RED pētījums - 'Citādas enerģētikas nozares …€¦ · Web view1.1.3.Stingrs atbalsts sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībai6 1.1.4.Milzīgs potenciāls, kas lielā

LV

CITĀDAS ENERĢĒTIKAS NOZARES NĀKOTNES RADĪŠANA:PILSONISKĀ SABIEDRĪBA KĀ GALVENĀ DALĪBNIECE ATJAUNOJAMĀS

ENERĢIJAS RAŽOŠANĀ

EESK pētījums par pilsoniskās sabiedrības nozīmi ES Atjaunojamo energoresursu direktīvas īstenošanā

GALĪGAIS ZIŅOJUMS

(2015. gada janvāris)

EESC-2014-04780-00-04-TCD-TRA (EN) Tulkots un rediģēts, izmantojot ārpakalpojumus 1/3232

Šo pētījumu veica deviņi EESK Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra (IANC) un EESK Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētās nodaļas (TEN) darbinieki:

pamatkomanda, ko veido trīs dalībnieki, kuri vadīja darbu un apmeklēja sešas dalībvalstis: Lutz Ribbe (vispārējais koordinators), Isabel Caño Aguilar un Brenda King; un

paplašināta komanda, ko veido seši dalībnieki, kuri atbalstīja gadījumu izpētes veikšanu atsevišķās dalībvalstīs: Andrzej Chwiluk (Polija), Pierre-Jean Coulon (Francija), Tom Jones (Apvienotā Karaliste), Vitas Mačiulis (Lietuva), Georgi Stoev (Bulgārija) un Frank van Oorschot (Nīderlande).

EESK Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra sekretariāts (Rayka Hauser un Nuno Quental) sniedza pastāvīgu atbalstu gadījumu izpētes organizēšanā un šā ziņojuma sagatavošanā.

EESK pētījuma komanda izsaka īpašu pateicību Francijas Provansas-Alpu-Kotdazīras Ilgtspējīgas attīstības padomei, Velsas valdībai, Polijas Kalnraču savienībai, EK pārstāvniecībām Vācijā, Bulgārijā, Polijā un Velsā, vairākām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, atjaunojamās enerģijas ražotāju asociācijām, kooperatīviem, kopienu iniciatīvām un sociālajiem uzņēmumiem, kā arī valsts, reģionālā un vietējā līmeņa iestādēm apmeklētajās valstīs. Tās visas sniedza atbalstu pētījuma organizēšanā, aktīvi piedalījās debatēs, izrādīja entuziasmu saistībā ar decentralizētu atjaunojamo energoresursu izmantošanas paplašināšanu, kā arī no to dažādajām perspektīvām sniedza nenovērtējamu ieguldījumu šā pētījuma secinājumu formulēšanā.

Šis ziņojums pirmkārt un galvenokārt atspoguļo daudzveidīgos komentārus, ko pētījuma komanda apmeklējumu un diskusiju laikā saņēma no plaša ieinteresēto personu loka.


Satura rādītājs1. Galveno konstatējumu un ieteikumu kopsavilkums......................................................................6

1.1. Galvenie konstatējumi...............................................................................................................6

1.1.1. Iespēju apzināšanās...........................................................................................................61.1.2. Neapmierinātība................................................................................................................61.1.3. Stingrs atbalsts sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībai.........................................61.1.4. Milzīgs potenciāls, kas lielā mērā netiek izmantots.........................................................7

1.2. Galvenie ieteikumi.....................................................................................................................7

1.2.1. Radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus atjaunojamās enerģijas jomā.........................71.2.2. Noteikt decentralizētu sabiedrisko atjaunojamo enerģiju par politikas prioritāti.............71.2.3. Izveidot stabilas politikas sistēmas sabiedriskās atjaunojamās enerģijas atbalstam........71.2.4. Dot iespēju veidot aktīvu pilsoniskās sabiedrības dialogu par enerģētikas politiku........81.2.5. Uzsākt pārredzamu dialogu par enerģijas cenām, izmaksām un ieguvumiem.................81.2.6. Novērst enerģētikas jomā īstenotās pārejas sociālās sekas...............................................9

2. Ievads..................................................................................................................................................9

3. Pētījuma pieeja................................................................................................................................12

3.1. Mērķi.........................................................................................................................................12

3.2. Metodika...................................................................................................................................12

4. Progress atjaunojamās enerģijas jomā ES: koncentrēts ieskats.................................................13

5. Atbalsts pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai un sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībai15

5.3. Sabiedriskā enerģija dara pieejamu pārejai uz atjaunojamo enerģiju vajadzīgo finansējumu......................................................................................................................................16

5.4. Sabiedriskā atjaunojamā enerģija veicina kopienu attīstību un apkaro energoresursu nepietiekamību.................................................................................................................................17

5.5. Sabiedriskās atjaunojamās enerģijas ražošana ir nodarbinātības un ekonomikas izaugsmes avots................................................................................................................................19

6. Debates par atjaunojamās enerģijas cenām un izmaksām..........................................................19

7. Kādi priekšnoteikumi ir vajadzīgi, lai atraisītu sabiedriskās enerģijas potenciālu?................21

7.2. Stabilas un saskaņotas politikas programmas......................................................................22

7.3. Pārredzams un iekļaujošs politikas veidošanas process.......................................................23

7.4. Vienkāršas un pārredzamas administratīvās procedūras...................................................23

7.5. Atbalsta shēmas, kas pielāgotas decentralizētas sabiedriskās atjaunojamās enerģijas vajadzībām.......................................................................................................................................24

7.6. Šķēršļu novēršana sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībai.....................................26

7.7. Tīklu veidošana un koordinācija, lai tos pielāgotu atjaunojamo energoresursu vajadzībām.......................................................................................................................................28

7.8. Enerģijas pārvaldība un uzglabāšana....................................................................................29


8. Secinājumi........................................................................................................................................29

A.1. Ziņojumi par misijām dalībvalstīs.............................................................................................32

A.2. EESK atzinumi par atjaunojamo enerģiju.................................................................................32


Fragments no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (ES Atjaunojamo energoresursu direktīva) preambulas:

“(3) Ir apzinātas iespējas nodrošināt ekonomisko izaugsmi ar inovācijām un ilgtspējīgu un konkurētspējīgu enerģētikas politiku. Bieži vien enerģijas ražošana no atjaunojamajiem energoresursiem ir atkarīga no vietējiem vai reģionālajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). Ir svarīgas tās izaugsmes un nodarbinātības iespējas, ko dalībvalstīm un to reģioniem dod ieguldījumi atjaunojamās enerģijas ražošanas jomā reģionālajā un vietējā līmenī. Tādēļ Komisijai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta valsts un reģionālā līmeņa attīstības pasākumi šajās jomās, jāveicina apmaiņa ar paraugpraksi enerģijas ražošanā no atjaunojamajiem energoresursiem starp vietējām un reģionālajām iniciatīvām un šajā jomā jāsekmē struktūrfondu izmantošana.

(4) Veicinot atjaunojamo energoresursu tirgus attīstību, jāņem vērā tā labvēlīgā ietekme uz reģionu un vietējas attīstības iespējām, eksporta iespējām, sociālo kohēziju un nodarbinātību, jo īpaši attiecībā uz MVU, kā arī neatkarīgiem enerģijas ražotājiem. (…)

(6) Ir piemēroti atbalstīt decentralizētās atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas demonstrācijas fāzē un pirms izlaišanas tirgū fāzē. Pārejai uz decentralizētu enerģijas ražošanu ir daudz priekšrocību, tostarp tā ļauj izmantot vietējos energoresursus, palielināt vietējo piegādes drošību, samazināt transportēšanas attālumus un enerģijas zudumus sakarā ar enerģijas pārvadi. Šāda decentralizācija arī veicina kopienu attīstību un kohēziju, nodrošinot ienākumu energoresursus un radot darba vietas vietējā mērogā. (…)

(43) Lai veicinātu atsevišķu pilsoņu devumu šajā direktīvā izklāstīto mērķu īstenošanā, attiecīgajām iestādēm būtu jāapsver iespēja atļauju izsniegšanu aizstāt ar vienkāršiem paziņojumiem kompetentajai struktūrai gadījumos, kad tiek uzstādītas mazas un decentralizētas iekārtas, lai ražotu enerģiju no atjaunojamajiem energoresursiem.”


1. Galveno konstatējumu un ieteikumu kopsavilkums

1.1. Galvenie konstatējumi

1.1.1. Iespēju apzināšanāsVisās apmeklētajās dalībvalstīs pētījuma komanda konstatēja lielu pilsoniskās sabiedrības apņemšanos īstenot pāreju enerģētikas jomā, tās radīto sociāli ekonomisko iespēju apzināšanos un vēlmi gūt labumu no decentralizētas atjaunojamās enerģijas ražošanas. Bija vērojama interese par atjaunojamās enerģijas sniegtajām iespējām attiecībā uz ienākumu gūšanu, kopienu attīstību un sociālo inovāciju, kā arī liela vēlme iepazīties ar paraugpraksi un atbalsta politiku citās dalībvalstīs.

1.1.2. NeapmierinātībaTajā pašā laikā ieinteresētās personas pauda neapmierinātību par birokrātiskajiem šķēršļiem un sarežģītajām procedūrām, par nesenajām politikas reformām, kas mazos ražotājus un kopienas ir nostādījušas neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar liela mēroga centralizētiem enerģijas ražotājiem, par to, ka politikas veidotāji nav atzinuši sabiedriskās enerģijas vērtību, un dažkārt arī par konstruktīva dialoga trūkumu ar iestādēm. Šos šķēršļus Eiropas Komisija ir apzinājusi un sīki aprakstījusi Progresa ziņojumā par atjaunojamiem energoresursiem (2013. gads)1. To, ka šādi šķēršļi saglabājas vai pat pieaug (piemēram, vairākās dalībvalstīs ieviešot izsoles atjaunojamās enerģijas ražošanai), daži pilsoniskās sabiedrības pārstāvji skaidroja kā tiešu uzbrukumu sabiedriskajai enerģijai lielo centralizēto ražotāju labā.

1.1.3. Stingrs atbalsts sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībaiViens no pētījuma galvenajiem konstatējumiem ir tas, ka pilsoniskā sabiedrība nav apmierināta, ka ar to tikai apspriežas par enerģētikas politiku. Kopienas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un privātpersonas ļoti vēlas kļūt par atjaunojamās enerģijas ražotājiem, un komandai tika sniegti daudzi pierādījumi un argumenti par labu šai tendencei.

Sabiedriskā enerģija veicina atjaunojamās enerģijas infrastruktūras pieņemšanu vietējo iedzīvotāju vidū, panākot to atbalstu un iesaistīšanos pārejas procesā. Tā ļauj piekļūt finansējumam, kas steidzami nepieciešams enerģētikas jomā īstenotajai pārejai, nodrošina vietējiem iedzīvotājiem kopīgus sociālus un ekonomiskus ieguvumus un saglabā pievienoto vērtību kopienās. Patiešām, atjaunojamās enerģijas ražošana — tradicionālās enerģijas uzņēmumu vietā vai papildus tiem — kļūst par ekonomisko iespēju iedzīvotājiem, lauksaimniekiem, kooperatīviem, MVU, vietējām kopienām, labdarības organizācijām un NVO. Tā veicina vietējo attīstību, sociālo inovāciju un sadarbību. Decentralizētās shēmas ļauj privātpersonām un kopienām dalīties atjaunojamās enerģijas izmaksās un ieguvumos un apzināt iespējas piedāvājuma un pieprasījuma labākai saskaņošanai (piemēram, kolektīvās apkures shēmu jomā). Ja politikas sistēmas to atļauj, sabiedriskā atjaunojamā enerģija kļūst par vietējās nodarbinātības un ekonomikas izaugsmes avotu.

EESK pētījums atklāja, ka straujāka attīstība atjaunojamās enerģijas jomā notiek īpaši tajās dalībvalstīs, kur vietējai sabiedrībai ir dota iespēja individuāli vai kopā īstenot savas iedzīvotāju iniciatīvas enerģētikas jomā. Galvenais šīs attīstības priekšnoteikums ir labi izstrādātas atbalsta shēmas un tiesiskais regulējums sabiedriskās atjaunojamās enerģijas jomā. Lai gūtu labumu no šīs jaunās 1 COM(2013)0175 final.


iespējas, ES un dalībvalstu klimata un enerģētikas politikā daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš decentralizētas atjaunojamās enerģijas ražošanas sasaistei ar reģionālo un vietējo attīstību. Ir pienācis laiks ieviest stipras, stabilas un pastāvīgas atbalsta struktūras sabiedriskās atjaunojamās enerģijas jomā, lai virzītu Eiropu uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni.

1.1.4. Milzīgs potenciāls, kas lielā mērā netiek izmantotsPētījums atklāja, ka piecus gadus pēc Atjaunojamo energoresursu direktīvas pieņemšanas valstu politikas dokumentos tikai retumis ir sniegtas atsauces uz konsekventu stratēģiju, kuras mērķis ir decentralizētas atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalsts vietējo kopienu labā. Nevienā no apmeklētajām dalībvalstīm pētījuma komanda nespēja konstatēt tādu konsekventi īstenotu valdības stratēģiju, kuras mērķis būtu veicināt sabiedrisko enerģiju. Gluži pretēji — politikas nestabilitāte un nesen īstenotās atjaunojamo energoresursu tiesiskā regulējuma reformas visās pētījumā iekļautajās valstīs ir radījušas nedrošību, nevēlēšanos veikt jaunus ieguldījumus, kā arī ieinteresēto personu bažas par sabiedriskās enerģijas nākotni.

