Latvijas Republika

Pirmā pasaules kara dalībnieka

Kārļa Bukuma atmiņas: teksti un piezīmes

Devīze

Jo tālāk pagātnē lūkojies, jo tālāku nākotni spēsi paredzēt

Darba autore:

10.a klases skolniece

Anete Jākabsone

Valmiera

2014

Saturs

Ievads.............................................................................................................................3Izmantoto vēstures avotu un literatūras apskats............................................................5Kārļa Bukuma atmiņas par I Pasaules karu...................................................................6Secinājumi...................................................................................................................21Izmantoto vēstures avotu un literatūras saraksts.........................................................23Anotācija.....................................................................................................................24

2

Ievads

Pirmais pasaules karš cilvēces vēsturē bija pirmais totālais karš: vairākums karojošo valstu

tajā iesaistīja visus iedzīvotājus un ekonomiskos resursus. Rezultāts- vēl nepiedzīvots militārs

sabrukums un slaktiņš, kas prasīja ap desmit miljonu cilvēku dzīvību. Karā gāja bojā veco labo

dienu pamatvērtības: piemēram, patriotiskā lojalitāte, ticība progresam, uzticība cilvēku saprātam,

pārliecība par patriarhālās kultūras pamatu nesatricināmību. Cilvēki guva kardināli jaunu sociālo

pieredzi, kas radīja pārmaiņas viņu dzīvē, ikdienā, savstarpējās attiecībās un attieksmē pret valsti,

sabiedrību un kultūru.1

Pētniecisko darbu „Pirmā pasaules kara dalībnieka Kārļa Bukuma atmiņas: teksti un

piezīmes” rakstīju, jo vēlējos piedalīties konkursā „Cilvēks un karš. Kara radītās pārmaiņas Latvijas

iedzīvotāju dzīvē”.

Darba aktualitāte. 2014.gada 25.martā folkloras vācējam Kārlim Bukumam apritēja 130

gadi. Kocēnu pagasta bibliotēkā tiks organizēta konference un pie K.Bukuma dzimtajām mājām tiks

atklāta piemiņas plāksne. Pirms 100 gadiem sākās Pirmais pasaules karš, kurā piedalījās mana

pētījuma galvenais varonis- Kārlis Bukums. K.Bukums par savu dzīvi ir uzrakstījis atmiņas, kuras

glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu krātuvē. Atmiņu autors savos pierakstos

nedaudz raksta par 1914.gada notikumiem, ļoti daudz pastāsta par savu ievainojumu 1915.gada

7.februārī, kā rezultātā viņš kļuva par invalīdu uz mūžu. Rokrakstā pierakstītais dzīves stāsts

lasītājam fragmentāri sniedz informāciju par karu un zaudējumiem tajā, bet atmiņās nav minētas ļoti

būtiskas epizodes, kas ļautu precīzi izsekot kara gaitai. Līdz ar to par galveno darba metodi tika

izvēlēta aprakstošā un salīdzinošā metode, jo atmiņu fragmentiem tika piemeklēti precīzi vēsturiskie

notikumi, izmantojot vēstures pētījumus un literatūru. Bukuma ģimenē glabājas atmiņu pieraksta

kopija, kuru ģimene atļāva izmantot šajā pētījumā.

Darba mērķis: padziļināt zināšanas par Pirmā pasaules kara notikumiem un kara sekām no

1914.gada jūlija līdz 1920.gada augustam, izmantojot Kārļa Bukuma pierakstītās atmiņas un

vēstures avotus.

Darba uzdevumi:

1) apzināt vēstures avotus un literatūru par Pirmā pasaules kara notikumiem un kara sekām no

1914.gada jūlija līdz 1920.gada augustam,

2) analizēt K. Bukuma atmiņas par Pirmo pasaules karu un tā sekām,

3) salīdzināt K. Bukuma atmiņas ar vēstures avotiem un literatūru,

4) apkopot iegūtās atziņas un izdarīt secinājumus par katru epizodi, kas minēta atmiņās.

1 Zelča V., Skice vēstures zīmējumam: Sieviete un Pirmais pasaules karš.- // Latvijas Arhīvi.- 2002.- Nr.4.- 28. lpp.

3

Darbs bija grūts, sarežģīts un laikietilpīgs. Informāciju vēlējos iegūt Latvijas Kara muzejā,

bet vēsturniece Ilze Krīgere, Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja, nespēja palīdzēt,

pamatojot, ka Kārlis Bukums, pēc visa spriežot, karojis tā laika Austrumprūsijā, visticamāk krievu

XX korpusā. Viņš tika ievainots tagadējā Polijā- pie Zambrovas (Zambrow) pilsētas, Podlaskes

(Podlaskie) vojevodistes dienvidrietumos, 120km uz ziemeļaustrumiem no Varšavas. K. Bukums

savās atmiņās tagadējās Polijas pilsētu dēvē par Bjelastoku, bet vēstures avotos un mūsdienās šo

pilsētu sauc par Bialostoku (Bialystok). Muzejā ir tikai tuvākas ziņas par latviešu strēlniekiem, bet

Bukums nevarētu būt strēlnieku daļās, jo Latviešu strēlnieku uzņemšana nacionālo pulku sastāvā

sākās 1915.gada 12.augustā, bet 1915.gada februārī Bukumam amputēja kāju, līdz ar to armijā viņš

atgriezties nevarēja. Diemžēl arī Latvijas Valsts arhīvā 1915.gadā izveidotās bataljonu

Organizācijas komitejas fonda materiālos ir dokumenti, sākot tikai no 1917.gada.

Sarežģīti bija saprast, tieši kurā datumā norisinājās vēsturiskie notikumi, jo vienlaicīgi laiku

skaitīja gan pēc Jūlija, gan Gregora kalendāra. (Dažos darbos bija minēti abi datumi, bet vairāk-

viens.) Pēc Latvijas novadu iekļaušanas Krievijas impērijā spēkā bija stājies vecais stils jeb Jūlija

kalendārs. Savukārt jauno stilu jeb Gregora kalendāru 1.pasaules kara laikā okupētajā teritorijā

ieviesa Vācija. Visā Latvijas teritorijā vienots kalendārs tika pieņemts tikai 1919.

Kārlis Bukums (25.03.1884.-10.03.1979.) ir bijis sabiedriskais darbinieks- novadpētnieks un

folkloras vācējs, aktīvi darbojies Latvijas invalīdu biedrībā. Kaut gan K. Bukums bija invalīds-

Pirmajā pasaules kara laikā tika smagi ievainots (viņam tika amputēta kāja), no 1925. gada viņš bija

Latviešu Folkloras krātuves ārštata korespondents. Karš izmainīja daudzu cilvēku dzīves, tas

izmainīja arī pētnieciskā darba galvenā varoņa dzīvi. Līdz mūža beigām vācis folkloru un

novadpētniecības materiālus, galvenokārt par Valmieras apkārtni. K. Bukums savācis apjomīgu

folkloras materiālu vākumu-18 000 vienību.

4

Izmantoto vēstures avotu un literatūras apskats

Pētījumā „Pirmā pasaules kara dalībnieka Kārļa Bukuma atmiņas: teksti un piezīmes” kā

galvenais vēstures avots tika izmantotas Pirmā pasaules kara dalībnieka Kārļa Bukuma atmiņas, kas

pierakstītas 1977.gadā, Valmierā, Meža ielā 2. Atmiņu oriģināls glabājas Latvijas Nacionālās

bibliotēkas reto rokrakstu krātuvē. Atmiņu autoram dzīvesstāsta pierakstīšanas laikā bija jau 90

gadi, bet atmiņu epizodes uzrakstītas saistoši un interesanti. Izmantojot cilvēku atmiņu pierakstus,

pētniekam, protams, jābūt kritiskam un izteiktie apgalvojumi rūpīgi jāpārbauda un jāsalīdzina ar

citiem vēstures avotiem.

Latvijas Kara muzeja vēsturniece Ilze Krīgere pētnieciskā darba veikšanai ieteica izmantot

ģenerāļa Mārtiņa Peniķa pētījumu „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916.gadā, un Latviešu strēlnieku

bataljonu- pulku cīņas divās nodaļās”. Darbā izmantoju pētījuma pirmo daļu, kurā tika aprakstītas

kaujas I Pasaules karā no 1914.gada jūlija līdz 1915.gada pavasarim. Grāmata izdota 1935.gadā kā

Militārās literatūras apgādes fonda izdevums. Ģenerālis savā pētījumā ļoti plaši un detalizēti ir

aprakstījis visas kaujas, armijas daļu un vienību nosaukumus, zaudējumus un karavadoņu vārdus.

Tas sarežģīja izsekot un uztvert svarīgākos notikumus Pirmā pasaules kara laikā.

