Embed Size (px)
Citation preview
Pētījums
„LATVIJAS REPUBLIKĀ UN EIROPAS SAVIENĪBĀ SPĒKĀ ESOŠĀ
NORMATĪVĀ BĀZE ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS VEICINĀŠANAI”
ESF projekts Nr. 1DP/1.5.2.2.2/12/APIA/SIF/169
„Efektīvas sadarbības platformas izveide nevalstisko organizāciju līdzdalības veicināšanai ilgtspējīgas būvniecības politikas lēmumu
pieņemšanas procesā”
2013. GADS
1
PAMATOJUMS
Pētījums veikts projekta „Efektīvas sadarbības platformas izveide nevalstisko organizāciju
līdzdalības veicināšanai ilgtspējīgas būvniecības politikas lēmumu pieņemšanas procesā”* ietvaros
un tā galvenais uzdevums ir radīt saturisku pārskatu par Latvijas Republikā spēkā esošiem nacionālajiem un pārnacionālajiem (proti, Eiropas Savienības likumdevējinstitūciju izdotiemtiesību aktiem), kas ietekmē ilgtspējīgas būvniecības politikas izstrādi un praktizēšanu Latvijā.
Biedrība „Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padome” (turpmāk – IBP) un biedrība „Zaļās mājas” kopā ar saviem domubiedriem jau vairākus gadus aktīvi strādā pie tā, lai Latvijas sabiedrība un uzņēmēji vispirms uzzinātu par ilgtspējīgas būvniecības principiem un ilgtermiņā iegūstamiem rezultātiem un, apzinoties šīs iespējas, būtu ieinteresēti šos principus piemērot praksē. Savas darbības laikā biedrības secinājušas, ka tām iztrūkst pilnvērtīga pārskata par to, kādi tieši tiesību akti ir saistīti ar ilgtspējīgas būvniecības jomu un kādā veidā grozījumi šajos aktos varētu veicināt ilgtspējīgas būvniecības principu ieviešanu un praktizēšanu Latvijā.
Lai ieviestu šo projektu, kura mērķis ir veicināt nevalstisko organizāciju ciešāku sadarbību, kā arī nepieciešamo tiesību aktu projektu izstrādi, kā pirmā aktivitāte tika paredzēta šāda pētījuma veikšana, lai, pirmkārt, saprastu darbības lauku un, otrkārt, spētu ilgtermiņā plānot savas darbības un sadarbību ar valsts un nevalstisko sektoru ilgtspējīgas būvniecības principu ieviešanai Latvijā.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šī pētījuma mērķis ir:
- izveidot pārskatu par Latvijā un Eiropas Savienībā spēkā esošiem tiesību aktiem vai tiesību aktu projektiem un politikas plānošanas dokumentiem vai to projektiem, kas tiešā vai pastarpinātā veidā nosaka dažādas pamata (minimālos vai maksimālos) kritērijus un robežvērtības, kā nosprauž uzdevumus un mērķus gadiem uz priekšu;
- rast secinājumus par jomām, kurās nepieciešams jauns regulējums vai regulējuma grozījumi, lai veicinātu ilgtspējīgas būvniecības politikas veiksmīgāku un pilnvērtīgāku pielietojumu Latvijā.
*Projekts noris ESF 1.5.2.2.2. apakšaktivitātes „Nevalstisko organizāciju administratīvās kapacitātes stiprināšana” ietvaros. 92.07% no projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. 1.5.2.2.2. apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja ar Latvijas Sabiedrības integrācijas fondu.
Sīkāka informācija mājas lapā http://www.ibp.lv/lv/musu-projekti/projekts-nvo-sadarbibai-ilgtspejigas-politikas-veidosanai/
2
SATURS
1. Ievads 4
2. Ilgtspējīgas būvniecības definīcijas un pamata vērtību kritēriji
2.1. Ilgtspējīgas būvniecības definīcijas
2.2. Ilgtspējīgas būvniecības kritēriji
5
5
6
3. Latvijas Republikā spēkā esošie tiesību akti ar ietekmi uz ilgtspējīgu būvniecību
3.1. Normatīvo aktu hierarhija Latvijas Republikā
3.2. Spēkā esošie Latvijas Republikas likumdevēja izdotie tiesību akti
3.3. Spēkā esošie Eiropas Savienības likumdevēja izdotie tiesību akti
3.4. Grozījumi nacionālajos tiesību aktos, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību aktu stāšanos spēkā
7
8
9
11
14
4. Eiropas Savienības un Latvijas Republikas politiskie mērķi ilgtspējīgas būvniecības prakses veidošanai
15
5. Likumdošana un starptautiskie standarti
5.1 Standartu veidi
5.2 Standartu praktiskā piemērošana Latvijas būvniecībā
16
16
18
6. Secinājumi
19
7. Ierosinājumi
20
Pielikumi:
1. pielikums: Tabula - Latvijas Republikā spēkā esošie Latvijas Republikas likumdevēja izdotie tiesību akti ar tiešu vai pakārtotu ietekmi ilgtspējīgas būvniecības principu nodrošināšanā
2. pielikums: Tabula – Eiropas savienības tiesību akti, kas ieviešami Latvijā un nosaka kritērijus ilgtspējīgai būvniecībai
3. pielikums: Tabula - starptautiskie standarti ilgtspējīgai būvniecībai
4. pielikums: Memorands
5. pielikums: Priekšlikumi redakcionālām izmaiņām Latvijas tiesību aktos ES tiesību aktu ieviešanai
23
27
41
43
47
3
KOPSAVILKUMS
Pētījuma izstrādes uzstādījums ir iegūt pārskatu par Latvijā spēkā esošiem Latvijas likumdevēja un
Eiropas Savienības (ES) likumdevēja izdotiem tiesību aktiem, kas regulē jomas, kuras nodrošina
ilgtspējas idejas realizāciju būvniecībā.
Pētījuma sākumā ir apskatīta ilgtspējas idejas attīstība kopumā un tās izpausme būvniecībā kā
ekonomikas nozarē. Turpinājumā ir sniegts pārskats par Latvijā spēkā esošiem tiesību un politikas
plānošanas aktiem, kas nosaka ilgtspējas principa piemērošanu Latvijā kopumā un būvniecībā.
Papildus nodaļā norādītajiem pamata tiesību aktiem, proti, likumiem, 1.pielikumā ir uzskaitīti
Ministru kabineta noteikumi, kas ir atvasināti no likumiem un kas nosaka specifisku regulējumu
gan būvniecības procesa organizēšanai, gan arī citu ilgtspējīgas būvniecības un attīstības jomu
regulēšanai.
Papildus tam ir sniegts pārskats par ES likumdevēju izdotajiem tiesību aktiem, kuru spēkā esība
jānodrošina arī Latvijā, veicot nepieciešamos priekšdarbus. 2.pielikums sniedz pārskatu par
attiecīgajos ES tiesību aktos noteiktajām prasībām dalībvalstīm, un darbības, kas atbilstoši šīm
prasībām, ir jāveic, lai Latvijas tiesību aktu sistēma atbilstu ES prasībām.
Tāpat ir sniegts pārskatas par starptautisko standartu spēku un ietekmi ilgtspējīgas būvniecības
nodrošināšanā, un 3.pielikumā sniegts uzskaitījums par normatīvajiem aktiem, kuros ir minētas
atsauces uz standartiem, tādā veidā tos padarot par ieteicamu rīku vai obligāti piemērojamām
prasībām.
Pētījuma rezultāti ir apkopoti secinājumos un, balstoties uz tiem, ir sniegti ierosinājumi par to, uz
kādām tēmām galvenokārt būtu vēršama uzmanība, lai nodrošinātu, ka 1) Latvija izpilda savas
starptautiskās saistības un 2) Latvijā reāli un veiksmīgi varētu tikt nodrošināta ilgtspējīgas
būvniecības prakse.
4
1. IEVADS
Ilgtspējīgas būvniecības pamati meklējami iepriekšējā gadsimta 70.-os gados, kad ekonomisti pirmo reizi ilgtspējas efektu definēja ekonomikā kā esošu “līdzsvarā ar pamata ekoloģisko atbalsta sistēmu”.1 1987. gadā Apvienoto Nāciju Pasaules Vides un attīstības Komisija vadītājas Grū Harlemas Brundtlandes vadībā sagatavoja ziņojumu, kas pasaulē pazīstams kā Brundtlandes ziņojums 2 . Šis ziņojums, kas cita starpā kļuva par iniciatīvu plašam skaitam dažādu citu starptautisku kustību un dokumentu attīstībai (nabadzības mazināšanas veicināšana, vides aizsardzība, starptautiskā sadarbība un katra indivīda lomas izcelšana kopējo pasaules mērķu sasniegšanā), pirmo reizi starptautiska līmenī norādīja, ka jebkādas plānojamās darbības ir jāvērtē no to ilgtspējas aspekta.
Pēdējās dekādes laikā arī Latvijā ilgtspējas koncepcija ir daudz pieminēta un apspriesta, un, kopumā ņemot, ir guvusi lielu atbalstu. Vienlaikus jānorāda, ka ilgtspējas definīcija ne visiem ir viennozīmīgi skaidra un tās pielietošana dokumentos un izteikumos bieži vien šķiet margināla un deklaratīva. Godīgi gan būtu norādīt, ka tas galvenokārt ir finansējuma trūkuma dēļ, jo, lai arī daļa ilgtspējas faktoru ir panākami tikai mainot rīcību, pārējo faktoru sasniegšanai ir nepieciešams ievērojams finansējums un ieguldījumi. Līdz ar to labā griba tiek pausta, bet realizācija ‘klibo’.
2008. gada 23. oktobrī Ekonomikas ministrija un būvniecības nozares nevalstiskās organizācijas parakstīja abu pušu sadarbības Memorandu, ar kuru tika paredzēts pārskatīt valsts un sabiedriskā sektora sadarbības principus un turpmākās darbības virzienus.3 Memorandā galvenais uzdevums ir ilgtspējīgas būvniecības normatīvo aktu sistēmas izveide, sekmējot būvniecības nozares attīstību, kas balstīta uz godīgas konkurences un Latvijas Republikas normatīvo aktu un tai saistošo starptautisko līgumu un Eiropas Savienības dokumentu ievērošanu. Memorandā ir uzsvērts, ka sadarbība tiek balstīta uz būvniecības nozares nevalstisko organizāciju sniegtajiem konstruktīvajiem priekšlikumiem par būvniecības politikas turpmāko attīstību, būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu sistēmas pilnveidošanu un attiecīgi izstrādājamiem tiesību aktiem.
Lai attīstītu Memorandā paredzēto NVO sadarbību un sniegtu konstruktīvus priekšlikumus ilgtspējīgas būvniecības principu kodifikācijai, IBP ievieš šo projektu un sagatavo pētījumu, kas kalpos kā sākotnējās informācijas apkopojums pārējām projektā paredzētajām aktivitātēm.
Projekta „Efektīvas sadarbības platformas izveide nevalstisko organizāciju līdzdalības veicināšanai ilgtspējīgas būvniecības politikas lēmumu pieņemšanas procesā” galvenais mērķis ir izveidot sadarbības platformu, kuras rezultātā NVO spēs radīt visvērtīgāko pienesumu ilgtspējīgas būvniecības attīstībai Latvijā.
1 [..]“in equilibrium with the basic ecological support systems”). Stivers, R. 1976. The Sustainable Society: Ethics and Economic Growth. Philadelphia: Westminster Press.
2 Pazīstams arī kā “Our Common Future”; World Commission on Environment and Development (1987). Our Common Future. Oxford: Oxford University Press. p. 27. ISBN 019282080X.
3 4. pielikums
5
2. ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS DEFINĪCIJAS UN PAMATA VĒRTĪBU KRITĒRIJI
2.1. ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS DEFINĪCIJAS
„Ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzības, neapdraudot iespēju turpmākajām paaudzēm nodrošināt to vajadzības nākotnē”4.
Kopš Brundtlandes ziņojuma 1987. gadā ilgtspējas koncepcija ir attīstījusies un paplašinājusies. Lai gan precīzāk būtu teikt, ka koncepcija ir kļuvusi detalizētāka un tādēļ šķietami sedz gandrīz jebkuru mūsu sadzīves jomu. Kopsakarībās ilgtspēja joprojām ir ekonomisko ieguvumu pastāvības un nezušanas nodrošināšana, tikai mūsdienās ir apzināti visi faktori, kas veido ilgtspējas kopbildi. Tie iekļauj ne tikai ekonomiski izmērāmus rādītājus, bet arī tādus sociālus faktorus kā kultūru un mentalitāti, veselības aizsardzības apsvērumus, monetāri finansiālus jautājumus, juridiskus faktorus gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, pilsētvides un transporta plānošanu, dzīvesstilus un patērētāja sabiedrības ietekmi.
Secīgi, arī mājoklis ir visu šo ilgtspējas faktoru apkopojums un, kā jau katrā specifiskā nozarē, arī būvniecībā pastāv specifiski priekšnoteikumi, kas nodrošina attiecīgā pakalpojuma vai ražojuma ilgtspēju. Tomēr, lai to nodrošinātu, nepieciešams skaidrs ilgtspējas definējums tieši būvniecībā, kā arī attiecīgo kritēriju un specifisko lielumu uzskaitījums.
2008. gada 8.maijā tika izsludināts „Attīstības plānošanas sistēmas likums”, kur 5.panta otrās daļas 1. apakšpunktā ir uzskaitīti principi, kuri ievērojami plānojot attīstību, tai skaitā „ilgtspējīgas attīstības princips — tagadējām un nākamajām paaudzēm nodrošina kvalitatīvu vidi un līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionāli izmanto dabas, cilvēku un materiālos resursus, saglabā un attīsta dabas un kultūras mantojumu”. 5 Pamatojoties uz šo likumu, Latvijas ilgtermiņa politikas plānošanas dokumentos ir iekļautas atsauces uz ilgtspējīgu attīstību. Kopš 2010. gada 10.jūnija ilgtspējas definīcija ir iekļauta „Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030”6. Uz to atsaucas arī šīs stratēģijas ‘rīcības plāns’, proti, „Nacionālais attīstības plāns 2020”, kas apstiprināts 2012. gada 20.decembrī.7
2011. gadā Ekonomikas ministrijai sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām izstrādājot politikas plānošanas dokumenta „Būvniecības nozares attīstības pamatnostādnes 2011.-2015. gadam 8, ilgtspējīga būvniecība Latvijā ieguva mazliet precīzāku definīciju. Proti, ilgtspējīga būvniecība tika definēta kā “efektīva, droša cilvēkam un dabai, inovatīva un pieejama; kurā tiek radīta kvalitatīva dzīves vide esošajām un nākošajām paaudzēm, tai skaitā nodrošinot būvei nepieciešamos energoresursu, sekmējot esošo būvju izmantošanu un pielāgošanu un efektīvu dabas resursu izmantošanu”. Diemžēl šī plānošanas dokumenta izstrāde netika pabeigta un līdz ar to Memorands, kuru 2008. gada 23.oktobrī 9 parakstīja Ekonomikas ministrs un nevalstiskās organizācijas ar mērķi veicināt nevalstisko organizāciju ciešāku iesaisti valsts politikas izstrādē attiecība uz ilgtspējīgas būvniecības principu izstrādi un juridisku apstiprināšanu, kā arī praktisku pielietošanu, šobrīd ir augstākā līmeņa dokuments būvniecības nozarē, kur šie mērķi ir nosprausti.
4 World Commission on Environment and Development (1987). Our Common Future. Oxford: Oxford University Press. p. 27. ISBN 019282080X.
5 Likuma teksts tiešsaistē http://www.likumi.lv/doc.php?id=175748 6 „Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam” teksts tiešsaistē
http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_lv.pdf 6.lp., 6. paragrāfs. 7 Nacionālā attīstības plāna 2020 teksts tiešsaistē www.nap.lv 8 Politikas plānošanas dokumenta „Būvniecības nozares attīstības pamatnostādnes 2011.-2015. gadam (informatīvā
daļa)” projekts (Rīga, 2011) 36. Lp. 9http://ibp.lv/lv/musu-projekti/projekts-nvo-sadarbibai-ilgtspejigas-politikas-veidosanai/ - lejupielādējams materiāls „Memonrands.pdf”
6
Jāpiemin gan, ka 2011. gadā Saeimā tika iesniegts jaunā Būvniecības likuma projekts, kur 2. pantā ir paredzēts, ka uz būvniecības procesiem citu principu starpā jāattiecina arī ilgtspējas principis. Likumprojekts Saeimas gaiteņos bija ‘iestrēdzis’ uz gandrīz diviem gadiem, netiekot tālāk par pirmo lasījumu, bet par patīkamu pārsteigumu 2013. gada martā likumprojekts tika apstiprināts otrajā lasījumā10. Pastāv cerības, ka, pietiekama politiskā atbalsta rezultātā, 2013. gada laikā vai 2014. gada sākumā likumprojekts varētu tikt izsludināts.
Kopumā, mazliet aizskrienot pa priekšu pētījuma tekstam un aizskarot secinājumu sadaļu, nākas secināt, ka Latvijā nevienā tiesību aktā nav noteikta ilgtspējīgas attīstības definīcija, un tādas noteikti nav attiecībā uz ilgtspējīgu būvniecību. Atsauces uz ilgtspējīgas būvniecības ideju ir tikai politikas plānošanas dokumentos, kas sniedz vispārēju un vispārīgu izpratni par konceptu kā tādu, diemžēl nenosakot praktiķiem skaidrāku vīzīju, ko tieši tas nozīmētu to profesionālajā rīcībā. Definīcija kā priekšnoteikums turpmākam kodifikācijas procesam uzskatāma par pamata stūrakmeni, un, tikai sākot ar to, turpmākais process var būt veiksmīgs, nodrošinot, ka iesaistītajām pusēm – gan likumdevējiem, gan praktiķiem – būs precīza izpratne par sasniedzamo mērķi.
Ņemot vērā šo secinājumu un šī pētījuma galveno uzdevumu – sniegt pārskatu un analizēt tos tiesību aktus, kas ietekmē ilgtspējīgas būvniecības principus un procesu Latvijā, nākamais solis ir identificēt, balstoties uz starptautiski noteiktiem un plaši atzītiem kritērijiem, ar kuriem tiesību aktiem būvniecībā ilgtspēja regulējama Latvijā.
2.2. ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS KRITĒRIJI
Par pamatu šim pētījumam ir tiks izmantots BREEAM11 novērtēšanas sistēmas jomu iedalījums. BREEAM ir sistēma, kas Rietumeiropā un Skandināvijā tiek izmantota valsts un pašvaldības iestāžu veiktos būvniecības iepirkumos un tiek izmantota ēku energoefektivitātes un ilgtspējas sertifikācijā. Atbilstoši IBP viedoklim BREEAM ir arī Latvijai visatbilstošākā būvniecības ilgtspējas novērtēšanas sistēma.
Saskaņā ar šo sistēmu galvenie ilgtspējīgas būvniecības principi ir:
Ēkas būvniecība un pārvalde: o būvlaukuma ietekme uz vidi un sabiedrību, o ēku uzstādīto sistēmu darbības optimizācija pirms tās nodošanas
ekspluatācijā, o ēkas dzīves cikla izmaksas.
Veselība un labklājība: o dabīgais un mākslīgais apgaismojums, o termālais komforts, o akustika, o gaisa un ūdens kvalitāte, o apgaismojums.
Enerģija: o ēkas un tās sistēmu energoefektivitāte, o enerģijas patēriņa uzskaite,
10 Priekšlikumu tabula otrajam lasījumam: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/18952EC3E3FB7B86C2257B28002ECBFE?OpenDocument
11 BREEAM - British Research Establishment Environmental Assessement Method = ilgtspējīgas būvniecības kritēriji komercēku (biroji, tirdzniecības un vieglās rūpniecības ēkas) vērtēšanai un sertifikācijai. http://ibp.lv/lv/sertifikacija/breeam-lv/
7
o zemu/nulles emisiju tehnoloģiju lietojums, o energoefektīvas ēkas sistēmas.
Transports: o sabiedriskā transporta pieejamība, o infrastruktūra kājāmgājējiem un riteņbraucējiem, o sabiedrisko pakalpojumu pieejamība, o atbilstoša informācija.
Ūdens: o ūdens patēriņa uzskaite, o noplūdes kontrole, o atkārtota ūdens izmantošana.
Atkritumi: o būvniecības atkritumu samazināšana, o būvniecības un ēkas radīto atkritumu pārstrāde.
Piesārņojums: o ierobežojumi videi kaitīgu vielu izmantošanai (saldētavās u.c.), to noplūdes
kontrole, o NOx emisiju mazināšana vai novēršana, o ūdensteču piesārņojuma mazināšana vai novēršana, o gaismas piesārņojuma mazināšana.
Materiāli: o materiālu ietekme uz vidi to dzīves cikla laikā, o otrreizēju materiālu izmantošana, o materiālu piegāde no drošiem, sociāli atbildīgiem avotiem, o materiālu izturība.
Ekoloģija: o bioloģiskās daudzveidības saglabāšana vai atjaunošana īsā un ilgtermiņā.
No šo kritēriju klāsta Latvijas tiesību aktos var izdalīt šādas apskatāmās nozares:
- arhitektoniskie risinājumi / plānošana,
- materiālu un konstrukciju risinājumu atbilstība sasniedzamajam rezultātam (energoefektivitāte, ekoloģija),
- materiālu atbilstība,
- apkārtējās vides aizsardzība un piesārņojuma novēršana/samazināšana,
- sadzīves atkritumu pārstrāde atkal-izmantojamos resursos,
- inovatīvas pieejamas un risinājumi resursu izmantošanas efektivizācijā.
Atbilstoši šim iedalījumam nākamās nodaļas ietvaros ir izveidots Latvija spēkā esošo tiesību aktu pārskats.
3. LATVIJAS REPUBLIKAS TERITORIJĀ ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS JOMĀ SPĒKĀ ESOŠIE TIESĪBU AKTI
Pirmkārt, pētījumā ir apkopots saraksts ar nacionāliem tiesību aktiem (pielikumā), sakārtojot tos pēc to hierarhijas un BREEAM ilgtspējas kritērijiem. Pētījuma turpinājumā tiks analizēti Eiropas Savienības tiesību akti, kuri atbilstoši Latvijas Republikas un Eiropas Savienības pievienošanās līgumam stājas spēkā Latvijas Republikas teritorijā atbilstoši Eiropas Savienības primārajiem tiesību aktiem (ES dibināšanas līgumam u.c. pamattiesību aktiem). Pētījumā tiks analizēts, vai ES tiesību
8
aktu spēkā stāšanās, pirmkārt, ir nodrošināta tehniski (proti, vai ir izdoti/izsludināti 12 nepieciešamie vai anulēti traucējošie normatīvi), un, otrkārt, ir nodrošināta saturiski (proti, izdotie/izsludinātie un anulētie akti nodrošina, ka tiek sasniegts starptautiskās organizācijas izdotā normatīva darbības mērķis).
3.1. NORMATĪVO AKTU HIERARHIJA LATVIJAS REPUBLIKĀ
Lai izprastu, kā veidojas Latvijas tiesību aktu sistēma un hierarhija, vispirms jāsaprot tiesību normu hierarhija.
Tiesību akti iedalās primārās tiesībās, kas nosaka uzvedības modeli, un sekundārās tiesības, kas nodrošina primāro normu izpildi. Proti, primārās tiesību normas ir tās, kas tiek noteiktas pēc nozīmes augstākajos normatīvajos aktos, t.i. Satversmē, starptautisko organizāciju dibināšanas līgumos un citos pamata dokumentos. Turpretim sekundāro tiesību normu uzdevums un funkcija ir nodrošināt, ka tiek sasniegti pamata dokumentos noteiktie mērķi. Primārie un sekundārie akti, kā arī sekundārie tiesību akti savā starpā nedrīkst viens otru dublēt, jo tas var radīt normu kolīzijas, kas rada strīdus situācijas un neskaidrības par to, kurš rīkojas atbilstoši normatīvajam regulējumam, un kurš to, iespējams, nevilšus pārkāpj.
Turpmāk ir redzama tabula, kura ir apkopoti Latvijas Republikā spēkā esošie tiesību akti un to iedalījums pēc to juridiskā spēka.
