PIEKTDIEN, 2014. GADA 5. DECEMBRĪ

6. LAPPUSE

Pats mīļākais un jaukākais spalvu kamoliņš — Dincis

Ingrīda Avotiņa

Laidzes pagasta centrā, «Zied­gravās», dzīvo Uldis Plāts un Ine­se Čudare. Šīs ģimenes galvenais loceklis, manuprāt, ir visu mīlu­lis kaķis Dincis. Viņš ir draugs vi­siem, ir neierasti mīlīgs, atsaucas uz glāstiem un labprāt sēž klēpī un pacietīgi pieņem visu maigu­mu, ko saimnieki vai ciemiņi vi­ņam sniedz.

Todien mājās bijatikai Uldis Plāts, profesionālā mili-tārā dienesta Zemessardzes 46. kāj-nieku bataljona rotas komandieris. Nopietns vīrs, kam amats arī ir no-pietns. Taču tad, kad viņa rokās no-nāk Dincis, Uldis pilnīgi atplaukst, tā parādot, ka kaķītim šajā ģimenē ir ļoti sevišķa vieta. Dincim ir gadi seši vai septiņi, neviens vairs neatceras to zīmīgo dienu, kad meita Sintija mājās atnesa vārgu un slimu kaķēnu, ko bija atradusi kaut kur pagalmā aiz šķūņiem. Bez cilvēku palīdzības run-čuks bija nolemts skaidrai nāvei. Un to Sintija nu nekādi nevarēja pieļaut. Viņa kopa un ārstēja mazulīti, kamēr slimība atkāpās un Dincis kļuva ve-sels, ienesdams mājās tik daudz mī-lestības un prieka. Tagad kungs labākajos gadosdienā labprāt guļ uz mīkstā ķeblīša vai uz palodzes, kur atrodas viņa novēro-šanas postenis un meditācijas vieta. Saimnieki paklājuši segu, lai kusto-nītim būtu ērti tur atrasties. Dincis ir absolūts mājas kaķis, jo ārā tiek pavi-sam reti, turklāt viņš ir iemācīts pa-staigāties pie pavadiņas un nekur no saimniekiem nemūk. Tas gan notiek tikai labā laikā, lai mincis nesasmērē-tu savus rožainos pēdu spilventiņus. Turklāt Dincis neizceļas ar drosmi un agresiju, viņš labāk uz pasauli noska-tās mierīgi savu mīļo cilvēku uzrau-dzībā, zinot, ka neviens viņam ļaunu nedarīs. Mājās viņš atrod savu prieku

Uldis Plāts ļoti priecājas, ka viņiem ir tāds ģimenes loceklis Dincis. Ata Avotiņa foto

Dincis pats itin labi zina, ka šai Ineses un Ulda ģimenē ir pats labākais kaķis pasaulē. Starp saimniekiem un runčuku valda tāda beznosacījumu mī-lestība, ka ikviens ķepainis va-rētu savu sugas brāli apskaust.

— vakarā, kad savā bļodiņā dabūjis garšīgos konservus «Miglior» un kāri tos izēdis, Dincis sāk savu fizkultūras stundu, skraidot pa istabu un ar seviš-ķu baudu slidināties pa gludo laminā-tu. Ak, kā tas runcim patīk!Un smaida ikviens,kas šo izrādi redz. Dincim ir savas spēlmantiņas, taču gadās, ka viņš savā aizrautīgajā rotaļā izmētā arī lietas, kas atrodas pie spoguļa. Runčuks pats spēlējas un sev sagādā izklaidi, un tas ir labi. Mazā nekārtība, kas dzī-voklī pēc tam paliek, neko nenozīmē, jo visu ātri var salikt pa vietām. Uldis neuzsver, ka būtu tieši kaķu cilvēks, jo kādreiz, dzīvodams laukos, labi sa-ticis gan ar kaķiem, gan ar suņiem. Tā kā tēvs bijis mednieks, mājās bijuši arī medību suņi — Latvijas dzinēji. Ul-dim arī pašlaik tuvs vaļasprieks ir me-dības, mājās to nevar nemanīt, jo pie

