Jūlija Popova

DZĪVAIS ĒDIENSSVAIGĒŠANA –

ZĀLES PRET DAUDZĀM SLIMĪBĀM

Mēs esam pieraduši vārīt, sautēt, cept; bet vai tādi produktu apstrādes veidi ir dabiski? Daba taču nav radījusi vārītus cīsiņu, ceptas kotletes un sautētus dārzeņus! Rezultātā, lietojot pārtiku, kura ir tik tālu no sava dabiskā stāvokļa, cieš pats dārgākais, kas mums ir, veselība! Gandrīz katrs cilvēks šodien sūdzas par nespēku, kurš saistīts ar kuņģa un zarnu trakta darbību, aknām, žultspūsli, aizkuņģa dziedzeri. Un, jo tālāk, jo problēmu paliek arvien vairāk...

Ar ko atšķiras vārīts ēdiens no svaiga? Neapstrādātos produktos ir minerāli, vitamīni, enzīmi, antioksidanti, to šūnu ūdens piepilda organismu ar spēku un enerģiju. Tostarp vārīts ēdiens dod tikai pārejošu izsalkuma sajūtu, atslābumu un noslieci uz slimībām. Bet cilvēks, ēdošs svaigu barību, ir vesels, enerģisks, spēkpilns, izskatās jaunāks, saglabā domu skaidrību un uztveres spirgtumu. Viņam iet garām slimības, vārgums, ķermeņa un gara novecošanās.

Svaigēšana – milzum daudz ieekonomēts laiks no izpaliekošas nepieciešamības pastāvīgi kaut ko gatavot, kā arī lielisks veids, kā veikt profilaktisko organisma attīrīšanu.

Svaigi produkti - dārzeņi, augļi, zaļumi, rieksti – ir visnotaļ pieejami un izmantojami kā neizsmeļami enerģijas avoti. Pārejot uz tādu racionu, jūs atbrīvosieties no slimībām un vienmēr izskatīsieties spirgti un jauni.

Šī grāmata nav mācību materiāls medicīnā.Visām rekomendācijām ir jābūt saskaņotām ar ārstējošo ārstu.

Saturs

Ievads

1. nodaļa. Kas ir svaigēšana

Svaigēšana un veģetārismsVai mūsu senči bija veģetāriešiVeģetārisms dižo skatījumāPrincipi, pēc kuriem cilvēki kļūst veģetāriešiVeģetārās ēšanas sistēmasSvaigēšana kā īpaša veģetārisma formaSvaigēdāji mēdz būt dažādi

Svaigēšana un naturopātijas principi

M. Birhera-Bernnera mācībaAugi kā saules enerģijas akumulētājiĒšanas principi pēc Birhera-Bernnera

P. Brega sistēma

A. Aterova svaigēšanas principi

2. nodaļa. Svaigēšanas pamati

Kāpēc tieši svaigēšanaSvaigs ēdiens pret slimībāmVitamīni, minerāli un aktīvās vielasSvaigs ēdiens – neaizvietojams fermentu avots

Kā svaigēdāji attiecas pret dzīvnieku valsts barībuGaļaPiensOlas

Kurienes ņemt olbaltumvielasOlbaltumvielu patērēšana: optimālās proporcijasOlbaltumvielas augu barībā

Augu tauki

Attieksme pret miltu produktiemKo derētu uzzināt pirms pārejas uz svaigēšanu

3. nodaļa. Rekomendējamie produkti

Sezonas svaigēšana

Pākšaugi

Rieksti un sēkliņas

GraudzālesLabās īpašībasNepilnībasPārslas no graudzālēm

Diedzētas sēklas

Maize

Ogas

Savvaļas ēdamie augiNātresGārsasPienenesBalandasCeļtekas

Ziedputekšņi

Sulas

Dzērieni

4. nodaļa. Svaigēšana un dalītās ēšanas principi

G. Šeltona dalītās ēšanas principiProduktu savietojamības principi pēc Šeltona

Dalītā ēšana un svaigēšanaBarības pārstrādes laiks kuņģīRieksti un sēkliņas

Aptuvena ēdienkarte ar dalītās ēšanas principu ievērošanu

Dabiska pāreja uz veselīgu ēšanu

5. nodaļa. Kā kļūt par svaigēdāju

Psiholoģiskā gatavība

Svaigēšanas variantiKlasiskā svaigēšanaStingrā svaigēšanaAugu – piena - olu racionsĒšanas racions ar maizes iekļaušanu

Svaigēšana – tā ir sistēmaAtteikšanās no kaitīgiem ieradumiemĒdiena aktīvi dziednieciskā spēka paaugstināšanaIndividuālā pieeja diētaiPareizas ēšanas pazīmesĒdiena lietošanas noteikumi

Gatavošana pārejai uz svaigēšanu

Noteikumi pārejai uz svaigēšanuLabāk plūdeni nekā strauji

Ēdienkartes sastādīšanas principiM. Birhera-Bernnera rekomendācijasG. Šeltona rekomendācijasĒdienkarte pēc G. ŠeltonaK. Džefrī rekomendācijasKacudzo Niši ēšanas principiĒšanas veids pēc A. N. Čupruna

Pāris vārdu par monotrofo ēšanu

Attīrīšanās krīzes pārejas laikā uz svaigēšanu

Svaigēdāja kulinārā grāmata

Produktu sagatavošanaNitrātiSālsGaršvielasCukura aizvietotājiŽāvētavu izmantošana dārzeņiem

Salāti

Uzkodas

Pirmie ēdieni

Otrie ēdieni

Ēdieni no miltiem, putraimiem un pākšaugiem

Ēdieni no diedzējumiem

Deserti

Dzērieni

Ēdieni no savvaļā augošajiem augiemZaļumu apstrādes noteikumiPastas sviestmaizēmAizdari salātiemSalāti

Ievads

No pasaules pirmsākumiem cilvēkus nodarbināja svarīgs uzdevums – maksimāla veselības saglabāšana un ideāli – cilvēcīgās dzīves pagarināšana. Mēs esam tādi paši dabas bērni kā visas pērējās radības uz mūsu planētas. Vēl jo vairāk - mēs esam tās neatņemama daļa. Mūsu tālie senči zināja, ka nedrīkst pārtraukt šo ciešo radības saiti, nedrīkst atkāpties no vienkāršajiem un gudrajiem dabas likumiem. Par lielu dāvanu mums visiem ir kļuvusi dzīve, un zināmā mērā tieši no mums ir atkarīgs, kāda tā būs – piesātināta vai tukša, gara un laimīga vai īsa un ciešanas nesoša.

O, jā, mūsu loma nebūt nav maza savas nāves tuvināšanā. Mums katram droši vien atradīsies kaitīgi ieradumi, kurus dažreiz mēs nemaz neuzskatām par tādiem. Šeit nerunāsim par smagām smēķēšanas un alkohola lietošanas sekām. Pietiekami daudz ir arī pateikt par nepareizas ēšanas sekām.

Neskatoties uz dažādo diētu plašo propagandu, daudzi cilvēki cieš no liekā svara, vielmaiņas traucējumiem, sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, KZT sistēmas slimībām un citām. Šīs slimības ir atkāpšanās no dabas pamatbaušļiem, kura pastāvīgi mums dod nenovērtējamas mācības un piemērus.

Ir vērts atzīmēt, ka senatnes dižie prāti vienmēr atšķīrušies ar mērenības ieradumu, uzskatot, ka tas ved cilvēku uz pilnveidošanos. Epikūrs mērenību sauca par svētku mielastu. Pārmērība, kā zināms, sliktāka par nepietiekamību. Bet pat mērenību ēdienā ir jāpavada mūsu īsto vajadzību atbilstībai. Bet vai daudz mēs zinām par šīm vajadzībām?

Apmierinot badu, mēs reti aizdomājamies par to, ko un kā ēdam, – lai tikai būtu garšīgi. Pēc sātīga un daudzveidīga ēdiena bieži ar baudu apēdam pīrāgu un saldējumu, uzdzerot šiem gardumiem saldus dzērienus. Jā, ēdiens – neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, tas dod mums spēkus, sātu, bez tā mēs nevaram iztēloties savu eksistenci. Bet, kā saka gudrie, tas, kas mūs baro, tas arī mūs nogalina.

Nepareiza ēšana praktiski vienmēr noved pie slimībām. Neviens no mums nav apdrošināts pret tām, un, kā kas, – mēs skrienam uz poliklīniku nodoties visu zinošo dakteru rokās, kuri pietiekami bieži izrādās bezspēcīgi, lai mums palīdzētu. Lūk, jādeldē slimnīcas slieksnis – tā ir nezinīgo tiesa; bet vai tad mēs gribam būt tādi? Vai nav mūsu spēkos piecelties, pagriezties ar seju pret māti dabu, ieraudzīt ziedošas un augļus nesošas zāles un kokus un mēģināt aizdomāties – vai tikai skaistumā un aromātā ir to spēks?

Jau dižais Hipokrāts uzskatīja, ka cilvēkam par zālēm pirmkārt jākalpo augiem, izmantojot tos kā kvalitatīvu ikdienas ēdienu. Viņa priekšlikumus apstiprina mūsdienu zinātne. Mūsdienās dietologi plaši iesaka augu diētu profilaksei un daudzu slimību ārstēšanai, - īpaši KZT, sirds un asinsvadu, vielmaiņas traucējumu slimībām utt.

Ēšanas veidu, par kuru rakstīts šai grāmatā, diez vai var saukt par diētu. Visdrīzāk tā ir vesela atveseļošanās sistēma, maksimāli tuvināta dabiskajiem dzīves apstākļiem, kuros cilvēki dzīvoja pāris pēdējās tūkstošu desmitgades, kamēr iegrima tā saucamā progresa smagajās sekās. Svaigēšana kļuva par mūsu senču izdzīvošanas pamatu, tā viscaur un pilnībā saskanēja ar cilvēka organisma fizioloģiskajām vajadzībām. Atgriešanās pie šī ēšanas veida cilvēcei dod cerību tikt vaļā kaut vai no fiziskajām kaitēm mūsu pārmērīgi grūtajā laikā.

Mēs esam atbildīgi par savu veselību, un katram no mums ir nepieciešams saprast, ka prasmīgi izvēlēts ēdiens un tam atbilstošs atveseļojošo procedūru komplekss var dāvāt mums pilnvērtīgu, priecīgu un veselīgu dzīvi.

1. nodaļaKas ir svaigēšana

Svaigēšana un veģetārisms

Un tātad pamēģināsim dot īsu un precīzu definējumu pašam efektīvākajam mūsdienu ēšanas veidam.

Svaigēšana – tā ir tāda ēšanas sistēma, kura nepieļauj nekādu termisko iedarbību uz patērējamajiem barības produktiem.

Citādi sakot, svaigēdāji nevāra, necep un netvaicē to, ko viņi ēd. Ēšanas principi kā tādi svaigēdājiem ir ļoti tuvi veģetāriešiem. Atšķirība ir tikai tur, ka veģetārieši pieļauj ēdiena pagatavošanu uz uguns.

Tāpat kā veģetārieši, svaigēdāji tic tam, ka pašas labākās asinis un vislielāko možumu nodrošina zālaugi, dārzeņi, augļi un graudzāles. Neuzskatot gaļu par dabisku un nepieciešamu barības produktu, svaigēdāji ir atteikušies no tās lietošanas, pievienojot „liekajiem” produktiem arī zivis, moluskus un – pietiekami bieži – piena produktus.

Kā redzat, svaigēdāji ir daudz stingrāki veģetārisma sekotāji, un pēc mūsu ieskatiem, lai labāk saprastu svaigēdāju ēšanas sistēmu, ir jēga tuvāk iepazīties ar veģetāro tradīciju.

Vai mūsu senči bija veģetārieši

Atbilstoši zinātniskajai klasifikācijai veģetārisms tiek saprasts kā ēšanas sistēma, kura atļaujas tikai augu produktus. Vārds „veģetārisms” radies no latīņu vegetabilis, kas nozīmē „augu”.

Vēsturiskā tradīcija apgalvo, ka pirmatnējā cilvēka pamatbarība sastāvēja galvenokārt no augu izcelsmes produktiem: ogām, saknēm, augļiem, ēdamajiem zālaugiem, lapām un riekstiem. Ja tā ir taisnība, tad saprātīgā cilvēka veģetārais dzīves veids tiek skaitīts pāris tūkstošu desmitgadēs. Taisnība, ne pēc viņa paša vēlmes, bet pēc nepieciešamības. Tā sanācis. Vēl jo vairāk kad izpētīja seno cilvēku arheoloģiskās paliekas, pierādīja, ka viņu miesaskāres paaugstināšanās uz „mežonīgo medību” fona – ir tikai romantisks mīts. Arheoloģiskie pētījumi parādīja, ka pirmatnējo cilvēku barība 65% sastāvēja no augiem un tikai trešdaļa – savvaļas dzīvnieku gaļas.

Progress nestāv uz vietas. Lēnām, bet cītīgi, tūkstošiem gadu laikā, cilvēks no veģetārisma virzījās uz dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu. Patiešām, ar laiku pārtika kļuva daudzveidīgāka, tomēr arī slimības nāca klāt – cilvēka genotips taču praktiski nav izmainījies, un pie jaunās ēdienkartes viņam nācās pielāgoties ar lielām grūtībām.

Veģetārisms dižo skatījumā

Par plašo veģetārisma diētas sastopamību senatnē liecina daudz vēsturisku dokumentu un nostāstu. Tāpat liecības par to var atrast senatnes lielo filozofu un zinātnieku mantojumos.

Nešaubīgi, ka senajiem grieķiem, ēģiptiešiem un jūdiem pamatbarība bija augļi. Senās Ēģiptes priesteri nekad neēda gaļu. Par zināmāko un pirmo Eiropas veģetārieti varētu uzskatīt Pitagoru (570-470 p.m.ē.). Kā zināms, Pitagors jau jaunībā atteicās no tajā laikā vispārpieņemtās pārtikas - pirmkārt no gaļas. Šiem principiem viņš sekoja visu savu garo dzīvi, bet ar to neaprobežojās. Dienviditālijas pilsētā Krotonā Pitagors organizēja Eiropas vēsturē pirmo veģetāro kopienu, kuras biedri veidoja savu dzīvi uz humānisma, pašsavaldīšanās, taisnīguma un mērenības pamatiem. Pitagoriešu kopienas pamatlikumi bija īpašuma kopība un stingra atturēšanās.

„Bez daudziem citiem līdzekļiem Pitagors ieviesa arī veģetārismu, raksta grieķu filozofs Jamvlihs. Pitagorieši, pieraduši dzīvnieka slepkavību uzskatīt par nelikumīgu un pretdabisku, par vēl pretrunīgāku dievišķajam likumam uzskatīja cilvēka slepkavību un nepiedalījās karā...”

Interesanti, ka, aizsargājot zālēdāju dzīvnieku dzīvību, Pitagors neakceptēja cīņu ar plēsējiem, pretēji viņš centās izmainīt to dabu un ne bez panākumiem. Zināms, ka izņēmuma kārtā tikai ar augu barības palīdzību viņš pieradināja lāceni, kura iedvesa bailes lauciniekiem, iemācot tai iztikt bez gaļas.

Par vienu no grieķu filozofijas centrālajām personām uzskatāms Sokrats (ap 469 - 399 p.m.ē.). Pats raksturīgākais Sokrata ētikas elements ir apgalvojums par zināšanu identitāti un tikumību (gudrība, drošsirdība, mērenība un taisnīgums – senās Grieķijas sabiedrības apziņas četri pamattikumi). Sokrats visu nepārtraukti norādīja uz nepieciešamību valdīt pār savām kaislībām, pakļaut tās saprātam. Slavenais prātnieks uzskatīja, ka ēdienā cilvēkam ir jābūt samērīgam un jādod priekšroka augu barībai.

Pārliecināts pitagoriešu ētikas piekritējs bija Platons (428 - 347 p.m.ē.). Viņa otrajā grāmatā „Valsts” ir izklāstīti uzskati par ēdienu, atainojot pitagoriešu skolas ietekmi, ar kuru filozofs atradās visciešākajās saistībās. Uzsverot sociālo jautājumu daļas sevišķo nozīmi, Platons uzskatīja ēdienu par vienu no svarīgākajiem sabiedrības faktoriem.

Jaunībā Platons kļuva par dižā Sokrāta skolnieku un līdzgaitnieku, kurš tajā laikā atradās savas slavas zenītā. 399 g. p.m.ē., pēc sava skolotāja nāvessoda, Platons pameta dzimto pilsētu, kura arī agrāk sevi bija aptraipījusi ar cita dižā gudrinieka - Anaksagora vajāšanu. Kādu laiku filozofs dzīvoja Megarē (netālu no Afinas), bet pēc tam devās ceļojumā. Savu klejojumu laikā Platons apmeklēja praktiski visus seno gudrību un viņa laika zinātnes perēkļus, mācoties valodas un pieņemoties zināšanās, tūkstošgadēm uzkrātās. Zināms, ka jaunais filozof kādu laiku pat bija tempļa priesteris Senajā Ēģiptē. Atgriezies Afinā jau kā nobriedis kalpotājs, Platons šai pilsētā atvēra savu slaveno Akadēmiju.

Interesanti ir Platona uzskati par cilvēka uzdevumu pasaulē. Daudz precīzāk tie ir izteikti viņa atbildē uz jautājumu: kādas īpašības ir jāpārvalda īstam filozofam? Kādas tad ir šīs īpašības?

Pirmkārt - tās ir visa esošā zināšanu alkas; otrkārt – novēršanās no meliem un uzticība īstenībai; treškārt – nicinājums pret miesaskārību; ceturtkārt – cēlsirdība un devīgums; piektkārt – taisnīgums un lēnprātīgums; sestkārt – apķērīgums un laba atmiņa; septītkārt – tiešs un harmonisks dvēseles noskaņojums.

Pēc Platona domām, to var sasniegt, vienīgi kopjot pareizu dzīvesveidu. Ideālā pilsētā, Platona aprakstītajā, tauta un vēl jo vairāk tās vadītājs ievēro saprātīgas barības likumiem (šeit Platons domāja veģetārismu).

Vietā būtu pateikt, ka grieķi Platona laikā, arī pēc tam Eiropā bija slaveni ar savu atturību ēdienā. Dzejnieks Antifons viņus sauca par „lapēdājiem” dēļ pievēršanās augu barībai. Ar īpašu mērenību atšķīrās spartieši un afinieši. Spartiešu dzīvesveidā mērenībai ir bija nozīme un ar laiku tā iegāja slavenajā parunā. Dzejnieki - sirmgalvji bieži uzdrošinājās šo viņiem nesaprotamo vienaldzību „pret zemes labumiem” no gudrās un netipiski skolotās tautas puses. Interesanti, ka grieķu literatūrā gandrīz nekad netiek pieminētas lopkautuves un gaļas tirgotavas, tajā pašā laikā citu Eiropas tautu literatūra (itāļu, angļu, franču, vācu) papilnam un no vienas vietas izraibināta sižetiem un ainām par šo tēmu.

Platona un Hipokrāta līdzgaitnieku tradicionālie grieķu ēdieni, bija madsa dziras veids no kviešu vai miežu miltiem, dažādas maizes, siers, medus, pākšaugi, dārza salāti, salāti, sīpoli un puravi. No augļiem pusdienlaikā pasniedza olīvas, dateles, vīģes u.c. Kas attiecas uz dzīvnieku pārtiku, tad bieži lietoja tikai zivis.

Citu starpā vajadzētu pieminēt arī senatnes dižo ārstu un filozofu Hipokratu (460 - 357 p.m.ē.). Daudzi zināmi ārsti ir atzinuši Hipokrata ģenialitāti un viņa vienreizīgumu ievērojamajos nopelnus cilvēces labā. Hipokrats nebija veģetārietis un nedeva tiešu pienesumu šai mācībai. Bet viņa diētas pamatprincips (viņu uzskata par šīs zinātnes tēvu) – mērenība ēšanā – līdz zināmai pakāpei piekrita Platona humānajai mācībai un citiem senatnes veģetāriešiem. Hipokrats uzskatīja, ka labākā diēta fizisko spēku un izturības attīstīšanai ir miežu plāceņi ar olīveļļu.

Hipokrata uzskati bija pakļauti mūsdienu zinātnieku vēsturiskajiem pētījumiem. Vēl pirms simt gadiem slavenā ārste un aktīva veģetārisma propagandētāja A. Kingsforda atzīmēja - kamēr pārmērības un izlaidība vēl nebija pazudinājusi šīs tautas, to dēli barojās ar vienkāršu augu barību, pagatavotu no miežu miltiem, augļiem un piena, un bija lieliski karavīri. Romas zaldāta ēdiens sastāvēja no vienas mārciņas auzu miltu, trīs uncēm olīveļļas un vienas pintes vāja vīna. Bet romiešu gladiatori, kuriem piemita necilvēcīgs fiziskais spēks un izturība, galvenokārt ēda miežu plāceņus ar olīveļļu.

Veģetārieši bija arī ievērojami kristietības darbinieki. Zināms, ka apustuļi pamatā lietoja augu barību: maizi, olīvas, zaļumus. Jānis Zeltamute slavenie vārdi: „Mēs līdzināmies vilkiem un tīģeriem! Mēs pat esam sliktāki par šiem zvēriem! Daba tos tādus radīja, ka tiem ir jābarojas ar gaļu, kamēr dievs mūs apdāvināja ar saprātīgu runu un taisnīguma izjūtu.”

Viduslaiku Eiropā starp kultūras un medicīnas darbiniekiem bija daudz veģetāriešu. Dižais Leonardo da Vinči ticēja, ka pienāks laiks, kad cilvēki uz dzīvnieku slepkavību skatīsies tāpat kā uz cilvēka slepkavību.

Veģetārieši tāpat Voltērs un Ž. Ž. Ruso. Ruso, nepārprotami uzskatīja, ka cilvēkam ir pretdabiski ēst gaļu un nehumāni dzīvniekiem atņemt dzīvību dēļ garšas izjūtām. Viņš rakstīja: „Kā vienu no pierādījumiem, ka cilvēkam nav raksturīga gaļas barība, var norādīt bērnu vienaldzīgumu pret to un kā priekšroku, kuru viņi vienmēr izrāda dārzeņiem, piena produktiem, cepumiem un augļiem.”

Dižā angļu dzejnieka P. B. Šellija dzīves mērķis bija cīņa ar ciešanām. Viņš uzskatīja, ka, atsakoties no gaļas lietošanas, cilvēks kļūst daudz tikumīgāks, fiziski veselāks. Pozitīvi pret veģetārismu attiecās arī Dž. Bairons.

Filozofi M. Montēņs un A. Šopenhauers redzēja tiešu saikni starp veģetārismu un daudz augstāku cilvēka tikumisko līmeni. Abi filozofi aizdomājās par

to, vai cilvēkam ir morālas tiesības nogalināt dzīvniekus, vai cilvēkam ir pienākumi citu dzīvo radību priekšā.

Kad veģetārietim B. Šovam jautāja, kāpēc viņš pārstājis ēst gaļu, rakstnieks dzēlīgi atbildēja: „Kāpēc pieprasīt no manis atskaites, kālab es barojos kā godprātīgs cilvēks? Ja es ēstu nevainīgu radību apdedzinātus līķus, jums būtu pamats man pajautāt, kāpēc es tā rīkojos.”

Gaļas ēšanas pretinieks bija Ļ. Tolstojs. Viņš uzskatīja, ka kultūra un cilvēka morāle ir nesavietojama ar slepkavību un cietsirdību, lai arī uz ko šī cietsirdība būtu virzīta. Pirms ieskaitīt sevi tikumisko cilvēku kategorijā, cilvēkam no sevis jānoņem personiskā atbildība par dzīvo radību slepkavību, pārstājot ēst gaļu.

Principi, pēc kuriem cilvēki kļūst veģetārieši

Vēlme kļūt kalsnākamMūsdienu cilvēks cieš no pārēšanās, viņš daudz ēd, jo tā ir pieņemts.

Organisms uzkrāj liekos taukus, cilvēki kļūst tukli. Veģetārā barība satur mazāk kaloriju, taukus, ekstraktvielas. Ēdienu gatavošanai nepieciešams mazāk sāls, tāpēc ūdens neuzkrājas organismā.

Vēlme tikt vaļā no slimībāmVeģetāri barojoties organisms attīrās no toksiskajām vielām. Normalizējas

vielmaiņu procesi, aktivizējas organisma aizsargspēki. Samazinās sirds un asinsvadu, onkoloģisko un citu slimību risks.

Tiekšanās uz aktīvu ilgdzīvošanuPēc statistikas starp veģetāriešiem ir ļoti daudz ilgdzīvotāju - metaboliskie

procesi viņiem risinās lēnāk, jo nav nepieciešamības uzņemt olbaltumvielu pārlieku daudzumu.

Vēlme kļūt daudz izturīgākamVeģetāriešu izturība jau sen ir zināma. Tas saistīts ar ogļūdeņražu lielu

patērēšanu, kuri ir organisma enerģijas avots.

Morāles problēmu risināšanaPar veģetāriešiem kļūst cilvēki, kuri ir pārliecināti: dzīvniekus nogalināt

nedrīkst. Pārejot uz augu barību, viņi ne tikai iemanto veselību, bet arī paceļas uz daudz augstāku tikumisko un garīgo pakāpi.

Veģetārās ēšanas sistēmas

Veģetārisma pamatprincips gadsimtu gaitā ir iemantojis dažādus savu apoloģētu tulkojumus, kas ar laiku neizbēgami noveda pie vairāku, citu no citas atšķirīgu veģetāro ēšanas sistēmu izcelsmēm. Pēc dzīvnieku izcelsmes barības ierobežošanas veģetārajā ēšanas sistēmā izdalās divi pamatnovirzieni – vecveģetārisms un jaunveģetārisms.

Vecveģetārieši vai vegāniVecveģetāriešu novirziens (vai tīrais, īstais, stingrais veģetārisms) izslēdz

jebkuru produktu lietošanu, kuri tieši vai netieši nāk no dzīvniekiem, iekļaujot bišu medu. Vecveģetāriešu ēdienkarte sastāv no graudzālēm, pākšaugiem, riekstiem, dārzeņiem, augļiem, ogām un zaļumiem. Vecveģetārieši tiek daudzināti ar savu mīlestību pret āboliem (kaut viņi atļaujas barībā arī citus augļus, tāpat dārzeņus un ogas). Slavens vecveģetāriešu izteiciens vēsta: „Ar pāris āboliem kabatā var jau uzsākt tālu ceļojumu.”

Ir vērts atzīmēt, ka vecveģetārieši pieļauj barības kulināro apstrādi. Konservatīvāki vecveģetārieši lieto augļus un ogas tikai svaigā veidā,

paziņojot, ka civilizācijas nesabojātam cilvēkam vēlmei pakļaut barību termiskai apstrādei vienkārši nav jārodas.

JaunveģetāriešiOtrā veģetāriešu grupa – tā saucamie jaunveģetārieši – savā augu barības

racionā iekļauj pienu un piena produktus. Tādus veģetāriešus sauc par lakto-veģetāriešiem. Ja jaunveģetārieši bez piena un piena produktiem lieto arī olas, tad viņus sauc par laktoovoveģetāriešiem.

Mūsdienu pasaulē mīt aptuveni 1 miljons veģetārās ēšanas piekritēju.

Svaigēšana kā īpašs veģetārisma veids

Starp „stingriem” veģetāriešiem izdalās vēl daudz „stingrāki” šīs ēšanas sistēmas adepti – tā saucamie svaigēdāji, pilnīgi atteikušies no barības jebkādas termiskās apstrādes. Svaigēdāji ēd tikai augu produktus (retāk – piena un augu barību). Viņi uzskata, ka tāda ēšana ļauj uzņemt vielas to pirmatnējā veidā, jo termiskās apstrādes ietekmē, kā arī kontaktējoties ar trauku virsmu, produktu enerģētiskā vērtība krītas, bet daļa vērtīgo vielu sabrūk.

Starp svaigēdājiem ir izplatīts tāds jēdziens kā „miris” un „dzīvs” ēdiens. „Miris” ēdiens – tie ir konservēti, rafinēti, pakļauti dziļai termiskai apstrādei produkti, kuri pagatavoti mikroviļņu krāsnī. Šādas barības sagremošanai vajadzīgs daudz lielāks enerģijas patēriņš, kas samazina organisma dzīvības resursus un ir iemesls pazeminātai imunitātei. Bez tam tāda barība netiek pilnībā izmantota, kas ir galvenais iemesls organisma piesārņošanā.

Princips, uz kuru pamato savu secinājumu svaigēdāji, ir vienkāršs: organisms nevar pilnvērtīgi funkcionēt, ja tas ilgu laiku barojies ar „mirušu” ēdienu, tas ir, ar tādu barību, kurā trūkst visam dzīvajam nepieciešamie enzīmi, kuri padara bioloģiski aktīvu jebkuru produktu un veicina tā pārstrādi.

Jāpiekrīt svaigēdāju viedoklim - barošanās ar svaigiem augu produktiem ir īpaši laba, jo organisms nepastarpināti izmanto augu šūnu dzīvo enerģiju, kuru tie, savukārt gūst no saules fotosintēzes procesā.

Tātad, mēs pārliecinājāmies, ka, neskatoties uz radniecīgajām saknēm, svaigēšana un veģetārisms ir atšķirīgi novirzieni veselīgās ēšanas „jūrā”. Tomēr arī starp svaigēdājiem nepastāv vienots uzskats par to, kādai jābūt ideālai barībai. Tas nav tik daudz saistīts ar daudzveidīgajām ēšanas tradīcijām, cik ar katra cilvēka fizioloģiskajām īpašībām.

Svaigēdāji mēdz būt dažādi

Savā ēšanas racionā bez dārzeņiem un augļiem svaigēdāji izmanto graudzāļu sēklas, attiecībā pret kurām no visiem kulinārajiem paņēmieniem viņi ataujas tikai vienu – graudu sasmalcināšanu. Mērenie svaigēdāji kopā ar sēklām un augļiem pārtikā lieto maizi, pagatavotu no veseliem graudiem, ar jebkurām klijām. Tādu maizi savienojumā ar augļiem viņi uzskata par daudz garšīgāku, veselīgāku, barojošāku un par tīrāku barību veģetārietim. Šie barības produkti, pēc viņu domām, „neuzbudina, neatslābina, neizlutina un neaizkaitina”.

Tādā veidā svaigēšanā, kā arī veģetārismā eksistē divi novirzieni: absolūtā svaigēšana un visēšana. Absolūtā svaigēšana ir daudz stingrāka, un principiālais veģetārisms izmanto tikai svaigus augļus, riekstus un graudzāļu graudus.

Visēdāj svaigēdāji, bez svaigu augu barības, savā ēdienkartē iekļauj piena produktus, kā arī olas un maizi. Dažreiz mazliet tiek novārīti dārzeņi. Parasti tāda atkāpe attiecas uz dārzeņiem, kuru šķiedras ir pārāk rupjas, tie ir rūgti vai bezgaršīgi svaigā veidā (piemēram, kabači, patisoni, baklažāni utt).

Starp šiem diviem svaigēšanas pamatvirzieniem sastopami arī citi, daudzmaz oriģināli iedalījumi. Piemēram, mono-trofiskā ēšana, visi „svaigi ēdamie” produkti izņēmuma kārtā vienā ēdienreizē tiek lietoti atsevišķi. Šīs metodes piekritējiem tāpat ir savi pamatojumi, bet par tiem mēs parunāsim nedaudz vēlāk.