Vēsturnieku Tatjanas Barteles un Vitālija Šaldas publikācijā „Latviešu bēgļi Petrogradā

(1915-1920)” tiek uzsvērta tieši latviešu bēgļu dzīve Petrogradā. Šajā rakstā autori ir plaši

atspoguļojuši ar bēgļu izdzīvošanas nodrošināšanu saistīto vietējo Petrogradas latviešu organizāciju

darbību, pašu bēgļu ikdienas dzīvi un viņu sabiedriskās aktivitātes. Pētījumā izmantoju informāciju

par darba iespējām, veselības aprūpes kvalitāti un bēgļu atgriešanos Latvijā 1920.gadā.

Vēsturnieces Vitas Zelčes publikācijā „Skice vēkstures zīmējumam: Sieviete un Pirmais

pasaules karš” guvu priekšstatu par kara iznīcinošo raksturu, cilvēku kara pieredzi un tā ietekmi uz

viņu turpmāko individuālo un sabiedrības kolektīvo dzīvi.

Vēsturisko notikumu apskatu ieguvu Valda Bērziņa, Visvalža Lāča, Jura Freiberga un Igora

Vārpas pētījumos, kuros autori raksta par notikumiem 20.gadsimtā. Darbā izmantoju nodaļas, kurās

bija informācija par Pirmo pasaules karu.

Spilgtas epizodes par armijas XX korpusu un bataljona komandieri Jāni Balodi tika iegūtas

Riharda Treija un Arnolda Auziņa darbos.

Vizuālie vēstures avoti tika atlasīti interneta resursos- informācija par Svētā Jura krustu, par

Sarkanā Krusta darbību un sanitārajiem vagoniem, par imperatora Nikolaja institūtu Austrumprūsijā

Bialostokā, kurā bija iekārtots kara hospitālis, par cara Nikolaja II izdoto pavēli pa pensiju vai

pabalstu saņemšanu.

5

Kārļa Bukuma atmiņas par I Pasaules karu

1914. gada septembrī es tiku iesaukts karā, man bija 30 gadi, esmu dzimis 1884. gada 25.

martā. Tajā laikā apmeklēju maksas kursus foto studijā un strādāju par fotogrāfa palīgu pie

fotogrāfa meistara Dāvja Spundes Strenčos.2

Attēls nr.1. Kārlis Bukums 1914. gada sākumā 30 gadu vecumā.

Fotogrāfs Dāvis Spunde, Strenčos.3

16.(29.) jūlijā, dienu pēc tam, kad Habsburgu impērija pieteica Serbijai karu, Krievijā

izsludināja daļēju mobilizāciju. Latvijā tā skāra Cēsu, Valmieras un Valkas, kā arī Ludzas apriņķus,

kuros izziņoja rezervistu iesaukumu. Cars vēl svārstījās un tikai pēc diennakts parakstīja rīkojumu

2 Kārļa Bukuma atmiņas

3 http://valmiera.zurbu.net/t/1072

6

par vispārēju mobilizāciju, sākot ar 18.(31.) jūliju. Vācija pieprasīja to nekavējoties atcelt, bet, šādu

piekāpšanos nesagaidījusi, 19.jūlijā (1.augustā) pieteica Krievijai karu. 4

Baltijas guberņās jau 1914. gada vasarā norisinājās mobilizācija. Cara armijā tika mobilizēti

tūkstošiem latviešu. Latviešiem cariskajā krievu armijā nebija nacionālās daļas. Krievijā sauszemes

karaspēka kopējais dienesta laiks bija 18 gadi, no kuriem 3 gadi- aktīvajā armijā, 15 gadi- rezervē,

no tās atvaļinātie pirmos 7 gadus tika ieskaitīti 1.šķiras rezervistos, bet pēc tam 8 gadus- 2.šķiras

rezervistos. 1914.gada 19.jūlijā ar cara pavēli Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņās tika

izsludināts karastāvoklis. Tautā pieauga pretvācu noskaņojums. Saasinājās saimnieciskās grūtības.

Dzejnieks Edvards Virza par latviešu vēlmi piedalīties cīņā pret vāciešiem teica šādus

vārdus: „Latvietis šo karu uzskatīja par goda lietu. (..) Dziļa nojauta visiem sacīja, ka viņiem šajā

karā jāiet priekšgalā un ar pašaizliedzīgu cīņu jāiegūst (..) mūžīgas tiesības ieiet vēsturē kā (brīvai

tautai).”5

Jau pašā kara sākumā Krievijai neveicās. Krievu karaspēks gan iebruka Austrumprūsijā, bet

pie Tannenbergas cieta smagu sakāvi un bija spiests atkāpties. Cara ģenerāļu nemākulības dēļ XX

korpuss zaudēja vairāk nekā 30000 tūkstošus kritušo un ievainoto. 1914.gada rudenī

Austrumprūsijā vācu spēki pie Mazūru ezeriem un Augustovas mežos ielenca un gandrīz pilnīgi

iznīcināja krievu XX korpusu, kurā bija daudz kara sākumā iesaukto latviešu. Krita ap 20000 līdz

30000 korpusa karavīru, to vidū apmēram puse latviešu. Tie bija vislielākie latviešu zaudējumi

IPasaules karā. Cariskā Krievija izrādījās vāji sagatavota ilgstošam karam. Miljoniem iesaukto

rezervistu trūka pat šautenes. Krievijas armijā bija daudz talantīgu oficieru un ģenerāļu, bet armijas

galvenajā mītnē un augstākajos štābos- daudz nejēgu kara lietās. Viņu militāro karjeru nodrošināja

muižnieciskā izcelsme un uzticība cara galmam.6

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Jāņa Baloža komandēto rotu 1914.gada augustā aizsūtīja

uz Austrumprūsiju. Baloža pulks cīnījās 20. krievu armijas korpusa sastāvā, latviešu tajā bija ļoti

daudz. Līdzīgi kā gadu vēlāk, kad dibinājās strēlnieku bataljoni, arī te latvieši izcēlās ar varonību.

Žēl, ka kara vēsturnieki mūsējo slavu piedēvējuši krieviem, jo latvju zēni iedalīti krievu vienībās,

zem krievu karogiem. Pētnieks M. Kamenskis šīs leģendārās cīņas salīdzinājis ar Napoleona kaujām

pirms simt gadiem. Padomju laikā daudz un plaši runāja un rakstīja par tā saukto latviešu sarkano

strēlnieku uzvaras gājienu pilsoņu kara frontēs, bet noklusēja mūsējo drosmi Austrumprūsijā jau

Pirmā pasaules kara pirmajā gadā. Augustovas mežos Baloža rota sagūstīja 138 vācu karavīrus un

piecus virsniekus pilnā apbruņojumā. Uzbrukums un aplenkšana notika tik strauji, ka „friči paguva

vienīgi ķepas gaisā pacelt”. Par veiksmīgo operāciju pulka vadība izvirzīja rotas komandieri Jāni

4 Bērziņš V. Latvija Pirmā pasaules kara laikā, Rīga : Zinātne, 37.lpp.5 Lācis V., Latviešu zemes un tautas vēsture.- Rīga: Vieda, 108.lpp.6 Vārpa I., Ceļš uz Latvijas valsti 1914-1922. -Rīga: Jumava, 7.lpp.

7

Balodi apbalvošanai ar zelta zobenu un Svēta Jura krustu. Viņa krūtis jau greznoja Annas,

Staņislava un Vladimira ordenis. Tie visi bija iecelti svēto kārtā. Kareivji viņus dēvēja par „nāves

eņģeļiem”.7

Piezīmes. Pirmais pasaules karš sākās 1914.gada 28.jūlijā. Tas bija globāls bruņots konflikts

starp sabiedrotajiem Antantes vadībā vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm otrajā pusē. Karš ilga

līdz 1918.gada 11. novembrim.

1914.gada 19.jūlijā ar cara Nikolaja II pavēli Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņās

tika izsludināts karastāvoklis. Baltijas guberņās jau 1914. gada vasarā norisinājās mobilizācija. Cara

armijā tika mobilizēti tūkstošiem latviešu. Latviešiem krievu armijā nebija nacionālās daļas. Daudzi

mobilizētie latviešu vīri tika iekļauti XX krievu armijas korpusā un nosūtīti karot uz

Austrumprūsiju. Baloža pulks cīnījās XX krievu armijas korpusa sastāvā, latviešu tajā bija ļoti

daudz. 1914.gada rudenī Austrumprūsijā vācu spēki pie Mazūru ezeriem (Mazury Jezioro) un

Augustovas (Augustow) mežos ielenca un gandrīz pilnīgi iznīcināja krievu XX korpusu, kurā bija

daudz kara sākumā iesaukto latviešu. Krita ap 10000 līdz 15000 korpusa kareivju- latviešu. Tie bija

vislielākie latviešu zaudējumi I Pasaules karā. Baloža pulks Austrumprūsijā cīnījās ļoti drosmīgi.

Karavīri viņus bija nosaukuši par „nāves eņģeļiem”. Cariskā Krievija izrādījās vāji sagatavota

ilgstošam karam- miljoniem iesaukto rezervistu trūka pat šautenes. Krievijas armijas Galvenajā

mītnē un augstākajos štābos bija daudz muižnieciskas izcelsmes neprašas kara lietās.