Tabula. Normatīvo aktu hierarhija Latvijas Republikā13
STA
RP
TAU
TISK
ĀS
TIES
ĪBA
S
(au
gstā
kas
spēk
ā p
ar n
acio
nāl
ajām
tie
sīb
ām) Primārās tiesības:
1. Dibināšanas līgumi
2. Vispārējie tiesību pamatprincipi
Eiropas Savienības un starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā.
Regulas – ir tieši piemērojamas, tās NEDRĪKST iestrādāt Latvijas normatīvajos aktos.
Direktīvas – obligāti iestrādājamas nacionālajos aktos, un noslēguma noteikumos ievietojama atsauce uz attiecīgo direktīvu.
Lēmumi – attiecas tikai uz konkrēti minētām iesaistītajām pusēm.
Civilprocesa likuma 5.panta 3.daļa:
“Ja attiecīgo tiesību jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību normas, kas ir tieši piemērojamas Latvijā, Latvijas likumu piemēro, ciktāl to pieļauj Eiropas Savienības tiesību normas.”
Sekundārās tiesības:
3. Regulas
4. Direktīvas
5. Lēmumi
6. Rekomendācijas un atzinumi u.c. Ieteikuma tiesību avoti (soft law)
NA
CIO
NĀ
LĀS
TIES
ĪBA
S
1. Satversme Pamatlikums
2. Likums Nosaka pamata uzvedības modeli
3. Ministru kabineta noteikumi
Nosaka uzvedības modeļa kritērijus, kontroli, sodus
4.Pašvaldību saistošie noteikumi
Jomās, kur pašvaldībām ir tiesības noteikt detalizētu regulējumu un pašām finansēt un kontrolēt tā ieviešanu
12 Ministru kabineta noteikumus „izdod” Ministru prezidents, bet likumus „izsludina” Valsts prezidents. [aut.] 13 LR Satversme http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980, E.Meļķisis „Mūsdienu tiesību teorijas atziņas”, TNA, 1999.
9
Tātad, Latvijā vienlaikus spēkā ir vairāku līmeņu tiesību akti, proti, gan Latvijas likumdevēja (Saeimas un Ministru kabineta) izdotie, gan arī tādu starptautisko organizāciju pieņemtie, kurās Latvija ir dalībvalsts, piemēram, Eiropas Savienības tiesību akti.
Pētījuma autors tic, ka pētījuma lasītājam Latvijas likumdevēju izdoto aktu spēks ir izprotams. Līdz ar to vairāk uzmanības tiks pievērsts starptautisko organizāciju izdoto aktu spēkā stāšanās kārtībai Latvijas Republikas teritorijā, proti, tā ir atkarīga no dalībvalstu vienošanās akta izstrādes laikā, vai nu piemērojot vispārējo kārtību, kāda paredzēta organizācijas primārajos tiesību aktos, vai paredzot īpašu regulējumu attiecībā tikai uz vienu aktu. Jebkurā no šiem gadījumiem informācija par tiesību akta stāšanos spēkā ir norādīta tiesību akta teksta beigās.
Šī pētījuma mērķis ir sniegt pārskatu par Latvijā spēkā esošiem tiesību aktiem, kas ietekmē ilgtspējīgas būvniecības regulējumu, un, kā tas ir tapis skaidrs no iepriekšējās nodaļas, tas nozīmēs rast sakarības starp vairāku līmeņu tiesību aktiem, šajā gadījumā Latvijas un Eiropas Savienības likumdevēja izdotajiem.14
3.2. SPĒKĀ ESOŠIE LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMDEVĒJA IZDOTIE TIESĪBU AKTI
Pētot Latvijas Republikas tiesību aktus, kas izsludināti vai izdoti jomās, kas tiešā vai pastarpinātā veidā ir saistīti ar ilgtspējīgas būvniecības prakses piemērošanu, tabulā tika apkopoti 13 likumi, 49 Ministru kabineta noteikumi un trīs papildu normatīvie akti, kas sniedz specifiskus norādījumus konkrētiem adresātiem. (skat. 1.pielikumu).
Lielākā daļa Ministru kabineta noteikumu ir uz Būvniecības likuma pamata izdotie Latvijas būvnormatīvi, kopā 23 tā saucamie „LBN”. Katrs LBN sniedz detalizētus minimālos un maksimālos daudzumus un vērtības, kritērijus un noteikumus specifiskās jomās. Pamatā tie ir pārnesti no padomju laikiem, nodrošinot to apstiprināšanu Latvijas Republikas atbilstoši likumdošanas procesos, tomēr skaidrs, ka šis juridiskais solis nemainīja būvniecības praksi Latvijā. Līdz ar to diezgan droši var teikt, ka Latvijā vēl joprojām pastāv būvniecības prakse no padomju laikiem, kas visnotaļ attīstījusies līdzi būvmateriāliem un jaunākiem ‘paņēmieniem’ specifiskās būvniecības procesu jomās. Diemžēl tas nenozīmē, ka šādas praktiskas izmaiņas būtu radikāli mainījušas vairuma būvniecības jomas profesionāļu skatījumu uz būvniecības plānošanas un ieviešanas procesiem. Vēl joprojām galvenie faktori ir būvniecības procesa lētums un ātrums. Diemžēl arī Publiskā iepirkuma likums un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likums šobrīd esošajā redakcijā un vispārpieņemtajā interpretācijā neveicina izmaiņas šajā praksē un ‘domāšanā’.
Pētījuma autors nevēlas apgalvot, ka šāda prakse apdraudētu ēkas vai tās izmantotāju drošību, veselību vai dzīvību. Šī pētījuma ietvaros galvenais uzsvars tiek likts uz apgalvojumu, ka daudzi faktori, ja tie netiek skatīti kopsakarībās kopš pirmatnējā plānošanas procesa brīža, ietekmē ēkas ilgtspēju, to samazinot.
2008. gadā izsludinātais Attīstības plānošanas sistēmas likums 15 ir likums, kurā valstij un pašvaldībām par pienākumu plānot un sekmēt valsts ilgtspējīgu un stabilu attīstību, kā arī iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanos. Pamatojoties uz šo likumu izstrādāti Latvijas vidējā termiņa politikas plānošanas dokuments „Latvija 2030” 16 un īstermiņa politikas plānošanas
14 Informācija ņemta no normatīvo aktu datu bāzes www.likumi.lv 15 Likuma teksts tiešsaistē http://www.likumi.lv/doc.php?id=175748 16 „Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam” teksts tiešsaistē
http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_lv.pdf 6.lp., 6. paragrāfs.
10
dokuments „Nacionālais attīstības plāns 2020”.17 Šie ir pamata tiesību akti, kas nosaka, ka valsts plānošajai jābūt ilgtspējīgai un jāpielieto ilgtspējas princips. Bet kur ilgtspējas princips ir noregulēts būvniecības nozarē?
2008. gadā pirmo reizi tika izsludināts Ēku energoefektivitātes likums, kura pārstrādātā versija tika izsludināta 2012. gada 6.decembrī un stāsies spēkā 2013. gada 1.jūlijā – dienā, kad Latvijā spēkā stāsies Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/31/ES. (skat 2. Pielikumu). Šis likums šobrīd ir pirmais solis uz ēku energoefektivitātes mērķu sasniegšanu, kas noteikta kā mērķis Eiropas Savienības mērķos uz 2020.gadu18. (atsauce)
Šobrīd spēkā esošais Būvniecības likums neparedz ilgtspējas principus kā aspektu, kas jāņem vērā būvniecības procesa plānošanā un realizācijā. Tomēr lielas cerības vieš šobrīd Saiemā izskatāmais jaunā Būvniecības likuma projekts, kas 2013. gada 14.martā tika izskatīts otrajā lasījumā.19 Pēc otrā lasījumā topošā Būvniecības likuma 3.pantā paredzēta šāda ilgtspējīgas būvniecības principa kodificēšana:
„3.pants. Būvniecības principi
Būvniecība ietver projektēšanu un būvdarbus, kuru rezultātā tiek uzlabotas vai nojauktas esošās vai radītas jaunas būves ar noteiktu funkciju. Būvniecībā ievēro šādus principus:[..] 4) ilgtspējīgas būvniecības principu, saskaņā ar kuru būvniecības procesā tiek radīta kvalitatīva dzīves vide pašreizējām un nākamajām paaudzēm, tai skaitā palielinot atjaunojamo energoresursu un sekmējot citu dabas resursu efektīvu izmantošanu;”20
Šāda likuma redakcijai teorētiski „jāpāršķir jaunu lappusi” Latvijas būvniecības praksē, jomas galvenajā pamatlikumā paredzot prizmu, caur kuru turpmāk jāskata visi būvniecības procesi. Vienlaikus ir skaidrs, ka bez precīza definējuma, ko konkrēti nozīmē „radīt kvalitatīvu vidi pašreizējām un nākamajām paaudzēm”, šī norma draud palikt par kārtējo deklaratīvo frāzi. Līdz ar to būtu sagaidāmi Ministru kabineta noteikumi, kur definējami ilgtspējas kritēriji būvniecībā.
Balstoties uz šiem kritērijiem, kā arī uz Regulu 305/2011, būs iespējams koriģēt arī Publiskā iepirkuma kritērijus, uz visiem laikiem izskaužot situāciju, kad ‘lētākais’ piedāvājums nozīmē arī visnekvalitatīvāko vai krāpnieciskāko piedāvājumu. Vienlaikus Regula 305/2011 ietekmēs arī Likumu par atbilstības novērtēšanu un no tā izrotošos Ministru kabineta noteikumus. Proti, šie tiesību akti būs jāgroza tā, lai tie neregulētu jomas, kas ir noteiktas Regulā, un novērstu iespējamas pretrunas starp Regulu un citiem tiesību aktiem. Tāpat Regula ietekmēs arī Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, uz kuru pamatojoties tiks izvērtētas iesniegtās sūdzības par materiālu un procesu atbilstību.
Teritorijas attīstības plānošanas likuma 3.panta 1.apakšpunktā ir iekļauts „ilgtspējības princips - teritorijas attīstību plāno, lai saglabātu un veidotu esošajām un nākamajām paaudzēm kvalitatīvu vidi, līdzsvarotu ekonomisko attīstību, racionālu dabas, cilvēku un materiālo resursu izmantošanu, dabas un kultūras mantojuma attīstību;”21 Šis regulējums uzdod gan valstij, gan pašvaldībām izstrādāt stratēģiskos teritorijas plānošanas dokumentus, izvērtējot, kā attiecīgais plānojums būs izmantojams nākamām paaudzēm.
17 Nacionālā attīstības plāna 2020 teksts tiešsaistē www.nap.lv 18 Pilnīgākā nformācija par „Europa 2020” izaugsmes stratēģijas regulējumu un politiskajiem plāniem Eiropas Komisijas
mājas lapā http://ec.europa.eu/europe2020/index_en.htm 19 Saeimas likumprojektu datu bāzes reģistrs
http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webAll?SearchView&Query=([NumberTxt]=83)&SearchMax=0&SearchOrder=4
20 Priekšlikumu tabula pēc 2.lasījuma apstiprināšanas http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/18952EC3E3FB7B86C2257B28002ECBFE?OpenDocument
21 Likuma teskts tiešsaistē http://www.likumi.lv/doc.php?id=238807&from=off
11
Pārējie tabulā apkopotie tiesību akti regulē specifiskas jomas, kuras jāņem vērā plānojot būvniecību (piem., par būves ietekmi uz vidi, piesārņojuma novēršanas jautājumi un atkritumu apsaimniekošanu). Uz šīm jomām ilgtspējas principi attiecas visplašākajā nozīmē, jo tiem ir jānodrošina, ka vide netiek piesārņota un atkritumi tiek atbilstoši savākti un apstrādāti. Tomēr šie normatīvie akti atsevišķi šeit netiks analizēti, jo tie paredz atsevišķus procesus, kas nodrošina, ka būvniecības process tiek saskaņots ar attiecīgajām iestādēm, kuras atbild par attiecīgajām jomām.
3.3 SPĒKĀ ESOŠIE EIROPAS SAVIENĪBAS LIKUMDEVĒJA IZDOTIE TIESĪBU AKTI
Neskatoties uz to, ka katra valsts ir tiesīga noteikt un kontrolēt savus būvniecības kritērijus un procesu aprakstus, tāpat kā citas nozares, kurām ir ietekme uz Eiropas Savienības mērķiem saistībā ar energoefektivitāti, CO2 izmešiem un citiem 20/20/20 kritērijiem22, būvniecība ir pārtapusi jomā, uz kuru attiecas Eiropas Savienības pārnacionālais23 regulējums. Līdz ar to šobrīd spēkā ir uzdevumi un sasniedzamie mērķi, kas uzliek par pienākumu Latvijas valstij veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai turpmāk būvniecība un ēku ekspluatācija atbilstu Eiropas Savienības normatīvos noteiktiem kritērijiem.
Šobrīd spēkā ir pieci ES tiesību akti, kas tiešā veidā ietekmē ilgtspējīgas būvniecības jomu
Regulas Eiropas Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) Nr. 305/2011 (2011.gada 9.marts), ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK
Direktīvas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES (2012.gada 25.oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/31/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (Energy Efficiency Directive)
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/31/ES (2010. gada 19. maijs) par ēku energoefektivitāti (Energy Performance of Buildings Directive – EPBD)
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu
Šie normatīvie akti ir izstrādāti, lai virzītos uz Eiropas Savienības nospraustajiem mērķiem 20/20/20, kur ēku energoefektivitāte mājokļu sektorā ir norādīt kā viena no jomām, kur jāpievērš īpaša uzmanība
Regula 305/2011 tika izstrādāta, lai aizstātu Padomes Direktīvu 89/106/EEK ( 1988. gada 21. decembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz būvizstrādājumiem, kuras mērķis bija atcelt tirdzniecības tehniskos šķēršļus būvizstrādājumu jomā, lai uzlabotu to brīvu apriti iekšējā tirgū. Šā mērķa sasniegšanai Direktīvā 89/106/EEK tika paredzēts izveidot saskaņotus būvizstrādājumu standartus un nodrošināt Eiropas tehniskos apstiprinājumus. Tehnisko šķēršļu atcelšanu būvniecības nozarē var panākt, vienīgi izstrādājot saskaņotas tehniskās specifikācijas, kas izmantojamas būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību novērtējumā. Metodēm, ko dalībvalstis izmanto, izvirzot prasības būvēm, kā arī citiem valsts noteikumiem saistībā ar
22 Komisijas paziņojums „Eiropa 2020- stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (Briselē, 3.3.2010 COM(2010) 2020 galīgā redakcija) http://ec.europa.eu/eu2020/pdf/1_LV_ACT_part1_v1.pdf 23 T.i. augstāks par nacionālo (aut.)
12
būvizstrādājumu būtiskiem raksturlielumiem, būtu jāatbilst saskaņotajām tehniskajām specifikācijām. 24
Tādēļ ir izstrādāta Regula 305/2011, kur detalizēti tiek atrunāti materiālu izturības, satura un citu kvalitāšu kritēriji, kā arī paredzēti izņēmumi vai atsevišķas atrunas, ko izteikušas dalībvalstis attiecībā uz noteiktiem kritērijiem vai produktiem. Rezultātā katrā dalībvalstī ir jāizveido īpaša novērtēšanas, apstiprināšanas un sertifikāt izsniegšanas sistēma, jāpaziņo Eiropas Komisijai par izvērtētajiem produktiem un jānozīmē atbildīgā iestāde, kas informē Komisiju par attiecīgajām valsts procedūrām to iestāžu novērtēšanai un paziņošanai, kurām būs atļauts veikt trešās puses uzdevumus ekspluatācijas īpašību noturīguma novērtējuma un pārbaudes procesā, kā arī paziņoto iestāžu uzraudzībā, un par jebkādām izmaiņām šajās procedūrās.
Sīkāku uzdevumu uzskaitījumu lūdzu skatīt pielikumā.
Direktīva 2012/27/ES jeb energoefektivitātes direktīva ir izstrādāta ar galveno mērķi nodrošināt kopējo energoefektivitātes lauka attīstību ES kopumā. kopš 2007. gada Eiropas Savienība ir lēmusi par dažādiem dalībvalstu uzdevumiem, lai Eiropas Savienībā palielinātu energoefektivitāti un līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi ietaupīt 20 % Savienības primārās enerģijas patēriņa, salīdzinot ar prognozēto. Eiropadomes 2011. gada 4. februāra sanāksmes secinājumos uzsvērts, ka ir jāsasniedz mērķis līdz 2020. gadam par 20 % palielināt energoefektivitāti, par ko 2010. gada jūnijā vienojās Eiropadome, bet kas ir atstāts novārtā.
Eiropadomes 2010. gada 17. jūnija sanāksmes secinājumos energoefektivitātes mērķi apstiprināja kā vienu no pamatmērķiem Savienības jaunajā nodarbinātības un gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes stratēģijā (stratēģija "Eiropa 2020"). Saskaņā ar šo procesu un lai šo mērķi īstenotu valsts līmenī, dalībvalstīm ciešā dialogā ar Komisiju ir jānosaka valstu mērķi un savās valsts reformu programmās ir jānorāda, kā tās paredzējušas tos sasniegt. Viena no stratēģijas "Eiropa 2020" iniciatīvām ir pamatiniciatīva "Resursu ziņā efektīva Eiropa", kuru Komisija pieņēma 2011. gada 26. janvārī. Tajā energoefektivitāte ir norādīta kā viens no galvenajiem faktoriem, lai nodrošinātu energoresursu izmantošanas ilgtspējību.25
Komisija 2011. gada 8. martā pieņēma paziņojumu par 2011. gada energoefektivitātes plānu. Paziņojumā tika apstiprināts, ka šobrīd Savienība netuvojas energoefektivitātes mērķa sasniegšanai. Šāds stāvoklis ir izveidojies, neskatoties uz panākumiem valstu energoefektivitātes politikās, kas izklāstītas pirmajos valstu energoefektivitātes rīcības plānos, kurus dalībvalstis iesniedza, izpildot prasības, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/32/EK (2006. gada 5. aprīlis) par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem. Otro rīcības plānu sākotnējā analīze apstiprina to, ka Savienība netuvojas mērķim. Lai to labotu, 2011. gada Energoefektivitātes plānā ir ietverta virkne energoefektivitātes politikas virzienu un pasākumu, kas ietver visu energoapgādes ķēdi, tostarp enerģijas ražošanu, pārvadi un sadali, publiskā sektora svarīgo lomu energoefektivitātes jomā, ēkas un ierīces, rūpniecību un nepieciešamību dot iespēju galalietotājiem pārvaldīt savu enerģijas patēriņu. Energoefektivitāte transporta nozarē paralēli tika aplūkota arī Baltajā grāmatā par transporta nozari, kas pieņemta 2011. gada 28. martā.26
24 Regulas preambulas paragrāfs 6 un7. Regulas teksts tiešsaistē http://eur-lex.europa.eu/Notice.do?val=568627:cs&lang=lv&list=568627:cs,&pos=1&page=1&nbl=1&pgs=10&hwords=&checktexte=checkbox&visu=#texte
25 Direktīvas preambulas 2., 3., 6. paragrāfs. Regulas teksts tiešsaistē http://eur-lex.europa.eu/Notice.do?val=691377:cs&lang=lv&list=691377:cs,&pos=1&page=1&nbl=1&pgs=10&hwords=&checktexte=checkbox&visu=#texte
26 Direktīvas preambulas 8. paragrāfs
13
Kopumā direktīva ir uzskatāma kā kārtējais mēģinājums, kā Eiropas Savienība cenšas sasniegt nospraustos 20/20/20 mērķus, kas līdz šim pastāvīgi nav piepildījuši prognozes un cerības. Direktīvā dalībvalstīm ir uzdots palielināt renovācijas apjomus, valstij rādot piemēru privātajam sektoram, kā arī izstrādāt jaunus nacionālos energoefektivitātes plānus, norādot konkrēti, kā dalībvalstis plāno uzlabot energoefektivitātes situāciju savā teritorijā. Vērtējot šos uzdevumus kopsakarībā ar politiskās plānošanas dokumentiem ilgtspējīgas būvniecības jomās un to pielikumos pievienotajām provizoriskājām darba kārtibām katra jautājuma noregulēšanai27, var secināt, ka dalībvalstu sniegto informāciju Eiropas Savienība izanalizēs kopsakarībā ar ilgtspējīgas būvniecības mērķiem, un laikā no 2014. līdz 2016. gadam laidīs klajā dokumentus, kas paredzēs jau daudz konkrētākus ilgtspējas kritērijus un prasības.
Sīkāku uzdevumu uzskaitījumu lūdzu skatīt pielikumā.
Direktīva 2010/31/ES jeb ēku energoefektivitātes direktīva tika izstrādāta, par pamatu ņemot apsvērumu, ka Ēku sektors izlieto 40 % no Savienības kopējā energopatēriņa. Šis sektors paplašinās, tas palielinās enerģijas patēriņu tajā. Tādēļ energopatēriņa samazinājums un atjaunojamo enerģijas avotu izmantojums ēku sektorā ir būtiski pasākumi, kas jāveic, lai samazinātu Savienības enerģētisko atkarību un siltumnīcefekta gāzu emisiju. Pastiprināti izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus un vienlaikus veicot pasākumus energopatēriņa samazināšanai Savienībā, Savienība varētu izpildīt Kioto protokola prasības, kas pievienots Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām (UNFCCC), un ievērot gan tās ilgtermiņa apņemšanos nepieļaut, ka temperatūra pasaulē paaugstinās vairāk nekā par 2 °C, gan apņemšanos līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju vismaz par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni un starptautiska nolīguma noslēgšanas gadījumā – par 30 %. Samazinātam energopatēriņam un pastiprinātam atjaunojamo enerģijas avotu izmantojumam ir liela nozīme arī energoapgādes drošības un tehnoloģiju attīstības veicināšanā, kā arī nodarbinātības un reģionālās attīstības iespēju radīšanā, jo īpaši lauku apvidos.28
Ēku energoefektivitāte būtu jāaprēķina, ņemot par pamatu metodoloģiju, ko var diferencēt valsts vai reģionālā mērogā. Tas papildus termiskajiem parametriem aptver citus faktorus, kuriem ir arvien lielāka nozīme, piemēram, apkures un gaisa kondicionēšanas ierīces, atjaunojamo enerģijas avotu izmantojumu, pasīvās apkures un dzesēšanas elementus, aizēnojumu, gaisa kvalitāti telpās, piemērotu dabisko apgaismojumu un ēkas konstrukciju. Energoefektivitātes aprēķināšanas metodoloģijas pamatā nevajadzētu būt tikai apkures sezonai, bet tajā būtu jāiekļauj ēkas gada kopējā energoefektivitāte. Minētajā metodoloģijā būtu jāņem vērā pastāvošie Eiropas standarti.29 Vienlaikus Eiropas Savienība paredz, ka tikai un vienīgi dalībvalstīm būtu jānosaka minimālās ēku energoefektivitātes un būves elementu prasības. Šīs prasības būtu jānosaka tādēļ, lai panāktu izmaksu ziņā optimālu līdzsvaru starp iesaistītajiem ieguldījumiem un ēkas aprites cikla laikā ietaupītajām enerģijas izmaksām, neskarot dalībvalstu tiesības noteikt minimālās prasības, kas ir energoefektīvākas par izmaksu ziņā optimāliem energoefektivitātes līmeņiem. Būtu jāparedz, ka dalībvalstis var regulāri pārskatīt savas minimālās ēku energoefektivitātes prasības, ņemot vērā tehnikas attīstību.
Vajadzīgi pasākumi, lai palielinātu tādu ēku skaitu, kas ne tikai atbilst pašreizējām minimālajām energoefektivitātes prasībām, bet ir arī energoefektīvākas, tādējādi samazinot gan enerģijas patēriņu, gan oglekļa dioksīda emisiju. Šādā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizstrādā valsts plāni par
27 Skat. zemteksta piezīmi 28 Direktīvas preambulas 3 paragrāfs. Direktīvas teksts tiešsaistē http://eur-
lex.europa.eu/Notice.do?val=517732:cs&lang=lv&list=677698:cs,518185:cs,517732:cs,&pos=3&page=1&nbl=3&pgs=10&hwords=&checktexte=checkbox&visu=#texte
29 Direktīvas preambulas 9., 10. paragrāfs.
14
tādu gandrīz nulles enerģijas ēku skaita palielināšanu un regulāri jāziņo par šiem plāniem Komisijai30
Kopumā šī direktīva definē daudzus terminus un konceptus, kā arī paredz izveidot caurskatāmu, bet ļoti detalizētu sistēmu tam, lai ēkas īpašnieks un izmantotājs būtu motivēts savu mājokli padarīt energoefektīvāku. Dalībvalstu valsts pārvaldes iestādes tāpat ir aicinātas rādīt paraugu, kā sasniegt direktīva noteiktos mērķus.