Pagaidām izdarīsim nedaudz negaidītu, kaut arī diezgan vienkāršu secinājumu: cik svaigēdāju – tik novirzienu svaigēšanā, un tas ir pareizi, mūsu uzdevums taču ir izvēlēties tādu ēšanas sistēmu, kura būtu veselīga tieši mūsu unikālajam organismam.

Svaigēšana un naturopātijas principi

Kā zināms, naturopātijas pamatprincips ir, ka cilvēkam no dzimšanas dotas pašizārstēšanās milzīgas iespējas, mūsdienās visas organisma sistēmas tiek noskaņotas cīņai ar slimībām, cenšoties atjaunot zaudēto līdzsvaru.

Daudzi no mums domā, ka cilvēks – tas ir atsevišķu orgānu kopojums, kuri savstarpēji saistīti līdzīgi kā kādā mehānismā. Sabojāsies viena detaļa - nav bēdu, to var salabot vai nomainīt. Bet naturopātijas zinātnieki ir pārliecināti par pretējo. Pēc viņu domām, cilvēks nav nekas cits, vien daļa no kopējās dzīvības straumes, bet viņa ķermenis attēlo dažādu spēku darbību, parādot kopējo procesu kopumu. Galvenā naturopātijas ideja vēstī, ka cilvēks pats, cik vien tas iespējams, atbild par savu veselību, sekojot gudrajam principam – slimību ir vieglāk atvairīt nekā ārstēt.

Svaigēšana dabiskā veidā ir naturopātu pamatēšana. Pirmkārt, tā fizioloģiski atbilst kuņģa mikrofloras dzīvības procesu norisei. Otrkārt, tā ir daudz dabiskāka visam organismam, vēl jo vairāk, ja uzskata cilvēku kā dabas daļu.

Kāds var iebilst, ka cilvēks var tā vai savādāk pielāgoties visdažādākajam ēdienam, vēl jo vairāk, ja cilvēki dzīvo dažādās klimatiskajās joslās, dažādos dabas apstākļos. Patiešām, ēdiens mums visiem ir atšķirīgs, bet jebkuru uz uguns pagatavotu ēdienu saista viena pazīme: tas izcieš neatgriezeniskas, mums postošas izmaiņas.

Naturopāti uzstāj – vārītu un ceptu ēdienu daba nepazīst! Lai kā arī mūs pārliecinātu par to, ka cilvēka organisms sen, sen jau ir pielāgojies termiski apstrādātam ēdienam, eksistē pietiekami daudz pierādījumu par pretējo. Cilvēka organisms sākotnēji nav radīts tam, lai pilnībā uzņemtu tādu ēdienu un bez grūtībām novērstu visas šāda ēdiena sekas.

M. Birhera-Bernnera mācība

Kā īpašs, patstāvīgs novirziens veģetārā svaigēšanas sistēma radās Eiropā XIX gs. beigās. Par tās pamatlicējs uzskata šveiciešu ārstu Maksu Birheru-Bernneru. Viņš radīja mācību, kuras principus svaigēdāji ievēro arī pašlaik. Šo mācību nevajadzētu jaukt ar citiem atveseļošanās sistēmas veidiem, kuros tāpat ir paredzēta svaigā ēdiena deva – augļi, ogas, dārzeņi, rieksti, diedzēti graudi.

Savā grāmatā „Pamati ārstēšanā ar ēdienu uz enerģijas pirmsākumiem” Birhers-Bernners raksta: „Cilvēki, kuri barojas tikai ar augļiem, riekstiem, saknēm, dārzeņiem un ir atteikušies no jebkādas ēdiena pagatavošanas uz uguns, tā saucamie svaigēdāji, atšķiras ar nevainojamu veselību un pilnām darbaspējām, ir tā, ka daba nav likusi ne gaļu, ne kulināro mākslu par nepieciešamu noteikumu cilvēka eksistencei.”

Augi kā saules enerģijas akumulētāji

Birhera-Bernnera mācības pārliecība pamatojas uz to, ka augos koncentrējas saules gaismas enerģija. Saskaņā ar viņa mācību augos šī enerģija pārveidojas elektromagnētiskajā. Cilvēks var iegūt enerģiju šādi tikai tad, ja viņš lieto augu produktus svaigā veidā, jo vārīšana un cepšana to izkliedē.

Saules enerģijas akumulētāji var būt visdažādākie pārtikas produkti. Atkarībā no produktu spējas uzkrāt šo enerģiju tos var iedalīt trīs grupās.

Augstākā līmeņa akumulētāji – zaļumi, augļi, ogas, rieksti, svaigs piens, saldais krējums, krējums, svaigas olas.

Vidējā līmeņa akumulētāji – vārīts piens, saldā krējuma sviests, biezpiens, siers.

Zemākā līmeņa akumulētāji – produkti, kuri pakļauti ilgai vārīšanai, cepšanai un citiem augstas temperatūras iedarbības veidiem.

Kā redzam, saskaņā ar Birhera-Bernnera teoriju vislielākā barojošā, ārstējošā un atveseļojošā iedarbība piemīt svaigiem augu produktiem, it īpaši augļiem, dārzeņiem un ogām.

Tradicionālajā dietoloģijā produktu vērtība tiek noteikta kā siltuma daudzums (izmērīts kalorijās), tiem pilnībā sadaloties organismā. Birhers-Bernners piedāvāja aizvietot sapratni par ēdiena kaloritāti ar tās barošanas spējām atkarībā no saules enerģijas satura. Taisnība, atšķirībā no kaloritātes tādas enerģijas saturu produktos nevar izmērīt laboratorijas apstākļos.

Birhera-Bernnera mācību par tiešu saules enerģijas uzņemšanu cilvēka organismā no augu barības mūsdienās attīstīta bulgāru naturopāti, starp kuriem ir ļoti daudz veģetāriešu. Svaigu augu ēdienu bulgāru draugi tradicionāli sauc par „saules ēdienu”.

Slavenais beļģu zinātnieks J. Dries pierādīja, ka augi neatkarīgi no fotosintēzes ir spējīgi uzņemt saules enerģiju tā saucamo biofotonu veidā. Pēc viņa domām, šī enerģija uzkrājas DNK šūnu kodolos, tas ir, tieši tur, kur glabājas iedzimtā informācija. Analizējot svaigo augu produktu biofotonu fizisko raksturojumu, autors atklāja principiālu atšķirību svaiga un termiski apstrādāta ēdiena iedarbībā uz organismu.

Barības kompleksiVisus augu un dzīvnieku izcelsmes produktus M. Birhers-Bernners iedalīja tā

saucamajos barības kompleksos – pašas dabas radītos un veidotos, saturošus visu nepieciešamo dzīvībai un cilvēka attīstībai.

Barības kompleksi ietver cilvēkam nepieciešamo saules enerģiju, olbaltumvielas, ogļūdeņražus, minerālos sāļus, kuri ieslēdzas mūsu organisma vielmaiņā. Daudz lielāka vērtība ir barība kompleksiem, ja tos patērē svaigā veidā. Pakļauti kulinārajai vai rūpnieciskajai apstrādei, tie neizbēgami sašķeļas, bet saules enerģija izzūd nepārredzamajā izplatījumā.

Tā, piemēram, ja ābolu, kurš ir pilnvērtīgs barības komplekss, sarīvē, uz – šis komplekss sabrūk, izzūd. Vadoties no šīs situācijas, naturopāti secina: āboli ir jāēd veseli – ar serdi un sēklām. Starp citu, svaigēdāji, kā arī naturopāti mizai un augļu, ogu un dārzeņu ārējam apvalkam piešķir īpašu nozīmi: pēc viņu domām, tur, līdzīgi visām varavīksnes krāsām, ir savākta saules enerģija dažādās tās formās.

Lūk, arī mūsdienu zinātne par ēšanu apstiprina, ka sarkanās, zilās un violetās krāsas dārzeņu pigmenti (antociāni) piedalās oksidācijas atjaunojošajos procesos, ļoti svarīgos cilvēka organismam. Ar šādiem pigmentiem īpaši bagāta ir galda biete, baklažāni un tomāti.

Dzeltenie un oranžie pigmenti (karotinoīdi) attiecas uz neaizvietojamajiem barības komponentiem, jo tie nesintezējas cilvēka organismā. To bioloģiskā nozīme tāpat ir liela: tie piedalās gaismas jutīgo savienojumu veidošanā, kuri nodrošina krēslas redzi. Oranži dzeltenais karotinoīds – tas ir A provitamīns. Īpaši daudz burkānu šķirnē ‘Burkāniņš’. Jo košāka ir tā nokrāsa, jo derīgāks parastajai un ēšanai. Daudz karotinoīdu ir arī tomātos, bet tiem radniecīgais pigments – gipoksangtīns – saldajos piparos. Jābrīdina, ka dārzeņu un augļu pigmenti ir diezgan jutīgi pret augstām temperatūrām.

Svaigu augļu un dārzeņu diētu Birhers-Bernners veiksmīgi izmantoja kopā ar citām ārstēšanas metodēm slimnieku kuņģa čūlu, bronhiālās astmas, asins cirkulācijas nepietiekamības un daudz citu slimību ārstēšanā. Viņš bija izstrādājis ārstēšanas ciklus sanatoriju pacientiem – no pāris dienu barošanās tikai ar sulām un dārzeņiem līdz diētai no svaigiem augļiem, ogām un dārzeņiem, papildinātai ar rudzu maizi un pienu (dažas nedēļas vai mēnešus).

Pēc ārstnieciskā kursa zinātnieks centās pārliecināt savus pacientus nepārtraukt svaigo augļu, dārzeņu, sakņu, riekstu un maizes lietošanu, izvairoties no to termiskās apstrādes.

Ēšanas principi pēc Birhera-Bernnera

Ēšanas racions, sastāvošs tikai no augu produktiem, kalpo par vislabāko saules enerģijas, vitamīnu, hormonu, minerālo sāļu un fermentu piegādātāju.

Dzīvības enerģija ir tikai dzīvā barībā, tieši tāpēc šim ēdienam ir jāsastāda pamatracions.

Vārīts ēdiens ir nabadzīgs ar saules enerģiju, bet vitamīni un citas derīgās vielas tajā ir denaturalizētas. Ilgstoša termiskā apstrāde īpaši kaitīga ir vitamīnu un minerālo vielu saglabāšanai.

Kulinārā apstrāde vārot un cepot liek cilvēkam apēst daudz nevajadzīgu komponentu (garšvielas un piedevas), kurus satur šie ēdieni, nerunājot par kafiju, tēju, šokolādi, cukuru; rezultātā tiek traucēta ēstgriba un cilvēks saslimst.

Derīgi ir tikai tie produkti, kuri atrodas pirmatnējā stāvoklī, jebkāda to rūpnieciskā apstrāde rada barības kompleksu sabrukuma. Kviešu maizi labāk neēst, aizvietojot to ar rudzu. Tas pats attiecas uz parasto cukuru, kura vietā vajag lietot niedru cukuru.

Gaļas barība ir nabadzīga ar saules enerģiju un vitamīniem, tāpēc tā, kā arī zivis lēnām sagrauj organisma audus.

Īpaši bīstami ir gaļas buljoni, tie veicina skābes pārlieku iesūkšanos asinīs, pati nevēlamākā ir urīnskābe; gaļa organismam nedod dzīvības spēkus, tieši pretēji - atslābina tos.

Svaigas olas var lietot pārtikā, bet to sastāvs atbilst putna embrija vajadzībām, bet cilvēka. Tāpēc pat ierobežota olu lietošana var izsaukt vielmaiņas problēmas un pūšanas procesus kuņģa un zarnu traktā.

Augļi, ogas, dārzeņi, lapas un augu stiebri ēdot rada sārmainu vidi, kurai ir jāvalda pār skābo (mazliet to veido graudzāles, pākšaugi un sēklas). Ideāla diēta – svaigi augļi, ogas, dārzeņi un zaļās lapas, saturošas kā sārmus, tā arī saules enerģiju, vitamīnus un minerālos sāļus.

Atteikšanās no karsta ēdiena labvēlīgi ietekmē pašsajūtu, jo tikai saules enerģija, kuru satur produkti, dod labu asins apriti.

Nepieciešams samazināt līdz minimumam barības uzņemšanas reizes: pamatā vajag ēst tikai vienu reizi diennaktī, bet nedaudz – divas reizes. Tā ir – robeža, virs tās – kaitīgi; jāatmet ieradums uzkost starp trīs ēdienreizēm.

Ēst vajag lēnām: svaigiem dārzeņiem un augļiem nepieciešama pamatīga sagremošana, citādi radīsies kuņģa un zarnu trakta traucējumi.

P. Brega sistēma

Pols Bregs bija viens no pirmajiem, kurš paziņoja par nepieciešamību atteikties no mūsdienu barošanās sistēmas ar rafinētu un konservētu produktu pārsvaru, ar ogļūdeņražu, gaļas, tauku un saldā ēdiena pārpilnību. Visu savu dzīvi Bregs aicināja cilvēkus pilnveidot savas fiziskās spējas un skaidroja veselības nostiprināšanas metodes. Viņš nomira 95 gadu vecumā ne no vecuma un slimībām, bet nelaimes gadījuma rezultātā. Pataloganatoms konstatēja, ka sirds, asinsvadi un visi šā cilvēka iekšējie orgāni bija lieliskā stāvoklī.

Brega sistēmas pamatā ir ikdienas fiziskā aktivitāte, speciālu vingrinājumu komplekss, svaigs gaiss, atteikšanās no smēķēšanas un alkoholiskajiem dzērieniem. Tomēr pamatnozīmi savā atveseļošanās sistēmā Bregs piešķīra racionālai ēšanai. Viņa uzskats par ēšanu - ikdienas devai aptuveni 60% jāsastāv no augļiem un dārzeņiem, priekšroka dodama svaigiem.

Bregs iztēlojās ideālo ēdiena devu piecu rokas pirkstu veidā: pirmie trīs pirksti – svaigi dārzeņi un augļi (3/5 visas devas), ceturtais pirksts – olbaltumvielu avots (sojas pupiņas, rieksti, sēklas u.c.), piektais pirksts – dabiskie tauki, dabiskie cukuri un cietes.

Pols Bregs bija ortodokss un pieļāva dažādu produktu kulināro apstrādi, noliedzot tikai ceptas pārtikas lietošanu. Tomēr viņš uzskatīja, ka pēc iespējas vairāk produktu vajag lietot to dabiskajā, tas ir, svaigā, veidā. Patiesi noderīgi ir tikai svaigi dārzeņi, eksotiskie un vietējie augļi. Vārīti kāposti, cepti āboli un grauzdēti rieksti – tās ir kulinārās pārmērības, kuras, piekrītot Bregam, tika izdomātas, lai izdabātu civilizācijas sabojātajai garšai.

Produktu izvēle pareizai ēšanai ir ļoti plaša, tomēr derētu izvairīties no barības, kura rūpnieciski apstrādāta ar visu iespējamo ķīmiju palīdzību. Barībai ir jābūt pēc iespējas dabiskākai, pēc iespējas mazāk jāsatur vārāmā sāls, rafinētais cukurs un dažādi sintētiskie komponenti.

Bregs aizrādīja, ka bērns, kurš daudz ēd burkānus, kāpostus, augļus, kļūstot pieaudzis, kā likums, netiecas pēc tonizējošiem līdzekļiem – kafijas, tabakas un alkohola; enerģijas lādiņš, kas bērnībā iegūts no pilnvērtīgas barības, esot pieaugušam, neprasa mākslīgos uzbudinātājus. Tāpat viņš apgalvo, ka arī pieaugušie cilvēki, kuri patērē daudz svaigu dārzeņu un augļu, retāk jūt vajadzību pēc tonizējošiem līdzekļiem.

Bregs uzskatīja - ja cilvēks ir pieradis lietot gaļu, tad viņš var to ēst, bet ne biežāk par 3-4 reizēm nedēļā. Viņš uzskatīja, ka pieaugušiem cilvēkiem nevajadzētu pārmērīgi lietot pienu, krējumu, sieru, saldā krējuma sviestu un citus dzīvnieku izcelsmes taukus. Katrs cilvēks ir neatkārtojams, tāpēc nevar sekot kādai absolūtai diētai, galvenais – izslēgt visus izkropļotos produktus.

Lielu nozīmi kuņģa bakteriālās floras regulēšanā P. Bregs piešķīra ēdieniem no skābētiem kāpostiem (bez sāls).

Ļoti lielu lomu savā sistēmā Bregs atvēlēja atveseļojošajiem gavēņiem. Cilvēks no savas pārmērības ēdienā un dzērienos mirst, nenodzīvojot ne pusi viņam atvēlētā laika. Savvaļas dzīvnieki, ja uz tiem neiedarbojas nelabvēlīgi apstākli, nodzīvo pilnībā savas dzīves ilgumu. Noteikumu vienīgais izņēmums ir cilvēks. Dzīvnieki instinktīvi jūt, kāds dzīves veids tiem jāievēro. Kad dzīvnieki slimo vai ir ievainoti, tie parasti badojas. Bregs uzskatīja, ka organisma attīrīšanai no uzkrātajiem sadalītajiem produktiem un dažādām indēm pietiek ar iknedēļas diennakts badošanos un, reizi trijos mēnešos – 7 - 10 diennakšu gavēnis. Gavēņa laikā var dzert tikai ūdeni.

A. Aterova svaigēšanas principi

Aršavira Ter-Ovanesjana (Aterova) grāmata „Svaigēšana vai jaunā pasaule, brīva no slimībām, netikumiem un indēm”, izdota Teherānā, patiesībā daudziem mūsdienu svaigēdājiem ir kā rokasgrāmata. Tās autors uzskata, ka tieši svaigēšana ir panaceja pret praktiski visām civilizācijas slimībām, un izklāsta personiskās dzīves dramatisko piemēru.

Izjūtot visdziļāko satricinājumu pēc savu divu meitu nāves, neadekvātas ēšanas un ārstēšanās rezultātā Aterovs pats atradās par mata tiesu no nāves. Viņš raksta: „Mana sirds tā novājinājās, ka infarkts likās neizbēgams. Es nevarēju neelsojot, uzkāpt pat pāris pakāpienu; ilgu gadu garumā man bija aizcietējumi, barība nepārstrādājās, bezmiegs, grēmas, galvas sāpes, hemoroīdi, podagra, skleroze, paaugstināts spiediens, tahikardija, hronisks bronhīts ar biežām lēkmēm.”

Pats sākot praktizēt svaigēšanu, Aterovs to iemācīja arī savam trešajam bērnam. Ēdot tikai svaigu ēdienu, meitene auga īpaši vesela, ļoti attīstīta fiziski un

garīgi. Aterovs 64 gados bija iemantojis 35gadīga veselību. Viņam normalizējās asins spiediens, stabilizējās iekšējo orgānu darbība, atgriezās možums un izturība.

Par daudzu slimību iemeslu ne bez pamata Aterovs uzskatīja cilvēku atkarību no tā saucamās ēdienmānijas. Pēc viņa vārdiem, cilvēki piepilda savu kuņģi pārmēru ar mirušām un indīgām vielām, kuras sastāda mazvērtīgu un nelietojamu daļu no vairākiem tūkstošiem barības komponentu. Barības vērtība nav ēdiena daudzveidībā, bet sastāvdaļu daudzveidībā, no kurām sastāv barošanās produkti. Cilvēks ir vesels, kad ēd svaigus produktus, bet slims viņš ir tajā izpratnē, kad kļūst „ēdienkaislīgs”.

Lai kompensētu vajadzīgo komponentu nepietiekamību, cilvēki ēd desmitreiz vairāk, nekā vajag. Viņu patērētie produkti rada šūnu - liekēžu un šūnu - parazītu veidošanos. Īsti veselas specializētās un strādājošās šūnas veidojas tikai svaigu produktu lietošanas rezultātā, kurus „ēdienmāni” uzskata par neēdamiem un pilnīgi bezgaršīgiem. Pārejas laikā uz svaigēšanu cilvēka organisms pilnībā reorganizējas. Tiekot vaļā no šūnām - parazītiem, viņš pamazām ieiet normālā dzīvības procesu norises ritmā. Medikamenti izrādās nevajadzīgi.

Bet, pārejot uz svaigu augu barību, cilvēks pārveidojas ne tikai iekšēji. Atzīstot, ka visi nelāgie ieradumi un dzīvnieciskās tieksmes ir likumsakarīgs „ēdienmānijas” rezultāts, Aterovs uzstāj uz to, ka svaigēšana likvidē visus netikumus, to skaitā alkoholismu, narkomāniju, smēķēšanu un pat vēlmi pēc vieglas peļņas.

Uzskatot veģetāriešus par visprogresīvākajiem no „edienmāniem”, Aterovs atzīst, ka cīņā ar kaitīgajiem ieradumiem viņi ir veikuši ceļa pašu grūtāko daļu, atsakoties no gaļas barības. Pēc viņa domām, no veģetārieša līdz svaigēdājam ir tikai neliels, bet svarīgs solis, kurš var novest pie galvenā mērķa – visa organisma atdzimšanas.

2. nodaļaSvaigēšanas pamati

Kāpēc tieši svaigēšana

Svaigs ēdiens pret slimībāmDaudzgadīgi pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri patērē daudz augļu un dārzeņu,

retāk slimo ar vēzi un sirds slimībām. Svaigi, nevārīti dārzeņi un augļi rada vislabāko iedarbību uz organismu. Pierādīts, ka kulinārās apstrādēs sabrūk 30 - 50% visu vērtīgo vielu, kuras satur augu barība. Daudzas no šīm vielām rada ne tikai īpašas, ne ar ko nesalīdzināmas garšas izjūtas, bet arī aizsargā dārzeņu mīlētājus no saslimšanas ar vēzi. Dabiskie krāsojošie savienojumi – karotinoīdi, kurus satur sarkanidzeltenie dārzeņi un augļi un tumši zaļie lapu dārzeņi, novērš hroniskas slimības, stimulē organisma aizsargspējas, ir kā šķērslis audzēju veidošanai.

Īpaši jutīgas pret termisko apstrādi ir bioloģiski aktīvās vielas, kuras satur selerijas, kāposti un ķirši. Lielāko daļu savu ārstējošo funkciju zaudē arī ķiploks. Pirmkārt tā ir ēteriskā eļļa ar savu spēcīgo baktericīdo iedarbību, kura nogalina slimību izraisošās baktērijas un sēnītes, uzlabo asinsriti.

Bez tam, svaigēšanas diēta ir lieliska organisma profilaktiskai attīrīšanai. Tas ir labākais līdzeklis pret kuņģa mazspēju, aizcietējumiem un hemoroīdiem, tādā ēdienā taču ir paaugstināts barības šķiedrvielu saturs.

Īpaši labvēlīga svaigēšana ir ar nieru slimībām saslimušajiem, tā būtiski atvieglo vielu ūdens apmaiņu. Ārstēšana ar svaigēšanu dod labus rezultātus podagras slimniekiem, atbrīvojot organismu no urīnskābes. Tā ir ieteicama pret aterosklerozi, ādas slimībām, reimatismu utt.; svaigēšana ar hipertoniju slimajiem ļauj uzlabot veselības stāvokli uz vārāmā sāls strauji pazeminātā lietošanas rēķina.

Svaigēšanas palīdz var tikt galā ar lieko svaru. Zināms, ka aptaukošanās ārstēšana ar svaigu ēdienu dod pat labākus rezultātus, nekā badošanās. Lietojot svaigus produktus salīdzinājumā ar termiskajai apstrādei pakļautajiem, organisms straujāk piesātinās, jo svaigs ēdiens ātrāk piepilda visu kuņģa apjomu. Nepieciešams atcerēties, ka daži produkti regulē augstu enerģētisko vērtību (piemēram, dateles, rieksti, rozīnes, melones).

Bez tam dārzeņi un augļi svaigā veidā vairāk labuma dod zobiem nekā putrveida mīksts ēdiens. Tas arī veicina smaganu nostiprināšanos.

Vitamīni, minerāli un aktīvās vielas

Svaigiem dārzeņiem, augļiem un ogām salīdzinājumā ar vārītiem piemīt dažādas priekšrocības. Pirmkārt tajos saglabājas visi ūdenī šķīstošie vitamīni, kuri vārot pāriet šķidrumā un sabrūk augstā temperatūrā. Ūdenī šķīstošie ir C un B grupas vitamīni.

Minerālie sāļi, kurus vairumā satur dārzeņi, augļi, ogas, arī vārot pāriet novārījumā. Bez tam svaigos produktos pilnībā saglabājas fitoncīdi – augu pretmikrobu vielas, kuras regulē pūšanas baktēriju darbību kuņģī. Svaigie dārzeņi un augļi pārvalda tā saucamās imūnās īpašības, tas ir, spējīgi paaugstināt organisma pretošanos infekcijām. Un tas ir tikai nepilns svaigo dārzeņu un augļu labo īpašību uzskaitījums.

Virknē produktu aktīvās vielas ir īpaši lielā vairumā. Tas ir medus, citrusaugi, dzērvenes, brūklenes un āboli īpaši antonovkas, smiltsērkšķi, skābēti kāposti, svaigi un kaltēti zaļumi, sīpoli un ķiploki. Jūraskāposti satur 39 mikroelementus. Vesela noliktava vitamīnu ir ziedputekšņos. Bišu māšu pieniņš (aptiekās apilaks) – panteonskābes avots un aktīvs biostimulators. Svaigēdāji augstu vērtē sauso alus raugu un fitīnu (rīsu klijas), visu šķirņu riekstus utt.

Ziemas periodā pēc ārsta ieteikuma var lietot mākslīgos vitamīnus: aerovit, aevit, glutamevit, nikotinamīdu (B3 vitamīns), piridoksīnu (B6 vitamīns), askorbīnskābi un citus vitamīnus.

Svaigs ēdiens – neaizvietojams fermentu avots

Enzīmi – mūsu eksistences pamatsViens no dabiskās atveseļošanās sistēmas pamatlicējiem doktors E. Houells

secināa, ka galvenais komponents, kurš atšķir svaigu ēdienu no apstrādāta, ir fermenti vai enzīmi. Viņš pierādīja, ka šīs vielas, kuras sauc par „dzīvības enerģijas mērvienībām”, sabrūk temperatūrā, kura augstāka par 50ºC. Pasterizētos, sterilizētos, konservētos, kā arī saldētos produktos tās jau vairs nedarbojas.

Ar ko tad ir tik svarīgi enzīmi dzīvajiem organismiem? Tie spēlē tiešu lomu vielmaiņā, veidojot jebkuras dzīvas būtnes pastāvēšanas pamatu. Vitamīni, minerālie sāļi, ogļūdeņraži un olbaltumvielas atsevišķi maz ko nozīmē. Tikai fermenti ir spējīgi vadīt sarežģītākos sabrukšanas un jaunu vielu sintezēšanas procesus. Jebkura ķīmiska un bioloģiska reakcija, notiekoša mūsu organismā, pieprasa pastāvīgu enzīmu līdzdalību.

Fermenti līdzdarbojas dzirdes un redzes uztverē, tie spēlē svarīgu lomu barības pārstrādē, kā arī organisma attīrīšanas procesos. Asins, kaulu un ādas šūnu atjaunošanu un daudz kā cita veic enzīmu aktivitāte. No tiem ir atkarīga organisma aizsargsistēmas funkcija, kura traucē infekcijām, neitralizē indes un attīra šūnu dzīvības procesu norises vielas.

Cilvēka organismā konstatē ap trīs tūkstošiem dažādu fermentu, pie tam aknas šūnā tie ir ne mazāk par piecdesmit. Minūtes ferments var līdzdarboties 36 miljonos bioķīmisko reakciju!

Zināms, ka enzīmus cilvēka organisms sāk izstrādāt uzreiz pēc dzimšanas, ar ko nodrošina visus pavadošos izdalīšanās un enerģijas patērēšanas mijiedarbības procesus. Novecojot mūsu spējas izstrādāt fermentus pavājinās, tāpēc saudzīga attieksme pret enzīmiem ir viens no pamatnosacījumiem dabiskā atveseļošanā.

Ko reprezkentē enzīmi?Kā pareizi sastādīt savu ēšanas režīmu, lai neizsīktu organisma rezerves?

Atbildot uz šo jautājumu, naturopāti kā labu piemēru salīdzina divus riekstus – neapstrādātu un grauzdētu. Viens - dzīvs, bet otrs – ne. Kāpēc tā notiek? Kas ir neapstrādātā un kas vairs nav grauzdētā riekstā? Zinātne dod viennozīmīgu atbildi – enzīmi.

Izmantot vienkāršu analoģiju, enzīmi – tā ir sava veida maza ceļojošā fabrika ar ļoti lielu produktivitāti un ļoti šauru specializāciju. Riekstā enzīmi atrodas snaudošā stāvoklī, bet, tam nokļūstot mitrā un siltā vidē, enzīmi ieslēdzas darbā un pārstrādā visas sarežģītās vielas, kuras ir riekstā, barojot dīgli augšanai ar nepieciešamajiem komponentiem.

To pašu dara enzīmi, kad dzīvais produkts nokļūst mūsu kuņģī. Kuņģa sula iedarbina pārstrādes procesu, un mūsu organismam atliek uzņemt caur kuņģa sienām barojošās vielas. Dzīvā produkta enzīmi kuņģī paši izšķīdina šo produktu.

Lietojot ēdienā termiski apstrādātu, mirušu produktu, organismam nākas tērēt savus resursus personisko enzīmu izstrādei, lai utilizētu barību. Taču tas, kas nav dzīvs, no organisma puses tiek uztverts kuņģī kā toksīns, kuru vajag padarīt nekaitīgu un izvadīt no organisma. Bet problēma ir tā, ka katram produktam atbilst specifiski enzīmi un organisms nav tā veidots lai radītu visu dabas enzīmu spektru (zināmi aptuveni 8000 šo vielu).

Kā ēdiens kļūst miris? Zināms, ka sildīšanas procesā olbaltumvielas sadalās, kļūst denaturalizētas,

spējīgas izpildīt jebkādu bioloģisku funkciju un nederīgas mūsu organismam. Tauki pie sildot maina savu kvalitāti, veidojot tā saucamos transtaukus, kurus pat baktērijas nespēj pārstrādāt.

Minerāli, vitamīni svaigā produktā iekļaujas mums vajadzīgajos savienojumos, kuri ir viegli uzņemami. Termiskā apstrādē šie savienojumi sabrūk un zaudē savas labās īpašības. Daba nepazīst apstrādātu ēdienu, tāpēc arī bioloģiskie organismi nav tādā stāvoklī, lai pielāgotos tai.

Trīs enzīmu veidiMēs noskaidrojām, ka cilvēka organisms pazīst vismaz divus enzīmu veidus –

tos, kurus izstrādā pats organisms, un tos, kuri nokļūst organismā ar dzīvo barību. Bet izrādās, ka barības pārstrādē piedalās vēl viens - trešais enzīmu veids, kurus izstrādā mikroorganismi, kas sastopami mūsu zarnu traktā. Bet šie mikroorganismi barojas tikai ar svaigu augu šūnām. Dzīvības procesu norisei šiem mikroorganismiem ir nepieciešamie vitamīni un neaizvietojamās aminoskābes. Tā, ka, kā redzat, tieši svaigi produkti, iekļaujot dārzeņus un augļus, bagātus šķiedrvielām, ir galvenie vitamīnu un neaizvietojamo aminoskābju piegādātāji.