Dažādos laikos un atšķirīgos apstākļos dažādi par karošanu izteikušies paši latviešu karavīri.

Vērtējumi ir visai pretrunīgi, ļoti bieži pietrūkst objektivitātes. Daudzreiz latviešu kaujinieku cīņu

ceļš strikti pārdalīts- izceļot vienu laikposmu, noliegts vai pat ignorēts otrs. Gan slavēti, gan pelti,

gan apbrīnoti, gan nievāti latvieši cara armijas rindās ar savām asinīm parakstījās lielajā vēstures

grāmatā, atstājot nākamajām paaudzēm sevis izsvēršanu un novērtēšanu. Vairums latviešu karavīru

netiecās ne pēc slavas, ne pēc sava pašlabuma. Latviešu jaunekļi un vīri ar varu tika iesaistīti krievu

cara Nikolaja II karapulkos, tika atrauti no ģimenēm un mierīga darba. Latvieši kā zemnieki bija

pieraduši strādāt pamatīgi, arī kā karotāji krievu vienībās, zem krievu karogiem, bija apzinīgi un

varonīgi, vienlaikus Austrumprūsijas zemei un cilvēkiem nesdami iznīcību un postu.

1915.gada 7. februāra naktī Polijas ziemeļos no Zambravas tiku smagi sakropļots,

šrapneļa artilērijas šāviņš norāva kreisās kājas pēdu un labās kājas pēda arī tika sakropļota. 8

Zambrovas (Zambrow) pilsēta pašreizējā Polijā atrodas Podlaskes (Podlaskie) vojevodistes

dienvidrietumos, apmēram 50km uz rietumiem no Bialostokas (Bialystok), ap120km uz

ziemeļaustrumiem no Varšavas (Warszawa).9

7 Auziņš A., Ģenerālis Jānis Balodis.- Rīga: Jumava, 32. .lpp.8 K. Bukuma atmiņas

8

Ģenerālis Mārtiņš Peniķis savā darbā „Pasaules karš 1914., 1915. un 1916.gadā, un Latviešu

strēlnieku bataljonu- pulku cīņas” par stāvokli Austrumprūsijas frontē raksta šādi: „Savu izvēršanos

12.armijai vajadzēja nobeigt 23.februārī, bet līdz tam laikam armijas kreisā spārnā stiprai kavalērijai

iztīrīt rajonu līdz robežai un pēc tam 5 kavalērijas divīzijām turpināt darboties armijas kreisā spārnā,

bet 2 kavalērijas divīzijām — labā spārnā, uzturot sakarus ar 10.armiju. Līdz 4.februārim I

kavalērijas korpuss (6., 8. un 15.kavalērijas divīzija.) ģenerāļa Oranovska vadībā un ģenerāli Erdeli,

kavalērijas grupa (14.kavalēristu un 4.Donas kazaku divīzija), pastiprināti ar nelielām kājnieku

vienībām, enerģiski strādājot, atspieda vāciešus aiz Serpeces līdz Ļipnai un Radzanovai. Tā kā

vienā laikā ar uzbrukumu krievu 10.armijai, vācieši sāka virzīties uz priekšu arī no līnijas Choržele-

Johannisburga, Kaujas ar maziem pārtraukumiem ieilga līdz vācu 10.armijas ofensīvas sākumam.

Bez prāviem zaudējumiem ar kritušiem un ievainotiem, krievi zaudēja arī lielāku skaitu

apsaldējušos, jo arī naktis nācās pavadīt bez siltas pajumtes, un tamdēļ krievu pulki, kuri, vācu

ofensīvai sākoties, dabūja pirmo triecienu, bija jau fiziski un garīgi noguruši. Beidzot 5.februārī

Hindenburgs izsūtīja savus pēdējos norādījumus pirms ofensīvas sākuma: „8.armijai uzbrukt ar labo

spārnu 7.februārī no Rudžaniem caur Koļnu un Johannisburgu, bet 10.armijai ar XXXIX.,

XXXVIIII un XXI korpusu uzbrukt caur pastiprinātās 1.kavalērijas divīzijas līniju, turot virzienu ar

labo spārnu apmēram gar Kuseni, bet ar kreiso spārnu dziļi apņemt vai nu Ņemanes dienvidus vai

ziemeļu krastā.” Tādā kārtā abām armijām bija norādīti tuvākie mērķi un uzdevumi. Redzami

spīdēja cauri doma, apņemt pretinieku no abām pusēm. Ņemot vērā sliktos ceļus, 10.armijas vadība

nolēma savu kreiso spārnu vest pa Ņemanes dienvidus krastu, jo viņam jau tā vajadzēja noiet tālu

ceļu. Neskaitot dažus landšturma bataljonus, kuri palika etapos un Lēcenes nocietinājumos, abās

vācu armijās kopā bija uzbrukumam no Pisas upes līdz Ņemanei 151 kājnieku un 2 kavalērijas

divīzijas pret krievu 11 kājnieku un kavalērijas divīzijām, kas deva vāciešiem 250000 durkļus pret

krievu 170000 durkļiem. Sevišķi lielā pārspēkā vāciešiem bija artilērija. Krievu Ziemeļrietumu

frontes un arī 10.armijas vadība nekā nezināja par vācu gaidāmo uzbrukumu, lai gan jau 5.februārī

Šešupes krievu kavalērija saņēma gūstekni no 5.gvardes kājnieku pulka, kas stāstīja, ka pie

Lazdēnes esot arī 137.pulks. Pat minētais notikums daudz neuztrauca krievu 10.armijas vadību, un

spēku pārgrupēšana nenotika. Lielie Johannisburgas meži sekmēja grupas sapulcēšanos un

uzbrukuma sākumu, kas notika 7.februāra rītā. Piesnigušie meža ceļi gan aizkavēja gājienu un ļoti

nogurdināja karavīrus, paspēja atspiest mežā vienīgi krievu apsardzības nodaļas, kas atgāja uz

Johannisburgu un aiz Pisas upes, kur pozīcijās atradās 57.rezervistu divīzijas 2 pulki, 2 sibīriešu

bataljoni, 4 baterijas un 2 sotņas. Kreiso flangu sedza 48.pulks un pa daļai 1.kavalērijas brigāde, kā

arī divīzijas 227.pulks Koļnā. Lai gan jau vakarā vācu 80.rezervistu divīzijas avangards grupas

9 http://www.mapnall.com/lv/bing/Bing-%C4%A2eogr%C4%81fisk%C4%81-karte-Zambrovas-apri

%C5%86%C4%B7is_1127911.html.

9

centrā forsēja Pisu, tad tomēr krievu 10.armijas vadībai tas vēl nelikās bīstami, un 7.februāra vakarā

Sīverss pavēlēja 57.divīzijas komandierim ģenerālim Omeljanovičam attīstīt enerģisku darbību un

dot izšķirīgu triecienu pretiniekam, kas uzbruka. Naktī un 8.februāra rītā Licmaņa grupa paspēja 3

vietās forsēt Pisu un atsvieda 57.divīzijas pastiprināto brigādi. Sasita arī krievu 227.pulku, kas nāca

divīzijai palīgā no Koļnas. Tas pēc tam steigā atgāja uz Lomžu. Sasistā 57.divīzija, zaudējusi

apmēram 50%, no kuriem 3800 cilvēki un 13 lielgabali krita gūstā, nekārtībā atgāja pēcpusdienā uz

Bjalu, bet naktī atiešanu turpināja caur Ščučinu uz Osovecu, par kuras garnizonu skaitījās minētā

divīzija. Tagad krievu 10.armijas kreisais flangs bija pilnīgi atklāts, un, tā kā rezerves nebija, tad

stāvoklis palika draudošs.”10

Petrogradas un Maskavas lielo laikrakstu kara korespondenti ziņojumos redakcijām daudzreiz

atzinīgus vārdus veltīja tieši latviešu karavīriem. Rakstnieks Kuprins pēc daudzām sarunām ar

kaujās pabijušiem krievu virsniekiem uzrakstījis interesantu aprakstu: „Lai velns viņus rauj, šos

latviešus!... Citi kareivji steidzas šaut, cik var biežāk…, taču tomēr šāvienu troksnis spēj nedaudz

apslāpēt bailes… Bet šis noguļas ķēdē, gludi zem sevis paliek kārtīgi sarullētu šineli, mērķē- mērķē,

gluži kā mācību šaušanā, vienkārši pacietība aptrūkst skatoties…, „plaukš”- un atkal metodiski

mērķē. Bet šāvēji, jāsaka, viņi visi ir pirmklasīgi. Un… vēl ļoti grūti piespiest viņus atkāpties. Ne

pagrūst viņu nākas, bet apstādināt.”11

1914.gada rudenī Jāņa Baloža (vēlāk ģenerālis) komandētais pulks cieta liels zaudējumus.

