Pēteris Vanags. Lekcijas prūšu valodā.

LU FMZF. 2009. gada pavasara semestris

Prūšu valodas pamatīpatnības

1. Vispārīgi jautājumi

Runājot par prūšu valodu, tās fonētiskās un gramatiskās sistēmas īpatnībām, jāņem

vērā, ka tā ir tikai nedaudzos rakstos fiksēta valoda. Turklāt eksistē gandrīz tikai

tulkoti reliģiski teksti, kurus pierakstījuši tie, kam prūšu valoda nav bijusi dzimtā.

Situācija ir visai līdzīga tai, kāda ir ar agrīnajiem latviešu rakstiem. Atšķirībā tomēr ir

tai apstāklī, ka latviešu rakstos fiksētās parādības iespējams verificēt ar runāto valodu

un daudziem vēlākiem pierakstiem, bet prūšu valodai šādas iespējas nav. Valodas

faktu daudzumu ir ierobežots. Pieņēmumu verifikācijai jāizmanto salīdzinājums ar

citām baltu valodām, kā arī tipoloģisks salīdzinājums ar mūsu zināšanām par valodām

vispār.

Aprakstot prūšu valodu jāatbild arī uz jautājumu – kas tā ir par valodu,

kas fiksēta 16. gs.: a) autentiska prūšu valoda; b) prūšu „starpvaloda”, ko lietoja

tulkotāji, kam tā nebija dzimtā; c) tulkota valoda, ko ļoti spēcīgi ietekmējusi oriģināla

struktūra; d) šo iespēju apkopojums. Dažādi pētnieki atšķirīgi ir atbildējuši uz šo

jautājumu.

Būtisks ir arī jautājums – vai mēs pareizi saprotam, kas ir uzrakstīts.

Uzrakstītā interpretācija, vispirms jau fonētiskā un fonoloģiskā, bet no tā izriet arī

gramatiskā, ir tikpat būtiska, kurā pētniekiem jāieņem noteikts viedoklis. Arī šai

jautājumā valodnieku domas laika gaitā ir bijušas dažādas.

Vēl viens aspekts – faktu interpretācija. Prūšu valodas faktu arhaiskais

vai inovatīvais raksturs salīdzinājumā ar austrumbaltu valodām. Arī šai jautājumā

pētnieku viedoklis līdz šim ir bijis dažāds.

2. Fonētika

Prūšu valodas skaņu sistēmu mēs arī nevar pilnīgi droši rekonstruēt, taču pamatos tā

neatšķiras no latviešu un lietuviešu fonoloģiskajām sistēmām. Patskaņiem fonoloģiski

nozīmīgs ir to garums – prūšu valoda šķir īsos un garos patskaņus. Taču nav īstas

skaidrības par patskaņu skaitu, jo rakstība tos atspoguļo nevienādi. Turklāt Elbingas

vārdnīca un katehismi pārstāv dažādu laiku un izlokšņu valodu, tādējādi arī to

1

sistēmas nevar būt identas. Īsie patskaņi acīmredzot bijuši četri: i, u, e, a, bet garie

vai nu četri: ī, ū, ē, ā vai pieci (arī ō).

Līdzskaņu sistēma atšķiras no austrumbaltu valodām ar to, ka tajā nav

afrikātu (c, dz, č, dž). Līdzīgi kā leišu valodā prūšu valodā ir bijis arī fonoloģiska

pretstats starp cietiem un mīkstinātiem līdzskaņiem, tātad ir bijuši pāri: b-b', p-p', t-t'

utt. Kopā acīmredzot ir bijuši aptuveni 32 līdzskaņu fonēmas. Tātad pavisam kopā 40

vai 41 fonēma.

Prūšu valodas prosodiskajai sistēmai ir bijis raksturīgs brīvais vārda

uzsvars un zilbes intonācijas. Par brīvo uzsvaru, kā arī intonācijām liecina III

katehisma piemēri ar apzīmētu uzsvara vietu garajās zilbēs.

3. Morfoloģija

Prūšu valodas morfoloģiskā sistēma ir līdzīga leišu un latviešu valodas sistēmām.