Kā svaigēdāji attiecas pret dzīvnieku izcelsmes barību

Gaļa

Noliedzoša attieksme pret mūsu mazāko brāļu nogalināšanu jau pati par sevi var būt iemesls, lai atteiktos no gaļas. Par to mēs runājām jau iepriekš. Tomēr gaļas ēšanai ir arī cita problēma – ieradums lietot gaļu nodara diezgan lielu kaitējumu mūsu organismam. Par gaļas ēšanas aspektu pateikts un uzrakstīts jau ļoti daudz. Pateiksim tikai, ka aizstāvēt gaļas ēšanu kļūst arvien grūtāk. Gaļas lietošana uzbudina nervu sistēmu, izsauc aizkaitinājumu un tuvina hipertonijai. Zināms, ka bagātīga gaļas lietošana izsauc akūtas apendicītu lēkmes un alerģiskās slimības.

Gaļas buljons, kuru bieži dod slimniekiem, pēc būtības ir dzīvnieka līķa novārījums, līķa izvilkumu, kurš iedarbojas kā nervu sistēmas uzbudinošs līdzeklis, jo satur dažādas indes. Buljons satur urīnvielu, urīnskābi, kreatīnu, kreatinīnu, kā arī citas indes.

Piens

Piena lietošanu pieaugušo uzturā nevar uzskatīt par normālu. Arī bērniem var dot, saprotot, ka pēc sastāva tas ļoti atšķiras no mātes piena, ar kuru cilvēks var baroties aptuveni līdz divu gadu vecumam. Govs piens satur desmitiem derīgu vielu, tomēr tajā ir maz dzelzs un varš – telēns tos var uzņemt ar zāli no pirmajām dzīves dienām. Ne nejauši medicīnā ir novērojama mazasinība tiem, kuri pamatā pieturas pie piena barošanās.

Dzīvnieku mazuļi patērē pienu dabiski svaigu, no tesmeņa, bez tā kontakta ar gaisu un saules gaismu, nemaz nerunājot par vārītu. Iepriekš teiktais krasi samazina piena vērtību, kuru lieto cilvēks.

Olas

Olas cilvēkam jēlā veidā diez vai var kalpot par labu, veselībai noderīgu barību. Jēlu olu olbaltumvielas bloķē viena vitamīna – biotīna darbību, un visas biotīna cikla ķīmiskās reakcijas organismā apstājas. Sistemātiska jēlu olu lietošana sagrauj vielmaiņu.

Cieti novārītas olas, pēc dažu speciālistu domām, ļoti grūti pārstrādājas, tādēļ tās dažreiz sauc par produktiem ar pretēju kaloritāti (tas nozīmē, ka to pārstrādei vajag vairāk enerģijas, nekā pašas satur). Bet viss, kas ilgi un grūti pārstrādājas, visbiežāk kļūst ieguvums kuņģa mikrobiem. Ja tās ir olbaltumvielas, tad pūšanas baktērijas, barojoties ar tām, izdala daudz indīgu atkritumu, saindējot cilvēka organismu.

Visnekaitīgākais veids, kā lietot olas, – vārīt tās no vienas līdz pusotrai minūtei jau verdošā ūdenī.

Kur rast olbaltumvielas

Olbaltumvielu patērēšana: optimālās proporcijas

Vispirms jānoskaidro, kāds olbaltumvielu daudzums cilvēkam vajadzīgs. Tradicionālā dietoloģija apgalvo, ka cilvēka organismam vajag ne mazāk par 1g olbaltumu uz ķermeņa svara kilogramu, bet augoša bērna organismam un arī vairāk. Vispasaules veselības aizsardzības organizācijā (VVAS), noteiktās normas: vīrietim (svars 65 kg) nepieciešams 37–62 g olbaltumvielu dienā, bet sievietei (svars 55 kg) – 29-48 grami.

Pietiekams olbaltumvielu saturs ēdienā, pēc veģetāriešu domām, 18 g dienā pieaugušam cilvēkam. Naturopātijā uzskata, ka ar to pilnībā ir gana, vien ar nosacījumu, ka šīs olbaltumvielas būs pilnvērtīgas, tas ir, ne denaturalizētas, bet svaigas. Tādas olbaltumvielas ir vajadzīgajās proporcijās visās to aminoskābēs,

saglabājot svarīgākās īpašības, kā hidrofilitāte (spēja izšķīst ūdenī) un fermentatīvā aktivitāte.

No otras puses, ne visas augu eļļas ir vienādi kaitīgas, taču jebkuri tauki gan – tas ir, dažādu taukskābju maisījums. Pie mums vispopulārākajā - saulespuķu eļļā ir ap 60% linolskābes, kura ātri oksidējas, dodot daudz brīvo radikāļu. Lai no tā izvairītos, ēdienā vajadzētu lietot minimāli šo eļļu. Kā taukviela visā pasaulē tiek lietoti augu eļļu maisījumi: mandeļu ar riekstu, olīvu ar riekstu, riekstu ar krējumu. Tādas kombinācijas ir visnotaļ racionālas, jo nodrošina organismu ar visām taukskābēm.

Lai mūsu organisms varētu tikt galā ar brīvo radikāļu pārmērīgo daudzumu, tam vajadzīgi dabiskie antiskābētāji (antioksidanti), ar kuriem bagāta ir svaigu augu barība, dažādu grupu vitamīni, pārsvarā B, P, PP, C (askorbīnskābe), vitamīns A un E, karotīns, no kura mūsu organismā veidojas vitamīns A, atsevišķi elementi – selēns, magnijs, cinks, varš un dzelzs, bietes krāsojošās vielas, kofeīnskābe (daudz ābolos), dažu aromātisko garšvielu zālītes.

Par tauku pamatavotu svaigēdājam ir jābūt riekstiem un eļļas sēklām: tajās tauku ir pat vairāk nekā olbaltumvielu, no 40 līdz 70 procentiem. Piemēram, 100 g riekstu kodolu satur 15 - 17 g olbaltumvielu un četrreiz vairāk eļļas.

Vajadzētu atzīmēt, ka atšķirībā no dzīvnieku taukiem augu tauki nesatur D vitamīnu, kurš vajadzīgs kauliem un zobiem. Šīs vitamīns cilvēkam ir nepieciešams, bet, par laimi, tas nokļūst mūsu organismā ne tikai ar barību. D vitamīnu veido saules stari, kā arī ultravioleto staru mākslīgs avots.

Attieksme pret miltu produktiem

Konservatīvie svaigēdāji, kā likums, izvairās no maizes, putru un graudu un miltu produktu lietošanas. Galvenais graudaugu trūkums – pēc aminoskābēm nesabalansētās olbaltumvielas. Tajos ir pārāk maz tādu neaizvietojamo aminoskābju kā lizīns, treonīns, triptofāns. Tajā pašā laikā graudaugos ir pārmērīgs daudzums aizvietojamo aminoskābju, tikai atdeve no tām maza.

Lizīna trūkums ir galvenais cilvēku izsīkuma iemesls jaunattīstības valstīs, kur arī kopējais olbaltumvielu patēriņš ir divreiz zemāks nekā attīstītajās valstīs. Graudaugu viltība - to nesabalansētās olbaltumvielas sagrauj normālo olbaltumvielu sintēzi cilvēka vai dzīvnieku organismā, kas rada paaugstinātu vajadzību pēc pārtikas olbaltumvielām. Jā vajadzība pēc normālām olbaltumvielām netiek apmierināta, īpaši spēcīgi izpaužas nesabalansēto olbaltumvielu toksiskā darbība.

Kas jāzina pirms pārejas uz svaigēšanu

Diemžēl nekāda, pat arī pilnīgākā ēšanas sistēma nav atbrīvota no nepilnībām. Tas attiecas arī uz svaigēšanu. Nepilnības visvieglāk uzskaitīt un analizēt svaigēšanas un veģetārisma salīdzināšanas rezultātā.

Augi miljoniem gadu garajā evolūcijā ir iemācījušies sevī sintezēt dažas vielas, kuras negatīvi reaģē cilvēku un dzīvnieku organismā. Ja ēd tikai svaigu ēdienu, tad šīs vielas pamazām var uzkrāties un izpausties visnegaidītākajā veidā. Termiskajā apstrādē šīs vielas (vai liela to daļa) sabrūk.

Pirmkārt svaigi produkti var izsaukt alerģiskas reakcijas, kuras parasti rodas, lietojot augļus un ogas.

Uzmanību! Svaigēšanu neiesaka, esot šādām slimībām: nierakmeņu slimības, saistītas ar kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumiem; hronisks pankreatīts; akūts pankreatīts; holecistīts; smaga kuņģa čūlas un divpadsmitpirkstu zarnas slimības saasināšanās; padagra; dažas ķirurģiskās operācijas.

Svaigēšanas piekritēji ir pārliecināti, ka augļu termiskās apstrādes rezultātā tie zaudē vitamīnus un minerālos sāļus. Tomēr pareiza kulinārā apstrāde palīdz izvairīties no tādām nepatikšanām. Bet ir svaigi dārzeņi, kas cilvēkam patiešām var atņemt dažus vitamīnus. Pārsvarā tas attiecas uz karotīnu (A provitamīns), kurš izdalās no augu audiem, tikai tādā gadījumā, ja tiek sagrauta kuņģī un zarnās nepārstrādājamā celuloze.

Burkānus un citus A provitamīna avotus vēlams sutināt, pievienojot taukus, jo karotīns gandrīz netiek uzņemts no kuņģa. Tas pats pamatoti attiecas uz citiem taukos šķīstošajiem vitamīniem – D, E un K.

3. nodaļaIeteicamie produkti

Ēdamo produktu dažādība, derīga svaigēdājam, lai cik dīvaini, bagātīga un daudzveidīga īpaši vasarā. Tai ir vairāk nekā 120 veidu, no kuriem gandrīz puse ir

viegli pieejama arī pilsētas iedzīvotājam. Dabiskie produkti atšķiras pēc garšas daudzveidības kvalitātes saskaņā ar

lietošanas sezonām, ir pilnvērtīgāki pēc vitamīnu satura, organiskajām skābēm, šķiedrvielām un pektīna, bioloģiski aktīvo vielu grupām, kuru atveseļojošais efekts ir visnotaļ atzīts. No tāda augu klāsta var pagatavot neticami daudz visdažādāko un garšīgāko salātu, sulas, uzlējumus un novārījumus, piedevas, putras un ķīseļus, kokteiļus, pulverīšus, koncentrātus utt.

Protams, pārejā uz dabisku barošanos ir arī zināmas grūtības. Rodas nepieciešamība turēt pa rokai svaigus produktus, īpaši ziemā. Šķiedrvielām, ar šķiedrvielām bagātai barībai nepieciešama rūpīga sagremošana, kas rada ne mazas problēmas, īpaši pavecākiem cilvēkiem. Bez tam pāreja uz svaigu augu barību rada pārmaiņas kuņģa mikroflorā, kas daudziem indivīdiem ir grūti panesams.

Sezonas svaigēšana

Svaigēdāja ēdienkarti var iedalīt pa gadalaikiem trīs lielos periodos: ziema; pavasaris un vasaras pirmā puse; vasaras otrā puse un rudens.

Svaigēdājam ēdiens visos šajos periodos ir vairāk nekā pietiekami.Daudzas problēmas, gan fizioloģiskās, gan psiholoģiskās, rodas tāpēc, ka

cilvēki nezinot neiekļauj savā racionā produktus, kuri ļauj baudīt pilnīgi jaunas garšas izjūtas.

Sākt pāreju uz svaigēšanu var jebkurā laikā, kaut psiholoģiski to visvieglāk darīt bagātīgākajā periodā. Ziemā to darīt ir grūtāk, bet tad par lielu atbalstu svaigēdājam var kļūt tradīcija gatavot ziemas rezerves. Ja tādu nav, nāksies veikt pirkumus veikalā vai tirgū, taisnība, tādējādi mēs riskējam iegūt ķīmiski vai termiski apstrādātus produktus.

Ziemā uz mūsu galda vienmēr var atrasties āboli, bumbieri, vīnogas, eksotiskie (hurma, mandarīni, apelsīni, banāni, kivi, ananāsi, kokosrieksti utt.), žāvētie augļi. No dārzeņiem kartupeļi, topinambūri, ķirbji, kabači, burkāni, kāposti, tomāti un gurķi.

Pākšaugi

Zirņi. Zirņus ne velti sauc par veģetāriešu karalisko ēdienu. Tie ir bagāti olbaltumvielām, vitamīniem, minerālvielām, bet tajos ir daudz sēra – vairāk, nekā vajadzīgs organismam. Tāpēc zirņus ēd nelielos daudzumos kombinācijās ar citiem produktiem, kas paaugstina to vērtību, kompensējot tādas aminoskābes nepietiekamību, kā lizīns.

Pupiņas. Pupiņas uz veģetārieša galda ieņem vērā ņemamu vietu. Tās dod mūsu organismam vērtīgās aminoskābes un bioelementus, tuvus pēc sastāva tiem, kuri rodami olās. Tas ir ļoti barojošs produkts, tāpēc ēst to vajag nelielām porcijām. Neliels daudzums pupiņu ne tikai remdē badu, bet arī atbilst dzīvībai svarīgajām organisma funkcijām.

Kā jau visi pākšaugi, pupiņas ir nabadzīgas ar metionīnu, kurš nepieciešams olbaltumvielu sintēzei organismā. Tāpēc tās labāk apvienot ar citiem produktiem – maizi, pienu, sieru, olām, riekstiem, kukurūzu, sēnēm un putrām.

Soja. Soja – rekordiste starp augiem olbaltumvielu daudzuma ziņā. Soja samazina holesterīna līmeni asinīs un diabētiķu atkarību no insulīna, normalizē nervu sistēmu, kuņģa un zarnu trakta un nieru darbību. Vispāratzīts, ka soja – labs profilaktiskais līdzeklis pret vēzi un sirds un asinsvadu slimībām, tā palīdz uzlabot erekciju, stimulē apaugļošanās spēju un novērš trombocītu veidošanos.

Sojas piens ir ievērojami labāks nekā govs. Tajā nav holesterīnu veidojošās vielas, nav piena cukura – laktozes, kura rada piena produktu nepanesamību, alerģiskās reakcijas. No sojas piena var gatavot tādus vērtīgus produktus kā biezpiens, rūgušpiens, siers un sviests.

Tajā pašā laikā derētu atcerēties, ka pākšaugi barības pārstrādes sistēmai ir grūti uzveicami produkti, ņemot vērā paaugstināto olbaltumvielu un cietes saturu. Pat savienojumā ar ļoti vienkāršu barību, piemēram, zaļumu un dārzeņu, tas ir ļoti smags ēdiens. Daudz vieglāk tiek pārstrādāts pākšaugu biezenis, kā arī veselas pupas, kulināri termiskajā apstrādē no tām atdalās ārējais apvalks.

Uzmanību! Pākšaugi - zirņi, pupiņas, it īpaši sojas produkti var tikt iegūti no ģenētiski modificētiem augiem. Esiet vērīgi, izvēloties šos produktus savam galdam!

Rieksti un sēkliņas

Kā jau atzīmēts, rieksti ir pilnvērtīgs olbaltumvielu, piesātināto taukskābju un minerālo sāļu avots. Riekstos ir daudz kalcija, magnija, fosfora, dzelzs un vara. Tajos ir B grupas vitamīni, E vitamīns, polinepiesātinātās taukskābes. Pat vismazākais minēto vielu daudzums padara pārtiku augstvērtīgi barojošu. Karote sarīvētu riekstu var kļūt par vērtīgu piedevu daudziem ēdieniem, jo tie satur tādas noderīgas vielas kā metionīns un triptofāns. Rieksti var būt arī patstāvīgs ēdiens, ja tos ēd mazām porcijām, lai neveidotos liekais svars.

Saulespuķu sēklas veģetārajā un svaigēdāju ēdienkartē kalpo par piedevu ļoti daudziem ēdieniem. Šīs sēklas ir lielisks nepiesātināto taukskābju, vērtīgo olbaltumvielu, vitamīnu - galvenokārt B grupas, tāpat arī C, E un F vitamīnu avots. No mikroelementiem tās satur kalciju un magniju. Saulespuķu sēklas samazina

holesterīna līmeni asinīs, tām ir patīkama garša un aromāts. Tajās esošo aminoskābju augstā proporcionālā sabalansētība padara sēkliņas par lielisku piedevu rīsu, sēņu un pākšaugu ēdieniem, kur šo skābju trūkst.

Linsēklas un sezama sēklas, izžāvētas un samaltas, lieto par piedevu sojas un pupiņu ēdieniem. Laba piedeva pie dārzeņu un sēņu zupām, papildinājums dārzeņu salātiem, pildījumiem un kroketēm no rīsiem vai dārzeņu maisījumam. Šīs sēklas palielina uzņemamo olbaltumvielu daudzumu un kvalitāti, uzlabo ēdiena garšu.

Graudzāles

Labās īpašības

Daži svaigēdāji ar lielu pietāti attiecas pret graudzāļu kultūru un to izstrādājumu lietošanu uzturā – t.i., kvieši, rudzi, griķi, grūbas, kukurūza, auzas, rīsi un prosa. Šīs kultūras aug un gatavojas īsā laika periodā, tiek iekoptas rajonos ar dažu mēnešu veģetatīvajām sezonām, graudi var uzglabāties praktiski neierobežoti ilgu laiku. Šo iemeslu dēļ graudi, neskatoties uz daudzām problēmām, kuras var radīt to lietošana, kļuva par vairuma tautu izdzīvošanas pamatu. Līdz nesenai pagātnei tos lietoja gandrīz veselus, neattīrītus - nekā tagad.

Graudzālēm ir daudz labu īpašību, bet ir arī mīnusi, kurus pieminēsim turpmāk. Piemēram, kukurūzā un griķos ir tāda vērtīga viela kā lizīns. Tāpat kukurūzā ir atklāts fosfors, kālijs, A, E vitamīns un dabiskās nepiesātinātās taukskābes. Ar 100 g kukurūzas putras tiek uzņemti 4 g olbaltumvielu, bet kalcijs tajā ir gandrīz tikpat daudz, cik pienā.

Vēl viens vērtīgs produkts veģetārajā ēdienkartē – kvieši. Starp citu, vienīgi kviešu putraimi, nozīmīgā daudzumā satur deficīto triptofānu. Kvieši veido sārmainu vidi cilvēka organismā, kas ir ļoti svarīgi, lai sasniegtu skābju - sārmu līdzsvaru. Līdzās rīsiem un kukurūzai kvieši atvedināmi pie viegli uzņemamajiem graudaugu produktiem. Kvieši satur B (B1,B2,B3) grupas vitamīnus, lecitīnu, dažādas minerālās vielas – fosforu, kalciju, dzelzi un produktos reti sastopamo krama dioksīdu. Lai palielinātu kviešu olbaltumvielu vērtību, tos dažreiz apvieno ar pākšaugu produktiem.

Nepilnības

Strikti svaigēdāji, piesargās no graudaugu lietošanas dabiskajā uzturā. Pēc viņu domām, graudzāles – tas ir zemākais produkts, kuru diez vai vērts iekļaut pilnvērtīgā racionā. Vienīgais veids, kā tos var lietot, - veseli, sausi graudi.

Tādam pieņēmumam ir savi pamatojumi. Tā, piemēram, auzām ir raksturīgs bāzes sāļu deficīts. Kviešos ir ļoti maz nātrija un kalcija. Rīsiem tāpat novērojams sāļu deficīts -īpaši kalcija, nātrija un hlora. Visām šīm graudzālēm mazs joda daudzums.

Pārslas no graudzālēm

Pāris vārdu vajadzētu pateikt par pārslām no graudzāļu kultūrām, iegūtām rūpnieciskā veidā. Ķīmiskās analīzes rāda, ka kukurūzas, auzu un kviešu pārslas ir ar augstu barojošo vērtību. Uzskata, ka šie produkti ir viegli uzņemami, jo ir apstrādāti. Patiesībā tas tā nav. Graudi tiek pakļauti spiedienam zem preses augstā temperatūrā, kas atņem pārslām vērtību kā barojošam produktam.

Sēklu dīgsti

Atšķirībā no sausām graudzālēm un pākšaugiem pret diedzējumiem no tiem svaigēdājiem ir daudz mazākas pretenzijas. Uzskata, ka diedzētām sēklām piemīt īpašs dzīvības spēks, ir augsta bioloģiskā vērtība, pilnībā tiek pārstrādātas organismā.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka 50 g jebkuru dīgstu pēc barojošās vērtības ir ekvivalenti sešām glāzēm apelsīnu sulas. Diedzēti graudi, dienā lietoti 50 - 100 g, stimulē organismu, palielina tā fiziskos un garīgos spēkus, uzlabo redzi. Pierādīts, ka sēklu dīgšanas procesā ogļūdeņraži, kurus tās satur, fermentu ietekmē sabrūk parastos cukuros. Sarežģītās olbaltumvielas sadalās aminoskābēs, bet tauki – taukskābēs, viegli sagremojamos, šķīstošos komponentos. C vitamīns un citi vitamīni sēklās ir niecīgos daudzumos, bet dīgstot veidojas diezgan intensīvi. Tieši tāpēc veģetārieši uzskata, ka diedzētu sēklu ieviešana ikdienas ēšanas racionā rada pamanāmu pašsajūtas uzlabošanās.

Briešanas un dīgšanas procesā graudos palielinās dzelzs, kalcija, fosfora un magnija saturs, kuri tik ļoti nepieciešami mūsu organismam. Dīgstu lietošana pārtikā uzlabo kuņģa darbību, stabilizē vielmaiņu, paaugstina imunitāti, arī organisma imunitāti pret saaukstēšanos un citām slimībām, kavē matu izkrišanu, atjauno visas organisma funkcijas.

Diedzēti kvieši ir lielisks E un B vitamīna avots, kurš ir nepieciešams lecitīna ražošanai – svarīgākā barojošā viela nervu sistēmai.

Kādus graudus var diedzēt? Praktiski visus: rudzus, visas pākšaugu kultūras, miežus, saulespuķes un pat zemesriekstus. Diedzēti rudzi satur augu hormonus, eļļas un ir lielisks līdzeklis, lai ārstētu pampumus un priekšdziedzera iekaisumu. Tie ir varoši aktivizēt organisma aizsargspējas cīņā ar dažādām slimībām. Arī saulespuķu dīgsti milzum daudz vitamīnus satur. Diedzēti pākšaugi (lucerna, turku zirņi, pupas) satur daudz proteīna, tādējādi lieliski tiek pārstrādāti organismā. Bez tam tie ir teicams augu olbaltumvielu avots.

Visa veida diedzētie graudi ir svaigēdāja stratēģiskais produkts ziemas beigās – pavasara sākumā, kad iestājas avitaminozes laiks.

Jebkurus graudus bez grūtībām var diedzēt mājas apstākļos. Lūk, pats vienkāršākais veids. Graudus vajag nomazgāt vēsā vārītā ūdenī, bērt uz trīskārtīgas marles vai tīra auduma, virsū uzklāt vienu auduma kārtu, apliet ar vārītu, nedaudz siltu ūdeni un nolikt gaišā, siltā vietā. Graudus mazgā divreiz dienā ar vārītu ūdeni. Pēc 2 - 5 diennaktīm dīgsti būs gatavi.

Tos var ēst svaigus, salātu veidā, vārītus kā piedevu gaļai un zivīm (kaut gan, protams, pēdējais variants nav pats labākais, jo vārot dīgsti zaudē daļu vērtīgo vielu).

Īpaša nozīme tiek piešķirta saulespuķu zaļu dīgstu lietošanai pārtikā. To diedzēšanai uz plakana šķīvja uzber plānu zemes kārtiņu, kurā ievieto 1cm citu no

citas divas diennaktis mērcētas sēklas. Aptuveni pēc divām nedēļām izaug zaļi asni. Kad tie izstiepjas, vajag nogriezt pie pašas zemes, labi nomazgāt un ēst svaigus.

Šie diedzējumi satur daudz aminoskābju, kā arī tādas minerālās vielas kā kalcijs, kobalts, jods, varš, dzelzs, fluors, magnijs, fosfors, kālijs, cinks un nātrijs. Parasti dažus tādus dīgstus apēd trīsreiz nedēļā, lai papildinātu organismā šo vielu rezerves.

Daudz precīzāku informāciju par dīgstu audzēšanu un lietošanu pārtikā jūs varēsiet atrast „Svaigēdāja kulinārajā grāmatā” (sk. lpp...).

Maize

Rūpnieciski ražotā maize praktiski ir izslēgta no svaigēdāju ēšanas raciona. Tam ir ne mazums iemeslu. Maizi, kuru mēs pērkam veikalā, gatavo no denaturizētiem graudaugiem. Tā satur sāli, sodu, raugu, margarīnu un citas piedevas, ir pakļauta apstrādei augstā temperatūrā. Tā pagatavota, katru dienu lietota 3 - 4 reizes, pie tam lielos daudzumos un savienojumā ar citām cietēm, maize kļūst par manāmu veselības problēmu avotu.

Miltos, sagatavotos maizes cepšanai, izpaliek praktiski 75% minerālu, kurus saturēja graudi. Zaudēto minerālu vietā miltos iejauc niecīgu daudzumu minerālu mākslīgo analogu. Vitamīnu tādos miltos vispār nav, tāpēc tā saucamajā bagātināšanas procesā tiek pievienots nedaudz sintētisko vitamīnu. Maļot graudus miltos, atdalās arī organiskie sāļi, kurus neatgriezt ne ar kādu „bagātināšanu”.

Pēc iepriekš teiktā kļūst skaidrs, kāpēc uz svaigēdāja galda jūs neatradīsiet maizi, varbūt tur būs maize, bet pagatavota īpašā veidā mājas apstākļos.

Ogas

Īpaša vita svaigēdāja barības racionā atvēlēta ogām. Šīs īpašās „dabas veltes” pildītas daudzām sēkliņām, apņemtas ar barojošu vielu un miziņu, kur ir gandrīz visas organiskās vielas, rodamasas cilvēka asinīs. Šīs vielas bagātina asinis, tajā pašā laikā attīrot asinsvadus. Regulāra ogu lietošana līdzinās ar enerģiju piesātinātai sistēmai. Tāpat ogas pilda svarīgu zarnu trakta attīrīšanas funkciju, tās it kā „izdedzina” barības paliekas tā izliekumos, tajā pašā laikā ir barības pārstrādes procesa katalizators.

Diemžēl ogas svaigā veidā nav pieejamas visu gadu. Daudzu krūmaugļu ienākšanās laiks ir īss – mēnesis, divi, tāpēc vasaras ogu ievākšanas laikā ir vērts parūpēties par to krājumu sagatavošanu.

Saldēšana, kura pašlaik ir tik populāra, iznīcina gandrīz visas barojošās vielas, kas tik nepieciešamas organismam. Daudz efektīgāka metode ir ogu žāvēšana. Dabiskā žāvēšana bieži izmantota Krievijā, maksimāli saglabā ogas šūnas dzīvas, žāvējot tajās notiek ūdens struktūru transformācijas process. Pārsvarā miziņā uzkrājas cilvēkam nepieciešamā viela – kalceks, notiek skābju pārveidošanās. Gadsimtiem ir izstrādāti optimālākie žāvēšanas veidi, kad izžāvētajiem augļiem ir jāsatur 12 - 15% mitruma. Tas palīdz saglabāt sausos augļus pat pašos stiprākajos salos, kad liekais mitrums var kļūt kaitējošs.

Ogas, kurās visvairāk vitamīnu un bioloģiski aktīvo vielu, mūsu platuma grādos ir mežrozītes, jāņogas, avenes, irbenes, pīlādža, citronliānas, bārbeles un sausserdis.

Savvaļas ēdamie augi

Pavasara - vasaras periodā no mūsu galda pamazām izzūd dārzeņi un augļi, toties parādās zālaugi. Slavenais naturopāts G. Šeltons rakstīja: „Zaļajām lapām un citām augu daļām ir noteiktas privilēģijas, kuras nepiemīt augļiem. Pieredze ir parādījusi, ka zaļu dārzeņu iekļaušana augļu - riekstu diētā uzlabo diētu pilnībā.” Kā nepareizas ēšanas piemēru Šeltons min veģetāriešus, kuri vai nu samazina ēdiena kaloritāti, būtiski ierobežojot tauku, olbaltumvielu un cietes saturu savā ēdienā, vai arī metas otrā galējībā – akcentē olbaltumvielas, tas ir, patērē lielā daudzumā maizi, graudzāles un pākšaugus.

Bet graudzāļu un pākšaugu diēta ar zaļo dārzeņu un svaigo augļu nepietiekamību ir nepilnīga, jo tajos ir pārāk maz sārmu elementu un vitamīnu. Tāda diēta vairāk satur skābos vitamīnus (tāpat kā vispārpieņemtā jauktā barošanās). Pie tam vairums veģetāriešu ne vienmēr pareizi savieto produktus, tādēļ atliek vien vēlēties tiem labāku veselību. Pareizi rīkojas tikai tie veģetārieši, kuri vadās pēc naturopātijas mācības – kā pamatēdiens viņiem kalpo dārzeņu salāti ar maksimālām dārza un savvaļas zaļumu devām. Pēc barojošajām īpašībām savvaļas augi nav sliktāki par kultivētajiem, bieži vien pat pārāki. Tā, piemēram, balandas pēc proteīnu satura (augu olbaltumvielu) ir līdzvērtīgas spinātiem. Vairākums savvaļas ēdamo augu ir ar augstu ārstējošo aktivitāti.

Zaļumi un dārzeņi satur vidēji ap 2% olbaltumvielu, nedaudz cukuru, cieti un organiskās skābes. Kaloritāte ir neliela, ietver lielisku vitamīnu un minerālo vielu kompleksu, ar kuriem nevar samēroties neviens auglis (toties augļi, īpaši žāvēti, satur vairāk cukuru un gādā par svaigēdāju enerģiju).

No agra pavasara uz mūsu galda var parādīties svaigi kultūr un savvaļas augu dīgsti. Šo nenovērtējamo savvaļas dāvanu vajag izmantot pie vismazākās iespējas, tai pašā laikā gatavojot žāvētus zaļumus ziemai. Savvaļas augu termiska apstrāde nav vēlama, jo atņem tiem vērtīgās barojošās īpašības. Notiek nelabvēlīgas izmaiņas to bioloģiskajā aktivitātē, sabrūk kompleksi starp dažādiem barojošajiem komponentiem – olbaltumvielām, taukiem, ogļūdeņražiem, sāļiem, vitamīniem un mikroelementiem. To fizioloģiskā darbība ievērojami samazinās, termiskās apstrādes ietekmē mainās arī paši barojošie komponenti.

Pavasarī svaigēdāja acis un garšu priecē svaigas nātres, gārsas, visi iespējamie salāti, selerija, pētersīļi, dilles, redīsa zaļumi, skābenes, rabarbers, pienenes, balandas, ganu plikstiņi, meldra un papardes dzinumi. Aplūkosim svaigēdāju populārāko savvaļas augu labās īpašības.

Nātre

Nātre – plaši izplatīta nezāle daudzos zemeslodes platuma grādos. Jau sen ir zināms, ka tā uzlabo barības pārstrādi, aktivizē vielmaiņu, palielina hemoglobīna saturu un eritrocītu daudzumu, kā arī samazina cukura līmeni asinīs. No agra pavasara

līdz vēlam rudenim nātre var kalpot kā vērtīga piedeva ēdienam, pēc barojošās vērtības tā neatpaliek no pākšaugu kultūrām.

Nātrē ir daudz fitoncīdu, vitamīnu (K, B1, B2), karotinoīdi, organiskās skābes. E vitamīnu nātre satur milzīgā daudzumā – 25 mg 100 gramos zaļumu! Askorbīnskābe nātrē ir divreiz vairāk kā burkānos; bez tam, nesen tika atklātas nātrē esošās organiskās vielas, kuras stimulē barības pārstrādi. Olbaltumvielas svaigā nātrē ir daudz vairāk, kā kāpostos, burkānos, salātos, tāpēc to dažreiz sauc par „augu gaļu”.

