pavasaris/01/2019

Latvijas aborigēns ALNIS

SANDRA STABINGE par dārziem, sēklu lološanu un zaļo biznesu Latvijā

SUGU IZMIRŠANAS SEKAS pārtrumpo klimata pārmaiņu kaitējumu

KOKA MŪŽS PILSĒTĀ

DEDZINĀT, ŠĶIROT,

NERADĪT vai NELIKTIES

NE ZINIS 4 raksti par attieksmi

pret atkritumiem

VIDES ZIŅAS no pasaules un

Baltijas

DABAVIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Ne viens vien, raugoties aļņa fotoportre-tā, ir nodomājis: zirgs ar ragiem. Pēc da-bas būdams mierīgs un nesteidzīgs, tas radis visu uztvert mierīgi, jo nav daudz to, kas spētu nodarīt alnim gauži. Alnis pavisam noteikti ir veiksminieks – izdzī-votājs. Tā senči minuši zemi jau pirms diviem miljoniem gadu. Var diezgan droši apgalvot – kopš laika, kad alnis braucīja koku lapas un skatījās uz tuvu-mā esošo mataino degunradzi, muka no alu lauvas un laidās pāri upei vietā, kur krastā rāmi dzer mamuti, tā izskats nav būtiski mainījies.

Alnis ir viens no Latvijas senākajiem apdzīvotājiem, īstens aborigēns. Tas piedzīvojis daudzus leduslaikmetus. Baltijas teritorijā tolaik esošajās tundras stepēs tas dzīvoja arī laikā, kad kusa pē-dējais ledājs un Skandināviju vēl sedza pēdējā ledus cepure. Pirmās liecības par alni Baltijā attiecināmas uz agrīno holo-cēnu aptuveni pirms 12 000 gadu. Par to liecina kauli, kas atrasti senās apmetnēs Igaunijas teritorijā. Tas ir laiks, kad te vēl bija sastopami ziemeļbrieži. Apkārt kle-joja lāči, medījumu dzina vilku bari, lūši uzglūnēja baltajiem zaķiem, bet stirnas un pelēkie zaķi te vēl nebija ieradušies. Gadu tūkstošu laikā mainījās klimats un augājs, ezeru vietā veidojās purvi, visu lēnām pārņēma mežs. Ziemeļbrieži aiz-gāja uz ziemeļiem, kārtējo reizi mainījās klimats, un šeit ienāca staltbrieži, meža cūkas, tauri. Aļņu bija te mazāk, te vai-rāk, bet tie vienmēr dzīvojuši šajā zemē.

19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impē-rijā novērots aļņu skaita pieaugums, tad gadsimtu mijā tas ievērojami saruka. Igau-nijā 1924. gadā uzskaitīti vien 25 aļņi. Arī Latvijā 1923. gadā aļņi bija saglabājušies nelielā skaitā (aptuveni 100) Vidzemes un Kurzemes lielākajos mežu masīvos. To skaits visā areālā atkal pieauga, sākot ar 20. gadsimta vidu. Viens no iemesliem bija tas, ka 1920. gadā Padomijā tika aiz-liegtas aļņu medības. Tos nemedīja arī Latvijā, aļņu skaita straujo pieaugumu Baltijā sekmēja to imigrācija no ziemeļ-austrumiem. Maksimumu Baltijas popu-lācija sasniedza 1973. gadā, kad Latvijā tika reģistrēti aptuveni 22 000 aļņu, to-mēr vairākums tā laika pētnieku uzsver, ka reālais aļņu skaits Baltijā tolaik bijis daudz, daudz lielāks. Pašlaik Latvijā ir aptuveni 23 000 aļņu.

Ar ko tad alnis ir tik īpašs? Tas ir lielā-kais briežu dzimtas pārstāvis pasaulē. Jebkurš cilvēks blakus alnim izskatās sīks. Alnim ir ļoti garas kājas, un tā

GADA ZVĒRS – ALNISVilnis Skuja; autora foto

priekškājas ir garākas par pakaļkājām – tas ļauj vieglāk pārvietoties koku sagā-zumos. Kā visi pārnadži, alņi staigā uz pirkstgaliem, t.i., nagiem. Katrs, kurš re-dzējis aļņus netraucēti barojamies, būs ievērojis, cik klusi tie prot zagties pa kritušiem koku zariem pielauzītu mežu. Plati ieplešot kāju pirkstus, aļņi iegūst «sniega kurpes», kas ļauj tiem pārvieto-ties purvājos un staignājos.

Alnis ir īsta šķeldojamā mašīna, jo pār-tiek galvenokārt no kokaugiem, it īpaši sniegotā ziemā. Šajā laikā tas mēdz pie-bāzt kuņģi ar koku zariņiem, no kuriem rupjākie ir zīmuļa resnumā. Alnis ēd koku lapas, ziemā – skujas, sīkkrūmus, ķērpjus un papardes. Līkdegunis uzkož arī pa kādai sēnei. Četrdaļīgais 100 litru ietilpīgais kuņģis ir kā liela fabrika, kurā strādā miljardiem baktēriju, vienšūņu un mikroskopisko sēņu, pārvēršot ce-lulozi glikozē. Vēlāk šie «fabrikas strād-nieki» paši tiek sagremoti, kļūstot par vērtīgu olbaltumvielu avotu. Aļņa purns, mute un trešdaļu metra garā mēle ir iz-cili piemērota koku zaru un lapu plūkša-nai un braucīšanai.

Īpašais kažoks ļauj alnim gulēt tieši uz sniega un nepiesalt pie zemes, jo katrs tā matiņš ir kā noslēgta caurulīte. Al-nis ir labs peldētājs. Vasarā aļņi mēdz dziļi iebrist ezeros un upēs, kur tie pat nirst, lai barotos ar ūdensaugiem. To-mēr bīstamākais laiks, jo īpaši jaunajiem aļņiem, ir brīdis, kad ūdeņus klāj plāns ledus, – tad daudz aļņu noslīkst, ielūstot

ledū. Daudz aļņu iet bojā uz autoceļiem, īpaši dzīves pirmajos gados.

Pieaugušam alnim nav daudz ienaidnie-ku. To teļiem uzbrūk lāči. Arī vilki rau-gās tikai pēc jauniem vai novārgušiem nagaiņiem. Pieaudzis alnis spēj aizstā-vēties pat pret tādu superspēku kā vilku bars, – tas iebāž pakaļgalu biezās eglītēs vai krūmājā un atkaujas ar priekškājām.

Aļņi labprāt barojas jaunaudzēs, tāpēc no mežinieku viedokļa alnis ir liels meža postītājs, kas intensīvi jāmedī. Pagājušajā 2017./2018. gada medību sezonā Latvijā tika nomedīti vairāk nekā 7000 aļņu (salī-dzinājumam: Zviedrijā ik gadu nomedī aptuveni 100 000 aļņu, bet tur to ir 300 000–400 000).

Ja tev gadās ceļmalā ieraudzīt alni, ne-drāz tam garām milzu ātrumā, jo tas var beigties ar sadursmi. Brauc garām cienīgi un izbaudi tikšanos ar vienu no šā gada dabas simboliem – Gada zvēru alni!

ŽURNĀLĀ LASIET...VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

1

DABA

VĀRDS

VIDRŪPE

3 Redakcijassleja

4 Latvijasziņas

5 Latvijaārzemniekaacīm

6 Pasaulesziņas

8 Baltijasziņas

30 Zaļābibliotēka

31 Zaļipadomi

36 Vēsture

40 Dižkokuziņas

10 Kāuzbūvētzaļoideālopasauli Sandras Stabinges pieredze

16 Indesbiķerisirpārpildīts

20 Atteiktiesnoliekā–zero wastepieredze

22 Atkritumušķirotājuskaitssasniedzis vēsturiskiaugstākolīmeni

24 Latvijākārdinājumsatkritumus sadedzināt

28 Dandora–ielākāatkritumuizgāztuve pasaulē

2. vāksGadazvērs–alnis

32 Pilsētaskokadzīvesmisija

41 Vidzemesjūrmalasstāvkrastu pārvērtības

Konkursa rezultātu paziņošana un uzvarētāju apbalvošana notiks 2019. gada 17. aprīlī plkst. 15.00 Latvijas Dabas muzejā.

Kā ierasts, darbi tiks vērtēti četrās vecuma grupās:

• bērni (līdz 14 gadiem), • jaunieši (15–25 gadi), • pieaugušie (26–50 gadi), • seniori (vecāki par 50 gadiem).

Katrs dalībnieks konkursā var iesniegt ne vairāk kā trīs darbus 30x40 cm izmērā papīra formātā. Foto-grāfijās drīkst būt redzami tikai putni. Labākie darbi tiks publicēti žurnālā «Vides Vēstis» un SIA «Brīvs» kalendārā 2020. gadam.

Darbu iesniegšana no 4. līdz 31. martam

klātienē muzejā vai sūtot pa pastu uz adresi

Latvijas Dabas muzejs K. Barona iela 4, Rīga, LV-1050,

ar norādi «Fotokonkurss «Mans putns 2019»»

LAtVIjAS DABAS muZejā IZSLuDINātS fotokoNkuRSS

«mANS putNS 2019»

Plašāka informācija un konkursa nolikums pieejams muzeja mājaslapā www.dabasmuzejs.gov.lv

Vides aizsardzības kluba žurnālsISSN 1407-2939

Reģ. nr. 000702134

Žurnāls šogad iznāk 4 reizes

© Pārpublicēšanasgadījumā atsaukties uz žurnālu «Vides Vēstis»

Redakcijas adrese:«Vides Vēstis»K. Valdemāra iela 45-2Rīga, LV-1010

Galvenā redaktore:Anitra Toomae-pasts: anitra@vak.lv

Direktore:Anete Ķuzee-pasts: anete@vak.lv

Makets:Ilze Ramanee-pasts: ilzer@vak.lv

Informācija par žurnāla «Vides Vēstis» iegādi atrodama mājaslapā

www.videsvestis.lv

pavasaris 2019 Nr. 1 (171)

Žurnāls izdots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu

@VidesVestis

ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS

REDAKCIJAS SLEJA3

Atgādinu, ka žurnāls «Vides Vēstis» tiek dāvināts visām Latvijas publiskajām

bibliotēkām, kā arī to, ka esam modernizējuši vietni

www.videsvestis.lv un tagad dažādos laikos publicētos

rakstus vari atrast daudz ērtāk.

Visi žurnāla numuri, kas izdoti kopš 2013. gada,

PDF formātā lejupielādei atrodami mājaslapas www.videsvestis.lv

sadaļā e-žuRnāLi. Vari tos noglabāt savā viedierīcē

un lasīt, kad vien vaļa.

Foto: Vilnis Skuja

VidesVestis

VidesVestis

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Laba diena!

Ja šo žurnālu lasi papīra formātā, tad zini – esi izredzētais! Turpmāk katru «Vides Vēstu» numuru drukāsim tikai tūkstoš eksemplāru tirāžā. Tie nonāks bibliotēkās un pašvaldī-bās, nedaudz – arī kioskos. Saite uz sarakstu, tieši kuros, publicēta žurnāla tīmekļviet-nē. Bet abonēt žurnālu nevarēs. Laiki mainās, un mums jāmainās tiem līdzi, tāpēc lasi «Vides Vēstis» tīmeklī – www.videsvestis.lv!

Ja līdz šim tikai ar puskāju dzīvojām internetvidē, turpmāk žurnālu sagaida pārmaiņas. Pērn līdz ar elektroniskā žurnāla sakārtošanu iekārtojāmies arī «Facebook» platformā, kur paralēli «Twitter» čivinātavai publicējam saites uz jaunākajiem «Vides Vēstu» raks-tiem un interesantāko vides un dabas jomā no citiem avotiem. Turpmāk regulāri pub-licēsim vides vēstis ne tikai no pasaules, bet arī no Igaunijas un Lietuvas. Kļūsti par žurnāla «Vides Vēstis» lasītāju un abonētāju jeb sekotāju «Facebook» un «Twitter», iesaki rakstus izlasīt citiem, komentē!

Skolotāj! Pastāsti saviem skolēniem par to, cik milzum daudz materiālu par vidi un dabu var atrast žurnāla «Vides Vēstis» elektroniskajā versijā! Tīmekļvietnē www.videsvestis.lv pieejami teju visi raksti, ko esam publicējuši šajā gadsimtā; tie sakārtoti pa tēmām, nesaistīti ar publicēšanas datumu, iespējams arī skatīt un lejupielādēt drukāto žurnālu PDF formātā. Katru nedēļu žurnāla mājaslapā un sociālo tīklu «Facebook» un «Twitter» kontā publicēsim vairākus rakstus, tāpēc dalies ar šo ziņu savā profilā kādā no šiem sociālajiem tīkliem, lai arī tavi draugi un sekotāji uzzina, ka «Vides Vēstis» var lasīt, kad vien gadās brīvs brīdis, turklāt netērējot naudu un papīru. Mūsdienās, kad teju visiem ir datori, viedtālruņi vai plašetes, drukāt žurnālu uz papīra ir ne tikai nostalģiski, bet arī diezgan izšķērdīgi. Labāk Vides aizsardzības fonda piešķirtos līdzekļus izmantot, radot saturu, nevis atbalstot skandināvu papīrrūpniecību. Lasi «Vides Vēstis» tīmeklī! Katrs tavs pieskāriens jēdzīgam saturam vairo argumentus, kāpēc mums joprojām ir vajadzīgs speciāls žurnāls par vides un dabas aizsardzību.