Tiek šķirtas tās pašas vārdšķiras, tomēr nevienas vārdšķiras morfoloģiskais apraksts

nav pilnīgs, jo valodas materiāls ir ļoti ierobežots.

Deklinējamajiem vārdiem ir dzimtes, skaitļa un locījuma kategorija.

Prūšu valodā atšķirībā no austrumbaltu valodām ir saglabāta nekatrā dzimte

lietvārdiem, piem., assaran 'ezers' : la. ezers : lei. ežeras; meddo : la. medus : lei.

medus, median 'mežs' : la. mežs : lei. dial. medžias u.c.

Prūšu valodā ir tikai divi skaitļi: vienskaitlis un daudzskaitlis. Neskaidrs

ir jautājums par locījumu skaitu prūšu valodas deklinācijā. Katehismu tekstos ir

atrodamas tikai piecus locījumu formas: nom., ģen., dat., akuz., vokatīvs. Gan

instrumentāļa, gan lokatīva funkcijas pilda nomena savienojums ar kādu prepozīciju,

piem., sen wissans pērgimmans 'ar visām radībām', sen stesmu wirdan 'ar to

vārdu' un an maian kraugen 'manās asinīs', en wissans nautins 'visās rūpēs.

Tomēr nevar pilnīgi droši apgalvot, ka runātajā prūšu valodā arī nebūtu bijis ne

instrumentāļa, ne lokatīva, jo prūšu katehismi ir tulkoti lielākoties vārdu pa vārdam –

tā tulkojot arī lietvārdu savienojumus ar prievārdiem. Arī pirmajos latviešu tekstos

lokatīvu lieto reti, parasti tā vietā sastopams lietvārda savienojums ar prievārdu

iekšan.

Īpašības vārdiem prūšu valodā arī ir gan salīdzināmās pakāpes, gan

nenoteiktās un noteiktās galotnes. Tiesa, pēdējo tekstos ir ļoti maz, turklāt tās ne visas

ir drošas.

2

Par verbu sistēmu prūšu valodā zināms, ka verbi var būt bijuši gan tieši,

gan atgriezeniski, tāpat arī pārejoši un nepārejoši. Verbiem ir divi skaitļi un trīs

personas. Trešajā personā skaitļi šķirti netiek, piem., stas ast : stai ast 'tie ir'. Kā

prūšu tekstiem raksturīga pazīme jāpiemin arī tas, ka gandrīz visiem verbiem

vienskaitļa pirmajā un otrajā personā lietota tā pati trešās personas forma, piem., as

druwē, tu druwē, stas druwē 'es, tu, viņš tic', bet dsk. druwēmai, druwētei. Vai šī

vienskaitļa formu sakrišana atspoguļo runātās prūšu valodas īpatnību, vai tā ir

radusies tikai sagatavojot katehismu tulkojumus paliek līdz šim droši neizzināts.

Verbu laiku sistēmā ir sastopamas tagadnes, pagātnes un nākotnes

formas, turklāt nākotni katehismos parasti veido līdzīgi kā vācu (ich werde gehen) vai

poļu valodā (będę, będziesz etc. robić vai robił, -ła) ar palīgverbu wirst + pagātnes

aktīvais divdabis, piem., stai wīrst boūuns 'sie werden sein', wīrstai aupallussis

‘atradīsiet’. Prūšu valodas izteiksmju sistēmā lietotas indikatīva, imperatīva,

kondicionāļa (boulai) un optatīva (vēlamā – bousei) izteiksmes formas. Šais tekstos ir

sastopami četri lokāmie divdabji: tagadnes un pagātnes darāmās un ciešamās kārtas

divdabji.

Raksturīga prūšu valodas iezīme ir vairākas nenoteiksmes formas. To ir

pavisam trīs, ar galotnēm -t, -twei, -ton, kuras katehismu tulkojumos lieto bez

nozīmes atšķirības, piem., sastopamas no verba 'dot' visas trīs: dāt, dātwei un daton.

(Sanskritā ir pat 14 dažādu infinitīva formu).