Nātre visvērtīgākā ir svaiga. Nātres jaunās lapiņas kopā ar gārsu pašā pavasara agrumā papildina svaigēdāja salātus. To var arī sagatavot ziemai: nātre ir jāsasmalcina, jāžāvē un jāglabā tumšā vietā.

Veģetārieši gatavo no nātrēm uzkodas, pirmo un otro ēdienu, piedevas, mērces, dzērienus, konditorejas izstrādājumus un vēl daudz kā garšīga un vērtīga. Nātres lapas liek zupās, ceptās olās, salātos, omletēs un citos ēdienos. No jaunajām lapām un dīgstiem var gatavot zaļo šī, bet vecās lapas skābē, kāpostus. Skābētai nātrei ir daudz pikantāks aromāts, nekā skābētiem kāpostiem, tā ir garšīgāka un veselīgāka.

Kā redzat, nātres kulinārās īpašības nav sliktākas kā citiem produktiem. Vajag tikai mācēt to, citādi uz rokām neizbēgami parādīsies čulgas. Pirmkārt nātre ir labi jānomazgā, pēc tam, lai nededzinātu, jāmīca, līdz izdalās sula. Vienkāršāk nātri var applaucēt, tas ir, apliet uz pāris sekundēm ar verdošu ūdeni, pēc tam šķirot, nomazgāt un atkal apliet ar verdošu ūdeni uz desmit minūtēm. Pēc tam nātres ievieto caurdurī un ļauj notecēt ūdenim.

Gārsa

No visiem gārsu veidiem parastajai gārsai ir vislielākā barojošā vērtība. Mazprasīga pret augšanas apstākļiem un aug praktiski visur, un dārzkopji to uzskata par gandrīz neiznīdējamu. Tomēr tieši gārsa cilvēkus glāba neražas gados, Ļeņingradā blokādes laikā un citās pilsētās to gatavoja ēdnīcās.

Šis augs nav vērtīgs tikai ar savām barojošajām īpašībām, tas ir arī dziedniecisks: gārsa uzlabo barības trakta darbību, tai piemīt sāpju remdējošas spējas, lieto pret cingu, dziedē rētas. Attīra organismu, bet mikroelementu savienojums (dzelzs, varš, mangāns) ārstē mazasinību.

Gārsa ir garšīgs zaļums no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Tāpat kā nātres, gārsu var žāvēt un glabāt slēgtās burkās tumšā un sausā vietā.

Pienene

Pienene – viens no visizplatītākajiem augiem uz zemeslodes. Šī auga lapas un ziedi satur karotinoīdus, spirtus, holīnu, inozītu, vitamīnus (B1, B2, C, D un provitamīnu A). Pieneņu sēklās uzkrājas līdz 20% taukskābju, ziedputekšņos ir daudz bora un mangāna. Pieneņu saknēs ir cukuri, olbaltumvielas (15%), rūgtvielas (ap 10%), spirti, holīns, vitamīns B2 un pārējie.

Barībā izmanto praktiski visas auga daļas. No jaunām lapām gatavo salātus, no apceptām saknēm - cigoriņa aizvietotāju – kafijas surogātu. Svaigēdāji lieto pieneņu lapas un ziedus svaigā veidā no aprīļa līdz novembrim, bet žāvētus – ziemā.

Ieteicams augus ievākt pļavās, pie upēm un laukos, kur tie mazāk uzņem svinu un citas kaitīgas vielas no automobiļu izplūdes gāzēm. Vēl labāk - pienenes audzēt

dārzā dobēs. Rūgtuma noņemšanai (satur daudz magnezīta) lapas pusstundu tur aukstā sālsūdenī, bet saknes vāra sālsūdenī 6 - 8 minūtes.

Balanda

Viens no biežāk lietotajiem augiem svaigēdāja ēdienkartē – kuplā balanda, kuru uzturā patēwrēja jau Senajā Grieķijā. Pirms revolūcijas Krievijā nabadzīgie zemnieki no balandu un rudzu miltu maisījuma cepa maizi. Vārīja zupas no balandām kopā ar skābenēm, nātrēm, zaķskābenēm, biešu un redīsu lakstiem.

Gaišizaļi matētās balandas lapas - vispārēji spēcinošu vitamīnu avots. Balandas lapas ir īpaši bagātas ar C vitamīnu, tajās ir kalcijs un cinks, kobalts un magnijs.

Vislabāk ēst jaunos, sulīgos galotnīšu dzinumus un svaigas lapas, bet pieredzējuši veģetārieši gatavo tos ziemai arī marinētā veidā. Salāti ar balandas lapām ir īpaši garšīgi pie miltu ēdieniem, ar gurķiem, tomātiem vai pākšu piparu.

Ceļmallapa

Ceļtekas dziedinošās īpašības bija zināmas senajiem grieķiem un romiešiem. To augsti vērtēja arābu un persiešu ārsti. Avicenna lietoja ceļtekas lapas kā asiņošanas apturošu līdzekli un nātrenes ārstēšanai, bet sēklas – pret asiņu klepošanu.

Jaunās, maigās ceļtekas lapas izmanto dažādu salātu pagatavošanā kopā ar sīpolu, kartupeļiem, nātrēm, mārrutku. Tās satur sveķvielas, rūgtvielas, miecvielas un olbaltumvielas, C un K vitamīnu, karotīnu, skābes, polisaharīdus, tanīnu, minerālos sāļus ar kālija pārsvaru un citas vielas.

Ziedputekšņi

Ziedputekšņi ir vīrišķās augu dzimumšūnas, kuras dabā ir vislielākais vitamīnu, mikroelementu, augšanas un citu bioaktīvo vielu koncentrāts. Tie pārspēj visus mākslīgos geriatrijas preparātus. Gerontoloģijas zinātnieki norāda, ka ziedputekšņi pēc sava sastāva tuvojas sarežģītiem polivitamīnu - minerālajiem kompleksiem, kuri tiek izmantoti priekšlaicīgas novecošanas profilaksei un ārstēšanai.

Cilvēka bioloģiskā norma 1 - 3 g ziedputekšņu dienā.

Sulas

Dārzeņu, augļu un ogu sulas tiek izmantotas kā ēdiena ļoti vērtīga sastāvdaļa, ka arī - lai padarītu maigāku pāreju uz šo stingro ēšanas veidu – svaigēšanu. Pakāpeniski palielinot svaigu sulu daudzumu, sasniedz zināmu barības vada atveseļošanās rezultātu, bet pēc tam jau ievieš ēdienā svaigu pārtiku. Runa šajā gadījumā nevar būt par veikalā pirktām sulām, bet par svaigi spiestām, pie tam no kvalitatīviem produktiem.

Viens no nopietnākajiem pētniekiem par sulu iedarbību uz cilvēka organismu tiek atzīts N. Uokers, visā pasaulē pazīstamais naturopātijas zinātnieks. Viņa grāmatā

„Svaigas dārzeņu sulas” atrodama visa nepieciešamā informācija par svaigi spiestām dārzeņu un augļu sulām, kā arī par to lietošanu konkrētu slimību ārstēšanā.

Savos pētījumos Uokers balstījās uz zinātni par fermentiem, cenšoties noskaidrot, kā tos izdalīt lielākā daudzumā un maksimāli pielietot ārstējoši atveseļojošajā praksē. Viņš secināja, ka ne vienmēr svaigu augļu lietošana sniedz vajadzīgo efektu. Piemēram, slimam cilvēkam nav pa spēkam apēst tik daudz svaigas pārtikas, cik organismam nepieciešams pietiekamā daudzumā „būvmateriāla”. Bez tam, šķiedrvielu pārbagātība augu barībā bieži prasa daudzas stundas pārstrādei, bet reizēm iedarbojas negatīvi kā uz slimnieka, tā arī vesela cilvēka organismu.

Uokers nodevās pētījumam: kā augu barību padarīt īsteni dziedniecisku? Drīz vien viņš pierādīja, ka svaigi spiestas sulas pēc sava sastāva un iedarbības cilvēka organismā aizvieto ieteiktās zāles. Lūk, nebūt ne viss derīgo īpašību uzskaitījums, kuras piemīt sulām!

Pirmkārt tās satur strukturēto ūdeni, kuru ātri uzsūc organisms. Bez tam tajās ir ļoti maz šķiedrvielu, kuras paildzina barības pārstrādes procesu. Sulās ir ļoti daudz no šūnaudiem atbrīvoto bioloģiski aktīvo vielu: fermenti, vitamīni, minerāli, olbaltumvielas un ogļūdeņražu kompleksi utt. Tieši šīs vielas baro šūnas, audus un visu cilvēka organismu, bet sulas ļauj organismam tās uzņemt ļoti ātri un pilnvērtīgi. Jā, un enerģija tam tiek tērēta ļoti maz, kas ir īpaši svarīgi ārstējot slimnieku vai novārgušu cilvēku. Pat svaigs ēdiens efektivitātē nevar mēroties ar svaigi spiestām dārzeņu sulām! Pie tam ārstēšanās process notiek patīkami un ātri.

Dārzeņu un augļu sulas iedarbojas uz organismu atšķirīgi. Pārsvarā augļu sulas veicina tā attīrīšanos. Dārzeņu sulas pārsvarā „būvē” un atjauno organisma audus.

Augļiem, no kuriem spiež sulas, ir jābūt gataviem. Jāsaprot, ka augļi, kā arī augļu sulas nerekomendē lietot reizē ar ēdienu, kurš satur cieti un cukuru.

Sulu vajag dzert uzriez pēc izspiešanas, jo bioloģiski aktīvās vielas, ātri reaģējot ar gaisu un gaismu, zaudē savu aktivitāti.

Dzērieni

Parasti svaigēdāji nejūt vajadzību pēc jebkādiem dzērieniem, izņemot svaigi spiestas sulas un attīrīts ūdens. Viņu pamatēdienā – augļi un dārzeņi – satur šķidrumu organismam nepieciešamā daudzumā.

Ja ir vajadzība pēc papildu dzēriena, gatavojiet zāļu uzlējumus no mežrozītēm un citām izejvielām. Tās satur vairumu aktīvo vielu un ne velti plaši un rezultatīvi tiek izmantotas, ārstējot daudzas slimības.

Parasto tēju labāk nelietot, jo satur daudzas tonizējošas un pat vieglas narkotiskas vielas. Ja nu jūs nevarat iztikt bez ikdienas tējas krūzītes, mēģiniet dzert zaļo tēju, kura ir organismam vieglāk panesama.

4. nodaļaSvaigēšana un dalītās ēšanas principi

Svaigēšana principi visdabiskākajā veidā sakrīt ar dalītās ēšanas principiem. Nepieciešams norādīt, ka jautājums par to, kā pareizi savietot produktus maltītēm, radās jau ļoti sen. Jau Avicenna savā „Traktātā par higiēnu” aizdomājās par dažādu produktu savietojamību: „Viena no līdzsvarotības daudzveidībām attiecas uz ēšanas režīmu un saskaņu ēdienam ar ēdienu. Pārkāpums tādā līdzsvarā ir sekojošs. Ja pēc lēni pārstrādājama ēdiena seko ātri pārstrādājams, tad pēdējais apsteidz iepriekšējā pārstrādi, kas nevirzās tālāk, jo kavē priekšā esošā lēni pārstrādājamā barība... Ēdiena lietošanas biežums tāpat attiecas uz barības līdzsvarošanu. Tas nozīmē, ka otru ēdienreizi vajadzētu iekārtot tad, kad ir jūtams dabisks izsalkums, bet ne gadījuma un slimīgs.”

H. Šeltona dalītās ēšanas teorija

Dalītās ēšanas principus daudz kardinālāk un precīzāk izstrādājis pazīstamais amerikāņu zinātnieks Herberts Šeltons, slavenās „veselības skolas” dibinātājs Teksasas štatā. Tieši šie principi likti pamatā daudz vēlākām atveseļošanas sistēmām.

Savā grāmatā „Pareiza barības produktu savietošana” Šeltons formulējis dažus pamatlikumus, pēc kuriem viņš piedāvāja vadīties, savietojot produktus ēdienreizei. „Cilvēku pārliecība par to, ka pareizs ir jebkuru produktu apvienojums, kurš mums patīk, ir pamatota uz aizspriedumiem vai aklu fantāziju,” apgalvo Šeltons.

Savas radītās teorijas principus Šeltons pamato fizioloģijas pētījumu sasniegumos. Pie tam viņš daudzkārtīgi atsaucas uz slavenā akadēmiķa I. P. Pavlova

darbiem, kurš norādīja, ka „katram barības veidam ir nepieciešama barības pārstrādes dziedzeru specifiska aktivitāte”, ka barības pārstrādes sulas stiprums mainās atkarībā no barības īpašībām.

Mūsdienu zinātnieki ir pierādījuši, ka barības pārstrādes sulas ir sarežģītas, precīzi dabas „izstrādāti” šķidrumi. Barības pārstrādes sistēma ir lieliski sakārtota un pašā rūpīgākajā veidā pielāgota funkcionēšanai. Katram barības sakopojumam tiek ražotas atbilstošas pārstrādes sekrētu kombinācijas ar specifiskām īpašībām. Barības pārstrādes dziedzeri var būtiski izmainīt savas funkcijas ne tikai attiecībā uz izdalāmo sulu daudzumu, bet arī to īpašības. Dažādi produkti un barības pārstrādes dažādas stadijas pieprasa dažādu ūdens daudzumu, dažādu sārmu un skābju pakāpi, enzīmu koncentrāciju vai to pilnīgu neesamību.

Eksperimentāli Pavlovs parādīja, ka, barojot sunim maizi, pienu vai gaļu, parādās tā saucamā specifika - „piena”, „gaļas” vai „maizes” kuņģa dziedzeru sekrēcijas. Atšķirīgais kuņģa sulas raksturs, izdalīts noteiktam produktam, parāda organisma spēju pielāgot barības pārstrādes dziedzeru sekrēcijas darbību dažādiem ēdiena veidiem. Ogļūdeņražu ēdiens tiek apgādāts ar sulu, bagātu enzīmiem, kuri šķeļ ogļūdeņražus; olbaltumvielu ēdiens tiek apgādāts ar sulu, bagātu enzīmiem, kuri šķeļ olbaltumvielas, utt. Sulas izmaiņas skar kā tās koncentrāciju, tā arī izdalīto daudzumu. Citiem vārdiem, kuņģis izdala viena veida sulu, kad mēs ēdam olbaltumvielām bagātu ēdienu.

Ēdienkartes sastādīšanā veseliem un slimiem cilvēkiem ir jārēķinās ar noteiktām fizioloģiskajām barības pārstrādes dziedzeru robežām, enzīmiem un sulām. Kad ir pieejami šie dati, mēs vienmēr varam izvēlēties diētu, kura būs atbilstoša barības pārstrādes dziedzeru darbam. Mēs gūstam veselību, spēku un citus labumus ne no tā, ko ēdam, bet no tā, ko organisms pārstrādā un uzņem. Netraucētu uzņemšanu var garantēt tikai tādā tad, ja mēs pasargājam kuņģi no nepareizas produktu saderības; ietekme ir arī mūsu garīgajam un fiziskajam stāvoklim, kurš traucē vai veicina barības pārstrādi. Kad mūsu kuņģa zarnu traktā notiek rūgšanas un gāžu izdalīšanās procesi, tad tas nespēj apgādāt organismu ar kalorijām un vitamīniem, kurus satur ēdiens.

Produktu saderības principi pēc Šeltona

Skābju un cietes savietojamība

Noteikums nr. 1. nekad neēdiet ēdienu, kas vienlaicīgi satur ogļhidrātus un skābi!

Pierādīts, ka pat vāja skābe sagrauj ptialīnu –siekalu barības pārstrādes galveno fermentu. Bet ar ptialīna sagraušanu beidzas arī cietes pārstrāde.

Tādējādi, skābes daudzums, kuru satur tomāti, ogas, apelsīni, greipfrūti, citrusi, ananāsi, skābi āboli, skābas vīnogas un citi skābie augļi (kā arī skābenes, rabarberi, zaķskābenes, skābēti kāposti, dzērvenes un lapegles skujas), pietiekams, lai izmainītu siekalu ptialīnu un pārtrauktu cietes pārstrādi. Rezultātā kuņģa un zarnu traktā rodas rūgšanas process, kas bieži rada organisma saindēšanos.

Tātad centieties neēst maizi, kartupeļus, zirņus, pupas, banānus, dateles un citus ogļhidrātus saturošus produktus reizē ar citroniem, apelsīniem, greipfrūtiem, ananasiem, tomātiem, citiem gana skābiem augļiem.

Skābu produktu ēšana ir ieteicama 15 - 30 minūtes pēc pamatēšanas.

Olbaltumvielu saderība ar ogļhidrātiem

Noteikums nr. 2. Izvairieties no olbaltumvielu un ogļhidrātu saturošu ēdienu vienlaicīgas lietošanas!

Olbaltumvielu un ogļhidrātu (cietes un cukuru) uzņemšanas procesi mūsu organismā ir tik atšķirīgi, ka kopā kuņģī šīs vielas kļūst antagonisti.

Mūsu kuņģis izdala viena veida sulu, kad mēs ēdam cieti saturošu barību, un citu sulas veidu – kad ēdam olbaltumvielas saturošu barību. Produktam, kurš satur cietes un olbaltumvielu salikumu, kuņģis var viegli pielāgot savas sulas (attiecībā uz stiprumu un izdalīšanas laiku). Bet, kad vienā reizē tiek apēsti divi ēdieni ar dažādām barības pārstrādes īpatnībām, tad sulas pielāgošana kļūst neiespējama. Cietei vajadzīga sārmaina vide, bet olbaltumvielām – skāba. Kuņģī paaugstinātais skābes saturs ātri un pilnībā pārtrauc ogļhidrātu pārstrādi, kam seko rūgšana. Piemēram, ja vienlaicīgi apēd gaļu un maizi, tad gandrīz neitrālās kuņģa sulas vietā, kas nepieciešama maizes pārstrādei, sāk nekavējoties izdalīties sula ar augstas skābes saturu, un ogļhidrātu pārstrāde ātri izbeidzas.

Praksē viss iepriekš teiktais nozīmēs, ka putras, maize, kartupeļi un cits ogļhidrātu ēdiens ir jālieto atsevišķi no gaļas, olām, siera, riekstiem un cita olbaltumvielu ēdiena.

Īpašai produktu kategorijai ir jāpieskaita pākšaugi. Kā zināms, pākšaugi satur aptuveni 25% olbaltumvielu un 50% ogļhidrātu (ciete). Citiem vārdiem, pākšaugi ir barības kombinācija, kura līdzinās „maizei un gaļai”, divi komponenti ar dažādu uzņemšanas procesu. Laikā, kad pākšaugu ciete atrodas kuņģī, to olbaltumvielas iziet uzņemšanas procesu un pie īpaši labvēlīgu apstākļu neesamības rūgst, izdalot gāzes un toksīnus. Ne nejauši vairākums veselīgas ēšanas apoloģētu uzstāj uz pākšaugu izslēgšanu no barības raciona. Tas neattiecas uz zaļiem pākšaugiem, kuri satur maz cietes.

Olbaltumvielu saderība ar citām olbaltumvielām

Noteikums nr. 3. Ēdiet tikai ar vienām olbaltumvielām koncentrētu ēdienu vienā ēdienreizē!

Divas dažāda veida un dažāda sastāva olbaltumvielas, prasa barības pārstrādes dažādas sulas, pie tam dažādās koncentrācijās, izdalītas kuņģī dažādos laikos. Tas nozīmē, ka jāizslēdz tādi olbaltumvielu savietojumi kā gaļa un olas, gaļa un rieksti, olas un piens, olas un rieksti, siers un rieksti, piens un rieksti.

Pienu, ja to vispār lieto, labāk lietot atsevišķi.

Olbaltumvielu apkopojums ar taukiem

Noteikums nr. 4. Ēdiet olbaltumvielas un taukus dažādos laikos!Nevajadzētu vienlaicīgi ēst saldo krējumu, saldā krējuma sviestu, augu eļļu un

gaļu, olas, sieru, riekstus un citas olbaltumvielas. Tauki ēdienā pazemina apetīti rosinošo sekrētu izdalīšanos, kuri izdalās kuņģī, mazina ķīmisko sekrēciju daudzumu, kuņģa dziedzeru aktivitāti, pazemina pepsīna un sālsskābes daudzumu kuņģa sulā, var pazemināt gandrīz divas reizes kuņģa tonusu. Tāds palēnināts process var turpināties divas vai vairāk stundu. Novērots, ka barības produkti, kuri satur iekšējos taukus, tādi

kā rieksti, siers, piens, daudz ilgāk pārstrādājas nekā, olbaltumvielu produkti, kuros nav šo tauku.

Novērst tauku bremzējošo darbību uz olbaltumvielu pārstrādi, var lietojot kopā ar šiem produktiem lielu daudzumu zaļo dārzeņu.

Skābju saderība ar olbaltumvielām

Noteikums nr. 5. Ēdiet olbaltumvielas un skābes saturošu barību dažādos laikos!

Apelsīnus, citronus, tomātus, ananāsus un u.c. nedrīkst ēst reizē ar gaļu, olām, sieru un riekstiem.

Akadēmiķis Pavlovs pierādīja skābju nelabvēlīgo ietekmi barības pārstrādē. Šeit runa ir par augļu skābēm, kā arī par galarezultāta skābēm (formentalīns). Šīs skābes aiztur kuņģa sulu, kas nepieciešama olbaltumvielu pārstrādei, kas rezultātā rada olbaltumvielu barības trūdēšanu un pūšanu.

No šī skatpunkta par sliktām kombinācijām var uzskatīt tikai izplatītākos salikumus, kā piens un apelsīnu sula, ananāss un gaļa, olas un apelsīnu sula. Nopietni kavē sālsskābes sekrēciju un olbaltumvielu uzņemšanu citrona sula, etiķis vai citas skābes, izmantotas kā piedevas salātiem ar olbaltumvielu sastāvdaļām.

Rieksti un svaigs siers gandrīz ir vienīgie olbaltumvielu produkti, kuri pietiekami lēni sadalās esošajos apstākļos, kaut gan to uzņemšana tāpat tiek kavēta.

Cukuru saderība ar cieti

Noteikums nr.6. Izvairieties no vienlaicīgas cukuru un cietes lietošanas!Cietes pārstrāde parasti sākas mutē un neilgu laiku turpinās kuņģī. Cukuri

netiek pakļauti pārstrādei ne mutē, ne kuņģī, bet tikai tievajā zarnā. Kad cukuri tiek lietoti atsevišķi, tie ātri nokļūst no kuņģa zarnu traktā. Kad cukuri tiek lietoti kopā ar ēdienu, tie kādu laiku tiek aizturēti kuņģī, gaidot, kamēr pārstrādāsies ēdiens. Tā kā tiem ir tendence ļoti ātri rūgt siltuma un mitruma apstākļos, kādi ir kuņģī, tāds ēšanas veids tikpat kā garantē skābo fermentāciju – rūgšanu.

Želejas, džemi, augļu konfektes, cukuri (baltais vai niedru, augļu vai piena), medus, melnais sīrups, sīrupi u.c., piedevas pīrāgiem, maizei, cepumiem, putrām un kartupeļiem izraisa rūgšanu kuņģī. Saldie augļi ar ogļhidrātiem tāpat rada rūgšanu. Tas pats attiecas uz maizi, kura satur dateles, rozīnes, vīģes.

Cukuru savietojums ar olbaltumvielām

Noteikums nr.7. Ēdiet cukurus un olbaltumvielas dažādos laikos!Ne velti vecāki neļauj saviem bērniem ēst saldumus pirms ēdienrezēm –

jebkuri cukuri, to skaitā sīrupi, saldie augļi, medu utt., rada bremzējošu ietekmi uz kuņģa sulas sekrēciju un kuņģa un zarnu sistēmas darbīgumu.

Zināms, ka cukuri nepakļaujas pārstrādei ne mutē, ne kuņģī, tie asimilējas zarnu traktā. Ja cukurus ēd vienus, tie ilgi nekavējas kuņģī un ātri nonāk zarnās. Bet, kad tos ēd kopā ar olbaltumvielām vai ogļhidrātiem bagātiem produktiem, tie paliek kuņģī ilgāku laiku, gaidot, kamēr tiks pārstrādāts cits ēdiens. Gaidot olbaltumvielu un ogļhidrātu pilnīgu pārstrādi, cukuri tiek pakļauti fermentācijai.

Barības produktu savietojamībaBiežāk sastopamie

produktiVislabākais savietojums

Vissliktākais savietojums

Augļi (pusskābie un neitrālie)

Skābs piensSkābi augļi, cietes (graudzāles, maize, pārējās

cietes), olbaltumvielas, piens

Skābie augļiCiti skābie augļi,

rieksti, piensSaldumi, cietes (graudaugi, maize, citas cietes),

olbaltumvielas (izņemot riekstus)

Zaļie dārzeņiVisas

olbaltumvielas, visas cietes

Piens

CietesZaļi dārzeņi,

dzīvnieku un augu tauki

Olbaltumvielas, augļi, skābes, cukuri

Gaļa (visa veida) Zaļie dārzeņiPiens, cietes, saldumi, citas olbaltumvielas, skābie augļi un dārzeņi, saldā krējuma un augu sviests,

krējums, saldais krējums

Rieksti (vairāki veidi)Zaļie dārzeņi,

skābi augļi

Piens, cietes, saldumi, citas olbaltumvielas, skābie produkti, saldā krējuma un augu sviests, krējums,

saldais krējums

Olas Zaļie dārzeņiPiens, cietes, saldumi, citas olbaltumvielas, skābie

produkti, saldā krējuma un augu sviests, saldais krējums

Siers Zaļie dārzeņiCietes, saldumi, citas olbaltumvielas, skābie augļi,

saldais krējums, saldā krējuma un augu sviests

PiensLabāk lietot

atsevišķiOlbaltumvielas, zaļie dārzeņi, cietes

Dzīvnieku (saldā krējuma sviests, saldais krējums, krējums) un augu tauki

Visas graudzāles, zaļie dārzeņi

Olbaltumvielas

Melones (visu veidu)Labāk lietot

atsevišķiVisi produkti

Graudzāles (labības augi) Zaļie dārzeņi Skābi augļi, olbaltumvielas, saldumi, piens

Salāti, pupas, zirņi (izņemot zaļus

pākšaugus)Zaļi dārzeņi

Visas olbaltumvielas, visi saldumi, piens, augļi(visu veidu), saldā krējuma un augu sviests, saldais

krējums

Dalītā ēšana un svaigēšana

Un tātad, ceru, ka līdz šim mūsu stāsta brīdim jūs jau esat pārliecinājušies par nesamērojamo svaigēšanas, kā arī dalītās ēšanas labumu.

Var būt, kāds no jums jau zina ne pēc nostāstiem par produktu savietojamības principiem, ir izmantojis tos praksē un paspējis sajust to iedarbību. Tādā gadījumā nebrīnieties, ja ievērosiet, ka organisms jūs skubina uz svaigēšanu. Tas nozīmē, ka jūs ejat pa pareizo ceļu, it sevišķi, ja izdodas izvairīties no vārītas ogļhidrātu barības: maizes, kartupeļiem, rīsiem. Ja nejaucat produktus savā starpā, organisms pats paņems atbildību par tam nepieciešamo daudzveidību, pasakot priekšā, kas nepieciešams kārtējā ēdienreizē. Jūsu uzdevums ir aizsargāt to no kaitīgiem ieradumiem un produktiem, kuri var saturēt vielas, svešas dabai, pret kurām evolūcija vēl nav izstrādājusi drošu aizsardzību. Šīs vielas ir sastopamas daudzos pārstrādātos produktos, tādos kā tēja, kafija, kakao, šokolāde, mākslīgie dzērieni, konditorejas un rūpnieciskie ražojumi, viss ceptais un, protams, zāles.

Nav grūti ievērot, ka abas šīs sistēmas lieliski papildina viena otru un mūsu veselība tikai iegūs, ja radīsim to apvienojumu praksē. Izdarīt to nav grūti. Mēs jau zinām, ka svaigēšana noliedz jebkuru dzīvnieku valsts produktu, kā arī kulināri apstrādātu ēdienu. Atliek no iepriekšējās tabulas izslēgt šos produktu veidus, nostiprināt savu racionu uz dalītās ēšanas principiem, un mēs bez grūtībām varēsim sastādīt ēdienkarti, maksimāli tuvinātu ideālam, raugoties no mūsu organisma skatpunkta.

Iepriekšminētā mums palīdzēs vēl viena tabula, kurā uzrakstīti produkti, derīgi tieši svaigēšanai.

Produktu klasifikācija no svaigēdāja skatpunkta

Produktu grupa Produkti

TaukiOlīveļļa, sojas eļļa, saulespuķu eļļa, sezama eļļa, kukurūzas eļļa, kokvilnas auga eļļa(?), riekstu

eļļa, avokado, rieksti (vairākums to veidu)

OlbaltumvielasRieksti (vairākums veidu), sēkliņas (saulespuķu, ķirbju, meloņu, arbūzu utt.), visi maizes

graudaugi, nobrieduši pākšaugi (zirņi, soja, pupas, zemesrieksti), olīvas, avokado

Skābie augļiApelsīni, ananāsi, tomāti, skābie āboli, skābie persiki, greipfrūti (pampelmūzes), granātāboli,

citroni, skābās vīnogas, skābās plūmes, zaķskābenes, dzērvenes

Pusskābie augļiSvaigas vīģes, saldie ķirši, saldie āboli, saldās plūmes, mango, bumbieri, saldie persiki,

aprikozes, mellenes

Saldie augļi Banāni, dateles, vīģes, muskatrozīnes, melnās žāvētās plūmes, žāvēti bumbieri, hurma

Cieti saturošie produkti

Nogatavojušās pupas (izņemot sojas), gatavi zirņi, kartupeļi, kastaņi, zemesrieksti, banāni

Cieti mēreni saturošie produkti

Kabacīši, ķirbji, ziedkāposti, bietes, burkāni, kāļi, kazbārdiņas, baklažāni

Bezcietes produkti

Salāti, cigoriņi, ziedkāposti, spināti, biešu lapas (zaļas), sinepes, rāceņi, deviņvīruspēks, brokoļi, mangoldi, purva purenes, zaļa kukurūza, gurķi, selerijas, skābēti kāposti, zvērenes,

lopbarības kāposti, Ķīnas kāposti, baklažāni, kolrābji, pētersīļi, zaļie sīpoli, šalotes sīpoli, ķiploki, bambusu dzinumi, pienenes, rāceņu lapas (zaļas), skābenes, rabarberi, ziemas sīpoli,

lapu salāti, sparģeļi, saldie pipari, zaļie zirnīši, asparagi, krešu-salāti, baltie galviņkāposti, Briseles kāposti, vasaras ķirbji, redīsi, zaķskābenes, dzērvenes, āboliņš, nātres, ganu plikstiņš, ceļmallapas, balandas, kosas, liepa (ziedpumpuri, ziedi un lapas), bērzu lapas, lapegles skujas,

lakači, pākšaugi (jaunie dzinumi, ziedi, ziedpumpuri un lapas)

Barības pārstrādes laiks kuņģī

Šis rādītājs svaigēdājiem nav mazsvarīgs faktors ēdienkartes raciona sastādīšanā. No tā ir atkarīgs, cik ātri cilvēks kļūst izsalcis, cik liels barības daudzums viņam nepieciešams kārtējai maltītei. Īpaši tas attiecas uz monotrofās ēšanas piekritējiem, kuri lieto tikai vienu jebkādu produktu kārtējās ēdienreizes laikā.