Šajā numurā ļaujamies pavasarim, tāpēc devos uz Ikšķiles Brīvo skolu, lai parunātos ar seno šķirņu sēklu saglabātāju un skolas dārza saimnieci Sandru Stabingi. Katra diena nes jaunas ziņas par to, kā pesticīdu lietošana sagandējusi vidi, bet pagaidām nemai-nās teju nekas. Tāpēc cilvēki, kuri ar savu darbu rāda, ka var saimniekot atšķirīgi, ir mūsu zelta fonds. Otra globālā problēma ir atkritumu lērums – ko ar to iesākt? Šķirot, dedzināt vai kļūt par bezatkritumu jeb zero waste dzīvesveida praktiķi? Atbildes uz to meklējām vairākos rakstos.

Bet nu – par jaunumiem žurnālā! Šogad «Zaļās bibliotēkas» vadītāja Ieva Zālīte atlasīs zīmīgākās ziņas pasaulē, Linda Lemhena rakstīs par jaunumiem Lietuvā, bet Juris Putriņš uzņēmies rūpi mūs informēt par to, kas vides jomā notiek Igaunijā. Vēl esam apņēmu-šies katrā numurā iztaujāt kādu ārzemnieku – kā viņš izjūt Latvijas dabu.

Šogad «Vides Vēstis» papīra formātā iznāks četras reizes – martā, jūnijā, oktobrī un decembrī. Elektroniskā žurnāla saturu un sociālo tīklu kontus papildināsim pāris reižu nedēļā.

Anitra Tooma

1. vāka foto: Igors Deņisovs4. vāka foto: Andris Soms

LATVIJAS ZIŅAS4

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai jauna vadība

Par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru janvārī tika iecelts Juris Pūce, kurš pār-stāv partiju «Attīstībai/Par!». Līdz šim Pūce vairāk iedziļinājies ekonomikas jautājumos – no 2010. līdz 2013. gadam bijis Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, vadījis raidījumus «Radio SWH» un «TV 24» par šo tēmu. Pirmais darbs, kam jaunais ministrs pievērsās vides jomā, – atlai-da no darba Valsts vides dienesta ģenerāldirektori Ingu Koļegovu. Uz vides nozari viņš skatās no ekonomista viedokļa un, tiekoties ar Vides konsultatīvās padomes locekļiem, norādīja, ka uzņē-mēju aprindās ir samilzusi neapmierinātība ar stingrajām vides un dabas aizsardzības prasībām un birokrātisko darba stilu. Pirmo pusgadu ministrs veltīšot galvenokārt novadu iepazīšanai, lai gana ātri īstenotu pašvaldību reformu.

Ministrijas valsts sekretāra amatā paliek Rinalds Muciņš, viņa vietniece vides jautājumos joprojām būs Alda Ozola. Par parlamentāro sekretāru iecelts Artūrs Toms Plešs, kurš pirms tam bija Bauskas novada domes deputāts. Viņš ir arī Saeimas deputāts un vada Vides un klimata apakškomisiju.

Teiču rezervātam atzinība no eiropas

Teiču dabas rezervātam piešķirta Eiropas Neskarto dabas teritoriju asociācijas (European Wilderness society) atzinība – Bronzas standarts – uz trim gadiem. Eiropas Neskarto dabas teritoriju asociācija regulāri veic auditus, lai izvērtētu, kā tiek pārvaldītas ne-skartās dabas teritorijas, cik lielā mērā tajās tiek atbalstīta pētniecība un apmeklē-tāju izglītošana par dabas saglabāšanu. «Teiču dabas rezervāts ir dabas saglabāšanai pasaules mērogā svarīgs objekts. Tas iekļauts putniem nozīmīgu vietu, starptautiski nozīmīgu mitrāju un «Natura 2000» teritoriju sarakstos. Eiropas Neskarto dabas terito-riju asociācijas piešķirtais standarts ir apliecinājums tam, ka šī ir nozīmīga vieta purvam specifisku un retu putnu sugu saglabāšanā, mitrājiem raksturīgo augu sugu un biotopu saglabāšanā un daudzu bezmugurkaulnieku sugu eksistences nodrošināšanā,» saka Da-bas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors un kādreizējais Teiču dabas rezervāta di-rektors Juris Jātnieks. Lai gan Teiču purvam ir sena apsaimniekošanas vēsture, dabiskās ekosistēmas ir cilvēka darbības maz ietekmētas, un tas atzīts par vienu no lielākajiem neskartajiem sūnu purviem Baltijā. Tāpēc antropogēnās slodzes mazināšanai Dabas aiz-sardzības pārvalde ir izbūvējusi dabas tūrisma infrastruktūru – skatu torņus un laipas – vairākās vietās Teiču dabas rezervātā: Tolkājā, Sildās, Kristakrūgā un Siksalā. Taču vienīgi Kristakrūga skatu tornis ir brīvi pieejams apmeklētājiem jebkurā laikā. Pārējā teritorija ir atvērta no 1. jūnija līdz 31. oktobrim un apskatāma tikai pārvaldes darbinieku pavadībā.

Ēku izgaismošana apdraud dīķa naktssikspārni

Sikspārņu pētnieku novērojumi Latvijā un citviet apliecina, ka ēku izgaismošana apžilbina sikspārņus, turklāt gaismā tie ir vieglāk pamanāmi un kļūst par vieglu ēsmu, piemēram, pū-cēm. Nepārdomāta ēku izgaismošana Latvijā ir izraisījusi vienas dīķa naktssikspārņu (Myotis dasycneme) kolonijas izzušanu un sikspārņu skaita pamatīgu samazināšanos vēl vismaz divās kolonijās. Ja sikspārņi savulaik apmetušies ēkā, kas nu ir modīgi izgaismota, viņi vēlāk dodas medīt un paliek izsalkuši. Tādēļ, plānojot funkcionālos un dekoratīvos ēku apgaismojumus, zinātnieki aicina ņemt vērā sikspārņu prasības pret piemērotu vidi. Vēlams ēkas neizgaismot no visām pusēm, kā arī apgaismojumu nevērst pret jumta kori, kas ir potenciālā sikspārņu izlidošanas vieta.

Rīgas līcī gadā ieplūst 1000 vagonu slāpekļa

Noskaidrots, ka gadā Rīgas līcī ieplūst aptuveni 67 000 tonnu slāpekļa. Ja šo slāpekli vestu ar kravas vilcienu, tie būtu aptuveni 1000 vagonu draņķības. Šis piesārņojums izraisa ūdenstilpju aizaugšanu un pazemina ekoloģisko kvalitāti gan iekšzemes ūdeņos, gan arī Baltijas jūrā. 89% slāpekļa jūrā nonāk pa upēm, turklāt 45% jeb aptuveni 33,8 kilotonnas slāpekļa ir pārrobežu piesārņo-jums, kas jūrā nokļūst no Krievijas un Baltkrievijas pa Daugavu un no Lietuvas pa Lielupi, Ventu un Bārtu. No Latvijas tīrumiem izskalojas aptuveni 25,8 kilotonnas gadā jeb 34%. Noteces no mežiem un mitrājiem rada 14,3 kilotonnas slāpekļa gadā, kas atbilst 19% no kopējās slāpekļa slodzes. Pateicoties attīrīšanas iekārtām, no mājsaimniecībām jūrā ieplūst tikai 2% slāpekļa.

LATVIJA ĀRZEMNIEKA ACĪM5

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Ar Konatsu Hagitu tiekos sniegainā janvāra dienā Ķemeru Nacionālajā parkā. Kamēr runājam, ik pa laikam paskatāmies ārā pa logu. Konatsu priecājas, ka šeit bieži var redzēt dzeņus. Ēdam piparkūkas un dzeram japāņu tēju ar grauzdē-tiem rīsiem. Abas garšas ļoti labi sader kopā.

Kad lasīsit šīs rindas, Konatsu jau būs Japānā. Gads, ko viņa pavadīja Latvijā, būs beidzies. Bet mūsu sarunas laikā Konatsu smejas, ka pirms tam būs jāizdala no Japānas atvestais ēdiens, kas palicis pāri: «Es domāju, ka skumšu pēc Japānas ēdiena, bet te viss ir tik garšīgi!» Konatsu iemācījusies gatavot auksto zupu, viņai ļoti iegaršojušies biezpiena sieriņi, kurus Japānā būšot grūti atrast.

Latvijā Konatsu ir jau trešo reizi. Pirmo reizi viņa atbrauca uz divām nedēļām un mācīja šeit japāņu valodu. Īsajās nedēļas nogalēs redzētais, bet jo īpaši daba, lika viņai saprast, ka Latvijā atgriezīsies vēlreiz. Otro reizi viņa šeit atbrauca kā tūriste. Trešā, bet, cerams, ne pēdējā reize bija krietni ilgāka. Konatsu ieradās Latvijā Japānas valdības atbalstītas programmas ietvaros, kas dod iespēju Japā-nas jauniešiem izbraukt no valsts un iepazīt pasauli. «Ļoti daudzi Japānas iedzī-votāji nekad neizbrauc no valsts,» stāsta Konatsu. «Lielākā problēma ir valoda. Cilvēki ir pieraduši runāt tikai japāniski.» Lai gan sākumā Konatsu bija domājusi apmeklēt arī lekcijas Latvijas Universitātē, viņa tomēr nolēmusi veltīt visu laiku darbam Ķemeru Nacionālajā parkā un apgūt vides vadību šajā dabas parkā.

Ķemeru Nacionālā parka izglītības centrā Konatsu atstājusi savas «pēdas» – ap-gleznotas sienas un lielisku fotogrāfiju kolekciju. Vienu zāli rotā dažādi parkā sastopamie dzīvnieki un augi. Visu gadu Konatsu piedalījās arī dažādās Ķeme-ru Nacionālā parka aktivitātēs, tās fotografējot un novērojot. Šajā laikā viņa gredzenojusi gulbjus, satikusi gan bebrus, gan citus Latvijas faunas pārstāvjus. Konatsu pastāsta arī to, ka viņai piesūkusies ērce, bet, tā kā pirms brauciena uz Latviju vakcinējusies pret encefalītu, viss beidzies laimīgi.

Izrādās, Japānā varot atrast ainavas, kas līdzīgas Ķemeru tīrelim, bet tās ir aug-stu kalnos – vairāk nekā 1000 metru augstumā. Arī «dziedošās smiltis» Japānā varot atrast, bet ļoti reti. «Latvijā pludmales ir tik tīras! Japānā pludmales pie-sārņo gan mūsu pašu izmestie atkritumi, gan no okeāna izskalotie.» Vēl Latvijā Konatsu pārsteidzis Papes dabas parks putnu migrācijas sezonā: «Tas bija fan-tastiski! To es noteikti ieteiktu redzēt gan visiem Latvijas viesiem, gan pašiem latviešiem!»

Tā kā Konatsu studē bioloģiju, viņa var sa-līdzināt abu valstu izglītības sistēmas, un izrādās, ka Latvijas augstskolas viņai šķiet praktiskākas. Arī Latvijas jaunajā paaudzē viņa saskata lielāku interesi par dabas tē-mām nekā Japānā. «Es biju putnu gredze-nošanas pasākumā, un tur kāds pusaudzis zināja visu par putniem!» ar izbrīnu teic Ko-natsu.

Konatsu patīk tas, ka Latvijā ir «tik daudz da-bas»: «Japānā es teiktu, ka esmu no laukiem, bet Latvijā... Šeit es varu teikt, ka esmu no pilsētas,» smej Komatsu. Arī cilvēki šeit viņai šķiet tuvāki dabai. Konatsu pārsteiguši, pie-mēram, ugunskuri. «Kādā pasākumā jaunieši palīdzēja iekurt ugunskuru, un viņi zināja, kā rīkoties, ja uguns iet tur, kur nevajag! Viņi darbojās tik ātri un saskaņoti! Japānas jauniešiem tas tik labi nesanāktu. Pie mums kurt ugunskuru faktiski ir aizliegts. Pat zem-nieki savos laukos to nedrīkst darīt.»

Pēc brīža Konatsu parāda bildi, kurā redzama veikalā nopirkta vista. Latvietim tas nebūtu nekas īpašs, bet Konatsu norāda: «Uz vistas ādas vēl var redzēt, kur ir bijušas spalvas. Ja-pānā tādu vistu nepārdotu – cilvēki to nesa-prastu. Manuprāt, tas ir dabīgi.»

«Latvija ir tik plakana!» ar izbrīnu teic Ko-natsu, kura pieradusi pie kalniem. «Japānā līkumoti ceļi ved pa kalniem, bet te visi ceļi ir taisni.» Tiesa, Latvija esot krietni mierīgā-ka nekā Japāna. Konatsu nāk no zonas, kas ir tuvu Fukušimai, un viņa ir piedzīvojusi dau-dzas zemestrīces. «Zemestrīces simulācija, ko var izbaudīt Latvijas Dabas muzejā, nav stipra. Tas nav nekas!» Konatsu piebilst.

Latvijā Konatsu plāno atgriezties gan šogad uz konferenci Ķemeru Nacionālajā parkā, gan arī pēc studiju beigšanas. «Latvijā un Eiropā ir vieglāk savienot darbu ar privāto dzīvi. Kādu dienu var strādāt arī no mājām, un, lai gan atvaļinājuma dienu skaits ir līdzīgs, Japānā ir grūti paņemt veselu nedēļu brīvu. Cilvēki lie-lākoties var paņemt brīvu tikai vienu vai divas dienas.»