4. Sintakse

Prūšu valodas sintakses īpatnības mums paliek neatklājamas, jo visi trīs katehismi pēc

sava laika tradīcijas un arī tulkotāju spējām ir tulkoti burtiski vārdu pa vārdam,

tādējādi neatspoguļot prūšu valodas, bet gan vācu oriģinālteksta sintaksi. Vienīgais ko

varam pieņemt – vārdu secība prūšu valodā ir bijusi apmēram tikpat brīva kā latviešu

un leišu valodā, ja reiz tā ir padevusies tik burtiskam tulkojumam kā visos katehismos.

5. Leksika

Prūšu valodā ir leksika, kas nesaskan ne ar vieno no pārējām baltu valodām, bet tikai

ar tālākām radu valodām, piem., mēntimai 'melojam' : lat. mantiri 'melot', bet la., lei.

meluoti ; dadan 'piens' : s.ind. dadhi 'rūgušpiens', bet la., lei. pienas.

3

Atsevišķos gadījumos prūšu leksika atšķiras no latviešu un leišu, bet

saskan ar slāvu valodām, piem., assanis 'rudens' : kr. osen', bet. la., lei. ruduo;

pintis 'ceļš' : s.sl. pot', bet la., lei. kelias.

Prūšu vārdi var saskanēt ar leišu leksiku, bet atšķirties no latviešu

valodas, piem., antis 'pīle' : lei. antis, bet la. pīle; ausis 'zelts' : lei. auksas, bet la.

zelts, pr. krawian 'asinis' : lei. kraujas, bet la. asinis.

Retos gadījumos prūšu leksika saskan ar latviešu valodu ,bet atšķiras no

leišu vārdiem, piem., salme : la. salmi, bet lei. šiaudai; warrin : la. vara, vare, bet

lei. jėga.

Prūšu valodā ir sastopami arī aizguvumi no kaimiņtautu valodām – no

slāviem un ģermāņiem. No slāviem, piem., sabatico E 'sestdiena' (no pol. sobota),

silkas E 'zīds' (no a.sl. šilki), swītan K 'pasaule' (no a.sl. svetu). Aizguvumi no

ģermāņiem, piem., kīrki 'baznīca' (no v. Kirche), russis 'zirgs' (no v. Ross), tapali

'tāfele, plāksne' (no v. tafel).

6. Prūšu valodas vieta citu baltu valodu vidū

Prūšu valoda savu fonētisko un gramatisko īpatnību dēļ tiek iedalīta īpašā baltu

valodu apakšgrupā, kas atšķiras no lietuviešu un latviešu valodas. Tradicionāli šīs

grupas dēvētas par rietumbaltiem un austrumbaltiem. Lingvistiskās atšķirības atbalsta

arī atšķirīgu arheoloģisko kultūru pastāvēšana areālā, kas var liecināt par visai senu

etnisku diferenciāciju.

Parasti uzskata, ka baltu pirmvaloda kā atsevišķa indoeiropiešu saimes

valoda noformējusies ap 20. gs. pr. Kr. Ziemeļaustrumeiropā plašā areālā. Šī

lingvistiskā kopība visai vienota pastāvējusi ap 1500 gadu, kad sadalījusies vairākos

mazāk saistītos areālos. Tātad rietumbaltu un austrumbaltu patstāvīgās eksistences

perioda sākums saistāms ar apt. 5. gs. pr. Kr. Ar šo laiku pastiprinājās lingvistiskās

atšķirības starp abām grupām, kurpretim austrumbaltu areāls (vismaz tas, no kā vēlāk

veidojās lietuviešu un latviešu valoda) palika visai vienots vēl līdz m.ē. 7. gs.

No rietumbaltu areāla valodām rakstu pieminekļi ir tikai prūšu valodai,

taču areāls sākotnēji bija plašāks un aptvēra ne tikai vēlākos prūšus, bet arī citas

grupas – tostarp jātvingus un kuršus. Īpaši pieminama ir saistība starp prūšiem un

kuršiem, kas parādās ekskluzīvās leksiskās paralēlēs – izoglosās, piem.,

pr. dongo ‘riteņa loks, aploce’ – la. (< kurš.) danga ‘kakts’;

pr. kelan ‘ritenis’ – kurš. *cela ‘t.p.’ (sal. la. du-celes ‘vienasu rati’);

4

pr. wangus ‘līdums’ – kurš. *vanga ‘t.p.’ (sal. la. vietvārdus Maz-vanga,

Alš-vanga).