Atsevišķu produktu un produktu kombināciju pārstrādes laiks kuņģī var būt ļoti atšķirīgs. No vienas puses, tas ir atkarīgs no veida un pārtikas daudzuma, kuru apēd, bet no otras puse – barības pārstrādes sistēmas spēkiem. Veselam cilvēkam kā labākā tukša kuņģa pazīme ir dabīgais izsalkums.

Ogļhidrātus saturošie produkti kuņģī aizturas pavisam neilgi, par cik tur tiek pārstrādāts tikai neliels daudzums olbaltumvielu un tauku, kurus tie satur. Kā likums, tas attiecas uz augļiem, kuri pārsvarā sastāv no ūdens un vienkārša cukura. Atkarībā no apēsto augļu daudzuma pēc 20-60 minūtēm kuņģis atkal ir tukšs, pie noteikuma, ka arī pirms ēšanas viņš bija tukšs, un tika apēsti tikai augļi. Banāni tiek pārstrādāti ilgāk, kā sulīgi ūdeņienie augļi. Tas pats attiecas uz žāvētajiem augļiem. Augļu sulas, iedzertas tukšā kuņģī, pamet to pēc 20-30 minūtēm. Avokado, lietoti monotrofi tukšā kuņģī, tiek pārstrādāti 1-2 stundas, jo tie satur lielāku tauku daudzumu.

Ja jūs ēdat tikai dārzeņus bez piedevām, tie pārstrādājas tik pat ātri, kā augļi. Bet, ja jūs esat pieraduši pie viņiem pievienot augu eļļu, viņi pārstrādāsies nedaudz ilgāk. Slāti no dažādiem dārzeņiem bez augu eļļas pārstrādājas aptuveni stundu. Ja tie ir ar eļļu, vajag rēķinātie jau ar divām vai trijām stundām, īpaši tajos gadījumos, kad jūs ēdat ogļhidrātu sakņaugus (piemēram, burkānus) ar olīvām. Olbaltumvielas saturošie produkti paliek kuņģī nedaudz ilgāk kā ogļhidrāti. Visilgāk pārstrādājas tauki, jo vairāk tāpēc, ka lielākā daļa taukiem bagāto produktu satur arī olbaltumvielas.

Rieksti un sēklas

Par šiem produktiem jārunā īpaši. Jau esat pazīstami ar jēdzienu dzīvības enerģija, piemītošu visiem barības produktiem. Vieni produkti pārvalda tādas enerģijas lielas rezerves, citi – mazākas. Jo lielāku dzīvības enerģiju iekļauj produkts un jo lielāku „celtniecības spēku” tas pārvalda, jo sliktāk savietojas ar jebkuriem produktiem. Pirmkārt tas attiecas uz svaigiem riekstiem un sēkliņām, visa veida diedzētiem graudiem un graudiem līdzīgām diedzētām sēklām (linsēklas, griķi, zirņi utt.).

Vienosimies, ka visvērtīgāk ir katru no šiem produktiem lietot kā patstāvīgu ēdienu, nevis dažādās kombinācijās. Ja jūs vēl neesat gatavs solim, centieties ievērot šādas kombinācijas:

svaigi rieksti un sēkliņas ar augļiem; svaigi rieksti un sēkliņas ar dārzeņiem; svaigi diedzēti graudi ar olīveļļu.

Nevajadzētu lietot šos produktus citās kombinācijās. Pierādīts, ja mēs dienā ēdam riekstus un diedzētus graudus, pat ar 4 - 6 stundu pauzi, tad kuņģī rodas

spēcīgs saspringums, kurš var radīt kuņģa mikrofloras bojāšanos un kuņģa sēnīšu attīstīšanos. Starp šo produktu ēdienreizēm ir jābūt kaut vai vienai „neitralizējošas” pārtikas ēdienreizei. Ja jūs gribat apēst šos produktus vienu aiz otra, bez starp ēdiena, tad pauzei starp tiem ir jābūt ne mazākai par 15 stundām. Ja jūs ēdat diedzētus graudus vakarā, tad riekstus un sēkliņas drīkst ēst tikai nākamās dienas pusdienlaikā.

Aptuvena ēdienkarte ar uzskatāmiem dalītās ēšanas principiem

Ņemot vērā šos salikumus, piedāvājam ikdienas dalītās ēšanas shēmu.BrokastisAugļi. Var izmantot jebkuru sezonas augli. Vēlams ēst ne vairāk par

trīs augļu veidiem vienā ēdienreizē (piemēram, vīnogas, gatavi banāni, āboli).Labāk brokastīs augļus ēst pamīšus pēc to skābuma pakāpes: šodien,

piemēram, jūs ēdat skābus augļus, bet rīt – saldus.Meloņu sezonā brokastis var gatavot tikai no melonēm.Ideālas brokastis ziemā - vīnogas, vīģes, bumbieri. Šajā laikā svaigos

augļus var aizvietot ar žāvētajiem – vīģēm, datelēm, rozīnēm, melnajām plūmēm utt.

PusdienošanaDārzeņu salāti (bez tomātiem), viens vārīts svaigs dārzenis un

ogļhidrātu produkts.VakariņasLiela salātu porcija no svaigiem dārzeņiem. Ja salātos iekļauj riekstus

vai lauku sieru, var tikt izmantoti arī tomāti. Divi vārīti dārzeņi, kas nesatur ogļhidrātus un olbaltumvielu produkts.

Dabiska pāreja uz veselīgu barošanos

Pierašanas procesā pie jaunās barošanās jūs sajutīsiet, kā pati no sevis atkrīt prasība pēc produktiem, kurus nevar nosaukt par derīgiem. Jūs ievērosiet, ka nevajadzīga kļūst jebkura eļļa, vēl jo vairāk tas nav ēdiens kā tāds, bet piedeva ierastajiem ēdieniem. Ja bez eļļas nevarat kaut ko apēst, tātad organismam tas nav vajadzīgs. Ja organismam ir vajadzīgi tauki, tos var sintezēt no olbaltumvielām un ogļhidrātiem.

Pamazām lieka kļūst maize, zupas. Visu, kas ir zupā, var lietot ar daudz lielāku labumu atsevišķi. Taisnība, pie tā nonāk ne uzreiz, bet izejot dārzeņu salātu etapu.

Ja jūs pagaidām nevarat iztikt bez gaļas, nomainiet desu un kotletes ar vārītu (bet ne ceptu!) gaļu un zivīm. Bet atcerieties – tā ir jālieto bez piedevām. Piedevas labāk apēst citā reizē – kā patstāvīgu ēdienu. Ieklausieties sava organisma vajadzībās – organisms pateiks, kas tam vairāk patīk - griķu vai kviešu putra, bet varbūt tie būs diedzēti kvieši. Kas attiecas uz riekstiem, augļiem, melonēm, arbūziem, tad tie tāpat jau visbiežāk tiek lietoti atsevišķi.

Saderīgo produktu sortiments sagādā grūtības tikai pašā sākumā, bet pēc tam tas ātri paplašinās un pārstāj būt problēma. Centieties, lai dažādie produkti nesajaucas kuņģī, dodiet vairāk laika to pārstrādei. Ja esat izsalcis, jūs ēdīsiet ar lielu labpatiku, kas kļūs par labāku barības uzņemšanas iemeslu, tās izmantošanas koeficenta paaugstināšanu. Ar laiku jums pilnībā pietiks ar divreizēju ēšanu, bet dažreiz arī ar vienu reizi. Atcerieties: dalītā ēšana – tas nav sastindzis režīms, bet dabisks process pakāpeniskai organisma pilnveidošanai!

Starp citu, dalītā ēšana īpaši labvēlīga ir bērniem. Tā palīdzēs atvairīt daudzas bērnu slimības, izstrādāt ieradumus, kuri kļūs par aizsargu civilizācijas negatīvajām ietekmēm, formēs veselības pamatu un veselīgu dzīvesveidu.

5. nodaļaKā kļūt par svaigēdāju

Daudzi cilvēki, kuri interesējas par veselīgu dzīvesveidu un tiecas savest savu ķermeni un psihisko stāvokli optimālā formā, agri vai vēlu nonāk pie svaigēšanas. Tas nav nejauši, šī ēšanas sistēma nav tikai dabiskākā starp citām ēšanas sistēmām, bet arī palīdz atbrīvoties no daudzām slimībām. Diemžēl daudzi šie mēģinājumi beidzas neveiksmīgi. Dažreiz, pārejot uz svaigēšanu, rodas pretējs efekts gaidītajam; negaidīti pēkšņi parādās fizisks vai psihisks nespēks. Visbiežāk cilvēks, neizturot viņam apkārt esošos kārdinājumus un sabiedrības spiedienu, atgriežas pie tradicionālā raciona. Protams, tūlīt rodas jautājums: vai tiešām tik pareiza ir dabiskās barošanās teorija? Varbūt nevajadzētu atteikties no ierastā dzīvesveida?

Tādas problēmas pavada praktiski visus pasākumus, kas saistīti ar dzīvesveida pārmaiņām. Un, kā visos gadījumos, svarīgi saprast, ka jebkuram tādiem sākumam ir jābāzējas precīzā visu noteikumu ievērošanā, obligāti ņemot vērā individuālās organisma īpašības. Svaigēšana – pirmkārt tā ir sistēma, saskaņota un stingra sistēma, kura priekšroku dod disciplīnai, prasmei atteikties no visa kaitīgā un visvisādi dzīvē piesaistīt pozitīvo.

Psiholoģiskā gatavība

Ja jūs, veicot it kā brīvprātīgu pāreju uz svaigēšanu, pēkšņi sevi sākat sajust kā idejas mocekli, kurš rada smaguma iespaidu apkārtējos, labāk atgriezties pie iepriekšējā - pie jums ierastā ēdiena. Nedrīkst uzspiest ne sev, ne citam atšķirīgu dzīvesveidu. Lai kļūtu par svaigēdāju, nepieciešama noteikta psiholoģiskā

sagatavotība, kura palīdzēs cilvēkam pieņemt lēmumu par pāreju uz svaigēšanas diētu vienkārši un nesāpīgi, bez jebkādas piespiešanās.

Pamatsarežģījumi cilvēkam, kurš nolēmis mainīt dzīvesveidu, kļūst psiholoģiskās problēmas – ieradumi, attiecības ar cilvēkiem, neskaidri mērķi un to īstenošanas plānu trūkums.

Sākumā jāsaprot, ka ēšanas kults nebūt nav galvenais civilizācijas kults. Cilvēki tūkstošiem gadu ir pieraduši gūt baudu no visa, kas saistīts ar ēdienu, - no tā daudzveidīgajām garšām, sāta sajūtas, no ceremoniālajām maltītēm, no kontaktēšanās ar draugiem ēšanas laikā, no runām par ēdienu, no ēstgatavošanas procesa, no kafejnīcu un restorānu apmeklējumiem... Bet atteikties no ierastajām baudām ir ļoti grūti.

Novērtējiet savus garīgos spēkus! Vai spējat atvadīties no saviem kaitīgajiem ieradumiem? Vai esat ar tiem mēģinājuši cīnīties agrāk un ar kādiem panākumiem? Tas ir svarīgi, pasākuma labā jums taču nāksies atmest smēķēšanu, alkohola un citu kaitīgu dzērienu dzeršanu, atteikties no gaļas produktiem, pārstāt ēst ceptu. Vai esat gatavi to visu upurēt labai veselībai, skaidrai apziņai, pāragras nāves riska samazināšanai no insulta un infarkta?

Pieņemiet lēmumu, kultivējiet sevī domu par atteikšanos no visām ierastajām indēm! Tas atbrīvos jūs no šaubām un ciešanām katru reizi, kad radīsies vēlme apēst kaut ko iemīļotu un garšīgu.

Tikko jums prātā parādās doma par ierasto ēdienu – atvairiet to! Dariet to katru reizi, un kaitīgā doma aizmirsīs ceļu uz jūsu apziņu, iemācieties kontrolēt savas domas! Ja neizdodas izvairīties no kaitīgām atmiņām, nomainiet tās ar domām par savu veselību, par to, kāpēc jūs vispār vēlējāties mainīt savu dzīvesveidu. Ļoti svarīgi ir apzināties mērķus un līdzekļus.

Bez tam derētu ņemt vērā, ka tādas vai citādas barības panesamība ir stingri individuāla lieta. Ir cilvēki, kuri jūtas nelāga, apēdot gaļu, bet ir tādi, kuriem dzīvnieku produktu nepietiekamība racionā izsauc vājumu un nomāktības sajūtu. Tāpēc, izdarot secinājumus par vienas vai otras barības raksturu, biežāk par veģetāro un svaigēšanas racionu, nepieciešams rēķināties ar konkrētā cilvēka un konkrētās diētas panesamības pakāpi. Pie tam vērā tiek ņemts vecums un veselības stāvoklis. Ja diētas izvēle tiek veikta pusmūža vecumā, tad ir svarīgi zināt, kāda varianta jūs gribētu izvēlēties: stingra svaigēšana, mērena augu – piena - olu diēta. Abi varianti ir pilnībā pieņemami pusmūžā vecumā un ir ārstējoši, atveseļojoši daudzām slimībām.

Svaigēšanas veidi

Attieksme pret dažādiem produktiem pieredzējušam svaigēdājam, tādam, kurš ievēro dalīto ēšanu, nav atkarīga no teorētiskiem apsvērumiem, bet no viņa organisma vajadzībām. Katram cilvēkam šīs prioritātes ir individuālas un ar laiku var mainīties. Dietologi ir izstrādājuši svaigēdāju ēšanas veidus.

Klasiskā svaigēšana

Šajā ēšanas veidā visi produkti tiek lietoti bez to iepriekšējas termiskās apstrādes. „Klasiskā” svaigēdāja barībā ietilpst dārzeņi, augļi un ogas; svaigā gaisā žāvēti augļi un ogas; ēdamie savvaļas augi, rieksti, svaigas eļļas sēklas un citu augu

sēklas; diedzēti graudi; veseli graudi mērcēti aukstā ūdenī, vai putraimi, tuvi veseliem graudiem; augu eļļas, iegūtas ar aukstās spiešanas metodi; dabiskais medus.

Ūdens svaigēšanā ir neaizvietojams padzēriens, tajā pašā laikā visi pārējie dzērieni, to skaitā dārzeņu un augļu sulas, uzskatāmi par ēdienu.

Stingrā svaigēšana

Šis ēšanas veids ir tuvs iepriekšējam, bet tajā pārsvaru ir svaigi augļi; novirziens svaigēšanā tā arī saucas – „fruktariānisms”. No raciona tiek izslēgti graudi un putraimi, mērcēti aukstā ūdenī, skābēti dārzeņi, bieži arī augu eļļa.

Augu – piena - olu racions

Nosaukums runā pats par sevi. Dublējot klasiskās svaigēšanas produktu klāstu no, šis ēšanas racions iekļauj sevī svaigu pienu, rūgušpienu, rjažeņku, saldo krējumu, krējumu un biezpienu. Protams, visiem skābpiena produktiem jābūt gatavotiem mājas apstākļos, bet ne nopirktiem veikalā. Ja piena produkti, kurus pārdod veikalā, zināmā mērā ir pakļauti termiskajai apstrādei un daudzi satur mākslīgās ķīmijas vielas (piemēram, konservantus), kuras šīs ēšanas teorijas piekritēji nelieto.

Daži svaigēdāji savā ēšanas racionā iekļauj arī jēlas olas (protams, ja izslēgts risks saslimt ar salmonelozi). Lietotas nelielos daudzumos, olas neraisa nepatiku. Ja ir pilnvērtīga svaigēšana, interese par tām parasti nerodas, kas norāda, ka šis produkts nav pats nepieciešamākais cilvēkam.

Ēšanas veids, iekļaujot maizi

Šis svaigēšanas veids pilnībā atkārto klasisko un augu – piena - olu racionu. Pie tam tiek atļauta maize, kura cepta no veseliem graudiem un bez rauga. Šis racions, kā arī iepriekšējais pēc konservatīvo svaigēdāju uzskatiem tiek vērtēts kā atkāpe no īstās svaigēšanas noteikumiem.

Svaigēšana – tā ir sistēma

Atteikšanās no kaitīgiem ieradumiem

Pirmkārt jūsu dzīvē vairs nav vietas tādiem kaitīgiem faktoriem kā alkohols, tabaka, garšvielas, tēja, kafija, šokolāde. Izvairieties no pārmērīgas olbaltumvielu produktu lietošanas – gaļas, olām, sieriem, sēnēm un pākšaugiem. Un centieties nepārēsties – šis likums attiecas uz visām produktu grupām. Samaziniet sāls daudzumu savā ēdienā, sākumā parasto vārāmo sāli var nomainīt pret jūras sāli.

Ēdiena dziednieciski aktīvā spēka paaugstināšana

Ēdiena dziednieciskais spēks visdabiskākajā veidā vairojas ar dabisko produktu klāsta palielināšanu ikdienas ēšanas racionā. Runa, protams, ir par augļiem, dārzeņiem, riekstiem, salātiem, tas ir, par klasisko svaigēdāju ēdienu.

Ēšanas laikā ēdiena temperatūrai jābūt tādai pašai kā istabas: nedrīkst lietot ēdienu, tikko kā izņemtu no ledusskapja vai ienestu no aukstuma. Pagatavotos svaigos ēdienus (salāti) nevajadzētu ilgi uzglabāt.

Atjaunojiet un uzturiet veselīgas apetītes sajūtu! Ēdiet, tikai ja rodas dabiskais fizioloģiskais izsalkums. Atrodieties pēc iespējas vairāk svaigā gaisā, nodarbojieties ar sportu un vingrošanu.

Individuālā pieeja diētai

Iepriekš aprakstīto svaigēšanu var lietot jebkurš cilvēks pie jebkurām slimībām, mūsu plānos neietilps īpašas diētas meklēšana katrai slimībai, bet ēšanas sistēmas izstrāde, kura ideāli piemērota mums visiem. Šeit arī noslēdzas individuālā pieeja pašam dabiskākajam ēšanas veidam.

Pareizas ēšanas pazīmes

Indivīda harmonisku eksistenci apkārtējā pasaulē veido trīs komponenti – paša organisms, ēdiens, kurš viņu baro, un vide, kurā viņš atrodas. Nevajadzētu par pareizas ēšanas pamatrezultātu uzskatīt ķermeņa svara maiņu, pirmkārt pati drošākā pazīme ir laba pašsajūta un augstas darbaspējas.

Ēdiena lietošanas noteikumi

Šos noteikumus var uzskatīt par universāliem visām atveseļojošajām ēdināšanas sistēmām. Kā nekā tie labi der arī svaigēšanai.

Ēdiet ne vairāk kā trīs reizes diennaktī! Svaigu augu barību pirms lietošanas labāk sasmalcināt. Ēdiet lēnām, rūpīgi sagremojot ēdienu, citādi tas netiks pilnvērtīgi izmantots organisma vajadzībām. Pārtrauciet ēst, pirms rodas absolūta sāta sajūta.

Nedrīkst dzert tieši pirms ēšanas un tūlīt pēc tās. Augļus un riekstus vajag ēst pirms pusdienošanas, nevis pēc pusdienām. Vislabāk tos ēst tukšā dūšā.

Gatavošana pārejai uz svaigēšanu

Pirmkārt turieties pēc iespējas tālāk no tradicionālajām maltītēm. Izvairieties no restorāniem, dzimšanas dienu un līdzīgu svētku kompānijām. Ja tomēr esat nolēmis iet uz tādu tikšanos, padomājiet par to, ko jūs tur ēdīsiet, un, ja tas ir nepieciešams, paņemiet līdzi kaut ko apēdamu.

Parūpējieties, lai jūsu mājā būtu liels daudzums dažādu svaigo produktu. Izvēlieties dažus, jūsuprāt pašus gardākos no tiem un ēdiet kādu laiku tikai tos. Tikko

jutīsiet, ka jums tos vairs negribas, nomainiet sortimentu vai tā daļu. Tas palīdzēs izvairīties no „dzīvnieciskas” apetītes, kuras rezultātā cilvēks sāk neapdomīgi iztukšot ledusskapi. Parasti tāda situācija rodas tādēļ, ka organisms ir radis pie indēm, kuras satur termiski apstrādāta barība, un pieprasa, lai jūs tam iedotu kārtējo dozu. Tā vietā dodiet tam veselīgu un daudzveidīgu ēdienu, bet negaidiet ātru rezultātu – visu organisma funkciju atjaunošanai ir vajadzīgs laiks.

Svaigam ūdenim, kuru jūs dzersiet, ir jābūt tīram, pāris stundu nostāvējušamies un filtrētam. Labāk izmantot minerālūdeni vai dzeramo ūdeni pudelēs.

Eksistē lielisks likums: vienā ēdienreizē ēst tikai vienu produktu. Šā produkta daudzumu var neierobežot (protams, saprāta robežās). Ēdiet nesteidzoties, lai sajustu tā garšu, baudiet pašu procesu.

Starp ēdienreizēm ieturiet pauzi no 30 minūtēm līdz 1 - 2 stundām. Šis starplaiks ir atkarīgs no tā, kādu ēdienu jūs ēdāt. Ja jūs pārkāpjat šo likumu, uzmanīgi sekojat līdzi organisma reakcijai un visām savām izjūtām.

Pamazām jūs intuitīvi iemācīsieties regulēt produktu maiņas secību, to daudzumu un pauzes starp ēdienreizēm.

Noteikumi pārejai uz svaigēšanu

Labāk plūdeni nekā krasi

Pārejai no ierastā ēdiena uz svaigēšanu ir jābūt nesteidzīgai un pakāpeniskai, lai organisms varētu pierast pie pilnīgi jauna ēšanas veida. Strauja pāreja var būt ļoti bīstama: tas nav tikai psiholoģiski grūti, bet var kļūt par spēcīgu stresu visam organismam.

Labāk pirmajās dienās un nedēļās neatteikt sev kādu produktu no iepriekšējā raciona. Starp citu, atkarībā no organisma pierašanas pie jaunās ēšanas tāda veida vēlēšanās radīsies arvien retāk. Tomēr ir produkti, no kuriem vajadzētu atteikties jau šajā etapā: konditorejas izstrādājumi, ekstrahētās vielas (piemēram, gaļas buljons), miltu zupas un makaroni izstrādājumi.

PussvaigēšanaNākamajā svaigēšanas solī ir jāatsakās no dzīvnieku un putnu gaļas, pēc tam

no zivīm. Tālāk pēc vēlēšanās no raciona var tikt izslēgtas olas. Ēšana, kura sastāv no svaigiem un vārītiem augu un piena produktiem ar olu piedevām, saucas pussvaigēšana.

Uz piena - augu režīmu salīdzinoši ātri pāriet tie, kuri ir jau atraduši no gaļas un lieto ļoti maz dzīvnieku produktu. Ja līdz šim tā arī neesat varējuši iztikt bez gaļas un zivs, jums šī pāreja būs gana mokoša. Pieaugušiem cilvēkiem šai pārejai jābūt īpaši piesardzīgai un pakāpeniskai.

Laiks, nepieciešams pārejai uz svaigo ēdienu, atkarīgs no vecuma, veselības, cilvēka rakstura, viņa profesijas un citiem faktoriem. Pielāgošanās var ilgt gadiem ilgi, jo organisma ieradumi mainās ar lielām grūtībām. Bez tam pierašanas periodā pie svaigā ēdiena var būt vispārējs savārgums, nepatīkamas izjūtas un pat dezorganizācija no KZT puses.

Pussvaigēšanas tiek rekomendētas dažādas svaigā un vārītā ēdiena kombinācijas.

Brokastīs un vakariņās tiek lietoti svaigi produkti; pusdienās tiek rekomendēts svaigs un vārīts ēdiens vai tikai vārīts.

Brokastīs un vakariņās - vārīts ēdiens, dienā – pusdienās ēdiens no svaigiem produktiem.

Sākot ēdienreizi, apēd svaigo ēdienu, pēc tam – vārīto. Augļus un riekstus vajag ēst pirms pamatēdiena, bet ne pēc tā, tad tie tiek labāk uzņemti organismā.

Vairākumam cilvēku nav nepieciešamas brokastis, tādā gadījumā pietiek ar divām ēdienreizēm: ap pulksten 11 un 17. Papildu no rīta un vakarā ir rekomendējams šķidrums: ar ūdeni atšķaidīta sula, augu „piens”, svaiga tēja no zālītēm, lapām, saknēm vai ziediem.

Pārejas periodā ir atļauta bezrauga maize, cepta no veseliem, sasmalcinātiem graudiem vai arī no rupja maluma miltiem ar kliju piedevām. Daži svaigēdāji tādu maizi iekļauj pastāvīgajā racionā.

Virzoties no pussvaigēšanas uz absolūto svaigēšanu, no sava nostabilizētā raciona jūs varat pakāpeniski izslēgt olas, pēc tam piena produktus, tālāk - pienu, paralēli nomainot vārīto ēdienu ar svaigu.

Izmēģinājuma svaigēšanaTiem, kuri ir paspējuši pierast pie pussvaigēšanas, ieteicams veikt nelielu

izmēģinājuma svaigēšanas kursu (2 - 3 dienas). Svaigēdāji uzskata, ka pat tāds īss īstas svaigēšanas kurss attīra, atveseļo un atjauno organismu, dodot tam atpūtu un krietnu vitamīnu atbalstu. Cilvēks izjūt neparastu vieglumu kustībās, prāta skaidrību un možu garastāvokli. Ķermeņa svars gandrīz vienmēr samazinās, visbeidzot normalizējas, organismam pielāgojoties jaunajam ēšanas veidam.

Vispiemērotākais laiks izmēģinājuma svaigēšanai vasaras un rudens beigas, vislabāk atvaļinājuma laikā. Šajā periodā sākumā labāk ēst mazāk nekā vairāk – tikai tad, kad parādās apetīte. Vēlams pārsvarā ēst attiecīgā gadalaika produktus. Svarīga nozīme ir svaigā ēdiena sagremošanai, bet slikti sagremojamos svaigos produktus (piemēram, riekstus) pirms lietošanas vajag smalki sasmalcināt, samalt vai sarīvēt.

Nevajadzētu ēst pēc dzeršanas un dzert ēšanas laikā. Aukstajos gadalaikos svaigo ēdienu vajag sasildīt siltā telpā līdz attiecīgās telpas gaisa temperatūrai. Pagatavotos svaigos ēdienus nedrīkst ilgi uzglabāt. Vārāmo sāli, etiķi, garšvielas un piedevas vajadzētu nomainīt ar tomātu, citronu, dzērveņu un citām sulām.

Saprotams, šie noteikumi saglabā savu nozīmi arī pārejā uz ēšanu, kura sastāv no svaigiem augļiem, ogām, dārzeņiem, riekstiem, sēklām, diedzētiem graudiem utt., tas ir, uz absolūto svaigēšanu.

Labākais laiks, lai pārietu uz svaigēšanu pēc 1-3 dienu badošanās. Aptuveni pēc 3 - 4 mēnešu līdzīgas diētas ievērošanas pastiprinās garšas un ožas izjūta. Drīz vien jūs pārstāsiet uztvert „nepareizos” produktus kā ēdienu, un visbeidzot tie paliks pagātnē, kā arī citi kaitīgie ieradumi.

Ēdienkartes sastādīšanas principi

M. Birhera-Bernnera rekomendācijas

Sastādot ēšanas racionu saviem pacientiem, šveiciešu zinātnieks, protams, rēķinājās ar katra veselības īpatnībām. Birhera-Bernnera rekomendēta diētiskā raciona ēdienkarte no svaigiem augļiem un dārzeņiem izskatās aptuveni šādi.

BrokastisĀbolu salāti no āboliem, 20 - 30 g riekstu (tos pasniedz atsevišķi vai salātos),

100 - 200 g svaigu augļu, žāvētu mežrozīšu augļu tēja.Pusdienas150 – 200 g svaigu augļu, 50 - 100 g zaļo salātu, 100 - 150 g svaigu dārzeņu,

20 g riekstu, svaigas augļu un dārzeņu sulas.VakariņasParasti atkārto brokastis.M. Birhers-Bernners rekomendēja arī ēdienkarti, kurā tika iekļautas veģetārās

zupas, sautēti dārzeņi un olu ēdieni. Lūk, tādas ēdienkartes piemērs.BrokastisĀbolu salāti, rieksti, piens, rudzu maize ar krējumu, augļi.PusdienasAugļi un rieksti, veģetārā zupa (katru otro dienu), tvaicēti dārzeņi, kartupeļi,

vārīti ar mizu, periodiski – ēdieni no olām, sieriem, zirņiem, pupiņām. Svaigi augļi un dārzeņi. Veģetārā zupa katru otro dienu tika nomainīta ar desertu (cepumi, pudiņš vai kompots).

VakariņasParasti atkārto brokastis.Otrais Birhera-Bernnera racions, kā redzam, būtiski atšķiras no pirmā, un ar

stingro svaigēšanu tam ir ļoti attālināta līdzība. Pēc ēšanas tipa to drīzāk var attiecināt uz pussvaigēšanu, neba nejauši to bieži izmanto pakāpeniskai pārejai uz svaigo ēdienu.

H. Šeltona rekomendācijas

Herberts Šeltons – viens no nedaudzajiem naturopātiem, kuri rekomendē ātru, momentānu pāreju uz svaigēšanu. Šeltons brīdina, ka tādas pārejas rezultātā cilvēks gandrīz vienmēr sākumā izjutīs ēdiena trūkumu. Iespējami galvas reiboņi un vājuma sajūta, svara zaudēšana, slimīga pašsajūta. Šie simptomi varētu būt sekas tam, ka vēl joprojām patērējat vairāk ēdiena, nekā jums nepieciešams. Pats vieglākais veids, kā pāriet uz svaigēšanu, – īslaicīga badošanās, kura veicinās organisma pārkārtošanos.

Ēdiena daudzveidība bieži rada pārēšanos, tāpēc Šeltons iesaka ierobežot barības racionu tikai ar dažiem produktu veidiem. Tādējādi jūs apēdīsiet tieši tik, cik nepieciešams organismam.

Dienu vislabāk sākt ar svaigu ēdienu, sulīgiem augļiem. Dienas laikā vajag apēst ne mazāk kā vienu vai divas salātu porcijas. Salātiem jābūt svaigiem, gatavotiem ne vairāk kā no četriem dārzeņu veidiem. Jāatsakās tajos no sāls, etiķa, eļļas un citu piedevu izmantošanas. Nevajadzētu bieži lietot dārzeņus ar asu garšu (sīpoli, redīsi). Visi iespējamie zaļumi ir lietojami jebkurā daudzumā – tos nevar aizvietot pat augļi.

Kā galveno olbaltumvielu avotu un viegli uzņemamo tauku avotu vislabāk izmantot riekstus.

Ideāls ir svaigais ēdiens, bet, ja sagribēsiet apēst kaut ko vārītu, vāriet produktus neilgi. Atturieties no iepriekš pagatavota vārīta ēdiena. Neēdiet konservus. Izvairieties no dzīvnieku valsts produktiem: gaļas, zivīm, putniem, olām, piena.

Dzerat tikai ūdeni – vien tad, kad sajutīsiet slāpes. Viss pārējais tiek vērtēts kā ēdiens vai indes (kafija, kakao, tēja, vīns). Ūdenim nav jābūt aukstam, bet vēsam.

Atsakieties no sāls, pipariem, garšvielām un piedevām, rafinētā cukura – tā ir „baltā nāve”, tāpat kā baltie milti un slīpētie rīsi.

Esiet mēreni ēšanā, lietojiet ēdienu pareizā kombinācijā. Galdā vajadzētu pasniegt vienu, augstākais divus apstrādātus dārzeņus kopā ar salātiem un olbaltumvielu vai cieti saturošu ēdienu.