No 16 rotu komandieriem 15 krituši vai ievainoti. Cieta arī Balodis, taču ievainojums nebija smags,

drīz vien viņš atkal veda karavīrus kaujā. Nu jau viņam uzticēja komandēt bataljonu. Jānim

Balodim neveiksmīga bija 1915.gada 8. februāra kauja pie Grodņas. Balodis nokļuva kara lauku

slimnīcā, bet no turienes ar tūkstošu tūkstošiem krievu karavīriem vācu gūstā.12

Vislielākās grūtības gūstekņiem sagādāja pārtikas trūkums. Daži riecieni maizes un

pusdienās šķidra biešu vai kāpostu zupa gan neļāva atstiept kājas, bet viņi izdila acīm redzami.

Sarunās nedrīkstēja pieminēt nevienu vārdu, kas saistījās ar ēdienu. Viens no gūstekņiem reiz

stāstīja, kā viņš, puika būdams, uzstādījis rekordu pankūku ēšanā, notiesādams veselu duci. Par

neapdomīgo muldēšanu tagad staigāja ar zilu aci. Gūstekņus aizveda uz Frīdbergu. Tur nometināja

tikai latviešus un igauņus. Kādā sarunā nejauši noskaidrojās, ka tā ir apzināta politika. Vācu

komandants izpļāpājās-esot nolemts dibināt Baltijas hercogisti Vācijas aizbildniecībā. Balodis, to

10 Peniķis M., Pasaules karš 1914.,1915. un 1916.gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu- pulku cīņas divās nodaļās”, I

daļa, Militārās literatūras apgādes fonda izdevums, 1935., Ģenerālkomisijā Armijas spiestuvē.286.,287.lpp 11 Bērziņš V., Latviešu strēlnieki- drāma un traģēdija, Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1995., 28.lpp.12Treijs R., Latvijas ģenerāļi Armijas komandieri un štāba priekšnieki 1918-1940. Rīga: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 57.lpp.

10

izdzirdējis, atklāti amatpersonai neiebilda, bet, kad palika kopā ar saviem likteņa biedriem, izteicās

nicīgi.13

Piezīmes. Neguvusi panākumus Rietumu frontē pret franču un angļu karaspēku, Vācija

1915.gadā izlēma galveno triecienu vērst pret Krieviju. Cariskā Krievija nebija sagatavota karam.

Nepietika ieroču un munīcijas, pārtikas.

Apsteidzot pretinieku, 25.janvārī krievu karaspēks sāka uzbrukumu Lazdēnu (tagadējā

Krasnoznamenska Krievijā Kaļiņingradas apgabalā) rajonā. Vācu karaspēka daļas pēc papildus

spēku saņemšanas gatavojās ielenkt krievu 10.armiju. Pretinieka operācija sākās 7.februārī. Jau

saņemot pirmo triecienu, karavīri bija fiziski un garīgi noguruši- naktis tika pavadītas aukstumā,

pārvietoties vajadzēja pa aizputinātiem ceļiem, tāpēc bez milzīgiem kritušo un ievainoto

zaudējumiem, cara armija zaudēja arī lielāku skaitu apsaldējušos. Vācu armija karavīru skaita ziņā

bija pārsvarā, daudz vairāk vāciešiem bija arī artilērija.

Karaspēks neizturēja un atkāpās. XX korpuss, kuru daudzo latviešu karavīru dēļ dēvēja par

latviešu korpusu, pašaizliedzīgi glābjot 10.armiju. nokļuva „maisā” Augustovas rajonā, kur tika

iznīcināts. Krievu ģenerāļu nemākulības dēļ XX korpuss zaudēja vairāk nekā 30000 kritušo un

ievainoto, to skaitā ap 10000 līdz 15000 latviešu. Par XX korpusa kareivju varonību ar patiesu

cieņu stāstīja gan krievu, gan vācu virsnieki.

Liktenīgi, ka arī bataljona komandierim J.Balodim, tāpat kā Kārlim Bukumam lode caururba

kāju. Jāni Balodi vācu armija saņēma gūstā un aizveda uz karagūstekņu nometni Silēzijā, Polijas

dienvidu daļā, turpretī K. Bukumu- uz 50km attālo Bialostokas (Bialystok) slimnīcu.

Kājas no apakšas izsistas, es nokritu un domāju kādēļ nokritu. Kad sāku kustēties, tad

tikai sajutu un sapratu, kas noticis. Aiznesa uz pārsiešanas punktu. Poļa orē uz salmiem mēs

bijām trīs, divi sēdus, es guļus. Kamēr tikām līdz vilcienam, kas mūs aizveda uz Bjelostoku. No

stacijas tikām vesti ar tramvaju. Pirmā slimnīca bija Bjelostokā, kurā tiku ievietots otrajā naktī

pēc sakropļošanas, noraujot kreisai kājai pēdu un labai ar čaulas gabalu savainoja potīti, kurai

lode izgāja cauri. Kad tiku uz operācijas galda bija melna nakts, kur kreisās kājas atliekas

augšpus ceļgala amputēja, tas tika izdarīts neveiksmīgi un nekvalitatīvi, iespējams to nolīdzināja

sanitārs, jo viņi neticēja, ka es palikšu dzīvs. Vietā, kur nokritu, šrapnelis bija purvāju izārdījis,

es biju iekritis dubļos. Dabūju asins saindēšanos, tādēļ tik augstu kāja bija jāamputē, ko arī

pavirši darījuši, domādami, ka es dzīvs nepalikšu, kaulu nozāģējuši slīpi kā kaltu, kuru apsedz tik

āda. Labās kājas pēdu arī gribēja noņemt. Kaut samaņu zaudējis, tomēr prāts vēl bija. Dakteris

teica, lai pakustinu kāju pirkstus, tos varēju nedaudz pakustināt, tāpēc otru kāju neamputēja.

Slimnīca bija iekārtota Nikolaja ģimnāzijā.14

13 Auziņš A., Ģenerālis Jānis Balodis, Rīga: Jumava, 31. .lpp.14 K. Bukuma atmiņas

11

Attēls nr.2. Bialostokas imperatora Nikolaja institūts15

Pēc amputācijas, kad jau biju atspirdzis, apetīte laba, saslimu, bet es sāku just, ka man

mutē paliek šaurāk, ka vairs nevaru bulku nokost, bet ēstgriba ir. Teicu māsai, ka vairs nevaru

muti atvērt. Biju saslimis ar „stalbņaku”, ko latviešu ārsti sauc par purva krampi. Kad to

paziņoju māsai, atnāca sanitāri un mani nogādāja otrajā stāvā. Kad māsai jautāju kāpēc tā, es

jau te kādas dienas gulēdams, esmu te pieradis. Tur būšot citi ārsti, citas zāles. Tā nonācu nāvei

nolemto palātā iekšā, pirms uznešanas vēl divas šprices krūtī ielaida, bet augšā vairs ārstus

neredzēju. Teica, ka tik daudz slimojot, ka trūkstot zāļu. Aiz mūsu šaurās palātas bija lielāka

palāta, nāvinieku, no kurienes nāca kliedzieni, tur gulēja vairāki desmiti, kas gaidīja izšķirošo

brīdi. Manā palātā atradās četras gultas. Tur bija viens, kas man savu gultu bija atbrīvojis,

gulēja uz nestuvēm, prom nešanai. Viss ēdiens mans- piens, kakao un piena tumes ko no

kanniņas caur zobiem ievilku. Ārsti pie mums nenāca, bet māsa gan rītos un vakaros

temperatūru mērīja, bet neteica, cik tā liela. Reiz nāves palātā guļot, gribēju sevi redzēt spogulī,

bet māsa spoguli nedeva, laikam jau briesmīgs izskatījos. Kamēr es tur atrados neviens dzīvs

neaizgāja, bet man tāda doma prātā neienāca. Muti atvērt nevarēju, tiku ēdināts ar piena tumi,

pienu un kakao caur robu, jo man trūka viens dzeroklis. Bija laiks, ka nevarēju acis

pamirkšķināt un siekalas norīt, šis stāvoklis lēnām pārgāja. Tajā laikā, kamēr es minētajā palātā

atrados, neviens dzīvs neizgāja. Visi tika aiznesti. Vēl šodien to nevaru saprast.

Slimnīcā gulēdams, sarakstījos ar draugiem un radiem, kāds jaunības draugs, kas bija

dabūjis darbu Bēnes pienotavā Latvijā, atsūtīja 4kg sieru, teicu medmāsai, lai atstāj man

gabaliņu, un lai pārējo māsām, sanitāriem un slimniekiem izdala. To es tad drupināju un

patukšā zoba vietā bāzu iekšā. Vēlāk kāds paziņa no Rīgas sūtīja satīrisko žurnālu ”Lietuvēns”.16

15 http://img822.imageshack.us/img822/4360/budynkiinstytutupaniens.jpg

16 K. Bukuma atmiņas

12

Sarkanā Krusta darbībā viens no galvenajiem uzdevumiem bija pasta sūtījumi, apmeklēt un

reģistrēt karagūstekņus, piegādāt tiem pasta un pārtikas sūtījumus.