1.2. Galvenie ieteikumi

1.2.1. Radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus atjaunojamās enerģijas jomāKā norādīts Komisijas 2013. gada Progresa ziņojumā par atjaunojamiem energoresursiem2, kamēr Eiropas Savienībā nebūs atvērta un uz konkurenci vērsta vienota enerģijas tirgus, lai novērstu tirgus nepilnības un internalizētu fosilā kurināmā izmantošanas radītās ārējās izmaksas veselības aprūpes, vides un sociālajā jomā, joprojām būs vajadzīgs atbalsts atjaunojamās enerģijas izmantošanai. Valdībām būtu jāstrādā arī pie tā, lai, pildot apņemšanos, kas no jauna apliecināta konferences „Rio+20” noslēguma dokumentā „Nākotne, kādu vēlamies”, pakāpeniski likvidētu kaitīgās un neefektīvās fosilā kurināmā subsīdijas, kas „veicina nelietderīgu patēriņu un kavē ilgtspējīgu attīstību”. Oglekļa emisiju cenu noteikšana ir tikai viena no ārējo izmaksu internalizācijas iespējām, palielinot uz fosilā kurināmā izmantošanu balstīto tehnoloģiju relatīvās izmaksas.

1.2.2. Noteikt decentralizētu sabiedrisko atjaunojamo enerģiju par politikas prioritātiBez iedzīvotāju atbalsta jaunu enerģētikas politiku īstenot nav iespējams, taču, iegūstot šo atbalstu, politikas mērķus var sasniegt ātrāk, nekā daudzi spēj iedomāties. EESK iesaka vietējiem, valsts un ES politikas veidotājiem sabiedrības līdzdalību atjaunojamās enerģijas ražošanā noteikt par skaidru prioritāti. Nākamajā Eiropas Komisijas progresa ziņojumā par atjaunojamiem energoresursiem, kas gaidāms 2015. gadā, galveno uzmanību vajadzētu pievērst nevis skaitļiem, bet gan tam, cik lielā mērā ir novērsti birokrātiskie šķēršļi un uzlabota tirgus pieejamība jauniem, mazākiem dalībniekiem.

1.2.3. Izveidot stabilas politikas sistēmas sabiedriskās atjaunojamās enerģijas atbalstam Ar sabiedrisko enerģiju saistītajām administratīvajām procedūrām vajadzētu būt vienkāršām,

ātrām un cenu ziņā pieejamām. Izmaksām un laikam, kas jāpavada, gaidot sabiedriskās enerģijas projektu pievienošanu tīklam, ir

jābūt samērīgiem, un neatbilstības gadījumā sistēmu operatoriem būtu jāpiemēro naudas sods. Vienas pieturas aģentūrām būtu jāsniedz ieteikumi mazajiem ieguldītājiem visos posmos, sākot no

priekšizpētes/plānošanas līdz izmantošanai.

2 COM(2013)175 final.


No atjaunojamajiem energoresursiem ražotajai elektroenerģijai būtu jāpiešķir valsts noteikta prioritāte pār fosilo kurināmo un kodolenerģiju.

Sabiedriskajai atjaunojamai enerģijai nebūtu jāpiemēro procedūras, kas rada nesamērīgu slogu, izmaksas un nedrošību, piemēram, tiešās tirgvedības saistības.

Galvenajam sabiedriskās atjaunojamās enerģijas atbalsta veidam būtu jābūt valsts regulētiem tarifiem. Tie nodrošina vienkāršu un uzticamu veidu, kas ražotājiem ļauj precīzi aprēķināt ieguldījumus un peļņu. Drošība par ieguldījumiem palielina mazo attīstītāju izredzes iegūt vajadzīgos kredītus. Valsts regulētos tarifus var un vajag pastāvīgi pielāgot sarūkošajām ieguldījumu izmaksām.

Lai risinātu apgādes svārstību problēmu un tās spēcīgo ietekmi uz maksimālās slodzes elektroenerģijas cenām, valsts regulēto tarifu sistēmu varētu papildināt ar enerģijas pārvaldības mehānismiem svārstību novēršanai, piemēram, ar neto uzskaiti (skatīt tālāk), viedtīkliem un uzglabāšanas jaudas palielināšanu.

Konkursus atjaunojamās enerģijas jomā dalībvalstīm vajadzētu izmantot ļoti piesardzīgi, jo sarežģītas un dārgas procedūras rada nesamērīgu slogu maza mēroga ražotājiem, faktiski izslēdzot sabiedrisko enerģiju no atjaunojamās enerģijas atbalsta. Lielo centralizēto ražotāju priekšrocības un konkurences samazināšanās varētu radīt patēriņa cenu pieaugumu. Turklāt tur, kur nav enerģijas tirgus, konkursi nebūtu iespējami. Šajā ziņā būtu jāprecizē pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadā.

Sabiedriskās enerģijas ražotājiem vajadzētu piešķirt tiesības uz neto uzskaiti un atbalstu enerģijas ražošanai.

Lai nodrošinātu, ka tīkla ierobežojumi neaizkavē progresu atjaunojamo energoresursu un decentralizētas enerģijas ražošanas jomā, būtu jāpiešķir finansējums no ES struktūrfondiem un Kohēzijas fonda, kā arī no valstu budžetiem.

1.2.4. Dot iespēju veidot aktīvu pilsoniskās sabiedrības dialogu par enerģētikas politiku Atjaunojamās enerģijas politika būtu jāveido un jāīsteno pastāvīgā dialogā ar pilsoniskās

sabiedrības ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu vienotu izpratni, kopīgus mērķus un atbalstu īstenošanai, kā arī sadarbības un savstarpējas uzticēšanās kultūru. Šajā saistībā būtu noderīgs EESK Eiropas dialogs enerģētikas jomā.

Pilsoniskajai sabiedrībai būtu jādod iespēja piedalīties dalībvalstu rīcības plānu izstrādē klimata un enerģētikas jomā, kā arī šo plānu izpildes uzraudzībā un pārskatīšanā.

Stratēģijas, finansējuma programmas un atbalsta pasākumi ES, valstu, reģionu un vietējā līmenī būtu regulāri jāuzrauga un jāpārskata, aktīvi piedaloties pilsoniskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu, ka tie atbalsta sabiedrisko enerģiju, nevis kaitē tai. Īpaši uzmanīgi būtu jānovēro apstrīdētu pasākumu, piemēram, tiešās tirgvedības prasību vai konkursu ieviešana atjaunojamās enerģijas ražošanai, lai atklātu un ātri koriģētu iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrisko enerģiju.

1.2.5. Uzsākt pārredzamu dialogu par enerģijas cenām, izmaksām un ieguvumiemTā kā debatēs par enerģētikas politiku bieži vien dominē bažas par īstermiņa cenām, ir jāuzsāk pārredzamas publiskās debates par enerģijas izmaksām un cenām. Atjaunojamajai enerģijai ir ļoti zemas ārējās izmaksas, kas to būtiski atšķir no tradicionālajiem enerģijas veidiem, kuru gadījumā gan pašreizējai sabiedrībai, gan arī nākamajām paaudzēm tiek nodotas būtiskas veselības aprūpes un vides izmaksas. Būtu jāpublisko skaidra un visaptveroša informācija, lai radītu pilnīgu priekšstatu par izmaksām un ieguvumiem, kas saistīti ar atjaunojamajiem energoresursiem, fosilajam kurināmajam un


kodolenerģijai piešķirtajām subsīdijām, tostarp par cilvēku veselības un vides kvalitātes ārējām izmaksām, kā arī ieguvumiem, kas gūti, novēršot enerģijas importu un uzlabojot energoapgādes drošību. Kā norādīts Komisijas 2013. gada Progresa ziņojumā par atjaunojamiem energoresursiem3, pat ja atjaunojamo tehnoloģiju izmaksas pastāvīgi samazinās, joprojām ir vajadzīgi finansiāli, juridiski un administratīvi politikas pasākumi, lai atbalstītu atjaunojamās enerģijas izmantošanu tik ilgi, kamēr Eiropas Savienībā nebūs atvērta un uz konkurenci vērsta vienota enerģijas tirgus, lai novērstu tirgus nepilnības un internalizētu ārējās izmaksas.

1.2.6. Novērst enerģētikas jomā īstenotās pārejas sociālās sekas Lai gan sagaidāms, ka enerģētikas jomā īstenotās pārejas faktiskā ietekme uz darbavietām un ienākumiem būs labvēlīga, dažas tradicionālās enerģijas nozares jau saskaras ar tirgus un darbavietu zaudējumiem (kas ne vienmēr ir saistīti ar atjaunojamās enerģijas pieaugumu). Valdībām būtu jāuzņemas atbildība par sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko radījusi pāreja uz zemu oglekļa dioksīda emisiju ekonomiku, lai sniegtu maksimālu ieguvumu visai sabiedrībai. Valstu sociālās pārejas stratēģijas ir cieši jāsaskaņo ar atjaunojamās enerģijas izmantošanas politiku, lai nodrošinātu netraucētu pāreju, sniegtu jaunas vajadzīgās amata prasmes un mērķtiecīgi novērstu jebkādu nelabvēlīgu sociālo ietekmi uz darbavietām un sociāli neaizsargātām mājsaimniecībām. Valdībām ir jānodrošina, ka sabiedriskās atjaunojamās enerģijas atbalsta izmaksas ir taisnīgi sadalītas starp sabiedrības locekļiem.

2. Ievads

Eiropas Savienības (ES) politikas veidotāji ir kopīgi noteikuši skaidru politisko mērķi — līdz 2050. gadam par 80–95 % jāsamazina oglekļa dioksīda emisiju daudzums. Eiropa tiks pārveidota par resursu izmantošanas ziņā efektīvu un videi nekaitīgu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Bažas par klimata pārmaiņām nav vienīgais šā plāna virzītājspēks. Lai risinātu ar fosilā kurināmā neatjaunojamību saistītās problēmas un izbeigtu Eiropas atkarību no enerģijas importa no politiski nestabiliem reģioniem, ir vajadzīgs apvērsums enerģētikas politikā. Enerģijas sistēmas jāveido tā, lai nodrošinātu tīru, drošu un cenu ziņā pieejamu enerģiju gan mūsdienu patērētājiem, gan arī nākamajām paaudzēm. Plānojot enerģijas ražošanu, ir jāņem vērā ar sociālo, vides un veselības jomu saistītie ārējie faktori, kā arī ietekme uz nākamajām paaudzēm.

Būtiska nozīme šajā pārejā ir atjaunojamajiem energoresursiem. ES Atjaunojamo energoresursu direktīva (AED)4, kas tika pieņemta 2009. gadā, bija paredzēta atjaunojamās enerģijas ražošanas veicināšanai un apgādes drošības uzlabošanai. Tajā paredzēts, ka katrai dalībvalstij līdz 2020. gadam ir jāpanāk, lai zināmu īpatsvaru no tās galīgā enerģijas patēriņa veidotu atjaunojamie energoresursi, tādējādi veicinot ES vispārējā mērķa — atjaunojamo energoresursu īpatsvara nodrošināšanu 20 % apmērā — īstenošanu. ES klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam ir noteikts, ka līdz 2030. gadam šis īpatsvars jāpalielina vismaz līdz 27 %. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta šo mērķi5, bet pieprasa, lai valstu atjaunojamo energoresursu 3 COM(2013)175 final.4 Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas

veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK.5 EESK atzinums par tematu "Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam" (NAT/636).


mērķi tiktu noteikti dalībvalsts līmenī, kas Komisijai ļautu noteikt veicamās darbības un gādāt par to, ka dalībvalstis sniedz ieguldījumu kopējā mērķa īstenošanā.

Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker savā norādījuma vēstulē jaunajam enerģētikas komisāram rakstīja: „Mums ir arī jānostiprina atjaunojamo energoresursu īpatsvars mūsu kontinentā. Tas nav tikai atbildīgas klimata politikas jautājums. Tā vienlaikus ir arī rūpniecības politikas prasība, ja vēlamies, lai arī vidējā termiņā mūsu rīcībā joprojām būtu par samērīgām cenām pieejama enerģija. Esmu pārliecināts par „zaļās izaugsmes” potenciālu un vēlos, lai ES kļūtu par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā.”

EESK ir atzinusi tehniskās, ekonomiskās un sociālās problēmas, kas saistītas ar pāreju uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Ir izteiktas bažas par pārejas izmaksu un ieguvumu sadalījumu, par izkliedēto un mainīgo enerģijas avotu apvienošanu energoapgādes sistēmā, par jaunu infrastruktūru un vietējo iedzīvotāju noraidošo attieksmi pret atsevišķiem atjaunojamās enerģijas infrastruktūras veidiem. Tiek veikts labs darbs, lai šīs problēmas atrisinātu. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai un ieviešanai tirgū, atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izmaksas samazinās, un ir gūti panākumi viedtīklu un citu risinājumu izstrādē, lai tiktu galā ar mainīgo piedāvājumu un pieprasījumu.

