PIEKTDIEN, 2015. GADA 15. MAIJĀ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Pretrunu cilvēks Uldis, kurš izaicina sevi, bet citiem nesaka: «Tieciet paši galā!»

Elīna Lāce

Tikai pēc tam, kad Talsu nova-da izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Katlaps jau piekritis inter-vijai un esam satikušies, sarunā uzzinu, ka divas dienas pēc šī raksta publicēšanas Uldim apri-tēs 40 gadi. Viņš daudz joko, ne-izmainot sejas izteiksmi un balss tembru, tāpēc atliek vien cerēt, ka šajā kompaktajā dzīvesstāstā kādu joku nebūšu uztvērusi kā nopietnu faktu! «Nedēļas viesis — tas ir nedēļas galvenais cil-vēks,» Uldis smejoties konstatē jau pašā sākumā, bet sarunas beigās nonāk pie līdzīgas atziņas. Un ne bez iemesla!

Uldis ir talsenieks, turklāt allaž dzīvojis gandrīz vienā un tajā pašā Darba un Dundagas ielas kvartālā. Ja neskaita iespēju vasaras brīvlaikos būt pie vecmāmiņas Laidzes pagas-tā, bērnība pavadīta daudzdzīvokļu namu pagalmos. Par šo laiku paliku-šas labas atmiņas, kas saistās ar spor-tiskām aktivitātēm vienaudžu vidū. «Līdz vēlai naktij pa āru, bet — ne klaiņojot apkārt,» viņš vērtē.

Uldim ir divas māsas — Ilze un Ilva, bet no vecākiem, liekas, mantota matemātiķa domāšana, jo mamma un tētis strādājuši ekonomikas jomā.

Viņa pirmo skolu man ir atļauts minēt vienu reizi. Uzminu arī — tā ir tagadējā Talsu pamatskola. Ne acu nesamirkšķinot, sarunu biedrs ap-galvo, ka bijis ļoti gudrs skolēns, tā-pēc no septītās klases uzreiz pārcelts devītajā. Ne vien viņš, bet arī pārējie klasesbiedri un pat paralēlklase! Pro-tams, runa ir par laiku, kad no astoņu klašu pamatskolas izglītības pārgāja uz deviņām klasēm.

«Skolā biju pelēkā masa. Matemā-tika gan man padevās ļoti viegli. Pat pārāk viegli, tāpēc šad un tad esmu sasprindzis par maz. Tagad domāju — kāpēc man dažreiz uz liecības bija četrinieks, ja mierīgi varēju dabūt piecinieku? Tomēr klasē matemātikā biju pirmajā trijniekā,» atklāj Uldis.

Runājot par savām skolas gaitām, viņš rūpīgi meklē vārdus, lai, kā pats saka, nevienam, izlasot kritiskus vār-dus, sirds nesaraujas vai neiesāpas. Bet tieši izglītības jomā redzamas tās interesantās pretrunas, kas Uldim raksturīgas. Tā pēc pamatskolas beig-šanas viņam, teicamam matemātiķim, bijis bruģēts ceļš uz toreizējo Talsu 1. vidusskolu, un daudzi pieņēmuši, ka viņš pa šo ceļu ies. Bet Uldis tieši tāpēc lūkojis pēc citām iespējām — apsvēris domu mācīties biškopību vai apgūt automehāniķa arodu, līdz avīzē pamanījis sludinājumu, ka Valdemār-pils vidusskolā atver klasi ar darbmā-cības novirzienu. «Pamatskolā man darbmācība bija viens no tiem priekš-metiem, kas nepatika. Ļoti nepatika! Tāpat kā zīmēšana. Bet darbmācības klasē — sešas darbmācības nedēļā, divas zīmēšanas… Tomēr es visu laiku esmu tāds pretrunu cilvēks. Bieži vien sev jautāju, kāpēc jālien tur, kur īsti negribu. Laikam gribas kaut ko pierā-dīt. Sev! Jo citi jau nezina, ka man tas nepatīk,» aizdomājas Uldis.

