PIEKTDIEN, 2016. GADA 29. JANVĀRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Darbs Prezidenta kancelejā ir interesantsAiga Naudiņa

Kopš Raimonda Vējoņa ievē-lēšanas Valsts prezidenta ama-tā, Prezidenta kancelejas Preses dienesta vadītāja pienākumus pilda Oskars Volfs. Viņš bērnības un skolas gadus pavadījis Talsu pusē, kur joprojām dzīvo viņa ģimene. Mūsu sarunā jaunais vī-rietis labprāt dalījās stāstā, kas līdz šim sasniegts un paveikts.

— Prezidenta kancelejā strādā de-vīto gadu. Kā līdz šim darbam nonāci?

— Ceļš līdz Prezidenta kancelejai nebija sarežģīts, arī viegls ne. Latvi-jas Universitātē pabeidzu bakalaura studijas politikas zinātnē. Mazu brīdi pastrādāju par vecāko referentu Pil-sonības un migrācijas lietu pārvaldē. Pēc tam darba gaitas uzsāku Valsts prezidenta kancelejā. Tolaik bija akū-ta nepieciešamība pēc darbiniekiem, jo beidzās Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laiks un cilvēki, kuri strādāja ar prezidenti kopā astoņus gadus, vēlējās pārmaiņas. Viņi aizgā-ja, tādēļ meklēja jaunu komandu. Šis ir trešais Valsts prezidents, ar kuru kopā strādāju. Kad Raimondu Vējoni ievēlēja Valsts prezidenta amatā, man uzticēja vadīt Prezidenta kancelejas Preses dienestu. Tie ir jauni pienāku-mi un izaicinājumi.

— Latvijas Universitātē apguvi po-litikas zinātni. Tā nav komunikācijas zinātne. Vai sākums nebija sarežģīts?

— Sākums bija izaicinājumiem pilns, kamēr aptver jomu, kurā strā-dā. Kad darbības lauks un tajā radītās iespējas skaidras, ir daudz vieglāk. Visi trīs prezidenti ir fantastiski cil-vēki. Sadarbībā bijuši atvērti, gatavi uzklausīt, analizēt, lai pieņemtu lē-mumu. Protams, katram no viņiem atšķiras darbības stils.

— Ko ikdienā nozīmē pildīt Pre-ses dienesta vadītāja pienākumus?

— Jau iepriekš strādājot ar šiem jau-tājumiem, esmu novērojis, ka dažkārt rodas neskaidrība starp to, ko cilvēki, arī žurnālisti, sagaida no prezidenta un kādas ir viņa reālās tiesības un ie-spējas. Tai pašā laikā daudzas Valsts prezidenta paveiktās būtiskās lietas un darbi paliek nepamanīti. Tādēļ ir jābūt kādam vidutājam starp valsts augstā-ko amatpersonu un sabiedrības pār-stāvjiem, kas strādā ar komunikācijas jautājumiem un veido atgriezenisko saiti. Ir daudz praktisku lietu, piemē-ram, interneta vietnes www.president.lv uzturēšana, jādomā, kā to padarīt lietotājiem draudzīgāku. Tāpat ievie-tojam informāciju sociālajos tīklos, jo pašreizējais prezidents izteicis vēlmi arī šādi uzrunāt Latvijas iedzīvotājus. Pre-zidents ir viena no tām amatpersonām, kura tikšanās reizēs ar dažādiem cilvē-kiem, lai gan tās ir publiskas, žurnālis-tu nav klāt. Tad Preses dienests ir kā starpnieks, kas informē sabiedrību, ko prezidents runājis vai nolēmis. Tā tas ir bijis vienmēr. Mērķis šādai procedūrai ir pavisam vienkāršs — lai saruna nebū-tu publiska izrādīšanās. Atļaujot žurnā-listu klātbūtni, var rasties situācija, ka cilvēks prezidentam neko nepasaka un arī žurnālistam pēc tam nav ko pavēstīt.