Sīkāku uzdevumu uzskaitījumu lūdzu skatīt pielikumā.
Direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu vērsta uz to, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni un veicinātu noturīgu un ilgtspējīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesos, ja tiem var būt būtiska ietekme uz vidi. Sīkāku uzdevumu uzskaitījumu lūdzu skatīt pielikumā.
Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu galvenais mērķis ir atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana elektroenerģijas, siltumenerģijas, dzesēšanas un transporta nozarē. Tomēr tās tvērumā neizbēgami ietilpst arī vairāki jautājumi, kas cieši saistīti ar ilgtspējīgu būvniecību. Galvenais direktīvas mērķis ir likt dalībvalstīm darīt visu nepieciešamo, lai tuvāko gadu laikā valsts renovētās ēkas būtu par piemēru privātajam sektoram, kā apsildei un dzesēšanai tiek izmantoti atkārtoti izmantojamie resursi. Vienlaikus dalībvalstīm jāveicina arhitektu un būvniecības plānošanas speciālistu izglītība, kā izmantot interjeru, lai nepatērētu papildus resursus un izmantotu jau pielietoto enerģiju citu komforta vajadzībām nepieciešamo apstākļu radīšanu (piemērojot pasīvo ēku principus).
Sīkāku uzdevumu uzskaitījumu lūdzu skatīt pielikumā.
Šie ir būtiskākie šobrīd spēkā esošie ES tiesību akti, kas šobrīd regulē būvniecības nozari, tiešā veidā ietekmējot valstu plānus energoefektivitātes aktivitāšu ieviešanā un pastarpināti nostiprinot arī ilgtspējas kritērijus. Vērtējot Eiropas Savienības šobrīdējās iniciatīvas, var novērot tendenci, ka energoefektivitātes veicināšana ir kā sagatavošanās fāze nākamai fāzei, proti, ilgtspējas veicināšanas fāzei. Šajā fāzē energoefektivitātes kritēriju izpilde jau tiks uzskatīta par daļēji vai pilnībā sasniegtu, tādā veidā atbrīvojot ceļu pārējiem kritērijiem, kas veido ekonomikas ilgtspējas ieguvumus.
Pētījuma 2. pielikuma beigās ir norādīt vēl daži Eiropas Savienības tiesību akti un komunikācijas, kuru darbības nozare ir enerģētika un dizains, bet kas sniedz ieguldījumu ēkas ilgtspējai.
3.4. GROZĪJUMI NACIONĀLAJOS TIESĪBU AKTOS, LAI NODROŠINĀTU ES TIESĪBU AKTU STĀŠANOS SPĒKĀ
Kā jau minēts gan sadaļā par normatīvo aktu hierarhiju, gan arī par spēkā esošiem ES normatīvajiem aktiem saistībā ar ilgtspējīgas būvniecības principiem, direktīvu un regulu ieviešanai ir dažādi principi. Lai spēkā stātos direktīva, nepieciešams izstrādāt nacionālos aktus, kas attiecīgo regulējumu nosaka Latvijā. Savukārt regulu ieviešanai jānodrošina tikai tas, lai nacionālie tiesību akti neregulētu tos jautājumus, kas noteikti regulā, proti, jānovērš iespējamā normu kolīzija.
Pētījuma 3.3 nodaļā ir uzskaitītas regula un direktīvas, kas šobrīd regulē energoefektivitātes un ilgtspējas jautājumus būvniecības nozarē. Šī pētījuma 2. pielikumā ir detalizēts nepieciešamo
30 Direktīvas preambulas 17.paragrāfs
15
darbību uzskaitījums, kas atbildīgajām valsts pārvaldes iestādēm (proti, Ekonomikas ministrijai) būtu jāveic, lai nodrošinātu attiecīgo normatīvo aktu korektu ieviešanu Latvijas teritorijā.
Pētījuma sākontējā fāzē pētījuma autori prognozēja, ka būs nepieciešams plašs darbību klāsts, lai nodrošinātu Latvijas saistību izpildi. Pētījuma sagatavošanas laikā, konsultējoties ar atbildīgajām ministrijas amatpersonām un citiem jomas speciālistiem, tika secināts, ka, pirmkārt, valsts pārvaldes iestādēm dotajā momentā ir absolūti minimāla kapacitāte un ministrijā prioritāras jomas ir tās, kurām ir vistuvākie ieviešanas termiņi. Pārējās jomās vēl notiek diskusijas un apspriedes, bet praktiskai darbībai ir nepieciešami resursi, kas minsitrijai trūkst. Otrkārt, pēc konsultācijām ar jomas speciālistiem un pēc ES tiesību aktu analīzes pabeigšanas pētījuma ietvaros, saraksts ar veicamiem darbiem izveidojās tik plašs un vienlaikus detalizēts, ka to analīze ir iespējama tikai attiecīgās jomas speciālistiem sanākot kopā un strādājot pie konrkētiem normatīvo aktu redakcijas priekšlikumiem katrā atsevišķā aktā.
4. ES UN LATVIJAS REPUBLIKAS POLITISKIE MĒRĶI ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS PRAKSES VEIDOŠANIA
Papildus spēkā esošajiem tiesību aktiem, kas nosaka jau konkrētas darbības un mērķus, Eiropas Savienības iestādes strādā pie tā, lai tuvāko gadu laikā noteiktu kritērijus ne vien energoefektivitātes mērījumiem, bet arī dažādiem ilgtspējas aspektiem.
Kā iepriekš minēts, šobrīd saskaņā ar direktīvu uzliktiem pienākumiem dalībvalstīm ir jāsagatavo un jāiesniedz savi energoefektivitātes plāni, kuros jāapraksta nospraustie mērķi un to, kā tos plāno sasniegt Eiropas Savienības Programmas 20/20/20 kontekstā. Apkopojot dalībvalstu iesniegtos plānus, Eiropas Komisija izvērtēs, vai dalībvalstu plāni spēs sasniegt kopējo Eiropas Savienības nosprausto mērķi. Balstoties uz šiem secinājumiem, Eiropas Savienība sagatavos un apstiprinās kopējo energoefektivitātes plānu, uz kura pamata spers arī nākamo soli – izstrādā krietērijus un uzdevumus, kā veicināt to, ka Eiropas Savienība kļūst arī par ilgtspējas paraugu visai pasaulei.
Šobrīd Eiropas Savienība ir izsludinājusi vairākas nākotnes mērķu programmas (tā dēvētos „Roadmaps”), kuros ir noteikti indikatīvi uzdevumi, kas Eiropas Savienībai un arī tās dalībvalstīm būtu jāveic, lai veicinātu ilgtspējas principu iedzīvināšanu praksē31.
Kopš 2011. gada sākuma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzībā Latvijā ir pieejami finanšu resursi no Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) ēku un mājokļu siltināšanai un apkures sistēmu izveidošanai vai optimizēšanai. Projekta konkursu nolikumā kā kritēriji ir izmantoti ISO un Latvijas harmonizētie standarti (Ēku energoefektivitāte. Telpu apsildīšanas un dzesēšanas energopatēriņa rēķināšana (ISO 13790:2008) un Ēku energoefektivitāte. Ēku energosistēmu ekonomiskā izvērtēšana (LVS EN 15459:2008)).
Sazinoties ar VARAM un Vides investīciju fondu (VIF), noskaidrots, ka projekta rezultātus, proti, siltināto ēku energoefektivitāte un apkures sistēmu efektivitāte tiek pārbaudīta, par pamatu ņemot iesniegtos rēķinus un uz to pamata veiktos aprēķinus, lai pārliecinātos, vai projekta pieteikumā apsolītie rezultāti ir vai nav sasniegti. Par nožēlu, ne VARAM, ne VIF no šo projektu rezultātiem nerod nekādus secinājumus un mācības, un līdz ar to šie projekti, lai arī to uzdevums ir veicināt energoefektivitāti, nekādā veidā valsts pārvaldē neveido sistēmisko vērtēšanu, kuras mērķis būtu apsvērt projekta un ēkas ilgtspēju.
31 European Commission „Roadmap for Sustainable Building” http://ec.europa.eu/governance/impact/planned_ia/docs/2013_env_008_sustainable_buildings_en.pdf Communication from the Comission to the Eruopean Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions „Roadmap to a Resource Efficient Europe” (Brussels, 20.9.2011 COM(2011) 571 final) http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/pdf/com2011_571.pdf
16
5. LIKUMDOŠANA UN STANDARTI
Lai nodrošinātu vienotu izpratni par specifiskiem procesiem visā pasaulē, Starptautiskā standartizācijas organizācija (ISO), Eiropas specializētās iestādes un arī nacionālās standartaizācijas organizācijas izstrādā standartus. Standartu lietošana vairumā gadījumu ir brīvprātīga, izņemot gadījumus, kad, lai normatīvo aktu regulējums nodrošinātu atbilstību šiem starptautiskajiem vispāratzītajiem kritērijiem, likumdevējs normatīvajos aktos ievieto atsauci uz noteiktiem standartiem. Arī Latvijas normatīvajos aktos tiek ievietotas atsauces uz standartiem. Tomēr arī atsauču veidi atšķiras. Šī nodaļa ir veidota, lai sniegtu pārskatu, ka papildus būvniecības prasību minimumam, kas noteikti Latvijas būvnormatīvos, pastāv arī neskaitāmi standarti, kas, lai arī bez likuma spēka, tomēr jau šobrīd paredz kritērijus un prasības, kuras izpildot, ēkas jau šobrīd brīvprātīgi var atbilst visiem ilgtspējas kritērijiem.
5.1.STANDARTU VEIDI
Tiešās atsauces – obligāti piemērojami standarti
Saskaņā ar Standartizācijas likuma 13. panta otro daļu Ministru kabinets var noteikt obligāti piemērojamus Latvijas nacionālos standartus. Šajā gadījumā standarts ir tieši norādīts tiesību akta tekstā. Pastāv divu veidu tiešās atsauces: tiešā atsauce ar datumu un tiešā atsauce bez datuma. Vairumā gadījumu tiešā atsauce padara standartu par obligātu.
Netiešās atsauces - ieteikuma satuss
Netiešās atsauces uz standartiem rekomendē standartu brīvprātīgu lietojumu. Turklāt, ja standarts nav oficiāli tulkots latviski, šim standartam ir tikai ieteikuma raksturs.
1) Atsauce uz piemērojamo standartu
Šajā gadījumā Latvijas tiesību akta tekstā nav atsauces uz konkrētiem standartiem, bet ir publicēta norāde par piemērojamo (harmonizēto) standartu saraksta publicēšanu Latvijas Republikas oficiālajā laikrakstā „Latvijas vēstnesis” vai SIA „Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrs” Standartizācijas biroja interneta vietnē www.lvs.lv.
2) "State of the art" atsauce
Šī metode nodrošina standartu atbalstu normatīvajiem aktiem, tos tiesību aktā tieši neidentificējot. Likumdošanā tā tiek saukta par ‘state of the art’ (vispārpieņemtās tehnoloģiskās atziņas/ tehnikas līmenis). ‘State of art’ nozīmē, ka ražotājam ir jāseko pēdējiem tehniskajiem risinājumiem, kas aprakstīti standartos, bet šie standarti likumdošanas aktā nav identificēti.
Harmonizētie standarti
Papildus starptautiskajiem standartiem arī Eiropas Savienība ir izveidojusi sistēmu, kāda tā integrē starptautiskos standartus ar Eiropas Savienības prasībām specifiskos jautājumos. 1985.gada 7.maijā Eiropas Savienības Padome pieņēma rezolūciju par Jauno pieeju (New Approach) attiecībā uz tehnisku harmonizāciju un standartiem (85/C 136/0132)33. Atbilstoši šai pieejai pieņemtajās
32 Rezolūcijas 85/C 136/01 teksts tiešsaistē http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:31985Y0604(01):EN:NOT
33 Rezolūcijas 85/C 136/01 apraksts Eiropas Komisijas mājas lapā http://europa.eu/legislation_summaries/internal_market/single_market_for_goods/technical_harmonisation/l21001a_en.htm
17
direktīvās likumdevējs panāk tehnisko prasību harmonizēšanu, direktīvā definējot sasniedzamos mērķus un detalizējot būtiskās prasības, kas jāievēro attiecībā uz preču drošumu, sabiedrības veselību un vides aizsardzību.
Tiešās atsauces uz standartiem likumdošanas aktā netiek izmantotas, bet Eiropas Kopienas Oficiālajā žurnālā tiek publicēti harmonizēto standartu saraksti, kas attiecas uz konkrētām direktīvām. Šos standartus būtisko prasību izpildei ir izstrādājušas Eiropas standartizācijas organizācijas CEN, CENELEC un ETSI. Ja produkts vai pakalpojums atbilst šo standartu prasībām, tad atbilstība direktīvai ir panākta. Harmonizēto standartu izmantošana ir brīvprātīga. Ražotājam vienmēr ir rīcības brīvība izvēlēties jebkuru tehnisku risinājumu, kurš nodrošinātu izstrādājuma atbilstību direktīvā noteiktajām būtiskajām prasībām. Taču harmonizēto standartu piemērošana nodrošina atbilstību būtiskajām prasībām.
Kā piemēru var minēt harmonizēto standartu uzskaitījumu, kas attiecas uz Eiropas Savienības regulu 305/2011 ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus.34 Attiecīgajā harmonizēto standartu sarakstā ir iekļauti vairāki simti standartu par katru šajā regulā pieminēto kritēriju.
Eirokodeksa standartu nacionālais ieviešanas plāns 2013.–2014.gadam 35
Saskaņā ar Eiropas Komisijas Rekomendācijas 2003/887/EK 36 par Eirokodeksa ieviešanu un izmantošanu būvēs un nesošajās konstrukcijās preambulas pirmo paragrāfu „Eirokodekss ir Eiropas standartu sistēma, kuras ietvaros ir izveidota metode mehāniskās izturības aprēķiniem tiem elementiem, kam ir būtiska loma būvniecības procesā. (neoficiāls autora tulkojums)”.37
Plāna mērķis ir noteikt pasākumus, lai nodrošinātu Eirokodeksa standartu pilnīgu adaptāciju būvniecību regulējošo normatīvo aktu sistēmā un pilnveidotu būvniecības nacionālo standartizācijas sistēmu Latvijā. 38
Plāns paredz līdz 2014.gada beigām iztulkot un reģistrēt LVS sistēmā 17 standartus, 31 standartu labojumus, 5 standartu papildinājumus un izstrādāt 26 standartu nacionālos pielikumus, kā arī izstrādāt grozījumus tiesību aktos, paredzot projektēšanu atbilstoši Eirokodeksu standartiem, un informēt būvkonstrukciju projektēšanas profesionāļus par Eirokodeksu standartiem atbilstošas projektēšanas īpatnībām. Plānā tiek noteikti trīs izpildes posmi:
1.posms – līdz 01.09.2013. – būvniecības normatīvajā regulējumā tiek adaptēts Eirokodekss „Konstrukciju projektēšanas pamati”, 1.Eirokodekss „Iedarbes uz konstrukcijām”, 3.Eirokodekss „Tērauda konstrukciju projektēšana”, 5.Eirokodekss „Koka konstrukciju projektēšana” un 7.Eirokodekss „Ģeotehniskā projektēšana”;
2.posms – līdz 01.02.2014. – būvniecības normatīvajā regulējumā tiek adaptēts 2.Eirokodekss „Betona konstrukciju projektēšana”, 4.Eirokodekss „Tērauda un betona kompozīto konstrukciju projektēšana” un 6.Eirokodekss „Mūra konstrukciju projektēšana”;
34 Rezolūcijas Nr. 2003/887/EK teksts tiešsaistē http://ec.europa.eu/enterprise/policies/european-standards/harmonised-standards/construction-products/index_en.htm 35 2012.gada 17.maija Ministru kabineta rīkojums Nr.224 „Par Eirokodeksa standartu nacionālo ieviešanas plānu 2013.-2014.gadam” Ministru kabineta rīkojuma teksts tiešsaistē http://www.likumi.lv/doc.php?id=247907 36 http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2003:332:0062:0063:en:PDF 37 „The Eurocodes are a series of European standards which provide a common series of methods for calculating the
mechanical strength of elements playing a structural role in construction works (hereinafter ‘structural construction products’). Those methods make it possible to design construction works, to check the stability of construction works or parts thereof and to give the necessary dimensions of structural construction products.”
38 Jāņa Kļaviņa, SIA „LODE” prezentācija par Latvijas situācijas atbilstību Regulas 305/2011 prasībām https://www.lvs.lv/lv/lvsnews/files/SD/par_305_regulu_standartiz_komiteja_14.10.2011.pdf
18
3.posms – līdz 31.12.2014. – tiek noslēgta Eirokodeksu projektēšanas standartu ieviešana, adaptējot būvniecības normatīvajā regulējumā 8.Eirokodeksu „Seismiski izturīgu konstrukciju projektēšana” un 9.Eirokodeksu „Alumīnija konstrukciju projektēšana”.39
5.2. STANDARTU PRAKTISKĀ PIEMĒROŠANA LATVIJAS BŪVNIECĪBĀ
Lai veicinātu ilgtspējīgu būvniecību Latvijā, viens no veidiem situācijā, kad augstākos normatīvajos aktos netiek iekļauta ilgtspējas definīcija, ir izmantot starptautisko ilgtspējas standartu LVS EN 15643, kas stājies spēkā jau 2011.gadā40. Diemžēl standartu praktiska piemērošana ir atkarīga no diviem nosacījumiem – tulkojuma valsts valodā un standarta cenas. Ekonomiskā apsīkuma laikā finansējuma trūkuma dēļ valsts pārvaldes iestādes izvairījās atsaukties uz standartiem tiešā veidā, jo tādā veidā sev uzliktu par pienākumu nodrošināt standarta tulkojumu. Tomēr arī savādāki risinājumi Latvijas būvnormatīvu atbilstības veicināšanai ar starptautiskiem kritērijiem netika rasti. Rezultātā minimālie kritēriji būvniecības elementiem energoefektivitātes un ilgtspējas veicināšanai nav pavirzījušies tālāk kopš pagājušās dekādes vidus.
Daudzi standarti ir ļoti būtiski un nepieciešami būvniecības speciālistu ikdienas darbā, lai rezultātā tiktu sasniegta būves energoefektivitātes. Diemžēl fakts, ka tie nav oficiāli tulkoti valsts valodā, praktiski līdz minimumam samazina iespējas, ka klienti, pasūtītāji un būvnieki praksē brīvprātīgi piedāvās izmantot specifisku standandrtu. Līdz ar to standartu izmantošana faktiski ir to speciālistu spēks un zināšanas, kam ir angļu valodas prasmes pietiekami augstā līmenī, lai izprastu standartizācijas valodu.41
Tā kā šī pētījuma mērķis ir radīt pārskatu par spēkā esošiem tiesību aktiem, kas Latvijā tieši vai pakārtoti ietekmē ilgtspējīgas būvniecības principu ieviešanu un praktizēšanu, šī pētījuma pielikumā ir iekļauti standarti, uz kuriem ir iekļautas atsauces Ministru kabineta noteikumos. Tādā veidā šī pētījuma ietvaros tiek apkopoti ne tikai normatīvi, bet arī standartizācijas dokumenti, kas nosaka kritērijus ilgtspējīgas būves attīstībai.
39 Informācija no Ekonomikas ministrijas mājas lapas http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=30230 40 SIA „Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrs” Standartu biroja mājas lapa https://www.lvs.lv/ 41 Biedrības „Passive House Latvija” projektā „Neatkarīgu ekspertu kompetence energoefektivitātes politikas
plānošanai” sagatavotā projekta rezultātā apkopojums 14. Lp. http://passivehouse.lv/lv/wp-content/uploads/2012/05/Ekspertu-viedok%C4%BCu-kopejais-formulejums_3_Posms.pdf
19
6. SECINĀJUMI
Lai būve būtu uzskatāma par ilgtspējīgu, tās plānošanas un būvniecības fāzē ir jābūt paredzētiem un apsvērtiem ļoti daudziem faktoriem. Tai skaitā energoefektivitātei, materiālu kvalitātei, procesa, materiālu un turpmākās lietošanas ietekmei uz vidi, teritoriālai plānošanai un energoresursu izmantošanai. Lai šos galvenos faktorus nodrošinātu, būvniecības procesā apsverami tādi faktori kā teritorijas, materiālu un energoresursu izmantošanas plānošana, arhitektoniskie risinājumi, vides aizsardzības jautājumi, kā arī inovatīvi risinājumi iepriekšminēto mērķu efektīvākai, lētākai un ilgtspējīgākai sasniegšanai un nodrošināšanai.
Eiropas Savienība ‘lieliem soļiem’ aktīvi dodas pretim ilgtspējas idejas ieviešanai visos sadzīves aspektos, lai nodrošinātu, ka gan mājsaimniecības, gan industrija kļūtu energoefektīva, aizsargātu apkārtējo vidi un patērētu pēc iespējas mazāk resursu. Arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ir saistīta ar Eiropas Savienības apņemšanos veicināt ilgtspējas principu piemērošanu. Tādēļ arī Latvijai ir jānodrošina savu savu normatīvo aktu atbilstība Eiropas normatīviem un standartiem.
Latvijas likumdevēja gaiteņos šobrīd ir tiesību akti, kas galvenokārt koncentrējas uz ēku siltināšanu un CO2 izmešu un elektroenerģijas patēriņa samazināšanu. Šo mērķu sasniegšanai šobrīd izstrādes procesā ir vairāki Ministru kabineta noteikumi un būtu nepieciešami arī grozījumu likumos. Ilgtspējas ideja ir pieminēta Attīstības plānošanas sistēmas likumā un politikas plānošanas dokumentos, piemēram, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā „Latvija 2030” 42 , kā arī Nacionālajā attīstības plānā (NAP).43 Diemžēl, autoraprāt, galvenā problēma šajos dokumentos ir tā, ka ilgtspējas un ilgtspējīgas plānošanas kritērijs tiek pieminēts daudz, bet pēc dokumentu izlasīšanas tā arī īsti nekļūst skaidrs, kādā veidā šī ilgtspēja tiks sasniegta. Latvija šobrīd piedalās Eiropas Savienības ilgtermiņa plānošanas dokumentu izstrādē būtība zīmējot nākotni, kāda tā kādreiz varētu izskatīties, bet no praktiskā viedokļa šobrīd šķiet, ka Latvijai nav ne mazākās idejas, kā tā spēs pašas ‘uzzīmētos’ mērķus sasniegt.
Ilgtspējīgas būvniecības jomā šobrīd ir parakstīts sadarbības Memorands, kur būtībā valsts iestāde oficiāli lūdz NVO palīdzību nepieciešamo tiesību akti izstrādei. Tāpat ir iesākta būvniecības stratēģiskā plānošanas dokumenta sagatave, kas vairākus gadus ir stagnējusi un pēc neoficiālām sarunām ir skaidrs, ka ministrija šobrīdējā kapacitātē to nespēs pabeigt un apstiprināt. Tomēr lielas cerības vieš Ekonomikas ministrijas ierosinātais jaunā Būvniecības likumprojekts44, kur 3. pantā redakcijā iekļauta arī ilgtspējīgas būvniecības definīcija, kas turpmāk uzliktu par pienākumu turpmākos būvniecības procesus skatīt caur šo ‘prizmu’.
