda tēvu apbedīt uz

Auces pilsētas Lāču kapsētu. Un ne tikai tādēļ, ka tur viņa dzimtene. Viņa vairs nevarēja izturēt vietējo ļaužu zvērības un teica, ka tādā vietā cilvēks nevar dzīvot.

Tomēr iznāca mūža nogali viņai pavadīt tajā pašā Ropmuižā, kur spēka gados abi ar tēvu kā rentnieki bija audzējuši tik leknu labību, ka kaimiņi galvas vien grozījuši. Uz tēva kapa futlāra viņa lika iegravēt – „nošauts no aizsargiem”. Tēva māsa ar savu meitu gan mēģināja aizkrāsot uzrakstu ar baltu krāsu, bet iegrebtie burti to tik un tā vēstīja.

Kad pēc kara notika tiesas sēde par mana tēva nošaušanu, pirms tiesas, laipni smaidīdams, viņai nekaunējās roku sniegt viens no nošaušanas organizatoriem.

- Es Jums roku nedošu! – atcirtusi māte.- Kāpēc? – svētā vientiesībā viņš brīnījies.- Tāpēc, ka Jūs manu vīru nošāvāt!Un tikai tad šāvēja seja pārakmeņojusies, un viņš vairs nav

uzbāzies ar laipnības žestiem. …Esmu pieredzējusi, kā karš maina cilvēka dabu, kā bijušie

kaimiņi, kas reiz kopā draudzīgi dzīvojuši un, var teikt, sāls pudu apēduši, pēkšņi pārtop ļaunās būtnēs ar fanātisku savas varas apziņu. Tādiem to vien vajag, kā iedot šauteni rokās un ļaut īstenot savus dzīvnieciskos instinktus. Un tad var sākties atkal masu slepkavības…

Man bail par jauno paaudzi – par tiem, kam nav darba un vietas savā Tēvzemē, man bail par Latviju, kas atkal sūta svešumā un pakļauj slimībām, postam un nabadzībai savus pavalstniekus. Man bail par laiku, kas apmetis kūleni un aizmēzis visas patiesās vērtības.

Alma Čumaka, 2012. gada 3. janvāris

265


vilKA KAUcieNS Eduards Freimanis

…Padoms uzrodas. Radio un avīzes stāsta, kas jādara. Latviešu patriotiem jāiestājas pašaizsardzības vienībās. Nemierīgos laikos vajag krietnus vīrus un puišus, kas gādā par kārtību. Mežos sabēguši krievi un komunisti, laupītāji un nelieši, kas apdraud krietnus ļaudis – gan mājās, gan nomaļās ielās, gan strādājot uz lauka. Gatavi laupīt un slepkavot aiz bada un atriebības.

Kaut arī izbijis ziņotājs, gribu būt savu ļaužu sargātājs. … Nezināšanu un nedrošību neciešu. Kur īsti stāvu? Vai uz ledus

gabala kā R.Blaumaņa „Nāves ēnā”? … Man sevi jāpierāda! Man ir pienākums palīdzēt saviem ļaudīm. esmu aizdedzies, bet nespēju sevi atvēsināt.

Ieeju Pašaizsardzības namā, Liepājas ielā. Garām pasoļo karavīrs vācu armijas ietērpā. Vai viņš neizskatās pēc latvieša? Tūliņ parādās dūšīgs puisis apvalkātās drēbēs un lentu uz rokas. Nepaspēju nekā domāt; ir jārunā droši – kā ar karavīru, kura nostāju grūti paredzēt.

- Kur varu pieteikties pašaizsardzībai? - Tepat, pie leitnanta Priedulāja. … Īsi aprunājies, leitnants Priedulājs pieraksta mani. nekādus

skaitļus vai vārdus neprasa. Pieteic, lai uzturos telpās, varbūt gadīšoties kāds pienākums. Leitnanta palīgs – puisis privātās drēbēs – uzsien man rokas lentu. Nu jūtos pavisam drošs. Reiz man palaimējies! Labi gan, ka iestājos pašaizsardzībā!

Kamēr staigāju šurpu turpu, sastopu otru leitnantu, kura vārdu neiegaumēju un vēlāk nevaru atminēties. Viņš izturas kā draugs un aicina mani uz savu darba istabu. Viņš pamāca, lai neeju nekur bez lentas, jo pēc tās mani pazīšot kā Vadonim uzticamu kalpu. Vai tas ir joks? Laikam ne, jo no gaisotnes saprotu, ka par Vadoni neviens nejoko. Man smiekli nepavisam vairs nenāk. Kāškrusts slikti saderas ar manu novalkāto vidusskolnieka formas uzvalku. Diemžēl citu, ļaudīs pieņemamu drēbju man nav. Nebūšu aizspriedumains, nejutīšos apsmīnams.

266


Kaut arī draudzīgs, garais runā kā komandieris. Paziņo, ka galvenais pašaizsardzības uzdevums ir mežu tīrīšana. Tuvākais ir Pauļuku mežs. Tanī slēpjas sarkanarmijas dezertieri, kompartijas biedri un noziedznieki. Naktīs iebrūk sētās, laupa un slepkavo. To stāsta priekšniecība, bet es neviena noteikta gadījuma nezinu. Nevaru ne piekrist, nedz apstrīdēt.

Šautenes uz rokas pašaizsargiem neizdod; tās izsniedz, kad jāiet norīkojumā. Ja negadās norīkojums, varu braukt mājās. Esot brīvs. Leitnants mani atlaiž. Aizsoļoju braši, jo esmu bijis centīgs vingrotājs; reiz soļoju parādē, godinot Prezidentu Ulmani.

Militārisms man nepatīk, bet pašaizsardzības dienestā tas ir nepieciešams. Ieroči man atgādina, ka tie taisīti nāvēšanai. Tomēr esmu apzinīgs pašaizsardzības loceklis.

… Pirmajās dienās nekādu pienākumu man nav, bet tad pārbauda manu šaušanas spēju. Kad tā izrādās laba, iedod man pielādētu šauteni un nosūta apsargāt Locavas tiltu Dagaunas nomalē. Jārēķinās ar spridzinātājiem. Kāpēc kādam ir jāspridzina tilts? Karošana ir muļķība!

Sukāt mežus mani nesūta, jo esmu pārāk jauns un militāri neapmācīts. Varbūt arī nojauš, ka esmu vēss krupis, kas nešaus, ja trūks pārliecības. Bet drīz man atkal citi darbi; man jāpalīdz pārvadāt mēbeles un ģimeņu pārtikas krājumi.

- Kas tā par ļaužu iedzīvi?- No žīdu dzīvokļiem.- Kāpēc jāpārvadā? - Žīdus savāks kopā un aizsūtīs uz darba nometnēm.- Kāpēc tā? - Vadonis to pavēlējis, jo žīdi ir slikta rase. Negrib krietnu darbu

strādāt – tikai izmantot citus. Nesaku nekā. Drošāk ir klusēt, nekā runāt. Brīnos gan, ka žīdus

dēvē par nederīgiem – pat ļauniem – ļaudīm. Nav nekādi eņģeļi, bet vai bijuši tādi neganteņi, ka jāsoda visi bez izņēmuma – sievas un vīri, bērni un sirmgalvji? Draugs, Īzaks Tomans, ir godīgs puisis. Nav varens darbā, bet ir lādzīgs dabā. Tāpat citi mūsu skolas zēni un meitenes. Tomēr dzirdu:

267


- Viņi spiegoja.- Ak tā? - Nodeva latviešus čekai.- To gan nezināju.- Par žīdu un aziātu velnišķībām komunisti nerunāja. Tāpēc

nekā nezini. Vai to saproti?- To varu aptvert… Vai varu arī ticēt? Mana ticība ir pienenes pūka, kas plivinās

gaisā – viegla un nesaturīga – nezinādama, kur un kā nosēsties.

***

…Kādu nakti, kad nepārbraucu mājās, redzu, ka ielās apstājas kravinieki; apstājas pie, liekas, izraudzītiem namiem. Pašaizsardzības vīri – vecāki par mani – ved ārā cilvēkus: vīrus, sievas, bērnus. Pavēl tiem iekāpt kravinieku kastēs. Visi paklausa klusēdami. Ieraudas tikai kāds bērns.

Tā kā esmu nozīmēts pilsētas apsardzības patruļā, tad varu sekot kāda kravinieka gaitai. Redzu: vīriešus aizved uz pašaizsardzības spēkratu šķūni un ieslēdz tanī. Sievietes un bērnus ieslēdz sinagogā. Laikam ir vēl kāda ieslodzījuma vieta, bet negribu izprašņāt.

Uzzinu, ka spēkratu šķūnī ieslēdz arī Īzaku Tomanu. Esmu uztraucies, sašutis, tomēr sakožu zobus un klusēju.

Drīz pašaizsardzības sētā sāk savākt mantas no žīdu dzīvokļiem: divriteņus, laivas, darba rīkus, virtuves piederumus, mēbeles, podus ar puķēm. Man – kā paredzēts – jāpiedalās šajā darbā.

Pašaizsargi var pievākt, ko vēlas. Tā kā mans divritenis ir vecs, nedomādams pievācu jaunāku, vieglāku – laikam ražotu Vācijā. Tikai vēlāk apjēdzu, cik riebīga ir šāda žīdu mantas pievākšana. Pat pretlikumīga civilizētajās valstīs! Bet kas gan Hitlera sabiedrībā bēdā par starptautisko likumu? Vēlāk mēģinu savu piesavināšanos attaisnot ar solījumu, ka riteņojot vienmēr godbijībā pieminēšu Īzaku Tomanu. Tomēr zinu, ka tā ir lāpīšanās. Jūtos labāk pēc mēnešiem, kad pievāktais divritenis nav vairs jāmin. Bet noziegums tāpēc nekļūst nedarīts… Aplaupīt nāvei nolemto! Par nāvi uzzinu nedēļu vēlāk.

268


Nelietība man iekož sūri, kad piedalos grāmatu tirgotāja Jankeļa Gotlība dzīvokļa un veikala iztukšošanā. Neprasu, kur palicis Gotlībs un viņa ģimene. Zinu jau… Nē – varbūt tikai minu? Klausos, ko man stāsta… Vai neesmu vēl iemācījies, ka ticēšana ir vientiesība?

Kā aprakstīt savu sajūtu, kad nesu Gotlība mantas uz kravinieku? Kauns? Ļaunums? Stulbums? Gļēva paklausība? Nabaga latvieši – viņiem jāpaklausa! Bet neliekas, ka kāds ko iebilstu. Es arī nesaku ne vārda. Neiedrošinos. Laikam būtu muļķība sākt kaukt. Kādas būtu sekas? Nospiest knisli, kas traucē ar sīkšanu.

Kā pēdējo mantu no Gotlība nama iznesu pasmagu kokgriezumu. Pelēkajā ielas gaismā ielūkojos veidojumā: tas taču ir Dagaunas sinagoga! Šīs ģimenes svētums. Neesmu mākslas vērtētājs, un man vienalga, vai šis darinājums ir īsta māksla, vai tikai mēģinājums ielikt dvēseli koka bluķī. Vai Gotlībs pats to izgriezis vai kāds cits? Arī tas man vienalga. Bet no šī darinājuma izplūst it kā strāva, it kā neizskaidrojams spēks.

… Smagam liktenim vajag notvert nabaga cilvēku, lai tas kļūtu redzīgs un dzirdīgs. Lai tas koka veidojumā samanītu gara strāvojumu, pārdzīvojumu, ticības pārliecību. Jā, jā, dvēsele dzīvo šai kokgriezumā! Laikam paša Jankeļa Gotlība, ko atceros kā lāga vīru, pat kā draugu, kaut bija pārdesmit gadu vecāks par mani. Kaut žīds…

Šo kokgriezumu paturēšu sev. Neprasīšu atļauju nevienam. Vai kādam būs bēda, kas notiks ar sinagogas skulptūru? Vairums pašaizsardzības ļaužu to sadedzinātu kā malku, vai aizmestu mēslos. Citiem tas liktos ienīstams bluķis, jo atgādina celtni, kur četrdesmit pirmā gada jūlijā ieslēdza pāris simt nevainīgu sieviešu un bērnu…

Diendienā sabiezē ap mani tāda gaisotne, kas liek nepārtraukti gremzties. … Vai tāpēc, ka komunisti ir sodāmi un vācieši mūs atbrīvojuši, mums jāizrēķinās ar žīdiem un pie reizes arī ar citiem ļaudīm?

Ļaundari ir visās tautās, dažās lielāks procents, citās mazāks. Bet, ja Jānis ir noziedzies, tad par to nedrīkst sodīt arī Pēteri, un pat viņa sievu un bērnus. Hitlers un viņa ļaudis dzīvo viduslaikos.

269


Es palīdzu izdarīt noziegumus, tātad arī esmu noziedznieks. Nekā neiebilstu. Nedzirdu, ka kāds cits iebilstu, kaut vai čukstus. Ne pašaizsardzības leitnants, ne ģenerāļi, ne politiķi, ne mācītāji. Bailīgi truši mēs esam!

Padzirdu, ka vācieši došot Latvijai neatkarību. Slepkavas turēs vārdu? Neesmu nekur redzējis Hitlera parakstītu solījumu. … Daudzi izskoloti tautieši runā un raksta kā lētticīgi. Baltā dainu tauta – cildenie, gudrie bāleliņi! Es arī – latvietis! Kaut arī mēs – pašaizsardzības ļaudis – gribējām labu, hitlerieši iemānījuši muklājā. Kā lai tiekam laukā?

Pēc nedēļas redzu, ka pašaizsardzības kravinieks piestāj pie spēkratu šķūņa. Parādās četri vīri: garais leitnants, mans ģimnāzijas biedrs Ivars Burovskis, Laudaru pamatskolas absolvents Matīss Turaidis un vēl viens, ko nepazīstu. Leitnants atslēdz durvis, sargs palīdz tās atvērt.

- Nākt laukā! Rāpties kastē!- Pa vienam vien!- Nedrūzmēties!- Mierīgi – laika pietiek!- Mūžs garš – nav jāsteidzas!Žīdi paklausīgi, pazemīgi. Neveikli, nespēcīgi. Trūcīgi ēdināti un

vairākas dienas tikai sēdējuši un gulšņājuši. Ieraugu arī savu klases biedru Īzaku. Viņš sarāvies pavisam mazs. Tik nožēlojams, ka man gribas kliegt.

- Kur mūs vedīs? - Uz darba nometni?- Labāk darbs, nekā nīkšana!Pašaizsardzības vīri neatbild. Runā savu valodu. - Šodienai pietiks!- Ivar, nesadzeries par daudz!- Ja nedzer, rokas trīc!- Nosien brezentu, Matīs!- Lai vējš neatrauj pārsegu vaļā!- Lai ļaudis neredz, kas nav jāredz!

270


Divi ielec kastē pie žīdiem, otri divi blakus braucējam. Visiem šautenes rokās – droši vien, pielādētas. Šais dienās apbruņojums svarīgāks par dvēseli. Visam pāri āriešu vara.

Motors ierūcas dusmīgi, un kravinieks aizkratās. Kur žīdus aizved? Vai tiešām uz nometni? Kur tāda? Kāds teica, ka Pauļuku mežā… Vai žīdi meža darbos vasarā? Bet esmu dzirdējis arī par kādu baigu varas rīkojumu. Baumas? Bailes pat pārbaudīt… kaut mūsu tauta nepelnītos lāstu…

To pašu vakaru sastopu Ivaru. - Kur žīdus aizveda? - Uz Pauļuku priedēm.- Ko tur?- Prasi kā muļķis!- Vai taisnība baumām? - Nav nekādas murkšķēšanas!- Tātad taisnība!Ivars neatbild. Aiziet ļenganām kājām. Apdzēries. Brīdi stāvu apstulbis. Domu nav. Piespiežos klusēt. Šai gadījumā

tā ir gļēvuļa nostāja. Bet gļēvuļi turas pie dzīvības. Nākošajā rītā sakārtoju domas. Esmu slims. Čauzānos tālruņa

nav, nevaru piezvanīt uz pašaizsardzību, ka nevaru atgriezties mītnē. Bet kāpēc man jārunā ar nabaga trušiem, kas iekļuvuši lamatās? Trusis ir par vārgu, gļēvu, vientiesīgu, lai salauztu lamatas un atbrīvotos. Es arī esmu trusis lamatās, bet es salauzīšu lamatas un izbēgšu.

***

… Vēsture mani aizvien saista kā pasaka par patiesiem notikumiem. Vairāk baiga nekā romantiska – ar kariem, revolūcijām, vardarbībām, slaveniem valdniekiem un karavadoņiem. Vai tā, diemžēl, nestāstīja vairāk par neliešiem, nekā par dižgariem? Tomēr gudrie apgalvo, ka bez vēstures tautai nav nākotnes. Par tādu pārgudrību man uzradās šaubām pārpildīts jautājums. Kad kāda tauta piedzimst, tai taču nav nekādas vēstures. Tāpat kā nupat piedzimušam bērnam nav sava dzīves stāsta. Bet vai bērns tāpēc nedzīvo? Vai tāpēc tautai nav nākotnes? Iebrucēji slepkavo,

271


bet dižojas ar cilvēcību un mūs – vientiešus – apmuļķo. Vai mēs nevaram nekādi aizstāvēties, jo mums trūkst ieroču, nevaram nekā prātīga izdomāt, jo demagogi mūs izaudzinājuši par vientiešiem ar savu subjektīvismu? Nezinu, jo esmu vientiesis – esmu latvietis.

… Manu tautiskumu uzkarsēja skolotāji, dzejnieki, žurnālisti, politiķi. Bērnišķīgu patriotismu! Kaut nu mācējuši vispusīgi un kritiski domāt, ne tikai ideāli just!

Pēc nopelnītām brīvdienām, 8. decembrī braucu uz iecirkni. Pilsētas centrā redzu garu cilvēku rindu virzāmies pa ielas vidu. Tumši pelēks, milzīgs rāpulis… Drūms, baigs smagajā ziemas dienā. uz ietvēm vīri ar šautenēm rokās. Policisti. Apsarga un pavada apcietinātu ļaužu rindu.

Ielas dzelzceļš aizrauj mani garām, bet uzdegas skaudri jautājumi. Kur dzen šos ļaužu simtus? No kurienes viņi nāk? Vai noziedznieki? Karagūstekņi? Varbūt žīdi, komunisti un citi nevēlami ļaudis, ko vācieši var savākt? Laikam arī latvieši piesaistīti pie šī gājiena, jo dzinēji un uzraugi ir mūsu policisti. Krūtīs rūgst žults.

Iecirknī mani saņem rājiens:- Kur tu biji vakar un aizvakar? Tu zini noteikumu – adreses un

tālruņa maiņa nekavējoties jāpaziņo. Kāpēc slēpies, izvairījies? - Nedomāju, ka tāda steiga.- Kara laikā nolaidība ir noziegums. - Domāju: paziņošu, kad ieradīšos darbā.- Vientiesīgs esi. Ko tādu sodīs? Uzmanies citreiz!- Paldies. Gribu laboties.- Policijai tagad sevišķi uzdevumi. Brīvdienas atceltas. Tavs

sardžu laiks dubultots. Tagad – uz Sarkandaugavas tilta! Turp – bez kavēšanās!

Drīz uzzinu, kādi ir sevišķie uzdevumi. Nav grūti arī noskaidrot, kādus ļaudis dzen pa Rīgas ielām. Vairums žīdi, arī čigāni, komunisti un citi nederīgi ļaudis. Visi uz koncentrācijas nometni. Visi bez tiesas sprieduma. Diezin, vai pulkā ir arī īsti noziedznieki? Tad gan būtu putrojums.

Noziedznieki izgāž savu varu pār nelaimīgiem ļaudīm. Ko drīkst policisti iebilst? Ko es būtu iebildis, ja nolaidība – kā likteņa sūtīta – nebūtu mani paglābusi? Būtu kļuvis līdzdalībnieks Salaspils

272


noziegumā. Starptautiskais likums nosaka, ka noziedzīga pavēle nav jāpilda. Kas notiktu, ja atteiktos? Ja mani nenošautu, tad vismaz pievienotu mocekļu rindai.

Vēlāk uzzinu, ka Salaspils mocekļu nometnē bojā gājis mans patriotiskais draugs Dzeišu Voldis no Rimzātu ciema – ģenerāļa Hartmaņa dzimtas piederīgais. Uzstājies pret vācu varu.

Pāris dienu vēlāk – atkal notikums. No Vācijas atgriezies pulkvedis Voldemārs Veiss. Viņš pulcina latviešus policijas bataljonos. Policistus saucot patriotisks pienākums.

- Kas policistiem būs jāuzrauga, jāapsargā? Kāds seržants iecirknī uzsver: - Pulkvedis sauc atriebt aizvestos

un nomocītos. Tas ikviena krietna latvieša pienākums. - Vai nebūšu krietns latvietis, ja neatriebšos? - Būsi gļēvulis!- Kas neatriebj, ir gļēvulis? - Mūsu gadījumā patiesi ir!- Kam mēs atriebsim?- Poļitrukiem un citiem komunistu varas vīriem!- Vai neatriebsim arī nevainīgiem krieviem? - Visi ir mūsu ienaidnieki. Nav ko žēlot!Garām iet vecākais iecirkņa uzraugs: - Ko stāvi, kā slotas kātu

norijis? - Vai būsim zem vācu komandas? - Būsim policijas SS vienības. - Kas ir SS policisti? - Nezini SS vienības? Bebri, kur tu esi audzis? - Zinu: SS karavīri ir uzticamākie Hitlera karotāji. - SS ir paraugvienības. Varam būt lepni, ka mūs ieskaita tādās

karotāju vienībās. Ko tu prašņā kā vientiesis? - Vai tie vīri nekārto žīdu lietas?- Par to nav vērts runāt. Žīdi nav latvieši. - Tomēr cilvēki. Daudzi ir Latvijas pilsoņi. - Žīdi ir komunisti. Strādāja pie izvešanas. Šustins. - Par dažu noziedzībām nevar sodīt visu tautu. Arī daži latvieši

slepkavoja. Sodam vajag tiesas spriedumu.

273


Uzraugs paskatās manī spīvi. Kā jautādams, kā draudēdams. Nesaka vairāk nekā. Jāuzmanās nekļūt par žīdu aizstāvi. Lai kā – nedrīkst šaut visus bez tiesas. Pat bērnus! Tad jau pienākas apšaut visus vāciešus, visus latviešus, visus ukraiņus un visas citas tautas, jo visās tautās ir noziedznieki.

Kā tūkstošiem, varbūt pat miljoniem ļaužu, var domāt tik nejēdzīgi? Arī latvieši, kas dižodamies sauc sevi par balto Dieviņa tautu? Jeb masas nedomā nemaz – tikai uzklausa vājprātīgus vadoņus?