Preses dienesta pārstāvji pavada valsts augstāko amatpersonu dažādos pasākumos. Vienmēr ir kāds, kas vē-las viņam kaut ko pajautāt. Palīdzīgu roku un ieteikumus sniedzam arī runu sagatavošanā. Ņemot vērā tos pasā-kumus, kuros viņš piedalās, ir nepie-ciešams rūpīgi sagatavoties. Kopumā Valsts prezidenta kancelejā strādā-jam, lai prezidents būtu zinošs par at-tiecīgo lietu un viņam būtu, ko vēstīt par attiecīgo jautājumu. Tas ir ilgs sa-gatavošanās process. Tāpat neizpaliek komunikācija ar žurnālistiem un atbil-žu sniegšana citiem interesentiem.

Man pašam interesanti šķiet dažā-di jauni projekti, piemēram, darboša-nās ar digitālām lietām. Es ļoti gaidu,

Viens no jaunā vīrieša va-ļaspriekiem joprojām ir bad-mintons.

Darbā kopā ar prezidentu Raimondu Vējoni.

Oskars bērnībā Vaska figūru muzejā pie Kār-ļa Ulmaņa. Personiskā arhīva foto

Oskars nodibinājis uzņēmu-mu «Volfwood accessories», kurā no otrreiz izmantojamām lietām un no citiem dabā pie-ejamiem materiāliem viņš ga-tavo dažāda veida rotas. Pie-mēram, šīs attēlā redzamās aproču pogas darinātas no veco pulksteņu mehānismiem.

Kad Raimondu Vējoni ievēlēja Valsts prezi-denta amatā, Oskars Volfs sāka vadīt Valsts prezidenta kancelejas Preses dienestu.

kad atgriezīsimies Rīgas pilī. Mēģi-nām izdomāt veidus, kā pils pieejamī-bu, kas ikdienā interesentiem ir slēgta prezidenta darba kārtības pasākumu dēļ, samērot ar pietiekami lielo sa-biedrības interesi šo ēku aplūkot. Ir daži varianti, kā to paveikt, izmanto-jot jaunāko tehnoloģiju iespējas.

— Deviņi gadi Prezidenta kance-lejā ir pietiekami ilgs laiks. Vai pie-tiek jaunu izaicinājumu?

— Pēdējo pusgadu strādāju par Preses dienesta vadītāju. Ir jauni iz-aicinājumi, pienākumi un lielāka at-bildība. Šobrīd tas šķiet interesanti un aizraujoši. Lai gan darba specifika ar iepriekšējiem darba pienākumiem ir līdzīga, tomēr daru mazliet citas lietas. Man bijusi iespēja augt šīs in-stitūcijas iekšienē. Tā bija laba skola. Bieži vien institūcijās ar to klibo, ka darbinieki, neredzot savu nākotnes izaugsmi, pamet institūciju un pāriet strādāt uz citu jau augstākā amatā, kur šo cilvēku novērtē.

Paralēli darbam esmu uzsācis uz-ņēmējdarbību. Tas ir izaicinājums — redzēt, kā tā attīstās un kādas iespējas tajā strādāt un kaut ko arī nopelnīt. Uzņēmumā no koka un dažādiem otrreiz izmantojamiem materiāliem darinu rotaslietas. Piemēram, apro-ču pogas, auskarus, matu sprādzes… Rotas galvenokārt tirgojam rokdarbu suvenīru veikalos Rīgā, dažādos tirdzi-ņos. Tās nopērkamas arī vienā veikalā Talsos. Sākumā domāju, ka mazpilsētā šādas specifiskas lietas var arī nepirkt. Kopš rudens produkcija ir veikalā, arī interese ir. Cenšos izdomāt arī jaunus materiālus, no kā tās gatavot. Šķiet, ka visus vecos pulksteņa mehānismus esmu no Latvijas meistariem jau atpir-cis, tagad tos iegādājos no Ukrainas.

Braukājot ar prezidentu dažādās vi-zītēs, redzu, cik milzīga ir starpība starp uzņēmēja cenu un to, par ko pircējam prece vai pakalpojums jānopērk. Re-dzēti inovatīvi produkti, bet pēc tam par tiem nedzirdam. Uzņēmējam, lai saražotu produktu vai pakalpojumu, tas izmaksā konkrētu summu. Vēl ir pār-devēja alga, dažādi nodokļi, telpu īre… Beigās produkta vai pakalpojuma cena ir tik augsta, ka pircējs vairs nav gatavs pirkt. Kad ieeju veikalā Rīgā un redzu, cik manis gatavotās rotas maksā, ilgi domāju, vai par tādu cenu es tās pirktu. Tāpēc ir būtiski samērot reālās izmaksas un to peļņu, kuru vēlas saņemt starp-nieks vai veikals, kas produktu pārdod.