Latvijā dažāda līmeņa plānošanas dokumenti ir izstrādāti un daļa vēl ir tapšanas stadijā. ES prasības un noteiktie virzieni ir izlemti, Latvijas valstij līdzdarbojoties visos attiecīgajos forumos. Šobrīd atliek politiķu tālejošās idejas nospraust definētos un konkrētos tuvāka plānošanas perioda mērķos, parādot, ko valsts plāno sasniegt tuvāko piecu, desmit un piecpadsmit gadu laikā ar konkrētiem uzdevumiem un mērķiem. Bez šādām skaidrām vīzijām konkrētus attīstībuas
Šajā aspektā būtu daudz būtiskāk nodrošināt stabilitāti gan ilgtermiņa, gan arī vidēja termiņa plānošanā, pēc iespējas izvairoties no Latvijai tik raksturīgām biežām, turklāt krasām izmaiņām gan plānošanas dokumentos, gan tiesiskajā regulējumā. Šāda nestabilitāte ievērojami apgrūtina būvniecības ieceres plānošanu un īstenošanu, kā arī finansējuma piesaisti.
42 Stratēģijas teksts pieejams tiešsaistē http://www.latvija2030.lv/page/238 43 Nacionālā attīstības plāna teksts tiešsaistē www.nap.lv 44 Saiemas likumdošanas aktu datu bāze tiešsaistē
http://titania.saeima.lv/LIVS10/SaeimaLIVS10.nsf/0/458B00BE4708EE82C22578850044E986
20
7. IEROSINĀJUMI
Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir jākļūst daudz proaktīvākai ilgtspējas principu ieviešanā nekā tā ir šobrīd.
Politikas plānošanā Latvija ir pievienojusies Eiropas Savienības nospraustajiem mērķiem. Tomēr praksē diemžēl tiesību aktos neveicas nodefinēt un nostabilizēt ilgtspējas kritēriju kā mērķi, uz kuru tiektos visa valsts. Šobrīd tiek darīts tikai pats nepieciešamākais to saistību izpildei, kuru izpildes termiņš ir vistuvākais, nenosakot ilgtermiņa nākotnes vīziju un konkrētas definīcijas. Vēl pastāv cerība, ka jaunais Būvniecības likumprojekts varētu būt pirmais saturiskais likums ar ilgtspējas principu kā vienu no aspektiem, caur kuru jāskata jebkura darbība būvniecības plānošanas un realizēšanas procesā.
No ilgtspējas viedokļa, ir būtiski, ka ir pieejami valsts attīstības plānošanas dokumenti, kas liecina gan par konkrētu un precīzu kopējo valsts attīstības virzienu, gan arī par konkrētās administratīvās teritorijas ietvaros prognozējamo darbību, iespējamo apdzīvotību, industriālo objektu iespējamo izvietojumu un līdzīgiem jautājumiem. Tādā veidā var nodrošināt, ka plānotā būvniecības iecere ne tikai pati par sevi tiek īstenota atbilstoši ilgtspējīgas būvniecības prasībām, bet pēc iespējas harmoniski iekļaujas attiecīgās administratīvās teritorijas kopējā ilgtspējīgā attīstības scenārijā. Tomēr ir nepieciešami daudz konkrētāki rīcības modeļi, kurus valsts nosaka par prioritāriem un pievērš tiem palielinātu uzmanību.
Jau vairrākkārt publiski ir norādīts, ka spēkā esošajos politikas plānošanas dokumentos (jo īpaši NAPā) nospraustie mērķi ir pārāk deklaratīvi, un to nosprausto mērķu sasniegšana nav ne izmērāma, ne salīdzināma. Kļūt par zemi ar ‘ekonomisku izrāvienu’ vai ‘zaļāko valsti’ ir pārāk abstrakti, lai industrijai un privātam sektoram ļautu saprast, uz ko precīzi tiekties. Līdz ar to arī darbību izpilde var būt tikai aptuvena un atkarīga no katra paša izpratnes par to, ko nozīmē ‘zaļš’ un ‘ilgtspējīgs’, un pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka izpratne par šiem jautājumiem ir ļoti plaša. Tādēļ pirmkārt un galvenokārt Latvijā ir nepieciešams vienotas definīcijas un skaidrojumi par to, kas jāsaprot ar terminiem ‘ilgspējīgs, zaļš, ekoloģisks, pasīvs, nulles’ u.tml., kādi faktori ņemami vērā, kādi rādītāji ir sasniedzami un kādi ir minimālie pieļaujamie. Otrkārt, jādefinē ēkas, materiālu un procesu dzīves ciklam, energoefektivitātes klasēm, kā arī citām kategorijām, pēc kurām iespējams noteikt un gradēt ēkas.
Nākamais solis būti noteikt konkrētas un precīzas vīzijas par to, ko ar ilgtspējīgiem procesiem, tajā skaitā būvniecību, ir iespējams panākt kopējās valsts ekonomikas ietvaros. Līdz ar to būtu arī skaidrs, kādiem būtu jābūt tuvākiem un tālākiem mērķiem, uz kuriem Latvija dodas ar virsmērķi – izpildīt ES iestādēs pašu nospraustos uzstādījumus.
Jau šobrīd ES tiesību aktos ir skaidri noteikti sasniedzamie mērķi un prasības dalībvalstīm pašām izvēlēties stratēģiju, kā tās šos mērķus panāks. Lai sasniegtu ilgtspējīgu būvniecību jau šobrīd ir iespējams diezgan precīzi un konkrēti nodefinēt un kodificēt uzdevumus un mērķus, kas ietilpst Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistību sarakstā. Tā, piemēram, sabiedrisko ēku un to kapitālā remonta atbilstība Direktīvas 2009/28 prasībām vērtējama kontekstā ar Direktīvas 2012/27 prasību, ka no 2014.gada 1.janvāra katrai dalībvalstij ir jānodrošina, ka katru gadu tiek renovēti 3% no kopējās publisko ēku platības, nodrošinot to atbilstību vismaz minimālajām energoefektivitātes prasībām. Direktīvā 2010/31 noteikta prasība, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka attiecībā uz jaunām ēkām tiek apsvērta decentralizēta energoapgādes sistēma ar atjaunojamiem resursiem, koģenerācija, centralizēta vai kopīga siltumapgādes sistēma ar atjaunojamiem energoresursiem vai siltumsūkņi. Šādai apsvēršanai ir jābūt dokumentētai un pieejamai pārbaudei. Latvijā šāda regulējuma nav, tādēļ tas jāizstrādā no jauna. Tas skatāms kopsakarā ar atbalsta un veicināšanas instrumentiem, lai motivētu pievērsties šādiem būtiskiem ilgtspējīgas būvniecības aspektiem jaunu ēku plānošanā, projektēšanā un būvniecībā. Lai to nodrošinātu, ir jādomā arī par
21
kontroles mehānismu, kas nodrošina pārbaudi jaunu ēku plānošanas un projektēšanas gaitā, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas tiek īstenoti ilgtspējīgas būvniecības prasībām atbilstoši projekti.
Noteikti nedrīkst aizmirst par vēl vienu rīku, kas spēj veicinat valsts iedzīvotāju vēlmi tiekties un sasniegt ilgtspējīgas būvniecības kritērijus. Proti, ilgtspējīga attīstība un būvniecība noteikti skatāma kontekstā ar nodokļu politiku, izvērtējot iespēju piešķirt nodokļu atlaides gan dzīvojamām mājām, gan industriāliem un citiem nedzīvojamiem objektiem, ja tie izbūvēti vai kapitāli izremontēti atbilstoši ilgtspējīgas būvniecības prasībām.
Vienlaikus, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji spēj īstenot tiem paredzētos pienākumus atjaunojamās enerģijas izmantošanā, energoefektivitātes veicināšanā un ilgtspējīgas būvniecības metožu izmantošanā, ir būtiski jāpārskata tiesiskais regulējums par lēmumu pieņemšanu par šāda rakstura uzlabojumu veikšanu nekustamajos īpašumos. Tādēļ, lai nodrošinātu ne tik daudz tieši Direktīvas 2009/28 transponēšanu Latvijā, bet būtiski atvieglotu un veicinātu Direktīvas 2009/28 mērķu sasniegšanu praksē, ir jāpārskata lēmumu pieņemšanas regulējums Dzīvokļa īpašuma likumā (28.10.2010) un Civillikuma 3.daļas „Lietu tiesības” 1068.pantā, kas prasa visu (100%) kopīpašnieku piekrišanu jebkādai rīcībai ar kopīpašuma priekšmetu.
Visbeidzot jāveic citi nepieciešamie darbi, kas norādīt 3.4. nodaļā „Grozījumi nacionālajos tiesību aktos, lai nodrošinātu Eiropas Savienības tiesību aktu stāšanos spēkā”, kā arī uzrādīti pētījuma 2. pielikumā, grozot spēkā esošus un izstrādājot projektus jauniem tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka ne tikai stājas spēkā Eiropas Savienības normatīvi un prasības, bet Latvijā stājas spēkā jauna būvniecības prakse.
Noteikti jāturpina darbs pie jaunā Būvniecības likumprojekta, kurā kā lietussarga likumā tiktu noteikta ilgtspējīgas būvniecības principa definīcija. Tādā veidā arī pārējais būvniecības process momentā tiks skatīts caur ilgstspējas kritērija prizmu un pārējie specifiskie mērķi kļūst daudz vienkāršāk sasniedzami.
22
INFORMĀCIJAS AVOTI:
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mājas lapa www.varam.gov.lv
Vides investīcīju fonda mājas lapa www.vif.lv
Stivers, R. 1976. The Sustainable Society: Ethics and Economic Growth. Philadelphia: Westminster Press.
Pazīstams arī kā “Our Common Future”; World Commission on Environment and Development (1987). Our Common Future. Oxford: Oxford University Press. p. 27. ISBN 019282080X.
World Commission on Environment and Development (1987). Our Common Future. Oxford: Oxford University Press. p. 27. ISBN 019282080X.
„Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gada,” http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_lv.pdf 6.lp., 6. paragrāfs.
Videjā termiņa politikas plānošanas dokuments Nacionālais attīstības plāns www.nap.lv
World Commission on Environment and Development (1987). Our Common Future. Oxford: Oxford University Press. p. 27. ISBN 019282080X
LR Saeimas normatīvo aktu projektu datu bāze http://titania.saeima.lv
Informācija no Ekonomikas ministrijas mājas lapas http://www.em.gov.lv
Informācija no biedrības „Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padome” mājas lapa http://ibp.lv/
Normatīvo aktu datu bāze www.likumi.lv
Informācija no Eiropas Komisijas mājas lapas http://ec.europa.eu
Eiropas Savienības normatīvo aktu datu bāze EUR-LEX http://eur-lex.europa.eu
Informācija no SIA „Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrs” mājas lapas https://www.lvs.lv/
Individuālas sarunas ar:
- Dzintaru Grasmani, Ekonomikas ministrijas Būvniecības un mājokļu politikas departamenta Mājokļu politikas nodaļas vecākais referentu
- Mareku Zakutajevu, bij. Ekonomikas ministrijas būvniecības un mājokļu politikas Būvniecības politikas nodaļas vecākais referentu
- Reini Āboltiņu, SPC „Providus” pētnieku
- Daci Cīruli, Zvērinātu advokātu biroja „Adversus” zvērināta advokāti, L.LM
23
1. pielikums
LATVIJAS REPUBLIKĀ SPĒKĀ ESOŠIE LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMDEVĒJA IZDOTIE TIESĪBU
AKTI AR TIEŠU VAI PAKĀRTOTU IETEKMI ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS PRINCIPU
NODROŠINĀŠANĀ
Sadaļa/ likums
Ministru Kabineta noteikumi
(kas atvasināti no attiecīgā likuma)
Papildu tiesību akti
1. ĒKAS BŪVNIECĪBA UN PĀRVALDE
„Attīstības plānošanas sistēmas likums”, 08.05.2008 ar grozījumiem
Būvniecības likums
MK not. #112 (01/04/1997) „Vispārīgie būvnoteikumi”
MK not. #457 (03/07/2007) „Noteikumi par Eiropas tehnisko apstiprinājumu” (spēkā līdz regulas 305/2011/ES stāšanai spēkā)
Latvijas Būvnormatīvi (kam ir saistība ar ilgtspējīgas būvniecības pamatprincipiem)
MK not. #142 (27/03/2001) Noteikumi par LBN 006-00 „Būtiskās prasības būvēm”
MK not. #499 (21/07/2008) Noteikumi par LBN 016-11 „Būvakustika”
MK not. #495 (23.08.2001) Noteikumi par LBN 002-01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika”
MK not. #376 (23.08.2001) Noteikumi par LBN 003-01 „Būvklimatoloģija”
MK not. #1031 (09/11/2010) Noteikumi par LBN 007-10 „Nekaitīguma prasības būvēm”
MK noteikumi Nr.485 (29.10.2002) "Par Latvijas būvnormatīvu LBN 242-02 “Gāzes sadales un lietotāju ārējie tīkli”"
MK noteikumi Nr.520 (18.12.2001.) "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 207-01 “Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes”"
MK noteikumi Nr.370 (14.08.2001.) "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 202-01" Būvprojekta saturs un noformēšana""
MK not. #451 (23/12/1997) Noteikumi par LBN 203-97 „Betona un dzelzsbetona konstrukciju projektēšanas normas”
MK not. #139 (21/04/1998) Noteikumi par LBN 205-97 „Mūra un stiegrota mūra konstrukcijas projektēšanas normas”
MK not. #140 (13/04/1999) Noteikumi par LBN 206-99 „Koka konstrukciju projektēšanas normas”
MK not. #567 (21/07/2008) Noteikumi par LBN 208-08 „Publiskās ēkas un būves”
MK not. #1000 (1/9/2009) Noteikumi par LBN 209-09 „Mazstāvu dzīvojamās mājas”
MK not. #102 (03/02/2009) Noteikumi par LBN 211-08 „Daudzstāvu dzīvokļu dzīvojamie nami”
MK not. #256 (21/07/1998) Noteikumi par LBN 221-98 „Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija”
MK not. #38 (2/5/2000) Noteikumi par LBN 222-99 „Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves”
MK not. #214 (16/6/1999) Noteikumi par LBN 223-99 „Kanalizācijas ārējie tīkli un
24
būves”
MK not. #534 (23/9/2003) Noteikumi par LBN 231-03 „Dzīvojamo un publisko ēku ventilācija un apkure”
29.04.2003 MK noteikumi Nr. 229 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 241-02 „Iekšējās gāzesvadu sistēmas un gāzes iekārtas”
MK not. #709 (16/10/2009) Noteikumi par LBN 261-07 „Ēku iekšējo elektroinstalāciju izbūve”
MK not. #75 (10/02/2004) Noteikumi par LBN 303-03 „Būvuzraudzības noteikumi”
MK not. #342 (25/06/2003) Noteikumi par LBN 304-03 „Būvdarbu autoruzraudzības noteikumi”
MK not. #1014 (19/12/2006) Noteikumi par LBN 501-06 „Būvizmaksu noteikšanas kārtība”
Publiskā iepirkuma likums
Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likums
2. ENERĢIJA
Enerģijas galapatēriņa efektivitātes likums
01.08.2006. MK rīkojumi Nr.571 "Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2007.–2016.gadam
16.09.2011 MK rīkojums Nr. 460 „Par Latvijas Republikas Otro energoefektivitātes rīcības plānu 2011.-2013.gadam”.
Ēku energoefektivitātes likums (06.12.2012. stāsies spekā 01.07.2013. ievieš direktīvu 31/2010/ES)
13.01.2009 MK noteikumi Nr. 26 „Noteikumi par energoauditoriem” -1/07/2013 zaudēs spēku ar jauno Energoefektivitates likumu. Tiks apstiprināti jauni MK.
13.01.2009 MK noteikumi Nr. 39 „Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode” - 1/07/2013 zaudēs spēku ar jauno Energoefektivitates likumu. Tiks apstiprināti jauni MK
12.07.2011 MK noteikumi Nr. 555 „Noteikumi par kārtību, kādā noslēdz un pārrauga vienošanos par energoefektivitātes paaugstināšanu”;
08.06.2010 MK noteikumi Nr. 504 „Noteikumi par ēku energosertifikāciju” - 1/07/2013 zaudēs spēku ar jauno Energoefektivitates likumu. Tiks apstiprināti jauni MK
28.09.2010 Ministru kabineta noteikumi Nr. 907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”
3. TRANSPORTS
Teritorijas attīstības plānošanas likums
16.10.2012. MK noteikumi Nr.711 "Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem.
4. ŪDENS
Ūdens apsaimniekošanas likums
Epidemioloģiskās drošības likums
10.01.2012. MK noteikumi Nr.38 "Peldvietas izveidošanas un uzturēšanas kārtība"
5. ATKRITUMI
Atkritumu apsaimniekošanas likums
25
22.11.2011. MK noteikumi Nr.898 "Noteikumi par atkritumu savākšanas un šķirošanas vietām"
02.08.2011. MK noteikumi Nr.598 "Noteikumi par atkritumu dalītu savākšanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un materiālu reģenerāciju"
24.05.2011. MK noteikumi Nr.401 "Prasības atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai"
26.04.2011. MK noteikumi Nr.319 "Noteikumi par atkritumu reģenerācijas un apglabāšanas veidiem"
12.07.2011. MK noteikumi Nr.564 "Noteikumi par atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem un atkritumu rašanās novēršanas valsts programmu"
19.04.2011. MK noteikumi Nr.302 "Noteikumi par atkritumu klasifikatoru un īpašībām, kuras padara atkritumus bīstamus"
6. PIESĀRŅOJUMS
6.1. Likums par piesārņojumu
24.05.2011. MK noteikumi Nr.401 "Prasības atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai"
14.12.2004. MK noteikumi Nr.1015 "Vides prasības mazo katlumāju apsaimniekošanai"
31.05.2011. MK noteikumi Nr.419 "Noteikumi par kopējo valstī maksimāli pieļaujamo emisiju gaisā"
03.11.2009. MK noteikumi Nr.1290 "Noteikumi par gaisa kvalitāti"
07.09.2004. MK noteikumi Nr.778 "Kārtība, kādā tiek veikts siltumnīcefekta gāzu emisiju monitorings, kā arī pārbaudīti un apstiprināti ikgadējie pārskati par siltumnīcefekta gāzu emisiju"
02.05.2006. MK noteikumi Nr.362 "Noteikumi par notekūdeņu dūņu un to komposta izmantošanu, monitoringu un kontroli"
25.10.2005. MK noteikumi Nr.804 "Noteikumi par augsnes un grunts kvalitātes normatīviem"
14.11.2006. Rīgas domes saistošie noteikumi Nr.60 "Par gaisa piesārņojuma teritoriālo zonējumu"
6.2. Ūdens apsaimniekošanas likums
22.01.2002. MK noteikumi Nr.34 "Noteikumi par piesārņojošo vielu emisiju ūdenī"
2004. gada 31.marta MK Rīkojums Nr. 181 „Par rīcības programmu komunālo notekūdeņu un bīstamo vielu radītā virszemes ūdeņu piesārņojuma samazināšanai
7. MATERIĀLI
Likums Par atbilstības novērtēšanu nepieciešami grozījumi Regulas 305/2011 darbības nodrošināšanai pēc 2013. gada 1.jūlija
MK 2001.gada 30.aprīļa noteikumi Nr.181 „Būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā” nepieciešami grozījumi Regulas 305/2011 darbības nodrošināšanai pēc 2013. gada 1.jūlija
06.12.2011. MK noteikumi Nr.941 "Noteikumi par ekodizaina prasībām ar enerģiju saistītām precēm (produktiem)"
Ministru kabineta 2007.gada 3.jūlija noteikumi Nr. 457 „Noteikumi par Eiropas tehnisko apstiprinājumu” nepieciešami grozījumi Regulas 305/2011 darbības nodrošināšanai pēc 2013. gada 1.jūlija
Patērētāju tiesību aizsardzības likums; nepieciešami grozījumi Regulas 305/2011 darbības nodrošināšanai pēc 2013. gada 1.jūlija
26
Būvniecības likums nepieciešami grozījumi Regulas 305/2011 darbības nodrošināšanai pēc 2013. gada 1.jūlija
Ministru kabineta 2001.gada 31.marta noteikumi Nr.142 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 006-00” “Būtiskās prasības būvēm” – nepieciešami grozījumi Regulas 305/2011 darbības nodrošināšanai pēc 2013. gada 1.jūlija
8. PLĀNOŠANA (ARHITEKTŪRA UN BŪVNIECĪBAS RISINĀJUMI)
„Attīstības plānošanas sistēmas likums”, 08.05.2008 ar grozījumiem
Likums Par piesārņojumu
13.07.2004. MK noteikumi Nr.597 "Vides trokšņa novērtēšanas kārtība"
25.01.2011. MK noteikumi Nr.76 "Noteikumi par trokšņa novērtēšanu dzīvojamo un publisko ēku telpās"
9. VESELĪBA/LABKLĀJĪBA KOMFORTS – atsevišķu normatīvo aktu nav.
10. INOVĀCIJAS – atsevišķu normatīvo aktu nav.
27
2. pielikums
EIROPAS SAVIENĪBAS TIESĪBU AKTI, KAS IEVIEŠAMI LATVIJĀ UN NOSAKA KRITĒRIJUS ILGTSPĒJĪGAI BŪVNIECĪBAI
Spēkā esošie ES tiesību akti Nepieciešamie grozījumi nacionālajos tiesību
aktos, lai nodrošinātu korektu ES tiesību aktu ieviešanu
REGULAS
1 Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) Nr. 305/2011 (2011.gada 9.marts), ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK
Transponēšanas termiņš 1/07/201345
Regulā 305/2011 ir noteikts, kā būvizstrādājumi laižami tirgū, nosakot saskaņotus būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību izteikšanas noteikumus attiecībā uz to būtiskiem raksturlielumiem un par CE zīmes izmantošanu uz šiem izstrādājumiem. 1.pielikumā ir noteiktas tādas pamatprasības būvēm, kas ir par pamatu standartizācijas mandātiem un saskaņotajām tehniskajām specifikācijām. Regulā 305/2011 ir iekļauts regulējums par:
- ražotāja sniegtu ekspluatācijas īpašību deklarāciju un CE zīmes lietošanu,
- ražotāju, importētāju un izplatītāju pienākumiem,
- saskaņoto tehnisko specifikāciju,
- Eiropas novērtējuma dokumentu,
- Eiropas tehnisko novērtējumu, kā arī
- iestāžu, kas veic tehnisko novērtējumu, piemērojamo regulējumu, vienkāršotās procedūras un noteikumus par tirgus uzraudzību un drošību.
Regula 305/2011 ir tieši piemērojama Latvijā, tādēļ tās transponēšana nacionālos tiesību aktos nav nepieciešama. Taču primāri jāpārskata divi tiesību akti, lai nodrošinātu, ka Regulas 305/2011 tiešai piemērojamībai Latvijā nav šķēršļu:
- Likums „Par atbilstības novērtēšanu”;
- Ministru kabineta 30.04.2001. noteikumi Nr. 181 „Būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā”.
2 Komisijas Regula (ES) Nr. 1164/2012 (2012. Gada 12.decembris), ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK attiecībā uz virzītās gaismas lampu, gaismas diožu lampu un saistītu ierīču ekodizaina prasībām
Regula 1194/2012 nosaka ekodizaina prasības virzītas gaismas lampu, gaismas diožu (LED) lampu un iekārtu, kas paredzētas uzstādīšanai starp tīklu un lampām, laišanai tirgū, ieskaitot gadījumus, kad visi minētie ražojumi ir integrēti citos ražojumos. Regula 1194/2012 satur ekodizaina prasības, atbilstības novērtēšanas kārtību, verifikācijas procedūru tirgus
Regula 1194/2012 ir tieši piemērojama Latvijā, tādēļ tās transponēšana nacionālos tiesību aktos nav nepieciešama. Taču ir jāpārliecinās, ka Ministru kabineta 06.12.2011 noteikumi Nr. 941 „Noteikumi par ekodizaina prasībām ar enerģiju saistītām precēm (produktiem)” netraucē Regulas 1194/2012 piemērošanai Latvijā.
45 Transponēšana ir process, kura laikā tiek nodrošināts, ka viena normatīvā akta būtība tiek precīzi pārcelta uz citu normatīvo aktu. Transponēšanas termiņš – atlikts termiņš, līdz kuram valstīm ir jānodrošina nacionālo normatīvo aktu sagatavošana vai anulēšana, lai noteiktajā datumā ES normatīva regulējums pilnvērtīgi stātos spēkā attiecīgās dalībvalsts teritorijā (aut.)
28
uzraudzības nolūkā un indikatīvos kritērijus.