EESK uzsāka šo pētījumu, labi apzinoties, ka atjaunojamās enerģijas politikas izstrāde un īstenošana ir saistīta ar tirgus struktūrām un sociāli ekonomiskiem aspektiem vismaz tikpat lielā mērā kā ar tehniskiem un tehnoloģiskiem jautājumiem. Tāpēc pētījuma mērķis nav analizēt tehniskās problēmas, kas pašlaik tiek apspriestas citā kontekstā. Tajā ir aplūkots daudz mazāk pētīts jautājums, proti, ieguldījums, ko šajā būtiskajā pārejas procesā sniedz vai varētu sniegt pilsoniskā sabiedrība un kas tai būtu jāsniedz.

Vai šo ieguldījumu veido tikai jaunu politikas virzienu un projektu novērošana un pieņemšana? Vai notiek apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, un, ja tāda notiek, vai tai ir sekas? Vai pilsoniskā sabiedrība ir pilnīgi integrēta un spēj sniegt aktīvu un, iespējams, pat galveno ieguldījumu jaunā, vairāk decentralizētā atjaunojamās enerģijas ražošanas sistēmā? Visbeidzot, kādi ir veiksmes faktori un problēmas šajā kontekstā?

Līdz šim pilsoniskās sabiedrības iesaiste enerģijas ražošanā ir bijusi tikai perifēra. Enerģētikas nozare ir bijusi izteikti centralizēta, un lomas tajā — skaidri nodalītas. Tradicionālā (un joprojām dominējošā) enerģijas ražošana ir notikusi dažās lielās centrālajās ražotnēs, kas galvenokārt ir fosilā kurināmā spēkstacijas vai atomelektrostacijas. Tirgū ir dominējis ļoti neliels skaits lielo energouzņēmumu, piemēram, četri energouzņēmumi Vācijā, seši — Apvienotajā Karalistē un viens — Francijā. Iedzīvotāji, uzņēmējsabiedrības un rūpniecības nozares ir bijušas tikai pasīvi patērētāji, kas maksā par energoproduktiem.

Zemu oglekļa dioksīda emisiju enerģijas ražošana būtiski mainīs enerģētikas nozari. Atjaunojamie energoresursi pēc būtības ir decentralizētāki, jo to ražošanā tiek izmantoti resursi, kas bieži ir pieejami uz vietas un kuru transportēšana ir pārāk dārga vai neiespējama. Enerģijas un elektroenerģijas ražošana notiks iedzīvotāju tuvākajā dzīves vidē, līdz ar to energoinfrastruktūra apkārtējā ainavā būs daudz pamanāmāka.


Lai politikas programma būtu sekmīga, iedzīvotājiem tā ir jāpieņem. Tā tas ir bijis arī iepriekšējo enerģētikas politikas programmu gadījumā, un, domājams, uz turpmākajām programmām šis nosacījums attieksies vēl jo vairāk. Pilsoniskās sabiedrības atbalsts ir vajadzīgs ne tikai ES vispārējai klimata politikai — ir svarīgi, lai katrs projekts, katra vēja, saules vai biogāzes iekārta saņemtu vietējo iedzīvotāju atbalstu. Projekti, visticamāk, gūst atbalstu, ja cilvēki, kurus tie skar, apzinās ieguvumus, ko rada pārmaiņas viņu dzīves vidē. Ja šie cilvēki gūst tiešu labumu no minētajām pārmaiņām, sniegtais atbalsts ir vēl jo lielāks.

Raugoties no pasaules klimata pārmaiņu perspektīvas, nav svarīgi, kam pieder vēja turbīna vai kurš nodrošina tās darbību. Taču politikas atbalsta kontekstā tam var būt izšķiroša nozīme. Tāpēc AED un, patiesi, klimata politikas īstenošana ir cieši saistīta ar jautājumu par to, kam tiek sniegta privileģēta piekļuve un iespēja ražot atjaunojamo enerģiju un gūt no tās labumu — ārējiem ieguldītājiem, kuri izmanto reģiona vietējos resursus savās ekonomiskajās interesēs, vai vietējiem iedzīvotājiem, kuri var izmantot saules, biomasas un vēja resursus un radīt ne tikai enerģiju, bet arī jaunu reģionālo vērtību, iespējas un darbavietas. Tas nenozīmē, ka tikai mazie ražotāji var īstenot pāreju uz atjaunojamo enerģiju vai ka tikai viņiem tas būtu jādara. Arī privātpersonām un kopienām ir jādod iespēja konkurēt ar lielajiem ieguldītājiem, lai nodrošinātu vietējo vērtību un sniegtu būtisku ieguldījumu, īstenojot pāreju enerģētikas jomā.

AED ir atzītas izaugsmes un nodarbinātības iespējas, ko rada enerģijas ražošana reģionālā un vietējā līmenī, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Direktīvā dalībvalstis ir aicinātas atbalstīt valsts un reģionālās attīstības pasākumus un veicināt struktūrfondu izmantošanu šajā nozarē, pat ja tajā nav skaidri atzīta vai atbalstīta kopienu vadīta atjaunojamās enerģijas nozares attīstība.

IANC pētīja pieredzi ar šāda veida shēmām sešās dalībvalstīs. Šajā ziņojumā ir izklāstīti EESK pētījuma konstatējumi un ierosināti ieteikumi ES iestādēm un valstu politikas veidotājiem. Šo ieteikumu mērķis ir uzlabot regulējuma nosacījumus attiecībā uz decentralizētu atjaunojamās enerģijas ražošanu, ko veic vietējās kopienas un pilsoniskā sabiedrība vai kas tiek veikta to interesēs.

Ziņojumam ir pievienoti valstu ziņojumi, kuros sniegta papildu informācija par katru no sešām dalībvalstīm, kas tika apmeklētas pētījuma laikā.

3. Pētījuma pieeja

3.1. Mērķi

Pētījuma mērķis ir atbildēt uz diviem konkrētiem jautājumiem.

Kāds ir pilsoniskās sabiedrības līdzdalības līmenis AED īstenošanā? Vai pilsoniskā sabiedrība rīkojas tikai kā informēts novērotājs? Vai lēmumu pieņemšanas procesā notiek apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību? Vai tā ir tieši iesaistīta enerģijas ražošanā, tādējādi gan veicinot pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, gan arī gūstot labumu no tās?


Kādā mērā valstu un reģionālais tiesiskais regulējums (politiskie, administratīvie, finanšu un tehniskie nosacījumi) atbalsta pilsoniskās sabiedrības īstenotu atjaunojamās enerģijas ražošanu?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, pētījuma veicēji dažādos pārvaldības līmeņos centās noteikt stratēģijas un konkrētus pasākumus, kas stiprina sabiedriskās atjaunojamās enerģijas ražošanu un sasaista to ar ieguvumiem vietējai kopienai, izceļot labus piemērus un sniedzot politikas ieteikumus.

Šajā ziņojumā ir izmantots termins „sabiedriskā atjaunojamā enerģija”, lai atsauktos uz tādas decentralizētas atjaunojamās enerģijas ražošanu, ko veic vai kas pieder (vismaz 50 % apmērā) iedzīvotājiem, vietējām iniciatīvām, kopienām, vietējām iestādēm, labdarības organizācijām, NVO, lauksaimniekiem, kooperatīviem vai MVU, un vietējās vērtības plūsmas radīšanu, kura paliek reģionā. Ne visi atjaunojamās enerģijas produkti rada vērtību vietējām kopienām. Šajā definīcijā nav ietverti, piemēram, vēja ģeneratoru parki, kas pieder lieliem uzņēmumiem un kuru radītā pievienotā vērtība vietējās kopienās nepaliek.

3.2. Metodika

Pētījuma pamatā bija dažādu informācijas avotu apkopošana un analīze un — galvenokārt — komentāri, kas atsevišķu dalībvalstu apmeklējumu laikā tika saņemti no plaša ieinteresēto personu loka. Tika veikti šādi pasākumi:

literatūras, statistikas datu un valsts politikas dokumentu izpēte; intervijas ar ES līmeņa svarīgākajām ieinteresētajām personām; iestādēm un ieinteresētajām personām paredzēta tiešsaistes aptauja, kas aptver dažādus valsts

pārvaldes, tehniskās un finanšu politikas regulējuma aspektus atjaunojamās enerģijas jomā; misijas sešās izvēlētajās dalībvalstīs, ietverot darbseminārus un uzklausīšanas ar iestāžu un

ieinteresēto personu līdzdalību, kā arī vietējo atjaunojamās enerģijas projektu īstenošanas vietu apmeklējumus. Šīs sešas valstis tika izvēlētas tā, lai a) ietvertu līdzsvarotu ES ģeogrāfisko pārstāvību, b) sniegtu „jauno” un „veco” dalībvalstu piemērus un c) atspoguļotu dažādus AED īstenošanas sākumpunktus un līmeņus. Misijas notika šādā secībā:

- Vācija: 2014. gada 11.–13. martā,- Polija: 2014. gada 7.–9. aprīlī,- Francija: 2014. gada 23.–24. aprīlī,- Apvienotā Karaliste: 2014. gada 5.–7. maijā,- Lietuva: 2014. gada 13.–15. maijā,- Bulgārija: 2014. gada 14.–16. jūlijā.

Jāatzīmē, ka izpētes apmeklējumu laikā visās šajās valstīs tika veiktas būtiskas reformas atjaunojamās enerģijas politikas regulējuma un pasākumu jomā. Tādējādi komandai bija iespēja izdarīt secinājumus, pamatojoties uz dedzīgām valsts līmeņa debatēm par šo reformu iespējamo ietekmi uz sabiedrisko enerģiju. Ziņojumi par visiem šiem apmeklējumiem ir sniegti šā ziņojuma pielikumā.


Ņemot vērā uzsvaru uz pilsonisko sabiedrību, pētījumā aplūkoja atjaunojamos energoresursus, kuru ražošanā parasti ir iesaistīti mazie ražotāji un vietējās kopienas, proti, saules (fotoelementu un siltumenerģijas kolektori), vēja, biomasas, biogāzes un mikrohidroenerģijas ražošanu.

4. Progress atjaunojamās enerģijas jomā ES: koncentrēts ieskats

Lai gan ES ekonomika joprojām lielā mērā ir atkarīga no fosilā kurināmā un kurināmo importa, atjaunojamo energoresursu īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā ir nepārtraukti palielinājies. 2012. gadā tas sasniedza 14,1 %6, kas joprojām atbilst AED mērķim — līdz 2020. gadam palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru ES bruto enerģijas galapatēriņā līdz 20 %. Tomēr ES dalībvalstīs panāktais progress ir bijis ļoti atšķirīgs, un 2014. gadā tas palēninājās. Ja šī tendence turpināsies, 20 % mērķi ES var nesasniegt.

0

10

20

30

40

50

60

2012

Europe 2020 target

1. attēls. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars dalībvalstīs (% no bruto enerģijas galapatēriņa)Avots: Eurostat paziņojums presei, STAT/ 14/ 37, 10.3.2014.Saskaņā ar Eurostat datiem (2012. gads) atjaunojamās enerģijas ražošanā ES galvenokārt izmanto biomasu (46 %) un hidroenerģiju (16 %), taču aizvien izplatītāki kļūst un jaunas iespējas pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanai rada arī jauni atjaunojamo energoresursu veidi, piemēram, saules fotoelementu un vēja enerģija.

6 Eurostat, 2014. gads.


2. attēls. Atjaunojamo energoresursu uzstādītā elektriskā jauda ES 28 dalībvalstīsAvots: Eurostat dati.

No atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas galapatēriņš 2012. gadā sasniedza 23,5 %. Šos panākumus daļēji izskaidro iespaidīgā izaugsme fotoelementu nozarē (kas līdz 2012. gadam veidoja 23 % no ES uzstādītās no atjaunojamajiem energoresursiem ražotās elektroenerģijas jaudas) un vēja enerģijas nozarē (kas veidoja 35 % no attiecīgās elektroenerģijas jaudas).

Atjaunojamie energoresursi apkurei un dzesēšanai nepieciešamās enerģijas jomā attīstījās daudz lēnāk, 2012. gadā sasniedzot 15,6 %. Biomasu izmanto, lai ražotu siltumenerģiju 15 % gadījumu un apkurei un dzesēšanai nepieciešamo enerģiju 87 % gadījumu. Attiecībā uz apkurei un dzesēšanai nepieciešamās enerģijas ražošanu biogāze atpaliek tikai par 3 %. Biomasu bieži izmanto siltumenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās, bet liela daļa tiek sadedzināta neefektīvās iekārtās. Koksnes biomasu joprojām plaši izmanto Austrumeiropā, tostarp lielos apmēros importējot no Krievijas (kā to dara Polija). Saražotā enerģija tiek uzskatīta par atjaunojamo enerģiju, un ražotāji saņem „zaļos sertifikātus”, lai gan patiesībā emisijas netiek samazinātas un dažkārt tiek veicināta atmežošana. Turklāt lielākajā daļā koģenerācijas staciju tiek dedzināts akmeņogļu un biomasas maisījums, tāpēc uzrādīto atjaunojamo energoresursu īpatsvaru ir grūti pārbaudīt. Par šo jautājumu runāja ieinteresētās personas Polijā, Lietuvā un Bulgārijā. Polijā no 2007. līdz 2011. gadam 70–75 % no visiem „zaļajiem sertifikātiem” tika piešķirti akmeņogļu elektrostacijām, palielinot to peļņu un tajā pašā laikā samazinot „zaļo sertifikātu” cenu. Šis samazinājums savukārt kaitēja vēja enerģijas ražošanas iekārtām, padarot tās ekonomiski neizdevīgas.