Uzņēmējdarbībā darbojos pāris

gadu, joprojām ir mēģinājumu un kļūdu laiks. Aiz-vadītie Ziemas-svētki bija zināma mācība, ka pirms svētkiem jāsaga-tavo pietiekams krājums, jo piepra-sījums pēc rotām bija liels un visiem interesentiem pat nepietika. Pirms Zie-massvētkiem bija tāda izjūta, ka atnāc no darba mājās un sākas otrais darbs. Slīpēju, pulēju, līmēju un darinu.

— Tavs ikdienas darbs ir saistīts ar informācijas sniegšanu arī medi-jiem. Kāda ir mediju vide Latvijā?

— Ļoti dažāda. Runājot par reģio-nālajiem laikrakstiem, to aktivitāte ir daudz mazāka nekā nacionālā līmeņa medijiem. Tas no mums uzreiz prasa sagatavot pēc iespējas precīzāku in-formāciju, ko viņiem sniegt. Salīdzinot latviešu un krievu presi, krievu valodā iznākošajā presē ir žurnālisti, kas ir ļoti informēti par notiekošo politikā. Jo skaidrāk no mūsu puses būs uzraks-tīta un izklāstīta informācija, jo labāks, precīzāks būs atspoguļojums arī presē.

Cilvēki arvien vairāk meklē infor-māciju par velti. Mūsdienās informāci-ja ir samērā mērķēta: politika, sports, izklaide… Esam slinki, lai izlasītu visu milzīgo informācijas bagātību, kas pie-ejama. Tiekoties ar dažādu reģionālo laikrakstu pārstāvjiem, ir secinājums, ka tos cilvēki, neraugoties uz drukātās preses tirāžas kopējo samazinājumu, tomēr pērk. Reģionālais medijs nereti ir vienīgais veids, kā cilvēki var uzzināt, kas notiek viņam apkārt. Taču noteikti ir jādomā par veidiem, kā padarīt to interesantāku lasītājiem. Nesen lasīju kādu interviju ar lietuviešu fotogrāfu. Spilgtākais, kas palicis prātā, — nacio-nālpatriotisms sākas ar lokālpatriotis-mu. Tev ir jāzina, kas notiek tavā cie-mā vai apkārtnē, kādi izcilnieki bijuši tavas apdzīvotās vietas radītāji. Ceļot savus tuvākos godā, cienīsi arī tos, kas diženi valstī. Ikvienam no mums ir svarīgi, no kurienes nākam, kas bijuši pirmie skolotāji un padoma devēji. Tas ietekmē, kāds cilvēks izveidojas, cik tuva viņam ir valsts.

— Pašam nav bijusi doma iz-braukt no valsts, padzīvot un paska-tīties, kā dzīve norit citviet?

— Es gadu studēju Vācijā. Ikreiz, kad uzsnieg sniegs un paliek auk-stāks, ir vēlme kaut kur aizbraukt un

dzīvot siltumā. Tomēr tās ir mirkļa izjūtas. Esmu pārliecināts, ka Latvija ir viena no labākajām vietām pasaulē, kur dzīvot un sasniegt lielus mērķus.

— Skolas gadus pavadīji Talsos. Kas spilgts palicis atmiņā no šī laika?

— Mācības uzsāku Talsu pamat-skolā, pabeidzu Talsu Valsts ģimnāziju. Mana iekšējā pārliecība joprojām ir: kā cilvēku, neskaitot, protams, ģimeni un īpaši vecvecākus, vairāk mani veidoja pamatskolā. Piemēram, mana klases audzinātāja Līvija Riekstiņa, kura pa-sniedza matemātiku, iemācīja kārtības izjūtu — ka lietas jādara secīgi, pareizi, lai sasniegtu rezultātu. Paralēli mani veidoja arī vācu valodas skolotāja Ilga Meņge. Vācu valodu sāku mācīties no trešās klases. I. Meņģe spēja aizraut tā, ka arī man, kuram valoda padevās, stundās bija interesanti.