Var minēt arī dažas morfoloģiskas paralēles:

pr. berse ‘bērzs’ – la. (<kurš.) berze ‘t.p.’;

pr. warne ‘vārna’ – la. (<kurš.) vārne ‘t.p.’

Arī fonētikā prūšu un kuršu valodu šķir vienīgi tas, ka kuršu valodā ir

radies vēlāks (ne agrāk par m.ē. 5. gs.) pārveidojums *k > c, *g > dz priekšējās rindas

patskaņu priekšā.

Atsevišķi jāmin arī izoglosas, kas saista kuršus ar prūšiem un slāviem:

la. (< kurš.) glendi ‘skaties’ – sl. *ględją ‘skatos’;

liet. (<kurš.) zuikis (< *zōjikīs) ‘zaķis’ – sl. zajęcъ ‘t.p.‘

la., liet. (< kurš.) rinda – serbu reda ‘t.p.’;

kurš. *cela- – pr. kelan – sl. *kolo ‘ritenis’.

Šīs paralēles rāda, ka kuršu valoda ir kontaktējusies ar slāvu valodām caur prūšu

valodu, t.i. – piederējusi tam pašam kontaktu areālam, kas ir atšķirīgs no austrumbaltu

areāla. Visu šo baltisko areālu, kam pieskaitāmi arī agrīnie slāvi, prof. Mažulis

shematiski attēlojis šādi:

Agrīnie rietumbaltu un slāvu kontakti pastāvējuši starp 20. un 5. gs. pr. Kr., kad arī

radušās gan minētās, gan citas kopīgās izoglosas, piem.,

pr. assanis – kr. osenь (liet. ruduo);

pr. seydis ‘siena’ – s. sl. zidъ ‘t.p.’ (liet., la. siena);

pr. kelan ‘ritenis’ – s. sl. kolo ‘t.p.’ (liet. ratas);

pr. mais, twais, swais – s. sl. mojь, tvojь, svojь (liet. manas, tavas,

savas).

5

Līdz ar 5.-3. gs. pr. Kr., kad izveidojās slāvu pirmvaloda tās vēlīnajā

formā un mainījās iedzīvotāju izvietojums tautu staigāšanas dēļ, prūšu un slāvu

kontakti ieguva jau citu formu, par ko liecina ne vairs kopīgi vārdi, bet jau aizguvumi.

6

Prūšu valodas grafētika un fonētika

1. Grafētika

Prūšu valodas rakstībai nav tādu stabilu tradīciju, kādas ir latviešu un lietuviešu

rakstībai. 16. gs. un agrāko valodas pieminekļu rakstība ir nenostabilizējusies un

neviennozīmīga. Tas apgrūtina prūšu tekstu lasīšanu, saprašanu un izskaidrošanu.

Valodnieki, piem., J. Endzelīns, V. Mažulis, W. Schmalstieg's, W. Smoczynski's

un citi bieži ir piedāvājuši savas atšķirīgas interpretācijas gan atsevišķiem vārdiem,

gan lielākām apzīmējumu grupām. Piem., gallū III 'galva' Endzelīns, Mažulis tā arī

lasa [galū], bet Šmalstīgs piedāvā lasījumu, kas būtu līdzīgs citām baltu valodām

[galva], apgalvodams, ka prūšu pieminekļu rakstībā u zināmos gadījumos var

apzīmēt arī [va].

Cits piemērs: adj. ak. sg. dēigiskan III 'devīgs' Endzelīns ir labojis par

[dēngiskan], Mažulis skaidro formu tieši tā, kā tā ir rakstīta, bet Smočinskis par

[dējiskan]. Tādējādi skaidri redzams, ka prūšu valodas rakstība sniedz mums vairāk

problēmu nekā skaidrības par prūšu valodu

Iespiestajos tekstos izmantoti gotiskie burti. Diakritiskās zīmes ir lietotas

tikai 1561. gada katehismā, kur kā jau teikts, tās ir izmantotas, lai apzīmētu garu un

uzsvērtu zilbi, piem., newīnts sal. lei. devintas; endeirīt 'ieraudzīt', sal. lei. deiryti

'raudzīties'. kaūlins , sal. lei. kaulus.