Kā vilkam man gribas kaukt; pēdējos pusotra gados man laupa un nolaupa ticību tautiskumam un cilvēcībai. Laupa visāda tautas, arī savējie – latvieši.

Ja divdesmitgadīgs policijas pirmziemnieks negrib atriebties krieviem, žīdiem un vispār komunistiem, tad ar viņu kaut kas nav lāga? Vai mani kritizēs un spiedīs? Kas mani sagaida?

Iesniedzu atlūgumu no policijas spēkiem. Rakstveža telpās gaida iecirkņa priekšnieka palīgs. Viņš palūkojas manī un noskandina:

- …”un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt!”- Kas drošs par viņu dzīvo… - Brīvība jānopelna asinīm!- Nevainīgu cilvēku asinīm? - Kas mūsu ceļā uz brīvību, tas iznīcināms!- Kādā veidā bērni karojuši pret mums? - Kad pieaugtu, tad karotu. - Jūs pareģojat nākotni. Trūkst pamatojuma. - Tu esi nožēlojams. - Vai varat paskaidrot? - Man kauns, ka mums tādi jaunieši.Priekšnieka palīgs aizsoļo, kājas piesizdams. Vai vēlas tā samīt

savas tautas gļēvuli? Jeb patriots parāda savu pārliecību, spēku un varu?

- Tevi atbrīvos ar trīsdesmit pirmo decembri, - rakstvedis paskaidro.

- Šī ir pēdējā diena, kad pieņem atteikšanos.

274


***Šķūnim vienā kaktā ir dzelzs gultiņa un krēsls. Gulta jāizmanto

arī kā skapis un galds. Telpai grīdas nav, pat sastumpāta māla klona nav, ir tikai auglīga melnzeme. Paliek pēdu nospiedumi, kad staigāju. Patiesi esmu kūtī. Mēsli izrakti un aizvesti. Tagad kūts laba diezgan, kur dzīvot Austrumu cilvēkam. Pasmīnu nicīgi, kaut gan neviens to neredz. Nezinu, vai smīnu par sevi, vai par citiem. Ir taču vienalga, kādā telpā pārlaižu naktis. Ja varētu izdomāt, kā iegūt kādu papildus maizes šķēli, tad gan saņemtos un domātu sparīgi.

To pašu pavasari jēlādas Moršteini piedzīvo otru triecienu. Esmu pagalmā, kad saimnieks izskrien no nama. Seko viņa aklais dēls, mēģinādams tēvu nomierināt. Bet tas kauc kā vilks :

- Staļingrada! Staļingrada! Staļingrada!- Kas lēcies? – nokunkstu. Saimnieks mani tomēr dzird: - Mūsējie ielenkti un galīgi sakauti. - Ai, ai!- Nav vairs ko ņaudēt.- Ko tad?- Jāturas dūšīgāk! Jāpārkārto armijas!Vakarā Moršteins tikko spēj iebraukt kravinieku šķūnī. Pēc tam

sabrūk uz sola pie namdurvīm. Pavaicāju sev, vai man viņa žēl. atrodu, ka nav. Nepiederu pie ļaudīm, kas saglabājuši žēlsirdīgu dvēseli.

…Negaidot mani pārsteidz nepazīstams tautietis.- Priecīgas Lieldienas!- Jums tāpat!- Neatminies mani?- Nē.- Satikāmies pirms gada vagonā, braucot uz Vācijas verdzību. - Jā, to atminos gan. Kā tu mani atradi? - Caur Darba pārvaldi.- Saki labāk, ko zini par mūsu ļaudīm mājās!- Par to gribēju runāt. Izpurināt rūgtumu. Tāpēc sameklēju

tevi. Tu esi viens no retajiem, kas negrib būt varonis. Kas atminas vēsturi un negrib upurēt sevi atriebībai.

275


- To jau izmalām. - Zinu tikai, ka latvieši turpina iztapt vāciešiem. Manuprāt, tā ir

nožēlojama vientiesība, pat nodevība. Piespiež vadoņi mūsu vīrus un puišus karot kopā ar hitleriešiem.

- Vai pat piespiež? Man no mājām reti un maz raksta … un tikai par lauku ikdienu.

- Man pāris draugu ziņo, ka jauniem vieniniekiem met cilpu kaklā. Apstrādā morāliski, paķer uz patriotismu. Reti kāds aptver, ka Hitleram un viņa fazāniem nevar taču uzticēties. Ja Hitlers uzvarēs, būsim vāciešu mazdēli Austrumu apgabalā.

- Kas to nodevīgo mānīšanos vada? Ja zini, runā tieši!- Ģenerāļi Bangerskis un Dankers, pulkvedis Veiss ar palīgiem

Silgaili, Plensneru, Janumu, Kripēnu, Lobi. Citus nezinu. - Varu iedomāties. Ja nepaklausi, tevi sauc par komunistu un

ķer rokā . Sūta uz Salaspils nometni. - Ir taču skaidrs. Hitlers grib, lai cīnāmies par Latvijas

iznīcināšanu, un mēs paklausām. Naciķi atraduši propagandas āķi: mums jāatriebj, jāatbrīvo aizvestie. Tauta norij āķi, jo nedomā.

- Vienalga, kas uzvarēs, mēs būsim zaudētāji. - Vientieši turpina cerēt. Turpina turēties pie slimiem sapņiem,

kas turpina audzināt postu. - Krievi un sabiedrotie sit vāciešus kā nabadziņus, bet mēs vēl

skrienam uz Krievzemi atdot dzīvības par Lielvāciju.- Mēs vēl ticam Hitlera uzvarai. Apsēstība!Vai Hitlers nav lielākais muļķis no visiem? Zinu: ļaužu vairums

mani apstrīdēs… Vai esmu dienu pa dienai, gadu pa gadam audzis un izaudzis ciniķis? Nē! Lielvācijas idejas apmāts, Hitlers ir pazaudējis visvienkāršāko domāšanas spēju. Un tauta viņam seko. Nav vēl atjēgusies?

***

Gribas parunāties ar bēgļiem, kaut arī manu, ka viņi vēro mani aizdomīgi. Sastopos parasti ar iesirmu skolotāju Skandiņa kundzi.

- Gan jau tiksim atpakaļ, - Skandiņa kundze nešaubās. - Kas padzīs krievus?

276


- Vācieši gatavo atmaksas ieročus. Kad tos izšaus uz Maskavu un Pēterpili, Padomija sabruks dažās dienās.

- Esmu par tādiem ieročiem dzirdējis.- Vāciešiem gudrākie zinātnieki pasaulē.- Sevišķi kara zinātnēs.- Disciplinētākie, varonīgākie karavīri. - Sevišķi SS puiši. - Kā, Jūs neesat leģionā? - Vajag strādniekus Vācijā. - Mūsu varoņi cīnās vēl Kurzemē.- Es, kā redzat, nepieteicos leģionā. Atzīšos, ka man dzīve šķiet

pārāk sarežģīta, pārāk traģiska. - Traģiska ir, bet sarežģīta nav. Mums jācīnās par Latviju – nav

ko gausties un prātvēderot. - Kopā ar vāciešiem?- Kā gan citādi? - Vai cerības, ka mēs kopā ar vāciešiem uzvarēsim? Vai atmaksas

ieroči ir droša lieta? - Ir jācer un jācīnās. Tas katra latvieša pienākums. Dievs

palīdzēs cīnītājiem, kas stāvēs par taisnu mērķi – par savu tēvzemi, par savu tautu.

- Neesmu drošs par Dieva palīdzību, par vāciešu uzvaru, par Latvijas neatkarību.

- Jūs esat nožēlojams. Jums nav ne ticības, ne ideālu, ne tēvzemes mīlestības. Paldies dievam, mums tādu nav daudz.

- Laikam esmu ciniķis.Skandiņa kundze apgriežas strauji un aizsoļo. Turpmāk pie bēgļu nometnes vairs neapstājos. Par mani kā

latvieti, droši vien, zina visi šeit iebraukušie tautieši. Jāslēpj savi jautājumi, vienalga, vai tie jēdzīgi, vai nejēdzīgi. Traki, ka nevaru būt ne cīnītājs, ne patriots. Nedomāju, nejūtu pareizi: neesmu pareizajā vietā, lai būtu pieņemams tautas vairākumam. Vai var mani – jautājumu un uzskatu dēļ – pieskaitīt pie nodevējiem? Neesmu taču nevienu nodevis.

277


Kā latviešu tauta pastāvēs, ja mums tādi vadoņi? Vai nākotnē mēs mācīsimies no kļūdām un tās neatkārtosim?.. Jūtos it kā vainīgs, kaut gan nekā nelietīga neesmu nodarījis. Bet neesmu cīnījies un pie gadījuma arī kritis. Neesmu varonis, jo neesmu vientiesis? Nē, nē, vientiesis esmu gan, jo esmu apjucis, nezinu, ko domāt – jautājumi mudž neatbildēti. Kā drīkstu kritizēt savu tautu? Bet kā varu padzīt kritiku, kas nospiež kā lāsts?

***

Vai esmu noķerts Rietumu izmeklētāju tīklos? Man piezvana sevišķās izmeklēšanas departamenta juriste Sūsana Martineka. Vienu un otru reizi. Runājamies pa pusstundai. Saruna brīva – it kā ar ikdienas draugu vai paziņu.

Martineka pārsteidzoši sīki zina mana novada ģeogrāfiju un šī gadsimta vēsturi. Tomēr grib zināt vēl vairāk par Čauzānu kaimiņiem, par Laudaru skolu un tās skolotājiem, par maniem klases biedriem pamatskolā un ģimnāzijā, par pašaizsardzības vadītājiem, par Padures mežā nošautajiem žīdiem. Kam tas viss vajadzīgs?

Kad esam iepazinušies sarunājoties, ieprasos savukārt:- Ko Jūs domājat par latviešu tautu? Izraisās spraiga saruna. Martineka ir atklāta, kas saskan ar mūsu

sadarbību. - Nav svarīgi, cik liela ir kāda tauta, svarīgs ir tās nobriedums

un stāja. Latvieši šai ziņā nav izcēlušies. - Kāpēc Jums tāds spriedums?- Cilvēks vai tauta var kļūdīties. Sen jau sacīts, ka tas ir cilvēcīgi.

Spēcīgās, lepnās tautas nebaidās kļūdīšanos atzīt; nespēcīgās, nedrošās mēģina kļūdīšanos noliegt, atvainot, apslēpt. Tā jo pārliecinošāk pierāda savu nevarību, savu pašlepnuma trūkumu. Kaimiņi tādas tautas nežēlo, kā nežēlo vārgus cilvēkus. Tādām tautām maz draugu, tās neiepazīst. Ja tām palīdz, tad aiz iežēlas, kā palīdz ubagam, nevis cienītam draugam.

- Kā nonācāt pie tāda lēmuma? - Ik dienas lasām avīzes, vēstules; mums pienāk ziņojumi,

iespēlējumi platēs un lentēs. Visi šie vēstījumi apliecina, ka

278


latvieši dažādos veidos cenšas attaisnot savu vientiesīgo iztapību hitleriskajai Vācijai. Ir militārajā, ir saimnieciskajā, ir ideoloģiskajā plāksnē.

- Jā, jā, grib noliegt, ka vadoņi gribēja panākt, lai Baltija kļūtu Vācijas austrumu apgabals, lai latviešus pārvācotu. Vairums neapjēdza, ka to dara. domāja, ka dara pretējo: cīnās par Latvijas neatkarību un tautisku latviešu nākotni.

- Rietumi smīn, kad ieceļotāji grib iestāstīt, ka latviešu leģions cīnījās tikai par neatkarīgu Latviju.

- Tā bāleliņiem stāstīja, un viņi noticēja. - Stāsta vēl trimdiniekiem tagad, un viņi joprojām tic. - Apmānīšana un pašapmāns.- Ikviens leģionārs taču zvērēja uzticību tieši Ādolfam Hitleram.

Ietērpās vācu uniformās, saņēma vācu apbalvojumus. Kāpēc vadoņi slēpa Hitlera mērķus Baltijā?

- Laikam nezināja….- Tādai nezināšanai grūti ticēt. Vai Ulmanim nebija ārpolitisks

izziņu departaments? Jau Viktors man rakstīja, ka Vašingtona, Otava un Londona sīki

zina manas dzīves gaitas. Kā viņi visu izpētījuši? Zinu tikai, ka Viktors bieži lido uz Latviju. Ceļu un izdevumus samaksā Savienoto Valstu valdība. Reiz Viktors ieminējās vēstulē, ka viņš apbraukā Latviju riņķu riņķiem. Līdzi lielas un mazas fotokameras.

Vai Viktors ir spiegs? Viņš apgalvo, ka dara saviem ļaudīm labu, tomēr nodara ļaunu. Bieži gadās, ka cilvēks grib darīt labu, tomēr nodara ļaunu.

(Eduards Freimanis „Vilka kauciens”, 2001.)

279


vārdi UN JēgA jeb skaidrojošā vārdnīca

Un tagad, kad lasītājs nokļuvis līdz akadēmiskiem padomju aktīvistu pētījuma avotiem un, respektēdams tos, pārliecināsies, ka viss iepriekš minētais nav nekāds baiss propagandas gabals, bet patiesi dzīves stāsti, neizdzīvotas dzīves, atliek vien paskaidrot dažu vārdu un terminu nozīmi un jēgu.

Schutzmann (šucmanis) – palīgpolicists;Pašaizsardzība – tas pats jēdziens diplomātiskā valodā. Hilfspolizei – palīgpolicija;Selbstschutz – pašaizsardzība;Schutzhaft - drošības apcietinājums;Sonderbehandlung (SB) – speciālā apiešanās (nāves sods).Pašattīrīšanās - R.Heidriha 1941. gada 29. jūnija pavēle:

„Jāveicina iekaroto apgabalu iedzīvotāju pašattīrīšanās, neiesaistot vācu spēkus un neatstājot nekādu pēdu.”

Kā saprotat, nāve te netiek minēta, ir tikai burti SB un „pašattīrīšanās”, kas tomēr to pašu vien nozīmē.

Kas ir partizāns un kas terorists, kurš vienreiz slavējams un otrreiz nīdējams? Darbības vienam un otram, ja identiskas? Tā ir diskutējama un mūžīga tēma, tāpēc ne tajā šoreiz iedziļināsimies. Šis skaidrojums ir vien tāpēc, lai vēsturnieka H.Stroda pētījuma fragmentos lasītājs neieciklētos uz nosaukumiem, bet faktiem un skaitļiem.

280


AKtīviStU vAJāŠANAS(saīsināts)

(1941. gada 23. jūnijs – 1945. gads)

Heinrihs Strods(Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes

emeritētais profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis)

Manas pirmās vēstures skolotājasSofijas Skrebeles-Slieces piemiņai

(1892.–1941. gada 19. jūlijs)

Literatūras apskatsAktīvistu likteni nacistu okupācijas gados vēl joprojām pārklāj

aizmirstības vai propagandas tumsa.Latvijas PSR mazajā enciklopēdijā 1967. gadā minēta

izrēķināšanās ar aktīvistiem, bet Latvijas padomju enciklopēdijā, kas iznākusi 1984. gadā, rakstot par komjaunatni 1941. gadā, nav minēts neviens vārds par komjauniešu nošaušanu vai ieslodzī šanu cietumā.

M. Birznieks 1979. gadā apgalvoja, ka varas vakuums (interregnum) Latvijā ildzis “apmēram pirmās desmit dienas” – no 1. līdz 11. jūlijam. Šajā laikā pēc “savas iniciatīvas un uz savu roku” “latviešu komandantūrās, kas ar vācu okupācijas pirmajām stundām nodibinājās vai katrā Latvijas pilsētā”, slepkavoja mierīgos iedzīvo tājus.

Nozīme turpmākiem pētījumiem ir laika liecinieku atmi ņām, kas nav publicētas “centrālajos orgānos”, bet gan žurnālos un rajonu avīzēs.

“Padomju ļaudis,” raksta V. Savčenko “Latvijas PSR vēsturē” 1986. gadā, “apšāva jau pirmajās okupācijas dienās un nedēļās, tos masveidīgi iznīcināja koncentrācijas nometnēs Salaspilī, Mežaparkā, Strazdumuižā, Saldū. Bez tam ap 15 tūkstošu

281


latviešu, galvenokārt Latvijas padomju patrioti, tika ieslodzīts koncentrācijas nometnēs Vācijas, Polijas, Austrijas un Francijas teritorijā, Rīgas, Daugavpils un Liepājas geto.” Starp aktīvistiem, kuri gāja bojā, daļa bija komjaunieši. “Latvijas komjaunatnes vēsturē” par šo traģēdiju nav ne vārda.

Profesors Haralds Biezais (1909–1995) 1992. gadā publicētajā grāmatā “Latvija kāškrusta varā” raksta, ka ne vācu, ne latviešu trimdas vēsturnieki nav pievērsušies nacistu okupācijas laika izpētei. “To var saprast. Viņiem tad būtu jāiztirzā viņu pašu vai savu tautas brāļu smagie noziegumi pret latviešu tautu okupācijas laikā.”

Visai tuvu īstenībai ir Viļa Samsona (1920) 1995. gada aprēķini, ka “apšauti vai apcietināti vairāki desmit tūkstoši padomju aktīvistu un viņu piederīgo.”

“Tagad .. bez pārtraukuma politiķi, vēsturnieki un cietušie latvieši runā un raksta tikai par drausmīgajiem noziegumiem, kas pastrādāti PSRS okupācijas laikā Latvijā,” 1995. gada 26. jūlijā žurnāla “Latvijas Vēsture” redakcijai rakstīja cietušais 83 gadus vecais A. Ķevlis. “Taču gandrīz tiek noklu sēts no politiķu un vēsturnieku puses par pastrādātajiem noziegumiem vācu okupācijas laikā Latvijā no 1941. līdz 1945. gadam

Jāpiekrīt Andrievam Ezergailim, ka latviešu pašaizsardzība 1941. gadā bija nacistu iecerēta un vadīta – gan ar viņu izraudzīto latviešu militārperso nu Aleksandra Plensnera (1892–1984), Voldemāra Veisa un citu starpniecību – “zemes tīrīšanas” organizācija. Tās nolūks patiesībā bija kontrolēt latviešus un ierobežot viņu darbību. Aktīvistu problēma līdz šai dienai patiesībā nav sistemātiski pētīta. “Vēsture vēl šodien nevar sniegt apmierinošas atbildes.”

Avotu apskatsNo piecām avotu grupām – valsts iestāžu dokumentārajiem

materiāliem, privātpersonu sarakstes, atmiņu pierakstiem, preses un attēlu materiāliem – pētāmajā jautājumā sa glabājies visai nepietiekams avotu daudzums. Tas skaidrojams ne tikai ar kara nodarī tajiem postījumiem arhīviem, bet arī ar arhīvu iznīcināšanu 1944.–1945. gadā, ieskaitot pat pagastvalžu un apriņķu valžu

282


ēku nodedzināšanu. Tas skaidrojams arī ar Vācijā 1933.–1945. gadā izstrādātā totalitārā modeļa ieviešanu Latvijā, ieskaitot slepenību.

Ievērojama nozīme aktīvistu likteņa skaidrošanā ir Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) fonda – Valmieras pilsētas komandantūras, Rēzeknes apriņķa komandantūras, Vācijas Drošības policijas un Drošības dienesta (SD) komandiera61 materiāliem.

Plaša pirmavotu grupa ir nacistiskās Vācijas noziegumu izmeklēšanas komisijas do kumenti Rīgā un Maskavā. Izpildot PSRS Tautas Komisāru padomes (TKP) 1943. gada 16. marta lēmumu nr. 299, Latvijas PSR TKP un LK(b)P CK 1944. gada 24. augustā Ludzā pieņēma lēmumu “Par Ārkārtējās komisijas nodibināšanu fašistisko ļaundarību izmeklēšanai” Jāņa Kalnbērziņa vadībā. Komisijas un apakškomisiju darbā iekļāva 25 335 cilvēkus. Šīs komisijas arhīvā saglabājušies ziņojumi no pagastiem un pilsētām parasti ir tuvu īstenībai un ir izmantojami pētījumos.

Svarīgs avots ir bijušās Latvijas PSR VDK krimināllietas. No 49 000 prāvām, kuru dokumenti glabājas LVA, apmēram 5000 lietās (10%) stāstīts par pašaizsardzībnie kiem. Vērtējot pašaizsardzībnieku pratināšanas protokolus, jāsecina, ka tie sniedz pilnīgākus datus par aktīvistu skaitu un likteni.

975 lappuses biezajā Latvijas PSR IeTK/VDK politiski vajāto personu rādītājā starp tur minētajām 49 000 personām redzams, ka politisko aktīvistu apvainošanā piedalījušies arī bijušie nacionalizēto saimniecību īpašnieki, ar aktīvista darbu neapmierinātie vai viņus apskaudušie iedzīvotāji, izvesto radinieki.

60. gadu aukstā kara laika literatūrā izceļas Latvijas PSR VDK darbinieku ar seg vārdiem B. Arklāns, J. Dzirkalis (P. Ducmanis), J. Silabriedis 1966. gadā izdotā grāmata “Viņi bez maskas”, vairāki dokumenti izmantojami pētniecībā.

Aktīvistu liktenis nav izsekojams tikai ar vēstures dokumentu palīdzību, šajā darbā bez arhīvu un statistikas materiāliem plaši izmantoti preses materiāli un atmiņu pieraksti, kas nereti ir vienīgie avoti.

Lai noskaidrotu Vācijas totalitārisma slepenības apstākļos veikto aktīvistu vajāša nu, palielinās sekundāro vēstures avotu, tostarp

283


atmiņu nozīme. Runājot par cilvēku nošaušanām, pēc Nirnbergas Starptautiskā Kara tribunāla dokumentiem Vācijas augstāko ierēdņu memuāros vērojams pilnīgs atmiņas zudums.

Mierval dis Birze 1957.–1971. gadā uzrakstītajā rakstu krājumā “Arī tāds bija rīts” visai objektīvi apgaismojis aktīvistu likteni un atzinis, ka “aprakstos nekas nav izdomāts”.

Arestēto, atbrīvoto un cietumos (vēlāk nometnēs) ieslodzīto, kā arī par mājlopu dzinējiem uz Vāciju nosūtīto aktīvistu saraksti kādreiz pastāvējuši, taču kara postījumos un nodedzinātajās pagastu valdes ēkās tie acīmredzot gājuši bojā. “Nekādus doku mentus jūs par notikušo Zvārdes pagastā no vācu SD puses neatradīsiet,” 1995. gadā rakstīja no nacistiem cietušais A. Ķevlis, “jo tādu nav. Tas viss noticis uz pašdarbību, jo, kā viņi paši izteicās, mēs kalpojām uzticīgi Vācijai. Varu tikai piemetināt. Līdz Saldus koncentrācijas nometnei neviens zvārdenieks nenokļuva.”