DIREKTĪVAS
3 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2012/27/ES) (2012.gada 25.oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/31/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK
Transponēšanas termiņš 05/06/2014
Direktīvā noteikti šādi pienākumi/uzdevumi/mērķi:
a) Katrai dalībvalstij ir pienākums noteikt un paziņot Eiropas Komisijai indikatīvu valsts energoefektivitātes mērķi, apzinoties Eiropas Savienības kopējos energoefektivitātes mērķus 2020.gadam (3.panta pirmā daļa);
b) Dalībvalstij jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija, lai mobilizētu ieguldījumus gan valsts, gan privāto dzīvojamo ēku un komercplatību fonda renovācijā. Stratēģijas pirmā versija jāpublicē līdz 2014.gada 30.aprīlim, bet jāatjaunina ik pēc trim gadiem, iesniedzot Komisijā kā daļu no energoefektivitātes rīcības plāna (4.pants);
c) Dalībvalstij jānodrošina, lai, sākot ar 2014.gada 1.janvāri, tiktu renovēti 3% kopējās platības centrālās valdības (valsts) īpašumā esošo un izmantoto ēku, kuras tiek apsildītas un/vai dzesētas, lai izpildītu vismaz minimālās energoefektivitātes prasības (5.panta pirmā daļa).
d) Dalībvalstij līdz 2013.gada 31.decembrim jāpublisko to centrālās valdības apsildāmo un/vai dzesējamo ēku saraksts, kuru kopējā izmantojamā platībā ir lielāka par 500 kv.m., bet līdz 2015.gada 9.jūlijam – to ēku saraksts, kuru kopējā izmantojamā platība ir lielāka par 250 kv.m. (5.panta piektā daļa).
e) Dalībvalstij jānodrošina, lai centrālās valdības (valsts) iegādātos tikai tādus ražojumus, pakalpojumus un ēkas, kuriem ir augsts energoefektivitātes līmenis, ciktāl tas atbilst rentabilitātei, ekonomiskajai īstenojamībai, lielākai ilgtspējai, tehniskajai piemērotībai, kā arī pietiekamai konkurencei. Dalībvalstīm jāmudina arī pašvaldības rīkoties līdzīgi. Dalībvalstīm jāmudina valsts pārvaldes iestādes pakalpojumu konkursos, kuros enerģijas taupība ir kā būtisks kritērijis, izvērtēt iespēju noslēgt ilgtermiņa energoefektivitātes līgumus, kas nodrošina enerģijas ietaupījumu ilgtermiņā (6.panta pirmā un trešā daļa).
f) Dalībvalstīm jāveicina kvalitatīvu un rentablu energoauditu pieejamība. Tāpat tām
Nepieciešamā rīcība:
a) Jānosaka indikatīvs valsts energoefektivitātes mērķis;
b) Jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija valsts, privāto dzīvojamo un komercplatību renovācijai, kā arī jāgatavo valsts energoefektivitātes rīcības plāns;
c) Jānodrošina, lai katru gadu vismaz 3% valsts pārvaldes īpašumā esošu un izmantotu ēku kopējās platības izpildītu vismaz minimālās energoefektivitātes prasības;
d) Jāpārskata Publisko iepirkumu likums (06.04.2006) un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums (25.08.2010), kā arī Ministru kabineta 19.12.2006 noteikumi Nr. 1014 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 501-06 „Būvizmaksu noteikšanas kārtība””, kas ir tieši saistīti ar būvizmaksu noteikšanu publisko iepirkumu vajadzībām, jo ir jānodrošina, ka iepirkumos tiek iegādāti tikai tādi ražojumi, pakalpojumi un ēkas ar augstu energoefektivitātes līmeni, kas ir rentabli, ekonomiski īstenojami, tehniski piemēroti un nodrošina pietiekamu konkurenci, kā arī ir jānodrošina iespēja slēgt ilgtermiņa (15-20 gadi) energoefektivitātes līgumi, piemēram, ar enerģijas servisa kompānijām;
e) Jārod risinājums individuālo elektroenerģijas, gāzes, siltumenerģijas, karstā ūdens skaitītāju uzstādīšanai daudzdzīvokļu mājās;
f) Jāpārskata regulējums par lēmumu pieņemšanu un energoefektivitātes, un ar to saistītu izmaksu segšanas kārtību, kas iekļauts šādos likumos:
Dzīvokļa īpašuma likums (28.10.2010); un
Civillikuma 3.daļas „Lietu tiesības” 1068.pants, kas prasa visu (100%) kopīpašnieku piekrišanu jebkādai rīcībai ar kopīpašuma priekšmetu.
Likums „Par dzīvojamo telpu īri” (16.02.1993).
Direktīva 2012/27 uzsver, ka dalībvalstis nedrīkst aprobežoties tikai ar dažādu energoefektivitātes prasību noteikšanu un ieviešanu. Tām ir uzlikts par pienākumu rūpēties, lai energoefektivitātes mērķi nepaliktu nesasniegti tikai tādēļ, ka nav pieejams
29
jānodrošina, ka energoauditos netiek iekļautas klauzulas, kas liedz audita rezultātus nodot jebkuram kvalificētam/akreditētam energopakalpojumu sniedzējam, ja vien klients izteikti neiebilst pret rezultātu tālāknodošanu. Energoauditi jāveic neatkarīgi, pamatojoties uz kritēriju minimumiem un saskaņā ar brīvprātīgu vienošanos (8.panta pirmā un piektā daļa).
g) Dalībvalstīm jāizstrādā programmas, lai mudinātu mazos un vidējos uzņēmumus (turpmāk – MVU) veikt energoauditus un īstenot to ieteikumus, kā arī jāsniedz konsultācijas un jāinformē mājsaimniecības par energoauditu priekšrocībām (8.panta otrā un trešā daļa);
h) Dalībvalstīm jānodrošina, ka uzņēmumos, kas nav MVU, līdz 2015.gada 5.decembrim tiktu veikti energoauditi, kas pēc tam jāatkārto vismaz ik pa 4 gadiem.
i) Dalībvalstīm jānodrošina individuālie skaitītāji patērētās elektroenerģijas, dabasgāzes, centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas, kā arī karstā ūdens uzskaitei, ja vien tas ir tehniski iespējams, finansiāli pamatoti un samērīgi ar potenciālo enerģijas ietaupījumu. Jaunās ēkās un pieslēgumos šī prasība ir obligāta (9.panta pirmā daļa).
j) Daudzdzīvokļu ēkās un daudzfunkcionālās ēkās, kur apkure un dzesēšana tiek nodrošināta no centralizēta avota, ir jāuzstāda individuālie siltuma, dzesēšanas un karstā ūdens skaitītāji vai jāievieš cita alternatīva individuālai patēriņa uzskaitei līdz 2016.gada 31.decembrim (9.panta trešā daļa);
k) Dalībvalstīm ir jāizvērtē un jānovērš energoefektivitāti reglamentējošie un nereglamentējošie šķēršļi, piemēram, atšķirīgie stimuli ēkas īpašniekam, kopīpašniekiem, īrniekam un nomniekam, lai novērstu, ka šīs personas atturas no energoefektivitātes pasākumu īstenošanas tikai tādēļ, ka nav skaidru noteikumu par ieguvumu saņemšanu, izmaksu sadali un lēmumu pieņemšanu. Līdzīgi arī jāvērš uzmanība uz normatīvajiem aktiem un praksi attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, budžeta veidošanu un grāmatvedību, lai publiskām struktūrām nerastos iemesls atturēties no energoefektivitātes pasākumu īstenošanas, energoefektivitātes ilgtermiņa
skaidrs, savstarpēji sabalansēts regulējums par to, kādā kārtība lēmumi par energoefektivitātes pasākumu īstenošanu pieņemami tajos gadījumos, kad ēka pieder vairākiem īpašniekiem (Latvijas gadījumā – dzīvokļu īpašniekiem daudzdzīvokļu mājā vai kopīpašniekiem), vai arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšana par energoefektivitātes pasākumu īstenošanas pienākums attiecas uz ēkas vai tās daļas īpašniekam, bet izmaksas saprātīgi dalāmas arī ar ēkas vai tās daļas nomnieku vai īrnieku, jo arī viņš gūst labumu no veiktajiem energoefektivitātes pasākumiem.
30
līgumu slēgšanas vai citu trešo personu finansēšanas pasākumu veikšanas uz ilgtermiņa līgumu pamata (19.panta pirmā daļa);
l) Līdz 2014.gada 30.aprīlim un pēc tam ik pēc trim gadiem dalībvalstis iesniedz Komisijai valstu energoefektivitātes rīcības plānus.
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/31/ES (2010. gada 19. maijs) par ēku energoefektivitāti
Transponēšanas termiņš 1/07/2013
Direktīva paredz, ka:
a) Dalībvalstīm ir jānosaka minimālās energoefektivitātes prasības, lai sasniegtu izmaksu ziņā optimālu līmeni ēkām, to daļām un būves elementiem, kas ir norobežojošo konstrukciju daļa un kas būtiski ietekmē norobežojošo konstrukciju energoefektivitāti. Šīs prasības ir jāpārskata reizi piecos gados (4.panta pirmā daļa);
b) Dalībvalstīm jānodrošina, ka jaunās ēkas atbilst energoefektivitātes prasību minimumam un ka attiecībā uz tiem tiek apsvērta decentralizēta energoapgādes sistēma ar atjaunojamiem resursiem, koģenerācija, centralizēta vai kopīga siltumapgādes sistēma ar atjaunojamiem energoresursiem vai siltumsūkņi. Šādai apsvēršanai ir jābūt dokumentētai un pieejamai pārbaužu veikšanai (6.panta pirmā un otrā daļa);
c) Attiecībā uz esošām ēkām ir jānodrošina, ka veicot nozīmīgus atjaunošanas darbus ēkā, tās daļā vai būves elementos, kas ir norobežojošo konstrukciju daļa un kas būtiski ietekmē norobežojošo konstrukciju energoefektivitāti, tiek nodrošināts energoefektivitātes prasību minimums, ja tas ir tehniski, funkcionāli un ekonomiski iespējams (7.panta pirmā daļa);
d) Dalībvalstīm jānosaka prasības attiecībā uz vispārējo energoefektivitāti, pareizu uzstādīšanu un atbilstošiem izmēriem, regulējumu un kontroli esošajās ēkās ierīkotajām inženiertehniskajām sistēmām. Šīs prasības var attiecināt arī uz jaunām ēkām. Prasības piemēro, ciktāl tas ir tehniski, ekonomiski un funkcionāli iespējams (8.panta pirmā daļa);
e) Dalībvalstīm jānodrošina, ka līdz 2020.gada 31.decembrim visas jaunbūves ir gandrīz nulles enerģijas ēkas; bet pēc 2018.gada
Nepieciešamā rīcība:
a) likuma pārejas noteikumi paredz, ka Ministru kabinetam ir pienākums līdz 30.06.2013 izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par šādiem jautājumiem:
i. Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode (līdz 30.06.2013 piemērojami Ministru kabineta 13.01.2009 noteikumi Nr. 39 „Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode”);
ii. Ēku energosertifikācijas kārtība (līdz 30.06.2012 piemērojami Ministru kabineta 08.06.2010 noteikumi Nr. 504 „Noteikumi par ēku energosertifikāciju”);
iii. Ēkas energosertifikāta un pagaidu energosertifikāta paraugs, reģistrācijas kārtība, ēku energoefektivitātes salīdzināmo vērtību sistēma;
iv. Ēku energoefektivitātes klasifikācijas sistēma;
v. Energoefektivitātes prasības un augstas efektivitātes sistēmu izmantošanas prasības gandrīz nulles enerģijas ēkām;
vi. Pārbaudes kārtība un termiņi apkures sistēmām virs 20 kW un gaisa kondicionēšanas sistēmām virs 12 kW;
vii. Neatkarīgu ekspertu kompetences prasības un kompetences apliecināšanas kārtība, neatkarīgu ekspertu reģistrācijas un uzraudzības kārtība, reģistra dati un izmantošanas kārtība;
b) 28.12.2004 Ministru kabineta noteikumi Nr. 1069 „Noteikumi par ārējo inženierkomunikāciju izvietojumu pilsētās, ciemos un lauku teritorijās” papildināmi ar norādēm uz atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanu, energoefektivitāti un ilgtspējīgu infrastruktūras plānošanu. 2.punkts precizējams, lai veicinātu infrastruktūras plānošanu atbilstoši
31
31.decembra visas jaunbūves, kurās atrodas valsts iestādes vai kuru īpašnieces ir valsts iestādes, ir gandrīz nulles enerģijas ēkas. Dalībvalstīm jāizstrādā valsts plāni, kā palielināt gandrīz nulles enerģijas ēku skaitu (9.panta pirmā daļa). Dalībvalsts var izlemt nepiemērot abas šīs prasības konkrētos gadījumos, ja izmaksu un ieguvumu analīze attiecībā uz ēkas kalpošanas laiku norāda uz zaudējumiem. Dalībvalstīm jāinformē Komisija par attiecīgā tiesiskā regulējuma principiem (9.panta sestā daļa);
f) Dalībvalstīm ir jāizveido ēku energoefektivitātes sertificēšanas sistēma, lai ēkas vai tās daļas īpašniekiem vai īrniekiem būtu iespēja salīdzināt un novērtēt tās energoefektivitāti. Energoefektivitātes sertifikātā ir jānorāda ieteiktās darbības energoefektivitātes uzlabošanai (11.panta pirmā daļa);
g) Dalībvalstīm jānodrošina, ka energoefektivitātes sertifikātu izsniedz ēkām vai ēkas daļām, kuras ir izbūvētas, pārdotas vai izīrētas jaunam īrniekam, kā arī ēkām, kurās vismaz 500 kv. m izmanto valsts iestāde un kuras ir sabiedriskas ēkās (no 2015.gada 9.jūlija – vismaz 250 kv. m.). Dalībvalstīm jāpieprasa sertifikātu uzrādīt potenciālam īrniekam vai pircējam un nodot īres vai pirkuma gadījumā. Par attīstīšanai paredzētām mājām uzrāda gaidāmās energoefektivitātes novērtējumu, kā arī pieprasa norādīt energoefektivitātes rādītāju komerciālos plašsaziņas līdzekļos sludinājumā par pārdošanu vai izīrēšanu (12.panta pirmā, otrā, trešā un ceturtā daļa);
h) Dalībvalstīm jāprasa valstij piederošās un sabiedriskās ēkās (virs 500 kv. m) redzamā vietā izvietot energoefektivitātes sertifikātu, atļaujot nenorādīt ieteikumu sadaļu (13.pants);
i) Dalībvalstīm jāievieš regulāra ēku apkures sistēmu pieejamo daļu inspicēšana, ietverot apkures katla efektivitātes novērtējumu un tā lieluma novērtējumu salīdzinājumā ar siltumenerģijas pieprasījumu ēkā. Inspekcijas ziņojumā jāiekļauj inspicēšanas rezultāti un ieteikumi rentabliem sistēmas energoefektivitātes uzlabojumiem. Ziņojums jānodod ēkas īpašniekam vai īrniekam (14.panta pirmā daļa un 16.pants);
j) Dalībvalstīm ir jāievieš regulāra gaisa kondicionēšanas sistēmu pieejamo daļu
Direktīvas 2009/28 prasībām un mērķiem;
c) Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā (04.06.2009) un 28.09.2010 Ministru kabineta noteikumos Nr. 907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām” ir jāiestrādā regulējums, kas saistīts ar mājas energoefektivitātes paaugstināšanu;
d) Jāpārskata 27.03.2001 Ministru kabineta noteikumi Nr. 142 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 006-00 „Būtiskās prasības būvēm””, izvēršot 9.punktu visaptverošas energoefektivitātes, zema enerģijas patēriņa būvju un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanai;
e) Jāpārskata 23.08.2001 Ministru kabineta noteikumi Nr. 495 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika””, paplašinot to mērķi samazināt enerģijas patēriņu ar visaptverošu energoefektivitātes un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanu;
f) 03.02.2009 Ministru kabineta noteikumu Nr. 102 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 „Daudzstāvu dzīvokļu dzīvojamie nami”” 110.punkts paredz priekšrokas došanu tādai apkurei, kurā tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi. Normatīvs nesatur energoefektivitātes prasības apkures sistēmām, gaisa kondicionēšanas / ventilācijas sistēmām, kā arī nesatur ilgtspējīgas būvniecības prasības;
g) 23.09.2003 Ministru kabineta noteikumi Nr. 534 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-03 „Dzīvojamo un publisko ēku ventilācija un apkure”” prasa zināmu energoefektivitātes standartu nodrošināšanu tikai attiecībā uz apkures un centrālapkures katliem, ja tos kurina ar gāzi vai šķidro kurināmo, bet nesatur energoefektivitātes prasības apkurei vai centrālapkurei, kurā izmanto cita veida kurināmo. Energoefektivitātes prasību attiecībā uz ventilācijas sistēmām nav. Normatīvs paredz tikai pienākumu paredzēt ventilācijas sistēmas darbībai nepieciešamo elektroenerģijas un siltumenerģijas jaudu, kad tiek plānota ēkas kopējā enerģētikas bilance; energoresursu taupīšanai paredzēt iespēju mainīt ventilācijas sistēmas ražīgumu; kā arī noteikumu, ka
32
inspicēšana, ja faktiskā nominālā jauda pārsniedz 12kW. Jānovērtē tās efektivitāte un lielums salīdzinājumā ar dzesēšanas pieprasījumu ēkā. Inspekcijas ziņojumā jāiekļauj inspicēšanas rezultāti un ieteikumi rentabliem sistēmas energoefektivitātes uzlabojumiem. Ziņojums jānodod ēkas īpašniekam vai īrniekam (15.panta pirmā daļa un 16.pants);
k) Dalībvalstīm jānodrošina, ka ēku energoefektivitātes, apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu sertificēšanu un inspicēšanu veic neatkarīgi, kvalificēti un/vai akreditēti eksperti – pašnodarbinātie vai tādi, kurus nodarbina valsts pārvaldes iestādes vai privāti uzņēmumi (17.pants);
l) Dalībvalstīm jānodrošina neatkarīga kontroles sistēma, lai pārbaudītu energoefektivitātes sertifikātus, apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu sertifikātus un ziņojumus par inspicēšanu. Kontroles īstenošanu dalībvalsts var deleģēt (18.panta pirmā un otrā daļa).
energoresursu taupīšana nedrīkst negatīvi ietekmēt gaisa kvalitāti. Normatīvs nesatur noteikumus, kas varētu veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgtspējīgas būvniecības prasību ievērošanu;
h) Jāpārskata šādi būvnormatīvi:
i. 21.07.1998 Ministru kabineta noteikumi Nr. 256 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 „Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija””;
ii. 29.04.2003 Ministru kabineta noteikumi Nr. 229 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 241-02 „Iekšējās gāzesvadu sistēmas un gāzes iekārtas””;
iii. 16.10.2009 Ministru kabineta noteikumi Nr. 709 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 261-07 „Ēku iekšējo elektroinstalāciju izbūve””;
i) Jāizstrādā jauni būvnormatīvi zema enerģijas patēriņa ēkām (dzīvojamām un publiskām);
j) Direktīvā noteikta prasība, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka attiecībā uz jaunām ēkām tiek apsvērta decentralizēta energoapgādes sistēma ar atjaunojamiem resursiem, koģenerācija, centralizēta vai kopīga siltumapgādes sistēma ar atjaunojamiem energoresursiem vai siltumsūkņi. Šādai apsvēršanai ir jābūt dokumentētai un pieejamai pārbaudei. Latvijā šāda regulējuma nav, tādēļ tas jāizstrādā no jauna;
k) 28.09.2010. Ministru kabineta noteikumos Nr. 908 „Mājas lietas vešanas un aktualizācijas noteikumi”, paredzot pienākumu iekļaut mājas lietā ēkas energoefektivitātes sertifikātu, apkures un gaisa kondicionēšanas (dzesēšanas) sistēmu inspicēšanas ziņojumus;
l) 23.04.2004. Ministru kabineta noteikumi Nr. 299 „Noteikumi par būvju pieņemšanu ekspluatācijā” paredz, ka tikai pirms jaunas būves pieņemšanas ekspluatācijā īpašniekam ir pienākums uzrādīt komisijai ēkas energoefektivitātes pagaidu sertifikātu. Jāizskata iespēja prasību par ēkas energoefektivitātes sertifikāta iesniegšanu attiecināt arī uz gadījumiem, kad ēka nododama ekspluatācijā pēc kapitālā remonta / rekonstrukcijas darbiem.
5 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu
33
transponēšana: 20/11/2010 Direktīva vērsta uz to, lai nodrošinātu augstu
vides aizsardzības līmeni un veicinātu noturīgu un ilgtspējīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesos, ja tiem var būt būtiska ietekme uz vidi.
Direktīva paredz šādus uzdevumus:
a) Ietekmes uz vidi novērtējums jāveic visiem plāniem un programmām, kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā. Teritoriju izmantošanai vietējā līmenī vai plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums jātaisa tikai tad, ja tie var būtiski ietekmēt vidi (3.panta otrā un trešā daļa);
b) Vides novērtējumu veic plānu un programmu sagatavošanas laikā, pirms to pieņemšanas vai iesniegšanas likumdošanas procedūrai. Direktīvas prasības integrē plānu un programmu pieņemšanas procedūrās vai atsevišķās procedūrās, kas nodrošina atbilstību direktīvai (4.panta pirmā un otrā daļa);
c) Vides pārskatā par plānu vai programmu identificē, apraksta un izvērtē iespējamo būtisko ietekmi uz vidi, kā arī iespējamās alternatīvas. Plāni, programmas un to vides pārskati ir jādara pieejami sabiedrībai un iestādēm savlaicīgi, dodot reālu iespēju atbilstīgos termiņos pirms plānu un programmu pieņemšanas vai iesniegšanas izteikt viedokli par plānu, programmu vai vides pārskatu (5.pants un 6.panta pirmā un otrā daļa);
d) Dalībvalstīm jānosaka sīki izstrādāta kārtība, kādā veicama iestāžu un sabiedrības informēšana, kā arī apspriešana iestādēs un sabiedrībā (6.panta piektā daļa);
e) Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pēc plānu vai programmu pieņemšanas tiktu informētas visas iesaistītās iestādes un sabiedrība, norādot pieņemto redakciju, īsu pārskatu par to, kā ņemts vērā vides pārskats, sniegtie atzinumi un pamatojums, kādēļ izvēlēta tieši pieņemtā redakcija, kā arī monitoringa pasākumi. Dalībvalstīm ir pastāvīgi
Direktīva 2001/42 ir transponēta Latvijā caur šādiem normatīvajiem aktiem:
1) Likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, kas pieņemts 14.10.1998;
2) Likums „Par Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumu”, kas pieņemts 18.04.2002;
3) Ministru kabineta 23.03.2004 noteikumiem Nr. 157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums”.
Papildu darbības Direktīvas 2001/42ransponēšanai nav nepieciešamas.
34
jāpārrauga plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi, lai agrīnā pakāpē konstatētu iepriekš neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un veiktu atbilstošas korekcijas (9.pants un 10.panta pirmā daļa);
f) Dalībvalstīm jānodrošina, ka vides pārskatu kvalitāte atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām, un jāpaziņo Komisijai par visiem pasākumiem, kurus dalībvalsts veic saistībā ar pārskatu kvalitāti (12.panta otrā daļa).