Kad izejam pastaigā pa Ķemeru Nacionālo parku, Konatsu rāda plakātus ar parkā sasto-pamajiem dzīvniekiem, paceļ laipas vidū no-kritušas šķiltavas un stāsta, ka viņai ir prieks par atjaunoto sanatoriju. Pa meža takām viņa iet droši un pārliecināti – var redzēt, ka gājusi te jau daudzas reizes, un ir skaidrs, ka meitene no otras pasaules malas Latvijā ir iejutusies.

JAPĀNIETE LATVIJĀ

Mairita Lūse

Foto

: And

is Li

epa

PASAULES ZIŅAS6

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

nomirst vientuļais Džordžs

2019. gads sākās ar sāpīgu zaudējumu – sugas izmiršanu. 1. janvārī 14 gadu vecumā Havajās nomira Džordžs – pē-dējais gliemežu sugas Achatinella apexfulva pārstāvis, kurš visu mūžu bija pavadījis vientulībā, kamēr pētnieki vairāk nekā desmit gadus neauglīgi meklēja viņam partneri. Džor-džs piedzima nebrīvē Havajas universitātē, un drīz pēc tam nomira visi viņa radinieki. Šie uz kokiem mītošie gliemeži ne tikai barojas ar sēnītēm, kas aug uz koku lapām, bet arī pasargā savu patvēruma devēju no slimībām. Džordžs kļuva pazīstams kā Havaju salu plašās gliemežu sugu daudzveidī-bas un bēdīgā stāvokļa simbols. Kādreiz tur bija vairāk nekā 750 sugu, bet tagad tās visas dažu gadu laikā var izmirt. Pie-mēram, zemes gliemeži, kas pilda Havaju salās neesošo slie-ku ekoloģisko lomu, ir aptuveni 40 procenti dzīvnieku sugu, kas tur izmirušas kopš 1500. gada.

Avots: www.nationalgeographic.com («Lonely George the tree snail dies, and a species goes extinct»; 8/01/2019).

Jauna klimata aktīvistu paaudze

Pagājušā gada nogalē un šā gada sākumā lielu popularitāti piedzīvoja sešpad-smitgadīgā zviedriete Grēta Tunberja (Greta Thunberg). Augusta beigās viņa uz-sāka pirmo skolas streiku pie Zviedrijas parlamenta ēkas, pievēršot politiķu un sabiedrības uzmanību klimata pārmaiņām un globālajai sasilšanai. Līdz Zvied-rijas parlamenta vēlēšanām, kas notika pērn 9. septembrī, meitene katru dienu piketēja, prasot, lai Zviedrijas valdība samazina oglekļa izmešus, kā to nosaka Parīzes vienošanās. Pēc tam viņa, lai nekavētu skolu, streiku un piketus turpinā-ja piektdienās. Grēta arī uzstāja, lai viņas ģimene sāk ēst vegāniski un atsakās no lidošanas ar lidmašīnu. Meitenes iedvesmoti, streikot sāka arī skolēni ASV, Austrālijā, Austrijā, Beļģijā, Dānijā, Japānā, Kanādā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Somijā, Šveicē un Vācijā.

Grēta piedalās dažādos pasākumos, ir uzstājusies ar runu Stokholmas «TEDx», ANO 24. Klimata pārmaiņu konferencē (COP24), kur viņa teica: «Jūs apgalvojat, ka savus bērnus mīlat vairāk par visu, tomēr viņu acu priekšā nozogat viņiem nākotni. Jūs neesat pietiekami pieauguši, lai pateiktu, kā ir. Pat šo nastu jūs atstājat mums, bērniem.»

Grētas runu COP24 varat noklausīties www.youtube.com – «Greta Thunberg full speech at UN Climate Change COP24 Conference».

Janvārī Grēta piedalījās Pasaules Ekonomikas forumā Davosā, uz kuru delegā-ti ieradās ar 1500 personiskajām lidmašīnām, bet meitene brauca ar vilcienu 32 stundas. Arī šeit viņa bija skaudra: «Daži cilvēki apgalvo, ka klimata krīzi esam radījuši mēs visi, bet tā nav taisnība, jo, ja visi ir vainīgi, tad nevienu nevar vainot. Tomēr kāds ir vainojams, piemēram, īpaši nozīmīgu lēmumu pieņēmēji, kā arī daudzi uzņēmumi, kas lieliski zina, kādas neizsakāmi dārgas vērtības viņi upurē, lai turpinātu iegūt neiedomājami daudz naudas. Un es domāju, ka daudzi no jums pieder pie šīs ļaužu grupas.»

Visa runa pieejama www.youtube.com – «Greta Thunberg «Our House is on Fire» 2019 World Economic Forum (WEF) in Davos».

2018. gada decembrī žurnāls «Time» ierindoja Tunberju starp pasaules 25 ietek-mīgākajiem pusaudžiem.

PASAULES ZIŅAS7

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Pēdējais laiks ierobežot mikroplastmasu

Eiropas Savienība ir pietuvojusies kopējai stratēģijai mikroplastmasas (plastmasas daļiņas, kas mazākas par 5 mm) jautājumā. Dažās Eiropas Savienības valstīs, piemēram, Francijā, kā arī Lielbritānijā tās lietoša-na, īpaši kosmētikā, jau tiek ierobežota. Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) Eiropas Komisijas uzdevumā pētīja iespēju un vajadzību ierobe-žot mikroplastmasas tīšu pievienošanu mazgājamajiem līdzekļiem, kos-mētiskajiem, lauksaimniecības un medicīniskajiem produktiem. Janvāra beigās aģentūra ziņoja par secinājumiem un ieteica ierobežot mikro-plastmasas lietošanu veselības un vides risku dēļ, tad 20 gadu laikā ES vidē varētu nokļūt par 400 000 tonnu mazāk mikroplastmasas.

Eiropas Ķimikāliju aģentūra konstatēja, ka tīši pievienotā mikroplastma-sa, visdrīzāk, uzkrāsies zemē, jo tās daļiņas koncentrējas notekūdeņu dūņās, ko izmanto par mēslojumu. Vidē sīkās plastmasas daļiņas paliks tūkstošiem gadu, un tās praktiski nav iespējams satīrīt, kā arī nav ie-spējams noteikt to ilgtermiņa ietekmi uz vidi un cilvēka veselību, jo mikroplastmasa viegli nokļūst pārtikas ķēdē. Aģentūra cer pabeigt dar-bu pie priekšlikumiem 2020. gadā, kad tos varētu apstiprināt Eiropas Komisija, nosakot moratoriju uz pieciem līdz desmit gadiem. Aģentūra vienlaikus izteica arī priekšlikumus formaldehīda un siloksānu D4, D5 un D6 ierobežošanai.

Avots: echa.europa.eu/lv/home («ECHA proposes to restrict intentionally added microplastics»; 30/01/2019).

Spānijā pieprasa zaļo nodokļu reformu

Janvāra beigās piecas vides aizsardzības organizācijas – «Friends of the Earth», «Ecologistas en Acción», «Greenpeace», «SEO/BirdLife» un «World Wildlife Fund» – iesniedza Spānijas valdībai 100 lappušu garu ziņojumu, kurā izteikti konkrēti priekšlikumi, kā pašreizējos nodokļos ieviest vides kritērijus, un ierosināts izveidot līdz pat 13 jaunu nodokļu. Pašlaik Spā-nija attiecībā uz zaļajiem nodokļiem atrodas Eiropas Savienības valstu le-jasdaļā. Vidēji ES vides nodokļi veido 2,4% no IKP un 6,3% no valsts kopē-jiem nodokļu ieņēmumiem, bet Spānijā – attiecīgi 1,8% un mazāk par 6%.

Nodokļu reformas mērķis ir atbalstīt ilgtspējīgu rīcību, uzlikt nodevas naftas produktu izmantošanai, lai mazāk tiktu lietots visvairāk piesārņo-jošais kurināmais, aplikt ar nodokli CO2 radīšanu, mazināt atomenerģijas ražošanu, radīt jaunus nodokļus, ar ko aplikt atkritumu poligonus un at-kritumu sadedzināšanu, pesticīdu izmantošanu, dzeramā ūdens pildīša-nu pudelēs no pazemes avotiem, intensīvo lopkopību, kura ražo ne tikai gaļu, pienu un olas, bet arī mēslus, kas rada milzīgas metāna emisijas, un citas darbības, kas patērē dabas resursus un mazina vides kvalitāti.

Jauno nodokļu sarakstā ir arī medību un kalnu slēpošanas nodoklis, ar ku-riem gadā varētu iegūt attiecīgi 80 un 2,4 miljonus eiro. Paredzēts refor-mēt arī pašvaldību iekasētos nodokļus, piemēram, nekustamā īpašuma un atkritumu nodokli. Nevar aprēķināt, kādi būtu ieņēmumi, iekasējot visus ieteiktos nodokļus, jo trūkst datu, taču tiek lēsts, ka astoņi (no trīsdesmit) nodokļiem Spānijas budžetā ienestu 1426 miljonus eiro gadā. Jāatgādina, ka reformas mērķis ir nevis iekasēt vairāk naudas, bet gan mainīt attieksmi un ietekmēt rīcību, lai mazāk ciestu vide.

Avots: es.greenpeace.org/es/ («Propuestas ecologistas de fiscalidad ambien-tal»; 29/01/2019).

Tulkoja Ieva Zālīte

BALTIJAS ZIŅAS8

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Kā klājas igaunijas lāču saimei?

Lāču populācija pēdējos 10–15 gados Igaunijā pamazām, bet nepārtraukti palielinājusies gan skaita, gan izplatības ziņā. Atgādināšu, ka lāči vairojas lēni. Tiem raksturīgs, ka jaunie lāču tēviņi mēdz doties arī tālos pārgājienos partneres mek-lējumos, bet topošās jaunās mātes parasti paliek dzimšanas vietas tuvumā. Līdz ar to lāču izplatības areāla paplašināšanās ir visai lēns process, un reālais izplatības areāls jāskata ne pēc vientuļniekiem, bet pēc lāču mātēm ar lācēniem.

Cik lāču igaunijā ir, un cik šo zvēru gada laikā tiek nomedīts?

Igaunijā patlaban ir aptuveni 700 lāču, tie retāk sastopami Igaunijas rietumu un dienvidaustrumu teritorijās. Dzīvnieku skaita pieaugums pašlaik ļauj gadā nomedīt 50–60 lāču tēvi-ņu, nebaidoties, ka kopējais skaits samazināsies.

igauņu lāči tuvojas Latvijai

Kas jauns igaunijas dabā? Lai to uzzinātu, laikraksta «Maaleht» jeb «Zemes Avīzes» žurnālists Madis Musts (Madis Must) izjautāja igaunijas Vides aģentūras dabas nodaļas galveno speciālistu, savvaļas dzīvnieku pētnieku Pēpu Menilu (Peep Männil).

Kādas igaunijā ir attiecības starp lāčiem un cilvēkiem, tostarp biškopjiem?

Lāči lielākoties izvairās no cilvēkiem, taču zināmos apstākļos viņi tomēr sastopas, piemēram, citu zvēru medību laikā. Reiz kāds mednieks, redzot lāci skrienam uz viņa pusi, to sašāva, un nāvīgi ievainotais lācis pamatīgi savainoja šāvēju. Ja uz lāci nešauj, tas nekad nav uzbrucis cilvēkiem. Neviens lācis Igaunijā līdz šim nav uzbrucis sievietei. Taču lācis var uzklupt cilvēkam, lai aizsargātu savu lācēnu, tāpēc jāuzmanās visiem.

Lāču kaitējumi biškopībā Igaunijā uzskatāmi par vislielāko problēmu lāču un cilvēku attiecībās. Valsts biškopjiem kompen-sē lāču nodarītos kaitējumus, atbalsta arī profilaktiskos pasā-kumus, piemēram, aizsargžogu celtniecību. Valsts veicina lāču medīšanu tajos apgabalos, kur tie sagādā visvairāk problēmu.

Kas vēl būtu darāms, lai igaunija savus lāčus labāk pasargātu?

Uzskatām, ka viens no svarīgākajiem lāču dzīves apstākļu rādī-tājiem ir to izplatības areāla paplašināšanās, tāpēc Igaunijā ir ierobežotas vai pat pilnībā aizliegtas lāču medības valsts rietu-mu un dienvidu apvidos. Lāču medību aizliegums Dienvidigau-nijā varētu veicināt to izplatīšanos dienvidu virzienā, piemē-ram, uz Ziemeļlatviju.

Kā jau teicu, Igaunijā dzīvo aptuveni 700 lāču, un igauņi no šim zvēriem nebīstas, arī latviešiem nav iemesla baidīties no tiem. Mācīsimies dzīvniekus pazīt, un tad arī pazudīs nepa-matotās bailes. Lāču izplatības areāls virzās uz dienvidiem, un Latvijas ziemeļu daļā lāči noteikti jau ir. Tā ir nevis jaunas sugas ienākšana, bet senā iedzīvotāja atgriešanās.