Rēzeknes cietuma mašīnrakstītāja Anna Družiņina (1918) savu iespēju robežās cietumā rakstīja dienasgrāmatu un reģistrēja no cietuma izvestos. Tā dienasgrāmatā minēts, ka 1942. gadā no cietuma uz nošaušanu izveda 52 cilvēkus – piecus politieslo dzītos, trīs zemniekus, piecus, kas apcietināti par sakariem ar sarkanajiem

284


partizāniem, un 39 ebrejus. 1943. gada 7. martā aizvests uz Greiškānu kalnu un nošauts 41 ieslo dzītais, bet 1943. gada 31. novembrī – 30 ieslodzītie.

Kaut arī pirmavotu trūkuma dēļ laika liecinieku atmiņām ir lielāka nozīme nekā pa rasti, atmiņu vākšana, ko autors uzsāka 1988. gadā ar Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes studentu palīdzību, lai pētītu aktīvistu no šaušanas gaitu, nebija pietiekami sekmīga, tomēr vairāki desmiti atmiņu pierakstu izmantots šajā darbā. 20. gadsimta radikālo politisko pārmaiņu dēļ, kurām sekoja iepriekšējās varas piekritēju sodīšana, vairāki laika liecinieki līdz pat pēdējam atturējās no precīzu datu sniegšanas vai atmiņu pierakstu parakstīšanas. 21. gadsimta sākumā 1941.–1945. gada laika liecinieki pa lielākai daļai jau aizgājuši aizsaulē.

Svarīgs vēstures avots ir laikraksts “Tēvija”, kurā publicēti rīkojumi pašaizsardzības sakarā, kā arī atspoguļoti 1941. gada otrās puses notikumi. Lasot pulkveža Ernesta Kreišmaņa (1890–1963) un publicista Artura Krodera (1892–1973) kopš 1941. gada 1. jūlija izdoto avīzi “Tēvija”, redzam, ka tā (atmetot to, ciktāl tā bija vācu nacistu vadīta un kontrolēta) atspogu ļojusi - Vācijas armija Ādolfa Hitlera vadībā frontē grāva Sarkano armiju, gūdama uzvaras, bet partizāni Latvijas frontes aizmugurē, lietojot šīs avīzes pirmajā numurā ieviestu terminoloģiju, cīnījās pret “žīdu vadītajām boļševiku un slepkavu laupītāju bandām”, uzdots ziņot par boļševiku varas atbalstītājiem.

No avīzes, gan ar atpakaļejošu da tumu, skaidrs, ka latviešu partizāni cīnījušies pret bēgošās Sarkanās armijas daļām, taču nekur nav minēts, ka viņi 1941. gada jūlijā būtu arestējuši un nošāvuši aktīvistus. Taču, salīdzinot šajā avīzē atspoguļotos notikumus ar faktiski notikušajiem, jākonstatē, ka avīze propagandēja vācu nacistu politiku Latvijā ne bez nacistu cenzūras.

1944. gada otrajā pusē “Cīņā” izveidoja īpašu rubriku “Lappuse no vācu briesmu pēdām”. Vairākos rajonu laikrakstos publicētās atmiņas par 1940.–1941. gadu, kas sniedz vairāk faktiskā materiāla, šajā pētījumā izmantotas plaši.

Kaut arī pētnieka rīcībā patlaban avotu un literatūras par izvirzīto jautājumu ir nepietiekami, problēmu noklusēt un atlikt uz

285


vēlāku laiku – īpaši, ja tās iespējamā risināšanā var tikt izmantoti pieejamie avoti un vēl var piedalīties laika liecinieki, – būtu noziegums.

Aktīvisti1939. gadā – 1941. gada pirmajā pusē, pieņemot uzskatu, ka

boļševisms kļuvis cilvēciskāks, Latvijā pastiprinājās austrumu virziens – krievs labāks nekā vācietis. Šī virziena piekritēji nereti kļuva par boļševiku varas atbalstītājiem.

Pirmā un nozīmīgākā okupācijas varas nesēju, izpildītāju un aktīvistu organizētāju grupa bija Latvijas nelegālās kompartijas vietējie vai no PSRS iesūtītie nelegālisti.

1940. gada 21. jūnijā no Rīgas cietumiem atbrīvoja 253 politieslodzītos, bet kopē jais kompartijas biedru skaits varēja būt ap 400 cilvēku. 1940. gada 17.–19. decembrī LK(b)P 9. kongresa laikā Latvijā bija apmēram 2800 komunistu, bet 1941. gada jūnija sākumā jau kopā 5057 komunisti, t.i., 0,25% no visiem iedzīvotājiem. Taču Latvijā 1941. gada vasarā komunisti nepalika, no LK(b)P CK oficiālās statistikas redzam, ka 1941.–1944. gadā šeit atradās 123 partijas biedri un 98 kandidāti (kopā 221 cilvēks), no kuriem miruši vai nošauti 28 biedri un 38 kandidāti, kopā 66 (29,9%). Otra politiski organizētā grupa bija VK(b)P palīgs – VĻKJS – komjaunatne.

Pēc L. Himelreiha datiem, 1940. gada augusta sākumā Latvijas Darba Jaunatnes Savienībā bijuši 3258 biedri.

Trešā lielākā politiski organizētā cilvēku grupa bija boļševiku varas Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieki. Latvijas PSR IeTK centrālajos un pil sētu, apriņķu un pagastu štatos 1940. gadā bija 4923 ierēdņi, cietumsargi, milicijas pilnvarotie u.c. darbinieki.

Blakus izpildkomiteju priekšsēdētājiem, kuri stājās pagastu vecākā vietā, katrā pagastā tika organizēts milicijas palīgdienests.

1940. gada 2. jūlijā pēc Maskavas ieteikuma LKP CK Sekretariāts nolēma dibināt Strādnieku gvardi. Tajā pieņēma ar LKP biedra vai Strādnieku komitejas rekomendāci ju. 1940. gada decembrī gvardes locekļu skaits oficiāli bija 9500 cilvēku, 1941. gada 14. maijā LK(b)P CK nolēma Strādnieku gvardi likvidēt un tai piederošos ieročus nodot LPSR IeTK milicijas nodaļām. Pēc Sarkanās armijas virsleitnanta Siliņa atmiņām Limbažu lauku rajonā pēc Vācijas

286


armijas uzbrukuma bijuši 65 strādnieku gvardi. Gvardistu Kūju ceļā uz Vitrupi ievainoja, bet vēlāk nošāva. “Tie gvardi, kuri palika uz vietas, tika nošauti no aizsargiem,” 1970. gada 21. decembrī rakstīja Siliņš. Uzskatīja, ka milicijas pilnvarotie un strādnieku gvardi, tāpat kā atsevišķi milicijas palīgdienesta locekļi, ir sodāmi.

No t.s. sabiedrisko darbinieku vidus apsūdzēto bija mazāk. Šajā grupā bija cilvēki, kuri sabiedriskā kārtā veica dažādus pienākumus – viņus ievēlēja par tautas tiesu piesēdētājiem, viņi kļuva par MOPR nodaļu vadītājiem, sienasavīžu redaktoriem, sarkano stūrīšu pārziņiem, tā it kā iekļūstot t.s. aktīvistu skaitā.

Vismazāk po litiski organizēts bija jaunsaimnieku slānis, kas veidojās pēc lielo zemnieku saimniecību (vairāk par 30 ha zemes) nacionalizācijas, – aptuveni 75 000 desmithektār nieku. Kopumā ēkas un inventāru no vecsaimniekiem saņēma 44 000 jaunsaimniecību. Desmithektārnieku ģimenēs bija ap mēram 300 000 cilvēku. Profesors A. Ezergailis raksta, ka “viena sestā daļa Latvijas iedzīvotāju vācu varas un tās latviešu palīgspēku acīs kļuva aizdomīgi”.

Kara laika saimniecības padomnieks Vitke pēc brauciena Latvijas lauksaimniecības inspekcijā pa maršrutu Birži–Jaunjelgava–Gostiņi–Madona 1941. gada 8. jūlija ziņojumā par Latvijas lauksaimniecību rakstīja: “Daudzi jaunsaimnieki no viņiem piešķirtajām zemēm atteikušies, taču vēl pašreiz ir ap 7000 jaunsaimniecību, kuras nav nevienam piešķirtas vai ir pagastvalžu piešķirtas dažādām personām īslaicīgā izman tošanā.” Pēc Vitkes datiem, no 181 pagasta (kopā 516 pagastu) 1187 saimniecībām 709 saimnieki aizvesti uz Sibīriju, bet 365 aizbēguši ar boļševikiem, 113 saimnieku atrodas bezvēsts prombūtnē.

Ja pieņem, ka iedzīvotāju skaits Latvijā 1940. gadā bija divi miljoni, tad aktīvistu skaits (40 000) bija 2%, bet, ieskaitot arī daļu no 75 083 desmit hektāru zemes īpašnie kiem, apmēram 5,75% Latvijas iedzīvotāju.

Vācijas un PSRS kara sākumposmā aktīvistus varētu iedalīt trijās grupās. Pirmā grupa ar augstākajiem kompartijas, varas līderiem priekšgalā līdz ar Sarkano armiju bēga uz austrumiem. Otrā kompartijas aktīvistu grupa iekļāvās Strādnieku gvardē vai padomju un partijas aktī va bruņotajās vienībās, kuras LK(b)P CK

287


sāka organizēt jau pirmajās kara dienās – 23. un 24. jūnijā. Šādas vienības vismaz teorētiski izveidoja Liepājā, Slokā, Saldū, Skrundā, Bēnē, Blīdenē, Līvbērzē, Remtē, Talsos, Džūkstē, Aucē, Bērzmuižā, Bauskā, Mazsalacā, Jaunsvirlaukā, Trikātā, Rozenē, Staicelē, Salgalē, Augšpilī, Rūjienā, kā arī citās pilsētās un pagastos. Taču lielākajā daļā minēto vietu šo vienību sadursmes ne ar Vācijas armiju, ne pašaizsardzībniekiem nav konstatētas. Trešās grupas aktīvis tiem neizdevās aizbēgt uz PSRS, vai arī viņi uzskatīja, ka neko ļaunu nav nodarījuši, un palika Latvijā. Daļa bēgļu tika atgriezta. Šādi atpakaļ atgriezti bēgļi arī bija vajāšanu upuri.

“Tā saucamajā apjukuma periodā,” raksta laikabiedrs A. Ķevlis, “karš jau bija sācies, vācu armija vēl netuvojās [Kuldīgas] pilsētai, pilsētas padomes priekšsēdētājs Fridrihsons ar saviem aktīvistiem atstāja pilsētu un devās uz Tukumu, ielās parādījās aizsargu un Latvijas armijas virsnieku formās tērpti, apbruņoti cilvēki ar sarkanbaltsarkanu apsēju uz kreisās rokas.”

No Liepājas 1941. gada 27. jūnijā vienā grupā bija apmēram 200 sarkanarmiešu, kas devās uz Rīgu. No Daugavpils apriņķa Līvānu pagasta ar velosipēdiem bēgošos aktīvistus Bogdanovu un Solovjovu pašaizsardzībnieki Jāņa Rušenieka vadībā apšaudīja. Aktīvisti atstāja velosipēdus un slēpās mežā. No Nīcgales puses uz Aglonu kopā ar Sarkano armiju, pēc laika liecinieku atmiņām, atkāpās ap 70 komjauniešu un aktīvistu.

Mērsradznieks Andrejs Zaks 1988. gadā atcerējās: “Karam sākoties, kopā ar Sarkano armiju aizgāja komjau nieši Godmans Valdemārs, Rozenštama Paulīne, viņas brālis Rozenštams Fricis. Viņi ar motorlaivu aizbrauca uz Rīgu, lai pēc tam dotos tālāk uz Ļeņingradu.”

Ilūkstes ģimnāzijas komjaunieši Nāruška, Sējāns, P. Ribaks, I. Indāns, karam sākoties, devās uz austrumiem, ar prāmi pārceļoties pāri Daugavai pie Līksnas.

Neskaidrs ir jautājums, cik kopumā Latvijas iedzīvotāju aizbēga uz PSRS. Pēc dažiem vācu datiem, 1941. gadā boļševikiem līdzi aizbēguši 16 000 Latvijas iedzīvotāju. Rakstu krāju mā “Komunistiskā terora upuri” minēts, ka 1941. gadā uz PSRS bēga un evakuējās apmēram 46 000 cilvēku.

288


Nacistu plāni, bruņotā pretošanās, palīgpolicijaIekaroto tautu pārvaldīšanai vācu nacistiem 1941. gadā

bija izstrādāta un plašu vācu aprindu pieņemta ideoloģija, kā arī triju gadu pieredze. Vācijas–Krievijas karā nacisti plānoja boļševistiskās ideoloģijas nesēju iznīcināšanu un līdz ar to zemes attīrīšanu āriešu dzīves telpai austrumos.

Vācija Otrajā pasaules karā izmantoja politisko izlūkošanu un pretizlūkošanu, kā arī vairākas slepenā kara vešanas metodes, viena no tām bija ar boļševikiem neap mierināto Sarkanās armijas frontes aizmugures iedzīvotāju izmantošana.

Vācijas armijas izlūkošanas dienesta abvēra 2. nodaļa nodarbojās arī ar “piektās kolonnas” veidošanu Latvijā. Šai darbā iesaistījās Vācijas armijas ģenerālštāba 12. no daļa “Austrumu ārzemju armijas” (Fremde Heere Ost), bet no 1941. gada maija arī Valsts drošības Galvenā pārvalde (VDGP; RSHA) un armija. Vācijas armijas virspavēlniecība (VAV) 1941. gada 26. martā vienojās ar VDGP, ka Drošības policijas apakšvienības būs pakļautas armijai un kara gadījumā ar Krieviju palīdzēs nodrošināt Vācijas armijas aizmuguri.

1941. gada 26. martā vienošanās rakstā starp VAV un VDGP bija noteikts: “Operatīvās komandas savu uzdevumu ietvaros darbojas, atbildot par civiliedzīvotāju nošaušanu.” Tātad operatīvajām grupām un komandām, kaut arī militāri tās bija pakļautas militāriem komandieriem, savu uzdevumu veikšanai bija brīvas rokas na cistu “zemes tīrīšanas” ideoloģijas īstenošanai. Operatīvo grupu un komandu darbību precizēja 1941. gada 6. jūnija pavēle par apiešanos ar aktīvistiem, funkcionāriem un politiskajiem komisāriem, Vācijas Valsts drošības Galvenās pārvaldes priekšnieka SS ģenerāļa H. Heidriha 1941. gada 2. jūlija pavēle Operatīvās grupas “A” priekšniekam ģenerālmajoram V. Štālekeram noteica “ar nesaudzīgu skaudrumu” šīs pavēles “ne drīkst likt nekādus šķēršļus jaunokupējamo teritoriju antikomunistisko vai antisemītisko aprindu centieniem pašattīrīties. Tieši pretēji, to jāveicina, protams, neatstājot pēdas.” Operatīvās grupas vadīja SS un Drošības policijas augstākais priekšnieks un atbalstīja pašaizsardzībnieki.

1941. gada 1. maijā Marienburgā Vācijā uz apspriedi augstākos latviešu virsniekus sasauca Vācijas armijas izlūkošanas vadītājs

289


Austrumprūsijā pulkvedis Grebe. Sēdē piedalījušies pulkveži Arturs Galindoms (1894–1966), Vilis Janums (1894–1981), A. Plensners, Arturs Silgailis, pulkvežleitnanti Viktors Deglavs (1902–1941) un Ervīns Pētersons (1893–1959), kā arī pulkvedis Pauls Celle (1892–1974), Emīls Grapmanis (1903–1989), Nikolajs Karlsons (1896–1981). Apspriedē nodibināja Latvijas Nacionālo karavīru biedrību (LNKB), par kuras priekšnieku kļuva pulkvedis A. Plensners, bet par pastāvīgo štāba priekšnieku – pulkvežleitnants V. Deglavs. “LNKB,” rakstīja H. Biezais, “bija tikai segvārds vāciešu organizētai latviešu izlūkošanas grupai,”– kura bija devusi solījumu “darboties vācu vajadzību interesēs”, cīņai par “Latvijas iekļaušanu Eiropas jaunajā iekārtā”. Viens no trim kādreizējiem Baltijas valstu virsniekiem, kurš saņēma “savus” norādījumus no Vācijas armijas izlūkošanas 2. daļas un nodeva tālāk pretošanās grupām Latvijā, bija A. Plensners.

Jau 1941. gada 21. maijā Vāci jas armijas Galvenā štāba Izlūkošanas nodaļa paredzēja 2. izlūkošanas daļas Baltijas nomaļvalstu nacionālo pretošanās grupu organizēšanu un apmācīšanu. Pēc šī plāna bija paredzētas pretošanās grupas Baltijas valstīs, kā arī atsevišķas personas, kuras kā speciālisti “pašreiz Vācijā tiek apmācītas viņu sevišķajiem uzdevumiem”. Vācijā bija visu triju Baltijas valstu “vadoši sakaru vīri” – augstākie virsnieki, militārie atašeji, “kas no 2. izlūkošanas daļas sistemātiski saņem un nosūta tālāk norādījumus”. Taču Baltijā “esošās pretošanās grupas, ieskaitot to virs- un apakšvadītājus, nezina, ka viņu augstākā vadība [savukārt] tiek vadīta no vācu militārās puses”.

Vadības uzdevumi šiem sakaru virsniekiem bija jāpārtulko “zemes valodā” un caur Somiju vai Rīgas ostu jānogādā Baltijā, radot iespaidu, ka pavēles dod Baltijas valstu valdības. Savukārt sabotāžas speciālistu, kuri bija solījušies “pakļauties vāciešu militārajiem likumiem”, apmācības notika 45 vīru grupās kādā Vācijas lidlaukā. Viņus bija paredzēts nosūtīt uz Baltiju “tikai pašā pēdējā X minūtē”. Turklāt izlūkošanas daļa piešķīra 100 tulku un ceļvežu, kurus iecēla speciālvadītāja (Sonderführer) amatā.

1941. gada 3. jūnijā bija paredzēts sabotāžas speciālistiem izdalīt kabatlakatiņus rūsas krāsā, ar dzeltenu apli vidū. 1941. gada

290


jūnijā operatīvo grupu vadība pulcējās Dunbenkurā, kur R. Heidrihs un VDGP 1. daļas (personāldaļa) šefs policijas ģenerālmajors Bruno Štrekenbahs (1902–1977) katrai armijai norīkoja vienu operatīvo grupu un deva rīkojumu operatīvās grupas ātri apgādāt ar ieročiem, transportu, tulkiem. Par PSRS vadošā slāņa likvidēšanu R. Heidrihs 1941. gada 17. jūnijā Berlīnē personiski instruēja operatīvās grupas, bet vēlāk nosūtīja arī rakstisku instrukciju.

Katrai Vācijas armijai tika pievienots viens cilvēkšāvēju (killeru) pulks, kuram bija jāveic arī vietējās policijas organizēšanas darbs. Operatīvās grupas galvenais uzdevums bija organizēt soda ekspedīcijas, piesaistot vietējos spēkus. Operatīvo grupu “A” kopš 1941. gada jūnija komandēja ģenerālmajors V. Štālekers.

Vācu specdienestu panākumi Latvijas nacionālo partizānu organizēšanā salīdzi nājumā ar latviešu pašiniciatīvu – īpaši pēc 1941. gada 22. jūnija – bija tik niecīgi, ka 1941. gada 30. jūnija (?) pavēlē 291. kājnieku divīzijas komandieris, kurš kopš 1941. gada 23. jūnija bija sastapies ar latviešu partizānu darbību, atbilstoši vācu oku pācijas plāniem šo kustību centās gan veicināt, gan vienlaikus ierobežot.

“1. Pašaizsardzībai jāaprobežojas ar zemes nomierināšanu un tīrīšanu no boļševiku terora un izkliedētajiem krievu karavīriem.

2. Pašaizsardzības spēki nekādā gadījumā nedrīkst pretendēt uz ietekmi zemes nākotnē, tiem jābūt par palīgspēkiem.

3. Vācu armijai jānodibina kontakti ar latviešu pašaizsardzības vadītājiem, tie jāapgādā ar nepieciešamajiem ieročiem un munīciju un jāvada.

4. Latviešu pašaizsardzība jāapbruņo tikai ar vieglajiem rokas ieročiem, kurus iegūst no krieviem, liedzot izmantot ložmetējus un lielgabalus.

5. Pašaizsardzībā drīkst iekļaut ne vairāk kā 2% iedzīvotāju, t.i., 20 vīru uz 1000 iedzīvotājiem.”

Pētnieks Jānis Viļums konstatējis, ka parti zānu grupas Latvijā darbojušās līdz 1941. gada 14. jūnijam (Bilskā, Gaigalavā), vairāk nekā 30 pagastos un pilsētās pēc 1941. gada 14. jūnija, bet Vidzemē un Ziemeļlatgalē arī vēlāk.

291


Pašaizsardzības vienību izveidē un darbībā kara sākumā liela loma bija Latvijas armijas virsniekiem un aizsargu komandieriem. Taču arī ārējo ietekmi nevarēja izslēgt. Bijušais Latvijas SD kartotēkas vadītājs 1941.–1943. gadā un “Pērkoņkrusta” valdes loceklis Felikss Pēteris Rikards 1945. gadā liecināja čekai, ka 1941. gada janvārī viņš iestājies Vācijas izlūkdienestā. Tā vadītāja Vernera Burkarda uzdevumā viņš ar saviem aģentiem ne tikai vācis datus par Sarkanās armijas militāro celtniecību Latvijā, bet arī organizējis “bandītu grupas” vairākos ap riņķos: Rīgas (Lauberē, Suntažos, Ķeipenē, Duntē, Vidrižos, Straupē, Limbažos), Cēsu (Līgatnes papīrfabrikā), Jelgavas (Īlē, Platonē, Vircavā, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā). Taču no 12 nosauktajām deviņās vietās J. Viļumam pretošanās kustību nav izdevies atklāt. Bijušais Viesītes komandants P. Tauriņš (1914) 1948. gadā liecināja čekai, ka viņu par komandantu iecēlis Vācijas armijas vienības komandieris Hofenkleins 1941. gada 28. jūnijā. Ko mandanta pienākumus viņš pildījis sešas dienas (vēlāk virsleitnants Silenieks). Viņa rīcībā bijis apmēram 50 pašaizsardzībnieku, kurus komandējis aizsargu komandieris Pēteris Kalniņš.