6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK
Direktīvas galvenais mērķis ir atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana elektroenerģijas, siltumenerģijas, dzesēšanas un transporta nozarē. Tomēr tās tvērumā neizbēgami ietilpst arī vairāki jautājumi, kas cieši saistīti ar ilgtspējīgu būvniecību:
a) Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana, dzesēšana un centralizētā siltumapgāde no atjaunojamiem energoresursiem tiek plānota, projektēta, būvēta un atjaunota gan dzīvojamos, gan industriālos rajonos. Valsts un pašvaldību iestādēm, kuras plāno pilsētu infrastruktūras attīstību, ir pēc iespējas jāparedz siltumapgāde un dzesēšana, izmantojot atjaunojamos energoresursus (13.panta trešā daļa);
b) Dalībvalstīm ir pienākums ieviest piemērotus pasākumus būvniecības noteikumos un kodeksos, lai būvniecības nozarē palielinātu no atjaunojamiem energoresursiem ražotas visa veida enerģijas – elektroenerģijas, siltumenerģijas, dzesēšanas, transporta – īpatsvaru, kā arī paaugstinātu energoefektivitāti (13.panta ceturtā daļa). Būvniecības noteikumos ir jāveicina tādu apsildes un dzesēšanas sistēmu un iekārtu izmantošana, kas izmanto atjaunojamos energoresursus un ievērojami samazina energopatēriņu (13.panta sestā daļa);
c) Līdz 2014.gada 31.decembrim dalībvalstīm ir jāprasa, lai visās jaunajās un esošajās ēkās, kurās veic kapitālremontu, tiktu izmantoti no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas pielietojuma līmeņu minimumi, tai skaitā arī centralizētā siltumapgādē un
Nepieciešamā rīcība:
a) Teritorijas attīstības plānošanas likumā (13.10.2011) ir noteikti plānošanas dokumentu izstrādes kritēriji ilgtspējīgu un efektīvu resursu izmantošanai. Jāapsver iespēja paplašināt (konkretizēt) ilgtspējas izpratni, iekļaujot tajā ilgtspējīgu būvniecību, teritorijas izmantošanu iedzīvotāju vajadzībām un rūpniecības attīstībai, pārdomātu un savstarpēji saveidojamu apkures, ūdens, kanalizācijas, gāzes, elektroenerģijas un telekomunikāciju infrastruktūras risinājumu. Tāpat ir jāapsver iespēja prasīt plānošanas dokumentos norādīt teritorijas, kurās paredzēta siltumenerģijas un/vai elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem, kā arī dzīvojamo teritoriju attīstīšana, organizējot jaunu, decentralizētu energoapgādi, izmantojot atjaunojamos energoresursus;
b) 16.10.2012 Ministru kabineta noteikumi Nr. 711 „Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem” šī pētījuma veikšanas laikā nesatur atsauces uz atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un ilgtspēju. Neskatoties uz to, ka šie noteikumi ir piemērojami un iztulkojami Teritorijas attīstības plānošanas likuma ietvaros, būtu jāapsver iespēja arī šajos noteikumos konkretizēt nepieciešamību pēc ilgtspējas principu respektēšanas pašvaldību teritorijas plānojumos;
c) Jāpārskata Būvniecības likums (10.08.1995) un 01.04.1997 Ministru kabineta noteikumi Nr. 112 „Vispārīgie būvnoteikumi”, lai nodrošinātu ilgtspējīgas būvniecības
35
dzesēšanā ar enerģiju, kas iegūta ievērojamā apjomā izmantojot atjaunojamos energoresursus (13.panta ceturtā daļa);
d) Dalībvalstīm jānodrošina, ka no 2012.gada 1.janvāra sabiedriskās ēkas un esošās ēkas, kurās veic kapitālo remontu, šīs direktīvas nozīmē noderētu par paraugu (13.panta piektā daļa);
e) Dalībvalstīm ir jāveicina tādu siltumsūkņu izmantošana, kas atbilst ekomarķējuma prasību minimumam (13.panta sestā daļa);
f) Dalībvalstīm līdz 2012.gada 31.decembrim ir jānodrošina, ka tajās ir spēkā sertificēšanas vai kvalifikācijas shēmas maza izmēra biomasas katlu un krāšņu, saules fotoelektrisko un termālo sistēmu, sekli ieraktu ģeotermisko sistēmu un siltumsūkņu uzstādītājiem (14.panta trešā un ceturtā daļa);
g) Dalībvalstīm jānodrošina, ka plānotājiem, arhitektiem un citu iesaistīto profesiju pārstāvjiem ir pieejami norādījumi, kas nepieciešami, lai rastu optimālu risinājumu atjaunojamo energoresursu pielietojumam, plānojot, projektējot, būvējot un atjaunojot rūpnieciskās vai dzīvojamās zonas (14.panta piektā daļa);
principu, metožu un prasību ieviešanu būvniecībā Latvijā, kā arī lai nodrošinātu Ministru kabinetam nepieciešamo deleģējumu pārējo šajā pētījuma sarakstā iekļauto tiesību aktu grozīšanai, papildināšanai vai izstrādāšanai;
d) 28.12.2004. Ministru kabineta noteikumi Nr. 1069 „Noteikumi par ārējo inženierkomunikāciju izvietojumu pilsētās, ciemos un lauku teritorijās” papildināmi ar norādēm uz atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanu, energoefektivitāti un ilgtspējīgu infrastruktūras plānošanu. 2.punkts precizējams, lai veicinātu infrastruktūras plānošanu atbilstoši Direktīvas 2009/28 prasībām un mērķiem;
e) Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā (04.06.2009) ir jāiestrādā regulējums, kas saistīts ar mājas energoefektivitātes paaugstināšanu, ilgtspējīgas būvniecības principiem atbilstošu būvizstrādājumu un būvelementu izmantošanu ēkas kapitālajā remontā, renovācijā, ēkas energoapgādes un citu inženierkomunikāciju pārplānošanā. Minētās prasības iestrādājamas arī 28.09.2010. Ministru kabineta noteikumos Nr. 905 „Kārtība, kādā tiek plānotas un organizētas ar dzīvojamo māju renovāciju un rekonstrukciju saistītas darbības” un 28.09.2010. Ministru kabineta noteikumos Nr. 907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”. Jāmeklē risinājumi, kā ilgtspējīgas būvniecības un attīstības prasības attiecināt arī uz dzīvojamām mājām pieguļošo teritoriju labiekārtošanu, uzturēšanu;
f) Likums „Par piesārņojumu” pārskatāms Direktīvas 2009/28 mērķu kontekstā, lai arī caur šo aspektu pēc iespējas radītu stimulu atjaunojamās enerģijas izmantošanai, ilgtspējīgai vides un teritorijas attīstībai, netieši radot papildus stimulu ilgtspējīgas būvniecības izmantošanai industriālu objektu būvniecībā;
g) Jāpārskata Publisko iepirkumu likums (06.04.2006) un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums (25.08.2010), lai arī caur šo prizmu pēc iespējas veicinātu ilgtspējīgas būvniecības veicināšanu un attīstību. 19.12.2006 Ministru kabineta noteikumi Nr. 1014 „Noteikumi par Latvijas
36
būvnormatīvu LBN 501-06 „Būvizmaksu noteikšanas kārtība””, kas ir tieši saistīta ar būvizmaksu noteikšanu publisko iepirkumu vajadzībām, ir jāpārskata, lai radītu visus nepieciešamos priekšnoteikumus atjaunojamās enerģijas izmantošanas un ilgtspējīgas būvniecības veicināšanai publiskajos iepirkumos;
h) 18.12.2007. Ministru kabineta noteikumi Nr. 912 „Ūdensapgādes, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas būvju būvniecības kārtība” būtu pārskatāmi, rodot iespēju veicināt ilgtspējīgas būvniecības elementus ieviest arī šādu būvju būvniecībā;
i) Jāpārskata 27.03.2001. Ministru kabineta noteikumi Nr. 142 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 006-00 „Būtiskās prasības būvēm””, izvēršot 9.punktu visaptveroša energoefektivitātes, zema enerģijas patēriņa būvju un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanai;
j) Jāpārskata 23.08.2001. Ministru kabineta noteikumi Nr. 495 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika””, paplašinot to mērķi samazināt enerģijas patēriņu ar visaptverošu energoefektivitātes un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanu;
k) Ministru kabineta 01.09.2009 noteikumi Nr. 1000 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 209-09 „Mazstāvu dzīvojamās mājas”” paredz pienākumu veikt energoefektivitātes aprēķinu tikai tad, ja to prasa Ēku energoefektivitātes likums. Normatīvs neskar atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanu un ilgtspējīgas būvniecības prasības, kā arī neparedz izvērstākas energoefektivitātes prasības;
l) 03.02.2009. Ministru kabineta noteikumu Nr. 102 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 „Daudzstāvu dzīvokļu dzīvojamie nami”” 110.punkts paredz priekšrokas došanu tādai apkurei, kurā tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi. Normatīvs nesatur nekādas energoefektivitātes prasības apkures sistēmām, gaisa kondicionēšanas / ventilācijas sistēmām, kā arī nesatur ilgtspējīgas būvniecības prasības;
m) 23.09.2003. Ministru kabineta noteikumi Nr. 534 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-03 „Dzīvojamo un publisko ēku
37
ventilācija un apkure”” prasa zināmu energoefektivitātes standartu nodrošināšanu tikai attiecībā uz apkures un centrālapkures katliem, ja tos kurina ar gāzi vai šķidro kurināmo, bet nesatur energoefektivitātes prasības apkurei vai centrālapkurei, kurā izmanto cita veida kurināmo. Energoefektivitātes prasību attiecībā uz ventilācijas sistēmām nav. Normatīvs paredz tikai pienākumu paredzēt ventilācijas sistēmas darbībai nepieciešamo elektroenerģijas un siltumenerģijas jaudu, kad tiek plānota ēkas kopējā enerģētikas bilance; energoresursu taupīšanai paredzēt iespēju mainīt ventilācijas sistēmas ražīgumu; kā arī noteikumu, ka energoresursu taupīšana nedrīkst negatīvi ietekmēt gaisa kvalitāti. Normatīvs nesatur noteikumus, kas varētu veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgtspējīgas būvniecības prasību ievērošanu;
n) Atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšana, energoefektivitāte un ilgtspējīga būvniecība pētījuma sagatavošanas laikā vispār nav iestrādāta šādos būvnormatīvos:
i. Ministru kabineta 23.08.2001 noteikumi Nr. 376 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 003-01 „Būvklimatoloģija””;
ii. Ministru kabineta 09.11.2010 noteikumi Nr. 1031 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 007-10 „Nekaitīguma prasības būvēm””;
iii. Ministru kabineta 29.10.2002 noteikumi Nr. 485 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 242-02 „Gāzes sadales un lietotāju ārējie tīkli””;
iv. Ministru kabineta 18.12.2001 noteikumi Nr. 520 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 207-01 „Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes””;
v. Ministru kabineta 14.08.2001 noteikumi Nr. 370 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 202-01 „Būvprojekta saturs un noformēšana””;
vi. Ministru kabineta 23.12.1997 noteikumi Nr. 451 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 203-97 „Betona un dzelzsbetona konstrukciju projektēšanas normas””;
vii. Ministru kabineta 21.,04.1998 noteikumi Nr. 139 „Noteikumi par Latvijas
38
būvnormatīvu LBN 205-97 „Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas normas”””;
viii. Ministru kabineta 13.04.1999 noteikumi Nr. 140 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 206-99 „Koka konstrukciju projektēšanas normas””;
ix. Ministru kabineta 21.07.2008 noteikumi Nr. 567 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-08 „Publiskās ēkas un būves””;
x. Ministru kabineta 21.07.1998 noteikumi Nr. 256 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 „Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija””;
xi. Ministru kabineta 02.05.2000 noteikumi Nr. 38 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 222-99 „Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves””;
xii. Ministru kabineta 16.06.1999 noteikumi Nr. 214 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 223-99 „Kanalizācijas ārējie tīkli un būves””;
xiii. Ministru kabineta 29.04.2003 noteikumi Nr. 229 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 241-02 „Iekšējās gāzesvadu sistēmas un gāzes iekārtas””;
xiv. Ministru kabineta 16.10.2009 noteikumi Nr. 709 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 261-07 „Ēku iekšējo elektroinstalāciju izbūve””;
xv. Ministru kabineta 10.02.2004 noteikumi Nr. 75 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 303-03 „Būvuzraudzības noteikumi””;
xvi. Ministru kabineta 25.06.2003 noteikumi Nr. 342 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 304-03 „Būvdarbu autoruzraudzības noteikumi””;
o) Jāizstrādā jauni būvnormatīvi zema enerģijas patēriņa dzīvojamām un publiskām ēkām;
p) Jāpārskata esošie būvnormatīvi, tos būtiski papildinot par energoefektivitātes un ilgtspējīgas būvniecības principu ievērošanas veicināšanu neapdzīvojamās būvēs, industriālos un ražošanas objektos. Iespējams, ir jāizstrādā viens vai vairāki jauni būvnormatīvi;
q) Jāizstrādā sertificēšanas vai kvalifikācijas shēmas maza izmēra biomasas katlu un krāšņu, saules fotoelektrisko un termālo sistēmu, sekli ieraktu ģeotermisko sistēmu
39
un siltumsūkņu uzstādītājiem, jo pašlaik Latvijā šādas sertificēšanas vai kvalifikācijas shēmas nav ieviestas (bija jāievieš līdz 2012.gada 31.decembrim);
r) tā kā Latvijā nav spēkā esoša tiesiskā regulējuma par sekli ieraktām ģeotermiskajām sistēmām un siltumsūkņiem, lai izpildītu Direktīvas 2009/28 prasību veicināt šo apsildes veidu izmantošanu, ir jāizstrādā jauns tiesiskais regulējums;
s) plānošanas, projektēšanas un būvniecības aspekts skatāms arī kontekstā ar elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, pirms projektu saskaņošanas citu kritēriju starpā izvērtējot to nepieciešamību konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā arī no ilgtspējas viedokļa, radītās slodzes uz esošo infrastruktūru (vērtējot kompleksi ar tuvākajā apkārtnē esošo apbūvi un teritorijas plānoto apbūvi un izmantošanas veidu) un vides aspektiem. Tas ietver, piemēram, kvalifikācijas kritēriju pārskatīšanu, lai attiecīgais elektroenerģijas vai siltumenerģijas ražošanas, vai koģenerācijas projekts spētu kvalificēties valsts atbalsta saņemšanai saskaņā ar 16.03.2010. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” un 09.03.2009. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”.
CITI ES TIESĪBU AKTI, KURIEM IR INFORMATĪVA NOZĪME ILGTSPĒJĪGAS BŪVNIECĪBAS PRAKTIĶIEM
1) Eiropas Komisijas iniciatīva „Roadmap: Communication on Sustainable buildings”. Iniciatīvas teksts tiešsaistē Eiropas Komisijas mājas lapā http://ec.europa.eu/governance/impact/planned_ia/docs/2013_env_008_sustainable_buildings_en.pdf
2) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/30/ES ( 2010. gada 19. maijs ) par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (Dokuments attiecas uz EEZ )
40
3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/125/EK ( 2009. gada 21. oktobris ), ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem (Dokuments attiecas uz EEZ)
4) Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr. 406/2009/EK ( 2009. gada 23. aprīlis ) par dalībvalstu pasākumiem siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanai, lai izpildītu Kopienas saistības siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju samazināšanas jomā līdz 2020. gadam
5) Komisijas Īstenošanas lēmums 2011/877/ES (2011. gada 19. decembris) par saskaņotu efektivitātes atskaites vērtību noteikšanu atsevišķai elektroenerģijas un siltuma ražošanai, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/8/EK, un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2007/74/EK
6) KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI Būvniecības nozares un tās uzņēmumu ilgtspējīgas konkurētspējas stratēģija/* COM/2012/0433 final */
7) Komisijas ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par ilgtspējības prasībām, kas attiecas uz cietās un gāzveida biomasas izmantošanu elektroenerģijas, siltumenerģijas un dzesēšanas enerģijas ražošanai SEC(2010) 65 final SEC(2010) 66 final
8) Reģionu komitejas atzinums “Energoefektivitāte pilsētās un reģionos. Atšķirības starp lauku apvidiem un pilsētām”
9) Parlamenta rezolūcija par tematu Zaļā grāmata par energoefektivitāti vai kā ar ierobežotiem resursiem sasniegt labāku rezultātu
10) ZAĻĀ GRĀMATA Nākotnes apgaismojums Novatorisku apgaismojuma tehnoloģiju izmantošanas veicināšana /* COM/2011/0889 galīgā redakcija */
41
3. pielikums
STARPTAUTISKIE STANDARTI ILGTSPĒJĪGAI BŪVNIECĪBAI
Šajā pielikumā ir uzskaitīti tie normatīvie akti (Ministru kabineta noteikumi – Latvijas būvnormatīvi), kuriem ir piesaistīti standarti
Vienīgie standarti, kas atsaucas uz ilgtspēju ir:
LVS EN 15804:2012
Spēkā no 2012.05.17
Angļu val.
Ilgtspējīga būvniecība. Izstrādājumu vides deklarācijas. Pamatnoteikumi būvmateriālu kategoriju noteikšanai
Sustainability of construction works - Environmental product declarations - Core rules for the product category of construction products
LVS CEN/TR 15941:2010
Spēkā no 2010.10.14.
Angļu val.
Būvniecības ilgtspējība. Izstrādājumu vides deklarācijas. Vispārējo datu atlases un izmantošanas metodes
Sustainability of construction works - Environmental product declarations - Methodology and data for generic data
2012.08.14. Ministru kabineta noteikumos Nr. 559 Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa "Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai" nolikums” minētie standarti: LVS EN ISO 13790:2009 L; LVS EN 15459:2008
2011.06.28. Ministru kabineta noteikumi. Nr. 499 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 016-11 "Būvakustika". Piemērojamo standartu saraksti:
2011.06.28 Ministru kabineta noteikumos Nr. 498 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 201-10" Būvju ugunsdrošība" minētie standarti: LVS EN 357:2007 L; LVS EN 14600:2007 L. Piemērojamo standartu saraksti
2011.05.24. Ministru kabineta noteikumos Nr. 401 Prasības atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai minētie standarti: LVS EN 1911:2011; LVS ISO 9096:2006 A/L; LVS ISO 10396:2007; LVS ISO 10780:2002; LVS ISO 10849:2001; LVS ISO 11564:2002; LVS EN 12619:2004 A/L; LVS EN ISO/IEC 17025:2005 /AC:2007 A; LVS EN ISO/IEC 17025:2005 A
2011.01.25. Ministru kabineta noteikumos Nr. 76 Noteikumi par trokšņa novērtēšanu dzīvojamo un publisko ēku telpās minētie standarti: LVS ISO 1996-1:2004 L; LVS ISO 1996-2:2008 L; LVS ISO 9613-2:2004; LVS EN ISO/IEC 17025:2005 L
2010.11.09. Ministru kabineta noteikumos Nr. 1031 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 007-10 "Nekaitīguma prasības būvēm" minētie standarti: LVS EN 13986:2005
2010.06.08. Ministru kabineta noteikumos Nr. 504 Noteikumi par ēku energosertifikāciju minētie standarti: LVS EN 15240:2007 A; LVS EN 15378:2007 A
2009.02.03. Ministru kabineta noteikumos Nr. 102 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 “Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamie nami” minētie standarti: LVS EN 1998-1:2008 L
2009.01.13.Ministru kabineta noteikumos Nr. 39 Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode minētie standarti: LVS EN ISO 6946:2008 A, LVS EN ISO 10077-1:2007 A, LVS EN ISO 12569:2002 A, LVS EN ISO 13786:2008 A, LVS EN ISO 13789:2008; LVS EN ISO 13790:2009 L; LVS EN 15193:2008 A; LVS EN 15232:2007 A; LVS EN 15241:2007 A; LVS EN 15242:2007 A; LVS EN 15243:2007 A; LVS EN 15316-2-1:2007 A; LVS EN
42
15316-2-3:2007 A; LVS EN 15316-3-1:2008 A; LVS EN 15316-3-2:2008; LVS EN 15316-3-3:2008 A; LVS EN 15459:2008
2009.01.13. Ministru kabineta noteikumos Nr. 26 Noteikumi par energoauditoriem minētie standarti: LVS EN ISO/IEC 17024:2005; LVS EN ISO/IEC 17024:2005 /NAC 2:2005
2008.07.21. Ministru kabineta noteikumos Nr.567 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-08 “Publiskas ēkas un būves” minētie standarti: LVS EN 1998-1:2008 L
2003.09.23. Ministru kabineta noteikumos Nr. 534 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-03 "Dzīvojamo un publisko ēku apkure un ventilācija" minētie standarti: LVS EN 1505:2000; LVS EN 1506:2000; LVS CR 1752:2002 A; LVS EN 1856-1:2004 L; LVS EN 1856-2:2005 L; LVS EN 1886:2000; LVS EN ISO 3744:2004 L; LVS EN ISO 7730:2003 L; LVS ISO 10780:2002; LVS ENV 12097:2000; LVS EN 12220:2003 L; LVS EN 12599:2002; LVS ENV 13154-1:2003; LVS ENV 13154-2:2001; LVS ENV 13321-1:2001; LVS ENV 13321-2:2001
2002.03.12. Ministru kabineta noteikumos Nr. 118 Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti minētie standarti: LVS EN 872:1996; LVS EN 1899-1:1998; LVS EN 1899-2:1998; LVS ISO 6340:1995 A; LVS ISO 7875-1:1996; LVS ISO 7875-2:1984; LVS EN ISO 7899-1:1998 A; LVS EN ISO 7899-2:2001 A; LVS ISO 8199:1988; LVS EN ISO 9308-1:2001 A; LVS EN ISO 9308-3:1998 A; LVS ISO 9308-2:1990
2001.11.27. Ministru kabineta noteikumos Nr. 495 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 “Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika” minētie standarti: LVS EN 771-3:2006 +A1 L; LVS EN 771-4:2006 +A1 L; LVS EN ISO 6946:2003 +A1 L; LVS EN ISO 6946:2008 A; LVS EN ISO 8990:2001 A; LVS EN ISO 10077-1:2007 A; LVS EN ISO 10211-1:2000 A; LVS EN ISO 10211-2:2002 A; LVS EN ISO 10456:2003 L; LVS EN ISO 10456:2008; LVS EN 12086:2002 A; LVS EN 13162:2003 L; LVS EN 13163:2004 L; LVS EN 13164:2003 L; LVS EN 13165:2003 L; LVS EN 13166:2003 L; LVS EN 13167:2003 L; LVS EN 13168:2002 /AC:2006 A; LVS EN 13168:2002 A; LVS EN 13171:2003 L; LVS EN ISO 13370:2008; LVS EN ISO 13789:2008; LVS EN ISO 14683:2008
„Par Eiropas tehnisko apstiprinājumu vadlīniju ārējām daudzslāņu siltumizolācijas sistēmām ETAG 004 piemērošanu46
Lai nodrošinātu ēku energoefektivitātes paaugstināšanas projektu kvalitatīvu izpildījumu, ar Ministru kabineta 2010.gada 23.novembra noteikumiem Nr.1064 tika izdarīti grozījumi Latvijas būvnormatīvā LBN 002-01 "Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika", nosakot, ka projektos, kurus līdzfinansē Eiropas Savienība, valsts vai pašvaldība, ārējo sienu apmesto fasāžu projektu risinājumus izstrādā atbilstoši Eiropas tehniskajiem apstiprinājumiem, kas izdoti, pamatojoties uz Eiropas tehnisko apstiprinājumu vadlīnijām ārējām daudzslāņu siltumizolācijas sistēmām ETAG 004.
Uz ETAG 004 pamata izdotie ETA nosaka stingras prasības siltināšanas sistēmu novērtēšanai un pārbaudei, kā arī izvirza būtiskas prasības sistēmu ražotājiem un izplatītājiem ne tikai attiecībā uz atsevišķu materiālu īpašībām, bet visai pārbaudāmai sistēmai kopumā. Gan ETAG 004, gan uz tā pamata izdotais ETA satur pilnu informāciju par sistēmas un tās atsevišķu sastāvdaļu tehniskajām īpašībām, kā arī detalizētu instrukciju sistēmas instalācijai un darbu veikšanas tehnoloģijai, pēc kuras var vadīties gan celtnieks, gan būvuzraugs, gan arī pats pasūtītājs.”