Jāatzīmē, ka līdz šim politiskajās un sabiedrības debatēs par atjaunojamo enerģiju galvenā uzmanība ir veltīta elektroenerģijas ražošanai, siltumenerģijas ražošanas jautājumiem pievēršoties mazāk. Šī prioritāte ir jāpārskata, jo enerģijas patēriņš apkures jomā ir daudz lielāks nekā elektroenerģijas nozarē. Turklāt atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas apvienošana ar siltumenerģijas ražošanu varētu būt lieliska iespēja, kā iegūt steidzami nepieciešamo uzglabāšanas jaudu (elektroenerģiju siltumam), kuru varētu izmantot atkal un atkal svārstīgās atjaunojamās enerģijas ražošanas kontekstā.5. Atbalsts pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai un sabiedriskās atjaunojamās enerģijas

attīstībai

Apmeklējumu laikā EESK tika sniegti daudzi pierādījumi par sabiedriskās atjaunojamās enerģijas nozīmi, sākot no vajadzīgā īstermiņa un vidēja termiņa atbalsta saņemšanas jaunām ražošanas


iekārtām un beidzot ar līdzekļu izmantošanu pārejas īstenošanai, ilgtermiņa pašpietiekamības panākšanu, reģionālās vērtības un vietējās attīstības nodrošināšanu, kā arī tradicionālo monopolu pastāvēšanas izbeigšanu enerģētikas nozarē. Tas nenozīmē, ka pāreju uz atjaunojamo enerģiju var veikt pilsoniskā sabiedrība tikai saviem spēkiem vai ka tai vienai būtu jāveic šī pāreja. Drīzāk ir svarīgi nodrošināt, lai tiesiskie regulējumi rada vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas sniedz pilsoniskajai sabiedrībai iespēju konkurēt ar lieliem centralizētajiem ieguldītājiem un pildīt tās svarīgo uzdevumu pārejas īstenošanā enerģētikas jomā.

5.1. Pilsoniskā sabiedrība pieprasa aktīvu līdzdalību

EESK izpētes apmeklējumi visās sešās ES dalībvalstīs, kā arī debates ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām Briselē, sniedza arī negaidītus rezultātus. Pētījuma komanda konstatēja, ka pilsoniskā sabiedrība ir ļoti atklāta7 un tās ieinteresētās personas ne tikai atbalsta atjaunojamo enerģiju, bet arī skaidri apzinās iespējas, ko tām sniedz pāreja enerģētikas jomā. Jāatzīmē, ka diskusijās ar šīm ieinteresētajām personām galvenokārt tika minēti sociāli un ekonomiski apsvērumi, galveno uzmanību pievēršot kopienas ieguvumiem, nevis klimata pārmaiņu mazināšanas mērķiem.

Dažādās dalībvalstīs komanda tikās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, kuriem bija ļoti atšķirīgs uzticēšanās līmenis. Vācijas ieinteresētās personas paziņoja: „Mēs ne tikai atbalstām pāreju enerģētikas jomā — mēs PAŠI esam šī pāreja. Energiewende procesu neuzsāka politiķi vai lielie energouzņēmumi — tie bijām mēs, kas to īstenoja. Mūsu spiediena ietekmē tika pieņemti pamatnoteikumi, kas padarīja šo pāreju iespējamu.” Savukārt Polijā, Lietuvā un Bulgārijā lielo interesi par sabiedrisko atjaunojamo enerģiju mazināja milzīga neapmierinātība ar administratīvajiem un finansiālajiem šķēršļiem līdzdalībai politikas procesos un enerģijas ražošanā. Tā vietā, lai atzītu jaunās klimata un enerģētikas politikas vērtību un potenciālu, šo trīs valstu valdību pārstāvji sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībā galvenokārt saskatīja tikai draudus un grūtības. No vienas puses, viņi izteica šaubas par atjaunojamās enerģijas spēju nodrošināt būtisku daļu no elektroenerģijas pieprasījuma (arguments, ko bieži izmanto enerģētikas jomā īstenotās pārejas sākumposmā), bet, no otras puses, viņi pauda bažas par atjaunojamās enerģijas izmantošanas augsto līmeni.

Pilsoniskā sabiedrība sniedza skaidru un konsekventu atbildi uz pētījuma galveno jautājumu — tā vēlas aktīvi piedalīties atjaunojamās enerģijas ražošanā. Kāds debašu dalībnieks Polijā to rezumēja šādi: „Mēs negribam noskatīties, kā citi gūst labumu no mūsu reģiona saules un vēja. Mēs gribam izmantot savus resursus savā labā.” Visbeidzot, komanda konstatēja milzīgu vēlmi iegūt informāciju un iepazīties ar paraugprakses piemēriem, veiksmes stāstiem un gūtajām atziņām, lai izvairītos no citu pieļautajām kļūdām.5.2. Sabiedriskā enerģija veicina atjaunojamās enerģijas infrastruktūras pieņemšanu vietējo

iedzīvotāju vidū

Lai pāreja enerģētikas jomā būtu sekmīga, ir vajadzīgs liels pilsoniskās sabiedrības atbalsts. EESK misiju laikā ieinteresētās personas minēja gadījumus, kad vietējie iedzīvotāji bija pauduši noraidošu attieksmi pret atjaunojamās enerģijas infrastruktūru, jo īpaši pret vēja ģeneratoru parkiem. Parasti šāda attieksme vērojama gadījumos, kad atjaunojamās enerģijas infrastruktūru ievieš ārējie ieguldītāji,

7 Diskusijās piedalījās mazo uzņēmumu, akadēmisko aprindu, vides NVO, kopienas grupu, kooperatīvu un vietējo un reģionālo iestāžu pārstāvji.


vietējām kopienām no tā gūstot tikai minimālu labumu vai kompensāciju. Savukārt gadījumos, kad atjaunojamās enerģijas projektā tika iesaistīti iedzīvotāji un vietējie uzņēmēji, bija daudz lielāka iespēja, ka tie atzinīgi novērtēs projekta sniegtos ieguvumus un pieņems iespējamas estētiskās vai cita veida neērtības. Lielisks piemērs tam, cik svarīga ir vietējo iedzīvotāju līdzdalība, tika sniegts 2013. gada novembrī notikušajās EESK debatēs par kopienas atjaunojamo enerģiju8. Samsē reģions Dānijā visu vajadzīgo enerģiju tagad iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem, galvenokārt pateicoties iedzīvotāju līdzdalībai kopienu vadītos projektos. Lai saglabātu sabiedrības atbalstu un līdzdalību atjaunojamo energoresursu nozarē, vēja ģeneratoru parku attīstītājiem ir jāpārdod akcijas vietējiem iedzīvotājiem.

Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi — sabiedriskā atjaunojamā enerģija uzlabo iedzīvotāju informētību un iespējas un motivē viņus paust savu nostāju politikas veidošanas procesā. Šis process stiprina demokrātiju un politisko lēmumu leģitimitāti. Tas var palīdzēt uzlabot dialogu un stiprināt uzticību un sadarbību starp iestādēm un pilsonisko sabiedrību.

5.3. Sabiedriskā enerģija dara pieejamu pārejai uz atjaunojamo enerģiju vajadzīgo finansējumu

Nav šaubu, ka atjaunojamās enerģijas izmantošanai un ar to saistītajai infrastruktūrai būs vajadzīgi ievērojami finanšu līdzekļi9. Ir atzīts, ka lielākā daļa līdzekļu būs jāgūst no privātā sektora. Labi izstrādātas atbalsta shēmas spēj darīt pieejamu un līdzsvarot iedzīvotāju, kopienu un vietējo uzņēmēju neizmērojamo ieguldījumu. Sabiedriskā ieguldījuma potenciāls, īstenojot pāreju enerģētikas jomā, ir tikai daļēji izmantots, un starp ES dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības. Dānijas un Vācijas piemēri, iespējams, vislabāk raksturo situāciju, kad pāreju lielā mērā veic pilsoniskā sabiedrība.

Vācijā 2012. gadā sabiedriskajā atjaunojamajā enerģijā tika ieguldīti EUR 5,14 miljardi, savukārt tradicionālie lielie enerģijas piegādātāji tajā pašā gadā atjaunojamajā enerģijā ieguldīja tikai EUR 1,7 miljardus. Pašreizējā uzstādītā fotoelementu jauda Vācijā pārsniedz 30 000 MW un palielinās ar ātrumu 7 MW dienā (kas atbilst kopējai pašreiz uzstādītajai fotoelementu jaudai Polijā). Gandrīz puse jaudas atrodas vairāk nekā 1000 enerģijas kooperatīvu, iedzīvotāju un lauksaimnieku rokās.

8 „Vietējās iniciatīvas atjaunojamās enerģijas jomā: pozitīvi piemēri, veiksmes faktori un pilsoniskās sabiedrības loma”, 2013. gada novembris. http://www.eesc.europa.eu/?i=portal.en.events-and-activities-local-renewable-energy.

9 Šī pārliecība attiecas ne tikai uz atjaunojamo enerģiju. Eiropas Komisijas klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā 2030. gadam ir norādīts, ka „izmaksas, kas saistītas ar pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, būtiski neatšķiras no izmaksām, kas radīsies jebkurā gadījumā, jo būs nepieciešams atjaunot novecojušo energosistēmu, pieaugs fosilā kurināmā cenas un būs jāievēro spēkā esošā politika klimata un enerģētikas jomā. (..) Tomēr notiks būtiska pāreja no izdevumiem par kurināmo uz inovatīvām iekārtām ar augstu pievienoto vērtību, kas veicinās ieguldījumus inovatīvos produktos un pakalpojumos, radīs darbvietas un izaugsmi un uzlabos Eiropas Savienības tirdzniecības bilanci.”


3. attēls. Enerģijas ražošanai uzstādītās atjaunojamās enerģijas jaudas īpašumtiesību sadalījums Vācijā (2012. gads)Avots: emuārs „Pāreja enerģētikas jomā Vācijā” (2014. gads).

Energiewende sākumposmā augstās ieguldījumu izmaksas un attiecīgi augstie valsts regulētie tarifi saules enerģijas ražošanai stimulēja privātpersonas saražoto saules elektroenerģiju ievadīt tīklā. Ir skaidrs, ka šajā jomā ir notikušas pārmaiņas. Tehnoloģijām strauji attīstoties un attiecīgi samazinoties ieguldījumu izmaksām, mazajiem ražotājiem ir kļuvis izdevīgāk saražoto elektroenerģiju izmantot pašiem, tādējādi samazinot elektroenerģijas apjomu, kas tiek pirkts no tīkla. Tas savukārt ir veicinājis centienus optimizēt enerģijas patēriņu, lai tas notiktu galvenokārt ražošanas maksimumslodzes laikā un samazinātu, piemēram, maksimālo enerģijas patēriņu vēlās pēcpusdienās vai agros vakaros.

Decentralizēta atjaunojamā enerģija nozīmē, ka ražošana parasti notiek tuvāk patērētājam, nodrošinot būtisku iespēju samazināt tīkla infrastruktūras izmaksas. Turklāt EESK pētījumā tika konstatēts, ka maza mēroga ražotāji rēķinās ar daudz mazāku peļņas normu nekā lielie ražotāji.

5.4. Sabiedriskā atjaunojamā enerģija veicina kopienu attīstību un apkaro energoresursu nepietiekamību.

Atjaunojamās enerģijas ražošanā tiek izmantoti vietējā mērogā pieejamie resursi. Ja ir pieņemts atbilstošs tiesiskais regulējums, iedzīvotāju un vietējo kopienu veikta enerģijas ražošana rada jaunu vērtības plūsmu, kas paliek reģionā. Dažas atjaunojamās enerģijas kopienas spēj saglabāt milzīgus finanšu resursus, kas agrāk tika izmantoti enerģijas un fosilā kurināmā importēšanai, bet tagad tiek ieguldīti jaunu vietēju darbavietu radīšanā un sociāli ekonomiskajā attīstībā.

Viens šāds piemērs ir Treuenbrietzen kopiena Vācijā — tās iedzīvotāji kopīgi uzstādīja saules, vēja un biogāzes iekārtas. Biogāzes iekārta ražo gan elektrību, gan arī siltumenerģiju, kas tiek sadalīta kopienas pašas uzstādītajā jaunajā siltumapgādes tīklā. Vajadzību pēc papildu siltumenerģijas daļēji nodrošina šķeldu krāsns. Turklāt kopiena ir izveidojusi atsevišķu elektrotīklu un pašlaik strādā pie savas enerģijas uzglabāšanas jaudas palielināšanas, lai kļūtu enerģētiski neatkarīga. Vietējā elektroenerģijas cena ir EUR 0,166/kWh, kas ir par 30–35 % mazāka nekā vidējā elektroenerģijas cena Vācijā. Siltumenerģija patērētājiem tiek nodrošināta par EUR 0,075/kWh, kas ir daudz mazāk nekā iekšzemes gāzes vai eļļas apkures izmaksas. Treuenbrietzen piemērs ir pierādījums tam, ka vietējā atjaunojamā enerģija var faktiski ietaupīt naudu.


Sabiedriskās atjaunojamās enerģijas iniciatīvas veicina sadarbību starp dažādiem vietējā līmeņa dalībniekiem, kā to pierāda ārkārtīgi straujā enerģijas kooperatīvu attīstība visā ES (4. attēls).

4. attēls. Provizoriskie skaitļi un reģistrēto kopienu enerģijas kooperatīvu karteAvots: REScoop projekts, 2014. gads.