Savukārt Zasas pagasta pašaizsardzībnieku komandieris Andrejs Sarkans (1893) čekai liecināja, ka apmēram 30 partizānu sanācis uz pirmo sēdi Zasā, kad boļševiku varasvīri jau bijuši aizbēguši, bet vācieši vēl nebija ieradušies. Sākumā partizāniem bijusi tikai viena šautene, vēlāk savākuši apmēram 20, kā arī šautenes ar apgrieztu stobru. Partizāni darījuši to, ko nolēmuši pirmajā sanāksmē. Pēc vāciešu ienākšanas Jēkabpilī viņi nonākuši Jēkabpils apriņķa priekšnieka Augusta Dzenīša pakļautībā. 1941. gada septembrī Zasā jau bijis 80 palīgpolicistu, kuri iedalīti vados pa 15–20 katrā. Viņi arestējuši atkāpjošos sarkanarmiešus un ieslodzījuši vidusskolas telpās.

24. teritoriālā strēlnieku korpusa 227. kājnieku pulka kapteinis K. Zīlēns (1905) liecināja čekai, ka partizānu grupa Valkā organizējusies no šī pulka dezertieriem un nosaukta par komandantūru, Valkas partizānu grupā bijis apmēram 80–120 cilvēku, un tā darbojusies kapteiņa Pētera Remeša vadībā. Grupas dalībnieki bijuši apģērbti

292


gan aizsargu, gan armijas formas tērpos, gan arī privātās drēbēs, bet visi uz kreisās rokas valkājuši lentes Latvijas karoga krāsās.

Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta partizāns Eduards Rudzītis (1920) 1947. gada 30. septembrī LPSR VDK Ilūkstes apriņķa daļas izmeklētājam liecināja, ka Vācijas un PSRS kara pirmajās dienās Dvietes pagastā organizējusies partizānu nodaļa. Vēl Sarka nā armija neesot atstājusi Dvietes pagasta teritoriju un vācieši vēl neesot ienākuši, kad Dvietes pagasta iedzīvotāji, kuri neieredzēja boļševiku varu – bijušie aizsargi, policists un citi –, sapulcējušies pie Dvietes katoļu mācītāja Aloiza Gabra (1888–1969).

“Es atceros kā šodien, ka 1941. gada jūnijā mācītāja mājā sapulcējās vairāk nekā piecpadsmit cilvēku un tieši: Jānis Āboliņš – bijušais vecākais policists, Konstantīns Salna, Voicehs Ancāns, Jānis Šurka, Jāzeps Rudevics, Staņislavs Pupiņš, Kazimirs Krapāns, Jānis Glaudāns, Jānis Dombrovskis, Banders – vārdu neatceros – un dau-dzi citi, visus neatceros. No sanākušajiem sevišķi aktīvi bija Jānis Āboliņš un Jānis Dombrovskis. Visi klātesošie sāka izstrādāt plānu, nolēma visu padomju aktīvu arestēt un ieslodzīt cietumā līdz vāciešu atnākšanai, uzbrukt sarkanarmiešiem, kas atkāpjas, atņemt viņiem ieročus un cīnīties pret komunistiem, komjauniešiem un citiem aktī vistiem. Daudzi klātesošie bija bruņojušies ar pistolēm un šautenēm. Drīz vien ķērās pie praktiskas darbības. Tādā veidā vēl pirms vācu ienākšanas 1941. gada jūnijā es brīvprātīgi iestājos partizānos Dvietes pagastā.”

Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta bijušais komandants Antons Rinkevičs (1901–1989) 1951. gada 27. decembrī čekai liecināja, ka 1941. gada jūlijā viņš pēc savas iniciatīvas Dvietes pagastā izveidojis partizānu grupu no personām, kas bijušas naidīgi noskaņotas pret padomju varu. Šīs grupas dalībnieks Jāzeps Daģis 1945. gada 28. augustā liecināja čekai, ka A. Rinkevičs grupu organizējis vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas.

Dau gavpils apriņķa Līksnas pagastā partizānu grupu pirmajās dienās pēc nacistu okupācijas organizēja bijušie Latvijas armijas kapteiņi Pētersons un Blūzmanis un aizsargs Antons Kudiņš.

Pēc vēsturnieka Jāņa Dzintara ziņām, Plāņu un Trikātas pagastā Valdemārs Krie viņš, Kārlis Mežulis un citi bijušie aizsargi un

293


lielsaimnieki jau 1941. gada jūnija sākumā bija izveidojuši bruņotu pretošanās grupu

Operatīvās grupas “A” ierašanās Latvijā 1941. gadā1941. gada 14. jūnijā izsūtīja Penkules pagasta aizsarga Gaitara

ģimeni, bet pašam Gaitaram izdevās noslēpties mežā. “Kad ienāca vācieši,” 1990. gadā raksta Vilma Spāre, “Gaitars sāka aktīvu darbību. Viņš nodibināja aizsargus no tiem, kas bija palikuši, veidoja komandanta punktus, kur vajadzēja, cauri braucot, rādīt caurlaides. Pats Gaitars bija galvenais komandants Penkulē. Gaitars arī atjaunoja pagasta valdi, iecēla pagasta vecāko un sekretāru. Kad bijušais pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Bergs pats ieradies, lai nodotu izpildkomitejas zīmogu, Gaitars viņu saņēmis ciet un aizvedis uz Sieramuižu netālu no Jelgavas. No turienes Bergs nosūtīts uz Sa laspili un vēlāk nošauts.”

Kā rakstīja Valmieras rajona laikraksta “Liesma” redaktors A. Paegle, arī Limbažos Arnolds Lubavs, vēlākais komandants Fricis Švēde un citi vēl pirms Vācijas karaspēka ienākšanas 1941. gada jūlija sākumā bija izveidojuši lauka karatiesu.

Ezeres pagastā partizānu grupu 60 cilvēku sastāvā organizēja aizsargs Ž. Ruicēns (1905). Grupa jau jūnija beigās apšaudīja bēgošos sarkanarmiešus. 1941. gada 26. jūnijā Ž. Ruicēns izsauca pie sevis izpildkomitejas locekli Frici Ulmani, atņēma viņam seifa atslēgas un arestēja. 1941. gada jūlija beigās grupa arestēja apmēram 10 cilvēku.

Rankas pagastā pašaizsardzības grupā ietilpa 15–20 bijušo aizsargu Jāņa Irša vadībā.

1941. gada 18. jūlija ziņojumā minēts, ka Operatīvā komanda 1b 9. jūlijā ieradusies Rēzeknē. E. Mača vadībā organizēta palīgpolicija 120 vīru sastāvā, turklāt 30 vīru atsūtīts no Rīgas. Pagastā palīgdienestā parasti bija 30–80 vīru. “Policija saņēmusi norādījumu vadošos komunistus ieslodzīt Rēzeknes cietumā.” Dagdā partizānu grupa noorganizējās 1941. gada 14.–15. jūlijā divpadsmit cilvēku sastāvā, to vadīja koman dants Romanovskis. Grupas uzdevums bija savākt ieročus, velosipēdus, radioaparātus, arestēt komjauniešus, strādnieku gvardus, aktīvistus. Partizāni arestēja Dagdas pagasta

294


izpildkomitejas priekšsēdētāju Eizanu, viņa vietnieku Fjodorovu un vairākus aktīvistus, no kuriem divus nosūtīja uz Rēzekni, kā arī savāca 12 velosipēdu un piecus radio aparātus. Tas liecināja, ka partizāni veic okupācijas varas uzdevumus.

Krustpilī pašaizsardzību organizēja pilsētas galva Mārtiņš Oskars Vētra (1908–1980.).

“Tūlīt pēc kara sākuma, 1941. gada 22. jūnijā,” 1992. gadā atcerējās Zvārdes pagasta Sātiņu tirgotājs Lācis, “Zvārdes pagasta aizsargu nodaļas priekšnieks sapulcināja slepenā sēdē aizsargus un mani Zvārdes kapos, lai apspriestu rīcības plānu vācu armijas ienākšanas gadījumā Saldus pilsētā, kā rīkoties ar komunistu līdzskrējējiem un jaunajiem zemes ieguvējiem. Lēmums bija visus no šaut bez kaut kādas izmeklēšanas vai tiesas sprieduma.”

Pēc Vecmoku pagasta policista A. Lindermaņa liecības Tukumā jau 1941. gada pirmajās dienās aizsargi un Latvijas armijas virsnieki bija noorganizējuši apmēram 40 vīru lielu partizānu grupu. Pēc ģenerāļa R. Bangerska sniegtajiem da tiem, Gulbenes partizānu vienībā pulkvežleitnanta Kārļa Aperata (1892–1944) vadībā bija apmēram 700 vīru, tajā sastāvēja no Latvijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa dezertējušie sakaru bataljona karavīri.

1941. gada vasarā Latvijā, īpaši Vidzemē, darbojās 129 nacionālo partizānu grupas.

Rīgas komandanta pulkveža Valtera Ulleršpergera pavēle jau pirmajā okupācijas dienā 1941. gada 1. jūlijā uzdeva “Rīgā noorganizēt palīgpolicijas (Hilfspolizei) dienes tu. Palīgpolicijas darba nozīme ir sarkanbaltsarkana lente ap kreiso roku un dienesta apliecība. Par palīgpolicijas priekšnieku iecelts pulkvedis [Voldemārs] Skaistlauks [1892–1972].” Naktīs izsludināja komandantstundu. Pulkvežleitnantu Voldemāru Veisu (1897–1944) iecēla par kārtības dienesta pagaidu priekšnieku. “Latvijā pēc vācu armijas ienākšanas,” 1941. gada 18. augusta ziņojumā rakstīja V. Štālekers, “tika izveidota pašaizsardzība, kura sastāvēja no dažādu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem un tāpēc politisku uzdevumu veikšanai nebija pilnīgi noderīga. [..] Tāpēc pašaizsardzība tika reorganizēta par palīgpoliciju, kura tagad sastāv no izlasītiem,

295


uzticamiem un profesionāli sagatavo tiem cilvēkiem. Lielākajās pilsētās palīgpolicija pakļauta prefektiem.”

Latvijas vietējiem pašaizsardzības dalībniekiem, vēlāk palīgpolicistiem, saglabājās rīcības brīvība, jo rīkojumos rakstīto bija iespējams tulkot arī mazliet citādi.

1941. gada 4. jūlijā “Tēvijā” publicētajā Uzaicinājumā “visi nacionāli domājoši latvieši – pērkoņkrustieši, studenti, virsnieki, aizsargi un citi” tika aicināti “pieteikties pie drošības komandas vadības Valdemāra ielā 19”. Uzaicinājumu bija parakstījis Rīgas pilsētas latviešu komandants pulkvežleitnants V. Veiss. 1941. gada 8. jūlijā V. Veiss atkal rakstīja: “Uzaicinu pieteikties bij. V/D [virsdienesta] instruktorus, kadetus un aizsargus, kas vēlētos iestāties pašaizsardzības vienībā, Rīgā, Miera ielā 60.” Atkārtotais uzaicinājums liecināja par tā svarīgumu okupācijas varas iecerētajai “zemes tīrīšanai”.

“Kad Rīgā ieradās no Berlīnes karaspēka līdzpaņemtie pulkvedis Plensners un pulkvež leitnants Deglavs un ar lauka komandantūras piekrišanu pārņēma pašaizsardzības izveidi, kādu laiku radās lielas grūtības to organizēt brīvprātīgi,” – tā rakstīja ģenerālis V. Štālekers. Šis posms beidzās 1941. gada 7. jūlijā, kad Operatīvās grupas “A” komandieris ģenerālmajors V. Štālekers iecēla pulkvedi V. Veisu par Rīgas latviešu palīgpolicijas priekšnieku. 1941. gada 8. jūlijā Štālekers aizliedza valkāt latviešu na cionālo formastērpu.

Visai labu priekšstatu par pirmo aktīvistu likteni sniedz ģenerāļa V. Štālekera Operatīvās grupas “A” atskaite par laiku no 1941. gada 21. jūnija līdz 1941. gada 15. oktobrim. Operatīvās grupas “A” uzdevums – tā kopā ar Vācijas armijas pirmajām vienībām 1941. gada 23. jūnijā devās ceļā – bija sagūstīt komunistu funkcionārus un iegūt komunistu dokumentālos materiālus. “Tāpēc trijās Baltijas provincēs,” rakstīja V. Štālekers “jau pirmajās stundās pēc to ieņemšanas no vietējiem uzticamiem cilvēkiem tika izveidotas brīvprātīgo vienības, kuras mūsu vadībā sekmīgi veica šos pienāku-mus.” Latvijā tika organizēta pašaizsardzība (Selbstschutz). Par tās apriņķu vienību priekšniekiem tika iecelti bijušie virsnieki. Drošības policijas uzdevums bija īstenot pašattīrīšanās centienus un vadīt tos pareizās sliedēs, lai pēc iespējas ātri sasniegtu iecerēto attīrīšanos.

296


Visus iedzīvotājus Vācijas Drošības policija šķiroja trijās grupās – funkcionārus un komisārus arestēt un nošaut; smagus noziegumus neizdarījušos arestēt un ieslodzīt; politiski kaitīgos – uzskaitīt. Tā Latvijā tika uzskaitīts 23 000 personu. Vācijas Drošības policija rīkojās pēc 1941. gada 2. jūnija slepenās instrukcijas “Komunistu kolaborantu arestēšana”.

Palīgpolicijas (Schutzmann) nosaukums minēts H. Himlera 1941. gada 6. novem bra pavēlē. Palīgpoliciju iedalīja trijās kategorijās. A kategorijas policisti veica policijas funkcijas pilsētās un pagastos. Šai grupai bija formastērps, un par dienestu tā saņēma algu. B kategorijas policisti pildīja sardzes dienestu un piedalījās akcijās. Viņiem ne bija formastērpa, bet tie valkāja uz kreisās rokas zaļu lenti ar uzrakstu “Schutzmann”. No šucmaņiem izveidoja Latviešu kārtības policiju (Ordnungspolizei, Order Police), SS un SD policiju.

Tāpat kā visās iekarotajās teritorijās, arī Latvijā nacistu okupācijas vara abas policijas veidoja galvenokārt no vietējiem latviešiem. Kā redzams no SS un policijas priekšnieka Latvijā ziņojumiem, Latvijā policijas dienestā pieteicās tik daudz vīriešu, ka ar 1942. gada 8. aprīļa kārtības policijas priekš nieka pulkveža Knehta rīkojumu brīvprātīgo pieņemšanu pārtrauca. 1941. gada oktobrī bija 8218 latviešu palīgpolicistu.

Latviešu drošības palīgpolicija un drošības dienests darbojās piecos galvenajos vir zienos: 1) no aresta izvairījušos un uz PSRS aizbēgušo aktīvistu apzināšana un uz skaite; 2) ebreju slēpšana; 3) dezertieru vajāšana ciešā sadarbībā ar Vācijas abvēru; 4) padomju radioraidījumu klausītāju apzināšana; 5) pretvācu noskaņojuma izplatītāju atklāšana.

Latviešu SD Ilūkstes atbalsta punktam priekšniecība nosūtīja 300–400 meklējamo personu uzvārdus. No tiem Ilūkstes SD atbalsta punktam izdevās aizturēt 83 personas.

Latviešu drošības palīgpolicija iekārtoja un apkalpoja t.s. Latviešu kartotēku, kurā bija dati par pretvalstiski noskaņotajiem iedzīvotājiem, to vidū komunisti, komjaunieši, padomju aktīvisti. Latviešu kartotēku vadīja F. P. Rikards, un tā atradās Arāja komandas štābā Valdemāra ielā 19, vēlāk Merķeļa ielā.

297


Materiālu vākšanai kartotēkas darbinieki izbrauca arī uz laukiem. Kartotēku SD izmantoja, lai arestētu iedzīvotājus, to sauca par “Sonderkommando Rikards”. “Vērtīgā sadarbībā”, kā teikts vācu ziņojumā, Lietuvā uzskaitīja 10 000, bet Latvijā pat 23 000 personu. Jānis Sīmanis (1912) no 1941. gada jūlija līdz 1943. gada martam strādāja Latvie šu kartotēkas operatīvajā nodaļā par grupas (četri cilvēki) vadītāju. “Šī nodaļa,” čekai 1947. gadā liecināja J. Sīmanis, “ar aģentūras starpniecību un izmeklēšanu vāca datus par komunistiem, komjauniešiem un padomju aktīvistiem.”

Latviešu drošības palīgpolicijas arestētās personas Ilūkstē 1942.–1943. gadā

Uzvārds Nodarījums

Helēna Kreics Izbēgušo sarkanarmijas gūstekņu atbalstītāja

Balodis No Daugavpils geto izbēgušo ebreju atbalstītājs

Ādolfs Bicāns Klausījies padomju radioraidījumus

Ādolfs Mežraups Pretvācu noskaņojums

Pēteris Krasovskis Strādājis milicijā

Pēteris Zarkevics Padomju aktīvists

Latvijas drošības palīgpolicijas priekšnieks nebija pārliecināts, ka visas pret okupācijas varu naidīgi noskaņotās personas “izķertas”, jo tās varēja būt mainījušas dzīvesvietu vai pat pārcēlušās uz PSRS. Tāpēc 1942. gada 1. jūnijā minētā iestāde tipogrāfiski izdeva meklējamo personu sarakstu. To izsūtīja visām dienesta vietām. Bija noteikts, ka sarakstam, “veicot dienesta pienākumus, jābūt klāt”. Sarakstu papil dināja ar jaunām personām, izpildot speciālas kartītes vai arī “nokārtotos gadījumos” izsvītrojot. Sarakstu bija paredzēts izdot ik gadu, bet vajadzības gadījumā arī ik pusgadu. Sarakstā 208 lappusēs iekļauts ap mēram 5000 meklējamo personu, norādot uzvārdu, vārdu, dzimšanas laiku un vietu, kā arī pievienots kāds no pieciem šifrētajiem apzīmējumiem vai šo apzīmējumu kombinācija

298


Sevišķi bīstamām personām bija šifrs – “arestēt un nekavējoties paziņot”. Kaut arī sarakstu, kā teikts virsrakstā, bija izdevusi Kriminālpolicija, tajā pārsvarā bija politiski vajātie. Starp meklējamām personām bija daudzi uz PSRS aizbēgušie ar Augustu Kirhenšteinu, Vili Lāci, Semjonu Šustinu priekšgalā

Izpildot Vācijas ģenerālpilnvarotā darbaspēka izmantošanā Friča Zaukela rīkojumu, 1942. gada pavasarī t.s. jaunsaimnieku akcijas rezultātā uz Vāciju no sūtīja 2517 bijušo jauno zemes ieguvēju. Kopā ar “Latgales akciju” tika aizturētas 10 775 personas.

1943. gada 20. augustā R. Lange parakstīja pavēli par operāciju Latgalē ar kodētu nosaukumu “Sommerreise” (“Vasaras ceļojums”). Šajā operācijā pēc Drošības dienesta un pa gastu valdes sastādītajiem sarakstiem bija jāarestē un jānosūta darbā uz Vāciju vai koncentrācijas nometnēm apmēram 4000 “politiski neuzticamu personu”. Operācijā piedalījās 1157 policisti, kuri arestēja un izsūtīja 3304 cilvēkus ar ģimenēm.

Aktīvistu aresti un ieslodzīšanaAktīvistu aresti Latvijā sākās partizānu darbības posmā, taču

kulmināciju sasniedza vācu okupācijas varas vadībā.Drošības apcietinājumu (Schutzhaft) nacisti praktizēja kopš

1933. gada, lai izolētu savus politiskos pretiniekus. Jau 1936. gadā bija no teikts, ka valsts slepenpolicijas rīkojumi un rīcība nav pārbaudāma tiesā. 1939. gada 24. oktobrī publicēja rīkojumu: “Kara laikā apcietinātos no drošības apcietinājuma neatbrīvo.” Vācijas Valsts slepenpolicijas (gestapo) 1939. gada 20. septembrī ieviestais termins “speciālā apiešanās” (Sonderbehandlung; SB) nozīmēja nāves spriedumu. “Speciālo apiešanos” vispirms attiecināja uz nacistu politiskajiem preti niekiem, vēlāk uz ebrejiem u.c. Par šī soda ieviešanu centās pārliecināt nacistiskā propaganda.

Ādolfa Hitlera 1941. gada 13. maija rīkojumā par “Barbarosas plāna” karadarbības zonas civilpersonu nepakļaušanu karatiesām noteikts: “Ienaidnieka civiliedzīvotāju noziegumi līdz turpmākam neietilpst karatiesu un lauka karatiesu kompetencē” (1. §). Šo vadoņa rīkojumu konkretizēja jau minētā R. Heidriha 1941. gada 29. jūnija pavēle, ka jāveicina iekaroto apgabalu iedzīvotāju

299


“pašattīrīšanās”, neiesaistot Vācijas spēkus un neatstājot nekādu pēdu.

Vācijas armiju kaujas grupas “Ziemeļi” sastāvā darbojās Operatīvā grupa “A” (Einsatzgruppe A) ģenerāļa V. Štālekera vadībā. Operatīvās grupas “A” darbu labi atspoguļo tās ikdienas ziņojumi Vācijas valsts Galvenajai drošības pārvaldei Berlīnē. Operatīvā komanda 1a 1941. gada 27. jūnijā Durbē (ziemeļaustrumos no Liepājas), Grobiņā (7 km austrumos no Liepājas), Asītē (8 km austrumos no Priekules), vēl viņpus vācu priekšposteņiem, un Skodā (apmēram 50 km uz dienvidiem no Liepājas) veica 41 akciju.

Aktīvistu aresti, kā liecina laika liecinieki, sākumā parasti notika pēc boļševiku okupācijas laikā cietušo (nacionalizēti īpašumi, atlaisti no darba, izvesto piederīgie u.c.) vai arī tādu, kuri izlikās par cietušajiem, norādījuma. “Propagandas ietekmē,” rakstīja laika liecinieks Vilnis Bankovičs, “daudzi latvieši, sevišķi izvesto un nomocīto piederīgie, pēkšņi pārvērtās negausīgos atriebējos... Varām mainoties, atklājās mūsu tautas nožēlojamās īpašības. Diemžēl.”

Tas pirmkārt. Otrkārt, aktīvistu aresti, kā redzēsim, notika pēc pagasta vai pilsētas “jaunās vadības” sastādītajiem sarakstiem. Treškārt, arestēja pēc pašaizsardzības vadītāju rīkojuma. Ceturtkārt, arestēja cilvēkus, ar kuriem centās nokārtot personiskus pārinodarījumus vai personisku nepatiku.