No igauņu valodas tulkoja Juris Putriņš

Plaši protesti pret mežu izciršanu Lietuvā

2017. gadā Lietuvā tika pieņemts likums par mežu re-formu (Latvijā meža nozares valsts pārvaldes reforma tika uzsākta 1998. gadā), un tā būtība ir valsts meža resursu centralizēta pārvaldība, padarot tos par in-dustriālas ražošanas platībām. 2018. gads iezīmējās ar milzu platībās notiekošām un plānotām kailcirtēm arī aizsargājamajās teritorijās – Lietuvas skaistākajās vietās –, tāpēc daudziem lietuviešiem bija sajūta, ka tiek cirsta un svešumā vesta pati tautas dvēsele. Sākās sabiedrības protesti: 13. oktobrī kailciršu «izrotātajā» Labanoras gāršā aptuveni 1500 gājiena dalībnieku pārliecinājās par situāciju un izteica prasību apturēt aizsargājamajās teritorijās notiekošās, viņuprāt, ne-likumīgās darbības, aicinot uzlūkot mežu ne tikai kā koksnes, bet arī citu vērtību avotu, kā arī pauda atzi-ņu: «Mežs nespēj runāt, tāpēc mums ir jārunā meža vietā, mēs esam meža balss!»

Diemžēl oficiālie ziņu avoti par šo notikumu klusēja. Uz mēnesi Labanorā apturētā ciršana, «būtiskus pārkā-pumus nekonstatējot», turpinājās.

Foto

: Erik

Man

dre

Zīmi «Labanoras reģionālais parks, Lakajas ainaviskais liegums» meža aiz-stāvji atrada, mežizstrādes tehnikas nogāztu un pārbrauktu.

Foto

: Sta

ņislo

vs Č

epin

sks

Nākamais pasākums notika Viļņā 1. decembrī, kad aptuveni 1500 cilvēku aicināja Lietuvas valdību atbalstīt likumprojektu par kailciršu aizliegšanu aizsargājamajās teritorijās. Aculieci-nieki vēsta, ka izjūtas atsaukušas atmiņā Atmodas laikus un bijušas ļoti pacilājošas. Šajā gājienā piedalījās arī latvieši.

Diemžēl jau 6. decembrī Lietuvas mežu aizsardzības orga-nizācija «Gyvas miškas» jeb «Dzīvais mežs» «Facebook» lapā publicēja ziņu, ka izcirsti 2,6 hektāri priežu meža Lakajas ainaviskajā liegumā, «Natura 2000» teritorijā. Tiesa, šis mežs ir privāts, taču ciršanas atļauju izdod un ciršanas noteikumus aiz-sargājamajās teritorijās nosaka valsts. Kaut gan juristi pierādīja, ka kailciršu atļaujas «Natura 2000» teritorijās ir izdotas neliku-mīgi, atsauktas tās netika, un ciršana turpinās vēl jo straujāk – acīmredzot ar Lietuvas valdības, Seima un vides aizsardzības organizāciju atbalstu, jo likumprojekts par kailciršu aizliegša-nu aizsargājamajās teritorijās novilcinot tika analizēts no sep-tembra līdz decembrim, tagad Vides ministrija izstrādā savu likumprojektu, kuru izskatīs pavasarī.

Daži fakti

• Eiropas Komisija ir izteikusi Lietuvai aizrādījumu, ka tās aizsargājamajās teritorijās kailcirtes notiek, neizvērtējot to ietekmi uz vidi.

• Pašlaik Lietuvas saimnieciskajos mežos ir atļautas līdz 8 ha kailcirtes.

• Vairāku rajonu teritorijās iedalītā Labanoras-Pabrades gārša ir Lietuvas otrais lielākais mežu masīvs, kas aizņem 91 500 ha, no tiem Labanoras reģionālajā parkā ir 48 000 ha, kas visi aizsargājami saskaņā ar Putnu direktīvu, bet daļa ir «Natura 2009» dzīvotņu teritorija. 60% Labanoras gāršas ir klasificētas kā saimnieciskās darbības (tātad potenciāli izcērtams) mežs. Lietuvas valsts virsmežniecības vadītājs Marjus Pulkauninks (Marius Pulkauninkas) paskaidro, ka pašreizējā likumdošana pieļauj kailcirtes reģionālajos parkos. Saskaņā ar spēkā esošajām ciršanas normām Labanoras gāršā 2018. gadā tika izcirsti 166 ha meža.

• Kaut gan protesta akcijās lielākoties izskan Labanoras gāršas problēmas, aktīvisti uzsver, ka ir runa par visām Lietuvas aizsargājamajām teritorijām, jo kailcirtes notiek gandrīz visur, pat Nagļu dabas rezervātā Kuršu kāpās.

Šatrijas Svētās uguns sargi

Pilskalnu gadā un valsts simtgadē Lietuvā daudz uzmanības pievērsts pilskalniem. Te jāpaskaidro, ka Lietuvas aizsargājama-jās teritorijās – nacionālajos un reģionālajos parkos – daba un kultūrvide tiek uzlūkotas kā vienots veselums, līdz ar to īpaša vieta un uzmanība ierādīta pilskalniem, kuru Lietuvā ir ap tūk-stoti (aptuveni divas reizes vairāk nekā Latvijā), tāpēc viena no Lietuvas videi raksturīgajām iezīmēm ir rūpes un lepnums par pilskalniem un citu vēstures mantojumu, kā arī to iekļaušana mūsdienu dzīves norisēs. Lietuviešu vides darbinieki nereti pat nenodala aizsargājamās dabas un kultūras bagātības, saucot tās vienā vārdā: paveldas – ‘mantojums’, šādi apzīmējot visas vērtī-bas, kas ir jāsargā un jānodod nākamajām paaudzēm.

BALTIJAS ZIŅAS9

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Tā kā 2019. gadu Lietuvas Seims ir pasludinājis par Žemaitijas gadu, aicinu ielūkoties Žemaitijā, Varņu reģionālajā parkā eso-šā pilskalna – Šatrijas – dzīvē.

Latviešu uztverē Šatrija ir tipisks Lietuvas pilskalns – iespai-dīgs, ainavisks, sakopts un rūpīgi uzturēts, viens no augstā-kajiem (228,7 metri) Žemaitijas pakalniem, no kura uz visām pusēm paveras tāla un skaista ainava. Pilskalns bija apdzīvots pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē – otrā gadu tūkstoša sāku-mā, apkārtne apdzīvota jau otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Lietuvā plaši atzītais profesors Vīkints Vaitkevičs (Vykintas Vaitkevičius) Šatriju atzinis par 2018. gada vietu un raksta, ka «Šatrija ir viena no baltu pasaules nozīmīgākajām svētvietām». Vieta unikāla ar to, ka te sirmā senatnē ir uzturēta un arī šo-dien deg Mūžīgā Uguns!

Pēc aptuveni 600 gadu pārtraukuma Svētā Uguns Šatrijā no jau-na tika iedegta Mūžīgās Uguns svētkos 1994. gada 17. jūlijā un pēc tam uzturēta Rīšķēnos (Ryškenai), tautas mākslinieka un Žemaitijas goda krīva Ādolfa Gedvila (Adolfas Gedvilas) mājās, ik gadus jūlija vidū to atkal uznesot Šatrijas kalnā. Tā turpinājās līdz pat Ādolfa aiziešanai viņsaulē 2017. gada 10. septembrī.

Teikai līdzīgais mūsdienu ugunsstāsts vēsta: pēc bērēm aizgā-jēja domubiedri iedeguši atvesto uguni Šatrijas aukurā (no ak-meņiem veidotā ugunsaltārī), kavējušies atmiņās un izteikuši vēlēšanos, lai Svētā Uguns mūžīgi degtu Šatrijā. Tad viens no viņiem – Vaidots – teicis: «Ja visi gribam, lai notiek!» – pabarojis dziestošās liesmiņas ar skaidām, ko nodrāzis no karoga kāta, noskrējis uz mežu pēc malkas un palicis sargāt Svēto Uguni kalna virsotnē, naktī, vētrā un lietū tikai ar savu biezo apmet-ni… Nez, brīnumam ticot vai ne, bet 40 dienas Šatrijas virsot-nē aizgājēju pieminēt atļāva arī Varņu reģionālā parka vadība. Pēc tam uguns pārnesta uz līdzās esošo Raudonkalni, kur, cits citu nomainot, to Uguns mājā Ugnumā joprojām uztur baltu dzīvesziņas turpinātāji no Lietuvas, arī Latvijas un Baltkrievi-jas. Ik rītu Svētā Uguns tiek uznesta un iedegta Šatrijas kalna aukurā. Mūžīgās uguns kuršanas pamatdoma – uzturēt saikni starp redzamo un neredzamo pasauli, ar mūsu senčiem un viņu dzīvesziņu, ar savu zemi un debesīm virs tās.

Uguns uzturētāju rīts – Svētā Uguns gatava kāpienam Šatrijā.

Vēstis no Lietuvas interneta plašumiem un klusiem ielokiem apkopoja Linda Lemhena

Foto

: Jur

is Tr

imal

niek

s

VĀRDS10

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

– Tu esi viena no zaļā biznesa celmlaužiem. Vai Latvija irgatavazaļajambiznesam?

– Zaļais bizness nav bizness, tas ir dzīvesveids. Par turību te nevajag pat sapņot. Domāju, tas tāpēc, ka nodokļu politika mūsu valstī ir ļoti, ļoti labvēlīga importam, bet ar nodarboša-nos, kam ir liela pievienotā vērtība, ir ļoti grūti izdzīvot.

Lielražotāji ar mašīnām ne tikai visu paveic lētāk un ātrāk, bet arī iegūst pievienotās vērtības nodokļa priekšapmaksu par iekārtu iegādi, elektrību, viņiem ir būtiski mazākas darba-spēka izmaksas gan algu, gan algu nodokļu ziņā. Ļaudis kļūst lieki, un tā rezultātā tik daudzi aizbrauc no mūsu valsts, jo nodokļu politika ir ļoti nelabvēlīga vietējai ražošanai ar lielu pievienoto vērtību. Līdz ar to mūsu ražojumi kļūst nekonku-rētspējīgi, salīdzinot ar precēm, kas ievestas vairumā no ār-zemēm. Jo pircējs diemžēl pārsvarā tomēr pērk lētāko preci.

–Aizvadītodesmitgadulaikāesmuredzējusi ļotidaudzasnosirdsiesāktaslabaslietas,kasvienkāršinespējaizdzīvot.

– Šajos apstākļos izdzīvo tikai tie, kuriem Dievs ir devis ļoti lielu enerģiju, milzīgu neatlaidību un fanātismu. Kuri laužas un plēšas un, ja tiek pāri pirmajām grūtībām, spēj noturēties tirgū. Jau «Ekovirtuves» laikā es šausminājos par to, kas tiek prasīts no bioloģiskajiem zemniekiem! Pirmkārt, viņam jāprot apkopt zemi un iegūt ražu bez ķimikālijām – tas prasa lielas zināšanas un pārliecību, kāpēc spītīgi jāiet pret straumi. Otr-kārt, no viņa prasa pārzināt visus nodokļus, kas bieži mainās, un viņam labi jāpārzina visas grāmatvedības prasības. Nedod Dievs, ja kādu likumu vai noteikumu palaidīs garām! Pārsvarā ierēdņu attieksme ir sodoša, nevis atbalstoša. Treškārt, zem-niekam ir jāpārzina mārketings un jāprot savu produktu rekla-mēt. Ceturtkārt, viņam jābūt labam vadītājam, lai iedvesmotu darbiniekus radoši strādāt. Tātad – lai videi draudzīgi koptu

kā uZBŪVĒt ZAĻo IDeāLo pASAuLI

SAnDRu STABingi vienmēr esmu apbrīnojusi: kamēr es sacerēju rakstus par to, cik svarīgi, lai attīstās vietējais ekobizness, viņa 2004. gadā atvēra pirmo «ekovirtuvi». Pēc desmit gadiem nācās šo uzņēmumu slēgt, lai neiegrimtu parādos vēl dziļāk. Tūlīt pēc tam viņa sāka strādāt ikšķiles Brīvajā skolā, izveidoja pie skolas permakultūras dārzu, mudina cilvēkus lolot senās šķirnes, un mūsu saruna norit nesen atvērtā zero waste veikaliņā, kas ierīkots skolas saimniecības ēkā, turpat, kur tiešās pirkšanas pulciņš un vietējā sēklu krātuve.

Anitra ToomaFoto: Anitra Tooma un no Sandras Stabinges privātā arhīva

VĀRDS11

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

zemi un no tā izdzīvotu, ir jābūt cilvēkam orķestrim! Daži tādi brīnumi mums ir, piemēram, Ķelmēnu maizes cepēji, Bergmaņu ģimene Upma-ļos, Jānis Vaivars «Ragārēs», «Kaņepītes» pie Valmieras, Laimas Hercbergas «Vizbuļi», Ilzes Lipskas «Absolūts ēd» un vēl citi.

Parasti tirgū noturas tās ekosaimniecības, kurām pamatos ir ļoti spēcīga dzimta. Ja ģimenē ir gan labs zemkopis, gan gudrs grāmatvedis un radošs produkcijas izplatītājs, viņi spēj izdzīvot šajā skarbajā konkurences cīņā, bet, ja kāda elementa trūkst, tad cilvēks labi iesāk, bet pēc laika, sarēķi-not izdevumus, izrādās, ka darbs nesis zaudējumus, nevis peļņu.

–Kādsbūturisinājums?

– Bioloģiski sertificētiem produktiem samazināt pievienotās vērtības no-dokli uz 5%. Šobrīd ir panākts, ka dārzeņiem ir samazinātā PVN likme 5%, nepieciešams būtu arī biopārstrādei, lai vietējā ražošana attīstītos. Otrs – lauksaimniecības subsīdijas. Tās ļoti lielā mērā ietekmē to, ko zemkopji dara vai nedara. Pašlaik lielāku atbalstu saņem konvencionālie zemnieki,

kuri lielāko daļu no piemaksām iztērē ķimikāliju iegādei, tāpēc var teikt, ka zemes indēšana tiek lobēta. Attiecīgi – saudzēšana tiek nīdēta.