Vietējās atjaunojamās enerģijas iniciatīvas ir saistītas arī ar inovatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, sociālo uzņēmumu attīstību un pastiprinātu sadarbību. Pētījuma komanda vietējās kopienās novēroja uzņēmējdarbības un sociālās inovācijas piemēru pārpilnību. Piemēram, biogāzes iekārta, ko izmantoja vairākas lauksaimniecības, samazināja uzņēmējdarbības risku un nodrošināja izejvielas, vienlaikus atrisinot kūtsmēslu radīto vides problēmu. Bulgārijā mājokļu īpašnieki daudzdzīvokļu namā izveidoja kooperatīvu un no GSM operatora saņemto nomas maksu (par antenas uzstādīšanu uz nama jumta) ieguldīja visai ēkai paredzētos saules siltumenerģijas paneļos. Vēl viens radošas problēmu risināšanas piemērs bija enerģijas kooperatīvs Vācijā, kurš vietējā futbola stadiona tribīnēm uzbūvēja saules paneļu jumtu un atmaksāja saviem dalībniekiem viņu veikto ieguldījumu no pārdotās enerģijas sniegtajiem ienākumiem, kā arī nodrošināja gada biļetes uz komandas spēlēm. Velsā pētījuma komanda apmeklēja Talybont-on-Usk kopienu, kurā īstenota vietējā atjaunojamās enerģijas iniciatīva, nodrošinot apkuri vietējai skolai, kā arī — vietējo iedzīvotāju vajadzībām — divas elektriskās automašīnas, kas darbināmas, izmantojot fotoelementu tehnoloģijas uz pašvaldības ēkas jumta.

Polijas lauku apvidos tīkla kvalitāte ir neapmierinoša, kas izpaužas kā bieži padeves pārtraukumi, zemāki sprieguma līmeņi un ar to saistītās problēmas. Ieinteresētās personas, ar kurām notika apspriešanās EESK misijas laikā, iepazīstināja ar aplēsēm, kas paredz, ka vietējās atjaunojamās enerģijas attīstīšana šajās teritorijās varētu būt lētāka par PLN 30–60 miljardiem10, kas vajadzīgi līdz 2020. gadam, lai pilnībā atjaunotu maģistrālo elektrotīklu. Savā reģionālās attīstības stratēģijā 2020. gadam Podlases reģions Polijā atzina atjaunojamo enerģiju par iespēju stiprināt reģiona ekonomiku. Stratēģijā norādīts, ka ik gadu vairāk nekā PLN 5 miljardi11 aizplūst no reģiona enerģijas importa vajadzībām. Tā kā elektrību un siltumenerģiju jau tagad var ražot no vietējiem atjaunojamiem energoresursiem par zemāku cenu, reģionālajā stratēģijā „galvenā uzmanība ir pievērsta vietējas decentralizētas energosistēmas attīstīšanai un vietējas atjaunojamās enerģijas revolūcijas veicināšanai, enerģijas un siltuma ražošanas iekārtām piederot iedzīvotājiem”. Tajā ir skaidri norādīts, ka, lai

10 Aptuveni EUR 7 miljardi.11 Aptuveni EUR 1,5 miljardi.


nepieļautu vērtības zudumu reģionam, ieguldījumiem būtu galvenokārt jāpieder vietējiem iedzīvotājiem.

5.5. Sabiedriskās atjaunojamās enerģijas ražošana ir nodarbinātības un ekonomikas izaugsmes avots

Atjaunojamo energoresursu attīstība tās vērtības ķēdē rada jaunas darbavietas. Šī ietekme uz nodarbinātību ir īpaši augsta energoefektivitātes (0,38 darba gadi/GWh), fotoelementu (0,87), biodegvielu (0,21) un vēja (0,17) jomā salīdzinājumā ar akmeņoglēm un gāzi (0,11). Vēl viens interesants aspekts ir tas, ka lielākā daļa darbavietu atjaunojamās enerģijas tirgū ir paredzētas augsti kvalificētiem darbiniekiem un piecas no sešām darbavietām atrodas uz vietas. Tāpēc ES ir jānodrošina, lai tiktu apgūtas šā jaunā darba tirgus vajadzībām atbilstošas zināšanas un prasmes.

Tajā pašā laikā, pat ja atjaunojamo energoresursu nozares paplašināšanās „tīrais” iznākums būs pozitīvs, pāreja enerģētikas jomā nozīmēs to, ka dažas nozares (kas balstās uz fosilo kurināmo un, dažās valstīs, kodolresursiem) saskarsies ar tirgu un darbavietu zaudējumu. Īpaši lielas bažas bija valstīs, kur šajās nozarēs ir nodarbināts liels skaits cilvēku. Tāpēc, lai nodrošinātu netraucētu pāreju, attīstītu jaunas prasmes un novērstu sociālo ietekmi, ko radītu darbvietu zudums tradicionālās enerģijas nozarēs, ir jāievieš valsts stratēģijas.

6. Debates par atjaunojamās enerģijas cenām un izmaksām

Publiskajās debatēs par enerģētikas politiku parasti dominē bažas par cenām, un pētījuma laikā tika vairākkārt runāts par atjaunojamās enerģijas atbalsta izmaksām. Dažās no apmeklētajām valstīm politikas veidotāji un plašsaziņas līdzekļi kritizēja atjaunojamās enerģijas atbalsta mehānismus, apgalvojot, ka to dēļ ir pieaugušas enerģijas cenas mājsaimniecībām. Atjaunojamās enerģijas uzņēmējdarbības ekonomiskie principi ir svarīgi, lai saprastu, ka, patiešām, sabiedrības atbalsts joprojām ir vajadzīgs, lai sasniegtu klimata un enerģētikas mērķus, kā arī ilgtermiņa ieguvumus, nevis rastu papildu peļņu laikā, kad valstu budžets tiek īpaši kontrolēts un saskaras ar spiedienu.

Jautājums ir par to, kādā perspektīvā sabiedrība cenšas samazināt izmaksas. Risinājums, kas ir lēts īstermiņā, varētu kļūt par dārgu risinājumu ilgtermiņā un otrādi. Ar šo argumentu jau pietiek, lai apšaubītu to personu nostāju, kuras uzskata, ka atjaunojamie energoresursi ir dārgi un rada slogu valstu budžetam12. Realitātē, kā ierasts tehnoloģiju jomā, lielāki ražošanas apjomi nodrošina atjaunojamās enerģijas vienību cenu samazināšanos (tā dēvētais „apguves temps”). Atjaunojamās enerģijas iekārtu ražošanas izmaksas galvenokārt ir atkarīgas no ieguldījumu izmaksām. Vēl nesen atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas bija dārgākas nekā akmeņogļu un kodoltehnoloģijas. Tas bija tāpēc, ka šīs tehnoloģijas atradās pašā izstrādes sākumposmā — tehnoloģiskā attīstība notika līdztekus ieviešanai tirgū. Valsts regulētais tarifs par fotoelementiem Vācijā 2008. gadā bija 0,46 EUR/KWh atbilstoši tobrīd spēkā esošajām augstākām ražošanas izmaksām. Pašlaik maksimālā likme ir 0,128 EUR/KWh mazām iekārtām, kuru jauda nepārsniedz 10 kW (un daudz mazāka lielākām iekārtām), atbilstoši tehnoloģijas pašreizējām izmaksām.

12 Te būtu jānorāda, ka fosilā kurināmā ražotāji 2011. gadā vien subsīdijās saņēma USD 523 miljardus.


5. attēls. Vidējā patēriņa cena (sistēmas neto cena) uz jumta uzstādītām fotoelementu iekārtām, kuru jauda nepārsniedz 10 kWp Avots: BSW dati.

Atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas pakāpeniski sasniedz cenu līmeņus, kas var konkurēt ar akmeņogļu, gāzes un kodolenerģijas tehnoloģiju cenām13. Vēja enerģija jau ir konkurētspējīga — pat tad, ja mazumtirdzniecības cenās nav pilnībā iekļautas fosilā kurināmā un kodolenerģijas radītās ārējās izmaksas vides un veselības jomā. Paredzams, ka, tehnoloģijām attīstoties, atjaunojamās enerģijas ieguldījumu izmaksas turpinās samazināties. Tajā pašā laikā saule un vējš ir atjaunojamie energoresursi, kas ir pieejami bez maksas. Tāpēc domājams, ka atjaunojamā elektroenerģija drīzumā būs konkurētspējīga pat bez subsīdijām. Šo tendenci ir apstiprinājusi Eiropas Komisija, kas savā paziņojumā „Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. gada līdz 2030. gadam”14 norādīja, ka „izmaksas, kas saistītas ar pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, būtiski neatšķiras no izmaksām, kas radīsies jebkurā gadījumā, jo būs nepieciešams atjaunot novecojušo energosistēmu, pieaugs fosilā kurināmā cenas un būs jāievēro spēkā esošā politika klimata un enerģētikas jomā. (...) Tomēr notiks būtiska pāreja no izdevumiem par kurināmo uz inovatīvām iekārtām ar augstu pievienoto vērtību, kas veicinās ieguldījumus inovatīvos produktos un pakalpojumos, radīs darbvietas un izaugsmi un uzlabos Eiropas Savienības tirdzniecības bilanci.”

Decentralizēta atjaunojamā enerģija nozīmē, ka ražošana parasti notiek tuvāk patērētājam, nodrošinot būtisku iespēju samazināt tīkla infrastruktūras izmaksas. Turklāt EESK pētījumā tika konstatēts, ka maza mēroga ražotāji parasti rēķinās ar daudz mazāku peļņas normu nekā lielie ražotāji.

Turklāt daudzi no atjaunojamās enerģijas radītajiem ieguvumiem, kas to padara par atbalsta prioritāti, ievērojami pārsniedz ekonomiskos rādītājus. Atjaunojamā enerģija palīdz mazināt klimata pārmaiņas, radīt darbavietas un vietēja mēroga ilgtspējīgu iztikas līdzekļu avotus, uzlabot energoapgādes drošību,

13 Dažas intervētās ieinteresētās personas norādīja uz debatēm (kas turpinājās izpētes apmeklējumu laikā) par diviem kodolreaktoriem Apvienotajā Karalistē, Hinkley Point C. Tajā pašā laikā EK bija apstiprinājusi apspriestās subsīdijas. Nākamo 35 gadu laikā šo kodolreaktoru operators EDF par katru saražotās elektroenerģijas kWh saņems EUR 0,109, summu koriģējot ar gada inflācijas rādītāju. Šis tarifs ievērojami pārsniedz Vācijas valsts regulētā tarifa laika intervālu un līmeni attiecībā uz vēja enerģiju.

14 COM(2014)15 final.


samazināt atkarību no importa no nestabiliem reģioniem, kā arī panākt labvēlīgāku tirdzniecības bilanci ES, mazinot paļaušanos uz fosilo kurināmo. Politikas programmas, kurās tiek ignorētas šīs ilgtermiņa sekas un daudzie atjaunojamās enerģijas nodrošinātie papildu ieguvumi, var radīt neizdevīgu energoresursu struktūru nākotnē. Daudzsološo attīstību atjaunojamās enerģijas jomā nedrīkstētu apturēt, atbalsta politiku atceļot brīdī, kad tā sāk nest augļus.

Lai gan sagaidāms, ka enerģētikas jomā īstenotās pārejas faktiskā ietekme uz darbavietām un mājsaimniecību ienākumiem būs labvēlīga, daži tradicionālās enerģijas ražotāji jau saskaras ar tirgus zaudējumiem, kas ietekmē darbavietas šajās nozarēs. Šī problēma būtu jārisina steidzami un aktīvi. Ir jāievieš valstu stratēģijas, un tās cieši jāsaskaņo ar atjaunojamās enerģijas izmantošanas politiku, lai nodrošinātu netraucētu un taisnīgu pāreju, sniegtu darbavietās vajadzīgās jaunās prasmes un mērķtiecīgi novērstu visas negatīvās sociālās sekas attiecībā uz darbavietām un sociāli vājām mājsaimniecībām. Reālā energoresursu nepietiekamības problēma būtu jārisina, īstenojot konkrētus un mērķtiecīgus pasākumus, nevis jāizmanto kā arguments mākslīgi zemu enerģijas cenu saglabāšanai (piemēram, Bulgārijā). Darbavietu zaudēšanas reālā problēma tradicionālajās nozarēs (kas ne vienmēr ir saistīta ar atjaunojamās enerģijas pieaugumu) nebūtu jāizmanto kā arguments, lai apturētu progresu decentralizētās atjaunojamās enerģijas jomā (piemēram, Polijā). Valdībām būtu jāuzņemas atbildība par sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko radījusi pāreja uz zemu oglekļa dioksīda emisiju ekonomiku, lai sniegtu maksimālu ieguvumu visām sabiedrības grupām.