Tolaik skolēni eksāmenus kārto-juši nevis, beidzot pamatskolu, bet gan, stājoties vidusskolā vai tehniku-mā. «Iestājeksāmens matemātikā bija jāpilda četras stundas. Uzdevumus diktēja televizorā. Bija melnraksts un tīrraksts. Es uzdevumus izrēķinā-ju, melnrakstu pagriezu kājām gaisā, priekšā sēdošais pār plecu izrēķinātos uzdevumus norakstīja, bet es tīrraks-tā rēķināju visu no jauna, tikai salīdzi-nāju, vai rezultāts sanāk tas pats. Un pabeidzu divās stundās. Dabūju mak-simālo punktu skaitu,» atceras Uldis.

Uldis dažu mēnešu vecumā.Kopā ar sievu Lieni pēc dēliņa Miķeļa kristī-

bām. Albuma foto

Bērnudārza izlaiduma dienā.

Maģistrantūras izlaidumā ar mammu, tēti, māsām un topošo sievu.

«Ja vajag kaut ko darīt, eju un daru. Ja ir problēma un esmu turpat, tad man ir jāpalīdz,» par sevi saka Uldis Katlaps.

Daiņa Kārkluvalka foto

Valdemārpils vidusskolāviņa klases audzinātājs bija Igurds Baņķis. «Viena lieta ir, kas tev pa-tīk, bet cita — kas izdodas perfekti. Tomēr to, kas normālam cilvēkam jāprot, kopš tā laika protu izdarīt. Varbūt jutu, ka man no pamatskolas šajā ziņā ir tukšums, tāpēc vidusskolā to piepildīju?» min Uldis.

Pēc vidusskolas sekoja nākamās pretrunas, izvēloties studiju novirzie-nu. Veiksmīgi iestājies gan mežiniekos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, gan bez pārbaudījumiem uzņemts darb-mācības skolotāju nodaļā, viņš izvēlējās mācīties Latvijas Universitātes Peda-goģijas fakultātē par darbmācības, ra-sēšanas un kultūras vēstures skolotāju. «Vēsture un kultūras vēsture man nekad nav patikusi. Rasēšana arī ļoti nepatika. Mācoties Valdemārpils vidusskolā, lielā māsa rasēja manā vietā — pat nezinu, vai kādu darbu mājās pats uzrasēju! Bet augstskolā rasēšanas pasniedzēja iemā-cīja precizitāti, jo jau no 1. kursa bija jārasē ar tušu, nevis ar zīmuli. Sākumā domāju, ka nu ir beigas — nedēļas noga-lē aizbraucu mājās un to vien darīju kā rasēju! Bet 2. vai 3. kursā man rasēšana bija iepatikusies,» atceras Uldis.

Pēc studiju otrā gada viņš papildus sāka apgūt arī informātikas skolotā-ja specialitāti — un šo kvalifikāciju saņēma vienlaikus ar maģistra grāda iegūšanu skolu vadībā, radis iespēju izmācīties arī par ekonomistu un grā-matvedi. «1999. gadā man visi trīs papī-ri bija uz rokas. Kāpēc vēl ekonomiku vajadzēja? Varbūt tāpēc, ka tā mate-mātika visu laiku ir spiedusi sirdi… Ik pa laikam uznāk pārdomas — varbūt tomēr vajadzēja iet uz 1. vidusskolu, pēc tam — uz fizmatiem vai ekonomis-tiem… Ej nu sazini, kas es tagad būtu! Bet varbūt nebūtu nekas! Stumtu rati-ņus pa ielu… Vēl tagad reizēm domā-ju, ka varbūt vajadzētu to matemātikas skolotāja kvalifikāciju piegrābt klāt, lai varu mācīt matemātiku, tomēr peda-goģija mani saista mazāk par izglītības jomu kopumā,» Uldis neslēpj.Ja, iegūstot bakalaura grādu,viņš par 75 procentiem bija pārlieci-nāts, ka varētu strādāt skolā, tad maģis-trantūras studiju noslēgumā — par 95 procentiem bija drošs, ka skolā nestrā-dās. Tomēr 24 gadu vecumā, pāris die-nu pirms maģistra diploma saņemšanas Uldis kļuva par direktora pienākumu