Vēlāk daudz ar zināšanām palīdzēja angļu valodas skolotāja Lūcija Zepa, pie kuras valodu apguvu privātstundās. Pie viņas trīs gados iemācījos angļu valodu. 12. klasē pat piedalījos valsts angļu valodas olimpiādē. Tas bija arī grūts un nogurdinošs darbs — stundas beidzas, citi iet mājās, bet man vēl pri-vātstundas. Bija mērķis angļu valodu iemācīties un to paveicu. Vidusskola bija tas laiks, kad parādījās datori. Bū-dams jaunietis, toreiz sapratu, ka tajā pieejamās opcijas ir angliski. Iepriekš teiktajam, ka angļu valoda būs nākot-nes valoda, nepievērsu uzmanību.

Šobrīd domāju, ka skolas laikā vai-rāk vajadzēja apgūt arī krievu valodu. Jaunajiem ieteiktu valodas mācīties, jo tā ir nenovērtējama priekšrocība. Angļu un krievu valodas zināšanas praktiskā līmenī ir minimums, kas ne-pieciešams. Ar šo valodu zināšanām uz citu fona nevar izcelties, bet bez tām vispār neko izdarīt nevar, neskai-tot specifiskas jomas, kur šo valodu zināšanu nevajag. Iespējams, tagad jaunajiem būtu jāmācās ķīniešu valo-da, ko uzskata par nākotnes valodu. Sevišķi, ja ir vēlme nākotnē darboties ar Ķīnas tirgu, valodas zināšanām un

kultūras izpratnei par šo valsti ir jābūt.— Cik bieži iznāk būt Talsos? Vai

pilsēta kopš taviem skolas laikiem ir mainījusies?

— Tā kā sieva ir no Kuldīgas, bie-ži iznāk būt gan Talsos, gan Kuldīgas pusē. Pie omītes Dižstendē cenšamies pa vasaru braukt biežāk, arī ziemā reizi mēnesī ciemojamies. Kad esmu Talsu pusē, ar ģimeni vairāk dzīvojam pa laukiem — izbaudām mieru un klusumu. Nenoliegšu, ka pilsēta pē-dējo gadu laikā ir izmainījusies. Šķiet, ka Talsos cilvēku ir palicis mazāk. To pulcēšanās notiek tirdzniecības vie-tās. Atceros, ka agrāk lielākā rosība notika Lielajā ielā, bet tagad tā nav.

— Rīgā esi iedzīvojies, ir labs darbs? Mazpilsētā, piemēram, Talsos redzi savu nākotni?

— Viss ir atkarīgs no darba. Esmu pārliecināts, ka arī mazpilsētā varētu darīt daudz interesantu lietu. Man ļoti patīk Kuldīga un tas, kas līdz šim pil-sētas atpazīstamības un tūrisma attīs-tības jomā ir izdarīts. Es redzu, ka tur vēl varētu darīt daudz labu lietu. Kad pabraukā pa pasauli un redzi, kā citas pilsētas sevi pārdod, lai gan tur nav ko redzēt, nākas atzīt, ka mūsu mazpil-sētām vēl ir, kur tiekties. Manuprāt, spilgtākais piemērs tam ir Grieķija, kur katra mazā pilsētiņa, neizceļoties no pārējām, spēj tūristā iedvest apziņu, ka tur ir jāaizbrauc. Latvijā daudzās mazpilsētās ir problēma tūristus no-turēt kaut vai vienu nakti. Cilvēks ie-brauc no rīta, apskatās, paēd pusdienas un aizbrauc. Ne velti radušies termini — «Slow food», «Best Enjoyed slowly» — ar aicinājumu baudīt nesteidzoties.

Nesaku, ka Rīga kā vieta, kur dzīvot, man ļoti patīk. Lielās pilsē-tas rada stresu. Latvijā pozitīvais, ka kontrasts (lielpilsēta un mazpilsēta) ir tuvu pieejams. Pabrauc pāris des-mit kilometru, un ir miers. Pašlaik būtiskas pārmaiņas dzīvē neplānoju, bet nekad nesaki — nekad!