7. Kādi priekšnoteikumi ir vajadzīgi, lai atraisītu sabiedriskās enerģijas potenciālu?

7.1. Vienlīdzīgi konkurences apstākļi

Kā norādīts Komisijas 2013. gada Progresa ziņojumā par atjaunojamiem energoresursiem15, pat ja atjaunojamo tehnoloģiju izmaksas pastāvīgi samazinās, ir vajadzīgi finansiāli, juridiski un administratīvi politikas pasākumi, lai atbalstītu atjaunojamās enerģijas izmantošanu tik ilgi, kamēr Eiropas Savienībā nebūs atvērta un uz konkurenci vērsta vienota enerģijas tirgus, lai novērstu tirgus nepilnības un internalizētu fosilā kurināmā izmantošanas radītās ārējās izmaksas veselības aprūpes, vides un sociālajā jomā. Viena no ārējo izmaksu internalizācijas iespējām ir oglekļa emisiju cenu noteikšana. Tā palielina uz fosilā kurināmā izmantošanu balstīto tehnoloģiju relatīvās izmaksas. Ieņēmumus, kas iegūti no emisiju kvotu pārdošanas, var izmantot atkārtoti vai piešķirt atjaunojamās enerģijas atbalsta fondiem

7.2. Stabilas un saskaņotas politikas programmas

Politikas programmu saskaņotība un stabilitāte ir svarīgs faktors jebkura ieguldījuma kontekstā, tostarp saistībā ar atjaunojamo enerģiju, un ieinteresētās personas to uzsvēra visos gadījumu izpētes apmeklējumos. Stabilas un precīzas politikas programmas sniedz ieguldītājiem iespēju plānot, novērst riskus un iegūt piekļuvi kredītam. Piemēram, Vācijas Likums par atjaunojamo enerģiju (EEG) ar tā galvenajiem instrumentiem — vienkāršu piekļuvi tīklam, prioritātes piešķiršanu atjaunojamajiem energoresursiem, tīkla operatora

15 COM(2013)175 final.


veiktu tirdzniecību un garantētiem valsts regulētiem tarifiem uz 20 gadiem — sniedza lielisku ieguldījumu drošību un iespēju sabiedriskajai enerģijai attīstīties daudz ātrāk, nekā varētu iedomāties.

Šā stabilā pamata mainīšanai var būt negatīvas sekas, sākot ar mazo ieguldītāju nedrošību par to, vai pēc plānošanas posma beigām viņi saņems finansiālu atbalstu (piemēram, ņemot vērā ikgadēja ierobežojuma ieviešanu attiecībā uz jaunām iekārtām). Tomēr Vācijas, Polijas, Francijas un Apvienotās Karalistes apmeklējumu laikā vai ap to laiku šajās valstīs tika apspriestas radikālas politikas reformas16. Bulgārijā mazie ražotāji norādīja uz pretrunīgiem likumiem un uz valdības lēmumu no 2013. gada pārtraukt atjaunojamās enerģijas izvēršanu, kurš tika pieņemts pēc paziņojuma par 2020. gada mērķa izpildi. Pilnīgi nepieņemama prakse ir retrospektīva pamatnosacījumu maiņa pēc darbību sākšanas (piemēram, Bulgārijā saistībā ar atjaunojamajiem energoresursiem tika ieviesti jauni nodokļi un nodevas, kas izraisīja to uzņēmēju maksātnespēju, kuri bija ieguldījuši līdzekļus mazapjoma fotoelementu un vēja iekārtās). Lai gan 2014. gada janvārī ieviesto 20 % nodokli vēja un saules saražotajai elektroenerģijai Bulgārijas Augstākā tiesa 2014. gada jūlijā atcēla, šajā periodā veiktos maksājumus operatori atpakaļ nesaņēma. Arī Francijā 2010. gadā noteiktais moratorijs fotoelementu atbalsta shēmām gandrīz pilnībā apturēja ieguldījumus.

6. attēls. Nenoteiktība attiecībā uz atjaunojamo energoresursu politiku ESAvots: EDP Renováveis (2013. gads).Ieguldījumus destabilizējošs faktors nav tikai tiesiskā nenoteiktība — jaunākās politikas reformas uzrāda skaidru tendenci, proti, atbalsta samazināšanu mazajiem ražotājiem, nostādot viņus neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar lielajiem ražotājiem (piemēram, ieviešot izsoles atjaunojamās enerģijas ražošanai). Debates visās apmeklētajās valstīs atklāja, ka sabiedriskās atjaunojamās enerģijas ražotāji šo tendenci saistīja ar Komisijas pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam17. Šajās pamatnostādnēs ir noteikti būtiski ierobežojumi attiecībā uz dalībvalstu lēmumiem garantēt valsts regulētus tarifus pēc 2016. gada veiktajiem ieguldījumiem atjaunojamajā enerģijā. Vietējā līmenī organizētu uzklausīšanu dalībnieki atzina, ka ir jāizvairās no pārmērīgas

16 Dažos gadījumos, piemēram, Vācijā un Polijā, tās jau ir stājušās spēkā.17 http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52014XC0628%2801%29.


kompensācijas un rentablā veidā jāattīsta atjaunojamās enerģijas nozare. Tomēr viņi norādīja, ka nesen veiktās reformas attiecībā uz atjaunojamo energoresursu atbalsta sistēmām ir „piekāpšanās sacensība”. Daži pieminēja ES virzītu centralizācijas atjaunošanas tendenci, kas „piesegta” ar rentabilitātes vai izmaksu samazināšanas argumentiem.

Starptautiskā Enerģētikas aģentūra ir norādījusi18, ka „tieši tagad, kad atjaunojamie energoresursi aizvien biežāk kļūst par izmaksu ziņā konkurētspējīgu iespēju, dažos svarīgos ESAO tirgos palielinās politikas programmu nenoteiktība”. Tiesiskajā regulējumā veikto izmaiņu atturošā ietekme bija jūtama jau 2014. gadā, un ES riskē nesasniegt savu 2020. gada mērķi — atjaunojamo energoresursu īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā palielināt līdz 20 %.

7.3. Pārredzams un iekļaujošs politikas veidošanas process

EESK pētījumā gaitā tika secināts, ka līdzās politikas stabilitātei būtiska nozīme ir demokrātiskam politikas veidošanas procesam un reformām. Kā EESK norādīja savā iniciatīvā „Eiropas dialogs enerģētikas jomā”, lai politika būtu veiksmīga un tās rezultāti — ilgtspējīgi, tā jāizstrādā, organizējot atklātas un pārredzamas debates ar pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām personām visos līmeņos. Tas ir būtisks nosacījums, lai veidotu vienotu izpratni par aktuālajiem jautājumiem, noteiktu kopējus mērķus un nodrošinātu plašu atbalstu pasākumu īstenošanai. Kamēr Vācijā un Dānijā īstenotā pāreja enerģētikas jomā bija augšupējs process, kura ietvaros politikas lēmumi tika pieņemti sabiedrības spiediena ietekmē, citās pētījumā apsekotajās valstīs (Bulgārijā, Polijā) komanda nespēja konstatēt ne patiesu dialogu, ne arī uzticēšanos starp iestādēm un sabiedriskās enerģijas ražotājiem.

7.4. Vienkāršas un pārredzamas administratīvās procedūras

Mazie ražotāji ne vienmēr ir eksperti enerģētikas jomā, tāpēc viņiem ir vajadzīgs atbalsts, norādījumi un vienkāršas, pārredzamas un pieņemamos termiņos izpildāmas administratīvās procedūras. Starp pētījumā apsekotajām dalībvalstīm tika konstatētas ļoti lielas atšķirības attiecībā uz procedūrām un laiku, kas nepieciešams nelielu atjaunojamo energoresursu iekārtu apstiprināšanai, un šīs atšķirības bija savstarpēji saistītas ar sabiedriskās enerģijas izmantošanas līmeni. Piemēram, lai saņemtu atļauju saules bateriju paneļa uzstādīšanai Vācijā, ir vajadzīga mazāk nekā viena darbadiena, un šim nolūkam ir jāiesniedz tiešsaistes pieteikuma veidlapa, savukārt citās valstīs, piemēram, Bulgārijā, Lietuvā, Polijā un Apvienotajā Karalistē (Velsā), ieinteresētās personas aprakstīja sarežģītas procedūras, kas ilgst mēnešiem vai pat gadiem. Sarežģītas un laikietilpīgas apstiprināšanas un plānošanas sistēmas izmantošana mazajiem ražotājiem var būt dārga un riskanta, jo īpaši tad, ja tajā pašā laikā tiek veiktas būtiskas izmaiņas tiesiskajā regulējumā un valsts regulētajos tarifos.

7.5. Atbalsta shēmas, kas pielāgotas decentralizētas sabiedriskās atjaunojamās enerģijas vajadzībām

Prioritārā nosūtīšana uz tīkluAtjaunojamajai enerģijai būtu jānodrošina prioritāra nosūtīšana uz tīklu salīdzinājumā ar kodolenerģiju un fosilo enerģiju, proti, vispirms tā būtu jāpārdod elektroenerģijas sistēmu operatoriem.

18 Vidēja termiņa ziņojums par atjaunojamās enerģijas tirgu, 2014. gads. Tirgus analīze un prognozes 2020. gadam, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra.


Vācijā šī prioritāte tika noteikta ar 2000. gada Likumu par atjaunojamo enerģiju un paturēta spēkā ar 2014. gada reformēto likumu.

Valsts regulētie tarifiVisizplatītākais atjaunojamās enerģijas atbalsta mehānisms ir valsts regulētie tarifi, kas piedāvā ilgtermiņa (10–25 gadu) pirkuma līgumus atjaunojamās enerģijas, ko tirgū pārdod tīkla operators, piegādei tīklā. Ražotājs saņem fiksētu valsts regulētu tarifu, un tiešās tirgvedības prasība uz viņu neattiecas.

Valsts regulētie tarifi būtu jāsaglabā kā galvenais atbalsta mehānisms sabiedriskās atjaunojamās enerģijas projektiem. Tie nodrošina vienkāršu un uzticamu veidu, kas ražotājiem ļauj precīzi aprēķināt savus ieguldījumus un peļņu. To radītā drošība par ieguldījumiem palielina mazo attīstītāju izredzes iegūt vajadzīgos kredītus.

Vācijas Energiewende gadījumā valsts regulētie tarifi tika finansēti, izmantojot tā dēvēto atjaunojamās enerģijas nodevu, ko veido starpība starp elektroenerģijas biržas cenu un garantēto valsts regulēto tarifu (kas attiecībā uz fotoelementiem Energiewende sākumposmā bija >0,50 EUR/KWh, bet pašlaik tas ir 0,12 EUR/kWh). Elektroenerģijas ražošanas maksimumslodzes laikā biržas cena samazinās, palielinot atjaunojamās enerģijas nodevu. Tomēr elektroenerģijas cenu kritums ir saistīts ne tikai ar atjaunojamās enerģijas pārprodukciju, bet arī ar nepilnībām emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, lētu elektroenerģiju no akmeņogļu spēkstacijām (kas neinternalizē sabiedrībai radītās vides un veselības aprūpes izmaksas), kā arī ar to, ka elektroenerģijas tirgus nav pilnībā attīstīts un tīklu pārvaldības un uzglabāšanas jauda nav pietiekama.

Kad tehnoloģiju attīstības rezultātā vēja un fotoelementu iekārtu izmaksas krasi samazinājās, dažu dalībvalstu valdības pietiekami ātri nereaģēja, lai samazinātu jauno iekārtu tarifus. Tādējādi par vairākām jaunām atjaunojamās enerģijas iekārtām tika noslēgti ilgtermiņa līgumi ar valsts regulētiem tarifiem, kas būtiski pārsniedza veiktos ieguldījumus un radīja nesamērīgi augstu peļņu šo iekārtu īpašniekiem. Patiesībā ir viegli valsts regulētos tarifus regulāri pielāgot pastāvīgi sarūkošajām ieguldījumu izmaksām. Lielākajā daļā valstu tie jau ir samazināti un tiek regulāri koriģēti. Tomēr šī novēlotā regulatīvo iestāžu reakcija vēl vairākus gadus var ietekmēt enerģijas cenas un netaisnīgi graut atjaunojamās enerģijas un valsts regulēto tarifu reputāciju.

Lai risinātu apgādes svārstību problēmu un tās spēcīgo ietekmi uz maksimālās slodzes elektroenerģijas cenām, valsts regulēto tarifu sistēmu varētu papildināt ar enerģijas pārvaldības mehānismiem svārstību novēršanai, piemēram, ar neto uzskaiti, viedtīkliem un uzglabāšanas jaudas palielināšanu (skatīt turpmāk).

Valsts regulētās piemaksasNeseno politikas reformu ietvaros ir notikusi būtiska pāreja uz valsts regulētām piemaksām, kas nozīmē to, ka atjaunojamās enerģijas ražotājiem (virs noteiktas uzstādītās jaudas) būs jāpārdod sava elektroenerģija tieši enerģijas tirgū, par to saņemot noteiktu piemaksu virs tirgus cenas. Tirgus piemaksu ieviešana ir radījusi bažas sabiedriskās enerģijas ražotāju vidū. Tiešā tirgvedība maziem un vidējiem ražotājiem rada jaunu un būtisku loģistikas slogu un mazina to iespējas iegūt finansējumu


projektu īstenošanai, jo maz ticams, ka valsts regulētās piemaksas aizdevējs uzskatīs par peļņu nesošiem ieņēmumiem.

Neto uzskaiteBūtiska iespēja veicināt sabiedrisko enerģiju ir neto uzskaite, kas ļauj pie tīkla pieslēgtiem ražotājiem izmantot savu saražoto enerģiju un pārpalikumu pārdot tīklam. Neto uzskaite var ražojošajiem patērētājiem sniegt iespēju vēlāk no tīkla iegūt tieši tādu elektroenerģijas daudzumu, kādu tie ievadījuši tīklā, sedzot tikai tīkla izmaksas. Kopā ar enerģijas pārvaldības pasākumiem tas varētu pārvērst valsts tīklu faktiskā „virtuālajā krātuvē”. Dānija 1998. gadā ieviesa fotoelementu enerģijai paredzētu sistēmu, gūstot ievērojamus panākumus. Savukārt Lietuvas parlaments 2014. gada sākumā uzsāka debates par pirmo tiesību akta priekšlikumu.