sienas pielikti briežu ragi — trofejas.Tā kā gan sieva,gan vīrs strādā, kaķis pa dienu tiek atstāts viens ar pilnu barības bļodiņu. Un tad jau nevar zināt, ko runčuks savu «vecāku» prombūtnē dara. Uldis gan teic, ka, visticamāk, viņš vienkārši guļ. Dincis nekad nav sastrādājis lie-lus nedarbus, jo vienmēr izkārtojas speciālā kastītē. Kaķu niķi un stiķi uz viņu neattiecas, jo Uldis nekad nav atradis savas kurpes sasmērētas. Kaķis uz galda nekāpj un katliem vā-kus neceļ nost. Tas viss tikai liecina, ka Dincis nav atriebīgs un viņam nav sliktu īpašību. Parasti saka — klēpja sunītis. Dincis ir klēpja kaķis, kurš mierīgi ļauj, lai saimnieki, kad vajag, nogriež viņa asos nadziņus, lai spēlē-joties rotaļu biedram rokās nepaliktu skrāpējumi. Jo jautrāka spēle, jo vai-rāk pēdu kaķa nagi var atstāt.

Jā, par Dinci var teikt,ka viņš ir laimīgs kaķis. Katram klai-donim dzīvē tā nesanāk, ka viņš kļūst kādam par lielāko mīluli. Ir tik daudzi kaķi, kas nevienam nav vajadzīgi, kuri kaut kā paši izdzīvo skarbajā āra ik-dienā, kurus kāds aiznes uz pagaidu mītni — patversmi. Un tā ir liela veik-sme, ka visi — Ulda ģimene un Dincis — ir satikušies šai baltajā pasaulē, kur mēs cits citam mierīgi varam paiet ga-rām, neievērodami, ka tobrīd kādam ļoti vajadzīga palīdzība vai atbalsts. Uldis uzsver, ka tie mājdzīvnieki, kam kādreiz dzīvē klājies smagi, ja viņiem dod otro iespēju, saviem labvēļiem atdara ar tādu pateicību un mīlestību, kāda vien pasaulē ir iespējama.

Talsu dzīvnieku patversmē «Ausma» mīt daudzi suņi un kaķi, kuru liktenis nav apskau­žams, jo viņiem nav savu māju, tikai pagaidu mītne. Katrs no

ķepaiņiem ir pelnījis otro iespē­ju un gaida, lai viņu adoptē kār­tīgs, rūpīgs un mīlošs saimnieks. Ja jums vajadzīgs mājas rejošs sargs vai mincis, kas glaužas

pie kājām, padomājiet! Tuvojas Ziemassvētki, un tas ir brīnumu laiks. Mēs taču varam kādam ka­ķītim vai sunītim radīt šo prieku.

Ingrīda Avotiņa

 Par savām īsta-jām mājām sapņo arī šis rudais kaķītis, kurš pēc rakstura ir jauks, piemīlīgs un drau-dzīgs. Ikvienu saim-nieku varētu ieprie-cināt viņa skaistais rudais kažociņš. Arī

viņam Ziemassvētkos pienāktos dāvana — savas mājas un savi cilvēki. Ata Avotiņa foto

 Taksenīte Čiepa ir trīs gadus veca. Kā jau taksis, tas ir maza izmēra suns ar spo-žām acīm. Viņas saimniece aizbrauca uz ārzemēm, atstā-jot savu draudzeni patversmē. Nu Čiepa gaida jaunu saim-nieku, jo iepriekšējais no viņas atteicies pavisam. Čiepa ir mīlīga un labi satiek ar kaķiem. Tas jau ir milzīgs pluss.