Patskaņu īsuma un garuma apzīmēšanai izmantoti arī tie principi, kas

vācu rakstībā. Aiz īsiem patskaņiem vaļējā zilbē rakstīti divi līdzskaņa burti, piem.,

semmē 'zeme', buttan 'māja, dzīvoklis’, sal. lei. butas. Garie patskaņi slēgtās zilbēs

retumis apzīmēti ar burta dubultojumu, ar e vai i burta pielikumu, piem., wosee 'kaza'

E, gen. sg. bietis I 'vakara' (bītas III), daeczt I 'dots' (dāts III).

Līdzskaņu apzīmējumos vērojamas tās pašas neskaidrības, kas pirmajos

latviešu rakstos, piem., nešķir balsīgo [z] no nebalsīgā [s]: semmē [zemē] (la. zeme,

lei. žemė) un semen [sēmen] 'sēkla' (la. sēkla, lei. sėkla, sėti; lat. sēmen).

Mīkstinātie jeb palatalizētie līdzskaņi prūšu valodā palaikam ir apzīmēti

ar <i> burtu aiz šīs skaņas, piem., piēncts [p'enkts] citur penckts, giēidi [g'eidi]

'gaida' citur gēide.

M. Kluša (L. Palmaiša) pārskats par prūšu rakstību:

7

8

2. Prūšu valodas fonētika

2.1.Vokālisms

Prūšu valodas skaņu sistēmu mēs arī nevar pilnīgi droši rekonstruēt, taču pamatos tā

neatšķiras no latviešu un lietuviešu fonoloģiskajām sistēmām. Patskaņiem fonoloģiski

nozīmīgs ir to garums – prūšu valoda šķir īsos un garos patskaņus. Taču nav īstas

skaidrības par patskaņu skaitu, jo rakstība tos atspoguļo nevienādi. Turklāt Elbingas

9

vārdnīca un katehismi pārstāv dažādu laiku un izlokšņu valodu, tādējādi arī to

sistēmas nevar būt identas. Īsie patskaņi acīmredzot bijuši četri: i, u, e, a, bet garie

vai nu četri: ī, ū, ē, ā vai pieci (arī ō).

Seko dažādi zinātnieku piedāvātie patskaņu sistēmas modeļi. V.

Schmalstiega 1972. gadā piedāvātā shēma:

J. Levina 1975. gadā piedāvātā shēma:

V. Mažuļa 2005. gadā piedāvātā shēma:

V. Toporova 2006. gadā apkopotās shēmas:

Būtiskās domstarpības un neskaidrības ir par ide. *ā un *ō likteni un refleksiem prūšu

valodā – vai tie ir devuši atšķirīgus refleksus kā austrumbaltu valodās (la. ā – uo; liet.

o – uo) vai sakrituši vienā fonēmā.

Elbingas vārdnīcā parasti abu austrumbaltu fonēmu atbilsmes ir

vienādas. Tiek rakstīts vai nu < oa >, piem., soalis ‘zāle’ (lei. žolė, la. zāle), moazo

‘tante’ (lei. moša, la. māsa); woasis (lei., la. uosis), gramboale ‘kukainis’ (lei.

grambuolė ‘t.p.’); vai arī < o >, piem., mothe (lei. motina, la. māte), brote (lei. brolis,

la. brālis, folkl. brātarītis); podalis (lei. puodas, la. pods), glossis ‘vītols’ (lei.

gluosis). Katehismos baltu *ā vietā ir < a, ā >, piem., sālin, brāti, bet aiz lūpeņiem un

augslējeņiem < ū >, piem., mūti, gallū ‘galva’, mergu ‘meitene’. Baltu *ō atbilsmes ir

neskaidras.