Piezīmes. K.Bukumam kreisās kājas amputācija tika veikta novēloti- tikai otrajā naktī pēc

ievainojuma. Viņam bija iestājusies asinssaindēšanās, jo, kad Kārli ievainoja, viņš bija iekritis purva

dubļos. Ārsti bija domājuši, ka K.Bukums neizdzīvos, tāpēc operācija, kad amputēja kreisās kājas

atliekas augšpus ceļgala, bija veikta pavirši. Pēc saslimšanas ar purva krampi K.Bukums vairs

netika ārstēts, tika ievietots nāvinieku palātā, tomēr izdzīvoja.

Darbā atšķiras pilsētu nosaukumu rakstība- K.Bukums raksta, ka ārstējies Bjelostokā.

Pašreizējā Polijā, bijušās Austrumprūsijas teritorijā atrodas pilsēta Bialostoka (Bialystok), ko

mūsdienās latviski izrunā „Belostoka”.

Kara apstākļos cilvēkiem bija iespējams sazināties ar saviem tuviniekiem, arī Kārlis

Bukums sarakstījās ar saviem radiniekiem Latvijā, kuri atsūtīja ne tikai vēstules, bet arī pārtikas

paciņas un žurnālus. Par šiem sūtījumiem, lai tie sasniegtu adresātus atbildēja Sarkanā Krusta

organizācija.

Kamēr es atrados Bjelostokas slimnīcā, parkos pa liepām jau strazdi sāka svilpot,

pavasara puķes ziedēja, un es jau biju tiktāl atspirdzis, ka mani varēja nonest lejā, parkā, kur

nestuves pie nestuvēm. Pārējie daudzi, rindā gulēja uz nestuvēm no manis dienvidos, kur ārsts

viņus apstaigāja.

Es tur paliku, kamēr vācieši brūk pilsētai virsū, mēs tikām evakuēti uz Petrogradu.

Nāvinieku palātā nogulēju līdz brīdim, kad vācietis sāka no gaisa bumbot.17

1915.gada 20.aprīlī Bialostokas (Bialystok) pilsētas centru bombardēja vācu lidmašīnas. 13

cilvēki tika nogalināti un 34 ievainoti. Krievijas karaspēks no Bialostokas atkāpās 1915.gada

13.augustā. Atkāpjoties tika sabombardēts un nodedzināts tilts un ūdens tornis, kas atradās pie

dzelzceļa stacijas. Šo objektu iznīcināšana izdarīja lielu kaitējumu Bjelastokas pilsētai.18

Piezīmes. Pēc Bialostokas pilsētas bombardēšanas 1915.gada 20.aprīlī krievu armija savus

ievainotos ar vilcieniem transportēja uz frontes aizmuguri, konkrēti K.Bukumu uz Petrogradu.

Pārveda mūs uz Petrogradu preču vagonos, kurināja čuguna krāsnis, auksti nebija. Pēc

divu dienu un nakšu braukšanas Petrogradā iebraucām no rīta, tur vēl grāvjos bija sniegs.19

17 Turpat18 http://www.ciekawepodlasie.pl/murawiejski/bialystok_okres_niemiecki19 K. Bukuma atmiņas

13

Attēls nr.3. Pirmā pasaules kara laika sanitārais vagons20

No stacijas ar nestuvēm uz tramvaju, uz Vasilija salu, atkal skolā- Puškina ģimnāzijā.

Tur mēs dabūjām vannās pasēdēt, kamēr sākām salt, bija jākliedz, bet siltāka ūdens nebija. Tur

galvenais ārsts mūs pārbaudīja, pārsēja. Redzot manu amputēto kāju, nepareizi ārstēto pēdu, kas

jau 2,5 mēnešus dzijusi, pagrozīja galvu. Labo kāju apskatot- kā tu iesi, pirksti būs pie zemes,

papēdis gaisā. Nu, lika zem pēdas dēli un vilka pirkstus, pēdu uz augšu. Tā nu gan bija ko turēt.

Pa dienu cietu, vakarā atlaidu, ka var gulēt, no rīta atkal savilku ciet, cietu zobus sakodis. No

Puškina ģimnāzijas mūs divus grūtāk slimos pārnesa uz 42 Brāļu palīdzības lazareti Mazās

Pasadkas un Puškarskas ielas stūrī, kņaza Pētera Nikolajeviča namā otrā stāvā, kā dāmas teica,

kņazienes Milicass dzīvoklī. Minētājā Brāļu palīdzības lazareti uzturēja bagātnieki. Es tiku

lielākā palātā pie loga. Tur bija 5 gultas, 12 gultas pa mazākajām istabiņām. Slimnīcā vispār bija

tik 17 gultas.21

Pasaules kara sākumā latviešu biedrības Petrogradā pievienojās krievu labdarības kustībai

ievainoto karavīru aprūpes darbā. Kopīgiem spēkiem latviešu biedrības izveidoja lazareti, kuras

uzturēšanai līdz 1916.gada augustam latvieši savāca 38820 rubļu 11 kapeikas. Bez tam viņi vāca

ziedojumus ievainoto latviešu karavīru labā, kuri ārstējās Petrogradā. 1915. gada martā tādu bija ap

150.22

Piezīmes. I Pasaules kara ievainotos ārstēt ievietoja kara lazaretēs, kuras galvenokārt bija

iekārtotas izglītības iestādēs. Petrogradā Brāļu palīdzības lazaretes uzturēja krievu bagātie cilvēki.

Lazaretes tika iekārtotas pat kņaza privātmājā.

20 http://www.russkije.lv/lv/lib/read/first-world-war.html21 K. Bukuma atmiņas22Bartele T, Šalda V.Latviešu bēgļi Petrogradā ( 1915- 1920 ).- // Latvijas Arhīvi .- 2002 .- Nr.1.-83. lpp

14

Amputētās kājas dēļ es jau 1915.gada rudens pusē tiktu mājās, protēze jau bija gatava, bet

labās kājas dēļ apmēram gadu vēlāk tiku mājās. Slimnīcā ārsts uz vietas nebija, pēc vajadzības

izsauca, kas jaunos operētos un amputētos pārbaudīja. Ķirurgs Bušs bija kurzemnieks, staigāja

pulkveža formā. Pirmajā reizē sarunājas latviski un tad pat Borisovska smējās, ka aprunājot

viņu. Mūsu saruna jau nebija ilga. No kurienes es esmu un kāds ārsts kāju tik nepareizi

amputējis? Vēlākās apskates nekad latviski nerunāja. Iekšķīgo slimību ārsts žīds Hanins un

divas patstāvīgās māsas, trešā māsa ierodas pēc vajadzības.23

1914.gada rudenī gan Rīgā, gan citviet tika dibinātas kara lazaretes un hospitāļi, kuros

ārstēja ievainotos un slimos karavīrus. Šai laikā izveidoja Latviešu brīvprātīgo sanitāro vienību,

kuras uzdevums bija iznest no kaujas lauka ievainotos, sniegt pirmo medicīnisko palīdzību un

nogādāt sanitārajā punktā.24

Piezīmes. Cara armijas rindās bija dažādu tautību mediķi, Petrogradā K. Bukumu ārstēja

ārsts no Kurzemes,

Slimnīcā es saslimu ar dizentēriju. Bija vasara, kā bēgles no dzimtenes, man divas

māsīcas no Rīgas un divas no Valmieras dzīvoja Petrogradā. Svētdienā nāca mani ar savām

draudzenēm apciemot, ogu laikā atnesa zemenes, varbūt nemazgātas, tirgū vai dārzniecībā

pirktas. 25

Krievijas kara laika iestādes darīja visu, lai panāktu Vidzemes un Kurzemes guberņu

iedzīvotāju un materiālo vērtību izvešanu no teritorijām, kuras varētu okupēt vācu karaspēks.

Labības un kartupeļu stādījumus bēgļiem pavēlēja iznīcināt. Frontes joslā krievu karaspēks

nodedzināja mājas. Daudzus ar varu piespieda doties bēgļu gaitās. Krievijas cars izdeva pavēli atstāt

dzimtās mājas visiem 18- 45 gadus vecajiem vīriešiem. Avīzēs tika publicēta pretvācu propaganda.

Ar to tika panākts, ka no Kurzemes un Zemgales bēgļu gaitās devās gandrīz pusmiljons bēgļu.