Trešais – izglītot pircējus, jo katrs mūsu pirkums ir balsojums. Ikreiz, kad lielveikalā iegādājamies maizes kukulīti, kura saražošanā izmantoti pesti-cīdi, mēs šo pesticīdu lietošanu atbalstām. Atbals-tām cepēju, kurš izmanto ne tās labākās e-vielas, un atbalstām lielveikalu, kura peļņa aizplūst uz ārvalstīm. Ja vienā dienā ļaudis sāktu boikotēt šā-das preces, tās ātri vien pazustu! Lai cik lēti tiek pārdota inde, tā ir un paliek inde! Cik daudzi to apzinās? Piemēram, bioloģiskie maizes kukulīši šķiet dārgāki, bet tie ir daudz sātīgāki, mazāk uz-pūsti un nenodara kaitējumu veselībai.

–Kopšmumsatkal irneatkarīgavalsts,politi-ķi tik raksta un pārraksta likumus, sapņo parvidei draudzīgu saimniekošanu, tagad mēģinaiedzīvināt zaļo iepirkumu, bet – nesanāk. Tasnestrādāpēcbūtības,kautvisasformālāsprasī-bastiekizpildītas.

– Jā, ļoti daudz kas notiek formāli, nevis pēc būtības, un man ir sajūta, ka ļaudis dzīvo para-lēlās pasaulēs ar ļoti atšķirīgu domāšanu. Kar-dināli atšķiras domāšana ierēdņiem un ļaudīm, kuri uzdrošinās kļūt par uzņēmējiem. Ierēdņi ir pieraduši pie garantēta sociālā drošības spilvena un vienmēr zina, kā būtu pareizi jādara, lai gan pārzina tikai vienu sfēru, un pārējais viņus maz interesē. Viņi sagaida, lai viņu atnākšanas brīdī uzņēmējs noliktu visus savus pienākumus malā un visu uzmanību veltītu tikai kontrolētāja pra-sību apmierināšanai. Turklāt bieži vien viņi nāk ar tik nosodošu attieksmi, ka šķiet – uzņēmējs ir noziedznieks! Nevis darba rūķis, kurš izgudro un ražo produktus, dod darbu citiem, kuriem nav tik lielas dūšas un uzņēmības.

Protams, ir daži izņēmumi. Man gadījies satikt ierēdņus, kuri tiešām dod labus padomus un spēj pēc būtības pateikt, kā izpildīt dažādās prasības. Jo tā arī būtu valsts iestāžu sūtība – pastāstīt, kāds ir labākais risinājums. Un sodīt tikai tad, ja tas netiek atkārtoti ievērots. Bet lielākā daļa rū-pējas tikai par savu ādu un spiež uzņēmējus pār-spīlēti ievērot visādas prasības, kas reizēm noved pie izputēšanas. Diemžēl viņiem ir vara un viņi to izmanto. Nosodošā ierēdņu attieksme neveicina darba prieku, bet nogrūž zemē, jo vienmēr būs kāds, kurš atnāks kritizēt un sodīt.

Jā, daudz vieglāk un vienkāršāk ir strādāt valsts darbā, kur ir garantēta alga, sociālās garantijas, kur priekšnieks ir par visu padomājis. Ja visu mūžu esi padotais, zaudē radošumu. Un šāds cil-vēks vairs nespēj radīt neko ar unikālu pievienoto

Kopīgiem spēkiem top jaunas dobes.

Pašu audzētie ķirbji un kabači tiks pagatavoti skolas virtuvē.

VĀRDS12

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

vērtību, jo domāšana nav tā trenēta. Bet cilvēka dziļākā un laimīgākā būtī-ba ir tā, ka mēs esam nākuši šeit radīt un mācīties. Un, kad mēs pavērojam gan lielus, gan mazus, ja viņi nododas radīšanai un mācās ko jaunu, kāds tas ir gandarījums! Tas ir viens no laimes avotiem – darīt to, kas patīk, un darīt kaut ko jaunu.

–Tevpatīkbūtvadītājaiunlīderei?

– Esmu daudz domājusi, kādam jābūt labam vadītājam. Vadītājs pēc savas būtības galvenokārt ir ļoti liels kalps, kurš ir uzņēmies uz saviem pleciem atbildības nastu par tiem, kurus viņš vada. Jo lielāks uzņēmums, jo vairāk ir jāņem zem saviem «spārniem» un jāspēj salikt kopā tā, lai viss strādā. Viņam nav tiesību būt sliktā garastāvoklī. Savukārt padotie var izpausties visādi un nākt pie vadītāja ar visiem saviem kreņķiem un bēdām. Ja vadītājs kaut ko nav saredzējis un paredzējis, ko dara padotie? Viņi kurn. Tas ir diezgan bēr-nišķīgi, jo no kurnēšanas nekas nemainās. Ja gribi, lai process notiek, lietas plaukst un zaļo, saprātīgākais ir nākt ar risinājumu variantiem.

–Kadtusaprati,kavēliesnodarbotiesarzaļobiznesu?

– Vienmēr iekšā kaut kas tāds ir gruzdējis. Vispirms es studēju bioloģiju un pēc tam pabeidzu Rīgas Biznesa institūtu. Bet es galīgi neesmu biznesa cilvēks, jo visu laiku skrienu ratiem pa priekšu un iesaistos projektos, kuri bieži vien ir pāragri. Tā bija ar «Ekovirtuvi». Ja šobrīd dažādi ekoveikali un restorāni ir normāla dzīves sastāvdaļa, tad 2004. gadā neviens nebija tam gatavs. Tolaik, kad «Vides Vēstis» Rīgā organizēja pirmos zaļos tirdziņus, bija ļoti maz cilvēku, kas to saprata un novērtēja. Daudz izskatījās tikai tad, kad viņi visi sanāca vienuviet Līvu sētā tirgus dienā.

Taču mani ideja par ekovirtuvi ārkārtīgi aizrāva, es negribēju gaidīt, tāpēc pirms piecpadsmit gadiem atvērām pirmo kafejnīcu Rūpniecības ielā, un desmit gadus es ar to auklējos. Par to naudu, ko pazaudējām, varētu māju

uzbūvēt! Jā, tā bija diezgan dārga aizraušanās. Protams, pēc kaujas jau visi gudri, un tagad atzīs-tu, ka bija pāris stratēģisku kļūdu, kuras pieļāvu. Pirmā bija tā, ka mēs ļāvāmies pierunāties pāragri atvērt vēl divas kafejnīcas. Tas ļoti, ļoti notērēja manu spēku un enerģiju, jo pirmā «Ekovirtuve» vēl nestrādāja ar plusa zīmi, kad mēs atvērām otro, trešo, un tagad, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka nedrīkst ļauties citu pierunāšanai.

–Betzaļoaprindās«Ekovirtuves»bijaļotipopu-lāras,pusdienlaikāturbijarindas.

– Rindas bija gan, ļaudīm patika, tikai ar to nebija pietiekami. Arī Elmārs Tannis ir teicis, ka ar ve-selīgu ēdienu nevar biznesu uztaisīt. Tas tiesa, jo izejvielas ir dārgas. Ir grūti uzminēt, ko tajā dienā cilvēki labprātāk ēdīs. Jebkurā gadījumā ēdiens paliek pāri, un šie pārpalikumi rada diezgan lie-lus zaudējumus. Algas un nodokļi arī prasa daudz naudas. Ēdināšanas biznesā nekas nav lēts, iekār-tas ir ārprātīgi dārgas, trauki nobružājas vai sa-plīst. Lai pagatavotu ēdienu, vajag ļoti daudz roku darba, un – grozies, kā gribi – tas paņem spēku un enerģiju. «Ekovirtuves» laikā 2007., 2009. un 2012. gadā man piedzima trīs bērni, un prombūt-ne tomēr arī ietekmē uzņēmuma pilnvērtīgu vadī-šanu, jo kafejnīcā ir jābūt klāt uz vietas. Priecē, ka mūsu nosaukums aizgāja tautās kā sugas vārds, un nu par ekovirtuvēm ļaudis mēdz dēvēt kafejnī-cas, kurās ēdienu gatavo no bioloģiski audzētiem produktiem.

–Vainejutiessagrauta,kadnācāsslēgt«Ekovir-tuves»?Neteicisev–vairsnekad!?

– Kurš mani ņemtu darbā ar trim maziem bēr-niem? Man bija jāizgudro, kā varu mūs nodro-šināt, jo es taču nekur nevarētu strādāt astoņas stundas. Tādus darbiniekus nevienam nevajag. Vispār jau es arī nemaz nemeklēju, jo man ir riek-stu piegādes uzņēmums. To spēju turpināt, jo, par laimi un par brīnumu, man ir pietiekami daudz lojālu klientu – riekstotāji, kā viņus mīļi saucu –, ar kuriem gadu gaitā ir izveidojušās savstarpējas uzticēšanās attiecības.

–KātunokļuviIkšķilesBrīvajāskolā?

– Permakultūras dizaina seminārā biju kopā ar Kristīni Libertu un Zandu Zvīguli. 2014. gadā – pārmaiņu gadā – vaicāju Kristīnei, kāda būtu ie-spēja pievienoties skolai, jo vecākajam bērnam bija jāsāk iet 1. klasē un es meklēju bērniem skolu. Šāda iespēja brīnumainā kārtā atradās, un, zinot manu aizraušanos ar permakultūru, Kristī-ne uzticēja atbildību par skolas dārzu. Pa šiem pieciem gadiem ir izdevies realizēt vairākas labas idejas un iekopt dārzu.

Kamēr dārzs dus ziemas mierā, tiek plānoti jaunie stādījumi.

VĀRDS13

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

– IkšķilesBrīvāskolaman liekaskāmūsu ideālāspasaulesīstenojums.

– Jā, tā ir. Savā starpā reizēm spriežam, ka paši tik ļoti esam pieraduši pie savas kārtības, ka neparastumu nemanām. Ir lie-tas, kuras mums šķiet loģiskas un dabīgas, bet citi ne tā domā, ne dara. Mēs esam raduši nesavtīgi sadarboties, un tad kopā var izdarīt ļoti daudz.

Šī ir vecāku izveidota skola, un visiem ir skaidrs, ka neatnāks kāds brīnumdaris un mūsu vietā neko neizdarīs. Bērnu vecā-ki iesaistās skolas dzīves veidošanā, talkās, dārza darbos, arī pasākumu organizēšanā. Ja kādā birojā maina mēbeles, vecāki tās piedāvā skolai. Katrai lietai meklējam jaunu, jēgpilnu pie-lietojumu. Cik mēs paši arsim un sēsim, tik lielu ražu vāksim.

–PērnIkšķilesBrīvāskolatiesājās,laipanāktu,kadrīkstbēr-nusēdinātarveģetāruuzturu.

– Kristīnei Libertai ir ļoti stingrs mugurkauls, un viņa pateica, ka skola nepieņems aplamus noteikumus, bet gan tiesāsies. Bija divas tiesas, un tagad Ministru kabineta noteikumi ir mai-nīti. Tā skola panāk pārmaiņas arī valstiskā līmenī, jo izvēlas nevis čīkstēt un pīkstēt, bet iet un darīt. Kā dziesmā: «Nevis slinkojot un pūstot!»

–Kāpēcskolaivajagdārzu?

– Tas taču ir loģiski! Kā vislabāk iemācīties saprast dabu? Pa-šam dzīvojot un darbojoties dabā! Bērniem ikdienā ir obli-gātās āra pauzes, sports notiek laukā. Siltā laikā arī daudzas stundas skolotāji vada dārzā. Bērni rēķina matemātiku, ne tikai sēžot paēnā pie galda, bet reizēm ir rēķinājuši smiltīs.

Katrs, kurš grib, var pieteikties pats uz savu dārziņu, savā dār-zā var sēt un stādīt, ko grib, un es esmu tikai konsultants. Nu jau viņi saprot, ko ir jēga audzēt. Bērniem patīk saulespuķes, saldā kukurūza, pupiņas, sviesta pupas un zirņi. Esam sastādī-juši arī pavasara puķes – tulpju un narcišu sīpolus uzdāvināja viena sieviete no Ikšķiles. Skābenes un mēneszemenītes ir ļoti piemērotas. Parastās zemenes šādā dārzā nav vērts audzēt, jo tām raža ir tad, kad bērnu nav skolā. Mums ir apaļš dārzs – kā saulīte – un otrs – līks kā mēness. To uztaisījām kā paraugdobi kopā ar vecākiem talkā.

Mieloties dārziņā drīkst pats kopējs un draugi ar saimnieka atļauju. Interesanti, ka arī puiši ir aizrautīgi dārzu kopēji. Pa-vasarī viņiem jau bija paaugušās skābenes, un tā taču ir riktīgi laba lieta, vai ne? Rudenī iesējām tā sauktos sniega zirņus – tā ir sena šķirne, kuru saņēmu no dāņu sēklu lolotājiem. Pirma-jā gadā tie labāk izauga siltumnīcā, bet laukā no 30 zirņiem izdzīvoja tikai trīs – droši vien kāds dzīvnieks apēda. No tiem ievācu sēklu un pavairoju, tagad mēģinām atkal laukā. Sniega zirņiem maijā jau ir saldas pākstis.

–Cikmazajiemdārzniekiemirgadu?

– Mums ir pirmsskolas mazulīši, un arī viņi darbojas dārzā kopā ar skolotāju un mācās, kuras lapiņas ir ēdamas. Bet īstie

Otrā saime pie pašu sētās seno šķirņu pupiņu dobes.