10

Analizējot atsevišķu prūšu rakstu avotu valodu, L. Palmaitis piedāvā pat

atsevišķus vokālisma modeļus to valodai, resp. tiem pamatā esošajām izloksnēm:

Elbingas vārdnīca:

Pirmais katehisms:

Otrajā katehismā ir zudis kontrasts starp fonēmām /e/ un /a/, un īso vokāļu sistēma var

izskatīties šāda:

Garie patskaņi tādi paši kā pirmajā katehismā.

Trešajā katehismā vokālisma sistēma ir līdzīga kā pirmajā.

Atsevišķu skaņu realizācija:

Baltu *i

Visumā saglabāts, piem., kittan ‘citu’ – liet. kitas, la.cits, bet reizēm rakstīts ar < e >,

piem., kas liecina par tā nesaspriegto dabu.

Baltu *u

11

Visumā saglabāts, piem., duckti ‘meita’ – liet. duktė, bet reizēm rakstīts ar < o >,

piem., druwē / druwy ‘tic’, kas liecina par tā nesaspriegto dabu.

Baltu *e

Visumā saglabāts, piem., meddo ‘medus’ – liet. medus, la. medus, bet nereti rakstīts ar

< a >, piem., assaran ‘ezers’ – liet. ežeras, kas liecina par /e/ : /a/ opozīcijas vājumu.

Baltu *a

Visumā saglabāts, piem., bet neuzsvērtās galotnēs palaikam zudis. Pēc palatalizētiem

līdzskaņiem un /j/ sakritis ar /e/ vai tuvs tam – bieži rakstīts ar < e >, piem., gēide

[gēid’a] ‘gaida’

Baltu *ī

Visumā saglabāts, bet katehismos parādās diftongizācija – rakstība < ei, ey>, piem.,

geiwin ‘dzīvi’.

Baltu *ū

Visumā saglabāts, bet katehismos parādās diftongizācija – rakstība < ou, au >, piem.

boūton ‘būt’.

Baltu *ē

Elbingas vārdnīcā un 1. katehismā saglabāts, bet 2. un 3. katehismā saknē, piedēklī un

neuzsvērtā galotnē sašaurināts *ē > ī, rakstīts < y, ī, ij >, piem. turrītwei no *turētvei.

Baltu *ā

Elbingas vārdnīcā rakstīts < o, oa >, kas liecina par izteikti pakaļējās rindas patskaņa

kvalitāti.

Katehismos rakstīts < a, ā >, bet aiz lūpeņiem un augslējeņiem *ā > ū < u, ū >.

Baltu *ō

Liktenis neskaidrs. Katehismos dažos gadījumos šķietami šķirts no *ā un rakstīts < o,

ō >, piem., perōni ‘draudze’, tickrōmai ‘patiesi’. Turklāt šis patskanis sakritis ar *ū

aiz lūpeņiem un augslējeņiem – pūton, poūton ‘dzert’ (sal. liet. puota ‘dzīres’). Šādas

pārmaiņas nav balt. *ā refleksiem.

Katehismos balt. *ō vietā nereti ir < ā >, piem., dāt, dātwei ‘dot’, kas tiek dažādi

skaidrots.

Katehismu laikmetā prūšu valodā garo un īso patskaņu opozīcija bija saglabāta tikai

uzsvērtā pozīcijā. Neuzsvērtā pozīcijā garumi bija saīsināti.

12

Diftongu sistēmā būtiska iezīme – saglabāti baltu *ei un *ai, kas

austrumbaltu valodās uzsvērtā pozīcijā kļuvuši par /ie/, piem., deiws – lei. dievas,

snaygis – lei. sniegas.

Prūšu valodā līdzīgi kā kuršu valodā visās pozīcijās saglabāti patskaņu

tautosilabiskie savienojumi ar /n/ – an, en, in, un, piem., deiwan ‘dievu’, piēncts

‘piektais’, mārtin ‘vedeklu’, būton [būtun] (= liet. būtų) ‘būt’. Tomēr izteikts arī

viedoklis, ka vismaz katehismu laikmetā varbūt vairs neeksistēja tautosilabiskie

savienojumi, bet nazālie patskaņi, kas tikai rakstīti ar < Vn >.