1941. gada jūlijā V. Štālekera ieceltais Rīgas prefekts Roberts Štiglics ik pārdie nas ziņoja Latviešu drošības policijas un SD priekšniekam Krauzem par komunistu arestiem. Spriežot pēc kriminālpolicijas ziņojumiem Rīgas prefektam, kriminālpolicija jau 1941. gada 3. jūlijā par komunistisko darbību bija arestējusi 20 personu, kuras nodotas politiskās policijas rīcībā. 5. jūlijā arestēti astoņi aktīvisti. 1941. gada 5.–6. jūlijā prefektūras 6. iecirknī arestēja 13 strādnieku gvardu, prefektūras 5. iecir knī aizturēti 15 strādnieku gvardi. Rīgas prefekts ziņoja, ka 7.–8. jūlijā Rīgā aizturēti 272 komunisti un pēc vācu karavīru norādījuma 19 citas personas, kopā 291 cilvēks. No tiem 14 atbrīvoti, bet 277 apcietināti. 1941. gada 8. jūlijā Rīgā izdarīta kratīšana 557

300


dzīvokļos, atrasts 291 komunists; 9. jūlijā aizturēti 184 cilvēki, no tiem arestēti 150 komunisti; 14. jūlijā aizturēti 194 cilvēki, no tiem arestēti 112 komunisti; 15. jūlijā arestēti 93 komunisti; 19. jūlijā – 47 komunisti. 24. jūlijā Rīgā arestēts 200 komunistu; 25. jūlijā – 52; 26. jūlijā – 57; 27. jūlijā – 74 komunisti. Tātad tikai deviņās dienās vien Rīgā bija arestētas vai aizturētas 1192 personas.

Jānis Limbēns (1919), kurš 1941. gada jūlijā brīvprātīgi iestājās Arāja komandā, liecināja čekai, ka komanda 1941. gada vasarā katru nakti arestējusi 30–40 cilvēku. Rīgas apriņķa policijas priekšnieks Jānis Veide 1941. gada 10. jūlijā bija arestējis 27, bet 12. jūlijā – 34 cilvēkus, galvenokārt desmit hektāru zemes īpašniekus. 14. jūlijā arestēja 45; 16. jūlijā – 20; 21. jūlijā – 23; 22. jūlijā – 40 cilvēku, kurus apvainoja komunistiskā darbībā. Tātad tika arestēti 189 Rīgas apriņķa iedzīvotāji. Rīgas apriņķī 1941. gada jūlijā vienā dienā arestēja vidēji 30 komunistu. 1941. gada 23. jūlijā, kā ziņoja apriņķa policijas priekšnieks J. Veide, “Pļaviņās nošauti 11, Ogrē – trīs, bet Lielvārdes pagastā – pieci komunisti”.

Tā Rīgas prefektūras 2. iecirknis 1941. gada 27. jūlijā ziņoja prefektūrai: “Ievadītas izziņas par komunistisku darbību un aktivitāti komunistu varas laikā Latvijā pret 7 personām. Izziņas tiek turpi-nātas.” Arī 6. iecirknis “politiskā lietā aiztur 6 personas, to skaitā 3 no Latgales”. Prefektūras 5. iecirknī aizturēti 33 komunisti un 14 personas noskaidrošanai.

Spriežot pēc Rīgas Drošības dienesta priekšnieka pulkvežleitnanta V. Veisa un viņa vietnieka pulkvežleitnanta Roberta Oša Rīgas Kārtības dienesta vadībai sniegta jiem norādījumiem un rīkojumiem, laikā no 1941. gada 18. jūlija (protokols nr. 2) līdz 1941. gada 7. oktobrim (protokols nr. 9) Rīgas Kārtības dienests ne tikai izpildījis vācu okupācijas varas drošības dienesta rīkojumus, bet arī parādījis savu iniciatīvu. Tā 1941. gada 25. septembra apspriedē V. Veiss uzdeva: “Komunistu laika varasvīru izolēšanā jāparāda lielāka aktivitāte, apcietinot, izmeklējot lietas un ziņojot….”

1941. gada 22. septembrī V. Veiss ziņoja Rīgas Kārtības dienesta komandieriem, ka Vācijas policijas vadītājs un politiskās policijas šefs H. Himlers, kurš bija apmeklējis Rīgu, izteicis pateicību Rīgas Kārtības dienestam par kārtīgu darbu. Vairākās pilsētās un pagastos

301


ar rīkojumiem bijušajiem aktīvistiem uzdeva labprātīgi pieteikties policijā.

Rīkojums Nr. 1.Visiem Tukuma pilsētā dzīvojošiem iedzīvotājiem, kas sastāvējuši

komunistu organizācijās, līdz š.g. 25. jūlijam jāierodas personīgi reģistrēties Tukuma latviešu komandantūrā Pils ielā Nr. 14.

Komandantūrā jāreģistrējas zemāk minēto organizāciju dalībniekiem un tehniskiem darbiniekiem:

Komunistiskās partijasKomjaunatnesStrādnieku gvardesMopra – Sarkanās palīdzībasOsoviachimaSarkanā krusta

Organizāciju dalībnieki, kuri nebūs labprātīgi reģistrējušies, tiks uzskatīti kā per sonas, kas turpina nelegālu politisku darbību, un tiks saukti pie atbildības pēc kara sodu likumiem.

1941. gada 18. jūlijāTukuma apriņķa priekšnieks

Palīgpolicijas dienesta priekšnieks

Sevišķi centās aizturēt pilngadīgus jauniešus un vīriešus spēka gados.

1941. gada 24. jūlijā Vācijas armijas pavēlnieks Ostlandē publicēja “Uzsaukumu iedzīvotājiem”, kurā vēlreiz atgādināja par atstāto ieroču un mantu nodošanu un uzdeva nekavējoties pieteikt “Sarkanās armijas virsnieku, karavīru, padomju komisāru, kā arī tādu personu atrašanās vietas, kas darbojušās padomju labā”. Par šiem cilvēkiem jāziņo, un viņu slēpšana, kā arī pabalstīšana aizliegta.

Apriņķu komandanti veica arestus ar pilsētu un pagastu palīgpolicijas starpniecību. Zasas pagasta palīgpolicijas priekšnieks Andrejs Sarkans (1893) nopratināšanā čekā 1947. gada 5. februārī liecināja, ka viņu izsaucis Jēkabpils apriņķa priekšnieks pulkvedis A. Dzenītis un uzdevis arestēt pagasta aktīvistus un nogādāt Jēkabpilī. Dzenītis uzdevis arī katru nedēļu rakstiski ziņot par

302


arestēto aktīvistu, sarkanarmiešu un iegūto ieroču skaitu. Pēc A. Dzenīša rīkojuma A. Sarkans sasaucis vadu komandierus – Kalvānu, Āboliņu un Līdumu, kā arī vēl dažus palīgpolicistus. Viņi nolēmuši arestēt 20 aktīvistus. A. Sarkans atcerējās, ka vispirms arestējuši:

1) Žani Šidlovski – desmitnieku, 2) Zelmu Šidlovsku – pionieru vadītāju, 3) Sergeju no Baltmaņu mājām, 4) Antonu no Baltmaņu mājām, 5) Ivanu Mihailovu, 6) Juri Kemliku no Zviņķu mājām, pagasta izpildkomitejas

priekšsēdētāju, 7) Kārli Sarkani – Viesturu mājā, bankas darbinieku, 8) Ivanu Mikitiku, 9) Svarānu Valdi no Svarānu mājām,10) Ļubu – pionieru vadītāju Zasas pagastā, 11) Skromu – komjaunatnes sekretāru Zasas pagastā.Arī Aizputes apriņķa Kazdangas pagastā sastādīja aktīvistu

sarakstus. Dažkārt aktīvistu aresti notika ar kauju. Tā 1941. gada jūlijā

apmēram 200 pašaizsar dzībnieku ielenca Galēnu pagasta Patru ciemu, pārbaudīja visus ciema iedzīvotājus un arestēja divus aktīvistus. 1941. gada novembrī arestēja bijušo milicijas pilnvaroto Bruzguli. Starp arestētajiem aktīvistiem komunistu pēc LPSR VDK krimināllietām bija maz. Bija sastādīti Rēzeknes dzelzceļa stacijas objektos strādājošo aktīvistu sarak sti.

Talsu apriņķa Valgales pagasta Veģu māju saimnieks Kārlis Vītoliņš 1942. gadā bija nosūdzējis kā aktīvistus desmithektārnieka ģimeni, kurai no viņa zemes gabala bija piešķirta zeme. Valmieras pagastā bija saimnieki, kuri principā uzstājās pret viņu zemes sadalīšanu bezzemniekiem. Parasti 1945.–1946. gadā bijušie “patrioti” tika apvainoti par četru – sešu aktīvistu uzrādīšanu. Taču Daugavpils apriņķa Vārkavas pagastā 1941. gada jūlijā kāda persona uzrādījusi 10 aktīvistu.

Vācijā nacistu ieviestos drošības arestus (Schutzhaft) bez tiesas lēmuma izmantoja visā Latvijas teritorijā. Uz Plāņu un Trikātas pagasta komandanta palīgpolicijas priekš nieka Kārļa Mežuļa pavēli

303


1941. gada jūlijā tika arestēti kādi 45 aktīvisti. Atsevišķu aktīvistu, kā arī grupu aresti parasti notika pēc viena vai vairāku partizānu – aizsargu lēmuma. Pēc bijušā sociāldemokrāta B. Breiča liecības, 1941. gada 21./22. jūlija naktī arestēja Kocēnu skolotāju Milleru.

Dundagas pagastā Ģipkā aktīvistu aresti turpinājās arī 1941. gada augustā. Bebrenes pagastā aktīvistu arestēšanā piedalījās pat sieviete.

Vilnis Zābaks no Bauskas rajona Vecumnieku pagasta Kaktiņiem 1992. gada 20. decembrī atcerējās, ka viņa tēvs Jānis Zābaks Bauskas apriņķa Stelpes pagastā 1941. gada vasarā kā 11 hektāru lielas saimniecības īpašnieks nokļuvis Bauskas apriņķa palīgpolicijas Izmeklēšanas nodaļā un pēc tam Vecsaules koncentrācijas nometnē par to, ka atbalstījis okupācijas varu un piedalījies pašdarbībā. Kā atceras 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 195. strēlnieku pulka instruktors Auseklis Zeļinskis (1918), vīri melnos formastērpos ar kāškrustu uz kreisās piedurknes aktīvistus meklējuši arī starp Sarkanās armijas dezertieriem gūstekņu nometnē Stalagā Vācijā. Tā arestēja dezertieri Skuju, kurš bija gatavojis sienasavīzi un iekārtojis sarkano stūrīti. Daži aktīvisti, pēc LVA avotiem, Dundagas pagastā arestēti vēl 1943. gadā. Arestētie aktīvisti dažkārt sadarbojās ar policiju un kļuva par policijas ziņotājiem.

Vairāku desmitu arestantu ieslodzīšanai pagastos un mazpilsētās trūka piemērotu telpu. Pirmajās nedēļās pašaizsardzībnieki vien arestēja 7144 civiliedzīvotājus. Kaut arī nošāva apmēram 800 cilvēku, Latvijas stacionārie 16 cietumi bija pārpildīti. Pēc Vācijas Drošības policijas aprēķina šajos cietumos varēja ievietot 2350 ieslodzīto.

No 1941. gada 20. augusta Operatīvā komanda 2 Latvijā ierīkoja Aizstājcietumu pārvaldi (Ersatzgefagnisse Verwaltung), kura pārraudzīja trīs lielākās nometnes – Madonā, Sieramuižā un Valmierā un vēl vienpadsmit nometnes “mazāk politiski bīstamajiem” ieslodzītajiem – Bauskā, Vecsaulē, Rīgā, Saldū, Vecmokās, Pastendē, Valmierā, Gulbenē, Nīcgalē un Abrenē. Blakus minētajām trīs lielajām un 11 mazajām nometnēm 1941. gada jūlijā–augustā vairākās vietās Latvijā ierīkoja vietējas aresta

304


nometnes – Dundagas pagasta Ģipkā, Dundagas pagasta Mazirbes tautas namā, Tukuma nometni.

Viļakas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs Kazačenoks tika ieslodzīts Viļakā kādā klētī. Liepājas apriņķa Virgas pagastā arestētos aktīvistus ieslodzīja un apsargāja Mazvirgu mājās, bet vēlāk pārveda uz Priekuli. Savukārt Vecpils pagastā arestētos aktīvistus ieslēdza pagasta valdes ēkā. Liepājas apriņķa Zebrenes pagastā arestētos 20 aktīvistus apsargāja pagastnama bēniņos. Smiltenē Kārlis Vāvers (1900) piedalījās komjauniešu Martas Āķes un Lejiņas arestēšanā un izvarošanā, bet 1941. gada 23. oktobrī veda uz nošaušanu aizsargu šautuvē kilometru no Smiltenes. Palsmanes skolotāju Oskaru Eglīti, Martu Āķi, Smiltenes izpildkomitejas priekšsēdē tāju Jēkabu (?) Vīgantu, Ābolus – vīru un sievu. Kopā Smiltenes pagastā arestēja 14 aktīvistu. No Smiltenes uz Valku aizveda apmēram 50 arestēto, no kuriem 40 vēlāk atbrīvoti. Dažreiz pagasta aresta telpās aktīvisti bija ieslodzīti kopā ar sarkanarmiešiem. Jēkabpils apriņķa Rites pagastā arestēja 10–12 aktīvistu un 12 sarkanarmiešu, kopā 24 cilvēkus.

Palsmanes pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju, astoņhektārnieku un deviņu bērnu tēvu Rūdolfu Lāci, arestēja 1941. gada jūlija sākumā un ieslodzīja Palsmanes bijušās muižas pagrabā kopā ar citiem 30 aktīvistiem. Vēlāk arestētos nogādāja Smiltenes cietumā un izmantoja lauka darbos. R. Lāci nošāva Smiltenes bijušajā šaujamlaukumā Pakalnēs 1941. gada 8. augusta naktī. Rozulas pagasta iedzīvotāja Olga Vītoliņa (1908) liecināja, ka viņas vīrs Jānis Vītoliņš – bijušais aizsargs – apsargājis apcietinā tos komjauniešus. J. Vītoliņš komjauniešus atbrīvojis, bet priekšniecībai paziņojis, ka komjaunieši izbēguši.

Par Ludzas un tās apkārtnes aktīvistu ieslodzīšanas vietu vācu okupācijas vara 1941. gada vasarā pārvērta bijušo slimnīcas infekcijas nodaļu. Taču arī cietums bija pārpildīts. Kā savās atmiņās raksta no cietuma izbēgušais I. Brics, cietumā jau 1941. gada jūlijā bijuši ievietoti sešpadsmit septiņpadsmit gadu veci pusaudži no Šķaunes un citiem pagastiem, arī I. Brics. 7. kamerā bijis turpat 50 ieslodzīto.

305


Rundēnu un Pildas pagasta jauniešus un komjauniešus ievietoja 5. kamerā ar uzrakstu “Komjaunieši”. Tie, par kuriem bijis mazāk kompromi tējošu materiālu, ievietoti 1. kamerā. Ilūkstes apriņķa Bebrenes pagasta 41 aktīvistu ieslodzīja Bebrenes pienotavas pagrabos. Šī paša apriņķa Dvietes pagasta aktīvistus, arī izpildkomitejas priekšsēdētāju K. Kokinu sākumā ieslodzīja pagasta aizturēšanas telpā, kas atradās grāfa Plātera-Zīberga bijušajā veļas mazgātavā. Kad arestēto aktīvistu skaits kļuvis lielāks, tos ievietoja Dvietes pagastmājas šķūnī, bet vēlāk 30 aktī vistus ieslodzīja blakus esošajā 1878. gadā no laukakmeņiem celtajā magazīnas klētī.

Kā liecina LVA materiāli, daudzreiz arestam nebija nekāda pamata vai arī tas bija sadomāts. Naudītes pagasta drošības dienesta priekšnieks J. Rozenbergs 1941. gada 24. jūlijā rakstīja Jelgavas pilsētas un apriņķa drošības dienesta Politiskajai nodaļai, ka bijušais Kalētu izpildkomitejas sekretārs Miķelis Laimvalds (1900) piedalījies “tautas ienaidnieku” sarakstu sastādīšanā un tāpēc “nav vēlams viņa politiskās neuzticības dēļ”. Taču 1941. gada 14. oktobrī vācu Drošības policija M. Laimvaldu no Jelgavas cietuma atbrīvoja. Ilūkstes apriņķa Rubenes pagastā arestēja pagasta izpildkomitejas priekš sēdētāju Jāni Leitānu (1885) tāpēc, ka viņš bija uzstājies pagasta sapulcēs, bet Jāni Zviedrānu no Dābolu mājām tāpēc, ka viņa mājās bijis iekārtots sarkanais stūrītis. J. Zviedrānu arestēja kopā ar sievu un diviem dēliem. Pirms viņu aresta pašaizsardzīb-nieki māju apšaudījuši un, kā liecināja Sofija Zviedrāne (1901), arestētos ieslodzījuši Bebrenes pagasta Ancenieku mājas pagrabā. Vēl Rubenes pagastā arestēja Jāzepu un Juri Morēnus, Šadeiko, Lāci un citus – kopā deviņus cilvēkus.

Dāvids Bernhards (1901) bija arestēts par to, ka rakstījis sienasavīzē “Konduktoru domas”, bijis arī MOPR biedrs. Salgales pagasta drošības dienesta priekšnieks lūdza arestēt komjaunieti Annu Pavītols, kura slēpusi pagasta komjaunatnes protokolus. Taču vācu Drošības dienests A. Pavītolu atbrīvoja. Arī Fridrihs Holcmanis (1918) tika atbrīvots, lai gan viņš bijis Mašīnu un zirgu iznomāšanas punkta vadītājs, slavējis komunistus. Atbrīvošanas lēmumā vācu Drošības dienests tomēr atzīmējis, ka F. Holcmanis bijis komunistu

306


līdzskrējējs. Dvietes pagastā kopā ar milicijas pilnvaroto Mečislavu Šurko arestēta arī viņa sieva Marija Šurko.

Igaunijā sagūstītos Latvijas strādnieku gvardus parasti nošāva.Kā Latvijā, tā Igaunijā daļu bēgošo aktīvistu sagūstīja kaujās ar

Vācijas armiju un pašaizsardzībniekiem. Tā četri Salacas pagasta un Salacgrīvas aktīvisti, kuri bēga 1941. gada jūlija pirmajās dienās, – milicijas priekšnieks Jezups Maculevičs, Teofils Tomsons, Jānis Rozītis un Ādolfs Liepiņš tika sagūstīti Igaunijā, vēlāk aizvesti uz Val mieras cietumu un tur nošauti.

1941. gada 26. un 27. jūlijā pie Kalastes Igaunijā tika sagūstīti 260 Latvijas un Igaunijas strādnieku bataljonu kaujinieki, turklāt 40 no tiem bija sievietes. 210 strādnieku gvardi nošauti. Strādnieku bataljonus organizēja tūlīt pēc kara sākuma no bijušajiem miličiem, strādnieku gvardiem, brīvprātīgajiem. Starp pēdējiem apmēram 90% bija uzticami komunisti. Latvijā un Igaunijā, pēc liecinieku ziņām, bija izveidoti vairāki bataljoni.

Ja “zemes iztīrīšanas” akcija, Latvijas pilsoņus arestējot vai nošaujot, sekmīgi tuvo jās beigām, tad zināmas grūtības vāciešiem sagādāja sarkanarmieši, kurus laiku pa lai kam atrada slēpjoties. Lai “zemes iztīrīšanas” akciju arī šajā jomā pabeigtu, 1941. gada 11. augustā publicēja “Uzsaukumu”, kurā uzdeva “uzvarētāja vācu karaspēka atbrīvo tajos apgabalos līdz 20. augustam visiem sarkanarmiešiem brīvprātīgi pieteikties”. Pēc 20. augusta katru sarkanarmieti uzskatīs “par partizānu, laupītāju un bandītu un pēc kara laika likumiem nošaus”. Iedzīvotājiem liedza atbalstīt sarkanarmiešus un komunistus, bet par paziņošanu militārai iestādei solīja 3000 rubļu apbalvojumu. 1941. gada augustā publicēti Jelgavas apgabala komisāra “Brīvkunga von Medema norādījumi Zemgales lauku iedzīvotājiem”, kuros noteikts, ka visiem desmithektārnie-kiem zeme nododama to bijušajiem saimniekiem, “kas to negrib vai nevar samierināties, tas nekavējoši izolējams.” Ostlandes valsts komisāra SA ģenerālmajora Hinriha Lozes “Rīkojums par boļševiku noteikumu atcelšanu lauksaimniecībā”, kas likvidēja desmit hektāru saimniecības, tika parakstīts tikai 1941. gada 13. septembrī.

307


Imants Sudmalis savā 1943. gada ziņojumā Latvijas partizānu kustības štābam “Rīgas pilsētas mūsdienu izskats” rakstīja, ka visvairāk tiek vajāti aktīvie komjaunieši un jaunsaimnieki. 1941. gada 15. novembra okupācijas varas rīkojumā atkal bija noteikts, ka ikvie nam, kas ievērojis “aizdomīgus elementus, [..] boļševiku darbiniekus u.c., kā arī to ģimeņu piederīgos, jāziņo tuvākai vācu vai nevācu iestādei”. Aktīvistu medīšana 1942.–1943. gadā bija atkarīga no pagasta policistu pašdarbības. Tā pagastu kār tībnieku ziņojumos Ilūkstes apriņķa policijas priekšniekam atrodama informācija par kriminālnoziegumiem, apkārtklaiņojošu suņu nošaušanu un aktīvistiem.

Demenes pagasta virskārtībnieks 1942. gada 4. martā ziņoja par pieciem aktīvistiem, 19. mar tā – par septiņiem (no tiem viens arestēts), 20. martā – par vienu (glabājis komunistu karogu), 4. aprīlī – par trijiem aktīvistiem. Arestēto aktīvistu skaits palielinājās. Ope-ratīvās grupas “A” štābs un Vācijas Drošības dienesta komandieris Latvijā R. Lange 1941. gada 1. decembrī lūdza steidzami iekārtot koncentrācijas nometni, jo tikai Ope ratīvās komandas 2 teritorijā vien atrodas 3000 ieslodzīto. Jau kopš ienākšanas Latvijā visus politieslodzītos Drošības policija dalījusi trijās grupās – nošaušanai, ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs (cietumos) vai atbrīvošanai. Taču ieslodzīto skaits Operatīvās komandas 2 teritorijā saglabājies tāds pats, kā bijis. Bez tam Rīgā esot 23 000 ebreju.

Par Latviešu drošības palīgpolicijas darbību politiskajos arestos un sodīšanās saglabājies maz dokumentu. Spriežot pēc kāda publicētā pārskata, redzam, ka 1942.–1943. gadā mēneša laikā caur drošības palīgpolicijas rokām izgājušas 872 per sonas, no kurām sodītas 168 personas (19,2%). Ja šāds sodāmības koeficients sa glabājās pēc lielās aktīvistu apšaušanas 1941. gada otrajā pusē, jārēķina, ka Latviešu drošības palīgpolicijas arestēto un sodīto skaits bija apmēram 2000 cilvēku gadā, bet 1942.–1944. gadā tas varēja sasniegt 6000 cilvēku.