Kvotu sistēmasCits izplatīts atbalsta mehānisms ir atjaunojamās enerģijas kvotu saistību noteikšana. Šīs sistēmas tiek īstenotas dažādos līmeņos, un dažādās dalībvalstīs tām ir atšķirīgi panākumi. Piemēram, Polijā enerģijas sadales uzņēmumiem ir pienākums tirgū iegādāties „zaļos sertifikātus” — pat tad, ja to izcelsme galvenokārt ir saistīta ar tradicionālajām akmeņogļu spēkstacijām, kurās tiek dedzināta arī biomasa (daļēji importēta no Krievijas). Bija paredzēts, ka ienākumi no „zaļajiem sertifikātiem” atbalstīs atjaunojamās enerģijas izmantošanu, taču EESK pētījums atklāja, kā tā vietā tie netieši padarīja lētāku no akmeņoglēm ražoto elektroenerģiju. Turklāt plašā biomasas izmantošana Polijā izraisīja „zaļo sertifikātu” cenas krasu samazināšanos, tādējādi samazinot ieņēmumus, piemēram, no ieguldījumiem vēja enerģijā. „Zaļo sertifikātu” instruments kļuva pilnīgi neefektīvs vai pat negatīvi ietekmēja efektivitāti. Valsts regulētie tarifi šajā ziņā ir paredzamāks instruments, kas ražotājiem dod iespēju gūt lielākus ieņēmumus, jo īpaši dārgu tehnoloģiju gadījumā.

Atbalsts ieguldījumiemIepriekš minētie mehānismi atbalsta ražošanu, bet, tā kā vairums atjaunojamo energoresursu ir ļoti kapitālietilpīgi, ir arī vairāki instrumenti, kas novērš šķēršļus ieguldījumiem. Ieguldītājiem mazas un vidējas jaudas iekārtās parasti tiek dota iespēja izvēlēties starp valsts regulētu tarifu vai vienreizēju atbalstu ieguldījumiem, lai samazinātu sākotnējās izmaksas. Šīs shēmas var īpaši interesēt ieguldītājus reģionos, kas saņem atbalstu no struktūrfondiem. Tās vajadzētu rūpīgi pielāgot un pārvaldīt, lai novērstu pārmērīgu peļņu, neefektivitāti, kas rada nevajadzīgi augstas enerģijas cenas un nepietiekami optimālu enerģijas avotu struktūru, vai iespējamu atbalsta līdzekļu aizplūšanu no sabiedriskās enerģijas uz riska ieguldījumu fondiem.

1. izcēlums. Piemērs — Vācijā īstenotā pāreja enerģētikas jomā (Energiewende)2014. gada pirmajā pusē vairāk nekā 30 % no Vācijā patērētās elektroenerģijas tika ražoti no atjaunojamajiem energoresursiem. Atjaunojamās enerģijas nozares straujo attīstību Vācijā galvenokārt veicināja Vācijas Likums par atjaunojamo enerģiju, kas stājās spēkā 2000. gadā. Šajā likumā nebija izvirzīts skaidrs mērķis sekmēt sabiedrisko enerģiju, bet tajā bija noteikti pamatnosacījumi, kas ļāva pilsoniskajai sabiedrībai kļūt par aktīvu atjaunojamās enerģijas ražotāju. Likums paredzēja:

vienkāršas plānošanas un apstiprināšanas procedūras ieguldītājiem (bez administratīviem šķēršļiem);

vieglu piekļuvi tīklam;


atjaunojamo resursu prioritāru nosūtīšanu uz tīklu salīdzinājumā ar kodolenerģiju un fosilo enerģiju;

fiksētus valsts regulētus tarifus uz 20 gadiem; elektroenerģijas tirdzniecību, ko veic tīkla operators; atbalstu ieguldījumiem, izmantojot preferenciālus kredītus atjaunojamās enerģijas iekārtām no

valsts Rekonstrukcijas kredītprogrammas (KfW); likumā noteikto izmaksu segšanu, izmantojot atjaunojamās enerģijas nodevu attiecībā uz

elektroenerģijas cenām. No šīs nodevas varētu būt atbrīvotas īpaši energoietilpīgas nozares, lai nekaitētu to starptautiskajai konkurētspējai.

EESK apmeklētajās valstīs komanda konstatēja ļoti sarežģītu tarifu, kvotu, dotāciju un subsīdiju sistēmu. Šādu sarežģītību daļēji attaisno vajadzība diferencēt atbalsta shēmas, taču tai būtu jābūt minimālai. Diferencēšana pēc kurināmā vai tehnoloģijas palīdz attīstīt atšķirīgu izmaksu tehnoloģijas, kas

nevar tiešā veidā savstarpēji konkurēt, tādējādi nodrošinot ātrākus apguves tempus. Tā var attiekties arī uz izmaksu struktūras īpatnībām.

Diferencēšana pēc jaudas kategorijas neļauj gūt pārmērīgu peļņu apjomradītu ietaupījumu rezultātā, un to var arī izmantot, lai stimulētu sabiedrisko enerģiju, kas parasti ir saistīta ar nelielu jaudu.

Diferencēšana pēc enerģijas nesēja (piemēram, elektroenerģija pret siltumenerģiju) ļauj īstenot konkrētus mērķus attiecībā uz katru enerģijas nesēju. Atšķirībā no elektroenerģijas nozares, kur valsts regulētie tarifi parasti tiek maksāti ilgāk nekā 10 gadus, atjaunojamās siltumenerģijas ražošanu galvenokārt stimulē ar aizdevumiem un dotācijām, kas palīdz segt ieguldījumu izmaksas. Labs piemērs šajā ziņā ir Francijas fonds chaleur. Sākot ar 2015. gadu, arī Lietuva ieviesīs saistības attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem apkurei un dzesēšanai nepieciešamās enerģijas jomā, tās piemērojot visām jaunajām ēkām un esošajām ēkām, kurās veic būtiskus renovācijas darbus.

7.6. Šķēršļu novēršana sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībai

Piesardzīga pieeja attiecībā uz konkursiemPēc nesen veiktajām atjaunojamās enerģijas atbalsta shēmu reformām vairākās pētījumā apsekotajās valstīs kā galvenā procedūra valsts regulētu tarifu vai piemaksu piešķiršanai atjaunojamās enerģijas jomā tiks ieviesti konkursi un izsoles. No izsoles procesa turpmāk tiks atbrīvoti tikai ražotāji ar ļoti mazu ražošanas jaudu. Šo tendenci vismaz daļēji veicina EK pamatnostādnes par valsts atbalstu enerģētikas un vides jomā.

Ieinteresētās personas visās apmeklētajās valstīs pauda bažas par sarežģītajām un dārgajām konkursa procedūrām, kas arī palielinātu finansējuma izmaksas un samazinātu iespēju saņemt kredītu lielāku ieguldījuma risku dēļ (nedrošība par atbalsta iegūšanu). Šīs izmaksas, kas ir nesamērīgs finanšu slogs maza mēroga projektiem, kopā ar faktu, ka mazie ražotāji diez vai varētu nodrošināt konkursos vajadzīgo daudzumu, faktiski izslēgtu pilsonisko sabiedrību un vietējās kopienas no atjaunojamo energoresursu atbalsta sniegto ieguvumu izmantošanas. Tas arī sagrautu konkurenci enerģijas tirgū, jo tikai dažiem lielajiem ražotājiem būtu vajadzīgā jauda, lai varētu piedalīties konkursos.


Konkursos tiek dota priekšroka lielajiem ražotājiem un tādējādi atbalstīta iespējama centralizācijas atjaunošana, liedzot privātpersonām un kopienām ražot atjaunojamo enerģiju. Priekšrocību sniegšana lielajiem centralizētajiem ražotājiem varētu arī paaugstināt patēriņa cenas, jo lielie uzņēmumi rēķinās ar lielāku peļņas normu nekā sabiedriskās enerģijas ražotāji. Turklāt, ja enerģijas tirgus nepastāv, konkursi nefunkcionētu. Pieredze, par kuru tika stāstīts dažās no apmeklētajām valstīm (jo īpaši Apvienotajā Karalistē), liecina, ka konkursi patiesībā palielina vispārējās izmaksas un risku, ka projekta izpilde kavēsies vai tas tiks atcelts. Konkursi bija pirmā atjaunojamās enerģijas atbalsta sistēma Apvienotajā Karalistē, kas tika atcelta, ieviešot kvotu sistēmu, kuras vietā vēlāk stājās valsts regulētie tarifi projektiem ar jaudu līdz 5 MW.

Rapporteur: -_x000d_Original language: EN_x000d_Date of document: 19/01/2015_x000d_Date of meeting: 21/01/2015_x000d_External documents: -_x000d_Administrator responsible: Hauser Rayka, telephone: + 2 546 8678_x000d__x000d_Abstract:

Ne pārāk stingra atjaunojamās enerģijas mērķu ierobežošanaVairākas ES dalībvalstis ir ieviesušas mehānismus, lai palēninātu atjaunojamās enerģijas attīstību, samazinot vai pārtraucot atbalstu, tiklīdz konkrētajam periodam noteiktie mērķi ir sasniegti. Pētījuma laikā apmeklēto dalībvalstu vidū īpaši spilgts piemērs bija Bulgārija. Tās valdība 2013. gadā paziņoja, ka valsts 2020. gada mērķis attiecībā uz atjaunojamo enerģiju (16 %) ir sasniegts. Kopš tā laika tīklu operatori to ir izmantojuši kā argumentu, lai atteiktos tīklam pieslēgt jaunus atjaunojamās enerģijas ražotājus. Lietuva valsts atbalstu atjaunojamajai elektroenerģijai ierobežoja, nosakot visai zemus mērķus attiecībā uz katru no svarīgākajām atjaunojamās enerģijas tehnoloģijām. Paredzētā jauda tika sasniegta mazāk nekā divu gadu laikā, izņemot hidroenerģiju.

Vajadzība uzlabot atjaunojamās enerģijas nozares attīstības paredzamību un pārvaldīt visas saistītās sociālās un ekonomiskās izmaksas var būt pamatots arguments ierobežojumu piemērošanai. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai, piemērojot ierobežojumus, netiktu izbeigta dalībvalstu mērķtiecīgā darbība, īstenojot pāreju enerģētikas jomā, vai apturēts progress, kas varētu un kam vajadzētu turpināties.

Tīkla pieslēguma šķēršļu novēršanaTādas zemas enerģijas jaudas, kas raksturīgas sabiedriskajai enerģijai, parasti ir pieslēgtas sadales tīklam. Daudzās pētījumā apsekotajās valstīs tīkla pieslēgums administratīvo procedūru, gaidīšanas laika vai izmaksu ziņā joprojām ir problēma. Lai gan saskaņā ar AED ir jānodrošina atjaunojamo energoresursu projekta pieslēgums tīklam, dažu operatoru nereti noteiktie augstie maksājumi faktiski liedz izmantot šīs tiesības. Pieslēguma vietu skaits jaunam projektam bieži vien ir ierobežots, tāpēc sabiedriskās enerģijas ražotāji nevar pieslēgties par pieņemamu cenu. Ar ārpustīkla mikrosistēmām šo nepilnību ir iespējams apiet, un izmaksu ziņā tas pat varētu būt pareizais risinājums ļoti attālām


teritorijām, kur tīkls ir vājš vai tā nav vispār. Vācijas EEG likums sniedz lielisku paraugprakses piemēru saistībā ar tīkla pieslēgumu19.

Atbrīvojums no tiešās tirgvedības saistībāmTiešā tirgvedība sabiedriskās enerģijas ražotājiem rada jaunu un būtisku loģistikas slogu un mazina to iespējas iegūt finansējumu projektu īstenošanai, jo maz ticams, ka valsts regulētās piemaksas aizdevējs uzskatīs par peļņu nesošiem ieņēmumiem.

7.7. Tīklu veidošana un koordinācija, lai tos pielāgotu atjaunojamo energoresursu vajadzībām

Mantotās tīklu sistēmas tika projektētas laikā, ko raksturoja centralizēta enerģijas ražošana un vienvirziena plūsmas no lieliem augstsprieguma enerģijas ražotājiem pie patērētājiem zemākā spriegumā. Tīkli ir jāpielāgo tādiem izkliedētiem un mainīgiem energoresursiem kā vēja, saules un plūdmaiņu enerģija. Lai sekmētu to plašāku izmantošanu, ir jāveic strukturālas pārmaiņas infrastruktūrā un jānodrošina labāka elektroenerģijas tirgu un enerģijas ražošanas saskaņošana, kā arī enerģijas pārvaldības risinājumi, lai elektroenerģijas pārpalikumu varētu eksportēt vai uzglabāt. Arvien svarīgāka kļūst koordinācija pārvades sistēmu operatoru (PSO) starpā, izmantojot reģionālās koordinācijas iniciatīvas. Piemēram, prognozējot enerģijas pieprasījumu, CORESO spēj iepriekš informēt piecu dalībvalstu PSO par gaidāmajiem elektroenerģijas pārpalikumiem un nepietiekamību valsts un reģionālā līmenī. Tādējādi PSO spēj labāk apsaimniekot savus tīklus un risināt jebkādas problēmas. Viens no veidiem, kā risināt atjaunojamo energoresursu nepastāvības problēmu, ir hibrīdsistēmu izmantošana, kurās apvienoti dažādi enerģijas avoti, uzglabāšana un pieprasījuma pārvaldība. Tās pareizi pārvaldot, būtu iegūts „viedtīkls”, kas spēj nodrošināt ilgtspējīgu, ekonomisku un drošu elektroenerģijas apgādi. EESK komanda apmeklēja teicamu šādas iniciatīvas paraugu — Francijas projektu „Nice Grid”, kura mērķis ir optimizēt enerģijas pārvaldību un palielināt energoapgādes autonomiju 1500 mājsaimniecībām, profesionālajiem un rūpniecības klientiem, integrējot uzglabāšanas un pieprasījuma apsaimniekošanas risinājumus un par līdz pat 17 % samazinot maksimālo slodzi.