VĀRDS14

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

dārzkopji ir skolas vecuma bērni. Nu jau ir tādi, kuri saka, ka ar kvadrātmetru viņiem vairs nav interesanti, un prasa vietu lielajā dārzā. Taču nav tik vienkārši katram iedot dobi, jo per-makultūrā zemi vajag iestrādāt un iedzīvināt. Pirmām kārtām vajag rūpēties par augsni, dot tai barības vielas, lai savairojas dzīvība – labās baktērijas un sēnes, kā arī sliekas. Tikai tad, kad augsne ir dzīva un auglīga, augi tur jūtas labi. Pērn varēju bērniem šo atšķirību lieliski nodemonstrēt. Svies-ta pupiņas un kukurūzu bijām iesējuši gan jaunā, ar melnzemi ielabotā dobē, gan vietā, kur pirms pāris gadiem bija augstā dobe, līdz ar to zeme bija iestrādāta. Atšķirība bija milzīga! Jaunajā dobē augi izauga knapi 60 centimetru augsti, bet ot-rajā dobē kukurūza un pupiņas bija treknas, pilnas ar pākstīm, dzinumi bija pāris metru gari – man nebija tik garu mietu, lai pietiktu līdz galotnei!

Mūsu skolas dārzs ir tapšanas procesā. Dārzs ap skolas ēku ir 1,6 hektārus plašs un sadalīts pa zonām. Bērnu rotaļu zonā aug krūmmellenes, rudens avenes, kuras visi var iet un ēst. Ābolu arī ir gana, un kas var būt labāks par tikko noplūktu augli?

Ziemā, kad dārzs guļ, tam miera nav, jo bērni ir pārlaimīgi, ka var ņemties pa sniegu. Viņi būvē cietokšņus, un, tā kā mūsu sporta skolotāja ir ļoti azartiska slēpotāja, divreiz nedēļā slē-po pat visi mazulīši. Tā viņi izjūt gadalaikus un norūdās. Līdz Jāņiem skolā valda rosība, tikai jūlijā mācības nenotiek, un tad

saucam ģimenes talkā lasīt ogas ziemas krājumiem. Augustā atsāk darboties pirmsskola un mēs vācam ražu – darbošanās rit pilnā sparā.

–Vaivecākinākpalīgā?

– Protams! Mums nav algotu dārznieku, kas apkoptu plašo teritoriju. Arī rūpes par lielo dārzu mēs uzticam ģimenēm, un tad to ir vieglāk koordinēt. Lai paplašinātu lielo dārzu, mēs iz-mantojam to auglību, kas atrodama tuvumā. Piemēram, grāb-jam rudenī lapas, mulčējam zemi ar sienu. Ir sastādītas jaunas ābeles un bumbieres. Esam arī sakopuši veco augļu dārzu un iepotējuši veco ābeļu vainagos dažādas šķirnes.

–JauvairākusgadusjanvārīnovisasLatvijasuzIkšķilesBrīvoskolubraucsēklulolotājiunmaināsarsenošķirņusēklām.

– Jā, šī ideja mani ir dziļi sirdī uzrunājusi. Tā kā neviens cits sēklu maiņas neorganizēja, esmu sev apsolījusies, ka reizi gadā veltu laiku un enerģiju, lai to noorganizētu. Esmu to astoņus gadus darījusi, reizēm pat pārvarot visādus šķēršļus, piemēram, bērnu piedzimšanu un plaušu karsoni tieši sēklu maiņas nedēļā. Nu jau ūdeņi ir iekustējušies – sēklu maiņu organizē arī Kalnciemielas tirgus un aicina mani to novadīt. Par to ir patiess prieks.

Pasaulē ir uzņemtas vairākas filmas par senajām sēklām. Pie-mēram, rudenī kinoteātrī «K.Suns» rādīja filmu «Kādas sēklas stāsts». Bet ļoti bieži, kad sāku runāt par šo tēmu, cilvēku pir-mā reakcija ir: «Jā, mums bija, bet vairs nav... Tantei bija ļoti labi zirņi, pupiņas, ģimenes sīpoli, bet viņa nomira un arī sēklas aiz-gāja zudībā.» Arī daudzas Latvijas selekcionāru radītās krāšņu-maugu un dārzeņu šķirnes jau ir izzudušas. Tādēļ vajag modi-nāt ļaudis novērtēt un saglabāt to, kas vēl šur tur ir saglabājies.

Ideja par sēklu lološanu ir kā atbilde uz to, ka mežonīgos āt-rumos no Zemes izzūd ne tikai savvaļas sugas, bet arī kul-tūraugu šķirnes! Tāpēc ir svarīgi atmodināt ļaudis, iedvesmot dārzkopjus ievākt sēklas un saglabāt senču mantotās šķirnes. Jo vairāk ļaužu par šo lietu iedegsies un apjautīs tās nozīmību pasaules mērogā, jo labāk.

Ideja par sēklu bibliotēku tika aizgūta no Amerikas. Pēc vairā-ku gadu sēklu maiņām radās doma kopēt amerikāņu modeli par sēklu bibliotēku – ļaudis «aizņemas» sēklas no bibliotē-kas un rudenī daļu nes atpakaļ, tad tās var dot atkal tālāk. Bet izrādījās, ka pie mums šāda shēma īsti nedarbojas. Ļaudis labprāt ņem, bet uz atpakaļ nešanu ir kūtri. Visi grib saņemt – visi grib gatavu un gaida, ka būs daudz un ka tik dos un dos... Turklāt likumdošanā ir noteikts, ka par sēklu kvalitāti atbild tās ievācējs un izplatītājs. Pastāv arī risks par slimu un nekva-litatīvu sēklu savākšanu šādā atpakaļdošanas modelī.

Gadu gaitā izkristalizējās, ka ir ļoti būtiski veidot sēklu lolotā-ju tīklu un nemitīgi pašiem mācīties, kā audzēt un iegūt sēk-las pareizi, kvalitatīvi, kā tās nosargāt veselas. Šo gadu gaitā esmu ļoti daudz ļaudīm izdalījusi sēklas un stāstījusi, lai ievāc paši, lai apzina savus radus un kaimiņus, jo tikai kopā darbo-joties var šajā lietā ko nozīmīgu paveikt.

Kabacis kronē savu dārznieci.

VĀRDS15

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Kļūt par sēklu lolotāju nozīmē to pašu, ko adoptēt bērnu. Par katru augu vajag rūpēties – iesēt, ievākt sēklas un atrast vēl vismaz divus sēklu lolotājus, kuri ar tikpat lielu atbildību rūpē-sies par šo šķirni. Tikai tā ir cerība, ka lolotais augs neizzudīs.Mērķis nav savākt pēc iespējas vairāk sev vienuviet. Tam ir va-jadzīgs darbaspēks, jo par katru sēklu veidu ir jārūpējas atšķi-rīgi – jāuzmana, lai sēklas nesajaucas, augi nesakrustojas utt. Tam vajag arī finansējumu, jo par brīvu ilgtermiņā ļaudis nav gatavi strādāt. To esmu pārliecinājusies neskaitāmas reizes. Mērķis ir, lai katrā ciemā ir sēklu maiņa, kurā pulcējas zinoši, atbildīgi, dāsni un priecīgi ļaudis – sēklu lolotāji!

Par laimi, Permakultūras biedrībā ir nesavtīgi cilvēki, piemē-ram, Ilze Mežiniece, kura dzīvo Ambeļos pie Aglonas. Viņai ir pieci bērni, bet viņa atrod laiku uzrakstīt labus projektus un rū-pēties par kopējo labumu. Tā viņa uzrakstīja seno šķirņu sagla-bāšanas projektu, kuru apstiprināja «Nordplus». Šajā projektā esam iesaistījuši visas trīs Baltijas valstis un Dāniju – domu-biedrus var atrast katrā valstī.

Cilvēkiem, kuri darbojas ar sēklām, ir līdzīga domāšana, mēs cits citu saprotam no pusvārda, jo zinām, kas pasaulē ir vēr-tīgs un kas nav. Mēs gribam nesavtīgi dalīties ar to, kas ir labs, mums ir apjēga, ka Zeme ir viena, ka mēs dzīvojam vienās mā-jās un, ja kaut ko aizlaižam postā, tas izzūd uz neatgriešanos.

Pašlaik dāņi raksta apmācību programmu, lai mēs varētu pēc iespējas efektīvāk cilvēkiem iemācīt, kā ievākt sēklu gan no paš-apputes, gan svešapputes augiem, jo tas nemaz nav tik vienkār-ši. Piemēram, kukurūzas putekšņi lido trīs četrus kilometrus tālu, augi saziedas, un šķirne pamazām izkurtē. Šī būs prog-ramma, kas derēs gan Lauksaimniecības universitātei, varbūt arī Bulduriem un citiem. Šogad mēs paši mācīsimies Dānijā un nākamgad jau varēsim apmācīt citus sēklu lolotājus. Lietuvas un Igaunijas sēklu lolotāji arī ir iesaistījušies šajā projektā.

Daudzi uztraucas arī par senajām lopu šķirnēm. Mums iet mazumā vietējās zirgu, cūku, govju, aitu un kazu šķirnes, arī vistas. Lietuvā sakarā ar Āfrikas cūku mēri izkāva visas vietējās melnās cūkas. Tur bija viens ar ideju pārņemts cilvēks, kuram bija diezgan liels ganāmpulks, bet nu viss ir pagalam. Leišiem bija briesmīga situācija, viņi nedrīkstēja pat mainīties ar sēk-lām, bet tagad likums ir pamainīts.

Prieks, ka Latvijai ir labākais sēklu likums Eiropā, bet ar visu to esam uz robežas, ka varētu pazaudēt savas vietējās graud-augu šķirnes. Sēklu lieltirgotāji kritizē jauno Eiropas regulu, kas ļauj bioloģiskajiem lauksaimniekiem iegādāties sēklas no kaimiņa. Viņi gribētu, lai visi esam atkarīgi tikai no lielā sēklu biznesa un pesticīdiem, bez kuriem jaunās šķirnes nevar iz-audzēt. Ja kādam kaimiņam ir vecā rudzu šķirne, tad vienīgā iespēja to saglabāt ir tikai daloties. Mamuti izmira, un kurš viņus var atjaunot? Neviens.

Pateicoties šim projektam, mēs varēsim vasarā braukt ekspe-dīcijās, tāpēc, ja vien jūs zināt, kur patvērušies senu šķirņu dārzeņi un augļu koki, dodiet ziņu! Latvijas uzdevums ir uztai-sīt datu bāzi, lai zinām, kur kas aug, kur dzīvo cilvēki, kuri lolo senās šķirnes. Būtu lieliski, ja cilvēki sarīkotu savā ciemā sēklu

maiņas. Esmu ar mieru pirmajā reizē aizbraukt un izstāstīt, kas tas ir un kā jāsaglabā sēklas, jo bieži vien cilvēki neuzraks-ta, kas un no kurienes ir sēklu paciņā. Tad aiziet mājās, sēž un brīnās, jo vairs neatceras, un tad sēklas kļūst par bāreņiem.

–Vissplūst,vissmainās.Varbūttas,kaizdzīvojaunās,ražī-gākāsšķirnes,irprogress,neviszaudējums?

– Ahā! Kas notiek, ja mēs nesaglabājam savu zirņus, bet iepēr-kam sēklu no Portugāles? Tur ir siltāks klimats, un mēs vairs nevaram sēt zirņus 10. aprīlī. Sēklas, kas ievestas no ārze-mēm, daudz ticamāk, ka sapūs, nevis mūsējās, kas pieradušas pie šiem apstākļiem. Arī mana personīgā pieredze ir tāda, ka sēklas pierod pie dārza un aug spēcīgāk. Par to pārliecinājos, kad iesēju gan Latvijas pupiņas, gan no Dānijas sēklu lolotā-jiem, – mūsējās bija manāmi spēcīgākas. Nākamajos gados sāka augt līdzīgāk. Tas vien jau parāda to, ka ir vērts pašiem ievākt sēklas. Arī tomātu audzētāji stāsta, ka jāpaiet trim četriem gadiem, lai pateiktu, vai jauniegūtā šķirne der mūsu apstākļiem vai ne. Pa šo laiku augs pielāgojas. Svarīgi, ka, pa-šiem darbojoties ar sēklām, notiek tāda kā tautas veikta se-lekcija, jo parasti ņemam sēklu no skaistākā un gardākā auga. Sēklu lielražotāji piedāvā šķirnes, kas dod labu ražu, ja lieto agroķīmiju, un tas ir liels bizness. Protams, ka viņi nevēlas, lai cilvēki ir neatkarīgi, patstāvīgi, jo tad nav pircēju ik pavasari. Mēs Eiropai esam vajadzīgi tikai kā noieta tirgus. Tāpēc mums neiet vietējais bizness, tāpēc izzūd vietējās šķirnes.

–Tevinemulsinatas,kajoprojāmzaļāceļagājējuirtikmaz?

– Katram savs. Liela daļa sabiedrības ir egoistiska un tiecas izvēlēties vieglākos risinājumus, kur vajag mazāk darba un pūļu. Viņus interesē ēšana un baudas, materiālā pasaule, sta-tuss. Diez vai viņi lasa «Vides Vēstis». Mani uztrauc tas, cik ļoti ievelk virtuālā pasaule. Bērni tik daudz laika pavada virtuālajā vidē! Tā ir kā ļoti spēcīgs magnēts un kultivē vienkāršotu do-māšanu. Es nesaku, ka viss ir slikti! Arī es daudz informācijas esmu ieguvusi tīmeklī. Bet laikā, kad bērns aug un veidojas, viņam ir jādarbojas radoši un dabiskā vidē, kopā ar citiem bēr-niem, nevis jāglauda viedierīces ekrāns. Tāpēc te, Ikšķilē, ir tāda skola, kura attīsta bērnu radošo garu, lai kopš bērnības viņi iemācās darināt lietas, strādāt dārzā, veidot mīlestības un savstarpējas cieņas pilnas attiecības.