Ēdienkarte pēc H. Šeltona

Sastādot dabiskās ēdienkartes racionu, Šeltons vadījās pēc savas slavenās dalītās ēšanas teorijas.

Brokastis (pēc izvēles)Trīs apelsīni.Greipfrūts bez cukura.Vīnogas (200 g) ar ābolu (1 gab.).Bumbieri (2 gab.) un saulē žāvētas vīģes (8 gab.).Izmērcētas žāvētas melnās plūmes un ābols vai bumbieris (1 gab.).Bumbieri (2 gab.) un dateles vai vīģes, žāvētas saulē (1 sauja).Sagrieztiem persiki, ķirši vai plūmes.Ābols (1 gab.) vai vīnogas (200 g), dateles vai plūmes (1 porcija). Arbūzs.Melone.Persiki.Ogas.Pusdienas (pēc izvēles)Dārzeņu salāti (burkāni, bietes, spināti).Dārzeņu salāti un viena glāze sausu graudzāļu ar rāceni.Skābu augļu salāti un attīrīti riekstu kodoli (100 g).Dārzeņu salāti (ziedkāposts, ziedkāposta lapas) un svaiga kukurūza.Dārzeņu salāti (svaigs rācenis) un lauku siers.Dārzeņu salāti (svaigi spināti) un rieksti.Vakariņas (pēc izvēles)Dārzeņu salāti, spināti, ziedkāposta lapas.Svaigu augļu, ābolu un riekstu salāti.Dārzeņu salāti, Ķīnas kāposts, avokado.Dārzeņu salāti, redīsi (ar lakstiem), rieksti.Skābu augļu salāti, lauku siers (100 g).

Tiem, kuri ēšanas racionā iekļauj ceptus vai tvaicētus dārzeņus, Šeltons piedāvā citu ēdienkartes variantu.

Brokastis (pēc izvēles)Salda melone.Āboli, žāvētas vīģes un sauja dateļu.Vīnogas (200 g), dateles (10 gab.) un bumbieris (1 gab.).Greipfrūts un apelsīni.Vīnogas (200 g), dateles un melnās plūmes.Pusdienas (pēc izvēles)Zaļie salāti, gurķis, selerija, spināti (tvaicēti) un cepts kartupelis.

Zaļie salāti, redīss, zaļais pipars, ziedkāposts (cepts) un burkāns (tvaicēts).Zaļie salāti, sīpols, Šveices kāposts un zaļie zirnīši.Zaļie salāti, baltais galviņkāposts, gurķi, biete (tvaicēta) un maizes gabaliņš ar

sviestu.Zaļie salāti, kartupelis (cepts) un sparģeļi (tvaicēti), un maizes gabaliņš ar

sviestu.Dārzeņu salāti, kartupelis (cepts) un lapu kāposts (tvaicēts).Vakariņas (pēc izvēles)Zaļie salāti, gurķis, tomāts, pākšu pupiņas un rieksti.Dārzeņu salāti, kāposts, zaļās pupas un rieksti.Selerija un redīss, baltais galviņkāposts (tvaicēts), sinepju laksti un ola.Zaļie salāti, zaļais pipars, biešu lapas, sīpols (tvaicēts) un rieksti.Pākšu pupiņas, redīss, rāceņu laksti un lauku siers.Zaļie salāti, tomāts, selerija, baklažāns (tvaicēts) un ola.Zaļie salāti, ziedkāposts (tvaicēts), Šveices kāposta lapas (tvaicētas) un

valrieksti (300 g). Diemžēl ne visi Šeltona rekomendētie dārzeņi un augļi ir pieejami mūsu

uzturā, jo pie mums neaug. Ja nolemsiet ievērot viņa ieteiktā ēšanas raciona principus, nomainiet svešos dārzeņus ar vietējiem analogiem.

Atgādināsim, ka dalītās ēšanas teorijas pasaulē G. Šeltons par vislabākajiem salikumiem uzskatīja maizi ar sviestu, visas putras un kartupeļus ar taukiem (augu tauki vai saldā krējuma sviest). Burkānus, bietes, ziedkāpostus, ķirbjus un citus cieti saturošus dārzeņus var kombinēt ar jebkuru cieti saturošu ēdienu – maizi, putraimu ēdieniem, kartupeļiem. Produkti, kuri satur olbaltumvielu ievērojamu daudzumu (biezpiens, siers, olas, pākšaugi), vislabāk salāgojas ar tādiem sulīgiem dārzeņiem kā kāposti (baltais galviņkāposts, Briseles un lapu kāposts), kabacīši, zaļie salāti, gurķi, redīsi, pētersīļi.

K. Džeffrī rekomendācijas

Diezgan interesantas ir dabiskās atveseļošanās piekritēja un veģetārās ēšanas propagandētāja K. Džeffrī idejas. Džeffrī skatās uz ēdienu kā vienu no atveseļošanās kompleksa sastāvdaļām, kas palīdz nodrošināt cilvēkam veselību un možumu. Šajā kompleksā ietilpst arī ūdens procedūras, ārstnieciskā badošanās, pareiza elpošana utt.

Džeffrijs ir pietiekami kategorisks pret produktu klāstu, kuri būtu ieteicami dabiskai ēšanai. Kā tādu viņš atzīst tikai svaigu augu barību, sadalot to sešās kategorijās (sarakstos), atkarībā no iedarbības uz cilvēka organismu. Katrā rekomendējamo produktu sarakstā viņš norāda procentus, kuriem ir jāsastāda ēšanas racions kādā no produktu kategorijām.

1. Augļi un ogasĀboli, bumbieri, plūmes, persiki, aprikozes, jāņogas, ērkšķogas, ķirši,

melones, arbūzi, vīnogas utt.Visus augļus jāēd svaigus.Rekomendējamais daudzums – 50% kopējā barības apjoma.2. DārzeņiTomāti, gurķi, redīsi, burkāni, puravi, zaļie salāti, bietes, ziedkāposti, sparģeļi

u.c., izņemot kartupeļus.Visus dārzeņus ir jāēd svaigus, pie tam ar mizu.

Rekomendējamais daudzums – 35% kopējā barības apjoma.3. Cieti saturošie produktiBanāni, kartupeļi, dažādas graudzāles, produkti no pilngraudu kviešiem, sojas

pupiņas, kukurūza, neapstrādāti rīsi.Šos produktus jāēd svaigus vai viegli termiski apstrādātus.Rekomendējamais daudzums – 10% kopējā barības apjoma.4. Produkti ar augstu vielu koncentrāciju (cukuri, olbaltumvielas, tauki)Rozīnes, žāvētas melnās plūmes, dateles, olas, saldais krējums, biezpiens,

žāvēti augļi, medus, nerafinēts cukurs, attīrītas mandeles, rieksti un sēkliņas.Rekomendējamais daudzums – 5 - 10% kopējā ēdiena apjoma.5. Vārīti dārzeņiIeteicams lietot tikai 1 - 2 reizes nedēļā. Vārīt var visus dārzeņus, izņemot

kāpostus, bet neilgu laiku.6. PiedevasAugu eļļa, saldais krējums, medus, augļu sulas, sāls un dārza sīpoli, ķiploki,

pētersīļi, piparmētra, salvija. Rekomendējamais daudzums – 1% kopējā barības apjoma.Džeffrijs iesaka ēst divreiz dienā: pusdienā un ap pulksten 6 vakarā. Starp citu,

šīs rekomendācijas sakrīt ar jogas mācību par organisma maksimālās aktivitātes periodiem no pusdienas laika līdz 6 vakarā, visai labvēlīgiem ēšanai.

Katru dienu jāpatērē aptuveni 1,5 kg ēdiena, koriģējot šo normu atkarībā no vecuma, auguma un darba rakstura. Bet visos gadījumos principam ir jāpaliek vienam – ēst pēc iespējas mazāk, tikai lai apmierinātu izsalkumu.

Kacudzo Niši ēšanas principi

Saskaņā ar slavenā Kacudzo Niši „Veselības sistēmu” , kura iekļauj svaigēšanu, jogu, badošanos, bioenerģētiku un citas metodes, dienu vajag sākt ar sulīgiem augļiem, kurus vajadzētu ēst veselus un ar mizu – ar mizu un sēklām. Nav ieteicams no tiem spiest sulu. Ziemas laikā var iemērkt žāvētus augļus un lietot kā atsevišķu ēdienu kopā ar izvilkumu.

Ja jums pašreiz ir apgrūtinoši pilnībā atteikties no vārīta ēdiena, obligāti ēdiet to ar svaigiem augļiem un dārzeņiem. Svaigajiem produktiem šajā gadījumā ir jābūt trīs reizes vairāk, nekā vārītajiem.

Pēc ēšanas K. Niši rekomendē kontrasta dušu vai gaisa vannas.BrokastisSvaigi sezonas augļi (2 - 3 apelsīni vai 200 g vīnogu un viens ābols vai 2

bumbieri utt.). Šos augļus var kombinēt ar mērcētiem žāvētiem augļiem.PusdienasSalāti no rīvētiem vai smalki sagrieztiem dārzeņiem (burkāni, kāposti, rāceņi

u.c.) ar zaļumiem. Ja vajag var pievienot augu eļļu. Dārzeņu vietā var izmantot skābus augļus un ogas, pievienojot 100 g riekstu vai eļļas sēklas (saulespuķes u.c.).

VakariņasDārzeņu salāti, rieksti (sēklas) vai kombinācija no zaļiem salātiem, zaļā vai

sarkanā pipara, biešu lapām un riekstiem. Dārzeņu vietā var ēst augļus - kā brokastīs.Ziemā K. Niši ieteic pievienot salātiem kaltētus zaļumus, pulverī samaltas

sēkliņas un ogas (pīlādži mellenes u.c.).Vasarā vajadzētu kaltēt gārsas, nātres un citus savvaļas augus. Saprātīgi ir

izmantot aprikožu kodoliņus, ziedputekšņus (2 - 3 g vienā reizē). Svaigus dārzeņus

var jaukt ar augu eļļu, svaigus augļus un žāvētus augļus - ar medu. Svaigus augļus var aizvietot ar tikko svaigi spiestām dārzeņu sulām.

Ēšanas veids pēc A. N. Čupruna

Mūsu valstī (Krievijas teritorijā) ir ne mazums svaigēšanas piekritēju. Viens no slavenākajiem ir žurnālists Aleksandrs Nikolajevičs Čupruns. Pāreja uz svaigu augu barību palīdzēja viņam tikt vaļā no smagas hroniskas slimības, kura radīja invaliditāti.

Pēc A. N. Čupruna domām, svaigēdāja ikdienas racionam jāizskatās šādi: divreiz dienā vajadzētu apēst lielu salātu porciju no zaļumiem un dārzeņiem ar 100 - 200 g eļļas sēklu (neattīrītas saulespuķu sēklas, samaltas kafijas dzirnaviņās, sezams, magones, ķirbju sēkliņas u.c.) vai jebkuru riekstu piedevu.

Bez riekstiem var apēst nedaudz aprikožu kodolu vai 2 - 3 g ziedputekšņu, ziemā tos var aizvietot ar zāļu miltiem no vasarā kaltētajām zālēm un lapām (1/2 glāzes).

Vienā ēdienreizē pieļaujams apēst salātus ar graudiem, putru vai novārītu kartupeli.

Visvērtīgākie putraimi svaigēdājam ir griķi. Tos var nevārīt, pietiek, ja vakarā iemērc ūdenī, un ēst svaigus, bet, ja vārīt, tad neilgi; lietot pusjēlus.

Graudu produkti, it īpaši maize, - ir svaigēdājam nevēlams ēdiens, jo tajos ir nesabalansēts olbaltumvielu daudzums.

Vēl viena ēdienreize – augļi. Tos nedrīkst jaukt ar citiem produktiem. Saprātīgi ir apēst augļus (svaigus vai žāvētus) brokastīs.

Brokastīs var dzert zāļu tēju ar medu vai augļiem.

Pāris vārdu par monotrofo ēšanu

Novērots, ka vielmaiņas pārorientēšanās laiks pārejā uz svaigēšanu ilgst 5 - 10 mēnešus. Šis ir gana smags periods: sākumā ir grūti pietiekami paēst, ārkārtīgi gribas ierasto barību. Noturēties un izturēt šajā dzīves ne visai vienkāršajā periodā palīdzēs tā saucamā monotrofā barošanās vai stingra monodiēta.

Pēc daudzu pieredzējušu svaigēdāju domām, viens no galvenajiem adaptācijas faktoriem ir viendabīgs un vienkāršs ēdiens. Mūsu ķermenis var piemēroties jebkurai barošanai, atrast un pielāgot visus iekšējos resursus šai pārejai. Bet tam ir „jāredz”, pie kā tieši adaptēties. Pastāvīgi neparedzami pavērsieni ēšanā, lietojot ēdienu jauktā veidā, neļauj ķermenim to darīt. Pierodot ēdienreizē apēst tikai vienu produktu, jūs bez grūtībām atrisināsiet visas galvenās adaptācijas problēmas ārstnieciskajā ēšanā.

Šai dabiskās ēšanas metodei ir arī virkne citu priekšrocību. Pirmkārt, pieradums pie monotrofās ēšanas neļaus apēst vairāk, kā nepieciešams jūsu ķermenim.

Otrkārt, monodiēta būtiski atvieglo barības pārstrādes procesu – pēc ēšanas jūs nejūtat smagumu un diskomfortu kuņģī. Ātri un viegli atjaunojas kuņģa - zarnu trakta normālā darbība. Monotrofā ēšana palīdz izvairīties no daudzām slimībām, normalizē vēdera izeju. Pie tam jūsu organisms pakāpeniski attīrās, notiek aknu un nieru atjaunošanās, tas ir, atveseļošanās iet pilnā gaitā.

Monodiēta iemācīs pazīt jūsu ķermeņa signālus, atšķirt labo no sliktā, kas atbrīvo no viltus sajūtas pēc ēdiena. Noregulētā monotrofās ēšanas procesā barības pārstrāde ļauj pilnībā uzņemt visas pašas vērtīgākās vielas, kuras satur produkti.

Attīrīšanās krīzes pārejas laikā uz svaigēšanu

Svaigiem dārzeņiem un augļiem, bet it īpaši diedzētām sēklām, piemīt sevišķi attīrošas īpašības. Derētu atgādināt, ka atkarībā no pārejas uz svaigēšanu var rasties viena vai vairākas attīrīšanās krīzes, kuru laikā var izraisīties veco slimību saasināšanās. Nevajag uztraukties un censties kaut kā ārstēt slimīgās izpausmes. Tās liecina par to, ka organisms beidzot atbrīvojas no daudzos gados uzkrājušamies sārņiem, un pārkārtojas normālam darba režīmam. Vienīgais, kas būs noderīgs krīzes laikā, - tā būs badošanās ar destilētu (vārītu) ūdeni vienu vai vairākas dienas.

Ja veselība ir pietiekami laba, uz simtprocentīgu svaigēšanu var pāriet uzreiz. Tādā gadījumā attīrīšanās krīze izpaudīsies spilgtāk, bet katram tā risinās atšķirīgi. Var novērot būtisku svara samazināšanos. Tas nozīmē, ka organisms atbrīvojas no mirušajiem audiem un atjaunojas.

Galvenais – neuztraukties. Organisms attīrīsies un normalizēsies. Bet tam ir jāpalīdz; obligāti racionā iekļaujot jūras ūdenszāles, ziedputekšņus un linu eļļu, kas ļaus pārejas periodā kompensēt nepieciešamo vielu īslaicīgo deficītu.

Svaigēdāja kulinārā grāmata

Produktu sagatavošana

Īpaši jāuzsver, ka ēdiena pagatavošana no zaļiem produktiem prasa sanitāro normu stingru ievērošanu. Dārzeņus un augļus obligāti jāmazgā tekošā ūdenī. Lai likvidētu tārpus un cērmju oliņas uz salātiem, kāpostiem un citiem lapu zaļumiem un dārzeņiem, tos vajadzētu iegremdēt sālsūdenī ( 50 g sāls uz litru ūdens). Dažus augļus un dārzeņus ar cietāku mizu, lai neitralizētu mikrobus un cērmes var blanšēt, tas ir, 3 – 5 minūtes iegremdēt vārošā ūdenī.

Nitrāti

Nitrāti, kuri uzkrājas barības produktos, mūs biedē ne vienu vien desmitgadi. Un ne bez pamata – nokļūstot mūsu organismā ar barību vai dzeramo ūdeni, šie slāpekļskābes sāļi atjaunojas par slāpekļpaskābes sāļiem (nitrātiem) un ātri iesūcas asinīs. Savienojoties ar hemoglobīnu, tie traucē tam izplatīt skābekli, izsaucot skābekļa badu organismā. Visbiežāk tas izpaužas kā nagu, degungala un lūpu zilums, paātrināta elpošana un paātrināta sirds darbība. Smagākos gadījumos rodas barības trakta, centrālās nervu sistēmas saindēšanās, kas rada blaknes. Dabiski, no nitrātiem sevišķi jāsarga bērni un grūtnieces.

Pieņemts uzskatīt, ka vislielākais daudzums kaitīgo nitrātu sakrājas augu barībā – dārzeņos, augļos, zaļumos, melonēs un arbūzos. Kas darāms, jo tieši šie produkti ir svaigēšanas pamatā? Parasti iesaka tos novārīt un noliet ūdeni, kurš nav lietojams svaigēšanā. Nomizot gurķus un kartupeļus daudz biezākā kā parasti - nozīmē zaudēt pašu vērtīgāko.

Svaigēdājam ir daži paņēmieni, kuri palīdz samazināt kaitīgo vielu iedarbību uz organismu, minimāli produktam zaudējot derīgās īpašības. Pirmkārt viņi izvairās

no siltumnīcu dārzeņiem un zaļumiem. Lietot uzturā kāpostus bez kacena ar tam pievienotajām lapām.

Vajag labi mazgāt gurķus un redīsus. Burkānus ieteicams mizot. Zaļumus un lapu dārzeņus pirms lietošanas, kā likums, iemērkt pusstundu lielā ūdens daudzumā, pēc tam noskalot.

Svarīgi zināt, ka nitrātu daudzums dārzeņos samazinās, tos ilgi glabājot, bet ziemas beigās nitrāti dārzeņos praktiski nav atrodami. Dārzeņus un augļus vajag izvēlēties nebojātus un, kas ir ļoti svarīgi, nogatavojušos. Lapu dārzeņus un zaļumus, ja jūs paši tos vācat, vāciet vakara stundās, un nitrātu saturs tajos būs mazāks - par kādu trešdaļu, bet iespējams arī par 40 procentiem.

Novērots, ka daži vitamīni (A, E un C) traucē nitrātiem pārvērsties indīgajos nitrītos. Tāpēc svaigēdāji atļaujas lietot polivitamīnu preparātus.

Sāls

No parastā vārāmā sāls labāk atteikties. Ja tas ir grūti, nomainiet to ar jūras sāli vai piedevu, kura sastāv no saberzta ķiploka, rīvēta rutka vai mārrutka ar citronu sulu un augu eļļu.

Garšvielas

Garšvielas, prātīgi izmantotas, var pat uzlabot barības pārstrādi, ar to palīdzību organisms labāk pārstrādā smagu, aukstu, ar augstu ūdens saturu barību, kuru bieži lieto svaigēdāji. Bez tam daudzām garšvielām ir ārstnieciskas īpašības.

Cukura aizvietotāji

Ja nav iespējams atteikties no salduma, izmantojiet dabiskos cukura aizvietotājus.

Nerafinēts cukursTas ir brūnais cukurs, kurš tiek ražots tikai no cukurniedrēm pēc tehnoloģijas,

kura būtiski atšķiras no cukurbiešu cukura ražošanas tehnoloģijas. Tāds cukurs satur dabiskās bioloģiski aktīvās vielas un mikroelementus, kas atrodami cukurniedrē.

Melnajā sīrupā, kurš ietilpst brūnā cukura sastāvā, var atrast milzīgu daudzumu vērtīgu minerālu. Brūnajā, neattīrītajā cukurā ir organismam vērtīgie mikroelementi, tādi kā kālijs, dzelzs, kalcijs un varš.

Žāvētie augļiCukura vietā ēdienam var pievienot dateles (dateles ir saldākās no žāvētajiem

augļiem), aprikozes, rozīnes, melnās plūmes, vīģes u.c. Sagrieziet tos kubiņos, ja nepieciešams, iemērciet vārošā ūdenī un pievienojiet deserta ēdieniem vai cepot.

Šķidrums, kurā tika mērcēti žāvētie augļi, var tikt izmantots cepšanai, desertam, saldos ēdienos ūdens un piena vietā.

Vīnogu sulaSaldo vīnogu sulu var izmantot ūdens un citu šķidrumu vietā cepšanai un

saldajos ēdienos.Sulu derētu izspiest ar sulu spiedi, savārīt biezāku uz mērenas uguns (gandrīz

līdz sīrupa konsistencei), saliet burkās. Tāda sula labi saglabājas ledusskapī vai aizvākotā traukā vēsā vietā.

Analoģiski var izmantot ābolu un citu augļu sulas.

Zālīšu tējasŠā paša mērķa labad tiek lietota lakricsaknes tēja, kā arī fenheļa, anīsa,

kumelītes tēja.

Žāvētavas izmantošana dārzeņiem

Svaigēdāju praksē tiek lietotas speciālas elektriskās ierīces, kuras domātas, lai mājas vai vasarnīcas apstākļos žāvētu dārzeņus, augļus, ogas, sēnes, ārstnieciskās zālītes, sausiņus. Žāvēšana tādā aparātā notiek ar siltā gaisa padevi, bez „pārcepināšanas”, kas palīdz pilnībā saglabāt visas produktu garšas kvalitātes, vitamīnus un aktīvās vielas.

Nopietns atbalsts svaigēdājam ir dehidrators – aparāts, kurš burtiski pāris mirkļos uzsūc no dārzeņiem un augļiem ūdeni. Tāda veidā apstrādāti dārzeņi un augļi var glabāties gada garumā parastā istabas temperatūrā. Interesanti, ka, ievietoti ūdenī, tie atgūst savu sākotnējo formu, pie tam nezaudējot vitamīnus.

Pats efektīgākais aparāts skaitās dehidrātors „Ekskaliburs”, maksimāli pielāgots maigai produktu žāvēšanai, saglabājot enzīmus.

Kulinārajā grāmatā jūs atradīsiet unikālas receptes, kuras sastādījuši mūsu aiz robežas kolēģi. Tā ir maize, sausiņi, cepumi, pīrāgi, krekeri, kurus var pagatavot ar elektriskā žāvētāja palīdzību.

Salāti

Klasiskie salātiIzlaist caur gaļasmašīnu bieti, burkānus, skābu ābolu, smalki sagrieztu saldo

piparu, tomātus, kāpostus un gurķus, visu sajaukt, pievienot citrona vai granāta sulu, augu eļļu, aizdaram pievienot aromātiskus zaļumus (pētersīļus, dilles, kinzu, baziliku).

Zaļie salātiSmalki sagriezt zaļos salātus, gurķus, dilles, pievienot citrona vai granāta sulu

un aplaistīt ar saldinātu ūdeni.

Sīvo zaļumu salāti

Smalki sagriezt portulaku, kinzu vai pētersīļus, pievienot sasmalcinātu ķiploku, citrona sulu un augu eļļu. Tāpat var pagatavot salātus no biešu lapām.

Ķirbja un bietes salātiSarīvēt ķirbi un bieti, pievienot žāvētas melnās plūmes, kanēli un augu eļļu.

Burkānu un pipara salātiPie rupji sarīvētiem burkāniem pievienot smalki sagrieztu saldo (Bulgārijas)

piparu, tomātus, lokus, zaļumus. Aizdarīt salātus ar augu eļļu.

Burkānu un rutku salātiSarīvēt burkānus, rutkus un skābos ābolus un sajaukt ar smalki sagrieztiem

zaļumiem. Aizdarīt salātus ar augu eļļu.

Spinātu un tomātu salātiSīki sagriezt spinātus, pētersīļus, ķiploku, ziemas sīpolu, pievienot tomātus,

augu eļļu vai citrona sulu.

Kāpostu un ābolu salātiSmalki saēvelētus kāpostus sagrūst ar koka piestu, pievienot rīvētu ķiploku,

dilles, augu eļļu, citrona sulu vai skābu ābolu.

Sparģeļu salātiSmalki sagriezt sparģeļus, kāpostus, zaļumus un lokus, pievienot augu eļļu.

Tomātu un diedzētu kviešu salātiSmalki sagriezt lokus un tomātus, pievienot pētersīļus, nedaudz diedzētu

kviešu, citrona sulu un augu eļļu.

Burkānu un kabacīšu salātiSarīvēt burkānus un kabačus (dažādās attiecībās), pievienot pētersīļus, dilles,

augu eļļu un citrona sulu.

Spinātu un bietes salātiSagriezt spinātus, sarīvēt nedaudz bietes, pievienot pētersīļus, dilles, ķiploku

un augu eļļu.

Kāpostu un rāceņa salātiSaēvelēt kāpostus, sarīvēt rāceni un burkānus, pievienot nedaudz medus un

augu eļļu.

Saldais burkānsSarīvēt burkānus, pievienot sagrūstus riekstus un medu.

Asais burkānsSarīvēt burkānus, nedaudz mārrutka, sagriezt selerijas zaļumus, pievienot

sagrūstus riekstus un augu eļļu. Riekstus un eļļu var aizvietot ar saulespuķu sēklām.

Kāpostu ar rutka salāti

Saēvelēt kāpostus, sarīvēt rutku, pievienot dilles vai pētersīļus, citrona sulu vai skābu ābolu un augu eļļu.

Burkānu un zaļo zirnīšu salātiSarīvēt burkānus, pievienot svaigus vai konservētus zaļos zirnīšus, lokus, augu

eļļu un citrona sulu.

Biešu salātiSarīvēt bieti, pievienot ķiploku, zaļumus, augu eļļu un citrona vai granāta sulu

vai skābus ābolus.

Ziedkāposta salātiSmalki sagriezt ziedkāpostu, sarīvēt ķirbi, sagriezt tomātus, gurķus, zaļumus,

pievienot augu eļļu.

Biešu - burkānu salātiSarīvēt bietes, burkānus, pievienot riekstus, smalki sagrieztus lokus, ķiploku

un antonovkas(skābu) ābolu. Riekstus var aizvietot ar augu eļļu.

Kabacīšiem un kāpostu salātiPlāni sagriezt kāpostus, likt platā traukā, samīcīt rokām tā, lai iznāk sula. Rupji

sarīvēt gurķi, zaļu kabaci, samaisīt ar kāpostiem. Piedevām var izmantot zaļumus, garšvielas un zālītes.

Ābola un selerijas salātiSmalki sagriezt selerijas kātus, pievienot rīvētu ābolu (labāk skābu) un

burkānus. Piedevas pievienot pēc garšas.

Burkāni ar riekstiemUz smalkas rīves sarīvētus burkānus sajaukt ar sagrūstiem riekstiem, pievienot

vanilīnu, likt uz šķīvja un izrotāt ar aprikožu kauliņu kodoliem vai mandelēm.

Ābolu un auzu pārslu salāti Sastāvdaļas: auzu pārslas – 1 ēd. karote, puses citrona vai cita skāba augļa

sula, ūdens – 3 ēd. karotes, piens (kefīrs vai medus) – 1 ēd. karote, āboli – 2 gab., jebkuri rieksti.

Auzu pārslas iemērkt ūdenī uz divpadsmit stundu, pēc tam sajaukt ar norādītām sastāvdaļām. Sasmalcinātos riekstus un ābolus var pasniegt atsevišķi.

Bietes un melno žāvēto plūmju salātiSastāvdaļas: ķirbis – 100 g, biete – 1 gab., žāvētas melnās plūmes – 100 g,

augu eļļa – 1 ēd. karote, naža galiņš kanēļa. Atsevišķi sarīvēt ķirbi un bieti. Izmērcēt ūdenī melnās plūmes, sajaukt ar

dārzeņiem, pievienot eļļu un kanēli. Atkal samaisīt.

Ķirbja un ābolu salātiSastāvdaļas: ķirbis – 400 g, āboli – 200 g, izmērcēti Grieķijas rieksti (vai lazdu

vai zemes rieksti ) – 1 ēd. karote, cukurs vai medus – 40 g, apelsīna miziņa, aizdaram citrona sula.

Uz rupjas rīves sarīvētam ķirbim un āboliem pievieno smalki saberztus riekstus, cukuru, smalki sarīvētu apelsīna miziņu un citrona sulu. Visu labi sajaukt.

Burkānu, bietes, kolrābja un loku salātiSastāvdaļas: burkāni – 2 gab., kolrābis – 100 g, biete – 1 gab., buntīte zaļu

loku, augu eļļa – 1 tējkarote, citrona sula – 2 ēd. karotes, medus – 1 tējkarote.Atsevišķi sarīvēt dārzeņus, nejaukt. Apaļā salātu bļodā ar kalniņu izlikt

kolrābi, apkārt kārtot burkānus, virs burkāniem apkārt sagrieztus zaļos lokus, tad bieti un vēl vienu loku kārtu. Apliet visu ar eļļas, citrona sulas un medus maisījumu.

Rutka salātiSastāvdaļas: liels rutks – 1 gab., burkāni – 2 gab., izmērcēti Grieķijas rieksti –

2 ēd. karotes, ķiploks – 1 gab., dzērveņu sula – 2 ēd. karotes, olīveļļa – 2 ēd. karotes, rīvēta citrona miziņa - 1 deserta karote.

Nomazgātas saknes sarīvēt uz smalkas rīves. Piestā sagrūst Grieķijas riekstus un ķiploku. Sajaukt visas sastāvdaļas un aizdarīt ar dzērveņu sulu un olīveļļu. Ar sarīvēto citrona miziņu nokaisīt gatavos salātus.

SalsaSastāvdaļas: zaļš Bulgārijas pipars - 1 gab., liels tomāts - 1 gab., ziemas sīpols

– 1 gab., puse asā pipara, kinza.Piparu un tomātu sagriezt nelielos kubiņos, pievienot smalki sagrieztu sīpolu,

kinzu.Neatkarīgi no minētajiem produktiem salsā var pievienot jebkurus dārzeņus un

augļus pēc garšas. Piemēram, mango vai persikus, olīvas un eļļas augus, svaigu kukurūzu.

Kolrābja, burkāna un bietes salātiSastāvdaļas: biete – 1 gab., burkāns – 1 gab., neliels kolrābis 1 gab., olīveļļa,

citrona sula, medus – aizdaram, dilles.Notīrīt dārzeņus, sarīvēt vai sagriezt salmiņos. Samaisīt olīveļļu, citrona sulu

un medu, pielikt aizdaru salātiem. Labi sajaukt, pievienot sasmalcinātas dilles, sāli un piparus pēc garšas. Ļaut salātiem ievilkties 10 – 15 minūtes, lai dārzeņi sāk suloties.

Salātus var apbārstīt attīrītām sēkliņām.

Riekstu salātiSastāvdaļas: sasmalcināti grieķijas rieksti – 1 glāze, mandeles – 1 glāze,

pekanrieksti vai grieķijas rieksti – 1 glāze, ķiploki – 4 daiviņas, svaiga, sasmalcināta salvija – 2 ēd. karotes, sasmalcināts rozmarīns – 2 ēd. karotes, sasmalcināti pētersīļi – ¼ glāzes, ziemas sīpols – 1 gab., selerijas kāti – 6 gab., āboli – 1 - 2 gab., sāls pēc garšas.