Latviešu literatūrā nav pat izvirzīts jautājums par arestēto aktīvistu kopskaitu. Pēc Latviešu kartotēkas datiem, no 1940. gada 17. jūnija līdz 1942. gada decembrim “latviešu partizāni” (12 000)

308


arestējuši 7914 “boļševiku”, bet tūlīt nošauto skaits nav reģistrēts. Pēc vēsturnieka A. Urtāna aprēķiniem Bauskas apriņķī arestēja apmēram 20–25 aktīvistus pagastā, bet Ilūkstes apriņķī sākumā dažos pagastos pat līdz 30–40 aktīvistiem. Citos pagastos sākumā ares tēto aktīvistu skaits bijis mazāks. Ja pieņem, ka vidēji arestēja 20 aktīvistus pagastā, tad Latvijas pagastos tika arestēts apmēram 10 000 aktīvistu. Ja rēķina, ka pilsētās dzīvoja 35% iedzīvotāju un arestēto aktīvistu blīvums bija apmēram tāds pats kā pagastos, tad arestēto aktīvistu skaits Latvijā varēja sasniegt ap 13 000–15 000 cilvēku. SS brigādefī rers un policijas ģenerālmajors V. Štālekers ziņoja, ka 1941. gada 15. augustā Latvijas cietumos atrodas aptuveni 7000 cilvēku, 1941. gada novembrī – 9000 politieslodzīto, pāris tūkstošu varēja būt darba nometnēs un tikpat daudz bezmaksas lauka darbos pie saimniekiem. Šie saimnieki nereti bija policisti, kuri paši strādāja “sabiedriskā darbā”. Bet kur jau okupācijas sākumā palika pārējie aktīvisti?

Aktīvistu nošaušana Latvijā tika īstenota nacistu jau iepriekšējos gados izveidotā

sistēma. Operatīvās grupas (Einsatzgruppen) Vācijā sāka darboties jau 1938. gadā Austrijas aneksijas laikā. Tās darbojās arī Vācijas uzbru kuma laikā Polijai. 1940. gada 14. marta runā augstākajai ģeneralitātei H. Himlers teica: “Policijas operatīvajām grupām, izpildot vadoņa norādījumus, okupētajos apgabalos jāveic zināmi tautpolitiski uzdevumi.” Nacionālsociālistiskajai Vācijai bija ne tikai jāuzvar karā, bet arī uzvarētās tautas jāiznīcina rasistiski un politiski, atstājot tikai strādājošo tau tu (Arbeitsvolk). Šo lēmumu apstiprināja 1941. gada 13. martā pieņemtais un 1941. gada maijā publicētais “Likums par karatiesas atcelšanu”, kas atbrīvoja karatiesu no civilistu sodīšanas. Politisko un “rasisko pretinieku” iznīcināšanai nereti izmantoja speciālas šāvēju mobilās vienības, kas bija pakļautas tieši H. Himleram. Ģenerāļa V. Štālekera Operatīvajā grupā “A” bija četras operatīvās komandas.

“Operatīvās grupas,” teikts darbības noteikumos, “ir pilnvarotas savu uzdevumu ietvaros veikt eksekūcijas pret civiliedzīvotājiem uz savu atbildību.” Operatīvajām grupām uzdeva “visu valstij un

309


vāciešiem naidīgo elementu apkarošanu pretinieka zemē esošo vienību aizmugurē”, tā pārvēršot tās par okupācijas varas un politikas izpildorgānu. Operatīvo grupu uzdevums bija cīņa pret boļševismu, boļše vistisko komisāru un komunistiskās inteliģences iznīcināšana.

Ādolfa Hitlera mutiskā pavēle iznīcināt visus, kas varētu apdraudēt drošību, acīm redzot dota 1941. gada jūnija sākumā, gatavojot karagājienu pret PSRS. Daudzkārt citētajā nacistiskās Vācijas sauszemes armijas virspavēlnieka ģenerālfeldmaršala V. Keitela (1882–1945) 1941. gada 6. jūnija direktīvā par apiešanos ar politiskajiem aktīvistiem un komisāriem bija noteikts, ka “cīņā pret boļševismu nav jārēķinās ar iz turēšanos pret ienaidnieku saskaņā ar cilvēcības vai tautu tiesību principiem. [..] Tāpēc par nepieciešamību kļuvušie atmaksas pasākumi jāveic tūlīt un nesaudzīgi…”

“Šī cīņa nav karatiesu uzde vums,” teica H. Himlers, “austrumos nežēlastība ir glābiņš nākotnei.” 1941. gada 22. jūnijā Tilzītē ģenerālis V. Štālekers saņēma trīs pavēles: pavēli par robežu slēgšanu, pavēli par Operatīvās grupas “A” uzdevumiem, kā arī slepenu valsts dokumentu, kas atverams tikai pēc kara sākuma, – pavēli par eksekūcijām. Pēdējā pavēlē bija uz dots organizēt “pašattīrīšanās akcijas”, kur pirmā pakāpe būtu aktīvistu iznīcināšana, ko ar vācu rīkojumu veic vietējie, un otrā pakāpe – ebreju iznīcināšana (sākot ar augustu), ko veic vācieši. “

Operatīvā grupa “A” un tās daļu komandas ieradās Latvijā ar vērmahta pirmajām vienībām. Tās veica lielu “organizatorisku darbu”, bet ar cilvēku mazo skaitu komandas nespēja veikt visus pienākumus. Tāpēc tika izveidota palīgpolicija. Cīņai pret iekšējo ienaidnieku frontes aiz mugurē parasti izmantoja trīs paņēmienus: nošaušanu, atbrīvošanu no cietumiem un “pāraudzināšanu” nometnēs. Augstākais SS un policijas vadītājs Baltijā SS ģenerālis H. Pricmanis 1941. gada 21. augustā ziņoja Vācijas armiju grupējuma “Ziemeļi” aizmu gures karaspēka pavēlniekam ģenerālim J. Brēmeram par palīgpolicijas veidošanu no vietējiem iedzīvotājiem, izpildot 1941. gada 27. jūlija pavēli. Piecās Latvijas pilsētās un apriņķos izveidotas palīgpolicijas vienības 3929 vīru sastāvā. Šī

310


palīgpolicija, kā rakstīts ziņojumā, “līdzdarbojas boļševiku un žīdu tvarstīšanā. [..] Rīgas palīgpolicijas vienības Kārtības policijas vadībā ar labām sekmēm iesaistītas pret boļševikiem un žīdiem. …Tāpat palīgpolicija blakus Drošības policijai tika piesaistīta komunistu un politisko noziedznieku nošaušanā.”

Tātad nacistu organizētajā palīgpolicijā līdz 1941. gada 21. augustam bija iestājusies apmēram trešā daļa partizānu (pašaizsardzībnieki).. 1942. gadā Einsatzkommando-2 tika pārdēvēta par Rīgas drošības policijas un drošības dienestu, bet par tās komandieri kļuva SS majors R. Lange. 1944. gada rudenī Rīgas drošības policijas un drošības dienests tika pārcelts uz Liepāju, ar darbības zonu Liepājas apgabalā, aptverot Liepāju, Aizputes, Kuldīgas, Ventspils, Talsu un Tukuma apriņķi, kopā apmēram 16 000 kvad rātkilometru lielu teritoriju, un ap 338 000 iedzīvotāju.

Kurzeme un ZemgaleIlūkstes apriņķa Dvietes pašaizsardzības komandants Antons

Rinkevičs 1952. gada 18. janvārī čekai liecināja, ka viņu uz Ilūksti izsaucis Ilūkstes apriņķa komandants O. Baltmanis un kopā ar vācu žandarmu uzdevis vainīgos aktīvistus nošaut. 1941. gada jūlijā 15 aktīvākie pašaizsardzībnieki Dvietes pagasta valdē apspriedušies, kurus no 30 aktīvistiem nošaut. Nošaujamo sarakstu ar 18 cilvēkiem sastādījis Staņislavs Maļinovskis, bet re zolūciju “Nošaut” uzlicis un sarakstu parakstījis komandants A. Rinkevičs. 1941. gada 19. jūlijā nošaušanai paredzētos 17 aktīvistus sadalījuši divās grupās – desmit nosūtīja uz 10 kilometru attālo Ilūksti kājām, bet septiņus veda ar kravas automašīnu. Aktīvis tus ieslodzīja Pirmā pasaules kara laikā sagrautās Ilūkstes jezuītu baznīcas pagrabā. A. Rinkevičs ieradies pie Ilūkstes komandanta O. Baltmaņa un ziņojis, ka aktīvisti nošaušanai atvesti. Baltmanis un kāds vācietis pavēlējis viņus nošaut. Sarakstu ar nošaujamo uzvārdiem A. Rinkevičs atdevis pašaizsardzībniekam Staņislavam Gīlim, taču pašaizsardzībnieki nolēmuši arestētos nešaut dienā. Vakarā S. Gīlis aktīvistus pēc saraksta izsaucis no pagraba un kolonnā pa četri nosūtījis nošaušanai uz ebreju kapiem Miesta silā, vienu kilometru no Ilūkstes centra.

311


Aktīvistus šāva parasti vakarā vai naktī, taču reizēm arī dienā. Nošaujamos transportēja uz nošaušanas vietu gan ar automašīnām, gan pavēlēja iet kājām. Nereti rokas tika sasietas uz muguras. Valmierā aktīvisti cits ar citu bija sasaistīti ar virvi. Parasti vietējie pašaizsardzībnieki aktīvistus uz nošaušanas vietu konvojēja un šāva paši. Šāva pie četrus, sešus metrus platiem grāvjiem, turklāt pašiem aktīvistiem dažkārt bija sev jāizrok kaps. Vācu policijas noteikumi paredzēja, ka, rokot bedri, zeme jāmet uz trim pusēm, bet ceturtā jāatstāj brīva nošaujamo nostādīšanai. Šāds rakums un bedres platums bija paredzēts, lai novērstu iespēju pārlēkt pāri bedrei. Bēgšanas mēģinājumi notikuši, taču parasti tie bijuši nesekmīgi. Nošaujamajiem parasti lika izģērbties līdz apakšveļai un novilkt apavus. Nošauto labākās mantas šāvēji sadalīja savā starpā. Pēc Dvietes aktīvistu nošaušanas, kā 1950. gada 17. janvārī liecināja šāvējs Konstantīns Salna (1925), nošaušanas komandieris D. Keiris novilcis un paņēmis nošautā Eduarda Ūbeļa hromādas zābakus. Lielākās eksekūcijās bedri aizbēra konvojnieki, kuri ielenca nošaušanas vietu. Piedalīšanās šāvēju grupā parasti bija brīvprātīga. Šāvēji pirms un pēc eksekūcijas nereti tika pacienāti ar degvīnu. Grupas vadītājs deva pavēli “Uguni!” vai kādu norunātu zīmi. Viņš arī pavēlēja izdarīt papildšāvienus, ja pēc pirmajiem šāvieniem kāds bija palicis dzīvs. Parasti šāva pakausī no vairāku metru attāluma, turklāt šāvēju skaits, sevišķi pagastos, bija tuvu nošaujamo skaitam.

Kā liecina Rīgas karaskolas kursanta Igora Briežkalna un Jelgavas strādnieku gvarda Krišjāņa Žubīša atmiņas, Sarkanajai armijai atkāpjoties, vairāk bijis jācīnās ar partizāniem nekā ar Vācijas karaspēku.

Pašaizsardzības vienības gandrīz visos Latvijas novados bija nodibinātas līdz ar Vācijas armijas ienākšanu, tomēr plašākas aktīvistu nošaušanas akcijas visā Latvijā sākās tikai pēc kādām trim nedēļām. Aktīvistu aresti un nošaušana vispirms sākās Dienvidkurzemē – līdz ar nacistiskās Vācijas armijas pirmo vienību ierašanos.

312


“Tajā pašā dienā pēc vācu armijas ienākšanas,” raksta laika liecinieks A. Ķevlis, “sākās komunistu un ebreju vīriešu un to ģimenes lo cekļu apcietināšana, kas tika ievietoti Tīruļa namā Dzirnavu ielā. [..] No apcietinātajiem komunistiem tika nošauti Saldus pilsētas iedzīvotāji – 84 gadus vecais, slimais Ābele, kurpnieks Lācis, kam kreisajai rokai trūka vairāki pirksti. [..] Jūlija mēneša beigās bez kādas tiesas un izmeklēšanas tiek nošauti 27 politiskie ieslodzītie, tai skaitā arī ārste Ķiķe.” Laika liecinieks A. Melbiksis, kas dzīvoja Kuldīgas apriņķa Cieceres pagasta Kalnasodniekos, raksta: “Plāni klājās, kas nebija latvieši, – žīdiem, čigāniem. Tos visus apšāva, arī daudzus bijušos sarkanos, kas bija palikuši.”

Zvārdes un Sātiņu tirgo tājs Lācis atmiņās raksta: “Un tā, kad vācu armija bija izgājusi cauri Saldus pilsētai, jau 28.–29. jūnijā apcietināja un Saldus–Zvārdes ceļa malā nošāva Zvārdes pagasta partorgu Klaipu. [..] 1941. gada 25. jūlijā pie Klinšu mājām nošāva 11 cilvēkus. Divas dienas vēlāk pie Smiltēnu mājām – sešus.” Taču nošaušanas turpinājušās visu nacistu okupācijas laiku. “1942. gada vasarā nošāva divus cilvēkus, kas slēpās pie Jaunau ces muižas; 1943. gadā – trīs brāļus un viņu draugu – dezertieri, kas slēpās Sirmuļu mežā, astoņus poļu tautības vīriešus un vienu polieti, kuri strādāja kā laukstrādnieki pie vietējā saimnieka.”

Viesītē Ļūdēnu māju apkārtnē, kā liecināts nopratināšanā, nošāva apmēram 170–200 padomju aktīvistu un ebreju. Šaušanu vadījis Kārlis Bitenieks. Bauskā pirmos piecus “komunistus” nošāva, izpildot vācu komandanta kapteiņa Klauzena rīkojumu, jau 1941. gada 2. jūlijā – četras dienas pēc pilsētas ieņemšanas. Sieramui-žā pie nometnes ēkas tika nošauti 179 aktīvisti. Pēc Aleksandra Jansona atmiņām (1988. gada 15. decembrī), Talsu apriņķa Upesgrīvas pagastā nošāva Fredi Jansonu. Tāpat tika arestēts un pazuda bez pēdām pagasta sekretārs Ādolfs Grasis. Kopā caur Sieramuižas nometni izgājis ap 1000 cilvēku. 1981. gada 13. oktobrī bija noskaidroti 48 nošauto vārdi. Starp tiem bija 23 gadus vecais Sīpeles pagasta partorgs lietuvietis Jons Gintauts, bijušais desmithektārnieks. Sieramuižas nometnes aktīvistus šāva arī 1941. gada 14. oktobrī.

313


Kuldīgas apkārtnē aktīvisti tika nošauti Kalnmuižas un Padures mežos, kā arī Kraukļu priedēs. Ventspilī “speciālās tīrīšanas akcijā” no 12. līdz 20. jūlijam nošāva 23 cilvēkus. Mērsradznieks Andrejs Zaks 1988. gada 20. decembrī stāstīja: “Tika nošautas trīs ģimenes, ko uzskatīja par aktīvistiem. Tā bija Skujas ģimene (vīrs un sieva), Kiršteins un Godmanis Kārlis.”

Viesītes apkārtnē pašaizsardzībnieku skaits sasniedza 669 cilvēkus. Pašaizsardzībnieki leitnanta P. Tauriņa (1914), virsleitnanta A. Silenieka, V. Neimaņa, P. Rumbika vadībā “pildīja vairākus priekšniecības speciālus uzdevumus attiecībā uz iztīrīšanu iekšzemē”, “žīdu izraidīšanā” un “saņēma žīdu mantas”. Saukas pagastā pašaizsardzībnieki arestēja apmēram 30 aktīvistu gan uz grupas vadītāja P. Tauriņa, gan pašaizsardzībnieku ierosinājuma, no kuriem četrus nošāva, bet četrus nosūtīja uz Viesīti.

No arestētajiem 20 aktīvistiem desmit Zasas aktīvistus nošāva 1941. gada augustā, no tiem septiņus – Biržu mežā, bet trīs – pašaizsardzības štābā. Krišjānis Lejietis Saukas pagastā bija tautas nama kultūras daļas vadītājs, vietējās Strādnieku gvardes loceklis.

“Kādu dienu pie manis ieradās Lielo un Mazo Pormaļu saimnieki aizsargi Bagātais un Buks, arestēja mani un aizveda uz Sauku ieslodzījumā. Turpat ieslodzīja arī manu brāli – Saukas pagasta Strādnieku gvardes priekšnieku Pēteri Lejieti, padomju aktīvistus Pēteri Silceceri, pagasta sekretāru Aleksandru Ribaku, Kārli Strautiņu, vecāko milici Voldemāru Žagariņu, komjaunieti Palavinski u.c.”

Lielāko daļu aktīvistu nošāva 100 metru aiz Saukas pagastnama. K. Lejieti turēja Jēkabpilī nometnē un aizsūtīja uz Madonu, bet no turienes uz Salaspils nometni. Jēkabpils un tās apkārtnes 67 aktīvistus nošāva 1941. gada 10. septembrī Klovānu silā pie Pelītes upītes.

Sabilē nošāva 12 cilvēku. Aizputes pagastā 1941. gada 24. jūlijā nošauti 39 ebreji un divi latvieši. Arī Aknīstē starp 178 nošautajiem, kā liecina oficiāla izziņa, bijuši kā aktīvisti, tā ebreji. Ilūkstes apriņķa Skrudalienas pagastā arestēja 18 aktīvistu, no kuriem vairākus nošāva.

314


No pagastiem un rajoniem iesūtītie nošauto aktīvistu saraksti, kā arī vietējās preses dati ir tuvu īs tenībai. Tā, pēc Vācu fašistisko noziegumu izmeklēšanas komisijas datiem, Ilūkstes apriņķī 1941. gada vidū nošauti 553 cilvēki, to skaitā 15 no Dvietes pagasta, 31 no Pilskalnes pagasta, no Silenes – 16 “komunisti” Rēzeknes apriņķa policijas pārskatā ziņots, ka apriņķī līdz 1942. gada 20. jūlijam nošauti 248 “komunisti” un 82 “partizāni”, kopā – 330 politapsūdzētie. Sprie žot pēc autora rīcībā esošajiem datiem, Liepājas SD un policija 1941. gada beigās un 1942. gada pirmajā pusē nošāva 107 komunistus.

Liepājas SD un policijas arestētie un nošautie ebreji un aktīvisti (1941. gada 22. septembris – 1942. gada 19. jūlijs)

Gads, datums

Ebreji Komunisti

arestēti nošauti arestēti nošauti

22.09.41. – 61 – Liepājā – –

- 67 – Ventspilī - -

24.09.41. – 37 – Liepājā – –

25.09.41. – 123 – Liepājā 82 –

26.09.41. – 183 – Ventspilī 80 –

29.09.41. – – 8 –

30.09.41. – 21 83 –

03.10.41. – 37 98 – Liepājā 3 – Liepājā

–

04.10.41. – 18 18 2

08.10.41. – 36 27 2

11.10.41. – 67 – 6

12.10.41. – – 4 –

14.10.41. – – 3 –

20.10.41. – – 9 – Liepājā –

28.10.41. – – 2 –

01.11.41. – 123 – Priekulē, Vaiņodē

421 –

315


06.11.41. – 2 – Liepājā – 2

10.11.41. – 30 – 26

15.12.41. 26 270 – Liepājas jūrmalā pie

Šķēdes

– –

16.12.41. – 2746 1 54

17.12.41. – – 178 – Liepājā –

20.01.42. – – 13 – Liepājā –

31.01.42. – – – 15

12.02.42. – – 3 –

21.05.42. – – 19 čigānu –

18.07.42. – – 6 –

19.07.42. – – 12 –

Kopā 26 3821 1070 107

Sevišķi aktīvs cilvēku šaušanā Liepājā un apkārtējos pagastos bijis leitnanta Alberta Galiņa (1899) Liepājas SD policijas apsardzes vads.

Liepājā, Šķēdes kāpās, šai laikā nošāva 2749 ebrejus un 971 komunistu, tātad 3720 cilvēkus.

VidzemēIzrēķināšanās ar Plāņu pagasta izpildkomitejas darbiniekiem bija

sākusies jau 1941. gada 24. jūnijā, kad Knieru mājās nogalināja izpildkomitejas darbinieku komjaunieti Jūliju Kraukli. Lielvārdes ciemā nošāva 18 cilvēku. Starp viņiem bija izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Irbe, tautas nama pārzinis Kokins, pagasta iz pildkomitejas sekretāra vietnieks Leitis, komsorgs Zaķis u.c. Sausnējas pagasta milici J. Ziemani ieslodzīja Madonas koncentrācijas nometnē. Cietumniekus parasti apšāva Smeceres silā. Kā liecināja Valmieras koncentrācijas nometnes uzraugs Jānis Šteinbergs (1920), 40 čigānu pārvešana uz nošaušanas vietu radījusi lielus pārdzīvojumus, jo čigāni jau divus kilometrus pirms tās klieguši.

316


Smiltenietis P. Kaļķis atcerējās: “1941. gada jūlija pirmajās dienās Smiltenes cietumu pārvērta par neap rakstāmu moku vietu. Vairāki simti vīru, sievu un bērnu, kas iekļuva šajā ciešanu vietā, vairs neatgriezās dzīvē. Viņus vispirms izmocīja un tad nošāva bez jebkādas tiesas un izmeklēšanas.”

Pēc Austras Antonovas (1916) un Alberta Sīpola (1927) atmiņām, Pededzes pagastā arestēja tos aktīvistus, kuri nebija aizbēguši uz PSRS. “Ciemā tika nošauti vienpadsmit aktīvisti, vairāki arestēti.” Skultes pagastā nošāva astoņus aktīvistus. Sevišķi enerģiski aktīvistu vajāšanā bijuši lielsaimnieki un deportēto piederīgie. Starp Limbažos nošautajiem minami strādnieki Legzdiņš, Čukurs, Zvaigzne, Mīlbergs, Zariņš, Jirgensons, brāļi Feldmaņi u.c. Vairākus desmitus Plāņu un Trikātas pagastā arestēto aktīvistu nošāva Valkā. Viņu vidū bija Plā ņu pagasta komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs Pēteris Sīmanis, milicijas dar binieks Voldemārs Knābis, Cakars-Sakurs, Luga un Zīrēns. Valcēniešu 14 aktīvistus nošāva smilšainajā Sedas kalnā. Pēc vietējo iedzīvotāju aprēķiniem Cēsu apkārtnē Raiskuma mežā nošauts apmēram 200, pie Niniera ezera – ap 150 (arī ebreji) un pie Raunas pilskalna – 14 cilvēku. Pie Raunas pilskalna nošāva 14 no arestētajiem 30 Raunas pagasta cilvēkiem, kapu lika izrakt pašiem arestētajiem. Šāva divas reizes pa septiņiem cilvēkiem. Dūras pagasta trīs aktīvistus – bijušo MZIP zirgkopi Bogdanovu, skolas pārzini Vīksni un viņa sievu skolotāju Vīksni – vie tējie pašaizsardzībnieki aizsūtīja nošaušanai uz Gulbeni, bet tur viņus atbrīvoja. Atgriežoties no cietuma, viņus vietējā mežā nošāva.