2001.08.23. Ministru kabineta noteikumos Nr. 376 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 003-01 "Būvklimatoloģija" minētie standarti: LVS EN 1991-1-3:2003 A; LVS EN 1991-1-4:2005 A
46 Informācija no Ekonomikas ministrijas mājas lapas http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=30231
43
Piemērojamo standartu saraksts Ministru kabineta 2001. gada 23.augusta noteikumu Nr. 376 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 003-01 "Būvklimatoloģija""" prasību izpildei
2001.04.30. Ministru kabineta noteikumos Nr.181 Būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā minētie standarti: LVS EN ISO/IEC 17050-1:2005 A, LVS EN 45011:1998 A
Piemērojamo standartu saraksti:
Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumu Nr.181 „Būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā” izpildei piemērojamie Latvijas standarti
Zaudēs spēku ar 1.07.2013
1999.04.13. Ministru kabineta noteikumos Nr.140 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 206-99 "Koka konstrukciju projektēšanas normas"minētie standarti: LVS EN 1075:2001; LVS EN 1991-1-1:2003 A
Piemērojamo standartu saraksts 1999. gada 13. aprīļa Ministru kabineta moteikumu Nr. 140 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 206-99 "Koka konstrukciju projektēšanas normas"" prasību izpildei
1998.04.12. Ministru kabineta noteikumos Nr. 139 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 205-97 "Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas normas" minētie standarti: LVS EN 1998-1:2008 L
Piemērojamo standartu saraksts Ministru kabineta 1998. gada 21.aprīļa noteikumu Nr. 139 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 205-97 "Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas normas"" prasību izpildei
1997.12.23. Ministru kabineta noteikumos Nr. 451 Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 203-97 "Betona un dzelzsbetona konstrukciju projektēšanas normas" minētie standarti: LVS EN 1994-1-1:2005 /NA:2010; LVS EN 1994-1-1:2009 L; LVS EN 1994-1-2:2006 A /AC:2009; LVS EN 1994-1-2:2007 L; LVS EN 1998-1:2008 L; LVS EN ISO 3098-0:2008 L
Piemērojamo standartu saraksts Ministru kabineta 1997. gada 23.decembra noteikumu Nr. 451 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 203-97 "Betona un dzelzsbetona konstrukciju projektēšanas normas"" prasību izpildei.
44
4. pielikums
45
46
47
5. pielikums
PRIEKŠLIKUMI REDAKCIONĀLĀM IZMAIŅĀM LATVIJAS TIESĪBU AKTOS ES TIESĪBU AKTU IEVIEŠANAI
Tiesību aktā noteiktās prasības/uzdevumi/sasniedzamie
mērķi
Transponējums LR normatīvajos aktos Rīcības priekšlikumi transponēšanas nodrošināšanai
Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) Nr. 305/2011 (2011.gada 9.marts), ar ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK
Transponēšanas termiņš 1/07/2013
Regulā 305/2011 ir noteikts, kā būvizstrādājumi laižami tirgū, nosakot saskaņotus būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašību izteikšanas noteikumus attiecībā uz to būtiskiem raksturlielumiem un par CE zīmes izmantošanu uz šiem izstrādājumiem. 1.pielikumā ir noteiktas tādas pamatprasības būvēm, kas ir par pamatu standartizācijas mandātiem un saskaņotajām tehniskajām specifikācijām. Regulā 305/2011 ir iekļauts regulējums par:
- ražotāja sniegtu ekspluatācijas īpašību deklarāciju un CE zīmes lietošanu,
- ražotāju, importētāju un izplatītāju pienākumiem,
- saskaņoto tehnisko specifikāciju,
- Eiropas novērtējuma dokumentu,
- Eiropas tehnisko novērtējumu, kā arī
- iestāžu, kas veic tehnisko novērtējumu, piemērojamo regulējumu, vienkāršotās procedūras un noteikumus par tirgus uzraudzību un drošību.
Regula 305/2011 ir tieši piemērojama Latvijā, tādēļ tās transponēšana nacionālos tiesību aktos nav nepieciešama. Taču primāri jāpārskata divi tiesību akti, lai nodrošinātu, ka Regulas 305/2011 tiešai piemērojamībai Latvijā nav šķēršļu:
- Likums „Par atbilstības novērtēšanu”;
- Ministru kabineta 30.04.2001. noteikumi Nr. 181 „Būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā”.
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas viedokli, Regulas 305/2011 spēkā esība tiks nodrošināta, veicot nepieciešamos priekšdarbus topošajā Būvniecības likumā un no tā atvasinātajos MK noteikumos. Līdz 1.07.2013. spēkā stāsies kāds pagaidu regulējums, kas vienlaikus nodrošinās regulas spēkā esību, un arī sniegs pagaidu regulējumu, līdz spēkā stāsies Būvniecības likums. Tāpat tiks paredzēti grozījumi arī MK noteikumos Nr. 181. 181. noteikumi vēl nav iesniegti izskatīšanai MK. Nepieciešama Ekonomikas ministrijas rīcība
Komisijas Regula (ES) Nr. 1164/2012 (2012. gada 12.decembris), ar kuru īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK attiecībā uz virzītās gaismas lampu, gaismas diožu lampu un saistītu ierīču ekodizaina prasībām
Regula 1194/2012 nosaka ekodizaina prasības virzītas gaismas lampu, gaismas diožu (LED) lampu un iekārtu, kas paredzētas uzstādīšanai starp tīklu un lampām,
Regula 1194/2012 ir tieši piemērojama Latvijā, tādēļ tās transponēšana nacionālos tiesību aktos nav nepieciešama. Taču ir jāpārliecinās, ka Ministru kabineta 06.12.2011
Nepieciešama Ekonomikas ministrijas rīcība
48
laišanai tirgū, ieskaitot gadījumus, kad visi minētie ražojumi ir integrēti citos ražojumos. Regula 1194/2012 satur ekodizaina prasības, atbilstības novērtēšanas kārtību, verifikācijas procedūru tirgus uzraudzības nolūkā un indikatīvos kritērijus.
noteikumi Nr. 941 „Noteikumi par ekodizaina prasībām ar enerģiju saistītām precēm (produktiem)” netraucē Regulas 1194/2012 piemērošanai Latvijā.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2012/27/ES) (2012.gada 25.oktobris) par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/31/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK
Transponēšanas termiņš 05/06/2014
Direktīvā noteikti šādi pienākumi/uzdevumi/mērķi:
m) Katrai dalībvalstij ir pienākums noteikt un paziņot Eiropas Komisijai indikatīvu valsts energoefektivitātes mērķi, apzinoties Eiropas Savienības kopējos energoefektivitātes mērķus 2020.gadam (3.panta pirmā daļa);
n) Dalībvalstij jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija, lai mobilizētu ieguldījumus gan valsts, gan privāto dzīvojamo ēku un komercplatību fonda renovācijā. Stratēģijas pirmā versija jāpublicē līdz 2014.gada 30.aprīlim, bet jāatjaunina ik pēc trim gadiem, iesniedzot Komisijā kā daļu no energoefektivitātes rīcības plāna (4.pants);
o) Dalībvalstij jānodrošina, lai, sākot ar 2014.gada 1.janvāri, tiktu renovēti 3% kopējās platības centrālās valdības (valsts) īpašumā esošo un izmantoto ēku, kuras tiek apsildītas un/vai dzesētas, lai izpildītu vismaz minimālās energoefektivitātes prasības (5.panta pirmā daļa).
p) Dalībvalstij līdz 2013.gada 31.decembrim jāpublisko to centrālās valdības apsildāmo un/vai dzesējamo ēku saraksts, kuru kopējā izmantojamā platībā ir lielāka par 500 kv.m., bet līdz 2015.gada 9.jūlijam – to ēku saraksts, kuru kopējā izmantojamā platība ir lielāka par 250 kv.m. (5.panta piektā
Nepieciešamā rīcība:
a) Jānosaka indikatīvs valsts energoefektivitātes mērķis;
b) Jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija valsts, privāto dzīvojamo un komercplatību renovācijai, kā arī jāgatavo valsts energoefektivitātes rīcības plāns;
c) Jānodrošina, lai katru gadu vismaz 3% valsts pārvaldes īpašumā esošu un izmantotu ēku kopējās platības izpildītu vismaz minimālās energoefektivitātes prasības;
d) Jāpārskata Publisko iepirkumu likums (06.04.2006) un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums (25.08.2010), kā arī Ministru kabineta 19.12.2006 noteikumi Nr. 1014 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 501-06 „Būvizmaksu noteikšanas kārtība””, kas ir tieši saistīti ar būvizmaksu noteikšanu publisko iepirkumu vajadzībām, jo ir jānodrošina, ka iepirkumos tiek iegādāti tikai tādi ražojumi, pakalpojumi un ēkas ar augstu energoefektivitātes līmeni, kas ir rentabli, ekonomiski īstenojami, tehniski piemēroti un nodrošina pietiekamu konkurenci, kā arī ir jānodrošina iespēja slēgt ilgtermiņa (15-20 gadi) energoefektivitātes līgumi, piemēram, ar enerģijas servisa kompānijām;
e) Jārod risinājums individuālo elektroenerģijas, gāzes, siltumenerģijas, karstā ūdens skaitītāju uzstādīšanai daudzdzīvokļu mājās;
f) Jāpārskata regulējums par lēmumu
d) Grozījumi Publisko iepirkumu likumā:
46.pants. Piedāvājuma izvēles kritēriji
(1) Ir šādi piedāvājuma izvēles kritēriji:
1) saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kurā ņemti vērā tādi faktori kā piegāžu vai līguma izpildes termiņi, pakalpojuma un ražojuma ilgtspēja atbilstoši… (citā likumā/MK noteikumos) noteiktiem kritērijiem ekspluatācijas izmaksas un citas izmaksas, to efektivitāte, būvdarbu, preču vai pakalpojumu kvalitāte, estētiskais un funkcionālais raksturojums, vides prasību ievērošana, tehniskās priekšrocības, rezerves daļu pieejamība, piegāžu drošība, cena un citi ar līguma priekšmetu saistīti faktori, kuriem jābūt konkrēti izteiktiem un objektīvi salīdzināmiem vai izvērtējamiem;
Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likumā:
51.pants. Piedāvājuma izvēles kritēriji
(1) Ir šādi piedāvājuma izvēles kritēriji:
1) saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums, kurā ņemti vērā tādi faktori kā piegāžu vai līguma izpildes termiņi, pakalpojuma un ražojuma ilgtspēja atbilstoši… (citā likumā/MK noteikumos) noteiktiem kritērijiem, ekspluatācijas izmaksas un citas izmaksas, to efektivitāte, būvdarbu, preču vai pakalpojumu kvalitāte, estētiskais un funkcionālais raksturojums, vides aizsardzības prasības, tehniskās priekšrocības, rezerves daļu pieejamība, piegāžu drošība, cena un citi ar līguma priekšmetu saistīti faktori, kuriem jābūt konkrēti izteiktiem un objektīvi
49
daļa).
q) Dalībvalstij jānodrošina, lai centrālās valdības (valsts) iegādātos tikai tādus ražojumus, pakalpojumus un ēkas, kuriem ir augsts energoefektivitātes līmenis, ciktāl tas atbilst rentabilitātei, ekonomiskajai īstenojamībai, lielākai ilgtspējai, tehniskajai piemērotībai, kā arī pietiekamai konkurencei. Dalībvalstīm jāmudina arī pašvaldības rīkoties līdzīgi. Dalībvalstīm jāmudina valsts pārvaldes iestādes pakalpojumu konkursos, kuros enerģijas taupība ir kā būtisks kritērijis, izvērtēt iespēju noslēgt ilgtermiņa energoefektivitātes līgumus, kas nodrošina enerģijas ietaupījumu ilgtermiņā (6.panta pirmā un trešā daļa).
r) Dalībvalstīm jāveicina kvalitatīvu un rentablu energoauditu pieejamība. Tāpat tām jānodrošina, ka energoauditos netiek iekļautas klauzulas, kas liedz audita rezultātus nodot jebkuram kvalificētam/akreditētam energopakalpojumu sniedzējam, ja vien klients izteikti neiebilst pret rezultātu tālāknodošanu. Energoauditi jāveic neatkarīgi, pamatojoties uz kritēriju minimumiem un saskaņā ar brīvprātīgu vienošanos (8.panta pirmā un piektā daļa).
s) Dalībvalstīm jāizstrādā programmas, lai mudinātu mazos un vidējos uzņēmumus (turpmāk – MVU) veikt energoauditus un īstenot to ieteikumus, kā arī jāsniedz konsultācijas un jāinformē mājsaimniecības par energoauditu priekšrocībām (8.panta otrā un trešā daļa);
t) Dalībvalstīm jānodrošina, ka uzņēmumos, kas nav MVU, līdz 2015.gada 5.decembrim tiktu veikti energoauditi, kas pēc tam
pieņemšanu un energoefektivitātes, un ar to saistītu izmaksu segšanas kārtību, kas iekļauts šādos likumos:
Dzīvokļa īpašuma likums (28.10.2010); un
Civillikuma 3.daļas „Lietu tiesības” 1068.pants, kas prasa visu (100%) kopīpašnieku piekrišanu jebkādai rīcībai ar kopīpašuma priekšmetu.
Likums „Par dzīvojamo telpu īri” (16.02.1993).
Direktīva 2012/27 uzsver, ka dalībvalstis nedrīkst aprobežoties tikai ar dažādu energoefektivitātes prasību noteikšanu un ieviešanu. Tām ir uzlikts par pienākumu rūpēties, lai energoefektivitātes mērķi nepaliktu nesasniegti tikai tādēļ, ka nav pieejams skaidrs, savstarpēji sabalansēts regulējums par to, kādā kārtība lēmumi par energoefektivitātes pasākumu īstenošanu pieņemami tajos gadījumos, kad ēka pieder vairākiem īpašniekiem (Latvijas gadījumā – dzīvokļu īpašniekiem daudzdzīvokļu mājā vai kopīpašniekiem), vai arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšana par energoefektivitātes pasākumu īstenošanas pienākums attiecas uz ēkas vai tās daļas īpašniekam, bet izmaksas saprātīgi dalāmas arī ar ēkas vai tās daļas nomnieku vai īrnieku, jo arī viņš gūst labumu no veiktajiem energoefektivitātes pasākumiem.
salīdzināmiem vai izvērtējamiem;
Grozījumi Ministru kabineta 19.12.2006 noteikumi Nr. 1014 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 501-06 „Būvizmaksu noteikšanas kārtība””: MK noteikumu pirmajā daļā „Vispārīgi jautājumi” nepieciešams iekļaut „ilgtspējīgu būvmateriālu” definīciju un kā vienu no nosacījumiem, kas jāņem vērā izstrādājot tāmi, jānosaka materiāla dzīves cikla izvērtēšanu un izmaksu atdeves perioda noteikšanu. f) Grozījumi Dzīvokļa īpašuma likumā:
Likuma 10., 12., 13. un 14. panta kopējai redakcijai jānodrošina, ka kopīpašniekiem ir pienākums rīkoties mājas energoefektivitātes uzlabošanas mērķa sasniegšanai.
Grozījumi Civillikuma 3.daļas „Lietu tiesības” 1068.pantā (3.daļa):
„Izņēmums no šiem noteikumiem pielaižams tajā gadījumā, kad kāds no kopīpašniekiem izdara kopīpašuma priekšmetā tādas pārgrozības, ko prasījusi nepieciešama vajadzība, piem., nepieciešamu ēkas izlabojumu. Tad viņam ir tiesība prasīt no pārējiem kopīpašniekiem, lai tie samērīgi atlīdzina viņa izdoto summu līdz ar procentiem.”
Nepieciešami grozījumi, kas kopīpašniekam uzliek par pienākumu darīt lietas,
50
jāatkārto vismaz ik pa 4 gadiem.
u) Dalībvalstīm jānodrošina individuālie skaitītāji patērētās elektroenerģijas, dabasgāzes, centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas, kā arī karstā ūdens uzskaitei, ja vien tas ir tehniski iespējams, finansiāli pamatoti un samērīgi ar potenciālo enerģijas ietaupījumu. Jaunās ēkās un pieslēgumos šī prasība ir obligāta (9.panta pirmā daļa).
v) Daudzdzīvokļu ēkās un daudzfunkcionālās ēkās, kur apkure un dzesēšana tiek nodrošināta no centralizēta avota, ir jāuzstāda individuālie siltuma, dzesēšanas un karstā ūdens skaitītāji vai jāievieš cita alternatīva individuālai patēriņa uzskaitei līdz 2016.gada 31.decembrim (9.panta trešā daļa);
w) Dalībvalstīm ir jāizvērtē un jānovērš energoefektivitāti reglamentējošie un nereglamentējošie šķēršļi, piemēram, atšķirīgie stimuli ēkas īpašniekam, kopīpašniekiem, īrniekam un nomniekam, lai novērstu, ka šīs personas atturas no energoefektivitātes pasākumu īstenošanas tikai tādēļ, ka nav skaidru noteikumu par ieguvumu saņemšanu, izmaksu sadali un lēmumu pieņemšanu. Līdzīgi arī jāvērš uzmanība uz normatīvajiem aktiem un praksi attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, budžeta veidošanu un grāmatvedību, lai publiskām struktūrām nerastos iemesls atturēties no energoefektivitātes pasākumu īstenošanas, energoefektivitātes ilgtermiņa līgumu slēgšanas vai citu trešo personu finansēšanas pasākumu veikšanas uz ilgtermiņa līgumu pamata (19.panta pirmā daļa);
x) Līdz 2014.gada 30.aprīlim un pēc tam ik pēc trim gadiem
kas ir vajadzīgas kopīpašuma uzturēšanai un uzlabošanai, lai novērstu bezdarbības pretošanos, kas rada zaudējumus ēkai, citiem kopīpašniekiem un rezultātā neļaujot valstij izpildīt starptautiskas saistības energoefektivitātes veicināšanas un vides aizsardzības jomā.
Grozījumi likumā „Par dzīvojamo telpu īri”
Likuma III un IV nodaļā precizējamas izīrētāja un īrnieka saistības un pienākumi attiecībā uz lēmumu pieņemšanu un kopējo izmaksu segšanu saistībā ar ēkas energoefektivitātes uzlabošanas uzdevumu.
51
dalībvalstis iesniedz Komisijai valstu energoefektivitātes rīcības plānus.
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/31/ES (2010. gada 19. maijs) par ēku energoefektivitāti
Transponēšanas termiņš 1/07/2013
Direktīva paredz, ka:
m) Dalībvalstīm ir jānosaka minimālās energoefektivitātes prasības, lai sasniegtu izmaksu ziņā optimālu līmeni ēkām, to daļām un būves elementiem, kas ir norobežojošo konstrukciju daļa un kas būtiski ietekmē norobežojošo konstrukciju energoefektivitāti. Šīs prasības ir jāpārskata reizi piecos gados (4.panta pirmā daļa);
n) Dalībvalstīm jānodrošina, ka jaunās ēkas atbilst energoefektivitātes prasību minimumam un ka attiecībā uz tiem tiek apsvērta decentralizēta energoapgādes sistēma ar atjaunojamiem resursiem, koģenerācija, centralizēta vai kopīga siltumapgādes sistēma ar atjaunojamiem energoresursiem vai siltumsūkņi. Šādai apsvēršanai ir jābūt dokumentētai un pieejamai pārbaužu veikšanai (6.panta pirmā un otrā daļa);
o) Attiecībā uz esošām ēkām ir jānodrošina, ka veicot nozīmīgus atjaunošanas darbus ēkā, tās daļā vai būves elementos, kas ir norobežojošo konstrukciju daļa un kas būtiski ietekmē norobežojošo konstrukciju energoefektivitāti, tiek nodrošināts energoefektivitātes prasību minimums, ja tas ir tehniski, funkcionāli un ekonomiski iespējams (7.panta pirmā daļa);
p) Dalībvalstīm jānosaka prasības attiecībā uz vispārējo energoefektivitāti, pareizu uzstādīšanu un atbilstošiem izmēriem, regulējumu un kontroli esošajās ēkās
Nepieciešamā rīcība:
a) likuma pārejas noteikumi paredz, ka Ministru kabinetam ir pienākums līdz 30.06.2013 izstrādāt Ministru kabineta noteikumus par šādiem jautājumiem:
i. Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode (līdz 30.06.2013 piemērojami Ministru kabineta 13.01.2009 noteikumi Nr. 39 „Ēkas energoefektivitātes aprēķina metode”);
ii. Ēku energosertifikācijas kārtība (līdz 30.06.2012 piemērojami Ministru kabineta 08.06.2010 noteikumi Nr. 504 „Noteikumi par ēku energosertifikāciju”);
iii. Ēkas energosertifikāta un pagaidu energosertifikāta paraugs, reģistrācijas kārtība, ēku energoefektivitātes salīdzināmo vērtību sistēma;
iv. Ēku energoefektivitātes klasifikācijas sistēma;
v. Energoefektivitātes prasības un augstas efektivitātes sistēmu izmantošanas prasības gandrīz nulles enerģijas ēkām;
vi. Pārbaudes kārtība un termiņi apkures sistēmām virs 20 kW un gaisa kondicionēšanas sistēmām virs 12 kW;
vii. Neatkarīgu ekspertu kompetences prasības un kompetences apliecināšanas kārtība, neatkarīgu ekspertu reģistrācijas un uzraudzības kārtība, reģistra dati un izmantošanas kārtība;
Nepieciešama Ekonomikas ministrijas rīcība b) papildināmi ar norādēm uz atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanu, energoefektivitāti un ilgtspējīgu infrastruktūras plānošanu. 2.punkts precizējams, lai veicinātu infrastruktūras plānošanu atbilstoši Direktīvas 2009/28 prasībām un mērķiem;
52
ierīkotajām inženiertehniskajām sistēmām. Šīs prasības var attiecināt arī uz jaunām ēkām. Prasības piemēro, ciktāl tas ir tehniski, ekonomiski un funkcionāli iespējams (8.panta pirmā daļa);
q) Dalībvalstīm jānodrošina, ka līdz 2020.gada 31.decembrim visas jaunbūves ir gandrīz nulles enerģijas ēkas; bet pēc 2018.gada 31.decembra visas jaunbūves, kurās atrodas valsts iestādes vai kuru īpašnieces ir valsts iestādes, ir gandrīz nulles enerģijas ēkas. Dalībvalstīm jāizstrādā valsts plāni, kā palielināt gandrīz nulles enerģijas ēku skaitu (9.panta pirmā daļa). Dalībvalsts var izlemt nepiemērot abas šīs prasības konkrētos gadījumos, ja izmaksu un ieguvumu analīze attiecībā uz ēkas kalpošanas laiku norāda uz zaudējumiem. Dalībvalstīm jāinformē Komisija par attiecīgā tiesiskā regulējuma principiem (9.panta sestā daļa);
r) Dalībvalstīm ir jāizveido ēku energoefektivitātes sertificēšanas sistēma, lai ēkas vai tās daļas īpašniekiem vai īrniekiem būtu iespēja salīdzināt un novērtēt tās energoefektivitāti. Energoefektivitātes sertifikātā ir jānorāda ieteiktās darbības energoefektivitātes uzlabošanai (11.panta pirmā daļa);
s) Dalībvalstīm jānodrošina, ka energoefektivitātes sertifikātu izsniedz ēkām vai ēkas daļām, kuras ir izbūvētas, pārdotas vai izīrētas jaunam īrniekam, kā arī ēkām, kurās vismaz 500 kv. m izmanto valsts iestāde un kuras ir sabiedriskas ēkās (no 2015.gada 9.jūlija – vismaz 250 kv. m.). Dalībvalstīm jāpieprasa sertifikātu uzrādīt potenciālam īrniekam vai pircējam un nodot īres vai pirkuma gadījumā. Par attīstīšanai paredzētām mājām uzrāda gaidāmās
b) Jāpārskata 28.12.2004 Ministru kabineta noteikumi Nr. 1069 „Noteikumi par ārējo inženierkomunikāciju izvietojumu pilsētās, ciemos un lauku teritorijās”
c) Ir jāpārskata Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā (04.06.2009) un 28.09.2010 Ministru kabineta noteikumos Nr. 907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”;
d) Jāpārskata 27.03.2001 Ministru kabineta noteikumi Nr. 142 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 006-00 „Būtiskās prasības būvēm””
e) Jāpārskata 23.08.2001 Ministru kabineta noteikumi Nr. 495 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika””;
f) 03.02.2009 Ministru kabineta noteikumu Nr. 102 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 „Daudzstāvu dzīvokļu dzīvojamie nami””
g) Jāpārskata 23.09.2003 Ministru kabineta noteikumi Nr. 534 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-03 „Dzīvojamo un publisko ēku ventilācija un apkure””;
h) Jāpārskata šādi būvnormatīvi:
i. 21.07.1998 Ministru kabineta noteikumi Nr. 256 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 „Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija””;
ii. 29.04.2003 Ministru kabineta noteikumi Nr. 229 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 241-02 „Iekšējās gāzesvadu sistēmas un gāzes iekārtas””;
iii. 16.10.2009 Ministru kabineta noteikumi Nr. 709
c) jāiestrādā regulējums, kas saistīts ar mājas energoefektivitātes paaugstināšanu d) Jāizvērš 9.punktu visaptverošas energoefektivitātes, zema enerģijas patēriņa būvju un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanai; e) jāpaplašina to mērķis samazināt enerģijas patēriņu ar visaptverošu energoefektivitātes un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanu f) 110.punkts paredz priekšrokas došanu tādai apkurei, kurā tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi. Normatīvs nesatur energoefektivitātes prasības apkures sistēmām, gaisa kondicionēšanas / ventilācijas sistēmām, kā arī nesatur ilgtspējīgas būvniecības prasības; g) Būvnoermatīvi prasa zināmu energoefektivitātes standartu nodrošināšanu tikai attiecībā uz apkures un centrālapkures katliem, ja tos kurina ar gāzi vai šķidro kurināmo, bet nesatur energoefektivitātes prasības apkurei vai centrālapkurei, kurā izmanto cita veida kurināmo. Energoefektivitātes prasību attiecībā uz ventilācijas sistēmām nav. Normatīvs paredz tikai pienākumu paredzēt ventilācijas sistēmas darbībai nepieciešamo elektroenerģijas un siltumenerģijas jaudu, kad tiek plānota ēkas kopējā
53
energoefektivitātes novērtējumu, kā arī pieprasa norādīt energoefektivitātes rādītāju komerciālos plašsaziņas līdzekļos sludinājumā par pārdošanu vai izīrēšanu (12.panta pirmā, otrā, trešā un ceturtā daļa);
t) Dalībvalstīm jāprasa valstij piederošās un sabiedriskās ēkās (virs 500 kv. m) redzamā vietā izvietot energoefektivitātes sertifikātu, atļaujot nenorādīt ieteikumu sadaļu (13.pants);
u) Dalībvalstīm jāievieš regulāra ēku apkures sistēmu pieejamo daļu inspicēšana, ietverot apkures katla efektivitātes novērtējumu un tā lieluma novērtējumu salīdzinājumā ar siltumenerģijas pieprasījumu ēkā. Inspekcijas ziņojumā jāiekļauj inspicēšanas rezultāti un ieteikumi rentabliem sistēmas energoefektivitātes uzlabojumiem. Ziņojums jānodod ēkas īpašniekam vai īrniekam (14.panta pirmā daļa un 16.pants);
v) Dalībvalstīm ir jāievieš regulāra gaisa kondicionēšanas sistēmu pieejamo daļu inspicēšana, ja faktiskā nominālā jauda pārsniedz 12kW. Jānovērtē tās efektivitāte un lielums salīdzinājumā ar dzesēšanas pieprasījumu ēkā. Inspekcijas ziņojumā jāiekļauj inspicēšanas rezultāti un ieteikumi rentabliem sistēmas energoefektivitātes uzlabojumiem. Ziņojums jānodod ēkas īpašniekam vai īrniekam (15.panta pirmā daļa un 16.pants);
w) Dalībvalstīm jānodrošina, ka ēku energoefektivitātes, apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu sertificēšanu un inspicēšanu veic neatkarīgi, kvalificēti un/vai akreditēti eksperti – pašnodarbinātie vai tādi, kurus nodarbina valsts pārvaldes
„Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 261-07 „Ēku iekšējo elektroinstalāciju izbūve””;
i) Jāizstrādā jauni būvnormatīvi zema enerģijas patēriņa ēkām (dzīvojamām un publiskām);
j) Direktīvā noteikta prasība, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka attiecībā uz jaunām ēkām tiek apsvērta decentralizēta energoapgādes sistēma ar atjaunojamiem resursiem, koģenerācija, centralizēta vai kopīga siltumapgādes sistēma ar atjaunojamiem energoresursiem vai siltumsūkņi.