Riekstus iemērkt sešas stundas atsevišķos traukos. Noliet ūdeni, labi nomazgāt. Virtuves kombainā vai gaļasmašīnā samalt ķiplokus un zālaugus. Samalt kombainā riekstus līdz rīsu izmēram. Samalt kombainā selerijas un sīpolu. Bļodā sākumā samaisīt riekstus, tad pievienot sīpolu, selerijas, zālaugus un sasmalcinātus ābolus.

Avokado salāti

Sastāvdaļas: gurķi – 2 gab., tomāti – 5 gab., avokado – 2 gab., zaļumu buntīte (pētersīļi vai dilles), ķiploki – 2 - 4 daiviņas, saulespuķu un ķirbja sēklas, puse sīpola, citrona sula, sāls, garšvielas pēc garšas.

Visas sastāvdaļas sasmalcināt un samaisīt.

Uzkodas

SviestmaizesSastāvdaļas pildījumam: jebkuri rieksti – 400 g., burkāni – 400 g., ziemas

sīpols – 1 gab., medus – 1 ēd. karote (vai rozīnes vai gatavs banāns), augu eļļa – 1 ēd. karote, sausā piedeva (jebkāda) – 1 - 2 ēd. karotes, sāls pēc garšas, raugs – 2 - 3 ēd. karotes.

Papildu produkti: lieli, gatavi tomāti – 2 gab., ziemas sīpols – 1 gab., spinātu lapas, sausiņi.

Riekstus sasmalcināt virtuves kombainā. Pievienot kombainā visas pārējās sastāvdaļas, rūpīgi samaisīt. Ja maisījums padevies pārāk šķidrs, var pievienot kaltētas dilles vai kaltētu ķiploku, vai kaltētus lokus, pētersīļus, vai samaltas linsēklas. No iegūtās masas izveidot 10 kotletītes.

Sagriezt aplīšos tomātus un sīpolu gredzentiņos. Nomazgāt 10 svaigas spinātu lapas. Likt spinātu lapas uz sausiņiem, uz spinātiem likt kotleti, uz kotletes – tomāta aplīti un sīpola gredzentiņu.

SausiņiSastāvdaļas: linsēklas – 2 glāzes, ziemas sīpols – 1 gab., selerijas kāti – 3 gab.,

ķiploks – 4 daiviņas, tomāti – 2 gab., ķimenes – 1 tējkarote, koriandra sēklas – 1 tējkarote, sāls pēc garšas.

Virtuves kombainā vai dzirnaviņās samalt miltos linsēklas.Samaisīt blenderī pārējās sastāvdaļas, pievienojot vienu glāzi ūdens.

Maisījumu no blendera izliet bļodā un iemaisīt tur linu miltus. Bļodu nosegt ar marli vai salveti un atstāt siltā vietā uz nakti, lai maisījums nedaudz uzrūgst.

No rīta mīklu likt dehidratora vai uz žāvētavas loksnēm, sadalot to kvadrātiņos. Jo ilgāk žāvēsies sausiņi, jo kraukšķīgāki tie būs.

Krekeri Sastāvdaļas (tiek ņemtas brīvās proporcijās): linsēklas, sezams, ūdens un sāls

pēc garšas, ķiploks.Apliet linsēklas ar ūdeni un atstāt pāris stundu. Uzbriedušās sēklas sasmalcināt

blenderī, pievienot sāli, sezamu un ķiploku. Vēlreiz samaisīt. Maisījumam jābūt biezam un staipīgam.

Likt masu plānā kārtā cepešpannā uz cepampapīra. Žāvēt žāvētavā vai dehidratorā 40º C temperatūrā.

Maizītes no griķiem un kviešiemSastāvdaļas: kvieši – 1,5 glāzes, griķi – 2 glāzes, mērcēti lazdu rieksti – 1

glāze, rozīnes – 1 glāze, medus – 3 ēd. karotes, kanēlis – tējkarote. Iemērkt vakarā kviešus, griķus un riekstus. No rīta ar mīklas rulli izmīcīt

kviešus un griķus. Masu likt bļodā, pievienot lazdu riekstus un pārējās sastāvdaļas. Visu rūpīgi samaisīt.

Klāt maisījumu uz žāvētavas vai dehidratora plāksnēm, sagriezt kvadrātiņos. Žāvēt 38º C temperatūrā aptuveni 10 - 12 stundu. Pasniegt ar riekstu pienu.

MaizeSastāvdaļas: izmērcētas linsēklas – 1 glāze, diedzēti kvieši (diedzē vienu

dienu) – 1 glāze, valrieksti (iemērkti iepriekšējā vakarā) – 1 glāze, sasmalcināta kātu selerija – 1 glāze, ķimenes (iemērktas iepriekšējā vakarā) – 2 tējkarotes, koriandra sēklas – 2 tējkarotes, ziemas sīpols – 1 gab., ūdens – ½ glāzes, olīveļļa – ½ glāzes, rozīnes – ½ glāzes, viena citrona sula, sāls – 1 tējkarote.

Sasmalcināt izmērcētos valriekstus, kviešus un sīpolu virtuves kombainā, likt bļodā un samaisīt ar samaltām linsēklām. Pēc tam samaisīt sablendēt seleriju, olīveļļu, rozīnes un ūdeni. Liet tajā pašā bļodā un labi samaisīt. Rūpīgi jaukt mīklu.

Veidot no mīklas nelielus maizes kukulīšus, nokaisīt tos ar magonēm vai maltiem riekstiem un novietot uz žāvētavas vai dehidratora plāksnēm. Žāvēt maizi 38º C temperatūrā 24 - 36 stundas. Pēc 12 - 15 stundām kukulīšus vajadzētu apgriezt uz vienmērīgākai žūšanai.

Baklažānu ikriSastāvdaļas: baklažāni – 2 gab., tomāti – 1 gab., jebkuras ūdenszāles – 3 ēd.

karotes, olīveļļa – 50 - 100 g, ziemas sīpols pēc garšas, pētersīļi.Sagriezt baklažānus palielos kubikos, iemērkt uz nakti sālītā ūdenī zem sloga.

No rīta izmērcētos baklažānus, tomātus un ūdenszāles sasmalcināt blenderī līdz viendabīgai masai, samaisīt ar olīveļļu. Smalki sagriezt pētersīļus un sīpolu, samaisīt ar blendera saturu.

Pildītās sēnesSastāvdaļas: šampinjoni – 45 gab., ciedru rieksti – 1,5 glāzes, olīvas bez

kauliņiem – 1 glāze, ķiploks – 2 daiviņas, pa vienam pušķītim dilles un kinza, sausās sinepes – ¼ glāzes.

Virtuves kombainā sasmalcināt ciedru riekstus, pievienot zaļumus un ķiploku, sasmalcinātas olīvas un sinepes. Visu samaisīt kombainā.

Nomazgāt sēnes, nogriezt kātiņus. Ar karoti katrā cepurītē pildīt iegūto masu. Pildītās sēnes var apcept cepeškrāsnī vai nolikt žāvētavā pāris stundu.

Kuskuss no puķkāpostaSastāvdaļas: puķkāposts – 300 g, puses citrona sula, olīveļļa – ¼ glāzes, malti

pipari (melnie vai baltie) - 1 tējkarote, sāls pēc garšas, pētersīļi – 1 glāze, sasmalcināta mētra – ½ glāzes, sasmalcināta kinza – ½ glāzes, melnās olīvas bez kauliņiem – ½ glāzes.

Puķkāpostu sasmalcināt virtuves kombainā līdz smalka kuskusa izmēram (nedaudz smalkāk par rīsu graudu). Likt bļodā, pievienot sāli, eļļu, citrona sulu, piparus, samaisīt. Pievienot sasmalcinātus zaļumus un olīvas, atkal samaisīt.

Kabacīši griķu miltosSagriezt kabacīšus 1cm biezos gabaliņos, aplaistīt ar augu eļļu un apvārtīt

griķu miltos. Var aplaistīt ar citrona sulu.

Suflē no griķu dīgstiem

Sastāvdaļas: gurķi – 3 - 4 gab., zaļais pipars – ½ gab., diedzēti griķu graudi – 2 glāzes, spināti, ķiploks, olīveļļa, zaļumi pēc garšas, citrona sula – 1 ēd. karote, baziliks.

Gurķi sagriezt aplīšos, piparu - lielos gabalos.Suflē pagatavošana: blenderī labi sasmalcināt diedzētos griķus, spinātu lapas

vai citus zaļumus ar olīveļļu, ķiploku, sāli, citrona sulu. Sasmalcināt pētersīļus un (vai) dilles. Visu rūpīgi samaisīt. Ziest suflē uz gurķu un piparu gabaliņiem, uzkaisīt sausu vai svaigu baziliku.

Pastēte ar mārrutkuSastāvdaļas: mārrutks un tomāti vienādās proporcijās (vai proporcijā 1:2), sāls

pēc garšas.Mārrutkus un tomātus malt gaļasmašīnā. Visu rūpīgi samaisīt, pielikt sāli.

Glabāt ledusskapī.

Pastēte no valriekstiemSastāvdaļas: valrieksti – 3 glāzes, dateles – ½ glāzes, ķiploki – 3 daiviņas,

citrona sula - ¼ glāzes, olīveļļa – ¼ glāzes, sasmalcināta kinza – ¼ glāzes, sāls pēc garšas.

Valriekstus iemērkt uz nakti. Nākamajā dienā visas sastāvdaļas sasmalcināt virtuves kombainā. Pastēti var izmantot piparu, kāpostu lapu utt. pildīšanai.

Pastēte no riekstiem un sēkliņāmSastāvdaļas: valrieksti – ½ glāzes, saulespuķu sēklas – 2 glāzes, ķiploks - 3

daiviņas, selerijas kāts – 1 glāze, sāls pēc garšas, olīveļļa – 1/3 glāzes, citrona sula – ½ glāzes, žāvēta bazilika – 1 ēd. karote.

Sēkliņas un valriekstus iemērkt uz nakti. Nākamsjā dienā visas sastāvdaļas sajaukt viendabīgā masā virtuves kombainā.

HumussSastāvdaļas: sojas pupiņas – 2 glāzes, olīveļļa pēc garšas, tomāti – 1 glāze

sagrieztu, sāls pēc garšas vai sojas mērce, svaigas vai kaltētas dilles vai baziliks, citrona sula – 1 - 2 ēd. karotes, asais pipars pēc garšas, ķiploks – 2 - 5 daiviņas.

Sojas pupiņas iemērkt uz diennakti. Visas sastāvdaļas samaisīt virtuves kombainā. Pirms pasniegšanas galdā izrotāt ar smalcinātiem zaļumiem.

Siers no riekstiem un sēkliņāmPamatsastāvdaļas: jebkuri rieksti un sēkliņas – 2 glāzes, ūdens – 1 glāze.Sastāvdaļas garšai (pēc izvēles): ķiploks, citrona sula, kinza, dilles, pētersīļi,

baziliks, tomāti, sīpoli, sojas mērce, olīveļļa, jūras sāls.Iemērkt uz nakti riekstus un sēkliņas. No rīta nokāst un nomazgāt. Izmērcētos

riekstus ielikt blenderī, apliet ar ūdeni, blendēt līdz viendabīgai masai. Gatavo maisījumu likt marles maisiņā un pakārt, lai notek ūdens. Atstāt fermentācijai istabas temperatūrā uz 8 - 12 stundu. Gatavo sieru likt bļodā un samaisīt ar piedevām.

Tāds siers var glabāties ledusskapī līdz 7 dienām.

Asais siers no mandelēmSastāvdaļas: sasmalcināti mandeļu rieksti – 2 glāzes, olīveļļa – ¼ glāzes,

citrona sula – ½ glāzes, sāls pēc garšas, svaigas vai kaltētas dilles, sasmalcināts ziemas sīpols – ½ glāzes, sasmalcināts sarkanais pipars – ½ glāzes.

Rūpīgi samaisīt bļodā vai blenderī visas sastāvdaļas. Sieru var rotāt tomāta gabaliņiem.

Universālā recepte mērceiSastāvdaļas: augu eļļa – 1/3 glāzes, medus – 1 tējkarote (vai rozīnes vai gatavs

banāns), sēkliņas (saulespuķu, ķirbju) vai rieksti (mandeles, valrieksti) – 1/3 glāzes, citrona sula vai ābolu etiķis – 2 ēd. karotes, ūdens – 1/3 glāzes, sasmalcināti selerijas kāti vai svaigi zaļumi (pētersīļi, baziliks, kinza) – 1 glāze, ķiploks, sinepes, ingvers, asais pipars – pēc garšas, sāls - ½ tējkarotes (sāls vietā var lietos kaltētas ūdenszāles, sojas mērci).

Ieliet blenderī augu eļļu. Pievienot pārējās sastāvdaļas, maisīt līdz viendabīgas masas iegūšanai.

Tomātu mērceSastāvdaļas: sasmalcināti tomāti – 3 glāzes, ķiploks – 2 - 4 daiviņas, svaigs

baziliks – ¾ glāzes, viena citrona sula, olīveļļa – 2 ēd. karotes, dateles (vai rozīnes) – 4 gabalas.

Visas sastāvdaļas samaisīt virtuves kombainā līdz viendabīgas masas iegūšanai.

Pirmie ēdieni

Aukstā zupa no salātiem un rūgušpienaSastāvdaļas: zaļie salāti – 150 g, rūgušpiens – 250 g, sasmalcināti valrieksti –

1 ēd. karote, augu eļļa – 1 ēd. karote, ūdens – 100 ml, ķiploks – 2 daiviņas, etiķis, sāls pēc garšas.

Sakult rūgušpienu, pievienot tam eļļu, etiķi, sāli, rīvētu ķiploku un smalki sagrieztus salātus. Atšķaidīt maisījumu ar aukstu ūdeni. Pirms pasniegšanas apkaisīt smalki sagrieztām dillēm un riekstiem.

BorščsSastāvdaļas: bietes – 3 gab., burkāni – 4 gab., selerijas kāti – 2 gab., apelsīni –

3 - 4 gab., viena neliela ingvera sakne, ķiploks – 3 - 4 daiviņas, ābolu etiķis – 2 ēd. karotes, medus – 1 ēd. karote, olīveļļa – ½ glāzes, valrieksti – ½ glāzes, kāposti – ½ kg, pētersīļi, ūdens – 1 l, lauru lapa, sāls pēc garšas.

Sasmalcināt virtuves kombainā bietes, ingveru, ķiploku, lauru lapu. Pievienot 0,5 l ūdens. Gatavo maisījumu liet katlā.

Pēc tam sasmalcināt kombainā 2 burkānus, seleriju, apelsīnus, attīrītus no mizotus un bez kauliņiem. Maisījumā pievienot medu, etiķi, olīveļļu, sāli, apliet ar 0,5 l ūdens. Pievienot valriekstus un vēlriez visu samaisīt kombainā. Iegūto masu pievienot iepriekšējai.

Smalki sagriezt kāpostus, atlikušos burkānus un pētersīļus. Pievienot sasmalcinātās sastāvdaļas gatavajā maisījumā, sajaukt un pasniegt galdā.

Parastais čauders

Sastāvdaļas: kokosa skaidiņas – 1 glāze, kešjurieksti – 1 glāze, olīveļļa – ½ glzes, medus – 1 tējkarote, sasmalcināta kātu selerija – 1 glāze, asais pipars pēc garšas, pāris ķiploka daiviņu, ūdens – 0,5 litri

2 minūtēs mikserī sajaukt kokosa skaidiņas ar vienu glāzi ūdens. Pievienot kešjuriekstus, sastāvdaļas sajaukt vēl pusminūtes. Iegūtajā maisījumā pievienot pārējās sastāvdaļas. Vēlreiz labi sajaukt. Pirms pasniegšanas galdā apkaisīt sasmalcinātiem pētersīļiem.

Dārzeņu čauders Garšas dažādībai parastajā čauderā var pievienot sēnes (svaigas vai žāvētas),

kāpostus, tomātus, burkānus, kukurūzu, zaļos zirnīšus.

GaspačoPamatsastāvdaļas: ūdens – ½ glāzes, olīveļļa – ¼ glāzes, gatavi tomāti – 5

gab., ķiploks – 2 daiviņas vai asais pipars pēc garšas, medus – 1 ēd. karote (dateles vai rozīnes), citrona sula - ¼ glāzes, sāls pēc garšas, viena buntīte svaiga bazilika.

Papildu produkti: avokado – 1 gab., saldais pipars – 1 gab., selerijas kāti – 5 gab., ziemas sīpols – 1 gabals.

Samaisīt mikserī gaspačo pamatsastāvdaļas. Sagriezt kubiņos avokado, saldo piparu, seleriju un sīpolu. Sajaukt visas sastāvdaļas lielā bļodā, apkaisīt sasmalcinātiem pētersīļiem.

Dārzeņu putraSastāvdaļas: kokosa skaidiņas – 1 glāze, selerijas kāti – 300 g, sojas mērce – 2

ēd. karotes, ķiploks – 1 daiviņa, pipars pēc garšas, ūdens – 0,5 l, burkāns – 1 gab., pētersīļi, kartupeļi – 2 gab., sēnes pēc garšas.

1 - 2 minūtes mikserī samaisīt kokosa skaidiņas ar ūdeni. Pievienot mikserī sasmalcinātu seleriju, sojas mērci, ķiploku un piparu. Maisīt vienu minūti. Gatavo maisījumu izliet lielā bļodā. Sīki sagriezt zaļumus un sēnes. Savienot visas sastāvdaļas.

ČilīSastāvdaļas: ūdens - 1 glāzes, tomāt – 300 g, dateles vai rozīnes – ½ glāze,

žāvētas sēnes – 1 glāze, sasmalcināti selerijas kāti – 1 glāze, sāls pēc garšas, jebkura sausā piedeva – 1 - 2 ēd. karotes, citrona sula – 1 - 2 ēd. karotes, asais pipars pēc garšas, ķiploks – 2 - 5 daiviņas, 1 baziliku buntīte, diedzēti pākšaugi (zirņi, lēcas vai pupas) – 200 g, pētersīļi.

Samaisīt mikserī visas sastāvdaļas, izņemot diedzētos pākšaugus. Izliet lielā bļodā, pievienot diedzētos pākšaugus. Pirms pasniegšanas galdā apkaisīt ar pētersīļiem.

Otrie ēdieni

Banānu putra

Sastāvdaļas: diennakti mērcēti kvieši – viena glāze, banāns – 1 gab., citrona sula – 1 - 2 tējkarotes.

Iemērkt kviešus diennakti (līdz dīgšanai), vēlams mainīt ūdeni divreiz dienā vai biežāk, mazgājot kviešu graudus. Gatavos graudus ievietot blenderī, pievienot banānu, visu labi samaisīt. Gatavajā putrā pievienot citrona sulu.

Auzu putra ar datelēm Sastāvdaļas: auzu pārslas – 1 glāze, dateles bez kauliņiem vai rozīnes – ¼

glāzes, augu eļļa – 1 ēd. karote, sāls pēc garšas, jebkuri svaigi augļi vai ogas.Auzu pārslas uz nakti apliet ar ūdeni - ¾ glāzes. No rīta blenderī samaisīt auzu

pārslas, sasmalcinātas dateles, augu eļļu un sāli. Pirms pasniegšanas galdā pievienot svaigus augļus vai ogas.

Karpačo no kabacīšiemSastāvdaļas: kabači – 2 gab., citrona sula – 1 ēd. karote, olīveļļa – 1 pile,

garšvielas, piedevas pēc garšas.Nomizot kabačus, sagriez plānās sloksnītēs. Ievietot dziļā traukā, apbērt ar

sāli, pipariem, apsmidzināt ar citrona sulu un olīveļļu. Ļaut iestāvēties 30 minūtes, pēc tam izlikt caurdurī un ļaut notecēties izdalītajam šķidrumam.

Likt kabacīšus plašā, plakanā traukā, rotāt ar jebkuriem dārzeņiem – tomātiem, piparu gurķīšiem, svaigiem zaļumiem.

Pildītie kāpostiSastāvdaļas pildīšanai: valrieksti – ½ glāzes, saulespuķu sēklas (vakarā

iemērktas) – 2 glāzes, ķiploks – 3 daiviņas, sagriezti selerijas kāti – 1 glāze, sāls – ¼ tējkarotes, olīveļļa – 1/3 glāzes, citrona sula – ½ glāzes, piedevas pēc garšas – 1 tējkarote.

Papildu sastāvdaļas: puse avokado augļa, puse liela, saldā pipara, sīpoli – 2 gab., baltās kāpostgalvas lapas.

Sastāvdaļas pildīšanai sajaukt virtuves kombainā līdz viendabīgai masai. Sagriezt garās, plānās strēmelītēs avokado, saldo piparu un sīpolu.

Likt pildījumu uz kāposta lapas un pievienot sagrieztos dārzeņus. Sarullēt kāposta lapu trubiņā, saspraust ar zobu bakstāmajiem kociņiem.

Spageti no ķirbjaSastāvdaļas: ķirbis, paprika, augu eļļa pēc garšas, pētersīļi.Sagriezt ķirbi garās, plānās strēmelītēs, līdzīgi spageti. Pirms pasniegšanas

galdā apbērt ar papriku un apsmidzināt ar augu eļļu. Rotāt pētersīļiem.

PicaSastāvdaļas mīklai: linsēklas – 2 glāzes, ūdens – 1 glāze, ziemas sīpols – 1

gab., selerijas kāti – 3 gab., tomāti – 2 gab., ķiploki – 4 daiviņas, sāls – 1 tējkarote.Sastāvdaļas pildījumam: jebkuri rieksti – 0,5 kg, tomāti – 2 gab., rozīnes – ½

glāzes, 1 citrona sula, olīveļļa – 2 ēd. karotes, žāvēts baziliks – 1 ēd. karote.Samalt linsēklas virtuves kombainā. Blenderī samaisīt sasmalcinātus sīpolus,

seleriju, tomātus, ķiplokus, sāli un ūdeni. Maisījumu likt bļodā, pievienot linu miltus, rūpīgi izmaisīt. Likt mīklu cepešpannā, sadalīt jebkura izmēra kvadrātos. Izžāvēt sausu, bet ne lūstošu.

Blenderī samaisīt sastāvdaļas pildījumam, pievienojot nelielu ūdens daudzumu. Gatavo maisījumu izliet bļodā. Pievienot kaltētu sīpolu, kaltētus ķiplokus, raugu. Visu labi samaisīt.

Gatavo pildījumu likt uz plācenīšiem, rotāt zaļumiem, tomātu gabaliņiem, sēnēm, olīvām.

PīrāgsSastāvdaļas mīklai: mandeles – 1 glāze, saulespuķu sēklas – 2 glāzes,

sasmalcinātas vīģes – 1 glāze, kanēlis – 1 tējkarote.Sastāvdaļas pildījumam: sasmalcināti āboli – 4 glāzes, kanēlis – 1 tējkarote,

citrona sula – 2 ēd. karotes, valrieksti – 1,5 glāzes. Mandeles vispirms iemērkt 12 - 48 stundas, sēkliņas un valriekstus iemērkt uz

6 - 8 stundas.Mīklas pagatavošanai izmērcētos riekstus un sēkliņas samalt virtuves

kombainā vai blenderī. Pēc tam pievienot blenderī kanēli un vīģes. Iegūto masu likt pīrāgam paredzētajā formā.

Pildījuma pagatavošanai sasmalcināt blenderī visas sastāvdaļas, izņemot riekstus, bet pēc tam pievienot arī tos. Gatavo pildījumu likt uz pīrāga un ievietot ledusskapī. Pīrāgs kļūs daudz garšīgāks, ja tā virspusi apsmērēs ar medu.

Miltu, putraimu un pākšaugu ēdieni

Griķu dziraPirmais variants: griķu miltus atšķaidīt ar ūdeni (vēlams destilētu), pievienot

sasmalcinātus valriekstus, smalki sagrieztu sīpolu un ķiploku. Var pievienot kinzas vai pētersīļa zaļumus.

Otrais variants: griķu miltus atšķaidīt ar ūdeni (destilētu), saldinātu ar medu, līdz krējuma konsistencei, pievienot augu eļļu un vanilīnu.

Trešais variants: griķu miltus un maltus riekstus atšķaidīt ar granāta sulu, saldinātu ar medu, pievienot vanilīnu.

Ceturtais variants: griķu miltus apliet ar ūdeni un atstāt 5 - 6 stundas. Kad milti uzbrieduši, pievienot smalki sagrieztu sīpolu, zaļumus un augu eļļu. Var pievienot tomātus.

Auzu dzira Pirmais variants: auzu miltus izšķīdināt ūdenī, saldinātu ar medu, pievienot rīvētus valriekstu kodolus (vai saulespuķu sēklas), citrona sulu un vanilīnu.

Otrais variants: auzu miltus izšķīdināt ūdenī, pievienot smalki sagrieztus zaļumus, sīpolu, gurķus un citrona sulu. Var pievienot ķiploku un augu eļļu.

„Herkuless” ar riekstiemAuzu pārslas („Herkuless”) apliet ar medus ūdeni, pievienot saberztus

riekstus. Ja ir vēlme var pievienot skābu ābolu.

„Herkuless” ar lēcāmIepriekš iemērktas auzu pārslas „Herkuless” nokāst, pievienot diennakti ūdenī

mērcētas lēcas, augu eļļu, smalki sagrieztu sīpolu un citrona sulu.

No auzu pārslām nokāsto šķidrumu papildināt ar sagrieztu sīpolu un burkānu, pievienot skābu rīvētu ābolu un smalki sagrieztus pētersīļus.

Ietītie griķi Izmērcētiem griķu putraimiem pievienot saberztus riekstus, ķiploku, sīpolu

(sīpolu iepriekš smalki sagriezt, apliet ar nerafinētu augu eļļu un ļaut iestāvēties 2 - 3 stundas) un zaļumus. Iegūto masu ierullēt vīnogu vai kāpostu lapās.

Kotletes no pākšaugiem Gaļasmašīnā samalt izmērcētas lēcas un zirņus, pievienot maltus riekstus,

smalki sagrieztu sīpolu, ķiploku, zaļumus un augu eļļu. No iegūtās masas veidot kotletes.

Ēdieni no diedzējumiem

Zināmi vairāki veidi, kā diedzēt sēklas. Pašu vienkāršāko jau aprakstījām iepriekš, tagad pievērsīsimies nedaudz grūtākam veidam. Sēklu iemērkšanai jvajadzēs litra vai trīs litru burku.

2 ēd. karotes jebkuru graudu vai sēklu vajadzēs litra burkai vai pusglāzes sēklu vai graudu trīs litru burkai. No sēkliņām un riekstiem atdalīt miziņu pirms pirmās iemērkšanas.

Beriet sēklas burkā, aplejiet tās vēsu ūdeni un atstājiet uz nakti (vidēji 6 - 12 stundu). Neatkarīgi no burkas tilpuma ūdens līmenim tajā jābūt 6 - 7 centimetri virs graudiem. Mirkstot sēklas intensīvi uzsūc mitrumu, tāpēc ūdenim jābūt ar rezervi.

Burku apsedziet ar marli, marli nostipriniet ar gumiju. No rīta ūdens jānolej. Tas būs tumšs, sūru garšu un specifisku smaku. Šādā ūdenī atrodas tās kaitīgās vielas, kuras satur visi graudi.

Pēc noliešanas mazgājiet graudus tik ilgi, kamēr ūdens kļūs gaišs. Mazgājot graudus, jāseko, lai burkas dibenā nepaliek ūdens (burku var pakratīt, lai izlīst pēdējās piles). Sēklas, atrodoties ūdenī, var sākt pūt.

Pēc graudu mazgāšanas burka ar graudiem jānoliek uz sāniem, nosegta tā, lai graudi atrastos pilnīgā tumsā. Pie tam jāgādā, lai tie būtu pietiekama gaisa piekļuve. Katru dienu graudi jāmazgā trīs reizes, neizņemot no burkas.

Graudi parasti sadīgst 3 - 5 dienās. Pēc tam burku divas dienas novieto pie loga, lai dīgsti uzņem hlorofilu – sazaļumo. Hlorofils organismā veicina šūnu un audu atjaunošanos. Neturiet dīgstus pie loga ilgāk par 3 dienām – tie kļūs sūri.

Starp citu, ūdens, pēc otrreizējās graudu mazgāšanas satur lielu daudzumu derīgo vielu. Tāpēc ieteicams to dzert, pamazām pievienojot jebkurām augļu vai dārzeņu sulām.

Diedzēto graudu salāti Jebkurus diedzētus graudus rūpīgi nomazgāt. Malt gaļa mašīnā, pievienot nedaudz ūdens, medu, rozīnes, rīvētu burkānu.

Diedzēti kvieši ar citronuDiedzētus kviešus (dīgstam jābūt, ne vairāk kā, 1 - 2 mm garam) un citronu ar

mizu malt gaļasmašīnā, samaisīt ar griķu miltiem, pievienot sagrūstus riekstus un sasmalcinātas dateles vai rozīnes, vai medu. Dateles un rozīnes malt kopā ar kviešiem.

Diedzēti kvieši kopā ar āboliemDiedzētus kviešus ar riekstiem malt gaļasmašīnā, pievienot medu (var

aizvietot ar datelēm vai rozīnēm). Iegūto masu iemīcīt griķu miltos, likt traukā un pārklāt ar sarīvētu skābo ābolu kārtu. Ābolus var aizvietot ar „džemu” - izmērcēti sausie augļi malti gaļasmašīnā.

Diedzēti kvieši ar riekstiemDiedzētus kviešus samaisīt ar mērcētiem griķu putraimiem, pievienot medu,

likt masu traukā un rotāt ar mandelēm vai riekstiem, mērcētām žāvētajām aprikozēm vai žāvētajām melnajām plūmēm un mērcētām datelēm.

Diedzēti kvieši ar kanēli Diedzētus kviešus samaisīt ar mērcētiem griķu putraimiem, pievienot rozīnes

un nedaudz kanēļa. Rozīnes var aizvietot ar datelēm vai citiem žāvētajiem augļiem.

Diedzētas sojas salātiNomazgāt dīgstus, apliet ar verdošu ūdeni, atvēsināt un sālīt pēc garšas.

Pievienot ābolu, Bulgārijas piparu, cukuru un augu eļļu.

Diedzētas sojas salāti ar majonēziSarīvēt burkānus, pievienot labi nomazgātu diedzēto soju, smalki sagrieztus

Ķīnas salātus un zaļos zirnīšus. Aizdarīt salātus ar majonēzi.

Deserti

MuslisSastāvdaļas: 1 ēd. karote auzu pārslu, 1 ēd. karote medus, 1 citrons, 2 āboli, 1

ēd. karote smalcinātu valriekstu (mandeles vai zemesrieksti), 3 ēd. karotes vēsa ūdens.Auzu pārslas iemērkt 12 stundu vārītā, vēsā ūdenī. Pirms pasniegšanas galdā

pievienot medu, citrona sulu. Masu rūpīgi izmaisīt. Sarīvēt ābolus ar mizu (var izmantot citus augļus atkarībā no sezonas). Likt augļus uz auzu pārslām. Virsu muslim nokaisīt saberztiem valriekstiem, mandelēm vai zemesriekstiem.

Ābolu desertsSastāvdaļas: 1 - 3 āboli, 1- 2 ēd. karotes auzu pārslu, puses citrona sulas (var

nepievienot bērniem paredzētos ēdienos), 1 ēd. karote iebiezinātā piena, 1 tējkarote medus vai augļu želejas.

Izmērcētajām pārslām pievienot iebiezināto pienu un citrona sulu, rūpīgi samaisīt. Ābolu smalki sagriezt, iecilāt gatavajā maisījumā, vēlreiz samaisīt un tūlīt pasniegt galdā.