2.2. Konsonantisms

Līdzskaņu sistēma atšķiras no austrumbaltu valodām ar to, ka tajā nav afrikātu (c, dz,

č, dž). Līdzīgi kā leišu valodā prūšu valodā ir bijis arī fonoloģiska pretstats starp

cietiem un mīkstinātiem līdzskaņiem, tātad ir bijuši pāri: b-b', p-p', t-t' utt. Kopā

acīmredzot ir bijuši aptuveni 32 līdzskaņu fonēmas. V. Toporova sniegtā līdzskaņu

tabula:

L. Palmaitis Elbingas vārdnīcas laikmetam rekonstruējis šādu konsonantisma sistēmu:

Līdzskanis [š] šai laikā ir tikai /s’/ pozicionāls variants pakaļējās rindas patskaņu

priekšā. Vēlāk sistēmā kā perifēras fonēmas ienāk arī /š, c, f, h/.

Dažas būtiskas līdzskaņu pārmaiņas prūšu valodā:

13

Baltu *š > s, *ž > z – seyr ‘sirds’, sunis ‘suns’; semo ‘ziema’, semmē ‘zeme’.

Baltu *Cj > C’ – radusies palatalizācijas korelācija kā lietuviešu valodā – median

‘mežs’, garian ‘koks’, karyago ‘karagājiens’.

Palatalizēti visi līdzskaņi priekšējās rindas patskaņu priekšā – piēncts ‘piektais’,

etwerpe [etv’erp’a] ‘piedod’.

Prūšu *sj > š (pakaļējās rindas patskaņu priekšā) – schuwikis ‘kurpnieks’, schan,

schian ‘šo’, bet nominatīvā sākotnēji sis ‘šis’ (vēlāk) vispārināts schis.

Baltu *dl, *kl vismaz daļēji saglabāti – addle ‘egle’, ebsentliuns (= liet. apženklijęs)

‘apzīmogojis’, bet clokis ‘lācis’, piuclan ‘sirpis’.

2.3. Prosodiskā sistēma

Prūšu valodas prosodiskajai sistēmai ir bijis raksturīgs brīvais vārda uzsvars un zilbes

intonācijas. Par brīvo uzsvaru, kā jau runāts, liecina III katehisma piemēri ar apzīmētu

uzsvara vietu garajās zilbēs. Jau 19. gs. beigās atklāja, ka divskaņos garumzīme III

katehismā var atrasties gan uz pirmā, gan otrā komponenta, piem.,

ak. pl. āusins 'ausis' : la. àusis, lei. aũsys

ak. pl. kaūlins : la. káulus : lei. kaũlus

3. pers. gēide 'gaida' : lei. geĩdžia

ālgas : la. àlga : lei. ak. sg. aĩgą

pilnan : la. piĨnu : lei. pìlną

Uz skaneņiem svītru neraksta. Tādējādi prūšu valodā uzsvērtā zilbē ir šķirtas divas

intonācijas – kāpjoša, kas apzīmēta ar garumzīmi virs otrā komponenta (kurš

acīmredzot ir bijis fonētiski pagarināts tāpat kā leišu valodā), un krītoša, kas apzīmēta

ar garumzīmi virs pirmā komponenta. Pēc A. Ģirdeņa uzskata fonētiski prūšu valodas

intonācijas ir bijušas tuvākas lietuviešu valodas žemaišu izlokšņu intonācijām, nevis

latviešu vai aukštaišu izloksnēm.

Literatūra

Dini P. Baltu valodas. Rīga, 2000, 279-291. Endzelīns J. Darbu izlase. IV/2. R., 19–53. Endzelīns J. Prūšu rakstu grafika. Darbu izlase, III/2. R., 1980, 211–233. Klusis M. Naujosios prūsų kalbos gramatika. V. 1989. Levin J. F. The Slavic Element in the Old Prussian Elbing Vocabulary. Berkeley [etc.], 1974, 5-15. Mažiulis V. Prūsų kalbos istorinė gramatika. V. 2004, 13-21. Schmalstieg W. R. An Old Prussian Grammar. University Park and London, 1974, 8-28. Toporov V. Prusskij jazyk. Baltijskie jazyki. Moskva, 2006, 59-66.

14