19 EEG 8. pants „Pieslēgums”: „1. Tīklu operatori pieslēdzas tīklam nekavējoties un ar prioritārajām iekārtām elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus un raktuvju gāzi, tīkla punktā, kas ir piemērots sprieguma līmeņa ziņā un taisnā līnijā atrodas vistuvāk iekārtas atrašanās vietai, izņemot gadījumus, kad ir apliecināts, ka šim vai citam tīklam ir tehniski vai ekonomiski izdevīgāks pieslēguma punkts; apsverot ekonomiski izdevīgāku pieslēguma punktu, jāņem vērā tiešā pieslēguma izmaksas. Gadījumā, ja viena vai vairākas iekārtas ar kopējo uzstādīto jaudu, kas ir zemāka nekā 30 KW, atrodas teritorijā ar jau esošu tīkla pieslēgumu, par piemērotu pieslēguma punktu uzskata šīs teritorijas tīkla pieslēguma punktu.”


7. attēls. „Nice Grid” uzbūveAvots: Nice Grid (2014. gads).

Vācijas apmeklējuma laikā pētījuma komanda tika iepazīstināta ar šādu Vācijas Federālās tīklu aģentūras paziņojumu par decentralizētās ražošanas struktūrām: „Ir skaidrs, ka energosistēmas pārveide vislabāk izdosies tad, ja visas iesaistītās puses cieši sadarbosies. […] Mums vajadzētu atbalstīt pieejas, kas maksimāli palielina enerģijas patēriņu ieguves vietā. Tas vienmēr ir bijis energoapgādes princips, jo saglabā minimālus zudumus tīklā.”20

7.8. Enerģijas pārvaldība un uzglabāšana

Dažu atjaunojamo energoresursu nepastāvīgais raksturs joprojām rada problēmu saistībā ar apgādes pārvaldību. Tomēr plašais atjaunojamo energoresursu izmantojums paver iespēju jauniem un inovatīviem risinājumiem. Atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas apvienošana ar siltumenerģijas ražošanu varētu būt teicama iespēja iegūt steidzami nepieciešamo uzglabāšanas jaudu, ko varētu izmantot atkal un atkal svārstīgās atjaunojamās enerģijas ražošanas kontekstā. „Elektroenerģija siltumam”, t. i., „lētās” atjaunojamās elektroenerģijas pārpalikuma izmantošana apkurei vai dzesēšanai ar siltumsūkņu un karstā ūdens rezervuāru starpniecību, no ekonomikas un enerģijas pārvaldības perspektīvas jau tagad ir dzīvotspējīga alternatīva. Apmeklējuma laikā Francijā norisinājās debates par šo iespēju, un Vācijā tiek īstenoti daži projekti.

8. Secinājumi

Ja ir nodrošināti pareizi reglamentējošie nosacījumi, pilsoniskajai sabiedrībai ir liels potenciāls un interese veikt būtisku darba daļu pārejā uz decentralizētu, ilgtspējīgu enerģijas ražošanu. Visās apmeklētajās valstīs pilsonisko sabiedrību pārstāvošās ieinteresētās personas atzina uzņēmējdarbības iespējas un izrādīja ļoti lielu interesi par dalību atjaunojamās enerģijas ražošanā, lai radītu ienākumus un saglabātu vērtību vietējās kopienās. Ja spēkā bija labvēlīgs politiskais satvars, mazie ražotāji ātri

20 „Viedtīkls un viedais tirgus: Vācijas Federālās tīklu aģentūras pamatdokuments par mainīgo energoapgādes sistēmu”, 2011. gads.


ienāca tirgū, kļuva par atjaunojamo energoresursu attīstības galveno virzītājspēku un pārveidoja valsts enerģētikas vidi. Atjaunojamās enerģijas projekti bieži veidoja kopienas iniciatīvu pamatu, un to nodrošinātie sociālie, ekonomiskie un ekoloģiskie ieguvumi bija daudz plašāki par enerģijas ražošanu, sadarbības veicināšanu, sociālo inovāciju, izglītību, sociālo pakalpojumu uzlabošanu un darbvietu radīšanu vietējā mērogā. Turklāt, ja iedzīvotājiem pieder atjaunojamās enerģijas iekārtas un viņi gūst labumu no enerģijas ražošanas, pieaug atbalsts jaunajai infrastruktūrai un iecietība pret iespējamiem traucējumiem. Pilsoniskās sabiedrības milzīgās kopējās spējas ieguldījumu, īstenošanas un inovāciju jomā nodrošina būtiskus resursus pārejai uz ilgtspējīgu enerģiju.

Tomēr pilsoniskās sabiedrības milzīgais kopējais potenciāls veicināt pāreju uz atjaunojamās enerģijas izmantošanu, tāpat kā decentralizētās enerģijas iespējas stimulēt vietējo un reģionālo attīstību, lielā mērā joprojām netiek izmantots. Pētījumā tika apzināti vairāki teicami piemēri, kas apmeklētajās valstīs atspoguļo kopienas iesaistes stratēģijas, vienkāršotas administratīvās procedūras, finanšu stimulus un mazajiem atjaunojamās enerģijas ražotājiem nodrošinātu vieglāku piekļuvi tīklam un tirgiem. Tomēr komanda konstatēja, ka nevienā dalībvalstī netiek konsekventi īstenota tāda valdības stratēģija, kuras mērķis nepārprotami būtu sniegt iespējas pilsoniskajai sabiedrībai un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus sabiedriskās atjaunojamās enerģijas ražošanai. Gluži pretēji — politikas nestabilitāte un nesenās tiesiskā regulējuma reformas atjaunojamo energoresursu jomā visās pētījumā iekļautajās valstīs ir radījušas lielāku nedrošību, nevēlēšanos veikt jaunus ieguldījumus, kā arī ieinteresēto personu bažas par sabiedriskās enerģijas nākotni. Ja sarežģītas un ilgstošas licencēšanas procedūras ir apvienotas ar pastāvīgi mainīgām atbalsta shēmām, tirgus piekļuves noteikumiem, kas diskriminē mazos ražotājus, un — dažos gadījumos — atjaunojamajiem energoresursiem piemērojamiem jauniem nodokļiem un nodevām, mazie un vidējie ieguldītāji salīdzinājumā ar liela mēroga enerģijas ražotājiem tiek nostādīti ievērojami neizdevīgākā stāvoklī.

EESK pētījumā tika konstatēta steidzama nepieciešamība par skaidru atbalsta prioritāti noteikt decentralizētu atjaunojamās enerģijas ražošanu, ko veic iedzīvotāji. Valsts, vietējām un reģionālajām iestādēm būtu jānosaka sabiedriskās enerģijas attīstības mērķi, jo īpaši tādēļ, lai tos iekļautu vietējās atjaunojamās enerģijas plānošanas programmās. Sabiedriskajai enerģijai ir jāparedz īpaši atbalsta mehānismi. Lai nodrošinātu ilgtermiņa ieguldījumu stabilu regulējumu, kas garantē pienācīgu, bet ne pārmērīgu peļņu no ieguldījumiem, ir jāizstrādā dotāciju, aizdevumu vai ražošanas atbalsta shēmas. Administratīvajām procedūrām ir jābūt vienkāršām, ātrām un sabiedriskās enerģijas ražotājiem pieejamām. Ieteicams integrēt procedūras vienas pieturas aģentūrās, kuras sniegtu ieteikumus potenciālajiem ieguldītājiem un palīdzētu tiem visu dažādo procesa posmu gaitā (no plānošanas līdz izmantošanai) un kurās būtu iespējams nokārtot visas vajadzīgās formalitātes.

Lai nodrošinātu vienotu izpratni, kopīgus mērķus, atbalstu īstenošanai un ilgtermiņa ieguvumus, ko sniedz sadarbība un savstarpēja uzticēšanās, atjaunojamās enerģijas politika ES un dalībvalstu līmenī būtu jāveido un jāīsteno pastāvīgā dialogā ar pilsoniskās sabiedrības ieinteresētajām personām. Šajā saistībā varētu būt noderīgs EESK Eiropas dialogs enerģētikas jomā. Proti, ir ļoti svarīgi, lai pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās personas varētu piedalīties dalībvalstu enerģētikas rīcības plānu pārredzamā izstrādē, lai sasniegtu klimata un enerģētikas politikas mērķus 2030. gadam, kā arī šo plānu izpildes uzraudzībā un pārskatīšanā. ES, valsts un reģionālās stratēģijas, finansējuma programmas un atbalsta pasākumi būtu regulāri jāuzrauga un jāpārskata, aktīvi piedaloties pilsoniskajai sabiedrībai, lai nodrošinātu, ka tie atbalsta sabiedrisko enerģiju, nevis kaitē tai. Jo īpaši


uzmanīgi būtu jānovēro apstrīdētu pasākumu (piemēram, revīziju) ieviešana, lai atklātu un ātri koriģētu iespējamo kaitējumu sabiedriskajai enerģijai.

Lai paātrinātu sabiedriskās enerģijas izmantošanas tempu, ir jāmaina uzstādījums tīklu plānošanā. Labākai tīklu apsaimniekošanai dažādos ģeogrāfiskajos līmeņos un koordinācijai starp pārvades sistēmu operatoriem ir noteicoša nozīme sekmīgā un plašā atjaunojamo energoresursu izmantošanā. Lai paplašinātu, modernizētu un pielāgotu tīklu decentralizētas un nepastāvīgas ražošanas radītajām problēmām, ir vajadzīgi milzīgi ieguldījumi. ES struktūrfondiem un Kohēzijas fondam būtu jāparedz finansējums, kas vajadzīgs 2020. gada mērķu sasniegšanai klimata un enerģētikas jomā, tādējādi nodrošinot, ka progress atjaunojamo energoresursu jomā netiek palēnināts tīkla ierobežojumu dēļ.

Publiskajās debatēs par enerģētikas politiku parasti dominē bažas par cenām, un tās pat var kļūt par populisma instrumentu. Ir vajadzīgas atklātas un pārredzamas publiskās debates par enerģijas izmaksām un cenām. Būtu jāsniedz skaidra un visaptveroša informācija par izmaksām, kas saistītas ar atjaunojamajiem energoresursiem, fosilajiem kurināmajiem un kodolenerģijai piešķirtajām subsīdijām, kā arī par ietaupījumiem, kas panākti, novēršot enerģijas importu, kā arī ieguvumiem vides un veselības aprūpes jomā, kurus ir grūti novērtēt monetārā izteiksmē.

Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi —lai gan sagaidāms, ka enerģētikas jomā īstenotās pārejas faktiskā ietekme uz darbavietām un mājsaimniecību ienākumiem būs labvēlīga, daži tradicionālās enerģijas ražotāji jau saskaras ar tirgus zaudējumiem, kas ietekmē darbavietas šajās nozarēs. Šī problēma būtu jārisina steidzami un aktīvi. Ir jāievieš valstu stratēģijas, un tās cieši jāsaskaņo ar atjaunojamās enerģijas izmantošanas politiku, lai nodrošinātu netraucētu pāreju, sniegtu darbavietās vajadzīgās jaunās prasmes un mērķtiecīgi novērstu visas negatīvās sociālās sekas attiecībā uz darbavietām un sociāli vājām mājsaimniecībām. Reālā energoresursu nepietiekamības problēma būtu jārisina, īstenojot konkrētus un mērķtiecīgus pasākumus, nevis jāizmanto kā arguments mākslīgi zemu enerģijas cenu saglabāšanai (piemēram, Bulgārijā). Darbavietu zaudēšanas reālā problēma tradicionālajās nozarēs (kas ne vienmēr ir saistīta ar atjaunojamās enerģijas pieaugumu) nebūtu jāizmanto kā arguments, lai apturētu progresu decentralizētās atjaunojamās enerģijas jomā (piemēram, Polijā). Valdībām būtu jāuzņemas atbildība par sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko radījusi pāreja uz zemu oglekļa dioksīda emisiju ekonomiku, lai sniegtu maksimālu ieguvumu visām sabiedrības grupām.

*

* *


Pielikumi

A.1. Ziņojumi par misijām dalībvalstīsPieejami tīmekļa vietnē www.eesc.europa.eu/red-study.

A.2. EESK atzinumi par atjaunojamo enerģiju

_____________


http://www.eesc.europa.eu/red-study

Documents

RED pētījums - 'Citādas enerģētikas nozares …€¦ · Web view1.1.3.Stingrs atbalsts sabiedriskās atjaunojamās enerģijas attīstībai6 1.1.4.Milzīgs potenciāls, kas lielā