Rīgas evakuācija sākās 1915. gada jūlijā. Iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājās uz pusi. Evakuēja ne

tikai strādniekus un rūpnīcas iekārtas, bet arī pieminekļus

Lielākā daļa bēgļu atstāja dzimteni bez iztikas līdzekļiem. Mantu un lopus daudzi zaudēja

ceļā. Krievijas teritorijā bēgļi mitinājās stacijās vai klajos laukos. Arī ziemā. Netika organizēta

nekāda palīdzība, jo Krievijas varas iestādes nebija gatavojušās šādai situācijai. Trūkumā un

epidēmijās mira cilvēki, īpaši bērni un veci cilvēki. Latviešu bēgļu inteliģence sāka organizēt

pašpalīdzību. Tika dibinātas bēgļu apgādes organizācijas. 1915. gadā Pēterburgā tika izveidota

Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja 25 cilvēku sastāvā, kura apvienoja aptuveni 260 bēgļu

organizācijas. Tā uzturēja bēgļu patversmes, 54 skolas, 25 slimnīcas un izsniedza pabalstus, pārtiku

23 K. Bukuma atmiņas24 http://www.diena.lv/kd/kd-afisas/izstades/izstade-latviesu-mediki-pirma-pasaules-kara-cinas-1403277025 K. Bukuma atmiņas

15

un apģērbu. Daudzi no bēgļu organizāciju vadītājiem vēlāk kļuva par Latvijas valstsvīriem. Bēgļu

lielākā daļa atgriezās dzimtenē pēc tam, kad Latvijas Republika noslēdza mieru ar Padomju

Krieviju. Latvijā bija iznīcināti sējumi, nodedzinātas mājas, daudzi latvieši bija devušies bēgļu

gaitās. Latviešu inteliģence domāja, ka Vācijas uzvara karā būtu latviešu iznīcība. Kaut gan latvieši

neieredzēja ne vācu muižniekus, ne krievu ierēdņus, toreizējā situācijā Krievijas uzvara šķita

labāka, jo tad bēgļi varētu atgriezties mājās. Latvieši cerēja iegūt autonomiju - nelielu patstāvību

Krievijas valsts ietvaros.26

Piezīmes. Bēgļu gaitās no Latvijas devās milzīgas ļaužu masas. Tomēr īstas skaidrības par

patieso bēgļu daudzumu nav, jo nav precīzas uzskaites vai arhīvu materiālu, kur šādus skaitļus

varētu meklēt. Daļa bēgļu no Kurzemes tika padzīti, taču lielākā daļa bēgļu bija masu psihozes

upuri. Laikraksti nepārtraukti skubināja latviešus bēgt no ienaidnieka apdraudētām vietām, sludinot,

ka tādējādi rīkosies patriotiski. Bēgļu posts bija liels. Ap 800000 cilvēku kājām un braukšus devās

austrumu virzienā. Pēc kara beigām latviešu vīriešu skaits bija samazinājies par 180000, sieviešu-

par 90000. No Krievijas varas iestāžu puses netika organizēta nekāda palīdzība. Tika dibinātas

bēgļu apgādes organizācijas. 1915. gadā Pēterburgā tika izveidota Latviešu Bēgļu apgādāšanas

centrālkomiteja, kura apvienoja aptuveni 260 bēgļu organizācijas.

Dakteris Bušs pat nebija devis cerības, ka izveseļošos. Tomēr izveseļojos un 2/3 no sava

mūža kā kara invalīds sasniedzu 90 dzīvības gadu. Gandrīz 20 mēnešus nogulēju slimnīcā,

kamēr labo kāju sadziedēja. Es izgāju no slimnīcas kā pāragras nāves uzvarētājs. Sakropļots

1915. gada. 7. februārī. Par šo ievainojumu piešķīra man 4 šķiras Jura ordeni, bet nezinu vai

maz kādu ienaidnieku tiku nošāvis, kad pats no viņa smagi dabūju.27

Attēls nr.4. Cara armijas 4 šķiras Svētā Jura ordenis28

26 Freibergs J. "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001, 43. lpp.27K. Bukuma atmiņas 28 http://spoki.tvnet.lv/aktuali/Par-oranzmelni-svitroto-auduma/142254

16

Jura ordenis tika apstiprināts 1769. gadā un bija paredzēts apbalvošanai par militāru drosmi.

Tam bija četras šķiras. Kā pirmo varēja saņemt zemākās šķiras ordeni, tātad ceturto, un tikai pēc

tam trešo, otro un pirmo. Ordeņa zīmei ir lielgabalkrusta forma, tas klāts ar baltu emalju. Medaljonā

aversā redzams Svētais Juris, reversā – monogramma CГ (Svētais Georgijs jeb Juris). Ordeņa lente

ir ar trim melnām un divām oranžām svītrām, zvaigzne – četrstūraina, ar monogrammu centra

medaljona un devīzi „За слуҗбу и храбрость” (Par dienestu un varonību). 4.šķiras ordeni nēsāja

piespraustu kreisajā pusē, 3.šķiras ordeni – lielāka izmēra krustu – nēsāja kakla lentē, bet ordeņa

zvaigzni – kreisajā pusē. Ordeņa pirmās šķiras zīmi nēsāja pār kreiso plecu pārliktā lentē, un arī tai

bija zvaigzne. Svētā Jura ordeņa statūtos bija noteikts „šo ordeni nekad nenoņemt”. No 1856.gada

šim apbalvojumam bija četras šķiras; 1. un 2.šķiras ordeņa zīmes bija zelta, bet 3. un 4.šķiras –

sudraba.29

Attēls nr.5. Kārlis Bukums pēc 20 mēnešu ilgas ārstēšanās slimnīcās varēja uzsākt jaunu

dzīvi Petrogradā.30Attēlā viņš redzams ar savu leģendāro spieķi, no kura nekad nav šķīries.

29 Grīnberga L., Ozoliņa A., Ceļvedis ordeņu vēsturē / ; Rīga : Zvaigzne ABC, 1999. - 154 lpp. 30 http://valmiera.zurbu.net/t/1072

17

Piezīmes. Slimnīcā pavadījis 20 mēnešus, Kārlis Bukums izveseļojās, amputētās kājas dēļ

kļuva par kara invalīdu. Neskatoties uz pārciestajām grūtībām, nodzīvoja ilgu mūžu- 94 gadus. Par

varonību kara laukā viņš tika apbalvots ar 4. šķiras Svētā Jura ordeni.

Slimnīcā būdams, kad jau varēju sēdēt, rokas veselas, sāku strādāt. No kādas citas brāļu

palīdzības lazaretes nāca kāds invalīds cēsnieks, kas mūs iemācīja no diegiem tirgus somas siet.

Darbs bija piņķerīgs, jo no vienādiem diegiem, kas bija glumi kā vaskoti bija jāsasien vienādos

mezglos somas. No 17 invalīdiem mēs tikai divi sējām somas. Viens adīja zeķes, bet ne tādas ar

papēžiem, bet kā kules no linu vai kokvilnas dzijas. Vēlāk pārgājām uz koka kastīšu, lineālu un

citu koka priekšmetu izgriešanu pēc drukātu paraugu lapām. Kastītes tika salīmētas. Izgriezām,

izpucējām un iebeicēja. Mums par darbu kaut cik maksāja. Kad nu pa visām brāļu lazaretēm bija

pietiekoši daudz izstrādājumu sakrājies, tad pilsētas valdes zālē sarīkoja bazaru, kur izstrādājumi

tika pārdoti un ienākumi nonāca brāļu palīdzības lazaretēs kā ziedojumi. Uz bazaru aizveda arī

mūs- strādniekus un vēl kādus, kas stingrāki uz kājām. Pie atklāšanas arī bija ludziņa. Mēs,

strādnieki turējāmies vairāk savu izstrādājumu tuvumā, redzēju, ka kāds pulkvedis par manu

lineālu ziedoja 25 rubļus. Tā visi mūsu darbi aizgāju bagātnieku pārmaksāti. Slimnīcā biju tik

daudz nopelnījis, ka varēju fotoaparātu par 25 rubļiem nopirkt.31

Aktīvi darbojās Petrogradas Latviešu labdarības biedrība (PLLB). Tās biedri vāca

ziedojumus, Varšavas stacijā sagaidīja bēgļus, izmaksāja tiem pabalstus, nodibināja biroju, kurš

palīdzēja darbspējīgajiem bēgļiem iekārtoties darbā, izveidoja divas patversmes, kurās oktobrī

dzīvoja 200 cilvēku, trīs skolas bēgļu bērniem. Bēgļu labiekārtošanai PLLB saņēma arī valsts un

pilsētas piešķirtus finansu līdzekļus.

Aktīvi strādāja arī PLBPB (Petrogradas Latgaliešu bēgļu palīdzības biedrība). Saņemot

līdzekļus no LBA CK (Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja) un Tatjanas komitejas,

biedrība līdz 1916. gada vidum nodibināja bezmaksas ēdnīcu, galdnieku un šuvēju darbnīcu, trīs

patversmes darba nespējīgajiem, vairākas patversmes un skolas bēgļu bērniem. Taču 1916.gada

otrajā pusē finansējums samazinājās. Neraugoties uz maksas koncertu rīkošanu, ziedojumu vākšanu

baznīcās, iegūto līdzekļu nosaukto iestāžu finansēšanai nepietika, daļu no tām nācās slēgt.32

Piezīmes. Krievijas impērijā ar pārstāvniecību Petrogradā, laikā no 1915.gada augusta līdz

1918.gada janvārim aktīvi darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja (LBA CK) - vēlēta

bēgļu pašpalīdzības organizācija (pārstāvēja 260 organizācijas un aģentūras). Tās uzdevums bija

koordinēt latviešu bēgļu palīdzības iestāžu darbību, veicināt savstarpējos sakarus un komunikāciju

ar varas iestādēm, piesaistīt līdzekļus bēgļu apgādāšanai I Pasaules kara laikā, palīdzēt kārtot

juridiskos jautājumus.