Madonas pilsētā nošāva 124 “komunistus”. Kā raksta aculiecinieks Miervaldis Birze (Bērziņš; 1921–2000), pirmie astoņpadsmit Valmieras pilsoņi bija nošauti Valmieras cietuma pagalmā. “Kapi ap Valmieru auga augumā trīs garus gadus. Ķelderlejā, aiz Valmieras pa gastmājas, Iršu parkā… Visus ir šodien nezinām. Un neuzzināsim. Arī to vienu Kauguru vērī, kurā 1941. gada Ziemsvētku sestdienas vakarā sameta cilvēku divdesmit.”– “Pirmās slepkavības Valmierā izdarīja gan ar vāciešu svētību, bet ar vietējo rokām. Es negribu teikt “ar latviešu rokām”, jo latvieša vārdu allaž gribas turēt tīru.” Rakstnieks turpina: “Torīt uz Ķelderleju no cietuma aizveda

317


135–150. Cik tieši no Valmieras “Kokmuižas viesnīcas”, nezinājām. No cietuma 9. augustā vēl ap 50, augusta beigās laikam 29, vēl 110. [..] No mūsu kameras izveda kaugurieti Līcīti, zēnu, kurš ar saviem sešpadsmit gadiem jūsmas pilns bija darbojies komjaunatnē. Starp citu, 1941. gada 17. novembrī, gatavojoties “valsts svētkiem” astoņpadsmitajā, Valmierā nošāva latviešu zēnu Grīnšteinu, kuram vēl nebija pilni četrpadsmit. Noziegums – rādījis ceļu Strādnieku gvardei, kad tā atkāpās.” Pēc M. Birzes stāstījuma no Valmieras cietuma ieslodzītos dzinuši nošaut uz Ķelderleju, savstarpēji sasaistītus ar striķi, lai nošautie kapa bedrē aizrautu līdzi citus.

Okupācijas laikā minēts, ka Ķelderlejas Gaujas baltajās smiltīs nošauts līdz 3000 valmieriešu, cēsnieku, smilteniešu, valcēniešu. Starp šāvējiem minēti brāļi Runkas un Jēkabsoni, Herberts Teidemanis, Mārtiņš Caka, Edgars Rungulis, Jūlijs Janītis, Hermanis Kinsala u.c. Pret aktīvistu apšaušanām Ziemeļvidzemē uzstājās pat vācu okupācijas augstākie varasvīri.

Valmieras gebītskomisārs Hanzens “Ziņojumā par 1941. gada oktobra mēnesi” rakstīja: “[..] manā apgabalā jau pirmajās dienās pēc vācu karaspēka daļu ienākšanas latviešu pašaizsardzības resp. latviešu policijas locekļi nošāvuši simtiem komunistu. Vācu drošības policija pirmajā apšaušanu laikā turējās samērā nomaļus. Taču tagad [..] likvidēšanas veids man šķiet turpmāk neciešams. [..] Cik man zināms, pēdējā laikā manā apgabalā tikuši likvidēti 30–40 arestētie. Gandrīz visi tie bijuši kādreizējie komunisti. [..] Apšaušanas notikušas, man par tām iepriekš neziņojot. [..] Esmu arī pārliecināts, ka komunistu šaušanas, kas arvien vēl turpinās, uz vienu daļu iedzīvotāju atstās ļoti ne labvēlīgu iespaidu. [..] Tiesības izlemt, vai kāds cilvēks jālikvidē, pēc manām domām, pienāktos tikai gebītskomisāram.”

LatgaleLatgales aktīvistiem bija lielākas iespējas bēgt uz PSRS. Taču

arī šeit vērojama nošaušanas koncentrēšana – galvenokārt Ludzas apkārtnē.

Pēc Boļeslava Maikovska (1909–1997) lietas materiāliem Rēzeknes apriņķa Maka šēnu, Ozolaines, Kaunatas, Dricēnu un Vērzgales

318


pagastā nogalināti 57 antifašisti, kas varētu būt bijuši aktīvisti. Latgalē aktīvistus, kā stāstīja liecinieki B. Maikovska prāvā, nereti nošāva kopā ar ebrejiem. Pēc Benildas Ezeriņas datiem, 1941. gada vasarā nošāva Dricēnu pagasta komsorgu Staņislavu Trošku un komsorga vietnieci Gešku. Pēc A. Zandera datiem, Dagdā nogalināja divus aktīvistus. Arī Aglonā 1941. gada vasarā sākās aktīvistu tīrīšanas – nošāva Jevstafiju Saveļjevu, Broņislavu Selicki, Jāni Ukinu u.c. Aglonā, pēc I. Ancānes datiem, nošāva 22 aktīvistus. 3. Operatīvās komandas vadītājs Jēgers pārskatā par darbību līdz 1941. gada 1. decembrim rakstīja, ka Aglonā 1941. gada 22. augustā nošauti 269 vīrieši, 227 sievietes un 48 bērni.

Ludzas cietumā ieslodzīto nošaušana 1941. gada jūlijā–augustā notika Garbaru mežā. Ludzas ieslodzītos 1941. gada augustā šāva Zvirgzdienes Paguļankas mežā. Līvānu 8–12 aktīvistus pašaizsardzībnieki pārveduši uz Daugavpils cietumu sasietām rokām, bet pa ceļam Grīvas mežā nošāvuši apmēram trīs kilometru attālumā no Līvāniem, Bucenieku ciema rajonā. Šāvuši no septiņu astoņu metru attāluma, liekot aktīvistiem nomesties uz ceļgaliem bedres malā. Cilvēkus nošāva aresta brīdī arī tad, ja nepre tojās, kā arī bēgot. Daugavpils apriņķa Līvānu pagastā arestēja Fiļimonu Bogdanovu no Rudzētu pagasta un Ivanu Bogdanovu, kuram uz muguras uzkāruši Staļina karikatūru un konvojējuši uz Līvāniem, pēc piederīgo sniegtajām ziņām pa ceļam arī nošāvuši. Krāslavas apriņķa Izvaltas pagastā arestēja deviņus aktīvistus, no kuriem četrus nošāva.

Skolotāji, zinātnieki, mākslinieki kļuva par politiskās vajāšanas upuriem. Dvietes pagasta pamatskolas ilggadējo skolotāju Sofiju Skrebeli-Slieci, kaut arī viņa savulaik bija aizsardze un vadīja aizsardžu rokdarbu pulciņu, arestēja un pēc spīdzināšanas nošāva tikai par to, ka viņa vadīja pagasta MOPR pulciņu. Skolotājas nošaušanā piedalījās viņas skolnieki. Dvietes pašaizsardzībnieks Jānis Šurko 1947. gada 15. augustā liecināja: “Iesitu viņai ar dūri pa seju. Situ tāpēc, ka bija ļoti slikta skolotāja, ļoti stingra.” Kā liecināja Dvietes pašaizsardzībnieks Alek sandrs Spēks, arestētā skolotāja S. Skrebele-Sliece savam spīdzinātājam Staņislavam Vuškānam teikusi: “Jūs mani sitat par to, ka es jūs mācīju.”

319


Trapenes sešklasīgās pamatskolas bijušo pārzini Eiženu Vēveri no Valkas cietuma uz nošaušanu Sedas priedēs Pīkas kalniņā veda vairākas reizes kopā ar citiem ieslodzītajiem. Tā viņš pavadīja uz nošaušanu savu skolnieku Ādolfu Brakšu, komjaunieti, vecāko pionieru vadītāju Ilzenes un Dūres pamatskolā.

Kuldīgas ārstu Švangeradzi un sanitāru 1941. gada 25. jūlijā nošāva par to, ka viņi bija izlaiduši no slimnīcas Sarkanās armijas virsnieku, pārģērbtu civildrēbēs. Vilma Spāre atceras: “Vispār vācu laikā tika nošauts diezgan daudz cilvēku.

Garīgi slimo nošaušana Rīgā 1942. gadāVācu Drošības policijai pakļautās cilvēkšāvēju vienības darbojās

profesionāli. Operatīvās grupas “A” operatīvo komandu cilvēku šaušanas tehnika (ieskaitot t.s. reņģu sālīšanas metodi, ko ieviesa SS ģenerālis F. Jekelns) bija daudz efektīvāka par latviešu – šāvēju metodēm. Operatīvās grupas “A” operatīvā komanda ziņoja, ka 1941. gada 30. novembrī 21 vīra liela šāvēju grupa nošāvusi 10 600 ebreju.

Aktīvistus acīmredzot šāva arī operatīvās grupas. Pēc Vācijas Drošības policijas ziņām, Latvijā līdz 1941. gada 30. septembrim bija likvidēts 29 416 komunistu, ebreju un garīgi slimu cilvēku. Pēc Operatīvās grupas “A” atskaitēm, no 1941. gada 16. oktobra līdz 1942. gada janvāra beigām Latvijā nošauts 2914 komunistu un 567 PSRS partizāni – kopā 3481 persona. Tā kā tik daudz PSRS partizānu līdz 1942. gada janvārim Latvijā nebija, tad jādomā, ka SD Operatīvās grupas “A” vai vismaz tās vadībā nošauts 3281 komunists, t.i., apmēram 30% nošauto aktīvistu.

Drošības palīgpolicijas latviešu drošības komanda (lettische Sicherungsabteilung) (V. Arāja komanda), izveidota Latvijas policijā 1941. gada 20. jūlijā, bija pakļauta Vācijas Drošības dienesta Operatīvajai komandai 2. Pēc komandas locekļa Jēkaba Kalniņa (1909) sniegtajiem datiem, V. Arāja komanda sāka šaut cilvēkus 1941. gada 11.–12. jūlijā, katru dienu nošaujot apmēram 10 cilvēku. Arāja komanda 1941. gada jūlijā–oktobrī cilvēkus šāva ne tikai Rīgā, bet divas zilas automašīnas ar 60 cilvēkiem katrā brauca uz Kuldīgu, Krustpili u.c. Vietām šāva 20 cilvēku grupa;

320


vienu cilvēku šāva divi šāvēji, pirmā šāvēju rinda šāva, notupjoties uz ceļgala, bet otrā – stāvot kājās.

Rodas iespaids, ka pašaizsardzībnieki (palīgpolicija) cilvēkus nogalinājuši “brīvā stilā” kā nošaušanai paredzētajās nomaļās vietās, tā konvojējot, īpaši, ja šāvēji bija iereibuši. Turpretī Arāja komandas šāvēji stingrāk pieturējušies pie H. Himlera apstiprinātajiem cilvēku šaušanas noteikumiem. Operatīvās grupas “A” šāvēji visai precīzi ievērojuši minētos cilvēku šaušanas noteikumus. Zinā mas atšķirības vērojamas arī nošaujamo cilvēku izvēlē. Pašaizsardzībnieki (policija), veicot nacistu paredzēto “pašattīrīšanos”, šāvuši visus politiskos aktīvistus neatkarīgi no viņu tautības, kaut arī lielākā daļa upuru bijusi latviešu tautības, ieskaitot aktīvistu sievas – grūtnieces, kas labprātīgi sekojušas kapā saviem vīriem (Marija Muižniece Dvietes pagastā). Arāja komanda ieradusies ar lielāku aktīvistu grupu, jo sevišķi ebreju masu apšaušanā, kad vietējiem policistiem pietrūka spēku. Operatīvās grupas “A” šāvēji šāvuši galvenokārt ebrejus, ko āriešiem uzdeva nacistu instrukcijas, bet retāk aktīvistus, tos atstājot vietējiem.

Ieslodzījuma vietas1941. gada vasaras otrajā pusē pagastos un mazpilsētās vēl

nenošautos mazāk ap sūdzētos aktīvistus, trūkstot izolācijas apstākļiem, nosūtīja uz cietumiem, tā novēršot pārtikas un izmitināšanas grūtības, kas radās, arestētos uzturot un apsargājot pagaidu izolācijas vietās. Taču tas nenozīmē, ka cietumi jau kopš 1941. gada 23. jūnija stāvēja tukši. Aktīvistu ieslodzīšana Valmieras cietumā pastiprinājās 1941. gada jūlija otrajā pusē, kad vairākas automašīnas veda ieslodzītos uz Valmieras cietumu. Sešiem cilvē kiem paredzētā cietuma kamerā nereti ieslodzīja 28–30 cilvēkus, kas bija spiesti gulēt uz grīdas. Šaušana, pēc iedzīvotāju liecībām, notikusi parasti trešdienās un ceturtdienās vēl 1941. gada augustā. Blakus Valmieras cietumam noorganizēja vietējo Valmieras koncentrācijas nometni, bet Valmieras cietumu nosauca par aizstājējcietumu – EG (Ersatzgefängnis). Aktīvistu apcietināšanas laikā 1941. gada jūlijā–augustā Latvijas cietumi bija tā pārpildīti, ka vairākās vietās bija jāierīko papildu cietumi,

321


darba nometnes (Arbeitlager), kā arī papildu ieslodzīšanas vietas pagastos. Tā Valmieras cietumā, kur varēja uzņemt 250 cilvēku, un koncentrācijas nometnē, kur sākumā bija 100 vietu, tika ieslodzīts attiecīgi ap 2000 un 500 cilvēku no visas Ziemeļvidzemes.

Dati par aktīvistu nosūtīšanu no ieslodzīšanas vietas pagastos uz cietumiem sa glabājušies visai fragmentāri. 15. tabulā redzam, ka uz Valmieras nometni 1941. gada jūlija otrajā pusē nosūtīts 91 arestētais aktīvists.

Latviešu pašaizsardzības Valmieras komandanta pārsūtītie arestētie uz Valmieras koncentrācijas nometni no 1941. gada

16. jūlija līdz 21. jūlijam

Valkas pašaizsardzības komandants Kārlis Zīlāns (1905) liecināja: “Pirmajās die nās mēs arestējām līdz 120 cilvēku. Bez tam ļoti daudz arestēto ienāca no Valmieras apriņķa pagastiem. Šeit viņus ieslodzīja cietumā, ko organizēja kapteinis Remess.”

Pārsūtīšanas datums Cilvēku skaits

16.07.41. 3

16.07.41. 16

16.07.41. 4 no Trikātas

17.07.41. 3 no Alojas

18.07.41. 1 no Dikļiem

18.07.41. 2 no Brenguļiem, Jaunvāles

18.07.41. 11 no Mazsalacas

20.07.41. 2

20.07.41. 7

20.07.41. 8

20.07.41. 7

21.07.41. 10

21.07.41. 13

21.07.41. 4

Kopā 91

322


Nav dokumentu, kas apliecinātu pagastos un pilsētās 1941. gada jūlijā–augustā vēl dzīvo aktīvistu pārvešanu uz cietumiem. Taču Vācijas okupācijas varasvīru ziņojumi liecina, ka šāda politieslodzīto koncentrācija notikusi, turklāt lielos apmēros. Pēc V. Štālekera domām, 1941. gada oktobrī Latvija “būtībā ir iztīrīta no aktīviem komunistiem”

Aktīvistu ieslodzīšanas iespējas bija labākas Latvijas pilsētās, kurās bija saglabāju šās agrāko cietumu ēkas, taču arī tajās vietu pietrūka. Ieslodzītos no Cēsu cietuma pārveda uz Valmieras koncentrācijas nometni automašīnās pa 30 cilvēkiem. Nometnē ar ieslodzītajiem ļoti cietsirdīgi apgājās sargs Žukovskis, kurš agrāk bija strādājis par lopu kāvēju. Nošaušanai aktīvistus konvojēja arī no citiem Latvijas cietumiem.

Rendas pagastā, pēc novadpētnieces A. Dakteres ziņām, apcietināja un 1941. gada 7. septembrī aizveda no Kuldīgas cietuma un nošāva bibliotekāru Frici Birkšu-Kloku. Nošāva arī Rendas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Kārli Andersonu, Albertu Brēdiķi, Arturu Dātavu, Elmāru Bāru, Priedulāju mežsargu Matīsu Zihmani. Arestēja un ieslodzīja Kuldīgas cietumā Rendas sešklasīgās skolas pārzini Kārli Sproģi un pionieru vadītāju Hildu Hofmani. K. Sproģi apsūdzēja par referātu lasīšanu pirmajā okupācijas gadā.

Aktīvistu pārvešana uz cietumu dažreiz beidzās ar nošaušanu pa ceļam. Krāslavas pagastā 1941. gada vasarā arestēja septiņus aktīvistus, kurus veda uz Daugavpili, bet pa ceļam pie Muļķu sādžas nošāva. Starp nošautajiem, pēc laika liecinieku ziņām, bijis Vladislavs Caune un Boļeslavs Kampāns. Uz Preiļiem arestētos aktīvistus transportēja sasietus guļus ratos; apmēram 100 aktīvistu no Preiļiem kājām dzina uz Rēzeknes cietumu. Rēzeknes cietums, kura priekšnieks bija Krasovskis, bet virsuzraugs Činkers, kļuva par Rēzeknes apkārtnes aktīvistu ieslodzīšanas vietu. Kaunatas pagasta aktīvisti bija ieslodzīti Rēzeknes cietuma 16. kamerā. Jevgeņijs Brokāns (1920) liecināja, ka 1941. gadā Rēzeknes cietuma kamerās, kas bija pare dzētas pieciem cilvēkiem, parasti tika ieslodzīts 12–15 cilvēku, no kuriem daļa gulēja uz klona grīdas. Pēc Rēzeknes cietuma uzrauga Antona Šķeveļa (1917) liecības, no 1941. gada

323


līdz 1943. gadam no cietuma sešās lielās akcijās izvests nošaušanai aptuveni 2000 cilvēku.

Vācu valodas skolotāju 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā Eiženu Vēveri sasietām rokām aizveda uz Valkas cietumu pie viņa bijušā skolnieka Valkas komandanta kapteiņa Remesa. Valkas komandantam bija pilnīgs komunistu un aktīvistu saraksts.

Rīgas Centrālcietumā ieslodzīja gan Rīgas, gan novadu aktīvistus. Tā pirmā kor pusa 16. kamerā ieslodzīja apmēram 60 no 14 līdz 18 gadu vecus komjauniešus. Vēlāk dzīvus palikušos nosūtīja uz Salaspils koncentrācijas nometni.

Liepājas cietuma priekšnieks (1941. gada augusts – 1944. gada oktobris) Fricis Sīmanis (1905) liecināja: “Pieņemot cietumu, kameras bija pārpildītas; bija slimi, cik daudz, neatceros. [..] Pēc atgriešanās no pratināšanām varēja redzēt, ka ieslodzītie sisti. [..] Bija viens gadījums, ka arestēto tā piekāva, ka mūsu iekškameru ārsts nespēja glābt viņa dvēseli.”

Jelgavas cietumā, pēc cietumsarga A. Butlera ziņām, tika turēts ap 600–700 cilvēku, bet Sieramuižas koncentrācijas nometnē – līdz 300 aktīvistu.

Smiltenes cietuma 7. kamerā bija ieslodzīts Palsmanes skolas direktors O. Eglītis, komjauniete M. Āķe, Smiltenes izpildkomitejas priekšsēdētājs J. Vīgants, Zutis, Egle. K. Zīlāns liecināja, ka Valkā bez arestiem, kas sākās tūlīt pēc vācu ienākšanas, pašaiz-sardzībnieki piedalījās arī cilvēku nošaušanā.

No cietuma arestētos izveda sasietām rokām un nošāva. Valkā nošāva 318 aktīvistu un ebreju. Valkas cietumā bija nāves korpuss, no kura izveda uz nošaušanu.

Pildas pagasta izpildkomitejas sekretāra palīgam Ludzas cietumniekam Mihailam Kodaļecam 1941. gada 15. novembrī no bedres malas Cirmas priedēs izdevās aizbēgt un pēc tam vēlreiz izbēgt. Var domāt, ka tas bija iespējams tāpēc, ka šāvēji bija piedzērušies un neuzmanīgi.

Ludzas cietumā, kur 1941. gada 5. novembrī bija palikuši 165 politieslodzītie, it kā lai novērstu ieslodzīto sacelšanos, 1941. gada 15. novembrī nošāva 100–140 ieslodzīto.

324


Operatīvās grupas “A” komandiera ģenerāļa V. Štālekera pārskats par Latvijas cietumos ieslodzītajiem civiliedzīvotājiem

1941. gada 17. augusts.

Cietums Politieslodzītie Kriminālieslodzītie

Rīgas Centrālcietums

2837 63

Rīgas Termiņcietums

672 24

Daugavpils 181 15

Valmiera 507 21

Jelgava 921 45

Liepāja 404 12

Cēsis 222 14

Ventspils 143 3

Tukums 101 7

Madona 145 1

Jēkabpils 84 8

Alūksne 83 1

Ludza 167 16

Rēzekne 597 13

Kopā 7064 (96,6%) 243 (3,2%)

Ja rēķina, ka 1941. gada 15. oktobrī Latvijā bija 9901 politieslodzītais, tad pēc mēneša – 1941. gada novembrī to skaits bija samazinājies par 3636 (36,7%).

Politiskos arestus Latviešu drošības policija turpināja visu laiku – arī 1942.–1945. gadā. Tikai no 1942. gada 21. decembra līdz 1943. gada 21. janvārim policija bija aizturējusi 359 personas, no kurām 27 (7,5%) tika nošautas.

325


Rīgas Centrālcietumā un Termiņcietumā ieslodzītie 1941. gada septembris–oktobris471

Datums Komunisti (skaits,

procenti)

Ebreji Kriminālnoziedznieki Kopskaits

19.09. 3569 (92,5%) 172 116 3857

27.09. 3462 (91,9%) 195 108 3765

15.10. 3509 (?) ? 87 3596

Cietumos ieslodzītos izdzīvojušos aktīvistus pēc Drošības policijas izmeklētāju noprati nāšanas parasti šķiroja trijās grupās, apzīmējot katru grupu ar īpašu burtu. Pirmā grupa bija iznīcināmie, kuru vārdam pierakstīja lielo burtu Sch[liessen] vai E[xekutieren] – no šaut. Otro grupu apzīmēja ar burtu K[onzentrationslager], un tajā esošie tika nosūtīti uz nometnēm. Trešā grupa saņēma burtu F[rei] un tika atbrīvota bez noteikumiem policijas uzraudzībā vai arī līdz turpmākam izsaukumam. Vācijas Drošības policija un SD savos dokumentos arī meklējamās personas apzīmēja ar burtiem K (Konzentrationslager), E (exekutieren) un F (freilassen). Politieslodzītos cietumos neturēja, bet izmeklētājs un cietuma priekšnieks izlēma, vai nošaut, ievietot nometnē vai atbrīvot. Aktīvistu meklēšana turpinājās līdz pat nacistu okupācijas beigām.