VIDRŪPE16

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Kad stāstu par pesticīdu lietošanu lauksaimniecībā, cilvēkus parasti interesē tikai tas, vai un cik ķimikāliju atlieku uzkrājas pārtikā un cik droši ir pārtikas produkti, ko viņi pērk veikalā. Tomēr tā ir tikai neliela daļa no pesticīdu izraisītā kaitējuma. Visdramatiskāk apdraudēta ir daba un cilvēki laukos – tur, kur lauksaimniecības ķimikālijas tiek izmantotas.

Arī šajā «Vides Vēstu» numurā vairākos rakstos stāstīts par to, ka bioloģiskā daudzveidība pasaulē strauji sarūk – katru dienu izzūd simtiem augu un dzīvnieku sugu. Kā galvenais faktors parasti tiek nosaukta dabisko dzīvotņu izzušana, jo to vietā plešas lauksaimniecības zemes vai pilsētas, tiek vainotas arī klimata pārmaiņas un invazīvo sugu savairošanās. Retāk tiek pieminēts piesārņojums un toksiskās vielas, tostarp pesticīdi. Cik tad liela patiesībā ir pesticīdu ietekme? Nebūtiska vai to-mēr nepamatoti noklusēta?

Sugu izmiršanas problēma apsteidz klimata pārmaiņu riskus

Klimata pārmaiņu pētnieks, Stokholmas (Zviedrija) Vides in-

stitūta direktors Johans Rokstrēms (Johan Rockström) un ķīmi-ķis, Austrālijas Valsts universitātes Klimata pārmaiņu institūta izpilddirektors un Austrālijas Klimata komisijas loceklis Vils Stefens (Will Steffen) kopā ar kolēģiem aprēķinājis Zemes ro-bežas un to, cik ļoti mēs tās pārsniedzam. Šobrīd sarkanie trauksmes zvani tiek skandināti par ģenētisko jeb sugu daudz-veidību un slāpekļa un fosfora savienojumu aizvien pieaugošo daudzumu biosfērā. Klimata pārmaiņu izraisītos riskus zināt-nieki ievieto nākamajā, dzeltenās trauksmes, zonā.

ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību izpildsekretāre Kristiana Paska Palmere (Christiana Pasca Palmer) intervijā žur-nālam «Guardian» saka: «Bioloģiskās daudzveidības zudums ir kā kluss slepkava. Tas atšķiras no klimata pārmaiņām, kad cilvēki ikdienā izjūt to ietekmi. Attiecībā uz bioloģisko daudz-veidību ietekme nav tik skaidri saredzama, bet tad, kad cil-vēki beidzot sapratīs, kas notiek, var būt par vēlu.»¹ Saskaņā ar Rokstrēma, Stefena un viņu kolēģu vērtējumu, bioloģiskā daudzveidība šobrīd ir ļoti apdraudēta, un neviens nevar pa-teikt, cik ļoti šis apdraudējums ietekmē dzīvās dabas izturību, proti, spēju pastāvēt un funkcionēt.

INDeS BIĶeRIS IR pāRpILDĪtS

Jana Simanovska

1 Watts, Jonathan. «Stop biodiversity loss or we could face our own extinction, warns UN». «The Guardian», 2018. https://gu.com/p/9mm82/stw

Zaļā varde Pelophylax kl. esculentus.

VIDRŪPE17

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Cik liela loma sugu izzušanā ir mūsu radīto ķīmisko vielu ie-tekmei? Diemžēl atbildi varam redzēt attēlā – mēs šobrīd ne-varam noteikt, kādu kaitējumu nodara cilvēka radītās ķīmis-kās vielas, kas nonāk dabā (jaunu vielu un organismu ieplūde). Mēs nezinām, cik liels ir šo ķīmisko vielu kaitējums. Dabā no-nāk tūkstošiem tur iepriekš nebijušu vielu, un par lielāko daļu mēs nezinām, kādās koncentrācijās tās jau ir uzkrājušās vidē, jo monitorings ir ļoti dārgs, un mēs nezinām, kā tās ietekmē mūs, cilvēkus, kur nu vēl pārējās dzīvās būtnes.

Kā pesticīdi kaitē dabai?

Reičela Luīze Kārsone (Rachel Louise Carson) bija pirmā, kas jau pirms 60 gadiem sacēla pamatīgu trauksmi par kaitējumu, ko rada pesticīdi, konkrēti DDT. Pagājis ilgs laiks, un diem-žēl viņas prognozes ir piepildījušās – indes biķeris ir pilns līdz malām. Steidzami jāsāk atteikties no tās izmantošanas. Kāpēc? Pirmkārt, dzīvnieki un augi cieš no tiešas pesticīdu izmantošanas. Lai gan herbicīdus (nezāļu iznīcinātāji) lieto noteiktu augu apkarošanai, novīst arī retie augi, kas patrāpās tuvumā. Insekticīdi (indes kukaiņu iznīcināšanai) nogalina ne vien kaitīgos kukaiņus, bet arī visus pārējos, kas tajā dienā uzturas nomiglotajā laukā. Vēl vairāk – sistēmiskie insekticīdi, piemēram, neonikotinoīdi, padara augu kukaiņiem indīgu uz visu sezonu, saindē arī nektāru, ar ko augs kukaiņus pievilina apputeksnēšanai. Arī vardēm un krupjiem pesticīdu duša pil-nīgi noteikti neiet labumā!

Planētas Zeme robežas. Attēls pārzīmēts no J. Rokstrēma un V. Stefena raksta2 žurnālā «Science».

Otrkārt, dzīvnieki un augi cieš no pesticīdu izplatīšanās vidē – nokļūstot ūdeņos, tie ir ļoti kaitīgi ūdens organismiem. Pes-ticīdi var palikt augsnē un kaitēt augsnes dzīvniekiem, kuri gādā par tās auglību, piemēram, sliekām un citiem organisko vielu sadalītājiem. Dzīvnieki var saindēties, ēdot noindētos kaitēkļus. Piemēram, indējot zemesvēžus, cilvēks apdraud arī skaistos, retos pupuķus, – kad mirstošais zemesvēzis izlien virs zemes, to var apēst pupuķis un saindēties. Suņi un lapsas saindējas, apēdot kuslas saindētās peles. Dzīvnieki izmirst, ja

ar herbicīdiem iznīcina viņu barībai būtiskos augus. Tā, pie-mēram, Amerikā iznīkst skaistais Monarhu tauriņš, jo indus-triālās lauksaimniecības monokultūrās nav vietas asklēpijai – bet Monarhu tauriņa kāpurs grib ēst tikai to.

gribēt nav kaitīgi! Kaitīgi ir dabūt negribot

Var jau gribēt izgudrot nekaitīgus pesticīdus, bet vai tas ir iespējams? Teorētiski jā – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra regulas (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū mērķis ir aizsargāt dabu un cilvēkus. Šī regula paredz atļaut tikai tādus līdzekļus, kas ir gana efektīvi, bet kam nav tūlītējas vai ilgtermiņa ietekmes uz cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem, ņemot vērā arī dažādu lī-dzekļu mijiedarbību. Praktiski ne – tas ir kā rozā sapnis par paradīzi Zemes virsū. Eiropas Komisijas pieaicināto zinātnisko padomnieku grupa, kas analizēja esošo Eiropas regulējumu,

2 Steffen, Will, et al. «Planetary boundaries: Guiding human development on a changing planet». «Science» 347.6223 (2015): 1259855.

VIDRŪPE18

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

secināja, ka šis mērķis ir tik nereāls, ka to vienkārši ignorē, jo nav skaidru kritēriju, kāds kaitējums tad būtu pieļaujams un kāds ne³.

Pesticīdi ir radīti indēšanai, un tie neorientējas sugu latīnis-kajos nosaukumos un nelasa aizsargājamo sugu sarakstus, lai atpazītu īsto kaitnieku. Indējot «sliktos», pesticīdi iznīci-na arī «nevainīgos». Tāpēc regulas mērķis – «nav tūlītējas vai ilgtermiņa ietekmes uz cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem» – ir nereāls, jo pesticīds nav burvju šautene, kuras sudraba lode trāpa tikai ļaunajam un bez pēdām izgaist, kad nāves darbs padarīts. Miglojot tikai neliela daļa pesticīdu aiziet tur, kur paredzēts, – pārējie izklīst atmosfērā, augsnē, ūdenī un nebūt nesadalās tik ātri, kā cerēts. Piemēram, pārbaudot aramzemju augsnes paraugus Eiropā, 45% no tiem saturēja glifosātu un tā atliekvielas, kas turpina iedarboties uz citiem augiem un augsnes organismiem, lai gan nezāles sen iznīcinātas4.

Lai sasniegtu regulas mērķus, pesticīdus pirms laišanas tirgū pārbauda un testē, tad modelē to iespējamās koncentrācijas vidē un spriež, vai tās vēl aizvien būs indīgas citiem, nekai-tīgajiem, organismiem. Tātad diez vai novērsīsim pesticīdu miglā nokļuvušas vardes agoniju, bet varbūt vismaz ārpus miglotā lauka kaitējums ir neliels? Teorētiski pesticīdu pie-ļaujamās koncentrācijas pārbauda ar zinātniskiem modeļiem, diemžēl ir viena bēda – kaut cik attīstīti ir modeļi ūdens vides kaitējuma noteikšanai, bet attiecībā uz kaitējumu sauszemes iemītniekiem, to skaitā cilvēkiem, kas dzīvo blakus tīrumiem, šie modeļi nekādu garantiju nedod. Tāpēc arī pesticīdu lieto-šanas instrukcijās prasību pēc drošības joslas cilvēku un citu dzīvo radību aizsardzībai diez vai atradīsim. Atbilstoši regulas prasībām vērtēšanas procesā būtu jāvērtē pesticīdu ietekme uz vardēm, krupjiem, tritoniem, bet, kā nesen atzina eksperti, faktiski to neviens neskaita5.

Tomēr arī izstrādātie modeļi ūdens vides aizsardzībai, izrā-dās, nemaz tik droši nav – zinātnieki, kas analizēja reālās un prognozētās pesticīdu koncentrācijas ūdeņos, nonāca pie se-cinājuma, ka Eiropas likumdevēju izmantotie modeļi nestrā-dā un nespēj prognozēt inžu koncentrācijas ūdeņos6,7. Cita zinātnieku grupa, pētot Eiropas ūdeņu kvalitāti, secināja, ka Eiropas upju ūdeņos tiek pārkāptas ķīmisko vielu akūtās un – vēl vairāk – hroniskās indīguma koncentrācijas zivīm, vēžvei-dīgajiem un aļģēm, un lielākajā daļā gadījumu akūti toksisko koncentrāciju robežu pārkāpšanā vainīgi tieši lauksaimniecībā izmantotie pesticīdi. Un tas attiecas arī uz Latviju8!

Arī neonikotinoīdu piemērs liecina, cik vājas ir pašreizējās riska novērtēšanas metodes. Šīs indes tika atļautas, jo šķita gana drošas. Tomēr izrādījās, ka to ietekme uz bitēm ir krietni lielāka, nekā novērots laboratorijā. Pirmkārt, šīs vielas vidē nebūt nenoārdās tik ātri. Dabā neonikotinoīdi bitēm ir kaitī-gi arī nelielās koncentrācijās, bites vēl nemirst, bet burtiski piedzeras – zaudē orientēšanās un saziņas spējas –, taču šīm prasmēm ir ļoti liela nozīme bišu izdzīvošanā. Kukaiņi vien-kārši apmaldās un nekad vairs neatrod savu dzimto stropu. Izrādās, arī tā sauktais kokteiļa efekts (dažādu pesticīdu mij-iedarbība) ir daudz kaitīgāks, nekā līdz šim domāts, bet tas pesticīdu izvērtēšanā līdz šim nav ņemts vērā, jo nav metožu, kā to vērtēt. Vēl lielākas bažas šobrīd ir arī par citu kukaiņu sugu izdzīvošanu, un, visticamāk, pie šīm problēmām vainoja-mi tieši insekticīdi jeb kukaiņu indes.

Kukaiņi izmirst

Kukaiņu pasaules armagedons – raksti ar kliedzošiem virsraks-tiem – parādās gan Ziemeļamerikas, gan Eiropas žurnālos. «Te-legraph» raksta, ka motociklisti Anglijā brīnās, kāpēc vējstiklus vairs nenoklāj bojā gājušo kukaiņu ķermenīši9. Pirmajā brīdī šķiet labi, bet – tas nozīmē, ka nav arī pašu kukaiņu!

Monarhu tauriņš Danaus plexippus.