31 K. Bukuma atmiņas32 Bartele T., Šalda V., Latviešu bēgļi Petrogradā (1915-1920), Latvijas arhīvi, 2002.- Nr.1.,87.lpp.

18

Petrogradā dzīvoja mana māsīca ar vīru un kāda fotogrāfe, ar kuru biju kopā Strenčos

strādājis. Uz slimnīcu nāca ciemos, pacienāja ar vieglu tēju, kurā ielika karotīti ievārījuma.

Stāstīja, ka mana paziņa Līza precējusies ar kādu virsnieku kapteini. Ciemošanās reizēs

radinieces uz slimnīcu ņēma līdzi saulespuķu sēklas, ko mums izdalīja.33

1915.gadā Vācijas karaspēks sagrāba daļu Latvijas, ar to izsaucot bēgļu kustību uz

Petrogradu. 1915.gada aprīlī Petrogradā bija ap 100 bēgļu no Latvijas, maijā jau 300. 1916.gada

februārī Petrogradā bija uzskaitīti 23266 latviešu bēgļi, 1917.gada sākumā- jau vairāk kā 60000.

Latviešu bēgļu skaits Petrogradā auga ar katru dienu. Daudzi bēgļi bija palikuši bez jebkādiem

iztikas līdzekļiem, bieži arī bez dokumentiem, viņiem bija nepieciešama steidzama palīdzība.

Petrogradas latviešu biedrības uzsāka ziedojumu vākšanu bēgļu labā.34

Dienās, kad nestrādāju, nodarbojos ar fotografēšanu, kur par pastkartes vai vizītes

lieluma fotogrāfiju saņēmu 25 rubļus. Kas tas bija, ja maizes mārciņa maksāja 400 rubļus kara

laika naudas. Kad stikla plati nedabūju, uzņēmu uz papīra, kuru varēja arī, nedaudz retušējot,

uzlabot. 1920.gadā man pienāca ziņa, lai es eju uz banku saņemt pensiju. Saņēmu vairākus

tūkstošus, tas būs jāieskaita pensijas grāmatiņā.35

Attēls nr. 6. Cara Nikolaja II 1915. gadā 31. decembrī izdotā pavēle „Kā krievu varoņiem-

karavīriem un viņu ģimenēm saņemt pensiju vai pabalstu” 36

33 K. Bukuma atmiņas34

Bartele T., Šalda V., Latviešu bēgļi Petrogradā (1915-1920), Latvijas arhīvi, 2002. Nr.1., 84.lpp.35 K. Bukuma atmiņas36 http://avr-mag.livejournal.com/701162.html

19

Jura krusta kavalieriem tika piešķirtas ikgadējas pensijas: IV šķirai - 36 rubļi, III šķirai - 60

rubļi, II šķirai - 96 rubļi, bet I šķirai - 120 rubļi katru gadu. Ar Svētā Jura krustu apbalvoti

daudzi latviešu strēlnieki.37

Piezīmes. Kārļa Bukuma veselības problēmas neradīja viņam problēmas komunicēt ar

cilvēkiem, darīt sabiedrībai nepieciešamas lietas. Viņš nepameta savu jaunības nodarbi-

fotografēšanu, jo ar to varēja nopelnīt iztikas līdzekļus. Cara Nikolaja II pavēle par pensiju un

pabalstu saņemšanu, kas stājās spēkā 1916. gadā, nedaudz uzlaboja K. Bukuma dzīves apstākļus.

Lai kur strādāju, ar fotografēšanu turpināju nodarboties. Domāju- taupīdams dzimtenē

atbraucis ko iegādāšos, jo pārvedu vairāk kā 100 000 cara naudas. Gribēju labi pārdot Rīgā-

netiku- viss palika kolekcijai un cik kolekcionāriem varēja pārdot. Pienāca laiks, kad Krievija ar

Vāciju noslēdza mieru. 1920. gada 20. augustā ar pirmo ešelonu, sanitāro māsu pavadībā braucu

mājās.38

1919. gada pavasarī Petrogradā bija ap 10000 latviešu. Domājams, ka šo palikušo vairākums

bija „vietējie” latvieši, kas vēl pirms kara bija apmetušies pilsētā. Viņu atgriešanos etniskajā

dzimtenē kavēja Petrogradā esošā mantība un pārtrūkušie sakari ar Latviju. Pilsoņa kara apstākļos

latvieši arvien vairāk noskaņojās atgriezties Latvijā. 1920.gadā vairāki tūkstoši latviešu bēgļu un

karavīru sāka atgriezties mājās- uz Latviju.39

Piezīmes. Kamēr Krievija un Vācija atradās kara stāvoklī, bēgļi necentās nokļūt

patstāvīgajās dzīvesvietās. Pēc Brestas miera līguma parakstīšanas 1918.gada 3.martā stāvoklis

mainījās. Krievija pilnīgi atteicās no Lietuvas, Kurzemes un Rīgas, bet Vidzemei un Igaunijai

vajadzēja palikt Krievijas pārziņā līdz "valstiskas kārtības nodibināšanai”. 1920.gada 20.augustā

Kārlis Bukums atgriezās Latvijā ar lielu naudas summu, kuru nepaguva samainīt, līdz ar to nauda

zaudēja savu vērtību. Latvijā viņš turpināja fotografēt, bija Latviešu Folkloras krātuves ārštata

korespondents. K. Bukums I Pasaules karā cara armijā ticis ierauts 30 gadu vecumā, 30 gadu

vecumā kara laukā sakropļots. Pavirši amputēta kāja, gadu un 8 mēnešus ārstējies gan Prūsijā

Bialistokā (Bialystok), gan Krievijā Petrogradā (Петроград). 1920.gadā 36 gadu vecumā atgriezies

dzimtenē. Neskatoties uz invaliditāti, apprecējies, izaudzinājis divus dēlus. Kopā ar sievu uzcēlis

māju. Nodarbojies ar uzņēmējdarbību- Valmierā izveidojis un uzturējis vairākus preses kioskus. Ir

bijis sabiedriskais darbinieks- novadpētnieks un folkloras, atmiņu vācējs, aktīvi darbojies Latvijas

invalīdu biedrības darbā.

37 http://vesture.eu/index.php/Sv._Jura_krusts38 K. Bukuma atmiņas39 Bartele T., Šalda V. Latviešu bēgļi Petrogradā (1915–1920).- // Latvijas Arhīvi.-2002.- Nr.1.- 96..lpp.

20

Secinājumi

Pētnieciskajā darbā „Pirmā pasaules kara dalībnieka Kārļa Bukuma atmiņas: teksti un

piezīmes” sasniedzu galveno darba mērķi- ieguvu jaunas, padziļinātas zināšanas par Pirmā pasaules

kara notikumiem un kara sekām no 1914. gada jūlija līdz 1920. gada augustam. Apzinot vēstures

avotus un literatūru, tika analizētas un salīdzinātas Kārļa Bukuma (25.03.1884.-10.03.1979) atmiņu

epizodes ar vēstures avotiem un literatūru. Darbā tika apkopotas iegūtās zināšanas un atziņas,

izdarīti secinājumi. Karš izmainīja simtiem tūkstošu latviešu cilvēku dzīves. Tā bija visas tautas

traģēdija- jaunos vīriešus iesauca cara Nikolaja II karapulkos, pār zemi pārsoļoja te vācu, te krievu

armijas. Iznīcināja mājas, laukus, sējumus, rūpniecību. Cilvēki bija spiesti doties bēgļu gaitās.

Valdīja nabadzība, bads un haoss. IPasaules karš latviešu tautai atnesa lielus cilvēku zaudējumus-

pēc kara beigām latviešu skaits bija samazinājies par 270000 (krituši karā, miruši bēgļu gaitās,

izbraukuši).

Sākoties I Pasaules karam, 1914.gada 19.jūlijā ar cara Nikolaja II pavēli Vidzemes un

Kurzemes guberņās tika izsludināts karastāvoklis. Cara armijā tika mobilizēti tūkstošiem latviešu.

Daudzi mobilizētie latviešu vīri tika iekļauti XX krievu armijas korpusā un nosūtīti karot uz

Austrumprūsiju. 1915. gadā Austrumprūsijas teritorijā notika sīvas cīņas starp vācu un cariskās

Krievijas armijām. Īpaši smagas kaujas notika Mazūrijas ezeru rajonā. Tajās XX korpuss bija

nokomandēts kā atkāpjošās karaspēka daļas pēdējā vienība ar uzdevumu segt galveno spēku

atiešanu. Viņi krita, bet nepadevās. XX korpuss zaudēja vairāk nekā 30000 kritušo un ievainoto, to

skaitā 10000 līdz 15000 latviešu. Par XX korpusa kareivju varonību ar cieņu stāstīja gan krievu, gan

vācu virsnieki.