izpildītāju Lai-dzes pamatskolā. «Rakstot maģistra darbu, kopā ar Talsu rajona skolu direktoriem biju pieredzes apmai-ņas braucienā, pa ceļam viņus anke-tēju. Talsu novada izglītības pārvaldes vadītājs tolaik bija Gundars Sebris, kurš Valdemārpils vidusskolā man bija fizikas skolotājs, bet agrākais šīs sko-las direktors Ojārs Štāls nu bija kļuvis par izglītības inspekcijas Kurzemes re-ģiona inspektoru. Viņi mani uzrunāja, vai negribu tomēr pamēģināt strādāt skolā, izmantojot iespēju, ka Laidzes pamatskolas direktore dodas dekrēta atvaļinājumā. Kad viņa atgriezīsies, būšu brīvs! Ja man nepatiks, riebsies vai nesanāks, neviens pat nezinās! Un tā es paliku izglītībā,» stāsta Uldis. Lai-dzes pamatskolā strādājot, viņš izgāja arī izglītības iestāžu vadītāju atestāciju, iegūstot augstāko kategoriju.

Kad skolas direktore atgriezās dar-bā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, Uldis uz pusslodzi strādāja par direk-tora vietnieku audzināšanas jomā Lai-dzes tehnikumā, par direktora vietnie-ku informātikas jomā Talsu ģimnāzijā un par informātikas skolotāju Talsu 2. vidusskolā, pie tam — šos amatus ne-pildot secīgi, bet gan visus reizē.Un tad sludinājums vēstījis,ka Dundagas vidusskolai vajadzīgs di-rektors. Pārvarējis sākotnējās šaubas pietiekami lielā attāluma dēļ, Uldis tomēr nolēmis piedalīties konkursā. Galu galā par Dundagas vidusskolas direktoru viņš nostrādāja septiņus ga-dus, šajā laikā pagūdams kļūt arī par vietējo deputātu un pat par Dunda-gas pagasta priekšsēdētāja vietnieku. Ja agrāko Talsu rajonu nebūtu sada-lījusi administratīvi teritoriālā refor-ma, iespējams, viņš joprojām strādātu tur, tomēr Talsu un Dundagas novada atdalīšanās mudinājusi lūkoties pēc jauna izaicinājuma. «Kad tika izvei-doti novadi, es, lai arī iepriekš biju stingri teicis, ka savā vecajā skolā ne-kad nestrādāšu, sāku domāt — kāpēc man ieguldīt sevi citā novadā, ja varu savai skolai ko labu dot vai arī… to nogremdēt,» smejas Uldis. Tā viņš 2009. gadā atgriezās Talsos, lai pie-cus gadus pavadītu Talsu pamatsko-

las direktora amatā. «Tur ir skolotāji, kuri par savu skolu deg, kuriem acīs ir dzirkstelīte, un tas ir tieši tas, kas va-jadzīgs. Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā, jāsaka tā, varētu iet arī karā. Visās skolās jau ir cilvēki, uz kuriem var īpaši paļauties,» novērtē Uldis.

Kopš pagājušā gada 1. septembra viņš ir Talsu novada izglītības pārval-des vadītājs un šo amatu joprojām saredz kā izaicinājumu, vienlaikus ap-liecinot, ka darbs izglītības pārvaldē esot ļoti tuvs tam, ko Uldis saredz kā savējo. Pat tādā mērā, ka nespēj ierau-dzīt, kur tālāk viņš izglītības jomā va-rētu darboties, kad sevi šajā amatā būs izsmēlis. «Varbūt ir kādas lietas, kurās es vēl vairāk varētu sevi ieguldīt, bet kā izglītības pārvaldes vadītājs tām ne-varu atlicināt laika. Tomēr pēc šī ama-ta droši vien izglītības jomā vairs neko negribētu… Bet tā jau esmu teicis — nebūšu skolotājs, nebūšu pamatskolā direktors,» atkal smejas Uldis.