Ābolu - riekstu deserts

Sastāvdaļas: 1 - 3 sasmalcināti āboli, 1 - 2 ēd. karotes auzu pārslu, puses citrona sulas, 1 ēd. karote iebiezinātā piena, 1 - 2 tējkarotes saberztu valriekstu vai lazdu riekstu.

Pagatavošana analoģiska iepriekšējam desertam.

Ābolu un burkānu desertsSastāvdaļas: 1 - 3 sasmalcināti āboli, 1 - 2 ēd. karotes auzu pārslu, puses

citrona sulas, 1 ēd. karote iebiezinātā piena, 1 - 2 ēd. karotes rīvētu mandeļu, 1 - 2 ēd. karotes rīvētu burkānu.

Pagatavošana analoģiska iepriekšējiem desertiem. Ābolu vietā var lietot mērcētas un sasmalcinātas žāvētas melnās plūmes (200 - 300 g).

Ogu desertsSastāvdaļas: 200 - 300 g ogu (mellenes, avenes, kazenes, zemenes), 1 - 2 ēd.

karotes auzu pārslu, 1 ēd. karote iebiezinātā piena.Apliet auzu pārslas ar ūdeni un ļaut uzbriest. Noliet ūdeni, pievienot ogas,

citrona sulu, pie vēlēšanās – pievienot iebiezināto pienu.

Austrumu saldumiPirmais variants: gaļasmašīnā samalt dateles, pievienot augu eļļu, maltus

riekstus, nedaudz kanēļa, krustnagliņas un maisot pamazām piebērt rupjā maluma griķu un kviešu miltus. Likt masu traukā un virspusi rotāt rozīnēm un mandelēm.

Otrais variants: malt gaļasmašīnā dateles dažus apelsīnus un citrona miziņu, pievienot kanēli un augu eļļu. Likt masu uz šķīvja, sagriezt rombiņos.

Trešais variants: dateles malt gaļasmašīnā (vēlams divreiz), pievienot nedaudz kanēļa (var bez kanēļa).

Nokaisīt galdu griķu vai kviešu miltiem, lai masa nepieliptu, izrullēt to taisnstūra plāksnē 15x5 cm un 1cm biezumā, taisnstūra centrā rindiņā novietot, cieši citu pie cita, attīrītus riekstus vai mandeles un sarullēt trubiņā līdzīgi ruletei.

Sagriezt vēlamā garuma gabaliņos.

Pildītās datelesDateles bez kauliņiem pildīt ar jebkuriem riekstiem vai mandelēm. Riekstu

vietā var izmantot kafijas dzirnaviņās samaltas sezama sēkliņas.

TrifelesSastāvdaļas: valrieksti – 1 glāze, dateles bez kauliņiem – ½ glāzes, jauna

kokosrieksta sula – ¼ glāzes, , kakao – 4 ēd. karotes.Valriekstus un dateles sajaukt virtuves kombainā, pievienot kakao un

kokosrieksta sulu. No iegūtās masas savelt bumbiņas, apviļāt kakao, rotāt augļu gabaliņiem.

Dzērveņu cepumiSastāvdaļas: sasmalcināti āboli – 2 glāzes, burkānu biezumi (pēc burkānu

sulas izspiešanas) – 2 glāzes, rozīnes vai dateles – 2 glāzes, dzērvenes – 1 glāze, medus – 2 ēd. karotes, mandeles – 2 glāzes, linsēklas – 1 glāze, olīveļļa – ½ glāzes.

Sasmalcināt ābolus, rozīnes, riekstus. Linsēklas samalt blenderī, pievienojot glāzi ūdens.

Gatavās sastāvdaļas samaisīt rokām. Likt ar karoti žāvētavā vai dehidratora cepešpannā.

Ķirbju cepumiSastāvdaļas: kubiņos sagriezts ķirbis – 4 glāzes, rozīnes – 1 glāze, apelsīns – 1

gab., muskatrieksts – ½ tējkarotes, kanēlis – 1 tējkarote, medus – 3 ēd. karotes.Ķirbi sasmalcināt virtuves kombainā, likt bļodā. Pēc tam kombainā samaisīt

rozīnes ar apelsīnu sulu. Masu no kombaina sajaukt ar ķirbja masu, pievienot pārējās sastāvdaļas, un rūpīgi izmaisīt. Mīklu likt ar karoti žāvētavas vai dehidratora cepešpannā. Žāvēt 38 - 40º C temperatūrā 12 - 15 stundu.

Mandeļu – apelsīnu cepumi Sastāvdaļas: mandeles – 4 glāzes, rozīnes – 2 glāzes, apelsīni – 2 gab., āboli –

2 gab., sāls – ½ tējkarotes.Mandeles iemērkt uz nakti. No mizot apelsīnus, miziņu sasmalcināt. Visas

sastāvdaļas sasmalcināt virtuves kombainā līdz viendabīgas masas konsistencei.Mīklu ar karotīti likt žāvētavas vai dehidratora cepešpannā. Žāvēt 40-45º

temperatūrā 20 stundas. Rotāt katru cepumu ar riekstu vai rozīni.

Mandeļu un žāvētu augļu pīrāgsSastāvdaļas: mandeles – 1 glāze, žāvēti augļi brīvās proporcijās (vīģes,

aprikozes, melnās plūmes), medus, kanēlis.Mandeles un žāvētos augļus iemērkt atsevišķi 12 stundu. Noliet šķidrumu.

Riekstus samalt dzirnaviņās vai blenderī un kārtot pīrāga formā. Virsū likt mērcētos augļus (vīģes, aprikozes vai melnās plūmes pēc jūsu izvēles).

Izrotāt pīrāgu var ar medu vai iebiezināto pienu, pievienojot kanēli. Pīrāgu likt uz pāris stundām ledusskapī.

Gardais pīrāgsSastāvdaļas pamatnei: mandeles – 1 glāze, saulespuķu sēklas - ½ glāzes,

dateles – 150 g, 1 apelsīna miziņa, ūdens – 1 - 2 ēd. karotes.Sastāvdaļas krēmam: gatavi banāni – 2 gab., apelsīns – 1 gab., linsēklas – 2

tējkarotes.Mandeles iemērkt uz nakti, saulespuķes iemērkt 2 stundas. Dateles, izmērcētos

riekstus un sēkliņas sasmalcināt kombainā vai gaļasmašīnā. Nomizot apelsīnu, sasmalcināt. Visas sastāvdaļas rūpīgi sajaukt.

Krēma pagatavošanai apelsīnu sasmalcināt blenderī vai gaļasmašīnā, noliet nedaudz sulas. Pievienot samīcītus banānus. Lai krēms būtu želejveidīgs, pievieno kafijas dzirnaviņās samaltas linsēklas.

Pīrāgu noziest ar krēmu un divas stundas likt ledusskapī.

Kokosrieksta torte Sastāvdaļas mīklai: valrieksti – 1 glāze, dateles bez kauliņiem – ½ glāzes,

kokosrieksta sula – ½ glāzes, kakao – 4 ēd. karotes, neliela papaija vai bumbieris – 1 gabals

Sastāvdaļas krēmam: kokosrieksta mīkstums – 1 glāze, medus – 1 ēd. karote.Riekstus un dateles maisīt kombainā līdz viendabīgai masai. Pievienot kakao

un kokosrieksta sulu. Kārtot vispirms uz plakana šķīvja pirmo mīklas kārtu. Likt uz tās papaijas vai bumbiera gabaliņus. Tad likt otro mīklas kārtu.

Krēma pagatavošanai samaisīt blenderī kokosa mīkstumu, medu un nedaudz ūdens – līdz rodas bieza masa. Ar krēmu noziest torti, rotāt augļu un riekstu gabaliņiem.

Dzērieni

Zaļā sulaSastāvdaļas: spināti (vai citi zaļumi) – 1 buntīte, āboli – 2 gab., citrons – 1

gab., ūdens – 1 glāze.Zaļumus, ābolus un citronu sasmalcināt. Visas sastāvdaļas samaisīt blenderī ar

ūdeni. Iegūto masu izkāst caur marli.

Mežrozīšu un dārzeņu dzēriensMežrozīšu sulā iebērt smalki sagrieztu sīpolu, rutku, kāpostus, burkānu, gurķi,

pētersīļus, dilles.

Augļu - dārzeņu sulaSastāvdaļas: kāposti – 1 lapa, āboli – 1 - 2 gab., citrons – 2 aplīši, puse

pētersīļa saknes, burkāni – 1 - 3 gab., biete – ¼ gab., ķirbis – 1/8 - 1/4 gab., jaunais kartupelis – 1 gab., tomāts – 1 gabals

Visas sastāvdaļas spiest sulu spiedē.

Augļu kokteiļiGatavo no divu dažādu sulu maisījuma proporcijās 1:1.Maisījuma varianti: ķiršu un apelsīnu, ķiršu un aprikožu, ķiršu un persiku,

apelsīnu un melno jāņogu, apelsīnu un kazeņu, ābolu un melno jāņogu sula.Lietot vajadzētu tikai svaigi gatavotas sulas. Pārāk saldas sulas var šķaidīt ar

ūdeni pēc savas garšas izjūtas. Galvenais noteikums: ūdenim jābūt no avota, attīrītam vai minerālūdenim.

Svaigais kompots no žāvētiem augļiemSastāvdaļas: žāvēti augļi - 1 glāze, ūdens – 2 l, medus pēc garšas.Žāvētos augļus nomazgāt, apliet ar ūdeni, atstāt pāris stundu. Žāvētajiem

augļiem, kuri nav saldi, pievienot medu.

Možuma kokteilisSastāvdaļas: ingvera sakne – 1 cm³, āboli – 2 gab., burkāni – 3 gabali.Sulu spiedē vispirms spiest ingveru, pēc tam ābolus un burkānus. Kokteili tūlīt

arī izdzert.

Atsvaidzinošais kokteilisSastāvdaļas: ingvera sakne – 1 cm³, citrons – ½ gab., gurķis – ½ gab., sarkanie

āboli – 2 gab., burkāni – 3 gabali.Nomizot citronu. Vispirms sulu spiedē spiest ingveru, tad citronu, gurķi,

ābolus un burkānus.

Ingvera - bumbieru kokteilisSastāvdaļas: gatavi bumbieri – 2 gab., greipfrūts – 1 gab., ingvera sakne –

aptuveni 2 centimetri.Nomizot greipfrūtu. Spiest visas sastāvdaļas sulu spiedē.

Banānu - bumbieru kokteilisSastāvdaļas: bumbieri – 1 - 2 gab., banāni – 2 gab., zemenes.Sajaukt blenderī sasmalcinātus banānus un apelsīnus. Izrotāt svaigām

zemenēm.

Riekstu vai sēkliņu piensSastāvdaļas: jebkuri rieksti vai sēkliņas – 1 glāze, ūdens – 2 glāzes, sāls pēc

garšas.Sēkliņas vai riekstus iemērkt vakarā. Visas sastāvdaļas jaukt blenderī. Izkāst

caur marli.

Piena kokteilisSastāvdaļas: mandeļu piens – 3 glāzes, zemenes – ½ glāzes, apelsīns – 1gab.,

banāns – 1 gab., medus – 2 ēd. karotes vai arī dateles bez kauliņiem – ¼ glāzes, vanilīns, sāls pēc garšas, ledus.

Apelsīnus nomizot, sagriezt. Visas sastāvdaļas jaukt blenderī. Pirms pasniegšanas pievienot ledu.

Riekstu vai sēkliņu kefīrsTādu kefīru var pagatavot no sezama sēkliņām, mandelēm, lazdu riekstiem,

kešjuriekstiem, saulespuķu sēklām - no jebkuriem riekstiem un sēkliņām un to kombinācijam.

Kombināciju varianti: Indijas rieksti (kešjurieksti) un sezama sēkliņas, kešjurieksti, mandeles un sezama sēkliņas; kešjurieksti un saulespuķu sēkliņas; sezam sēkliņas un mandeles; saulespuķu sēklas un mandeles; pekanrieksti un mandeles, valrieksti un ciedru rieksti; sezama sēkliņas un lazdu rieksti.

Sastāvdaļas: jebkuri rieksti vai sēkliņas, ūdens – 1,5 glāzes.Riekstus vai sēkliņas iemērkt vakarā. Izmērcētos riekstus rūpīgi sasmalcināt

blenderī, pievienojot ūdeni, līdz bieza saldā krējuma konsistencei. Iegūto šķidrumu izkāst caur marli. Trauku ar šķidrumu likt siltā vietā no 6 līdz 12 stundām. Jo ilgāk kefīrs atrodas siltumā, jo skābāks tas būs.Garšai var pievienot medu, citrona sulu, jūras sāli, vanilīnu utt

Ēdieni no savvaļā augošiem augiem

Zaļumu apstrādāšanas noteikumi

Svaigi savāktos zaļumus vispirms mazgāt aukstā ūdenī, pēc tam smalki sagriezt. Nedrīkst mazgāt sasmalcinātus zaļumus, jo C vitamīns viegli šķīst ūdenī.

Pastas sviestmaizēm

Pastas var lietot kā patstāvīgu ēdienu, vai arī sviestmaižu aizdaram.

Svaigu zaļumu pasta

Sastāvdaļas: pienenes – 2 buntītes, pētersīļi, selerija un zaļie loki – pa 1 buntītei, saulespuķu sēklas – ½ glāzes, sāls pēc garšas.

Visas sastāvdaļas sajaukt blendērī, pielikt sāli.

Biezpiena, gārsas un gurķumētras pasta Sastāvdaļas: saldā krējuma sviests – 100 g, kausētais siers – 100 g, paliess

biezpiens – 2 ēd. karotes, gārsa ( jaunās lapiņas ar kātiņu) – 50 g, gurķu mētra – 75 grami.

Jaunās gārsas un gurķumētras lapas nomazgāt, nosusināt dvielī, smalki sagriezt un sagrūst ar koka piestu. Pievienot kausēto sieru un biezpienu. Pievienot atlaidušos saldā krējuma sviestu, rūpīgi sajaukt un uzkult maisījumu.

Gurķumētras pastaSastāvdaļas: saldā krējuma sviests – 70 g, kausētais siers – 100 g, gurķumētra

– 200 g, sakapātas dilles – 1 tējkarote, majonēze – 1 ēd. karote, sāls, pipari pēc garšas.Gurķumētru kopā ar sieru malt gaļasmašīnā, maisījumam pievienot saldā

krējuma sviestu, dilles, majonēzi, sāli, piparus, rūpīgi samaisīt.Gurķumētras vietā var izmantot Sibīrijas latvāņa, gārsas, suņuburkšķa,

pavasara prīmulas, lakača, malvas, ganu plikstiņa, dārza usnes, šaurlapu kazrozes jaunās lapiņas un kātiņus.

Gurķumētras un burkānu pastaSastāvdaļas: saldā krējuma sviests – 50 g, kausētais siers – 100 g, gurķumētra

– 75 g, sāls, pipari pēc garšas.Burkānus sarīvēt, sieru kopā ar gurķumētru malt gaļasmašīnā, visu sajaukt,

pievienot saldā kējuma sviestu, sāli, piparus, masu rūpīgi sakult.

Pavasara prīmulu lapu pastaSastāvdaļas: trekns biezpiens – 4 ēd. karotes, kausētais siers – 100 g, svaigas

pavasara prīmulas lapas – 10 g, dilles, sāls pēc garšas.Pavasara prīmulas lapas nomazgāt, apžāvēt, smalki sagriezt, saberzt ar piestu,

samaisīt ar biezpienu, kausēto sieru, pievienot smalki sagrieztas dilles, apmaisīt, maisījumu sakult. Svaigo lapu vietā var izmantot prīmulas lapu pulveri.

Malvas lapu pastaSastāvdaļas: aitas siers – 100 g, biezpiens – 60 g, malva (krokainā vai meža) –

200 g, sakapātas dilles – 1 ēd. karote, ķiploks – 4 daiviņas. Malvas lapas nomazgāt, apžāvēt, smalki sagriezt, pievienot ķiploku, saberzt ar

koka piestu, pievienot aitas sieru, biezpienu, dilles, samaisīt un sakult.

Šaurlapu ugunspuķu pastaSastāvdaļas: saldā krējuma sviests – 80 g, aitas siers – 60 g, ugunspuķu jaunie

dzinumi – 100 g, sakapātas dilles – 1 ēd. karote, sāls pēc garšas. Jaunos ugunspuķu zaļumus smalki sagriezt, pievienot sāli, paberzt ar koka

piestu, pievienot sarīvētu aitas sieru, atlaidušos saldā krējuma sviestu, samaisīt un sakult.

Pasta ar Austrumu ugubspuķēm Sastāvdaļas: ugunspuķes – 200 g, siers – 100 g, saldā krējuma sviests – 50 g,

selerija un pētersīļi - pa 20 g, sāls pēc garšas.

Jaunos ugunspuķu dzinumus, vāc pirms ziedēšanas. Nomizot, kopā ar sieru, seleriju un pētersīļiem malt gaļasmašīnā, apsālīt, samaisīt ar atlaidušos saldā krējuma sviestu.

Dadža saknes un ābolu pastaSastāvdaļas: dadža sakne – 200 g, āboli – 100 g, saldā krējuma sviests – 100 g,

sinepes – 1 tējkarote, sāls pēc garšas.Sagatavotās lielā dadža saknes novārīt sālsūdenī, sarīvēt. Ābolus atdalīt serdi,

sarīvēt, samaisīt ar rīvēto dadža sakni, maisījumā iejaukt atlaidušos saldā krējuma sviestu, sinepes, pievienot sāli, sakult.

Malvas lapu, ābolu un burkānu pastaSastāvdaļas: burkāni – 100 g, āboli – 100 g, malvas lapas – 50 g, krējums – 60

gramu.Attīrītos ābolus un burkānus sarīvēt, pievienot smalki sagrieztas malvas lapas

un aizdarīt ar krējumu.

Salātu aizdari

Etiķa un augu eļļas aizdarsSastāvdaļas: etiķis – 100 g, augu eļļa – 50 g, cukurs – 1 tējkarote, malti pipari

– 1/8 tējkarotes, sāls pēc garšas.Cukuru, sāli, piparus labi saberzt, pakāpeniski pievienojot augu eļļu. Pēc tam

pievienot etiķi un visu rūpīgi samaisīt. Gatavo aizdaru saliet pudelē un aizkorķēt. Pirms pievienot salātiem, aizdaru rūpīgi sakratīt.

Augu eļļas un citrona sulas aizdarsSastāvdaļas: augu eļļa – 3 ēd. karotes, citrona sula – 1 ēd. karote, sāls pēc

garšas.Visas sastāvdaļas sajaukt un sakult līdz viendabīgai masai. Šo aizdaru tūliņ

izmantot salātiem.

Redīsu aizdarsSastāvdaļas: redīsi – 150 g, krējums – 1 ēd. karote, zaļumi, sāls un etiķis pēc

garšas.Redīsus sarīvēt uz smalkas rīves, sajaukt ar smalki sagrieztiem lokiem, dillēm,

pētersīļiem, pievienot sāli, krējumu un samaisīt. Var pievienot nedaudz etiķa.

Sinepju aizdars ar ķiplokiemSastāvdaļas: majonēze – 200 g, ķiploki – 4 daiviņas, sinepes – 2 ēd. karotes,

sāls un cukurs pēc garšas.Ķiplokus saberzt ar sāli, pievienot sinepes un majonēzi, aizdarīt ar sāli un

cukuru, visu rūpīgi samaisīt.

Aizdars franču gaumē Sastāvdaļas: augu eļļa – ¾ glāzes, 3% etiķis – ¼ glāzes, ķiploks – 1 galviņa,

nepilna tējkarote sāls, melnie pipari – ¼ tējkarotes.Visas sastāvdaļas rūpīgi samaisīt līdz viendabīgai masai un tūlīt ar šo aizdaru

apliet pasniedzamo ēdienu. Ieteicams aizdaru samaisīt blenderī vai traukā ar hermētiski noslēdzamu vāku.

Salāti

Salātiem zaļumus vajadzētu izvēlēties pēc garšas, un, jo tie būs daudzveidīgāki, jo labāk. Labi nomazgātus, svaigus zaļumus smalki sagriezt un apliet ar aizdaru.

Savvaļā augošajiem zaļumiem ar portulaku salātiSastāvdaļas: dažādi zaļumi (skābenes, pienenes, fenhelis, ceļmallapas,

savvaļas rutks, žodzene) – 400 g, portulaka – 200 g, sāls, ķiploks – 1 daiviņa, olīveļļa – 4 - 6 ēd. karotes, citrona sula – 2 ēd. karotes, citrons – 1 gabals.

Savvaļas zaļumus un portulaku sašķirot, nomazgāt un ļaut ūdenim notecēt. Lielā katlā pietiekamā daudzumā uzvārīt sālsūdeni. Sagatavot trauku ar ledus aukstu ūdeni. Zaļumus un portulaku divās porcijās blanšēt divas minūtes, pēc tam ātri likt aukstā ūdenī tad - caurdurī, lai notek. Ķiploka daiviņu sadalīt uz pusēm un ierīvēt četrus dziļos šķīvjus. Vēl siltos zaļumus salikt šķīvjos, apsmidzināt ar olīveļļu un citrona sulu, pievienot sāli. Citronu sagriezt četrās daļās un pievienot kā piedevu.

Vasaras dārza salātiSastāvdaļas: savvaļas zaļumi, iekļaujot pienenes, – 6 pušķīši, smalki sagriezti

āboli – 2 gab., agrie zaļie kāposti – 1 neliela galviņa, pāris redīsu.Aizdaram: augu eļļa vai mērce (citrona sula, sāls, 1 tējkarote medus, maltas

sēkliņas vai sezams, olīveļļa).Visu sagriezt, sajaukt, pievienot sāli pēc garšas, aizdarīt ar augu eļļu vai mērci.

Ceļmallapu un nātru salātiSastāvdaļas: sasmalcinātas ceļmallapas – ½ glāzes, sasmalcinātas nātru lapas –

½ glāzes, sasmalcināts sīpols – ½ glāzes, augu eļļa - 2 ēd. karotes, sasmalcinātas dilles – 1 ēd. karote.

Nomazgātās ceļmallapu un nātru lapas blanšēt karstā ūdenī vienu minūti. Sīpolu kopā ar citiem zaļumiem smalki sakapāt. Visu samaisīt, aizdarīt salātus ar augu eļļu. Dilles nomazgāt, apžāvēt nokratot, smalki sakapāt un apkaisīt gatavos salātus.

Neiesaka hroniskas nieru nepietiekamības slimniekiem.

Balandu ar skābeņu salātiSastāvdaļas: sasmalcinātas balandas lapas – 1 glāze, sasmalcinātas skābeņu

lapas – 1 glāze, sasmalcinātas dilles – 2 ēd. karotes, augu eļļa – 4 ēd. karotes, kartupeļi – 6 vidēji bumbuļi.

Balandas, dilles un skābenes nomazgāt, 1 minūti blanšēt karstā ūdenī, pēc tam smalki sakapāt un sajaukt. Kartupeļus nomizot, nomazgāt aukstā ūdenī un novārīt. Vārītos kartupeļus sagriezt. Kad kartupeļu gabaliņi atdzisuši, apkaisīt ar zaļumiem un apliet ar augu eļļu.

Neiesaka nieru slimniekiem.

Lakača salāti

Sastāvdaļas: Sasmalcinātas lakača lapas – 2 glāzes, sasmalcinātas melisas lapas – 4 ēd. karotes, sasmalcināts sīpols – 1 glāze, sasmalcinātas dilles – 2 ēd. karotes, kupažēta dārzeņu sula – 1 glāze.

Lakača, melisas lapas nomazgāt kopā ar sīpolu, smalki sakapāt, pievienot sāli un sajaukt. Gatavos salātus aizdarīt ar jebkuru kupažētu dārzeņu sulu. Dilles nomazgāt, apžāvēt nokratot, smalki sakapāt un apkaisīt salātus.

Neiesaka aknu un nieru slimniekiem.

Vieglie vasaras salāti ar saldo mērciSastāvdaļas: liels saišķis ar pieneņu lapām, liels saišķis ar sinepju lapām un/vai

salātiem, burkāni – 1 gab., ziemas sīpols – ½ gab., svaigi izspiesta apelsīnu sula – ¼ glāzes, olīvu vai linu eļļa – ¼ glāzes, ķiploks – 1 daiviņa, ingvers un sāls pēc garšas.

Mērces pagatavošana: blenderī sajaukt apelsīnu, augu eļļu, ingveru, ķiploku un sāli līdz viendabīgai konsistencei.

Pamatsastāvdaļas sīki sagriezt, pievienot ar gatavo mērci.

Gurķumētras un saldā pipara salātiSastāvdaļas: gurķumētras lapas – 200 g, saldais pipars, svaigs vai konservēts,

– 200 g, skābēti kāposti – 200 g, augu eļļa – 30 g, sāls pēc garšas.Nomazgātu gurķumētru sasmalcināt saldā pipara gabaliņus, kāpostus un

aizdarīt ar eļļu.

Gārsas un žodzenes salātiSastāvdaļas: žodzene – 150 g, gārsa - 200 g, gurķis – 1 gab., krējums vai

majonēze – 4 ēd. karotes.Gārsu blanšēt verdošā ūdenī 1 - 2 minūtes. Žodzenes zaļumus smalki sagriezt,

gurķi sagriezt plānos gabaliņos, visu samaisīt, aizdarīt ar krējumu.

Ugunspuķu salātiSastāvdaļas: jaunie ugunspuķu dzinumi ar lapām – 400 g, sīpols – 200 g, rīvēti

mārrutki – 50 g, krējums – 80 g, citrons – 1 gab., malti melnie pipari un sāls pēc garšas.

Dzinumus ar lapām 1 - 2 minūtes likt karstā ūdenī, nokāst un sagriezt. Pēc tam pievienot sasmalcinātu sīpolu un mārrutkus, sāli, samaisīt un aizdarīt ar krējumu vai citrona sulu.

Dadža salātiSastāvdaļas: dadža lapas – 600 g, sīpols – 200 g, mārrutki – 100 g, krējums –

80 g, sāls pēc garšas.Dadža lapas uz 1 - 2 minūtes likt karstā ūdenī, viegli nosusinātt. Pēc tam

sajaukt ar sasmalcinātu sīpolu, rīvētiem mārrutkiem, pievienot sāli un aizdarīt ar krējumu.

Lakača un mārrutku salātiSastāvdaļas: lakacis – 800 g, rīvēti mārrutki – 100 g, krējums – 100 g, dilles,

sāls pēc garšas.Sagatavoto lakaci sasmalcināt ar nazi, pievienot sāli, samaisīt, virsū likt

rīvētos mārrutkus un apliet ar krējumu.

Lakača un redīsu salātiSastāvdaļas: lakacis - 600 g, redīsi – 400 g, krējums – 120 g, sāls pēc garšas.Lakaci sasmalcināt ar nazi, pievienot rīvētus redīsus, sāli, samaisīt un aizdarīt

ar krējumu.

Cigoriņu lapu salātiSastāvdaļas: cigoriņu lapas – 200 g, sasmalcinātas dilles – 1 ēd. karote,

krējums aizdaram – 100 g, āboli, burkāni, citrona sula un sāls pēc garšas.Lai atbrīvotos no cigoriņu lapu rūgtuma, turēt tās 20 minūtes siltā ūdenī.

Nomazgāt, likt caurdurī un ļaut ūdenim notecēties. Sagriezt un aizdarīt ar krējumu.Salātiem var pievienot zaļās pikantās zāles, citrona sulu vai citronskābes

šķīdumu, kā arī ābolus un burkānus, sarīvētus uz rupjas rīves.

Cigoriņu un zaļo zirnīšu salātiSastāvdaļas: cigoriņu lapas – 200 g, zaļie zirnīši – 100 g, sasmalcināti svaigi

āboli – 100 g, sāls, cukurs un citrona sula pēc garšas.Salātus pagatavot, kā aprakstīts iepriekš. Pievienot tiem zaļos zirnīšus un

rīvētus ābolus.

Pieneņu salātiSastāvdaļas: pieneņu lapas – 400 g, sīpols – 200 g, pētersīļi – 100 g, augu eļļa

– 60 g, etiķis, dilles un sāls pēc garšas.Pieneņu lapas 30 minūtes paturēt aukstā ūdenī un sagriezt. Pievienot

sasmalcinātus pētersīļus un sīpolu, aizdarīt ar eļļu, sāli, etiķi, samaisīt un apbērt dillēm.

Pērkones saknes un prīmulu salātiSastāvdaļas: pērkones sakne – 100 g, prīmulas – 50 g, saulespuķu eļļa – 2 ēd.

karotes.Pērkones sakni, izraktu līdz lapu augšanas vietai, nomizot, malt gaļasmašīnā.

Sagriezt prīmulas zaļumus, samaisīt ar pērkones sakni. Aizdarīt ar eļļu vai krējumu. Aizdarīti ar eļļu salāti sanāks daudz asāki.

Pērkones un zaļumu salātiSastāvdaļas: pērkones sakne – 100 g, dilles un pētersīļi - pa 50 g, saulespuķu

eļļa – 2 ēd. karotes.Jaunās pērkones saknes nomizot un malt gaļasmašīnā. Sagriezt dilles un

pētersīļus, samaisīt ar pērkones sakni. Aizdarīt ar eļļu vai krējumu.

Ceļmallapas ar biezpienu un svaigiem gurķiemSastāvdaļas: ceļmallapas – 10 gab., vidēja lieluma gurķi – 3 gab., liess

biezpiens – 100 g, augu eļļa – 1 ēd. karote, sāls pēc garšas.Gurķus nomazgāt un sagriezt gareniski 4 - 6 daļās. Ceļmallapas nomazgāt,

smalki sakapāt, pievienot biezpienu, sāli, augu eļļu un visu samaisīt. Traukā likt gurķus, bet blakus – pagatavoto masu.

Ceļteku un pieneņu salātiSastāvdaļas: ceļtekas lapas – 10 gab., pieneņu lapas – 10 gab., nedaudz

zaķskābeņu, ziemas sīpols. Aizdaram sāls, augu eļļa vai krējums.

Ceļtekas lapas nomazgāt ar aukstu vārītu ūdeni, pienenes 2 reizes apliet ar verdošu ūdeni. Lapas smalki sagriezt, pievienot zaķskābenes, nedaudz ziemas sīpola. Aizdarīt ar sāli, augu eļļu vai krējumu.

Pelašķu salātiSastāvdaļas: pelašķu zaļumi – 120 g, skābēti kāposti – 400 g, sīpols – 100 g,

augu eļļa – 60 g, sāls un garšvielas pēc patikas.Salātiem sagatavotajos kāpostos pievienot sasmalcinātu sīpolu, jaunās pelašķu

lapiņas, turētas karstā ūdenī 1 minūti, pievienot sāli, samaisīt un aizdarīt ar augu eļļu.

DZĪVAIS ĒDIENSSVAIGĒŠANA –

ZĀLES PRET DAUDZĀM SLIMĪBĀM

Svaigēšana, pēc daudzu dietologu domām, ir ideāla, dziedinoša un acīmredzot vienīgais iespējamais ceļš lai būtu īsta veselība! Tas ir produktu lietošanas „zelta likums”, lai jūsu organisms saņemtu maksimālo daudzumu veselībai derīgo vielu: vitamīnus, minerālus, enzīmus, antioksidantus. Svaigi produkti – dārzeņi, augļi, zaļumi, rieksti – pieejams neizsmeļamās enerģijas, možuma un veselības avots. Kamēr ēdiens, termiski apstrādāts, sniedz tikai pārejošu sāta sajūtu, gurdenumu un noslieci uz slimībām. Gribat neslimot un vienmēr izskatīties spirgts un jauns? Izlasiet šo grāmatu!