K. Bukums savās atmiņās ir maz rakstījis par karu, vairāk- par pārdzīvoto dažādās slimnīcās.

Izmantojot Kārļa Bukuma pierakstītās atmiņas un dažādus vēstures avotus, daudz uzzināju par

latviešu bēgļu dzīvi Petrogradā līdz 1920.gadam. Uzzināju par Petrogradas latviešu organizāciju

darbību- bēgļu izdzīvošanas nodrošināšanu, pašu bēgļu sabiedriskajām aktivitātēm. Daudzi bēgļi

bija palikuši bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, bieži arī bez dokumentiem. Viņiem palīdzību sniedza

Petrogradas latviešu biedrības, kas sāka vākt ziedojumus. Aktīvi darbojās Petrogradas Latviešu

labdarības biedrība (PLLB). Tās biedri vāca ziedojumus, Varšavas stacijā sagaidīja bēgļus,

izmaksāja tiem pabalstus, palīdzēja darba spējīgajiem bēgļiem iekārtoties darbā, izveidoja divas

patversmes un trīs skolas bēgļu bērniem.

1920.gadā K.Bukums medmāsas pavadībā atgriezās atpakaļ Latvijā.

Karš pilnībā izmainīja pētnieciskā darba galvenā varoņa dzīvi- vairs nevarēja strādāt tēva un

brāļa lauku saimniecībā, nevarēja veikt ierastos lauksaimniecības un meža darbus. Kaut gan Kārlis

Bukums bija kara invalīds (amputēta kāja), I Pasaules kara laikā smagi sakropļots, viņš ir bijis

21

aktīvs sabiedriskais darbinieks. Pēc kara darbojies Latvijas invalīdu biedrībā, līdz mūža beigām bijis

novadpētnieks un folkloras vācējs, no 1925.gada viņš bija Latviešu Folkloras krātuves ārštata

korespondents (iesūtījis apmēram18000 vienību). Fotogrāfijās viņš iemūžinājis konkrētās teiku

vietas, galvenokārt Valmieras apkārtnē..

Pētījumu par K.Bukuma dzīves līkločiem un latviešu piedzīvoto I Pasaules kara laikā un

bēgļu gaitās Pēterburgā varēs izmantot Valmieras novada u.c. vēstures interesenti.

22

Izmantoto vēstures avotu un literatūras saraksts

Auziņš A. Ģenerālis Jānis Balodis.- Rīga: Jumava, 2006.

Bartele T., Šalda V. Latviešu bēgļi Petrogradā ( 1915- 1920 ).- // Latvijas Arhīvi .- 2002 .- Nr.1.

Bērziņš V. Latvija Pirmā pasaules kara laikā.- Rīga : Zinātne, 1987.

Bērziņš V. Latviešu strēlnieki- drāma un traģēdija.- Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1995.

Grīnberga L. un Ozoliņa A. Ceļvedis ordeņu vēsturē.- Rīga : Zvaigzne ABC, 1999.

Freibergs J. Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts.- Rīga: Zvaigzne, 2001.

Peniķis M. Pasaules karš 1914.,1915. un 1916.gadā, un Latviešu strēlnieku bataljonu- pulku cīņas

divās nodaļās, I daļa,- Militārās literatūras apgādes fonda izdevums: Ģenerālkomisijā Armijas

spiestuvē 1935.

Lācis V. Latviešu zemes un tautas vēsture I.- Rīga: Vieda, 2001.

Treijs R. Latvijas ģenerāļi (1918-1940).- Rīga: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2006.

Vārpa I.Ceļš uz Latvijas valsti 1914-1922.- Rīga: Jumava, 2012

Viļa Lāča Nacionālā bibliotēka ( R.A 167 ). K. Bukuma biogrāfija un dzimtas dzīves apraksts.

Zelča V. Skice vēstures zīmējumam: Sieviete un Pirmais pasaules karš.- // Latvijas Arhīvi.- 2002.-

Nr.4.

Interneta resursi

http://avr-mag.livejournal.com/701162.html [ aplūkots 28.02.2014 ]

http://img822.imageshack.us/img822/4360/budynkiinstytutupaniens.jpg [ aplūkots 18.01.2014 ]

http://spoki.tvnet.lv/aktuali/Par-oranzmelni-svitroto-auduma/142254 [ aplūkots 08.03.2014 ]

http://tsarselo.ru/content/21/yenciklopedija-carskogo-sela/adresa/gospitalnaja-24-carskoselskoe-

realnoe-uchilishe-shkola-500.html#.UxD64jv8LIU [ aplūkots 12.01.2014 ]

http://valmiera.zurbu.net/t/1072 [ aplūkots 06.01.2014 ]

http://vesture.eu/index.php/Sv._Jura_krusts [ aplūkots 08.03.2014 ]

http://www.ciekawepodlasie.pl/murawiejski/bialystok_okres_niemiecki [ aplūkots 18.01.2014]

http://www.lfk.lv/Bukums_lv.html [ aplūkots 06.01.2014 ]

http://www.mapnall.com/lv/bing/Bing-%C4%A2eogr%C4%81fisk%C4%81-karte-Zambrovas-apri

%C5%86%C4%B7is_1127911.html. [ aplūkots 19.03.2014 ]

http://www.russkije.lv/lv/lib/read/first-world-war.html [ aplūkots 16.02.2014 ]

23

Anotācija

Pirms 100 gadiem sākās Pirmais pasaules karš, kurā piedalījās mana pētījuma galvenais

varonis- Kārlis Bukums. Pirmais pasaules karš notika starp diviem valstu grupējumiem - Antanti

(Lielbritānijas, Francijas un Krievijas savienība) un Vācijas-Austroungārijas bloku. Pavisam karā

tika iesaistītas 34 valstis. Cilvēces vēsturē tas bija pirmais totālais karš: vairākums karojošo valstu

tajā iesaistīja visus iedzīvotājus un ekonomiskos resursus. Rezultātā- vēl nepiedzīvots militārs

slaktiņš, kas prasīja ap desmit miljonu dažādu tautību cilvēku dzīvību. Rakstot pētniecisko darbu

„Pirmā pasaules kara dalībnieka Kārļa Bukuma atmiņas: teksti un piezīmes”, izlasīju K. Bukuma

atmiņu pierakstus no Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu krātuves, pētīju dažādus

pieejamus vēsturiskus faktus par laiku no 1914.gada līdz 1920.gadam gan grāmatās, gan dažādos

pētījumos, presē un interneta vietnēs. Atmiņu autors savos pierakstos nedaudz raksta par 1914. gada

notikumiem, ļoti daudz pastāsta par savu ievainojumu 1915. gada 7. februārī, kā rezultātā viņš kļuva

par kara invalīdu uz mūžu.. Šo darbu rakstīju, jo vēlējos piedalīties konkursā „Cilvēks un karš. Kara

radītās pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju dzīvē”.

Darba aktualitāte. 2014. gada 25. martā folkloras vācējam Kārlim Bukumam apritēja 130 gadi.

Kocēnu pagasta bibliotēkā tiks organizēta konference un pie K.Bukuma dzimtajām mājām

tiks atklāta piemiņas plāksne. K. Bukums par savu dzīvi ir uzrakstījis atmiņas, kuras

glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu krātuvē.

Darba mērķis: padziļināt zināšanas par Pirmā pasaules kara notikumiem un kara sekām no 1914.

gada jūlija līdz 1920. gada augustam, izmantojot Kārļa Bukuma pierakstītās atmiņas un

vēstures avotus.

Darba uzdevumi:

1) apzināt vēstures avotus un literatūru par Pirmā pasaules kara notikumiem un kara sekām no

1914. gada jūlija līdz 1920. gada augustam,

2) analizēt K. Bukuma atmiņas par Pirmo pasaules karu un tā sekām,

3) salīdzināt K. Bukuma atmiņas ar vēstures avotiem un literatūru,

4) apkopot iegūtās atziņas un izdarīt secinājumus par katru epizodi, kas minēta atmiņās.

Darbā izmantotās metodes: darbā tika izmantota aprakstošā un salīdzinošā metode, jo atmiņu

fragmentiem hronoloģiskā secībā tika piemeklēti precīzi vēsturiskie notikumi, izmantojot

Latvijas Nacionālās bibliotēkas reto rokrakstu krātuves dokumentus, vēstures avotus un

literatūru.

24

Darba struktūra: darbs sastāv no ievada, izmantotās vēstures avotu un literatūras apskata,

K.Bukuma atmiņām pa I Pasaules karu, secinājumiem, izmantoto vēstures avotu literatūras

saraksta un anotācijas. Darbā ir 6 attēli.

Atslēgas vārdi: Kārlis Bukums, I Pasaules karš, Petrograda.

25