3 EU Authorisation processes of plant protection products – from a scientific point of view. Group of Chief Scientific Advisors. June, 2018 4 Silva, Vera, et al. «Distribution of glyphosate and aminomethylphosphonic acid (AMPA) in agricultural topsoils of the European Union». Science of the Total Environment 621 (2018): 1352–1359.5 Aldrich, Annette, et al. «Amphibians and plant-protection products: what research and action is needed?». Environmental Sciences Europe 28.1 (2016): 17.6 Knäbel, Anja, et al. «Fungicide field concentrations exceed FOCUS surface water predictions: urgent need of model improvement». Environmental science & technology 48.1 (2013): 455–463.7 Stehle, Sebastian, and Ralf Schulz. «Pesticide authorization in the EU – environment unprotected?». Environmental Science and Pollution Research 22.24 (2015): 19632-19647.8 Malaj, Egina, et al. «Organic chemicals jeopardize the health of freshwater ecosystems on the continental scale». Proceedings of the National Academy of Sciences 111.26 (2014): 9549–9554.9 Knapton, Sarah. «The windscreen phenomenon – why your car is no longer covered in dead insects», https://www.telegraph.co.uk, 26.08.2017

VIDRŪPE19

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

2017. gadā publicēts pētījums10 par Vācijas aizsargājamajām dabas teritorijām liecina, ka mazliet vairāk nekā vienas paau-dzes jeb 27 gadu laikā kukaiņu kopējā masa ir samazinājusies par trim ceturtdaļām. Lai to noskaidrotu, pētnieki pļavās un purvos ķēra slazdos kukaiņus un svēra tos. Aizsargājamās te-ritorijas ir domātas dabas aizsardzībai, tāpēc tur ir ierobežota cilvēku saimnieciskā darbība, bet varam tikai iedomāties, kas notiek ar kukaiņiem tur, kur notiek intensīva saimniekošana.Līdzīgi novērojumi ir arī citās – gan Eiropas, gan Ziemeļameri-kas un Dienvidamerikas – valstīs.

Kukaiņiem ir būtiska nozīme dabā – tie ir putnu un sīku zvēru

10 Hallmann, Caspar A., et al. «More than 75 percent decline over 27 years in total flying insect biomass in protected areas». PloS one 12.10 (2017): e0185809.

galvenā barība, un kukaiņi ir ļoti svarīgi daudzu augu appu-teksnēšanā. Ja nav apputeksnētāju, augi nevar vairoties, tātad nevar ražot augļus un sēklas, un tas attiecas arī uz ļoti dau-dzām lauksaimniecības kultūrām. Nav kaukaiņu – nebūs put-nu un sīko zvēriņu. Nebūs putnu, kaitīgie kukaiņi, kas vienmēr ir izturīgāki par greznajiem tauriņiem un čaklajām bitēm, sāks lavīnveidā vairoties, jo būs pazuduši to dabiskie ienaidnieki. Kukaiņiem vidē ir arī svarīga loma organisko vielu, piemēram, dzīvnieku līķu un ekskrementu, noārdīšanā. Ja nebūs vaboļu un citu kapriofāgu, ganībās zāles vietā redzēsim vien aitu un govju mēslus. Savukārt augsnes organismi, sliekas, gādā par augsnes auglību, tātad, ja nebūs organisko vielu sadalītāju, augi nespēs uzņemt barības vielas.

Latvijā šobrīd kukaiņu vēl ir gana daudz, arī pesticīdus pagai-dām izmantojam mazāk nekā valstis, kurās jau uztraucas par kukaiņu izzušanu. Bet tas nenozīmē, ka varam dzīvot bezrūpī-gi, jo pesticīdu izmantošana Latvijā pieaug, un lozungs «gāzi grīdā!», lai nezaudētu nevienu peļņas centu, politiskās disku-sijās skan skaļāk nekā aicinājumi aizsargāt dabu.

Pesticīdu lietošana jāsamazina

Pirmkārt, jāapzinās, ka ikviens pesticīds ir inde, tādēļ tas jā-lieto tikai izņēmuma situācijās. Otrkārt, ir vajadzīgs regulārs un kvalitatīvs monitorings, lai saprastu, cik daudz pesticīdu atliekvielu paliek ne tikai pārtikā, bet arī augsnē, ūdeņos, gaisā. Tāpat ir jāseko līdzi sugu skaita izmaiņām, lai redzētu, kas notiek. Ķīmisko vielu monitorings ir jāapmaksā tiem, kuri pesticīdus izmanto. Šobrīd datu par pesticīdu kaitējumu videi ir ļoti maz, un pētījumus apmaksā sabiedrība, tieši tāpēc kon-vencionālā pārtika ir tik lēta, jo tās ražotājiem nav jārēķinās ar miglošanas radīto kaitējumu dabai un cilvēku veselībai, kā arī par monitoringa izmaksām, jo to apmaksā visa sabiedrība. Mums jāsāk pierast, ka vērtīga un skaista ir daudzveidība, nevis vienmuļš zaļš mauriņš. Daudzās Eiropas pilsētās sāk audzēt «nezāles» – pļavu puķes –, lai kukaiņiem būtu, kur pa-tverties un ko paēst, ja jau laukos tiem nav, kur palikt. Mums ir jādod iespēja mežam un pļavai ienākt pilsētā!

Pupuķis Upupa epops.

20VIDRŪPE

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019

Par plastmasas piesārņojumu nu jau uztraucas visur – sākot ar diskusiju grupām sociālajos tīklos un beidzot ar Eiropas Parlamentu. Arī žurnālā «Vides Vēstis» nesen tika publicēti vai-rāki raksti par plastmasas ietekmi uz vidi, piemēram, akcijas «Mana jūra» monitoringa kopsavilkums, ieskats akcijas «Jūlijs bez plastmasas» («Plastic free July») pārbaudījuma izpildē Rīgā u.c. Šis raksts būs kā papildinājums tiem. Ieskicēšu pārdomas, kas man radās, rakstot bakalaura darbu antropoloģijā.

Viena no platformām, kur notiek aktīva viedokļu apmaiņa par plastmasas patēriņa mazināšanu, ir «Zero Waste Latvija» diskusiju grupa «Facebook», kurai pāris gados piepulcējušies 8400 sekotāju. Piecpadsmit no šīs grupas aktīvākajiem dalīb-niekiem piekrita piedalīties manā pētījumā.

Zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids ir patēriņa veids, kas iekļauj atbildīgas iepirkšanās un patēriņa prakses, kā arī centienus radīt pēc iespējas mazāk mājsaimniecības atkritu-mu. Mani īpaši interesēja tas, ko par plastmasas piesārņoju-mu domā cilvēki, kuri mainījuši savus ieradumus un paši arī mazina atkritumu lērumu, nevis tikai gudri spriedelē, ko viņi darītu, ja citi jau visu būtu paveikuši.

Maisiņš maisiņa galā

Jau vairākus gadus izskan satraukums par plastmasas maisi-ņu milzīgo patēriņu veikalos. Arī Latvijas valdība to ir sadzir-dējusi. No 2019. gada 1. janvāra stājušies spēkā grozījumi Iepakojuma likumā, kas paredz bezmaksas plastmasas maisi-ņu izsniegšanas ierobežošanu, kā arī pircēju informēšanu par

alternatīviem iepakojuma veidiem un iespēju izmantot līdzi paņemtos iepakojumus. Jau 2017. gada oktobrī kampaņas «Mazāk ir vairāk» ietvaros rīkotajā diskusijā vides aizsardzī-bas ekspertu un aktīvistu domas par šā likuma lietderīgumu dalījās. Šobrīd skeptiķu bažas ir apstiprinājušās – neviens nav izjutis ierobežojumus, jo plastmasas maisiņi ir tikpat brīvi pieejami, cik pērn. No 2025. gada 1. janvāra tie būs jāaizstāj ar videi draudzīgākiem. Cerams, līdz tam laikam būs skaidrs, tieši kāda materiāla maisiņi ir videi nekaitīgi. Kad eju pa liel-veikalu un starp reklāmām dzirdu kuslos rosinājumus atteik-ties no liekas maisiņu izmantošanas, nāk smiekli, jo, kur vien paskaties, visur ir plastmasa! Un šis iepakojums ir desmitreiz smagāks un no vēl sliktāk pārstrādājamiem materiāliem nekā nieka 0,2 gramus smagais polietilēna maisiņš.

Zero waste aktīvistiem atteikšanās no plastmasas maisiņiem kļuvusi par ikdienu. Viņi iepirkties dodas, bruņojušies ar bie-zāka un plānāka auduma maisiņiem, stikla burciņām, daudz-reiz lietojamām kastītēm, vaskotām auduma drāniņām, kur lūdz ietīt, piemēram, sieru. Esot nācies gan apgūt jaunus iera-dumus, piemēram, laikus izdomāt, kur un ko pirkt, lai nodroši-nātos ar līdzņemamo taru, kā arī laikus brīdināt pārdevēju, ka maisiņš nebūs vajadzīgs, gan aprunāties ar citiem zero waste kustības atbalstītājiem par to, kur var nopirkt preces bez ie-pakojuma. Bezatkritumu dzīvesveida īstenotāji šādi rīkojas, jo zina, ka izlietotais maisiņš pēc izmešanas nekur nepazudīs, bet, iespējams, kaut kur nomaldīsies un kļūs par nāves cēloni kādam dzīvniekam. Pieprasījums rada piedāvājumu – Rīgā jau ir vismaz četri zero waste veikali, un nu tādi parādās arī citviet, piemēram, Jelgavā un Ikšķilē.

AtteIktIeS No LIekā – ZERO WASTE pIeReDZe

Līna Orste

VIDES VĒSTIS/PAVASARIS/01/2019VIDRŪPE

21

Plastmasas (ne)sadalīšanās

Viena no zero waste aktīvistēm, kura piedalījās manā pētīju-mā, teica, ka viņai izveidojusies selektīvā redze, proti – viņa vairs «neredz» plastmasā iepakotas preces. Bet ne vienmēr ir tik vienkārši materiālus atšķirt. Vai tu zini, kāda ir plastmasa? Kādas ir tās īpašības? Vai vienmēr tu to atpazītu? Plastmasa var būt cieta un mīksta, vienreiz vai ilgstoši lietojama, ir PE, PET, PP, PS un Nr.7 jeb kāda cita plastmasa. Latvijā ir rūpnīcas, kur pārstrādā PET un polietilēnu jeb PE. Atkritumu apsaim-niekotāji nodod tālākai pārstrādei dzērienu pakas, stikla taru, skārdenes, polipropilēna jeb PP iepakojumu. PS jeb polistirols (putuplasts) ir videi visbīstamākā plastmasa.

Bieži vien cilvēki neizprot dažādu materiālu dzīves ciklu. Mēs domājam, ka dabiskie materiāli dabā sadalās vieglāk nekā sin-tētiskie materiāli, tajā skaitā plastmasas. Izrādās, visi sintētis-kie materiāli dabā sadalās, turklāt nereti pat ātrāk un nepare-dzamāk, nekā līdz šim domāts. Jāsaprot, ka plastmasa dabā nekur nepazūd – tā sadalās mazās daļiņās, top par mikro-plastmasu un nonāk dzīvnieku un cilvēku uzturā. Šī problēma rosinājusi daudzus rūpīgāk piedomāt, kādas lietas ielaižam savā dzīvē un kas ar tām notiek pēcāk.

Materiālu kustīgums

Mums apkārt ir tik daudz lietu, kā nekad agrāk, turklāt lie-lākā daļa ir no plastmasas. Mana pētījuma dalībnieki izcēla atklāsmes brīžus, kad pamanīja plastmasas visuresamību. Vie-nam tas noticis, braucot sabiedriskajā transportā un redzot, ka blakussēdētāja maisiņš ievietots vēl vienā maisiņā, citiem atklāsme, ka tikpat kā viss ir iepakots plastmasā, nākusi pār-tikas veikalā. Tagad daudzi no viņiem ūdens pudeļu plauktus veikalā uzlūko ar šausmām, jo aizdomājas par to, kas paliek pāri pēc ūdens izdzeršanas.

Ir liels izaicinājums atrast vajadzīgo lietu, kas nav iepakota un nav gatavota no plastmasas. Politikas teorētiķe un filozofe Džeina Beneta (Jane Bennett) raksta, ka lietas it kā sāk zumēt, izstarot savu lietišķumu. Tām ir sava dzīve ar izcelsmes vietu un ceļu līdz tavām mājām, reizēm tu pats neesi tik tālu ceļojis kā tas plastmasas nieciņš, ko saņēmi dāvanā. Agrāk vai vē-lāk mantas tavu mājokli pametīs. Sekojot antropologu Tima Ingolda (Tim Ingold) un Daniela Millera (Daniel Miller) idejām, gribu pievērst uzmanību un likt aizdomāties par to, ka lietas un materiāli vienmēr ir kustībā. Cilvēki tos pielāgo un veido atbilstoši savām vajadzībām, bet mantas tev diktē savus no-teikumus.

ieraudzīšana un kontrole

Lai ieraudzītu problēmu ierastajā vidē, sākumā jābūt zināšanām un pēc tam jāpārvērtē un jākontrolē ieradumi. Pirms plastma-sas «ieraudzīšanas» cilvēks laiku pa laikam ir saskāries ar infor-māciju par masu patēriņa radītajām sekām veselībai, kā arī vi-dei kopumā. Informācijas uzkrāšana notiek arī pēc plastmasas visuresamības ieraudzīšanas. Tam paralēli iet mainīgais, reizēm pat pretrunu pilnais priekšstats par to, cik daudz kontroles pār savu patēriņu un tā ietekmi uz vidi cilvēkam ir.

Zero waste principu īstenotājiem ir vispārīgas zināšanas par plastmasas apriti un tās ietekmi uz vidi. Tajā pašā laikā ir ne-ziņa par savu mantu dzīves ciklu, ražošanas apstākļiem un to, vai tā tiks likvidēta pēc iespējas dro