Baltais skaistulis ir kas-trēts runcis, vēl pavisam jauns. Viņš ir mīlīgs, tīrīgs un labestīgs. Varbūt tieši jums pašlaik nepieciešams četrkājains draugs?

 Māņticīgie ne-iet pa ceļu, kuru šķēr-sojis melns kaķis. Pro-tams, tās ir muļķības, jo melnais mincītis, kas atrodas patvers-mē, ikvienam var būt labs draugs, kompan-jons un ģimenes lo-ceklis gan privātajā mājā, gan dzīvoklī.

Ziemassvētki nevar būt bez dāvanām

Ingrīda Avotiņa

Atnācis decembris, un līdz ar to ikvienas dzīvas būtnes sirdī sāk mirdzēt Ziemassvētku ugu­nis. Protams, mums katram mā­jās būs izdaiļota eglīte, bagātīgs galds un Ziemassvētku vecīša sagādātās dāvanas, par kurām katram ir prieks. Bet vai tiešām?

Kāda mana paziņa Ziemassvētku vakarā saņēma dāvanā glītu pītu gro-ziņu un nopriecājās — būs jauks ne-samais, kad dosies uz mežu pēc ogām. Taču liels bija viņas pārsteigums, kad, pacēlusi groziņa vāku, viņa tajā ierau-dzīja… kaķēnu. Viss Ziemassvētku dāvanas saņemšanas prieks pajuka uz visām pusēm. Kā tad tā? Es taču nevēlos kaķi, viņa sašuta, jo man šie mājdzīvnieki nepatīk, turklāt man no viņu spalvām ir alerģija. Ak, ja vēl ie-domājos, ka mājās ir maza meitiņa, kurai vēl nav divi gadi. Ko lai iesāk? Kaut kā jau tas Ziemassvētku vakars pagāja, bet patversme kļuva par vienu pamestu kaķa bērnu kuplāka.

Nekādā gadījumā nevienam ne-drīkst dāvināt dzīvnieku, jo mājas mī-lulis un ģimenes loceklis katram ir jā-izvēlas pašam. Ja domājat, ka draugs vai draudzene priecāsies par akvāriju un brīnišķīgām skaistām zivtiņām, par būri ar smilšu pelēm, jūrascūciņām vai kāmjiem, varat vilties. Ja viņi būtu vēlējušies, paši būtu tos iegādājušies. Vēl trakāk, ja izdomājat, ka dāvanā būs kucēns, kurš izaugs par liela iz-mēra suni, kurš, starp citu, dzīvo vai-rāk nekā desmit gadu. Diez vai Talsu dzīvnieku patversmē «Ausma» lielais vairums iemītnieku ir «nepareizās dā-vanas», un tomēr visu laiku te karājas uzraksts — «Vietu nav!».

Mūsu pašu pilsētā tik daudziem su-ņiem un kaķiem nav savu māju, viņiem jāsamierinās ar jumtu, ko sniedz pat­versme, pagaidu mītne. Taču mēs, labie un sirsnīgie cilvēki, varam šos ķepaiņus Ziemassvētkos apdāvināt ar siltām se-dziņām, sauso profesionālo barību, se-višķi kaķiem tās trūkst, kādu kārumu. Taču vislabākā dāvana jebkuram sunī-tim vai kaķītim būtu tā, ka jūs aizvedī-siet viņu pie sevis uz mājām un pieņem-siet kā jaunu ģimenes locekli. Cilvēku darbības rezultātā ievainotās kustoņu sirdis noteikti to ir pelnījušas.

Šis simpātiskais mazulītis ir patversmē esošās taksenītes Čiepas bērniņš, kuram pat-laban ir viens mēnesis. Kad abiem ar māsiņu būs divi mē-neši, viņus varēs adoptēt. Tas būs tieši Ziemassvētkos, uz-dāviniet mazajiem suņukiem labu dzīvi, īstu māju un rūpī-gus saimniekus!

Ata Avotiņa foto