Latviešu drošības policija un SD publicēja “Meklējamo personu sarakstus nr. 1, nr. 2, nr. 3” Rīgā laikā no 1942. gada 1. jūnija līdz 1943. gada 1. septembrim. Šie trīs saraksti katrs bija krietnas brošūras lielumā. Katrā sarakstā minēts aptuveni 4500 cilvēku. Latviešu drošības policijas 1942.–1943. gada sarakstos personu ap zīmēšanai lietoti pieci šifrēti apzīmējumi. Bez tam, Latviešu drošības palīgpolicija un SD gandrīz ik nedēļas izdeva speciālas avīzes (Meldungsblatt), kur meklēšanā vēl izsludināja daudz cilvēku.

Nacistu okupācijai pilnīgi pārņemot varu Latvijā, aktīvistu nošaušana bez tiesas mazinājās. Vācu iestādes rūpīgāk izmeklēja aktīvistu pārkāpumus nekā Latvijas pašaizsardzībnieki. Vācijas

326


Drošības dienesta Operatīvā komanda 2 Moltkes ielā 1 atbrīvoja no Centrālcietuma, Jelgavas cietuma un citām ieslodzījuma vietām arī biju šos miličus un gvardus, 1941. gada 14. jūnija izvešanās piedalījušos, komjauniešus un desmit hektāru zemes īpašniekus, kurus Latviešu drošības dienests uzskatīja par sabiedrisko drošību apdraudošiem un rakstiski lūdza arestēt. Dažkārt Vācijas Drošības die nests atbrīvoja no ieslodzījuma, nereaģējot uz Latviešu drošības dienesta rakstiskām apsūdzībām. Tā Vircavas pagasta drošības dienesta priekšnieks M. Fokrats par Kārli Pureniņu (dz. 1886. g. Taurkalnē) rakstīja vācu Drošības dienestam, ka viņš piedalījies pagasta iedzīvotāju izvešanā. “Pureniņa uzturēšanās pagasta robežās pašreizējos apstākļos apdraud pārējo iedzīvotāju drošību.” Taču K. Pureniņu Vācijas Drošības dienests atbrīvoja.

Latvijas darba audzināšanas nometnes1941. gada maijā Vā cijas SS valsts vadītājs un policijas priekšnieks

H. Himlers uzdeva organizēt jaunas darba audzināšanas nometnes tuvāk ražotnēm. Tajās valsts Drošības policija ievietoja drošības dēļ arestētos soda izciešanai, vienlaikus lai 12 stundas dienā līdz 56 dienām strādātu smagākos darbus. Taču karalaikā arī pēc 56 dienām no darba audzināšanas nometnēm vairāk nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm vai nāvessoda izpildīšanai cietumos nekā atbrīvoja. Abu tipu nometnēs izolēja “vācu tautai kaitīgus elementus, ja viņu domāšanas veida izmaiņas izrādās neiespējamas”. Ieslodzīšanas mērķis bija “pa darīt ieslodzītos nekaitīgus vai izaudzināt par lietojamiem tautas locekļiem”.

Nometnēs ieslodzīto sastāvs bija dažāds, taču visus vienoja viena pazīme – viņi nebija izdarījuši tādu noziegumu, par kuru Drošības policija drīkstētu nošaut.

Jūlijs Straume (1874–1970), mākslinieks restaurators, ar kuru 1949.–1957. gadā strādāju Latvijas Centrālajā vēstures muzejā, stāstīja, ka viņš arestēts 1941. gadā pēc nacistu okupācijas, jo bijis ievēlēts par tautas tiesas piesēdētāju, 1942. gadā no Centrālcietuma nosūtīts uz Salaspils nometni. Viņu – 68 gadus vecu vīru – saukuši par komisāru. Arī mākslinieks Kārlis Bušs (1912–1987) tika ieslodzīts

327


Salaspils nometnē; šeit bija arī daudz desmithektārnieku. Salaspilī saveda aktīvistus no Daugavpils, Rēzeknes, Zilupes, Madonas, Valmieras un citiem Latvijas cietumiem. 1942. gada maijā no apriņ-ķu cietumiem Salaspils nometnē ievietoja vairākus simtus aktīvistu. No Valmiermuižas cietuma uz Salaspili pārvietoja ap 200 ieslodzīto, starp tiem medicīnas studentu, vēlāk pazīstamo latviešu rakstnieku M. Birzi. Par darbošanos Valmieras apriņķa laikrakstā “Liesma” Kārlis Sausnītis (Pēteris Ēteris) nonāca Centrālcietumā, bet vēlāk Salaspils nometnē, no kurienes tika atbrīvots.

Starp arestētajiem Tartu nometnē, Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē nokļuva arī strādnieku gvardi, kurus sagūstīja Igaunijā. Starp viņiem bija Arturs Mucenieks; arī Baltinavā 1914. gadā dzimušais Jānis Logins, bijušais LK(b)P biedrs un LVU studentu aktīvists, no Abrenes cietuma nokļuva Rīgas Centrālcietuma pirmajā korpusā, bet 1942. gada augustā Salaspils nometnē un pēc tam atkal Centrālcietumā. Jāni Loginu nošāva 1943. gadā naktī no 5. uz 6. maiju Biķernieku mežā.

Latvijā nometnes un to filiāles atradās pie Sauriešu akmeņlauztuvēm, pie Vecsaules kūdras purva, pie Brocēnu cementa fabrikas un citās vietās. Aktīvistu nošaušana, kā arī apcietināto izmantošana darba nometnēs skaidri liecina par nacistu politikas precīzi vadītu Drošības dienesta roku. Vecsaules no metne tika ierīkota jau 1941. gada jūlijā kūdras purvā. Pēc Artura Izmaņa (1916) liecības čekai Vecsaules nometnē 1943. gadā bija ap 2000 ieslodzīto. Vecsaulē ieslodzīja Bauskas un Jelgavas aktīvistus un desmithektārniekus, no kuriem daļu pēc izmeklēšanas nošāva. Darbā Vecsaules kūdras purvā izmantoja arī Sieramuižas nometnē ieslodzītos. Nometne bija iekārtota arī Saldū un Brocēnos. Precīzs politieslodzīto skaits pēc mazāko aizstājējcietumu un nometņu atbrīvošanas nav zināms, taču 1943. gada 15. martā lielākajās piecās šā tipa ieslodzījuma vietās vēl atradās 2996 politieslodzītie.

328


Politieslodzīto skaits dažos aizstājējcietumos un nometnēs1943. gada 15. Marts

Pilsētas Ieslodzīto skaits

Rīga 1978

Valmiera 417

Kuldīga 255

Abrene 106

Jelgava 240

Kopā 2996

Izdzīvošanas (bez pienesumiem) un izkalpošanās iespējas aktīvistiem bija mazas, taču bija. Madonas apriņķa Lubejas pagasta kluba vadītāju Oskaru Bērziņu arestēja vietējie aizsargi un vēlāk ievietoja Salaspils nometnē. Viņš prata latviešu, vācu un krievu valodu, un 1943. gadā ar nometnes komandanta Krauzes piekrišanu O. Bērziņš kļuva par nometnes iekšējās aģentūras vadītāju.

Viņa pakļautībā bija 31 cilvēks, bet četrus aģentus viņš savervēja pats. O. Bērziņš kļuva par nometnes kārtības sargu, un viņam bija pakļauts ap 30 policistu, taču karjeras iespējas bija tikai dažiem aktīvistiem. No metnēs aktīvistus, ja vien viņi nebēga un ievēroja nometnes noteikumus, nenogalināja, tomēr visās nometnēs cilvēki gāja bojā gan pārmērīgā darba, gan pārtikas trūkuma, gan slimību un sliktu dzīves apstākļu dēļ.

Nometnes Vācijā1941. gada 7. decembrī, izpildot Hitlera rīkojumu,

ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels (1882–1946) izdeva pavēli, kurā uzdeva okupēto apgabalu aizdomīgos cilvēkus, kuri varētu organizēt pretošanos Vācijas valstij vai karaspēkam, arestēt un iebiedēšanai no sūtīt uz Vāciju darbos. Tā 1942. gadā sākās desmit hektāru zemes īpašnieku, bijušo komjauniešu u.c. personu nosūtīšana uz Vāciju darbos. “Kaut arī V[alsts] k[omisariātā] valda uzskats, ka Ostlandē darbaspēka nepietiek savām vajadzībām,” Ostlandes aizmu gures militārpavēlnieks kavalērijas ģenerālis Brēmers 1942. gada 26. decembrī rakstīja, “tikko ir saņemta gauleitera Zaukela direktīva

329


100 000 darbspējīgus cilvēkus Ostlandē mobilizēt un nekavējoties nosūtīt reiha vajadzībām.” Šo darbaspēka pieprasījumu Vācijā sāka pildīt, izmantojot arī bijušos aktīvistus.

1942. gadā sākās aktīvistu ģimenes locekļu, komjauniešu, pionieru, desmithektār nieku “vākšana” un nosūtīšana uz Vāciju. Kuldīgas apriņķa vecākais telefonogrammā Rendas pagastam 1942. gada maijā uzdeva:

“Lai Latvijas laukstrādniekus iepazīstinātu ar lauksaimniecību Vācijā, no Rendas pagasta aizsūtīšanai uz Vāciju jānozīmē 15 laukstrādnieki. [..] Jānozīmē no jaunajiem darba zemniekiem un jāņem politiski neuzticami elementi, lai viņus pārliecinātu, cik liela starpība ir starp boļševistisko un nacionālsociālis tisko pasaules uzskatu.”

Valmieras politieslodzītais Antons Štrauhs stāstīja: “1940. gadā darbojos bijušajā Sēļu pagasta Zemes ierīcības komitejā. Palīdzēju mērīt un iedalīt zemi.” A. Štrauhs apcietināts un nosūtīts uz Salaspili, bet 1944. gada augustā – uz Neiengammu Vācijā.

Dzelzavas pagastā Jāni Kozulu, bezpartijisko, arestēja, jo viņš bijis pagasta izpildkomitejas rakstvedis un darbojies arodbiedrībā. No Madonas cietuma J. Ko zulu 1942. gada augustā pārsūtīja uz Salaspils nometni, bet vēlāk, 1943. gada decembrī, uz Mauthauzenas koncentrācijas nometni (ieslodzītā nr. 5519). Skolotājs J. Kausinieks no Salaspils koncentrācijas nometnes pārsūtīts uz Būhenvaldes koncentrācijas nomet ni.

Inteliģences vajāšanaLatviešu inteliģence pārdzīvoja tās pašas nacistu izrēķināšanās

formas kā pārējie aktīvisti – nošaušanu, cietumus, nometnes un darba ierobežojumus, kuras – sevišķi radošajai inteliģencei – deva smagāku triecienu nekā citiem aktīvistiem.

1941. gada 23. oktobrī Rīgā nošāva Latvijas Operas un baleta teātra galveno mākslinieku Jāni Aiženu (1899–1941). Profesors Edgars Andersons 1981. gadā rakstīja: “Okupācijas vara nošāva vēstur niekus Jāni Aberbergu-Augškalnu (1978–1941) un Jāni Liekni (1883–1941).” J. Lieknis bija Latvijas vēstures institūta direktors, Latvijas Tautas saeimas deputāts, LPSR Izglītī bas ministrijas Skolu

330


pārvaldes priekšnieks. Nošāva arī skolotāju E. Liekni-Vitenbergu. Nogalināja pazīstamo ārsti plaušu slimībās Lidiju Kirhenšteinu (1902–1943). Cietumu izbaudījis arī operdziedātājs Aleksandrs Viļumanis (1910–1980) un rakstnieks Pāvils Vīlips (1901–1979). Rīgas Centrālcietumā 1941.–1943. gadā bija ieslodzīts jurists Arturs Liede (1905–1981) – LPSR tieslietu tautas komisāra vietnieks, vēlāk LVU profesors.1942. gada 8. aprīlī Ostlandes valsts komisariāta Ārzemju nodaļas vadītājs slepeni ziņoja valsts komisāram H. Lozem, ka Rīgas operas solists bass Eduards Miķelsons (1896–1969) pašreiz atrodoties Vācijā, bet komunistu laikā esot bijis LPSR Augstākās padomes deputāts.

Komponists Jānis Mediņš (1890–1966) savukārt komponējis operu Maskavas festivālam. Arī mākslas vēsturnieks Jānis Zālītis (1884–1943) rakstījis ko munistu laikrakstos.

Cieta arī augstskolu mācībspēki. Pēc Ernesta Bauzes 1972. gadā pierakstītajām atmiņām, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā sākumā bijuši tikai divi, vēlāk seši ko munisti. Taču bijuši arī aktīvisti – Vērdiņš, Jakans, Alfreds Kalniņš (1895), Pauls Gale nieks (1891–1962), profesors Kārlis Krūmiņš (1896–1958), kuri vēlāk arestēti. Vācu okupācijas cietumos ievietoja profesoru Paulu Stradiņu (1896–1958), literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli (1889–1947), ģenerāli Robertu Dambīti (1881–1957).

331


Ja lielākā daļa gara darbinieku aktīvi nepiedalījās boļševiku pasākumos, tad daļa vai nu amata, vai arī pārliecības dēļ piedalījās. Daži radošās inteliģences pārstāvji evakuējās, daži palika Maskavā sakarā ar Latvijas PSR literatūras un mākslas dekādes organizēšanu (Elfrīda Pakule (1912–1991) u.c.

Ja labējai pretošanās kustībai bija – kaut arī nelielas – legālas iespējas darboties un pat censties nacistus izmantot savu mērķu sasniegšanai, tad kreisajai opozīcijai pat nelegālai darbībai, šķiet, šādu iespēju nebija. Katrs okupācijas laikā nošautais bija liels zaudējums mūsu nācijai.

Vajāšanas upuriCilvēku zau dējumu aprēķini ir tikai aptuveni. Pētnieku rīcībā

pašreiz ir vairāki zaudējumu aprēķini. “Tēvija” jau kopš 1941. gada jūlija vidus publicēja rubriku

“Meklēsim pazudušos”. Šajos sarakstos minēts pazudušās personas vārds, uzvārds un adrese. Sarakstu publicēja Latvijas Sarkanais Krusts Rīgā, Skolas ielā 1. Sarakstos atrodamas vismaz četras meklējamo personu grupas. Pirmkārt, tie ir boļševiku okupācijas varas arestētie un aizvestie, kā arī nošautie. Otrkārt, personas, kas strādnieku gvardu sastāvā vai kopā ar tiem devušās uz PSRS. Treškārt, uz PSRS evakuējušās privātpersonas, kuras meklē piederīgie. Ceturtā grupa bija pašaizsardzības (palīgpolicijas) arestētās un varbūt jau ieslodzītās vai pat nošautās personas. Raksturīgi, ka ebreju vārdi un uzvārdi “Tēvijā” nav publicēti, kaut arī tādu starp pazudušajām personām minētajos trijos policijas sa-rakstos bija daudz. Sastādītos sarakstus Latvijas Sarkanais Krusts nosūtīja Sarkanā Krusta Starptautiskajai komitejai uz Ženēvu. Taču acīmredzot tieši šī Latvijas Sarkanā Krusta darbība sadūrās ar Vācijas austrumu politiku. Ar ģenerālkomisāra Rīgā Dr. Oto Drekslera 1941. gada 30. oktobra rīkojumu Latvijas Sarkano Krustu slēdza un pakļāva Tautas palīdzībai.

Vācu okupācijas nodarīto demogrāfisko zaudējumu analītiskā izpēte Baltijas valstīs vislabāk veikta Igaunijā, kur publicēti zudušo personu saraksti. Igaunijā no 1941. gada 1. jūlija līdz 1942. gada jūnijam arestēti 18 892 pilsoņi, no tiem atbrīvoti 7485 (39,6%),

332


5627 (29,8%) nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm un 5634 (29,8%) nošauti. Igaunijā nacisti nogalināja 931 ebreju un 243 čigānus. Igaunijā par simpatizēšanu boļševi kiem, piedalīšanos strādnieku bataljonos nošauti 7000 iedzīvotāju, no kuriem 6000 bija igauņi. Jaunākie igauņu pētījumi uzrāda 7798 vācu laikā nošautos, no tiem 63,5% nošauti 1941. gadā. Ja Igaunijā nošāva ap 6000 igauņu aktīvistu, tad proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvijā nošauto aktīvistu skaits bijis lielāks.

Vācu okupācijas varas rīkojumi pašaizsardzībniekiem veikt “pašattīrīšanos” pagas tos un pilsētās, kā redzējām, tika pildīti atbilstoši Vācijas Drošības policijas instrukcijām “bez pēdām”.. Ne mazāk svarīgs uzdevums bija rast faktiskos pierādījumus, ka atbrīvotie iedzīvotāji paši pēc savas ierosmes ķērušies pie visstingrākiem pasākumiem pret boļševikiem un žīdiem, bez kaut kāda pierādāma norādījuma no vācu iestāžu puses.” – “Ciktāl tas bija iespējams,” 1941. gada 17. augustā ziņojumā priekšniecībai rakstīja V. Štālekers, “kā Kauņā, tā arī Rīgā filmās un foto tika iemūžinātas pirmās spontānās eksekūcijas pret žīdiem un komunistiem, ko veica lietuvieši un latvieši.”.

Taču vēl 1941. gada 12. decembrī Vācijas SS vadītājs H. Himlers slepeni uzdeva visiem augstākajiem SS un policijas vadītājiem personiski rūpēties, lai “valsts ienaidnie kiem” tiktu izpildīts nāvessods, bet par to vēlāk netiktu runāts. Pēc publicētiem datiem, Latvijā nacistu okupācijas vara iznīcināja ap 70 000 ebreju, 18 000 (20%) latviešu un 2000 čigānu, kopā apmēram 90 000 cilvēku. Nav zināms, cik no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kurus izveda uz Vāciju, aizgāja bojā.

1944. gada 28. martā Latvijas vēstnieks Londonā Kārlis Zariņš rakstīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu nodaļas vadītājam K. Vorneram: “Ap 10 000 latviešu [vācu okupācijas] divu gadu laikā nošauts, bet tās nebūt nav beigas.”

Pēc vēsturnieka Marģera Vestermaņa ap rēķiniem nacionālsociālistiskie ekstrēmisti laukos un mazpilsētās izrēķinājās ar viņiem politiski nevēlamiem (12 000–15 000) cilvēkiem.

333


Latvijas civiliedzīvotāju aptuvenie zaudējumi nacistu okupācijas laikā (1941. gada 23. jūnijs – 1945. gada 9. maijs)

Iemesls Cilvēku zaudējumi

skaits %

Nošauti:ebreji 75 000 83,3

aktīvisti 10 000 11,1

čigāni 2 000 2,3

garīgi slimie, izvairījušies no iesaukuma, partizāni u.c.

3 000 3,3

Kopā 90 000Darbs Vācijā:piespiedu darbs 17 000 85

brīvie līgumi 3 000 15

Kopā 20 000Politiskās izsūtīšanas akcijas:jaunsaimnieku akcija 1942. gadā

2 000 15,3

Latgales akcija 1942. gadā 8 000 61,5

“Sommerreise” 1943. gadā 3 000 23,6

Kopā 13 000Pavisam kopā 123 000

Vismaz puse arestēto aktīvistu tika nošauta pagastos vai to tuvumā. Aktīvistu nošaušana bez tiesas sprieduma ir noziegums pret cilvēci, kam nav noilguma.

IzskaņaiNevienam nebija tiesību nošaut bez tiesas – pat bez karatiesas

sprieduma.Aktīvistu vajāšanā izdalāmi četri posmi:1) pirmsieslodzīšana cietumos (1941. gada 23. jūnijs – jūlija otrā

puse);

334


2) aktīvistu beztiesas nošaušana (1941. gada jūlijs – sep tembris);3) aktīvistu ieslodzīšana cietumos un nometnēs; 4) aktīvistu norīkošana par mājlopu dzinējiem, nosūtīšana darbos

Vācijā vai ieslodzīšana Vācijas nometnēs.Raugoties uz 1941. gada aktīvistu vajāšanām no sešdesmit gadu

distances, trūk stot vēstures dokumentiem, mēs pilnībā nevaram novērtēt šos traģiskos notikumus. Tomēr no jurisdikcijas viedokļa lielākajai daļai nošauto aktīvistu nebija piemērojams nāvessods. Nacistu okupācijas vara organizēja “pašattīrīšanos” savas varas nostip rināšanai, “zemes iztīrīšanai” plānotajai kolonizācijai Latvijā. Otrā pasaules kara laikā neviena karojošā puse neievēroja starptautiskos kara vešanas nolīgumus un cilvēktiesības attiecībā uz civiliedzīvotājiem, arī Vācijas okupētās Latvijas pašaizsardzība un policija.

Demogrāfiskās situācijas sagraušanā mēs droši minam boļševiku deportācijas, Vācijas un Krievijas armijās kritušos vīriešus, piespiedu trimdu 1944.–1945. gadā, nācijas iznīcināšanu boļševiku okupācijas gados, taču klusējam par savu dalību šajos noziegumos, bez tiesas nošaujot tūkstošiem aktīvistu.

(Vēsturnieku komisijas raksti, 16. Sēj. Latvijas vēstures institūta apgāds, R.,2005.)

335


reKlāMAS PAUze PirMS PārdOMāM

Ir iznākušas šādas šajā krājumā publicēto autoru grāmatas:

Arnolds Cīrulis „Es esmu dzīvojis” 1. daļa „Kavalieru gads” (2004.) 2. daļa „Važas” (2011.)

Arvīds Skude „Pa atmiņu un mežu takām” (2011.)

Andrejs Bužs „Testamentā … Modus Vivendi” (2010.)

Arvīds Celmiņš „Pa kuru laiku…” (2004.)

Interesēties izdevniecībā „Drukātava”, kas savukārt sazināsies ar literāro redaktori par grāmatu pieejamību.

Izdevniecība SIA “Drukātava”, Reģ. Nr. LV 40003744728Liliju iela 95/1, Mārupe, LV - 2167tālr. 67286632, fakss 6728663e-mail: [email protected]

Iespiests SIA “Drukātava”, digitālā druka

Documents

ŠOKS (šucmaņu orģijas kara sākumā)socparty.lv/documents/books/soks.pdf · 2013-05-06 · Nē, par tādu iespējamību pat domāt negribējās. Apziņa it kā meklēja gaišus,