2017. gada 20. oktobris ◆ PiektdieNa ◆ dzīvesveids laukos ◆ bauskas dzīve ◆ 1514 ◆ bauskas dzīve ◆ dzīvesveids laukos ◆ 2017. gada 20. oktobris ◆ PiektdieNa

MĀRīTe ozoliŅa

Vecsaules pagasta iedzīvotāja Sarmīte Asupa bez mazāka-jām šaubām teic, ka «Liepi-

ņas» pastāvēs un nepazudīs vis kā daudzas Latvijas viensētas. Šādu pār-liecību stiprina saime, kurā līdzās ir trīs paaudzes. Vecākā – Sarmīte, vi-dējā – viņas meita Indra un jaunākā – Indras dēls Armands, meita Ieva, kura mācās Vecsaules pamatskolas Ozolaines struktūrvienības 8. klasē. Jānis Gedrovičs ar mundrumu un rosīgumu ir neaizvietojams daudzās situācijās, un ikdienas rūpes dala ar dzīvesbiedri Indru un visu ģimeni.

Sarunu par dzīvi laukos sākam ar plusu un mīnusu likšanu. Pārsteidzo-ši, ka daiļais dzimums, Sarmīte un Indra, nekādus mīnusus nesaskata, vien bilst, ka var taču pārcelties uz centru tie, kuriem dzīve savrup nav tīkama. Sabiedriskais transports Ozolaini skar pietiekami labi, un ne-tālu ir asfaltēts ceļš, kas aizvijas līdz novada centram. Līdz Rīgas–Skaist-kalnes šosejai nav tāls gabals mēro-jams, tikai tas ir grants segums, kas līdzīgs daudzām neatjaunotām šāda tipa brauktuvēm. Vēl Sarmītei prieks, ka jaunas ģimenes pamazām atgrie-žas laukos. Jānis piemetina, ka snie-gota ziema gan ir mīnuss, kad lauku ceļi aizputināti un laikus netiek iz-šķūrēti. Sievietes iestarpina, ka dziļo sniegu tagad taču pavisam maz.

No centra uz savu mājuSarmīte atklāj, kā no Ozolaines cen-tra savulaik pārcēlušies uz «Liepi-ņām». Mūžībā aizgājusi vīramāte, un mājas palikušas tukšas. Prātojuši tās pārdot, taču nav atradies īsts pir-cējs, un paši vien mukuši prom no centra, kur pretī divstāvu ēkai jau slējies trīsstāvu nams. Tas «bie-zums» darījis domīgus. Dzīvojamā ēka paņēmusi daudz pūliņu, jo laika plūdums koka guļbūvi paplucinājis. Domkrati likti zem visiem četriem stūriem, ēkas pamati sakārtoti, ār-sienas apmūrētas ar ķieģeļiem, un namiņš ieguvis jaunu izskatu. Pa-mazām pārvērtušās iekštelpas, kas tikpat kā atbilstīgas mūsdienīgam eiroremontam. Līdz šodienai visla-bāk saglabājusies klēts. Kādreizējai cūku mītnei tapusi piebūve, kur vie-ta liellopu ganāmpulkam.

Stāvot sētā, Indra secina, ka ag-rākos laikos viss tā veidots, lai pa-galmu vēji neskartu. Loģisks plā-nojums. Kopš trīs gadu vecuma jeb «cik atceros sevi, dzīvoju «Liepi-ņās», teic Indra. Nav vairs kādrei-zējās govju un zirgu kūts, kur citi mājlopi neturēti. Ģimene sargā kā-du senu dokumentu, ko 1932. gadā izdevusi Šenbergas lopkopības pār-raudzības biedrība. Ekspertu ko-misija īpaši novērtējusi piecus ga-dus vecu ķēvi Mašku, piešķirot trešo godalgu, «Liepiņu» zirgi de-rējuši eksportam. Noprotams, ka 15 hektāru plašā jaunsaimniecība

Košumaugu josta ieskauj senu viensētu«liepiņu» spēks ◆ summējas paaudžu saderībā

bijusi «labi nostādīta», secina Sar-mīte Asupa. Diemžēl Otrais pasau-les karš paņēma neaptverami daudz dzīvību. Neatgriezās mājās Jānis Asups, un atraitnei Veronikai bija jāturpina saimniekot.

laiks prasa citādāku uzstādījumuPrātā iegulst Sarmītes teiktie vārdi «labi nostādīta» saimniecība. Salīdzi-nājumā ar tiem tālajiem gadiem ne-izbēgams un saprotams ir citādāks nostādījums. Cauri laikiem vienojo-šais palicis pats galvenais – nav pie-ņemama cita dzīve kā tikai laukos.

Zemnieku saimniecības «Liepi-ņas» īpašniece Sarmīte Asupa spriež, ka tas ir īpašs mantojums no paaudzes uz paaudzi.