Izglītības pārvaldes vadītāja amatā nereti nākas būt starpniekam starp skolu vadītājiem un augstākām insti-tūcijām. «Ir tādi cilvēki, kuri var pa-teikt skarbi un tieši. Man tā neizdo-das. Uzvelku lielus, mīkstus cimdus ap to ķieģeli un tad…» viņš saka. Arī būt citu priekšā publiskos pasāku-mos neesot Ulda aicinājums, tomēr viņš lieki netielējoties. «Ja vajag kaut ko darīt, eju un daru! Ja redzu, ka ir cits, kurš var to darīt, tad pārspēlēju tam, kuram varbūt tas patīk labāk. Tomēr man negribas cilvēkiem teikt: «Tieciet paši galā!» Ja ir problēma un esmu turpat, tad man ir jāpalīdz! Tas ir manā dabā,» skaidro Uldis.Izglītības jomu nevar nolikt malā,arī runājot par viņa personīgo dzīvi, jo Ulda sieva ir Talsu 2. vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā, informātikas skolotāja Liene Katla-pa. Lieni viņš savulaik pamanījis, vie-nu mēnesi esot praksē Valdemārpils vidusskolā. Simpātiskā meitene pie-dalījusies skolas avīzes veidošanā un

reiz Uldi un viņa kursa biedru inter-vējusi. Pēc gada atkal tikušies prakses laikā, vēlāk Uldis bijis Lienes izlaidu-mā… 2000. gada 8. jūlijā jaunieši lau-lājās Rīgas Doma baznīcā.

Lai gan Uldis sevi mazliet šausta, vai bija pareizi topošo sievu pavilkt līdzi pedagoģijā, viņš arī apliecina, ka Liene esot daudz labāka skolotāja nekā viņš pats. Mājās gan abi cenšo-ties darba jautājumus nerisināt. Ne-griboties arī, lai dēlam Miķelim, kurš mācās 2. klasē, būtu šis zīmogs: sko-lotāju bērns. Dēls mācās Talsu pamat-skolā, un Uldis atzīst — viņa dēļ bijis īpaši grūti izšķirties par labu darbam izglītības pārvaldē un vairs nebūt arī pa dienu dēlam tuvumā.

Brīvo laiku Uldis vislabprātāk pavada kopā ar ģimeni. «Bieži esmu domājis par tiem, kuri dodas medīt vai makšķerēt. Lai es atbrauktu mā-jās kaut vai solīdi sešos un pēc tam brauktu uz mežu vai kur citur! Jau tā ir izjūta, ka mājās tikpat kā neesmu. Vakari ir tik īsi! Labāk pavadu laiku kopā ar ģimeni. Vai es ietu spēlēt gal-da tenisu, lai cik ļoti man tas patiktu, divus vakarus nedēļā viens pats, prom no ģimenes, un sestdienā vēl brauk-tu uz sacensībām? Droši vien, ka ne. Kaut arī man tas patīk, es atrautu to no sevis, jo man liekas, ka laiks, ko pavadām kopā, ir tik maziņš.

Bail arī sagaidīt to brīdi, kad mans puika būs pārāk liels, un es ar viņu neko nevarēšu kopā uzspēlēt — ne tā-pēc, ka viņš negribētu, bet tāpēc, ka es būšu vecs onkulis, kurš nespēs viņam izskriet līdzi! Šis ir īstais brīdis, kad es jau vairs nevaru, bet viņš vēl nevar, un mēs abi varam labi saspēlēties. Šis laiks ir jāizmanto,» uzskata Uldis.

Ideālās dzimšanas dienas scenā-riju viņš ieskicē šādi: mierīgi svaigā gaisā pacept šašliku, uzspēlēt bumbu, pavadīt laiku kopā ar tuvajiem cilvē-kiem. «Bet Talsu pilsēta jau par mani ir parūpējusies — manā dzimšanas dienā vienmēr ir rallijs, bet vārda die-nā ik gadu notiek Pilsētas svētki! Jā, rakstam var likt tādu virsrakstu: «Oli-garhs Katlaps, kuram pašvaldība rīko dzimšanas un vārda dienas svinības,» jau atkal joko Uldis.