k) Jāpārskata 28.09.2010. Ministru kabineta noteikumos Nr. 908 „Mājas lietas vešanas un aktualizācijas noteikumi”,
l) 23.04.2004. Ministru kabineta noteikumi Nr. 299 „Noteikumi par būvju pieņemšanu ekspluatācijā” paredz, ka tikai pirms jaunas būves pieņemšanas ekspluatācijā īpašniekam ir pienākums uzrādīt komisijai ēkas energoefektivitātes pagaidu sertifikātu.
enerģētikas bilance; energoresursu taupīšanai paredzēt iespēju mainīt ventilācijas sistēmas ražīgumu; kā arī noteikumu, ka energoresursu taupīšana nedrīkst negatīvi ietekmēt gaisa kvalitāti. Normatīvs nesatur noteikumus, kas varētu veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgtspējīgas būvniecības prasību ievērošanu. j) Šādai apsvēršanai ir jābūt dokumentētai un pieejamai pārbaudei. Latvijā šāda regulējuma nav, tādēļ tas jāizstrādā no jauna;
k) jāparedz pienākumi iekļaut mājas lietā ēkas energoefektivitātes sertifikātu, apkures un gaisa kondicionēšanas (dzesēšanas) sistēmu inspicēšanas ziņojumus; l) Jāizskata iespēja prasību par ēkas energoefektivitātes sertifikāta iesniegšanu attiecināt arī uz gadījumiem, kad ēka nododama ekspluatācijā pēc kapitālā remonta / rekonstrukcijas darbiem.
54
iestādes vai privāti uzņēmumi (17.pants);
x) Dalībvalstīm jānodrošina neatkarīga kontroles sistēma, lai pārbaudītu energoefektivitātes sertifikātus, apkures un gaisa kondicionēšanas sistēmu sertifikātus un ziņojumus par inspicēšanu. Kontroles īstenošanu dalībvalsts var deleģēt (18.panta pirmā un otrā daļa).
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu
transponēšana: 20/11/2010 Direktīva vērsta uz to, lai nodrošinātu augstu vides aizsardzības līmeni un veicinātu noturīgu un ilgtspējīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesos, ja tiem var būt būtiska ietekme uz vidi.
Direktīva paredz šādus uzdevumus:
g) Ietekmes uz vidi novērtējums jāveic visiem plāniem un programmām, kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā. Teritoriju izmantošanai vietējā līmenī vai plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums jātaisa tikai tad, ja tie var būtiski ietekmēt vidi (3.panta otrā un trešā daļa);
h) Vides novērtējumu veic plānu un programmu sagatavošanas laikā, pirms to pieņemšanas vai iesniegšanas likumdošanas procedūrai. Direktīvas prasības integrē plānu un programmu pieņemšanas procedūrās vai atsevišķās procedūrās, kas
Direktīva 2001/42 ir transponēta Latvijā caur šādiem normatīvajiem aktiem:
4) Likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, kas pieņemts 14.10.1998;
5) Likums „Par Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumu”, kas pieņemts 18.04.2002;
6) Ministru kabineta 23.03.2004 noteikumiem Nr. 157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums”.
Papildu darbības Direktīvas 2001/42 transponēšanai
nav nepieciešamas.
55
nodrošina atbilstību direktīvai (4.panta pirmā un otrā daļa);
i) Vides pārskatā par plānu vai programmu identificē, apraksta un izvērtē iespējamo būtisko ietekmi uz vidi, kā arī iespējamās alternatīvas. Plāni, programmas un to vides pārskati ir jādara pieejami sabiedrībai un iestādēm savlaicīgi, dodot reālu iespēju atbilstīgos termiņos pirms plānu un programmu pieņemšanas vai iesniegšanas izteikt viedokli par plānu, programmu vai vides pārskatu (5.pants un 6.panta pirmā un otrā daļa);
j) Dalībvalstīm jānosaka sīki izstrādāta kārtība, kādā veicama iestāžu un sabiedrības informēšana, kā arī apspriešana iestādēs un sabiedrībā (6.panta piektā daļa);
k) Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pēc plānu vai programmu pieņemšanas tiktu informētas visas iesaistītās iestādes un sabiedrība, norādot pieņemto redakciju, īsu pārskatu par to, kā ņemts vērā vides pārskats, sniegtie atzinumi un pamatojums, kādēļ izvēlēta tieši pieņemtā redakcija, kā arī monitoringa pasākumi. Dalībvalstīm ir pastāvīgi jāpārrauga plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi, lai agrīnā pakāpē konstatētu iepriekš neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi un veiktu atbilstošas korekcijas (9.pants un 10.panta pirmā daļa);
l) Dalībvalstīm jānodrošina, ka vides pārskatu kvalitāte atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām, un jāpaziņo Komisijai par visiem pasākumiem, kurus dalībvalsts veic saistībā ar pārskatu kvalitāti (12.panta otrā daļa).
56
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK (2009. gada 23. aprīlis) par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK
Direktīvas galvenais mērķis ir atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana elektroenerģijas, siltumenerģijas, dzesēšanas un transporta nozarē. Tomēr tās tvērumā neizbēgami ietilpst arī vairāki jautājumi, kas cieši saistīti ar ilgtspējīgu būvniecību:
h) Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana, dzesēšana un centralizētā siltumapgāde no atjaunojamiem energoresursiem tiek plānota, projektēta, būvēta un atjaunota gan dzīvojamos, gan industriālos rajonos. Valsts un pašvaldību iestādēm, kuras plāno pilsētu infrastruktūras attīstību, ir pēc iespējas jāparedz siltumapgāde un dzesēšana, izmantojot atjaunojamos energoresursus (13.panta trešā daļa);
i) Dalībvalstīm ir pienākums ieviest piemērotus pasākumus būvniecības noteikumos un kodeksos, lai būvniecības nozarē palielinātu no atjaunojamiem energoresursiem ražotas visa veida enerģijas – elektroenerģijas, siltumenerģijas, dzesēšanas, transporta – īpatsvaru, kā arī paaugstinātu energoefektivitāti (13.panta ceturtā daļa). Būvniecības noteikumos ir jāveicina tādu apsildes un dzesēšanas sistēmu un iekārtu izmantošana, kas izmanto atjaunojamos energoresursus un ievērojami samazina energopatēriņu (13.panta sestā daļa);
j) Līdz 2014.gada 31.decembrim dalībvalstīm ir jāprasa, lai visās jaunajās un esošajās ēkās, kurās
Nepieciešamā rīcība:
a) Jāpārskata Teritorijas attīstības plānošanas likumā (13.10.2011) noteiktie plānošanas dokumentu izstrādes kritēriji ilgtspējīgu un efektīvu resursu izmantošanai.
b) Jāpārskata 16.10.2012 Ministru kabineta noteikumi Nr. 711 „Noteikumi par pašvaldību teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem” šī pētījuma veikšanas laikā nesatur atsauces uz atjaunojamiem energoresursiem, energoefektivitāti un ilgtspēju.
c) Jāpārskata Būvniecības likums (10.08.1995) un 01.04.1997 Ministru kabineta noteikumi Nr. 112 „Vispārīgie būvnoteikumi”, 28.12.2004. Ministru kabineta noteikumi
d) Jāpārskata Nr. 1069 „Noteikumi par ārējo inženierkomunikāciju izvietojumu pilsētās, ciemos un lauku teritorijās”
e) Jāpārskata Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums (04.06.2009)
f) Likums „Par piesārņojumu” pārskatāms Direktīvas 2009/28 mērķu kontekstā, lai arī caur šo aspektu pēc iespējas radītu stimulu atjaunojamās enerģijas izmantošanai, ilgtspējīgai vides un teritorijas attīstībai, netieši radot papildus stimulu ilgtspējīgas būvniecības izmantošanai industriālu objektu būvniecībā;
g) Jāpārskata Publisko iepirkumu likums (06.04.2006) un Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums (25.08.2010), lai arī caur šo prizmu pēc iespējas veicinātu ilgtspējīgas būvniecības veicināšanu un attīstību. 19.12.2006 Ministru kabineta
a) Jāapsver iespēja paplašināt (konkretizēt) ilgtspējas izpratni, iekļaujot tajā ilgtspējīgu būvniecību, teritorijas izmantošanu iedzīvotāju vajadzībām un rūpniecības attīstībai, pārdomātu un savstarpēji saveidojamu apkures, ūdens, kanalizācijas, gāzes, elektroenerģijas un telekomunikāciju infrastruktūras risinājumu. Tāpat ir jāapsver iespēja prasīt plānošanas dokumentos norādīt teritorijas, kurās paredzēta siltumenerģijas un/vai elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem, kā arī dzīvojamo teritoriju attīstīšana, organizējot jaunu, decentralizētu energoapgādi, izmantojot atjaunojamos energoresursus;
b) Neskatoties uz to, ka šie noteikumi ir piemērojami un iztulkojami Teritorijas attīstības plānošanas likuma ietvaros, būtu jāapsver iespēja arī šajos noteikumos konkretizēt nepieciešamību pēc ilgtspējas principu respektēšanas pašvaldību teritorijas plānojumos;
c) Jāveic grozījumi ilgtspējīgas būvniecības principu, metožu un prasību ieviešanu būvniecībā Latvijā, kā arī jānodrošina Ministru kabinetam nepieciešamais deleģējums pārējo šajā pētījuma sarakstā iekļauto tiesību aktu grozīšanai,
57
veic kapitālremontu, tiktu izmantoti no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas pielietojuma līmeņu minimumi, tai skaitā arī centralizētā siltumapgādē un dzesēšanā ar enerģiju, kas iegūta ievērojamā apjomā izmantojot atjaunojamos energoresursus (13.panta ceturtā daļa);
k) Dalībvalstīm jānodrošina, ka no 2012.gada 1.janvāra sabiedriskās ēkas un esošās ēkas, kurās veic kapitālo remontu, šīs direktīvas nozīmē noderētu par paraugu (13.panta piektā daļa);
l) Dalībvalstīm ir jāveicina tādu siltumsūkņu izmantošana, kas atbilst ekomarķējuma prasību minimumam (13.panta sestā daļa);
m) Dalībvalstīm līdz 2012.gada 31.decembrim ir jānodrošina, ka tajās ir spēkā sertificēšanas vai kvalifikācijas shēmas maza izmēra biomasas katlu un krāšņu, saules fotoelektrisko un termālo sistēmu, sekli ieraktu ģeotermisko sistēmu un siltumsūkņu uzstādītājiem (14.panta trešā un ceturtā daļa);
n) Dalībvalstīm jānodrošina, ka plānotājiem, arhitektiem un citu iesaistīto profesiju pārstāvjiem ir pieejami norādījumi, kas nepieciešami, lai rastu optimālu risinājumu atjaunojamo energoresursu pielietojumam, plānojot, projektējot, būvējot un atjaunojot rūpnieciskās vai dzīvojamās zonas (14.panta piektā daļa);
noteikumi Nr. 1014 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 501-06 „Būvizmaksu noteikšanas kārtība””, kas ir tieši saistīta ar būvizmaksu noteikšanu publisko iepirkumu vajadzībām, ir jāpārskata, lai radītu visus nepieciešamos priekšnoteikumus atjaunojamās enerģijas izmantošanas un ilgtspējīgas būvniecības veicināšanai publiskajos iepirkumos;
h) 18.12.2007. Ministru kabineta noteikumi Nr. 912 „Ūdensapgādes, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas būvju būvniecības kārtība” būtu pārskatāmi, rodot iespēju veicināt ilgtspējīgas būvniecības elementus ieviest arī šādu būvju būvniecībā; (skat Regulas 305/2011 transponēšanas ieteikumus)
i) Jāpārskata 27.03.2001. Ministru kabineta noteikumi Nr. 142 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 006-00 „Būtiskās prasības būvēm””,;
j) Jāpārskata 23.08.2001. Ministru kabineta noteikumi Nr. 495 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 „Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika””,;
k) Jāpārskata Ministru kabineta 01.09.2009 noteikumi Nr. 1000 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 209-09 „Mazstāvu dzīvojamās mājas”” paredz pienākumu veikt energoefektivitātes aprēķinu tikai tad, ja to prasa Ēku energoefektivitātes likums;
l) Jāpārskata 03.02.2009. Ministru kabineta noteikumu Nr. 102 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 211-08 „Daudzstāvu dzīvokļu dzīvojamie nami”” 110.punkts paredz priekšrokas došanu tādai apkurei, kurā tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi.
papildināšanai vai izstrādāšanai;
d) Papildināmi ar norādēm uz atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanu, energoefektivitāti un ilgtspējīgu infrastruktūras plānošanu. 2.punkts precizējams, lai veicinātu infrastruktūras plānošanu atbilstoši Direktīvas 2009/28 prasībām un mērķiem;
e) ir jāiestrādā regulējums, kas saistīts ar mājas energoefektivitātes paaugstināšanu, ilgtspējīgas būvniecības principiem atbilstošu būvizstrādājumu un būvelementu izmantošanu ēkas kapitālajā remontā, renovācijā, ēkas energoapgādes un citu inženierkomunikāciju pārplānošanā. Minētās prasības iestrādājamas arī 28.09.2010. Ministru kabineta noteikumos Nr. 905 „Kārtība, kādā tiek plānotas un organizētas ar dzīvojamo māju renovāciju un rekonstrukciju saistītas darbības” un 28.09.2010. Ministru kabineta noteikumos Nr. 907 „Noteikumi par dzīvojamās mājas apsekošanu, tehnisko apkopi, kārtējo remontu un energoefektivitātes minimālajām prasībām”. Jāmeklē risinājumi, kā ilgtspējīgas būvniecības un attīstības prasības attiecināt arī uz dzīvojamām mājām pieguļošo teritoriju labiekārtošanu, uzturēšanu;
i) Jāizvērš 9.punkts visaptverošas energoefektivitātes, zema enerģijas patēriņa būvju un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanai.
j) Jāpaplašina to mērķi
58
m) Jāpārskata 23.09.2003. Ministru kabineta noteikumi Nr. 534 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 231-03 „Dzīvojamo un publisko ēku ventilācija un apkure””;
n) Atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšana, energoefektivitāte un ilgtspējīga būvniecība pētījuma sagatavošanas laikā vispār nav iestrādāta šādos būvnormatīvos:
i. Ministru kabineta 23.08.2001 noteikumi Nr. 376 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 003-01 „Būvklimatoloģija””;
ii. Ministru kabineta 09.11.2010 noteikumi Nr. 1031 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 007-10 „Nekaitīguma prasības būvēm””;
iii. Ministru kabineta 29.10.2002 noteikumi Nr. 485 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 242-02 „Gāzes sadales un lietotāju ārējie tīkli””;
iv. Ministru kabineta 18.12.2001 noteikumi Nr. 520 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 207-01 „Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes””;
v. Ministru kabineta 14.08.2001 noteikumi Nr. 370 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 202-01 „Būvprojekta saturs un noformēšana””;
vi. Ministru kabineta 23.12.1997 noteikumi Nr. 451 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 203-97 „Betona un dzelzsbetona konstrukciju projektēšanas normas””;
vii. Ministru kabineta 21.,04.1998 noteikumi Nr. 139 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 205-97
samazināt enerģijas patēriņu ar visaptverošu energoefektivitātes un ilgtspējīgas būvniecības prasību ieviešanu.
k) Normatīvā jāiekļauj atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanas un ilgtspējīgas būvniecības prasības, kā arī neparedz izvērstākas energoefektivitātes prasības.
l) Normatīvā jāparedz energoefektivitātes prasības apkures sistēmām, gaisa kondicionēšanas / ventilācijas sistēmām, kā arī nesatur ilgtspējīgas būvniecības prasības;
m) Būvnormatīvi prasa zināmu energoefektivitātes standartu nodrošināšanu tikai attiecībā uz apkures un centrālapkures katliem, ja tos kurina ar gāzi vai šķidro kurināmo, bet nesatur energoefektivitātes prasības apkurei vai centrālapkurei, kurā izmanto cita veida kurināmo. Energoefektivitātes prasību attiecībā uz ventilācijas sistēmām nav. Normatīvs paredz tikai pienākumu paredzēt ventilācijas sistēmas darbībai nepieciešamo elektroenerģijas un siltumenerģijas jaudu, kad tiek plānota ēkas kopējā enerģētikas bilance; energoresursu taupīšanai paredzēt iespēju mainīt ventilācijas sistēmas ražīgumu; kā arī noteikumu, ka energoresursu taupīšana nedrīkst negatīvi ietekmēt gaisa kvalitāti. Normatīvs nesatur noteikumus, kas varētu veicināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu un ilgtspējīgas
59
„Mūra un stiegrota mūra konstrukciju projektēšanas normas”””;
viii. Ministru kabineta 13.04.1999 noteikumi Nr. 140 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 206-99 „Koka konstrukciju projektēšanas normas””;
ix. Ministru kabineta 21.07.2008 noteikumi Nr. 567 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 208-08 „Publiskās ēkas un būves””;
x. Ministru kabineta 21.07.1998 noteikumi Nr. 256 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 „Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija””;
xi. Ministru kabineta 02.05.2000 noteikumi Nr. 38 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 222-99 „Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves””;
xii. Ministru kabineta 16.06.1999 noteikumi Nr. 214 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 223-99 „Kanalizācijas ārējie tīkli un būves””;
xiii. Ministru kabineta 29.04.2003 noteikumi Nr. 229 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 241-02 „Iekšējās gāzesvadu sistēmas un gāzes iekārtas””;
xiv. Ministru kabineta 16.10.2009 noteikumi Nr. 709 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 261-07 „Ēku iekšējo elektroinstalāciju izbūve””;
xv. Ministru kabineta 10.02.2004 noteikumi Nr. 75 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 303-03 „Būvuzraudzības noteikumi””;
xvi. Ministru kabineta 25.06.2003 noteikumi Nr. 342 „Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 304-03
būvniecības prasību ievērošanu
Jāizstrādā jauni būvnormatīvi zema enerģijas patēriņa dzīvojamām un publiskām ēkām;
Jāpārskata esošie būvnormatīvi, tos būtiski papildinot par energoefektivitātes un ilgtspējīgas būvniecības principu ievērošanas veicināšanu neapdzīvojamās būvēs, industriālos un ražošanas objektos. Iespējams, ir jāizstrādā viens vai vairāki jauni būvnormatīvi;
Jāizstrādā sertificēšanas vai kvalifikācijas shēmas maza izmēra biomasas katlu un krāšņu, saules fotoelektrisko un termālo sistēmu, sekli ieraktu ģeotermisko sistēmu un siltumsūkņu uzstādītājiem, jo pašlaik Latvijā šādas sertificēšanas vai kvalifikācijas shēmas nav ieviestas (bija jāievieš līdz 2012.gada 31.decembrim);
Tā kā Latvijā nav spēkā esoša tiesiskā regulējuma par sekli ieraktām ģeotermiskajām sistēmām un siltumsūkņiem, lai izpildītu Direktīvas 2009/28 prasību veicināt šo apsildes veidu izmantošanu, ir jāizstrādā jauns tiesiskais regulējums;
Plānošanas, projektēšanas un būvniecības aspekts
60
„Būvdarbu autoruzraudzības noteikumi””.
skatāms arī kontekstā ar elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, pirms projektu saskaņošanas citu kritēriju starpā izvērtējot to nepieciešamību konkrētajā ģeogrāfiskajā vietā arī no ilgtspējas viedokļa, radītās slodzes uz esošo infrastruktūru (vērtējot kompleksi ar tuvākajā apkārtnē esošo apbūvi un teritorijas plānoto apbūvi un izmantošanas veidu) un vides aspektiem. Tas ietver, piemēram, kvalifikācijas kritēriju pārskatīšanu, lai attiecīgais elektroenerģijas vai siltumenerģijas ražošanas, vai koģenerācijas projekts spētu kvalificēties valsts atbalsta saņemšanai saskaņā ar 16.03.2010. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 262 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību” un 09.03.2009. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 221 „Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”.
61
Pētījumu veica SIA „ProVB”
www.provb.lv
Projekts noris ESF 1.5.2.2.2. apakšaktivitātes „Nevalstisko organizāciju administratīvās kapacitātes
stiprināšana” ietvaros. 92.07% no projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda
starpniecību. 1.5.2.2.2. apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja ar Latvijas Sabiedrības
integrācijas fondu.
Sīkāka informācija mājas lapā http://www.ibp.lv/lv/musu-projekti/projekts-nvo-sadarbibai-
ilgtspejigas-politikas-veidosanai/