Meita Indra, neviena neskubinā-ta, izvēlējusies mācīties par agrono-mi toreizējā Paula Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumā. Mazdēls Ar-mands, redzēdams, ka vectēvs sēj ar rokām auzas, bēris graudus spainītī un, piecgadnieks būdams, gājis opim līdzi, sēklu kaisot. Tagad jau-nais vīrietis stūrē traktoru un kom-bainu. Mājas un zeme viņu pievelk īpaši. Brālītis, kā viņu ģimenē mīļi uzrunā, nav izmācījies par lauk-saimnieku, toties ir zinošs elektrības lietās, jo beidzis šajā specialitātē Za-ļenieku arodvidusskolu. Bijis praksē SIA «Kvēle» un aicināts uzņēmumā strādāt. Taču priekšroka dota ģime-nes saimniecībai. Darbs un savējie, speciālie izdevumi, internets arī sniedz daudz labu padomu. Māji-

nieki un kādreizējā mammas sko-lotāja Saulainē Vija Čakāne skubi-na izglītoties lauksaimniecības no-zarē, kas tagad iespējams dažādos veidos. Ome savukārt uzteic maz-dēlu, ka viņam ir darba ritmu izjūta un saprašana. Ja kas kavējas vai lai-ka apstākļi traucē, Armands ir ēr-cīgs un pat pēc izskata esot re-dzams, ka viņu labāk netraucēt.

Rēķinās ar risku, nekavējasLauku dzīvi zinošais Jānis atklāj «Liepiņu» saimniekošanas galveno nosacījumu, proti, visu izdarīt lai-kus. Tas ir – agri iesēt, īstajā reizē novākt. Izvēlas arī agrīnākas graud-augu šķirnes. Viņš piemetina, ka ar risku jārēķinās, taču pierādījums šādai praksei ir šis gads. «Mēs jau kūlām, kad citi vēl nevarēja sākt,»

apliecina Jānis. Paguvuši labību iz-kult līdz lielajām lietavām. Graudi bijuši gana sausi, un par kaltēšanu aprēķins mazāks.

Precizējot šī gada ražību, Sar-mīte teic, ka kviešos iekults līdz piecām tonnām no hektāra. Vec-saules un Bārbeles pagasta zemei tas esot gana labs rādītājs, iepriek-šējās sezonās šāda biruma neesot

bijis. Jānis iestarpina, ka izdevies laukiem dot prāvāku minerālmēs-lojuma devu, kas arī pacēlis ražīgu-mu. Kūlums ar pašu tehniku tiek aizgādāts uz akciju sabiedrību «Balticovo». Kā no lauka, tā tūlīt pa taisnākajiem ceļiem pie pircēja.

Šajā gadā īpaši noderīgs bijis So-mijā ražotais «Sampo» kombains, kas labi klausījis. Saimniecības skait-ļu valdniece Sarmīte Asupa konkre-tizē, ka šis ir vienīgais pirkums līzin-gā, viss pārējais gādāts bez kredītie-stāžu naudas piesaistes. Vaicāju, kā izdodas pašiem tā lietas sakārtot. Indrai atbilde lakoniska: «Apgrozā-mie līdzekļi mums ir kūtī.» Kā senā-kos laikos, kad līdzās pastāvēja abas puses – lauku apstrāde un lopkopība. Sarmītei šajā sakarā replika, ka lauci-nieki palaižas, vairs neturēdami lopi-ņus, kas agrāk bijuši katrā sētā. Jānis spriež, ka, viņaprāt, pabalsti un labi domāta humānā palīdzība arī var ļaudīm sabojāt laucinieka tikumus. Saņemot gatavu, pašu pūliņi izpaliek un ļaudis kļūst kūtri.

vietējo ainavu saglabāt«Liepiņās» darāmā pietiek visiem, īpaši vasarā. Armands atzīst, ka tas ir smagākais laiks. Sējumu kopšana un lopbarības sagāde jāsaskaņo ar laika apstākļiem, kurus neviens ne-spēj ietekmēt. Sarmītes secinājums: «Svarīgi, ka pašiem ir sava tehnika, nav kādam jāprasa vai jāgaida, kad varēs darīt vajadzīgo. Visi esam sa-vos darbos zinoši.» Ja nepieciešams, traktoru stūrē arī Indra, jo šīs iema-ņas nav zudušas kopš mācībām Saulainē.

Pārspriežot lauku dzīves ikdie-nu, secinājums vienprātīgs – zem-niekam nav viegli. Sarmīte Asupa uzskata, ka Latvijas laukiem ir va-jadzīgas tādas saimniecības, kurās ģimenes vien var visu paveikt. Mū-su zeme ar to īpaša, ka lauku ainava saglabājas, jo nepiestāv Latvijai Ukrainas vai Kazahstānas neaptve-ramais plašums.

«Liepiņas» apsaimnieko teju di-vus simtus hektāru. Pārsvarā ir no-mas zeme, lielākais lauks no visiem divdesmit hektāru. Sarmīte skaid-ro, ka vīrs Atmodas laikā nav vēlē-jies vairāk par vecāku jaunsaimnie-cības 15 hektāriem. Saimniecības paplašināšanai palikuši pleķīši, ku-rus citi nav noskatījuši. Ar humoru par sīklauciņiem izsakās Jānis: «Mazākā laukā izskatās, ka darbs ātrāk veicas.»skaistuma mode maināsDiplomētā agronome Indra vairāk aizņemta ar lopkopību. Tik vien sa-vulaik paguvusi kā gadiņu profesijā nostrādāt. Sākušies pārmaiņu laiki, nākuši pasaulē bērni, un «Liepiņas» bijusi tā īstā vieta ģimenei. Kā jau lauku sētā, sākumā bijis pāris goti-ņu, bet pamazām to skaits palielinā-jies, un tagad ganāmpulks skaitāms līdz četriem desmitiem. Slaukšanas tehnoloģija mūsdienīga, un smagā-kajos krīzes brīžos nav bijušas do-mas par lopkopības likvidēšanu. Divvirzienu saimniekošana dod lie-lāku stabilitāti. Kopš Bauskas piena kombināta likvidēšanas «Liepiņas» sadarbojas ar akciju sabiedrību «Rī-gas piena kombināts».

Ikdienas darāmajam ir savi atsvari,

Redzējums

««liepiŅas» ir viensēta, par kuru prieks. Čakli ļaudis, labvēlīgi un izpalī-dzīgi. Nežēlojas par zemnieka ikdienu. Indra Asupa allaž aktīva, piedaloties semināros, vienmēr atsaucīga Ozolaines bērnu izglītības lietās, neiztrūkstoša vecāku sapulcēs, sanāksmēs par skolas jautājumiem. Man pārdomas, kā jaunam un darbā tik aizņemtam cilvēkam kā Arman-dam atrast otru pusīti, meitenes tagad sev vēlas daudz uzmanības.»

Ilggadēja vIe tējā skolotāja daIna jarmal avIč a

saiMe plecu pie pleca, uz kura katrs var paļauties. «Liepiņu» īpašniece Sarmīte Asupa (no labās), viņas mazdēls Armands, meita Indra ar dzīvesdraugu Jāni Gedroviču. Veselīgs humors arī noder, jo spriedzei tā vieglāk tikt pāri. Foto – Ivars Bogdanovs

JĀNis GedRovičs ir aizrautīgs mednieks, un abi mājas sargi viņam īpaši klausīgi.

iNdRa – ganāmpulka galvenā pārzine – zina katras teles un gotiņas raksturu.

silTuMNīca iekārtota uz kādreizējās zirgu un govju kūts pamata.

1932. GadĀ izdots diploms par augstu zirga novērtēju-mu, dokuments nav izbalējis līdz pat mūsdienām.

veRoNika uN JĀNis Asupi kāzu dienā, 20. gadsimta pirmā puse. Foto no ģImenes arhīva .

kas dažādo lauku ritmu. Jau gadus desmit viņa veido košumdārzu. Pro-fesionālu ievirzi devusi populārā daiļdārzu speciāliste Aija Kaškure. Tā aizvien vairāk skujeņu un dekora-tīvo krūmaugu atrod vietu sētā. Graudzāles redzamas visos gadalai-kos, un nedaudz ir eksotisku akcen-tu. Aiz virtuves loga koši zila saplau-kusi rudens kurpīte. Izteiksmīgākiem ziediem vasaras māsa. Ar interesi daiļdārza kopēja gaida, kā jaunajā vietā iedzīvosies no Polijas atvestie mūžzaļie augi. To formas un krāsas jau tagad ir tik dažādas. Izvēle par la-bu ārzemju košumaugiem bijusi ce-nas dēļ, kas divas līdz trīs reizes ze-māka nekā Latvijā. Tā viensētas skaistuma mode piemērojas mūslai-ku vides ievirzēm.

Saimes vīrieši nosmej, ka Indra atkal ar velosipēdu kaut kur aiztrau-kusies. Jā, viņai vajag izbraucienus līdz tuvējam mežam. Maršruts sa-sniedz kilometrus desmit, un tas ir laiks tikai sev pašai, kad kustas kājas un arī domas. Meža smaržas un krā-sas ir nomierinošas un spēcinošas. Pa valsts akciju sabiedrības «Latvijas Valsts meži» būvēto nevainojamo ce-ļu velosipēds ripo žigli, un ar pozitīvu uzstrāvojumu Indra atgriežas mājup.

«Mēs esam atvērti cilvēki,» teic Indra. Daudz ciemiņu uzņem «Liepiņās». Neparastākie ir bijuši «STV pirmā» filmēšanas grupa, kas uzņēmusi šova «Kurš kuru?» sižetu. Daiļā un stiprā dzimuma pārstāvim bijis jārāda, kā spēj tikt galā ar darbiem mainītās lomās. Mājiniekiem bijis interesanti vē-rot, kā top TV raidījums.

Indras vecākā meita Signe strādā apkalpojošajā jomā Rīgā. Labprāt pārceltos laukiem tuvāk, bet darba iespējas liedz īstenot šo vēlēšanos. Dzimtas mājas viņai ir svarīgas, jo šeit gūtas dzīves pamatvērtības, ko nekas cits nespēj dot. ◆

Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

«liepiŅĀs» vairs nav tā, kā bija pagājušajā gadsimtā.

klēTs «Liepiņu» sētā turas stipra.